Embed Size (px)
Citation preview
URRĀ!
Jā, mans kārtējais humoresku konkurss laimīgi noslēdzies. Protams, konkurss var noslēgties tikai tad, ja zināmi uzvarētāji. Un tie ir zināmi!
Pirmā prēmija — veseli 150 rubļi! — piešķirta liepājniecei Ainai Pāvulītei (Katrīnei Bozisj par humoresku «Uzpurnis».
Otrā prēmija — 90 rubļi — rīdziniekam Normundam Dimantam par humoresku «Audzinošais sods».
Trešā prēmija — 60 rubļi — liepājniekam Aivaram Vindavam (Aivaram Ventam) par humoresku «Plurālisms».
Vēl publicēsim varen daudz citu humeresku, kuras žūrijas komisija visžēlīgi atzinusi par piemērotām priecināt manus lasītājus.
Konkurss noslēdzies, lai dzīvo konkurss!Klanos visiem, kas tajā piedalījušies!
Jūsu DADZIS
«DADZĪT»!
Es g r iežos p ie tev is pēc p a d o ma, kā man tā lāk d z īv o t . Esmu otrās g rupas inva līds , da rba ne spē jīgs . No 1985. l īd z 1986. ga dam ārstē jos Rīgā Juglas tu b e r ku lozes slimnīcā. Četras re izes mani operē ja .
Kad a tg r iezos A lūksnē, a izgā ju uz Iekš lie tu da ļu . Iekš l ie tu daļas p r iekšn ieks J. A km entiņš , uzk lau sīj is stāstu pa r maniem dz īves apstāk ļiem, ka no au tobusa p ie turas l īd z mājai jā ie t tr īs k i lo m e tr i un māja ir b e z e lek tr ības , p iekr ita , ka man va jad z īga d z ī vo jam ā p la t ība . V ē l tag ad man
neviens neko nav iedev is . Pagaidām a trodo s A lūksnes slimnīcā. Bet ko man d a r ī t tālāk?
JĀNIS DEKMEIJERS Alūksnē 1989. gada 24. aprīlī
Alūksnes pilsētas Tautas d e pu tā tu padom es iz p i ld ko m ite ja , a tb i ld o t uz žurnāla «Dadzis» p ie sū tī to vēstu les norakstu Nr. 435, dara z inām u seko jošo:
« Izska to t apstākļus uz vietas, konstatēts, ka vēstu les autors p i ls . Dekm e ije rs miris 1989. gada 2. maijā. L īdz ar to vēstu lē m inē tais ir zaudējis savu ak tua litāt i.
Izp i ld ko m ite ja s sekretāreI. Bebre.»
N0 «DADŽA» ALBUMA KAS SA R G Ā V E C O PILI!
Biedri Jevgeņij Maizeli! Jūsu vadītā 1. autokombināta smagās mašīnas piekabe-pašizgāzējs ar numuru 8112 J1K atrodas Mežaparkā, Ķīšezera krastā netālu no glābšanas stacijas (sk. fotoattēlu!).
Preiļos vecā p ils stāv pussagru vusi un to apsargā uzraksts « A r h itek tūras p iem inek lis» . Tātad pils atrodas valsts a izsardz ībā . Jau gadus desm it sāk un atka l atsāk to re m ontē t, b e t l īd z e k ļ i a izp lūs t c itur. K ad ļaudis un av īžn iek i ne dod m ieru dažādu instanču p r ie kšn ie kiem, v iņ i zina v ism aģ iskāko atb i ld i : «V a ja d z īg a z inātn iska iz p ē te.» Ja jau z inā tn iek i pēta, kas var pārmest, ka p i ls ne tiek restaurēta? Un p lāksn īte «A rh itek tū ras p ie m ineklis» a r ī ir d roš i p ie s t ip r in ā ta. Tāda pati p lāksn īte p ie s t ip r i nāta p ie sta ļļu m ūriem , kapličas, vārtu staba. Tāda pa ti p ie pilsētas cen trā esošās kato ļu baznīcas.
Baznīcai gan nekāda restaurācija nav va jad z īga , tad kāpēc tu r p ie s tip r inā ta p lāksnīte? Te slēpjas lie la
gu d r īb a . Ja n e p ies t ip r in a p lāksn īt i , var n o t ik t tā, kā no tika ar lu te rāņu baznīcu.
Bija Preiļos lu te rāņu baznīca. Pēdējos gados tu r t ika iekārto ta b ē rn u sporta skola. Bet p lāksn īt i « A rh itek tū ras p iem inek lis» aizmirsa p ie l ik t . Tāpēc v ienā jaukā d ienā b u ld o z e r i bazn īcu no jauca, pašiz- gāzē ji drazu a izveda, tag ad Preiļu i z p i ld k o m i te ja s p r ie k š s ē d ē tā ja v ie tn ieks M iha i ls M ih a i lo vs plāta rokas un v is iem cenšas iega lvo t, ka Preiļos lu te rāņu baznīcas nekad nav b ij is . V is i p re i lēn ieš i vēl p irms gada redzē ja , ka b ija . Taču, ja jau a tb i ld īg u iestāžu d a rb in ie k i to no l iedz, ta d d roš i v ien nebūs vis b ijus i.
J. PELSS, Preiļos
P ie mūsu žurnāla stūres — Egons Strautiņš. Kurzemnieks, 38 gadus vecs, profesionāls žurnālists. Humora un satīras dārziņā sācis zeldināties Lie- pājas rajona laikraksta «Ļeņina Ceļš» vēsturiskajā lappusītē «Herbicīds» pie Freda Foršū, pēc izskološanās galvaspilsētā 1 6 3f4 gadus strādājis laikrakstā «Cīņa», absolūti nopietni rak- damies celtniecības kompleksa nozarēs. Iespējams, vēl viens satīriķis ir augšāmcēlies!
KATRĪNA BOZIS
UZPURNIS
Katītei iegdījās asa vārdu pārmaiņa ar mūsu mīļo priekšnieku. Mēs tam nepievērsām īpašu uzmanību. Priekšnieks ir priekšnieks, un Katīte ir Katīte. Katram savas tiesības un savi pienākumi.
Bet pēcpusdienā, kad visi svaigiem spēkiem atgriezāmies ierastajā darba stihijā, Katīte nolika uz galda sainīti un teica:
— Uzpurnīti nopirku.Mums bija mutes vaļā.Pirmais attapās Kokainis un ie
saucās:— Vareni!Līziņa metās apskatīt pirkumu
tuvāk un apjautājās, vai siksniņas nebūs par tievām. Asnātei likās, ka uzpurnis ir mazliet par mazu un Katīte būtu prātīgāk darījusi, ja pirktu govs uzpurni. Tādu ar pamatīgām kniedētām siksnām.
— Govs uzpurnis man nav vajadzīgs, — Katīte teica un iestūma sainīti galda atvilktnē, jo tieši tobrīd caur kantora dižistabu gāja priekšnieks.
— Un cik tu naudas par to izgrūdi! — apjautājās resnā Emma, kad priekšnieks bija aizdarījis sava kabineta durvis.
— Rubli piecdesmit, — Katīte atbildēja.
— Nav daudz, — secināja Emma, — bet labāk par to naudiņu būtu paēdusi kārtīgas pusdienas.
— Vai nu mēs dzīvojam tikai vēderam! — Katīte noteica un nolika sev priekšā skaitīkļus.
— Pareizi! — Kokainis viņu atbalstīja un uzmundrināja: — Vajag likt to uzpurni uz purna!
Katīte atbildēja, ka gan jau viņa uz tā purna uzlikšot, bet tagad
KĀPĒC TU ATNĀCI STUNDU AGRĀK!ESMU INTERFRONTE UN DZĪVOJU PĒC MASKAVAS LAIKA.
G. V Ī N D E D Z I S
mazliet jāpastrādājot. Un sāka klikšķināt skaitīkļus. Mēs arī ķērāmies pie darba, bet vai nu varējām tik lēti rimties! Pēc brītiņa Līziņa atkal ierunājās.
— Pagaidām varbūt pakārsim to uzpurni uz naglas pie priekšnieka kabineta durvīm! — viņa lika priekšā. — Man domāt, tur tas smuki izskatīsies. Gleznu Kokainis noņems . . .
— Man tas ir sīkums! — Kokainis bija ar mieru.
— Nē, paklausieties! — Katīte iesaucās. Bija skaidrs, ka līdzautoru tiesības viņa mums negrib dot. — Kāda nagla! Vai tad uzpurnis ir dekorācija! Atļaujiet man pašai tikt ar to galā!
— Nav, nav dekorācija! — mēs mierinājām Katīti un vairāk neteicām ne vārda. Sākām gaidīt, kā viņa realizēs savu ideju, kaut likās, ka joks kļūst pārāk nopietns.
Bet pēc nedēļas izrādījās, ka Katīte to uzpurni pirkusi sunim. Viņa iegādājusies kucēnu. Un Līziņa satikusi Katīti parkā pastaigājamies ar sunīti pavadā.
— Ak die's, — Līziņa ar sarūgtinājumu teica, — tas lopiņš taču izskatījās pavisam labsirdīgs. Nu priekš kam viņam uzpurnis!
n o l a i ž . > a >b r ī d i m , ķ a ā s l u n c i n ā t ,
A s t e s t a u p ī t u j a d z ē s 1
‘ ° n s e r v a f f v i „ , r a u / a s p / e str ai?o-
1 * • «.I
Augstāk >ti sež *
ARMINS LEJIŅS
P ? j i d b r e n m Ā * mse t a rjriekļrocļbam .
Visa vara padomēm! Sos skais tos vārdus ir dzirdējis katrs re publikas pilsonis. Un tāpēc, nav nekāds brinums, ja pilsonis pēc palīdzības ikdienas rūpēs griežas pie savas padomes.
Ari Krāslavas rajona Indras ciema padomes ļaudis nav izņēmums. Nesen, piemēram, pensionāre Jadviga Piļipčika savam gotiņām lūdza piešķirt pļaviņu. Un, protams, skrēja taisnā ceļā uz ciema padomi. Tā un tā, mes ar viru esam pensionāri. Bet spēci- ņa vēl pietiek, turam divas g o tiņas un divas telītes. Ar Ka|iņina kolhozu noslēdzām līgumu un pieniņu kārtīgi sūtām uz pienotavu. Ja būs gaļa, visu paši n e apēdīsim. Tāpēc piešķiriet kādu pļaviņu! Kolhoza priekšniecība mūsu lūgumus nedzird.
Izteikusi savu vajadzību, lūdzēja domāja, ka nu piņķerīgā lieta .nokārtota. Ciema padomes priekšsēdētāja, kā jau tas cilvēkam, kam dota vara, pienākas, uzrakstīs zīmīti un — pļavas ja u tājums būs izšķirts.
Ak, tavu svēto vientiesību! Kad Jadviga Piļipčika bija aizgājusi, Indras ciema padomes priekšsēdētaja Ņina Kovaļevska, pacēlusi telefona klausuli, pati pārvērtās lūdzēja.
— Vai Kajiņina kolhoza priekšsēdētājs Staņislavs Pekšs? Individuālajai lopu turētājai Pi- ļipčikai vajadzīgas ganibas. Viņai ir līgums ar jūsu kolhozu. Griezties pie zootehniķes? Paldies!
— Vai zootehniķe Leangina Kuriļonoka? Individuālajai lopu lurētājai Piļipčikai vajadzīgas garfibas. Virs strādā jūsu ko lho zā. Griezties pie otrā iecirkņa priekšnieces? Paldies!
- Vai otra ražošanas iecirkņa priekšniece Olga Urbanoviča? Individuālajai lopu turētājai Piļipčikai vajadzīgas ganības . . .
Beidzot, saņēmusi pozitīvu a t bildi, ciema padomes priekšsēdētāja atviegloti uzelpoja un gatavojās nākamajā dienā p ievērsties citam jautajumam. Kur nu! Nākamajā dienā pensionāre Piļipčika atkal bija klāt. Sak, ta un lā, iecirkņa priekšniece Urbanoviča pļavu gan ieradija.taču tādu, kuru neviens neņem - purva pa šā vidū . . .
Ne jau visi indrieši nak uz ciema padomi, lai izprasītu ganibas. Daudzi ir pieticīgāki: lūdz tikai uz dažām stundām traktoru dārziņu apstrādāšanai. Bet arī tad ciema priekšsēdētājai neklājas vieglāk.
— Vai Kaļiņina kolhozs? Lūdzu, palīdziet! Vajadzīgs traktors dārziņu apstradašanai. Ak visi aizņemti? Redzējāt, ka brīvi trak tori ir Frunzes kolhozā? Paldies!
Taču ari tndras ciema otrajā saimniecībā — Frunzes k o lho zā — pretimnākšana ir tikpat liela. Un ciema padomes priekšsēdētājai atliek tikai noskatīties, kā mazdārziņu īpašnieki, n o spļāvušies pērk pudeli un iet meklēt palīdzību pie traktorista.
Bet vai tad palīgsaimniecibas un mazdārziņi ir vienīgā sfēra, kur vietējā padome var parādīt savu varu? Nebūt ne! Kad Indras tautas nama pašdarbnieki atnak pie Ņinas Kovaļevskas un lūdz palīdzību iegādāties mūzikas instrumentus, ciema padomes priekšsēdētāja tūlit ir gatava izmantot savu varu un dodas lūgties uz Kaļiņina kolhozu.
— Esmu dzirdējusi, ka jūsu kolhoza klubs nedarbojoties. Arī mūzikas instrumenti netiekot izmantoti. Aizdodiet tos ciema tau tas namam! Paši nevaram no pirkt — naudas nav . . . Bus mūzika Indrā, varēs priecāties visi apkārtējo saimniecību jaunie-
J. JUZEFS
Var rasties nepareizs priekš- sta!s, ka Indras ciema padome ir ļoti atkarīga no Kaļiņina ko lhoza. Ta vis nav.
Kad jābūve ceļi, ciema padome nemeklē palidzibu kolhozā. Priekšsēdētāja uzsāk sarunas ar sausā vajpiena rūpnīcas ceha vadību:
— Palīdziet! — p r ie k š s ē d ē tā ja saka. Iekārtojiet kurpnieku darbnīcu! Atjaunojiet šūšanas ateljē! Paši jautājumu nevaram izlemt.
Jau ilgus gadus ciema padome gaida solito dienesta mašīnu. Ka nekā Indras ciems ir lielākais Krāslavas rajonā. Kad pacietības mērs beidzot ir pilns, priekšsēdētaja dodas uz rajona centru izlūgties transportu.
Ka redzat, padomēm vara ir ļoti liela. Nav tikai nekādas te ikšanas . . .
— Palīdziet izķepuroties no dubļiem! Piesviediet paris tūk stošus rubļu! Ceļš taču arī jums pašiem noderos!
Savukārt, kad ciema padomē sakrājas sūdzības par sadzīves pakalpojumiem, Ņina Kovaļev- ska klauvē pie Krāslavas rajona sadzives pakalpojumu kombināta vadības sirdsapziņas.
NORMUNDS DIMANTS
AUDZINOŠAIS
SODS
N0 KDNKVKrt *WBW№*P zērājs piedzērās Kā jau dzērājs, cūciski, par kaunu
sev un sabiedrībai.Dzērāja sirdsapziņa laikam bija aizmigusi, bet sabied
rība klusēt nedrīkstēja: sapulcējās brigāde, kurā dzērājs it kā strādāja, un ņēmās spriest, kā dzērāju sodīt.
— Ierosinu, — kāds ieminējās, — šo . . . hm . . . mūsu nebiedru rudenī neņemt līdzi kartupe|u novākšanas talkā. Lai nīkst pilsētā, kamēr mēs lietū un sniegā varonīgi par savas veselības cenu glābjam neglābjamo! Lai smagi pārdzīvo, ka nevar pielikt roku lauksaimniecības prioritātes īstenošanā!
Visi jūsmīgi nobalsoja «par».— Manuprāt, — kāds cits ieteicās, — šim mūsu kauna
traipam jāaizliedz svētkos iet svinīgajās demonstrācijās. Lai mokās žēlabās un nezina, kur dēties, kamēr mēs jautri maršējam, baloniņus un transparentus vicinādami!
Ar saucieniem «Pareizi! Pareizi!» arī šis priekšlikums tika atbalstīts.
— Šķiet, — vēl kāds ierunājās, — ļoti audzinoši būtu pieņemt rezolūciju, ka šitā grēkagabala fotogrāfiju nekad neievietosim Goda plāksnē. Lai neviens nevarētu apskaust, rādīt ar pirkstu un ķiķināt!
Rezolūciju pieņēma. Dzērājs bija saņēmis, ko pelnījis. Brigāde izklīda ar padarīta darba apziņu.
Nākamajā rītā visi brigādes locekļi uz darbu atnāca piedzērušies.
ŠIS UN TAS
PAR ŠO UN TO
Tiesnesis apsūdzētajam:— Paskaidrojiet, kā gadījās, ka jums tagad
jāstājas tiesas priekšā par daudzsievību)— Tas notika tā: nopirku mājiņu ar lielu
dārzu. Pēc tam konstatēju, ka viena sieva tur nevar tikt galā.
Rakstniece diskutē ar garīdznieku par Bībeles jautājumiem.
— Un tomēr jums jāatzīst, — garīdznieks saka, — ka Dievs pirmo radīja vīrieti, bet sievieti tikai pēc tam!
— Tā tas varētu būt, — rakstniece piekrīt.— Es arī izmantoju šo metodi: vispirms veidoju uzmetumu un tikai pēc tam rakstu gatavu darbu.
Skolotāja uzdevusi bērniem rakstīt sacerējumu par tēmu: «Ko es darītu, ja dabūtu miljonu!». Pēc pusstundas viens no audzēkņiem pienāk pie viņas, rokā turēdams lapu ar kaut kādiem aprēķiniem.
— Piedodiet, skolotāj, — viņš saka, — vai nevarētu dabūt vēl simt tūkstošus!
Lords Ramsejs apmeties Parīzes viesnīcā. Administrators, atslēgas izsniegdams, viņam paskaidro:
— Ja jūsu augstībai naktī ko ievajagas, zvaniet, un atnāks istabene.
— Tas ir lieliski! — lords nopriecājas.— Vai drīkst istabeni iepriekš apskatīt!
Aktieris, aizgājis pie ārsta uz apskati, stādās priekšā:
— Esmu Eduards Tūdejs, pirmais mīlētājs!Ārsts viņu izmeklē, tad skeptiski nogroza
galvu:— Ņemot vērā slimību, kādu esat saķē
ris, gluži pirmais jūs neesat bijis . . .
DZINTARKRASTA PUIŠI.
JA JAU M A N I AUDZINAJA MUCA, TAD KAPEC VAIRS NEBARO!
U. M E 2 A V I L K S
KLEKSĪŠI
«Veidenbaums ir v a i rā k pazīstams ka dzejn ieks un mazāk kā cīnītājs , kaut gan viņš abus darbus da r ī ja reizē.»
«Sudrabka lnam i r izdevies v isskais tākais c i r v ja tēls la tv iešu li teratūrā.»
«Veidenbaums t i k s t ip r i n o k r i t iz ē ja cara tiesnešus, ka vē lāk tu r nev ienam va irs neb i ja ko kr it izē t.»
«Kad skolēns d ivas reizes b i ja romānu iz lasī j is , v iņš saprata, ka tas domāts ja u natnei, un m ek lē ja sev c i tu lasāmvie lu.»
«Neskatot ies uz mātes mīlest ību, Kār- lēns k ļūst par jū rn ie k u un tū l ī t noslīkst.»
«Dzīvē dažkārt va jag p ierādīt , ka esi vīr ie t is , ko tagad pēc b iksēm nav t i k v ieg l i noteik t.»
«Mazā I lz l te aug pelēka akmens pakājē, un p irma is l ie la is pā rdz īvo jum s viņas mūžā . i r v ī ra nāve.»
«Birzes aprakstī tā F r icka lna nošaušana nav slepkavība, jo lasitā js to v isu la iku ga i da »
«Tā kā tagad sava ta isnība i r jāpierāda skali, mūsdienu lāčplēšiern spēks nav v a ja dzīgs ausīs, bet mēlē.»
«Blaumaņa Liene b i ja k r ie tnu darba sieviete, ku ra nebaidī jās ne no grū tībām, ne no Andra.»
«Nevarētu teikt, ka šodien pa visām Rīgas ie lām staigatu pašaizliedzīgas K r is t ī nes, bet kādu d roš i v ien varē tu atrast a r i v iņas vārdā nosaukta jā kafejnīcā.»
No skolēnu sacerējumiem izrakstījis A. BARISJANS.
«Mamma cūkas naudu n o l ika uz g rām a tiņas.»
«Mūsu «Dinamo» h o ke j is t i ne t ik v ie n cieta sakavi , bet a r i zaudēja.»
«Tā kā k lubā ieradāmies bez b i ļ f tē m , mums k o n t ro l ie r is atņēma sēžamvietas.»
No makulatūrā nodotām burtnīcām
SVEICAMdižo mākslinieku Valsts
Mākslas akadēmijas katedras vadītāju profesoru Aleksandru Stankeviču ar Latvijas PSR Tautas mākslinieka goda nosaukuma piešķiršanu. Ceram, ka šai kalnā kāpšanā kaut kādā veidā ir iejaukts arī «Dadzis». Par to liecina viņa paša šaržs, kas reiz bija publicēts «Dadža» kalendārā.
Vēlreiz sveicam!«DADZIS»
— TE NU IR TIE LOPKOPES KOMPJŪTERI!
A. ULDIS
NAIVS l ‘ " T * " ,u '^ oa rba t ikām sa b īd ī t i rūpnīcas sarkanajā stūrī
uz tikšanos ar p s ih o lo g u M encm an i. Nu, v ī r i ! Tam bi ko te ik t!
Tie, kas uzvedas šitā, s limo ar smagu kait i v ieg formā. Tie, kas uzvedas tā, s limo ar v ie g lu kaiti smag form ā. Ja kāds tādos apstākļos rīko jas šitā, tam ir li< ļuma mānija, be t, ja ta jos pašos apstākļos kāds pasak tā, tam ir de p res i ja un m azvērtības kom plekss. V isus nc lika pa p laukt iem , visus!
Pēc tam M encm an is a tb i ld ē ja uz z īm ītēm . Beigās d rek to ra sekre tā r īte pasn iedza šim p u ķ i: «Lai ko p ē dē j laikā melstu par s trādn iec ību , g luž i bez kultūras tomč mēs neesam. Un pa ld ies , b ie d r i M encm an i, b i ja ļo in te resanti, uz redzēšanos!»
Jā. Viss b i ja uz to augstāko. 2ē l t ika i, ka Mencmani n e a tb i ldē ja uz manu z īm īt i . Laikam jautā jums likās pč prastu, par v ienkāršu. Ko es g r ib ē ju uzzināt? Ek, nieki Tagad pašam m azlie t neērt i . Tomēr pateikt? Nu labi. E jau tā ju , kā īs ti jāuzvedas, lai ne izska tītos pēc neno i māla.
N av slikti, ja suns ir cilvēka draugs, bet slikti, ja vienīgais.
LEONS OZOLS
Ziepju burbuļi plīst paši no savas dižmanības.
V. OSTROVSKIS
Kārtību rada. Nekārtība rodas pati.
Lēni, bet gadās, ka pierod arī pie kārtības.
Kārtīgs lops ne vienmēr ir četrkājains.
ANDRIS BRIEDIS
N.
— MĒS NEESAM ATBRAUKUSI M Ā CĪTIES, BET MACIT!
£. OS
A
P S IH IA T R I, LUDZU PADOMU!Nē, traks es neesmu, mani vienīgi ir apsēdusi
tā sauktā fiksā ideja — gribu vai ne, man pastāvīgi jādomā par elektrību un kapitālistiem. Kāpēc tieši par elektrību un kapitālistiem! Nezinu. Ar elektrību man ir kopējs vienīgi tas, ka visu mūžu esmu kārtīgi maksājis par izlietoto enerģiju. Divas reizes, grābstīdamies ap kailiem vadiem, dabūju pa nagiem. Oma likumu atceros tīri labi. Kas attiecas uz kapitālistiem, ar tiem absolūti nekā kopēja man nav. To noteikti var apliecināt kompetentas iestādes un komitejas.
Pirmo reizi fiksā ideja mani apsēda jau toreiz, kad izlasīju avīzē diskusiju par spēkstaciju būvi. Visi diskusijas dalībnieki — starp citu, ļoti erudīti speciālisti — nonāca pie vienprātīga un pilnīgi pareiza secinājuma — jaunas spēkstacijas Latvijā nav jāceļ. Mūsu prioritāte ir lauksaimniecība, tāpēc mēs varam iztikt ar netradicionāliem enerģijas iegūšanas veidiem, ar vēja rotoriem, metāna gāzi, kas rodas, piedodiet, mēslu krātuvēs, saules baterijām un tā tālāk. Pēc neilga laika es izlasīju vēl vienu diskusiju. Šoreiz par augstsprieguma līniju, ko tehnokrāti, draņķi tādi, bija iecerējuši būvēt Bauskas rajonā. Arī šīs diskusijas dalībnieki nonāca pie vienprātīga un pilnīgi pareiza secinājuma, ka augstsprieguma līnijas Latvijā nav jābūvē. Mūsu prioritāte, kā jau minēts, ir lauksaimniecība, bet tā bez augstsprieguma lieliski var iztikt.
Tūlīt pēc šīm diskusijām man nepārtraukti sāka uzmākties domas par elektrību un kapitālistiem. Turklāt manu domu gājiens Ir ārkārtīgi vienveidīgs. Es atkal un atkal atceros drūmo faktu, ka Latvijā ceturtā daļa no izaudzētā iet bojā. Galvenokārt sakņu un augļu glabātavās, kas patiesī
bā nav glabātavas, bet pūdētavas. Tiklīdz ar prātošanu esmu tik tālu ticis, man, gribot negribot, jāsāk domāt par kapitālistiem. Kā mēs to ļoti labi zinām, kapitālisms ir pūstoša iekārta, taču tur — cik paradoksāli! — nekas nepūst. Kapitālisti visu izaudzēto vai nu pārstrādā, vai glabā noliktavās, kurās var regulēt vajadzīgo temperatūru. Kā tas iespējams! Ar jaudīgām saldēšanas iekārtām. Bet jaudīgās saldēšanas iekārtas un pārstrādes uzņēmumu karsēšanas autoklāvi patērē varen daudz elektrības.
Kad esmu ar domāšanu tiktāl ticis, man jāsāk domāt par virtuvēm. Tur, pie kapitālistiem, neviens vairs nevāra putru uz gāzes plīts un nein- dējas ar visādiem kancerogēniem sadegšanas produktiem, tur visas virtuves ir elektrificētas. Ticat vai ne, arī kapitālistu veļas mazgājamās mašīnas ir pavisam citādas, tās veļu vāra, mazgā un iāvē.
Izklausās pēc zila sapnīša. Vai zilais sapnītis te, pie mums, var kļūt par īstenību! Var gan, taču tad vajag papildus miljoniem kilovatstundu elektroenerģijas. Viņi, tie kapitālisti, daudz nediskutē, viņi šīs kilovatstundas ņem un saražo. Turklāt, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, divas un trīs reizes vairāk nekā mēs!
Loģiski spriežot, par elektrību un kapitālistiem nu būtu diezgan domāts, nu vajadzētu prātot par svarīgākām problēmām, sacīsim, par skaistumkonkursiem vai kaktusu audzēšanu. Ak vai, fiksā ideja mani no elektrības un kapitālistiem vaļā nelaiž! Vai gribu vai ne, man jāprāto, kādā vīzē kapitālisti tās daudzās kilovatstundas saražo. Ar netradicionālajiem vēja rotoriem, metāna gāzi, saules baterijām vai kā citādi! Nē,
mīļie, nē! Galvenie elektrības ražotāji viņiem vēl joprojām ir lieljaudīgie ģeneratori, bet no netradicionālajiem enerģijas avotiem viņi pasme| vienīgi dažus procentus. Turklāt kapitālistu speciālisti skaidri pasaka — tuvākajā gadu desmitā lielas izmaiņas enerģijas bilancē nav gaidāmas. Tātad, ja mēs negribam mūžīgi dzīvot ar caurām biksēm, bez jaunām spēkstacijām un augstsprieguma līnijām neiztiksim. Necelsim, protams, hidroelektrostacijas ar ūdenskrātuvēm, kas pārpludina tūkstošiem hektāru aramzemes, necelsim atomelektrostacijas, kas mūs visus var noindēt, bet kaut ko nāksies celt, vai nu tas mums patīk, vai ne.
Redzat, godājamie psihiatri, cik bīstami tālu var aizdomāties fiksas idejas apsēsts cilvēks! Man, paldies dievam, tik daudz vesela prāta vēl ir, lai savus secinājumus paturētu neizteiktus, taču es miegā dažreiz runāju, un mani kolēģi, ar kuriem sēžu vienā istabā, to var izdzirdēt. Ko tad! Tad, atļaujiet aizrādīt, mani uzskatīs par tehno- krātu vai, vēl ļaunāk, par stagnantu, un to es nepārdzīvošu.
Jel sakiet, kā tikt no fiksās idejas vaļā! Kas attiecas uz kapitālistiem, tad, lai nevajadzētu par tiem domāt, vispareizākais būtu tos likvidēt, kā tas vēl nesen arī bija iecerēts. Diemžēl šodien nedaudz jāšaubās, vai kapitālistu likvidēšana drīzumā notiks. Un, ja arī kapitālistus likvidēs, elektrība taču paliks, tāpēc domāšana par elektrību mani mocīs joprojām.
Man, godājamie psihiatri, atliek vienīgi gaidīt jūsu padomu. To tad es arī daru.
Fiksās idejas apsēstais A. VECKUMEĻS.
CILVĒKI PIE SIENAS
ANATOLS POTEMKOVSKIS.«Szpilki», Varšava
STĀSTS PAR MlLESTTBU
Dzejnieks Košons iemīlējās Krom- kā Gluvčiņskā. Tas notika kādas dienas pievakarē.
Tieši toreiz Patašoņskai bija v ā r dadiena, tātad situācija tāda, par kadu varētu tikai sapņot. Klusināta mūzika, uzkodas un dzērieni par velti. Maigās jū tas uzkrita dzejniekam Košonam kā ķieģelis uz galvas, jau ēdot siikīti krējumā.
Domājām, ar laiku las pāries.Taču pēc pirmā puslitra dzej
nieks Košons joprojām atradās viņu sagrābušās kaisles nagos.
Lieta k |uva nopietnāka a r katru brīdi. Kad pasniedza kafiju, aiz smalkjūtības izgājām blakusistabā, jo trešās personas klātbūtne, tiesa gan, neko īpaši, saka Košonu trau cēt.
Nākama ja dienā Košons svila kā siena zārds. Viņa jūtas bija tik skaistas, ka paziņas nāca no vistālākajiem pilsētas rajoniem, lai paskatītos uz Košonu. Viņi pēc tam jutās it kā labāki neka iepriekš.
Vienīgi Kromka nepadevās vis-
juka prata, bet Kromkai ne silts, ne auksts. Protams, laiku pa laikam viņa iegriezās pie Košona, it ka interesēdamās par viņa jūtu stāvokli, bet nekad nepalika ilgāk par nedēļu.
Košons rakstīja dzejoļus, dzēra bez mēra, draudēja ar pašnāvību. Viņš pat iegādājās kaut kur akva langista pleznas, jo bija nolēmis lēkt Vislā. Ar to viņš gribēja pasvītrot, ka nodoms ir nopietns un nedrīkst pret to izturēties nevērīgi.
Kad Kromka pirms nedēļas aizbrauca uz visiem laikiem ar kadu panu uz mežsarga maju Mazūru ezeru novadā, dzejnieks Košons sagā- daja mums daudz rūpju.
Ar lielām pūlēm aizdabūjām dzejnieku uz Kriņicu, lai viņš pamēģina kaut cik atjēgties.
Tagad Košons dzivo pansionātā. Elektriķis. Viņam ir istaba a^ vannu, apkārtne skaista, laiks ideāls, galds Košonam nodrošināts, sabiedr ī b a — ārkārtīgi patīkama.
Tikai nelaimīga mīlestība beidzas labi.
Slokā. Un, jādomā, ari no tam uz mums raugās ne jau tie nemiera gari, kas cīnās par ekoloģiska stāvokļa uzlabošanu, bet gan tie, kas ar savu pašaizliedzīgo darbu tuvina ne tikai gaišo nākotni, bet ari ekoloģisko krīzi.
Neviļus nāk prāta, ka vel pa visam nesenā pagātnē visas goda plāksnes rotāja popularais stan- dartcitāts — «Darbs ir goda, slavas un varonības lieta». Šodien citāta autoru vairs nesauc par tautu tēvu, pats citāts arī ir pazudis, atstājot uz goda plāksnēm neizbalejušas pēdas, bet citāta jēga ir saglabājusies pilnībā.
Tā vien šķiet, ka mūsu cienījamā birokrātija ne bez nodoma joprojām turpina popularizēt sa biedriski neaktīvā, funkcionāriem paklausīga darbinieka s te reotipu. Par to liecina arī patla ban modernais lozungs «Jo labāk strādāsim, jo labāk dzīvosim».
Var jau būt. Jo labāk strādās Slokā, Ventspilī, Olainē, jo Labāk dzīvos tur strādājošie. Ja vien spēs izdzīvot pašu piesārņotajā vidē. Sī iemesla deļ goda p lāk snes, tāpat ka solījumi, ka mēs jau rīt no rīta lepni paceltām galvām iesoļosim komunismā, ir krietni vien zaudējušas savu jēgu. Protams, dažs labs no goda plāksnē ievietotajiem varbūt jūt zināmu godkārības kņudoņu, bet visi pārējie fotogrāfijām iet garam vienaldzīgi.
Un tomēr administrācija ir sajūsmā:
Biedrs tads un tāds, kas mūsu uzņēmumā pie sienas karājas trešais no labās, ievietots ari pil sētas goda plāksnē!
Diemžēl arī rajonu un pilsētu goda plākšņu formēšanā valda vecais, vēl neatminamos stagnācijas gados apstiprinātais standarts. Jau goda plākšņu a rh i tek tūra vien nav savienojama ar sabiedribā notiekošajām pārmaiņām. Sarkanais Lodes ķieģelis, bronza, sirpji un āmuri, dažv iet — m onolīts dzelzsbetona brīnums ar ambrazūrām, kur ievietot vaduguņu portretus. M orālā stimula arhitektūrai atbils to ša ir arī vaduguņu atlase. Visapkārt mutuļo dzīve, bet uzņēmumos no pilsētu un rajonu augstākajām sfērām joprojām a t skan telefona zvani:
— Jūsu uzņēmumam iedalīta viena vieta goda plāksnē!
Un aplaimotā uzņēmuma vadība mekle kandidatūru.
— Ja mums šo vēsti paziņotu pusgadu iepriekš vai arī mums pašiem būtu tiesības izvirzīt šis kandidatūras un savlaicīgi a p spriest kolektīva pilnsapulcē, — tas būtu ideāli! — domā ražošanas apvienības «Elektrons» pa r tijas komitejā. — Bet no «augšas» piezvana nedēļu iepriekš. Labi, ja uzzinām arodkomitejas un administrācijas v ie d o k l i . . .
Ikviens, jādomā, spētu iztēloties, kads būtu Tautas deputātu kongress, ja kandidātus izvirzītu tikai nedēļu iepriekš. Diezin vai mēs divas nedēļas pavadītu, p ie lipuši pie televizoru ekrāniem. Tāpēc laiks pievērst uzmanību arī goda plāksnēm kā vienam no morālajiem ekonomikas augšupejas stimuliem.
Mūsu ekonomika jau ir spīdoši apliecinājusi savu nevarību. A tliek tikai saprast, ka nevarīgi ir arī šīs ekonomikas morālie stimuli.
Jebkura kantorī, uzņēmumā vai apvienībā no glīti pie sienas sarindotām fotogrāfijām uz mums raugās vie tējie darbinieki. Ap- ņēmibas pilnas sejas, enerģiski zodi, cieši sakniebtas lūpas . . . Skatiens, pēc fotogrāfa domām, vērsts tikai darbavietas vadībai vien zināmās tālēs . . .
Viņi ir mūsu oficiāli apstiprinātās bākas un vadugunis. Varētu domāt, ka, raugoties uz šīm bakām, ikvienam rodas vēlēšanās pārsniegt ražošanas uzdevumus par simt vienu komats trim procentiem, varonīgi uzņemties jebkuras paaugstinātas saistības un ražot tikai to, ko noteicis valsts pasūtījums. Taču pašu vad uguņu acīs pat uz goda plāksnēm lasāmas dziļas ciešanas un mēms jautājums:
— Dārgie kolēģi! Nu, pasakiet, kāpēc es še karājos!
Bet kolēģi iet garām klusēdami. Jo, atklati sakot, jautājums par nokļūšanu goda plāksnē ir tikpat mīklains kā telepātija vai galdiņa dancināšana.
Ja jums gadīsies būt ražotnē, kas ar maksimālu spēku atdevi joprojām ražo produkciju, no k u ras novērsās jau mūsu vecmāmiņas savas skaistās jaunības dier»s, nebrīnieties! Tā tam jā- būt. Kaut kur kaut kādu plānojošo orgānu dzīlēs produkcija atzīta par nepieciešamu padomju cilvēkam, kaut kur tikai šai p ro dukcijai ieplānotas un tiek ra žotas izejvielas — un tālab viss rūc, viss dūc, viss griežas. S trādājošie izpilda un pārsniedz, a t klāj iekšējās rezerves, parvar objektīvās grūtības, tērējot de ficīto darbaspēku apšaubāma galaprodukta vārdā.
Bet arī šai ražotnē ir sava goda plāksne. Un t a j ā - savas bākas un vadugunis. Kautrīgi nodūruši skatienus, viņi ģeometriski glīti rindojas administrācijas ēkas gaitenī. Ja bildes būtu krāsainas, kļutu redzams, ka vadugunis ir nosarkušas. Bet bildes ir melnbaltas. .
— Varbūt šie darbinieki cīnījās par novecojušā galaprodukta ražošanas pārtraukšanu? — var vaicāt administrācijas pārs tāv jiem. — Varbūt viņi stavēja un krita par ražotnes pārprofilēšanu citiem, cēlākiem mērķiem?
— Strādājošo pienākums nav cīnīties pret kaut ko, bet gan par sava tiešā darba rezultātiem! — atcirtis administrācijas pārstāvji.
Visi pārejie kritēriji nav būtiski.
To apstiprināja ari Rīgas Laku un krāsu rūpnīcas partijas komitejā:
—■ Izvirzot goda plāksnei, mēs nevērtējam strādājošā attieksmi pret sava darba galaproduktu. Mēs vērtējam tikai viņa tiešo darbu.
Acīmredzot tāpēc goda plāksnes ir ari ekoloģiski bīstamos
— NĒ, MfĻĀ, TA NAV PALAIDNĪBA! TAS IR RŪPES PAR TAUTAS NĀKOTO. B E R Z I I
— MANĒJAIS! SPECIĀLISTS!
Lai ne rad ī tu liekas i lūzijas, jau pašā sākumā g r i bu d a r ī t - ' z ināmu, ka t ik ko p iem inē tā n o darbošanās ir ā rkā r t īg i g rū ta un riskanta. N e p ie t ie k ar f iz isko spēku un v ieg lām kājām, nep iec iešama a r ī dze lzs loģ ika , a ttap ība , izm an ība, rēķināšanas prasme un vēl dažas citas l īd z ī gas īpašības.
Dm itr i js D rozdovs neb ija pa ti p i ln īb a , tom ēr zināmā mērā revidēšanas ideā lam viņš tuvo jās. Desmit klašu izg l ī t īb a , t re n ē t i muskuļi un stipri ne rv i. Un vē l kas — D m itr i js jau četras re izes b i ja a tpūties d rošā vietā, kur iespē jams a r ī drusku p a do m ā t pa r d z īv i kā tādu un g lo b ā lā m p rob lēm ām it īpaši.
Tāpēc Dmitr i js pagājušā gada augustā pameta ga ld n ieka da rbu stikla rūpn īcā «Sarkandaugava» un, atvadām pacēlis cepuri, devās plašajā pa saulē.
Revidēšanu viņš sāka kādā svētd ienas rītā. C it i a tpūtās, be t Dmitri js , n e žē lo jo t enerģ i ju , rāvās sv ied r iem va igā . O b je k ts jau iepr iekš b i ja no lūko ts — C e ltn iec ības montāžas v ilc iena Nr. 632 adm in is trāc ijas ēka G an ību d a m b ī 22. S vētd ien īga is rev iden ts p lecā b i ja uzkāris a p jo
m īg u somu ar visu nep iec iešam o: lauzn i, kaltiem, sk rūvg riež iem , gum ijas c im d iem , kabatas luk tu r ī t i un apm ēram d iv i simti p iecd esm it atslēgām. Smagi, b e t neko da rīt . Tāds darbs.
Ā rdu rv is Dm itr i js atvēra pavisam v ie g l i . Signa lizāc ija ieskanējās un tū l ī t ar ī apklusa. Sargs d roš i v ien tajā b r īd ī atradās pagalm ā un neko nedz ird ē ja .
Pirmais stāvs, otrais . . . Dm itr i js strādāja klusi un p rec īz i . G rām a tve d ība . Seit seifā b i ja gand rīz seši simti ru b ļu un seifa ats lēga uz etažeres g a lve nā grām atveža kab inetā. A t l ika t ika i past iep t roku un paņem t. A k tus Dm itr i js nerakstī ja , tāpēc naudu viņš iebāza savā kabatā bez b irokrā t iskām izda rībām . Un p ie re izes paķēra l īd z i ar ī atslēgu . K o lekc ija i.
Telpā ar uzrakstu «Kase» b i ja vēl v iens seifs un seifā tūksto tis rub ļu . T ikpat m ie r īg i , kā atnācis, viņš arī aizgā ja.
Pēc ve iksm īgās deb ijas Dmitr i js p iešķ īra sev d ivu nedē ļu a tva ļinā jum u. A izb rauca uz Ļeņ in- g radu , uz Maskavu. Jautri p a d z īvo ja un p ā rd o māja dz īves jēgu .
Tad atkal b i ja sestd ienas vakari un svētd ienas r ī t i, atkal v ie g l i veramas du rv is un atslēgas uz e tažerēm vai raks tām galdu atv i lk tnēs. D arb in iek i nekādu c itu s lēp tuv i ac īm red zo t ne b i ja spējuši iz dom āt. V ie n m ē r viens un tas pats. Turk lā t s ig nalizācijas, kas nedarbo jās , un sargi, kas saldi gu lē ja .
Revīz ijās gad ī jās arī necerētas veiksmes. Piemēram, Sprīd īšu ie lā 1, kur atrodas ražošanas apv ien ības «Latvijas sadzīves ķ īm ija» adm inistrācijas ēka. Kas to b ū tu varējis iedom āties — tu r kadru da ļā g a n d r īz acu pr iekšā mētāiās ar>-
loksne ar 672 ru b ļ iem un 32 kapeikām . Būdams džen tlm en is , Dm itri js naudu paņēma, b e t ap loksn i ku ltu rā l i iemeta p a p īrg ro z ā . Tāpat g rām a tved īb ā v ie g l i atveramā seifā pr iekš viņa b i ja no lik t i 880 ru b ļ i . N audu viņš, protam s, paņēma, seifu kā r t īg i a izs lēdza un devās prom .
Tom ēr v is l ie lāka is pā rs te igum s g a id ī ja Sporta ielā 18, kur a trodas Rīgas dze lzsb e ton a konstruk c i ju rūpnīca . Bija sestdienas vakars. V iss m ie r īg i un klusi. D m itr i js ies l īdē ja ga lvenā grām atveža kab inetā un atrada tika i t r īsdesm it p iecus ru b ļus. Š itādu n a b adz ību ! Neko da r ī t , va jadzē ja kāp t v ienu stāvu augstāk. Lūk, d ire k to ra v ie t nieka V a len t īna Galm a kabinets. Solīds seifs, be t atvērās dažu minūšu laikā. Un tad . . . viņš ne ti cē ja pats savām acīm. Seifā b i ja pas lēpta pu d e le šņabja! Un vēl sep tiņdesm it ru b ļ i !
Tāpēc, jādom ā, par šo rev idēšanu vē lāk d i re k to ra v ie tn ieks nevienam ne ko neziņo ja .
Bet tad p ienāca kāds cits sestd ienas vakars. Dm itr i js D rozdovs , pagalam noguris , stiepdams savu smago somu, pacēla roku un ap tu rē ja garām braucošu v ie g lo au tomašīnu. Tajā sēdēja m iliči. V iņ i ju ta nevese līgu in te res i paskatīt ies, kas D m itr i ja ie t i lp īg a jā somā īsti ir.
Punktu sestd ienu un svē td ienu re v īz i jā m p ie l i ka Rīgas p ilsētas O k to b ra ra jona Tautas tiesa. D m itr i jam D rozdovam tu rpm ākos de v iņus gadus no smagās somas staipīšanas nāksies no p ie tn i atpūsties.
Bija ar ī b lakuslēm um s par dažām iestādēm, kas ne p ro t g lab ā t uz t icē to naudu. Tā, redzat, re v i- dēšana to m ē r ir g rū ta un riskanta nodarbošanās. Jā, nav maizes riec iena bez garozas.
polu satīriķis
BĀZELES
KATEDRĀLESCENĀRIJS MĒMAJAI FILMAI
Garmatains gleznotājs, nesdams molbertu, iesoļo Bāzelē. Viņa priekšā plešas laukums, tā vidū paceļas smailtorņu katedrāle.
Gleznotājs nostāda molbertu, uzliek uz tā tīru audeklu un sāk gleznot.
Uz audekla veidojas naturālistisks katedrāles siluets. Gleznotājs ar to nav apmierināts un mēģina sarkanos mūrus pārkrāsot za|us. Glezna izskatās vēl sliktāk. Gleznotājs satver otu un pāršvīko apgleznoto audeklu.
Gleznotājs izņem no mugursomas pudeli vīna un iedzer pāris malku. Tad izņem pamatīgu gabalu Šveices siera un nogriež. Šķēle ir izraibināta ar lieliem caurumiem. Gleznotājs jau ceļ sieru pie mutes, bet pēkšņi pamana, ka, raugoties caur siera šķēles caurumiem, katedrāle itin kā sadalās vairākos fragmentos.
Gleznotājs aši apvērš audeklu otrādi un glezno uz tā reālistiski abstraktu katedrāles veidolu: uz dzeltena fona sarkanus plankumus — katedrāles fasādes fragmentus.
Izstāžu zāle.
Goda vietā redzama glezna «Bāzeles katedrāle, kas skatīta caur Šveices siera caurumiem».
Pie gleznas rāmja piespraustas trīs zīmītes: «Abstrakcionistu biedrības Goda diploms», «Siera ražotāju apvienības pirmā godalga», «Gleznu nopirkusi Bāzeles arhibīskapija».
No poļu valodas tulkojusi Rita Luginska.
— INTERESANTI, KUR DABŪJI MAGNETOFONA KASETI. KUR ŅĒMI SIERU, Z IN Ā M .
G. P E T R I A S V I L I
USANGS SAHLTHUCi s v i l i
TAISNĪBAS VĀRDĀ
PAMFLETS
Paldies d ievam , dažos V issav ienības masu in formācijas līd ze k ļo s p i ln īg i t ika izska id ro t i 1989. gada 9. a p r ī l ī Tb ilis i notikušās t raģēd ijas apstākļi. T raģēdijas īstā aina ir šāda.
Kā zināms, Gruzijas va ld ības nama pr iekšā da žas dienas i lg a nesankcionēts mīt iņš. M ī t iņ a d a l īb n ie k i k l iedza p re t īg u s un nepieņem am us lo zungus («Lai d z īv o G ru z i ja l» un citus), uz v a ld ī bas nama kāpnēm sēdēja ba do još ies p i lsoņ i, kas neatteicās no parastu padom ju c i lvēku tip isk iem ēd ie n iem (no ka r tupe ļiem , desiņām, tējas . . . ) , ' be t atteicās no de fic īta jām de lika tesēm . Tas izraisa šaubas pa r šo c i lvēku p o li t is ko un p i lson isko g o d īg u m u . Un vēl — b a do jo t ie s c i lvēk i lūdza D ievu nevis d ivās va lodās — kr ievu un gruz īnu ,
bīstamas un varēja iz ra is īt ugunsgrēku , b a d o jo šies p i lsoņ i pras ī ja Savienības v a ld īb a i , - la i tā ātr i ie ved G ru z i jā karaspēku, c itād i v iņ i ar d e g o šajām svecēm n o gāz īšo t p a dom ju varu. Pēc l īdz šim vēl p i ln īg i nenoska id ro tām ziņām, m īt iņa un bada stre ika d a līb n ie k i p ie te ikuš i a r ī n e žē līgu karu Padom ju A rm ija i . Pēc ap tuvenām ziņām, n o ga linā t i un ieva ino ti desm it iem karavīru . Tāpēc visa g ru z īnu tauta lūdza, lai 9. a p r ī l ī pu lksten če tros karaspēka speciā lās v ien ības n o tīra laukumu va ld ības nama pr iekšā, šīs cēlās akcijas laikā m īt iņa d a līb n ie k i uzvedās kan ibā lisk i — v i ņi n e ž ē l īg i apmētā ja karavīrus ar lakatiņ iem un košļājamām gum ijām , ar c igarešu paciņām un cepurēm . Daži no v iņ iem ar nū jām t ik stipr i d a uz ī ja tankus, ka nabaga mašīnām dažās vietās pat n o lo b ī jā s krāsa. Paši n e žē līg ā k ie rāva karav ī r ie m no rokām sapieru lāpstiņas — kaut gan v iņ iem to neesot b i j is ! — un ne žē l īg i sita cits citam, kā a r ī saviem d raug ie m un ra d in iek iem . K arav īr i p re to jās šiem ļaundariem , be t upuri to m ē r ir. Taču a r t o vē l ne p ie t ika . B e idzo t vanda ļi izm an to ja ar ī ķ īm isko ie roc i, kā a r ī cits citu spā rd ī ja ar kājām. Un to v iņ i da r ī ja tāpēc, lai apva ino tu mūsu karavīrus! Netika žē lo ta a r ī m il ic ija ! Saprotiet, v iņ iem npKii;» tč I — i
M. A B A S I D Z E
Kad p irm ais ļaunuma v i ln is be idzās, sāki otrs — tika izp la t ī ta nepatiesa in fo rm āc ija p< mūsu la bs ird īga jie m karavīr iem , no kur iem da i dz i ir ieva ino t i , g lā b jo t meitenes.
Mūsu d ro sm īg ie , c i ld e n ie karavīr i un lekš lie t m in is tr i jas apakšnodaļas, kuras tauta ar m ī le s t īb sauc par «g rupa zahvata», g o d īg i iz p i ld ī ja sav p ienākum u p re t mūsu čaklo , c i ld e n o g ruz īn tau tu — v iņ i izg lāb a daudzas bē rnu , pieauguši un sevišķi vecu sieviešu dz īv īb a s no m īt iņa da l īb n ie k u un bada stre iku p ie te iku šo ne žē līga jā r rokām.
Neskatoties uz A n d re ja Saharova, Jurija Rosta Borisa Vasiļ jeva, Jegora Jakovļeva, Jurija Karja kina, Jurija P la tonova, Gaļinas K orn ilovas, V ik to rijas Čarikovas, A leksand ra Gelm ana, A lesi A dam ov iča , Roalda Sagdejeva, A n d re ja V ozņe senska, A leksandra Ļub im ova , M arka Zaharova A n d re ja Smirnova, A n a to l i ja Pristavkina, Jevgeņ i ja Jevtušenko, Ļeva K ope leva , V la d im ir i V o in o v ič a un citu b e z ka u n īg o sab iedr isko d a rb i n ieku izp la t ī ta jām baumām, ta isn ība t ika noska id ro ta — mēs uzzinā jām pa r mūsu karaspēka jaunu, n o p ie tnu uzvaru. D rosm īgā arm ija nekad neatstās ne la im ē g ru z īn u tau tu un ir gatava atsaukties,
— LIKUMĪGIE ZAGLI SE2 KABINETOS UN ŅEM NAUDU, JO V IŅ I MĀCĪJĀS UN SAŅĒMA DIPLOMUS.
Kad plikie trakojot, Dieviņš sirdoties. Ludis Celms nometa lāpstu, a tkrita uz vēkšpēdus ap sviesta spaiņa un izķeksēja no praķa kabatas «Belomora» paciņu. Marta gan bļauj: met, vecais, nost, dabūsi ātro diloni, bet kāda starpība — no brukas vai no diloņa? Tik vien tā prieka, kā dumu uzvilkt, dzīves plusus un mīnusus pacilat. Dīkot bez smēķa, lā nav liela. Kad cilvēks nepīpē, viņš vai nu gul, vai strādā, vai ir slims. Tikai tā. Nē, savam priekam Ludis te vergu vīze neairēs galeru. Viņam uzšķaudīt gan uz si ltumnīcu, gan uz rubļiem. Varētu iztikt no algas vien, bet vecā ta iet ka uzvelkama badmira, tai mūždien knosās: vistām jauna kūtiņa jacel, dēliņam Artūriņam žigulis jāperk . . . Ar Martas aci ska ties kur gribi - kreņķi, posts un izdošanas. .Ja vērtēt pēc Luda prāta, Artūrs vairāk pa snuķi nopelnījis, ne mašīnu. Del ietīs kā d ivdurvju skapis, alus pudeli ar zobie») atrauj, ka nopaukšķ vien, bet iekšā — ne jēgas, ne satvara. Dauzās apkārt ka velns ar v ē j lukturī, bugi, roki, ča-ča-ča. Skat, jau trešo javu lidz skabargām no jājis. Tāds pratis mašīnu uzpaset? Bet M arta nē, puikam vajag mašīnu, un cauri! Znošiem vecāki žiguli nopirkuši, vai mēs kadi pagasta nabagi, ka Artūriņš bešā? Ja, jā! Tt ka Ludis ar tiem Znošu vecākiem pie kopgaldiem nebūtu izsēdējies, par mahinācijām, par spekulācijām diezgan saklausījies . . . Bet neraustās, saproties, it nemaz, biete neņem, ka Ludis Ķīpās ir ciemata pilnvarotais un darba laikā spīdina vecāka leitnanta zvaigznītes. Traki momenti! Labi zini pēc instrukcijas taisni šitādi tipi j ā ņem pie šlipses ārpus rindas, bet tikpat labi zini, ka ne nu ņemsi, nekā. Radu, velns viņu rāvis, būšana. Artūriņš, tas gan Ludim tāds pakaunīgs izdevies. Tirgū pie to mātiem pastāvēt? Se — iekod! Viņam, eku, no skuķiem kauns. Bet Ludim stāvēt tirgū vispār nav brīv. Milicis! Nolikt Martu uz tirgus plača? Jūs mazliet idealizējat Luda ģimenes dzīvi. Marta tikām koša, kamēr jādod ģeneral- virzieni. Kā kaut ko pašai ar rokām, uzreiz alerģija, spiediens un zemie bioritmi. Tomēr varēja ķeipt. Varēja. Kamēr Marta nebija Uzodusi — rajona miličiem d n / tiks iedalīta «Ņiva». Par naudu, protams.
Ludis sakoda zobus, uzpīpoja un tagad šivereja vairāk pa s i l tumnīcu. Mājās rādīties nekā da smēķa. Neesi godigi slieksnim pārslīdējis, aiziet jūriņā! Drīz «Ņiva» būs klat, bet vai tu esi priekšniecībai kādu tomātu, kādu prišo gurķi uzkodām aizvedis, par savu iesniegumu manīt licis? Milicis, tpu-tu, skaitoties! Visus uz savstarpējo cienīšanu skubini, kāpēc pats savu priekšniecību necieni, ko-a? Pensija klat, paskaties uz saviem pleciem! Nāburg iecirknī zaļi zeņķi ar rāvienu no leitenantiem līdz kapteiņiem uzskrien, ti kai tu kā tāds (ēļaks, kā tads . . .
Ekl Ludis nav vainā, ka t r iko tā žas pīaantn uvi-SIj ..-
nevīs Ķīpos. Izsisties uz augšu, ja tev iecirknī tr ikotāžas kom bināts, tur nav jabūt majoram Proņinam. Katru mī|u dieniņu uz greizsirdības un dzeršanas bāzes plēšanās un visādi sieviešu goda aizskaršanas mēģinājumi. Spēj tikai grābt ciet, rakstīt p ro toko lus un durt uzplečos caurumus jaunam zvaigznītēm. Bet Ludim iecirkni klusums un sērīga mc- nesnīca. Jaunie brauc nodzīt asu mu uz trikotažas kombināta kop mītnēm un, ja netiek tur saķerti, velkas atpakaļ šļaugi un miegaini. Vecie . . . Ko tur runāt! Dzīve aiziet garām. Tik vien Ludim tā darba ka nepiesietos suņus lamāt un ar pajolīgo Līksmiņu cīnīties? Līksmiņš? Kolhoza gans. Kolorīta personība. Pat ja būs
viens pats Karakuma viduci, ir tad pamanīsies mēslus sabrūvēt, turklāt tādus, ka desmit akadēmiķi pēc tam netiks gudri, kā tas gatavs nācis un kā ar sekām cīnīties. Ķīpenieši lēš gana postenis Liksmiņam par zemu un par prastu. Viņš jau sen esot k ā r tība kaut kam augstākam un a t bildīgākam.
Pag, kas tur par troksni? Ludis aizsvieda nodzisušo papirosu, uzcirta galva tormas naģeni un uzmanīgi pašķīra pie sētas sa kuplojušos avenājus. Klasika! Divas ar mietiem — šoreiz Olte- rene un Kālīškundze. Un Līksmiņš pa vidu. Ludis nopūtās. No Kālīškundzes vēl varētu pamukt, bet Ollerene, ta Luda Martai ra da. Haizivs vēderā tevi atradīs! Jasamierinās ar likteni, tāds darbs.
Sakuma — kārtību un disciplīnu! Nē, cienītā, šitā Ludis ne vienu nav sapratis un nesapratīs. Lūdzu konstruktīvi, pa vienai un pēc kārtas.
Pag, Kālīškundz, tu sākumu ne redzēji, tāpēc stāvi pie ratiem un nekluksti. Tagad Ollerene runās. Viss sācies ar to, ka šitais te, lūk, šitā — izstiepis rokas un kājas, pievilcies, izstiepis rokas un kā jas, pievilcies — rāpies stabā, bet Olterene vaktējusi, ka cilvēks nenokrīt un nesasitas.
Stop, tencinu! Līksmiņ?Taisnība, priekšniek. Pa stabu
uz augšu līdis tārps, un Līksmiņš to glābis no strāvām. Viņam, re, tada ideja, ka šajā pasaulē visi nākot vienlīdz dzīvi, un noskatīties, ka dziva radība saprāta trūkuma dēj pati lien uz drošu galu, to Līksmiņš nu nekādi ne varot.
Ta. Izklausijās pec patiesības. Kāpuru šogad tiešām loti daudz, par Līksmiņu, par to vispār nav
— Pa to laiku, kamēr šis pa stabu šiverē, tārpus vāķīdams, govis manos pusauga kāpostiņos iekšā un tik šķubī, un tik slope, — Olterene bēra, bet Kālīškundze, laikam atdarīdama par to prasto «nekluksti», sāka mīlīgi runāt:— Redzat, biedri izmeklēšanas vecākais priekšniek, ir tada nianse, ka notikušajā mazliet vainīga arī pati Olterjaunkundze. Viņa teica: «Kamēr tu vienu tā r pu glāb, govis kopā ar maniem kāpostiem aprij simtus!», un tas, atvainojiet, uz Līksmiņu atstāja Joti nelabvelīgu iespaidu.
Lieta kļuva sarežģīta. Turpinājumā gaidāms kaut kas loti ne patīkams un šausmīgs. Kā tad! Palūdzis atļauju, Līksmiņš Kālīškundzes kāpostos pielasījis pilnu ceļojuma maisu ar kāpuriem un izbēris tur, kur kādreiz bijuši govju aprītie Olterenes kāposti. Pēc tam gājis ziņot. Dzīvību O lterenes tārpiņiem viņš vienalga nevarot vairs atdot, bet parads nokvitēts gods godam. Lai ņemot par labu. Turpinājums Līksmiņu pārsteidzis: Olterene pateicības vietā nobrēkusi dažus teikumus no mongoļu-tatāru filozofisko a t ziņu pura. Līksmiņš to stipri ņēmis (aunā, un viss beidzies a r O lterenes goda aizskaršanu. O ltere nes gods - tas vienmēr ir Joti nopietni un procesuāli sarežģīti, jo brīži, kad Olterene pārvēr šas Olterjaunkundzē un atpakaļ, ir grūti pamanāmi. Acumīrklīti! Ne Liksmiņam vienam ar idejām spīdēt, Ludim arī ir ideja! Ka bū tu, ja Ludis uzcirstu pa dzelžiem un aizvizinātu Līksmiņu līdz ra jona nodaļai? Trīs zaķi kulē! Pirmais: abas damas ilgāku brīdi slavētu Luda stingrību un līdz ar to darbaļaužu masas celtos milicijas autoritāte . Otrais: grūti ce rams, bet varbūt Līksmiņš tomēr uz kadu bridi pie taupītu idejas. Ludis viņu norīkotu uz pārrunām pie sava drauga Rašņa. O, Rasnis ir izcils psihologs! Prot savaikstīt
tādu ģīmi, ka rūdīti recidīvisti pēc Rašņa smaida mēnešiem tempj baldriānu tēju, bet kā ne tiek, tā netiek no žagām vaļa. Talants! Trešais: Ludis beidzot būs bijis centrā un vakarā cirtīs mezglu pušu. Biju, interesējos, «Ņiva» iedota citam, dari, M ārtiņ, ar mani, ko gribi . . .
Tā, pilsotli Līksmiņ. Jūsu vainas dēļ noklīda govīs? Noklīda. Gribēdams padzirdīt peļu mazuļus, pusi no vakara slaukuma i»-
žurku, iekrītat vircenē? Iekrita Tagad Olterjaunkundzes ar kāpi riem apbērtie kāposti, aizskartai gods, un tas viss pēdējo pāri dienu laikā! Man vienreiz apni cis, tāpēc, lūdzu, taisieties ga tavs, braucam!
Pirmais zaķis Ludim bija roki Abas dāmas žips! katra u savu pusi. Tas labi. Drīz visi zi nās, kā iet, ja vecāko leitnanti Ludi Celmu pārkaitina pari svit rai. Lūdzu, Līksmiņ, kāpiet mašī na u n . . .
. . . un te mēs esam. Kroņa mā ja, ģerbonis uz sienas, pirmā sta va logi nodrošināti pret ielauša nas gadījumiem. Brašāk, Līksmiņ brašāk, kāpēc jus apstājāties! Jum s taču ir idejas, kas jums vai kaitēt? Un kāpēc jus sprauslojat, kāpēc tik dusmīgi glūnat? Milicijas seržantīte pēc dežūras sakārto fasādi, pūš matos laku.
Vai dieniņ, vai dieniņ, kas nu bus! Līksmiņš forma! Kāpēc viņa vienas reizes smukumam upurē visas planētas gaišo nākotni, kāpēc špricē freonu gaisā, vai tie šām nezina, ka caurums virs An- ta rktīdas plešas aizvien lielāks un lielāks?
Klusu, Līksmiņ! Redz, kas ienāk . . . Esiet sveiks, biedri apakšpulkvedi, atvainojiet, biedrene seržante, ci lvēkam psihiskas novirzes, viņš ir gans, un šoreiz mums bija pa ceļam . . .
Ludim par brīnumu plašāki paskaidrojumi netika prasīli. Freons? Idejas? Novirzes? Dzīvē visādi gadās. Bet kur jūs, Čelm, bijāt noklīdis? Priekšniekam ar lielām pūlēm izdevās pierādīt, ka jāatceras kādreiz arī tie pilnvarotie, kuru iecirkņos ne zog, ne kaujas, «Ņivu» nolēma atdot jums, bet jus rokā dabūt — nekādi. Majors Radzis to «Ņivu» bija iedomājis jau savā garažā esam un tagad ap priekšnieku — lokiem vien, lokiem vien. Šodien sabiedriskajai domai milzīga no zīme, veidot domu Radzis prot, tāpēc ņemiet, Celm, papīrus un zūdīet ar savu «Ņivu» kokos!
Ļoti dīvaini. Pag, tad jau iznāk, ka M arta tagad kādu bridi liks Ludi mierā? Tas ir labi. Apnicis kā štucerim pa nakts melnumu lavīties uz personīgo guļas vietu. Ko jūs, Līksmiņ, velējāties? Lai Ludis pie kultūras veikala nobremzē? Vai jūs esat pilnīgi pār liecināts, ka atkal nesabrūvēsiet kaut kādus mēslus? Labi, ejiet! Interesanti, kas Līksmiņam tā par pirmās nepiecīešamibas preci, kas tik dikti ievajadzējusies? Ā, skaidrs. Rotalbaloni. Liksmiņš tos piepūtīs, uzlidos uz Lielo Lāci. Ardievu, Līksmiņ, apģērbies silti!
Tā pasaule tomēr ir jocību p il na. Ņemsim kaut vai tā: nebūtu rāpies pa stabu tārps, Ludis Līksmiņu nevestu uz miliciju un, kas zina, «Ņiva» tiktu glumajam Radzim. Pag, bet tad jau iznāk . . . Kādreiz Ludim pašam jāpabrīnās, kādas tik aušības viņam nenāk prātā. Tad jau iznāk, ka viņš pie mašinas ticis pateicoties galvā slimajam Līksmiņam! Vai — vēl trakāk — kāpuram . . . Jupis to
P n e k i n i e k sa r V is u .
m a z m ā j iņ u , f f o a l s t ī j ļ
izinanījļes pārbūvi, ļ 0f Uzceft jaunu
ROMUALDS PODVINSKIS
'
o ptik a :
Viss sakās ar kadru pārvietošanu.Pērnā gada rudenī mūsu veselī
bas aizsardzības resors tika papildināts ar vērtigiem kadriem. No Rīgas pilsētas izpildkomitejas ieradās speciālists iekārtu sagādes un komplektēšanas jautājumos V. Bruks, kuru nekavējoties iecēla par ražošanas apvienības «Latvmed- tehnika» ģenerāldirektoru. Drīz vien viņam sekoja tās pašas izpildkomitejas referente T. Boruško un grāmatvedības darbiniece A. Bar- sukova.
Pēc tam tika nokomplektēti ģenerāldirektora vietnieku kadri. Diviem jau esošajiem vietniekiem no «Rīgas zieda» palīgā ieradās eko nomikas speciālists, bet no Veselības aizsardzibas ministrijas — spe ciālists celtniecības jautājumos. Vārdu sakot, «Latvmedtehnika» bija ieguvusi vērtīgu papildinājumu. Tiesa gan, ar medicīnas darbinieka
, vai tehniķa diplomiem jaunie kadri nevarēja lepoties, bet - vai nu tas ir galvenais? Galvenais ir un paliek, kā teicis kads izcils ierēdnis, lai c ilvēks būtu sava vietā.
Luk-, ar vietām sakās nelieli sarež- ģījumjļ «Latvmedtehnikas» pārvaldes plašajai saimei telpas kļuva par šaurām. Laimīgā kārtā stāvokli glāba apstāklis, ka pārvaldes priekšgalā atradās daudz cilvēku ar zināšanām kapitalas celtniecības joma. Ātros tempos pārvaldes telpas pārvērtas līdz nepazīšanai: aktu zāle tika pā r būvētā par atsevišķiem kabinetiem, bet visi pārējie kabineti izremontēti saskaņa a r solidas iestādos visizsm alcinātākajām prasībām — importa tapetes, parketa gridas, ozolkoka durvis un tā tālāk. Tas viss, protams, prasīja līdzekļus, taču mēs zinām, ka reprezentācijai neko žēlot nedrīkst . Galu galā, primārās ir p ā r valdes telpas, bet veikalu un darbn īcas remontu var arī pagaidīt.
Domājot par reprezentāciju, aug stākajos pārvaldes kabinetos drīz vien nobrieda lieliska ideja, kuru ievadīja visnotaļ humāna veselības aizsardzības ministra vietnieka G. Orleāna pavele Nr. 138:
«Lai uzlabotu iedzīvotāju apga- di ar astigmatiskam brillēm un ra cionālāk organizētu apvienības da r binieku izvietojumu, paveļu a t vērt specializētu optikas veikalu astigmatisko briļļu izgatavošanai K. Marksa ielā 32.»
Lasot šo pavēli, sirds priekā vai salecas: kādas aizkustinošas rūpes par iedzīvotāju apgādes uzlabošanu!
Bet, stop, vienu acumirkli! Astig matisko Joriļļu veikals taču Rīgā jau ir Padorflju bulvāri 4! Lieliskas telpas tr ijos stāvos, ar noliktavām, brillu pielaikošanas un izsniegšanas zālēm. Kāpēc šādu veikalu ierikot va ja dzētu vēl K. Marksa ielā 32, ja tur tik šaurs, ka cilvēkam burtiski nav kur apgriezties, nerunājot nemaz par astigmatisko briļļu plaša sortimenta apstrādi, uzglabāšanu un pielaiko- šanu?
Gan ar nelielu nokavēšanos šī a t zina acīmredzot bija nonākusi arī, kā saka, augstākajos ešelonos, tāpēc ražošanas apvienības «Latvmedteh- nika» ģenerāldirektora vietnieks G. Bērzs 26. aprīlī raksta:
«Komisija nāca pie slēdziena, ka optikas veikala Nr. 23 telpas (K. Marksa 32. — Red.j iespējams izvietot astigmatisko briļļu izgatavo šanu, kaut gan tādā gadījuma nedaudz pasliktināsies (pasvītrojums mūsu. — Red.l klientu apkalpošanas
Nedaudz pasliktināsies . . . Nu jā. Neviļus rodas jautājums, kāpēc iedzīvotāju apgādes uzlabošana nedaudz pasliktināsies. Un, vispār: kāpēc pēkšņi šāda uzmanība tiek pievērsta abu minēto veikalu telpām?
Kārļa Marksa ielas optikas veikals jau kopš 1984. gada ir specializējies, pareizāk sakot, uzņemies rūpes par Lielā Tēvijas kara dalībnieku, invalidu un Afganistānas kara v e terānu apgadi ar brillēm. Atrazdamies paša pilsētas centrā, tas viegli pieejams tiem cilvēkiem, kam staigāšana un braukšana uz pilsētas citām malām sagādā grūtības. Tas — no vienas puses. No otras puses, šis veikals atrodas loti tuvu ražošanas apvienības «Latvmedtehnika» pārvaldes ēkai, un tāpēc veikala telpām ir savas nenoliedzamas priekšrocības. Kadas?
Ģenerāldirektors V. Bruks pec dziļām un augligam pārdomām nācis pie slēdziena, ka astigmatisko briļļu darbnīca un veikals kā vienīgais re publika tomēr būtu atstājams līdzšinējā vieta, tas ir, Padomju bulvārī 4. Saviem padotajiem ar šā gada 29. maija pavēli Nr. 33/13 dara zināmu:
«1. Likvidēt no 1.07.89. optikas veikalu Nr. 23 K. Marksa ielā 32, turpmāk šajās telpās izvietojot Zinātniski tehniskās informācijas biroju.
2. Veikala Nr. 29 vadītājai līdz 1.08.89. atbrīvot puspagraba telpas Padomju bulvāri 4, aceņu komplektētājus pārvieto jo t 1. stāva telpās, veicot šo pārvietošanu telpu racionālas izmantošanas ceļā.» (Pasvitro- jums mūsu. Red.)
Tad, lūk, kur tas suns aprakts! Parvaldei ievajadzējies vēl vienas telpas reprezentācijai! Un kadru izvietošanai, jo par jaundibināmā in formācijas biroja priekšnieci tiek iecelta bijusī izpildkomitejas referente T. Boruško. Kas attiecas uz «telpu racionalu izmantošanu» Padomju bulvārī 4, tad, vienkāršākā valodā runājot, briļļu komplektētājiem jāsaspiežas, lai atbrīvotu platību priekšniecības vajadzībām.
Ņemot vērā faktu, ka Rīga pašlaik atvērti 6 optikas veikali, no kuriem viens saskaņa ar ģenerāld irektora pavēli gan likvidēts, nepieciešamība pēc Zinātniski tehniskās informācijas biroja deficītās medicīnas tehnikas un optikas jau tā ju mos mums kļūst acīm redzama. Sājā birojā, kad tas sāks funkcionēt, mēs noteikti uzzināsim, ka, piemēram, Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā, kur iedzīvotāju skaits apmēram tikpat liels kā Rīgā, darbojas 26 op tikas veikali. Un vēl mēs šeit v a rēsim uzzināt, ka astigmatisko briļļu stiklus, kurus pašlaik par milzu nau du iepērkam Ļeņingradā, vēl nesen izgatavojām tepat Rīgā. Varbūt in formācijas birojā mūs informēs, kur palikušas iekārtas šo stiklu izgatavošanai — bijušais ģenerāldirektors N. Zaharovs, speciālists a r fizkultūrieša diplomu, tās toreiz pavēlēja izsviest pagalmā. Katrā ziņa gaidīsim interesantu un izsmeļošu informāciju. Un, ja tas sagatavošanai ieva- jadzēsies kuplināt kadru skaitu un paplašināt telpas, lieki neuztrauksimies — Vēl jau Rīgā palikuši vairāki optikas veikali, kurus katrā laikā var likvidēt.
B. KRASTINS,
Sāpēja sirds. Pie daktera nālistiem . . .
— rinda. Devos pie žur-
— BET, MĪĻĀ, VIENS REKETIERIS M A N I JAU APTĪRĪJA.
L. D A N I L Ā N S
— NEZ KUR TAD Sī TOS PAPĪRUS LIKS: VEIKALĀ V IN A ĀRDĪJĀS, KA NEESOT KO ĒST! . . .
E. R U S M A N I S
Baumas par dīvaino nolikumu Kādā Parvaldē klīst apkart un nenorimst, taču tikai es jums varu sniegt pilnīgi patiesu un neizkropļotu informāciju, kuru rūpīgi atlasīju un izanalizēju, atmetot pretrunīgo un mazticamo. Nesen, s tāvot pēc franču krekliem (pēc tiem ar spožo struņķiti pie krā- gas), no viena zobārstā uzzināju vēl dažus laktus. Tāpēc notikuma aina man ir skaidra.
Sākās tas lā. Pārvaldes darbinieki, ieradušies pirmdien darbā, ievēroja netīrību, kas valdīja Kādās Pārvaldes telpās. Tas gan nenotika uzreiz. Vispirms Galvenais Grāmatvedis sašutis pamanīja uz kāpnēm papirosa galu, ko paga- jušo piektdien pats bija no metis, £et Galvenais Ekonomists redzējf; ka viņa papirkurvis, ku ru projamejot viņš bija apgazis, joprojām guļ uz grīdas un papīri neglīti izsvaidīti. Fakts drīz kļuva zināms, un visi pievērsa uzmanību saviem papirkurvjiem, kuri arī nebija iztīrīti.
Otrdien, ie radusies darbā, Enerģiska Dāma no kadru daļas piezīmēja, ka gumijkoks foajē nav laistīts, nemaz nerunājot par papirkurvjiem, kuri atkal nebija iztīriti. Sašuta visi, īpaši Enerģiskā Dama no kadru daļas. Ta bija loti kulturāla dāma, viņa regulāri sēdēja visās abonementu izrādēs un brauca uz Lietuvu iepirkties.
— Mēs taču nevaram strādāt tada musorņika, — viņa izteiksmīgi savicināja gredzenotās ro kas.
— Par ko gan apkopējai maksā algu? — piebalsoja abi Galvenie — Ekonomists un Grāmatvedis.
Bet tas vel bija sīkums, salīdzinot ar to, kas notika nakoša-
jās dienās, kad papirkurvji grima atkritumu kalnos, kad noputējusī grīda bija zaudējusi pamatkrāsu. Ceturtdienas pēcpusdienā Enerģiskā Dāma ar tādu sejas izteiksmi, kāda droši vien bija Marijai Stjuartei ceļā uz ešafotu, iznesa savu papīrkurvi, turēdama to d i vos manikirētos pirkstos. Viņas pašaizliedzība iedvesmoja šādai darbībai arī citus darbiniekus.
Piektdien no rī ta Galvenais Gramatvedis , kāpdams pa kāp nēm (lifts jau nedēļu nedarbojās), paslīdēja uz nomestas ābolu se r des un krizdams salauza . . . nē, kaju ne, kāpņu margas, piedevām saplēsdams savu jauno somu uzvalku. Saskrējušie darbinieki mierināja cietēju, kurš žēli pūta, domās dzirdēdams sievas ag re sīva soprāna skaņas.
— Nē, — viņš nočukstēja šai bridi, — es vairs nevaru!
Nē, iekliedzas arī Enerģiska Dama no kadru daļas,— mēs vairs to nedrīkstam ciest! Pie Paša Galvena Priekšnieka! Tūlīt! Visi kopā!
Un izmisuma iedzītie Pārvaldes darbinieki devās pa kāpnēm aug šup uz otro slāvu uz. Paša Galvenā Priekšnieka kabinetu. Kad nelaimīgie iegruva kabineta priekšistabā, viņiem prelim piecēlās Sekretāre. Viņas acis dega drudžains spīdums, bet vaigi zem kosmētiskā apmetuma kārtas kļuva zilganbāli-
— Mēs gribētu redzet biedru Pašu Galveno Priekšnieku, — aizelsusies paskaidroja Enerģiskā Dama.
Sekretāre mēmi raudzījās sa trauktajos cilvēkos, tad ar ma- nikirēto pirkstu nevarīgi paradīja uz polsterētajam kabineta durvīm ar uzrakstu «Pats Galvenais Priekšnieks».
Enerģiskā Dāma, stumdama pa priekšu Galveno Grāmatvedi, iegāja kabinetā. Tur neviena nebija, uz galda slejas milzīgs lūgumu, plānu, ziņojumu, atskaišu un citu dokumentu kalns . . .
— Ka? Biedra priekšnieka nav? — kāds jautāja Sekretārei .
Redzat, viņš . . . — un Sekretāre sāka šņukstēt, — jau nedēļu nav redzēts . . . Seit ska . . . pī ir viņa mētelis, bet tur pie . . . pie kres . . . la stav portfelis . . . Un tieši tādā stāvoklī, ka pirms nedēļas viņš to at . . . atstājis!
Si ziņa visus klātesošos, p ro tams, bezgalīgi satrieca. Pazudis priekšnieks un turklāt pazudis tieši Pārvaldes telpās! Visi no bālēja. Slepkavība? Līķis e lek tro sadales skapītī? Vājprāts!
Histēriski iekliedzās kāda Pavisam Neievērojama M ašīnrakstītāja. No viņas kliedziena sa bruka dokumentu kaudze uz galda un Sekretāre atguva runas spējas.
- Es katru dienu liku uz gaida parakstāmos dokumentus, bet nākošajā dienā tie nebija aiztikti! Nekas nebija aiztikts! Un mētelis uz viena un ta paša pa karama . . . Sākuma domāju, ka viņš ir aizsaukts uz Svarīgo ap spriedi un tā arī visiem zvanītajiem sacīju. Tad teicu, ka aizgājis uz ministriju, un visu laiku domāju, kaut viņš beidzot a t grieztos . . .
Steidzīgi jazvana uz kriminālmeklēšanu! Vot! — izgrūda Enerģiskā Dāma un metās pie te lefona.
Visi apklusa. Neieverojama Mašīnrakstītā ja, tā pati, kuras kliedziens bija sagāzis dokumentu kaudzi, izlavījās gaiteni un aiz
tecēja pie tuvākā krāna, lai uzdzertu ūdeni nervu tabletei. Gaiteņa krēslā un klusumā viņa no miroņiem sajuta sievišķīgas bailes.
Un tad kaut kur blakus atskanēja ’ slāpēts bum . . . bummm . ... bummmm! Sajā liktenīgajā bridi viņa iekliedzās otrreiz, turklāt tik skali, ka to izdzirdēja milicijas dežurants, jo Enerģiska Dama jau bija piezvanījusi, kur nākas.
Tas, protams, vēl vairāk pa lielināja meklēšanas grupas akt ivitāti, kura nekavējoties ieradās notikuma vietā. Izmeklētājs nospieda lifta pogu, pirms Enerģiska Dama paspēja viņu brīdināt, ka lifts nekustas jau nedēju. Tad atskanēja šņāciens un . . . atvērtajā lifta kabīnē klātesošie ieraudzīja spaini ar lupatu, priekšnieku un apkopēju ar tu k šu iepirkumu tīkliņu. Dzīvus un veselus!
Kā vēlāk noskaidrojās, Neievērojamas Mašīnrakstītajas klie dziena radītā rezonanse iekustinājusi liftu, kurā tieši šajā bridi priekšnieks nodevās rīta v in grošanai.
Starp citu, šodien bufetē es dzirdēju interesantu jaunumu Kadas Parvaldes Galvenais Priekšnieks vairs neesot nekāds priekšnieks, jo aizgājis par Galveno Galdnieku uz kaut kādu Organizāciju. Un esot traki a p mierināts. Ja viņš kaut brīdi pazūdot, lūlit saceļoties liela brēka un visi sākot viņu meklēt.
Bet varbūt viņš aizgāja kaut kur par Galveno Sargu vai par Galveno Garderobes Onkulīti. To es īsti neatceros, taču viens ir zināms skaidri - tur viņš ir n e aizvietojams.
mm
Pieci ang ļu ga iš reģ i neparedzē ja lielas nepatikšanas. D ub l inā v iņ iem nozaga somu ar maģiskām kartēm un kristā la lodēm , kuras spēj ie lūko t ies nākotnē . Bez šiem amata r īk ie m z ī ln iek ie m nācās a tg r ie z ties mājās.
ASV pē rn marihuānas p ro d u k cija p ieaugus i pa r 38 p rocen t iem . L īd z ar to A SV šajā ziņā ieņem o t ro v ie tu pasaulē. «Ražas» kāp inājums ir panākts pa te ico ties raž īgākas Ind ijas kaņep ju šķirnes ie viešanai.
A n g l i jā d z īv o suns Zorba , kura n o g u ld ī tā nauda bankā ir rakstāma ar sešām nu llēm . 1988. gadā vien viņš ir, n o p e ln ī j is 3 m il jonus do lā ru , jo kā četrkā ja ina i k ino zva igzne i v iņam konkuren tu nav. G inesa re ko rd u grāmatas 1989. gada izdevum ā var iz las īt in fo rm āc iju p a r šo suni — sver 149 kg, garums no deguna l īdz astes ga lam 2,54 metri.
«Lai gan Z o rba izskatās kā lauva un nesen viņš p ied a lī jās kādā A S V — VFR ko p p rod ukc i jas šausmu fi lmā, pa ties ībā suns ir tīrā aita,» a p g a lvo Kriss Irak lid iss, Z o r- bas īpašnieks.
110. dzimšanas d ien u nesen n o svinēja pasaules vecākais ārsts spānietis G a lo Leozs. Savā p ro fesijā viņš b i ja s trādājis l īd z 103. dzimšanas d iena i. Leozs ēd mēreni, dze r vē l mērenāk, smēķē pa aug stiem svētk iem un nekad nepak ļau jas sieviešu va ldz inā jum iem .
Džons Zakaro, k'ura tēvs 1984. gada vēlēšanās kan d idē ja A SV v ice p re z id e n ta amatam, t ika n o t ie sāts uz 4 m ēnešiem c ie tumā, jo tu rē j is mājās koka īnu . Taču sakarā a r to , ka c ie tum i p ā rp i ld ī t i , v iņam ir atļauts izciest sodu tu rpa t mājās, kur viņš g labā ja koka īnu. Tur ir visas ē rtības, ieska ito t te lev izoru . Džona māte tom ēr uzskata, ka sods ir pā rāk nežē līgs , jo no tiesāta jam pašam jāga tavo sev ēst.
Par mūku sevi pas lud inā jis Čarlzs Capmens, jo nesen L ie lb r i tān i jā iev ies t ie jaun ie n o d o k ļ i v iņam l ie kas par augstiem . Tā kā mūki un klos te ri no šīm jaunajām nodevām ir a tb r īvo t i, ize ja d r īz v ien t ika a trasta. Capmens pas lud inā ja savu māju, kas a trodas A n g l i ja s d ie n v id r ie tum u da ļā , par A lfresko abati ju . Par mūka tē rpu viņš izvē lē jās kr ike ta šķīrē jt iesneša b a lto jaķu.
Capmens paz iņo ja re po rt ie r iem , ka viņš m ēģ inā jis p ie ru n ā t ar ī savu sievu ta u p ī t n o d o k ļu naudu, be t viņa nav g r ib ē jus i k ļū t par mūķeni.
G o d a t i tu lu «Sliktākais L ie lb r i tān ijas au tovad ītā js» sīvā c īņā ir iz c īn ī ju s i 30 gadus vecā sekretāre Karēna Kallena.
Kallena i izdevās apgāz t g a nd rīz visus šķēršļus, kas b i ja nostād īt i uz speciā las trases. N o viņas tā lu neatpa lika 56 gadus vecā H ilda Endrjūse, kas izgāzās 1 0 a u to v a d ī - šanas eksāmenos pēc kārtas. U zvarētā ja Karēna Kallena saņēma ba lvu — ties ības m ācīties pa r b r ī vu v ienā no labākajām valsts au to skolām.
EDGARS TEMERSIlgus gadus vienai no lasītāju
iecienītākajām «Dadža» nodalām — «Kas gan viss nenotiek pasaulē» — visvairāk materiālu iesūtīja Edgars Temers. Var droši sacīt, pateicoties galvenokārt Edgara pacietīgajam darbam, svešvalodu prasmei un rūpīgai faktu atlasei, mūsu lasītāji varēja smieties par asprātīgākajām pasaules kuriozitā- tēm un dīvainībām. Visos viņa izvēlētajos notikumu aprakstos bija jūtams labsirdīgs smaids, kas tik ļoti piesaista patiesa humora cienītājus.
Sajā numurā publicējam pēdējo Edgara izvēlēto materiālu kopu. Viņš ir aizgājis no mums, bet «Dadža» kolektīva un lasītāju atmiņā paliks vienmēr.
Lai Tev, Edgar, trīs smilšu saujas un liela, liela mūsu pateicība!
ANDREJS SKAILIS
Sajā numurā zīmēto karikatūru tēmas ir izdomājuši Gunārs Bērziņš, Dainis Breikšs, Ludis Danilāns, Kira Liede, Agris llepiņš, Imants Mel- gailis, Uģis Mežavilks, Edvards Rusmanis un Andrejs Vite.
— Es, Sairuss Frankau- ers, būdams pie pilnas jēgas un saprašanas, esmu nolēmis sajukt prātā.
« N e w Y o r k e r » , Ņ u j o r k a« L ud a s M at y i » , B u d a p e š t a
— Rekomendēju pasūtīt tīteņus vēl pirms kārtējās cenu paaugstinašanas.
«S zp i l k i » , V a r š a v a
H I !
— Velns lai parauj! Ka es varu atslābināties, zinadams, ka šai brīd ī kads kaut kur kaut kā uzbrūk dolāram!!
« N e w Y o r k e r » , Ņ u jo rk a
D A D Z IS№ 14 (786) 1989
Galvenais redaktors Egons STRAUTIŅŠ
Redakcijas kolēģija:
Harijs GRUNDULIS
Alfrēds IV A N O V SK IS
Osvalds MACS
Staņislavs M A TI SĀNS
Eriks OSS
Edvards RUSMANIS — galv. māksi, redaktors
Antons SONDORS — atbildīgais sekretārs
Andrejs VITE — galv. redaktora vietnieks
Māksi, redaktors — Uģis M E2AVILKS
Tehniskais redaktors — Māris SURVELIS
LKP CK izdevniecība, 226081, Rīgā, Balasta dam bī 3. Laikraksta «Cīņa» izdevums.
Redakcijas telefoni: galvenā redaktora vietniekam — 463872, atbildīgajam sekretāram — 460331, vēstuju no- dajai — 469568.
Nodots salikšanai 22.06.89. Parakstīts iespiešanai 11.07.89. JT 00436. Formāts 70X10018. Ofseta papīrs Nr. 2. Ofseta tehnika. 2,58 uzsk. iespiedi., 7,8 uzsk. krāsu novilkumi, 3,68 izd. I. Metiens 12S 000 eks. Pasūt. Nr. 938. Maksā 30 kap. Redakcijas adrese: 226081, Rīgā, Balasta dambī 3, ab. k. 19. Iespiests Latvijas KP CK izdevniecības tipogrāfijā, 226081, Rīgā, Balasta dambī 3.
Журнал сатиры и юмора «Да- дзис» (Чертополох). Выходит с 1957 года 2 раза в месяц на латышском языке. Издательство ЦК КП Латвии, 226081, г. Рига, Баласта дамбис, 3. Адрес редакции: 226081, Рига, Баласта дамбис, 3, аб. я. 19. Отпечатано ■ типографии Издательства Ц К КП Латвии, 226081, г. Рига, Баласта дамбис, 3.
— Laižam pāri pie sarkanās Sidnejs noteikti to būtu vēlējies.
« P r i v a t e Eye »,
— Nesmēķē, meitiņ, tu rādi sliktu priekšzīmi tētim!
« S t ā r i e l » , Sof ija
«U rz ic a » , B u k a r e s t e « E u l e n s p i e g e l » , B e r l ī n e
— Nu jā, ar laulību mums paveicies . . . . Māmiņa ir šausmīgi apmierināta!
« D i k o b r a z » , P r ā g a
— Vai šajā sarunā jūs pacelsieties līdz manam līmenim, vai arī man jānolaižas līdz jūsējam!
« P u n c h » , A ng l i j a
