1

Ieteikumi, gatavojoties valsts pārbaudes darbam Latvijas un pasaules vēsturē 12.klasei

Metodiskais materiāls

2013

2

Atbildīgā par izdevumu Vita Jaunozola

VISC redakcija

© Valsts izglītības satura centrs, 2013

3

Saturs

Ievads .................................................................................................................................................................... 4

Ieskats Latvijas un pasaules vēstures eksāmena 12.klasei problemātikā ............................................................. 5

Problēmpieeja vēstures apguvē - viens no veiksmes nosacījumiem eksāmena otrās daļas izpildei .................... 8

Novitātes eksāmena trešajā daļā, prasības argumentēta pārsprieduma rakstīšanai ......................................... 26

4

Ievads

2011./2012.mācību gadā vispārizglītojošās vidējās izglītības mācību iestādēs noslēdzās pāreja no

mācību priekšmeta Vēsture uz mācību priekšmetu Latvijas un pasaules vēsture (Ministru kabineta

2008.gada 2.septembra noteikumi Nr.715 „Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu

un vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmetu standartiem” 14.pielikums). Tāpēc 2012.gadā

eksāmens Latvijas un pasaules vēsturē tika veidots atbilstoši jaunajam mācību priekšmeta standartam,

eksāmena darbā iekļaujot mācību satura komponentus „Indivīds un sabiedrība”, „Kultūrvide laikā un

telpā”, „Sabiedrība”, „Darbība”, lielāku uzmanību pievēršot Latvijas vēstures jautājumiem. Darba

struktūra, eksāmena norisei paredzētais laiks un uzdevumu veidi būtiski nemainījās. Viena no

galvenajām novitātēm eksāmenā bija problēmpieeja vēstures mācīšanā, ko paredz jaunais mācību

priekšmeta standarts. 2012.gada janvārī tika publiskota eksāmena programma, kurā novitātes bija

norādītas.

2012.gada valsts pārbaudes darbu Latvijas un pasaules vēsturē 12.klasei (turpmāk-eksāmens)

kārtoja 7585 skolēni (37% no visiem 2012.gada vidējās izglītības eksāmenu kārtotājiem). Vidējais

iegūtais vērtējums eksāmenā bija 39,4%. No visiem eksāmena kārtotājiem 29% jeb 2177 skolēni bija

vidusskolu un ģimnāziju absolventi, viņu eksāmena izpildes vidējais rādītājs bija 52,07%. Daudz

zemāki rezultāti bija profesionālo izglītības iestāžu un vakarskolu skolēniem.

Kopējā statistikā redzama stipri atšķirīgu eksāmena daļu izpilde. Pirmās daļas (zināšanas) izpilde

bija 52,71%, otrās daļas (informācijas avotu analīze) – 37,56% un trešās daļas (argumentēts

pārspriedums) izpilde bija tikai 15,54%. Eksāmena rezultātus var apskatīt VISC mājaslapā http://visc.gov.lv/vispizglitiba/eksameni/statistika/2012/dokumenti/VES_visi_sal_tipi.png

Pārbaudes darba rezultāti rosināja meklēt cēloņus un rast risinājumus veiksmīgākai standartā

paredzēto prasmju apguvei. Metodiskajā materiāla apskatīti eksāmena veidošanas principi, lielākā

vērība pievērsta problēmpieejai vēstures mācīšanā, argumentēta pārsprieduma rakstītprasmes un

vērtēšanas kritēriju analīzei. Uzskatāmībai izmantotas skolēnu atbildes no 2012.gada eksāmena

darbiem.

Metodiskā materiāla mērķis ir palīdzēt skolotājam un skolēnam saprast, kā ir mainījušies akcenti

mācību priekšmeta standartā un kā tas izpaužas valsts pārbaudes darbā.

Neatkarīgi no tā, vai skolēns mācību priekšmeta programmas noslēgumā izvēlas vai arī neizvēlas

kārtot eksāmenu vēsturē, pārbaudes darba uzdevumi var palīdzēt skolēnu zināšanu un prasmju

novērtēšanai, tie var būt kā paraugs un ierosme skolotājiem, gatavojot kārtējos un noslēguma

vērtēšanas darbus.

Metodiskais materiāls paredzēts visiem vidējās izglītības vēstures skolotājiem, skolēniem un

citiem interesentiem.

Paldies par sadarbību metodiskā materiāla tapšanā ārštata metodiķēm, vēstures skolotājām Ingai

Bērziņai un Aijai Gudzukai un Vēstures skolotāju biedrības valdes loceklim Valdim Klišānam.

5

Ieskats Latvijas un pasaules vēstures eksāmena 12.klasei problemātikā

Vēstures zināšanu un prasmju sistemātiska apguve sākas jau pamatskolā. Pamatprasmes un

zināšanas par visu vēstures periodu no aizvēstures līdz mūsdienām tiek apgūtas no 6. līdz 9. klasei.

Tas, cik standartam atbilstošas zināšanas un prasmes apgūtas pamatizglītības posmā, lielā mērā

noteiks vēstures mācību priekšmeta apguvi vidējās izglītības posmā. Atšķirībā no pamatskolas, kad

vēsturi galvenokārt apgūst lineāri, pēc hronoloģiskā principa, vidusskolā zināšanu bāze (fakti,

jēdzieni) tiek papildināta un, ievērojot pamatskolā iegūtos priekšstatus par vēsturiskajiem

notikumiem, mācās vēsturi skatīt kā problēmvēsturi. Šādam vēstures apguves principam ļoti būtiskas

ir dažādās avotpētnieciskās prasmes, kuras sāk apgūt pamatizglītības posmā. Vidusskolā lielāka

vērība pievērsta skolēna spējām patstāvīgi veidot spriedumus, izdarīt secinājumus, argumentēt

viedokli. Šīs prasmes ir izziņas darbības līmeņa augstākā pakāpe, tās balstās uz spēju analītiski un

loģiski izmantot zināšanas, operēt ar tām nestandarta situācijā. Viens no veidiem šo prasmju

novērtēšanai ir argumentēts pārspriedums.

Iepriekšējos gados Valsts izglītības satura centrs ir sagatavojis un publicējis vairākus

metodiskos materiālus vēsturē. 2011.gadā publicēti „Ieteikumi, gatavojoties eksāmenam „Latvijas un

pasaules vēsture” 9. klasei” http://visc.gov.lv/vispizglitiba/eksameni/dokumenti/metmat/09_vesture_ieteikumi.pdf

Šī materiāla nodaļā „Vēstures pētīšana un interpretēšana (eksāmena 2. daļa)” detalizēti apskatīts, kā

mācīt skolēnam strādāt ar dažādiem vēstures informācijas avotiem gan rakstītajiem vēstures avotiem,

gan vizuālajiem vēstures avotiem, piedāvāti uzdevumu piemēri, kā trenēt skolēnu avotpētnieciskās

prasmes.

2009. gadā publicēts metodiskais materiāls „Centralizētā eksāmena vēsturē argumentētās esejas

vērtēšana” http://visc.gov.lv/vispizglitiba/eksameni/dokumenti/metmat/vesture_met_mat.pdf .

Tajā, izmantojot skolēnu darbu piemērus, analizēti un skaidroti eksāmena trešās daļas (argumentēta

pārsprieduma) vērtēšanas principi un kritēriji.

Eksāmena darba veidošanā ir jāievēro vairāki pamatprincipi:

1) eksāmenam jāatbilst vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmeta Latvijas un pasaules

vēsture standarta prasībām;

2) jāievēro proporcionalitātes jeb īpatsvara princips. Eksāmena uzdevumu izstrādē jāņem vērā

tēmu (periodu) relatīvo apjoma mācību programmā (mācību līdzeklī), piemēram, ja aizvēsture,

senie laiki un viduslaiki tiek apgūti vienu mācību gadu, jaunie laiki vēl gadu un jaunāko laiku

vēsture vēl gadu, tātad šāda periodu attiecība (1:1:1) jāievēro arī pārbaudes darba uzdevumos;

3) jāievēro standarta prasība, ka Latvijas vēstures tematika ir ne mazāk kā 1/3 no darba apjoma.

Eksāmenam ir trīs daļas, kurās pārbauda skolēnu zināšanas un prasmes vēsturē dažādos izziņas

darbības līmeņos – no zemākā uz augstāko. Pirmās daļas uzdevumi ir zināšanu reproducēšanas

pārbaude, otrā daļa veidota kā darbs ar dažādiem informācijas avotiem, kas pārbauda zināšanu un

prasmju lietošanu, bet eksāmena trešā daļa ir argumentēta kādas vēsturiskas problēmas cēloņsakarību

analīze un sava sprieduma veidošana.

Pirmā daļa ir objektīvi vērtējama. Tajā skolēniem jāveic dažādi uzdevumi, izmantojot atbilžu

izvēles variantus.

Atbilžu izvēles uzdevumā ir jautājums vai uzdevums, kuram pievienotas četras atbilžu

variācijas, no kurām viena ir neapstrīdami pareizā atbilde un pārējās ir nepareizās atbildes. Tomēr arī

nepareizās atbildes ir reālas, līdzīgas pareizajai.

6

Atbilžu izvēles uzdevuma piemērs:

Uzmanīgi aplūko kartoshēmu! Atbildi uz jautājumiem, apvelc pareizās atbildes burtu!

1. Kādu vēsturisku notikumu rezultātā izveidojās šāds Latvijas teritorijas politiskais dalījums?

A Ziemeļu karš B Livonijas karš

C Trīsdesmitgadu karš D Polijas–Zviedrijas karš

2. Kurā vēstures periodā pastāvēja šāds teritoriālais dalījums?

A 1201–1561 B 1561–1629 C 1629–1721 D 1721–1795

3. Kuras valsts sastāvā atradās lielākā Latvijas teritorijas daļa?

A Zviedrijas B Vācijas C Krievijas D Polijas–Lietuvas

4. Kāds bija Latvijas teritoriālais dalījums?

A Kurzemes hercogiste, Vidzemes guberņa, Poļu Vidzeme

B Pārdaugavas hercogiste, Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals

C Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa

D Kurzemes bīskapija, Pārdaugavas hercogiste, Zemgales hercogiste

Ar šāda veida uzdevumiem var pārbaudīt plaša spektra zināšanas, piemēram: jēdzienu, personību,

vēstures periodu u.c. Uzdevumā var izmantot kartoshēmas un attēlus.

Vērtējuma izvēles uzdevumos, ievērojot uzdevuma nosacījumus, jāizvēlas viens no diviem

vērtējuma variantiem. Piemēram, vai dotie apgalvojumi ir „pareizi” vai „nepareizi”; vai dotie teksti ir

„avots” vai „literatūra”; vai dotie fakti (notikumi) ir kāda vēstures procesa „cēlonis” vai „sekas”; vai

dotie notikumi (izgudrojumi, kultūras procesi u.c.) ir raksturīgi „viduslaikiem” vai „jaunajiem

laikiem” (renesansei vai reformācijai; Pirmajam pasaules karam vai Otrajam pasaules karam) u.c.

Savietošanas uzdevumi jeb atbilsmju izvēles uzdevumi. Tajos vieni un tie paši alternatīvie

varianti tiek piedāvāti izvēlei vairākos testelementos. Piemērā doti pieci testelementi (1.-5.) un astoņi

alternatīvie varianti (A-G). Ir svarīgi, lai izvēlei piedāvāto variantu skaits būtu lielāks par

testelementu skaitu. Ja to skaits ir vienāds, tad skolēnam nav izvēles iespējas, un, ja viņš pieļāvis

vienu kļūdu, automātiski būs vēl vismaz viena kļūda.

Savietošanas uzdevuma piemērs:

Atrodi norādītajam laikam atbilstošu pasaules vēstures notikumu un ieraksti tabulā pareizās

atbildes burtu! (Notikumu ir vairāk.)

Laiks Burts Notikums

1. 594. g. p. m. ē. A Džeimss Vats izgudro tvaika mašīnu

2. 800. gads B Karību (Kubas) krīze

3. 1776. gads C Berlīnes mūra krišana

4. 1918. gads D Kārli Lielo kronē par imperatoru

5. 1962. gads E Vācijas ķeizars Vilhelms II atsakās no troņa

F Krēvas ūnija

G Solona reformas Atēnās

H PSRS izmēģina pirmo atombumbu

7

Šajā uzdevumā pārbauda skolēna vēstures hronoloģijas zināšanas. Laika kolonnā dotie lielumi ir

sarindoti secībā, skolēnam ir jāzina nevis, kas šajā gadā ir noticis, bet jāspēj minētos notikumus

sarindot secīgi un izvēlēties periodam atbilstošo notikumu.

Savietošanas uzdevumus var izmantot, pārbaudot cēloņsakarības, piemēram: kuri notikumi

pasaulē bija cēlonis notikumiem Latvijā, vai atrodi piedāvātajam notikumam cēloni (sekas); zināšanu

pārbaudei par personībām, periodizāciju u.c.

Izvērtējot pēdējo gadu eksāmena rezultātus, jāsecina, ka, gatavojoties eksāmena testa daļas

izpildei, lielāka vērība jāpievērš lielo vēsturisko notikumu cēloņsakarību izpratnei un pasaules un

Latvijas politiskās kartes zināšanām (pazīt laika periodu, kad tāds politiskais teritoriju dalījums ir

bijis, un zināt cēloņsakarības: kāpēc, kāda notikuma dēļ izveidojās (cēlonis), vai kāda notikuma dēļ

beidza pastāvēt (sekas)).

Kartoshēmas var veiksmīgi izmantot kā palīgu vēstures kursa atkārtošanai.

Skolēnam būtu jāpazīst vēstures „lūzumpunktu” kartoshēmas (tās apzinātas jau pamatskolas

periodā):

Baltijas reģions teritorija 10.-12.gs.,

Livonijas karš,

Polijas Zviedrijas karš,

Ziemeļu karš un Latvijas inkorporācija Krievijas impērijā,

Pirmais pasaules karš,

Brīvības cīņas,

Eiropas /pasaules politiskās kartes izmaiņas globālo notikumu dēļ no aizvēstures līdz

mūsdienām.

Mācību procesā veiksmīgi var izmantot VISC sagatavoto metodisko materiālu „Latvijas vēsture 6.–9.

klasei: attēli, kartes, ieteikumi” http://visc.gov.lv/vispizglitiba/saturs/dokumenti/metmat/vesture_6_9/saturs.shtml

Parasti viens no „klupšanas akmeņiem”, gatavojoties eksāmena pirmajai daļai, ir mācību kursa

lielais apjoms, kas aptver laika periodu no cilvēka evolūcijai līdz „vakardienai”. Gan skolotāji, gan

skolēni bieži baidās „neiemācīties” kādu vēstures faktu. Tomēr, ja skolēnam ir izpratne par vēstures

periodiem, tiem raksturīgo, tad problēmām nevajadzētu būt. Vēstures kursa atkārtošanas procesā

veiksmīgi var izmantot laika līniju, kurā skolēns atzīmē vēstures periodus, tad konkrētos laika

nogriežņos ielīmē kartoshēmas, ieraksta notikumu, kas izmainījis politisko karti, šī notikuma

galvenos cēloņus un sekas, personības, periodam raksturīgos vēstures jēdzienus un to īsu

skaidrojumu.

Paralēli var veidot vairākas šādas laika līnijas, lai samērotu notikumus Latvijā ar būtiskākajiem

notikumiem Eiropā un pasaulē un varētu ar bultām atzīmēt notikuma vai procesa ietekmi Latvijas

teritorijā. Sākumā būtu vēlams, ka skolēns bez mācību līdzekļu palīdzības patstāvīgi tiktu galā ar

laika līnijas veidošanu. Tādā veidā gan skolēnam, gan skolotājam būtu skaidra „izejas pozīcija” un

varētu izvēlēties katram skolēnam individuālo pieeju, atkārtojot vēstures notikumus. Tālākajā procesā

skolēns, vadoties pēc skolotāja ieteikumiem, pilnveidojot laika līniju, papildina un nostiprina savas

zināšanas.

Jo labāk skolēns būs sagatavojies eksāmena pirmajai daļai, jo veiksmīgāk izpildīs otro un

trešo daļu, kurās nepieciešams izmantot avotpētnieciskās prasmes un uzrakstīt argumentētu

pārspriedumu, izmantojot pamatzināšanas vēsturē.

8

Problēmpieeja vēstures apguvē - viens no veiksmes nosacījumiem eksāmena otrās daļas izpildei

Pēdējo gadu eksāmenu rezultātu analīze liecina, ka skolēni salīdzinoši vājākus rezultātus sasniedz,

pildot eksāmena otrās daļas uzdevumus, veicot vēstures avotu un vēstures literatūras analīzi par kādu

konkrētu tematisku problēmu. Tas ir objektīvi un likumsakarīgi, jo šajā eksāmena daļā jāizmanto ne

tikai vēstures zināšanas, bet tās jālieto standarta un nestandarta situāciju risināšanā, jāizmanto

analītiskās un radošās darbības prasmes. Tomēr nereti vājāko rezultātu cēlonis skaidrojams ar to, ka

vidējās izglītības posmā vēstures stundās skolēni netiek gatavoti šādu analītisku un radošu darbību

veikšanai, jo vēstures stundas netiek veidotas pēc problēmpieejas jeb problēmkursa principa.

Kas ir problēmkurss jeb problēmpieeja vēstures apguvē vidējās izglītības posmā?

Problēmpieeja vēstures apguvē no tradicionālās atšķiras gan ar mērķi, gan mācību procesa

organizāciju. Tradicionālā vēstures apguve raksturojama kā process, kurā skolotājs vai mācību

līdzeklis sniedz vēstures informāciju, savukārt skolēns to cenšas iegaumēt un reproducēt. Turpretī,

realizējot vēstures kursā problēmpieejas principus, paši skolēni, analizējot, salīdzinot, sintezējot,

apkopojot, vispārinot, konkretizējot konkrēto vēsturisko materiālu, iegūst jaunu informāciju un

izpratni par vēstures notikumiem un to interpretāciju. Tā ir paplašinātu un padziļinātu zināšanu un

prasmju iegūšana, aktivizējot un izmantojot iepriekš (pamatskolā, ārpus vēstures stundām) iegūtās

zināšanas un prasmes, kā arī iepriekšējo (pamatskolā vai vidusskolā agrāk iegūto) zināšanu un

prasmju jauna un neordināra lietošana. Šīs jaunā un arī augtākā līmeņa zināšanas un prasmes skolotājs

vai grāmata nevar gatavā veidā „pasniegt”, tās skolēni var iegūt, pašiem praktiski veicot

iepriekšminētās darbības ar prāta piepūli. Apgūstot vēsturi kā problēmkursu, skolotājs galvenokārt ir

padomdevējs un palīgs, kurš izvirza risināmo problēmu, vada skolēnu diskusiju, paskaidro

sarežģītākos jēdzienus, analizē un novērtē skolēnu sasniegumus.

Problēmas formulējumam jābūt tādam, kas skolēniem rada grūtības, taču ne nepārvaramas.

Problēmas izvirzījumam jābūt izaicinošam un motivējošam, nevis skolēnus atgrūdošam, atbaidošam.

Problēmu pieteikuma veidi:

vēstures zinātnes savstarpēji pretrunīgu teorētisko nostādņu analīze,

vēstures kā zinātnes vērtējumu atbilstība/neatbilstība sabiedrībā valdošiem priekšstatiem par

vēsturi kā objektīvu pagātnes atspoguļojumu. Pretruna starp teoriju un praksi,

pretrunīgi vērtēta vēsturiska notikuma vai procesa analīze,

vēsturiskas personas darbības analīze.

Veidojot problēmkursa programmu, jāatceras, ka:

problēmas pieteikumā jābūt pretrunai,

problēmas pieteikumam jābūt aizraujošam, bet saistītam ar zinātniskumu,

risināšanai paredzētajai problēmai jābūt tematiski ietilpīgai,

plānojot laiku, jāparedz vieta zinātniska rakstura diskusijām starp skolotāju un skolēniem,

skolēnu vidū.

Veidojot problēmkursu, definējot risināšanai paredzēto problēmu, jāievēro pakāpenība jeb

noteiktu pedagoģisku darbību cikls:

jāizvirza vai jādefinē problēmsituācija,

jāapzinās problēmas būtība un pārvaramo grūtību pakāpe,

jāpierāda skolēniem izvirzītās problēmas aktualitāte, nepieciešamība šo jautājumu risināt,

jāveic risinājuma meklējumi, izvirzot minējumus, priekšlikumus un hipotēzes,

jāveic hipotēžu pierādīšana,

jāveic problēmas risinājuma pārbaude,

jāveic paveikta darba analīze un izvērtēšana,

skolotājam jāizdomā, kuri algoritmi, kas iegūti problēmas risināšanas laikā, un kādā veidā tiks

pārbaudīti tematiskajā pārbaudes darbā.

9

Ieteikumi problēmpieejas sekmīgai realizācijai:

- jāņem vērā klases īpatnības, skolēnu intereses, zināšanu vispārējo līmeni un spējas, piedāvātā

avotu materiāla īpatnības;

- ja skolēniem rodas grūtības ar izvirzīto uzdevumu risināšanu pārmērīgi sarežģītas teorijas dēļ,

jāizmanto sadzīviskas situācijas, analoģijas un piemēri;

- ja skolēni nespēj uztvert problēmas dziļāko būtību, izvirzītā problēma skolotājam jāpārveido

atsevišķos, vienkāršotos jautājumos, nepazaudējot temata mērķi un galveno uzdevumu;

- skolēniem jāliek ar zinātniskām metodēm analizēt vienkāršas un sadzīviskas situācijas

(pasaulē, Latvijā, sabiedrībā, skolā), kas demonstrē vispārpieņemto priekšstatu un zinātniskās

valodas atšķirības viena un tā paša fakta/procesa/parādības interpretācijā;

- ne tikai jāļauj, bet arī jāveicina skolēniem pašiem pieņēmumu un hipotēžu izvirzīšana;

- jāļauj skolēniem pašiem provizoriski vispārināt un interpretēt no jauna uzzinātos faktus;

- jāizmanto strappriekšmetu saikne, reizēm citi mācību priekšmeti (sevišķi literatūras,

ģeogrāfijas, ekonomikas, kulturoloģijas piemēri) palīdz labāk saprast izvirzītās problēmas

būtību un meklēt tās risinājuma ceļus;

- jāvariē ar uzdevuma veidiem, jāpārformulē uzdevums, ja mācību procesā tas nepieciešams;

- uz iepriekšējo problēmu bāzes jāveido skolēnos izpratne par algoritmu (-iem), ko var izmantot

jaunu/nākamo problēmu risināšanā;

- kolektīvi atrisinātā uzdevuma algoritmu var likt atkārtot vājākiem skolēniem individuāli,

risinot jaunu problēmu;

- uz iegūto algoritmu, izmantojot citu avotu bāzi, jācenšas veidot tematisko pārbaudes darbu

saturu, kas ļauj pārbaudīt un novērtēt iegūtās prasmes;

- nav jāuztraucas, ja problēma netiek atrisināta līdz galam, jo tā ir intriga, kas vairo interesi par

vēsturi.

Darbs ar vēstures avotiem nav apgūstams vienā dienā, šīs prasmes jāsāk veidot ar pirmo

vēstures stundu. Piedāvājam ieteikumus darbam ar vēstures informācijas avotiem.

Avota veids Avotam atbilstošo jautājumu un uzdevumu veidi

Valstiska rakstura

avoti: rīkojumi,

protokoli, pavēles,

valsts vīru runas u.c.

Kad, kur un kāpēc šis avots tapa?

Kas bija avota autors? Ko jūs zināt par šo cilvēku, par viņa dzīvi un

darbību?

Kādi apzīmējumi un jēdzieni izmantoti tekstā?

Kā interesēs bija sagatavots dokuments?

Kādas bija šī avota publiskošanas/ieviešanas sekas vai pie kādām sekām

tā iespējamā publicēšana/ieviešana varēja novest?

Mēģiniet atcerēties kādu konkrētu vēsturisku situāciju/stāstu, kas saistīts

ar šo dokumentu!

Starptautiska

rakstura avoti:

līgumi, vienošanās,

protokoli, lietišķā

sarakste u.c.

Kāds bija dokumenta raksturs: publisks vai slepens? Kāpēc?

Atrodiet kartē valstis, kas minētas avotā vai kur avots tapis!

Raksturojiet avota tapšanas vēsturiskos apstākļus!

Kādi bija avota satura galvenie principi? Kāpēc tie bija tādi?

Raksturojiet starptautisko situāciju un spēku samēru pirms dokumenta

sagatavošanas, sagatavošanas laikā un pēc tam!

Kādas teritoriālas, ekonomiskas, militāras u.c. izmaiņas paredzēja avota

teksts?

Avoti, kas saistīti ar

iekšpolitisko

politisko cīņu:

partiju programmas,

uzsaukumi, lozungi,

politiķu runas,

partiju deklarācijas

u.c.

Kas bija avota autors (-i)? Kādi bija viņa (-u) politiskie uzskati?

Raksturojiet vēsturiskos apstākļus, kādos radās avots!

Par ko vai pret ko iestājās autors (-i)?

Vai avota autors (-i) pārstāvēja pozīciju vai opozīciju?

Kā intereses un kādā veidā bija aizstāvētas avota tekstā?

Kā avota autora (-u) politiskie lozungi saskan/nesaskan ar viņa (-u)

patiesajiem centieniem?

Kādas bija šī dokumenta publiskošanas/ieviešanas sekas vai pie kādām

sekām tā iespējamā publicēšana/ieviešana varēja novest?

Raksturojiet avota vēsturisko nozīmi!

10

Avota veids Avotam atbilstošo jautājumu un uzdevumu veidi

Vēsturiska vēstījuma

veida avoti:

hronikas, annāles

u.c.

Kādi vēsturiski fakti/procesi atspoguļoti avotā?

Parādiet kartē vietas, kas minētas un aprakstītas avotā!

Nosakiet laiku, kad notika avotā aprakstītie notikumi! Izrēķiniet

aprakstīto notikumu laiku gadījumā, ja avots tapis nekristīgā kultūrā!

Gadījumā, ja avotā konkrēts laiks nav minēts, izvirziet argumentētu

hipotēzi, kad tas varēja notikt!

Kā avota autors skaidro aprakstīto notikumu cēloņus, gaitu un nozīmi?

Izmantojot avota tekstu, nosakiet avota autora personisko attieksmi pret

aprakstītajiem notikumiem! Kam un kāpēc viņš simpatizē/nesimpatizē?

Vai avota autora nostāja sakrīt/nesakrīt ar mūsdienās valdošo viedokli un

attieksmi pret šiem notikumiem? Kāpēc?

Salīdziniet konkrēto avotu ar citiem tā paša laika avotiem! Ar ko tas ir

īpašs/specifisks?

Personiska rakstura

avoti: atmiņas,

memuāri,

dienasgrāmatas,

vēstules,

aculiecinieku

liecības u.c.

Kas bija avota autors? Kāda bija viņa sociālā piederība, profesija, amats

utt.? Kā tas varēja ietekmēt avota saturu?

Kāda bija avota autora loma aprakstītajos notikumos? Kā tā varēja

ietekmēt avota saturu?

Ko redzējis/dzirdējis avota autors? Kāda bija viņa attieksme pret

redzētajiem/dzirdētajiem notikumiem? Pamatojiet savu viedokli ar

fragmentiem no avota teksta!

Ar ko avota autora viedoklis atšķiras viedokļa, kas pausts citos tā paša

laika avotos? Kāpēc?

Vai šim avotam var/nevar uzticēties? Kāpēc?

Vai jūs uzticaties/neuzticaties šim avotam? Kāpēc?

Literāri avoti:

attiecīgā laikmeta

proza un lirika,

satīra, izteicieni,

sakāmvārdi, mīti,

eposi,

tautasdziesmas u.c.

Parādiet kartē vietas, kas minētas un aprakstītas literārajā avotā!

Pēc avota tekstā aprakstītajām detaļām (sadzīve, apģērbs, mūzika,

raksturīgi izteicieni u.c.) nosakiet avota tapšanas laiku!

Ko jūs varat uzzināt par avota autoru? Kāda ir viņa sociālā piederība,

politiskie uzskati? Cik objektīvi/subjektīvi viņš atspoguļo sava laikmeta

realitāti?

Kādi vēsturiskie varoņi/sabiedrība/notikumi atainoti avotā?

Raksturojiet avotā aprakstītā personāža rīcības motivāciju!

Kas avotā pārspīlēts, kas noklusēts? Kāpēc?

Eksāmena otrā daļa jeb darbs ar vēstures avotiem ir subjektīvi vērtējams. Lai skolotājs un skolēns

labāk saprastu eksāmena uzdevumus un darbu vērtēšanas principus, piedāvājam 2012.gada eksāmena

otrās daļas uzdevumus un to vērtēšanas kritērijus. Skolotājam un skolēnam ir būtiski saprast, ka

neatkarīgi no otrās daļas tekstu temata šīs daļas uzdevumi pārbauda ļoti daudzveidīgas mācību

priekšmeta standarta prasības. Par to, ka skolēniem šie uzdevumi bija saprotami un izpildāmi, liecina

pievienotie konkrētu skolēnu atbilžu paraugi.

Eksāmena otrā daļa sastāv no tekstu lapas un skolēna darba lapas.

11

Rūpīgi iepazīsties ar uzdevumiem skolēna darba lapā un informācijas avotiem tekstu lapā! Izpildi uzdevumus! Ja nepieciešams, veic atzīmes tekstu lapā, bet atbildes raksti darba lapā!

Avots A Mūsdienu vācu vēsturnieks Eriks Oberlenders par Latvijas vēsturi

Latviešu vēsture nav tikai 20. gadsimta vēsture. Mēs visi zinām, ka Kurzemes, Vidzemes un Latgales vēsturi nevar uzskatīt par latviešu nacionālo vēsturi šā vārda šaurākā nozīmē, jo, raugoties no latviešu nacionālā viedokļa, vēsturi līdz 1918. gadam visnotaļ ietekmējušas svešas varas. Politisko toni noteica nevis latvieši, bet gan citu tautu pārstāvji. Sacītais attiecas gan uz ordeņa, gan Rīgas arhibīskapa varas laiku līdz Livonijas karam, gan arī uz vēlāko Polijas–Lietuvas, Zviedrijas un Krievijas valdīšanas laiku, bet vēl lielākā mērā tas skar agrāko laiku augstāko slāni – vāciešus vai poļus (Latgalē), kuru pakļautībā atradās vietējie iedzīvotāji – latvieši. [..] Tomēr svešu varu ietekmēta vēsture nebūt nav tikai latviešiem. Palūkojoties pāri nacionālajām robežām, redzam, ka ir ļoti maz tādu tautu, kuras pašas varējušas tālejoši ietekmēt savu vēstures gaitu. Tātad šajā ziņā latviešiem ir kopīgs liktenis ar lielāko daļu pasaules tautu. [..] Lai gan līdz 1918. gadam latvieši politiski nevarēja lemt savu likteni, bez viņu darba [..] saimnieciskā dzīve nebija iespējama. Vienlaikus šo reģionu (Kurzemes, Vidzemes un Latgales) vēsture ir savijusies ar šeit dzīvojošo vāciešu un poļu (Latgale), [..] Polijas–Lietuvas, Zviedrijas un cariskās Krievijas vēsturi, t. i., šai vēsturei piemīt izteikti eiropeiskas iezīmes.

(Kurzeme, Vidzeme, Latgale. Reģions un identitāte vēsturē. Rīga, 1999.)

Avots B Livonijas luterāņu mācītājs Baltazars Rusovs (1536–1602) par 1561. gada notikumiem (Livonijas kara laikā)

Tajā pašā laikā, kad apstākļi Livonijā tā sarežģījās un daudzas zemes, pilsētas un pilis bija atņemtas, visādi krājumi aizvesti, valdnieku un priekšnieku skaits bija pavisam niecīgs tapis, un [..] (Livonijas ordeņa) mestrs viens pats arī bija par vāju cīnīties pret tādu tik stipru ienaidnieku, kuram kaujās laime pati nāca pretim, – mestrs ieskatīja par labāko ar visām atlikušām zemēm un pilsētām padoties Polijas karaļa apsardzībā, lai šīs pilsētas un zemes nenāktu Krievijas rokās. Polijas karalis Sigismunds Augusts, paklausīdams mestra priekšlikumam, pārņēma visas no krieviem neieņemtās pilis un zemes Livonijā. Mestrs dabūja dažas Kurzemes zemes un pilis un Rīgas bīskapiju, kā lēni ar mantošanas tiesībām, un Kurzemes hercoga un Zemgales hercoga tituli. Tā izbeidzās Vācu ordenis Livonijā un nodibinājās 2 laicīgas valstis: viena Kurzemē (un Zemgalē) zem hercoga valdības un otra latviešu zemē (Vidzemē un Latgalē) un Rīgas bīskapijā, kuru (Polijas) karalis paturēja sev un kura [..] saucas par Pārdaugavas valstiņu.

(Baltazars Russovs. Livonijas hronika. Rīga, 1926.)

Avots C No Kurzemes un Zemgales hercogistes likumkrājuma „Valdības Formula”, 1617. gadā

Visupirms mēs likumīgi nosakām to, ka šajā Kurzemes un Zemgales hercogistē ir brīva katoļu reliģija, tāpat arī vienīgā Augsburgas ticības apliecība, [..] ikviens no muižniekiem drīkst savos mantotajos īpašumos celt svētnīcas, privātas lūgšanu celtnes un dievnamus, kā arī atjaunot sabrukušos, aicināt pie sevis katoļu priesterus [..] bez vienas vai otras reliģijas apspiešanas.

(Latvijas tiesību avoti. 2. sēj. Rīga, 2006.)

12

Avots D Vācu ārsts un ceļotājs Rozins Lentilijs par Kurzemes un Zemgales hercogisti, ap 1692. gadu

Kaut gan luteriski evaņģēliskā ticība visā Kurzemē (un Zemgalē) tagad ieņem pirmo vietu, tā kā pat senie iedzīvotāji pie tās turas, tomēr līdz šai dienai vēl var daudzus redzēt, kuru sirdīs vēl šis tas palicis no pagāniskā. Tāpēc var novērot, ka daži slepeni pielūdz zināmus svētus kokus, un zemnieki [..] bij jau lielā vecumā, maz ko zināja no lūgšanām un no vispārējās ticības mācības, aizbildinādamies, ka šos pienākumus viņi atstāj saviem bērniem. Šī tauta ir viltīga, mānīga un neuzticama [..] Viņa vēl tagad esot padevusies maģijai, tālab bieži šur un tur redz vienu otru tās piederīgo sodām ar sadedzināšanu. [..] Viņu valoda [..] ir dažāda [..]. Muižnieku ir ļoti daudz, visi pēc dzimuma vācieši, galvenokārt pomerānieši un vestfālieši, kaut gan atrodami daudzi arī no citām (Vācijas) daļām. Pie cildenākiem šeit skaita Ketlerus no hercogu ģimenes.

(Lasāmā grāmata Latvijas vēsturē. Rīga, 1996.)

Avots E No jezuīta Antonio Posevīna vēstules uz Romu par situāciju Polijai–Lietuvai pakļautajā Livonijā (Latgalē un Vidzemē) 1582. gadā

Es [..] nonācu Lietuvā un pēc tam Livonijā. [..] Nekad es nebūtu domājis redzēt, ka šais provincēs, kas 40 vai 50 gadu laikā ir tādā mērā karu un ķecerību

1 mocītas un pie tam bez katoļu priesteriem, būtu varējusi

uzglabāties tik stipra īstās reliģijas sēkla šajos vienkāršajos ļautiņos, kas tik tālu no satiksmes un no jebkuras ļaužu kultūras. Viņi bijuši pastāvīgs laupījums ķeceriem luterāņiem un shizmatiķiem

2 maskaviešiem [..], ka viss

šeit būtu kā ellē [..]. Pēc (Polijas) karaļa gribas mūsu priesteri bija novietoti Rīgā un šeit, Tērbatā, sāka lasīties ap šiem priesteriem tādā skaitā, izrādot tādu dievbijību, ka patiesi, cik baznīcēnus vai ļaudis esmu dažādās zemēs redzējis, es neticu, ka būtu varējis redzēt sirsnīgāku dievbijību vai īsta kristīga gara skaidrāku izrādīšanu. Šīs svētītās dvēseles nāk sestdienās lielā skaitā no savām koka mājiņām, kas izkaisītas novada dažādās vietās, lai ierastos svētdienas rītā uz sprediķi un mesu, ko notur mūsu garīdznieki, no kuriem daži jau iemācījušies viņu valodu, kas atšķiras no visām citām pasaules valodām. [..] Visi (katoļu) garīdznieki, kas te darbojas, ir iemācījušies bez savu tēvu valodas, t. i., vācu vai poļu, vēl divas citas valodas, kas ir īpatnējas Livonijas iedzīvotājiem; tās saucas igauņu (estonica) un latviešu (lotavica). [..] Vācieši, kas cēlušies no šīs zemes, tāpat kā pilsētnieki arī citās Livonijas pilsētas, runā vācu valodu, kas ļoti līdzīga tai, kādu to runā Lejasvācijā, Pomerānijā un Prūsijā [..]. Vāciešu vairums, kas atrodas Livonijā, tik lielā mērā iekrituši luterānisma ķecerībā, ka līdz šai dienai gandrīz visi tās apņemti [..] augstmaņi piespiež savus apakšniekus apmeklēt ķeceru sprediķus, tad arī daži no igauņiem, kā arī latviešiem [..] iet piespiedu kārtā klausīties savu kungu viltus sprediķotājus.

(A. Spekke. Latvieši un Livonija 16. gs. Rīga,1995.)

Avots F No jezuītu ziņojumiem par situāciju Polijas-–Lietuvas Latgalē 1618. gadā

It sevišķi šai gadā tika iegūti šādi (jezuītu) misijas augļi. Ar svēto bikti3 tika atpestīti 12 050 (iedzīvotāji), [..]

vispārīgo bikti par savu dzīvi nodeva 161; tie agrāk bija savas pagājušās dzīves noziegumus slēpuši, bet tagad, atmetuši kaunu, pilnīgi atklāja savu virsapziņu. Tādu, kas visā savā mūžā nekad agrāk nebija gājuši pie bikts, bija 180. No ķecerības

4 tika atgriezti Baznīcas klēpī 34, no shizmatiķiem 29, kristīti 418. [..] Slimniekiem visur

tika izrādīta līdzjūtīga palīdzība, no neskaitāmiem burvību un velna mākslu apsēstiem tika aizdzītas šīs mocības. [..]

Tika izdarīti biežāki misijas ceļojumi uz Daugavpils, Rēzeknes, Rušonu un Ludzas novadiem pie barbariskajiem ļaudīm, kas uzturas biezos mežos un purvos netālu no maskaviešu robežām. Šie ļaudis nodevušies burvju mākslām un visādiem pagānu māņiem. [..] Rets kāds met krusta zīmi, skaitot Kunga lūgšanu un eņģeļu svētīšanu. Lielākā daļa dzīvo bez kristības sakramenta. Viņi pielūdz svētus zināmus akmeņus, kuriem nes ziedus virtuvē, rijās vai klētīs. [..] Viņi arī godā kā svētus kokus, kuriem ziedo savas dāvanas; vīrieši ziedo ozolam gaili, sievietes – ziedo liepai.

(A. Spekke. Latvieši un Livonija 16. gs. Rīga, 1995.)

Avots G Lietuvas statūts, kas no 1677. gada bija spēkā Latgalē

Arī (nolemjam), lai viss, ko piešķir augstākā vara un karaļa vara: visi baznīcas amati, arhibīskapijas, bīskapijas, visādas citas lietas nedotu citiem, bet tikai Romas (katoļu) baznīcas garīdzniecības personām [..]. Un grieķu

5 baznīcas muižas jādod tās pašas grieķu ticības personām.

(Latvijas tiesību avoti. 2. sēj. Rīga, 2006.)

13

Avots H Mācītāja ziņojums Zviedrijas Vidzemes guberņas luterāņu baznīcas konsistorijai 1648. gadā

Diemžēl esmu atradis, ka vairums (latviešu) neprot tēvreizi, nemaz nerunājot par citiem kristīgās ticības

mācības gabaliem. [..] Ja arī kādi ierodas pie svētā vakarēdiena, tad tomēr ar viņiem ir tik bēdīgi, ka mācītājiem tie jāpielaiž (pie sakramenta) ar noteikumu, ka viņi papildinās savas zināšanas nākotnē, jo citādi pārējos aizbaidītu un ticība ciestu. [..] Nemeloju, apgalvojot, ka no 100 nevāciem

6 pie Dieva nonāks tikai pieci [..]. Un šis

bēdīgais stāvoklis [..] radies šādu apstākļu dēļ: 1. Dzimtkungu, nomnieku un muižkungu nolaidības dēļ. Tie nepalīdz mācītājiem, nemudina sev pakļautos zemniekus apmeklēt baznīcu un nepietur viņus pie Dieva vārda [..]. Tāpat kā muižkungs var zemnieku ik dienas izdzīt darbos, tā viņš varētu to arī ik svētdienas mudināt uz baznīcu. 2. Kungu skopuma dēļ. Kur divu jūdžu attālumā no galvenās baznīcas uzcelta palīgbaznīca zemniekiem, kungi negrib maksāt (ceļa) izdevumus (mācītājam). [..] Jaunie mācītāji bieži neprot (latviešu) valodu un savās svētrunās bieži lieto latviešu vārdus, kas [..] bieži vien ir gluži aplami un pat ķecerīgi. [..]

(E. Dunsdorfs. Senie stāsti. Melnburna,1955.)

Avots I Zviedru Vidzemes ģenerālgubernatora pavēle par elkdievības izskaušanu zemnieku vidū 1693. gadā

Neraugoties uz to, ka saskaņā ar zemes likumu [..] upurēšana elkiem ir ne tikai stingri noliegta, bet tai jābūt arī pilnīgi izskaustai, ar nožēlu jāatzīst, ka vēl daudzās vietās atrodami tādi krusti

7, koki utt., kur daži māņticībā

ieslīguši zemnieki svētku un apustuļu dienās nes upurēt naudu, vasku, dziju un citus priekšmetus un veic dažādas elkdieviskas izdarības. [..] Tāpēc, sekojot šai gudrajai un dievbijīgajai karaļa pavēlei, ar barga soda draudiem tiek pavēlēts pārtraukt elku pielūgšanu un dažādu māņticīgu rīcību

8 pie baznīcām, kapelām, ozolu un

bērzu birzīm, atsevišķiem kokiem, krūmiem, grāvjiem, pie krustiem, kas ceļu krustojumos, pļavās un pakalnos, pie akmeņiem, strautiņiem, avotiem un citās vietās, bet sevišķi neatļauta tirgus laikā svēto apustuļu dienās un citās svētās dienās. [..] Visi krusti, birzis, krūmāji, koki un akmeņi u. c., kas kalpo elkdievībai, jāsalauž, jāizcērt, jāsadedzina kopā ar atnestajiem elku upuriem un ar visiem citiem līdzekļiem jāizskauž, lai no tiem nepaliktu ne mazākās pēdas. [..]

Tāpat visiem karaļa un privāto muižu valdītājiem tiek pavēlēts sekot, lai zemnieki, kas atrodas šo muižu varā, cītīgi apmeklētu dievkalpojumus un baznīcu, bet bērnus centīgi sūtītu skolā, lai gūtu dvēseli glābjošās mācības. [..]

(Baltijas valstu vēstures avoti. Rīga,2000.)

Avots J No Nīstades miera līguma starp Zviedriju un Krieviju par Vidzemes un citu Zviedrijas provinču zemju pāriešanu Krievijas valdījumā 1721. gadā

Tāpat tajās atdotajās zemēs (Vidzemē) nedrīkst būt ieviesta nekāda sirdsapziņas piespiešana: jo vairāk

evaņģēliskā ticība, un kas pie tās pieder (baznīcas un skolas), uz tāda pamata, uz kāda to atstāja un uzturēja pēdējā Zviedrijas valdība, tomēr tajās turpmāk arī grieķu ticībai brīvi un bez jebkāda traucējuma būt.

(Под стягом России: Сборник архивных документов. Москва,1992.)

1 Domāta baznīcas reformācija un luterānisma izplatība. Katoļi luterāņus dēvēja par ķeceriem.

2 Par shizmatiķiem jeb šķeltniekiem katoļi sauca pareizticīgās baznīcas piekritējus.

3 Grēksūdze katoļu baznīcā.

4 Jezuīti un katoļu baznīcas garīdzniecība luterāņus uzskatīja par ķeceriem.

5 Par grieķu baznīcu sauca pareizticīgo baznīcu.

6 Par nevāciem bijušajā Livonijas teritorijā sauca latviešus un igauņus.

7 Iespējams, katoļu krucifiksi.

8 Iespējams, domāti arī kādi katoliski rituāli.

14

Avots K

Kuldīgas panorāma mūsdienās (Kurzemē)

Avots L

Sv.Ludvika Romas katoļu baznīca Krāslavā Rēzeknes Vissvētās Dievmātes piedzimšanas (Latgalē) pareizticīgo baznīca (Latgalē)

Avots M

Sv. Jāņa luterāņu baznīca Limbažos Visu Svēto pareizticīgā baznīca Rīgā (Vidzemē) (Vidzemē)

15

Rūpīgi iepazīsties ar uzdevumiem skolēna darba lapā un informācijas avotiem tekstu lapā! Izpildi

uzdevumus!

1.uzdevums. No piedāvātajiem jēdzieniem izvēlies četrus ar vēstures periodu un problemātiku

saistītus jēdzienus un izskaidro tos! (4 punkti)

Livonijas ordenis, jezuītu ordenis, industrializācija, arhibīskaps, mestrs, fašisms, vikingi, hercogs, muižniecība, reformācija, pagānisms, vasalis, akmens laikmets, feodālis, lēnis

Par katru pareizi izvēlētu un pēc būtības skaidrotu jēdzienu – 1 punkts.

Vērtējami tikai "ar periodu un problemātiku saistītu" jēdzienu skaidrojumi: Livonijas ordenis, jezuītu ordenis, industrializācija, arhibīskaps, mestrs, fašisms, vikingi, hercogs, muižniecība,

reformācija, pagānisms, vasalis, akmens laikmets, feodālis, lēnis.

Iespējamie atbilžu varianti:

Livonijas ordenis – Vācu bruņinieku ordeņa atzars viduslaiku Livonijā 13.-16. gs., tas veidoja lielāko

valsti Livonijā.

Jezuītu ordenis – katoļu baznīcas ordenis, kas izveidojās 16. gs. ar mērķi cīnīties pret baznīcas

reformāciju. Veica arī plašu sludināšanas un izglītošanas darbu.

Arhibīskaps jeb virsbīskaps – bīskaps, kurš pārrauga vairākas bīskapijas. Viduslaiku Livonijā (13.-16.

gs.) arhibīskapam bija sava valsts – Rīgas arhibīskapija.

Mestrs – ordeņa (Livonijas) augstākā ievēlētā amatpersona, ordeņa vadītājs.

Muižniecība – bruņinieki, lēņu turētāji vai lielu zemju (kopā ar zemniekiem) un muižu īpašnieki.

Priviliģēta sabiedrības kārta.

Reformācija – kustība, process 16. gs., kas bija vērsts uz kristīgās baznīcas reformēšanu. Reformācijas

piekritēji uzskatīja, ka katrs var izprast Bībeli, starp cilvēku un Dievu nevajag vidutājus, vērsās pret

katoļu baznīcas greznību un iestājās par dievkalpojumiem dzimtajā valodā.

Vasalis – cilvēks, kurš saņēmis no senjora valdījumā lēni, devis vasaļa zvērestu par militāru kalpošanu

savam senjoram.

Pagānisms – ticība daudziem dieviem jeb daudzdievība.

Feodālis – feoda jeb lēņa pārvaldītājs. Feodālis varēja būt gan senjors saviem vasaļiem, gan cita

senjora vasalis.

Hercogs – hercogistes valdnieks, karalim pakļauts monarhs. Aristokrātisks tituls.

Lēnis – īpašums (zeme, manta) ko senjors kā atlīdzību par dienestu nodeva valdījumā vasalim.

Skolēna atbildes piemērs

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs VISC mācību priekšmeta programmas paraugā

(programma)

Feodālisms. Laicīgās varas un baznīcas attiecības Rietumeiropā.

Livonijas valstis. Kārtas identitāte.

Eiropas valstis un reformācija.

16

2. uzdevums. Izskaidro, kāpēc informācijas avota A autors kā atskaites punktu Latvijas vēstures

raksturojumā minējis 1918. gadu! (1 punkts)

Par pareizu atbildi – 1 punkts.

Atbilde

Tāpēc, ka 1918. gadā tika nodibināta Latvijas valsts un latviešu tauta sāka noteikt savas zemes

vēstures gaitu. Pirms tam vēstures procesus Latvijas teritorijā ietekmēja citas valstis un citu tautu

pārstāvji.

Skolēna atbildes piemērs

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā

Lokālais, nacionālais, reģionālais, Eiropas un globālais vēstures process viduslaikos un jaunajos laikos

un dažādi viedokļi par to.

Nāciju un nacionālisma veidošanās Eiropā 19. gadsimtā. Nacionālā identitāte. Latviešu nācijas

veidošanās. Latvijas autonomijas un neatkarības idejas.

3. uzdevums. Kuru valstu vēstures daļa ir Latvijas vēsture līdz 1918. gadam? Uzraksti trīs valstis! (3

punkti)

Par katru pareizu atbildi – 1 punkts (kopā 3 punkti).

Iespējamie atbilžu varianti:

Livonijas ordeņa, Lietuvas, Polijas, Polijas-Lietuvas, Prūsijas, Dānijas, Zviedrijas, Krievijas.

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā.

Livonijas valstis. Polijas–Lietuvas valsts, Krievijas impērija, Zviedrijas lielvalsts un to valdījumi

Baltijā. Kurzemes hercogiste.

4. uzdevums. Par kuru valstu bojāeju un jaunu izveidi rakstīts avotā B? (4 punkti)

Par katru pareizi uzrakstītu valsti – 1 punkts (kopā 4 punkti).

Vērtē, kā skolēns izpratis avota B saturu. Atbildē jālieto mūsdienīgi apzīmējumi. Ja

rakstīts „Pārdaugavas valstiņa”, tas netiek vērtēts. Vērtē tikai pilnu, precīzi uzrakstītu

valsts nosaukumu.

Atbilde

Gāja bojā – Vācu ordenis Livonijā (Livonijas ordenis), Rīgas arhibīskapija

Izveidojās – Kurzemes un Zemgales hercogiste, Pārdaugavas hercogiste

Skolēna atbildes piemērs:

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā

Livonijas valstis. Polijas–Lietuvas valsts (Žečpospolita), Kurzemes hercogiste.

5. uzdevums. Uzraksti trīs vēstures notikumus, kas mainīja Baltijas politisko karti 16.–18. gadsimtā! (3 punkti)

Par katru pareizu atbildi – 1 punkts (kopā 3 punkti).

Iespējamie atbilžu varianti:

Livonijas karš,

Polijas un Zviedrijas karš,

Lielais Ziemeļu karš,

Pirmā Polijas-Lietuvas dalīšana,

Trešā Polijas-Lietuvas dalīšana.

17

Skolēna atbildes piemērs

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā

Livonijas valstis. Polijas–Lietuvas valsts, Krievijas impērija, Zviedrijas lielvalsts un to valdījumi

Baltijā. Kurzemes hercogiste. Eiropa 17.–18. gadsimtā. Prūsija, Žečpospolita, Krievija. Vidzemes,

Igaunijas, Latgales un Kurzemes iekļaušana Krievijas impērijā.

6. uzdevums. Izmantojot avotus B, C un D, uzraksti, kuri kristietības novirzieni (konfesijas) bija

izplatīti Kurzemes un Zemgales hercogistē? Izskaidro, kāpēc!

(4 punkti)

Par katras konfesijas nosaukumu – 1 punkts (kopā 2 punkti).

Par katru atbilstošu izskaidrojumu – 1 punkts (kopā 2 punkti).

Atbilde

Luterānisms (Augsburgas konfesija), tāpēc ka vairums vācbaltiešu muižniecības bija luterāņi jau

iepriekš – kopš reformācijas Livonijā 16. gs. pirmajā pusē.

Katolicisms, jo Kurzemes un Zemgales hercoga senjors bija katoliskās Polijas-Lietuvas karalis.

Skolēna atbildes piemērs

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā

Luterānisms un katolicisms Baltijas zemēs 16.–18. gadsimtā.

Eiropas valstis un reformācija. Ticības kari. Livonijas karš. Polijas-Lietuvas valsts. Kurzemes

hercogiste.

7. uzdevums. Izmantojot avotus E un G, uzraksti, kuri kristietības novirzieni (konfesijas) bija

izplatīti Polijas–Lietuvas Latgalē? Izskaidro, kāpēc! (4 punkti)

Par katras konfesijas nosaukumu – 1 punkts (kopā 2 punkti).

Par katru atbilstošu izskaidrojumu – 1 punkts (kopā 2 punkti).

Iespējamās atbildes:

Katolicisms, jo Latgale bija katoliskās Polijas-Lietuvas sastāvdaļa – tā bija valsts reliģija.

Pareizticība jeb grieķu ticība, jo tā bija izplatīta Lietuvas lielkunigaitijas austrumu (senkrievu, slāvu)

zemēs, kopš tās tika iekļautas Lietuvas lielvalstī 14.-15. gs.

Zināms, ka Latgalē pareizticīgo draudzes bija sastopams kopš 12.-13. gs.

Skolēna atbildes piemērs

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā

Baznīcas sašķelšanās Romas un grieķu katoļu baznīcā. Pirmskristīgās Baltijas zemes. Luterānisms un

katolicisms Baltijas zemēs 16.–18. gadsimtā.

Eiropas valstis un reformācija. Ticības kari. Livonijas karš. Žečpospolita un tās politika Latgalē.

18

8. uzdevums. Izmantojot avotus E un F, uzraksti jezuītu mērķus Baltijas zemēs! (2 punkti)

Par katru uzrakstīto atšķirīgo mērķi – 1 punkts (kopā 2 punkti).

Iespējamās atbildes

Pievērst katoļu ticībai citu kristīgo konfesiju piekritējus – luterāņus un pareizticīgos.

Padarīt par katoliskiem kristiešiem vietējos zemniekus, kuri 16.-17. gs. joprojām piekopa pagāniskos

kultus.

Skolēna atbildes piemērs

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā

Katoļu baznīcas krīze 14.–15. gadsimtā. Luterānisms un kalvinisms. Luterānisms un katolicisms

Baltijas zemēs 16.–18. gadsimtā.

Eiropas valstis un reformācija. Ticības kari.

9. uzdevums. Izmantojot avotu I, uzraksti, kurš kristietības novirziens (konfesija) bija atļauts

Vidzemē zviedru laikos 17. gadsimtā! Izskaidro, kāpēc! (2 punkti)

Par pareizu konfesijas nosaukumu –1 punkts.

Par atbilstošu izskaidrojumu – 1 punkts.

Iespējamā atbilde

Luterānisms, jo Zviedrija bija luteriska valsts. Zviedrija bija viens no galvenajiem luterāņu baznīcas

balstiem tā laika Eiropā. Tās teritorijā un provincēs, tai skaitā arī Vidzemē, enerģiski tika apkarota

katoļticība vai tās paliekas.

Skolēna atbildes piemērs

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā Luterānisms un kalvinisms. Luterānisms un katolicisms Baltijas zemēs 16.–18. gadsimtā. Zviedrijas

lielvalsts un to valdījumi Baltijā. Zviedrijas politika Vidzemē.

10. uzdevums. Izmantojot avotu J, uzraksti, kuri kristietības novirzieni (konfesijas) bija izplatīti

Vidzemē pēc Nīstades miera līguma 18. gadsimtā! Izskaidro, kāpēc!

(3 punkti)

Par katru pareizu konfesijas nosaukumu – 1 punkts (kopā 2 punkti).

Par atbilstošu izskaidrojumu – 1 punkts (izmantots avots J).

Iespējamā atbilde

Krievija centās izplatīt pareizticību. Tomēr saglabājas luterānisms, jo Krievijas valdība pēc Vidzemes

iekarošanas vietējai vācbaltiešu bruņniecībai (muižniecībai) un pilsētām solīja saglabāt visas viņu

senās privilēģijas, tai skaitā arī tiesības piekopt luterāņu ticību.

Skolēna atbildes piemērs

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā

Luterānisms un katolicisms Baltijas zemēs 16.–18. gadsimtā. Zviedrijas politika Vidzemē. Vidzemes

iekļaušana Krievijas impērijā. Krievijas politika Vidzemē.

19

Laicīgās varas un baznīcas attiecības Rietumeiropā. Laicīgās varas un baznīcas attiecības Bizantijā.

11. uzdevums. Izmantojot avotus E, F un I, raksturo katoļu un luterāņu savstarpējo attieksmi

vienam pret otru ticības jautājumos! (3 punkti)

Par katru atšķirīgu raksturojumu – 1 punkts (kopā 3 punkti).

Atbilde

Izturējās neiecietīgi viens pret otru

Pretējo pusi dēvēja par ķeceriem, noniecināja otru

Centās dažādiem līdzekļiem pievērst cilvēkus savai ticībai

Skolēna atbildes piemērs

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā

Viduslaiku Eiropas kristiešu izpratne par sabiedrību, korporatīvisms, korporatīvā un

kristīgā identitāte.

12. uzdevums. Izmantojot avotus E, F, H un I, salīdzini jezuītu un luterāņu garīdznieku attieksmi

pret latviešu ticējumiem! Uzraksti kopīgo un atšķirīgo!

(3 punkti)

Par kopīgā raksturojumu – 1 punkts.

Par atšķirīgā raksturojumu – 2 punkti (par katoļu attieksmes skaidrojumu – 1 punkts,

par luterāņu – 1 punkts).

Iespējamās atbildes

Kopīgais. Pagānisms un elku pielūgšana netika atzīta, tā tika nosodīta, pret to cīnījās.

Atšķirīgais. Katoļi (sevišķi jezuīti) pret pagānismu cīnījās ar pārliecināšanu, iešanu vienkāršās tautas

vidū, dodoties misijās un sludinot vistālākajos lauku nostūros.

Luterāņi (Zviedrija) pret pagānismu cīnījās ar spēku, draudiem, cilvēku sadedzināšanām. Cēloni

pagānismam saskatīja muižnieku slinkumā un nolaidībā.

Skolēna atbildes piemērs

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā

Kristīgā un nekristīgā pasaule. Kristīgās un nekristīgās civilizācijas saskarsme.

Luterānisms. Luterānisms un katolicisms Baltijas zemēs 16.–18. gadsimtā.

13. uzdevums. Izmantojot savas zināšanas, izskaidro, kāpēc Livonijā lietoja vācu valodu, kas bija

līdzīga tai, kādā runāja Lejasvācijā! (1 punkts)

Par pareizu atbildi – 1 punkts.

Atbilde

Livonijas vācieši 13.-15. gs. bija ieceļojuši galvenokārt no Lejasvācijas zemēm – Lejassaksijas,

Brēmenes, Vestfālenes, Mēklenburgas u.c.

Skolēna atbildes piemērs

20

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā

Etniskā un politiskā situācija Baltijas jūras reģiona zemēs 9.–13. gadsimtā. Ziemeļu krusta kari.

Etniskā un kārtas identitāte viduslaiku Livonijā. Vācieši un nevācieši. Etniskā un kārtas identitāte

Vidzemē, Latgalē un Kurzemē 17. un 18. gadsimtā.

14. uzdevums. Izmantojot informācijas avotus un savas zināšanas, uzraksti divus apstākļus, kas

ietekmēja latviešu zemnieku pievēršanu katoļu vai luterāņu ticībai! (2 punkti)

Par katru pareizu atbildi – 1 punkts (kopā 2 punkti).

Iespējamās atbildes

Tas bija atkarīgs no tā, kādas – katoliskas vai luteriskas – valsts sastāvā viņi dzīvoja. Zemnieku ticības

izvēle nebija pašu, bet viņu dzimtkungu izvēles jautājums. Ja muižnieks pārgāja luterānismā, arī viņa

zemnieki tika uzskatīti par luterāņiem.

Skolēna atbildes piemērs

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā Muižas un dzimtbūšanas veidošanās Austrumeiropā. Luterānisms un katolicisms Baltijas zemēs 16.–

18. gadsimtā. Etniskā un kārtas identitāte viduslaiku Livonijā. Vācieši un nevācieši. Etniskā un kārtas

identitāte Vidzemē, Latgalē un Kurzemē 17. un 18. gadsimtā.

15. uzdevums. Izvēlies vienu vizuālo avotu K, L vai M! Izmantojot savas zināšanas un informācijas

avotus, izskaidro mūsdienu konfesionālās situācijas vēsturisko izcelsmi vienā no Latvijas

vēsturiskajiem novadiem! (2 punkti)

Par katras konfesicionālās situācijas vēsturiskās izcelsmes pareizu skaidrojumu –

1 punkts (kopā 2 punkti).

Iespējamie atbilžu varianti

(1. variants)

Avots K – Kurzeme. Līdz 16. gs. sākumam Kurzemē tāpat kā visā Livonijā valdošā bija Romas katoļu

baznīca, taču vēlāk uzvaru guva M. Lutera mācības piekritēji. Luterismā pārgāja pilsētas, vācu

muižniecības vairākums un pat ordeņa mestrs Gothards Ketlers, kurš kļuva par pirmo hercogu. Tomēr

tāpēc, ka hercogiste nonāca vasaļatkarībā no katoliskās Lietuvas-Polijas, Kurzemē tika atļauta arī

katoļu draudžu darbība. Katoļu ticība dominējoša bija Piltenes novadā, daļu no kura šodien sauc par

suitu novadu.

(2. variants)

Avots L – Latgale. Latgalē Romas katoļu baznīca sāka nostiprināties jau Livonijas laikā. Pēc tam

Latgale kā Pārdaugavas hercogiste (Inflantija) nonāca katoliskās Lietuvas-Polijas sastāvā. Uz Latgali

devās jezuītu ordeņa mūki, kas izvērsa aktīvu izglītības un propagandas darbu, lai katoļu ticībai

pievērstu zemniekus. Ņemot vērā, ka Lietuvas-Polijas valstī ietilpa arī ievērojamas Krievzemes

teritorijas, kur valdīja grieķu jeb pareizticība, valstī bija arī pareizticība. Turklāt Latgalē pareizticība

bija pazīstama jau kopš viduslaikiem.

(3. variants)

Avots M – Vidzeme. Luterānisms Vidzemē pastāv kopš reformācijas gadiem 16. gs. Katoļu draudžu

ļoti maz, jo Zviedrijas varas laikā 17. gs. šī ticība tika apkarota. Līdzās pastāv pareizticība, jo 18. gs.

sākumā Vidzemi iekļāva Krievijas impērijā, kas izplatīja pareizticību, bet vienlaikus nelika šķēršļus

luterāņu ticībai. 19. gs. pareizticībā pārgāja daudzi Vidzemes latvieši – hernhūtieši.

Skolēna atbildes piemērs

21

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā

Baltijas zemju kristianizācija – Livonijas un Lietuvas piemērs. Katoļu baznīcas krīze 14.–15. gadsimtā.

Luterānisms un kalvinisms. Luterānisms un katolicisms Baltijas zemēs 16.–18. gadsimtā.

16. uzdevums. Aplūko attēlus! Kādi dažādi arhitektūras stili izmantoti baznīcu celtniecībā? (2

punkti)

Par katru pareizi uzrakstītu baznīcai atbilstošu arhitektūras stilu (viena baznīca var

būt ar vairākiem arhitektūras stiliem – 1 punkts (kopā 2 punkti).

Atbilžu varianti

Baroks – Krāslavas Sv. Ludvika katoļu baznīca.

Gotika – Kuldīgas baznīcas (Sv. Katrīnas, Sv. Annas, Sv. Trīsvienības) un Limbažu Sv. Jāņa baznīca.

Klasicisms – Vissvētās Dievmātes piedzimšanas baznīca.

Bizantiskā un romāniskā stila iezīmes – Rīgas Visu Svēto baznīca.

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā

Raksturo Latvijas viduslaiku un jauno laiku kultūrvēsturisko mantojumu.

Eiropas un pasaules vēstures raksturošana ar Latvijas vēstures piemēriem. Baroka mākslas šedevri.

17. uzdevums. Uzraksti visus informācijas avotu burtus, kuros aprakstītas pagānisma izpausmes!(1

punkts)

Par precīzi izprastiem informācijas avotiem (trīs) – 1 punkts.

Ja uzrakstīti mazāk vai vairāk avotu – 0 punktu.

Atbilde

D, F, I

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā

Kristīgā un nekristīgā pasaule.

Vācieši un nevācieši.

Dažādu ar viduslaikiem, jaunajiem laikiem un mūsdienām saistītu vēsturisko notikumu, procesu un

personību salīdzināšana un analizēšana, pamatojoties uz izvirzītajiem kritērijiem.

18. uzdevums. Uzraksti divas pagānisma izpausmes, kuras aprakstītas tekstos!

(2 punkti)

Par katru pareizu atšķirīgu izpausmi 1 punkts (kopā 2 punkti).

Atbilde

Svēto koku pielūgšana.

Vaska, naudas upurēšana.

Skolēna atbildes piemērs

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā

Kristīgā un nekristīgā pasaule viduslaikos.

Kristīgās un nekristīgās civilizācijas saskarsme.

Etniskās un nacionālās identitātes veidošanās Latvijā.

19. uzdevums. Kas no informācijas avotos aprakstītā Latvijas kultūras mantojuma, tavuprāt, varētu

būt interesants citu valstu iedzīvotājiem? Pamato savu viedokli!

Kā to varētu izmantot Latvijas tēla popularizēšanai Eiropā un pasaulē? (4 punkti)

Kultūras mantojums

Par jēdziena „kultūrmantojums" izpratni (konkrēta procesa, fakta uzrakstīšanu) –

1 punkts.

Pamatojums

Par argumentētu pamatojumu ar kultūrvēsturiskās situācijas izpratni, izmantojot

vēstures faktus, jēdzienus – 2 punkti.

Ja pamatojums emocionāls, bet loģiski saistīts ar kultūrmantojumu – 1 punkts.

22

Popularizēšanas iespējas

Par nosauktu popularizēšanas iespēju (kā, nevis kāpēc) – 1 punkts.

Iespējamie atbilžu varianti

1. variants

Kultūras mantojums

Pagānisma palieku ilgstošā saglabāšanās latviešu sabiedrībā līdz pat mūsdienām.

Pamatojums

Rietumeiropas tautu kultūrā šādu pirmskristīgo tradīciju īpatsvars ir mazāks, līdz ar to Latvijas

kultūra varētu būt interesanta. Latvija Eiropas un pasaules tautām varētu būt interesanta ar savām

pagāniski-kristīgām gadskārtu tradīcijām – Līgo, meteņiem, budēļiem –, kā arī tautas dziesmām,

ticējumiem, svētvietām utt.

Popularizēšanas iespējas

Interneta vietnes angļu u.c. valodā par Latvijas folkloru, etnogrāfiju.

Mobilo aplikāciju izveide par Latvijas vēstures un kultūras mantojumu. Etnogrāfisko objektu

iekļaušana GPS navigācijas aplikācijās.

Ārvalstu tūristu grupu iesaistīšana latviešu gadskārtu svinēšanā.

2. variants

Kultūras mantojums

Dažādu kristīgo konfesiju (Romas katoļu, luterāņu, pareizticīgo) līdzāspastāvēšana relatīvi nelielā

valstī.

Pamatojums

Eiropas valstīs pārsvarā dominē viena no kristīgajām konfesijām, piemēram, protestantisms –

Skandināvijas valstīs, katolicisms – Itālijā, Francijā, Polijā, Čehijā, Austrijā, pareizticība –

Baltkrievijā, Ukrainā, Rumānijā vai Grieķijā. Izplatīti bijuši un ir reliģiskie konflikti, piemēram,

Ziemeļīrijā, Balkānos, Rietumukrainā. Uz šī fona Latvija ar savu daudz konfesionālo raksturu un

reliģisko konfliktu neesamību varētu būt unikāls piemērs.

Popularizēšanas iespējas

Mobilo aplikāciju izveide par Latvijas vēstures un kultūras mantojumu. Dažādo kristīgo konfesiju

baznīcu iekļaušana GPS navigācijas aplikācijās.

Tematiska ekskursijas maršruta „Latvijas daudzveidīgās baznīcas” izstrāde ārvalstu tūristiem.

Starptautiskas zinātniskas konferences sarīkošana par tēmu „Latvija – dažādu ticību krustpunktos.”

23

Skolēna atbildes piemērs

24

Uzdevumam atbilstošais mācību saturs programmā

Latvijas jauno laiku kultūrvēsturiskais mantojums.

Etniskās un nacionālās identitātes veidošanās Latvijā.

Eksāmena otrās daļas uzdevumi pārbauda daudzveidīgas mācību priekšmeta standarta prasības,

aptverot visas komponentes.

Indivīds un sabiedrība

Pilnveido pamatskolā apgūto vēstures jēdzienu izpratni, izprot un lieto jaunus vēstures jēdzienus.

Izprot vēstures avotu funkcijas un nozīmi vēstures zinātnē.

Izprot etniskās un nacionālās identitātes veidošanos Latvijā un Eiropā jaunajos un jaunākajos laikos.

Izprot viduslaiku Eiropas sabiedrības korporatīvismu un pasaules dalījumu kristīgajā un nekristīgajā

pasaulē.

Raksturo kārtu un reģionālo identitāti jaunajos laikos Kurzemē, Vidzemē un Latgalē.

Izprot laicīgās un garīgās varas būtību un izpausmes viduslaiku Eiropā.

Raksturo valsts institūciju attīstību no viduslaikiem līdz mūsdienām.

Ir pieredze analizēt dažādus viedokļus par lokālo, nacionālo un globālo vēstures procesu attīstību

laikos.

Kultūrvide laikā un telpā

Izprot kristietības pamatus, raksturo reliģiju ietekmi Latvijas vēsturē un Eiropas civilizācijas attīstībā.

Analizē civilizāciju saskarsmi un tās daudzveidīgās izpausmes un sekas.

Raksturo Eiropas Rietumu un Eiropas Austrumu kristīgās kultūras izpausmes.

Raksturo Latvijas jauno laiku kultūrvēsturisko mantojumu.

25

Sabiedrība, valsts un vara

Izprot laicīgās un garīgās varas būtību un izpausmes.

Raksturo Livonijas valstu, Kurzemes hercogistes, Zviedrijas, Polijas–Lietuvas, Krievijas lomu Latvijas

un Baltijas reģiona vēsturē.

Darbība

Analizē, vērtē un klasificē informācijas avotus, lieto tos vēstures procesa izzināšanā, interpretēšanā un

sava viedokļa argumentēšanā.

Lieto deduktīvās un induktīvās metodes vēstures norišu pētīšanā un skaidrošanā.

Izprot jebkura vēstures procesa atspoguļojuma subjektivitāti un dažādu sabiedrības grupu viedokļu

atšķirību iespējamību.

Izmanto vēstures zināšanas sarežģītu un pretrunīgu vēstures situāciju un vēstures jautājumu izpratnē,

skaidrojumā un analīzē.

Apkopo faktus sava viedokļa pamatošanai un atšķirīgu viedokļu analīzei;

izprot, ka vēstures notikumu vērtējumiem ir atšķirīgi kritēriji.

Prot raksturot vēstures notikumus un procesus ar Latvijas vēstures piemēriem.

26

Novitātes eksāmena trešajā daļā, prasības argumentēta pārsprieduma rakstīšanai

Argumentēts pārspriedums vēsturē (pārspriedums) ir analītisks pārskats vai izskaidrojošs pētījums

par kādu vēstures norisi vai problēmu. Pārsprieduma apjoms ir apmēram 200 vārdu, taču mācību

procesā var būt arī vairāku lappušu garš darbs.

Līdzšinējie pārbaudījuma trešās daļas rezultāti liecina, ka pārspriedums daudziem skolēniem ir liels

izaicinājums vai pat klupšanas akmens. Jau 2009.gadā VISC izstrādāja un publicēja metodisko

materiālu „Centralizētā eksāmena vēsturē argumentētas esejas vērtēšana”

http://visc.gov.lv/vispizglitiba/eksameni/dokumenti/metmat/vesture_met_mat.pdf.

Materiālā skaidroti pārsprieduma vērtēšanas kritēriji, doti skolēnu darbu paraugi.

Joprojām eksāmena trešajā daļā vērtējums ir ļoti zems. Tā 2012.gada eksāmenā 2579 skolēni, tas

ir, 34% eksāmena kārtotāju, trešajā daļā saņēma vērtējumu 0 punktu. Tie bija darbi, kuros skolēns vai

nu nebija mēģinājis rakstīt pārspriedumu, vai arī skolēna darbs bija neatbilstošs tematam. Tāpēc, lai

objektīvāk un precīzāk izvērtētu centralizētā eksāmena Latvijas un pasaules vēsture 12.klasei trešo

daļu, ir mainīts uzdevuma veids un pilnveidoti vērtēšanas kritēriji. Līdz šim trešo daļu veidoja

nestrukturēts uzdevums. 2013.gada eksāmenā trešo daļu veidos strukturēts uzdevums. Skolēnam būs

jāizvēlas viens no četriem piedāvātajiem tematiem, jāizpilda divi ievada uzdevumi saistībā ar izvēlēto

tematu. Tā kā viena no pārsprieduma vērtēšanas pozīcijām ir jēdzieni un to izmantošana, tad skolēnam

ievada uzdevumā būs jāuzraksta tematam atbilstīgi jēdzieni un tie jāizskaidro. Skolēns varēs izvēlēties

skaidrot tematā ietvertos jēdzienus vai arī citus ar tematu saistītos, tādējādi sagatavoties pārsprieduma

rakstīšanai. Nākamajā uzdevumā skolēnam būs jāuzraksta trīs ar izvēlēto tematu saistīti fakti

(notikumi) un jānorāda katra fakta cēlonis un sekas. Šis uzdevums ievirzīs skolēnu izvēlētā temata

cēloņsakarību izpratnei un sagatavos pārsprieduma rakstīšanai. Kā pēdējais uzdevums būs argumentēta

pārsprieduma rakstīšana, kurā skolēns parādīs zināšanas un izpratni par izvēlēto tematu, pamatojot

savu viedokli, strukturējot saturu, izmantojot atbilstošus vēstures faktus un lietojot vēstures jēdzienus.

Pārsprieduma noslēgumā skolēnam jāuzraksta secinājumi, ar kuriem apstiprinās izvirzīto viedokli.

Pārspriedumā vēlams izmantot ievada uzdevumos skaidrotos jēdzienus un faktus, bet tas nav obligāts

nosacījums.

Ieskatam piedāvājam trešās daļas skolēna darba lapas paraugu: http://visc.gov.lv/vispizglitiba/eksameni/dokumenti/20121219_vesture_darba_lapa.pdf un trešās daļas vērtēšanas kritēriju projektu:

http://visc.gov.lv/vispizglitiba/eksameni/dokumenti/20121219_vesture_3d_vert_krit.pdf .

Jau sagatavošanās procesā svarīgi ir pārdomāt un izanalizēt iespējamos tematu aspektus. Lietderīgi

atcerēties, ka tematu izveidē ievērots proporcionalitātes princips. No četriem tematiem viens būs par

kādu no aizvēstures līdz viduslaiku perioda vēstures problēmu, viens temats – saistīts ar jauno laiku

vēstures problemātiku un divi temati veltīti mūsdienu vēstures (20.-21.gadsimts) problēmām. Ievērots

arī Latvijas vēstures un pasaules vēstures dalījums: divi temati par Latvijas vēstures problēmām kādā

no iepriekšminētajiem vēstures periodiem un divi temati par pasaules vēstures problēmām, līdz ar to

skolēnam tiks dota iespēja parādīt savas vēstures zināšanas un analītiskās prasmes par sev tuvāko vai

labāk apgūto vēstures periodu un reģionu. Skolēns varēs izvēlēties to tematu (problēmu), kurā vislabāk

pārzina faktus un jēdzienus un var pamatot savu viedokli.

Sākot rakstīt pārspriedumu, svarīgi pārdomāt darba struktūru.

Darba ievadā jāformulē galvenie jautājumi vai problēmas, jāieskicē hipotēze, kā arī argumentu

darbības sfēra un secība. Pārsprieduma ievadam var atvēlēt apmēram 2 – 3 teikumus, taču tas atkarīgs

no izvēlētā temata. Ievadā var dot temata pamatjēdzienu nozīmes skaidrojumu, piemēram, rakstot par

1919. gada notikumiem Latvijā un iespējamiem valstiskuma attīstības variantiem, var skaidrot

jēdzienu „valstiskums”. Savukārt temata „Latvijas teritorijas kristianizācijas kultūrvēsturiskā

nozīme” ievadā var norādīt laika periodu, kurš tiks analizēts darbā.

Iztirzājumā jāattīsta ievadā formulētā ideja/-as, pieņēmums vai hipotēze. Ļoti būtiski panākt

līdzsvaru starp faktu uzskaitījumu un to analīzi, jo faktu minēšana vai hronoloģisks notikumu izklāsts

nevar būt pašmērķis, fakti ir izmantojami sava viedokļa pamatošanai. Pārspriedumā ļoti būtiski parādīt

savas teorētiskās zināšanas (izpratni par procesa cēloņsakarībām).

27

Tekstā jāizvairās no neveiklām, neko neizsakošām frāzēm, ikdienā lietotas vienkāršotas leksikas.

Spriedumi jāpamato ar faktiem, ne emocijām. Tādi apgalvojumi kā patīk, nepatīk, labi, slikti, nozīmīgi

u.c. ir vērtējami tikai tad, ja tie ir pierādīti ar faktiem.

Nobeigumu var dēvēt arī par secinājumu daļu. Secinājumiem jāizriet no iztirzājuma, tiem jābūt

loģiski saistītiem arī ar darba ievadā pausto nostādni. Nobeigumu var veidot arī kā kopsavilkumu.

Spriedums jāveido loģiski, tam jābūt pamatotam. Pārspriedumā jāievēro arī pareizrakstība,

piemēram, īpašvārdi jāraksta ar lielo sākuma burtu. Pareizrakstības kļūdas var netieši ietekmēt

saturiski veiksmīgu darba vērtējumu.

Lai vispārīgā teorija būtu uzskatāmāka, izmantojot 2012. gada skolēnu darbu piemērus,

metodiskajā materiālā piedāvāti vērtēšanas principi un norādītas raksturīgākās kļūdas, no kurām

vajadzētu izvairīties pārsprieduma rakstīšanā. Katram tematam piedāvāti divi skolēnu darbu piemēri –

veiksmīga darba piemērs (A) un neveiksmīga darba piemērs (B). Katra temata iespējamais saturs ir

apkopots īsā anotācijā un svarīgāko notikumu hronoloģiskā pārskatā ar īsiem komentāriem.

Temats: Latvijas teritorijas kristianizācijas kultūrvēsturiskā nozīme.

Anotācija

Latvijas teritorijā dzīvojošo tautu kristianizācijas pirmsākumi attiecas uz 12.gs., taču 13.gs.

krusta karu laikā šis process kļūst visaptverošs – katoļticība tiek izplatīta visā Latvijas teritorijā.

Atsaucoties uz vairākiem vēstures avotiem, jāsecina, ka līdz pat reformācijai 16.gs. vietējās tautas

saglabāja pagāniskās tradīcijas. Arī pēc reformācijas 16.gs. otrajā pusē un 17.gs. draudžu mācītāji

ziņoja par grūtībām, ar kurām sastopas, kalpojot draudzēs.

18.gs. kristianizācijas procesu veicināja brāļu draudžu kustība. Vienlaikus apgaismības ideju

ietekmē parādās arī ļoti kritisks kristianizācijas procesa vērtējums – spilgtākais piemērs ir G. Merķeļa

darbs „Latvieši”. Var teikt, ka ar šo darbu aizsākas divu diametrāli pretēju kultūrvēsturiskās nozīmes

vērtējumu konfrontācija un līdzāspastāvēšana, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Mācību grāmatās nav

vienotas nostājas, sastopami pretēji un pat pretrunīgi vērtējumi.

Šajā tematā būtiski ir divi jēdzieni – „kristianizācija” un „kultūrvēsturiskā nozīme”–, līdz ar to

darbā ir jāanalizē abu jēdzienu kopsakarība. Temats nav par kristianizāciju, bet par tās

kultūrvēsturisko nozīmi. Hronoloģiski kristianizācija ir ļoti garš process – sākums Latvijas teritorijā

meklējams 12.gs., par beigu laiku var būt ļoti atšķirīgi viedokļi.

Īss ieskats hronoloģijā

12.gs. beigas – ierodas bīskaps Meinards, lai sludinātu katoļticību lībiešiem, un tiek iecelts par lībiešu

zemju bīskapu; Ikšķilē tiek uzbūvētas pirmās mūra ēkas.

Iedzīvotāji Latvijas teritorijā sāk iepazīt katoļticību, šo laiku var uzskatīt par kristianizācijas procesa

sākumu. Šādā aspektā notikumiem ir arī kultūrvēsturiska nozīme.

1201.g. – bīskaps Alberts liek celt mūra ēkas: veidojas Rīgas aprises, šo gadu pieņem par Rīgas

dibināšanas gadu.

Vēstures literatūrā par Rīgas dibināšanas laiku ir dažādi viedokļi, taču 13.gs. Rīga nepārprotami kļūst

par katoļticības centru Livonijā līdz pat 16.gs. Tajā pašā laikā šo faktu sasaistīt ar kultūrvēsturisko

nozīmi ir grūti.

13.gs. beigas – izveidojusies Livonija; krustnešu iekarotās zemes sadalītas starp bruņinieku ordeni un

katoļu baznīcu; veidojas pilsētas.

13.gs. likti pamati vairākām baznīcām – ievērojamiem kultūrvēsturiskiem pieminekļiem.

18.gs. beigās apgaismības ideju ietekmē Eiropas intelektuāļi ļoti kritiski vērtēja kristietību un baznīcu.

G. Merķelis uzskatīja, ka tieši 13.gs. krusta karu dēļ latvieši tika paverdzināti, tāpēc kristianizācijas

kultūrvēsturisko nozīmi vērtēja izteikti negatīvi.

16.gs. – reformācija, katoļu baznīca Livonijā zaudē savu dominējošo lomu. Daudzi dievnami pilsētās

nonāk luterāņu rokās. Reformācijas laikā tiek iespiestas pirmās grāmatas latviešu valodā.

Luterticības ienākšanu Livonijā 16.gs. sākumā var uzskatīt par jaunu posmu kristianizācijas procesā.

Šajā laikā mainās Livonijas reliģiskā karte. Reformācijas norises izšķiroši ietekmē arī tālāko vēstures

gaitu, reformācija tiek uzskatīta par vienu no Livonijas sabrukuma cēloņiem. Reformācija galvenokārt

skāra augstākās kārtas un pilsētu iedzīvotājus. Kā liecina 16. un 17.gs. vēstures avoti, zemnieki vēl

arvien palika uzticīgi saviem dieviem (elkdievībai).

28

18.gs. – Vidzemē sākas hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustība. Hernhūtiešu sludinātāju darbības

rezultātā vairākās muižās tiek atvērtas skolas zemnieku bērniem, izglītošana tiek balstīta uz stingriem

kristietības pamatiem.

Vēstures literatūrā ir sastopams diskutējams viedoklis, ka tieši brāļu draudžu darbība veicinājusi

latviešu nacionālās apziņas veidošanos, taču neapšaubāma ir hernhūtiešu loma izglītības veicināšanā,

arī kristīga pasaules redzējuma veidošanā zemnieku vidū.

Darba struktūra un saturs

Temats ļauj vērtēt kristianizācijas kultūrvēsturisko nozīmi gan pozitīvi, gan negatīvi, kā arī analizēt

gan pozitīvās, gan negatīvās sekas. Piemēram, kristietības piespiedu ieviešana neveicināja izpratni par

Svēto rakstu saturu, veicināja nesaskaņas iedzīvotāju vidū, negatīvi ietekmēja tradicionālās kultūras

tālāko attīstību, tajā pašā laikā Latvijas teritorijā ienāk Rietumeiropas kultūras elementi – pilsētu

veidošanās, tiesību kodifikācija, nostiprinās tirdznieciskie sakari.

Skolēnu darbu piemēri un komentāri

Ievads

Darbs A Darbs B

„Kristianizācijas kultūrvēsturisko nozīmi var

vērtēt gan pozitīvi, gan negatīvi. Savā darbā

mēģināšu analizēt piemērus, kas liecina par šīs

problēmas daudzveidību. Kristianizācija Latvijas

teritorijā sākās12.gs. beigās un turpinājās

nākamajos gadsimtos. Sava viedokļa pamatošanai

izvēlējos piemērus no 13. un 19.gs. ”

Šāds ievads ļauj lasītājam pievērst uzmanību

galvenajam – tēma ir komplicēta, sagaidāma

neviennozīmīga problēmas interpretācija.

„Latvijas kristianizācijas sākums attiecas uz

13.gs., kad savu darbību izvērsa katoļu

garīdznieki. Katoļticības izplatīšanai bija

nopietna pretestība, taču tās kultūrvēsturiskā

nozīme vērtējama pozitīvi, par ko liecina vairāki

vēstures notikumi, kurus minēšu savā darbā.”

„Kristianizācijai ir liela nozīme jebkurā valstī un

tās vēsturē. Kristietība un ticība kaut kam

augstākam veido cilvēku kopumu, kas dara kaut

ko valsts labā un veido tās kopējo sabiedrību.”

Tālāk darba iztirzājumā ir minēti konkrēti piemēri un

autors ir veiksmīgi pamatojis savu viedokli, ka

„kultūrvēsturiskā nozīme vērtējama pozitīvi”. Tāpat

var pierādīt arī negatīvo nozīmi.

Šāds ievads neko neizsaka, turpinājumā var sagaidīt

gan aplamu saturu, gan vispārīgas, neko neizsakošas

frāzes.

Iztirzājums

Iztirzājuma daļā nedrīkst aizrauties ar notikumu pārstāstu, piemēram, izklāstīt kristianizācijas gaitu,

to nesaistot ar kultūrvēsturisko nozīmi. Faktiem var būt minēts precīzs gads/datums, taču šajā tēmā var

būt norādīts arī gadsimts.

Darbs A Darbs B

„Latvijas kristianizācijas sākums attiecas uz

13.gs., kad savu darbību izvērsa katoļu

garīdznieki. Katoļticības izplatīšanai bija

nopietna pretestība, taču tās kultūrvēsturiskā

nozīme vērtējama pozitīvi, par ko liecina vairāki

vēstures notikumi, kurus minēšu savā darbā.

Līdz ar kristianizācijas sākumu Latvijas

teritorijā sāka veidoties pilsētas. 1201. gadā

„Pirmsākumi kristianizācijai Latvijā ir redzami

jau senā pagātnē, kad 15.gadsimtā tika izdota

Bībele. Tie ir svētie raksti, kas tuvina Dievam. Pēc

manām domām, tam ir liela saistība ar

humānismu, kas pievērš cilvēkus domām par

esošo, bijušo, domām par cilvēci un tās jēgu. Arī

šie svētie raksti un humānisms ir Latvijas

kultūrvēstures daļa.

29

bīskaps Alberts liek pamatus Rīgai. Tā kalpoja kā

kristietības centrs un arhibīskapa apmešanās

vieta.

Šajā laikā tiek likti pamati vairākām

baznīcām, piemēram, Rīgas Doma baznīcai,

Pētera baznīcai un citām. Mūsdienās tās ir

ievērojami kultūrvēsturiskie pieminekļi, kuri

liecina par tā laika arhitektūru.

17.gs. E. Gliks pārtulkoja Bībeli latviešu

valodā. Tulkojums veicināja latviešu izglītošanos

kristietības jautājumos, veicināja latviešu

gramatikas attīstību

Hernhūtiešu idejas 18gs. veicināja brāļu

draudžu izveidošanos. Brāļu draudzes dibināja

skolas un popularizēja kristīgās idejas, iestājās

pret muižnieku nežēlīgo rīcību.

Latvijas kultūrvēsturi ir ietekmējuši cilvēki,

kuri ir bijuši cieši saistīti ar kristietību, piemēram,

Vecais Stenders, kurš izveidoja ābeci latviešu

valodā, bija mācītājs.”

Saturs pilnībā atbilst tematam. Varētu vēlēties

izvērstāku skaidrojumu, taču pamatideja izklāstīta

loģiski.

Latvijā valda daudzas konfesijas. Zināmākās no

tām ir katolicisms, luterānisms un pareizticība.

Lielā mērā tas ir tāpēc, ka vēsturē Latvija ir

gājusi cauri dažādiem notikumiem. Ir bijušas

cīņas par varu, par teritorijām, Latvijā ir bijuši

daudzu tautu iedzīvotāji. Un katra no šīm ticībām

ir atšķirīga. Piemēram, pareizticība ir nākusi no

Krievijas, un tai ir raksturīgas ļoti lielas un

skaistas baznīcas ar milzīgiem kupoliem. Tieši

tāpēc Latvijā ir ļoti daudz baznīcu, kas paliks kā

kultūrvēsturisks mantojums, ar ko mēs varam

lepoties visā pasaulē.

Iespējams, tikai šādu vēsturisku

notikumu dēļ Latvijā kristietība ir augsta. Un es

uzskatu, ka tā ir daļa no kultūras, kas ir

saglabājusies un pastāvēs arī turpmāk. Visi

skaistie dievkalpojumi svētku reizēs vai arī

svētceļojums uz Aglonu – tas viss Latviju padara

skaistu un veido tās vēsturi un nākotni.”

Saturs ir haotisks, izpratne par tematu ir ļoti aptuvena,

izklāsts ir neloģisku frāžu virknējums.

Nobeigums

Darbs A Darbs B

„Kopumā es secinu, ka kristianizācijas

kultūrvēsturiskā nozīme Latvijas teritorijā ir

pozitīva, jo kristietība ir veicinājusi izglītību,

sabiedrības un kultūras attīstību.”

Nobeigumā varētu vēlēties sīkākus paskaidrojumus,

konkretizāciju.

„Varu secināt, ka Latvijas teritorijas

kristianizācijai ir liela nozīme kultūrā. Tā ir daļa

no mūsu kultūrvēstures un par mūsu valsti un

cilvēkiem izsaka ļoti daudz.”

Nobeigums ir neko neizsakoša, tukša frāze.

Vērtējums

Kritērijs Darbs A Darbs B

Saturs 3 punkti, jo saturs atbilst tematam, ir

ievads, iztirzājums un nobeigums,

secinājumi saistīti ar tekstu.

1 punkts, jo saturs tikai aptuveni atbilst

tēmai (ir nojausma par tēmu), 12.-13.gs.

process ir aizmirsies, no „kultūrvēsturiskās

nozīmes” minētas tikai baznīcas, teksts ir

aprakstošs, haotisks, trūkst argumentācijas.

Teorija 2 punkti, jo diskutabls ir problēmas

viennozīmīgi pozitī-vais vērtējums,

nesaskatot temata pretrunīgumu.

0 punkti, jo nav izpratnes par kop-

sakarībām, cēloņsakarībām, kristianizācijas

sākumu Latvijā saista ar 15.gadsimtu.

Fakti 3 punkti, jo fakti mērķtiecīgi un

pietiekami izmantoti sava viedokļa

pamatošanai.

0, jo vēstures faktu nav, minētie fakti

neattiecas uz tēmu.

Jēdzieni 2 punkti, jo jēdzieni lietoti nepilnīgi,

teksta kontekstā iztrūkst jēdzieni

„reformācija”, „apgaismība”.

1 punkts, jo lietoti daži vēstures jēdzieni:

konfesijas katolicisms luterānisms

pareizticība, kas aizgūti no eksāmena otrās

daļas uzdevumiem. Ir neatbilstība jēdzienu

lietošanā, nav izpratnes par vēstures jēdzienu

būtību, trūkst teksta kontekstam būtisku

jēdzienu.

30

Temats: Nacionālisma izpausmju daudzveidība Eiropā 19.gadsimtā.

Izvēloties rakstīt par nacionālisma izpausmju daudzveidību, jābūt skaidram priekšstatam gan par

jēdziena „nacionālisms” lietošanu, tā jēgu nedrīkst vienkāršot līdz nacionālai kustībai, gan par Eiropas

nacionālo kustību daudzveidību. Lai iegūtu pietiekami augstu novērtējumu, jāorientējas ne tikai

Latvijas vēstures norisēs, bet jāpārzina Eiropas 19.gs. vēstures problēmas.

Anotācija

Nacionālisms – nacionālo vērtību uzskatīšana par svarīgākajām visu sabiedrisko vērtību kopumā,

rūpes par nācijas saglabāšanu tās īpatnībā (Svešvārdu vārdnīca). Nacionālisms kā ideju kopums Eiropā

kļuva aktuāls 18.gs. beigās un19.gs. sākumā, īpaši Napoleona karu laikā. Ar šo laiku filosofi un

vēsturnieki sāk akcentēt nacionālās identitātes veidošanos. Nacionālisms izpaudās kā Balkānu tautu

tieksme atbrīvoties no Osmaņu impērijas kundzības, kā vācu zemju iedzīvotāju tiekšanās izveidot

vienotu valsti, kā jaunlatviešu centieni panākt latviešu tiesību nostiprināšanu saimnieciskajā un

kultūras jomā. Nacionālisms 19.gs. izpaudās arī kā impēriju tieksme paplašināt savu ietekmi pasaulē,

piemēram, Lielbritānijas, Francijas, arī Krievijas impērijas politika attiecībā uz pakļautajām

teritorijām. 19.gs. vidū un otrajā pusē nacionālisms veicina Itālijas un Vācijas apvienošanos.

Hronoloģija

1795.g. – trešā Polijas–Lietuvas dalīšana, beidz pastāvēt Polijas–Lietuvas valsts, nacionālisma idejas

literatūrā, arī T.Kostjuško sacelšanās lozungos (atbalsojas arī Latvijas teritorijā).

1804. – 1814.g. – Napoleona karagājieni, nacionālisma izpausmes vācu zemēs, Itālijā, Spānijā, cīnoties

gan pret novecojušo politisko režīmu, gan pret Napoleonu.

1822.g. – Grieķija kļūst par neatkarīgu valsti.

1830. – 1831.g. – sacelšanās Polijā, centieni atjaunot valsti.

1848. – 1849.g. – revolūcijas, nacionālās kustības aktivizēšanās Ungārijā, Itālijā, Čehijā u.c.

19.gs. 40.g. – Krievijā tiek formulēta oficiālā tautiskuma teorija, slavofilu kustības veidošanās –

Krievijas attīstības pamatojuma meklējumi.

1862.g. – iznāk „Pēterburgas Avīzes”, rakstos tiek meklēti latviešu nacionālās identitātes pavedieni,

formulētas saimnieciskās un tiesiskās prasības, kritizēta t.s. Baltijas autonomija un baltvāciešu īpašās

privilēģijas.

1863.g. – sacelšanās Polijā, rusifikācijas politikas īstenošana bijušajās Polijas–Lietuvas teritorijā, arī

Latgalē.

1868.g. – Rīgas Latviešu biedrības dibināšana, veidojas pirmais latviešu kultūras centrs

1871.g. – Vācijas impērijas izveidošana.

19.gs. otrā puse – Itālijas atbrīvošanās no Austrijas virskundzības, Itālijas apvienošanās vienotā valstī.

Darba struktūra, saturs

Temats ļauj brīvi izvēlēties divas vai vairākas nacionālisma izpausmes 19.gs., var izmantot gan

Latvijas, gan citu Eiropas valstu vēstures norises, jo temata formulējums ietver „daudzveidību”. Ievadā

jānorāda, kuras nacionālisma izpausmes pārspriedumā tiks analizētas.

Skolēnu darbu piemēri un komentāri

Ievads

Darbs A Darbs B

„Nacionālisma izpausmes Eiropā 19.gs. skāra

lielāko daļu valstu, taču iemesli tam katrā valstī

bija citi. Atkarībā no dažādajiem cēloņiem, arī

izpausmes un galvenie darbības virzieni bija citi.”

Pamatots ir apgalvojums, ka izpausmju dažādība ir

atkarīga no cēloņiem, būtu vēlams konkretizēt, kādas

izpausmes darbā tiks analizētas.

„19.gadsimts bija nozīmīgs ne tikai ASV, bet arī

visā Eiropā. Tajā laikā bija manāmas vairākas

spoguļatblāzmas no humānistiem. Tā dēļ daudzi

jo daudzi cilvēki Eiropā sāka izcelt savas

nacionalitātes plusus un izvirzīt tos gaismā.”

Ievads ir kļūdains, frāžains un neveiksmīgs, ASV

pieminēšana neattiecas uz tematu, nacionālisma un

humānisma idejas sasaistīt nav pamata.

31

Iztirzājums

Darbs A Darbs B

„Viens no svarīgākajiem nacionālisma attīstības

priekšnoteikumiem bija ekonomiskā labklājība.

Šis iemesls bija galvenais industriāli attīstītajās

valstīs, kā Anglija un Francija. Pieaugot iespējai

nopelnīt un nedomāt par izdzīvošanas iespējām

(rūpnīcu īpašnieki 19.gs. Anglijā un Francijā bija

sakrājuši ievērojamu kapitālu), pieauga interese

par kultūru, radās interese par tautas vēsturi,

tradīcijām. Ekonomikas attīstība arī sekmēja

konkurences palielināšanos, kuras rezultāts bija

vēlme pasargāt vietējos ražotājus no ārzemju

precēm. Tādējādi nacionālisms izpaudās arī

protekcionisma politikas īstenošanā.

Latvijā nacionālisma kustība, kas radās 19.gs.

otrajā pusē, bija jaunlatvieši. Šeit nacionālisma

attīstību sekmēja sociālo brīvību iegūšana un

iespēja izglītoties. Jaunlatviešu kustība aizsākās

ar „Pēterburgas Avīžu” izdošanu, ko veica

Tērbatas universitātes studenti. Nostiprinājās

doma par latviešu kultūras attīstību (1873. gadā

pirmie latviešu dziesmu svētki, Krišjāņa Barona

vāktās tautasdziesmas), vēstures izpēti, latviešu

valodas attīstīšanu (A. Kronvalds ieviesa daudzus

jaunvārdus), kā arī radās ideja par latviešiem kā

izglītotu un ietekmīgu tautu Krievijas sastāvā. Šim

nolūkam tika dibināta pirmā jūrskola, kurā

apmācīja kuģošanā latviešus (Krišjānis

Valdemārs, dibinātājs), Valmieras skolotāju

seminārs (Cimze). Tādējādi nacionālisms bija kā

garīgas un sociālas atdzimšanas kustība, līdzīgi

kā apgaismība.

Sadrumstalotajās Eiropas valstīs Vācijā un Itālijā

nacionālisma attīstību veicināja politiskie un

ekonomiskie procesi. Pastāvot nelielām valstiņām

(teritorijām) ar atšķirīgu pārvaldi un ekonomisko

politiku, nebija iespējams panākt industriāli

attīstītās valstis un aizstāvēties no ārējā

ienaidnieka. Tādēļ loģisks solis bija apvienošanās

vienā valstī, ko Vācija un Itālija 19.gs. 2.pusē arī

īstenoja. Apvienošanās radīja kopības sajūtu, kā

arī vēlmi savas valsts intereses aizstāvēt

starptautiski.”

Iztirzājumā veiksmīgi un secīgi pamatoti analizēta

tēma.

„Kamēr 19.gs. ASV palicis atmiņā vien ar Pilsoņu

karu un Linkolna nāvi, tikmēr Eiropā, tai skaitā

arī Latvijā, sāka veidoties inteliģences pārstāvji.

Latvijā viss 19.gs. izcēlās ar jaunlatviešu kustību,

kas sākās, pateicoties dažiem studentiem, kas

kopā mācījās Tērbatas universitātē. To skaitā bija

Krišjānis Valdemārs un Barons viņiem

pievienojās Alunāni. Viņi vēlējās, lai tiktu ieviesta

oficiālā latviešu valodas rakstība un tiktu atzīti

latvieši kā nacionalitāte. Tā radās jūras skolas un

Barona (Dainu tēva) skapis, kas ir mūsu kultūras

mantojums. Tā bija pirmā atmoda.

Francijā 19.gs. sākumā darbojās Napoleons, kurš

sekmīgi piedalījās Vīnes kongresā. Tas gan

nemainīja franču revolūcijas iznākumu. Viņiem

parādījās neskaitāmi mākslinieki, kuri guvuši nu

jau pasaules slavu. Viens no tiem ir Van Gogs,

kurš radīja skaistus darbus, bet guva

atpazīstamību vien pēc nāves.

Vācijā un Austrijā dzima muzikālie ģēniji, kas

nesa valsts lepnumu. Mocarts, kurš dzimis Vīnē,

priecējis neskaitāmi daudz cilvēku un radījis

arvien lielāku cieņu pret mūziku.”

Saturs izklāstīts haotiski, viedoklis nav pamatots.

Tematam atbilst tikai teksts „...viņi vēlējās, lai tiktu

ieviesta oficiālā latviešu valodas rakstība un tiktu

atzīti latvieši kā nacionalitāte”.

Darbā minēti fakti, kurus varētu saistīt ar

nacionālismu, taču konteksts liecina par jēdziena

„nacionālisms” izpratnes trūkumu.

32

Nobeigums

Darbs A Darbs B

„Kopumā secinu, ka nacionālisma izpausmes

Eiropā bija likumsakarīgas sekas dažādiem

ekonomiskiem, politiskiem, sociāliem procesiem.

Atkarībā no šiem cēloņiem, katrā valstī

nacionālisms izpaudās atšķirīgi, kā arī tam bija

atšķirīga ietekme uz valsts ekonomiku, politiku un

sadzīvi, kultūru.”

Nobeigums loģiski izriet no pamatteksta. Darbs ir labi

strukturēts.

„Katrā valstī cilvēki izpaudās, kā vien var, bet

19.gs. bija izgudrojumu un mākslas bagāts. Ja pat

latvieši izvirzīja savas idejas un iznesa Latvijas

vārdu pasaulē, tad manāma kustība nenoliedzami

ir notikusi.”

Nobeigums izriet no pamatteksta, taču liecina par

absolūtu tēmas izpratnes trūkumu.

Vērtējums

Kritērijs Darbs A Darbs B

Saturs 3 punkti, jo saturs ir strukturēts (ievads, iztirzājums,

nobeigums), atbilst izvēlētajam tematam, secinājumi

izriet no teksta.

Saturs neatbilst tematam, nav

izpratnes par tēmu, līdz ar to

darbs nav vērtējams.

Teorija 3 punkti, jo ir izpratne gan par nacionālisma

izpausmju daudzveidību, gan cēloņsakarībām.

Var diskutēt par apgalvojumu „tādējādi nacionālisms

izpaudās arī protekcionisma politikas īstenošanā”,

tomēr šis secinājums izriet no konkrēta teksta. Tajā

pašā laikā varētu vēlēties īsu skaidrojumu, kuri tieši

ekonomiskie, politiskie procesi bija nacionālisma

izpausmju pamatā.

Fakti 3 punkti, jo fakti mērķtiecīgi un pietiekami izmantoti

sava viedokļa pamatošanai.

Jēdzieni 2 punkti, jo ir neprecizitātes jēdzienu lietošanā,

piemēram: „....nacionālisms bija kā garīgas un

sociālas atdzimšanas kustība, līdzīgi kā apgaismība.”

Temats: 1919.gada notikumi Latvijā: iespējamie valstiskuma attīstības varianti.

Laiks no Latvijas Republikas proklamēšanas 1918.g. 18. novembrī līdz Satversmes sapulces

sasaukšanai bija viens no sarežģītākajiem visā Latvijas vēsturē. Notikumi un situācijas mainījās dažu

dienu un mēnešu laikā. Militāro operāciju un politisko spēku izvietojuma analīze prasa augstu

erudīcijas pakāpi. Turklāt šī temata ietvaros no visa plašā faktu materiāla jāprot atlasīt tos, kas saistīti

ar Latvijas valstiskuma attīstības variantiem.

Anotācija

Brīvības cīņu laikā pastāvēja vairāki valstiskuma attīstības ceļi: pirmkārt, 1918. gada

18. novembrī proklamētā demokrātiskā Republika, kurā tiktu ievērotas visas cilvēku un pilsoņu

tiesības; otrkārt, Padomju Krievijā veidotā Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika, kura deklarēja

strādnieku un bezzemnieku interešu aizsardzību, nodibinot diktatūru; treškārt, provāciskā A. Niedras

valdība, kura gan uzstājās pret padomju varu, taču pārstāvēja vācu intereses; ceturtkārt, ar mērķi

atjaunot Krievijas monarhiju, 1919.gadā Latvijā savu militāro darbību izvērsa P. Bermonts-Avalovs.

Hronoloģija

1918.g. 18. novembris – Latvijas Republikas proklamēšana.

1918.g. 4. decembris – Maskavā tiek veidota Latvijas SPR Pagaidu valdība ar P. Stučku priekšgalā,

Sarkanā armija, kuras sastāvā arī latviešu strēlnieki virzās uz Latviju.

1919.g. 13. janvāris – Rīgā tiek pasludināta Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas izveidošana,

padomju vara visā Latvijas teritorijā, izņemot Liepāju un tās apkārtni, „sarkanais” terors pret

iedzīvotājiem.

33

1919.g. 16. aprīlis – vāciešu organizētais apvērsums; A. Niedras valdības izveidošana.

1919.g. maijs – no Rīgas atkāpjas Latvijas SPR Pagaidu valdība, tiek izvērsts „baltais” terors pret

iedzīvotājiem.

1919.g. jūnijs – jūlijs – Latvijas Republikas izveidotais karaspēks uzsāk cīņu pret vāciešiem (Cēsu

kaujas).

1919.g. 3. jūlijs – Strazdumuižas pamiers, vācu karaspēkam jāatstāj Latvija.

1919.g. 6. jūlijs – vācieši tiek padzīti no Rīgas; K. Ulmaņa valdības atgriešanās Rīgā.

1919.g. rudens – P. Bermonts-Avalovs formē Rietumkrievijas atbrīvošanas armiju.

1919.g. 8.oktobris – bermontieši sāk uzbrukumu, lai ieņemtu Rīgu, 11. novembrī Latvijas Republikas

armija atbrīvo Pārdaugavu no bermontiešiem.

1920.g. 13.janvāris – Latvijas Padomju valdība beidz savu darbību.

1920.g. 11. augusts – Latvijas Republika un Padomju Krievija noslēdz miera līgumu, Padomju

Krievija atzīst Latvijas valsts pastāvēšanu.

Darba struktūra, saturs

Jāanalizē vismaz divi valstiskuma attīstības varianti (ideāli būtu visus, taču pārsprieduma apjoms to

ierobežo) – demokrātiskas republikas un padomju republikas veidošanos un konfrontāciju 1919.gadā.

No visiem novērtētajiem darbiem atlasīt absolūti veiksmīgāko bija ļoti grūti, jo temats bija ļoti

komplicēts, tādēļ kā veiksmīgs pārsprieduma paraugs izvēlēts darbs ar augstāko vērtējumu.

Skolēnu darbu piemēri un komentāri

Ievads

Darbs A Darbs B

„1919. gadā Latvijas teritorijā norisinājās

spraigi notikumi, kas būtībā izšķīra valsts likteni

nākamajiem

20 gadiem. No Latvijas proklamēšanas līdz tās

faktiskai pastāvēšanai bija tāls ceļš ejams, kuram

bija iespējami trīs dažādi varianti.”

Var diskutēt par poētisku ievadteikumu un

apgalvojumu „...spraigi notikumi, kas būtībā izšķīra

valsts likteni uz nākamajiem 20 gadiem”, taču

veiksmīga ir norāde uz dažādiem attīstības variantiem.

„1919.gads bija laiks, kad Latvija pastāvēja kā

neatkarīga valsts, kad tā 1918.g.18.novembrī

veiksmīgi tika proklamēta par neatkarīgu valsti.

1919.g. bija laiks, kad sāka izšķirties iespējamie

valstiskuma attīstības varianti. Latvija varēja

palikt neatkarīga vai arī kļūt par Krievijas vai

Vācijas sastāvdaļu.”

Ievada pirmais teikums rada iespaidu, ka autoram nav

izpratnes par notikumiem 1919.gadā, taču otrais

teikums ir precīzs un darbā varētu sagaidīt šīs tēzes

izvērsumu.

Iztirzājums

Darbs A Darbs B

„Viss sākās ar Pirmā pasaules kara beigām un

milzīgo impēriju sabrukumu Eiropā, kad

1918.gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas

valsts un izveidota pagaidu valdība ar K. Ulmani

priekšgalā. Taču jaunajai valdībai nebija ne

noteiktas teritorijas, ne armijas un valūtas, kā arī

iedzīvotāji bija noguruši no kara šausmām un

jaunizveidotajai valstij īsti neticēja. Tie,

manuprāt, bija ļoti izdevīgi apstākļi, lai Latvijā

ienāktu Padomju Krievijas karaspēks un Maskavā

izveidotā P. Stučkas valdība. Tā 1918.gada

nogalē un 1919.gada sākumā izveidojās divas

alternatīvas.

Padomju karaspēks droši virzījās uz priekšu, un

to sekmēja arī cilvēku sākotnējā ticība Stučkas

solījumiem apmierināt strādnieku un bezzemnieku

prasības. Šajā laikā K. Ulmaņa valdība nolēma

sadarboties ar vācu armijas spēkiem, un tā cīņā

„1919.gads bija laiks, kad norisinājās Brīvības

cīņas pēc 1.p.k.. Latvieši padzen vācu un krievu

armiju no Latvijas teritorijas. Sākumā latvieši

sadarbojās ar vāciešiem – karš ritēja veiksmīgi.

Tika uzvarēta gan kauja Nāves salā, gan

Ziemassvētku kauja, kaut arī ar lieliem

zaudējumiem. Taču tad vācietim Golcam, slepeni

vienojoties ar Bermontu, latviešus pārsteidza

divas reizes lielākas armijas pretestība. Laikam

ejot, latvieši tomēr uzvarēja Brīvības cīņās un

saglabāja neatkarīgu valsti līdz pat 2.p.k.

sākumam.

Ja latvieši nebūtu uzvarējuši, pastāvētu divi

valstiskuma attīstības varianti – Latvija Krievijas

vai Latvija Vācijas sastāvā. Taču latvieši karojot

un tās politiskie spēki (J. Čakste un K. Ulmanis

u.c.) saglāba Latvijas neatkarību.”

34

Darbs A Darbs B

līdzās Latvijas armijai, stājās arī dzelzs divīzija

un landesvērs. Taču to var vērtēt kā ne visai

pareizu lēmumu, jo drīz pēc tam Sarkanā armija

sāka atkāpties un iedzīvotāji, sarkanā terora

iebiedēti, vairs neatbalstīja padomju spēkus. Vācu

spēki organizēja apvērsumu, tāpēc izveidojās

trešā valdība, kas bija provāciska un kuras

vadītājs bija A. Niedra.

Trīs dažādu varu vienlaicīga pastāvēšana

Latvijā padarīja tās nākotni arvien neskaidrāku,

jo katrai no tām bija savi mērķi. Padomju valdība

centās izveidot Latvijā sociālistisku režīmu, vācu

spēki cīnījās par savām interesēm un orientējās uz

Vāciju, Latvijas Republikas valdība vēlējās veidot

demokrātisku kārtību un būt noteicēji paši savā

zemē.”

Iztirzājuma daļa ir labi strukturēta, taču varētu vēlēties

lielāku uzsvaru uz valstiskuma analīzi. Teksts ir vēstures faktu neprecīzs, kļūdains pārstāsts,

jo sajaukti Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu

notikumi. Šajā daļā vispār nav analizēti valstiskuma

attīstības varianti.

Frāze „Ja latvieši nebūtu uzvarējuši, pastāvētu divi

valstiskuma attīstības varianti – Latvija Krievijas vai

Latvija Vācijas sastāvā.” ir pareiza, taču ārpus

konteksta un atkārto ievadu, neparādot vēsturisko

iespējamību.

Nobeigums

Darbs A Darbs B

„Jāpiekrīt, ka Latvijas likteni 1919. gadā noteica

arī daudzi citi faktori, piemēram, Antantes valstu

palīdzība, kā arī pilsoņu karš Krievijā. Taču

viennozīmīgi var apgalvot, ka tas bija nozīmīgs

pagrieziena punkts Latvijas vēsturē, jo pirmo reizi

piepildījās latvieša sapnis par savas valsts

izveidošanu.”

Nobeiguma daļa ir neveiksmīga. Pirmais teikums ir

loģisks turpinājums iztirzājuma daļai, taču nobeiguma

otrais teikums ir drīzāk emocionāls un neizriet no

pamat-teksta.

„Uzskatu, ka 1919.gads bija laiks, kurš parādīja

vairākus iespējamos valstiskuma attīstības

variantus, un tikai Latvijas strēlnieku bataljonu

un Satversmes smagais darbs ļāva Latvijai

nezaudēt savu nupat iegūto neatkarību. 1919.gads

bija smags, jo Latvijai ar visu bija jātiek galā bez

citu valstu palīdzības.”

Nobeigums ir haotisks, neloģisks.

Vērtējums

Kritērijs Darbs A Darbs B

Saturs 2 punkti, jo darbā valstiskums

nav analizēts precīzi, var diskutēt par

tēmas izpratni, ievads un nobeigums ir

neprecīzi.

1 punkts, jo saturs izklāstīts haotiski, viedoklis

nav pamatots, teksts ir vēstures faktu neprecīzs

pārstāstījums, trūkst argumentu un analīzes.

Teorija 2 punkti, jo izpratne par jēdzieniem

„valstiskums”,

„valstiskuma

modeļi” ir nojaušama tekstā.

0 punktu, jo nav izpratnes par jēdzienu

„valstiskums” un par norišu cēloņsakarībām.

Fakti 3 punkti, jo fakti ir atbilstoši tēmai un

pietiekami precīzi.

1 punkts, jo fakti un vēsturiskās

personas minētas, taču neprecīzi vai kļūdaini.

35

Kritērijs Darbs A Darbs B

Jēdzieni 2 punkti, jo jēdzienu lietošanā ir

neprecizitātes, valdība un valstiskums

nav viens un tas pats.

0 punktu, jo nav izpratnes par tēmas

pamatjēdzieniem.

Temats: Komunistiskās sistēmas sabrukums Austrumeiropā: cēloņi un sekas.

Anotācija

1985.g. ar M. Gorbačova nākšanu pie varas iezīmējas kardinālas pārmaiņas starptautiskajās attiecībās,

notiek tuvināšanās starp PSRS un ASV. Austrumu bloka valstīs sākās demokratizācijas process –

antitotalitārās revolūcijas. PSRS sāktā perestroikas un glasnost politika veicināja tautu aktīvu

iesaistīšanos politikā. Politologi un vēsturnieki min vairākus komunistiskās sistēmas sabrukuma

cēloņus: Rietumu demokrātijas sasniegumi un stagnācija Austrumu bloka valstīs, ekonomiskā

atpalicība, militarizācija utt. Antitotalitāro revolūciju dēļ Austrumu bloka valstīs veidojās

demokrātiska pārvaldes sistēma, notika būtiskas pārmaiņas ekonomikā, vairākas valstis iestājās

Eiropas Savienībā. 1991.g. tika anulēts Varšavas līgums – beidza pastāvēt komunistiskās sistēmas

militārais bloks. 20.gs. beigās un 21.gs. sākumā vairākas Austrumu bloka valstis iestājās NATO.

Hronoloģija

1986.g. – M. Gorbačovs un ASV prezidents R. Reigans tiekas Reikjavikā, sākas abu lielvalstu

tuvināšanās.

1989.g. jūnijs – brīvas vēlēšanas Polijā, kustība „Solidaritāte” gūst pārliecinošu uzvaru.

1989.g. – Berlīnes mūra krišana; daudzpartiju sistēmas izveide Ungārijā; disidents

V. Havels kļūst par Čehoslovākijas prezidentu.

1989.g.decembris – N. Čaušesku režīma gāšana Rumānijā.

1990.g. 3. oktobris – Vācijas apvienošanās.

1990.g. – beidz pastāvēt vienpartiju sistēma Bulgārijā un Albānijā.

1990.g. – EDSA apspriede Parīzē oficiāli „apglabā” auksto karu.

1991.g. jūlijs – tiek anulēts Varšavas līgums.

Darba struktūra, saturs

Tēmas formulējums paredz vairāku cēloņu un seku analīzi. Noteikti jābūt minētiem konkrētiem

piemēriem, kas saistīti ar visu komunistiskās sistēmas sabrukumu Austrumeiropā, taču daudzos darbos

faktu materiāls izmantots tikai no Latvijas vēstures. Veiksmīga darba uzrakstīšanai nepieciešama

izpratne par:

komunistisko sistēmu;

Austrumeiropas telpu;

svarīgākajiem notikumiem 20.gs. 80. – 90.gados.

Skolēnu darbu piemēri un komentāri

Ievads

Darbs A Darbs B

„Noslēdzoties Otrajam pasaules karam, PSRS kā

uzvarētājvalsts karaspēks atradās daudzās

Austrumeiropas valstīs. Komunistisko režīmu

uzspiešana šajās valstīs bija viens no „aukstā

kara” cēloņiem, taču Staļina diktatūras laikā par

pretestības izrādīšanu nevarēja būt ne runas.

„Maigāka” režīma apstākļos 20.gs. 80.gadu

otrajā pusē Austrumeiropas valstis sāka izrādīt

pretestību un veicināja arī PSRS sabrukumu.”

Kopumā veiksmīga norāde uz laiku, kad izveidojās

komunistiskā sistēma un kādos apstākļos, taču vēlama

norāde, kuri cēloņi un sekas darbā tiks analizēti vai

„Padomju Savienības sabrukums 1990. gadā

bija loģisks nobeigums gadu desmitiem ilgai

represiju un apspiešanu pilnai valdīšanai, kas

uzspiesta tautām pret viņu pašu gribu. Jau pēc

Staļina valdīšanas laika, šķiet, bija skaidrs, ka

komunistiskā sistēma nestrādā un ņems nelabu

galu. Galvenie cēloņi Padomju Savienības

sabrukšanai nav tālu jāmek- lē – komunistiskās

ideoloģijas nedar-bošanās praksē, miljoniem

represēto cilvēku un tautu vēlme pašnoteikties.”

Šajā ievadā Austrumeiropa noreducēta līdz Padomju

Savienībai, komunistiskā sistēma saistīta tikai ar šo

valsti, tātad arī darba iztirzājumā tēma ir nepamatoti

36

Darbs A Darbs B kuri cēloņi ievadīja sistēmas sabrukumu un kādas bija

sabrukuma sekas. sašaurināta.

Iztirzājums

Darbs A Darbs B

„20.gs. 40. gadu beigās visās Austrumeiropas

valstīs pie varas nāca komunistiskās partijas. Lai

arī Maskavā centās to maskēt kā tautas gribu,

komunisms šīm valstīm faktiski tika uzspiests un

izsauca pretestību sabiedrībā. PSRS pie varas

nākot Ņ. Hruščovam, sākās atkusnis jeb režīma

mīkstināšanās, tāpēc daudzās Austrumeiropas

valstis centās veikt reformas vai atbrīvoties no

PSRS režīma. Piemēram, 1956.gadā notika plaša

kustība Ungārijā, taču tā tika apspiesta ar PSRS

militāro spēku. Padomju Savienībā sabiedrībā

pieauga neapmierinātība ar režīmu (tā sauktā

disidentu kustība), taču komunistiskā sistēma

noturējās.

20.gs. 80.gados komunisms kā ideoloģija jau

bija novecojis. Par spīti obligātai marksisma –

ļeņinisma mācībai radās jaunas, uz demokrātiju

un vēlāk arī uz patstāvīgas nacionālas valsts

atjaunošanu vērstas kustības. Arodbiedrība

„Solidaritāte” Polijā demonstrēja strādnieku

patiesos mērķus, savukārt inteliģences pārstāvji,

apciemojot Rietumeiropas valstis, varēja

salīdzināt attīstības līmeņus un stāvokli

cilvēktiesību jomā.

Komunisma izveides galvenais mērķis bija

nodrošināt vienlīdzību un augstu dzīves līmeni,

taču Austrumu bloka valstis tālu atpalika no ASV

un citām Rietumu valstīm. Pie varas nākot M.

Gorbačovam, palielinājās pieejamā informācija

par dzīves līmeni Rietumos, kas krasi atšķīrās no

iepriekš padomju propagandas sludinātā.

Perestroika un glasnost uzsāka Austrumu bloka

un PSRS sabrukumu, ko vairs nevarēja apturēt.”

Iztirzājuma daļa veiksmīgi strukturēta, varētu vēlēties

precīzāku cēloņu uzskaitījumu, seku izvērtējumu

neatstājot nobeiguma daļai.

„Komunistiskās idejas ir ļoti skaistas – visiem

vienāda dzīve, dzīve bez naudas, kur visi

strādnieki ir vienādi un katrs saņem par savu

darbu, ko ir pelnījis. Taču tā tas nemaz

nedarbojās – cilvēki strādāja daudz, preču bija

maz un visiem nepietika. Tad arī PSRS, kur visi

cilvēki ir vienādi, izveidojās priviliģēto slānis, un

cilvēki saprata, ka komunisms nav īsti tāds, kāds

ir ticis solīts.

Miljoniem cilvēku tika nogalināti un represēti gan

Staļina laikā, gan arī pēc tam. Reti kurš no PSRS

iedzīvotājiem bija bez drauga vai radinieka, kurš

ir gājis bojā vai ieslodzīts tikai tāpēc, ka viņam

nav paticis komunistiskais režīms. Cilvēkiem, kā

jau vēsturē redzams, piemēram, no Spartaka,

nepatīk dzīvot bailēs par savu dzīvi un

apspiestībā, un, ilgi augot neapmierinātībai,

vienreiz mērs bija pilns.

Arī cenzūra un vispārēja rusifikācija darīja savu

– cilvēki vēlējās brīvi runāt savā valodā, izteikt

skaļi savas domas un paši veidot savu likteni. Tā

radās tādas organizācijas kā Helsinki 86, Latvijas

Tautas fronte u.tml., kas iestājās par brīvu Latviju

un pārējām valstīm, kuras PSRS bija okupējusi.”

Šajā teksta daļā redzams, ka autoram ir izpratne par

komunistiskā režīma izpausmēm, taču jēdziens

„komunistiskā sistēma” ir plašāks nekā jēdziens

„režīms”.

Nobeigums

Darbs A Darbs B

„Sabrūkot komunistiskajiem režīmiem

Austrumeiropā, daudzās valstīs iestājās

ekonomiskā lejupslīde. Dažās valstīs pie varas no

jauna nāca bijušās komunistiskās partijas, tomēr

vairums valstu virzīja politiku uz integrāciju

Eiropā un tirgus ekonomikas attīstību. Daudzas

Austrumeiropas valstis ir iestājušās Eiropas

Savienībā un NATO.”

Darbam trūkst veiksmīgas secinājuma daļas, jo sekas

„PSRS sabrukuma cēloņi bija cilvēki, kuri ilgi

bija turēti bailēs, neziņā un bez tiesībām brīvi

izteikties, un cilvēki kopā var izdarīt ļoti daudz.

Sekas bija daudzu valstu neatkarības

pasludināšana, politiskās kartes maiņa un pasaule

bez viena no lielākajiem draudiem – komunisma,

kas bija ilgus gadus baidījis.”

Secinājumi vispārēji, deklaratīvi.

37

bija jāanalizē jau iztirzājuma daļā.

Vērtējums

Kritērijs Darbs A Darbs B

Saturs 2 punkti, jo viens no tēmas aspektiem

aplūkots tikai nobeigumā.

1 punkts, jo saturs daļēji atbilst izvēlētajai tēmai,

tā izprasta daļēji (PSRS sabrukums ir viens no

komunisma sistēmas sabrukuma sekām);

teksts ir pārāk vispārīgs, nekonkrēts un pat

kļūdains.

Teorija 3 punkti, jo cēloņi un sekas ir analizētas

vairākos aspektos –

Rietumu demokrātijas sasniegumi un

stagnācija Austrumu bloka valstīs,

ekonomiskā atpalicība, kā arī

komunistiskās ideoloģijas nepilnības.

1 punkts, jo vēstures teorētiskās zināšanas ir

nojaušamas – „Galvenie cēloņi Padomju

Savienības sabrukšanai nav tālu jāmeklē –

komunistiskās ideoloģijas.

Fakti 2 punkti, jo faktu lietošanā ir

neprecizitātes

0 punktu, jo minētie vēstures fakti neattiecas

uz tematu, vēsturiskās personības nav

minētas.

Jēdzieni 2 punkti, jo dažu jēdzienu lietojums un

saturs ir jāskaidro,

piemēram, „perestroika” un „glasnost”.

1 punkts, jo lietoti daži vēstures jēdzieni, ir

neprecizitātes to lietošanā.