EŽĒNS JONESKO "KRĒSLI"

Farss - traģēdijaTulkojis Imants Jaunzems

DARBOJOŠĀS PERSONAS:

VEČUKS - 95 gadiVEČIŅA - 94 gadi

ORATORS - 45-50 gadiUn ļoti daudz citu personāžu.

(Istaba pusapļa formā ar nišu dziļumā. Pa labi no avanscēnas trīs durvis, tad logs, zem tā soliņš, pēc tam vēl vienas durvis. Nišā divviru centrālas durvis. Pa kreisi no avanscēnas arī trīs durvis, tālāk logs, simetrisks pretējam, zem tā arī soliņš, pie loga melna tāfele un neliels paaugstinājums, sava veida estrāde. Avanscēnā viens otram līdzās stāv divi krēsli.Paceļas priekškars. Skatuve puskrēslā. VEČUKS stāv uz soliņa pārliecies palodzei. VEČIŅA aizdedz gāzes lampu, telpa pielīst ar zaļganu gaismu. Večiņa pieiet pie Večuka un rausta to aiz piedurknes.)

VEČIŅA - Aizver nu logu, mīļumiņ, ož pēc pūstoša ūdens un odi lido.

VEČUKS - Atšujies!

VEČIŅA - Aizver, aizver, mīļumiņ. Ej labāk pasēdi. Un neliecies tā pāri citādi iekritīsi ūdenī. Tu taču zini kas notika ar Francisko Pirmo. Jābūt piesardzīgākam.

VEČUKS - Mūždien šie piemēri no vēstures! Es, mazulīt, esmu noguris no franču vēstures. Es gribu skatīties pa logu, laivas uz ūdens ir kā plankumi uz saules.

VEČIŅA - Kādas gan tur laivas, kad nav saules, - tumšs, mīļumiņ.

VEČUKS - Toties ēnas ir palikušas. (Vēl tālāk pārliecas palodzei)

VEČIŅA - (Velk to no visa spēka atpakaļ) Ak!.. Nebaidi mani, bērniņ... sēdies, pasēdi, vienalga tu neieraudzīsi, kā viņi atbrauks. Nav vērts pat pūlēties. Tumšs... (Večuks negribīgi paklausa)

VEČUKS - Es gribēju paskatīties, man tā patīk skatīties ūdenī.

1

VEČIŅA - Kā tu gan vari tajā skatīties, mīļumiņ? Man uzreiz galva sagriežas. Ak! Šī māja, sala, nekādi nevaru pierast. Visapkārt ūdens... zem logiem ūdens un līdz pat horizontam...

(Večiņa velk Večuku pie krēsliem avanscēnā; Večuks, kā pats par sevi saprotams, sēstas Večiņai klēpī)

VEČUKS - Pulkstens seši, bet jau tumšs. Lūk, agrāk, atceries, vienmēr bija gaišs, deviņos - gaišs, desmitos - gaišs, pusnakti arī gaišs.

VEČIŅA - Atmiņa tev kā stikls. Tā tas arī bija.

VEČUKS - Bija, un izbija.

VEČIŅA - Bet kāpēc, kā tu domā?

VEČUKS - Kā lai es to zinu, Semiramidiņ... Kā rādās, jo tālāk, jo trakāk un jo trakāk, jo tālāk... Bet pie tā visa ir vainīga Zeme, griežas, riņķo, riņķo, griežas...

VEČIŅA - Griežas, bērniņ, riņķo... (paklusējusi) Ak, tu esi dižens zinātnieks. Tev ir tādas spējas, mīļumiņ. Tu varētu būt gan galvenais prezidents, gan galvenais karalis, gan galvenais maršals, gan pat galvenais ārsts, ja vien būtu tev kaut nedaudz godkāres...

VEČUKS - Bet kādēļ? Vienalga dzīvi nevar nodzīvot labāk, kā mēs ar tevi esam to

nodzīvojusi. Un uz sabiedrības kāpnēm, mēs ar tevi, arī neesam uz pēdējā pakāpiena, kā nekā es esmu kāpņu maršu maršals - nama durvjusargs.

VEČIŅA – (glāsta Večukam galvu) Mans bērniņš, mans gudrinieks...

VEČUKS - Garlaicīgi.

VEČIŅA - Bet kad ūdenī skatījies, negarlaikojies... Zini, paspēlēsimies, kā pagājušo reizi, tā arī uzjautrināsimies.

VEČUKS - Aiziet, tikai, klau, tagad tava kārta spēlēt. VEČIŅA - Nē, tava. VEČUKS - Tava!

VEČIŅA - Tava kārta, es saku.

2

VEČUKS - Tava, tava...

VEČIŅA - Bet es saku - tava!..

VEČUKS - Ej un dzer savu tēju, Semiramīda!

(Nekādas tējas, protams, nav)

VEČIŅA - Nospēlē februāri.

VEČUKS - Man nepatīk šie mēneši.

VEČIŅA - Bet citu nav. Nu, lūdzu, dari man to prieku, esi tik mīļš. VEČUKS - Nu labi, lai būtu - februāris.

(Kasa galvu kā Stens Lorels, ievērojams amerikāņu komiķis) VEČIŅA - (Smejas un plaukšķina) Precīzi, precīzi! Paldies tev, manu mīļumiņ.

(Skūpsta to) 0-o, kāds tev ir talants, ja tu vien gribētu, tu būtu galvenais maršals...

VEČUKS - Es esmu kāpņu maršu maršals - durvju sargs. (Klusums) VEČIŅA - Bet nu, izstāsti man to notikumu... zini, to pašu notikumu, mēs vēl

toreiz tā smējāmies... VEČUKS - Atkal?.. Nevaru... mazums par ko mēs toreiz smējāmies? Un atkal to

pašu?.. Cik var?.. "Toreiz smē... jā..." Cik garlaicīgi... Septiņdesmit pieci gadi kopš precējušies, un vakaru no vakara man jāstāsta tev viens un tas pats notikums, jātēlo tie paši cilvēki, tie paši mēneši... parunāsimies par kaut ko citu...

VEČIŅA - Bet man, mīļumiņ, nepavisam nav garlaicīgi. Tā taču ir tava dzīve man tajā viss šķiet interesants.

VEČUKS - Tu taču to zini no galvas.

VEČIŅA - Bet es it kā visu aizmirstu... Katru vakaru klausos kā pirmo reizi...Visu sagremošu, iedzeršu atslābinātāju un atkal būšu gatava klausīties. Nu sāc, es tevi lūdzu...

VEČUKS - Nu, ja jau tu lūdz.

VEČIŅA - Nu, stāsti taču savu notikumu... jo tas taču ir arī mans notikums. Viss

3

tavējais, tas ir arī manējais. Tātad, vi...

VEČUKS - Tātad, ķepiņ, vi...

VEČIŅA - Tātad, mīļumiņ, vi...

VEČUKS - Visu mēnesi gājām un nonācām pie augsta nožogojuma, izmirkuši, izlijusi, izsalusi caur un cauri, jo stinguši mēs bijām stundām, dienām, rītiem, vakariem...

VEČIŅA - Mēnešiem...

VEČUKS - Lietū... Zobi klaudz, vēders kauc, rokas un kājas neklausa, astoņdesmit gadi kopš tā laika jau pagājis... Bet viņi mūs tā arī neielaida... bet varēja kaut dārza vārtiņus atvērt. (Klusums)

VEČIŅA - Dārzā zāle slapja.

VEČUKS - Noveda mūs taciņa līdz ciematiņam, līdz maziņam laukumam ar baznīciņu... Kur bija tas ciemats? Neatceries?

VEČIŅA - Nē, mīļumiņ, neatceros.

VEČUKS - Kā mēs tur nokļuvām? Pa kādu ceļu? Liekas, saucās tā vieta - Parīze...

VEČIŅA - Nekādas Parīzes nekad nav bijis, bērniņ.

VEČUKS - Bija. Tagad nav, bet agrāk bija. Ļoti gaiša bija pilsēta, bet nodzisa, apdzisa četrus tūkstošus gadu atpakaļ, vienīgi dziesmiņa no tās palika pāri.

VEČIŅA - Īsta dziesmiņa? Nu gan. Bet kāda?

VEČUKS - Šūpuļdziesma, ļoti vienkārša: "Parīze ir vienmēr Parīze".

VEČIŅA - Ceļš uz turieni ved caur dārzu? Bet vai jāiet ir tālu?

VEČUKS - (Sapņaini, izklaidīgi) Dziesma?.. Lietus?..

VEČIŅA - Cik tu gan esi talantīgs! Ja vēl tev būtu godkāre, būtu tu galvenais imperators, galvenais redaktors, galvenais direktors, galvenais maršals... Bet tagad viss pa tukšo... Ņēmi un noraki zemē... Dzirdi, zemē noraki... (Klusums)

VEČUKS - Tātad, vi...

4

VEČIŅA - Jā, jā, turpini... stāsti...

VEČUKS - (Večiņa sāk klusu smieties, vēlāk skaļāk) Tātad vi... viņu rītu mēs... es... ripu situ, bet citu... ja kritu... ritu... citu rītu stibu cirtu... Viņu rī... turi pusi tu... citu rītu...

VEČIŅA - (Smejas) Viņu... rī... tu-ri-pu-si-tu...

VEČUKS - (Aizraujas) Vi-ņu-rī... tupu situ... cirtu stibu... cirvis vizē... vīze kā avīze... avīzei krīze...

VEČIŅA - Nu, lūk, arī tava Parīze!

VEČUKS - Nu, kurš vēl labāk izstāstītu?

VEČIŅA - Tu man esi tik... nu tik, zini, brīnišķīgs, mīļumiņ, ka varētu stāvēt arī uz augstākā pakāpiena, un nevis pie pašam durvīm.

VEČUKS - Jābūt pieticīgiem...apmierināsimies ar mazumiņu.

VEČIŅA - Bet ja nu tu esi nobeidzis savu aicinājumu?

VEČUKS - (Negaidīti raud) Nobeidzis? Noracis? Mamm, māmiņ! Kur ir mana māmiņa? Bārenis (šņukst), bārenis, bārenītis...

VEČIŅA - Es esmu ar tevi, no kā gan tev bīties?

VEČUKS - Tu, Semiramidiņa, neesi māmiņa... kurš aizstāves bārenīti?

VEČIŅA - Bet es, mīļumiņ?

VEČUKS - Tu neesi māmiņa!.. Bet es gribu pie māmiņas...

VEČIŅA - (Glāsta tam galvu) Man sirds lūzt, neraudi, bērniņ. VEČUKS - Ī-ī-ī, neaiztiec mani, i-ī-ī, man sāp, man ir aicinājuma lūzums.

VEČIŅA - Kuššš...

VEČUKS - (Raud plati atpletis muti, kā zīdainis) Es esmu bārenis... bārenītis...

VEČIŅA - (Cenšas to nomierināt, aijā) Mans bārenītis, mans mīļumiņš, kā sirds sāp par bārenīti... (Aijā Večuku, kurš no jauna apsēdies tai klēpī)

5

VEČUKS - (Raud) Ī-ī-ī! Māmiņ! Kur ir mana māmiņa? Nav man māmiņas. VEČIŅA - Es tev esmu gan sieva, gan māmiņa.

VEČUKS - (Nedaudz nomierinājies) Nav taisnība, es esmu bārenis, ū-ū-ū.

VEČIŅA - (Turpina aijāt) Mans bārenītis, mazulītis...

VEČUKS - (Vēl kaprīzi, bet jau pārstāj raudāt) Nē... negribu... negri-bu-ū-ū... VEČIŅA - (Dzied) Bārenis – nis – nis - nis, bārenītis – tis – tis - tis, bārenucis – cis

- cis - cis....

VEČUKS - Nē – ē - ē.

VEČIŅA - Tra – la – lā, la – lā , tru – la – la, la – lā, tirlim – pam - pam, tirlim – pam – pam.

VEČUKS - Ī-ī-ī. (Šņaukājas, lēnam nomierinās) Bet kur ir mana mamma?

VEČIŅA - Paradīzes dārzā... Klausās tevi, vēro no paradīzes brikšņiem, neraudi, citādi arī viņa sāks raudāt!

VEČUKS - Tu to visu esi izdomājusi, nedzird viņa mani, neredz. Es esmu apaļš

bārenis, tu neesi mana mamma...

VEČIŅA - (Večukam, kurš jau gandrīz nomierinājies) Kuššš, nomierinies, neuztraucies, nemokies... atceries cik tev ir daudz talantu, noslauki asariņas, citādi drīz ieradīsies viesi un ieraudzīs tevi nobrēkušos... Nekas nav nobeigts, nekas nav norakts, tu visu viņiem pateiksi, visu viņiem paskaidrosi, tev taču ir Vēsts... tu vienmēr esi teicis, ka nodosi to tālāk... cīnies, dzīvo savas Misijas vārdā...

VEČUKS - Es esmu vēstnesis, tā ir tiesa, es cīnos, man ir Misija, man kaut kas ir uz sirds, tā ir mana Vēsts cilvēcei... cilvēcei...

VEČIŅA - Cilvēcei, mīļumiņ, no tevis ir Vēsts. VEČUKS - Tā ir taisnība, lūk, tā ir taisnība.

VEČIŅA - (Noslauka Večukam degunu un asaras) Lūk tā... tu taču esi vīrietis, kareivis, kāpņu maršu maršals...

VEČUKS - (Nolīdis no Večiņas ceļiem, tipina sīkiem solīšiem, viņš ir satraukts)

Es neesmu tāds kā citi, man ir ideāls. Varbūt es, kā tu saki, esmu

6

spējīgs, pat talantīgs, bet man trūkst iespēju. Ko tur, es pienācīgi izpildīju savus kāpņu maršu maršala pienākumus, vienmēr esmu bijis uzdevuma augstumos, un varbūt, ar to arī pietiek...

VEČIŅA - Tikai ne tev, tu neesi tāds kā citi, tu esi ģēnijs, bet labi būtu ja tu vēl iemācītos saprasties ar cilvēkiem, citādi esi jau sastrīdējies ar visiem draugiem, direktoriem, maršaliem, pat ar miesīgo brāli.

VEČUKS - Ne manas vainas dēļ, Semiramīda, tu lieliski zini ko viņš man pateica.

VEČIŅA - Un ko viņš tev pateica?

VEČUKS - Viņš teica: "Mani draugi, mani ir apsēdusi blusa, un pie jums es nāku ar vienu vienīgu mērķi - tikt no tās vaļā."

VEČIŅA - Nu gan pateica, mīļumiņ. Bet tu varēji nepievērst uzmanību. Un par ko tad ar Karelu sastrīdējāties? Arī viņš vainīgs?

VEČUKS - 0-o, kā es tūlīt sadusmošos, Semiramīda, o-o, kā es tūlīt sadusmošos! Tā. Protams, ka viņš ir vainīgs. Kādā vakarā ierodas un saka: "Vēlu jums laimes, es zinu līdzekli visādām kaitēm, jums nedošu, pats lietošu." Un iezviedzas kā kumeļš.

VEČIŅA - Nu ne jau aiz ļauna prāta. Dzīvei jāpieiet vienkāršāk.

VEČUKS - Ciest nevaru tādus jociņus.

VEČIŅA - Bet tu varēji kļūt par galveno matrozi, galveno galdnieku, valšu valdnieku.

(Ilga pauze. Večuki izslējušies sēž katrs uz sava krēsla)

VEČUKS - (Kā miegā) Bet aiz dārza... tur bija, ķepiņ... bija... Kā tu teici, kas tur bija?

VEČIŅA - Pilsēta Parīze.

VEČUKS - Un tālāk... kas bija aiz Parīzes... kas bija?

VEČIŅA - Kas gan tur bija, bērniņ, kas?

VEČUKS - Brīnišķa vieta, varēja staigāt bez kaskas. VEČIŅA - Tāds karstums? Nē, kaut kas ne tas!

7

VEČUKS - Kas tad vēl? Galva tāda, it kā tajā būtu spalvas...

VEČIŅA - Nepiepūlē sevi, bērniņ, citādi tu...

VEČUKS - Viss ir tik tālu - tālu... es nevaru... Kur gan bija tas? VEČIŅA - Kas?

VEČUKS - Nu tas, kas... tas, kas... kur gan bija tas un kas? VEČIŅA - Kāda tur starpība kur, es esmu ar tevi vienmēr un visur.

VEČUKS - Man ir tik grūti atrast vārdus... Bet man viss ir jāizsaka. VEČIŅA - Tas ir tavs svēts pienākums. Tev nav tiesību noklusēt šo Vēstījumu, tev

par to ir jāpaziņo cilvēkiem, viņi gaida... Tevi gaida Visums. VEČUKS - Es pateikšu, pateikšu.

VEČIŅA - Tu esi izlēmis? Tas ir nepieciešami. VEČUKS - Tēja ir atdzisusi, Semiramīda.

VEČIŅA - Tu varēji kļūt par labāko oratoru, ja vien tev būtu vairāk uzņēmības... es esmu lepna, es esmu laimīga, ka tu beidzot esi izlēmis uzrunāt visas tautas, Eiropu, citus kontinentus!

VEČUKS - Bet man trūkst vārdu... nav iespējas sevi izteikt...

VEČIŅA - Sāc, un viss izrādīsies iespējams, sāksi dzīvot un dzīvosi, sāksi mirt - nomirsi... Galvenais - izlemt, un uzreiz doma iemiesosies vārdos, prāts galvā tos kārtos, radīsies saukļi un salikteņi, un re, mēs vairs neesam bāreņi!

VEČUKS - Man piemīt trūkums... nav daiļrunības... Orators – profesionālis pateiks

visu, ko būtu teicis es. VEČIŅA - Vai tiešām tieši šovakar? Bet tu visus ielūdzi? Slavenos? Galvenos?

Vadošos? Radošos?

VEČUKS - Visus. Vadošos, radošos. (Pauze) VEČIŅA - Apsargus? Kapusargus? Prezidentus? Muzikantus? Delegātus?

Spekulantus? Klibiķus? Sliņķus?

8

VEČUKS - Solījās būt visi - velosipēdisti, kubisti, lingvinisti, alpīnisti, visi, kuri kaut ko saprot vai kaut ko prot.

VEČIŅA - Bet kapitālisti?

VEČUKS - Pat akvalangisti.

VEČIŅA - Proletariāts? Sekretariāts? Armijnieki? Laucinieki? Revolucionāri? Reakcionāri? Inteliģenti? Monumenti? Psihiatri? Un viņu klienti?

VEČUKS - Visi, visi kā viens, tādēļ, ka tie visi kaut ko prot, vai kaut ko saprot.

VEČIŅA - Tu, mīļumiņ, nedusmo, es tev nevis vienkārši piesienos, bet baidos, lai tik tu kādu neaizmirsti, visi ģēniji ir izklaidīgi. Bet šīsdienas sapulce ir ļoti svarīga. Tajā ir jāpiedalās visiem. Viņi atnāks? Viņi tev apsolīja?

VEČUKS - Labāk dzertu tu savu tēju, Semiramīda. (Pauze) VEČIŅA - Bet Romas pāvests? Bet pāvs? Bet vestes?

VEČUKS - Stāvi pie restes! Visus pasaucu. (Klusums) Viņi uzzinās šo Vēsti. Visu dzīvi es esmu jutis, ka smoku nost, beidzot viņi uzzinās, pateicoties tev, pateicoties oratoram - jūs vienīgie mani sapratāt.

VEČIŅA - Es tā lepojos ar tevi...

VEČUKS - Drīz sāks vākties viesi.

VEČIŅA - Vai tiešām? Vai tiešam visi šodien atbrauks pie mums? Un tu vairāk neraudāsi? Viesi kļūs par tavu tēvu un māti? (Pauze) Tas pūlis mums var nepatikt, paklausies, bet vai nevar to atlikt?

VEČUKS - (Uztraukumā vecīgi, vai varbūt, kā zīdainis tipina ap sievu. Viņš var

paspert vienu, divus soļus pie vienām durvīm, tad atgriezties un atkal iet pa apli.) Kā atlikt? Ar ko nepatikt?

VEČIŅA - Tev taču ir iesnas.

VEČUKS - Ko nu lai dara?

VEČIŅA - Pa telefonu visiem jāpazvana. Ielūgsim visus citu dienu.

VEČUKS - Mans Dievs! Tas nav iespējams. Pārāk vēlu, viņi jau ir izbraukuši.

9

VEČIŅA - Cik tu gan esi neapdomīgs.

(Dzirdama ūdens šļakstoņa, tuvojas laiva) VEČUKS - Liekas, jau piebrauc. (Ūdens šļakstoņa skaļāka) ...Tā arī ir, atbrauca!..

(Večiņa pieceļas, pieklibodama, šļūcošiem soļiem iet pa skatuvi)

VEČIŅA - Varbūt tas ir orators?

VEČUKS - Nē, viņš atbrauks vēlāk, tas ir kāds cits. (Zvans) Oh!

VEČIŅA - Ah!

(Satrauktie večuki šļūkā pie nišas labajām durvīm. Pa ceļam tie sarunājas.)

VEČUKS - Ejam taču...

VEČIŅA - Pagaidi, es neesmu saķemmējusies... (Šļūkādama tā pieglauž matus, sarausta svārkus, uzrausta biezās sarkanās zeķes)

VEČUKS - Būtu sakārtojusies laicīgi, zināji taču par mūsu sapulci.

VEČIŅA - Nu re, nipārģērbos... kā tā kleita saburzījusies...

VEČUKS - Jā-ā, nekaitētu pagludināt... bet, vajadzēja to savlaicīgi zināt. Neliec cilvēkiem gaidīt. (Večuks pa priekšu, rūcošā Večiņa aiz tā, pazūd nišā, kādu brīdi nav redzami, dzirdams, ka atveras durvis, kāds ienāk, un durvis atkal aizveras.)

VEČUKA balss - Esiet sveicināta, kundze. Laipni lūdzam. Prieks jūs redzēt.

Iepazīstieties, mana sieva.

VEČIŅAS balss - Sveicināta, kundze, ļoti priecājos iepazīties, uzmanīgāk, nesaspiediet cepurīti, izvelciet saspraudīti, būs daudz ērtāk. Nē, nē, neviens neuzdrīkstēsies tai uzsēsties.

VEČUKA balss - Atļaujiet jūsu apmetni, es to pakāršu. Ne, nē, šeit tas nenosmērēsies.

VEČIŅAS balss - Brīnišķīgs kostīms!.. Un svītraina blūzīte!.. Pie tējas būs torte un cepumi... Tievējat? Nu jums ir apskaužama figūra! Nolieciet, lūdzu, savu lietussargu!

VEČUKA balss - Lūdzu, nāciet tālāk.

10

VEČUKS - (Ar muguru pret publiku) Es esmu tikai pieticīgs kalpotājs... (Večuks un Večiņa vienlaicīgi pagriežas un nedaudz atkāpjas, palaižot neredzamo viešņu. Viņi dodas uz avanscēnu, runājoties ar neredzamo dāmu, kura iet starp viņiem)

VEČUKS - (Dāmai) Ceru, ka atkļuvāt šurp bez starpgadījumiem?

VEČIŅA - (Dāmai) Jūs neesat ļoti nogurusi? Nu, protams, nedaudz...

VEČUKS - (Dāmai) Uz ūdens...

VEČIŅA - (Dāmai) Jūs esat tik laipna...

VEČUKS - (Dāmai) Tūlīt atnesīšu jums krēslu. (Iet pa kreisi un pazūd durvīs Nr. 6)

VEČIŅA - (Dāmai) Piesēdiet pagaidām šeit. (Viņa norāda uz vienu no abiem krēsliem, pati sēstas uz otra pa labi no neredzamās dāmas) Karsts, vai ne? (Uzsmaida dāmai) Kāds jauks vēdeklis. Mans vīrs... (Večuks atgriežas, velkot krēslu no durvīm Nr. 7) uzdāvināja man tieši tādu pašu... pirms septiņdesmit trīs gadiem... Vēl līdz pat šai dienai tas ir vesels. (Večuks liek krēslu kreisajā pusē neredzamajai dāmai) Tā bija viņa dāvana dzimšanas dienā!..

(Večuks apsēstas uz atnestā krēsla, dāma sēž starp abiem večukiem. Večuks pagriezies ar seju pret to smaida, saberzē rokas, pamāj ar galvu, uzmanīgi klausoties viņā. Tikpat ieinteresēti dāmā klausās Večiņa) VEČUKS - Dzīve nekad nav palētinājusies, kundze.

VEČIŅA - (Dāmai) Jā, jā, tā tas arī ir, kundze. (Klausās dāmā) Jā, jā, jums taisnība. Bet ar laiku tas izmainīsies... (Citā tonī) Mans vīrs, iespējams, pats ar to nodarbosies... Viņš jums izstāstīs...

VEČUKS - (Večiņai) Tsss, Semiramīda, vēl nav laiks. (Dāmai) Piedodiet, kundze, ka mēs uzjundījām jūsu ziņkāri. (Uzklausa dāmas prasību) Nē, nē, nemaz nelūdziet, kundze...

(Večuki smaida, pat smejas, redzams, ka viņiem ļoti iepatikās dāmas stāstītais. Sarunā pauze, večuku sejas kļūst bezkaislīgas)

VEČUKS - (Dāmai) Jums ir pilnīga taisnība...

VEČIŅA - Jā, jā, jā... 0, nē...

11

VEČUKS - (Dāmai) Jā, jā... nebūt nē...

VEČIŅA - Ja? Padomā tik.

VEČUKS - (Smejoties) Nevar būt...

VEČIŅA - (Smejoties) Nu, ziniet... (Večukam) Viņa ir burvīga!

VEČUKS - (Večiņai) Tevi ir savaldzinājusi mūsu viešņa? (Dāmai) Bravo, kundze!

VEČIŅA - (Dāmai) Jūs nepavisam neesat tāda kā mūsdienu jaunatne.

VEČUKS - (Viņš krekšķinādams pieliecas, lai paceltu kādu neredzamās viešņas nokritušu lietu) Nē, nē, neapgrūtiniet sevi... es tūlīt pacelšu... jūs tomēr esat izveicīgāka par mani. (Ar grūtībām atliecas)

VEČIŅA - (Večukam) Gadi paliek gadi.

VEČUKS - (Dāmai) Jā, vecam bukam stīvi ragi, palieciet jūs vienmēr jauniņa.

VEČIŅA - (Dāmai) Viņš tiešām jums to novēl, viņš ir tik dāsns. (Večukam) Mīļumiņš!

(Ilgstoša pauze. Večuki puspagriezienā pret zāli laipni smaidot, skatās uz dāmu, tad pagriežas pret publiku, tad atkal skatās uz dāmu, ar smaidiem atbild uz viņas smaidiem, tad atbild uz viņas jautājumiem)

VEČIŅA - Cik mīļi, ka jūs interesējaties par mums.

VEČUKS - Mēs dzīvojam tik noslēgti.

VEČIŅA - Mans vīrs mīl vientulību, bet viņš nebūt nav mizantrops. VEČUKS - Ir radio, sēžu makšķerēju zivtiņas, mums ir tik lieliska piestātne.

VEČIŅA - Svētdienās piestāj divas laivas no rīta un viena vakarā, nemaz jau nerunājot par personīgajam laivām.

VEČUKS - (Dāmai) Labā laikā ir redzams Mēness.

VEČIŅA - (Dāmai) Viņš taču vēl joprojām pilda savus kāpņu maršala pienākumus... strādā... viņa vecumā jau nu varētu arī atpūsties.

VEČUKS - (Dāmai) Kapā atpūtīšos.

12

VEČIŅA - (Večukam) Nerunā tā, mīļumiņ... (Dāmai) Vēl pirms desmit gadiem mūs apciemoja radinieki, daudz gan viņu vairs nav palicis, vīra draugi...

VEČUKS - (Dāmai) Ziemā laba grāmata, silts radiators, atmiņas par nodzīvoto

dzīvi...

VEČIŅA - (Dāmai) Kautrīgs, bet cienīgs... Divas stundas dienā mans vīrs velta savai Misijai. (Zvans pie durvīm. Dažas sekundes pirms tam bija dzirdama airu sacelta ūdens šļakstoņa.) (Večukam) Viesis. Atver ātrāk.

VEČUKS - (Dāmai) Piedodiet, kundze. Uz vienu mirklīti. (Večiņai) Nes veikli krēslus.

VEČIŅA – (Dāmai) Es uz mazu brītiņu jūs atstāšu, dārgā.

(Pie durvīm ļoti uzstājīgi zvana)

VEČUKS - (Viņš ir ļoti kusls, tik tikko velkas steidzoties pie nišas labajām durvīm. Večiņa pieklibojot steidzas pie nišas kreisajām durvīm) Viesis, noteikti, ir ļoti cienījams. (Večuks steidzas, atver durvis Nr. 2, ierodas neredzams pulkvedis, tālumā var ieskanēties taure - maršs "Esi sveiks, pulkvedi". Večuks atvēris durvis un ieraudzījis pulkvedi sastingst miera stājā.) Oh, pulkveža kungs! (Večuka roka stiepjas pie galvas sveicienam, bet tā arī sastingst pusceļā) Labvakar, pulkveža kungs! Kāds gods man... es negaidīju... lai gan... tomēr... vārdu sakot, es milzīgi lepojos, ka manā pieticīgajā mājoklī redzu neatkārtojamu varoni... (Paspiež neredzamā roku, ceremoniāli noliecas, tad iztaisnojas.) Tomēr es piezīmēšu bez liekulīgas kautrības, ka šī goda necienīgs es nejūtos. Lepojos - jā, bet necienīgs - nē!..

(No labās puses durvīm parādās Večiņa, velkot krēslu) VEČIŅA - O! Kāds mundieris! Kādi skaisti ordeņi! Kas viņš ir, mīļumiņ? VEČUKS - (Večiņai) Vai tad neredzi? Tas taču ir pulkvedis.

VEČIŅA - (Večukam) Vai tiešam?

VEČUKS - (Večiņai) Pārskaiti uzšuves. (Pulkvedim) Semiramīda, mana sieva. (Večiņai) Panāc tuvāk, es gribu pulkvedi iepazīstināt ar tevi.

(Večiņa panāk, ar vienu roku velkot krēslu, taisa reveransu, neatlaižot krēslu)

VEČUKS - (Pulkvedim) Mana dzīves biedre. (Večiņai) Pulkveža kungs.

13

VEČIŅA - Ļoti patīkami, pulkveža kungs. Laipni lūdzam. Jūs taču ar vīru esat kolēģi, viņš man ir maršals...

VEČUKS - (Neapmierināti) Kāpņu, tikai kāpņu...

VEČIŅA - (Neredzamais pulkvedis skūpsta viņas roku, tas redzams no tā, kā viņas roka paceļas, no satraukuma viņai izkrīt krēsls) Kāds galants. Uz reizi redzams, ka augsta ranga pilots!.. (Paceļ krēslu, pulkvedim) Šis krēsls - jums.

(Visi dodas uz avanscēnas pusi, Večiņa velk krēslu)

VEČUKS - (Pulkvedim) Jā, mums jau ir viesis. Šodien pie mums būs daudz viesu.

(Večiņa liek krēslu labajā pusē) VEČIŅA - (Pulkvedim) Sēdieties, es jūs lūdzu.

(Večuks iepazīstina neredzamos viesus)

VEČUKS - Jaunā dāma, mūsu ģimenes draugs.

VEČIŅA - Ļoti tuvs draugs.

VEČUKS - (Ar tādiem pašiem žestiem) Pulkveža kungs, izcils karavīrs.

VEČIŅA - (Rādot uz krēslu ko tikko atnesusi) Sēdieties, lūdzu, uz šī krēsla.

VEČUKS - (Večiņai) Tad nē, tu taču redzi, ka pulkveža kungs grib sēsties līdzās dāmai!.. (Neredzamais pulkvedis sēstas uz trešā krēsla pa kreisi. Neredzamā dāma sēž uz otrā; norisinās nedzirdama saruna starp viesiem, sēdošiem blakus; Večuki paliek stāvot aiz saviem krēsliem abas pusēs viesiem; Večuks pa kreisi no dāmas, Večiņa pa labi no pulkveža.)

VEČIŅA - (Klausoties sarunā) 0-o-o, nu tas jau ir pārāk!

VEČUKS - Tiešām.

(Večuki rāda viens otram zīmes virs viesu galvām, visu viņu sarunas laiku, un šī saruna ievirzās večukiem ļoti nepatīkamā gultnē) VEČUKS - (Asi) Jā, pulkvedi, viņu vēl nav, bet tie tūlīt pat būs klāt. Manā vietā

runās orators, viņš paskaidros manas Misijas būtību... Paklausieties taču, pulkvedi, šī dāma ir mūsu draugs un viņai ir vīrs...

14

VEČIŅA - (Večukam) Kas ir šis kungs?

VEČUKS - (Večiņai) Es jau tev teicu - pulkvedis.

(Neredzami notiek kaut kas nepiedienīgs)

VEČIŅA - (Večukam) Tā jau es domāju!

VEČUKS - Bet kāpēc tad jautāji?

VEČIŅA - Lai pārliecinātos. Pulkvedi, nemetiet izsmēķus uz grīdas!

VEČUKS - (Pulkvedim) Pulkveža kungs, klau, pulkveža kungs, es kaut kā esmu piemirsis - pēdējo karu jūs uzvarējāt vai zaudējāt?

VEČIŅA - (Dāmai) Manu mīļumiņ, neatļaujiet taču viņam to!

VEČUKS - Nu paskatieties uz mani, pulkveža kungs, vai es neesmu brašs karavīrs? Reiz kaujā...

VEČIŅA - Viņš pārkāpa visas pieklājības robežas. (Velk pulkvedi aiz neredzamās piedurknes) Kur tas dzirdēts! Neļaujiet viņam tā uzvesties, mīļumiņ.

VEČUKS - (Steidzīgi stāsta) Es viens pats noliku viņus tieši divsimt deviņus, mēs viņus saucām par mušām, tādēļ, ka to bija čum un mudž, un pārāk augstu lēkāja. Pulkvedi, klau, pulkvedi, es gan viņus... ar manu temperamentu... Nu savaldiet savu temperamentu, pulkvedi, es jūs lūdzu, nevajag....

VEČIŅA - Mans vīrs nekad nemelo. Protams, mēs esam gados, bet tas nenozīmē,

ka mūs nav jāciena. VEČUKS - (Pulkvedim ar dusmām) Varoņi mēdz būt pieklājīgi, ja viņi ir

pilnvērtīgi varoņi!

VEČIŅA - (Pulkvedim) Es pazīstu jūs tik daudzus gadus. Kas to varēja iedomāties, ka jūs...

(Skaļa ūdens šļakstoņa)

VEČIŅA - (Dāmai) Kas gan varēja paredzēt, ka viņš... Cienījamā ģimenē, pie cienījamiem cilvēkiem...

VEČUKS - (Trīcošā balsī) Es kaut tūlīt esmu gatavs cīņai. (Zvans) Piedodiet, es

15

atvēršu durvis. (Klūpot apgāž krēslu ar dāmu) Dieva dēļ, piedodiet!..

VEČIŅA - (Metas palīdzēt) Nesasitāties? (Večuks un Večiņa palīdz dāmai piecelties) Nedaudz nosmērējāties, pie mums ir putekļains. (Palīdz dāmai notraukt putekļus)

(Zvans)

VEČUKS - Atvainojiet mani, večuku. (Večiņai) Atnes vēl vienu krēslu.

VEČIŅA - (Neredzamajiem) Atvainojiet, mēs tūlīt pat atgriezīsimies.

(Večuks dodas uz durvīm Nr. 3. Večiņa pazūd durvīs Nr. 5 un parādīsies ar krēslu durvīs Nr. 8)

VEČUKS - Viņam gribējās mani sadusmot un es gandrīz sadusmojos. (Atver durvis) Kundze! Jūs?! Acīm savam neticu! Un tomēr... tomēr... negaidī-ju, nē, negaidīju, bet cerēju, visu mūžu sapņoju par to, kuru visi sauca par "skaistuli"! Un šis ir jūsu vīrs? No grēkiem tīrs... Jūs joprojām tā pati! Nē, izmainījusies - deguns izstiepies, sagriezies, uzreiz gan nepamanīt, bet kad ieskaties - sametas skumji: garš, jo garš... Nu ko tur lai dara, jūs jau ne tīšām. Bet kā gan tas notika? Palēnītiņām... Nabaga mazītiņā! Bet jūs, draudziņ? Jūs taču neļaunosieties ja saukšu jūs par draugu? Mēs jau no bērnības esam pazīstami ar jūsu acuraugu, viņa bija tieši - tieši tāda pati, tikai deguns bij' cits.... Es jūs sveicu no sirds, uzreiz var manīt, ka jūs ļoti mīlat paši sevi arī. (Pa durvīm Nr. 8 iznāk Večiņa ar krēslu) Semiramīda, mums ir divi viesi, ir vajadzīgs vēl viens krēsls. (Večiņa liek krēslu aiz četriem iepriekšējiem, aiziet durvīs Nr. 8 un atgriezīsies pa durvīm Nr. 5, tajā brīdī kad Večuks ar viesiem nonāks avanscenā, krēslu tā pieliks pie agrāk atnestajiem.) Ejam, ejam, es jūs iepazīstināšu ar mūsu viesiem. Madam... trūkst vārdu, skaistule, skaistule, tā jūs arī sauca - skaistule... Salīkusi? Jā, protams, kungs, un tomēr, vēl joprojām lieliska. Brilles? Bet toties, cik izteiksmīgas acu zīles! Nu un kas, ka sirmums, es esmu pārliecināts, ka zem tā ir melnums un spriganums... Sēdieties... Kas tas ir, kungs, dāvana manai sievai? (Večiņai, kura pienāk velkot krēslu) Semiramīda, tu redzi, viņa ir brīnišķīga, brīnišķīga... (Pulkvedim un dāmai) Jaunā skaistule, piedodiet, skaistules kundze, nekā smieklīga es neredzu, iepazīstieties ar viņas vīru... (Večiņai) Es tev stāstīju par savu bērnības dienu draudzeni, šis ir viņas vīrs, iepazīsties. (Atkal pulkvedim un dāmai) Viņas vīrs...

VEČIŅA - (Sēstas) Cik iespaidīgs. Liela auguma, cienīgs. Ļoti priecājos, kundze. Kungs, ļoti priecājos. (Norada uz diviem iepriekšējiem) Mūsu draugi...

16

VEČUKS – (Večiņai) Mūsu draugs sniedz tev dāvanu.

(Večiņa ņem dāvanu)

VEČIŅA - Kas tas ir, kungs? Puķe? Pelnu trauks? Plezna?

VEČUKS - (Večiņai) Nē taču, tā ir glezna.

VEČIŅA - Un cik grezna! Paldies, kungs... (Dāmai) Paskatieties, dārgā. VEČUKS - (Pulkvedim) Paskatieties, dārgais.

VEČIŅA - (Skaistules vīram) Ak, doktor, es esmu slima, dienā mugura tirpst kājas ļimst, kolikas moka, neklausa roka, vēders kā no koka, palīdziet man, doktor.

VEČUKS - (Večiņai) Viņš nav vis doktors, bet gan diktors.

VEČIŅA - (Pirmajai dāmai) Ja esat to apskatījusi, varat to pakārt. (Večukam) Lai arī ne doktors, bet diktors, vienalga viņš ir jauks. (Diktoram) Neuzskatiet to par komplimentu.

(Večuki stāv aiz krēsliem, gandrīz pieskardamies viens otram ar mugurām, Večuks runā ar skaistuli, Večiņa ar tās vīru, reizēm tie pagriež galvas un runā ar pulkvedi un pirmo dāmu.)

VEČUKS - (Skaistulei) Es esmu tik satraukts. Un uztraukts! Jūs ne drusku neesat izmainījusies, tā saglabājusies, ka pat nepazīt... jūs esat savādāka, jūs man kļuvusi tuvāka... Es jūs mīlēju, es jūs mīlu...

VEČIŅA - (Diktoram) O-o, kungs! Ak, kungs!

VEČUKS - (Pulkvedim) Tur es jums pilnīgi piekrītu.

VEČIŅA - (Diktoram) Tiešām, kungs, kā tad... tiešām... (Dāmai) Paldies, ka gleznu novietojāt, piedodiet, ka patraucējām.

(Ar katru klāt nākošo viesi gaisma kļūs spilgtāka) VEČUKS - (Skaistulei, žēli) Bet kur gan ir aizpērnais sniegs?

VEČIŅA - (Diktoram) Oh, kungs, kungs, ak, kungs, kungs...

VEČUKS - (Skaistulei, rādot uz pirmo dāmu) Mūsu jauniņā paziņa... jauniņa, jauniņa...

17

VEČIŅA - (Diktoram, rādot uz pulkvedi) Jā, kavalērijas pulkvedis, vīra kolēģis, bet pakāpi zemāks, mans vīrs ir maršals.

VEČUKS - (Skaistulei) Nē, jūsu austiņas nebija tik smailas!.. Jūs taču atceraties, manu jaukumiņ?

VEČIŅA - (Diktoram, pārspīlēti atraisīti; visa sekojošā aina ir kā groteska: večiņa uzrauj uz augšu svārkus, rāda cauru apakšveļu, rāda kājas raupjās sarkanās zeķēs, atsedz sažuvušās krūtis, atmet galvu un kaislīgi elš, izspīlē vēderu, iepleš kājas, ķiķina kā ielene, viņas spēle krasi atšķiras no iepriekšējās un tās, kas sekos, atklājot viņā to, kas parasti tiek dziļi - dziļi slēpts, šī groteska beigsies strauji un negaidīti) Es jau esmu pāraugusi šo vecumu... Tiešām jūs domājat?..

VEČUKS - (Skaistulei, sakāpināti romantiski) Mūsu bērnībā tālā, plūda Mēness gaisma bālā, būtu mēs toreiz uzdrīkstējuši, uz mūžu būtu bērnībā palikuši... Jūs gribat atgriezt pagājušo? Vai gan to var? Vai var? Nē, droši vien... Laiks aizdārdējis kā vilciens, sejā sagūlušas grumbas... Vai tiešām jūs domājāt, ka plastiskā operācija spēj veikt brīnumu? (Pulkvedim) Es esmu kareivis, jūs arī, bet kareivji nenoveco, maršali ir nemirstīgi, kā dievi... (Skaistulei) Tā tam vajadzētu būt, bet - diemžēl! – viss zudis, viss pazudis, bet varējām arī mēs būt laimīgi, jā, laimīgi, ļoti laimīgi, un ja nu arī zem sniega aug ziedi?

VEČIŅA - Viltvārdis! Riebīgais resgalis! Ha-ha! Es liekos jums jaunāka? Jūs esat

nekauņa, bet briesmīgi jauks!

VEČUKS - (Skaistulei) Esiet mana Izolde, bet es būšu jūsu Tristans. Skaistumu saglabā sirds. Vai nav tiesa? Mēs ar jums varējām būt laimīgi skaisti, nemirstīgi... nemirstīgi... Kas gan mums pietrūka? Vēlmes vai uzdrīkstēšanās? Un palikām mēs bez nekā, bez nekā...

VEČIŅA - Ai, nē! No jums man skudriņas skrien pār kauliem! Ko? Jums arī skudriņas? Tad jūs esat kutelīgs vai kutinātājs? Nē taču, man, tiešām kauns. (Ķiķina) Var redzēt apakšsvārkus. Un vai jums tie patīk? Ak, šie ir labāki?

VEČUKS - Kāpņu maršala nožēlojams maršs.

VEČIŅA - (Pagriežas pret pirmo dāmu) 0-o, mazulīt! To pagatavot ir vieglāk par vieglu, dodiet bullītim sieniņu, tad izslauciet pieniņu, ņemiet drusku pīļu kuņģu akmeņu un klāt vēl karotīti piparu. (Diktoram) Kādi uzmācīgi pirksti... to-omēr-r-r... Ho-ho-ho!..

18

VEČUKS - (Skaistulei) Uzticīgākā no sievām, Semiramīda, aizstāja man māti. (Pulkvedim) Es jau ne reizi vien jums esmu teicis, ka patiesību rod tur, kur tā slikti piesieta. (Atkal pagriežas pret skaistuli)

VEČIŅA - (Diktoram) Un jūs nopietni domājiet, ka bērnus var dabūt jebkurā

vecumā? Bet cik vecus bērniņus?

VEČUKS - (Skaistulei) Es glābu sevi pats - pašanalīze, pašdisciplīna, pašizglītība, pašpilnveide...

VEČIŅA - (Diktoram) Es vēl nekad neesmu savu maršalu pievīlusi... uzmanīgāk, es gandrīz nokritu... Es vienmēr esmu bijusi viņam māmiņa! (Raud) Vec vec (Atgrūž diktoru) vecmāmiņa. Ai-ai-ai! Manī kliedz sirdsapziņa! Šis ābolītis sen jau ir norauts. Meklējiet sev citu dārzu. Negribu vairs plūkt ikdienības rozes...

VEČUKS - (Skaistulei) Visaugstākās nodarbes - mana Misija...

(Večuki pieved diktoru un skaistuli pie pārējiem viesiem un nosēdina tiem blakus)

VEČUKS un VEČIŅA - Sēdieties, sēdieties.

(Večuki sēstas, viņš pa kreisi, viņa pa labi, starp tiem paliek četri tukši krēsli. Seko ilga mēma pauze ar retiem "jā, jā" un "nē, nē", kas skan ļoti ritmiski, sākumā kā rečetatīvs, tad arvien ātrāk un ātrāk, ritmā šūpojot galvas večuki klausās savos viesos.)

VEČIŅA – (Diktoram) Bija mums dēliņš... nē, viņš ir dzīvs un vesels... viņš aizgāja no mājām... banāls notikums... skumjš notikums... pameta savus vecākus... sirds gan viņam laba... sen tas bija, sen... es viņu tā mīlēju... ņēma un aizcirta durvis... turēju ar spēku... pieaudzis cilvēks, septiņi gadi... kliedzu nopakaļ: "Dēliņ, dēliņ!"... Aizgāja un nav...

VEČUKS - Žēl, bet nē... bērnu mums nav bijis... Man ļoti gribējās dēlu... Un sievai arī. Ko tik' mēs nedarījām. Nabaga Semiramīda, viņa būtu bijusi tik lieliska māte... Bet varbūt, ka tā arī ir labāk. Pats es biju slikts dēls. Tagad, protams, es to nožēloju, vainas sajūta, sirdsapziņas pārmetumi, tikai tas mums ir palicis...

VEČIŅA - Dienu no dienas tas šņukst un pukst: "Jūs nobeidzat putniņus! Kādēļ nobeidzat putniņus?" Bet mēs tos neesam pat redzējuši, mēs pat mušai neesam pāri nodarījuši. Bet viņš, viss asarās, izkritās miesās, tikko gribi to mierināt, kliedz tas: "Jūs melojat! Jūs melojat! Jūs nobeidzat putniņus, tītariņus un strazdiņus!" Un draud ar dūrīti - mazu jo mazu: "Jūs man melojāt, - saka, - mānījāt, - saka, - ielas pilnas ar mirušiem

19

putniņiem, tītariņiem aptītiem ar kabatlakatiņiem. Visur dzirdami žēli auri. Bende ir nogalinājis Sauli." - "Ko tu, dēls, paveries laukā, diena jauku jaukā." - "Jūs tikai melojat, - kliedz, - es jūs dievināju, - kliedz, - es domāju, ka jūs esat lādzīgi... Uz ielām miruši putni, tukši tiem acu dobumi. Viss jūsos ir ļauns! Man par jums ir kauns!" Es nometos viņa priekšā ceļos. Tēvs izplūda asarās. Bet viņš aizbēga. Vēl līdz šim brīdim tā kliedziens skan ausīs: "Jūs esat atbildīgi par visu!" Bet ko nozīmē - atbildīgs?

VEČUKS - Savu māti es pametu, nomira viņa pie žoga, žēls sauciens un pastiepta roka: "Dēls, dēliņ mans, neatstāj mani vienu, pasēdi, es drīz... mana stunda ir situsi"... Bet es nevarēju... Nevarēju un nepagaidīju, tādēļ, ka uz balli steidzu. Apsolīju atgriezties... ne pa jokam... pametu viņu piespiedušos žogam... Bet kad atgriezos, - viņa jau kapā, labi ļaudis to apraka. Es zemi nagiem kārpīju, raudāju, kaucu, māti atpakaļ saucu. Bērni vienmēr ir cietsirdīgi, vecāki vientulīgi, viņus, nabadziņus, bērni nemīl, un ar šo nemīlu samin... Par ko viņus tā soda? Briesmīgi ir mirt pie žoga...

VEČIŅA - Viņš kliedza: "Es negribu acīs jūs redzēt!"

VEČUKS - Neērta dzīve ir bendēm.

VEČIŅA - Vīra klātbūtnē par dēlu ne vārda, vīrs man ir kaluma citāda, viņš bija vecāku laime un prieks, izdzisa viņi kad pulkstenis nosita "viens", kad viņš no tiem atvadījās tēvs to svētīja: "Tu biji mums paraugdēliņš, lai klāt tev vienmēr stāv Dieviņš!"

VEČUKS - Tā arī redzu, guļ pie žoga, rokā kreimenes un kliedz: "Neaizmirsti mani, neaizmirsti!" Raud un sauc, tāpat kā bērnība sauca: "Zaķēn! Nepamet mani šeit vienu!"

VEČIŅA - (Diktoram) Viņš mums nemaz neraksta, tikai šad tad no malas padzirdam, kāds viņu redzējis tur, kāds te... viņš ir dzīvs un vesels... Viņam jau ir pašam savi bērni..

VEČUKS - (Skaistulei) Kad es atgriezos, viņa jau sen kā bija paglabāta. (Dāmai) Jā, jā, kundze, mūsu mājā ir kinoteātris, restorāns, vannas...

VEČIŅA - (Pulkvedim) Protams, pulkvedi, viss tikai no tā, ka...

VEČUKS - Būtībā tā tas arī ir.

(Nesaistīti saistīta saruna, juku jukām)

20

VEČIŅA - Citādi...

VEČUKS - Tātad nevis es... Un tā...

VEČIŅA - Vārdu sakot...

VEČUKS - Viņu un mūsu...

VEČIŅA - Tam...

VEČUKS - Viņiem...

VEČIŅA - Vai viņai?

VEČUKS - Viņiem...

VEČIŅA - Uz deguniem... Nu un...

VEČUKS - To nav...

VEČIŅA - Kāpēc?

VEČUKS - Jā.

VEČIŅA - Es...

VEČUKS - Vispār...

VEČIŅA - Īsāk...

VEČUKS - (Dāmai) Ko jūs teicāt, kundze?

(Dažas minūtes večuki nekustīgi sēž. Zvans)

VEČUKS - (Satraukts un viņa satraukums aug) Viesi! Pie mums atkal viesi!

VEČIŅA - Tāpēc man likās, ka es dzirdu airu saceltu šļakstoņu.

VEČUKS - Iešu atvērt. Bet tu atnes krēslus. Atvainojiet, dāmas un kungi...

(Večuks dodas pie durvīm Nr. 7)

VEČIŅA - (Sēdošajiem viesiem) Piecelieties, lūdzu, uz brīdi. Drīz ieradīsies orators. Jāsagatavo zāle, būs lekcija. (Večiņa izvieto krēslus ar atzveltnēm pret zāli) Palīdziet man, jā, jā, pateicos.

21

VEČUKS - (Atver durvis Nr. 7) Labvakar, mīļās dāmas, labvakar, kungi, laipni lūdzam.

(Daži viesi ir ļoti liela auguma, sveicinoties Večuks paceļas pirkstgalos. Večiņa izvietojusi krēslus dodas pie Večuka.) VEČUKS - (Iepazīstina) Mana sieva... kungs... mana sieva... kundze... kundze...

mana sieva...

VEČIŅA - Kas tie par cilvēkiem, mīļumiņ?

VEČUKS - (Večiņai) Ej un atnes vēl krēslus, mīļumiņ.

VEČIŅA - Es taču nevaru visu uzreiz darīt.

(Purpinot iziet pa durvīm Nr. 6, parādīsies durvīs Nr. 7, večuks ar viesiem dodas uz avanscēnu)

VEČUKS - Uzmanīgāk, nenometiet, jūsu kinokamera... (Iepazīstina) Pulkvedis... Dāma... Madam Skaistule... Diktors... Žurnālisti, viņi arī grib paklausīties oratorā, viņam kuru katru brīdi jābūt klāt. Pacietieties vēl drusku - drusku... Pagaidām parunājieties... (Večiņa parādās durvīs Nr. 7, velkot divus krēslus) Pasteidzies ar krēsliem, viena vēl pietrūkst.

(Večiņa purpinot dodas pēc krēsla, pazūd durvīs Nr. 3 parādīsies durvīs Nr. 8)

VEČIŅA - Nu un labi... ko varu, to daru, es taču neesmu mašīna. Interesanti kas tie ir par cilvēkiem? (Iziet)

VEČUKS - Sēdieties, sēdieties kungi ar kungiem, dāmas ar dāmām vai kā gribat - rindās... Mīkstāku krēslu mums nav... Piedodiet, bet tas ir stulbi... Vispār, ņemiet, lūk, šo. Kādi gan vēl saiņi? Piezvaniet Monikai viņa ir pie Maio... Klodam ir brīnišķīga veļa... Radio nav. Ņemiet avīzi... atkarīgs no iekšējām īpatnībām; atceros, vienā pārraidē... galvenais - es, bez palīgiem; sabiedrībā galvenais ir ekonomija, nevajag interviju, es jūs lūdzu, ne tagad... pēc tam redzēs, pienāks brīdis... krēslu jums atnesīs...kur gan viņa iestrēgusi? (Večiņa parādās durvīs Nr. 8 ar krēslu) Veiklāk, Semiramīda...

VEČIŅA - Daru ko varu. Bet kas vēl pie mums ir atnācis?

VEČUKS - Es visu pēc tam tev paskaidrošu.

VEČIŅA - Un kas viņa ir? Lūk, šī, mīļumiņ?

22

VEČUKS - Neuztraucies... (Pulkvedim) Pulkveža kungs, žurnālistika ir radniecīga kara mākslai. (Večiņai) Pievērs uzmanību mūsu dāmām, dārgā... (Zvans. Večuks steidzas pie durvīm Nr. 8) Brīdi uzgaidiet. (Večiņai) Krēslus!..

VEČIŅA - Dāmas, kungi, es lūdzu mani atvainot.

(Iziet pa durvīm Nr. 3. Večuks iet atvērt neredzamās durvis Nr.9 nišā, viņš pazūd tanī brīdī kad večiņa parādās durvīs Nr. 3) VEČUKS - (Nav redzams) Lūdzu, lūdzu, lūdzu... (Parādās, vedot aiz sevis pūli

noredzamu viesu un turot uz rokām neredzamu zīdaini) Nopietna lekcija, un te pēkšņi - bērneļi, ka tik negarlaikojas mazuļi. Nedod dievs, mazulis piečurās dāmām brunčus, iebrēksies - nu kā gan tā var? (Pavada viesus uz skatuves vidu, uz kurieni virzas Večiņa ar krēsliem) Iepazīstieties, mana sieva. Bet šie ir viņu bērneļi, Semiramīda.

VEČIŅA - Kādi brašuļi! Ļoti jauki, ļoti jauki.

VEČUKS - Šis ir jaunākais.

VEČIŅA - Cik gan viņš ir jauks, jauks, jauks...

VEČUKS - Nepietiek krēslu.

VEČIŅA - Ah – ah – ah. (Aiziet durvīs Nr. 2 un parādīsies durvīs Nr. 3)

VEČUKS - Mazuli sēdiniet klēpī... Dvīņiem uz viena krēsla vietas pietiks. Uzmanīgāk, krēsls šūpojas, krēsli ir mājīpašnieka īpašums. Ja salauzīsiet, piespiedīs maksāt sodu, tāds ļaundabīgs - taisni briesmas! (Večiņa tipina ar krēslu pēdējiem spēkiem) Jūs visus neziniet, pirmo reizi tiekaties, bet daudz dzirdēts. (Večiņai) Semiramīda, palīdzi man viņus sapazīstināt.

VEČIŅA - Bet kas viņi tādi ir? Atļausiet jums stādīt priekšā, iepazīstieties... bet kas viņi ir?

VEČUKS - Atļausiet man stādīt priekšā, iepazīstieties, iepazīstieties, kungs... kundze... kungs... kundze... kungs...

VEČIŅA - (Večukam) Bet tu uzvilki apakšbiksītes? (Viesiem) Kungs... kundze ... kungs... (Zvans)

VEČUKS - Viesi! (Zvans)

23

VEČIŅA - Viesi! (Zvans zvana vēl un vēl. Večiņa un Večuks uztraucas, krēsli pagriezti pret zāli ar atzveltnēm, izvietoti rindās; Večuks slaukot pieri skrien no durvīm pie durvīm izvietojot neredzamos. Večiņa šļūkājot, steidzīgi lavierē starp durvīm nesot krēslus. Uz skatuves daudz neredzamo. Večuki cenšas nevienu neaizskart, uzmanīgi spraucoties starp krēsliem. Kustību var veidot šādi: Večuks durvīs Nr. 4, Večiņa no durvīm Nr. 3, tad durvīs Nr. 2, Večuks atver durvis Nr. 7, Večiņa ieiet pa durvīm Nr. 8, iznāk no durvīm Nr. 6 ar krēsliem, tā viņi apstaigā visu skatuvi)Piedodiet, piedodiet, ak, piedodiet, piedodiet...

VEČUKS - Ienāciet, kungi... lūdzu, mīļās dāmas... Atļausiet...

VEČIŅA - (Ar krēsliem) Ak, viņu ir pārāk daudz... daudz... pārlieku daudz... Ak, ak, ak...

(Arvien skaļāka ūdens šļakstoņa, visi trokšņi dzirdami no aizkulisēm, večuki skrien skriešus, viņš sagaida viesus, viņa stiepj krēslus. Zvani skan nepārtraukti.)

VEČUKS - Šis galds traucē. (Bīda izdomātu galdu, Večiņa palīdz.) Pašauri, - jūs, lūdzu, piedodiet...

VEČIŅA – (Atlaižot iedomu galdu) Tu apakšbiksītes uzvilki? (Zvans) VEČUKS - Kas ļaužu! Ļaužu! Krēslus! Viesi ienāciet, dāmas, kungi! Semiramīda!

Ātrāk! Tev palīdzēs!..

VEČIŅA - Piedodiet!.. Atvainojiet... Labvakar, kundze... kundze... kungs... kungs... krēsli... jā... krēsli...

(Zvani arvien skaļāk un skaļāk, dzirdams kā piebrauc laivas. Večuks arvien biežāk paklūp pret krēsliem steidzoties pie durvīm.)

VEČUKS - Jā, jā, tūlīt... Bet tu savas apakšbiksītes uzvilki? Jā, jā, jā... tūlīt... pacietību... jā, jā, pacietību...

VEČIŅA - Kuras - kuras? Tavas vai manas? Piedodiet, piedodiet...

VEČUKS - Šeit, lūdzu, dāmas - kungi, lūdzu, es lū... atvainojiet... iedodiet... ienāciet... ienāciet... ie... rādīšu... vietas... dārgā... ne šeit, lūdzu... uzmanīgāk... jūs, mana dārgā? (Diezgan ilgs laiks paiet klusējošā kņadā, dzirdami tikai zvani un ūdens šļakstoņa. Sprieguma kulminācija kad atveras un aizveras vienlaicīgi visas durvis ar skaļiem blīkšķiem. Aizvērtas paliek tikai galvenās durvis dziļumā. Večuki metas no durvīm pie durvīm kā uz skrituļslidām. Večuks

24

sagaida viesus; pavada tos divus, trīs soļus, norāda vietu un skrien pie durvīm. Večiņa nes krēslus, abi saskrienas, bet neapstājas. Pēc tam Večuks skatuves dziļumā tikai griežas uz visām pusēm norādot ar rokām kur kuram iet. Rokas kustas ļoti ātri. Večiņa ar krēslu rokās, noliek to, paņem, noliek, paņem, it kā grasoties skriet no durvīm pie durvīm, bet tikai ātri - ātri groza galvu. Abiem večukiem jāuztur temps, radot ātras kustības iespaidu, pie tam gandrīz nemaz neizkustoties no vietas; kustās rokas, korpuss, galva, acis, veidojot, iespējams, nelielus apļus. Maz pamazām temps palēninās: zvani kļūst klusāki, durvis atveras lēnāk, večuki kustas mierīgāk. Tajā brīdī kad durvis pārstāj dauzīties, zvani apklust - jārada iespaids, ka skatuve ir pilna cilvēkiem. Uz skatuves nevajadzētu būt mazāk par 40 krēsliem, var būt arī vairāk. Tos pienes augošā tempā, krēslu pārpilnība simbolizē viesu pārpilnību. Temps un ātrums prasa lai Večiņu spēlētu jauna aktrise. Visa šī aina ir sarežģīts, gandrīz vai, cirkus numurs. Šīs ainas beigās visa skatuve ir nobarikādēta ar krēsliem. Mazajai večuku istabai vajadzētu izskatīties pēc milzīga tempļa. Večiņas replikām, kad tā runā ar Večuku vajag būt te ļoti skaļām, te klusām, žēlām. !!!Večiņa, klusējot, aizelsusies, krītot no kājām, minūti nepārtraukti pienes krēslus. Nepārtraukti jāzvana zvaniem. Večukam avanscēnā jāklanās kā pajaco, jāgroza galva, jātaisa reveransi, klusējot sveicinoties ar viesiem.)Tūlīt es atradīšu jums vietu... pacietieties... Semiramīda, nomierinies...

VEČIŅA - (Plātot rokas) Krēslu vairāk nav, bērniņ. (Tūlīt pat viņa sāk pārdot neredzamas programmiņas.) Programmiņas, programmiņas, kam pro-grammiņas? Pērciet programmiņas!

VEČUKS - Mieru, dāmas – kungi! Tūlīt arī jūsu rinda pienāks... Visam savs laiks, visus nosēdinās.

VEČIŅA – Programmiņas! Kam programmiņas?! Brīdi uzgaidiet, kundze, es nevaru apkalpot visus uzreiz, man nav trīsdesmit rokas, es neesmu govs. Kungs, esiet tik laipns, padodiet programmiņu jūsu blakussēdētājai... pateicos, saņemiet atlikumu...

VEČUKS - Es jau jums teicu - visus izvietos. Neuztraucieties. Nāciet šurp, uzmanīgāk... o, dārgais draugs... dārgie draugi...

VEČIŅA – Programmiņas... miņas... miņas ...

VEČUKS - Jā, mans dārgais, protams, šeit pārdod programmiņas, neviens darbs nav nicināms... lūk, viņa, redziet? Jūsu vieta ir otrā rindā pa kreisi... nē, drusku pa labi...lūk, tur!

VEČIŅA - Miņas... miņas... Programmiņas!..

25

VEČUKS - Ko es vēl jūsu labā varētu darīt? Es jau tā daru visu ko varu! (Citiem) Saspiedieties ciešāk, lūdzu... lūk, arī vietiņa, kundze, tā ir jūsu... sēdieties. (Večuks uzkāpj uz estrādes, negribot aizskarot apkārtējos, izspraucas cauri pūlim.) Dāmas - kungi, pieņemiet godbijīgāko atvainošanos, bet sēdvietu vairāk nav.

VEČIŅA - (No pretējās puses, pie durvīm Nr. 3 pie loga) Pērciet programmiņas! Kam programmiņas? Šokolāde, karameles, ledenes! (Pūļa spaidīta, Večiņa izsvaida programmas un konfektes virs neredzamo galvām.) Ņemiet, ķeriet...

VEČUKS – (Stāv uz estrādes, viņš ir ļoti satraukts, viņu grūsta, viņš nokāpj lejā, uzkāpj, nokāpj, grūsta kādu un no kāda saņem grūdienus.) Piedodiet, tūkstoškārt atvainojos... lūdzu, esiet uzmanīgāki... (Ar spēku grūž un ar pūlēm saglabā līdzsvaru ieķeroties kādam plecos.)

VEČIŅA - Kas tas? Programmiņas, lūdzu, programmiņas, šokolāde, šokolāde...

VEČUKS – Dāmas un kungi, brīdi klusumu, es jūs lūdzu... vienu brīdi... tas ir svarīgi... Kam nepietika krēslu, nedūciet kā stropā, atejiet maliņā, nestāviet pie sienas... lūk, tā... Atbrīvojiet ejas!..

VEČIŅA - (Večukam, gandrīz kliedzot) Saki, kas tie par cilvēkiem, mīļumiņ! Kādēļ viņi ir šurp atnākuši?

VEČUKS – Dāmas un kungi, palikušie bez krēsliem, savas un apkārtējo ērtības labad piecelieties, lūdzu, pie sienām pa labi un kreisi. Jūs visu dzirdēsiet, visu redzēsiet, visas vietas ir ļoti ērtas!

(Grūstīšanās. Večuks, pūļa rauts, apiet gandrīz visu skatuvi, aizkavējas pie labās puses loga ar soliņu, to pašu ceļu tikai pretējā virziena veic arī Večiņa un paliek pie loga kreisajā pusē.)

VEČUKS – (Pūlī) Negrūstieties, negrūstieties.

VEČIŅA – (Pūlī) Negrūstieties, negrūstieties.

VEČUKS – Negrūstieties, negrūstieties.

VEČIŅA – Negrūstieties, kungi, negrūstieties. VEČUKS – Mierīgāk... klusāk... mieru... nu kas tas ir?..

VEČIŅA - Jūs taču neesat mežoņi. (Beidzot večuki sastingst katrs pie sava loga,

26

Večuks pa kreisi, pie estrādes, Večiņa pa labi. Līdz lugas beigām viņi paliek šajās vietās.) (Sauc Večukam) Mīļumiņ!.. Kas tie par kungiem? Kāpēc viņi šeit ir ieradušies? Kur tu esi? Es tevi neredzu...

VEČUKS – Semiramīda! Aū!

VEČIŅA - Es tevi neredzu - ū! VEČUKS – Es esmu šeit, pie loga! Dzirdi? VEČIŅA - Dzirdu! Dzirdu! Apkārt visi sarunājas... Bet es lieliski atšķiru tavu

balsi...

VEČUKS – Bet kur tu esi? Kur mana podziņa? VEČIŅA - Es arī pie lodziņa. Mīļumiņ, es jūtos briesmīgi, te ir tik daudz ļaužu, bet

tas ir bīstami... ka tik mēs nepazaudējamies... mēs esam tik tālu viens no otra... un mūsu vecumā... vai maz kas var notikt, mīļumiņ...

VEČUKS – Redzu! Redzu! Beidzot es tevi saskatīju. Neuztraucies, drīz mēs bū-sim kopā, man apkārt ir draugi. (Draugiem) Ļoti priecājos paspiest jums draudzīgi roku. Jā - jā, es ticu progresam, nepārtrauktam, bet neierobežotam...

VEČIŅA - Pirmdiena... Laiks ir briesmīgs, bet Mēness lielisks. (Sāņus) Un tomēr man ir riebīgi. Kāpēc es esmu šeit? (Kliedz) Mīļumiņ!

(Večuki, katrs no savas vietas, sarunājas ar viesiem.)

VEČUKS – Lai atbrīvotu cilvēku no ekspluatācijas ir vajadzīgas asignācijas, asignācijas un vēlreiz asignācijas.

VEČIŅA - Mīļumiņ! (To apstāj draugi) Mans vīrs? Jā. Viņš visu arī sarīkoja... l – ū – ū – k kur viņš ir... Baidos, ka jums tas neizdosies... Kā tur lai aiztiek?.. tur viņš stāv ar draugiem...

VEČUKS – Nē, nē... es vienmēr esmu to teicis... tīras loģikas nav... tīra loģika - tā ir fikcija.

VEČIŅA - Ziniet, ir arī laimīgie. Brokasto lidmašīnā, pusdieno vilcienā, vakariņo uz kuģa, bet naktī guļ kravas mašīnā un brauc, brauc, brauc...

VEČUKS – Jūs runājat par cilvēka pašcieņu? Pacentīsimies, lai viņam būtu kaut seja, bet pašcieņa - ir mugurkauls.

27

VEČIŅA - Nepaslīdiet tumsā. (Smejas sarunājoties)

VEČUKS – Jūsu tautieši gaida to no manis.

VEČIŅA - Protams... izstāstiet man visu.

VEČUKS – Es ielūdzu jūs... jums paskaidros... individualitāte, personība tā ir viena un tā pati persona.

VEČIŅA - Viņš ir tik uzvilkts, viņš mūs ir ievilcis.

VEČUKS – Es neesmu es. Es esmu kāds cits. Kaut kas savādāks, tas esmu es.

VEČIŅA - Mani bērni, sargieties viens no otra.

VEČUKS – Reizēm pamostos, apkārt klusums, pilns - gluži kā aplis, vai Mēness pilnmēness nakti. Pilnīgs. Bet ir vajadzīga piesardzība. Mirklis, un pilnības pilnība ir iztraucēta. Visapkārt ir caurumi, kuros tas aizplūst.

VEČIŅA - Spoki, parādības, dažādi nieki... Mana vīra pienākumi ir neparasti svarīgi un cildeni...

VEČUKS – Piedodiet... es domāju savādāk... pienāks brīdis un jūs uzzināsiet ko es par to domāju... bet ne tūlīt... Orators, kuru mēs visi gaidām, par to paziņos jums manā vietā... un par daudz ko citu, kas mūs tā satrauc, par ko mēs strīdamies... pienāks tas brīdis, un... pienāks tas ļoti drīz.

VEČIŅA - (Draugiem) Jo ātrāk, jo labāk... Nu, protams. (Sāņus) Nekādi neliek mūs mierā. Ātrāk ietu projām, vai... Kaut kur tur jābūt manam mī-ļumiņam?.. Es kaut kā nevaru saskatīt...

VEČUKS – Nu neuztraucieties jūs tā. Jūs dzirdēsiet manu Vēsti. Jau drīz.

VEČIŅA - (Sāņus) Nu beidzot es dzirdu viņa balsi. (Draugiem) Manu vīru nekad nesaprata, bet tagad ir pienākusi viņa stunda.

VEČUKS – Man ir bagātākā pieredze. Dzīves praktiskajās sfērās, filozofijā. Es neesmu egoists, lai tas iet labumā cilvēcei.

VEČIŅA - Ai, jūs uzkāpāt man uz kājas, bet kājas man ir atsaldētas.

VEČUKS – Man ir vesela sistēma. (Sāņus) Bet kur gan ir orators? Laiks viņam būt klāt. (Skaļi) Es esmu tā izcieties.

VEČIŅA - Ļoti mēs esam izcietušies. (Sāņus) Kur gan ir tas orators? Laiks viņam

28

būt šeit.

VEČUKS – Daudz ciešanu, daudz uzziņu.

VEČIŅA - Daudz ciešanu, daudz uzziņu.

VEČUKS – Jūs redzēsiet paši, mana sistēma ir pilnīga.

VEČIŅA - (Kā atbalss) Redzēsiet paši, viņa sistēma ir pilnīga.

VEČUKS – Ja sekos maniem padomiem...

VEČIŅA - Ja sekos viņa padomiem...

VEČUKS – Pasaule būs glābta!

VEČIŅA - (Kā atbalss) Pasauli izglābsim, un viņa dvēsele izglābsies!..

VEČUKS – Taisnība ir viena visiem!

VEČIŅA - Taisnība ir viena visiem.

VEČUKS – Pakļaujieties man!

VEČIŅA - Pakļaujieties viņam...

VEČUKS – Es esmu pārliecināts...

VEČIŅA - Viņš ir pārliecināts...

VEČUKS – Nekad...

VEČIŅA - Nekad... (Kulisēs dzirdama dūkoņa un fanfaras.) Kas tas?

(Dūkoņa pieaug, parādes durvis plaši un ar troksni atveras. Durvju aile tukša, un pēkšņi no turienes skatuve pielīst žilbinošas gaismas un tikpat žilbinoši izgaismojas logi.)

VEČUKS – Neuzdrošinos ... neticu... vai tas ir iespējams? Jā! Neticami... un tomēr... Jā!! Viņa augstība! Imperators! Pats imperators! (Žilbinoši spilgta gaisma no atvērtajam durvīm un logiem, tā ir auksta, mironīga. Dūkoņa negaidīti apklust.)

VEČIŅA - Mīļumiņ!

29

VEČUKS – Visiem piecelties! Viņa augstība imperators! Mani pagodinājis pats Imperators! Mani! Semiramīda! Tu dzirdi?

VEČIŅA - (Nesaprotot) Imperators? Kāds imperators, mīļumiņ? (Pēkšņi saprot)

Ak, imperators! Viņa imperatoriskā augstība! (Uztraucoties viņa nepārtraukti tupstas) Pie mums viesos... pie mums viesos.

VEČUKS – (Raudot) Jūsu augstība, laipnā mūsu jūsu augstība, laipniņā augstsirdīgā augstība! Kāda augstsirdīga laipnība... burvīgs sapnis...

VEČIŅA - (Kā atbalss) Burvīgs sapnis... sapnis...

VEČUKS – (Pūlim) Dāmas, kungi, piecelieties! Ar mums ir mūsu cienītā augstība valdnieks, mūsu imperators! Urā! Urā! Urā!

(Večuks uzkāpj uz soliņa, paceļas pirkstgalos, lai labāk varētu saskatīt, Večiņa dara to pašu.)

VEČIŅA - Urā! Urā! (Dipoņa)

VEČUKS – Jūsu augstība! Es esmu šeit! Jūs dzirdiet? Nu pasakiet taču viņa augstībai, ka es esmu šeit! Jūsu augstība! Jūsu augstība! Jūsu pats uzticamākais un padevīgākais kalps ir šeit!

VEČIŅA - (Kā atbalss) Pats uzticamākais un padevīgākais kalps, jūsu augstība!

VEČUKS – Jūsu kalps, jūsu vergs, suns – vau! Vau! Vau! - jūsu augstībai!

VEČIŅA - (Ļoti skaļi) Vau! Vau! Vau!

VEČUKS – (Lauza rokas) Jūs redziet mani, sir? Paskatieties! Es jūs redzu, sir! Jūsu tēls... dievišķā piere... Atkal neredzu, galminieki sastājušies kā mūris pret mani ar mugurām...

VEČIŅA - Ei, jūsu augstība, mēs esam šeit!

VEČUKS – Jūsu augstība! Dāmas - kungi nu nosēdiniet viņu taču, lūk, tur! Redziet, jūsu augstība, es viens rūpējos par jūsu veselību, es esmu jūsu padevīgākais kalps!..

VEČIŅA - Padevīgākais kalps...

VEČUKS – Palaidiet mani, dāmas un kungi. Neesiet ietiepīgi, atļaujiet man... jūs esat tik daudz... jūs aizsedzat viņa augstību, es gribu tam paklanīties, protieties pavirzīties...

30

VEČIŅA - Trīties... trīties... trīties...

VEČUKS – Saspiedieties, atļausiet paiet... (Bezcerīgi) Tiešām neizdosies pieiet?..

VEČIŅA - Ieiet... Ieiet...

VEČUKS – Ar sirdi, visu savu būtību es esmu pie viņa augstdzimušajām kājām, galminieki to ielenkuši, viņi grib mani aizkavēt... Viņi bai-dās... 0!.. es saprotu, es visu saprotu... Galma intrigas... kā gan man tās nezināt... Mani grib atbīdīt no mūsu imperatoriskās augstības.

VEČIŅA - Nomierinies, mīļumiņ... Viņa augstība tevi redz, tā skatās uz tevi... Viņa imperatoriskā augstība pamirkšķināja man, tā ir par mums, viņa augstība.

VEČUKS – Nosēdiniet imperatoru labākajā vietā... pie estrādes... Viņam ir jādzird no Oratora mutes Vēsts!..

VEČIŅA - (Paceļas uz soliņa pirkstgalos, cenšas visu saskatīt) Nu beidzot arī parūpējās par imperatoru.

VEČUKS – Paldies dievam! (Imperatoram) Sir, uzticieties. Jums līdzās ir draugs, viņš ir mans sabiedrotais. (Stāvot pirkstgalos uz soliņa.) Dāmas, kungi, jaunkundzes, mīļie bērneļi, vai nevarētu...

VEČIŅA - (Atbalss) Varētu... varētu...

VEČUKS – Es gribētu redzēt... nu pašķirieties taču... redzēt debešķīgo skatu, cēlo tēlu, kroni, viņa augstības oreolu... Sir, visžēlīgi pagrieziet jūsu starojošo seju uz manu pusi, pret jūsu zemāko kalpu, zemāko... Redzēju! Redzēju...

VEČIŅA - (Atbalss) Dzeju... eju...

VEČUKS – Es esmu svētlaimības virsotnē... Trūkst vārdu, lai izteiktu manas pateicības neizmērojamību. Jūsu imperatoriskā augstība! Saule!.. Mājā, kurā es esmu maršals... bet uz dienesta kāpnēm, tas ir, es gribēju teikt, kāpņu dienestā, tas ir - kāpņu maršiem... es esmu maršals...

VEČIŅA - (Atbalss) Jā, maršals...

VEČUKS – Es esmu lepns... lepns un pazemīgs... visu dzīvi esmu pavadījis uz ceļiem... maršalam ir tiesības būt maršā, bet galminiekam galmā... jūsu augstība... sir, es varētu jums prasīt... un arī man varētu būt... bet dzīvē

31

viss nākas tik grūti... ja vien es zinātu, mācētu, drīkstētu... ja jūs varētu iedot... Sir, es lūdzu man piedot... (Raudulīgi) Jūsu imperatoriskajai augstībai mani jāatvaino. Jūs atnācāt... mūs varēja mājās nebūt... cerēt mēs nevarējām... Kungs! Cik daudz es esmu cietis!..

VEČIŅA - (Atbalss, asaraini) Cietis... cietis... cietis...

VEČUKS – Es daudz esmu pārcietis... es varēju sasniegt daudz ko, cerot uz jūsu draudzīgo roku es... bet es biju viens kā pirksts... un ja nebūtu jūs, es gribētu mirt... Sir, jūs esat pēdējais atbalsts...

VEČIŅA - (Atbalss) Balsts... valsts... salst...

VEČUKS – Draugi mani uzmundrināja un tas viņus... pazudināja. Debesis sodīja visus, kas manai veiksmei ticēja!

VEČIŅA - (Atbalss) Smēja... smēja... smēja...

VEČUKS – Neieredzēt mani bija vienkārši, iemīlēt - neiespējami.

VEČIŅA - Nu tā nu nav taisnība, mīļumiņ. Es vienmēr esmu tevi mīlējusi un mīlu, es vienmēr esmu tev bijusi māmiņa!

VEČUKS – Mani naidnieki līksmoja, draugi mani nodeva.

VEČIŅA - (Atbalss) Deva... deva... deva...

VEČUKS – Man darīja ļaunu, izdzina, izsekoja. Es saucu pēc taisnības, bet vienmēr attaisnoja manus ienaidniekus. Es mēģināju atriebties, bet nevarēju... man visus kļuva žēl... es nemācēju cilvēkus bradāt kājām... es biju pārāk labsirdīgs...

VEČIŅA - Sirdīgs... sirdīgs... sirdīgs...

VEČUKS – Es pārdzīvoju...

VEČIŅA - Dzīvoju... dzīvoju...

VEČUKS – Bet viņi nepazina žēlumu, es dūru ar adatu, mani sita ar rungu, iedūra tuteni, lodi, piesi...

VEČIŅA - Viesi... viesi... viesi...

VEČUKS – Mani izsvieda, dzina, laupīja, galināja... 0 - o, nožēlojams kolekcionārs, nelaimīgs katastrofu zibensnovedējs...

32

VEČIŅA - Vedējs... vedējs... vedējs...

VEČUKS – Es gribēju atslēgties, jūsu augstība, aizrāvos ar sportu... kalnu... man palika kāju, es salauzu roku... gribēju tikt uz augšu pa taku, dabūju pa kaklu... nolēmu organizēt kruīzu - nedeva vīzu, gribēju pāriet uz otru krastu, nojauca tiltu...

VEČIŅA - Nojauca tiltu...

VEČUKS – Gribēju laist pāri Pirenejiem, bet tos noslaucīja ar buldozeriem!

VEČIŅA - Kur tagad ir Pireneji? Bet vai tad viņš nevarēja būt tāds kā visi cilvēki, - galvenais redaktors, galvenais direktors, galvenais konduktors, reproduktors, rupors, ritors?..

VEČUKS – Mani neviens neievēroja. Ne reizi mūžā man neatsūtīja ielūgumu vai biļeti... es neesmu redzējis baletu... Bet es, jūs paklausieties mani, jūsu augstība... Es varu glābt cilvēci, kura ir tik ļoti izkropļota. Ticiet, jūsu augstība, es būtu pielicis punktu visām nejēdzībām kas tā nomoca mūs pēdējo gadsimta ceturksni, man tikai jāpiepilda mana Misija, es vēl neesmu atmetis cerību izglābt visus, ir situsi stunda, mana sistēma... visa nelaime, ka es runāju tik nesakarīgi...

VEČIŅA - (Virs neredzamajām galvām) Atnāks orators, viņš visu pateiks, neuztraucies, mans prieks. Viņa imperatoriskā augstība ir šeit, viņa dzirdēs tavu Vēsti, fortūna ir tavā pusē, viss būs labi, viss labi...

VEČUKS – Jūsu augstība man piedos... jūsu pieņemamā neiztiek bez grūstīšanās. Bet es no visiem sīkākais jūsu Parīzē... Dāmas un kungi, mazliet pašķirieties, es gribu imperatora kurpītei piekļauties, ieraudzīt briljantus, lentes, kroni... Valdnieks jūs ir aplaimojis manas personas dēļ... Kāda neiedomājama balva! Jūsu augstība, es esmu pacēlies pirkstgalos nevis no lepnības, bet lai jūsu sejā paraudzītos... pieplakt pie kājām un laizīt putekļus...

VEČIŅA - (Ar asarām) Pie kājām, pie ceļiem, pirkstu galiņiem...

VEČUKS – Es esmu pārcietis kašķi. Priekšnieks uzstāja, lai es aplaimoju piesmietu ieleni un pienapuiku - našķi. Mani nopēra, sita ar kāju pa pa-kaļu, bet kāda tam nozīme... ja... sir... jūsu imperatoriskā augstība... raugieties... šeit esmu es...

VEČIŅA - (Atbalss) Es... es... es...

33

VEČUKS – Ja jūsu imperatoriskā augstība ir šeit... Ja jūsu augstība imperators izdzirdēs manu kredo... mans orators, rupors, viņš diemžēl, liek gaidīt imperatoriskajai augstībai...

VEČIŅA - Lai viņa augstība augstsirdīgi viņam piedod, rupors tūlīt pat būs klātu, viņš jau zvanīja pa telefonu...

VEČUKS – Viņa imperatoriskā augstība ir pati labsirdība.Viņš neaizies neuzklausījis, neuzklausījis...

VEČIŅA - (Atbalss) Klausījis... klausījis, klausījis...

VEČUKS – Orators norunās manā vietā, pats es nemāku runāt... nav talanta... pie viņa ir visi papīri, visi dokumenti...

VEČIŅA - Mazliet pacietības, sir, es jūs lūdzu... viņš tūlīt atnāks.

VEČUKS – Redziet, valdniek, es nobriedu sen jau kā... Pienāca četrdesmit gadi un redziet, tā... es stāstu arī jums, kungi un dāmas... Tā reiz vakarā, ar māmiņu pavakariņojis, pirms likties gultiņā čučēt, es gāju tētuku nomutēt, ierāpos viņam klēpī ar joni... biju es ūsaināks par roni, krietni, krietni ūsaināks un krūts bija spalvaināka, deniņos man sirmums metās, bet tētuka galva melna kā darva... bija pie mums toreiz viesi, sēdēja spēlēja dambreti, un tad pēkšņi visi kā iesmējās...

VEČIŅA - (Atbalss) Ieskrējās... ieskrējās... ieskrējās...

VEČUKS – Es jautāju, kas tur tik smieklīgs – puisītis - paijiņa dievina savu tētuku? Man atbildēja: paipūsītis neliekas pusnaktī gulēt. Bet ja jau jūs reiz neesat aiju - ai, tātad, neesat puisītis - pai. Es viņiem neparko neticētu, ja vien viņi "jūs" teikuši nebūtu...

VEČIŅA - (Atbalss) Jūs...

VEČUKS – Bet ne "tu".

VEČIŅA - (Atbalss) Tu...

VEČUKS – Bet es teicu: ja nav precēts, tātad, mazs. Bet viņi mani ņēma un apprecināja, pierādīja, ka es esmu liels... Par laimi sieva kļuva par manu māti, tēvu un sievu...

VEČIŅA - Orators atnāks, jūsu augstība.

VEČUKS – Orators tūlīt atnāks.

34

VEČIŅA - Atnāks.

VEČUKS – Atnāks.

VEČIŅA - Atnāks.

VEČUKS – Atnāks.

VEČIŅA - Atnāks.

VEČUKS – Atnāks, atnāks.

VEČIŅA - Atnāks, atnāks.

VEČUKS – Viņš nāk.

VEČIŅA - Viņš atnāca.

VEČUKS – Atnāca.

VEČIŅA - Atnāca, viņš ir šeit.

VEČUKS – Viņš atnāca, viņš ir šeit.

VEČIŅA - Viņš atnāca, viņš ir šeit.

VEČUKS un VEČIŅA – Šeit.

VEČIŅA - Lūk, viņš

(Klusums, ne mazākās kustības. Sastinguši abi večuki skatās uz durvīm Nr. 5; nekustīgā aina ilgst apmēram pusminūti; tad durvis sāk lēnām vērties vaļā, ļoti lēnām atveras - redzams Orators - reāls personāžs, izskatās pēc XIX gs. gleznotāja vai dzejnieka: melna platmale, apmetnis, ūsas, bārdiņa, sejas izteiksme diezgan pašapmierināta; ja neredzamajiem ir jārada reālu personu iespaids, tad tagad gluži pretēji - nereālu. Viņš paies gar labās puses sienu vieglā solī pie aizvērtajām galvenajam durvīm, nepagriežot galvu ne pa labi, ne kreisi, paies garām Večiņai pat nepaskatījies uz to, bet viņa pieskarsies viegli tā piedurknei, it kā gribot pārliecināties, ka viņš eksistē, un tad Večuks teiks.)

VEČUKS – Lūk, viņš!

VEČIŅA - (Neatraujot skatienu no oratora) Jā, tas ir viņš, viņš tiešām ir.

35

VEČUKS – (Arī skatiens seko oratoram) Jā - jā, viņš ir, viņš - ir viņš, viņš nav parādība.

VEČIŅA - Ne parādība, bet providence.

(Večuks sakrusto rokas uz krūtīm, paceļ acis pret griestiem, sejā svinīgums. Orators noņem cepuri, klusējot klanās, tad sveicina imperatoru ar musketieru sveicienu - slaukot ar cepuri grīdu, darbojoties kā uzvelkamā lelle.)

VEČUKS – Jūsu augstība... atļaujiet iepazīstināt... mans orators...

VEČIŅA - Ritors... Rotors...

(Orators uzliek cepuri, uzkāpj uz estrādes, apskata no augšas neredzamo publiku, krēslus un sastingst svinīgā pozā.) VEČUKS – (Publikai) Varat palūgt viņam autogrāfu. (Orators klusējot,

automātiski dala autogrāfus. Večuks tajā pat laikā stāv pārgriezis acis un lūgšanā salicis rokas; sajūsmināts) Nevienam no mirstīgajiem nesagaidīt ko vairāk.

VEČIŅA - (Atbalss) Nevienam no mirstīgajiem nesagaidīt ko vairāk. VEČUKS – (Pūlim) Bet tagad, ar viņa imperatoriskās augstības atļauju, es vēršos

pie cienījamās publikas - dāmas un kungi, jaunkundzes, bērni, republikas prezidenta kungs, dārgie brāļi, vienaudži un tautieši.

VEČIŅA - Mīļie bērneļi – ļi – hi – hi...

VEČUKS – Vēršos pie jums, neņemot vērā gadu starpību, dzimumu, pilsonisko sabiedrisko un mantisko stāvokli, un pateicos visiem no visas sirds.

VEČIŅA - Pateicos... teicos...

VEČUKS – Pateicos arī oratoram... pateicos jums visiem no visas sirds par to, ka atsaucāties un atnācāt... klusāk, kungi...

VEČIŅA - (Atbalss) Ku – š – š – š...

VEČUKS – Es pateicos visiem, kuri palīdzēja šī pasākuma norisē, organizatoriem...

VEČIŅA - Bravo! (Visu šo laiku orators stāv svinīgā izskatā uz estrādes, kustas tikai viņa rokas, mehāniski parakstoties.)

36

VEČUKS – Mājsaimniekam, arhitektam, mūrniekam, kuram labpatika radīt šīs sienas!

VEČIŅA - Sienas...

VEČUKS – Visiem, kuri lika pamatus... Klusāk, dāmas un kungi...

VEČIŅA - (Atbalss) Un kungi...

VEČUKS – Es neesmu aizmirsis un svinīgi pateicos galdniekiem, kuri izgatavoja mums krēslus, daiļamata meistariem...

VEČIŅA - Stariem...

VEČUKS – Kuri izgatavoja krēslu uz kura tik mīksti atzvēlis imperators, turklāt neatslābinot prāta gaišo stingrumu... Pateicos tehniķiem, mehāniķiem, keramiķiem...

VEČIŅA - (Atbalss) Bohēmiķiem...

VEČUKS – Papīristiem, kartonāžistiem, izdevējiem, nodevējiem, korektoriem un redaktoriem, kuriem mēs esam pateicību parādā par tik greznām programmiņām, es nododu savu sirsnīgāko pateicību solidarizējoties ar visiem ļaudīm. Paldies tēvzemei, paldies valstij! (Pret imperatoru) Varenākā kuģa izcilākajam locim! Paldies tev, kasiere!..

VEČIŅA - (Atbalss) Kasiere... laba...

VEČUKS – (Rādot uz Večiņu) Šokolāžu un programmiņu dalītajai!

VEČIŅA - (Atbalss) Gramiņu... gramiņu...

VEČUKS – Mana sieva, dzīvesbiedrei... Semiramīda! VEČIŅA - Paklīdene... Piramīda... Aīda. (Sāņus) Mans jaukais mazulītis, vienmēr

par mani atceras.

VEČUKS – Paldies visiem, kuri man palīdzēja materiāli vai morāli, novērtējami vai nenovērtējami, savlaicīgi un pašaizliedzīgi, šīsdienas svētku panākumos! Paldies, mūsu mīļotais valdniek, imperator!

VEČIŅA - Pirāti...

VEČUKS – (Pilnīgā klusumā) Lūdzu klusumu! Jūsu augstība!

37

VEČIŅA - Stiba... riba...

VEČUKS – Valdniek, manai sievai un man nevajag neko vēlēt, mēs esam pil-nībā apmierināti. Šīsdienas apoteoze ir mūsu dzīves pienācīgs vainags. Mēs pateicamies liktenim par gadu ilgo ritējumu, debesu sūtītu. Dzīve nav velti nodzīvota, piepildījusies misija, cilvēce izdzirdēs Vēsti par glābiņu! (Norāda uz oratoru, kurš, nepamanot to, ar cienīgiem žestiem atvirza tos kas sniedzas pēc autogrāfiem.) Cilvēce, pareizāk sakot tās daļa, kura ir saglabājusies. (Norāda uz publiku.) Jūs, dāmas un kungi, jūs, mīļotie draugi, jūs esat nenovērtējamie graudiņi, pateicoties kuriem varbūt jau rīt burbuļos neslikta putriņa! Orator, dārgais draugs! (Orators skatās uz otru pusi.) Ja es tik ilgi esmu dzīvojis nepazīts un mani līdzgaitnieki nonievāja vēstnesi, tad tātad tam ir bijusi sava jēga, (Orators atstumj vēl vienu autogrāfa tīkotāju un vēsi raugās zālē.) ar Vēsti apmirdzēt un apdvest ar gaismu pilsētas... Nodod Visumam manu sistēmu. Neizlaid nodzīvotās dzīves detaļas, dīvainības, ieliekumus un izliekumus, izstāsti par manām kaislībām, smieklīgām saldumu vājībām... izstāsti visu... neaizmirsti arī par Semiramīdu. (Večiņa plaukšķina) ...Izstāsti cik brīnišķi ir viņas bifšteki, kūst uz mēles viņas tortes, priecē dvēseli ragū un marinēti gurķīši... pastāsti par Berri, manu dzimteni... Es ceru uz tevi, daiļruni, orator... es taču ar savu uzticamo draudzeni pēc grūtā darba progresa un cilvēces vārdā, kuriem kalpoju ticībā un mīlestībā, pazudīšu, nesot pašu lielāko upuri - bezjēdzīgu un augstākās būtības piepildītu.

VEČIŅA - (Raudot) Jā, nesīsim to, slavas apvīti... Mirsim un kļūsim par leģendu... Ielas vārdā...

VEČUKS – (Večiņai) Mana uzticamā draudzene! Tu ticēji man uzticami veselu garu gadsimtu, mēs nekad neesam šķīrušies, nekad, bet tagad, mūsu slavas brīdī, nežēlīgais pūlis mūs ir izšķīris... Bet man ļoti gribētos, ļoti, ļoti gribētos, lai mūsu kauli sajauktos, lai tikai āda viena segtu mūsu gurušo miesu plēnēšanu lēnoun vienus un tos pašus tārpus mēs barotu, izplēnot kopīgā kapā.

VEČIŅA - (Atbalss) Izplēnot kopīgā kapā...

VEČUKS – Nepiepildīsies sapnis šis! VEČIŅA - Nepiepildīsies sapnis šis!

38

VEČUKS – Tālumā viens no otra uzpūtīsies ūdenī mūsu līķi... bet nežēlosim sevi... VEČIŅA - Izdarīsim to kam ir jānotiek.

VEČUKS – Mūs neaizmirsīs. Debesu kungs saglabās par mums mūžīgu piemiņu.

VEČIŅA - Mūžīgu piemiņu.

VEČUKS – Aiz mums paliks pēdas, mēs esam personības nevis pilsētas - gruveši.

VEČUKS un VEČIŅA - (Korī) Mēs kļūsim par ielu!..

VEČUKS – Tad savienosimies mūžībā, ja mūs atdala telpa. Un tāpat kā mēs bijām kopā visās mūsu nedienās, tāpat kopā arī mirsim. (Bezkaislīgam, nekustīgam oratoram) Pēdējā reizē... es tev uzticos, es uz tevi paļāvos, es uz tevi cerēju, tu izteiksi visu... Pabeigsi manu mūža darbu... Piedodiet.. sir... Ardievu visi!... Semiramīda! Ardievu!

VEČIŅA - Ardievu visi! Ardievu, mans mīļumiņ!

VEČUKS – Lai dzīvo imperators!

(Viņš apbārsta imperatoru ar konfeti un serpentīnu. Fanfaras, gaismas uzplaiksnījumi it kā sāktos uguņošana.)

VEČIŅA - Lai dzīvo imperators!

(Abi mētā konfeti un serpentīnu uz oratoru, imperatoru un pārējiem.)

VEČUKS – (Sviežot) Lai dzīvo imperators!

VEČIŅA - (Sviežot) Lai dzīvo imperators!

(Ar šiem kliedzieniem večuki izlec katrs pa savu logu. Klusums. Divi kliedzieni, divi šļaksti. Spilgtā gaisma, kas lija pa durvīm un logiem dziest, skatuve vāji apgaismota - kā sākumā, melnie logi atvērti, aizkari vējā plīvo. Orators vienaldzīgi un nekustīgi novērojis pašnāvības beidzot gatavojas runāt: vēršoties pie krēsliem viņš liek saprast, ka ir kurlmēms, vicina rokas, cenšas tikt saprasts.)

ORATORS - U – U – Gu – Ngi – Mgi – Hgi ...

(Bezspēcīgi nolaiž rokas, bet tad seja noskaidrojas, viņš pagriežas pret tāfeli, ņem krītu un raksta lieliem burtiem: DRR SGLIM PRDRBR pagriežas pret publiku baksta uzrakstītajā.)

39

ORATORS - Mgnm... nmnm... hm... igm...

(Sadusmojies, ar asu kustību viņš noslauka uzrakstīt un raksta no jauna KRR GRR NIRG. Pagriežas pret zāli, smaida, kā nešauboties, ka visi ir sapratuši, rāda, vēršoties pret zāli, uz uzrakstu, ar sevi apmierināts, nekustīgi sastingst, tad, nesagaidījis vajadzīgo reakciju, pārstāj smaidīt, kļūst drūms, pēkšņi neapmierināti un asi klanās, nokāpj no estrādes un dodas uz galvenajām durvīm centrā; pirms iziešanas, viņš vēlreiz ceremoniāli paklanās krēsliem un imperatoram. Skatuve paliek tukša, pilna krēsliem un serpentīniem. Durvis dziļumā atvērtas vērstas tumsā. Pirmo reizi dzirdamas cilvēku balsis, neredzama pūļa troksnis; smiekli, čuksti, „tss”, ironiska ieklepošanās, sākumā klusu, tad skaļāk, tad atkal pieklustot. Tas viss ilgst labu brīdi, lai reālā publika, izklīstot, aiznestu līdz šo iespaidu.)

PRIEKŠKARS veras ļoti lēnam.

40