Ieguldījums Tavā nākotnē! 

Tālākizglītības kurss

„Daudzveidīgas mācību metodes profesionālās ievirzes izglītības programmā Tradicionālā mūzika”

Tradicionālā mūzika praksē un izglītībā: jaunās programmas vadlīnijas

  Anda BeitāneDr.art., JVLMA asoc.profesore

Projekts “Profesionālās kultūrizglītības pedagogu tālākizglītība”Projekta Nr. 2009/0208/1DP/1.2.1.1.2/09/IPIA/VIAA/005

Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība

Tradicionālās mūzikas apguve Latvijas profesionālās ievirzes mūzikas izglītībā

Motivācija

UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojumasaglabāšanu (Parīze, 2003)

Konvencija paredz pastiprinātu valsts atbildību par tās teritorijāesošā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, to

sistemātiski apzinot, dokumentējot, pētot un radot labvēlīgusnosacījumus tā tālāknodošanai nākamajām paaudzēm, tai skaitā

ar formālās un neformālās izglītības palīdzību.

Nemateriālā kultūras mantojuma definīcija

"Nemateriālais kultūras mantojums" nozīmē paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī

ar tiem saistītus instrumentus, priekšmetus, artefaktus un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos –

atsevišķi indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu. Šo nemateriālo kultūras mantojumu, kas tiek nodots no

paaudzes paaudzē, kopienas un grupas nemitīgi rada no jauna atkarībā no apkārtējās vides, mijiedarbībā ar dabu un savu vēsturi, un tas veido viņās identitātes un pēctecības izjūtu,

tādējādi veicinot cieņu pret kultūras daudzveidību un cilvēka radošo darbību.

Nemateriālā kultūras mantojuma jeb tradicionālās kultūras jomas

• Mutvārdu tradīcijas un izpausmes, ieskaitot valodu kā nemateriālā kultūras mantojuma nesēju

• Spēles mākslas• Paražas, rituāli un svētki• Zināšanas un paražas, kas saistītas ar dabu un

Visumu• tradicionālās amatniecības prasmes

Konvencijas mērķi

• Saglabāt nemateriālo kultūras mantojumu• Nodrošināt cieņu pret attiecīgo kopienu, grupu un

indivīdu nemateriālo kultūras mantojumu• Veidot izpratni vietējā, nacionālā un starptautiskajā

līmenī par nemateriālā kultūras mantojuma nozīmi, nodrošinot tā savstarpēju atzīšanu

• Nodrošināt starptautisku sadarbību un palīdzību

Darbības NKM saglabāšanai

Lai nodrošinātu nemateriālā kultūras mantojuma atzīšanu, cieņu un tā vērtības nostiprināšanu

sabiedrībā, konvencija iesaka izmantot:

• izglītojošas, izpratni veicinošas un informējošas programmas, kas domātas plašai sabiedrībai, sevišķi jaunatnei;

• īpašas izglītības un mācību programmas, kas domātas attiecīgajām kopienām un grupām.

Atslēgas vārdi

• Saglabāšana• Ilgtspēja

Latvija ir UNESCO Konvencijas par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu dalībvalsts kopš 2005. gada.

Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana jau ir iekļauta Latvijas kultūrpolitikā:

• NKM saglabāšana iestrādāta plānošanas reģionu (Kurzemes, Zemgales, Vidzemes, Latgales, Rīgas) kultūrpolitikas pamatnostādnēs

• Pašvaldībās tiek realizēti kultūras projekti, kas vērsti uz NKM

Aktualitāte izglītībā

• Nepieciešamība piedāvāt tādas izglītības programmas, kas būtu vērstas uz nemateriālā kultūras mantojuma apguvi un līdz ar to arī saglabāšanu

• Tradicionālā mūzika – viena no NKM (Tradicionālās kultūras) jomām

Ieskats vēsturē

Terminoloģija:

• Tautas mūzika• Tautas daiļrade• Mūzikas folklora• Tradicionālā mūzika

Uzstādījumu kopsavilkums vēsturiskā skatījumā

• Tradicionālā mūzika ir vērtība, par ko jāsniedz (vēlams sniegt) izzinošu informāciju (mūzikas literatūra)

• Atsevišķos gadījumos tautasdziesmu melodijas tiek izmantotas solfedžēšanas iemaņu attīstībai (solfedžo)

• Stilam atbilstoša tradicionālās mūzikas repertuāra un instrumentu apguve līdz šim nekad nav tikusi uzskatīta par profesionālās ievirzes mūzikas izglītības uzdevumu

Tradicionālā mūzika praksē

Paralēli profesionālās mūzikas kultūrai un tās apguvei mūzikas izglītības dažādos līmeņos

tradicionālā mūzika eksistē praksē un pēdējā laikā ieņem aizvien nozīmīgāku vietu arī

pasaules koncertdzīvē.

Pirmās ziņas par latviešu tradicionālo mūziku

“Kad viņi dzied, viņi kauc žēlīgi kā vilki un pastāvīgi atkārto, izkliegdami, vārdu “Jehu!”; ja tos prasa, ko šis “Jehu!” nozīmē, viņi atbild, ka nezinot – tā esot

dziedājuši viņu senči, tā dziedot arī viņi.”

(Sebastian Münster. Cosmographia oder Beschreibung aller Länder, 1550)

Pirmās ziņas par latviešu tradicionālo mūziku

“Kad tie sarīko savas kāzas, tie lieto savādas un dīvainasceremonijas... Pie tam dzied tik nešķīstas, netiklas un

vieglprātīgas dziesmas savā valodā, dienu un nakti bezmitas, ka pats sātans tās nespētu izdomāt un izpildīt

nešķīstākas un bezkaunīgākas.”

(Paul Einhorn. Historica lettica. Dorpt in Liefland, 1649)

Pirmās ziņas par latviešu tradicionālo mūziku

“Nevienas viesības, nevienas kāzas, nevieni Jāņi vai pļaujas svētki, nevienas talkas... tāpat linu mīstīšana un vērpšana mājās u.c. nenotiek bez šīm dziesmām.

Tikai žēl, ka reizēm, bet it sevišķi kāzās, tās izlietā nekrietnā nolūkā: apdziedot visādi nogāna viesus, ko tomēr tie kā sensenu ieražu nemaz neņem ļaunā, bet

gan ietiepīgi pie tās pieturas, saglabājot sentēvu ceremoniju.”

(Gotthard Friedrich Stender. Lettische Grammatik, 1783)

Pirmās ziņas par latviešu tradicionālo mūziku

“Nekad mēs, vācieši, pie visskaistākās mūzikas nebūsim tik ielīksmoti kā latvieši pie savām

dziesmām (ko viņi bieži dzied līdz pat aizsmakumam)”.

(Gotthard Friedrich Stender. Lettische Grammatik, 1783)

Jānis Cimze un viņa “Dziesmu rota”

“… Bija redzams, ka pēc maz gadiem nebūs no latviešu veciem meldiņiem ne jausmas. Te nevarēja kavēties.

Vecu vecie izklīdušie meldiņi bija jālasa kopā un jālūko izlietot uz 4 balsīm priekš vīriem un

jaunekļiem”.

(Jānis Cimze. Dziesmu rota, II. Rīga, 1872)

Jurjānu Andreja liecības

“Darbu beiguši, pēc pusdienas devāmies ceļā uz Bārtu, kur nonācām pievakarē pie skolotāja

Bergmaņa kga. Steidzamam darba laikam esot, bij jānogaida, kad ļaudis, kas varētu priekšā dziedāt, vakarā, darbu nobeiguši, nāks mājā. Tā gaidot un

materialus kārtojot, tumsai metoties, mūs iz skolas dārza pārsteidza it patīkamas un gaišas vairākbalsīgas dziesmas skaņas. It neviļus bij jāprasa mājas tēvam,

vai tie tik nav viņa kora dziedātāji, kas varbūt nodomājuši mūs ar serenadu pārsteigt?

(turpinājums)

Uz to mums Bergmaņa kgs atbildēja, ka dziedātāji esot darbinieki, kas pa laikam tā dziedot, sevišķi uz

darbu ejot un no tā pārnākot. Kad vēl bijām prasījuši, vai šie darbinieki nav varbūt agrāk skolās šīs vairākbalsīgās dziesmas izmācījušies, mums

Bergmaņa kgs atbildēja ar “nē”, piezīmēdams, ka visā pamalē tā dziedot. Atrazdami šādu vairākbalsīgu

tautas dziesmu dziedāšanu par sevišķi ievērojamu, cītījāmies pēc iespējas meldijas un harmonijas

pamatīgi uzrakstīt.

(turpinājums)

Pavisam uzzīmējām 9 dziesmas, no tām vienu ar vilcējām. Šīs meldijas saucējas balsī sastopams intervals – pamazinātā

kvarta, kas nebij atrodama nevienā no manis līdz šim uzrakstītām dziesmām. Citas dziesmas it visas dziedāja pamīšam gan divbalsīgi, trīsbalsīgi un četrbalsīgi. Tā kā pavadošās balsis dzied gan augstāk, gan zemāk par īsto

meldiju, tad pati īstā meldija diezgan grūti cauri dzirdama un uzrakstāma. Muzikaliskā satura ziņā viņas liekas nepiederot pie ļoti senajām. Harmonijās sastopami visvairāk galvenie toņu kārtas trijskaņi un dominantseptakords, retāk sestā

kāpšļa trijskanis.”(Jurjānu Andrejs. Balss. Rīga, 1892)

Emilis Melngailis par instrumentālo mūziku

“Pētnieks Bīlenšteins, veselas paaudzes tiesu vecāks par mani, savā grāmatā “Lettische Holzbauten” izteic žēlumu, ka

latviskie spēļurīki nekur vairs nav uzglabājušies. Tad, kad viņš to rakstīja, suitu novados, Alšvangā, Basē, Gudeniekos, senās

dančumūzikas ar koklēm, somu dūdām, stabulēm vēl ir bijis ar gubu. Gudeniekos bijis koklētājs, vārdā dziedātājs, daudzināts

tālu pāri suitu novadiem. 50 gadu vēlāk man laimējās Alšvangā atrast ļoti labu koklētāju Nikolaju Heņķi, bij vēl, kas

pūš somu, stabuli, bukuragu, bij vēl, kas labi danco.”

(Emilis Melngailis. Latviešu dancis. Rīga, 1949)

E. Melngaiļa padomi, kā skaņotā senatne būtu atdarināma

“Pirmais talcinieks būs tāds rīkotājs, kam uz senatnes lietām nesas prāts. Tas būs lietpratējs kompozīcijā, pratīs iekārtot instrumentāciju tā, lai spēlētājiem

nebūtu nekādas techniskas grūtības pārvaramas, bet lai tai pašā laikā koppinums zvērotu spilgti. Visās mākslās jau ir tā, ka daile ir diža, uz vienkāršības dibināta. Šim rīkotājam būs plašāka apjausma arī

spēļurīku apdarē: viņš pratīs pārrunāt savas vajadzības ar otro talcinieku, meistaru spēļurīku

būvē. [..]

(turpinājums)

Grūtāk būs sadabūt trešo faktoru šai tīksmainā talkā, pašus tos mazos gaitniekus, pašu pulciņa sastāvu. [..]

būtu sameklējami bērni, kas dzimuši mūzikai, lai taptu audzināti Mazā konservatorijā i kā dziedātāji, i

kā instrumentālisti, i kā teorētiķi.”

(Emilis Melngailis. Latviešu dancis. Rīga, 1949)

Latviešu folkloras krātuves ekspedīcijas (kopš 1931. gada)

• Neskaitāmas liecības par tradicionālās mūzikas dzīvi dažādos Latvijas novados

• Vairāku etnogrāfisko ansambļu nodibināšana, pateicoties folkloristu ekspedīcijām

20. gs. beigu un 21. gs. sākuma lauka pētījumi

Liecība tam, ka atsevišķos Latvijas novados tradicionālā mūzika vēl aizvien eksistē

nepastarpinātā tradīcijā

Folklorisms jeb jaunradītā tradīcija

• Folkloras ansambļu kustības aizsākumi 20. gs. 70. gados

• Folklorisms un nacionālā atmoda• Folkloras ansambļu kustības pamatprincipi

20.gs. beigās – 21. gs. sākumā

Secinājums

Tradicionālā mūzika praksē pamatā eksistējusi atrauti no izglītības, savā ziņā pat kā opozīcija oficiālajai

izglītībai - tautas mūzikas apguvei mūzikas vidusskolās un līdz 20.gs. 90. gadu sākumam – arī

konservatorijā.

Tradicionālā mūzika oficiālajā jeb formālajā mūzikas izglītībā 20. gs. otrajā pusē:

• Tautas instrumentu nodaļas mūzikas skolās un vidusskolās

• Tautas mūzikas nodaļa Latvijas valsts konservatorijā

Kļūda – pretendēja uz tautas mūzikas profesionāļu statusu, tā arī neiepazīstot pašu tautas mūziku, tās funkcijas un izteiksmes līdzekļus

Alternatīvās jeb neformālās izglītības formas 20. gs. beigās

• Bērnu un jauniešu folkloras kustība Pulkā eimu, pulkā teku (LU Etniskās kultūras centrs)

• Valsts Tautas mākslas centra (tagad NKMVA) Folkloras skolas

• Bērnu un jauniešu folkloras nometnes• Projekti, vērsti uz tradicionālās mūzikas repertuāra

apguvi un tā funkcionālo kontekstu rekonstrukciju (Mēslu talka Ziemeļlatgalē; Maija dziedājumi pie krusta; Tradicionālās dziedāšanas meistardarbnīca; Nemateriālā kultūras mantojuma aktivitāšu veicināšana Ziemeļlatgalē u.c.)

Tradicionālās mūzikas institucionalizācija formālajā izglītībā

Kopš 2006. gada JVLMA piedāvā jaunu studiju programmu Etnomuzikoloģija

Programmas mērķis - sagatavot speciālistus, kas būtu kvalificēti darboties kā

• organizatori un pedagogi tradicionālās mūzikas mūsdienu praksē, folkloras ansambļu kustībā, tradicionālās mūzikas un folkloras kolektīvos, izglītības sistēmā (kolektīvu vadītāji, tradicionālās mūzikas pedagogi, kolektīvu darbības un tradicionālās kultūras pasākumu organizatori, tradicionālās kultūras un mūzikas centru vadītāji);

• tradicionālās mūzikas izpildītāji (vokālisti un instrumentālisti) visdažādākajos kultūras dzīves kontekstos;

• tradicionālās mūzikas pētnieki un dokumentētāji.

Galvenie studiju kursi (priekšmeti)

• Etnomuzikoloģija• Latvijas un Baltijas

tradicionālā mūzika• Pasaules tautu mūzika• Latviešu tradicionālās

dziedāšanas stili• Tradicionālais

instrumentārijs un instrumentālā mūzika

• Folklora

• Kultūras antropoloģija• Transkripcija• Tradicionālā dziedāšana• Tradicionālo instrumentu

spēle• Ansamblis• Tradicionālās mūzikas

mācīšanas metodika• Pedagoģiskā prakse• Lauka pētījumi

Jaunās programmas Tradicionālā mūzika vadlīnijas

Līdz ar Latvijas pievienošanos Apvienoto Nāciju izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas

Konvencijai par nemateriālā kultūras mantojuma (NKM) saglabāšanu, kas paredz pastiprinātu valsts

atbildību par tās teritorijā esošā NKM saglabāšanu, to sistemātiski apzinot, dokumentējot, pētot un radot

labvēlīgus nosacījumus NKM tālāknodošanai nākamajām paaudzēm tai skaitā ar formālās un

neformālās izglītības palīdzību, aktualizējas nepieciešamība piedāvāt izglītības programmas, kas

būtu tieši vērstas uz NKM apguvi.

Vadlīnijas

Tradicionālā mūzika ir viena no NKM izpausmēm, kas ietver konkrētas kopienas tradīciju mantojumu, ciktāl tas atspoguļo attiecīgās kopienas kultūras un sociālo identitāti un vispārpieņemtās vērtības. Neraugoties uz plašo ilgākā laika posmā dokumentēto Latvijas tradicionālās mūzikas mantojumu, kā arī joprojām atsevišķos reģionos funkcionējošām dzīvām tradīciju izpausmēm, Latvijas izglītības sistēmā vēl aizvien nav atrisināts jautājums par NKM iekļaušanu dažādu līmeņu izglītības programmās.

Vadlīnijas

Izņēmums ir J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā izstrādātā profesionālās bakalaura studiju programmas Mūzikas vēsture un teorija

apakšprogramma Etnomuzikoloģija, kuras mērķis ir sagatavot speciālistus, kas būtu kvalificēti darboties kā organizatori un pedagogi tradicionālās mūzikas

mūsdienu praksē, folkloras ansambļu kustībā, tradicionālās mūzikas un folkloras kolektīvos,

izglītības sistēmā

Vadlīnijas

(kolektīvu vadītāji, tradicionālās mūzikas pedagogi, kolektīvu darbības un tradicionālās kultūras pasākumu organizatori, tradicionālās kultūras un mūzikas centru vadītāji); tradicionālās mūzikas izpildītāji (vokālisti un

instrumentālisti) visdažādākajos kultūras dzīves kontekstos; tradicionālās mūzikas pētnieki un

dokumentētāji. Tādējādi ir radīti priekšnoteikumi kvalificētai profesionālās ievirzes izglītības programmas

Tradicionālā mūzika realizācijai, koncentrējoties uz dažādu Latvijas reģionu tradicionālās mūzikas

mantojuma apguves nodrošināšanu.

Vadlīnijas

Izglītības programmas Tradicionālā mūzika apjoms ir x stundas. Izglītojamie, kuri apguvuši izglītības

programmu un ieguvuši nepieciešamo zināšanu un prasmju novērtējumu, kārto noslēguma pārbaudījumu,

kas sevī ietver konkrēta instrumenta spēli un dziedāšanu, kolektīvo muzicēšanu, solfedžo un

mūzikas teoriju, mūzikas literatūru. Audzēkņiem tiek nodrošināta iespēja turpināt izglītību mūzikas

profesionālās izglītības programmās, izglītoties dažāda veida kultūrizglītības profesionālās pilnveides

programmās.

Programmas mērķis:

Izglītības programmas mērķis ir nodrošināt iespēju vispusīgi apgūt nepieciešamo zināšanu, prasmju un

iemaņu pamatus dažādu Latvijas reģionu tradicionālajā mūzikā, kā arī sekmēt izglītojamā

veidošanos par garīgi attīstītu, brīvu, atbildīgu un radošu personību.

Programmas uzdevumi:

• Veicināt izglītojamā muzikālo, intelektuālo un radošo spēju attīstību;

• Radīt motivāciju un nodrošināt izglītojamam iespēju sagatavoties profesionālās vidējās izglītības ieguvei;

• Attīstīt prasmes un spējas muzicēt un sadarboties tradicionālās mūzikas kolektīvā;

• Attīstīt jaunrades un improvizācijas spējas mūzikā dažādos tradicionālās mūzikas stilos;

• Attīstīt spējas vērtēt, salīdzināt, argumentēt un pamatot savas ieceres;

• Attīstīt individuālas muzikālas darbības prasmes;

• Sniegt vispusīgas teorētiskās un praktiskās zināšanas par latviešu tradicionālo mūziku, iepazīt dažādus mūzikas stilus un virzienus.

Izglītības procesa rezultātā tiks sniegtas šādas specifiskas tradicionālās mūzikas apguvei

nepieciešamās zināšanas un prasmes:

Tradicionālo instrumentu spēle un dziedāšana:– apgūt konkrētu reģionu tradicionālās mūzikas repertuāru;– attīstīt tradicionālās dziedāšanas un instrumentspēles

prasmes un iemaņas;– attīstīt instrumentālās improvizācijas prasmes un iemaņas; – attīstīt vokālās improvizācijas prasmes un iemaņas;– sagatavot audzēkni darbam tradicionālās mūzikas

ansamblī.

Kolektīvā muzicēšana:

– attīstīt ansambļa izjūtu;– attīstīt improvizācijas prasmes ansamblī;– attīstīt prasmes veidot aranžējumus;– sniegt zināšanas par dažādiem tradicionālās mūzikas

stiliem un ansambļu sastāviem;– attīstīt muzicēšanas prasmes un iemaņas dažādos

tradicionālās mūzikas ansambļu sastāvos;– attīstīt prasmes interesanti pārveidot doto mūzikas

materiālu.

Mūzikas literatūra:

– radīt vēlēšanos klausīties dažādu stilu un žanru mūziku, kā arī sniegt tās pilnvērtīgai uztverei nepieciešamās zināšanas un iemaņas;

– veidot izpratni par mūzikas vēsturisko stilu attīstību;– sniegt zināšanas par Latvijas tradicionālās mūzikas stiliem

un virzieniem, žanriem un formām;– attīstīt tradicionālās mūzikas stilu uztveri;– sniegt zināšanas par dažādu tradicionālās mūzikas

instrumentu uzbūvi;– sniegt zināšanas par klasiskās, populārās, džeza un

tradicionālās mūzikas stilu īpatnībām un atšķirībām.

Solfedžo:

– attīstīt mūzikas uztverei un atskaņošanas praksei nepieciešamos muzikālās dzirdes komponentus;

– sekmēt izglītojamā emocionālo un intelektuālo attīstību;– attīstīt spējas radoši darboties;– apgūt mūzikas valodas pamatzināšanas un prasmes;– sniegt audzēkņiem zināšanas par klasiskās, populārās,

džeza un tradicionālās mūzikas harmonijas likumsakarībām;

– attīstīt iegūto prasmju pielietojumu praktiskajā muzicēšanā.

Programmas realizācijas problemātika

• izglītības iestāžu vadītāju vēlmes un iespējas• atbilstoši kvalificētu pedagogu piesaiste (vai esošo

pedagogu tālākizglītība)• metodisko materiālu trūkums• mūzikas instrumentu trūkums

Variēšanas iespējas – programmas daļēja realizācija

• Otrais instruments• Programmas elementu izmantošana mūzikas

teorētiskajos priekšmetos• Programmas elementu izmantošana specialitātē• Programmas elementu izmantošana kolektīvajā

muzicēšanā

Galvenie ieguvumi

• Sekmēta audzēkņu radošo spēju un iemaņu attīstība• Attīstītas audzēkņu radošās prasmes• Sniegtas zināšanas par sava reģiona tradicionālās

mūzikas mantojumu• Sniegtas zināšanas par tradicionālās mūzikas stilistiku

• JVLMA pieredze, darbojoties Ziemeļu un Baltijas valstu mūzikas augstskolu tīklā NORDTRAD

Paldies par uzmanību!