vasara / 02 / 2013 - Vides Vēstis...vasara 2013 nr. 2 (143) «Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšu veikalā «Jāņa sēta»

vasa

ra /

02 /

2013

PIRMĀ VĀKA BILDES AUTORS

Turpinājums pēdējā lappusē

DAUGAVAS GRĪVAS PATRIOTSFotoaparāts: Nikon 330S un Nikon 90Objektīvs: 28–300 mm un 80–400 mmStatīvu un citus palīglīdzekļus neizmanto

Uz žurnāla 1. vāka – mazais svilpis Carpodacus erythrinus (tēviņš) Vecdaugavā. Mazo svilpju mātītes un jaunie tēviņi līdz trīs gadu vecumam ir pelēki.

Igors Deņisovs ir rīdzinieks, zvejnieka dēls, un Vecmīlgrāvī dzīvo jau 40 gadu. Kopā ar vecākiem viņš bieži devies dabā, ceļojis, makšķerējis un par pirmajiem 100 rubļiem, ko nopelnīja, zooloģiskajā dārzā strādājot par plēsīgo putnu kopēju, nopirka gumijas laivu, lai vieglāk būtu doties putnos uz mazajām Daugavas saliņām. Rīgas zooloģiskajā dārzā Igors nostrādāja 14 gadus, un jau kā direkto-ra vietnieks viņš bieži devās dažādās ekspedīcijās,

tādēļ, kad priecājaties par sārtajiem flamingiem, ziniet – šo putnu priekštečus no Uzbekistānas atvedis Igors. Viņš ir ceļotājs – pat tualetē iedvesmai stāv ma-zais pasaules atlants. Padomju laikos smalki iepazīta PSRS teritorija – jo īpaši Uzbekistāna un Kazahstāna, tundra, tālākie ceļojumi bijuši uz Argentīnu un Kambodžu.

Igors Deņisovs ir ne tikai labs putnu pazinējs. Putni viņa mājās ir visapkārt – gleznās un zīmējumos pie dzīvokļa sienām, uz visām krūzītēm un putraimu cibiņām, plašajā putnu grāmatu un pastmarku kolekcijā, turklāt agrāk putni čivinājuši arī būrīšos. Tik putniskā dzīvoklī nekad nebiju bijusi. Grāmatu kolekcijai nupat pievienojies Maskavā izdotais «Krievijas Eiropas daļas putnu noteicējs» – trīs lielas grāmatas, un tajās arī ir Igora Deņisova fotogrāfijas.

Fotografēt dabu Igors sāka jau pusaudža gados, protams, ar «Smenu». Tagad viņš ir t.s. nikonists. Protams, katrs dabas fotogrāfs sapņo par aizvien gaišākiem objektīviem, taču mēs jau zinām, ka, lai nobildētu labas dzīvnieku fotogrāfijas, tikai 30% no panākumiem dod laba optika, pārējie 70% ir meistarība. Igors ir liels staigātājs, statīvus un monopodus nelieto, viņš putnus meklē, nevis sēž uz vietas un gaida, kad tas pats ienāks kadrā. Ekspedīcijās dodas ar tik vieglu mugursomu, cik vien iespējams, jo katrs lieks kilograms liedz noiet vismaz 10 km. Viņš piedalās arī putnu uzskaitēs un palīdz kolēģiem gredzenot – šopavasar kopā ar Aigaru Kalvānu Žurku salā apgredzenoja pārsimt kaijveidīgo putnu.

Niedru lijas Circus aeruginosus Mangaļsalā. Ejot uz molu, takas labajā pusē ir niedrājs, un tur ligzdo niedru liju pāris. Šis putns te ligzdo jau vairākus gadus – jaunie tēviņi un mātītes ir tumši brūni. Igors Deņisovs plēsīgos putnus pētījis vairāk nekā citus, un kolēģi ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā viņu šajā jomā uzskata par ekspertu – ne velti katru gadu viņš sagatavo publikāciju Maskavas zoodārza plēsīgo putnu un pūču rakstu krājumam.

Igoru Deņisovu pirmo reizi satiku šopavasar Dabas muzejā – viņš uzvarēja putnu fotokonkursā senioru grupā (eh, saukt par senioriem piecdesmitgad-niekus man šķiet zaimošana). Pirms tam šo vārdu bieži redzēju zem putnu fotogrāfijām interneta vietnē www.putni.lv, žurnālā «Putni dabā», portālā dabasdati.lv bija raksts par to, ka Igors Deņisovs Vecmīlgrāvja–Vecdaugavas–Mangaļsalas teritorijā pērn novērojis 180 putnu sugas, un 165 no tām viņam izdevies arī nofotografēt, bet aizvadīto 35 gadu laikā – 230 sugas jeb 65% no visām Latvijā konstatētajām putnu sugām. Kad lūdzu mani aizvest uz mīļāko putnu vērošanas vietu, Igors nešaubīdamies dodas uz Mangaļsalas molu, jo ir darbadienas pēcpusdiena un tad tur neesot pārāk daudz cilvēku. Žurnāla pēdējā atvērumā vari aplūkot ondatru un pogaino roni, kas nobildēti mola galā, te satikta arī Amerikas ūdele ar asarīti zobos un rijīgs pelēkais ronis ar milzīgu lasi, ko tam bezcerīgi mēģināja atņemt sudrabkaijas.

ŽURNĀLĀ LASIET...

VIDES VĒSTISVASARA/02/2013 1

DABA 4 Kā ziedi pārtop augļos 8 Slīteres Kukaiņu nakts 9 Gaujas nacionālajam parkam drīz jubileja 20 Āpšu dzīves ainas 32 Jaunie Baltijas jūras iemītnieki

VĀRDS 14 Pirmais pirmā nacionālā parka direktors Intervija ar Gunāru Skribu

VIDRŪPE 24 Daugava vieno un šķir 30 Pēta Baltijas jūras ekosistēmas stāvokli 34 Nāvīgais raundaps 36 Kāpēc bites sajūk prātā?

CEĻOJUMS 38 Paradīzes meklējumos. Kostarika

DARBI 44 Sarunas ar zirgiem 48 Lai remonts nekaitē veselībai 50 Jelgavā atklāta Baltijas valstīs vienīgā augstas kvalitātes PET granulu ražotne 52 Pļaušanai spēku nevajag

RUBRIKAS 1. vāka autors – Igors Deņisovs. Daugavas grīvas patriots 3 Redakcijas sleja 54 Grāmatu apskats

REDAKTORES SLEJA

VIDES VĒSTISVASARA/02/2013 3

Vides aizsardzības kluba žurnāls

© Pārpublicēšanasgadījumā lūdzamatsaukties uz žurnālu«Vides Vēstis»

Iesniegtos manuskriptusatpakaļ neizsniedz

ISSN 1407-2939

Redakcijas adrese:«Vides Vēstis»Ausekļa iela 1-1Rīga, LV 1010Tālr.: 67814778Fakss: 67814776http://www.videsvestis.lv

Iznāk reizi divos mēnešosReģ. nr. 000702134

Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: [email protected]

Direktore:Anete Ķuzee-pasts: [email protected]

Makets:Ilze Ramanee-pasts: [email protected]

Iespiests tipogrāfijā «Gandrs».

Žurnāla drukāšanai izmantotas krāsas, kasveidotas uz augu eļļas bāzes.

vasara 2013 nr. 2 (143)

«Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšu veikalā «Jāņa sēta» – Elizabetes ielā 83/85, «Gandrā» – Kalnciema ielā 28,

«Biotēkas» veikalu tīklā.

Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijaspārraudzītās institūcijasLatvijas Vides aizsardzības fonda un

Dziesmoti zaļš sveiciens vasarā!

Dažreiz ir vērts pāršķirstīt vecās «Vides Vēstis» vai palasīt tīmeklī žurnāla arhīvu. Pirms četriem gadiem, 2009. gada septembra numurā (122), publicēta intervija ar jauno Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektoru Jāni Strautnieku, un tās ievadā rakstīts: «Ja Jānim Strautniekam izdosies dabas aizsardzībā aizsāktā revolūcija, viņa vārdā droši vien nosauks ielu, ja ne – tad... varat paši iedomāties.» Ir pagājuši četri gadi, un 1. jūnijs priekšniekam atkal ir liktenīgs – no šā datuma Strautniekam jāsāk vadīt Latvijas Vides aizsardzības fon-da administrāciju, bet par DAP vadītāju iecelta jeb aizrotēta LVAF administrācijas direk-tore Sandra Bērziņa. Vienas ministrijas ietvaros rotācija ir normāla parādība, arī Jānim Strautniekam ļoti patika rotēt darbiniekus, pārcelt viņus strādāt uz vairāk nekā 100 km attālām darbavietām. Lūza cilvēku likteņi, daudzi darba nedēļu joprojām pavada kādā jumta kambarītī, jo savu darbu mīl un sakostiem zobiem pakļaujas priekšnieka dotajai iespējai «sekot jauniem izaicinājumiem un pilnveidoties». Tie, kuri ar priekšnieka bo-singu un mobingu samierināties nespēja, aizgāja. Arī pasaules līmeņa zinātņu doktori. Tagad Jānis Strautnieks ir ierakumu viņā pusē – vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs nolēmis viņam piedāvāt jaunu izaicinājumu un citu darbu, uz kuru ceļu mērot nāksies vien no lauku mājām Mālpils novadā. Tāpēc Jānis Strautnieks ir informējis valdību un medijus, ka amats, uz kuru viņš pārcelts, neatbilst izglītībai, kvalifikācijai un profesionālajām iemaņām, ministrs ar viņu nav apspriedies, turklāt ir aizskartas viņa tiesības uz personīgo dzīvi. Tāpēc no darba atceltais ierēdnis joprojām dodas uz Dabas aizsardzības pārvaldes ēku Siguldā un gatavo papīrus tiesai, jo rotāciju uzskata par netaisnu. Sprūdža lēmumu toties atbalsta Vides konsultatīvā padome, kur apvienojušās aktīvākās zaļo neformāļu un biologu profesionālās organizācijas, kā arī da-bas zinātnieki, jo uzskata, ka Dabas aizsardzības pārvalde lielāko daļu spēku velta ne-vis dabas un sugu aizsardzībai, bet gan mežizstrādei īpaši aizsargājamās teritorijās un tūrisma organizēšanai. Līdzīgi domā daudzi, tikai latviskā tramīgumā klusē. Kā risināsies šī cīņa par amata krēslu, to rādīs laiks.

Bet pa šo laiku ar vērienu tiks svinēta Gaujas nacionālā parka 40 gadu jubileja, pieklusinā-tāk – Slīteres nacionālā parka 90 gadi. Tu atvilksi elpu no tumšās ziemas, mēs – sagata-vosim nākamo žurnālu.

AnitraUZMANĪBU 2012. gada žurnāla abonentiem!

Ja vēlies, lai arī oktobrī un decembrī tavā pasta kastītē iegulst žurnāls «Vides Vēstis», abonē to mājaslapā www.videsvestis.lv/abonesana

Divi žurnāla numuri – 3 lati

Mežu attīstības fonda unDaugavas savienībasfinansiālu atbalstu

DABA

VIDES VĒSTIS4 VASARA/02/2013

Vai esat ievērojuši to brīdi, kad zieds vairs nav zieds, bet arī auglis vēl īsti pēc augļa neizskatās?

Kad es par to aizdomājos, sāk likties, ka ar ziediem un augļiem ir kā tai Imanta Ziedoņa «Brūnajā pasakā» par vīriņu, kas visu padara brūnu un gatavu vienā mirklī – čiks, un gatavs! Tikko ābele bija vienos ziedos – un, re, jau sīki ābolīši aizmetušies. Tikko vēl tā puķe ziedēja, paskatos citudien – nē, jau skaidri noformējies auglītis! Turklāt ziedi un auglīši nereti atšķiras tik ļoti, ka jāvaicā: vai starp šīm fāzēm tiešām nekā vairs nav? Tikai – čiks, un gatavs?

Jau tajos senajos laikos, kad par augiem sugu līmenī vēl neinteresējos un priecājos vien par to daiļumu, bija liels pārsteigums pirmoreiz ieraudzīt mellenes ziedus. Izrādās, tie pēc for-mas jau atgādina augļus, tikai rozīgi sārtus. Zie-da viducī ir pagarš irbulis – garāks par zieda vai-nagu. Pagāja vairāki gadi, līdz es ieraudzīju, kāds izskatās zieds pārejas vecumā, tas ir, kad zieda vairs it kā nav, bet arī apaļā augļa vēl nav. Ziniet, kam tas līdzinās? Zvaniņam ar garu, garu mēlīti! Irbulis vēl skatāms, bet no ogas tikai pusoga izau-gusi. Ar ko tāda zvaniņa attīstība beidzas, jūs labi zināt, jo kurš tad nav redzējis melleņu augļus?!

KĀ ZIEDI PĀRTOP AUGĻOSJulita Kluša;

autores foto

Nokarenā oša Fraxinus excelsior ‘Pendula’ ziedi pārvēršas augļos – spārnuļos.

Melleņu ziedi.

Pusmellene kā tāds zvaniņš; Vaccinium myrtillus.

DABA

VIDES VĒSTIS 5VASARA/02/2013

Atšķirībā no melleņu ziediem, Eiropas septiņstarītes ziedus kārtīgs mežā gājējs gan droši vien būs ievērojis, jo septiņstarīte zied no maija līdz pat jūlijam. Kā jau nosau-kums liecina, ziediņam ir septiņas baltas ziedlapiņas – kā tādi stariņi. Taču auglītis gan ir tik sīks, ka to grūti pamanīt.

Eiropas septiņstarīte Trientalis europaea ar ziediem. Eiropas septiņstarīte Trientalis europaea ar jaunu auglīti.

Tomēr, ja ieskatās, auglīša veidošanās sākumposmā tas ir visnotaļ daiļš, to ieskaujošās septiņas kauslapas atgādina ziedlapiņas – it kā vienu zieda formu būtu nomainījusi cita. Auglītim nogatavojoties, kauslapas atliecas uz leju un nokalst – paliek tikai zila bumbiņa kā sīkmelleņodziņa.

Čemuru palēku izdodas ievērot retāk nekā septiņstarīti, kaut gan tā zied visu vasaru, bet lapiņas – kā jau ziemcietei – var ieraudzīt cauru gadu, ja vien sniegs netraucē. Intere-santi, ka auga ziedi ir nolīkuši, bet, nogatavojoties auglītim, galviņa paceļas uz augšu.

Čemuru palēks Chimaphila umbellata no ziediem līdz augļiem.

Ļoti iespējams, ka četrlapu čūskogas melni zilais indīgais auglis, kas atgādina melleni, ir zināms un redzēts, bet, skatot tās ziedu, grūti saprast – vai tas, ko redzi, ir zieds vai auglis, jo sēklotne zieda viducī pēc skata ir gluži kā auglītis, tikai mazāks. Vien koši dzeltenās putekšņlapas liecina, ka augs vēl tikai procesā. Tādus ziedus var redzēt tikai maijā un jūnijā.

Četrlapu čūskogas Paris quadrifolia zieds ar topošo auglīti tuvplānā.

DABA


Melnodzene sastopama reti, pārsvarā tikai lielāko upju ielejās, bet tik skaista ir tās pāreja no zieda uz ogu! Gluži kā meitene baltiem viļņainiem matiem, draisku zaļganu cepurīti galvā.

Melnodzenes Silene baccifera zieds pārzied, oga briest.

Arī ziemeļu linneja nav bieži sastopams augs, bet tās sīkie vi-oletie zvaniņi ir ļoti skaisti. Ne mazāk interesanti bija vērot stadiju, kad zieds pārvēršas auglī: ziedlapas nobirst, bet zem to aptverošajām kauslapām piebriest jaunais auglītis, kas, tāpat kā stublājs, ir apmatots.

Ziemeļu linneja Linnaea borealis ar auglīti. Vai varbūt putns?

Ļoti bieži apstādījumos var redzēt strautu sniegogu, kas turklāt visu paspēj vienlaikus – no pumpuriem līdz baltajām ogām. Šādu komplektu man gadījās redzēt pat vēl sep-tembra beigās, kaut gan sniegoga parasti zied jūlijā un augustā.

Strautu sniegoga Symphoricarpos albus – no pumpuriem līdz ogām.

Bet vai esi kādreiz vērojis ķiršu kokus, kā to baltie ziedi pārvēršas zaļajās ogās? Man bija pārsteigums – zaļa pumpa ar brūniem matiņiem. Ja nezinātu, nemaz tik viegli neiedomātos, ka tā ir topošā ķiršoga.

Ķirsis pārzied, veidojas auglis.

DABA


Un kurš tad nav redzējis ievas! Tādas pašas kā ķirši! Neti-cat? Skatiet paši: kad zieds par augli pārvēršas, izskatās gauži līdzīgi, ja neņem vērā izmēru atšķirības.

Viens ievzieds ceļā uz augli.

Ja tev ir pieejams kāds jāņogu krūms, noteikti nepa-laid garām to mirkli jūnija sākumā, kad topošās ogas kā tādas jaunkundzes uz balli pošas – ar skaistu frizūru vai pat kronīti uz galvas, kas veidots no sakrokotām vecajām ziedlapām. Tām augļi veidojas pavisam citādi nekā ķiršiem un ievām – ne starp ziedlapām, bet zem tām.

Pierasts, ka ziedi ir auga krāšņums – tas, pēc kā augu viegli atpazīst un ievēro. Bet, izrādās, ir labi zināmi augi, kam ir labi zināmi augļi, bet no kā tie augļi radušies? Kāds ziedus vispār ir redzējis?

Viens no tādiem augiem ir tik labi zināmais ozols. Nu kurš tad nav redzējis ozolzīli! Bet cik daudzi ir redzējuši, no kā tā zīle top? Varbūt atkal – čiks, un gatavs, tā uzreiz, izlaižot ziedēšanu? Izrādās – ziedi ir. Turklāt divu veidu! Ja rūpīgāk ieskatās ozolos to ziedēšanas laikā – maijā –, sākumā var ievērot tikai zaļos ziedus – vīrišķo ziedu spurdzes, kas sāk plaukt jau pirms jaunajām lapiņām un zied pāris nedēļu vēl tad, kad koks jau kārtīgi salapojis. Un, ja tā ieskatās, to zaļo spurdžu kokā ir tik daudz! Kā tās agrāk varēja vispār nepamanīt?! Bet vīrišķo ziedu vietā jau zīles nerodas, tie tikai apputeksnē, tāpēc arī tos sauc par putekšņlapu ziediem. Jāmeklē ziedi, kas pāraug augļos, – auglenīcu ziedi. Skatāmies vēl rūpīgāk – jā, starp lapiņām zaru galos var samanīt ko sārtu un sīku. Ja neparādītu – neievērotu. Bet, lai cik neievērojami un sīki būtu ozola sievišķie ziedi, tieši no tiem vei-dojas nākamās ļoti labi ievērojamās zīles!

Arī riekstkokiem maijā vispirms izplaukst zaļas vīrišķās spurdzes, kas salīdzinājumā ar ozoliem ir krietni resnākas un iespaidīgākas; vēlāk starp lapām uzzied arī sievišķie koši sarkanie vai dzeltenīgie ziedi, kas arī, salīdzinot ar ozoliem, ir krietni lielāki – atgādina ma-zas pūkainas mēlītes. Zem šīm mēlītēm var vērot, kā pieaug un attīstās jaunais zaļais auglītis.

Tie ir pāris no «čiks, un gatavs» mirkļiem, ko man izdevies noķert un piefiksēt. Bet vēl jau vasara nav galā, un tādas pasakas notiek visu laiku, atliek tikai vērīgāk ieskatīties. Varbūt tev pavisam netālu aug kāds te neaprakstīts augs, kas tieši šobrīd top – čiks, un ga-tavs? Bet varbūt izdodas redzēt arī brūnajam vīriņam līdzīgu burvi?

Plašāk tīmekļa dziedava.lv vērojumu sadaļā.

Parastā ozola Quercus robur sievišķie ziedi.

Sarkanā ozola Quercus rubra ziedi pārziedējuši, aizmetušās ozolzīles.

Mandžūrijas riekstkoka Juglans mandshurica sievišķie ziedi.

DABA


Slīteres nacionālā parka 90 gadu jubilejas kontekstā Slīteres bākas piekājē jūlija pēdējā sestdienā notiks nu jau par unikālu tradīciju kļuvusī Kukaiņu nakts, kuru rīko Latvijas Entomoloģijas biedrība sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi, tādēļ programma būs daudzveidīga un piesātināta. Pasākuma centrālais notikums, kā vienmēr, būs improvizēts gaismas priekšnesums, kad aktieru lomā iejutīsies dažādi lielāki un mazāki seškājaiņi – gan virtuozi lidojoši, gan lēnīgi rāpojoši, gan spilgti, krāsaini un viegli pamanāmi, gan paslēpes spēlējoši, maskējošos toņos, lācīši, pūcītes, sfingi un vēl daudzi citi. Kukaiņu un gaismas saspēli vienmēr papildina kukaiņu muzicēšana, taču šoreiz to bagātinās arī noskaņu mūzika jauno mūziķu «Cat from Japan» un «Vecpilsētas dziedātāju» izpildījumā.

Kukaiņu dzīvesstāsti un bildes

Slīteres Kukaiņu nakts sāksies plkst. 21.00 ar kukaiņu pētnieku stāstiem par kukaiņu dzīvi un daudzkrāsainām kukaiņbildēm uz Slīteres bākas mājiņas sienas. Kādēļ tieši Slītere ir izvēlēta par Kukaiņu nakts norises vietu? Tādēļ, ka Slīteres nacionālais parks dabas daudzveidības ziņā ir viena no interesantākajām vietām visā Latvijā, patiesībā – reti kur sastopama tāda dzīvās dabas dažādība kā šeit, Ziemeļkurzemes pašā galā. Cits citam līdzās te sadzīvo gan dienvidnieciskām, gan ziemeļnieciskām zemēm raksturīgi kukaiņi. Tieši šeit, Slīteres bākas piekājē, pirms 90 ga-diem tapa Šlīteres dabas piemineklis – viena no vecākajam da-bas aizsardzības teritorijām Latvijā, kas laika gaitā pārtapusi par pašreizējo nacionālo parku. Tieši šeit atrodas Zilo kalnu nogāze, kas klāta ar bagātīgiem, cilvēka roku ilgstoši neskartiem mežiem, ko nereti mēdz dēvēt par ziemeļu lietusmežiem. Tas, ka ārkārtīgi

plaša dzīvās dabas daudzveidība sastopama tropu joslā, zināms ikvienam, taču dažkārt mēs pat iedomāties neva-ram, cik daudzveidīga, krāsaina un formu ziņā dažāda ir mūsu pašu kukaiņu pasaule Slīteres mežos. Ko jūs teiktu, ja pretī pa meža ceļu nāktu tāds sešus centimetrus garš, vien dzīvei tropu lietusmežos piemērots kukainis? Jā, Slīterē tas ir iespējams, jo viens no mūsu vislielākajiem kukaiņiem – lielais dižkoksngrauzis – savā ziņā ir kļuvis pat par Slīteres nacionālā parka simbolu. Slīterē ir inte-resanti kukaiņi, un daudziem šī ir vienīgā mājvieta Latvijā.

Improvizēta laboratorija

Sugu skaita ziņā kukaiņi ir nozīmīgākā dzīvās dabas daļa, un tie veic dažādus svarīgus uzdevumus: apputeksnē au-gus, veicina vielu apriti, kalpo par barību citiem, lielākiem dzīvniekiem, palīdz izplatīties mazākiem dzīvniekiem un citiem organismiem. Kukaiņu mums visapkārt ir tik daudz, ka varētu pat teikt – mēs dzīvojam kukaiņu pasaulē. Vidēji Latvijas kukainis nav lielāks par centimetru, liela daļa ir tikai dažus milimetrus gari, tādēļ ikdienā kukaiņu pasaule paliek apslēpta mūsu acīm, vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzi no tiem, varētu teikt, spēlē paslēpes un to dzīvesveids ir cilvēka acīm slēpts. Lai pēc iespējas labāk varētu iepazīties ar kukaiņu daudzveidību, Slīteres bākas mājiņā būs iekārtota improvizēta laboratorija, kur ikviens varēs paskatīties uz sīkiem kukainīšiem mikroskopā.

Kad viss pamazām ieslīgst tumsā

Pēc saulrieta ikviens varēs uzkāpt Slīteres bākā un vērot naksnīgo Slīteres mežu ainavu, ko atdzīvinās mazo bāku un kuģu gaismiņas jūras selgā. Tikmēr lejā cita pēc citas iedegsies lielākas un mazākas kukaiņlampas, un, to gais-mas vilināti, no Zilo kalnu mežiem un apkārtnes pļavām salidos visdažādākie naktskukaiņi. Te zinātnieki pastāstīs par atlidojušajiem dzīvniekiem, bet, tuvojoties pusnak-tij, sarunas papildinās neliels nakts pārgājiens, jo ne visi kukaiņi lido uz gaismu – citi labāk izvēlas uzturēties tumsas aizsegā. Tādēļ vēlams līdzi ņemt lukturīti, lai varētu aplūkot arī tos, kas rāpo pa Slīteres taciņām, koku stumbriem un zāles biezokņiem. Tiksimies jūlija pēdējā sestdienā Slīterē!

Informācija par Slīteres Kukaiņu nakti īsumā

• Kad? 27. jūlijā plkst. 21.00.• Kur? Slīteres nacionālajā parkā, pie Slīteres bākas.• Kas jāņem līdzi? Jāģērbjas vasaras vakaram piemērotā apģērbā, līdzi jāņem sega sēdēšanai zālājā, lukturītis nakts pārgājienam, pretodu līdzeklis, ja traucē odi, un telts, ja ir vēlēšanās palikt līdz rītam.

Kristaps Vilks –

entomologs,Latvijas Entomoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs

SLĪTERES KUKAIŅU NAKTS 27. JŪLIJĀ

Kukaiņlampas un kukaiņu gaismošana ir neatņemama Slīteres Kukaiņu nakts sastāvdaļa.

Foto: Kristaps Vilks.

DABA


Gaujas senielejas – nacionālā parka galvenās stīgas – burvība kā saudzējama un saglabājama ir novērtēta jau sen. Taču vien retais zina, ka toreiz, pirms vairāk nekā 40 gadiem, gaisā virmoja idejas par Latvijas pirmā nacionālā parka izveidi arī citviet Latvijā. 60.–70. gados radās doma, ka arī Latvijā ir jādibina daudzfunkcionāla īpaši aizsargājama dabas teritorija, kas atšķirtos no rezervātu

GAUJAS NACIONĀLAJAM PARKAM DRĪZ JUBILEJA

Rita Jakovļeva

Stāvot Gaujas senielejas krastā un vērojot apkārtni, reizēm domāju, cik gan viegli cilvēks var ietekmēt tūkstošiem un pat miljoniem gadu laikā veidojušos ainavu – ja vien vēlas. Ļauju fantāzijai vaļu un iedomājos, kā būtu, ja parka nebūtu… Ainava pavi-sam noteikti būtu citāda. Iespējams, ielejas krastā plestos kāda grandioza tūrisma vai sporta un atpūtas bāze, nogāzes būtu pārveidotas par dažādu izklaižu parku trasēm un gar Gauju nevarētu brīvi pastaigāties, jo visapkārt būtu zīmes – «Privātīpašums», «Iebraukt aizliegts». Senielejā no klusuma un miera nebūtu ne miņas… Bet Gaujas nacionālais parks ir – nu jau 40 gadus!

stingrā aizsardzības režīma, kurā cilvēkam vietas nav. Bija vēlme izveidot teritorijas, kur dabas aizsardzība būtu saskaņota ar tūrisma attīstību, kur cilvēks varētu izjust dabu, baudīt ainavu, gūt mieru un dvēselisku baudījumu.

Tipiska Gaujas ainava.

Foto

: Mār

tiņš

Zīve

rts.

Ungurmuiža.

Foto: Leonards Birzmalis.

DABA


Toreiz kā Latvijas pirmā nacionālā parka izveides vieta tika apsvērta arī Piebalgas apkārtne. Gaujas augštece, mazie purviņi, pauguri un lejas – kas zina, varbūt arī parks sauktos tāpat, taču vieta būtu cita... Uzvarēja argumenti, ka Gaujas ielejas apkārtnē no Murjāņiem līdz Valmierai blīvi koncentrētas daudzas kultūrvēsturiskās vērtības: senās lībiešu apmetnes, kulta vietas, senlatviešu sētas, pilsdrupas, pilskalni un muižas. Toreiz, domājot par pirmā nacionālā par-ka dibināšanu, kā nozīmīgs aspekts tika ņemtas vērā arī teritorijas kultūrvēsturiskās vērtības. Tās šai vie-tai deva priekšroku, jo šeit tā visa bija vairāk, blīvāk nekā Piebalgā. Otrs aspekts, kas nosliecās par labu šai teritorijai, bija senās tūrisma tradīcijas – Siguldas ainavas bija iecienījuši jau vācu baroni, un tās tika iemūžinātas gleznās krietni sen, ne velti šī vieta sava ainaviskuma dēļ tika saukta pat par Livonijas Šveici. Starp citu, jau 30. gados apkārtne ap Siguldu, Turaidu un Krimuldu tika dēvēta par Latvijas nacionālo parku. Arī padomju gados Siguldas apkārtne bija atpūtnieku, dabas mīlētāju iecienīta vieta, gandrīz 1000 ha platībā

šī teritorija tika noteikta kā Siguldas Tautas parks. Tolaik aizsardzībā jau atradās tādi ļoti nozīmīgi šīs apkārtnes da-bas veidojumi kā Krimuldas un Turaidas apkārtne, Gaujas ielejas daļa no Braslas ietekas līdz Murjāņu tiltam, Gau-jas senielejas posms no Cīrulīšiem (Cēsīs) līdz Līgatnes ietekai, Sietiņiezis, Liepas Ellīte, Ērgļu (Ērģeļu) klintis, Gūtmaņala u.c. Tāpēc par vietu pirmā nacionālā parka iz-veidei tika virzīta teritorija no Murjāņiem līdz Valmierai. Padomju varai vārds «nacionālais», protams, nepatika, tāpēc sekoja atteikums pēc atteikuma. Tomēr neatlaidība vainagojās panākumiem, kad toreizējais LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs Jānis Strautmanis atrada Ļeņina izdotu dokumentu, kurā bija teikts, ka ievērojamas dabas vietas jāaizsargā un šim nolūkam jāveido vai nu da-bas rezervāti, vai nacionālie parki. Ar to pietika, lai tiktu saņemta atļauja dibināt nacionālo parku.

Nacionāli romantiskais sākums Valdīja liels entuziasms, jo viss notika ar vārdu «nacionālais» sirdī. Bija tā pašapziņa, ka parks ir visu latviešu tautu prezentējošs, un tas deva milzīgu pacēlumu. Idejas, kā parkam attīstīties, nāca no malu malām – piemēram, kāds aktīvists ierosināja, ka viss nacionālais parks varētu ietilpt vienā administratīvajā teritorijā un saukties par Gau-javu. Dažas no idejām tika arī īstenotas, piemēram, trīs gadus katru piektdienas vakaru no Jāņiem līdz septem-brim, tieši saulei rietot, uz Gaujas skanēja mežrags. Laivu airēja neviens cits kā leģendārais vides inspektors Māris Mitrevics, bet mežragu pūta Jāzeps Džeriņš – profesionāls mežradznieks no simfoniskā orķestra. Šis pasākums ne-tika reklamēts, bet, padzirdējuši, ka piektdienu vakaros pusstundu būs baudāms šis unikālais priekšnesums,

Gaujas līkums.

Foto

: Mār

tiņš

Zīve

rts.

Dabas tūrisma infrastruktūra GNP.

Foto: Mārtiņš Zīverts.

DABA


sāka rasties arvien vairāk interesentu. Uz Velnalas 30 m garā podesta cilvēki stāvēja rindām – brauca klausīties mežraga sasaukšanos ar dabas mieru un klusumu. Pretī Velnalai vienmēr tika atskaņota «Tumša nakte, zaļa zāle». Lai skaņa atbalsotos, tauri pūta pret klinti... Vēlāk naudas trūkuma dēļ šis jaukais pasākums tika pārtraukts, taču cilvēku atmiņās tas saglabājās vēl ilgi. 1973. gada 14. septembrī apstiprināja Gaujas nacionālā parka nolikumu un ģenerālshēmu, kas tam deva ju-ridisku pamatu. Jaunizveidotajā parkā tika ietvertas gan mazpārveidotas dabas teritorijas, gan vēsturiski izveidojušās lauku ainavas, gan nozīmīgi senatnes pieminekļi. Vairāk nekā 92 tūkstošu hektāru lielas teritori-jas nodošanu dabas aizsardzībā cilvēki uztvēra ļoti mierīgi, jo padomju laikos privātīpašuma jēdziens nepastāvēja un visa zeme piederēja valstij. Parka veidotājiem bija daudz vieglāk nekā tagad, kad parka teritorijā ir daudz privāto zemju.

Parkā tika noteikta dabas rezervāta, dabisko ainavu lieguma, kultūrainavu lieguma, ekstensīvās rekreācijas, intensīvās rekreācijas un neitrālā zona. Četras vērtīgākās dabas teritorijas – Nurmižu, Roču, Sudas un Inciema – iekļāva rezervātu zonā. 1974. gada 25. aprīlī par parka pirmo direktoru iecēla Gunāru Skribu, veidojās Gaujas NP darbinieku kolektīvs. Nauda gan sākumā bija tikai darbinieku algām, taču tika izveidots Gaujas nacionālā parka fonds, kurā uzņēmumi un kolhozi varēja ziedot, ieskaitot pāri palikušos līdzekļus. Atsaucība bija liela, nauda tika saziedota pietiekami, kā arī entuziasms un aizrautība darbiniekos kūsāja – sākās pirmie darbi. Ļoti daudz tika paveikts ar talcinieku – GNP darbinieku, viņu ģimenes locekļu un daudzo parka atbalstītāju – palīdzību. Tapa arī Gaujas nacionālā parka simbolika – 1975. gadā mākslinieks Osvalds Dinvietis izveidoja GNP logotipu – trīs burtus, kas ar savu formu simbolizēja Gaujas līkloču tecējumu senielejā. Tika izvēlētas četras parka krāsas, kas simbolizēja četrus gadalaikus: gaiši zaļā krāsa – pavasari, tumši zaļā – vasaru, oranžā – rudeni un baltā – ziemu. Vēlāk Gaujas NP logotipu pilnveidoja māksliniece Ineta Perova, attēlā iekļaujot Gaujas līkloču tecējumu, paugu-rus senielejas krastos, simboliskās krāsas, visu simboliku ietverot rombā, kas latviešu ģeometriskajā ornamentā simbolizē sauli.

Dabas sargāšana uzņem apgriezienus

Padomju laikā radās lielas ieceres pie dažiem populāriem objektiem izbūvēt dažādas sporta un tūrisma būves, taču parka darbinieki un vietējie iedzīvotāji pret to cīnījās un guva virsroku. Šādi tika atvairīta apbūve pie Ērgļu klintīm, netika pieļauta PSRS akadēmiskās airēšanas bāzes izveide Vaidavas ezerā, prestiža apbūve ar valdības bunkuru Amatas ietekā. Arī Siguldas bobslejtrases projektēšana un būvniecība no sākotnējās ieceres gar Pēteralu un

GNP jubilejas logo.

Gaujas nacionālā parka zīme.

Norādes zīme (mūsdienas).

Foto

: DAP

arh

īvs.

Foto

: Kris

tīne

Mel

ece.

Foto

: DAP

arh

īvs.

DABA


Gleznotājkalnu vai pa Paparžu gravu ap Siguldas pilsdrupām tika aizvirzīta uz ainaviski daudz neitrālāko Ganu ceļa gravu.

Gan likumdošana, gan parka darbinieku diezgan asā nostāja veidoja atšķirīgu, dabu nenoplicinošu saimniekošanas sistēmu. Parka teritorijā mežu apsaimniekošanu sāka veikt citādi, pārtrauca kailcirtes, meži pamazām kļuva dabiskāki, jo īpaši rezervātu zonās, kur ciršana nenotika vispār. Parka teritorijā sākumā pilnībā aizliedza medības, atļaujot regulēt tikai to dzīvnieku skaitu, kuri rada postījumus mežsaimniecībā un lauksaimniecībā, proti, aļņus un mežacūkas.

Jau pirmajā parka vasarā Gaujas krastos tika izvēlētas 17 vietas, kur ierīkot ūdenstūrisma apmetnes, lai telšu būvēšana un ugunskuru kurināšana nenotiktu stihiski, kā tas bija līdz šim, un arī atkritumi nebūtu izmētāti, kur pagadās, bet koncentrētos apmetnēs, kur tos vieglāk savākt. Pie populārām skatu vietām izbūvēja skatu plat-formas un kāpnes, ierīkoja autotūristu apmetnes.

Tad sākās audzinošais un izglītojošais darbs: sāka iz-dot informatīvos materiālus, parkā tika radītas iespējas tūrisma maršrutu plānošanai, sākās arī audzinošais un izglītojošais darbs: sāka izdot informatīvos materiālus, telšu vietas ar ugunskuriem drīkstēja ierīkot tikai apmetnēs tam paredzētajās vietās, pretēji iecienītajai modei apmesties, kur pagadās. Sabiedrība tika aicināta neskrāpēt klintīs uzrakstus, nelauzt kokus un neplūkt visu, kas dabā ieraudzīts, nepiegružot teritoriju. Pie

apskates objektiem, sekojot Siguldas senajām tūrisma tradīcijām, tika ierīkotas laipiņas, tiltiņi, platformas, par-ka simboliskajās krāsās ieturēta norāžu un informācijas zīmju sistēma. Domājot par faunas daudzveidību, radās ideja ierīkot Līgatnes parku ar dzīvniekiem, piemēram, mežacūkām, staltbriežiem. Pēdējie savvaļas brieži Gaujas NP teritorijā bija iznīkuši pirms vismaz tūkstoš gadiem. Vidzemē arī to nebija. Staltbriežus parka darbinieki Gunāra Skribas vadībā pārveda no Kurzemes. Līgatnē pamazām sāka vei-dot taciņas, voljērus, kuros ievietoja nebrīvē dzimušus un iedzīvotāju atvestus dzīvniekus. Cepurīšu kalnā tapa tornis, no kura pavērās skats uz senieleju. Pamazām šī vie-ta kļuva par iecienītu atpūtas vietu tūristiem.

Šādas atpūtas vietas parka teritorijā tika veidotas gan ar izglītojošu funkciju, gan arī ar nedaudz maskētu stratēģiju, proti, lai cilvēkiem patiktu tur uzturēties un izbaudīt dabu, taču nebūtu vilinājuma spert soli sāņus no labiekārtotās takas, lai gan tur, mežos, slēpās tie vērtīgākie dārgumi... Ar ierīkotās infrastruktūras palīdzību tūristu plūsmas pamazām tika koncentrētas konkrētās vietās, noņemot spiedienu no vērtīgākajiem dabas nostūriem, tā tos saglabājot neskartus.

Ērgļu klintis.


Trepītes GNP.

Foto: Mārtiņš Zīverts.

Gaujas nacionālajā parkā ietilpst Gaujas senielejas krāšņākais posms 93,5 km garumā no Valmieras līdz Murjāņiem, kur tā plūst pa plašu senieleju. Senielejas platums šeit ir 1–2,5 km, bet maksimālais dziļums pie Siguldas – 85 m. Gaujas senieleja sākusi veidoties pirms 370–300 miljoniem gadu, t.i., devona periodā. Šajā laikā Gaujas un tās pieteku krastos ir radušies smilšakmeņi. Lielākie smilšakmens atsegumi ir Sietiņiezis, Ērgļu klintis, Sarkanās klintis, Zvārtes un Ķūķu ieži. Aptuveni pirms miljons gadiem, kad notika ledāju pārvirzīšanās, šeit sanesti laukakmeņi, grants un māls. Pēdējā lielākā pārveide senielejā notikusi pirms 12–13 tūkstošiem gadu, kad, ledājam atkāpjoties, tā kušanas ūdeņu sanesumi izveidoja pašreizējo senieleju. Tieši iežu atsegumi un reljefa formu dažādība ir parka gleznaino ainavu veidotāji. Savukārt bioloģiskās daudzveidības uzturētājas ir Gaujas un tās pieteku vecupes ar ļoti daudzveidīgu floru un faunu.

Gaujas nacionālajā parkā atrodas divas trešdaļas no visām Latvijas alām, kas ir nozīmīgas sikspārņu ziemošanas vietas.

Parka ainavu bagātina vairāk nekā 500 kultūras un vēstures pieminekļu – pilskalni, mūra pilis, baznīcas, muižas, ūdensdzirnavas un vējdzirnavas, kā arī citi arheoloģiskie un arhitektūras pieminekļi. Par Gaujas krastu apdzīvotību liecina senie pilskalni, daudzās apmetnes un kapulauki. Šeit ir lielākais pilskalnu blīvums, kāds zināms Latvijā tik nelielā teritorijā. Kā dažas no nozīmīgākajām kultūrvēsturiskajām vērtībām var minēt Krimuldas baznīcu un mācītājmāju, Krimuldas muižu, Turaidas muzejrezervātu, Ungurmuižu un Straupes pili.

Turpinājums žurnāla nākamajā numurā.Gaujas nacionālā parka svētku programma uz 4. vāka!

DABA


GNP smilšakmens.


Foto

: Val

da In

drēv

ica.

Amata rudenī.

Žogus dabas vērtumiem apkārt nelika, bet pārkāpumi, pro-tams, notika – malumedniecība, zvejniecība... Inspekto-riem pirmajos gados bija darba pilnas rokas, bet citādi nevarēja – sabiedrība bija jāaudzina. Par maluzvejnieku ķeršanas piedzīvojumiem Gaujas nacionālajā parkā varētu veselu grāmatu sarakstīt. Sevišķi uzdarbojās tā sauktie «elektriķi» – bandas, kas zivis nekaunīgi sita ar elektrību. Arī klintīs gravētāju netrūka – kā pierādījums tam uz alu sienām vēl joprojām skatāmi neskaitāmie uzraksti «Zģes bil...». Pamazām inspektori kļuva ne tikai par dabas sargātājiem, bet arī par izglītotājiem: lasīja lekcijas skolās, organizēja talkas, pavadīja ekskursantu grupas, uzstājās radio un televīzijā. Pirmajā desmitgadē padarīts tika ļoti daudz. Gaujas nacionālā parka aprises skaidri iezīmējās latviešu sirdīs un prātos, atraisot tos zaļākas domāšanas virzienā.

Rāmums darbu tecējumā

Nevar nepieminēt milzīgo triecienu, ko piedzīvoja Gau-jas nacionālais parks 1983. gadā – sabrūkot Krimuldas iekaru tiltiņam, gāja bojā seši cilvēki. Direktors G. Skriba tika atstādināts no amata, un darbā pieņēma pat di-vus drošības inženierus, kas raudzījās, lai infrastruktūra visur būtu kārtībā. Toreiz nojauca ļoti daudz tiltu, kuri nebija slikti, bet bija grūti pārbaudāmi, līdz ar to drošību garantēt nevarēja. Tomēr izdevās saglabāt iekaru tiltu pie Zvārtes ieža, kas bija tieši tādas pašas konstrukcijas kā sabrukušais. Šie bija tādi piebremzētie gadi. Gaujas NP direktore līdz 1990. gadam bija iepriekšējā Gaujas NP direktora vietniece, pēc izglītības arhitekte Inese Grun-dule. Parkā strādāja botāniķis, zoologs, etnogrāfs, kuri nodarbojās ar pētniecību, inventarizāciju, taču nopietnas infrastruktūras izveide apstājās.

VĀRDS


Kā jūs kļuvāt par pirmo Gaujas nacionālā parka direktoru?

Man bieži vien nepelnīti piedēvē to, ka nacionālo parku esmu iz-veidojis es, bet patiesībā manu nopelnu tur maz, vienkārši liktenis tā iegrozīja. Es pēc būtības esmu mežkopis un Siguldā nonācu nejauši, pat negribot. Runas par to, ka Latvijā vajadzētu veidot nacionālo parku, sākās 70. gadu sākumā. Tolaik es biju Jaunjel-gavas mežrūpniecības saimniecības direktora vietnieks. 1973. gada rudenī pēc Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas ikmēneša sanāksmes ministrs Jānis Vanags mani paaicināja savā kabinetā un piedāvāja man kaut ko pavisam nesaprotamu: «Vai tu negribi nākt strādāt uz nacionālo parku?» Toreiz mēs, padomju pilsoņi, par tādu nacionālo parku vispār neko nezinājām, tikai pa ausu galam dzirdējuši bijām. Padomju Savienībā bija daudz rezervātu, no Belovežas rezervāta briežus uz Latviju vedām. Bet to, kas ir nacionālais parks, neviens tā īsti nezināja. Jāteic, ka pats ministrs jau arī diez ko nezināja, sak, pavēlēts dibināt, un viss. Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijai bija uzdots kaut ko darīt, un viņi meklēja kadrus. Es toreiz neko neatbildēju, pārbraucu

mājās, parunāju ar sievu, un mēs nolēmām, ka nekur projām no Jaunjelgavas, kur mums ir labs darbs un dzīvoklis, sta-bils MRS, neiesim. Tā noklusa visa tā lieta. Kāds pusgads bija pagājis, kad pēkšņi pie manis uz Jaunjelgavu atbrauca gandrīz vai delegācija ar toreizējo Dabas aizsardzības daļas vadītāju Aivaru Siliņu priekšgalā un sāka atkal par to parku runāt. Es arī šoreiz vēl neko konkrēti neatbildēju, sak, jābrauc skatīties, kas tur ir. Aizbraucu toreiz uz Sigul-du, kad ievas ziedēja, nekā vairāk jau ko redzēt nebija – tikai tas skaistums. Vārdu sakot, pēc otrā piegājiena viņi mani pielauza.

Kas jūs pievilināja – labāki dzīves apstākļi, lielāka alga, gods?

Es nezinu… Gods? Man tagad jāsāk domāt, kas mani varēja pievilināt… Vēlāk uzzināju, ka daudziem bija piedāvāts vadīt nacionālo parku, bet nevienu nebija piedabūjuši. Toreiz jau bezdarba nebija, visiem bija sava darbavie-

PIRMAIS PIRMĀ NACIONĀLĀ PARKA DIREKTORS

Anitra Tooma; Viļņa Skujas un GNP arhīva bildes

Latvijas vēsturē mežzinātņu dok-tors un staltbriežu pētnieks Gunārs Skriba ir īpašs cilvēks – viņš ir pir-mais Gaujas nacionālā parka di-rektors. Ciemos pie viņa braucām pa maziem Līgatnes lauku ceļiem uz bākai līdzīgu mājokli. Kādreiz šeit bija staltbriežu dārzs 600 ha platībā, un arī tagad no otrā stāva augstumiem mežmalā redz pavīdam kādu rudu brieža mugu-ru, bet mājas ceļa galā ganās baltas govis. 2011. gadā Valsts prezidents Andris Bērziņš Gunāram Skri-bam pasniedza sen pelnīto Triju Zvaigžņu ordeni – par staltbriežu izplatības areāla paplašināšanu un ieguldījumu dabas aizsardzībā, medību saimniecības attīstībā un mežzinātnē. Patlaban Gunārs Skriba dzīvo samērā noslēgti, sazvanīt viņu nav viegli, tikai ar Māra Mitrevica ieteikumu tieku līdz šai sarunai. Viņš ir reālists, svešus nopelnus sev piedēvēt neļauj un arī to, ko paveicis, vērtē pieticīgi.

VĀRDS


ta. Laikam man vienkārši liktenis stāvēja klāt un neļāva atkratīties. Ja cits cilvēks būtu piekritis nākt par direktoru, tāpat jau tas parks būtu tapis un citam būtu bijis tas gods vai pienākums būt pirmajam. Un ne jau Meža ministrijai pienākas gods par pirmā nacionālā parka izveidošanu, bet gan Pēterim Strautmanim!

Kas bija Pēteris Strautmanis?

Viņš bija toreizējais Ministru padomes priekšsēdētājs. Jā, komunists viņš bija, tas ir skaidrs, – bija aizgājis 1941. gadā uz Krieviju, dienējis Sarkanajā Armijā, kara beigās ar lidmašīnu iesviests kaut kur Vidzemes mežos, vadījis partizānu grupu. Septiņdesmitajos gados viņš bija viens no spices vīriem Latvijā, bet viņā dzīvs bija latvis-kums un dabas mīlestība, līdzīgi kā ministram Vītolam. Strautmanis draudzējās ar Rīteli, Igaunijas Ministru pa-domes priekšsēdētāju, bieži brauca pie viņa ciemos un labi zināja, kas kaimiņos notiek. Igauņiem tolaik darbs ar Lāhemā parku ritēja ātrāk vēl nekā latviešiem. Pēteris Strautmanis nosprieda, ka Latvijā arī tādu vajadzētu, dabūja atļauju no Maskavas un uzdeva Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijai to veidot. Dabūt atļauju Maskavā bijis ļoti grūti. Sākumā Strautmanim atteica ar pamatojumu, ka nacionālie parki Padomju Savienībā nav vajadzīgi, jo mums ir rezervāti, tos lai arī dibina. Neviens jau šo parku par nacionālo parku nebūtu uzdrošinājies no-saukt, ja vien Strautmaņa «pušelniekiem» nebūtu izdevies uzrakt kaut kādu 1922. gadā izdotu Ļeņina dekrētu, kur vadonis teic, ka daba jāsargā, tāpēc jādibina vai nu rezervāti, vai nacionālie parki. Kad nu komunisti melns uz balta izlasījuši Ļeņina ieteikumu, Strautmanis to atļauju dabūja. Lēmuma par nacionālā parka izveidošanu izpilde tika uzticēta Mežsaimniecības un mežrūpniecības minis-trijai, kas rīkojās savu iespēju robežās – apmaksāja štata vietas un iedeva telpas. Bet pirms tam Aija Melluma bija izstrādājusi Gaujas nacionālā parka ģenerālshēmu. Es atnācu tad, kad vajadzēja sākt strādāt uz vietas.

Cik es saprotu, šogad parks svinēs savu 40. gadadienu. Bet mēs, tie vecie kadri, kas vēl dzīvi, šo dienu, 1973. gada 14. septembri, neatzīstam par nacionālā parka sākumu. Mēs uzskatām, ka sākums ir 1974. gada 25. aprīlis, kad mežu ministrs Leons Vītols izdeva pavēli, ka jādibina nacionālais parks, un iecēla tā direktoru. Man bija jāsāk meklēt šķipeles un kadri. Bet viss, kas bija pirms tam, – tā bija plānošana un domāšana, vai ne?

Siliņš jau bija saplānojis, ka Gaujas nacionālajā parkā būs 28 darbinieki: dabas aizsardzības inspektori, direk-tora vietnieks zinātniskajā darbā, direktora vietnieks saimnieciskajā darbā, zoologs, biologs, etnogrāfs... Tad sākām gudrot, ko tie kadri darīs, rakstījām dienesta in-strukcijas. Bet nebija jau viegli izveidot kolektīvu, brīvu cilvēku nebija. Mārim Mitrevicam jau tolaik sirds vilka uz dabas aizsardzību, viņš pirmais pieteicās. Tad nāca Otto

Lapsa, Lato Lapsas tēvs, viņš arī pats pieteicās. Cēsīs Mitrevics atrada Krūmiņu, orientieristu sabiedrībā – abus Limbēnus...

Kad es atnācu strādāt, ģenerālshēma jau bija izstrādāta un apstiprināta, nu tā bija jāliek lietā. Shēmā bija iezīmēta parka robeža, funkcionālās zonas – rezervāti, dabas lie-gumi – un neitrālās zonas, bet dabā jau šo robežu nebija. Mēs noslēdzām līgumus ar Zemes ierīcības institūtu, kurš pirmajā vasarā dabā meklēja robežas gan rezervātiem, gan liegumiem. Tad arī kļuva skaidrs, cik liela ir parka īstā platība – 94 tūkstoši hektāru.

Jau toreiz pa Gauju brauca laivinieki, un viņi varēja ap-mesties, kur vien ienāk prātā. Skaidrs, ka tas vairs ne-bija pieļaujams, lai krasti netiktu degradēti. Kopā ar Aiju Mellumu braucām un meklējām, kur ik pa 5 kilometriem varētu ļaut tiem laiviniekiem apstāties. Tur ierīkojām ūdens tūristu apmetnes. Daļa šo atpūtas vietu, man šķiet, darbojas vēl līdz šim. Mums tolaik bija liela brīvība – ļāva visu darīt pašiem, izvēlēties un funktierēt, kā labāk.

Kā radās Līgatnes dabas takas?

Šīs dabas takas ģenerālplānā nebija paredzētas, bet radās nejauši. Zūrās viens vīrs kūtiņā turēja mežacūku sivēnus, bet kaimiņš viņu nosūdzēja. Ministrs Vītols lika tās cūkas savākt nacionālajam parkam, jo pieradinātus zvērus mežā taču nedrīkst laist. Tad nu mums radās ideja uztaisīt aplociņu Līgatnē, kur bija brīvie meži – tos viegli dabūjām savā bilancē. Uzcēlām arī pirmos briežu aplokus, jo es, pirms tiku iecelts par Gaujas nacionālā parka direk-toru, pētīju briežus. Tā kā sirds mani joprojām vilka pie briežiem, atvedu tos no Kurzemes piejūras mežiem arī uz šejieni. Neviens jau to nelika, paši uzprasījāmies. Kad līgatnieši pamanīja, ka te ir neredzēti meža zvēri, sāka

G. Skriba ar kolēģi E. Rinkus darba gaitās.

VĀRDS


nākt tos skatīties. Tā mums radās doma izveidot Līgatnē apskates objektu, kaut plānos kā aktīvās atpūtas zona bija iezīmēta vien Sigulda un Ērgļu klinšu apkārtne.

Kā jūs vērtējat to, kas pašlaik notiek Līgatnes dabas takās?

Jāatzīstas, ka es pat lāgā nezinu, kas tur notiek, tāpēc man grūti atbildēt. Zinu tikai to, ka grūtības ir lielas. Agrāk jau naudas netrūka, to deva no valsts budžeta, un tad varēja saimniekot citādi. Pieraduši jau bija tur ļoti lepni dzīvot, tagad tā vairs nav. Un, visbeidzot, nacionālā parka uzdevums nav uzturēt zooloģisko dārzu. Man pašam gan liekas, ka tādas dabas takas ir vajadzīgas, jo cilvēkiem ir jāpazīst vietējās faunas dzīvnieki, jāredz tie plašumā puslīdz dabīgos apstākļos un jāsaprot, ka tos nedrīkst nest no meža uz mājām.

Jūs desmit gadus vadījāt Gaujas nacionālo parku. Ko izdevās paveikt?

Kaut neziņā taustīdamies, mēs tomēr virzījāmies uz priekšu pareizi. Mums bija jāsargā daba, bet pretstatā

tam, kā darbojas rezervāti, nedrīkstējām izslēgt cilvēku klātbūtni tajā. Valsts rezervātos bija vienkāršāk – padzen cilvēku tālāk un sargā tikai dabu. Tas ir daudz vieglāk izdarāms. Bet vienlaikus veikt gan dabas aizsardzību, gan veicināt rekreāciju ir ļoti grūti. Te bija jāmeklē ceļi, kā to izdarīt, lai visi ir apmierināti. Mēs nolēmām visvērtīgākajai nacionālā parka daļai noteikt rezervāta sta-tusu, kur tiešām cilvēku klātbūtne ir izslēgta. Bet, lai tauta nesūdzētos, ka nelaižam nacionālajā parkā, mēs radījām arvien interesantākas tā sauktās aktīvās atpūtas zonas – vietas, kur cilvēku masas atpūtās un, braucot mājās, bija apmierināti, ka parkā bijuši. Un mēs bijām apmierināti, ka viņi ar to apmierinājušies un nav līduši iekšā tajās tiešām pasakainajās vietās.

Ko tad nacionālais parks deva – vai tikai darbu cilvēkiem?

Manuprāt, lielākais un paliekošākais devums ir tas, ka izveidojām vairākus rezervātus, kā arī pasargājām Gau-jas senleju no dārziņu kooperatīviem un vasarnīcām. Ja nebūtu nodibināts nacionālais parks, nebūtu radīti četri unikāli dabas rezervāti – Nurmižu gravu rezervāts, Roču lielais rezervāts, Sudas purva un Krimuldas rezervāts. Tie ir unikāli dabas kompleksi, kas jau 40 gadu ir paši par sevi, tur daba pati sevi veido, līdzīgi kā Slīteres rezervāts, kam nu jau 90 gadu. Ar katru gadu mūsu rezervāti kļūs tikai vērtīgāki. Nacionālā parka nopelns ir arī tas, ka rezervātus izdevās saglabāt tad, kad atjaunoja privātīpašumus. Mūsu rezervāti aizņem 4–5% nacionālā parka teritorijas, bet arī te trešā daļa bija privātīpašumi. Ja privātīpašnieki atgūtu atpakaļ šos mežus un purva daļas, stingro aizsardzības režīmu nodrošināt nebūtu iespējams. Mēs devām pretī zemi citur, un rezervāti tika saglabāti. Ja nenāks kādi brīnumi, tad šīm vietām uz mūžīgiem laikiem nodrošināta aizsardzība.

Visvērtīgākie, manuprāt, ir Nurmižu rezervāts un Sudas purvs. Domāju, ka pēc 100, 200 vai 300 gadiem Latvijā visi purvi būs norakti un kūdra sabāzta puķu podiņos, bet Su-das purvs ir rezervāts, un tā tas arī paliks. Šī zeme pieder valstij, un es domāju, ka valsts nebūs tik vieglprātīga, lai kaut ko mainītu. Daudzi gan noteikti vēl atceras padomju laiku pēdējos desmit gadus, kad trūka pārtikas produktu, un tad visās upju ielejiņās un meža pļaviņās laida iekšā cilvēkus, līdz tās pārvērtās par pilsētiņām. Uz Gaujas ielok-iem kā mušas līda virsū… Ja nebūtu nodibināts Gaujas nacionālais parks, visos Gaujas ielokos tagad būtu vienas vienīgas sādžām līdzīgas pilsētiņas, asfaltētas ielas un ne tuvu tāds dabiskums kā tagad. Tikai pateicoties nacionālā parka statusam, izdevās nosargāt Gaujas senleju. Tolaik pie Ērgļu klintīm jau bija nosprausti pamati, aizvilkts ūdens pie-vads, lai celtu milzīgu tūrisma bāzi. To arī izdevās nobloķēt. Ungura ezera viens krasts tajā laikā jau bija apbūvēts ar mājiņām – izskatījās kā krievu sādža. Tomēr tās mājiņas izdevās nojaukt un saglabāt ezera dabiskumu.

Talkojot Turaidas kalnā 1983. gadā (vācot ārā nokaltušos kokus, kurus slimība pievārējusi).

VĀRDS


Priecājos, ka 10 m josla gar pašu Gaujas krastu nacionālajā parkā tomēr ir valsts īpašums. Ja nebūtu nacionālā par-ka, nebūtu izdevies zemes reformas laikā to saglabāt, jo Ulmaņa laikā tur dažam ir pat puse Gaujas piederējusi. Tad nevarētu vairs gar Gaujas krastu pastaigāties tik vienkārši. Tādi paliekoši darbi ir izdarīti. Un ir pilnīgi skaidrs, ka tā īsti dabu nosargāt var tikai tad, ja šī zeme pieder valstij. Amerikā, ja grib dibināt nacionālo parku, vispirms valsts atpērk zemi.

Pērn gatavoju rakstu sēriju par dabas aizsardzības simtgadi un aizdomājos, ka dabas aizsardzību īstenoja mežsaimnieki, tā tas bija arī padomju laikā. Kā jūs vērtējat mežinieku ieguldījumu Latvijas dabas aizsardzībā?

Es domāju, ka tajā laikā tas bija vispareizākais gājiens, jo, ja toreiz būtu bijusi tāda Vides aizsardzības ministrija, tai būtu grūti strādāt. Grūti, ja nebūtu savu resursu – zemes un mežu –, nebūtu, kur izvērsties. Tas ir pirmais. Un otrais – ar finansēm saistītais aspekts, proti, toreiz katrai no-zarei bija jāpilda valsts plāns. Tātad Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijai bija meži, bija finanses un arī tas latviskais gars bija iekšā. Es domāju, ka šī ministrija bija vislatviskākā, visnacionālākā no visām. Visa saziņa, sapulces – viss notika latviešu valodā. Kadri bija tikai latvieši. Nacionālais gars valdīja visos mežiniekos – tas nav pat apšaubāms. Savā sirdī ministrs Leons Vītols bija viens no īstenākajiem latviešiem. Un es domāju, ka viņa nopelni šobrīd vispār netiek novērtēti.

Meža ministrijā tobrīd pulcējās īpaši cilvēki! Kaut arī viņi bija pakļauti Komunistiskajai partijai, cilvēkiem tomēr bija pietiekami daudz nacionālās pašapziņas, lai savu zemi pasargātu arī šādos apstākļos. Pie Meža ministrijas izvei-doja Dabas pārvaldi Siliņa vadībā, bet Dabas aizsardzības daļa uzraudzīja aizsargājamās teritorijas.

Toreiz, kad bija jādibina Gaujas nacionālais parks, atbraucām uz Siguldu, kur faktiski nekā nebija. Ja toreizējais ministrs Vītols nebūtu nācis pretī un atde-vis mums Siguldas mežniecību ar visu zemi, mežiem, ar visām telpām, tad sākums būtu ļoti grūts. Turklāt Sigul-das mežniecība tika nodota nacionālajam parkam bez meža izstrādes plāniem, un mēs varējām attīstīties, ne-vis cīnīties ar mežu izciršanas plānu izpildi. Ja tolaik būtu Vides ministrija, droši vien būtu Rīgā jāsēž… Tajā laikā tas bija vispareizākais gājiens.

Vai Gaujas nacionālā parka izveide Meža ministrijai bija prieks vai apgrūtinājums?

Daļēji jau tas bija apgrūtinājums, bet mežinieki labprāt darīja visu, lai parks būtu. Faktiski visā Padomju Savienībā Gaujas nacionālais parks bija pirmais. Igauņu Lāhemā dabas parks gan tika dibināts divus gadus ātrāk, bet viņi nedabūja to vārdu – «nacionālais parks». Bet mēs, Latvijā, uzreiz nosaucām par nacionālo parku. Tad jau tā pa ķēdīti aizgāja: brauca pie mums no Azerbaidžānas, Kirgīzijas skatīties, un tad Padomju Savienībā radās arī citi nacionālie parki. Bet tas sākums ir Latvijā, un, iespējams, tas bija sākums arī Padomju Savienības sairumam. Pro-tams, mēs nevaram apgalvot, ka nacionālais parks izjauca Padomju Savienību, bet pilīti atmodai tas iedeva – par kaut ko tādu pirms tam nedrīkstēja pat runāt.

Pirmajos gados sabiedrības atsaucība bija milzīga. Es varēju jebkurā ministrijā, jebkurā kolhozā vai sovhozā, kur nebija krievi vien, iet un lūgt atbalstu. Varbūt viņi nemaz neaizdomājās, ka dara kaut ko nacionālu, bet pretimnākšana bija. Mums vēl grāmata ir saglabājusies, Skriba ar «mežiniekiem» apspriež darbus.

Pēc talkas darbiem, kad kārtīgi pastrādāts. No kreisās: kāds no ministrijas, G. Skriba, E. Rinkus.

VĀRDS


kur uzskaitīti visi ziedojumi. Principā jau nacionālajam parkam finanses deva Mežsaimniecības ministrija, bet tikai tik, lai varētu izmaksāt darba algas. Bet tādi līdzekļi, lai būvētos, netika plānoti valsts plānā. Turklāt ministrijai par katru rubli bija jāatskaitās Maskavas meža komitejā. Tāpēc tika izveidots Gaujas nacionālā parka fonds, kur visi varēja pārskaitīt naudu. Kādus divus miljonus rubļu mums tā saziedoja – gan kolhozi, gan sovhozi, gan uzņēmumi. Toreiz, kad gads beidzās un ja visi budžeta līdzekļi nebija iztērēti, zināmu summu varēja pārskaitīt mūsu fondā. Bet naudu ieskaitīja arī cilvēki privāti. Atsaucība toreiz bija ļoti liela. Par to naudu mēs te visu būvējām – gan ūdenstūristu apmetnes, gan dabas takas, gan kantori... Tas viss tapis par tautas saziedotu naudu.

Kā vērtējat situāciju Gaujas nacionālajā parkā tagad?

Tagad nacionālajā parkā strādāt ir neskaitāmas reizes grūtāk. Nekad vairs nevarēs izdarīt to, ko savulaik, jo toreiz visa zeme piederēja valstij, kolhoziem un sovhoziem… Nu, kaut vai te, kur mēs pašlaik esam. Te bija Līgatnes sovho-za zeme. Nospriedām, ka vedīsim briežus uz nacionālo parku, tāpēc vajadzēja teritoriju, kur viņus audzēt. Vieno-jos ar sovhoza direktoru Bērziņu, un viņš caur ministriju

panāca, ka var mums atdot šo platību pie Tīmaņu ieža, 600 ha iežogojām. Bet tagad te ir privātīpašums, brieži dzīvo tikai dažu hektāru platībā.

Toreiz, kad tika dibināts nacionālais parks, mums bija aptuveni astoņi miljoni kubikmetru mežu kopā. Gadā pieaugums bija aptuveni 150 tūkstoši kubikmetru, tātad šie meži visu laiku auga. Pateicoties Vītolam, panācām, ka nacionālajā parkā aizliedza kailcirtes, arī atsveķošanu aizliedza un atļāva izcirst tikai sanitārās cirtes. Respektīvi, nacionālajā parkā izcirta tikai aptuveni 40 tūkstošus ku-bikmetru, bet pieauga 150 tūkstoši! Pa 10 gadiem krāja mežos no astoņiem miljoniem pieauga līdz kādiem 10 miljoniem kubikmetru. Un tā būtu turpinājies, ja padomju laiki būtu turpinājušies. Tagad no tiem astoņiem miljo-niem varbūt puse palikusi. Par privātajiem nerunāsim – tie tikai cērt, un liegt to nevaram. Taču arī valsts meži izcirsti, tur mūsdienās parks vairāk ļaunu darīja nekā labu, jo arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas līdzekļus vajadzēja, lai uzturētu kantori un darbiniekus. Jūs paši tagad redzat, kādi ir meži!

Bet to gan nožēlojis neesmu nevienu brīdi, ka mežiniekos strādāju, jo mežinieka arods ir viens no labākajiem. Tagad es brīnos par tiem meļiem vai pat blēžiem, kas pa televīziju un radio, mierinot tautu, apgalvo, ka neko nepārcērt, ka mums ir pārauguši meži nezin cik hektāros. Nu galīgi meli, galīgi meli! Nekad nav meži cirsti tā, kā tagad cērt. Drīz pienāks brīdis, kad konstatēs, ka nu vairs nav ko cirst – ir tikai jaunaudzes palikušas. Senāk ik pēc 10 gadiem gāja taksators un novērtēja, kas tad tai kvartālā ir. Tagad to visu pie datoriem rēķina, un iznāk, ka it kā tur kaut kam vajadzētu būt, bet būtībā tur ir tukša vieta! Bet es neapskaužu šos tā sauktos mežu zinātniekus. Gan jau viņi kaut cik sajēdz, ko runā, un jūt, ka aplami runā. Un tad pienāks brīdis, kad sāks meklēt vainīgos, kas ļāva tik daudz cirst un neko neiebilda. Tas brīdis pienāks, un man patiesībā žēl to cilvēku.

Vai tagadējie parka darbinieki jums kādreiz prasa pa-domu?

Nē. Es esmu tā pa gabalu. (Smejas) Mēs jau veci stagnāti, kuram mūs vajag? Bet žēl, ka daudzas labas lietas nebūtībā aizlaistas. Mēs sākām veidot nacionālā parka bibliotēku, vācām grāmatas un laikrakstus – visu, kur kaut kas par dabas aizsardzību rakstīts.

Bet tad nāca citi valdnieki, kas uzskatīja, ka tas nav vajadzīgs. Bija zirgu izjādes Līgatnē, lai pievilinātu šai vietai tūristus, – kādi 15 zirgi bija sagādāti. Tad nāca pārmaiņas, un zirgi izgaisa – es pat nezinu, kur palika. Daudz kas tāds, kas netika arī līdz galam izdarīts. Tās reorganizācijas man nekad nav patikušas, mūžīgi kaut ko reorganizē. Izturas tā, it kā nekā laba agrāk nebūtu bijis. Līdzīgi kā ar zinātnisko darbu. Man liekas, ka visā

VĀRDS


pasaulē aizsargājamās teritorijas tiek radītas, lai ne tikai nosargātu sugas un biotopus, bet arī pētītu izmaiņas un procesus dabā. Bet es jau esmu vecs stagnāts... (Smejas)

Jums bija lemts Gaujas nacionālo parku vadīt desmit gadus.

Mazliet vairāk – desmit gadus un dažus mēnešus.

Un tad nāca traģiskais notikums – pārtrūka Krimuldas iekaru tilta trose, gāja bojā vairāki cilvēki.

Jā.

Kā pēc tam veidojās jūsu dzīve?

Kāds bija jāsoda, un skaidrs, ka nacionālā parka direkto-ram, lai nomierinātu sabiedrību, bija jācieš. Nevienu vai-not tajā nelaimē es nevaru. Pēc tam labu laiku strādāju par direktora vietnieku zinātniskajā darbā, un 90. gados tā štata vieta tika likvidēta, jo nāca jauns priekšnieks (Jānis Strautnieks – A.T.). Tad manā pārziņā bija privātīpašumu atdošanas jautājumi. Daudz tika darīts, lai neprivatizētu parka visvērtīgākās vietas, lai tās varētu mainīt pret valsts mežiem. Un tad 2000. gadā aizgāju pensijā.

Pensijas gadi un dienas paiet tik ātri, ka šausmas. Es at-ceros, kad par ganiņu gāju, tad diena likās tik gara – kā tagad gads. Pašlaik es daru svētu lietu – kopju šo zemīti Staltbriežos. Labi, ka man ir kārtīgs mazdēls radies – no pieciem viens. Kārlī saglabājušies vecā tēva zemnieka gēni. Mēs audzējam Šarolē gaļas šķirnes govis. Vakar atskrēja balts teliņš – sešpadsmitais ganāmpulka loceklis. Brieži savā nodabā dzīvo tajā meža pudurī, bet uz laukiem ganās govis.

Jūs esat staltbriežu audzēšanas pamatlicējs Latvijā. Kā tas sākās?

Jau bērnībā vēroju briežus, kas Iecavas pusē no Dzelzāmura mežiem salnas rītos nāca uz tīruma grauzt cukurbietes. Mežs mani vilināja vairāk nekā zemniecība, kaut vecāki pēc skolas beigšanas mani aizsūtīja mācīties uz Saulaines tehnikumu. Bet tad mani iesauca armijā. Tur sāku domāt ar savu galvu un pēc dienesta pa taisno devos uz Aizupes meža tehnikumu. Tad pabeidzu Mežsaimniecības fakultāti, pēc tam divus gadus nostrādāju Olaines mežsaimniecībā par mežziņa vietnieku, un pēc tam mani pārcēla uz Dzelzāmura mežniecību par mežzini. 1964. gadā Meža programmu institūta direktors Ieviņš piedāvāja mācīties un strādāt aspirantūrā, jo bija atbrīvojusies viena štata vieta. No sākuma negribēju, bet, tā kā varēju izvēlēties, kādu dzīvnieku gribu pētīt, turklāt brieži Dzelzāmurā jau bija ievesti cara laikā un bija man tuvi, es atbildēju, ka, ja varu ar briežiem ņemties, tad es esmu gatavs pamest mežziņa amatu un sākt darbu aspirantūrā. Pēc aspirantūras

strādāju Jaunjelgavā un tur no Belovežas ievedu briežus. Vai briežu Latvijā būtu mazāk?

Gan jau plašumā viņi būtu gājuši, jo «raugs» muižu laikos bija ielikts. Bet, ja nekas nebūtu darīts, tad, iespējams, Latgale un Vidzeme vēl būtu bez briežiem, jo te viņi visi ir ievesti. Mūsu meži tomēr būtu daudz nabadzīgāki, ja šis dzīvnieks nebūtu tur ielaists. Tagad staltbriedis ir galve-nais dzīvnieks mežā. Bet uzskats, ka briedis ir izspiedis no teritorijas alni, gan ir pasakas – domāju, ka aļņu mazāk ir tāpēc, ka tos pārlieku medīja.

Ja būtu jāpasaka, kurš ir tas vērtīgākais darbs Latvijai, ko esat savā mūžā paveicis?

Kad braucu pa mežniecībām, kur kādreiz esmu strādājis, ar prieku vēroju mežus. Kaut vai Olainē, kur uz Mārupi brauc, – smuks egļu mežs tur tagad piecdesmit gadu vecs, un to stādījis esmu es. Braucu pa Dzelzāmuru – tur, kur izcirtumā sējām priedītes, tagad jau ir vidēja vecuma priežu mežs. Jaunjelgavā man bija tas gods vai nelaime strādāt, kad plosījās tās milzīgās vējgāzes. Sākot no Ērberģes, tur nogāza tūkstošiem hektāru mežu, pēc tā vēja viss bija kā nopļauts. Un es tolaik biju meža atjaunošanas inženieris. Manā vadībā cilvēki iestādīja tūkstošiem hektāru meža. Gaujas nacionālajā parkā… nu, es nezinu... Man te nav sevišķi ar ko lielīties. Man bija vienīgi tas gods, ka biju pirmais direktors, bet strādājām kolektīvi.

Jūs taču esat zinātnieks un parkam arī devāt tādu zinātnisku ievirzi, kas tagad pagaisusi.

Jā, toreiz, padomju laikā, par zinātni domāja vairāk – uzskatīja, ka gan rezervātiem, gan nacionālajiem parkiem ir jāveic arī zinātniski pētnieciskais darbs. Tagad Latvi-jas brīvvalsts laikā to zinātni vairs nevajag. Tas, ka es ar briežiem esmu noņēmies un kaut ko devis Latvijas dabai, tas arī ir paliekošs, to neviens man nevar atņemt, jā!

DABA


Domāju, ka lielākā daļa cilvēku, ieraudzījuši āpsi, uzreiz to atpazītu, jo pat tie, kuri nav šo dzīvnieku redzējuši ne savvaļā, ne zoodārzā, bērnībā droši vien lasījuši pasaku par bezkaunīgo āpsi Fridolīnu. Āpsim ir slēpts dzīvesveids. Aktīvi tie ir krēslas stundās un dien-nakts tumšajā laikā, savukārt dienu tie pavada pazemē – mītnēs, ko veido sazarota alu sistēma ar daudzām izejām, ventilācijas lūkām, dzīvojamajiem kambariem un koplietošanas ejām. Neticami, bet pazemē āpšiem ir pat savas tualetes bedres, jo tas taču ir tik ērti, kad nav jāiet uz tualeti ārā. Lielākās mītnes ir gluži kā pazemes pilsētiņas. Eiropā lielākajā āpšu mītnē ir saskaitītas 180 ieejas, 50 dzīvojamie kambari, un eju garums sasniedz 880 m. Parasti gan šīs mītnes ir mazākas, un Latvijā liela mītne skaitās jau tāda, kurai ir 15 ieejas. No tām uz visām pusēm stiepjas taciņas, pa kurām āpši do-das savās ikdienas gaitās. Alās tie atgriežas rīta krēslā, tādēļ nemaz nav jābrīnās, ka nofotografēt āpsi ir pagrūti, jo šajā laikā gaismas ir samērā maz. Parasti izdodas nobildēt vientuļu āpsi, kurš barības meklējumos devies dienas gaismā. Tas parasti notiek vasarā, kad āpšus mājās gaida izsalkuši bērni un mātei jāstaigā apkārt ēdot, cik tik spēj, lai saražotu pietiekami daudz piena. Manos darba pienākumos kādreiz ietilpa āpšu mītņu monitorings jeb izmaiņu fiksēšana tajās, tāpēc pārzinu visas lielākās Slīteres nacionālā parka teritorijā esošās āpšu mītnes. Tā sauktās Balkona alas ir ļoti stabila un veca āpšu mītne Zilo kalnu kraujā. Jau kopš pirmajām apmeklējuma reizēm ievēroju, ka šīs mītnes iemītnieki vakaros pamet pazemi īpaši agri, tāpēc tos iespējams nofotografēt. Pro-tams, krēsla šajā laikā jau ir pārņēmusi mežu, un, ja nebūtu digitālās kameras ar tās tehniskajām iespējām, nekas prātīgs nesanāktu. Āpši ir uzmanīgi un, saoduši tuvumā cilvēku, ārā no alas nelien, tāpēc nācās kāpt augstu kokā, lai mana smaka tos neaizbaidītu. Lai varētu

precīzi uzzināt kolonijā mītošo āpšu skaitu, dažus vakarus pavadīju kokā iepretī āpšu alām. Centos būt nemanāms un ar savu klātbūtni netraucēt āpšu dzīvi, jo, sajutuši cilvēku, tie ārpus alām parādītos vien tumsā, kad fotografēt vairs nav iespējams. Te būs daži iespaidi no šā pavasara āpšu fotosesijas.

ĀPŠU DZĪVES AINASVilnis Skuja,

Slīteres nacionālā parka zoologs

Āpsi viegli atpazīt pēc īpatnējā galvas krāsojuma – uz bal-ta fona divas šauras melnas joslas, kas stiepjas no purna pāri acīm un beidzas pakausī. Pirmā asociācija – gabaliņš šlagbomja. Un patiesi – uzdevums, ko šāds krāsojums veic, ir brīdinājums, sak, apstājies un padomā, pirms ko uzsāc. Ja krāsojums nebūtu efektīvs, āpši izskatītos pavisam citādi. Āpša ķepas bruņotas gariem nagiem, kuri galvenokārt domāti tārpu un kāpuru izkasīšanai no zemes, bet tiek izmantoti arī kā efektīgi ieroči, kad jāaizstāv sava dzīvība.

DABA


Āpsis ir lielākais Latvijā sastopamais sermuļu dzimtas dzīvnieks, lai arī caunu neatgādina. Tā īsās kājeles rada iespaidu, it kā zvērs būtu neliels, bet rudenī tas var svērt vairāk nekā 20 kg. Lūsis sver aptuveni tikpat. Aizstāvoties lietā tiek likti ilkņi un nagi, tāpēc pat pieredzējuši alu suņi no laba prāta tuvcīņā ar āpsi neielaižas. Āpsim ir varens purna gals, ar kuru tas var šņakarēt zemi gluži kā ruksis.

Āpsis ir alu zvērs. Tas vienmēr atgriežas savā mītnē un tikai reizu-mis, uz īsu brīdi, izmanto kādu vecu, zemē guļoša koka dobumu vai ko tamlīdzīgu. Pazemes mītnes mēdz būt ar daudzām ieejām un sazarotu eju sistēmu. Mītnes atzaru paplašinājumos ir vismaz daži kambari, kur iekārtotas zvēru migas. Izrakto smilšu daudzums netieši liecina par mītnes vecumu. Jo lielākas izraktās zemes te-rases, jo vecāka mītne.

Vienu kambari vienlaikus mēdz izmantot divi trīs āpši, bet izveidotās kompānijas ir nepastāvīgas. Āpši bieži maina istabas un ista-bas biedrus. Dzīvojot vairākiem kopā, ir siltāk un droši vien arī jautrāk, bet pastāv risks biežāk sakašķēties. Vakarā, kad āpši iznāk no alām, zvēru savstarpējās simpātijas ir acīm redzamas.

DABA


Pirms iznākšanas no alas āpsis laukā vispirms pabāž vien degungalu un paosta gaisu. Pēc kāda laiciņa ārā parādās arī galva, līdz kāds uzdrīkstas izlīst no vienas izejas, lai tikpat ātri pazustu tuvākajā ieejā. Tā paiet pat pusstunda, līdz āpši saprot, ka briesmas nedraud un var pamest mītni.

Izlīduši ārpusē, āpši nodarbojas ar kažoka apkopi – grūmingu. Turpat alas priekšā tie kasās un ieskājas. Reizumis tie ieskā viens otru. Nav jau nekāds brīnums, ka šī nodarbe āpšiem tik svarīga, jo tur, alas smiltīs, ir lieliski apstākļi blusu attīstībai.

DABA


Beiguši ieskāties, tie pievēršas viens otram un nostiprina savas pozīcijas mītnes «rangu tabulā». Bieži vien tas no-tiek, savstarpēji konfliktējot. Āpši viens otru dzenā, grūsta un kožas. Riesta laikā šāda uzvedība novērojama biežāk.

Āpšu dzīvē dažādām smaržām ir īpaša nozīme. Āpšiem ir ļoti liels zemastes dziedzeris. Berzējoties viens pret otru ar pakaļgalu, tie iegūst klana kopējo aromātu. Vislielākās tiesības sasmaržināt citus ir rangā augstākajam dzīvniekam.

Āpšu atejas bedrītes mežā liecina par to, ka tuvumā ir šo dzīvnieku mītne. Šādā paskatā savu mēsliņu deponē tikai āpši.

VIDRŪPE


Šoreiz koncentrēšos uz dabas un ekonomikas mijiedarbību Daugavas izmantošanas vēsturē, lai, līdzīgi kā lūkojoties fotogrāfijās ar Staburagu un Liepavotu, nākotnē nenāktos slaucīt acis, skatoties fotogrāfijās ar applūdinātiem Daugavas lokiem. Sabiedrības niecīgās zināšanas par vēsturi diemžēl ļauj dažādiem apšaubāmu projektu attīstītājiem manipulēt tikai ar ieceres pozitīvā pienesuma komponentēm, aizmirstot par riskiem, kādēļ šādi projek-ti tikuši noraidīti agrāk, kaut zināms, ka agrāk par videi nodarītajiem zaudējumiem vispār nedomāja.

«Upes ir lielākās no mūsu ielām...»

Jau sengrieķu dzejnieki apjūsmoja upi Eridānu, ko daži pētnieki asociē ar Daugavu un uzskata, ka argonauti zelta aunādu uz seno Grieķiju veduši tieši pa Daugavu apkārt visai Eiropai, nevis pa Po upi uz Vidusjūru. Lai nu kā, jau 2. gadsimtā Klaudija Ptolemaja sastādītajā kartē attēlots Rīgas līcis ar tajā ietekošo upi Rubonu, bet attiecībā uz mūsu ēras 98. gadā sarakstītajā romiešu vēsturnieka Ta-cita darbā «Germānija» pieminēto dzintara ceļu – tā eksis-tence nav apstrīdama, strīdēties var tikai par to, vai tajā pieminētie aisti ir mūsu senči vai nav. Līdz ar to varam apgalvot, ka Daugava ir vienojusi un vieno ne tikai tau-tas, bet pat veselus reģionus. Pastāv uzskats, ka līdz 9. gadsimtam Daugavai ir bijusi pat lielāka nozīme nekā Dņepras ūdensceļam. Tomēr dzīve pie Daugavas – svarīga ģeopolitiska un ekonomiska ūdensceļa – bez tirdzniecības un kultūras bagātināšanas iespējām tās krastos mītošās tautas pakļāva arī aplaupīšanas un iznīcības riskiem, kā arī slimību izplatībai, jo īpaši mēra laikos.

No pirmajām rakstiskajām liecībām – skandināvu rūnakmeņiem un 12. gadsimtā sarakstītās Nestora hronikas – diezgan droši var secināt, ka vikingu laikos Valdaja augstienei bija milzīga ģeopolitiska nozīme –

VIENO UN ŠĶIR

Rolands Arturs Bebris, VARAM vecākais eksperts

Bija laiki, kad bites bija lielākas un medus saldāks. Mūsu ēras sākumā senie balti apdzīvoja daudz lielāku Daugavas sate-ces baseina daļu, ieskaitot arī tās pašu augšteci, ko apliecina senie vietvārdi; arī Daugavas augšteces posma pietekas Mežas nosaukums varētu būt baltu izcelsmes vārds. Iespējams, ka tajos tālajos laikos kāds baltu labietis iecirta savu zobenu upes krasta zemē un teica: te sākas tā varenā un krāčainā upe, pa kuru daļa mūsu cilts jau ir uzsākusi ceļu rietošās saules virzienā tuvāk lielajai jūrai! Bet par šiem laikiem mežonīgajos austrumos tālu aiz Romas kultūras robežām ir maz rakstisku un vēl mazāk neapstrīdamu liecību, tāpēc nekad nerimsies vēsturnieku strīdi par to, kurā brīdī slāvi pamazām sāka izspiest somugru tautas un baltus no Valdaja augstienes. Nav skaidrs, vai seno slāvu Dveina un Dvina ir tīri slāviski vārdi vai vikingu Daugavai dotā nosaukuma Tūna vēlāks slāviskojums.

DAUGAVA

VIDRŪPE


pat lielāka nekā Daugavas grīvai šodien. Tajā laikā upes bija galvenie satiksmes ceļi, un vikingi jeb varjagi ilgu laiku pilnībā kontrolēja Daugavas, Dņepras un Volgas iztekas, kas ļāva tiem doties pa straumi uz leju jaunos un jaunos iekarojumos. Kritušos atpakaļ neveda, bet ar laupījumu pilnās laivas atpakaļ pret straumi vilka vergi – uzvarētie pretinieki. Varjagu jarli jeb grāfi Askolds un Dīrs 8. gadsimtā bija galvenie atbildīgie «dispečeri» par laivu pārstumšanu starp upēm, un viņu izpratnē upes, visticamāk, sākās tur, kur beidzās no apaļkokiem izvei-dotais pārstumšanas ceļš un laivas atkal tika ielaistas ūdenī. Valdaja augstiene kā vikingu atslēga tiem ļāva nodibināt Novgorodas un Kijevas krievu valstis, kā arī deva iespēju daudzkārt iedvest šausmas dižajai Konstan-tinopolei un pat doties laupīšanas karagājienos uz seno Persiju 9. gadsimtā. Kaut arī nav ziņu par vikingu koloniju atrašanos tieši pie Daugavas krastiem, grūti būtu pieļaut, ka lepnā un bagātā Daugmale, kuras pastāvēšana vairāk nekā tūkstoš gadu garumā un plašie sakari Eiropā un pat ar arābu valstīm pieminēti gan rakstos, gan apstiprināti arheoloģiskajos izrakumos, vai arī varenā Jersika būtu spējusi nepakļauties šim vikingu diktātam.

Krustu atspulgi ūdenī

Otrās tūkstošgades sākumā kristietības rēgs nonāca arī Eiropas ziemeļu nomalēs, un agrāk lepnie un neuzvaramie klejotāji un karotāji vikingi tika iekļauti jaunizveidotajās valstīs un sadalīti pa baznīcu draudzēm, maksāja nodevas valdniekam un baznīcai, kur svētdienās locīja ceļus. Arī Daugavas augšteces slāvi bija iekļauti centralizētu kristīgu Novgorodas un Kijevas krievu valstu sastāvā, nostiprināja savas robežas ar mūra pilīm un baznīcām. Tomēr lejtecē Daugava joprojām plūda caur pagānu svētozoliem, un tajā ietecēja neskaitāmi svētavoti un bira raudošā Stabu-raga asaras. To nu tā nevarēja atstāt, tāpēc krievu kņazi pierobežas letgaļu valstiņām sāka uzlikt nodokļus un lika celt baznīciņas ar Bizantijas stila kupoliem, par kuru eksistenci Jersikā saglabājušās pavisam drošas liecības avotos. Tālākie vēstures avoti piemin Brēmenes kuģi, kas 1158. gadā droši devies augšup pa Daugavu, arī Mei-nardu, nākamo bīskapu, kurš 1184. gadā ar kuģi dodas augšup pāri krācēm uz Ikšķili, lai nākamajā gadā atkal at-grieztos un apmestos tur jau uz pastāvīgu dzīvi. Vai no šīs fragmentārās informācijas būtu jāsecina, ka Dauga-

VIDRŪPE


vas ūdensceļš gadsimtiem nav ticis izmantots un tikai vācu tirgotāju iniciatīva to atgriezusi tirdznieciskajā apritē? Tam gan grūti noticēt, jo jau 1228. gadā Smoļenskas kņazs noslēdz ar krustnešiem tirdzniecības līgumu, kas nosaka Daugavas ūdensceļa izmantošanas turpmākos noteikumus. Žēl, ka mēs no tā nevaram izdibināt, ko no tā pazaudēja letgaļi un Dau-gavas lībieši, toties uzskaite par kuģiem un to pārvietotajām kravām ievērojami uzlabojās.

Tūkstošiem strūgu

Nākamais stereotips, kuru jau sen būtu laiks parevidēt, ir tā sauktā vācu krustnešu agresija uz austrumiem savas tā sauktās Drang nach Osten politikas pirmsākumā. Starp šiem krustnešiem dāņi un zviedri bija jo kuplā skaitā, iespējams, ka viņi izpirka senču vikingu laiku grēkus, bet, visticamāk, ka atjaunoja senos tirdzniecības ceļus. Šādai versijai apstiprinājums ir gan dāņu dibinātā Tallina un pārvaldītā Sāmsala, gan arī atsevišķi periodiski dāņu valdījumi Kurzemē. Visu tautību krustnešus vienoja zobeni un krus-ti uz apmetņiem, alkatība un lejasvācu dialekts kā tolaik piemērotākais starptautiskās saprašanās līdzeklis.

Neskatoties uz krusta kariem un vēlākajiem kariem par iegūtā laupījuma pārdalīšanu, Daugava ekono-miski vienoja dažādas pretrunīgas politikas, reliģijas un kultūras. Gan rietumu Krievijas kņazistēm, gan Lie-tuvai tajā laikā trūka kā ostu, tā labu ceļu, tāpēc Dau-gavas ūdensceļš, neskatoties uz daudzajām krācēm, nodrošināja kažokādu, medus, darvas, potaša, arī labības, bet jo īpaši kokmateriālu nogādāšanu uz Rīgas ostu. Labākajos gados pa Daugavas ūdensceļu Rīgā nonāca vairāk nekā 1500 strūgu, galvenokārt no tagadējās Baltkrievijas teritorijas. Strūgas Rīgā izjauca un izmantoja par būvmateriālu. Apmaiņā pret pavasarī lejup novestajām precēm vasarā ar zirgiem gar Dauga-vas krastiem uz augšu veda audumus un ieročus, siļķes un vīnus, garšvielas un luksusa preces. Tomēr vairāk nekā 10 tūkstošu strūdzinieku un laivinieku mājupceļu veica pārsvarā kājām. Tas ilga vairākas nedēļas, un garajā ceļā daudz biežāk gadījās apmeklēt krogus nekā baznīcas. Lai šo ceļu atvieglotu, daudzās Livonijas pilsētās tolaik bija arī krievu sētas un krievu baznīcas, kas uzņēmās rūpes par tirgotājiem un strūdziniekiem; radās arī krievu kapi.

Dzelzceļš izkonkurē ūdensceļu

Pēc Latvijas teritorijas iekļaušanas cariskajā Krievijā Daugavas kā ūdensceļa nozīme sasniedza maksimu-mu, aizvien lielāku nozīmi ieguva koku pludināšana plostu veidā, tādēļ liela uzmanība tika pievērsta upes gultnes padziļināšanai un bīstamo krāču likvidēšanai. Daugavas gultnes padziļināšanas darbi vairāku gad-simtu garumā sākās ar lielāku akmeņu izcelšanu no gultnes, tad sekoja krāču spridzināšana, bet 1910. gadā daudzu caru ieceres par Daugavas savienošanu ar Dņepru un pat ar Volgu jau tika ietvertas Rīgas os-tas inženiera A. Pabsta projektā par Rīgas–Hersonas ūdensceļu, kurš joprojām rādās sapņos dažiem en-

Strūgas Daugavā. (J. K. Broces zīmējums)

VIDRŪPE


tuziastiem kā Latvijā, tā Baltkrievijā un Krievijā. Tomēr caram Pēterim I un visiem nākamajiem veicamie darbu ap-jomi izrādījās pārāk lieli, to izmaksas milzīgas, bet projek-ta efektivitāte, salīdzinot ar Rietumvalstīs uzbūvētajiem kanāliem, Krievijas reti apdzīvotajās teritorijās likās apšaubāma. Tomēr lielāko triecienu šiem projektiem deva sekmīgā dzelzceļa būvniecība, proti, dzelzceļa līnijas Rīga–Daugavpils atklāšana 1861. gadā un līnijas Rīga–Jel-gava atklāšana 1868. gadā. Dzelzceļš pakāpeniski savieno-ja Rīgu ar visu Krievijas Eiropas daļu, un tas bija pavisam kas cits nekā ūdensceļš – pa drošu un arī ziemā izmantoja-mu ceļu preces varēja vest abos virzienos. Tomēr arī tagad no austrumiem uz rietumiem ceļo pārsvarā izejvielas un smagās kravas, bet uz austrumiem gatavā produkcija, kas pēc apjoma ir daudz mazāka, tādēļ grūti iedomāties, ko

tad mūsdienās varētu vest pa ūdensceļu no Rīgas uz Her-sonu naftas vai ogļu pārvadātāju kuģu tukšajās tilpnēs. Bez tam ūdensceļam tagad bez dzelzceļa konkurenci sagādā arī cauruļvadu, auto un aviotransports. Tomēr ekonomisti joprojām mēģina pamatot Daugavas–Dņepras ūdensceļa ekonomisko efektivitāti, savos aprēķinos parasti ignorējot ekosistēmu pakalpojumu izmaksas un neuzskaitot videi nodarītos zaudējumus.

Ekosistēmu ekonomiskais novērtējums joprojām ir grūts uzdevums. Diemžēl tikai zaudējot kādu no izmantošanas iespējām, mēs nonākam pie gala skaitļa. Pēc atsevišķu ASV ekspertu aprēķiniem, visa Krievijā saražotā Vol-gas HES kaskādes elektroenerģija nespēj kompensēt zivsaimniecībai nodarītos zaudējumus, kas aprēķināti, balstoties uz neiegūto stores ikru izmaksām pasaules tirgū. Tomēr šie aprēķini nesniedz divas būtiskas atbildes: kādas būtu stores ikru izmaksas pasaules tirgū, ja Vol-gas zivsaimniecības potenciāls būtu saglabāts pilnībā, kā arī, par kādām cenām un kas būtu Krievijai pārdevis tādu elektroenerģijas daudzumu?

Daugavas plostnieki pie Pļaviņām.

Līdz Pirmajam pasaules karam Daugava kā pasaulē lielākā koku pludināšanas artērija par pirmo vietu koku apjoma ziņā sacentās tikai ar Jukonu Kanādā; kokus ziemā cirta Krievijas un Baltkrievijas teritorijā, arī Latvijā, pavasaros tie tika sastiprināti plostos un pludināti lejup pa straumi uz Rīgu. Daugavas plostnieks bija cienījama un riskanta profesija, kas prasīja spēku, iemaņas un upes pārzināšanu. Pretstatā strūdziniekiem, plostnieki atceļam varēja izman-tot vilcienu.

HES iznīcina lielāko lašupi

Līdz Ķeguma HES aizsprosta pabeigšanai 1940. gadā Dau-gava bija arī lielākā lašupe Baltijas jūras baseinā un viena no lielākajām visā Eiropā. Lai gan Daugavas kreisajā krastā tika ierīkots arī zivju ceļš, tā efekts bija niecīgs. Būtu in-

VIDRŪPE


teresanti, ja kāds vismaz aptuveni aprēķinātu Daugavas zivsaimniecībai tolaik nodarītos zaudējumus. Visticamāk, ka Ķeguma HES būvniecības laikā tas Latvijas iedzīvotājus īpaši neinteresēja, jo lašu un nēģu zveja lielākoties bija Daugavas lejteces zvejnieku privilēģija, kaut laši tika ķerti pat Baltkrievijā. Bet kas tad notika ar plostiem Daugavā? Pēc 1920. gada to pludināšana no Krievijas tika pārtraukta, iespējams, tas bija viens no iemesliem, kas Latvijai lika izšķirties par Ķeguma HES būvniecību – joprojām vislielāko projektu, kuru Latvija uzsākusi un pa-beigusi pēc savas iniciatīvas.

20.gadsimta sākumā doma par elektrifikāciju satrauca visu valstu vadītājus, arī Krievijas caru Nikolaju II, krietni pirms tā saukto Iļjiča spuldzīšu parādīšanās, tādēļ jau 1912. gadā tika izvērtēts Daugavas hidrotehniskais potenciāls un ASV eksperti atzina, ka uz Daugavas tikai Latvijas teritorijā vien varētu uzbūvēt 7–9 HES ar samērā nelielu devumu; Baltkrie-vijas enerģētiskais potenciāls izrādījās daudz nabadzīgāks. Tomēr šos plānus izjauca Pirmais pasaules karš. Latvija samērā ātri atkopās, un 1936. gadā tika uzsākta Ķeguma HES būve, ko pabeidza 1940. gadā, atmetot ideju par kuģošanas slūžām, bet izveidojot augstu un funkcionēt mazspējīgu zivju ceļu, tādējādi lašu populācijas dzīves apstākļi Daugavā tika sabojāti. Tomēr pēdējo triecienu deva Pļaviņu HES darbības uzsākšana 1968. gadā un Rīgas HES pabeigšana 1975. gadā – nu ceļojošās zivis tālāk par Doles salu vairs netika. Daugavas zivsaimniecībai nodarītie zaudējumi tiek kompensēti ar zivju mazuļu atražošanu, kā arī ar enerģētiķu veiktajām iemaksām Zivju fondā, kaut gan rodas šaubas, vai šos zaudējumus vispār iespējams kompensēt. Bez tam Pļaviņu HES darbības rezultātā, it īpaši saistībā ar grūti prognozējamiem ledus sastrēgumiem, pastiprinājušies plūdu draudi Pļaviņām un

Jēkabpilij. Savukārt saistībā ar Rīgas HES uzcelšanu liela daļa Ogres, Ikšķiles un Salaspils iedzīvotāju tagad dzīvo «mazajā Holandē» – zem HES ūdenskrātuves ūdenslīmeņa –, kur mitruma režīmu polderētajās platībās nodrošina daudzas sūkņu stacijas.

Vieniem plūdi, citiem miers

Pēc Daugavas HES kaskādes pabeigšanas Rīgas iedzīvotājus vairs neuztrauc ledus iešana Daugavā un netraucē pavasara pali. Daudzi Ogres iedzīvotāji nav tik priecīgi, kaut gan arī paši lielā mērā vainīgi, applūstošās un riskiem pakļautās teritorijās būvējot dzīvojamās mājas, jo zeme dārziņu ierīkošanai un nelielu vasarnīcu celšanai parasti tika piešķirta tieši ganībās vai pat slapjās pļavās, kuras regulāri applūst. Līdzīga situācija izveidojusies pie Daugavpils, kur dārziņu teritorijās šopavasar cilvēki iepazina īstus plūdus. Dārziņi ierīkoti arī Daugavpils HES kādreizējā būvbedrē, kas astoņdesmito gadu beigās netika līdz galam izrakta. Tāpēc uz jautājumu, vai Daugavas HES kaskāde ir pabeig-ta, atbilde būtu tikpat izvairīga kā par Rīgu. Jāatzīst, ka arī Latvijā nav līdz galam nomirusi doma par Daugavpils HES pabeigšanu videi draudzīgākā veidā. Tomēr pret Dau-gavpils HES būvniecību ir gan vides, gan ekonomiskie ie-bildumi. No vides aspektiem tā ir ainavisko Daugavas loku lielā nozīmība, kas nepieļauj to appludināšanu, bet no ekonomiskā viedokļa svarīgs arguments pret Daugavpils HES būvniecību ir HES ūdenskrātuves augšgala iestiepšanās Baltkrievijas teritorijā; par zaudējumiem Baltkrievijai būtu jāsniedz adekvāta kompensācija, un tas ievērojami samazinātu iespējamos HES ekonomiskos ieguvumus. Diez vai Baltkrievija apmierinātos tikai ar jaunizveidoto ierobežota garuma kuģu ceļu pāri abu valstu robežai.

L AT V I J A

K R I E V I J A

B A LT K R I E V I J ALIE

TUVA

L ATV I J A

Daugava

Daugava

DaugavaDaugavpils

IlūksteKrāslava

PolockaNovopolocka

Preiļi

Viļāni

Rēzekne

Ludza

Hlibokaje

Vitebska

Neveļa

Veļikije Luki

Rudņa

Vjerhņadzvinska

Bešankoviči

VIDRŪPE


Baltkrievijas HES plāni Latviju skar nedaudz

Baltkrievija enerģiski turpina attīstīt savus plānus par četru hidroelek-trostaciju būvniecību uz Daugavas, sākot ar Polockas HES, Bešenkoviču HES, Vitebskas HES un beidzot ar Verhņedvinskas HES jau pavisam tuvu mūsu robežai. Būvniecība gan diez ko labi neveicas. Bija paredzēts, ka pirmais HES sāks darboties jau 2008. gadā, bet vēl nekā. Visas HES ūdenskrātuves sākotnēji tika paredzētas kā gultnes tipa ūdenskrātuves bez lielu platību appludināšanas un ilgstošas ūdens uzkrāšanas, arī bez kuģu ceļiem. Savukārt pēc projektētās jaudas pats lielākais ir Viteb-skas HES ar 50 MW – salīdzinot ar Pļaviņu HES, tā ir vairāk nekā 15 reizes mazāka jauda. Tomēr pēdējā laikā no Baltkrievijas nav saņemta aktualizēta informācija par iespējamām projektu parametru izmaiņām būvniecības laikā. Atbilstoši Espo konvencijai «Par ietekmes uz vidi novērtējumu» pārrobežu kontekstā tikai Verhņedvinskas HES būvniecības gadījumā būtu nepieciešama Latvijas iesaiste pārrobežu IVN veikšanā.

Kaut arī šo HES būvniecības rezultātā Daugavas ūdens resursiem tieši draudi nerodas, pastiprināta iztvaikošana no ūdenskrātuvēm, ūdens temperatūras paaugstināšanās tajās, slikta zivju ceļu darbība un citi fak-tori, visticamāk, zivju resursus vēl vairāk samazinās, tomēr Baltkrievija ir tiesīga savā teritorijā izmantot savu ūdeni, kā vien vēlas, ja nekaitē citām valstīm, tās informē un uzaicina piedalīties IVN pārrobežas as-pektos. Pozitīvi faktori varētu būt ledus iešanas regulēšanas iespējas, samazinot plūdu riskus Daugavpilij, sedimentu plūsmas samazināšanās, arī daļēja piesārņojuma akumulācija HES ūdenskrātuvēs.

Desmit gadus neliekas ne zinis par starpvalstu atbildību

Kaut arī Latvija ir Eiropas Savienības austrumu robeža, aiz Piedru-jas Baltkrievijas teritorijā augstajiem Briseles ierēdņiem pagaidām nekāda cieņa netiek izrādīta. Latvija, līdzīgi kā Baltkrievija un Krievi-

jas Federācija, pieder pie Centrālās un Austrumeiropas reģiona valstīm, kuras pārrobežu ūdenssaimniecības jautājumus risina atbilstoši 1990. gada Helsinku kon-vencijas «Par robežšķērsojošo ūdensteču un starptau-tisko ezeru izmantošanu un aizsardzību» principiem un instrumentiem. Lai šo instrumentu izmantotu visā pilnībā, jau 2003. gadā tika sagatavots starpvalstu līguma projekts sadarbībai starp Latviju, Baltkrieviju un Krieviju Daugavas izmantošanā un aizsardzībā, kurā paredzēts izveidot pastāvīgi darbojošos starpvalstu komisiju, kā tas jau sen izdarīts attiecībā uz Reinas vai Donavas aizsardzību. Diemžēl šis juridiskais instru-ments joprojām nav ratificēts ne Baltkrievijā, nedz Krievijā, līdz ar to nav izveidota starpvalstu komisija šā līguma īstenošanai. Krievijai Daugavas augštece (Zapadnaja Dvina) ir tikai viena no tūkstošiem mazu upīšu. Mūsdienās laivas pa valkiem jeb volokiem (волоком – ‘vilkšus’ krievu valodā; pārvelkamie ceļi pa sauszemi) vairs netiek vilktas, tagad svarīgas ir os-tas pie neaizsalstošām jūrām, kādēļ gan diskutēt par tādu nieka upeli ar Baltkrieviju un vēl Latviju? Nedod dievs, par kaut kādu piesārņojumu uzzinās Briselē! Turklāt starpvaldību komisija prasīs regulāru darbu un līdzekļus, nāksies veikt monitoringu un apmainīties ar tā rezultātiem... To mums nevajag!

Uz ko mēs Latvijā varam cerēt? Gan uz Briseles atbalstu, gan to, ka Krievijas politikā un vides sektora pārvaldībā lielāku nozīmi ar laiku iegūs decentralizācija, kas ļaus Pleskavas un Smoļenskas gubernatoriem vairāk pašiem lemt par pārrobežu sadarbības vides aspektiem un tos arī risināt – viņu interese par savā teritorijā esošajām upēm un to aizsardzību, kā arī izmantošanu nākotnē varētu būt lielāka.

VIDRŪPE


Okeānu un jūru ekosistēmās līdzsvars starp fizikālajiem, ķīmiskajiem un bioloģiskajiem faktoriem ir ļoti trausls, bet tas nodrošina ekosistēmu pastāvēšanu un to spēju sniegt naudā neaprēķināmus eko-pakalpojumus, pie kuriem mēs esam pieraduši un uzskatām par pašsaprotamiem. Tomēr pēdējo 100 gadu laikā okeānu un jūru ekosistēmas ir pakļautas būtiskām klimata un antropogēnās iedarbības izmaiņām, kas visskaudrāk izpaužas piekrastes zonās, kur antropogēnā ietekme ir vistiešākā. Tas attiecas arī uz mūsu reģionu, jo Baltijas jūras sateces baseina teritorijā dzīvo 85 mil-joni relatīvi pārtikušu cilvēku, un tas nozīmē lielu dabas resursu patēriņu un ietekmi uz Baltijas jūru.

Visvairāk Baltijas jūras ekosistēmu apdraud jūras transporta pieaugums, piesārņojums ar bīstamajām vielām, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un invazīvās sugas. Bet galvenais Baltijas jūras apdraudējums ir barības vielu, t.i., slāpekļa un fosfora, slodzes pieaugums, ko ietekmē cilvēku skaita un resursu patēriņa pieaugums, kā arī videi nedraudzīga lauksaimniecības prakse. Tas veicina eitrofikāciju, kas, burtiski tulkojot, nozīmē ‘labi barots’, bet šajā gadījumā gan varētu runāt par pārbarošanu. Tās apmērus var raksturot ar aļģēs sastopamā pigmenta hlorofila a koncentrāciju ūdenstilpēs. Baltijas jūras zonas ar augstu hlorofila a koncentrāciju ir pakļautas skābekļa deficītam, izmaiņām sugu relatīvajā sastāvā un izplatībā, atstājot paliekošu negatīvu ietekmi, un tas ir satraucoši ne tikai lokālā, bet arī globalā merogā (1. attēls).

Pienākumi paģēr tēriņus

Valstis ap Baltijas jūru ir vienojušās īstenot vides aizsardzības pasākumus gan starptautisku līgumu, gan ES direktīvu ietva-ros. Latvijai nepieciešams veikt investīcijas ūdenssaimniecības infrastruktūras objektos aptuveni 695 miljonu latu vērtībā, un šo objektu uzturēšanai turpmāk vajadzēs aptuveni 100 miljonu latu gadā. Tā kā izmaksas ir ļoti lielas, tad, plānojot veicamos pasākumus, būtiski ir uzlabot informācijas ticamību un izmantot pēc iespējas precīzāku plānošanas instrumentu. Pašlaik pieejamā informācija par ekonomiskajiem ieguvumiem un zaudējumiem liecina, ka vides investīciju un infrastruktūras uzturēšanas izdevumi var atšķirties pat par 50 miljoniem latu gadā. Šo atšķirību cēlonis ir neprecīzi novērtētās jūras ekosistēmas pašattīrīšanās spējas. Tā rezultātā vai nu mēs nepārdomāti veicam pasākumus vides stāvokļa uzlabošanai, bet nesasniedzam nosprausto mērķi, vai arī sasniedzam mērķi, pamatīgi pārmaksājot. Abos gadījumos jātērē vairāk līdzekļu nekā nepieciešams, turklāt nereti – pat nesasniedzot mērķi.

Lai lieki nešķērdētu naudu pasākumiem, no kuriem nav liela labuma, ir jāuzlabo plānošanas instruments jeb mo-delis, kas dod iespēju prognozēt ekosistēmas reakciju uz dažādiem vides stāvokļa uzlabošanas pasākumiem, kā arī prognozēt klimata pārmaiņu ietekmi uz šo pasākumu efektivitāti. Tāpēc Latvijas Hidroekoloģijas institūts ERAF programmas ietvaros 2010. gadā uzsāka projektu «Rīgas līča ekosistēmas funkcionālā modeļa izstrāde efektīvas nacionālās politikas Baltijas jūras aizsardzībai nodrošināšanai un ilgtspējīgas ekosistēmas izmantošanas veicināšanai» jeb LIMOD. Projekta ietvaros ir plānots uzlabot 2002. gadā izstrādāto Rīgas līča bioģeoķīmisko modeli, kā arī iegūt trūkstošo informāciju par nozīmīgāko dabas procesu intensitāti Rīgas līcī.

Rīgas līcī, līdzīgi kā citās jūru ekosistēmās, ļoti liela nozīme ir ekosistēmas iekšējiem procesiem. Šī modeļa ietvaros tiek analizēti galvenie procesi, kas nosaka slāpekļa un fosfora savienojumu iekšējo apriti, transformēšanu un izvadīšanu no sistēmas (2. attēls), kā arī šos procesus ietekmējošie faktori. Jaunais modelis tiek veidots uz iepriekš izstrādāta modeļa bāzes (Savchuk, 2002), būtiski uzlabojot modeļa vertikālo izšķirtspēju, jo iepriekš izmantotais modelis izšķīra tikai divus slāņus, kas nedeva iespēju precīzi prognozēt izmaiņas procesos, kuru kapacitāte ir atkarīga no skābekļa koncentrācijas, piemēram, denitrifikācijas procesā. Denitrifikācija ir izšķīdušo neorganisko slāpekļa savienojumu transformācija sedimentos par gāzveida

PĒTA BALTIJAS JŪRAS EKOSISTĒMAS STĀVOKLIElvita Eglīte, Juris Aigars, Latvijas Hidroekoloģijas institūts

1. attēls. Hlorofila a koncentrācija Eiropas jūrās. Avots: JRC, http://emis.jrc.ec.europa.eu

VIDRŪPE


slāpekli, un šī slāpekļa forma vairs nav izmantoja-ma lielākajai daļai jūras fotosintezējošo organismu. Denitrifikācijas process tiek uzturēts arī notekūdeņu attīrīšanas stacijās, bet patērētājam par to, protams, ir jāmaksā. Taču dabā denitrifikācija noris daudz lielākos apjomos, turklāt bez maksas – pagaidām, kamēr mēs neesam noplicinājuši vidi un tā spēj šo funkciju pildīt.

Tā kā modelim aprēķinu veikšanai ir nepieciešami izejas dati, tad viens no projekta uzdevumiem ir veikt plašus lauka novērojumus un iegūt trūkstošo informāciju trīs blokos. Galvenā loma ir denitrifikācijas ātruma mērījumiem, jo, kā novērots jaunākajos pētījumos, Balt-ijas jūrā kopumā denitrifikācijas process spēj pārstrādāt 48-73 % no bioloģiski aktīvā slāpekļa, ko ienes upes un citi punktveida vai difūzie avoti. Tas būtu ļoti labs rādītājs, kas liecina, ka Rīgas līča sedimenti strādā ļoti efektīvi. Bet jāatzīst, ka līdz šim Rīgas līcim pieejamā denitrifikācijas ātruma vērtība ir ar lielu nenoteiktību, tāpēc plānoto vides stāvokļa uzlabošanas pasākumu izmaksu precizitāte ir nepieļaujami zema. Pagaidām LIMOD projekta ietvaros izmērītās denitrifikācijas vērtības apstiprina, ka aptuveni 80% no Rīgas līcī pieejamā slāpekļa tiek denitrificēti uz gāzveida formu (3.attēls), turklāt ir izdevies būtiski samazināt modelēto parametru nenoteiktību

Jaunizstrādātajā modelī arī tiek izvērsta bioloģisko procesu sadaļa, kas ļauj labāk prognozēt bioloģiskās sabiedrības komponentu reakciju uz plānotajiem vides uzlabošanas pasākumiem. Šajā sadaļā būtiska loma ir fitoplanktonam, kas ir barības ķēdes sākuma posmā un no kura veselības stāvokļa ir atkarīga tālākā barības ķēde, turklāt vairākas fitoplanktona sugas spēj piesaistīt atmosfēras slāpekli, kas ir pretējs process denitrifikācijai.

Bez tam kā papildu novitāte izstrādājamajam modelim

Barības patēriņš

Augšana

NārstsUrīnaizvadīšana

EkskrēcijaSpeci�skadinamiskāaktivitāte

Respirācija

Mirstības izraisītāsplūsmas

Slāpeklisdetrītā DN

Izēšana

Ekskrēcija

Mezozoo-planktons

Sedimentēšanās

Sedimentosadsorbētais

fosfors BPads

Sedimentosorganiskaisfosfors BP

Sedimentosorganiskaisslāpeklis BN

Sedimentē-šanās

Bentiskā re-mineralizācija

Asimilācija

NH4NH

NO3NO

SadalīšanāsPO4PO

Cits �to-planktons

A3

Diatomejas A2

Ciāno-baktērijas

A1

Denitri-�kācija

N2

N2 �ksēšana

Uz atmosfēru

N2

un/vai

Fosforsdetrītā DP

tiek pievienots zivju modulis. Šī bloka ietvaros tiek iegūta informācija par zivju barošanos un barības bāzi, jo iepriekšējais modelis neņēma vērā ekosistēmas izmaiņu ietekmi uz zivju populāciju, lai gan tas ir būtisks aspekts ar lielu tautsaimniecības un vides stāvokļa nozīmi. Projekta rezultātā būs izstrādāts tāds modelis, kas būs pielietojams kā papildu produkts reņģu nozvejas intensitātes plānošanā, optimizējot valsts zivsaimniecības politiku. No jauna iegūtā informācija vēl ir apstrādes stadijā, tāpēc pagaidām nav iespējams novērtēt tās ietekmi.

2013. gada nogalē notiks šī projekta noslēguma seminārs, kura mērķis būs iepazīstināt VARAM, citu ieinteresēto institūciju, kā arī NVO pārstāvjus ar projektā sasniegtajiem rezultātiem. Plašāk par projekta aktualitātēm – LIMOD projekta mājaslapā: http://www.lhei.lv/LIMOD/

Projekts «Rīgas līča ekosistēmas funkcionālā modeļa izstrāde efektīvas nacionālās politikas Baltijas jūras aizsardzībai nodrošināšanai un ilgtspējīgas ekosistēmas izmantošanas veicināšanai» (identifikācijas Nr. 2010/0287/2DP/2.1.1.1.0/10/APIA/VIAA/040) tiek īstenots ERAF program-mas «Uzņēmējdarbība un inovācijas» aktivitātes 2.1.1.1. «Atbalsts zinātnei un pētniecībai» ietvaros.

3. attēls. Denitrifikācijas ieguldījums (50 X 103 tonnas/gadā ) Rīgas līča slāpekļa budžetā.

2. attēls. Modeļa uzbūves pamatā ir trīs bloki – bioģeoķīmiskā, bioloģiskā un zivju komponente.

DABA


Baltijas jūra ir izveidojusies aptuveni pirms 10 tūkstošiem gadu, un tā ir uzskatāma par ļoti jaunu jūru. Līdz pat mūsdienām Baltijas jūras fauna un flora vēl tikai veidojas, jo, salīdzinot ar blakus esošo sāļo Ziemeļjūru, Baltijas jūrā sastopamo organismu skaits nav liels un tajā vēl ir daudz brīvu vietu, kur dzīvot. Kuras sugas tad var uzskatīt par Baltijas jūras vietējām sugām, kuras – par svešajām? Te jāskatās, vai sugu ienākšana notiek dabisko procesu vai cilvēka izraisītu darbību rezultātā.

Aptuveni pirms 12 tūkstošiem gadu, kūstot Baltijas vairoga ledājam, izveidojās Baltijas ledus ezers, kurš vēlāk savienojās ar Atlanti-jas okeānu, tā veidojot sākumu mūsdienu Baltijas jūrai. Saldūdens ezerā ieplūda sāļš ūdens, un kopā ar to ienāca sugas, no kurām daļa vēl šodien apdzīvo Baltijas jūru. Šīs dabisko procesu rezultātā ienākušās sugas mēs uzskatām par raksturīgām Baltijas jūrai, jo tās ir adaptējušās un pielāgojušās dzīvei šajā ūdenstilpē ilgā laika posmā.

Par Baltijas jūrai svešām sugām tiek uzskatītas sugas, kuras cilvēka darbības rezultātā pārvarējušas līdz šim nepārvaramas bioģeogrā-fiskās barjeras un sāk veidot dzīvotspējīgas populācijas ārpus sava dabiskā izplatības areāla. Šobrīd aptuveni ceturtā daļa no visām Baltijas jūrā sastopamajām svešajām sugām ir sugas, kuru dabiskais izplatības areāls ir Ponto-Kaspijas reģions – Kaspijas jūra, Azovas

jūra, Arāla jūra, Melnā jūra. Šīm sugām bez citu palīdzības ir gandrīz neiespējami nokļūt līdz Baltijas jūrai, bet ar cilvēka palīdzību tās relatīvi viegli var ceļot lielus gabalus, un pa-rasti tas notiek vai nu kuģu balasta ūdeņos, vai pieķeroties pie kuģa korpusa un enkura ķēdēm. Mūsdienās kuģi pat no vistālākā reģiona Baltijas jūru var sasniegt 5-6 nedēļās, tāpēc daudzas sugas spēj izdzīvot. Agrāk kuģu satiksme bija daudz lēnāka, tādēļ daudzi nevēlamie pasažieri līdz nākamajai ostai neizdzīvoja.

Baltijas jūrā ar cilvēka palīdzību ir ieradušās un dzīvotspējīgas populācijas veido aptuveni divas trešdaļas jaunienācēju jeb vairāk nekā 120 svešu sugu. Dau-dzas ir ieradušās tik nemanāmi, ka mēs to pat neesam piefiksējuši, un arī šobrīd tās nerada nozīmīgu kaitējumu vietējām sugām. Nevēlamas ir invazīvās sugas jeb tās svešās sugas, kas piemērojušās dzīvei jaunās teritorijās ārpus sava dabiskā areāla, iekļāvušās jaunajās ekosistēmās un rada ekoloģisku vai ekonomisku kaitējumu.

Apaļie jūrasgrunduļi Neogobius melanostomus Baltijas jūrā pirmo reizi tika noķerti Gdaņskas līcī pie Polijas krastiem 1990. gadā. Pēc dažiem gadiem tie lielā skaitā bija sa-stopami jau visā līcī un 1995. gadā tika noķerti arī ārpus Polijas ūdeņiem. Desmit gadu laikā apaļais jūrasgrundulis lēnām, bet ļoti stabili ir izplatījies visā Baltijas jūrā un tagad ir sastopams pilnīgi visur. Pie Latvijas krastiem, Liepājā, makšķernieki pirmoreiz dažus noķēra 2004. gadā. Regulārajos zivju populācijas apsekojumos Liepājas piekrastē apaļais jūrasgrundulis parādās no 2006. gada, un to skaits nepārtraukti pieaug. Iegūtie rezultāti rāda, ka šobrīd gar Latvijas krastiem atklātās Baltijas jūras piekrastē uz 1m2 varētu dzīvot 1–3 apaļie jūrasgrunduļi, kas ir ļoti liels šo zivju blīvums.

JAUNIE BALTIJAS JŪRAS IEMĪTNIEKISolvita Strāķe, Latvijas Hidroekoloģijas institūts

To, ka svešo sugu ienākšana ir nopietns apdraudējums Baltijas jūras bioloģiskajai daudzveidībai, šobrīd neapšauba vairs neviens, tāpēc visas Baltijas jūras valstis vienojušās šogad ratificēt «Starptautisko konvenciju par kuģu balasta ūdens un nosēdumu kontroli un pārvaldību», kas regulēs un ierobežos svešo sugu izplatību Baltijas jūrā.

2002. gadā daudzu valstu līderi vienojās līdz 2010. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos pasaulē,

tomēr cerētos rezultātus šis plāns nedeva – jaunākajā «Globālajā bioloģiskās daudzveidības pārskatā» konstatēts, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās pasaulē šobrīd

ne tikai nav apturēta, tā ir pat pastiprinājusies, un to ietekmē pieci ļoti stabili spiedieni: 1) dzīvotņu zaudēšana un degradācija;

2) klimata pārmaiņas; 3) pārmērīga barības vielu un cita veida piesārņojuma ieplūde; 4) resursu pārekspluatācija un

neilgtspējīga izmantošana; 5) invazīvās sugas.

Apaļais jūras grundulis Neogobius melanostomus.

DABA


Apaļais jūrasgrundulis ir vidēji 20–25 cm gara, ēdelīga zivtiņa, kas medī visu – gliemenes, daudzsartārpus, citas sīkas zivtiņas un to ikrus. Tas pēc sava dzīvesveida vairāk pieskaitāms nometniekiem: pavasaros dodas tuvāk kras-tam uz seklākiem ūdeņiem, lai nārstotu, pēcāk tēviņi visu vasaru apsargā ligzdas, līdz izšķiļas mazuļi. Šāds dzīvesveids nosaka to, ka apaļais jūrasgrundulis diez-gan pamatīgi izēd visu savā dzīvesvietā pieejamo barību. Rezultāti rāda, ka pie Latvijas krastiem ir samazinājušās uz akmeņiem sastopamās gliemeņu kolonijas, iespējams, daļa vainas būs jāuzņemas arī apaļajam jūrasgrundulim.

Apaļā jūrasgrunduļa sastopamība un izplatība tiek analizēta LIFE+ Dabas un bioloģiskās daudzveidības pro-grammas projekta «Inovatīvas pieejas jūras bioloģiskās daudzveidības monitoringam un dabas vērtību aizsardzības stāvokļa novērtēšanai Baltijas jūrā» (projekta akronīms – MARMONI) ietvaros, kur tiek izstrādāti dažādi bioloģiskās daudzveidības indikatori. Šobrīd tiek analizēta un pārbaudīta sakarība starp apaļā jūrasgrunduļa biomasas pieaugumu un vietējo zivju sugu (plekstes, plauži, pliči) biomasas izmaiņām. Iespējams, ka apaļais jūrasgrundulis daļēji izkonkurēs vietējo zivju sastopamību un samazinās to daudzveidību.

Ķīnas cimdiņkrabis Eriocheris sinensis pirmo reizi Eiropā atrasts 1912. gadā Alleras upē Vācijā. Sākot ar 30. ga-diem, Ķīnas cimdiņkrabji regulāri konstatēti Baltijas jūrā. Pakāpeniski tie iekaroja visu Baltijas jūras piekrasti, un pašlaik tos katru gadu var manīt gan Latvijas piekrastē, gan jūrā ietekošajās upēs. Ķīnas cimdiņkrabja dzimtene ir reģions starp Dienvidķīnu un Vladivastoku, ieskaitot Japānas, Taivānas piekrasti un Dzelteno jūru. Patlaban Balti-jas jūras reģionā vislielākās Ķīnas cimdiņkrabja populācijas ir konstatētas Vācijas upēs – Elbā un Vēzerā. Domājams, ka arī Ķīnas cimdiņkrabis šeit nokļuvis ar kuģu balasta ūdeņiem, bet nav izslēgts, ka tas atrāpojis pa kanāliem, kas savieno vairākas jūras. Lai gan Ķīnas cimdiņkrabja atradumi Baltijas jūras piekrastē kļūst aizvien biežāki, ceram, ka šeit ir gandrīz neiespējama tā vairošanās un stabilas populācijas veidošana, jo tam traucē nelielais ūdens sāļums. Visticamāk, Baltijas reģionā notvertie eksemplāri ir aktīvi migrējuši no Ziemeļjūras uz Baltijas jūru.

Ķīnas cimdiņkrabja ēdienkartē ietilpst dažādu veidu augi, aļģes, bezmugurkaulnieki un zivis, tāpēc tas var ietekmēt vietējo bezmu-gurkaulnieku skaitu un blīvumu. Turklāt krabja ar matiņiem klātās spīles kalpo par dzīvesvietu mazākiem organismiem – nematodēm, sīkām gliemenēm un gliemežiem, kā rezultātā uz jauniem bioto-piem var tikt pārvietotas citas svešās sugas. Labā ziņa ir tā, ka šo krabi labprāt medī plēsīgās zivis, bridējputni, ūdri un jenotsuņi.

Latvijas piekrastē iegūtie dati rāda, ka Ķīnas cimdiņkrabji visaktīvāk pārvietojas pavasaros un rudeņos. Iespējams, pavasarī krabji ir aktīvi savos barības meklējumos un tad arī visbiežāk nokļūst zvejnieku tīklos. Savukārt rudens aktivitāte varētu būt saistīta ar iespējamo vairošanās periodu, kad mātītes meklē sāļākus jūras ūdeņus.Pieaugušie krabji dzīvo saldūdenī, pārsvarā upju augštecē, bet veiksmīga vairošanās iespējama tikai sāļā ūdenī, tādējādi ir izskaidrojama Ķīnas cimdiņkrabja aktīvā parvietošanās uz jūru. Latvijas piekrastē noķertie krabji ir aptuveni 100–250 g smagi, savukārt Vācijā to ir tik daudz, ka jau iekļauti restorānu piedāvātajā ēdienkartē.

Ķīnas cimdiņkrabis Eriocheris sinensis.

Jūras zīle Balanus improvisus ir vēžveidīgo klases pārstāve. Baltijas jūrā sastopama tikai viena suga, kas pie mums droši vien atkļuvusi no Ziemeļamerikas un pirmoreiz konstatēta 19. gadsimta vidū. Tagad tā sastopama faktiski visā Baltijas jūras piekrastē līdz pat 6 m dziļumam. Šie vēzīši dzīvo, piestiprinājušies pie akmeņiem, tiltu konstrukcijām, lielām aļģēm, gliemenēm, kuģu korpusiem. Pieaugušās jūras zīles ir labi aizsargātas ar biezu kaļķa čaulu un visu mūžu pavada vienā vietā. Dzīves pirmajās trīs nedēļās kāpuri brīvi peld un meklē dzīvesvietu. Pētījumi liecina, ka Baltijas jūrā jūras zīļu kāpuri ceļo aptuveni no jūlija vidus līdz augusta sākumam, kad to attīstībai ir labvēlīga ūdens temperatūra, un tad, kā liecina arī jūrnieku novērojumi, ir «pienācis laiks tīrīt kuģa korpusu». Viens no ļoti uzskatāmiem invazīvo sugu izraisītiem zaudējumu piemēriem ir cīņa ar kuģu korpusu apaugumiem. Kad jūras zīles vēl ir jaunas un kuģu, laivu vai jahtu korpusam tikko piestiprinājušās, vēzīšus var diezgan viegli noberzt ar birsti vai notriekt ar augstspiediena ūdens strūklu. Ja tas netiek izdarīts dažu nedēļu laikā, jūras zīles uz korpusa saaug biezā kolonijā, tādējādi samazinot ūdens transporta līdzekļu ātrumu un palielinot degvielas patēriņu.

Jūras zīle Balanus improvisus.

VIDRŪPE


Februāra beigās respektablā zinātniskajā žurnālā «Toxicology» tika publicēts pētījums par glifosātu saturošo herbicīdu tok-sisko iedarbību uz cilvēka šūnām. Franču zinātnieki atklājuši, ka glifosāts nav vienīgā toksiskā viela, kas atrodama glifosātu saturošo herbicīdu sastāvā. Tie satur arī palīgvielu, sauktu par POE-15, kas ir vēl kaitīgāka nekā pats glifosāts. Šīs palīgvielas klātbūtne parasti nav norādīta uz marķējuma, jo pilns herbicīdu sastāva uzskaitījums tiek uzskatīts par konfidenciālu informāciju. Tieši palīgviela POE-15 ir tā, kas veicina šūnas apvalka caurlaidību, ļaujot glifosātam labāk iefiltrēties jebkurā dzīvā šūnā. Kāpēc šis atklājums ir tik nozīmīgs? Tāpēc, ka norāda, cik nepilnīga ir bijusi procedūra, saņemot atļauju laist apgrozībā glifosātu saturošos herbicīdus. Līdz šim glifosātu saturošo herbicīdu lietošanas atļaujas tika izsniegtas, pamatojoties vienīgi uz galvenās herbicīda sastāvdaļas – glifosāta – īstermiņa un ilgtermiņa ietekmes novērtējumu, bet nav veikts glifosāta un tam pievienoto palīgvielu ietekmes novērtējums. Pētījuma autori seci-na, ka, tā kā palīgvielas pastiprina glifosāta iedarbību, tad šobrīd noteiktais maksimāli pieļaujamais glifosāta atlieku daudzums dabā, lopbarībā un pārtikā ir kļūdains un to nepieciešams pārskatīt.

Pirms pusgada franču zinātnieki jau sacēla skandālu ar pētījumu par raundapa* un tam tolerantas ģenētiski modificētas kukurūzas ilgtermiņa toksicitāti, metot ēnu uz atbildīgo iestāžu pielietotajām metodēm un procedūrām atļauju piešķiršanai. Šajā pētījumā pirmo reizi tika vērtēta ģenētiski modificētas kukurūzas un raundapa ilgtermiņa ietekme uz žurku veselību. Līdz šim veiktie eksperi-menti ar žurkām netika veikti ilgāk par 90 dienām, taču šis pētījums norisinājās divus gadus. Tā ietvaros atsevišķas žurku grupas tika barotas ar ģenētiski modificētu kukurūzu, citas saņēma parastu barību, taču tika dzirdītas ar ūdeni, kuram dažādās devās pievienots raundaps. Pētījumā tika noskaidrots, ka to žurku grupās, kas tika barotas ar ģenētiski modificētu kukurūzu, un grupās, kas saņēma ar raundapu «bagātinātu» ūdeni, tika novērota daudz lielāka mirstība un 2–3 reizes biežāk attīstījās audzēji. Mātītes visvairāk slimoja ar krūšu dziedzeru audzējiem, turklāt audzēji veidojās pat to grupu žurkām, kuru ūdenim tika pievienots raundaps visniecīgākajās devās. Kopumā pētījuma rezultāti pārsteidz ar to, ka, lai gan raundapa piejaukums ūdenim nevienā no izmēģinājuma grupām nepārsniedza maksimāli pieļaujamo glifosāta atlieku daudzumu dzeramajā ūdenī un barībā, audzēju un mirstības gadījumu, kā arī aknu un nieru bojājumu skaits bija ļoti augsts.

Glifosātu atliekas ir visur

Eiropas Savienībā glifosāta drošums bija atkārtoti jāvērtē jau 2012. gadā, taču tas tika atlikts uz 2015. gadu. Kamēr atbildīgās iestādes vilcinās, glifosāts uzskrājas augsnē un ūdeņos. Tas atrodams gan lopbarībā, gan mūsu pārtikā un

NĀVĪGAIS RAUNDAPS

Lāsma Ozola, «Zemes draugi»

* «Roundup» – visvairāk izplatītā glifosātu saturošo herbicīdu preču zīme, ko ražo kompānija «Monsanto».

Glifosāts ir pasaulē visvairāk pārdotais nezāļu iznīcināšanas līdzeklis. Pasaulē glifosātu saturošie herbicīdi visvairāk tiek lietoti pret tiem izturīgu ģenētiski modificētu augu, proti, sojas, kukurūzas, kokvilnas, cukurbiešu, rapša un lucernas, audzēšanai. Eiropā vēl neaudzē pret raundapu izturīgus ģenētiski modificētus kultūraugus, taču arī pie mums herbicīdi tiek lietoti cīņā ar nezālēm un pirms ražas novākšanas kultūraugu žāvēšanai. Turklāt glifosātu saturošos herbicīdus smidzina uz sliežu ceļiem, uz bruģētiem celiņiem un ceļmalām pilsētās, kā arī skolu un bērnudārzos pagalmos,lai cīnītos pret nezālēm. To var brīvi nopirkt saimniecības preču veikalos un lietot mazdārziņos.

Glifosāts tika izgudrots 1950. gadā Šveicē. 1976. gadā «Monsanto», pasaulē lielākā sēklu un ģenētiski modificēto organismu ražotāja, to patentēja un laida apgrozībā ar nosaukumu «Roundup» un ražoja viena pati līdz 2000. gadam. Tagad šo indi ražo arī «Syn-genta», «Bayer», «Nufarm» un «Dow AgroSciences». Visi raundapa ražotāji apgalvo, ka šis herbicīds nav toksisks ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem, jo glifosāts iedarbojas uz enzīmu EPSPS, kas ir sastopams tikai augos, sēnēs un baktērijās.

VIDRŪPE


caur to nonāk arī mūsu organismā. Nesen Eiropas Zemes draugi veica urīna analīzes brīvprātīgajiem 16 Eiropas valstīs, kā arī Gruzijā un Maķedonijā un vidēji 45% paraugos at-rada glifosāta paliekas. Arī urīna analīzēs no Latvijas tika atrastas glifosāta paliekas, turklāt vairāk nekā vidēji citās Eiropas valstīs. Dānijā veiktajā gruntsūdeņu monitoringā glifosāts atrasts ūdens paraugos, kas ņemti pat 60 m dziļumā. Francijā konstatēts, ka 3/4 Vidusjūras baseina upju ūdeņos ir atrodams glifosāts. Pārtikai un lopbarībai ir noteikti maksimāli pieļaujamie glifosātu atlieku dau-dzumi, taču to apjomi ir apšaubāmi. Piemēram, 1997. gadā – tieši gadu pēc pret glifosātu izturīgas ģenētiski modificētas sojas palaišanas tirgū – pieļaujamais glifosāta atlieku daudzums sojā tika palielināts par 200 reizēm! Tas rada pamatu aizdomām, ka pieļaujamais glifosāta atlieku daudzums tiek noteikts nevis izvērtējot to no drošuma viedokļa, bet gan pieskaņots agroindustrijas vēlmēm.

Pētījumi par glifosātu ietekmi uz cilvēku veselību

Lai arī līdz šim veikto industrijas pasūtīto pētījumu par glifosāta iedarbību uz vidi, dzīvniekiem un cilvēkiem rezultāti ir bijuši pārsvarā labvēlīgi herbicīdu ražotājiem, neatkarīgi pētījumi jau iepriekš norādījuši uz glifosātu saturošo herbicīdu toksiskumu, taču pievērsuši vien vides un patērētāju aizsardzības organizāciju uzmanību. Pētot raundapa ietekmi uz cilvēka šūnām, konstatēts, ka šis herbicīds izraisa endokrīnās sistēmas traucējumus, tas ir toksisks aknu šūnām un bojā DNS. Glifosāts traucē hormonu un enzīmu darbību, kavē augļa attīstību un izrausa iedzimtus defektus. Zinātnieki, testējot glifosāta iedarbību uz vardēm un vistām, kuru mazuļu embriji ir ļoti līdzīgi cilvēku embrijiem, ir atklājuši, ka glifosāts izraisa kroplības mazuļu embrijos.

Dienvidamerikas bēdīgā pieredze

Tādās valstīs kā Argentīna un Paragvaja, kur izplatīta pret raundapu izturīgas ģenētiski modificētas sojas audzēšana, šis herbicīds uz laukiem tiek izsmidzināts no gaisa ar lidmašīnām. Epidemioloģiskajos pētījumos Paragvajā konstatēts, ka grūtnieces, kas tikušas pakļautas herbicīdu iedarbībai, dzemdēja bērnus ar iedzimtiem defektiem, it īpaši ar samazinātu galvu, smadzeņu daļas iztrūkumu un galvaskausa deformācijām. Leonesā (pilsēta Argentīnā), kas atrodas apgabalā, kur intensīvi tiek audzēta pret raun-dapu izturīga soja un rīsi, no 2000. līdz 2009. gadam bērnu saslimstība ar vēzi ir trīskāršojusies. Turklāt visā Čako provincē, kur atrodas arī Leonesa, četras reizes palielinājies iedzimtu kroplību skaits. Ontario provincē Kanādā zem-nieku ģimenēs, kuras lieto dažādus pesticīdus, to skaitā glifosātu saturošus herbicīdus, tika novērots palielināts priekšlaicīgu dzemdību un spontāno abortu skaits. Tepat kaimiņos, Zviedrijā, epidemioloģiskajos pētījumos atklāta

saistība starp glifosātu lietošanu un ne-Hodžkina limfomas, kā arī multiplās mielomas (vēža paveids) biežumu.

«Monsanto» meli

Kādreiz uz raundapa iepakojuma bija rakstīts, ka tas bioloģiski norādās un ir videi draudzīgs. 1996. gadā Ņujorkas tiesa «Mon-santo» aizliedza uz marķējuma norādīt, ka raundaps «bioloģiski noārdās» vai ir «videi draudzīgs». 2007. gadā Francijā tiesa piesprie-da «Monsanto» 15 000 eiro soda naudu par raundapa reklamēšanu kā produktu, kas «bioloģiski noārdās». Šobrīd «Monsanto» nekaunas uz raundapa etiķetes norādīt «bio», tādējādi maldinot patērētāju par tā nekaitīgumu un dabiskumu. Kad «Monsanto» sāka izplatīt raundapu, tika solīts, ka ar laiku samazināsies herbicīdu lietošanas nepieciešamība. Šobrīd ASV zem-niekiem aizvien biežāk nākas cīnīties ar nezālēm, kas ir izturīgas pret raundapu. Lai izvairītos no šo supernezāļu savairošanās, Vācijas speciālisti iesaka zemniekiem atgriezties pie vecajām nezāļu apkarošanas metodēm – augsekas, rušināšanas un ravēšanas.

Glifosātu lietošana Latvijā

Latvijā ir atļauts tirgot 30 dažādus glifosātu saturošus herbicīdu produktus. Tos lieto ne tikai nezāļu apkarošanai, bet arī smidzina pirms graudaugu un rapšu ražas novākšanas, lai augi ātri un vienlaikus nokalstu. Latvijā reti tiek veiktas pārbaudes, tāpēc nav zināms, cik daudz glifosātu atlieku atrodams mūsu maizē un citos graudaugu produktos. Kamēr atbildīgās iestādes nav aizliegušas glifosāta lietošanu, neviens nevar piespiest zemniekus to nelietot, taču mums, pircējiem, der atcerēties, ka mums ir tiesības zināt un izvēlēties, ko mēs ēdam.

VIDRŪPE


Šā gada 24. maijā Eiropas Komisija beidzot pieņēma lēmumu par trīs neonikotinoīdu grupas insekticīdu lietošanas aizliegšanu Eiropas Savienībā no 1. decem-bra uz diviem gadiem, kad šis aizliegums tiks atkārtoti izvērtēts. Aizliegtās vielas klotianidīnu, imidakloprīdu un tiametoksamu satur divu firmu – «Bayer» un «Syn-genta» – ražotie produkti augu kaitēkļu iznīcināšanai. Neonikotinoīdi ir sintētiski savienojumi, kas līdzīgi taba-kas lapu pulverim; tā ir inde, kas iedarbojas uz kukaiņa nervu sistēmu – tas zaudē orientēšanos, tiek paralizēts un mirst. Neonikotinīdi, tāpat kā citi insekticīdi, ir radīti, lai iznīcinātu kukaiņus, un arī bite ir kukainis. Tātad visi insekticīdi ir kaitīgi arī bitēm un citiem dabīgiem apputeksnētājiem. Neonikotinoīdi ir tā sauktie sistēmas iedarbības vielas, kas, nokļūstot uz auga, iesūcas tajā un izplatās pa vadaudu sistēmu.

Bites un citi kukaiņi apputeksnētāji, kas ēd augu nektāru un putekšņus, no neonikotinoīdiem var ciest divos veidos: 1) sēklas kodinot, indi satur gutācijas rezultātā izdalītie ūdens pilieni uz augu lapām, nektārs, ziedputekšņi; 2) tieši apsmidzinot. Sēklu kodnes sastāvā esošās indīgās vielas nodrošina to, ka jaunais augs jau dīgstot satur šo indi, un tādā veidā, piemēram, no spradžiem, tiek pasargātas

KĀPĒC BITES

SAJŪK PRĀTĀ?

Ineta Eglīte, veterinārārste

pirmās rapšu dīgļlapas. Daudzi teiks, nu kas gan slikts no kodnes lietošanas, ja zināms, ka dīgļlapas taču nektāru neražo! Taču ir konstatēta bišu saindēšanās ar tā saukto gutācijas ūdeni, kas izskatās kā rasas pilieni. Taču tā nav rasa, bet gan ūdens, kas diennakts temperatūru svārstību dēļ izspiežas no auga. Ja augs ir dīdzis no kodinātās sēklas, tā izdalītais ūdens satur indi. Rietumeiropā ir pētīti vairāki gadījumi, kad bites pavasarī saindējušās, meklējot ūdeni nesen sadīgušas kodinātas kukurūzas laukā. Tāpēc insekticīdus saturoša kodne ir bīstama bitēm pat neatkarīgi no tā, kāda kultūra ir kodināta. Latvijā gan nav informācijas par šādiem gadījumiem, bet pilnīgi iespējams, ka tādi ir bijuši, tikai neviens tam nav pievērsis uzmanību. Indīgā viela ļoti nelielā daudzumā saglabājas augā arī tad, kad tas uzzied, izdala nektāru un kaisa ziedputekšņus. Bites vāc ziedputekšņus, ēd tos pašas un baro cirmeņus, kuri, kā jau bērni, ir daudz jutīgāki pret toksiskām vielām. Ja bites visu vasaru ēd šādus indīgus ziedputekšņus un baro jauno paaudzi – vai tās spēs saga-tavoties ziemošanas laikam, būs spēcīgas un stipras vai, pavasari nesagaidījušas, ies bojā? Jau kādu laiku ir skaidrs, ka vistiešāk un visbīstamāk šīs vielas ietekmē tieši bites un citus apputeksnētājus (nektāra un putekšņu ēdājus), jo tā ir kukaiņu inde. Lielākas radības tā neietekmē tik drama-

VIDRŪPE


tiski, taču arī tas vēl nav skaidri zināms. Kā ierasts, turīgās pesticīdu ražotājfirmas apgalvo, ka to ražotā kukaiņu inde kaitē tikai kaitēkļiem un ir absolūti nekaitīga bitēm. Tāpēc bišu ziemošanas problēmas un citas likstas esot skaidro-jamas vien ar biškopju neizglītotību un nespēju tikt galā ar bišu slimībām.

Bišu skaits sarūk par 30% gadā!

Kā norādīts Eiropas Komisijas pētījumā, «dati liecina, ka Eiropā kopš 2007. gada bišu skaits samazinājies par 30% ik gadu, un zinātnieki atzinuši, ka tieši klotianidīns, imidakloprīds un tiametoksams var būt viens no faktoriem, ar ko ir izskaidrojama šī bišu populācijas samazināšanās». Šis atzinums skan sausi, bet aiz tā vīd bažas, ka ne tikai bites sajūk prātā un nespēj atrast ceļu uz dzimto stropu, bet tiek apdraudēta arī citu dzīvnieku un pat cilvēku veselība.

Latvijas biškopju sabiedrību EK lēmums par trīs neonikotinoīdu grupas insekticīdu lietošanas aizliegšanu iepriecina, lai gan ne tikai Zemkopības, bet arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija šo aizliegumu nevēlējās atbalstīt, aizbildinoties, ka nekas jau tā īsti nav izpētīts, ka tā ir tikai konkurentu cīņa par ietek-mes zonām... Tomēr daudzviet Eiropā ir veikti nopietni zinātniski pētījumi šajā jomā, un arī EK aizliegums balstās uz Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) pētījuma rezultātiem. Latvijā nav pētījumu, lai varētu apgalvot, ka mūsu bites ir cietušas tieši no šo insekticīdu lietošanas. Tomēr novērojumi par bišu saimju sliktāku ziemošanu un novārgšanu satrauc mūsu dravniekus, tāpēc jebkādu videi indīgu vielu lietošanas ierobežošana un aizliegšana nāk par labu videi un līdz ar to arī bitēm.

Citi insekticīdi Neonikotinoīdi

Lindane 125,0 µg/g Thiacloprid 17,32 µg/g

Carbaryl 1,4 µg/g Acetamiprid 7,1 µg/g

Dimethoate 0,79 µg/g Imidacloprid 0,007 µg/g

Parathion-methyl 0,26 µg/g Thiamethoxam 0,005 µg/g

Cypermethrin 0,035 µg/g Clothianidin 0,004 µg/g

Dažu plaši lietotu insekticīdu LD50 devas uz biti.(LD50 – letālā deva jeb indīgās vielas deva, pie kuras 50% īpatņu iet bojā)

Indes nekur nepazūd

Neonikotinoīdu grupas vielas ir salīdzinoši jauns produkts augu aizsardzībā – pazīstamas aptuveni 20 gadu. Pirmie eksperimenti tika veikti kompānijā «Shell» pēc 1980. gada, «Bayer» turpināja pētījumus pēc 1990. gada un radīja pirmos produktus, kuru aktīvā viela bija imidakloprīds. Tiem sekoja klotianidīns un tiametok-sams. Klotianidīns ir viens no bitēm viskaitīgākajiem savienoju-miem. Pēc uzbūves un iedarbības šīs vielas ir līdzīgas tām, ko satur tabakas Nicotiana glauca augs. Lauksaimniecībā un dārzkopībā jau sen ir zināma augu aizsardzība ar sasmalcinātu tabakas pul-veri vai apsmidzināšana ar tās izvilkumu vai novārījumu. Dabīgās izcelsmes vielas dabā parasti diezgan ātri noārdās, līdz ar to zaudē savu kaitīgumu un arī efektivitāti. No tabakas arī atvasināts neonikotinoīdu nosaukums – jaunie nikotinoīdi, tikai šie, pro-tams, tiek iegūti sintētiski. Par neonikotinoīdu noārdīšanos dabā ir pretrunīgi pētījumi. Tiek norādīts, ka saules un aktīvas mikroor-ganismu darbības rezultātā to pusnoārdīšanās periods ir 34 dienas, taču, ja trūkst gaismas un mikroorganismu iedarbība ir nepietieka-ma, tie nenoārdās pat teju četrus gadus.

Barības ķēdē visi ir saistīti

Ko iegūst daba, bites un apputeksnētāji, ja tiek aizliegtas trīs neonikotinoīdu grupas vielas? Visupirms jau mazāk indes dabā. Un nevajag aizmirst, ka kukaiņi ir ļoti nozīmīga barības ķēdes sastāvdaļa, jo ar tiem barojas putni, ķirzakas, vardes, krupji u.c. Ēdot saindētos kukaiņus, indīgās vielas izplatās aizvien tālāk pa barības ķēdi. Ornitologi novērojuši, ka vietās, kur dāsni lieto insekticīdus, putnēni aiziet bojā jau embrija stadijā, savukārt, ja mazuļi tomēr izšķiļas un vecāki tos baro ar pusdzīviem miglotiem kukaiņiem, jaunie putni neattīstās pietiekami spēcīgi.

Taču zemkopjiem sirds mierīgāka, turoties pie pārliecības, ka vides prasības ir pārspīlētas un izgudrotas vien tāpēc, lai traucētu viņu dar-bam. Mums taču Latvijā zaļuma vēl gana, vakaros odi kož kā traki, un sīc tūkstošiem maijvaboļu. Jā, mūsu zeme vēl nav galīgi noindēta, ir liela bioloģiskā daudzveidība, un bitēm ir izvēle, kurp doties pēc nektāra. Vācijā, Dānijā intensīvas, videi nedraudzīgas lauksaimnieciskās saimniekošanas apstākļos bites ir ļoti atkarīgas no rapša nektāra, jo nekā cita vietām īsti nemaz nav. Droši vien tāpēc Dānija un Vācija ir to valstu vidū, kas balsoja par neonikotinoīdu aizliegumu. Mūsu uzde-vums ir nesabojāt dabas līdzsvaru un saglabāt to, kas vēl ir mūsu bagātība, un galvenais apzināties, ka tā ir bagātība.

CEĻOJUMS


Pagājušajā gadā 10 mēnešus nodzīvoju Centrālamerikā un astoņus no tiem ceļoju pa Kostariku. Iepazinu šo zemi un veidoju videomateriālu par alternatīvām pārtikas ražošanas iniciatīvām un pašpietiekamu dzīvesveidu. Pirms braukšanas uz Kostariku es zināju vien pašus populārākos faktus par šo zemi – to, ka Kostarika ir maza valstiņa Centrālamerikā un ka vienā pusē tai atrodas Karību jūra, bet otrā – Klusais okeāns. Daba šeit ir unikāla. Kostarikā ir pilnīgi viss: kalni, vulkāni, ielejas, džungļi, daudzveidīgas pludmales un ūdenskritumi. Aptuveni 20% dabas teritoriju ir aizsargājamo teritoriju statuss, un tās ir īsti, dzīvības pilni džungļi, kur mīt aptuveni 5% pasaules sugu.

Kostarikas iedzīvotāji esot laimīgākie cilvēki pasaulē, un dažos šās valsts apgabalos cilvēku dzīves ilgums esot viens no lielākajiem pasaulē. Neskatoties uz grūtībām un nabadzību, tikas (spāņu val. tico – tā sevi sauc vietējie iedzīvotāji) nesūkstās par dzīvi. Sasveicinoties tik bieži dzirdams «pura vida!», kas spāņu valodā nozīmē ‘īsta dzīve’. Tā tikas visbiežāk atbild uz jautājumu «kā iet?». Bieži vien pie sevis nodomāju, ka to mēs, latvieši, varētu no viņiem pamācīties – negausties par dzīvi. Var jau teikt, ka, salīdzinot ar Latviju, viņiem nav iemesla sūdzēties vismaz par sliktajiem laika apstākļiem, jo vidējā gaisa temperatūra šeit vienmēr ir no +21 līdz +27 grādi.

Tamarindo pludmale.

Lāsma Ozola; autores un

Dimitrija Vanhama foto

PARADĪZES MEKLĒJUMOS.

KOSTARIKA

Bambusu mežs. Bambuss ir plaši izmantots materiāls perma-kultūras saimniecībās, jo ātri aug.

CEĻOJUMS

VIDES VĒSTIS 39

Kostarikā ir tropu klimats un pastāv tikai divas sezonas: slapjā (no jūnija līdz novembrim) un sausā (no decembra līdz maijam).

Tūristu ceļvežos rakstīts, ka Kostarika ir ceļošanai drošākā no Centrālamerikas valstīm, jo nabadzība šeit ir mazāka nekā citās. Komunikācijā ar tikām bieži radās pārpratumi, jo viņiem nav pieņemts runāt tieši un atbildēt uz jautājumu noliedzoši. Tikas ir ārkārtīgi diplomāti un sarunu partne-rim pretī nerunās. Varbūt tieši tiku miermīlīgās dabas dēļ Kostarikai nav savas armijas.

Kostarikas ēna – ķimizētā lauksaimniecība

Tipisks tūrists Kostarikā apmeklē tikai dabas parkus, kalnus un pludmales, tāpēc ir pārliecināts, ka atradis paradīzi zemes virsū. Taču, padzīvojot šeit ilgāk un pabraukājot tālāk par tūristiem paredzētajiem apskates objektiem, nav iespējams nepamanīt palmu, banānu un ananasu plantācijas, virs kurām regulāri lido lidmašīnas, kas izmidzina agroķimikālijas. Plantācijas nav izolētas teritorijas, tāpēc pesticīdi nonāk ne tikai gruntsūdeņos; aprēķināts, ka aptuveni 85% izsmidzināto ķimikāliju nenonāk vis uz lauka, bet uz cilvēkiem, pagalmos, pašu dārzos... Piemēram, brīnišķīgo Puertovieho (spāņu valodā – Puerto Viejo) pilsētiņu ieskauj dabas parki, un turpat

Indijas govis.

Banāna ķekars no plantācijas.

blakus ir banānu plantācijas. Pesticīdi nonāk ūdeņos, iznīcina zivis un citas ūdenī dzīvojošās radības, to skaitā koraļļu rifus, kas ir tik krāšņi Kostarikas Karību jūras kras-tos. Atsevišķos apgabalos vietējie iedzīvotāji, kas mīt plantāciju tuvumā, piesārņojuma dēļ vairs nevar lietot ūdeni no vietējiem ūdens krājumiem. Banānu plantācijas rada arī masīvus atkritumu kalnus, jo katrs ķekars tiek ietīts plastikāta plēvē, kas pēc izmešanas sāk ceļu uz okeānu vai tiek sadedzināta. Sirds sažņaudzas, iedomājoties, ka nākamās paaudzes koraļļu rifus šeit vairs neredzēs.

Augļu eksporta rūpals Kostarikā pieder pasaulē lielākajām transnacionālajām šās industrijas kompānijām – «Dole», «Chiquita», «Fiffes» un «Del Monte», un dažkārt tās nekautrējas izmanto pat «Rainforest» logo, lai savu produkciju reklamētu kā videi draudzīgu. Kostarikā piedzīvotais man lika aizdomāties par to, cik ļoti mēs visi – pat neapzinoties – piedalāmies ciešanu radīšanā. Sarunājoties ar plantāciju strādniekiem, uzzināju, ka darbs šeit ir slikti apmaksāts, bez sociālajām garantijām,

Kostarikas apelsīni. Tie nav tik koši oranži kā mēs esam pieraduši redzēt veikalos, taču garšo lieliski.

CEĻOJUMS


daudzi cieš no ķīmiskiem ādas apdegumiem un citām ķimikāliju izraisītām slimībām. Pesticīdu lietošanas ziņā Kostarika ar 51,2 kg dažādu ķimikāliju uz vienu hektāru ierindojas pirmajā vietā pasaulē! Un tas viss augļu ek-sporta dēļ. Eiropas valstīs pesticīdu lietošanas rādītājs nav augstāks par 3 kg/ha. Mēs Eiropā, pērkot banānus un domājot, ka ēdīsim ko veselīgu, savu naudu atdodam transnacionālajām kompānijām, kas indē gan dabu un plantāciju strādniekus, gan arī šās produkcijas pircējus. Atgriezusies no Kostarikas, banānus un ananasus, kas nav marķēti ar ekosertifikātu, neesmu pirkusi. Dažkārt liekas, ka tikām pietrūkst nikaragviešu vai meksikāņu dumpīguma, kas viņiem liktu pretoties amerikāņu kapitālisma agresijai.

Lielveikalos labu pārtiku nopirkt nevar

Pārtikas tirdzniecībā Kostarikā dominē lielās Ameri-kas lielveikalu ķēdes, un arī šeit vietējiem produktiem jākonkurē ar daudz lētākajiem augļiem un dārzeņiem, kas ieplūst no Nikaragvas vai Meksikas, kopš Kostarika pie-vienojusies Pasaules Tirdzniecības organizācijai. Turklāt augļi un dārzeņi izskatās tik uzblīduši no pārmērīgās minerālmēslu lietošanas, ka negribas tos nemaz rokās turēt, kur nu vēl ēst. Lielveikalu ķēdes stipri uzspiež savu amerikānisko pārtikas izvēli. Šķiet, ka te produktu vērtību nosaka tas, vai sastāvs papildināts ar sintētiskajiem vitamīniem. Bija gandrīz neiespējami atrast miltus, ma-

Papaijas augļi.

Uzraksts Lauksaimniecības universitātē Kartago vēsta: «Bīstami! Augi un augļi, kas apstrādāti ar ķimikālijām, var izraisīt nāvi!» Šeit uz augļu kokiem tiek izmēģināti dažādi ķīmiski līdzekļi.

CEĻOJUMS


karonus vai rīsus, kas nav «bagātināti» (tā tas norādīts uz iepakojuma) ar kaut ko. Kostarikā es pirmo reizi uzzināju, ka kviešu miltu baltā krāsa tiek iegūta balinot. Ļoti daudziem pārtikas produktiem pievienots nātrija glutamāts jeb E621, kas ir garšas pastiprinātājs. Eiropā šī pārtikas piedeva nav tik izplatīta, bet to bagātīgi lieto ķīniešu virtuvē. E621 ir veselībai kaitīgs – tas var izraisīt pat smadzeņu bojājumus. Tāpat nav iespējams uzzināt, vai produkts satur ģenētiski modificētus organismus, kā tas ir Eiropā. Lielveikalos pieejama galvenokārt sojas, kukurūzas un rapšu eļļa, kuru izcelsme nav zināma. Daudz grūtāk ir atrast kokosriekstu, olīveļļu vai saulespuķu eļļu, kas nav ģenētiski modificēta. Tieši ģenētiski modificēto eļļu dēļ centos izvairīties no sabiedriskās ēdināšanas iestāžu apmeklēšanas, jo tur ēdienu gatavo, izmantojot visplašāk pieejamās lētās sojas vai kukurūzas eļļas.

Pateicoties sabiedrisko organizāciju protestiem, Kostarikā vismaz «uz papīra» neaudzē ģenētiski modificētus augus. Viena no spilgtākajām personām, kas aktīvi darbojas pret ģenētiski modificētu augu audzēšanu Kostarikā, ir Fabi-ans Pačeko – profesors Valsts mācību institūtā (Instituto Nacional de Aprendizaje), kur viņš vada dažādus bioloģiskās lauksaimniecības kursus.

Institūts atrodas ļoti nozīmīgā vietā – Kartago (Cartago). Kartago ir vulkānu ieskauts reģions, kur audzē lielāko daļu vietējam tirgum paredzētās pārtikas. Vulkāniskie ieži nodrošina augsnes auglību un 1400 m augstums – pateicīgu klimatu dārzeņu audzēšanai. Par nelaimi, arī Kostarikā kopš tā sauktās zaļās revolūcijas plaši izplatīta minerālmēslu un pesticīdu lietošana. Lai arī tas nav tieši pierādīts, Kartago ir reģions, kur konstatēta viena no augstākajām saslimstībām ar gastrītu un gremošanas trak-ta orgānu vēzi pasaulē. Vietējie iedzīvotāji mums bieži norādīja uz kādu no kaimiņu mājām, kur kāds miris no vēža. Lai arī tieši to nav iespējams pierādīt, kuņģa vēža dramatisko izplatību saista ar agroķimikāliju lietošanu. Tāpēc Valsts mācību institūtā gan jaunieši, gan arī jau pieredzējuši zemnieki tiek informēti un apmācīti saim-niekot ar bioloģiskās saimniecības metodēm, tā cenšoties samazināt saslimstības ar vēzi skaitu.

Augļu koks permakultūras pārtikas mežā.

Kakao koks permakultūras pārtikas mežā.

Prof. Fabians Pačeko (pa kreisi) kopā ar manu ceļojuma part-neri, fotogrāfu Dimitriju Vanhamu (pa labi).

CEĻOJUMS


Atbrauc un paliek

Ekotūrisms pievilina daudzus. Kostarikā mēs sastapām daudz cilvēku, kas, atbraukuši atpūsties, šeit tā arī palikuši. Kostarika vienkārši apbur ar brīnišķīgo dabu, daudzajiem dabas parkiem un klimatu. Šeit satiekas cilvēki no Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas. Šeit modernā kultūra harmoniski saplūst ar seno civilizāciju mantojumu. Kostarikā, protams, ir arī daudz tādu komercializētu un tūristu iecienītu vietu, kurām mēs braucām garām ar lielu līkumu, jo arī uz šo valsti milzīgas tūristu masas brauc vienkārši atpūsties «par lētu naudu», meklējot tādu pašu komfortu un ierasto virtuvi kā jebkurā citā valstī, tāpēc arī šeit lielākajās pilsētās ir gan Makdonaldi, gan Hesburgeri.

Nosargāt sargājamo

Mans ceļojuma mērķis bija iepazīt Centrālamerikas alternatīvās pārtikas ražošanas iniciatīvas. Tāpēc es sa-stapos ar daudziem aktīviem jauniešiem, kas beiguši bioloģiskās lauksaimniecības kursus Kartago institūtā un aktīvi darbojas alternatīvajās pārtikas ķēdēs gan kā pārtikas ražotāji, gan kā bioloģisko produktu izplatītāji zemnieku tirgos.

Par laimi, daudzās Kostarikas pilsētās tiek organizēti iknedēļas tirgi, kuros biozemnieki tirgo vietējo produk-ciju, tādējādi es varēju nogaršot daždažādus līdz šim nebaudītus tropu brīnumus, turklāt audzētus bez pesticīdiem. Daudzus no šiem augļiem nemaz nav iespējams citur nopirkt, jo tie ir pārāk trausli, lai pār-ciestu garo ceļojumu līdz lielveikalu plauktiem.

Šķiet, tieši iebraucēji, kas apmetušies šeit uz dzīvi, ir tie, kas visvairāk novērtē Kostarikas vietējos bioloģiski audzētos augļus un dārzeņus. Iebraucēji ir arī tie, kas organizē tiešās tirdzniecības grupas, iepērkot produktus

bez starpnieku palīdzības no biozemniekiem. Jāpiemin, ka Kostarikā nepastāv nacionālā bioloģisko saimniecību sertifikācijas sistēma, tāpēc pircēju uzticēšanās ir balstīta uz ciešu sadarbību ar zemnieku. Ikviens var aiz-braukt ciemos pie zemnieka un apskatīties, kas notiek viņa saimniecībā. Arī tirgotāji apvienojas grupās, lai nodrošinātu savstarpēju uzraudzību.

Kokosriekstu vākšana.

Vietējās kukurūzas šķirnes sēklu bankā.

CEĻOJUMS


Karību jūras krasts

Man paveicās, jo kādu laiku dzīvoju nelielā privātmājā Puer-tovieho pilsētiņā Karību jūras krastā. Piemājas dārziņā varēju mieloties ar kokosriekstiem, citrusaugļiem, ananasiem, spinātiem, karambolu un dažādiem garšaugiem, kas lieliski papildināja tirgū no vietējā zemnieka iegādātos brīnumus. Dienu iesāku ar maltīti no vēl negatava kokosrieksta (spāņu valodā tos sauc par pipa). Pipas no ārpuses ir zaļas, un to iekšpusē tikpat kā nav ierastā cietā kokosrieksta baltuma vai arī tas ir mīksts un ēdams ar karoti. Viss kokosrieksta spēks un veselīgums slēpjas tā sulā, ko varētu salīdzināt ar Latvijā tik populāro svaigo bērzu sulu. Tā sauktais kokosriek-stu piens satur visas nepieciešamās vielas, lai cilvēks varētu pārtikt tikai no kokosriekstiem vien. Kostarikā atrodama tāda augļu pārbagātība, ka nemanot tapu par svaigēdāju. Manas iemīļotākās brokastis bija papaijas, banāna un ananasa salāti, kas pārkaisīti ar īstu 100% šokolādi.

Permakultūra – modernais dzīvesveids

Daudzi iebraucēji, kas apmetušies Kostarikā uz palikšanu, ir aizrāvušies ar permakultūru, lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku pašpietiekamību un ilgtspējīgu dzīvošanu. Manuprāt, tieši mīlestība pret dabu ir tā, kas visvairāk vieno jaunos permakultūristus ar vietējiem zemniekiem. Vietējie iedzīvotāji vislabāk zina par vietējiem augiem, klimata ietekmi un kaitēkļu apkarošanu, savukārt permakultūras pārstāvji spēj efektīvāk plānot saules enerģijas un ūdens resursu plūsmas saimniecībā un ir pilni ar izcilām idejām pašpietiekamības nodrošināšanai. Viens no permakultūras pamatprincipiem – atdarināt dabā esošās ekosistēmas – ļoti labi piemērots Kostarikas klima-

tiskajiem apstākļiem. Tropu klimata dēļ augsnes auglīgākā daļa jeb humuss ir ļoti plāns, tādēļ, izcērtot džungļus, auglīgā virskārta ātri noārdās, tādējādi izraisot zemes eroziju. To var novērot it visur, kur nogāzēs izcirsti džungļi, lai zemi piemērotu lopu ganībām. Lietus sezonā šīs nogāzes pakļautas augsnes nobrukumiem.

Alternatīva un ilgtspējīga saimniekošanas metode, ko piekopj permakultūristi, ir tā saukto pārtikas mežu veidošana, proti, imitējot džungļu sistēmu, tiek stādītas pārtikai derīgo augļu un augu kultūras. Veidojot pārtikas mežus, tiek domāts arī par augiem, kas patīk kaitēkļiem, tādējādi atvairot tos no augiem, kas paredzēti cilvēkiem. Tā vietā, lai apkarotu dzīvās radības ienākšanu dārzā, cilvēki sadzīvo ar dabu.

Arī vietējo zemnieku vidū vēl sastopami cilvēki, kas saimnieko ar tradicionālajām metodēm. Es satiku tādus zemniekus, kas dara ļoti nozīmīgu darbu – veido un uztur vietējo, pamazām izzūdošo augu sēklu bankas. Šīs sēklas ir daudz labāk piemērotas vietējiem apstākļiem un ir izturīgākas pret kaitēkļiem nekā ievestās. Zem-nieki dalās ar tām un apmāca arī citu saimniecību saimniekus pa-reizi izvēlēties un uzglabāt sēklas, lai viņi būtu mazāk atkarīgi no tirgū pieejamajām hibrīdsēklām.

Permakultūras pārstāvju un vietējo zemnieku dārzos tiek audzēti arī ārstniecības augi, kas nodrošina tādas kā alternatīvās mājas aptieciņas. Kostarikā labi aug daudzi ārstniecības augi, kam piemīt spēcīga ārstnieciskā iedarbība pat cīņā pret vēzi. Tikai daži no šiem augiem mums ir pazīstami, piemēram, ingvers, kurkuma un alveja.

Kostarikā pieredzētais manī vēl jo vairāk nostiprināja pārliecību, cik ļoti nozīmīgi ir pretoties agrobiznesa diktātam, veidojot alternatīvas sistēmas. Kaut arī sākumā es biju ieplānojusi Kostarikā pavadīt tikai vienu mēnesi un iepazīt arī citas Centrālamerikas valstis, tur nodzīvoju astoņus mēnešus un ar skumjām braucu prom.

Tradicionālā zemnieku saimniecība Loroco, kurā saimnieko trīs paaudžu pārstāvji.

DARBI


Cilvēka sadarbība ar zirgu ir veidojusies daudzu gadsimtu gaitā, taču, šķiet, tikai mūsdienās vairāk nekā jebkad agrāk šīs savstarpējās attiecības ir kļuvušas godīgas un brīvas, jo zirgus (vairs) tikpat kā neizmanto ne lauksaimniecībā, ne karadarbībā, ne arī par transporta līdzekli. Zirgu var uztvert kā dzīvnieku, kurš darbojas instinktu, refleksu un iemācītu atbildes reakciju līmenī, taču ar zirgu var vei-dot saikni un sarunāties arī intelektuālā, enerģētiskā un pat garīgā līmenī. Ikviena mūsu nodarbe, treniņš, spēle, kopīga pastaiga un ikdienas saskarsme var būt kā saruna divu ķermeņu, prātu un dvēseļu starpā. Lai darbošanās ar zirgu nebūtu virspusēja, t.i., balstīta tikai uz jāšanas nodarbībām vai zirga izmantošanu sportā vai lauku dar-bos, bet lai ar zirgu veidotu sarunu, nepieciešams kas vairāk par spēju noturēties seglos, apgūtu zirga vadīšanas tehniku un labi piemeklētu inventāru. Jāšana ir tikai viena no kopā būšanas pieredzes daļām, kas turklāt nebūt nav obligāta saskarsmē ar zirgiem.

Mans ceļš pie zirgiem sākās diezgan ierasti – ar izjādi zirgu nomā. Tobrīd zirgi šķita skaisti, gudri dzīvnieki, bet nebiju īpaši aizdomājusies par cilvēka un zirga saskarsmi, taču diezgan ātri aptvēru, ka ar fiziskām prasmēm vien būs par maz, jo pat pacietīgie un labi audzinātie nomas zirgi, kuriem it kā taču būtu padevīgi jāklausa ikviena jātnieka norādēm, katru reizi sniedza vielu pārdomām par sevi, savu attieksmi un rīcību. Man paveicās ar zirgiem un cilvēkiem, kurus sastapu un kuri man parādīja, kāda var būt sadarbība ar šiem dzīvniekiem. Mācījos uzklausīt zirgu viedokli, uzņemties atbildību par kļūmēm mūsu komunikācijā un sāku meklēt iespējas citādai saskarsmei ar šiem dzīvniekiem nekā līdz šim.

Zirgu apmācībā un treniņos izmanto dažādas metodes, skolas un pieejas, kuras nosacīti var iedalīt klasiskajās, tradicionālajās un netradicionālajās. Pie tā sauktajām netradicionālajām metodēm pieder dabīgā zirgu apmācība (Natural Horsemanship), kā arī vairākas citas apmācību pieejas, kas krietni atšķiras no tradicionāli

SARUNAS AR ZIRGIEM

Foto: Evija Sidraba.

DARBI


pielietotām metodēm. Šīs citādās pieejas pārstāv Pats Parelli (Pat Parelli), Ingela Larsone Smita (Ingela Larsson Smith), Honza Blaha (Honza Bláha), Marks Rašids (Mark Rashid), Montijs Robertss (Monty Roberts), Klauss Ferdi-nands Hempflings (Klaus Ferdinand Hempfling), Aleksandrs Ņevzorovs (Александр Невзоров), Linda Kohanova (Linda Kohanov) un daudzi citi. Netradicionālās pieejas balstās uz zirga uzvedības, psiholoģijas, ķermeņa valodas, kā arī intelekta un dvēseles izpratni. Lielākā daļa šo mācību uzsver nepieciešamību cilvēkam kļūt par zirga uzticamu līderi, skolotāju vai pozitīvo piemēru. Viens no veidiem ir pietuvināt savu rīcību un izpausmi zirgu savstarpējai komunikācijai barā, apgūstot zirgu barā esošo līderu uzvedību. Savukārt citas pieejas necenšas piemērot cilvēka uzvedību zirgu bara dzīves likumiem, uzskatot, ka cilvēks ir pārāk atšķirīga būtne, lai veiksmīgi imitētu zirgu uzvedību.

Esi vadošais zirgs

Izvēloties kļūt par zirga līderi, cilvēks var pielietot dominantā līdera pieeju, kad galvenais uzsvars tiek likts uz hierarhiskām attiecībām zirga un cilvēka starpā, un cilvēks mācās imitēt dominantā zirga uzvedību. Otra izvēle būtu bara vadošās ķēves pieeja, kad cilvēks savā komunikācijā cenšas līdzināties bara galvenās ķēves uzvedībai. Šādam skatījumam par pamatu tiek ņemtas dabiskos zirgu baros novērotās vadošās ķēves, galvenā dominantā ērzeļa un pārējo bara dzīvnieku dominējošās vai pasīvās lomas. Šie zirgu tipi ir iedzimti, un dzīves laikā mainās tikai konkrētā tipa izteiksmes pakāpe. Vadošā tipa zirgi ir salīdzinoši reti, jo barā nav nepieciešami vairāki vadoņi. Bieži kāda no vadošās ķēves meitām arī būs vadošā tipa zirgs, kuru māte apmācīs būt par nākamo bara vadoni.

Katram zirgu tipam barā ir savi pienākumi un intereses. Vadošais zirgs radīs idejas un nodomus – domās par bara kopējo labsajūtu, drošību, ierosinās, kur baroties, kur atpūsties. Vadonim ir svarīga kopības sajūta, citu zirgu spēja viņu sadzirdēt un atsaukties viņa idejām. Dominantā zirga uzdevums ir pārraudzīt baru, sekot, vai pārējie izpil-da vadošā zirga norādījumus, uzturēt barā hierarhisko kārtību. Šim zirgam svarīga ir hierarhija un citu zirgu kustību kontrole. Savukārt pasīvais zirgs labprāt seko citu zirgu idejām un norādījumiem un parasti savu iniciatīvu neizrāda. Citu zirgu konsekventā vadība un norādījumi viņam sniedz skaidrību, komfortu un drošības sajūtu.

Cilvēkam atliek izvēlēties, kuru no šiem zirgu uzvedības tipiem pieņemt par savu izpausmes veidu. Jāatzīmē gan, ka pasīvā zirga uzvedība lielākoties nav piemērota veiksmīgai komunikācijai, jo šādā gadījumā atbildība par rīcību un lēmumu pieņemšanu tiek uzvelta zirgam, un tā ne vienmēr ir drošākā un piemērotākā izvēle, atrodoties cilvēku veidotā un pārvaldītā vidē, kas zirgam ne vienmēr ir skaidri izprotama.

Dzīvo šeit un tagad

Zirgu bara savstarpējo attiecību iepazīšana dod arī iespēju saprast, kā zirgi uztver viens otru un apkārtni. Zirgi ir sabiedriski bara dzīvnieki. Viņiem ir dabiski būt daļai no kaut kā lielāka, būt piederīgiem, meklēt saikni un kontaktu ar apkārtējiem, to-starp – ar cilvēkiem. Zirgi nav tendēti būt individualitātes ar iz-teiktu «Es» sajūtu, kā tas ir cilvēkiem. Viņiem svarīgāka ir «Mēs» sajūta – apziņa, ka viņi ir daļa no ģimenes. Līdz ar to saskarsmē ar zirgu cilvēkam noderētu šīs kopīgās «Mēs» sajūtas izkopšana sevī un apzināšanās, ka arī cilvēks ir daļa no kaut kā lielāka, daļa no dabas un Visuma. Būdami daļa no lielāka veseluma, zirgi ļoti labi apzinās ne tikai savu fizisko ķermeni, bet arī apkārtējo telpu – kā savu personīgo, tā arī pārējo zirgu personīgās telpas un visa bara kopējo telpu. Komunicējot ar zirgu, cilvēkam būtu jākļūst tik jutīgam, lai apzinātos, sajustu un varētu darboties gan ar savu personīgo, gan ar zirga un cilvēka izveidotā «bara» kopējo telpu. Vēl cilvēki no zirgiem varētu pamācīties, kā dzīvot «šeit un tagad». Zirgi vienmēr apzinās konkrētajā brīdī notiekošo, viņi bezmērķīgi neklejo pagātnes vai nākotnes notikumu apcerēs. Esot kopā ar zir-gu, cilvēkam būtu jāspēj dzīvot tieši konkrētajā brīdī un veltīt visu uzmanību un sajūtas esošā brīža pieredzei.

Spicas ausis un sakrustotas rokas

Veiksmīgai sarunai ar citu dzīvu būtni ir nepieciešama kopēja, abiem saprotama valoda. Visuzskatāmākā un šķietami visvieglāk apgūstamā ir ķermeņa valoda, kas arī ir pamatā lielākajai daļai komunikācijas metožu. Zirgi spēj lieliski komunicēt, izmantojot ķermeņa valodu. Jebkurš ar zirgiem saistīts cilvēks ar laiku iemācās atpazīt zirga sniegto informāciju: atglaustas vai saspicētas ausis, astes vicināšana, augstu pacelta vai zemu nolaista galvu, ķermeņa pozas un saspringums – tas viss dod iespēju izprast dzīvnieka noskaņojumu, nolūkus un paredzēt viņa rīcību. Tieši tāpat cilvēks ar savu ķermeni nodod informāciju zirgam par savu noskaņojumu, nodomiem un rīcību.

Foto

: Evi

ja S

idra

ba.

Zirgam tiek lūgts apgulties. Ir vairāki paņēmieni, kā apguldīt zirgu, bet, lai apgulšanās nebūtu tikai iemācīts triks, nepieciešama abpusēja cilvēka un zirga uzticība un sapratne.

DARBI


Daba šiem dzīvniekiem ir devusi nepieciešamību nepārtraukti «lasīt» citu būtņu ķermeņa valodu, un cilvēka interesēs ir, lai viņa ķermeņa valoda būtu apzināta, kontrolēta un no-dotu zirgam skaidri saprotamu informāciju. Atstājot visu pašplūsmā, mēs nereti varam izraisīt zirgā apjukumu un neizpratni vai nodot viņam savu satraukumu, nervozitāti un bailes. Netradicionālās pieejas caur spēlēm, vingrinājumiem un uzdevumiem cilvēkam māca būt konsekventam, ievērot savu darbību ritmu un intensitāti, laicīgi iesākt un pārtraukt prasības, apzināties sava ķermeņa valodu un izveidot jaunus kustību un rīcības paradums.

Daļa no metodēm spēj sniegt labu tehniku, kā darboties un pielietot savu ķermeni, atbilstošu inventāru un psiholoģiskus paņēmienus, lai veiksmīgi veidotu sadarbību gandrīz ar jebkuru zirgu. Ja attiecības ar zirgu balstās galvenokārt uz koleģiālu sadarbību, nereti ar šādu saskarsmes līmeni arī ir pietiekami, lai cilvēkam un zirgam veidotos labas attiecības. Taču ir reizes, kad rodas vēlme pēc dziļākām un patiesi izprotošām attiecībām ar zirgu, pēc saskarsmes ne tikai ķermeņa valodas, bet arī domu un enerģijas līmenī, kad ar perfektu darba tehniku, pareizo inventāru un psiholoģisku pieeju izmantošanu vairs nepietiek.

Dvēseļu saskarsme

Kad sāku apgūt dabīgās metodes, izplatītākā bija dominantā līdera pieeja. Caur to apguvu zirga psiholoģijas īpatnības, mācījos izkopt savu ķermeņa valodu, mainīt attieksmi, uzska-tus un dažas rakstura īpašības. Arvien vairāk esot kopā ar zir-giem, apjautu, ka vēlos vēl ko vairāk, un, iepazīstot vadošā zirga principus, izvēlējos tos par pamatu savai komunikācijai, jo šī pieeja deva iespēju dziļākai un izjustākai saskarsmei. Pamazām mainījās kā manas ārējās darbības un izpausmes, tā arī iekšējā nostāja, izpratne un sajūtas.

Kad cilvēks ir gatavs atvērt sevi sapratnei par to, kas un kāds īsti ir zirgs, gribot negribot ir jāmaina skatījums uz ļoti daudzām tradicionāli pierastām lietām, kā arī pašam uz sevi, savu personību, raksturu un dvēseli. Lielākā daļa ar zirgiem saistīto cilvēku atzīs, kas šie dzīvnieki ir gudri un saprātīgi, kā arī daudzi piekritīs domai, ka zirgiem, tāpat kā citiem dzīvniekiem, ir dvēsele. Taču ne vienmēr cilvēki apjauš, cik ļoti saprātīgi zirgi spēj būt, cik smalka, enerģētiska un pat garīga komunikācija ar viņiem ir iespējama un ka zirgs var būt lielisks skolotājs, patiess draugs, ceļvedis un «spogulis» cilvēka iekšējai pasaulei, pašizaugsmei un arī saskarsmei ar dievišķo – vienalga, kādā vārdā un veidolā mēs katrs to uz-tveram.

Patiesas saiknes izveidošanai ir nepieciešama divu būtņu dvēseļu saskarsme un saruna, savukārt veiksmīgai komunikācijai ir nepieciešama šo dvēseļu atvērtība un patiesa mīlestība. Patiesi mīlēt mēs varam to, ko patiešām pazīstam. Darbošanās ar zirgu kļūst par darbu pašam ar sevi – savas personības un rakstura iepazīšanu un apzināšanos, dvēseles

un gara izzināšanu. Iespējams, kādam vēlme pēc patiesi atvērtas un dziļas saskarsmes ar zirgu ir pirmais pamudinājums beidzot iepazīt sevi, aprunāties ar savu dvēseli un varbūt arī pārdomāt savu attieksmi pret garīgām vērtībām.

Saskaroties ar zirgiem, cilvēkam jābūt gatavam mācīties un strādāt pašam ar sevi, mainīt raksturu, lauzt paradumus, domāšanas un rīcības modeļus. Agrāk vai vēlāk zirgi cilvēkam uzrāda viņā mītošās bailes, dusmas, nervozitāti, saspringumu, nepārliecinātību, noslēgtību. Ja vien ir vēlme iedziļināties un godīgi sevi pētīt, atklājas arī dažādas iemācītas uzvedības reak-cijas, saskarsmes problēmas, kas rodas ar līdzcilvēkiem, pat pagātnes traumas, attiecību veidošanas pieredzes kļūmes un aizvainojumi. Zirgi cilvēkam godīgi parāda viņa būtību un viņa sirds un dvēseles negludumus. Šie dzīvnieki ir patiesi un kon-sekventi, viņi vienmēr ārēji izpauž to, ko jūt iekšēji, – viņi neizlie-kas, nemānās, nemelo un netēlo, tādēļ cilvēks no zirga vienmēr saņem godīgu atbildi un situācijas atainojumu. Izvēloties komunicēt ar zirgu augstākā līmenī, vairs nav iespējams ignorēt vai apiet šos sarunas laikā uzrādītos negludumus. Tikai izzinot sevi un apzināti strādājot ar sevi un savām iekšējām problēmām, dzīves pieredzi, rakstura īpašībām un emocijām, cilvēks var gūt iespēju patiesai un ciešai saskarsmei ar zirgu, viņa dvēseli un garu. Savukārt, ja cilvēks neizvēlas tik apzinātu un dziļu sarunu, paliekot pie saskarsmes ķermeņa valodas līmenī, zirgs piemērosies cilvēka noteiktajam komunikācijas uzstādījumam un, visticamāk, pretī sniegs tikai ķermenisko, dzīvniecisko saskarsmi. Jebkurš zirgs, ja vien viņam nav bijusi negatīva

Foto: Evija Sidraba.

Saruna ar zirgu par kustību kopīgā enerģijā un telpā. Cilvēka un zirga ķermenis ir saskaņoti vienotā darbībā.

DARBI


pieredze ar cilvēkiem, vienmēr būs atvērts komunikācijai. Tā ir cilvēka izvēle un atbildība – atvērt sevi sarunai un uzaicināt zirgu piedalīties šajā kopā būšanas pieredzē. Gadās, ka cilvēki, paši to nemanot, ir iemācījuši zirgam «aizvērties» un vairs nemeklēt ciešāku saikni ar cilvēku, tāpat kā mēs paši nereti esam sevi aizvēruši un noslēguši patiesi dziļām un atklātām attiecībām citam ar citu.

Ja cilvēks ir sasniedzis saskarsmi ar zirgu dvēseles līmenī un mentāli un emocionāli ir kļuvis par vērā ņemamu un uzticamu sarunu biedru zirga vērtējumā, viņam ir viss, ko vajag. Pārējais vairs ir tikai saruna, kuras laikā ar zir-gu dalāmies kopīgajā telpā, laikā, enerģijās, emocijās un domās un veidojam katru reizi unikālu un brīnišķīgu kopā būšanas pieredzi. Savukārt, jo vairāk negludumu un nepilnību ir palicis cilvēka sirdī, personībā un arī komunikācijas prasmēs, jo vairāk viņš ir atkarīgs no pātagas, laužņiem un piešiem.

Jau vairākus gadus man ir savs zirgs – gudrs un prasīgs skolotājs, kurš parāda, ka mehāniska divu indivīdu komunikācija viņam nav vajadzīga, taču viņš jebkurā brīdī ir gatavs atvērtai, dvēseliskai sarunai un kopīgās «Mēs» sajūtas pieredzei. Joprojām katra saruna man sniedz jau-nas atklāsmes un zināšanas gan par zirgu, gan arī pašai par sevi un dod iedvesmu turpināt sevis izzināšanu un attīstību. Zirgs ir kļuvis ne tikai par izjādes vai spēļu biedru, bet arī par pavadoni savas dvēseles, apkārtējo cilvēku un pasaules iepazīšanā.

Meklējot saskaņu un dabiskumu komunikācijā ar zirgu, man arvien izteiktāka kļūst vajadzība pēc harmonijas un dabiskuma arī zirga turēšanā un kopšanā. Redzot, cik zirgi ir sabiedriskas, inteliģentas un emocionālas būtnes, man vairs nav pieņemama zirga turēšana ierobežotā, nelielā

telpā, izolēti no saskarsmes ar citiem zirgiem, atrauti no iespējas brīvi pārvietoties un izvēlēties savu ēšanas, atpūtas, rotaļu un citu ikdienas nodarbju ritmu. Apjaušot šo dzīvnieku apbrīnojamo jutību uz vissmalkākajām enerģijas un ķermeņa valodas niansēm, arvien mazāk redzu pamatojumu izmantot tik ierastos un daudz pielieto-tos komunikācijas palīglīdzekļus – trenzes, laužņus, piešus u.c. Vien manas vēl pilnībā neizkoptās sarunas prasmes rada nepieciešamību izmantot dažus palīglīdzekļus – apaušus, pavadas un vieglu steku. Uzzinot arvien vairāk par zirga anatomiju, fizioloģiju, viņa bioloģisko, dabas noteikto dzīvesveidu un uzvedības paradumiem, ir radusies izpratne par to, kāda aprūpe, barošana un kopšana šim dzīvniekam būtu vispiemērotākā un cik kļūdaini cilvēcisku apsvērumu un ērtību, kā arī vēsturiski veidojušos tradīciju un pārpratumu vadīti ir daudzi tradicionāli pieņemtie zirgu turēšanas paradumi.

Zirga ienākšana cilvēka dzīvē nenoliedzami maina ne tikai cilvēka dzīves ritmu un paradumus, bet arī pasaules skatījumu un uztveri. Cilvēkam atliek vien tam ļauties un atvērt sevi sarunai. Jo vairāk mēs būsim gatavi ieklausīties, sadzirdēt un saredzēt, jo skaistāka un pilnvērtīgāka kļūs mūsu saskarsme ar šiem dzīvniekiem un bagātāka mūsu dzīves un dvēseles pieredze.

Agrita ŽunnaPublicējas portālā zirgam.lv

Raksts tapis sadarbībā ar Jauno jātnieku skolu www.latvianhorses.lv

Jauno jātnieku skolas sporta centrā Inčukalnā 20. un 21. jūlijā notiks Vislatvijas zirgu dienas, kur būs iespējams iepazīt zirgus kā draugus, komandas biedrus, palīgus ārstnieciskajā terapijā, kā arī vērot dažādas jāšanas

sporta disciplīnas (konkūrs, iejāde, pajūgu braukšana) un daudzveidīgās zirgu šķirnes.

Foto

: Mār

a G

rēve

.

Pastaiga Kolkas pludmalē.

DARBI


Ja Rīgā uz ielas vienkāršam garāmgājējam pajautātu, kur, viņaprāt, gaiss ir sliktāks – mājās vai uz ielas –, atbilde, visticamāk, būtu, ka ārā, uz ielas. Dažs labs vēl piebilstu, ka logu vispār vaļā netaisa, lai neielaistu telpās slikto āra gaisu. Jā, par āra gaisa sliktumu esam dzirdējuši daudz. Zinām, cik kaitīgas ir auto un rūpnīcu izplūdes gāzes. Turpretī diezin vai iedomājamies, ka, saskaņā ar Veselības inspekcijas datiem, savā mājoklī cilvēks ir pakļauts aptuve-ni 100 dažādu bīstamu vielu ietekmei 170 stundas nedēļā! Savukārt ASV Vides aizsardzības aģentūra aprēķinājusi, ka iekštelpās gaiss var būt pat 2–5 reizes piesārņotāks nekā ārā. Bet pēc tādiem remontdarbiem kā krāsošana daudzas kaitīgās vielas mājokļa gaisā ir pat tūkstoškārt vairāk.

Gaistošie kaitnieki GOS

Remontsezonas iecienītākais produkts krāsas, kas izvēlētas, domājot tikai par lētumu, spīdīgumu, košumu u.tml., var sarūpēt remonta «smaržu», kuru romantizēt gan nevajadzētu. Patiesībā šī smaka liecina, ka kaut kas, visbiežāk kaitīgs, no krāsas izgarojis un ar katru ieelpu nonāk arī mājinieku organismā. Ne vienam vien būs gadījies remontdarbu laikā piedzīvot, ka kaut kas kož acīs, kņudina kaklā, bet varbūt pat piemetas nelabums un gal-vas reiboņi. Tās ir remonta «smaržas» vieglākās blaknes. Krāsotājiem ar laiku var rasties pat centrālās nervu sistēmas, nieru un aknu bojājumi.

Smaržu un arī lielu daļu nosaukto veselības problēmu galvenokārt sarūpē vielas, ko dēvē par gaistošajiem organis-kajiem savienojumiem jeb GOS. Tie ir organiski ķīmiski savienojumi, kuru sastāvs ļauj tiem izdalīties pat istabas temperatūrā. Lūk, daži no dzirdētākajiem: formaldehīds, toluols, ksilols, vaitspirts. ASV Vides aizsardzības aģentūra aplēsusi, ka krāsas un citi līdzīgi pārklājuma materiāli ieņem godpilno otro vietu pēc autotransporta GOS izmešu ziņā.

Visas krāsas izdala GOS, atšķiras tikai tas, ka vienas to dara vairāk, citas – mazāk. Rekordistes ir tā dēvētās eļļas krāsas (krāsas uz organisko šķīdinātāju bāzes), kas satur pat 500 g/l GOS jeb pusi no visa krāsas sastāva. Tiklīdz krāsa nonāk uz sienām, griestiem un grīdas, gaistošie savienojumi izdalās telpā. Visvairāk, protams, krāsošanas un krāsas žūšanas laikā, taču nelielos daudzumos vēl pāris gadu pēc tam. Daži aprēķini liecina, ka tikai puse GOS izdalās pirmajā gadā.

Piezemes ozona radītāji

Vēl viens gaistošo organisko savienojumu sliktais darbs ir piezemes ozona radīšana. Ozons pasargā Zemi no saules kaitīgā starojuma. Tomēr ozons gaisa slānī, ko elpojam, nebūt nav labs. Tas kairina elpceļus, apgrūtina plaušu darbību, palielina uzņēmību pret infekciju slimībām un var saasināt astmas lēkmes. Pasaules Veselības organizācija aprēķinājusi, ka ik gadu tas ir cēlonis 21 tūkstotim priekšlaicīgu nāves gadījumu Eiropā. Gaistošie savieno-jumi, arī tie, kas izdalās no krāsām, rada piezemes ozonu, reaģējot ar saules gaismu. Protams, lauvas tiesa rodas ārā, piemēram, tur, kur ir daudz autotransporta un izplūdes gāzes. Iekštelpās ozona ir aptuveni divas reizes mazāk, tomēr šāds kaimiņš arī mazās devās nav vajadzīgs.

Ko izvēlēties, lai «nesmaržo» pēc remonta?

Kaut arī krāsās ir kaitīgas vielas, eksperti iesaka izvēlēties krāsot sienas virsmas, nevis, piemēram, mazgājamās tapetes. Tās indes izdalīs vēl vairāk un ilgāk. Bet, rūpīgi izvēloties, ko krāsot uz sienas, griestiem vai grīdas, re-

Kristīne Sēnele, Baltijas Vides forums

LAI REMONTS

NEKAITĒ VESELĪBAI

DARBI


monts nepārtaps ķīmiskā uzbrukumā paša miteklim. Lūk, dažas izvēles iespējas!

Ekomarķētās krāsas. Ja būvniecības preču veiklos to būtu vairāk, krāsu pirkšanai nebūtu jāvelta tik daudz pūļu. Tās gan nav dabiskas krāsas, bet kaitīguma tajās ir mazāk, jo marķējuma piešķīrēji ir prasīgāki nekā mūsu likumi, kas attiecas uz visu, kas atrodams veikalos. Ja labi pameklē, lielākajos būvmateriālu veikalos var atrast griestu un sienu krāsas ar ekomarķējumu, piemēram, Ziemeļvalstu ekomarķējumu «Zaļais gulbis» vai Vācijas ekoloģisko preču marķējumu videi draudzīgiem ražojumiem un pa-kalpojumiem «Zilais eņģelis». Ražotāju daudzsološajiem uzrakstiem «bio» vai «eko» gan nevajadzētu akli uzticēties. Oficiāli atzītam ekomarķējumam ir skaidri un pārbaudāmi kritēriji, taču ražotājam – tikai pašpasludināts zaļums.

TIKPAT SVARĪGI!

• Atceries par vēdināšanu! Loga atvēršana patiesi dara brīnumus. Aukstā laikā divas reizes dienā uz piecām minūtēm, siltā un arī krāsojot – kaut visu dienu.

• Nepērc krāsas uz dullo – internetā pieejami neskaitāmi kalkulatori, kur samērā precīzi var aprēķināt nepieciešamo daudzumu. Jo mazāk krāsas paliks pāri, jo mazāk atkritumu. Starp citu, Rīgā ir seši BAO bīstamo atkritumu pieņemšanas punkti, kur var godam nodot arī krāsu pārpalikumus.

• Neeksperimentē, krāsojot guļamistabas grīdu ar āra terasei paredzēto krāsu. Ne velti veikalos iekšdarbu un ārdarbu krāsas katra ir savā plauktā.

Krāsas uz ūdens bāzes. Ja nu neizdodas atrast ekomarķētu krāsu, der atcerēties, ka produkti uz ūdens bāzes noteikti būs drošāka izvēle nekā tie, kas sajaukti ar šķīdinātājiem. Krāsu uz ūdens bāzes var atrast faktiski visiem krāsošanas mērķiem, turklāt tas ir novecojis mīts, ka tikai kārtīgi smirdoša krāsa (lasi – uz šķīdinātāju bāzes) arī ilgi kalpos.

Krāsas ar cenas zīmi «Drošāka izvēle – mazāk bīstamo vielu». No maija visos «K-Rauta» veikalos notiek kampaņa «Padomā, pirms pērc». Ļoti steidzīgiem pircējiem, kam netīk pētīt etiķetes, tas būs špikeris drošakai izvēlei. Krāsas, kuras pelnījušas zaļu cenas zīmi, atlasīja kampaņas

īstenotāji – Baltijas Vides forums –, izmantojot Eiropas un Ziemeļvalstu ekomarķējuma kritērijus. «Atlasītās krāsas mēs labo-ratoriski nepētījām. Izmantojām ražotāju sniegto informāciju par to, kas tad ir konkrētā produkta sastāvā. Ceram, ka visai pieticīgā ekomarķēto krāsu klāsta dēļ mūsu cenas zīmes palīdzēs pircējam orientēties veikala piedāvājumā,» skaidro Baltijas Vides foruma ek-sperts Valters Toropovs.

Noderīgie atklājumi uz krāsu bundžas

Nesen veiktā «Eurobarometer» pētījumā atklāts, ka tikai ceturtā daļa iedzīvotāju, pērkot krāsu, domā, vai tās sastāvs nekaitēs veselībai un videi. Sak’, ķīmija paliek ķīmija, nav ko lieki laiku tērēt, pētot etiķetes. Tā viss nav – vienmēr vērts pārliecināties, ko pērc. Un krāsa nav izņēmums. Ko var atrast uz iepakojuma, meklējot nekaitīgāku krāsu?

Bīstamības simboli. Beigta zivs, krusts vai izsaukuma zīme – tie visi liecina par nejauku vielu esamību produktā. Ja ieraugi oranžo kvadrātu vai balto rombu uz iepakojuma, labāk neliec to iepirkumu grozā.

Gaistošo organisko savienojumu saturs. Jā, jā – to pašu, par kuriem nupat brīdinājām. Likums nosaka – tam jābūt norādītam uz visām krāsām. Uz etiķetes krāsu bundžas aizmugurē tas parādās kā šifrēta piezīme, piemēram, >30 g/l (grami uz litru). Katram krāsu veidam ir savs atļautais GOS saturs. Atcerēties šos skaitļus būs grūti, bet galvā jāpatur – jo skaitlis mazāks, jo labāk.

Brīdinājumi. Tāpat kā zāļu lietošanas instrukciju, arī krāsas iepako-juma aizmugurējo etiķeti tiešām vērts papētīt. Ja tur sīkiem burtiem rakstīts sarežģīts vielas nosaukums un līdzās arī brīdinājumi par kaitējumiem veselībai, skaidrs – tā ir īpaši kaitīga viela un to nu noteikti nav vērts nest uz mājām.

DARBI


Reizēm cilvēki šaubās, vai vajadzētu sevi apgrūtināt un PET pudeles nest uz šķiroto atkritumu konteineru, tādēļ gribu ikvienu iedrošināt – tagad vēl jo vairāk katra PET pudele ir mūsu nacionālā bagātība un vietējā naftas atradne! Kā tā? Ceru, ka nu jau visi zina to, ka plastmasu, arī PET, ražo no naftas. Kad krava ar PET pudelēm vai to sagatavēm šķērso Latvijas robežu, pie mums netieši ieved kravu ar naftu. Pašlaik pārstrādei nonāk tikai katra desmitā PET pudele, pārējās mētājas dabā vai tiek apglabātas atkritumu poligonos. Stul-bi, vai ne? Jo īpaši tāpēc, ka Latvijā ir radīti visi priekšnoteikumi tam, lai no PET pudelēm bez apstājas varētu ražot jaunu iepako-jumu vai poliestera tekstilšķiedru.

JELGAVĀ ATKLĀTA BALTIJAS VALSTĪS VIENĪGĀ AUGSTAS KVALITĀTES

PET GRANULU RAŽOTNEŠā gada 12. jūnijā Jelgavas biznesa parkā Latvijas pilna cikla atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes uzņēmums AS «Eco Baltia» atklāja Baltijā vienīgo augstas kvalitātes PET granulu ražotni «Eko PET». Rūpnīcas projekts tapis, pateico-ties Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras līdzfinansējumam, un tajā investēti 3,7 miljoni latu. Jaunā «Eko PET» ražotne ir tehniski sarežģītākā un modernākā plastma-sas atkritumu pārstrādes rūpnīca Baltijā.

Ja izdzerto PET pudeli iemetīsi šķiroto atkritumu konteinerā vai nodosi PET pieņemšanas punktā, tā nonāks PET pārslu ražotnē Jelgavā – šī rūpnīca tika atklāta pirms sešiem gadiem.

Fakts: šā gada maijā iedzīvotāji pārstrādei taras punktos nodevuši 73 tūkstošus PET pudeļu jeb aptuveni 2,8 t plastmasas.

PET pudeles no iedzīvotājiem par vienu santīmu gabalā tiek pieņemtas SIA «ARGOTON» taras punktos.

Rīgā: Āgenskalnā, Nometņu ielā 64, Mangaļsalā, Vitrupes ielā 5, Čiekurkalna 3. šķērslīnijā 22, Iļģuciemā, Baltā ielā 1, Ķengaragā, Prūšu ielā 3, k-9.

Latvijā: Ogrē, Skolas ielā 18 a; Siguldā, Rūdolfa Blaumaņa ielā 2; Talsos, Krišjāņa Valdemāra ielā 16; Rūjienā, Centra laukumā 6; Valmierā, Rīgas ielā 13, Valkā, Raiņa iela 32 a. Pudeles ne tikai drīkst, bet tās vajag placināt!

«Eco Baltia» grupas uzņēmumu valdes priekšsēdētājs Artūrs Skro-deris (griež lentīti), atklājot rūpnīcu, saka: «Jaunā «Eko PET» rūpnīca ir apliecinājums tam, ka, izmantojot modernās tehnoloģijas, pašmāju uzņēmums spēj izveidot augstas pievienotās vērtības ražotni. «PET Baltija» un «Eko PET» resursi ļaus pārstrādāt visās Baltijas valstīs savāktās PET pudeles. Salīdzinot ar mūsu kaimiņvalstīm, tā ir ļoti liela priekšrocība. Jaunās rūpnīcas mērķis ir nodrošināt ne tikai visu Baltijas reģionu ar izejvielām, proti, PET granulām, jaunu pudeļu ražošanai, bet arī konkurēt ar šo produk-tu starptautiskajos tirgos. Tas sniegs iespēju PET pudeļu ražošanā Baltijā vairs neizmantot neatjaunojamos dabas resursus – naftas produktus – un ražot PET pudeles no otrreizējām izejvielām.»

DARBI


Visas PET pudeles tiek sapresētas ķīpās un nogādātas Jelgavā, kur tās pāršķiro, sakapā pārslās, nomazgā un sadala pa plastmasas veidiem – PET pārslas un korķu plastmasa.

PET pārslas lielos, baltos maisos tiek nogādātas uz granu-lu rūpnīcu, kas atrodas turpat blakus. Pārslas ar dažādiem paņēmieniem izžāvē 100% sausas un tad izkausē šķidra medus konsistencē, caur filtru atdala cietos piemaisījumus un spiež cauri tādai kā gaļas mašīnai. Ūdens vidē plastma-sa atdziest un saraujas pelēcīgās grūbu lieluma granulās.

Tagad blakus PET pārslu rūpnīcai atrodas PET granulu rūpnīca.

Tad šīs granulas sešas stundas notur 180°C karstumā, lai iztvaiko kaitīgie savienojumi, un materiāls ir gatavs ceļam uz Lietuvu, kur no tā ražos PET pudeļu sagataves. Šīs sagataves iepērk dzērienu ražotāji un no tām izpūš savam dzērienam raksturīgo pudeli. Ja iztukšotā pudele atkal nonāks šķiroto atkritumu konteinerā, atsāksies tās mūžīgais pārstrādes ceļš.

«Eko PET» ražotnes jauda ir 8,5 tūkstoši tonnu PET granulu gadā. No šī apjoma var saražot aptuveni 270 miljonus PET pudeļu, savukārt gada laikā Latvijā izmanto aptuveni 160 miljonus PET pudeļu. Tas nozīmē, ka ar «Eko PET» saražoto granulu daudzumu var nodrošināt visu Latvijas un Igaunijas tirgu, tādējādi kļūstot arī par lielāko šāda veida ražotni visās Baltijas valstīs. Uzņēmuma «Eko PET» galvenais sadarbības partneris un PET pārslu piegādātājs ir tā līdzīpašnieks AS «PET Baltija», kas ir lielākais PET atkritumu pārstrādātājs Baltijā ar 10 gadu pieredzi tirgū.

Attēlā no labās: Andris Rāviņš, Jelgavas Domes priekšsēdētājs,Jānis Ozoliņš, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs, un Artūrs Skro-deris, «Eco Baltija» grupas valdes priekšsēdētājs

DARBI


Es nesaprotu cilvēku apsēstību ar zāles apkarošanu, bet nu labi – katram savs uzskats par to, kas ir skaisti. Taču to, ka cilvēki neizmanto iespēju, pļaujot ar izkapti, izkustēties svaigā gaisā, toties it visur rēc trimmeri un citi zāles īsināšanas rīki, gan es uzskatu par vislielāko stulbību – piesārņot vidi ne tikai ar izplūdes gāzēm, bet arī trok-sni, pakļaut augumu vibrācijām, nedzirdēt ne putnus, ne varžu kori! Nemitīgi pļaujot zāli, tiek mazināta bioloģiskā daudzveidība – pie mājām nezied ne savvaļas puķītes, ne krupjiem un vardēm ir kur paslēpties, angļu mauriņā neredzēsi arī tauriņus un krāšņas vabolītes. Kad esmu laukos, katru dienu ņemu rokās izkapti un vairākas reizes dienā kādu stundu pļauju zāli.

Kā nopirkt labu izkapti Pirmais sasniegums būs, ja atradīsi saimniecības preču veikalu, kur izkaptis ir patiešām nopērkamas. Ja ir izvēle, tad jāsāk domāt, cik garš darbarīks vajadzīgs. Mūsdienās izkaptis mēra centimetros, bet tautas valodā tās mēra rokās jeb dūrēs, t.i., ar cik saujām var izmērīt asmens garumu. Bērni un sievietes labprātāk gribētu piecroku iz-kapti, t.i., aptuveni 50 cm garu, – vāls būs šaurāks, toties labāk varēs izpļaut zāli ap krūmiem. Vīri, kas gatavojas ar kapināmo laktiņu pār plecu doties pļaut līdzenu pļavu, izvēlēsies septiņroku vai pat deviņroku izkapti.

Pirms pirkšanas izkapts jāpārbauda. Vispirms pārliecinies, ka tā kalta no laba tērauda: paņem izkapti divos pirkstos aiz pēdas un piesit asmenim ar nagu, naglu vai kādu citu metāla priekšmetu – kā glāzes saskandinot. Jo dzidrāka skaņa, jo cietāks tērauds. Ja izkapts pieskandināšanai at-bild ar tumšu toni, liec to labāk nost un meklē citu.

Izkapts aso galu var piesist arī pie veikala grīdas – ja tā atbild ar dzidru sanoņu, ņem ciet. Vispirms gan ar izjūtu uzspied uz izkapts pēdas, asmens galu turot uz grīdas, un raugi, vai asmens vietumis nemet lokus – tur tērauds ir mīkstāks un ātrāk izstrīķēsies līkums.

Tagad jāpārbauda, vai tērauda sastāvs visa asmens garumā ir augstvērtīgs. Uz asmens gala, vidus un sākuma uzliec sulīgu siekalu punktiņu un tajā ieliec uz pusēm pārlauztu sērkociņu – kā tādu kāsīti 90° leņķī. Ja kāsītis veras vaļā, tas nozīmē, ka izkapts materiāls nav sevišķi labs.

Ja esi jau atradis sērkociņus, neliec tos vēl kabatā. Paņem divus sērkociņus un ievieto izkapts muguriņas locījumā. Ar otro sērkociņu viegli bīdi uz priekšu pirmo: ja tas lec kā sienāzis, tērauda kausējums nav labs, ja iestumtais sērkociņš laideni slīd, izkapts materiāls ir labs.

Un vēl viena gudrība... Uzliec sulīgu siekalu punktiņu uz iz-kapts muguriņas locījuma, slapjumā ieliec vieglu salmiņu un tad vēro, kā tas uzvedīsies: ja salmiņš stāv kā nolikts, izkapts nebūs liels palīgs, bet, ja salmiņš lēnām griežas kā kompasa adatiņa, šī izkapts kā tāda burvju nūjiņa pati guldīs zāli.

Kad esi atradis īsto izkapti, kas izturēja visas viltīgās pārbaudes, tad nu uz cenu daudz nevajadzētu bolīties. Laba izkapts nereti pārdzīvo pašu pļāvēju un uzticami kal-po viņa bērniem.

PĻAUŠANAI SPĒKU

NEVAJAG

Izkapts kātam jābūt tikpat garam cik pļāvējs, pa virsu «uzlaižot» vēl dūres tiesu. Attālums no izkapts pēdas līdz pirmajam rokturim ir līdz gurna kaulam un nabai. Augšējais rokturis ir paduses augstumā.

Daudzi galdnieki izkapts rokturus kātā iestiprina, izkaļot kātā caurumus. Stiprinieki parasti šādus kātus ātri vien salauž. Tiem, kas pļauj vairāk ar spēku nekā ar izjūtu, apakšējo rokturi gatavo no aptuveni 35 cm garas mīkstas lazdas maikstes 3 cm diametrā. Vidū to nošķeļ plānāku, apliec ap izkapts kātu un abus galus savelk kopā ar stingru saiti. Ja izkapts maina saim-nieku, šādu rokturi vieglāk pabīdīt uz augšu vai leju.

Apakšējo rokturi tur ar labo roku, tas novietots pļāvēja gūžas vai nabas augstumā. Kreisās rokas rokturis ir garāks, ar īpašo satveramo daļu. Tas tāpēc, ka lielāku inerci var panākt, atvēzienā pilnīgi iztaisnojot labo roku. Augšējais rokturis būs īsti vietā, ja stāvus noliktai izkaptij tas ieguls pļāvēja padusē.

Griešana un strīķēšana

Ja gadās iepļaut paresnā atvasē vai trāpīt pa akmeni, izlocīsies izkapts zobs. Kārtīgs pļāvējs uz pļavu līdzi ņem arī izkapts griežamo – plakanu vīli. Izkapti noliek zemē, pats nometas uz labā ceļgala, izkapts asmeni piespiež pie kreisā ceļgala un prātīgi izgriež neglu-dumu zobā. Pirms izkapts griešanas noteikti uzliec brilles – tas, kam kaut reizi acī ielēkusi smalkā dzelzs skaidiņa, mūžam neaizmirsīs pretīgās izjūtas.

Izkapts strīķēšana no malas izskatās kā tīrā bērnu spēlīte. Tomēr gandrīz katrs pļāvējs var palepoties ar rētu rokā, ko ieguvis, neveikli strīķējot izkapti. Izka-pts kāts jāpaņem kreisajā padusē, un kāta gals stin-gri jāiespiež zemē. Vispirms ar zāles vīkšķi izkapti noslauka. Tad labajā rokā paņem strīķi un, laižot to paralēli asmenim, strīķē no abām pusēm, sākot no augšas un pakāpeniski tuvojoties galiņam. Ja strīķēsi ieslīpi, norausi izkapts zobu, un visi iepriekš veiktie sagatavošanas darbi būs velti.

Pļaušana

Paņem rokās kātu, atvēzējies pa labi un maigi laid iz-kapti zālē tā, lai galiņš mazliet uz augšu, bet pēda slīd pa zemi un pabeidz kustību kreisajā sānā. Paej pēdas tiesu uz priekšu un pļauj tālāk. Sāc ar gārsu un nātru pļaušanu – tā ir viena vienīga izprieca, vēlāk jau glīti izdosies arī smalkās zālītes pļaušana. Man liekas, ka pret zāli nav jācīnās ar tādu niknumu, kā tagad ierasts. Pilnīgi pietiks, ja to nopļausi ap Jāņiem un rudens pusē, lai kūla nesaguļas. Tikai tad nenopļauj augus ar gardām sēkliņām – tās noderēs putniņiem ziemā. Nopļauto zāli vari kompostēt, ja sienu nevajag, vai saliec uz koku un krūmu saknēm par mulču, bet vālu zemē gan neatstāj – nākamreiz būs grūtāk pļaut.

Anitra Tooma

DARBI


Varbūt kādā pažobelē atrodi aiz jumta latiņām aizbāztu vecu izkapti. Ja vien to nav sagrauzusi rūsa, šī izkapts tev būs labu labais palīgs un sveiciens no tiem laikiem, kad ikviens lau-cinieks prata pļaut, bet veikalos pārdeva izkaptis no lieliska tērauda.

Smirģelēt vai kapināt

Jaunas izkapts asmens ir par biezu, taču ar strīķēšanu vien neko nepanāksi. Mūsdienu biezo izkapšu asmeņus iesaka smirģelēt. Smirģelēšanu, tāpat kā kapināšanu, veic tikai no virspuses.

Lielāka prasme nepieciešama kapinot. Kapināšanas laktiņu iestiprina aptuveni metru garā 10 cm diametra egles mietā. Vēl kapināšanai nepieciešams mazs, aptuveni 5–7 cm garš āmuriņš un izjūta, jo spēka lietošana jāaizmirst. Izkapts as-meni uzliek uz latiņas un ļauj āmuriņam uz izkapts zoba krist ar savu svaru. Un tā lēni, ar izjūtu velk zobu uz sevi visā iz-kapts garumā.

Ja jāpļauj mīksta zālīte, izkapti visas dienas garumā varēsi asināt tikai strīķējot, bet, ja dodies uz ciņainu un brikšņainu pļavu, tad līdzi ieteicams ņemt kapināšanas laktiņu.

Izkapts kāts katram savs

Tāpat kā svētdienas braucēji, ir redzēti arī svētdienas pļāvēji, kas, deviņos līkumos sagriezušies, mēģina nokapāt kādu strēķīti zāles ar sev nepiemērotu izkapti. Te vēlreiz jāatgādina, ka izkaptij pa zāli jāslīd bez spēka lietošanas. Tādēļ izkapts kātu cenšas gatavot no viegla koka – egles vai apses resgaļa. Latvijas austrumdaļā lielākoties pļauj ar vien-roci, proti, izkaptij ir tikai viens, zemākais, rokturis. Vidzem-nieki un kurzemnieki vairāk atzīst izkaptis ar diviem roktu-riem, kas atrodas četru dūru jeb krūšu platumā viens no otra.

Izkapts pēdai un smailei jābūt vienādā attālumā no kāta gala. Apakšējais rokturis ir 90 grādu leņķī no izkapts asmens, augšējais – vienā līmenī ar asmeni. Laba izkapts pati skrien pa zāli – pļaušanai nav jālīdzinās kādam no spēka sporta veidiem, bet mākslai.

Grā

mat

as la

sīja

: Jul

ita K

luša

un

Anitr

a To

oma.

GRĀMATU APSKATS


«Apceres par Latvijas pilskalniem»Juris UrtānsIzdevniecība «Nordik», 2013; 224 lpp.

Izcila grāmata, kas īpaši patiks tiem, kuri katrā stāvākā kalnā ar plakanu virsmu mēģina atpazīt agrāk nezināmu pilskalnu. Juris Urtāns ir mūsdienu izcilākais pilskalnu pētnieks, turklāt apskaužami ražīgs autors – viņš sarakstījis jau septiņas grāmatas par šo tēmu, un šovasar izdota arī grāmata par Slates pilskalnu. «Apceres par Latvijas pilskalniem» ir visaptveroša grāmata, kurā apskatīti dažādu pilskalnu likteņi līdz pat mūsdienām, kad pa tiem aizvien biežāk siro mantrači, kas pamanījušies daudzus pilskalnus izrakņāt, bet vienu pat nostūmuši ar buldozeru! Šajā grāmatā Juris Urtāns ievietojis agrāk pa dažādiem izdevumiem izkaisītus un tagad papildinātus rakstus, kā arī tādus, kas iepriekš nav bijuši publicēti. Lielākā daļa, t.i., 18, aprakstīto pilskalnu atrodas Latgalē, kas autoram ir mīļākais novads, vēl viņa uzmanību izpelnījušies četri pilskalni Vidzemē, četri Kurzemē un viens Zemgalē.

«Cilvēks un daba: Engures ekoreģions»Māra Kļaviņa un Viestura Meleča redakcijā«LU Akadēmiskais apgāds», 2013; 423 lpp.

Vai zināji, ka, lai izmērītu jūras ūdens piesārņojumu, pēta divvāku gliemeņu sirds ritmu, vai to, ka govju gatves varētu iekļaut kultūrvēstures taku maršrutos? Šī ir ļoti interesanta un daudzpusīga grāmata, kuras mērķis ir izvērtēt Engures ekoreģiona (teritorija ap En-gures ezeru no jūras līdz pat Vandzenei, Laucienei, Cērei rietumos) dabas daudzveidību un nākotnes perspektīvas, apkopojot neatkarīgus, tostarp ilgstoši veiktus pētījumus.

Grāmatā ievietoti dažādu autoru raksti par dažādām tēmām, piemēram, ekoreģiona ģeoloģisko uzbūvi, augiem, kukaiņiem, zivīm, putniem, mežiem, zālājiem, ūdeņiem u.c. Atsevišķi aplūkota Engures jūrskolas un Engures muižas vēsture un ietekme uz reģiona attīstību. Šī nebūs viegla, populārzinātniska lasāmviela, bet nopietnu, zinātnisku rak-stu apkopojums šās jomas speciālistiem, tomēr klāt pievienotie grafiki, diagrammas, kartes, sugu saraksti, apkopotie secinājumi ļaus daudz ko jaunu uzzināt arī «parastam» cilvēkam saprotamā valodā. Grāmatā aprakstītas dažādas pētniecības metodes, kas

varētu būt interesantas jebkuram dabas mīļotājam. Arī attiecīgā reģiona iedzīvotājam vai dabas draugam šis varētu būt gana saistošs materiāls savu zināšanu papildināšanai. Topošajiem ģeogrāfijas, ģeoloģijas un jo īpaši bioloģijas speciālistiem grāmata varētu būt noderīga, jo satur konkrētus faktus par konkrētām vietām.

«Megalīti. Pasaule. Latvija»Valdis Segliņš

«LU akadēmiskais apgāds», 2012; 440 lpp.

LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesors, ģeologs, daudzu ekspedīciju dalībnieks Valdis Segliņš apjomīgajā pētījumā «Megalīti. Pasaule. Latvija» skaidro megalītu jēdzienu, apraksta visā pasaulē konstatēto megalītisko objektu un būvju vei-dus, kā arī reģionālās atšķirības.

Par megalītiem (no grieķu megaz liqoi – lielie akmeņi) dēvē ievērojama izmēra akmeņu krāvumus, akmeņus un to grupas, kuru izcelsme lielākajā daļā gadījumu šķiet mākslīga, bet tieši nav noskaidrota. Kā senie cilvēki kaut ko tādu spējuši paveikt – tas joprojām nav neapstrīdami noskaidrots.

Grāmatai ir trīs daļas: pirmā iepazīstina ar liecībām par pašu senāko kultūru un akmens apstrādi, otrā izseko cilvēku migrācijām un megalītu attīstībai, kā arī sniedz ieskatu megalītu atšķirībās, daudzveidībā un savdabībās, bet trešā daļa veltīta megalītiem Latvijā. Valda Segliņa sarakstītā grāmata akmeņu pētnieku aprindās Latvijā tiek vērtēta ļoti kritiski. Oponenti saka, ka vismaz trešajā nodaļā 90% rakstītā ir muļķības. Pats autors 15.nodaļu par megalītiem Latvijā, kā juzdams, sāk ar vārdiem: «Tas, protams, ir pilnīgs neprāts mēģināt rakstīt par megalītiem Latvijā, neizsaucot iznīcinošu kritiku vai līdzcietīgu klusēšanu.» Lai nu kā – šis izdevums iecerēts gan kā pārdomas un diskusijas raisošs materiāls vēsturniekiem, dabas un novadu pētniekiem, kā arī visiem, kas interesējas par aizvēsturi un tās pieminekļiem, gan kā atbalsts turpmākos šādu pieminekļu meklēšanas un atpazīšanas pētījumos.

GRĀMATU APSKATS


Monogrāfija «Cilvēks un darbs Latvijas laukos»Agnese Cimdiņa, Ieva RaubiškoApgāds «Zinātne», 2012; 192 lpp.

Rakstu krājums «Dzīve. Attīstība. Labbūtība Latvijas laukos»Krājuma sastādītājas: Agnese Cimdiņa, Ieva Raubiško

Apgāds «Zinātne», 2012; 260 lpp.

Vai esi aizdomājies, ka laucinieku Latvijā kļūst aizvien mazāk? Izzūd tradicionālais dzīvesveids, un mūs aizvien ciešāk uzmana globālais bizness, kur lauku pašpietiekamajiem cilvēkiem patiesībā nemaz nav vietas. Izrādās, grāmatu autores divus gadus kā tādi Barontēvi apstaigājušas Latvijas laukus, runājušās ar dažādiem cilvēkiem. Svešvārdā to sauc par sociālantropoloģiju. Ko viņas sadzirdējušas? Ne tikai bezcerību, nolemtību, bet arī lielu dzīves gudrību un skaidrību par ilgtspējīgu lauku nākotni. Es nekad nebiju aizdomājusies par t.s. neredzamo darbu. No pilsētas mūriem raugoties, liekas, ka daudzi cilvēki laukos nestrādā, tikai slinko, dzer un slamstās apkārt. Taču nevajag mērīt ar savu olekti – arī šādi ļaudis daudz strādā, tikai šo darbu neviens ekonomists savos sausajos aprēķinos neiekļauj, tāpat kā manu un tavu rosīšanos mājsaimniecības darbos. Šie nav tikai vienkārši stāsti par dažādiem cilvēkiem laukos. Uzklausīto un redzēto analizē divas ļoti gudras sievietes – Ag-nese Cimdiņa doktora grādu ieguvusi Bergenas Universitātē Norvēģijā, bet Ieva Raubiško – Oksfordas Universitātē Lielbritānijā. Protams, es nebiju laimīga, otrajā grāmatā lasot par lauku cilvēku noraidošo attieksmi pret vides aizsardzību un «Natura 2000» teritorijām: «Tā vide mūs ēd nost,» teikusi kāda Vidzemes pagasta vadītāja.

Grāmatas izdotas ESF projekta «Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas» ietvaros, tāpēc ceru, ka tās uzmanīgi izlasīs ne tikai laucinieki, bet arī tie, kuri tur augšā vieglu roku no kartēm izdzēš pagastus un ciemus.

«Zaļi un Veselīgi»Anitra Tooma

«Latvijas Avīzes» tematiskais izdevums, 2013; 64 lpp.

Šajā žurnāla formāta, bet grāmatas ietilpības izdevumā autore dalās ar piecpadsmit gados gūto pieredzi par to, kā un kāpēc izvēlēties preces un pārtikas produktus, kas nekaitētu ne cilvēka veselībai, ne planētai. Puse izdevuma veltīta tam, ko ēdam un dzeram, otra daļa – kosmētikai, sadzīves ķīmijai, energoefektivitātei, degvielas taupīšanai, mājokļa iekārtošanai, apģērba izvēlei un attieksmei pret atkritumiem. Iedvesmai: zaļās iepirkšanās pamatprincipi, bīstamāko produktu saraksti, ieteikumi, kā analizēt produktu sastāvu, kā nenoticēt tirgotāju meliem. Pirmo reizi Latvijā tik lielā tirāžā un bez projektu naudas sagatavots izdevums, kas nemaksā pat latu.

«Visuvarenais ķiploks»Nataša Edvardsa«Jāņa Rozes apgāds», 2013; 160 lpp.

Grāmatas autore zināšanas par ķiplokiem mantojusi no savas ģimenes, kas no Francijas atvestos ķiplokus Vaitas salā sāka audzēt pirms gadiem sešdesmit. Viņa apkopojusi ne tikai iedvesmojošas receptes, bet ikvienu iedrošina apēst katru dienu vismaz divas ķiploka daiviņas. Ja jūs mulsina smārds, kas apņem katru ķiploku ēdāju, mieriniet sevi ar domu, ka tas turēs pa gabalu arī dažādus kukaiņus un ērces. Bet, lai no jums nevairītos cilvēki, iedrošiniet arī viņus ēst ķiplokus – tad aromāts jūs vienos un netraucēs. Lai jūs stip-rina atklāsme, ka tiem, kuri regulāri ēd ķiplokus, samazinās sliktā holesterīna līmenis un sirdslēkmju risks. Ķiploki stiprina imūnsistēmu un mazina risku saslimt ar ļaundabīgiem audzējiem, kā arī mazina smago metālu kaitīgo ietekmi uz organismu. Grāmatā apko-potas arī dažādas ēdienu receptes. Ja gribat, lai ēdienam ir asa ķiploku garša, daiviņas vajag sasmalcināt, bet maigāka garša būs tad, ja ēdienā ieliksiet veselu ķiploku. Šīs ir tikai dažas atziņas no grāmatas, kuru novēlu izlasīt katram no vāka līdz vākam.

Turpinājums no 2. vāka

PIRMĀ VĀKA BILDES AUTORS


Ziemeļu sullas Morus bassanus Besrokā (Bass rock) Skotijā. Uz šīs nelielās klinšainās salas Ziemeļjūrā mīt aptuveni 100 tūkstoši sullu pāru.

Mūku papagailis Myiopsitta monachus Argentīnas pampās. Šie papagaiļi vij milzīgas žagaru ligzdas kā tādus midzeņus nelielas ista-bas lielumā. Te mitinās aptuveni 100 putnu, kas saceļ milzīgu brēku.

Turpat netālu – simtiem rozā karošknābju Ajaia ajaja, kas bradā pa lāmām kopā ar lopiem, gārņiem un karakarām, bet ligzdo krūmu galotnēs. Jo vecāks karošknābis, jo košāks tā apspalvojums.

Javas marabu Leptoptilos javanicus fotografēti Kamodžā. Šī ir reta un izzūdoša putnu suga. Kā jau maitēdājiem, Javas maribu ir plika galva un kakls – tas palīdz nenoziesties ar ēdamo. Pēc smirdīgās maltītes marabu kādu laiku dezinficē spalvas, stāvot saulē izples-tiem spārniem, līdzīgi kā mūsu jūras kraukļi.

Dzeltenā cielava Motacilla flava flava Vecadaugavā. Igors Deņisovs atzīst, ka lielu putnu nobildēt nav grūti, daudz piņķerīgāk ir dabūt labu mazputniņa fotogrāfiju.

Ondatra Ondatra zibethicus. Neticēsit, bet šis kāmju dzimtas zvēriņš fotografēts Mangaļsalas bākas pakājē – starp akmeņiem saskalotajās niedrēs un žagaros.

Pogainais ronis Pusa hispida. 2012. gadā Baltijas jūrā bija maz ledus un Mangaļsalas tuvumā varēja novērot simtiem roņu.

Čemurziežu dižtauriņš Papilio machaon ir viens no lielākajiem Eiropas tauriņiem. Igors atzīst, ka putnu un kukaiņu bildēšana ir grūti savienojama nodarbe, jo putnos jāiet, lūkojoties uz augšu, bet kukaiņos – vērojot zāli.

Documents

vasara / 02 / 2013 - Vides Vēstis...vasara 2013 nr. 2 (143) «Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšu veikalā «Jāņa sēta»