PĒTĪJUMS

DAUDZDZĪVOKĻU DZĪVOJAMO MĀJU

ENERGOEFEKTIVITĀTES POTENCIĀLA NOTEIKŠANA

Valsts aģentūra „Mājokļu aģentūra”

Mājokļu attīstības departaments

Rīga 2006

2

Anotācija

Pētījums mērķis ir izanalizēt daudzdzīvokļu dzīvojamo māju

energoefektivitātes stāvokļa paaugstināšanas iespējas Latvijā, noteikt

daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku enerģijas ekonomijas potenciālu, nepieciešamos

naudas ieguldījumus un energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu

kompleksu atmaksāšanās periodus. Pētījuma ietvaros tika analizēti dati

pamatojoties uz 103 daudzdzīvokļu dzīvojamo māju energoauditu atskaitēm, kas

kalpo par bāzi veiktajiem secinājumiem, siltumtehniskajiem un ekonomiskiem

aprēķiniem.

Pētījuma ietvaros tika pielietota daudzdzīvokļu dzīvojamo māju

energomarķēšanas metodika, ar kuras palīdzību katrai no analizētām ēkām tika

piešķirta noteikta energoefektivitātes klase un prognozētās ēku kopuma

energoefektivitātes stāvokļa paaugstināšanās iespējas. Pēc teorētisku prognožu

analīzes pētījumā tika piedāvāti dzīvojamo ēku enerģijas taupīšanas mehānismi

un energoefektivitātes pasākumu ieviešanas prioritātes.

Energoefektivitātes potenciāla radītāji tika apskatīti reģionālajā, māju

sēriju un atsevišķi māju griezumā. Tika noteikti optimālie ieguldījumi,

siltumenerģijas ietaupījumi un atmaksāšanas laiki, dažāda sarežģījuma

renovācijas prioritātēm.

Pētījumā tiek prognozētas iespējamās energoefektivitātes stāvokļa

paaugstināšanas iespējas izplatītākajām daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sērijām

Latvijā. Papildus ekonomiskajiem un siltumtehniskajiem rādītājiem pētījumā

tiek izskatīta daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku renovācijas vīzija, motivācija un

renovācijas atbalsta instrumenti.

3

SATURS

Ievads ....................................................................................................................................... 5

1. Energomarķešanas metodoloģijas sākotnējais pielietojums. ........... 7

2. Enerģijas taupīšanas mehānismi ..................................................................... 11

2.1. Energoefektivitātes pasākumi dzīvojamo māju siltumnoturības un tehnisko

parametru uzlabošanai .......................................................................................................... 12 3. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijai nepieciešamie

ieguldījumi .......................................................................................................................... 16

3.1. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijas veicināšanas process ......................... 19

3.2. Daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku renovācijas nepieciešamības motivācija un ar to

saistītie jautājumi .................................................................................................................. 20

3.3. Renovācijas vīzija un instrumenti ............................................................................ 21

3.4. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju rajonu attīstība ...................................................... 22

Secinājumi ........................................................................................................................... 23

Literatūras avoti .............................................................................................................. 25

4

DEFINĪCIJAS

Energoefektivitāte - lietderīga siltumenerģijas un elektroenerģijas

izmantošana.

Energoefektivitātes potenciāls – potenciālais enerģijas ekonomijas

lielums, kuru var sasniegt ar noteikto energoefektivitātes pasākumu ieviešanas

palīdzību.

Siltumnīcas efekts - Zemes globāla sasilšana, oglekļa dioksīda

uzkrāšanās rezultātā, kurš absorbē infrasarkano starojumu, kavē tā normālu

atstarošanos, un siltuma izvadi kosmosā.

Energomarķēšana – enerģijas patēriņu marķējuma procedūra ar kuras

palīdzību enerģijas patēriņiem tiks pielīdzināta noteikta energoefektivitātes

klase.

Īpatnējais enerģijas patēriņš – energoefektivitātes indikators, kas

raksturo enerģijas patēriņu uz vienu mājas apkurināmās platības kvadrātmetru

gadā [kWh/m2 gadā].

Standartizētais ēkas siltuma patēriņš - mājas kopējais siltumenerģijas

patēriņš, kas ir pārrēķināts uz pieņemto standarta gadu saskaņā ar LBN 003-01.

Energoaudits – procedūra, kuras laikā tiek noteikts mājas enerģijas

patēriņš, to ietekmējošie faktori un pasākumi, ko var veikt, lai samazinātu

enerģijas patēriņu.

Energoplāns - ir energoaudita ieteikto energoefektivitātes pasākumu

apkopojums, kā rezultātā noteiktai mājai tiek sagatavots renovācijas plāns.

Ēku renovācija – ēkas vai tās daļas remonts (kapitālais remonts), lai

atjaunotu būvi vai tās daļu, nomainot nolietojušos nesošos elementus vai

konstrukcijas, kā arī mērķtiecīgu funkcionālu vai tehnisku uzlabojumu ieviešana

būvē, nemainot tās apjomu un funkciju.

Ēku renovācijas komplekss - visu īstenojamo renovācijas pasākumu

kopums.

DzĪKS – dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība.

DzĪB – dzīvokļu īpašnieku biedrība.

Siltumpretestība – materiāla fizikāla īpašība pretoties siltuma pārejai uz

apkārtējo vidi [m2 *kW].

Energovadība- siltumnesēja temperatūras un plūsmas kontrole,

regulēšana, enerģijas patēriņa analīze.

MAKP- Mājokļu attīstības kreditēšanas programma.

5

Ievads

Energoefektivitāte ir enerģijas izmantošanas lietderīguma pakāpe, kas

izpaužas galaproduktu veidā un kvalitātes samērā ar enerģijas patēriņu. Tās

paaugstināšana ir viens no iedarbīgākajiem veidiem, kā maksimāli ierobežot

industrializācijas nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, samazinot energopatēriņu

energosistēmas lietotāja pusē un enerģijas zudumus ražošanā, pārvaldē un

sadalē. Tā dod iespēju mazināt siltumnīcas efekta radītās globālās klimata

izmaiņas, limitējot emisijas, kas kaitīgas videi un cilvēku veselībai.

Energoefektivitātes paaugstināšana uzlabo arī valsts ekonomiskos rādītājus,

samazinot fosilo kurināmo importu un veicinot modernizāciju ražošanā un

energoapgādē. Energoefektivitāte ir lietderīga jebkurai enerģijas veida

izmantošanai. Dzīvojamo māju sektorā ar energoefektivitāti saprot pareizu un

lietderīgu siltumenerģijas un elektroenerģijas izmantošanu, kā arī taupošu

cilvēku uzvedību savā dzīvojamā mājā. Uz energoefektivitāti ir jāskatās kā uz

kompleksu jautājumu, kur siltumapgādei un elektroapgādei ir jābūt kompleksi

sakārtotai - sākot no enerģijas ražošanas līdz pat gala patērētājiem. Arī

lietotājam tālākajā siltumenerģijas izmantošanā ir jānodrošina enerģijas

taupīšana. Jāpanāk siltuma zudumu samazināšana tā nodrošinot augstu

energoefektivitāti un panākot patērētāja naudas līdzekļu ietaupījumu.

Lai gan ieguldījumi energoefektivitātes paaugstināšanā varētu dot ātru

ekonomisko efektu, jāapzinās Latvijas valsts reālās iespējas mainīt sociālās

prioritātes uz ekonomiskām prioritātēm, novirzot finansu resursus enerģijas

ražošanas vai patēriņa sektoros.

Padomju būvnormatīvu prasības bija orientētas uz nepietiekamu

siltumizolāciju un neņēma vērā ekspluatācijas izmaksas. Ēku norobežojošo

konstrukciju siltumpretestības standarti Padomju Savienībā bija divas reizes zemāki

nekā Vācijā un Lielbritānijā un piecas reizes zemāki nekā Zviedrijā - mājas dažkārt

neatbilda pat šiem standartiem. Bez tam, daudzdzīvokļu sērijveidā būvēto māju

siltumnoturību vēl vairāk pasliktināja tajās izmantotie zemās kvalitātes materiāli

un pieļautās celtniecības kļūdas. Kā sekas iepriekšminētajam - kondensācijas un

pelējuma rašanās dzīvokļos uz ārējām sienām, caurvējš, nolietošanās, nepievilcīgs

ārējais izskats. Loģisks „laika zoba” rezultāts - nolietošanās un nepievilcīgs ārējais

izskats, kas vairāk attiecas uz faktu, ka no 1945. – 1991. gadam māju

atjaunošanā tika ieguldīti minimālie līdzekļi.

Šajā integrācijas posmā Eiropas Savienībā īpaši aktuāla ir daudzdzīvokļu

dzīvojamo māju renovācija. Eiropas Savienības enerģijas taupīšanas stratēģija

skar arī dzīvojamo sektoru, jo ar starptautiskiem pētījumiem un statistikas

datiem tika prognozēts, ka Eiropas Savienībā no dzīvojamā sektora enerģijas

apgādes ir iespējams ietaupīt līdz pat 30% enerģijas (siltumenerģijas un

elektroenerģijas). Pamatojoties uz šiem rādītājiem tika sagatavota datu bāze ar

kuras palīdzību tika saņemti vidējie primārie dati par vidējiem ieguldījumiem

Latvijas daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sektora energoefektivitātē.

6

Ir problemātisks arī cita veida, piemēram, denacionalizēto, daudzdzīvokļu

dzīvojamo māju stāvoklis. Pat ja celtniecības kvalitāte bija apmierinošā līmenī,

vecajās ēkās bieži vien nav pietiekamas termoizolācijas. Sliktās apsaimniekošanas,

minimālo remonta un renovācijas ieguldījumu dēļ daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas

ir tā nolietojušās, ka to remontēšanai ir nepieciešami lieli ieguldījumi. Lai

apstiprinātu augstāk teikto un pamatotu ekonomiskos rādītājus, kā arī aprēķinātu

daudzdzīvokļu dzīvojamo māju energoefektivitātes potenciālu, tika sagatavots šis

pētījums.

7

1. Energomarķešanas metodoloģijas sākotnējais

pielietojums.

Lai noteiktu, cik lietderīgi daudzdzīvokļu dzīvojamā māja lieto enerģiju,

un izvērtētu tās izmaksas, izmantojot enerģijas kontroles metodiku, enerģijas

patēriņš ir jāattiecina pret kopējo platību vai tilpumu (kWh/m2 vai kWh/m

3). Tas

dod iespēju salīdzināt iegūtos datus un precīzāk noteikt potenciālos renovācijas

un ēku remonta variantus.

Izmantojos V/A „Mājokļu aģentūra” savākto informāciju, tika izveidota

gradācijas struktūra, ar kuras palīdzību ir iespējams izvērtēt daudzdzīvokļu

dzīvojamo ēku energoefektivitātes stāvokli dažādos Latvijas reģionos un padarīt

datus reprezentatīvākus. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju gadījumā par

pamatvienību apkures siltumenerģijas patēriņa novērtēšanai tika pieņemtas

kilovatstundas uz daudzdzīvokļu dzīvojamas mājas apkurināmās platības

kvadrātmetru gadā (kWh/m2 gadā). Šāda mērvienība pieņemta, jo sērijveida

ēkām ēku faktiskais tilpums un griestu augstums būtiski neatšķiras un tikai

relatīvi ietekmē energoefektivitātes datu salīdzinājumu. Daudzdzīvokļu

dzīvojamo māju gadījumā siltumtehnisko apsvērumu dēļ ir nepieciešams ņemt

apkurināmās platības kvadrātmetru, kas būtiski pazemina kļūdas iespējamību.

Gadījumā, ja tiek pētīti mājokļu tipi, kas būvēti no 1900. - 1945.gadam,

aprēķinos ir nepieciešams iekļaut kilovatstundas uz kubikmetru kWh/m3 gadā.

Ēkas energoefektivitātes stāvokli ataino dzīvojamās mājas standartizētā

siltumenerģijas patēriņa skala (skatīt 1.1. attēlu).

Attēls 1.1.Standartizētais ēkas siltumenerģijas patēriņš, kWh/m

2 gadā

Standartizētais ēkas apkures patēriņš ir rādītājs, ar kura palīdzību var

salīdzināt dažādu ēku energoefektivitāti un apkures siltumenerģijas patēriņu.

Veicot energoplāna pasākumus, enerģijas patēriņš samazinās, paaugstinās

standartizētā ēkas apkures patēriņa marķējuma klase, parādās naudas līdzekļu

ekonomija un pieaug nekustamā īpašuma tirgus vērtība

8

Katrai energoefektivitātes klasei atbilst noteikts siltumenerģijas patēriņa

diapazons. No 270 kWh/m2 gadā, kas atbilst viszemākajai daudzdzīvokļu

dzīvojamo ēku energoefektivitātes klasei „N” līdz „A” klasei, kuras

energoefektivitātes diapazons ir zemāks nekā 15 kWh/m2 gadā.

Izpētot projekta „Mājokļu Energoauditi 2005” datus (auditētas 103

daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas visos Latvijas reģionos), tika konstatēts, ka

ēku siltumtehniskie parametri neatbilst Latvijā noteiktajām normām, ēku

norobežojošās konstrukcijas neatbilst pašreiz spēkā esošajām normatīvajām

prasībām LBN 002–01 (01.01.2003), un norobežojošo konstrukciju

siltumcaurlaidības koeficienta vērtības pārsniedz pašreizējās normatīvās

prasības.

Sastādot daudzdzīvokļu dzīvojamo māju energoefektivitātes klašu tabulu

tika konstatēts, kā kopumā pēc projekta „Mājokļu energoauditi 2005” datiem

Latvijā dominē daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, kuras ietilpst „H” līdz „L”

energoefektivitātes klasēs standartizētajam siltumenerģijas patēriņam

pārsniedzot 100 kWh/m2 gadā un tas ļoti atšķiras no ES vidējā

energoefektivitātes līmeņa. Tomēr dati par 103 auditētajām daudzdzīvokļu

dzīvojamajām mājām nedod iespēju noteikt visas ar šo parādību saistītās

problēmas, tikai kopējo tendenci. Ir pieļaujams, ka atsevišķām Rīgas reģiona

mājām zemo energoefektivitātes stāvokli rada iedzīvotāju ieradumi netaupīt

enerģiju. Kurzemes reģionā cēlonis ir liels daudzdzīvokļu māju īpatsvars ar

mazu dzīvojamo platību.

Nevienai no Latvijas daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sērijām nav kopējas

noteiktas energoefektivitātes klases. Vienas un tās pašas daudzdzīvokļu

dzīvojamo māju sērijas ēkas atrodas dažādās energoefektivitātes klasēs. Lai gan

mājas ir būvētas vienā būvniecības gadā, ar vienādu kāpņu telpu skaitu,

ekspluatētas vienādos klimatiskajos apstākļos un ar vidēji apmierinošu

cilvēcisko faktoru, ēku standartizētais siltumenerģijas patēriņš (ēkas

energoefektivitātes rādītājs) tomēr ir atšķirīgs un dažkārt pat ļoti būtiski

atšķirīgs.

Analizējot datus var izdarīt secinājumus par to, kāda energoefektivitātes

klase dominē noteiktā daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sērijās. Tika veikts

sekojošs energoauditu skaits katrā no daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sērijām:

103.sērija – 25 mājas, 104.sērija – 4 mājas, 318.sērija – 23 mājas, 316.sērija – 2

mājas, 467.sērija – 16 mājas, 602.sērija - 4 mājas. Specprojektiem vai jauktā tipa

apbūvē – 29 ēkas. Pētījumā ietvaros netika analizēti dati ne par vienu 119.

sērijas māju, jo energoaudita pieprasījums šīs sērijas māju iedzīvotājiem ir

minimāls.

Analizējot daudzdzīvokļu dzīvojamas mājas ir redzams, ka 103. sērijā

dominē „H” klase, 318.sērijā - „J” klase, 467. - „J” klase, specprojektu

gadījumos „L” un „I” energoefektivitātes klases. Ir noteikts, ka starp ēku

apkures datiem pastāv liela atšķirība (1.2.attēls). Pētot 602. un 316. sērijas mājas

tika konstatēts, ka iegūtie dati nav pietiekami, lai izteiktu secinājumus, jo tika

9

izpētīts minimāls pieejamais māju skaits. Ar tik minimāliem datiem nevar

noteikt ēku dominējošo energoefektivitātes klasi.

Attēls 1.2. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sēriju energoefektivitātes klašu sadalījums

Attēls 1.3. Analizēto daudzdzīvokļu dzīvojamo māju skaits

Attēlā 1.3. tiek paradīts kopējais pētījuma ietvaros analizēto

daudzdzīvokļu dzīvojamo māju skaits Latvijas reģionu griezumā.

10

Attēls 1.4. Latvijas daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sadalījums pēc energoefektivitātes klasēm

Salīdzinot ēkas pēc siltumenerģijas patēriņa Latvijas reģionos, tika

noteikts , ka klašu svārstības ir diezgan atšķirīgas. Kurzemes reģionā dominē „I”

klase ar standartizētu siltumenerģijas patēriņu no 151 kWh/m2 līdz 165 kWh/m

2

gadā.

Latgales reģionā dominē K un L klases, Latvijas mērogā diezgan augstu

un nelietderīgu siltumenerģijas patēriņu (226 un vairāk kWh/m2 gadā). Tika

konstatētas ievērojamas Latgales iedzīvotāju problēmas attiecībā uz

siltumenerģijas zudumiem un siltināšanas tehnoloģiskajām izmaksām. Latgales

reģionā ir lielas izmaksas par patērēto siltumenerģiju, kuras pēc renovācijas

noteikti samazinātos. Tika konstatētas plaisas ēku sienās, nolietota apkures

sistēmu cauruļu izolācija, logu un lodžiju durvju nepietiekoša hermetizācija,

zemi lietderības koeficienti siltummezgla siltuma apmaiņas procesiem un citi

defekti.

Vidzemes reģionā dominē „H” un „J” klases. Standartizētais

siltumenerģijas patēriņš svārstās no 136 kWh/m2 gadā līdz 180 kWh/ m

2 gadā.

Nepieciešams minēt, ka no Latvijas reģioniem Vidzemes reģions ir visaktīvākais

energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu īstenošanā. Piemēram, Vidzemes

reģionā ir vislielākais ēku skaits, kuras renovāciju uzsākušas pēc energoaudita

veikšanas.

Situācija Rīgas reģionā tuvojas kritiskai robežai. Lielākā daļa māju

atrodas „L” klasē, kur siltumenerģijas standartizētais patēriņš ir 196 - 225 kWh/

m2 gadā.

Zemgales reģiona situācija netika analizēta, jo siltumenerģijas patēriņa

datu kopums ir nepietiekošs analīzes veikšanai.

Vēl viens būtisks aspekts māju siltumenerģijas patēriņa salīdzināšanai ir

cilvēciskais faktors – cilvēku uzvedība savā mājoklī. Jo lielāka ir dzīvokļu

īpašnieku informētība, jo labāk viņi saprot siltumtehniskus procesus savā

mājoklī un siltumenerģijas ekonomijas nepieciešamību.

11

2. Enerģijas taupīšanas mehānismi

Lai samazinātu enerģijas patēriņu ēkā, ir nepieciešams saprast, kādi

siltuma zudumi ir jākompensē, kāpēc tie ir radušies un kādi energoefektivitātes

pasākumi ir jāveic. Tā kā katra māja ir unikāla, tad arī energoefektivitātes

pasākumi katrai mājai būs atšķirīgi. Lai noteiktu nepieciešamās investīcijas,

kuras būs visefektīvākās un visātrāk atmaksāsies ir jāveic energoaudits.

Vispārinot energoefektivitātes pasākumus ēkā, tos var iedalīt vairākās grupās

pēc vienojošām pazīmēm. Balstoties uz Dānijas un citu valstu speciālistu

pieredzi, energoefektivitātes pasākumus var iedalīt sešās grupās:

ēkas norobežojošās konstrukcijas - energoefektivitātes pasākumi, kas

ļauj samazināt enerģijas patēriņu, veicot ēkas norobežojošo konstrukciju

(ārsienu, logu, jumta/bēniņu, pagraba pārseguma) siltināšanu;

vadība un kontrole - energoefektivitātes pasākumi, kas ļauj samazināt

enerģijas patēriņu, veicot telpu temperatūras kontroli un regulēšanu;

ventilācija - energoefektivitātes pasākumi, kas ļauj samazināt enerģijas

patēriņu, samazinot āra gaisa infiltrācijas apjomus līdz normatīvos

noteiktai robežai;

inženierkomunikācijas - energoefektivitātes pasākumi, kas ļauj

samazināt enerģijas patēriņu, veicot pasākumus inženierkomunikāciju

sistēmās

apgaismojums - energoefektivitātes pasākumi, kas ļauj samazināt

enerģijas patēriņu apgaismojuma sistēmās;

elektroiekārtas - energoefektivitātes pasākumi, kas ļauj samazināt enerģijas

patēriņu izmantojot elektroiekārtas (sūkņus, veļas mašīnas, elektriskus

sildītājus, kondicionierus, televizorus, ledusskapjus utt.).

Lai daudzdzīvokļu dzīvojamā māja varētu sasniegt plānoto enerģijas

patēriņa samazinājumu, visbiežāk ir jākombinē dažādu grupu pasākumi.

12

2.1. Energoefektivitātes pasākumi dzīvojamo māju siltumnoturības un

tehnisko parametru uzlabošanai

Energoefektivitātes pasākumi pēc vienotas energoaudita veikšanas

secības, steidzamības un nepieciešamo līdzekļu apjoma ir iedalāmi trīs

prioritātēs.

„A” prioritāte sastāv no tādiem energoefektivitātes pasākumiem, kuri ir

izdarāmi pēc iespējas ātrāk, lai mazinātu bīstamību, apturētu bojāšanos vai

panāktu ievērojamus ietaupījumus.

„A” prioritāte parasti ietver sevī tādus energoefektivitātes paaugstināšanas

pasākumus kā aukstā un karstā ūdens lietošanas ierīču sakārtošana un ūdens

patēriņa skaitītāju uzstādīšana dzīvokļos; logu, lodžiju, durvju un ārdurvju

remonts vai blīvēšana; stāvvadu cauruļvadu balansēšana; esošo siltummezglu

rekonstrukcija vai nomaiņa, nodrošinot automatizētu siltuma padeves regulēšanu

atkarībā no āra gaisa temperatūras. Šīs grupas pasākumi ir būtiski nepieciešami

vairumam māju, un tos ieteicams veikt, tiklīdz tas kļūst finansiāli iespējams.

Noteikti jāuzlabo apkures un karstā ūdens piegādes un sadales sistēmas. Lodžiju

iestiklošanu var apsvērt kā lietderīgu pasākumu. Siltumenerģijas patēriņa

samazinājums ir atkarīgs no energovadības. Veicot šos energoefektivitātes

pasākumus, kopumā iespējams panākt 20 – 30 % lielu siltuma patēriņa

ietaupījumu, un to īstenošanas izdevumi var atmaksāties četros ,piecos gados.

„B” prioritāte sastāv no tādiem energoefektivitātes pasākumiem, kurus ir

nepieciešams īstenot dažu tuvāko gadu laikā (1-3 gados). Izdarot vēlāk,

izmaksas būs lielākas un iespējami jauni bojājumi.

„B” prioritāte pārsvarā ietver mājas gala (bezlogu) sienu un bēniņu

siltināšanu; automātiski regulējamas piespiedu nosūces ventilācijas (ar nosūci no

vannas istabām un virtuvēm) ierīkošanu; apkures un karstā ūdens cauruļvadu

izolēšanu vai esošās izolācijas uzlabošanu pagrabos, kā arī apkures sistēmas

pārveidi no viencauruļu sistēmas par divcauruļu sistēmu. Šos pasākumus

ieteicams veikt pēc 1. grupas pasākumiem. Tā papildus iespējams iegūt aptuveni

15% siltumenerģijas ekonomijas.

„C” prioritātes pasākumus jāīsteno nākamo 5 - 10 gadu laikā.

„C” prioritātē ietilpst tādi energoefektivitātes pasākumi, kuri ietver logu

un durvju nomaiņu; termoregulēšanas vārstu un siltumenerģijas uzskaites ierīču

uzstādīšanu uz radiatoriem dzīvokļos; mājas sānu sienu un pagraba pārsegumu

siltināšanu; 316., 318. sērijas un citām piecstāvu mājām – divslīpju jumtu izveidi

virs savietotā mājas jumta, jumta pārseguma siltināšana. Šie pasākumi būtu

veicami vienlaikus ar „A” un „B” prioritātes pasākumiem vai secīgi pēc tiem, ja

paredzēts ieguldīt lielas investīcijas. Papildinot iepriekšējo grupu pasākumus ar

šīs grupas pasākumiem, iespējams iegūt kopējo siltumenerģijas ietaupījumu līdz

40 % vai - atsevišķām mājām – līdz pat 45 % salīdzinājumā ar iepriekšējo

patēriņu.

13

Attēls 2.1. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju siltumenerģijas ekonomija ieviešot „A”, „A„un „”B”, „A”,”B”

un„C” prioritātes pasākumus

Pirms analizēt attēloto informāciju, ir nepieciešams atzīmēt, ka, sākotnēji

energoaudita metodoloģijai bija cita struktūra, standartizētā siltumenerģijas

ietaupījuma dati tika ierakstīti kā kāpums starp ēku energoefektivitātes klasēm.

Tādējādi primārie izpētes dati satur ciparisku standartizētā ēkas siltumenerģijas

patēriņa marķējuma informāciju par 38 daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām un

dažu energoaudita veicēju firmu prognozes. Tādejādi šajā nodaļā attēlotajos

grafikos no 2.1. līdz 2.2. tika analizētas 38 daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas.

Tās sadalītas pēc skaita, sērijām, būvniecības gada un reģioniem.

Analizējot augšminētos datus (2.1.attēls) tika konstatēts, ka vidējais

ietaupījums ieviešot „A” prioritātes energoefektivitātes pasākumus, sastāda 36

kWh/m2

gadā. Vislielākā ekonomija pārsvarā iespējama Kurzemes reģionā

(Ventspilī, Kuldīgā un Liepājā).

2.1. attēlā ir attēlota situācija daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās pēc „A” un

„B” prioritātes siltumenerģijas ekonomijas pasākumu ieviešanas . Kā redzams

attēlā, vidējais ietaupījums, ieviešot „A” un „B” prioritātes energoefektivitātes

pasākumus, sastāda 70 kWh/m2

gadā. Šeit dominē Kurzemes reģions un Rīgas

rajons. Datu izkliede nav liela, minimālais enerģijas ietaupījums ir ap 40

kWh/m2 gadā, maksimālais 150 kWh/m

2 gadā.

Attēlā ir parādīta informācija par siltumenerģijas ekonomiju

daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās, ieviešot „A”, „B” un „C” prioritātes

pasākumus. Kā redzams attēlā, vidējais siltumenerģijas ietaupījums sastāda 90

kWh/m2

gadā. Vislielākie siltumenerģijas ietaupījumi ir konstatēti Rīgā un

Olainē.

14

Attēls 2.2. Vidējais īpatnējais siltumenerģijas ietaupījums sērijveida daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām

ieviešot „A”, „A” un „B” , „A”,”B” un „C” prioritātes pasākumus.

2.2.attēlā ir parādīti prognozējamie siltumenerģijas ietaupījumi, ieviešot

„A” prioritātes energoefektivitātes pasākumus. Kā redzams, vislielākais

siltumenerģijas ietaupījums ir iespējams 103. un 104. sērijas mājām. Svarīgi

atzīmēt, ka analizēto māju datu bāzē vislielākais māju procents bija tieši 103.

sērijas mājas, kas dod iespēju apgalvot, ka ieviešot „A” prioritātes

energoefektivitātes pasākumus 103. sērijas ēkās tiks sasniegts vislielākais

īpatnējais siltumenerģijas ietaupījums. 103. sērijas māju gadījumā tas sastādīs 56

kWh/m2 gadā.

2.2. attēlā ir parādīti prognozējamie siltumenerģijas ietaupījumi, ieviešot

„A” un ”B” prioritātes energoefektivitātes pasākumus. Kā redzams, šajā

gadījumā vislielākais siltumenerģijas ietaupījums ir iespējams 316. un 318.

sērijai un sastāda 97 kWh/m2 gadā.

Papildus 2.2. attēlā ir parādīti prognozējamie siltumenerģijas ietaupījumi,

ieviešot „A” , ”B” un „C” prioritātes energoefektivitātes pasākumus. Šeit

dominē 602. sērijas mājas, kur ieviešot pilno energoefektivitātes kompleksu

vidēji ir iespējams ietaupīt līdz pat 130 kWh/m2 gadā. Vidēji ar „A”, „B” un „C”

prioritātes pasākumiem ir iespējams sasniegt siltumenerģijas ekonomiju, kas

sastāda 90 kWh/m2 gadā.

Realizējot pilnu daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku energoplānu („A”, „B” un

„C” prioritātes), ir iespējams sasniegt „D” energoefektivitātes klasi, kur

standartizētais siltumenerģijas patēriņš jau faktiski tuvojas maksimāli

iespējamajam un sastāda no 76 – 90 kWh/m2.

15

Attēls 2.3. Siltumenerģijas patēriņa ekonomija apkurei.

2.3. attēlā ir parādīta kopējā iespējamā siltumenerģijas ekonomija

(MWh/gadā) katrai no izpētītajām daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sērijām.

Apskatot situāciju ir iespējams pārliecināties, ka arī te siltumenerģijas taupīšanas

potenciāls atšķiras, vienas un tās pašas sērijas ietvaros. Vislielākais

prognozējamais siltumenerģijas taupīšanas potenciāls ir konstatēts 103. un 318.

sērijai. Ņemot vidējus daudzdzīvokļu dzīvojamas mājas parametrus un ieviešot

tai pilnu energoefektivitātes kompleksu, iespējams sasniegt siltumenerģijas

ekonomiju līdz 200 MWh gadā.

Kopējā analizēto māju siltumenerģijas ekonomija sastāda 20299 MWh

gadā vai 20,3 GWh gadā.

Kā redzams, ir iespējams uz pusi samazināt daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku

siltumenerģijas patēriņu un tādā veidā sasniegt ievērojamu naudas līdzekļu un

siltumnesēju ekonomiju.

Izmantojot daudzdzīvokļu dzīvojamo māju teorētiskos datus par

renovācijas līdzekļu ietaupījumu ir iespējams izveidot grafiku, kurš parāda

siltumenerģijas ietaupījumu atkarību, ņemot vērā vietējos siltumenerģijas tarifus

no daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas sērijas. Tika analizēta informācija par

kopējo naudas līdzekļu ietaupījumu izpētītajās mājās pēc veiktajiem renovācijas

pasākumiem („A”, „B” un „C” prioritātes). Vidējais vienas mājas ietaupījums

sastāda 4437 LVL gadā, kopējais visu izpētīto daudzdzīvokļu dzīvojamo māju

naudas līdzekļu ietaupījums sastāda 452 600 LVL gadā.

16

3. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijai

nepieciešamie ieguldījumi

Kā liecina 2004.gadu dzīvojamā fonda apsaimniekošanas rādītāji valstī,

finansu investīcijās kopumā izlietoti 14,4 milj. latu dzīvojamo māju kārtējam

remontam . Tajā skaitā republikas nozīmes pilsētās - 10,3 milj. latu (Rīgā – 7

milj., Daugavpilī – 890 tūkst., Jelgavā – 774 tūkst., Jūrmalā – 383 tūkst., Liepājā

– 455 tūkst., Rēzeknē – 413 tūkst., Ventspilī – 374 tūkst.). Savukārt dzīvojamo

māju kapitālajam remontam kopumā izlietoti 6 milj. latu, valsts nozīmes pilsētās

– 5 milj. latu (Rīgā – 5 milj., Daugavpilī – 14 tūkst., Jelgavā – 11 tūkst., Jūrmalā

– 8,4 tūkst., Liepājā – 83 tūkst., Rēzeknē – nav, Ventspilī – 495 tūkst.).

2004.gadā dzīvojamo māju remontā abās remonta kategorijās kopā

ieguldīti nedaudz vairāk par 20 milj. latu.

Šī summa ir nepietiekama – to arī apliecina Būvniecības nacionālajā

programmā publicētās aplēses, kas rāda, ka daudzdzīvokļu dzīvojamo māju

siltināšanai vien kopumā būtu nepieciešami 450 - 490 milj. latu. Šī pasākuma

ekonomiskā efektivitāte gadā būtu aptuveni 80 - 85 milj. latu, bet ieguldījumu

atmaksāšanās laiks paredzēts aptuveni 6 gadi.

Piemēram, lai īstenotu viduvēja nolietojuma sērijveida daudzdzīvokļu

mājas siltināšanu, nepieciešamais ieguldījums ir aptuveni 30 Ls/m2.

Optimālākais veids šādam uzkrājumam ir palielināt maksu par apsaimniekošanu,

lai veidotos 0,15 Ls/m2 vai arī veidotos vēl lielāks ikmēneša uzkrājums. Tas

būtu pamats renovācijas kredītu dzēšanai un tūlītējiem remontdarbiem nākamajā

gadā.

Šobrīd noteiktās apsaimniekošanas maksas nesedz visus nepieciešamos

tehniskās uzturēšanas izdevumus, un tādēļ līdzekļu uzkrājuma veidošanai,

vienkārši nav. Apsaimniekotāju uzņēmumu sniegtā informācija norāda, ka

dzīvojamo māju kvalitatīvas tehniskās uzturēšanas nodrošināšanai ikmēneša

maksājuma daļai šim mērķim jābūt vismaz 0,10 Ls/m2. Un tikai tad, ja

apsaimniekošanas maksa ir pietiekama, lai nodrošinātu minēto līdzekļu

ieguldījumu mājas tehniskajā uzturēšanā, var veidot uzkrājumu. Vērojot

apstiprinātās daudzdzīvokļu dzīvojamo māju apsaimniekošanas maksas un tās

sadalījumu reģionos un republikas nozīmes pilsētās, var secināt, ka tikai

Valmierā mājas tehniskās uzturēšanas izdevumu apjoms ir pietiekams (0,126

Ls/m2), lai veidotu amortizācijas uzkrājumu.

Amortizācijas uzkrājuma apjoms atkarīgs no katras konkrētās mājas

tehniskā stāvokļa un īpašnieka iecerēm. To pamato fakts, ka gan privātā, gan

pašvaldību dzīvojamā fonda tehniskais stāvoklis ir neapmierinošs. Paaugstinot

apsaimniekošanas maksu un veidojot uzkrājumus tiktu veicināta īpašnieku

kooperācija daudzdzīvokļu dzīvojamo māju kopīpašuma apsaimniekošanā, tai

skaitā energoefektivitātes pasākumu īstenošanā. Tā rezultātā samazinātos

siltuma zudumi un līdz ar to arī maksa par apkuri, ko var vērtēt kā reālu

17

labklājības pieaugumu. Uzkrājumi var tikt izmantoti renovācijas kredīta

atdošanai. Ar laiku apsaimniekošanas maksas varētu atkal samazināties

pamatojoties uz samazinātu uzkrājumu veidošanu. Pašvaldībām vajadzētu būt

ieinteresētākām ilgtermiņā būtiski veicināt sapratni un sekmēt iespējas realizēt

labklājības izaugsmi, uzlabot (vai saglabāt) iedzīvotāju labklājību, jo tiek

prognozēts, ka energoresursi, īpaši naftas produkti, ik gadu būtiski

sadārdzināsies. Tālredzīga pašvaldību reģionālā politika sekmētu kooperatīvas

mājokļu apsaimniekošanas prakses iedibināšanu privatizētajās daudzdzīvokļu

mājās un aizkavētu tās iedzīvotāju migrāciju un rosinātu reģionu policentrisku

un kopējo attīstību.

Vērtējot ieguldījumu mājā kā ieguldījumu nekustamajā īpašumā, noteikti

var apgalvot, ka, renovējot dzīvojamo māju, mājokļa tirgus cena paaugstinās.

Tātad īpašums kļūst vērtīgāks.[28]

Attēls 3.1. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju ieguldījumi „A”, „A” un „B”, „A”, „B” un „C” prioritātes

pasākumos.

Kā rāda 3.1. attēls daudzdzīvokļu dzīvojamo māju ieguldījumi „A”

prioritātes pasākumos ir diezgan atšķirīgi, bet vidēji sastāda 6 LVL/m2. Lielāks

ieguldījums ir nepieciešams daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām Vidzemes un

Latgales reģionā. Rēķinot energoplānu energoauditori Vidzemes reģionā

prognozēja maksimāli iespējamo energoefektivitātes kompleksu, Latgales

reģionā ēku energoefektivitātes stāvoklis salīdzinot ar citiem reģioniem ir zems,

kas kalpo par iemeslu palielinātiem ieguldījumiem „A” prioritātes pasākumos.

3.2.attēlā ir parādīti nepieciešamie ieguldījumi „A” prioritātes

energoefektivitātes pasākumu īstenošanai daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām.

Vislielākie ieguldījumi ir nepieciešami 602. un 104. sēriju mājām. 602. – 9

LVL/m2, 104. - 8 LVL/m

2.

Vidēji „A” prioritātes pasākumu ieviešanai vienā mājā ir nepieciešams

14000 LVL liels ieguldījums.

Kopējās investīcijas „A” prioritātes pasākumos sastāda 1 500 000 LVL.

18

Attēls 3.2. Ieguldījumi „A”, „A” un „B”, „A” „B” un „C” prioritātes energoefektivitātes pasākumos

sērijveida daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām

3.2.attēlā ir parādīti nepieciešamie daudzdzīvokļu dzīvojamo māju

ieguldījumi „A” un „B” prioritātes energoefektivitātes pasākumu īstenošanai.

Vislielākos ieguldījumus prasa 602. sērijas mājas - 15 LVL/m2 vienas mājas

renovācijai un specprojektu mājas - 15 LVL/m2 vienas mājas renovācijai.

Kā rāda 3.2.attēls daudzdzīvokļu dzīvojamo māju ieguldījumi „A” un „B”

prioritātes pasākumos ir diezgan atšķirīgi, bet vidēji sastāda 12 LVL/m2 .

Vidēji „A” un „B” prioritātes pasākumu ieviešanai vienā mājā ir

nepieciešams ieguldīt 30000 LVL.

Kopējās investīcijas no izpētītās māju grupas sastāda 2 960 000 LVL.

3.2. attēlā papildus ir parādīti daudzdzīvokļu dzīvojamo māju

nepieciešamie ieguldījumi „A”, „B” un „C” prioritātes pasākumu īstenošanai.

Vislielākos ieguldījumus prasa un 467. sērijas (23 LVL/m2

) un 602. sērijas (22.

LVL/m2) mājas.

Kā rāda 3.2.attēls daudzdzīvokļu dzīvojamo māju iedzīvotāju ieguldījumi

„A”, „B” un „C” prioritātes pasākumos ir diezgan atšķirīgi, bet vidēji sastāda 20

LVL/m2 .

Vidēji „A”, „B” un „C” prioritātes pasākumu ieviešanai vienā

daudzdzīvokļu dzīvojamajā mājā ir nepieciešams ieguldīt 54000 LVL.

19

Veicot pilnu energoefektivitātes kompleksu kopējās investīcijas

renovācijā sastāda 5 460 000 LVL.

Ņemot vērā faktu, ka kopējais visu izpētīto daudzdzīvokļu dzīvojamo

māju naudas līdzekļu ietaupījums sastāda 452 600 LVL/gadā nav grūti izrēķināt

pilna renovācijas kompleksa ( „A”, „B” un „C” prioritātes pasākumu) vidējo

relatīvo atmaksāšanas periodu, kas sastāda apmēram 13 gadus.

3.1. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijas veicināšanas process

2005.gadā v/a „Mājokļu aģentūra” īstenoja publiskās un privātās

partnerības projektu “Mājokļu energoauditi 2005”. Kopumā pa visiem Latvijas

reģioniem tika veikti 103 energoauditi. No tiem 60 veica SIA „Ekodoma”, 40 –

SIA „Carl Bro”, 3 – SIA „Cetera”.

Attēls 3.3. Energoauditu un renovācijas tendence Latvijā

Kā attēlots 3.3. attēlā, šobrīd no daudzdzīvokļu dzīvojamām ēkām, kam

tika veikts līdzfinansētais energoaudits, tika īstenoti vairāk nekā 20 renovācijas

projekti visā Latvijas teritorijā. Šī tendence pieaug, jo iedarbojas „kaimiņmāju

faktors”. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju iedzīvotāji lūkojoties uz kaimiņu

mājas labo piemēru arī uzsāk renovācijas darbus. Kā redzams pēc attēlotajiem

objektiem kartē, visaktīvākie reģioni ir Vidzeme un Rīgas reģions. Vidēja

daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijas aktivitāte ir konstatēta Kurzemes un

Latgales reģionos. Vismazāk attīstītais šajā ziņā reģions ir Zemgale.

Nepieciešams atzīmēt, ka finansiālu apsvērumu dēļ mājas iedzīvotāji

izvēlas vienu vai vairākas no prioritātēm vai pasākumiem. Turklāt renovācijas

20

veikšana ne vienmēr ir saistīta ar kredīta ņemšanu, dažu māju renovācija tiek

veikta no uzkrātajiem finansiāliem līdzekļiem.

3.2. Daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku renovācijas nepieciešamības motivācija

un ar to saistītie jautājumi

Ir pieņemtas vairākas programmas, likuma normas, standarti u.c.

dokumenti attiecībā uz racionālu un efektīvu enerģijas izmantošanu, pieņemtas

arī jaunas prasības par energoefektivitāti jaunbūvēm un renovējamām ēkām

sakarā ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Pašreizējā likumdošana nodrošina

pietiekamu pamatu energoaudita ieviešanas uzsākšanai, un dod noteiktu

energoaudita veikšanas brīvību. Šāda, ar likumdošanu saistīta situācija, paliks

līdz brīdim, kad „Ēku energoefektivitātes likums” tiks pieņemt valsts līmenī.

Sabiedrība ir motivēta taupīt enerģiju augstās enerģijas cenas dēļ un tarifu

pieaugšanas tendences dēļ. Diemžēl enerģijas taupība notiek pārprastā veidā -

samazinot iekštelpu komforta līmeni. Tas notiek iekštelpu gaisa temperatūras

pazemināšanās dēļ, kas liecina par efektīvas enerģijas lietošanas sapratnes

trūkumu.

Papildus ir nepieciešama daudzdzīvokļu dzīvojamo māju iedzīvotāju un

DzīKS-u/DzīB-u informēšana un izglītošana, papildus motivējoši pasākumi,

informētības līmeņa paaugstināšanai energoefektivitātes jautājumos.

Realizējot daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijas projektus, daži

DzīKS-i/ DzīB-i snieguši labu piemēru un lietderīgu pieredzi, tomēr vairumam

māju iedzīvotāju ir nepieciešams atbalsts kopīgu lēmumu pieņemšanai un

sadarbības veicināšanai.

Šajā kontekstā ir nepieciešams atbalstīt dzīvokļu īpašnieku sabiedrību

veidošanos, un to attīstību, kas paredz efektīvu finansu un organizatorisko

vadību ēku apsaimniekošanas jomā. Ir nepieciešams sniegt tehniska un

organizatoriska rakstura konsultatīvo palīdzību, lai veicinātu energoauditu,

investīciju priekšlikumu sagatavošanu un lēmumu pieņemšanu.

Lai atvieglotu situāciju un veiktu precīzus renovācijas pasākumus, kā arī

lai izvairītos no haotiskā renovācijas procesa ir sagatavots Valsts aģentūras

„Mājokļu aģentūras ”energoaudita standarts un metodoloģija.

21

3.3. Renovācijas vīzija un instrumenti

Pašreizējai situācijai raksturīgā stagnācija ir bīstama daudzdzīvokļu

dzīvojamo māju stāvoklim gan būvtehniskajā, gan sociālajā ziņā, tāpēc ne-

pieciešama mērķtiecīga un ātra rīcība. Tomēr ēku atjaunošanas uzsākšana ir ļoti

kompleksa, un ir acīmredzams, ka dzīvokļu īpašnieki nav gatavi paši risināt si-

tuāciju. Lai iedzīvotāji paši spētu pārvaldīt un uzturēt savu dzīvojamo platību,

nepieciešams valsts atbalsts. Dzīvokļu privatizācija ir viens no soļiem kopējā

privatizācijas procesā. To var uzskatīt par pabeigtu tikai tad, kad namos ir

izveidotas funkcionējošas pārvaldes struktūras, bet iedzīvotāji beidz sevi

uzskatīt par īrniekiem un sāk domāt par savu īpašumu. Funkcionējošu DzĪKS-

u/DzīB-u izveide visos daudzdzīvokļu dzīvojamo māju rajonos jāuzskata par

svarīgu Latvijas mājokļu politikas mērķi. Ilgākā termiņā daudzdzīvokļu

dzīvojamās mājās nepieciešams panākt tādus mūsdienu dzīves apstākļus, kas

būtu salīdzināmi ar Rietumeiropas standartiem.

Lai radītu pamatu dzīvojamā fonda attīstībai daudzdzīvokļu dzīvojamo

māju rajonos, ir nepieciešams saprast, ka DzIKS/DzīB izveide un ēku

atjaunošanas pasākumi ir vienots process. Dzīvokļu īpašnieki jāiedrošina un

jāatbalsta kļūt par aktīvākiem savu namu saimniekiem. Dažas publiskās

institūcijas, piemēram, valsts aģentūra „Mājokļu aģentūra” un Rīgas pašvaldības

aģentūra «Rīgas mājoklis», jau tagad informē un apmāca cilvēkus, kā gūt

zināšanas par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju atjaunošanu un kā pildīt savus

jaunos īpašnieku pienākumus. Šī noderīgā pieeja ir jāatbalsta, sniedzot dzīvokļu

īpašniekiem iespēju īsā laikā bez šķēršļiem finansēt atjaunošanas pasākumus un

uzlabojumus. Citās Eiropas valstīs jau sen pastāv valstiskas programmas, kas

mājokļu attīstību atbalsta ar īpašiem valsts aizdevumiem vai ar noteiktu mājokļu

atjaunošanas pasākumu, piemēram, enerģētisko uzlabojumu daļēju apmaksu.

Šādu pieredzi var izmantot arī Latvijā.

Atjaunošanas darbus veicinoša aizdevumu programma kopā ar atbalstu

DzīKS-u/DzīB-u izveides un pārvaldes organizatoriskajiem procesiem būtu

vislabākā iespēja radīt pozitīvu ēku atjaunošanas klimatu Latvijā. Publiskajām

institūcijām būtu jāmudina un jāmēģina pārliecināt dzīvokļu īpašnieki, ka,

ieguldot atjaunošanas pasākumos šodien, ilgtermiņā šie līdzekļi atmaksāsies.

Jāapsver arī iespēja Latvijas valstij izveidot aizdevumu programmu un sniegt

tiešu finansiālu atbalstu šīm aktivitātēm.

Ka vienu no Valsts aizdevuma programmas variantu ir nepieciešams

minēt MAKPII posmu, kas ir MAKP I posma turpinājums. Tajā tiek realizēta

valdības apstiprinātā politika mājokļu jomā un dzīvojamā fonda attīstības

tendences. Programma ir akceptēta ar MK 25.08.2005. rīkojumu Nr.576 „Par

Mājokļu attīstības kreditēšanas programmas (II posms) aktualizāciju”.

Programma ir pamatā vērsta uz kredītu pieejamības palielināšanu jaunajām

ģimenēm ar bērniem “pirmā mājokļa” iegādei, denacionalizēto namu īrniekiem

mājokļa iegādei un zemu cenu ģimenes māju būvniecībai, kā arī daudzdzīvokļu

22

māju renovācijas un rekonstrukcijas procesa veicināšanai, kas nodrošinās

mājokļa uzlabošanu. Ar programmas palīdzību, plānots palielināt iedzīvotāju

daļu, kurai būtu pieejams aizdevums mājokļu situācijas uzlabošanai, kā arī

pilnveidot kreditēšanas sistēmu, lai tā nodrošinātu daudzdzīvokļu māju

renovāciju, rekonstrukciju un energoefektivitātes paaugstināšanu, vienlaicīgi

apturot ēku pārmērīgi strauju nolietošanos.

3.4. Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju rajonu attīstība

Vairums Latvijas iedzīvotāju dzīvo padomju laikā būvētajās daudzstāvu

dzīvojamās mājās. Šīs mājas veido mikrorajonus un neapšaubāmi ir Latvijas

dzīvojamā fonda pamats. Tomēr ir jāatrisina jautājums, kā saglabāt un attīstīt šīs

daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas un rajonus. 60% Latvijā esošo dzīvokļu tika

uzcelti laika posmā no 1961. līdz 1990.gadam. Gandrīz visas šīs mājas ir no

gataviem paneļiem celtas daudzstāvu ēkas, kuras Latvijas pilsētās sastāda

gandrīz divas trešdaļas no dzīvojamā fonda. Pat tad, ja jauno mājokļu celtniecība

turpināsies, turpmākajā desmitgadē daudzdzīvokļu dzīvojamo māju rajoni tik un

tā saglabāsies. Par šo faktu liecina dzīvojamās platības kvadrātmetru skaits uz

vienu iedzīvotāju. Latvijā tie ir 24.3 m2, kas ir stipri zem ES vidējā rādītāja

(Igaunijā - 27.7 m2, Somijā 36.3 m

2). Dzīves līmenim pieaugot, pieprasījums pēc

papildu dzīvojamās platības Latvijā augs, un šis pieprasījuma pieaugums

kompensēs iedzīvotāju skaita kritumu, novedot pie mērena kopīgā dzīvojamā

fonda pieauguma turpmākajos gados.[9]

Par cik Latvijā ir ierobežoti jaunbūvju resursi, padomju laika

daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām joprojām ir svarīga loma mājokļu sektorā.

Tuvākajā laikā nebūs iespējams aizvietot daudzdzīvokļu dzīvojamo māju rajonu

dzīvojamo platību ar jaunām dzīvojamām mājām. To nevar nodrošināt ne

Latvijas būvniecības industrijas iespējas, ne arī iedzīvotāju finansiālie resursi.

Tāpēc daudzdzīvokļu dzīvojamo māju rajoni turpinās veidot mājokļu fonda

pamatu Latvijā arī turpmāk.

23

Secinājumi

Ir noteikta palielināta energoauditu veikšanas nepieciešamība Latvijas

daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās.

Latvijas daudzdzīvokļu dzīvojamajām mājam ir ievērojams

energoefektivitātes paaugstināšanas potenciāls, kura ietvaros var līdz

divām reizēm samazināt mājokļu siltumenerģijas patēriņu un iedzīvotāju

maksājumus par siltumenerģiju.

Energoefektivitātes rādītāju analīze parāda, ka siltumenerģijas taupīšanas

potenciāls var atšķirties un atšķiras ēkās, kuras ir nodotas ekspluatācijā

vienā ekspluatācijas nodošanas gadā, kā arī vienas un tās pašas sērijas

ietvaros.

Nepieciešama intensīvāka valsts iejaukšanās dzīvojamā fonda saglabāšanā

un energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu veicināšanā. Valstij ir

jānodrošina nepieciešamos normatīvus daudzdzīvokļu dzīvojamo māju

energoefektivitātes rādītāju nodrošināšanai.

Nepieciešams attīstīt renovācijas finansiālos atbalsta instrumentus, gan no

privātā sektora uz valsts sektoru, gan arī no valsts puses atbalstot privāto

sektoru.

Renovētās mājas kalpo par labas prakses piemēriem, kas radījušas

pārliecību par reālu pasākumu veikšanas iespējamību kā minētajās

pilsētās, tā arī vietās, kur nav vietējo ēku renovācijas piemēru.

Ir nepieciešams atbalstīt jaunu, modernāku tehnoloģiju ieviešanu

energoauditu veikšanā, metodikas attīstībā, likumdošanā, kā arī

būvniecības un būvuzraudzības procesos.

Nepieciešams īstenot starptautisko un vietējo programmu realizāciju

energoefektivitātes jomā ar izdevīgākiem noteikumiem, galvenokārt radot

iespējas piesaistīt lētākus resursus un saņemt līdzfinansējumu, kā arī

administratīvo barjeru samazināšanai.

Papildus nepieciešams izveidot kompetentu konsultatīvu aparātu

daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku renovācijai, kā arī valsts organizāciju

renovācijas kvalitātes pārbaudei.

Izpētītās Latvijas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas iedalāmas

energoefektivitātes klasēs no „H” līdz „L”.

„Ieviešot „A” prioritātes pasākumus, mājokļos ir iespējams sasniegt līdz

36 kWh/m2 siltumenerģijas ekonomiju gadā, kur daudzdzīvokļu

dzīvojamo māju ieguldījums „A” prioritātes kompleksā sastāda 6

LVL/m2.

Vidēji vienas mājas „A” prioritātes pasākumu ieviešanai ir nepieciešams

14000 LVL liels ieguldījums

Ieviešot „A” un „B” prioritātes pasākumus mājokļos ir iespējams sasniegt

līdz 71 kWh/m2 gadā siltumenerģijas ekonomiju, kur daudzdzīvokļu

dzīvojamo māju ieguldījums „A” un „B” prioritātes kompleksā sastāda 12

LVL/m2

24

Vidēji vienas mājas „A” un „B” prioritātes pasākumu ieviešanai ir

nepieciešams ieguldīt 30000 LVL

Ieviešot „A” , „B” un „C” prioritātes pasākumus mājokļos ir iespējams

sasniegt līdz 90 kWh/m2 gadā siltumenerģijas ekonomiju, kur

daudzdzīvokļu dzīvojamo māju ieguldījums „A”, „B” un „C” prioritātes

kompleksā sastāda 20 LVL/m2.

Vidēji „A”, „B” un „C” prioritātes pasākumu ieviešanai vienā

daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā ir nepieciešams 54 000 LVL liels

ieguldījums.

Ieviešot pilnu daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku energoplānā paredzētos

darbus ir iespējams sasniegt „D” energoefektivitātes klasi, kur

standartizētais siltumenerģijas patēriņš ir no 76 – 90 kWh/m2.

Analizētajos mājokļos ieviešot pilno energoefektivitātes kompleksu ir

iespējams sasniegt 200 MW/h gadā siltumenerģijas ekonomiju.

Teorētiskais vienas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas ar standarta

parametriem pilnas siltumenerģijas ietaupījums sastāda līdz 4400

LVL/gadā.

25

Literatūras avoti

1. Guntra Aistara „Daudzdzīvokļu namu energoefektivitāte - sociāla un vides

nepieciešamība”. Rīga. Nordik. 2002. 60 lpp.;

2. Vides attīstības un pašvaldību lietu ministrija. Būvniecības departaments,

SIA [Vides projekti] „Ēku siltumefektivitātes paaugstināšana” , Rīga, SIA

„MP Aģentūra”, 2000, 96 lpp.;

3. J.Nagla, P.Saveļjevs, R.Ciemiņš „Siltumtehnikas pamati”. Rīga, Zvaigzne,

1981.

4. Blumberga D. „Energoefektivitāte”. Rīga. „Pētergailis” 1996. 318 lpp.;

5. LR Centrālā statistikas pārvalde „Latvijas statistikas gadagrāmata”; Rīga.

2003. 251 lpp.;

6. Blumberga, A. 2001.Ēku energoefektivitātes izpēte. Ekonomiskā un

ekoloģiskā optimizācija. Promocijas darbs. Rīga. Rīgas Tehniskā

Universitāte. 120lpp.

7. Greķis, A., Reķis, J. CO2 izmešu samazināšanas potenciāla novērtējums,

realizējot energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumus ēkās, izmantojot

enerģētisko sistēmu optimizācijas modeli MARKAL. Rīga: Latvijas

Attīstības aģentūras Enerģētikas departaments. 2002. 189lpp.

8. Johannes Elle, Torbens Zelss „Blokmāju rajonu attīstība” , žurnāls Latvijas

arhitektūra #2(64)/06, Rīga, 2006.

9. A.Blumberga, D.Blumberga, I.veidenbergs, M.Blumberga, B.Circene,

J.Babajeva, S.Radionova Siltuma un elektrības taupīšana mājokī.Rīga.2003.

10. SIA Ekodoma „Mājokļu energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu

īstenošanas pamatnostādnes”, Rīga, 2003.48 lpp.

11. Ministru kabineta 1996. gada 30. jūlija sēdē (protokols nr. 39 38.§)

12. Ministru kabineta noteikumu Nr. 45 (29.01.02 izdoti saskaņā ar likuma „Par

dzīvojamo telpu īri” 11.panta 4.daļu)

13. Eiropas Padomes 2002. gada 16. decembra Direktīva 2002/91/EC par ēku

energoefektivitāti.

14. 1995.gada 10.augustā likumu „Būvniecības likums”.

15. 1998.gada 3.septembrī likumu „Enerģētikas likums”.

16. 2000.gada 11.novembri, Nacionālā energoefektivitātes stratēģija, kas

paredzēta laika posmam līdz 2010.gadam;

17. Nacionāla būvniecības programma 2002.gada 20.augustā.

18. Ekonomikas Ministrija būvniecības departaments. Ēku energoefektivitātes

likuma projekts. Rīga. 2006.

19. Ekonomikas Ministrija būvniecības departaments Enerģētikas attīstības

pamatnostādnes 2006. – 2016. Rīga .2006.

20. Ministru kabineta 2004.gada 19.maija rīkojums Nr.321 Valsts

energoefektivitātes stratēģija. Rīga. 2004

21. V/a „Mājokļu aģentūra”, monitoringa departaments Pārskats „Mājokļu

kvalitāte Latvijā”. Rīga 2005

26

22. V/a „Mājokļu aģentūrā”, monitoringa departaments Pārskats „Mājokļu

pieejamība Latvijā”. Rīga. 2005

23. V/a „Mājokļu aģentūra” „Lietderīga enerģijas izmantošana” grāmatas

projekts, 2006.

24. Emisijas kvotu sadales plāns 2005.-2007. gadam. Informatīva daļa. Rīga

2005.

25. V/a „Mājokļu aģentūra” daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas energopases

prototips. Rīga 2005-2006.3.lpp

26. European Comission, Energetics department Green Paper.Brussels, 2006

27. International Energy Agency (IEA). 1999. Energy Efficiency in the Baltic

Sea Region. Report to the Baltic Energy Efficiency Group 1999/09-23.

IEA.

28. Namu pārvaldes "Dārzciems" siltumenerģijas patēriņa analīze laika posmā

1993.-1996.g.", Līgumdarbu atskaite, RTU EEF, 1999, 158 lpp.

Interneta resursi:

29. www.raplm.gov.lv

30. www.ma.gov.lv

31. www.energoaudits.lv

32. www.ekodoma.lv

33. www.caepbd.com

34. http://europa.eu.int

35. http://www.baltenergy.com/