SATĪRAS UN HUMORA ŽURNĀLS. IZNĀK KOPS1957. GADA DIVAS REIZES MENESĪ

© L K P CK izd evn iec īb a «D adzis» , 1976

UZPŪSTAISTagad laucinieki ir izvēlīgāki pat par pilsēt­

niekiem. Sevišķi tas sakāms par meičām. Te viņas neapmierina frizūra, ko apguvusi raiona friziere, un pieprasa tādu kā rīdziniecēm vai vēl oriģinālāku. Te čikst, ka platformas vairs neesot modē, lai kurpnieks taisot kaut ko mo­dernāku. Pat krimplēnu sāk jau sm ādēt. . .

Tiesa, arī puiši nav neko labāki. Izbraukā­jas pa dažādiem salidojumiem, noskatās, kā ļaudis ģērbjas citur, un — deguns gaisā!

Jo vairāk zūd atšķirība starp laukiem un pilsētu, jo straujāk aug laucinieku prasības. Un, jāsaka, tagad tās aug tik strauji, ka nabaga sadzīves pakalpojumu meistari tām bieži vien netiek līdzi. Tāpēc viņu darbs arī kļūst aiz­vien grūtāks. Plāns nepildās un piedevām lau­cinieki vēl diendienā kurn: sortiments šaurs, modeli veci, nav pakalpojumu veidu daudz­veidības un tā tālāk.

Tāpēc rajonu sadzīves pakalpojumu kombi­nātu vadītāji pēdējā laikā gandrīz vai no ādas līda laukā lai tikai piebremzētu šo kurnē­šanu. Palauzījuši galvas, viņi nāca pie slē­dziena, ka par jaunu pakalpojumu veidu ie­viešanu nav ko uztraukties. Sājā jautājumā kurnētājus var mierīgi apklusināt.

Pieņemsim, parādās sūdzība: N ciemā ne­darbojas pulksteņu darbnīca.

Sadzīves pakalpojumu meistari atbild:— Pareizi. Toties mēs esam ieviesuši vai­

rākus citus pakalpojumu veidus. Piemēram, la­bojam zemūdenes, kamieļu ķēvju slaucamos aparātus muflonu vilnas cērpjamās mašīnas. Ja kādam ir vajadzība — lūdzu! Arī dirižabli varam uzpūst. Dodiet tik šurp!

Nevienam nevajag uzpūst dirižabli, bet sa- dzives pakalpojumu meistari tik un tā pūš un pūš. Sūdzībniekiem mēle balta, nav ko teikt pretim. Fakts paliek fakts: tiek piedāvātsjauns pakalpojumu veids.

DIRIŽABLISTiktāl viss butu labi. Bet, ja nav pasūtīju­

mu, nav arī izpildītu darbu. Nav izpildītu darbu — tas sasodītais plāns arī nepildās. Līdz ar to nav prēmiju, nav Goda rakstu . ..

Bet, krietni padomājuši, sadzīves pakalpo­jumu meistari drīz vien secināja, ka arī plānu var pieveikt itin viegli, tikai jāpakustina sma­dzenes-

Nu, piemēram, ņemsim kaut vai Ventspils rajonu un ieskatīsimies mazliet šī rajona Sa­dzīves pakalpojumu kombināta meistaru darbā.

Piltenē un Užavā nomas punkti ir? Ir! Bet — tavu nelaimi! Izlepušie laucinieki nav mierā ar to, ka viņiem iznomā tikai karafes un glāzites. Grib ari veļas mazgājamās mašī­nas grib putekļu sucējus

Gandrīz visos rajona ciemos ir paziņojumi, ka Ventspilī darbojas fotodarbnīcas. Bet. re­dzat, izlepušie laucinieki ar to nav apm ieri­nāti Viņi grib fotografēties savā ciemā.

Pie Vārves, Zuru, «Komunisma ceļa» sie­vietēm brauc šuvējas. Pieņem pasūtījumus un arī šuj. Bet izlepušajām lauciniecēm ar to ne­pietiek. Viņas grib, lai šuj ātri (nevis kā reiz tai jūrkalniecei, kurai Sadzīves pakalpojumu meistares tērpu gatavoja no 1974. gada no­vembra līdz 1975. gada septembrim).

Katra ugālniece bez lielas gudrošanas var nodot veļu mazgāšanas punktā. Bet izvēlīga­jām lauciniecēm ar to vien ir par maz! Viņas grib saņemt arī atpakaļ savu veļu. Cita vi­ņām neder! It kā cita, tāpēc vien ka tie nu­muri un izmēri nesakrīt, būtu sliktāka.

Jūrkalnē, Piltenē un Užavā darbojas frizē­tavas. Citiem vārdiem sakot, — jūs katrā lai­kā varat ērti saīsināt pārāk gari izaugušos matus. Bet izvēlīgajiem lauciniekiem ar to ne­pietiek. Viņi grib ērti un izdevigi tikt vaļā arī no lopiņu vilnas. Pieprasa, lai darbojas vilnas pieņemšanas un apmaiņas punkts.

с-маэ ii hņemšanas punkts. Bet izlepušie lauciņi ar to nav apmierināti. Viņi grib, lai puni būtu atvērts lai tas arī darbotos!

Nav jābūt lielam analītiķim, lai no ši faktiem secinātu ka Ventspils Sadzīves pak pojumu kombināta darbinieki par plāna izp di var vienīgi sapņot. Paša Sadzīves pakali jumu kombināta statistika ari liecina. 1976. gada 1. ceturkšņa plāns ir izpildīts tii trijos no divpadsmit ciemiem.

Bet — tavu brīnumu! Izrādās, ka kopu ņemot kombināta meistari lauku laudim snieguši tik daudz sadzīves pakalpojumu, plāns tajā pašā laika posmā ir pat p sniegts par 5,4%.

Pierakstījumi? Miglas pūšana? Nekā tan dzīga! Ventspils Sadzīves pakalpojumu am nāta meistari tik rupji nerīkojas. Viņi godīgi. Un strādā ar galvu. Piemēram ~-:s Ies ciema Sadzīves pakalpojumu pieņems ar punkta vadītāja Bože.

Ko viņa dara? Neko lielu. Vienkārši r un realizē Sadzīves pakalpojumu komre­produkciju ārpus rajona robežām. Когте и cija it kā necila, bet efekts — milzigs. Rez tātā iznāk, ka katram tārgalniekam mugu:-. vismaz pieci džemperi, bet katrai tārgc.r cei kājās — astoņas platformenes! Piere šanas punkta plāns izpildīts par 315,8 proct tiem! Un arī visa rajona plāns kopumā . ar to pārsniegts!

Vai varat iedomāties, kas notiks, ja ari rējie Sadzīves pakalpojumu kombināta p ņemšanas punktu vadītāji rīkosies tāpat? \ ņems kombināta kurpes un trikotāžas izst dājumus un kaut kur vedīs. Rezultātā — dzīves pakalpojumu kombināta plāns bus iz| dits par 1000 procentiem! Un visā rajc mierīgi varēs slēgt gan frizētavas, gan šu nas ateljē, gan kurpnieku darbnīcas

Protams izlepušie laucinieki par to sud sies. Tāpēc jau Sadzīves pakalpojumu iest; darbs ir tik grūts un nepateicīgs!

J. JO

NO KONKURSA MATERIĀLIEM

Č īIegāju veikalā nopirkt ku r­

pes. Kurpju nebija, nopirku čības, tādas, ar kurām staigā pa māju. Pārnācu mājās un uzlaikoju. Patīkama sajūta. Apsēdos pie televizora. Ienā­ca sieva un sacīja:

— Gribēju tevi sūtīt uz pagrabu, bet, skatos, tev kā­jās čības. Nekas, aiziešu pati.

Lai aiziet vien neiešu jau speciāli aut kājas!

Otras dienas vakarā par čī­bām piemirsu. Apsēdos pala­sīt «Lauku Dzīvi».

— Aizej nu, Jāni, uz vei­kalu! — sieva iespieda man rokās somu. — Kurpes vēl neesi novilcis.

Neko darīt, aizgāju. Pārne­su pienu, un čībās iekšā. Sie­va tikai nopūtās un nokāpa uz pagrabu pati. Bet es sēdē­ju garlaikodamies un domā­ju: «Tādas čības pavisam cita lieta, derētu aiznest uz darbu. Kājām silti un viegli.» Do­māts, darīts. Otrā rītā sēdēju pie rakstāmgalda čībās un knibinājos ar saspraudi. Iene­sa priekšnieks lielu papī­ru kaudzi. Nāca taisni pie manis, tad apstājās, novilka «A-ā» un aizgāja pie Zariņa galda. Ar visiem papīriem. Knibinājos ar saspraudi līdz darba laika beigām. Vēl vie­nu dienu knibinājos. Kļuva garlaicīgi. Sāku nest līdzi grā­matas. Izlasīju «Nakts Mež­āžos» un vēl kaut ko. Zariņš tikmēr skraidīja apkārt.

Te kādu rītu priekšnieks

BASkā parasti ienesa papiru kau­dzi, pasveicināja mani un gri­bēja doties pie Zariņa galda, bet tad pēkšņi pagriezās un aizgāja prom. Pacēlu acis uz Zariņu, šis sēdēja un knibinā­jās ar saspraudi. Paraudzījos pāri galdam — Zariņam kā­jās čības. Sēdējām un knibi­nājāmies abi. Pilnīgs miers. Varēja dzirdēt, kā priekš­nieks skraida un virina dur­vis. Vienu dienu skraidīja, o t­ru, līdz beidzot iestājās klu­sums. Izpļāpājāmies ar Zari­ņu pēc sirds patikas. Apnika.

— Derētu nopirkt šahu, — Zariņš ierunājās.

Izvilkām lozes. Man iekrita iet pie priekšnieka. Izšļūcu gaitenī. Klusums. Devos tālāk.

— Iekšā! — atskanēja no kabineta.

Iegāju. Priekšnieks sēdēja atzveltnes krēslā un dzēra ka­fiju. Skatījos un neticēju sa­vām acīm: kājās čības. Sjūcu atpakaļ- Šāvām ar Zariņu «kuģīšus».

Piecos likām čības portfeļos un gājām mājās.

— Pagaidi! — uz ielas sa­cīja Zariņš. — Ko mēs nēsā­jam tās čības turp un atpa­kaļ. Nopirksim otru pāri!

Iegājām veikalā.— Čību nav, — pārdevēja

raustīja plecus. — Nesapro­tu, kas ir noticis. Cilvēki pērk kā traki — pa diviem, trim pāriem.

T. ĶIRSIS

— «LAI PALIKA GALOTNĪTE, KUR PUTNIEMI UZMESTIES!...»E. O Z O L I Ņ Š

KLEKSĪŠI«Akmens krūtīs iemetās no kādas

pārvērtības, pie kuras pat ārsts ne­palīdz.»

«Osis Brīviņos sabeidzās tāpat kā viņa sieva Māra pie bērna dzemdē­šanas.»

«Janka uz upmalu iet ar dziesmu sacensībās: «Man viena tante teica», taču lakstīgala par viņu nodzied daudz labāk.»

«Daža laba pret savu gribu izpre­cēta sieva nemaz netaisās darīt sev galu, bet citi pie viņas laulībā varē­ja nākt mācīties.»

«Kopdzīve ar Sveķāmuru Lienei bi­ja kā netīrs veļas gabals, jo toreiz vēl nebija ķīmiskās tīrītavas.»

No skolēnu sacerējumiem norakstījis E. VĪGANTS

VALDIS ARTAVS

Dzejolis par pirkstiem

Ar vienu pirkstu draugu sauc.Ar diviem pirkstiem govi slauc. Trīs rāda tad, kad solīts daudz, Ar četriem vilnu kasīt brauc.Un tad tos četrus rāda vēl,Kad saka: — Ai, cik žēl, cik žēl, Ar visiem pieciem grāba viņš.Bet nu aiz restēm nabadziņš!

S T A R P CITU

Domājat, zvaigznēm patīk, ka pēc saullēkta tās kļūst nemanāmas!

Dzejoļu iespiešana nav problēma. Par šo daiļdarbu lasīšanu to gan ne vienmēr var teikt.

Labākā tiesnese katram būtu sirds­apziņa; diemžēl tā atrodas pārāk tu­vās attiecībās ar apsūdzēto.

Cilvēku radītie zibeņi ir bīstami tāpēc, ka atšķirībā no dabiskajiem tos nav iespējams novadīt zemē, to­ties paši tie spēj ietriekt zemē ik­vienu.

Pārdegusi spuldzīte — vēl viens pierādījums tam, ka tieksme pārlieku spīdēt neved pie laba gala.

Sliktam šāvējam ieteicams tēmēt mērķim garām.

Visretākais vaļasprieks — katru dienu ierasties darbā bez nokavēša-

Medicīnas paradokss: jo stingrāk Vjevēro garīgo diētu, jo ātrāk aptau­kojas smadzenes.

M. ARĀIS‘Л

SK A B A R G A SIRDIRasma apprecējās un aizbrauca uz N. pil­

sētu. Ar šādu rīcību viņa dziļi apbēdināja Ziedoni, kluba «Avangards» deju kolektīva «Bezdelīgas» vadītāju.

Tuvojās pašdarbības kolektīvu skate. Un da­žas nedēļas pirms skates viņa ne tikai aizgāja no savām «Bezdelīgām», bet iestājās N. pilsē­tas deju kolektīvā «Irbītes», kas «Bezdelīgām» cīņā par pirmo vietu bija visbīstamākais kon­kurents.

Par to ļoti uztraucās arī kolektīva vecākā Olga. Viņa arī pastāstīja, ka Rasma diezvai spēšot uzstāties, jo mēģinājuma laikā kājas lielajā pirkstā iedūrusies skabarga.

Un tomēr Rasma uzstājās.Skate beidzās, un «Bezdelīgām» nācās sa­

mierināties ar goda pilno otro vietu, jo pir­mo vietu ar Rasmas palīdzību izcīnīja «Irbī­tes».

Gāja laiks. Klubā «Avangards» neviens vairs

nepieminēja ne deju kolektīva otro vietu, r Rasmas «nodevību». Vienīgi Ziedonis sta gāja drūms kā negaisa mākonis. Un tad kāc dienu visus pārsteidza negaidīta vēsts: Rasnr mirusi!

No tāda nieka kā skabarga pirkstā — гг rūsi!

Sī vēsts visus satrieca. Tomēr viens ot sēru ziņai nespēja ticēt.

— Vajag visu noskaidrot precīzi, — Olc ierosināja.

Sāka skaidrot. Otrās dienas pievakarē ķēdī «Kurš kuram to teicis?» aizlocījās līdz Ziedi nim. Olga viņam uzbruka:

— Ziedoni, vai tu izdomāji, ka Rasma rr rūsi?

— Jā, — Ziedonis drūmi atbildēja. — Priel manis viņa ir mirusi. No skabargas mar sirdī . . .

N. ALTŠOLEf

BEZ VĀRDIEM

— t ā t a d d ēl iņ š ir e k s ā m e n o s a r TROKSNI IZBRAUCIS CAURI!VAJADZĒJA VIŅAM DĀVINĀT MAŠĪNU NEVIS MOTOCIKLU. TAD TROKŠŅA NEBOTU BIJIS!

G. V i N D E D Z i S

BEZ VĀRDIEM.Ē. 0 S S

BEZ VĀRDIEM.T. S E R G I J E N K O

AIZIET MATIŅIN0 GALVAS.’..

Dabā nezūd it nekas. Ne kniepadata, zilonis. Ja vienā vietā ziloņa pietrūks, c vietā stāvēs, taurēs un prasīs ēst lieks ziloi Tāpēc attiecīgiem darbiniekiem uzlikts pienākumu raudzīties, lai viss stāvētu ti tur, kur tas nolikts.

Taču attiecīgajiem darbiniekiem ir ne ti pienākumi. Ja ne katram, tad vismaz lielā! jai daļai ir arī mati. Rudajiem apmēram toņdesmit tūkstošu, brūnētajiem — simt tū stošu, blondajiem vesels mežs — apaļi sū divdesmit tūkstoši matu. Bet, tiklīdz cilvē sāk uztraukties, mati nervu sasprindzina; ar dēl sāk izkrist — un tad attiecīgais pilsor drīz vien var staigāt pa pasauli ar tik glu< galvu kā motobraucēja ķivere.

. . . Pa Ogres 10. autoveikala vārtiem k< tējā reisā izbrauc kravas automašīna ar pi kabi. Lai brauc vesela. Jo mašīnai ir jābrai pretējā gadījumā tā nebūs mašīna, bet luži; kaudze par kapeiku kilogramā. Vai vakarā m šina dzimta ja garāža atgriežas? Neatgriežu Kaut gan v a jad z ē ja . . .

Atsevišķi blondie, kam matu uz galv vairāk nekā citiem, varbūt sāktu nervoz» skraidītu apkārt, celtu trauksmi, ziņotu p nozudušo mašīnu kombināta vadībai. Ogr kombināta darbinieki savus matus taupa. G lu galā dabā nekas taču nezūd un šoferus visām mašīnām eņģeli dzīvus debesīs para nemēdz. It sevišķi tādus kā Uģis Bračka. Et ģeli uz viņu paskatīsies, apspriedīsies un э metīs ar roku. No raksturojuma vien v; redzēt — nav tas vīrs . . .

Bet, ja tā, kombināta vīri var dusēt mierig Gan jau zudušais atradīsies.

Un tiešām — atradās! Pēc divām dienān Turpat netālu, pie kopmītnēm. Ne jau t*ikš mašīna — kravas kaste bāztin piebāzta г «Baltā stiprā» pudelēm. Un Uģis Bračka kop ar draugiem arī pilns. Bet, ja šoferī un viņ paziņās šķidruma par daudz, tad ir likums: karīgi, ka šī šķidruma kaut kur pietrūkst. U pietrūka arī. Jo pēc tam, kad Bračka pirm divām dienām bija iebraucis Rīgas šampanis ša un vīnu fabrikas M īlgrāvja filiālē un tu viņam izsnieguši kastes ar «Balto stipro», da la stiprā kopmītnēs pārceļojusi šoferī un viņ draugos, bet ūdens no krāna — tukšajās pu dēlēs.

Un tā, bez liekām pūlēm, bez nervu bendē sanas, rokā gan mašīna, gan šoferis, gan pu deles . . .

Bet, ja neuztraucas autokombināta augstā kās amatpersonas, kāpēc uztraukties 10. AP atslēdznieku brigadierim Jānim Lejam? Atnāl pie viņa uz personiskajām mājām Lielvārdi trīs vīri un saka:

— Sveiks, saimniek! Polietilēna plēvi gri bi? Veselu rulli! Mums palika pāri.

Dažs labs varbūt sāktu uztraukties — kē tā var būt, ka paliek pāri, kur paliek pār: un, vispār, vai plēve nav nākusi cikcakveidī gu ceļu . . . Bet Leja neuztraucas, jo mati ii jātaupa un turklāt plēve vajadzīga personis­kajai siltumnīcai. Leja sēstas pie «Žiguļa» stūres, aizbrauc pakal rullim, samaksā skaid­rā naudā un brauc atpakaj.

Bez šaubām, ja plēve Lejas siltumnīcai tā ­dā veidā ir sagādāta, tad kaut kur šīs plēves vajadzētu pietrūkt. Un pietrūkst arī. Kolhozā «Uzvara». Viena rulja plēves un trīs vīru — Ivara Neimaņa, Kārļa Mīlberga un Pāveb Bogdanova.

Vīri atradās. Plēve arī. Tāpēc kolhoza dar­bu vadītājam Ilmāram Keisteram nav pamata nervozēt. Tas taču ir labi, ka pietrūka tikai viena rulla un trīs vīru. Tikpat labi varēja pietrūkt arī divu rullu. Vai pat desmit. Jo plēve glabājas noliktavā, bet noliktavas at­

slēga — turpat blakus pastkastītē. Nozags? Gan atradīsies . ..

Galu galā, ne mašīna, ne plēve nav zilo­nis. Ja tas pazustu, tad gan būtu iemesls uz­traukties. Jo ziloņu mums pagaidām vēl stipri maz. Tikai divi un tie paši zooloģiskajā dārzā. Turpretī mašīnu un plēvju atliku li­kām. Pat ja neatradīsies, uztaisīs jaunu ma­šīnu, saražos jaunu plēvi.

Bet kas tev pagādās jaunus matus?A. BRĀLĪTIS

DĀRGO«DADZĪTI»!

ZAĻU VAKARS

Agrāk es domāju, ka zaļa krāsa nomierina Tāpēc loti nopriecājos, kad pagājušajā rudeni Limbažu Dzīvokļu saimniecības meistari sāka krā­sot māju Padomju ielā Nr. . . (Piedod «Dadzīti», bet šai mājai nav numura. Daži uzskata, ka tas varētu būt «35», bet ci'i atka! domā, ka «38».)

Tad, lūk, tagad man jāatzīstas, ka esmu rūgti maldījusies. Zaļā krāsa nenomierina vis, tā uz­trauc. Kad paskatos uz šo Dzīvokļu saimniecības meistaru brīnumdarbu, man pakrūtē sāk kņudēt un pieri klāj auksti sviedri. Ieraugot šo māju, bērni raud, suņi met tai līkumu un tikai Dzī­vokļu saimniecības pārvaldes inženieris Jēkab- sons uzskata, ka māja esot kārtīgi nokrāsota.

A. BAUMANE, Limbažos

BIOLOĢISKS IEROCISr

Pundurdunduru šūšanas uzņēmuma teh­niskās kontroles nodaļas priekšnieka ka­binetā ietipināja pamaza auguma vīrietis. Pa gabalu viņš atgādināja nogatavojušos bumbieri ar kājiņām. Padusē bumbiervei- dīgais turēja papīrā ievīstītu saini.

— Labdien! — viņš sacīja. — Esmu no trīspadsmitā veikala. Veikalvedis.

Priekšnieks saprotoši pamāja.— Jūs tātad sakarā ar mūsu ražotajiem

maisiem? — viņš vaicāja.— Nē, es sakarā ar jūsu ražotajiem uz­

valkiem, — veikalvedis atbildēja. — Pro­tams, uzņēmumam galvenais ir maisi, bet, ja nu esat sākuši ražot ari uzvalkus . . .

— Reklamācija? — priekšnieks vaicāja.— Reklamācija gan, — veikalvedis, iz­

saiņodams uzvalku, nopūtās. — Godīgi sa­kot, ar tām reklamācijām ir šausmīga ķē­pa . . . Taču šoreiz citādi nevarēju. Pašu cilvēkam jūsu uzvalku aiz pārskatīšanās biju pārdevis. Bet tādās drēbēs pat uz me­žu nedrīkst iet!

— Uz mežu?! — priekšnieks brīnījās.— Kālab gan ne?

— Tālab, ka tā būs dabas postīšana! — veikalvedis teica. — Vilks, āpsis, jenots ieraudzīs šādi ģērbtu cilvēku, žokļus ie­plētis un tā arī paliks . . . Čūskas, pat tās sasiesies mezglā . . . Tā mums drīz vien me­žos vairs nevienas dzīvas radības nebūs!

Priekšnieks brīdi domāja.— Jum s taisnība, — viņš beidzot seci­

nāja. — Mūsu uzvalkos iet uz mežu patie­si ir bīstami.

Veikalvedis apmierināts saberzēja ro­kas.

— Tātad arī jūs to atzīstat?— Atzīstu, — priekšnieks sacīja.— Un tomēr ražojat?— Protams! — priekšnieks apstiprināja.

— Ja rūpnīca ir, tai ir arī plāns. Un, ja ir plāns, tad jāražo, gribi vai negribi.

— Brāķis?— Nē, pirmā šķira, — priekšnieks teica.

— Starp citu, vai ģimenes dārziņš jums ir?— Ir, — veikalvedis pārsteigts atbil­

dēja. — Dārza mājiņa, lai, ir . . . Ar kamī­na z ā li . . . «i

— Un lapu utis? — priekšnieks vaicāja.Veikalvedis sastinga.

— Piedodiet, kāds sakars lapu utīm ar jūsu ražoto uzvalku? — viņš nesaprata.

— Vistiešākais! — priekšnieks sacīja.— Ja maiss ir izstrādājums ar izteikti lauk­saimniecisku ievirzi, tad arī mūsu uzvalks ir izstrādājums ar lauksaimniecisku ievir­zi .. . Kā mēs līdz šim pret kaitēkļiem cī­nījāmies?

— Ar ķimikālijām, — veikalvedis teica,— ar visādām indēm.

— Bet tagad — uzvelc mūsu ražoto uz­valku, ej uz dārz iņu* .. Sīki, mazi kukai­nīši, lapu utis, mūdži, spradži — visi no­beigsies . . . Pa t ī r o . . . Strazdi no ķiršu kokiem birs zemē ar infarktu . . . Un jūs šis mūsu ražotais uzvalks vēl neapmierina!

Veikalvedis nosarka un sāka cītīgi rau­dzīties grīdā.

— Es saprotu . . . — viņš sacīja. — Tas ir specifisks izstrādājums . . . Tāpat kā vi­tamīni. Vienam palīdz, citam turpretī no tiem pumpas uzmetas . . . Bet kāpēc tas ir tik neganti dārgs?! Importa audums, odere, p o g as. . .

Priekšnieks pasmaidīja.— Tāpēc, ka mums tā ir izdevīgāk! —

viņš paskaidroja. — Un, galu galā, putnu biedēkli arī nedrīkst ģērbties šā vai tā . . .

Veikalvedis klusēja.— Varbūt paņemsit vēl? — priekšnieks

vaicāja. — Ja pircēji uzzinās, ka mūsu uz­valks ir bioloģisks ierocis, to pirks kau­damies . . .

— Bet tirdzniecības pārvalde . . . — vei­kalvedis šaubījās. — Vai tur sapratīs? Ka tikai neiegriež rājienu . . .

— Pat ja aiziesit turp mūsu uzvalkā? — priekšnieks neticēja.

— Ja aiziešu jūsu uzvalkā, tad smie­sies . . . Visi smiesies . . .

— Redzat, nu! — priekšnieks rezumēja.— Ja cilvēks smejas, viņam rodas labs ga­rastāvoklis . . . Ņemiet, kamēr dod . . . V ē­lāk ar uguni nesameklēsit . . . Un šito uz- valciņu arī līdzi paņemiet.

Veikalvedis apjucis paraudzījās uz priekšnieku, ietina līdzatnesto uzval­ku papīrā un, roku pie sirds turēdams, aiz­steberēja uz realizācijas dalu.

2ANIS EZĪTIS

ISA PAMACIBA JĀŅOŠANA

Daudzi domā, ka jāņošana ir tāda izda­rība, kas sākas ar Jāņa tēva un Jāņa mā­tes aplīgošanu un noslēdzas ar tautiskām dejām, rotājām un darvas mucas dedzinā­šanu kādā paugura galā vai upes līcī.

Tāds uzskats ir manāmi novecojies. J u ­bilārus apsveikt, protams, var. Var pat uzsaukt «Moins, vecīt! Cau, vecenīt!». Bet mūsu, tehnikas, laikmetā velti dzesēt muti un taisīt kaut kādu aplīgošanu manuprāt ir galīgi bezjēdzīgi. Ar to lai noņemas magnetofons, kurā ierullēti visādi bigbīta gabali. Un — jo skaļāk, jo labāk. Arī «Sudmaliņas» neviens inteliģents cilvēks mūsu laikos neleks. Nav jau dziesmu svēt­ku estrāde!

Tagad par to svinēšanu brīvā dabā. Te senčiem zināmā mērā ir bijusi taisnība. Pie dabas krūts visām izdarībām, protams, ir lielāka pievilcība. Tikai kāpēc ballītei jā ­notiek kaut kāda paugura galā vai upes līcī? Var taču arī pagalmā, parkā, skvērā. Vai mums tādu trūkst? Bet vislabāk — mežā. Tur lielāka brīvība. Arī kurināmā papilnam. Var uztaisīt tādu flammi, ka vēl nedēļas divas dūmos!

Un, ja runājam par uguņošanu, tad ma­nuprāt nav jācenšas iztapt nez kādām sen senām tradīcijām. Kāpēc jādedzina darvas, muca? Ķēpa vien iznāk! Arī džinsenes var sabojāt. Riepas noder daudz labāk. Un tās taču iedos kurš katrs ieskurbis autojānītis!

Tālāk gribu mazliet izteikties par vaina­giem. Nu kur tas redzēts, ka mūsu laikos kāds normāls cilvēks tīšu prātu liktu sev galvā šādu tādu lapu kaudzi? Zaļa parū­ka — tā ir cita lieta! Un nav nekāda liela nelaime, ja parūka ir sarkana vai lillā.

Daudz runāts par Jāņu alu. Bet kāpēc vispār ir jādzer alus? Susla vien ir! V ēde­ru piegāz pilnu, bet galvā nesit nemaz, īstiem jāņotājiem jādzer kāds no stipra­jiem vīniņiem, šņabis un, ja var dabūt, arī spirtiņš.

Par sieru nemaz negribas izteikties. Kas tad mēs esam? Veģetārieši, vai? Varbūt ieteiksiet vēl kacenkāpostus grauzt? Tad jau dzert vajadzētu tikai minerālūdeņus un bērzu sulas.

Labākā zacene šādās izdarībās, pats par sevi saprotams, ir konservi. Skārda bun­džās. Tad tukšie trauki nav jāstiepj a tpa­kaļ. Vari atstāt, kur gribi, bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Daudzi nezina, kā meklēt papardes zie­du. Te padomu dot grūti. Ja gribi bučo­ties ar kādu skuķi, meklē ziedu siena kaudzē. Lai gan īsti vīri šo puķīti meklē pie dzērienu veikalu slēgtajām durvīm, jo Jāņu naktī katrs virs normas sadabūtais trauks ir tas krāšņākais papardes zieds!

Tagad pēdējais jautājum s. Vai ir obli­gāti, ka jubilāram, nu tam vecītim, ko jūs apsveicat, jābūt Jānim? Nav obligāti. Par svinību gaviļnieku var izraudzīties arī Viesturu, Pēteri vai Imantu. Un tas, es teikšu, ir pat izdevīgāk. Tad Jāņu svinē­šanu var izbeigt nevis ar saullēktu, kā to dara neprofesionāli jāņotāji, bet attiecīgi 28. vai 29. jūnijā un pat 1. jūlijā. Citiem vārdiem sakot, kad jūsu izraudzītajam ju ­bilāram ir īstā vārda diena.

Un tomēr, sakiet, ko gribat, — jāņošana ir viena lustīga padarīšana! Daudzi uzska­ta, ka Jāņi ir jāsāk svinēt 23. jūnija va­karā. Muļķības! Vajadzīga tikai kārtīga gribēšana. Un tad jāņošana var iet vajā gan agrā pavasarī, gan vēlā rudenī — vār­du sakot, kurā katrā mīlā dieniņā, no tām 365, kas ir gadā! Garajā gadā iespējas pa­lielinās vēl par *jenu dienu.

BEZ VĀRDIEM.I. M E L G A I L I S

BEZ VĀRDIEM.I. M E L G A I L I S

BEZ VĀRDIEM.D. B R E I K 5 S

V elreiz«atjautīgie sa lacgrīv ieši»

Attapība pati par sevi nav zemē me­tama īpašība. Viss atkarīgs no tā, kādā nolūkā šo īpašību izmanto. Pagājušajā gadā «Dadzis» saviem lasītājiem stāstī­ja par vairākiem Salacgrīvas iedzīvotā­jiem, kas bija m eklējuši un atraduši as­prātīgus paņēmienus, kā sagandēt pilsē­tas izskatu. Daži no viņiem savā laikā būvēja kāpās pagrabus, citi nagloja pie kokiem televīzijas antenas. Vārdu sa­kot, katrs rīkojās savu iespēju robe­žās.

Pēc fejetona publicēšanas pilsētas iz­pildu komiteja mazliet atvēsināja pārāk centīgos apkārtnes izskata maitātājus un lika viņiem pie sirds:

— Godājamie pilsoņi, tā nav glīti! Paši redzat, ka jūsu nedarbi izķēmo pilsētas vaigu . . . Nelikumīgi uzbūvētās saimniecības ēkas vajadzēs nojaukt.

Par pilsētas vaigu teiktie vārdi bija un vēl šobaltdien ir svēta patiesība. Te vienā, te otrā vietā, bet jo sevišķi Jū ­ras ielā redzamas pārgalvīgi sašķiebu­šās piebūvītes. Tāpēc pilsētas izpildu komiteja dažiem īpaši tiepīgiem īpaš­niekiem uzlika sodu.

N evarētu sacīt, ka šie soli nebūtu iz­raisījuši nekādu atbalsi. A tskanēja da­

ži «Oh!» un «АЫ». Bet tas ari viss: šķūnīši palika, kur bijuši. Turklāt Sa­lacgrīvā ir arī citi mazkustīgi priekš­meti, kas gandē pilsētas izskatu. Kāpās, piemēram, dažs labs sarūsējis rāmis jau kuru gadu skumst pēc lūžņu savāktu- ves. Sos dzelžus savā laikā pametis viens vai otrs vietējais uzņēmums, ku­ra vadītājs attapības ziņā nav atpalicis iepakaļ individuālā sektora pārstāv­jiem. Negribēdami palikt ēnā, savu nu­muru izspēlēja arī Ziemeļu elektrisko tīklu vīri:

— Ja bez atjaujas, tad bez atļaujas! Vai mēs sliktāki par citiem?!

Un elektriķi Jūrm alas ielā 24 bez īpašnieka ziņas nostiepa pāri ēkai gai­sa līniju. Kas tu r var notikt, ja šīs līni­jas vadi, vējā šūpojoties, pārtrūkst, nav grūti iedomāties . . .

Patvaļības, ko pastrādā atjautīgie sa­lacgrīvieši, turpinās, lai gan vienreiz pār tām jau bija vēstīts. A tkārto­šana esot zinību māte. Taču, otru reizi rakstot par salacgrīviešu nedarbiem, kautrīgi jācer, ka nevajadzēs atsaukties vēl uz citu parunu: «Trīs lietas — la­bas lietas . . . »

A. KNIEDE

J. JUZEFS

Visu gadu dziesmas krāju, Jāņu dienu gaidīdams;Kad atnāca Jāņu diena, Nu dziesmiņas jāizdzied, i

Sit Jānlti vara bungas Vārtu staba galiņā,Lai sanāca Jāņa bērni No maliņu maliņām.

Jānlšam, brālišam Liela skāde notikusi: Pašā Jāņu vakarā Cūka bikses saplēsusi

Visiem vārti appušķoti Kaimiņam nepušķoti: Kaimiņam laiski puiši, Savu vārtu nepušķoja.

Kas gulēja Jāņu nakti, Tas uz labu negulēja: Tam veldrē rudzi, mieži, Veldrē paša līgaviņa.

Ai, Jānlti, sikstuliti Kur tu liki miežu alu? Vai paslēpi pagrabā, Vai dzijā purviņā?

Lai bij skāde, kam bij skāde, Puišiem bija liela skāde.Pašu Jāņu vakariņu Ods nokoda kumeliņu.

Jāņa tēvs lielījās, Stāvu koka māju cēlis. Kad aizgāju apraudzīt, Asakām atstutēta.

Vai tās ciema meitas bija, Kas līgoja Jāņu nakti? Vecas sievas, māmuliņas, Tās bij visas līgotājas. '

Nu ar dievu, Jāņu diena. Līdz citiem Jānīšiem! Citu gadu šādu laiku Nākšu tevi aplūkot.

RA20ŠANAS APVIENĪBAS «LATVIJAS STIKLS» DIREKTORAM BIEDRAM D. ĻAĻKOVAM

GODĀJAMAIS BIEDRI LALKOV!» i

Pērnā gada žurnāla 24 numura bija publicēts raksts «Pasakaini» — par smaržu pudelītēm, ko ražošanas apvienība «Dzintars» saņem no Jūsu vadītās apvienības. Šai rakstā bija norādīts:

1) ka apvienība «Latvijas stikls», piegādājot smaržu pudelītes ražoša­nas apvienībai «Dzintars», neievēro sortimentu;

2) ka dala piegādāto pudelīšu ne­atbilst standartam vai arī ir pilnīgsbrāķis.

No tā izrietēja secinājums, ka uz­ņēmumam ar kuru Jums ir līgum­saistības, tiek apgrūtināts darbs un radīti zaudējumi.

Bija izteikta ari doma, ka smaržu pudelīšu kvalitātei vajadzētu atbilst tanīs iepildītā satura kvalitātei, it īpaši, ja tam piešķirta valsts Kvali­tātes zīme.

Sai sakarā redakcija saņēma J ū ­su vārdā rakstītu atbildi:

«Raksts «Pasakaini» apspriests ap­vienības tehniskajā padomē.

Rakstā pieminētie lakti daļēji ir bijuši. Sastādīts pasākumu plāns to novēršanai.

Kvalitātes zīmi smaržu pudelītēm, kā iesaiņojuma tarai nepiešķir.»

Pasakaina atbilde, b. ķalkov! Gan vilks paēdis: «fakti daļēji ir bijuši», gan kaza dziva: skaidrs, apvienībai inkriminētie fakti daļēji nav bijuši. Un smalks aizrādījums beigās, ka smaržu pudelītes ir tikai iesaiņo­jums, visparastākā tara, tāpēc nav ko celt dažādas prasības. Diem­žēl ražošanas apvienība «Latvi­jas stikls», visnotaļ sekmīgi pildot savus ražošanas plānus, ir visnotaļ kavējusi darīt to savam līgumpart- nerim. Pērn, piemēram, Jūsu vadītā apvienība 9 mēnešos piegādāja ra­žošanas apvienībai «Dzintars» sm ar­žu pudelītes «Donžuāns» par 155 000 gabalu mazāk, nekā paredzēts lī­gumsaistībās, bet no piegādātajām 44 000 bija brāķis. Oktobrī un no­vembrī vien Jūsu vadītā apvienība, b. Ļa)kov, nepiegādāja septiņu veidu smaržu pudelītes. Kaut arī «7» ir laimīgs skaitlis, smaržu ražotāji tomēr laimīgi nejutās.

Tāpat mūs interesēja, kas tad īsti žurnālā publicētajā rakstā nav atbil­

dis patiesībai. Tāpēc Jums, b. ķal- kov, bija nosūtīta vēstule, uz kuru saņēmām — šoreiz jau Jūsu paša — atbildi:

«Uz Jūsu vē s tu l i . . . ziņojam, ka lakti, kas izklāstīti A. Kūra rakstā «Pasakaini», pamatā ir bijuši, bet tādu paskaidrojumu, ka stikla brā­ķis ir atkarīgs no Zemes pievilkša­nas spēka, neviens no mūsu darbi­niekiem nav devis, tāpat kā nav nepieciešams smaržas pārdot mucās, tāpēc ka ražošanas apvienības «Dzintars» noliktavās ir miljoni ne­piepildītu smaržu pudelīšu.

Apvienība veic darbu tālākai smaržu pudelīšu kvalitātes uzlabo­šanai. Ir pasūtīta jauna importa ie­kārta, tiek ieviesta kompleksa pro­dukcijas kvalitātes vadības sistēma.»

Paldies, b. ķalkov, ka fakti ne vairs daļēji, bet nu jau pamatā ir bijuši. Sirsnīgs paldies! Par to, vai Zemes pievilkšanas spēks ietekmē stikla brāķi, ir vai nav nepieciešams pārdot smaržas mucās, var arī ne­diskutēt. Jo runa taču šoreiz nav par to, runa ir par daudz svarīgāku jautājum u: ko konkrētu mēnešu lai­kā. kas pagājuši pēc raksta «Pasa­kaini» publicēšanas, «Latvijas stikls» ir paveicis, lai «Dzintars» varētu normāli strādāt? Kāpēc «Latvijas stikls», starp citu, vilcinās noslēgt ar «Dzintaru» sociālistisko sacensību, kas sadarbību starp abām ražošanas apvienībām varētu uzlabot? Tā nav tukša ziņkārība, b. Ļalkov. «Dzin­tara» produkcija — tas ir eksports uz daudzām ārvalstīm, tā ir mūsu valstij vajadzīgā valūta.

Bet varbūt joprojām turpinās A. Kūra rakstā norādītā prakse: «Latvijas stikls» veic savus ražoša­nas plānus, piegādādams otram uz­ņēmumam sortimentam neatbilstošu, nekvalitatīvu produkciju?

To būtu tiešām interesanti zināt, jo Partijas XXV kongresā PSKP CK ģenerālsekretārs L. Brežņevs teica:

«Jālikvidē visas iespējas ietikt pirmrindniekos darbiniekiem, kuri pārkāpj līgumsaistības un ražo ze­mas kvalitātes produkciju . . .»

Ar patiesu cieņu Jūsu «Dadzis»

IZČIBĒJUŠAS VISTASStarp padomju saimniecību

«Cīņa» un Daugavpils stacijas restorānu nodibinājās lietišķas attiecības. «Cīņa» ražoja put­nu gaļu, bet restorānā to pār­vērta buljonos, cepešos un citos gardumos.

Bet tad tirdzniecisko no­rišu ķēdei pieslēdzās mi­licijas darbinieki. Viņi sa­līdzināja kārtējā pieveduma dokumentācijā uzrādīto pro­dukcijas svaru un putnu skaitu. Iznākums bija diezgan dīvains: pēc 12. decembrapavadzīmes restorānam nosū­tīti 175, bet īstenībā saņemti 122 putni.

Tātad vairāki desmiti vistu būtu aizlidojuši? Neiespē­jami, jo runa bija par kautiem putniem. Turklāt. . .

— Vēl dīvaināk, ka pavad­zīmē uzrādītais svars tomēr sakrīt ar faktiski piegādāto. Varbūt paskaidrosiet, kā tas iespējams? — pārbaudītāji in­teresējās. — Un, vispār, sa­vādību jums ir vairāk nekā vajag. Ir gadījies, ka viena putna kautķermeņa svars, pie­mēram, knapi pārsniedz pus­kilogramu. Neņemiet ļaunā, bet tam grūti noticēt.

— Un tomēr tieši tā tas bi­ja, — «Cīņas» vadītāji atbil­dēja.

Pret tādiem paskaidroju­miem varēja nopietni iebilst. Iekšlietu daļas darbinieki to arī darīja. Par atklātajiem fak­tiem viņi informēja attiecīgas iestādes.

Un tā pēc kāda laika Lauk­saimniecības ministrijas revi­dents painteresējās, kādā stā­voklī padomju saimniecībā «Cīņa» ir uzskaite. Milicijas paziņojums apstiprinājās ar uzviju. Spriežot pēc vienas pavadzīmes, viena putna kaut­ķermeņa svars vidēji sasnie­dza 0,549, pēc otras — 0,750, bet pēc trešās — tikai 0,289 kg. So rekordsvaru uz­stādīja 19. decembrī nosūtī­tās 90 vistas, no kurām bija iegūti 26 (!) kilogrami gaļas.

Tāds nobarošanas rezultāts krietni vien pārsniedz normālas iztēles iespējas, tāpēc revi­dents «Cīņas» vadītājam sa­cīja:

— Uzskaite jūsu saimniecī­bā, maigi izsakoties, klibo. To

tad arī atspoguļosim pārbau­des materiālos.

Ko rakstīt bija vai cik. Vai­rāk vai mazāk noskaidrojās arī apstākļi, kādos vistas var zaudēt svaru un pat izčibēt pavisam. Iegūto gaļu «Cīņa» nesūtīja uz noliktavām, kā pa­redzēts noteikumos, bet ar steigu krāva autoratos. Ar tā­du pašu steigu un paviršību kārtoja pavadzīmes. No vie­nas puses — trūka obligāto uzskaites dokumentu, bet no otras — pastāvēja noslēpu­maina caurlaides telpu burtnī­ca, kāda grāmatvedības in­strukcijās nav paredzēta. Ru­nājot par noslēpumiem, vis­pār jāsaka, ka «Cīņā» tādu ir ne mazums. Kad revidents lūdza šo burtnīcu vismaz pa- rādit, tā, līdzīgi vistām, izči­bēja bez pēdām. Neesot «standarts», vēlāk taisnojās saimniecības darbinieki.

Nelaimes sakne tiešām slē­pās ne tikdaudz uzskaites veidlapu formās, cik pašā saimniekošanas stilā. Un tā dēļ arī neizdevās noskaidrot, kā īsti radušās skaita un svara svārstības. Atlika vienīgi mi­nēt, kas noticis padomju saimniecībā «Cīņa». Varbūt vainojami barošanas apstākļi, kuros iegūst tik niecīgu svaru, varbūt notiek produkcijas pie­savināšanās, varbūt.. . Vārdu sakot, šādos paviršas uzskai­tes apstākļos ir iespējams daudzkas.

Kad pārbaude bija galā, revidents uzaicināja saimniecī­bas direktoru Rozovu parak­stīt aktu.

— Ij prātā nenāk! — viņš kategoriski atteicās. — Es lai atbildu par vistām, kas varbūt pašas cita citu ir noknābāju­šas?!

Pēc ilgas un pacietīgas pie­runāšanas Rozovs galu galā aktu tomēr parakstīja.

Saimniecības direktors šajā gadījumā savas tiesības un pienākumus iztulkojis diezgan brīvi, pat pārāk brīvi. Tāpēc acīmredzami brīvi ilgu laiku jutās arī uzskaites noteikumu pārkāpēji. Bet, ja ūdeņi duļ­ķaini, tad tieci vien gudrs, kas zvejo, cik zvejo un kā zvejo . . .

M. OSIS

n e l ā g a l īd z īb aDaži varbūt domā, ka dubultpersonas

un līdzinieki ir sastopami vienīgi kri­minālromānos un piedzīvojumu filmās. Ai nē, tie reāli eksistē un dažiem vis­notaļ labiem cilvēkiem sagādā lielas nepatikšanas.

Piemēram, Rīgas 1. ceļu remonta un būvniecības pārvaldē strādā inže­nieris Jānis Stanislava dēls Bērziņš. V i­si zina, ka viqš ir kārtīgs, simpātisks jauns cilvēks ar augstāko izglītību un krietna darbinieka reputāciju. Un pēk­šņi — ticat vai nē — Jānim Bērziņam uzradās līdzinieks. Tieši tikpat vecs, tikpat liels un tikpat pašapzinīgs. Ar vārdu sakot, pēc ārējā izskata tos a t­šķirt nav iespējams. Un tomēr starp vi­ņiem pastāv milzīga atšķirība — īstais Jānis Bērziņš ir neapšaubāmi labs cil­vēks, ko diemžēl nevar teikt par viņa līdzinieku.

Pirms pāris gadiem Jānis Bērziņš aiz­gāja no sievas un bērniem, lai nodibi­nātu jaunu ģimeni. Par to viņam būtu grūti izteikt pārmetumus, ja cilvēks sa­vā rīcībā vadījies pēc jūtām un sirds­apziņas. Bet ko šajā delikātajā situāci­jā darīja viņa līdzinieks, sliktais Jānis Bērziņš? Izmantodams apstākli, ka laba­jam Jānim Bērziņam jaunajā ģimenē bi­ja piedzimis dēls, sliktais Jānis Bērziņš apmanīja 91. namu pārvaldes darbinie­kus un dēlu paklusām pierakstīja b iju­šās sievas dzīvoklī. Kāpēc viņš tik ne- morāli rīkojās? Lūk, tāpēc, lai vēlāk pieprasītu šajā dzīvoklī pēc iespējas lie­lāku apdzīvojamo platību. Neglīta izda­rība, lai neteiktu vairāk. Lieta nonāca tiesā. Kā jau to varēja sagaidīt, sliktā Jāņa Bērziņa mahinācija izgāzās un ne­likumīgā pierakstīšana tika anulēta.

Ko sliktais Jānis Bērziņš darīja tā­lāk? Viņš piekāva labā Jāņa Bērziņa bijušo sievu. Labais Jānis Bērziņš ne­spēja ticēt, ka cilvēks tik zemiski vai rīkoties, un centās pārliecināt savus darba kolēģus, ka notikušais ir ne­lāgs pārpratums. Neskatoties uz to, ka piekautajai sievai bija medicīniskās ekspertīzes slēdziens par nodarītajiem miesas bojājumiem, kolēģi labajam J ā ­nim Bērziņam noticēja. V arbūt sliktais Jānis Bērziņš patiešām nespēj tik ze­miski rīkoties.

Kas notika tālāk? Komunālajā dzī­voklī, kur labais Jānis Bērziņš dzīvoja kopā ar savu jauno ģimeni, sliktais J ā ­nis Bērziņš turpināja nelietīgi uzvesties. Viņam ienāca prātā, ka minētā dzīvokļa kaimiņienei vajadzētu samainīt savu is­tabu ar labā Jāņa Bērziņa istabu. Diem­žēl kaimiņiene tam nepiekrita, tāpēc viņu piemeklēja Bērziņa bijušās sievas liktenis. Atkal sitieni, atkal medicīnis­kās ekspertīzes slēdzieni . . .

Vēl varētu minēt, ka sliktais Jānis Bērziņš ir izlamājis 91. namu pārvaldes darbiniekus, bet tas, salīdzinot ar roku palaišanu, ir tīrais nieks.

Te nu rodas jautājum s, kāpēc sliktais Jānis Bērziņš šādus izlēcienus atļaujas. Uz to atbildēt nav grūti — viņš ir pār­liecināts, ka viņam šajā sakarībā nekā­du nepatikšanu nebūs. Patiešām, pie kriminālatbildības sliktais Jānis Bērziņš vēl nav saukts, jo viņa nelietībiņas ir visai sīkas. Bet tās tomēr ir pilnīgi pietiekošas, lai labajam Jānim Bērzi­ņam būtu morālas tiesības sliktajam J ā ­nim Bērziņam pajautāt:

— Saki, cienījamais, vai tev kauna nemaz nav?

Cerēsim, ka tieši tā labais Jānis Bēr­ziņš savam līdziniekam arī pajautās. Ja viņš to nedarīs, tad dažiem — nedod dievs! — var rasties aizdomas, ka abi Bērziņi ir^viena un tā pati persona.

A. ĪSAIS

— MĒS TEVI GAIDĀM JAU VESELU STUNDU!— KO LAI DARA, PIE SLIMĪBAS LAPAS PAGARINĀŠANAS BIJA LIELA RINDA!

U. M E 2 A V I L K S

■»«m

a

SLO VAKU SATĪRAS UN HUMORA ŽURNĀLS

— ТА NAV NEKĀDĀ ZIRGA GAĻA, TAS IR TIKAI UZ LAIMI!

S. P O P S

— NO MOSU JOZEFA IZNĀKS LIELS FUTBOLISTS... VIŅŠ JAU TRĪS NEDĒĻAS NAV RĀDĪJIES DARBA.

V. K R U M P O L E C S

L. T V E R D S A K S

— DOMĀJU, k a v a ja d z ē t u n o o r g a n iz ē t IESTĀDI, k a s a iz - STA Vētu TO MOSU d z ie d ā t ā ju t ie s īb a s , k u r i NEPROT DZIE­D AT...

— JOS ESAT GALĪGI PAMETUSI NOVĀRTĀ KULTŪRU! NOST SĪS PUDELES! EJAM DZERT UZ TEATRA BUFETI!

A. L E S I К S

NU, NU, NU! JA NEBŪSIT MĪĻAS, IELAIDĪ5U UPĒIV. K R U M P O L E C Š

D. Z A H A R O V A

PIRCĒJS GAIDA«Paplašināt un atjaunināt preču sor­

timentu, paaugstināt to kvalitāti, lielākā apjomā izlaist un realizēt jaunas, mo> dernas preces, ko iedzīvotāji vairāk pieprasa.»

t (P S R S tau tas sa im n ie c īb asa ttīs tīb as p am a tv irz ie n i 1976. — 1978. gadā.)

Rīgā ir tāda pastāvīga izstāde, par kuru dau­dzi pat nav dzirdējuši. Un nevis kaut kāda mini izstādīte, bet 2200 kvadrātmetru liels pa­viljons, kura stendos novietots ap 13 000 ek­sponātu. Te redzami visdažādāki plaša patē­riņa preču paraugi. Sos eksponātus pārdod. Protams, ne jau kuram katram, bet tikai tiem, kam ir Latvijas Patērētāju biedrību savienības pilnvaras vairumtirdzniecības darījumiem.

Sīs izstādes organizētāju — Centrālās patē­rētāju biedrību savienības un Latvijas patērē­tāju biedrību savienības Rīgas vairumtirdz­niecības kantora — ideja ir reizē vienkārša un racionāla. Ierodas patērētāju biedrību pār­stāvji un izvēlas to, kas vajadzīgs pircējiem. Prečziņi pieprasījumus vizē, skaitļošanas centrs visu ātri vien aprēķina un sagatavo dokumen­tus. Tad preces krauj mašīnās un ved uz vei­kaliem. īsi sakot — ideja laba.

Taču Šis rūpīgi izstrādātais mehānisms dar­bojas tikai tad, ja pieprasījums ir vizēts. Bet dokumentus vizē tikai tādos gadījumos, ja kantora noliktavās ir pieprasītās preces. Un noliktavās preces ir tikai tad, ja uzņēmumi tās piegādā, jo tirdzniecības kantoris pats neko neražo.

Jājautā, kā var preču nebūt? Vai tad kan­toris ar uzņēmumiem nenoslēdz līgumus? Nu, protams, noslēdz! Sai nolūkā rūpniecības pre­ču dokumentācijas zālē sistemātiski rīko tik­šanās ar uzņēmumu vadošajiem darbiniekiem. Te izstādīts pāri par 1000 paraugu, kas sa­grupēti pa nodaļām ar interesantiem nosauku­miem: «Rūpniecības uzņēmumiem apgūšanairekomendētās preces», «Pircējs gaida», «Tas pircējus neapmierina» un, beidzot, «Brāķis». Divu pēdējo nodalījumu eksponātus nav vērts skatīties, jo tādus var atrast jebkurā nocenotu preču veikalā. Divus pirmos varētu apvienot vienā, jo pircējs gaida tieši tādas preces, kā­das kantoris ieteic apgūt.

Kaut gan humoristi mēdz pamācīt: «Nedze­nies pēc modes, tā atgriezīsies!», tomēr mūs­dienu pircēji, it īpaši pircējas, šo padomu neuzklausa un par katru cenu grib nopirkt tieši to, kas šodien ir modē. Bet vieglajai rūp­niecībai šī kaprīzā mode sagādā nepārtrauktas galvassāpes. Lai tās kaut kā apklusinātu, fab­

rika «Rīgas adītājs» noraidīja kantora speciā­listu priekšlikumu apgūt modernas sieviešu ve­ļas ražošanu ar aplikāciju apdari un turpina ražot veļu ar novecojušos mežģīņu apdari, šī paša iemesla dēļ līdz šim neviena fabrika nav apguvusi modē nākušo ar izšuvumiem rotāto akrila blūzīšu ražošanu. Eksperimentālā rūp­nīca «Mangaļi» netaupa spēkus, lai atkratītos no parasto lietussargu «Glorija» izlaides, ne­maz nerunājot par saliekamajiem. Lai gan šīs rūpnīcas nosaukumā ir vārds «eksperimentālā», tā tomēr ražo dažādas saspraudītes un vecmo­dīgas aproču podziņas. Mazāk raižu! Protams, ne jau visi rīkojas tik tieši. Daži dod priekš­roku devīzei: «Solīt nav bīstami, bīstami ir neko nesolīt.» Tāpēc arī ņem un apsola. Pat līgumu noslēdz par tādu un tādu plaši pie­prasītu preču piegādi. Tādējādi uz zināmu laiciņu viņi izpelnās pat pirmrindnieku slavu, bet, kolīdz situsi liktenīgā piegādes stunda, sākas atkāpšanās visā frontē.

Piemēri nav tālu jāmeklē. Teiksim, kāda ra­jona tirdzniecības organizāciju pārstāvji, ap­skatījuši izstādes stendus, saka:

— Lūdzam atvēlēt tik un tik, lūk, šo radio­aparātu un radiolu!

Kantora prečziņi noplāta rokas. Labprāt, bet ražošanas apvienība «Radiotehnika» nav piegādājusi.

Tikpat neveiksmīgi ir mēģinājumi saņemt ža­ketes, kleitas un kamzoļus, ko apņēmies piegā­dāt Ogres trikotāžas kombināts. No tā cen­šas neatpalikt arī plastmasas izstrādājumu fab­rika «Ausma».

— Ļoti žēl, — tirgotāji nopūšas. — Nu tad dodiet vismaz tās simpātiskās šal­les!

— Kombināta «Saule» ražotās šalles ir jau­kas, bet diemžēl . . .

Un, lai tirdzniecības organizācijas pārstāvi informētu par visu to, kā nav, kantora darbi­nieki viņu iepazīstina ar kartotēkām. Tur melns uz balta rakstīts, ka šā gada pirmajā ceturksnī bāzei no kombināta «Saule» vaja­dzēja saņemt artikula 70/1239 šalles par 11 00C rubļu, bet piegādātas tikai par 1200 rubļiem Vēl lielāka neveiksme piemeklējusi bērnus, jo kombināts apsolīto 8400 šallīšu (artikuls 77/1238) vietā atvedis tikai 250.

— Nu kā tad tā? — ne viens vien tirdzniecī­bas darbinieks uztraucas. — Uzņēmumi nepil­da savus solījumus, bet jūs nelietojat nekādas sankcijas?

— Lietojam, cienījamie, lietojam. Mums ir tiesības piedzīt sodu, un to mēs arī darām.

— Un ko tad šie?— Jūs esat redzējis leļļu teātrī izrādi «Die­

višķā komēdija»? Atceraties ainiņu, kur dievs, izraidīdams no paradīzes Ādamu un Ievu, vi­ņai saka: «No šīs dienas tev būs sāpēs dzem­dēt bērnus!» Ko Ieva atbild? «Pacietīsim!» To pašu, tikai, protams, ne jau nu skaļā balsī, atbild arī nolaidīgie piegādātāji. Un kālab gan nepaciest, ja naudiņa nav jāvelk ārā no savas kabatas, bet tikai jāpārliek no vienas valsts kabatas otrā? Maksā sodus, prāvus sodus. 1975. gadā no apvienības «Radiotehnika» pie­dzīts 80 000, no Ogres trikotāžas kombinēta 40 000, no fabrikas «Ausma» 20 000 rubļu. Pie­dzenot paredzētos piecus procentus par ne­piegādāto produkciju, kantoris pērn saņēma 490 000 rubļu neplānotas peļņas. Taču šī lielā peļņa nevienu neiepriecināja, jo patērētāji ne­saņēma preces gandrīz par desmit miljoniem rubļu.

Dzirdot šo summu, painteresējāmies, kā vei­cas ar pieprasīto preču piegādi šā gada pir­majos mēnešos. Juridiskās daļas vadītājs b. Gusakovs pameta ar aci uz kaudzē sames­tajām mapēm, paskaidrodams, ka tanīs visās esot piedzīšanas dokumenti.

Piemēram, Ogres kombinātam par janvārī nepiegādāto produkciju jāmaksā 5600 rubļu, bet fabrikai «Latvija» par janvāra un februāra grēkiem — 6000 rubļu. No ievērības cienīgas summas būs jāatvadās arī kombinātam «Saule».

Sodi ir un paliek sodi. Viens pieprasa, otrs maksā. Bet patērētājs? Tas tikai gaida un gaida.

Taču cerēsim, ka vismaz nākamajā pusgadā viņš sagaidīs nevis vēl vienu feļetonu par šo tematu, bet gan modernas, augstvērtīgas pre­ces.

M. GURĶIS

— TAS IR KRONIS VISAM! LAIKMETI.G. B Ē R Z I Ņ Š T. S E R G I J E N K O

VALDIS ARTA VS

— BET MUMS NELAIMĒJĀS. KAMĒR SAKRĀJĀM AUTOMAŠĪNAI UN VASARNĪCAI, TIK SKAIS­TAS GLEZNAS VAIRS NEVAR DABOT .. .

E. O Z O L I Ņ Š

BALADE PAR GULBJIEM

Kaut kur aiz sienas skaņuplate dzied:«Kā gulbji balti padebeši i e t . . .»Un, liekas, kāds man čukst: — Draugs, logu vi Un jauko gleznu kārām acīm tver! —Bet, tiklīdz logu vaļā veru es Vējš melnus dūmu blāķus virsū nes.Un ko es redzu pagalmā? Va, velns!Mans baltais krekls, zūdams, kjuvis melns.No palodzes, kur biju atspiedies,C.s melnas plaukstas paceļu. A k dies,Par ko, par ko man pārbaudījums tāds?Kūp pienotava galas kombināts,No siltumnīcām dūmu grīstis klīst,«Kur rozes zied un mūžam nenovīst»,Bet spirta brūzis, kvēpus pūsdams, sten.No akmeņoglēm laikam šņabi dzen!Es svētās dusmās logu cērtu ciet,«Kā gulbji balti padebeši i e t . . .»Aiz sienas jauka melodija skan.Nē, šodien gulbjus pietiek skatīt man!«Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet»,Bet diemžēl man uz pirti nāksies iet.Tur dūmenis vairs nekūp ilgi jau,Un, protams, arī karsta ūdens nav.

BEZ VĀRDIEM.I. M E L G A I L I S

MĪĻO «DADZĪTI»!f

Vai tev ir nācies dzirdēt, ka pazūd 100 m gar ietve?

Bet Ogrē kaut kas tāds ir noticis. Padomp prospektā 35 un 37 (Zilokalnu ielas turpinājumi stāv divas staltas piecstāvu mājas. Blakus tāi atrodas braucamais ceļš. Bet ietves nekur na\

Pa braucamo ceļu trauc mašīnas un motocikl Gan uz vienu pusi, gan uz otru. Gan uz skoh gan no skolas uz mājām nāk bērni. Bet ietve tur nav . ..

m . ĀbolaOrf

MELNAIS BALZAMSTo ka mūsu zeperim ķīmijā divnieki vien,

es zināju. Bet ko darīt?Kā vienmēr, izeju atrada sieva. Viņa alla­

žiņ kaut ko atrod, kā man pietrūkst.— Esi gan tu papiņš! Dēlam draud pēcek­

sāmens, bet viņš pat ausi nekustina . . .Es atvēru durvis uz otru istabu:— Tu dzirdēji? Kāpēc nekustini ausis? —

teicu pēc iespējas bargāk, bet viņai atkal nav labi. Tas esot bijis adresēts man. Intere­santi, kam tad tie divnieki, ja man ausis jā ­kustina?

Pedagoģiskās pārrunas beidzās ar to, ka es esot kaunu apēdis. Lai tūdaļ pat zvanot sa­vam bērnības draugam Kāpostiņam. Kā ne­kā — zinātņu kandidāts.

— Palūdz, lai atnāk pakonsultēt. Tur bufe­tes plauktā stāv honorārs.

— Honorārs? — es pārvaicāju, uzgriezdams kārtējo ciparu.

— Jā, pudele balzāma. Tikai neaizmirsti! . . .Nē, jūs dzirdējāt? It kā to varētu aizmirst!— Es skrienu uz darbu, — sieva aizejot

nočivināja. — Bet tu skaties . . .Vēl labāk. Skaties! Kas te viņai — keram i­

kas izstāde, vai?Kā saodis, Kāpostiņš bija pati laipnība. Kā­

pēc nevarot, ja tāda vajadzība? Varot! Šo­vakar — uz līdzenas vietas. Izdzirdējis par honorāru, nosmējās. Nevajagot. Kaut gan pie- krāsošanai neešOt par skādi . . . Un viss. No­meta klausuli, pūslis tāds! Tā nākšana viņam tikai lai izceltos, cik es, lūk, gudrs un tomēr

atsaucīgs! Ne cilvēks, bet iedomības maiss! Turklāt vēl izspiedējs. Labi, ja stundu pasēdēs ar puiku — un vesels balzāms! Bet man? Pat ja malka jāskalda vai ogles jāškūrē, — vai­rāk par pliku kortelīti nekad neesmu izspie­dis.

Tā sēdēt un skatīties uz pudeli — tīrās el­les mokas. Sieva droši vien atkal pusdienas pārsālījusi — kaltē kā rijā. Kaut kas jāiz­domā . . . Pag, kā viņš teica? Vienīgi piekrā- sošanai! Tad jau es vienu simtiņu varu no­liet. Krāsošanai tur — atliektiem galiem!

Man nebija divreiz jāsaka. Runāts — da­rīts. Tā . . . Uzreiz cita lieta. Tagad var arī gaidīt . . . Bet, ja tā riktīgi padomā, Kāpos- tiņš nemaz tik jauns cilvēks nav. Skopulis gan esot, jaudis runā. Bet vai mazums, ko runā? Pašam jāpārbauda . . .

Jā, jocīga tā melnā dzira. Kad tu dzer, liekas rūgta, bet pēc tam . . . Dvēseles elik­sīrs! Un piekrāsošanai pilnīgi pietiek ar pus- pudeli! Trīs lietas — labas lietas. Tā . . . No vienas puses, tam skopulim pietiks. Bet, no otras puses, kas to teica, ka viņš ir skopulis? Nē, tik tiešām! Nekad nevajag akli ticēt jau­nām mēlēm. Jo tās ir trakoti kāras . . . baltu par melnu pataisīt. Baltu par melnu! Jā, va­rētu jau piešķaidīt, bet mājās ne lāsītes. Ne­turas tā manta. Nu ko — jāierauj tāpat. Krā­sošanai ar simtiņu . . . atliku likām. Nav tak nama fasāde jākrāso! Un Kāpostiņš, vecais puika, gan jau sapratīs.

Cik skolas solu deldets,Cik eksāmenos peldēts! . . .

Man sagribējās dziedāt. Bet, sakiet, ko gri bat, — zēns viņš tomēr uz goda! Kandidāts bet nāks tāpat vien manu slīmestu ķīmijā dre sēt. Teiksim, gluži par velti jau nu ne. Pu dele balzāma tomēr nav nieks . . . Bet klunkšb gan tā pašvaki. Tādas paliekas taisni neērt p ied āv ā t. . . Ja nav, tad lai nav! Galu galā - čalis čali vienmēr . ..

Uf! Tā ir, kad bez uzkodas. Rādās, ar šit< pašu laikam tās mūmijas konservē. Tā vier velk zem vāka . . . Paklau, dēls! Kad atnāk*- pamodini. Bet krāsošanai pietiek, ja lab pa . . . paskalo. Tā . . .

Sapnī man rādījās puķu kāposti. Kad pam<> dos, tie jau bija izvārīti podā. Nesapratu ti kai, kāpēc šis pods uzlikts man galvas vie tā. . . Kāpostiņš stāvēja blakus un smaidīja Ņirgājas, maita, par otra cilvēka nelaimi.

— Nu, atnesi? — es knapi izdvesu.— Ko tad? — viņš tēloja izbrīnu.— Neāksties! Pats teici, ka noderēs piekra

sošanai. Dod šurp fiksāk!— Man nekā nav. Es tikai principā . . .Tā bija katastrofa. Bet ko citu no tāda gai

dit? Ne velti Jaudis runā, ka esot skopulis Taisnība vien ir, tas pat aklam redzams. Ui vēl bērnības draugs skaitās . .

H. HEISLERf

A. POTEMKOVSKIS («Szpilki», Varšava)

Satikām panu Zanozu. Viņš izska­tījās pamatīgi satracināts.

— Kā klājas? — baronese Solo- veičika aiz pieklājības pajautāja.

— Pateicos, — Zanoza teica.— Viens pans stāsta pa visu pilsē­tu, ka es pirms kara Savienotajās Valstīs esot tirgojies ar narkotiskām vielām.

— Kas tas par panu? — dzejnieks Košons -painteresējās.

— Kaut kāds Farjaševskis, — Za­noza atbildēja. — Grib mani iemīt dubļos, nelietis.

— Nepatīkama lieta, — dzejnieks Košons sacīja. — Vai tu biji pirms kara Savienotajās Valstīs?

— Nē, — pans Zanoza teica.— Pirms kara man bija desmit gadu.

— Agri iesāki, — baronese Solo- veičika konstatēja.

— Ko iesāku?! Kā es varēju tir­goties ar narkotiskām vielām Ame­rikā, ja tai laikā Solcē gāju pamat­skolā?!

— Neņem galvā! — dzejnieks Košons aiziādijā. — Tas taču ir tīrais absurds.

— Ir jābūt ķertam, lai to ņemtu nopietni, — baronese Soloveičika a t­zina. — Tikpat labi tev var pār­mest, ka Čikāgā kad tur bija sausais likums, tu esi taisījis biznesu ar kandžas brūvēšanu. Cik gadu tev tolaik bij3?

Zanoza maziiet padomāja.— Neatceros, — viņš teica. —

Divi gadi, bet varbūt arī trīs.Pēc tam viņš atvadījās un aizgāja.Mēs skumji noskatījāmies vīnam

pakaj. Līdz šim mēs domājām, ka viņam vismaz ir tīra pagātne.

— KĀPĒC ZUPU LEJ PUDELE!— NO CITA TRAUKA VECAIS NEKO

ŠĶIDRU NEŅEM IEKŠA .. .D. B R E I K Š S

— TU RE, KAS ATKLAJAS!...— v iņ i ja u Šķ īr u š ie s . . .

U. M E t A V I L K

R. BEIKERS(«International Herald Tribune», Parīze)

G A LV A S SĀ P JU NODOKLISKādā jaukā rītā piecēlies no gultas, aizgāju

uz vannas istabu un konstatēju, ka man bei­dzies bārdas krēms. Aizgāju uz aptieku, kas atrodas turpat aiz manas mājas stūra, un no­pirku tur jaunu tūbiņu krēma. Papildus pie norādītās cenas man bija jāpiemaksā vēl no­doklis par pirkumu 8 procentu apmērā, ko sava budžeta interesēs ir noteikuši pil­sētas un štata varas orgāni. Tas bija, tā sacīt, bārdas nodoklis. Pēc tam es devos uz frizēta­vu apgriezt matus. Ari tur no manis paņēma ne tikai maksu par pakalpojumu, bet arī no­dokli.

Tātad, es sev teicu, tu esi samaksājis no­dokli par vaigiem un galvu, kāpēc gan neuz­likt nodokli ari tavam vēderam? Kad aizgāju paēst pusdienas, es, protams, samaksāju arī šo nodokli. Pēc tam es nopirku zeķu pāri, par ko tāpat samaksāju nodokli.

Es saprotu, ka man ir jābūt priekšzīmīgam pilsonim un jādod varas orgāniem iespēja ie­turēt nodokli pat par maniem zobiem. Tāpēc iegādājos ar nodokli apliktu zobu pastu un suku, aizgāju uz redakciju un tualetē izpil­dīju savu pilsoņa pienākumu — rūpīgi notī­rīju zobus.

Pēc tam es mazliet pastrādāju — savam bosam, federālajai valdībai, štata un pilsētas varas orgāniem, īsi sakot, visu to labā, kas var kaut ko nošņāpt no manas algas. Pārnā­cis mājās, atradu paziņojumu, ka jāmaksā nodoklis par dzīvokli.

Mana mašīna bija remontā. Piezvanīju uz darbnīcu un pajautāju, vai viņi jau ir tikuši galā ar visiem tiem defektiem, ko bija pam a­nījušies neizlabot iepriekšējā reizē. Par šo zvanu man nekavējoties aprēķināja nodokli. Devos uz garāžu pēc mašīnas, samaksāju par remontu un papildus arī nodokli par to, ka samaksāju par remontu, kas bija veikts slik­tāk par sliktu.

Visu šo nebūšanu dēj man tā sāka sāpēt galva, ka es atkal devos uz aptieku, šoreiz pēc aspirīna, kas, starp citu, arī ir aplikts ar nodokli. Tomēr šo galvas sāpju nodokli ne­vajag jaukt ar nodokli par matu griešanu frizētavā vai arī ar blaugznu nodokli, ko sa­maksā tur, kur pārdod šampūnu.

Samaksājis nodokļus par vaigiem, matiem,

vēderu, kājām, zobiem, algu, telefona sarunu dzīvokli galvas sāpēm, slikto automašīnas re montu, nolēmu kādu laiku atturēties n blaugznu nodokļa maksāšanas, ko tūkstoši pc litikāņu no Olbenijas līdz Vašingtonai, jādc mā, novērtēja kā pērkona spērienu no skaid rām debesīm.

Lai celtu viņu noskaņojumu, aizbraucu līd tuvējam benzīna tankam un teicu:

— Piepildiet pilnu bāku!No manis tūlīt iekasēja nodokli par deg

vielu.Tikko biju atgriezies mājās, mums atved

lēnkrēslu, ko nesen bijām pasūtījuši.— Vai par šo pirkumu arī jāmaksā nodok

lis? — es vaicāju.— Astoņi procenti, ser, — piegādātājs laip

ni atbildēja. Es apsēdos uz sēdekļa, kas bij aplikts ar nodokli, paņēmu grāmatu, ko pirk dams tāpat samaksāju nodokli — nodokli pa savām smadzenēm. Iedomājos paregulēt tem peratūru savā dzivoklī — atkal sasodītais no doklis, šoreiz par apsildīšanu. Kad satumsa pagriezu slēdzi un sāka plūst elektrības no doklis.

Mani dziji aizkustināja apziņa, ka gādāji valstij milzu ienākumus, tāpat vien sēdēdam jaunajā krēslā un laizdams skatienu pār lap pusēm, kurās pamazām risinās Henrija Džeim sa romāna darbība.

Apzinādamies to, pēkšņi sajutu tādi iekšēju gandarījumu, ka nolēmu sajaukt kok teili. Starp citu, kad pirku džinu, ari samaksa ju nodokli.

Un pa šo laiku cilvēka anatomijas brīniš ķīgais mehānisms nepārtraukti gādāja, la valsts kasei derīgās funkcijas neapstātos ar rit. Uz vaigiem neuzkrītoši dīga sari, lai rī no rīta ienāktu bārdas nodoklis. Uz galva: auga mati, lai pēc pāris nedējām es samak sātu kārtējo nodokli par matu griešanu. Ne apturami dila zeķes, lai kase kārtīgi saņemti nodokli par manām kājām.

Iedomājoties vien to visu pasteidzos iz dzert vēl trīs kokteiļus pēc kārtas. Politikāņ no vienas piekrastes līdz otrai smaidīja, ziņā dami, ka rīt no rīta viņi ievāks bagātīgu b i­rumu no uzcenojuma aspirīnam, kas pēc bū­tības ir nodoklis par mūsu galvas sāpēm

Lucernā (Šveicē) kādas viesnī­cas vannas istabā pie spoguļa piestiprināta zīmīte ar šādu at­ziņu: «Cilvēks var prast daudzas valodas, taču, kad viņš, skujot bārdu, iegriež sev vaigā, viņš vienmēr lieto dzimto valodu.»

Deitonas (Ohaio štatā — ASV) tirgotājam Džonam Nikolsonam vajadzēja tiesā atbildēt par to, ka viņš ar revolvera palīdzību bija piespiedis 3 klientus noslēgt ar viņu darījumu. Savu rīcību viņš motivēja šādi:

— Pirmkārt, viņi citādi nebūtu no manis nekā nopirkuši un, otr­kārt, tas bija tikai rotaļu revol­veris.

Kādā diētiskajā veikalā Stok­holmā karājas plakāts ar šādu in­formāciju: «Viena kilograma tau­ku nodzīšanai vajadzīgs kilo­grams dzelzs pacietības.»

Sanantonio (ASV) policijas prefektūra uzaicināja visus poli­cijas automobiļus, kas patrulēja pilsētas ielās, piedalīties tīģera meklēšanā, kurš bija izlauzies no cirka. Apzinīgākais pilsētas poli­cists seržants Mičels painteresē­jās:

— Un kāds viņš izskatās’

Ņujorkā kādas avīzes redakci­ja saņēma šādu lasītāja jautāju­mu: «Nesen Jūs pieminējāt ciemu Jaunzēlandē, ko sauc «Taumata-

whakatangihangakoauotamata- anitaho». Lūdzu pateikt, kura zilbe šai vārdā tiek uzsvērta.» Redaktors atbildēja: «Burtličavainas dēļ ir iespiesta tikai ciema nosaukuma trešā daļa. Uzsvērta vienmēr tiek zilbe, kurā ir ska­ņa «e».»

Kāds Monreālas (Kanādā) ie­dzīvotājs priecīgi devās uz ban­ku, lai saņemtu lielo loterijas lai­mestu, taču dolāru vietā viņam uzlika roku dzelžus. Viņa atrastā loze bija zagta.

Londonā Millera kundze, no­vietojot savu automobili stāvvie­tā, uzdrāzās virsū vispirms priek­šā stāvošajam, bet pēc tam aiz­mugurē stāvošajam automobilim. Autoinspektoram viņa paskaid­roja:

— Es biju aizmirsusi mājās brilles, tāpēc novietoju automo­bili stāvvietā pēc dzirdes.

Reimsas (Francijā) televīzijas studijas rīkotajā jautājumu un at­bilžu konkursā kāda sieviete uz jautājumu, kāds ir viņas priekš­stats par ideālu vīru, atbildēja:

— Ideāls vīrs ir tāds, kurš vienmēr apsveic sievu dzimšanas dienā, neminot viņas gadus.

Francijas aviācijas sabiedrība «Air France» pasažierim, kura ba­gāža pazudusi, pirmās palīdzības ietvaros izsniedz paciņu. Tā sa­tur tualetes piederumus, kā arī vīriešiem — lietus mēteli, sievie­tēm — naktskreklu.

Anglijā pēdējais modes kli< dziens ir šaha figūru komplek ar Ādolfu Hitleru kā karali u Evu Braunu kā dāmu. Cena - 150 mārciņas.

Pozirāno pilsētiņā (Dienviditī lijā) stāv klints, kam esot liel līdzība ar Konrādu Adenaueri tāpēc to sauc par Adenauera klir ti. Līdz 1944. gadam šo dabč veidojumu sauca par Musolīi klinti. Kam tā līdzinājusies pirn' Musolīni, nav zināms.

Kāda Briseles (Beļģijā) univei sālveikala darbinieki'saņēma ar ketas, uz kuru jautājumiem viņiei bija rakstiski jāatbild. To vidū b ja arī šāds jautājums: «Cik opc rācijās var sadalīt Jūsu darbu!

Lifta vadītājs atbildēji «50% — augšup, 50% — lejup.

KRĪZE UN INFLĀCIJA

— $is angļu tūrists, policista kungs, gribēja man iesmērēt sterliņu mārciņas!

« P u n c h » , Londona

— Kad nolikvidējām nerentablās līnijas, mums bija jāpagada dar­biniekiem kaut kāda nodarbošanās . . .

«S tern», H a m b u rq a

PA «DADŽA» MATERIĀLU PEDAM4. numurā «Dadzis» juta līdzi pilsonim Rubenim, kurš gadiem ilgi

nevarēja sagaidīt remontētājus, kas likvidētu dzīvoklī ieplūdušo lietus ūdeņu radītos plankumus.

Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona Izpildkomitejas priekšsēdētāja viet nieks b. Riekstiņš paskaidro, ka minētā pilsoņa dzīvoklis tagad eso, izremontēts.

Diemžēl b. Riekstiņš ir piemirsis pateikt, kā vainas dēj īrniekam ш remontu tik ilgi vajadzēja gaidīt.

5. numurā «Dadzim» nepatika, ka veikalos nevar iegādāties liela iz mēra darba apģērbus.

No Tirdzniecības ministrijas Rūpniecības preču tirdzniecības pārvaldei priekšnieka b. Atamaņukova atbildes izriet, ka uzņēmums, kas piegāde liela izmēra darba apģērbus, 1975. gadā un šā gada 1. ceturksnī savas saistības neesot izpildījis. Pašreiz ministrija veicot pasākumus, lai no drošinātu trūkstošo izmēru apģērbu piegādi tirdzniecības uzņēmumiem

6. numurā «Dadzis» rakstīja par krāslaviešu likstām ar ūdeni. Krāsla vas pilsētas Izpildkomitejas priekšsēdētājs b. Solims ziņo, ka jautājums par augšējo stāvu iedzīvotāju apgādi ar ūdeni vēl neesot atrisināts 1977. gadā pilsētā tiekot plānota pazemes komunikāciju rekonstrukcija un, kad tā būšot pabeigta, nevienam pilsētas iedzīvotājam vairs nenāk šoties ciest no ūdens trūkuma.

Par dzelzceļa pasažieru ķibelēm ar biļešu iegādi Gaismas pieturvietā «Dadzis» rakstīja 7. numurā.

Baltijas dzelzceļa pārvaldes Pasažieru dienesta galvenais inženierii b. Siņicins sola, ka šajā gadā Gaismas pieturvietā tikšot uzcelts jaun: paviljons un tajā būšot arī biļešu kase.

12 (

468)

19

76.

Bez vārdiem.« P a v lih a » , Ļu b jan a «U rz ica » , B u k a re s te — Braucam ātri mājās — viņi sāk just izsalkumu .. .

« Ic i P a r is » , P a r i j

— Te ir vel viens cirkulārs par papīra taupīšanu . . .

« P u n c h » , Londona

— Atmosfēra ir piesārņota, uzturs saindēts, mans auto ir vecs lūznis, maksa pč skolu dubultojusies, nodokļu pārvalde izspiež no manis pēdējo sulu, manai sievai 53 ga< un viņa ir stāvoklī, mans suns nokoda mana advokāta bērnu, mans dēls zog, man sievasmāte ir ragana, mana meita aizbēga ar hipiju un tagad jūs man sakāt — ja f nepavirzīšos uz vidu, lai jūs tiktu garām, man būšot nepatikšanas.

«New Y o rk e r» , Ņ u jo rk

R e d a k c i j a s k o l ē ģ i j a : I. Palkovs (galv. redaktors), Pēteris Ēteris, 2anis Grīva, M. Līmane (atb. sekretāre), i. Livšics (galv. revietnieks), V. Mihailovs, H. Rukšāns, E. Rusmanis (māksi, redaktors). Tehniskā redaktore M. Kairiša. LKP CK izdevniecība, Rīgā, Pils ielā 23. Lai raksta «Cīna» izdevums. Redakcijas adrese: 226908 Rīga PDP, Vaļņu ielā 2. Tālruņi: atb. sekretāram 22-91-33, vēstuļu nodaļai 21-32-20. Nodo salikšanai 1976. g. 12. maijā. Parakstīts iespiešanai 1976. g. 2. jūnijā. 2,58 uzsk. iespiedi.; 3,65 izd. I. Ofseta papīrs 70ХЮ0/8. Metiens 103 000 ek Iespiests Latvijas KP CK izdevniecības tipogrāfijā Rīgā, Balasta dambī 3. Pasūt. Nr. 34. JT 00024. Cena 20 кар. Manuskriptus atpakaļ neizsnied

Ж у р н а л са ти р ы Пиле, 23. Адрес

и ю мора «Дадзис» («Чер то по ло х» ). Вы ход ит 2 раза в м есяц на л а ты ш ск о м я зы к е . И зд ательство Ц К КП Л атви и , Ри га , у редакции 226 908 Ри га ГСП, ул. В ал ьн ю 2. О тпечатано в тип ограф ии и зд а те льства Ц К КП Л атви и , г. Ри га , ул. Баласл

дамбис, 3. 2,58 усп . печ. л. 3,65 изд. л. Т и р аж 103 000 экз. Цена 20 коп.

- )5, mans- I —

mīļais,, . . cers Džons visus kukuļus

5i ir vēsturiska vieta, ber