11. novembris, 1919.gads.

Godinot 1919.gada Latvijas brīvības cīnītāju piemiņu, ik gadus Lāčplēša dienā Sudrabkalniņā notiek svinīgs atceres pasākums, ko organizē Rīgas Kurzemes rajona izpilddirekcija sadarbībā ar Rīgas Kurzemes rajona Politiski represēto klubu.

Arī šogad, 11.novembrī plkst.15.30 Sudrabkalniņā pie pieminekļa 6.Rīgas kājnieku pulka kritušajiem karavīriem notiks piemiņas pasākums.

Pēc tēlnieka Kārļa Zāles meta veidotais piemineklis uzstādīts vietā, kur 6.Rīgas kājnieku pulks 1919.gadā cīņās ar bermontiešiem Pārdaugavā cieta vislielākos zaudējumus - bojā gāja trīs pulka virsnieki un 38 kareivji, ievainojumus guva 11 virsnieki un 284 kareivji.

Pieminekļa atklāšana notika 1937.gada 31.oktobrī, piedaloties Latvijas Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim. Arī turpmāk valsts pirmā amatpersona piedalījās piemiņas pasākumos Sudrabkalniņā, kas ik gadu pulcēja simtiem rīdzinieku un cīņu dalībnieku.

Latvijas atjaunotās neatkarības laikā šogad pirmo reizi svinīgais atceres brīdis Sudrabkalniņā notiks klātesot Latvijas Valsts prezidentam Valdim Zatleram. Pasākumā piedalīsies arī Aizsardzības ministrs Atis Slakteris, Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks, Rīgas domes un Kurzemes rajona izpilddirekcijas pārstāvji, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes priekšsēdētājs Edgars Skreija.

Pasākuma svinīgā daļā Sudrabkalniņā pie pieminekļa soļos karavīri, tiks teiktas svinīgās uzrunas, pieminekļa pakājē saguls ziedi un iedegsies svecīšu liesmas.

Spēlēs pūtēju orķestris “Rīga”, dziedās vīru koris “Absolventi” un vīru kopa “Vilki”. Pasākuma svinīgajai daļai sekos neformālā daļa, kuras laikā turpat uz vietas ikviens varēs nobaudīt īstu karavīru biezputru no armijas lauku virtuves.

Kopā tika izsniegti 2146 Lāčplēša kara ordeņi (322 ordeņi tika izsniegti ārzemniekiem)

Latvijas Brīvības cīņas. 1918-1920. 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas neatkarība bija jāizcīna militārā ceļā ne tikai karā pret Padomju Krieviju, bet pēc 1919.gada 16.aprīļa arī pret Latvijā esošajiem ģenerāļa R. fon der Golca komentētajiem vācu spēkiem.

Pēc Strazdumuižas pamiera (1919.gada 3.jūlijs.) R. fon der Golca komandētie vācu spēki nepiedalījās sadursmēs ar Latvijas armiju, taču uz to bāzes 1919.gada augustā un septembrī izveidojās Rietumkrievijas brīvprātīgo armija P. Bermonta vadībā, kas uzsāka plašas cīņas ar Latvijas armiju Kurzemē un Zemgalē, kā arī darbojās Lietuvā.

Brīvības cīņas noslēdzās 1920.gada 11.augustā ar Latvijas–Padomju Krievijas miera līguma parakstīšanu.

Bermontiāde. 1919.g. 8.oktobrī Bermonta spēki sāka plašu uzbrukumu Rīgai un dažās

dienās ieņēma Tukumu, Jūrmalu, Torņakalnu. Latvijas armija nostiprinājās Daugavas labajā krastā. Latvijas valdība un Sabiedroto karaflote pameta Rīgu.

15.oktobrī 9. Rēzeknes pulka 1. bataljons no Mīlgrāvja, Sabiedroto kara flotes artilērijas atbalstīts, desantējās netālu no Daugavgrīvas tilta pār Lielupi (Buļļupi), kā arī uz ziemeļiem no Daugavgrīvas forta. Šo nocietināto punktu Latvijas armijas vienības samērā viegli arī ieņēma. Pēc Sabiedroto artilērijas atbalsta pārtraukšanas ienaidnieks izveidoja aizstāvēšanās fronti Lielupes labajā krastā, ko vairāku ložmetēju uguns aizsegā salauza un iznīcināja 8. rota. Visa Daugavgrīva un Bolderāja nonāca 9. pulka kontrolē. Gūstā saņēma četrus Bermonta armijas virsniekus un 300 kareivjus, trofejās ieguva vienu lielgabalu, divus mīnmetējus, 20 ložmetējus, kā arī lielus šauteņu un munīcijas krājumus. Tika izveidotas aizsardzības pozīcijas un īsā laikā Daugavgrīvā tika dislocēti 9. Rēzeknes, 7. Siguldas, 8. Daugavpils pulks, artilērijas baterija un Latgales divīzijas štābs, kā arī 2. Ziemeļlatvijas atsevišķais eskadrons.

Kaujās par Rīgu krituši:4 virsnieki36 kareivji un instruktoriIevainoti:17 virsnieki344 kareivji un instruktori

Šajā vietā atradās Latvijas armijas Latgales divīzijas komandpunkts, kur 1919.g. 1.novembrī pulkvedis Krišjānis Berķis parakstīja pavēli par Pārdaugavas atbrīvošanas operācijas sākšanu.

No 3.-11.novembrim noritēja smagas cīņas Pārdaugavas ielās, kuru gaitā Latgales divīzija, virzoties no Daugavgrīvas D virzienā, atspieda Bermonta spēkus no Rīgas. 11.novembrī pār Rīgas tiltiem pārcēlās karaskolas rotas, bet Cēsu pulks nostiprinājās pie Ķekavas.

Karadarbībai virzoties uz priekšu, 21.novembrī tika atbrīvota Jelgava, un līdz 1.decembrim no Bermonta spēkiem tika atbrīvota visa Latvija.

Uzbrukumi Bermonta armijai turpinājās, bermontiešus dzina pavisam ārā no Latvijas. 18. novembrī Bermonta-Avilova vietā par šīs armijas komandieri kļuva vācu ģenerālis Eberhards. Viņš tūdaļ lūdza pārtraukt kaŗa darbību, bet Kārļa Ulmaņa valdība paziņoja, ka atbrīvošanas kaujas turpinās, jo ir kaŗa stāvoklī ar Vāciju. 21. novembrī atbrīvoja Jelgavu, bet jau 28. novembrī bēgošos bermontiešus iedzina Lietuvā. 1919. gada 1. decembrī Latvijas armijas vadība ziņoja, ka visa Kurzeme iztīrīta no ienaidnieka. Viens Latvijas atbrīvošanas cīņu posms bija beidzies.

Lai iemūžinātu kaujās pret boļševikiem 1919.gadā kritušo karavīru piemiņu, Pārdaugavas sabiedriskās organizācijas 1925.gadā nolēma cīņu vietā celt pieminekli. Pēc projektu konkursā uzvarējušā tēlnieka Kārļa Zāles meta 1929.gadā Slokas ielas galā sāka celt pieminekli. Tā pamatakmeni iesvētīja 29.maijā. 1932.gadā pēc koriģēta K.Zāles meta celtniecība atjaunojās sadarbībā ar arhitektu Ernestu Štālbergu. No Daugavgrīvas cietokšņa aizsargvaļņa granīta bluķiem mūrēto un Brīvības pieminekļa pārpalikušā granīta akmenī kalto memoriālu atklāja 1937.gada 31.oktobrī.Piemineklim bija piestiprināta bronzas plāksne ar slejās ierakstītiem kritušo varoņu vārdiem. Padomju varas gados tā noņemta un iznīcināta. Savukārt siena ir dekorēta ar Rīgas ģērboņa motīvu - lauvu pilsētas vārtos un uzrakstu: "Rīgas pulka karavīriem, Rīgas aizstāvjiem 1919".