1

O S K A R S P E R R O

NEUZVARĒTO TRAĢĒDIJA

Kur ir tā mēraukla ar ko TU sveri tautas,

Vai jābūt puķēm, kas smarţo tikai pļautas?

(Fricis Dziesma)

2

PRIEKŠVĀRDS

Teic skaistam laikam, veciem draugiem sveikas

Ir katrs sākums kaut kam skaistam beigas...

(Ingrida Vīksna)

Laiki paiet, bet daţas stīgas no tiem aizķeras, nāk līdz un skan visu mūţu! Ir

taisnība, ka neskatoties uz to, ka cilvēki cenšas attēlot notikumus objektīvi, tas

pilnībā tomēr neizdodas. Tomēr, tāpat, ka "HOLMAS CIETOKSNĪ" un

"VĒSTURES VEIDOTAJOS" — arī šajā grāmatā centos visu zīmēt tik objektīvi,

cik vien iespējams. Tāpēc domāju, ka ari "NEUZVARĒTO TRAĢĒDIJA" lieti

noderēs vēsturniekiem, jo tiem svarīgas liecības ne tikai par to, kā atsevišķas

personas rīkojušas, bet ari tas, kā tās domājušas un spriedušas.

Mēs bijām tā paaudze, kam pasaules netaisnību viesuļvētru sajukumā bija

jādodas cīľā ar apzinu, ka vai nu mums būs viss, vai arī it nekas! Bet tieši šis

apstāklis padarīja mūs traģiskus, un arī to mēs apzinājāmies pavisam skaidri. Taču

mūsu apľemšanos cementēja vēl ari latvju tautas vispārējā nostāja. Tā stāvēja aiz

mums kā mūris, kā labi redzams Šīs grāmatas apvāka uzľēmumā. Virs stāvgrūdām

pilnā laukuma pārstiepts sauklis: "Mūsu atbilde Maskavai ir CĪĽA!" Vai šis

uzľēmums nepierāda, ka pretestībnieki strādāja pret tautas noskaľojumu un

apľēmību? Liekas, ka pierāda!

Šajā karā mūsu sabiedrotais varbūt nebija pats pareizākais (vai PSRS bija

rietumu sabiedrotiem?), taču mūsu ienaidnieks gan bija tik pareizs, cik vien pareizs

var būt! Tomēr mīkstinot sabiedrotā lomu jāatceras, ka vienīgā lieta, kas ir sliktāka

par karošanu kopā ar sabiedroto — ir karošana bez tā!

Lai arī latviešu leģionāru liktenis bija traģisma pilns, tomēr mēs panācām, ka

nācija saglabāja savu cieľu un godu. Nākošās paaudzes varēs saľemt pienākuma

pilnu mantojumu, šeit gan vietā baţas, vai mūsu jaunie kādreiz tā īsti sapratīs,

kāpēc jāmīl tēvzeme? Kāpēc asinis vārās naidā kaujas laukā un kāpēc nav grūti

mirt par to, ko mīl? Varbūt viľiem palīdzēs atziľa, ka daudzu tagadējo jauniešu

tēvi un mātes bija Otrā pasaules karā kritušo varoľu bāreľi!

Laiks lēni pagājušo dienu lapas ver.

Kur varoľdarbs ikviens par zeltu smagāk sver.....

(Valdemārs Skaistlauks)

3

Kara laika notikumi iespieţas dalībnieku atmiľās dziļi jo dziļi. Tie atkal un

atkal no jauna uzpeld acu priekšā visā skaidrībā. Liekas pat, ka viss notika tikai

"pāris gadu" atpakaļ — nesenā pagātne. It sevišķi tas sakāms par saspriegtiem

krīzes stāvokļiem kauju ugunis, kādu latviešu grenadieriem gan nekad netrūka.

Leģiona cīľas pierādīja, ka mēs spējam ļoti iespaidīgi "griezt ragus pretim"

desmitkārt pārākam ienaidniekam. Par to, ka tas bija iespējams, nav jāpateicas

virsniekiem vien, bet gan galvenā kārtā vienkāršajiem karavīriem. Šiem grāvju

vīriem pienākas visa pateicība un apbrīna par viľu varonību un ziedošanos tautas

interesēm. Tas bija vienreizējs sniegums un garīgais spēks, un ar to latviešu tauta

būs lepna laiku laikos!

Toronto, Kanāda, 1987. gadā. Oskars Perro

4

ATKAL RĪGA

Mēnesis ar sarkanzelta lapu.

Vilcienam skrien Iīdzi uguľodams..

(Kārlis Skalbe)

Kā uzvilkta stīga stāvu korpusa komandiera priekšā un uzklausu uzdevumu.

Pa vistaisnāko ceļu man jādodas uz Rīgu un jānodod ģenerālim Bangerskim

slepens ziľojums. Pēc trim dienām jāatgrieţas Štābā. "Ist das klar?" — "Jawohl,

Herr General!" Ass apgrieziens, un es esmu jau aiz korpusa komandiera zemnīcas

smagajām biezo planku durvīm. Seko īsa un ātra sagatavošanās un ceļa somu

sakārtošana. Tad arī esmu tik tālu, ka varu sēsties blakus peldvāģīša vadītājam,

kurš jau gaida ceļa līkumā. Viľa uzdevums mani nogādāt tuvākajā dzelzceļa

piestātnē. No turienes došos tālāk ar vilcienu.

Kā gļotaini gliemeţi gausi velkas stundas, kas jāpavada vilcienā. Kaut arī

vagona logus sedz pretaviācijas aptumšošanas aizsega materiāls, taču gar aizkara

malām pār mani zvīļo vakara zvaigznes. Lēni tumst nakts un melni aiz loga kļūst

silti, kurām cauri dārdēdams pretim pazudušas saules vakarblāzmas

asinssarkanajam mirdzumam mūs rauj vilciens.

Slieţu ceļam aizlokoties aiz netālā meţa stūra, rīvējās, grūstās, berţas un čīkst

vagonu sakabes savienojumu dzelzis. Bet, sastāvam uzľemot taisnāku skrējienu,

klikati-klak ritmi ievilina ceļotāju īpatnā romantiskā noskaľā. Liekas, ka dzelzs

zirga slieţu skaľas nav zaudējušas savas jūtu saviļľošanas un uzbudināšanas spējas

un savās skavās vēl vienmēr tur miljoniem cilvēku visā pasaulē. Un vilciens skrēja,

kratīja. Šūpoja — reizēm pat apstājās, bet tad atkal ašiem grūdieniem steidzās pa

slieţu ceļu naktī, drebinot savu kustīgo ķermeni.

Biju iesnaudies, kad pēkšľi izcēlās neaprakstāms chaoss un, visām bremzēm

nejauki spiedzot, strauji apstājās vilciens. Transporta pavadonis kliedz, lamājas un

raida visus laukā no vagoniem. Ārā ir tumšs, auksts, nemīlīgs un drēgns. Kuru

katru acumirkli sagaidīju atskanam pirmos partizānu mašīnpistoļu šāvienu

trokšľus, bet tā vietā gaisā uzvijās tikai raķete, apgaismojot plašu apkārtni.

Beidzot noskaidrojās, ka kāds atvaļinājumā braucējs — karotājs bija sācis

svinēt šo reto gadījumu. Tā priekojot viľš bija sadūšojies noraut parastās ūdens

kastes kloķa vietā negadījumu bremzi, kas arī izraisīja tālākos uztraukumus. Nevar

jau ar daudz vainot atvaļinājuma braucēju. Viľš braucienu bija izpelnījies

sašaudams divus tankus, un tā kā vilciena iekšiene bija krietni vien aptumšota,

5

varēja ātiri vien pārskatīties. Pie vagonu griestiem palsu, kaķa acij līdzīgu gaismiľu

mirdzināja tikai sīka spuldzīte.

Drebinoties kāpām atpakaļ vagonos un pagāja krietns laiks, līdz likām vaļā no

nepatīkamās drēgnuma sajūtas, ko iemantojam mīľājoties uz Šķelto akmeľu

Šķembām dzelzceļa uzbēruma mala. Tālajā stacijā kaut kur nosvilpa lokomotīve un

vagoniem saduroties noklankstēja dzelţi. Iedarbojās it kā milzu dzirnavas —

arvien ātrāk, arvien straujāk. Klaudz atkal vagonu sakabes skavas un īgni šľāc

lokomotīves tvaiks. Pēc tam vairs dzirdami tikai parastie vilciena trokšľi, kam

vēlāk pievienojas ari lietus šľākoľa un vēja brāzmainie dārdi. Klaudzot un

smilkstot pa laikam saduras uz priekšu un atpakaļ stumdītie vagoni. Tad beidzot

nodārd Rīgas dzelzceļa sistēmas pārmiju reţģi, un tvaika ešelons elsodams

iebremzē Rīgas pasaţieru stacijā.

Esmu atkal savā vecajā Rīgā un pēkšľi mani pārľem neizprotama laimes

sajūta. Tepat pāri tramvaja zvanu piešķindinātam bulvāra laukumam stalts stāv

baltais operas nams. Tam apkārt un priekšā izlocās skaisti koptie ziedu lauki.

Dobes un grantētie celiľi, kuru nostūros ievilkušies atpūtas soli. Tālāk savā vietā

stāv Lielais pulkstenis, pirms tā spēcīga bronzas strūklakas sieva, bet no kanāla

pretim spīd ūdenī izkusušās metropoles ugunis...

Turpat no Latvijas Universitātes vecās ēkas pa kreisi no veco liepu galotnēm

pret debess tumšumu, trīs zelta zvaigznes rokās turēdama, droši stāv zaļganā

meitene. Tēvzemei un brīvībai! Un latvju lepnajam piemineklim garām ejot

nemanot paceļas roka un skats sasalst... Mana mīļā, senā Rīga! š» mazā ziemeļu

Parīze un nemirstīgā Baltijas jūras skaistule! Uzradās tik pacilājošs sajūtu vilnis un

it kā necerētas laimes sajūta, ka gribējās sveicināt vai katru pretimnācēju. Jā. tādās

atvaļinājuma reizēs, kaut ari uz laiku, daudz kas aizmirsās un pasaule rādījās vēl

cerību un prieka pilna.

Virs Rīgas sanēja tas specifiskais lielpilsētu troksnis, kas raksturīgs šim

cilvēces slimajām sirdīm. Pirms pazudu sava dzīvokļa durvis, vēl dzirdēju, ka kaut

kur Daugavas osta dobji nodūcās tvaikoľa sirēna, bet no Archibīskapsa katedrāles

atlidoja lēnas un svinīgas zvana skaľas. Virs dzīvokļa logiem vienmuļi, bet sīvi

dţinkstēja telefona stieples...

Nākošā rītā steidzīgi nokārtoju dienesta pienākumus un tūdaļ devos uz

drēbnieka darbnīcu, kurā pirms došanās uz piefronti biju pasūtījis jaunu uniformu.

"Štātes tērps" bija izdevies. To nomanīju no skatiem, kas ar neslēptu un vēlīgu

prieku vērās uz manu pusi, kad es šur tur apstājos, slaids un taisns kā ģenerāļa

bikšu vīle! Lieki pieminēt, ka Šādi novērojumi paceļ karotāja pašapziľu un

labsajūtu. Dzīve tomēr bija skaista, kaut arī varēja izrādīties visai īsa... Vai nē?

6

Pats par sevi saprotams, ka šādos īsos, bet spraigos atvaļinājumos daudz laika

jāpavada daţādos sarīkojumos un privātās viesībās. Vienos ciemos biju gadījies

vienīgais karotājs viesu skaitā.

Bet šādos gadījumos notiek ari visādas runāšanas un aprunāšanas. Un tā arī

man gadījās nemanītam noklausīties kādu interesantu sarunu, kas, kā likās, attiecās

uz mani. "Jā, jā — viľš ir karavīrs no zābaku zolēm līdz pat matu galiem! Kaujas

virsnieks uz velna paraušanu, bet lādi vīri taču ilgi nedzīvo!" Runātāju pazinu kā

miera laika karavīru un kara laika miera vīru.

Ak. tad tā? Palika tāda savāda dūša. vai palika, vai nē. bet tam vīram bija

taisnība. Kauju vīri nedzīvoja ilgi. Tie vienkāršu nevarēja dzīvot ilgi. Par to taču

liecināja arī statistika. Piemēru šajā sakarībā netrūka. Lai tikai atceramies

virsleitnantu Pēteri Antenu. Viľš un daudzi jo daudzi citi palika Volchovas purvā...

Šādu pārdomu iespaidā kaut kas manī sagrīļojās un uz mirkli uzmācās

drūmums. Varbūt ari mani jau drīzumā sagaida tāds pats liktens? Vai bija kāds, kas

varēja droši pateikt, kas sagaidāms nākošajās kauju dienās un naktis? Vai bija?

Liekas gan, ka nē! Taisnība dzejniekam, kad viľš jautā: "Cik ilgi roze zied, cik

narciss slaiks?"

Bet tad es atcerējos savas vecās mātes allaţ teikto, ka kamēr dzīvs, tikmēr

jādzīvo! Sasparojos un pievērsu uzmanību dzīves daiļumam un izbaudīju vēlīgas

sirsnības pavadītos smaidus... Šī bija liktens viena puse, bet bija labi atcerēties, ka

kara laikā slava un briesmas ir vienādi sadalītas... Taču slava ir tikai tvaiki, garaiľi,

migla un popularitāte — vienkārši skaidra nejaušība, sagadīšanās, tas viss! Vienīgā

lieta, kas ir pavisam droša šajā pasaulē — ir iegrimšana aizmirstībā... Vai tā nav?

Nākošajā rītā sēţot pie brokastu galda pēkšľi sadzirdēju nu jau pāris dienu

nedzirdētus trokšľus. Tad pat logs rādīja, ka klāt bija boļševiku bumbvedēji.

Pāri jumtiem jau sākās skaista uguľošana. Kā liesmaini putni zibenīgi traucās

spīdošās munīcijas violetās, zaļās un sarkanās svītras. Brāzmaini sprakšķēja

bumbveţu loţmetēji un nejauki kauca lejup krītošās bumbas, bet tumši būkšķēja

bumbu sprādzieni kaut kur lejā.

Uzreiz tiem pretim cēlās un kā pērkonīgi dārdošas tērauda un alumīnija

spirāles uz augšu urbās vācu iznīcinātāju lidmašīnas. Manu uzmanību saistīja kāds

iznīcinātājs un to bija prieks novērot. Kā peļu vanadziľš tas aplidoja tūļīgos un

neveiklos bumbvedēju milţus. Bet tad pēkšľi ieklupa vienam bumbvedim astē un

izšāva pirmo kārtu. Boļševiku lidaparāta motors dobji iegaudojās un tūdaļ izšķīda

vairākas daļās. Pa to laiku vanadziľš jau uzbruka nākošajam bumbvedim un pēc

īsas apšaudes ari tas sagriezās šķērsām un krita lejup. Pa to laiku trešais

bumbvedējs jau bija uzsācis bēgšanu. Te pēkšľi tas mēģināja izvairīties no mazā

7

vanadziľa un asi pagriezās tajā pašā laikā slīdot ari uz leju. Bet vācu iznīcinātājs pa

to laiku jau bija paspējis apgriezties gaisā apkārt un nu uzbruka bēglim no tās

puses, uz kuru bumvedējs devās. Atkal uzdzirksteļoja uguns strūkliľa un pazuda

boļševiku lidaparāta ķermenī. Smagais milzis drīz vien sāka slīdēt svārstīdamies

lejup atstādams gaisā uguns un melnu dūmu strūklu... Vērojot spraigo gaisa kauju,

nespēju izsekot pārējo uzbrucēju liktenim. Skaidrs bija tikai tas, ka šur tur

Ilģeciema un Bolderājas pusē dega tur nokritušie bumbveţi un virs Rīgas bija atkal

rāms klusums. Kafijas dzeršanu torīt pabeidzu tepiķa līmenī...

Debesīs vēl kvēloja rieta kausētais varš, bet lukturos jau bija iedegta palsa

gaismiľa. Mēs devāmies uz Archibīskapa katedrāli. Dobji nodunēja sliedes

Berlīnes ātrvilcienam aizskrienot. Kādas baznīcas tornī ieskanas lielais zvans.

Daudzo torľu silueti, ar un bez gaiļiem, veido lielisku ainu pret vakara debesīm.

Viss tas liek izjust liegu laimi un gribas vai klusi iegavilēties.

1938. gada 3. jūlijā mācītājs Jānis Teriľš iesvētīja 97 jauniešus. Ceremonijā

piedalījās vēl ari archibīskaps Grīnbergs un prāvests Bergs. Vakarā pirms

iesvētīšanas mācītājs noturēja sirsnīgu svētbrīdi kādā sāľus nodalījumā paslēptā

kapellā. No tās man saglabājies ārkārtīgi dziļš iespaids, tā kā kad vien biju tuvumā,

allaţ iegriezos tur pasērst.

Tā arī šoreiz pirms dievkalpojuma iegriezāmies klusajā kapellā. Lielā

dievnama vecajās velvēs dūc ērģeļu stabules un kā milzu ezerā šūpojās svētvakara

draudzes balsis. Mājās ejot pār aptumšoto pilsētu vēl plūda katedrāles zvanu

skaľas, kuras savādā kārtā atviesa atmiľā to pusnakti, kad pēkšľi zvanīt sāka visās

Rīgas un tuvākās apkārtnes baznīcās... Kad bija miris Latvijas Republikas pirmais

valsts prezidents — Jānis Čakste... Kaut ari bija marta vidus, es pirmā miegā

iztraucēts, vienā krekliľā izskrēju uz balkoniľa Brīvības bulvāra un Merķeļa ielas

stūri, lai redzētu, kas notiek. Bet nekas nenotika. Tikai viss Rīgas gaiss dimdēja

zvanu skaľās un atskaľās!

Nākoša rītā man neviļus jādomā par to, ka pēc atvaļinājuma būs atkal grūti

pieradināties pie frontes apstākļiem, jo katrreiz tur atgrieţoties no jauna

jānotrulinās pret loţu svilpienu iedarbību. Tā pirmās dienas frontē allaţ jāpavada

zināmā satrauktībā līdz apkārtne uzspieţ savu zīmogu un viss iet atkal normāli uz

priekšu...

8

"Dievišķīga dzīva" — Zara Leandere apbūra

ar savām ļoti zemā. dobjā, dūcošā un it kā tumša

"krūšu toľa" balsi dziedātām dziesmām...

9

BOĻŠEVIKU VĒSTURE. DIPLOMĀTIJA UN

PROPAGANDA.

Jūs vajās, nīdīs, nebeigs riet.

Jums vēl no kapiem pretim smiet...

(Andrejs Eglīts)

Laikam gan nav neviena cita ideja, kas tik ātri un pamatīgi ieperinās cilvēku

galvas, ka ideja par dzīvnieku instinktu atbrīvošanu. Šo motīvu uzķēruši boļševiki

un izmanto to savu neprātīgo sapľu īstenošanai. Nevis atturēt cilvēkus no

zvērībām, bet tieši mudināt uz tām un tās atzīt. Ar to sākās atbrīvoto instinktu

uzvaras gājiens un pārvērtās boļševistiskā metodē — progresīvā paralizēšanā. Jau

no paša sākuma viss balstījās uz kūdītāju rīdīšanu: "no taisnā izveido līko. klusumā

sacel vēju, tīro apgāni, zemo padari vēl zemāku, bet augsto nogāz pašā apakšā...

Cilvēks ir puteklis. Nekas nedrīkst būt īpašumā vai sirdī. Izdzen no visiem

labsirdību, līdzcietību, draudzību un mīlestību. Pārrauj saites, kas vieno bērnus ar

vecākiem, vīru ar sievu, vienu cilvēku ar otru. Tikai tāda iejava kļūs lietojama.

Tikai tādu varēs ieliet noteiktā formā, kāda mums vajadzīga." Tā nu redzams, ka

tikai komunisti ir sapratuši, ka pasaules stūrakmens ir: bailes, naids un neuzticība!

Radu pret radu, draugu pret draugu! Vai var atrast vēl skaistāku sabiedrību?

Pavisam skaidrs, ka Šādā veidā apstrādāti cilvēki skatīs visu pasauli no

ačgārna veidokļa. Redzēs visu varbūt tā, kā to skata ar asti koka zarā iekāries

pērtiķis? Pašiem savas domāšanas tādiem vairs nebūs. Kā tādi, tie nevarēs spriest,

kas labs un kas ļauns. Tie tad ar vislielāko sajūsmu pieľems Ļeľina saukli, kas taču

dziļākā būtībā ir visas boļševiku lietas stūrakmens: "īsto demokrātiju veido un rada

progresīvais mazākums, ja nepieciešams, pat ar ieroču varu..." Tā nu mums vienā

rāvienā ir skaidrs "īstās" demokrātijas pamatnoteikums un likums, jo komunismā

arvien politiskais un kulturālais kodols diktē masām savu gribu un virza tās pa

"pareizo ceļu."

Tā sauktā strādnieku diktatūra var nodibināties tikai ar varu un pastāvēt tikai

ar varas nesaudzīgu pielietošanu. Kas nav ar mums, tas ir pret mums. Un kas ir pret

mums, tas nesaudzīgi iznīcināms... Tomēr rodas ari nesaprašas, kas neizprot, kāpēc

gan ar asiľainu varu vienam būtu jāpiespieţ otrs DZĪVOT un DOMĀT tā kā pats

neatzīst par pareizu?

10

Boļševikiem tas neuzkrīt, bet mums tas liekās savādi, jo Kārlis Markss

nerunāja par "mazākuma vairākumu." viľš gan runāja par saimniecības attīstības

likumību un vairākuma gribu. Boļševiki uz to atbild, ka lūk, Markss bijis teorētiķis

un sapľotājs. Ļeľins, turpretim, šaušalīgs praktiķis, kam sekojusi rinda tādu pašu

slepkavīgu hipokritu ar Staļinu kā visbriesmīgāko to vidū. Varbūt, ka tie pat būtu

gatavi teikt, ka kapitālistam Marksa "Kapitāls" vairs nav jālasa, bet tas, kam

kapitāla nav, tas arī ar Marksa gudrībām pie kapitāla netiks?

Padomju farizeji balstās uz Piekto kolonnu rietumos un viľu stratēģijas

stūrakmens ir lēnprātīgi tirdzniecības priekšlikumi, dezinformācija, un propaganda.

Tie allaţ iestājās par mieru un tā stiprināšanu un tā gūst milzīgus panākumus visā

pasaulē. Kāds Šis viľu ieteiktais miers īstenībā izskatītos, to viľi nepaskaidro. Mēs

to zinām, bet mums ir ārkārtīgas grūtības to iespaidīgi izskaidrot mūsu patvēruma

zemju iezemiešiem. Allaţ gan pacietīgi noklausās, bet beigās noklausīto pieľem

zināšanai ar teikumu: "Vai nu cilvēki tiešām var tā rīkoties?" Jā. kas par to. ka upes

lejtecē ūdens ceļu noslēgs klintis un kraujas? Ūdens plūst, kur vieglāka tecēšana...

Taču mūsu izpratnē tikai uz savstarpējas uzticības pamatiem celta pasaule var

radīt mieru, kāds varētu būt visas pasaules tautu ārkārtīgo upuru cienīgs. Visi

zinām, ka kara posts ir milzīga nelaime. Bet vēl lielāka nelaime var būt vienīgi

neizdevies miers. Tāds bija Versaļas miers, tāds miers patlaban valda pasaulē, šis ir

maldīgais miers!

Taču ar noţēlu jākonstatē, ka vēl arvien pārāk liels ir tas spēks, kas sargā

vainīgos! šis spēks iet pāri taisnībai un tiesībām un sargā vainīgo intereses. Pasaule

ir tiešām sameţģīta. No vienas puses tikai tiesības ir spēks. Bet kam nav spēka, nav

arī tiesības. Uz katra sola varam vērot, ka cilvēki vēl nav izauguši tik tālu, ka

prastu baudīt īstu mieru, taisnību, brīvību un tiesības. Tik ilgi kamēr cilvēki būs

tādi, kā pašreiz, nav domājams, ka tie kādreiz izaugs par tādiem kā augšā minēts.

Meţonim, kaut arī tas staigātu frakā, brīvība ir bīstama...

Jūsmīgā, apdzejotā, mistiskā, plašā un neorganizētā krievu dvēsele, šī

nesaprotamā, grūtsirdīgā un slaviskā dvēsele savā dziļākā būtībā ir augstākā mērā

neaprēķināma un pilna pretrunām. To raksturo skarbuma pilns un svētlaimes

meklētājs gars. Tā slēpj sevī tumšas un meţonīgas dziľas. Tā ir ari miegaina

pašsmeldzināšanās un bezgalīga prātošana par dzīves jēgu. Krievam ir nevaldāma

tieksme kopīgi dzert un dziedāt, kaut ari viľa dziesma negavilē, bet tumši dun un

Šī dunoľa satrauc un uzbudina dvēseles... Slaviskā dvēsele ir ar vodku stiprināta

dvēsele. Tas ir tas, kas tā ir! Krievs dzer spirtu. Tas koţ un svelmē. Ugunīgais

šķidrums dedzina muti, tad kā verdošs ūdens līst rīklē. Kā uguns bumba spieţas

pakrūtē un noslīd līdz pašai nabai. Sirds tūdaļ kļūst līksma un uzreiz ir tik labi, ka

11

varētu pat savu tēvu un māti nosist... Tāda ir šī daudzinātā plašā krievu dvēsele.

Pagalam neorganizēta un chaotiska. Manā uzskatā to nemaz nevar saukt par

dvēseli, jo vienā cilvēkā daudzkārt ir apvienoti Dieva meklētāji, zagļi, izvarotāji un

slepkavas.

Tā nu redzams, ka Dostojevska spilgti attēlotā un izanalizētā dţungļu dvēsele

vienmēr ir bijusi drauds Eiropai, jo tā ir bijusi ārēji apvaldīta. Šīs dvēseles

īpašnieki arvien ir nicinājusi patiesību un tiesības. Taisnības vietā tie allaţ likuši

netaisnību, brīvības un tiesību vietā — varmācību un patiesības vietā arvien likti

propagandas meli. Tāds izskatās tas pasaules liekākais posts — komunisms!

Propaganda boļševikiem allaţ bijusi varas uzturēšanas līdzeklis.

Mēs saprotam, ka nevienam nav jākaunas vai jābīstas kalpoi patiesībai, jo

patiesība ir kā spogulis, kurā var raudzīties ar skaidrām acīm un tīru sirdi. Tā kā

politikas pamatprincips ir prasīt, prasīt un prasīt, tad balstoties uz patiesību mēs

varam valstsvīriem prasīt iestāties par mūsu tautas taisnās lietas atbalstīšanu. Sis ir

viens veids, kā drupināt boļševiku valsts nedrošos pamatus un saplēst komunistu

netaisnīgās potītikas smalko meţģīni.

Mūsu galvenais uzdevums un sūtība šeit brīvajā pasaulē ir nepiekāpīgi cieti

un neţēlīgi kaitēt Padomijai, jo Eiropas brīvība ir atkarīga no karā pret Krieviju.

Tie, kas cīnās pret boļševismu, gūst pasaulē arvien lielāku ievērību un atbalstu, jo

nu jau brīvās tautas, paldies Dievam, ir ieskatījušas, ka tie, kas aizstāv boļševismu

ir garīgi izvirtuši un ka tādi sabiedrības labāko aprindu ienaidnieki.

Tomēr gadās, ka mūsu kādreizējie draugi pārgājuši ienaidnieka pusē. Tas tad

nozīmē, ka mūsu ienaidnieki kontrolēdami publiskas domas iespaidošanas

līdzekļus, ir bijuši veiksmīgāki par mums. Tas tad nozīmē tikai to, ka mums

jāstrādā jo sparīgāk. Mēs esam svētīti ar asu un spēcīgu jauno audzi. Laidīsim viľu

pie uzdevuma pārľemšanas!

Šajā nevienāda cīľā mūs vēl netaisnīgi vajās, bet mūsu stiprums tomēr visam

laikam cauri būs tas, ka mēs paliksim skaidri līdz galam. Katra varmācība reiz

sagrūst un katru netaisnību reiz uzveic patiesība. Nelieši iet visīsāko ceļu uz savu

mērķi un rupji pagrūţ sāľus katru sirdsšķīstu pretinieku. Lai uzvarētu — arī mums

turpmāk būs jārīkojas tāpat. Ikviens pazemojums prasa atmaksu. Tāpēc lai mūsu

asinis ir un paliek saindētas ar naidu un atriebību. Aci pret aci! vaigu griešanas

laiks ir pagājis!

Tā nav pretboļševistiski noskaľotu cilvēku izdoma, ka vēsture Padomijā nav

zinātne, bet gan ass ierocis kompartijas rokās tās mērķu sekmēšanai un īstenošanai.

Tā ir dzīves patiesība. Ja fakti un dati neatbilst ikreizējiem boļševiku mērķiem, tad

12

tos vai nu pielāgo vēlamā redakcijā vai ari atmet pavisam kā nebijušus. Maskavai

vēsture ir tikai propagandas līdzeklis un ārpolitikas instruments.

Ir interesanti pārbaudīt, ka Padomijā valsts vēsturē ietilpst notikumi, kas nav

nekad nolikuši, bet kas pasludināti par notikušajiem. Daudzi jo daudzi ir tādu

gadījumu, kas kaut ari bija notikuši, taču tomēr nav nekur atzīmēti vai pieminēti.

Acīm redzot tādi gadījumi pataisīti par negadījumiem tikai tamdēļ, ka nav atbildusi

toreizējai "līnījai." Visvairāk var uzjautrināties par gadījumiem, kur šodienas meli

jau rīt Krievijā kļūst par "patiesību" ja vien reţīmam tas rādās izdevīgi. Un otrādi!

Taisnība un goda prāts pie boļševikiem ir lamu vārdi!

Kā kuriozu var pieminēt, ka šāda veida ačgārna notikumu un lietu iztulkošana

jau bieţi vien kļūst pat par brīvās pasaules domāšanas veidu. Kā savādāk var

izskaidrot to, ka kādreiz agrāk par imperiālistu apzīmēja tādu, kas iebruka svešā

teritorijā un uzspieda neatkarīgām tautām valdību, ko tās noraida. Bet šodien jūs

uzskata par imperiālistu, ja jūs izsakaties pret šādu agresiju? Saproti nu cilvēks?

Liekas, ka boļševiku propaganda sajaukusi prātus rietumos.

Ikvienas valsts armijai jāapsargā tās robeţas. Ja armijai pavēl iebrukt citā

valstī, tad tas ir nepareizi un nemorāli. Ja to dara kāda valsts, kas valdošām

aprindām nepatīk, tad esam iemanījušies to saukt par uzbrukšanu. Bet ja tāpat

rīkojas Lielbritānija vai Izraēla, tad iebrukumu citā valstī sauc par "aizstāvēšanos."

Liekas, ka te sava loma būs bijusi boļševiku propagandai!

Par leģendu jau kļuvusi komunistu partijas īsā kursa grāmatiľa. Bet visas

leģendas taču ir krāpšanas, jo ar tām nepatiesību iegalvo par notikušu. Varbūt

daudziem cilvēkiem nav ienācis prātā tas. ka komunistu partijas īsais kurss ir tik īss

tikai tamdēļ, ka pilnai patiesībai tur nebija palicis vietas!

Ja boļševisms ir metode kā sagrābt politisko varu valstī, tad čekistu uzdevums

ir gādāt par to, lai Šo varu nodrošinātu. Tas ir grūts uzdevums un tāpēc maldīgās

idejas sargāšanā palīgā aicina skarbu ieroču varu. Bet no otras puses, kur pati ideja

vairs nav spēks, tur reālo dzīvi tā vairs nevirza. Jaunai un patiesi spēcīgai idejai

nevajaga neviena tanka, kas to apsargātu... Tā pati ir vislielākais spēks!

Ja čekistu nagāniem ir jāgādā par padomju iekārtas noturēšanos pie varas, tad

tas jau nozīmē pašas idejas un sistēmas bankrotu. Ir tiešām jābrīnās kā tādos

apstākļos sistēma var būt stabila. Bet tepat jau ari jāatceras, ka Padomijā taču viss

balstās tikai uz līķu kaudzēm. Karš pierādīja, ka, pateicoties nagāniem, pat

visdumjākā vadība nespēja satricināt reţīma pamatus. Brīnums arī, ka tik smags un

birokrātisks aparāts, tik pašnāvnieciska sistēma, kas dara visu iespējamo, lai

apslapētu savu labāko cilvēku spēkus un lemšanas spējas, vispār vēl pastāv un ka

varējusi tik ilgi pastāvēt? Brīnumus izskaidro nagānu spēks!

13

Kaut gan "aparatčiki" nerimtīgi propagandē komunismu visā pasaulē, paši

viľi jau sen netic ne komunisma teorijām, nedz tā dogmām. Tikai nedaudzi garīgi

defektīvie vēl tic kādreizējiem revolūcijas laiku ideāliem un komunistu sabiedrības

iespējai. Arvien grūtāk var atrast funkcionārus, kas vismaz ārēji atstāj iespaidu, ka

tic pašu aģitācijas šabloniem.

Milzīgā melu un liekulības sistēma kalpo tikai sarkano kapitālistu sabiedrībai

— bezšķiru paradīzes virsšķiras slānim un tā vēlmēm. Bet ir saradušies arī tādi, kas

neizprot paradīzes labumus, ko sola partija. Tos tad sauc par disidentiem. Taču tos

nevar daudz vainot, jo viľi tikai iet pirmā Krievijas disidenta Ļeľina pēdās, kurš arī

savā laikā sacēlās pret Staļina patvarībām jau 1920. gados. Ari Ļeľinu toreiz

izolēja ārstu uzraudzībā un mēģināja pat nogalināt ar Šāvieniem kaklā un krūtīs. Tā

nu savādā kārtā šīsdienas garīgi nestabilo arestēšanas iestādēs sapulcējas disidenti,

naivie, kas vēl tic boļševiku lietai un pārējie, kas patiešām garīgi nepilnīgi.

Viena no raksturīgākām komunisma pazīmēm ir saimnieciskā nespēja.

Komunisti nevar izpildīt raţošanas plānus un caur to rodas grūtības pārtikas

piegādē. Tā skaidri saskatāms, ka boļševiku partija nav un nevar būt raţotāju

partija, bet gan vienīgi patērētāju partija, Šī iemesla dēļ tai vajadzīga ārpasaules

palīdzība, ko bez sakariem nevar noorganizēt. Komunisms bez sakariem ir tikpat

sliktā stāvoklī, kā kapitālisms bez naudas! Taču, lai uzturētu sakarus, vajadzīga

diplomātija, kas boļševiku uztverē un pielietošanā vadās no bezrobeţu egoisma un

nepārspētas iedomības, kas kā netīri sārľi slīd pāri cilvēku tiesībām un

humānismam.

Padomju diplomātija arvien ir bijusi bāzēta uz pretinieka gribas stipruma

pārbaudēm. Tādas ir bijušas daudz un būs vēl daudz. Lai tikai atceramies Berlīnes

blokādi 1948. gadā, Kubas raķešu afēru un Korejas karu, minot tikai nedaudzus

gadījumus. Tiklīdz atrasta neapsargāta vai vāji vien aizstāvēta pozīcija — tajā tūdaļ

pastiprina spiedienu. Zinot, cik ļoti rietumnieki baidās no kara, brīţiem boļševiki

paţvadzina pat ieročus. Un baiļu sindroms, ko tāda uzstāšanās izsauc, palīdz un

kalpo boļševiku mērķiem. Tā caur bailēm militārais spēks panāk vienu uzvaru pēc

otras...

Krievi allaţ grib slēgt līgumus, kādus var slēgt vienīgi kaķis ar peli. Un proti,

pele apľēmās nepīkstēt, kad kaķis to apēdīs!

Apspiedēji nekad nepūlās izpazīt apspiestos un tas ir viľu lāsts. Viľu acīs

trūkst tās mazās nervu stīdziľas, kas dod iespēju saskatīt latviešu tiesības uz

brīvību. Šo to jau sola, bet solījumi arvien iet savu ceļu un reţīms savu. Okupanti

cenšas izdzēst mūsu tautas atmiľas un neviltoto vēsturi un tādējādi sagraut nācijas

pēdējas aizsarglīnīju. Krievi vēl arvien domā, ka latviešu vēsturiskais pienākums

14

būs piepildīts, kad krievu potes zars uz šī tautas meţaina attīstīsies par visskaistāko

ziedu... Bet vai tam tā būs notikt?

Ar lielkrievu aklumu sisti boļševiki nevar saskatīt to, ka ar laiku apspiesto

apnikums var izvērsties revolūcijā, karā, terrora — vispār darbība, kas grib lietas

novest pie taisnīga atrisinājuma. Boļševikiem allaţ jāatceras, ka noziedzīgi iegūtais

iet ļauni bojā. Nevar sūtīt pirkt kazlēnu un prasīt, lai pārved mājā govi. Ilgi to

nevar darīt!

Boļševisms savā cīľā par pasaules virskundzību nav neko aizmirsis. Viss

sākās ar raspūķiniskās Krievijas nepanesamo dzīves apstākļu izveicīgu

izmantošanu revolūcijas sagatavošanā. Pēc tam koncentrējās uz dzīvniecisko

instinktu uzpātagošanu visplašākās tautas masās. Tad zemē ienāca netaisnība un

klusi nogaidīja līdz visi valsts dzīvības centri bija droši tās pārvaldīšanā. Kad tas

bija noticis, tad lielīgi un skaļi uzbruka stiprākiem un nospieda zemi un cilvēkus

zem sava jūga. Tagad tas mobilizē un izmanto savā labā lētticīgās rietumpasaules

cilvēcīgos vājumus. Organizē Ļeľina "noderīgo idiotu" leģionus un dzīves kāriem

pasniedz komunistiskās nākotnes valsts illūziju. Pēc boļševiku teiktā, nākotnes

laimes zemē būs tikai aitas un neviena vilka... Bet visiem tiem, kas uzgleznotai

paradīzei tā īsteni netic, boļševisms ieviesa Čeku. spaidu darbu nometnes un

šāvienu pakausī!

Savadi, ka tiešai dzīvei un sirdij boļševisms neko neparedzēja. Taču tas

nenotika tāpēc, ka to negribētu, bet gan tamdēļ, ka sistēma gluţi vienkārši nevarēja

tā kaut ko atļauties, jo nav un nevar būt tāda lieta kā boļševisms ar sirdi... Karstas

sirds vietā tas lika aukstu aprēķinu.

Līķu sekcijā pamatīgi izmeklē visas muskuļu cīpslas, nervus un audus. Tāpat

boļševismam spēku un stiprumu deva līdzīga visu vakarēju, šodienas un rītdienas

lietu izmeklēšana. Šādas izmeklēšanas iznākumā līdz šim pazīstamo cilvēcisko

domāšanu un jušanu nosauca par materiālistisku vēstures uztveri. Sājā pasaules

uzskatā dogma un eksperiments ieľēma galveno vietu. Sirdij, kas caur siltām

asinīm, vienīgā izjūt dzīves dziļākos noslēpumus — tai šajā jaunajā pasaules

uzskata nebija vietas. Tagad varam saprast, kāpēc boļševiku kritušie nedēļām ilgi

gulēja neaprakti pilsētās un sādţās un paliktu tur vienmēr, ja vien nelāgā smaka

netraucētu...

Kā zināms, pirms kaujām sarkanā armijā arvien notika grandiozi mītiľi. Tajos

boļševiku poļitruki "uzkurināja" nabaga zaldātiľus priekšā stāvošam slaktiľam un

to darot spēlēja uz visiem cilvēcīgo vājību reģistriem. Sāka ar dzīvniecisko

alkatību: "Redziet šo pilsētu tur lejā. Tā ir noziedzīgo fašistu ligzda. Rīt jūs pilsētai

uzbruksiet. Tad gādājiet par to, lai jūs ienaidnieku uzvarētu, jo pilsētā ir arī skaistas

15

sievietes, daudz vīna un dārgāko Šľabju, ļoti labs ēdiens un brīnišķīgi zābaki... Tas

viss piederēs jums, ja jūs šo pilsētu ieľemsiet!" Budapeštā sarkanarmiešiem bija

atļautas astoľas dienas un naktis visāda veida uzdzīvei, laupīšanai un izvarošanai.

Citās reizēs to pašu mēģināja sasniegt ar ienaida kurināšanu: "Redziet tur tās

skaistās mājas ar bagātiem dzīvokļiem. Tur dzīvo kapitālistiskie fašistu

noziedznieki ar savām sievietēm, kam ir skaisti apģērbi un kleitas. Padomājiet

tikai, cik vienkārši un pieticīgi Padomju savienībā dzīvo jūsu sievas un bērni?

Kāpēc? Tāpēc, ka šie kapitālisti, šie fašistu suľi, gatavojās mums uzbrukt. Tāpēc

mūsu fabrikas nevarēja raţot patērētāju preces un mums bija jāraţo ieroči un atkal

ieroči. Visi Šie kapitālisti ir vienādi. Angļi, amerikāľi un pāri visiem šie nolādētie

vācieši. Mums viľi jāuzvar! Tad arī mūsu sievas un bērni varēs vēst tādu pašu un

vēl labāku dzīvi kā šie vācu izdzimumi — šie kapitālistiskie suľi..."

Beidzot pielietoja šovinismu: "Tagad mums patiešām jāpiepūlas. Jāuzbrūk!

Jāuzvar! Tagad viss iet par visu pasauli. Mēs pārvaldīsim pasauli. Nekas mūs vairs

nevar apturēt. Esiet mūsu kritušo upuru vērti un cienīgi. Dariet godu visiem

kritušajiem cīľu biedriem, kas gājuši nāvē kopš sarkanā oktobra līdz šai dienai.

Pasaule! Mūsu priekšā guļ visa pasaule! Uz priekšu varonīgie sarkanarmieši!"

Šāda veidā boļševiku rafinētā propagandas mašinērija uz-pātagoja pēdējos

dzīvnieciskos instinktus un kondensēja nabaga zaldātiľos nāves nicinātāju

uzbrukuma garu. Ir jau sen noskaidrots, ka neviena cita tauta pasaulē nav tik

uzľēmīga propagandai kā tieši krievi. Tāpēc arī saprotams, ka šādai

"apstrādāšanai" bija panākumi, un tie nebija mazie. Visa iznākumā sarkanie trīs vai

vairāk dienas svinēja uzvaras orģijas ikkatrā pilsētā vai ciemā un baudīja zvēru

brīvību. Vai kāds kādreiz varēs pilnībā izstāstīt, kas viss tur notika?

Ja pievienojamies domai, ka cilvēks ir daţādu rakstura īpašību sareţģītu

salikumu kombinējums, ka viľš ir savu attieksmju, savu dziľu un instinktu

produkts, tad varam labi saprast Ļeľina teikto: "Atľemiet viľam Dievu, godu,

ideālus, ģimeni, tēviju un pārējo un tad tveriet viľu pie iedzimtajiem zemākiem

instinktiem un dziľām, atsedziet un atbrīvojiet šos tumšos spēkus un viľš piederēs

mums... Alkohols, nauda un sievietes ir laba ēsma vāja rakstura cilvēkiem, bet labi

iedarbojas ari spēcīgākais pievilkšanas līdzeklis — vara." Un tālāk viss norit itin

dabīgi. Lielā dzīve kārdina ar gardumiem, krāšľiem tērpiem, lepniem dzīvokļiem,

greznu dzīvi, bagātību, godu un varu. Un cilvēks putās cik varēdams to visu iegūt.

Viľš krāpj, zog. laupa un slepkavo un kļūst netīrs un atbaidošs...

16

17

VIDZEMES ATSTĀŠANA

Viľi kāpjās no Daugavas zilgās,

Tautas bēda un ienaids tos nes.

(Aleksandrs Čaks)

Mums aiz muguras paliekošā frontes līnija saulrieta krasu spektrā atstāja

vienreizīgu iespaidu. Tur no spilgti sarkanās pamales līdz mēļām debesīm un zili

zeltaino miglu ielejā, kā ugunskura dzirksteles jau krustām, šķērsām dzirkstīja

spīdošo loţu trajektorijas. Turpat aiz staļļa akmens pamatiem kā dzeltens mūris

pacēlās rudzu druva, kas tikko manāmi ieviļľojās siltās dienas vēsmai pāri plūstot.

Dzeltenais briedušās druvas viļľojums slīdēja pa kalna nogāzi lejup līdz pat pļavā

plūstošajai upītei. Tad vakara blāzma lēnām griezās uz ziemeļiem un novērsās no

mūsu ceļa.

Gaisā dzirdēja boļševiku lidmašīnas rūkoľu un tūdaļ no neskaitāmiem

stobriem uz lidaparātu garās virknēs augšup kāpa spīdošo loţu strūklas. Kā raibi,

daudzkrāsaini punkti tie kāpa un kāpa, lai beidzot atsistos pret nīsto lidmašīnu

bruľu plāksnēm noklātām sienām. Austrumu pamalē šaudījās rūsa. Likās, ka

tuvojas atvasaras negaiss.

Pēc smagajām Mores kaujām mūsu rindas bija ārkārtīgi izretinātas, jo zaudēti

bija tik daudz draugu. Liela daļa no tiem ievainoti, bet daudzi arī krituši. Nu mūsu

ceļš gāja atpūtā, lai uzpildītu retās rindas ar papildinājumiem.

Lai arī mēs vēl drusku izskatījāmies pēc karotājiem, tomēr bija jāatceras senā

patiesība, ka neko nelīdz ģenerāla griba, ja divīzija pārguruši! Un mēs toreiz tiešām

bijām bezgala noguruši, utu pārľemti un skaitliski vāji. Vai tāda drīkstēja

izskatīties uzbrukumam derīga kaujas vienība? Taču, nē!

Atceļā saliekam karotājus, kas meklē savu vienību, par kuru neviens nezina

vai tā nav jau tanku kāpurvaţu samalta? Tad pienākam pie kādas drupu kaudzes,

kam pa visām spraugām ārā spiedās svelme, jo iekšā, kā kalēja smēdē, vēl gailēja

lielu karstumu izstarotājs ogļu kalns. Beidzot uzduramies karaspēka kustībai.

Tanki, zenītartilērija, lielgabali, karavīru kollonas, šauteľu stobri un vezumi. Visa

šī drūzma plūda frontes virzienā. Tie uztvers boļševikus un nu mēs varējām justies

drusku drošāk.

Cēlienu pēc cēliena pavadot pārgājienā, karotāji nu jau bija tik noguruši, ka to

kustība Rīgas virziena līdzinājās bēru procesijai. Miegs stindzināja asinis, acu

plakstiľi lipa kopā, galva dūca un daudzi pēkšľi aizmigdami ļima ceļa dubļos.

18

Ceļmalā sabrukušie necēlās pat tad, ja kāds to maigi paglāstīja ar šautenes rezgali.

Tā bija katastrofāla situācija, jo aiz mums virzījās kāda boļševiku patruļa.

Normālos apstākļos šādos pārgājienos allaţ ievēroja parasto tuvapsardzību un

pēdējām gājiena formācijām tad piekrita arjergarda dienests. Bet mēs tā kaut ko

toreiz jau sen vairs nevarējām noorganizēt un tā pa reizei dzirdējām aiz muguras

itin tuvus šaudīšanās trokšľus. Taču šie trokšľi acīm redzami bija zaudējuši

kādreizējo iespaidu un nu vairs nepārliecināja pārgurušos un jau daļēji apātijas varā

klimstošos karotājus. Tie vienkārši neapzinājās, ka briesmas ir jau tikpat kā klāt!

Kad pārliecinājos, ka brīţiem boļševiki tiešām bija pievirzījušies mums

pavisam tuvu, norīkoju daţus spirgtākus grenadierus, uzturēties gājiena aizmugurē

un pa laikam izmest kādas rokas granātas... Un notika brīnums. Starp nomodu un

miegu, letarģijai līdzīgā stāvoklī klimstošie karotāji nesa savus nu tik smagus

kļuvušos ieročus un zvērodamies brida pa dubļaino ceļu uz Rīgas pusi. Jā, bailēs

rodas spēks un enerģija kas gādā par vieglām kājām...

Nogurums kā tāds iedalāms trīs pakāpēs. Pirmā no tām ir pazīstama kā miesas

nogurums, kas Ir panesams. Tālākā noguruma pakāpe ir tā sauktais kaulu

nogurums, kas jau daudz grūtāk pārvarams, bet tomēr paciešams. Nervu un

smadzeľu nogurums ir visļaunākais no visiem un nes sev līdz gandrīz nepanesamas

mokas un ciešanas, un šādā stāvoklī karotājs katru momentu var pārmest kūleni un

palikt guļam nesamaľā. Un tieši šo noguruma pakāpi mēs toreiz bijām sasnieguši!

Ceļš virzījās pa meţu, un tā kā meţā tumsa iestājās ātrāk, tad jau pie laika

sākām raudzīties pēc sausākas vietas pārnakšľošanai. Drīz vien tikām arī pie kaut

kāda silta šķidruma, kas līdzinājās bārdas dzenamam Ūdenim. Šis kara lauka

virtuves "brīnums" daudziem izvērtās par vienīgām vakariľām...

Teltenēs ietinušies grenadieri saritinājās kur kurais, un lielais nogurums darīja

savu. Drīz vien šur tur jau iezāģējās pirmie krācieni. kam sekoja murgaina

burbuļošana. Pats jutos apmēram tā. it ka būtu tikko pakritis pēc kilometriem gara

par-skrējiena pilnā kaujas tērpā-. - Pār bezgala pagurušiem satumsa neatmaľas

nakts. Ne domu, ne sapľu, tikai tāda tīksmīga slinkas laimes sajūta. Gribējās tikai

gulēt un gulēt, tikai dzert šo lieglaimi un just. ka caur miegu atpūšas mana ķermeľa

audi!

Citu ritu, arvien tālāk Rīgas virzienā soļojot, mūsu kājas uz-jauca pelnu

smalkus putekļus, kas pacēlās augstu gaisā un pildīja mūsu acis. degunus, rīkles un

plaušas. Tā kā nebija vēja. tie nosēdās ari uz mūsu sviedros samirkušajiem kakliem

un pierēm tur veidojot dubļu kārtu... Vāciešiem bija izteiksmīgs teiciens:

"Unrasiert und fern der Heimat!"...

19

Mūsu atkāpšanās ceļš virzienā uz Rīgu veda cauri Nītaurei. Savādi, bet man

kaut kā vienmēr paticis šīs vietas vārds. Ceļa abās malās zeltīto rudzu un kviešu

statiľu pilnie lauki izveido skaisto vasaras vidus panorāmu un tai līdz dzimtenes

lauku romantiku. Pa ceļu virzās ari bēgļu pajūgi ar lopiem un cilvēkiem. Pāris

grenadieru uzrunā kādu govju bara dzinēju-skaistulīti, bet nesaľem atbildi. Tas

nogurušos vīrus manāmi sasprindzina. Kas tad tas? Neatbild? Nu vai ziniet, kur tā

kaut kas redzēts?

Augstprātīgo meiteni ielenc grupa karotāju, bet atbildes tomēr nekādas. Bet

tad pat pātagu ap galvu grieţot uz nolikuma vietu steidzās pati vēl aizejošās

vasaras skaistumā, pusmūţa sieviete. Tā kaut ko kliedz, bet latviešu grenadieri to

nesaprot. Tikai pēc pāris mirkļiem leģionāri saprot, ka uztraukta sieviete savu

neapmierinātību izkliedz igauľu mēlē... Acīm redzot arī daudz igauľu bēgļi klīda

vienkopus ar latviešiem dienvidu virzienā. Vij grieţľi un vēlās jāľu zāles smarţoja

ceļmalas, kad vilkāmies garām tukšajām zemnieku mājām. Daţās no tām uz plīts

vēl sīca atstātā tējas kanna, bet cilvēki bija jau tikko kā aizbraukuši... Cik tālu un

uz kurieni? Varbūt pat uz nekad neatgriešanos... Jā, ir jau taisnība — pat

vistālākais ceļojums sākās ar pirmo soli!

Vispārējais skats nebija iepriecinošs. Bija jāpieliek ārkārtīgas Pūles, lai

chaotisko bēgšanu ieturētu organizētas atkāpšanās sliedēs. Kādu dienu ap

pusdienas laiku bataljons paziľo atpūt-ni, un mēs apmetāmies tuvējās mājās. Te

atklājās, ka atkal taisnība Napoleonam, kas teica, ka "armija soļo uz saviem

vēderiem!" Jo, neraugoties uz nogurumu, vēders daţiem likās tuvāks nekā ar svinu

pielijušās un it kā pātagu auklām līdzīgās sāpošas kājas. Daţi vēl bija gatavi doties

uz šķūni, kur dzirdēja māvienus.

Pamestās mājas gars vēl bija samanāms istabās, kūtī un klētī. Visur vēl miera

un labklājības noskaľa. Kādā istabā pie sienas liels grāmatu plaukts pilns skaistiem

sējumiem... Tāda sajūta, ka šeit ne visai sen kāds sēdējis ar grāmatu klēpī, bet šeit

vairs nav neviena tikai sienas pulkstenis vienmuļi skaita mirkļus mūţībā...

Pa to laiku šķūľa lencēji mēģina notvert laidara pasprukušo bullēnu. Varēja

pabrīnēties kā pārvērtušās nogurušo karotāju kājas, kad jāgūsta vērsēns. Bet tad

pērkonīgi dārdi pāršķeļ gaisu un pamalē parādās lidaparāts, kas neveikli

svaidīdamies tuvojās laidaram. Pazīstot šādus "apciemojumus" visi pazūd aizsegā,

tikai ragaiľa gūstītāji laikam tā aizrāvušies, ka nemaz nemana un nenojauš

tuvojošās briesmas un turpina dzīvnieka gūstīšanu. Jau atskan pirmās lidmašīnas

klāja ieroču zalves un tā grieţ gaisā riľķi, lai arī no otras puses raidītu savas nāvē-

jošās loţu strūklas laidarā. Bet tad pat no šķūľa puses atskan nāves baiļu

20

piesūkušies kliedzieni un mums ir skaidrs, ka kāds no grenadieriem laidarā ir

nāvīgi ievainots.

Karā ārkārtīgi bieţi gadās, ka pret ķermeľiem atsitās spējš trieciens un blakus

karotājs dzird tikai apslāpētu būkšķi. Tāpat bija Šoreiz. Spēcīgs un pēkšľs sitiens

atdūrās kaprāļa krūtīs. Viľa mute atvērās, lai kliegtu, bet skaľa izpalika. Tad viľš

īsi un ar troksni ķēra pēc elpas, bet to neievilcis ļāva mašīnpistolei izkrist no

rokām. Beidzot pats nokrita uz ceļa un spieda abas rokas pret vēderu. Noslēgumā

ar dobju troksni atgāzās augšpēdus un palika tā klusi guļot.

Nu bija pienācis laiks, kad Lielais maršals ar savu kaulaino roku apgrieza

smilšu pulksteni otrādi un tavs laiks bija notecējis. Tad tevi atstāj pēdējais gaismas

stariľš un pat tava ēna... Boļševiku lidmašīna apmeta vēl pēdējo loku un tad strauji

pazuda aiz tumšā egļu meţa galviľu kroľa.

Tas bija signāls mums celties un skriešus vien doties uz laidaru, no kurienes

vēl arvien atskanēja kliedzieni pēc palīdzības. Jau piesteidzies rotas sanitārs un sāk

pārsiešanas darbus. Viľam palīdz citi un tā darbojoties ap visiem trim ie-

vainotajiem neviens nebija pamanījis, ka turpat laidara attālākā stari klusi guļ

kaprālis P. Tuvāk ieskatoties jau pirmais acu uzmetiens pateica, ka te vairs nekas

nebija glābjams. Bāla, stinga seja. bezkrāsainas lūpas un tumsas acis likās

sastingušas kā mirušam alnim...

Tā kā laika nebija daudz, tūdaļ sākām organizēt kritušā apglabāšanu. Mājas

dārza stūri izmeklējām kapa vietu, kūpas atrašanos sīki izmērīja un plānā atzīmēja

architektūras students Marcinkjānis. To domājām sagatavot katrai vajadzībai. Allaţ

jāparedz neparedzamais! So gadījumu atceroties uzmācās jautājums? Kur tagad

mūsu sagatavotais plāns un kur pats apglabātais? Vēl pagaidām neatbildams

jautājums!

īpašas rūpes sagādāja šķirsta jautājums. Nebija materiālu, nebija piederumu,

nebija arī laiks tā pagatavošanai. Beidzot sadabūjām pāris dēļu, kurus sanaglojām

tā kā platāku laipu. Šo sanaglojumu pārklājām ar brezenta telteni uz kuras noguldī-

jām kritušo. Nu teltenes vēl brīvās malas pārvilkām ķermenim. Vēl paris virves

gabali apakšā, ar kuru palīdzību nolaist apglabājamo kapā un bijām gatavi mūsu

šīsdienas kritušo pavadīt pēdējā gaitā.

Kad pavadāmais jau gulēja starp tēvzemes kapa māla sienām, atmaršēja rotas

karotāji un aplocījās taisnā leľķī ap dārza stūri. Dienesta pienākumu izpildīdams,

es sāku atvadu runu, kurai sekoja goda sardzes trīs salūtšāvieni. īso ceremoniju

noslēdza: "Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai, un svētīts tas, kas drošs par viľu

krīt!" Dziesma plūda iespaidīgi un svinīgi un tai izskanot mēs devāmies tālākajā

21

atkāpšanās ceļā. Savādā kārtā gājiens itin ilgi virzījās uz priekšu klusējot. Visi

laikam kavējās pārdomās par dzīvību un nāvi. Varbūt?

Tā ne tikai kauju vietas, bet ari atiešanas ceļa malas pārvērtās par ceļojošu

kapsētu, svēto tīrumu un krustu dārzu... Nu jau piecus gadus esam staigājuši kara

ceļus, kuru malās vienā vai otrā puse. kā kilometru stabi stāvējušas kapu kopiľas.

To pārdomājot, šādās reizēs viss kara spoţums, uzvaru pacilātība, visas pirmās

pakāpes prieka un laimes sajūtas, kļuva beznozīmīgas. Mēs šeit bijām vieni, paši

sev pazuduši, nāves ēnā un tālu no savām īstajām mājām...

Pēc cīľām un uzvarām atradis dusu,

Uz zārka dēļiem cietiem un šauriem.....

(Karis Skalbe)

Ir tumša un lietaina nakts un esam uz atkāpšanās ceļa. Ik pa laika sprīdim ir

atpūtne. Tad visi sabrūkam turpat slapjā ceļa malā un no galvas līdz kājām mūs

apľem nāves nogurums. Māc it kā svina smagums un arvien lielāks kļūst nespēks.

Māc snaudiens un zogas klāt nesamanīgs miegs... Acu plaksti neatvairāmi velkas

ciet un galva bieţi vien nokrīt uz grāvja malas, bet iemigt nedrīkst, jo tad vairs

nebūs iespējams atmosties, un tas var maksāt dzīvību.

Kad beidzot esam no apdraudētā loka laukā un varam doties atpūta, visi

liekamies, kur nu katrs kādu vietu atradis, gulēt. Es iekritu pirts lavā un liekas, ka

nu beidzot viss būs labi, bet savādā kārtā es vēl skaidri dzirdu, kas notiek ārpusē.

Nomocos savā lāviľā itin pailgi, līdz beidzot noprotu, ka no gulēšanas tomēr

laikam nekas neiznāks, jo no manis bēg vissīkākā miega drusciľa. Tad izbeidzu

nesekmīgo mēģinājumu un tālāk vairs nemocos. Uzvelku zābakus, saģērbjos un eju

skatīties, kas noliek novietnē.

Taciľa no pirts ved augstienē, kur pārējās saimniecības mājas. Sētvidū

ieraugu piecus rinda aizbraukšanai sagatavotus ratus. Ieraudzījis mani pretim ar

zirgu pie rokas nāk jauns vīrietis. Stāsta, ka tūdaļ došoties ceļā, bet nevarot ľemt

līdz vienu zirgu. Varbūt mums vienībā noderētu? Kā tad! Zirgs karotājiem allaţ

vajadzīgs, it īpaši mums, jo pāris tumšo nakšu laikā vācieši bija nozaguši daţus

mūsu vienības zirgus.

Eju pavadīt saimnieku līdz pirmajiem ratiem. Tur ieraugu piesietu skaistu

brūnu zirgu. Jokojot ieminos saimniekam, ka ari šo skaistuli es labprāt ľemtu kā

savu jājamo zirgu, bet saimnieks stingri nodomājis to ľemt līdz, jo esot vēl

pavisam jauns un neesot vēl ne iebraukts, neiejāts.

22

Pirms kollona sāka kustēties, jaunais saimnieks atklāja, ka arī labprāt būtu

bijis leģionā, jo kā leitnants beidzis Latvijas karaskolas, pēdējo pilno kursu. Taču

sakarā ar to, ka tēvu aizveduši boļševiki, bijis jāpalīdz mātei saimniekot. Novēlēju

aizbraucējiem laimīgu ceļa vēju un devos tālāk. Vezumu rinda virzījās uz lielceļa

pusi, kur valdīja itin raita karaspēka un bēgļu kustība abos virzienos.

Nedaudz vēlāk aizelsies atskrēja rotas virsserţants. Mani meklējot jaunais

saimnieks, viľš aizgūtnēm dabūja pār lūpām. Steidzos uz lielceļa pusi, kur malā

nobraukti stāvēja aizbraucēju rati. Mani ieraudzījis, lauka stūrim pāri nāca jaunais

saimnieks ar brūno zirgu pie pavadas. Izrādījās, ka nepieradušais zirgs uzvedoties

tik meţonīgi, ka esot gatavs vai lidot pa gaisu. Un tā kā uz lielceļa apgrozās

visādas kara mašīnas, tad neesot iespējams to ľemt līdz. Tā. kaut arī saimniekam

esot ārkārtīgi Ţēl šķirties no iemīļotā lopiľa, viľš tomēr izšķīries to dāvināt man.

Tad vismaz allaţ varēšot atcerēties, ka to nodevis kāda latviešu virsnieka rīcība.

Vai apliecināt, ka biju ārkārtīgi pārsteigts un priecīgs reizē... Vēl rokas spiediens,

un mēs ar "Puiku", kā viľu nosaucu, devāmies uz mūsu vienības zirgu novietni.

Tūdaļ sapulcināju ap sevi visus, kam vien kādas zināšanas par zirgu

audzēšanu. Sākām spriest kā panākt, lai meţonīgo zirgu ietrenētu tik tālu, ka varam

rīt to ľemt gājiena kollonai līdz? Pirmais solis visiem likās — pieradināt Puiku pie

segliem. Kad tas būs panākts — jāmēģina iejāt... Izklausījās itin vienkārši, bet vai

tā nu būs? Jaunais zirgs nebija ari apkalts, tāpēc tūdaļ izsūtīju pāris vīru uz

apkārtējām mājam meklēt Puikam pakavus un naglas, jo visi lielceļi bija cieti un

asi. Neapkaltās zirga kājas uz lielceļa akmeľiem ilgi neizturēs. Nevarēja taču riskēt

tādā veidā pazaudēt tik skaistu zirgu. Jā, dzīves dzelzs likums ir, ka ar katru jaunu

īpašumu pieaug arī rūpes...

Visvisādi noľemamies ar meţonīgo zirgu, bet nekādi paliekoši panākumi

pieradināšanā un pakļaušanā vēl nerādījās. Visi mūsu labi domātie mēģinājumi

sabruka kā pret mūra sienu. Un padari ko? Bet tad jau likās, ka zirgs pie segliem

jau pieradis. Nu būtu jāmēģina iesēsties seglos, lai pierod arī pie smaguma nešanas

mugurā.

Pus ducis viru turēja zirgu, kad es no munīcijas ratu platformas veikli

iesviedos seglos. Es nu biju sagatavojies uz visu! Bet tad tas "viss" tūdaļ ari gāja

vaļā... Līdz šim nemanītu smagumu uz savas muguras sajutis, Puika metās uz

priekšu tādā ātrumā, ka mana cepure nolidoja jau pēc pirmajiem lēcieniem.

Instinktīvi pieliecies pie zirga kakla un vienā rokā pavadu, bet otrā krēpes dzelţaini

turot, mēģināju valdīt trakojošo spīdīgo rumaku. Bija pavisam skaidrs, ka spēcīgam

vējam ap ausīm plosoties, vienīgā izredze Šajā spēlē palikt dzīvam, bija vai nu

zirga savaldīšanā, vai nomierināšanā. Taču man neizdevās ne viens, ne otrs.

23

Puika auļoja pāri visam, kas gadījās ceļā. Vienu brīdi ar šausmām raudzījos

mums tuvojošamies siena kaudzē, ticot un cerot, ka tik lielam šķērslim zirgs tīšā

prātā virsū neskries, bet biju aplam maldījies. Bez mazākās novirzes Puika zēģelēja

siena kaudzei tieši virsū... Nezinu kā, bet laikam tāpēc, ka siena kaudze bija apaļa,

mēs bijām tai garām, bet man bija iespaids, ka kāja tā kā nedzīva?

Bet vai es sapľoju, vai man likās? Zirģelis palēnināja gaitu un bija aplam

nokusis. Elsa un pūta kā pārkurināta lokomotīve. Bet ar visu to vēl arvien nesās

slaidiem lēcieniem uz priekšu. Kad bija noskrieti pāris kilometri. Puika beidzot

pārgāja uz rikšiem. Nu jau ari es varēju sākt domāt par zirga vadīšanu, un man

tiešām palaimējās pagriezt zirgu jajienam atpakaļ. Atceļu veicām daudz lēnākā un

normālākā gaitā. Ierodoties vienībā mūs saľēma spēcīgu aplausu vētra, un Puika

uzvedās pavisam normāli.

No segliem izlēcis labu laiku nevarēju nostāvēt kājās. Atlaidos turpat zālē.

Zirga skaistā brūnā krāsa bija kļuvusi gandrīz melna un bija izrotāta baltu putu

burbullīšiem... Noskatījos, ka vīri sāk apkopt putaino dzīvnieku, lai tad pavadātu

lēnā pastaigā līdz noţāvējās. Noteicu nedot Puikam dzert, kamēr es pats neesmu

klāt. Galva man pašam visu laiku vēl dūca. Nebija viegli!

Visu atkāpšanās ceļu ar grūtām sirdīm vērojām tās bezgalīgās bēgļu rindas,

kas plūda, ka gurdas un bezgala skumjas upes pa Latvijas ceļiem. Šī traģiskā

plūsma virzījās garām pamestām, tukšam zemnieku mājām un cauri ugunsgrēku

dūmos tītajām pilsētām, kas visas likās it kā tukšas un izmirušas. Ilgas dienas un

naktis ceļā bijuši, ļaudis likās pārguruši un netīri, noplīsušiem apaviem un saulē

nobrūninātām, un putekļiem pārklātām sejām. Gājēju acīs atvīdēja nezināšana,

samulsums, bezcerība un vienaldzība, kas sajaukta ar bailēm no tā, ko var nest

rītdiena...

Jau nedēļām ilgi Rīgas virzienā plūda bēgļu lavīne, kas bija sākusies Igaunijā

un Vidzemes ziemeļos. Nepārtrauktas karavīru un civilistu straumes plūst pāri

Jūglas tiltam Rīgas virzienā divdesmit četras stundas diennaktī. Jau kopš augusta

sākuma Rīgā dzirdēja nepārtrauktu frontes dunoľu. Ne tikai bēgļu masas, bet ari

jau armijas apgādes transporta kollonas drāzās uz Rīgu un tālāk uz Kurzemi. Bēgļu

straume ar lauku ceļos izmirkušām kājām ienesa Rīgā pirmos dubļus, jo lietus

dienas un naktis gādāja par to, lai bēgļu ceļā rastos muklāju rāvainie ūdeľi un

netīrām dūľām līdzīgie dubļi.

Tā nu dienu un nakti garām lepnām sešstāvīgām dzīvokļu mājām virzījās

nelaimīgie ļaudis ar pajūgiem, rokas ratiľiem un līdzpaľemtiem mājlopiem. Lietus

brāzieni no ielās izbirušā siena un mēslu kārtas ātri vien izveidoja nepatīkamu

sabiezinātas vircas kārtu.

24

Reizēs, kad Rīgai cauri plūda lielākas karaspēka daļas, ielas pārpildījās tik

traki, ka karaspēka kollonas vienas pašas ar smagajiem ratiem un milzīgajiem

transportkravas spēkratiem virzījās trīs rindās uz priekšu tikai vienā virzienā.

Privātā kustība tādās reizēs bija pārtraukta. Tikai pa retam tiem laimējās

iespraukties starp armijas motorizētām daļām, un tad tur satraukti tecēja pulciľš

aitu, cieši turēdamās pie govīm, kuru mēmās dzīvības īgni un neţēlīgi rauj aiz

valgiem, sit un spārda līdz nāvei nogurušie lopu dzinēji.

Arī dzīvniekiem nav viegli, jo tie ir izsalkuši, nodzīti un tālajā ceļā atspiestām

kājām. Tā ţēli blēj aitas un ķēdēs smagi raustās un mauj govis. Viss, kas te notika

— kara vezumnieku ratu dārdoľa, spēkratu dūkšana, tanku kāpurvaţu švirkstēšana,

kas sajaucās ar ielu dzelzceļa tinkšķieniem — viss tas bez pār traukuma pildīja šo

aizu starp divām namu rindām kā mūţīgs ūdenskritums... No kopējās šalkoľas

nevarēja izdalīt nevienas atsevišķas skaľas. Visam pievienojās vēl arī lietus

nemitīga guldzēšana jumtu notekās un ielu renstelēs...

Lielās pilsētas likteni nopietnāku padara skati priekšpilsētas ceļmalas. Šeit kā

uz burvja mājienu saradušās loţmetēju ligzdas un ierakumi. Par stāvokļa

nopietnību liecina vēl ari tas. ka arvien bieţāk virs Rīgas jumtiem parādās

boļševiku lidmašīnas.

Ir otrais oktobris, kad mūsu bataljons iesoļo Rīgā un apmetas uz pāris dienām

vecajā galvaspilsētā. Novietojumā paliek tikai sardzes dienestam norīkotie, bet

pārējie visi dodas atvaļinājumā līdz ceturtā oktobra rītām, kad atkāpšanās ceļš

vedīs mūs uz Kurzemi. Bet tajā rītā pie vienības neatgriezās pieci grenadieri un tā

turpinām gājienu bez tiem. Ir nepatīkami, bet šajā lietā saskatu jau iepriekš

kaldinātu plānu, jo dezertieri rotā allaţ turējās vienkopus, kā draugu grupa.

Bet tagad sākās Šī starpgadījuma nepatīkamākā daļa. Dienesta pienākums liek

man rakstīt ziľojumu, ka tādi un tādi karavīri nav atgriezušies no atvaļinājuma un

atrodas patvaļīgā prombūtnē. Bet es vienmēr esmu vadījies no kādas citas iekšējas

disciplīnas, kas manā uzskatā ir pārāka par reglamentos nosacīto. Tā kā iekšējā

disciplīna man saka. ka katrs latvietis ir nozīmīgs, kas spēj sevi saglabāt dzīvu, tad

Šeit es saskatu atļauju neredzēt un nerīkoties. Tā iznāca, ka ziľojumu par

dezertieriem neesmu uzrakstījis vēl Šodien, un viľi ir trimdā.

Kastāľkrāsas zirga mugurā jāju savas vienības priekšgalā Rīgas ielās, pa

kurām karaspēka gājienam līdz plūda karotāju radi, draugi un pazīstamie. Daţi

man tuvi cilvēki bija pieķērušies seglu siksnām un soļoja blakus. Tā bija raiba

sabiedrība, kur blakus Rīgas iedzīvotājiem lēni vilkās arī bēgļu un vācu karavīru

rindas. Pārguruši cilvēki putekļainām drēbēm un dubļainām kājām vilkās gurdi un

25

gausi. Skumjām, sviedrainām un rūpju nomāktām un netīrām sejām, nezdami sev

līdz satraukumu un bailes, bet arī savādu apľēmīgu enerģiju.

Gājējiem ar smagām nastām mugurās, sievietēm ar saiľiem uz mugurām un

bērniem uz rokām, knapi vēl cēlās kājas. Vējš bārstīja rudens lapas atkāpšanās ceļa

dubļos un smidzināja sīks, smalks lietutiľš. Ietās visu laiku atbalsojās gurdo soļu

šļūkšana, izmisušu balsu skaľas, lopu īdēšana un tāls kara dunoľas troksnis. Vai

trimdas ceļus staigājot esam iezemiešiem kādreiz stāstījuši par šo dienu un nakšu

ciešanām? Vai tie to saprastu?

Kad esam pienākuši jau pie lielajiem Daugavas tiltiem, asi uztvēru šīs dienas

traģiskumu un tā iespaidā nolēcu no zirga muguras, lai kājām ejot atstātu tiltu aiz

sevis. Varbūt, ka šī bija pēdējā reize, kad manas kājas skāra Rīgas asfaltu — 1944.

gada 4. oktobrī? Nezin kāpēc pie sevis noteicu: "Je reviens!", vienu no nedaudziem

franču teicieniem, ko zināju.

Pāri tiltam mums līdz virzās nepārredzama bēdīga masa, kas savā nelaimē

kustas ar tieši liktenīgu nolemtību, un kuru nevar apturēt vai piespiest griezties

atpakaļ ne stiprās lietus gāzes, nedz aukstā vēja drebinošās brāzmas.

Tad pat man ienāk prātā, kā gan viss izskatīsies man atkal atgrieţoties mīļajā

pilsētā? Un es apľemos Rīgā reiz iejāt balta zirga mugurā — kā uzvarētājs! Tā

domāt man atļauj cerība, ka pasaulē beigās taču tomēr būtu jāvalda taisnībai, un tai

būtu jānāk pie prāta... Kad tas notiks?

Kad esam tilta vidū — atklājas varens skats. Iepretim Valsts prezidenta pilij

Daugavā noenkurojies kara kuģis, bet pie Jūrskolas virs Daugavas ūdeľiem abu

krastu vidū, likās, novietots tāds kā zaļi-dzeltens milzīgs spogulis... Laikam

izplūdusi degviela?

Mēs virzāmies cauri Pārdaugavai uz Bauskas ielu un tad jau esam kādā lauku

ceļā. Tas tagad nav nekāds parastais mierīgais lauku ceļš, kāds bijis agrāk. Tagad

pa to abos virzienos kājām, jāšus un braukšus kustas lielākas un ne tik lielas

karaspēka vienības, atsevišķi vezumi un apgādes ratu kollonas. Nonākusi

Āgenskalnā, bēgļu straume sadalījās starp Slokas ielu. Jūrmalas šoseju un

Kalnciema ielu un plūda arvien tālāk uz Kurzemes pusi.

Katliľiem ţvadzot un šauteľu laidēm pret durkļu makstu apkalumiem

atsitoties, pretējā virzienā garā rindā dodas tumši stāvi. Nakts tumsā viľus nevar

redzēt, var tikai nomanīt tumšas un spokainas ēnas. Tā viľi saskaľā ar pavēli kā

papildspēki

25

26

Kauju pārtraukumu laikos karotāji apkopa savu

kritušo pēdējas atpūtas vietas ar tīri aizkustinošu

rūpību un izdomu.

klusēdami virzās uz kauju līnijām. Vads aiz vada pretim iznīcībai uz fronti maršē

bataljoni. Gājiens kustas lēni, it kā apstiprinādams seno patiesību, ka pret nāvi un

iznīcību ejot nevajaga steigties.

Bet daţām karaspēka daļām ir jāiet, nav citas izvēles, nav cita ceļa Ir jānotur

tilta gala pozīcija ap Rīgu, līdz visas karotāju grupas un formācijas būs sasniegušas

Kurzemi. Tas, ka šis kolosālais manevrs noritēja priekšzīmīgi, liecināja par to, ka

vācu armija vēl bija stipra un vadība spējīga.

27

VIDUS ARMIJU GRUPAS BEIGAS UN

KURZEMES CIETOKŠĽA SĀKUMS.

Reiz bija saule, bet tagad ir nakts,

Klau! ātrāk un ātrāk klab šausmīgā takts....

(Aspāzija)

Pilnīgi nesaprotams un neizskaidrojams ir apstāklis, ka vāciešiem nepamanīts

bija palicis fakts, ka Vidus Anniju Grupas priekšā boļševiki paslēpus bija paspējuši

sapulcināt ārkārtīgi lielus un stiprus spēkus. Lai labāk izgaismotu šo liktenīgo vācu

neuzmanību, jāatceras, ka Vidus Anniju Grupas (Heeres Gruppe Mitte — HGM)

frontes iecirknī skaitījās apmēram 400,000 karotāju, nedaudz artilērijas un visai

noplicinātas motorizētas vienības. Sīm vājām vācu vienībām iepretim boļševiki

klusi un mierīgi bija sapulcinājuši 2,500,000 karavīru kopā ar milzīgi daudz

smagiem ieročiem, tankiem, gaisa spēkiem un pārējiem kara materiāliem.

Te nu skaidri redzams, ka boļševikiem šajā frontes iecirknī bija sapulcināts

"tikai" sešas reizes stiprāks karaspēks. Zinot to, mums nav lieki jābrīnās kā varēja

notikt, ka 1944. gada jūnijā sāktais uzbrukums, kas kā neatturama lavīne daţās

stundās no zemes virsas noslaucīja visu, kas gadu ilgi smagās at-vaires kaujās —

sešās liclkaujās — bija noturēts. Bet tas varēja notikt, jo boļševiki uzbruka ar 43

divīzijām, 1,100 tankiem un 2,500 lidmašīnām, kurpretim vāciešu pusē bija tikai

17 divīzijas 50 tanki un neviena lidmašīna... Karojiet nu!

Principiis obsta — brīdina sens latīľu sauklis. Jā. sargies sākuma! Teiciens

balstās novērojumos. Ir taču dabas likums, ka vajaga tikai izskalot un pārraut

dambi, lai nevaldāmā straume ieplūstu neaizsargātajā ielejā. Tieši tas pats notika

ari jūnīja beigās Vidus Armiju Grupas frontes iecirknī. Tur pāris stundās samala un

aizskaloja visu, kas vien gadījās ceļā!

Kalēja smēdē dzelzi kaļot spoţi nokaitēto metālu ķer viens vesera belziens

pēc otra. Tā tagad vācu karotāju galvas atradās ka uz kalēja laktas un saľēma

belzienus, kas visi bija nāvējoši. Šīs kolosālās traģēdijas ietvaros pāri salūzušām

Vidus Armiju Grupas frontes līnijām boļševiku spēki atradās — ziemeļos — pie

Rīgas jūras līča — centra — pie Varšavas priekšpilsētām un Ukrainā gar Sanas

upes krastiem...

Viss jau nebūtu nemaz tik traki un Četras boļševiku Armiju Grupas diezin vai

gūtu tik spīdošu panākumu, ja vien Hitlers atkal neparādītu savu "ģēniju". Visiem

zināms, ka pēdējais dzīvoja māľu, apmātības un izlikšanās pasaulē. Visa kara gaitu

28

iezīmēja un noteica daudzās Hitlera kļūmīgās, uz faktu materiāliem nebalstītās

izšķiršanās un lēmumi. Tas pats notika arī Šoreiz. Nespēdams saskatīt patiesos

apstākļus, Hitlers jūtu un vēlmju domāšanas ietekmē cīnījās pret savu

padomdevēju prāta atzinumiem. Ir tomēr ļoti savādi, bet vēlmju domāšana īstenību

nemaina, tā allaţ paliek, kāda bijusi. īstenība iet nepielūdzama savu gaitu tālāk. Un

viss notika kā bija jānotiek dotajos apstākļos.

Kā jau agrāk novērots, arī šoreiz Hitlera atbilde frontes komandieru

lūgumiem, rīkoties militāri pareizi, atdūrās uz vienīgo un parasto atbildi: "Nē!" Ja

uz mirkli pārcēlāmies uz Ziemeļpolu, tad redzēsim, ka vienīgais virziens ko tur

rāda ir dienvidi. Laikam Hitlers būs savu nepiekāpību mācījies šeit?

Hitlera palīdzība boļševikiem nāca ka ārkārtīgi rūgts kumoss viľa frontes

virspavēlniekiem, jo skaidri iezīmēja Vidus Armiju Grupas iznicināšanu un bojā

eju. Hitlers pavēlēja daudzām savām divīzijām palikt noteiktās pilsētās un izveidot

tur "cietokšľus." Var jau būt. ka tā rīkojoties viľš atcerējās "Holmas cietoksni,"

kara sākuma mēnešos, kas kaut ari ar milzīgiem zaudējumiem, izturēja un sekmīgi

veica tam uzdoto misiju. Bet tā domādams viľš aizmirsa kādu ļoti svarīgu lietu.

Aizmirsa, ka tagad vairs nebija kara sākums, kad pēc virsnieku izslaktēšanas un

kara sākuma zaudējumiem boļševiki bija apstulbuši un nepiedzīvojuši. Tagad

boļševiki vairs nebija apjukuši nemākuļi, bet gan trīs kara gados daudz no

vāciešiem kara mākslās mācījušies un kā tādi orientējās šajā plāksnē meistariski.

Šajā pavēlē paslēpušās briesmas tūdaļ ieraudzīja ģenerālpulkvedis Guderiāns,

toreizējais Hitlera štāba priekšnieks, un aizrādīja uz iespēju, ka boļševiki vienkārši

aizdrāzīsiet "Hitlera cietokšľiem" garām un atstās tos tālu savā aizmugurē miršanai

bada nāvē! Hitlera iedomu pasaulē tomēr nekas nemainījās un pavēli uzturēja

spēkā. Ar to "noupurētās" divīzijas palika savam liktenim, un tās pazuda

sašķaidītās frontes stabilizēšanas operācijām un pietrūka tur, kur tās varētu būt

izšķirīgas... Jā, sodāmam vispirms atľem prātu!

Tad nu arī nebija jābrīnās, ka pārsteigtie boļševiki, kas nebija iekalkulējuši

šādu Hitlera "ekstravaganci," drīz vien bija pārrāvuši vācu fronti 300 kilometru

platumā un iznīcinājuši 25 vācu divīzijas... Tagad nekas vairs nestāvēja boļševiku

ceļā un tie vienā mierā virzīja visas 126 kājnieku divīzijas, 17 motorizētās

brigādes, 45 tanku brigādes un 6 jātnieku divīzijas uz Austrumprūsijas robeţām...

Tagad atpakaļ pie Hitlera vieglprātīgi noupurētajām cietokšľu pilsētu

divīzijām. Kā jau tas vienīgi varēja notiki, boļševiki nelikās ne zinis par tām un

steidzās tik uz priekšu. Vācu mazās "saliľas" palika tālu boļševiku aizmugurē. Pēc

pirmajiem boļševiku panākumiem vairs nebija pat ne mazāko cerību boļševiku

aizmugurē atstātās divīzijas atbrīvot vai glābt.

29

Pavisam skaidrs ir tas, ka īpaši no psīcholoģiskā viedokļa ir nepareizi upurēt

lielākas vienības ienaidniekam. Ja arī ar šādu pretošanos līdz pēdējai patronai var

gūt taktiskus ieguvumus, tad tomēr šāds solis allaţ divkārši jāpārdomā, jo ne

vienmēr panākumi gūstami, bet daudzreiz ar Šādu nejūtīgumu satricina vadībai tik

nepieciešamo karotāju uzticību. Ja tas notiek, tad karaspēks vairs pilnīgi neuzticas

pavēlniecībai, jo baidās, ka izšķirīgā un kritiskā brīdī vadībai vairs nebūs iespējas

kaut ko darīt un tie patiks liktens varā... kā Staļingradā, Budapeštā un citas vietās.

KURZEMES CIETOKŠĽA IZVEIDOŠANĀS.

Vēlāk, līdzīgā stāvoklī iesvērās ari Kurzemē atstātās Ziemeļu Armiju Grupas

divīzijas. Gudras galvas ar Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku Guderiānu

priekšgalā jau tūlīt pēc Vidus Armiju Grupas sabrukšanas saskatīja boļševiku

nākošos gājienus. Tie redzēja, ka krievi gatavojās ar milzīgiem spēkiem uzbrukt

rietumos no Šauļiem. Tāpēc šajā telpā pavēlēja iepludināt vistu no Igaunijas un

Vidzemes izvilktos 16. un 18. Armiju vēl kaujas spējīgos spēkus.

Šīs operācijas izvešanas priekšnoteikums paredzēja tilta gala policijas

izveidošanu ap Rīgu. Tajā pašā laikā Vidus Armiju Grupas pārpalikums izveidotu

izdevīgus apstākļus abu Armiju Grupu atkaļsavienošanai. Tikai ar Šādu manevru

varētu uztvert boļševiku nākošo lieluzbrukumu Šauļu telpā, reizē ari atjaunojot

nepārtrauktu un sakarīgu fronti ar Vidus Armiju Grupu, Ziemeļu Armiju Grupai ar

vienu spārnu paliekot Kurzemē.

Kaut ari Gudcriāna pavēle bija loģiska un skaidra, Ziemeļu Armiju Grupas

virspavēlnieks Šerners atteicās sadarboties, jo domāja, ka boļševiku nākošais

belziens kritis tieši uz Jelgavu un par šo pieľēmumu viľš bija stingri pārliecināts.

Šāda noskaľā Šerners, neievērojot Guderiāna pavēli stūrgalvīgi palika pie sava un

sakopoja visus iespējamos tanku un pārējos spēkus Jelgavas telpā...

Visi bija vienis pratis par to. ka tā darot Šerners "bankoja" uz to, ka baudīja

Hitlera speciālu labvēlību. Viľš droši vien "izkauca" savai rīcībai klusu Hitlera

piekrišanu, kaut arī tā bija pretēja štāba priekšnieka Guderiāna pavēlei. Tas

Šerneram izdevās tikai tāpēc, ka Hitleram pašam patika doma par Kurzemes

atstāšanu kā tilta gala bastionu un jauna vācu uz brukuma izejas stāvokļa poziciju,

kuru. protams, izmantos tiklīdz būs pienācis attiecīgais laiks to darīt...

30

Lai ari kā, dzīve tomēr iet uz priekšu un Šīs kustības ietvaros oktobrī sākās ari

gaidītais boļševiku lieluzbrukums. Bet kur? Vāji vien aizstāvētai vācu frontei

rietumos no Šauļiem! Līdz ar to boļševikiem klēpī iekrita iespēja ātri un platā joslā

atkal pārraut vācu fronti un proti, no Mēmeles līdz turpat vai Liepājai. Ar to

boļševiki sēdēja pie Baltijas jūras un šajā sakarībā bija izveidojies, kā milzīga aklā

zarna, Kurzemes cietoksnis. Ar Šo akciju nogrieza Kurzemei sauszemes piegādes

un ari atkāpšanās ceļu uz visu atlikušo kāja laiku — astoľiem mēnešiem...

Kurzemē ieslēgtajām divīzijām, kā jau atgrieztai karaspēka daļai nu vairs

nebija sauszemes saskare ar pārējo fronti. Sākot ar šo laiku visu Ziemeļu Armiju

Grupu ar visu vajadzīgo apgādāja pa jūras ceļu. Saprotams, apgādāt tik milzīgu

karaspēku nebija nekāda bērnu spēle. Tā prasīja ārkārtīgu piepūli un milzīgu

organizatorisku un citāda veida enerģiju, bet pagaidām cita atrisinājuma šai

problēmai nebija.

Viens atvieglinājums tomēr bija un tas nāca visai šai varēšanai par labu. Tas

bija apstāklis, ka apgādes vienībām nu vairs nebija jācīnās un jāzaudē frontei

domātie kara vešanas līdzekļi partizānu uzbrukumu iznākumos. Un tas tomēr bija

ieguvums, kas vairāk nekā atsvēra citas neērtības un grūtumus virzot apgādi pa

jū[as ceļiem.

Lai atslogotu vācu jūras spēkus, no Liepājas gar jūras malu vairākas reizes

mēģināja nodibināt sauszemes saskari ar Vidus Armiju Grupas pārpalikumu, bet

visi Šie mēģinājumi palika bez panākumiem, jo boļševiki, rēķinādamies ar šādiem

uzbrukumiem, jau laikus bija sadzinuši šajā telpā ārkārtīgi daudz karaspēka un kara

materiāla.

Nekas nelīdzēja. Boļševiku straujā un spēcīgā izlaušanas līdz Baltijas jūrai no

5. līdz 19. oktobrim 1944. gadā rietumos no Šauļiem, galīgi un paliekoši atdalīja

Ziemeļu Armiju Grupu, kuru pārdēvēja par Kurzemes Armiju Grupu 1945. gada

15. janvārī, no pārējiem vācu frontes spēkiem Lietuvas telpā un Austrumprūsījā.

Kurzemē sākotnēji bija ieslēgtas 26 kājnieku divīzijas un 3 tanku divīzijas.

1945. gada janvāra beigās no Kurzemes uz Vāciju pārveda 6 kājnieku un vienu

tanku divīziju. Tā kara beigu posmā Kurzemē vēl sīksti turējās 20 kājnieku un

divas tanku divīzijas. Kad 23. janvāri sākas 4. Kurzemes lielkauja, boļševikiem jau

šur tur izdevās atsevišķi frontes pārrāvumi, jo šeit pietrūka uz Vāciju pārceltais

karaspēks.

Jau no paša sākuma augstāko komandieru skaidrais un militāros jautājumos

skolotais prāts tiem teica, ka šāda veselas Armiju Grupas, vai praktiski izsakoties,

vienas ceturtās daļas no vācu bruľotiem spēkiem, turēšana nomaļus frontes

iecirknī, bija ārprāts. Tāpēc pastāvēja doma, ka vienreiz taču Hitleram jānāk pie

31

prāta un jādod pavēle evakuēt Kurzemes Armiju Grupu uz Vāciju. Tādam

gadījumam sagatavojoties, Kurzemes Armiju Grupas virspavēlnieks paslepus

izdeva pavēli, izveidot dziļumā vērstus aizstāvēšanās ierakumus līdz pat Ventspils

un Liepājas ostu rajoniem.

Evakuācijas pavēli saľemot tūdaļ varētu izmantot jau iepriekš sagatavotos

nocietinājumus un maz pa mazām vienības atvilkt līdz Liepājai un Ventspilij. Šīs

slepenās pavēles dēļ tad arī sākās drudţains nocietinājumu sistēmas būvēšanas

darbs. Kurzemes Anniju Grupas tā laika sauklis bija: "Graben statt Graeber!" Šis

sauklis visai trāpīgi izgaismoja šīs akcijas mērķi un vajadzību.

Mēs pamatoti saucam Hitleru par plānprātīgu vēlmju domātāju, kam sveša

lietu praktiska puse un īstenība. Zinām ari, ka dzīves īstenība, tāpat kā viss daba, ir

neţēlīga. Mierīgā nepārtrauktā ritmā daba veic savu dzīvības un nāves darbu, dzen

asnus, sulo stiebrus, nobriedina augļus un trūdiem atvēl visu veco. Šī iemesla dēļ ir

ārkārtīgi svarīgi dzīves īstenībai un ar to saistītām parādībām pieiet ar vislielāko

uzmanību un piesardzību. Viens nepārdomāts solis, un jau jārēķinās ar liktenīgi

neţēlīgām sekām.

Pirmās palīdzības sniegšana tikko ievainotajam karavīram.

32

Vai var būt kaut kas vēl patīkamāks, kā sasildīt

rokas pie ātrumā sasviesta ugunskura kauju

starpbrīdī?

RĪGAS PĒDĒJĀS DIENAS

Bij dārgā manta mums, jau pusē pazaudēta

Bez vainas postīta, bez grēka piemeklēta:

Valsts - mūsu Latvija!

(Fricis Dziesma)

Rīga pēdējās dienās ir it kā mirstoša pilsēta. Publiskie satiksmes līdzekļi

klusē, biroji un uzľēmumi slēgti. Iedzīvotāji gatavojās bēgšanai vai arī apātiski

gaida savu tālāko likteni. Arvien vairāk sāka blāzmot ugunsgrēki. Mājas un

baznīcas deg un ielās redz beigtus lopus, kas nav spējuši tālāk paiet. Visam postam

pa vidu lēni kustas noguris zaļpelēku kolonnu mudţeklis.

Liesmu viļľi veļās tālāk kā neapturama lavīne, tumšsārti dzirksteļu kūp šķīst

un šaudās draudoši un sprigani, kvēlojošas plēnes aplido namus, kas ari paši jau

sāk degt. Sešstāvīgi nami un viss pārējais krīt liesmām par upuri. Uguns orkāns

apľem visu, ko sastop savā ceļā, jo ugunij taču ir vienalga, ko tā sadedzina...

Liesmas plēšās tumši sarkanas, violetas, dzeltenas, kā ari baltas. Dreboši,

uzliesmojoši dzirksteļu spieti uzlido augsti gaisos, tad griezās traka iznīcības

virpulī un pazūd skalam dūmu mutuļos. Liesmas ar dūmiem pēkšľi izvēršas

33

vēdekļveidīgi, tad sakrīt, lai pēc brīţa atkal izslietos no jauna un pēc tam atkal tik

pat spēji sakristu starp mūriem. Pilsēta dega. Dega vareni un iznīcinoši!

Pāri senajai ziemeļu Parīzei klajās dūmu sega. Nejauka deguma smaka sitas

oţas orgānos, koţ acīs un kaklā. Tukšās ielas piepildīja smagu un nomocošu gaidu

pilnais smacenis. Kā pirms šausmīgas vētras. Ja kaut kur redz kādu dzīvu būtni, tās

sejā lasāma neziľa un bailes. Veikalu logi un durvis aiznaglotas, namu logi izsisti.

Ielās visur uz priekšu pa dziļu mēslu kārtu segtajām Rīgas ielām mīcās pelēcīga un

gurdena bēgļu straume.

Pienācis 1944. gada 13. oktobra agrs rīts. Sājā aukstā un draudīgā nakti vācu

sapieru rotas komandieris saľēmis pavēli pulkstens piecos no rīta veikt kādu

svarīgu un slepenu uzdevumu. Virsnieka pulkstens rādītājs gausi virzījās uz

noteikto minūti — pieciem. Tajā minūtē bija jāuzspridzina lielie Daugavas tilti. Bet

tad jau liktenīgais bridis ir klāt un sapieris nospieţ agregāta slēdzni un līdz ar to

Rīgas lepno tiltu spridzi nāšana ir ievadīta.

Melnajā rudens naktī uzliesmo daţas sekundes ilga ţilbinoša uguns vētra un

debesīs izauga milzīgs dūmu un dzirksteļu mākonis. Gaisu satricināja drausmīgs

troksnis, nodrebēja zeme un cilvēku ausis kļuva uz laiciľu kurlas. Ar briesmīgu

troksni un uguns šautrām gāţas impozantie tilti Daugavas Čalojošā straumē...

Viss, kas tagad palicis pāri no skaistā Dzelzs tilla līdzinājās nogurušai milzu

čūskai, kas ar savu saplosīto ķermeni nogulusies pār Daugavu. Taču Daugava veļ

tālāk savus tumšos viļľus, projām uz jūru, kā to darījusi jau gadu tūkstošus un

liekas, ka tai nav daļas gar cilvēku ciešanām. Dievišķā daba iet vienaldzīga

garām... Ar šo bija izskanējusi arī Ziemeļu Armiju Grupas vēsture. Pēdējā

līdzdalība cīľās tai sāksies Kurzemē, bet tad tā jau sauksies Kurzemes Armiju

Grupa.

Batatjons maršēja ierastā kārtība. Jāju savas rotas galvgaļa. Saľemot ziľas, ka

pa otram lāgam Rīga kritusi boļševiku varā visā ķermenī sajutu it kā fiziskas sāpes.

Jaunais straujais un tramīgais zirgs iemauktu dzelzis grauzdams tik tikko turējās

ierindā. Kad instinktīvi iespiedu zābaku piešus tā sānos, zirgs slējās vai stāvus

gaisā. Nebija jāparauj ne pavada, kad mēs jau bijām pāri grāvim un sākās neprātīgs

skrējiens pāri laukiem un pļavām. Tā kā zirgu gandrīz vai nevarēju novaldīt, nebija

ari iespējams saskatīt, kurp mani nesa satracinātais dzīvnieks.

Vējš skrēja sejā ar pārdabīgu spēku, jo meţonīgais skrējiens bija attīstījis

milzīgu ātrumu. Lai tādos apstākļos noturētos seglos, bija jāpieplok zirga kaklam,

ar vienu roku ieķeroties viļľojošās krēpēs. Auļošanai bija ari savs labums. Kaut cik

aprima skaudro sāpju uzbrukums. Rīga kritusi! Neskaidras domas drūzmējās galvā.

Dīvaini tēli juceklīgā virknē rēgojās acu priekšā un traucās garām apziľai. Labi, ka

34

krūmu zari, kas brīţiem sitās man sejā, atsauca mani atkal kaut cik reālā dzīvē. Nu

daudz bija zaudēts! Gandrīz vai viss! Rīga kritusi! Uz cik ilgu laiku?

Rīga mūsu galvas pils, Kā bez galvas nodzīvot?

(Jānis Rainis)

VIRSLEITNANTA P. MAILDI

Dzīve tam ir mīļa un dārga,

Kas cīľā to asinīm pircis.

Kam ārprāta vētrā sirds nebija vārga.

Kas posta un bada šausmās mircis....

(Andris Bērzs)

Parastas maršruta pavēles skanēja šādi: pa tādiem un tādiem ceļiem, pēc tik

un tik dienām, nonākt tur un tur. Tā kā mūsu bataljona kustības gala punkts bija

Dundaga, tad mēs virzījāmies pa ceļiem, kas brīţiem pielocījās itin tuvu Rīgas

jūras līcim.

Saule jau bija veikusi sava debess ceļa lielāko daļu, kad mēs nometamies

atpūtai ceļmalā netālu no jūras. laikam bijām apmetušies netālu no zvejnieku ostas,

jo pie krasta ūdens vietām bija itin netīrs un eļļainas varavīksnes peldēja pa virsu,

šur tur redzēja ari it kā upes sanesumus, kā arī jūras atskalojumus. Paejoties tālāk

gar jūrmalu bija patīkami vērot tumši zilo jūru, kuras baltu putu apskalotie viļľi

gan glāstīdami, gan kūleľodami vienmērīgā ritmā atsitas gaišo un irdeno smilšu

pludmalē.

Bataljona marškollona izstiepusies varen gara. Jāju savas rotas priekšgalā

apmēram garās kollonas vidū. Tad pēkšľi blakus pieslīdēja motocikls ar ziľnesi uz

tā. Tā kā latvieši tādus ziľnešus lietoja ļoti reti, tad biju sagatavojies uz vācu

valodas plūdiem. Bet biju pārsteigts, kad ziľnesis skaidrā latviešu valodā paziľoja,

ka esot ģenerāļa Kureļa štāba ziľnesis. Viľa priekšnieks aicinot mani uz apspriedi

Strazdu muiţā, kas esot pāris kilometrus uz priekšu. Apspriede notikšot pēc divām

stundām.

To pateicis, svešais atsāka braucienu un aizdrāzās pa balto ceļu, atstājot aiz

sevis putekļu vērpetes. Ievēroju viľu pieturam ari pie priekšējās rotas komandiera.

Nu bija nemierīgs prāts. Kaut kas bija gaisā! Ko nozīmēja šāda sanāksme un

35

aicinājums kā tāds? Nebiju dzirdējis, ka esam piekomandēti ģenerāļa Kureļa

vienībai?

Par Kureļa grupu bija gan dzirdēts, bet sīkumos neviens neko nezināja pateikt.

Vispārējā doma bija, ka tur sapulcējušies visādi fantasti, tiltu sargi un dezertieri.

Vispār cilvēki, kas nebija pietiekoši vīrišķīgi, lai stāvētu regulārās frontes

sargvietās.

Tomēr, lai nomierinātos, aizauļoju uz priekšu līdz bataljona komandierim. Tur

priekšā jau bija divi rotu komandieri. Izsludināja atpūtni un izsūtīja ziľnešus pēc

pārējo rotu komandieriem. Kad visi bija ieradušies, pārrunājām ģenerāļa Kureļa

aicinājumu. Nezinu kāpēc, bet bataljona komandieris deva vārdu man kā pirmajam.

Vispirms jautāju, vai bataljons ir kaut kādā veidā pakļauts ģenerāļa Kureļa

vienībai? Izrādījās, ka nebija. Tad teicu, ka mēs jau esam vienā dienestā un kā

tādiem mums nav nekas apsprieţams ar citu vienību komandieriem. Tas būtu

jādara tikai tad, ja mūsu tiešā priekšniecība mūs uz to pilnvarotu. Tādas pašas

domus izteica ari pārējie sapulces dalībnieki un tā nolēmām aicinājumu, ierasties

Strazdu muiţā, ignorēt. Masu tiešais uzdevums bija virzīšanas pavēlētā kārtībā. To

ari darījām.

Tās pašas dienas vakarā apmetāmies uz nakts atpūtni kādā meţsarga mājā

dziļa meţa vidū. Vakars pagāja karavīru dzīvē tik parastajā kārtībā, ka tas nav pat

jāatzīmē. Tā kā bijām noguruši un nākošā rītā pulkstens astoľos jau bija jāstājas

marškollonas kārtībā uz ceļa. tad iekrītam guļamvietās un ar to pašu bijām jau ari

dziļā miegā. Kā veci ļaudis mēdza teikt: iekritām atspirdzinātajā miegā ka akmeľi

atvarā...

Kad nākošajā rītā piecēlāmies, bataljona novietni pārlidoja vēsts, ka bataljona

13. — smagās rotas novietnē esot vairs tikai astoľi karotāji un divi noberztiem

kaktiem zirgi... Pazuduši apmēram simts astoľdesmit vīri ieskaitot rotas

komandieri, virsleitnantu P. un pārējos rotas virsniekus. Uz ceļa atstāti tikai visi

smagie ieroči, kājnieku lielgabali un smagie granātu metēji. Bez velces! Bez

pārvietošanas iespējām... Ko nu darīt? Skaidrs bija tikai tas, ka bez vismaz

divdesmit zirgiem smagie ieroči nebija pārvietojami.

Bataljons gājiena gatavībā jau stāvēja uz ceļa. kad es izjāju savas rotas

priekšgalā. Pēc mirkļa manā priekšā kā no zemes izauga bataljona komandieris.

Seglos atspēries viľš paziľoja, ka man jāuzľemoties smagās rotas ieroču

nogādāšana šīvakara pār nakšľošanas vietā. Viľa uzskatā es esot vienīgais, kas šo

turpat neiespējamo uzdevumu varot paveikt, bet viľš neļaunošoties, ja man šis

pasākums neizdošoties... Atbildēju, ka centīšos tik cik varēšu, bet lielas cerības uz

panākumiem nebija. Tomēr pūtīšu vaigos!

36

Tikko bataljona komandieris bija projām, norīkoju pirmā vada komandieri

leitnantu K. vest rotu gājienā. Pie sevis paturēju daţus izdarīgākos rotas

grenadierus. Nu man kopā ar 13. rotas atstatajiem astoľiem vīriem jau bija mazs

štābiľš. Tūlīt arī sākām domāt, ka sarekvizēt velci smago ieroču pārvietošanai.

Mūsu rīcībā bija divi divriteľi un tā pāris vīru izsūtīju tālākā apkārtnē zirgus

rekvizēt. Tuvāko apkarini apstaigās vīri kājām.

Pārējie visi kopēji domājām tālāk un sagatavojām aizjūga lietas, lai līdz ko

ieradīsies zirgi, tos tūdaļ varētu bez kavēšanās iejūgt un virzīt bataljonam pakaļ.

Citi tajā pašā laikā darbojās ap dezertieru mums atstātajiem zirgiem, kam noberzti

kakli. Vārīgās vietas rūpīgi pārsējām un pēc tam nopolsterējām ar mīkstām

karavīru flaneļa segām. Tad uzmanīgi iejūdzām mīnumetēja ratos un divu viru

uzraudzībā palaidām marškollonai pakaļ.

Pēc itin ilga laika atgriezās izsūtītie zirgu meklētāji. Tie atveda tikai divus

zirgus. Visā plašā apkārtnē vairāk zirgu nebija atraduši. Ko nu? Domājot, ko tālāk

darīt aizjūdzām šos zirgus sasaistītu divu ratu priekšā un sūtījām bataljonam līdz.

Bet ar to vien vēl nekas nebija panākts. Uz ceļa sarindojušies stāvēja vēl garā

rindā kājnieku lielgabali. Ko darīt ar tiem? Kā nogādāt tos līdz bataljona pār

nakšľošanas vietai? Tie bija jautājumi, kurus, ja vien varētu, vislabprātāk

aizmirstu...

Domājām, domājam, domājām! Nolēmām pārbaudīt, vai kaut kur tuvumā nav

atrodams kāds traktors? Ja tādu varētu aizľemties, tad būtu krietni tuvāk problēmas

atrisinājumam. Un atkal divriteľi drāzās pa apkārtnes ceļiem klaušinot un meklējot

traktorus. Kaut nu izdotos kaut ko saklaušināt!

Pēc pāris stundām atgriezās izlūks un ziľoja, ka traktoru atradis, bet tā

īpašniekam nav bencīna. Ja sadabūtu bencīnu — vīrs būtu ar mieru mums

izpalīdzēt. Bet kur ľemt bencīnu? Sūtīju divriteni atkal ceļā — šoreiz ar uzdevumu

atrast bencīnu.

Pa to laiku atgriezās otrs izlūks un ziľoja, ka neatradis neko kas mūs varētu

interesēt. Nekavējoties izsūtīju arī viľu bencīna medībās. Bet šoreiz pirmais

atgriezās tas, kuru izsūtīju pēdējo. Viľš atradis bencīnu tepat netālu no mums kādā

saimniecībā, bet to varēja dabūt tikai ja mēs pretim varam dot sviestu. Jā, kur lai

dabūjam sviestu?

Bataljons jau bija aiz deviľiem kalniem, tur sviestu varbūt šādai vajadzībai ari

nedotu. Mums jāiztiek ar to, ko paši varam saorganizēt. Tas ir — ja mēs varam

saorganizēt... Gandrīz jau gribēju sūtīt izlūkus pa apkārtnes mājām meklēt sviestu,

kad iedomājos, ka labākas izredzes to dabūt būtu kādā pienotavā. Manā rīcībā bija

Latvijas armijas štāba 1939. gadā izdotā topogrāfijas karte. Tajā uzmeklēju tuvākās

37

apdzīvotās vielas, kur bija cerība atrast ari pienotavu. Uz tām izsūtīju savus izlūkus

ar striktu uzdevumu.

Drīz vien pārradās grenadieris ar ziľu, ka sviests dabūjams, tikai pienotava

pieprasa "šeini ar putniľu" apakšā. Ja tādu piestādīšot, tūdaļ saľemšot sviestu. Ak,

kungs, cik tuvu jau rādījās mūsu laime! Tikai kur lai dabūjam "šeini ar putniľu"?

Labu laiku prātojām līdz es beidzot atcerējos, ka manā kara svārka kabatā taču vēl

vajadzēja būt tā bataljona zīmogam, kura adjutants nesen biju. Amatu nododot

zīmogs aizmirsās manā kabatā un vēl līdz šim nebija radusies izdevība to atdot. Šis

apstāklis nu izrādījās izšķirošais.

Zīmogu no kabatas izľemot man likās, ka savu acu priekšā jau redzu aiz

traktora sarindojušos smago ieroču ratus garā rindā aizlokāmies pa ceļu pakaļ

bataljonam. Ātri sagatavoju "Šeini," parakstījos par sviesta saľemšanu un apakšā

uzspiedu "putniľu." Riteľbraucējs pazuda un mēs pārējie ar lielu sajūsmu kārtojām

smagos ratus tā, lai traktoram ierodoties bez kavēšanās varētu doties ceļā.

Munīcijas kastes uzsējām uz pašu ieroču platformām, bet tukšos municijas ratus

atstājām grāvjos. Tādā kārtā velkamais sastāvs kļuva vieglāks un ari īsāks. Visu

sagatavojām ar apdomu. Tā kā diena jau tiecas pievakarē, tad visas saites bija

jāpārbauda vairākas reizes, lai nakts tumsā nebūtu nekādas klizmas. Ceļš mūsu

priekšā plētās plašs un garš.

Drīz vien jau varēja sadzirdēt patīkamu traktora pukšķināšanu. kas mūsu

ausīm izlikās, ka pati maigāka un skaistākā mūzika. Skaľa pieauga stiprumā un

pagalma smaidu pilnu seju ielidoja riteľbraucējs. Tikko traktors bija klāt, tūdaļ

aizkabinājām itin garo sastāvu aiz vilcēja un sākam kustību. Traktoram bija ko

vilkt un tikai ar grūtībām virzījāmies uz priekšu.

Sārtums vakara pusē top arvien bālāks un bālāks. Ēnas gar meţa malu sabiezē

tumšā krēslā. No strautiľa pacēlās balta migla. Pamazām sāk iestāties tumsa, bet no

bataljona vēl neko nemanījām. Izsūtīju riteľbraucēju uz priekšu, lai noskaidrotu,

cik tālu vēl gala punkts. Arī traktora braucējs jau sāka paliki nemierīgs. Neesot

domājis, ka tik tālu jābrauc. Un nu vēl naktī. Ak posts, ak nedienas! Pie sevis

nopriecājos, ka biju paturējis atalgojuma bencīnu pie sevis.

Traktora sīkā "kaķa acs" spuldzīte bija vienīgais ceļa rādītājs un gaišums. Jau

bijām pieraduši pie pustumsas un itin labi orientējāmies, lai turētos uz ceļa. Vārgā

gaismiľa tomēr nedeva iespēju izvairīties no nesenā lietus atstatām plančkām uz

ceļa. Laiku pa laikam mēs labāk būtu jutušies laivā. Bet kad atkal jutām grantētu

pamatu zem kājām, tad nomierinājāmies.

Kaut arī visiem gribējās ātrāk nokļūt nakts apmetnē, tomēr atļāvamies daţu

minūšu atpūtni. Puiši aizlaidās grāvju malās un drīz vien tumsā brīţiem šur tur

38

iegailējās sarkanas uguntiľas. Bija jauka rudens nakts. Brīţiem zvaigznes pavīdēja

caur mākoľu segu. laikam mūsu ceļš bija pievirzījies atkal tuvu jūrai, jo ass

vēsums plētās pār mums un nāca no labās puses.

Beidzot tumša vēla vakara stundā itin pārguruši ieradāmies nakts apmetnē.

Bataljona komandieris apsveica mūs ar neiespējama paveikšanu. Arī pašiem bija

prieks, ka pavēli tomēr bijām varējuši izpildīt, lai arī tā bija grūti veicama. Smagās

rotas tālāko velces iespēju bija noorganizējis bataljona komandieris. Jāatzīstas, ka

komandiera piedāvātā konjaka glāze tovakar likās kā nekad iepriekš nebaudīts

gardums... Ejot uz rotas novietni zvaigznes likās bija kļuvušas vēl lielākas un

spoţākas. No jūras puses vilka mikluma piesūkusies vēsma un kads kuģītis

pukšķēdams atgriezās zvejnieku ostā...

Savādā kārtā karotāji vēl tomēr ir palikuši kaujas

spējīgi un var sagaidīt uzbrucējus.

39

TOTĀLAIS KARŠ

Un šķīsti manī ugunslaukā,

Lai esmu zibens kaujas laukā....

(Jānis Akurāters)

Jau pēc Staļingradas traģēdijas Vācija pacēlās balsis, ka laiks pāriet uz totālo

karu. Bija jau sacerēts pat piemērots sauklis: "totālais karš — īsākais karš" Taču

pulverim ugunī pielika kāds notikums Kasablankā Ziemeļāfrikā. Šeit 1943. gadā

no 14. līdz 25. janvārim apspriedās Čērčils ar Rūzveltu. Šis konferences galvenais

apspriešanas punkts bija kļūmīgais bez-noteikumu kapitulācijas noteikums Vācijai.

Tā kā šo punktu pieľēma, tad Vācija līdz ar to bija neglābjami iespiesta

strupceļā. Bet visiem zināms, kas notiek ar cilvēkiem un zvēriem līdzīgos

apstākļos. Bezcerība dzen tos bez-padoma izmisumā un uz augstākā mēra

neaprēķināmu rīcību.

Piecas dienas pēc Kasablankas konferences beigām Berlīnes sporta pils

pārpildītajā auditorijā nacisti svinēja varas pārľemšanas desmit gadu atceri. Šājā

sarīkojumā Gēbels teica runu. kuras nobeigumā paziľoja sensacionālu virziena

maiľu. Zīmīgi bija vārdi: "Ja ienaidnieks domā, ka ar smagiem sitieniem sadragās

mūsu apľēmību un drosmi, vai padarīs mūs šaubīgus, tad tas rūgti maldās. Tieši šie

sitieni bija tie, kas sacēla trauksmi mūsu nometnē un pamudināja mūs pāriet uz

totālo karu, par kuru mēs nu esam galīgi izšķīrušies. Miljonkārtīgi vēl neizsmeltas

enerģijas krājumi stāv gatavībā, lai iesaistītos mūsu milzīgajā totālā kara vešanas

procesā. Tos kara rūpniecības pasākumos iesaistīt — tas ir šīs stundas pirmais un

pēdējais bauslis un pavēle!"

Tas bija labi domāts, bet vai no visa tā kaut kas arī iznāca? Nākošie gadi un

mēneši pierādīja, ka vācieši nevarēja neko galēji un totāli dzīvē izvest. Būtība

vienīgais totālais sasniegums, kas viľiem izdevās bija totālā sakāve un totālais

sabrukums. Cits viss. ko darīja, attaisnoja tikai vārdu, bet nedeva cerētos

rezultātus.

To zinot, nav jābrīnās, ka vicu karavīrus brīţiem pārľēma pie zemes

spiedošas bailes. Bija sajūta it ka viľi būtu atstati uz pazaudēta posteľa, kur priekšā

ļaunprātīgs un neţēlīgs ienaidnieks, kas visas izdevības izmanto savā labā, bet aiz

muguras — vadība, kas Šī ienaidnieka dziļāko būtību nemaz to nepazīst.

Vadība, kas nezināja, ka robeţa starp rietumu un austrumu pasaulēm nav

ģeogrāfiska, kā daudzi to savā lētticībā domā. šī robeţa ir totāla! Tā pastāv arī

40

garīgajā plāksnē. Arī rietumu pusē taču dzīvo miljoniem samulsušu totālās domas

domātāju, kas pasi nemaz neapzinās savu domu bezsatura kļūmīgumu.

Taču tas, kā izskatās totālā kara vešana un kas būtu jādara plāna izvešanai,

visu laiku rēgojās vāciešu acu priekšā. Vajadzēja tikai drusku skeptiskāk paanalizēt

boļševiku pieeju karam un tūdaļ rastos priekšstats par to, kā patiešām izskatās

totālā kāja organizēšana un vešana.

Šeit man jāpārceļas uz Ieroču-SS kara slimnīcu īsi pēc kapitulācijas. Tur mūsu

vecākais dienesta pakāpē — leroču-SS pulkvedis, reiz pastāstīja savu sarunu ar

Krievijas atbrīvošanas armijas štāba ģenerāli un Vlāsova "labo roku." Ģenerālis

vāciski nav sapratis, bet toties viľa skaistā sieva bijusi talantīga tulkotāja. Ar viľas

palīdzību pulkvedis tad ari uzzinājis krievu ģenerāļa un nacionālo krievu skaidri

izteikto un godīgo nostāju.

"Mīļais pulkvedi!" ģenerālis iesācis. "Es skaidri saskatu jūsu liktenīgās

kļūdas. Šīs kļūdas notika un vēl vienmēr notiek. Par spīti liktens brīdinājumiem,

vācieši vēl vienmēr neapzinās to bezizejas stāvokli, kādā tie, līdz ar visu Eiropu,

atrodas. Jūs vēl vienmēr nesaprotat, ka boļševisms ir kaut kas konsekvents un

totāls. Jūs runājiet par totālo karu un balansējiet starp gribu un vienaldzību.

Kad Vlāsovs bija izraudzīts par līdzcīnītāju organizētāju cīľai pret

boļševismu, viľam kājās bija sadilušas bikses. Viľš ieradās mantnīcā, lai dabūtu

jaunas. Pirms mantnīcas feldfēbelis Vlāsovam bikses izsniedza, viľš ģenerāli

pamatīgi izlamāja! Šo gadījumu es allaţ atceros, kad es domāju par jums un jūsu

"Austrumu politiku."

1941. gada ziemā bada nāvē bojā aizgāja trīs miljoni krievu kara gūstekľi. Es

nezinu, vai tas notika kāda jūsu velnišķīga "zemcilvēku" iznīcināšanas plāna

ietvaros, jeb tikai pārvaldes nevarības dēļ. Varbūt šeit lomu spēlēja ari viena no

jūsu slavenajām vienaldzībām. kas tik radniecīga krieviskai vienaldzībai. Kāpēc jūs

viľus visus iznīcinājāt? Kāpēc jūs nepaglabāt pret komunistus? Tie jums tagad labi

noderētu. Tā jūsu vietā būtu izrīkojušies boļševiki. Tā vietā jūs uzľematies savas

sirdsapziľas priekšā atbildību par miljoniem nevainīgu frontes pārnācēju dzīvībām.

Ar to pašu jūs pazaudējāt simpātijas arī visā Ukrainā.

Komunisma aparatūra tajā pašā laikā strādā virsstundas un izmanto katru jūsu

kļūdu savā labā. Pieľemsim, ka gūstekľu iznīcināšana notika pārvaldes nolaidības

dēļ. Ari tas ir iespējams. Kur ir vainīgie? Kur ir uzceltas jūsu karātavas? Neģēļu

sodīšana varbūt varētu vēl saglābt jūsu noziegumu un pagriezt noskaľojuma vilni

jums vēlamā virzienā. Bet nē! Jūs vainīgos nesodījāt, jo viľi bija "savējie."

Tādējādi nespējīgo idiotu dēļ uz visiem laikiem zaudējāt šo vērtīgo politisko

kapitālu "Austrumu zemēs."

41

Vai jūs arī zināt, ko boļševisms darītu jūsu vietā? Tas būtu šos miljonus tāpat

nomērdējis badā un varbūt vēl divtik daudz. Bet tad tas "savējos" atbildīgos

darbiniekus, kas tikai darīja, ko viľiem pavēlēja, apsūdzētu par ienaidnieka

sabotāţu. Tos notiesātu teatrālā tiesas procesā un nošautu. Bet vienu es zinu

pavisam droši. Jūs šo formulu nekad neiemācīsieties. Un tamdēļ jums viss arvien

stāvēs kā uz naţa asmens!"

Šajā vietā pulkvedis paspēja iejautāties: "Bet kāpēc tad, ģenerāļa kungs, jūs

ejat šo smago ceļu kopā ar mums?" Ģenerālis uzlūkojis vācieti savām lielajām,

tumšajām un mazliet grūtsirdīgajām acīm un atbildējis: "Tāpēc, ka es pazīstu

boļševismu. Pazīstu tā visas briesmīgās, ārprātīgās un noziedzīgās organizācijas,

kurām padota mana nelaimīgā tauta. Es eju kopā ar jums arī tamdēļ, ka mūsu tēvi

pielaida savā laikā tās pašas kļūdas, ko jūs šodien.

Jūsu austrumu politikas dēļ, katrs krievs šodien stāv smagas izšķiršanās

priekšā. Vai pieľemt sarkano vai brūno boļševismu? Vai labāks nagāns vai

parabellums? Un ja nākotnes izredzēs tikai trūkums, mokas un nāve, tad daudzi

mani tautieši izvēlās tomēr sīvi nīstos sarkanos boļševikus. Ar tiem viľi vismaz var

savā mātes valodā sarunāties. Ko jūsu ģenerāļi kara sakumā uzcēla, to tiem

sekojošie polītiskie nejēgas sagrāva. Un sagrāva pie tam pamatīgi un bez atlikuma!

Mēs. kas izšķīrāmies iet kopā ar Vāciju to nedarījām tāpēc, ka mēs jūs mīlētu.

Nē! Ne tāpēc! Mēs to darījām, jo mēs zinām, ka mūsu zemē nav ticība kādai

brīvības cīľai un tāda nepastāv. Mēs būsim apmierināti ar paliekām, ko mums

atstāsiet. Bet var ari gadīties, ka pēc sarkanā mēra iznīcināšanas, mēs saceļamies

pret jums un cīnāmies par krievu brīvību. Taču, ja šajā ciešanu gājienā Dievs

izšķirtos pret jums vāciešiem, mēs krievu patrioti tāpēc cīľu neuzdosim, jo mēs

necīnāmies par Vāciju, bet gan par Krieviju." Tā vien liekās, ka krievu tauta

nākotnē piesliesies tam, kam dziļāka taisnības un cilvēcības sajūta un nevis tam,

kam vairāk šauteľu, lielāki tanki un varenāki lielgabali!

Vācieši domāja, ka viľi karo totālo karu un nemaz neapzinājās, ka visu gan

lieliski iesāk, bet beigās tomēr atstāj pusceļā. Turpretim, vienalga, ko arī boļševiki

nedarītu — tic visu dara konsekventi līdz galam un totāli. Tie melo acīs

skatīdamies, slepkavo totāli un izved savu programmu ar dzelţainu un asiľainu

nelokāmību, par kādu vācieši tikai runāja. Boļševiki ir kaut kas vesels — vācieši

tikai daļa. Tā ir velnišķīga, necilvēciska un atbaidoša pamatība ar kādu boļševiki

pieiet uzdevumiem un lietām. Lai tikai atcerētos totālo nelokāmību ar kādu

revolūcijas sākumā noslepkavoja visu cara ģimeni? Sākot jau ar šo, slepkavības

allaţ organizētas un izvestas ar tādu izslīpētu prasmi, kas varēja nākt tikai no lielas

pieredzes.

42

Varbūt daţam labam būs zināms kāds zīmīgs atgadījums kapi sākumā. Kad

vāciešiem ieľemot Rīgu, 1941. gada jūnija beigās daţi vācieši krita krievu gūstā,

tos iesprostoja Latvijas Sarkanā Krusta slimnīcas pagrabā un tur nošāva. Vai arī šis

gadījums neliecina par boļševiku totālo pieeju karam?

Boļševiku uzbrukuma gaitā to rokās krita apvidus un gūstekľi. Vācu

pretuzbrukums atjaunoja iepriekšējo stāvokli. Atklājās šaušalīgs totālā kara

vešanas piemērs. Uzkalniľā plētās skaists augļu kokiem pilns dārzs. Ielejā tam

iepretim stāvēja liels karotāju pūlis. Visapkārt bija nospiedošs kapsētas klusums.

Tikai viens otrs klusi sačukstējās. Kad kāds izspiedās cauri pūļa biezumam, tā

priekšā atklājās skats, kas liecināja par to, ka dārzs bija nesis savādus augļus. Vācu

karavīrus! Tādam tad varēja notirpt kājas un pagurt sirds.

Augļu koku zaros karājās vācu karavīri. Bet kā viľi izskatījās? Tie bija ar

rokām uz muguras sasieti un tādi uzvilkti lokanos koku zaros. Pēc tam acīm redzot

bija novilkti zābaki un kājas aplietas ar bencīnu un aizdedzinātas. Tur nu visu simts

un trīs vācu karotāju, divus leitnantus un četrus feldfēbeļus ieskaitot, kājas rādījās

sadedzinātas melnas kā ogles. Grūti bija iedomāties tās nepanesamās sāpes un

ārkārtīgās ciešanas, kuru iznākumā bija miruši nelaimīgie karotāji. Daļa no

pārciestā uz mūţu bija iegravēta šausmīgi pārgrieztās un izķēmotās sejās. Sī

traģēdija bija tik totāla, ka pat norūdīti grenadieri pievēra acis un novērsās.

Kāds pūlī klusi noteica: "Staļina zeķes." Un tas izskanēja kā baiga totālā kara

apsūdzība. Par Šādām zvērībām jau bija dzirdēts iepriekš, taču neviens tām

nepiegrieza tālejošu vērību, jo cilvēks veido savus uzskatus tikai par to, ko pats

savām acīm redzējis un uz savas ādas izjutis. Tā taču notiek visnotaļ visā dzīvē

kopš pasaules radīšanas.

Kā kluss mūris stāvēja karavīru pūlis un skatījās kā boļševiku gūstekľi raka šī

rīta traģēdijas mocekļiem, lielo kopīgo varoľu kapu. Pa to laiku arvien vairāk

virsnieki un karavīri sapulcējās abpus ceļam. Drīz vien kaps bija izrakts un

gūstekľiem pavēlēja noľemt mirušos no kokiem un aiznest uz masu kapu. Kā

vienmēr, gūstekľi darīja visu vienaldzīgi un truli. Mirušie jau bija sastinguši un

viľu sejas izskatījās kā vidus laiku baznīcās uzstādītajās svēto mocekļu grimases

kokgrebumā.

Starp masu kapu un augļu dārzu stāvēja klusais karotāju mūris. Sī pūļa vidū

bija atstāta taka pa kuru virzīties gūstekľiem ar mocekļu ķermeľiem. Tā gūstekľi

uzcēla mirušos uz pleciem un stiepa tos uz kapu. Kādam gūsteknim mirušo uz

kapu nesot, karotāju pūlī kāds ārkārtīgās sāpēs iesaucās: "Mans Dievs! Kārlis!

Mans brālis, Kārlis!" Bāls sejā, viľš izrāva pistoli un šāvienam izskanot lēni sevī

43

sabruka gūsteknis, ar Kārli pār muguru. Cits gūsteknis pacēla Kārli uz pleciem un

grīļodamies virzījās tālāk.

Tad pat drūzmai cauri izspraucās rotas komandieris un noteica: "Es saprotu

tavas sāpes, kaprāli, bet tā nav tava lieta vien tagad!" Ar vienaldzīgi nevarīgu

kustību kaprālis noglabāja pistoli makstī un pagriezies pret komandieri it kā pats

sev teica: "Ko lai es tagad saku mātei? Man taču bija jāuzmana jaunākais brālis!"

Interesanti vai šodien ASV un Kanādā šo kaprāli netiesātu kā kara noziedznieku?

Bieţi vien kara gaitās bija jāpabrīnās, kāpēc krievu gūstekľi nebēga atpakaļ

pie savējiem? Kaut arī frontē palaikam rodas apstākļi, kas izslēdz gūstekľu

bēgšanas aizkavēšanu, tomēr šādas izdevības neizmantoja. Citreiz, sīvu kauju

bezizejas apstākļos netik vien kā bēgļus nebūtu aizkavējuši, bet būtu pat priecīgi, ja

gūstekľi pazustu, taču tomēr tāda laime mums neuzsmaidīja. Vēlāk sākām

interesēties, kas slēpās aiz šāda fainomena?

Izskaidrojums nebija tālu jāmeklē. Noskaidrojās, ka gūstā kritis

sarkanarmietis boļševiku uzskata ir tikpat kā miris. Līdz šim vēl nav novērots, ka

mirušie atgrieztos. Tāds gūsteknis ir politiski miris jau ar gūstā krišanas mirkli un

tā tad pirms ķermeniski atstājis šo pasauli.

Saskaroties ar ienaidnieku viľš ir izlauzies cauri tai stikla sienai, kas atdala

poļitruku melus no dzīves īstenības. Tā līdz ar krišanu gūstā sarkanarmietis saskata

to kolosālo krāpšanu, kuras skavās trīc visa sarkanā armija. Tagad varam saprast

boļševiku nostāju. Patiesību ieraudzījis cilvēks sistēmai vairs neder. Sī paša

pasvēruma iespaidā uz gulagu aizsūtīja visus sarkanarmiešus, kas kara laikā bija

redzējuši citas zemes un skaitījās samaitāti!

Politisko komisāru sarīdīti sarkanarmieši ļoti baidījās ienaidnieka. Taču pēc

gūstā krišanas viľi vēl vairāk baidījās no atgriešanās pie boļševikiem. Jau tas vien,

ka kāds palicis dzīvs un atgriezies nesakropļots un neţēlīgi nemocīts, ir

pierādījums boļševiku propagandas meliem, kas bazūnēja, ka visus, kas krīt

vāciešu rokās, moca, kropļo un beigās nošauj.

Ja kāds izbēdzis sveikā, tad tādam jābūt nodevējam, tikai tādiem vācieši dos

iespēju izbēgi un atgrieztie.

Tikai totālā kara rāmjos Maskavas varas viri un to nepielūdzamā konsekventā

griba virzīja pasaules revolūciju uz priekšu nerēķinoties ar cilvēku upuriem. Viľu

uzskatā uzvara pār brīvo pasauli bija sasniedzama tikai šādā veidā!

Totālā kara vešanas gaitā boļševiki izgudroja daţnedaţādākos trikus un

paľēmienus. Viens tāds balstījās uz velnišķīgu dzīvnieku mocīšanu. Vācu gūstā

krita trīs sarkanarmieši, kas visi pie saites veda suľus. Nopratināšana atklāja, ka

gūstekľu vienība atrodas Maskavā un tā apmāca suľus cīľai pret vācu tankiem.

44

Viss sākoties ar to, ka suľiem nedodot kādas divas nedēļas ēst. Pēc tam

noliekot ēdienu zem tanka sprauslājošā motora un palaiţot nabaga izbadējušos

dzīvniekus vaļā. Tie tad nezaudējot laiku un ārprātīgā ātrumā lidojot uz tanku.

Tanku pārvietojot arvien tālāk un tā pēc laika suľi uzmeklējot tanku jau pa lielu

gabalu un beidzot pat skrienot tikai uz tanka motora troksni.

Kad suľi tā ietrenēti, tiem uz muguras piestiprina mazus seglus ar somām

abās pusēs. Somās iepilda sprāgstvielas un tanku mīnas. Sprāgstvielām pievieno

degauklas ar mechānismu un desmit centimetrus garu koka nūjiľu. Sī nūjiľa

slienās augšā no seglu somas bet sunim palienot zem tanka noliecās un tādējādi

iedarbina mechānismu, kas aizdedzina sprāgstvielas. Tad pat zem tanka atskan

apdullinošs sprādziens un suns ar visu tanku uzsprāgst gaisā.

Pats par sevi saprotams, ka vācu vadība nekavējoties apziľoja visu vairāku

tūkstošu kilometru garo austrumu fronti un pavēlēja iznīcināt visus kara laukā

uzradušos suľus. Tā nu iznāca, ka līdz ko parādījās kāds suns, visā frontes iecirknī

izcēlās ārkārtīgi karstas suľu medības.

Šādos apstākļos tikai ļoti retam sunim palaimējās kādu tanku uzspridzināt.

Tas nospieda biedrus Maskavā. Ar šīm ziľām jau aizmetās doma par suľu akcijas

pārtraukšanu. Sāka ari izvērtēt suľu trenēšanas grūtības, kas nebija mazas. Tāpat

ilgais laiks, ko paľēma suľu apmācīšana darīja Čekistus domīgus. Lietai

nepalīdzēja ari tas. ka ļoti daudz suľu nobeidzās "skolu" nenobeiguši. Iznākumā —

ļoti maz suľus varēja izlietot paredzētai tanku apkarošanai un šī akcija neattaisnoja

pieliktās pūles.

Tomēr pašu izšķirīgāko lomu suľu trenēšanas pārtraukšanā spēlēja iepriekš

neparedzēts pagrieziens- Nevar zināt, vai ienaidnieks bija "piespēlējis" gudrākus

suľus, vai ari laimes rats nogriezās pret boļševikiem, bet izskolotie suľi arvien

bieţāk sāka līst zem boļševiku tankiem. Tā nu Šī akcija atdūrās pret nepārvaramu

Šķērsli, jo tie paši nedaudzie suľi nebija iemācīti atšķirt tanku zīmes. Un kā gan lai

"ieklārē" nabaga sunītim ko nozīmē uz tanka sāniem uzkrāsotais melni-baltais

krusts un ko — sarkanā zvaigzne? Boļševiku komisāru mērs ar to pašu bija pilns

un šo velnišķīgo eksperimentu pārtrauca.

Par neuzminamu mīklu jāuzskata tas, ka boļševiku kara aprakstos nekur ne ar

zilbi nav pieminēts šis dzīvais ierocis — mīnu suľi! Maz gan ticams, ka viss

noklusēts tāpēc, ka boļševiki kaunētos par nevainīgu dzīvnieku bezjūtīgu mocīšanu

totālā kara vešanā.

Vēl jau atcerēsaties "Holmas cietoksnī", 125. lapas pusē aprakstīto kapa

noziegumu, kur boļševiki iznesa smagi ievainotos no telpām, aplēja ar Iedus aukstu

45

ūdeni un atstāja arktiskā aukstumā sasviestus sniegā. Vai ari Šeit nav saskatāma

totāla izrīcība?

Kāds cits totāls darījums bija sarkanarmijas virsnieku likvidēšana īsi pirms

Otrā pasaules kara sākuma. Tāds bija arī Lielkrievu Bonoparta maršala

Tuchačevska notiesāšana un asiľainā afēra pēc tam.

Ja salīdzinām vācu un krievu pārtautošanas centienus Baltijas telpā, tad

skaidri redzam, ka vācieši gan daudz un bravurīgi runāja, bet latviešu tautas

dzīvības cietoksnī — lauku sētās — neielauzās. Boļševiki, turpretim, ar

viensaimniecību iznīcināšanu un kopsaimniecības eksperimentiem ir piekļuvuši

tautas dzīvības saknēm bīstami tuvu. Vai ari šeit nevar saskatīt kaut ko no

totālitātes?

Kā sevišķi atbaidošu var uzskatīt notikumu, kas piedzīvots austrumu frontes

dienvidu daļā. To atstāstīja kāds Ieroču-SS virsleitnants mums uzturoties gūsta

kara slimnīcā Šlezvigā. Kādu rītu pēc mazāk kā pieticīgām brokastīm viľš iesāka:

"Bija miglains un drēgns ziemas rīts. Tālāk par divdesmit metriem nevarēja redzēt.

Kaut kur apvidū apkārt klīda boļševiku tanki un to motoru troksnis un kāpurvaţu

klandīšanās uzdzina kailas bailes.

Taču tepat mūsu pozīciju priekšā ari kaut kas notika. Klausījāmies uzmanīgi

un jau pēc daţam minūtēm varēja skaidri saklausīt tuvojošos soļu Švīkoľu. Mēs

sakrītam sniegā. Tā bija mūsu ugunspozicija. Vadība nervozēja jo Šādā miglas tītā

rītā mums priekšā varēju būt arī kāda mūsu pašu vienība kas aizgājusi par tālu.

Bet tad pēkšľi miglas lēvenī atvērās tāds kā logs un mēs varējām saskatīt

pavisam skaidri, ka mums uzbrūk mašīnpistoļu pulks. Mašīnpistoļu pulks! Kuram

katram taču mašīnpistoles nedeva, lā tad mums uzbruka N.K.V.D. pulks! Tajā paša

acumirklī mēs atklājām uguni un pieprasījām palīdzību. Un patiesi, nedaudz

minūtes vēlāk ieradās kāda 8.8 cm. baterija un ieľēma kaujas pozīcijas augstienē

aiz mums.

Pa to laiku uzbrūkošais pulks pārgāja uz "urrā" kliegšanu. Bet kas tad tas? Šis

kliedziens izskanēja augsti un spiedzoši. Tā tad neuzbruka vis N.K.V.D., bet gan

laikam pavisam jauni puikas — domājams komjaunieši.

Neskatoties uz mūsu ārkārtīgi stipro uguni uzbrucēji nāca nešaubīdamies uz

priekšu un uzbruka ar neticami kvēlu dedzīgumu. Tajā pašā laikā pāri mūsu

galvām milzīgā steigā šāva mūsu četri lielgabali. To spalgais izšaušanas blīkšķis

plēsa vai pušu mūsu ausis, bet trakais gaisa spiediens rāva mūs vai gaisā.

Lielgabalu Šāviľi izrāva uzbrūkošo boļševiku masā asiľainas gultnes un avēnijas.

Beidzot uzbrukums sāka tomēr paguri, grīļoties un zvāroties. Nu bija pienācis

mūsu laiks celties pretuzbrukumam. Tagad uzbrūkošā puika pārpalikumā sacēlās

46

panika un tas sāka nekārtībā bēgt. Kad pretuzbrukuma viļľa spars bija aiznesis mūs

līdz pirmajiem kritušiem — mūsu acu priekšā atklājās kaut kas augstākā mērā

Šaušalīgs un riebuma apdvests. Šis iespaids panāca, ka mēs vienkārši nespējām

tālāk paskriet.

Lielas sarkanas asins paltis krāsoja balti mirgojošo sniega lauku, kas noklāts

simtiem beigtu, sakropļotu un ievainotu ķermeľu. Ievainotie komjaunieši kunkstēja

un ţēli lūdzās kaut ko. Augstais lielgabalu granātu eksplozijas sprāgstspēks un

Pēdēja ierinda!

Pēc granātmetēju brāziena saplosīti atrastie grenadieri sagatavoti

nolaišanai varoľu kapenēs...

Vienības pārcelšanas uz citam pozīcijām pēc Ziemassvētku

kaujām Kurzeme. Gandrīz visiem ir balli krāsotas bruľu

cepures.

47

gaisa spiediens bija daudziem ķermeľiem norāvis apģērba gabalus. Tā nu

visapkārt, kā skārni asiľu plūdos gulēja kaili un puskaili ķermeľi. Pa starpām

redzēja arī atrautas rokas un ciskas.

Bet kas tad tas? Sakropļotie ķermeľi kaut ka neizskatījās pareizi. Tuvāk

ieskatoties Šausmu sajūta vēl padziļinājās. Kaujas laukā visapkārt asiľu peļķēs

gulēja kailas un puskailas jaunas un ziedošas meitenes! Un kā viľas tur gulēja?

Saraustītas gabalos, asiľainas, plikas. Tās gulēja tur kā mēslainē aizsviestas

salauztas marionetes kāda leļļu teātra pagalmā.

Tās bija Šausmīga pretīguma pilnas minūtes. Nebija šaubu, ka uz Šādu mūsu

reakciju bija bankojuši arī boļševiku komandieri. Totālā kara ietvaros. No pašiem

pasaules sākumiem cilvēki ir uzskatījuši sievietes ķermeni kā skaistu. Tā tas

noteikti ari ir. Bet tagad uzreiz šāds skats? B r r r ! Bet vai tad ir kaut kas pretīgāks

par sakropļotu skaistumu? Taču mūsu pavēle paredzēja uzbrukuma turpināšanu.

Vai pēc visa Šeit pieredzētā un piedzīvotā mēs vispār vairs maz to spējām? Tāds

lūk izskatās totālais karš boļševiku izpratnē! Vai kādā citā armijā tā kaut ko varētu

noorganizēt?

DIVĪZIJAS ŠTĀBĀ.

Celies mana divīzija, celies augšā skatīt sauli.

No tiem klajiem, kur zem zemes izkaisīti tavi kauli....

(Jānis Mednis)

Netālu no Jaunpils, skaistā meţa ielokā snauţ Brātūţu mājas. 1944. gada

rudeni tur novietojās mūsu bataljona komandpunkts. Mājas viesistabā iekārtojās

Štāba kanceleja, kurā strādāja rakstveţi un adjutants. Adjutantu allaţ ieraudzīju,

kad rītos mazgājoties gadījās pamest skatu kumodes spogulī.

Mūsu bataljonam bija pulka tiesības un tāpēc bijām padoti tieši divīzijai. Tas

nozīmēja, ka smalkais diedziľš, kas izslīdēja no kancelejas loga un aizstiepās pāri

tīrumiem un pļavām virziena uz Lestenes pili, bija lauku telefona vads, kas

vienīgais veidoja mūsu sakaru saiti. Šāds stāvoklis uzlika bataljona kancelejai

daudz vairāk darba un ari atbildības.

Ziemeļaustrumos no Jaunpils aiz Brandavu māju laukiem bija ierīkoti 19.

divīzijas kapi. Tos kādu laiku pārraudzīja leitnants Ancāns. Kādu dienu uzartā

laukā starp Brandavām un kapsētu vācu iznīcinātāji notrieca boļševiku

48

triecienaviācijas lidmašīnu. Tā nokrita mūsu tiešā tuvumā. Ārkārtīgā steiga skrējām

uz notikuma vietu. Man bija ātrumā gadījies uzsviest mašīnpistoli otrādi. Šī

iemesla dēļ uzvelkamās ierīces rokturis visu skriešanas laiku dancoja pa manu

muguru. Taču apstāties nebija vaļas.

Grenadieri ielenca avarējušās lidmašīnas lūţľu gabalus un kāds jau izšāva.

Tūdaļ noliedzu šaušanu, līdz laikam, kad kāds no boļševikiem sāks šaut. Pielienot

tuvāk ieraudzījām, ka pilots vēl sēdēja iesprādzējies sēdeklī. Uzmanīgi atraisījām

siksnas un izcēlām ievainoto no sadragātās lidmašīnas ķermeľa lūţľām.

Kaut ari zināju, ka boļševiku pusē līdzīgā gadījumā ievainoto aizraidītu uz

viľsauli bez acu pamirkšķināšanus, es norīkoju pāris viru sagādāt zirgu ar ratiem

un nogādāt ievainoto virsleitnantu Jaunpils kara slimnīcā. Vienmēr jāpatur prātā,

ka ir jādara kaut kas tāds, ko uzskata par labu, kaut arī apkārt jau sen viss kļuvis

bezjēdzīgs.

Mana uzskatā ievainots ienaidnieks nav vairs pretinieks, jo ir bezspēcīgs un

nav apbruľots. Dzīvība ir jāglābj, draugs vai ienaidnieks — visiem kopā zem

cilvēcības neredzamā karoga. Ţēl. ka šāda nostāja bija tikai frontes šajā pusē. Ja

pasaulē ir kāda augstāka vara. tad lai nebūs palicis neievērots, ka kurš karoja! Ir

taču skaidrs, ka tik ilgi, kamēr mūsu rīcība saskan ar sirdsapziľu, nebūs jācieš no

morāliskām paģirām!

Atstāju pie lidaparāta lūţľām posteni, kam jāapsargā vraks līdz ieradīsies

divīzijas piekritīgās daļas vīri to pārľemt. Tad gāju atpakaļ uz kanceleju, lai ziľotu

divīzijai. Kad ievainotā lidotāja vedēji atgriezās, tie ziľoja, ka brauciena laikā

cietušais atţilbis un lūdzis, lai viľa vārdā sirsnīgi pateicoties tam SS-oficierim,

kurš, viľu — komunistu partijas biedru — neesot nošāvis!

Liekas, ka ir pareizs gadu simteľos pārbaudītais uzskats, ka virsnieka

pienākums ir karā ne tikai mirt, bet arī baudīt sava stāvokļa priekšrocības. Ir jau

taisnība, ka tam. no kura vairāk prasa, tam ir tiesības ari vairāk ľemt. Tāpēc, kad

vien apstākļi to atļāva, pēc pusdienu maltītes parasti devos izjādē. Tā, 1944. gada

19. decembri biju licis apseglot zirgu un jau gatavojos atstāt telpas, kad iečirkstējās

lauka telefons. Ātri apmierināju zvanītāju un devos pagalmā.

Kājas nemierīgi cilādams un galvu šurpu turpu mētādams durvju priekšā

stāvēja Puika. Mani ieraudzījis zirgs iezviedzas un pēc tam nosprauslājās, caur

nāsīm vēsajā ziemas gaisā izpūšot garaiľu mutuļus. Pāris sekundēs biju seglos un

straujais skrējiens sākās. Aukstais vējš graizīja seju kā ar naţiem, bet tas izlikās

patīkami.

Drīz vien bijām meţa ielokā, kuru nesenajās kaujās atľēmām boļševikiem.

Atkarotajā laukā rēgojās sašautas amerikāľu kapurķēţu vilcējmašīnas un pāris

49

izdegušu T-34 tanku čaulu, kuros vēl neskārti bija palikuši vienīgi Kreislera

motori.

Lauku ceļš bija vietām stipri piesnidzis un pat aizputināts. Tādu ceļu un it

īpaši tiltus atzīmēja ar mietu galos piestiprinātiem salmu vīšķiem. Kādam tiltam

pāri jājot uz koka plankām dobji noklaudzēja zirga pakavi. Sniegs, sniegs, sniegs!

Kā rindiľā izkaisītas pērles uz meţa pusi aizliecās lapsas vientulīgās pēdas.

Mazliet tālāk otrā pusē aizveda zaķa lēcienu raksts. Tuvojoties egļu pudurim

sniegā ēnojās smalkie vāveres kāju kricelējumi. Tam visam pāri kristālskaidra

debess un stindzinošs sals.

Drīz vien izjāju klajā laukā. Te kur bijusi, kur ne, gaisā pēkšľi iegaudojās

lidmašīna. Kurzemē mums vairs nebija galvas jāgroza, lai uzzinātu lidmašīnas

piederību. Visiem bez skatīšanās bija zināms, ka tā ir krievu. Ievēroju, ka

lidaparāts slīd mūsu virzienā un tamdēļ satrūkos ne pa jokam. Visādas iespējas

pārskrēja prātam. Steidzīgi jāslēpjas, bet kur? Visapkārt tikai klajums. Līdz meţam

nokļūt vairs nebija laika, jo lidmašīnas ātrums bija daudzkārt lielāks nekā zirga.

Bēgot mūs abus ar zirgu sašautu lupatu lēverēs. Bet ko nu darīt?

Par laimi netālu sāľus ieraudzīju nelielu akmeľu kaudzīti. Tur pieauļojis

pieplaku kaudzei. Lidotājs tuvojās Šaujot baltas ugunis. Lodes dzēla visapkārt un

atsitoties akmeľos svilpdamas daţnedaţādos toľos aizspindza kur kurā. Bet nu jau

lidmašīna bija mums pāri un iesvērās lokveida kustībā, lai drīz vien uzbruktu

mums no otras pases. Zibens ātrumā bija jāmaina pozīcija. Laika vairs nebija

daudz. Laimīgā kārtā tikai tagad pamanīju tīruma stūri dziju meliorācijas

novadgrāvi. Pāris lēcienos ieslīdēju tajā ieraujot līdz arī Puiku.

Pa to laiku boļševiks jau bija lidaparātu izlīdzinājis un visiem stobriem

uguľojot drāzās mūsu virzienā. Taču tā kā novadgrāvja malas bija tādā pašā

slīpumā kā lidotāja loţu šalts strūklas, mēs bijām ārkārtīgi mazs mērķis. Tā

izrādījās mūsu laime. Gaisa pirāts pāršalca mūsu galvām otrreiz, bet mēs bijām

palikuši neskārti! Bet palikt dzīvam taču nozīmēja triumfu pār mirušajiem. Un šis

triumfs nozīmēja uzvaru. Mēs nu varējām dzīvot atkal tālāk.

Taču arvien ir ieteicams nepriecāties pa agru. Lidotājs taču varēja vēlreiz

apgriezties gaisā un uzklupt mums no cita virziena. Viss atkarājās no tā, cik

degvielu bija palikušas viľa rīcībā. Ar sasprindzinātu uzmanību vēroju lidaparātu.

No tā ko tas darīs, atkarājās mūsu būt, vai nebūt?

Taču mums šoreiz bija laimējies. Kā uzsākusi, lidmašīna turpināja lidojumu

austrumu virzienā, atstājot aiz sevis bālu dūmu svītriľu. Atgrieţoties savā lidlaukā

boļševiks droši vien ziľoja, ka uzbrucis fašistam un iznīcinājis to ar visu zirgu!

50

Bet kas tad tas? Kājas un ceļi sakniebti kā knaiblēs! Tikai tagad atjēdzos, ka

novadgrāvī ieklūpot bijām ielauzuši ledus kārtiľu un tā visu laiku bijām mirkuši

ledus aukstā ūdenī. Nu bija skaidrs, ka slēpšanās "karstumā" bija palikusi

neievērota tāda nesvarīga lieta, kā ledus aukstā pelde un turpat vai sasalušie

locekļi! Tādas lietas gadījās. Dzīvības sargāšanas instinkts allaţ uzvarēja.

Cik vien ātri iespējams, rāpāmies no grāvja lauka. Ne mirkli nedrīkstēja

domāt par kāpšanu seglos, jo tā darot apsaldētu locekļus jau pirmajās minūtēs. Tā

nu sasalušiem apģērba gabaliem nepatīkami grabot skriešus vien devāmies Brātūţu

virzienā.

Ieklupis kancelejā tūdaļ stiprinājos pie karsta groka glāzes. Bet klāt bija ari

rakstvedis un pasniedza man divīzijas komandiera pavēli. Satraukts lasīju tajā —

nekavējoties nodot adjutanta pienākumus un, līdzľemot "Sack und Pack", ierasties

divīzijas štābā tālāku norādījumu saľemšanai. Nu ātri vien jāpārmaina sasalušās

kara drēbes un jāsāk amata nodošana, jāsakārto nelielā mantība un jādodas ceļā.

Sagatavošanās jau bija pabeigta un biju gatavs atvadīties no bataljona

komandiera, kad atskanēja telefona zvans. Divīzijas adjutants paziľoja, ka

ierašanās atlikta līdz nākošam rītam. Sasprindzinājums atslāba un es izgāju laukā.

Todien bija ārkārtīgi mainīgs laiks. No rīta spīdēja saule un pamatīgi piesala, bet

pašlaik egļu galotnēs jau karājās mākoľi un krita slapjš sniegs. Skaties, tik, ka vēl

nesāk līt?

Novakares palsā gaismā netālajā meţmalā kā balti sargi stāvēja atsevišķi

bērzu stumbri, aiz kuriem kā sardzes priekšnieks augstu pacēlās baltais Lestenes

baznīcas tornis. Aizvien dziļākas kļuva vakara mestās ēnas, un debess vienā pusē

kā milzīgi garas sudrabainas strēles no apvāršľa debesīs kāpa ziemeļblāzma.

Nākošā rītā cīnoties ar izbrauktām, bet tagad sasalušām grambām, Tatra

raustoties, gaudojot un stenot vizināja mani Lestenes virzienā. Tālumā drīz vien

parādījās vecais parks un pretim spīdēja liela muiţa. Starp atsevišķo koku kroľiem

zīmējās pilij līdzīga celtne. Virs sarkani brūniem apsūbējušiem kārniľu jumtiem

spīdēja baltie skursteľi. No tiem augšup cēlas zilu dūmu strūkliľas, kas vēsmai

uzplūstot pagaisa koku galotnēs. Nomaļus bija novietojušās vecās saimniecības

ēkas, kas te stāvēja jau kopš baronu laikiem. No akmeľiem celtas, smagas un

masīvas kā mazi cietokšľi, tās cēlās pretim ar pelēcīgu varenību un laika zobs neko

lielu nebija spējis tām padarīt.

Divīzijas Slābā pieteicos adjutantam kapteinim Martinām. Abi nekavējoties

ieradāmies ģenerāļa Štrekenbacha kabinetā. Izrādījās, ka divīzijas komandieris bija

iekārtojies iepriekšējā pils īpašnieka darba istabā. Par to liecināja liela formāta

eļļas portrets, kas karājas pie sienas aiz Štrekenbacha rakstāmgalda. Tajā, pilnā

51

parādes uniformā, turpat vai dabīgā lielumā, ar zobenu un ordeľiem, uz audekla

stāvēja Latvijas armijas ģenerālis Hartmanis. Ordeľus līdz ar Lestenes muiţas

centru ģenerālis Hartmanis bija izpelnījies Latvijas atbrīvošanas karā. Plaši un

izsmeļoši par Hartmaľa darbību tajās sajūsmas dienās stāstīja mans tēvs, kurš kā

jauns virsnieks bija atradies ilgāku laiku ļoti tuvu vēlākajam Lestenes pils

iemītniekam.

Tā stāvot vācu ģenerāļa priekšā manī cēlās savāda sajūta, kas sāpīgi nospieda.

Te es stādījos priekšā svešam ģenerālim, bet turpat aiz viľa no sienas manī

noraudzījās mana tēva kādreizējais priekšnieks — Latvijas armijas ģenerālis. Cik

daudz labprātāk es būtu pieteicies tam ģenerālim, kurš noraudzījās uz mums no

audekla pie sienas? Tomēr sapľi šeit neiederējās, jo es stāvēju šajā vieta par vēlu.

Boļševiki bija ieradušies šeit pirms manis!

Strekenbachs neizskatījās ne laipns, nedz arī dusmīgs. Viľš drīzāk izstaroja

cienīgu vienaldzību. Bet tad viľš pasmaidīja, jo varbūt atcerējās tās reizes, kad

ierados pie viľa pavadot VISS Armijas korpusa komandierus. Pēc mirkļa viľš

sniedza man roku un tās spiediens kā ari viľa skats bija korektas, labsajūtu

iedvesošas, laipnības apľemts.

Tad divīzijas komandieris paziľoja, ka nozīmējis mani par savu personīgo

adjutantu ievainotā mācītāja Vernera Voitkusa vietā. Cik vēlāk noskaidrojās,

mācītājs bija ļoti smagi ievainots un tā vien liekās, ka šis ievainojums lielā mērā

vainojams viľa pāragra nāvē, kas uzbrukusi varonīgajam mācītājam 1987. gada 15.

aprīlī. Sērās noliecu savu galvu! ,,Ja kādu brāli vest uz kapu klusu, paticis nāves

eľģelim..."

Strekenbachs uzdeva adjutantam gādāt par manis novietošanu un iepazīstināt

ar Štāba dzīves ritmu. Ar to mana priekša stādīšanās vizīte bija beigusies un stalti

atvadījušies abi ar adjutantu izslīdējām no kabineta. Tajā mirklī uz ģenerāļa

rakstāmgalda iečirkstējās lauka telefona aparāts.

Kopš dienesta korpusa štābā bija pagājis ilgāks laiks un es jau biju paspējis

aizmirst to specifisko, precīzo, kārtīgo, sīko. iedomīgo, akurāto un uzpūtīgo

formālismu, kas parasti valdīja augstākos vācu štābos. Arī šeit valdīja tā pati vēsi

augstprātīgā un svešā gaisotne ar savu īpatnējo oficiālo vēsumu, disciplīnas un

etiķetes ţľaugiem un vienmēr jūtamo un uzmācīgo politikas klātbūtni. Lieki

pieminēt, ka viss tas bija aplam svešs un tāls manai garīgai pasaulei. Jā, patiešām

likās, ka šie augstie štābi atrastos uz kādas svešas planētas!

Kā izrādījās, adjutantam bija grūtības atrast man apmešanas vietu. Tāpēc uz

pāris dienām viľš "iespieda" mani pārgulēt radiotelegrāfistu zemnīcā. Šīs pāris

naktis, kuras biju spiests pavadīt "zibensfriču" paspārnē, izrādījās milzīgi nelāgas.

52

Mani ārkārtīgi nomocīja nemitīgā sprēgāšana, krakšķēšana un visa Šī velna apsēstā

un dēmoniska bezdrāts telegrāfa darbošanās. Tādā troksnī ikvienam varēja uzklupt

vēlēšanās reiz atkal gulēt klusumā un ilgus cēlienus no vietas.

Taču kaut ko es tajās naktis piedzīvoju, kas laikam neaizmirsīsies nekad. Te

vietā paskaidrojums, ka Latvijas brīvvalsts laikos biju nostiprinājis angļu valodu

par savu spēcīgāko svešvalodu. Kādu nakti trauslā miega iespaidā nemierīgi svaidī-

jos savā vaļā. Pēkšľi aparātos īešķīlās angļu valodas ziľojumi un to beigās

svilpotāju grupas pavadījumā kāds marša taktī dziedāja interesantu refrēnu: "Hitler,

has only got one bail, Goering, has two, but they are small. Himmler. has

something sim'lar, but uncle Tojo. has no balls at all!" Varbūt nebūs grūti

iedomāties to pacilājošo gaisotni, kas kūsāja pāri malām pēc tik īpatnēja

priekšnesuma noklausīšanās? Ari "zibensfriči" laikam bija sapratuši tekstu, jo

zinīgi paskatījās viens otrā un nosmīnēja. Labi vien, ka tie nezināja, ka arī es biju

dzirdējis un sapratis refrēnu.

Ar tās tālās Kurzemes nakts svilpotāju grupas melodiju es atkal satikos. 1957.

gadā. kad parādījās filma: "Bridge on the River Kwai", jo Šis filmas muzikālais

vadmotīvs saskanēja ar Kurzeme dzirdēto. Taču šeit bija maza atšķirība, jo filmā

melodiju vadīja svilpotāju ansamblis orķestra pavadījumā. Tās nakts vārdus gan

nedzirdēju! Pasaule tomēr nav liela!

Liktenim bija labpaticies izspēlēt gandrīz vai neiespējamu joku. Kad pēc pāris

dienām adjutants man ierādīja apmešanās vietu, zemnīcā mani iepazīstināja ar trim

Ieroču-SS virsniekiem:

Kapteini, virsleitnantu un leitnantu. Degunā sitās terpentīna aroma, kas tik

laba elpojamiem orgāniem un ko acīm redzami izdalīja sveķaino baļķu sienas.

Smarţa, tik sāpīgi kutināja nāsis, ka neatvairāmi gribējās Šķaudīt.

Ar leitnantu sasveicinoties ievēroju, ka viľa vārds bija Heincs. Pats arī likās

kā kaut kur agrāk redzēts, bet tā kā palaikam gadās satikt cilvēkus kuģri atgādina

kādu draugu vai pazīstamu, daudz tālāk nedomāju. Bet tad pēkšľi Heincs sagrāba

mani aiz pleca un iesaucās: "Mensch, Du bist ja auch von Cholm?" Nākošā mirklī

viľš jau bija sagrābis manus plecus stingri kā stangām un paspējis pieplakt manai

krūtij. Tad atkāpās un pilnā balsī sauca: "Tagad jau mūsējos gandrīz vai vairs

nemaz neredz? Nebijām jau arī daudz, kas palikām dzīvi toreiz, atceries? Cik es

esmu priecīgs tevi satiekot! Bet stāsti taču, kurā vienībā tu dienēji toreiz?" Tad viľš

drusku sagriezās, un es ieraudzīju Holmas vairogu uz viľa kara svārka kreisā pleca.

Pēc daţiem teikumiem bijām noskaidrojuši, ka viľš ir tas pats, kas gulēja

drupās ievainots un kuru es. pa Holmas drupu valstību loţľājot, apciemoju.

Heincam toreiz bija tikai astoľpadsmit gadu un vēl pusbērns būdams, viľš nezināja

53

pārāk daudz par ķermeľa funkcijām. Un tieši viľam boļševiki bija izšāvuši cauri

vīrietības vissvētākajai ķermeľa daļai. Līdz ar to Heincs bija ieskatos, ka nu viss

pagalam un nav vairs vērts dzīvot. Tāpēc viľš man toreiz lūdza atnest viľam

pistoli!

Es diezgan nopūlējos izskaidrojot, ka ar Šādu nieka cauršāvumu dzīves laime

nebūt nav vējā. Būtu savādāk, ja būtu savādāk! Beidzot viľš arī ieskatīja, ka esmu

runājis prāta vārdus un nomierinājās. Tā pistoli neaiznesu. Nu Kurzemē kopā esot

smējāmies lielos smieklus par lietām, kas toreiz likās tik svarīgas. Tagad arī

atklājās, ka pirms atmetis domu par pistoli, viľš bija tomēr vēl konsultējies ar

dakteri. Un tagad, Šeit latvju zemes pēdējo cerību stūrītī mums bija atkal

jāsatiekas? Cik raibi gan var būt liktens ceļi? Tā nu novakara stundās mums abiem

pārrunājamā netrūka.

Kādu vakaru mani steidzīgi aicināja uz pili. Tur ieradies ieraudzīju pajaunu,

bet nevērīgi ģērbušos sievieti. Viľa tūdaļ metās man klāt un bez kāda ievada

paziľoja: "Mans vārds ir Ilze Kalnāre un es gribu dabūt divīzijas komandiera

atļauju viesoties pie mūsu kauju zēniem grāvjos. Mana vācu valoda nav tik droša

un tamdēļ nevarēju ģenerālim izskaidrot, ko vēlos, un viľš aizsūtīja pēc jums!"

Visu noklausījies taisnā ceļā devos pie Štrekenbacha un izskaidroju

dzejnieces iekšējo nepieciešamību. Taču komandieris Kalnāres lūgumu strupi

noraidīja. Ne nieka nelīdzēja mana iestāšanās par gara darbinieces patriotiskiem

apsvērumiem. Ģenerālis palika pie sava. Tā atgriezos pie piebaldzietes ar negatīvu

atbildi. Viľa ilgi nevarēja beigt šľaukāties un šľukstēt. Beidzot uzdevu ziľnesim

pavadīt dzejnieci līdz viľas apmešanās vietai — netālajām Nabadziľu mājām.

Atpakaļ uz zemnīcu ejot virs galvas plētās jau tumšas nakts debess, kur vienmuļi

murrāja "kukuruzľiks". Kā vēlāk noskaidrojās, dzejniece ,,pa kluso" tomēr bija

viesojusies pie grāvju cīnītājiem.

Citudien Lestenes pilij uzbruka boļševiku lidotāji. Klabēja loţmetēji,

krakšķēja klāja lielgabali un svilpjoši īdot lejup krita gaisa torpēdas. Vienā

momentā visi bijām Lestenes pils smagās celtnes pazemes eju drošībā. Dziļo

pamatu valstībā boļševiku lidotāji nevarēja mums kaitēt. Vienīgā nelaime šeit bija

tā. ka drebošā zeme un dimdoša apkārtne radīja sajūtu, it kā mēs atrastos kokteiļu

maisītāja tvertnē. Sī sajūta bojāja nervus, sagrāva morāli un aizdzina labsajūtu.

Daudzkārt būvējot pamatīgākas zemnīcas, tajās ierīkoja divstāvu guļamas

vāļās. Doma bija skaidra. Ja augšējos griestus tomēr ielauztu, apakšā gulētāji

varbūt saglabātos tālākām kaujām. Tādas pašas dubultstāvu guļamās ierīces bija

uzstādītas ari divīzijas štāba patvertnē un visi tūdaļ pazuda vāļās. Sāka likties, ka

54

šādi lidotāju uzbrukumi nemaz nebija tik nepatīkami. Tiem pateicoties varēja

atlaisties pat dienas laikā.

Tas viss notika Lestenes pils pagrabā. Bet tagad paskatīsimies, kas notika pils

augšējos stāvos? Adjutantam bija bijis kaut kas steidzīgi jāpabeidz un tā viľš.

nepiegrieţot lielu vērību boļševiku lidotājiem, sēdēja pie darba galda savā istabā.

Te pēkšľi virs adjutanta galvas kaut kas draudīgi krakšķēdams un lūzdams

spraucās cauri griestiem. Nākošā mirklī liels smagums ieurbās grīdā metru no

kapteiľa Martina sēdekļa. Kā transā adjutants pagrieza galvu sāľus un ieraudzīja,

kā pašu nāvi, grīdā iestrēgušu smagu gaisa torpēdu. Taču kapteinis nevarēja ne

pakustēties un sastindzis pelēki zaļu seju gaidīja atskanam viľa mūţa pēdējā

sprādziena troksni.

Taču sprādziens kavējās. Pa to laiku Martins bija atkopies no izbīļa jau tik

tālu, ka pa galvu, pa kaklu vairāk lidojot nekā skrienot, metās pa kāpnēm uz

pagrabu. Tur viľš ieskrēja ar trīcošām rokām un sviedriem noplūdīs. Arī parunāt

neko sakarīgu vairs nevarēja. Zibenīgām roku kustībām viľš šķēla gaisu un izgrūda

pa meţonīgai skaľai. Tik tiešām radās iespaids, ka kapteinis atvadījies no skaidrā

prāta.

Bija pavisam dabīgi, ka tūdaļ pēc boļševiku lidotāju uzbrukuma beigām visi

gājām skatīt to vienreizējo, kas atklājās adjutanta darba istabā. Jā, nu skaidri

redzējām — lūk kā ar šľukuru grīdā iestrēdzis krietns puscūcis, gaisā slējās

nekaitīgā torpēda. Šeit atkal lieku reizi pierādījās, kāds iznākums ir triecieniem pa

darbam. Nāveklis neeksplodēja! Vēlāk par šo traģikomisko izglābšanos divīzija

cirkulēja itin fantastiskas baumas un nostāsti. Taču adjutantam, kaut ari vēl jaunam

gados, pašam nemaz nemanot bija radušies jau pirmie sirmie mati!

Kādu vakaru no grāvjiem piezvana Miervaldis Adamsons. Vecais esot

aicinājis atnākt. Un tā kā ar valodu arvien esot grūtības, vai es neatnāktu palīdzēt

izskaidroties? Sapratu, ka divīzijas komandierim padomā kāds speciāluzdevums,

kurus ģenerālis vienmēr uzticēja Adamsonam, jo laika tecējumā izrādījās, ka

pēdējais bija dzimis izlūks: aukstasinīgs, drošs, izdomas bagāts un lielisks

novērotājs. Adamsons — bijušais Franču ārzemnieku leģiona instruktors —

izlūkošanas iebrukumus veica, tā sakot — "ar plīvojošiem karogiem!" Turklāt

gandrīz vienmēr ar slavējamām sekmēm. Taču visiem bija zināms arī tas, ka šos

pasākumus viľš allaţ veica krietni vien "iekšēji sagatavojies."

Tikko biju ieradies štābā, pa galvenajām durvīm telpā smagi ieklupa

Adamsons. Mani ieraudzījis viľš iesaucās: "Sveiks, tu vecā kraukļu barība!" Uz to

es atsaucos: "Sprieţot pēc tā, kā tu pašlaik izskaties, tu esi kraukļu barībai daudz

tuvāk nekā es! Tavu seju izcaurumojušas tūkstošiem sīku šķembiľu un liekās, ka

55

kāds būtu iesi apstrādājis ar smilšpapīru?" — Adamsons greizi pasmaidīja un

noteica: "Nu nomierinies un nepabaidies!"

Adamsona seja tiešām bija viens vienīgs rētu Čemurs. Tā varēja izskatīties

vienīgi baisma, tikai ellē uzziedēt spējīga puķe. tai arī kā, tūdaļ devāmies

Štrekenbacha kabinetā. Ģenerālis sēdēja sava krēslā un izskatījās vēsi atturīgs un

gausi nosvērts. Taču aiz Šīs vēsās ārienes es tomēr izmanīju iejūtīgu labvēlību, īsos

vārdos viľš uzdeva Adamsonam noorganizēt un vadīt izlūkošanas iebrukumu un

saľemt gūstekľus.

Zinot Adamsona iedabu, Štrekenbachs pēkšľi noliecās un mirkli vēlāk viľa

rokā parādījās franču konjaka pudele. To viľš pasniedza Adamsonam sacīdams:

"Pats esmu gājis izlūku patruļās un zinu, ka tad ir no svara klusums. Tāpēc, lai

negrabētu kauli, ľemiet palīgā šo pudeli!" Un ģenerālis nobeidza ar šādos

gadījumos parasto: "Hals und Beinbruch!" novēlējumu.

Jā, spēkpadzēriens laikam piederas karam? To cienījuši visos karos un katrs

bijušais karotājs laikam ar labpatiku atcerēsies tos ārkārtīgi grūtos brīţus, kurus, kā

ar sārtu sapni nākdams, atvieglināja stiprāks malks. Savā militārā dienesta laikā

esmu frontē redzējis vāciešus, igauľus, lietuviešus, somus, angļus, holandiešus,

amerikāľus, beļģus, francūţus, dāľus, itāļus un norvēģus — visi ir vienādi, kad

iedzērušies! Mēs bijām gatavi atstāt divīzijas komandiera kabinetu. Tagad

Adamsons neveikli pasvieda labo roku gaisā un iesaucās: "Lejj litrā!" Es sarāvos,

bet kad ģenerālis klusēja, apgriezos, un abi ar Adamsonu izsoļojām priekštelpā.

Nezinu, vai Strekenbachs manīja izaicinājumu vai nē? Man viľš nekad šajā

sakarībā neko neprasīja. Taču man bija skaidrs, ko Adamsons ar to domāja. Ir

iespējams ka ģenerālis Adamsona izsaucienu uztvēra kā neveiklu "Heil Hitler!"?

Mums zemnīcā bija izveidojies paradums klausīties Belgrādes radio staciju, jo

tā naktīm cauri atskaľoja tā laika romantisko deju un vieglu laika kavēkļa mūziku.

Mums Šī mūzika bija ļoti svarīga, jo bijām vel jauni, kuriem, kā teica mana vecā

māte — velns vēl ar kindţalu pa stilbiem sita! Lai jo pilnīgāk un skaidrāk uztvertu

ēterī izsūtītās skaľas, radiotelegrāfisti piestiprināja antennas vienā galā smagumu

un uzsvieda to augstu koku galotnēs. Šādas rīcības iznākums bija brīnišķīgs un

tagad dziesmas plūda mūsu zemnīcā dabīgi sulīgos toľos. Bieţi vien mūs apbūra

"dievišķīgā dīva" — Zāra Leandere ar savām ļoti zemā, dobjā, dūcošā un tumšā

"krūšu" balsī dziedātām dziesmām. "Der Wind hat mir ein Lied erzaehlt..." Ai.

atmiľas, atmiľas! Līdzīgi sen neredzētiem draugiem, sen meklētai laimei, tās atnāk

un piespieţas man klāt. Kas tad atnāca? Atmiľas no turienes, kur mūsu ceļš nekad

vairs neatgriezīsies — no tālās, sen mirušās pagātnes.

56

Kā jau zināms, karos arvien gadās, ka līdzīgi putniem, skaistas, sentimentālas

un lipīgas melodijas pārlido frontes un iesakľojās abu pušu karotāju repertuāros.

Šeit gan laikam izľēmums būs tikai boļševiku puse, jo grūti iedomāties, ka Čekisti

pieļautu šādu ķecerību?

Šāds liktenis piemeklēja arī visā pasaulē slavenu kļuvušo Lales Andersenas

dziedāto karavīru dziesmiľu "Lili Marleen". Savādā kārtā šī dziesma savu sākumu

piedzīvoja tieši Belgrādes raidītājā. No šejienes to acīmredzot pārķēra angļu,

franču un amerikāľu radio staciju zirnekļa tīklu reţģi. Liekās, ka grūtākā lieta

pasaulē ir paliekt, uz ko balstījās šīs dziesmas sekmes? Varbūt uz tekstu —

dziedātājas balsi vai arī uz komponista Norberta Šulces (Schultzc) mūzikas

skaľām, varbūt ari uz visām šīm trim lietām kopā? Viens tomēr bija skaidrs —

dziesma izsauca savādu mistēriju pasaules mērogā. To pat varētu saukt par zināmu

masu psichozi. Jāatzīstas, ka sentimentālā melodija pielipa ari mums. Jā,

"Vor der Kaserne, vor dem grossen Tor. Stand eine Laterne und steht

sie noch davor..."

Kā zināms. Kurzemes cietokšľa cīľu laikā viena lielkauja nomainīja otru. Tā

arī labi saprotams, ka kritušo un ievainoto vietās karaspēka vienībās rēgojās tukšas

rindas. Taču tukšumi bija jāuzpilda un jāatsvaidzina ar papildinājumiem. Bet

Kurzemē tādu sen jau kā nebija. Tā nu vienīgā cerība bija Vācija izvietoto latviešu

karotāju kontingenti. Šajā sakarība 1945. gada februāra sākuma Liepājas ostā

sagaidīja ierodamies daţus bataljonus kapteiľu Līduma, Lankas un Munča vadībā.

Ceturtā bataljona komandiera vārdu esmu aizmirsis.

Divizījas komandieris izsūtīja kādu Ieroču-SS virsleitnantu, vēstures doktoru

un mani uz Liepāju sagaidīt dārgā papildinājuma bataljonus. Devāmies ceļā ar

gāzes ģeneratoru apgādātā automašīnā. Brauciena sākums bija patīkams, bet kļuva

lēnāks un problemātisks slapdraľķim sākoties. Galvenās grūtības sagādāja spēkratu

vēja aizsargstikla tīrītājs. 1ās vienkārši nedarbojās un tāpēc bija allaţ jāpietur, lai

notīrītu sakrājušos sniega biezeni.

Sī lēnā virzīšanās laikam bija par iemeslu tam, ka kādā miestiľā mūs apturēja

Ţandarmērijas postenis un nodeva divīzijas komandiera pavēli nekavējoties

griezties atpakaļ un doties uz Tukumu, jo tur drīz ieradīšoties papildinājuma

bataljoni. Drīz vien bijām izbraukuši laukā no sniega joslas un nu steidzīgi vien

devāmies Tukuma virzienā.

Vēlāk noskaidrojās, ka papildinājuma bataljoni bija ieradusies Liepājā krietni

vien agrāk nekā paredzēts un tamdēļ bija paspējuši pārcelties uz vilcienu vagoniem

bez mūsu padoma un palīdzības. Tagad papildinājumu transports bija ceļā uz

Tukumu un mēs steidzāmies, lai vismaz šeit ierastos pirms atbraucējiem.

57

Tikai pēc pusstundas pāri slieţu tīklam stacijā ietvaikoja lokomotīve, kurai

sekoja garu garā rinda ar vagoniem. Tiklīdz vagonu sakabēm klandoties apstājās

varenais transports, uz perona izplūda zaļganpelēka masa. Bija troksnis,

sasaukšanas un kľada. Te pēkšľi no karavīru masas izdalījās kāds maza auguma

karotājs un acīm redzami tuvojās mums. Drīz vien ieraudzījām pavisam maigus un

zēnlgus sejas pantus, kas liecināja par to, ka grenadieris bija ļoti jauns. Mums

pienācis karavīrs ir nedomāja sveicināt, un mans vācu kollēga jautājoši paskatījās

uz manu pusi.

Tajā pašā acumirkli mazā karotāja cepure sakustējās un zem tās parādījās

balta galvas sega ar lielu sarkanu krustu pierē! Nu bija skaidrs, ka Kurzemē,

karavīru masā nepamanīta, bija ieradusies ari vismaz viena ţēlsirdīgā māsiľa. Jā, ja

sievietes kaut ko ieľem savās galvās?!

Kāds cits papildinājums Kurzemē ieradās 12. aprīlī, bet tad es jau sen biju

atpakaļ kauju grāvjos. Toreiz no Svinemindes ieradās tā saucamā "Rusmaľa grupa"

— 2500 vīru. No 5iem vīriem uzzinājām, ka Vācijā iespieda illustrētu nedējas

laikrakstu "Der Kurlandkaempfer". Redzēju tikai divus izdevumus, bet vēlāk

uzzināju, ka laikraksta trešais izdevums vēl bijis uz rotācijas mašīnas, kad Libekā

iemaršējis angļu karaspēks.

Kādu dienu noskaidrojās, ka dienesta un personīgā atvaļinājumā uz Berlīni

izlidos adjutants kapteinis Martins. Mēs apskaudām viľu un labprāt vēlējāmies būt

viľa vietā. Bet sapľi taču piederas tikai naktīm un tiem ir viss atjauts. Un

nerēķinoties ar mūsu sapľiem adjutants aizceļoja, atstādams mūs gaidot viľu

pārrodoties.

Taisnība vien ir studentu dziesmai un tās vārdiem: "Laiks steidzas prom it

nemanot, jau drīzi, tas atpakaļ vairs mūţam negrieţas!" Trīs dienas aizgāja kā caur

pirkstiem izslīd sausas smiltiľas. Ir novērots, un tā bieţi vien sagadās, ka daţas

dienas sākās tikai vakaros. Tāpat notika arī toreiz, kad krēslas stundā smaidīgs, bet

ari satraukti nervozs mūsu zemnīcā parādījās no Berlīnes atgriezies adjutants.

Mēģinot izprast viľa nervozitātes iemeslus, saskatīju adjutanta acīs agrāk

nemanītu, trenkta zvēra nedrošību. Kā ar pirmo Martins sasveicinājās ar savu

karaskolas draugu — kapteini. Pēc tam ar mums visiem.

Tūlīt pat no somas izsprāga Berlīnes "ciema kukulis" — pudele labākā franču

konjaka. Vienā mirklī ap zemnīcas vienīgo galdu saradās pieci sēdekļi un drīz vien

Martins sāka stāstīt savus atvaļinājuma laika novērojumus. Jādomā, ka apstāklis,

ka Vācijas sakāve jau tik nepārprotama ēnojās pie apvāršľa, tā vakara valodas bij

ārkārtīgi atklātas. Nu laikam vairs nebija nekāda pamata slēpties no cilvēka, kas

nebija Ieroēu-SS piederīgais. Tā tad pašu ļauţu runas!

58

Berlīne esot saľēmusi šī kara visneţēlīgāko atmaksu. Simtiem tūkstošu

celtnes pussagrautas vai galīgi iznīcinātas. Plaši apgabali pilsētā pārvērsti ķieģeļu

un akmeľu tuksnesī, pa kuru kustoties un rokoties noplukuši cilvēkveidīgi

radījumi, meklējot piederīgos vai ari kaut ko no savas bijušās iedzīves.

Gaisa uzbrukumi un artilērija tā sagrāvusi un izpostījusi pilsētu, ka tā

līdzinoties un atgādinot milzīgu drupu kaudzi. Vietām mietu galos piestiprināti

vainagi it ka atdzīvinot tuksnesīgo panorāmu. Nobrukumu kalni pārsedzot visu.

Kāpurvaţotās gruvešu novākšanas šķūres nevarot vairs atrast, kur tagad atrodas

kādreizējās ielas? Visapkārt izmisums, bads, posts un nelaime.

Triju dienu laikā viľš Berlīnē redzējis stūrīti no tā bezdibeľa virs kura

rotaļājās vācu militārā un valsts vadība un tāpēc viľš esot tagad gatavs vilkt

vajadzīgās konsekvences. Viľš skaidri saskatot, ka viss jau sen ir pazaudēts.

Nesaprotams esot tikai tas. kāpēc vēl visu laiku nevajadzīgi dzenot cilvēkus

iznīcībā? No viľa lai vairs nekādus varoľdarbus negaidot.

Berlīnē, tāpat kā it visur Vācijā, esot ārkārtīgs pieprasījums pēc bencīna,

atļaujām izbraukt no pilsētām vai apgabaliem, viltotām komandējuma apliecībām,

liekiem pārtikas kartiľu kuponiem, cigaretēm un riepām. Pret šīm mantām mijot

briljantus, gruntsgabalus, manufaktūru, kaudzēm naudas, kā arī karjeras un

sieviešu godu!

Jau sārtojās austrumu padebeši, kad adjutants atstāja mūsu zemnīcu. Mēs,

kaut bijām noguruši, satraukto domu un saspīlēto nervu iespaida gan

pārvietojāmies katrs savā guļas vietā, taču vēl risinājām tālāk it kā nepabeigtās

debates. Mēs taču stāvējām uz laipas, kurai pašā vidū bija aizzāģēts dziļš robs! Ai,

ai, ai ai? Un laipas apakšā uz mums gaidīja par visu vairāk nīsto boļševiku durkļi.

Vienreizēji brīnišķīgas izredzes!

Man gadījās būt klāt. kad divīzijas štābā, sārts, ziemas vēja appūsts ieradās

triecienlielgabalu nodaļas komandieris. Strekenbachs uzdeva majoram iznīcināt

boļševiku pusē novērotos tankus, kas it kā pulcējās uzbrukuma izejpozicijā.

Uzrunātais sasita papēţus un saslējās, tā kā viľa pakaklē spēji sakustējās

Bruľinieka pakāpes Dzelzskrusts. Tad viľš atbildēja: "Machen wir. Da fahr' ich

heute Nachmittag mal kurz raus und zeig' denen, was wir koennen. Zum

Kaffeetrinken sind wir wieder da!" Tās pašas dienas pievakarē ienāca

trieciennodaļas

59

Slavenais tanku iznīcināšanas ierocis - tuvcīľas dzelonis

TANKU DŪRE.

ziľojums. "Iznicināti trīs ienaidnieka tanki, sabojāts viens. Pašiem zaudējumu

nav!"

Tad vienu dienu adjutants paziľoja, ka mans ceļš iet atpakaļ uz 43. pulku. Ātri

sakārtoju nedaudzās karavīra mantas un sāku atvadīties no zemnīcas draugiem. Un

savādi. Tagad skaudri izmanīju kādu līdz 5im nenovērotu atmosfēras maiľu.

Pazudis bija tas brīvais, biedriskais un sirsnīgais gars, kas valdīja mūsu vidū visas

iepriekšējās nedēļas. Tā vietā uzradās neveikli un gandrīz vai nevērīgi rokas

spiedieni, kā arī nedabiski jautri un skanoši atvadvārdi un uzmundrinājumi. Viens

pat iesaucās: "Mensch, Hals und Beinbruch! Da ist was faellig am Brust!" Un bija

jau arī. Ejot uz peldvāģīti pie sevis domāju: Pēc dzijās ziemas drīz vien nāks

pavasars. Viss modīsies, palos, mutuļos, zaļos, dziedās un ziedēs! Vēl būs dzīve!

60

ZIEMASSVĒTKU KAUJAS.

Kad lielgabali runāt uzsāk, kad sāk kā krusa lodes birt.

Tev, dziesminiek, ir jādzied klusāk

Lai karavīriem žēl nav mirt.....

( Kārlis Krūza)

Kurzemē jau valdīja dziļa ziema. 1944. gada decembrī karotāji saľēma

vatētos pārvalkus, vēdera, ceļu, krāšu un delnu sildītājus un biezas cimdus. Kā labi

saprotams, Ziemassvētkiem tuvojoties visās vienībās drudţaini gatavojās svētku

saľemšanai. Visur brūvēja alu, rūpējās par svētku mielastu un rakstīja vēstules.

Divīzijas mācītājs ar palīgiem jau bija uzstādījis vietējā Lestenes baznīcā lielu

egli. Verners Voitkus bija paredzējis noturēt dievkalpojumus 23., 24., un 25.

decembrī, lai visi karotāji varētu piedalīties. Taču viss sagriezās tik aplam greizi,

ka neviens svētku dievkalpojums nenotika divu iemeslu dēļ. Vispirms īsi pirms

svētkiem smagi ievainoja pašu mācītāju un 23. decembra rītā sākās boļševiku visu

iznīcinātājs lieluzbrukums.

Jau kādā cilā vietā pieskāros problēmai, ka ir ārkārtīgi liela starpība labi

apmācīta karaspēka un apbruľota ļauţu bara starpā, šī starpība no jauna pierādījās

arī 1944. gada Ziemassvētku kaujās. Toreiz 19. divīzijas kreisais kaimiľš bija 21.

vācu Gaisa spēku kājnieku divīzija, kuru mēs saucam ari par "lidmašīnu smērētāju

divīziju."

23. decembri boļševiki uzbruka šai divīzijai un jau pirmā triecienā sašķaidīja

šo divīziju un arī tās salaidni ar 19. divīziju. Nesastopot vērā ľemamu pretestību,

boļševiki ielauzās vācu divīzijas dziļā aizmugurē un tādējādi ļoti nopietni

apdraudēja 19. divīzijas flanku un visus sānu grupējumus. Stāvoklis bija ārkārtīgi

kritisks, jo līdz ar Šo panākumu vairs nekas nestāvēja boļševiku ceļā uz Ventspili

— ceļš uz Baltijas jūru bija brīvs! Tā vien izskatījās, ka beidzot tomēr boļševikiem

būs pienācis tas mirklis, kad varēs "ietriekt fašistu suľus Baltijas jūrā," kā to arvien

atkārtoja sarkano kaujas pavēles.

Bet mēs esam taču dzirdējuši teicienu, ka vistumšākā nakts ir jaunas dienas

sākums. Tāds mazs cerību stariľš atmirdzēja ari šoreiz. Savā uzvaras skrējienā

boļševiku tanki pēkšľi un pavisam negaidīti uzdūrās uz majoru Ozola un lnsberga

artilērijas divizioniem! Latviešu lielgabalnieki, šaujot ar tiešo tēmēšanu īsā laikā ne

vien apturēja boļševiku tanku skrējienu uz Ventspili, bet kaujas laikā pat iznīcināja

divas boļševiku tanku brigādes.

61

Tā, kaut arī ciešot smagus zaudējumus gan dzīvā spēka, gan ari kara materiālu

ziľā, latviešu artilēristi ar Šo pašaizliedzīgo kauju bija novērsusi liktenīgo frontes

pārrāvumu. Atkal vienreiz bija pierādījies, ka mazas, bet cieši nozvērējušās

karaspēka daļas var panākt uzvaras ar tālu ejošām sekām.

Krīzes laikos katrs atsevišķais karotājs ir zelta vērts. Tāpēc divīzijas izsijāja

visas aizmugures dienesta vietas un patruļgrupējumus un šādi iegūto papildinājumu

izmantoja briesmu novēršanai. Tā frontes pārrāvuma vielā "iesvieda" pat tā saukto

"čigānu artilēriju" — granātmetēju vīrus.

Taču pāri visam trauksmes vienībās iepludināja vai pašu pēdējo letiľu. Bieţi

vien vācu vadība kalkulēja — "sak' mazāki spēki — lielāki uzdevumi — kas tur

pavisam. Latviešu grenadieriem nekas nav neiespējams." Ka vācieši tā domāja, pie

tā latvieši paši bija vainīgi. Ar saviem panākumiem latvieši jau daudzkārt bija

pierādījuši, ka patiešām nekas netikās neiespējams!

Bet lai nu kā! Šoreiz kā pēdējo rezervi iebrukuma vietā, Spīgus purva un

Rumbas stacijas rajonā, divīzija "iesvieda" leitnantu Robertu Ancānu ar divīzijas

kaujas skolu, apmēram rotas stiprumā. Tajā pašā vietā iesaistīja arī 93. vācu

kājnieku divīzijas kaujas skolu kāda virsleitnanta vadībā. Tā nu kombinētie spēki

tūdaļ pieplaka tanku aizsardzības grāvja malai, lai atvairītu nepārtrauktos boļševiku

uzbrukumus.

24. decembra pēcpusdienā man pēkšľi bija jāierodas pie divīzijas komandiera.

Tiklīdz iegāju štābā, tūlīt redzēju, ka kauja nebija viegla, jo ģenerālis atgādināja

tikko noķertu un sprostā ievietotu jaunu tīģeri, kam nekur nav miera. Viľa seja bija

kļuvusi apmākusies un cieta, cieta!

Strekenbachs paziľoja, ka mēs abi tūdaļ dosimies uz Rumbu staciju — kur jau

pozīcijas dūšīgi aizstāvot divīzijas kaujas skola. Pēkšľi manai mugurai no pakauša

līdz papēţiem pārskrēja auksti Šermuļi. Bet ja jābrauc, tad jābrauc! Citu domu

nevarēja būt! Veikli ielēcām mazajā peldvāģītī un devāmies sniegainā ceļā.

Vieglais braucamais svaidījās un kauca. Dziļā sniega dēļ tas vairāk peldēja

nekā ripoja. Pagāja labs laiks, līdz tikām garām Jāľukrogam. Bet tikko pabraucām

tam garām, kādā ceļu atzarojumā pēkšľi ietriecāmies milzīgā kupenā un mazais

velkonītis nebija vairs izkustināms. Izlēcām kupenā un atstājām peldvāģa braucēju

mašīnas apgriešanai atpakaļceļam.

Abi ar ģenerāli ilgi kūlāmies pa dziļo sniegu līdz izkļuvām no sniega lavīnas.

Lēnām un ar grūtībām bridām Rumbas stacijas virzienā. Kaut ari ledains austrumu

vējš grieza mums seja sausu, asu sniegu, kam piejaukts vesels pūtiens krusas

graudiľu, drīz vien jutu, ka mans krekls metās slapjš. Piepūle, acīm redzot, bija

liela.

62

Ja neskaita artilērijas traucētājuguni, Rumbas stacijas iecirknī viss likās itin

pakluss. Tas izlikās savādi, jo uz Rumbas staciju pašreiz balstījās visa pārrautā

fronte. Kā nolasījuši manas domas, boļševiki tūdaļ arī sāka kājnieku triecienuz-

brukumu. TRAUKSME!

Uzbrukumam sākoties abi ar ģenerāli skrējām pārējiem līdz un atduramies

tanku aizsarggrāvja provizoriskos nocietinājumos. Pieplakām uzbēruma smilšu

sienai un sākām dūšīgi šaut. Atkal vienreiz liktens iesvieda mūs kā dzīvu ēsmu iz-

salkuša nezvēra zobos. Visapkārt jau aizgūtnēm darbojās mūsu kājnieku ieroči —

šautenes, granātmetēji, rokas granātas. Ar baudu varēja vērot ātro "kaula zāģu"

darbību, ko vada stingra roka un pieradusi acs. Tad pēkšľi manā priekšā pajuka

liels uguns stabs. Nekā neredzošām acīm ierāvos bedres stūrītī. Pēc grāviena

nogurums vienā mirklī deva vietu satrauktai uzmanībai.

Dūšīgi Šaujot drīz vien visas mašīnpistoles magazīnas bija tukšas un es devos

uz zemnīcu tās uzpildīt. Bet pirms iegāju tur, kaujas troksnim cauri sadzirdēju

skaļus kliedzienus, kas nāca no blakus zemnīcas. Ātrumā galvai cauri izskrēja

šaušalīga doma — varbūt mainīgās kaujas ne pārskatāmībā tur iedrāzusies kāda

boļševiku grupa un spīdzina mūsējos? Jāiet palīgā! Ar uzvilktu pistoli rokā tuvojos

zemnīcai.

Taču, tas ko es tur ieraudzīju, palika manu acu priekšā un atmiľā uz visu

mūţa atlikušo daļu. Jau pieminēju, ka Šajā atbalsta punktā bez latviešiem iesaistīja

arī 93. vācu divīzijas kaujas skolas vīrus. Nu biju acu liecinieks kādam ļoti

noţēlojamam skatam. Pāris vācu zaldātu bija palīduši zem primitīvās lāviľas un

nemaz nedomāja piedalīties boļševiku uzbrukuma atvairīšanā. Vācieši likās, bija

pilnīgā baiļu, histērijas un aklas panikas varā. Bet netālu stāvēja latviešu

diţkareivis un spārdīja vāciešus ar kājām nešpetni lādēdamies: "Ārā, vācu cūkas!"

Nu arī man uznāca svētas dusmas un es iekliedzos tik skaļi, ka pats notrūkos

no savas balss: "Raus, Scheisskerle!" Tad abi ar diţkareivi sagrābām vāciešus aiz

bikšdibeniem un burtiski izsviedām tos pa zemnīcas durvīm sniegā. Nu ar pret

vāciešiem paceltām mašīnpistolēm aizmaršējām gļēvuļus uz pozīcijām un

nodevām kāda kaprāļa rīcībā. Cik labi, ka vācieši nezināja, ka manā ieroci nebija

patronas!

Man no Šī epizode pāri palika sēra noskaľa. Vēl gara acīm skatīju to saulaino

1941. gada jūlija dienu, kad Rīgas jūrmalā iesoļoja pirmie vācu armijas karavīri.

Brūni iedegusi, veselīgi, blondi un ar zilām acīm. Un latvieši uzgavilēja Šiem

brašajiem karavīriem, kas atrotītām kara svārku piedurknēm maršēja Jomas ielā un

Dzintaru prospektā. Un tagad? Ne vēsts vairs nebija pāri palikusi no visa tā? Cik

63

ţēl, cik ţēl! Bet tāda jau palaikam ir dzīve. Viss plūst, atrodas mūţīgā kustībā, viss

pārmainās!

Ātri piepildīju mašīnpistoles magazīnas un grasījos doties atpakaļ, kad

zemnīcā ieklupa ģenerālis un ne vārda neteicis paķēra pāris aptveres un pazuda

atkal ārā. Kad attapos, ievēroju, ka uz apaļkoku galdiľa bija nomestas tukšo

aptveru somas. Tās tūdaļ piepildīju un ātrāk nekā vajadzēja metos laukā. Steidzīgi

noliku pielādētās aptveres uz ierakuma malas ģenerāļa priekšā un sāku apšaudīt

daţus jau itin tuvu pielīdušos boļševikus.

Uz mūsu pusi lidoja rokas granāta. Es ierāvos velēnās, bet man blakus kāds

izstiepa roku, lai mēģinātu uztvert lidojošo "oliľu" un sviestu to tūdaļ atpakaļ.

Taču viľa roka pēkšľi asi sarāvās un nevarīga noslīga gar sāniem. Pa to laiku

granāta nokrita turpat pāris soļu no mums. Viens pielieciens un granāta atkal

lidoja, šoreiz uz boļševiku pusi. Taču granātas laiks acīm redzot bija iztecējis un tā

sprāga gaisā tikai pāris metrus no mūsu grāvja malas. Laimīgā kārtā šķēpeļu krusa

aizsvilpa mums pāri. Vēlāk noskaidrojās, ka granātu uztveri gribētājs bija kāds

veikls Rīgas basketbola "stars."

Kāda sevišķi bezbēdīga boļševiku grupa ceļas pārskrējienam. Svieţam niknas

loţu strūklas uz kustīgajiem ķermeľiem. Uzbrucējiem pie kājām noput sniegs un

kāds no skrējējiem pārmet kūleni. Pēc tam nokritušais daţas reizes kājām jocīgi it

kā skrienot pajauc gaisu un tad paliek nekustīgi guļot. Viľš savu uzspiesto

pienākumu ir izpildījis. Ar mūsu palīdzību! Mēs turpinām pildīt savu pienākumu

un sēdinām uz grauda nākošos uzbrucējus. Karā uzvar tas, kurš vairāk iznīcina.

Kara mašinērija samaļ visu, kas gadās tai ceļā. Dzīvi paliek tikai izturīgie un

laimīgie!

Zemnīcas paspārne apmetušies ievainotie un ap tiem darbojas sanitāri. Drusku

tālāk kaudzē sakrauti kritušie. Tiem bāli sakrampēti roku pirksti un zaļganpelēkas

sejas. Un kaudze aug augumā, līdz ir jau tik augsta, ka vairs nav iespējams augšu

sasniegt, tad sāk veidot jaunu novietni.

Bet tad no ievainoto grupas pieceļas vairāki grenadieri un, nokrituši man

blakus, pieplok tanku grāvja malai. Vienam kaktā pakārta kreisā roka. Te pēkšľi

viľa labajā rokā pazibēja zilā oliľas vācu rokas granāta. Viľš bija pamanījis kādu

mūsu pozīcijām itin tuvu pielīdušu boļševiku. Kad ievainoto brūces bija pārsietas,

no zemnīcas paspārnes paši savai aizsardzībai cēlās vēl daudz grenadieru un

atgriezās aizstāvju rindās. Nebija ticams, ka kāds viľu vidū būtu kādreiz lasījis

vācu militārā filozofa Moltkes vārdus: "Kara laikā ir jādara viss, ko vien kāds var

darīt un nevis tas, kas kādam būtu jādara!"

64

Atkal un atkal, gan ar īsiem pārskrējieniem un sāľus lēcieniem pielāgojoties

apvidum, gan arī rāpus lienot — mūsu līnijām klāt zogas boļševiku ķēdes. Tā viľi

tur mūsu acu priekšā loţľā, trauksmaini sasprindzinātiem ķermeľiem, kā lēcienam

gatavi lūši. Nepārtraukti klabēja viľu smagie loţmetēji un svieda mums virsū savu

nāvējošo loţu kravu. Tā bija kauja, cīľa, sadursme ar ienaidnieku! Pa labi no

mums kāda mūsējo grupa ar ātriem pārskrējieniem, šaujot un rokas granātas metot

iznīcināja boļševiku vistālāk uz priekšu izlauzušos uzbrukuma smaili.

Uzbrukumu atsita. Taču nedaudz vēlāk pret mūsu līnijām jau ripoja boļševiku

tanki. Daţas minūtēs kaujas laukā jau dega sašauti deviľi tanki. Pārējie vēl

atšaudījās, bet uzbrukumu vairs neturpināja. Beidzot pazuda arī tie. Tankus

iznīcināja ar tuvcīľas ieročiem — tanku dūrēm un magnētiskām mīnām, šīs

tuvcīľas gādāja arī par to, lai Štrekenbachs iegūtu viľam vēl trūkstošo dienu

bronzas tuvcīľu sprādzes iegūšanai. To ģenerālis vēlāk ari saľēma.

Tuvcīľas frontes cīnītājus nes spontāns pārdzīvojuma uzmutuļojums, kur

izšķirošie momenti aizzib daţās sekundēs un kur galvu apdullina rokas granātu

sprādzieni, kliedzieni.

vaimanas. Viss šis juceklis ar savu trauksmi, sāpēm, bailēm un mulsumu bija

īsta elle — uguns, trokšľa un savandītas zemes orģija. Es tādās reizēs arvien izjutu

hazardisku iekaišanu un tādu kā spēles prieku un manu domāšanu iegroţoja vienīgi

reibinoša dēkainība.

Seju svilināja skarbi asā un kodīgā vēja dzēlieni, kas kopā ar sniega vērpetēm

auksti dūra vaigos un saldēja nāsis. Ievērojot faktu, ka tumsā visi parasti šauj par

augstu, bija svarīgi, lai pirms krēslas iestāšanās grenadieri piešautu patšautenes.

Līdz ar krēslas sabiezēšanu norima arī boļševiku triecienspars un izrādījās, ka

atkal vienu reizi mēs bijām bijuši izturīgāki, ātrāki un cietāki. Vadībā, morālē,

apmācībā un kauju veiksmīgumā mēs bijām tālu pārāki par mūsu pretiniekiem.

Visapkārt gulēja brūngani stāvi, gan ērti izstiepusies, gan arī čokurā

sarāvušies. Daţiem atmestās rokas liecināja par to, ka tic drīvē vairs neko nekāroja.

Nekur tuvumā nebija tīra sniega. Zeme izskatījās kā svaigi uzarts lauks uz kura

atradās asiľainas līķu kaudzes un sakropļoti ķermeľi. Šur tur redzēja apgāztus kara

ratus un vietām dega sašautie tanki. Kritušie izskatījās kā visapkārt izsvaidīts,

asiľainās skrandās tērpts spoku bars. Airi iestājusies tumsa klāja asinīm slacīto

kara lauku un neskaitāmos kritušos, kā ar melnu necaurredzamu segu.

Starplaukā izbīdījām priekšsardzi. bet aizsardzības līnijā atstājām

pastiprinātus sargposteľus. Tas tāpēc, lai būtu lielāka drošība, jo boļševikiem triku

nekad nepietrūka. Mums bija jābūt gataviem ar modrību un asprātību. Pārējie

65

karotāji pazuda zemnīcās un tur uz vietas arī sabruka murgu cauraustā, saraustītā,

un napoleoniski īsā snaudā.

Ancāna zemnīcā tomēr valdīja moţs gars un šeit par snaušanu neviens

nedomāja, jo bija jāplāno nākošo kauju atvaire. Pārliecies pār karti ģenerālis īsumā

orientēja klātesošos par citām mūsējo vienībām un to atrašanās vietām. Uz

Štrekenbacha mājienu pasniedzu viľam līdzpaľemto pudeli. Komandieris tūdaļ

nolika konjaku uz galdam līdzīgā sastatľa Ancāna priekšā un teica: "Ja jūs man

uzdzersat, es neatteikšos!" Un kāds glāzes vietu izpildītājs trauks ceļoja apkāri.

Kaktā bija sakrautas munīcijas kastes un manas acis pievilka kāda savādība,

Uz vienas kastes ar zaļu krītu bija uzzīmēta skaista eglīte! Pareizi, bija taču

Ziemassvētki. Mīlestības, miera un gaiša prieka svētki! Un ja latviešu grenadieriem

nebija iespēja sagādāt īstu eglīti, tad tā bija jāatvieto ar zīmēto!

Laikam tā bija ģenerāļa klātbūtne, bet zemnīcā runas kaut kā neveicās. Lai

atdzīvinātu gaisotni es atstāstīju gadījumu ar 93. divīzijas kaujas skolas vīriem. Kā

saukts, pakaļ baltu garaiľu mutulim zemnīcā pāri slieksnim iekrita 93. divīzijas

kaujas skolas komandieris. Štrekenbachs iegrima dziļākā sarunā ar pēdējo, bet es

izslīdēju laukā, kur mani saľēma spalgs aukstums.

Ja neskaita parastos frontes nakts trokšľus, kā brīţiem itin niknās abpusējās

automātisko ieroču apšaudes izmaiľas, kā ari frontei nepieradušu karotāju šaušanu

uz ēnām, viss bija samērā kluss. Šur tur starplaukā kunkstēja boļševiku ievainotie.

Tiem tur tagad mitrumā guļot droši vien tirpst stilbi, kas iespīlēti slapjos un

sabriedušos brezenta zābakos.

Skatos uz draudošo pamali aiz starplauka, kur jauniem uzbrukumiem

gatavojās galīgi nepieveiktais pretinieks. Tam ir labi, jo viľam uzvaras cerības un

sparu dod tā neizsmeļamais dzīvā spēka pārsvars kā ari nesalīdzināmi lielākie

ieroču un citu kara materiālu krājumi, kurus katru dienu vēl neierobeţoti papildina

Amerikas sūtījumi. Kas var izskaitīt boļševiku rīcībā nodotos lielgabalus,

lidmašīnas, tankus un citus masveidīgi raţotos un piegādātos nāvējošos kara

vešanas līdzekļus?

Vecais nerakstītais likums taču paredzēja, ka starp abām karojošām pusēm

nevienam nepiederošā josla jāizmanto izlūkgājieniem. Mūsu stāvoklī vairāk kā

jebkad bija no svara uzzināt, kā pašreiz izskatās viľā pusē, ko gatavo boļševiki un

kas sagaidāms? Tāpēc, atgrieţoties zemnīcā, Šeit valdīja liela kľada, jo pašreiz

sastādīja un instruēja izlūku patruļu. Pirms iziešanas tumsā un salā ģenerālis

piedāvāja patruļas vīriem pa spēkpadzēriena trauciľam.

Tā kā lauka viss bija šķietami nomierinājies un varēja domāt, ka kauja

turpināsies tikai nākošā rītā, ģenerālis piecēlās un tas nozīmēja, ka dosimies atceļā

66

uz divīzijas štābu. Ar patīkamu sajūtu pakrūtē cīnījos ar dziļo sniegu virzienā uz

atstāto peldvāģīti. Nakts jau bija paspējusi kļūt vētraina un sniegs griezās mums

apkārt kā balta tumsa.

Bet šāds putenis taču bija arī neizmērojami bīstams, jo bieţi vien šādā laikā

boļševiku patruļas klejoja dzīli mūsu aizmugure. Tas pats varēja gadīties arī

šonakt, tāpēc 93. divīzijas kaujas skolas vadītājs ģenerāļa atpakaļceļa

nodrošināšanai norīkoja spēcīgu apsardzības grupu. Laikam jau ar nolūku, grupā

ietilpināja ari abus trauksmes signāla neievērotājus.

Variet man ticēt, ka naktī un puteľa laikā atrast mūsu peldvāģi nebija nekāda

bērnu spēle. Kopā ar apsardzības vīriem ilgi taustījāmies apkārt un dabūjām izšaut

pat vairākas raķetes, līdz izdevās atrast spēkratus. Izrādījās, ka šoferis nebija

iespējis mašīnu izkustināt. Tad nu apsardzības viri pāris mirkļos braucamo izcēla

un apgrieza ceļam uz divīzijas štābu.

Vēl nebijām iekāpuši peldvāģī, kad no Rumbu stacijas puses mūs sasniedza

lielgabalu dārdu pērkons. Bija laba sajūta, ka mēs tur vairs nebijām. Viesuļugunij

sekojošā kājnieku uzbrukuma gaitā Šoreiz, neglābjami ielenca Rumbu stacijas at-

balsta punktu. Tomēr latviešu — vācu kaujas grupa sīksti turoties atsita visus

boļševiku masveidīgos uzbrukumus, vienu pat sešpadsmit tanku atbalstā. Bet Šie

boļševiku tankisti jau nezināja, ka viľi uzbrūk vīriem, kas pēdējās divas nedēļas to

vien darījuši, kā vingrinājušies tanku dūru un magnētisko mīnu lietošanā. Mēs to

zinājām un tāpēc mums nebija nekāds pārsteigums, ka mūsējie īsā laikā tuvcīľā

iznīcināja divpadsmit tankus!

Kaujas laikā arvien ir labi paturēt prātā gudru atkāpšanos no nenoturamam

pozīcijām. Par tādu domāja ari divīzijas Štābs. Kad 21. Gaisa spēku kājnieku un

19. latviešu divīzijas bija atvilkušas savas pozīcijas uz jaunām aizstāvēšanās

līnijām (GKL) un divīzijas Štābā pienāca Rumbas stacijas aizstāvju ziľojums par

prettanku ieroču izlietošanu, Rumbu aizstāvji saľēma atļauju no ielenkuma

izlauzties. Sadalījušies divās grupās un vēršot atbildes triecienus pret vajātājiem

boļševikiem, pārpalikušie 38 Ancāna grenadieri izgāja no ielenkuma. Viľu

izlaušanos atvieglināja ari triecienlielgabali, kas brauca uz Rumbu staciju, lai

izvestu kritušos un ievainotos.

Lieluzbrukums turpinājās vēl nākošajās dienās, bet tā spars izsīka triecoties

pret dzijumā izveidoto aizsardzības sistēmu.

Savādā kārtā kara laikā viss neatkarājās tik daudz no tā, ko kāds dara vai

nedara, bet gan no tā, kāds bijis liktenīga gadījuma untums. Paša karotāja rīcība

daudzkārt ļoti maz iespaido notikumu gaitu. Tā tas ir bijis laiku laikos un tā tas bija

arī leitnanta Ancāna gadījumā. Kaut arī viľš bija cilvēks kam patika pārdzīvot visu

67

neparasto un allaţ just ap sevi briesmas, lai tad mēģinātu no tām izkulties — arī

viľam bija vienreiz jāatrodas pareizajā vietā īstajā laikā.

Jau lielais Napoleons savā laikā teica, ka karavīru morāli ļoti iespaido

mūţsenās cilvēku iekšējā vājuma atliekas — goda sentiments un cilvēka

individuālais slavas spoţums, kam ir liels spēks. Cilvēci vēl Šodien iespaido un

vada ar Šiem līdzekļiem, kas balstās uz godkāri kā arī daţāda veida ordeľiem un

medaļām — šiem maziem, raibiem un spīdošiem, bet ari bieţi vien negaumīgiem

greznuma vizuļiem, kas dziļākā būtībā kultivē diţošanos, nevajadzīgu greizsirdību

un daudzos gadījumos pat nelikumības un pārestības.

Kad mēs ar divīzijas komandieri 24. decembra pēcpusdienā ieradāmies

Ancāna zemnīcā, es ievēroju, ka tur uz grīdas izbērts daudz šaujamā pulvera. Bet tā

kā toreiz Rumbu stacijas atbalsta punkta norisinājās daudz nopietnākas lietas, par

pulvera klātbūtni vairāk neuzzināju. Vēlāk nodomāju, ka to droši vien kādu

neizprotamu iemeslu dēļ tur sabēruši vācieši, kuri mita Ancāna zemnīcā pirms

viľa.

Lai labāk saprastu toreizējo situāciju, vispirms jāpaskatās, kāds bija

vispārējais frontes stāvoklis Ziemassvētku kauju laikā? Liekās, ka atbilde izsakāma

vienā elpas vilcienā un vienā teikumā. Trieciena vietā diendienā nepārtraukti

uzbruka desmit boļševiku, šim uzdevumam speciāli trenētas un apmācītas divīzijas,

viens tanku korpuss un neskaitāmas lidmašīnu eskadriļas. Cīnoties pret tik

nospiedošu pārspēku vajadzēja ārkārtīgi stipru morālo spēku, kas nestu pāri

ārprātam visapkārt, šādos apstākļos vadībai bija jādara viss iespējamais divīzijas

kaujas spēju un morāles uzpātagošanai.

Bija jāatrod populārākie, vairāk pazīstamie karotāji, kurus apbalvojot varēja

cerēt uz visplašāko publicitāti. Tā būtu sasniegts tieši tas, kas pašreiz bija

jāsasniedz. Manā uzskatā neviens nevarēja sacensties ar Ancānu, kuru kā kaujas

skolas vadītāju zināja visā divīzijā. Un tā kā kaujas skola darbojās jau vairākas

nedēļas un bija paspējusi sagatavot veiklai un bezbailīgai tuvcīľas ieroču lietošanai

ārkārtīgi daudz kursantu, tās komandieris bija populārs. Ar to nu kandidāts bija

rokā. Tas, vai viľš atgriezīsies no kaujas, tas nebija svarīgi, jo kā bija daudzkārt

iepriekš pierādījies, daudz patīkamāk bija cīnītājus apbalvot pēc viľu nāves! Un tā

visās armijās!

Kādā klusākā nakts stundā Ancāns guļ zemnīcā uz lāviľas. Uz posteľa iziet

gatavojās sargmainis. Tā kā nakts tumsā nedrīkst zibināt cigaretes uguntiľu, viľš

pirms iziešanas ārā nomet vēl degošo "končiku" uz grīdas. Acumirklī bunkura

grīda uzliesmo ar baltu liesmu. Labi, ka Šaujamais pulveris izdeg tik pat pēkšľi, kā

68

aizdedzies. Sekundi vēlāk zemnīcā viss ir atkal tumšs tikai no vāļās ceļās Ancāns,

lai sniegā izmazgātu nosvilušos matus.

Iznākot no ielenkuma grenadieru pirmais ceļš veda uz ievainoto pārsiešanas

punktu. Tur Ancāna galvu ietina baltās marles apsējos atstājot neaizsegtas acis,

ausis un muti. Tādu es viľu saliku, kad ierados pārsiešanas punktā pārnācējus

apsveikt.

Kā parasts, pēc uzdevuma izpildīšanas visi rakstīja ziľojumus. Tādus rakstīja

arī Rumbas stacijas aizstāvji. 93. vācu divīzijas kaujas skolas vadītājs savā

ziľojumā bija kļūdījies un dramatizējis Ancāna apsvilšanas epizodu, kā boļševiku

liesmu metēju grupas uzbrukumu! Man bija jāpārtulko Ancāna ziľojums vācu

valodā, bet pēdējais savā ziľojumā par liesmu metēju uzbrukumu neko neminēja.

Jau Ziemassvētku kauju sākumā divīzijas vadība sagatavoja un ievadīja

apbalvošanas lietas. Tā tūlīt pēc Ancāna ierašanās sākās darbība. Dzelzskrusta otro

šķiru Ancāns bija izpelnījies jau karojot Krievijā. Tagad viľam piešķīra pirmās

šķiras Dzelzskrustu, jo bez tā nevar ierosināt apbalvošanu ar augstāku ordeľa

Šķiru. Nedēļu vēlāk pienāca paaugstinājums virsleitnanta dienesta pakāpē. Tad uz

kara svārka labā pleca uzšuva Tanku

Pirms prettrieciena.

Karotāji gaida pavēli sākt kustību. Tīģertanki iedvieš

uzticību, kas palīdz ceļā uz panākumiem.

69

Kāds pēckaujas skats ziemā. Aizmugurē redzami divi

boļševiku Makši, bet priekšplānā kaudze kritušo.

iznīcināšanas nozīmi. Drusku vēlāk ieradās bronzas tuvcīľas sprādze. Pāris dienu

atstarpē Ancānam piešķīra zelta ievainoto nozīmi.

Divīzijas Štābā izcēlās liels saviļľojums. Visi spodrināja zābakus un jostas.

Bija 1945. gada 21. janvāris. Paklīda ziľa, ka visā drīzumā ieradīsies korpusa

komandieris ģenerālis Valters Krīgers. Tā kā es viľu jau pazinu, tad nekādu lielo

satraukumu neizjūtu. Beidzot apsardzības konvoja pavadībā Lestenes pils pagalmā

pieturēja korpusa komandiera "Kuebelwagen". Vēlākais norisinājās milzīgā

ātrumā. Tiklīdz bijām sapulcējusies pils vestibilā, ģenerālis Krīgers pasniedza

Štrekenbacham Ozollapu vainagu pie Bruľinieku pakāpes Dzelzskrusta kā atzinību

par sekmīgi vadīto Ziemassvētku kauju panākumiem.

Biju klāt arī, kad 25. janvāri divīzijas komandieris apbalvoja Ancānu ar

Bruľinieku pakāpes Dzelzskrustu. Kā jau iepriekš kalkulēts — ātri kā uguns

divīziju aplidoja vēsts — Ancānam Bruľinieku krusts!

70

KAD SĀKĀS KĻŪDAS?

Jāj kara ģēnijs naktī cēli,

Pār upuriem pēc uzvaras,

Un augstās cilvēcības tēli,

Zem zirga kājām iestenās...

(Jānis Poruks)

No laika gala ir bijis grūti un pat neiespējami izšķirt, kas ir patiesība un kur

sākās propaganda? Šis ir galēji interesants moments un prasa ļoti rūpīgu izpēti, jo

ir pat tā. ka nemaz nevajaga klāstīt melus, pietiek jau ar to, ka noklusē

puspatiesību! Ar to vien jau ziľu manipulētajiem rodas vēlamais iespaids

vajadzīgās sakarībās. Dzīves plūsmā tomēr arvien pienāk laiks, kad īlens parādās

cauri maisa audumam. Vajaga tikai mazdrusciľ pacietības! Tas viss!

Patiesība bieţi vien atklājās arī ilgu un karstu pārrunu un pat asu diskusiju

iznākumā. Tas pierādījās arī 1945. gada vasarā, kad 37 viri bija novietoti Ieroču-SS

kara slimnīcā, Šlēzvigas skolas "Domschule" lielajā zīmētavas zālē. Es tur biju

vienīgais latvietis un ārzemnieks vispār. Daudzi kādreiz lepnie virsnieki bija

drausmīgi sašauti. Daţi bez kājām, citi bez rokām. Tikai retam trūka vienas kājas

vai rokas. Tie tad skaitījās viegli ievainoti.

Kā visās gūsta novietnēs, tā ari šeit kādreiz nosvērtie un pašapzinīgie, bet

tagad nospiestie un izsalkušie virsnieki sadalījās trīs parastajās grupās. Tur bija tie,

kas bada, grūtumu un pazemojuma priekšā aizmirsa visu — savu tautu, stāvokli un

pat savu godu. Šī bija pati lielākā grupa un no malas skatoties varbūt pat uzspieda

savu negatīvo zīmogu visai mūsu toreizējai sabiedrībai.

Tuvāk ieskatoties tur vēl bija arī tādi. kas stūrgalvīgi turējās pie uzskata, ka

visā kara zaudēšanas nelaimē vainojama nodevība un sabotāţa. Un beidzot, tur te

vienā te atkal otrā kaktā pulcējās tie nedaudzie, kas katru brīvo brītiľu, dienu un

nakti pētīja un meklēja pēc traģēdijas dziļākiem cēloľiem, kas bija noveduši pie

militārā un morāliskā sabrukuma. Mani fascinēja šī grupa un tas. gandrīz vai

slimīgais dedzīgums kā arī tas turpat apsēstais mērķtiecīgums ar kādu viľi pieķērās

un risināja pārsprieţamās tēmas vielu. Mani savādi pievilka šī pārspriedēju grupa

un tā savukārt manī bija atradusi uzmanīgu klausītāju.

Šeit runāja, strīdējās un nonāca pat asumos. Daţkārt, vairs nevarot nostāvēt

kājās, diskutēja uz ceļiem sakľupuši. Diskusijas bija kaislīgas un niknas, bet tās

lieti noderēja ari mūsu sagatavošanai jaunai dzīves ērai un ievadīšanai tās plūsmā.

71

Un varbūt tieši Šajā aspektā slēpās Šo pārrunu vērtība un vajadzība? Bija augstākā

mērā rosinoši un ļoti, ļoti interesanti!

Vispirmām kārtā apsprieda pagalam nepareizo austrumu politiku. Vienojās,

ka Hitlervācija neizmantoja to lielo un vienreizīgo iespēju, kas tai atvērās Krievijas

kara gājiena sākumā Eiropas austrumos. Vāciešu mazasinīgā zemcilvēku teorija

uzvarēja saprātu un tādējādi zaudēja liktens labvēlību. Ilgus gadus izmocītās un

pakalpinātās tautas bija pelnījušas līdztiesīgumu un brīvību, bet vācieši nebija

gatavi tām pašnoteikšanos dot. Miljoniem šo tautu karavīrus neatzina un noraidīja

un tā darot zaudēja to spēku, kas kara laimi vērstu vāciešu labā. Šo lielo spēku

atgrūda un ietrieca cerības pieviltos pat boļševiku partizānu apkampienos.

Austrumu telpas nacionālo saviļľošanos nedrīkstēja aizmirst!

Saprātīgi cilvēki toreiz teikuši: "Kaut nu mēs šo Dieva doto un dāvāto

izdevību nepalaistu garām, vajadzētu par to pat Dievu lūgt!" Tomēr nacionālas

patstāvības un brīvības vietā uzlika vēl stingrākus iemauktus un vēl noteiktāk

pievilka groţus. Lielo un ģeniālo atbrīvošanas konceptu atvietoja ar policijas

metodēm, izskatījās pat, ka kāds būtu teicis, kāpēc rīkoties ar saprātu un kā būtu

bijis vieglāk, ja var arī uzstāties ar kliegšanu un terrora mērauklām? Par vēlamu

pieľēma antīko Baltijas baronu mentalitāti, kaut an to feodālā pasaule bija jau

noslīcināta oktobra revolūcijā.

Tiesa gan. vācieši stāvēja pretim pavisam jaunai problēmai — padomju

cilvēkam. Hermētiski noslēgtā iedomu pasaulē atklājās lielākais spriegums starp

teoriju un praksi. Tādu fainomenu pasaule vēl nekad nebija pazinusi. Šīs problēmas

risināšanai nepalīdzēja smalka Dostojevska romānu varoľu pazīšana vai

analizēšana. Arī Puškina lirika nevarēja rādīt ejamo ceļu. Nepalīdzēja pat Tolstoja

Anna Karēľina nedz svētlaimīgā Gogoļa mirušo dvēseļu augšāmcelšanās! Pasaule,

kurā augšā minētais kaut ko nozīmēja bija aprakta reizē ar kazaku virsniekiem,

popiem un kulakiem N.K.V.D. masu kapos. Tā vēl šad tad. kā maldugunis,

paspokojās lielu pilsētu kabarē skatuvēs kā "Vecā pasaule". Pati tā bija noasiľojusi

Ļeľina asiľainākā eksperimentā.

Bet boļševiku iedomu pasaule sabruka 1941. gada triecienā, kad vācu

ģenerāļu kara māksla un karavīru drosme saspridzināja dzelzs priekškaru, kas

Padomijas tautas norobeţoja no reālās dzīves. Tagad hermētiski ieslēgtie varēja

redzēt kā izskatījās ārpasaules vēstneši un tagad tie aptvēra, ka visu laiku iepriekš

tiem melots un tie bijuši sistemātiski krāpti. Staļina propaganda bija bankrotā un

viľa asins vara izkurtējusi bāla un smieklīga. Tikai vāciešu politiķu vainas dēļ

viľam radās iespēja visu atkal saglābt.

72

Runājot par zemcilvēka lietuvēnveidīgo murgu, kads atcerējās sarunu 1941.

gadā. Viľš: "Tu aizmirsti, ka mēs sēţam mūsu pašu slazdā. Tie. par kuriem mēs

runājam, taču ir zemcilvēki! Augstais Dievs, kad es Šo nolādēto vārdu dzirdu, man

zaļš noţilbst acu priekšā. Kā tu to stādies sev priekšā — zemcilvēki vācu

uniformās? Un pielāgot viľiem visus tos noteikumus un dot viľiem visas tās

tiesības, kuras mēs līdz šim viľiem noraidījām?" — Draugs: "Herman, tu visu skati

pārāk tumšās krāsās. Šeit būtībā viss grozās ap mūsu nākotni, ap zemes lodes

nākošo seju un ap visu austrumu tautu, kas gājušas cauri izmisumam, mokām un

nāvei, pastāvēšanu. Viss iet par tiem, kas nāca mums pretim ticībā, ka mēs dosim

tiem brīvību un vienlīdzību!" Šajā vietā Hermanis apstājās, bet tad ar gandrīz vai

naidīgu pieskaľu balsī, piebilda: "Mēs redzēsim, kas būs stiprāks — nekritizējamie

dogmas likumi vai dzīve?"

Vārdu ľēma sirmais pulkvedis: "Tas notika Pjatigorskā, kur sava laikā savu

slaveno 'Mūsu laika varoľi' uzrakstīja Ļermontovs un kur Aleksandrs Puškins nāca

klajā ar 'Kaukāza gūsteknis'. Tur pie ģenerālpulkveţa Kleista ieradās kalmiku cilšu

vecāko delegācija un paziľoja, ka pa slepeniem kanāliem nodevuši pavēli saviem

cilšu piederīgajiem sarkanā armijā steidzīgi ierasties šeit Kaukāzā, lai kopā ar

vāciešiem cīnītos pret boļševikiem.

Tajā paša laikā esot izsūtīti arī kalmiku budistu vēstneši pie Dalai Lama, lai

tam paziľotu, kas šeit nolemts un lai arī viľu noskaľotu labvēlīgi vācu interesēm."

Kamēr Krievijas telpā saimniekoja vēl vācu armijas militārā pārvalde, krievu

iedzīvotāji izturējās iepretim vāciešiem ļoti draudzīgi un pat sirsnīgi. Tādos

apstākļos radās savstarpēja uzticība un personiski kontakti. Lielum lielā daļa

vīriešu, kas bija palikuši frontes ūniju Šajā pusē, bija sajūsmināti un gatavi iet kārā

pret boļševikiem.

Bet šeit pat arī sākās vācu zvaigznes noriets pie austrumu tautu debesīm.

Armijai virzoties uz priekšu, tās vietā ieradās neizmērojami muļķīgie un uzpūtīgie

dzeltenie pāvi. Civilpārvaldes nejēgas prata tikai vienu beru. Tie prata cilvēcīgā

saskaľā ievadīto vāciešu un civiliedzīvotāju sadarbību īsā laika sagandēt tik pilnīgi

un pamatīgi, ka nebija jābrīnās ka aizvien vairāk cilvēku, kas vel nesen bija gājuši

vācu karaspēkam ar ziediem pretim, tagad viens pēc otra pievienojās partizānu

bandām cīľai pret vāciešiem.

Tā pie partizāniem aizgāja tie, kas savā laikā ticēja vācu nestai brīvībai no

boļševisma un nu vairs nevarēja paciest vācu pārestības. Ja jau arī vācieši tos

verdzināja, izsūtīja un nāvēja, tad labāk krist no pašu bendēm ar kuriem varēja

vismaz līdz pēdējai stundiľai savā valodā sarunāties. Turklāt. Staļintēvs jau arī

solīja, ka pēc kara viss būs pavisam citādāk nekā agrāk bijis!

73

Okupēto apgabalu krievi teica: "Jūs, karavīri, kas nācāt pirmie, bijāt

atbrīvotāji. Tie, kas nāca aiz jums, bija nesimpātiski izkalpinātāji, bet tie trešie, kas

ieradās pie mums Krievijā — tie bija bendes. Nu mums bija šajā lielā kaut kas

jādara un tā jūs paši bijāt tie, kas pavēra mums ceļu atpakaļ pie boļševikiem!"

Tagad zinām, ka no Staļina labajiem solījumiem, pēc kara tomēr, kā varēja

sagaidīt, nekas nepiepildījās un tā padomju vergu valsts sabiedrotā, kaulainā sieva

ar izkapti — vēl Šodien staigā blakus bruľotajiem sargiem, kuru šaujamo stobros

paslēptas briesmas visai pasaulei. Šī pati nāve skrien līdz dresētiem asinssuľiem un

tikai skarbās mašīnpistoles kārtas pavada nebeidzamo miroľu pulkus. Lai Dievs

piešķir cilvēcīgo tiesību sargiem — šo laiku valsts vīriem, skaidru un veselu prātu!

Otrā pasaules kara laikā un pēc tam tādu diemţēl nebija.

Pienāca laiks iztirzāt nepareizo un lieluma mānijas apēnoto ārpolitiku, šo

pārrunu degpunktā bija maksima: cik labi ģenerāļi, tik slikti politiķi! Pēc tam

dienas kārtībā nāca koncentrācijas nometnes un gestapo darbība. Pēdējais

jautājums izraisīja ārkārtīgi spēcīgus strīdus. Šos asumus pārrunājot frontes

karavīri pirmo reizi dzirdēja par lietām, kuras līdz šim bija uzskatījuši par

neiespējamām. Laiku pa laikam, pārrunājot Šos jautājumus, virspusē uzpeldēja

nomācošas šaubas. Kas bija patiesība un kas propaganda?

Beidzot diskusiju grupa nemanot nolaidās dziļāk un sāka apspriest vadonības

principu un totālo valsti. Pēc tam dienas kārtībā nāca personības: Gērings,

Himmlers, Gēbelss un vel daudz citi. Pašai grūtākai problēmai — Hitleram —

pieskārās pašās beigās.

Šajā jautājumā vārdu atkal ľēma sirmais pulkvedis, par kuru stāstīja, ka viľš

bijis augsts S.A. vadītājs un piederējis pirmajiem ap Hitleru sapulcējušamies

ideālistiem. Viľš iesāka: "Jūs jau ziniet, mani kungi, ka nacionālsociālistu

revolūcija paredzēja banku kapitāla likvidēšanu, noguldījumu procentu verdzības

izbeigšanu, zemes reformu izvešanu un valsts sociālizēšanu lielā stila. Tas

neglābjami būtu nozīmējis imperiālisma beigas. Šis ceļš pretim lielajam mērķim

būtu vedis tikai ļoti lēnām. Bet tas bija arī ceļš, kas neslēpa sevī briesmas. Šis bija

nepazīstams ceļš, jo nekad iepriekš Vācijā tāds nebija iezīmējies.

Pēc varas pārľemšanas Hitleru sāka kārdināt ģenerāli. Norisinājās

dramatiskas sarunas, kurās cita starpā, vācu ģenerālštābs piedāvāja Hitleram

tūlītēju Vācijas bruľoto spēku organizēšanu, kas vadoties no sen pārbaudītām

prūšu ģenerālštāba tradīcijām nebūtu nemaz tik grūti izvedams. Armija tad varētu

nomazgāt Versaļas negodu un netikvien kā atgūt miera Ilgumā atľemtās Vācijas

teritorijas, bet "Drang nach Osten" rāmjos nodrošināt tautai "dzīves telpu." šādas

runas vācu tautas "mesijam" bija īsteni pa prātam!

74

Taču tas ari nozīmēja, ka Hitleram jāaizmirst daļa nacionālsociālistu

programmas. Tā, laikā pēc varas pārľemšanas Hitlers stāvēja savas dzīves lielākās

izšķiršanās priekšā. Jautājums bija, vai iet tālāk ar S.A. masām uz sākumā

nosprausto mērķi, vai kopā ar spēcīgo Armijas ģenerālštābu uz slavu sološo

Versaļas jūga nokratīšanu un iekarojumiem austrumos?

Tā tad, vai nu tautas armija, ko varētu uzskatīt par līdzīgu Trocka Sarkanai

gvardei un kas praktiski nozīmētu smagu un garu ceļu, kura galā neizbēgami

sabruktu kapitālisms? Vai ģenerālštābs? Ar ātriem un slavas apmirdzētiem

panākumiem? Tā nu Šīs divas pretējās un ārkārtīgi izšķirošās noslieces plēsa tā

vīra dvēseli un galvu, kura rokās bija tik liela vara, kāda visā vēstures skatījumā

nebija nevienam vācu monarham.

Bija tā, it kā pats velns būtu uzvedis Hitleru augstākā kalna galotnē un tur

rādot uz Eiropu, teicis: "Redzi tas viss tur leja būs tavs ja tu norakstīsi man savu

dvēseli!" Un Hitleram uzmācās šaubas. Nacionālsociālistu idejas nebija

pārbaudītas. Turpretim, ģenerālštāba ceļš bija tradicionāls un kā tāds bieţi attestējis

sevi par pareizu. Kā piemēri šeit noderēja rinda gadu skaitļu: 1812. 1813, 1864.

1866. un 1871.

Tie bija iespaidīgi skaitļi un revolucionāram nacionālsociālismam nebija nekā

ko piedāvāt, kas būtu līdzvērtīgs tautas dzīves telpas jautājuma atrisināšanai vai

spoţas vēstures lapas pusēm? Kā jau liels nacionāls eksperiments, tas piedāvāja

tikai grūtu un garu ceļu. Tiesa gan — šī eksperimenta pusē stāvēja to vīru masa,

kuru asinis bija cementējušas ceļu uz varas kalnu. Šī masa bija arī tā, kas Šo ceļu

apsargāja. Tiem nekas cits nebija ko piedāvāt, kā vien viľu ticība, uzticība un

revolucionārais cīnītāju lepnums. To nopelns bija arī tas, ka ielās un sapulču zālēs

izcīnīja uzvaras pār komunistiem.

Pēc ilgas svārstīšanās Hitlers beidzot izšķīrās par ģenerālštābu, armijas

uzstādīšanu un karu! To uzzinot, S.A. vadība savukārt izšķīrās par Hitlera valdības

gāšanu, jo pēdējais bija nodevis nacionālsociālistu partijas ideālus un programmu.

Rohm's gatavoja sacelšanos.

Vācu ģenerālštābam vajadzēja revanša iespēju. Bija jānokrata Versaļas

netaisnības radītais negods, ātrāk jāaizmirst 1918. gada zaudējums! Tāpēc labi

saprotams, ka vācu lielais virsniecības korpuss trīcēja dzīvnieciskā alkatībā un bija

ar mieru pieciest Hitleru, viľa atūdeľoto nacionālsociālismu un šīs sistēmas

reformas, ja vien Hitlers dotu ģenerālštābam iespēju organizēt jaunu karu!

Hitlers nekad neaizmirsa savu galveno mērķi — dot vācu lautai "dzīves

telpu." Bet to varēja panākt vienīgi pievienojot jaunas teritorijas. Ja ģenerāļi dotu

viľam iespēju šī mērķa sasniegšanai, Hitlers savukārt pieľemtu viľam galēji

75

nedraudzīgos ģenerāļus, norītu viľu konservatīvismu un atstātu kapitālismu

neapcirptu. Abi darījuma dalībnieki devās šajā lielajā dēkā cerībā otru apspēlēt.

Tas, kā kontestanti mēģināja Šīs cerības attaisnot, izvērtās par Vācijas lielāko

traģēdiju!"

Pulkvedim netrūka apstrīdētāju. taču viľš nelikās apjucis.

Mierīgi un droši viľš turpināja: "Mani kungi! Es gribu jums atgādināt, ka

mūsu ideālu beigu sākums iekrita 1934. gada 30. jūnijā, kad līdz ar Roem'a un

pārējo vecās gvardes vadītāju likvidēšanu, iznicināja ari visu to, par ko mēs —

pirmie nacionālsociālisti — sapľojam un cīnījāmies.

Kad Hitlers bija izšķīries par ģenerāļu ceļu, mūsu revolucionāru lepnuma dēļ

atskanēja pistoļu un patšauteľu šāvieni. Reizē ar S.A. vadību uz viľpasauli

aizraidīja arī daţus aizdomīgus korupcijā pieķertos un arī ģenerāli Šleiceru. Lai

labāk izskatītos — nogalināja arī ģenerāla sievu un tās kalponīti! Toreiz, mani

draugi, mira arī pati ideja!

Viss, kas nāca pēc tam, bija nacionālisms bez sociālisma. Labākā gadījumā to

varēja uzskatīt par fašismu, bet nekādā gadījumā nacionālsociālismu. Tas bija

orķestru un fanfaru skaľas un maršējošās kollonas, tas bija plīvojošie karogi un

bundzinieku uzsitieni. Bet tas vairs nebija to vīru gars. kas karstās cīľās deva savas

sirdis, jo bija gatavi jaunu ceļu iet. To vīru gars tas vairs nebija!" Pulkvedis

pabeidza.

Izcēlās meţonīgs troksnis un cits citu mēģināja pārkliegt. Daţi sauca —

brāvo, citi — cūcība! Pagāja pāris stundas līdz sakarsētie prāti pamazām

nomierinājās. Taču tikai pietuvojies vakariľu laiks pārtrauca šo nokaitēto prātu

kaislības un eksploziju.

Šeit interesanti atzīmēt, ka pēc S.A. vadības upuru ceļa, šai partijas nozarei

vairs nebija ne mazākās autoritātes ne armija nedz ģenerālštābā. Interesantā kārtā,

pat leroču-SS vienībās nē! Tas tāpēc, ka pēdējie, visu laiku kopā ar citām vācu

bruľoto spēku vienībām cīnoties, bija atsvešinājušies no partijas un stāvēja armijas

pusē.

Diskusiju gaitā pieskārās ari apstāklim, ka ne notikumi 1939. gada septembrī

bija uzskatāmi par pēdējā laika vēstures traģiskākiem epizodiem, bet gan Čērčila

un Rūzvelta apspriede 1943. gada janvāri, kad vienojās no Vācijas, Itālijas un

Japānas pieľemt riska beznoteikumu padošanos! Šo kļūmīgo formulu vēsture vēlāk

pienaglos Sabiedrotiem kā lielāko neatbildību iepretim cilvēcei.

Maldīgais un neceļos noklīdušais koncepts par beznoteikumu kapitulāciju

ietvēra sevī vēl ari Vācijas okupāciju zonas un vācu valsis sadalīšanu. Iznākuma —

par vairākiem gadiem pagarināja karu un līdz ar to paaugstināja un dubultoja kara

76

darbības dēļ kritušo un mirušo cilvēku skaitu. Vai kāds šeit nevar saskatīt tagad tik

slaveno crime against the humanity konceptu?

Ja vāciešiem prasītu tikai atbrīvoties no nacionālsociālistu kliķes — karš būtu

beidzies daudz ātrāk. Bet tik gudru vīru, kam skaidras galvas un veseli prāti —

toreiz diemţēl nebija! Tā vien liekās, ka daudzi iespaidīgi spēki diemţēl apzināti

stādīja personīgos motīvus pirmā vietā atstājot attiecīgo valstu un cilvēces intereses

novārtā.

Nav noslēpums, ka samērā vieglā izcelšanās Eiropas krastā bija atstājusi uz

amerikāľiem, angļiem un kanādiešiem tādu pašu labsajūtu, kādu uz Hitlera Vāciju

atstāja rotaļīgi iegūtā Maţino līnija Abās situācijās uzvarētājos pulsēja milzīga

drošības sajūta, kas robeţojās jau ar lielīgu nolaidību. Sabiedrotiem tomēr trūka

paškritikas, kas būtu pārliecinājusi, ka uzvara Normandijas krastā nav uzskatāma

par lielu sasniegumu, jo sabumbotā Vācija un austrumu frontē noasiľojušā vācu

armija nebija līdzvērtīgs pretinieks! Taču ar panākumiem nobrieda ari augstprātība,

kas daudzos gadījumos vērtās kara noziegumos... Bet kas zinās, kas tiesās? Mūsu

pusē nenodarbojas ar apsūdzību fabricēšanu. šis monopols pieder tikai mūsu

ļaundarigajiem ienaidniekiem!

Kara slimnīcas diskusiju "klubā" karstas debates izraisījās ari ap "rokām

taustāmo" netaisnību un beztiesīgumu. kādā tagad atradās vācu karavīri. Ir taču

vispār pazīstama lieta, ka armiju organizācija balstās uz pavēļu bezierunu

pildīšanu, kas ir pazīstama kā disciplīna, bet ar pavēles varu un disciplīnu ir tā —

vai nu tā ir neierobeţota, jebšu tās pavisam nemaz nav! Un ja nav disciplīnas, tad

nevar būt arī armija.

Taču viss tas tomēr netraucēja boļševiku apsūdzību uzturētājus Nirnbergas

farsa uzvedumā pasludināt, ka pavēles tiesības vācu armijā bijušas nelikumīgas. Ja

vien tas nebūtu tik traģiski, par Šādu liekulīgu nostāju būtu skaļi jāsmejas.

Liekulīgu, jo vairāk tamdēļ, ka nebija neviena armija pasaulē, kas tik asi sodīja

pavēles nepildītājus kā Sarkana armija. Attiecīgais punkts Sarkanās armijas

reglamentā skan sekojoši: "Komandanta pavēle padotajiem nozīme likumu. Katra

pavelc visādā ziľā tieši, noteikti punktīgi jāizpilda!"

Par sarkano meliem nevarēja daudz uztraukties — meli taču piederēja

boļševisma reţīmam. Taču pagalam nesaprotama un uztraucoša bija rietumu

sabiedroto virsnieku un karavīru nostāja. Būdāmi paši pavēļu pildītāji, tie tagad

bija gatavi tiesāt un sodīt vācu armijas piederīgos, kas neko citu nebija darījuši, kā

vien pildījuši tiem dotās pavēles. Pavisam aizmirsa, ka vācu karavīrs kā savas

armijas loceklis neapšaubāmi nepiederēja pie sliktākajiem pasaulē. Pēckara

77

aptaujās un salīdzinājumos ir izkristalizējusies sekojošā tabula, kur no 10 - 100

punktiem novērtēti daţādu nāciju karotāji.

V

ā

c

i

e

š

i

9

3 J

a

p

ā

ľ

i

8

6 K

r

i

e

v

i

8

3 S

o

m

i

7

9 P

o

ļ

i

7

1 A

n

g

l

i

6

2 A

m

e

r

i

k

ā

ľ

i

6

2 F

r

a

n

č

i

5

5 I

t

ā

ļ

i

2

4 Tāpat "pasaules lāpītāju" klubs izkristailizeja pat sākotnējos kara neveiksmju

iemeslus. Visi ieskatīja, ka ar Amerikas iestāšanos kārā vācu izredzes karu uzvarēt

kļuva problemātiskas. Dibinātas cerības Šajā virzienā tomēr vēl varēja lolot tikai

tik ilgi, kamēr vācu zemūdenes pārvaldīja Atlantijas okeānu.

Amerikāľiem neko nebūtu palīdzējusi milzīgā tanku, lielgabalu un spēkratu

produkcija, ja trūktu iespējas to visu pārvest pāri jūrai. Vācu zemūdenes Atlantijas

okeāna cīľu zaudēja un Šis zaudējums izšķīra visa kara iznākumu. Neskaitāmie

vēlākie notikumi bija tikai vācu zemūdeľu sakaušanas sekas, jo visur, kur pienāca

amerikāľu transporti, vācieši cieta neveiksmes un atvilkās.

Pēc Šīs ekskursijas ir interesanti ieskatīties šīsdienas vāciešu spriedumā par

pagājušo laiku. Tā piemēra dēļ kāds Bonnas

78

Arhibīskapa katedrāles Atmodas draudzes tikko

iesvētītais loceklis, 1937. g. 3. jūlijā.

universitātes students izsakās šādi: "Ir ļoti interesanti Šad tad pa laikam

apskatīt bildes no Hitlera laikiem. Tās skaidri parāda, ka tautā valdīja godīga

sajūsma un paļāvība. Posts, nelaimes, trūkums, pagrimšana kā saimnieciski, tā

morāli, nodevība un brāļu karš — tie bija pirms Hitlera laika politikas nelāgie

augļi. Mūsu tautieši tajā laikā varēja izšķirties tikai starp divām iespējām:

komunismu vai nacionālsociālistiem. Tikai muļķi vai ļaunprāši var atļauties

toreizējiem pilsoľiem pārmest. Kas to var pateikt, kā mēs paši neparasti ārkārtīgās

galējībās rīkotos?"

79

KAUJA PAR AUGSTIENI.

Ai, kauja bija karsta un sīva,

Un nāvei tik daudz bija ko pļaut.....

(Teodors Zeltiľš)

Lai labāk izprastu sekojošo kaujas aprakstu, ir jāpakavējas pie kādas mazāk

pazīstamas neregularitātes vācu bruľotajos spēkos pēdējā pasaules kara pēdējos

gados. Lieta grozās ap vācu gaisa spēku kājnieku divīzijām (Luftwaffen Feld Divi-

sionen). Kara beigu gados šīs vienības pildīja frontes grāvju dienestu kā kājnieku

formācijas.

Te arī jāatceras, ka valsts maršals Gērings sevišķi izcēlās ar to, ka viľam bija

itin postoša ietekme uz daudziem jo izšķirošiem Otrā pasaules kuru nolikumiem.

Atstājot Dankir-chenes un Staļingradas rupjās kļūdīšanās maldus neapskatītus,

šoreiz pieskārsimies tikai tam. kam sakars ar jau pieminētām lidotāju-kājnieku

divīzijām.

Pēc zaudējumiem bagātā un katastrofālā Gēringa mēģinājuma, nospiest

Angliju "uz ceļiem" tikai ar vācu gaisa flotes palīdzību vien, neizdošanos, iestājās

uzsvērts vēsums Gēringa un Hitlera starpā. Tas tamdēļ, ka Hitlers uztvēra visas

uzvaras kā savas personīgās un arī tāpat visas sakāves kā paša. Zaudētājs viľa acīs

krita neţēlastībā.

Gērings bija pagalam nospiests. Virs Anglijas bija zaudēts bez gala daudz

lidmašīnu, kā arī to vadītāju. Arī degvielu krājumi uzrādīja neiedomājamu

apsīkumu. Ko nu darīt tālāk? Tajā pašā laikā par galveno problēmu izvirzījās

lidlaukos bezdarbībā nīkstošie tūkstoši un atkal tūkstoši gaisa spēku lidlauku

apkalpes personāla vīri.

Balstoties uz ikvienas militāras organizācijas pamatlikuma, allaţ turēt

karavīrus nodarbībā, nolēma savākt visus Šos tūkstošus vienuviet un uzstādīt

lidotāju-kājnieku divīzijas. Pēc īsas apmācību programmas radušās formācijas

varētu izlietot daţādos frontes aizmugures dienesta pasākumos.

Kad zili-pelēkās divīzijas jau beidza apmācību programmas, kādā

apmeklējumā pie Hitlera, Gērings pieteica pēdējam jauno divīziju uzstādīšanu. Pēc

tam viľš ar cēlu ţestu nodeva šīs divīzijas Hitlera rīcība. Nav sevišķi jāpasvītro

fakts, ka Hitlers bija pastāvīgās papildspēku trūkuma spīlēs. Tos prasīja visi frontes

komandieri. Šī iemesla dēļ, jo labi varēja saprast Hitlera neviltoto prieku par šādu

Gēringa "dāvanu."

80

Šādā veidā kapa skatuvē uznāca vairākas kauju grāvjiem nesagatavotas un

nepiemērotas divīzijas. Šīs izpalīgvienības nevarēja mēroties ar regulārās vācu

armijas frontes karam labi sagatavotām divīzijām. Bet tā kā tās bija paredzētas tikai

aizmugures apsardzības dienestam — viss likās vislabākā kārtībā.

Stāvoklis tomēr mainījās uz traģisko pusi, kad rezervju papildinājumiem

neeksistējot, Hitlers norīkoja vienu, otru zilipelēko divīziju tiešam frontes

ierakumu dienestam. Kā jau labi saprotams, "lidmašīnu smērētāju" divīzijas (tā

mēs tās bijām iesaukuši!) izrādījās aktīvai kauju darbībai aplam nesagatavotas. To

redzot, frontes augstākā vadība allaţ iespieda šīs divīzijas starp stiprākajām

karaspēka daļām. Tas tamdēļ, lai krīzes gadījumos spēcīgākās kaimiľdivīzijas

saglābtu radušās grūtības vai pat draudošās katastrofas.

Zinot to, nebija jābrīnās, ka latviešu Deviľpadsmitai divīzijai vienā vai otrā

spārnā arvien atradās vismaz viena no šīm "smērētāju" formācijām. Tad arī nereti

bija jāpiedzīvo, maigi izsakoties, itin traģiski pārsteigumi. Vienu tādu

neaizmirstamu krīzi piedzīvoju arī es Kurzemes cietoksnī, 1945. gada agrā

pavasari.

80

Bet karavīrs tak mīļāk dus,

Turpat, kur krīt....

(Andrievs Niedra)

Ar savu vienību atrados frontes līnijās pie Jānu kroga. Visa apkārtne bija

nocietināta ierakumiem un dzeloľdrāšu aizţogojumu līču loču izmestajiem tīkliem.

No pļavām lēnām augšup kūpēja viegla migla. Kopā ar to Šurpu nāca arī Spīgus

purva ūdeľainās smarţas. Ir agra pavasara novakare un ātri metās tumšs un pa

kreisi priekšā skatam pamazām izgaist Vanagu māju ēnojuma kontūras. No tālienes

atlido lielgabalu grāvienu pērkoni un skaloties uz spīdošās municijas

daudzkrāsainību un to īpatno brīnišķo krāsaino bišu lidojuma skaistumu un

domājot par tā sakaru ar nāvi, sirdī pēkšľi iezogas savādas, saldi asas sāpes.

Tad piepeši zemnīcā ieklūp bataljona Štāba ziľnesis ar sarullētām kartēm

padusē. Pavadrakstā bataljona komandieris pavēl iepazīties ar jaunā sektora līnijām

un sagatavoties noľemties no pozīcijām. Pāris stundu laikā klāt būšot vācu no-

mainītāji reizē ar smagajām kravas mašīnām, kas pārcels rotu uz nākošo frontes

iecirkni.

Nodevu vajadzīgos rīkojumus, bet vēl nebiju pabeidzis apspriedi ar vadu

komandierim, kad zemnīcā iekrita smago kara ratu grupas vadītājs. Viľš ziľoja, ka

ieradies ar vairākiem smagiem spēkratiem, lai pārvestu vienību uz jauno vietu.

Aizrādīju, ka iekams nebūs ieradušies nomainītāji, mēs nekur nebrauksim, jo man

81

pavēlēts kustību sākt pēc pāris stundām. Bet tad uzreiz transporta vīrs atrāvās pie

malas un viľa vietā zemnīcas durvīs parādījās kāds vācu kājnieku virsleitnants.

Viľš stādījās priekšā kā mūsu nomainītājas rotas komandieris. Nekavējoties

orientēju amata brāli un vienojāmies maiľu iz; darīt pa vadiem.

Ar jaunā frontes iecirkľa kartēm padusē vedu vīrus uz sapulcēšanas vietu.

Tumšo ceļa ieloku apgaismoja tikai ugunsgrēka liesmu atspīdumi. Tur iespaidīgi

dega netālās saimniecības ēkas kā arī daţi boļševiku tanki. To starpa bija arī manas

rotas sašautais, kas dega nu jau vairākas stundas. Paklusi dūcot pieslīdēja armijas

smagie kravas rati un mēs tūdaļ saklupām tajos.

Pēc ilgākas līkumošanas pa maziem lauku ceļiem, mūs beidzot izsēdināja

kādā tumša ceļa malā, kur, kā likās, beidzās tīrumi un miglainā tumsā melnoja

pamestas zemnieku mājas. Tūlīt pēc izkāpšanas uzradās kāds vācu ceļvedis, kas

aklajā tumsā aizveda mūs uz nākošo frontes iecirkni. Tur tūdaļ nomainījām

vāciešus, kas, priecājoties uz nomaiľu bija paspējuši krietni vien iestiprināties.

Mums pat vajadzēja tos apsaukt, jo lieka trokšľa dēļ varēja ātri vien sagaidīt

pēkšľu granātmetēju uguns brāziemu. Un ko tas varētu nozīmēt divām rotām

mainoties — to zināja katrs karotājs?

Taču par pareizu pierādījās atkal senais ticējums, ka jāpadara kāds laimīgs, lai

viľš kļūtu ari labsirdīgs. Šajā sakarībā, lieki pieminēt, ka pa glāzītei kaklā ielija ari

vienam otram mūsējam. Tikko bijām vāciešus nomainījuši un pārľēmuši kontroli

pār šo frontes iecirkni, steidzamies atkrist uz zemnīcas smiltīs izklātajām skujām,

jo bijām aplam noguruši. Kā parasts, miegs frontē nelika ilgi uz sevi gaidīt. Itin

drīz gulējām visi dziļā miegā un kā beigti!

Bet tonakt notika kaut kas neparasts. Likās, ka tikko kā biju iemidzis, kad jau

kāds raustīja mani aiz kājas. Atverot acis, zemnīcā bija jau gaišs. Nu atkal

ieraudzīju kaut kur redzētu skatu. Plānvidū stāvēja bataljona Štāba ziľnesis ar

karšu rulli padusē. Izberzu acis. Jā. bet tas jau notika vakar? Sak, laikam ērmi sāk

jau rādīties! Vēl laikam neesmu īsti atmodies?

Ka esmu gan atmodies, sapratu tajā mirklī, kad ziľnesis sakustējās un

pasniedza man rulli ar kartēm un bataljona komandiera pavēles vēstuli —

iepazīties ar nākošo frontes iecirkni! Sapratu vēl ari ko citu. Acīmredzot augstākā

vadība bija maldījusies un nu saľēmusi papildus norādījumus par nākošā boļševiku

uzbrukuma sektoru. Sapratu vēl, ka mums, kā parasts, atkal jāspēlē "ugunsdzēsēji"

un jāuztver boļševiku uzbrukuma smaile ar visu, kas ar to sakarā. Un ko tas

nozīmēja, to mēs zinājām itin labi!

Līdz ar krēslas iestāšanos klāt bija atkal transportmašīnas un viss sākās no

jauna. Šoreiz mēs nomainījām kādu "lidmašīnu smērētāju" zili-pelēko vienību.

82

Nevarēja zināt, vai boļševiki kaut ko nemanīja, jo visapkārt valdīja krampjaina

atsevišķu strēlnieku un uguns loţmetēju, kā āmuru sitieni, šis troksnis bija

apmēram tāds pats, kā bērnu dienas skrienot ar stibu gar treliľu sētu. Pa retam

dobji iesitās aizsnaudies granātmetējs. Uzbrukuma gaidās allaţ jāatpūšas cik vien

iespējams, jo nekad nevarēja zināt, kad sāksies iznīcības uguns un kauja uz dzīvību

un mūţību? Nezināms bija arī tas, cik ilgi netiksim pie atpūtas un acu aizvēršanas?

Un mēs nogruntējamies uz nakti ātrāk nekā iepriekšējā vakarā. Uz nakti, kas no tās

bija palicis pāri, bet tikai daţi tonakt gulēja dziļi!

Nākošajā rīta noskaidrojas, ka mēs atradāmies Deviľpadsmitās divīzijas

kreisajā flankā — tātad esam pēdējā vienība. Kā zināms, šādas vielas frontes līnijās

sauc par salaidnēm. Tā būtība ir visvārgāk apsargātā vieta un tamdēļ bezgala

neapskauţama ir tā vienība, kam Šāda vieta jāsargā, jo ienaidnieks allaţ raida

izšķirošos uzbrukumus uz salaidnēm. Lai tikai atceramies, Rietumu sabiedroto

uzbrukumu Eiropas cietoksnim 1944. gada 6. jūnijā. Viľi uzbruka Caen'as rajonā.

Bet tā nebija sagadīšanās, ka uzbrukums nāca Šeit. šajā rajonā atradās salaidne

starp 7. un 15. vācu armiju!

Tā toreiz līdz mielēm dabūju izbaudīt, ko nozīmē atrasties visnedrošākā vietā

visā frontes rajonā. Taču tūdaļ arī izrādījās, ka liktenim ar to vien vēl nepietika.

Visu daudzkārt pasliktināja apstāklis, ka atrados salaidnē ar zili-pelēko "lidmašīnu

smērētāju" divīziju! Patiesības labā tomēr jāsaka, ka cilvēki taču nebija vainīgi, ka

tos pienācīgi nesagatavotus iesvieda zemes kara kauju grāvjos. Tā bija pompozās

vadības vaina. Bet tai acīmredzot maz vien interesēja, kas notika ar viľiem

padotajiem un kāpēc?

Kā parasts, nelaime reti kad nāca viena, vai divas vien? Klāt bija vēl arī treša.

Manas rotas tā jau kļūmīgo stāvokli pasliktināja vēl arī tas, ka mūsu aizstāvamā

kaujas iecirkni bija kails, neizskatīgs pakalns. Tajā rēgojas pa pusei aizbērti grāvji

un granātu aplauztu koku pārpalikumi.

Augstiene gan deva mums vienreizēji brīnišķīgas iespējas dziļi ieskatīties

boļševiku aizmugurē, kur vietām piepurva zemumā auga kropļaini kociľi ar sīksti

kreveļainiem stumbriem un čokuru čokuros sagriezušamies zariem, kā arī raupjas

lapotnes čemuri un daţādu staipekľu un dzelkšľu mudţekļi.

Bija laiki, kad viss bija kluss. Bet tad arvien bieţāk no viľpuses atskanēja

vientuļš šāviens un kāds mūsu pusē sabruka. Šis šāviens pa laikam bija par

iemeslu, lai sāktos kājnieku uguns auka Šaujot abām pusēm bramanības vai ari

baiļu iespaidā. Pēc brītiľa "augstie toľi" starplauka koncertā noslīdēja uz asiem un

ātriem pukstiem — diviem, trim vai pat vienam šāvienam, līdz pārtrūka pavisam

un viss bija atkal kluss.

83

Augstiene atviegloja mums ienaidnieka apkarošanu starplauka dziļumā, bet

tajā pašā laikā arvien skaidrāk sāka iezīmēties tas, ka boļševiki bija atcerējušies

seno patiesību, ka tas, kas ir kungs pār kalnu — ir kungs ari pār ieleju tam

visapkārt.

Tā nemanot bijām pienākuši pie punkta, kur sākās nopietnas domstarpības par

to, kūpam tiesības būt kungam par augstieni? Miera laikos garas un plašas Ilgumu

slēgšanas sarunas vilktos mēnešiem ilgi. Bet frontē šādas lietas parasti izšķīra

ieroči samērā īsā laikā. Kategoriskais imperatīvs — būt vai nebūt — tad atkal

atdzīvojās itin koši. Zīlējot pēc neparasti bieţiem granātaukas brāzieniem pār

augstieni, tā vien likās, ka visā drīzumā sagaidāma mūsu vienreizējo tiesību un

priekšrocību apstrīdētāju uzmākšanās.

Bija mirgojoša smidzinātāja lietus pilna nakts. Asu vēju spēcīgajiem

grūdieniem brīţiem izdevās saplosīt skrandainos mākoľu ielāpus tik pamatīgi, ka

caur tiem redzēja steidzīgi garām slīdošās mēnesnīcas bālo, satraukto un mironim

līdzīgo seju. Pa brīţam boļševiki uz mūsu pusi atsūtīja pa tēraudainam račbuma

sveicienam, kura spalgais troksnis lika dţinkstēt mūsu ausim.

Nakts tumsā no tālienes nāca tikko samanāma rūkoľa. Tā nāca lēnām, ļoti

lēnām, bet droši un kā izklausījās, arvien tuvāk. Beidzot visa viľpuse bija pilna

boļševiku transporta mašīnu dārdīgajiem rūcieniem un trokšľiem. Nepatīkami

klandīja vilcējtraktoru kāpurvaţas un pa starpām sasaucās, bļaustījās un lamājās

sarkanarmieši. Pa vējam no tumsā un noslēpumainībā nogrimušā starplauka

brīţiem nāca daţādi, itin nenoteicami trokšľi.

Kaut kur tāluma pa kreisi auss uztvēra vienmērīgu lielgabalu dunoľu. Tur

pilnā sparā ritēja kauja, tur iznīcināja daudz ko, kas tik nepieciešams karošanai.

Austrumu pusē laiku pa laikam uzliesmoja mākoľi, ko skaľai iztrūkstot viegli

varēja noturēt par rūsas uzplaiksnījumiem. Pa starpām, šur tur ne visai tālu

vispārējā trokšľa vidū iekrita pa loţmetēja trillim, mašīnpistoles ierējienam vai

dobjam rokas granātas būkšķim. Tur satikās izlūku patruļas.

Liegi, nedzīvi un zaļgani mēness stari izspraucās cauri koku lapotnei līdz

posteľa vīram. Tīklveidīgs ēnu raksts likās nokritis pār viľa seju un rokām. Tādu

viľu ieraudzīja, frontes līniju apstaigājot komandieris. Kad priekšnieks jau bija

aizgājis, postenis vēl labu laiku dzirdēja kā tumsā slapjajā zālē švīrkstēja virsnieka

zābaki un kā pamazām noklust spēji sakustinātie krūmu zari.

Posteľa vienā pusē bija grants gruvekļu nogāze pa kuru lejup brīţiem ripoja

akmeľi, vai klusi aizslīdēja viegla smilts. Cīnoties ar miegu sargs atspieţ muguru

pret ierakumu sienu un tūdaļ jūt, ka sīkas smilšu straumītes tek aiz apkakles un

izplūst pāri visai mugurai. Grenadieris skatās tumsā un nervozā boļševiku

84

darbošanās otrā pusē uzurda viľā trauksmainas bailes no kaut kā nospiedoša, kas

nāks.

Un viľš skatās tumsā tik ilgi un tik uzmanīgi, ka noreibst galva un nu vairs

nav šaubu — gar uzkalna malu kustas tumši stāvi. Tie nenāk, nojaušamas ir tikai

ēnas. kas uzmanīgi taustoties spieţas uz priekšu. Postenis ir gatavs katrai var-

būtībai, bet drošības labad pavelkās pāris soļus tālāk no uzkalna malas. Kas būs?

Nervu miers ir pazudis un sargs pāri starplaukam izšauj spoţu raķeti, kas

šľākdama skrien gaisā bāldzeltenās svītrās. Slaidā lokā tā laiţās pāri viľpuses

kārkliem un birstalām un viss purvs piešķīst krāsainas gaismas, kas tad vērsās

ugunīgos ziedos. Iemirdzas trīcošas uguntiľas, kuru liesmām ir bāli spocīgs

dzeltenums. Visa apkārtne uz brīdi sastingst dīvainā mulsumā un dzirkstis birst

lejup kā kausēts zelts... Bet sarga acs meklē starplaukā ienaidnieku! Tā neredz Šo

vienreizējo poēziju.

Pat nokrituši purva ciľos, raķetes izdedţi vēl brītiľu mētāja sprēgājošas

dzirkstis un pagāja labs laiks, līdz nodzisa pavisam. Un tad visa apkārtne, kā tikās,

iegrima vēl dziļākā tumsā kā pirms raķetes uzliesmošanas. Tik tiešām tumšāks bija

kļuvis kaujas tauks posteľa priekšā un spilgtais apgaismojums nebija postenim

atklājis nekā aizdomīga.

Drudţainā steiga otrā pusē skaidri liecināja par to, ka tur kaut kas gatavojās.

Droši vien pieveda municiju, apbruľojumu, lielgabalus un citus kara vešanas

materiālus, kā ari tikko no apmācību laukumiem ieradušos korpusus, divīzijas un

brigādes. Tām tad būs neatturami jāgāţas pret mūsu pozīcijām un jāmēģina mūs

beidzot vienreiz tomēr ietriekt Baltijas jūrā, ko kā galējo uzdevumu boļševiku

komandieri pieminēja visās savās uzbrukumu pavēlēs jau gadiem ilgi. Gaiss bija

pilns negaisa jausmām!

Atgriezies no posteľu pārbaudes gājiena, radušas noskaľas iespaidā steidzīgi

nosūtīju ziľojumu uz bataljonu: rosība viľā pusē liek domāt, ka drīzumā gaidāms

uzbrukums! Bez skaľas uz aizmuguri aizslīdēja vīrs ar brīdinātāju ziľu. Ziľnesis

bija ceļā! Par savām klizmām lajā nakts gājienā viľš vēlāk ziľoja: "Biju nolicies

atgulties. Dzirdēju vairs tikai radiotelegrafista Morzes rakstu klaboľu. Un tieši, kad

es jau biju itin tuvu miega muiţai, atskanēja rotas komandiera balss: Ziľnesi!

Uzlēcu stāvus gaisā un saľēmu uzdevumu aiznest bataljona komandierim ziľojumu

par boļševiku rosību otrā pusē.

Bija tumša nakts un visapkārt plētās bieza migla un vēlās man pāri kā balta

jūra, kā necaurredzami aizkari. Slikti gan, ka vakar ievainoja Lauri, kas labi zināja

bataljona Štāba jauno atrašanās vietu. Bet tādu lietu, ko karavīrs nevar — tādu taču

nemaz nebija!

85

Tāpēc saslējos un noguris un nedrošs klupdams, krizdams rikšoju pāri tīruma

vagām. Te aizķērās kāja un es pakritu. Bet kas tad tas? Likās, ka esmu uzkritis kaut

kam cilvēkveidīgam? Sasodīts! Tas taču sastindzis boļševiks — nesenā pretuz-

brukuma liecinieks! Sliktu dūšu dabūjis rāpos steidzīgi augšā un cik vien labi

varēdams mēģināju ieturēt pareizo virzienu uz priekšu.

Taču salikšanās nakts tumsā ar boļševiku kritušo vēl arvien pulsēja deniľos

un radās nepārvarama vēlēšanās aizkūpināt cigareti. To jau izľēmu, bet visapkārt

valdošais nāves klusums uzdzina savādu uztraukumu. Šādās reizēs, ja velns grib,

tad tūdaļ var sākties nepatikšanas! Un drošības labad cigareti ieslidināju atpakaļ

kabatā.

Un velns gribēja. Tad pat nojautu, ka esmu nelāgi novirzījies no domāta

virziena. Pār muguru pārskrēja auksts un karsts. Nu jau apmērām pus stundu

maldos apkārt pa nakts un miglas valstību. Apstājos, bet nevarēju sadzirdēt ne

mazāko skaľu. Tikai tālāk kādus pāris kilometrus pa kreisi klusumu pāršķēla

patšauteľu ugunskārtas, taču tuvumā viss bija aizdomīgi kluss. Nu atcerējos, ka

zeme taču ir labākā skaľas vadītāja. Nokritu garšļaukus un iespiedu ausi arumos.

Bet ari zeme šajā naktī neziľoja neko. Pieceļoties bija pavisam skaidrs, ka esmu

pazaudējis jēgu par pareizo virzienu. Ko nu?

Tad man pēkšľi likās, it kā sev priekšā sadzirdētu vāju troksni. Ārkārtīgi

sasprindzinājies klausījos tumsā. Jā, troksnis liecināja par to, ka uz manu pusi nāk

vairāki kāju pāri. Nu steidzos tiem pretim un jau gribēju uzsaukt paroli, kad sev

priekšā pavisam skaidri dzirdēju: "Davai na prāvo!" —

Kā pārakmeľojies bridi paliku tāpat stāvam, bet tad bez mazākās skaľas

ieslīdēju turpat tīruma vagā. Nu bija skaidrs — boļševiku trieciengrupa meklēja

mūsu pozīcijas. Tā tad es neatrados vis mūsu bataljona Štāba tuvumā, bet gan kaut

kur starplaukā!

Varēju jau sadzirdēt ieroču saskāršanās šķindas, kas nozīmēja, ka

trieciengrupa bija pienākusi man pavisam tuvu. Un tad viľi bija jau pie manis.

Metru abās pusēs no manis, man garām aizstampājās boļševiku zābaki. Mana sirds

sitās tik traki, ka boļševikiem to vajadzēja dzirdēt. Bet tiem laikam ausis nebija

kārtībā. Nedzirdēja! Tajā brīdī es tā īsteni un bez atlikuma sapratu, kas ir bailes —

aklas, briesmīgas bailes, kas atľēma spēku un stindzināja garu un gribu — nāves

bailes!

To. ka viľi bija jau man garām, es sapratu tikai pēc tam, kad boļševiku

vadītājs atkal pavēlēja: "Na prāvo!" Kā svina pieliets es piecēlos un klusu līdu

trieciengrupai pakaļ. Grupas radītais gājiena troksnis liecināja, ka tur gāja

apmēram divdesmit stobru.

86

Piepeši kaut kur iesāľus priekša iesaucās kāda dzidra zēnīga balss: "Stāt!

Paroli! Kas nāk?" — Un es atbildēju cik vien skaļi varēdams: "Uzmanību! Vaľka!"

Nokritis aizsega izšāvu mašīnpistoles magazīnu tukšu. Gandrīz vienā laikā ar

manas mašīnpistoles šāvienu, ierējās mūsu kaulu zāģi un man pāri daţādos leľķos

švirkstēja krāsainas bites. Pēc laiciľa norima īsās saraušanās troksnis un es sāku

līst mūsu poziciju virzienā. Taču manā ceļā gadījās daudzi boļševiku kritušie. Ik

viena saskaršanās ar vēl siltiem ķermeľiem uzdzina ārkārtīgi nepatīkamas sajūtas.

Riebīgi! Kad beidzot ieklupu mūsu grenadieru ierakumos, biju slapjš no ārpuses un

arī no iekšpuses. Bet tūdaļ bija jādodas uz bataljona štābu."

Rīts nāca ar salnas dzestrumu un purpursarkanu krēslu, jo nodegušo

saimniecības ēku pamatu moros vēl arvien liesmoja tur sakritušās spāres un baļķu

gali. Netālā, saplokošās uguns vājo liesmu atblāzmā, kā Ogo naktī, teiksmaini

sārtojās karotāju sejas. Debesis rotājās tējroţu krāsā un paliekot gaišākam, varēja

saskatīt ne tikai priekšmetu kontūras, bet ari krāsas.

Boļševiku sprāgstošās lodes sitās egļu pazarēs un meţa pustumsa atspīdēja kā

Ziemassvētku brīnumsvecītes — gan zaļas, roţainas, zilas — gan arī sārtas un

dzeltenas. Tā skaistais mijkrēslis plētās zem koku zaru kroľiem itin romantisks, bet

tajā pašā laikā arī tik mānīgs un iznīcības pilns!

Visas zīmes liecināja par to, ka mūsu priekšā sakoncentrēts plētās simtiem

tūkstošu boļševiku karotāju masas biezenis. Kāds milzīgs spēks? Tā pirmais

uzdevums būs atľemt mums apvidu pārvaldošo augstieni, kūpi noturēt šādos

apstākļos laikam nemaz nebija iespējams. Noturēšanas mēģinājums stāvēja sakarā

ar smagiem zaudējumiem un varēja izrādīties grūts pārbaudījums. Tāpat, neviens

nevarēja droši pateikt, kāds būs gala iznākums, jo karā tāpat kā kāršu spēlē, nekas

nebija pavisam drošs un iepriekš paredzams. Vienīgais, kas bija drošs, bija tikai

apziľa, ka daudziem, jo daudziem visā drīzumā abās pusēs šī rīta mijkrēšļa migla

kļūs par viľu līķautu! Jā, bija jau taisnība tiem. kas saka. ka vienīgā drošība frontē

ir mūţīgā nedrošība! Cik labi tas bija iekārtots, ka neviens iepriekš nezināja, ka

viľa stundas ir skaitītas. Tāpat, neviens taču nedzird tās lodes svilpienu, kas nāk

pēc viľa dzīvības...

Izklausās pagalam neticami, ka ir labāk ienaidnieku iepriekš izšķaidīt un

iznīcināt nekā ļaut tam sevi pamazām izretināt, un pastāvīgos uzbrukumos

sadrumstalot, sadrupināt, sadeldēt un novājināt. Viens bija pavisam skaidrs —

tūkstošu un atkal tūkstošu priekšā mēs bijām traģiska mazākumā. Bet lai pārspēka

priekšā kaut cik pastāvētu, mums atvērās tikai viena izeja. Mums jāuzbrūk!

Liktenim allaţ jārāda robusta piere, tad tas pa laikam apjūk un samulsumā notiek

87

citādi, nekā paredzēts. Stingra apľēmība daţkārt pārvar pat likteni. Taču. lai

uzbruktu, vajaga pavēli to darīt, bet mums tādas nebija.

Dzirdot starplauka otrā pusē bļaustīšanos, lamas un motoru rūkšanu, karotāju

sejās varēja saskatīt to kluso baiļu sajūtu, kas raksturīga reizēm, kad visā drīzumā

paredzama izšķirīgu un neatvairāmu notikumu veidošanās. Drošinot citus,

grenadieri pielika vislielākās pūles, lai ierobeţotu, savaldītu un apspiestu, kā arī

iegroţotu šis bailes. šo pūļu iznākumā, kā sasalušas maskas visapkārt rēgojās

saspriegtas sejas.

Man padotie grenadieri bija pieraduši sava vadītāja domas uzskatīt arī par

savām domām. Tāpēc no vīru sejām man pretim plūst manas apľemšanās

dzelţainais caursitēja spēks. Karotāju uzticība izpaudās ne tikai bezierunu

paklausībā, bet art ticībā tam, ko es kā viľu vadītājs saku vai daru, jo kaujās allaţ

biju viľu vidū. Šāda vīru uzticība, kas dzimusi smagu kauju laikos, ir augstākais

atalgojums un gandarījums, ko kāds komandieris var iegūt, neupurējoties uz

varoľu sārta ceļā uz aizviľmūţu... Taču šāda saliedētība uzliek vadītājam arī itin

smagu pienākuma slogu. Kāds tas ir, Šķiet nebūs grūti uzminēt?

Reiz, atvairot boļševiku iebrukumu mūsu pozicijās, skarbi uzbruku kādam

grupas komandierim, jo likās, ka pēdējais nerīkojas saprātīgi. Pēc kaujas,

noklausoties norātā vada komandiera ziľojumu, ieskatīju, ka biju grupas

komandierim netaisnīgi uzbrucis. Kaujas ziľneša pavadīts tūdaļ devos uz sabārtā

zemnīcu. Tur meklēto nesatikām, jo bija aizgājis uz starplauka izbīdīto patšautenes

slēpni. Priekšpostenī ieradies

88

Sagūstītie boļševiku speciālvienības karavīri

ar saviem "mīnu suniem" kas palienot zem

tankiem uzspridzinaja tos. Skaidrs, ka bojā

aizgāja suľi.

paziľoju, ka esmu kļūdījies viľam uzbrūkot. Draudzīgi uz-tinām machorkas smēķi

un pēc brītiľa mēs devāmies tālāk. Bija jāpārbauda vēl citi posteľi.

Bet nu atpakaļ uz apdraudēto augstieni. Nevienam nepiederošās joslas otrajā

pusē viss bija pēkšľi apklusis. Taču labi saprotams, ka frontē nakts nav godīgas

atpūtas un miera nesēja. Tā ir viltīga un blēdīga glūľa. Lai viltu atsegtu, laiku pa

laikam gaisā uzšaujas raķetes, kam ar savu spilgto gaismu jāizkliedē radušās

šaubas. Raķete mirdz, dreb, nedzirdami šūpojās un ar bāli trīcošu spoţumu apspīd

plašu apkārtni. Tad tā apdomīgi kūleľodama slīd lejup un tuvojās zemei, atstājot

89

aiz sevis sārtu dūmu svītru. Raķetes serde nokritusi pļavas malā. Tur tā izdeg

smidzinot ap sevi dzirksteļu gaismas lietu. Pēdējai gaismiľai nodziestot uz mirkli

tumšāks kļūst nakts melnums. Izdzisušais spoţums ir galīgi apstulbinājis acis.

Acu nepilnības dēļ, vienu brīdi likās, ka debess pamalē virmotu senu karotāju

veļi, kas te sapulcējušies no Sibīrijas taigu sniega laukiem, krievu zemes cietumu

pagalmiem, Volchovas "Alkazāra" un "Ērikas stigas"...

Klusums vēl arvien plētās pār mūsu frontes iecirkni. Pēc izbļaustīšanās un

darba pabeigšanas boļševiki būs atlikušies nosnausties. Bet kā ziľoja mūsu izlūku

patruļa un vēlāk apstiprināja arī gūstekľi, nekas nevarēja būt tālāk no patiesības.

Nevienam no mums nebūtu ienācis prātā, ka boļševiku komisāri, kā pēdējo

drošinājumu pirms kaujas, patlaban izdalīja nabaga zaldātiľiem pa krūzei šķidrās

uguns! Sak, lai iedzeram, lai iedzeram — vilks zin, cik ilgi dzīvojam? Būs drošāka

dūša!

Nepagāja ilgs mānīgā klusuma brīdis, kad pēkšľi nogranda pirmie lielgabalu

sprādzieni un kā neganti sirseľi gaisā lidoja šķembu viesulis. Kāds lādiľš

neizsprāga, bet atsizdamies pret zemi aizkūlēľoja pāri ierakumiem kā milzīga

spēka mesta runga. Pār mums sāk klāties arvien trakāks un koncentrētāks un

smagāks ugunsspēka niknums. Visapkārt uguľoja, auroja, drebēja un dārdēja.

Iznīcības orkāns plosījās visā frontē tālu uz abām pusēm no mūsu augstienes. Ap

mums viss brikšķēja, svelpa, brakšķēja un tarkšķēja.

Bija skaidrs, ka savas riebīgas kaucējas rīkles pret mums atvēruši tūkstošiem

daţāda kalibra lielgabali, vissmagākās haubices ieskaitot. Tumšsarkanu liesmu

atspīdumus metot tie bija aizdedzinājuši visu austrumu pamali. Viesuļuguns taifūns

trakoja kā tūkstoškārtīgs pērkona negaisa grāvienu kopojums. Zeme vārījās

svelpjošām granātām eksplodējot. Smilšu un tērauda izvirdumā tajā atvērās dziļi

krāteri.

Kaut ari atsevišķu sprādzienu trokšľus jau sen vairs nevarēja atšķirt, tomēr

bija skaidrs, ka šajā elles priekštelpas orķestri piedalījās ar! neskaitāmas prettanku

lielgabalu, granātmetēju un zenitartilērijas baterijas. Viss šis iznīcības puteľa

virpulis šķaidīja kokus un rāva tos ar visām saknēm no zemes laukā, atstājot to

vietās milzīgas, vēl kūpošas bedres. Visapkārt virmoja biezi putekļu un dūmu

mākoľi.

Lec saule un tas gaisma caur smilšu un sēra dūmu puniem mākoľiem mirdz

sāni blāva. Iesārtais aplis brīţiem ir pilnīgi aizsegts. No vietas, kur pāris sekundes

atpakaļ vēl šāva loţmetējs, tagad pretim raugās tikai noţēlojama bedre, kūpošs

krāteris, kurā aizsegu meklējot ieklupuši daţi baiļu vajāti karotāji. Neganto

eksploziju dārdos cīnītājiem aizkrīt ausis un tie apdulst. Dūcošām galvām savas

90

ierakumu bedres gausi kustas pārmocītie grenadieri un raugās apkārt truliem, neko

neredzošiem, gurdiem un apātiskiem skatiem. Tiem dreb rokas kā simts gadus

veciem, bet daţu nedrošās acis Šaudās nemierīgi apkārt un nevar atrast vietas, kur

pievērsties.

Aizvien vairāk karotāji sāk izskatīties kā karsoľa varā. To nervi liekas

sasprindzināti līdz pēdējam. Sirds krūtīs vairs sen kā jau nejūtās pareizā vietā.

Bailes ţľaudz karotāju rīkles un ap tiem virmo bezcerību izmisums. Un tā viľi guļ.

sēţ vai rāpo savos slēpľos un nāves šalkoľa drāzās tiem pāri. Neviens nezina, kad

īsti to nositīs, saspiedīs, sadedzinās, apraks, uzsviedīs gaisi, notrieks atkal zemē un

mirklī iznicinās? Bez ziľas un miľas, ka esi kādreiz bijis?

Pa starpām lidojoši melnzemes kluči aizber savā laikā rūpīgi izbūvētos kaujas

grāvjus un satiksmes ejas uz aizmuguri, ko bijām veidojuši diendienā, veicot

neatlaidīgu skudru darbus. Tā piemēra dēļ. zemnīcas būvējām ļoti stipri ar

divkāršiem resnu baļķu griestiem. Tiem klājām vel pāri berzu tāsis, sūnas un

mālus. Ja vien iespējams, pašā virsū savēlām vēl arī akmeľus. Šīs pašas zemnīcas

tagad, lieso trāpījumu krusā šķobījās un sagruva saspieţot un nonāvējot karotājus,

kas tur meklējuši aizsegu.

Velnišķīga uguns noklājusi zemi zaļām, dzeltenām un sarkanām liesmu

strēlēm, kurām pāri traucas zalvju lielgabalu, tā saukto "maujošo govju,"

gaudojošās nāves skrejkānas. Vietās, kur sprāgst fosfora bumbas, grenadieri cīnās

pēc elpas un kaklā pēkšľi kaut kas ţľaudz un visiem tuvāk gulošiem dţinkst ausis

un galvās sakāpj reibonis. Daţi plēš degošos apģērba gabalus sev no ķermeľa, citi

pārvelk ar roku pār nosvilušām uzacīm un matiem. Vēl kādi grieţ zobus, kas pilni

smilšu un pārgrieztām acīm nospļaujas.

Sprakšķ sprāgstošās lodes un no kokiem lejup krīt to nokapātie zari un skujas.

Zemi sedz jau krietna skuju kārta, kas kā citkārt patīkams un mājīgs paklājs it kā

aicina atlaisties. Granātu grāvieni būkšķ ik uz soļa. Vēl nesagrautās zemnīcas

līgojis un pa baļķu starpām uz karotāju galvām un aiz apkaklēm un acis birst

sausas smiltis. Strūkliľām vien.

Kaujas troksni, kas apreibina un dragā nervus, katrs karotājs ik mirkli jūt uz

vasa pleca kaulainās sievas grabošo roku un gaida, kad tā sagrābs viľu tā pa īstam,

bez atlikuma un bez ceļa atpakaļ? Tajā pašā laikā smadzenes kaļ vienu domu,

vienu vienīgu: pildi savu pienākumu, paliec savā vietā un esi gatavs mirt, ja tas

būtu vajadzīgs, bet tu nedrīksti atkāpties, tu nedrīksti bēgt! Izturi stingri līdz galam,

esi uzticīgs līdz nāvei! Divas nāves tu nevari mirt, tāpēc viena nāve tēvzemes labad

nedrīkst būt par daudz...

91

Daudzi grenadierī ievainoti jau vairākas reizes un citi ievainotie jau

piepulcināti mūţīgās gaismas skatītājiem. Tacu viesuļuguns triecienspars trako vēl

arvien, kā savvaļā pasprukusi ugunsgrēka vētra. Viens tomēr bija pavisam skaidrs.

Katra minūte nesa mūs tuvāk boļševiku masu uzbrukumam. To apzinoties pakrūtē

brieda savāda smeldze un tur kľudēja nepatīkama un traucējoša sajūta. Vai vainīgi

nervi? Varbūt!

Vēl dzīvie karotāji ierāvušies savās bedrēs, nervozē un koţļā lūpas. Viľu acis

redzamas bailes, meţonīgas bailes, kas nav nekas smejams, jo tas ir dabīgs

dzīvības sargātājs instinkts. Dali krampjainiem pirkstiem grābj saujas smiltis un

saspieţ tas tik stipri, ka kaulu savienojumi kļūst balti. Katrs ciesas, ka varēdams, jo

šis ir pats nelāgākais laiks ikviena uzbrukuma sagatavošanas reizē. Tas jāiztur!

Līdz ko sāksies boļševiku kājnieku masas plūsma mūsu virzienā tad jau būs

pavisam labi. Vel jāpaciešas piecas, desmit vai piecpadsmit minūtes — laiks tādas

reizes nebija ar pulksteni mērojams.

Tur bija arī tādi vīri, kas spītēdami svelpšanai. šľākšanai, kaukšanai un

dārdošam negaisam visapkārt, mierīgi darbojās ap savu cigāru vai pīpi un nogaidīja

uz viesuļuguns rimšanos un rūsganpelēko masu gāšanos uz mūsu līnijām. Viľi

zināja, ka ar uzbrukuma sākšanos būs viss atkal labi. Tad nepanesamais

sasprindzinājums atraisīsies un pāries aktīva darbībā.

Šai plūsmai sākoties mūsējo kustības pēkšľi iegūs īpašu asumu, sejas

pārvērtīsies cietas, ledaini aukstas grimasēs un acis šauri piemiegsies drūmā

apľēmībā. Tad būs kaut kas augstākā mēra saistošs, ko darīt. Būs zudis viss

nogurums un tā vietā uzradies īsts kaujas spriganums. Jaunais stāvoklis paľems

karotāju visu. Viľa interesi, zināšanas, uzmanību, varēšanu un spēku. Tad vairs

nebūs vaļas domāt. tad. it kā transā, būs tikai mechāniski jādarbojas. Tad būs

aizmirsusies lūpu kodīšana un visapkārt virmojošie biezo putekļu mākoľi. Tad

karotājs darīs to, ko viľi vislabāk prot, jo kaujas laikā koncentrācija ir tik totāla, ka

skaidra prāta slēdzieni nevar izgaismot visapkārt valdošās briesmas. Instinkti

pārľem kontroli un pasaule piepeši sarukusi uz daţiem simts metriem viľa priekšā

ar cīľas draugiem tajā.

Beidzot granātvētra pārcēlās uz aizmuguri un tās nocietinājumiem. Tagad,

sekojot savas artilērijas sienai uz mūsu pusi sāka brāzties boļševiku divīzijas.

Atskan ilgs. spēcīgs, šalcošs un satriecošs kliedziens, kas plūst no tūkstots rīklēm

un šie pasaules visriebīgākie auri tik ļoti atgādināja izbadējušos meţa zvēru

kaukšanu.

Aiz šautenēm uzsprausto durkļu meţa varēja nojaust it kā pašas nāves

tuvošanos un klātbūtni... Brrrr! Grenadieri negribot nodrebinājās. Uzbrukums

92

gāzās uz mūsu pusi kā straume, kas salauzusi gadu simtos nostiprinātu aizsprostu,

puskrēsla pret kalniľu redzēja ceļamies un tuvojamies tādu kā tumšu mūri. Kad jau

ir tik tālu, izšauju norunāto raķešsignālu "mazajiem nazīšiem" — mūsu

granātmetēju vīriem. Un tie nekavējoties sāk "korķēt" zilas baltas ugunis mūsu

uzbrucēju rindas.

Tūdaļ pieprasu ari artilērijas atbalstu. Ta paris minūtes vēlāk mums priekša

aurojošās masas jau uztvēruši Skaistlauka lielgabalnieki. Šľākdamas mums pāri

galvām lido lielgabalu granātas, švīkstēdami slīd mīnu metēju lādiľi un it kā

čukstot savu darbu veic liesmu metēju baterijas. Tūlīt pēc tam lidojošie nāvekļi

sprāgst boļševiku rindās un ierakumos metot zaļgandzeltenu liesmu atspulgus.

Turpat blakus pret tumšajām debesīm gaisā saujās ugunīgas šautras un dubļu

fontāni. Viss gaiss uzreiz gaudoja kauca, rēca, svilpa, brēca un rēja pastardienas

trokšľu sajukumā. Visas Šīs uguľošanas iznākumā uzbrucēju bataljoni sāk

grīļoties, jukt un krist. Rūsganpelēkie stāvi apraujas skrējienā, tad it kā sastomās,

šaujamie izkrīt tiem no rokām un paši sabrūk pļavas rasainajā ūdenī. Citi skrējēji

lēc tiem pāri, kur paši pakrīt un tl cits citam ātri sakrituši nospieţ apakšējos

kritušos un ievainotos staignajā dūknājā.

Tā turpat mūsu priekšā nu tūkstošiem boļševiku uzbrucēji apklust uz mūţiem.

Viľi bija savu pēdējo kauju par pasaules revolūciju izcīnījuši. Lai nu cīnās citi

tālāk! Bet mums to redzot kļūst tagad tik labi ap sirdi, ka to vārdos izteikt nav

vispār iespējams. Taču visai drīz par mūsu apšaudes lauku pārvelkas netīra,

dzeltena migla. Tā veidojās no spridzekļu pulvera un sēra dūmiem un tvaikiem. Šī

migla tagad laupa mums ieskatu priekšā notiekošajā. Tas nav labi un rada

nedrošības sajūtu, jo kā arvien, smagās viesuļu guns apšaudes iznicina pašus pēdē-

jos dzeloľstiepļu aizsargreţģus ka arī minu laukus. Un nu jutāmies kā kaili stāvot

pie neredzama ugunskura.

Vēja pūsma paceļ gaisos kaujas lauka dūmaku un redzam, ka apklusušo vietā

rodas arvien citi bataljoni, pulki, brigādes un divīzijas, kas metās pāri kritušajiem

un ievainotajiem sarkanarmiešiem un kā ārprātā klūp uz rietumiem. Tie skrien pret

mūsu pozīcijām ar traku suľu nekā neredzošiem skatiem acīs. Dzīvnieki!

Tie skrien, lai notiktu, kas nolikdams, jo zina, ka aiz muguras tiem loţľā

poļitruki ar mašīnpistolēm, kas "uztvers" ikvienu, kam pagadīsies "izdancot" no

rindas. Bija tikai viena iespēja — gāzties uz priekšu, vienalga, kas notiek, cerībā,

ka ievainošanas gadījumā palaimēsies nokrist tā. lai āti neuzkristu virsū vai arī

radīsies iespēja aizkļūt līdz mūsu pozicijām. Tiesa gan, ka viens otrs poļitruks krita

no kādas "nomaldījušās" lodes itin tālā aizmugurē, bet tā vietā allaţ atradās cits.

93

Cauri vispārējam uzbrukuma troksnim skan naida, sāpju un nāves kliedzieni.

Bieza izdeguša sēra un dūmu sega, kā liktenīgs līķauts plīvo pār mūsu ierakumiem,

kad beidzot ir pienācis tas bridis, uz kuru tik daudzi gaidīja tik nepacietīgi....

Uzmanību, slēpties, uguni! Tagad ienaidnieka masā gūlās visblīvākais sprostuguns,

kādu vien mūsu ieroci spēja šaut. šim mūsu pirmajam ugunsspēka pārsteigumam

un loţu brāziena spietam vajadzēja būt pašam postīgākam, kādu vien boļševiki

kādreiz bija pieredzējuši.

Mūsu sprostuguns klājieni tieši tādi ari bija. Skrandas, ieroci, asinis,

machorka, rāva un dubļi pajuka visapkārt. Vāli vēlās sāļos, bet jau nākošajā mirkli

jauns pelēkbrūno stepes dēlu vilnis pārklupa tikko nopļauto ķermeľu valnim. Te nu

mēs bijām! Jāsāk viss atkal no sākuma. Un loţmetēju kārtas sprakšķēja kā zirľi

pret skārdu... Tra-ta-ta-iāāāā!

Pat šautene manās rokās ritmiski vibrē un liekās smagāka kā vēl nekad. Tā

pļauj rindas un atkal rindas un robu robos izrobo kustīgo, pelēki brūno un netīro

masu. Bet arvien jauni vēl nāk. nāk un nāks... Es skaidri redzu viľu naidā

pārvērstās, ľirdzīgās mutes, viľu plakanos degunus un ieplēstās nāsis, viľu platos

vaigu kaulus un bārdainos Ţokļus, kā ari viľu acis. kurās bailējās ārprāts.

Gaisu pilda kliedzienu troksnis, kas nāk no tūkstošs rīklēm un tajās tas

turēsies līdz pārtrūks kliedzēju skrējiens. Tas bija tas īpatnējais asinis stindzinošais,

spiedzīgais kara kauciens, kas reizi dzirdēts, nekad vairs neaizmirstās. Kliegdami

un gaudodami. necilvēcīgi cietām sejām, klupdami un par līķiem krizdami tie

tenterēja arvien tuvāk. No jauna sasparojas mūsu atvaires uguns un uzbrucēji krita

mūsu ieroču iznīcinošos švirkstos.

Kājnieku masa. bezgalīga, viļľojoša, mēma, nogurušu cilvēkveidīgu radījumu

plūsma, kustējās mūsu virziena. Neskaitāmu kāju un galvu viļľveidīgo kustību dēļ,

viss kara lauks ľirbēja, locījās, krita un cēlās. Uzbrucēji ir visi vienādi: trulām,

plakanām, kokainām mongoļu sejām, vienādi sastingušiem vaibstiem, tukšiem,

vienaldzīgiem skatiem, kas vērsti kaut kur nebūtībā. Tikai retajā sejā pavīdēja tāds

kā viltīgs smaidiľš.

Redz tikai vienaldzībā neizdibināmas sejas, kur caur glūnīgām un šaurām acu

spraugām rādās kaut kas noslēpumains un mums nesaprotams. Tur it kā

atspoguļojās stepes sērīgā vienmuļība vai taigas meţonība. Liekas pat, ka pašu nāvi

vaigā skatot Šajās sejās nemainītos ne vaibsts. Sejas nepārvērstos pat nāvē!

Vienmēr neatlaidīgāk nāk boļševiku uzbrukumi. Nepārtrauktos baros,

asinskāri un melos apskurbusi tie spieţas uz priekšu. Tālskats rādija pavisam

skaidri, ka spēkpadzēriens arī nebija taupīts. Cik bieţi jau mēs šajā karā bijām

redzējuši kā mirst Maskavas dvēseļu pārdevēju upuri. Truli, ar gandrīz nedzīvām

94

acīm. kas vērstas tālumā tic skrēja mūsu ieroču tērauda krusā, it kā patšauteľu

klaboľas fascinēti? Uz neizteiksmīgajām sejām neredzēja pat nāves tuvuma izbīli.

Bezdvēselīgi, kā lelles marionešu teātri, ar tām pašām, it kā apkapātām, apcirptām

īsām kustībām, tie rikšoja šurp. Viss tajos bija bez garīguma un tāpēc mechānisks.

Varbūt tas bija pats riebīgākais iespaids ikviena austruma frontes cīnītāja dzīvē —

skatīt šo mechānisko miršanu?

Bija pavisam dabīgi, ka pēc visa redzētā radās jautājums, kāds spēks dzina šos

nelaimīgajos mirt tik noţēlojamā veidā? Atbildi uz šo jautājumu dzirdējām no kāda

ievainota gūstekľa. Kad ievainotajam prasījām, kāpēc sarkanarmieši tik paklausīgi

mirst par šo drausmīgo pasaules revolūcijas sistēmu, viľi vispirms atpogāja vatēto

pussvārci, kura krāsu vairs nevarēja noteikt, jo visas nedēļas ēdienu paliekas vēl

rādījās uz piedurknēm un krūtīm, un tad atbildēja: "To. kāpēc mēs to darām — to

jūs nekad nesapratīsiet. To jūs vienkārši nevariet saprast. Sarkanā armija ir kā

muša, kas ķepurojas tīklā. Reţģī, kam nav ne malas ne gala. Šīs armijas

mugurkauls nav komandieris, bet gan politiskais vadītājs — poļitruks, kuram katrā

vienībā ir savi ziľotāji. Saprotams, ka šos ziľotājus neviens nezina, kuri tie ir?

Tiem jāziľo poļitrukam katra saruna karavīru starpā. Pati visnevainīgākā. Tā

ikviens vārds, kas ir izrunāts — ir zināms arī poļitrukam. Tā tas ir noorganizēts

līdz pat pašai armijas galotnei.

Tu domā, ka tev ir draugs un tu viľam izkrati savu sirdi. Viľš patiešām arī ir

tavs draugs. Bet viľš ir ari viens no tiem nebrīvprātīgajiem asins suľiem, kam

jāsarīda kopā sadzītie rekrūši. Būdams tavs draugs ar labu sirdi, viľš par mūsu

sarunu neziľo. Bet tad poļitruks uzzina no kāda citu ziľotāja, ka tavs draugs

sarunājies ar tevi. Un tūdaļ sākās pratināšanas. Draudu un spīdzināšanas iznākumā

draugs sabrūk un nāves bailēs atklāj kādu detaļu mūsu sarunā un ar to pašu mēs abi

esam pazuduši. Nākošā rītā mūs abus nošauj.

Šādā veidā, vienalga, ko arī kāds nedarītu vai nerunātu — viľu allaţ redz un

dzird. Un tad jūs vēl prasiet, kāpēc sarkanarmietis klusējot un nejūtīgi skrien nāvē,

lai viľa paša bendes varētu dzīvot? Šis necilvēcīgais tīkls tur sagūstītus kā lielos tā

mazos jau no pirmajiem soļiem apmācību kazarmju laukumā. Šis gūsts turpinājās

līdz pat rasainajām dūľām kaujas laukā vai mietam kādā sētvidū! Uz katra soļa

uzglūn nāve. bet kas tukšojis ciešanu trauku līdz dibenam, to bojā eja vairs

nebaida," nobeidz savu stāstu ievainotais gūsteknis.

"Patšauteľu sprostuguni kreisā spārna priekšā!" Uzbrucēji ļima. krita cits

citam pāri un nāca, nāca, nāca, kaut ari tos no mūsu koncentrētās atvaires uguns

loţu virknēm sargāja vienīgi viľu no Amerikas sūtītā kokvilnas auduma šūtie kara

krekli. Tie nāca, lai noskaidrotu vai uzbrukuma sagatavotājs viesuļuguns

95

triecienspars bija paveicis savu uzdevumu — mūs totāli iznīcināt, vai nē? Vēl

boļševiku aprēķinos bija pārbaudīt, cik ilgi mūsu nervi izturēs Šo ārprātīgo

slaktēšanu?

Taču viľi atrada, ka viesuļuguns tomēr nebija veikusi tai paredzēto uzdevumu

tādā mēra, kā bija kalkulēts. Daţi mūsējie vēl bijām kaujas spējīgi! Un lai sagaidītu

Latvijas atkarošanas iespēju, katra zemes pēda bija jāpārdod par iespējami

augstāko samaksu, jo mums nav citas iespējas, kl cīnīties. Ja ari ciľu zaudēsim, tad

tomēr vēsturē paliks liecība, ka mēs darījām, ko varējam, lai pastāvētu ka tauta un

lai atgūtu kādreiz izcīnīto brīvību. Tagad, uzbrucēju rindās mēs raidījām tās lodes,

kuras vajadzēja šaut tad. kad 1940. gada jūnijā boļševiku varmākas slepkavojot

iebruka Latvija. Tagad mēs ar uzviju atdevām izstāvošo paradu! Mēs gribējām būt

mūsu brīvības cīnītāju. Latvijas izkarotāju, cienīgi latvju dēli!

Mūsu patšautenes klaja flankējošos sprostuguns reţģus augstienes nogāzes un

tālu starplauka dziļumā un automātisko ieroču tuvumā bija sakrājušās augstas

izšauto Čaulīšu kaudzes. Starplauka savukārt bija sakrāvušies augsti kritušo

boļševiku riebīgie vaļľi. Grenadieri, kūkumus uzmetuši, un "kaulu zāģu" laidnes

plecos iespieduši, glūnēja caur mērķekļa spraugu uz graudu un tālāk uz boļševiku

ķēdēm. Karotājam ugunspozicijā jāredz, kas notiek viľam priekšā, bet tā, lai pats

paliktu aizsega.

Tā vēl arvien boļševiki ar saviem ķermeľiem apturēja mūsu loţu spietu

skrējienu un reizē ar to mēs taču apturējām arī viľu pašu dzīves skrējienu... Vai

nebija savāds tāds karš?

Tad uzreizi, kā lieli krusas graudi pret loga rūtīm, tepat gar mūsu ausīm

noparkšķ sasteigts loţu švirksts un it kā degot, sprakšķēdamas mūsu priekša nokrīt

krūmu galotnes. Lēni līgodamies man pie kājām sabrūk mans kaujas ziľnesis. Ap

mums puteľo un jūk loţu uzjauktās smiltis, grants un zvirgzdi. Tas boļševiku

smagais loţmetējs! "Esam atklāti! Mainīt poziciju!" Pats nedomājot automātiski

iesaucos.

Ar medību suľu aizrautību un izzināt kāri visi, kam vien pie rokas gadījies

tālskats urbāmies boļševiku poziciju dziļumā nolūkā atklāt smagā toţbera

novietojumu, no kurienes mūs tikko sasniedza nešpetnā loţu Šalts. Tad kā zibens

ķerts sagrīļojas otrs man blakus glūnošais karotājs. Kad mēs atgriezām viľu un es

noliecos pie ievainotā, grenadiera acis jau bija stingas, bet seja vel rotājas jaunekļa

pārgalvīgais smaids. Man atlika tikai noverot, ka izbalē un apdziest mirēja skatiena

rudzpuķu zilums. Mēs brītiľu paklusējām un ar to arī īsā kara lauka mirušā

pieminēšana beidzas. Tomēr šīs īsās jūtas bija tīras, dziļas un vīrišķīgas — īsas

tikai tamdēļ, ka apvaldītas! Viľš bija paveicis savu daļu tēvzemes brīvības labad!

96

Savādi, cik tālu šeit kaujas laukā viss bija no tiem sentimentāliem skatiem,

kādus pa laikam redzam kīno filmās. Viss kaujas troksnis pazudis un pilnīga

klusuma nezin no kurienes pēkšľi plūst mūzikas skaľas, kas gandrīz vai izvilina

asaru acu kaktiľa. Draugs noliecies pie kritušā un šľukst cildinošus vārdu kritušā

piemiľai. Laimīgie filminieki! Gribētos zināt, kad Holivuda filmēs latviešu

leģionāru kaujas, Volchovā, pie Mores. Kurzeme, pie Gistrovas un Nakelss? Un

leģionāru izdošanu krieviem Zviedrijā?

Sāku skatīties pēc sava kaujas ziľneša. Acīm pārskrienu tuvāko apkārtni, bet

Šeit nav neviena ievainotā. Būs laikam aizvākts uz ievainoto savākšanās vietu. Tad

atkal loţu šalts nospindza pāri galvām un es instinktīvi nokritu blakus pārējiem.

Tūdaļ ievēroju, ka ne visai tālu manā priekšā no krūma izlien grupa brūni-pelēko

uzbrucēju. Pacēlu "kazkāju" un pēc paris slaidam kārtām boļševiki nokrita,

sastinga un palika tā zemei pieplakuši guļot.

Jā, viss virs zemes atrodas mūţīgā kustība. Daţi iet. citi nāk. Krīt, ceļas, iznes

savu nastu un aiziet. Aiziet pēkšľi un bez ceļa atpakaļ... Tik paliek jausma, ka

dzimi, augi. centies, klupi, piecēlies, mīlēji, cīnījies, zaudēji un uzvarēji. Paliek

jausma, ka esi bijis Šeit īsu laika sprīdi, lai beigās tomēr mirtu, sabirtu putekļos,

sajauktos ar zemi un kļūtu par barību smilgām uz paša kapa kopiľas... Vienīgi tie,

kam virszemē paliek jaunaudze, aizies apziľā, ka dzīvos tālāk savos asins tālāk

nesējos! Mūsu bērni ir mūsu ceļš uz nemirstību!

Laikam atzinība par boļševiku grupas noguldīšanu, man blakus gulētājs

pagrieza galvu uz manu pusi un es ieraudzīju savu ievainoto ziľnesi. Atvieglotāja

sajūta pārľēma mani. Uzticīgais palīgs tikai viegli ievainots. Raidīju viľu uz

ievainoto savākšanas punktu brūces pārsiešanai, bet viľš tikai nosmējās.

97

Daudz bija tādu vietu aizsardzības līnijās, kurās

ienaidniekam bija ieskats. Lai sekmīgi cīnītos pret šādām

vietām, grenadieri zināj izpalīdzēties. Uzľēmumā kādas

vienības karotāji pārvieto sētu fragmentus, lai to uzstādītu

bīstamā vietā.

Angļu karavīri "atuto" laikam gan pašu jaunāko latviešu

karotāju, kuram cepuri rotā latviešu "saulīte".

ka varbūt ievainošot smagāk un tad jau varēšot apkopt visus ievainojumus viena

reize... Runa nu ar tādu!

Starplaika trešā vada komandieris bija atklājis meklēta boļševiku smagā

loţmetēja atrašanās vietu un es nozīmēju pāris patšautenes tā apkarošanai. Tālskatī

sekoju "kaula zāģu" uzbrukumam. Steigā noparkšķeja dubultšalts likdama nokūpēt

smiltīm un koku skujām boļševiku smagā loţbera ligzdas priekšā. Maksima

apkalpe nervozi salēcās un pieplaka zemei.

98

Mūsu patšautenes piešāvušās teicami. Vēroju, kas notiks tālāk? Tagad tikai

jāpaceļ loţu strūklas mazliet augstāk un boļševiku gulbja dziesmas būs izdziedātas.

Nākošajā mirkli maskēšanās zaru slietenis ap loţmetēju kopā ar smiltīm un granti

un visu kas atradās pozīcijā, pajuka gaisā. Kad nosēdās putekļi, tad maksa pozīcijā

viss bija kluss.

Brīdi vēlāk dabūjām aukstas kājas un uz pierēm parādījās sviedru rasa. Šoreiz

vainīgi bija tanki, kas lēni gāzelēdamies un līgodamies šūpojās uz mūsu pusi.

Smagie boļševiku tanki! Apspieţot pirmo satraukumu sākām novērot kāds šoreiz

bija tanku uzdevums? Vai tiem uzdots piedalīties kaujā kā trie-cienieročiem, jebšu

tiem uzticēta pavadartilērijas loma? Tas bija ļoti svarīgi noskaidrot, jo no tā

atkarājās izšķiršanās par pareiziem tanku iznīcināšanas veidiem.

Vienlaicīgi tankus bija ieraudzījis arī mūsu 8.8 cm baterijas komandieris

virsleitnants N. Viľš ar saviem vīriem sagatavoja brīnumieročus "dārgo biedru"

apsveikšanai. Vēl tikai jāpārbauda mērķierīces iedaļas un atsitiena balsti un tad

varēja sākt. Daţus mirkļus vēlāk spingdamas kā sakaitinātas lapsenes uz tankiem

milzīgā ātrumā sāk lidot granātas. Ak, kas tas bija par skatu, kad šīs lapsenes

iedzēlās tērauda briesmoľu bruľu plates?

Nebija pagājis ilgs laiks, kad vēl nesen varenie tērauda cietokšľi jau dega un

bija pārvērtušies noţēlojamos vrakos un patiešām īstās cietā metāla miroľu lādēs.

Bet vai tad tāpat nebija arī ar mums visiem šajā elles ķēķa priekštelpā? Laikam gan

nekam pasaule nav tik maza vērtība, kā mirušam cilvēkam! Antīka tabakas dozīte

krituša karotāja svārku kabatā var izrādīties itin vērtīga un ar pieaugošu tendenci

nākotnē.

Kaut arī uzbrukuma spiediens bija necilvēcīgi smags, mēs tomēr kaut ka,

izsakoties manas vecās mātēs vārdiem, izmisuši — ar Dievu uz pusēm —

turējāmies savos sadragātos iedobumos, kas vienīgie bija palikuši pāri pec

sākotnējas, visu iznicinātajās ugunssvelmēs. Turējāmies, kaut ari asinis sabruka

vīrs pēc vīra. kaut arī šautenes daudziem izslīdēja no pēkšľi bez spēka palikušajam

rokām. Kaut ari arvien jauni asinīm noplūduši ievainotie pēdējiem spēkiem

meklēja kaut kur cauri ugunsjoslai aizsegu un glābiľu. Mēs turējāmies!

Daţa laba, gandrīz vel zēniski jauna seja pēkšľi bija kļuvusi cieta, it ka viena

mirklī zēns būtu pārvērties no jaunekļa drūma, daudz pārdzīvojuša vīra. Tā kaujai

kļūstot smagākai un neţēlīgākai, jaunie karotāji gan ieguva lielāku pieredzi, bet

zaudēja jauneklīgo bezbēdību un kļuva nobrieduši un pat veci pirms laika.

Turējāmies sīksti ar nagiem zeme ieķērusies ka kaķi un starp sakostiem

zobiem mums brīţiem čirkstēja smiltis. Tā, kaut arī kalna gals bija visgrūtāk

aizstāvama vieta, tas vēl vienmēr bija mūsu. Tagad, kad ierakumi tikpat kā vairs

99

neskaitījās, šāds pasākums bija tik pat riskants un trausls kā gulēšana uz olu

kaudzes... Vai to kāds maz vispār varēja izdarīt? Vai tas maz bija iespējams?

Mirkli vēlāk ievēroju, ka labajā spārnā boļševikiem izdevies pietuvoties mūsu

pozīcijām bīstami tuvu un tur veidojās liels brūni pelēko šineļu biezums. Kļuvu

sevišķi uzmanīgs. Kas, pie joda, šeit gatavojās? Drošs paliek drošs, norīkoju pāris

"kaulu zāģu," kas ar flankejošo uguni palīdzētu atvairīt draudošas briesmas.

Tāpat kā daţkārt viesībās uz rīta pusi pietrūkst "municija." ari mums baţas

radīja pustukšās patronkastes. Tā kā viesuļuguns laikā saplosīja telefona vadus,

uzdevu radiotelegrāfīstam uzľemt sakarus ar bataljona štābu, ziľot par stāvokli un

pieprasīt papildspēkus līdz ar munīciju. Drīz vien noskaidrojās, ka aparāts vairs

nedarbojās un mēs esam bez sakariem. Pavisam skaidrs, ka šāds atklājums mūsu

garastāvokli neuzlaboja. Labi vēl, ka jau agrāk biju tālredzīgi paspējis pieprasīt

papildspēkus reize ar munīciju. Citādi mēs tagad būtu daudz bezcerīgākā stāvokli

nekā pašreiz. Drošības labad jāsūta tomēr ziľnesis.

Arvien vairākās vietās apklusuši mūsējo mašīnpistoļu un patšauteľu stobri un

to vadītāji klusi un mēmi guļ lielo, ilgo sardzi pie mūsu karoga! Pavisam skaidrs

tomēr bija tas, ka ilgi mēs vairs turēties nespēsim. Katrai lietai bija savs svars un

savs mērs. Katram notikumam savs laiks. Un katram stiprumam savs skaits. Bet

mūsu kritušo un ievainoto skaits auga vai acīm redzot. Vairs nebija palicis pāri

daudz kaujas spējīgo karotāju. Taču visiem zināms, kas notiek, ja nav vairs

neviena, kas pretojas?

Tomēr, mēs paliksim uz posteľa un šausim cik vien mūsu Šaujamie iztur un tā

līdz rūgtām beigām... Un ja tas būs vajadzīgs, pašās beigās, kad būs izšautas

pēdējās patronas, mēs visi nedaudzie, kopā ar mūsu karogu, uzspridzināsimies

kādā no zemnīcu pārpalikumiem. Tad zināsim, ka mūsu karogu neviens nezaimos

un divīzijā vēlāk atzīmēs, ka esmu aizgājis kopā ar saviem vīriem.

Bez vēsts bija pazudis pirmais ziľnesis. Arī no otrā nenāca nekādas ziľas. Lai

ziľotu par visai draudīgo un turpat vai bezizredţu stāvokli un atkārtoti pieprasītu

papildspēkus, kā arī munīciju, munīciju, munīciju... neatlika nekas cits, kā sūtīt uz

bataljona štābu trešo ziľnesi.

Mūsu poziciju priekšā bez pārtraukuma klaudzēja loţmetēji, sprāga

priekšlaukā izliktās mīnas, un pļavas līču loču tekošajā tērcītē šķīda dubļi. Turpat

grīļojās un plaka it kā no pārpilnības raga birdamas, brūnpelēkās boļševiku masas,

kas mēģināja pārspēt mūsu atvaires uguns sprostus viľu kustības ceļā. Kusa ari

mūsējo rindas!

Pametot acis pa kreisi ievēroju, ka pavisam tuvu zili pelēko divīzijas viru

pozīcijām spiedās prāva boļševiku masa. Nedaudz tālāk, zem smagā granātmetēja

100

stobra, pamatnes un munīcijas tvertľu svara saliekusies pozicijas maina boļševiku

"Čigānu artilērijas," kā frontē sauca mīnu metējus, apkalpe. Nebija skaidrs, kā viľi

vispār bija tikuši tik tuvu mūsu kaimiľu ierakumiem? Kāpēc tie jau sen nebija

noguldīti pļavas rāvainajā dubļu skrīnē?

Te nāca prātā kādas boļševiku nomestās lidlapas teksts: "Deviľpadsmitās

divīzijas vīri! Mēs zinām, ka jūs esiet drošsirdīgi karavīri. Katrs otrais no jums pie

savām krūtīm nes Dzelzskrustu. Tomēr atceraties, ka katrs otrais no mums sev līdzi

nes granātmetēju. Pārnāciet pie mums, kamēr vēl nav par vēlu!"

Patiesības laba jāsaka, ka pēc Šādas musinošas lapiľas izlasīšanas karotājiem

palika nopietnas sejas. Vai tā nebija taisnība? Viľiem taču visu piegādāja Amerika!

Bet tad, kā no ļauna murga pamodušies, grenadieri noskurinājās un iemina

smirdlapiľas dubļos. Ar krietniem un piedzīvojušiem karotājiem tā nedrīkstēja

runāt. Tie to ľēma ļaunā!

Runājot par Dzelzskrustiem, liekas, ka ar nevienu citu ordeni nav apbalvoti

tik daudz latviešu karotāji, kā tieši ar šo. Deviľpadsmitā divīzijā skaitījās apmēram

14,000 vīru. Pat ja pieľemam boļševiku atzinumu, ka katrs otrais bijis Dzelzskrusta

kavalieris, iznāk, ka ar šis divīzijas bojā eju boļševiku gūstā, mums zuduši vismaz

7,000 šī ordeľa kavalieri. Šim skaitlim vēl nāk klāt Piecpadsmitās divīzijas vērā

ľemamais dzelzskrustnieku skaits un tā droši varam teikt, ka ar Dzelzskrustu

apbalvoti vismaz 10,000 latviešu karotāji!

Pakavējoties pie kapa propagandas, boļševiku centieni šajā virziena bija

nesekmīgi, jo tie griezās pie tāda vācu karavīra tipa, kāds nemaz nebija atrodams

karaspēka rindās. Viľi bija aizmirsuši, ka propagandai jāpieskaras tai stīgai

ienaidnieka dvēselē, kas tur jau klusi rezonē. Tad meistarīgi jāspēlē uz karavīru

kurnēšanu, nepatiku, nogurumu un bailēm no nāves.

Pie manis piesteidzās kāds kaprālis un no aizelšanās un uztraukuma nevarēja

pateikt ne vārda. Viľš piesvieda savu tālskatu man pie acīm un rādija uz zili pelēko

divīzijas salaidnes pusi. Tad pat viľš ari atguva valodu un iesaucās: "Skatieties,

smērētāji bēg!" Nu arī es ieraudzīju to, ko negribēju savam acīm ticēt. Kreisā

spārna divīziju salaidnē uz aizmuguri strūklām vien tecēja salīkuši zili pelēki

stāvi... Baru bariem un teciľus vien!

Viena vienīga doma — asa kā zibens šautra — izskrēja caur smadzenēm.

PANIKA! Šīs "smērētāju" nesavaldāmās bailes ieraugot man notirpa kājas un

savādas aukstas trīsas skrēja pa galvas virsu un zem matu saknēm. Panika taču bija

ļauns murgs, kas daţkārt nepārspējami spēcīgi sagrābj cilvēkus. Momentā skaidri

izdalījās atziľa: nesakaus to, kas pretosies! Sakāve sākas ar bēgšanu. Karā ir tikai

viens likums. Ja tu dūšīgi cīnies, tad ir izredzes, palikt dzīvam. Ja esi gļēvs, tad zini

101

pats! Drošsirdīgs karotājs mirst tikai vienu reizi — gļēvulis — simts reiţu. Un

gļēvulis ir tas, kas briesmu stāvokļos domā ar kājām. Panikas karstā elpa un tas

dīvaini ātrā izplatīšanās ir parasti neatvairāma kā pati nāve! Kā mutuļojošas upes

krāce, panikas bailes nesa karotājus atpakaļ.

Tagad bija arī skaidrs, kāpēc boļševiku masa kreisajā spārnā bija tikusi tik

tālu uz priekšu. Nebija taču vairs pretestības! Uzdambējuma aizsprosts bija

salauzts un ūdens ar pirmatnēju spēku un skubu gāzās pārrāvuma vietā, uz ieleju.

Pavisam skaidrs bija ari tas. ka mūsu kaimiľu iecirknī pilnveidojās droša

katastrofa. Vai mūsu tā jau vārgajā un bīstami nedrošā stāvokli mēs vispār tā kaut

ko varējām atļauties? Ja tas tā turpināsies, tad paies tikai nedaudzas minūtes un

mēs būsim neglābjami ielenkti un līdz ar to arī praktiski iznīcināti. Reizē ar to būs

pārrauta ari visa fronte! Bet padomājot tālāk tā kā mazliet nomierinājos. Sak, tā

frontes daļa taču nemaz nebija manā pavēles rajonā. Kāda man daļa par to, kas tur

notiek?

Tomēr daļa bija gan. Uz spēles bijām ari mēs visi. Katrs ķēdes loceklis ir

atbildīgs par visas ķēdes izturību. Bet ko nu darīt? Vai vispār pastāvēja kāda

iespēja šeit kaut ko grozīt un glābt? Glābt šo šķietami neglābjamo stāvokli? Katra

sekunde tagad svēra dārgi un smagi. Viens tomēr bija skaidrs. Šo lietu nevarēja

pašplūsmei atstāt. Kaut kas jādara un jādara drīz. Bet kas? Bija tāda sajūta, ka tūlīt,

tūlīt notiks kaut kas tāds, kas neatsaucami kļūs liktenīgs un ko vairs nevarēs izlabot

vai pārvērst citādāk.

Prātošanu pārtrauca nejauka motoru kaucošā rūkoľa. Viss gaiss ap mums

dārdēja un drebēja un tad pār mums aptumšojās debess. Kā parādē viena pie otras

mums pāri brāzās boļševiku kaujas lidmašīnu formācijas, kas uzbruka mums kā

nešpetnu un plēsīgu putnu bars. Un kāpēc gan lai tās nelidotu vienkopus? Nebija

taču neviena, kas traucētu tā darīt, jo degvielu trūkuma dēj gaisā vairs nevarēja

pacelties neviena sācu iznīcinātāju eskadriļļa.

Klabēja lidaparātu loţmetēji un būkšķēja klāja lielgabali. No lidmašīnām uz

mūsu ierakumiem garās strēles stiepās spoţas Šāviľu svītras. Tad pat no

sarkanzvaigţľotajiem lidaparātiem atdalījās tumši, cūkveidīgi ķermeľi. Īdēdamas

lejup slīdēja bumbas, zeme līgojās, dzelzs un uguns lietus lija pār mums. Kā lieli

krusas graudi, bumbas krita cieši viena pie otras un dimdēja visa frontes apkārtne,

šo eksploziju iespaida smagi trīcēja zeme. Melnas zemes fontāni pacēlās gaisā un

lejup krītot izšķīda uz visām pusēm. Daţas lidmašīnas drazas mums pāri tik zemu.

ka to propelleru sakultā gaisa strāvas locīja priedīšu galotnes kā viesuļauka.

Taču mums šajā brīdī viss jau atkal bija kļuvis vienaldzīgs. Visi automātiski

darījām, ko varējām. Sakodām zobus un smiltis čirkstēja starp tiem. Tad karātavu

102

humorā nedabīgi iesmejoties kliedzam: "Jo riebīgāk, jo labāk!" Taču no lid-

mašīnām vēl joprojām indīgi īdot lejup krita bumbu gāzma. Visur sēdēja nāve.

visur uz mums gaidīja mūsu pēdējā stundiľa. Beidzot ap mums palika gaišāks.

Nelaimes putni pazuda.

Starplaikā riebīgi aurojošo boļševiku spieti virmoja jau turpat "lidmašīnu

smērētāju" pozīciju priekšā. Vēl pāris minūtes un tie ieklups zili pelēko

aizsarggrāvjos. Tas tad ari nozīmēs mūsu beigas. Bet to es nedrīkstēju pielaist!

Nedrīkstēju pielaist, kaut vai tikai mūsu ievainoto puišu dēļ vien.

Tad ievēroju, ka rāpus gar uzkalna malu velkas kāds karotājs. Nebija šaubu,

ka viľš ievainots. Izrādījās, ka pēdējos spēkus mobilizējot pie mums bija atvilcies

viens no trim ziľnešiem. Ziľojums bija īss: pusstundas laikā ieradīsies Roberts

Ancāns ar papildspēkiem! Nu bija skaidrs, ka mūsu pozicijas līdz ar katastrofālo

salaidni jānotur par katru cenu!

Līdz ar sarkanzvaigţľoto nāves putnu pazušanu aiz tuvēja meţa koku

galotnēm, man jau bija skaidrs, kas man jādara, lai vismaz mēģinātu glābt savus

vīrus un frontes līniju. Glābt kā vēl kaujas spējīgos, tā arī ievainotos. Pat kritušo

grenadieru piemiľa diktēja man drastiskus soļus. Un tad es devu pavēli: "Trim

patšautenēm atklāt uguni par no kaujas lauka bēgošajiem zili pelēkajiem!"

Pārdroša uzdrīkstēšanās un noteikta rīcība, katastrofālos krīzes apstākļos ir

visīsākais un labākais ceļš uz sekmēm. Šī bija otrā reize manā karavīra dzīvē, kad

biju spiests dot lādu pavēli. Taču, ja vicu karavīri pali vairs nezināja savu frontes

cīnītāju pienākumu, godīgi aizstāvēt viľiem uzticētas aizstāvēšanās pozicijas —

tad es jutos tiesīgs viľiem palīdzēt šo pienākumu atcerēties. Tāpēc vispārēja

izmisuma dzīts un vajāts spēru Šādus vispār nepieľemtus drastiskus un sev pālam

bīstamus soļus. To. ka lādu pavēļu došana nebija nekāda izprieca, to cilvēki visā

pasaulē var man ticēt.

Tālskati vēroju apdraudēto vietu un savādi — sajuzdami pāri galvām

švirkstošās patšauteľu kārtas, zili pelēkie sakrita pagājuša rudens lapās un bija

spiesti meklēt slēpľus. Pēc to uzmeklēšanas bija jāaizstāvas. Tā kā uz lodēm

parasti nebija rakstīts, kādas nacionalitātes tās bija. tad "smērētāji" pieľēma

vienīgo loģisko iespēju — šāva boļševiki viľu pozīciju priekšā. Tā apvidus krokās

slēpjoties viľi sirdīgi atšaudoties pretojās uzbrucēju spiedienam.

Boļševiku virzīšanās uz priekšu apstājās un tiem bija darba pilnas rokas

mēģinot pārspēt zili pelēkos aizstāvjus. Brīnums gan. kā pēkšľi ne no šā, ne no tā,

zili pelēkie bija saslējušies un nu aizsprostoja boļševikiem jau tik pat kā atlauztos

vārtus? Tālskatis rādīja, ka mūsu kaimiľiem bija grūtības vieniem apkarot

uzmācīgo uzbrucēju barus. Daudzi, laikam nebija atgriezušies no panikas

103

skrējiena. Tāpēc, lai atslogotu milzīgo spiedienu, kas pašlaik gūlās Gēringa vīru

frontes priekšā, norīkoju pāris patšautenes zili pelēkiem palīgā. Tās ar labi tēmētu

flankējošo uguni sekmīgi vērsās pret rūsganpelēko uzbrucēju masu.

Ar gandarījumu novēroju, ka zili pelēkie roľveidīgām kustībām virzījās uz

priekšu un nebija ilgi jāgaida, kad viľi jau bija atpakaļ savās labi izbūvētas

pozicijās un līdz ar to arī droša aizsega. Nu varēja ērti atvairīt aziātu frontes

pārraušanas mēģinājumu.

Pa to laiku mūsu iecirkľa labajā spārnā bija atkal sablīvējusies bieza

boļševiku drūzma. Ia man nemaz nepatika un tā bija jāizkliedē. Tā ka mūsu

patšautenes savu svarīgo un izšķirīgo uzdevumu "lidmašīnu smērētāju" sektora bija

godam veikušas, tad tagad devu pavēli pārsviest uguni uz mūsu frontes labo

spārnu.

Nokalnes tālākajā malā dūšīgi šāva mūsu 8.8 cm lielgabalnieki. Bet tad man

līkas, ka ar lielgabalniekiem kaut kas nebija kartība? Lielgabali šāva vienā laidā,

bet sarkanzvaigţľotie tanki tikai mazliet pārmainīja virzienu un turpināja rāpties

mūsu virzienā. Pārľēma pagalam nelāga sajūta, jo mūsu ricībā bija tikai pāris tanku

apkarošanas "dūres." Tāpēc aizsūtīju ziľnesi, lai noskaidrotu, kas lielgabalniekiem

lēcies? Bet baterija pārtrauca šaut pirms ziľnesis paspēja tur ierasties.

Pēc brītiľa visu lielgabalu stobri bija ievīzēti tiešai tēmēšanai. Tad paskatījās

vienkārši caur lielgabala stobru un ja redzēja gala tanku tad ātri pielādēja un

izšāva. Šāva atkal un atkal un varēja novērot, ka apstājās pa tankam un daţs sāka

griezties loka, kamēr beidzot saľemot otro trāpījumu pēkšľi aizdegās. Tā sašāva

daudzus tankus, kas mūsu dzīvi padarīja daudz cerīgāku.

Ziľnesis atnesa vēsti, ka lielgabali bijuši nesenā triecienaviācijas uzbrukuma

upuri. Lielgabaliem itin tuvu nomestas daţas milzīgas gaisa torpēdas. To

eksploziju ārkārtīgais gaisa spiediens izsitis no "eľģēm" lielgabalu merķieriču

optiskās da|as. Tā nu nav iespējams mērķēt. Pašlaik nebija laiks mērķierīču

labošanai un lielgabalu piešaušanai, tāpēc jāšauj "pa taisno."

Tāds ziľojums pavedināja uz pārdomām. Ja jau tādas lietas notika, kā tad bija

ar mūsu kompasiem? Zeme mums visapkārt taču saturēja milzīgu koncentrātu ar

daţāda veida metāliem. Visam klāt vēl nāca ari angļu ģenerāļa Šrapneļa izgudrotās

īsdegļu gaisā virs mūsu ierakumiem sprāgstošo lādiľu Šķembas. Varēja droši

pieľemt, ka ari mūsu kompasi vairs nedarbojās visai precīzi!

Ar gandarījumu tālskati vēroju, ka līdz ar zili pelēko pretestības

nostiprināšanos kā uz burvja mājienu divīziju salaidnē apstājās boļševiku spiešanās

uz priekšu. Un ne tikai tas vien. Uz priekšu netika ari visas starplauka no jauna

iepludinātas boļševiku masas, tādā mērā, lai varētu nopietni apdraudēt mūsu

104

kopējo drošību. Tā likās, ka visā mūsu frontes iecirknī nu jau valdīja veselīgs

aizsardzības spēku sadalījums.

Nu varēju pamatoti uzskatīt neseno kļūmīgo un kritisko stāvokli par saglābtu

un nokārtotu. Reizē ar to no krūtīm novēlās grūts smagums un no rīkles bija

pazudis smacētājs kamols, kas nezin kā tur bija iesprūdis un visu laiku izraisīja arī

vēl spiedienu pakrūtē... Nu varēju atkal vieglāk uzelpot.

Ceru, ka visi sapratīs, ka neraugoties uz frontes līniju saglābšanas un izmisīgā

stāvokļa novēršanas vajadzību, man par tādas pavēles došanu varēja klāties

pagalam slikti. Ja vācieši uzzinātu, ka esmu devis pavēli, atklāt uguni pār "kungu

tautas" karotājiem tad, domāju, ka nevarētu būt grūti paredzēt kara tiesas lēmumu!

Un proti, kas nebūdams vācietis tā kaut ko uzdrīkstējies — tas taču pats nostādams

stobra galā pie sienas! Taču bija jācer, ka šo manu uzdrīkstēšanos neatklās un es

palikšu dzīvs, jo smagu kauju dienās, palikt dzīvam jau nozīme lielu uzvaru!

Ar drastiskās pavēles palīdzību bija izdevies novērst ne tikai lielas traģēdijas

norisināšanos. bet bija paglābtas ari milzīgi daudz karotāju dzīvības, kā mūsējo, tā

ari pašu zili pelēko. Atmaksājās atcerēties ka ārkārtējos apstākļos jāuzdrīkstas

neparastu līdzekļu izvēle un drosmīgi jāriskē pieľemot neikdienišķus lēmumus.

Pieskaroties zili pelēko divīzijas viru dzīvībām. jāatgrieţas pie pārbaudītas

patiesības, ka karavīrs frontē ir relatīvi drošs tikai tik ilgi kamēr viľš atrodas savos

kauju grāvjos, kas aizsargā no apkārt lidojošo loţu un šķembu iedarbības. Līdz ko

viľš "pazaudē nervus" un izlec no Šis slēptuves, viľš ir zaudējis aizsardzību. Tāds

karotājs ir kā zaķis klajā laukā, kas ir neaizsargāts mērķis medniekiem. Šādā

sajēgumā skaidri redzams, ka ar savu rīcību aiztaupīju viena otra zili pelēkā per-

sonīgo traģēdiju.

Savu militāro gaitu laikā es arvien piegriezu vislielāko uzmanību tieši

karavīru sagatavošanai kaujas — manuprāt — viskritiskākam posmam, sēdēšanai

ierakumu bedrēs viesuļuguns laikā! Es izmantoju katru izdevību šis būtībā

vienkāršās dabas likumības izskaidrošanai. Taču laiku pa laikam atgadījās, ka kādu

vīru pārľēma tik nekontrolējamas bailes, ka viľam aizmirsās katra piesardzība un

viľš izlēca no grāvja, jo panika taču paralizē loģisko domāšanu.

Prātā palicis kāds traģisks notikums, kad drošā nāvē ieskrēja kāds Latvijas

Universitātes docents N. Viesuļugunij ieilgstot virsniekvietnieka nervi acīmredzot

neizturēja un viľš neklausoties uz pārējo kliedzieniem, mums visiem redzot, izlēca

no "lapsas alas" un platiem lēcieniem metās uz aizmuguri. Saprotams, necik tālu

nelaimīgais nepaspēja aizskriet. Drīz vien ar skaľu, kā spindz zāģis, virs mūsu

galvām aizskrēja pat-šautenes loţu salts. Tā acīmredzot ķēra skrējēju un rokas

105

gaisā pametis, viľš atkrita uz muguras un saļima. Jā, nervi nepazīsi likumus! No

docenta bija prasīts tas, ko viľš nevarēja!

Šis gadījums palīdzēja daudziem karotājiem, jo es gādāju par to, lai notikumu

pārrunātu visā divīzijā. Lai arī daudzkārt saka, ka karā nav daudz jādomā un tāpēc

galvai nav liela nozīme, tomēr bekas, ka taisnība ir tiem. kas saka. ka karavīram

vajagot sirdi vairāk nekā prātu. Turpretim, vadītājiem vajagot vairāk prātu nekā

sirdi.

Prettanku lielgabalu vīriem bija darāmā pilnas rokas. Bet vai tad kaujas laikā

varēja atrast kādu, kam nebūtu, ko darīt? Laiku pa laikam boļševiki atklāja smago

ieroču novietojumus. Tad tūdaļ steidzīgi jāmaina pozīcija. Visi stūma, grūda un

vilka cik vien spēka, lai tikai ātrāk varētu sagatavoties kaujai no jaunām pozīcijām.

Tā drīz vien no jaunām pozīcijām uz boļševiku tankiem elsodamas drāzās viena

granāta pēc otras, šāva ar tik slavējamiem rezultātiem, ka visa ieleja mums priekšā

bija pilna degošu un sabojātu bruľoto kaujas mašīnu vrakiem. Sarkanzvaīgţľotos

tankus nu vārda tiesā nozīmē varēja uzskatīt par uz kāpurvaţu riteľiem uzbūvētām

kapenēm.

Jau pieminējām šaušanu ar tiešo tēmēšanu. Bet daţi ievingrinājušies pārgalvji

šāva pat pavisam bez mērķēšanas, jo smējās, ka tik tuviem mērķiem — tēmējot

patiešām varot aizšaut garām! Tomēr iespaidīgāki panākumi bija šaušanai iestādot

granātas uz daţu sekunţu degļiem, šāds šaušanas veids pagalam atšķīrās no parasti

pazīstamā, kur vispirms dzirdēja izšaušanas troksni un tikai pēc laiciľa atskrēja

granātas sprādziena būkšķis. Šeit ka pirmo dzirdēja granātas sprādziena, tanka

bruľu plāksnēs, troksni un tikai pēc tam izšaušanas grāvienu. Tas tīk bija

sasniegums un ārkārtīgs lāviľu ātrums!

Tāpat, granāta jau bija trāpījusi lielgabala atrašanās vietu, vai smagā Makša

pozīciju un izsvaidījusi visu. kas tuvumā, pirms izšāviena dūmi un sodrēji paspēja

nokrist un nosēsties. Tāpēc nav jābrīnās, ka ikreizi pēc tālskati novērota teicama

trāpījuma, vietā, kur pa laikam atrodas sirds, kaut kas sakustējās un augšup lauzās

atvieglojuma sajūta. Mēs priecājāmies par katru iznicinātu boļševiku ieroci, jo

apzinājāmies, ka tas savus iznīcinošos lādiľus uz mums vairs neraidīs.

Kaujas lauka dūmos un putekļos tītā saule jau bija noslīdējusi pievakarē, bet

iznīcības orģijām mūsu kaujas laukā vēl nebija pienākušas beigas. Bunkuri sadrupa

un kauju ugunis pozīcijas pārvērtā par bedrēm nosētu lauku. Zaudējumi kļuva

ikbrīdi jūtamāki. Kritušo un ievainoto skaits pieauga ik mirkli. Uzmācās izmisums!

Tā vien likās, ka šajā kaujā pat nāve bija jau pagurusi, nemaz nerunājot par

karotājiem. Pagāja stundas un līdz ar tām aizviľ saules dārzos pulcējās cīnītāju

tūkstoši. Kaut ari zaudējumiem allaţ sekoja samulsums uzbudinātība un pagurums,

106

nebija citas iespējas — bija vien jāiztur! Sakoţot zobus, tajos čirkstēja smiltis. Mēs

turējāmies nāvi aizmirsuši!

Lai arī mūsu frontes iecirknis nebija tik svarīgs, lai augstākos štābos par to

sevišķi uztrauktos, tomēr vienmēr derēja paturēt prātā, ka no šādām, šķietami

vietēja rakstura neveiksmēm bieţi vien izveidojās liela apmēra frontes sabrukums

ar tālu ejošām sekām. Zināms ari, ka augstajos štābos šādas kauju dienas

ziľojumus parasti noslēdza ar atzīmi: "pašu zaudējumi — krituši simts un septiľi,

ievainoti — četri simti piecdesmit deviľi. Diena aiztecēja mierīgi..."

Ir pārbaudīta militāra likumība, ka uzbrukumam turpinoties, tas nenovēršami

arvien vairāk atslābst. Tāpēc, kā vienmēr šādās reizēs, ar nepacietību gaidījām

boļševiku paguruma iestāšanos. Tas būtībā bija ari mūsu vienīgais cerību stars un

glābiľš. Arī vienīgi iespēja noturēties augstienē.

Šaubas un nedrošības sajūta parasti izraisīja šādu uzbrukuma izplēnēšanu.

Simtām reiţu jau bijām pieredzējusi, ka vienubrīd ka pārdurts pūslis pēkšľi saplok

viss uzbrukuma spiediens. Taču toreiz uz to vēl bija jāgaida. Zaudētājs tāpat kā

uzvarētājs — abi seko vienam un tam pašam likumam — neapstāties — cīľu

turpināt — pretinieku pārspēt!

Tā, ik pa brīţam, vēl joprojām sīkos solīšos uz mūsu pusi rikšoja brūni

pelēkas uniformas, krita uz deguna dubļos un palika tur. Aiz šim pacēlās citas,

arvien jaunas un tik daudz, ka visas gandrīz vairs nebija spēka neitralizēt. Tik

nopietnā momenta, ka šis — es boļševiku vietā būtu sviedis izšķirīgajā kauja visus

iespējamos spēkus vienā reizē. Ko gan līdz vispārējais spēku pārsvars, ja kaujā

raida citu pēc citas atsevišķas vienības, ko pretinieks sakauj ikreiz savelkot

stiprākus spēkus apdraudētā vietā. Bet vai man būtu jāmāca mūsu neţēlīgais

ienaidnieks?

Beidzot, kad tikko kaujas laukā parādījušies boļševiki bija noguldīti,

aptveram, ka kritušo vietā nepacēlās jauns uzbrucēju vilnis. Acīmredzot mēs tikko

bijām iznīcinājuši pēdējos boļševiku komandieru šīsdienas kaujai upurējamos

zaldātiľus. Nu varēja ziľot, ka plāns izpildīts. Mēģinot atľemt fašistu suľiem

augstieni, izlietoti visi tiem uzticētie karavīri. Par visu tautu tēvu un skolotāju

varonīgajā kaujā krituši visi cīľas spējīgie. Lai dzīvo mīļotais ģenerālisims Staļins!

Urrrāāāāaā!

Sarkanie komandieri bija zaudējuši ārkārtīgi daudz un pārāk īsā laikā.

Saľēmuši ari ļoti maz papildinājumu un tos pašus izlietojuši. Tl atkal, kā jau daudz

reiţu iepriekš, veltīgs izrādījās boļševiku nāves skrējiens pāri kaujas laukam,

atstājot starplauka ieleju izraibinātu ar asinīm un riebīgajiem līķiem no svītrainu kā

cauraugušu speķi. Aizstāvju grāvjos ielauzties viľiem nebija izdevies!

107

Tā. kaut ari ciešot milzīgus zaudējumus un cīnoties pret desmitkārtīgu

pārspēku, mums vismaz pagaidām bija izdevies augstieni noturēt. Bet cik ilgi?

Kaut ari vīri cīnījās ar lauvas sparu, mēs tomēr nevarējām skaita ziľā mēroties ar

boļševikiem, kuru rezerves likās neizsmeļamas. Turpretim mūsu rindas ik dienas

retinājās, aizviľsaulē aizejot vienam slavenam un nopelnu bagātam kauju vilkam

pēc otra. Un tiem nebija aizstājēju! Šeit slēpās mūsu traģēdija!

Kā parasts, pēc kaujām, naktī starplaukā kunkstēja un vaimanāja ievainotie

boļševiki. Brīţiem starp līķu kaudzēm kāds it kā smilkstēja, bet cits izplūda

krampjainās raudās. Tādos gadījumos mūsējie arvien šķendējās. "Sak, tādi bija šie

pasaules aplaimotāji — vienmēr kliedz un puľķojās. Nekā no vīriem, kas prot

sakost zobus!"

Lai uz laiciľu apklusinātu vaimanas, pāri kaujas laukam izšāva raķeti, kas

spokaini blāzmodamās uzšvirkstēja augstu virs koku galotnēm. Tas zaļā gaisma

atklāja, ka pavisam tuvu mūsu līnijām pielīduši daudz ievainotu sarkanarmiešu. Nu

bija jāuzmanās, jo totālā kara sakarībās šādā veidā vienu otru reizi ievainotais

ieradās ar uzdevumu. Padodoties gūstā tāds vēl iesvieda rokas granātu mūsējo

vidū. Taču visiem zināms, ko tas nozīmēja? Lai Dievs pasargā no fanātiķiem!

Man pašam tajā dienā neizgāja visai teicami. Kaut arī kājnieku uzbrukums

bija beidzies, taču mūs vel arvien "uzjautrināja" ar smagiem ieročiem. Tā laiku pa

laikam šur tur izsprāga pa granātai. Aiz akmens bluķa slēpjoties, pēkšľi acu

priekša uzliesmoja un noplaiksnījās iesarkanas liesmu strēles Pretim sitās dullinoši

svelmains gaiss un karsta tveice. Visapkārt viļľoja dzeltenu dūmu mutuļi.

Eksplozijas troksni nedzirdēju, tikai acis momenta apţilbināja kaut kas

izdedzis un netverams un padarīja tās sāpīgi aklas. Likās, ka visa apkārtne dun un

vaid un aizdedzies viss gaiss. Tajā paša laikā kāds iesita ar kaut ko karstu un

smagu pa krūtīm un es sagrīļojos. Zeme pazūd zem kājām un es zvārodamies

pakritu. Pec tam vairs nezināju, kas notiek. Vel tikai jutu, ka no kāju nagiem līdz

pat matu saknītēm izskrien ugunīgas tirpas.

It kā gara un tumša tuneļa galā, kaut kur tālu, tālu samanīju vēl sīku gaismiľu,

bet tad arī tā kļuva mazāka un sīkāka, līdz beidzot pavisam izzuda ari tā. Pasaulei

priekšā nokritusi zilganpelēka miglota siena, nav vairs kara trokšľa un viss ap mani

apklusis un satumsis. Apziľas pavediens pārtrūcis. Bez uztraukumiem un sāpēm ir

iestājies pilnīgs miers! Ne miľas vairs. Vai tāda bija atvadīšanas no šīs dzīves? Vai

tas jau bija aizviľsaules priekšlauks? Varbūt?

Kad pamodos dzīvei un tālākam kara gaitām, jutu pagalam nejaukas un

neganti skaudras sāpes. Pirmajā mirki: pat likās, ka esmu atkal atdabūjis savainotās

auss dzirdi. Mute bija pieskrējusi asinīm, sāpēja iesaiľotās krūtis, bet acu priekšā

108

viss rādījās kā caur biezu stikla sienu. Tur grīļojis, plīvoja un ľirbēja kā karnevālā

un visam pa vidu it kā nebūtības miglā klīda brūnpelēkas ēnas.

Turpat nozibsnīja raķešveidīgu uzliesmojumu skrejas. Jā, tur gaisā izšaujas

raķete. Baltas dzirkstis šķiezdama tā gaismojis augstu pāri birzij, arumiem un

pļavai. Viss gaiss piešķīst krāsainas gaismas kūļiem. Pirms tam neievērotā upes

dzelme pēkšľi atmirdz, dreb. sairst un nodziest raķetes atspīdums.

Tad it kā atmiľu loki, it kā ľirbīgā ūdenī, rādās kādas meitenes seja. Tā ir

vienīgā, kas spīd raibajām atmiľu ainām cauri. Seja ir gan skumja, gan Šķelmīga,

gan asaris mērķu, gan arī jautra. Bet tā kaut kā allaţ viena un li pati. Mana mīļā,

skaistā meitene! Kur tagad esi tu?

Nepavisam nebija iespējams pateikt, kurā vietā un kas sāpēja? Likās, ka itin

viss. kam bija sakars ar manu ķermeni — neganti dega un smeldza. Visu

pasliktināja vēl arī tas, ka kāds mani neţēlīgi kratīja, svaidīja, grūstīja un dauzīja.

Tajā pašā laikā sāpīgi svila sejas ada un likās, ka bija iekaisusi visa galva.

Drusku vēlāk, kad izdalījis jau mazliet skaidrākas sajūtas, manīju, ka neganti

sāp labais plecs un krūšu apkaime. Miesa dega un spēki aplam saplakuši. Mutē tik

nelāga garša, it kā kāds tikko būtu izrāvis caur zobiem pamatīgi saeļļotu šautenes

tīrāmā slauka ķēdi.

Vēlāk izrādījās, ka kurzemnieku lauku rati bija ceļā uz divīzijas lauka kara

slimnīcu. Ceļš bija izbraukts tādā mērā. ka pa to vispār nemaz nedrīkstēja braukt.

Mašīnu un ratu izdangāta-jās grambās bija dubļi, dziļas bedres, saknes un akmeľi.

Tas viss tad ari izskaidroja sāpīgo svaidīšanos braucot.

Drīz vien atskārtu, ka ratos neesmu viens pats. Man blakus gulēja kāds

ķermenis, kura īpašnieks skaļi gārdza un kā likās svaidījās nesamaľas karsonī. Šī

iemeslu dēļ. katrreiz, kad ratiem valstoties gārdzējs uzgrūdās man, bija vai

jāiekliedzas.

Līdz ar apziľas atgriešanos kļuva skaidrs, ka lieku reizi atkal biju palicis

nāvei parādā. Biju līdz turpmākam pagarinājis Lūgumu dzīvošanai virszemē!

Nenoskaidrots tomēr palika jautājums, vai tas maz bija tas, pēc kā tik milzīgi

censties? Trāpīgais kara laika sauklis un karātavu humors: "Baudiet karu. jo miers

būs briesmīgs!" izrādījās par ļoti gaišredzīgu repliku. Tā nu iznāca, ka biju

pataupīts tālākai kara baudīšanai un greizā un netaisnā miera ciešanām.

Cik gan savāds bija karš un nemiera laiks? Vai kara laikā cilvēki nelēkāja kā

pa purvu, no viena ciľa uz otru? Kurš varēja pateikt, kad gadīsies uzlēkt uz tā ciľa.

kas reizē ar lēcēju pazudīs akača bezdibeľa? Liekas, ka tāda, kas to varētu droši

pateikt, nemaz nebija!

109

Kādu dienu slimnīcā ieradās mans ziľnesis. Viľš liecināja, ka man bijusi

neredzēta laime, jo fosfora lādiľš sprādzis otrpus akmens bluķim, aiz kura slēpos.

Man par labu nācis ari tas, ka vēja pūsma nesusi karstumu, liesmas un dūmus pro-

jām no manis. Tāpēc tik maz apdeguma brūces.

Kāds cits grenadieris toreiz neesot bijis tik laimīgs un dabūjis pagalam

nelāgus apdegumus pāri visai mugurai. Labi vēl. ka citi paspējuši nelaimīgajam ātri

noraut apģērbu no auguma. Tagad esot manāmi atkopies, taču fosfora deguma

brūces tāpat kā nosaldētas ķermeľa daļas, dzīstot milzīgi lēnām. Viens gan esot

skaidrs, ierindā viľš vairs neatgriezīšoties.

Kā zināms, ļoti svarīgu dienestu kara laikā pilda ienaidnieka telefona sarunu

noklausīšanās vīri, kas darbojas starplauka. Sic krievu valodas speciālisti lieto

īpašus, sevišķi jūtīgus aparātus ar kuriem pieslēdzās ienaidnieka sarunām un biezi

vien uztvēra ārkārtīgi interesantas ziľas. Nav noslēpums, ka telefona sarunās

sarkaniem izspruka šis, tas un tā mūsu pretizlūkošanas daļas lietpratējiem

atvieglojās ienaidnieka nodomu un lēmumu atšifrēšana. Svarīgi ir uzzināt, ko

ienaidnieks nodomājis darīt un savlaicīgi atklāt viľa plānus un pasākumus.

Kādu rītu mūsu istabā ieveda iesaiľoto. Izrādījās, ka ieradies manas rotas

trešā vada komandieris leitnants K. Viľu novietoja man blakus gultā. Cita starpā

viľš stāstīja, ka mūsu telefona noklausīšanas grenadieri kaujas beigu pievakarē

uztvēruši ļoti interesantu sarunu par tikko pārlaisto kauju par augstieni. Kāda

korpusa komandieris sūdzējies savam priekšniekam, ka viľa galvenais neveiksmes

iemesls bijis tas, ka tie nolādētie kuces dēli, letiľi, turējušies, ieķērusies ka kaķi,

tajā kalnā un izturējuši tikai pateicoties viľu neizmērojamai drosmei un ārkārtīgi

sīkstām aknām! Sašutuma karstuma viľam pat izsprucis teiciens: "Kā man gan

patiktos reizi mūţā komandēt tādus karotājus!" Pēc šīs tirādes pats gan tūdaļ ātri

atvainojies. "Ka. tevi māte. svētā!"

Tad viľš teicis tālāk, ka sarkanarmiešu pārspēks šajā kaujā bijis desmit pret

vienu. Artilērijas pārākums sasniedzis attiecību: piecdesmit pret vienu un sarkano

gaisa spēkiem nebijusi ne mazāka pretestība! Tacu, neskatoties uz visu to, letiľi

sēţot augstienē kā sēdējuši. Tas esot tīrais ārprāts!

Jā, bija jau taisnība. Mēs cīnījāmies pret vairākkārtīgu pārspēku. Apsverot

mūsu ciľu militāri, mūsu pretošanās bija bezcerīga. Bet mēs cīnījāmies par brīvību

un šis fainomens pacēlās pāri cilvēku prātiem un visiem aprēķiniem. Reizē ar to

mēs cīnījāmies ari par Vakareiropas kultūru un pret meţonību, tumsonību un

meliem! Un tas nu vairs nebija ārprāts!

Mazliet vēlāk vada komandieris stāstīja arī par manis iz-vākšanu no kauju

lauka. Pēc fosfora granātas eksplozijas viľš ar pāris grenadieriem aizvilkuši mani

110

uz ievainoto savākšanas punktu. Tur viens pie otra piespiedušies, dzelteni melnām

sejām ievainotie gaidījuši uz izvešanu no kaujas lauka. Mani ieraugot, ievainotie

manāmi satraukušies un no visām pusēm lidojuši jautājumi. Vai ievainojums

smags? Kā nelaime gadījusies? Kādas izredzes?

Ir tikai cilvēcīgi, ka ievainoto domas bija tikai pie izvešanas no kaujas lauka.

Bet kā jau nereti gadījās, izvešanas vietā nelaimīgos itin negaidot varēja uzmeklēt

nomaldījusies granāta, kas vienā rāvienā izdzēsa vai visas dzīvības. Tādos

gadījumos par vienīgo labumu bija jāuzskata tas. ka mūţības ceļotāji bija atbrīvoti

no tālākam šīs pasaules nejēdzībām, ciešanām un sāpēm! Viľus vairs nevilināja ari

atveseļošanās vajadzība. Var gadīties, ka tā ari bija labāk.

Paliekot savos ierakumos augstienē, mēs bijām uzvarējusi. Bet ir taču

pavisam skaidrs, ka viena uzvara visai ilgi neilgst, it īpaši, ja tāda gadās kara vidū.

šādā sajēgumā nemaz nevajadzētu censties pēc uzvarām visu kara laiku. Bet abas

puses taču grib karu uzvarēt. I ai uzvarētu karu, mums vajaga tikai vienu uzvaru.

Tikai vienu vienīgo. To pēdējo — to, pašās kara beigās!

Vienudien uz inspekciju kara slimnīca ieradās divīzijas komandieris. Tā viľš

drīz vien parādījās arī mūsu istabā. Mani ieraudzījis. Štrekenbachs manāmi

sastomījās, bet tad tūdaļ sāka abām rokām enerģiski darboties ap savu kara svārku

kreiso krūškabatu.

Uz brītiľu telpa iestājās pagalam neveikla gaisotne, jo ģenerālleitnanta rīcība

radīja pamatotas baţas, ka viľam "augšstāvā" kaut kas sagājis "dēlī"! Slimnīcas

komandieris, ārsts-majors Rubļevskis kā ari sievišķīgais personāls manāmi

nervozēja. Bezpalīdzīgi nelaimīgs izskatījās arī adjutants. Kā parāvis, redzot citus

cilvēkus izgāţamies, neveikli jutos arī es. Nervozi pakustējies tūdaļ, sarāvos

pēkšľās sāpēs, lai mirkli vēlāk pasmaidītu par savām sāpīgajam nepatikšanām.

Pa to laiku noskaidrojās ari ģenerāļa uzvedības iemesls. Viľš tagad turēja rokā

no kabatas noskrūvētu Pirmās šķiras Dzelzskrustu. Pienācis pie manas gultas viľš

paziľoja, ka sakara ar viľdienas izmisīgo uzvaru vadība novērtējusi manus

nopelnus aizstāvot augstieni un piešķīrusi man Pirmās šķiras Dzelzskrustu!

Bet tā kā man piešķirtais ordenis divīzijas štābā vēl neesot saľemts, tad līdz

turpmākam viľš atstāšot man savu! Tad viľš noliecās un ar svinīgi manierīgu ţestu

pieskrūvēja Dzelzskrustu pie baltā marles apsēja uz manām krūtīm. Pēc tam

apsveicot paspieda roku un novēlēja drīzu izveseļošanos. Pirms došanās tālāk,

divīzijas komandieris vēl piebilda, ka līdz ko divīzijas štābā saľemšot man domāto

ordeni, viľš ľemšot savu atpakaļ.

Cik dzīvē viss savādi iekārtots? Lode pie sienas vai ordenis? Lieku reizi

pierādījās, ka abus var nopelnīt vienā un tai paša veidā. Tikai ko viena vara sauc

111

par varonību, to cita uzskata par kriminālu nodarījumu. Un nāves grēku! Svarīgi

tomēr ir no kuras puses veikumus vērtē. Bet šoreiz, ja vien nezināma nebūtu

palikusi drastiskās pavēles lieta, viena un tā pati puse varētu nākt ar daudz

savādāku vērtējumu. Nemaz nav jābūt pesimistam, lai varētu iedomāties, cik citos

apstākļos atšķirīga varētu būt šī situācija!

Te jāatceras senā patiesība, ka kāds ir varonīgs tikai tad. jājūtas kategoriskas

vajadzības spiests. Ikviens cilvēks aug reizē ar uzdevumu un drosme izaug no

izmisuma. Kā uzskatāms piemērs ir krātiľa stūrī iedzīts dzīvnieks. Tādā sajēgumā

es vēl tagad domāju, ka nekādu īpašu atzinību par tās dienas kauju nebiju pelnījis.

Ārpus sava karavīra pienākuma neko izcilu taču nebiju paveicis. Bet citi bija

domājuši savādāk! Un tāpēc pasaulē nav taisnības!

Pēc divīzijas komandiera apciemojuma, mēs vēl ilgi pūlējamies izzīlēt, kas

slēpās aiz ordeľu apmaiľas noteikuma. Un tā kā ievainotajiem karotajiem jēdziens

par laika trūkumu neeksistēja, tad šī jautājuma apspriešanai varējām atļauties veltīt

neaprobeţoti daudz laika. Jautājumu izdebatējām no visiem iedomājamiem

viedokļiem Udz beidzot kā vispieľemamākā izvirzījis doma, ka šādai ģenerāļa

kaprīzei pamata droši vien bija sentimentāli apsvērumi.

Vēlāk kāds mūsējais par šo lietu bija ieminējies vienīgam vācu Ieroču-SS

karotājam mūsu istabā. Pēdējam Šī lieta bija skaidra jau pašā pirmajā bridi. Viľa

domu gājiens bija sekojošais. Kara pēdējos gados Pirmās šķiras Dzelzskrustu

piesprauda kā saktu — ar lielu sprauţamadatu, kas bieţi vien atlēca vaļā un nereti

pazuda arī pats ordenis. Tad jāraksta ziľojums, cēlās nepatikšanas un krita pat sodi.

Skaidrs, ka tādas izredzes nevienu nevilināja.

Bet Štrekenbacha Dzelzskrusts bija vēl no kara sākuma gadiem, kad tos

gatavoja tikai skrūvējamus un uz āru izliektu ordeľa vidu. Tas tamdēļ, lai ordeľa

asie stūri neaizķertos mēteļu oderēs vai dāmu ietērpos balles virpuļos! Pēc šāda

lietišķa apgaismojuma nu bija viegli saprast ģenerāļa vēlēšanos ordeľus apmainīt.

Šeit interesanti piemetināt, ka ordeľu apmaiľa vēl nav notikusi un tā kā

ģenerālis nu jau daudzus gadus skata aizviľsaules dārzus, tad vairs nekad nenotiks.

Kurzemes cietokšľa pēdējās nedēļas iezīmējās ar pasvītrotu nervozitāti un nekas

vairs negāja ierastajās sliedēs. Pēc atveseļošanās atgriezos savā vienībā. Palikdams

uzticīgs senai karotāju tradīcijai — uz dienestu nekad neuzprasīties — ģenerālim

nepieteicos. Pieľēmu, ka sarakstos ieraugot, ka esmu atgriezies vienībā, adjutants

pieteiks to Štrekenbacham. Bet nekas nenotika un uz ordeľu apmaiľu mani

neaicināja.

Liktenim bija labpaticies, ka pēc nedaudzu dienu pavadīšanas kauju grāvjos,

man atkal pavērās ceļš uz divīzijas kara slimnīcu, kas tajā laikā atradās Variebā un

112

bija apmēram divdesmit kilometrus aiz divīzijas kauju līnijām. Tā kā toreiz

kalendārs jau rādīja 1945. gada aprīļa beigas, tad labi saprotams, ka valdošā un

nospiedošā kara beigu gaisotne nodarbināja visu prātus. Vai tad kāds brīnums, ka

aizmirsās domāt par ordeľu apmaiľu?

Pēckara sarakstē ar ģenerāli, viľš nekad nepieskaras ordeľa lietai. Var droši

pieľemt, ka viľš Šo gadījumu nemaz vairs neatcerējās, bet ja atcerējās, tad

pieľēma, ka man gūstā ordeľi atľemti un tamdēļ nav vērts par tādām lietām runāt.

Viľš tacu nevarēja zināt, ka mani ordeľi ieradās Libekā krietni vien pirms manis

paša.

Sirdsapziľa tomēr nelika mani mierā un tā es kādā vēstulē paziľoju, ka man

vēl ir viľa Kurzemē uzticētais Dzelzskrusts. Izteicu gatavību nākošajā Eiropas

apmeklējuma laikā ordeni viľam atdot. Viľš atbildēja, ka viľam jau esot kāds cits

pieskrūvējamais ordenis un viľš nesaskatot nekādu vajadzību ordeľus tagad

mainīt. Lai glabājot ordeni un atceroties skaistos kopējā cīľā par Eiropas labāku

nākotni pavadītos gadus! Man gan nav skaidrs, vai skaists bija gluţi necilvēcīgais

nogurums pēc kaujas? Vai atbaidošā asins smaka? Jebšu izdegušā pulvera gāzu

smacenis?

113

Tā izskatās cīľa pēc boļševiku panākuma izsitot

mūsējos no ierakumiem. Tad izbūvētiem

slēpľiem neeksistējot koku stumbri kalpoja kā

aizsargi.

SIEVIETES FRONTES GRĀVJOS.

Bei einer Frau ist alles Herzz - aush Komf!

(Stefāns Cveigs)

Tā kā nesen pieskārāmies sievietēm kara laukā, domāju, ka būs vietā

ieskatīties dziļāk šajā problēmā. Kā zināms, pēdējā pasaules karā visu armiju

sastāvos dienestu pildīja arī tūkstošiem sievietes. Mums sevišķi pazīstamas bija tā

sauktās "bliemēdeles" Viľas sekmīgi veica tām uzdotos aizmugures pienākumus

un allaţ atradās tālu projām no kauju grāvjiem.

Tagad, sakarā ar ne visai pamatīgi un dziji izdomātām laikmeta plūsmām par

sievietes vienlīdzību darba vietās un citur, laiku pa laikam pacēlušas skaļas balsis,

kas prasa, lai sievietes uzskatītu par līdzīgām arī armijā. Prasa, lai tās pielaistu

cīnīties frontes kauju grāvjos blakus vīriešiem. Sieviešu barvedes sūdzas, ka

nesaprotot, kāpēc viľas nelaiţ karā? Viľas gribot iet karavīriem blakus un cīnīties

114

kopā ar viľiem. Viľas tāpat esot daļa no tautas. Kāpēc viľām to neļaujot pierādīt

arī kara laukā?

Te tomēr jāatceras, ka nepareizi saprasta vai pat pārprasta emancipācija atļauj

vienai otrai sievietei uzstādīt visai augstas prasības citiem, pašai visai maz spējot

pretim dot! Sieviešu balsis šajā plāksnē, maigi izsakoties, ir aušīgas un stāv līdz

galam neizdomātu vēlmju varā. Tas tamdēļ, ka nav rēķinājušās ar dabas likumiem

un sievietei specifiski paredzētiem bioloģiskiem uzdevumiem. Nedomāju, ka

sievietes nebūtu spējīgas veikt daţādus frontes līniju uzdevumus. Daudzām

sievietēm netrūktu garīgā stāja, fiziskā gatavība, drosme un vīriešiem līdzīga

izturība. Bet neskatoties uz visu lo. viľas nav piemērotas kaujas grāvju

uzdevumiem tamdēļ, ka viľas ir sievietes.

Sievietes ir savādākas, un Šajā apstākli slēpjas problēma. Kaujas vienība, kurā

blakus cīnīsies abi dzimumi, frontes apstākļos cietīs no daudz un daţādām

grūtībām, kas visas iedarbosies negatīvi uz vienības kaujas spējām. Ir taču zināms,

ka karaspēkā pats svarīgākais ir morāle! Tā vajadzīga karotāju biedriskumam kara

laukā. Abu dzimumu armijā kā nebijusi noārdīsies morāle.

Sievietes nav vienlīdzīgas vīriešiem kara laukā ari tāpēc, Ka ir ievainojamas

ne tikai no lodēm un granātu šķembām vien, bet ari vēl daudz kā cita. Jaunas

sievietes, esot skaitliskā mazākumā un dzīvojot ar vīriešiem kopā, nevar izbēgt

seksuāliem priekšlikumiem vai pat rupjiem varas darbiem, par kuriem tās tik |oti

uztraucas privātā dzīve, kaut ari tie rodas sakarsētas fantāzijas priekšstatu ietekme.

Šeit gan varbūt varētu iebilst, ka diegu šujamās adatas acī nevar ievērt, ja adata

nepārtraukti kustas! Bet kā būtu tad. ja adatu sakniebtu stingrās stangās?

Kaut art visu saprātīgu cilvēku simpātijas ir sievietes pusē viľas ciľi par

vienlīdzību, taču šai cīľai jāapstājas pie armijas, jo tajā neiederas nekas ačgārns un

pretdabisks. Sievietes sākotnēji nav domātas frontes grāvjiem. Un doma par

sievietēm — plintniecēm ir nepanesama un kādēļ tieši — pie tā tūdaļ

pakavēsimies. Plintnieču pielietošana ir iespējama laikam tikai pie boļševikiem,

kur visu totāli diriģē poļitruka mašīnpistole!

Allaţ jāatceras, ka vienlīdzība nav panākama un sasniedzama dodoties

grūtībās un briesmās. Nevar iedomāties, ka sievietes kā grāvju karotājas varētu

kaut daļēji tuvoties tam gandrīz vai atbaidošam frontes karavīra prototipam, kas

parādās ka ļauns un neţēlīgs tēls. Vai tik tiešām sievietes varētu līdzināties tiem

pārgurušajiem, netīriem, pārslogotiem, cieši sevī apľēmušumies. meţonīga nāvēt

prieka pārľemtiem un uzbrūkošajiem grāvju cīnītājiem? Šeit paliek milzīga šaubu

sprauga!

115

Bieţi vien sabiedrībā dzirdētas pārrunas par sporta sacīkstēm un par to, kāpēc

vēl līdz šīm sievietes sacenšas atsevišķi no vīriešiem? Un tā dara visās disciplīnās.

Nav pat vēl līdz šim dzirdēti izľēmumi. Interesanti gan. kāpēc? Liekas, ka šajā

sakarībā sievietēm nodara vislielāko pārestību, jo neļauj sacensties ar vīriešiem kā

līdzīgām!

Ja arī kādreiz nākotnē likums iesaistītu sievietes blakus vīriešiem frontes

kauju grāvjos, lad līdz ar to karotāju vienības nostādīs daudz neatrisinājamu

problēmu priekšā. Sls problēmas vājinās kaujas spējas, noārdīs un sašķels kaujas

vienības biedriskumu, kas tik nepieciešams un radīs sajukumu, kura iznākuma šādu

kļūmīgu likumu drīz vien atcels.

Arvien jāpatur prātā ari sievietes iedzimtās, neapzinātās, instinktīvās un

nemainīgās īpašības: cenšanās patikt, vēlēšanās saistīt, pakalpot, kā arī mīlēt!

Sievietes skaidri apzinās, ka viľu ķermeniskie dotumi un erotiskie apaļumi gādā

par to, lai vīriešu asinis vērsās šampanietī. Zina arī. ka neviens vīrietis nespēj paiet

garām šim seksapīla apveltītajam radījumam nesajutis mulsu valdzinājumu.

Nabaga zaldātiľu vislabāk varam saprast, ja atceramies kaut vai neganti

plosīgo čigānmeiteni Karmenu, kas sēţ svārkus izaicinoši augstu uzrotījusi, kailās

kājas izplētusi un sarkanmataino galvu stūrgalvīgi atpakaļ atmetusi. Tāda viľa tur

grozās dziļam blūzes izgriezumam krūšu pilnību rādot un tukšajām acīm izaicinoši

zibeľojot. Kā bīstams un draudīgs negaisa vēstnesis šī pilnasinīgā sieviete

atmodina katrā vīrietī snaudošo dzīvnieku.

Mēs zinām, ka Freuda teorijā neeksistē mīlestības jēdziens. Tuvākais, ko viľš

pielaiţ ir illūzoriska seksuālobjekta nedabīgi augsta novērtēšana. Taču Karmenu

redzot — ir tikai dabīgi, ka vīrieša elpa kļūst smaga un kakls izţūst sauss. No

sievietes izstarojošā, elpu aizraujošā, erotika un miesaskārība pati par sevi jau ir

izaicinājums un provokācija. Kā lai šādai situācijai pretim stājās nabaga kaprālis?

Tādos apstākļos vīrieša un sievietes starpā noliek tā saukta "dzirksteļošana."

Neapzinātu reakciju rezultātā trauksmes signāli izsauc pārmaiľas cilvēku

ķermeľos. Asins straumē iešļācās daţādas adrenalīna pasugas. Rodas asins aiz-

dambēšanās. Sirdis sāk pukstēt vēl straujāk un asins spiediens paaugstinās un kāpj.

Viss tas notiek spontāni un pret šīm pārmaiľām nav aizstāvēšanās. Kas šeit notiek

ir līdzīgs sprādziena efektam.

Tiklīdz karaspēka vienībā ierodas kaut viena sieviete, karotāji uzreiz,

negribot, jūtās kā vīnā iekrituši odi! Un kaut arī skaistuma uzdevums ir radīt

prieku, šādos apstākļos vienmēr notiks nelaimes. Temperaments, drāma un kaislību

sabango-jums ir svešas lietas armijas dzīvei. Bet rīkojoties pret dabas likumiem

jūtas arvien gūs pārsvaru pār saprātu un disciplīnu.

116

Uzbangos kaislība. "Jūtas ātri nojauc sētu. ko uzbūvējis prāts!" saka Rūdolfs

Blaumanis.

Jau pieskārāmies delikātam sadzīves jautājumam frontes kauju grāvjos. Ja art

karavīri ierakumos, zemnīcās, teltīs vai pamestos Šķūľos uzvestos, kā svētākie no

svētākajiem un pilnā mērā piekristu Raiľa teicienam: "Neľem pats — dodam

gaidi!" — tad tomēr sievietei vēl būtu neaizsargātas pret tiem daţiem, kuri nebūtu

tik svēti. Un kura meitene gribētu riskēt ar savu labo slavu un kļūt turēta aizdomās

par intīmu draudzību ar viľas grupas desmit vai divpadsmit karotājiem?

Nepieskaroties morāles principiem dziļāk, ļausim mūsu interesei pakavēties

pie karaspēka vienības kaujas spējām, kas būs nenovēršami apdraudētas tiklīdz

sievietes ieradīsies pirmo līniju ierakumos. Kā uz burvja mājienu klāt būs visas

lielās cilvēku kaislības: greizsirdība, dusmas, baţas, nicināšana, izmisumi un ar

šīm kaislībām sakarā stāvošās sāpes un ciešanas.

Tas viss jo labāk saprotams, ja atceramies, ka karavīru dzīve, it īpaši frontes

apstākļos, ir tikai šai stundai un Šim mirklim. Karavīri to pilnībā apzinās un ar to

rēķinās un tāpēc priecājās un bauda visu, kas pieejams, lai vēlāk kapā guļot varētu

atcerēties, ka miesa nebija mirusi jau pirms nāves! Šeit jāsaprot vēl ari sievietes

vēlēšanās būt iekārotai un kā ziedošai rozei vai jasmīna krūmam plaukt mūţībai

pretim! līdz ar šādiem apstākļiem ir radušies priekšnoteikumi traģēdijai, kaut arī

karotājiem pasaule liekās brīnišķīga, kārdinoša, pavedinoša, apsološa un par miesu

pārvērtusies apgrēcība.

Ja karavīrs zina, ka viľa draudzene guļ ierakumu grāvī blakus citam vīrietim,

karavīru grupas iekšējā kārtība būs sašķelta greizsirdības dēļ. Grūtības par sevi

sagādā sievietes ikdienas ķermeniskās neatliekamās funkcijas, kas kārtojamas

vīriešu tuvumā. Mēs zinām arī, ka disciplīna ir ļoti savāds putns. Tā necieš

KRITIKU vai IZĽĒMUMU! Pretēju gadījumā tās vispār nemaz nav. Saprotot un

vadoties no šis militārās maksimas varam skaidri nojaust to. kas notiktu, ja sekojot

pienākumam, grupas komandierim būtu jāiedala izlūku patruļā viľa mīļā meitene,

skaidri apzinoties, ka no patruļas viľa var arī nepārnākt?

Tāpat ir atklāts jautājums, cik stabils savā vadoľa lomā varētu justies grupas

komandieris, vedot savu vienību uzbrukumā, zinot, ka sieviete, kuru viľš vēl

pagājušo nakti turēja savās skavas, nu jau guļ beigta granātas gabalos saraustīta

tepat daţus metrus atstatu?

Neskatoties uz visiem vienlīdzības cīľas panākumiem, kuri jāapsveic, vīrieši

turpinās uzskatīt sievietes kā savādākas. Cilvēku jūtas ir spēcīgāks un daudz

dziļāks spēks nekā pilsoľu tiesību likumi. Vīrieši vienmēr mīlēs meitenes viľu

117

sievišķīgās raksturīpašības un privātā dzīve respektēs viľu fizisko un emocionālo

neaizsargātību.

Vel viens skats frontes ierakumu grāvjos. Gadījumā, kad kāds vētraināks un

robustāks cīľu dalībnieks mēģinātu pie sievietes izmantot izdevību — pārējie

karotāji metīsies sievietei palīga. Tā kā frontes līnijās visiem pie rokas ir šaujamie

— iznākums var izrādīties necerēti postošs.

Ir vēl arī citas grūtības, kam sakars ar sievietēm frontes līnijās. Kā zināms,

daţādas slimības arvien noplicina vienības "grāvju kaujas stiprumu" — tas ir

karavīru skaitu vienībā. Kā gan drīkstētu šo problēmu vēl paasināt uzľemot

sievietes kaujas stipruma aplēsēs ar viľu raksturīgajām bioloģiskām savādībām,

nemaz jau nerunājot par iespējamām grutniecībām.

Tā nu redzam, ka tic. kas domā. ka sieviete nebūs līdzīga vīrietim tik ilgi,

kamēr tai nedos iespēju ar šauteni rokās gulēt blakus vīriešiem frontes grāvjos,

šaut, mest rokas granātas un ar atvāztu durkli šķelt ienaidnieka krūtis, vai zaudēt

locekļus uzkāpjot kādai mīnai — tie patiesām nav padomājuši, par ko paši

iestājušies!

Kā atbaidošs totālā kara eksperiments vēsturē iegājis boļševiku plintnieču

iesaistīšana frontes līnijās. To laikam var izvest tikai tādos apstākļos, kur nāves

baiļu priekšā neviens zaldātiľš neuzdrīkstas pat paskatīties uz Duľu.

Sarkanarmietim nāk vēl par labu arī tas. ka tas, ko viľš tur redzēja, nebija sieviete,

bet gan kaut kas neglītāks un riebīgāks par visnejēdzīgāko dzīvnieku, jo pat

visneglītākajam dzīvniekam ir savs zināms glītums.

Vēsture tomēr stāsta par daţiem ļoti, ļoti retiem gadījumiem,

117

118

Deviľpadsmitās divīzijas komandieris, ģenerālleitnants

Bruno Štreckenbachs.

Pie kreisās kabatas redzams manā īpašumāesošais

Dzelzskrusts.

Senie volchovieši droši vien atcerēsies šo un

līdzīgus ceļu krustojumos saliktus ceļu

"zīmnešus."

kad sievietes īslaicīgi uzturējušās karavīru vidū, taču agrāk pieminētās problēmas

bijušas tādas pat. Tā 1916. gada vasarā Rīgas fronte toreizējā pulkveţa Rūdolfa

Bangerska komandētā latviešu strēlnieku bataljonā īsu laiku cīnījusies vācu

grāfiene fon der Borga. Daudz bijuši tādi gadījumi, kur sievietes uz-vilkušas

karavīru ietērpu, iejukušas karotāju masā un tādejādi nokļuvušas vietās, kur

civiliedzīvotājus neatļāva.

119

1945. gada februārī kā papildinājumu 19. divīzijai no Vācijas uz Kurzemi

pārcēla četrus bataljonus. Kaut arī Latvijas Sarkana Krusta māsu Viktoriju O.

Kurzeme negaidīja ne sirds mīļais nedz ari draugs, lai apmierinātu savas ilgas būt

Kurzeme, viľa uzvilka karavīru mēteli un ieslīdēja starp karavīriem kuģī. Viľa

ieradās Kurzeme un arī palika tur! Dievs vien zina, kāds liktenis viľu sagaidīja

boļševiku ordām pārpludinot Dievzemīti?

PRETESTĪBAS KUSTĪBA UN KURELIEŠI.

Jūs, kad runāsiet par mūsu vājībām,

Atcerieties tos drūmos laikus, kuriem jūs izbēgāt.....

(Bertolds Brechts)

Latviešu pretestības kustības dalībniekiem bija šis tas kopējs ar Hitleru.

Tāpat kā pēdējais, viľi, atradās velmju domāšanas varā un tāpēc viľu darbošanās

uzskatāma par neatbildīgu un postīgu. Tāpat kā Hitlers, šīs kustības dalībnieki bija

fanātiķi, bet fanātiķi ir ari vienpusīgi un tāpēc netaisni pret sevi un visu pasauli ap

sevi.

Bet tik ilgi kamēr kāda grupa nesāk darboties neatbildīgi, to nevar daudz pelt.

To nevarētu, ja vien pretestībnieki paturētu savu mēnessērdzību pie sevis un liktu

citus cilvēkus mierā. Taču. diemţēl, tas tā nenotika.

Kara sākumā Latvijā bija vesela grupa smīnētāju, skeptiķu, pēlēju un

nosodītāju, kam nekas nebija skaidrs, bet viss likās pats par sevi saprotams! 1918.

un 1919. gada atmiľas vēl mulsināja daudzus prātus. Tomēr, salīdzinot ar Pirmā

pasaules kara beigu cēlienu. Šoreiz starptautiskā situācija bija ar kājām gaisā.

Vajadzēja tikai paskatīties. kurš sabiedrojies ar kuru. lai viss pārējais, kas no tā

izrietēja — būtu skaidrs. Taču daudzi to vai nu nevarēja vai arī negribēja saskatīt.

Lielāko tiesu laikam tamdēļ, ka bija par gļēviem, lai ietu tur, kur vīri ka klintis

stāvēja savas ierakumu bedres, ka stiprie ozoli! Un lūza tur. ja liktens tā bija

paredzējis!

Šādus nenosvērtos tad sāka musināt un tālāk nelaime dzīt pretestībnieki. Šīs

neatbildīgas rīcības iznākumā postā, briesmās un pat nāvē iedzina daudz krietnu

latviešu. Un tas viss tikai tamdēļ, ka daţiem īstenības neizpratējiem nepietrūka

nekaunības, neatbildības un cinisma grūst citus nelaime.

120

Tūlīt pēc kara beigām netālu no Hamburgas darbojās "Saules" nometne. Tajā

iznāca mazs laikrakstiľš "Trimda". Kādā izdevumā parādījās raksts, kur kāds

pretestībnieks diţojās, ka lūk. pēdējie tik esot bijuši Šī kara īstie varoľi un "ozoli,

kas lūzuši, bet nelocījušies!"

Tā kā nesen biju izkļuvis no Kurzemes un biju liecinieks daudziem itin

nepatīkamiem pretestībnieku "varoľdarbiem." es uzrakstīju pretrakstu, ko

"Trimda" iespieda. Tālākas pārrunas par šo jautājumu laikrakstā neparādījās.

Laikam mans raksts bija pārliecinājis redakciju.

Vēlāk tas pats autors kādā publikācijā diţojās, ka viľš visā kara laika uz

sarkanarmiju neesot izšāvis nevienu šāvienu. Jā, gods, kam gods! Tādi "varoľi"

būtu īpaši jāizceļ, jo tie ar savu nostāju bija gādājuši par to, lai Latvijā drīzāk

atgrieztos visvairāk nīstie latvju tautas ienaidnieki! Leģiona rindās gan Šādus

izcilus "varoľus" velti meklēt!

Mēdz teikt, ka morāli stiprs un vērtīgs ir cilvēks, ja viľš ir gatavs par savu

pārliecību atdot pat savu dzīvību. Tādus cilvēkus piemin ar cienību, jo tie uz upuru

altāra ķīlai liek pašu dārgāko, kas katram šajā dzīvē ir. Tad var runāt par dziļi

nopietnu un pārdomātu nostāju. Tomēr nevar saskatīt gatavību ziedot savu dzīvību,

ja kāds slapstās pa meţiem un neizšauj pat vienu šāvienu uz ienaidnieka pusi!?

Kurzemes cietokšľa dziļās aizmugures meţos uzturējis pretestībnieki, tā

sauktie kurelieši. Tie rekrutējās no neatbildīgu pasaciľu ticētājiem un

tālakstāstītājiem un mīkstmiešiem, kas labāka gadījumā bija dzīves īstenības

neizpratēji fantasti. Tur vietu atrada arī pretestībnieku samulsināti leģionāri. Šī

grupa "zvejoja" piekritējus solot angļu un zviedru palīdzību, kas drīz vien nākšot.

Tad kopējiem spēkiem panākšot Latvijas neatkarības atjaunošanu tās kādreizējās

priekškara robeţās. Savu grupu kurelieši uzskatīja par Jaunās Latvijas bruľoto

spēku kodolu...

Taču 1945. gada ziemā Latvijas atjaunotāji tomēr ieskatīja īstenību. Bija

skaidrs, ka ne angļi, ne zviedri viľiem palīgā nenāks. Tā vietā vācieši uzskatīja tos

par liekēţiem, kas slēpās aiz mūsu asinīm un kaldināja apvērsuma bruľas.

Kureliešus uzaicināja nākt laukā no meţiem un nolikt ieročus. Bet šādu soli

nepieļāva vēlmju domāšana Laiks notecēja un vācieši uzbruka novietojumiem. Šīs

akcijas iznākumā izšķaidīja pretestībnieku grupas un daudzus saľēma gūstā. Tagad

nu visiem vajadzētu būt skaidrībā par to, kas notiktu ar meţā iegājušo "Latvijas

armiju" pēc Staļingradas neveiksmes.

Tad iejaucās Latviešu leģiona ģenerālinspektors Bangerskis un panāca, ka

kureliešiem ļaus pierādīt savu labo gribu un stāju cīnoties 19. divīzijas rindās, Šādā

kārtā paglāba daudzus Kureliešus no koncentrācijas nometnēm un nošaušanas.

121

Manai rotai piedalīja 27 kureliešus. Vēl šodien atceros to noţēlojamo skatu,

kas atklājās man izejot no zemnīcas un ieraugot vienrindlīnījā nostādītos

kureliešus. Tur manā priekšā stāvēja noplucis savvaļnieku bars. Nekādas stājas,

nekāda gara! Sadalīju atvestos un grupu komandieriem vēlāk ieteicu pastiprināti

uzmanīt pienācējus. Uz posteľiem likt tikai kopā ar vecajiem grāvju vilkiem. Tā

jādara, līdz pienācēji pieradis pie grāvju dzīves un mēs savukārt iepazīsim viľus.

Nākošā rītā pār mūsu frontes iecirkni nāca spēcīga boļševiku viesuļuguns. Tas

liecināja, ka gatavojas uzbrukums. Kad smagie ieroči pārstāja mūsu poziciju

ārdīšanu, visi metamies aizstāvēšanās pozīcijās. Gaidījām uzbrucējus, bet tie

nerādījās. Velti izgaidījusies un nu jau saulei lecot devu pavēli atvilkties, atstājot

nocietinājumu līnijās tikai parastos posteľus.

Izrādījās, ka pa trauksmes laiku bija noticis kaut kas tāds, kas man pat sapľos

nebūtu ienācis prātā... No visiem vadiem ziľoja, ka zemnīcās nav atgriezušies

vairāki karotāji. Gaismai svīstot esot rūpīgi pārmeklējuši visu tiešo apkārtni, bet

nevienu nav atraduši. No 27 kureliešiem zemnīcās bija atgriezušies tikai 5! Rīta

krēslā un miglā bija pazuduši 22 kurelieši. Tos vispirms ziľojām kā bez vēsts

pazudušas.

Kā parasts vai ikvakarus mūs aplaimoja boļševiku skaļruľu mūzika un

aģitācijas uzsaukumi. Tovakar kā pirmais runāja "kapteinis un Padomju savienības

varonis Vilis Lācis." Pēc neveiklas musinātājas runas, kas nekādā gadījumā

nevarēja būt Lāča sacerēta, no pretējās meţmales uz mūsu pusi plūda "Zilā

lakatiľa" skaľas. Pēc tam mikrofonā atskanēja kāda nedroša balss. Tas. ko balss

teica, skaidri liecināja par to. ka sakāmais neveikli tulkots no krievu valodas. Tā

viľš stāstīja, ka viľi saľemu gūstā un pēc tam ietīti siltos kaţokos un viľiem dota

"karsta" zupa u.t.t. Noskaidrojās, ka visi 22 kurelieši ieradušies pie boļševikiem un

tagad skaļruľos apveltīja mani visneglītakajiem epitetiem, kā jau tas boļševiku

"etiķetē" paredzēts. Tādi nu izrādījās tie "ozoli, kas lūza, bet nelocījās!" Jāprasa

tikai — nelocījās gan, bet uz kuru pusi?

Ja ir jārod glābiľš kopējās briesmās, tad ir nevietā nevarīga paļaušanās

liktenim, vai nodošanās neiespējamu varbūtību vēlmēm. Pulka var pieveikt pat

lāci, ja visi vienis pratis. Bet ir taču tā. ka par garīgām dotībām parasti nestrīdas.

Daţiem to daudzāk — citiem pamazāk. Tumšas galvas var gan ar starmešiem

apgaismot, taču tāpēc tās nekļūs gaišākas. Lai dotību trūkumu notušētu, un vis

izskatītos labāk, vienalga, kas ari nenotiktu, vēlāk arvien atrodas kāds, kas jau bija

iepriekš zinājis, kas noliks... Šie "gaišreģi" pieskaitāmi tai grupai, kas ir gudri ar

atpakaļejošu datumu!

122

Tā nu ir skaidrs, ka no tāda, kam pamazāk dotību, nevaram prasīt, lai tas

izprastu, kāpēc bija neiespējama Latvijas neitralitātes deklarēšana tūlīt pēc vāciešu

neveiksmes Staļingradā. Šādām deklarācijām parasti jābūt segtām ar iespaidīgu

valsts militāru spēku kā ari ar draudzīgu ārvalstu atbalstu. Bet mūsu valsts toreiz

taču nemaz neeksistēja un zemē vēl aizvien valdīja stingra okupācijas vara.

Pat ja vācieši izturētos miermīlīgi un ar tiem mēs kaut kā tiktu galā, kā būtu ar

uzbrūkošiem krieviem? Vai boļševiku uzskatā Latvija nebija Padomju savienības

sastāvdaļa? Kādas gan garantijas bija kureliešiem. ka krievi ievēros Latvijas

neitralitātes deklarāciju šoreiz, ja to nebija darījuši 1940. gada 17. jūnijā? Pratiľ,

nāc mājā!

Kā zināms. daudzas valstis kara laika bija vāciešu pakundzētas. Ja jau šāda

neitralitātes deklarēšana būtu tik vienkārša lieta. kā gan izskaidrojams, ka neviena

vāciešu okupēta valsts nebija nākusi uz Šādām "gaišām domām" un mēģinājusi

deklarēt neitralitāti? Interesanti gan. kāpēc toreiz neradās neviena drošsirdīga

valsts?

Skaidrs ir vienīgi tikai tas, ka jau pieminētie vēlmju domātāji un toreizējā kara

laika apstākļu absolūti nepārzinātāji varēja nodoties šādām illūzijām. Tas

attiecināms uz pretestibnieku darbošanos vispār. Paskatīsimies tagad, kāda varētu

izskatīties latviešu bruľotā pretestība vāciešiem un krieviem? Ja būtu Latvijas

armija, tai būtu jāuzturas meţos, jo nekur citur tā nevarētu tverties. Bet mums ir arī

skaidrs tas, ka Latvijas meţi Šādām vajadzībām ir par maziem. Bet ja arī izdotos

kaut kā paslēpties, kur ľemtu armijai apgādi, apbruľojumu un visas citas ārkārtīgi

sareţģītās un svarīgās organizatoriskās lietas?

Kā varēja domāt, ka ar daţiem tūkstošiem viru latvieši iespēs vairāk, nekā

simtiem tūkstošu labi apbruľotu viru lielajam armijām otra pusē? Tajā pašā laikā

neviens negribēja saprast īstenību, ka boļševiku laušanos uz priekšu nevarēja

apturēt milzīgais vācu armijas spēks... Tomēr neskatoties uz visiem loģiskās

domāšanas brīdinājumiem "aptaurētie" atteicās uzdot savus maldu sapľus. Diemţēl

tāpat klājās vēl šo baltu dienu vienam otram trimdas ceļu staigātājam.

Domāju, ka jālūdz tie latviešu vēsturnieki, kas saglabājuši skaidras galvas,

reizi par visām reizēm izgaismot Šo mūsu nesenās vēstures posmu tieši tā, kā tas

bija. Tad nākotnē šaubu gadījumos allaţ varētu konsultēties pie neapšaubāmiem un

objektīviem avotiem un vairs nebūs jāļaujas musināties no nekompetentu

intelektuāļu impresijām.

122

KURELIEŠU APCIEMOJUMS.

123

Kas karā neiet - tas karā nekrīt.....

(Spāľu sakāmvārds)

Bijām pavadījuši Dundagā jau vairākas dienas, kad kādā slapjā, nejaukā un

vēlā rudens vakarā pie manis ieradās kureliešu grupas štāba priekšnieks un mūsu

bataljona agrākais smagās rotas komandieris, virsleitnants P. Uzlicis galda

līdzpaľemto franču konjaka pudeli, kapteinis Upelnieks steidzās sākt labi

sagatavoto un laikam daudz reizes atkārtoto pārliecināšanas runu.

Viľš uzsvēra, ka pašreizējos apstākļos esot no izšķīrēja svara, lai iespējami

lielāks militārais spēks stāvētu atjaunojamās Lat -vijas sardzē. Tagad nedrīkstot liet

asinis par nieka zemes strēmeli, kas miera laiku apstākļos nemaz netiktu ľemta

vēra. Tāpēc kurelieši nekārojot pēc cīnītāju goda un varoľu slavas.

Kaut ari telpā valdīja rudens drēgnums, franču konjaks — šis pudelē

iesprostotais dienvidu saules stars šķidrā veidā — patīkami sildīja. Taču labumam

bija ari slikta puse. Spēkpadzeriens manāmi atbrīvoja ari pārliecinātāja drosmi un

mēli. Vārdu plūdi gāzās pār mani un es nevarēju vien sagaidīt savu kārtu runāt.

Beidzot, ar paziľojumu, ka ģenerālis Kurels lūdzot mani sekot virsleitnanta P.

priekšzīmei un ar visu vienību pievienoties jaunajam Latvijas armijas kodolam,

kapteinis Upelnieks apklusa un gaidīja kādu iespaidu uz mani atstājusi viľa runa

un priekšlikums?

Es piepildīju glāzes un vispirms pakavējos pie bataljona štāba ziľojumiem par

kureliešu darbību. No tiem izrietēja, ka meţinieku galvenais uzdevums esot

dzeršana, meitu mīlēšana un ālēšanās. Viľu apmetľu vietu plašākā apkārtnē manot

lielu tautas pieauguma uzplaukumu. Atgādināju arī, ka kureliešiem allaţ jāpatur

prāta, ka frontes cīnītāji ir tie, kuru asins upuris pasargā viľus no tiešām boļševiku

briesmām. Arī viľu pienākums šajā drūmajā stundā bija atrasties frontes līnijās un

piedalīties boļševiku atvairītam. Vai tik tiešām viľi sagaida, lai citi nodrošina tiem

ērtu aizmugures dzīvi? Šie upuri jāsadala visu starpā. Pats pēdējais laiks atmest

vēlmju domāšanas il-lūzijas par angļu un zviedru palīdzību. Nedrīkst būt tik vien-

tiesīgi un neapzināties, ka nekādas palīdzības nebūs! Cerības ir ļoti trausls

veidojums. Saskarē ar asi Šķautnainās dzīves realitātēm, tas sabrūk ātrāk nekā būtu

vajadzīgs. Bet vai tad cilvēks palaikam netic tikai tam, kam viľš grib ticēt?

Pieminēju arī seno militāro patiesību, ka nekam neder karavīri, kas pārāk ilgi

slaistījušies pa aizmuguri. Garlaicība un bezdarbība grauj viru morāli un garu.

Nekādi nevar attaisnot latviešu spēku šķelšanu frontes šajā pusē, zinot, ka

Kurzemes frontes otrā pusē pret mums stāv sarkano latviešu korpuss!

124

Jautāju ari, vai pretestībnieki nejūtās vainīgi par to, ka šodien mums pretim

stāv tik liels boļševiku vadīts latviešu vienību kontingents? Ja pretestībnieki nebūtu

darbojušies tik neatbildīgi, kā to darīja, tad šodien mums pretim stāvētu varbūt

tikai pāris pulku. Vai kureliešiem tik tiešām liekās, ka latviešu spēki nav vēl

pietiekami saskaldīti? Dotos apstākļos vismaz mums Šajā pusē jāiet vienkopus!

Kad biju beidzis savus paskaidrojumus, par zīmi, ka apmeklējums beidzies,

piecēlos. Garām sejām mani apmeklētāji atstāja manu dzīvokli. Jā — kam bailes

no ienaidnieka, tas nav drauga pelnījis, saka sena paruna!

Tāpat kā kopā ar lieliem meţiem daţreiz sadeg arī sīki krūmi, arī mēs

dabūjam ciest lielo cīľu laikā. Tagad, kad jāatvaira vislielākais latvju tautas

ienaidnieks, ikviens ir atbildīgs par savas tautas likteni. Šajā lielajā plūsmā katrs

atsevišķais tautas loceklis ir tikai mazs piliens. Jāvalda jūsmīgai gribai upurēt visus

iespējamos spēkus kopējat lietai. Tikai ta var cerēt uz patiesības uzvaru pasaulē!

Visiem tiem, kas nepārdomājuši iestājās par to, ka latviešu leģionu nevajadzēja

organizēt, jāprasa atbildēt tikai vienu jautājumu: "Vai būtu bijis labāk, ja latvieši

pagājušā karā cīnītos boļševiku armijā un par Latvijas drīzāku nokļūšanu otrreizējā

boļševiku okupācijā!?

124

125

Uz kara ceļa redzēja pa laikam arī plakanus izvalcētus karotāju

augumus, taču karš gāja tālāk.... Neviens tamdēļ neapstājās!

126

PAULIS BĒRZIĽŠ

Viegliľām, lēniľām paceliet to,

Brūce tik dikti lai neasiľo....

(VILIS PLŪDONS)

Ka zināms, šaušanā tāpat kā meditācijā jāievēro trīs disciplīnas. Un proti:

saspindzināta uzmanība, elpošana un stāja. Šīs lietas tad nu būtu jāievēro, bet

prakse rāda, ka kaujā nekas tamlīdzīgs nav iespējams. To varbūt vēl varētu ieverot

vienīgi snaiperi, bet ari šeit prātu māc šaubas, vai tas vienmēr tā ir?

Pussagruvušos mūros izveidojušās lieliskas glūnpozicijas snaiperiem.

Grenadieris Berķis guļ savā labi izbūvētā un nomaskētā drupu kaudzē, kas kalpo kā

snaipera slēpnis. Vērīgām acīm grenadieris urbjas boļševiku pozīciju dziļumā.

Viľa skatam atklājās boļševiku kustības un sapulcēšanās vietas starplauka otrā

pusē. Tā viľš glūn stundām ilgi un "sēdina uz grauda" ikvienu neuzmanīgāku

ienaidnieku.

No "Vēstures veidotājiem" vēl atcerēsieties manu draugu Pauli Bērziľu. Viľš

nakts vidū no mana dzīvokļa atnesa cigaretes un tādējādi "izglāba" Ilonas

Leimanes viesības. Kādu dienu 44. pulka komandierim pulkveţleitnantam

Kociľam pieteicās leģiona standartenoberjunkers Bērziľš, kurš nesen Vācijā

beidzis Karaskolu un nupat ieradies Kurzemē. Pieredzējušais un erudītais pulka

komandieris nozīmē nākošo virsnieku pirmā bataljona komandiera rīcībā. Pēdējais

savukārt uzdod ziľnesim aizvest Bērziľu uz tās rotas komandpunktu, kura aizstāv

kādas saimniecības sētvidu un drupu kaudzes visapkārt. Beidzot jaunpienācējs

ierodas vadā, kurā starp citiem grenadieriem, cīnās arī Berķis.

Sen nodeldēts ir sakāmvārds par jauno slotu, taču tā vien liekās, ka tam mūţu

mūţos būs taisnība. Bērziľš tūdaļ sāk enerģiski organizēt viľam uzticēto vadu un

steidzās likt vietā Karaskolā gūtās militārās zināšanas. Bet daţkārt liela centība un

milzīga aktivitāte var būt ari liktenīgu priekšnojautu vēstneses?

Jaunais komandieris lik tiešām ienes svaigu gaisu grāvinieku bunkuros, un

zināms ţirgtums pārľem karotājus. Bērziľš bieţi vien ierodas pie posteľiem un ar

lielu uzmanību uzklausa ziľojumus. Viľa frontes iecirkľa priekšā visam jābūt

skaidram, drošam un pārredzamam!

Kad vada komandieris ierodas Berķa guļslēpnī, pēdējais ziľo. ka starplauka

otra puse aiz meţa skupšľa pa kreisi no līkā bērza nomērota boļševiku pulcēšanās

vieta. Varbūt, ka tur veidojās nākošā uzbrukuma izejpozicijas? Bērziľš kartē tūdaļ

127

uzmeklē norādītās vietas kvadrāta numuru un aizsteidzas, lai pār atzīmētiem

laukumiem pieprasītu granātmetēju uguni.

Nepagāja ilgs laiks, kad "Čigānu artilērija" saka "korķēt" savas granātas un

līkā bērza apkārtnē pacēlās putekļu un dūmu mākoľi. Boļševiki skraidīja apkārt kā

cāļi bez galvām un Berķim bija slapja piere savu snaiperšauteni apkalpojot. Pēc

laiciľa arī pār mūsējiem sāka krist granātas un daţas minūtes frontes iecirknis

vārījās kā nejauks raganu katls. Beidzot retāki palika izšāvienu un sprādzienu

trokšľi un pamazam apklusa pavisam.

Saulains ausa trešais rīts pēc Paula Bērziľa ierašanas frontes grāvjos.

Pienavas un Dţūkstes pusē ducināja kanonādes pērkons, un vada komandiera

ziľnesis baletdejotājs Juris C. pameta norūpējušos skatu tajā virzienā. Varbūt, ka

gatavojās atkal kādas nepatikšanas? Bet tad jau parādījās vada komandieris un

sekojot paradumam abu ceļš veda uz posteľiem.

Bērziľš klausījās ziľojumu, kad gaisā pēkšľi nošľācās kaut kas un netālu

plīsa granāta. Par izbīli postenim un ziľnesim, kā triekas ķerts atpakaļ atkrita vada

komandieris. Pieskrēja vēl ari blakus posteľa virs un pieceļot Bērziľu sēdus

grenadieri ieraudzīja komandiera deniľos lielu, tumši sarkanu asiľu pārplūdušu

brūci. Vīri steigšus aizvilka ievainoto uz pārsiešanas punktu. Taču tur noskaidrojās,

ka jaunajam komandierim nekādas palīdzības vairs nevajaga. Viľa īsais karotajā

mūţs bija beidzies. Pāris minūtes vēlāk turpat ieveda nākošo asinīm noplūdušu

viru. Atvestais kaprālis izrādījās bija kādreizējais Latvijas meistars augstlēkšanā —

Šķiľķis, arī viľš bija beidzis savas šīs pasaules gaitas.

Savādi ir iekārtota dzīve. Katram dzīvam cilvēkam pašam un arī citiem liekās,

ka viľš vai viľa ir ļoti dārgs un vērtīgs. Es esmu pasaules centrs un man pienākas

tas un tas. Bet tajā pašā laikā tā paša cilvēka nedzīvais ķermenis ir visiem par

nastu, no kura cenšas tikt vaļa, cik vien ātri iespējams. Šim ķermenim pēkšľi ir

vismazākā vērtība pasaulē.

Iepretim tam, viľa kabata atrastai cigarešu etvijai pēc gadu desmitiem vai

simtiem, vērtība pieaugs daudzkārtīgi! Vai tas nav savādi? Varbūt cilvēka vērtību

varētu saglabāt un pat kāpināt izšaujot pelnu urnu izplatījumā? Bet tas lai paliek

nākošo ģenerāciju ziľā un rokās!

To visu pārdomājot jānāk pie atziľas, ka virs zemes cilvēkam pieder tikai

mūţs — zem zemes vai izplatījumā — mūţība! Laimīgi ir tic, kas jau atdusās.

Tiem ir labāk neka dzīvajiem, jo tiem nav vairs jāmirst. Cilvēka dzīve ir cilvēka

vēsture — pirms tam bija nakts un pēc tam būs nakts!

128

KURZEMES CIETOKŠĽA LAĪMĪGĀ LOZE.

Klip, klap, klap, mūsu soļi klab, Ventas krasti klāt,

Kurzemē kā mājās, tur mums labi klājās,

Savā Tēvzemē - mūsu Latvijā.....

(No gaisa izpalīgu dziesmas)

Kaut arī negaisam līdzīgais stiprais pavasara lietus bija neciešams, tas tomēr

darīja ari kaut ko labu. Mēs priecājāmies par to, ka varam atvilkt elpu, kaut ari tā

bija slapja. Visa apkārtne bija pārvērtusies smilšu un mālu putras muklājā, kurā

karotajiem bieţi vien pazuda zābaki. Muklāja dēļ mums neuzbruka arī smagie T-34

tanki un Šis apstāklis sevišķi uzlaboja mūsu garastāvokli, jo pret kāpurvaţotiem

cietokšľiem visiem bija liels respekts.

Tā mierīgi dzīvojot kā no gaisa nokrita pavēle sagatavoties, lai pārceltos uz

citu frontes iecirkni. Šoreiz mūsu ceļš veda uz Remtes muiţu. No turienes

pagājāmies pāris kilometrus dienvidaustrumu virzienā un tur izvērsāmies aktīvai

kaujas darbībai saskaľā ar operatīvo plānu. Bija jāaptur boļševiku uzbrukums.

Kaut ari gulējām ūdeni un dubļos, mums tomēr izdevās nosprostot sarkano

uzbrukumu, kas šajā frontes sektorā pirms mūsu ierašanas bija salauzis vāciešu

pretestību.

Vēlāk tur pat izbūvējām itin drošus nocietinājumus. Kādā vietā mūsu līnijām

aplam tuvu pieliecas starplauka krūmu puduris, šeit noteikti jāierīko patšautenes

slēpnis. Tomēr, nelaimīgā kārtā vieta bija purvaina un rasainais ūdens spīdēja

pretim visās varavīksnes krāsās, šādā slapjumā tomēr nevarēja likt vīriem mirki.

Tāpēc uzdevu puišiem pārbaudīt apkārtējo māju drupas. Varbūt ka kaut kur

mētājās mūsu vajadzībai izlietojams materiāls? Drīz vien man atnesa divas mucas.

Tās tad nu ierakām dūľās un slēpnis bija sausuma. Vienā mucā stāvēja grenadieris,

bet otrā glabāja munīciju, tanku dūres un visu pārējo.

Mūsu poziciju tiešā tuvumā izkaisītas snauda Ķīpas. Kupji. Biļļi, Lāči un citas

mājas vai to paliekas un drupas. Pēc mucu meklēšanas grenadieri piegrieza sevišķu

vērību kādreizējo sētvidu pārmeklēšanai. Te atvērās varens darba lauks un tā no

dienesta brīvie viri rūpīgi pārmeklēja viensētu krāsmatas un tuvāko apkārtni.

Sevišķu uzmanību piegrieza, kaut art labi nomaskētām, svaigu rakumu vietām.

Atrokot paslēptuves tajās bieţi vien atrada pārtikas produktus, dārglietas un citas,

pie miesas un dvēseles noderīgas mantas.

129

Sensācija izcēlās, kad kāds meklētājs atrada linu mārkā nogremdētus miltu

maisus. Izrādījās, ka pretēji tam, ko varēja sagaidīt, nogremdēto maisu milti

sabriest no ārpuses un nelaiţ slapjumu tālāk. Sabriedusī kārta bija visai plāna un

tādējādi viss miltu vairums palika sauss. Pēc šī atraduma, grenadieri pārbaudīja

visus ūdens baseinus, galvenokārt akas. Tā kā tajās dienās visu domas bija pie

iespējas pašiem izbrūvēt spēkpadzērienu, tad varēja saprast Šo centību. Tikai

vienreiz atrada daţus miltu maisus kādā pusaizbirušā akā un nu izrādījās, ka

izlietojama bija ari samirkusi miltu java. To bez bailēm sabojāt brūvējumu, varēja

izlietot stiprā dzēriena tecināšanai. To gan nevarēja darīt ar linu mārka slapjo

masu, jo brūnā un nesimpātiski smakojošā ūdenī samirkušie milti tādiem nolūkiem

nebija izlietojami.

Mazā čuguna krāsniľa zemnīcā lēni dzisa. Liesmu atblāzma vel raustīdamās

plaka pie prieţu baļķu sienas un brīţam dzintaraini iemirdzējās sveķu lāse. Lauka

kauca šaušalīgs, nekrietns un auksti stindzinošs vējš. Cik patīkami un jauki bija

iemigt šeit siltumā!

Pusmiegā dzirdu pazīstamo vadības grupas komandiera teikto: "Šefiľ — jūs

pavēlējāt modināt!" Armijas izsniegtais rokas pulkstenis fosfora rakstiem radīja

daţas minūtes pirms trijiem. Tas bija laiks, kad ikrītus apstaigāju rotas frontes

līniju.

Rota toreiz sargāja kādreizējās Remtes muiţas priekšlauku. Pati Remte slēpās

daţus kilometrus uz ziemeļiem no mums. Mums pa labi, Kaulaču dzirnavu rajonu

sargāja virsleitnants Vāgners ar savu rotu, bet pa kreisi no mums robeţojās leit-

nanta Leiša rota.

Paris minūtes sakārtojusies abi ar kaujas ziľnesi izklupām no zemnīcas. Mūs

tūdaļ sava vara sagrāba dzestras pavasara nakts drēgnums. Šur tur plīvoja pa

miglas lēverim, bet citādi visapkārt pletās mierīga bezmēness nakts. No tāliem

tumši ziliem debesu augstumiem lejup raugās zibošas zvaigţľu acis. Vai mēs vel

vienmēr ticam, ka katra zvaigzne kādreiz bija saule un vienreiz būs zeme?

Taisnā līnija devāmies uz rotas salaidni ar kreiso kaimiľu un tad taisni vien uz

priekšu, līdz atduramies ierakumu sistēmā. Nemaldīgi atradām mūsu pirmo

strēlnieka slēpni un no tā virzījāmies pa labi, pārbaudot rotas aizsardzības sistēmā

patšauteľu ligzdas un pārējos posteľu novietojumus, Tā kā šādas rīta pastaigas

izvedu ikrītus. tad grenadieriem šie mani apciemojumi Šajā laikā nebija nekas

jauns.

Taču pa retam gadījās, ka kāds postenis neuzrādīja tādu modrības pakāpi,

kādu es sagaidīju. Tādos gadījumos uz spēles bija zemnīcas gulošo dzīvības, jo visi

allaţ nešaubīgi uzticējās posteľu modrībai. Ir zināms, ka rīta stundas ir pašas

130

nelāgākās, kad miegs uzmācās kā vilinoša lauma. Tāpēc arī manas posteľu

pārbaudes es neizvedu dienas laikā, bet gan tieši šajās kritiskajās stundās...

Pats par sevi saprotams, ka šajos pārbaudes sirojumos neuzklausīju skaļus

ziľojumus, bet visu nokārtojām klusu un piesardzīgi. Nekad nevarēja zināt, vai aiz

mīnētā priekšlauka mūsu pozīciju tuvumā neslāpstās un mums neuzglūn kāda

boļševiku izlūku patruļa.

Šāda iespēja pavisam nopietni draudēja vienuviet, kur nevienam nepiederošās

joslas meţa mēle pietuvojās mūsu postenim ļoti tuvu, un tieši šeit boļševiki varēja

būt visbīstamākie. Saprotams, mūsu pusē bijām ierīkojusi aizkarveidīgu sētu, bet ja

otrā pusē tuvumā gadījās kāds valodas pratējs — būtu nepatīkami. Tāpēc nebija

sagadīšanās, ka tieši šeit biju norīkojis labākos patšautenniekus un spējīgāko

grupas komandieri. Tāpat kā uzbrukumā nevar būt par daudz karavīru — tāpat šajā

postenī nevarēja būt par daudz piesardzības.

Bet šorīt gadījās, ka pienākot pie "kaulu zāģa" pozicijas. postenis necēlās ar

ziľojumu. Likās, ka viľš mūsu pienākšanu pavisam neredzēja. Neveikli

pamīľājāmies turpat kādu bridi. Ieradās ari grupas komandieris. Klusu pateicu

uztrauktajam kaprālim savu vēlēšanos, un viľš ātri pazuda. Norīkoju ziľnesi pie

patšautenes tuvējās meţmalas uzmanīšanai. Tas tā katrai drošībai. Drīz vien

atgriezās grupas komandieris ar vecu maisu roka un pāris karotājiem.

Ātri izstrādājām plānu. Divi viri pacels gulošo uz augšu. Pēc tam mēs pārējie

zibenīgi rausim maisu pāri posteľa galvai tajā pašā laikā sitot ar koku pa bruľu

cepuri un nešpetni izplūstot krievu lamu vārdos... Liekas, ka nebūs grūti

iedomāties, ko šādā veidā pamodināts pārdzīvoja postenis?

Viľš kliedza tik nelāgā balsī, ka gandrīz vai ieţēlojas sirds. Bet tad tūdaļ

iedomājos, ka gulēšana uz posteľa nozīmēja riskēšanu ar pārējo dzīvībām. Un vai

tad arī dakterim nebija jāķeras pie asā ķirurga naţa, lai ar sāpīgu griezienu glābtu

pacienta dzīvību? Un ţēlums pārgāja!

Kad likās, ka mācība paliks prātā uz mūţu, nometām viru ar maisu galvā

turpat zemē un skatījāmies, kas notiks tālāk? Postenis piľķērējās pa maisu vēl labu

brītiľu līdz beidzot izkūľojas no tā. Kā likās, postenis laikam gribēja kaut ko teikt,

bet balss neklausīja. Ar izbailēs ieplēstām acīm viľi raudzījās uz mums. kas

lokveida stāvējām ap samulsušo.

Beidzot, kā no stopa izšauta bulta, postenis uztraucas kājas un taisns ka svece

baznīcas lukturi, izdvesa: "Virsleitnanta kungs, vainīgs!" Tad pat no kaut kurienes

izplatījās savāda smaka. Varēja domāt, ka tikai posteľa apakšveļa zināja visu

patiesību? Es ātri atmaju ar roku un ziľneša pavadīts devos pabeigt šīrīta posteľu

131

pārbaudi, jo austrumos kopā ar pelēko mākoľu drūzmu it kā cēlās viegla gaismas

svītra.

Savādā kārtā drīz vien ziľa par šo gadījumu bija izplatījusies visā divīzijā un

es ar savu audzināšanas metodi biju kļuvis slavens. Kur vien parādījos ārpus savas

vienības, neviens nepiemirsa apprasīties, kā klājas mūsu rotas posteľiem?

Pa salaidni ar Vāgnera rotu devāmies atpakaļ uz zemnīcu. Tur tūdaļ kā parasts

ar steigu nolikos vaļā, jo Dievs vien zināja, kad atkal pār mums brāzīsies

viesuļuguns vētra un būs jābūt gataviem cienīgi sagaidīt uzbrucējus. Šoreiz man

laimējas un dabūju nosnausties turpat vai stundu, kad gaiss laukā sāka ejot lajos

sen jau pierastajos, vētrai līdzīgajos grūdienos, kur vairs nevar izšķirt atsevišķu

granātu sprādzienus.

Kaut kur, pavisam tuvu ar milzīgu blīkšķi plīsa mīna un atskanēja meţonīgi

kliedzieni. Sātani, trāpījuši mūsējos! Drudţaini trīcējām un drebējām mūsu

zemnīcas skujām pieplakuši. Brīţiem paskatos pa mazo zemnīcas lodziľu un redzu

kā pa gaisu lido sašķaidītas koku galotnes un nokrīt mūsu ierakumos. Gaisa paceļas

milzīgi smilšu stabi un satiksmes eju baļķi. Visapkārt auro un rūc nevaldāmais

orkāns, kurs varā mēs tagad esam.

Cik labi tomēr karavīram! Nekad nav sevišķi jāģērbjas apmeklētājus gaidot.

Viľš ir allaţ gatavs stāties kaut vai paša velna priekšā. Ta arī mēs nogaidījām

karstā apsveikuma beigas un tad pa gaisu, pa kaklu klupām no zemnīcas patvēruma

lauka un ierakumu grāvjos iekšā.

Kā vienmēr, arī šoreiz, it kā mieru turēdamas šur tur vēl nokrita pa granātai.

Viena, kā likās mazāka kalibra, nokrita turpat netālu no mums. Tūdaļ arī sajutu it

kā uts kodienu mugurā, bet tā kā visa uzmanība bija jāpievērš starplaukam. uts

kodienam nepiegriezu tālāku vērību. Šorīt boļševiki uzvedās savadi. Visādi

izālējušies un izbļaustījušies tie beidzot atvilkās uz savam pozīcijām, par zīmi, ka

šorīt uzbrukumā nenāks. Redzot, ka šorīt nekādi darījumi neiznāks, savās zemnīcās

atgriezāmies arī mēs.

Īsti nezinu, vai iespaidīgā rīta vingrošana, vai arī Kurzemes saimnieka

dāvātais šķiľķis, kas pats izkusa mutē, bija vainīgi pie tā, ka ārkārtīgi labi torīt

garšoja brokastis. Varbūt savs nopelns bija arī saziedējušai rupjai maizei? Pēc tam.

kamēr kafija vēl bija silta, nodzinu bārdu un tūdaļ atkritu nosnausties. Jābūt taču

arvien sagatavotam tām dienām un naktīm, kad nebūs iespēja aizvērt acis ne uz

mirkli.

Taču torīt cerētā un godīgi nopelnītā atpūta nelikās satverama. Kaut kas bija

savādāk nekā parasts. Tūlīt sapratu, kas par vainu. Nieka uts kodiens mugurā sāka

132

sāpēt pagalam nešpetni, un drīz vien šis zobu sāpēm līdzīgais pulsējums padarīja

dzīvi pavisam neciešamu.

Manu grozīšanos vāļā bija pamanījis ziľnesis un tūdaļ pasniedza glāzi

konjaka. Šis medus krasas dzēriens izplatīja telpā tīkamu saldeni reibīgu smarţu...

Jā — daţus cietus rūda labs spēkpadzēriens, citi kļūst stipri jūtot tuvumā asins

smaku! Ugunīgais šķidrums dega mutē. rīklē un pakrūtē, lai drusku vēlāk it kā

verdošs ūdens ietītu dziļi iekšienē — līdz pat nabai. Un savādi — sirds tūdaļ kļuva

it kā mierīgāka!

Tagad likās, ka līdz ar to visām nepatikšanām būs gals un mani uzľems miega

muiţa. Bet pagāja laiciľš un neskatoties uz stipra dzēriena palīdzību ne tik vien kā

nevarēju iemigt — pulsējošā sāpe pieľēmās pat vēl stiprumi un dziļumi. Vēl kādu

laiku nogrozījos guļvietā, bet tad sapratu, ka no atpūtas šoreiz nekas neiznāks un

tamdēļ piesēdos pie smiltīm apbirušā zemnīcas galda.

Ieraugot mani pie galda, tūdaļ klāt bija rotas rakstvedis un uzturzinis. ar

saviem sarakstiem. "Šis uz šodienu ir rotas "grāvju stiprums." Saľemsim uzturu vēl

ari tiem 12 ievainotajiem un slimiem, kuri ir jau projām! Šis ir stiprums pa vadiem.

Lūdzu parakstiľu šeit un akceptu tur!"

Zemnīcas kakti savas "trumules" darbināja radiotelegrāfists. saukts ari par

"funkeru," un tad pat komandpunkti ieklūp arī rotas virsserţants, virsniekvietnieks

Kalniľš.

Diena ritēja normāla gaitā, tikai manu garastāvokli nepārtraukti bojāja

nešpetnā un nospiedošā nervu sāpe mugurā. Tā acīmredzot pat ir nedomāja jaut

man kaut mirkli atpūsties?

Tādā noskaľa pienāca vēla priekšpusdiena. Varēja būt ap vienpadsmitiem,

kad piezvanīja bataljona komandieris apjautāties, kas pie mums jauns? Likās, ka

manas atbildes viľu apmierināja, tomēr manā balsī lāga vīrs bija saklausījis kaut ko

neparastu un viľi tieši noprasīja, kas man lēcies? Īsumā izstāstīju par savām sīkām

nepatikšanām uz ko majors tūdaļ ieteica aizstaigāt līdz pulka lauku pārsiešanas

punktam un pieteikties dakterim Remtes muiţā. Nospriedu, ka jāaiziet vien būs un

tā, ziľneša pavadīts, devos ceļā.

Zemnīca atradās zem šmaugām eglēm, kuru zari bija sadevušies kopā un

veidoja zaļu biezokni. Šī iemesla dēļ sniegs vel nebija paspējis pazust un skuju

paklāju greznoja sarmas plīvuris. Debesu apdrūmušais vāks bija zemu nolaidies

pāri meţiem un it kā balstījās miglas pilnajos apvāršľos. Tumšais strauts pavisam

nemanāmi slīdēja uz priekšu un pildīja savu pienākumu, un ne mazākais vilnītis

netraucēja palu laikā nobrāztā krasu mieru.

133

Bija piektdiena un 1945. gada 27. aprīlis. Kokos un krūmos jau iesēdusies

gaiši zaļa migliľa. Baltie mākoľi un to daţādie veidojumi paceļas ka apsniguši

kalnāji par zaļgandzelteno un iesārto meţu galu loku. Mūsu ceļa liekumā jau

atspīdēja prieţu sarkanpelēkie iedzeltenie un kā kuģu masti, slaidie stumbri.

Ceļmala redzēja brūklenāju skupsnas, kas kā eţi pacēlās virs sīkiem meţa gruţiem

apbirušā izkurtējušā sniega.

Te uzreiz bijām pie maza strautiľa. Lecot tam pāri mugurā iemetās negants

dūriens, tā kā otrā krastā bija mirkli jāapsēţas. Tad tikai varēja turpināt ceļu.

Uzmācās svētas dusmas pašam uz sevi. Kā tāds nieka uts dzēliens varēja izvērsties

par tik nelāgu traucējumu? Tomēr — galvu augšā! Cita ceļa nebija!

Kaut kur tālumā būkšķēja dobji sprādzieni, bet Remtes muiţas pagalmam

pretim slejās pavasarīgi maigi violetā krāsā tālās ezermalas birzis. Pulka lauku

pārsiešanas punktā dakteris paziľoja, ka viľš man neko nevar palīdzēt. Būšot

jābrauc tālāk uz aizmuguri, kur iespējas operēt. Pēc pāris stundām uz Lauku

muiţas kara slimnīcu došoties ievainoto transports, lai braucot ar to. Līdz tam

laikam dakteris lūdza mani pakavēties ar viľu pie glazēs spēkpadzēriena.

Tūdaļ piezvanīju bataljona komandierim un ziľoju par daktera lēmumu.

"Neko nevar darīt — jāklausa dakterim!" noteica vecais kauju vilks. "Brauc vien

un LAI VISS LABI IZDODAS!".--

Man vēlaka dzīvē daudzreiz ir bijis jādomā par šo bataljona komandiera

novēlējumu. Vecais karotājs toreiz nemaz nevarēja iedomāties, ko viľš man ar

šiem vārdiem novēlēja? Un cik šim novēlējumam tālejošas sekas? Jā. liktens ir

pagalam nesaprotams savā noslēpumainībā...

Pēc sarunas ar majoru tūdaļ aizsūtīju ziľnesi atpakaļ uz komandpunktu, lai

atnes manu portfeli, jo vairāk man nekā nebija. Daktera sabiedrībā stundas pagāja

varen ātri un patīkami, jo pazudusi bija arī sāpe. Likās, ka to panāca daktera

klātbūtne vien... Tā drīz vien bija pienācis laiks kāpt ratos ceļam uz Lauku muiţu.

Izejot pagalma gaisa juta pavasari tik skaudri, ka krūtīs iesāpējās kaut kas vārdā

nenosaucami...

Mūsu brauciens veda garām netālai baznīcai. Saulei rietot atskanēja

baznīciľas zvans. Kaut nebija svētvakars, šis skaľas nesa sev līdz mieru, kas pēc

saraustītās kara ikdienas izlikās aizkustinošs. Likās, ka pat piemāju koki sajuta šo

mieru, jo vējš arī aprimis, tikai kūts sānos sudrabo vecs un kupls vītols.

Esam jau tuvu Lauku muiţai. Ir vēsa nakts un klusajā pavasara panorāmā uz

zvaigznēm rotāto mūţīgās un plašās svētnīcas tumši zilo velvi stāvus augšup ceļas

dūmi, kurus smagi izveļ daudzie kara slimnīcas skursteľi.

134

Tikko ierados Lauku muiţā, mani izmeklēja visi četri dakteri, lai tad varētu

spriest, ko darīt tālāk. Ārstu komisija pieľēma mana paziľas ārsta-leitnanta

Nikolaja Skujas ieteikumu — nākošajā rīta sūtīt mani uz Variebu, kur atradās

divīzijas galvenā kara slimnīca.

Lai nakts nebūtu tik gara un lai nebūtu jāparaksta sāpju remdinātājas zāles,

dakteri uzaicināja mani atbalstīt viľu spekpadzeriena glāzīšu cilāšanu. Tā kā

apzinājos, ka šāda nodarbība turēs sāpju varu tālu no manis, sevišķu pretestību

šādam priekšlikumam neizrādīju. Daţos mirkļos galdā parādījās glītu maizīšu

šķīvji, izmeklēti skaistas glāzītes kā arī sestajam kara gadam pagalam nepiemērotu

dzērienu baterija... Jā — ko tu dakteriem padarīsi? No sākuma vilcinādamies un at-

turīgāk, bet vēlāk arvien drošāk un sparīgāk tukšojās glāzes, raisījās meles, tvīka

vaigi un acīs sāka spulgot valgs spoţums. Tas bija patīkams skurbums, kas ļauj

vārdiem meklēt ceļu no viena uz otru.

Reto, slaveno un labo Eiropas spekpadzerienu garīgās īpašības gādāja par to,

lai es sajustos pacilāti un brīvi. Pacilājoša it sevišķi, bija arī dakteru sabiedrība, jo

kopā bija sagadījušies krietni dziesmu draugi. Tā nepagāja ilgs laiks, kad sulīga

baritona īpašnieks iesāka skanīgu dziesmu. Sevišķi prātā palikusi Jāľa Ezeriľa

sacerētā dziesma:

Uz asmeľa liec glāzi — ţirā.

Uz drauga pleca āzi — ţirā.

Kas sula šī bez raugu — ţirā,

Kas pasaule bez drauga — ţirā, ţirā. ţirā... Pēc šādas dzīru nakts nodarbības,

īso laiciľu, kas tonakt bija atļauts gulēšanai, nogulēju kā Dieva ausi, kā allaţ

mēdza tādās reizes teikt vecā māte. Mazas grūtības sākās tikai tad. kad mani

aicināja brokastīs. Reibums bija atstājis tādu kā saldu gurdenumu, kas spieda

meklēt kaut kur atbalstu. Mute palikusi rūgta garša, smadzenes nogurums un sirdī

īgnums un ērmotas bailes... Bet šīs taču bija mūţsenās metafiziskās paģiru iz-

pausmes, kas allaţ tramdīja iepriekšējās nakts priekotājus.

Savādi izlikās, ka šorīt bārda nebija jādzen lietojot kafiju, šeit māsiľas

pasniedza karstu ūdeni. Likās ka esmu ar vienu kāju atpakaļ civilizācijā. Ari pie

rītišķa galda netrūka pa spēkpadzeriena glāzītei, kas padzina no jauna ieradušos

muguras sāpi tālu neminamā debess pamale. Bet tā kā arī dakteriem šorīt neklājās

labāk kā man, brokastis ieilga un man jau uzmācās baţas, vai tik nepārkāpsim to

sīko meridiāniľu, kas nodala un pie kura izbeidzās paģiru lāpīšana un aiz kura

sākās jauna priekošana?

Bet torīt izdevās labi. jo drīz sien paziľoja, ka kravas mašīna jau gaida

braukšanas gatavībā. Pastiprinātā rītišķa iespaida atvadīšanas no dakteriem iznāca

135

reti sirsnīga. Kāpu mašīnā ar patiesi priecīgu vaigu un ka tāds, kam nav nekādu

vainu. "Uz redzēšanos! — lai Tev labi klājās! — Nu turies! — Dzīvojiet veseli!"

Vai kāds toreiz zinājām, ka atvadāmies uz mūţu...? Laikam gan ne!

Brauciens devās cauri palsas miglas apľemtajiem klajumiem, kur vietām vēl

pretim spīdēja sniega kupenu atliekas. Bija vel auksts un vietām meţs rādījās

nosarmojis. Tālumā kāpj zilgme un priedes mazgā savas galotnes saules spoţumā.

Tikai reti saules stariľi dūrās kā zelta adatas cauri tumši za|ajam koku kroľu

pārklājam. Taču drīz arvien vairāk saule lauzās cauri smago koku zariem, staru

kūļiem durstīdama vēso, bet patīkamo mijkrēsli apakšā.

Iebraucot 19. divīzijas galvenās kara slimnīcas pagalmā, visapkārt valdīja

maigs pavasara saules sasildīts klusums. Mums pretim izsteidzas bariľš slimnīcas

personāla un palīdzēja smagāk ievainotajiem. Visi sasprūdām itin plašā kancelejas

telpā. Pagaidīju, kamēr izvieto smagāk ievainotos vai slimos, lai tad stātos dakteru

priekšā.

Bet tad pēkšľi atsprāga durvis un telpā tenteriski ieklupa pāris trulu un

mongolisku ģīmju, saukdami atmiľā aziātu Čingischana ordas. Tie atstāja

visatbaidīgāko iespaidu. Sāku jau grābstīties gar pistoles spalu, kad greizacainiem

pakaļ kancelejā ielēca paris slimnīcas apsardzības rotas karotāji. Partizāniem telpā

ienākot tūdaļ izplatījās purva, skuju, dūmu, samogonkas un machorkas smaka...

Tos tūdaļ nodeva divīzijai rīcībā.

Gaidot uz izmeklēšanu, pagāja labs laiciľš. Pēkšľi savāds nemiers sāka tirdīt

mani, un brīţiem truli sāp un velk visi vecie ievainojumi. Kājas kā pielietas ar

smagu gurdenumu, ceļi tirpst, it kā tajos botu saliets svins, un es sabruku blakus

krēslam.

Ieradās pāris sanitāru un aizvilka mani uz gultu. Ārstu komisija ieradās tikai

pēcpusdienā un pa to laiku sāpes jau atkal auļoja kā meţonīgu savvaļas stepju zirgu

bars.

Kad velti sirds ar ikdienību cīnās Un prātus lēnām apľem izmisums. Tad

atnāk man no Indijas un Ķīnas, Ar sānu sapni glābējs — opiums... (Jānis

Ziemeļnieks)

Ārstu komisija sastāvēja no paša kara slimnīcas šefa, ārsta-majora Rubļevska,

agrākā Latvijas rekordista lodes grūšanā un diska mešanā — ārsta-virsleitnanta

Jēkabsona un mana jaunības drauga letoľa ārsta-leitnanta Viļa Krastiľa.

Komisija konstatēja, ka sīka šķembiľa ieurbušies starp mugurkaula

skriemeļiem līdz vienam no galveniem nervu atzarojumiem. Sprieţot no izraisīto

sāpju intensitātes pieľēma, ka iestrēgušais svešķermenis ir nerva vistiešākā

tuvumā. Gribēju zināt, vai operatīvā ceļā varētu atbrīvoties no nelūgtas viešľas?

136

Bet dakteri nedomāja, ka operācija iespējama. Šķemba gulēja pārāk tuvu nerva

atzarojumam. Tas praktiski nozīmēja, ka mana tuvākā nākotne saistījās ar nevisai

patīkamām izredzēm.

Ārstu komisiju pavadīja virsmāsa Sūna, kapteiľa Sūnas kundze. Slimnīcas

Šefs nosauca daţus nesaprotamus nosaukumus, un Sūnas kundze kaut ko atzīmēja

blociľā. Kad ārsti pazuda skatam, virsmāsa atklāja man viľas stratēģiju manu sāpju

atvieglošanai. To viľa cerēja panākt ar daţādo pretsāpju tablešu kombinēšanu. Bet

ar šādiem manevriem mans ķermenis ļāvās piemuļķoties tikai daţas dienas. Tad

kādu dienu tas atsacījās sadarboties, un nu sākas manas īstās nedienas.

Ārsti beidzot nosprieda, ka ik pa zināmu laika sprīdi man jādod iespēja drusku

atpūsties. Jādod iespēja nejust ārkārtīgi nomocošās sāpes, kas pulsēja bez apstājas

manī kā putojoša, un draudoša jūra. soloties vai ik mirkli paraut mani zem savu

viļľu galvām. Mana ķermeľa asins plūsmā ievadīja morfija devu. Atpestītājs

reibeklis nu joľoja pa visiem asins vadiem, nesdams sev līdz dievišķīgu laimes

sajūtu...

Grūti aprakstīt to brīnišķīgo pārdzīvojumu, kad pret pastāvīgo neuralģijas

sāpju tumšo padebesi pamazām kā no ļauna murga atsvabinātājs paceļas it kā zelta

staros mazgāts saules lēkts... Kaut kas biedējošs un negants attālinājās un nogrima

kaut kur nemanāmā dzelmē. Ik mirkli palika vieglāk un vieglāk, līdz nemanot

beigās cilvēku paľem grūti nopelnītais miega matēs patvērums.

Bet kā man likās, tajā brīnišķīgajā nirvānā tomēr nebija lemts ilgi uzturēties.

Tikai pāris mirkļu kā biju iemidzis, jau turpat tūdaļ no kaut kurienes, lēnām, bet

neatlaidīgi un ar pastiprinātu tendenci tuvojās atkal jau sen pazīstama nelāgā

pulētāja sāpe, un es drīz vien apzinājos, ka viss ir atkal tāpat kā bijis... Domāju pat,

vai maz bija nozīme šādai morfija palīdzībai?

Tādā noskaľojuma par šo lietu ieminējos virsmāsai. Nu noskaidrojis, ka tie

"paris mirkļu." kad biju iemidzis patiesībā ilguši vairākas stundas. Tāpēc arī tas

bija atnesis sev līdz, kaut īso, man tomēr tik vajadzīgo atpūtas brītiľu. Bez tāda jau

vispār nebūtu iespējams iztikt. Tas bija vajadzīgs, lai nepazaudētu skaidro prātu.

Tā šādā zināmā un disciplinēti ieturētā kārtībā gāja dienas un naktis. Laikos,

kad biju padots sāpju "svētīgajai" iedarbībai, mocījos mētādamies gultā krustām.

Šķērsām, jo tl likās vieglāk. Daţi istabas draugi jau bija atveseļojušies tik tālu. ka

staigāja apkārt. Pa brīţam dzirdēju arī viľu skaļās sarunas, par ko viľi runāja, to

lielāko tiesu nesapratu.

Vienreiz, tomēr, kad nezinu kāpēc, sajutos tā kā drusku skaidrāku galvu,

ieklausījos sarunā. "Paskaties tikai, tas Oskars taču ir zvēra vīrs — sāpēs

137

mētādamies pa gultu sakodis spilvenu galīgi slapju, bet vai esi dzirdējis kaut

klusāko kunkstu?" jautāja viens.

Vēl kādā skaidrākā apziľas brīdi dzirdēju, ka kara slimnīcas pagalma aiz loga

skan komandas, un tur, sakarā ar Hitlera nāvi, notur piemiľas jundu. Jau agrāk

zināju, ka Hitlera galveni mītne būtībā sastāvēja no bunkuru sistēmas, kas bija

pilnīgi neatkarīga no dzīves ārpusē. Tai bija pašai sava saimniecība visos aspektos

un tāpēc to varēja uzskatīt kā sareţģītu greznuma zemūdeni, kas bezrūpīga un

droša guļ noenkurota dziļi zem Berlīnes. Savi nešpetni pussamaľas karsoni nemaz

nezināju, ka Berlīnē pašlaik pilnveidojās "Dievu mijkrēslis." Taču Šīs nedaudzās

reizes ari bija vienīgās, kad ārpasaule ielauzās manās noslēgtajās dienās un naktīs.

Tik tālu vien aizviľsaules ceļotājs ticis. Šajā vietā viľa pavadītājus

aizsauca jauns boļševiku uzbrukums. Bija vien jāgaida....

Vācu tanks, Mark IV, atmuguriski iebraukts kādā mājā. Ar šādu

manevru ir panāktas divas lietas: Tanks labi nomaskēts un kā

Tāds izveido labu aizstāvēšanās pozīciju.

138

Beidzot kādu pēcpusdienu divīzijas kara slimnīca izcēlās nekad iepriekš

nemanīts uztraukums. Sakarā ar to mūsu istabā tūdaļ ieradās dakteru komisija. Tās

uzdevums šoreiz bija nozīmēt smagāk piemeklētos evakuēšanai uz tālāku

aizmuguri. No divdesmit trijiem istabas ievainotajiem un slimiem karotajiem

izraudzīja leitnantu Kalniľu un mani.

Kad ārsti bija pazuduši, virsmāsai un kādam kapteinim palīdzot, mēģināju

ģērbties. Taču, neskatoties uz palīdzību, no S pasākuma nekas neiznāca. Jau

paceļoties sēdus notirpa kājas un aizkrita ausis. Likās, ka es šūpotos gaisā un

nenāca ne prātā par piecelšanos kājās. Mēģinājums beidzās ar to, ka redzot mani

gāţamies, virsmāsa vēl paspēja notvert aiz pleciem un es iekritu atpakaļ gultā.

Nelāgās nervu sāpes bija mani novājinājušas tik pamatīgi, ka biju kļuvis pagalam

nespēcīgs.

Redzot, ka no ģērbšanās nekas neiznāks, telpā tūdaļ ienesa braucamās

nestāvas — uz skrituļiem būvētu gultiľu, ko viegli ieslidina sanitārā mašīnā, divas

apakšā, divas augšā. Šādā mašīnā ieradāmies Vānē. Tur nestāvas ieskrituļoja lielā

autobusa, kam, atskaitot Šofera sēdekli, visi pārējie bija izvākti ārā un grīdas

platību varēja izmantot daţādām transporta vajadzībām. Autobuss uzľēma septiľas

gultas, bet citi ievainotie sasēdās turpat uz grīdas. Transports bija pārpildīts.

Visapkārt oda pēc joda. asinīm, karbola un sviedriem.

Autobuss mūs aizvizināja uz Stendes dzelzceļa staciju. Tur ieradāmies dziļā

tumsā, kad nakts kā zvaigţľu pilns lakats klājās pār zemi. Mūs novietoja kādā

stacijas tuvumā uzceltā baraka. Tad pat arī atklājās, ka autobusā divas gultas no

manis savu pienākumu bija izpildījis kāds smagi ievainots karotājs, un kad viľu

nesa man garām, redzēju, ka no pārsietās lielās brūces plūda tumšu asiľu straume,

tikai pār seju kā balts plīvuris pārlaidies sastindzis nāves bālums... Ja, atkal viens

jauns tēvzemes karotājs pārbraucis Stiksas upei!

Tas bija 1945. gada 6. maija vakars. Miegs tovakar vairījās no manām acīm.

Varbūt tur savu liesu vainīgs bija sāpju mērs, bet varbūt mans nogurums bija

sasniedzis to robeţu, aiz kuras ticis cilvēks vairs nevar iemigt, lai cik smagi tam

liktos locekļi... Tāda kā bieza tumsa plētās visapkārt un gūlās uz krūtīm un spieda

un sāpēja tajā paša laika. Tad no tumsas lēni pāri velis tādi ka zaļgani jūras viļľi.

Tie nāca tuvāk un tuvāk un mani apľēma dzeltena miglas krēsla, un mani savalgoja

neatmaľas tumsa - šī maigā nāves māsīca.

Petrolejas lampiľa kūpēdama apgaismo galdu. Es stāvu riebīga izskata

boļševiku virsnieka priekša. Uz galda cepure ar zilu virsu un aveľu krāsas aploku...

Brrrr... Tā tad čekists!

139

Nebija drausmīgāka likteľa, kā dzīvam krist rupjo un atriebīgo barbaru rokās.

Tāpēc jau ari nebija brīnums, ka mūsu karotāji labprātāk uzspridzināja sevi gaisā

nekā padevās boļševikiem.

"Jūs esat latvietis?" — "Gluţi pareizi, major!" — es stāvēju nosvīdis, bet

taisns kā ģenerāļa bikšu vīle. "Latviešu leģiona virsleitnants. Man šķiet, ka mums

nebūtu nekādas vajadzības sasveicināties!" čekista sejā ieēnojās kāds fanātisks

spriegums. Tāda kā kaislīga nepacietība. Taisni tāda. kā brīdi, kad vīrietis iekāre

izstiepj rokas pēc sievietes. Bet es taču nebiju sieviete?

Pārcilvēciskās sāpes mirklī pieslējos stāvus, mirkli sašūpojos, un tad tūdaļ

atkal sabruku gultā kā miltu maiss. Ar milzīgu piepūli mēģināju sakārtot savas

domas, kas bija galīgi pa-jukušas. Taču no manis neatstājās savādais, no izbīļa un

slepena cerību prieka izaustais nemiers. Jutu. ka biju nosvīdis pavisam slapjš un it

kā kādai vētras plestai karoga strēmelei līdz joľo un gaidās, cerībās un šaubās

raustās mana sirds. Bet vai tad kāds, kas pats kaut ko tādu uz savas ādas neizjutis,

maz varēja saprast ievainota frontinieka stāstus par dzīvības un nāves cīľām tur

tālajos kauju laukos?

Kaujoties ar sāpēm, ļauniem sapľiem un bezcerību, pagāja nakts. Ziemeļrītos

aiz stacijas jau kvēloja tā kā rīta blāzma. Jau Lielie greizie rati zilajā debesu pļavā

bija sagriezušies virs galvas un no nakts pamazām izkāpa rāmas alkšľu galotnes.

Bālganām svītrām ritu pusē pāri ātri aizsteidzās un nozūd lietus mākoľu tumšie

plīvuri. Netālajās mājās kūtī jau otro reizi nodziedāja gailis. Rīts! Palika gaišāk arī

ap sirdi!

Šis rīts nesa 1945. gada 7. maija mantilju. Jau ap septiľiem no rīta mūs

ievietoja sanitārā vilcienā, kas jau gaidīja stacijā. Kad jautāju vācu sanitāriem, uz

kurieni kapa slimnīcas ripojošais sastāvs dosies, tie tikai paraustīja plecus un palika

man atbildi parada. No akmens asinis neizspiedīsi, teica veci ļaudis. Tā paliku

neziľa, jo nebija enerģijas tālāk interesēties. Visu laiku kāvos pats ar savām

nepatikšanām, kas nospieda tik pamatīgi, ka drīz vien viss ap mani likās

vienaldzīgs.

Braucam visu dienu un vēl nākošo nakti. Man viss brauciena laiks pagāja kā

pa mākoľiem. Varēja būt ap pulkstens pieciem no rīta. kad vilciens tuvojas itin

patālu pamale gulošai pilsētai. Tajā pusē pēkšľi sāka dunēt zeme un visa pamale

blāzmoja, mezdama sārtu atspulgu pavasara rīta mākoľos.

Pēc neilga laika iebraucām pilsētā, kas izrādījās bija Ventspils. Saules gaiši

pārspīdēta ostas pilsēta cīnījās ar daudziem ugunsgrēkiem, kurus bija atstājuši

nesenie gaisa pirāti. Bet tā kā neviens nezināja, kad sagaidāms nākošais boļševiku

lidotāju uzbrukums Ventspilij, mūs steidzīgi nogādāja agrāka Ventspils teātrī, kur

140

tagad bija ierīkota kara slimnīca. Mūs abus ar Kalniľu ievietoja milzīgā telpā, kur

priekšā jau grozījās pāris desmit vācu virsnieku. Tūdaļ ari noskaidrojas, ka mēs

esam vienīgie latviešu karotāji starp divdesmit septiľiem daţādu pakāpju un ieroču

šķiru virsniekiem.

Vēl nebijām ieritinājušies gultās, kad ieradās dakteris, sanitāra un Sarkanā

krusu māsiľas pavadīts. Skatījās sarakstos un izsauca manu vārdu. Pacēlu roku.

kara ārsts gribēja zināt, kā sajūtos. Bet man jau nebija daudz ko stāstīt. Dakteris

pats redzēja, ka man bija stipri jāvaldās. lai varētu viľam atbildēt. Uzrakstīja kaut

ko uz zīmītes un pasniedza to māsiľai. Tā pamāja ar galvu un pazuda. Daţus

mirkļus pēc daktera aiziešanas, atgriezās māsiľa ar tādu kā zīmuli, kam galā

adatiľa. To iedūra pleci. Ai, cik labi atkal palika! Neviena nemudināts un neieaijāts

aizmigu tik ātri. ka pat nepaspēju aptvert, kas ar mani notiek.

Tikko biju iemidzis — tā man likās — kāds raustīja mani aiz pleca tā kā

negribot pamodos. Pie gultas stāvēja daţas dienas atpakaļ veselības uzlabošanas

atvaļinājumi atlaistais leitnants — ventspilnieks. Jurisprudences fakultāti beigušais

virsnieks izskatījās itin brašs, bet dziļāk ieskatoties likās. ka kaut kas liktenīgs

nospieda Šo allaţ līksmo vīru.

Viľam stāstot pamazām noskaidrojas, kas leitnantam uz sirds. No rīta

dzirdējis, ka ieradies ievainoto transports. Nodomājis pārbaudīt, vai nav atvests ari

kāds latvju karotājs? Viľš jau aprunājies ar Kalniľu un riskējis modināt arī mani.

Uz to viľu pamudinājis vispārējais šaubīgais stāvoklis.

Tas, ko viľi zināja stāstīt, ne pa jokam satrauca arī manus prātus. Satrauca pat

tik tālu, ka salīdzinājumā ar ziľu traģismu, sāpes, likās, ieľēma otro vietu. Visā

pilsētā esot manāms savāds nervozums. Un tas kā pilsētā pašā, tā ari ārpus tās.

Vācu ţandarmi deţūrējot uz ceļu krustojumiem, ko agrāk nekad nebija darījuši.

Aizliegts pilsētu atstāt, bet arī ierasties nevienam neatļauj.

Klīstot visādas baumas. Cita starpā iedzīvotāji gaidot uz zviedru desantu, kas

pēdēji bridi laikam tomēr izšķīrušies nākt latviešiem palīgi. Taču tā paša

cilvēcīguma vārdā... Vispār izskatoties, ka nekas labs šeit vairs neesot sagaidāms.

Ari viľš esot sagatavojies ar kādu pazīstamu zvejnieku šovakar doties uz Zviedriju.

Tikai projām no šīs pašreiz tik neilgas vietas.

Jāatzīstas, ka dzirdētais dziļi satrieca manu domāšanu un vispārējo sajušanos.

Viss gaiss likās negaisa jausmu pilns. Tonnas smaguma man uzgūlās viss posts un

bēdas. Pār mīļotās tēvzemes pēdējo cerību salu nu draudēja nolaisties smacējošs

mākonis, kā slapjš maiss.

Pulkstenis, kas ilgus gadus nemaldīgi skaitīja manas dzīves skaistās stundas

un rūgtās nestundas, bija krietnu tiesu pāri vienpadsmitiem, kad pēkšľi plaši

141

atvērās lielās telpas durvis un tajās gandrīz vai skriešus parādījās kāds virsleitnants

ar Latvijas valstskrāsu vairodziľu uz piedurknes. Izskatījis pavisam komiski, ka tik

pārsteidzoši ātri istabā ieklupis, viľš manāmi sadurstījis un kā Švauksta zirgs,

palika neziľā uz vietas stāvot.

Bet tas tā bija tikai uz īsu mirklī. Viesis drīz vien attapās un, it kā kādu

neredzamu iekšēju grūdienu saľēmis, sīka pētīt telpā izkliedēto virsnieku sejas.

Lieki atgādināt, ka visi aplūkoja ienācēju ar izbrīna pilniem skatiem.

Mirkli vēlāk viľš jau bija ieraudzījis mani un viľa sasarkušajā sejā iegriezās

šķībs smaids, kam laikam bija jāizteic viľa prieks. Pāris soļos apmeklētājs bija jau

pie manas gultas un tikko neapgāza leitnantu. Spēcīgi manu roku sagrābis, viľš

bezmaz izrāva mani no gultus iesaucoties: "Dzirdēju, ka ieradušies daţi letiľi, bet

tevi gan Šeit satikt necerēju!"

Bet tad viľš blakus savai sejai ieraudzīja arī leitnanta pārsteigto izteiksmi. Nu

viľi skaļi iesaucās: "Vai tevi ari es pazīstu?" Es tūdaļ sapazīstināju savus viesus un

norādīju abiem apsēsties tuvējā solā. Tikai tagad ieraudzīju aiz virsleitnanta platas

muguras viľa ziľnesi ar pāris papes kastēm paduse. Tuvāk ieskatījies zināju, ka

ziľnesis ir mana kādreizējā studiju drauga jaunākais brālis — aplam talantīgs

basketbolists.

Kā likās, virsleitnants ilgāk bez "ogļu uzberšanas" vairs nevarēja izturēt un

nervozi pameta ar roku uz ziľneša pusi. Pēdējais likās savu komandieri labi

pazīstam un tūdaļ no kaut kurienes izrāva skaistu kristalla glāzīti. Kādās ar franču

konjaka pudele. Plats, vēlīgs un līksms smaids uzziedēja virsleitnanta sārtā sejā kad

viľš leja gaisi dzintarai no šķidrumu glāzītē. Tad, ar galvu uz manu pusi pamājis,

ar slaidu un meistarīgu vēzienu iesvieda glāzītes saturu pāri aukslējām! Pēc tam, ar

skaistu ţestu glāzīti paris reizes gaisā novicinājis, sparīgi nolika to uz galda. Bet nu

izrādījās, ka glāzīte nemācēja uzvesties. Kaut kāda iemesla dēļ, tā atteicās turēties

uz galda un tās kausiľš novēlās turpat uz grīdas.

Ievēroju, ka ziľneša vaigs manāmi sadrūma un viľš pat iekoda sev lūpā. Bet

tad ziľnesis sāka drudţaini meklēties pa kabatām. Un notika brīnums. Ziľneša

vaigs atkal noskaidrojās un viľš izvilka no kabatas citu glāzīti. To pārslaucījis, viľš

nolika glāzīti savam komandierim priekša un pieliecies savāca lauskas uz grīdas.

Ar labpatiku virsleitnants noskatījās ziľneša rosības un izskatījās ļoti apmierināts.

No jauna piepildīja glāzīti un pasniedza man.

Viss tikko redzētais un piedzīvotais bija mani manāmi uzjautrinājis. Nu arī es

pametu skatu uz leitnanta pusi un iebaudīju glāzītes saturu bez liekas apkārt

skatīšanās. Kaut kur tālu. netveramā pamalē, pavīdēja doma, ka nezin vai ir prata

darbs dzert konjaku, ja esmu vēl morfīja iespaidā? Bet pēc otrās glāzes tādas

142

ēverģēlības prātā vairs nerādījās. Tacu drīz vien notika vēl siens brīnums. Dzīve

rādījās it kā droša un cerīga, jo es vairs nesajūtu gandrīz nekādas vāpes!

Kā daudzi būs piedzīvojuši, tādās reizēs laiks joľo ārkārtīgi ātri un nemanot

bija pienācis dienas vidus. Aiz sienas teātra publikas pastaigas zālē dzirdēja

pulksteni nositam divpadsmit. Tajā pašā acumirkli atšāvās durvis un tām līdz telpā

ielēca feldfēbelis, nostājās pie sienas ar dursim vienā sānā. Kā parādei uzposies

durvis parādījās vācu kapteinis. Pāris so|us istabā paspēris viľš asi apstājās un

pamatstājā izmeta labo roku uzaču augstumā uz priekšu un iesaucās: "Heil.

Kameraden!" Tad, nolaidis roku, tāpat pamatstājā palicis teica: "Cīľas biedri!

Vācija ir kapitulējusi visu sabiedroto priekšā bez noteikumiem. Cik tālu jūsu

sirdsapziľa ir vadījusi jūs kādreiz dotā zvēresta rāmjos, jūs esiet visu izpildījuši.

No Šī brīţa skaitot jūs variet glābties kā paši atrodiet par labāku!" Atkal

sveicienam paceltā roka. ass pagrieziena troksnis, un kapteinis jau bija aiz durvīm.

Dzirdējām viľu atkārtojam visu to pašu salmos gulošajiem ievainotajiem

grenadieriem.

Mūsu telpā vēl Ugu brīdi valdīja tāds klusums, ka kļuva baigi ap sirdi. Ja

toreiz pa grīdu skrietu pele, mēs to droši vien dzirdētu, jo tas mums liktos kā liels

troksnis. Bet pele neskrēja, un drīz vien, attapušies no garīgā trieciena, cilvēki

svieda sienās un griestos smagu lāstu pavadītas grāmatas, kuras bija lasījuši.

Dzirdēja pazīstamos vācu izsaucienus, ku(us lietoja, ja kaut kas neizdevās, kā

domāts. Viens tāds: "Himmel. Arsch und Zwirn!" un tamlīdzīgus.

Ko lai mēs, ievainoti, tagad darām? Būtu veseli — o, tad paľemtu

mašīnpistoli rokā un ietu kaut vai meţā. bet ko tagad? Atbrīvoja mūs no zvēresta,

Liela muiţa! Moris savu darbu padarījis nu var gaidīt. līdz kāds greizacains aziāts

uzdur tevi uz sava šautenes durkļa... Te jau bija pat kaķiem jāsmejas!.

Tādas bija vispārējās domas tajos vēsturiskajos mirkļos, kad impērija grava

un bojā gāja neiedomājamas vērtības. Un cilvēki smējās, bet tie nebija smiekli

parastajā nozīmē. Šie smiekli jau robeţojās ar ārprāta zviegšanu... Vācu virsnieku

sejās vairs neredzēja pārākuma smīnu. Tur tagad ēnojās nopietnība, kas aizsedz

neziľu un klusas un apslēptas bailes.

No tikko pārdzīvotā pārvērtušies bijām arī mēs, kas nēsājām uz saviem kara

svārkiem sarkanbaltsarkano vairodziľu. Savādā kārtā itin asi atkal izjutu sāpes

mugurā un tā vien likās, ka drīzumā sāksies viss agrākajā skarbumā. Par tādām

izredzēm negribējās domāt un es nepatikā saviebos.

Mūsu istabas augstākās pakāpes iemītnieks bija kāds Ieroču-SS pulkvedis.

Nevienam nemanot viľi bija uz laiciľu pazudis. Bet nu viľš pusskriešus,

143

pusklupšus pārtentereja slieksnim un lādēdamies sauca: "Verdammte Schweinerei!

So was bloedes!"

Mēs pārējie nesapratām, kas noticis un jau domājām, ka būdams jau gados,

vecais kungs, laikam nav varējis izturet pēdējo minūšu spiedienu un tāpēc

pazaudējis garīgo līdzsvaru. Tūdaļ ap viľu sapulcējās vairāki virsnieki un nu

noskaidrojās pulkveţa uzvešanās iemesli.

Viľam bijis zināms, ka Ventspils ostā noenkurots stāvot kāds tukšs tankkugis.

Šajā sakarībā viľš bijis pie kara slimnīcas komandanta ar lūgumu izlietot šo kuģi

slimnīcas evakuešanai. Bet slimnīcas komandants šādu iespēju noraidījis, jo neko

nedarīšot, kas nesaskan ar kapitulācijas pavēlē teikto. Un tur skaidri un gaiši esot

rakstīts, ka visam jāpaliek tādā stāvokli, kādā atradies kapitulācijas pasludināšanas

brīdī! "Und damit basta!"

Nu piepeši stāvus uzrāvās leitnants un paziľoja, ka sakarā ar nupat dzirdēto,

viľš dosies pie sava zvejnieka, lai sarunātu vietu laivā arī man. Viľš domāja, ka

šeit vairs nevalda saprāts, bet gan illūzijas par reglamentu un dienestu. Solījās būt

drīz atpakaļ, lai paziľotu, cikos jābūt pie laivas.

Viľš jau pagriezās iešanai, taču pašā pēdēja mirkti to nogrāba virsleitnants un

iespieda leitnanta rokā glāzīti spēkpadzeriena, tā sakot, ceļa kājai. Pa to laiku

manās krūtīs bija paspējis iekāpt dziļš aizkustinājuma vilnis kopā ar sajūsmu par

tādu draudzības apliecinājumu. Pazinu leitnantu taču tikai no Variebā vienā istabā

pavadītā laika. Bet šis laiks jau nebija nekāds gaišais un ilgais! Kaklā sakāpušo

kamolu ātri vien padzina pāris glāzītes, kas nu slīdēja pāri lūpām pavisam viegli un

ar traģisma piesūkušos liktenību.

Tad iedomājos, ka šādā vēsturiskā bezizredţu traģismā nav pareizi, ka pie

dzintarainā šķidruma garīgajam īpašībām sildāmies tikai latvieši. To pateicu

virsleitnantam un pēdējais kājās pielecis aicināja visus, kam vien interese, sēsties

pie galda. Momentā vai visi telpā bijušie sametās ap garo galdu un ziľnesis veikli

novietoja uz galda trīs papildus gaiši brūnā spekpadzeriena pudeles. Visādi trauku

paveidi parādījās galdā, bet to starpā tikai pāris glāzītes... Vai tieši Šis apstāklis

neiezīmeja šī vēsturiskā momenta vienreizīgumu un reize arī traģismu?

Kā pēdējais pie galda mūsu tuvumā pienāca jau pieminētais leroču-SS

pulkvedis un laipni palocījies apsveicinājās. Nezin no kurienes ziľnesis bija izrāvis

krēslu. Nu viľš to ar asu, bet korektu manieri piedāvāja pulkvedim. Pēdējais

pameta gandarītu skatu uz jaunekli un galvu palocot krēslu pieľēma. Bija skaidri

redzams, ka Šāds uzmanības ţests vecajam kungam ļoti paliku. Kur tā mācēja

uzvesties, tā jau bija kulturālu sabiedrība!

144

Kā vecā pulkveţa domas uzminējis tajā pašā acumirklī kā atspere gaisā

uzsviedās stalti izslējies virsleitnants. Pēc vislabākām jaunu virsnieku stājas

normām un ar labi iestudētu manieri viľš piecēla glāzīti pie sava kara svārka otrās

pogas un skaļi iesaucās: "Uz jūsu veselību, standartenfīrer!" Pulkvedis izslējās

manāmi taisnāks un atzinīgi atľēma sveicinājumu. Tad virsleitnants veikli izdzēra

konjaka glāzi. Pēc tam atkal pietuvināja glāzi otrai pogai un tajā pašā laikā

skatoties uz pulkvedi mazliet nolieca galvu. Rituāls bija galā!

Pēc tam virsleitnants pasniedza glāzi ziľnesim. Pēdējais paľēma arī pudeli.

Tad aizgāja galda galā. delikāti uzlika glāzi pulkveţa priekšā uz galda un piepildīja

to. Pēc tam atkāpās vienu soli un skaļi sasita papēţus... Varēja redzēt, ka uz šo

signālu pulkvedis tikai bija gaidījis. Ar drusku aptumšotu smaida palieku lūpu

kaktiľos siľš paľēma glāzi un klusēdams piecēla to pie otrās pogas un pēc tam

izdzēra. Glāzīte atkal ceļoja atpakaļ pie otrās pogas un to uz galda nolicis, pameta

pateicīgu skatu uz mūsu pusi. Tad viľš uzaicināja daţus virsniekus viľam sekot un

grupa atstāja galdu.

Līdzaicinātie virsnieki pagalam atklāti saviebās, taču nepaklausīt

neuzdrošinājās. Pēc īsas apspriedes pārtrauca vispārējo murdoľu telpā un paziľoja,

ka otrā delegācija dosies pie kara slimnīcas komandanta, lai atkārtotu priekšlikumu

slimnīcu evakuēt. To pavēstījis pulkvedis trīs virsnieku pavadīts aizgāja. bet mēs

pārējie, sēţot uz vulkāna krātera malas, turpinājām savas nodarbības, par tiesām

briesmām nedomājot. "Sveiks! — Vesels! — Stīvu vārpu!" Ir gan tādam gaiši

brūnam Sķidrumiľam patīkamas garīgās īpašības!

Pa to laiku nesen galda uzliktās pudeles jau uzrādīja krietnu kritumu un

virsleitnants norīkoja ziľnesi steidzīgi rūpēties par papildus dzērienu piegādi. Pats

vēl noteica, ka tāda lieta, kā kapitulācija atgadoties tikai vienu reizi cilvēka mūţā

un tāpēc tā esot pienācīgi un ar godu jāatzīmē... Un tur nu nevienam nevarēja būt

nekādu iebildumu. Teiktais saskanēja ar visu dalībnieku domām!

Pēc neilga laika atgriezās mūsu delegācija. Jau ar pirmajiem soļiem istaba bija

skaidrs, ka komandants noraidījis arī otro mūsu glābšanās mēģinājumu. To

pirmkārt varēja nojaust no tā vien, ka allaţ cienīgi nopietnībā iesvērušamies

pulkvedis tagad izskatījās pagalam sabrucis Viľi pat apveltīja slimnīcas

komandantu ar ne visai izmeklētiem epitetiem, kas bija retums! Daţi no tiem bija

pavisam nedrukājama paveida un labi vien, ka slimnīcas komandants tos

nedzirdēja. Tādā kārtā aiztaupījās nepārredzami sareţģījumi un varbūt pat darbs

pistolēm...

Šoreiz pulkvedis apmetās gara galda otra galā un drīz vien no turienes

dzirdēja plūstam sasutušu balsu plūdus: "Tā ir nedzirdēta cūcība! Tuklam

145

tankkuģim ļauj rūsēt ostā! Gaida, lai to pārľem boļševiki! Tas ir noziegums pret

tautu atraut lai tūkstošiem ievainotu tēvijas sargu, kad pastāv iespēja tos glābt! Vēl

varētu saprast, ja mums būtu darīšana ar angļiem vai amerikāľiem, bet ko tagad?

Vai tam plikadīdām tiešam nav skaidrs, kā boļševiki izrēķinās ar gūstekľiem? Nē.

tā lieta nevar tā palikt! Jāiet vēlreiz!"

Iebaudījis krietnu malku no viľam pasniegtas krūzītes, pulkvedis slējās atkal

kijas un šoreiz viľam līdz devās jau daudz vairāk telpas iemītnieku. Virsleitnanta

ciema kukulis bija visiem ļoti palīdzējis un tos sadūšojis. Pie galda bijām palikuši

vairs tikai puse no agrāki skaita. Kāds pat iesaucās, ka nu esot tīrāks gaiss un varot

kaut cik saprast, ko blakus sēdētājs sakot.

Tieši šajā mirklī atgriezās leitnants-jurists. Jau pa gabalu varēja redzet, ka

viľa plāns izdevies. Viľš staroja pār visu seju. Jā, zvejnieks bija piekritis un

izbrīvējis man vietu laivā. Pulkstens piecos jābūt pie laivas. Leitnants esot

sadabūjis vēl arī rokas ratiľus, kuros nogādāt mani uz zvejnieku ostu. Labais

draugs! Par ko visu viľš nebija domājis? Atbildēju viľam, ja vēlāk jutīšos tik pat

labi kā pašlaik, tad ratiľus nemaz nevajadzēs. Varēšu aiziet pats!

Bet izrādījās, ka bijām runājuši jau par ilgu. jo virsleitnants nepacietīgi

grozījās ap mums ar glāzīti rokā. Tiklīdz radās mazs elpas pārtraukums, tūdaļ

atskanēja: "Sveiks!" un viľš veikli iespieda leitnantam glāzi rokā. "Vesels!" —

pēdējais atsaucās un glāze drīz vien jau bija atkal atgriezusies pie manis.

Tad no kara slimnīcas komandanta apmeklējuma pārradās mūsu trešā

delegācija. Arī Šoreiz visiem deguni karājās zemu. Uz kreľķiem tiešām derēja

kāda spēkpadzēriena lāsīte, bet pudeles jau sen bija tukšas un ziľnesis nezin kur

vēl arvien kavējas? šur tur padzirdēja domu, ka nu jau viss esot tikpat sauss, kā

pēdējas lapas agrā pavasarī... Un bija taču pavasars arī toreiz!

Vīri sprieda un lēsa daţādi. Visiem likās, ka tas. kas pašlaik notika ir augstāka

mērā iesvērta cūcība un pēdējā un lielākā nejēdzība Šajā gadu simteni. To tā

nedrīkstēja atstāt! Vajadzēja būt kādai izejai no šis draudīgās un tik traģiskās

situācijas. Bet kādai? Tas vienkārši ir ārprāts. Kā lai groza slimnīcas komandanta

prātu loģikas virzienā? Jā — kā? Drošas atbildes uz šiem jautājumiem neviens

nezināja. Komandanta rokās ir izpildvara. Ko viľš ieskata par pareizu, pie tā viľš

paliek. Un šī iemesla dēj mēs paši to nemaz tā īsti neapzinādamies tagad it kā sēdē-

jām uz ledus gabala, kas peld silta ūdens pilnā baseinā...

Bet tad atvērās durvis un telpā ieklupa ziľnesis ar vairākām kastēm paduses.

Tās tūdaļ nolika zem sola virsleitnantam pie kājām. Pēdējais nekavējoties atvēra

kasti un skaļu atzinības saucienu apsveikts izdalīja četras pudeles uz garā galda. Un

146

nu atklājās aizkustinošs skats. Bija labi novērot, cik ātri un veikli pildījās un

tukšojās daţādie trauki, ko šodien lietoja kristālla glāţu vietā.

Tā vien Likās, ka ar kairu stiprā spēkpadzēriena malku iepumpētu jaunu

dzīvību nāvei nolemto viru pussabrukušajās krūtīs... Kas te notika, tas jau būtībā

izskatījis vairāk kā kapitulācijas svinēšana un nevis strupceļā nonākušu karotāju

pašapmānīšanas? Pudeles ceļoja apkārt lielā ātruma un viru sejas kļuva sārtākas,

bet viľu balsis arvien skaļākas. Pudeļu saturs bija nesis cilvēkiem skurbumu un

līksmi. Uguns dzēriena apmiglotajām acīm cilvēki vairs neredzēja lietu traģiskumu

un ar alkohola saviļľoto asiľu šalkšanu dzīslās bija iedrošinājusies smagajam

ceļam, kas tos sagaidīja... Likās, ka lieku reizi par pareiziem pierādījās Ģētes vārdi,

ka dzīve ir panesama tikai tad, ja esi iedzēries...

Veselīgais šķidrums lika ziedēt arī pulkveţa vaibstiem un šādā kārtā

sasparojies viľš nu jau ceturto reizi devās pie slimnīcas komandanta līdzľemot

"pulku" Četru viru sastāvā. Kā stāstīja daţi. Šoreiz esot ľēmuši līdz pamatīgi

apspriestu un smalki izanalizētu priekšlikumu. Mums atlika tikai turpināt iesākto

darbu un brīnumainā kārtā es jau biju tiktāl "atspirdzis," ka pārcēlos sēdēt pie

galda.

Sarunu gaitā noskaidrojās, ka tiklīdz iestāšoties miglainā vakara krēsla, arī

virsleitnants uzmeklēšot kādu jau iepriekš sarunātu laivu, lai dotos uz Zviedriju.

Prasīja arī manu padomu, vai doties jaunajā dēkā uniformā, jebšu privātā uzvalkā?

Es atbildēju ar pretjautājumu: "Ja tev ir uzvalks, vai tad vēl būtu jāšaubās?"

Īsu mirkli pēc tam ar lielu troksni un jautrību zālē iegāzās pulkvedis ar

pavadoľiem un nu skaidri varēja redzēt, ka viľiem ir mums vēstāmas labas ziľas.

Kāds no delegātu vidus straujā vēziena pieklupa dzīru galdam un paziľoja, ka

pirms labo ziľu publicēšanas, delegātiem pienākoties grūti nopelnītā glāzīte. To

teikdams viľš sajūsmas pārpilns pasniedza pulkvedim pilno glāzīti. Parastajā

rituālā pēdējais iztukšoja dzēriena trauku un atgrieza to devējam. Kad visi delegāti

bija stiprinājusies pie uguns dzēriena, pulkvedis pacēla roku par zīmi. ka vēlās

klusumu.

Klusums acumirklī arī iestājās. Nu pulkvedis paziľoja, ka delegācijai beidzot

izdevies uzvest slimnīcas komandantu uz loģikas ceļiem un pēdējais piekritis kara

slimnīcas evakuācijai uz Vāciju. Pulkstens piecos sāksies uzlādēšanas uz tukšā

tankkuģa "Rudotph Albrecht" un līdz ar krēslas iestāšanos peldošā kapa slimnīca

atstāšot Kurzemes krastus...

Pulkvedis, likās, sakārtoja domas. To izmantoja tuvāk stāvošais virsnieks un

pasniedza vecajam kungam dzintarkrāsas šķidruma glāzīti. Iestiprinājies pulkvedis

atsāka ziľojumu. Komandants tomēr esot uzspiedis delegācijai noteikumu, ka

147

tukšajā kara slimnīcā jāatstāj pēc reglamenta paredzētais ārstu, ţēlsirdīgo māsiľu

un sanitāru skaits...

Šis noteikums manā uzskatā taču ir vācu disciplīnas augstākā stulbuma

pakāpe. Vai iepretim boļševikiem drīkstēja pielietot šādu nostāju? Vai šeit

disciplinēts godīgums nav noslīdējis līdz smejamai vientiesības pakāpei? Šādu

pieeju varētu saprast, ja būtu darīšana ar kulturāliem ienaidniekiem, bet šajā

gadījumā, kur esam pasaules negantākā meţonības iemiesojuma priekšā,

komandanta izrīcība nebija attaisnojama.

Debates par Šo nejēdzību turpinājās un beidzot mūsu, nu jau drošie delegāti

vēl pāris reizes ieradās pie komandanta, lai mēģinātu taču vēl pēdēja brīdi grozīt

viľa lēmumu — bet - īss palika bez panākumiem. Tukšajā slimnīcā jāpaliek

reglamentā paredzētam ārstu, māsu un sanitāru skaitam!

Sakarā ar slimnīcas pārcelšanu uz Vāciju, sirsnīgi pateicos leitnantam par

draudzības tik košu apliecinājumu, taču teicu iri. ka tā kā man vēl nepieciešama

medicīniskā aprūpe, tad došos ar slimnīcu, lai notiek. kas notikdams. Šī jau nebija

pirmā reize, kad riskēju un varbūt ari ne pēdējā reize, kad jāizšķiras. Risks katrreiz

jāuzľemas ar domu, ka šis ir pats mazākais kāršu spēles pasākums...

Vēl pirms atvadīšanās izdzērām pāris "ceļa kājas" un leitnants bija gatavs

doties ceļā. Pirms iešanas viľš vēl tā savādi noskatījās manī un tad virsleitnantā,

teikdams, ja viss labi izdošoties, tad jau redzēšoties Zviedrijas krastā. Vēl rokas

spiediens un viľš bija projām.

Leitnanta pazušana laikam satrauca virsleitnantu un ari viľi sāka zvāroties

savā sēdvietā. Pārāk daudz laika neesot vairs palicis līdz laivošanai. Tāpēc jādodas

atpakaļ uz novicini un tad tālāk. Virsleitnanta pirmais mēģinājums piecelties

sabruka ki slikti sagatavots izlūkošanas iebrukums. Otrreizēja tieksme piecelties

tomēr izdevis, jo šoreiz ziľnesis uzcēla savu komandieri kājas. Ari es pieceļos un

aizrādīju virsleitnantam, ka zem sola paliek viens kartons ar konjaku. Ar pavārgu

rokas kustību virsleitnants novēlēja pudeles man. ka pats teica: zālēm pret jūras

slimību! Atvadījāmies sirsnīgi un virsleitnants ziľneša balstīts un vienam otram uz

grūzdamies, bet ari tūdaļ atvainodamies, izlīgojās no mūsu istabas un pazuda

manam skatam.

Kā vēlāk noskaidrojās, abi virsnieki bija starp tiem baltiešu karotajiem, kurus

Zviedrija izdeva boļševikiem. Kādas savādas ir liktens lemtās gaitas mums

ikkatram? Dziļāk padomājot jāatzīst, ka katram ir sava dzīve, sava nolikta dienu un

nakšu virkne, kas izstaigājama no viena gala līdz otram. Daţam viegliem solīšiem.

citiem izbrienāmām kā rāvaina dūksts... Jābaidās tikai no zemestrīcēm, pērkona,

uguns un tēva!

148

Dziras beigušās un drauga vairs neviena. Logā rīts un jauna darba diena...

Pēc draugu aiziešanas sāku uzľemt "inventūru." Manā ticībā bija portfelis un

četras pudeles konjaka. Pedejis sagādāja rūpes. Manta nospieţ sirdi, teica arvien

vecā māte. Te nu bija atkal lieks pierādījums senās gudrības patiesībai. Cik daudz

labāk justos, ja nevajadzētu uztraukties par brūno šķidrumu? Viena soma — viena

bēda!

Bet ja manta reiz bija, tad jāgādā par to, lai to pasargātu. Sāku pārkrāmēt

portfeļa saturu. Tā kā tur glabājis tikai bārdas dzenamie piederumi kopā ar zobu

tīrāmiem rīkiem, tajā vajadzēja atrasties vietai ari dārgajām pudelēm. Pakoju un

pār-pakoju līdz beidzot pūstošā manta bija droši iesaiľota un nu jutos sagatavojies

tālajam ceļam. Lai nāk. kas nākdams — mani organizācijā viss bija vislabākā

kārtībā.

Gaidot rīkojumu doties uz ostu pastaigājos pa zāli. kuri troksnis nu jau bija

sasniedzis neiedomājami augstu pakāpi un ja gribētu klausīties, tad tāpat neko

nevarētu saprast. Zāles tālākajā nostūri atradās grāmatu plaukts, kuru visu laiku

nebiju ievērojis. Pacilāju vienu, otru grāmatu, bet tās visas bija vācu autoru un

mani maz vien interesēja. Beidzot acis aizķērās it kā pazīstamā rakstā. I iesāk

ieskatījies lasīju: "Jānis Grots — Dziļos sniegos — Dzejas — izdevis Grāmatu

zieds. Rīgā, 1937. gadā." Tā manā roka gulēja glīti pelēkā linu audeklā iesieta

latvju grāmata.

Desmit domu sastrēga galvā. Domāju vienādi — domāju otrādi. Ievērojot

šīsdienas juku un chaosa gaisotni, nebūtu nekāda māksla grāmatu vienkārši

paľemt. Bet vai tas būtu godīgi? Noteikti nē! Bet vai Rīgā mana dzīvokli nepalika

simtiem manas grāmatas? Droši jāpieľem, ka tās es nekad vairs neatgūšu.

Pāri mugurai pārskrēja šermuļi iedomājoties kādu likteni piedzīvos manas

grāmatas, jo |oti iespējams, ka tie, kas mantos manas grāmatas tās vienkārši

izkurinās krāsnis vai aizsviedīs mēslainē. Vai dotajos apstākļos man varētu

pārmest, ja kā vienīgo dzimtās zemes piemiľu līdz pasaules tālēs paľemu latviešu

grāmatu, par kuru neviens cits neinteresējās?

Izšķīros un nevienam neslēpjot ieslidināju grāmatu savā ceļa somā. No tās

vēsturiskas dienas nu jau pagājuši vairāk kā četrdesmit divi gadi, bet vēl arvien

linu audekla apvalkā iesietā grāmata rotā manu grāmatu plauktu. Tā ir vienīgā no

Latvijas pēdējā brīvības stūrīša līdzpaľemtā gara maize... Kad vien pašķirstu dzeju

lapas, acu priekšā tūdaļ| uzburās līdz grīdai ziliem dūmiem pilnā telpa ar skaļo

murdoľu visapkārt. Tas bija toreiz! Un vai nebija zīmīga jau kaut vai pati pirmā

rindkopa dzeju grāmatā: "Paľemat vilcienus, kuģus un sliedes..." Ar vilcienu pāri

149

slieţu tīklam jau biju ieradies līdz Ventspilij. Tagad ľemšu kuģi tālākceļam un kas

zina. kādas sliedes man vēl priekšā.

Apsēdies uz savas gultas gaidīju evakuācijas sākumu. Te pie manis piestājās

ţēlsirdīgā māsiľa ar Sarkano krustu uz priekšauta. Viľas izskats liecināja, ka nav

vesela. Sarkanos plankumos sapumpusī seja un saraudātas acis to skaidri parādīja.

Bija pārsteigta, ka es sēţu gultā, jo esot to sarakstā, kuri jānogādā kuģī guļus.

Turpat drīz ari noskaidrojās māsiľas izskata iemesls. Viľa kopā ar vel daţam

latvietēm esot to starpā, kas nozīmētas palikt Ventspili tukšajā slimnīcā. Esot

jāpaliek ārprātīgai iedomājoties, kas viľas sagaidot līdz ko ieradīsies aziāti. Kādu

pretestību nespēcīgās sievietes varēšot izrādīt okupācijas meţoľu ordām veļoties

pāri nabaga tēvzemei? Jālēcot vai jūrā?

Sacītais uztrauca arī mani un es zināju, ka kaut kas bija jādara, bet kas? Kā lai

glābj nāves ēnas apľemtās māsiľas? Domas joľoja, bet izeju no sasodīti negantā

stāvokļa neatradām. Beidzot, skatoties bezgalīgajā chaosā mums visapkārt prātā

iezagās doma, ka izmantojot panikai līdzīgo sajukumu jārīkojas drastiski.

Lai izbēgtu no drošā pazemojuma mēnešiem, ieteicu māsiľām zīda zeķēm

pārvilkt karavīru bikses vai stulmeľus un vispār "ielīst" karotāju drebēs. Gādāt arī

par to. lai katrai būtu kāds ievainotā pārsējs un neiztrūktu arī mēteļa pogcaurumā

ievērtā ievainoto pazīšanas zīme ar visiem datiem. Tā sagatavojušās māsiľas tad

iejuktu karavīru barā un burzmā nokļūtu uz kuģa. Nākošajā dienā noskaidroju, ka

plāns bija izpildījies bez starpgadījumiem. Tā paredzamam liktenim bija izglābušās

visas māsiľas, kam bija jāpaliek tukšajā slimnīcā un tas noticis par spīti tam. ka

uztraukumā vienai otrai bija aizmirsies paslēpt zīda zeķes zem karavīru mēteļiem...

Gaidot "ūdens kustēšanās" sākumu stāvēju pie loga. Ventspils ielās valdīja

modri nervoza rosība, šur tur kustējās pajūgi, automašīnas, gājēji ar paunām un

nelielas karavīru grupiľas. Aina satricināja ar savu traģismu. Likās, ka ielai un

pagalmiem, jumtiem un pagrabiem, vārtiem un kāpľu telpām ir acis un ausis un

varbūt pat ieroci? Ka šur tur slēpjas neskaidri elementi, ļāva nojaust kādas nervozi

neveiklas rokas sakustināts aizkars, vai kāda kustīga ēna bēniľu lūkā...

Steidzīgiem soļiem pāris dakteru parādījās mūsu istabā un paziľoja, ka sākās

slimnīcas pārvietošana uz kuģi. Mūsu telpas iemītniekiem jānovietojas kuģa

virsnieku mesē tūlīt pec gultas reţīma pacientu nogādāšanas drošībā. Tā drīz vien

sākas ievainoto gājiens, kas vilkās garās rindās ostas virzienā.

Atmiľā aizķēries šaušalīgais iespaids, kas radās ejot garām iebraucamo vietu

tumšiem vārtu iedobumiem. Tur grozījās atbaidoša izskata tumši ķermeľi, kurus

uzskatot sien šermuļi pārskrēja mugurai. To ļaunie skati pavadīja mūs un tā vien

likās, ka tie būtu gatavi pat pārkost mūsu rīkles, ja vien apstākļi to atļautu. Kas gan

150

tie varēja būt un no kāda tautas slāľa? Tumšo elementu acīs skaidri varēja saskatīt

neslēptu naidu...

Droši vien tādi paši salašľas, kas pēkšľi uzradās Rīgā 1940. gada 17. jūnijā un

kurus iesūtīja boļševiku varas vīri. Nebija jau ari nekāds brīnums, ka tādi uzradās

ari Ventspilī. Kurzemes meţi taču bija pilni daţādu pretestībnieku un pat boļševiku

partizānu nogrupējumu. Nebija taču ari nekāda māksla iefiltrēt šos nenosvērtos

elementus pilsētā, kur tiem uzdeva iespēju robeţās traucēt pastāvošo kārtību,

pašiem paliekot slēpľos, līdz parādīsies pirmie boļševiku "atbrīvotāji"...

Dodoties uz ostmalu starp vecajām noliktavām nejauki vilka vējš. Gluţi zemu

brāzās tumši un biedīgi mākoľi. Sāka viegli smidzināt. Rūs nepatīkams ceļojums.

Bet varbūt tā ir arī labāk? Būs vieglāk šķirties no tēvzemes, pat varbūt uz mūţu...

Gājiens apstājās ūdens malā. Viļľi, šļakatām plīstot, izšķīst pār krasta

akmeľiem. Gaisā nemitīgi trīc un dūc kāda neredzama saspringta stīga. Dabā kaut

kas pārvēršas, nobriest, gatavojās! Kam? — Vētrai? — Negaisam? — Nezinu, bet

tad pat mani pārľem vārdā nenosaucams satraukums. Kas būs?

Slimnīcas vadība bija noteikusi, ka pirmos uz kuģa novietos ievainotos, kuri

paši nevarēja pārvietoties. Pēc tam virsniekus un tad pārējos kara slimnīcas

piederīgos. Kad viss, kam sakars ar kara slimnīcu droši novietots, uzejas tiltiľus

atļaus lietot ostas krastmalā saplūdušiem karotājiem.

Tuvojoties ostai jau pa gabalu varēja redzēt milzīga apmēra kuģa kontūras.

Tur noenkurots stāvēja tankkuģis uz kūja melnā sāna baltiem burtiem pretim

mirdzēja uzraksts "Rudolph Albrecht". Ostā tālāk pa kreisi skatam atklājās daţi

izdegušu un sarkanīgi norūsējušu kuģu skeleti.

Mūsu nokļūšana uz kuģa bija pielādēta ar vārdos neizsakāmu spriegumu. Šeit

uz spēles bija tūkstošiem karotāju pēdējā iespēja izbēgt boļševiku gūstam. Tāpēc

labi saprotams, ka Šeit krustojās disciplīnas paliekas ar egocentrisko sevis

saglabāšanas dziľu. Bet šāds atbrīvotu emociju spēji uzliesmojums nebija iepriekš

aprēķināms.

Kad ievainoto gājiena sākums jau bija sasniedzis ostu un tuvojās kuģa uzejas

tiltiľam, krastmalā stāvošie karavīru tūkstoši Šūpojās kā jūras viļľi un ţandarmu

ķēdei, kas sargāja mūsu nokļūšanu uz kuģa. bija jāpūš vaigos. Kad karotāju masas

spiediens draudēja pārraut ţandarmu ķēdi, pēdējie izlaida daţas mašīnpistoļu

kārtas pār karavīru lavīni un sakaitētie prāti mazliet norimās. Taču krastmalā vēl

arvien iebrauca pa mašīnai, kuras aizdedzināja un atbraucēji skriešus devās kuģa

virzienā.

Degošās mašīnas gādāja par to, ka ostu apľēma nejauki smacējošu un treknu

dūmu mākoľi. Kāpjot kuģī domāju — projām došos pagaidām. Kad varēsim

151

atgriezties, būšu to starpā, kas atgriezīsies. Ja nē — pieľemšu to, ko liktens man

nolēmis šajā dzīvē...

Uzlādēšanās vilkās turpat vai trīs stundas un tikai pusdeviľos vakarā līdz

pēdējai iespējai pārlādētais kuģis bija gatavs doties dēka, no kuras ar veselu ādu

varēja ari neiznākt. Uzvilka kuģa laipas, pacēla enkuru un pēdējais griezīgais

sirēnas kauciens draudīgi vēsajā, ka pienācis laiks saraut visas laicīgās saites ar

visu, kas paliek tēvzemes krastā... Tad melnais korpuss lēni atdalījās no

krastmalas...

.......granāta pēc granātas lido uz ienaidnieka sapulcēšanās vietām......

152

KURZEMES KAPITULĀCIJAS IMPRESIJAS.

Mums nav ne tiesību, ne laika,

Pat sevi krustā pienaglot,

Mums jādzied pāri bēdu bēdai,

Vēl jāprot ľemt, vēl jāprot dot....

(No tēvzemes vēstules)

1945. gada 8. maijā pēc kapitulācijas pasludināšanas virs Kurzemes pēdējo

reizi mirdz vācu lidmašīnas, Tas ir ceļa no Norvēģijas uz Vāciju, bet nosēţas vēl

Grobiľas lidlauka, lai uzľemtu un nogādātu Vācijā Kurzemes kaujas vissmagāk ie-

vainotos karavīrus un daudzbērnu ģimeľu tēvus.

Ka zināms, Ju-52 tipa transportlidaparāti var uzľemt krietni daudz kravas.

Cerot uz pēdējo izglābšanas brīnumu lidlaukam apkāri sapulcējies milzīgs karotāju

pieplūdums. Bet viens ir skaidrs visiem klātesošiem. Visiem vietas trīsdesmit

piecas lidmašīnās nebūs! Sanitārais personāls visu laiku pūlās un skrien klupdams,

krizdams, lai ātrāk piepildītu visu 35 lidmašīnu vēderus.

Daudzi apkārt stāvošie aizdomīgi raugās uz dienvidu pusi no kurienes

sagaidāma boļševiku parādīšanās. Karotajiem liekās, ka var jau sadzirdēt

sarkanzvaigţľoto tanku rūkoľu un tiem pārskrien tirpas pār mugurām.

Noraizējušos skatus uz dienvidaustrumu pusi pamet ari ievainoto transporta

vadītāji. Taču pa to laiku visas lidmašīnas jau ir uzľēmušas laimīgās lozes

izvilkušos karotājus, kam vēl pēdējā minūtē izdevies izglābties no boļševiku gūsta

un nāves.

Lēnām, viena pēc otras, lidmašīnas ieslīd skrejceļa taisnē un tās pavada

skaudības un ilgu pilni skati, jo Grobiľas lidlaukā paliek vēl daudzi, daudzi smagi

ievainotie grenadieri, kam lidmašīnas vairs nebija vietas. Tur palika sanitāri,

lidmašīnu apkalpes vīri un neskaitāmu karotāju drūzmains pūlis. Minūtēm tekot

viena pēc otras virs Kurzemes laukiem, ezeriem un meţiem pace|ās 35 līdz pēdējai

iespējai pieblīvētas lidmašīnas. Tās apmet pusloku gaisā un tad iesvērās dien-

vidrietumu virzienā pazūdot palicēju skatiem.

Pēc neilga laika no Kurzemes austrumu puses gaisā parādījās boļševiku

iznīcinātāju eskadriļļas un airā gaitā pazuda dienvidrietumu virzienā. Nedaudz

vēlāk lidlauka radiotelegrafisti uztvēra nesen no Grobiľas pacēlušos lidmašīnu

izmisuma palīgā saucienus. Acīm redzot, boļševiku iznicinātāji bija uzbrukuši

neapbruľotajām Ju-52 mašīnām, kas, smagas kā pielijušas bites, lēni slīdēja virs

Baltijas jūras baltgalvainiem viļľiem. Ar Šo uzbrukumu boļševiki atkal lieku reizi

153

bija pastrādājuši spoţu "varoľdarbu" nogāţot 32 lidmašīnas ar simtiem un simtiem

smagi ievainotu karotāju ķermeľiem jūrā!

Cik gan savādi tas notiek dzīve. Vel nesen lidmašīna iekļuvušajiem tikās, ka

viľi ir laimes izredzēti. Atpakaļpalicēji sajutās kā liktens šausti dzīves pabērni. Bet

gala iznākumā tikai trīs lidmašīnu vēderos paglābušies karotāji ieradās Vācijā, kāds

gan gals piemeklēja neapbruľotus ievainotos vēl pēc karu beigām? Kas tas gan bija

par "skaistu" un klasisku kara noziegumu?

Ka degošas lāpas 32 lidmašīnas ietriecās putojošās Baltijas jūras vi|ľu krēpēs,

lai nekad vairs nebūtu ne miľas, ne ziľas, ka tādas kādreiz bijušas un ka tajās uz

laikiem pazuda daudzu smagu un izmisīgu kauju varonīgie cīnītāji? Cik brīnišķīgās

krāsās Šeit atmirdz boļševiku "cilvēcība"? Statistika rādija, ka šīs bija pēdējās vācu

lidmašīnas, kuras notrieca pēdējā kara sakarībās. Pēdējās tāpēc, ka citi uzvarētāji

tomēr respektēja kara beigas.

Tikko pieskārāmies izmisīgu kauju varonīgajiem cīnītājiem. Tā tas arī bija.

Taču domāju, ka ir vieta ieskatīties pāris gadījumos, kas bija arī vienīgie, kad

neskatoties uz visām spiedošām fiziskām un psīchiskām grūtībām, kā arī

bezcerību, tikai vienreiz Kurzemē notika smags disciplīnas pārkāpums. Kāds ostas

apsardzības kuģītis pēkšľi aizbēga uz Zviedriju. Izrādījās, ka kuģīša pieci apkalpes

vīri bija sadumpojušies un ar pāris Šāvieniem nogalinājuši savu komandantu un tad

aizbēguši.

Vēl vērts pieminēt vienīgo gadījumu Kurzemes cietokšľa kauju laikā, kad no

563. vācu kājnieku divīzijas lielāks skaits karotāju brīvprātīgi pārbēga pie

boļševikiem. Tā bieţi vien atgadās, ka viena karote darvas samaitā veselu medus

mucu!

Dzīve Kurzeme bija kā līdz pēdējai iespējai saspīlēts loks, kas drīz būs

savilkts pāri tā izturības spējai un kuru nekontrolējami spēki lieca uz lūzumu. Virs

Kurzemes debesīm savilkās ik dienas jo tumšāks un tumšāks negaiss, par kura

izmēriem nevienam nebija pat vismazākā priekšstata. Prāti bija nemierīgi, kā

neskaidras trauksmes gaidās, kā lielu notikumu priekšvakarā.

Kaut ari visi nojauta, ka virs latvju zemes pēdējā stūrīša jau mēnešiem ilgi

karājās katastrofa, tomēr tai pienākot cilvēki bija un palika nesagatavoti, pārsteigti

un nevarīgi. Kapitulācijas diena, pret kuras atnākšanu, viľi bezizejā iedzīti, bija

koncentrējuši spēkus, cīnījušies un pastāvējuši jau zaudētajās pozīcijās tik ilgus

mēnešus — tā tagad bija pienākusi. Tas bija prātam neaptverams notikums. Radās

sajūta, ka Kurzeme atrodas kā milzu kapā. Viss miris. It ne kā vairs nav un pāri

latvju tautas nākotnei lejup slīd it kā zārka vāks. Pēdējā nedēļa Kurzemē tik tiešām

likās, kā mīļa tuvinieka bēru dienas. Valdīja kapa klusums.

154

Gūsts ir pasaules vēsturē pazīstams un ir bijis neizbēgams visos karos, visos

laikos. Taču, līdz šim, varonīgs pretinieks ari gūstā bija pelnījis cieľas pilnu un

cilvēcīgu apiešanos. Bet vai cilvēcīga apiešanās sagaidāma arī no boļševikiem, kas

nemāk cilvēcīgi apieties pat ar pašu pilsoľiem? Vai tāda sagaidāma arī latviešu

leģionāriem? Sāpīgās atmiľās kavēties nav leģionāru dabā. Tāpēc tie klusē. Bet

vēsture kādreiz par to stāstīs un bez ienaida un bailēm atklās visu patiesību! Tad

vienreiz necilvēku rīcība būs pienaglota pie kauna staba!

Daudzi vēl cer uz pieľemamiem noteikumiem kā to karavīri pēc sešām

smagām un ar uzvaru izcīnītām kaujām būtu pelnījuši. Tomēr, kā redzams, katra

godprātība un cieľa šajā karā nodzisusi visās pusēs. Viss veltīgi. Daudzu gadu karš

ar trūkumu, briesmām, izsalkumu, aukstumu un ciešanām nu ir izturēts, tagad ir

gals un beigas visam!

Par to, kas sagaidāms no boļševikiem, nekādas roţainās il-lūzijas neloloja arī

Latviešu korpusa komandieris Valters Krigers. Kad viľš ieradās Štrekenbacha

komandpunktā, viľu pavisam vairs nevarēja pazīt. Viľa sejā atspoguļojās gruzdošs

un mēms sāpīgums un it kā neizskanējis un neizpausts izmisuma kliedziens. Kā

nāves tuvuma ēnas? Kāda starpība starp to patuklo, baltsejaino un jautri patīkamo

komandieri, kurš stalts sēdēja sava skaistā zirga mugurā 1944. gada septembrī?

Tagad viľš nebija spējīgs dot mutvārdu pavēli Štrekenbacham par

kapitulāciju. Ne vārda neteikdams viľš pasniedza pēdējam uz kopējamā papīra

strēmeles uzrakstīto ziľu par kapitulāciju. Jā, ir grūti nest Ījāba vēsti!

Pazīstot boļševikus un to zvēriskumu, latviešu karotāji Kurzemē kalkulēja

vēsi. Kad Deviľpadsmitās divīzijas pulkiem pienāca kapitulācijas pavēle, tai sekoja

tikai nedaudzi karotāji. Lielākā daļa nevarēja pieľemt rūgto dzīves īstenību un

pavēles prasītās baltās lupatas neizkāra. Ta bija absolūti ačgārna doma, ka militāri

neuzvarētais Kurzemes cietoksnis nu būtu jāuzdod bez cīľas un pašiem jādodas par

visu vairāk nīsto boļševiku gūstā? Domāju, ka man piekritīsiet, ka ir neiespējami

izteikt to. ko izjūt norūdīts karotājs, kam pēkšľi no cīľas stājas jāsamierinās ar

padošanos gūstā? Tas tā vispārēji, bet ko izjūt latviešu grenadieri tāda gadījumā?

Tos sagaida trūkums, bads, nāves briesmas un suľa zemiskums!

Latviešiem šāds gūsts nozīmēja vēl daudz vairāk necilvēcības, jo tos uzskatīja

par padomju pavalstniekiem un tāpēc pielāgoja likuma punktu par cīnīšanos pret

"savu valsti" — lielo padomju dzimteni. Sī iemesla dēļ tūkstošiem latvju karotāju

iegāja Kurzemes meţos un purvos līdzľemot visus iespējamos ieročus, munīciju,

pārtiku un medicīniskos piederumus.

155

Sī neoficiālā cīľa ilga daudzus garus gadus. Tādā sakarībā, latviešu cīľa pret

visvairāk nīsto ienaidnieku, kas sākās 1941. gadā. atkal turpinājās un šoreiz

beidzās tikai pēc 1962. gada. Starplaikā bija pagājuši divdesmit gadu.

Nacionālie partizāni okupētajā Latvija bija nakts un meţa cīnītāji. Tiem bija

nereāli domāt par uzvaru, bet viľi cerēja uz palīdzību no ārpuses. Cerēja arī, ka

sāksies ka(š Padomi-jas un rietumu sabiedroto starpā. Šādas cerības īsi pēc kapi

beigšanās baroja arī angļu izlūkdienests. Taču. kā vēlāk noskaidrojās šī angļu

rīcība bija maldinoša un neatbildīga. Nepārdomātu soli spēra arī "Amerikas Balss'

sākuma raidījumos, kuru sauklis bija: "Roll back the Iron Curtain!"

Nepieciešamība mācīja partizāniem izstrādāt smalku taktiku. To prasīja arī

dzīvības saglabāšanas instinkts. Kā bēgļiem un "zaļās muiţas" iemītniekiem

viľiem bija svarīga nevien cilvēku, bet arī suľu draudzība. Kā gan savādāk lai

nakti tuvojas kādai mājai bez liekas riešanas trokšľa sacelšanas?

Kaut ari meţa dzīve bija paša izraudzīts dzīves veids un nevis citu uzspiests

cietums, vēlākajos gados tomēr daudziem arvien bieţāk sāka uzmākties agrāk

nepazītas sajūtas un it kā sīvs ţēlums pašiem pret sevi. Bija jādomā par to. ka īstā

dzīve norit kaut kur citur un tā ir daudz pilnīgāka nekā tā, kas vadāma šeit meţā.

Dzīve, kur valda miers un patīkama, drošības pilna ikdiena. Vai tiešām nekad vairs

nebūs iespēja reizi atkal kārtīgi izgulēties ar tīru palagu klātā gultā? Un silta istabā?

Tādi un līdzīgi jautājumi uzmācās daudziem meţa brāļiem itin bieţi.

Pirmajos pēckara gados okupētajā Latvijā darbojās īpašas iznīcinātāju

formācijas, kuras organizēja no latviešu pašu kadriem. Tajās tad arī salasījās visādi

rīkļu rāvēji, krimināli elementi un savas ādas glābēji. Tie apkaroja un izrēķinājās ar

nacionāliem partizāniem un ar visu krūti aizstāvēja sarkano reţīmu. Daudzi

iznīcinātāji paši apgūlās Kurzemes purvājos un meţos. Taču ar laiku sadila arī

partizānu rindas, kas dotos apstākļos bija nenovēršams.

Šī savstarpējā iznīcināšanās ilga līdz pat 1962. gadam, kad beidzot partizānu

skaits sadrupa pagalam mazs. tā kā nebija vairs praktiski iespējams ciľu turpināt.

Uz eţiľas bija atkal noliktas ārkārtīgi daudz galvu, Galvas, kas bija par lepnam, lai

zemotos nīsto iebrucēju slepkavīgo izdarību priekšā. Tēvzemes altārim bija ziedots

atkal ārkārtīgi daudz!

Kurzeme nedeva vārdu latviešu pēdējai cīľai par Latviju vien. bet cīľas tur

bija vēl ari visas šīs gigantiskās piepūles visaugstākais vainagojums. Nav

Kurzemes cīnītāju vaina, ka atklātā kaujas laukā nepieveiktiem. tiem ieročus no

rokām izľēma tikai kapitulācija! Kurzemes cietoksnis bija un palika vienīgais

frontes iecirknis — militāri neuzvarēts. Kurzemes kapitulācija pieradīja, ka

156

pasaules akluma dēļ rupjš un zvērisks spēks triumfēja pār smalku un asprātīgu

stratēģijas un taktikas veiklību!

Taču līdz ar to ciľa par Latvijas brīvību kaujas laukā bija tikai pārtraukta. Tā

vēl turpinājās visādiem citiem līdzekļiem un

Neviens karotājs nekad nezin, cik ilgi būs atļauts atpūsties,

tamdēļ tiklīdz kaujas apstājas - vīri tūdaļ "norauj mirklīti"

Šeit tanku apkalpe, pēc dienām bezmiega un silta ēdiena,

nokrituši kaujas starpbrīdī cietā miegā zem tanku

kāpurvaţām...

Frontiniekiem bija pazīstams ierocis "maujošā govs." Šeit

redzams šis ierocis kopā ar granātu, kuru izšāva ik pa 10

sekundēm, lai neapgāztu ratus. Šo ierīci izlietoja smagu

tuvumā esošu objektu apkarošanai ar sprostartilērijas

uguni, kā arī dūmu aizklāju izveidošanai, kur tas bija

izšķirošs.

157

tā turpināsies tik ilgi, kamēr Daugavā reiz atkal ies brīvības ledus!

Nekur vairs neaizies no meţa pēdas. Ar postu — pīšļos paliks viss...

(Valentīns Pelēcis)

UZ KUĢA BALTIJAS JŪRĀ.

Dzimtenes krastā,

Vīri, kas dzīvi vēl esat, jel turiet,

Karogu mastā!

(Kārlis Dziļleja)

Piekrastes vecās noliktavas, šaurās ieliľas un beidzot zvejnieku ostas zemās

tīklu būdas pamazām izkusa krēslā un izzuda skatam. Izzuda daudziem varbūt pat

uz visiem laikiem, uz nekad neredzēšanu vairs? Kuģim arvien raitāku skrējienu

uzsākot ātri vien attālinājāmies no pēdējā vēl brīvā tēvzemes krasta un jau slīdējām

garam lidlaukam, kur itin vērienīgi gaišās liesmas dega daudzās šeit pamestās

lidmašīnas. Liesmām cauri vijās melnu eļļas dūmu vērpetes.

Ventspils krasts palika arvien tālāks un pilsētas veidols drīz vien izkūpēja

krēslainā dūmakā. Nu jau kuģis bija atspēries visā spēkā un vārpstai tumšus ūdens

mutuļus augšup grieţot arvien ātrāk un ātrāk traucās uz Ciotlandes pusi.

Tumsā vēl varēja samanīt viļľlauţu — molu-akmens dambi, kas aizsargāja

ostu pret milzīgajiem jūras viļľiem. Aiz tā vairāk nojaušama nekā redzama, guļam

palika Ventspils. Aptumšota un sevī ievilkusies pilsēta likās ii kā zemei pieplakusi,

kā viesuļuguns laikā zemei pielipis karotājs, gaidot uguns vētras pārtraukšanu.

Pilsēta bija iegrimusi kā ūdenī. Bet tad Ventspils pusē pēkšľi kaut kas gaisā

aizdegās un neparasti ātri slīdēja uz leju. Laikam kāda lidmašīna...

Visi mūsu istabas iemītnieki bijām nometināti kuģa virsnieku kluba telpā, no

kuras augšup uz klaju veda pašauras kāpnītes. Kamēr no Kurzemes krasta vēl kaut

ko varēja samatīt, gribēju pavērties vēl uz to pusi. Bet par kāpľu galu tālāk

nevarēju likt, jo tur sākas karotāju masa, kurai cauri tiki nebija izredţu. Visapkārt

valdīja tvaika un karstas eļļas smaka, bet pāri galvām vidēja melni zila debess.

Pakāpos uz kādas mucas turpat kāpľu gala.

158

No krasta vilka salts, vienmērīgs vējš. Jo vairāk kuģis paātrināja gaitu, jo

augstāk sitās viļľu Šļakatas un putas. Tādēļ, lai sargātos no slapjuma, karavīri bija

pārsegusies ar teltenēm. Tie bija sakľupuši viens pie otra un atspiedušies pret

kaimiľu mugurām. Daţiem bija izdevies saritināties kamolā starp pārējo zābakiem,

pleciem un elkoľiem.

Raudzījos tumšajā tālē un kaut kas iepriekš neapjausts sakapā man kaklā.

Zobus sakodis mēģināju tā pa īstam apzināties šī mirkļa vienreizīgumu, liktenību

un traģiku. Visu to aptverot krūtīs spalgi saţľaudzas šķērssvītrotais muskulis.

Reize ar to nezin no kurienes, vakara krēslas aizsegā acu kaktiľos saradās tāds

savāds miklums Krūtis vel arvien spieda griezīgā sāpe un kakla gala veidojās rūgts

kamols.

Tad pat netālu no manis atskanēja mutes harmonikas skaľas. Tūlīt melodijai

līdz plūda daţas ļurbīgas balsis. Tā kā biju savā iekšiene dziļi ievainots, man galvā

iesitās spējš niknuma vilnis. Varbūt, ka nebija pareizi saistīt krievu dziesmu ar

bezgalīgi nīsto boļševismu, bet šādos mirkļos ir grūti saskatīt starpību. Tāpēc

tovakar ienīdu dziesmu, kas manī uzurdīja domu par pasaules lielāko nelaimju

architektiem — boļševikiem, kam pienākums gādāt par to, lai visai pasaulei

atľemts būtu viss, kas dārgs, svēts un sargājams... Un nu tepat skan nelaimes

atgādinātājas melodijas? Kā lai te sirds neplīst pušu?

Steidzīgi nokāpu lejā un nolikos garšļaukus uz garā galda. Nelieli vilnīši

šļakato gar kuģa milzīgajiem sāniem tik vienmērīgi un vientuļi, ka gribot, negribot

sāk uzmākties miegs. Ritmiskās atstarpes pār kajītes sienu pārslīd kādas bākas

uguns signāls. Kuģa dziļumos dobji dun mašīnu apslāpēta darbošanās un viss tā

korpuss tikko manāmi dreb. Šķiet, ka kuģa vēders pilns ārkārtīgas, aizturētas un

tikai ar pūlēm valdāmas enerģijas. Liekās, ka miegs izkāpj no Ūdens šļakstiem aiz

kajītes sienas kaut kur pavisam tuvu Ūdens līmenim, un ieaijā tikko manāmā

tērauda milzeľa vibrēšana...

Nu jau vairāk nekā četrdesmit divi gadi pagājuši no Ci vēsturiska 1945. gada

8. maija vakara, kad ari par pēdējo Latvijas vēl brīvo zemes stūrīti nolaidās

necilvēcības iezīmētais dzelzs priekškars.

Vai tāpēc mēs šo dārgo Latvijas novadu tik nesatricināmi un ar tik lieliem

upuriem bijām turējuši visus šos mēnešus kopš 1944. gada oktobra, lai militāri

neuzvarēti tagad kapitulētu visas pasaule lielākās nejēdzības un izsmiekla priekša?

Šī biezādainā pasaule ir iekļuvusi vienreizējā netaisnību virpuli, kur

paštaisnais un apstulbotais sabiedrojās ar visu laiku lielākajiem noziedzniekiem un

palīdz tiem izkļūt no lamatām, kupls tie iekļuvuši savas neizmērojamās ļaundarības

159

dēļ. Cik ilgi viss vēl tā turpināsies, kā pašreiz? Ak, pasaulīte, pasaule, cik bieza

tava āda?

Biezi vien mēs brīnāmies, ka jaunākās paaudzes piederīgie saceļas pret

vecākajiem, un atsakās piedalīties rokām taustāmas netaisnības darbos. Viľi nevar

pieľemt un atzīt stāvokli, kur taisnās cīľas nosoda un tiesā pašus patiesības

cīnītājus, kas tik vien "ļauna" darījuši, kā savu tēvu zemi karsti mīlējuši?

Samulsuma cilvēki glābjas lūgšanās, ko neuzklausa ne šīs zemes liktens lēmēji, ne

Debesu valdnieks...

1939. gada 1. septembri Vācija iebruka Polija. Anglija un Francija pieteica

Vācijai karu. Polijas dēļ. Padomju savienība iebruka Polijā 12. septembrī, bet ne

Anglija nedz arī Francija karu Padomijai nepieteica! Ir saglabājušies dokumenti,

kas skaidri parāda, ka britu un franču sūtľi Maskava dod savām attiecīgām

valdībām padomu karu Krievijai nepieteikt. Pat nepārtraukt diplomātiskās

attiecības ar P.S.R.S., lai nepiespiestu Staļinu neatsaucami nosvērties Hitlera pusē

kā saimnieciski. tā arī militāri... Ne par velti dzird salīdzinājumu, ka politika esot

kā ielu staigule, kas pārdod savu labvēlību tam, kas vairāk sola...

Vēl kāds neizskaidrojams fainomens novērojams pēckara sabiedrībā. Ja ir

runa par Polijas traģēdiju, tad dzird tikai vienu — vācieši uzbruka nabaga poļiem

un iznicināja to neatkarību. Neviens nekad nepiemin faktu, ka Vācija paturēja tikai

pusi Polijas teritorijas, bet no austrumiem Polijai, uzbruka P.S.R.S. un vēlāk

okupēja atlikušo Polijas pusi... Pēc Polijas sadalīšanas Mololovs izteica

apmierinātību, ka beidzot pārtraukta šī "Versaļas līguma bastarda" eksistence...

Kur Polija ir šodien un kāda līguma bastards?

Bet tagad steidzīgi vien atpakaļ uz kuģa. Ap vienpadsmitiem vakarā savāda

nemiera dzīts atkal uzkāpu kāpľu galā. Negribot acu uzmanību pievelk gaišums

pamalē. Ventspils deg! Visa tā puse sarkanā blāzmā. Augstu pār pilsētu uzšaujas

ugunīgi uzliesmojumi, kā ugunskurā, kad brīţiem sakrīt pagales. Tikai tālumā kāda

bāka mirdzina savus trauksmainos signālus...

Taču tepat pie manām kājām atklājās skats, kuru nevarēšu aizmirst nekad. Uz

kuģa uzkāpjot viss klājs bija pilns zaļi pelēkas masas. Kā labības stiebri druvā,

viens otram blakus stāvēja karavīri, karavīri, karavīri. Tagad nogurušie stāvētāji

bija savēlušies uz vienu pusi. kā veldrē siens ar pus ķermeni gulēja pāri otram, kas

savukārt tāpat spieda sānus kādam citam. Tad pat arī iedomājos, ka savādāk jau

nemaz nevarēja būt. jo ja dienā nebija vietas kur nolikt vēl vienu zābaku pāri. kur

tad vieta radīsies tagad? Kuģis taču biju pārlādēts līdz neiespējamai iespējai...

Taču man tomēr sāka likties, ka vēl kaut kas nav tā kā normāli vajadzētu būt?

Tad ari ievēroju, ka ap mūsu milzeni kuģi sapulcējusies vesels bars daţāda lieluma

160

un izskata peldošu līdzekļu. Varēja izšķirt pat daţus plostus un tiem līdzīgus

savārstījumus, kas visi tauvām turējās cits pie cita. Acīm redzot pār kuģa bortu

stingri novilkušās milzīga apmēra tauvas vilka mazākos mums līdz. Vēlāk

dzirdēju, ka pāris plostu saites nebija izturējušas slodzi un pārtrūkstot atstājušas

nelaimīgos brīvības meklētājus jura aiz mūsu karavānas. Lielais kuģis ar piekabēm

nevarēja kavēties daţu liktens piemeklētu dē|...

Pamazām aka palikt vēsāks un pēkšľi mugurai pārskrēja drebulis. Pazibēja arī

neseno sāpju atgriešanās vēstneši. Tūdaļ devos lejā un tagad jau bija skaidrs, ka

spēkpadzēriena iespaidam zūdot, galvu atkal cēla nejaukais sāpju pūķis.

Kuģa virsnieku kluba telpā pie galda sēdēja man simpātisks tanku majors.

Virs, kā likās bija dziļi domās iegrimis un pagāja labs laik sprīdis, iekams viľš

pagrieza galvu uz manu pusi.

Pa to laiku es jau biju sameklējis dzintarkrāsas šķidruma pudelīti un glāzi

piepildījis pacēlu lo pie otrās pogas. Sekoja papēţu saskāršanās troksnis un es

uzdzēru majoram. Tāda garā paspējām iztukšot vairākas glāzītes labo "zāļu." kad

pēkšľi cauri sienai telpā iekāpa kuģa kapteinis. Viľa rokā ievēroju savādu cītaras

atslēgai līdzīgu instrumentu.

Kapteinis sacījās nācis pārbaudīt, kā virsnieku kungiem klājoties un kā viľi

iekārtojušies. Viľš vēl nebija paspējis dziļāk ieskatīties telpā, kad es jau biju

piecēlies kājās un stāvēju kapteiľa priekšā ar labā spēkpadzēriena glāzi pie otrās

pogas. Nekavējoties uzdzēru kapteinim. Par tādu uzmanību pēdējais rādījās itin

priecīgs un pagodināts. Varēja skaidri redzēt, ka kuģa pavēlnieks glāzi izdzēra ar

lielu baudu. Pēc tam viľš uzaicināja mūs abus doties līdz uz viľa kajīti. Pats

izskaidroja, ka citos apstākļos viľš ļoti labprāt pakavētos pie mums, bet šobrīd

viľam jāatgrieţas savi komandpunktā, lai vadītu šī vakara trauslo un delikāto

situāciju. Tad vēl nezinājām, kādu spēli kuģa kapteinis spēlēja!

Kapteinis atkal atbūra telpas sienā kādas neredzamas durtiľas un mēs

devāmies viľam pakaļ. Gājām par tikai kuģa pavēlniekam zināmām ailēm un ejām,

līdz atradāmies itin spoţā, skaisti iekārtotā kapteiľa kajītē. Galda virsma bija ap-

vilkta ar dzeltenbrūnu ādu ar kādu bija apdarināti arī mīkstie klubkrēsli. Kāds

matrozis pārklāja galdam ķīniešu vai japāľu stilā ieturētu drānu, bet es uz galda

uzliku līdz paľēmušos spēkpadzēriena pudeli. Uz to matrozis no kaut kurienes

izbūra trīs skaistas kristalla glāzes un man to redzot, glāzīte, ko biju paľēmis līdz

— aizmirsās kabatā...

Aiz kajītes sienas dzirdēja darbojāmies radiotelegrafa aparātus. Tur visu laiku

pīkstēja un burbuļoja, bet tas viss notika pavisam noslēpumaini un klusu. Tad

zemās durtiľās parādījās uz īsu brīdi no telpas pazudušais kapteinis un uz to mūsu

161

matrozis tikai bija gaidījis. Ar labi trenētu roku viľš zibensātrumā piepildīja

kristalla trauciľus un papēţus sasitis sastinga kajītes notālākā stūri. Kapteinis pa to

laiku jau bija pie galda un ar blēľu darītāja smīniľu lūpu kaktiľos pacēla glāzi: "Uz

devēja veselību!" Prozit!" Mēs izdzērām, bet kas tas? Šoreiz dzēriens it ka garšoja

pavisam savādāk? Bija gan jocīgi, ka krisialla glāzītes varēja iztaisīt tādu starpību?

Nupat ari ievēroju, ka atkal biju ticis vaļā no nepatīkamām sāpēm. Telpā valdīja

patīkams noskaľojums un pēc daţām slaidām labo roku kustībām kapteinis sāka

stāstīt: "Jau ziema Kurzemes Armiju Grupas virspavēlnieks, būdams ar skaidru

militārista skatu, ieteica Hitleram evakuēt visus Kurzemē ieslēgtos spēkus uz

Vāciju, kur trūka karavīru valsts tiesai aizsardzībai. Viľi vēl piemetināja, ka

izmantojot garās ziemas naktis un miglainās dienas šis manevrs būtu veicams bez

lieliem zaudējumiem. Sapratējam šis priekšlikums izliktos bez vainas, bet Hitlera

acīs tas nederēja nekam. Viľš pavēlēja Kurzemi turēt un tādējādi šajā telpā saistīt

lielākus boļševiku spēkus. Pašiem allaţ būt gataviem apdraudēt ienaidnieka

aizmuguri tad. kad tādam solim būs pienācis attiecīgais laiks!" Šis virspavēlnieka

mēģinājums evakuēt Kurzemi maksāja viľam daudz — viľu atcēla no Kurzemes

Armiju Grupas komandiera pienākumiem.

Hitlera pavēli izpildīja un nākošajā pavēlē Kurzemes Armiju Grupai, šāda

soļa vajadzību izskaidroja ar seno cietokšľu organizāciju. Ikvienam cietoksnim ir

ārēji foni. kas kā viļľlauţi notur ienaidnieka spiedienu un sašķeļ, kā arī novājina

uzbrucēja spēkus, pirms tie sasniedz cietokšľa vaļľus.

Kurzeme ir Vācijas ārējais forts! Ko šeit aizmirsa, bija tas. ka Kurzemes

cietoksnis ir ielenkums un dzīvs pēc kara paliks tikai vienīgi tas, kas no šī

ielenkuma ārā tiks...

Te jāpiemin, ka arī Itālija vācieši atstāja ievērojami lielas karaspēka masas,

kas visumā stāvēja uz pazaudēta posteľa itin bezdarbīgas. Tā var notikt tikai tur.

kur nemākuļi rīkojās... kur sapľu vēlmes stāda vienā līmenī ar providences

neizbēgamu nenovēršamību!

"Pēc tam, riskēdams ar atlaišanu. 1945. gada 18. aprīli Hitlera galvenajā mītnē

ieradās Kurzemes karaspēka virspavēlnieks, ģenerālpulkvedis Hilperts, lai izpētītu,

vai nav iespējams izkaulēt atļauju Kurzemes divīziju evakuācijai uz Vāciju?

Hitlers sabrēca, ka Kurzemes fronte jātur un ar to audience bija beigusies. Tikai

pēc Hitlera nāves varēja sākt atkal domāt par šo lietu!

Varbūt, ka vēl visi atcerēsimies, ka 1945. gada 1. maijā "Grossdeutsche

Rundfunk" paziľoja par Hitlera nāvi. Radiofons atskaľoja pasāţas no Bruknera

septītās un devītās simfonijas Pēc tam Hamburgas radiofona runāja Hitlera

testamentāri ieceltais pēctecis — Lieladmirālis Dēnics. Viľš teica: "Mans pirmais

162

pienākums, darbs un uzdevums būs glābt Vāciju no uzbrūkošām boļševiku ordām,

un postaţas, ko tās nes sev līdz. Un tieši šī iemesla dēļ ir no svara, ka militārā ciľa

austrumos turpinās!"

Šādi stiprināts uz Dēnica štābu izlidoja Kurzemes Armiju Grupas štāba

priekšnieks ģenerālleitnants Feršs. Viľš atgriezās Kurzemē ar Dēnica pavēli

kabatā, kas atļāva evakuēt visus Kurzemē atrodošos spēkus. šī pavēle būtībā glāba

visus kurzemniekus no boļševiku gūsta. Lai padarītu Šī milzīgā pasākuma

izdošanos vieglāku, līdzľemami tikai vieglie ieroci. Lielās operācijas izvešanai

Dēnics atvēlēja visāda veida jūras transporta līdzekļus, kuriem izvest uz rietumu

sabiedroto pusi tik daudz karaspēka piederīgos un civilistus, cik vien iespējams, kā

no Kurzemes, tā ari no Vislas grīvas un Hēlas pussalas. Bet šī pavēle nāca par vēlu.

jo nu vairs nebija iespējams noorganizēt tik plašu evakuāciju. Trūka laika, trūka

kuģu, trūka pat degvielas un kurināmais. Tā Kurzemes Armiju Grupas

virspavēlnieks varēja izmantot tikai tos daţus kuģus, kuģīšus un kuterus, kas jau

atradās Kurzemes ostās."

Te jāpiezīmē, ka Kurzemes Armiju Grupas virspavēlniecība visa klusībā jau

bija sagatavojusies galveno spēku evakuācijai pa juras ceļu. Karaspēku domāja

atvilkt uz Liepājas un Ventspils apkārtni. Lai to varētu īstenot, ap abām pilsētām

bija sagatavoti nocietinājumu gredzeni. Pēc visas munīcijas izšaušanas un smago

ieroču iznīcināšanas vienības tad plānveidīgi atvilktos uz ostu nocietinājumiem un

uzlādētos uz kuģiem.

Angļu neoficiālā atļauja izvest no sarkanarmijas ţľaugiem dzīvo spēku deva

Dēnicam iespēju glābt pēc iespējas vairāk cilvēku. Tā bij dziļāki būtībā īsās Dēnica

valdīšanas laika galvenā darbības vadlīnija. Izraut no sarkanā vilka ţokļiem tik

daudz cilvēku, cik vien praktiski iespējams.

Laiku pa laikam atskanēja "Prozīt!" un "Uz veselību!", bet stāstīšanas plūdi

vel nebija galā: "Vēlā pēcpusdienā, vel atrodoties Ventspils ostā mani

radiotelegrāfisti uztvēra Dēnica štāba telegrammu, kuras saturs pavēlēja visiem

peldošiem līdzekļiem palikt vietās, kur tic atradušies kapitulācijai pasludināšanas

brīdī. Šī pavēle būtībā bija pretrunā ar štāba priekšnieka Ferša paziľoto. Tā kā jau

bija spēkā vienošanās par kara slimnīcas evakuēšanu, viľš nogaidījis ilgāku laiku

un tad licis radiotelegrafistiem atbildēt, ka Dēnica štāba telegrammu nav bijis

iespējams atšifrēt. Tāpēc izlūdzoties, lai ziľojot visu vēlreiz.

Denica štāba radiotelegrāfisti gan lamājušies pagalam cenzējamos dusmu

izplūdumos, bet beigas tomēr solījušies raidīt ziľojumu par jaunu. Nesen "Rudolph

Albrecht" vīri bija saľēmuši otro telegrammu ar kuru kapteinis bija izrīkojies tāpat

163

kā ar iepriekšējo. Tā nu arī pašreiz izmainījās atkal viena ziľojuma sērija, bet

šoreiz kuģis jau ar pilnas jaudas spēku lauzās uz Zviedrijas krastu pusi.

Kapteiľa plāns bija sekojošais. Kad kuģis būs jau klinšaino Gotlandes krastu

tuvumā, viľš paziľos Dēnica štābam kuģa atrašanās vietu. Tad pat ari jautās, ka lai

rīkojās tālāk? Nākošā diena kapteinis atstāstīja, ka bijis interesanti noklausīties

Dēnica štāba "mazo dvēseļu" izverdumus par pavēles ignorēšanu un draudēšanu ar

sekām. Jā. ir jau taisnība — vienmēr un visos laikos ir bijuši aprobeţoti cilvēki.

Kāpēc lai toreiz tas būtu bijis savādāk?

Bet tā kā visas vētras vienreiz pārstāj, tā norima ari šī. Plēnas štābs uzdeva

angļu iestāţu šifru un kodu atslēgas un ieteica uzľemt ar tiem sakarus tieši. To

nekavējoties ari izdarīja un angļu Štābs vēsā mierā pateica, lai kuģojot vien tik uz

Dānijas ūdeľiem. Neesot jau mēs vienīgie, kas bēgot pēdējā mirklī no krieviem.

Tādu šajās dienās esot pilnas visas jūras. Noteica paziľot, kad esam ieradušies

Dānijas krastmalā. Tad viľi izsūtīšot mums pretim vācu minu lauku speciālistus,

kas izvedīšot mūsu karavānu cauri mīnu laukiem. Tad jau ceļš uz Ķīli būšot

skaidrs...

Tovakar, kuģim neatvairāmi slīdot uz rietumiem, mūsu mazajā sabiedrība

kuģa kapteiľa kajītē atskanēja atraisīta jautrība un smiekli. It asi graizījām mūsu

kara slimnīcas šefārstu par viľa izdarībām Ventspilī. Savu daļu saľēma arī Dēnica

štābs ar saviem burtu kalpiem. Tipiski vāciski! Cik labi, ka abi mani sarunu biedri,

kaut būdami vācieši, bija paturējuši pietiekami daudz loģiskā saprata, kas tos

paglāba no smieklīguma...

Pēc viesošanās kapteiľa kajītē, nākošā rīta mūsu novietnē ieradās kapteiľa

ziľnesis ar padusē ieţmiegtu vīstokli. Brīdi skatu apkārt pametis, viľš pienāca pie

manis un pasniedza sainīti teikdams, ka to man ar pateicību sūtot kapteinis.

Sakumā apjuku un stostīdamies pateicos, bet kad gribēju vēl ko teikt, matrozis bija

jau pazudis. Tepat vēl bija un nu uzreizi ka gaisā izkūpējis? Ja, vai tad arī ar

patiesību nebija tāpat — tepat vēl bija un pēc mirkļa jau vairs nav...? Bet tad es

atcerējos, ka arī kapteinis vakar bija lietojis paneļos iestrādātās durvis.

Vīstokli pataustot tūdaļ atskārtu, ka acīm redzami, vakar liela sajūsma

šķiroties biju aizmirsis iesākto pudeli pie kapteiľa. Šorīt to pamanījis kapteinis bija

uzdevis matrozim aizmirsto tūdaļ atgriezt man. Vācieša lepnums! Un tas vēl pēc

kara beigām?

Šāds starpgadījums pavedināja uz pārdomām. Ko tagad darīt? Pieľemt

radušos situāciju un notikumu vienkārši aizmirst, vai censties atrast kādu gājienu

lietas diplomātiskai nokārtošanai? Tā izdomājos krustam. Šķērsām bet ne pie kāda

slēdziena nenonācu. Būs jāaprunājas ar trešo šajā akcijā iejaukto, tanku majoru!

164

Arī viľam likās, ka Šo lietu nevar atstāt pašreizējā stāvoklī un nu domājām

abi. Un raugi, drīz vien tālākās darbības plāns bija gatavs. Norunājām tūdaļ pēc

vakariľām ierasties pie kapteiľa un kā oficiālo apmeklējuma iemeslu uzdot

jaunāko ziľu noklausīšanos, jo Šādus apciemojumus kapteinis bija mums ieteicis.

Kā pats teica: "Jāzina taču. ko sabiedroto okupācijas iestādes atkal jaunu

izgudrojušas?*'

Kapteinis bija pati laipnība un kad bijām piesēdušies pie galda, izrādījās, ka

man bija paľēmusies līdz arī nelaimīgā pudele. Atkal uz galda parādījās glāzītes un

nemanot pagāja laiks. No jauna uzzinājām toreiz ka angļi sākuši drudţaini meklēt

gūstekľu paduses "putniľu," kā toreiz sauca kreisa paduse ietoteveto asins grupas

šifru. Doma bija tālejoši slavējama, jo ar šī Šifra palīdzību smagākas iesaiľošanas

reizes, kad karotājs pats bija neatmaľā, ārsti zināja kādas grupas asinis

nelaimīgajam drīkst pārliet...

Bet tagad šo nevainīgo vācu piesardzību un ērtību iztulkoja kā speciālu, tikai

leroču-SS piederīgo atšķiru. Un šāda sakarībā savrupās Ieroču-SS novietnēs

nokļuva daudzi citu ieroču šķiru karotāji tikai tamdēļ, ka tiem jau bija paspējuši

asins grupas šifru piešķirt. Te jāpiezīmē, ka šī asins grupu tetovēšanas akcija bija

tikko iesākta un būtu pagājis ilgāks laiks līdz visi vācu bruľoto spēku karotāji

varētu tikt apzīmēti. Tā piemēra dēļ "putniľu" atrada kāda kara flotes vīra padusē.

Matrozis cīnījās pretim kājām un rokām, taču kaut arī visas personālapliecības

atrada teicamā kārtībā, nekādu atrunāšanos neievēroja. Arī man vēlāk šajā pašā

sakarībā iznāca zināmas nepatikšanas, jo Holmas cietokšľa laukos sašķaidīja visu

mana ķermeľa kreiso pusi — plecu un padusi ieskaitot. Tur vēl tagad var redzēt

daudz un daţādus švīkājumus, kas bija radušies šķembām uzplēšot ādas virsējos

slāľus. "Rasiski" uzvarētāju dakteri nebija droši, vai tik te, ar nodomu slēpties —

nebija izoperēts "putniľš"? Man tad allaţ bija jāskaidro, ka aizdomīgie švīkā-jumi

bija tālo Holmas dienu un nakšu liecinieki. Aizrādīju arī, ka gadījumā, ja kaut kas

būtu izoperēts no paduses, tad gan dakteriem būtu redzams svaigu brūču

sadzījums... Tas palīdzēja!

Nākošā dienā abi ar tanku majoru atkal ieradāmies vizītē pie kapteiľa, lai

uzzinātu jaunākās ziľas no angļu un amerikāľu štābiem Vācijā.

Pēc sadraudzēšanās ar kuģa pavēlnieku tā darījām katru dienu, daţkārt pat

vairākas reizes dienā. Man līdz bija paľēmusies arī iecienītā dzintarainā šķidruma

tvertne.

Trešajā dienā pēkšľi gaisu pāršķēla dārdīgi un reizē griezīgi propelleru

kaucieni, kas, kā likās, nupat, nupat pārplēsīs mūsu dzirdes orgānus. Tie ieurbās

līdz pat pakrūtei un sastapās tur ar lidmašīnu loţmetēju nejauko ra-tat tat taaaāā!

165

Drīz vien pievienojas vēl ari klija lielgabalu apslapētie būkšķi, ka ari kuģa

zenītartilērijas ieroču atvaires uguns trokšľi.

Zibens ātrumā bijām jau uz klāja, lai redzētu, kā veidojās boļševiku "pēdējie

sveicieni," kas pretēji visā pasaule pieľemtajiem starptautiskajiem noteikumiem

par kara vešanu, sasniedza mūs vel trīs dienas pēc kara beigām!

Mazā konvoja zenītartilērija drāza dzīvu uguni uzbrucējiem pretim un

tādejādi piespieda pēdējos mest lielus līkumus ap mūsu kuģiem un beidzot pazust

tikpat ātri, kā bija parādījušies. Laikam taču ari tie bija izdomājuši, ka nebūtu gudri

min trīs dienas pēc kapa beigām?

Mēs atgriezāmies kapteiľa kajītē, lai turpinātu iesāktās sarunas. Protams, pēc

tikko atvairīta lidotāju uzbrukuma, vietā bija mazs nervu nomierināšanas

vingrinājums, pēc kura kapteinis stāstīja, ka pēdējās ziľās šorīt dzirdējis, ka

uzvarētāji esot nedabīgi nikni uz leroču-SS piederīgajiem. Tos spundējot atsesišķi

no pārējiem speciāli ierīkotās novietnēs un apsargājot kā meţonīgākos dţungļu

nezvērus. Viľi domāja, ka apzinīgi pierakstot Ieroču SS organizācijai citu SS

nozaru aktivitātes un uzdevumus, zināmas aprindas gādājušas par psichozi, kas

pašreiz valdot rietumu sabiedroto domāšana. Šīs krāpšanas galēji iznākuma

nepārbaudīto un aplam iepotēto iedomu varā — sabiedroto karavīri staigāja apkārt

ar trīcošām biksēm, par sirdīm jau nemaz nerunājot. Pasaule vēl nemaz nezināja,

ka leroču-SS karotāji nebija vis iedomātie necilvēki, bet gan patiesībā tikai

noţēlojami nabaga velni, kas tikai tagad paši apzinājās savu traģēdiju, bet tagad

pret to vairs nevarēja neko darīt!

Ja jau tādas tās lietas, tad arī es paliku nopietni domīgs, jo ārēji taču izskatījos

tiem ārkārtīgi līdzīgs. Manu domīgumu tūlīt bija ievērojis arī kapteinis un savu

domu izteica šādi: "Laime vienmēr balstās uz iepriekšēju aprēķinu!" Un viľš

gribēja ieskatīties manā algas grāmatiľā, kurā. kā zināms, bija daţādas dienesta

atzīmes chronologiskā secībā.

To apskatījis kapteinis domāja, ka ievērojot to, ka manā "Soldbūhā" bija

atzīmes par dienēšanu Latviešu leģiona ģeneralinspektora štāba, kā ari VI SS-

Armijas korpusa staba un vēlāk 19. divīzijas Staba, man varētu rasties sareţģījumi,

jo visas dienesta vietās parādījās nelāgie - SS - burti. Un kamēr sabiedrotie vēl

nebija skaidrībā, kas ir leroču-SS un kas viss pārējais — nebūtu pareizi tiem rādīt

šo algas grāmatiľu.

Nu bija laiks pārdomām un tā to pateicu ari kapteinim. Savu izšķiršanos

paziľošu viľam satiekoties vēlāk. Prāta tūdaļ nāca vārdi: palīdzi pats sev... Manā

algas grāmatiľā, bez visa iepriekš minētā, bija vēl atzīmes par dienēšanu ierindas

un kaujas vienībās, bet arī Šajos ierakstos visur varēja saskatīt tos pašus divus

166

burtus. Sados juku laikos, kādi pašlaik gāja pāri mūsu dzīvēm vajadzēja

uzmanīties. Nevarēja jau arī daudz vainot rietumnieku karavīrus. Tos jau visu laiku

bija barojuši ar apzināti nepareizu informāciju. Vienalga cik nepareizs arī kādreiz

nebija pirmais iespaids, tas tomēr noteica daudz ko. Kad pavasara pali būs

noskrējuši un upe atgājusi savā pirmatnēja gultnē, varēs visu pārrunāt un

izskaidrot. Līdz tam laikam nebija labi, ka pārkarsētiem prātiem uzlēja lieku

degvielu! Indiāľu asins sastāvs nepanes spēkpadzērienu. tamdēļ to nedrīkst tiem

dot...

Visu tā pārlicis teicu kapteinim, ka man liekās, ka viľš runā prāta valodu. Bet

ka to vislabāk paveikt, ka tikt no grāmatiľas vaļā? Kapteiľa doma bija skaidra.

Kuģa iekšu dziļumā esot krāsnis. Kāpēc nenokāpt tur un viľš pats būšot pakalpīgs

visā pārējā izdarībā. Piekritu un mēs visi trīs devāmies uz kuģa kurinātāju telpu,

kas izrādījās, atradās itin dziļi lielās peldošās pilsētas ķermeni. Un tad jau bijām

klāt. Ar trenētu rokas vēzienu kapteinis atrāva milzīgās krāsns durtiľas, aiz kurām

vijās rūcošas liesmu vērpetes. Nu iesviedu algas grāmatiľu brāzmainā svelmes

orkānā un vienubrīd pat likās, ka liesmas it kā atmirdzēja drusku gaišākas, bet tad

pat kapteinis jau aizšāva krāsns durtiľas ar visām tās nodrošinājuma ierīcēm un

mēs devāmies atceļā. Atkal viens labs darbiľš bija padarīts un varēju būt drošs, ka

manu algas grāmatiľu neviens anglis vai amerikānis nelasīs...

Vēl pasēdējām kapteiľa kajītē pāris stundu. Vispārējā gaisotne tajā bija vairāk

neka apmierinoša, jo dzintarainais spēkpadzēriens bija pārsedzis visam plīvuri, kas

noapaļo dzīves šķautnes un pasarga no pasaules asajiem vējiem! Šādā sakarība

kombinējot optimismu ar fatālismu. pat nāvē varētu justies līksms. Ir labi. ja var

būt vieglprātīgs, mācīties visu uztvert vienu toni vieglāk un just minora... Vai ta

nav?

Kāda saules diena abi ar majoru bijām uzkāpusi uz mazas platformas aiz

varenā dūmvada. Nedomājot bijām nometusies sporta biksītes un lasāmies saules

stariem. Bija prieks vērot tumsi zilo jūru. kuras balto putu greznotie viļľi gan

kūleľodami, gan glāstīdami vienmērīgā ritmā sitās pret kuģa tēraudu. Prāts lēnām

sāk aptvert to kolosālo traģēdiju, kas pašlaik pilnveidojas, un kāda iekšēja sajūta

liek man priecāties, par to, ka esmu palicis dzīvs un ar visiem locekļiem. Gribētos

iesaukties: "Es esmu karu uzvarējis, jo esmu palicis dzīvs!"

Bet kas tad tas? No nekā pēkšľi parādījās straujas un steidzīgas kaijas?

"Tuvumā jābūt zemei," iesaucās majors. Un viľš tūdaļ sāka neatlaidīgi pētīt

rietumu pamali. Majors nebija jūrnieks, bet zināja vienu otru jūrnieku dziesmu,

kuras, kā labas balss īpašnieks, šad tad dziedāja. Bet tad viľa tālskats laikam rādīja

167

kaut ko apsološu un viľš iedziedājās: "Land in Sicht - es kann nicht weit sein von

Amerika.. Ja. Land in sicht!"

Drīz vien mēs slīdējām garām Gotlandes ziemeļu krastam un iesvērāmies

dienvidu virzienā. Pēc neilga laika jau redzējām Visbijas baltās mājas ar sarkaniem

jumtiem, un sirdi pārľēma savāda līksme. Tālskati vēroju kā ar pārdabīgu spēku

milzīgie viļľi brāzās pret klintīm, kur beidzot nevarīgi sašķīda un saplaka savās

putās piekrastes akmeľos. Krasta kastaľu kokos viegli šūpojās maigi rozā krāsas

ziedu svecītes.

Bija skaists vakars. Silts pavasara vējš pūta no krasta puses. Kuģi sāka šūpot

sāna vilnis, kas bija padevies spējāka vēja pūsmai. Trokšľains tuvojās vilnis, kas

plīstot meta baltu ūdens kalnu pāri kuģa bortam. Visbijas piekraste pamazām

attālinājās un pilsētas veidols drīz iekusa krēslainajā dūmakā. Kaut kur tālu staru

lokos zibsnī neredzama bāka. Vai tā arī nojauš to lielo un neizmērojamo postu, kas

tagad klājās pār Baltijas jūras austrumu krastu?

Nākošajā vakarā satiekoties, kapteinis ieminējās, ka drīz vien ieradīsimies

Dānijas ūdeľos, kur būs jāgaida uz angļu izsūtītajiem vācu minu sprostu

zinātājiem, kas mūs izvedīs cauri bīstamiem centīgi nominētiem jūras šaurumiem.

Angļu okupācijas iestādes Ķīlē ziľojušas, ka vietējā reidā esot sapulcējies vēl

nepieredzēts kuģu un citu peldošo līdzekļu biezenis. Tādas armādas sastrēguma

atšķetināšanai vajadzēšot vismaz pāris mēnešu laika.

Ja tā tās lietas, tad lai visi svētie gari stāv mums klāt! Tas praktiski nozīmēja,

ka mums jārēķinās ar itin ilgu gaidīšanu uz "tupeles," kā jūrnieki sauca kuģi.

Krastā ceļot tikai ierašanas kārtībā, bet mēs vēl nebijām pat ieľēmuši rindu Ķīles

reida sabiedrībā? Un katru dienu paspējot izlaist krastā tikai pāris kuģu dzīvās

kravas sastāvu...

Cits ziľotājs pavēstīja, ka turpat pie galvenā malā celšanas doka esot uzcelta

speciāla leroču-SS uztveršanas nometne. Tā esot apjozta augstu dzeloľdrāšu sētu,

un no visām pusēm to sargājot uguns pozīcijā novietoti tanki ar nāvi spļaujošām

tērauda rīklēm vērstām pret nedaudzajiem "nabaga velniem."

Turpat redzot arī granātmetēju pozīcijas kā arī pāris prettanku lielgabalu. Vai

pieminēt, ka patšauteľu un loţmetēju esot visapkārt vesels arsenāls? Un visam pāri

— Šo cietoksni no vairākām pusēm dienu un nakti apspīdot visstiprākie un

spilgtākie un labi fokusētie proţektori... Te nu atkal skaidri pierādījās, ka veciem

cilvēkiem tēvzemē bija taisnība, kad tie teica: "Bailēm lielas acis!"

Kā redzams, uzvarētāji "dārgo viesu" uzľemšanai bija organizatoriski milzīgi

piepūlējušies. Taču Ieroču-SS karotājus nevarēja sastapt tādā skaitā, kā bija

sagaidīts. Un šajā sakarībā radio ziľotāju balsīs varēja skaidri saklausīt nenoslēp-

168

jamu neapmierinātību... kara gūstekľu nometnēs pulcējās jūrnieki, lidotāji un

zemes karaspēka piederīgie. Milzīgajā cilvēku masā pavīd tikai retais Ieroču-SS

karotājs. Kur gan Ieroču-SS vīri palikuši?

169

IEROČU-SS UN CĒĻŠ LĪDZ ĶĪLEI.

Tu galvu cel ar lepnu spītu,

Pret kara "noziedznieku" mītu,

Kad īstos slepkavas un meļus,

Glauda kā nevainīgus teļus.....

(Jānis Tanks)

Pēc šī kapteiľa izklāsta man bija jāsmejas. Ja prasītu man — es varētu

nezinātājiem dot vispusēju informāciju. Varbūt tad apskaidrotos uzvarētāju prāti.

Varbūt? Lai mana atbilde būtu: "leroču-SS grenadieri palika kauju laukos! Tāds

bija šo "nabaga velnu" liktenis. Viľi būtībā bija jāuzskata par na-

cionālsociālistiskās Vācijas un tā laika valsts sistēmas iekšējiem upuriem, kas ar

visu to bija vel ari ārkārtīgi lepni turklāt. Te vietā skicei pāris atgadījumu, kas

skaidri izgaismo Ieroču-SS domāšanas dziļāko būtību.

Bija itin tumša nakts un vēla stunda. Trīs viri taustījās uz priekšu. Te uzreiz

atskanēja pistoles šāviens un leitnants izbijies apgriezās un turpat sabruka. Pārējie

divi grenadieri automātiski jau gulēja grāvi aizsegā. Tad pār viľiem aizsvilpa

patšautenes kārta. Ieroču-SS kaprālis paraustīja leitnantu aiz rokas, noprasot: "Vai

jūs ķēra?" leitnants neatbildēja. Satraukts pār virsnieku noliecās otrs patruļnieks un

mēģināja pacelt komandieri augšā, bet ceļot virsnieka galvu grenadiera roka kļuva

vēsi slapja. Neskatoties uz bīstamo stāvokli visapkārt, kaprālis uz mirkli uzzibsnīja

kabatas laternītii. Sīkais gaismas stariľš tomēr parādīja kaut ko svarīgu. Leitnanta

pieres vidū rēgojās perfekti apaļš caurums...! "Tur nekas vairāk nav darāms!"

izstostīja otrais grenadieris. "Nolādēta cūcība!"...

Kad nedaudz vēlāk patruļnieki valodu raustīdami par notikušo ziľoja

bataljona komandierim, majors augstā un spiedzošā balsī kaut ko izkliedza. Ko tur

izkliedza, to abi grenadieri nezināja ne toreiz, nedz arī vēlāk. Un ir arī ļoti iespē-

jams, ka ari bataljona komandieris to nezināja ne tajā naktī nedz jebkad vēlāk.

Serţants vadīja sava lielgabala šaušanu. Te pēkšľi viľš klusi sabruka kā

labības maiss. "Lode galvā!" čukstēja munīcijas piegādātājs, kad abi ar kaprāli bija

apgriezuši kritušo ar seju uz augšu, "Tā ir apskauţama nāve!" noteica kaprālis.

Tūlīt kājas uzlēca cits instruktors, lai turpinām lielgabala uguns vadību.

Kad abi munīcijas piegādātāji atgriezās nākošo reizi — ari šis lielgabala

komandieris jau gulēja saļimis šķērsām pāri serţanta klusajam ķermenim. "Redzi

nu!" nemaz neievērojot kaprāļa izbīli un sašutumu noteica grenadieris. "To cs

170

esmu allaţ sapľojis — tas ir leroču-SS — karotāji, kuri cīnās un mirst tā kā pavēle

to prasa... Bruľinieki, velni un nāve! Tiem būt ir prieks, laime un vīra gods!"

Kara sākuma posmā, kad Šur tur latviešus piedalīja Ieroču-SS vīriem.

iepazīšanās no latviešu puses bija pieklājīga, bet tajā paša laikā arī rezervēta un pat

skeptiska. Galvenokārt ļoti apdomīga. Bet stāvoklis krasi mainījās pirmo kauju

viesuļos. Šeit, redzot leroču-SS puišus velkot no starplauka uz pašu līnijām latviešu

ievainotos tāpat kā savējos — latviešiem momentā bija skaidrs, ka ieroču brālība

bija noslēgta nevienam pat vardu nesakot. Darbi bija runājuši cilvēku vietā. Un no

Šiem darbiem latvieši zināja, ka viľiem ir draugi uz kuriem var paļauties, vienalga

vai apkārt cīľu negaiss vai kauju nakts? Bet lai frontes apstākļos sekmīgi pastāvētu

ienaidnieka priekšā, vajadzēja tieši Šādu zināšanu un sajūtu.

Ja nu reiz esam pieskārusies šim kontraversijā nepārspējamam Ieroču-SS

fainomenam. tad domāju, ka ir vietā bez ienaida un bailēm pārbaudīt, kāda tad

patiesībā izskatījās šī vācu karaspēka sastāvdaļa? Kas tā bija par organizāciju un

kādiem nolūkiem to uzstādīja? Kādi bija leroču-SS vaibsti? Ir vietā arī noskaidrot

vai Ieroču-SS vienības nebija vieglprātīgi un bezjēdzīgi noupurēts un bez apdoma

un līdzjūtības notriekts karaspēks? Vai nebija arī dzelţaini nejūtīgā un savtīgā

reţīma upuris?

lai sāktu atbildēt uz šiem jautājumiem, vispirms jānoskaidro vācu bruľoto

spēku sadalījums agrāk un pēdējā karā. Agrāk, vēsturiskā skatījuma vācu armija —

Deutsche Wehrmacht — sastāvēja no gaisa spēkiem — Luftwaffe, sauszemes

spēkiem, kājniekiem — Heer, un kara flotes spēkiem — Kriegsmarine. Tātad vācu

armija sastāvēja no trim ieroču šķirām.

Otrais pasaules karš iesākas tādi pašā kārtība, bet tikai ar sīku Ieroču-SS

piedalīšanos. Oficiāli nosaukumu — "Waffen-SS" pirmo reizi paziľoja 1940. gada

2. marta. Taču pret kara vidus posmu lēnam, bet pamazām un noteikti augša

minētai ieroču šķiru rindai vācu armija, pievienojas un savu vietu ieľēma ceturtā

ieroču Šķira — Ieroču-SS.

Šī mazā ekskursija bija vajadzīga, lai izklīdinātu populāri cirkulējošos

uzskatus, ka viss, kas nav Ieroču-SS — ir vermachts. Te tagad skaidri redzams, ka

Ieroču-SS bija šī vermachta siena ceturtā daļa.

Atgrieţoties pie mūsu tiešiem jautājumiem, iemetīsim skatu sākotnējās

Ieroču-SS uzstādīšanas aizkulises. Padzirdot par Hitlera ekstravaganci organizēt un

uzturēt speciālu izlasītu rekrūšu militāru formāciju, vācu bruľoto speķu

virspavēlniecība ar šādu projektu bija galēji neapmierināta. Hitlers tomēr pastāvēja

uz sava nodoma īstenošanu un sākās brīvprātīgo rekrūšu pārbaudes. Tajās dienās

par nepiemērotu kalpot vadonim atzina katru aspirantu, ja viľam atrada kaut vienu

171

plombētu zobu... Par zoba iztrūkšanu nemaz nerunājot. Sī jau bija pavisam

smejama labāko izlasīšana no labākajiem, un nepagāja ilgs laiks, kad Ieroču-SS

iesaukšanas komisijas bija priecīgas, ja atradās kāds pārbaudāmais, kam mute

atlicies viens vienīgs zobs...

Vācu bruľoto speķu vadības pretestība šādai rīcībai bija labi saprotama, jo

Ieroču-SS formācijas laupīja visam pārejam trim ieroču šķirām tik ļoti vajadzīgos

un svarīgos papildinājumus instruktoru un virsnieku kadriem. Virspavēlniecība

skaidri redzēja, ka savākti Ieroču-SS vienībās jaunie karotāji ātri vien "izkusīs" un

līdz ar to būs zuduši karotāju rindām. Ja neskaita slavas pilnos varoľdarbus,

paliekoša labuma kara vešanas sakarībās nebija nekāda.

Pretēji populārai atziľai, ka Ieroču-SS bija tiešais Himlcra instruments,

patiesībā Ieroču-SS galvenais štābs un virspavēlniecība bija SS-vadības galvena

pārvalde Berlīne — Fuchrungs Haupt Amt-SS, vai īsi: FHA-SS. Šī iestāde bija

pilnīgi neatkarīga no Himlera un SS- galvenā biroja, kas pārvaldīja un diriģēja

visas Četras pārejās SS organizācijas. Zinot to, varam saprast vācu tautas vispār

pazīstamo domu, ka ja kāds dienēja leroču-SS vienība, tad tāds nebija padots

Himleram.

Dziļākā būtībā Ieroču-SS bija politiski nelietīgi izmantota un militāri

neapdomīgi izsvilināia karavīru izlases speciālvieniba. kas frontē allaţ bija padota

attiecīgo zemes karaspēka komandieru pavēlei. Tā bija formācija, kuru vienmēr

"iesvieda" vietās, kur vai nu pašreiz "dega" vai ari gatavojās kaut kas nešpetni

briesmīgs--.

"Zibens kara" laikā. Holandē. Beļģijā un Francijā. Ieroču-SS bataljoni allaţ

brāzās visām karaspēka daļām tālu pa priekšu. Vēlāk, kad modē nāca "frontes

iztaisnošanas" pasākumi, Ieroču-SS arvien atradās arjergardā, kas aizturēja

ienaidnieku līdz pašu vienības atgāja un tad ar novilcināšanas kauju atkāpās kā

pēdējie.

Ieroču-SS grenadieru prototips izskatījās apmēram šāds: viľi bija jauni, viľi

bija blondi, viľi bija apdāvināti un viľi varēja būt nejūtīgi asi pret sevi un citiem.

Tā arī izskaidrojams, ka viľi cīnījās fanātiski un nesaudzīgi, nerēķinoties ar zaudē-

jumiem un tamdēļ arī zaudējumu procents bija neizmērojami augsts. Ar savu

uzsvērti stingro un nelokāmo stāju, kā arī ignorējot vāpes un traģiku tic rādīja

pasaulei retu vīrišķības piemēru. Taču kritušo ziľā vienīgi vācu kara flotes

zemūdeľu vīru zaudējumi bija procentuāli nedaudz augstāki nekā Ieroču-SS' Bet šo

divu ieroču šķiru zaudējumus jau nevar mērīt ar vienu un to pašu mērauklu. Seit ir

milzīga starpība!

172

Ieroču-SS un piedalīto vienību personālais sastāvs uzrādīja milzīgi raibu tautu

maisījumu. Tikai 40% no visiem apmēram viena miljona Ieroču-SS karotājiem,

bija vācu izcelsmes. Un šis skaitlis ieslēdza sevi arī "Volksdeutsche" kontingentus.

Atlikušies 60% nāca no trīsdesmit trim Eiropas un Āzijas tautām un kopā izveidoja

20 divīzijas, kas karoja ieroču-SS paspārnē.

Labāka pārskata dēļ paraudzīsimies kādas tautas un ar cik karotājiem katra

piedalījās milzīgajā cīľa pret boļševismu. Tajā saraksta būs minēti tikai tiešā

Ieroču-SS paspārnē cīnījušies Patrioti, kas nevarēja samierināties ar savu zemju

boļševizēšanas pieredzi un atkārtošanas draudiem. Lietum liela daļa tie bija

ideālisti, kas ar savu ciľu radīja pasaulei no kuras puses tuvojas vislietākās un

vistiešākās briesmas. Un nu pie sarakasta paša!

Holandieši 40000 Cechi 5000

Ungāri 40000 Indieši 5000

Ukraiľi 30000 Rumāľi 5000

Kazaki 30000 Somi 4000

Flāmi 25000 Serbi 4000

Latvieši 25000 Albāľi 4000

Bosnieši 20000 Bulgāri 3000

Krievi 18000 Armēľi 3000

Turkmēľi 15000 Gruzīni 3000

Igauľi 15000 Kirgizi 2000

Franči 10000 Uzbeki 2000

Baltkrievi 10000 Grieķi 1000

Itāli 10000 Šveicieši 700

Tatāri 10000 Zviedri 300

Valoľi 9000 Angļi 100

Norvēģi 1000 Amerikānis I

Dāľi 6000 Ţīds 1

Slovēľi 6000

Par diviem pēdējiem man sakāms kāds personīgs vārds. Perkins 1943. gadā

īslaicīgi dienēja manā rotā. Pēc kara viľš tagad vada savu mēbeļu veikalu Toronto

pilsētas rietumu nomalē un saucas tagad citā vārdā, kuru es zinu, bet negribu

publicēt, baidoties, ka ţīdu "raganu mednieki" nesāk vajāt arī šo nevainīgo cilvēku.

Zinot šādas lietas, vai vēl var atrasties kāds. kam liktos, ka dzīve nav interesanta un

raiba ka dzeľa vēders Ak, dzīvīte, dzīve!

Par vienīgo tiktāl apzināto amerikāni Filipu Janševski. rakstnieku Jēkaba un

Kārļa Janševsku radinieka, gaitām Latviešu leģiona varu pastāstīt vairāk. Viľš

173

dzimis Čikāgā un viľa dzimšanas apliecību parakstījis vēlākais slavenais Čikāgas

ilggadīgais pilsētas galva. Richards Jānis Deilijs (Daley), kas toreiz bijis tā apriľķa

ierēdnis, kurā dzimis Janševskis. Vēlāk ģimene atgriezusies Latvijā un Filips sāka

kara gaitas 15. divīzijas rindās Krievija, bet Latvijā starp Lubānu un Cesvaines pili.

kā arī Kurzemē viľš cīnījās 19. divīzijas rindās. Ceturtā Kurzemes lielkauja atnesa

sev līdz mūsu Filipam Dzelzskrustu, par kuru viľš vēlāk dabūja samaksāt ar miesu

un asinīm. Viľu ievainoja vēderā, labajā rokā, kreisā plaušā, abās kājās un kreisās

kājas pēdā. Atšāva ari pieres kaulu, un par šo zaudējumu senais karotājs vēl šodien

visvairāk noskumis, jo nu vairs nevarot pieradīt, ka pieder vēl pie "Homo sapiens"

cilts...

Sakarā ar pretboļševiku cīnītāju tautu sarakstu, jāsaka, ka būtībā bija noticis

kaut kas ļoti tuvu tam, kas kā fauns murgs spokojās veco boļševiku acu priekšā jau

no revolūcijas laikiem.

Tiem allaţ bijušas neizmērojamas bailes no iespējas, kad liela grupa

kapitālistiskas valstis apvienotos Padomijas paradīzes satriekšanai pīšļos... Un ne

Molotovs, nedz bakurētainais gruzīnis, neuzdrīkstējās pat paši sev atzīties, ka pie

visa, kas notika, viľi paši bija galvenie vaininieki.

Pie leroču-SS paspārnē uzstādītām formācijām jāpiebilst, ka tās cīnījās dūšīgi

un viľu drosme un nebēdība līdzinājās tai mērauklai, kas raksturoja viľu

''pilnasiľu'' leroču-SS draugus Te gan tomēr jāatceras, ka drošsirdība bez

piesardzības pārvēršas pārgalvībā, un tas vairs nav labi!

Un ja jau runājam par ārzemniekiem leroču-SS paspārnē, tad ir vietā atzīmēt

ari interesantu fainomenu, ka no vairāk nekā pusmiljona nevāciešu karotājiem, kas

cīnījās pret boļševismu. tikai 29-iem piešķirti Bruľinieku pakāpes Dzelzskrusta

No 29 ārzemniekiem piešķirtajiem Bruľinieku pakāpes Dzelzskrustiem:

Latviešiem piešķirti 12

Holandiešiem -"- - 5

Igauľiem -"- - 4

Beļģiem -"- - 3

Frančiem -"- - 3

Dāľiem -"- - 2

Citiem vārdiem: dāľiem, frančiem, beļģiem un igauľiem kopā piešķirti tikpat

daudz augsto apbalvojumu, cik latviešiem vieniem pašiem! Te nāk prātā jautrs

anekdotisks fantāzijas lidojums. Karš beidzies. Vācija uzvarējusi. Hitlers pieľem

uzvaras parādi Berlīnē. Jau trīs stundas goda tribīnei garām soļo daţādas karaspēka

daļas.

174

Piepeši parādes pieľēmēja tribīnei tuvojas kāda Ieroču-SS vienība. Tribīnes

kreisajā pusē novietojies orķestris sāk spēlēt: "SS - marsehiert īn Feidesland!" SS-

vīru soļos klausoties liekās, ka tur nāktu tikai viens vīrs. Hitlers atplaukst neviltota

sajūsmā. "Mani Ieroču-SS vīri! Lūk. ordeľiem greznotie kara tērpi! Paskat', kas par

stāju, ieklausieties, kas par soli!"

Pašlaik savas vienības priekšgalā tribīnei garām soļo kāds ar Bruľinieku

krustu apbalvots Ieroču-SS leitnants. Jūtu uzplūdumā Hitlers iesaucās: "Adjutant,

pasauciet to leitnantu pie manis. Es viľu tūdaļ paaugstināšu kapteiľa dienesta

pakāpē!"

Adjutants aizsteidzas, un blakus soļodams uzsauc leitnantam, lai nāk līdz pie

vadoľa. Bet leitnants pat nepaskatās uz adjutantu, tikai soļo braši tālāk. Adjutants

jau kliedz, bet leitnants tikai neglīti saviebjas un soļo tālāk. Beidzot adjutants

sagrābj leitnantu pie rokas un atkārto vadoľa vēlēšanos. Tagad leitnants pēkšľi

kļūst bāls sejā un atkliedz: "Niks ferštē!", tad spēcīgi piesit kāju bruģim un soļo

tālāk!

Ja nelikumīgā Nirnbergas tiesa nosprieda, ka Ieroču-SS ir noziedzīga

organizācija, tad daudzi, kam sevišķi interesēja baltiešu karotāji, nekavējās

nomelnot un nepatiesi apsūdzēt ārzemniekus. Tāpēc bija jārod skaidrība Šajā lietā,

un tā radās ASV Pārvietoto Personu Komisijas Frankfurtē, 1950. gada 15.

septembra lēmums "ka Baltiešu Ieroču-SS vienības jāuzskata kā atsevišķas

vienības un atšķirīgas kā mērķos, ideoloģijā, darbībā un arī dalībnieku kvalifikācijā

no vācu Ieroču-SS un tādēļ komisija neuzskata tās kā naidīgas ASV valdībai."

Ir tomēr interesanti, ka tikko pieminētais Nirnbergas pārsteidzīgais un

netaisnīgais spriedums Ieroču-SS lietā, ko pasludināja tikai četrdesmit gadus

atpakaļ, nu jau ir atkodies itin visiem Šīs tiesas spriedējiem pašiem. Nevienam no

tiesātajiem vairs nav saglabātas "baltas vestes." Visiem tās aptraipītas. Pieminēsim

tikai ikvienas uzvarētājas valsts vienu gadījumu. Amerikāľu vestes aptraipītas

Vietnamas kara, kur iznicināja visu My Lai ciemu un tā iedzīvotājus apšāva.

Franči krita līdzīgā negodā Alţīrijas karā, kurā likvidēja gūstekľus iepriekš

tos neţēlīgi spīdzinot.

Angļi aptraipīja savu godu Falklandes karā nogremdējot argentīniešu kreiseri

"Belgrano," kas jau sen bija ārā no aizliegtās zonas un netālu no ostas. Runājot par

boļševikiem, jāsaka. ka to vestes nekad nav bijušas baltas, allaţ sarkanas... Tāpat

aizmirstot ikdienas slepkavošanu Padomijā. kas turpinās nu jau turpat 70 gadus,

viľu rīcība Afganistānā dienu dienā iznīcinot vienu pilsētiľu pēc otras un sarīkojot

civiliedzīvotāju medības balstoties uz visbarbāristiskākiem līdzekļiem runā skaidru

valodu... Šeit vietā tikai nopūsties...

175

Tā nu redzam, ka labāku pasauli, par kādu izlikās sapľojam toreizējie soģi —

nav izdevies uzcelt un tā palikusi un laikam mūţam paliks lielākā illūzija... Skaidri

pierādījies ir arī tas. ka Nirnbergas nelikumīgā tiesas procesa organizētāji un

spriedēji paši neko no spēlētā teātra nav mācījušies... šajos četrdesmit gados!

Kuriozitātes dēļ interesanti piebilst, ka Nirnbergas tiesā par "noziedzīgu"

atzītās Ieroču-SS organizācijas septiľi locekļi vēl šodien ir Rietumvācijas

bruľotajos spēkos un divi pat ģenerāļu dienesta pakāpēs.

Vācu aizsardzības iestādes liedzās publicēt Šo abu bijušo leroču-SS karotāju

vārdus baidoties, ka viľiem varētu rasties nepatikšanas sakarā ar zināmu grupu

uzbrukumiem. Abi Šie viri bija iesaukti pašā pēdējā laikā un toreiz skaitīja

piecpadsmit ar pus un septiľpadsmit gadus, bet daudziem jau tādas lietas

neinteresē...?

Tikpat galēji jauniľi bija ari tie 49 Ieroču-SS karotāji, kuru kapu dēļ Bitburgas

kapsētā, 1985. gadā ASV prezidentam Rēgenam iznāca nepatikšanas. Tas. ka

nacionālsociālistu vadoľu kauli neguļ Bitburgas kapsētā, tas atriebēju aprindām

neko nenozīmē. Liekas, ka šādi gadījumi atkārtosies tik ilgi, kamēr neiemācīsies

atšķirt pašu ļauno no labā un novērsi šausmīgos vien kārtojumus un

vispārinājumus.

Vēl jau atcerēsieties, ka pirms Nirnbergas sprieduma Gērings teica: "Vācijas

valsts maršals nedrīkst ļaut sevi pakārt!"

Kaut arī viľš noindējis, viľi pelnus lāpai sajauca ar citu notiesāto pelniem un

slepeni izbārstīja Izāras kanālā, kur straume tos iznēsāja un cauri atvariem un

krācēm aiznesa austrumu virzienā. Tā bija likteni ironija, ka pelnus aizpludināja uz

austrumiem, kur nacionālsociālistu kustība domāja saskatījusi vācu tautas dzīves

telpu. Austrumos!

Pavisam savādi ir arī tas. ka. kaut ari Vācijas komunistu pakundzetā daļā

ārkārtīgi daudz bijušo Ieroču-SS piederīgo ieľem atbildīgas vietas pārvaldes

aparatūrā, neviena atriebēju grupa nav ne ar pušplēstu vārdu protestējusi pret šādu

ķecerību. Šis apstāklis ir zināms kā Kremli tā ari Vašingtonā. Kas 31 ir par spēli,

ko šeit spēle?

Gadu tecējumā Rietumvācijas bruľotajos speķos ir dienējusi pavisam 566

kādreizējie leroču-SS karotāju. Šeit vietā jautājums, kā gan vācieši atļāvis sev tādu

apšaubāmu brīvību un iesaistīja savos demokrātiskos bruľotajos speķos tik daudz

"noziedzīgas" organizācijas locekļus?

Vai šāda nostāja neizsaka visai daudz? Vai šeit skaidri neparādās, ka

Nirnbergas tiesātāji nebija objektīvi, bet gan spiesti vadīties no šaurāku aprindu

176

pavēlēm? Nevienu toreiz neinteresēja, ka Ieroču-SS nedarīja neko vairāk ka

neţēlīgā kara laikā pildīja savu smago pienākumu saskaľā ar pavēlēm.

Kaut arī Ieroču-SS formācijas pēc kara iesvieda vienā "kallā" ar pārējām

četrām SS-organizācijām, kas vienīgās bija uzskatāmas par neilgās slavas nesējām,

tad tomēr Ieroču-SS bija tikai tīrai frontes cīľai paredzēta un uzstādīta ieroču šķira

ar patstāvīgu, no Himlera neatkarīgu, pavēles struktūru Bet atriebēju grupām

vajadzēja, lai arī šīs vienības pielīdzina pagalam atbaidoša rakstura citiem SS

nozarēm un tāpēc tās iepludināja maldinošu un nepatiesu informāciju pasaules

vēsturē.

Pretēji vispārēji populārajam uzskatam, ka Ieroču-SS ir "TOPS" visādās

sakarībās. Ieroču-SS karaspēks nebija pienācīgi apmācīts. Labo. bet maldīgo

iespaidu varbūt radīja SS-vīru ierindas mācībās ietrenētais, asais mundrums — tā

sauktais "čakīgums." Bet īstenībā aiz visa tā slēpās frontes apstākļiem vajadzīgo

zināšanu un veiklības treniľa trūkums.

Gudrinieki doma, ka kāda armija esot neuzvarama tad. ja ta sastāv no

drošsirdīgiem un padumjiem karotājiem, kas aiz fantāzijas trūkuma nebaidās no

nāves un kurā karavīru masa nav vecāka par divdesmit pieciem gadiem. Tas jau tā

var būt. tomēr varonība, uzticība vadonim, drošsirdība un uzupurēšanās gatavība

nevarēja izlīdzināt un aizstāt leroču-SS karotāju un to vadītāju kara zinību

trūkumu. Un kam trūka pieredze, tas bieţi vien darbojās nesaskaľoti, parādot

vairāk drosmes, nekā prasmes. Un te sākās traģēdija!

Šī iemesla dēj kā Ieroču-SS karavīri, tā arī viľu virsnieki kaujas laukā mācījās

to. ko pārējo trīs vācu bruľoto spēku ieroču Šķiru vienības mācījās kazarmju

apmācību laukumos. Tāpēc leroču-SS bataljonos bija tik ļoti augsts kritušo un

ievainoto karotāju procents.

Salīdzinājuma dēļ — pārējo ieroču Šķiru karavīriem viss jau bija zināms un

iemācīts, tiem kara laukā vairs nekas nebija jāmācās. Bija tikai jāliek lietā viss

iemācītais. Ne tā leroču-SS formācijās!

Pieredzes un zināšanu trūkums, kā arī īpašā bravūras piekopšana kaujās,

noveda arī pie tā. ka daudzkārt neizmantotas palika sākotnējās, uzbrukuma

panākumu gaitā radušās izdevības, kuras pieredzējuši un labi apmācīti karotāji var

pārvērst par ienaidniekam ļoti sāpīgam sakāvēm. Bet te jāatceras, ka trīs lietas

dzīvē nekad neatgrieţas: izteikts vārds, aiztecējusi stunda un neizmantota

izdevība... šeit var prasīt vēl arī neatbildamo jautājumu: kur palika vakardiena?

Tā vai savādāk — šāda kļūmīga neveiklība un labvēlīga stāvokļa

neizmantošana bieţi vien bija jāsamaksā ar jaunam kaujām, kutas nevajadzētu, ja

nebūtu paspēlētas izdevības, kad ienaidnieks jau nespēkā grīļojas un laicīgi

177

izmantotas pretiniekam par sliktu Nav nekas grūtāk, kā "TĀ MIRKĻA

NOJAUŠANA", kurā ienaidnieks paguris zvārojas, un tā pretestība izkususi. Šī

momenta ieskatīšana dod piedzīvojušam uzbrucējam vienreizējo un izšķīrēju

iespēju uzbrukuma mērķa sasniegšanai visdrīzāk un ar vismazākiem zaudējumiem.

Taču Ieroču-SS formācijās bieţi vien atgadījās, ka pēc kaujām vienas

divīzijas pulkus apvienoja vairs tikai divos. Šādas

178

parādības gan nenotika Latviešu leģionā, kaut gan ļoti tuvu tādam stāvoklim

picnācām vienīgi 1944. gada jūlija atkāpšanās kauju laikā Kudeveras, Bardovas,

Opočkas un Veļikajas apkārtnē.

Tomēr neskatoties uz to, cik drošsirdīgi šie leroču-SS vīri arī necīnījās un cik

daudz skaistus uzvaras brīţus tie ari neizcīnīja, taču nedrīkst būt nekādu

nepamatotu šaubu par to, ka šo speciālmilitāro kaujas formāciju uzstādīšana bija

valsts vadības visnepiedodamākā kļūda.

Apskatīsimies tagad, kā viss tas izskatījās no vācu karaspēka citu ieroču Šķiru

viedokļa? Kā zināms, sākumā Ieroču-SS vienības veidojās tikai no brīvprātīgiem

rekrūšiem. Šie brīvprātīgie tad nu dziļākā būtībā bija tas Vācijas dzīvā spēka kon-

tingents, kas solīja citām vācu karaspēka ieroču šķirām tik vitāli nepieciešamos

virsnieku un instruktoru papildinājumus.

Taču leroču-SS formācijās šo vērtīgo materiālu — papildinājuma slāni,

izputināja lādos apmēros, ka bija jābrīnās, kā pārējās armijas daļas vispār prata sev

izpalīdzēties? Saudzīgi izsakoties, šāda rīcība bija visneatbildīgākā un

noziedzīgākā visā kapi laikā. Augstā asins muita, kas šajā sakarībā bija jāmaksā,

visumā ne tuvu nestāvēja pareizā proporcijā ar to, ko sasniedza un kas bija

jāsasniedz.

Kara vēsture pazīst statistiku, kas uzrāda aptuvenu caurmēra zaudējumu

procentu par kritušajiem un ievainotajiem karotājiem ikvienā kaujā. Zināmu

ieskatu leroču-SS traģēdijā dod tas, ka šeit zaudējumu skalā parādījās īris līdz

četras reizes augstāks zaudējumu procents.

Šajā traģiskajā parādībā tomēr nedrīkstam vainot pašus leroču-SS karotājus,

šos "nabaga velnus." Visa atbildība šajā neatdarināmajā dzīvā spēka izputināšanā

gulstas uz tiem. kuri aiz egocentriskiem politiskiem iemesliem Šīs vienības

uzstādīja. Un darīja to visām pārējām vācu karaspēka ieroču Šķirām pretojoties. Un

tad nu iznāca tā, ka pretēji kāja loģikai un maksājot milzīgu dzīvā spēka muitu,

leroču-SS sasniedza to, ko itin viegli varēja panākt ar kāja mākslas prasmi,

stratēģiju un taktiku.

Ieroču-SS sakarībā jāatceras vēl arī tas. ka propagandas iestādes gādāja par to.

lai nabaga velnu neveiksmes un pat sakāves pasniegtu triumfālākas par uzvarām.

Lai tikai apstājamies pie pasaulslavenās Musolīnī nozagšanas. Šis operācijas

sagatavošanas lielāko daļu paveica vicu izpletľu lēcēju štābs, taču pēc dramatiskās

un spīdošās uzdevuma veikšanas, radio, prese un kino nedēļas apskatos, kā šis

akcijas panākumu architektu, plānotāju un plāna perfekto izvedēju izcēla Ieroču-SS

— Otto Skorceniju.

179

Kad 1936. gada marta Elzasā un Lotringijā iesoļoja vācu karaspēks, ka pirmie

Zārbrikenā iebrauca Ieroču-SS "Leibstandarte — SS-Ādolf Hitler" bataljona viri.

Šis ţests patiesībā bija pirmais skaidrais mājiens uz to lomu. kādu turpmāk spēles

Ieroču-SS formācijas.

Bet mēs zinām, ka nekas nestāv uz vietas un itin viss dzīve ir mūţīga kustībā.

Šī pati dzīves patiesība pierādījās arī Ieroču-SS sakarībās. Jo dziļāk un tālāk

Krievijas nebeidzama telpā triecās Ieroču-SS divīzijas un vairāk uz priekšu tecēja

laiks, jo skaidrāk parādījās Ieroču-SS karotāju atsvešināšanas un attālināšanās no

SS-valsts vadītāja fantāzijām un iespaida. It īpaši izbalēja atmiľas par pārejām

četrām SS-nozarēm un zuda kopības sajūta ar tām.

Cīnoties ciešā saskare ar vācu bruľoto speķu citam vienībām Ieroču-SS

karotājus apľēma jauna pasaule, neţēlīga un nepielūdzama, bet tajā pašā laikā

miljonu gaismas gadu tālumā no "Melnā ordeľa" pasaules uzskata un maldiem. Šī

atsvešināšanās it īpaši spilgti parādījās tad, kad vācu valsu vadība pirmo reizi

publicēja savas imperiālistiskās tendences iepretim Austrumeiropas telpai. Ieroču-

SS organizācija bija pirmā un varbūt arī vienīgā, kas asi un skaļi šādu domu

noraidīja. Doma par ģermanizetu Baltijas jūras austrumu piekrasti neatrada Ieroču-

SS aprindās ne mazāko atbalstu. Varēja droši pieľemt, ka citas ieroču šķiras

neuzdrīkstējās līdzīgu stāju demonstrēt...

Nav noslēpums, ka Hitlera galvenā apsēstība stāvēja sakarā ar cenšanos celt

Vāciju atpakaļ Eiropas kalngala, kur tā bija bijusi. Pašā saknē šāda cenšanās nav

nekas jauns. Tāda pati doma taču vadīja Luiju XIV tā arī Napoleonu savu valstu

sakarības. Taču karš sakas, kad Hitlers pieprasīja atpakaļ territoriju. kas gadu

simteľus ilgi bija bijusi vācu valsts sastāvdaļa — "Poļu koridoru."

Ar Versaļas mierlīguma diktātu pieminēto "Poļu koridoru" piesprieda Polijai.

Tas notika tamdēļ, ka visu vainu sakarā ar Pirmo pasaules karu. uzvarētāji uzkrāva

Vācijai. Tā netaisna kārtā degradēja Vāciju mazvērtīgākā starptautiskā lomā.

Hitlers un visa vācu tauta "dega" šo netaisnību koriģēt. Ne par velti pirms pedejā

pasaules kapi izcelšanās Eiropā cirkulēja asprātīgs teiciens: polis staigā pa

koridoru, un Hitlers nevar gulēt!"

Tādā noskaľā paša kara sākumā leroču-SS bataljoni brāzās caur Padomijas

stepēm, purviem, tundrām un meţiem, ticībā savam vadonim un galējai Eiropas

idejas uzvarai. Tie bija varoľi, kas nesa upurus citu cilvēku maldiem un

plānprātībai, kā arī drausmīgai nodaļai pasaules vēsture. Cirtienu pec cirtiena šie

leroču-SS karotāji iekala savu slavu pasaules kapa vēstures marmora plāksnes.

Tā, līdzko vācu aizstāvēšanās fronte kaut kur gatavojās boļševiku uzbrukums

vai bija radies turpat vai neglābjams pārrāvums, pavēles arvien gādāja par to, lai

180

leroču-SS formācijas drāztos uz "degošajam" vietām un saglābtu pat par

nesaglābjamām uzskatītas nepatikšanas. Atkal un atkal leroču-SS viri, kā vācu

armijas neatturamais uzbrukuma ķīlis, triecās vai baltās boļševiku ugunīs un uz

priekšu... Nabaga velni! Un tā zem ūsainā gruzīľa "ērģeļu" smago āmuru sitieniem

leroču-SS divīzijas norūdījās par tādām, kas veica vācu armijas "ugunsdzēsēju"

pienākumus Otrajā pasaules karā. Sājā sakarībā jāpiezīmē, ka Kurzeme tāda pati

loma piekrita mūsu 19. divīzijai!

Militāra noteiktība uz izturībā leroču-SS karotāji bija un palika bez cita

piemēra pasaules bruľoto konfliktu vēsturē. Viľi baudīja leģendāru slavu kā

frontes līniju šajā pusē, tā ari ienaidnieku pusē. Sl slava svārstījās starp

drausmīgām māľticības apdvestām bailēm un skaudīgu un nenovīdīgu

apbrīnošanu. Ienaidnieki un draugi tomēr bija vienis pratis par vienu lietu: leroču-

SS divīzijās valdīja tāds kareiviskums. kādu neviena cita armijas organizācija līdz

Šim vel nebija sasniegusi. Par pārsniegšanu nemaz nerunājot. Bruľinieki, velni un

nāve...!

Ja ir taisnība, ka mazs, drošsirdīgu un stingri apľēmušos vīru kodols var būt

izšķirošais faktors starp sakāvi vai uzvaru, tad ir skaidrs, ka daţi karotāji cīnās ar

neticamu drosmi, bet citi ne. Parasti labāk cīnās par labiem ideāliem, bet daudzi to

dara tikpat labi par sliktiem lozungiem. It sevišķi, ja zina, ka necīnīšanās gadījumā

būs jākrīt no poļitruka automātiskās mašīnpistoles!

Kara sākumā Ieroču-SS vīri devās ugunīs Hitlera kulta spārnoti un sajūsmināti

un bija iemācītā un tamdēļ svētā pārliecībā, ka viľi upurējās jaunai sociālai Vācijai.

Bet tad neizbēgami nāca milzīgie zaudējumi, kas nevarēja izpalikt, ja vadība

nebēdā par sekām. Un tā ikvienā kaujā! Tādā kārtā sākotnējie brīvprātīgo kadri drīz

vien "izkusa," un jau 1941. gada beigās Ieroču-SS komandieri sūdzējās, ka

papildinājumam saľemtie rekrūši vairs ne tuvu nevar mēroties ar agrāko izlasi. Sīs

pagalam nelāgās situācijas iespaidā sāka bīstami pārveidoties izlases divīziju seja

un raksturs. Tāpat ari iekšējais gars.

Jaunpienācējiem vienkārši trūka agrāko karotāju ideālisma un tas lielais

apgarotais skurbums, kura varā nekas nelikās saprotamāks, kā pakļauties tam, ko

viľi saprata ar vadoľa un valsts jēdzienu. Un ko tas vārdos izteikts apzīmēja, to

varam skaidri saskatīt Ieroču-SS vīru zvērestā. Bet pieskaroties zvēresta lietai ir

neizskaidrojami, kāpēc tādai uzticības ieroču šķirai kā Ieroču-SS — tādu vispār

vajadzēja nodot? Populārā uzskatā jāzvēr ir vienmēr tikai tad, ja ir pamats šaubām

par vārda godīgumu vai pārliecības īstumu. Bet leroču-SS vienībās taču Šādi

trūkumi nedrīkstēja nemaz būt? Nedrīkstēja būt ne remdeno nedz ari šaubīgo...

181

Saprotot, ka zemāk sniegtais zvēresta teksts attiecās tikai uz vācu Ieroču-SS

piederīgiem un ne uz Ieroču-SS paspārnē sarindotām ārzemnieku divīzijām,

ievērosim, ka Latviešu leģiona zvērests stipri vien atšķīrās no Šeit apskautā:

"Es zvēru tev, Ādolf Hitler. kā savam vadonim un valsts kancleram, ka būšu

lojāls un drošsirdīgs. Es svinīgi apsolos tev un tiem. kurus tu iecelsi man par

vadītajiem, paklausību līdz nāvei, lai Dievs man uz TO palīdzi"

Kapi, kapi, kapi un balto berzu krustu jūra uz tiem visa plašā Krievijas

bezgalība un citos kara laukos, apzīmogoja tos traģiskos maldus, ko šie

ideoloģiskie un jūsmīgie Ieroču-SS karotāji dalīja ar savu ta laika paaudzi. Bet

tagad sekoja citi. kam trūka šis priekšgājēju ticības un sajūsmas. Bez sevišķa

prieka viľi bija iesaistījušies leroču-SS vienības, daudzkārt pievienoti pat spaidu

kārtā. Tā bez sevišķas degsmes tie arī vilka savas kājas smagi, kā ierindā, tā arī

kaujās. Nepilnīgi apmācīti tie kļuva arī visai skeptiski. Jaunā maiľa ienesa leroču-

SS divīzijās garu, kas tik ļoti atšķīrās no tā. kas valdīja tur iepriekš un šo garu

varēja pat uzskatīt kā svešu Ieroču-SS vienībām. Bet neskatoties uz to. visu

organizāciju tomēr sauca vecajā vārda ari turpmāk.

Kaut arī Ieroču-SS vīrus zīmēja kā romantiskus varonības simbolus, kādi tie

neapšaubāmi arī bija — blondi, brūni iedegusi, platiem pleciem, skaidrām zilām

acīm un allaţ un arvien apsviedīgi, karam ieilgstot šīs vienības piedzīvoja grūtības

papildinājumu jautājuma. Bija pienācis laiks, kad daudz kas bija izsapľots

Krievijas dubļu gultā un uzvarām vaiľagotā vācu armija bija mainījusi kursu par

180 grādiem. Tagad vācu tauta jau bija attiecīgi novērtējusi Ieroču-SS vienību

postīgumu to drastisko kauju metoţu dēļ un ģimenes vienkārši aizliedza dēliem

tajās iestāties. Arī paši jaunieši bija ieskatījuši briesmas un nevēlējās būt par maltās

gaļas mašīnu upuriem. No iestāšanās izvairījās.

Bet šāda vācu tautas nostāja bija ļoti bīstama leroču-SS vienību pastāvēšanai.

Papildinājumus meklējot radās nepārvaramas grūtības Beigās sāka pat

iespaidošanas un piespiedu rekrūtēšanu no vācu darba dienesta locekļu vidus.

Tomēr, kas meklē, tas atrod. Visādus vispār nepieľemtus ceļus meklēja ari

šeit. Pie jauniem rekrūšu tūkstošiem bija vienkārši jātiek un tāpēc saka tos meklēt

etniskos vāciešos (Volksdeutsche) okupētās zemēs. Sl plāna pievilcība slēpās

apstāklī, ka etniskie vācieši ne tikvien bija tiesīgi iestāties Ieroču-SS formācijās,

bet bija vēl arī ārpus citu ieroču šķiru rekrutēšanas sniedzamības. Tā ar šo ģeniālo

pagriezienu Ieroču-SS vienības ieplūda 300,000 ciniskie vācieši no Slovākijas,

Polijas, Dienvidslāvijas, Ungārijas, Rumānijas un Lietuvas.

Īpatnējas problēmas priekšā atradās Ieroču-SS ģenerāļi. Ilgstošajā saskarsmē

ar pārējo ieroču Šķiru vienībām un to komandieriem, viľi arvien asāk cieta no

182

savādas mazvērtības sajūtas. Kā trūkums izlikās tas, ka speciālie Ieroču-SS dienēšu

pakāpju apzīmējumi bija sveši pārējiem. Tāpēc, neskatoties uz ciešām un

draudzīgajām attiecībām augstākos komandas ešelonos. SS-ģenerāļos gruzdēja

doma par SS-pakāpju pielīdzināšanu pārējo armijas ieroču Šķiru pakāpju

apzīmējumiem.

Sākās sparīga kampaľa šajā virzienā un Šī spiediena iznākumā beidzot

panāca, ka Ieroču-SS ģenerāliem atļāva lietot dubultus dienesta pakāpju

apzīmējumus. Tā, piemēram — ja agrāk pirmā ģenerāļa pakāpe bija SS-brigādes

vadītājs, tad pēc jaunās kārtības šī pati dienesta pakāpe izskatījās šāda: SS-brigādes

vadītājs un Ieroču-SS ģenerālmajors. Nu beidzot visiem bija skaidrs, kas slēpās aiz

īpašiem un mistiskiem Ieroču-SS pakāpju apzīmējumiem.

Būdami tālu projām no Himlera iespaida, Ieroču-SS ģenerāļi un virsniecība s

ispār arvien vairāk attālinājās no centra un neko daudz vairs nerēķinājās ar savu

tiek), kaut arī tikai personai šefu — SS-valsts vadītāju Heinrichu Himleru. Dali

Ieroču-SS komandieri pat sāka sasveicināties ar saviem karavīriem lietojot vairs

tikai "Heil!" agrākā "Heil Hitler!" vietā. Sākās vēl arī itin noniecinoša izteikšanās

par Himleru. Zīmējoties uz viľu, runāja par uniformēto parādību ar zirnekļa kājām

un tamlīdzīgi. Man gadījās reiz dzirdēt pat visai joviālu monologu, kuru agra rīta

stundā un visai sarukušā garastāvoklī nodeklamēja kāds itin iespaidīgs Ieroču-SS

virsnieks, un proti: "Sist visus Hitlerus, Staļinus, Ruzveltus un Cērčilus, bet

visvairāk tā saukto "cilvēku mīļotāju Čemberlenu..."

Vēl kada zīmīga puante. Kā zināms, Vācija Heinrichu īsā formā sauc par

"Heinī". Bet tajā pašā laikā vārdam "Heinī" piemīt vēl arī stipra noniecinājuma

piegarša. Tā, ja kādu nosauca par "Heinī." tad tas nozīmēja, ka pieminētais ir

paviegls prata un vispār nav "gaišs." Bet Himlera oficiālais titulis tacu bija —

Reichsfuchrer-SS, Heinrich Himmler. Nu asprātīgi Ieroču-SS viri uzjautrinājās

saucot priekšnieku par "Reichsheinī"... Un tas nu nozīmēja, ka pieminētais ir

"Heinī" valsts mērogā. Tātad augstākais Šajā smejamā sajēgumā... Jā, baudiet

karu!...

Bet nu atpakaļ pie Ieroču-SS vienību specifiskām atšķirībām. Melnā ordeľa

divīzijām liktenis bija uzvēlis par pienākumu iznest smagākos frontes krīzes

grūtumus, šie bataljoni, pulki, brigādes un korpusi cīnījās sīksti, pārgalvīgi un

izturīgi. Arī bezbailīgi un ilgāk nekā citas līdzīga stipruma un lieluma vienības. īsi

izsakoties, šie sudraba dubulto zibens šautru valkātāji bija vācu bruľoto spēku

izlases, trauksmes un pretuzbrukuma dzelzs dūre un uguns milna.

Ir taču saprotams, ka tā kaut kas ir iespējams tikai pateicoties fanātismam. Bet

fanātisms taču nozīmē aklu, bezprātīgu ticību. Ticību, kas izslēdz prāta loģiskos

183

slēdzienus un vadās no iedomām un tā aizklīst illūzijās! Un jaunieši, kas nāca no

Hitlera jaunatnes ierindas taču bija mācīti aklā paklausība un ziedošanas gatavībā

Hitleram un viľa valsts cīľai par vācu tautas pārdzīvošanu, kas pēc viľiem teiktā

bija visa kara jēga.

Izpildot pavēles, kuras būtībā nebija iespējams izpildīt, atkal un atkal jaunie

karotāji veica brīnumus, kaut arī daudziem Cl centība maksāja viľu dzīvības. Šādu

apgarotu kauju iznākumā arvien no jauna pierādījās, ka neiespējamais bija

atkārtojams daudzas reizes. Tic bija neapšaubāmi panākumi pār visgrūtākiem

pasākumiem.

Kā viens no daudzajiem piemēriem šeit noder atgadījums Atlantijas piekrastes

kaujās. Kad atkal pār divām zemes karaspēka divīzijām klājās visneţēlīgākā

granātaukas suta, tās izputēja līdz ar angļu granātu sprādzienu dūmiem un sakrita

pelnos. Hitlera jaunatnes divīzija tomēr vēl arvien atturēja uzbrucēju pārspēka

dzeloni un kā klints palika savā vietā, kaut arī tai bija atlikusies vairs tikai 48 no

sākotnējiem 218 tankiem... Un tā. lielo daļu atsevišķu kauju iznākumi atkarājās no

Ieroču-SS vienībām, kas Sajās kaujās piedalījās.

Viľu panākumi bija iespaidīgākie, kādus vien varēja iedomāties. Lai tikai

atceramies, ka visas lielākās un galvenās kauja* Otrajā pasaules karā nebūtu

bijušas tik smagas un intensīvas, ja tajās nepiedalītos leroču-SS brigādes, divīzijas

vai korpusi. leroču-SS vienības panāca, ka kāpinājās kauju iekšējā niknuma pakāpe

un cīľas spars sakāpa līdz necerēti augstam līmenim. Tas notika neskatoties uz to.

vai sajās kaujās uzvarēja vai pazaudēja Ieroču-SS karotāji.

Tas, ka viľi cīnījās tik vīksti un neatlaidīgi, parasti tiek izskaidrots, pirmkārt

— ar ļoti stingrām, bargām, asām un konkrēti noteiktām disciplīnas normām, un

otrkārt — ieroču-SS sevišķi prasīgām un neţēlīgām kauju metodēm.

Nereti dzirdēja kurnētājas balsis, ka neesot jau nekāds brīnums, ka leroču-SS

divīzijas lecot no viena panākuma uz otru. Viľu rīcībā taču esot vislabākais

apbruľojums un ieroci. Te nu jāsaka, ka "nabaga velni" uzskatāmi pierādīja tik

teicamu un acīm redzamu pārākumu pār vislabākajām citu ieroču šķiru vienībām,

ka šo citu ieroču Šķiru virsnieki bija pārliecināti un vaļsirdīgi atzina, ka tik labām

vienībām pienākas arī visjaunākie un vislabākie kara vešanas piederumi, materiāli

un ieroci.

Balstoties uz prasmīgo kustīgumu un veiklību. Ieroču-SS divīzijas sāka spēlēt

arvien svarīgāku lomu kaujās jau ar 1943. gadu un turpināja to darīt līdz pat rūgtam

beigu cēlienam. Šādā veidā viľi nostiprināja savu labo slavu kā augstākās klases

karotāji. Tā piemēra dēļ, lui atceramies tikai to lielisko un spoţo panākumu, ko

ģenerālfeldmaršala fon Manšteina diriģēti "nabaga velni" guva pie Harkovas, kur

184

galīgi sakāva un iznīcināja milzīgās boļševiku tur sapulcētās armijas, kas jau bija

dziļi izlauzušās cauri vācu aizstāvēšanās līnijām un nopietni apdraudēja visu

Dienvidu Armiju Grupas frontes iecirkni un tā stabilitāti. Atkal no būtiskās sakāves

izķēra uzvaru!

Ar šo spīdošo panākumu ne tikai salāpīja pagalam nelāgo frontes pārrāvumu,

bet atjaunoja vēl arī stabilu aizstāvēšanās sistēmu pie Staļingradas. Šajās slavenajās

kaujās piedalījās Leibstandarte-SS — Ādolf Hitler tanku divīzija, SS-tanku divīzija

"Das Reich" un SS-Totenkopf tanku divīzija.

Tā kara pēdējos gados Ieroču-SS divīzijas un korpusi bieţi vien. no

šķietamam sakāvēm atkārtoti izķēra un izgrāba, kaut ari skaistas, taču tomēr

īslaicīgas un pārejošas uzvaras un atelpas brīţus. Šāda veida viľi kala paliekošu

slavu, cieľu un godu. Kā labākie un bezbailīgākie tie sevišķi fascinēja ar stingrā

apľēmība iesvērto uzbrukuma sparu kā ari ar sīksto un neiedragājamo stāju

aizstāvēšanās kaujās.

Savā iekšējā būtībā Ieroču-SS bāzējās uz senā teitoľu likuma: asinis, izlase,

stingrība, atturība, skarbums, vienkāršība un atteikšanās no baudām! Bruľinieks,

velns un nāve! Par sekošanu seno teitoľu likumiem sevišķi interesants un zīmīgs ir

kāds gadījums, kas raksturo Ieroču-SS kauju metodes. Ieroču-SS vienības

aizstāvēts frontes iecirknis saľēma pavēli palikt pozicijas līdz ieradīsies

papildspēki, kas jau ir ceļā un trauksmes stāvokli.

Lielā boļševiku pārspēka nospiesti Ieroču-SS vīri turējās ar sakostiem zobiem

un kā kaķi uz ledus. Boļševiki uzmācās ar tieši pašslepkavīgu apmātību, bet

"nabaga velnu" rindas kļuva ik brīdi retākas. Jau aizstāvju kaujas grāvjos ieklupa

pirmie boļševiki un, spīdošiem durkļiem gaisā šľācot, šķēla SS-vīru krūtis, cik

spēja. Kā ikri no uzšķērstas zivs vēdera, no pāršķeltām krūtīm aumaļām gāzās

tumšas asinis. Tās plūda tāpat kā dārgs vīns, kad dzīru kausu pēkšľi apgāzusi

apskurbusi roka.

Krievu pilni visi "nabaga velnu" kaujas grāvji, un nav vairs nekādas iespējas

ilgāk noturēt pozicijas. Citas pavēles nesagaidījuši. Ieroču-SS grenadieri kopā ar

pēdējo ziľojumu priekšniecībai, pieprasīja artilērijas ugunsbrāzienu pār pašu

pozīcijām... Tādā kārtā lupatu lēverēs sašķaidīja nevien pašus aizstāvjus, bet ari

boļševiku uzbrucējus. Nu vairs frontes līnijā nebija neviena boļševika, kas

apdraudētu frontes vārgo vietu! Gvarde mirst — bet tā neatkāpjas!

Vēlāk izrādījās, ka tikai viens ievainots sudraba dubultšautru valkātājs bija

atvilcies līdz aizmugures novietnei un vienīgais pārdzīvojis šo asins pirti.

Ieradušies trauksmes vienības vīri kāpa pāri drauga un naidnieka ķermeľiem, lai ar

pretuzbrukumu pārsteigtu boļševikus jauna uzbrukuma izejpozīcijās.

185

Vispārējā pārskata dēļ interesanti atskatīties kā laika Šī nelāga un atriebīgā

"uzvarētāju taisnība" kļūst vēl atbaidošāka un pat pavisam riebīga, ja paskatās uz

Nirnbergas tiesas sastāvu. Tur pie viena galda sēdēja, tiesu sprieda un pasludināja

sodus rietumu sabiedrotie kopā ar boļševiku kara noziedzniekiem. Nav grūti būt

par soģi citiem cilvēkiem. Tāpēc ne katrreiz pasaules tiesas ir taisnīgas un

nemaldīgas. Daudz grūtāk pašam savu dzīvi nodzīvot tā, lai nevienam tā nebūtu

jātiesā!

Te jāatgādina, ka nekad iepriekš pasaulē vēsture neatcerējās gadījumu, ka

cilvēki, kas sakās augstu vērtējot pašcieľu un ideālus, tajā pašā laikā, sprieda tiesu

kopā ar slepkavām? Tā nav etiķetes lieta vien. Te darīšana arī ar līdzdalību viľa

majestātes — likuma — apgānīšanā un tā cēluma un neievainojamības mīdīšana

kājām! Un tas vairs nav labi!

Nirnbergas prāva mūţam neliks vaļā no tā neizsakāmi nelietīga traipa, ko lai

uztriepa rietumu sabiedrotie, pieaicinot boļševiku tiesnešus, kas paši bija, ir un līdz

viľu noziedzīgās sistēmas sabrukšanai, paliks daudz noziedzīgāki nekā vācieši.

Nacisti valdīja tikai 12 gadus, kur pretim boļševiki slepkavo nu jau 70 gadus!

Laika tecējumā pierādījies, ka kara beigas nodibinātā draudzība un sadarbība

ar padomju kara noziedzniekiem padziļinājusies un pat zēlusi un nesusi bagātīgus

augļus visās "kausējamo katlu" zemēs — ASV, Kanādā un Austrālijā. Sājā

sakarībā šo zemju tiesu iestādes nonākušas ārkārtīgi lielā PSRS melu un

ļaunprātības iespaidā.

To gan nevar teikt par nacionālām valstīm kā Angliju, Franciju, Zviedriju,

Austriju, Dāniju, Rietumvāciju u.t.t. Tā angļu laikraksts "The Daily Telegraph"

1987. gada 4. marta izdevumā raksta: "Nacistu medības pēdējā laikā kļuvušas par

ļaunu, pretrunīgu 'asinssportu,' kam nav nekāda sakara ar an-tisemilismu. Bet

turpināt atriebību pāri zināmai laika un telpas robeţai ir nevērtīgi un neauglīgi.

Iekšlietu ministra rīcība šajā — tas ir — kara noziedznieku' lietā — nedarīt nekā un

neatbildēt uz nacistu mednieku nekad nepiepildāmām prasībām — ir simpātiska."

Tiktai "The Daily Telegraph". Cik patīkami apzināties, ka pasaulē Šur tur mīt

cilvēki, kam vēl skaidra un loģiska domāšana!

Septiľdesmitajos gados ASV parādījās kāda grāmata: "Wanted — Search for

Nazis in America". Kā autors bija uzdots kāds Blūms. Šis izdevums saturēja

vienīgi neķītrus, zemus un riebīgus melus un izdomājumus. Tā uzdevums acīm

redzot bija austrumeiropiešu un ţīdu sarīdīšana.

šis neslavas cēlējs patiesības sagrozījums bija domāts ari kā izmēģinājuma

balons. Un tā ir baltiešu un ukraiľu pašu vaina, ka tie toreiz uz šo noziedzīgo

nekrietnību asi un noteikti nereaģēja. Redzot, ka pretestības nav, ļaunuma apsēstie

186

sāka akciju. Bet vai tie nebija senie romieši, kas jau toreiz teica: "Principiis obsta!"

— sargies sākuma!

ASV konstitūcija nosaka, ka nevar sodīt par "ex post facto" nodarījumiem.

Taču Speciālās izmeklēšanas birojs tādam konstitūcijas nosacījumam nepiekrīt.

Kas šeit notiek? Godīguma vārdā būtu jāturas pie principa, ka ASV var atļauties

tādu greznību kā taisnīgas tiesas spriešanu (Ivars Bērziľš). Taču savādā kārtā bieţi

vien tiesu iestādes izlemj, ka zināmiem cilvēkiem nevajaga likuma aizstāvības un

likumīgas tiesāšanas. Kā liekās, šeit rīkojās tā sauktais "laika gars." kas pazīstams

ar neaprēķināmu šaudību, nepastāvīgumu un pretrunīgumu visur, kur iet runa par

likumu un cilvēku tiesībām.

Ir novērots, ka tiesāšanas kāre visvairāk piemetās tiem, kas paši vainīgi. Ja

sirdsapziľa tādiem vispār ir, tad tās attaisnošanai tie mēģina pārkāpumus sameklēt

citos. Sargieties no tiem, kuros mājo stiprs un neatlaidīgs sodīšanas dzenulis.

Lietojot plašos apmēros vienīgi gaisā pasviestas bezpamata baumas un nepatiesus

apzvērējumus, tie ar pašu organizētu ļaundarību grib nosegt savu bijušo, pašreizējo

un nākošo rīcību.

Napoleons kādreiz teica, ka kāja laikā meklēt taisnību esot vislielākā muļķība.

To tomēr nedrīkstētu attiecināt uz miera laikiem. Bet vai nav savādi, ka arī

mūsdienu miera apstākļos taisnības meklēšana ir neiespējama? Ir noţēlojami un

pat augstākā mērā negodīgi, ka aiz šauru politisku kaislību motīviem šīsdienas

politiķi noliedz, vilto, aizmirst un apgāna patiesību. Tie velk cepures uz acīm, lai

citi domā, ka viľi akli. Un cik skaisti! Ja pats neko neredzi, tad liekas, ka nekas nav

noticis. Politiķi! Mums jākonstatē, ka pie varas, tikuši noţēlojami un vāji cilvēciľi,

jo stiprie cilvēki taisnības nebaidās!

Tāpat, ar cepurēm uz acīm, daudzi profesionāli liecinieki tiesās "atceras"

daţādus nolikumus pat tad, ja tie īstenībā nekad nemaz nav notikuši. Daudzi pat

pie pravieša bārzdas apzvēr, ka pēc 46 gadiem "pazīst" nekad iepriekš nesatiktus

cilvēkus, kas it kā bijuši vietās, kur ne liecinieks pats, nedz arī apsūdzētais nekad

nav bijis. Daudziem cilvēkiem pieraksta pat ţīdu iznīcināšanu tādās Latvijas

pilsētās, kurās neviens ţīds nekad nav dzīvojis! (Mazsalaca! - L.E. lpp. 2834.)*

Tajā pašā laikā ir interesanti atzīmēt faktu, kas ir jau pierādīts, ka daudziem

cilvēkiem pēc kara "gadījušies" KZ numuri uz viľu miesas. Laikam, lai varētu

nodot "ticamākas" liecības! Jā, negatīvas ziľas ir viegli ievākt, ja pratina kāda

cilvēka ienaidniekus!

Šo pārdomu sakarībā ir vietā jautājums — vai tik tiešām ļaunuma apsēstiem

vienmēr būtu jāuzvar? Vai tiem nav jāatceras, ka atriebība ir ka asiľaina ķēde,

kurai — ka Ķencis teiktu — nav gala ne vienā ne otrā galā? Atriebība ir vienmēr

187

nosodāma, jo katra atriebība dzemdē jaunu naidu un postu, kas atkal jāatriebj. Jā,

laikam gan ir taisnība, ja saka, ka muļķi nepiedod un neaizmirst, bet gudrie

neaizmirst, bet piedod!

Negribētos ticēt, ka mūsu nākotnes sauklim būs jābūt: "ienīšana ir mūsu

lūgšana, un atriebība ir mūsu kaujas sauciens!" Vai mēs nebūsim spiesti kā sprostā

ieslodzītas un nemitīgi ar nūju badītas un ķircinātas čūskas — krāt indi, ko izlietot

tad, kad sabruks sprosts? Ja tam lā būs jābūt, tad neviens nevar zināt un droši

pateikt, kā tas viss var vēl beigties? Jā, karš baro karu!

Jau pieskārāmies mūsu centrālo organizāciju savādai un neizskaidrojamai

nostājai. Varētu domāt, ka asa pretreaģēšana uz nepatiesiem apvainojumiem

latviešiem, kā tautai, tieši būtu viľu pienākums, jo tās taču pārstāv un reprezentē

mūs visus. Liekas tomēr, ka viľi ar gudru nogaidīšanu, lai laiks pierāda mūsu

taisnību, panāca tieši pretējo. Uzbrukumi ir pastiprinājušies, jo ienaidnieki pazīst

tikai "aci pret aci" likumu un smalkjūtīgu "otrā vaiga" pagriešanu uzskata par

vājuma pazīmi, kas tā būtībā arī ir.

Mēs zinām, ka pēc Baigā gada boļševiku briesmu darbiem, daţi nogalināto

piederīgie gāja atriebt. Tagad rodas iespaids, ka latviešu tautai it ka jājūtas vainīgai

par daţu tās locekļu nostāju! Nevar arī būt, ka mūsu organizācijās valdītu ārkārtīga

baiļu sindroma, par kaut ko tādu, par ko tauta nav vainojama? Kāpēc neviens

nevaino visu ţīdu tautu par Šustina. Novika, Kaplāna, Citrona un daudzu citu

noziedzībām?

Ka mēs esam iespiesti stūri, pierādās jau ar to vien, ka vel arvien latviešu

sarīkojumos ierodas otras puses pārstāvji, iztaisa "nesmukumu" un aiziet, ne mirkli

nedomājot par to. ka viľus varētu saukt atpakaļ "nesmukuma" satīrīšanai. Liekas

ari, ka nevar notikt neviens latviešu jaunatnes sarīkojums bez otrās puses goda

viesiem. Neesmu painteresējies, vai arī otrās puses jaunatnes organizācijas ir

kādreiz aicinājušas latviešu pārstāvjus uz saviem svētkiem?

Šajā drūmajā laikā kā gaišs saules stars atspīd mācītājs Paulis Kļaviľš. kurš ir

ne tikai sekmīgi darbojies cilvēku tiesību apjomos, bet ir arī ilgus gadus vadījis

paša nodibināto un izveidoto "Gaismas akciju." 1987. gada 8. aprīļa "Laiks"

izdevumā Kļaviľš ar atklātu vēstuli grieţas pie saviem draugiem Izraēlā. Cita

starpā, viľš raksta: "Pavirši vieglprātīgs, bīstams un pat krimināls ir tāds pasākums

kā Padomju savienības 'gestapo' — KGB — fabricētās propagandas un

dezinformācijas materiālu pārľemšana. Vai Vīzentāls un viľa līdzstrādnieki

nepazīst padomju reţīmu? ...Bet Vīzentāla centrs atļaujas pēc iespējas plaši

publicēt visus šī padomju 'gestapo' piespēlētos apgalvojumus un bez iepazīšanās ar

faktiem, pakalpo padomju interesēm — diskriminēt it visus politiskos pretiniekus

188

ārzemēs, kuru vecums atļauj tos nostādīt kara noziedznieku lomā." Tiktāl Paulis

Kļaviľš.

Kā ir pierādījies, tiesu procesi šajās sakarības jau sen vairs nesaskaras ar

likumu, bet gan ir pārvērtušies par sacensību, kas balstās uz ļaunās grupas spēku,

stiprumu un varu. Iznākumā — izmisuma pilna cīľa starp šo stiprumu un nabaga

"izgudrotu" kara laika aktīvistu, kam Šāda spēka nav! Vai kads šeit var saskatīt

cilvēka tiesību ievērošanu, par ko tik daudz runā un kuru ignorēšanu pārmet

Padomju savienībai? Kur šeit sākums, kur gals?

Makabru lomu ļaunuma rokās spēle iespiestais vārds, radio un televīzija —

citiem vārdiem — saziľdienests. Tas var notikt tikai tamdēļ, ka saziľdienests jau

sen kā ir atteicies no savas vēsturiskās lomas — būt bezpartejiskam novērotājam

un ziľotājam. Tagad tas vairs neziľo. Tas publicē zināmām aprindām vēlamus

rakstus un ziľojumus. Ka tikko teiktais ir patiesība, apstiprina slavenais ţurnālists

Dāvids Brinklijs, kas, reiz izskaidrojot savu un kolleģu lomu zinu tapšanā izteicās:

"Mēs nosakām, kas ir ziľas!" Vai nav skaisti? Vai kāds šeit var saskatīt starpību

starp saziľdienestu rietumos un Padomju savienības cenzūru? Es nevaru!

Paulis Kļaviľš raksta tālāk: "Tikpat apšaubāms ir paľēmiens kara noziegumos

apsūdzētos konsekventi saistīt ar viľu tautību. Daţādās rietumu avīzēs parādās

ziľa, ka Vīzentāla centrs valdībām Anglijā, Rietumvācijā un Zviedrijā piesūtījis

sarakstus ar personu vārdiem, kas saucami pie atbildības par Ţīdu iznīcināšanu

Hitlera varas laikā.

Pret to nebūtu ko iebilst. Bet ja vienā elpas vilcienā tiek vēstīts, ka tie ir

igauľi, latvieši un lietuvieši, tad lieta kļūst ne tikai nopietnāka, bet pat sāpīga. Ja

vajadzētu sekot Šādam piemēram, tad mums baltiešiem — būtu tiesības un prasība

bendes, kas kalpojuši ap to pašu laiku padomju reţīma dienestā, ne tikai saukt

vārdos, bet Šos vārdus minēt savienojumā ar piebildi "ţīdi." Vai Simons Sustins,

Noviks, Kaplāns, Citrons un daudzi citi, kas kalpoja čekai ne tikai okupētajās

Baltijas valstīs, bet vēl augstākās pozīcijās Maskavā — nebija ţīdi? Un viľu

noziegumi sākās pirms Hitlera slepkavībām Baltijas zemēs, pie tam Šo personu

loma baltiešu slepkavošanā ir vēsturiski fiksēta, tur neko nevar mainīt." Tiktāl

Paulis Kļaviľš.

šie slepkavas steidzīgi jāsameklē, jāuzrāda un jāapsūdz par baltiešu

iznīcināšanu. Domāju, ka Kanādā šāda akcija būs sevišķi sekmīga. Vajadzēs tikai

sacelt troksni, ka Šustins, Kaplāns un Citrons savā laikā mēģinājuši ieceļot Kanādā

un tagad "droši vien" slēpjas Šajā zemē. Var galvot, ka valdība uz vietas

nodibinātu speciālu komisiju, lai šo lietu pamatīgi izmeklētu un ţīdu kara

noziedzniekus atrastu. Jā, nav ģimenes bez kropļa. saka veca tautas paruna!

189

Kanāda pašlaik ir ļoti auglīga zeme tādiem apvainojumiem, bet laika nav

daudz un viss jāpaveic nākošos divos gados. Jau tagad ir skaidrs, ka tādu valdību,

kāda mums ir pašlaik, nākošos simts gados vairs neredzēt. Var pat gadīties, ka tāda

valdība Kanādā vairs nekad nerodas un tas būtu ţēl! Tāpēc jāizmanto retais, dievu

dotais gadījums.

Mums būs vieglāk nekā nevainīgu cilvēku apsūdzētājiem pašlaik. Tad jau būs

pieľemti vienreizējie, pasaules vēsturē vēl līdz Šim nepazītie likumi, kuras speciāli

pielāgos tālās pagātnes un svešu zemju notikumu izšķiršanai un tiesāšanai. Kad

tiesās ţīdu kara noziedzniekus, viss varēs notikt uz visātrāko: varēs sākties visas

pasaules iztiesāšanu šeit pat Kanādā. Miniet man zemi plašajā pasaulē?

Jājautā vēl arī, vai ţīdiem Baigajā gadā nederēja atcerēties, ka katra lieta, kas

iesākās ar asins izliešanu, nebeidzas labi. Bet, kā redzams, daudzi cilvēki vēl

vienmēr apkaro blaugznas, nocērtot visu galvu! Vai visam tam, kas notika Baltijas

valstīs vācu okupācijas gados, nebija kāds sakars ar to, ko čekisti darīja šajās

zemēs starp 1940. gada 17. jūniju un 1941. gada 22. jūniju? Interesanti noskaidrot

arī kādus amatus NKVD birojos ieľēma tie 30000 ţīdu, kas no Latvijas aizbēga uz

Krieviju boļševikiem līdz? Tāpat, cik no tiem tagad atrodas rietumos?

Tālāk atkal Paulis Kļaviľš: "Nostādīt kādas okupētas zemes bēgļus kā

nozieguma kollektīvus dalībniekus, ir politiski nemorāls akts — vienalga, kas to

dara... un tāda rīcība kā kolektīva apsūdzība nedz Izraēla zemei, nedz ţīdiem vispār

draugus pasaulē nevairos. Tas izraisīs ne tikai atvairīšanos, bet ari uzbrukumus un

piegādās ūdeni antisemitisma dzirnavām," nobeidz Paulis Kļaviľš.

Jā, nav svētīga naida izraisīšana ar neapdomīgu rīcību! Nepatiesu sūdzību

iznākumā attīstās nelāgs rūgtums, kas rada gruzdošu naidu. Mēs bieţi vien

jūtamies kā pasaules ačgārnību nolādētie, pār kuriem nogāţ melu un vārdu

sagrozījumu samazgas. Rodas sajūta, ka mūs kāds noķēris bezpamata apgalvojumu

un ļaunprātīgu apsūdzējumu slazdos.

Ja vēsi apdomājam sī laikmeta kolosālo un veselam prātam nesaprotamo un

pretīgo aplamību, tad redzam, ka dzīvošana šajā "miera" laikmetā ir tiešām grūta.

Politiskās kaislības, varmācīgās ideoloģijas, konspiratīvās tieksmes un organizētais

ļaunums ir apsēdis šo pasauli bez atlikuma. Liekās, ka tas laikam tā turpināsies tik

ilgi, kamēr pastāvēs Padomju savienība tās tagadējā versijā, kas to visu organizē un

financē!

Lai kaut cik varētu cīnīties un pastāvēt šajā ačgārnajā pasaulē, mums vadošos

amatos vajaga cilvēkus, kas ir piemēroti un spējīgi kā techniski tā ari

temperamenta, dedzības un fanātismā ziľā. Tikai tad varēsim stāties pretim

šīsdienas rupji neţēlīgai īstenībai. Mums beigās jāuzvar, jo mūsu pusē ir vēsturiskā

190

taisnība. Bet kad tā jāpierāda ar fiziska spēka palīdzību, tad tas liekās kaut kas

pārāk pirmatnīgs un cilvēka necienīgs. Tomēr, visi milzīgie upuri un varas darbi

pēdējos piecdesmit gados nevar palikt bez gandarījuma. Latvju tautai beigās

jāuzvar!

Tik viena vien ir taisnība.

Tā pati mūţīga un negrozāma.

No sākta gala viľa bijusi.

Tā uztur kārtībā šo pasauli...

(Jānis Rainis)

PULKVEDIS VĪTONS (WHEATON).

Bet nāve tiem, ne uzvara bij lemta,

Pret pārspēkuun viltu cīna bija velta. .. .

(Lilija Blūma)

Reti interesantu gaismu pār mūsu leģionāru cīľām izstaro kāda tautieša

piesūtītā informācija par amerikāľu pulkveţa Vītona pētījumiem, nostāju un

darbību latviešu karavīru Golgātas ceļa iemūţināšanai. Kad piecdesmito gadu

beigās un sešdesmito gadu sākumā mūsu tautietis mācījies Vašingtonas

Universitātē, viľa profesors un padomdevējs bijis jau pieminētais vīrs. Vadoties no

savstarpējām simpātijām profesora un studenta starpā izveidojusies itin tuva

draudzība, kas ilgusi līdz. pat pulkveţa aiziešanai augstākā Virspavēlnieka rīcībā,

šajā laikā noskaidrojies ari, ka pēc dienesta izbeigšanās Vācijā, pulkvedis Vītons

ilgāku laiku mācījis tanku taktiku Amerikas bruľoto spēku visaugstākā

ģenerālštāba kolledţā (U.S. Armed Forces General and Staff College).

Par zīmīgākiem pulkveţa Vītona pieredzējumiem, vērojumiem un pētījumiem

mūsu tautietis stāsta: "Kad pulkvedis dienējis Ziemeļāfrikā, viľam uzdots

nepateicīgais Amerikas palīdzības sūtījumu boļševikiem pārraudzīšanas un

vadīšanas pienākums. Krievi uzvedusies ļoti rupji un pat naidīgi un tieši Šis

naidīgums bijis kaut kas, ko pulkvedis nav varējis aizmirst līdz pat savai pēdējai

stundai. Vērojot šo krievu naidīgo izturēšanos, ģenerālis Patons reiz teicis: "The

Ruskies needed a few kicks in their asses!"

191

Pēc uzvaras Ziemeļāfrikā, Vītons pārcelts uz Angliju ģenerāļa Patona rīcībā.

Pēdējais tad jau komandējis Otro tanku divīziju, kas vēlāk ieguvusi "Elle uz

riteľiem" nosaukumu. Ar Šo divīziju pulkvedis piedalījies kaujās pāri visai

Francijai un Vācijai līdz pat Minchenei.

Par Normandijas kaujām pulkvedis Vītons izteicās, ka neskatoties uz to, ka

Šermaľa tanki bijuši apgādāti ar Kadilaka V-12 motoriem, kas bijusi īris reizes

spēcīgāki par parastajiem, tie tomēr nebijuši nekādi lielie pretinieki vācu Tīģeriem

un Panterām kā to bruľu plašu biezuma, tā arī lielgabalu specīguma dēļ.

Amerikāľi guvuši uzvaras pār vāciešiem tikai pateicoties to milzīgam

aviācijas pārspēkam kā ari tanku masām. Ja vācieši raidījuši kaujā desmit tankus,

tad amerikāľi likuši pretim simts un vel vairāk Šermaľus. Tāpat bijis ari ar

lielgabaliem un citām bruľu mašīnām.

Īsi pirms kara beigām pulkvedis atkal pārcelts uz ļoti spēcīgās un lielas Trešās

amerikāľu armijas Štābu, kuru tagad komandējis viľa vecais draugs ģenerālis

Patons. Ģenerālis jau toreiz paredzējis, ka tik ilgi, kamēr krievi paliks Baltijas

valstīs un Vācija būs sadalīta — īsta miera nebūs!" Viľš acīm redzot jau tad

saprata, ka nevienu problēmu nevar uzskatīt par nokārtotu, kamēr jautājums nav

pareizi atrisināts.

"Tajā laikā Patons sāka domāt par krievu triekšanu atpakaļ aiz pirmskara

robeţām. It kā sācis pat šādam uzbrukumam slepeni gatavot plānus. Pats teicis

Vītonam: "Now, while our army is intact, kick the Red Armv back into Russia —

those goddam bolshics, those red bastards!" Un tā kā boļševikiem ir acis un ausis it

visur, tie uzzināja ari par Patona noskaľojumu. Tāpēc nav jābrīnās, ka par šādu

ķeceribu ģenerālim vēlāk bija jāsamaksā ar savu dzīvību. Kad reiz. ģenerālis bija

apstājies pie kāda skatloga, viľu nogalināja kāds "neuzmanīgs" autobraucējs. Šis ir

pasaulē jau labi pazīstams krievu triks. Vai tāpat nemira arī ģenerālis Bangerskis?

Trešā amerikāľu armija toreiz bijusi ārkārtīgi stipra un spēcīga. Kodolu

veidojušas Otra un Trešā tanku divīzijas, kas pašas katra par sevi līdzinājušas

mazām armijām. Tanku vien bijis vairāk nekā četri tūkstoši. Tam klāt vēl nākušas

ļoti spēcīgas artilērijas un motorizēto kājnieku vienības. Krievi redzētu īstu elli uz

riteľiem, un mēneša laikā būtu laukā no Baltijas valstīm. Patons allaţ teicis: "The

Ruskics would have seen real hell on wheels and we would have grinded those

bastards to the ground!" Bet amerikāľu tuvredzības dēļ tam nebija lemts tā notikt.

Cik ţēl, cik ţēl! Vai varam maz iedomāties, kā mūsu dzīve būtu izskatījusies

gadījumā, ja Patonam atļautu viľa plānu izvest dzīvē? Vai varam?

Pēc kara izbeigšanās pulkvedis Vītons vēl uzkavējās Eiropā un pievērsās

Austrumu frontes pētīšanai. Vācijā saticies ari ar ģenerālfeldmaršaliem Manšteinu

192

un Rundstetu, kā arī ar tanku ģenerālpulkvedi Guderiānu. Intervējis ari vairākus

Ieroču-SS ģenerāļus. Tāpat daudz laika pavadījis pie latviešu sardţu, būvrotu un

transporta vienību vīriem Vācijā.

Šo pētījumu gaitā viľā nostiprinājusies doma. ka vācu vadība Austrumu

frontē pielaidusi milzīgi daudz nepiedodamu kļūdu. Vītons sevišķi uztraucies par

vāciešu kļūdām sakarā ar abām latviešu divīzijām.

Ģenerālim Patonam un pat Eizenhoveram savā laikā neesot bijis skaidrs,

kāpēc vācieši Normandijā cīnījušies tik ārkārtīgi nikni pret rietumu sabiedrotiem

un lai to darītu, atsaukusi spēkus no Austrumu frontes un ļāvuši boļševikiem

ieľēmi Baltijas valstis? Vītons domāja, ka tas, ka vācieši nav atzinuši rietumu

sabiedrotos par mazāko ļaunumu, ir bijusi viena no vāciešu vislielākajām kļūdām.

Šim domu gājienam piekrituši ari visi Vītona intervētie vācu ģenerāļi. Interesanti,

vai nē?

Kā otru lielāko kļūdu Vītons uzskatīja Kurzemes cietoksni, ko nosauca par

pašnāvnieku slazdu. Ja jau gribējuši cīnīties, tad to vajadzējis darīt austrumos no

Daugavas. Rīgu bijis jātur, lai tā kalpotu kā Latvijas simboliskā bāka, kas barotu

cerības un uzturētu morāli." Lāga pulkvedis acīm redzot neko nezināja par to,

kāpēc izveidojās Kurzemes cietoksnis! Nezināja, ka Šernera nepaklausības dēļ. kas

rakstos droši vien nekur neparādījās, astoľus garus mēnešus Ziemeļu Armiju

Grupa cīnījās jau sen pazaudētās pozīcijas!

"Ļoti augsti viľš tomēr novērtēja latviešu karavīru cīľas Kurzemē.

Deviľpadsmitās divīzijas cīna esot bijusi vienreizēja un nepiedzīvota latviešu

karavīru varonības izpausme kaujas laukos. Vēsture mums māca par drošsirdību un

izturību pret lielu pārspēku. Kurzemes kaujās latvieši parādīja pasaulei, ka kāda

tauta var cīnīties par tās nākotni un tiesībām dzīvot!

Vēlāk Vītona rokās bija nākuši vel daudz citu vācu dokumentu, kuros

pieminētas arī abas mūsu divīzijas. Sācis pamatīgi pētīt latviešu Piecpadsmitās un

Deviľpadsmitās divīziju likteľus. Tā uzdūries uz daţādām nebūšanām, kurām

nevajadzējis būt. Viľš nosodīja vāciešus par to, ka tie latviešu artilērijai

paredzējuši tikai zirgu velci. Sis apstāklis mazinājis mūsu divīziju kaujas spējas.

Vācieši nebija devuši latviešiem ari pienācīgu smagās artilērijas atbalstu kaujās.

Nav bijis arī pietiekoši liels tanku vienību atbalsīs. Abas divīzijas nav bijušas

pietiekoši motorizētas, lai varētu būt elastīgas kustīgā karā. Kopsavilkumā —

ierobeţotas kustību spējas, slikta municijas piegāde un nepietiekošs transports.

Viss tas liecināja par to, ka latviešiem nebija dots pietiekošs smago ieroču uguns

spēks, kam vajadzējis būt bez prasīšanas.

193

Abas latviešu divīzijas pastāvīgi bija jāatbalsta divām, vai vismaz vienai

tanku divīzijai. Lai paātrinātu kustību spējas, zirgu vilkto artilērijas pulku vietā

bijis jādod ar kāpurķēţu vilcējiem apgādātas artilērijas vienības. Tad tās varētu

darboties kā ugunsdzēsēju formācijas un ātri būt klāt ar smagā uguns atbalstu,

visur, kur vien tāds nepieciešams.

Ja amerikāľiem būtu jācīnās tādos apstākļos, abas divīzijas jau sen būtu smagi

sakautas un izšķīdušas kā sniegs pavasara saulītē." Te mēs nedrīkstam aizmirst, ka

pulkvedis Vītons bija tanku speciālists un ka viľš vadījās no amerikāľu armijas

standartiem, kur viss balstījās uz ārkārtīgi lielu uguns spēka pārākumu, ieskaitot

pat kājnieku divīzijas.

"Nelaimīgās un traģiskās 1944. gada jūlija atkāpšanās kaujas, kas abām

latviešu divīzijām bija jāizcīna, pulkvedis Vītons uzskatīja par lielāko stulbumu un

pilnīgu neprātu, ko tikai traks un slims cilvēks varējis izplānot. To ģenerāli, kurš šo

operāciju plānojis un izvedis, vajadzējis nodot kāja tiesai." Sis acīm redzot zīmējās

uz toreizējo Sestā-SS Armijas korpusa komandieri — Ieroču-SS ģenerālleitnantu

fon Treuenfeldu! "Tādos apstākļos neviena armija nav spējīga cīnīties, un gala

iznākumā ir traģēdijai"

Dokumentus pētot, Vītonam radies iespaids, ka latviešu divīzijas jau no paša

sākuma bijušas iezīmētas iznīcībai. Ja ne pilnīgai, tad turpat tuvu. Vienmēr sviestas

lielu pārspēku priekšā un ar nepietiekamu ugunsspēka pabalstu. Daţreiz atstātas

pat savam liktenim. Tā vien liekoties, ka ļauni gari gājuši latviešu divīzijām līdz.

Mūsu tautieša ģimenē viesojoties pulkvedis Vītons stāstījis par to, ka savās

lekcijās viľš atkal un atkal pieminējis abu latviešu divīziju Golgātas ceļu. Tas

noticis ASV ģenerālštāba kolledţā un cilās vietās, kur viľš bijis aicināts par šādām

lietām runāt. Allaţ sevišķi pieminējis izmisuma un bezcerības pilnās Kurzemes

cietokšľa cīľas.

Uzsvēris arī, ka ja latviešu karavīriem vēl reiz būtu lemts cīnīties par savu

Latviju, vienmēr atcerēties Kurzemes kaujas un raudzīties uz to. lai nekad vairs

tādā stāvoklī nenokļūtu kā toreiz." Leģions bija sāpīgi cēla varonība, kas iezīmējās

ar sīkstu pašaizliedzību, drosmīgu vīrišķību, zaudētām dzīvībām un lielām asins

paltīm. Viss, tas tomēr bija par maz. lai apturētu uzbrucējus vai nosegtu vāciešu

atkāpšanos.

Kādu lekciju ģenerālštāba kolledţā pulkvedis Vītons nobeidzis ar teikumu:

"To, ko abas latviešu divīzijas veikušas kauju laukos neiedomājami lielā krievu

pārspēka priekšā — to ir grūti saprast vai aprakstīt. Man nav vārdu kā jums to

izteikt, bet es šo abu varonīgo divīziju priekšā noliecu savu galvu!"

194

šajā sakarībā pulkvedis Vītons ir pacēlis Piecpadsmitās un Deviľpadsmitās

divīziju slavu, jāsaka gan — latviešu karavīru slavu — tādā vietā, kur to neviens

nekad nedomāja iespējamu — Amerikas augstākajā bruľoto spēku ģenerālštāba

kolledţā!

Pulkvedis Vītons — daudz pieredzējis un sapratis karavīrs, jau kopš 1978.

gada atdusas Arlingtonas nacionālā kapsētā. Tur atpūšas skaidrā un taisnības

alkstoša amerikāľu patriota sirds. Uz turieni lai sūtam pulkvedim Vītonam,

latviešu karavīru traģēdijas sapratējam un labvēlim, mūsu sirsnīgāko pateicību! Lai

allaţ atceramies nolikt uz pulkveţa kapa pa ziedam, kad vien dzīves ceļi mūs tur

noved! Requiescat in pace!