Informācija par Eiropas Savienību un Latvijas dalību tajā: Eiropas Savienības likumdošana, Latvijas un ārvalstu periodiskie izdevumi, datu bāzes, semināri, lekcijas un diskusijas.

www.esia.gov.lvesia@esia.gov.lvTālr.: 67212611Aspazijas bulv. 28, 2. stāvs, Rīga, LV-1050SKYPE: Eiropas Savienības informācijas aģentūra

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ• Pievienošanās līgumā ES Latvijai paredzētie

pārejas periodi vides jomā• Ilgtspējīga vides attīstība pret globalizāciju

• Svaru kausos – vides glābšana un ekonomikas attīstība• Gribam dzīvot zaļāk gan Latvijā, gan visā Eiropā

• Sekunde, trīsdesmit minūtes, divsimt gadi – ko parasts plastmasas maisiņš nozīmē dabai?

Nr.

6 2

007.

gad

a jū

lijs

6

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

2 3

Žurnāls “Latvija Eiropas Savienībā” iznāk četras reizes gadā.

Masu saziņas līdzekļa reģistrācijas numurs Reģ. Nr. 000703090

ISSN 1691–3663

Tirāža – 3000 eksemplāru.

Žurnāls netiek izplatīts komerciālos nolūkos.

Izdevējs: Valsts aģentūra “Eiropas Savienības informācijas aģentūra”

Reģ. nr. 90001897078

Adrese: Aspazijas bulvāris 28, Rīga, LV-1050

Žurnāla redakcijas padome

Esmeralda Balode-Buraka, Tieslietu ministrijas Eiropas Kopienu Tiesas departamenta direktore

Ainārs Dimants, Biznesa augstskolas “Turība” Komunikācijas zinātņu katedras vadītājs

Māra Dzirniece, Saeimas Eiropas Savienības informācijas centra vadītāja

Linda Jākobsone, Eiropas Savienības informācijas aģentūras direktore

Edvards Kušners, Latvijas bankas prezidenta padomnieks, Juridiskās pārvaldes vadītāja vietnieks

Sanita Pavļuta-Deslandes, Ministru prezidenta padomniece Eiropas Savienības jautājumos

Normunds Popens, Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, speciāli šim numuram

Jānis Vaivads, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes docents

Pārpublicējot materiālus vai tos citējot, atsauce uz žurnālu ir obligāta.

Žurnāla raksti neatspoguļo Eiropas Savienības informācijas aģentūras viedokli.

Par faktu materiālu savos rakstos atbild autori.

Saturs

Aija Lulle. Ceļā uz labāku dzīvi 5Redaktora sleja

Aija Lulle. Vakardienas “melnais” ir rītdienas “zaļais” 6Intervija ar Valdi Bisteru, Vides ministrijas Klimata un atjaunojamo energoresursu departamenta direktoru.

Esmeralda Balode-Buraka. Pievienošanās līgumā Latvijai paredzētie pārejas periodi vides jomā 8Vides aizsardzībā Latvijas sarunu dalībniekiem ar ES bija izdevies panākt vislielāko skaitu pārejas periodu vienoto prasību ieviešanai: astoņās direktīvās ietverto noteikumu pārņemšana var notikt atbilstoši individuāli saskaņotam grafikam.

Vija Znotiņa. Ar ko īpaša ir Eiropas Savienībā ir Latvijas piekrastes daba? 9Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē var atrast retus biotopus, kas aizsargāti speciālās ES direktīvās un konvencijās.

Arnis Ludboržs. Jaunā ES ķīmisko vielu pārvaldības politika REACH: ieguvumi pret zaudējumiem 13Skaidrojums un analīze par regulu (EK) 1907/2006 jeb tā saukto REACH regulu

Vita Jaunzeme. Praktiski rīkojoties, mūsu spēkos ir veicināt “zaļo” domāšanu 17Ikviens cilvēks pats ar savu piemēru un savu rīcību var palīdzēt darba aizsardzībā un aizraut arī pārējos.

Aiga Pelane, Inguna Ukenābele. Svaru kausos – vides glābšana un ekonomikas attīstība 19Eiropas Savienība (ES) šogad otro reizi savā vēsturē dala izmešu kvotas dalībvalstu starpā.

Ieva Ušča. Mazās HES – kaitējums videi un cilvēkam 22Kā radies šis biznesa modelis, kāda ir tā ietekme uz upēm un cilvēkiem un kāpēc tas joprojām spēj pastāvēt?

Georgs Andrejevs, Gundars Romanovskis. Sekunde, trīsdesmit minūtes, divsimt gadi 26Ko Eiropas Parlaments dara vides aizsardzības un globālās sasilšanas novēršanas jomā?

Artis Trops. Pārkāpumu procedūras vides jomā 28Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā Eiropas Komisija pret Latvijas Republiku vides jomā sākusi 14 pārkāpuma procedūru lietas.

Dace Akule. Latvijas un Eiropas iedzīvotāji grib dzīvot zaļāk 31Arī Latvijā cilvēki grib dzīvot zaļāk – tāds ir viens no galvenajiem secinājumiem šā gada februārī Latvijā notikušajām Eiropas pilsoņu debatēm.

Elmārs Rompčiks. Ilgtspējīga attīstība pret globalizāciju. Vides dimensija 33Vides ilgtspējas attīstības iespējas jāskata saistībā ar globālajiem procesiem pasaulē

Mārtiņš Popelis. Efektīva atkritumu pārstrādes sistēma atvieglotu planētas resursu patēriņu 37ES iedzīvotāji ik gadu rada aptuveni 1,3 miljardus tonnu atkritumu, un atkritumu daudzums nākotnē tikai pieaugs.

Aicinām iesaistīties žurnāla veidošanā!

4 5

Ceļā uz labāku dzīvi

Aija Lulle,žurnāla “Latvija Eiropas Savienībā” redaktore

Vide ir superdārga un sarežģīta politika. Ne velti pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) mēs ieguvām visvairāk pārejas periodu tieši šajā jomā, jo vides infrastruktūru nevar sakārtot dažu dienu vai pat pāris gadu laikā.

Jā, mums ir jāiegulda ļoti daudz, taču arī ES fondu palīdzība ir liela. Ieguvums būs visiem, un ieguvums būs liels.

Starp vidi un enerģētiku ir ļoti cieša sasaiste visdažādākajos aspektos, un ne vienmēr lētāka enerģija nozīmē labāku dzīvi visiem cilvēkiem. Padom-ju Savienības laikā bija pieejami enerģijas resursi, kas nemaksāja gandrīz neko. Toties vide bija piesārņota, ne vienā vien militārajā bāzē Latvijā dīzeļdegdielu bez sirdsapziņas pārmetumiem izlēja zemē, un tagad nepieciešama ilga, rūpīga un ļoti dārga vides attīrīšana un sakārtošana.

Visilgākās pagaidu atkāpes pārejas periodi ir tieši ūdenssaimniecības sakārtošanas jomā, jo Latvijā ir piesārņoti gruntsūdeņi un jāiegulda milzu darbs, lai beidzot arī mēs varētu izsvītrot no tūrisma bukletiem brīdinājumus, ka Latvijā nav vēlams dzert krāna ūdeni un mierīgu sirdi ļaut saviem bērniem to darīt, nebai-doties par viņu veselību.

Augsto vides standartu ziņā ES ir pasaules līderu vidū. ES ir ne tikai tempa un standartu noteicēja valstu savienības cīņā pret klimata pārmaiņām, bet arī var kal-pot par priekšzīmi bioloģiskās dažādības saglabāšanā. Latvija šajā ziņā ir bagāta – ES mēs esam devuši lielu ieguldījumu kopējā bioloģiskās daudzveidības kartē.

Vides jautājumu risināšanā visur ES ļoti aktīvi iesaistās pilsoniskā sabiedrība. Ir skaidri redzams, ka attieksme pret vidi soli pa solim mainās; visi vēlas dzīvot tīrākā, zaļākā, sakoptākā Latvijā. Ko vēlas cilvēki? Ļaudis grib sakārtot vidi sev apkārt, šķirot atkritumus, peldēties tīrā ūdenī, elpot tīru gaisu un apzinās arī savu atbildību, negaidot, ka viņu vietā visu izdarīs valsts. Un tas ir labs pamats tālākajam kopīgajam darbam ceļā uz labāku dzīvi Latvijā un visā ES.

6 7

Vakardienas melnais ir rītdienas zaļais

Aija Lulle,žurnāla “Latvija Eiropas Savienībā” redaktore

Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) Latvija izcīnīja ievērojamus pārejas periodus vides jomā. Vai ir kādi būtiski šķēršļi, kas neļautu solīto pildīt un vai vides prasību ievērošana patiešām ir ekonomiskās attīstības šķērslis? Šos un citus jautājumus intervijā uzdevām Valdim Bisteram, Vides ministrijas Klimata un atjauno-jamo energoresursu departamenta direktoram.

Valdis Bisters vides jomā strādā jau apmēram div-desmit gadu. Pēc izglītības ir cietvielu fiziķis, strādājis Latvijas Universitātes Ekoloģijas centrā, pēc tam kopā ar kolēģiem izveidojis Vides zinātnes un pārvaldes studiju centru, kas neatkarīgajā Latvijā pirmo reizi sāka nodarboties ar maģistra programmu īstenošanu vides pārvaldībā, veica skolotāju mācības vides izglītībā. Vides ministrijā viņš strādā jau astoņus gadus.

Jau būdams cieši saistīts ar vides jautājumiem, pieredzējāt PSRS sabrukumu. Kāds bija Latvi-jas vides mantojums pēc Padomju Savienības sabrukšanas? Kurās jomās bija vislielākās problēmas?

Vislielākās problēmas noteikti bija saistāmas ar ūdens, īpaši ar gruntsūdens piesārņojumu. Protams, ūdens apsaimniekošanas sistēma, tāpat kā atkri-tumu apsaimniekošanas sistēmas, bija nesakārtotas. Piemēram, tolaik bija kādas piecsimt puslegālas un nelegālas atkritumu izgāztuves. Nu jau vismaz puse no tām ir slēgta un sakārtota.

Gruntsūdeņu piesārņošanā liela daļa bija ķīmiskais piesārņojums, piemēram, tā tas bija Olainē, vaļējā ķī-misko atkritumu izgāztuvē, Gudronu dīķī Inčukalnā, Lie-pājas kara ostas teritorijā, bijušajās militārajās bāzēs,

kur bija aviodegvielas piesārņojums. Pašlaik vairākās vietās joprojām ir grūtības, tādēļ ka šajās bijušajās militārajās bāzēs īsti nebija no kā prasīt atbildību. Tāpēc pašlaik Latvijas valsts skatās, kā piesaistīt finansējumu un palīdzību no ES, lai šos jautājumus sakārtotu.

Ir pagājuši trīs gadi kopš Latvijas iestāšanās ES. Ja jūs salīdzinātu situāciju pirms un pēc – kas ir izdarīts vides jomā un dabas aizsardzībā un kuri ir galvenie darāmie darbi tuvākajā nākotnē?

Latvija ieguva vienus no lielākajiem pārejas pe-riodiem, taču tie visi bija ļoti nopietni pamatoti, jo ar tiem ir saistīta ļoti lielas un dārgas infrastruktūras iz-veide, īpaši ūdens apsaimniekošanas jomās, kur arī ir visilgākie pārejas periodi. Lai sakārtotu apdzīvotās vietas, kurās mīt vairāk nekā divi tūkstoši iedzīvotāju, vidējās un lielajās pilsētas, bija vajadzīgs ilgs pārejas periods. Atkritumu poligoniem tas ir mazāks, taču tik un tā ir nepieciešams laiks un lieli līdzekļi, lai pārietu no haotiskas uz sakārtotu, pārdomātu un darboties spējīgu sistēmu. (sīkāk par pārejas periodiem vides jomā skatīt E. Balodes-Burakas rakstā – red.).

Uzskatu, ka tolaik iestāšanās sarunu vadītājam An-drim Ķesterim ļoti labi izdevās pamatot, kādēļ un cik ilgi pārejas periodi ir vajadzīgi. Patlaban es neredzu nekādus būtiskus šķēršus, kādēļ mēs nevarētu īstenot iecerēto un paveikt darbus nospraustajos termiņos. Bīstamo atkritumu izgāztuve Zebrenē tiks pabeigta laikā. Dobeles rajona Zebrenē ir sākta bīstamo atkri-tumu poligona būvniecība. To paredz pērn noslēgtais būvdarbu līgums starp Vides ministrijas atklātā konkur-sa uzvarētāju konsorciju „BS-SC“ un Bīstamo atkritu-mu pārvaldības valsts aģentūru. Poligona būvniecības, tehnoloģisko iekārtu, mehānismu un transporta līdzekļu piegāde, kā arī projekta būvuzraudzības kopējās izmak-sas saskaņā ar finanšu memorandu ir 8,115 miljoni eiro (5,62 miljoni latu) no kuriem 80% jeb 6,492 mil-joni eiro (4,22 miljoni latu) tiks segti no ES Kohēzijas fonda līdzekļiem. Paredzēts, ka pārējās izmaksas un poligona ekspluatācijas izmaksas segs atkritumu radītāji. To paredzēts pabeigt un nodot ekspluatācijā līdz 2008. gada vidum.

Dalība ES mums uzliek lielas saistības, taču varam arī daudz prasīt no ES, jo tikai ar valsts spēkiem, ar vietējā tirgus resursiem vides jomu nevar sakārtot. Taču mēs arī dodam daudz pretī kopējā ES vides perspektīvā: mūsu lielais pienesums, piemēram, ir bioloģiskā daudzveidība.

Kādi mēs izskatāmies salīdzinājumā ar citām ES valstīm, īpaši jaunajām ES dalībvalstīm?

Gan uz pārējo ES valstu fona, gan arī visas pasaules līmenī vides jomā izskatāmies ļoti labi! Piemēram, prestižais Jēlas Universitātes vides ilgtspējas in-dekss Latviju ir ierindojis pirmajā desmitniekā1. Ūdens kvalitātes ziņā šajā indeksā esam sestajā vietā pasaulē! Protams, mums ir savi iekšējie karstie punkti, jau nosauktie piesārņotie gruntsūdeņi, taču smagā rūpniecība šeit nav bijusi tik lielos apjomos kā citviet pasaulē, tādēļ arī kopējie rādītāji ir ļoti labi.

Mums ir arī ļoti liels atjaunojamo resursu īpatsvars, kas tiek izmantoti primārajā enerģētikā, un tas ir liels sasniegums, ko ir izdevies noturēt un attīstīt. Videi ir nācis par labu tas, ka Padomju Savienības laikā tika izveidota sistēma, kurā elektrības ražošanai daudz iz-mantoti ūdens resursi.

Vai ir paredzamas kādas grūtības noteikto pārejas periodu ievērošanā vides jomā, kas tika noteikti ES iestāšanās līgumā?

Domāju, ka nē. Mēs ievērosim visus pārejas pe-riodus, normālā tempā spēsim izdarīt visu, ko esam apņēmušies vides jomā. Ir arī prieks redzēt, ka vides sakārtošanā rodas veiksmīgas iniciatīvas no pašvaldību puses, piemēram, ūdens apsaimniekošanā, arī no privātajiem partneriem, piemēram, atkritumu apsaimniekošanas jomā.

Protams, Latvijā ir specifiski aspekti, kas apgrūtina vairāku projektu īstenošanu, taču arī tie visi ir atrisināmi. Piemēram, Latvijā ir ļoti dzelžains ūdens, un atdzelžošana ir dārga.

Kas ir visaktuālākās vides problēmas šodienas Latvijā – ūdens kvalitāte, atkritumu šķirošana un pārstrāde? Vides aizsardzība un ekonomikas attīstība, rūpnieciskā ražošana – vai tās vienmēr ir pretrunā?

Ne vienmēr. Ir jāskatās nākotnes perspektīvā, kur ekonomiskā attīstība un vides aizsardzība ies roku rokā. Es redzu ļoti lielu potenciālu vides tehnoloģiju inovācijās. Latvija šajā ziņā var darīt ļoti daudz un var izvirzīties starp ES līderēm. Mēs varam veidot labas ražotnes, veicināt eksportu. Tas būs win-win (iegu-vuma – ieguvuma) efekts gan ekonomiskajai attīstībai, gan vides aizsardzībai. Turklāt tas palīdzētu īstenot arī Lisabonas stratēģijas mērķus – uz zināšanām balstītas sabiedrības attīstīšanu, inovāciju veicināšanu, jaunu darbavietu radīšanu, produktu ar augstu pievienoto vērtību radīšanu. Latvijā saskatu lielas perspektīvas polimēru mehānikā, nanotehnoloģiju izpētē un izmantošanā, atjaunojamo resursu izmantošanā. Pirms diviem gadiem Rumbulā Latvijas zinātnieki prezentēja horizontālo vējģeneratora rotoru ar Latvijas etiķeti. Tas ir konkrēts piemērs, ar kuru varam lepoties un gūt atzinību ārpus mūsu valsts.

Pašlaik ES un visā pasaulē notiek nopietnas diskusi-jas par enerģētiskās drošības jautājumiem – Latvijai būs jāizšķiras, kā to nodrošināt, taču alternatīvu nav daudz. Lai nodrošinātu bāzes jaudas, būs nepieciešams izmantot jauktus enerģijas avotus: gāzi, atjaunoja-mos resursus, piemēram, vairāk izmantot arī vēju,

biomasu, jo hidroresursu izmantošana, paredzams, ka vairs netiks paplašināta. Paredzu, ka noteikti sava vieta būs arī oglēm, kas būs ES un globālās enerģijas avotu sastāvdaļa. Es pagaidām negribu spekulēt par atomenerģijas izmantošanu, jo jebkurā gadījumā atom-elektrostacija netiks celta Latvijā.

Atjaunojamie resursi ir dabai visdraudzīgākie, no neatjaunojamiem, fosilajiem resursiem gāze ir tīrāks enerģijas avots. Nafta drīz vien beigsies, to pašu var teikt arī par gāzi. Ogles vēl pietiks kādus 250 gadus. Strādājot ar tīro ogļu tehnoloģijām, būs iespējams savākt un noglabāt oglekli, tādējādi arī ogles pada-rot par videi draudzīgu enerģijas avotu. Turklāt enerģētiskās drošības ziņā ir būtiski, ka to cena ir sta-bila, prognozējama. Turklāt iespējams plaši izmantot ogļu izdedžus, nosaukšu kaut vai vienkāršākos vei-dus – izmantošana būvniecībā, ceļu remontos u. c.

Vide un enerģētika – cik nekaitīga ir atjauno-jamo resursu izmantošana? Kāds ir Latvijas potenciāls šajā ziņā un kādi draudi pastāv šajā jomā?

Runājot, piemēram, par rapša izmantošanu, nav vēl izpētīts, kā tā intensīvā audzēšana enerģētikas vajadzībām varētu ietekmēt virsējos ūdeņus. No vides viedokļa noteikti ir nepieciešama vides kvalitātes un ražošanas saskaņošana, un intensīva vienas kultūras audzēšana nebūtu visvēlamākais variants. Protams, mums ir iespēju robežās jāizmanto enerģētiskās kultūras, taču to kopējā iespējamā bilance Latvijā vēl nav aplēsta. Pašlaik esam pirmās paaudzes biodegvie-las periodā. Tā ir nišas degviela, taču tā neatrisinās uzdevumus, kas nepieciešami galvenajam mērķim – plašai atjaunojamo resursu izmantošanai enerģētikā un klimata pārmaiņu ierobežošanā.

Rezumējot – vai vides saglabāšana ir traucēklis ekonomiskajai attīstībai?

Nē. Un es paskaidrošu, kāpēc. Pieprasījumu vides kvalitātei nosaka sabiedrība. Gribu gan redzēt, kurš dzīsies uz priekšu, neņemot vērā sabiedrības pieprasījumu. Tas ilgtermiņā nav iespējams. Taču šodienas sabiedrība aizvien vairāk pieprasa tīru, sakārtotu vidi un ir gatava par to vairāk maksāt. Zaļā domāšana ir modē, un to nosaka paši cilvēki. Man imponē ASV spējas ātri pārņemt šos plaukstošos modes iedīgļus un stereotipus. Plaši ir izplatās tei-ciens: „Green is new black.” („Zaļš ir jauns melnais,“ – tulk. no angļu val., atsaucoties uz līdz šim izmantoto stereotipu par smalko urbāno Ņujorkas stilu – red. piez.). Mēs vēl pašlaik esam pārejas periodā, taču šim sauklim līdzi sekos ne tikai ražotāji, nišas pakalpojumu piedāvātāji, bet arī liela rūpniecības daļa.

Tikai domājot īstermiņā, varētu šķist, ka vides jautājumi ierobežo ekonomisko attīstību. Vides aizsardzība, vides kvalitāte ir nevis spieķis attīstības ritenī, bet gan tieši virzītājspēks. Vides kvalitātei ir milzīga nozīme. Un mums tā ir. Jau šodien no gais-mas un trokšņu piesārņojuma nogurušiem pasaules tūristiem varam pārdot, piemēram, klusumu un tumsu Latvijas laukos. Galvenais – vajag apzināties, cik liela vērtība tā ir!

1 Sīkāk skatīt: 2005 Environmental sustainability index http://www.yale.edu/esi/ESI2005_Main_Report.pdf

Foto

: no

ES

IA a

rhīv

a.

Valdis Bisters un vides žurnālists Māris Olte ESIA un Eiropas Parlamenta rīkotajā diskusijā “Vides aizsardzība – Eiropas konkurētspējas dzinējspēks vai kavēklis?”

8 9

Pievienošanās līgumā Latvijai paredzētie

pārejas periodi vides jomā

Esmeralda Balode-Buraka,Tieslietu ministrijas Eiropas KopienuTiesas departamenta direktore

Vides aizsardzība ir tā nozare, kurā, pievienojoties Eiropas Savienībai (ES), Latvijas Republikas sarunu dalībniekiem bija izdevies panākt visvairāk pagai-du atkāpju jeb pārejas periodu ES vienoto prasību ieviešanai. Proti, astoņās direktīvās ietverto noteikumu pārņemšana Latvijā var notikt atbilstoši individuāli saskaņotam grafikam – vēlāk, nekā tas noteikts pašā direktīvā. Lai arī, visticamāk, vēl kādu laiku nevarēsim būt droši, ka no krāna tekošais dzeramais ūdens ir tik-pat kvalitatīvs kā citās ES valstīs, no 2016. gada mūsu vides un veselības aizsardzībai jābūt tikpat kvalitatīvai kā citur Eiropā.

Trīs Latvijai noteiktie pārejas periodi jau ir beigušies:1) Līdz 2004. gada beigām bija jānodrošina bīstamo

atkritumu pagaidu uzglabāšana uz laiku, kas pārsniedz 12 mēnešus, glabātuvēs, kuras pilnībā atbilst direktīvas par atkritumu poligoniem (1999/31/EK) prasībām. Par to, ka šī direktīva joprojām nav pilnībā ieviesta, liecina šogad Eiropas Komisijas oficiāli sāktā pārkāpuma novēršanas procedūra pret Latviju (nr. 2007/2083).

2) Atbilstoša bīstamo atkritumu poligona izveide līdz 2004. gada beigām bija nepieciešama arī, lai izpildītu direktīvu par azbestu (87/217/EEK), nodrošinot azbes-tu saturošu bīstamo atkritumu drošu apglabāšanu.

3) Medicīniskās aparatūras uzlabojumu veikšanai (direktīva 97/43 par personu veselības aizsardzību pret jonizējošā starojuma briesmām saistībā ar medicīnisko apstarošanu) Latvija ieguva pārejas periodu līdz 2005. gada beigām.

Savukārt vēl joprojām Latvijā var tikt izmantotas atkāpes no piecām citām direktīvām:

1) Lai pilnā mērā ieviestu direktīvu par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (94/62/EK), proti, lai sa-sniegtu nepieciešamo izlietoto iepakojumu pārstrādes jaudu, Latvija ieguva pārejas periodu līdz 2007. gada beigām. Tas bija saistīts ar nepieciešamību investēt rūpniecības nozarēs, kas nodarbojas ar otrreizējo materiālu pārstrādi vai ar to saistītās nozarēs. Jāpiebilst gan, ka, lai izpildītu šo apņemšanos, izlietotā iepa-

kojuma pārstrādes sistēmas ieviešanai pašlaik būtu jātuvojas noslēgumam. Citādi jau nākamgad var tikt sākts saistību pret ES pārkāpuma novēršanas piespie-du process pret Latviju.

2) Direktīva 94/63/EK par gaistošo organisko savienojumu emisiju kontroli benzīna uzglabāšanā un sadalē no naftas bāzēm uz degvielas uzpildes stacijām Latvijā jāievieš līdz 2008. gada 31. decem-brim. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem un direktīvas prasībām jaunām naftas bāzēm un degvie-las uzpildes stacijām ir jāatbilst direktīvā izvirzītajām prasībām, jau sākot darbu.

3) Lai ieviestu labākos pieejamos tehniskos pa-ņēmienus, piesārņojuma integrētas novēršanas un kontroles direktīvas (96/61/EC) noteikumus vismaz līdz 2008. gada beigām drīkst neievērot 15 Latvi-jas komersanti. Vairākums no tiem („Latvenergo”, Rīgas TEC-2, „Valmieras stikla šķiedra” u. c.) – līdz 2010. gada beigām.

4) Ņemot vērā to, ka Baltijas jūra reaģē uz eitrofikāciju (ūdenstilpju piesātināšanos ar augu barības vielām, kas veicina ūdens organismu pārmērīgu savairošanos un ūdenstilpju aizaugšanu), un izvērtējot pieejamos finanšu resursus, pilnīga atbilstība pilsētu notekūdeņu direktīvai (91/271/EEK) jāsasniedz līdz 2015. gada 31. decembrim.

5) Visbeidzot, arī direktīvas 98/83/EK par dzeramo ūdeni prasību ieviešanai pakāpeniski jānoslēdzas līdz 2015. gada beigām. Kā skaidrots pievienošanās sarunās, pārbaužu rezultātā aptuveni pusē dzeramā ūdens paraugu konstatēts paaugstināts dzelzs saturs. Līdzīgi paaugstināts fona līmenis raksturīgs mangānam, vairākos piejūras rajonos arī sulfātu un hlorīdu jo-niem. Tas nav uzskatāms par piesārņojumu, jo rodas dabisku cēloņu dēļ. Tam nevajadzētu radīt arī nopiet-nus draudus cilvēku veselībai, tādēļ risinājumu un tam nepieciešamos resursus iespējams meklēt ilgākā laikā. Šā perioda ilgumu nosaka arī nepieciešamība nomainīt ap 80% ūdensvadu, kam vajadzīgas investīcijas.

Ar ko Eiropas Savienībā īpaša ir Latvijas piekrastes daba?

Vija Znotiņa,Latvijas Universitāte, botāniķe

Baltijas jūras un Rīgas līča piekraste Latvijā valdzina ar tās neskartību un krāšņumu. Tā ir pievilcīga gan skaistu ainavu cienītājiem un atpūtniekiem, gan arī da-bas pētniekiem.

Klajo un ar mežu apaugušo kāpu vaļņi veido pie mums pierastu ainavu, bet daudzās citās Eiropas valstīs nepārdomātas apsaimniekošanas dēļ kļuvuši par lielu retumu. Dažkārt jāatnāk kādam no malas un jāpasaka, ka tas, pie kā esam pieraduši, ir kas īpašs.

Jūras un līča krastā (neatejot no tā vairāk nekā 300 metru) var atrast četrdesmit divus Eiropas Savienībā (ES) aizsargājamus biotopus, deviņus bio-topus, kas aizsargājami saskaņā ar Bernes konven-ciju, trīsdesmit vienu Latvijā aizsargājamu biotopu tipu, četras Biotopu direktīvā (92/43/EEC) minētas sugas un vismaz sešpadsmit Putnu direktīvā (79/409/EEC) minētas sugas.

Latvija Eiropā unikāla ar savām kāpām

Tipiskākie aizsargājamie un Eiropas nozīmes biotopi Latvijas piekrastē ir baltās, pelēkās, mežainās kāpas; veci, dabiski attīstījušies priežu meži; dažādu tipu ne-ielabotas pļavas. Šīs teritorijas ir ne tikai skaistas aina-vas, bet arī daudzu retu sugu vienīgais patvērums.

Piemēram, Latvijas rietumkrasta pelēkās kāpas ir unikālas visas Eiropas mērogā, jo tās nav skārusi eitrofikācija – aizaugšana barības vielām bagātu nokrišņu ietekmē (no mums uz dienvidiem tās no gai-sa tiek gluži vai „mēslotas“). Turklāt daudzviet Eiropā no pelēkajām kāpām maz palicis pāri tādēļ, ka tās apstādītas ar mežu.

Foto

: Jur

is P

rikul

is

Pāvilostas pelēko kāpu ainava

10 11

Latvijas piekrastes aprimušās kāpas un starpkāpu ieplakas daudzviet klāj veci, dabiski attīstījušies priežu meži. Citās valstīs tādus gandrīz neatrast – uz dienvi-diem no mums gandrīz vairs nav dabisku mežu, kaut arī ir kāpu smiltāji. Savukārt uz ziemeļiem no mums meži ir, taču gandrīz vairs nav smilšaino kāpu, tādēļ lielākā daļa kāpu mežu ir stipri pārveidoti.

Piekrastes dabas saglabāšanas problēmas

Kas mūsdienās apdraud jūras piekrastes dabas vērtības? Viena no problēmām ir tūrisma neorganizēta attīstība. Piekrastes apmeklētāju skaits ik gadu palielinās. Trūkstot nepieciešamajai infrastruktūrai, atpūtnieki piedrazo un izbradā trauslo piekrastes zem-segu.

Liela problēma ir arī apsaimniekošanas neturpināšana bioloģiski vērtīgajās pļavās – tās aizaug, jo netiek vairs pļautas un takās netiek ganīti lopi. Liela daļa pelēko kāpu savukārt ir apmežotas, un to aizaugšana ar mežu turpinās. Daudzviet aizsargājamajos biotopos izplatās svešās sugas (krokainā roze, vārpainā korinte un ci-tas), pārmainot un aizstājot vietējo augāju.

Īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām nepiecie-šams izveidot un atjaunot dabas aizsardzības plānus. Viena no smagākajām problēmām tomēr ir nepiemē-

rota, nepārdomāta piekrastes apsaimniekošana, pār-veidošana un apbūvēšana.

Nereti pašvaldības nezina, kādas ir to dabas vērtības un kā tās apsaimniekot vai aizsargāt. Dažkārt aizsargājams biotops tiek iznīcināts, tā vietā iebūvējot ēku vai stāvlaukumu, lai gan mierīgi varētu būvēt citā vietā, atstājot vērtīgo teritoriju nepārveidotu. Ļoti dau-dzas kļūdas tiek pieļautas sabiedrības nepietiekamas informētības dēļ.

LIFE-Nature projekts piekrastes biotopu aizsardzībai

Latvijas Universitātes (LU) botāniķi ilgus gadus ir pētījuši dabu visā ap 500 kilometru garajā Latvijas piekrastē, tādējādi vērojuši tās pārmaiņas, analizējuši problēmas un domājuši par to risinājumiem.

2001. gadā, trīs gadus pirms Latvijas pievienošanās ES, Latvijas pētnieki nešauboties piekrita izmantot iespēju sagatavot LIFE-Nature projektu „Piekras-tes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Lat-vijā“. LIFE-Nature ir Eiropas Savienības fonds, ku-ra mērķis – finansiāli atbalstīt dabisko biotopu un savvaļas faunas un floras sugu populāciju saglabāšanu vai atjaunošanu. Šī fonda prioritāte bija izveidot visas Eiropas Savienības aizsargājamo dabas teritoriju tīklu. Nozīmīga LIFE-Nature projektu sastāvdaļa ir arī cilvēku

informēšana un izglītošana par dabas aizsardzību un biotopu apsaimniekošanu.

Projekta mērķis Latvijā bija Eiropā aizsargājamo Latvijas piekrastes biotopu aizsardzība, atjaunošana un apsaimniekošana. Par projekta teritoriju kļuva visa Baltijas jūras un Rīgas līča krasta kāpu aizsargjosla – apmēram 300 metru plata sauszemes josla gar jūras krastu.

Projekts ilga no 2002. līdz 2006. gadam. To vadīja Latvijas Universitāte kopā ar diviem part-neriem – Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu un Liepājas reģionālo pārvaldi. projektā piedalījās arī līdzfinansētāji: Latvijas Vides aizsardzības fonds un 11 piekrastes pašvaldības – Ainaži, Carnikava, Jūrmala, Lapmežciems, Pāvilosta, Rīga, Roja, Rucava, Salacgrīva, Medze un Saulkrasti.

Foto

: Did

zis

Tjar

ve

Laipas Užavas dabas liegumā.

Foto

: Jur

is P

rikul

is

Kāpnes Ragakāpas dabas parkā jūrmalā

12 13

Pilnībā izpētīta visa piekrasteViens no lielākajiem darbiem bija piekrastes biotopu

kartēšana, novērtēšana un funkcionālā zonējuma iz-veide. Datorspeciālisti izstudēja pieejamās kartes un datorā iezīmēja iespējamās biotopu robežas. Pēc tam eksperti izstaigāja un izpētīja visu ap 500 kilometru garo piekrasti, pārbaudot un labojot biotopu robežas, un iezīmējot tās kartēs. Viņi apskatīja katru terito-riju, novērtējot tās aizsardzības un apsaimniekošanas nepieciešamību. Pēc informācijas pārbaudīšanas un labošanas tika izveidota daudzslāņaina karte – bio-topu telpiskā datu bāze, ko nodeva pašvaldībām un valsts institūcijām, kuras to izmanto dažādu līmeņu plānu izstrādē un vērtēšanā.

Pamatojoties uz ekspertu atzinumiem, izveidoja piekrastes funkcionālo zonējumu, biotopu kartes zinātnisko informāciju pārtulkojot nespeciālistiem saprotamā valodā un norādot katrā teritorijā ieteicamās, atļautās un nepieļaujamās darbības. Šāda karte Latvijā ir izstrādāta pirmoreiz. Karti digitāli bez maksas iespējams iegūt mājaslapā:http://piekraste.daba.lv/LV/biotopi/

Jūrmalas pļavu atjaunošana un apsaimniekošana

Jūrmalas pļavās ir sastopami augi, kam patīk sāļa augsne, piemēram, jūrmalas armērija, jūrmalas āžloks, purva mātsakne. Nozīmīgākās jūrmalas pļavas Latvijā ir Randu pļavas, kas atrodas jūras piekrastē starp Ainažiem un Salacgrīvu. Liela sugu daudzveidība raksturīga arī jūrmalas pļavām Piejūras dabas parkā – Daugavas, Gaujas un Lielupes grīvu apkaimē. Lielākā daļa jūrmalas pļavu mūsdienās netiek apsaimniekotas, tādēļ tās aizaug un samazinās to bioloģiskā vērtība.

Lai atjaunotu un uzturētu kaut daļu no šīm pļavām, Piekrastes projekta ietvaros Randu pļavu dabas liegumā un Piejūras dabas parkā tās tika ganītas un pļautas. Pēc trīs gadu pļavu apsaimniekošanas varam teikt, ka jūrmalas pļavās atjaunojas da-bas daudzveidība. Neapsaimniekotajās pļavās ieviesušās niedres atkāpjas, dodot vietu arī retām un aizsargājamām sugām. Projekts ir noslēdzies, taču darbs nebeidzas: pļavu apsaimniekošana turpinās, pa-teicoties ES atbalsta subsīdijām laukiem, kā arī labai sadarbībai ar Salacgrīvas pašvaldību, Rīgas domi un Rīgas zooloģisko dārzu.

Svešās sugas izplešas Krokainā roze, vārpainā korinte, skarainā ģipsene,

pabērzu smiltsērkšķis, spožā klintene nav Latvijas vietējās sugas. Tās ir ievestas, stādītas dārzos un arī savvaļā. Latvijā tās iejutušās tik labi, ka strauji izplatās, ieņemot aizvien jaunas platības. Aizvietojot agrāko augāju, tās iznīcina aizsargājamus biotopus. Ir nepieciešams ierobežot un iznīcināt šīs sugas, jo vēlāk to apkarošana prasīs aizvien lielākus līdzekļus.

Piekrastē visizplatītākā un visbīstamākā ir krokainā roze (Rosa rugosa), kas izplatās gan atklāto kāpu ekosistēmās, gan kāpu mežos, gan arī pļavās. Kāpu mežos Rīgā un Jūrmalā bieži sastopama svešā suga vārpainā korinte. Priežu sausieņu mežos visvairāk šī suga atrodama tiešā apdzīvotu vietu tuvumā, kur tās izplatību veicina eitrofikācija – augsnes bagātināšanās ar barības vielām.

Piekrastes projektā tika organizēta svešo sugu izciršana – Piejūras un Ragakāpas dabas parkos un Ziemupes dabas liegumā lielās teritorijās izcirta krokainās rozes, vārpainās korintes un spožās klin-tenes.

Piekrastes biotopu apsaimniekošana īpaši iecienītās vietās

Piekrastes apmeklētāji bieži vien neapzinās, cik trausla ir piekrastes daba. Izbradājot zemsegu, viņi ar izraisīt eroziju, aizbiedēt dzīvniekus un putnus. Izbradātā piekraste turpmākajiem apmeklētājiem rada nevērtīgas un pielūžņojamas teritorijas iespaidu, un teritorijas degradēšana turpinās.

Kā saglabāt aizsargājamos biotopus, vienlaikus neliedzot cilvēkiem atpūtas iespējas? Piekrastes teri-torijas nevar un nevajag ierobežot.

Lai samazinātu cilvēku ietekmi uz dabu, problēmu var atrisināt, ierīkojot labiekārtojumus. Būvējot gājēju takas, autostāvvietas, atpūtas vietas un citur atraktīvus objektus, iespējams organizēt apmeklētāju plūsmu, tādējādi pasargājot un saglabājot bioloģiski vērtīgākās un daudzveidīgākās teritorijas. Jo veiksmīgāks ir terito-rijas labiekārtojums, jo mazāk cilvēki ietekmēs dabu ap to. Labām idejām un projektiem ir iespēja arī gūt ES fondu finansiālo atbalstu.

Projekta laikā izveidoti labiekārtojumi divpadsmit pašvaldībās. Galvenokārt tās ir gājēju takas, kāpnes un barjeras. Tās ir nepieciešamas, lai cilvēki vairāk apmeklētu labiekārtotās vietas, kur daba mazāk ietekmējama, un tā tiktu saudzēta trauslāko vietu daba. Projekta ietvaros izveidoto taku kopgarums ir gandrīz 10 kilometru; tās ir gan koka seguma, gan ar granti vai ar augsnes nosegšanas materiālu – mulču. Barjeras izvietotas galvenokārt uz nelegāli izveidotiem ceļiem. Četras vietās radīja un labiekārtoja arī automašīnu stāvlaukumus. Tika izveidotas 29 dažādas atpūtas vietas, izveidotas arī četras skatu platformas un viens putnu novērošanas tornis.

Ikviena dabas vides labiekārtojuma neatņemama sastāvdaļa ir informācijas stendi un zīmes. Tiem jāstāsta par teritorijas dabas aizsardzības vērtībām – sugām un biotopiem, par to aizsardzību un apsaimniekošanas nepieciešamību. Šī informācija vajadzīga, lai cilvēki gūtu zināšanas un būtu saudzīgi pret dabu un izvei-doto labiekārtojumu.

Jaunā ES ķīmisko vielu pārvaldības politika REACH: ieguvumi pret zaudējumiem

Arnis Ludboržs,Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras (LVĢMA) Ķīmisko vielu nodaļas vadītājs

2001. gada 13. februārī Eiropas Komisija publicēja tā dēvēto Balto grāmatu par nākotnes ķīmisko vielu politikas stratēģiju.1 Tajā konstatēts, ka kopumā trūkst informācijas par ES tirgū esošajām ķīmiskajām vielām. Otrs būtisks konstatējums – pašreizējā ES ķīmisko vielu pārvaldības sistēma nespēs uzlabot situāciju, jo tā paredz komplicētu jaunu ķīmisko vielu pieteikšanas procedūru, kas kavē inovāciju attīstību, un smagnēju, īpaši lēnu kārtību, kādā tiek veikts ES tirgū esošo ķīmisko vielu riska novērtējums.

2003. gada 29. oktobrī Eiropas Komisija nāca klajā ar jaunās ES ķīmisko vielu pārvaldības regulas pro-jektu. Tam sekoja sarežģīts un intensīvs darbs vairāk nekā trijus gadus ES Padomē un Parlamentā, meklējot politiskos kompromisus un mēģinot panākt līdzsvarotu tiesību aktu, kas nodrošinātu Baltajā grāmatā konstatēto problēmu risināšanu, turklāt pārlieku ne-noslogojot ES ķīmisko rūpniecību un ar to saistītās no-zares, gluži pretēji – rūpējoties par to konkurētspēju un inovāciju attīstību nākotnē. Jaunā tiesību akta izstrāde noslēdzās 2006. gada 18. decembrī, pieņemot jaunu regulu (EK) 1907/20062. Saīsināti jauno regulu dēvē par REACH3. Tās mērķis ir augstā līmenī nodrošināt cilvēku veselības un vides aizsardzību, vienlaikus nodrošinot efektīvu iekšējā tirgus funkcionēšanu un stimulējot jaunievedumus un konkurētspēju ķīmiskajā rūpniecībā. Vēl tikai jāpiebilst, ka regulas prasības attiecas uz ķīmiskajām vielām kā tādām, ķīmiskajām vielām ķīmiskajos produktos (preparātos) un arī ķīmiskajām vielām izstrādājumos.

REACH regulas projekts balstās uz četriem jaunās sistēmas pamatelementiem:

1. Reģistrācija. Regula ievieš principu “nav datu – nav tirgus”. Lai uzlabotu situāciju ar niecīgo informāciju, kas ir mūsu rīcībā par tirgū esošajām ķīmiskajām vielām, turpmāk visas vielas, ja vien to daudzums tirgū gada laikā sasniegs vai būs lielāks par vienu tonnu (uz ražotāju vai importētāju), tā būs jāreģistrē, iesniedzot

pamatdatus par attiecīgās vielas fizikāli ķīmiskajām, toksikoloģiskajām un ekotoksikoloģiskajām īpašībām. Vielām, kas nebūs reģistrētas, ES tirgus būs slēgts.

Lai neradītu šoku rūpniecībai, kuras darbībā iz-manto ķīmiskās vielas, un lai nodrošinātu līdzsvarotu sistēmas ieviešanu, ķīmisko vielu reģistrāciju ieviesīs pakāpeniski: no 2010. gada 1. jūnija reģistrācijas prasība attieksies uz ķīmiskajām vielām, kuru apjoms tirgū ir 1000 t gadā un lielāks, kā arī atsevišķām vi-dei īpaši bīstamām vielām, no 2013. gada 1. jūnija

reģistrēsim ķīmiskās vielas no 100 t gadā un no 2018. gada 1. jūnija šī prasība attieksies uz visām pārējām ķīmiskajām vielām. Taču, lai nodrošinātu nepārtrauktu to tirdzniecību, laika posmā no 2008. gada 1. jūnija līdz 2008. gada 1. decembrim notiks visu ES tirgū esošo ķīmisko vielu iepriekšēja reģistrācija. Tās laikā komersantiem jāsniedz ziņas par to rīcībā esošajām ķīmiskajām vielām un to pare-dzamie reģistrācijas termiņi.

2. Izvērtēšana. Ķīmisko vielu izvērtēšana notiks divos līmeņos. Pirmajā tiks veikta ķīmisko vielu reģistrācijai iesniegto dosjē pārbaude, otrajā līmenī tiks vērtētas konkrētas ķīmiskās vielas no ES prioritāro vielu sarak-sta.

3. Atļaujas. Darbībām ar īpaši bīstamām ķīmiskajām vielām, piemēram, vielām, kas var izraisīt vēzi, kas nenoārdās vidē un uzkrājas organismos u. tml., no 2008. gada 1. jūnija būs nepieciešams saņemt īpašu atļauju. Atļaujas izsniegs Eiropas Komisija.

4. Ierobežojumi. Atsevišķu vielu lietošanai, ja to radīto risku nav iespējams citādi kontrolēt, ir noteikti ierobežojumi vai pat aizliegumi darbībām ar ķīmiskajām vielām. Šis ir vissenākais jaunās politikas elements, kas turpinās pašreizējās ES aizliegumu un ierobežojumu direktīvas 76/769/EEK prasības un tradīcijas.

Komplicēto jaunās ķīmisko vielu pārvaldības sistē-mu koordinēs jaunveidojamā Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra (ECHA)4, kuras mājvieta ir Helsinkos.

Neraugoties uz iespējamām grūtībām, Eiropas Komisija un dalībvalstis strādā, lai uzņēmumiem un valsts

iestādēm šīs jaunās regulas ieviešana radītu iespējami minimālus zaudējumus un kalpotu ar maksimālu atdevi.

14 15

Turpat atradīsies arī centralizētā ķīmisko vielu datu bāze. Katrā ES dalībvalstī darbojas arī kompetentās iestādes, kas atbild par regulas ieviešanas gaitu. Latvijā šāda institūcija ir Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra (LVĢMA), kas arī iepriekš pildījusi kompetentās iestādes funkcijas saistībā ar vairākām ES ķīmisko vielu pārvaldības direktīvām un regulām. LVĢMA Ķīmisko vielu nodaļā ir izveidots REACH Palīdzības dienests, kas darbojas regulā noteiktās kompetences ietvaros.

REACH regula paredz arī aktīvāku ķīmisko vielu lietotāju iesaistīšanu informācijas sagatavošanā par ķīmisko vielu lietošanu. Līdz šim esam raduši, ka ķīmisko vielu piegādes ķēde darbojas vienā virzienā: no piegādātāja uz lietotāju; tieši tāpat tiek nodota

informācija par ķīmisko vielu bīstamību, piemēram, drošības datu lapu veidā. Taču REACH paredz informācijas apmaiņas ķēdē iesaistīt ķīmisko vielu lietotājus. No 2008. gada 1. jūnija arī ķīmisko vielu pakārtotiem lietotājiem būs aktīvi jāziņo par lietošanā esošo ķīmisko vielu piegādātājiem un par visiem konkrētās vielas lietošanas veidiem. Ja ķīmiskās vie-las pakārtotais lietotājs nevēlēsies šādu informāciju izpaust savam piegādātājam, tam pašam būs jāveic ķīmiskās drošības novērtējums, kura rezultāti būs jāievēro, droši lietojot ķīmiskās vielas. Tiesa gan, prasība veikt ķīmisko vielu drošības novērtējumu tikai tām vielām, kuru daudzums tirgū ir 10 t gadā vai lielāks. Savukārt piegādātāja veiktā ķīmiskās vielas drošības novērtējuma rezultāti tiks pievienoti drošības datu

Foto

: no

ES

aud

iovi

zuāl

ā ar

hīva

REACH direktīva un balsošanas lapas Eiropas Parlamentā

lapai kā pielikums. Tajā būs ietverta svarīga informācija ķīmiskās vielas radīto risku ierobežošanai uzņēmumā.

Drošības datu lapas kā nozīmīgi drošības doku-menti saglabāsies. To saturs, salīdzinot ar pašreizējām drošības datu lapām, būtiski nemainīsies. Ņemot vērā psihologu ieteikumus, drošības datu lapās vietām tiek mainīts 2. un 3. punkts, tātad vispirms lasīsim par bīstamības identifikāciju un tikai pēc tam sekos informācija par ķīmiskā produkta sastāvdaļām un to bīstamību. ES kontrolējošo institūciju starpā ir panākta (nerakstīta) džentlmeņu vienošanās, ka, šīs pārmaiņas būs jāievieš reizē ar kārtējiem drošības datu lapu tek-sta būtiskākajiem grozījumiem.

Cik šādas pārmaiņas maksās? Kādi ieguvumi un kādi zaudējumi sagaidāmi? 2003. gada oktobrī Eiro-

pas Komisija publicēja paplašinātu jaunā normatīvā akta ietekmes novērtējumu5. Pēc Eiropas Komisijas aplēsēm kopējās REACH sistēmas – tādas, kā to prezentēja Komisija pirms izskatīšanas ES Padomē un Parlamentā, – izmaksas būs 2,8 un 5,2 miljardi eiro attiecīgi 11 un 15 gadu laikā. Taču šajā pašā pētījumā norādīts, ka ES ekonomikas ieguvumi sasniegs 50 miljardu eiro nākamajos 30 gados tikai uz veselības aizsardzības rēķina. Šie skaitļi iegūti, balstoties uz ilustratīvu scenāriju, kura radīšanā piedalījusies Pas-aules Banka un Pasaules Veselības organizācija.

2004. gadā pēc Ziemeļvalstu Ministru padomes pasūtījuma tapa Tuftsas Universitātē veiktais pētījums “Patiesās REACH izmaksas”.6 Pētījumam izmantota sākotnējā Eiropas Komisijas REACH regulas projekta

Foto

: no

proj

ekta

“Pēd

as” a

rhīv

a

Zaļā domāšana vislabāk izpaužas rīcībā – aktīvi atpūsties, priecāties, bet nepiesārņot dabu. Attēlā – viens no daudzajiem “Pēdu” rīkotajiem velobraucieniem

16 17

redakcija. Šajā gadījumā pētnieki norāda, ka REACH tiešās izmaksas 11 gadu laikā varētu būt ap 3,5 mil-jardiem eiro. Netiešās izmaksas, kas iegūtas, izman-tojot divus ekonomiskos standartmodeļus, būtu ne vairāk kā 1,5–2,3 reizes lielākas, nekā tiešās izmaksas. Ekonomiskā analīze apstiprina, ka šādas izmaksas nevarētu nodarīt kaitējumu Eiropas rūpniecībai.

Arī Latvijā pēc Vides ministrijas pasūtījuma Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācija 2006. ga-da martā izstrādājusi alternatīvu REACH ietekmes novērtējumu uz Latvijas rūpniecību. Šajā pētījumā izteiktas bažas par regulas prasību ietekmi uz maza-jiem un vidējiem uzņēmumiem. Pēc pētījuma autoru aplēsēm, kas iegūti, balstoties uz konkrētu uzņēmumu anketēšanas rezultātiem, vislielākā ietekme REACH regulas reģistrācijas nosacījumu dēļ sagaidāma ķīmijas izejvielu ražotājiem – līdz pat 55% no uzņēmumu gada apgrozījuma (11 gadu laikā). Citām ar ķīmisko rūpniecību saistītajām nozarēm reģistrācijas tiek lēstas šādas izmaksas (% no nozares uzņēmuma gada apgrozījuma, 11 gadu laikā):

laku un krāsu ražošana – 37%,ķīmijas izejvielu vairumtirdzniecība – 13,9%, būvķīmija – 12,6%,kokapstrāde – 1%,sadzīves ķīmija / kosmētika – 0,95%,farmācija un stikla šķiedras ražošana – pa 0,5%.

Jāpiebilst tikai tas, ka REACH regulas (EK) 1907/2006 gala redakcijā iekļautas vienkāršākas prasības, vairāki izņēmumi u. tml. nekā Eiropas Komisi-jas piedāvātā sākotnējā regulas projekta redakcijā. Tādējādi prognozētajām izmaksām jābūt ievērojami mazākām.

Tomēr, neraugoties uz iespējamām grūtībām, Eiropas Komisija un dalībvalstis strādā pie tā, lai uzņēmumiem un arī valsts iestādēm šīs jaunās regulas ieviešana radītu iespējami minimālus zaudējumus un kalpotu ar maksimālu atdevi. Latvijā uzņēmēji un citi interesenti var vērsties REACH Palīdzības dienestā (e-pasts: REACH@lvgma.gov.lv). Eiropas Komisija vairāku pro-jektu ietvaros gatavo vadlīnijas, kas sniegs skaidro-jumus visos ar REACH regulas ieviešanu saistītajos jautājumos. Tiek plānots organizēt arī mācību pro-grammas un kursus par REACH.

Noslēgumā jāizsaka cerība, ka augstie mērķi par cilvēku veselības un vides aizsardzību un ES rūpniecības konkurētspējas palielināšanos pasaules tirgū, kā to bija iecerējuši Eiropas parlamentārieši un dalībvalstu valdības, patiesi īstenosies. Jāpiebilst, ka drīzumā gaidāmas pārmaiņas arī ķīmisko vielu un ķīmisko produktu klasificēšanas un marķēšanas sistēmā, ieviešot globālo iniciatīvu GHS7. Taču par to citā reizē!

1 White Paper. Strategy for a Future Chemicals Policy, COM(2001) 88 final, European Commission, 2001. –http://ec.europa.eu/environment/chemicals/pdf/0188_en.pdf2 Eiropas Parlamenta un Padomes regula (EK) nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes regulu (EEK) nr. 793/93 un Komisijas regulu (EK) nr. 1488/94, kā arī Padomes direktīvu 76/769/EEK un Komisijas direktīvu 91/155/EEK, direktīvu 93/67/EEK, direktīvu 93/105/EK un direktīvu 2000/21/EK. – http://eur-lex.europa.eu/JOHtml.do?uri=OJ:L:2006:396:SOM:LV:HTML3 REACH – Registration, Evaluation and Authorisation of Chemicals (Ķīmisko vielu reģistrēšana, izvērtēšana un atļauju sistēma – tulk. no angļu val.)4 http://ec.europa.eu/echa/5 „Regulation of the European Parliament and of the Council concerning the Registration, Evaluation, Authorisation and Restrictions of Chemi-cals (REACH), establishing a European Chemicals Agency and amending Directive 1999/45/EC and Regulation (EC) {on Persistent Organic Pollutants}“. Extended Impact Assessment”, COM(2003)644 final, European Commission, 2003. –http://ec.europa.eu/environment/chemicals/background/eia-sec-2003_1171.pdf6 „The True Costs of REACH”, Frank Ackerman, Rachel Massey, 2004. – http://www.norden.org/pub/miljo/miljo/sk/TN2004557.pdf7 Globally Harmonised System of Classification and Labelling of Chemicals

Praktiski rīkojoties, mūsu spēkos ir veicināt zaļo domāšanu

Vita Jaunzeme,projekta “Pēdas” vadītāja

„Visi, visi, kam ir tuvas tīras vides idejas un vēlēšanās dzīvot tīrākā Latvijā, nāciet un piedalieties! Jo mēs varam lauzt tradīcijas, panākt, ka parazītisms pakāpeniski izzūd no cilvēku apziņas. Ar laiku sāksim saprast, ka esam saistīti laikā, telpā un enerģijās. Un ka viss ir viens vesels, dzīvs organisms, ko sauc par planētu Zemi,” – tas ir sveiciens, kas uzrunā ikvienu projekta “Pēdas” mājaslapas apmeklētāju. Šīs ide-jas ir zaļi domājošu cilvēku darbības pamatā Latvijā un Eiropā: rīkoties pašiem, iesaistīt citus, praktizēt veselīgu un dabai draudzīgu rīcību un domāt par nākamajām paaudzēm.

Pēdu pa pēdai zaļās gudrības virzienā

Patlaban ļoti aktuāla ir sabiedrības vispārējā izglītošana vides jomā. Pareizi motivējot iedzīvotājus iesaistīties dažādās akcijās un tālāk izglītoties, būtu iespēja radīt modeli, kurā ikviens sabiedrības locek-lis apzinātos un izprastu savu vietu maksimāli tīras, veselīgas, enerģiju taupošas vides saglabāšanā. Veiksmīgāko risinājumu priekšplānā pašlaik izvirzās neformālā izglītība, pozitīvas akcijas, pareiza novērtēšana un atzinība visos aktivitāšu līmeņos.

Mēs priecājamies par ikvienu, kas dod savu artavu vides izglītībā, motivējot cilvēkus piedalīties vides sakārtošanā. Kāds bija darbības sākums? Projekts “Pēdas” sākās divus gadus pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Tolaik talkas nebija nepopulāras; ritēja intensīvas iestāšanās sarunas ES, kurās bija ļoti svarīgi panākt nepieciešamos pārejas periodus vides jomā, savukārt par vides izglītību runāja tikai šaurā, specializētā lokā. Tomēr mūsu galvenais uzdevums jau no pirmā darbības gada bija iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku vides aktivitātēs. Tolaik sabiedrības lielākajai daļai bija visai negatīva attieksme pret talkām, tāpēc, veidojot gluži jaunu versiju talku organizēšanā, mēs centāmies panākt talku reabilitāciju un jaunu skatījumu par šo aktivitāti. Līdzīgi rīkojas daudzas jo daudzas nevalstiskās vides organizācijas Eiropā. Mēs priecājamies par to, jo zaļā domāšana līksmojas par aizvien vairāk iesaistītiem līdzpilsoņiem.

Ar ko atšķiras toreizējās un tagadējās “Pēdu” tal-kas? Mēs tās organizējam kā sacensības, kurās visi da-lībnieki dalās komandās un tās sacenšas savā starpā par lielāku savākto atkritumu daudzumu un lielāku tīrību teritorijā. Tādējādi talka sāk pārveidoties par aktivitāti vidē, kuras rezultātā tiek veikta vides sakopšana (šādā talkā piedalās ne tikai zaļi domājoši cilvēki vien, kas uz kopējā ne īpaši ieinteresēto fona ir tikai desmitā daļa) un norit sabiedrības izglītošana neformālā veidā. Tātad talka – tā ir aktīva atpūta dabā, tā ir sacensība, tā ir kopā sanākšana, tā ir neformālā izglītošana vides jautājumos.

Projekts “Pēdas” ir iesaistījies Clean Up the World (skat. vairāk: http://www.cleanuptheworld.org/en/) kustībā, un esam kļuvuši par tās biedriem.

Šogad Pēdas sadarbībā ar ANO Vides programmu iekļāvās “Miljards koku planētai kampaņā”, kuras mērķis ir iestādīt kokus, kas neitralizētu CO2 gāzu radīto gaisa piesārņojumu un klimata pārmaiņas.

Cenšamies iegūt ES fondu atbalstu. Interreg programmā vides izglītībā sadarbojamies ar Igauniju, mūsu pārstāve strādā arī Somijā.

Vides degradācija – tas nav pa jokam

Jau vismaz divdesmit gadu pasaulē sabiedrība tiek intensīvi informēta par vides problēmām, dabas piesārņojumu, sekām, nākotnes perspektīvām. Fakti ir katastrofāli, un tā tos arī pasniedz sabiedrībai. Mērķis – panākt, lai sabiedrība izprastu lietas nopietnību un sāktu uzvesties saprātīgāk un gudrāk. To varētu saukt par nosacīti negatīvo motivāciju, jo problēmas risinājums sākotnēji pasniegts, izmantojot ar negatīvu informāciju.

Motivāciju var iedalīt ārējā (balstās uz ārējiem pamudinošiem apstākļiem, piemēram, citu cilvēku uzvedību, apbalvojumiem un sods, apkārtējo cilvēku vērtējums un reakciju konkrētajā situācijā) un iekšējā (uzvedību nosaka personības ieinteresētība paša darbībā). Šāda iekšēji un ārēji virzīta negatīvā motivācija parasti cilvēka darbošanās vēlmi bloķē.

Talka – tā ir aktīva atpūta dabā, tā ir sacensība, tā ir kopā sanākšana, tā ir neformālā izglītošana vides jautājumos

18 19

Mūsdienās pārāk lielās informatīvās slodzes dēļ ir ļoti sarežģīti cilvēkus iesaistīt aktivitātēs, tikai sniedzot attiecīgu informāciju, it īpaši, ja tā ir tendēta uz negatīvo sākumu. Tāpēc Eiropā un pasaulē pašreiz attīstās otrs virziens – pozitīvā motivācija.

Darbojies! Pozitīvas motivācijas galvenais uzdevums ir mudināt

cilvēkus darboties un iesaistīt viņus vides aktivitātēs. Sākotnēji tas nešķiet pareizi, jo nebūtu pamatoti kultivēt optimismu par neatgriezeniskām problēmām, kas pakāpeniski izraisa vides kopsakarību pārmaiņas. Pieredze rāda, ka 90% iedzīvotāju ir gatavi piedalīties pasākumos, kuru kopējais noskaņojums ir pozitīvs un kuros viņi ļoti konkrēti un uzreiz redz savu darbu rezultātu.

Pozitīvā motivācija (gan iekšējā, gan ārējā) veicina to, ka cilvēks ar prieku atkārtoti iesaistās dažādās aktivitātēs un, balstoties uz savu personīgo pieredzi, iesaista arī savus paziņas. Tādējādi panāks du-bults rezultāts – sabiedrībā tiek brīvprātīgi izplatīta informācija, kas atkal ir pozitīvā motivācija.

Mūsu mērķis ir panākt, lai cilvēki no pesimistiskām runām pārietu pie darbiem. Šāda pieeja “Pēdu” talkām nu jau sešus gadus ir nodrošinājusi visai lielu dalībnieku skaitu. Turklāt, raugoties no izglītošanas viedokļa, pozitīvi ir tas, ka uz šādām talkām nāk ļaudis, kuri vēl nav izteikti zaļi domājoši.

Par misiju Tā ir gluži vai neiespējamā misija panākt, lai visa vai

vismaz lielākā daļa sabiedrības būtu gudra, tālredzīga un ilgtermiņā domātu par sekām, kas mūs visus sagai-

da, ja bezjēdzīgi tērēsim resursus un piesārņosim vidi. Mans skatījums par misijām un uzdevumiem ir vi-sai vienkāršs: jādara tas, ko pašlaik var reāli paveikt. Pat, ja ieguldītais un izdarītais ir visai sīks darbiņš, iespējams, lielā misija varētu būt šo mazo darbu sekmīgas realizācijas veicināšana. Mazie darbiņi ir pavisam vienkārši: nenomest papīru mežā, aizgriezt krānu, kad tas pil, izslēgt lampiņu, iestādīt savas mājas pagalmā koku vai arī uzdāvināt savam kaimiņam koku, lai tas iestāda, jo skābeklis jau tiks visiem.

Daba nevar būt privātīpašums. Mēs nevaram uzskatīt, ka mums pieder viss, ko esam nopirkuši. Kā tad ar kustīgo vielu – gaisu? Ja mēs to savā īpašumā, piemēram, dedzinot plastmasas pudeles, saindējam, tā vairs nav mūsu personīgā lieta. Ūdens ir tikpat mainīga un kustīga parādība. Salaižot pesticīdus savā ezerā, saindēšanās procesam diemžēl pakļaujam visu apkārtējo vidi. Arī izsmēķētā cigarete un mašīna rada gaisa piesārņojumu.

Par attieksmi pret vidiMūsu vērojumi ikdienā liecina, ka Latvijā attieksme

pret vidi īpaši nemainās – tai ir jākalpo mūsu labsajūtai. Taču mainās attieksme pret talkām. Mainās attieksme pret vides izglītību un mūsu prasības pret komfortu vidē.

Kad patiešām aptversim, ka skābekli, ko mēs un mūsu ģimene elpojam ikdienā, ražo mūsu pagalmā un pilsētas parkā vai arī kaimiņa sētā augošie koki, varbūt tad mēs uz kokiem sāksim skatīties kā uz sav-iem labākajiem draugiem. Pagaidām vēl nav izdomāta cita skābekļa ražošanas alternatīva. Vides organizāciju mērķis ir veidot kopīgo vides izpratni un katra indivīda ieguldījumu un atbildību tajā.

Foto

: no

proj

ekta

“Pēd

as” a

rhīv

a

2007. gada 28. aprīlī Doma laukumā notika savdabīga izstāde “Cilvēks. Vide. Pilsēta”, ko projekts “Pēdas” rīkoja kopā ar INTERREG. Lūk, ko var izveidot no vecas degvielas tvertnes un atkritumos atrastām caurulēm!

Svaru kausos – vides glābšana un ekonomikas attīstība

Aiga Pelane, Inguna Ukenābele,BNS, speciāli Latvija Eiropas Savienībā

Tā nav pirmā reize, kad Eiropa svaru kausos noli-kusi divas ekonomiskās un vides intereses. Mēģinot vienlaikus apsēsties uz diviem interešu krēsliem, Eiro-pas Savienība (ES) šogad otro reizi savā vēsturē dala izmešu kvotas dalībvalstu starpā. Viens ir skaidrs: nākamajos piecos gados (2008–2012) pieļaujamās gaisa piesārņošanas normas ES tiks pamatīgi ap-cirptas – šā gada martā 27 savienības dalībvalstis apņēmās līdz 2020. gadam samazināt oglekļa dioksīda (CO2) emisijas par 20% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni.

No vienas puses, ES iestājas par ilgtermiņa domāšanu vides jautājumos, mudinot ar savu piemēru visas pasaules valstis risināt būtiskas, ar globālo sasilšanu saistītas problēmas. Taču vienlai-kus ES ar šādu nostāju mazina arī savas ekonomikas konkurētspēju globālajā tirgū, kura pēdējos gados bālē. Jaunais samazinātais izmešu kvotu apjoms 2008.–2012. gadam var būtiski ietekmēt lielu enerģētikas un rūpniecības projektu realizāciju ES. Vissmagāk tas skars jaunās ES dalībvalstis, tajā skaitā arī Latviju, kas mēģina attīstīt ekonomiku un tādējādi panākt Ri-

etumeiropas labklājības līmeni. Patlaban prasību tiesā pret Eiropas Komisijas (EK) piešķirto izmešu kvotu ap-jomu jau ir izsniegusi Slovākija. Maija beigās Čehijas valdība pieņēmusi līdzīgu lēmumu. Par tiesāšanos ar EK spriež arī Polijā un Ungārijā. Eksperti pieļauj, ka arī Latvijai vajadzētu savas tiesības aizstāvēt tiesā, ja ES nepārskatīs kvotu sadalījumu un tās nepalielinās.

Globālās sasilšanas sekasGlobālās sasilšanas dēļ ap 2080. gadu ūdens

deficīts skars no 1,1 līdz 3,2 miljardiem cilvēku, savukārt no 200 līdz 600 miljoniem pasaules iedzīvotāju cietīs badu. Paaugstinoties ūdens līmenim, var aiziet bojā septiņi miljoni māju. Klimata pārmaiņas var izraisīt ražu samazināšanos Āfrikā, Himalaju ledāju kušanu un karstuma viļņus Eiropā un Ziemeļamerikā. Tik drūmu nākotni iezīmē ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību pa-dome. Viens no veidiem, kā mēģināt ierobežot globālo sasilšanu, ir ogļskābās gāzes izmešu samazināšana.

Siltumnīcas efektu izraisošā gāze CO2 rodas, sade-dzinot fosilos kurināmos – naftu, gāzi un ogles, kā arī

Foto

: no

ES

aud

iovi

zuāl

ā ar

hīva

Eiropas Komisijas enerģētikas komisārs Andris Piebalgs pērn saules enerģijai veltītajā izstādē The Field of Dang-cing Sunflowers

20 21

vairākos rūpniecības procesos. Pasaules Dabas fonda eksperti ir aplēsuši – lai novērstu planētas sasilšanas turpināšanos, rūpnieciski attīstītajām valstīm līdz 2050. gadam ogļskābās gāzes izplūde atmosfērā jāsamazina par 80%, bet citu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisija – par 50%.

ANO vadībā sarunas pasaules valstu starpā par globālās sasilšanas mazināšanu sākās 1990. gadā. Tikai 1997. gadā izdevās pieņemt Kioto protokolu, kas paredz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izmešu samazināšanu atmosfērā par 5,2%, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Taču protokolu līdz pat šodienai pilnībā vai daļēji neievēro lielākās slikto gāzu radītājas – ASV, Ķīna, Krievija un Austrālija. Bez šo val-stu aktīvas piedalīšanās Kioto protokolā izvirzīto mērķu sasniegšana tiek uzskatīta par gandrīz neiespējamu.

ASV Kioto protokolu nav ratificējusi, kā iemes-lu nosaucot savas tautsaimniecības attīstības pa-lēnināšanos. Tomēr arī šajā jautājumā saduras divi viedokļi: no vienas puses, izmešu ierobežošana neļauj attīstīties rūpniecībai, no otras puses, pētījumi liecina, ja globālā sasilšana turpināsies līdzšinējā tempā, tas notiks tik un tā. Pieaugot piesārņojumam, pasaules tautsaimniecības izaugsme samazināsies par 5–20% gadā.

ES kvotas samazinaKopš 2005. gada ES darbojas CO2 emisijas kvotu

tirdzniecības sistēma – kopējā ES emisiju kvota tiek sadalīta valstīm, kas tālāk kvotas sadala aptuveni 9000 rūpniecības uzņēmumu starpā. Tie uzņēmumi, kas savas kvotas neiztērē, tās var pārdot citiem, kuru energoefektivitāte ir zemāka. Tiek prognozēts, ka nākotnē varētu pieaug arī uzņēmumu skaits – no 2011. gada emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā Eiropa ir paredzējusi iekļaut arī aviopārvadājumus, jo to radīto kaitīgo gāzu izplūdes apjomi pieaug straujāk nekā jebkurā citā nozarē.

Latvijā no 2005. līdz 2007. gadam ir piešķirta vismazākā emisiju kvota ES – ik gadu 4,054 miljoni tonnas. Salīdzinājumam: Vācijai piešķirtā kvota ir teju vai 100 reižu lielāka – 495 miljoni. Latvijā kvota sadalīta starp 92 iekārtām, kas rada CO2 emisijas. Neraugo-ties uz to, 2005. gada dati rāda, ka Latvijas uzņēmumi, kas piedalās Eiropas Savienības emisiju tirdzniecības shēmā, patiesībā gaisā emitēja 2,8 miljonus tonnu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu. „Šajā periodā kvotas bija piešķirtas, pamatojoties uz uzņēmumu prognozēm. Pārpalikums radās vai nu tāpēc, ka tie bija pieprasījuši vairāk, nekā bija nepieciešams, vai arī šajā laikā neīstenojās plānotie projekti,” skaidro Ekonomi-kas ministrijas (EM) Enerģētikas departamenta direk-tora vietnieks Nils Freivalds.

Līdzīga situācija ir arī Eiropā. Provizoriskie dati rāda, ka kopumā 2006. gadā ES valstis atmosfērā ir izlaidušas 1,56 miljardus tonnu CO2 no vidēji gadā piešķirtā kvotu apjoma – 1,83 miljardiem tonnu. Kā norāda eksperti, piešķirtās CO2 kvotas ir bijušas pārāk dāsnas. Tas ir arī viens no iemesliem, kas rosina EK pieprasīt koriģēt savus emisiju plānus nākamajam peri-odam vairākām valstīm, tostarp Latvijai.

Dāsno kvotu dēļ cenas krītLīdz ar emisijas kvotu ieviešanu Eiropā tika radīts arī

jauns produkts, ar kuru var brīvi tirgoties – iespēja par noteiktu samaksu piesārņot gaisu jeb emitēt noteiktu daudzumu CO2 izmešu. ES emisiju kvotu tirdzniecības sākās 2005. gadā. Tiek pieļauts, ka vēlme saņemt pap-ildu līdzekļus no kvotu pārdošanas likusi uzņēmējiem nedaudz „pārvērtēt” savus piesārņošanas „spēkus”.

“Vēl pērn vienu tonnu izmešu kvotu varēja pārdot par 20–25 eiro, taču patlaban tās jau tiek pārdotas par 20–30 eirocentiem,“ stāsta Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas vadītājs Andris Akermanis. Viņš piebilst, ka viens no straujā cenu krituma iemesliem ir saistīts ar lielo brīvo kvotu piedāvājumu. Samazinot kvotas, visticamāk, cenas pieaugs. Jebkuram uzņēmumam, kas vēlēsies attīstīties, būs jārēķinās ar būtiskām pa-pildu izmaksām, pērkot gaisa piesārņošanas iespējas. Asociācijas vadītājs arī piebilst, ka „Eiropa no viena grāvja iekrīt otrā. Iepriekš kvotas bija par daudz, tagad mēģina atkal strauji samazināt”.

Cenas par CO2 izmešu kvotām strauji samazinājušās gan tikai pēdējā laikā. Vēl pērn vasarā pirms cenu krituma vienam no valsts a/s „Latvenergo” izdevās veiksmīgi pārdot savas „liekās” gaisa piesārņošanas iespējas, par to kopumā saņemot 16,3 miljonus eiro. Uzņēmums skaidro, ka izbrīvēt pārdodamās kvotas izdevies tāpēc, ka atbilstoši pirmajai emisijas kvotu plāna sagatavošanas metodikai emisijas kvotu daud-zums tika noteikts, pamatojoties uz vēsturiskajiem datiem. “Latvenergo”, līdzīgi kā lielākajai daļai sadedzināšanas iekārtu, par bāzes gadu tika noteikts 1997. gads. Vairākus gadus kopš 1997. gada tika veik-ti ieguldījumi „Latvenergo” termoelektrostacijās, kur uzlaboti tehnoloģiskie procesi un tādējādi samazināta ietekme uz apkārtējo vidi. Piemēram, mazuta un kūdras izmantošanas pārtraukšana, rekonstruētā TEC-1 nodošana ekspluatācijā ļāva samazināt CO2 emisijas līmeni par 20–30% salīdzinājumā ar emisijas līmeni no vecajām TEC-1 iekārtām.

Latvija vēlas vairākLīdzīgi kā Slovākija, Polija, Ungārija, Lietuva un tagad

Čehija, arī Latvija ir ļoti neapmierināta ar piešķirto izmešu kvotu apjomu 2008.–2012. gadam. No šajā gadā pieprasītajām 7,7 miljoniem tonnu gadā Latvijai tika apsolīti vien 3,3 miljoni tonnu gadā. „Tas nozīmē, ka nebūs iespējams realizēt daudzus projektus,” atzīst A. Akermanis.

Tieši šī iemesla dēļ kvotu jautājums visai vētraini pērnā gada nogalē tika vēlreiz skatīts Latvijas valdībā. Tas ir noslēdzies ar jaunu pieprasījumu EK – 6,2 miljonus tonnu izmešu gadā. „Iespējams 7,7 mil-joni būtu vairāk nekā vajadzīgs, taču 3,3 miljoni ir pilnīgi nepieņemami. Rūpīgi izvērtējot, radās jau-nais piedāvājums. EK pieprasīja papildu atbildes uz daudziem jauniem jautājumiem. Tās tika sagatavotas un nosūtītas. Gaidām tālāko EK rīcību,” stāsta EM Enerģētikas departamenta direktors Uģis Sarma.

Neraugoties uz to, ka Latvija iepriekšējā kvotu sa-dales periodā tās pilnībā neizmantoja, šoreiz situācija

esot cita, piebilst N. Freivalds. „Ir virkne jaunu rūpniecības un enerģētikas objektu, kas sākuši darbu pēc 2005. gada, un tikai vēl sāks darboties jaunajā periodā – no 2008. līdz 2012. gadam. Enerģētikā darbu sāka TEC-1, Imantas TEC, kas nebija iekļauti iepriekšējā periodā, bet tagad ir sākušas darbību un tām būs nepieciešamas emisijas kvotas. Runājot par nākotnes projektiem, jānosauc TEC-2, Ogļu elektro-stacija (jaunā bāzes jaudas stacija) un Ventspils ogļu TEC, kuru emisiju apjomi ir ievērojami un palielina nepieciešamo kvotu daudzumu gandrīz divreiz,” saka N. Freivalds.

Šajā laikā rūpniecībā darbu sāks vai arī jaudas plāno palielināt tādi uzņēmumi kā a/s „Valmieras stik-la šķiedra”, SIA „Bolderāja”, a/s „Latvijas Finieris“ un Latvijā vienīgais cementa ražotājs CEMEX. Tas arī palielina Latvijas vajadzību pēc papildu kvotām, ko uzņēmumi saņem bez maksas. Pretējā gadījumā – ja kvotas visiem nepietiks, tās būs jāpērk, mazinot uzņēmumu konkurētspēju.

Enerģētiskā neatkarība var izmaksāt dārgāk

Eksperti atzīst, ka mēģinājumi padarīt Latviju maksimāli zaļu var traucēt tās ekonomikas attīstību. Jo īpaši negatīvi tas var skart Latvijas enerģētikas sektoru un centienus to veidot maksimāli neatkarīgu no citu valstu energoresursu piegādēm. „Latvijai ir nepieciešamas papildu enerģētikas jaudas, lai eko-nomika varētu attīstīties,” saka U. Sarma.

ES, kas ir otrs lielākais enerģijas tirgus pasaulē, ir skaidri definējusi, ka enerģētikā tā vēlas balstīties uz trīs pamatlietām. Svarīgākā no tām ir ilgtspēja, kas

paredz tādu resursu izmantošanu, kas neietekmē kli-matu, kā arī veicina enerģijas efektīvu izmantošanu. ES grib veicināt savas energosistēmas konkurētspēju un piegāžu drošību. ES Zaļajā grāmatā, kas definē enerģētikas pamatnostādnes, pausts, ka ES ir jākļūst par pasaules pirmrindnieci cīņā ar klimata pārmaiņām un jāattīsta tehnoloģijas, kas enerģijas ražošanu no vides viedokļa padarītu tīrāku un ilgtspējīgāku.

ES vidējais ikgadējais piešķirto kvotu daudzums 2005.–2007. gada periodam (miljoni tonnu)

Vācija – 495,07Apvienotā Karaliste – 209,39Itālija – 207,52Spānija – 162,11Francija – 150,50Čehija – 96,91Nīderlande – 86,44Grieķija – 71,14Beļģija – 59,85Somija – 44,59Portugāle – 36,89Austrija – 32,67Dānija – 31,04Slovākija – 30,36Ungārija – 30,24Zviedrija – 22,53Īrija – 19,24Igaunija – 18,76Lietuva – 11,47Slovēnija – 8,69Latvija – 4,05

22 23

Mazās HES – kaitējums videi un cilvēkam

Ieva Ušča,Pasaules Dabas fonda Latvijā pārstāve

Ir pierādīts, ka mazās hidroelektrostacijas (HES) iznīcina Latvijas upju dabisko tecējumu, saimnieciski vērtīgāko zivju populācijas un apdraud bioloģisko daudzveidību. Radot šo kaitējumu, visas Latvijas mazās HES saražo mazāk nekā 1% no valstī kopumā ražotās elektroenerģijas, savukārt “Latvenergo” to iepērk par dubultu tarifu. Par to maksā katrs Latvijas iedzīvotājs. Kā radies šis biznesa modelis, kāda ir tā ietekme uz upēm un cilvēkiem un kāpēc, lai arī neievērojot likumu, tas joprojām spēj pastāvēt?

Mazo HES bumsKopš 1993. gada Latvijā uzceltas ap 150 mazo

HES uz 106 upēm. Uz dažām ir radītas pat mazo HES kaskādes – uz Gaujas uzceltas 9 mazās HES, uz Abu-la – 5, uz Dubnas – 4, uz Dienvidsusējas – 4 un uz Bērzes – 4 mazās HES.

Straujo HES būvniecību 90. gadu beigās veicināja „Enerģētikas likums” un LR Ministru kabineta notei-kumi „Par Latvijas Republikā ražotās elektroenerģijas iepirkuma cenām”, kas noteica, ka no mazajām HES elektroenerģija jāiepērk par dubultu tarifu. Pamato-jums – HES ražo ekoloģiski tīru atjaunojamo enerģiju, kas veicinātu Latvijas enerģētisko neatkarību un samazinātu fosilā kurināmā izmantošanu. Vienlaikus tika norādīts, ka HES būvniecība radīs papildu dar-bavietas, kā arī veicinās pamesto hidrotehnisko būvju atjaunošanu un apkārtnes sakopšanu. Tomēr, lemjot par HES būvniecības veicināšanu, netika novērtēta un ņemta vērā HES reālā spēja saražot elektroenerģiju Latvijai nepieciešamajā apjomā un to ietekme uz vidi.

Mazās HES ir arī daudzās citās Eiropas valstīs, īpaši kalnainās zemēs. Galvenās atšķirības – kalnu upes ūdens straume ir tik spēcīga, ka iespējams darbināt turbīnas bez īpašas ūdens uzkrāšanas, tāpēc nav vajadzīgi lieli uzpludinājumi augšpus HES. Eiropas val-stis pastāvīgi strādā, lai mazinātu HES ietekmi uz vidi, piemēram, tiek izbūvēti zivju ceļi (Latvijā pilnīgi nepa-matoti apgalvo, ka zivju ceļi nedarbojas, kaut gan Eiro-pas pieredze ir pretēja). Neraugoties uz to, ka citās Eiropas valstīs HES darbojas videi nekaitīgākā veidā nekā Latvijā, no vides viedokļa tām joprojām ir liela ietekme, un vides aizstāvji neatbalsta HES un dambju būvniecību. Piemēram, Zviedrijas dabas aizsardzības biedrība (Swedish Society for Nature Conservation) uzskata, ka ieguvumi no HES ir nelieli, taču dabai tās rada ievērojamu kaitējumu.

HES darbības principiLīdzšinējā mazo HES būvniecības un ekspluatācijas

prakse ir parādījusi, ka mazās HES nav videi draudzīgas, ir radījušas un joprojām rada kaitējumu videi. HES turbīnu darbināšanai nepieciešams uzkrāt ūdeni, nosprostojot to ar dambi. Tā rezultātā virs HES rodas lieli uzpludinājumi – dīķi, kas sniedzas tālu ārpus agrākajiem upes krastiem, bet pie dambja var būt pat vairākus metrus dziļi. Ūdens šajos dīķos gandrīz nemainās un sasilst vairāk nekā upē, šādi padarot dīķus par nepiemērotu vietu straujo upju iemītniekiem. Savukārt lejpus HES upe izžūst, it īpaši, ja ūdens uzkrāšanas nolūkos netiek nodrošināta pietiekama caurplūde. Kad turbīnas tiek darbinātas, ūdens līmenis dīķī strauji krītas, savukārt lejpus HES strauji ceļas, straumei izskalojot upes grunti un iemītniekus.

Zaudē cilvēksMazo HES būvniecības un ekspluatācijas rezultātā ir

aizskartas arī vietējo iedzīvotāju intereses, kas izpaužas kā zemes īpašumu applūšana, izveidoto meliorācijas sistēmu traucējumi un teritoriju pārpurvošanās, kras-ta erozijas izraisīta zemes īpašumu noskalošanās, māju konstrukciju bojāšanās, ūdens kvalitātes samazināšanās akās un izzušana, kā arī ūdens kvalitātes un rekreatīvo resursu samazināšanās.

Arguments par labu mazajām HES bija to iespēja nodrošināt jaunas darbavietas visā Latvijā. Tomēr HES nav radījušas ievērojamu darbavietu skaitu – parasti to darbību uzrauga viens cilvēks. Arī apkārtnes sakopšana ne vienmēr ir piemērota: HES uzpludinājumu radītie dīķi varbūt ir piemērota peldēšanās vieta, taču lejpus HES agrāk straujās, līkumotās upes ir izbagarētas taisnas un vasarā gandrīz izžuvušas.

Samazinās zivju resursu kvalitāte un daudzums, radot zaudējumus arī cilvēkam. Tā kā HES darbības efektivitāte un arī peļņa ir atkarīga no ūdens daudzu-ma un straujuma, liela daļa hidroelektrostaciju celtas uz Latvijas straujākajām upēm. Šīs ir arī tās upes, kurās nārstot dodas vai varētu doties lašveidīgās zivis. HES zivīm rada nepārvaramu šķērsli, neļaujot atrast piemērotu nārstošanas vietu, bet dambju apstādinātās zivis ir viegls loms malu zvejniekiem. Šo iemeslu dēļ videi draudzīgāka HES ekspluatācija tika izvirzīta par vienu no mērķiem Pasaules Dabas fonda un Latvijas Makšķernieku asociācijas kampaņā „Lašiem būt!”, kas

Foto

: no

Pas

aule

s D

abas

fond

a ar

hīva

Stāvošs ūdens virs mazās hidroelektrostacijas

24 25

sākās 2001. gadā un tika īstenota vairākus gadus. Lai arī kampaņa bija sekmīga cīņā ar malu zvejniekiem un patērētāju izglītošanu, HES darbības uzlabošana tā arī palika nesasniegts mērķis.

Pēta ietekmiHES ietekmes izzināšanai veikti vairāki pētījumi.

Pasaules Dabas fonda pasūtītajā pētījumā “Mazās HES Latvijā un to ietekme uz vidi. 2001–2003” (izpildītājs Rolands Lebuss) akcentēta HES ietekme uz upju ekosistēmu un zivju resursiem. Tajā secināts, ka “mazo HES celtniecība un darbība izraisa dažādu augu un dzīvo organismu dzīvotņu, arī zivju nārsta vietu degradēšanos un iznīcināšanu, radot bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, ietekmē sugu izdzīvošanas un adaptācijas iespējas dabiskajā vidē

un dabīgo populāciju izzušanu, kā arī saimnieciski vērtīgu upes zivju – lašu, taimiņu, sīgu, vimbu, alatu, strauta foreļu un citu zivju sugu, kā arī nēģu krājumu samazināšanos un iznīkšanu”. Analoģisks secinājums izriet no Valsts zivsaimniecības pārvaldes 2003. gada pētījumiem.

Arī valsts SIA “Vides projekti” veikusi pētījumu „Mazo hidroelektrostaciju darbības izvērtējums”. Tajā norādīts uz HES ietekmi uz zivju resursiem: „Aizsprosts pārtrauc zivju migrācijas ceļus. Ūdenskrātuvēs ieviešas mazvērtīgākas zivju sugas, piemēram, karūsas, raudas, asari u. c., kuras no dzīves vietām izkonkurē vērtīgas un konkrētajai ūdenstecei raksturīgās zivju sugas, piemēram, lašveidīgās zivis, sapalus u. c., kā arī vēžus” un „uzpludinājumos iet bojā zivju nārsta vietas – applūst sēkļi un pazūd ūdensteču biotopu dažādība”.

Foto

: no

Pas

aule

s D

abas

fond

a ar

hīva

Tipisks skats uz HES no augšas: virs HES ir liels uzpludinājums, kas sniedzas tālu ārpus agrākajiem upes krastiem, bet zem HES ir izbagarēta agrākā upes gultne, kas sausākā laikā ir gandrīz izžuvusi

HES ietekmē ne tikai upes ekosistēmu, bet arī plašāku apkārtējo vidi: „ūdens līmeņa svārstībām ir negatīva ietekme gan uz pašas ūdenskrātuves, gan uz ūdensteces, kur ūdens tiek aizvadīts, ekosistēmām. Ir apgrūtināta piekrastes zonas dabiskā augu kopuma atjaunošanās, līdzenās teritorijās rodas pārpurvotas zemes ar nepastāvīgu augu eksistenci. Ūdens līmeņu svārstību rezultātā krasta līnijas ir nepastāvīgas, ūdensaugi tajās atmirst, arī zivis un mikroorganismi nespēj piemēroties šīm svārstībām.” Īpaši norādīta HES kaskāžu negatīvā ietekme uz vidi.

Pētījumu secinājumi apliecina, ka nav vietas šaubām par HES nodarīto kaitējumu videi, tomēr atbildīgās institūcijas ir diezgan kūtras pētījumos ieteikto stāvokļa uzlabošanas risinājumu iedzīvināšanā.

Groza likumusVairāku nevalstisko organizāciju atkārtota vēršanās

pie atbildīgajām institūcijām panāca to, ka tika pieņemti stingrāki HES darbību regulējoši noteiku-mi. Izstrādājot Ministru kabineta noteikumus nr. 27 “Noteikumi par upēm (upju posmiem), uz kurām zivju resursu aizsardzības nolūkā aizliegts būvēt un atjaunot hidroelektrostaciju aizsprostus un veidot jebkādus mehāniskus šķēršļus” tika pieņemts lēmums, kurš patlaban 214 Latvijas upes pasargā no tālākas aizdambēšanas.

Sekojot atsevišķos minētajos pētījumos sniegta-jiem ieteikumiem, 2005. gada septembrī tika pieņemti grozījumi MK noteikumos nr. 736 „Noteikumi par ūdens resursu lietošanas atļaujām”. Kopš tā laika HES izsniegtajās ūdens resursu lietošanas atļaujās jānosaka minimālais garantējamais caurplūdums, tātad HES vairs nedrīkst apstādināt upes plūdumu pilnībā. Šajās atļaujās ietvertas arī citas prasības HES īpašniekiem, lai nodrošinātu videi mazāk kaitīgu darbību. Taču citi minēto pētījumu rezultāti joprojām tiek ignorēti, un ieteikumi palikuši bez ievērības.

Skābekļa bads paliekLai noskaidrotu, vai jaunās ūdens resursu lietošanas

atļaujas tik tiešām uzlabojušas stāvokli Latvijas upēs, pagājušajā vasarā Pasaules Dabas fonds sadarbībā ar Hidroekoloģijas institūtu devās veikt mērījumus pie trijām HES Vidzemē. Būtiskākais secinājums – uzpludinājumos virs HES valda ne tikai skābekļa trūkums, bet skābekļa bads. Tas nozīmē, ka šādā vidē lielākā daļa dzīvo organismu nevar pastāvēt. Ūdenī konstatētas arī aļģes, kas raksturīgas aizaugušiem ezeriem, nevis upēm, un liecina par HES nelabvēlīgo ietekmi uz upju ekosistēmu. Tātad jaunajās ūdens resursu lietošanas atļaujās ietvertie noteikumi nav spējuši būtiski uzlabot situāciju pie mazajām HES.

Pamatojoties uz šo ieskata pētījumu un citiem materiāliem, tika konstatēts, ka ūdenskrātuvju būvēšana uz brūnūdens upēm (tādas ir, piemēram,

Gauja un Tirza) spēj izjaukt upju dabīgo fizikāli ķīmisko un bioloģisko līdzsvaru, radot mākslīgu anaerobu (bez skābekļa) vidi upes uzpludinājumu posmos, ierobežojot ūdens iemītnieku eksistenci, ietekmējot to bioloģisko daudzveidību un pārveidojot biocenozes struktūru. Ja HES darbība netiks krasi mainīta, uzlabojumi upju stāvoklī nav gaidāmi.

Atbildīgās institūcijas ignorēZīmīgi, ka citāda situācija konstatēta pie HES,

kuras slūžas bija atvērtas remontdarbu dēļ. Šajā vietā skābeklis bija pietiekamā daudzumā un arī citi analizētie faktori norādīja uz HES krietni mazāko ietek-mi uz vidi. Tas Pasaules Dabas fondam ļauj secināt, ka slūžu atvēršana ir ne vien iespējama, bet arī vēlama upju ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanai.

Slūžu atvēršanas pienākums noteikts arī Civillikumā. Jau kopš 2001. gada Pasaules Dabas fonds vairākkārt oficiālās vēstulēs ir centies pievērst Vides ministrijas uzmanību šim faktam. Civillikuma 1123. panta otrā daļa nosaka – „kad zivis laiž ikrus, viņu cauriešanai katrā ūdensspēka izmantošanas ietaisē jāatstāj atvērtas slūžas vai jāierīko zivju ūdensceļi”. Šīs normas ievērošana nodrošinātu, ka zivis spētu doties uz nārsta vietām un tādējādi krietni mazinātu HES negatīvo ietek-mi gan uz zivju populāciju, gan ekoloģisko situāciju kopumā.

HES īpašnieki normas neievērošanu pamato ar to, ka šāda prasība nav ietverta un konkretizēta viņiem izsniegtajās ūdens resursu lietošanas atļaujās. Diemžēl joprojām nenotiek konstruktīvas sarunas par to, kā tehniski risināt slūžu atvēršanu videi draudzīgā veidā vai arī kā pareizi uzbūvēt zivju ceļus, kas spētu darboties.

Neraugoties uz ministra izteikumiem, Vides pārrau-dzības valsts birojs 2006. gada rudenī, reaģējot uz Pasaules Dabas fonda iesniegumu, atzina, ka Civilli-kums jāievēro. Tomēr praktiskā normas piemērošana joprojām nav sākusies.

Peļņas mazināšanās – glābiņš upēm?

Pašlaik ir svarīgi panākt, lai visas HES darbotos vismaz likuma ietvaros – tas vien jau būtu ievērojams solis upju ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanā. Diemžēl atbildīgo amatpersonu neizpratne par vides aizsardzību vai nevēlēšanās rīkoties ļoti kavē šo procesu.

Dubultais tarifs par HES ražoto elektroenerģiju tiek maksāts astoņus gadus no HES ekspluatācijas sākuma. Drīz būs pienācis laiks, kad izdevīgais biz-ness kļūst divreiz neizdevīgāks, tāpēc, iespējams, kādas stacijas tiks slēgtas. Tomēr slūžu nojaukšana ir dārgs projekts, tāpēc iespēja, ka upes varēs atjaunot to dabisko plūdumu, ir diezgan niecīga.

26 27

Sekunde, trīsdesmit minūtes,

divsimt gadu

Georgs Andrejevs,Eiropas Parlamenta deputāts profesorsGundars Romanovskis, deputāta padomnieks

Vēl nesen pasaules vadošie zinātnieki brīdināja, ka mums atlicis pavisam nedaudz laika, lai mainītu pasaulē dominējošo nostāju un līdz 2020. gadam samazinātu karbona dioksīda izmešus, tādējādi izvairoties no kli-mata sasilšanas un ar to saistītajām kataklizmām.

Pārmaiņas vides jomā visā pasaulē radījušas nopiet-nas bažas, ko nosaka meteoroloģiskās pārmaiņas, kuru rezultātā prognozētas temperatūru svārstības un ar tām saistītā jūras un okeānu līmeņa celšanās, gan arī sociodemogrāfiskās pārvērtības dažādos pasaules reģionos.

Enerģētikas, transporta, dažādu industriju, lauksaim-niecības un mežsaimniecības jomā būs daudz kas veicams. Piemēram, enerģētikā jāuzlabo piegādes un izplatīšanas efektivitāte, enerģijas ieguve no oglēm jāaizvieto ar gāzi, jāpārskata atomenerģijas iespējas un jādomā par alternatīviem enerģijas iegūšanas vei-diem. Transporta nozarē jau strādā pie efektīvākām degvielas izmantošanas metodēm, tā sauktajiem hibrīdu automobiļiem, tīrākiem dīzeļdzinējiem, trans-porta pārvietošanu uz sliedēm jeb dzelzceļa pa-

kalpojumu plašāku izmantošanu, bioloģiskajām deg-vielām, sabiedriskā transporta popularizēšanu un pilnveidi. Ražošanas sektorā rodami risinājumi sil-tuma un enerģijas pārstrādei. Atkritumu pārstrāde un

Francijā ik sekundi tiek izplatīti

500 polietilēna maisiņu. To lietošanas ilgums ir vidēji 30 minūtes. Maisiņi patērētājam

nemaksā neko, taču dabā tie pārstrādājas tikai 100–200 gadu laikā

Foto

: no

pers

onis

kā a

rhīv

a

Georgs Andrejevs, Eiropas Parlamenta deputāts

aizvietošana, kā arī izmešu ierobežošana atmosfērā ir diskusiju degpunktā.

EP izveido īpašu komisijuArī Eiropas Parlaments (EP) ir iesaistījies cīņā pret

klimata pārmaiņām, šā gada 25. aprīlī izveidojot jaunu pagaidu komiteju, kura aktīvi piedalīsies diskusijā un risinājumu meklējumos, lai vērstos pret klimata pārmaiņām. Komitejā strādās 60 Eiropas Parlamenta deputāti ar tikpat daudziem aizvietotājiem, viņu vidū arī trīs deputāti no Latvijas, Georgs Andrejevs, Aldis Kušķis un Inese Vaidere. Galvenais pagaidu komitejas mērķis ir sniegt ierosinājumus par Eiropas Savienības kopēju politiku klimata pārmaiņu jomā un koordinēt EP pozīciju sarunām pēc 2012. gada starptautiskās klimata politikas ietvaros. Komiteja analizēs pieejamo jaunāko zinātnisko informāciju par klimata pārmaiņām un to finansiālo ietekmi, kā arī izmaksas, kas radīsies, ja valstis nespers konkrētus soļus cīņā pret kli-mata pārmaiņām. Tiks izskatītas vides, juridiskās, ekonomiskās, sociālās, sabiedrības veselības, ģeopolitiskās un reģionālās iespējas vai scenāriji, kas varētu rasties klimata pārmaiņu rezultātā.

Šīs pagaidu komitejas nozīmīgums nav apstrīdams arī Latvijai gan no ekonomiskā, gan arī sabiedriskā aspek-ta. Latvijā jau pašlaik būtu nepieciešams diskutēt ne ti-kai par izmešu kvotām, to saglabāšanu un pakāpenisku samazināšanu, ievērojot valsts ekonomiskās izaugs-mes perspektīvu, bet arī par enerģiju taupošu būvniecību privātajā un sabiedriskajā sektorā. Šim nolūkam būtu veidojama pilnīgāka un, galvenais, šādu būvniecību veicinoša politika. Jāturpina arī biodegvie-las popularizēšana mūsu valstī. Darāmā šajā jomā būs gana ne tikai Eiropas Parlamenta deputātiem vien.

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas darbs

Eiropas Parlamenta Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja ir viena no tām komitejām, kuras likumdošanas aktus 70–80% gadījumu iesaista ES dalībvalstu likumdošanas aktos. Komitejas darba programmā tiek izskatīti visdažādākos jautājumus – no atkritumu pārstrādes līdz pat pārtikas marķējumam, lai patērētājs varētu orientēties, ko īsti līdzās dabiskajām izejvielām noskatītais produkts satur vai kas tam pievienots, lai to saglabātu svaigu un derīgu vairākus mēnešus vai pat gadus.

Jau komitejas nosaukums norāda, ka pastāv vistiešākā mijiedarbība starp vidi, kurā mēs dzīvojam, pārtiku, kura šajā vidē saražota un kuru mēs lietojam, un vienu no nepārprotami būtiskākajiem mūsu dzīves aspektiem – mūsu veselību. Dzīvojot piesārņotā vidē, iespējas saslimt ar visdažādākajām saslimšanām ir krietni augstākas. Tādēļ vides ekoloģijas un tīrības fak-tors uzskatāms par vienu no ilglaicīgajiem ieguldījumiem sabiedrības veselības jomā.

Somijas prezidentūras laikā parādījās jauns formulējums – „veselība visās politikās“, apstipri-not faktu, ka veselībai ir vistiešākā saistība ar vidi un

pārtiku, darba apstākļiem darbavietā un sociālajiem faktoriem, un tā ir veidojama šo dažādo politiku kontekstā. Vides komitejas pieņemtie dokumenti par stingrāku ķīmisko vielu uzskaiti un reģistrāciju un bīstamāko vielu aizvietošanu dažādās sadzīves precēs, videi draudzīgākām automašīnām, cigarešu marķējumu un tabakas izstrādājumu reklāmas aizliegumu, ūdeņu tīrību, neskartās vides aizsardzību un saglabāšanu, pesticīdu izmantošanu vai atkritumu pārstrādi – tie ir tikai daži no pieņemtajiem likumdošanas aktiem.

Uzņemsimies atbildību par savu rīcību!

Latvija, iestājoties Eiropas Savienībā, ir uzņēmusies saistības sakārtot vidi, rūpējoties par atkritumu apsaimniekošanu un pārstrādi, ūdeņu un vides tīrību, mazinot rūpniecības nodarījumu dabai. Šajās jomās ir ieguldīts un vēl paveicams atbildīgs un apjomīgs darbs. Taču ne viss gulstas tikai uz valsts pleciem.

Latvijas pārtikas un sadzīves preču veikalu ķēdes nodrošina saviem klientiem maksimālu komfortu, izplatot bezmaksas polietilēna maisiņus. Nav gan zināms konkrēts skaits, cik šādu maisiņu nonāk Latvi-jas patērētāju rokās.

Lūk, piemērs: Francijā ik sekundi tiek izplatīti apmēram 500 polietilēna maisiņu. To lietošanas ilgums ir vidēji 30 minūtes, 80% šo maisiņu netiek izšķiroti vai pārstrādāti, tie tiek lietoti kā atkritumu tvertnes vai izsviesti dabā. Maisiņi patērētājam nemaksā neko, tie ir izturīgi un viegli. Ļoti daudz plastmasas iesaiņojumu nonāk jūrā un paliek tur vidēji 3–5 gadus, bet dabā tie pārstrādājas un sadalās 100–200 gadu laikā. Rezultātā ik gadu gandrīz 143 jūras dzīvnieku sugas kļūst par upuriem, sapinoties polietilēna maisiņos vai sajaucot tos ar barību.

Šis piemērs nav izraudzīts nejauši. Ikvienam sabiedrībā ir jāuzņemas personīgā atbildība un ikviens no mums ir spējīgs veidot un aizsargāt vidi sev apkārt. Mēs katrs uzņemamies savu atbildības daļu, aizsargājot vidi, kurā dzīvojam paši un kurā dzīvo mūsu ģimene. Gan ražotājam, gan arī izplatītājam un patērētājam jāuzņemas katram sava ieguldījuma daļa.

Noslēgumā jāpiebilst, ka pēdējos 30 gados Eiropas Savienība ir radījusi iespaidīgu vides likumdošanas kopumu, lai kontrolētu vides piesārņojumu. Šī likumdošana ir palīdzējusi dot mums tīrāku gaisu un ūdeni, taču vienlaikus ir nepieciešams veidot sabalansētu un modernu likumdošanu, kas būtu piemērota šodienas apstākļiem, proti, uzlabojot mūsu dzīves apstākļus netraucējot valsts ekonomiskajai iza-ugsmei un mūsu labklājībai. Tas, protams, nevar notikt uz sociālās vai vides politikas rēķina.

Neraugoties uz to, vai tā būtu Latvijas vai Eiropas Savienības likumdošana, jautājuma būtība ir atrast pareizo līdzsvaru. Arī mums jāpieliek sava roka, virzot Eiropas vides politiku šajā virzienā. Pareizais ceļš ir ne tikai pieņemt jaunus likumdošanas aktus, bet arī pārskatīt tos, kuri tapuši pirms trijiem gadu desmitiem, jo tas, kas tolaik šķita atbilstošs, iespējams, patlaban jau ir pārskatāms un uzlabojams.

28 29

Pārkāpumu procedūras vides jomā

Artis Trops,Tieslietu ministrijas Eiropas un starptautisko tiesību departamenta Starptautisko publisko tiesībunodaļas juriskonsults

Informācija par pārkāpuma procedūras institūtu ES tiesībās

Pārkāpuma procedūra – Eiropas Kopienas dibi-nāšanas līgumā (turpmāk – Līgums) minētā procedūra, kuras laikā dalībvalstij tiek dota iespēja paust savus apsvērumus gadījumos, kad Komisija (Līguma 226. pants) vai kāda cita dalībvalsts (Līguma 227. pants) ir konstatējusi tās darbībā vai bezdarbībā iespējamos Līguma pārkāpumus pirms lietas nonākšanas Eiropas Kopienu tiesā (turpmāk – Tiesa) (Līguma 228. pants).

Ar pārkāpuma procedūru saistāmi divi galvenie mērķi:

jebkādu šaubu kliedēšana par pārkāpuma esamību vai neesamību; pārkāpuma izbeigšana, dalībvalstij labprātīgi pie-mērojoties Līguma nosacījumiem, pārkāpumu novēršot.

To, ka dalībvalsts ir pārkāpusi Līgumā noteiktās saistības, var noteikt tikai Tiesa. Līdz attiecīgajam Tie-sas spriedumam par pārkāpumu dalībvalsts rīcībā var runāt tikai pieļāvuma formā.

Pārkāpuma procedūrai ir divas stadijas:

1) Eiropas Komisija, pildot ES tiesībsarga funk-ciju un sekmējot ES tiesību efektivitāti, dalībvalstij (Latvijas pastāvīgajai pārstāvniecībai ES (turpmāk – Pārstāvniecība)) nosūta formālu paziņojumu (letter of formal notice). To Tieslietu ministrija kā pārkāpuma procedūru koordinējošā institūcija pārsūta kompe-tentajai ministrijai. Formālajā paziņojumā tiek izklāstīta Komisijas nostāja par pārkāpuma saturu un dalībvalstij tiek dots laiks (parasti divi mēneši) savu apsvērumu sniegšanai uz to.

Savus apsvērumus dalībvalsts izklāsta, noteiktajā termiņā iesniedzot nostāju Komisijā caur Pārstāvniecī-bu. Nostājas izstrādes, saskaņošanas un apstiprinā-šanas kārtību Latvijas Republikā nosaka Ministru kabineta 2006. gada 16. maija noteikumi nr. 405 “Lat-vijas Republikas nostājas projekta Eiropas Kopienas

dibināšanas līguma pārkāpuma procedūras ietvaros sagatavošanas, saskaņošanas un apstiprināšanas kārtība”. Par nostājas sagatavošanu atbildīga ir kompetentā nozares ministrija.

Savā nostājā dalībvalsts norāda jau veiktos pasākumus, kuri jau izpilda saistības, ko Eiropas Komi-sija norādījusi kā neizpildītas, vai arī informē Eiropas Komisiju par konkrētiem jau īstenotiem pasākumiem vai pasākumiem, ko tā veiks, lai pārkāpumu iespējami drīz novērstu.

Ja Komisija gūst pārliecību, ka dalībvalsts rīcībā nav ES tiesību pārkāpuma sastāva vai tā pārkāpumu novērsusi, Komisija var pieņemt lēmumu par pārkāpuma izbeigšanu.

2) Ja Eiropas Komisiju dalībvalsts nostājā sniegtā atbilde neapmierina (pārkāpums vēl joprojām pastāv, dalībvalsts kavējas ar tā novēršanu utt.), tā pieņem lēmumu par argumentēta atzinuma (reasoned opinion) nosūtīšanu dalībvalstij. Argumentētajā atzinumā tiek detalizētāk izklāstīta Komisijas pozīcija konkrētajā lietā, analizēti fakti un sniegts pamatojums tam, kāpēc tā uz-skata, ka pārkāpums vēl joprojām pastāv. Argumentēts atzinums balstās uz tiem pašiem apsvērumiem, kas norādīti jau sākotnēji, nosūtot formālo paziņojumu. Arī šajā gadījumā Tieslietu ministrija veic tās pašas koordinējošās institūcijas darbības, nosakot atbildīgajai iestādei saistošus nostājas izstrādes termiņus, ievērojot tos termiņus, ko Eiropas Komisija notei-kusi dalībvalstij tās apsvērumu sniegšanai. Arī šajā gadījumā sava viedokļa paušanai dalībvalsts Komisijā

Kopš Latvijas iestāšanās ES, Eiropas Komisija

pret Latviju ir sākusi 14 pārkāpumu procedūras

vides jomā.

iesniedz nostāju līdzīgā kārtībā, kā atbildot uz formālo paziņojumu.

Ja Komisija pēc dalībvalsts nostājas uz argumentēto atzinumu saņemšanas negūst pārliecību par to, ka dalībvalsts veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai pārkāpumu novērstu, tā var pieņemt lēmumu par prasības celšanu Tiesā.

Pārskats par tiesvedības procesu un iespējamām tā sekām

Ja dalībvalsts neizpilda argumentētajā atzinumā noteiktās prasības Komisijas noteiktajā termiņā, Komisija ir tiesīga vērsties Tiesā, lai lūgtu to atzīt, ka noteiktajā laikā neieviešot direktīvu, dalībvalsts ir pārkāpusi tai ar Līgumu uzliktos pienākumus.

Tiesvedības process Tiesā ilgst 1,5–2 gadus un sastāv no rakstveida un mutvārdu procesa. Kā tas izriet no Tiesas prakses, dalībvalsts, pamatojot direktīvas neieviešanu vai neprecīzu ieviešanu, nevar aizbildināties ar valsts iekšējām problēmām (finanšu trūkumu, lēnu likumdošanas procesu), lai attaisnotu no Kopienas tiesībām izrietošo pienākumu un ar to nodrošināšanu saistīto termiņu neievērošanu. Turklāt, ja Tiesa neatzīst dalībvalsts argumentāciju par direktīvas neieviešanu nacionālajos tiesību aktos, iestājas valsts atbildība par Kopienas tiesību pārkāpumu dalībvalsts saistību neizpildes rezultātā. Proti, dalībvalstij ro-das pienākums maksāt kompensāciju par indivīdam radītajiem zaudējumiem Kopienas tiesību pārkāpumu gadījumā. Tiesas spriedums šajā gadījumā ir konstatējošs – ar to tiek noteikts, ka valsts nav izpildījusi tai uzliktos pienākumus.

Tomēr, ja dalībvalsts vēl joprojām neveic attiecīgos pasākumus, kas vajadzīgi Tiesas nolēmuma izpil-dei, Komisijai ir tiesības sākt atkārtotu pārkāpuma procedūru un atkārtoti vērsties Tiesā. Šādā gadījumā, ja Tiesa konstatē, ka attiecīgā dalībvalsts nav ievērojusi tās nolēmumu, tā pēc Komisijas priekšlikuma var šai dalībvalstij uzlikt soda naudu vai kavējuma naudu vai, ja pārkāpums bijis sevišķi smags vai ilgstošs, gan soda naudu, gan kavējuma naudu.

Pārskats par pārkāpumiem vides jomā

Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā Eiropas Komisija pret Latvijas Republiku vides jomā sākusi 14 pārkāpuma procedūru lietas. No tām sešos gadījumos pēc Latvijas Republikas nostāju saņemšanas Eiropas Komisija ir pieņēmusi lēmumu par pārkāpumu izbeigšanu. Pārējās astoņas pārkāpumu lietas pašlaik ir pārkāpuma procedūras sākuma stadijā – saņemts formāls paziņojums no Eiropas Komisijas. Jāatzīst, ka visos šajos gadījumos Latvijas Republika Eiropas Komisijā jau ir iesniegusi valdībā apstiprinātas oficiālās nostājas, izņemot atbildi pārkāpuma lietā, kas pret Lat-vijas Republiku uzsākts salīdzinoši nesen – šā gada aprīļa beigās. Par šo pārkāpumu, kurā Eiropas Komisi-ja Latvijas Republikai pārmet savlaicīga paziņojuma

par pieņemtajiem valsts izpildes pasākumiem (nacionālajiem tiesību aktiem) nesniegšanu, lai pārņemtu Padomes 2006. gada 20. novembra direktīvu 2006/105/EK, ar ko pielāgo Direktīvas 73/239/EEK, 74/557/EEK un 2002/83/EK vides jomā saistībā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos, valdība nostājas projektu vēl tikai gatavo un paredzams, ka tas apstiprināšanai Ministru kabinetā varētu tikt iesniegts šā gada jūnija sākumā. Tomēr jau tagad var apgalvot, ka šajā gadījumā problēmām nevajadzētu būt, jo neilgi pirms pārkāpuma procedūras sākšanas Ministru kabi-nets 2007. gada 3. aprīlī pieņēma noteikumus nr. 229 „Grozījumi Ministru kabineta 2005. gada 27. decem-bra noteikumos nr. 1047 „Noteikumi par autoceļiem neparedzētās mobilās tehnikas iekšdedzes motoru radīto piesārņojošo vielu emisiju gaisā”“, kas pārņem minēto direktīvu.

No pārējiem septiņiem gadījumiem, kur pārkāpuma procedūra no Komisijas puses vēl nav izbeigta un līdz ar to uzskatama par aktuālu, piecos Latvijas Republika jau veikusi nepieciešamos pasākumus, lai pieņemtu atbilstošus tiesību aktus, kas panāk atbilstību Eiro-pas Savienības tiesībām. Vairumā gadījumu Eiropas Komisijai norāda uz to, ka Latvijas Republika nav lai-kus, t. i., attiecīgajā direktīvā noteiktajā transponēšanas termiņā Eiropas Komisijai paziņojusi par pasākumiem, kurus tā pieņēmusi, lai nacionālajā tiesību sistēmā nodrošinātu direktīvu pārņemšanu jeb izpildi. Vairākos gadījumos Eiropas Komisija ir veikusi arī ar konkrētas direktīvas pārņemšanu saistītās Latvijas Republikas tiesību sistēmas daļas analīzi, lai norādītu uz neparei-ziem vai nepilnīgiem direktīvas prasību transponēšanas gadījumiem.

Sagatavotajā nostājā uz pārkāpuma procedūru nr. 2006/2276, kurā Eiropas Komisija Latvijas Repub-likai pārmet Eiropas Padomes 1985. gada 27. jūnija direktīvas 85/337/EEK par dažu valsts un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kurā grozījumi veikti ar direktīvu 97/11/EK un 2003/35/EK nepareizu transponēšanu nacionālajos tiesību aktos. No visiem Eiropas Komisijas 15 minētās direktīvas nepareizas transponēšanas gadījumiem Latvijas Republika par pamatotiem atzinusi tikai divus. Tādējādi izskatīšanā Saeimā pašlaik atrodas likumprojekts „Grozījumi likumā „Par ietekmes uz vidi novērtējumu””.

Savukārt pārkāpuma procedūrā nr. 2006/2039 Eiro-pas Komisija norāda, ka Latvija nav izpildījusi pienāku-mu pievienoties dalībvalstu, kurām nav kodolieroču, Eiropas Atomenerģijas kopienas un Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras nolīgumam, īstenojot III pan-ta 1. un 4. punktu 1977. gada līgumā par kodolieroču neizplatīšanu, kurā veikti papildinājumi ar šā nolīguma papildu protokolu. Šāds pienākums Latvijas Repub-likai izrietēja no pievienošanās akta 6. panta 2. punkta, kas paredz Latvijai juridisku pienākumu pievienoties starptautiskajiem nolīgumiem, ko dalībvalstis un Kopie-na kopīgi noslēgušas pirms pievienošanās. Jāatzīst, ka likums, kas nodrošina šā līguma ratifikāciju Saeimā ir pieņemts 2007. gada 5. maijā, tādējādi izpildot Latvijas Republikas uzņemtās starptautiskās saistības.

30 31

Pārkāpuma procedūras lietā nr. 2007/2083 norādīja, ka Latvijas tiesību akti Padomes 1999. gada 26. aprīļa direktīvas 1999/31/EK par atkritumu poligoniem 1. panta mērķus piesārņojuma samazināšanai konkrēti uz atkritumu poligoniem neattiecina un tādējādi minēto direktīvu neizpilda pilnībā. No Komisijas celtajiem 18 iebildumiem Latvijas Republika par pamato-tiem savā sagatavotajā nostājā atzina tikai vienu, bet daļēji – trīs. Tomēr, lai nodrošinātu minētās direktīvas pārņemšanu, sagatavošanā atrodas likumprojekts „Grozījumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā” un Ministru kabineta noteikumu projekts „Grozījumi Mi-nistru kabineta 2006. gada 13. jūnija noteikumos nr. 474 „Atkritumu poligonu ierīkošanas, atkritumu po-ligonu un izgāztuvju apsaimniekošanas, slēgšanas un rekultivācijas noteikumi””.

Praktisks piemērs, kur pārkāpuma procedūras lieta izskatīta Tiesā

Ar Tiesas 2003. gada 25. novembra spriedumu lietā C-278/01 „Eiropas Kopienu Komisija pret Spāniju“ tika piespriestas finanšu sankcijas Spānijai Līguma 228. panta kārtībā. Tiesa 1998. gadā ar spriedumu lietā C-92/96 „Komisija pret Spāniju“ atzina, ka Spānija nav izpildījusi Eiropas Savienības dalībvalsts saistības, jo ir nepilnīgi ieviestas 1975. gada 8. de-cembra direktīvā 76/160/EEK par peldvietu ūdens kvalitāti noteiktās prasības. 1999. gadā Spānijas valdība vairākkārt informēja Eiropas Komisiju par veik-tajiem un plānotajiem pasākumiem peldvietu ūdens kvalitātes uzlabošanai. 2000. gada janvārī, uzskatot, ka

piekrastes ūdeņu kvalitātes uzlabošanai nepieciešamie pasākumi tiek veikti pārāk lēni, Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 228. pantu nosūtīja Spānijai formālu paziņojumu, lūdzot veikt visus Tiesas iepriekšējā sprieduma izpil-dei nepieciešamos pasākumus. 2000. gada jūlijā tam seko Eiropas Komisijas argumentētais atzinums ar norādi par iespējamu tiesvedības sākšanu. 2001. gada jūlijā Eiropas Komisija vērsās Eiropas Kopienu Tiesā ar prasību pret Spāniju par Tiesas sprieduma neizpildi.

Tiesai iesniegtie Eiropas Komisijas ikgadējie ziņojumi par peldvietu ūdens kvalitāti Eiropas Savienības dalībvalstīs liecināja, ka 1999. gada peldsezonā Spānijas piekrastes ūdeņu kvalitāte tikai par 76,5% atbilda direktīvā noteiktajam, 2000. gada sezonā – par 79,2%, savukārt 2001. gada sezonā – par 80% un 2002. gada sezonā par 85,1%. Ir secināms, ka ūdens kvalitāte tiek uzlabota, taču tā joprojām nesa-sniedza direktīvā noteiktos rādītājus. Turklāt tādēļ var konstatēt, ka no 1996. līdz 2000. gadam Spānijā ir slēgta trešdaļa pludmaļu, kas liecina, ka tā vietā, lai uzlabotu ūdens kvalitāti, pludmales tiek slēgtas. Ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus, Tiesa secināja, ka Spānija joprojām nav pilnībā pārņēmusi attiecīgās direktīvas prasības un nav arī izpildījusi ar iepriekšējo Tiesas spriedumu uzlikto pienākumu.

Rezultātā saskaņā ar Tiesas aprēķiniem Spānijai bija pienākums iemaksāt Eiropas Savienības budžetā ikgadēju kavējuma naudu 624 150 EUR apmērā, kas ir proporcionāli samazināma, uzlabojoties ūdens kvalitātei.

Foto

: Ine

ta P

likša

Skatu tornis pie Pēterupes grīvas Saulkrastos

Latvijas un Eiropas iedzīvotāji grib dzīvot zaļāk

Dace Akule,sabiedriskās politikas centraProvidus Eiropas politikas pētniece

Arī Latvijā cilvēki grib dzīvot zaļāk – tāds ir viens no galvenajiem secinājumiem februārī Latvijā notikušajām Eiropas pilsoņu debatēm.1 Vēlme dzīvot saskaņā ar dabu un vidi, lietot ekoloģiski tīru pārtiku, izmantot atjaunojamo enerģiju un šķirot atkritumus nozīmē, ka nevērība pret dabu un klimata pārmaiņu sekām Latvijā ir mīts. Cilvēki nedzīvo tik zaļi, cik viņi to vēlētos, jo bieži vien nav iespējas dzīvot zaļāk. Piemēram, ūdens kvalitāte nav pietiekami augsta, lai varētu dzert ūdeni no krāna un nepirkt to plastmasas pudelēs, un atkri-tumu šķirošanai nav jēgas, jo tie vienalga tiek savākti vienā konteinerā.

Taču nav arī tā, ka cilvēki tikai gaida risinājumus no valsts un Eiropas Savienības institūcijām, uzliekot tām atbildību par vides aizsardzību. Debašu dalībnieki ne tikai Latvijā, bet arī pārējās ES dalībvalstīs atzina katra indivīda atbildību dzīvot lielākā saskaņā ar apkārtējo vidi. Turpmāk rakstā izklāstīšu galvenās tēmas, kas parādījās gan Latvijas, gan pārējo ES dalībvalstu diskusijās, atbildot uz jautājumu, kādā Eiropā viņi vēlas dzīvot 2020. gadā.

Dabas resursu izmantošana un vides aizsardzība

Latvijas debatēs tika runāts gan par ūdens kvalitāti un vēlmi dzert tīru ūdeni no krāna līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, kā arī par mežu un Baltijas jūras aizsardzību. Dalībnieki atzina, ka nepieciešams labāk rūpēties par kāpu zonām, ievērot Kioto protokolu, kā arī vairāk uzraudzīt rūpnīcu un citu ražotņu kaitējumu videi. Interesanta bija ideja izveidot sarakstu ar vides piesārņotājiem, kurus nepieciešams arī bargāk sodīt.

Līdzīgi kā kopīgajos rezultātos, arī Latvijas debatēs īpaša uzmanība tika veltīta pārtikas kvalitātei un tam, ka iedzīvotājiem ir jābūt pietiekamai informācijai par pārtikas produktu, piemēram, vai tas nav ģenētiski modificēts un kādi konservanti ir izmantoti. Tāpēc vairums ES dalībvalstu iedzīvotāju atbalstītu vienota marķējuma izveidošanu veselīgai pārtikai.

Latvijā izskanēja arī doma aizliegt veselībai kaitīgu produktu reklamēšanu, par piemēru minot čipsus un

kokakolu, tomēr tas bija mazākuma viedoklis. Vairums Latvijas debašu dalībnieku vēlētos, lai tiktu veicināta bioloģiskā lauksaimniecība un popularizēts veselīgs dzīvesveids.

Arī kopējos visu ES dalībvalstu debašu rezultātos akcentēts, ka ES vajadzētu vairāk domāt par vides aizsardzību, lai tās iedzīvotāji varētu dzīvot veselīgāk. Arī citu debašu dalībnieki piekrita, ka ES vajadzētu piespiest citas valstis pievienoties un ievērot Kioto protokolu. Vēl jo vairāk, dažu valstu debašu dalībnieki, piemēram, Beļģijā un Zviedrijā, pat teikuši, ka Eiro-pai vajadzētu domāt par vides aizsardzību un klimata pāŗmaiņu apturēšanu vēl lielākā mērā, nekā tas patla-ban noteikts Kioto protokolā.

Atkritumu izmantošana un uzglabāšana

Debašu dalībnieki Latvijā lielā vienprātībā atzina, ka ir nepieciešams nodrošināt labāku atkritumu apsaimniekošanu, šķirošanu un pārstrādi. Dalībnieki arī teica, ka ir svarīgi veicināt sabiedrības izpratni par to, cik nozīmīgi ir pēc iespējas vairāk samazināt atkri-tumu apjomu, piemēram, pārdomājot, vai plastmasas maisiņu vietā pirkumus nevar pārnēsāt papīra vai audu-ma maisiņos un rūpīgāk apsvērt, vai tiešām plastmasas maisiņš ir vajadzīgs katram niecīgākajam pirkumam. Līdzīgas idejas parādījās arī citu valstu debatēs, tajā skaitā par atkritumu izmantošanu, lai iegūtu enerģiju.

Videi draudzīga enerģijaLatvijas debatēs liela vienprātība valdīja par plašāku

biodegvielas un videi draudzīgākas enerģētikas izmantošanu par saprātīgām cenām. Daudz runāja par rapsi, vēja ģeneratoriem, saules baterijām, kūdru, sal-miem, biomasu un šķeldām. Taču pilnīgi pretēji viedokļi bija par atomreaktoru būvniecību. Daļa dalībnieku uzskatīja, ka Eiropai nevajadzētu izmantot atomenerģiju un atomreaktori vairs nebūtu jābūvē. Savukārt otra daļa teica, ka atomenerģija tomēr būtu jāizmanto, tikai tai ir jābūt drošai, lai neatkārtotos Černobiļas traģēdija.

32 33

Līdzīga vienprātība par zaļāku energoresursu izmantošanu un līdzīga šķelšanās par atomenerģijas izmantošanu ir novērojama arī kopējos debašu rezultātos. Bulgārijas un Ungārijas debašu dalībnieki vienojušies, ka atomenerģija būtu jāizmanto, taču austrieši bija par atomreaktoru pilnīgu aizliegšanu.

Kopīgajos rezultātos no visām 27 ES dalībvalstīm parādījās arī patlaban aktuālā lielākas enerģētiskās neatkarības tēma. Enerģētikā Eiropas iedzīvotāji vēlas redzēt spēcīgu, neatkarīgu un pastāvīgu Eiropu. Arī Latvijas debašu dalībnieki pauda viedokli, ka Eiropai būtu vairāk jādomā, kā tā pati varētu ražot energoresur-sus, mazinot to importu un atkarību no citām valstīm.

Lielākā daļa debašu dalībnieku no visām dalībvalstīm piekrita, ka ES vajadzētu rādīt piemēru pasaulei un ieviest saistošus standartus par zaļākas enerģētikas izmantošanu un vides aizsardzību. Daudzviet izskanēja arī atbalsts kopīgai Eiropas enerģētikas politikai un kopīgiem standartiem enerģētikas taupīšanā.

Pētniecība un transportsVairums ES dalībvalstu iedzīvotāju, kas piedalījās

debatēs, aicināja vairāk ieguldīt pētniecībā, lai, piemēram, palielinātu preču lietošanas termiņu un preču detaļu otrreizēju izmantošanu, kā arī uzlabotu mājokļu dizainu un zaļākas enerģijas ieguves iespējas. Francijas debašu dalībnieki pat uzskatīja, ka visām dalībvalstīm būtu savos pētniecības budžetos vides pētījumiem jāatvēl prioritāra vieta.

Citu ES dalībvalstu debatētāji atzina, ka Eiropai vajadzētu izveidot labāk integrētu transporta sistēmu un uzlabot sabiedrisko transportu, to izstrādājot jau pilsētvides plānošanas procesā. Vairākās valstīs iedzīvotāji teica, ka kravu pārvadāšanai vairāk vajadzētu izmantot dzelzceļus un kuģus, nevis lidmašīnas. Savukārt Ungārijas un Čehijas iedzīvotāji pat aicinājuši domāt, kā pilsētu centros sabiedrisko transportu varētu aizstāt ar velosipēdu.

Valsts un indivīdsLielākoties debatēs pārrunāta arī indivīda atbildība

par vides aizsardzību un enerģijas taupīšanu, jo ne jau valstij būtu jākontrolē, vai telpās ar ieslēgtajām lampām tiešām kāds atrodas, vai televizori un datori nedarbojas

stand by režīmā (tas arī patērē elektrību) un vai cilvēks brauc ar velosipēdu vai iet ar kājām tā vietā, lai brauktu ar mašīnu. Dažās valstīs dalībnieki gan uzskatīja, ka valsts iestāžu darbiniekiem un politiskajiem līderiem vajadzētu rādīt piemēru. Valstīm jādomā arī par to, vai ielu apgaismojums nav pārspīlēts un kā mudināt iedzīvotājus dzīvot zaļāk, veicinot sapratni par vides resursu ierobežotību. Igaunijas debatēs nācis ietei-kums vairāk izmantot e-pārvaldi, lai ietaupītu resursus.

SecinājumsTas nav jaunums, ka vide un enerģētika ir viens no

karstākajiem tematiem Eiropas dienas kārtībā. Taču in-teresanti, ka arī Eiropas iedzīvotājus šī joma uztrauca visvairāk jau pērnā gada oktobrī – pirms tam, kad Eiro-pas medijos arvien vairāk parādījās ziņas par klimata pārmaiņu pierādījumiem un nepieciešamību dzīvot zaļāk.

Interesanti, ka Eiropas pilsoņu debašu dalībnieki vēlas, lai valstis šajā laukā nāk klajā ar radikālākiem risinājumiem nekā tie, par kuriem tās vienojās 2007. gada martā. Piemēram, iedzīvotāji vēlētos, lai vides un enerģētikas jomā dalībvalstis nodotu daļu sa-vas kompetences ES institūcijām un lai ES institūcijas īstenotu lielāku spiedienu uz dalībvalstīm, lai tās īstenotu savus solījumus, piemēram, izpildītu izmešu ierobežojumu kvotas.

Dalībnieki ir definējuši visus galvenos mērķus, kas iekļauti ES enerģētikas rīcības plānā 2007.–2009. gadam. Tas liecina, ka iedzīvotāju domas dziļākā un izvērstākā veidā par sabiedrisko domu pētījumiem ir vērtīgs resurss arī Eiropas politikas veidošanai sarežģītos jautājumos. Protams, debašu rezultātus nav iespējams precīzi ieviest, jo iedzīvotājiem ir atšķirīgi un pat pilnīgi pretēji uzskati ne tikai par detaļām, bet pat par lieliem un nozīmīgiem jautājumiem, piemēram, atomenerģijas izmantošanu. Taču tas, ka Eiropas pilsoņu debatēs raibs Eiropas iedzīvotāju kopums ir izstrādājis tik kvalitatīvu skatījumu par Eiropas nākotni, apgāž apgalvojumu, ka iedzīvotāji negrib un nevar domāt par Eiropu. Grib un var! Tāpēc tagad tiem ES institūciju un valstu līderiem, kuri vēlas mazināt plaisu starp iedzīvotājiem un institūcijām, tajā ir jāieklausās un jāatbild.

1 Eiropas pilsoņu debatēs, kas notika visās 27 ES dalībvalstīs, pēc nejaušās atlases kritērijiem atlasīti iedzīvotāji no dažādiem reģioniem, vecuma grupām, izglītību un profesijām veidoja savas Eiropas nākotnes vīzijas. Strukturētu, moderētu un intensīvu debašu pamatā bija divi jautājumi – kādā Eiropā mēs gribam dzīvot 2020. gadā un ko vajadzētu (nevajadzētu) darīt Eiropas Savienībai, lai šo Eiropu sasniegtu? Diskusijas notika par trijām ES iedzīvotājiem svarīgākajām tēmām: vide un enerģētika, sociālā aizsardzība un ģimene, kā arī ES loma pasaulē un migrācija. Projekts ir nevalstisko organizāciju iniciatīva, ko līdzfinansē Eiropas Komisija Plāna D ietvaros. Projektu vada Karaļa Boduēna fonds (King Baudouin Foundation) Beļģijā. Latvijā Eiropas pilsoņu debates organizēja Sabiedriskās politikas centrs Providus. Plašāka informācija pieejama Providus mājaslapā un Eiropas pilsoņu debašu centrālajā mājaslapā www.european-citizens-consultations.eu

Ilgtspējīga attīstība pret globalizāciju. Vides dimensija

Elmārs Rompčiks (Elmar Römpczyk),Friedrich Ebert Stiftung vadītājs Baltijas valstīs

Šā gada rudenī Latvijā tiks izdots sociālo zinātņu doktora, Fridriha Eberta fonda vadītāja Baltijas valstīs zinātniski populāra grāmata „Gribam ilgtspējīgu attīstību“, kurā aplūkoti galvenie elementi ilgtspējas procesa nodrošināšanā: ekonomiskā, sociālā, vides, institucionālā un militārā dimensija, kā arī demokrātiskas attiecības starp valsti un sabiedrību. Šajā rakstā, kas balstīts uz topošo grāmatu, atspoguļoti galvenie ilgtspējas aspekti, kas saistīti ar vides dimensiju.

Ilgtspējīga attīstība ir ES centrālais mērķis

Ilgtspējīga attīstība ir tāda attīstība, kas īsteno šīs paaudzes vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu iespējas īstenot savējās. Tā ir viena no Eiropas Savienības (ES) Līgumā, kas nosaka visu ES poli-tiku un rīcību, izvirzītajiem centrālajiem mērķiem. Tā ir attīstība, kas nodrošina planētas spēju uzturēt dzīvību visā tās daudzveidībā. Tā pamatojas demokrātijas, dzi-mumu līdztiesības, solidaritātes un likuma varas princi-pos, kā arī pamattiesību, tajā skaitā brīvības un vienādu iespēju, ievērošanā. Tā ir orientēta uz pastāvīgu dzīves kvalitātes uzlabošanu un labklājību uz Zemes šai un visām turpmākajām paaudzēm. Šim nolūkam tā veicina dinamisku ekonomiku ar pilnīgu nodarbinātību, augstu izglītības līmeni, labu medicīnas aprūpi, sociālu un teritoriālu kohēziju un vides aizsardzību miermīlīgā un drošā pasaulē, respektējot kultūras daudzveidību.1

Kultūras un bioloģiskā daudzveidība

Tās ir cieši saistītas un ir ilgtspējas mozaīkas galvenais princips. Divi tās elementi – bioloģiskā daudzveidība un kultūras daudzveidība – balsta 1992. gadā Rio samitā pieņemto konvenciju par bioloģisko daudzveidību. ES ministri Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā atzīst, ka alībvalstīm būtu jāievieš ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģija gan ES, gan globālajā līmenī (Konvencija par bioloģisko daudzveidību) un sadarbībā ar Eiropas Komisiju jāveic pasākumi, lai identificētu un izvestu prioritāras darbības, kas ļautu apturēt bioloģiskās daudzveidības zudumu līdz 2010. gadam un arī turpmāk2.

Klimata pārmaiņu paredzamā ietekme (globālās temperatūras pārmaiņas salīdzinājumā ar pirms-industriālo laikmetu)

Pārtika: ražas samazināšanās daudzos, īpaši attīstības reģionos; ziemeļos dažviet eventuāla ražas palielināšanās; ražas samazināšanās daudzos attīstītos reģionos

Ūdens: izzūd mazi kalnu glečeri; ir apdraudēta ūdensapgāde vairākos reģionos; daudzviet ļoti samazinās ūdens krājumi, t. sk. Vidusjūras valstīs un Āfrikas dienvidos; ūdens līmeņa celšanās apdraud lielās piejūras pilsētas

Ekosistēmas: ir nodarīti milzīgi bojājumi korāļu rifiem; izzūd aizvien vairāk sugu

Ekstrēmi laika apstākļi: spēkā pieņemas vētras, meža ugunsgrēki, plūdi, sausuma un ekstrēma karstuma periodi

Pēkšņu un neatgriežamu pārmaiņu risks: pastiprināts bīstamu atgriezenisku reakciju risks un pēkšņas liela mēroga pārmaiņas klimata sistēmā

Avots: Stern Review: The Economics of Climate Change, 2006

Tātad mūsdienu un nākamo gadu desmitu fundamentālais konflikts tātad atklājas jautājumā: vai ir apvienojama ilgtspēja un globalizācija?

Foto

: no

pers

onis

kā a

rhīv

a

Elmārs Rompčiks

34 35

Vides ilgtspējas konteksts pasaulē

Jau divas desmitgades, pirms aizsākās globālās debates par ekoloģisko pēdu, starptautiskajā leksikā parādījās jēdziens „ilgtspējīga attīstība“, iedvesmo-jot neskaitāmas starptautiskas sanāksmes, pat vienu otru darbību. Ilgtspēja vēl joprojām ir izteikti politisks jēdziens – tā izpratnei nepieciešamas zināšanas par nacionālajām un globālajām ekoloģiskajām pēdām un šo zināšanu izmantošanu politisku lēmumu pieņemšanā. Vērojot neoliberālo nacionālās attīstības izpratni Austrumeiropā un klasisko kapitālistiskās at-tīstības politiku Ķīnas Tautas Republikā, esmu sapra-tis, ka pirmais ilgtspējas vilnis, kas sākās 1992. ga-da Zemes samitā, nav spējis mainīt pašnāvniecisko globālo attīstību. Ir jānāk jaunam vilnim, iedarbīgākam par līdzšinējām paliatīvajām darbībām un reformām, kas varbūt ir mīkstinājušas ilgtnespējas simptomus, taču nav ārstējušas pašu slimību. Jaunai ilgtspējas paradigmai ir jāapstrīd neoliberālo vērtību dzīvotspēja un vēlamība, jāatgriežas pie efektīvi regulētas globālās ekonomikas un pie sociālā nodrošinājuma politikas, kas atjauno skaidru valsts līdzatbildību par iedzīvotāju dzīves apstākļiem.

Nairobi Klimata konferencē (UNFCCC) 2006. ga-da novembrī vairāk nekā simts augsta ranga politiķu pacēla balsis brīdinājumā, ka notiekošās klimata pārmaiņas varētu būt nopietnākais drauds, kādu cilvēcei jebkad nācies piedzīvot. Taču šīs konferences politiskie rezultāti nevērsās pret Ķīnu un ASV, kuras nepievienojas Kioto protokolam un tādējādi atsakās darīt vismaz minimumu, lai palēninātu ozona cauruma palielināšanos vai arktiskā ledus kušanu, ko izraisa milzīgās SEG nopludinošās industrijas.3

Lai jebkura kopiena būtu patiešām ilgtspējīga, tai ir jāņem vērā trīs aspekti: ekonomiskie, vides un kultūras resursi. Kopienām ir jāapsver šīs vajadzības ne ti-kai īstermiņā, bet arī garākā laika posmā. Ilgtspējīgai attīstībai jākonkurē ar daudzām citām vērtībām, kas ir dziļi iesakņojušās, un tādēļ progress ir lēns. Piemēram, ilgtspējīga attīstība piespiež samērot īstermiņa vēlēšanu ciklu ar ilgtermiņa plānošanu, ekonomisku izaugsmi ar sociālo nodrošinājumu, politikas koordinēšanas priekšrocības ar virzību uz decentralizāciju. Šie visi ir nopietni pārbaudījumi, uz kuriem nav vienkāršu atbilžu.4

Ilgtspējas dimensijas –ilgtspējas mozaīkas galvenie elementi:

• ekonomiskā dimensija• sociālā dimensija• vides dimensija

Vides dimensija risina globālās vides problēmas (kli-mata pārmaiņas, resursu noplicināšanu, bioloģiskās daudzveidības izzušanu utt.) un to nevienlīdzīgo ietekmi dažādos pasaules reģionos. Vides globālisms attiecas uz materiālu un daļu tālpārvadājumiem, ko prasa globālās montāžas ekonomika, radot milzīgu atmosfēras un ūdeņu piesārņojumu.

Kad ekonomisti beidzot saprata, ka kaitējums videi var būt arī nopietnas ekonomiskās krīzes tiešs cēlonis, vides dimensija atkal parādījās globālās politikas rīcības plāna pašu pirmo punktu vidū. Par to liecina arī nesenais Sterna ziņojums, kurā aprēķinātas klimata pārmaiņu ekonomiskās sekas.5

Ziņojumu britu premjerministram Tonijam Blēram (Tony Blair) 2006. gada 30. oktobrī sniedza bijušais Pasaules Bankas galvenais ekonoms sers Nikolass Sterns (Nicholas Stern), norādot konkrētus faktus, ar kuriem censties pierunāt pasaules lielākos CO2 emitētājus – Amerikas Savienotās Valstis un Ķīnu – piekrist saistošai starptautiskai izmešu ierobežošanas programmai. ASV un Ķīna nav parakstījušas Kio-to protokolu. Sterna ziņojumā izmantotie modeļi uzskatāmi parāda, ka globālās sasilšanas noturēšana kontrolējamā līmenī ik gadus maksātu ne vairāk kā 1% globālā iekšzemes kopprodukta (IKP).

Ziņojumā tika pausts brīdinājums, ka bezdarbības sekas varētu būt spēcīgas vētras, plūdi vai karstu-ma viļņi, kas pasaules ekonomikai ik gadu varētu izmaksāt vismaz 5% IKP, sliktākā gadījumā – līdz pat 20%. Rezultāts varētu būt „ekonomiskā krīze, kuras mērogi līdzinātos tām, kuras 20. gadsimta pirmajā pusē izraisīja pasaules kari un ekonomiskā depresija”. Sterna ziņojums turpina bijušā Romas kluba (Club of Rome) tradīcijas. Vienīgā atšķirība ir tā, ka pašlaik cilvēkiem un politiķiem ir skaidri redzams tas, kas tika pareģots 70. gados.

Ziņojums vispirms detalizēti aplūko fizisko ietekmi uz ekonomisko darbību, cilvēku dzīvi, kā arī uz vidi. Turpinoties pašreizējām tendencēm, nākamo piec-desmit gadu laikā globālās temperatūras celsies par 2–3° C (salīdzinājumā ar pirmsindustriālo laikmetu). Zemes temperatūras celsies par vēl pāris grādiem, ja siltumnīcas efektu izraisošo gāzu (SEG) noplūde turpinās pieaugt. Tam būtu ļoti nopietnas sekas:

Kūstošie šļūdoņi sākotnēji pastiprinās plūdu drau-dus, vēlāk samazināsies ūdensapgāde, eventuāli ap-draudot sesto daļu pasaules iedzīvotāju, galvenokārt Indijas subkontinentā, vairākos Ķīnas reģionos un Dienvidamerikas Andos.

Aizvien sliktākas ražas, it sevišķi Āfrikā, varētu atstāt simtiem miljonu bez iespējām saražot vai nopirkt nepieciešamo uzturu. Kamēr temperatūra celsies ti-kai par 2–3° C, vidējos vai ziemeļu platuma grādos ražas varētu palielināties, taču līdzko sasilšana pastiprināsies, tās samazināsies. Temperatūras celšanās par 4° C vai vairāk nopietni ietekmētu globālo pārtikas produkciju.

Ceļoties jūras līmenim, radīsies arvien nopietnāki draudi un lielāka vajadzība pēc krasta joslu aizsardzības Dienvidaustrumuāzijā (Bangladešā un Vjetnamā), mazajās Vidusjūras un Klusā okeāna salās, kā arī tādās lielās piejūras pilsētās kā Tokija, Ņujorka, Kaira un Londona. Kādā pētījumā secināts, ka jūras līmeņa celšanās, spēcīgi plūdi un intensīvi sausuma periodi līdz šā gadsimta vidum varētu izraisīt līdz pat 200 miljonu vides bēgļu migrāciju.

Ekosistēmas būs sevišķi asi reaģēs uz klimata pārmaiņām. Temperatūras celšanās tikai par 2°C varētu apdraudēt 15–40% sugu. Okeānu pārskābināšanās – tiešs rezultāts pieaugošajam oglekļa dioksīda līmenim – būtiski ietekmēs jūras ekosistēmas, radot negatīvas sekas zivju populācijās.

Septiņpadsmit gadus pēc Rio samita vēl joprojām tādās valstīs kā ASV vai ES dalībvalstis nav manāmas politiskas reakcijas uz centieniem pielāgot patēriņa (galvenokārt enerģijas patēriņa) struktūru pašu valstīs pieejamiem finanšu un dabas resursiem, lai plašākā nozīmē iekļautos savā ekoloģiskajā pēdā.6

Efektīvāka dabas resursu vadība var veicināt lielāku labklājības līmeni ar samērā mazu ekoloģisko pēdu. Viens rādītājs tam ir Tautas attīstības indekss (Human Development Index), kas atklāj, cik labvēlīgi apstākļi attiecīgajā valstī ir tās iedzīvotāju veselīgai un radošai dzīvei. Ilgtspējīgai attīstībai 1,8 globālie hektāri uz vienu cilvēku tiek pieņemti par maksimālo ekoloģisko pēdu, TAI skalā sasniedzot 0,8.

Lielākais globālais pārbaudījums ir saistīts ar milzīgo Ķīnas un Indijas pieprasījumu, kas radīsies tad, kad

pašreizējā paaudze centīsies sasniegt Dienvidkore-jas vai pat Japānas dzīves līmeni. Ja līdz 2030. gadam Ķīnas un Indijas ekoloģiskās pēdas sasniegtu izmērus, kas būtu ekvivalenti šodienas Japānas pēdai, tām kopējo vajadzību īstenošanai būtu nepieciešama visa planēta.8

Tas nozīmē, ka stāvoklis „eksportējošos” reģionos pakāpeniski pasliktināsies, ja vien neizdosies palielināt globālo biokapacitāti ne tikai ar efektīvu upju ba-seinu, ūdensšķirtņu, kalnu mežu aizsardzību, bet arī ar uzlabotu efektivitāti un vispārēju taupības mentalitāti, t. i., samazinātu patēriņu. Tātad konflikts pastāv starp pašapgādi un patapinātu labklājību.

Ilgtspējīga attīstība globalizācijas apstākļos – politiskās gribas jautājums

Desmit gadus pēc Rio samita bija skaidrs, ka grandiozās Rio ieceres – Rīcības plāns 21. gadsim-tam (Agenda 21) – īstenoja tikai daļēji. Pasaules vides apstākļi joprojām turpina pasliktināties. 2005. gada augustā viesuļvētra, kas izpostīja Ņūorleānu, vairākas spēcīgas vētras, kas nodarīja lielus bojājumus Balti-jas reģionā, Vācijā un Austrijā, Francijā, Japānā, – tās visas (izņemot cunami Āzijas dienvidaustrumos) tiek saistītas ar cilvēka izraisītajām klimatiskajām pārmaiņām. Neraugoties uz to, Buša valdība joprojām atsakās parakstīt Kioto protokolu un praksē noraida ne tikai Rio rīcības plānu, bet pat Johannesburgas visai pieticīgās prasības.

Kas būtu jādara, lai dabas katastrofālos procesus, piemēram, globālo aptumšošanos un sasilšanu atzītu ne tikai zinātnieki, bet arī politiķi? Notiek debates par globālo sasilšanu, arī par jaunu energopolitiku, taču ļoti maz runā par industriālā gaisa piesārņojuma izraisīto aptumšošanos. Šķiet, ka sasilšana, ko rada SEG, tiek kompensēta ar spēcīgu atdzišanu, ko izraisa aptumšošanās.

Gaisa piesārņojums izraisa gan sasilšanu, gan aptumšošanos

Akmeņogļu, naftas un koksnes sadegšanas pro-cesā – neatkarīgi no tā, vai tas notiek automašīnās, spēkstacijās vai pavardos – gaisā izplūst ne tikai nemanāmais oglekļa dioksīds (galvenā siltumnīcas efekta gāze, kas izraisa globālo sasilšanu), bet arī sīkas kvēpu, pelnu, sēra savienojumu un citu piesārņotāju daļiņas. Kāpēc gan šādu sīku daļiņu izplūšana atmosfērā izraisītu globālu aptumšošanos? Klimata pētnieki saka: ļoti vienkārši – tās atstaro saules gais-mu atpakaļ kosmosā. Šis fakts bijis zināms jau gadu desmitiem. Tāpēc arī vulkāni, kuru izvirdumu rezultātā augšējā atmosfēras slānī nonāk milzīgs daudzums sulfātu, var uz Zemes izraisīt īslaicīgu, taču ievērojamu temperatūras pazemināšanos.

Pārsteidzošas ir tā sauktās netiešās sekas – sīkās piesārņojuma daļiņas atmosfērā maina mākoņu optiskās īpašības. Tas notiek tāpēc, ka cilvēku darbības rezultātā atmosfērā nokļuvušās daļiņas pavairo virs-

Ekoloģiskā pēda

Ekoloģiskā pēda mēra cilvēka prasības pret dabu. Valsts ekoloģiskā pēda ir kopējā platība, kas nepieciešama, lai saražotu tik pārtikas un šķiedras, cik valsts patērē, kā arī lai absorbētu tās radītos at-kritumus un nodrošinātu telpu infrastruktūrai. Cilvēki patērē visas pasaules resursus un ekoloģiskos pa-kalpojumus, tādējādi viņu ekoloģiskā pēda ir izman-toto platību kopsumma neatkarīgi no tā, tieši kur uz planētas tās atrodas.

Ekoloģisko pēdu var salīdzināt ar dabas spēju atjaunot šos resursus. 2001. gadā globālā ekoloģiskā pēda bija 13,5 miljardi globālo hektāru jeb 2,2 globālie hektāri uz vienu cilvēku (globālais hektārs ir hektārs, kura bioloģiskā produktivitāte ir pielīdzināma globālajam vidusmēram).

Šīs prasības pret dabu var salīdzināt ar Zemes biokapacitāti, kas balstīta uz tās bioloģiski produktīvo platību – apmēram 11,3 miljardiem globālo hektāru, kas ir Zemes virsmas ceturtā daļa. Biosfēras produktīvo platību var raksturot kā vidēji 1,8 globālos hektārus uz vienu cilvēku. Globālā ekoloģiskā pēda kļūst mazāka, ja samazinās iedzīvotāju skaits, sarūk patēriņš uz vienu cilvēku un pieaug resursu efektivitāte.

Zemes biokapacitāte pieaug, ja palielinās bioloģiski produktīva platība un pieaug produktivitāte uz katru platības vienību. 2001. gadā cilvēces ekoloģiskā pēda pārsniedza globālo biokapacitāti par 0,4 globāliem hektāriem uz vienu cilvēku, t. i., par 21%. Šī globālā tendence sākās 80. gados, un kopš tā laika ir aizvien pieaugusi. Tas nozīmē, ka dabas kapitāls tiek tērēts ātrāk, nekā tas tiek atjau-nots. Tas savukārt var uz visiem laikiem samazināt Zemes ekoloģisko kapacitāti.

Avots: WWF: Europe 2005 – The Ecological Footprint (Introduction)7

36 37

mas, uz kurām var veidoties ūdens pilieni. Tādējādi pie-sārņotā gaisa masā ūdens pilienu ir līdz pat sešreiz vairāk nekā nepiesārņotā. Taču, tā kā ūdens tvaika daudzums atmosfērā paliek nemainīgs, ūdens pilieniem jābūt mazākiem, nekā tie būtu dabīgos apstākļos.

Tā kā mākoņu atstarošanas spēja ir atkarīga no pilie-nu virsmas lieluma, šie piesārņotie mākoņi gaismu at-staro vairāk nekā nepiesārņotie (jo daudziem maziem pilieniem ir lielāka kopējā virsma nekā lielākiem, bet retākiem pilieniem). Atstarojot saules gaismu atpakaļ kosmosā, šie mākoņi aizkavē gaismas nokļūšanu līdz Zemei, veicinot globālo aptumšošanos.

Pēdējos gadu desmitos tie kopā ar ūdens pilieniem atmosfērā ir pastiprināti atstarojuši saules gaismu kosmosā. Zinātnieki raizējas, ka, saules stariem pilnībā nenonākot līdz okeāniem, varētu tikt izjaukts pasaules nokrišņu līdzsvars.9

Pašreizējās prognozes rāda, ka CO2 piesārņojuma līmenis nākamajos gadu desmitos varētu ievērojami pieaugt. Toties cerību vieš rādītāji, kas liecina, ka sīko daļiņu piesārņojams beidzot tiek iegrožots. „Ja neko nedarīsim, nonāksim situācijā, kur dzesējošais piesārņojums samazinās, savukārt sildošais palielinās. Tas nozīmē to, ka vienlaikus būs samazināta dzesēšana un pastiprināta sasilšana – un tad jau tā mums būs problēma,” saka Pīters Kokss (Peter Cox), viens no pasaules vadošajiem klimata modelētājiem.

Viens no vides jautājumu dominējošajiem aspektiem ir saspringtās attiecības starp ilgtspēju un globālismu, kas joprojām ir ļoti kompleksas un ļoti nelīdzsvarotas. Šo attiecību grafiskais attēls var palīdzēt saprast, kur ir pozicionēti šī konflikta dažādie spēlētāji.

Spēlētāji: valstis un nevalstiskās organizācijas (NVO). Abas ir aktīvas gan globalizācijas, gan ilgtspējas jomā, savukārt transnacionālās korporācijas (TNK) ir aktīvas globalizācijas jomā.

Instrumenti: šajā kontekstā – multinacionālas institūcijas: Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO), Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), Pasau-les Banka (PB).

Pasākumi: tie, kas veicina globalizāciju, piemēram, daudzie ANO samiti (Rio, Johannesburga, Montereja u. c.).

Valstis, NVO un daudznacionālās institūcijas vi-sas cenšas sevi leģitimēt, piedaloties daudzajās globālajās konferencēs, samitos, kur tās izliekas, ka aizstāv dažādas pozīcijas. Daudz svarīgāk būtu G8 dalībniekiem un ES vienoties, ka lielāka uzmanība jāvērš konfliktu vadībai un ilgtspējai, nevis atkal jaunu samitu organizēšanai. ANO samiti jau tāpēc vien šķiet zināmā mērā bezjēdzīgi, ka tajos pieņemtās kon-vencijas un rīcības plānus ASV republikāņu valdība lielākoties neievēro.

Kāds labi zināms runasvīrs no labi zināma Dienvidu NVO sadarbības tīkla pārāk zemo politisko apziņu saista ar „globalizācijas paradigmas pretefektu, ko rosinājuši industrializētie Ziemeļi un to korporācijas un kas pēdējo gadu laikā izplatījusies visā pasaulē“.10

Rio izvirzītajiem mērķiem ir vāja ietekme galvenokārt tāpēc, ka trūkst jebkādu iedarbīgu līdzekļu, kas discip-linētu lielās korporācijas un liktu tām atbildēt par savu rīcību. Pēdējos gados lielo uzņēmumu un globālo finanšu institūciju vara ir pieaugusi. Šie spēlētāji kont-rolē aizvien vairāk pasaules resursu un ir atbildīgi par arvien lielākām ražošanas, izplatīšanas, finanšu, mārke-tinga un informācijas aktivitātēm. Viņu ražošanas shē-mās nav vērojamas būtiskas pārmaiņas. Šīs „visu pa vecam” rīcības rezultātā vides piesārņojums un dabas resursu noplicināšana turpinās vai pat pieaug. Mediju globalizācijas rezultātā patēriņa preču reklāmas un ak-cijas ir vēl lielākā mērā popularizējušas dzīvesveidu un patēriņa modeļus, kas nav savienojami ar ilgtspējīgu vidi.

Par to daļēji atbildīgs ir arī Rio samits, jo tas neiz-virzīja nekādus pasākumus lielo uzņēmējsabiedrību regulēšanai. Arī finanšu liberalizācija veicinājusi globa-lizāciju un ir līdzvainīga jaunās finanšu krīzēs, kas sākās Meksikā, virzījās tālāk uz Austrumāziju, Krieviju, Brazīliju, vēlāk skarot arī Turciju un Argentīnu. Jaunās krīzes nāca klāt jau esošajai Āfrikas un citu reģionu parādu krīzei, kas turpinās vēl šobaltdien un turpmākajos gados kļūs par aktuālu tematu G8 dienas kārtībā. Daļēji tās iespaidā 900 miljonu cilvēku dzīvo nabadzībā, un tā ir kļuvusi par globālā terorisma argumentu.

Tikmēr vides apstākļi visā pasaulē pasliktinās. Ik gadu turpina izzust vai degradējas 14 miljonu hektāru meža, atmosfērā arvien vairāk izplūst siltumnīcas efekta gāzes, bet ASV ir noraidījusi Kioto protokolu11, un pašreizējie mērķi izmešu samazināšanai nav pietiekami. Daudzviet pasaulē ir paredzama ūdens trūkuma izraisīta krīze, un tādas jaunas tehnoloģijas kā ģenētiskā inženierija rada jaunus draudus videi un veselībai.

1 http://www.euractive.com/en/environment/sustainable-development-eu-strategy/ (ES IAS) (aplūkota 04.06.2007.) 2 http://ec.europa.eu/sustainable/docs/sec2005_0225_en.pdf (aplūkota 09.06.2007.)3 Gettleman J., Revkin A. C. Big Conference on Warming Ends, Achieving Modest Results // New York Times. – November 18, 2006.4 ANO Ilgtspējīgas attīstības nodaļa. Ekspertu grupas sanāksme nacionālo IAS izskatīšanai, Ņujorkā, 10.–11.10.2005.: UNDSD/EGM/

NSDS/2005/CRP.5 The Economics of Climate Change. Skat. Nikolasa Sterna (Nicholas Stern) prezentāciju Nairobi Klimata konferencē 2006. gada novembrī:

http://www.hm-treasury.gov.uk/media/EAA/6A/stern_presentation_nairobi.pdf (aplūkota 05.06.2007.)6 http://www.wwf.fi/wwf/www/uploads/pdf/ekologinen_jalanjalki_june05.pdf ) (aplūkota 07.06.2007.)7 http://www.foorprintnetwork.org/index.php8 Worldwatch Institute: State of the World 2006 – Special Focus: China and India. Washington, 2006.9 http://www.bbc.co.uk/sn/tvradio/programmes/horizon/dimming_prog_summary.shtml (aplūkota 07.06.2007.)10 Martins Kors (Martin Khor) ir Third World Network direktors, kura birojs atrodas Penangā.11 „Kioto iznīcinātu mūsu ekonomiku. Es nebūtu varējis godprātīgi parakstīt Kioto [protokolu],” teica prezidents Bušs, piebilstot, ka protokols ne-

prasot no citiem „lielajiem piesārņotājiem”, piemēram, Indijas un Ķīnas, lai tās samazinātu izmešus.

Avots: Associated Press, 30.06.2005.

Efektīva atkritumu pārstrādes sistēma atvieglotu planētas

resursu patēriņu

Mārtiņš Popelis, vides zinātņu maģistrs1

Saskaņā ar Eiropas Komisijas datiem uz vienu ES iedzīvotāju no zemes ik gadu tiek iegūtas sešpadsmit tonnas dažādu izejmateriālu, savukārt atpakaļ at-dotas tikai sešas tonnas uz vienu iedzīvotāju. No šīm sešām tonnām divas veido CO2 izmeši, pus-tonnu – lauksaimniecības atkritumi, savukārt četras tonnas – pārējie atkritumi2. Tādējādi, pat neierēķinot lauksaimniecības atkritumus, ES iedzīvotāji ik gadu rada aptuveni 1,3 miljardus tonnu atkritumu. Turklāt skaitļi liecina, ka radīto atkritumu daudzumam ir ten-dence pieaugt pat ātrāk nekā nacionālajam kop-produktam, un tas nozīmē, ka atkritumu daudzums nākotnē palielināsies.

Atkritumu pārstrāde ESIlgtspējīgas attīstības plānos par mērķi tiek izvirzīta

šīs tendences laušana un ekonomiskās izaugsmes atdalīšana no radītā atkritumu daudzuma. Lai arī šo rezultātu vēl nav izdevies sasniegt, atkritumu otrreizējā pārstrāde noteikti ir viens no būtiskiem soļiem tā virzienā. Pati pārstrādes ideja nav jauna, taču tās realizācija plašā mērogā ES sākta tikai 1994. gadā, ieviešot iepakojuma direktīvu, kas liek ES valstīs nodrošināt izlietotā iepakojuma savākšanu un pārstrādi. Pārstrādes idejai augot plašumā, ES patlaban tiek ie-viestas sistēmas, kas nodrošinās nolietoto automašīnu un elektronikas preču pārstrādi, kā arī biodegradablo atkritumu kompostēšanu.

Lai saprastu atkritumu pārstrādes problēmas, ir būtiski apzināties, ka resursu pārstrāde ir ļoti dārga. Lai atsevišķi savāktu plastmasas pudeles, vecos da-torus vai ābolu serdes, ir nepieciešams braukt ar automašīnu, izmantot dažādas iekārtas, kas atkritu-mus šķiro un presē tālākajai pārstrādei. Arī pārstrādes procesā nereti tiek izmantotas dažādas papildu ķimikālijas, piemēram, mazgāšanas līdzekļi, pārkausējot veco plastmasu atbrīvojas dažādas gāzes, galu galā tiek patērēta enerģija. Ņemot vērā šos apsvērumus, kļūst skaidrs, ka, par mērķi izvirzot pilnīgi visu atkritumu savākšanu un pārstrādi, dabai kopumā tiktu nodarīts, iespējams, vēl lielāks kaitējums, nekā visus šos atkritu-mus apglabājot atkritumu poligonos.

Vēl ejams tāls attīstības ceļš Raugoties plašākā mērogā, atkritumu pārstrādes

sistēmas ES, kā arī pasaulē kopumā ir samērā maz attīstītas, taču to attīstības potenciāls ir ļoti liels. Lai arī vairākās produktu grupās pārstrāde veicas tīri labi, vienotas atkritumu pārstrādes sistēmas iz-veide, kas aptvertu visas atkritumu plūsmas, optimāli sašķirotu pārstrādājamos materiālus un nodrošinātu nepieciešamo resursu taupīšanu, vēl ir nākotnes jautājums. Piemēram, koncentrējoties uz iepako-juma atkritumu pārstrādi, daudz mazāk uzmanības tiek pievērsts pārējo atkritumu pārstrādei, kaut gan kopumā no visa atkritumu daudzuma iepakojums ir ti-kai aptuveni 5%.

Pēc EK pasūtījuma uzņēmumu PIRA un Eco-las veiktajā pētījumā izvērtēta ES15 valstu 10 gadu pieredze iepakojuma atkritumu šķirošanā un pārstrādē. Pētnieki secinājuši, ka atkritumu apsaimniekošana, kas ietver iepakojuma pārstrādi un atsevišķu atkritumu frakciju sadedzināšanu, ES izmaksā aptuveni 6,8 mil-jardus eiro gadā. Alternatīvi, neveicot nekādu atkritumu pārstrādi, kopējās izmaksas būtu par aptuveni 10% zemākas. Taču otrreizējā pārstrāde nodrošina to, ka ik gadu tiek ietaupīti aptuveni 10 milj. tonnu naftas, kā arī par aptuveni 25 milj. tonnu samazinātas CO2 emisi-jas. Salīdzināšanai gan jāpiebilst, ka 25 milj. tonnu CO2 ir aptuveni 0,6% no ES kopējām CO2 emisijām. Turklāt viena tonna ietaupītu CO2 emisiju no iepa-kojuma pārstrādes sabiedrībai izmaksā aptuveni 20 EUR/t, savukārt pašreizējā tirgus likme CO2 emisiju samazināšanai svārstās ap 10 EUR/t.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka pārstrādājot tiek ietaupīti jaunie resursi, kā arī enerģija, jo to vajag mazāk, pārstrādājot otrreizējās izejvielas nekā ražojot izejvie-las no jauniem izejmateriāliem. Samazinoties pieejama-jiem dabas resursiem, to cenas būtiski augs – attiecīgi atkritumu otrreizējā pārstrāde kļūs izdevīgāka. Tieši tādēļ ļoti būtiski ir jau pašlaik sākt veidot sistēmas, kas spēs efektīvi atgūt otrreizējās izejvielas tad, kad pieejamo dabas resursu apjoms būs krietni mazāks nekā pašlaik. Saskaņā ar ekspertu aplēsēm tas varētu notikt drīzāk, nekā mēs iedomājamies, jo, saglabājoties

38 39

pašreizējiem attīstības tempiem, ap 2030. gadu ķīnieši vēlēsies patērēt vairāk naftas un ogļu, nekā patlaban patērē visa pasaule kopumā.

Dzīves cikla pieejaArvien vairāk ekspertu piekrīt, ka, lai otrreizējo izej-

vielu pārstrādes sistēma spētu nest patiesu labumu vides aizsardzībā, problēma jāredz un jāanalizē plašāk, nekā tas ir pašreiz. Tagad politikas fokuss ir uz gala atkritumu apjoma samazināšanu, dalītu savākšanu un pārstrādi, taču nākotnē tam būtu jāaptver viss produkta dzīves cikls. Piemēram, pašreizējā politika fokusējas uz atkritumu apjoma samazināšanu un produkta materiāla masas samazināšanu. Taču, apskatot problēmu visā

tās dzīves ciklā, iespējams, ka atkritumu masas pieau-gums pats par sevi nav slikts, ja tas notiek uz vieglāk ražojamu, savācamu un pārstrādājamu materiālu izmantošanas rēķina.

Dzīves cikla politikas fokussSagaidāms, ka dzīves cikla pieeja tiks iekļauta

jaunajā ES atkritumu apsaimniekošanas stratēģijā, kuru realizējot dzīvē nākamajā gadu desmitā varēsim jau izvērtēt šīs pieejas stiprās un vājās puses. Pie-ejas realizācija praksē gan rada daudzs jaunus pārbaudījumus gan informācijas apkopošanas, gan sistēmu finansēšanas un administrēšanas jomās. Taču šķiet, ka iespējamais rezultāts varētu būt tā vērts.

Uzziņai: Dažādu atkritumu veidu un atkritumu plūsmu sasniedzamie rezultāti Latvijā

Atkritumu veids / plūsma Rezultāts Jāsasniedz līdz:Atkritumu poligonos un izgāztuvēs apglabājamie bioloģiski noārdāmie atkritumi

Apglabājamo bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzuma samazināšana līdz 75% no 1995. gadā apglabātā bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzuma

2010. g. 16. jūl.

Apglabājamo bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzuma samazināšana līdz 50% no 1995. gadā apglabātā bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzuma

2013. g. 16. jūl.

Apglabājamo bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzuma samazināšana līdz 35% no 1995. gadā apglabātā bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzuma

2020. g. 16. jūl.

Izlietotais iepakojums Izlietotā iepakojuma reģenerācija ne mazāk par 50% no saimnieciskajā apritē esošā iepakojuma apjoma 2007. g. 31. dec.Atkritumos esošo iepakojuma materiālu pārstrāde ne mazāk par 15% katram iepakojuma veidam (stikls, kartons un papīrs, plastmasa, metāls)

2007. g. 31. dec.

Nodrošināt, ka tiek reģenerēti 60% no izlietotā iepakojuma un ka tiek sasniegti šādi minimāli pārstrādes mērķi:– 60% pēc svara stiklam;– 60% pēc svara papīram un kartonam;– 50% pēc svara metāliem;– 22,5% pēc svara plastmasām, uzskaitot tikai tādus materiālus, kas pārstrādāti plastmasā;– 15% pēc svara kokam.

2015. g. 31. dec.

PCB / PCT atkritumi Inventarizēto PHB / PHT saturošo iekārtu un to atkritumu iznīcināšana 2010. g. 31. dec.Nolietoti transportlīdzekļi Nolietotu transportlīdzekļu sastāvdaļu un materiālu otrreizēja izmantošana un pārstrādi gadā vismaz 85% apmērā

no nolietotu transportlīdzekļu vidējās pašmasas

Nolietotu transportlīdzekļu sastāvdaļu un materiālu otrreizējā izmantošana un reģenerācija gadā vismaz 80% apmērā no nolietotu transportlīdzekļu vidējās pašmasas

Sastāvdaļas un materiāli transportlīdzekļiem, kas ražoti pirms 1980. gada 1. janvāra, vismaz 75% apmērā otrreizējai izmantošanai un pārstrādei un vismaz 70% apmērā otrreizējai izmantošanai un reģenerācijai

2006. g. 1. janv.3

Visu nolietoto transportlīdzekļu un materiālu otrreizēja izmantošana un pārstrāde gadā vismaz 95% apmērā no nolietotu transportlīdzekļu vidējās pašmasas

Visu nolietoto transportlīdzekļu sastāvdaļu un materiālu otrreizēja izmantošana un reģenerācija gadā vismaz 85% apmērā no nolietotu transportlīdzekļu vidējās pašmasas

2015. g. 1. janv.

Elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumi

Nodrošināt, ka gadā uz vienu iedzīvotāju tiek savākti 4 kg mājsaimniecības elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu (turpmāk – EEIA)

2009. g. 1. janv.

Pārstrādāt vismaz 80% no 1. kategorijas (lielās mājsaimniecības iekārtas) un 10. kategorijas (tirdzniecības automāti) elektrisko un elektronisko iekārtu vidējās masas, ieskaitot vismaz 75% šo atkritumu sastāvdaļu, materiālu un vielu atkārtotu izmantošanu un reģenerāciju

2009. g. 1. janv.

Pārstrādāt vismaz 75% no 3. kategorijas (informācijas tehnoloģijas un elektrosakaru iekārtas) un 4. kategorijas (patērētāju iekārtas) elektrisko un elektronisko iekārtu vidējās masas, ieskaitot vismaz 65% šo atkritumu sastāvdaļu, materiālu un vielu atkārtotu izmantošanu un reģenerāciju

2009. g. 1. janv.

Pārstrādāt vismaz 70% no 2. kategorijas (mazās mājsaimniecības iekārtas), 5. kategorijas (apgaismošanas iekārtas), 6. kategorijas (elektriskie un elektroniskie instrumenti, izņemot liela izmēra stacionāras iekārtas), 7. kategorijas (rotaļlietas, atpūtas un sporta iekārtas) un 9. kategorijas (monitoringa un kontroles instrumenti) elektrisko un elektronisko iekārtu vidējās masas, ieskaitot vismaz 50% šo atkritumu sastāvdaļu, materiālu un vielu atkārtotu izmantošanu un reģenerāciju

2009. g. 1. janv.

Atkārtoti izmantot un reģenerēt vismaz 80% no gāzu izlādes spuldzēs esošajām sastāvdaļām, materiāliem un vielām 2009. g. 1. janv.

Avots: Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 2006.–2012. gadam.http://www.vidm.gov.lv/lat/dokumenti/politikas_planosanas_dokumenti/?doc=1682 (aplūkota 05.06.2007)

Eiropa kā mācību poligonsIr skaidrs, ka atkritumu pārstrāde nav un nevar būt

vienīgais risinājums resursu ierobežotas pieejamības un apkārtējās vides piesārņojuma problēmām. To saknes slēpjas pārliecībā, ka attīstība slēpjas materiālās labklājības pieaugumā un agrāk vai vēlāk tā būs jārisina tieši pie šīm saknēm. Samazinoties resursu pieejamībai, arvien rūpīgāk būs jāvērtē iztērēto resursu lietderība un jāatsakās no nelietderīgas resur-su patērēšanas.

Ir skaidrs arī tas, ka globālā mērogā resursu patēriņš un atkritumu pārstrāde, ko spēj realizēt ES, ir nelieli salīdzinājumā ar ASV, Ķīnu un Krieviju. Taču pareizi izveidota un īstenota efektīva atkritumu pārstrādes sistēma ir nozīmīgs atvieglojums planētas resursu patēriņam. Sistēmas izveides procesā gūtās atziņas un rezultāti var kalpot par būtisku paraugu, pilnveidojot atkritumu pārstrādi globālā mērogā.

1 Autora pētījums daļēji bijis publicēts žurnālā „Vides Vēstis“, nr. 10 (83), 2005.2 http://ec.europa.eu/environment/waste/index.htm (aplūkota 26.05.2007.)3 Šis termiņš ir noteikts Padomes 2000. gada 18. septembra direktīvā 2000/53/EK par nolietotām automašīnām 7. panta otrajā daļā.

Atbilstoši Komisijas 2005. gada 1. aprīļa lēmuma 2005/293/EK, ar ko nosaka sīkus noteikumus otrreizējās izmantošanas / reģenerācijas un otrreizējās izmantošanas / pārstrādes mērķu uzraudzībai atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai 2000/53/EK par nolietotiem transportlīdzekļiem, 3. pantam dalībvalstis no 2006. gada iesniedz informāciju Eiropas Komisijā par noteikto mērķu izpildi. Informācija Eiropas Komisijā ir jāiesniedz 18 mēnešu laikā pēc attiecīgā kalendārā gada beigām.

Aicinām iesaistīties žurnāla veidošanā!

Jūsu rokās ir nonācis Eiropas Savienības (ES) informācijas aģentūras žurnāls

“Latvija Eiropas Savienībā”.

Žurnāls iznāk četras reizes gadā un ik reizi padziļināti pievēršas kādai Latvijai un visai Eiropas Savienībai

aktuālai tēmai.

Mūsu mērķis ir sniegt analītisku, pilnīgu un aktuālu informāciju; publikācijas gatavo eksperti, pētnieki un

žurnālisti, skaidrojot un analizējot nozīmīgus ES jautājumus, kuri būtiski ietekmē procesus Latvijā.

Žurnāls ir bezmaksas. Tas ir atrodams bibliotēkās visā Latvijā, kā arī elektroniski pieejams Eiropas Savienības

informācijas aģentūras mājaslapā www.esia.gov.lv.

Mēs strādājam jums, tāpēc aicinām iesaistīties žurnāla veidošanā!

Gaidām jūsu idejas, ieteikumus un atsauksmes uz žurnāla redakcijas elektroniskā pasta adresi:

zurnals@esia.gov.lv