HEKTORS MALO

DZĪVES SKOLA

Jaunatnes romāns

No franču valodas tulkojusi A . Jureviča

Rīgā, 1935 Valtera un Rapas akc. sab. izdevums

Hector Maļot SANS FAMILLE Bibliothēque D'ēducation et de Rēcrēation J. Hetzel et C i e , 18, Rue Jacob

Paris

Stāsts par pamestu franču zēnu Remiju, kura ilgie klejojumi noved ģimenes siltumā. Remijam daudz ko iemāca grūtā dzīve, bet draudzēšanās ar citiem likteņa pabērniem palīdz izturēt vissmagākos pārbaudījumus.

ARMIJAS SPIESTUVE Rīgā, Muitas ielā Nr.l

L1SIJAI MALO

Rakstot šo grāmatu, es visu laiku domāju par Tevi, mans bērns, un ik brīdi uz lūpām man bija Tavs vārds. — Vai Lisija to sapratis? — Vai Lisiju tas interesēs? — Viemēr — Lisija. Tālab Tavam tik bieži izrunātajam vārdam ir jābūt ierakstītam šās grāmatas pašā sākumā; es nezinu, kāds liktenis paredzēts šīm lappusēm, bet, lai tas būtu kāds būdams, man tās ir sagādājušas ganda­rījumu, kas atsver visus panākumus, — apmieri­nājumu, iedomājoties, ka Tu tās lasīsi, — un prieku Tev tās dāvāt.

Hektors Mala

Pirmā daļa.

I n o d a ļ a .

Sādžā. Es esmu atrasts bērns. Bet līdz astoņiem gadiem es, tāpat kā citi bērni, domāju

ka man ir māte, jo katrreiz kad es raudāju, man bija klāt kāda sieviete, kas mani saņēma rokās un auklēja tik maigi, ka asaras tūlīt nožuva.

Nekad es neiemigu savā gultiņā, pirms kāda sieviete ne-bija_ mani noskūpstījusi. Kad decembra vējš svieda sniegu nosarmojušās logu rūtīs, viņa saņēma manas kājas savās rokās, sildīja tās un dziedāja mazu dziesmiņu, kuras meldiju es vēl tagad atceros. Arī dažus vārdus.

Kad ganot mūsu govi pa zāļainām ceļmalām jeb izdegušos laukos mani pārsteidza pērkona negaiss, viņa atskrēja pie manis un spieda mani paslēpties savos vilnas svārkos, rūpīgi tos pārvilkdama man pār galvu un pleciem.

Un beidzot, kad man iznāca ķilda ar kādu no maniem biedriem, viņa man lika stāstīt manas bēdas, gandrīz arvien atrazdama laipnus vārdus, lai mani apmierinātu vai dotu man taisnību.

Spriežot pēc visa šī un vēl daudz citām lietām, pēc tā, kā viņa ar mani runāja, kā uz mani skatījās, pēc viņas glāstiem, pēc maiguma, kas skanēja cauri viņas bārieniem, es ticēju, ka viņa ir mana māte.

3

Bet, lūk, kādā kārtā es dabūju zināt, ka viņa ir tikai mana audžu māte.

Manu sādžu, jeb pareizāk sakot, sādžu kurā es uzaugu, jo man jau patiesībā nav ne savas sādžas, ne dzimtenes, tāpat ka nav ne tēva, ne mātes, tā tad sādžu, kur es pavadīju savu bērnību, sauca par Šavanonu. Tā i r viena no visnabadzīgākām sādžām Francijas centrā.

šai nabadzībai par iemeslu nebija ne iedzīvotāju slinkums, vai nolaidība, bet tas, ka sādža atradās neauglīgā apvidū. Aug­līgā zemes virskārta bija plāna un lai iegūtu labu ražu tai vajadzēja mēslu un papildinājumu, kādu nebija tanī apvidū. Neredzēja (vismaz tajā laikā, par kuru es runāju) arī iekoptus laukus, bet visur bija tikai plaši saules izdedzināti klajumi kuros auga tikai virši un sīki krūmi. Kur beidzās šie klajumi, sākās landas, kuru augstākās daļās aso vēju brāzienu sakrop­ļoti sīki koku puduri stiepa gaisā savus strupos un izliektos zarus.

Lai redzētu skaistus kokus, vajadzēja atstāt augstieni un nokāpt ielejā, kur pļavās, gar upēm, auga lieli kastaņloki un vareni ozoli.

Tajā ielejā, uz upes krasta, kura savus ātros ūdeņus stei­dzas pievienot kādai Luāras ietekai, atradās māja, kurā es pa­vadīju savus pirmos bērnības gadus.

Līdz astoņiem gadiem es netiku redzējis šinī mājā vīrieša; tomēr mana māte nebija atraitne. Viņas vīrs, akmeņkalējs, kā daudzi citi šī apgabala strādnieki, strādāja Parīzē, un atgrie­zās savā mājā tikai tad, kad es biju jau tādā vecumā, ka spēju redzēt un saprast to, kas ap mani notiek.

Laiku pa laikam ar kādi. darba biedri, kas atgriezās mājā, viņš atsūtīja par sevi ziņas.

«Barberēna māt, jūsu vīram iet labi; viņš mani lūdza jums pasacīt, ka ar darbu veicas labi un nodot jums naudu; lūdzu pārskaitiet?

Un tas bija viss. Barberēna māte apmierinājās ar šīm ziņām; viņas vīrs bija vesels; viņam bija darbs; maizi viņš nopelnīja.

No tā, ka Barberēns tik ilgu laiku pavadīja Parīzē, neva jaga spriest, ka viņš būtu sliktās attiecībās ar savu sievu, šai prombūtnei par iemeslu nekādā ziņā nebija nesaprašanās. Viņš dzīvoja Parīzē tādēļ, ka viņu tur turēja darbs un tas ir viss. Kad viņš būs vecs, viņš atgriezīsies un dzīvos pie savas

4

vecās sievas un iekrātā nauda viņus paglābs no trūkuma vecuma dienās, kad viņiem vairs nebūs spēka un veselības.

Kādā novembra dienā, vakaram metoties, kāds nepa­zīstams vīrietis apstājās pie mūsu vārtiem. Es cirtu uz mājas sliegšņa žagarus, Neatgrūzdams vārtus, bet skatīdamies tiem pāri uz mani, svešinieks jautāja, vai še dzīvojot Barberēna māte.

Es viņu lūdzu ienākt. Viņš atgrūda vārtus, kuru eņģes nočīkstēja un lēniem soļiem tuvojās mājai.

Nekad vēl es nebiju redzējis tik netīru cilvēku; lielas dubļi pikas, citas slapjas, citas jau sakaltušas, apklāja viņu no ^saivas līdz kājām, un uz viņu skatoties, bija skaidrs, ka viņš ilgi ir staigājis pa sliktiem ceļiem.

Izdzirdusi sarunas troksni Barbarēna māte steidzās ārā taisni tajā brīdī, kad svešinieks kāpa pār mūsu slieksni,

"iŗu atradās viens .otram pretī. «Es nesu ziņas no Parīzes», viņš sacīja. Tie bija ļoti vienkārši vārdi, kādus mēs ne vienreiz vien

bijām dzirdējuši; bet tonis, kādā tie bija izteikti, ne drusku nelīdzinājās tam, kas citkārt pavadīja vārdus: «Jūsu vīram klājas labi, darbs sokas.»

« A k , mans Dievs! rokas salikdama iesaucās Barberēna māte, ar žeromu ir notikusi kāda nelaime!

— Tā gan ir, bet jums tādēļ nevajaga no izbailēm palikt slimai; jūsu vīrs ir ievainots, tas ir tiesa, bet viņš np" miris. Tomēr viņš varbūt paliks kroplis. Patlaban viņš ir slimnīcā. Es biju viņa biedrs blakus gultā un tā kā taisījos atgriezties mājās, viņš mani lūdza, garāmejot, jums to pa­stāstīt. Es nevaru kavēties, jo man vēl jānoiet trīs jūdzes un nakts nāk virsū.»

Barberēna māte, gribēdama dabūt zināt kaut ko vairāk, lūdza svešinieku palikt uz vakariņām, jo ceļi esot slikti un ļaudis runājot arī par vilkiem, kas parādījušies mežā; viņš aiziešot rīt no rīta.

Viņš apsēdās pie pavarda un ēsdams stāstīja mums, kā nelaime notikusi: Barberēnu pa pusei saspiedušas kādas sta­lažas, kas sagāzušās, un tā kā ticis pierādīts, ka viņam tajā brīdī nav bijis jāatrodas tajā vietā, kur viņš ticis ievainots, tad uzņēmējs atteicies viņam maksāt jeb kādu atlīdzību.

5

«Jā, nav laimes nabaga Barberēnam, nav laimes, sacīja viņš. Tomēr ir tādi gudrinieki, kas no šīs lietas būtu iztaisī­juši sev mūža pensiju, bet jūsu vīrs nedabūs nekā.»

Un žāvēdams savus bikšu galus, kas metās stīvi zem kal­stošo dubļu garozas, viņš arvien a tkār to ja : «jā, nav laimes», ar tik dziļām skumjām, kas rādīja, ka viņš labprāt ļautu sevi sakropļot, j a viņam tikai būtu cerība iegūt a r to mūža pensiju.

«Tomēr, savu stāstu beidzot, viņš sacīja, es viņam devu padomu uzņēmēju iesūdzēt.

— Bet tāda tiesāšanās daudz izmaksā. — Jā, bet kad vinnē!» Barberēna māte gr ibēja braukt uz Parīzi , bet tāds. tik

dārgs un tāls ceļojums, nebija vienkārša lieta. Nākošā rītā mēs nokāpām sādžā aprunāties ar mācīt£.ī u-

Tas viņu negribēja laist braukt, pirms nebūs uzzinājis, v a * viņa var savam vīram būt noderīga. Viņš aizrakstīja tās sliĶ1-nīcas pārzinim, kur Barberēns ārstējās, un pēc pāris dienām saņēma atbildi, kurā bija sacīts, ka Barberēna mātei neva­jagot doties tālajā ceļā, bet aizsūtīt savam vīram noteiktu summu naudas, jo viņš gribot sākt tiesāties ar savu uzņēmēju.

Pagā ja dienas un nedēļas un, laiku pa laikam, atnāca vēs­tules, kuras visas prasīja jaunus naudas sūtījumus; pēdējā, sevišķi steidzīgā, bija sacīts, j a naudas vairs neesot, lai pār­dodot govi .

Tikai tie, kas paši dzīvojuši uz laukiem, kopā ar zemnie­kiem, var saprast, oik daudz bēdu un sāpju ir šaīs vārdos: «pārdot govi».

Dabas pētniekam govs ir atgremojošs kustonis; izbraucē­j a m tas ir kustonis, kas labi iederas dabas ainavā, kad tā stā­vēdama zaļā pļavā paceļ melno, no rasas mitro purnu pāri zālei ; pilsētas bērnam govs ir piena, krē juma un siera avots ; bet zemniekam, tā nozīmē kaut ko daudz vairāk. Lai cik naba­dzīgs viņš būtu un cik liela viņa ģimene — kamēr viņam ir govs kūtī, viņš i r nodrošināts pret bada ciešanām. A i z valga jeb a iz saites, kas apmesta ap ragiem, zemnieka bērns pavadā govi pa zāļainām ceļmalām, jo šīs ganības nevienam nepieder, un vakarā visai ģimenei ir sviesta pika zupā un piens, kur ap­mērcēt kartupeļus; tēvs, māte, bērni, kā lieli, tā mazi, visi dzīvo no govs.

A r ī mēs, Barberēna māte un es, tik labi iztikām ar govi, ka līdz šim brīdim, gandrīz nemaz nebijām ēduši gaļu. Bet

6

viņa nebija tikai mūsu barotāja vien, viņa bija arī mūsu draugs un biedrs, jo nevajaga iedomāties, ka govs būtu truls kustonis; gluži otrādi, viņa ir gudrs un jūtīgs dzīvnieks, sevišķi, ja šīs īpašības viņā tiek attīstītas ar prātīgu audzi­nāšanu. Mēs savējo ļoti mīļojām un sarunājāmies ar viņu, un viņa mūs saprata. No savas puses, ar savām lielajām, apaļa­jām, maiguma pilnām acīm viņa ļoti labi prata izteikt savas vēlēšanās un jūtas. A r vārdu sakot, mēs viņu ļoti mīlējām, un ar to ir viss izsacīts.

Un tomēr tagad vajadzēja no viņas šķirties, jo vienīgi, «pārdodot govi» varēja apmierināt Barberēnu.

Beidzot ieradās pircējs, un labi apskatījis un iztaustījis mūsu Ruseti, neapmierināti izgrozījis galvu, simtām reižu at­kārtojis, ka šī govs viņam pavisam nederot, ka tā esot nabagu ļaužu govs, kuru viņš nevarēšot pārdot, ka viņai neesot piena, ka viņa dodot sliktu sviestu, viņš beidzot sacīja, ka govi ņem­šot, bet tikai aiz savas labās sirds un lai pakalpotu Barberēna mātei, kura ir krietna sieviete.

Nabaga Rusete, it kā saprasdama, kas te notiek, negri­bēja nākt ārā no kūtiņas un sāka maut.

«Aizlien viņai garām un izdzen viņu ārā, sacīja tirgotājs sniegdams man pātagu, kas viņam karājās kaklā.

— To nu gan nē,» atbildēja Barberēna māte. Un saņēmusi govi aiz saites, viņa sāka ar to mīļi runāties. «Nu, mana mīļā, nāc vien, nāc!» Rusete vairs nepretojās; uz ceļa tirgotājs piesēja viņu pie

ratiem, un tagad gribot negribot viņai vajadzēja sekot zirgam. Mēs iegājām atpakaļ mājā, bet vēl ilgi dzirdējām viņas

maušanu. Nu nebija vairs ne piena, ne sviesta. Rītā — gabals mai­

zes un vakarā — kartupeļi ar sāli. Vastlāvis iekrita drīz pēc Rusetes pārdošanas; pērngad

Barberēna māte sarīkoja veselas dzīrās, ar pankūkām un rau­šiem; es viņus tā ēdu, tā ēdu, kā viņa manī skatoties bija no tiesas laimīga.

Bet tagad mums vairs nebija Rusetes, kas dotu pienu, ar ko atšķaidīt mīklu, un sviestu, ko likt uz pannas.

Ne vairs Rusetes, ne piena, ne sviesta, ne priecīgā Vast-lavja; tā es noskumis pie sevis domāju.

7

Bet Barberēna māte man bija sagādājusi pārsteigumu. Kaut gan viņa nemīlēja nekā aizņemties no citiem, tak šoreiz viņa bija palūgusi vienai kaimiņienei krūzīti piena, otrai piciņu sviesta un, kad es pārnācu pusdienā, es atradu viņu be­ram miltus lielā māla podā.

«Lūk! milti, es sacīju viņai pieiedams. — Tieši tā, viņa smaidīdama atbildēja, tie tiešām ir milti,

manu mazo Remij, un labi kviešu milti; palūk cik viņi labi smaržo!»

Ja es būtu uzdrošinājies, es labprāt būtu paprasījis, ko viņa darīs ar miltiem; bet taisni tādēļ, ka man tik ļoti to gri­bējās zināt, es nedrīkstēju jautāt. Un bez tam, lai neapbēdi­nātu Barberēna māti, es negribēju sacīt, ka zinu, ka šodien ir Vastlāvis.

« K o no miltiem taisa? viņa jautāja manī noskatīdamās. — Maizi. — Un vēl? — Putru. — Un vēl? — Ak, tu, kungs . . . Es tiešām nezinu. — Nu, nu, tu zini gan. Bet tā kā esi lāga zēns, tu ne­

drīksti to sacīt. Tu zini tīri labi, ka šodien ir Vastlāvis, pan­kūku un raušu diena. Bet tā kā tu zini arī, ka mums nav ne piena, ne sviesta, tu nedrīksti par to runāt. Vai nav taisnība?

— A k ! Barberēna māt'. — Tā kā es jau iepriekš visu to paredzēju, es tā ierīkojos,

lai Vastlāvis atnākdams tev nerādītu pārāk bēdīgu seju. Pa­lūkojies abrā!»

4,

Ātri vāku nocēlis es tur ieraudzīju pienu, sviestu, olas un trīs ābolus.

«Padod man olas, viņa sacīja, un kamēr es tās pārsitu, nomizo ābolus.»

Kamēr es griezu ābolus šķēlēs, viņa iesita olas miltos un sāka visu to maisīt, laiku pa laikam pieliedama karotīti piena.

Kad mīkla bija sajaukta, viņa nolika podu siltos pelnos un mums atlika tikai nogaidīt vakaru, jo pankūkas un raušus mēs bijām nolēmuši ēst vakariņās.

8

Ja gribu būt atklāts, tad jāatzīstas, ka diena man izlikās Joti gara, un vairāk kā vienreiz vien es piegāju un pacilāju drēbi ar ko bija pārsegts pods.

«Tu atdzesēsi mīklu un viņa slikti rūgs», sacīja Barbe­rēna māte.

Bet viņa rūga labi un vispār pārklājās maziem paaugsti­nājumiem, maziem pūslīšiem, kas sprāga pušu. Rūgstošā mīkla izplatīja patīkamu olu un piena smaržu.

« E j sacērti žagarus, viņa man sacīja; mums vajadzīga gaiša uguns, bez dūmiem.»

Beidzot aizkūra uguni. «Pieliec vēl malku!» viņa man sacīja. Šo pavēli, ko es jau sen nepacietīgi gaidīju, nevajadzēja

otrreiz atkārtot. Drīzi uguns dega gaišām liesmām un piepil­dīja drebošu gaismu visu virtuvi.

Tad Barberēna māte noņēma no sienas cepamo pannu un uzlika uz uguns.

«Padod sviestu!» A r naža galu viņa paņēma gabaliņu sviesta, rieksta lie­

lumā, un uzlika uz pannas, kur tas čurkstēdms sāka kust. Ak, tā tiešām bija brīnišķa smarža, kas kutināja mūsu

degunus vēl jo patīkamāka tādēļ, ka mēs to ilgi nebijām jutuši. Ar ī sviesta čurkstēšana pannā mums likās kā priecīga

mūzika. Tomēr, cik aizrāvies es arī biju ar klausīšanos šai mūzikā,

man likās, ka dzirdētu pagalmā soļu troksni. Kas gan varēja mūs šinī stundā traucēt? Laikam kāda

kaimiņiene būs nākusi pēc uguns. Bet man nebija laika kavēties pie šīm domām, jo Barbe­

rēna māte patlaban nogremdēja karoti mīklas podā un uzlēja uz pannas lielu, baltu mīklas kārtu. Tagad nevarēja atļauties šādai izklaidībai.

Te kāds piedauzīja ar koku pie sliekšņa, un durvis pēkšņi atsprāga vaļā.

«Kas tur ir? jautāja Barberēna māte nemaz nepagriez­damās uz to pusi.

Istabā ienāca kāds vīrs un uguns gaismā, kas viņu pilnīgi apspīdēja, es redzēju, ka viņam mugurā ir balta blūze un rokā liela runga.

9

« T e jau laikam tiek rīkoti svētki? Neliekaties traucēties, viņš skarbi sacīja.

— Ak, mans Dievs! iesaucās Barberēna māte, ātri nolik­dama pannu uz grīdas, «vai tu tas esi, žerom?»

Un paņēmusi mani pie rokas, viņa mani stūma klāt vīram, kas bija apstājies uz sliekšņa:

«Tas ir tavs tēvs.»

10

I I n o d a ļ a .

Audžu tēvs. Es gāju viņam klāt un gribēju to noskūpstīt, bet viņš ar

nūjas galu mani atturēja. «Kas tas tāds ir? — Tas ir Remijs. — Tu taču man sacī j i . . . — Nu jā, b e t . . . tā nebija patiesība, tādēļ ka . . . — Ak, tā nebija patiesība, nebija patiesība. . .» Viņš panācās dažus soļus uz manu pusi ar paceltu rungu

rokā, un es instinktīvi atkāpos. Ko es viņam biju nodarījis? Kāda ir mana vaina? Kādēļ

šāda saņemšana, kad es gāju viņam pretī un gribēju to no­skūpstīt? Bet man neatlika laika iztirzāt šos jautājumus, kas drūzmējās manā uztrauktajā prātā.

«Es redzu, ka jūs taisāties svētīt Vastlāvi, viņš sacīja, tas ir labi, jo esmu ļoti izsalcis. Kas tev ir vakariņās?

— Es cepu pankūkas. — To es labi redzu, bet pankūkas nav tas, ko ceļ priekšā

cilvēkam, kam kājās savas desmit jūdzes. — Bet man cita nekā nav; mēs tevi nebijām gaidījuši. — Kā? Jums nekā nav? Jums nekā nav vakariņās?» Viņš apskatījās apkārt. «Lūk, sviests.»

Tad viņš pacēla acis uz griestiem uz to vietu, kur mēdza karāties žāvētā gala, bet kāsis jau kopš ilga laika stāvēja tukšs, un pie vērbaļķiem karājās tikai daži sīpolu un ķiploku saišķi.

«Lūk, kur sīpoli, sacīja viņš, nosisdams ar savu nūju vienu saišķi, četri, pieci sīpoli, gabals sviesta un mums būs labu labā zupa. Noņem no uguns savu pankūku un sacep mums pannā sīpolus.»

Noņemt pankūku no uguns! Barberēna māte nekā neat­bildēja. Viņa steidzās izpildīt, ko vīrs viņai bija pavēlējis. Pats viņš apsēdās uz sola pavarda stūrī.

Es neuzdrošinājos atstāt vietu, kur nūja mani bija apstā­dinājusi, un nolūkojos viņā atspiedies pret galdu.

Tas bija apmēram piecdesmit gadus vecs vīrs, skarbu un drūmu seju; galvu viņš turēja nošķiebtu uz labo pusi, lai­kam no dabūtā ievainojuma, un tas viņa izskatu padarīja vēl atbaidošāku.

Barberēna māte bija uzlikusi atkal pannu uz uguns. « V a i ar šo mazo sviesta piciņu tu gribi zupu izvārīt?»

viņš prasīja. Un sagrābdams šķīvi uz kura atradās sviests, viņš uz­

svieda visu gabalu uz pannas. Nu vairs ne sviesta, ne pankūkas! Kurā katrā citā brīdī šī nelaime mani būtu dziļi satrie­

kusi; bet tagad es nedomāju ne par pankūkām, ne raušiem, manu prātu aizņēma domas, ka šis cietsirdīgais vīrs esot mans tēvs.

«Mans tēvs, mans tēvs!» es neapzinīgi atkārtoju. Es nekad sev pilnīgi vēl nebiju noskaidrojis, kas tas ir

tēvs, bet neskaidri, instinktīvi es biju iedomājies, ka tā ir māte, tikai ar rupju balsi; bet uzlūkodams šo, kā no debesīm nokritušo tēvu, mani pārņēma sāpes un bailes.

Es gribēju viņu skūpstīt, bet viņš mani atgrūda ar nūju, kādēļ? Barberēna māte nekad mani neatgrūda, kad es viņu skūpstīju, bet gan piespieda ciešāk sev pie krūtīm.

«Kamēr tu stāvi kā sasalis, būtu labāk uzlicis šķīvjus uz galda.»

Es steidzos paklausīt. Zupa jau bija gatava, un Barberēna māte to salēja šķīvjos.

Tad viņš atstāja savu kaktu, apsēdās pie galda un sāka ēst, šad tad apstādamies un nolūkodamies manī.

12

Es biju tik satraukts un nemiera pilns, ka nevarēju ieēst, un ari skatījos uz viņu — tikai zagšus un, sastapdams viņa skatienu, nodūru acis.

— Vai viņš parasti ēd tik maz? — vīrs pēkšņi jautāja, pastiepis uz manu pusi karoti.

— Nē, viņš labi ēd. — Zēl! Labāk būtu, ja viņš nemaz neēstu!

Man, protams, nebija nekādas patikas runāt, un arī Barberēna māte nebija vairāk par mani noskaņota uz runāšanu: viņa tekalēja šurpu turpu ap galdu, uzmanīgi apkalpodama vīru.

— Tātad tu neesi izsalcis? — viņš man vaicāja. — Nē. — Nu tad ej gulēt un lūko tūlīt aizmigt, citādi es noskaitīšos. Barberēna māte man uzmeta žiglu skatienu, kas nozīmēja, ka man

bez pretimrunāšanas jāpaklausa. Taču šis ieteikums bija lieks, es ne­maz nedomāju pretoties.

Tāpat kā jo daudzās zemnieku mājās, mūsu virtuve vienlaikus bija arī mūsu guļamistaba. Pie krāsns atradās viss, kas saistījās ar ēšanu, — galds, tīne, trauku skapītis; bet otrā virtuves galā bija mēbeles gulēšanai — vienā kaktā Barberēna mātes gulta, pretējā kaktā manējā, kas atradās tādā kā skapī, ko no visām pusēm ap­ņēma sarkana auduma aizkariņš.

Es steigšus izģērbos un apgūlos. Bet aizmigšana bija pavisam kas cits.

Aizmigt nevar pēc pavēles; aizmieg tad, kad nāk miegs un kad ir mierīgs prāts.

Taču man nenāca miegs un nebija arī mierīgs prāts. Gluži otrādi — es biju drausmīgi noraizējies, turklāt jutos ļoti

nelaimīgs. Kā, šis vīrs bija mans tēvs?! Tad kāpēc viņš pret mani izturējās

tik rupji? Piespiedis degunu pie sienas, es pūlējos atgaiņāt šīs domas un aiz­

migt, kā man bija pavēlēts, bet tas nebija iespējams. Miegs kā ne­nāca, tā nenāca, es jutos tik modrs kā vēl nekad.

Pēc kāda brīža — nezinu, pēc cik ilga laika, — izdzirdēju, ka uz manas gultas pusi kāds nāk.

Pēc lēniem, šļūcošiem un smagiem soļiem es uzreiz sapratu, ka tā nav Barberēna māte.

Maniem matiem pieskārās karsta elpa. — Vai tu guli? — vaicāja apslāpēta balss. Es pat ij nedomāju atbildēt, jo man ausīs vēl skanēja drausmīgie

vārdi: «Es noskaitīšos.» — Viņš ir aizmidzis, — noteica Barberēna māte. — Viņš tā ir pa­

radis: kolīdz ieliekas gultā, tā uzreiz aizmieg. Tu vari droši runāt, viņš nedzird.

Bez šaubām, es varēju pateikt, ka neesmu aizmidzis, bet neiedro­šinājos: man bija pieteikts aizmigt, es nebiju aizmidzis, tādēļ jutos vainīgs.

— Kas tev iznāca ar to tiesāšanos? — Barberēna māte jautāja. — Es zaudēju! Tiesneši nosprieda, ka pats biju vainīgs, stāvē­

dams zem stalažām, un ka man no būvuzņēmēja nekas nepienākas.

To teikdams, Barberēns cirta dūri galdā un ņēmās lamāties, nepa­sakot nevienu sakarīgu vārdu. — Prāva ir zaudēta, — viņš drīz no jauna atkārtoja. — Mūsu nauda ir zaudēta, es esmu kroplis, un mēs esam postā, tā, lūk! Bet, it kā ar to vien vēl nebūtu diezgan, pārnācis mājās, es atrodu priekšā kādu bērnu. Vai tu man nepaskaidrosi, kāpēc nedarīji tā, kā es tev liku?

— Tāpēc, ka nevarēju. — Tu viņu nevarēji nogādāt uz atradeņu namu? — Tā nevar pamest bērnu, kurš ar pašas pienu zīdīts un kuru mīl. — Tas taču nav tavs bērns. — Beidzot es jau gribēju izdarīt, kā tu liki, bet tieši tad viņš sa­

slima. — Saslima? — Jā, saslima, un tādā brīdī taču viņu nevarēja nest uz patver­

smi, lai viņš tur dabūtu galu. — Un tad, kad viņš izveseļojās? — Viņš nemaz uzreiz neizveseļojās. Pēc tās slimības viņam pie­

metās cita; nabadziņš tā kāsēja, ka klausoties sirds vai pušu plīsa. Tāpat kā toreiz mūsu Nikolā, kas nomira; man likās, ja es viņu tādu slimu nestu uz pilsētu, viņš arī nomirtu.

— Bet pēc tam? — Laiks ritēja. Ja jau es biju gaidījusi tik ilgi, tad varēju pagai­

dīt vēl. — Cik gadu viņam tagad ir? — Astoņi. — Nu, tad viņš astoņu gadu vecumā nonāks tur, kur viņam bija

jānonāk jau agrāk, un tas nebūt nebūs viņam patīkamāk; lūk, ko viņš būs panācis!

— Ak, Zerom, tu taču tā nedarīsi! — Es to nedarīšu?! Kas man to liegs? Vai tu domā, ka mēs viņu

paturēsim uz visiem laikiem? Uz mirkli iestājās klusums, un es varēju atvilkt elpu; aiz uztrau­

kuma man tā aizžņaudzās rīkle, ka gandrīz noslāpu. Drīz Barberēna māte atsāka: — Vai , kā Parīze tevi pārvērtusi! Pirms aizbraukšanas uz Parīzi

tu nebūtu tā runājis. — Var jau būt. Bet pilnīgi drošs ir tas: ja Parīze mani ir pārvēr­

tusi, tā mani ir arī sakropļojusi. Kā lai mēs tagad izdzīvojam — tu un es? Naudas mums vairs nav. Govs ir pārdota. Va i tad tagad, kad mums nav ko ēst, lai mēs vēl barojam svešu bērnu?

— Tas ir mans bērns. — Viņš nav ne tavs, ne mans. Viņš nav zemnieku bērns. Es viņu

apskatīju pa vakariņu laiku: viņš ir trausls un vārgs, ne viņam ir stipras rokas, ne kājas.

— Viņš ir skaistākais bērns visā ciematā. — Es gan neteiktu, ka skaists. Bet smalks gan! Vai tad no savas

piemīlības viņš būs paēdis? Vai tad tas ir kāds strādnieks — ar tādiem pleciem kā viņam? Viņš ir pilsētas bērns, un pilsētas bērni mums šeit nav vajadzīgi.

— Es tev saku, ka viņš ir godīgs zēns, gudrs un attapīgs, taču ar visu to viņam ir laba sirds. Viņš strādās priekš mums.

— Pagaidām mums būs jāstrādā priekš viņa, bet es vairs nevaru strādāt.

— Un, ja nu viņa vecāki viņu pieprasīs, ko tad tu teiksi? — Viņa vecāki! Vai viņam vecāki maz ir? Ja tie viņam būtu, tie

viņu būtu meklējuši un droši vien astoņu gadu laikā arī atraduši. Ak, es izdarīju drausmīgu muļķību, iedomādamies, ka viņam ir vecāki, kas vienā jaukā dienā viņu pieprasīs un samaksās mums par pūlēm, ka esam viņu audzinājuši! Es biju īsts stulbenis, tīrais ģeķis. Tas, ka viņš bija ietīts skaistos autiņos ar mežģīnēm, nebūt nenozī­mēja, ka vecāki viņu meklēs. Starp citu, viņi varbūt ir jau miruši.

— Bet ja nu nav miruši? Ja viņi kādu dienu ieradīsies viņu atpra­sīt? Man liekas, ka viņi ieradīsies.

— Ir gan tās sievietes ietiepīgas! — Bet tomēr — ja viņi ieradīsies? — Nu, tad mēs viņus nosūtīsim uz patversmi. Bet pietiks pļāpāt.

Man jau ir apnicis. Rīt es viņu aizvedīšu pie mēra11* Šovakar iešu ap­sveicināties ar Fransuā. Pēc stundas būšu atpakaļ.

Durvis atvērās un aizvērās. Viņš bija prom. Tad es žigli pietrūkos sēdus un sāku saukt Barberēna māti. — Māmiņ! Viņa piesteidzās pie manas gultas, un es jautāju: — Vai tu mani laidīsi uz patversmi? — Nē, mīļo Remī, nelaidīšu. Un, ieskāvusi mani savās rokās, viņa mani maigi noskūpstīja. Viņas glāsts mani iedrošināja, un manas asaras mitējās ritēt. — Tātad tu nebiji aizmidzis? — viņa klusi jautāja. — Tā nav mana vaina. — Es jau tevi nebaru. Tātad tu dzirdēji visu, ko Žeroms sacīja? — Jā, tu neesi mana mamma, un viņš nav mans tēvs. Sos nedaudzos vārdus es neizrunāju vienādā balsī, jo, ja es biju

gaužām izmisis, uzzinot, ka viņa nav mana māte, tad biju laimīgs, gandrīz vai lepns, zinot, ka Žeroms nav mans tēvs. Sīs pretrunīgās jūtas tad nu izpaudās manā balsī.

Bet Barberēna māte, šķiet, to neievēroja. — Man varbūt vajadzēja, — viņa sacīja, — tev jau agrāk darīt

zināmu patiesību, bet tu man biji tikpat kā pašas bērns, bez kāda ie­mesla es tev nevarēju pateikt, ka neesmu tava īstā māte! Tava māte,

nabaga bērniņ, nav zināma — tu to dzirdēji. Va i viņa vēl ir dzīva vai nav vairs dzīva? Nekas nav zināms. Kādu rītu Parīzē, kad Zeroms devās uz darbu un bija iegriezies Bretoila avēnijā, kas ir plata, kokiem apstādīta iela, viņš izdzirdēja bērna raudāšanu. Likās, ka skaņas nāk no kāda dārza pavārtes. Tas notika februārī, mazā gaismiņā. Zeroms piegāja pie durvīm un ieraudzīja uz sliekšņa guļam bērnu. Palūkojies apkārt, gribēdams kādu pasaukt, viņš ieraudzīja vīrieti, kas bija stā­vējis aiz resna koka un tagad muka projām. Droši vien šis vīrietis bija tur paslēpies, lai noskatītos, vai kāds atradīs bērnu, ko viņš pats bija ielicis durvju pavārtē. Zeroms nemaz nezināja, ko iesākt, jo bērns brēca no visa spēka, it kā saprazdams, ka ir radies kāds glābējs un ka tam nevajadzētu ļaut pazust. Kamēr Zeroms prātoja, kas būtu da rāms, klāt pienāca vēl citi strādnieki, un tika nospriests, ka bērns jā­aiznes uz policijas iecirkni. Bet bērns brēca vienā brēkšanā. Droši vien viņam bija auksti. Bet, tā kā policijas iecirknī bija ļoti karsti un bērns tomēr nemitīgi brēca, sāka domāt, ka viņam gribas ēst, un gāja sameklēt kādu kaimiņieni, kas bērnam iedotu krūti. Viņš tai kāri pie-plaka klāt. Viņš tiešām bija izsalcis. Pēc tam viņu pie krāsns izģērba.

viņu izģērba. Tas bija mēnešus piecus sešus vecs, skaists sārts zēns. Liels, apaļš un veselīgs; autiņi un veļa skaidri lie­cināja, ka viņš ir bagātu vecāku bērns. Tas, bez šaubām, bija nozagts un izlikts. Tā, vismaz, izskaidroja policijas komisārs. Ko ar viņu iesākt? Pēc tam, kad bija pierakstīti žeroma iz-izteicieni, aprakstīts bērns un viņa drēbītes, kas bija bez zī­mēm, komisārs sacīja, ka sūtīšot viņu uz patversmi, ja neviens no klātesošiem negribēšot viņu paturēt; tas esot vesels, skaists un stiprs bērns, ko neesot grūti uzaudzināt, un viņa vecāki, droši vien, to uzmeklēšot un bagātīgi atlīdzināšot par audzi­nāšanas pūlēm. Tad žeroms piegāja tuvāk un sacīja, ka lab­prāt to paturēšot; bērnu viņam arī atdeva. Man taisni tai laikā pašai bija mazs bērniņš tādā pat vecumā, bet man nebija grūti zīdīt arī vēl otru. Tādā kārtā es kļuvu par tavu māti.

— Ak, māmiņ! — Pēc trim mēnešiem es zaudēju savu bērnu un vēl

vairāk pieķēros tev. Es pavisam aizmirsu, ka tu neesi mūsu bērns. Bet, par nelaimi, žeroms to neaizmirsa un redzēdams, ka triju gadu laikā tavi vecāki nav tevi meklējuši, jeb vismaz atraduši, viņš gribēja tevi ielikt patversmē. Tu dzirdēji, kādēļ es to neizdarīju.

— Ak, lūdzu, tikai ne patversmē, es iesaucos pieķerda­mies viņai, tikai ne patversmē.

— Nē, mans bērns, tev nebūs tur jāiet. Gan es nokārtošu visu. žeroms nav ļauns cilvēks, tu redzēsi; tās tikai bēdas, bailes no posta, kas viņu tā uztrauc. Mēs strādāsim, un arī tu strādāsi.

— Jā, es darīšu visu, ko tu gribēsi. Tikai ne uz pa­tversmi.

— Tev nebūs tur jāiet, bet tikai ar vienu noteikumu — tev tūlīt ir jāguļ. Nebūs labi, ja viņš atnāks un atradīs tevi nomodā.»

Un, noskūpstījusi mani, viņa pagrieza mani uz sienas pusi. Es ļoti gribēju aizmigt, bet biju par daudz nemierīgs, par daudz dziļi uztraukts, lai ar labu gribu vien varētu apmieri­nāties un iemigt.

Tā tad Barberēna māte, tik mīļa un maiga, nebija mana īstā māte! Bet kāda tad ir īsta māte? Vēl labāka, vēl mai­gāka? Ak, nē, tas nebija iespējams.

Bet tas, ko labi sapratu un skaidri sajutu, bija, ka īsts tēvs gan nevar būt tik nežēlīgs kā Barberēns un nebūtu uz mani skatījies tik aukstām acīm un paceltu nūju rokā. 2 Hektors Malō, Dzīves skolā.

17

Viņš grib mani sūtīt uz patversmi, bet vai Barberēna māte varēs viņu no tam atturēt? Kas patversme īsti ir?

Sādžā bija divi bērni, kurus saukāja par «patversmes bērniem»; viņiem kaklā karājās skārda plāksne ar numuru. Viņi bija slikti apģērbti, netīri, un visi viņus ķircināja un sita. Bērni viņus bieži vajāja ar tādu pat nežēlību kā noklīdušus suņus, kam nav neviena kas tos aizstāv.

Ak, es negribu būt šāds bērns, es negribu, ka man kaklā pakar numuru, es negribu, ka bērni skrien man pakaļ klieg­dami: «uz patversmi, uz patversmi!»

No šīm domām vien jau mani pārņēma drebuļi un sāka klabēt zobi.

Es nevarēju un nevarēju iemigt, un drīz vajadzēja pār­nākt Barberēna tēvam.

Par laimi, viņš neatgriezās tik ātri, kā bija sacījis, un es tomēr iemigu pirms viņa pārnākšanas.

18

I I I n o d a ļ a .

Siņjora Vitālija trupa. Es to nakti, bez šaubām, biju gulējis baiļu un bēdu sajū­

tas pilns, jo no rīta mostoties, mana pirmā kustība bija ap­taustīt gultu un palūkoties apkārt, vai neesmu pa nakti aiz­vests prom.

Visu rītu Barberēns ar mani nerunāja ne vārda, un es jau sāku ticēt, ka nodoms par manu sūtīšanu uz patversmi būs atmests. Droši vien, Barberēna māte būs ar viņu runā­jusi un būs viņu pārliecinājusi mani paturēt.

Bet pusdienas laikā Barberēns pavēlēja man uzlikt cepuri un sekot viņam.

Pārbijies, es pagriezu acis uz Barberēna māti, lūgdams viņas palīdzību. Bet viņa man slepeni deva zīmi paklausīt, pie tam ar rokas mājienu mani nomierinādama: tev nav ko baidīties.

Tad, nepretodamies, es devos ceļā, Barberēnam nopakaļ. No mūsu mājas līdz sādžai bija diezgan tālu; labas stun­

das gājiens. Pa visu šo stundu viņš ar mani nerunāja neviena vārda. Viņš gāja pa priekšu, lēni un klibodams, un viņa galva nemaz nekustējās. Laiku pa laikam viņš ar visu stāvu pa­griezās atpakaļ, skatīdamies, vai 'es viņam sekoju.

Kurp viņš mani ved? Par spīti Barberēna mātes mierinošiem mājieniem, šis

jautājums mani ļoti uztrauca. Lai izvairītos no nezināmām briesmām, kuras es nojautu, es nodomāju izbēgt viņam.

Tādēļ es mēģināju palikt arvienu vairāk nopakaļ, lai,, kad attālums starp viņu un mani būs pietiekoši liels, es mestos grāvī, — un tad viņš mani vairs nevarēs panākt.

• No sākuma viņš tikai arvien man uzsauca viņam sekot, bet vēlāk, uzminējis manas domas, saņēma mani aiz rokas.

Man cits nekas neatlika, ka sekot viņam, un to es arī darīju. 2*

19

Tā mēs abi iegājām sādžā, un visi ļaudis mums garām­ejot pagriezās un nolūkojas uz mums, jo es izskatījos pēc stūrgalvīga suņa, ko ved saitē.

Uz kafejnīcas sliekšņa stāvēja kāds cilvēks un, mums garām ejot, tas aicināja Barberēnu ienākt.

Barberēns saņēma mani aiz auss un ievilcis sev pa priekšu iekšā, aizvēra durvis.

Es jutos atvieglots, jo kafejnīca man nelikās bīstama vieta un bez tam es sen biju vēlējies pārkāpt pār viņas slieksni.

Kafejnīca, Notrdamas iebraucamās vietas kafejnīca! Kā­da gan tā varēja būt?

Cik reižu jau es biju sev uzdevis šo jautājumu! Es biju redzējis iznākam no viņas cilvēkus sasarkušām

sejām un ļodzīgām kājām; ejot gar kafejnīcas durvīm, es bieži biju dzirdzējis tādu klaigāšanu un dziedāšanu, ka visas logu rūtis trīcēja.

Ko tur iekšā dara? Kas notiek aiz šiem sarkanajiem aiz­kariem? Tagad reiz es to uzzināšu.

Barberēns ar kafejnīcas īpašnieku, kas viņu bija uzaici­nājis ienākt, novietojās pie galda, bet es apsēdos pie pavarda un sāku skatīties apkārt.

Man pretī, otrā stūrī, sēdēja kāds vecs vīrs pavisam ne­parastā tērpā, kādu nebiju vēl nekad redzējis.

Viņam bija gari, balti mati, kas nokarājās līdz pleciem, un uz galvas augsta, pelēka tūbas cepure ar zaļām un sarka­nām spalvām. Mugurā viņam bija aitādiņa ar vilnas pusi uz āru. Ādiņai nebija piedurkņu, bet tikai augšā divi caurumi, caur kuriem bija izmauktas rokas samta piedurknēs, kas kād­reiz būs bijušas zilas. Garas vilnas getras sniedzās līdz ceļiem un bija vairāk reizes krusteniski pārsietas sarkanām lentām.

Viņš sēdēja atlaidies krēslā, atspiedis zodu labā rokā un atbalstījis elkoni uz ceļa. Es vēl nekad nebiju redzējis dzīvu cilvēku tik mierīgi sēžam; viņš izskatījās pēc mūsu baznīcas kokā izgriestiem svētajiem.

Zem viņa krēsla, saspiedušies kopā, nekustīgi gulēja un sildījās trīs suņi; viens balts un viens melns pūdelis un maza, pelēka, mīlīga kucīte; baltajam pūdelim bija galvā, ar siks­niņu piestiprināta, veca policista cepure.

Kamēr es, ziņkārīgs un izbrīnējies, aplūkoju sirmgalvi, Barberēns ar kafejnīcas īpašnieku paklusām sarunājās un, cik es varēju noprast, tad viņi runāja par mani.

20

Barberēns stāstīja, ka viņš vedot mani pie sādžas vecākā, lai tas pieprasot patversmei uztura naudu par mani.

To tā tad Barberēna māte bija panākusi manā labā. Tagad es sapratu, ka ja Barberēnam būs izdevīgi mani pa­turēt, man vairs nebūs ne no kā jābaidās.

Sirmgalvis, nelikdams neko manīt, arī uzmanīgi klausījās viņu sarunā; pēkšņi, izstiepdams roku un norādīdams uz mani, viņš jautāja Barberēnam:

«Vai šis ir tas zēns, kas jums ir par nastu? — Tas pats. — Un jūs domājiet, ka jūsu departamenta patversmju

pārvalde jums maksās par viņa audzināšanu? — Es domāju gan! Viņam nav vecāku, un tā kā viņš ir

pie manis, tad taču kādam par viņu ir jāmaksā; man liekas, ka tas būtu taisnīgi.

— Es nesaku nē, bet vai jūs domājat, ka viss, kas ir taisnīgi, arvien arī tiek izpildīts?

— To nu gan nē. — Nu, un es domāju, ka jums nekad nemaksās par viņu

uztura naudu! — Tādā gadījumā viņš ies uz patversmi; nav tāda liku­

ma, kas varētu man uzspiest viņu turēt savās mājās, ja es to negribu.

— Jūs viņu reiz pieņēmāt un līdz ar to uzņematies saistību viņu audzināt.

— Bet, nē! Es viņu nepaturēšu nekādā ziņā! Es atsva­bināšos no viņa, kaut arī man tas būtu jāizmet uz ielas!

— Varbūt varētu atrast kādu iespēju tūlīt no viņa at­svabināties, brīdi padomājis, sacīja vecais. Un pie. tam varbūt vēl kaut ko nopelnīt . . .

— Ja jūs man šo iespēju parādītu, es tūlīt ar lielāko prieku izmaksātu pudeli vīna.

— Nu tad pasūtiet tik vīnu, un lieta būs nokārtota. — Vai tiešām? — Tiešām.» Vecais uzcēlās no sava krēsla un apsēdās pretī Barbe­

rēnam. Man izlikās savādi, ka tajā brīdī, kad viņš piecēlās, no

krēsla, viņa aitāda vienos sānos neizprotamā kārtā sacēlās un sakustējās, it kā viņam kreisajā padusē būtu suns.

Ko viņš sacīs? Un kas gan te notiks? Manas acis sekoja viņam ar necilvēcīgu uztraukumu.

•

21

— Tas ko jūs gribētu, ir, lai šis bērns vairs ilgāk neēstu jūsu maizi, un gadījumā, ja viņš to ēstu, tad lai jums tiktu par to samaksāts. Vai nē?

— Taisni tā; jo es . . . — Ak, iemesli nav svarīgi, tie neattiecas uz mani un nav

man nemaz jāzin; man pietiek, ja zinu, ka jūs negribat bērnu paturēt. Un ja tas tā ir, tad atdodat viņu man. Es viņu pieņemu.

— Atdot viņu jums! — Nu, brīnums! Jūs taču gribējāt tikt vaļā no viņa? — Atdot jums tādu, tik skaistu bērnu! Apskatāt viņu,

viņš taču ir skaists bērns! — Es jau viņu apskatīju. — Remij, panāc šurp! Es drebēdams tuvojos galdam. — Nu, nu, nebīsties, mazais! sacīja vecais. — Apskatāt, turpināja Barberēns. — Es nesaku, ka viņš ir neglīts bērns. Ja viņš būtu ne­

glīts, es viņu neņemtu; kropļi manā arodā neder . . . — Ak, ja viņš būtu kroplis ar divām galvām, jeb vismaz

pundurīts... — Tad jums nemaz nenāktu prātā viņu sūtīt uz pa­

tversmi. Jūs zināt tīri labi, ka kroplim ir liela vērtība, ka viņu iznomājot jeb pašam rādot var labi nopelnīt. Bet šis nav ne ķēms, ne punduris; viņš ir noaudzis kā visi cilvēki un tā tad nekam neder.

— Bet viņš var strādāt. • — Viņš ir par nespēcīgu darbam. — Viņš nespēcīgs! Nu, ko jūs stāstāt! Viņš ir stiprs kā

pieaudzis vīrs un pie tam spēcīgs un vesels; palūkojaties uz viņa kājām un'sakāt, vai jūs kādreiz.esat redzējuši taisnākas kājas ?

Barberēns uzlocīja manas biksas. — Pārāk tievas, sacīja vecais. — Un rokas? turpināja Barberēns. — Rokas ir tādas pat kā kājas; viņš var staigāt, bet

nevar izturēt nogurumu un piepūlēšanos. . — Viņš nevar izturēt? Nu, aptaustiet pats viņu, ap­

taustiet!» Vecais pārlaida savu kaulaino roku pār manām kājām

taustot tās; tad pagrozīja galvu un sataisīja neapmierinātu seju.

22

Reiz jau es biju pieredzējis līdzīgu skatu; tas bija to­reiz, kad tirgotājs pirka mūsu govi. Ar ī viņš to taustīja un klapēja. Arī viņš tāpat grozīja galvu un taisīja neapmieri­nātu seju: tā neesot laba govs, viņš to nevarēšot nevienam pārdot un beidzot tomēr to nopirka un aizveda. Vai vecais mani tāpat nopirks un aizvedīs? Ak, Barberēna māt, Barbe­rēna māt!

Par nelaimi viņas te nebija un viņa nevarēja mani aiz­stāvēt.

Ja es būtu uzdrošinājies, es būtu teicis, ka tikai vēl vakar vakarā Barberēns man pārmeta manu nespēcību, sacīdams, ka man neesot ne krietnu kāju, ne roku; bet es sapratu, ka šāda iejaukšanās nenestu man nekāda labuma; es varētu tikai dabūt pa ausi un tādēļ klusēju.

« Tas ir tāds pat bērns, kā daudzi citi, sacīja vecais, lūk patiesība. Bet viņš ir pilsētas bērns un tādēļ nekad nederēs lauku darbiem; lieciet viņam iet pakaļ arklam un dzīt vēršus, tad jūs redzēsiet, cik ilgi viņš izturēs.

— Desmit gadus. — Pat ne mēnesi. — Bet apskatāt viņu labi! — Apskatāt paši.» Es stāvēju pie galda, vidū starp Barberēnu un sirmgalvi,

un abi divi viņi mani grūstīja un stumdīja. «Beidzot, kāds arī viņš būtu, es viņu ņemu. Bet pats par

sevi saprotams, es viņu nepērku, bet tikai nomāju. Es jums dodu divdesmit frankus gadā.

— Divdesmit frankus! — Tā ir laba cena, un es maksāju uz priekšu; jums būs

četri skaisti piecfranku gabali, un jūs būsiet atsvabināti no šī bērna.

— Bet patversme man maksās vairāk kā desmit frankus mēnesī, ja es viņu paturu pats.

— Sakāt labāk sešus vai septiņus frankus, un pie tam viņš jums būs jābaro.

— Viņš strādās. — Ja jūs domātu, ka viņš var strādāt, tad jūs viņu ne­

gribētu dot prom. Bērnus no patversmēm neviens neņem naudas, bet gan viņu darba spēka dēļ; tie ir kalpi, kam nav jāmaksā, bet kas paši maksā vēl klāt. Un ja šis varētu jums kalpot, jūs būtu viņu paturējuši.

— Bet tomēr man būtu desmit franku.

23

— Bet ja patversme atdod to nevis jums, bet kādam citam, tad jums nav nekas, turpretim ar mani jums tas ne­var atgadīties. Jums tikai jāpapūlas pastiept roku un saņemt naudu.» Viņš pagrābstījās pa kabatu, izvilka ādas naudas maku, izņēma no tā četrus sudraba naudas gabalus un skan­dinādams nolika tos galdā.

«Bet padomājiet, ka kuru katru dienu var atrasties bērna vecāki.

— Kas man no tam? — Bet tas var labi atmaksāties tiem, kas bērnu audzi­

nājuši; ja es nebūtu uz to rēķinājis, es nekad nebūtu viņu pieņēmis.»

šie Barberēna vārdi: «Ja es nebūtu uz to rēķinājis, es viņu nekad nebūtu pieņēmis,» lika man viņu vēl vairāk nici­nāt. Cik nekrietns cilvēks!

«Un tādēļ, ka jūs vairs necerat uz viņa vecākiem, jūs viņu izmetat pa durvīm, sacīja vecais. Beidzot, pie kā viņi gan griezīsies, ja tādi vispār kādreiz atradīsies? Tikai pie jums, ko viņi pazīst, un ne pie manis, vai nē?

— Bet ja jūs viņus atrodiet? — Nu, tad salīgsim tā. Ja kādu dienu viņam atrastos

vecāki, tad dalīsim peļņu uz pusēm, un es dodu trīsdesmit frankus.

— Dodiet četrdesmit. — N ē ; par tiem pakalpojumiem, ko no viņa sagaidu, tas

nav iespējams. — Kādus pakalpojumus jūs no viņa gribat? Ja jums

vajadzīgas labas kājas, viņam ir labas kājas; ja jums vaja­dzīgas labas rokas, viņam ir labas rokas; es turos pie tā, ko teicu. Bet sakāt beidzot, kam viņš jums derēs?»

Vecais zobgalīgi paskatījās uz Barberēnu un, maziem malciņiem tukšodams glāzi, sacīja:

«La i man būtu sabiedrība; es jau palieku vecs un daž­reiz, pēc nogurdinošas dienas, kad ir slikts laiks, mani nomāc bēdīgas domas; viņš pakavēs laiku.

— Nu, priekš tam viņa kājas ir pietiekoši stipras. — Nu, ne par daudz, jo viņam vajadzēs dejot un pēc

tam lēkāt un staigāt, un pēc staigāšanas atkal lēkāt; un tad viņš ieņems vietu siņjora Vitālija trupā.

— Bet kur tad ir šī trupa?

24

— Siņjors Vitālijs, kā jūs to jau būsiet nojautusi, esmu es pats, un tā kā jūs vēlaties redzēt arī trupu, tad es jums to tūliņ parādīšu.»

To sacīdams, viņš pacēla savu aitādiņu un izvilka no turienes savādu kustonīti, ko bija turējis sev klāt piespiestu ar kreiso roku.

Tas bija tas pats kustonītis, kas vairāk reizes jau bija cilājis viņa kažoku; bet tas nebija mazs sunītis, kā es to biju iedomājies. Kas gan tas varēja būt par kustoni?

Un vai tas maz bija kustonis? Es neatradu vārdu, kā nosaukt šo savādo radībiņu, ko

redzēju pirmo reiz un uzlūkoju pavisam apstulbis. Viņš bija ieģērbts sarkanā kamzolī ar zelta pušķi; bet

viņa rokas un kājas, kas patiešām arī bija rokas un kājas, bet nevis ķepas, bija neapģērbtas, tikai apaugušas melnu vilnu.

Viņam galva bija manas dūres lielumā un arī melna; īsa un plata seja, uzrauts, platām nāsīm deguns un dzeltenas lūpas. Bet visvairāk mani pārsteidza viņa acis, kas atradās diezgan tuvu viena otrai, bija ārkārtīgi dzīvas un spīdīgas kā divi spogulīši.

« A k , pagāna pērtiķis!» iesaucās Barberēns. Šie vārdi izrāva mani no mana apstulbuma, j o kaut gan

es vēl nekad nebiju pērtiķi redzējis, es tomēr biju par viņu dzirdējis; tā tad tas nebija melns bērniņš, bet pērtiķis.

«Lūk, manas trupas pirmais loceklis, sacīja Vitālijs, tas ir žolikērs. žolikēr, draudziņ, apsveic sabiedrību.»

žolikērs pielika plaukstiņu pie lūpām un sūtīja mums visiem gaisa skūpstus.

«Tagad, turpināja Vitālijs, izstiepdams roku pret balto, pudeli, siņjoram Kapim būs tas gods, stādīt cienījamai sa­biedrībai priekšā savus draugus!»

Uz šo pavēli pūdelis, kurš līdz šim nebija nemaz pakustē­jies, ātri piecēlās uz pakaļkājām, sakrustoja priekškājas pār krūtīm un palocījās sava saimnieka priekšā tik zemu, ka cepure aizkāra grīdu.

Izpildījis šo pieklājības ceremoniju, viņš pagriezās pret saviem biedriem un turēdams vienu kāju uz krūtīm, ar otru deva viņiem zīmi nākt tuvāk.

Abi suņi, nenolaizdami acis no sava biedra, arī pacēlās kājās un, saņemdami viens otru aiz priekškājas, kā cilvēki viens otru aiz rokas, panāca svinīgi sešus soļus uz priekšu,

25

pēc tam atkāpās trīs atpakaļ un tad apsveica godājamo sa­biedrību.

«šis, ko sauc par Kapi, turpināja Vitālijs, jeb italiski C a p i t a n o, ir suņu virsnieks; viņš, kā visintelligentākais, nodod manas pavēles citiem, šis švītīgais jaunskungs ar melno vilnu ir siņjors zerbīno; viņa vārds nozīmē —elegan­tais — un to viņš arī pelna. Un beidzot, šī kautrīgā jaun­kundze ir Dolče, apburoša angliete, kas arī par velti nenes savu «Maigās» vārdu. A r šīm ievērojamām personām, kam katrai savs titulis, man ir tas gods apstaigāt pasauli, pelnot sev maizi, kā nu kuru reizi laime mums uzsmaida. Kapi!»

Pūdelis sakrustoja kājas. «Kapi, mans draugs, panāciet šurp un, es jūs lūdzu,

esiet laipni, — jo šie ir labi audzināti ļaudis, ar kādiem es arvienu runāju ļoti pieklājīgi — tā tad esiet tik laipni un pa­sakāt šim jaunajam zēnam, kas skatās uz jums tik apaļām acīm kā biljarda bumbām, cik tagad ir pulkstens.»

Kāpis nolaida kājas, piegāja pie sava saimnieka, pacēla aitādu, pa vandījās pa vestes kabatām, izvilka lielu sudraba pulksteni, paskatījās viņā un divas reizes noteikti ierējās; pēc tam viņš ierējās vēl trīs reizes, arī ļoti noteikti, bet drusku klusāk.

Tiešām, pulkstenis bija divi un trīs ceturtdaļas. «Labi, sacīja Vitālijs, es jums pateicos, siņjor Kapi, un

tagad, lūdzu uzaiciniet siņjoru Doči, mums par prieku drusku palēkāt pāri virvei .»

Kāpis atkal pavandījās pa sava saimnieka vestes kabatām un izvilka virvi. Viņš padeva zīmi Zerbīno, un tas tūliņ no­stājās viņam pretī. Kāpis pasvieda viņam otru virves galu, un viņi abi sāka to nopietni šūpot un tad griezt pa gaisu.

Kad virves kustība jau bija iegājusi zināmā ritmā, Dolče devās plāna vidū un sāka viegli lēkāt, nenovērsdama no sava saimnieka savas skaistās maigās acis.

«Jūs redziet, cik inteliģenti ir mani skolnieki; bet inteli­ģences pakāpi visdrīzāk var novērot ar salīdzināšanu. Lūk, kādēļ es uzņemu šo zēnu savā trupā; viņš tēlos muļķīša lomu un ar to vēl vairāk izcels manu kustoņu saprātu.

— Ak, lai tēlotu muļķi . . . Barberēns viņu pārtauca. — Ir vajadzīga asprātība, un tās, es domāju šim zēnam

netrūks, kad es viņam būšu pasniedzis dažas mācības stundas. Bet gan jau redzēsim. Sāksim tūlīn mazu pārbaudi. Ja viņš ir gudrs zēns, viņš sapratīs, ka palikdams pie seņjora Vitā-

26

lija, viņš varēs apstaigāt un apceļot visu Franciju un vēl citas zemes un varēs vest brīvu dzīvi un viņam nebūs katru dienu jāstaigā pakaļ vēršiem pa vienu un to pašu lauku, — turpre­tim, ja viņš nebūs gudrs, viņš raudās un kliegs, un tā kā siņjors Vitālijs nemīl negantniekus, tad viņš to nemaz neņems līdz. Un tādam sliktam zēnam tad būs jāiet patversmē, kur daudz jāstrādā un maz dabū ēst.»

Es biju gudrs diezgan, lai saprastu šos vārdus; bet sa­prast un izpildīt ir divi dažādas lietas.

Bez šaubām, siņjora Vitālija skolnieki jau ir ļoti jauki un interesanti, un ļoti jauki vajag būt arī pastāvīgi ceļot; bet lai ietu viņam līdz un staigātu pa pasauli, tad jāšķiras no Barberēna mātes.

Bet ja es atteiktos iet viņam līdz, es varbūt tikpat neva­rētu palikt pie Barberēna mātes; mani aizsūtītu uz patversmi.

Man tā uztrauktam un asaru pilnām acīm stāvot, Vitālijs viegli aizskāra ar pirkstu manu vaigu un sacīja:

«Lūk, bērns saprot, jo viņš nekliedz; šī mazā galviņa kļūs prātīga un r ī t . . .

— Ak, kungs,, es iesaucos, lūdzu atstājiet mani pie Bar­berēna mātes!»

Es gribēju vēl turpināt, bet mani pārtrauca Kāpis, kas sāka nežēlīgi riet un metās pie galda, kur sēdēja žolikērs.

Tas, izlietodams brīdi, kad visi bija pagriezušies uz manu pusi, bija nemanot paņēmis sava saimnieka vīna glāzi un taisījās to izdzert. Bet Kāpis, kā jau modrs sargs un uzticams kalps, bija to ieraudzījis un gribēja aizkavēt pērtiķa nedarbu.

«žolikēra kungs; stingrā balsī sacīja Vitālijs, jūs esiet kārumnieks un blēdis; ejiet tūlīn kaktā, pagrieziet degunu pret sienu un jūs, Zerbīno, viņu uzraugiet; ja viņš kustas, dodiet viņam krietnu belzienu. Un jūs, Kapi, esiet viens kār­tīgs suns; pasniedziet man savu roku, lai paspiežu to.»

Pērtiķēns, klusi iepīkstēdamies, nostājās kaktā, bet suns, laimīgs un lepns, pasniedza savam saimniekam ķepu.

«Tagad, sacīja Vitālijs, atgriezīsimies atkal pie mūsu lietas. Es jums dodu trīsdesmit frankus.

— Nē, četrdesmit!» Iesākās strīds, bet drīz Vitālijs to pārtrauca, sacīdams: «Bērnam, droši vien, jau palicis te garlaicīgi; lai viņš

iziet pastaigāties un papriecāties dārzā.» Pie tam viņš pamāja Barberēnam.

27

«Jā, kā tad, tas sacīja, ej sētā un neaizej nekur projām, kamēr tevi pasaukšu, citādi es palikšu dusmīgs.»

Man cits nekas neatlika, kā paklausīt, un to es arī darīju. Es izgāju dārzā, bet sirds man nemaz nenesās uz priecā-

šanos. Es apsēdos uz akmens un nogrimu pārdomās. Šinī brīdī tiek izšķirts mans liktenis. Kāds gan tas būs?

Aukstums un bailes lika man nodrebēt. Vitālija un Barberēna strīds vilkās diezgan ilgi, jo pagāja

vairāk kā stunda, pirms Barberēns iznāca ārā. Viņš nāca viens. Vai viņš nāk man pakaļ, lai nodotu

Vitālija rokās? «Nu, iesim mājās,» viņš sacīja. Mājās! Tā tad man nebūs jāatstāj Barberēna māte? Es gribēju viņam to pajautāt, bet neuzdrošinājos, jo viņš

likās esam ļoti sliktā gara stāvoklī. Mēs gājām klusēdami. Divas minūtes pirms mājām, Barberēns, kas gāja pa

priekšu, apstājās un cieti saņemdams mani aiz auss sacīja: «Ja tu vienu vārdu no tā, ko šodien dzirdēji, izpļāpāsi,

tad zini, ka labi nebūs; tā tad uzmanies.»

28

I V n o d a ļ a .

Mātes mājas. «Nu, ko tad sādžas vecākais sacīja, jautāja Barberēna

māte, kad mēs atgriezāmies. — Mēs viņu nemaz nesastapām? — Kā! Jūs viņu nesastapāt? — Nē, es satiku Notrdamas kafejnīcā dažus draugus, un

kad mēs no turienes iznācām, tad bija jau vēls; mēs aiziesim • it.»

Tā tad Barberēns laikam būs atsacījies mani pārdot ve­cim ar suņiem.

Ceļā es sev vairākkārt jautāju, vai šī mājās atgriešanās neslēpj sevī kādu viltību; bet pēdējie vārdi galīgi aizdzina visas aizdomas, kas jaucās manā uztrauktajā galvā. Tā kā viņš rītu atkal grib vest mani pie vecākā, tad ir skaidrs, ka viņš nav pieņēmis Vitālija priekšlikumu.

Tomēr par spīti uz draudiem, es būtu Barberēna mātei visu izstāstījis, ja tik es, kaut uz brīdi, būtu varējis notvert viņu vienu pašu, bet Barberēns visu vakaru neizgāja no mājas, un man bija jāaiziet gulēt, nesagaidījušam tādu brīdi.

Es iemigu ar domām, ka to izdarīšu rīt. Bet rītā uzceldamies, es nekur neredzēju Barberēna māti. «Māmiņa? — Viņa aizgāja uz sādžu, un pārnāks tikai pēc pusdienas.» Es nevaru pateikt kādēļ, bet šī prombūtne mani uztrauca.

Vakar viņa nekā nesacīja, ka šodien viņai jāiet uz sādžu.

29

Kādēļ viņa nevarēja pagaidīt un iet pēc pusdienas kopā ar mums, jo viņa zināja, ka mums arī tad ir jāiet? Vai viņa būs jau atgriezusies, kad mēs iziesim?

Neskaidras bailes sažņaudza manu sirdi; nevarēdams skaidri pateikt, kādas briesmas man draud, es tomēr viņas nojautu.

Barberēns nolūkojās manī tādiem skatiem, kas nebūt nevarēja mani nomierināt, un lai šiem skatiem izbēgtu, es izgāju dārzā.

Šim mazajam dārziņam, bija priekš mums liela nozīme, jo izņemot maizi, visu mūsu pārtiku mēs dabūjām no viņa: gan kartupeļus, gan burkānus, gan kāpostus, kāļus un pupas. Tādēļ tur arī nevarēja atrast nevienu pēdu neizmantotas zemes. Tomēr Barberēna māte bija nodalījusi arī man mazu stūrīti, kur man auga visdažādākie stādi, zāles un sūnas, ko rītos, govi ganot, biju salasījis mežmalās un gar grāvjiem, lai tad pēcpusdienās visu juku jukām iedēstītu savā dārzā.

Bez šaubām, tas nebija nekāds skaistais dārzs, ar smilšu apkaisītiem celiņiem un glīti iedalītām puķu dobēm, kurās zied retas puķes, tā ka garāmgājēji neapstājās, lai pāri ap­cirptam ērkšķu žogam viņā nolūkotos; bet tādam, kāds viņš bija, viņam bija tā burvīgā īpašība, ka viņš piederēja man. Tas bija mans īpašums, mana lieta un mans darbs; es viņu iekārtoju pēc savas vēlēšanās, pēc acumirkļa fantāzijas, un kad es par viņu runāju, kas notika desmitām reižu dienā, es teicu «mans dārzs.»

Savu stādu kolekciju es biju savācis un iedēstījis pagā­jušā vasarā, un tādēļ pavasarī stādiem vajadzēja sākt augt, ātrākām sugām, jau ziemas beigās, citām pēc tam.

Tādēļ es tagad biju ļoti ziņkārīgs. Narcises jau rādīja pumpurus iedzelteniem galiņiem;

zemes cerīnas stiepa uz augšu savus mazos, violeti izraibinā­tos ziedu šķēpus, un no primulu sakrokotām lapiņām lūkojās ārā ziedu pumpuri, gatavi tūliņ uzziedēt.

Kā gan viss tas ziedēs? To es katru dienu ar lielu interesi nācu skatīties.

Bet manā dārzā bija vēl viens sevišķs nodalījums, kuru es vēroju ar vēl dziļākām jūtām, nekā ar ziņkārību, gandrīz ar bailēm.

Šinī nodalījumā es biju iedēstījis kādu augu, ko sauca par zemes ābolu jeb topinambūru, ko mūsu sādžā gandrīz nemaz nepazina. Tas, kas man to iedeva, sacīja, ka viņa augļi

30

esot līdzīgi kartupeļiem, tikai daudz labāki, jo viņiem esot artišoku, kāļu un vēl daudz citu sakņu piegarša, šīs viņa skaistās īpašības veda mani uz domām, sagādāt Barberēna mātei pārsteigumu. Es iestādīju bumbuļus dārzā nekā viņai neteikdams. Kad viņi izdzīs asnus, es ļaušu viņai domāt, ka tās ir puķes. Un vienā jaukā dienā, kad viņi būs ienākušies un Barberēna mātes nebūs mājās, es viņus izrakšu un pats novārīšu; (kā es to izdarīšu, to es vēl labi nezināju, bet tādi sīkumi nekavēja manas fantāzijas lidojumu), un kad Barbe­rēna māte pārnāks, es viņai vakariņās pasniegšu paša pagata­voto maltīti.

Kam tad būs liels brīnums? Barberēna mātei. Un kam būs liels prieks? Atkal Barberēna mātei. Un tas tāpēc, ka mums būs jauns ēdiens, ar ko atvietot

mūžīgos kartupeļus, un Barberēna māte mazāk jutīs nabaga Rusetes iztrūkumu.

Un šī jaunā ēdiena izdomātājs būšu es, Remijs: tā tad es varu būt noderīgs mājās.

Kad galvā šādi nodomi, tad arī saprotams, ar kādu inte­resi es vēroju savus topinambūrus; katru dienu es gāju aplū­kot stūrīti, kur viņi bija iedēstīti, un aiz nepacietības man likās, ka viņi nekad neizaugs.

Atbalstījies uz ceļiem un elkoņiem, un degunu piebāzis zemei, es aplūkoju savus topinambūrus, kad izdzirdu kādu nepacietīgā balsī saucam manu vārdu. Tas bija Barberēns.

Ko gan viņam vajag no manis? Es pasteidzos ieiet mājā. Kāds bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju pie pavarda

sēdam Vitāliju ar viņa suņiem! Es acumirklī nopratu, ko Barberēns no manis grib.

Vitālijs bija atnācis man pakaļ un, lai Barberēna māte nevarētu mani aizstāvēt, Barberēns bija viņu no rīta aizsūtījis uz sādžu.

Labi jusdams, ka no Barberēna man nav gaidāma ne līdzjūtība ne žēlastība, es pieskrēju pie Vitālija:

«Ak, kungs, es iesaucos, lūdzu, nevediet mani prom!» Un es sāku šņukstēdams raudāt. «Pietiek, manu zēn, viņš diezgan maigi sacīja, tu nebūsi

nelaimīgs pie manis; es nekad nesitu bērnus, un mani skolnieki būs tev interesanti biedri. Kā tev žēl?

— Barberēna mātes! Barberēna mātes!

31

— Tā kā tā tu te vairs ilgāk nepaliksi, sacīja Barberēns, sagrābdams mani rupji aiz auss; izvēlies: šo kungu vai pa­tversmi !

— Nē, Barberēna māti! — Ak, tu man esi beidzot apnicis, iesaucās Barberēns

briesmīgās dusmās; tevi būs jāaizdzen ar koku no šejienes un to es arī tūliņ darīšu.

— Bērnam ir žēl savas Barberēna mātes, sacīja Vitālijs; tādēļ viņu nevajaga sist; viņam ir sirds un tā ir laba zīme.

— Ja jūs viņu žēlosat, viņš sāks kaukt vēl stiprāk. — Nu, tad pie lietas!» To sacīdams, viņš nolika uz galda astoņus piecfranku

gabalus, kurus Barberēns zibeņa ātrumā noslēpa savā kabatā. «Kur ir aizsainītis? jautāja Vitālijs. — Lūk, tur,» atbildēja Barberēns, norādīdams uz zilā

kabatas lakatiņā stūreniski sasietu nastiņu. Vitālijs atraisīja mezglus un apskatījās, kas tur iekšā:

drāniņā bija divi mani krekli un audekla biksas. «Tas nav tā, kā norunāts, teica Vitālijs; jūs solījāties dot

visus viņa piederumus, un te i r tikai lupatas. — Viņam vairāk nekā nav. — Ja es pajautātu bērnam, tad droši vien, viņš atbildētu,

ka tas nav taisnība. Bet es negribu par to strīdēties. Man nav laika. Mums jādodas ceļā. Iesim, mazais! Kā viņu sauc?

— Remiju. — Iesim, Remij! Paņem savu sainīti un ej Kapim pa

priekšu; uz priekšu, e j !» Es izmisumā stiepu rokas pret viņu, tad pret Barberēnu;

viņi abi aizgrieza galvu prom, un es jutu, ka Vitālijs saņem mani pie rokas.

Vajadzēja iet. Ak, nabaga mīļā māja! slieksni pārkāpjot man likās, ka

te atstāju gabalu no savas miesas. Ātri es apskatījos apkārt, manas asaru aptumšotās acis

neredzēja neviena, kam varētu lūgt palīdzības: nevienas dvē­seles, ne uz ceļa ne apkārtējos laukos.

Es sāku saukt: «Māmiņ! Barberēna māt!» Bet neviens neatbildēja uz manu saucienu, kas nosmaka

elsās. Vajadzēja iet līdzi Vitālijam, kas neatlaida manu roku. «Laimīgu ceļu!» nokliedza Barberēns un iegāja mājiņā.

32

Ak Dievs! tagad visam beigas. «Saņemies, Remij; iesim, mans bērns,» sacīja Vitālijs,

vilkdams mani aiz rokas. Es sāku iet viņam pa priekšu. Par laimi viņš nesteidzās,

un man pat likās, ka viņš piemēro savus soļus maniem. Ceļš, pa kuru mēs gājām, Iīkumodamies veda gar kalna

malu uz augšu, un no katra pagrieziena līkuma es varēju redzēt Barberēna mātes māju, kas palika ar katru brīdi mazāka un mazāka. Pa šo ceļu es biju bieži gājis un zināju, ka, sasniedzot pēdējo līkumu, es vēl reiz redzēšu māju, bet kad būsim pagājuši pāris soļu pa kalna virsu, tad — beigas; vairs nekas nebūs redzams; man priekšā būs nezināmais un aiz manis mājas, kur tik laimīgs dzīvoju līdz šim, un kuras, bez šaubām, nekad vairs neredzēšu.

Par laimi, ceļš bija garš; bet liekot soli pie soļa, mēs tomēr sasniedzām kalna virsu.

Vitālijs neatlaida manu roku. «Vai jūs man neatļautu drusku atpūsties? es viņam lūdzu. — Labprāt, manu zēn.» Un pirmo reiz viņš palaida vaļā manu roku, bet tajā pašā

brīdī es redzēju, ka viņš ar skatu padeva zīmi Kapim, ko tas saprata.

Tūliņ, it kā ganu suns, Kāpis atstāja pulciņa vadoņa lomu un nosēdās man aiz muguras.

Tagad es pilnīgi sapratu, uz ko dotā zīme bija norādījusi: Kāpis bija pielikts man par sargu un tikko es mēģinātu bēgt, viņš mestos man kājās.

Es aizgāju un apsēdos uz zāli apaugušās kalna malas, un Kāpis man tūliņ sekoja. Uz malas sēžot es, asaru aptumšotām acīm, meklēju Barberēna mātes mājiņu.

Zem mums izplētās ieleja, no kuras mēs nupat bijām uzkāpuši, šur, tur bija izkaisīti meži un lauki un pavisam zemi lejā bija redzama manas mātes māja, kur es biju uz­audzis.

Koku starpā viņa bija vieglāki ieraugāma vēl tādēļ, ka taisni šai brīdī no viņas skursteņa pacēlās viegla dūmu strīpiņa. Rāmajā gaisā dūmi cēlās taisni gaisā un gandrīz uzkāpa līdz mums.

Vai nu tas bija atmiņu iespaids, vai arī tiešamība, bet man likās, ka dūmi atnes līdz manīm ozolu lapu smaršu, kas kalta līdz ar žagariem, ar ko mēs visu ziemu kurinājām uguni; uz brīdi man likās, ka sēžu vēl pavarda priekšā uz sava mazā •3 Rektors Malō, Dzīves skolā.

33

soliņa, iebāzis kājas pelnos, un vējš, pūsdams skurstenī, dzen mums dūmus acīs.

Par spīti attālumam un augstumam, kur mēs atradāmies, visas lietas bija paturējušas savu noteikto veidu, tikai stipri pamazinātu.

Pa mēslu kaudzi šurpu un turpu staigāja mūsu vista, pēdējā, kas vēl bija palikusi, bet viņa nebija savā dabīgā lielumā, un ja es viņu tik labi nepazītu, es viņu noturētu par balodi. Mājas galā es redzēju līko bumbiera koku, kuru es ilgu laiku biju turējis par savu zirgu. Tālāk, blakus upītei, kas kā balta strīpa stiepās caur zaļo zāli, es uzminēju mazo kanālīti, ko ar tik lielām pūlēm izraku, lai tā ūdens grieztu manu paša taisīto dzirnaviņu riteni, kuru tomēr, par spīti visām manām pūlēm, man gan ne reizes neizdevās iekustināt.

Viss bija savā parastajā vietā, mani divriteņu ratiņi, arklis iztaisīts no līka zara, būdiņa, kurā es audzēju trusīšus, kad mums tie bija, un mans dārziņš, mans dārgais dārziņš!

; Kas lūkosies manās nabaga puķītēs, kad tās ziedēs ? Kas apkops manus topinambūrus ? Barberēns, bez šaubām, ļaunais Barberēns!

Vēl tikai pāris soļu tālāk pa ceļu, un viss tas pazudīs uz mūžīgiem laikiem.

Te es pamanīju uz ceļa, kas ved no sādžas uz mūsu mājām, baltu galvas segu. Viņa pazuda aiz kāda koku pudura un pēc tam parādījās atkal.

Attālums bija tik liels, ka es varēju saredzēt tikai galvas segas baltumu, kas kā bāls pavasara tauriņš, lidinājās starp zariem.

Bet ir brīži, kur sirds redz labāk, kā visasākās acis: es pazinu Barberēna māti. Tā bija viņa, es biju pārliecināts par to. Es jutu, ka tā bija viņa.

«Nu, kas ir? iejautājās Vitālijs, vai neiesim tālāk? "•i-i Ak, kungs, es jūs lūdzu . . . — Tā tad, tas nav patiesība, ko man stāstīja: tev tomēr

nav krietnu kāju; pēc tik īsa gājiena, jau nogurums. Tas nesola nekādas jaukas izredzes.»

Es neatbildēju, bet tikai skatījos. Tā bija Barberēna māte; tā bija viņas baltā galvas sega,

tie bija viņas zilie svārki. Tā bija viņa! Viņa nāca lieliem soļiem, it kā viņai būtu jāsteidzas

ātrāk tikt mājās.

34

Nonākusi pie vārtiem, viņa tos ātri atgrūda un steigšus izgāja cauri sētai.

Te es uzlēcu kājās, nemaz nedomādams par Kapi, kas pielēca man klāt.

Barberēna māte nepalika ilgi mājiņā. Viņa izsteidzas atkal ārā un sāka, rokas plātīdama, skraidīt šurpu turpu pa dārziņu.

Viņa meklēja mani. Es paliecos uz priekšu un sāku no visa spēka kliegt: «Māmiņ, māmiņ!» Bet mana balss nevarēja nedz viņu aizsniegt, nedz pār­

spēt upītes čalas; viņa izzuda gaisā. «Kas tev noticis? jautāja Vitālijs, vai tu sāe palikt

traks?» Nekā neatbildēdams, es nenolaidu acis no Barberēna

mātes; bet viņa nezināja, ka es atrodos tik tuvu, un viņai neie­nāca prātā pacelt galvu uz augšu.

Izgājusi cauri sētai, viņa iznāca uz ceļa un skatījās uz visām pusēm. Es kliedzu vēl stiprāk, bet tikpat veltīgi, kā pirmo reiz.

Tad Vitālijs, nojauzdams patiesību, arī pienāca pie kalna malas.

Viņam nevajadzēja daudz laika, lai ieraudzītu balto galvas segu.

«Nabaga bērns!» viņš paklusu sacīja. «Ak, es jūs ļoti lūdzu, viņa līdzjūtības iedrošināts, es

iesaucos, ļaujiet man griezties atpakaļ!» Bet viņš mani saņēma aiz rokas un piespieda iet tālāk. «Tā kā tu, manu zēn, esi atpūties, tad iesim!» viņš sacīja. Es gribēju izrauties, bet viņš mani turēja cieti. «Kapi! Zerbīno!» viņš uzsauca. Abi suņi mani ieslēdza savā vidū: Kāpis no priekšas un

Zerbīno no muguras. Es biju spiests sekot Vitālijam. Pēc dažiem soļiem atskatījos atpakaļ Mēs bijām pārgājuši pāri kalna virsotnei, un es vairs

neredzēju ne mūsu ieleju, ne mūsu mājas. Tikai tālumā, iezil­gani kalni likās kāpjam pašās debesīs; mans skats pazuda bezgalīgā plašumā.

3*

35

V n o d a ļ a .

Ceļā. Cilvēkam, kas pērk bērnus par četrdesmit frankiem

gabalā, nav tādēļ jau tūliņ jābūt cilvēkēdējam, kas apgādājas ar svaigu gaļu uz priekšu.

Vitālijs nebūt negribēja mani apēst. Viņš nebija ļauns cilvēks, kas ir rets izņēmums starp bērnu uzpircējiem.

Es par to drīz dabūju pārliecināties. Mēs bijām pašā kalna virsotnē, kas atdala Luāras baseinu

no Dordoņas, kad viņš mani saņēma aiz rokas un tūliņ mēs sākām kāpt lejā pa kalna dienvidus pusi.

Pēc apmēram ceturdaļstundas gājiena viņš atlaida manu roku un sacīja:

«Tagad ej lēnām man pa priekšu, bet neaizmirsti, ka, ja tu gribētu bēgt, Kāpis un Zerbīno tevi ātri panāks; un zobi viņiem ir asi.»

Es jutu, ka man nav iespējams izbēgt un ka veltīgi to mēģināt.

Es tikai nopūtos. «Tev vēl ir smaga sirds, turpināja Vitālijs, es to saprotu

un nedusmojos uz tevi. Ja tu gribi, tu vari izraudāties. Tikai vienu lietu papūlies saprast, ka priekš tevis tā nav nelaime, ka tevi aizvedu. Kas no tevis iznāktu? Tevi, bez šaubām, aizvestu patversmē. Tie, kas tevi uzaudzinājuši, nav tev ne tēvs, ne māte. Tā, ko tu sauci par māti, bija laba pret tevi, tu viņu

37

mīli un tagad jūties nelaimīgs, kad tev viņa jāatstāj. Tas nu viss būtu labi, bet apdomā, ka viņa pret sava vīra gribu ne­būtu varējusi tevi paturēt, šis vīrs, varbūt, arī nemaz nav tik cietsirdīgs, kā tu iedomājies. Viņam nav no kā dzīvot, viņš ir sakropļots un nevar strādāt, un viņš atrod, ka tāpēc, lai tevi uzturētu, viņš nevar mirt badā. Tagad, manu zēn, tev jāsaprot, ka dzīve bieži i r cīņa, kur nevar darīt to, kas patīk.»

Tie, bez šaubām, bija gudri vārdi, smelti no piedzīvoju­miem. Bet gudros vārdus šaī brīdī pārkliedza viens notikums — šķiršanās.

Es vairs nekad neredzēšu to, kas mani audzināja, glāstīja, ko es mīlēju, — savu māti.

šī doma aizžņaudza man kaklu un smacēja mani nost. Tomēr es soļoju blakus Vitālijam un pūlējos sev atkārtot

to, ko viņš man bija teicis. Bez šaubām, tas viss bija patiesība; Barberēns nebija

mans tēvs, un nekāds likums nevarēja viņu piespiest ciest badu manis dēļ. Viņš mani pieņēma un izaudzināja; ja viņš tagad sūta mani prom, tad tādēļ, ka nevar mani paturēt. Un par viņu domājot, man nevajaga atcerēties šo dienu, bet gan tos gadus, ko esmu pavadījis viņa mājās.

«Pārdomā, puišel, ko tev sacīju,» laiku pa laikam atkār­toja Vitālijs, «pie manis tu nebūsi pārāk nelaimīgs.»

Nokāpuši no diezgan stāvā kalna, mēs iegājām landās, kas plašas un līdzenas izplētās mūsu priekšā, cik tālu tik acs va­rēja saredzēt. Ne koku, ne māju. Iebrūnu viršu pārklāts līdze­nums, šur tur apaudzis salīkušiem kokiem, kas līgojās vējā.

«Redzi, roku izstiepdams uz landām, sacīja Vitālijs, velti tev būtu mēģināt bēgt, jo Kāpis ar Zerbīno tevi acumirklī no­ķertu.»

Bēgt! Es par to vairs nedomāju. Kurp lai ietu? Pie kā? Visumā, šis lielais, skaitstais sirmgalvis ar balto bārdu,

varbūt, nemaz nav tik briesmīgs, kā es sākumā iedomājos; un reiz viņš ir mans saimnieks, varbūt viņš nebūs nežēlīgs saim­nieks.

Mēs ilgi gājām pa šo bēdīgo apgabalu, kur landas nomai­nīja tikai saules izdedzināti klajumi, un kur, cik tālu skats sniedza, neredzēja nekā cita, ka ieapaļus neauglīgus uzkalniņus.

Es ceļošanu biju iedomājies pavisam citādu un, kad agrāk dažreiz bērnišķīgos sapņos atstāju savu sādžu, tad fantāzijā redzēju brīnišķas ainavas, kas pavisam nelīdzinājās tām, ko man tagad rādīja tiešamība.

38

Šī bija pirmā reize, kur vienā paņēmienā, bez atpūšanās, gāju tādu ceļa gabalu.

Mans saimnieks gāja lieliem, vienmērīgiem soļiem, nes­dams žolikēru uz pleca vai uz maisa, un blakus, sīkiem solī­šiem un turēdamies vienkopus, tecēja suņi.

Laiku pa laikam Vitālijs viņiem pateica pa laipnam vār­dam, dažreiz franciski, dažrez valodā, ko es nesapratu.

Ne viņš, nedz suņi, likās, par nogurumu nemaz nedomāja. Bet par sevi to nevarēju sacīt. Es biju ļoti piekusis. Garīgie pārdzīvojumi un fiziskais nogurums galīgi izsmēla manus spēkus.

Es tikko vilku kājas un ar mokām varēju sekot savam saimniekam. Tomēr es neuzdrošinājos lūgt atļaut man at­pūsties.

«Tavas koka tupeles tevi nogurdina,» viņš sacīja, «Isselā no­pirkšu tev ādas kurpes.»

Šie vārdi mani uzmundrināja. Es arvien biju karsti vēlējies ādas kurpes. Mūsu sādžas

vecākā, kā arī krodzinieka dēlam bija ādas kurpes, un svēt­dienās, nākdami uz mesu,, viņi bez trokšņa slīdēja pa baznīcas akmens plāksnēm apklāto grīdu, kamēr mēs, zemnieki, ar sa­vām koka tupelēm taisījām tādu troksni, ka ausis krita ciet.

«Vai Issela vēl tālu? — Lūk, vārdi, kas nāk no sirds, smiedamies sacīja Vitā­

lijs. Tev, manu zēn', laikam gan ļoti gribas kurpes? Nu, labi! Es tev apsolu viņas, pie tam vēl ar naglām. Bez tam es apsolu tev vēl samta biksas, svārkus un cepuri. Tagad, es ceru, tev nožūs asaras un radīsies vingrums kājās, lai noietu atlikušās sešas jūdzes.»

Kurpes ar naglām! Es biju apžilbināts. Kurpes jau likās man brīnišķa lieta, bet kad dzirdēju runājam par naglām, man aizmirsās visas bēdas.

Nē, patiešām, mans saimnieks nav ļauns cilvēks! Vai ļauns cilvēks būtu ievērojis, ka koka tupeles mani no­

gurdina? Kurpes, kurpes ar naglām! samta biksas! svārki! cepure! Ak, ja Barberēna māte mani varētu redzēt! cik viņa būtu

lepna un priecīga par mani! Par nelaimi, līdz Isselai vēl tik tālu! Par spīti kurpēm un samta biksām, kas atradās šo

sešu, vēl nostaigājamo jūdžu galā, man likās, ka es tomēr ne­varēšu līdz turienei aiziet.

39

Par laimi laiks nāca man palīgā. Debess, kas mums izejot bija bijusi zila, pamazām sāka

pārklāties pelēkiem mākoņiem, un beidzot sāka līņāt sīks lietu­tiņš, kas negribēja rimties.

Vitāliju labi pasargāja viņa aitāda, un viņš varēja pa­glābt arī žolikēru, kas pirmajām lietus pilēm nokrītot tūlīt ielīda savā paslēptuvē. Bet es un suņi, kam nebija nekas ko apsegties, drīz vien bijām izmirkuši līdz ādai. Suņi vēl varēja laiku pa laikam nopurināties, bet man trūka pat šī dabīgā aizsarglīdzekļa un bija jāmirkst un jāsalst.

«Va i tu viegli saaukstējies? Vitālijs man jautāja. — Es nezinu; neatceros, ka man būtu bijušas kādreiz

iesnas. — Labi, tas ir labi; tiešām tevī ir arī kaut kas labs. Es

tomēr negribu tevi velti saldēt; mēs šodien vairs tālāk neiesim. Lūk, tur lejā ir sādža; tur mēs pārgulēsim.»

Bet sādžā nebija kroga, un neviens negribēja pieņemt ap-kārtklejojošu veci, kas vadāja sev līdzi bērnu un suņus, pie kam visi bija aplipuši dubļiem. « T e nevar pārgulēt,» mums atbildēja un aizcirta deguna priekšā durvis. Mēs gājām no vienām mājām uz otrām, bet nevienas durvis mums neatvērās.

Vai tiešām vēl vajadzēs noiet, un pie tam bez atpūtas, pa­likušās četras jūdzes līdz Isselai? Nakts tuvojās, lietus mūs saldēja, un es jutu, ka manas kājas ir stīvas, kā no koka.

Ak, Barberēna mātes māja! Beidzot kāds zemnieks, žēlsirdīgāks par citiem, mums at­

vēra sava šķūņa durvis. Bet pirms mūs tur ielaist, viņš lika mums apsolīties netaisīt uguni.

«Dodiet man savus sērkociņus, viņš sacīja Vitālijam, es jums viņus rīt, kad iesiet prom, atdošu.»

Tagad mums vismaz bija jumts virs galvas, un mūs ne-mērcēja lietus.

Vitālijs bija apdomīgs cilvēks, kas nedevās ceļā bez mai­zes. Kareivja maisā, ko viņš nesa uz muguras, bija apaļš mai­zes kukulītis, kuru viņš sadalīja četros gabalos.

Tad es arī pirmo reiz redzēju, kā viņš uzturēja savā trupā paklausību un disciplīnu.

Mums vēl staigājot no mājas uz māju un meklējot patvē­rumu, Zerbīno ieskrēja pa kādām durvīm un ātri izšāvās atkal ārā, nesdams mutē maizes gabalu. Vitālijs tikai sacīja:

«Līdz vakaram, Zerbīno!»

40

Es par šo zādzību iedomājos tikai tad, kad Vitālijam maizi dalot, ieraudzīju Zerbīno pazemīgo un vainīgo izskatu.

Mēs ar Vitāliju sēdējām blakus viens otram uz diviem paparžu kūļiem, žolikērs atradās mums vidū. Visi trīs suņi rindā stāvēja mūsu priekšā: Kāpis un Dolče nenolaizdami acis no sava saimnieka, bet Zerbīno — nodurtu degunu un pie­glaustām ausīm.

«Zaglis lai iet ārā no rindas, pavēlošā balsī sacīja Vitālijs, un nostājas kaktā; viņam jāiet gulēt bez vakariņām.»

Zerbīno tūlīt atstāja savu vietu un aizrāpās noslēpties kaktā, kuru saimnieks ar roku tam norādīja. Viņš ierakās paparžu kaudzē un mēs viņu vairs neredzējām; bet mēs dzir­dējām viņu žēli nopūšamies un pa reizei iesmilkstamies.

Nosodījis vainīgo, Vitālijs pasniedza man manu maizes gabalu un ēsdams deva pa kumosam arī žolikēram, Kāpjam un Dolčei, no viņiem paredzētiem maizes gabaliem.

Nevar sacīt, ka pēdējos mēnešus pie Barberēna mātes dzīvodams, es būtu ticis lutināts, tomēr pārmaiņa man likās pārāk nospiedoša.

Ak, cik garda man tagad šķita, pat bez sviesta, siltā zupa, ko Barberēna māte gatavoja vakariņās.

Cik patīkami būtu tagad pasēdēt pie uguns, pavarda priekšā! A r kādu baudu es palīstu zem palaga, uzvilkdams segu līdz pat degunam!

Bet, ak vai! Mums vajadzēja būt laimīgiem, ka mēs at­radām paparžu kaudzi, kur pārgulēt, kur nu vēl palagus un segas!

Noguruma salauzts, koka tupeļu nobrāztām kājām, es sa­rāvies trīcēju savās slapjajās drēbēs.

Bij iestājusies jau nakts, bet es nevarēju iemigt. «Tev jau klab zobi, sacīja Vitālijs, vai tev ir auksti? — Drusku.» Es dzirdēju viņu attaisām maisu. «Man nav diezcik bagāta garderobe, viņš sacīja, bet še

tev sauss krekls un svārki. Noģērbi slapjās drānas, ietinies sausajos un palieni zem papardēm. Tad drīz sasilsi un iemigsi.»

Tomēr, tik ātri, kā Vitālijs domāja, es nevarēju sasilt; es ilgi grozījos no vieniem sāniem uz otriem savā paparžu gultā, jo biju par daudz izmocīts un nelaimīgs, lai varētu iemigt.

Vai uz priekšu vienmēr tā būs? staigāt pa lietu bez at­pūtas, gulēt šķūnī, drebēt no aukstuma, vakariņās apēst tikai

41

sausu maizes gabaliņu? Ne ko apmīļot, ne kam žēloties! Ne­bija vairs Barberēna mātes!

Man tā guļot un smagu sirdi visu pārdomājot, es pēkšņi jutu sev uz sejas siltu elpu. Pastiepis roku uz priekšu es sa­taustīju Kapja garo mīksto spalvu.

Viņš, uzmanīgi līzdams pa papardēm, bija klusu pienācis man klāt un mani lēni apošņāja; viņa elpa aizkāra manu seju un matus.

Ko viņš gribēja? Pēc maza laiciņa viņš nogūlās man blakus uz papardēm un

sāka laizīt manu roku. Dziļi aizkustināts no šī glāsta, es piecēlos pussēdus un

noskūpstīju viņa auksto deguna galiņu. Viņš klusu iesmilkstējās, strauji ielika savu ķepu manā

rokā un vairs nekustējās. Man aizmirsās viss nogurums un bēdas; mana sažņaugtā

rīkle atlaidās, es viegli uzelpoju, es vairs nebiju viens: man bija draugs.

42

V I n o d a ļ a .

Mana pirmā uzstāšanās. Nākošā rītā mēs agri devāmies ceļā. Lietus vairs nelija, debess bija zila un, pateicoties sausam

vējam, kas nakti bija pūtis, dubļu arī vairs nebija. Putni jautri dziedāja ceļmalu krūmos, un suņi lēkāja mums apkārt. Laiku pa laikam Kāpis pacēlās pakaļkājās un divas trīs reizes ierējās man taisni sejā. Es sapratu, ko tas nozīmēja.

«Drosmi, drosmi!» viņš, likās, gribēj teikt. Viņš bija ļoti gudrs suns, kas visu saprata un mācēja

likt saprast arī sevi. Bieži es dzirdēju sakām, ka viņam trūk­stot tikai valodas. Bet es nekad tā nedomāju. Viņa astē vien jau bija vairāk saprāta un daiļrunības, ka dažiem cilvēkiem viņu runā un acīs. Katrā ziņā, mums abiem valoda nebija va­jadzīga: mēs no pašas pirmās dienas pilnīgi sapratāmies.

Tā kā es nekad nebiju bijis aiz savas sādžas robežām, tad biju ļoti ziņkārīgs redzēt pilsētu.

Bet jāatzīstas, ka Issela mani nebūt neapžilbināja. Vecās mājas ar tornīšiem, bez šaubām, sajūsminātu archaiologus, bet mani tās atstāja pilnīgi vienaldzīgu.

Bet jāsaka, ka tas, ko es meklēju šajās mājās nemaz arī nebija skaistums.

Viena vienīga doma piepildīja manu galvu un aptumšoja acis, jeb pareizāk, atļāva man redzēt tikai vienu vienīgu lietu: kurpnieka darbnīcu.

Manas kurpes, Vitālija apsolītās kurpes! Bij pienākusi stunda viņas apaut.

Kur gan atrodas šī brīnišķā pārdotava, kur es viņas sa-» ņemšu?

Es meklēju tikai šo tirgotavu; pārējais, kā tornīši, kolon­nas, arkas, mani neinteresēja.

Tādēļ arī vienīgais, kas man no Isselas palicis atmiņā, ir tumšā, piekvēpusē bodele, netālu no tirgus. Bodeles priekšā

43

bija izliktas vecas šautenes, kāds sudraba uzplečiem un zeltu apšūts tērps, lampas, kurvji ar vecām dzelzīm, sarūsējušas priekškaramās atslēgas un slēdzenes. Trīs kapes nokāpjot iekļuva plašās telpās, kur saules gaisma gan laikam nebija iespīdējusi, kopš mājai uzlikts jumts.

Kā gan tik skaistu lietu, kā kurpes, varēja pārdot tik ne­jaukā vietā?

Tomēr Vitālijs zināja, ko dara, nākdams taisni šajā bo­dītē. Drīz pienāca tas laimes brīdis, kad varēju apaut naglām apkaltās kurpes. Viņas gan bija vismaz desmit reizes sma­gākas par manām koka tupelēm.

Bet saimnieka devība gāja vēl tālāk: pēc kurpēm viņš man nopirka zila samta svārkus, vilnas biksas un tūbas cepuri — visu to, ko bija solījis.

Man, kurš bija staigājis tikai audekla tērpos, samta svār­kus; man, kam vienīgā galvas sega bij bijuši tikai paša mati, cepuri: tas tiešām bija vislabākais, visdevīgākais un bagātā­kais cilvēks visā pasaulē.

Taisnību sakot, samts jau bija krietni saburzīts un vilnas biksas — apdilušas; arī cepure bija stipri cietusi no lietus un putekļiem, tā kā grūti bija noteikt viņas pirmatnējo krāsu. Bet apžilbis no tāda krāšņuma, es neredzēju nepilnības, kas slēpās zem viņa spīduma.

Es tūlīt gribēju apģērbt jaunās drēbes, bet man par sā­pīgu pārsteigumu, Vitālijs viņas iepriekš gribēja pārveidot.

Kad mēs atgriezāmies iebraucamā vietā, viņš paņēma no sava maisa šķēres un nogrieza bikšu stilbus ceļa augstumā. Tā kā es uzskatīju viņu galīgi apmulsušām acīm, viņš sacīja:

«Es to daru tādēļ, lai tu neizskatītos līdzīgs citiem. Mēs esam Francijā, un tādēļ es tevi pārģērbju par itālieti, ja kad mēs aiziesim uz Itāliju, kas ļoti iespējams, es tevi pār­ģērbšu par francūzi.»

Tā kā šis izskaidrojums vēl neizklaidēja manu izbrīnu, viņš turpināja:

«Kas mēs esam? Artisti, vai nē? Komedianti, kam ar savu izskatu vien ir jāmodina ļaužu ziņkārība. Vai tu domā, ka mēs varētu pievilkt ļaužu skatus un likt viņiem sapulcēties ap sevi, ja mēs tagad izietu laukumā ģērbušies kā pilsoņi, vai zemnieki. Nē, vai nav taisnība? Saproti, ka dzīvē dažreiz ir nepieciešami izlikties, izrādīties citādam nekā patiesībā; tas nav patīkami, bet mēs tur nekā nevaram darīt.»

44

Lūk, kādā kārtā es no francūža, kas biju vēl šorīt, vakarā pārvērtos itālietī.

Tā kā biksas man sniedzās tikai līdz ceļiem, tad zeķes Vitālijs nostiprināja ar krustiski sasietām sarkanām saitēm, pāri visam stilbam; arī manu cepuri viņš krustiski nosēja sarkanām lentām un galā piestiprināja mākslīgu vilnas puķu pušķīti.

Es neziņu, ko citi būtu domājuši par mani, bet ja es gribu būt atklāts, tad jāsaka, ka es pats sev likos brīnišķīgs. Tā tas laikam arī bija, jo mans draugs Kāpis, pamatīgi mani apska­tījis, apmierināts pasniedza man ķepu.

Kapja piekrišana man bija vēl jo vairāk no svara tādēļ, ka visu laiku, kamēr es pārģērbos jaunajās drēbēs, žolikērs stāvēja man priekšā un pārspīlēdams atdarināja visas manas kustības. Kad biju beidzis ģērbties, viņš iespieda rokas sānos, atgāza galvu atpakaļ un sāka smieties, pa reizei nicinoši iespiegdamies.

Esmu dzirdējis, ka jautājums, vai pērtiķi smejas, ļoti in­teresējot zinātniekus. Es domāju, ka tie, kas šo jautājumu uzstāda, ir tikai kabineta zinātnieki un nekad nav pūlējušies novērot pērtiķus. Dzīvodams ilgu laiku kopā ar žolikēru, es varu apgalvot, ka viņš smējās, un pie tam bieži tā, ka tas man sagādāja lielas sirdssāpes un apvainojumu. Bez šaubām, viņa smiekli nebija gluži līdzīgi cilvēka smiekliem. Bet tomēr, tik­līdz kaut kas modināja viņa jautrību, viņa lūpu kaktiņi pacē­lās uz augšu, acu plakstiņi savilkās grumbās, žokļi drebēja un melnās ačteles šķita metam dzirkstis, kā mazas oglītes, kuras uzpūš.

Bez tam, es drīz vien dabūju novērot viņā raksturīgās smieklu pazīmes apstākļos, kas bija diezgan nepatīkami manai patmīlībai.

«Tagad pie darba, sacīja Vitālijs, kad biju beidzis ģērbties un uzlicis cepuri galvā. Rītu ir tirgus diena, un mums jāsarīko liela izrāde, kur tu debitēsi.»

Es jautāju, ko nozīmē debitēt, un Vitālijs man izskaid­roja, ka tas nozīmējot uzstāties pirmo reizi publikas priekšā.

«Rīt mēs dosim mūsu pirmo izrādi, kurā tev arī būs jā­piedalās, viņš sacīja. Tādēļ tev tagad jāmācās loma, ko esmu tev nolēmis.»

Manas izbrīnējušās acis rādīja, ka es viņu nesaprotu. « A r vārdu loma, es domāju to, kas tev šai izrādē būs

jādara. Es tevi vadāju sev līdz ne tāpēc, lai tev sagādātu

45

jautru pastaigāšanos. Priekš tam es neesmu pietiekoši bagāts. Bet es tevi ņēmu, lai tu strādātu. Un tavs darbs būs — spēlēt komēdiju kopā ar suņiem un žolikēru.

— Bet es neprotu spēlēt komēdiju! es nobijies sacīju. — Taisni tādēļ es gribu tev to mācīt. Tu jau pats sa­

proti, ka Kāpis nestaigā tik graciozi uz pakaļkājām pats no sevis un ka Dolče nelēkā pār virvi sev pašai par prieku. Ka­pim bija jāiemācās staigāt stāvus un Dolčei lēkāt pār v i rv i ; viņiem vajadzēja daudz un ilgi strādāt, lai piesavinātos šīs un vēi citas mākas, kas viņus dara par veikliem komediantiem. Un tev arī vajadzēs strādāt, lai iemācītos spēlēt dažādas lomas kopā ar viņiem. Tādēļ, pie darba!»

Šajā laikmetā mans uzskats par darbu bija ļoti vientie­sīgs. Es domāju, ka darbs nozīmē rakt zemi, cirst kokus, skal­dīt akmeņus. Citādu darbu es nevarēju iedomāties.

«Ludziņa, ko mēs uzvēdīsim, turpināja Vitālijs, sauksies žolikēra kunga sulainis jeb Muļķīgākais no abiem nav tas, ko domā. Saturs būs šāds: žolikēra kungam ir sulainis Kāpis, ar ko viņš i r apmierināts. Bet Kāpis paliek vecs, un žolikēra kungs vēlas jaunu sulaini. Kāpis uzņemas tādu pagādāt. Bet sev par vietnieku viņš neizvēlēsies suni, bet kādu zemnieka zēnu, sauktu Remiju.

— Kā mani? — Ne kā tevi, bet tieši tevi pašu. Tu nāc no laukiem, lai

iestātos žolikēra dienestā. — Pērtiķiem nav sulaiņu. — Komēdijās viņiem ir. Tā tad tu atnāc, un žolikēra

kungs atrod, ka tu izskaties pēc muļķa. — Tas nav diezcik patīkami. — Tev nekas no tam nenotiks, tas i r tikai joku pēc. Tagad

iedomājies, ka tu patiesībā iestājies pie kāda kunga par su­laini, un tev pavēl uzklāt gaidu. Lūk, taisni te arī ir galds, un mēs to izlietosim izrādē. Pavelc viņu uz priekšu un sakārto traukus.»

Uz galda nekārtībā atradās šķīvji, glāze, nazis, dakšiņa un galda veļa.

Kā to visu lai sakārto? Kamēr es uzstādīju sev šo jautājumu un stāvēju uz priek­

šu saliecies, nolaistām rokām, atvērtu muti, nezinādams, kur sākt — Vitālijs skaļi smējās un aplaudēja.

«Bravo, viņš sauca, bravo! lieliski! Tava vaibstu spēle ir teicama. Zēns, kas man bija pirms tevis, arvien pieņēma

46

viltīgu seju un viņa izskats likās sakām: «Nu jūs tūlīt redzē-sat, cik labi es izspēlēšu muļķīti»; bet tu nesaki nekā, tu tāds arī esi. Tava vientiesība ir apbrīnojama.

— Es taču nezinu, kas man jādara. — Taisni tādēļ tu esi lielisks! Rīt, vai pēc pāris dienām

tu jau zināsi, kas tev jādara. Tad tev vajadzēs atcerēties savu tagadējo samulsumu un neveiklību un attēlot to, ko tu tad vairs nejutīsi. Ja tu spēsi atrast savu šī brīža sejas izteiksmi un izturēšanos, es tev varu pareģot viskaistākos panākumus. Kas tev komēdijā jātēlo? zemnieka zēns, kas neko nav redzējis un neko nezin; viņš atnāk pie pērtiķa un izrādās muļķāks un neveiklāks par to; tādēļ arī lugas nosaukums: «Muļķīgākais no abiem nav tas, ko domā». Būt muļķīgākam par žolikēru, lūk tava loma; un lai to pilnībā attēlotu, tev vajaga tikai palikt tādam, kāds tu esi šinī brīdī; bet tā ka tas nav iespējams, tad tev arvien vajadzēs atcerēties kāds tu biji, un ar mākslas pa­

līdzību kļūt tādam, kāds tu patiesībā vairs nebūsi.» Žolikēra kunga sulainis nebija gara komēdija un izrāde

aizņēma ne vairāk par divdesmit minūtēm. Bet mēģinājums vilkās gandrīz trīs stundas, jo Vitālijs lika man un suņiem vienu un to pašu vietu atkārtot divas, četras un desmit reizes.

Suņi jau bija aizmirsuši dažas vietas savās lomās, un tās viņiem vajadzēja iemācīt no jauna.

Mani pārsteidza mūsu saimnieka laipnība un pacietība. Tas bija pavisam cits audzināšanas veids nekā manā sādžā, kur kustoņus mācīja tikai ar lamāšanos un sitieniem.

Viņš visā garajā repetīcijas laikā ne reizi nesadusmojās un ne reizi nelamājās.

«Nu, sāksim no gala, viņš nopietni sacīja, kad tas, ko viņš gribēja, neizdevās; slikti, Kapi; jūs neesat uzmanīgs, žolikēr, jūs dabūsiet bārienu.»

Un tas bija viss; bet ar to arī pietika. «Nu, kā tu domā, viņš man jautāja pēc mēģinājuma, vai

tu varēsi pierast pie komēdiju spēles? — Es nezinu. — Vai tas tev liekas garlaicīgi? — Nē, tas mani uzjautrina. — Nu, tad viss ies labi; tu esi apķērīgs zēns, bet tev ir

viena vēl vērtīgāka īpašība — uzmanība; ar uzmanību un vē­rību var visu panākt. Apskati manus suņus un salīdzini tos ar žolikēru. žolikērs ir, varbūt, dzīvāks un gudrāks, bet vi­ņam trūkst vērības. Viņš visu viegli iemācās, bet tūlīt arī aiz-

47

mirst. Pie tam viņš nekad nedara ar patiku to, ko viņam liek; viņš arvien ir noskaņots uz pretošanos un dumpojas, kur tik var. Tas pieder pie viņa dabas, un tādēļ es nedusmojos uz viņu: pērtiķim nav pienākuma apziņas kā sunim, un tādēļ viņš ir stādāms daudz zemāk par to. Vai tu to saproti.

— Es domāju. — Tādēļ esi uzmanīgs, manu zēn; esi vērīgs, un izpildi

pēc labākās apziņas to, kas tev jādara. Dzīvē viss atkarājas no tam!»

Viņa runas iedrošināts, es izteicos, ka mēģinājuma laikā mani ļoti pārsteidza viņa neizsmeļamā pacietība, ko viņš izrā­dīja mācot žolikēru un suņus un arī mani.

Viņš viegli pasmaidīja un atbildēja: «Var redzēt, ka tu līdz šim esi dzīvojis tikai pie ļaudīm,

kas izturas cietsirdīgi pret saviem kustoņiem un rīko tos tikai ar koku.

— Barberēna māte apgājās ļoti laipni ar mūsu gotiņu Ruseti.

— Un viņa darīja pareizi, sacīja Vitālijs. Pēc taviem vārdiem spriežot viņa bijusi laba un prātīga sieviete; viņa sapratusi to, ko lauku ļaudis bieži nezin, proti, ka ar rupjību ļoti maz kas panākams, kamēr ar laipnību var panākt, ja ne visu, tad ļoti daudz. Savus kustoņus es tik gudrus esmu varē­jis izmācīt tikai tādēļ, ka nekad uz viņiem nedusmojos. Ja es tos būtu sitis, viņi būtu kļuvuši bailīgi, un bailes nomāc prātu. Bez tam, ja es nebūtu savaldījies, es nebūtu kļuvis tas, kas es tagad esmu, es nebūtu ieguvis to pacietību visās lietās, ar ko es tagad iemantoju tavu uzticību. Mācot citus, mēs mācāmies arī paši. Es no saviem suņiem esmu mācījies tik pat daudz, cik viņi no manis. Es esmu attīstījis viņu prātu, viņi izveido­juši manu raksturu.»

Dzirdētais man likās tik neparasts, ka sāku smieties. «Tev liekas, ka tas ir ļoti savādi, vai nē? Kā gan suns

var mācīt cilvēku? Un tomēr tā tas ir. Padomā tikai drusku. Tu taču atzīsi, ka suns padodas sava saimnieka iespaidam?

— Ak, jā, katrā ziņā. — Tad tu arī sapratīsi, ka saimniekam, ja tas grib suņus

mācīt, vajag prast pašam turēt sevi rokās. Iedomājies, ka Kapi mācot es nebūtu savaldījies un ļāvis dusmām vaļu. Ko būtu darījis Kāpis? arī viņš būtu pieradis dusmoties un nesa­valdīties un, sekodams manam piemēram, būtu sevi samaitājis. Suns gandrīz arvien ir sava saimnieka spogulis, redzēdami

48

vienu mēs redzam arī otru. Parādi man savu suni un es pa­teikšu, kas tu esi. Laupītāja suns ir plēsoņa; zagļa — zaglis; pieklājīga un laipna cilvēka suns ir laipns.»

Maniem biedriem, suņiem un pērtiķim, bija tā lielā priekš­rocība, ka viņi jau bija pieraduši uzstāties publikas priekšā un tādēļ varēja gaidīt rītdienu bez uztraukuma. Viņiem vaja-jadzēs darīt tikai to, ko viņi darījuši jau simts un, varbūt, pat tūkstots reižu.

Man nebija tik mierīga un droša apziņa, kā viņiem. Ko teiks Vitālijs, ja es nospēlēšu savu lomu slikti? Ko skatītāji? Šīs domas man neļāva gulēt un, kad es beidzot iemigu, man sapnī rādījās cilvēki, kas ņirgājās un smējās par mani vēderus turēdami.

Nākošā rītā, kad mēs atstājām iebraucamo vietu, lai do­tos uz izrādes laukumu, es biju ļoti uztraukts.

Gājienu atklāja Vitālijs. Viņš gāja galvu pacēlis, krūtis izslējis, pūsdams uz metāla svilpes kādu valsi un rokām un kājām rādīdams takti. Pēc viņa nāca Kāpis, kam uz muguras lielīgi sēdēja žolikērs angļu ģenerāļa uniformā, sarkanās, zelta apšūtās biksās un svārkos un cepurē ar spalvām. Cienīgā attā­lumā sekoja Zerbīno un Dolče. Gājiena galā biju es. Tā kā Vitālijs mums bija norādījis iet katram labu gabalu vienam aiz otra, tad gājiens iznāca diezgan garš.

Bet vairāk, nekā svinīgais gājiens, publikas vērību sais­tīja svilpes griezīgās skaņas, kas iespiezdamās mājās līdz pat apslēptākam stūrim modināja Isselas iedzīvotāju ziņkārību. Lai redzētu mūs garāmejot ļaudis saskrēja durvīs un sastājās visos logos.

Mūsu gājienam bija sākuši sekot daži bērni; tiem pievie­nojās daži brīnumu pārsteigti zemnieki, un kad mēs no­nācām laukumā, mums jau bija salasījusies diezgan prāva publika.

Izrādes zāli mēs sarīkojām ātri; tā bija garens lauku­miņš, ko iežogoja virve, apstiepta ap četriem mietiņiem.

Izrādes pirmā daļā uzstājās suņi; ko viņi īsti darīja es vairs nevaru pasacīt, jo biju pārāk uztrauks un aizņemts ar savas lomas atkārtošanu.

Viss, ko es atceros, ir tas, ka Vitālijs paņēma svilpes vietā vijoli un pavadīja uz tās suņu vingrojumus, spēlēdams gan dejas, gan lēnus un maigus gabalus.

Kad pirmā programmas daļa bija nobeigta, Kāpis paņē­ma zobos koka trauciņu un uz pakaļkājām apstaigāja «godā-4 Hektors Malō, Dzīves skolā.

49

jamo sabiedrību». Kad naudas gabali negribēja krist trau­ciņā, viņš nolicis to tik tāli no virves, ka rokām to nevarēja sasniegt, nostājās tiepīgā skatītāja priekšā, izstiepa priekšķe-pas, pāris reizes ierējās un uzsita tam pa kabatu, lai tā drīzāk atvērtos.

Publikā tūlīt sāka skanēt zobgalības, izsaucieni un as­prātības.

«Tas ir slīpēts zellis, viņš zin kam biezāks maks. — Nu, bāz roku kabatā! — Viņš dos! — Nekā viņš nedos! — Gan tu izdoto atkal atgūsi, kad saņemsi tēvoča man­

tojumu!» Beidzot nauda tomēr tika izvilkta no kabatu dziļumiem,

kur tā slēpās. Visu laiku, Vitālijs, ne vārdu neteikdams un acis no trau­

ciņa nenolaizdams spēlēja vijoli, cilādams viņu pēc takts. Drīz arī Kāpis, lepni nesdams pilno trauciņu zobos, pie­

nāca pie sava saimnieka. Tagad bija kārta uzstāties žolikēram un man. «Manas dāmas un mani kungi, sacīja Vitālijs žestikulē­

dams rokām, pie kam vienā viņš turēja vijoli un otrā lociņu, mēs tūlīt turpināsim spēli un izrādīsim brīnišķīgu komēdiju: Žolikēra kunga sulainis, jeb Muļķīgākais no abiem nav tas, ko domā. Tāds cilvēks kā es, nenolaižas tik zemi, lai iepriekš slavētu pats savu lugu un savus aktierus. Es jums saku tikai vienu: atveriet acis, atdariet ausis un sagatavojat rokas ap­lausiem.»

Tas, ko viņš nosauca par «brīnišķīgu komēdiju» patiesībā bija pantomīma, tas ir luga, ko spēlē tikai žestiem, bez vār­diem. Un citādi tas arī nevarēja būt, jau tādēļ vien, ka divi galvenie aktieri, žolikērs un Kāpis neprata runāt, un trešais — es, bija pilnīgi nespējīgs izteikt kaut divus vārdus.

Tomēr, lai savu aktieru spēli darītu publikai vieglāk sa­protamu, Vitālijs laiku pa laikam dažiem vārdiem paskaidroja lugas gaitu.

Tā, klusu spēlēdams kādu kareivisku melodiju viņš pazi­ņoja angļu ģenerāļa žolikēra kunga uznākšanu, kas savu aug­sto stāvokli un bagātību ieguvis karodams Indijā. Līdz šim žolikēra kungam ir bijis tikai viens sulainis, Kāpis, bet turp­māk, viņš grib, lai viņu apkalpo cilvēks, jo viņa materiālie

50

apstākļi atļauj viņam šādu greznību. Kustoņi jau pietiekoši ilgi bijuši cilvēku vergi, ir pienācis laiks mainīties lomām.

Gaidot uz šī sulaiņa ierašanos, ģenerālis žolikērs staigā šurp turp un pīpo cigāru. Tiešām bija vērts redzēt, ka viņš pūta publikai dūmus degunā!

Ģenerālis kļuva nepacietīgs, sāka bolīt acis, it kā taisī­damies dusmoties, kodīja lūpas un sita ar kāju pie zemes.

Kad viņš trešo reiz piesita, vajadzēja uznākt man, Kapja vestam.

Ja es savu lomu būtu piemirsis, suns man to atgādinātu. Vajadzīgā brīdī viņš man pastiepa ķepu un ieveda mani pie ģenerāļa.

Tas, ieraudzījis mani, izmisumā pacēla abas rokas gaisā. Kā? Vai sitas lai būtu viņa sulainis? Pēc tam, apskatījis mani no deguna līdz kājām, plecus raustīdams, staigāja man apkārt. Viņa izskats bija tik jocīgs, ka publika plīsa no smiekliem, jo saprata, ka viņš mani uzlūko par galīgu muļķi. To pašu domāja arī publika.

Luga, saprotams, bija tā sastādīta, lai parādītu manu muļķību no visām pusēm; katrā skatā man vajadzēja izdarīt kādu jaunu aplamību, turpretim žolikēram bija dota iespēja sevišķi izcelt savu saprātu un veiklību.

Pamatīgi mani izpētījis, ģenerālis žēlīgi lika man pa­sniegt brokastis.

«Ģenerālis domā, ka paēdis, zēns būs varbūt gudrāks; to mēs tūlīt redzēsim,» paskaidroja Vitālijs.

Es apsēdos pie maza galdiņa, kur bija uzlikti trauki un servjete.

Ko iesākt ar šo servjeti? Kāpis rādīja, ka man viņa jā­lieto. Bet kā?

Visvisādi izgrozījis servjeti, es taisījos viņā šņaukt de­gunu.

Te ģenerālis sāka smieties locīdamies, un Kāpis manas muļķības pārsteigts atkrita uz muguras, paceldams visas čet­ras kājas gaisā.

Redzēdams, ka esmu kļūdījies, es sāku par jaunu pētīt servjeti, pūlēdamies saprast, kā viņa jālieto.

Beidzot, liekas, es sapratu: paņēmu un aptinu servjeti sev ap kaklu kā kakla saiti.

. Atkal vispārīgi smiekli; atkal Kāpis krita gar zemi. Tā tas gāja līdz tam brīdim, kur ģenerālis izmisumā mani norauj no krēsla, apsēžas manā vietā un apēd manas brokastis.

51

Un kā ģenerālis prata rīkoties ar servjeti! A r kādu grā­ciju viņš iebāza tās stūri savas uniformas pogcaurumā un iz­klāja sev to uz ceļiem! A r kādu eleganci viņš nolauza maizi un iztukšoja glāzi!

Vislielāko apbrīnošanu viņa smalkās manieres sacēla bei­gās, kad, pēc nobeigtām brokastīm, viņš palūdza zobu bakstā­mo un steidzīgi sāka bakstīt sev zobus.

No visām pusēm atskanēja skaļi aplausi un izrāde bei­dzās ar milzīgu triumfu.

Cik pērtiķis bija gudrs! Cik sulainis muļķīgs! šādu komplimentu man izteica Vitālijs, atgriežoties

iebraucamā vietā. Un es jau biju tik īsts aktieris, ka jutos lepns uz šo uzslavu.

52

V I I n o d a ļ a .

Es mācos lasīt. Seņjora Vitālija trupas aktieriem, — es runāju par su­

ņiem un pērtiķi, — bez šaubām, bija liels talants; bet šim ta­lantam nebija lielas dažādības.

Pēc trim, četrām izrādēm, repertuārs jau bija izsmelts, un turpmāk varēja tikai atkārtoties.

Tādēļ mēs nevarējām ilgi uzturēties vienā pilsētā. Trīs dienas pēc mūsu ienākšanas Isselā, mēs taisījāmies atkal ceļā.

Kurp mēs dosimies? Es jau biju pietiekoši iedraudzējies ar savu saimnieku, lai uzdrošinātos viņam uzstādīt šādu jau­tājumu.

«Vai tu pazīsti Franciju? viņš jautāja manī skatīdamies. — 'Nē. — Kādēļ tad tu man prasi, uz kurieni mēs dosimies? — Lai zinātu. — Ko zinātu?» Es, nezinādams ko atbildēt, samulsis skatījos uz balto liel­

ceļu, kas vijās cauri krūmiem apaugušai ielejai. «Ja es tev teiktu, ka mēs ejam uz Orijaku, no turienes

uz Bordo un no Bordo uz Pirenējiem, cik gudrs tu no tam tiktu?

— Bet, jūs, vai jūs pazīstat to apvidu? — Es tur nekad neesmu bijis. — Un tomēr jūs zināt, kurp ejiet?

53

Viņš ilgi, it kā kaut ko meklēdams, manī noskatījās. «Tu neproti lasīt, vai nē? viņš jautāja. — Nē. — Vai tu zini, kas ir grāmata? — Jā; grāmatas ņem līdzi baznīcā, lai no viņām teiktu

lūgšanas, kad neskaita tēvu reizi. Es esmu redzējis grāmatas, un pie tam skaistas; ar bil­

dēm iekšpusē un ar ādu apkārt. — Labi. Tā tad tu saproti, ka grāmatā var ielikt lūgšanas. — Jā. — Viņās var ielikt arī citu ko. Kad tu skaiti lūgšanu

pēc rožu kroņa, tad tu saki vārdus, ko māte tev ielikusi ausī un kas no auss iegājusi tev prātā, lai tiklīdz tu viņus pasauc, tie nāktu tev uz mēles un lūpām. Bet tie, kas skaita lūgšanas pēc grāmatas, neņem lūgšanas vārdus no savas atmiņas, bet viņi ņem tos ar acīm no grāmatas, kur tie ir ielikti, tas ir, viņi lasa.

— Es esmu redzējis, kā lasa, es iesaucos lepns un apmie­rināts kā cilvēks, kas nav muļķis un labi pārzin lietu, par ko runā.

— Bet kā grāmatā var ielikt lūgšanu, tāpat tur var ielikt arī citu ko. Grāmatā, ko tev parādīšu, kad mēs atpūtīsimies, mēs atradīsim šo apgabalu nosaukumus un vēsturi, kuriem ta­gad ejam cauri. Cilvēki, kas dzīvojuši vai ceļojuši pa šiem apvi­diem, ir ielikuši manā grāmatā visu, ko redzējuši vai dzirdē­juši. Tagad man tikai jāatver grāmata un jāpaJasa, un es tūlīt varu ar šo zemi iepazīties; es viņu redzu, it kā aplūkotu paša acīm; es dzirdu viņas vēsturi, it kā man kāds to stāstītu.»

Es biju audzis kā īsts mežonis, kam nav nekādas jēgas par civilizēto dzīvi, šie vārdi man atklāja veselu pasauli, no sākuma vēl neskaidru, bet kas vēlāk palika gaišāka. Patiesībā es biju gājis arī skolā, bet tikai vienu mēnesi.

Bet šajā mēneša laikā es grāmatu nebiju dabūjis ne rokā paņemt, nebiju dzirdējis ne par lasīšanu, ne rakstīšanu un man nebija pasniegta neviena mācības stunda.

Skatoties pēc tā, kas notiek tagadējās skolās, var likties, ka tas, ko es teicu, būtu kaut kas neiespējams. Tajā laikā, par ko es runāju, Francijā bija daudz apgabalu, kur skolu ne­maz nebija. Un no pastāvošām skolām daudzas vadīja skolo­tāji, kas paši nekā neprasdami, vai citu darīšanu aizņemti, sev uzticētiem bērniem nekā nemācija. Viņi domāja, ka pietiek jau ar to, ka viņi bērnus patur skolā.

54

Tāds bija arī mūsu sādžas skolotājs. Vai viņš zināja kaut ko? tas ir iespējams, un es negribu viņu apvainot nezi­nāšanā. Bet patiesība ir tā, ka visā laikā, kamēr biju pie viņa, viņš ne man, ne maniem biedriem nepasniedza ne vienu vienīgu stundu. Būdams pēc īstā amata koku tupeļu taisītājs, viņš strādāja pie savām tupelēm, un no rīta līdz vakaram ap viņu lidoja riekstu koka un skābaržu skaidas. Viņš ar mums sarunājās tikai par mūsu vecākiem, par aukstumu un lietu; bet par lasīšanu un rēķiniem nekad netiku ne vārda dzirdējis no viņa. šo lietu viņš atstāja savas meitas ziņā, kas bija nozī­mēta par viņa vietnieci un kam bija uzdots mācīt mūs. Bet tā kā viņa pēc sava īstā amata bija atkal šuvēja, tad viņa da­rīja tāpat kā tēvs, un kamēr viņš rīkojās ar kaltu un greb-jamo karoti, viņa steidzīgi rīkojās ar adatu.

Dzīvot vajadzēja, un tā kā mēs bijām tikai divpadsmit skolnieku, kas katrs maksājām tikai piecdesmit santimus mē­nesī, tad kopā iznāca tomēr par maz, lai divi cilvēki veselu mēnesi no tā pārtiktu; tupelēm un šūšanai vajadzēja aizpildīt to, ko skola nespēja ienest. Jo visu vajadzīgo var dabūt tikai par naudu. Tā tad es skolā pilnīgi neko neiemācījos, pat ne burtus.

«Va i lasīt ir grūti? es jautāju Vitālijam pēc ilgas pār­domāšanas.

— Grūti ir tiem, kam nav labas galvas, bet vēl grūtāk tiem, kam trūkst labas gribas. Vai tev ir grūta galva?

— To es nezinu, bet man liekas, ka ja jūs gribētu mani mācīt lasīt, tad labas gribas gan man netrūktu.

— Nu labi, to vēl redzēsim. Mums vēl laika diezgan priekšā.»

Laika diezgan! Kādēļ nesākt tūlīt? Es nezināju, cik grūti ir iemācīties lasīt, bet biju iedomājies, ka tiklīdz atvēršu grā­matu, tūlīt redzēšu, kas viņā iekšā.

Nākošā dienā, ejot pa ceļu, es redzēju, ka Vitālijs nolie­cās un pacēla no zemes apputējušu dēļa galiņu.

«Lūk, grāmata, no kuras tu mācīsies lasīt,» viņš man sacīja.

Šis dēlītis grāmata! Es paskatījos uz viņu gribēdams redzēt, vai viņš par mani nezobojas. Bet tā kā viņš bija ļoti nopietns, es uzmanīgi aplūkoju atrasto dēļa galiņu.

Bet tas bija tikai vienkāršs koka dēlītis, rokas garumā un divu plaukstu platumā; pavisam gluds, bez kādiem uzrakstiem un zīmējumiem.

55

Kā un ko uz šī dēļa lai varētu lasīt? «Tavs prāts jau sāk strādāt, smiedamies sacīja Vitālijs. — Jūs gribat zoboties par mani? — Nē, manu zēn; zobošanās noder tikai slikta rakstura

labošanai, bet ja izzobo kādu tikai viņa nezināšanas dēļ, tad tā ir zīme, ka zobotājs pats ir muļķis.

Pagaidi tikai, līdz mēs nonāksim tur lejā, mežiņā; tur mēs atpūtīsimies, un tad arī tu redzēsi, ka es tevi mācīšu lasīt uz šī dēļa gabala.»

Mēs drīz vien sasniedzām mežiņu, nosviedām maisus zemē un atsēdamies zālē, kas sāka mesties zaļa. Vietām jau parā­dījās pirmās pavasara puķītes, žolikērs, palaists vaiā no ķē­des, tūlīt uzrāpās kokā un sāka purināt zarus, it kā gribēdams nokratīt riekstus; suņi, kas bija mierīgāki, un, bez šaubām, arī vairāk noguruši, sagulās mums apkārt.

Vitālijs izņēma no kabatas nazi un mēģināja nogriezt no dēļa pēc iespējas plānu plāksni. Nogriezis plāksni, viņš to no abām pusēm nogludināja un pēc tam sagrieza to divpadsmit vienādos, četrstūrainos gabaliņos.

Es nenolaidu no viņa acis, bet kā arī piepūlēju prātu, nevarēju saprast, kā viņš no šiem četrstūrainiem koka gaba­liņiem varēs pataisīt grāmatu, jo cik mazas arī bija manas zināšanas, es tomēr zināju, ka grāmata sastāv no zināma skaita papīra lapu, uz kurām ir uzvilktas melnas zīmes. Bet kur ir papīra lapas? Kur melnās zīmes?

«Rītu, viņš sacīja, es uz katra šī mazā koka gabaliņa iegriezīšu ar naža galu vienu alfabēta burtu. Tev būs jāiemā­cās katra burta izskats un kad tu to būsi iemācījies tā, kā ātri acis uzmetot, bez kļūdīšanās varēsi katru pazīt, tad tev vajadzēs tos vienu otram pievienot, salikt veselus vārdus. Un ja tu varēsi salikt vārdus, ko tev sacīšu, tad tu varēsi lasīt arī grāmatu.»

Drīz vien man visas kabatas bija pilnas šo mazo koka gabaliņu, un es ātri vien iemācījos pazīt burtus. Bet ar lasī­šanu bija cita lieta. Tas negāja tik ātri un bija brīži, kur no­žēloju, ka biju gribējis mācīties lasīt.

Bet lai nebūtu netaisns pret sevi, man jāsaka, ka šādas domas man nāca nevis no slinkuma, bet no patmīlības.

Mācot man burtus, Vitālijs bija nācis uz domām, tos tajā pašā laikā iemācīt arī Kapim; jo, ja jau suns varēja paturēt galvā pulksteņa ciparus, kādēļ gan viņš nevarētu iemācīties pazīt burtus?

56

Mēs sākām mācīties kopā; un tā es kļuvu par Kapja, jeb ja grib, Kāpis par manu skolas biedri. Pats par sevi sapro­tams, ka Kapim nevajadzēja burtus nosaukt, jo viņš neva­rēja runāt, bet kad mūsu koka gabaliņi bija izklāstīti uz zāles, viņam ar ķepu vajadzēja parādīt tos burtus, ko mūsu skolo­tājs nosauca.

No sākuma man gāja labāk nekā viņam; bet ja man bija apķērīgāks prāts, tad viņam toties labāka atmiņa: ja viņš reiz kaut ko labi iemācījās, tad to vairs neaizmirsa, un tas viņam palika galvā uz visiem laikiem. Viņam nebija arī kur izklaidēties, un tādēļ viņš nekad nekļūdījās un nevilcinājās ar atbildi.

Kad es neatbildēju pareizi, mūsu skolotājs katrreiz sacīja: «Kāpis iemācīsies ātrāk lasīt nekā Remijs.» Suns, bez šaubām, to saprata un laimīgs un lepns vēdi­

nāja asti. «Būt muļķīgākam par kustoni ir labi komēdijā, bet

dzīvē — tas i r kauns,» sacīja Vitālijs. Tas man tik sāpīgi dūrās sirdī, ka pieliku visus spēkus,

lai ātrāk iemācītos un, kamēr nabaga suns netika tālāk par sava vārda sastādīšanu, izvilkdams piecus burtus no alfabēta, es beidzot pratu lasīt grāmatu.

«Tagad, kur tu proti grāmatu lasīt, vai tu negribētu iemā­cīties lasīt arī mūziku? jautāja Vitālijs.

— Kad pratīšu mūziku lasīt, vai es varēšu tā dziedāt, kā jūs?» es jautāju.

Vitālijs mēdza pa reizei dziedāt un nemaz nenojauta, ar kādu prieku es klausījos šo dziedāšanu.

«Tu gribētu dziedāt tā, kā es? — Ak, ne jau tā, kā jūs. Es labi zinu, ka tas nav iespē­

jams, bet es gribētu tikai tāpat dziedāt. ' — Vai tev patīk klausīties manā dziesmā?

— Man tā patīk, ka to nemaz nevaru izteikt; lakstīgala dzied skaisti, bet man liekas, ka jūs dziedat vēl skaistāk. Un bez tam, tas i r pavisam citādi, kā lakstīgalas dziesma; kad jūs dziedat, jūs darāt ar mani, ko gribat; man te gribas rau­dāt, te smieties. Un vēl vienu lietu es jums pasacīšu, kas jums, varbūt, liksies muļķīga: kad jūs tā skumji vai jautri dziedat, jūsu dziesma mani aizved pie Barberēna mātes; es atceros viņu, es redzu viņu mūsu mājiņā; un tomēr es nemaz nesaprotu vārdus, jo jūs dziediet italiski.»

57

Runājot es paskatījos viņam virsū un man likās, ka viņa acis kļūst mitras; es apklusu un jautāju, vai neesmu viņu ap­bēdinājis.

« N ē , zēn, viņš aizkustinātā balsī sacīja, tu mani neap­bēdināji, gluži otrādi, tu liki man atcerēties manas jaunības dienas, manu jaukāko laiku; neuztraucies, es tevi iemācīšu dziedāt, un tā kā tev ir sirds, arī tu varēsi likt citiem raudāt, tev aplaudēs, tu redzēs i . . . »

Viņš pēkšņi aprāva savu runu un es nopratu, ka viņš nevēlas to vairs turpināt. Bet kas tam bija par iemeslu, to es nevarēju uzminēt. To es dabūju zināt tikai vēlāk, daudz vēlāk, un priekš manis šausmīgos un neizsakāmi bēdīgos ap­stākļos, bet par to es pastāstīšu, kad mans stāsts būs nonācis līdz šiem notikumiem.

Nākošā dienā Vitālijs ķērās pie mūzikas mācīšanas tādā pat veidā kā pie lasīšanas mācības, t. i. sāka sagatavot mazas, četrstūrainas koka plāksnītes, kurās viņš ar naža galu iegrie­za zīmes.

Bet šoreiz viņa darbs bija ievērojami grūtāks, jo mūzikas zīmes un šo zīmju kopojumi ir daudz sarežģītāki, nekā al­fabēts.

Lai manām kabatām būtu vieglāki, viņš izlietoja koka gabaliņiem abas puses, uzvilkdams uz katras puses piecas līnijas un, ierakstīdams vienā pusē diskanta un otrā basa atslēgu. Kad viss bija sagatavots, sākās mācība un, es varu apgalvot, ka tā nebūt nebija vieglāka par lasīt mācīšanos. Vitālijs, tik pacietīgs suņu apmācīšanā, bieži manis dēļ zau­dēja visu pacietību.

«Kustoni mācot var savaldīties, viņš izsaucās, jo zini, ka tas ir tikai kustonis, bet tu mani nobeigsi!»

Un tad, teatrāli paceldams rokas pret debesīm, viņš ļāva tām krist un ar troksni atsisties pret ceļiem.

žolikērs, kurš atdarināja visu, kas viņam likās jocīgs, noskatījās arī šo žestu un, tā ka viņš arvien bija klāt pie mācīšanās, tad man par lielām dusmām, tiklīdz es dziedot sāku stomīties, viņš pacēla rokas pret debesīm un tad ar troksni sita pret ciskām.

«Pa t žolikērs smejas par tevi!» sacīja Vitālijs. , Ja es būtu drīkstējis, es būtu atbildējis, ka viņš smejas

tāpat par skolnieku, kā par skolotāju; par laimi, cienība un neskaidras bailes mani atturēja no šāda iebilduma; es apmie­rinājos ar to, ka katrreiz, kad žolikērs savilcis nejauku gri-

58

masu, skaļi sita rokas sev pret ciskām, klusi pateicu to sev pašam, un jāatzīstas, ka tas zināmā mērā atviegloja manu sirdi.

Beidzot, ar lielākām vai mazākām pūlēm, pirmie soļi bija noieti, un sev par lielu apmierinājumu es varēju nodziedāt kādu melodiju, ko Vitālijs bija man uzrakstījis uz papīra lapas.

Šajā dienā viņš necēla vairs rokas pret debesīm un nesita sev pa ceļiem, bet draudzīgi uzsita man pa vaigiem un sacīja, ja tikai es tā turpināšot, tad kļūšot par lielu dziedātāju.

Pats par sevi saprotams, ka to visu nevarēja iemācīties vienā dienā, bet nedēļām un mēnešiem ilgi koka gabaliņi gla­bājās manās kabatās.

Bez tam, manas mācības nenoritēja noteiktā kārtībā, kā bērnam, kas apmeklē skolu, bet tikai tajos brīžos, kad mums bija brīvs laiks.

Mums katru dienu bija jānoiet zināms ceļa gabals, kura garums atkarājās no tam, cik tālu sādžas atradās viena no otras; bija jādod izrādes visur, kur bija cerība kaut ko no­pelnīt; bija jāatkārto lomas ar suņiem un žolikēra kungu; bija pašiem jāgatavo brokastis un pusdienas, un tikai tad varēja domāt par lasīšanu vai mūziku. Visbiežāk mācības notika mums apstājoties atpūtai zem kāda koka jeb uz akmens kaudzes, pie kam zāļains laukums jeb lielceļš derēja mums par galdu, kur izlikt apzīmētos koka gabaliņus.

Šis izglītības veids, bez šaubām, nebija parastais, ko saņem lielais vairums bērnu, kuriem nav jādara nekas cits, kā tikai jāmācās, un kas tomēr sūdzas, ka viņiem nepietiek laika izpildīt uzdoto. Bet jāsaka, ka mācībā ir kaut kas vēl daudz svarīgāks nekā laiks, ko tai ziedo un tā ir — centība; ne laika ilgums, ko mēs pavadām pie darba, bet griba mācīties iespiež uzdevumu atmiņā.

Par laimi, es spēju pietiekoši sasprindzināt savu gribu un neļāvu apkārtnei sevi izklaidēt.

Cik gan es būtu spējis iemācīties, ja būtu varējis, kā daži skolnieki, strādāt tikai istabā, abām rokām aizspiedis ausis un acīm iezīdies grāmatā. Nekā es nebūtu iemācījies, jo mums nebija istabas, kur ieslēgties, un ejot gar ceļa malu, man arvien bija jāskatās uz kājām, lai neliktos uz deguna.

Un galu galā es tomēr biju kaut ko iemācījies un tajā pašā laikā biju nostaigājis garus ceļa gabalus, un šī iešana man bija ne mazāk noderīga, kā Vitālija mācības. Kad vēl

59

dzīvoju pie Barberēna mātes, es biju diezgan vārgs bērns, ko liecina vārdi, ko par mani teica Barberēns: «pilsētas bērns,» un Vitāli js: «pārāk tievas rokas un kājas.» Bet dzī­vojot kopā ar Vitāliju pastāvīgi svaigā gaisā un panesot kopā ar viņu dažādas grūtības, manas kājas un rokas nostiprinājās, plaušas attīstījās, āda norūdījās, un es bez ļaunām sekām spēju panest kā aukstumu, tā karstumu, kā sauli, tā lietu, nogu­rumu, visādas grūtības un trūkumu.

Šis mācības laiks man bija par lielu svētību; viņš mani padarīja spējīgu izturēt smagos un nežēlīgos likteņa triecie­nus, kas manā jaunībā ne vienu reiz vien man bija jāpārcieš.

60

V I I I . n o d a ļ a .

Pa kalniem un lejām. Mēs jau bijām apstaigājuši labu daļu no Dienvidfrancijas:

Overņu, Velēju, Vivareju, Kersijņ, Ruiergu, Sevennas un Langedoku. Mūsu ceļošanas veids bija ļoti vienkāršs: mēs tikai gājām taisni uz priekšu, uz labu laimi, un ja ceļā redzē­jām kādu sādžu, kas no ārpuses nelikās pārāk nabadzīga, mēs tūliņ sagatavojāmies svinīgam gājienam. Es sagatavoju suņus, sēju cepuri Dolčei, ģērbu zerbīno un lipināju Kapim uz aci plāksteri, lai viņš varētu tēlot sapīkušu veci, un pūlējos apģērbt žolikēram ģenerāļa uniformu. Bet tā bija mana uzdevuma grūtākā daļa, jo pērtiķis labi zināja, ka pēc apģērb­šanās viņam vajadzēs strādāt, un pretojās cik spēja, izgudro­dams visjocīgākos trikus, lai aizkavētu ģērbšanos. Man bija jāsauc Kāpis palīgā, kas ar savu apķērību, instinktu un asprātību arvien prata aizkavēt pērtiķa niķus.

Kad visi bija parādes tērpos, Vitālijs paņēma savu svilpi, sakārtoja mūs rindā un mēs devāmies sādžai cauri.

Ja ziņkārīgo, kas mums nāca pakaļ, bija salasījies pie­tiekoši daudz, mēs devām izrādi, bet ja to bija par maz, lai cerētu uz kādu ieņēmumu, mēs nemaz neapstājāmies, bet turpinājām iet tālāk. Tikai pilsētās mēs apstājāmies ilgāk, arvien kādas pāris dienas, un tādās reizēs es no rītiem varēju brīvi paklejot pa ielām. Tad es ņēmu līdz Kapi, zināms,

61

bez viņa izrādes tērpa, bet kā vienkāršu suni, un mēs abi apstaigājām pilsētu.

Vitālijs, kas parasti mani turēja stingri savā tuvumā, šādās reizēs labprāt atlaida grožus vaļīgāk.

« T ā kā liktenis, viņš sacīja, tev lēmis tādā vecumā, kad citi bērni apmeklē vēl skolas un licējus, apstaigāt Franciju, tad turi acis vaļā, apskati un novēro visu. Kad tu par kaut ko esi neskaidrībā, kad tu nesaproti kaut ko, jeb tev ir kādi jautā­jumi, tad griezies droši pie manis. Varbūt ne arvien es tev varēšu atbildēt, jo arī pats visu nezinu, bet dažreiz tomēr spēšu tevi apmierināt. Ne arvien es esmu bijis tikai mācītu suņu trupas direktors, bet esmu mācījies arī vēl citu ko, nekā tikai to, kas vajadzīgs, lai «godājamai publikai» stādītu priekšā Kapi un žolikēra kungu.

— Ko tad? — Par to mēs parunāsim citreiz. Tagad zini tikai to, ka

arī suņu dresētājam var būt bijis kādreiz augstāks stāvoklis sabiedrībā. Un ievēro arī to, ka, ja tu tagad stāvi vēl zemu uz dzīves kāpnēm, tu vari, ja gribi, pamazām kļūt augstāk. Tas atkarājas drusku no ārējiem apstākļiem un ļoti daudz no tevis paša. Klausies manos padomos un pamācībās, bērns, un vēlāk, kad tu būsi liels, es ceru, tu ar pateicību atcerēsies nabaga muzikantu, no kā tev bija tādas bailes, kad viņš tevī aizveda no Barberēna mātes; man šķiet, ka mūsu sastapšanās tev nesīs laimi.»

Kāds gan varēja būt bijis stāvoklis, ko ieņēmis reiz mans saimnieks, un par kuru viņš bieži, tomēr atturīgi, ieminējās? Šis jautājums modināja manu ziņkārību un nodarbināja prātu. Ja viņš reiz bijis uz augstākas dzīves pakāpes, kā sacīja, kādēļ viņš tagad ir uz tik zemas? Viņš domā, ka es varētu pa­celties augstāk, ja gribētu, es — kas neesmu nekas, kas neko neprot, kam nav ne ģimenes, ne piederīgo, kas palīdzētu. Bet kādēļ viņš pats nolaidies lejā?

Atstājuši Overņas kalnus, mēs nonācām Kersījas kossās. Tā sauc lielus, nevienmērīgi viļņotus klajumus, kur redzami tikai nekopti lauki un sīku krūmu biezokņi. Nav bēdīgāka un nabadzīgāka apgabala par šo. šo iespaidu, ko ceļotājs gūst še staigādams, vēl pavairo tas, ka nekur nav redzams ūdens; ne upju, ne strautu, ne dīķu. šur tur redzamas straumju izrau­tas akmeņainas gultnes, bet sausas, ūdeņi ir nogāzušies aizās

62

un pazuduši zem zemes, lai iztecētu atkal kādā attālākā vietā un tur radītu avotus un upes.

Šinī klajumā, ko tanī laikā, kad mēs tam gājām pāri, bija Izkaltējusi saule, atradās liela sādža, saukta Bastid-Mirā; te, kādas lielas iebraucamās vietas šķūnī, mēs pavadījām nakti.

«Šajā apgabalā, vakarā mums gulēt ejot, sacīja Vitālijs, un droši vien šinī pašā iebraucamā vietā, ir dzimis cilvēks, kas iedzinis nāvē tūkstošiem kareivju, cilvēks, kas savu dzīvi sācis kā zirgu puisis, bet vēlāk kļuvis princis un karalis: viņu sauca Mirā; viņu iztaisīja par varoni, un šo sādžu nosauca viņa vārdā. Es viņu pazinu un bieži esmu sarunājies ar viņu.»

Man pret gribu, paspruka vārdi: «Kad viņš bija zirgu puisis? — Nē, smiedamies atbildēja Vitālijs, kad viņš bija

karalis. Bastidā es esmu pirmo reizi mūžā, bet es viņu satiku Neapolē, viņa galmā.

— Jūs esat pazinuši karali?» Mans jautājums laikam bija izteikts tik jocīgā tonī, ka

Vitālijs sāka skaļi smieties un ilgi nevarēja norimt. Mēs sēdējām uz soliņa staļļu priekšā, atspiedušies ar

muguru pret mūri, kurā vēl bija jūtams dienas siltums. Lielā kļavā, kuras lapotne mūs apsedza, cikādes dziedāja savu vien­muļo dziesmu. Pār mājas jumtu, mums pretim lēni kāpa uz augšu mēnesis. Vakars likās mums sevišķi mīlīgs un jauks tādēļ, ka diena bija bijusi dedzinoši karsta.

«Vai tu gribi gulēt, jautāja Vitālijs, jeb vai tu gribi, lai tev izstāstu karaļa Mirā dzīvi?

— Ak, lūdzu, stāstiet man par karali!» Tad viņš man izstāstīja visu Mirā dzīvi, un mēs vairāk

stundas nosēdējām uz soliņa; viņš runāja, bet es nenovērsu acis no viņa sejas, kuru mēnesis apspīdēja ar savu bālgano gaismu. Vai tiešām tas viss ir bijis iespējams? un ne tikai Iespējami, bet patiesībā?

Līdz šim man nebija bijis ne mazākā jēdziena par vē­sturi. Kas lai man būtu par viņu stāstījis? Ne jau Barberēna māte; viņa nemaz nezin, kas tas ir. Viņa ir dzimusi Šava-novā un turpat arī nomirs. Viņas prāts nekad nav sniedzies

63

tālāk kā viņas acis. Un viņas acīs pasaule ir tik liela, cik var redzēt no Oduzas kalna virsotnes.

Mans saimnieks ir tik daudz ko redzējis! Kas viņš ir bijis jaunībā? Kā viņš vecuma dienās kļuvis

par to, kas tagad? Te, jāatzīst, tiešām bija pietiekoši vielas, lai ierosinātu

dzīvo un modro bērna fantāziju, kas tiecas pēc visa brīnišķīgā.

64

I X . n o d a ļ a .

Es satieku milzi septiņjūdžu zābakos. Atstājot izdegušos un neauglīgos klajumus, atmiņas mani

aizved zaļajā un svaigajā Dordoņas ielejā. Te mums ceļā bieži bija jāapstājas, jo zemes auglības dēļ arī zemnieki bija turīgi; mēs devām daudz izrādes, un naudas gabali bira Kapja koka trauciņā.

Pār Dordoņas upi, kas lēni veļ savus slinkos viļņus, pa­ceļas brīnišķi vieglais Kibzakas gaisa tilts.

Atmiņā' arī kāda veca pilsēta, Sentemiljona, no kuras palikušas pāri tikai drupas, grāvji, pussakrituši torņi un cikādes, kas dzied krūmos starp kāda sadrupuša klostera sienām.

Bet viss tas tikai neskaidri tēlojas manā atmiņā, kamēr viens notikums tanī iespiedies tik stipri, ka vēl līdz šai dienai uzglabājis visu savu asumu un spilgtumu.

Nakti mēs pārgulējām diezgan nabadzīgā un nožēlojamā sādžiņā un agrā rītā, tiko gaisma svīda, atstājām to. Mēs ilgi jau bijām gājuši putekļainu ceļu, ko no abām pusēm ieslēdza vīna dārzi, kad pēkšņi, it kā uz burvja mājienu kāds būtu atvilcis priekškaru, mūsu acu priekšā atklājās bezgalīgs pla­šums.

Mēs stāvējām uz pakalna, ap kuru lēni tecēja plata upe, un aiz šīs upes, līdz pat apvārksnim stiepās kādas pilsētas māju jumti un baznīcu torņi. Kas jumtu! Kas skursteņu! 5 Hektors Malō, Dzīves skolā.

65

Daži augstākie un tievākie, pacēlās gaisā kā kolonnas, un no viņiem virpuļodami gāzās ārā melni dūmu mutuļi, kas viegla vēja šūpoti, gulās kā tumša migla pār pilsētu. Uz upes, pa vidu un gar malām stāvēja neskaitāmi kuģi; kā koki mežā, tik cieši stāvēja viņu masti, buras un dažādu krāsu karogi, kas plandījās vējā. Bija dzirdami dobji rūcieni, dzelzs un ķēžu žvadzēšana, āmuru klaudzieni, bet visam pāri rīboņa, ko sān­ceļa neskaitāmi rati, kas traucās gar krastu.

« T ā ir Bordo,» sacīja Vitālijs. Bērnam, kas audzis kā es un redzējis tikai Krēzas naba­

dzīgās sādžas un pāris mazās pilsētiņas, kas bij bijušas mūsu ceļā, skats izlikās burvīgs.

Kājas apstājās pašas no sevis un nekustīgi stāvēdams, es skatījos uz visām pusēm. Visvairāk manus skatus saistīja viens punkts: upe ar kuģiem. Un tiešām, tur bija mutuļojoša kustība, no kuras es nekā nesapratu, bet kas taisni tādēļ mani interesēja.

Kuģi, izplestām burām, drusku uz vieniem sāniem no­šķiebušies, peldēja pa upi uz augšu un leju; citi stāvēja nekustīgi kā salas, citi griezās riņķī paši ap sevi, bez kā varētu redzēt, kas viņus griež; beidzot bija arī tādi, kam nebija ne mastu, ne buru, bet tikai skurstenis, no kura mutu­ļoja melni dūmi; tie braukāja ātri uz visām pusēm, atstādami dzeltenajā ūdenī aiz sevis baltu putu vagas.

«Tagad ir paisums, paskaidroja Vitālijs, bez kā būtu viņam kaut ko prasījis; lūk, tur tie i r kuģi, kas pēc gara ceļo­juma nāk no jūras: tiem ir nogājusi* krāsa un tie izskatās it kā aprūsējuši; citi taisās atstāt ostu; tie, ko tu redzi grie­žamies upes vidū, mēģina nostāties ar priekšgalu pret kāpjo­šiem viļņiem. Tie, kas dūmu mākonī ietīti skraida pa upi, ir velkoņi.»

Cik daudz man svešu vārdu! cik daudz neredzētu lietu! Kad mēs nonācām līdz tiltam, kas savieno Bastidu ar

Bordo, Vitālijs nebija paspējis atbildēt ne uz simto daļu no jautājumiem, ko es viņam gribēju vaicāt.

Līdz šim mēs neuzturējāmies ilgi pilsētās, kas gadījās mums pa ceļam, jo mūsu repertuārs spieda mūs katru dienu mainīt vietu, lai mums būtu cita publika. A r tādiem aktie­riem, kādi bija «slavenā siņjora Vitālija trupā,» repertuārā nevarēja būt lielas dažādības; nospēlējuši ž o l i k ē r a k u n ­g a s u l a i n i , Ģ e n e r ā ļ a n ā v i , T a i s n ā u z v a r u ,

M ā g a s s l i m n i e k u un vēl trīs, četras ludziņas, mūsu

66

aktieri savu repertuāru bija izsmēluši un vairāk nekā nevarēja dot.

Bet Bordo ir liela pilsēta, un publika viņa pastāvīgi mai­nās. Spēlējot arvienu citā kvartālā, mēs varējām dot trīs līdz četras izrādes dienā, bez kā mums, kā Kaorā būtu jādzird:

«Vienmēr tā tad vēl tas pats?» No Bordo mēs gribējām doties uz Pō. Ceļš uz turieni

veda caur to lielo tuksnesi, kas sākās no Bordo pilsētas vār­tiem un stiepjas līdz Pirenējiem, un ko sauc par landām.

Kaut gan es nebiju gluži tik muļķis, kā pelēns pasakā, kas visos priekšmetos redz tikai iemeslu brīnumiem, sajūsmai un izbailēm, tad tomēr šī ceļojuma sākumā man gadījās tā pārskatīties, ka Vitālijs smējās un zobojās par mani līdz pat Pō.

Bordo mēs bijām atstājuši jau kopš septiņām vai astoņām dienām. Iedami no sākuma gar Garonnas krastiem, mēs pie Langonas nogriezāmies uz Mondemarsānas ceļa. Neredzēja vairs ne vīna dārzus, ne laukus, ne augļu dārzus, bet tikai skuju koku mežus un viršu laukus. Mājas palika retākas un nabadzīgākas. Beidzot mēs nonācām milzīgā klajumā, kas izpletās mūsu priekšā, cik tālu acis varēja redzēt. Ne iekoptu lauku, ne mežu; tālumā pelēka zeme un ap mums, gar zaļu, samtainu sūnu noaugušu ceļa malu, tikai viršu lauki un zemi krūmi.

«Nu, lūk, tagad mēs esam landās, sacīja Vitālijs; mums būs jānoiet divdesmit vai divdesmit piecas jūdzes pa šādu tuksnesi. Saņemies riū, ka vari dūšīgi ie t !»

Te tiešām vajadzēja saņemties, jo ejot pa ceļu, kam, likās, nekad nebūs gala, man mācās virsū bezgala skumja sajūta.

No tā laika, es esmu vairākas reizes braucis pa jūru, bet arvien, kad atrados okeāna vidū un, kad nekur nevarēju redzēt ne vienu vienīgu buru, manī vienmēr atkal pamodās šī pati neizsakāmi skumjā sajūta, kas mani sagrāba landās.

Kā uz jūras, mūsu skati varēja skriet līdz pat rudens miglā tītam apvārksnim, neaptverdami neko citu, kā tikai pelēku, vienmuļīgu klajumu.

Mēs gājām uz priekšu, bet kad ejot pametām acis apkārt, mums varēja likties, ka minamies uz vietas, jo apkārtne bija arvien pilnīgi tāda pat: viršu lauki, krūmi, sūnas; vēlāk arī papardes, kuru lokanās un kustīgās lapas viļņoja vēja pūsmā, celdamās un guldamās, kā viļņi. 5*

67

Pēc ilgiem starpbrīžiem mums nācās iet cauri maziem mežiņiem; bet šie mežiņi neienesa ainavā nekādu prieku. Viņos auga priedes ar zariem, nogrieztiem līdz pašai galotnei. Visgarām gar stumbru bija dziļi iegriezumi, un pa šīm sar­kanām rētām tecēja zemē baltas sveķu asaras. Kad vēja pūsma gāja caur viņu zariem, bija dzirdamas tik žēlabainas skaņas, it kā nabaga sakropļotie koki žēlotos par savām rētām.

Vitālijs man bija sacījis, ka vakarā mēs nonākšot kādā sādžā, kur varēšot pārgulēt.

Bet vakars tuvojās, un mēs vēl neredzējām nekādu pa­zīmju, kas liecinātu, ka tuvojamies sādžai; neredzēja ne iestrādātus laukus, ne lopus ganāmies, pat ne dūmu stabu tālumā.

Es biju noguris no lielās iešanas, kas sākās jau agrā rītā, un jutu savādu nespēku visos kaulos. Vai tad apsolītā sādža reiz neparādīsies šī nebeidzamā ceļa galā?

Tomēr, cik plati es arī plētu acis lūkodamies tālumā, es redzēju landas un tikai landas un viņu krūmus, kas, tumsai sabiezējot, vienmēr vairāk saplūda.

Cerība drīzāk sasniegt sādžu bija likusi mums soļot ātrāki kā parasts, tā kā pat Vitālijs, kaut gan pieradis pie gariem gājieniem, jutās noguris. Viņš gribēja apstāties un brītiņu ceļmalā atpūsties.

Bet pirms apsēsties viņam blakus, es vēl gribēju uzkāpt uz mazu, krūmiem apaugušu uzkalniņu un paskatīties, vai no turienes nevarēs ieraudzīt kaut kur uguni spīdam.

Es saucu Kapi, lai viņš nāk man Hdz; bet arī viņš bija noguris un Ūkās manu saucienu nedzirdam, kā viņš darīja arvien, kad negribēja man paklausīt.

«Vai tev bail?» jautāja Vitālijs. Es vairs neuzstāju, lai Kāpis nāktu man līdz, bet gāju

izlūkos viens pats; es negribēju, ka saimnieks par mani zo­botos, jo vairāk tādēļ, ka nejutu ne mazāko baiļu. Bija iestā­jusies nakts, bez mēneša, bet ar mirdzošām zvaigznēm, kas apgaismoja debesis un cauri vieglai migliņai lēja savu gaismu uz zemi.

Ejot un metot skatus apkārt pa labi un kreisi, es ievēroju, ka nakts krēslā visas lietas pieņem savādu spokainu izskatu. Man vajadzēja pielikt lielas pūles un ņemt prātu palīgā, lai sev iestāstītu, ka tas, kas šur tur rēgojās man ceļā, ir tikai krūmi, zāļu puduri un kropli kociņi, bet nevis ķēmīgas dzīvas butes no kādas svešas brīnumpasaules.

68

Tas bija tik savādi, bet landas, ar krēslas iestāšanos, likās pārvērtušās un pilnas noslēpumainu parādību.

Man ienāca prātā, ka citam, manā vietā, būtu bailes no šiem rēgiem; un tas būtu dabīgi, jo Vitālijs ari man jautāja, vai es nebīstoties; bet es, sevi pārbaudot, atradu, ka nejūtu bailes.

Kāpjot, augstāk pakalniņā koki kļuva arvien resnāki, papardes un virši augstāki; viņu virsotnes bieži sniedzās man pāri galvai, un man bieži nācās ložņāt zem viņu lapotnēm.

Beidzot es tomēr sasniedzu uzkalna virsu. Bet cik uzma­nīgi es arī skatījos, nekur nebijā ieraugāms ne mazākais uguns atspīdums. Mani skati redzēja tikai tumsu, neskaidras ēnas, nenoteiktus tēlus; koku zari stiepās man pretī kā garas vijīgas rokas, un krūmi likās dejojam.

Nevarēdams nekā saskatīt, es mēģināju vismaz saklausīt kādu troksni, vai nu govs maušanu, jeb suņa riešanu.

Laiciņu pastāvējis un klausījies ar aizturētu elpu, es pēkšņi jutu, ka man pārskrien drebuļi; landu klusums mani nospieda; man bija bail. No kā? to es nevarēju pasacīt. Bez šaubām, no nakts klusuma un vientulības. Man bija tāda sajūta, it kā man draudētu kādas briesmas. •

Taisni šinī brīdī, acis bailīgi apkārt pametis, es tālumā ieraudzīju ātri kustamies pa koku galotnēm lielu ēnu- un dzirdēju brīkšķam krūmus.

Es mēģināju sev iestāstīt, ka tas man tā rādās tikai aiz bailēm un, ka lielā ēna, bez šaubām, nav nekas cits kā koks, ko es nebiju agrāk ievērojis.

Bet kas tas par troksni? no kā viņš cēlās? Gaisā nebija jūtama ne mazākā vēja pūsmiņa. Zari, lai arī cik sīki un lokani, paši no sevis nekustas. Vajadzīgs būt vai nu vējam, kas viņus šūpo, jeb arī citam kam, kas viņus kustina.

Bet kam? Tas lielais rādījums, kas nāca man virsū, nekādā ziņā nevarēja būt cilvēks; tas drīzāk bija kāds nepa­zīstams kustonis, kāds milzīgs naktsputns, vai briesmīgi liels četrkājains zirneklis, kura tievie locekļi, celdamies pāri koku galiem, zīmējās pret bālganajām debesīm.

Skaidrs bija tikai tas, ka šis ķēms uz nesamērīgi garajām kājām, ātriem lēcieniem nāca taisni uz manu pusi.

Bez šaubām, viņš mani ir ieraudzījis, un tagad liekas man virsū.

šīs domas man iekustināja kājas un, apsviedies apkārt, es metos, ko kājas nesa, no kalna lejā pie Vitālija.

69

Bet savādi! Man uzkāpšana pirmīt bija gājusi daudz ātrāk, nekā tagad nokāpšana; uz katra soļa es klupu un gāzos pāri krūmiem, vēlos viršos, pinos un aizķēros zaros.

Raisīdamies vaļā no kāda krūma, es pametu acis atpakaļ; kā tad! nezvērs nebija vairs tālu un nāca man taisni virsū!

Par laimi es biju jau lejā un klajumā vairs nebija krūmu, pa zāli varēju paskriet daudz ātrāk.

Bet cik ātri es arī skrēju, nezvērs skrēja vēl ātrāk; man vairs nemaz nevajadzēja apgriezties, es tāpat jutu viņu sev mugurā.

Es biju bez elpas no bailēm un trakā skrējiena un, sa­ņemdams pēdējos spēkus, es pieskrēju pie Vitālija un nogāzos viņam pie kājām. Suņi, pēkšņi pamodušies, sāka neganti riet.

Es varēju izteikt tikai: «Nezvērs, nezvērs!» Te, cauri suņu gaudošanai, es izdzirdu skaļus smieklus.

Saimnieks, uzlicis roku man uz pleca, piespieda mani ap­griezties :

«Tu pats esi kā neprātīgs kustonis, viņš, smiedamies sacīja; nu, paskaties taču drusciņ, ja tev ir dūša.»

Viņa smiekli vairāk nekā vārdi, atgrieza manu saprātu; es iedrošinājos atvērt acis un paskatīties uz to pusi, kur norādīja viņa roka.

Rēgs, kas mani nupat pārbiedēja, bija apstājies un neku­stēdamies stāvēja ceļa vidū.

Jāatzīstas, ka pirmā brīdī bailes un uztraukums man vēl nebija gluži pārgājis; bet es vairs neatrados viens klajā laukā; te bija Vitālijs un suņi, un es nebiju vairs padots landu klusuma un vientulības nospiedošai varai.

Tādēļ es sadūšojos un ciešāk paskatījos viņam virsū. Vai tas ir cilvēks? Vai kustonis? Rumpis, galva un rokas viņam bija kā cilvēkam. Bet viņam bija spalvaina āda kā kustonim, un viņš stā­

vēja uz tievām, piecas līdz sešas pēdas garām kājām. Kaut gan nakts bija diezgan tumša, es tomēr labi varēju

saskatīt visus šos sīkumus, jo melnā ķēma siluets skaidri zīmējās pret bālajām, zvaigžņotajām debesīm.

Es vēl ilgi būtu mocījies ar šī jautājumu atrisināšanu, ja Vitālijs nebūtu parādībai jautājis:

«Vai jūs nevarētu pasacīt, vai te tuvumā nav kāda sādža?»

70

Tā tad, tas tomēr ir cilvēks, ja saimnieks ar viņu saru­nājas.

Bet par atbildi atskanēja sausi, asi smiekli, līdzīgi putna kliedzienam.

Tā tad kustonis? Tomēr Vitālijs turpināja viņu izprašņāt, kas man likās

diezgan nesaprātīgi, jo ikviens zin, ka kustoņi dažreiz saprot cilvēka valodu, bet atbildēt mums nevar.

Bet man par lielu pārsteigumu, kustonis atbildēja, ka, tuvumā māju neesot, bet esot tikai avju kūtis, un aicināja mūs sev līdz.

Bet ja viņš var runāt, kā tad viņam var būt dzīvnieka kājas!

Ja es būtu uzdrošinājies, es būtu piegājis apskatīt tuvāk viņa kājas. Kaut gan viņš, kā likās, nebija ļauns, man tomēr nebija dūšas viņam tuvoties un, paķēris savu maišeli, ne vārda nesacīdams, es taisījos līdzi savam saimniekam.

«Nu, vai tu labi apskatīji to, kas tevi tik ļoti nobiedēja?» ejot jautāja Vitālijs.

— Jā, bet es nevaru saprast, kas tas i r : vai tad šinī apvidū dzīvo milži?

— Jā, kad viņi piesien sev koka kājas.» Viņš man izstāstīja, kā landu iedzīvotāji, lai neiegrimtu

smiltīs jeb purvājos līdz gurniem, staigājot lieto garas koka kājas ar kāpšļiem, kuros iemauc pēdas.

«Lūk, tādā kārtā, viņi, bailīgu bērnu acīs, pārvēršas par milžiem septiņjūdžu zābakos.»

71

X. n o d a ļ a .

Pie tiesas. No Pō man ir uzglabājušas ļoti patīkamas atmiņas; šajā

pilsētā nekad nebija vēju. Šis apstāklis man likās tik svarīgs tādēļ, ka mēs tur pavadījām visu ziemu, dzīvodami no rīta līdz vakaram uz ielām, pilsētas laukumiem, un bulvāriem.

Bet tas tomēr nebija noteicošais iemesls, kādēļ mēs atkā­pāmies no mūsu parašas — neuzkavēties ilgi vienā vietā. Galvenais bija, sevišķi pēc mana saimnieka domām, — mūsu bagātīgie ieņēmumi.

Visu ziemu mums bija sava pastāvīga bērnu publika, kam nekad neapnika mūsu repertuārs un, kas nekad nesauca: «Vienmēr viens un tas pats!»

Tie pa lielākai daļai bija angļu bērni: dūšīgi, balti, sārti zēni un mazas jaukas meitenītes, lielām maigām acīm, kas bija gandrīz tikpat skaistas kā Dolčes acis.

Šajā ziemā es dabūju iepazīties arī ar Alberta biskvītiem un citiem sausiem cepumiem, ko izejot no mājas mūsu mazie skatītāji sabāza kabatās, lai vēlāk bagātīgi izdalītu žolikēram, suņiem un man.

Kad pienāca pavasaris ar siltām dienām, mūsu publika sāka palikt retāka, un bieži pēc izrādes, bērni nāca paspiest Kapim un žolikēram roku. Tās bija viņu ardievas; nākamā dienā mēs viņus vairs neredzējām.

Pēc īsa laika mēs bijām palikuši izrādes laukumā vieni paši, un nu vajadzēja arī mums sākt domāt par šķiršanos no pilsētas dārziem un parka.

Kādu rītu mēs devāmies ceļā un drīz vien mūsu acīm izzuda Mantosē un Gastona Feba torņi. Mēs atkal uzsākām klaidoņu dzīvi pa lielceļiem.

Dienām un nedēļām mēs gājām tikai uz priekšu, cauri ielejām un pāri kalniem, un arvienu labajā pusē redzējām

72

Pirenēju zilganās kalnu galotnes, kas izskatījās kā noblīvē-jušies mākoņi.

Kādu vakaru mēs iegājām lielā pilsētā, kas atrodas pie kādas upes, auglīgas ielejas vidū. Mājas, pa lielākai daļai diezgan neglītas, bija celtas no sarkaniem ķieģeļiem; ielas bija bruģētas asiem akmeņiem, kas nebija patīkami ceļotāju kājām, kuras dienā nostaigājušas savas desmit jūdzes.

Vitālijs sacīja, ka mēs esam Tulūzā un ka paliksim šeit labu laiku.

Kā parasti, mūsu pirmās rūpes nākošā rītā bija uzmeklēt noderīgas vietas izrādēm. Mēs tādu atradām ļoti daudz, jo Tulūzā netrūka bulvāru, sevišķi tajā pilsētas daļā, kas atradās pie botāniskā dārza; tur atradās skaists, ar zāli apaudzis un lielu koku apēnots laukumiņš, uz kuru iznāca vairāk alejas. Mēs apmetāmies vienā no šīm alejām, un jāu pirmajās izrādēs mums bija pietiekoši publikas.

Bet par nelaimi, policists, kas stāvēja šīs alejas galā, skatījās uz mūsu rīcību ar nepatikšanu; vai nu tādēļ, ka viņš nemīlēja suņus, vai tādēļ, ka mēs traucējām viņa dienesta kārtību, varbūt arī cita iemesla dēļ, bet viņš gribēja mūs pie­spiest atstāt šo vietu.

Mūsu stāvoklī, varbūt, būtu bijis gudrāk padoties viņa tiepībai, jo cīņa starp nabaga kumēdiņu rādītājiem, kā mēs, un policijas priekšstāvi netiek vesta vienādiem ieročiem; mans saimnieks, arvien lēns un pacietīgs, šoreiz bija nepa­rastā omā un negribēja padoties.

Kaut gan viņš bija, — vismaz tagad, — tikai nabags un vecs mācītu suņu rādītājs, viņam tomēr bija savs lepnums; vēl vairāk, viņam bija, kā viņš pats teica un paskaidroja, savu tiesību apziņa, t. i. pārliecība, ka viņš var justies drošs, kamēr rīkojas likumu un vispārējo policijas rīkojumu robežās.

Tā tad viņš atteicās paklausīt policistam, kad tas gri­bēja mūs izraidīt no alejas.

Tādos brīžos, kad Vitālijs negribēja ļauties aizrauties no dusmām, viņam bija paradums pārspīlēt savu itālisko pieklā­jību un tad, klausoties viņa runā, varēja domāt, ka viņš saru­nājas ar ievērojamām personām.

«Varbūt augsti godājamais varas priekšstāvis, viņš, ce­puri noņēmis, griezās pie policista, varētu man parādīt rīkojumu, ar kuru būtu aizliegts, tādiem, tik niecīgiem pasau­les staiguļiem, kā mēs, nodarboties ar viņu nožēlojamo amatu uz šī laukuma.»

73

Policists atbildēja, ka te nav ko runāt, bet tikai jāpa­klausa.

«Taisni tā, sacīja Vitālijs, un es to tā arī saprotu. Es apsolu, ka izpildīšu jūsu pavēli, tiklīdz jūs man būsat darījuši zināmu likumu, uz kura pamata jūs dodat savas pavēles.»

šajā dienā policists mums pagrieza muguru, un mans saimnieks, zemu saliecies, cepuri rokā, elkoņus augsti pacēlis, ar pārspīlētu godbijību pavadīja viņu.

Bet nākošā dienā viņš bija klāt atkal un, pārkāpis virveli, kas ierobežoja izrādes laukumu, viņš pārtrauca mūsu izrādi pašā vidū.

«Suņiem vajag uzlikt uzpurņus! viņš stingri uzbrēca. — Uzpurņus, maniem suņiem! — Tāds ir policijas rīkojums, to jums vajaga zināt.» Mēs patlaban izrādījām M ā g a s s l i m n i e k u un, tā

kā šī bija šīs komēdijas pirmā izrāde, tad publika klausījās ar lielu uzmanību.

Policista iejaukšanās izsauca publikā nemieru un protestu. «Lūdzu, nepārtraukt! — Ļaujiet nobeigt izrādi!» Bet uz Vitālija rokas mājiena visi apklusa. Tad, noņēmis cepuri un tik zemu noliecies, ka cepures

spalvas slaucīja zemi, viņš piegāja pie policista un iztaisīja trīs dziļus reveransus.

«Vai augsti godājamais varas pārstāvis teica, lai es uzliekot saviem aktieriem uzpurņus? jautāja Vitālijs.

— Jā, uzlieciet saviem suņiem uzpurņus un pie tam drīz! — Likt uzpurni Kapim, Zerbīno, Dolčei! izsaucās Vitā­

lijs, griezdamies vairāk pie publikas, nekā pie policista. Bet to taču jūsu diženība nedomā nopietni! Kā gan mācītais, visā pasaulē pazīstamais dakters Kāpis varētu iedot slimnie­kam zāles, ja tam būtu uz deguna uzpurnis? Jo, ja gribam, lai zāles iedarbotos, viņas jāiedod caur muti. Dakters Kāpis nekad neuzdrošinātos godājamas publikas priekšā aizrādīt vēl uz citu kādu iespēju.»

Šos vārdus pavadīja nevaldāmi smiekli publikā. Bija skaidrs, ka tā nostājās Vitālija pusē un smējās par

policistu. Bet visvairāk viņu uzjautrināja žolikēra grimasas. Tas bija aizstājies aiz «godājamā varas priekšstāvja» un viņam aiz muguras visādi vaibstīdamies un ākstīdamies, atda­rināja viņa kustības: te sakrustoja rokas, te iespieda tās sānos, te lielīgi atmeta galvu atpakaļ.

74

Policists, kam jau tā nebija diezcik lēnprātīgs izskats, Vitālija runas un publikas smieklu saniknots, strauji apcirtās apkārt, gribēdams doties prom.

Bet te viņš ieraudzīja žolikēru, kas roku sānos iespiedis, lielīgi skatījās apkārt; dažus mirkļus cilvēks un kustonis palika viens pret otru stāvam, it kā gribēdami zināt, kurš no abiem pirmais nolaidīs acis.

Šo skatu pārtrauca publikas trokšņainie un nevaldāmie smiekli.

«Ja rītu jūsu suņiem nebūs uzpurņu, viņš kliedza, pie­draudēdams ar dūri, :es sastādīšu protokolu; vairāk nekā es neteikšu!

— Uz redzēšanos, siņjor, līdz rītam!» sacīja Vitālijs. Policists lieliem soļiem devās prom, un Vitālijs, divos

līkumos saliecies, pazemīgi viņu izvadīja; pēc tam mēs turpi­nājām pārtraukto izrādi.

Es domāju, ka saimnieks ies pirkt suņiem uzpurņus, bet viņš to nedarīja un visu vakaru, pat ne ar vārdu nepieminēja sadursmi ar policistu. Tad es saņēmos un sāku pats runāt:

«Ja jūs negribat, lai Kāpis rītu izrādē saplēš savu uz­purni, man liekas, būtu labi mēģināt viņam to uzlikt jau drusku agrāk. Varbūt, ka uzraugot viņu, varētu viņu pie tā pieradināt.

—• Vai tad tu tiešām domā, ka es likšu saviem suņiem tādus dzelžus galvā?

— Bet man liekas, ka aģents nedomā ar jums jokus taisīt?

— Esi mierīgs, gan es ierīkošu tā, ka aģents nevarēs sastādīt protokolu, un mani suņi arī nebūs pārāk nelaimīgi. No otras puses, ir labi, ja publika arī dabū drusku papriecā­ties, šis policists sagādās mums, vairāk, nekā vienreiz vien, labus ienākumus; viņš, pats to nezinādams, nospēlēs smieklīgu lomu komēdijā, ko es jau esmu izdomājis; tas ienesīs mūsu repertuārā drusku dažādības un neies pāri zināmām robežām. Rītu tu iesi viens pats ar žolikēru uz mūsu izrādes vietu; tu apvilksi virves, nospēlēsi pāris gabalus uz harfas, un kad būs salasījusies publika un atnācis policists, — ieradīšos es ar suņiem. Tad arī sāksies komēdija.»

Man tomēr par visu šo lietu nebija laba nojauta. Man nemaz nepatika iet vienam un šādos apstākļos sa­

gatavot izrādes laukumu. Bet es jau sāku pazīt savu saim­nieku un noprast, kādās reizēs viņam var runāt pretī un kādās

75

nē. Es redzēju, ka šoreiz man nav nekādu izredžu pierunāt viņu atteikties no iedomātās izrādes, un tādēļ nolēmu pa­klausīt.

Nākošā dienā es aizgāju mūsu parastajā vietā un apvilku laukumiņam apkārt virvi. Tikko es biju dažas taktis nospē­lējis, sāka lasīties publika un sastāties laukumiņā.

Pēdējā laikā, sevišķi ziemā, kuru pavadījām Pō pilsētā, saimnieks mani sāka mācīt spēlēt uz harfas, un dažus gaba­liņus es jau pratu tīri labi nospēlēt. Starp tiem bija arī kāda Neapoles c a n z o n e t t a , ko es dziedāju pats sevi pavadīdams, un kas arvien tika uzņemta aplausiem.

Es jau biju kļuvis par diezgan vispusīgu artistu un sāku iedomāties, ka, ja mūsu trupai bija panākumi, tad tas bija pateicoties manam talantam; bet tajā dienā, arī man bija tik daudz prāta, ka sapratu, ka tā nebija mana c a n z o n e t t a , kuras dēļ publika drūzmējās laukumā.

Bija sanākuši visi tie, kas vakar bija redzējuši strīdu ar policistu; viņi bija atveduši līdzi arī savus draugus. Tulūzā policistus pārāk nemīl, un visi bija ziņkārīgi redzēt, kā vecais itālietis izkļūs no ķezas. Kaut gan Vitālijs bija teicis tikai: «Uz redzēšanos, rītu, siņjor!» visi saprata, ka šī norunātā satikšanās sola izredzes uz lielu izrādi, kur netrūks vielas, lai izsmietos un izjokotos uz neveiklā un sapīkušā policista rēķina.

Un tādēļ publika arī tā drūzmējās. Redzot mani vienu pašu ar žolikēru, daži, mani pārtrauk­

dami, nemierīgi apjautājās, vai «itālietis» šodien nebūšot. «Viņš drīz ieradīsies,» es atteicu un turpināju spēlēt. Bet ieradās policists, nevis saimnieks, žolikērs pirmais

ieraudzīja to un tūliņ, iespiedis roku sānos un atmetis galvu atpakaļ, sāka šurpu, turpu staigāt ap mani; viņš bija izslējies taisns, izgāzis krūtis un pieņēmis smieklīgi svinīgu izskatu.

Publikā atskanēja smiekli un aplausi. Policists bija sašutis un noskatījās manī nikni acis gro­

zīdams. Saprotams, ka tas publikas jautrību vēl tikai pavairoja. Man pašam arī nāca smiekli, bet es neuzdrošinājos. Kā

viss tas beigsies? Kad Vitālijs bija te, viņš zināja ko atbildēt policistam. Bet es biju tagad viens, un ja policists man pie­prasītu kādu paskaidrojumu, es nezināju, vai varētu viņam atbildēt.

76

Policistam arī nebūt nebija tads izskats, kas varētu mani iedrošināt; viņš bija sašutis un pavisam traks no dusmām.

Viņš staigāja no viena gala uz otru gar izstiepto virvi un katrreiz, man garāmejot, viņš pār plecu nolūkojās manī ar tādu skatu, kas nesolīja neko labu.

žolikēru, kas nesaprata stāvokja nopietnību, šāda policista izturēšanās ļoti amizēja. Ar ī viņš sāka staigāt gar virvi, tikai iekšpusē, kamēr policists staigāja ārpusē, un katrreiz, iedams man garām, savukārt pār plecu paskatījās uz mani ar smieklīgi sašķobtu seju. Publika smējās kā traka.

Negribēdams novest policistu līdz galīgam niknumam, es ap­saucu žolikēru; bet viņš negribēja man klausīt, jo šī rotaļa viņam patika un viņš turpināja savu pastaigāšanos gar virvi, tikai tagad skriešus, un tikko viņu saķēru, viņš man atkal iz­rāvās.

Es nezinu, kā tas notika, bet policistam, kurš no lielām dusmām nekā vairs nesaprata, laikam likās, ka es pērtiķi tīšām tracinu, un viņš ar vienu lēcienu bija pāri virvei un me­tās man virsū. Es jutu, ka dabūju tādu pļauku, ka paklupu.

Kad piecēlos kājās un atvēru acis, starp mani un policistu stāvēja Vitālijs, ieradies nezin kādā kārtā, un turēja viņu aiz rokas.

«Es jums aizliedzu sist šo bērnu, viņš sacīja, jūs» rīko­jaties kā gļēvulis.»

Policists gribēja izraut savu roku, bet Vitālijs saņēma viņu vēl ciešāk un brīdi abi vīrieši lūkojās viens otram acīs.

Policists bija traks no dusmām. Mans saimnieks izskatījās lielisks savā cēlā aizrautībā;

viņš turēja augsti paceltu savu skaisto, balto matu apvīto galvu, un viņa seja izdvesa nicināšanu un pavēli.

Es domāju, ka redzot šādu diženumu policists iegrims zemē, bet nekas tamlīdzīgs nenotika: ar spēcīgu rāvienu viņš atsvabināja savu roku, saķēra manu saimnieku aiz apkakles un rupji stūma viņu sev pa priekšu.

Vitālijs, sašutis, saslējās un ar labo roku stipri iesita poli­cistam par roku, lai tas viņu laistu vaļā. -

« K o jūs īsti gribiet no mums? jautāja Vitālijs. — Es gribu jūs arestēt; nāciet uz iecirkni. — Lai to panāktu, jums nemaz nebija vajadzīgs bērnu

sist, atbildēja Vitālijs. — Neizrunāties! Nāciet līdz!»

77

Vitālijs bija atkal atguvis savu aukstasinību; viņš vairs nepretojās, bet pagriezies pret mani sacīja:

« E j uz iebraucamo vietu un paliec tur ar suņiem, kamēr tev sūtīšu kādu ziņu.»

Vairāk viņš nedabūja pateikt, jo policists viņu aizrāva prom.

Tik bēdīgi beidzās izrāde, ko Vitālijs bija gribējis pada­rīt sevišķi uzjautrinošu.

Suņi gribēja tūlīt sekot savam saimniekam, bet Vitālijs viņiem pavēlēja palikt pie manis un, ieraduši paklausīt, viņi griezās atpakaļ. Tikai tagad es ievēroju, ka viņiem bija uz­purņi, tomēr nevis dzelzs pinums jeb tīkls, bet vienkārši, ap purnu skaistā mezglojumā apsietas lentas. Kapim, kurš pats bija balts, lenta bija sarkana; melnajam Zerbīno — balta, bet pelēkajai Dolčei — zila. šie uzpurņi bija domāti izrādei.

Publika ātri izklīda; tikai pāris cilvēku bija palikuši savās vietās un pārsprieda notikušo.

«Vecajam bija taisnība. — Viņam nemaz nebija taisnība. — Kādēļ policistam vajadzēja sist bērnu, kas viņam ne­

bija nekā ne teicis, ne darījis. — Slikta padarīšana; vecis netiks vaļā bez cietuma, Ja

policists pierādīs pretošanos.» Tie laiki, kad Vitālijs man iedvesa bailes, bija jau sen pa­

gājuši. Patiesību sakot, šis laiks bija ildzis tikai dažas stun­das. Ļoti ātri mani sāka saistīt pie viņa sirsnīgas jūtas, kas ar katru dienu tapa stiprākas. Mēs dzīvojām kopēju dzīvi no rīta līdz vakaram un dažreiz arī no vakara līdz rītam, kad abiem vajadzēja gulēt uz viena salmu kūļa.

Tēvs nevarētu par savu bērnu vairāk rūpēties, kā viņš par mani. Viņš mani iemācīja lasīt, dziedāt, rakstīt un rēķi­nāt. Garos ceļus staigājot viņš arvien man kaut ko mācīja; mācības priekšmetu viņam norādīja apstākļi un gadījums. Aukstās sala dienās viņš dalīja ar mani savas segas, bet kars­tās — palīdzēja nest daļu no nesamā, ar ko biju apkrauts. Pie galda, jeb pareizāk, ieturot maltīti, jo mēs reti ēdām pie galda, viņš nekad nedeva man sliktākos gabalus un neizlasīja sev labākos, bet dalīja visu vienlīdzīgi, kā slikto, tā labo. Tais­nība, bija reizes, kad viņš mani parāva arī aiz auss jeb iedeva pa pļaukai, bet šo mazo pārmācību dēļ es neaizmiršu ne viņa rūpes, ne labos vārdus, ne laipnību, ko viņš man parādīja visu laiku, kamēr bijām kopā. Viņš mīlēja mani un es viņu.

78

Tādēļ šī šķiršanās mani skāra ļoti sāpīgi. Kad mēs atkal redzēsimies? Tika runāts par cietumu. Cik ilgi varētu vilkties ieslo­

dzīšana? Ko lai es daru pa šo laiku? Kā dzīvot? No kā? Vitālijs parasti visu naudu glabāja pie sevis un policists

viņu aizrāva prom, pirms viņš vēl paspēja man kaut ko iedot. Man kabatā bija tikai daži piecsantimu gabali; vai tie

pietiks uzturam mums visiem: žolikēram, suņiem un man? Tā es pavadīju divas baiļu pilnas dienas, neuzdrošināda­

mies iziet no iebraucamās vietas un kopdams žolikēru un su­ņus, kas visi bija noskumuši un uztraukti.

Beidzot trešā dienā kāds cilvēks atnesa vēstuli no Vitālija. Šinī vēstulē Vitālijs man paziņoja, ka viņu turēšot cie­

tumā līdz nākošai sestdienai, kad saukšot policijas tiesas priekšā par valsts varas pārstāvja apvainošanu vārdiem un darbiem.

«Ļaudamies aizrauties no dusmām es esmu izdarījis lielu kļūdu, kas man var dārgi maksāt. Atnāc uz iztiesāšanu; tu tur varēsi ko mācīties.»

Beidzot viņš man vēl deva norādījumus kā dzīvot un, vēstuli nobeigdams, sūtīja skūpstu un lika noglaudīt no viņa Kapi, žolikēru, Dolči un Zerbīno.

Kamēr es lasīju vēstuli, Kāpis, stāvēdams man starp ce­ļiem un piebāzis degunu pie vēstules, neatlaidīgi viņu apošņāja un viņa astes kustības teica, ka viņš pēc smakas zin, ka papīrs ir bijis viņa saimnieka rokās; triju dienu laikā šī bija pirmā reize, kad viņš izrādīja prieku un jautrību.

Pēc ievāktām ziņām policijas tiesas sēde bija nolikta pulksten desmitos. Sestdienas rītā, pulksten deviņos es jau stāvēju atspiedies pie durvīm un, tiklīdz tās atvēra, pirmais iegāju zālē. Zāle sāka pamazām pildīties ļaudīm; viņu starpā bija arī daži no tiem, kas bija bijuši klāt pie notikuma ar policistu.

Es nezināju, ne kas ir tiesneši, ne kas tiesa, bet instink­tīvi es jutu no viņas šausmīgas bailes; un kaut gan viss tas attiecās uz Vitāliju un ne uz mani, man tomēr likās, ka at­rodos briesmās. Es aizlīdu aiz lielās krāsns, piespiedos pie sienas un sarāvos cik maziņš vien varēju.

Manu saimnieku netiesāja pirmo, bet pa priekšu nāca citi, kas bija zaguši un kāvušies. Tie visi teicās esam nevai­nīgi, bet visi tika notiesāti. Beidzot arī Vitālijs, starp diviem

79

žandarmiem, nosēdās uz sola, kur bija sēdējuši visi šie viņa priekšgājēji.

Ko viņš no sākuma sacīja, ko viņam jautāja un ko viņš atbildēja, no visa tā es nekā nezinu; es biju par daudz uz­traukts, lai klausītos jeb saprastu. Pie tam, es nemaz nedo­māju klausīties, bet tikai skatījos. Es skatījos uz savu saim­nieku, kas stāvēja kājās, atmetis garos, baltos matus atpakaļ; viņa izturēšanās liecināja par viņa kaunu un mokām. Es ska­tījos uz tiesnesi, kas viņu izjautāja.

« T ā tad, sacīja tiesnesis, jūs atzīstaties, ka esiet aizkā­ruši sitieniem policistu, kas jūs arestēja?

— Ne sitieniem, priekšsēdētāja kungs, bet ar vienu pašu sitienu, lai atsvabinātos no viņa žņaugiem; kad es atnācu laukumā, kur vajadzēja notikt mūsu izrādei, es redzēju poli­cistu sitam bērnu, kas mani pavada.

— Vai tas ir jūsu bērns? — Nē, priekšsēdētāja kungs, bet es viņu mīlu, kā sava

paša dēlu. Un kad redzēju, ka viņu sit, es ļāvos aizrauties no dusmām un saķēru policista roku, lai aizkavētu viņu vēl reiz iesist zēnam.

— Jūs paši sitāt policistam? — Tas ir, kad viņš mani sagrāba aiz apkakles, es aiz­

mirsu, kas viņš ir par cilvēku, jeb pareizāk, es viņā redzēju tikai cilvēku, bet ne policistu un pret gribu es ļāvos aizrauties no tīri instinktīvas kustības.

— Jūsu vecumā cilvēks vairs neaizraujas. — Nevajadzētu ļauties aizrauties; bet par nelaimi, bieži

izdara to, ko nevajadzētu. To es sajūtu šodien. — Tagad mēs nopratināsim policistu.» Policists izstāstīja visu notikumu, kā tas norisinājies, bet

likdams lielāku uzsvaru uz to, kā viņš ticis apsmiets, kā ķē­mota pakaļ viņa balss un kustības, nekā uz sitienu, ko viņš saņēmis.

Vitālijs, likās, šajā stāstā maz klausījās, bet skatījās ap­kārt pa zāli. Es sapratu, ka viņš meklē mani. Tad es saņē­mos, atstāju savu paslēptuvi un, iejaukdamies ziņkārīgo star­pā, aizlīdu līdz priekšējai rindai.

Viņš mani ieraudzīja, un viņa skumjā seja noskaidrojās; es jutu, ka viņš ir laimīgs, redzot mani un pret gribu, man acis pildījās asarām.

— Vai tas ir viss, ko jūs sev par aizstāvēšanos varat sa­cīt? beigās jautāja priekšsēdētājs.

80

— Par sevi man nebūtu vairs nekas sakāms. Bet bērna labā, ko es ļoti mīlu un kas tagad paliek viens, es lūdzu tiesu būt saudzīgai un šķirt mūs pēc iespējas uz īsāku laiku.»

Es domāju, ka manu saimnieku tagad tūlīt palaidīs brī­vībā, bet tas nenotika.

Piecēlās vēl viens ierēdnis un parunāja pāris minūtes; pēc tam tiesnesis svinīgā balsī paziņoja, ka policijas tiesa mi­nēto Vitāliju atzinusi par vainīgu policista apvainošanā ar vārdiem un darbiem un piespriedusi viņam divus mēnešus cie­tumu un simts frankus soda naudas.

Divus mēnešus cietumā! Cauri asarām es redzēju atveramies durvis, pa kurām Vi ­

tāliju veda prom; redzēju Vitāliju sekojam žandarmam un durvis atkal aizveramies.

Divus mēnešus šķirti! Kurp iet?

6 Hektors Malō, Dzīves skolā. 81

X I . n o d a ļ a .

Liellaivā. Kad es bēdīgu sirdi un saraudātām acīm atgriezos iebrau­

camā vietā, pie vārtiem mani sagaidīja pats saimnieks un ilgi manī noskatījās.

Es gribēju iet iekšā pie suņiem, bet viņš mani aizturēja, jautādams?

« N u ! un tavs saimnieks? — Viņš ir nosodīts. — A r ' cik? — A r divi mēnešiem cietumā. — Cik liels naudas sods? — Simts franku. — Divi mēneši, simts franku,» viņš trīs, četras reizes pie

sevis atkārtoja. Es gribēju turpināt savu ceļu, bet viņš atkal mani aizturēja.

«Un ko tu darīsi pa šiem diviem mēnešiem? — Es nezinu, kungs. — Ak, tu nezini! Es domāju, tev taču būs nauda ko uz­

turēt kustoņus un sevi? — Nē, kungs. — Tā tad tu ceri uz mani? Tu domā, ka es jūs pieturēšu? — Nē, kungs, es neceru ne uz vienu.» Tā bija patiesība, es necerēju ne uz vienu.

6*

83

«Nu , tā tad! Tu spriedi pareizi, manu zēn; tavs saim­nieks jau man ir parādā labu daļu, un es nevaru tevi bez nau­das turēt divus mēnešus, nezinādams, vai kāds man to atlī­dzinās vai nē. Tā tad tev jāiet prom.

— Jāiet prom! Bet kur tad jūs gribat, lai es eju? — Nu, tā nav mana darīšana: es neesmu ne tavs tēvs, ne

saimnieks. Kādēļ lai es tevi paturētu?» Es uz brīdi pavisam apmulsu. Ko es varēju atbildēt?

Šim vīram ir taisnība. Kādēļ lai viņš mani pieturētu? Es vi­ņam būtu tikai lieks slogs un nasta.

«Nu, zēn, pievāc savus suņus un pērtiķi un taisies, ka tieci: tava saimnieka maisu, tu, saprotams, atstāsi pie manis. Kad viņu izlaidīs no cietuma, viņš nāks tam pakaļ, un tad mēs nokārtosim mūsu rēķinus.»

Pie šiem vārdiem man iešāvās prātā, vai tomēr nebūtu vēl kāda iespējamība man palikt tepat.

«Ja jūs esat droši par to, ka viņš atnāks savu rēķinu no­kārtot, tad pierēķināt klāt arī vēl izdevumus par mani, un viņš atlīdzinās jums par visu kopā.

— Tu domā? nē, zēn, viņš var gan man samaksāt izde­vumus par pāris dienām, bet divi mēneši ir pavisam kas cits.

— Es ēdīšu, cik maz tik jūs gribēsiet. — Bet tavi kustoņi? Nē, tu pats redzi, ka tev jāiet prom!

Gan tu sādžās atradīsi darbu, ar ko nopelnīt sev maizi. — Bet, kungs, kur tad saimnieks, izlaists no cietuma,

mani atradīs? Viņš nāks mani te meklēt. — Tu uz to dienu varēsi atgriezties atpakaļ; bet līdz tam

tu varēsi divus mēnešus pastaigāties pa apkārtni un kūror­tiem. Baņjērā, Koterē un Lissā var krietni nopelnīt.

— Bet ja saimnieks man atraksta? — Es paglabāšu vēstuli. — Bet ja es viņam neatbildēšu . . . — Ak, tu man beidzot esi apnicis! Es tev jau teicu, lai

tu vācies prom; tev jāiet un pie tam ātri! Es tev dodu piecas minūtes laika; un ja tu vēl būsi te, kad atgriezīšos, tad tev būs darīšana ar mani!»

Es jutu, ka pretoties būtu lieki. Kā jau saimnieks teica, man «jāiet no šejienes prom». Es iegāju stallī, atsēju suņus un žolikēru, sasēju savu maisu, pārmetu harfas siksnu pār plecu un atstāju iebraucamo vietu.

Saimnieks stāvēja pie vārtiem un uzmanīja mani.

84

«Ja pienāks vēstule, es tev viņu paglabāšu!» viņš vēl no­sauca.

Es steidzos, lai tiktu ātrāk ārā no pilsētas, jo maniem su­ņiem nebija uzpurņu. Ko lai es atbildu, ja satiktu policistu? Ka man nav naudas, ar ko nopirkt uzpurņus? Tā bija taisnība, jo man bija tikai vienpadsmit piecsantimu gabali kabatā, un tas tādiem izdevumiem bija par maz. Vai viņš nearestētu arī mani ? Vitālijs cietumā, es arī cietumā un kas gan tad notiktu ar suņiem un žolikēru? Es, bērns bez ģimenes, biju kļuvis tagad par trupas direktoru, par ģimenes galvu un sajutu visu lielo atbildību, kas gūlās uz mani.

Mēs gājām ātri, bet suņi visu laiku, galvas pacēluši, ska­tījās man virsū; šiem skatiem nevajadzēja nekāda paskaidro­juma; es ļoti labi viņus sapratu: viņi bija izsalkuši.

žolikērs, kas tupēja man uz muguras, uz maisa, laiku pa laikam paraustīja mani aiz auss, lai pagrieztu galvu uz viņa pusi; kad atskatījos, viņš tik izteiksmīgi braucīja sev vēderu, ka viņa kustības bija tik pat skaidri saprotamas, kā suņu skati.

Ar ī es varētu runāt par izsalkumu, jo, tāpat, kā viņi, ne­biju šorīt ēdis brokastis; bet ko tas būtu līdzējis?

Man naudas nepietika brokastīm un pusdienām; mums būs jāapmierinās ar vienu pašu ēdiena reizi, dienas vidū.

Iebraucamā vietā, no kuras mūs padzina, atradās Senmi-šelas priekšpilsētā, pie ceļa, kas ved uz Monpeljē. Pa šo ceļu mēs arī gājām.

Steidzoties ātrāk izkļūt no pilsētas, kur varēju katru brīdi sastapt policistu, man nemaz nebija laika izprašņāt, uz ku­rieni katrs ceļš ved; man bija tikai viena vēlēšanās, — ātrāk kļūt ārā no Tulūzas. Cits man likās nesvarīgs. Man nebija arī vēlēšanās aiziet uz kādu noteiktu vietu, jo visur, tā kā tā, par uzturu un pārgulēšanu prasa naudu. Naktsmāju jautā­jums tomēr nebija svarīgākais, jo laiks bija silts un mēs varē­jām gulēt zem klajas debess, kāda krūma jeb kādas sienas aizvēnī.

Bet ēšana? Man likās, ka mēs bijām gājuši jau vairāk par divām

stundām, bet es vēl arvien neuzdrošinājos apstāties; suņi ar­vien lūdzošāk skatījās manī un žolikērs arvien stiprāk raustīja mani aiz auss un stiprāk berzēja vēderu.

Beidzot man likās, ka esmu diezgan tālu no Tulūzas, lai man vairs nedraudētu briesmas, un es iegāju pirmajā maiz­nieka veikalā, kas man gadījās ceļā.

85

Es lūdzu, lai man dod pusotras mārciņas maizes. «Ņemiet jau labāk visu divas mārciņas smago kukulīti,

sacīja maizniece, tas jūsu zvērnīcai nemaz nebūs par daudz, jo nabaga lopiņus taču vajaga labi paēdināt!»

Bez šaubām, ka divu mārciņu lielais kukulītis nebūtu par daudz manai zvērnīcai, jo atskaitot žolikēru, kas ēda ļoti maz, mums uz katra būtu iznācis tikai pusmārciņas. Bet tas bija par daudz manam makam.

Mārciņa maizes maksāja divdesmit piecus santimus, un ja es paņemtu divas mārciņas, tas man maksātu piecdesmit santimus un man paliktu vairs tikai pieci santimi.

Es domāju, ka nebūtu prātīgi tik izšķērdīgi rīkoties, kamēr vēl rītdiena nav nodrošināta. Ja es pirktu tikai pus­otras mārciņas, kas maksātu trīsdesmit astoņus santimus, man atliktu rītdienai vēl astoņpasmit santimu, t. i. pietiekoši, lai nenomirtu badā un atrastu izdevību drusku nopelnīt.

To es aprēķināju ļoti ātri un, pieņemdams pēc iespējas stingrāku seju, teicu maizniecei, ka man pietiek ar pusotrām mārciņām un lūdzu negriezt vairāk.

«Labi jau labi,» viņa atbildēja. Un no sešu mārciņu kukuļa, ko mēs, bez šaubām, būtu

varējuši visu apēst, viņa nogrieza prasīto daudzumu un uz­lika uz svariem, tos drusku pagrūzdama.

«Drusku par daudz, viņa sacīja, tas būs par diviem san­tīmiem vairāk.»

Un viņa iemeta manus četrdesmit santimus atvilknē. Es esmu redzējis ļaudis atgrūžam izdotos santimus at­

pakaļ, sakot, ka ar tiem nav ko iesākt; es tā nebūtu darījis ar tiem, kas man pienācās atpakaļ dabūt; tomēr es neuzdroši­nājos tos pieprasīt un nekā neteikdams, maizi cieti turēdams, es izgāju no veikala.

Suņi priecīgi lēkāja man apkārt un žolikērs pīkstēdams plēsa manus matus.

Mēs negājām tālu. Pie pirmā koka, ceļa malā, es pieslej u savu harfu un iz­

stiepos zālē; suņi apsēdās man pretim, Kāpis vidū, Zerbīno un Dolče katrā pusē; žolikērs, kurš nebija piekusis, palika stāvot, lai ērtāk varētu čiept kumosus, kuri viņam patiktu.

Maizes sadalīšana nemaz nebija tik viegla; es sagriezu piecus, cik varēdams, vienādus gabalus un lai kāda drupatiņa velti neietu zudumā, es maizi devu katram pēc kārtas, griez­dams pa mazai šķēlītei.

86

žolikērs, kas vispār ēda maz, varēja būt apmierināts ar savu daļu un bija paēdis, bet mēs savu izsalkumu vēl nebijām apmierinājuši. No tā, kas viņam bija palicis pāri, es trīs ga­baliņus iebāzu maisā, lai tos vēlāk iedotu suņiem; bet tā kā atlika vēl četri gabaliņi, tad tos mēs apēdām tūlīt. Tā bija visa mūsu pusdiena, ir pirmais ēdiens, ir deserts.

Lai gan šīs nebija tādas dzīrās, kas pamudina uz runu turēšanu, man tomēr likās, ka pienācis brīdis griezties ar pā­ris vārdiem pie saviem biedriem. Es, pilnīgi dabīgi, uzskatīju sevi par viņu vadoni, bet tomēr ne par tik pārāku, ka būtu drīkstējis viņiem noklusēt smago stāvokli, kādā mēs pašreiz atradāmies.

Kāpis, bez šaubām, noprata manu nodomu, jo viņš neno­laida no manis savas lielās, gudrās un maigās acis.

«Jā, draugs Kapi, jā, mani draugi Dolče, Zerbīno un žo-likēr, man jums jāpaziņo nepatīkama lieta: mūsu saimnieks ir šķirts no mums uz diviem mēnešiem.

— Uā! iekaucās Kāpis. — Tas i r ļoti slikti, kā priekš viņa, tā priekš mums. Viņš

bija tas, kas mūs uzturēja un tagad, kur viņa pie mums nav, mēs atrodamies ļoti bēdīgā stāvoklī. Mums nav naudas.»

Kāpis, pie šī vārda, ko viņš labi pazina, pacēlās uz pakaļ­kājām un sāka staigāt apkārt, it kā vākdams naudu no «godā­jamās publikas».

«Tu gribi, lai mēs dodam izrādes, es turpināju, tas ir labs padoms, bet vai mēs kaut ko ieņemsim? Tas ir tas jau­tājums. Ja mums neveicas, es jums jau iepriekš aizrādu, ka visa mūsu bagātība ir tikai piecpadsmit santimu; tad mums vajadzēs ciešāk sajost vēderu. Tā tas ir, un es ceru, ka jūs sapratīsit stāvokļa nopietnību, nedarīsit nekādas muļķības, bet savas spējas izlietosit vispārības labā. Es no jums prasu paklausību, vīrišķību un apdomību. Turēsimies kopā un pa-laižaties uz mani tāpat, kā es palaižos uz jums.»

Es neapņemos apgalvot, ka mani biedri būtu sapratuši visus šīs improvizētās runas jaukumus, bet galvenās domas viņi, bez šaubām, uztvēra. Viņi juta, ka saimnieka iztrūkums nozīmē kaut ko nopietnu, un gaidīja no manis paskaidroju-mums. Ja viņi arī nesaprata visu, ko tiem sacīju, viņi vismaz jutās apmierināti ar manu izturēšanos, ko pierādīja viņu uz­manība.

Sakot «viņu uzmanība,» es domāju tikai suņus, jo žolikērs nespēja savas domas uz ilgāku laiku saistīt pie vienas lietas.

87

Manas runas pirmo daļu viņš noklausījās ar dzīvu interesi; bet jau pēc pārdesmit vārdiem uzrāpās kokā, zem kura mēs sēdējām un jautri šūpojās lēkādams no zara uz zaru. Ja tā būtu izturējies Kāpis, es būtu juties dziļi ievainots, bet par žolikēru es nebrīnījos. Tas bija vēja grābslis un tukšgalvis; un bez tam bija arī pilnīgi dabīgi, ka viņam gribējās drusku papriecāties.

Jāatzīstas, ka es pats arī labprāt būtu darījis tāpat un būtu šūpojies ar lielu prieku; bet mana stāvokļa svarīgums un nopietnība man to neatļāva.

Pēc īsas atpūtas es devu zīmi iet tālāk; mums vajadzēja sapelnīt naktsmājas, katrā ziņā brokastis rītam, ja arī mēs, kā domājams, aiz taupības nakti pārgulētu laukā.

Apmēram pēc stundas gājiena es ieraudzīju sādžu, un man likās, ka tagad varēšu izvest savus nodomus.

No tālienes jau varēja redzēt, ka viņa ir diezgan naba­dzīga un ka ienākumi var būt tikai vāji, bet par to es nebē­dāju, jo manas prasības nebija lielas un es domāju, ka j o mazāka sādža, jo mazāk jābaidās sastapt policistus.

Es apģērbu un sakārtoju savus aktierus un mēs, cik spē­jām, skaistā rindā gājām sādžā iekšā; par nožēlošanu mums trūka Vitālija svilpes un arī viņa cēlās figūras, kas kā pulka bundzinieks, pievilka visu skatus. Man nebija ne tāda liela auguma, ne tik izteiksmīga izskata kā viņam; es biju maza, sīka auguma un manā sejā, bez šaubām, bija vairāk uztrau­kuma un nemiera nekā pašapziņas.

Ejot es skatījos pa labi un pa kreisi, lai redzētu, kādu iespaidu mēs atstājam; iespaids bija viduvējs; galvas gan pa­cēlās, bet atkal tūlīt nolaidās, un sekot mums nesekoja neviens.

Nonākuši uz maza laukumiņa, kura vidū, platānu ēnā at­radās aka, es paņēmu savu harfu un sāku spēlēt kādu valsi. Mūzika bija jautra, mani pirksti slīdēja viegli, bet sirds bija bēdīga; man likās, ka uz pleciem man gulētu smaga nasta.

Es pavēlēju Dolčei un Zerbīno dejot; viņi man paklau­sīja un sāka pēc mūzikas valsēt.

Neviens nenāca uz mums skatīties, kaut gan es redzēju sievietes, kas savu durvju priekšā adīja vai sarunājās.

Es turpināju spēlēt un Dolče ar Zerbīno dejot. Varbūt tomēr kāds pienāks; ja pienāks viens, pienāks

arī otrs, pēc tam desmit un divdesmit.

88

Bet.es varēju spēlēt cik gribēju un tāpat Dolče ar Zerbīno dejot, ļaudis palika, kur bijuši; viņi pat neskatījās vairs uz mūsu pusi.

Te bija vai jāizsamist. Tomēr es neizmisu, bet spēlēju ar vēl jo lielāku sparu; es

tik stipri skandināju harfas stīgas, ka viņas tikko netrūka. Te kāds mazs bērns, kas, kā likās, tikko sāka spert savus

pirmos soļus, atstāja durvju priekšu un čāpoja uz mūsu pusi. Droši vien, tagad viņam sekos māte, pēc mātes kāda

draudzene, un tā salasīsies kāds pulciņš, un mēs tomēr kaut ko nopelnīsim.

Es sāku spēlēt klusāk, lai bērnu nesabaidītu, bet drīzāk viņu pievilktu.

Izstieptām rociņām un ļodzīdamies viņš lēni nāca tuvāk. Viņš nāk, viņš tuvojas; vēl daži soļi un viņš būs pienācis

pie mums. Māte pacēla galvu, droši vien, viņa bija izbrīnījusies un

nemierīga neredzot viņu sev blakus. Te viņa to ieraudzīja, bet nenāca vis, kā es to biju cerējis,

viņam pakaļ, bet pasauca to, un viņš paklausīgi atgriezās at­pakaļ.

Varbūt, ka šie ļaudis nemīlēja dejas. Pēc visa spriežot, tas bija iespējams.

Es pavēlēju Dolčei un Zerbīno nogulties un sāku dziedāt savu c a n z o n e t t u ; nekad es to nebiju darījis ar lielāku aiz­rautību :

Fenesta vascia e patrona crudele, Quanta sospire m'aje fatto jettare. Es tikko iesāku otro pantu, kad ieraudzīju nākam uz

mūsu pusi vīrieti svārkos un tūbas cepurē. «Hallo! zeņķi, ko tu tur dari?» viņš kliedza. Es, pārsteigts, apstājos dziedāt un vaļēju muti skatījos

nācējā. «Nu, vai tu atbildēsi vai nē? viņš jautāja. — Kā redzat, kungs, es dziedu. — Vai tev ir atļauja dziedāt mūsu sādžas laukumā? — Nē kungs. — Tā tad taisi kā "pazudi, ja negribi, lai sastādu proto­

kolu. — Bet kungs . . . — Sauc mani par lauku uzrauga kungu un vāķies prom,

nekrietnais ubags!»

89

Lauku uzraugs! Labs piemērs tam, cik dārgi var izmaksāt pretošanās lau­

ku uzraugam un policistam, man bija jau notikums ar manu saimnieku.

Es neliku sev to divreiz teikt; es vākos prom, kā viņš man bija pavēlējis, un ātri vien devos tālāk pa to pašu ceļu, pa kuru biju jau gājis.

Ubags! Tas tomēr nebija taisnība. Es neubagoju: es dziedāju, es dejoju un tāds ir mans amats; kādu ļaunumu es esmu darījis?

Pēc piecām minūtēm es biju jau atstājis šo neviesmīlīgo, bet labi apsargāto sādžu.

Suņi man sekoja nokārtām galvām un apbēdināti, droši vien labi saprasdami, ka noticis kaut kas nepatīkams.

Kāpis, skriedams man pa priekšu, laiku pa laikam atgrie­zās un savām gudrajām acīm ziņkārīgi manī paskatījās. Ik­viens cits viņa vietā būtu mani izprašņājis; bet Kāpis bija par daudz labi audzināts, par daudz disciplinēts, lai atļautos sev kādu nesmalkjūtīgu jautājumu; viņš apmierinājās ar to, ka izrādīja savu ziņkārību, un es redzēju, ka viņa žokļi drebēja no pūlēm, kas viņam bija jāpieliek, lai atturētos no riešanas.

Kad mēs jau bijām diezgan tālu un mums vairs nebija jābaidās no rupjā lauku uzrauga, es pamāju ar roku un visi trīs suņi apstājās man apkārt; Kāpis vidū, nekustēdamies un nenolaizdams savas acis no manām.

Bija pienācis brīdis dot viņiem paskaidrojumus, ko viņi jau gaidīja.

«Tagad mums nebija atļaujas spēlēt, mūs aizdzina. — Un tālāk? Kāpis jautāja galvu pakustinot. — Tālāk? Tālāk, mums vakariņas neēdušiem, būs kaut

kur, zem klajas debess, jāpārguļ.» Pieminot vārdu vakariņas, sacēlās vispārīga ņurdēšana.

Es parādīju savus piecpadsimt santimus. «Jūs tīri labi zināt, ka tas ir viss, kas mums atlicis; ja

mēs to iztērēsim šovakar, mums nekas neatliks rītu brokastīm un tā kā mēs šodien jau esam vienreiz ēduši, tad, man šķiet, būs prātīgāk, to pataupīt rītdienai.» Un es iebāzu savus piec­padsmit santimus atpakaļ kabatā.

Dolče un Kāpis noskumuši nolaida galvas; bet Zerbīno, kam nebija tik labs raksturs un kas bija kārāks, turpināja ņurdēt.

90

Es paskatījos viņam stingri virsū, bet tā ka tas uz viņu neatstāja iespaidu, es griezos pie Kapja:

«Kapi, ieskaidro Zerbīno to, ko viņš negrib saprast: mums šovakar jāatsakās no otrās ēdiena reizes, ja mēs rītu arī gribam ēst.»

Kāpis tūlīt iesita Zerbīno ar ķepu un viņu starpā iesākās izrunāšanās. Dažam varbūt liksies, ka vārdu «izrunāšanās» nevar teikt par kustoņiem, bet patiesībā, katrai kustoņu sugai ir sava īpatnēja valoda. Ja jūs esat kādreiz dzīvojuši mājā, kur pažobelēs vai virs logiem bezdelīgas ietaisījušas ligzdas, tad jūs arī būsiet pārliecinājušies, ka viņu čivināšana un dzie­dāšana rītam austot, nav bez nozīmes; viņas te tur gan īstas runas, gan apspriežas par svarīgām lietām, gan izmaina' mai­gus vārdus. Un ja divas, viena pūžņa skudras, sastapdamās uz ceļa, paberzē savus tausteklīšus viena gar otru, ko gan pēc jūsu domām viņas citu dara, ja ne izmainās iespaidiem?

Kas attiecas uz suņiem, tad viņi ne tikai prot sarunāties, bet arī lasīt: palūkojaties viņos, kad tie pacēluši degunu gaisā jeb noliekuši galvu apošņā zemi, krūmus vai akmeņus, te pēkšņi apstājas pie zāļu pudura, te pie sienas. Mēs uz šīs sie­nas neredzam nekā, bet suns tur lasa interesantus rakstus, ierakstītus noslēpumainām zīmēm, kuras mēs pat nesaredzam.

Es nezinu, ko Kāpis sacīja Zerbīno, jo suņi saprot cilvēku valodu, bet cilvēki suņu valodu nesaprot; es redzēju tikai to, ka Zerbīno negribēja nekā saprast un pastāvēja, lai piecpad­smit santimus iztērētu tūlīt; Kapim vajadzēja sadusmoties un tikai tad, kad viņš parādīja savus ilkņus, Zerbīno, kas bija diezgan bailīgs, beidzot apmierinājās un apklusa.

Nokārtojuši tādā veidā jautājumu par vakariņu ēšanu, mēs sākām domāt par naktsmājām.

Par laimi laiks bija silts un jauks, un pārgulēt nakti zem klajas debess neradīja nekādas grūtības; vajadzēja tikai iekār­toties tā, lai izsargātos no vilkiem, ja tādi būtu šai apgabalā, un no lauku uzraugiem, kas man likās vēl bīstamāki par vil­kiem. Mums vairāk bija jābaidās no cilvēkiem, nekā no zvēriem.

Tagad tikai vajadzēja iet taisni uz priekšu pa balto liel­ceļu, kamēr atradīsim pielāgotu vietu.

To mēs arī darījām. Ceļš jau bija tieši mūsu priekšā, un mēs gājām vienu

kilometru pēc otra; no debesīm jau bija nozuduši saulrieta pēdējie sārtie atspīdumi, bet mēs vienmēr vēl nebijām atra-

91

duši vietu, kur patverties. Tomēr gribot negribot vajadzēja beidzot pieņemt kādu lēmumu.

Kad es nolēmu apstāties uz naktsguļu, mēs atradāmies mežā, kur vietām bija redzami nelieli tukši laukumiņi ar gra­nīta bluķiem. Vieta bija ļoti bēdīga un tuksnešaina, bet mums citas izvēles nebija. Es domāju, ka šie granīta bluķi mūs varēs labi aizsargāt pret nakts vēsumu. Ja es saku mūs, tad domāju žolikēru un sevi, jo suņi šajā ziņā man nedarīja rū­pes; nebij jābaidās, ka viņi ārā guļot varētu saaukstēties. Bet par sevi man vajadzēja rūpēties, jo apzinājos savu atbil­dību. Kas notiktu ar trupu, ja es saslimtu? Ko es darītu, ja saslimtu žolikērs un man vajadzētu viņu kopt un ārstēt?

Mēs nogriezāmies no ceļa un iegājām vienā tādā akme­ņainā laukumā. Te es ieraudzīju milzīgu pārkārušos granīta bluķi, kura pakājē bija iedobums. Šajā dobumā vējš bija sa­dzinis sausas skujas. Labāku kaut ko mēs nemaz nevarējām vēlēties: mīksta guļas vieta, kur izstiepties, un jumts pāri; mums cits nekas netrūka, kā tikai gabals maizes vakariņām; bet vajadzēja mēģināt par to nedomāt, un bez tam, vai arī sa­kāmvārds nesaka: «Kas guļ, tas ēst neprasa?»

Pirms iemigšanas, es paskaidroju Kapim. ka palaižos uz viņa apsardzību, un labais kustonis, atsacīdamies no gulēšanas kopā ar mums uz skuju paklāja, palika ārpusē, kā īsts sarg­kareivis. Es varēju būt mierīgs, jo zināju, ka tiklīdz mums kas tuvosies, Kāpis mums dos ziņu par to.

Kaut gan es jutos tagad drošībā, atlaidies sausajās skujās, es tomēr nevarēju iemigt, žolikērs, ietīts svārkos, gulēja man blakus, Dolče un Zerbīno, savilkušies kamolā, man pie kājām, bet mani pašu mocīja nemiers, kas bija vēl lielāks, nekā no­gurums.

šī, mūsu pirmā ceļojuma diena bija nelaimīga; kāda būs rītdiena? Es biju izsalcis un izslāpis, un man kabatā bija tikai piecpadsmit santimu. Cik es viņus arī netaustīju un neskan­dināju pa kabatu, klāt viņu nenāca: cik bija, tik palika.

Kā paēdināt trupu un sevi, ja man rītu un turpmākās dienās negadās izdevība uzstāties ar izrādēm? Kur lai ņemu uzpurņus un atļauju dziedāšanai? Vai nevajadzēs visiem no­mirt badā kādā mežmalā zem krūma?

Pārdomādams šos bēdīgos jautājumus, es lūkojos zvaigz­nēs, kas mirdzēja tumšajās debesīs virs manas galvas. Ne mazākās vēja vēsmiņas. Visur klusums, nedzird ne lapu ieča­bamies, ne putnu iekliedzamies, ne ratus uz ceļa rībam; cik

92

tālu skats sniedzās zilganajā nakts krēslā, visur tukšums. Cik mēs esam vientuļi un atstāti!

Es jutu, ka acis man pieplūst asarām un sāku raudāt: nabaga Barberēna māte, nabaga Vitālijs!

Es biju nogūlies uz vēdera un raudāju galvu iespiedis rokās, nevarēdams apmierināties. Pēkšņi es jutu siltu elpu aizkaram manus matus; es ātri apgriezos un silta mēle man pārlaidās pār seju. Tas bija Kāpis, kas bija izdzirdis mani raudam un nācis mani mierināt, kā viņš to darīja jau no pašas pirmās nakts, kad uzsāku savu ceļojumu ar Vitāliju.

Es apķēros viņam abām rokām ap kaklu un noskūpstīju viņa mitro purnu; viņš pāris reizes klusi iekunkstējās, un man likās, ka viņš raud kopā ar mani.

Kad atmodos, bija jau liela diena; Kāpis sēdēja man pretī un skatījās manī. Kokos dziedāja putni, tālumā, pa­visam kaut kur tālumā baznīcas zvans iezvanīja A n g e l u s ; saule, jau augstu pie debesīm, raidīja savus siltos un dzīvino­šos starus, stiprinādama kā garu, tā miesu.

Mūsu rīta tualete bija ātri nobeigta un mēs devāmies ceļā, iedami uz to pusi, no kurienes nāca zvana skaņas; tur vajadzēja būt sādžai un sādžā, bez šaubām, būs maiznieks; tā bija mana pirmā doma, jo kas aizgājis gulēt bez pusdienas un vakariņām, to izsalkums jau agri sāk mocīt.

Es jau biju nolēmis: iztērēšu pēdējos piecpadsmit san­timus, un tad redzēsim, kas tālāk būs.

Ieejot sādžā, man nemaz nevajadzēja jautāt, kur atrodas maiznīca; mūsu deguns mūs aizveda tieši turp; kad vajadzēja saost labas, siltas maizes smaržu, oža man darbojās tik pat labi kā maniem suņiem.

Maize maksāja 25 santimi mārciņa un tādēļ, pērkot par piecpadsit santimiem, mums iznāca katram tikai pavisam mazs gabaliņš. Tādēļ mēs bijām ātri vien pabeiguši bro­kastot.

Bet tagad bija pienācis arī pēdējais brīdis padomāt par līdzekļiem, kā šodien nopelnīt drusku naudas. Tādēļ es devos apskatīt sādžu, lai uzmeklētu pēc iespējas izdevīgāku vietu izrādēm. Es pētīju arī visu pretimnācēju sejas, lai redzētu, vai tie būs mums draugi, vai ienaidnieki.

Mans nodoms nebija dot tūlīt izrādi, jo vēl bija par agru. Es gribēju tikai izpētīt sādžu, izmeklēt visizdevīgāko vietu un tad atnākt šajā vietiņā pusdienas laikā un izmēģināt laimi.

93

Es biju pilnīgi aizņemts ar šīm domām, kad pēkšņi iz­dzirdu aiz sevis kādu kliedzam; es ātri apgriezos un ieraudzīju Zerbīno, kam dzinās pakaļ kāda veca sieviete. Nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, kādēļ šis tracis un kliegšana: izlieto­dams manu izklaidību, Zerbīno bija slepus iezadzies kādā mājā un nočiepis gaļas gabalu, ko vēl turēja zobos.

«Zagļi, zagļ i !» kliedza sieviete, turiet, turiet viņus!» Dzirdot pēdējos vārdus un jusdamies vainīgs, jeb vismaz

atbildīgs, par sava suņa nedarbu, arī es metos skriet. Ko lai atbildu, ja sieviete liek man gaļu samaksāt? Kā lai samak­sāju? Un ja mani aizturēs un arestēs, vai mani vairs laidīs vaļā?

Redzot mani skrējām, Kāpis un Dolče nepalika man pakaļ un es jutu viņus sev uz papēžiem, žolikērs, ko es nesu uz pleca, bija cieti apķēries man ap kaklu, lai nenokristu.

Nebija ko baidīties, ka kāds varētu mūs panākt, bet mums kāds varēja aizstāties ceļā un mūs aizturēt, un tāds no­doms, man šķiet, arī bija tiem diviem, trim cilvēkiem, kas nāca mums pretī. Par laimi ceļā gadījās šķērsieliņa, vēl ga­baliņu šaipus mūsu pretiniekiem. Es metos tur iekšā, suņi man pakaļ; skriedami ko kājas nes, mēs drīz atradāmies klajā laukā. Es apstājos tikai tad, kad biju jau gluži bez elpas, t. i. noskrējis vismaz divus kilometrus. Tikai tagad es iedrošinā­jos atskatīties atpakaļ. Mums neviens nedainās pakaļ; Kāpis ar Dolči bija tepat, Zerbīno labu gabalu tālāk. Viņš, bez šaubām, bija aizkavējies ēsdams gaļu.

Es viņu saucu, bet zinādams, ka pelnījis stingru sodu, viņš uz brīdi apstājās, un tad aizbēga.

Gaļas gabalu Zerbīno bija nozadzis izsalkuma spiests. Bet •tas nebija nekāds attaisnojums. Zādzība paliek zādzība. Vai­nīgo vajadzēja sodīt, citādi disciplīna manā trupā būs sagrau­ta; nākošā sādžā to pašu izdarīs Dolče, un beidzot arī Kāpis nespēs - pretoties kārdinājumam.

Tā tad mans pienākums bija Zerbīno publiski nosodīt. Tomēr pirms tam viņam vajadzēja kopā ar citiem nostāties manā priekšā, bet uz to viņš tik viegli nebūs piedabūjams.

Es griezos pie Kapja pēc palīdzības. « E j , atved Zerbīno!» Viņš paklausīgi devās izpildīt uzdoto uzdevumu. Tomēr,

man likās, ka šoreiz viņš šo lomu uzņēmās ar mazāku sajūsmu, kā parasti; un no skata, ko viņš aizejot man uzmeta, varēja

94

saprast, ka viņam labāk būtu paticis būt par Zerbīno advo­kātu, nekā par manu žandarmu.

Man tagad atlika tikai gaidīt, kamēr Kāpis ar savu gūstekni atgriezīzies. Tas varēja vilkties ļoti ilgi, jo Zerbīno, domājams, neļausies tūlīt sevi atvest. Bet šī gaidīšana man nebija nepatīkama. No sādžas es atrados diezgan tālu, tā ka man nebija jābaidās, ka mums varētu kāds dzīties pakaļ, un bez tam, es no trakā skrējiena biju arī ļoti noguris. Labprāt biju ar mieru brītiņu atpūsties. Galu galā arī nebija nekur jāsteidzas, jo es nezināju ne kurp iet, ne ko darīt.

Vieta, kur tagad atrados, arī likās tieši radīta atpūtai. Savā trakā skrējienā, nemaz nevērojot uz kurieni es dodos, es biju atskrējis līdz Dienvidus kanāla krastam. Sākot no Tulūzas es biju gājis tikai pa putekļainiem klajumiem, bet tagad atrados vietā, kas bija zaļa un svaiguma pilna. Te bija ūdens, koki, zāle. Mazs strautiņš te tecēja cauri klinšu plaisai, kura sienas bija apsegtas lapām un ziediem, kas veselām vīt­nēm nokarājās ūdenī. Tas bija brīnišķīgi, un man te bija ļoti patīkami gaidīt uz suņu atgriešanos.

Bija jau pagājusi kāda stunda, bet vēl nerādījās ne viens, ne otrs, un es sāku jau uztraukties. Te atgriezās Kāpis, bet viens un zemi noliektu galvu.

«Kur ir Zerbīno?» Kāpis bailīgi nogūlās zemē; te es ievēroju, ka viņam

viena auss asiņoja. Man nevajadzēja nekādu paskaidrojumu, lai saprastu,

kas noticis: Zerbīno bija sadumpojies pret žandarmēriju un turējies pretī; un Kāpis, kas tikai ar nepatikšanu bija paklau­sījis pavēlei, ko uzskatīja par pārāk stingru, bija ļāvis sevi pievārēt.

Vai arī viņu vajadzētu izbārt un sodīt? Man trūka dūšas to darīt: es nespēju būt ciets pret citiem, jo pats biju bēdu nomākts.

Pēc Kapja neizdevīgās ekspedīcijas, man atlika tikai gai­dīt, kamēr Zerbīno pašam labpatiksies atgriezties; es viņu pazinu un zināju, ka pēc pirmā nepaklausības uzliesmojuma viņš to nožēlodams atgriezīsies, lai saņemtu sodu.

Es atstiepos zem koka, turēdams žolikēru saitē; man bija bail, ka viņam tāpat kā Zerbīno, neienāk prātā aizbēgt; Kāpis un Dolče gulēja man pie kājām. 4

Laiks gāja, bet Zerbīno neatgriezās; nemanot mani bija pārņēmis miegs, un es biju aizmidzis.

95

Kad atmodos, saule jau bija virs manas galvas, un laiks bija gājis uz priekšu. Bet nemaz nevajadzēja skatīties uz sauli, lai zinātu, ka ir jau vēls. Mans vēders kliedza, ka pagā­jis jau ilgs laiks, kopš ēdu pēdējo kumosu. Tāpat arī abi suņi un žolikērs man rādīja, ka viņi ir izsalkuši; Kāpis un Dolče lūdzošiem skatiem, bet žolikērs taisīdams grimases.

Zerbīno vēl arvien nerādījās. Es viņu saucu, svilpu, bet viss velti, viņš nenāca; labi

paēdis, viņš, acīmredzot, zem kāda krūma, tagad mierīgi at­pūtās pēc maltītes.

Mans stāvoklis sāka palikt kritisks: ja es aizeju, viņš var mūs neatrast un pazust; ja es palieku te uz vietas, man nav iespējams nekā nopelnīt un paēst.

Bet izsalkums sāka mākties virsū aizvien neatvairamāk. Suņi nenolaida no manis savus lūdzošos skatus, un žolikērs berzēja sev vēderu dusmīgi iesmilkstēdamies.

Pēc kāda laika, kad Zerbīno neieradās, es atkal sūtīju Kapi viņu meklēt; bet pēc pusstundas viņš atgriezās atkal viens pats un lika man saprast, ka nav to atradis.

Kaut gan Zerbīno bija noziedzies un ar savu vainu mūs visus ievedis šausmīgā stāvoklī, man tomēr nenāca ne prātā viņu pamest. Ko sacītu mans saimnieks, ja es viņam neat­vestu viņa trīs suņus? Un bez tam, par spīti visam, es tomēr mīlēju šo palaidni Zerbīno.

Tādēļ es nolēmu gaidīt līdz vakaram; bet palikt šādā bezdarbības stāvoklī un klausīties, kā vēders kliedz pēc mai­zes, nebija izturami; šie kliedzieni bija jo sāpīgāki tādēļ, ka tie bija vienīgie, ko mēs dzirdējām, un tie skanēja neatlaidīgi un bez pārtraukuma.

Vajadzēja izdomāt kaut ko tādu, kas mūs visus četrus varētu nodarbināt un izklaidēt.

Ja mēs varētu aizmirst savu izsalkumu, mēs uz kādu laiku būtu atsvabināti no viņa mokām. Bet ar ko nodarboties?

Šo jautājumu pārdomājot, es atcerējos, ka Vitālijs reiz man stāstīja, ka karā, kad kareivji pēc gara gājiena jūtas ļoti noguruši, priekšnieki liek spēlēt mūziku un tad, klausoties jautrus un aizraujošus gabalus, kareivji aizmirst savu nogu­rumu.

Ja es tagad uzspēlētu kādu jautru gabaliņu, varbūt mēs aizmirstu izsalkumu; vismaz, man spēlējot un suņiem ar žo­likēru dejojot, mums laiks paietu ātrāk.

96

Es paņēmu harfu, kas bija pieslieta pie koka, nostādīju savus dejotājus, un pagriezies ar muguru pret kanālu nospē­lēju kādu deju un pēc tam valsi.

No sākuma aktieriem, kā likās, nebija lielas vēlēšanās dejot; bijā skaidrs, ka gabals maizes tiem būtu vairāk gājis pie sirds; bet pamazām mūzikas ietekmē, viņi atdzīvojās, mēs aizmirsām maizes gabalu, un domājām tikai — es par spēlēšanu un viņi par dejošanu.

Te es izdzirdu skaļu bērna balsi saucam «Bravo!» . šī balss atskanēja man aiz muguras. Es ātri apgriezos.

Kanālā, pagriezusies ar priekšgalu uz krastu, kurā es stāvēju, bija apstājusies liela laiva; divi zirgi, kas viņu vilka, atradās uz pretējā krasta.

Tā bija savāda laiva, kādu es vēl nekad nebiju redzējis: viņa bija īsāka, kā parastās liellaivas, kas braukā pa kanā­liem, un uz viņas klāja, kas tikai drusku pacēlās virs ūdens līmeņa, bija uzcelts kaut kas līdzīgs stikla ga ler i ja i . . . šīs galerijas priekšā bija veranda, ko apēnoja staipekņu augi, kuru stīgas bija vairākās vietās piestiprinātas pie verandas jumta, tā kā tie zaļām vītnēm nokarājās lejā. Verandā es re­dzēju divas personas: vienu — vēl jaunu dāmu, ar cēlu, bet skumju seju, kura stāvēja kājās, otru — zēnu, kā likās manā vecumā, kas gulēja guļus.

Bez šaubām, šis zēns arī bija saucis «bravo». Atguvies no pārsteiguma, jo šī parādība man nelikās

bīstama, es pacēlu cepuri, lai pateiktos aplaudētājam. «Vai jūs spēlējat paši sev par uzjautrināšanu? jautāja

dāma, runādama ar ārzemniecisku akcentu. — Es spēlēju, lai liktu drusku pastrādāt saviem aktieriem

un a r ī . . . lai drusku izklaidētos.» Zēns pamāja, un dāma noliecās pie viņa. • « V a i jūs negribētu vēl kaut ko uzspēlēt?» jautāja dāma

galvu paceldama. Vai es gribētu spēlēt! Spēlēt publikai, kas radusies tik

īstā brīdī! Es neliku lūgties! « V a i jūs vēlaties deju vai komēdiju? es jautāju. — Ak, lūdzu, komēdiju!» iesaucās zēns. Bet dāma viņu pārtrauca un sacīja, ka viņai labāk pa­

tiktu deja. «Deja ir par daudz īsa, teica zēns. — Pēc dejas, ja cienījamā sabiedrība vēlēsies, mēs varē­

sim uzvest arī dažas ludziņas, «tādas, ko spēlē Parīzes cirki.» 7 Hektors MaJō, Dzīves skolā.

97

šī bija frāze, ko lietoja Vitālijs, un es mēģināju viņu iz­runāt ar tādu pat pašapziņu, kā viņš. Pārdomājot, es biju ļoti apmierināts, ka publika bija atteikusies no komēdijas, jo man būtu bijis grūti sarīkot izrādi, vienkārt tādēļ, ka trūka Zer­bīno, un otrkārt, man nebija kostīmu un citu vajadzīgo pie­derumu.

Es atkal paņēmu harfu un sāku spēlēt valsi; Kāpis tūlīt aptvēra ķepām Dolči un sāka griezties pēc takts. Pēc tam dejoja žolikērs. Un beidzot mēs, vienu pēc otra, nospēlējām visus mūsu gabalus. Mēs nejūtamies nemaz noguruši. Mani aktieri droši vien bija nopratuši, ka viņu pūles tiks atalgotas ar vakariņām un netaupīja sevi. Ar ī es spēlēju pielikdams visas pūles.

Te kāda uzveduma vidū no krūmiem izlīda Zerbīno un, kad viņa biedri gāja tam garām, nekaunīgi iespraudās rindā un uzņēma savu lomu.

Spēlēdams un uzmanīdams aktierus, es laiku pa laikam uzmetu acis zēnam un man likās savādi, ka kaut gan viņam, kā likās, ļoti patika mūsu spēle, viņš tomēr nemaz nekustējās; viņš palika izstiepies guļam, kā bijis, un aplaudējot kustināja tikai rokas.

Vai viņš bija paralizēts? likās, ka viņš būtu piesiets pie dēļa.

Pavisam nemanot vējš bija laivu piedzinis pie krasta, kur es stāvēju un tagad es redzēju zēnu tik pat skaidri, it kā pats atrastos pie viņa laivā: viņam bija gaiši mati un bāla seja; tik bāla, ka uz pieres, zem caurspīdīgās ādas varēja saskatīt zilas dzīsliņas; sejas izteiksme bija maiga un skumja. Viņā bija kaut kas slimīgs.

«Cik dārgas ir vietas jūsu teātrī? jautāja dāma. — Maksā pēc saņemtā prieka lieluma. — Tad, māmiņ, mums būs daudz jāmaksā,» sacīja zēns. Viņš piemetināja vēl dažus vārdus valodā, ko es nesapratu. «Arturs gribētu aplūkot tuvāk jūsu aktierus,» sacīja dāma. Es pamāju un Kāpis, ieskrējies, ielēca laivā. «Un citi?» iesaucās Arturs. Zerbīno un Dolče sekoja savam biedrim. «Un pērtiķis!» žolikērs būtu viegli ielecis laivā, bet es viņam neuzticējos;

ticis reiz laivā, viņš varētu sākt taisīt tādas muļķības, kas var­būt, nebūtu dāmai pa prātam.

«Vai viņš ir dusmīgs? viņa jautāja.

98

— Nē, kundze, bet viņš ne arvien ir paklausīgs, un es bīstos, ka viņš neuzvedas nepieklājīgi.

— Nu labi, tad nāciet jūs līdz.» To teikdama viņa pamāja kādam cilvēkam, kas stāvēja

pie stūres; viņš tūlīt panāca uz priekšgalu un pārmeta uz krastu laipu.

Tas bija tilts. Tagad es varēju uziet uz laivas, neriskē­dams bīstamo lēcienu. Es svinīgi iekāpu laivā, ar harfu uz muguras un pērtiķi uz rokas.

«Pērtiķis! pērtiķis!» kliedza Arturs. Es piegāju pie zēna un kamēr viņš mīlināja un glāstīja

pērtiķi, es varēju pēc patikas apskatīt viņu pašu. Brīnišķa lieta! viņš tiešām, ka man pirmīt likās, bija pie­

siets pie dēļa. «Jums taču ir tēvs, mans bērns? jautāja dāma. — Jā. Bet acumirkli es esmu viens pats. — Vai uz ilgu laiku? — Uz divi mēnešiem. — Uz diviem mēnešiem! Ak, nabadziņš! Tik mazs un uz

tik ilgu laiku viens pats! — Neko nevar darīt, kundze! — Jūsu saimnieks, laikam, uzdevis jums šo divu mēnešu

beigās savākt viņam noteiktu summu naudas. — Nē, kundze, viņš man nekā nav uzdevis. Pietiktu, ja

es varētu uzturēt savu trupu. — Un līdz šim, vai jūs esat atraduši, no kā dzīvot? pār­

tikt?» Es kavējos atbildēt; nekad es vēl nebiju saticis cilvēku,

kas man iedvestu tādu godbijību, kā viņa. Kamēr viņa ar mani tik labsirdīgi sarunājās, viņas balss bija tik maiga, skats tik laipns un uzmudinošs, ka nolēmu teikt visu patiesību. Un bez tam, kādēļ klusēt?

Es viņai tad arī izstāstīju, kā man bija jāšķiras no Vitā­lija, kurš mani aizstāvēdams pats iekļuva cietumā; es arī iz­stāstīju, kā, kopš mēs atstājām Tulūzu, man nav izdevies ne santima nopelnīt.

Kamēr es runāju, Arturs spēlējās ar suņiem; bet tomēr viņš klausījās un dzirdzēja visu, ko mēs runājām.

«Cik ļoti gan jums visiem vajaga. būt izsalkušiem!» viņš iesaucās.

Pie šī vārda, ko suņi saprata, viņi sāka skaļi riet un žo­likērs, kā traks, braucīja sev vēderu. 7*

99

« A k , māmiņ!» Arturs iesaucās. Kundze saprata šo izsalkumu; viņa pasacīja dažus vārdus

svešā valodā kalponei, kas bija pabāzusi galvu pa puspievēr­tām durvīm. Tā tūlīt ienesa apklātu galdiņu.

«Sēstaties, mans bērns,» kundze man sacīja. Es nelikos lūgties; noliku hartu un mudīgi piesēdos pie

galda; suņi tūlīt sastājās man apkārt un žolikērs novietojās man uz ceļiem.

«Va i jūsu suņi ēd maizi? jautāja Arturs. Vai viņi ēdot maizi! Es iedevu katram pa gabalam, ko

viņi rīsus aprija. «Un pērtiķis?» sacīja Arturs. Bet par žolikēru vairs nevajadzēja rūpēties. Kamēr es

ēdināju suņus, viņš bija paķēris kādu rauša gabaliņu, ar kuru, gandrīz aizrīdamies, ņēmās pa pagaldi.

Tagad es paņēmu arī sev gabaliņu maizes, un ja arī neaiz-rijos kā žolikērs, tad vismaz tikpat kāri un ātri to notiesāju.

«Nabaga bērns!» sacīja dāma piepildīdama manu glāzi. Arturs nesacīja nekā, bet platām, jūsmīgām acīm noska­

tījās uz mums, droši vien, apbrīnodams mūsu apetīti, jo mēs visi bijām vienādi izsalkuši un ar vienādu kāri ēdām; pat Zer­bīno nepalika pakaļ, kaut gan viņam jau vēderā atradās no­zagtais gaļas gabals.

«Kur jūs šodien būtu ēduši pusdienu, ja mēs nebūtu sa­stapušies? jautāja Arturs.

— Es domāju, ka mēs nemaz nebūtu ēduši. — Un rītu, kur jūs ēdīsiet rītu? — Varbūt rītu mums izdosies kaut kur tik pat labi no­

pelnīt, kā šodien.» Arturs beidza ar mani sarunāties un pagriezās pret māti.

Viņu starpā iesākās gara saruna svešā valodā; likās, ka viņš prasa kaut ko tādu, ko viņa negrib atļaut, jeb vismaz pret ko viņai ir iebildumi.

Pēkšņi viņš pagrieza galvu pret mani, bet ķermenis palika nekustīgs.

«Vai jūs negribētu palikt pie mums?» viņš jautāja. Šis jautājums nāca tik negaidīts, ka es tikai skatījos

viņam virsū un nekā neatbildēju. «Mans dēls jums prasa, vai jūs negribētu palikt pie mums. — Vai šajā laivā? — Jā, šajā laivā. Viņš ir slims un ārsti pavēlēja viņam

gulēt piesietam pie dēļa, kā jūs to redziet. Lai viņš negarlai-

100

kotos, es ar viņu braukāju apkārt šajā laivā. Jūs dzīvosiet ar mums. Jūsu suņi un pērtiķis varēs dot izrādes un Arturs būs publika. Un jūs, ja jums patiks, mans draugs, jūs mums uzspēlēsiet kaut ko uz harfas. Tā jūs mums izdarīsiet pakal­pojumu, un mēs jums varbūt arī varēsim būt derīgi. Jums vairs nevajadzēs katru dienu meklēt publiku, kas bērnam, jūsu gados, nav viegli .»

Laivā! Es nekad nebiju braukājis ar laivu, un tā bija bijusi mana lielākā vēlēšanās. Es dzīvošu laivā, uz ūdens, kāda laime!

Tādas bija manas pirmās domas, kas mani gluži apžil­bināja. Tas man likās kā sapnis! Tikai brīdi vēlāk, pēc pār­domāšanas, es īsti sapratu, kāda laime tā bija priekš manis un cik augstsirdīgs ir dāmas priekšlikums.

Es satvēru viņas roku un to noskūpstīju. Viņu, kā likās, aizkustināja šis atzinības pierādījums;

viņa sirsnīgi, gandrīz maigi, vairāk reizes noglāstīja man pieri. «Nabaga zēns!» viņa sacīja. Tā kā bija izteikta vēlēšanās, lai es spēlētu harfu, man

likās, ka nevajadzēja kavēties to izpildīt; steigai, ar kādu es pie šī darba ķēros, vajadzēja pierādīt, kā manu labo gribu, tā arī manu pateicību.

Es paņēmu savu instrumentu, nostājos laivas priekšgalā un sāku spēlēt.

Tajā pašā brīdī dāma pielika pie lūpām sudraba svilpīti un skaļi iesvilpās.

Es apstājos spēlēt un jautāju sev, kādēļ gan viņa tā svil­pa: vai es slikti spēlēju, jeb viņa gribēja, lai es apklustu?

Arturs, kas redzēja visu, kas ap viņu notiek, uzminēja mana uztraukuma cēloni.

«Māmiņa svilpa, lai zirgi atkal vilktu laivu tālāk,» viņš man sacīja.

Un tiešām, laiva sāka attālināties no krasta un, zirgu vilkta, lēni slīdēja uz priekšu pa kanāla klusajiem ūdeņiem. Ūdens lēni skalojās gar laivu un koki abās pusēs, noejošās saules apspīdēti, slīdēja mums garām.

«Vai jūs neuzspēlēsit?» jautāja Arturs. A r galvu pamājis mātei pienākt tuvāk, viņš saņēma viņas

roku un turēja to visu laiku, kamēr es spēlēju dažādus gaba­liņus, ko Vitālijs man bija iemācījis.

101

X I I n o d a ļ a

Mans pirmais draugs. Artura māte bija angliete un viņu sauca Miliganes kun­

dze. Viņa bija atraitne, un es domāju, ka Arturs ir viņas vie­nīgais bērns; — bet drīz es dabūju zināt, ka viņai bijis vēl viens, vecāks dēls, kas noslēpumainā kārtā pazudis. Nekad nav varējuši atrast viņa pēdas. Tajā brīdī, kad tas noticis, Miligana kungs atradies uz miršanas gultas, bet Miliganes kundze bijusi tik slima, ka nekā nesapratusi, kas ap viņu no­tiek. Kad viņa atguvusi apziņu, viņas vīrs bijis miris un dēls pazudis. Pazudušā bērna meklēšanu uzdeva vīra brālim, Džemsam Miligana kungam, šī izvēle nebija diezcik laimīga, jo Miligana kungam bija gluži pretējas intereses kā viņa svainei. Tiešām, ja viņa brālis nomirtu neatstājis bērnus, tad par viņa mantinieku kļūtu viņš pats.

Tomēr Džems Miligans nemantoja nekā, jo septiņus mē­nešus pēc vīra nāves, Miliganes kundzei piedzima puisītis, mazais Arturs.

Bet bērns bija vārgs un slimīgs un ārsti teica, ka viņš nedzīvošot; viņš varēja nomirt kuru katru brīdi, un tad Mili­gana kungs mantos visu sava vecākā brāļa mantu līdz ar viņa tituli. Mantošanas likumi visās zemes nav vienādi, un An­glijā, zināmos apstākļos likumi atļauj, ka mantojumu saņem vīra brālis un nevis sieva.

103

Džemsa Miligana kunga cerību piepildīšanās, ar brāļa dēla piedzimšanu, aizkavējās; bet pašas cerības tomēr netika galīgi iznīcinātas; vajadzēja tikai nogaidīt.

Un viņš gaidīja. Bet ārstu pareģojumi nepiepildījās. Arturs bija vārgs un

slimīgs, bet tomēr viņš nemira, kā to sagaidīja: mātes rūpīgā gādība uzturēja viņu pie dzīvības. Tādi brīnumi, paldies Dievam, notiek diezgan bieži.

Divdesmitām reižu viņu uzskatīja par neglābjamu, un tikpat daudz reizes viņš tomēr izveseļojās; vienu ipēc otras, un dažreiz arī pa vairākām kopā, viņš izgulēja visas slimības, kas apdraud bērnus.

Pēdējā laikā viņu mocīja kāda ļauna slimība, kas bija iemetusies gūžas locītavā. Šīs slimības ārstēšanai ārsti bija ieteikuši sērūdeņa peldes, un Miliganes kundze bija viņu aiz­vedusi Pirenējos. Bet ūdeņi nelīdzēja. Tad ārsti ieteica cita veida ārstēšanu: slimo vajadzēja pastāvīgi turēt gulošā stā­voklī, lai viņš kāju nemaz nepieliktu pie zemes.

Tad Miliganes kundze Bordo pilsētā pasūtīja šo liellaivu, uz kuras arī es tagad atrados.

Miliganes kundzei likās neiespējami ieslēgt dēlu mājā, starp četrām sienām; no garlaicības un no svaiga gaisa trū­kuma viņš varētu nomirt; Arturs pats nevarēja staigāt, tādēļ māja, kurā viņš dzīvoja, staigāja viņa vietā.

Laivu pārvērta peldošā mājā, ar guļamistabu, virtuvi, salonu un verandu. Skatoties pēc laika apstākļiem, Arturs ar māti pavadīja laiku vai nu salonā, jeb verandā; viņam vaja­dzēja tikai atvērt acis, un ainavas, viena pēc otras, slīdēja garām viņa skatiem.

Bordo viņi bija atstājuši jau kopš viena mēneša un, brauk­dami pa Garonnu uz augšu, bija nonākuši Dienvidus kanālā; pa šo kanālu viņiem vajadzēja nonākt ezeros un kanālos, kas iet gar Vidusjūru, pēc tam braukt pa Ronu un Sonu uzLuāru un pa šo upi līdz Briārai. Pa Briāras kanālu viņi gribēja iebraukt Sēnā un braukt pa Sēnu līdz Ruānai, lai tad sēstos lielā kuģī un brauktu uz Angliju.

Laivu sauca par «Gulbi.» Pirmā dienā es iepazinos tikai ar istabiņu, kas bija ierādīta man. Kaut gan šī istabiņa bija ļoti maza, divus metrus gara un apmēram metru plata, tā tomēr bija visbrīnišķīgākā un skaistākā kabine, ko bērns sa­vos sapņos var iedomāties.

104

Istabiņas mēbeles pastāvēja no vienas pašas kumodes: bet šī kumode bija līdzīga burvju mākslinieku brīnuma pudelei, kurā ietveŗas milzums lietu. Kumode visa bija paceļama, un zem tās atradās pilnīga gulta ar matraci, spilvenu, segu. Pats par sevi saprotams, šī gulta nebija ļoti plata, bet tomēr pie­tiekoši liela, lai viņā varētu ērti atgulties. Zem gultas atradās atvilkne ar nepieciešamiem tualetes piederumiem. Zem šīs atvilknes atradās vēl viena, ar atsevišķiem nodalījumiem veļai un drēbēm. Ne galdu ne sēdekļu, vismaz parastā veidā, nebija. Toties gultas galvgalī, pie sienas bija piestiprināts nolaižams dēlītis, kas izpildīja galda vietu, un gultas kājgalī tāds pat nolaižams krēsls.

Laivas sienā bija ietaisīts apaļš, atverams stikla lodziņš istabiņas apgaismošanai un vēdināšanaL

Nekad es vēl nebiju redzējis kaut ko tik skaistu un tīru; istabiņas sienas un griesti bija no lakota priežu koka, un uz grīdas bija izklāta vasku drāna ar melnām un baltām rūtīm.

Bet te bija arī citi jaukumi, ne tikai acīm vien. Kad es izģērbies atlaidos gultiņā, mani pārņēma līdz šim

vēl nepazīstama labsajūta; šī bija pirmā reize, kur palagi man neskrāpēja, bet viegli pieglaužoties, glāstīja ādu. Pie Barberēna mātes es sedzos ar rupjiem un asiem kaņe­pāju palagiem. A r Vitāliju mēs bieži gulējām uz siena vai salmiem, pavisam bez palagiem un, ja mājvietā mums arī piedāvāja palagus, tad tie bija tādi, ka no tiem bija labāk atsacīties un gulēt uz pakaišiem. Bet tie, kuros es tagad gulēju, cik tie bija smalki, maigi un smaržīgi! Un matracis! Cik daudz mīkstāks viņš bija par tām sausajām skujām, kurās es gulēju vakar!

Bet cik labi man arī bija gulēt manā gultiņā, es tomēr gaismai austot piecēlos, jo biju nemierīgs, un man gribējās zināt, kā mani aktieri pavadījuši nakti.

Es visus atradu turpat, kur biju tos vakar atstājis; viņi gulēja tik cieti, it kā būtu jau mēnešiem laivā dzīvojuši. Man pienākot suņi pamodās un priecīgi skrēja man pretī, lai sa­ņemtu savu rīta glāstu. Tikai žolikērs, kaut gan viena acs viņam bija pavērta, nekustējās, bet sāka krākt kā trombons.

Nevajadzēja daudz asprātības, lai saprastu, ko tas no­zīmē: žolikēra kungs bija ļoti jūtīgs, viņš ātri apvainojās un dusmojās un, reiz sadusmojies, vēl ilgi palika piepūties. Šoreiz viņš bija apvainojies par to, ka es viņu nebiju ņēmis

105

līdz savā istabā, un savu neapmierinātību izrādīja ar to, ka izlikās aizmidzis.

Es viņam nevarēju izskaidrot iemeslus, kas mani, kaut gan man bija žēl, spieda atstāt uz klāja, un tā kā es jutos, vismaz šķietami, vainīgs viņa priekšā, tad es paņēmu viņu rokās un sāku glāstīt.

No sākuma viņš vēl izrādīja dusmas, bet drīz, ar parasto vieglumu, viņa domas pārgāja jau uz citām lietām, un zīmēm viņš man paskaidroja, ka viņš varbūt man piedotu, ja es iz­vestu viņu uz krasta pastaigāties.

Jūrnieks, ko es vakar redzēju pie stūres, bija jau piecēlies, un mazgāja klāju; viņš bija ar mieru pārlikt laipu, un tā es ar savu trupu izkāpu krastmalā.

Rotaļājoties ar suņiem un žolikēru, skrejot, lecot pār grāvjiem, kāpjot kokos, laiks pagāja ātri; kad mēs atgriezā­mies, zirgi jau bija piejūgti laivai un pagaidām piesieti krast­malā pie papeles; viss bija jau sagatavots braukšanai un zirgi tikai gaidīja pātagu noplinkšķam, lai sāktu kustēties.

Es iekāpu ātri; pēc dažām minūtēm virve, ar ko laiva bija piestiprināta pie krasta, atlaidās, jūrnieks saņēma stūri, zirgu vadītājs uzlēca vienam zirgam mugurā, trizulis, caur kuru gāja virve, iečīkstējās, un mēs devāmies ceļā.

Cik jauka gan ir tāda ceļošana ar laivu! Zirgi mierīgi soļo gar krastu, un mēs viegli, nemaz nejusdami to, slīdam pa ūdeni; mēs braucam gar mežiem apaugušiem krastiem un ne­dzirdam citu troksni, kā tikai ūdens skalošanos gar laivas malām un zvārguļu šķindoņu, kas pakārti zirgiem kaklā.

Mēs braucām, un es, atspiedies uz laivas malas, skatījos papelēs, kas, slēpdamas saknes zaļā zālē, un kustinādamas trī­cošās lapas svaigajā rīta gaisā, stalti cēlās augšup. Garā rindā, visgarām krastam, viņas veidoja it kā biezu, zaļu priekškaru, kas aizturēja karstos saules starus, tā kā līdz mums, sijādamās cauri zariem, atnāca tikai lēna, maiga gaisma.

Vietām ūdens izskatījās gluži melns, it kā viņš segtu neizmērojamus dziļumus; vietām atkal viņš klājās, kā caurspī­dīga, viegla sega, kurai cauri varēja redzēt raibos oļus un vijīgās zāles.

Es biju pilnīgi nogrimis apkārtnes aplūkošanā, kad iz­dzirdu aiz muguras saucam savu vārdu.

Es ātri apgriezos un ieraudzīju Arturu, kuru iznesa uz dēļa; māte bija pie viņa.

«Vai jūs labi gulējāt? jautāja Arturs, labāki kā laukos?»

106

Es piegāju viņiem klāt, un atbildēju, izmeklēdams, pēc iespējas smalkākus vārdus.

«Un suņi?» viņš jautāja. Es pasaucu kā suņus, tā žolikēru; suņi viņu apsveica un

žolikērs visādi vaibstījās, domādams, ka būs jādod izrāde. Bet šajā rītā izrāde nenotika. Miliganes kundze, novietojusi dēlu ēnā, apsēdās viņam

blakus. «Vai jūs neaizvestu suņus un pērtiķi prom? viņa sacīja,

mums tagad jāstrādā.» Es darīju, kā mani lūdza, un aizgāju ar savu trupu laivas

priekšgalā. Kādu darbu tad šis nabaga slimais zēns spēj strādāt? Es redzēju, ka māte, skatīdamās atvērtā grāmatā, viņam

atprasīja kādu uzdevumu. Nekustīgi uz dēļa gulēdams, Arturs to uzsacīja. Jeb pareizāki, viņš mēģināja to uzsacīt, jo briesmīgi sto­

mījās un nevarēja tekoši pasacīt ne trīs vārdus; pie tam viņš ļoti bieži kļūdījās.

Māte viņu maigi, bet stingri norāja. «Jūs neprotiet savu uzdevumu,» viņa sacīja. Man likās ļoti savādi, ka viņa dēlu uzrunā ar jūs, j o es

tad vēl nezināju, ka angļi nelietā vārdu « tu .» « A k , māmiņ, viņš nelaimīgā balsī iesaucās. — Jūs šodien taisāt vairāk kļūdas kā vakar. — Es tā pūlējos iemācīties. — Un tomēr jūs neiemācījāties. — Es nevarēju. — Kādēļ? — Es nezinu . . . tādēļ, ka es nevarēju . . . Es esmu slims. — Jums nav slima galva; es nekad nepielaidīšu, ka jūs

nemācītos un, atsaukdamies uz slimību, paliktu muļķis.» Man likās, ka Miliganes kundze ir ļoti stingra, un tomēr

viņa runāja maigā balsī, bez dusmām. «Kādēļ jūs mani apbēdināt nemācīdamies to, kas uzdots? — Es nevaru, māmiņ, kad es jums saku, es nevaru.» Un Arturs sāka raudāt. Bet Miliganes kundze neļāva

iespaidoties no viņa asarām, kaut gan izskatījās aizkustināta un pat apbēdināta, kā jau viņa nupat sacīja.

«Es šorīt gribēju jums atļaut spēlēties ar Remiju un su­ņiem, bet tagad jūs ātrāk nespēlēsities, kamēr nebūsit izmā­cījušies un bez kļūdām atbildējuši savu stāstiņu.»

107

To sacīdama, viņa iedeva Arturam grāmatu un, pāris soļu pagājusi, taisījās ieiet laivas iekšējās telpās, atstājot Arturu guļam uz dēļa.

Viņš raudāja elsodams, un es no savas vietas varēju sa­dzirdēt, ka balss viņam raustījās.

Kā gan Miliganes kundze spēja būt tik stingra pret nabaga zēnu, kuru, kā likās, viņa ļoti mīlēja? Ja viņš savus uzdevumus nevarēja izmācīties, tad tur nebija vainojams viņš pats, bet gan viņa slimība.

Vai viņa tiešām aizies, nepateikuši viņam neviena laipna vārda?

Bet viņa neaizgāja; viņa atgriezās pie Artura un sacīja: «Vai nepamēģināsim mācīties abi kopā? — Ak, jā, māmiņ, kopā!» Viņa apsēdās viņam blakām, paņēma grāmatu un lēni

iesāka lasīt fabulu, kas saucās: «Vilks un jērs.» Arturs atkār­toja vārdus un teikumus.

Kad viņa bija pasaku trīs reizes izlasījusi, viņa deva grāmatu Arturam, sacīdama, lai tagad viņš mācās pats un iegāja laivā.

Arturs tūliņ sāka lasīt, un no savas vietas es varēju redzēt, kā viņš kustina lūpas.

Bija skaidrs, ka viņš uzcītīgi strādā. Bet šāda uzcītība nevilkās i lgi; drīz viņš pacēla acis no

grāmatas, lūpas kustējās arvien lēnāk un beidzot apstājās pavisam.

Viņš vairs nelasīja un nemācījās. Viņa acis, maldoties apkārt, sastapās ar manām. Es pamāju ar roku, atgādinādams mācīties. Viņš mazliet pasmaidīja, it kā pateikdamies par atgādinā­

jumu, un par jaunu nogrima lasīšanā. Bet drīz atkal viņa skati pacēlās no grāmatas un sāka

klīst no viena kanāla malas uz otru. Tā kā viņš neskatījās uz manu pusi, tad, lai vērstu viņa

uzmanību uz sevi, es piecēlos; kad viņš uz mani paskatījās, es viņam norādīju uz grāmatu. Viņš, samulsis, pacēla to atkal acu priekšā.

Par nelaimi, pēc pāris minūtēm pār kanālu, gar laivas priekšgalu, ātrs kā bulta, pārlaidās kāds putns.

Arturs pacēla galvu un pavadīja viņu skatiem. Kad putns bija nozudis, viņš paskatījās uz mani un sacīja: «Kaut gan ļoti gribu, es nevaru mācīties.»

108

Es piegāju pie viņa. « š ī pasaciņa nemaz nav tik grūta.» — A k ! viņa ir ļoti grūta. — Man viņa likās ļoti viegla; man liekas, ka klausoties

vien, kā jūsu māmiņa viņu lasīja, es esmu viņu jau iemācījies.» Viņš neticīgi pasmaidīja. «Va i jūs gribat, lai es viņu jums uzsaku. — Ak, nē, tas taču nav iespējams. — Kādēļ nav iespējams? Gribat, lai es pamēģinu? Pa­

ņemiet grāmatu!» Viņš paņēma grāmatu un es iesāku atsacīt fabulu; viņam

tikai kādās trīs jeb četrās vietās nācās mani pārlabot. «Kā , jūs viņu protat! viņš izsaucās. — Vēl ne pavisam labi; bet otrreiz, man šķiet, es viņu

varētu uzsacīt pavisam bez kļūdām. — Kā jūs viņu varējāt iemācīties? — Es klausījos, kad jūsu māmiņa viņu lasīja; bet es

klausījos uzmanīgi, neskatīdamies apkārt un nevērodams, kas ap mani notiek.»

Viņš nosarka un nokaunējies skatījās sāņus. Pēc brīža viņš sacīja:

«Es saprotu, kā jūs klausījāties, un pūlēšos darīt tāpat; bet kā jūs varējāt paturēt prātā visus tos vārdus? Man no viņiem galvā paliek tikai juceklis.»

Kā es to varēju? Es to skaidri nemācēju pateikt, jo par to nekad nebiju domājis. Tomēr es pūlējos viņam to izskai­drot, reizē nākdams arī pats pie atziņas.

«Pa r ko tiek runāts fabulā? es jautāju. Par jēru. Es tūliņ iedomājos jēru. Pēc tam es domāju, par to, ko viņi dara: «Jēri atradās drošībā savā aplokā.» Es tūliņ atkal redzu jērus aplokā guļam, jo viņi atrodas drošībā, un, reiz es viņus esmu redzējis, es tos vairs neaizmirstu.

— Labi, viņš sacīja, es arī viņus redzu?. «Jēri atrodas drošībā savā aplokā.» Es redzu jērus: es redzu baltas un mel­nas aitas. Es redzu aploku un pat viņa iežogojumu.

— Tagad jūs to vairs neaizmirsīsat? — Ak, nē! — Kas parasti gana avis? — Suņi. — Bet, kad avis atrodas drošībā, un viņiem tās nav jāuz­

mana, ko tad viņi dara? — Viņi nekā nedara?

109

— Tā tad, viņi var gulēt; un mēs sacīsim: «Suņi gulēja.» — Tā gan, tas ir ļoti viegli. — Vai nē, tas ir ļoti viegli. Tagad domāsim par citu.

Kas vēl līdz ar suņiem gana avis? — Gans. — Ja avis ir drošībā, arī ganam nav nekā ko darīt; kā

viņš tad var sev pakavēt laiku? — Spēlēdams fleiti. — Vai jūs vinu redzat? — Jā. — Kur viņš atrodas. — Lielās vīksnas pavēnī. — Vai viņš ir viens? — Nē, pie viņa ir arī kaimiņu gani. — Nu, kad jūs redzat jērus, aploku, suņus un ganu, vai

jūs nevarētu bez kļūdām atkārtot fabulas sākumu? — Man liekas. — Pamēģiniet.» Klausoties manā paskaidrojumā, kā viņš varētu viegli

iemācīties uzdevumu, kas viņam likās tik grūts, Arturs mani uzlūkoja ar bažām un neuzticību, it kā neticēdams tam, ko viņam saku; bet pēc īsas šaubīšanās, viņš nolēma pamēģināt.

«Avis atradās drošībā savā aplokā, suņi gulēja, un gans, lielas vīksnas pavēnī spēlēja fleitu kopā ar citiem kaimiņu ganiem.»

Rokas plaukšķinādams, viņš iesaucās: «Bet es taču protu! Un bez kļūdām! — Vai jūs negribat tāpat iemācīties arī atlikušo fabulas

daļu? — Jā. Kopā ar jums es viņu droši vien iemācīšos. Ak,

cik māmiņa būs priecīga!» Un viņš sāka mācīties fabulas pārējo daļu tāpat, kā bija

mācījies pirmo teikumu. Nepilnā stundas ceturksnī viņš jau to zināja; viņš gri­

bēja to vēl reiz bez kļūdām atkārtot, kad, mums no muguras puses, pienāca viņa māte.

Viņa, redzot mūs abus kopā, palika dusmīga, jo domāja, ka mēs tikai rotaļājamies; bet Arturs, neļaudams viņai izteikt ne vārda, izsaucās:

«Es viņu protu, un viņš man to iemācīja!» Viņa pārsteigti paskatījās manī un, bez šaubām, gribēja

mani izjautāt, bet te Arturs, bez viņas uzaicinājuma, sāka

110

uzteikt savu fabulu. Viņš to uzsacīja ātri, bez stomīšanās un bez kļūdām. Viņa sejā spīdēja uzvaras prieks un apmierinā­tība.

Es pa to laiku skatījos Miliganes kundzē. Es redzēju, ka viņas skaistajā sejā parādījās smaids un, man šķiet, ka viņas acis kļuva valgas; bet tā kā šajā brīdī viņa noliecās pār savu dēlu, to apskaudama un skūpstīdama, tad es nevarēju redzēt, vai viņa raud, jeb nē.

«Vārdi, sacīja Arturs, ir muļķības, viņi nav nekas, bet lietas ir redzamas, un Remijs man iemācīja redzēt ganu ar fleiti; kad es, mācoties, pacēlu no grāmatas acis, es neredzēju vairs to, kas ap mani, bet redzēju gana fleiti un dzirdēju dziesmiņu, ko viņš spēlēja. Vai jūs, māt, gribat, lai es jums uzdziedu šo dziesmiņu?»

Un viņš nodziedāja kādu skumju dziesmiņu angļu valodā. šoreiz Miliganes kundze patiešām raudāja un, kad viņa

piecēlās, es redzēju viņas asaras uz dēla sejas. Tad viņa pienāca pie manis un, saņemdama manu roku, to tik sirsnīgi un maigi paspieda, ka jutos pavisam aizkustināts.

«Jūs esat viens labs zēns,» viņa sacīja. Es tik sīki aprakstu šo mazo notikumu tādēļ, ka no šīs

dienas manā stāvoklī notika liela pārmaiņa. Vakar, kopā ar suņiem un pērtiķi, mani uzņēma kā jokdari, kā laika kavētāju slimam bērnam; bet šī stunda mani atšķīra no suņiem un pēr­tiķa, es kļuvu zēna biedrs, gandrīz draugs.

Jāsaka tūliņ tas, ko pats dabūju zināt tikai vēlāk, t. i., ka Miliganes kundze bija ļoti nelaimīga par to, ka viņas dēls neko nemācījās, jeb pareizāki, nevarēja neko iemācīties. Kaut gan viņš bija slims, viņa gribēja, lai viņš mācītos, un taisni tādēļ, ka šī slimība varēja vilkties ilgi, viņa gribēja, lai viņa prāts jau tagad iegūtu spējas viegli panākt zaudēto, kad būs atkal atgūta veselība.

Līdz šim tas viņai nebija izdevies. Ja viņš tieši nepretojās darbam, tad tomēr neizrādīja arī ne mazākās centības un bija ļoti izklaidīgs. Viņš bez pretošanās ņēma grāmatu, ko viņam ielika rokās, vviņš pat labprāt atvēra rokas, lai to saņemtu, bet prātu viņš neatvēra. Kā mašīna, tīri mēchaniski viņš atkār­toja vārdus, ko viņam ar pūlēm gribēja ielikt galvā. Un viņš atkārtoja tos drīzāk slikti, nekā labi.

Tādēļ viņa arī bija tik ļoti nobēdājusies, ka bija zaudē­jusi visas cerības, viņam kaut ko iemācīt.

111

Tādēļ tagad, kur viņš kopā ar mani bija pusstundā izmā­cījies fabulu, viņa arī bija tik ļoti apmierināta. Jo viņa pati, kaut gan mācīja to vairākas dienas, nebija varējusi viņam to ie­kalt galvā.

Kad es tagad atceros dienas, ko pavadīju laivā, kopā ar Miliganes kundzi un Arturu, man jāsaka, ka tās ir bijušas jaukākās visā manā bērnībā.

Arturs sajuta pret mani sirsnīgu draudzību, un es bez kādas lielas domāšanas, sekodams savām jūtām, iemīlēju viņu kā brāli. Mēs ne reizes netikām strīdējušies, un viņš neizrā­dīja ne mazāko pārākuma apziņu, ko viņam būtu varējis dot viņa stāvoklis; es, no savas puses, nekad nejutu sava stāvokļa neveiklību un par to nekad nedomāju.

Tas, bez šaubām, izskaidrojams ar to, ka dzīvē vēl daudz ko nesapratu, bet vēl vairāk ar Miliganes kundzes laipno un smalkjūtīgo izturēšanos, kas bieži sarunājās ar mani, kā ar savas pašas bērnu.

Un bez tam, ceļošana laivā jau pati par sevi vien man likās brīnišķīga; nekad mēs nejūtām ne noguruma, ne garlai­cības, visa diena mums bija ar kaut ko aizņemta.

Kamēr tagad ievests dzelzceļš, neviens vairs neapmeklē un pat nepazīst Dienvidus kanālu, kaut gan tas ir viena no interesantākām vietām Francijā. No Villfranš-de-Loragē mēs braucām uz Aviņonetu, no Aviņonetas uz Noruzas akmeņiem, kur paceļas piemineklis par godu Rikē, kas cēla kanālu taisni tai vietā, kur atrodas ūdensšķirtne starp upēm, kas plūst uz Okeānu un tām, kas ietek Vidusjūrā.

Pēc tam mēs izbraucām cauri ar vēja dzirnavām bagātai Kastelnodari, tad viduslaiku pilsētai Karkasonai un cauri Fuserannu slūžām, ar viņu interesantiem astoņiem starpslūžu baseiniem, un nonācām Bēzjē.

Kad apkārtne bija interesanta, mēs braucām tikai dažus kilometrus dienā uz priekšu, bet, kad tā kļuva vienmuļīga, mēs braucām ātrāk.

Ceļš, pa kādu mēs braucām, tā tad arī noteica braukšanas ātrumu. Mūs nenomāca neviena no parastām ceļotāju rūpēm; mums nebija jāmēro lieli ceļa gabali, lai sasniegtu kādu vies­nīcu, kur dabūtu pusdienas un naktsmājas.

Noliktā laikā uz verandas tika pasniegti ēdieni, un ēdot mēs mierīgi varējām vērot gaŗāmslīdošos krastus.

Kad saule rietēja, mēs apstājāmies vietā, kur tumsa mūs pārsteidza, un palikām tur, kamēr atkal uzausa gaisma.

112

Atrazdamies arvienu kopā, paši savā mājā, mēs nepazi­nām bezdarbīgās vakara stundas, kad ceļotājus moca skumjas un garlaicība.

Gluži otrādi, mums šīs stundas bieži likās par īsām un, laiks, kad vajadzēja iet gulēt, pienāca nemanot.

Kad laiva bija piestājusies malā, bet vakars bija vēss, mēs ieslēdzāmies salonā, aizkūrām uguni, lai aizdzītu mitrumu un drēgnumu, kas bija kaitīgi Artura veselībai, un iededzām lam­pas. Arturu novietoja pie galda un es apsēdos viņam blakus. Miliganes kundze mums rādīja bilžu grāmatas un fotogrāfiskus uzņēmumus. Tāpat, kā pati laiva bija taisīta speciāli šim brau­cienam, tā arī grāmatas un dabas skati bija izmeklēti un pielāgoti mūsu ceļojumam. Kad mūsu acis no skatīšanās jau bija nogurušas, viņa paņēma kādu grāmatu un lasīja no tās mums priekšā, izmeklēdama gabaliņus, kas būtu mums intere­santi un ko mēs varētu saprast, vai arī, aizvērusi grāmatas un albūmus, stāstīja mums leģendas un vēsturiskus notikumus, kas attiecās uz vietām, kurām mēs braucām cauri. Stāstot viņa nenovērsa skatus no dēla sejas, un bija aizkustinoši redzēt, cik ļoti viņa pūlējās izteikt tikai tādas domas un lietāt tādus izteicienus, ko viņš viegli varētu saprast un atcerēties.

Kad vakari bija jauki, arī man radās nodarbošanās: es paņēmu harfu, izgāju krastā un, nostājies kāda attālāka koka ēnā, izdziedāju visas dziesmas un nospēlēju visas meldijas, ko vien pratu. Arturam ļoti patika nakts klusumā klausīties mūzikā, pašu spēlētāju neredzot. Bieži viņš izsaucās: «Lūdzu, vēl!» un es atkārtoju dziesmu, ko tikko biju dziedājis.

Šī bija īsti laimīga un mierīga dzīve tādam bērnam, kā man, kas bija atstājis Barberēna mātes būdiņu un bija spiests klejot ar Vitāliju pa putekļainiem lielceļiem.

Kāda starpība starp manas nabaga audžu mātes vārītiem kartupeļiem ar sāli un Miliganes kundzes saimnieces cepu­miem, krēmiem, zelējām un augļu raušiem!

Cik liela starpība starp garajiem gājieniem, kopā ar Vitāliju, pa dubļiem, lietū, zem svilinošas saules un šo izprie­cas braucienu laivā!

Bet jābūt taisnīgam pret sevi un jāsaka, ka vairāk par materiāliem labumiem es sajūtu un vērtēju savas jaunās dzī­ves garīgo pusi.

Jā, Miliganes kundzes cepumi jau bija ļoti gardi un bija arī patīkami, ka vairs nav jācieš bads, aukstums un karstums, 8 Hektors Malō, Dzīves skolā.

113

bet cik daudz tīkamākas un labākas bija tās jūtas, kas pildīja manu sirdi!

Divi reizes savā mūžā es jau biju redzējis trūkstam un raisāmies saites, kas bija mani vienojušas ar mīļiem cilvēkiem: pirmo reiz, kad mani aizrāva no Barberēna mātes, un otrreiz, kad man bija jāšķiras no Vitālija. Tā es jau divas reizes biju atradies pasaulē viens un bez atbalsta, un mani vienīgie draugi bij bijuši mani kustoņi.

Un tagad manā atstātībā un vientulībā man bija laimē­jies atrast kādu, kas ir labs pret mani un ko varu mīlēt: maigu, jauku, mīļu sievieti un zēnu manā vecumā, kas ar mani apietas kā ar brāli.

Kāds prieks un laime tas bija sirdij, kas tik ļoti slāpa pēc mīlestības!

Cik daudz reizes, redzot Arturu bālu un slimu guļot uz viņa dēļa, es, pilns spēka un veselības, apskaudu viņu!

Es neapskaudu ne viņa bagātību, ne grāmatas, ne dārgās rotaļlietiņas, ne laivu, bet es apskaudu viņu tās mīlestības dēļ, ko tam veltīja viņa māte.

Cik viņam vajadzēja būt laimīgam tikt tā mīļotam, tikt desmitām reizes dienā skūpstītam un varēt pašam no sirds skūpstīt savu jauko māmiņu, kuras rokai es tikko uzdrošinājos pieskarties, kad viņa man pasniedza to!

Bēdīgs tad es sev sacīju, ka man nekad nebūs mātes, kas mani skūpstītu un ko es varētu apmīļot. Varbūt es kādreiz vēl redzēšu Barberēna māti, un tas man būs liels prieks, bet es vairs nevarēšu viņai sacīt: «māmiņ» kā agrāk, jo tagad zinu, ka viņa nav mana īstā māte.

Viens, es būšu mūžīgi viens! Šī doma man lika vēl dziļāk pārdzīvot prieku, ko jutu par

Miliganes kundzes un Artura laipno izturēšanos pret mani. Es nedrīkstēju uzstādīt pārāk lielas prasības dzīvei, j o

man nekad nebūs ne mātes, ne brāļu, ne ģimenes, un man vajadzēja būt laimīgam jau par to vien, ka esmu atradis draugus.

Man vajadzēja justies laimīgam, un tāds es arī pilnā mērā biju.

Un tomēr, cik patīkama arī bija jaunā dzīve, man drīz vajadzēja viņu pārtraukt un atgriesties pie agrākā dzīves veida.

114

X I I I n o d a l a .

Atrastais bērns. Cejojot laiks bija pagājis ātri un tuvojās brīdis, kad

manam saimniekam bija jāatstāj cietums. Es par to priecājos un arī bēdājos.

Jo tālāk no Tulūzas mēs aizbraucām, jo vairāk šī doma sāka mani mocīt.

Ir jau ļoti jauki, tā, bez pūlēm un rūpēm, braukt ar laivu; bet man vajadzēs griesti es atkal atpakaļ un visu nobraukto ceļa gabalu nostaigāt kājām.

Tas jau vairs nebūs tik jauki: nebūs vairs ne siltas gul­tas, ne krēmu, ne cepumu, ne jauko vakaru pie lampas.

Bet visvairāk mani apbēdināja tas, ka vajadzēs šķirties no Artura un Miliganes kundzes; vajadzēs iztikt bez viņu tuvuma un zaudēt tos, kā jau zaudēju Barberēna māti. Vai man mūžam būs jāmīl tikai tādēļ, lai nežēlīgā kārtā atkal tikt šķirtam no tiem, ar ko es vēlētos arvien būt kopā? Vai nekas nespēj mani saturēt kopā ar tiem?

Šādas pārdomas bija vienīgais mākonis, kas aptumšoja man šīs gaišās dienas.

Beidzot, kādu dienu es apņēmos par to pārrunāt ar Mili­ganes kundzi un viņai pajautāt, cik laika vajadzīgs, lai noietu līdz Tulūzai. Es gribēju būt pie cietuma durvīm taisni tajā brīdī, kad Vitālijs pārkāps pār viņa slieksni.

Dzirdot runājam par aiziešanu, Arturs sāka vaimanāt: 8*

115

«Es negribu, ka Remijs aiziet!» viņš sauca. Es atbildēju, ka nevaru par sevi noteikt, jo piederu sa­

vam saimniekam, kam vecāki mani aizdevuši par naudu, un ka man jāerodas pie viņa, tiklīdz viņš to grib.

Runājot par vecākiem, es nesacīju, ka tie nav ne mans īstais tēvs, ne īstā māte, jo tad man tūliņ būtu bijis jāatzīstas, ka esmu atrasts bērns.

«Māmiņ, mums jāpatur Remijs, sacīja Arturs, kas valdīja par māti un, izņemot mācības, bija noteicējs par visu.

— Es būtu ļoti laimīgs, ja Remijs varētu palikt, sacīja Miliganes kundze, jo jūs esat ļoti sadraudzējušies ar viņu un arī es pati esmu viņu iemīlējusi; bet lai viņu varētu paturēt, tad vajadzīgas divas lietas, par kurām ne jūs, ne es nevaram izlemt. Pirmā ir, vai Remijs pats grib pal ik t . . .

— Ak, Remijs labprāt grib, pārtrauca viņu Arturs; vai nē, Remij, jūs taču negribēsat atgriesties uz Tulūzu?

— Otrs noteikums, turpināja Miliganes kundze, nemaz nenogaidīdama manu atbildi, ir tas, vai viņa saimnieks būs ar mieru atteikties no savām tiesībām uz viņu.

— Remijs, Remijs, lai izšķiras pats,» pārtrauca viņu Arturs, risinādams savu domu gaitu.

Bez šaubām, Vitālijs bija man labs saimnieks, un es biju viņam ļoti pateicīgs par viņa rūpēm par mani un par viņa mācībām; bet nemaz nebij iespējams salīdzināt dzīves veidu, kādu vedu ar viņu, ar to dzīvi, ko man piesolīja Miliganes kundze. Un bez tam (to atzīstoties, es jūtu sirdsapziņas pār­metumus), nevarēja arī salīdzināt tās jūtas, kas mani saistīja pie Vitālija, ar tām, ko jutu pret Miliganes kundzi un Arturu. Kad es par to domāju, es sacīju sev, ka tas ir ļoti slikti no manis, ka šos svešiniekus, ko pazīstu tikai īsu laiku, mīlu vairāk par savu saimnieku. Bet tā tas tomēr bija: es ar visu sirdi mīlēju Miliganes kundzi un Arturu.

«Pirms Remijs dod noteiktu atbildi, turpināja Miliganes kundze, viņam ir jāzina, ka dzīvē, kuru viņam piesolu, nebūs tikai izpriecas un patīkami izbraucieni ar laivu, bet viņam būs arī jāstrādā. Viņam vajadzēs mācīties, pūlēties, sēdēt pie grāmatām, sekot Arturam mācībās; to vajaga apsvērt un sa­līdzināt ar brīvo dzīvi pa lielceļiem.

— Nav vajadzīgs salīdzināt, kundze, es sacīju. Es saprotu visu jūsu priekšlikuma vērtību priekš manis.

— Nu jūs redzat, māmiņ, ka Remijs grib palikt pie mums!» iesaucās Arturs, rokas plaukšķinādams.

116

Bija skaidri redzams, ka mana atbilde viņu apmierinā­jusi, jo , kad viņa māte runāja par darbu un grāmatām, es redzēju viņa sejā pavīdam bailes. Ja nu es atsakos! šīm bai­lēm par pamatu bija šausmas, ko viņam pašam iedvesa grā­matas. Bet man, par laimi, nebij biles, un grāmatas man neiedvesa šausmas, bet pievilka. Taisnība gan, ka nebija jau arī vēl ilgs laiks, kopš man pirmo reiz ielika grāmatu rokās, un tās, kas bija gājušas caur viņām, man bija nesušas vairāk prieka nekā nepatikšanu. Tādēļ Miliganes kundzes priekšli­kums mani ļoti aplaimoja, un es patiesi, no visas sirds, biju pateicīgs par viņas augstsirdību. Ja Vitālijs dotu savu pie­krišanu, es varētu palikt uz «Gulbja»; man nebūtu jāatsakās no šīs mierīgās dzīves un nebūtu jāšķiras no Artura un viņa mātes.

«Tagad, turpināja Miliganes kundze, mums tikai atliek dabūt viņa saimnieka piekrišanu. Es viņam rakstīšu, lai viņš atbrauc ar mums sastapties Setā, jo mēs nevaram atgriesties Tulūzā. Es viņam aizsūtīšu naudu ceļa izdevumiem un pasa­cīšu iemeslu, kādēļ mēs nevaram braukt ar dzelzceļu. Es domāju, ka viņš paklausīs manam uzaicinājumam. Ja viņš pieņems manus priekšlikumus, tad man atliek tikai vienoties vēl ar Remija vecākiem, jo arī ar viņiem vajadzīgs apru­nāties.»

Līdz šim šajā sarunā viss bija gājis pēc manas vēlēšanās, it kā kāda laba burve būtu mani aizkārusi ar savu zizli, bet Miliganes kundzes pēdējie vārdi mani nesaudzīgi pamodināja no sapņa un nolika atpakaļ bēdīgajā īstenībā.

Aprunāties ar maniem vecākiem! Bet viņi, bez šaubām, pastāstīs to, ko es vēlētos, lai tas

paliktu apslēpts. Patiesība nāks gaismā. Atradenis! Tad ne Arturs, ne Miliganes kundze mani vairs negribēs. Es biju satriekts. Miliganes kundze pārsteigta paskatījās uz mani un gri­

bēja, lai es kaut ko runāju, bet es neuzdrošinājos atbildēt uz viņas jautājumiem. Domādama, ka tā ir mana saimnieka drīzā ierašanās, kas mani tā uztrauc, viņa vairāk neuzstāja.

Par laimi tas notika vakarā, īsi pirms gulētiešanas, un es drīz varēju izbēgt Artura vaicājošiem skatiem un ieslēgties kabinē ar savām bēdām un pārdomām.

Tā bija pirmā nakts, ko uz «Gulbja» pavadīju bez miega; tā bija bezgalīgi gara, mocoša un murgaina.

Ko teikt? Ko darīt?

117

Es nekā nevarēju izdomāt. Visvisādi izdomājies un desmitām reižu savu stāvokli

apsvēris, pieņemdams vispretrunīgākos lēmumus, es, beidzot, apstājos pie ērtākā, bet ne godīgākā, tas ir, nolēmu neteikt nekā. Es ļaušu, lai viss iet savu gaitu un, ja nevarēšu neko labāku, padošos nenovēršamajam.

Varbūt Vitālijs negribēs no manis atsacīties un, kaut gan sirds man sāpēja, es tomēr nevarēju atturēties no slepenas vēlēšanās, kaut tas tiešām tā arī notiktu, jo tādā gadījumā man nevajadzētu nevienam izpaust to, ko gribēju noslēpt.

Manas bailes no patiesības atklāšanas, kas man likās šausmīga, bija tik lielas, ka vēlējos, lai Vitālijs nepieņemtu Miliganes kundzes priekšlikumu un, lai viņi nevarētu vie­noties.

Bez šaubām, man nāktos atstāt Arturu un viņa māti un, varbūt, viņus nekad vairs neredzēt, bet viņiem, vismaz nepa­liktu sliktas atmiņas no manis.

Trīs dienas pēc tam, kad Miliganes kundze bija aizsūtījusi Vitālijam ziņu, viņa saņēma atbildi. Pāris vārdiem Vitālijs paziņoja, ka viņam ir tas gods pieņemt Miliganes kundzes uz­aicinājumu un, ka nākošu sestdien, ar vilcienu, kas pienāk pulksten divos, viņš ieradīsies Setā.

Es lūdzu Miliganes kundzi atļaut man aiziet uz staciju, un paņēmis līdz suņus un žolikēru, es gaidīju ierodamies savu saimnieku.

Suņi bija nemierīgi, it kā nojaustu kaut ko, žolikērs — vienaldzīgs, bet es pats — briesmīgi satraukts. Cik daudz pretrunīgu jūtu un domu trakoja manā mazajā dvēselē! Es stāvēju stacijas pagalmā, turēju visus trīs suņus saitē, žoli­kēru zem svārkiem un gaidīju vilcienu, nepiegriezdams nekādu vērību apkārtnei.

Suņi mani uzmodināja no domām, ziņodami, ka vilciena pienācis un viņi saoduši savu saimnieku. Viņi ar joni rāva mani uz priekšu, un tā kā es nebiju uz to sagatavojies, tie izrāvās man no rokām un aizskrēja. Priecīgi riedami viņi pie­skrēja pie Vitālija, kas stāvēja uz platformas, savā parastajā tērpā. Kāpis, kaut gan ne tik veikls, tomēr uzņēmīgāks kā viņa biedri, jau bija ielecis Vitālijam rokās; Zerbīno un Dolče trinās gar kājām.

Tagad arī es panācu uz priekšu un Vitālijs, nolicis Kapi zemē, mani sirsnīgi apskāva. Pirmo reiz, pa visu laiku, viņš mani noskūpstīja, vairākkārt atkārtodams:

118

«Buon di, povero caro!» Saimnieks nekad nebija bijis pārāk stingrs un ciets pret

mani, bet viņš arī nekad nebija izrādījis man sevišķu mai­gumu, tā kā es nebiju pieradis pie šādiem sirsnības apliecinā­jumiem. Tas mani aizkustināja un man saskrēja asaras acīs, jo es patlaban atrados stāvoklī, kur sirds ātri atveras un aiz­veras.

Es apskatīju viņu un redzēju, ka viņš bija stipri nove­cojies cietumā: stāvs bija saliecies, seja nobālusi un lūpas ta­pušas bezkrāsainas.

«Nu, manu zēn, tev, laikam, liekas, ka esmu stipri pārmai­nījies, vai nē? viņš sacīja. Jā, cietums ir slikta vieta un gar­laicība ļauna slimība. Bet tagad būs labāk.»

Pēc tam, piegriezdamies citām lietām, viņš jautāja: «Bet kas tā par dāmu, kas man rakstīja? Kā tu ar viņu

iepazinies ?» Tad es viņam izstāstīju, kā sastapu «Gulbi», ka no tā

brīža dzīvoju pie Miliganes kundzes un Artura, ko mēs re­dzējām un ko darījām.

Mans stāsts iznāca jo garāks tādēļ, ka baidījos nonākt līdz galam un pieskarties lietai, no kā baidījos, jo šinī acu­mirklī es ne par ko nevarētu atzīties savam saimniekam, k a vēlētos palikt pie Artura un Miliganes kundzes un viņu at­stāt.

Bet mums par šo lietu neiznāca runāt, jo pirms es savu stāstu biju beidzis, mēs jau bijām sasnieguši viesnīcu, kur bija apmetusies Miliganes kundze. Ar ī Vitālijs ne ar vārdu nepieminēja Miliganes kundzes vēstuli un nekā neteica par viņas priekšlikumu, par ko tā, bez šaubām bija vēstulē rak­stījusi.

«Un šī dāma mani gaida? viņš jautāja, kad mēs iegājām viesnīcā.

— Jā, es jūs aizvedīšu pie viņas. — Nav vajadzīgs, pasaki tikai istabas numuru un pa­

gaidi mani tepat ar suņiem un žolikēru.» Kad saimnieks man kaut ko pavēlēja, es nekad viņam ne­

runāju pretī un nestrīdējos. Tomēr tagad es gribēju celt ie­bildumu un lūgt, lai viņš man atļauj pavadīt viņu pie Miliga­nes kundzes, jo tas man likās pilnīgi dabīgi un taisnīgi. Bet ar vienu rokas mājienu viņš man aiztaisīja mutri, un es paklau­sīgi paliku sēdot uz soliņa pie viesnīcas durvīm. Ar ī suņi gri-

119

bēja viņam sekot, bet viņi, tāpat kā es, neuzdrošinājās viņam pretoties. Vitālijs prata pavēlēt.

Kādēļ viņš negribēja, lai es būtu klāt pie sarunas ar Mi­liganes kundzi? Tā es sev prasīju, aplūkodams šo jautājumu no visām pusēm? Es vēl nebiju paspējis izdomāt atbildi, kad jau redzēju atgriežamies Vitāliju.

« E j un atvadies no šīs dāmas, viņš sacīja, es tevi te uz­gaidīšu; pēc desmit minūtēm mēs dosimies ceļā.»

Es visu laiku biju šaubījies izšķirties, bet tagad, šāds lēmums, mani satrieca.

«Nū, kas būs! brīdi pagaidījis viņš sacīja. Vai tu ne­saprati, ko tev sacīju? Ko tu stāvi, kā pārakmeņojies, pa­steidzies ! »

Viņš, parasti, ar mani runājot, nekad nebija neiecietīgs, bet tik asi kā tagad, viņš runāja pirmo reiz.

Es neapzinīgi piecēlos un nekā nesaprazdams gāju izpil­dīt pavēli.

Bet pagājis dažus soļus es apstājos: « T ā tad jūs viņiem izstāstījāt.. . es jautāju. — Es izstāstīju viņiem, ka tu esi man tikpat vajadzīgs,

cik es tev, un ka es negribu atsacīties no savām tiesībām uz tevi. Ej un nāc drīz atpakaļ!»

Tas mani drusku iedrošināja, jo es tik pilnīgi biju pa­kļauts domām par atrasto bērnu, ka biju iedomājies, ka mums desmit minūšu laikā jābūt prom tikai tādēļ, ka Vitālijs būs izpaudis manas dzimšanas noslēpumu.

Ieejot Miliganes kundzes istabā es atradu Arturu raudot. Viņa māte bija noliekusies pār viņu un mierināja to.

«Vai nē, Remij, jūs taču neiesit no mums prom?» iesaucās Arturs.

Manā vietā atbildēja Miliganes kundze, paskaidrodama, ka man jāklausa Vitāliju.

«Es lūdzu jūsu saimnieku, lai viņš atstāj jūs pie mums, viņa sacīja tādā balsī, no kuras man saskrēja asaras acīs, bet viņš tam nepiekrita un nekādi nebija pierunājams.

— Viņš i r ļauns cilvēks! iesaucās Arturs. — Nē, viņš nebūt nav ļauns cilvēks, turpināja Miliganes

kundze. Jūs viņam esat vajadzīgi, un bez tam, man šķiet, viņš jums pieķēries ar patiesu sirsnību. Viņš runāja, kā goda vīrs un kā tāds, kas paceļas pāri savam pašreizējam stāvok­lim. Lūk, ko viņš man atbildēja, lai izskaidrotu savu preto­šanos : «Es mīlu šo bērnu un viņš mīl mani; nesaudzīgā dzīves

120

skola, ko viņš iziet kopā ar mani, būs viņam vēlāk noderīgāka nekā maskētais kalpotāju stāvoklis, kādu, par spīti jūsu labai gribai, viņš tomēr ieņems pie jums. Taisnība, jūs viņam do­sit izglītību, audzināšanu. Jūs attīstīsit viņa prātu, bet ne raksturu. Viņš nevar būt jūsu dēls, bet viņš būs mans; un tas ir daudz labāki nekā būt par jūsu slimā dēla rotaļlietu, kaut arī tas ir maigs un mīļš bērns. Es pats došu viņam iz­glītību.»

— Bet viņš taču nav Remija tēvs! izsaucās Arturs. — Taisnība, viņš nav Remija tēvs, bet viņš ir tā saim­

nieks, un Remijs viņam tagad pieder tādēļ, ka viņa vecāki to viņam iznomājuši. Un šobrīd Remijam tas jāklausa.

— Es negribu, ka Remijs aiziet! — Tomēr Remijam jāiet savam saimniekam līdz; bet

es ceru, ka ne uz ilgu laiku. Mēs aizrakstīsim viņa vecākiem un varbūt varēsim saprasties ar viņiem.

— Ak, lūdzu, nē! es iesaucos. — Kā, nē? — Ak, nē, es jūs lūdzu! — Bet citas izejas mums nav, mans bērns! — Es jūs lūdzu, vai nē?» Droši var teikt, ka ja Miliganes kundze nebūtu ierunāju­

sies par maniem vecākiem, mana atvadīšanās būtu ieilgusi pāri Vitālija noliktām desmit minūtēm.

«Tas ir šavanonā, vai nē?» turpināja Miliganes kundze. Es nekā neatbildēju, pieskrēju pie Artura, apskāvu viņu

un vairākkārt noskūpstīju, ielikdams šajos skūpstos visu, ko jutu pret viņu. Tad, atsvabinājies no viņa rokām, es piegāju pie Miliganes kundzes, nometos viņas priekšā ceļos un no­skūpstīju viņas roku.

«Nabaga bērns!» viņa sacīja, noliekdamās pār mani un noskūpstīja mani uz pieres.

Es ātri piecēlos un pieskrēju pie durvīm. «Artur, es jūs arvien, arvien mīlēšu! es šņukstēdams iz­

saucos, un jūs, kundze, es nekad neaizmirsīšu! — Remij, Remij!» sauca Arturs. Bet tālāk es vairs neko nedzirdēju; es jau biju ārā un

aiztaisīju durvis.

121

Vēl acumirklis, un es jau stāvēju blakus Vitālijam. «Uz priekšu, ceļā!» viņš man uzsauca. Un mēs pa Frontiņjanas ceļu izgājām no Sētas. Ta es atstāju savu pirmo draugu un devos no jauna dēku

pilnā dzīvē. Tas nebūtu noticis, ja es nebūtu padevies aiz­spriedumiem un nebūtu ļāvis muļķīgām bailēm iespaidot sevi.

122

X I V n o d a l a .

Sniegs un vilki. Tagad vajadzēja atkal no jauna, ar harfu pāri nospie­

stam (plecam, mīt saimnieka pēdās, >un ejot viņam aiz mu­guras, nostaigāt lielus ceļa gabalus kā lietū, tā saulē, kā pa putekļiem, tā pa dubļiem.

Vajadzēja spēlēt muļķa lomu publiskos laukumos un rau­dāt un smieties par prieku godājamai sabiedrībai.

Pāreja bija smaga, jo pie labklājības un laimes ir viegli pierast.

Es sajutu visādas nepatikšanas, traucējumus un grūtības, ko nepazinu agrāk, kad vēl nebiju nodzīvojis divus mēnešus tā, kā dzīvo šīs zemes izredzētie.

Dzīvodams pie Miliganes kundzes, es bieži domāju par V i ­tāliju un tagad, kur atrados pie viņa, manas domas kavējās pie Miliganes kundzes.

Bieži, mūsu tālos gājienos es paliku iepakaļ, lai netrau­cēti varētu domāt par Arturu, par viņa māti, par «Gulbi» un, vismaz domās, atgriezties un dzīvot pagātnē.

Ak, šis jaukais laiks! Un kad vakarā gulēdams kādā ne­tīrā iebraucamā vietā, es domāju par savu kabīni uz «Gulbja», cik asi un rupji tad man likās palagi, kuros gulēju.

Vai tiešām, es nekad vairs nerotaļāšos ar Arturu un ne­dzirdēšu Miliganes kundzes glāstošo balsi!

123

Par laimi, manas dziļajās bēdās, kas negribēja rimties, man radās mierinājums: mans saimnieks bija daudz laipnāks un daudz maigāks, ja šo vārdu var attiecināt uz Vitāliju, nekā kādreiz agrāk.

šajā ziņā viņa raksturā, jeb vismaz attiecībās pret mani, bija notikusi liela pārmaiņa, un tas mani uzmundrināja un aizturēja asaras, kad atmiņas par Arturu man žņaudza sirdi. Es jutu, ka neesmu viens pasaulē un ka mans saimnieks man ir daudz vairāk, kā tikai saimnieks vien.

Bieži, ja es būtu iedrošinājies, es būtu viņu noskūpstījis, tik ļoti man gribējās izrādīt viņam savas jūtas; bet es neuz­drošinājos, jo Vitālijs nebija cilvēks, kas pielaida familjāri-tāti.

No sākuma bailes mani turēja zināmā attālumā no viņa; tagad man tā lika izturēties kāda cita veida neskaidras jūtas, kaut kas līdzīgs cienībai.

Izejot no savas sādžas, es uz Vitāliju skatījos tāpat kā uz kuru katru cilvēku, jo vēl nepratu cilvēkus atšķirt. Bet ar Miliganes kundzi pavadītais laiks man bija atvēris acis un attīstījis prātu. Un savādi, kad es uzmanīgi aplūkoju savu saimnieku, man likās, ka viņa izskatā un izturēšanās veidā bija liela līdzība ar Miliganes kundzi.

Es mēģināju sev iegalvot, ka tas nevar būt, ka tas nav iespējams, jo mans saimnieks ir tikai suņu dresētājs, bet Mi­liganes kundze ir dāma.

Bet kaut gan prāts man teica vienu, acis rādīja citu: kad Vitālijs gribēja, viņš varēja būt tāds pat kungs, kā Miliganes kundze dāma. Vienīgā starpība bija tikai tā, ka Miliganes kundze bija arvien dāma, bet mans saimnieks bija «kungs» ti­kai zināmos apstākļos; bet tad viņš tas bija tik pilnīgi, ka ie­dvesa cienību pret sevi vislielākiem pārdrošniekiem un nekau­ņām. Bet tā kā es nebiju ne pārdrošs, nedz nekaunīgs, tad at­rados pastāvīgi zem šī iespaida un nedrīkstēju atļaut sev ne­kādus jūtu izplūdumus, pat tad nē, kad viņš mani laipniem vārdiem uz to izaicināja.

Pēc aiziešanas no Sētas, mēs vairāk dienas nepieminējām ne Miliganes kundzi, nedz «Gulbi». Bet pamazām šis temats sāka ieviesties mūsu sarunās arvien vairāk. Mans saimnieks arvien iesāka pirmais un drīz nepagāja neviena diena, kur ne­būtu ticis minēts Miliganes kundzes vārds.

124

«Tā tad tu ļoti mīli šo dāmu? jautāja Vitālijs. Jā, es sa­protu to. Viņa bija laba, ļoti laba pret tevi un par viņu jā­domā tikai ar pateicību.»

Bieži viņš vēl piemetināja: «Bet tā vajadzēja!» Ko vajadzēja? No sākuma es nevarēju saprast, bet drīz nācu pie slē­

dziena, ka ar to bija domāts Miliganes kundzes priekšlikums, ko bija bijis vajadzīgs noraidīt un mani paturēt pie sevis.

To droši vien domāja Vitālijs, kad viņš sacīja: « T ā va­jadzēja», un man šķita, ka šais pāris vārdos būtu jūtama it kā nožēlošana. Viņš būtu gribējis mani atstāt pie Artura, bet tas nav bijis iespējams.

Sirds dziļumos es viņam biju pateicīgs par šo nožēlošanu, kaut gan nevarēju uzminēt, kādēļ viņš nebija varējis pieņemt Miliganes kundzes priekšlikumu. Viņa izskaidrojumi, ko man šķiroties atstāstīja Miliganes kundze, man bija nesaprotami.

«Varbūt, ka tagad viņš dotu savu piekrišanu, ja mēs kādu dienu viņus satiktu.»

Un es uz šādu iespējamību liku lielas cerības. «Kādēļ gan mēs nevarētu sastapt «Gulbi»?

Viņam vajadzētu braukt pa Ronu uz augšu, un mēs pat­laban gājām pa šīs upes krastu.

Tādēļ arī manas acis vairāk kavējās pie ūdens, nekā pie auglīgajiem līdzenumiem un pakalniem, kas stiepās abpus upei.

Kad mēs iegriezāmies kādā pilsētā, kā Arlā, Taraskonā, Aviņjonā, Montelimarā, Valensā, Turnonā vai Vjennā, mans pirmais gājiens arvien bija uz upes krastu un tiltiem: es mek­lēju «Gulbi». Katrreiz, kad es tālumā, cauri miglai kaut kur neskaidri redzēju kādu lielu laivu, es arvien nogaidīju, kamēr tā pienāk tuvāk, lai redzētu vai tā nav «Gulbis».

Bet tā nebija. Dažreiz es iedrošinājos pat iztaujāt jūrniekus; es aprak­

stīju, kāda izskatās laiva, ko meklēju, bet viņi to nebija re­dzējuši gaŗāmbraucam.

Tagad, kur mans saimnieks bija ar mieru, vismaz es tā iedomājos, mani atdot Miliganes kundzei, man vairs nebija jābaidās, ka tiktu runāts par manu dzimšanu vai rakstīts Bar­berēna mātei. Lietu nokārtotu savā starpā Vitālijs ar Mili­ganes kundzi. Vismaz, es savos bērna sapņos tā to iedomā­jos. Es domāju: Miliganes kundze gribēs mani pieņemt, V i ­tālijs atteiksies no savām tiesībām, un viss būs kārtībā.

125

Lionā mēs uzturējāmies vairākas nedēļas un visu savu brīvo laiku es pavadīju Ronas un Sonas krastmalā: Enē, Til-zites, Gijoterijas un Oteldjē tiltus es pazinu tikpat labi, kā dzimis lionietis.

Bet cik es arī meklēju «Gulbi», es neatradu. Beidzot, mums vajadzēja Lionu atstāt un doties uz Di-

žonu. Tagad es sāku zaudēt cerības, ka kādreiz vēl atradīšu Miliganes kundzi. Lionā es biju izpētījis visas Francijas kartes, kādas tikai bija izstādītas grāmatu pārdotavu logos, un tagad zināju, ka Centra kanālis, pa kuru vajadzēja iet «Gul­bim», lai sasniegtu Luāru, pie šaionas atdalās no Sonas.

Mēs atnācām salonā un aizgājām no tās «Gulbja» nere­dzējuši; tā tad visam beigas, tagad man jāatsakās no sava sapņa.

Par to es biju dziļi apbēdināts. Un lai mans izmisums, kas jau tā bija pietiekoši liels, vēl

pavairotos, iestājās pavisam neciešams laiks; tuvojās ziema un iešana pa lietu un dubļiem kļuva arvien grūtāka. Kad mēs, noguruši, izmirkuši līdz ādai un dubļaini līdz matu galiem, vakarā sasniedzām kādu netīru mājas vietu vai šķūni, es likos gulēt garastāvoklī, ko nebūt nevarēja saukt par jautru un priecīgu.

Kad atstājuši Dižonu, mēs pārgājām pāri Kotdora aug­stienei, mūs saņēma auksts un mitrs vējš, kas saldēja mūs līdz pat kauliem, žolikērs kļuva bēdīgs un sapīka vēl vairāk nekā es.

Mana saimnieka nolūks bija, pēc iespējas ātrāk sasniegt Parizi, jo tikai Parīzē mēs varējām cerēt ziemā dot izdevīgas izrādes. Bet vai nu Vitālija kabata vai citi iemesli to neat­ļāva, — mēs nebraucām pa dzelzceļu. Viss garais ceļa gabals, no Dižonas līdz Parīzei, mums bija jāmēro kājām.

Kad laika apstākļi atļāva, mēs pilsētās un sādžās, kas mums gadījās ceļā, devām īsas izrādes. Savākuši niecīgos grašus, mēs devāmies atkal tālāk ceļā.

Līdz šatijonai vēl varēja iztikt, kaut gan mēs visu laiku cietām no aukstuma un mitruma; bet izejot no pilsētas, lietus apstājās līt, un vējš iegriezās no ziemeļiem.

No sākuma mēs neko daudz nesūrojāmies, kaut gan nav diezcik patīkami, ja ziemeļu vējš pūš taisni sejā. Bet tas mums tomēr likās patīkamāks nekā mitrums, kas mūs bija pūdējis vairāk nedēļas no vietas.

126

Par nelaimi, sausais vējš neturējās i lgi ; debesis apklājās lieliem, melniem mākoņiem, saule pazuda un visas zīmes nu rādīja, ka drīz sāks snigt.

Mēs tomēr paguvām sasniegt kādu lielāku sādžu, pirms sniega putenis mūs pārsteidza. Bet saimnieks gribēja pēc ie­spējas ātrāk sasniegt Truā. Tā bija liela pilsēta un, ja slik­tais laiks mūs piespiestu tur ilgāki uzturēties, mēs varētu dot vairākas izrādes.

«Liecies ātri gulēt, viņš sacīja, kad mēs bijām iekārtoju­šies naktsmājās; mēs iziesim rīt no rīta labi agri, jo baidos, ka citādi mūs nepārsteidz sniegs.»

Pats viņš apgūlās ļoti vēlu, bet virtuvē, pie pavarda sil­dīja žolikēru, kas dienā bija stipri salis. Viņš pat tagad ne­beidza kungstēt, kaut gan bija ietīts siltā segā.

Otrā rītā es, kā jau man bija pavēlēts, piecēlos labi agri. Vēl gaisma nebija aususi, debess bija melna, bez nevienas zvaigznes. Likās, it kā zemei būtu uzlikts virsū tumšs vāks, kas gribēja to nospiest. Katrreiz, kad pavērās durvis, pa vi­ņām iedrāzās vēja brāzma un, ieskriedama pavardā, iekvēlināja ogles, kas tur vēl no vakara bija palikušas zem pelniem.

«Jūsu vietā, sacīja iebraucamās vietas saimnieks, es ta­gad gan nedotos ceļā, jo tūliņ sāks snigt.

— Man jāsteidzas, atbildēja Vitālijs, un es ceru sasniegt Truā pirms sniegs uznāks.

— Trīsdesmit kilometri nav nostaigājami vienā stundā.» Mēs tomēr izgājām. Vitālijs bija paslēpis žolikēru zem svārkiem, lai atdotu

viņam daļu sava paša siltuma. Suņi, priecīgi par sauso laiku, skrēja mums pa priekšu. Dižonā Vitālijs arī man bija nopir­cis aitādiņu, kurā es tagad ietinos. Vējš pūta mums taisni sejā.

Nebija patīkami atvērt muti, un mēs gājām- klusēdami. Mēs-ļoti steidzāmies, vienkārt, lai ātrāki nonāktu galā un otr­kārt, lai sasiltu.

Kaut gan bija pienākusi stunda, kad vajadzēja aust gais­mai, debesīs nebij manāms neviens gaišs laukumiņš.

Beidzot tomēr rīta pusē parādījās bāla gaismas svītra un pāršķēla tumsu, bet saule nerādījās. Nebija vairs nakts, bet būtu pārspīlēts, ja teiktu, ka ir diena.

Tomēr apkārtējos priekšmetus jau varēja izšķirt, un bāl­ganā gaismā, kas kā pa lielu zemu logu plūda no austruma puses, mēs redzējām kailus kokus, žogus un krūmus, pie ku-

127

ŗiem vēl šur tur karājās pa sausai lapai, kas vējā šūpojās un grabēja.

Ne uz ceļa, ne laukos nebija redzamas nevienas dzīvas dvēseles; nebija dzirdama ne ratu rīboņa, ne pātagas plīkšķē­šana. Vienīgā dzīvā radība, ko varēja manīt, bija putni; mēs dzirdējām viņus šur tur iečivināmies, bet redzēt neredzējām, jo viņi bija paslēpušies zem lapām. Tikai žagatas, pacēlušas astes un knābjus gaisā, lēkāja pa ceļu, bet mums tuvojoties, uzlaidās kokos. Viņu žadzināšana bija tālu dziraama un iz­klausījās kā lamāšanās vai ļauna pareģošana.

Te pie debesīm, ziemeļos parādījās balts punkts; nākdams uz mūsu pusi tas, ātri palielinājās un drīz varēja sadzirdēt arī savādu troksni un nesaskanīgas klaigas. Tās bija meža zosis jeb gulbji, kas devās no ziemeļiem uz dienvidiem; viņas laidās augsti pār mūsu galvām un bija jau tālu, kad gaisā vēl va­rēja redzēt lidojam dažas spalvas, kuru baltums spilgti atda­lījās no melnajām debesīm.

Apgabals, pa kuru mēs gājām, bija neizsakāmi drūms un bēdīgs; šo iespaidu vēl pavairoja nospiedošais klusums, kas visur valdīja. Cik tālu vien skats sniedzās, bija redzami tikai tukši lauki, neauglīgi pakalni un brūngani meži.

Vējš vēl arvien pūta no ziemeļiem, kaut gan drusku ie­griezās vakaros; no turienes vēlās šurp tumši, vara krāsas mā­koņi, smagi un zemi, it kā līzdami pa koku galotnēm.

Drīz sāka krist retas un lielas kā tauriņi sniega pārslas; viņas lidinājās uz augšu, uz leju, un grozījās un virpuļoja pa gaisu, nemaz zemei nepieskardamies.

Mēs nebijām nogājuši vēl necik lielu ceļa gabalu, un man likās, ka mēs nespēsim sasniegt Truā pirms sniegputeņa, šīs domas mani nemaz neuztrauca, jo es teicu sev, ka sniegam krī­tot, norims vējš un mitēsies aukstums.

Bet es vēl nezināju, ko nozīmē sniega vētra. Es ar to drīz vien dabūju iepazīties un pie tam vēl tādā

veidā, ka savu mūžu to neaizmirsīšu. Mākoņi, nākdami no ziemeļvakariem jau bija apklājuši

visu debesi, kas atspīdēja bālgani spokainā gaismā. Sniegs sāka birt ar biršanu.

Tie vairs nebija taurenīši, kas lidinājās mūsu acu priekšā, bet gan vesels sniega mākonis, kas mūs apņēma no visām pu­sēm.

«Mums nav lemts šovakar sasniegt Truā, sacīja Vitālijs. Jālūko paglābties pirmā mājā, kas gadīsies ceļā.»

128

Tie bija jauki un patīkami vārdi, bet kur atrast šo vies­mīlīgo māju? Pirms vēl sniegs mūs bij ietinis savā baltajā miglā, es skatiem biju pārmeklējis visu apkārtni un nekur ne­biju manījis ne māju, nedz sādžu. Gluži otrādi, mēs bijām pie­nākuši pie meža, kas tumšs un drūms gulēja mūsu priekšā un arī uz abām pusēm, uz pakalniem, starp kuriem mēs atradā­mies.

Tā tad mēs nevarējām likt pārāk lielas cerības atrast kādu māju. Bet varbūt sniegs pārstās snigt. Tomēr viņš turpināja krist un pie tam vienmēr vairāk.

īsā laikā tas apklāja ceļu un visu, kas uz tā atradās: ak­meņu kaudzes, zāli, krūmus un grāvjus. Vēja dzenāts tas aiz­ķērās aiz visa, kas viņam stāvēja ceļā un sablīvējās kupenās.

Par nelaimi, arī mēs bijām viņam ceļā. No galvas un ple­ciem viņš slīdēja zemē, bet kur tik atrada kādu šķirbu, tur ielīda iekšā un sāka kust.

Es jutu, ka viņš, kusdams, man tecēja gar kaklu un pār muguru. Vitālijs, kas savu aitādu bija drusku pacēlis, lai žo­likērs varētu paelpot, nebija labāki aizsargāts, kā es.

Mēs, ne vārda nerunādami turpinājām ceļu pret vēju un sniegu. Laiku pa laikam mēs pagriezām galvu sāņus, lai at­vilktu elpu.

Suņi vairs neskrēja mums pa priekšu, bet vilkās nopakaļ, kā lūgdami vietu, kur patverties no vētras, — bet mēs neva­rējām viņiem to sagādāt.

Laimīgā kārtā, (es gan nezinu, vai te ir pamats lietot vārdu «laimīgs») vējš, kas visu laiku trakoja, sāka pamazām norimt; bet toties pieņēmās sniegs. Viņš tagad nebija sīks un ass, bet krita smagām un biezām pikām.

īsā laikā ceļš bija pārklāts biezu sniega kārtu, pa kuru mēs bridām bez mazākā trokšņa.

Laiku pa laikam Vitālijs, it kā ko meklēdams, paskatījās pa kreisi. Bet tur bija redzams tikai liels, tukšs laukums, kur pavasarī bija izcirsts mežs. Vietvietām bija atstāti jaunāki kociņi, kuru tievie zariņi bija noliekušies zem sniega svara.

Ko viņš cerēja tur ieraudzīt? Es, no savas puses, skatījos tikai taisni uz priekšu, pa

ceļu. Man gribējās redzēt, vai mežs drīz nebeigsies un vai es nevarēšu kaut kur saskatīt kādu māju.

Bet būtu bijis neprāts, gribēt kadt ko saskatīt cauri bal­tajam sniega aizkaram. Dažu metru attālumā visi priekšmeti 9 Hektors Malō, Dzīves skolā.

129

saplūda kopā un varēja redzēt takai sniegu, kas krisdams ar­vien biezākām pikām, mūs ietina kā milzīgā tīklā.

Jāatzīstas, ka mūsu stāvoklis nebija diezcik omulīgs. Skatoties sniega snigšanā, mani jau agrāk arvien pārņēma skumja sajūta, pat tad, kad atrados siltā istabā, bet tagad arī šī siltā istaba bija tālu, un diezkad viņu aizsniegsim.

Tomēr vajadzēja soļot vien uz priekšu un nepaļauties maz­dūšībai, kaut gan mūsu kājas līdz puslieliem grima sniegā un mūsu cepures zem sniega svara kļuva arvien smagākas.

Te es redzēju, ka Vitālijs, it kā man ko rādīdams, pa­stiepa roku uz kreiso pusi. Es paskatījos uz to vietu un man likās, it kā, tālumā, viņā laukuma malā, atrastos apsniguši zaru būda.

Es neprasīju nekādu paskaidrojumu, labi saprazdams, ka Vitālijs man šo būdu nerāda vis tādēļ, lai es apbrīnotu viņas gleznaino izskatu ziemas ainavā, bet lai es uzmeklētu ceļu, kā līdz viņai nokļūt.

Tas nebija viegli, jo sniegs bija biezs un bija nolīdzinājis visus ceļus un taciņas. Tomēr, pašā laukuma malā, kur sākās atkal lielie koki, netālu no lielceļa, man, likās, it kā tur būtu aizputināts grāvis; no turienes, bez šaubām, sākās celiņš uz būdu.

Mans slēdziens bija bijis pareizs; mēs iekāpām grāvī, bet neiegrimām sniegā; zem kājām mēs jutām stingru pamatu. Pa šo celiņu mēs drīz vien aizsniedzām būdu.

Viņa bija celta no žagariem un zariem. Ar ī jumts bija segts ar zariem, bet tik biezi, ka sniegs netika cauri.

Tas bija labs patvērums un mums tikpat daudz vērts kā māja.

Nepacietīgāki un arī ātrāki nekā mēs, suņi jau pirmie bija ieskrējuši būdā. Viņi priecīgi riedami valstījās pa sauso zemi un putekļiem.

Mēs bijām ne mazāk apmierināti kā viņi, kaut arī to ne­izrādījām valstīdamies pa zemi. Patiesībā, tas nemaz nebūtu nācis mums par ļaunu, jo tā mēs būtu ātrāk nopurinājuši slapjumu.

«Es jau domāju, sacīja Vitālijs, ka izcirtumā kaut kur vajag būt mežnieku būdai. Nu, tagad sniegs var snigt, cik viņam tīk.

— Jā, lai tik snieg!» es izaicinoši iesaucos. Es piegāju pie būdas durvīm, jeb pareizāki pie cauruma, jo viņai nebija

130

ne durvju, nedz logu, un nopurināju ārā sniegu no saviem svārkiem un cepures, lai nesaslapinātu būdas iekšieni.

Mūsu mājoklis bija vienkārši celts un arī vienkārši iekār­tots. Sēdēšanai bija nolikti pāris lielu akmeņu un ietaisīts velēnu sols. Bet mūsu stāvoklī vislielāko prieku mums sagā­dāja pieci vai seši ķieģeļi, no kuriem būdas stūrī bija sakrauts kautkas līdzīgs mazam pavardam.

Tā tad mēs varēsim iekurt uguni! Taisnība, pavarda vien vēl ir par maz, lai ietaisītu uguni.

Vajadzīga vēl malka, ko tur likt iekšā. Tādā mājoklī kā mūsējais, kurināmo nebija grūti atrast;

vajadzēja tikai no sienām un griestiem izvilkt pa zariņam vai žagariņam. Bija tikai jāvelk prātīgi un jāpielūko, ka nesa-grūst visa māja.

Pēc īsa brīža uguns jau bija iekurta un virs pavarda, prie­cīgi sprēgādamas, pacēlās gaišas liesmas.

Ak, šī jaukā un gaišā uguns! Taisnība, uguns nedega bez dūmiem; un tā kā mums ne­

bija skusteņa, tad dūmi piepildīja visu būdu. Bet kas par to? Kad tik bija uguns un siltums! -

Kamēr es uz rokām atspiedies, pūtu uguni, suņi svinīgi sasēdās ap pavardu, pagriezdami pret uguni saslapušos un no­salušos vēderus.

Drīz arī žolikērs pavēra saimnieka svārkus un uzmanīgi izbāzis degungalu, apskatījās, kur īsti atrodamies. Apmieri­nāts ar apskates rezultātiem, viņš veikli nolēca zemē, izmek­lēja sev labāko vietu un izstiepa pret uguni trīcošās ķepiņas.

Tagad mēs bijām nodrošināti pret aukstumu, atlika vēl tikai nokārtot pārtikas jautājumu.

šajā viesmīlīgā pajumtē nebija ne abras, ne plīts ar ska­nošiem kastroļiem.

Par laimi, mūsu saimnieks bija tālredzīgs un piedzīvojis vīrs; šorīt, kamēr es vēl gulēju, viņš bija izgājis un apgādājis ceļa maizi: gabaliņu siera un klaipiņu maizes. Šis nebija īstais brīdis, lai varētu uzstādīt lielas prasības un vēlēšanās, un tādēļ, ieraugot maizes klaipiņu, mēs visi bijām ļoti priecīgi.

Par nelaimi, sadalītie gabaliņi nebija lieli, un es jutos savās cerībās vīlies. Es biju domājis,, ka saimnieks sadalīs visu klaipiņu, bet viņš izdalīja tikai pusi.

«Es nepazīstu šo ceļu, viņš atbildēja uz manu jautājošo skatu, un nezinu, vai pa ceļam līdz Truā, mēs atradīsim kādu māju, kur paēst. Es pat šo mežu nepazīstu. Es tikai zinu, 9*

131

ka apgabals ir mežains, ka vairāki lieli meži atrodas viens otram blakus: te ir šaūrsas mežs, Rimijī, Otes un ōmonas meži. Varbūt mēs atrodamies vairākas jūdzes no apdzīvotām vietām. Varbūt mums ilgi jāpaliek te noslēgtiem no ārpasau­les. Tādēļ ēdamo vajaga taupīt.»

Atcerēdamies savu stāvokli Tulūzā, pēc Vitālija apcieti­nāšanas, es visu to sapratu ļoti labi, bet ne tā suņi. Redzot maizes klaipu nozūdam maisā, kad viņu izsalkums vēl nebija pilnīgi apmierināts, viņi stiepa pret Vitāliju savas ķepas, ka­sīja viņa ceļus un citiem, ļoti izteiksmīgiem žestiem, piepra­sīja, lai viņš atver maisu, uz kuru viņi noskatījās kārām un lūdzošām acīm.

Lūgšana un glāsti bija veltīgi, maiss neatdarījās. Tomēr, pēc šīs vienkāršās maltītes, mēs jutāmies stipri­

nāti. Mums bija arī patvērums un jauks siltums. Tagad mēs mierīgi varējām nogaidīt kamēr sniegs pārstās snigt.

Man nemaz nelikās briesmīgi dzīvot šajā būdā, vēl vairāk tādēļ, ka es nedomāju, kā Vitālijs, kas, lai attaisnotu savu tau­pību, domāja, ka mēs varētu tikt ieslēgti te uz ilgu laiku; sniegs jau mūžīgi nesnigs. Kaut gan, taisnību sakot, nevienas zīmes nerādīja, ka viņš taisītos drīz piestāties.

Paskatījies pa būdas ieeju, es redzēju, ka sniegs vēl ar­vien krita, ātri un biezām pikām; tā kā vējš bija mitējies, viņš bira taisni un klājās biezā kārtā.

Debesis nebija redzamas, un gaisma nenāca no augšas, bet no apakšas, no mirdzoši baltās sniega segas.

Piekusušie suņi bija saguluši ap uguni. Viens bija savil­cies kamoliņā, otrs izlaidies uz sāniem un Kāpis gulēja iebā­zis degunu pelnos.

Ar ī es nolēmu sekot viņu piemēram, jo biju agri cēlies, un zināju ka būs daudz patīkamāk ceļot pa sapņu valsti, var­būt pat ar «Gulbi», nekā skatīties sniega snigšanā.

Es nezinu, cik ilgi biju gulējis. Kad atmodies palūkojos pa ieejas caurumu, es redzēju, ka sniegs bija mitējies snigt. Sniega sega pie būdas durvīm bija kļuvusi labu tiesu biezāka un, ja mēs tagad dotos ceļā, viņa būtu man pāri ceļiem.

Cik varēja būt pulkstens? Es to nevarēju pajautāt Vitālijam, jo, lai nopirktu man

aitādiņu un citus nepieciešamus piederumus, viņš bija to Dižonā pārdevis. Viņa iekrātais krājumiņš bija izgājis tiesājo­ties, un tā viņš bija bijis spiests pārdot savu lielo sudraba

132

pulksteni, pēc kura Kāpis rejot pateica laiku tajā dienā, kad Vitālijs mani uzņēma savā trupā.

Man vajadzēja tagad pēc citām zīmēm uzzināt to, ko ne­varēju paprasīt pulkstenim.

Bet ārā nekur nevarēju dabūt atbildi uz šo jautājumu. Uz zemes — balta sniega sega, gaisā — netīri iedzeltena, bie­za migla, bet debesīs — blāvs gaismas atspīdums. Nebija nekā tāda, pēc kā varētu noteikt kāda dienas stunda bija.

Ar ī ausis nevarēja pateikt vairāk, kā acis. Bija iestājies pilnīgs klusums, ko netraucēja ne putna kliedziens, ne pātagas plīkšķiens, ne ratu rīboņa. Nakts nevarēja būt tik klusa, kā šī diena.

Kamēr es vēl stāvēju pie būdas ieejas un vēroju apkārtni, saimnieks iejautājās:

«Va i tu gribētu tagad doties ceļā? — Es nezinu, nav nekāda liela vēlēšanās; es darīšu, kā

jūs gribēsit. — Nu, labi. Es domāju palikt tepat, kur mums vismaz

ir pajumte un uguns.» Man ienāca prātā, ka mums ļoti maz maizes, bet šīs do­

mas es paturēju pie sevis. «Man liekas, ka drīz atkal sāks snigt, turpināja Vitālijs,

un nevajadzētu tagad riskēt doties ceļā, nezinot cik tālu mēs atrodamies no kādas apdzīvotas vietas. Nakts, šādā sniegā nebūtu patīkama un tādēļ labāk palikt tepat, vismaz kājas būs sausas.»

Atskaitot ēdiena jautājumu, šis priekšlikums nebija ne­patīkams, un ja arī mēs dotos tagad ceļā, mēs tomēr nevarē­jām būt droši, vai pirms vakara atradīsim kādu mājas vietu un pusdienas: drošs bija tikai tas, ka pa neiebristo sniegu mums būs grūta iešana. Tā tad vajadzēja palikt būdā un ciešāk sajost vēderu.

To mēs arī darījām, kad vakariņās Vitālijs atlikušo maizi sadalīja sešās daļās.

Ak vai! Cik mazs bija iedalītais maizes gabaliņš! Lai ēšana iznāktu garāka, mēs kodām, cik tik mazus kumosiņus vien varējām, un tomēr mēs pārāk ātri tikām ar to galā!

Es domāju, ka pēc tik plānām vakariņām suņi, kas vēl bija ļoti izsalkuši, uzsāks atkal pirmītējo manevri, bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Te atkal lieku reizi parādījās viņu attīstī­tais prāts.

133

Kad saimnieks bija iebāzis nazi kabatā, kas nozīmēja, ka mielasts beidzies, Kāpis piecēlās, pamāja saviem biedriem ar galvu un piegāja pie maisa, kurā parasti glabājās mūsu uzturs. Viņš to apostīja un viegli, ar ķepu aptaustīja. Pārliecinājies, ka tur nekā ēdama nav, viņš atgriezās savā vietā, padeva atkal ar galvu zīmi Zerbīno un Dolčei un smagi nopūties izstiepās visā garumā pie ugunskura.

« N a v vairs nekā; lieki būtu kaut ko lūgt.» Tas bija tik skaidri izteikts, it kā viņš to būtu izsacījis

vārdiem. Biedri, viņa valodu saprasdami, tāpat izstiepās' pie uguns

un tikpat smagi nopūtās, zerbīno nopūta bija smagāka kā citiem, jo viņam bija lielāka apetīte un viņš bija arī kārum­nieks. Tādēļ viņš arī sāpīgāki par citiem sajuta ēdiena trū­kumu.

Jau kopš laba laika sniegs atkal bija sācis snigt ar pirmī­tējo neatlaidību; stundu no stundas sniega sega kļuva biezāka. Virs baltās segas pacēlās vairs tikai krūmu gali un likās, ka arī tie drīz pazudīs.

Pēc brīža sāka mesties krēsla un tumst, tā kā tikai ar mokām varēja saskatīt, kas notiek ārpus būdas. Uznākusi nakts neapturēja sniega krišanu, kas turpināja birt no melna­jām debesīm uz balto zemi.

Tā kā mums nakti vajadzēja pavadīt tepat, tad gudrākais bija, apgulties pēc iespējas ātrāk. Es darīju tāpat, kā suņi: ietinos aitādā, kas visu dienu bija žāvējusies pie uguns, noliku galvu uz plakanu akmeni, kas man izpildīja spilvena vietu, un izstiepos visā garumā pie pavarda. *

«Guli, sacīja Vitālijs, es tevi pamodināšu, kad pats gri­bēšu atgulties. Kaut gan mums šajā vientuļā būdā nav jābai­dās ne no zvēriem, ne cilvēkiem, tomēr vienam arvien jābūt nomodā, lai neļautu ugunij izdzist. Mums jānodrošinās pret aukstumu, kas snigšanai mitējoties, var kļūt ļoti stiprs.»

Es sev nelikos to divreiz teikt, bet tūlīt apgūlos un iemigu. Kad saimnieks mani uzmodināja, vajadzēja būt jau dziļai

naktij. Sniegs bija beidzis snigt un uguns dega gaišām lies­mām.

«Tagad tava reize būt nomodā, sacīja Vitālijs. Tev tikai laiku pa laikam jāuzmet ugunij kāds žagars, kurus esmu sala­sījis un nolicis tev blakus.»

Un tiešām, man blakus stāvēja žagaru kaudzīte, un man vajadzēja tikai pastiept roku, lai viņus paņemtu. Saimnieks,

134

kuram bija ļoti jautrs miegs, nebija gribējis, ka es viņu uz­modinu staigādams pa būdu un no sienām zarus vilkdams. Tādēļ viņš bija pats tos sameklējis, un salicis kaudzītē, kur es tos bez trokšņa varēju paņemt.

Tas, bez šaubām, bija gudri darīts, bet par nožēlošanu, tam bija pavisam negaidītas un kļūmīgas sekas.

Redzot, ka es jau esmu nosēdies pie pavarda, viņš apgūlās manā vietā, un sev blakus, segā ietītu, noguldīja žolikēru. Drīz viņa vienādie un dziļie elpas vilcieni liecināja, ka viņš ir aizmidzis. Es piecēlos, un klusi, uz pirkstgaliem piegāju pie durvju cauruma, lai redzētu, kas notiek ārā.

Sniegs bija apklājis visu: zāli, kokus, krūmus; cik tālu acs redzēja, visur balta, vietām augstāka, vietām zemāka sniega sega. Debess bija kā piebērta mirdzošām zvaigznēm. Auk­stums bija pieņēmies un ārā laikam stipri sala, jo gaiss, kas spiedās būdā, bija stindzinošs.

Mēs, tiešām, varējām justies laimīgi, ka bijām uzgājuši šo būdu: ko šādā sniegā un salā mēs būtu iesākuši mežā?

Cik klusi es arī biju gājis, manu soļu troksnis tomēr bija uzmodinājis suņus un Zerbīno piecēlās, lai arī pienāktu pie durvīm. Bet tā kā viņš šīs sniegainās nakts krāšņumu neap­brīnoja manām acīm, viņam sāka palikt garlaicīgi un viņš gribēja iet ārā.

A r rokas mājienu es pavēlēju viņam griezties atpakaļ. Kas par muļķīgām iedomām, iet klejot apkārt šādā auk­

stumā? Vai tad būdā, pie siltas uguns nebija diezgan labi? Viņš paklausīja, bet palika stāvot, galvu stūrgalvīgi uz durvīm pagriezis, kā tāds, kas savu nodomu vēl nebūt nav atmetis.

Es vēl brīdi pastāvēju pie durvīm, jo kaut gan, ziemas ainava pildīja manu sirdi nenoteiktām skumjām, man tomēr patika viņu vērot. Man viņā skatoties gribējās raudāt, bet kaut gan būtu bijis vajadzīgs tikai aizvērt acis vai aiziet no durvīm, lai to neredzētu, es tomēr nekustējos no vietas.

Beidzot es tomēr piegāju atkal pie uguns, uzmetu kruste­niski, vienu otram pāri trīs vai četrus zarus un nodomāju, ka tagad es varu mierīgi apsēsties uz akmens.

Saimnieks mierīgi gulēja; gulēja arī suņi un žolikērs. Uz pavarda, no piemestās malkas, uguns iedegās gaišām lies­mām, kas dejodamas pacēlās gandrīz līdz jumtam, uz visām pusēm mētādamas sprakstošas dzirksteles, šī dzirksteļu sprak­šķēšana arī bija vienīgais troksnis, kas traucēja dziļo klusumu.

135

Ilgi, sev laiku kavēdams, es lūkojos šais dzirkstelēs; bet pamazām pašam nemanot mani pārņēma gurdenums un no­gurums.

Ja man pašam būtu bijis vajadzīgs piegādāt kurināmo, man būtu vajadzējis piecelties un staigāt apkārt pa būdu un turēties nomodā; bet tagad, kur varēju sēdēt un paņemt malku pastiepjot tikai roku, mani pārņēma snaudiens un, būdams pārliecināts, ka palikšu nomodā, es aizmigu.

Te pēkšņi mani uzmodināja neganta riešana. Bija nakts. Es laikam biju ilgi gulējis, jo uguns bija gandrīz izdzisusi un vairs neapgaismoja būdu.

Riešana nemitējās. Tā bija Kapja balss. Savādi, ka Zer­bīno un Dolče nepievienojās savam biedrim.

«Kas ir? iesaucās atmozdamies Vitālijs. Kas te notiek? — Es nezinu. — Tu esi gulējis un uguns ir izdzisusi.» Kāpis metās riedams uz durvīm, bet ārā negāja. To pašu jautājumu, ko saimnieks, arī es uzstādīju sev:

kas te notiek. Kapja riešanai par atbildi atskanēja divi vai trīs žēli

kaucieni; es pazinu Dolčes balsi. Šie kaucieni atskanēja ne­lielā attālumā, aiz mūsu būdas.

Es gribēju doties ārā; saimnieks, satverdams aiz pleca aizturēja mani un pavēlēja:

«Vispirms uzmet žagarus ugunij.» Kamēr es izpildīju viņa pavēli, viņš paņēma malkas pa­

gali no pavarda un tik ilgi pūta uz to, kamēr viņa iekvēlojās. Viņš to nemeta vairs atpakaļ pavardā, bet paturēja rokā.

«Iesim paskatīties, viņš sacīja, un nāc man aiz muguras. Uz priekšu, Kap i !»

Taisni tai brīdī, kad mēs taisījāmies iziet, nakts klusumā atskanēja šausmīgs kauciens un Kāpis izbailēs metās mums pie kājām.

«Tie ir vilki. Kur ir Zerbīno un Dolče»? Uz to es neva­rēju nekā atbildēt. Bez šaubām, kamēr es gulēju, suņi bija izgājuši. Zerbīno, izpildīdams savu pirmītējo nodomu, būs izgājis pa priekšu un Dolče viņam pakaļ.

Vai vilki būtu viņus aiznesuši? Man šķita, spiiežot pēc saimnieka uztrauktās balss, ka tas laikam tā būs.

«Paņem kādu degošu zaru un nāc līdz. Iesim tiem palīgā.» Es vēl agrāk, sādžā dzīvodams, biju dzirdējis visādus

briesmu stāstus par vilkiem, tomēr es ne mirkli nešaubījos,

136

paķēru pagali un devos saimniekam pakaļ. Bet iznākuši ārā, mēs neredzējām ne vilkus, ne suņus. Sniegā varēja saskatīt tikai abu suņu pēdas.

Mēs gājām par šīm pēdām. Viņas veda ap būdu. Drusku tālāk, mēs saskatījām vietu, kur sniegs bija nomīdīts, i t kā tur būtu valstījušies kustoņi.

«Meklē, Kapi, meklē!» sacīja Vitālijs, pats pie tam svilp­dams, lai atsauktu suņus.

Suņi neatsaucās, un neviena skaņa netraucēja meža drū­mo klusumu. Kāpis, kas arvien bija tik paklausīgs un drošsir­dīgs, tagad neklausīja Vitālija pavēlei, bet uztraukts un nobi­jies spiedās mums pie kājām.

Sniega atspīdums nedeva pietiekoši daudz gaismas, lai varētu tumsā orientēties un sekot pēdām. Pēc īsa laika acis nogura un apkārtne saplūda kā miglā.

Vitālijs svilpa atkal un stiprā balsī sauca Zerbīno un Dolči.

Mēs klausījāmies. Viss palika klusu. Sirds man sažņau­dzās.

Nabaga Zerbīno! Nabaga Dolče! Vitālijs apstiprināja manas bažas. «Vilki viņus ir aiznesuši, viņš sacīja; kādēļ tu laidi viņus

ārā?» Ak, jā, kādēļ? Man nebija uz to ko atbildēt. «Jāiet viņus meklēt,» es sacīju un devos uz priekšu. Bet Vitālijs mani apturēja. «Kur tu viņus meklēsi? viņš jautāja. — Es nezinu. Visur. — Kur mēs lai zinām iet šādā tumsā un "sniegā?» Tiešām, tā nebija viegla lieta; sniegs mums sniedzās līdz

puslieliem un divas pagales bija par maz, lai izkliedētu nakts tumsu ap mums.

«Ja viņi neatbildēja uz manu saukšanu, tas nozīmē, ka viņi ir . . . ļoti tālu, viņš sacīja; un bez tam jāsargās, ka vilki neuzbrūk mums pašiem, jo mums nav nekas ar ko pret viņiem aizsargāties.»

Bija šausmīgi tā atstāt šos divus suņus, šos biedrus un draugus. Sevišķi smagi tas bija man, jo es jutos pie visa tā vainīgs. rJa es nebūtu gulējis, viņi nebūtu varējuši aiziet.

Saimnieks gāja atpakaļ uz mūsu būdu un es viņam seko­ju apstādamies uz katra soļa, lai apskatītos apkārt un klausī-

137

tos. Bet neredzēju nekā cita, kā sniegu un nedzirdēju nekā vairāk, kā sniega gurkstēšanu zem kājām.

Būdā mūs sagaidīja jauns pārsteigums; zari, ko promejot uzmetu ugunij, dega gaišām liesmām, apgaismojot būdas tum­šākos kaktus, bet es nekur neredzēju žolikēru.

Viņa sega bija pamesta pie uguns, bet viņa gulēja līdzeni uz grīdas un pērtiķa zem viņas nebija.

Es sāku viņu saukt. Ar ī Vitālijs. Bet viņš nerādījās. Kas ar viņu noticis? Vitālijs sacīja, ka pirmīt, atmozdamies, viņš to vēl jutis

sev blakām. Tā tad viņš bija nozudis pa to laiku, kamēr mēs nebijām būdā.

Vai viņš bija gribējis nākt mums pakaļ? Mēs paņēmām veselu sauju degošu žagaru un noliekušies

pie zemes, meklējām sniegā žolikēra pēdas. Bet mēs nekā nevarējām atrast. Taisnība, ka suņi un

mēs paši bijām izbradājuši sniegu, bet ne tik daudz, ka ne­būtu varējusi redzēt pērtiķa pēdas.

Tā tad ārā viņš nebija gājis. Mēs iegājām atpakaļ būdā, lai pameklētu, vai viņš nav

noslēpies kaut kur žagaros. Mēs meklējām ilgi. Desmitām reižu mēs pārmeklējām to

pašu vietu un tos pašus kaktus. Es uzkāpu Vitālijam uz ple­ciem un izmeklēju jumta žagarus. Viss veltīgi.

Laiku pa laikam mēs apstājāmies un saucām viņu. Atkal viss velti.

Vitālijs bija uztraucies visaugstākā mērā, un es biju ga­līgi izmisis. Nabaga žolikērs!

Es jautāju Vitālijam, vai arī viņu nav aiznesuši vilki. «Nē , viņš atbildēja, vilki nebūtu drīkstējuši ieiet apgais­

motā būdā. Es domāju, ka viņi ir saplosījuši Dolči un Zerbīno, kas bija izgājuši ārā, bet te iekšā viņi nebūs drīkstējuši nākt. Drīzāk domājams, ka žolikērs, sabaidījies no kaut kā, kamēr mēs bijām ārā, ir kaut kur ielīdis un noslēpies. Visvairāk mani uztrauca tas, ka šādā nejēdzīgā laikā, viņš var viegli saaukstēties, un tas viņam nozīmētu^ nāvi.

— Meklēsim vēl.» Mēs atkal par jaunu pārmeklējām visas malas, bet tikpat

nesekmīgi, kā pirmo reiz. «Vajadzēs nogaidīt rītu, sacīja Vitālijs. — Cik ilgi vēl līdz rītam? — Divas vai trīs stundas, es domāju.»

138

Un viņš nosēdas pie uguns, atbalstījis galvu rokās. Es nedrīkstēju viņu traucēt un paliku klusu stāvam,

laiku pa laikam uzmezdams ugunij žagarus. Viņš, ik pa brī­dim, cēlās un gāja pie durvīm, paskatījās uz debesīm, paklau­sījās un atgriezās atkal savā vietā. Man labāk būtu paticis, ja viņš būtu mani izbāris, nekā redzēt viņu tik drūmu un no­spiestu.

Tās pāris stundas līdz gaismas aušanai vilkās neciešami lēni; likās, ka naktij nekad nebūs gala.

Beidzot tomēr zvaigznes sāka dzist un debess metās bāl­gana; bija pienācis rīts un drīz būs diena. Bet līdz ar rīta ausmu pieņēmās sals un no durvju puses nāca stindzinošs aukstums.

Ja mēs tagad arī atrastu žolikēru, vai viņš vēl būs dzīvs? Vai mums maz ir cerības viņu atrast? Varbūt tūlīt atkal sāks snigt? Un kur viņu meklēt? Par laimi, sniegs tomēr neuznāca. Debess neapmācās,

bet sāka sārtoties un solīja jauku dienu. Tiklīdz gaisma jau bija tik liela, ka varēja saskatīt krū­

mus un kokus, mēs gājām ārā. Vitālijs paņēma pamatīgu nūju un tāda pat bija arī man.

Kāpis vairs neatradās to izbaiļu varā, kas viņu bija pār­ņēmušas pagājušo nakti, un skatīdamies savam saimniekam acīs, gaidīja pavēli doties uz priekšu.

Kamēr mēs meklējām žolikēra pēdas sniegā, Kāpis, pacē­lis galvu, priecīgi ierējās; tas nozīmēja, ka mums vajag mek­lēt gaisā un nevis pa zemi.

Un tiešām, mēs ieraudzījām, ka sniegs uz būdas jumta, pār kuru bija noliecies liels zars bija vietvietām izvandīts.

Mēs acīm pārmeklējām zaru un visu lielo ozolu, un, bei­dzot, pašā zaru biezoknī ieraudzījām kaut ko tumšu, kādu mazu tumšu ēnu.

Tas, kā to nebūs grūti uzminēt, bija žolikērs; sabaidījies no suņu un vilku kaukšanas, viņš nebija vis palicis pie uguns, bet kad mēs bijām izgājuši no būdas, bij uzrāpies uz tās jumta un no turienes pa noliekušos zaru uz ozolu. Noslēpies ozola zaros, viņš jutās drošībā un neatbildēja uz mūsu saucie­niem. Nabaga kustonītis jau parasti bija ļoti salīgs un tagad viņam vajadzēja būt pavisam sastingušam.

Saimnieks viņu klusu pasauca, bet viņš nemaz nepakustē­jās, it kā tas būtu beigts.

139

Saimnieks sauca viņu vēl un vēl, bet pērtiķītis nerādīja nekādu dzīvības zīmju.

Man likās, ka mans pienākums ir izlabot savu pagājušās nakts nolaidību, un es sacīju.

«Ja gribat, es uzrāpšos viņam pakaļ. — Tu nolauzīsi kaklu. — Nav jau nemaz tik bīstami.» Tas nu nebija gluži pareizi, jo patiesībā tas bija kā bīsta­

mi, tā arī ļoti grūti. Koks bija ļoti resns un vēja pusē, kā stumbrs, tā arī

zari bija apklāti ar sniegu. Par laimi, es jau agri biju iemācījies rāpties kokos un

biju šajā ziņā liels mākslinieks. Pie stumbra, šur tur auga mazi zariņi, uz kuriem es varēju atspiest kājas un kaut gan sniegs, ko ēs pats, rāpdamies, birdināju sev virsū, man lipi­nāja ciet acis, man tomēr ar Vitālija palīdzību izdevās sa­sniegt pirmo sazarojumu. Tālāk rāpšanās gāja viegli, vaja­dzēja tikai uzmanīties, lai nenoslīdētu zemē.

Rāpdamies, es visu laiku runāju ar žolikēru, bet viņš ne­kustējās un tikai skatījās manī savām spīdīgām acīm.

Es jau pastiepu roku, lai viņu saņemtu, bet viņš ar vienu lēcienu uzlēca uz citu zaru.

Es rāpos viņam pakaļ, bet cilvēki, kaut arī tie būtu veikli zēni, šajā ziņā tomēr nevar sacensties ar pērtiķiem. Es žoli­kēru nekad nebūtu panācis, ja zari nebūtu bijuši apklāti ar sniegu; tas viņam saslapināja kājas un rokas, tā kā viņš drīz nogura. Tādēļ viņš nolaidās pa zariem zemē, ar vienu,dēcienu uzlēca saimniekam uz pleca un paslēpās viņam zem svārkiem.

Jau tas mums bija ļoti svarīgi, ka bijām atraduši žolikēru, bet vēl vajadzēja meklēt suņus.

Mēs aizgājām uz vietu, kur bijām nakti un redzējām iz­mīdīto sniegu.

Tagad, kad bija gaišs, bija viegli uzminēt, kas te norisi­nājies. Pēc sniegā atstātām pēdām un zīmēm mēs varējām slēgt, kā suņi ņēmuši galu.

Viņi bija izgājuši no būdas viens pakaļ otram un gājuši gar žagaru kaudzi apmēram metrus divdesmit. Pēdas visu laiku bija skaidri saredzamas un noveda pie nomīdītās vietas sniegā. Te piejaucās vēl citas pēdas; tās rādīja, no kuras puses vilki bija nākuši un uzklupuši suņiem, un tālāk — uz kurieni tie aizgājuši, kad bija tos saplosījuši. Suņu pēdas tālāk izbei-

140

141

dzās, tikai vietvietām sniegā bija redzamas sarkanas asiņu svītras.

Mums nebija vairs tālāk ko meklēt. Vilki bija abus suņus saplosījuši un pēc tam aiznesuši kaut kur krūmos un mierīgi apēduši. Tagad steidzīgi vajadzēja sākt rūpēties par žolikēru un sasildīt viņu.

Mēs iegājām būdā un kamēr Vitālijs viņam, kā mazam bērnam sildīja pie uguns rokas un kājas, es sildīju viņa se­dziņu un, kad tā bija labi sasiluši, mēs viņu tajā ievīstījām.

. Bet tas vien vēl bija par maz. Viņam bija vajadzīga laba, silta gulta un pār visām lietām, karsts dzēriens. Bet mums nebija ne viena, nedz otra. Mums bija jābūt laimīgieņt, ka mums bija vismaz uguns.

Mēs ar saimnieku apsēdāmies pie uguns. Mēs sēdējām, klusu, ne vārdu nerunādami un skatījāmies ugunī. Bez vār­diem mēs sapratām, kas otram uz sirds.

«Nabaga Zerbīno, nabaga Dolče!» Tā mēs abi čukstējām un domājām savās sirdīs.

Viņi bija mūsu biedri, mūsu pavadoņi, kā baltās, tā ne­baltās dienās. Kad Vitālijs bija apcietināts, viņi bija mani draugi un bērni.

Un es biju vainīgs viņu nāvē. Es nekā • nevarēju sevi attaisnot: ja es būtu bijis modrs

sargs un nebūtu aizmidzis, viņi nebūtu varējuši iziet no būdas. Būdā vilki viņiem nebūtu drīkstējuši uzbrukt, jo būtu baidī­jušies no uguns.

Es vēlējos, kaut Vitālijs mani bārtu, vai pat sistu. Bet viņš klusēja un pat nespaskatījās uz mani. Viņš sē­

dēja galvu noliecis un, laikam, domāja, ko mēs iesāksim bez suņiem. Kā lai dodam izrādes bez suņiem? Kā lai dzīvojam?

142

X V n o d a ļ a , .

Žolikēra kungs. Tas, ko rīts bija solījis — piepildījās; diena bija jauka.

Debesis bija bez mākoņiem, saule spoži spīdēja un baltais sniegs, atzīdams viņas starus, gaišumu vēl pavairoja. Mežs, kas vakar bija drūms un pelēks, tagad saulē mirdzēja, ka acis apžilba skatoties.

Laiku pa laikam Vitālijs pabāza roku zem segas un ap­taustīja žolikēru, kas nevarēja nemaz sasilt. Kad es pie viņa noliecos, es jutu, ka viņš trīc.

Bija skaidrs, ka šādā kārtā mums neizdosies viņu sasil­dīt un atdzīvināt viņa sastingušās asinis.

«Mums katrā ziņā jālūko nokļūt kādā sādžā, pieceldamies sacīja Vitālijs, jeb žolikērs tepat nobeigsies. Mēs varam būt laimīgi, ja viņš neņem galu ceļā. Iesim!»

Mēs vēlreiz labi sasildījām sedziņu, ievīstījām žolikēru, un tad saimnieks pabāza viņu sev zem svārkiem.

Nu mēs varējām doties ceļā. «Lūk mājvieta, kas par savu viesmīlību lika mums vdārgi

samaksāt.» To sakot viņa balss drebēja. Viņš izgāja pirmais un es viņam sekoju. Kāpis stāvēja pie būdas, pagriezis galvu uz to pusi, kur

viņa biedri bija ņēmuši galu, un tikai pēc labas saukšanas nāca mums pakaļ.

Nonākuši uz lielceļa mēs satikām kādu braucēju, kas pa­teica, ka netālu, nepilnas stundas gājienā no šejienes, atro­das liela sādža.

Tas lika mum§,, pasteigties, kaut gan iešana bija grūta un nogurdinoša, jo sniegs man sniedzās līdz vidum.

Es arvien, ik pa laiciņam, pavaicāju Vitālijam, kā iet žolikēram, un viņš man atbildēja, ka tas vēl arvien trīcot.

143

Beidzot mēs ieraudzījām kādas lielas sādžas nosnigušos jumtus; vēl tikai drusku jāpiespiežas un mēs viņu būsim sa­snieguši.

Parasti mēs neiegriežamies labākajās mājvietās un vies­nīcās, kuru lepnais izskats vien jau solīja ērtu guļu un labu ēdienu. Gluži otrādi, mēs arvien apmetāmies sādžu un pilsētu nomalēs, izmeklēdami nabadzīgākās mājas, kur varējām būt droši, ka mūs uzņems un neiztukšos mūsu maku.

Bet šoreiz notika citādi; Vitālijs neapstājās nomalē, bet gāja tālāk, līdz kādai mājai, kuras priekšā šūpojās skaista, zeltīta izkārtne. Pa plaši atvērtajām virtuves durvīm varēja redzēt lielu, ēdieniem apkrautu galdu un plīti, uz kuras stā­vēja vairāki spoži vara kastroļi, no kuriem mutuļiem nāca ārā tvaiks un cēlās pret griestiem. Jau uz ielas varēja sajust labas zupas smaržu, kas patīkami kutināja mūsu izsalkušos vēderus.

Vitālijs pieņēma savu «kunga» izskatu, atgāza galvu at­pakaļ un, cepuri nenoņēmis, pieprasīja viesnīcniekam labu istabu ar siltu krāsni.

No sākuma viesnīcnieks, kam bija ļoti lepns izskats, pat nepaskatījās uz mums, bet beidzot Vitālija lieliskā uzstāša­nās, laikam, atstāja iespaidu, un viņš pavēlēja kalponei mums ierādīt istabu.

«Tagad apgulies, un labi ātri!» pavēlēja Vitālijs, kamēr kalpone kūra uguni.

Es paliku izbrīnējies stāvam; kādēļ man jāiet gulēt? Man labāk būtu paticis sēsties pie galda, nekā līst gultā.

«Nu, taisies ātrāk!» sauca Vitālijs. Man cits nekas neatlika, kā paklausīt. Gultā segas vietā bija pēlis. Vitālijs man uzvilka to līdz

pat zodam. «Tagad pamēģini sasilt; jo tu ātrāk un vairāk sasilsi, jo

labāk.» Man likās, ka siltums būtu vairāk vajadzīgs žolikēram un

nevis man, jo man nemaz nebija auksti. Kamēr es gulēju zem pēļa un pūlējos sasilt, Vitālijs, par

lielu izbrīnu kalponei, grozīja žolikēru uguns priekšā, it kā gribētu viņu izcept.

«Vai tev ir silti? Vitālijs pēc brīža jautāja. — Man ir tik karsti, ka domāju, ka nupat nosmakšu. — Taisni tā man vajaga.» Ātri pienācis pie gultas, viņš pabāza žolikēru zem pēļa

un pavēlēja man to turēt cieši piespiestu pie krūtīm.

144

Nabaga dzīvnieciņš, kas parasti pretojas visam, kas viņam kaut kādi nepatika, tagad bija kļuvis pavisam padevīgs. Viņš gulēja cieši piespiedies man klāt un vairs nedrebēja no auk­stuma. Viņa mazais ķermenīts dega kā ugunīs.

Saimnieks bija izgājis virtuvē un atnesa krūzīti karsta un sasaldināta vīna.

Viņš gribēja iedot dažas karotes no tā žolikēram, bet tas nevarēja attaistīt muti.

Viņš bēdīgi noskatījās uz mums savām spīdošām acīm, it kā lūgdamies, lai mēs viņu nemocām, un izvilcis no segas apakšas roku, pastiepa to uz mūsu pusi.

Es nevarēju saprast, ko šis žests, ko viņš ik brīdi atkār­toja, varētu nozīmēt.

Vitālijs paskaidroja, ka pirms manas iestāšanās trupā, žolikērs reiz slimojis ar plaušu iekaisumu, pie kam viņam rokā nolaida asinis. Tagad, jusdamies atkal slims, viņš mums stiepj roku pretī, lai viņam atkal nolaistu asinis un pataisītu to veselu kā pirmo reiz.

Vai tas nebija aizgrābjoši? Vitālijs bija ne tikai aizkustināts, bet arī noraizējies. Tagad, kur žolikērs atteicās no salda vīna, ko viņš tik

ļoti mīlēja, bija skaidrs, ka viņš bija slims, un pie tam vēl ļoti slims.

«Izdzer vīnu, sacīja Vitālijs un paliec gultā. Es iešu pēc ārsta.»

Jāatzīstas, ka arī es ļoti mīlēju vīnu ar cukuru un pie tam biju vēl traki izsalcis. Tādēļ es neliku sevi uzaicināt vēl reiz, bet izdzēru tūlīt kausu tukšu. Pēc tam es palīdu atkal zem pēļa, kur, pēc karstā vīna iedzeršanas, man likās, ka no­smakšu no karstuma.

Mūsu saimnieks neizpalika ilgi. Viņš drīz atgriezās, vez­dams sev līdz kādu kungu ar zelta brillēm, — ārstu.

Baidīdamies, ka tik ievērajama persona negribēs pērtiķa dēļ kustēt no mājas, Vitālijs ārstam nebija teicis, pie kāda slimnieka viņš to aicina. Redzēdams mani guļam gultā, sar­kanu kā pojeni, viņš man tūlīt pataustīja galvu.

«Karsonis», viņš galvu šūpodams sacīja un iztaisīja seju, kas nesolīja nekā laba.

Bija pēdējais laiks atklāt viņam patiesību, jo citādi viņš sāktu man vēl nolaist asinis.

«Es jau nemaz neesmu slims, es iesaucos. — Kā, tu neesi slims? šis bērns jau murgo!»

10 Hektors Malō, Dzīves skolā. 145

Es nekā neteikdams pacēlu drusku segu un parādīju žo­likēru, kas bija apķēries man ap kaklu savām mazajām ro­ciņām.

«Lūk, šis te ir slims,» es atbildēju. Ārsts atkāpās pāris soļu atpakaļ un pagriezies pret Vitā­

liju, iesaucās: «Pērtiķis! Un pērtiķa dēļ jūs mani traucējāt šādā laikā!» Viņš bija tā sašutis, ka es domāju, viņš tūlīt aizies. Bet mans saimnieks bija apķērīgs cilvēks, kas viegli ne­

zaudēja galvu. Viņš pieklājīgi un ar lielisku žestu aizturēja ārstu. Pēc tam viņš tam izskaidroja mūsu stāvokli. Viņš tam izstāstīja, kā mūs pārsteidzis sniegs, un, kā baidīdamies no vilkiem, žolikērs uzrāpies ozolā, kur aukstums to sastindzinā­jis.

«Bez šaubām, slimnieks ir tikai pērtiķis. Bet cik ģeniāls pērtiķis! Un bez tam viņš ir mūsu biedrs, mūsu draugs! Kā gan iespējams tik ievērojamu komediantu uzticēt vienkāršam veterinārārstam! Visiem taču ir zināms, ka visi lauku veteri­nārārsti ir ēzeļi. Un visiem arī ir zināms, ka ārsti ir zināt­nieki, kaut arī dažādā pakāpē, un ka pat vismazākā sādžā, pie­zvanot pie viņu durvīm, cilvēks var būt drošs, ka atradīs sa­prašanu un palīdzību.

Un kaut gan pērtiķis ir tikai kustonis, tad tomēr, pēc da-baspētnieku domām, viņš stāv tik tuvu cilvēkam, ka arī slimī­bas viņam ir tādas pašas, kā cilvēkam. Un vai no zinātnes viedokļa nav interesanti aplūkot, ar ko šīs slimības ir līdzīgas un ar ko tās atšķiras?»

Itālieši ir veikli glaimotāji, un ārsts drīz vien atlaida dur­vis un pienāca pie gultas.

Kamēr saimnieks runāja, žolikērs, kas, bez šaubām, bija uzminējis, ka cilvēks ar brillēm ir ārsts, jau desmitām reižu bija stiepis viņam pretim savu rociņu, lai tas viņam nolaistu asinis.

«Redziet, cik šis pērtiķis ir gudrs. Viņš zin, ka jūs esiet ārsts un stiepj jums roku pretī, lai jūs palūkotu viņam pulsu.»

Tagad ārsts bija uzvarēts. «Tiešām, viņš sacīja, varbūt, šis gadījums arī ir intere­

sants.» Tā tas arī bija! Tikai ļoti bēdīgs priekš mums: nabaga

žolikēram draudēja plaušu iekaisums.

146

Ārsts paņēma mazo rociņu, ko viņš tam stiepa pretī un iedūra vēnā lanceti, žolikērs pat ne drusku neiekungstējās, jo viņš zināja, ka tas viņu padarīs veselu.

Pēc asins nolaišanas nāca sinepju plāksteri, kompreses, zāles un zāļu tējas. Pats par sevi saprotams, ka es nepaliku gultā; es biju pārvērties par slimnieka kopēju un rīkojos pēc Vitālija norādījumiem.

Nabaga mazajam žolikēram patika mana kopšana un viņš man par to pateicās ar smaidu: viņa skats bija kļuvis pavi­sam cilvēcīgs.

Viņš, kas nesen vēl bija tik dzīvs, nemierīgs un nepaklau­sīgs, kas pastāvīgi kustējās un kaitināja mūs saviem nedar­biem, tagad gulēja rāms un aizkustinoši paklausīgs.

Likās, ka viņš grib, lai visi viņam apliecina savu drau­dzību. Viņš to prasīja pat no Kapja, kas bieži bija bijis viņa niķu upuris.

Kā izlutināts bērns, viņš gribēja, lai mēs visi pastāvīgi būtu ap viņu, un ja kāds izgāja ārā, viņš tūlīt dusmojās.

Viņa slimība gāja parasto plaušu iekaisuma gaitu, t. i. drīz iestājās stiprs klepus, kas viņu ļoti mocīja un nogurdi­nāja, kratīdams visu viņa mazo ķermenīti.

Es biju iekrājis divdesmit piecus santimus un par tiem es nopirku žolikēram miežu cukuru.

Bet par nelaimi, es ar to viņam neizdarīju nekā laba, bet tikai pasliktināju viņa stāvokli.

Pērtiķis uzmanīgi vērodams visu, kas ap viņu notiek, drīz vien noprata, ka es viņam dodu mieža cukuru katrreiz, kad viņš klepo. Viņš apņēmās šo novērojumu izmantot un sāka tīši un bieži klepot, lai tikai dabūtu šīs zāles, kas viņam tik ļoti garšoja. Tādā kārtā, manas zāles nepadarīja viņu ve­selāku, bet gan slimāku.

Kad beidzot nopratu viņa viltību, es viņam cukuru pavi­sam vairs nedevu, bet viņš tik viegli neatlaidās. Papriekšu viņš mēģināja lūdzošiem skatiem aizkustināt mani, bet kad tas nelīdzēja, uzcēlās gultā sēdus, saliecās divkārši un, turē­dams abas rokas uz vēdera, sāka no visa spēka klepot, tā kā viņa ģīmis palika pavisam tumšs, dzīslas uz pieres piepampa, asaras tecēja pa acīm un viņš sāka slāpt nost, ne vairs pa j o ­kam, bet no tiesas.

Saimnieks nekad ar mani nerunāja par saviem nodomiem, un to, ka viņš bija pārdevis savu zelta pulksteni, lai nopirktu 10*

147

man aitādiņu, es uzzināju tikai nejauši. Tagad, kur mēs atra­dāmies tik grūtos apstākļos, viņš šo savu izturēšanos grozīja.

Kādu rītu, atnācis no brokastīm, kamēr es biju palicis uzraudzīt žolikēru, kuru mēs neatstājām vienu, viņš man paziņoja, ka viesnīcnieks prasot, lai mēs nokārtojot savu rēķinu. Ja viņš rēķinu samaksājot, viņam paliekot vairs tikai pāris franku.

Ko iesākt? Es, saprotams, nezināju nekādas atbildes. Viņš zināja tikai vienu līdzekli, kā izkļūt no grūtībām,

t. i. sarīkot izrādi, un pie tam vēl šo pašu vakaru. Izrādi bez Zerbīno, bez Dolčes un bez žolikēra! Tas man

izlikās pilnīgi neiespējami. Bet mēs atradāmies tādā stāvoklī, ka nevarējām ļauties

iebiedēties no neiespējamā. Mums vajadzēja ārstēt un glābt žolikēru. Lai samaksātu ārstam, par zālēm, par istabu, par kurināšanu mums vajadzēja salasīt vismaz četrdesmit frankus. Ja mēs nokārtosim rēķinu pie viesnīcnieka, varbūt viņš mums atvērs atkal jaunu kredītu.

Salasīt četrdesmit frankus šajā sādžā, pie tāda aukstuma un ar mūsu trūcīgiem līdzekļiem — tur vajadzēja krietni sa­ņemties.

Mans saimnieks, bez liekas domāšanas, ķērās tūliņ pie darba.

Kamēr es kopu mūsu slimnieku, Vitālijs bija sameklējis izrādei vietu tirgus telpās, jo sarīkot izrādi ārā šādā aukstumā nebija iespējams. Viņš sastādīja un izlīmēja afišas, no pāris dēļiem sanagloja skatuvi un, nežēlodams pēdējo naudu, izdeva to par svecēm, kuras pārgrieza divās daļās, lai dabūtu vairāk gaismas.

No istabas loga es redzēju, ka viņš staigāja šurpu turpu pa sniegu, nāca un gāja gar mūsu mājvietu, un es ar bailēm domāju par to, kāda gan būs mūsu izrādes programma. To es tūliņ arī dabūju zināt, jo sādžas ziņnesis-bundzinieks, sarkanu cepuri galvā, nostājās pie mūsu durvīm un lieliski izdārdinājis bungas, skaņā balsī nolasīja programmu.

Vitālijs nebija skopojies ar visekstravagantākajiem solī­jumiem: tur bija minēts «kāds, visā pasaulē slavens artists,» — tas bija Kāpis, — un «jauns brīnumdziedātājs,» — tas biju es.

Interesantākais šinī reklāmā bija tas, ka vietām nebija noteiktas cenas, bet izrādes sarīkotājs griezās pie publikas

148

augstsirdības, lūgdams maksāt pēc tam, kad būs viss dzirdēts, redzēts un aplaudēts.

Izdzirdīs bungu rīboņu, Kāpis priecīgi ierējās un žolikērs piecēlās pussēdus, kaut gan vēl bija ļoti vārgs. Es domāju, ka viņi abi bija nopratuši, ka tiek sarīkota izrāde.

šīs manas domas drīz apstiprināja žolikēra izturēšanās: viņš gribēja piecelties un prasīja savu sarkano, zelta apšuvēm izgreznoto angļu ģenerāļa tērpu un cepuri ar spalvu pušķi. Es tikai ar varu viņu noturēju gultā.

Viņš salika rokas, lūdzās un metās ceļos. Redzēdams, ka ar lūgšanos nekā nepanāks, viņš sāka

dusmoties un, beidzot raudāt. Es redzēju, ka nebūs viegli izdzīt viņam no galvas domas

par piedalīšanos šī vakara izrādē un domāju, ka tas visvie­glāk būs panākams, noslēpjot viņam mūsu aiziešanu.

Par nelaimi, Vitālijs, kas nekā nezināja no tā, kas noticis viņa prombūtnē, ienākot, lika man tūliņ sagatavot harfu un citus nepieciešamos priekšdarbus mūsu izrādei.

Izdzirdīs pazīstamos vārdus, kas viņam atgādināja izrādi, žolikērs atkal sāka lūgties, tagad griezdamies pie Vitālija. Ja viņš būtu varējis runāt, viņš nebūtu vārdiem labāk varējis izteikt savu vēlēšanos, kā tagad visādām skaņām, kustībām un mīmiku. Viņam pār vaigiem tecēja īstas asaras, un viņš pa­tiesi skūpstīja Vitālija rokas.

«Tu gribi spēlēt? jautāja Vitālijs. — Jā,-jā, kliedza visa žolikēra būtne. — Bet tu esi slims, nabaga mazais žolikēriņ! ' — Nē, nē — » tikpat izteiksmīgi atbildēja mazais pērti-

ķītis. Tiešām, bija aizkustinoši redzēt, ar kādu dedzību, šī mazā

radībiņa, kurā tikko turējās elpa, prata lūgties un, kādus žestus un kustības pielietoja, lai piespiestu mūs izpildīt savu vēlēšanos. Bet izpildīt viņas vēlēšanos, nozīmētu — viņu sūtīt drošā nāvē.

Bija pienācis laiks doties uz izrādi. Es sakūru kaminā krietnu uguni, ielikdams resnas malkas pagales, kurām vaja­dzēja degt tik ilgi, kamēr mēs atnāksim. Nabaga mazo žoli­kēru, kas raudāja karstas asaras un mani nemitīgi skūpstīja, es silti un cieši satinu segā, un tad mēs aizgājām.

Brienot pa sniegu, Vitālijs paskaidroja, kas man būs jādara.

149

Nevarēja nemaz būt runa par mūsu parastām lugām, jo mums trūka galveno aktieru, bet man un Kapim vajadzēja parādīt, ko mēs īsti spējam, pieliekot visus spēkus un savu labo gribu. Mums katrā ziņā bija jāsalasa četrdesmit franku.

Četrdesmit franku! tas jau bija tas briesmīgais. Vitālijs visu jau bija sagatavojis, un vajadzēja tikai iedegt

sveces. Bet šo greznību mēs sev varējām atļauties tikai tad, kad sāks jau lasīties publika, lai mūsu apgaismošana neizbeig­tos pirms priekšnesumu beigām.

Bundzinieks vēl pēdējo reizi apstaigāja sādžas ielas un mēs dzirdējām bungu rīboņu te attālināmies, te atkal tuvoja­mies.

Pabeidzis Kapja un savu tuēleti, es aizgāju aiz kolonnas un gaidīju publikas ierašanos.

Drīz bungu rīboņa pienāca tuvāk un viņai līdz neskaidrs balsu troksnis. Bundziniekam nopakaļ, ceļot kājas taktī, soļoja kādi divdesmit zeņķi.

Bundzinieks, ar visu savu instrumentu apsēdas pie teātra durvīm, starp diviem aizdedzinātiem lukturiem, un publikai vajadzēja tikai nosēsties vietās un gaidīt izrādes sākumu.

Bet, ak vai! par spīti bundziniekam, kas no visa spēka, priecīgi rībināja durvju priekšā savas bungas, publika lasījās gaužām lēni. Bija sanākuši, kā likās, visi sādžas puikas, bet tā nebija tā publika, no kuras mēs varētu cerēt iekasēt četrdesmit frankus. Mums bija vajadzīgi citi ļaudis, tādi, kam pilns maks un devīga roka. Beidzot, saimnieks nosprieda, ka laiks izrādi sākt, kaut gan telpas nebūt nebija pilnas, bet mēs ilgāk nevarējām gaidīt, jo mūs spieda šausmīgais sveču jau­tājums.

Man vajadzēja uznākt pirmajam uz skatuves un, pavadot sevi uz harfas, nodziedāt pāris dziesmiņas. Ja gribu būt patiess, tad jāatzīstas, ka saņēmu diezgan vājus aplausus.

Es nekad neesmu bijis diezcik iedomīgs uz savām māksli­nieka spējām, bet patreizējos apstākļos šāds publikas vēsums mani dzina vai izmisumā. Ja es viņai nepatikšu, viņa savu maku neatvērs. Es nedziedāju slavas, bet nabaga žolikēra dēļ. Ak, kā es būtu gribējis šo publiku aizkustināt, aizraut, sajū­smināt, bet cik es varēju novērot, tad viņa par mani intere­sējās ļoti maz un nemaz neskatījās uz mani, kā uz brīnumu!

Kāpis bija daudz laimīgāks, jo viņš guva piekrišanu un viņu pavadīja aplausiem. Tikai pateicoties viņam, izrāde no-

150

beidzās skaļiem bravo saucieniem. Publika aplaudēja ne tikai rokām, bet dauzīja arī kājām.

Bija pienācis izšķirošais brīdis. Kamēr es uz skatuves, Vitālija pavadībā, izpildīju kādu spāniešu deju, Kāpis, ar trau­ciņu zobos, apstaigāja publikas rindas. Vai viņš salasīs četr­desmit frankus? šis jautājums žņaudza manu sirdi, kamēr es, iztaisījis vislaipnāko seju, uzsmaidīju publikai.

Es jau biju gluži bez elpas, bet nedrīkstēju apstāties, pirms Kāpis nebija apstaigājis visu publiku. Bet viņš nemaz nesteidzās un, ja kāds negribēja nekā dot, viņš vairāk reizes viegli uzsita ar ķepu pa kabatu, kura nebija gribējusi atda­rīties.

Beidzot pienāca Kāpis un es apstājos, bet Vitālijs man deva zīmi dejošanu turpināt. Dejojot es pienācu tuvāk Kapim, un redzēju, ka trauciņš nebija pilns, vēl trūka daudz.

šinī brīdī Vitālijs, kas arī acīm bija pārbaudījis trauciņa saturu, piecēlās.

«Man tas gods paziņot, ka mūsu izrāde beigusies, bet tā kā sveces vēl nav izdegušas, un ja godājamā publika atļauj, es nodziedāšu vēl pāris dziesmiņu. Kāpis apstaigās vēl reiz publikas rindas un tie, kas pirmīt nebija varējuši atrast ceļu uz savu kabatu, varbūt būs tagad veiklāki. Es viņus lūdzu sagatavoties jau iepriekš.»

Kaut gan Vitālijs bija bijis mans dziedāšanas skolotājs, es nekad nebiju dzirdējis viņu tā īsti dziedam, vismaz ne tā, kā šajā vakarā.

Viņš izmeklēja divas dziesmas, ko visi pazina: Jāzepa romanci: «Gandrīz vēl bērns» un par Ričardu Lauvas Sirdi: «Ak , Ričard, ak mans karal!» Es tās vēl nebiju dzirdējis.

Es tajā laikā vēl nebiju spējīgs spriest, vai viņš dziedāja labi vai slikti, vai ar mākslas izjūtu, vai nē. Bet es varu sacīt tikai to, ka viņa dziedāšana atstāja uz mani lielu iespaidu; es stāvēju iespiedies skatuves stūrī un izplūdu asarās.

Caur asarām, kas apmigloja manas acis, es redzēju, ka pirmajā rindā sēdēja kāda dāma un no visa spēka aplaudēja. Es viņu biju ievērojis jau agrāk, tādēļ ka viņa nebija zem­niece, kā pārējās skatītājas, bet īsta dāma: jauna, skaista, tērpusies zvērādas kažokā un, kā likās, bagātākā visā sādžā. Blakus viņai sēdēja zēns, kas izrādīja lielu piekrišanu Kapim. Tas, bez šaubām, bija viņas dēls, jo bija viņai ļoti līdzīgs.

151

Pēc Vitālija pirmās dziesmas, Kāpis atkal apstaigāja publiku un es biju ļoti pārsteigts, redzot, ka daiļā dāma neko neiemeta viņa trauciņā.

Kad Vitālijs bija beidzis dziedāt Ričarda āriju, viņa ar rokas mājienu mani pasauca pie sevis.

«Es gribētu parunāt ar tavu saimnieku,» viņa sacīja. Mani tas pārsteidza. Pēc manām domām, viņa būtu labāk

darījusi, ja būtu Kapja trauciņā iemetusi kādu naudas gabalu. Kamēr es gāju Vitālijam pateikt dāmas vēlēšanos, atgriezās arī Kāpis. Viņa trauciņā naudas bija vēl mazāk, nekā pirmo reiz.

« K o šī dāma grib no manis? jautāja Vitālijs. — Runāt ar jums. — Man viņai nekas nav sakāms. — Viņa nekā neiemeta Kapja trauciņā, varbūt viņa grib

viņam kaut ko iedot. —- Tad Kapim jāiet pie viņas, ne man.» Beidzot, viņš tomēr nolēma iet pie dāmas, bet paņēma

Kapi līdz. Es viņiem sekoju. Pa to laiku pie dāmas bija pienācis viņas sulainis ar

lukturi un segu. Vitālijs sveicināja viņu diezgan vēsi. «Atvainojat, ka jūs traucēju, bet es gribēju jums novēlēt

laimes.» Vitālijs palocījās, bet neteica ne vārda. «Es pati nodarbojos ar mūziku un gribēju jums pateikt,

ka esmu ļoti sajūsmināta par jūsu lielo talantu. Vitālijam, ielas dziedātājam un suņu dresētājam liels

talants! Es paliku kā sasalis no pārsteiguma. «Kur nu man, tādam vecim, lai celtos talants, atbildēja

Vitālijs. — Nedomājiet, ka es runāju ar jums tikai aiz ziņkārības,

sacīja dāma. — Bet es, katrā laikā esmu gatavs apmierināt jūsu ziņ­

kārību. Jūs, laikam, esat ļoti pārsteigti, dzirdot, ka suņu dre­sētājs var arī dziedāt?

— Ne pārsteigta, bet sajūsmināta. — Lieta tomēr ļoti vienkārši izskaidrojama: es ne arvien

esmu bijis dresētu suņu rādītājs, bet savā jaunībā, sen atpakaļ, es biju . . . jā, es biju par sulaini pie kāda slavena dziedātāja. Nu, un tur dzīvojot un dzirdot viņu iestudējam dziesmas, arī

152

es, kā papagailis, dažas atkārtoju un iemācījos. Lūk, un taa ir viss.»

Dāma nekā neteica, bet ilgi noskatījās Vitālijā, kas pavi­sam apjucis stāvēja viņas priekšā.

«Uz redzēšanos, kungs, viņa sacīja, sevišķi uzsvērdama vārdu kungs. Uz redzēšanos, un vēl reiz sirsnīgu paldies par baudu, ko man sagādāja jūsu dziedāšana.»

Noliekusies pie Kapja, viņa iemeta trauciņā zelta gabalu. Es biju cerējis, ka Vitālijs pavadīs dāmu līdz izejai, bet

viņš to nedarīja. Kad viņa bija dažus soļus jau pagājusi, es dzirdēju, ka viņš pie sevis paklusi pāris reizes izlamājās.

«Bet viņa taču iedeva Kapim zelta gabalu,» es sacīju. Man likās, ka viņš man tūliņ iecirtīs pliķi, bet viņa pa­

celtā roka pusceļā apstājās. «Ak , tā zelta naudas gabalu, viņš atkārtoja, it kā no

sapņa pamozdamies. Jā, taisnība, nabaga žolikēr! Es to biju piemirsis. Steigsimies mājās!»

Mēs visu ātri nokārtojām un devāmies pie žolikēra. Es uzkāpu pirmais pa trepēm un skriešus devos istabā;

uguns gan nebija vēl pavisam izdzisusi, bet istaba bija gan­drīz tumša, jo ogles tikko kvēloja. Es ātri iededzu sveci un skatījos pēc Žolikēra, jo man bija brīnums, ka viņš izturas tik klusi.

Viņš, visā garumā izstiepies, gulēja gultā virs segas. Viņš bija apģērbis savu ģenerāļa tērpu un, likās, aizmidzis. Es pie­liecos un viegli saņēmu viņa mazo rociņu. Tā bija pavisam auksta.

šinī brīdī istabā ienāca Vitālijs. Es pagriezos pret viņu un sacīju:

«žolikērs ir pavisam auksts.» Arī Vitālijs, man blakus, noliecās pie viņa. « A k vai, viņš iesaucās, mūsu žolikērs ir beigts! Tas jau

bija sagaidāms. Redzi, Remij, man sāk likties ka es, laikam, nedarīju pareizi, tevi aizvezdams no Miliganes kundzes. Lie­kas, ka liktenis mani vajā kādas kļūdas vai pārkāpuma dēļ. Zerbīno, D o l č e . . . Tagad žolikērs. Tas vēl nav viss.»

153

X V I n o d a ļ a .

Mūsu ienākšana Parīzē. Līdz Parīzei vēl bija tālu. Mēs bridām no rīta līdz vakaram pa sniegainiem ceļiem

un ziemeļa vējš pūta mums taisni sejā. Cik bēdīgs bija šis garais ceļš! Vitālijs gāja pa priekšu,

es aiz viņa un visbeidzot nāca Kāpis". Tā mēs gājām, visi rindā, un šī rinda nebij gara. Mēs gājām, stundām ne vārda neiz­mainīdami savā starpā, nosaluši zili, slapjām kājām un tukšu vēderu. Ļaudis, ko mēs sastapām ceļā, apgriezās un ilgi noskatījās mums pakaļ.

Acīm redzot, viņi prātoja, kur gan tas garais vecis varētu vest mazo zēnu un suni.

Grūti bija panest nospiedošo klusumu, un man ļoti gri­bējās parunāties, lai izklaidētu bēdīgās domas par pēdējiem notikumiem, bet Vitālija atbildes bija īsas un'strupas, un viņš pat nepagriežas uz manu pusi.

Par laimi Kāpis bija līdzjūtīgāks un bieži es jutu, ka viņa mitrā un siltā mēle pārslīd pār manu roku. Likās, i t kā viņš gribētu teikt:

«Es taču esmu pie tevis, Kāpis, tavs draugs!» Es, turpinot iešanu, paglāstīju viņu, un viņš par to bija'

tikpat apmierināts, kā es par viņa laipnību; mēs viens otru sapratām un viens otru mīlējām.

Man tas bija liels atbalsts un tāpat, domājams, arī viņam, jo suņa sirds nav mazāk jūtīga, kā bērna sirds.

Šie glāsti tādā mērā apmierināja Kapi, ka, man šķiet, būtu likuši viņam pilnīgi aizmirst viņa biedrus, ja ieradums, brīžiem, nebūtu ņēmis pārsvaru; tādos brīžos viņš pēkšņi apstā­jās ceļa vidū, lai sagaidītu citus un stātos savas trupas priekš­galā, kā tajos laikos, kad viņš vēl bija tās kaprālis. Bet tas vilkās tikai pāris sekundes, viņš tūliņ atcerējās, kādēļ neviens nenāk, un ātri aizskrējis Vitālijam»|j^riekšā, skatījās viņam

154

acīs,, it kā ņemtu viņu par liecinieku, ka viņš pie tā nav vai­nīgs. Ja Zerbīno un Dolče nenāk, tad tam tā vajadzīgs būt. Viņš to teica savām izteiksmīgām, gudrām un saprotošām acīm. Mums no sāpēm sažņaudzās sirds.

Tas mūsu ceļošanu nepadarīja jautrāku, kaut gan mums, vismaz man, būtu bijis vēlams drusku izklaidēties.

Visur lauki bija apsegti ar balto sniega līķautu, saule nerādījās' un debesis bija nepatīkami palsā krāsā. Laukos valdīja klusums, zemnieki nestrādāja; nebija dzirdama ne zirgu zviegšana, ne vēršu baurošana. Tikai vārnas, salaidušās koku'galotnēs, ķērca no izsalkuma, jo ttz z'emes nebija vietas, kur viņām nolaisties un pameklēt tārpus.

Sādžās visām mājām bija durvis ciet, ielas tukšas un klu­sas. Sals bija stingrs un visi sēdēja ap pavardiem, vai strādāja kūtīs un rijās pie aizvērtām durvīm.

Bet mēs bez apstājas gājām uz priekšu, te pa grambai­niem, te pa apsalušiem ceļiem. Naktis mēs pārgulējām vai nu zirgu, vai aitu kūtīs, iepriekš apēduši plānu riecieniņu maizes, kas reizē bija mūsu brokastis, pusdienas un vakariņas. Es biju laimīgs, kad mūs dažreiz ielaida aitu kūtī, jo tur varēja labi sasildīties, ūn bez tam, tas bija gada laiks, kad aitas zīdīja savus jērus un dažreiz gani man ļāva padzert drusku piena. Mēs nevienam neteicam, ka mirstam gandrīz no bada, bet Titālijs ar savu parasto veiklību stāstīja, «ka zēns ļoti mīl aitas pienu, tādēļ, ka bērnībā pieradis to dzert, un tas viņam atgādina tēva mājas.» Zināms, ne arvien šī pasaciņa līdzēja, bet kad viņai noticēja, tad man bija jauks vakars; Patiešām, es ļoti mīlēju aitas pienu un, kad biju vakarā to dzēris, tad otrā dienā jutos žirgts un spēcīgs.

Mēs gājām kilometru pēc kilometra, vienu ceļa gabalu pēc otra un beidzot tuvojāmies Parīzei. Ja man' to nebūtu teikuši kilometru stabi gar ceļmalām, tad es to būtu manījis jau no dzīvākas ļaužu kustības uz ceļa un no sniega, kas te bija daudz netīrāks,, nekā šampaņas līdzenumā.

Es tikai brīnējos, ka apkārtējie lauki un sādžas nav nemaz skaistākas, kā tās, kurām mēs jau agrāk bijām gājuši cauri. Es biju dzirdējis stāstām tik daudz brīnišķu lietu par Parīzi, ka domāju, ka šiem brīnumiem vajag būt redzamiem jau labu gabalu priekš Parīzes pašas. Es pats skaidri nezināju, ko gaidīju, bet jautāt es nedrīkstēju; zinu tikai to, ka gaidīju kaut ko brīnišķu: zelta kokus, marmora pilis gar ielas malām

155

un zīdā un samtā tērptus cilvēkus ielās. Man likās, ka tas būtu pilnīgi dabīgi.

Kaut gan es uzmanīgi lūkojos pēc zelta kokiem, es tomēr ievēroju, ka ļaudis, kas nāca mums pretī, nepiegrieza mums ne mazākās vērības; viņiem, laikam, bija vai nu ļoti jāstei­dzas, vai arī viņi bija paradusi redzēt vēl daudz bēdīgākas lietas, kā mūs.

Nevar sacīt, ka tas būtu uz mani atstājis ļoti nomierinošu iespaidu.

Ko lai mēs iesākam Parīzē un, pie tam vēl tādā nožēlo­jamā stāvoklī, kādā patlaban atradāmies?

Šis jautājums mani nodarbināja visu ceļu. Es labprāt būtu par to parunājies ar Vitāliju, bet neuz­

drošinājos, jo viņš bija pārāk drūms, strups un nerunīgs. Beidzot, tomēr, kādu dienu viņš pienāca man blakus un

no viņa sejas es nopratu, ka tagad viņš sāks runāt par to, par ko man tik ļoti gribējās zināt.

Tas bija no rīta. Nakti mēs bijām pārgulējusi kādā fermā, netālu no kādas lielas sādžas, kuru, kā to vēstīja kāds zils plakāts, sauca Buasīsenležē. Mēs bijām uzsākuši ceļot jau no paša agra rīta, pagājuši garām fermas parka mūra sienai, cauri sādžai un uzkāpuši uz neliela pakalniņa. No šejienes mēs redzējām melnus miglas mākoņus, kas klājās pār bezga­līgi lielu pilsētu, no kuras vietām izcēlās augstas celtnes un pieminekļi.

Es skatījos plaši ieplēstām acīm un pūlējos orientēties šajā jumtu, torņu un baznīcu juceklī, kad Vitālijs, palēninājis gaitu, nostājās man blakām.

«Tā, lūk, drīz mūsu dzīve mainīsies, viņš sacīja, it kā turpinādams pats ar sevi iesākto sarunu. Pēc četrām stundām mēs būsim Parīzē.

— Ak, tad tā ir Parīze, kas tur izplešas mūsu priekšā? — Bez šaubām.» Taisni tajā brīdī, kad Vitālijs sacīja, ka tā esot Parīze,

no debesīm atraisījās kāds gaismas stars un un kaut kas, ātri kā zibens, zeltaini pamirdzēja gaisā.

Tā tad, es tomēr nebiju maldījies: es tur atradīšu zelta kokus.

Vitālijs turpināja: «Parīzē mums būs jāšķiras.» Uzreiz viss satumsa, un es vairs neredzēju zeltītos kokus.

156

Es pagriezu acis uz Vitāliju. Viņš skatījās manī un manas sejas bālums un drebošās lūpas viņam rādīja, kas manī notiek.

«Tas tevi uztrauc, viņš sacīja, pie kam, es redzēju, ka arī viņš pats cieš.

— Jāšķiras! es izsaucos, kad bija pārgājis pirmais uz­traukums.

— Nabaga zēns!» Šie vārdi, un sevišķi tonis, kādā tie bija izteikti, izvilināja

man asaras pa acīm. « A k , cik jūs esat labs, es iesaucos.

— Tu pats esi labs, manu zēn, un tev ir krietna sirds. Redzi, dzīvē ir brīži, kas liek arī šādas lietas ievērot un cilvēka sirdij atmaigt. Kad viss iet labi, cilvēks turpina savu ceļu daudz nedomādams par tiem, kas viņu pavada, bet kad viss iet slikti, kad ceļš vairs nav gluds un, galvenais, kad tu pats esi palicis vecs un tev nav vairs ticības rītdienai, tad tu meklē atbalstī­ties uz tiem, kas ir ap tevi, un esi laimīgs, sajusdams kādu sev blakus. Ka es atbalstos uz tevi, tas tevi pārsteidz, vai nē? Un tomēr tā tas ir. Man kļūst vieglāk jau tūliņ, kad redzu, ka manī klausoties, tev acis kļūst mitras. Jo arī man, manu mazo Remij, ir bēdas.»

Tikai daudz vēlāk, kad arī man bija kāds ko mīlēt, es izjutu un sapratu šo vārdu patiesību.

«Nelaime tikai tā, turpināja Vitālijs, ka arvien jāšķiras taisni tajā brīdī, kad gribētos palikt kopā.

— Bet, es bailīgi ierunājos, jūs taču neatstāsat mani Parīzē.

— Nē, tici man, es negribu tevi atstāt. Ko tu' viens pats lai iesāktu Parīzē? Un bez tam, man nav nemaz tiesības tevi pamest, iegaumē to labi. Tajā dienā, kad es negribēju tevi atstāt krietnās Miliganes kundzes gādībā un audzināšanā, kas par tevi būtu rūpējusies kā par savu dēlu, es līdz ar to uzņēmu uz sevi pienākumu audzināt tevi. Par nelaimi, tagad visi apstākļi pieņēmuši nelabvēlīgu virzienu, šinī acumirklī es nekā nespēju tevis labā darīt, un tādēļ es domāju, ka mums būs jāšķiras. Ne jau uz visiem laikiem, bet tikai uz pāris mēnešiem, lai mēs pavadītu pēdējos ziemas mēnešus katrs par sevi. Pēc dažām stundām mēs būsim Parīzē. Ko pēc tavām domām mēs varam tur iesākt, kad visa mūsu trupa sastāv no viena paša Kapja?»

Izdzirdis minam savu vārdu, suns nostājās mums priekšā, pielika ķepu papriekš pie auss kareiviskam sveicienam un pēc

157

tam uz sirds, it kā gribēdams sacīt, ka mēs varam palaisties uz viņa padevību un uzticību.

Stāvoklī, kādā mēs patlaban atradāmies, tas nespēja mūsu uztraukumu mazināt.

Vitālijs brīdi apstājās un paglaudīja viņam galvu. « A r ī tu esi krietns suns, viņš sacīja; bet no labuma vien

pasaulē nevar pārtikt. Viņš gan ir nepieciešams, lai darītu laimīgus tos, kas ar mums dzīvo, bet bez tam ir vajadzīgs vēl arī kaut kas cits, un tā mūs nepavisam nav. Ko lai mēs iesā­kam ar Kapi vien? Tu taču saproti, ka mēs nevaram sarīkot izrādes?

— Tas ir taisnība. — Ielas puikas par mums ņirgātos un apmētātu ābolu

serdēm. Mēs nesalasītu ne franku dienā. Kā lai mēs visi trīs iztiktu ar vienu franku, pie kam lietainās, sniegainās un auk­stās dienās mēs pat to nesalasītu.

— Bet mana harfa? — Ja man būtu divi tādi bērni kā tu, tad, varbūt, lieta

ietu. Bet tāds vecis, kā es un bērns tavā vecumā, — no tā nekas labs neiznāks. Es vēl neesmu pietiekoši vecs. Ja es būtu kroplis, vai a k l s . . . Bet par nelaimi, es esmu tāds kāds esmu, t. i. es nevaru nevienam iedvest līdzcietību. Parīzē ļaudis ir ļoti steidzīgi un aizņemti, un lai spētu modināt viņu līdzjū­tību — vajadzīgs nožēlojams izskats, un vajag arī spēt pār­varēt kauna jūtas un griesties pie ļaužu žēlsirdības. Bet tā kā es to nekad nevarētu, tad mums jādara kaut- kas cits. Tādēļ es esmu nodomājis nodot tevi citam saimniekam, kur tu, kopā ar citiem bērniem, spēlēsi uz ielām har fu .^

Dzirdot runājam par manu harfu, es bjļju sagaidījis gluži citus slēdzienus.

«Es pats, viņš turpināja, pasniegšu itāliešu bērniem, kas strādā Parīzes ielās, stundas harfas, dūdu un vijoles spēlē. Parīzē, kur esmu dzīvojis jau vairāk" lāgus, mani labi pa­zīst, un man vajadzīgs tikai izziņot, ka gribu pasniegt stundas, lai tūliņ pieteiktos vairāk skolnieku, nekā vajadzīgs. Tā mēs dzīvosim katrs par sevi. Bez tam, es mēģināšu iedresēt divus suņus Dolčes un Zerbīno vietā. Es, cik varēdams, pasteidzi­nāšu viņu apmācību un pavasarī, manu mazo Remij, mēs abi atkal varēsim sākt savu parasto dzīvi, lai nekad nešķirtos. Laime nekad pavisam neaizgriežas no tiem, kam drosme cīnī­ties. Tagad es no tevis prasu tikai vīrišķību un paklausību. Uz priekšu būs labāk, jāpārlaiž tikai tagadējais grūtais brīdis.

158

Pavasarī uzsāksim atkal savu brīvo dzīvi, un es tevi aizvedīšu uz Vāciju un Angliju. Redzi, tu audzi lielāks un tavs prāts top arvien plašāks. Es tev daudz ko iemācīšu un iztaisīšu tevi par cilvēku. To es solīju Miliganes kundzei, un savu solījumu es turēšu. Ņemdams vērā šos ceļojumus, es tev jau arī sāku mācīt angļu, franču un itāliešu valodas; tas bērnam, tavā vecumā, jau ir diezgan daudz, nemaz nerunājot par to, ka tu esi kļuvis veselīgs un spēcīgs.

Tu redzēsi, Remij, ka viss vēl nav zudis.» Šī, varbūt, bija vislabākā kombinācija mūsu patreizējā

stāvoklī. Un kad es tagad to pārdomāju, es redzu, ka Vitālijs darījis visu iespējamo, lai pārvarētu grūtības, kādās atradā­mies. Bet pirmajā brīdī viss liekas citādi, nekā kad mēs to pārdomājam vēlāk.

Tādēļ no visa, ko viņš runāja, es paturēju tikai divas lietas: mūsu šķiršanos un jauno saimnieku.

Staigādams pa sādžām un pilsētām, es biju redzēiis vai­rākus šādus saimniekus, kas noīrētos bērnus vadā apkārt ar paceltu nūju rokā.

Viņiem nebija ne mazākās līdzības ar Vitāliju. Tie bija cietsirdīgi, netaisni, rupji, paģēroši un lieli dzērāji. Viņi lamājās, lietoja rupjus vārdus un viņu roka pastāvīgi bija pacelta sitienam.

Vai es arī nevarēju krist šāda saimnieka rokās? Un kaut man arī gadītos atrast labu saimnieku, tā tomēr

būtu atkal pārmaiņa. Pēc manas audžu mātes, Vitālijs. Pēc Vitālija kāds cits. Vai arvien tā būs? Vai nekad es neatradīšu nevienu, ko

varētu ilgstoši mīlēt? Vai man nekad nebūs tēva? Nekad nebūs piederīgo un ģimenes? Arvienu viens visā plašā pasaulē! Arvien, kā pazudis uz šīs zemes, nevarēdams atrast pa­

liekamu vietu, kur apmesties. Es būtu varējis viņam daudz ko atbildēt, un vārdi man

kāpa no sirds uz lūpām, bet es viņus atspiedu atpakaļ. Saimnieks prasīja no manis drošsirdību un paklausību,

un es gribēju paklausīt, lai viņa bēdas vēl nepavairotu. Bez tam, viņš jaū arī vairs negāja man blakus. It kā pare­

dzēdams, ko es viņam atbildēšu un, baidīdamies mani uzklau­sīt, viņš atkal gāja pāri soļu man pa priekšu.

159

Es viņam sekoju un drīz mēs pienācām pie kādas upes. Tilts, kas veda pār upi, bija tik dubļains, kādu savā mūžā vēl nebiju redzējis: viņu apklāja šķīdīgs sniegs, melns kā saberstas ogles, kurā kājas grima līdz potītēm.

Tilta galā atradās sādža ar šaurām ieliņām, un pēc sādžas nāca atkal lauki, kuros bija izkaisītas nožēlojamas mājeles.

Pa ceļu šurpu un turpu nepārtraukti kustējās braucēju rindas. Es piegāju pie Vitālija un turējos viņam pie labajiem sāniem; Kāpis nāca nopakaļ, neatraudams degunu mums no papēžiem.

Drīz lauki izbeidzās un mēs atradāmies uz ielas, kurai nevarēja saredzēt galu. Ielas abās pusēs bija mājas, bet naba­dzīgas, netīras un daudz neglītākas kā Tulūzā, Bordo un Lionā.

Sniegs vietvietām bija savākts kaudzēs, un uz šīm melna­jām kaudzēm bija izmesti pelni, sapuvušas saknes un visādi atkritumi. Gaiss bija pilns riebīgu smaku, un bērniem, kas rotaļājās durvju priekšā, bija bālas sejas; ik brīdi brauca garām smagi pajūgi, no kuriem bērni izvairījās ar lielu vei­klību, nepiegriezdami viņiem nekādu vērību.

s — Kur mēs īsti atrodamies? es jautāju Vitālijam. — Parīzē, manu zēn. — P a r ī z ē . . . » Vai tas jel maz bija iespējams, ka šī būtu Parīze! Kur tad ir marmora mājas? Kur ir zīdā un samtā tērptie iedzīvotāji? Cik patiesība bija riebīga un nožēlojama! Vai tā bija tā Parīze, kuru es tik karsti biju ilgojies

redzēt? Par nožēlošanu, tā tiešām bija viņa, un te man, šķirtam

no Vitālija un Kapja, vajadzēs pavadīt visu ziemu.

160

X V I I n o d a ļ a .

Lursinas ielas saimnieks. Kaut gan visa apkārtne man likās riebīga, es tomēr visu

vēroju plaši ieplēstām acīm un gandrīz aizmirsu bēdīgo stā­vokli, kādā atrados.

Jo tālāk mēs gājām iekšā Parīzē, jo mazāk viss apkārtē­jais atbilda maniem bērnišķiem sapņiem un fantastiskajām cerībām, ūdens notekās bija sasalis, dubļi, sajaukti ār sniegu un ledus gabaliņiem, palika arvien melnāki. Vietām, kur tie bija šķidrāki, tie sprāga no ratu riteņiem uz visām pusēm un lielām ķepēm lipa pie māju logiem un sienām, aiz kurām atra­dās nabadzīgas un netīras bodeles.

Noteikti, Parīze nebija Bordo vērts. Pagājuši gabalu pa kādu platu, ne tik nabadzīgu ielu,

kā tā pa kuru mēs ienācām, un kur bodeles palika lielākas un glītākas, Vitālijs nogriezās pa labi, un drīz mēs bijām no­nākuši patiešām nožēlojamā kvartālā. Mājas bija lielas un •augstas un, likās, augšā savienojamies kopā. Ielas vidū bija Vēl neaizsaluši noteka, pa kuru tecēja smirdošs ūdens, un ļaužu pūlis, nepiegriezdams tam nekādu vērību, mīdījās pa lipīgiem dubļiem apklāto bruģi. Nekad es vēl nebiju redzējis ne tik bā­las sejas, kādas bija šiem ļaudīm, nedz arī tik pārdrošus bēr­nus, kā tie, kas šaudījās pūlim pa vidu. Daudzajos krodziņos varēja redzēt vīriešus un sievietes, kas, stāvot pie skārda apsistās letes, dzēra un skaļi klaigāja. 11 Hektors Malō, Dzīves skolā.

161

Uz kādas mājas stūra es izlasīju Lursinas ielas nosau­kumu.

Vitālijs, likās, zināja, kurp gāja; viņš viegli pašķīra ļaužu pūlīšus, kas viņam stāvēja ceļā, un es turējos cieši aiz viņa.

«Uzmanies, ka nenoklīsti no manis,» viņš sacīja. Bet šis atgādinājums bija lieks, jo es neatkāpos no viņa

ne soli un, lielākas drošības labad, biju vēl rokām ieķēries viņa svārku stūrī.

Izgājuši cauri lielai sētai un kādai ejai, mēs nokļuvām it kā krēslainā, zaļganā akā, kur saule, droši vien, nekad nebija iespīdējusi. Tā bija visriebīgākā ūn atbaidošākā apkārtne, kādu līdz šim biju redzējis.

«Vai Garofolijs ir mājās? jautāja Vitālijs cilvēkam, kas kāra pie sienas vecas lupatas, rādīdams pats sev gaismu ar lukturi.

— Es nezinu, uzkāpiet paši un paskatāties; jūs jau zināt — pašā augšā, pretējās durvis.

— Garofolijs i r tas saimnieks, par kuru tev stāstīju, viņš sacīja, kāpdams pa trepēm, kuru kapes bija pārklātas biezu netīrumu garozu un tik slidenas, it kā būtu izcirstas mitrā mālā. Viņš šeit dzīvo.»

Iela, māja un trepes neatstāja uz mani pacilājošu iespai­du. Kāds būs saimnieks?

Mēs uzkāpām pa četrām trepēm un Vitālijs, bez klauvē­šanas, atgrūda durvis, kas atradās pretī uzejai. Telpas, kur mēs iegājām, bija plašas un atgādināja lielu šķūni. Istabas vidus bija tukšs, bet gar sienām stāvēja kādas divpadsmit gultas. Sienas un griesti bija nenosakāmā krāsā: kādreiz viņas bija bijušas baltas, bet dūmi, putekļi un dažādi netīrumi bija viņas nomelnojuši, un bez tam sienu apmetums vietām bija izdauzīts un izurbināts. Uz vienas sienas, blakus ar ogli zīmē­tai galvai, bija iekasītas puķes un putni.

«Garofolij, Vitālijs sauca, ieiedams istabā, kurā stūrī jūs esat? es neviena neredzu. Lūdzu, atsaucaties! Tas esmu es, Vitālijs, kas ar jums runā.»

Tiešām, istaba, cik pie sienas piekārtās lampas gaismā varēja saskatīt, likās tukša. Bet te, uz mana saimnieka sau­cienu vāja, izmocīta bērna balstiņa atbildēja:

«Siņjors Garofolijs ir izgājis; viņš atgriezīsies tikai pēc divām stundām.»

162

Te mēs ieraudzījām arī runātāju pasu: tas bija apmē­rām gadus desmit vecs zēns. Viņš tuvojās mums kājas gar zemi vilkdams, un mani ārkārtīgi pārsteidza viņa dīvainais iz­skats, kas man vēl stāv acu priekšā: viņam, var sacīt, nebija nemaz rumpja, bet lielā un nesamērīgā galva likās uzlikta tieši uz kājām, kā tais komiskos zīmējumos, kas bija bijuši modē dažus gadus atpakaļ, šajā sejā bija dziļas sāpes un maigums, bet acīs padevība liktenim.

Šo zēnu, bez šaubām, nevarēja saukt par skaistu, bet tomēr viņš pievilka un saistīja skatus ar savām smalkām, izteiksmī­gām lūpām un ar to simpātiju un it kā burvību, kas izplūda no viņa valgajām acīm, kuras bija maigas, kā lēnprātīgam dzīvniekam.

«Vai tu esi pārliecināts, ka viņš tiešām atgriezīsies pēc divām stundām? jautāja Vitālijs.

— Pilnīgi pārliecināts, siņjor; pēc divām stundām būs pusdienas laiks, un nekad neviens cits neizdala pusdienas, kā viņš pats.

— Nu, labi, ja viņš atgriežas ātrāk, tad tu pasaki viņam, ka Vitālijs atnāks pēc divām stundām.

— Jā, siņjor, pēc divām stundām.» Es taisījos iet līdzi Vitālijam, bet viņš mani apturēja un

sacīja: «Paliec tepat un atpūties. Es drīz atnākšu.» Tā kā es bailīgi sarāvos, viņš turpināja: «Es tev apsolu, ka atnākšu.» Man, neskatoties uz nogurumu, tomēr labāk būtu paticis

iet Vitālijam līdz, bet es biju radis viņam paklausīt un tādēļ paliku. .

Kad Vitālija smago soļu troksnis uz trepēm vairs nebija dzirdams, zēns, kas klausījās galvu uz durvju pusi noliecis, pagriezās pret mani.

«Va i jūs esat no mūsu puses?» viņš jautāja italiski. Kamēr dzīvoju ar Vitāliju, biju iemācījies pietiekoši

itāliski, lai saprastu gandrīz visu, ko cita runā, bet es pats vēl nepratu šo valodu tik labi, lai labprāt viņā sarunātos.

« N ē , es atbildēju franciski. — Ak, viņš bēdīgi iesaucās, nenovērsdams no manis

savas lielās acis, cik žēl! Es būtu priecājies, ja jūs būtu bijuši no mūsu puses.

— No kādas zemes? 11*

163

— No Lūkas; jūs būtu varējuši man kaut ko pastāstīt par viņu.

— Es esmu francūzis. — Ak, tas ir labi! — Vai jūs frančus mīlat vairāk, kā itāliešus? — Nē, es neteicu sevis dēļ, ka tas ir labi, bet jūsu dēļ; jo, ja

jūs būtu itālietis, jūs būtu, droši vien, šeit atnākuši, lai iestā­tos siņjora Garofolija kalpībā un par to, ka jākalpo pie siņ-jora, nevar teikt, ka tas ir labi.»

Nevar sacīt, ka šie vārdi būtu uz mani atstājuši ļoti no­mierinošu iespaidu.

«Vai viņš ir ļauns?» Zēns nekā neatbildēja uz šo tiešo jautājumu, bet skats,

ar kādu viņš uz mani paskatījās, runāja nepārprotamu va­lodu. Un tad, it kā negribēdams turpināt sarunu par šo priekš­metu, viņš pagrieza man muguru un piegāja pie pavarda, kas aizņēma istabas dibena sienu. Uz pavarda, kur bija samesti veci būvkoki, dega gaiša uguns un vārījās liels čuguna katls.

Es piegāju pie uguns apsildīties un ieraudzīju pie katla kaut ko tādu, ko pirmīt nebiju ievērojis. Vākam, kurā bija ietaisīta caurulīte garaiņu noplūšanai, vienā pusē atradās eņģes, bet otrā piekarama atslēga, ar kuru tas bija pieslēgts pie katla.

Es sapratu, ka nedrīkstu uzdot nepatīkamus jautājumus par Garofoliju, bet par katlu? . .

«Kādēļ vāks ir pieslēgts ar atslēgu? — Lai es nevarētu ieliet sev kādu tasi buljona. Man ir

uzdots vārīt zupu, bet saimnieks man neuzticas.» Es negribot pasmaidīju. «Jūs smejaties tādēļ, viņš skumji sacīja, ka domājat, ka

esmu liels kārumnieks. Manā vietā jūs būtu tāds pat. Tai­snību sakot, es neesmu kārs, bet izsalcis, un zupas smarša, kas izplūst pa cauruli, manu izsalkumu padara neciešamu.

— Siņjors Garofolijs jūs mērdē badā? — Ja jūs iestāsities viņa kalpībā, tad redzēsit, ka te badā

gluži nemērdē, bet liek ļoti ciest no izsalkuma. Sevišķi ciešu es, jo man uzlikts sods.

— Sods! Badā nomirt! — Jā, bet par to es varu jums izstāstīt... Gadījumā, ja

Garofolijs kļūtu par jūsu saimnieku, tas jums noderētu par pamācību. Siņjors Garofolijs ir mans tēvocis un ir paņēmis mani no žēlastības. Mana māte ir atraitne un, kā jūs jau to

164

būsit nopratuši, nabadzīga. Kad Garofolijs pagājušo gadu at­brauca pēc bērniem, viņš prasīja mātei dot arī mani viņam līdz. Mātei nācās grūti no manis šķirties, bet tas bija vaja­dzīgs, jo mēs bijām seši bērni mājās, no kuriem es biju ve­cākais. Garofolijs labāk būtu ņēmis manu brāli Leonardo, kas ir nākošais pēc manis, jo tas ir skaists, bet es esmu ne­glīts. Naudas vākšanai neder neglīts bērns, jo tas var nopel­nīt tikai sitienus vai ļaunus vārdus. Bet māte negribēja at­dot Leonardo: «Matijs ir vecākais, viņa sacīja, un tā kā vie­nam ir jāiet, tad lai iet Matijs; pats Dievs tā nolicis, un es ne­drīkstu pretoties Dieva lēmumam.» Nu, un tad es gāju Garo-folijam līdz. Jūs sapratīsit, cik grūti bija šķirties no mājām, no raudošās mātes, no mazās māsiņas Kristinas, kas bija vis­jaunākā un mani ļoti mīlēja, jo es pastāvīgi nēsāju viņu uz rokām. Grūti bija šķirties arī no brāļiem, draugiem un dzim­tās zemes.»

Es sapratu, cik grūta ir šāda šķiršanās, jo nebiju vēl pie­mirsis kā man sažņaudzās sirds, kad pēdējo reiz nolūkojos uz Barberēna mātes balto galvas segu.

Mazais Matijs turpināja savu stāstu: «Kad izgāju ar Garofoliju no mājām, es biju tikai viens,

bet pēc vienas nedēļas viņš bija savācis jau divpadsmit bēr­nus, un mēs devāmies ceļā uz Franciju. Ak, šis ceļš bija garš man un maniem biedriem, kas arī bija ļoti bēdīgi! Beidzot mēs sasniedzām Parīzi, bet bijām palikuši tikai vienpadsmit, jo viens palika Dižonas slimnīcā. Parīzē mūs izdalīja: kas bija spēcīgāki, tos nodeva darbā pie krāsns mūrētājiem un skursteņslauķu meisteriem, kas bija vājāki, tos sūtīja uz ier lām dziedāt un spēlēt leierkasti. Bet es nebiju tik stiprs, ka varētu strādāt, un izskatījos pārāk neglīts, lai varētu cerēt, ka spēlējot leierkasti salasīšu daudz naudas. Tādēļ Garofolijs man iedeva divas baltas pelītes, kas man bija jārāda garām­gājējiem māju vārtos un ejās, un noteica man savākt ik dienas trīsdesmit sū*). «Cik sū tev vakarā iztrūks, viņš sacīja, tik si­tienus ar koku tu dabūsi». Salasīt trīsdesmit sū i r grūti, bet grūti panesami arī sitieni, sevišķi ja tos dod Garofolijs. Es darīju visu iespējamo, lai salasītu nolikto summu, bet par spīti lielajām pūlēm, man tas bieži neizdevās. Mani biedri, at­griežoties vakarā mājās, gandrīz arvien atnesa vajadzīgo naudu, bet man laimējās tikai retumis. Tas vēl pavairoja Ga-rofolija niknumu. « K o gan īsti šis plānprātiņš Matijs dara?»

* ) viens sū = 5 santimi.

165

viņš izsaucas. Bija vēl viens zēns, kas arī rādīja baltās peles un, kaut gan tam bija pavēlēts salasīt četrdesmit sū, tas tos kārtīgi katru vakaru arī atnesa. Vairāk reizes es gāju vi­ņam līdz, lai redzētu, kā viņš to panāk un kā man vajadzētu rī­koties. Un te man arī kļuva skaidrs, kādēļ viņš viegli salasa četrdesmit sū, bet es tikai ar mokām savus trīsdesmit. Kad kāds kungs, ejot ar dāmu, mums pasniedza naudu, dāma ar­vien sacīja: «Dodi tad glītajam zēnam, ne tam nejaukajam». Tas nejaukais biju es. Es vairs negāju ar viņu kopā, jo lai gan nav patīkami saņemt vakarā sitienus, tomēr vēl grūtāki panest ļaunus vārdus uz ielas, visu ļaužu priekšā. Jūs to ne­saprotat, jo jums neviens nekad nav sacījis, ka jūs esat ne­glīts ; bet e s . . . Beidzot, Garofolijs redzēdams, kā ar sitieniem nekas nav panākams, sāka pielietot citu līdzekli. «Par katru iztrūkstošo sū, es tev no vakariņām atņemšu vienu kartupeli, viņš sacīja. Tā kā tava āda ir nejūtīga pret sitieniem, varbūt tavs vēders būs jūtīgāks pret izsalkumu.» Vai no jums var kaut ko panākt ar draudiem?

— Nu! kā to ņem? — No manis nekad; un bez tam, es jau biju darījis visu,

kas stāvēja manos spēkos. Es taču nevarēju tiem, pret ku­riem stiepu lūgdamies rokas, sacīt: «Ja jūs man nedosit vienu sū, man nebūs vakariņās kartupeļu.» Un bez tam, cilvēki, kas pasniedz bērniem dāvanas, nav iespaidojami šādiem paskaid­rojumiem.

— Kas tad liek viņiem pasniegt dāvanas? Taču, lai da­rītu prieku!

— Ak, jūs vēl esat tik jauns! Kādē! dod? Pirmkārt, dod, lai sev sagādātu baudu, un tad vēl dod tāpēc, ka bērns ir glīts un patīkams, un tas ir viens no labākiem iemesliem; ja kādam bērns miris, tad dod it kā par šo zaudēto bērnu, un dod arī par to, ko gaida un vēlas. Bērnam pasniedz dāvanas arī tādēļ, ka pašam ir silti, bet viņam jādreb no aukstuma kādā pavārtē, dod tā tad aiz līdzjūtības. Ak, es pazīstu tik labi visus dāvanu pasniegšanas veidus; man ir bijis pietiekoši daudz laika viņus novērot un izpētīt. Sakiet, vai šodien ir auksts ārā?

— Ļoti auksts. — Labi! ejiet, nostājaties kādos vārtos un izstiepjiet

roku kungam, kas tērpies īsā, plānā mētelītī, steidzīgiem so­ļiem nāk pa ielu šurp, un tad pasakiet man, cik tāds jums ie­dos ! Bet tad izstiepiet roku kungam, kas lēni soļo šurp, ieti-

166

nies biezā mētelī vai kažokā, un jums droši vien iekritīs saujā balts naudas gabals. Dzīvodams mēnesi, jeb pusotra, no šāda uztura, es bez šaubām, nebiju nobarojies, bet kļuvis bāls, tik bāls, ka bieži dzirdēju izsaucamies: «Lūk, šis bērns gan lai­kam mirst badā.» Tagad ciešanas bija panākušas to, ko ne­bija varējis izdarīt skaistums: viņas mani bija padarījušas in­teresantu un piedevušas izteiksmi acīm. Visi ļaudis mūsu kvar­tālā sāka just līdzcietību pret mani un, ja es arī nesaņēmu daudz vairāk naudas, toties es saņēmu te gabaliņu maizes, te šķīvīti zupas. Tas bija jauks laiks; sist mani daudz nesita un, ja arī atstāja vakariņās bez kartupeļiem, es par to daudz ne­iztaisīju, jo biju jau šo to pusdienā iekodis. Bet kādu dienu Garofolijs mani ieraudzīja pie kādas augļu pārdevējas ēdam zupu un viņš uzreiz saprata, kādēļ es tik viegli panesu kartu­peļu atraušanu vakariņās. Viņš nosprieda neizlaist mani vairs no istabas, bet paturēt mani pie ēdiena gatavošanas un istabas sakārtošanas. Bet tā kā, gatavojot ēdienu, es varētu arī ēst no viņa, tad viņš izgudroja šo katlu. Katru rītu, iz­iedams no mājas, viņš saliek katlā gaļu un saknes, aizslēdz vāku un man viņš tikai jāuzvāra. Paņemt es nekā nevaru, jo jūs jau paši redzat, ka tas nav iespējams pa tik mazu cau­rulīti. Tik bāls es esmu kļuvis pa to laiku, kamēr gatavoju ēdienu; no buljona smaržas nevar paēst, viņa tikai pavairo izsalkuma mokas. Tas ir viss.

Vai es esmu ļoti bāls? Kamēr es nekur neizeju, neviens man to nesaka un spoguļa te nav.»

Es nebiju diezcik piedzīvojis, bet tomēr zināju, ka slim­niekus nevajaga uztraukt, sakot, ka viņi izskatās slimi.

«Man liekas, jūs neesat bālāks kā citi, es atbildēju. — Es saprotu gan, ka jūs man to sakāt, lai mani apmie­

rinātu. Bet es būtu laimīgs, ja izskatītos ļoti bāls, jo tas lie­cinātu, ka esmu slims, un es gribētu būt pavisam, pavisam slims.»

Es izbrīnījies viņu uzlūkoju. «Jūs mani nesaprotat, viņš sacīja smaidīdams, lieta to­

mēr ļoti vienkārša. Ja jūs esat ļoti slimi, jūs vai nu ārstē, jeb jums ļauj nomirt. Ja man ļautu nomirt, visām manām ciešanām būtu beigas, ne vairs būtu jācieš bads, ne jāsaņem sitieni. Un bez tam, vēl stāsta, ka mirušie dzīvojot debesīs, un tad no debess augstumiem es varēšu noskatīties uz savu dzimteni un māmiņu un varbūt, ja labi sirsnīgi lūgšu mīļo Dievu, varēšu viņu pielūgt, lai mana māsiņa Kristina nekļūtu

167

nelaimīga. Bet ja mani ārstētu, tad mani aizsūtītu uz slim­nīcu, un es būtu ļoti priecīgs, ja varētu tikt slimnīcā.»

Es arvien sajutu instinktīvas bailes no slimnīcas un bieži, kad ceļā no noguruma jutos savārdzis, man vajadzēja tikai iedomāties par slimnīcu, un man tūliņ atkal radās spēks paiet. Tādēļ es biju ļoti izbrīnējies, dzirdot Matiju tā runājam.

«Ja jūs zinātu, cik slimnīcā ir labi, turpināja Matijs. Es reiz biju Svētās Eiženijas slimnīcā. Tur bija viens garš, gaiš­matains ārsts, kam arvienu kabatā bija miežu cukurs. Patie­sībā tās bija drupatas, jo tās ir lētākas, bet tādēļ tas negar­šoja sliktāk. Un tad, visas māsas tik laipni ar jums runā: «Dari to, mans mīļais; izbāz mēli, mazo nabadziņ». Man ļoti patīk, ja ar mani runā laipni, jo tad man arvien nāk raudas, un kad man nāk raudas, tad es jūtos pavisam laimīgs. Tas ir muļķīgi, vai nē? Bet māmiņa arvien runāja ar mani laipni. Un žēlsirdīgās māsas runāja tāpat, kā runāja māte, un ja tie arī nav tie paši vārdi, tad tā ir tā pati mūzika. Un tad, kad sāk justies labāk, pasniedz buljonu, vīnu. Kad es sāku just, ka palieku bezspēcīgs no neēšanas, es biju priecīgs un sacīju sev: «Tagad es palikšu slims, un Garofolijs mani sūtīs uz slim­nīcu.» Ak, jā, slims! Es esmu pietiekoši slims, lai pats mo­cītos, bet ne pietiekoši, lai Garofolijs sajustu no tam kādas neērtības. Tādēļ viņš mani arī tur mājās. Tiešām apbrī­nojami, cik sīksta dzīvība ir nelaimīgajiem. Par laimi, Garo­folijs nav vēl atmetis paradumu pārmācīt, kā mani, tā citus bērnus, un, nedēļu atpakaļ, viņš iesita man ar rungu pa galvu. Un šoreiz, es ceru, lieta būs darīta. Man visa galva i r sapam-pusi, un jūs redzat, še, to lielo balto punu, viņš vakar sacīja, ka tas laikam esot augonis. Es nezinu, kas tas ir augonis, bet no viņa toņa es nopratu, ka tas ir kaut kas nopietns. Es visu laiku ļoti ciešu no viņa: zem matiem es sajūtu dūrējus, kas ir vēl nepanesamāki kā zobu sāpes. Galva man ir tik smaga, it kā svērtu simts mārciņas. Man uznāk reiboņi, es nevaru noturēties uz kājām un nakti guļot es nevaru atturēt vaidus un kliedzienus. Nu, un es rēķinu, ka pēc divām vai trim die­nām viņš mani tomēr aizsūtīs uz slimnīcu, jo jūs taču sapro­tat, ka zeņķis, kas pa naktīm kliedz, traucē citus, un Garofo­lijs nemīl, ka viņu traucē. Kāda laime, ka viņš man iekrāva ar koku pa galvu! Nu, sakiet, lūdzu, atklāti, es taču esmu ļoti bāls?»

To teikdams, viņš nostājās manā priekšā un skatījās man taisni acīs. Man vairs nebija iemesla viņam ko slēpt, bet to-

168

mēr es neuzdrošinājos atklāti pateikt viņam, cik šausmīgu ie­spaidu atstāja viņa degošās acis, iekritušie vaigi un bezkrāsai­nās lūpas.

«Man liekas, ka jūs esat pietiekoši slims, lai jūs sūtītu uz slimnīcu.

— Beidzot!» un vilkdams kāju gar zemi, viņš mēģināja pataisīt reveransu. Bet tad tūliņ piesteidzās pie galda un sāka to slaucīt.

«Diezgan pļāpāts, viņš sacīja, tūliņ atgriezīsies Garofolijs un nekas vēl nebūs sakārtots! Tā kā jūs atrodat, ka esmu saņēmis jau pietiekoši sitienus, lai nokļūtu slimnīcā, tad man nav vajadzīgs pūlēties izpelnīties vēl jaunus. Tie vairs neatmak­sātos. Un tagad man daudz grūtāk panest viņus nekā mēnesi atpakaļ. Tie ir gan lieli gudrinieki, kas apgalvo, ka pie visa varot pierast, vai nē?»

Nepārtraukdams runāšanu, viņš klibodams gāja ap galdu un novietoja uz tā šķīvjus un citus piederumus. Es saskaitīju divdesmit šķīvjus: tā tad Garofolija rīcībā bija nodoti divdes­mit bērnu. Bet tā kā es redzēju tikai divpadsmit gultas, tad viņi laikam gulēja pa divi kopā. Kas tās bija par gultām! Bez palagiem un netīrām segām, kas droši vien bija pirktas zirgu staļļos, kad tās vairs nedeva zirgiem siltuma.

«Vai visur ir tāpat, kā te? es ar bailēm jautāju. — Kur visur? — Visur pie tiem, kas nodarbina bērnus. — Es nezinu, es nekad neesmu citur bijis, bet jūs tomēr

pamēģiniet iet citur. — Kur? — Es nezinu. Vienalga kur. Visur citur jums būs la­

bāk, kā te.» Vienalga kur! Tas bija ļoti nenoteikti, un bez tam, ko

man darīt, lai piespiestu Vitāliju grozīt viņa apņemšanos?» Kamēr es tā domāju, zināms, neatrazdams nekādas izejas,

pavērās durvis un istabā ienāca kāds zēns. Zem vienas rokas viņš turēja vijoli un otrā rokā nesa lielu koka gabalu, no kā­das vecas nojaucamas ēkas. šis koka gabals, kā arī tie, kurus redzēju metam ugunī, lika man saprast, no kurienes nāk Ga­rofolija malkas krājums, un cik viņš par to maksā.

«Dod man savu koka gabalu,» sacīja Matijs, pieiedams pie ienākušā zēna.

Bet tas aizlika malkas gabalu aiz muguras un nedeva to Matijam.

169

«Nekas nebūs, viņš sacīja. — Dod, zupa būs garšīgāka. — Ja tu domā, ka es viņu atnesu zupas vārīšanai, tad tu

maldies; es salasīju tikai trīsdesmit sešus sū un es ceru, ka Garofolijs viņu pieskaitīs manai peļņai un par iztrūkstošiem četriem sū sods nebūs bargs.

— Tā malkas pagale tevi neglābs, un sodu tu saņemsi tā kā tā, kad pienāks tava rinda,» Matijs ļauni noteica, it kā prie­cādamies par sodu, kas sagaida viņa biedru. Mani pārsteidza cietsirdības uzliesmojums tik maigā sejā. Tikai daudz vēlāk es sapratu, ka dzīvojot kopā ar ļauniem cilvēkiem, arī pats var kļūt ļauns.

Bija pienācis pusdienas laiks, kad visi Garofolija audzēkņi atgriezās mājās. Pēc zēna ar malkas pagali vēJ viens, un pēc tā vēl kādi desmit. Ikkatrs, ienākdams, pakāra savu instru­mentu pie naglas virs savas gultas: vienam bija vijole, citam harfa, fleita vai dūdas. Kas nebija spēlētāji, bet pelnījās ar dzīvnieku rādīšanu, novietoja savus murkšķus un jūras cūci­ņas sprostā.

Pēc kāda laiciņa uz trepēm atskanēja smagi soļi, un es no­jautu, ka tas būs Garofolijs. Istabā ienāca pamaza auguma vīrs, drudžainu seju un nedrošu gaitu. Viņš nenēsāja itāliešu tērpu, bet bija ģērbies pelēkā mētelī.

Ienācis istabā, viņš paskatījās uz mani ar tādu skatu, no kura man sastinga sirds.

«Kas tas par zēnu?» viņš jautāja. Matijs viņam ātri un pieklājīgi atbildēja, pateikdams arī

to, ka te bijis Vitālijs. «Ak , tad Vitālijs ir Parīzē, viņš sacīja, un ko viņš grib

no manis? — Es nezinu, atbildēja Matijs. — Es nerunāju ar tevi, bet ar šo zēnu. — Mans saimnieks tūliņ atnāks, es teicu, baidīdamies at­

klāti runāt. Tad viņš pats jums izskaidros, kas viņam vaja­dzīgs.

— Lūk, knēvelis, kas saprot vārdu vērtību. Vai tu neesi itālietis ?

« N ē , es esmu francūzis.» Tikko viņš ienāca istabā, pie viņa piegāja divi zēni un stā­

vēdami gaidīja, kamēr viņš beigs sarunāties. Ko viņi gribēja? Drīz es arī dabūju atbildi uz šo jautājumu. Viens paņēma viņa cepuri un ar lielu uzmanību nolika gultā, bet otrs tūliņ

170

pasniedza krēslu. Viņi ar tādu svinibu un cienību izpildīja šos dzīvē tik parastos pakalpojumus, ka varētu teikt, kā divi kora zēni ar svētsvinīgu bijību un dedzību apkalpo priesteri dievkalpojuma laikā. No tā es spriedu, cik ļoti viņi bīstas Ga-rofoliju, jo ka viņus uz šo iztapību nepamudināja mīlestība, bija pats par sevi saprotams.

Kad Garofolijs bija apsēdies, trešais zēns viņam pienesa ar tabaku piebāztu pīpi un ceturtais pasniedza aizdegtu sēr­kociņu.

«Tu lops, tas smird pēc sēra!» kliedza Garofolijs, kad zēns sērkociņu gribēja pielikt pīpei. Garofolijs to paņēma un iesvieda ugunī.

Vainīgais steidzās savu kļūdu izlabot, aizdedzināja jaunu sērkociņu, ļāva tam laiciņu nodegt un tad tikai sniedza to saimniekam.

— Ne tu, idiot!» viņš iesaucās rupji atgrūzdams zēnu. * Pēc tam ar smaidu, kas, bez šaubām, izteica viņa labvēlību, griezās pie cita zēna:

«Rikardo, mīlīt, sērkociņu!» Mīlīts steidzās izpildīt pavēli. «Un tagad, sacīja Garofolijs, kad bija nosēdies un aizsmē­

ķējis pīpi, tagad norēķināsimies, mani eņģelīši! Matij, grā­matu ! »

Tā tiešām bija liela laipnība no Garofolija, ka viņš vis-pāri runāja, jo audzēkņi tik uzmanīgi vēroja viņa vēlēšanās un nodomus, ka uzminēja tos, pirms viņš vēl bija paspējis tos izsacīt. Tā arī šoreiz, viņš vēl nebija beidzis runāt, kad Ma­tijs jau nolika viņam priekšā netīru, saņurcītu burtnīcu. Ga­rofolijs pamāja un viņa priekšā nostājās zēns, kas pirmīt vi­ņam bija pasniedzis sērkociņu ar nenodedzināto sēru.

«Tu vakar man paliki vienu sū parādā un solīji to šodien atnest; cik tu man atnesi?»

Zēns ilgi stomijās, pirms atbildēja; viņš bija gluži pie­sarcis.

«Man iztrūkst viens sū. — Ak tā! tev iztrūkst viens sū un tu to tik mierīgi saki ? — Tas nav sū no vakardienas, bet tas ir sū no šīsdienas. — Tā tad divi sū? Nu, lai viens saka, kur šāds zēns ir

redzēts! — Tā nav mana vaina. — Nerunā muļķības, tu zini likumu un velc tik nost svār­

kus! Divi cirtieni par vakardienu, dļvi par šodienu, un vaka-

171

riņās nedabūsi kartupeļus. Rikardo, mīlīt, tu par savu laip­nību esi pelnījis šo mazu izklaidēšanos. Atnes siksnas!»

Rikardo bija tas zēns, kas tik iztapīgi bija pasniedzis labo sērkociņu. Viņš noņēma no sienas pātagu ar īsu kātu un di­vām garām ādas siksnām, kas nobeidzās ar lieliem mezgliem. Pa to laiku zēns, kam iztrūka divi sū, bija novilcis svārkus, nolaidis kreklu un stāvēja Garofolija priekšā kails līdz jostas vietai.

«Pagaidi drusku, sacīja Garofolijs ar ļaunu smīnu, tu droši vien nebūsi šodien vienīgais. Arvien ir patīkamāki sa­justies pulciņā, un arī Rikardo varēs visu uz reizes nokārtot.»

Zēni stāvēja nekustīgi sava saimnieka priekšā un par šo rupjo joku sāka smieties nedabīgiem, piespiestiem smiekliem.

«Es esmu pārliecināts, sacīja Garofolijs, ka tam, kas vis-stiprāki smējās, iztrūkums ir vislielākais. Kurš te smējās tik skaļi?»

Visi norādīja uz to, kas bija pirmais atnācis un atnesis malkas pagali.

«Nu, tu, cik tev iztrūkst? jautāja Garofolijs. — Tā nav mana vaina. — Turpmāk tas, kurš vēl teiks «tā nav mana vaina», da­

būs vēl vienu cirtienu piedevām; cik tev trūkst? — Bet es atnesu malku, te, šo skaisto pagali. — Tas jau ir kaut kas; bet aizej pie maiznieka un palūdz,

lai viņš tev par šo malku iedod maizi. Vai viņš tev dos? Cik sū tev trūkst? Nu, atbildi!

— Es salasīju trīsdesmit sešus sū. — Tev trūkst četru sū, nožēlojamais vazaņķi, četri sū! un

tu uzdrošinies rādīties man acīs! Rikardo, mīlīt, tu tiešām esi viens laimīgs zeņķis, tu dabūsi krietni papriecāties! Svār­kus nost!

— Bet malkas gabals? — To tu vari apēst pusdienā.» Par šo trulo asprātību skaļi smējās visi tie, kam šodien

nedraudēja sods. Pa šo laiku bija ieradušies vēl kādi desmit bērni. Visi

pēc rindas gāja pie Garofolija nokārtot savus rēķinus. Bez diviem jau nosodītiem, atradās vēl trīs nelaimīgie, kas nebija atnesuši visu nolikto summu.

« T ā tad veseli pieci laupītāji mani apzog un krāpj! vai­manādams kliedza Garofolijs. Lūk, ko nozīmē būt par daudz labsirdīgam! Kur lai ņemu ko maksāt par garšīgo gaļu un

172

kartupeļiem, ar ko es jūs baroju, ja jūs negribat strādāt? Jums labāk patik rotaļāties. Jums vajadzētu raudāt vientiesīgās publikas priekšā, bet jums labāk patīk zviegt savā starpā. Nu, labi, ja jūs negribat birdināt asaras, kad izstiepjat roku pēc dā­vanām, tad stiepj iet šurp muguras un raudiet īstas asaras! Nu, svārkus nost!

Rikardo gaidīja paceltu pātagu un visi pieci vainīgie stā­vēja viņam blakus.

«Tu jau zini, Rikardo, sacīja Garofolijs, ka es neskatos sodīšanā, jo mana sirds to nevar panest. Bet es tomēr dzirdu kā tu rīkojies un pēc skaņas spriedīšu par cirtienu stiprumu. Strādā dūšīgi, no visas sirds, mans mīļais, jo tev arī jānopelna sava maize!»

Un viņš pagriezās pret uguni, it kā nespētu noskatīties bērnu ciešanās. Mani visi bija piemirsuši un, kaktā stāvēdams, es trīcēju no sašutuma un bailēm. Tad tāds cilvēks bija mans nākošais saimnieks! Un ja es nevarēšu salasīt uzliktos trīs­desmit vai četrdesmit sū, tad man būs jāļaujas nopērties no Rikardo! Ak, tagad es saprotu, ka Matijs varēja tik mierīgi un ar labpatiku runāt par miršanu. Pie pirmā pātagas cir­tiena, kas noskanēja uz kailās muguras, man sāka birt asaras no acīm, un tā kā domāju, ka neviens man nepiegriež vērības, tad nemaz arī nepūlējos savaldīties. Bet es biju maldījies, Garofolijs mani bija slepus vērojis un, ar pirkstu uz mani rā­dīdams, sacīja:

«Lūk, bērns, kam līdzjūtīga sirds! Viņš nav vis tāds, kā jūs, laupītāji, kas smejas par savu biedru nelaimi un manām bēdām. Kaut viņš būtu jūsu biedrs, tad jūs varētu ņemt viņu par piemēru un mācīties no viņa!»

Dzirdot šos vārdus, es nodrebēju no galvas līdz kājām: viņu biedrs!

Pie otrā cirtiena nelaimīgais zēns žēli ievaidējās un pie trešā — sirdi plosoši iekliedzās.

Garofolijs pastiepa roku un Rikardo palika stāvam ar pa­celtu pātagu rokā.

«Tu zini, es nevaru panest kliegšanu, maigā balsī sacīja Garofolijs nelaimīgajam upurim, tu zini, ka ja patāga tev plosa ādu, tava kliegšana plosa manu sirdi. Un tādēļ es tevi daru uzmanīgu, ka par katru kliedzienu tu dabūsi vienu lieku cirtienu, un tā būs tava paša vaina. Nepadari mani gluži slimu no bēdām; ja tu mani kaut drusku mīli un jūti pret mani pa­teicību, tad klusē. Nu, Rikardo!»

173

Tas pacēla roku un pātagas cirtieni sāka birt pa nelaimīgā muguru.

«Māmiņ, māmiņ!» tas kliedza. Par laimi, es vairāk neko nedabūju redzēt, jo durvis at­

vērās un ienāca Vitālijs. Vitālijs acumirklī aptvēra kliedzienu nozīmi, kurus viņš

bija dzirdējis jau pa trepēm kāpjot. Viņš pieskrēja pie Ri­kardo, izrāva viņam pātagu un rokas sakrustojis nostājās Ga­rofolija priekšā.

Tas viss notika tik ātri, ka Garofolijs apjuka. Bet tikai īsu brīdi. Un pieņemdams atkal savu parasto, lišķīgo smaidu viņš sacīja:

«Vai nē, tas taču ir šausmīgi? šim bērnam nemaz nav Sirds.

— Kauna lieta! iesaucās Vitālijs. — Gluži manas domas, pārtrauca viņu Garofolijs. — Neākstāties, Vitālijs stingri noteica. Jūs tīri labi sa­

protat, ka es nedomāju bērnu, bet jūs. Jā, tas ir kauns un neģēlība mocīt bērnus, kas nevar aizstāvēties.

— Ko jūs maisāties manās darīšanās, trakais veci? ie­saucās Garofolijs, mainīdams toni.

— Tās vairs nav jūs, bet jau policijas darīšanas. — Policijas? pieceldamies iekliedzās Garofolijs. Jūs man

draudat ar policiju? Jūs? — Jā, es, mierīgi atbildēja mans saimnieks, neļaudams

iebiedēties ar Garofolija niknumu. — Klausaities, Vitālij, dusmām norimstot izsmejošā balsī

sacīja Garofolijs, nevajaga trakot! Nemaz nedraudiet man tā ar policiju, jo tad arī es varētu sāk draudēt. Nu, un kam tad būs nepatikšanas? Es, bez šaubām, nekā nesacītu policijai, jo tā par tādām lietām, kā jūsējā, neinteresējas. Bet ir vēl citi ļaudis, kas par to interesējas, un ja es pasacītu vienu vārdu, tikai vienu vienīgu vārdu, kurš tad nezinātu kā apslēpt savu kaunu?»

Mans saimnieks stāvēja brīdi kā mēms. Savu kaunu? Es biju galīgi samulsis. Bet es vēl nepaspēju atjēgties no pār­steiguma, kad jutu, ka viņš saņem mani aiz rokas:

«Nāc, iesim!» Un viņš vilka mani uz durvju pusi.

174

«Pagaidiet! sacīja Garofolijs smiedamies. Nedusmojaties vairs, vecais draugs, jūs taču gribējāt runāt ar mani?

— Man jums nekas vairs nav sakāms.» Un neteikdams vairs ne vārda, pat neatskatīdamies, turē­

dams mani pie rokas, viņš kāpa pa trepēm lejā. A r kādu prieku un atvieglojumu es gāju viņam līdz! Tā tad es biju iz­sprucis Garofolija nagiem! Ja es būtu uzdrošinājies, es būtu noskūpstījis Vitāliju.

175

X V I I I n o d a ļ a .

Žantijī akmeņlauztuves. Kamēr mēs gājām pa ļaužu pilnajām ielām — Vitālijs

klusēja, bet kad iegriezāmies kādā mazā, klusā ieliņā, viņš ap­sēdās ielas malā uz stabiņa, vairākas reizes, kā apmulsis, pār­vilka ar roku pār pieri un it kā ar sevi runādams sacīja:

« I r jau ļoti jauki būt augstsirdīgam, bet, lūk, viņas dēļ mēs tagad atrodamies Parīzē uz ielas, bez graša kabatā un bez maizes kumosa vēderā. Vai tu esi izsalcis?

— Es neko vairāk neesmu ēdis, kā mazo garoziņu, ko jūs man šorīt iedevāt.

— Ak, nabaga zēns! Tev šovakar būs jāliekas gulēt ne­ēdušam. Un ja mēs vēl maz zinātu, kur pārgulēt!

— Jūs bijāt nodomājuši gulēt pie Garofolija? — Es domāju, ka tu varēsi tur gulēt un tā kā pa» tevi,

ja tu būtu pie viņa palicis, viņš būtu man devis kādus div­desmit frankus, arī es būtu varējis kaut kā iegrozīties pir­majā laikā. Bet redzēdams, kā viņš apietas ar bērniem, es nevarēju savaldīties. Tu taču negribētu pie vina palikt, vai nē?

— Ak, cik jūs esat labs! — Sirds vecajam klaidonim vēl nav mirusi. Tikai ne­

laime, ka sirds izjauca visu to, ko vecais klaidonis bija tik labi aprēķinājis. Kurp lai mēs tagad ejam?»

Bija jau vēls un sals, kas dienā bija drusku piestājies, kļuva tagad atkal stiprāks un stindzinošāks. Vējš pūta no ziemeļiem, un bija gaidāma nemīlīga nakts.

Vitālijs ilgi sēdēja uz stabiņa, un mēs ar Kapi stāvējām un gaidījām, kamēr viņš būs kaut ko izdomājis. Beidzot viņš piecēlās.

«Kurp mēs iesim?

176

— Uz žantijī, mēģināsim uzmeklēt akmeņlauztuvi, kur es jau agrāk kādas reizes esmu pavadījis naktis. Vai tu esi noguris?

— Es atpūtos pie Garofolija. — Nelaime tikai tā, ka es neesmu nemaz atpūties un

tikko varu pakustēties. Bet neko darīt, jāiet. Uz priekšu, bērni!»

A r šo izteicienu viņš parasti, kad bija labā omā, mēdza pamudināt mani un suņus. Bet šovakar tas skanēja bēdīgi.

Un tad mēs ejam pa Parīzes ielām. Nakts ir tumša, gā­zes liesmiņas, kas vējā šaudās lukturos, tikai vāji apgaismo šoseju. Mums uz katra soļa slīd kājas uz aizsalušajām note­kām un pārsalušām ūdens paltīm, kas apklāj trotuārus. V i ­tālijs ved mani aiz rokas, un Kāpis nāk nopakaļ. Laiku pa lai­kam viņš apstājas, lai kādā atkritumu kaudzē pameklētu kādu kaulu vai maizes garoziņu, jo arī viņam bads knaiba vēderu. Bet viss velti, atkritumi sasaluši kopā vienā lielā ledus bluķī, un viņš atkal velkas mums pakaļ nolaistām ausīm.

Pēc lielām ielām nāk mazas ieliņas, pēc mazām atkal lie­las, bet mēs ejam tikai arvien uz priekšu. Retie gājēji, ko mēs sastopam, izbrīnējušies noskatās uz mums. Vai viņu ska­tus pievelk mūsu apģērbs, vai mūsu nogurušā gaita? Poli­cisti, kam mēs ejam garām, mūs aizdomīgi aplūko un ilgi pa­vada skatiem.

Bet Vitālijs, salīcis un ne vārda nerunādams, iet tikai uz priekšu. Par spīti salam, es jūtu, ka viņa roka deg, un man liekas, ka viņš trīc. Reizēm, kad viņš uz brīdi apstājas un at­balstās uz mana pleca, es jūtu, ka viss viņa augums krampjaini noraustās.

Parasti es baidījos viņu izprašņāt, bet šoreiz es pārkāpu šo paradumu. Bez tam, man ļoti gribējās viņam pasacīt, ka mīlu viņu, vai vismaz, ka labprāt gribētu kaut ko darīt viņa labā.

«Jūs esat slims! es sacīju, kad uz brīdi apstājāmies. — Es bīstos, ka tā laikam būs. Vismaz es esmu ļoti no­

guris, šie pēdējo dienu garie gājieni bija par grūtu maniem veciem kauliem, un šīs nakts aukstums ir par stipru manām vecajām asinīm. Man būtu vajadzīga laba gulta un krietnas vakariņas istabā pie siltas uguns. Bet viss tas ir nesasnie­dzams sapnis. Uz priekšu, bērni!»

Uz priekšu! mēs bijām jau iznākuši no pilsētas, vai vis­maz no māju rindas; mēs gājām te starp divām mūru sienām, 12 Hektors Malō, Dzīves skolā.

177

te pa klaju lauku, arvien uz priekšu. Neredzējām vairs ne gā­jējus, ne policistus, ne gāzes lukturus. Tikai pa laikam, kaut kur paspīdēja kāds apgaismots logs, un pāri mūsu galvām tumši zilās debesīs mirdzēja retas zvaigznes. Vējš, palikdams arvien aukstāks un stiprāks, par laimi pūta no muguras. Viņš raustīja mums drēbes un pa manu atirušo piedurkni līda iekšā, slīdēja visgarām rokai, un es no tā salu vēl vairāk.

Kaut gan bija tumšs un ceļi krustojās ik uz soļa, Vitālijs tomēr gāja kā cilvēks, kas zin kur viņš iet un ir pilnīgi drošs par savu ceļu. Ar ī es viņam sekoju, nemaz nebaidīdamies, ka mēs varētu nomaldīties. Es tikai domāju par to, kad mēs bei­dzot reiz sasniegsim šīs akmeņlauztuves!

Bet te viņš pēkšņi apstājās. «Vai tu redzi kaut kur kādu koku puduri?» viņš man jau­

tāja. — Es neredzu nekā. — Vai tu neredzi nekur kādu tumšu blāķi?» Pirms atbildēt, es apskatījos uz visām pusēm. Mēs lai­

kam atradāmies kāda klajuma vidū, jo mani skati nesastapa ne kokus, ne mājas, tikai vienīgi dziļu tumsu un tukšumu. Viss bija kluss, tikai vējš svilpoja skriedams pa zemajiem krūmiem.

« A k , ja man būtu tavas acis! sacīja Vitālijs, bet es redzu slikti, apskaties uz to pusi.»

Viņš izstiepa roku taisni uz priekšu, un tā kā es neko ne­atbildēju, jo baidījos teikt, ka nekā neredzu, viņš sāka atkal iet uz priekšu.

Dažas minūtes mēs klusēdami gājām tālāk, bet tad viņš atkal apstājās un jautāja, vai es vēl neredzot koku puduri. Man vairs nebija tās drošības apziņas, kā dažus brīžus atpakaļ, un nenoteiktas bailes lika drebēt manai balsij, kad atbildēju, ka neredzu nekā.

«Tas tādēļ, ka tev no bailēm raustās acis, sacīja Vitālijs. — Es jums apgalvoju, ka neredzu kokus. — Arī lielo riteni ne? — Nekas nav redzams. — Mēs esam nomaldījušies.» Man nebija nekā ko atbildēt, jo es nezināju, ne kur mēs

atrodamies, ne kurp mēs ejam. «Iesim vēl piecas minūtes uz priekšu, un ja tad vēl ne-

ieraudzīsim kokus, tad griezīsimies atpakaļ; es būšu nogrie­zies pa nepareizu ceļu.»

178

Tagad, kur es sapratu, ka mēs varam būt nomaldījušies, mani pēkšņi pārņēma nespēks. Vitālijs mani vilka aiz rokas.

«Nu , kas tev? — Es nevaru vairs paiet. — Un vai tu domā, ka es varu tevi panest? Ja es vēl tu­

ros uz kājām, tad tikai tādēļ, ka saprotu, ka tiklīdz mēs ap­sēdīsimies, mēs vairs nekad nepiecelsimies un nosalsim. Nu, iesim!»

Es gāju viņam pakaļ. «Va i uz ceļa ir iebrauktas dziļas grambas? — Nav nekādu grambu. — Mums jāgriežas atpakaļ.» Vējš, kas mums visu laiku bija pūtis no muguras, tagad

sitās mums sejā ar tādu spēku, ka man aizrāvās elpa. Man likās, ka viņš mani apsvilinājis.

Mēs jau šurpu nenācām diezcik ātri, bet atpakaļ ejot mēs gājām vēl lēnāki.

«Kad tu uz ceļa ieraugi grambas, tad pasaki man, sacīja Vitālijs. Pareizam ceļam vajaga būt pa kreisi, un tajā vietā, kur jānogriežas, vajaga būt ērkšķu krūmam.»

Mēs tā ar vēju cīnīdamies gājām kādu ceturtdaļstundu. Drūmajā nakts klusumā bija dzirdams tikai mūsu soļu troksnis uz sasalušās zemes. Kaut gan es pats tikai ar mokām spēju cilāt kājas, man tagad nācās vēl vilkt Vitāliju. A r kādām bai­lēm un uztraukumu es vēroju kreiso ceļa malu!

Te, kautkur tumsā iemirdzējās sarkana zvaigznīte. «Lūk, kur spīd gaisma, es sacīju izstiepdams roku. — Kur tad?» Vitālijs paskatījās turp. Kaut gan uguntiņa spīdēja ne

visai lielā attālumā, viņš tomēr nekā nevarēja ieraudzīt. Es nopratu, ka viņa acis ir aptumšojušās, jo parasti viņš redzēja tāli un labi — arī naktī.

«Kas mums par daļu gar šo uguni! viņš sacīja. Tā ir lampa, kas deg vai nu uz strādnieka galda, vai arī pie mirēja gultas. Mēs nevaram iet un klauvēt pie šīm durvīm. Ja mēs būtu uz laukiem, tad mēs varētu paklauvēt un palūgt nakts­mājas arī naktī, bet Parīzes apkārtnē neviens nedod nakts­mājas. Mums neatvērsies nevienas māju durvis. Iesim!»

Mēs gājām vēl dažas minūtes, kad man likās, ka kāds ceļš iet pāri mūsu ceļam un ka tur, kur viņi krustojas, ceļmalā rē­gojas kāds tumšs plankums. Tas droši vien būs ērkšķu krūms. 12*

179

Es palaidu Vitālija roku, lai aizskrietu uz priekšu. Uz ši ceļa bija dziļas grambas.

«Lūk, ērkšķu krūms un arī grambas. — Dod man roku. Mēs esam glābti, jo akmeņlauztuves

atrodas piecu minūšu gājienā no šejienes. Skaties uzmanīgi, tev vajaga drīz ieraudzīt koku puduri.»

Man likās, ka redzētu kādu tumšu plankumu, un es sacīju, ka redzu kokus.

Cerība mums deva jaunus spēkus, kājas it kā kļuva vieg­lākas, zeme likās kājām mīkstāka.

Piecas minūtes, par kurām bija runājis Vitālijs, man li­kās velkamies jau veselu mūžību.

« I r jau vairāk par piecām minūtēm, kamēr mēs ejam pa pareizo ceļu, viņš sacīja apstādamies.

— Tā man arī liekas. — Uz kurieni grambas ved? — Viņas iet taisni uz priekšu. — Ieejai akmeņlauztuvē vajaga būt pa kreisi, mēs bū­

sim pagājuši viņai garām, to nemaz neredzēdami, kas viegli var notikt šādā tumsā. Tomēr mums pēc grambām būtu va­jadzējis noprast, ka mēs esam gājuši par tālu.

— Kad es jums saku, ceļš nekur nav nogriezies pa kreisi. — Tomēr griezīsimies atpakaļ.» Un mēs vēl reiz nācām atpakaļ. «Vai tu redzi koku puduri? — Jā, pa labi. — Un grambas? — Nav nemaz. — Vai tad es būtu akls? iesaucās Vitālijs, pārvilkdams

ar roku pār acīm; iesim taisni uz kokiem un dod man roku. — še priekšā ir mūra sēta. — Tā ir akmeņu kaudze. — Nē, kad es jums saku, tā ir mūra sēta.» Ka man bija

taisnība, par to nebija grūti pārliecināties, jo mēs atradāmies tikai pāris soļu no sētas. Vitālijs pagāja uz priekšu, un tā kā neuzticējās savām acīm, tad sāka taustīt rokām to, ko es saucu par mūra sētu, bet viņš — par akmeņu kaudzi.

— Tā tiešām ir sēta; akmeņi ir kārtīgi salikti un es sa­ožu kaļķu smaku. Bet kur ir ieeja? Meklē, kurā vietā gram­bas nogriežas no ceļa uz ieeju.»

Es noliecos pie zemes un nogāju līdz pašam sētas galam, bet neatradu ne zīmes no kaut kāda ceļa. Es atgriezos pie Viģ

180

tālija un tāpat pārmeklēju sētmali uz otru pusi. Panākumi bija tādi paši: visur sēta priekšā. Nevarēja nekur atrast ne ieeju, ne ceļu, jeb kādu teku vai iebrauktas grambas, kas no­rādītu, pa kuru vietu var iekļūt sētā.

«Es nekā cita nevaru atrast, ka tikai sniegu.» Stāvoklis bija šausmīgs. Saimnieks, bez šaubām, bija no­

maldījies, un akmeņlauztuves te nemaz neatradās. Kad es viņam pasacīju, ka nevaru atrast nekādas ceļa pa­

zīmes, bet tikai sniegu, viņš brīdi pastāvēja, padomāja un sāka no jauna rokām aptaustīt sienu no viena gala līdz otram. Kāpis, kas nesaprata kas te notiek, sāka nepacietīgi riet.

Es gāju Vitālijam nopakaļ. «Vai man meklēt vēl? — Nē, lauztuves ir aizmūrētas. — Aizmūrētas? — Jā, ieeja ir aizmūrēta un mēe nevaram tikt iekšā. — Bet ko tad? — Ko darīt, vai nē? Jā, to es arī vairs nezinu. Būs te­

pat jānomirst. — Ak, saimniek! — Jā, tev negribas mirt, tu esi jauns un dzīve tevi pie­

velk. Labi! iesim tālāk. Vai tu vari paiet? — Bet jūs? — Kad nevarēšu vairs paiet, nokritīšu kā vecs zirgs. — Bet kurp lai ejam? — Iesim atpakaļ uz Parīzi un kad sastapsim kādu poli­

cistu, liksim, lai mūs aizved uz iecirkni. Es no tā gribēju iz­bēgt, bet nevaru ļaut tev nosalt. Nu, iesim manu mazo Re-mij, iesim, bērns, un nezaudē dūšu!»

Mēs sākām iet atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bijām at­nākuši.

Cik varēja būt pulkstens? Man nebija ne mazākās jaus­mas. Mēs bijām gājuši ilgi, ļoti ilgi un lēni. Varbūt bija pus­nakts, varbūt pāri. Debess vēl bija tikpat tumši zila ar re­tām zvaigznēm, kas likās mazākas nekā parasti. Vējš bija pa­stiprinājies; viņš cēla s a ^ K ) sniegu no ceļa veseliem mākoņiem gaisā un svieda mums to^sejā. Mājas, kurām mēs gājām ga­rām, bija noslēgtas un tumšas. Es domāju, ka ja cilvēki, kas jur guļ satinusies siltās segās, zinātu cik mums ir auksti, viņi Bfltms atvērtu durvis.

Ātri ejot varbūt būtu bijis iespējams sasildīties, bet Vi-lālijs tikai ar mokām varēja pakustēt; viņš elpoja ātri un el-

181

sodāms, it kā būtu skrējis. Uz maniem jautājumiem viņš ne­atbildēja, bet ar roku deva zīmi, ka nevar parunāt. No lau­kiem mēs atkal bijām ienākuši pilsētā, t. i. mēs atkal gājām starp mūriem un mūru sētām, virs kurām, vietām, čīkstēda­mas šūpojās laternas.

Vitālijs apstājās. Es sapratu, ka viņa spēki ir galā. «Gribat, es pieklauvēšu pie šīm durvīm? es viņam pra­

sīju. — Nē. Tā kā tā mums neatvērs. Te dzīvo dārznieki un

sakņu pārdevēji. Tie necelsies nakti augšā. Iesim tikai tālāk!»

Bet viņam bija vairāk gribas, nekā spēka. Pagājis da­žus soļus, viņš atkal apstājās.

«Man drusku jāatpūšas, viņš sacīja, es vairs nevaru pa­iet.»

Mēs bijām pienākuši pie kādas dēļu sētas. Vārti bija cieti, bet pāri sētai rēgojās augsti sakrauta mēslu kaudze, kā tas bieži redzams sakņaudzētāju dārzos. Vējš bija izžāvējis virsējo salmu kārtu un izkaisījis labu tiesu pa ielu.

«Es te apsēdīšos, sacīja Vitālijs. — Bet jūs sacījāt, ka ja mēs apsēdīsimies, mēs vairs ne­

spēsim piecelties un nosalsim.» Viņš nekā neatbildēja, tikai ar roku norādīja, lai savelku

salmus pie vārtiem. Kad to biju izdarījis, viņš, nevis iesēdās, bet iekrita salmos. Viņam klabēja zobi un viss ķermenis kra­tījās kā drudzī.

«Atnes vēl salmus, viņš sacīja, mēslu kaudze mūs aiz­sargā no vēja.»

Taisnība, no vēja viņa mūs aizsargāja, bet ne no auk­stuma. Kad es biju, cik iespējams, visu salasījis, es nosēdos blakus Vitālijam.

«Piespiedies labi cieši man klāt un uzliec Kapi sev virsū, viņš tev dos drusku no sava siltuma.»

Vitālijs bija daudz piedzīvojis vīrs un zināja, ka auk­stums, apstākļos, kādos mēs atradāmies, varēja mums atnest nāvi. Ja viņš tomēr negrieza uz to vērību, tad tas nozīmēja, ka viņa spēki bija galīgi izsīkuši.

Un tā tas patiesībā arī bija. Jau kopš divām nedēļām viņš katru dienu bija gājis un piepūlējies pāri saviem spē­kiem. Un tagad, šim pēdējam grūtam gājienam, novārdzis no ilgām, nepārtrauktām pūlēm, no bada un no gadu nastas, tas bija jau par vāju.

182

Vai viņš apzinājās savu stāvokli? Es to nekad nedabūju zināt. Bet tajā brīdī, kad es uzklāju sev salmus virsū un pie­spiedos viņam klāt, es jutu, ka viņš noliecas pār manu seju un noskūpsta mani. Tā bija otrā un arī pēdējā reize.

Neliels aukstums, kad gulstoties vēsā gultā pārņem dre­buļi, parasti kavē iemigšanu, bet stiprs, ilgstošs sals klajā laukā padara cilvēku gurdu un miegainu. Tā tas bija arī ar mums.

Tikko es biju piespiedies Vitālijam klāt, man tūliņ sāka zust apziņa un acis vērās cieti. Es pūlējos viņas atvērt, un kad tas man neizdevās, es stipri kniebu sev rokā. Bet mana āda bija kļuvusi nejūtīga, un tikai ar lielu piepūlēšanos es varēju sev tā iekniebt, ka jutu mazliet sāpes. Tomēr tas mani mazliet uzmundrināja, un deva man apziņu, ka esmu vēl dzīvs. Vitālijs, atspiedies ar muguru pret vārtiem, elpoja smagi un grūti, nevienādiem, ātriem grūdieniem. Kāpis gulēja man uz ceļiem, piespiedies pie krūtīm, un bija jau aizmidzis. Pāri mūsu galvām vēl arvien pūta vējš un birdināja mums virsū salmus, kā sakaltušas, no kokiem atraisījušās lapas. Uz ie­las nebija neviena cilvēka, visapkārt nāves klusums.

Man palika bail no šī klusuma. Kādēļ? To es pats ne­varēju saprast. Bet mani pārņēma nenoteikta baiļu un skumju sajūta, un acīs sakāpa asaras. Man likās, ka man te būs jā­nomirst.

Domājot par nāvi es garā aizklīdu šavanonā. Nabaga Barberēna māte! Man būs jānomirst neredzējušam ne viņu, ne mūsu māju, ne manu dārziņu. Pēkšņi, pateicoties nezin kādam brīnumam, es atrados pats šajā dārziņā: saule spīdēja spoži un priecīgi, narcises vēra vaļā savus zeltainos ziedus, krūmos dziedāja strazdi un Barberēna māte žāva uz ērkšķu žoga veļu, ko viņa tikko bija izmazgājusi upītē, kas burbuļo­dama tecēja pa oļiem.

Te atkal uzreiz es vairs nebiju šavanonā, bet atrados uz «Gulbja»: Arturs gulēja savā gultā, bet Miliganes kundze bija nomodā un, dzirdot vēju trakojam, viņa sev jautāja, kur gan es varētu atrasties šādā lielā salā.

Pēc tam manas acis atkal aizvērās, sirds it kā sastinga un man likās, ka es zaudēju samaņu.

183

X I X . n o d a ļa.

Līziņa. Kad es atmodos, es atrados gultā; gaišas uguns liesmas

apgaismoja istabu, kurā gulēju. Es apskatījos visapkārt. Istaba bija sveša. Es nepazinu

arī cilvēkus, kas atradās istabā. Tur bija kāds vīrs, pelēkos svārkos un dzeltenos zābakos, un trīs jeb četri bērni. Jau­nākā meitene, kurai varēja būt pieci jeb seši gadi, nenovērsa no manis savus izbrīnējušos skatus. Viņai bija neparasti iz­teiksmīgas acis; likās, ka viņas runā.

Es piecēlos. Visi sanāca man apkārt. «Kur ir Vitālijs? es jautāju. — Viņš prasa pēc sava tēva, sacīja jauna meitene, kā li­

kās vecākā no visiem bērniem. — Tas nav mans tēvs, bet mans saimnieks. Kur viņš i r?

Kur ir Kāpis?» Ja Vitālijs būtu bijis mans tēvs, tad, varbūt, ļaudis ap

mani būtu1 kavējušies man tūliņ teikt visu patiesību, bet tā kā viņš izrādījās esam tikai mans saimnieks, tad nelikās vajadzīgs slēpt man kaut ko, un lūk, ko es dabūju zināt.

Vārti, pie kuriem mēs bijām apgūlušeis, piederēja kādam dārzniekam. Ap pulksten diviem rītā, dārznieks bija atvēris vārtus, lai brauktu uz tirgu, un bija atradis guļam mūs, sal­miem apsegtus. Viņš mums bija uzsaucis, lai mēs pieceļa-

185

mies un palaižam ratus garām, bet tā kā mēs, ne viens, nedz otrs nepakustējāmies (tikai Kāpis rējis mūs sargādams), tad viņš saņēmis mūs aiz rokas un sapurinājis. Bet arī tas neko nelīdzējis, un neviens no mums nav pakustējies. Tad viņš nopratis, ka noticis kaut kas nelabs. Viņš pavēlējis atnest lukturi un tad izrādījies, ka Vitālijs ir nosalis un es arī neesmu daudz labākā stāvoklī. Tomēr pateicoties Kapim, kas gulējis uz manām krūtīm, manī vēl bijis drusku siltuma un elpas. Mani ienesuši dārznieka mājā un apguldījuši vienā no bērnu gultām, kuru pasu piecēluši. Sešas stundas es esot nogulējis kā beigts, bet pamazām asins riņķošana nokārtojusies, elpo­šana kļuvusi spēcīgāka, un es atmodies.

Cik vārgs un nespēcīgs es arī biju pie miesas un dvēseles, es tomēr biju pietiekoši pie apziņas, lai aptvertu visā pilnībā šo vārdu nozīmi, ko es nupat dzirdēju. Vitālijs miris!

To visu man paziņoja pats dārznieks, vīrs pelē­kajos svārkos un dzeltenajos zābakos. Pa visu stā­stīšanas laiku mazā meitene nenovērsa no manis sa­vas izbrīnējušās acis. Kad viņas tēvs bija pateicis, ka Vitālijs miris, viņa, bez šaubām neapzinīgi nojauta, ka šī ziņa man ir smags trieciens, jo viņa piegāja pie tēva, uzlika vienu rociņu uz viņa rokas un ar otru norādīja uz mani, pie kam no viņas krūtīm izlauzās kāda savāda skaņa, kas nebija vārdi, bet skanēja kā maiga un līdzjūtīga nopūta.

Viņas žests arī bija tik izteiksmīgs, ka nekādi paskaidro­jumi vārdiem nebija vajadzīgi. Es viņas žestā un skatā, ar kādu viņa to pavadīja, nojauta instinktīvu simpātiju pret sevi un pirmo reiz, kamēr biju šķīries no Artura, mani pārņēma nenosakāma maiguma, sirsnības un uzticības sajūta, kā ta­jos laikos, kad Barberēna māte, pirms mani noskūpstīt, lai­ciņu nolūkojās manī. Vitālijs bija miris, man nebija neviena tuvinieka, bet tomēr man likās, ka es nebūtu pavisam viens, it kā viņš vēl būtu pie manis.

«Tā jau ir, Līziņ, sacīja tēvs noliekdamies pie meitiņas, viņam tas dara sāpes, bet mums tomēr jāpasaka visa patie­sība. Ja mēs to nedarīsim, tad to darīs policijas ļaudis.»

Un viņš stāstīja tālāk, kā viņš par notikušo paziņojis po­licijai, kā policisti aiznesuši Vitāliju un kā viņš mani apgul­dījis sava vecākā dēla Alekša gultā.

«Un Kāpis? es jautāju, kad viņš bija beidzis runāt. — Kāpis! — Jā, suns?

186

— Es nezinu, viņš ir nozudis. — Viņš aizgāja līdzi nestuvēm, teica viens no bērniem. — Tu, Benjamiņ, to redzēji? — Es domāju gan. Viņš, galvu nolaidis, gāja pakaļ ne­

sējiem, laiku pa laikam uzlēkdams uz nestuvēm un katrreiz, kad nesēji viņu nodzina zemē, viņš žēli iesmilkstējās, kas iz­klausījās kā apslāpēta gaudošana.»

Nabaga Kāpis! Cik reizes viņš nebija spēlējis līdz Zer­bīno apbedīšanas uzvedumā! Viņš bija bijis labs aktieris un bija mācējis tik komiski raudāt un tik žēli pūst, ka pat vis­drūmākie bērni bija gandrīz vai ģībusi no smiekliem.. .

Dārznieks ar bērniem izgāja no istabas un atstāja mani vienu. Labi nesaprazdams, ko lai daru, es piecēlos.

Mana harfa bija nolikta gultas kājgalī; es pārmetu siksnu pār plecu un iegāju istabā, kurā bija iegājis dārznieks ar bēr­niem. Man taču vajadzēja iet, bet uz kurieni?.. Es to nezi­nāju, bet jutu, ka man jāiet. Bez tam. es gribēju redzēt V ;

tāliju. Dzīvs vai miris, man viņš bija jāredz, un es gāju. Pēc atmošanās, gulēdams gultā, es nejutos pārāk slikti;

tikai galvā sajutu nepanesamu karstumu un smagumu. Bet tikko es piecēlos kājās, mani pārņēma nespēks, man likās, ka tūliņ nokritīšu, tā kā man vajadzēja pieturēties pie krēsla. Brītiņu atpūties, es atgŗūdu durvis un atrados kopā ar dārz­nieku un bērniem.

Viņi sēdēja ap galdu, netālu no pavarda, kurā dega gaiša uguns, un gatavojās ēst garšīgu kāpostu zupu.

Zupas smarša gāja man pie sirds un nežēlīgi atgādināja, ka jau sen neesmu ēdis. Man uznāca it kā ģībonis un es sāku grīļoties, šo slikto sajūtu, laikam, varēja redzēt arī no ma­nas sejas.

«Va i tu nejūties labi, zēn? līdzcietīgi jautāja dārznieks. Es atbildēju, ka tiešām nejūtos labi un, ja viņš atļautu,

labprāt kādu brīdi atsēstos pie uguns. Bet man bija vajadzīgs ēdiens, nevis siltums. Uguns

mani nepadarīja spēcīgāku, bet zupas smarša, karošu un šķīvju šķindēšana un strēbšanas skaņas vēl pavairoja manu nespēku.

Ja es būtu uzdrošinājies, es tik labprāt būtu palūdzis šķīvi zupas! Bet Vitālijs nebija mani mācījis lūgt dāvanas, un daba mani nebija radījusi par ubagu. Es drīzāk būtu no­miris badā, nekā teicis: «es esmu izsalcis». Kādēļ? Es ne­zinu. Varbūt tādēļ, ka nekad negribēju prasīt to, ko nevaru atdot vai atdarīt.

187

Mazā meitene ar savādo skatu, kas nerunāja un kuru tēvs sauca par Līziņu, sēdēja man pretī. Viņa neēda, bet acis ne­nolaizdama skatījās manī. Pēkšņi viņa piecēlās no galda, pa­ņēma savu pilno zupas šķīvi, atnesa un nolika man to uz ce­ļiem.

Es biju par vāju, lai parunātu un pateikdamies, viegu' pa­māju ar roku. Bet dārznieks tūliņ sacīja:

« Ņ e m vien, zēn, ko Līziņa dod, ir labi dots. Un ja tev vēl.gribēsies pēc šī šķīvja, varēsi dabūt vēl otru.»

Ja man gribēsies! Es šķīvi iztukšoju pāris mirkļos. Kad es noliku karoti, Līziņa, kas stāvēja man priekšā un visu laiku cieši skatījās manī, īsi kaut ko iesaucās. Tikai šoreiz tas ne­izklausījās pēc nopūtas, bet pēc prieka sauciena. Pēc tam, pa­ņēmusi no manis šķīvi, viņa to pasniedza tēvam, lai tas viņu vēl reiz piepildītu, un pēc tam viņa to atkal pasniedza man, ar tik mīļu un uzmundrinošu smaidu, ka neskatoties uz izsalkumu, es viņā skatīdamies, brīdi kavējos saņemt šķīvi.

Tāpat kā pirmo reiz, arī tagad, šķīvis bija tukšs dažās se­kundēs. Meitene, manī skatoties, tagad ne tikai smaidīja, bet viņas lūpas un vaigi atplauka sirsnīgos smieklos.

« N u , zēn, sacīja dārznieks, tu esi krietns smēlējs.» Es jutu, ka nosarkstu līdz pat matiem, Bet brīdi pārdo­

mājis, es nospriedu, ka labāk pasacīšu visu patiesību, nekā ļaušu domāt, ka esmu rijīgs, un es pateicu, ka neesmu vakar ēdis vakariņas.

«Un pusdienu? — Ar ī pusdienu nē. — Un tavs saimnieks? — Viņš arī nav ēdis vairāk, kā es. — Tā tad viņš miris kā no aukstuma, tā no bada.» Zupa man bija atkal atdevusi spēkus. Es piecēlos un tai­

sījos iet. «Kur tu gribi iet? jautāja tēvs. •— Uzmeklēt Vitāliju. Viņu vēl reiz redzēt. — Bet tu jau nezini, kur viņš ir? — To es nezinu. — Vai tev ir draugi Parīzē? — Nē. — Kāds no tavas dzimtās puses? — Neviena. — Kur atrodas tava mājvieta.

188

— Mums nav dzīvokļa, jo mēs tikai vakar ienācām Pa­rīzē.

— Ko tu esi nodomājis darīt? — Spēlēt harfu, dziedāt dziesmas un tā nopelnīt sev uz­

turu. — Kur? — Parīzē. — Tu darītu labāki, ja atgrieztos mājās pie vecākiem.

Kur tavi vecāki dzīvo? — Man nav vecāku. — Tu sacīji, ka vecais ar balto bārdu neesot tavs tēvs? — Man nav tēva, bet Vitālijs man bija tēva vietā. — Un tava māte? — Man nav mātes. — Bet tev taču būs kāds tēvocis, krustmāte, kāds brā­

lēns, māsica vai cits kāds rads? — Nē, neviena. — No kurienes tad tu nāc? — Saimnieks mani nopirka no manas audžu mātes vīra.

Jūs bijāt ļoti laipni pret mani un es jums no sirds pateicos. Ja jūs vēlaties, es svētdien atnākšu, paspēlēšu harfu un jūs, ja jums patiks, varēsat padejot.»

To teicis, es gāju uz durvju pusi. Bet tikko biju pāris soļu pagājis, Līziņa satvēra mani aiz rokas un smaidīdama rādīja uz harfu. Viņas vēlēšanos nevarēja pārprast.

«Jūs gribat, lai es spēlēju?» Viņa palocīja galvu un priecīgi sasita plaukstas. «Nu, uzspēlē viņai kaut ko, sacīja dārznieks. Es noliku harfu un kaut gan man sirds nemaz nenesās

uz deju un jautrību, es sāku spēlēt valsi. Savu labāko valsi, ko es vislabāk pratu. Ak, es vēlējos, kaut varētu viņu tik pat labi nospēlēt, kā Vitālijs. Man ļoti gribējās izdarīt kaut ko patīkamu šai mazajai meitenītei, kas ar saviem skatiem aiz­kustināja manu sirdi!

No sākuma viņa skatījās man virsū un mierīgi klausījās, pēc tam sāka kājām atzīmēt takti, bet drīz, mūzikas aizrauta sāka griezties un dejot pa virtuvi. Abi brāļi un vecākā māsa palika mierīgi sēdot. Viņa, pats par sevi saprotams, neval-sēja, nelika kājas valša soļos, bet tikai griezās riņķī, viegli un daiļi. Viņas sejiņa spīdēja no prieka.

Tēvs, pie pavarda sēdot, nenolaida no viņas acu; viņš likās aizkustināts un sita ar rokām takti.

189

Kad valsis bija nobeigts un es apstājos, viņa nostājās man priekšā un pataisīja skaistu reveransu. Pēc tam, piesita ar pirkstu pie harfas un pamāja man, kas nozīmēja: « v ē l . »

Es ar lielāko prieku būtu viņai spēlējis visu dienu, bet viņas tēvs sacīja, ka pietiekot, jo baidījās, ka dejojot viņa varētu par daudz piepūlēties.

Tad, valša vai dejas vietā es viņai nodziedāju savu neapo-liešu tautas dziesmiņu, ko man bija iemācījis Vitālijs.

Fenesta vascia e patrona crudele, Quanta sospire m'aje fatto jettare, M'arde stocore comm'a na cannela Bella quanno te sento annomenare. Šī dziesmiņa bija mans iemīļotākais un labākais gabals,

ar kuru es parasti atstāju uz klausītājiem vislielāko iespaidu. Meldija bija lēna un skumja, viņā bija kaut kas maigs, kas aizkustināja sirdis.

Pie pirmajām dziesmas taktīm Līziņa nostājās man pretī, skatījās man acīs un kustināja lūpas, it kā prātā atkārtodama manus vārdus, bet dziesmai kļūstot bēdīgākai, viņa soli pa solim kāpās atpakaļ un pie beidzamā panta raudot metās tē­vam klēpī.

«Pietiek, viņš sacīja. — Tā ir gan muļķe, sacīja tas no brāļiem, kuru sauca par

Benjamiņu. Viņa te dejo un te atkal tūlīt raud. — Tomēr ne tik muļķe, kā tu! Viņa kaut ko saprot,»

sacīja vecākā māsa noliekdamās pie Līziņas un apskaudama "viņu.

Kamēr Līziņa bija tēva rokās, es jau biju uzlicis harfu plecos un virzījos uz durvju pusi.

«Kur tu iesi? jautāja dārznieks. — Es jau jums sacīju. Vispirms mēģināšu vēl reiz redzēt

Vitāliju un tad darīšu to, ko viņš man mācīja darīt — spēlēšu harfu un dziedāšu.

-v- Tu tā tad esi pieķēries savam muzikanta amatam? — Cita amata man nav. — Vai tev nav bail no lielceļiem? — Man nav māju. — Tomēr pēdējās nakts notikumi, vai tie tev neliek savu

dzīvi pārdomāt? — Bez šaubām, man labāk patiktu kārtīga gulta un silts

kaktiņš.

190

— Tu gribi labu gultu un siltu kaktiņu, un zināms, arī darbu? Ja tu gribi palikt te, tu varēsi ar mums kopā strādāt un kopā dzīvot. Protams, nekādu bagātību vai laiskuma dzīvi es tev nevaru piesolīt. Ja tu pieņemsi manu priekšlikumu, tev vajadzēs strādāt un pūlēties, tev vajadzēs agri celties un visu dienu rakties pa dārzu un sviedriem vaigā nopelnīt savu maizes gabalu. Bet maize tev būs nodrošināta un tu nebūsi spiests, kā pagājušo nakti, gulēt zem klajām debesīm un, var­būt, pat nomirt kādā ceļmalā vai grāvī. Vakarā tu atradīsi priekšā gultu un, ēdot savu zupu, tev būs apziņa, ka tu pats esi viņu nopelnījis un, vari man ticēt, viņa tev liksies garšīga. Un tad, ja izrādīsies, ka tu esi krietns zēns, un kaut kas man liek domāt, ka tu tiešām tāds esi, tad tu būsi kā mūsu pašu ģimenes loceklis.»

Līziņa bija pagriezusies šurp un caur asarām smaidot skatījās manī.

Šis priekšlikums nāca tik negaidot, ka es acumirklī neva­rēju viņu labi aptvert, un brīdi paliku šaubīdamies stāvam.

Tad Līziņa atstāja tēvu un, paņēmusi mani aiz rokas, pieveda mani pie kādas bildes, kas karājās pie sienas un uz kuras patlaban krita gaisma. Tur bija tēlots svētais Jānis, tērpies aitas.ādā.

Viņa ar vienu roku norādīja, lai tēvs un brāļi paskatītos uz bildi, .un ar otru roku izgludināja manu aitas ādiņu Un no­rādīja uz maniem matiem, kuri tāpat, kā svētajam Jānim, bija galvas vidū pāršķirti un garās sprogas nokarājās līdz pleciem. Es sapratu, ka viņa atrod, ka es līdzinājos svētajam Jānim. Pašam nezinot kādēļ, tas man patika un mani aizku­stināja.

« T ā tas ir, sacīja tēvs, viņš tiešām izskatās pēc svētā Jāņa.» Līziņa smējās un plaukšķināja rokas. «Nu, sacīja tēvs atgriezdamies pie sava priekšlikuma, kā

tu, zēn, domā? Vai būsi ar mieru?» Man tā tad reiz būs ģimene! Ak, cik reižu jau šis lolo­

tais sapnis bija izgaisis! Barberēna māte, Miliganes kundze, Vitālijs, visi, viens pēc otra, man atkal bija jāzaudē.

Tagad es vairs nebūšu viens! Mans stāvoklis bija šausmīgs: es tikko biju redzējis mir­

stam cilvēku, ar kuru kopā biju nodzīvojis vairāk gadus un kas man bija bijis gandrīz kā tēvs. Tajā pašā laikā es biju zaudējis arī savu biedri un draugu, manu dārgo Kapi, ko tik ļoti mīlēju, un kas arī pret mani izjuta sirsnīgu draudzību.

191

Un tomēr, neskatoties uz to, kad dārznieks man lika priekšā palikt pie viņa uz dzīvi, es jutu, ka man sirdī ieplūst jauns dzīves prieks un spars.

Viss vēl tā tad nebija man zudis, vēl dzīve varēja sākties no jauna.

Vairāk kā par nodrošināto maizi, ko man piesolīja, e3 priecājos par šīs ģimenes saskanīgo dzīvi, kurā varēšu ņemt dalību.

Šie zēni būs mani brāļi. šī jaukā, mazā Līziņa būs mana māsiņa. Savos bērnišķos sapņos es bieži biju sev iztēlojis, ka at­

radīšu savu tēvu un māti, bet es nekad nebiju iedomājies par brāļiem un māsām. Un tagad viņi paši man iekrīt rokās.

Ir jau taisnība, tie nav mani īstie, miesīgie brāli, bet draudzība viņus par tādiem var padarīt. Lai tas notiktu, man vajadzīgs viņus tikai iemīlēt (un to es gribēju darīt) un tā izturēties, lai viņi iemīlētu arī mani. Es domāju, ka tas ne­būs grūti, jo viņi visi likās pēc dabas sirsnīgi un labsirdīgi.

Ātri es norāvu harfas siksnu no pleca. «Lūk atbilde, smiedamies sacīja tēvs, un pie tam laba at­

bilde. Var redzēt, ka tu dodi viņu ar labpatikšanu. Uzkar savu instrumentu uz naglas, manu zēn, un tajā dienā, kad tu nejutīsies labi pie mums, tu viņu varēsi noņemt un aizlaisties. Tikai tu lūko darīt tā, kā dara lakstīgalas un bezdelīgas — izmeklē izdevīgu laiku sava ceļojuma uzsākšanai.

«Es no jums aiziešu tikai vienu reizi, es sacīju, lai uz-, meklētu Vitāliju.

— Tas ir pareizi,» sacīja krietnais vīrs. Māja, pie kuras vārtiem mēs bijām pakritusi, piederēja

pie Glasjēras, un dārznieku, kas viņā dzīvoja, sauca par Akēnu. Tajā brīdī, kad mani uzņēma šajā mājā, ģimene sastāvēja no pieciem cilvēkiem: no tēva, ko sauca Pēteri, diviem dēliem — Alekša un Benjamiņa un divām meitām. Vecāko sauca par Etjeneti un jaunāko par Līziņu.

Līziņa bija mēma, bet ne no dzimšanas; tas nozīmēja, ka viņas mēmums nebija kurluma sekas. Divus gadus viņa bija runājusi, bet īsi pirms ceturtā gada sasniegšanas bija zaudē­jusi valodu. Valodas zaudēšana bija krampju sekas, kas, par laimi, nebija kaitējuši viņas gara spējām. Tās bija attīstīju­šās pat par daudz agri : viņa ne tikai visu saprata, bet prata arī pati visu izteikt un visu paskaidrot. Nabadzīgās, un ne tik vien nabadzīgās bet arī daudzās pārtikušās ģimenēs, bērna

192

kroplums bieži ir par iemeslu tam, ka bērns jūtas atstāts un atstumts. Bet šajā gadījumā tas tā nebija. Līziņa ar savu piemīlību, jautrību, ar savu lēno dabu un līdzjūtīgo sirdi bija pratusi izvairīties no šī smagā likteņa. Brāļi izturējās pret viņu labi un neatgādināja viņai tās trūkumu. Tēvs dzīvoja tikai viņai, un māsa Etjenete viņu dievināja.

Agrākos laikos, dižciltīgās ģimenēs pirmdzimtajiem bija lielas priekšrocības, bet šinīs laikos piedzimt strādnieku ģi­menē kā pirmajam, bieži nozīmē mantot lielu atbildību. Akēna kundze bija mirusi gadu pēc Līziņas dzimšanas, un no šīs die­nas Etjenete, kas bija tikai divus gadus vecāka par savu vecā­ko brāli, bija kļuvusi par ģimenes māti. Viņai nebija laika apmeklēt skolu, bet vajadzēja palikt mājās, gatavot ēdienu, šūt pogas, lāpīt brāļu un tēva drēbes un nēsāt uz rokām L ī -ziņu. Drīz aizmirsās, ka viņa ir meita un māsa, un visi .sāka skatīties uz viņu kā uz kalponi, un pie tam kā uz tādu kalponi, no kuras nevajag kautrēties, jo visi labi zināja, ka viņa prom no mājas neies un arī nekad nedusmosies.

Etjenete auklēja Līziņu, vadāja pie rokas Benjamiņu un strādāja visu dienu. Viņa cēlās agri no rīta, lai gatavotu tē­vam brokastis vēl priekš viņa aiziešanas uz tirgu, un gulās vēlu, jo vajadzēja nokārtot vakariņu traukus un mazgāt bēr­niem veļu. Katru brīvo brītiņu viņa vasarā laistīja puķes, bet ziemu, bieži nakts vidū, kad uznāca negaidīta salna, cēlās augšā un gāja dārzā izklāt salmu segas, un šai darba pilnajā dzīvē viņai neatlika laika būt bērnam, neatlika laika rotaļām un smiekliem. Viņas sejiņa, četrpadsmit gadu vecumā izska­tījās tik bēdīga un skumja, kā trīsdesmit piecus gadus vecai vecmeitai. Bet viņa izstaroja maigumu un padevību.

Bija pagājušas tikko piecas minūtes, kopš es pakāru harfu uz norādītās naglas, un es taisni gribēju sākt stāstīt, kā atpakaļ­ceļā no žantijī akmeņlauztuvēm, kur mēs bijām cerējuši pār­gulēt nakti, mūs pārsteidza aukstums un nogurums, kad pēkš­ņi izdzirdu pie durvīm, kas veda uz dārzu, skrāpēšanu un žēlu riešanu.

«Tas ir Kāpis!» es iesaucos uzlēkdams. Bet Līziņa man aizsteidzās priekšā. Viņa pieskrēja pie

durvīm un atvēra tās. Nabaga Kāpis ar vienu lēcienu bija man klāt, un kad es

viņu paņēmu uz rokām, viņš no prieka smilkstēdams sāka laizīt man seju. Viņš viscaur drebēja.

«Un Kāpis?» es jautāju Akēna kungam. 13 Hektors Malō, Dzīves skolā.

193

Viņš saprata manu jautājumu un atbildēja: «Labi , Kāpis paliks pie tevis.» Kāpis, it kā saprasdams, par ko tiek runāts, nolēca zemē,

pielika labo priekšķepu pie sirds un paklanījās. Bērni par to ļoti smējās, visvairāk Līziņa. Es gribēju, lai Kāpis, bērniem par prieku, nospēlētu kādu ludziņu, bet viņš negribēja man klausīt. Viņš ielēca man klēpī, gribēja atkal sākt mani laizīt, bet tad nolēca zemē un sāka mani raustīt aiz svārku pie­durknes.

«Viņš grib, lai eju viņam līdz. Viņam ir taisnība. — Viņš grib tevi aizvest pie tava saimnieka.» Policisti, kas bija aiznesuši Vitāliju, bija teikuši, ka vi­

ņiem vajagot mani iztaujāt un bija solījušies atnākt dienā, kad es būšu atsilis un atmodies. Bet uz viņiem varbūt vaja­dzētu ilgi gaidīt, jo nebija zināms, kad viņi atnāks. Un es biju pilns nemiera, es gribēju ātrāk zināt, kas ir noticis ar Vitāliju. Varbūt viņš nemaz nav vēl miris, kā mēs to bijām iedomājušies. Jo es taču nebiju nomiris. Viņš varēja, tāpat kā es, atkal atdzīvoties.

Redzēdams manu nemieru un noprasdams viņa iemeslus, dārznieks aizveda mani uz policijas iecirkni, kur man uzstā­dīja vienu jautājumu pēc otra, bet uz kuriem es ātrāk neatbil­dēju, kamēr nebiju saņēmis pilnīgi pārliecinošu atbildi, ka Vitālijs tiešām ir miris. Tas, ko es zināju, nebija nekas sa­režģīts, un to es arī izstāstīju. Bet komisārs gribēja zināt kaut ko vairāk un ilgi prašņāja mani par Vitāliju un mani pašu. Par sevi es izstāstīju, ka man nav vecāku un, ka Vitā­lijs, samaksādams naudu uz priekšu, noīrējis mani no manas audžu mātes vīra.

«Un tagad?» jautāja komisārs. Te iejaucās dārznieks. «Mēs viņu paturēsim pie sevis, ja to atļausit.» Komisārs ne tikai to atļāva, bet pat novēlēja dārzniekam

laimes uz viņa labo darbu. Tagad vajadzēja sniegt ziņas par Vitāliju, un tas man

nācās diezgan grūti, jo es par viņu nezināju neko, jeb ļoti maz ko.

Tomēr bija viena neizprotama lieta, par kuru būtu varē­jis runāt: tas bija tas, kas notika mūsu pēdējās izrādes laikā, kad Vitālija dziedāšana izsauca smalkās dāmas apbrīnošanu un sajūsmu. Būtu varējis minēt arī par Garofolija draudiem, bet es sev jautāju, vai mans pienākums nebūtu to noklusēt.

194

Vai to, ko Vitālijs tik rūpīgi bija slēpis dzīvs būdams, es drīkstēju atklāt pēc viņa nāves?

Bet bērnam nākas grūti noslēpt kaut ko policijas komisā­ram, kas labi prot savu lietu, jo šiem ļaudīm i r tāda iztaujā­šanas māksla, ka tie jūs visai drīz samulsina un liek nodot sevi, tiklīdz jūs mēģiniet kaut ko slēpt.

Tā tas notika arī ar mani. Nebija pagājušas vēl ne piecas minūtes, kad es biju jau

izstāstījis visu, ko es gribēju noslēpt un ko viņš gribēja da­būt zināt.

«Tagad atliek tikai aizvest viņu pie Garofolija, sacīja komisārs kādam policijas uzraugam. Jūs viņu aizvedīsat līdz Lursinas ielai, māju gan jau viņš pats pazīs. Jūs uzkāpsit kopā ar viņu augšā un ievāksit ziņas no šī Garofolija.»

Mēs visi trīs devāmies ceļā: policists, dārznieks un es. Kā komisārs jau bija teicis, man bija viegli uzzīmēt māju,

un mēs uzkāpām ceturtā stāvā. Es neredzēju Matiju, kas, bez šaubām, bija aizvests uz slimnīcu. Ieraudzīdams policistu un mani, Garofolijs nobālēja: droši vien, viņam bija bail. Bet viņš ātri apmierinājās, kad policists pateica, kādēļ mēs esam ieradušies.

« A k , tad nabaga vecis ir miris, viņš sacīja. — Vai jūs viņu pazināt. — Ļoti labi. — Nu, labi, tad stāstiet ko jūs zināt. — Tas ir ļoti vienkāršs stāsts. Viņa īstais vārds nav V i ­

tālijs, bet gan Karlo Balzānī. Un ja jūs gadus trīsdesmit pie­cus vai četrdesmit atpakaļ būtu dzīvojuši Itālijā, tad būtu pieticis šā viena vārda, lai jūs saprastu, kas tas ir par vīru, kas jums tagad sagādā darbu. Karlo Balzānī tajā laikā bija visslavenākais dziedātājs visā Itālijā, un viņam bija milzīgi panākumi uz visām lielākām skatuvēm. Viņš dziedāja visur: Neapolē, Romā, Milānā, Venēcijā, Florencē, Londonā, Parīzē. Bet te kādā dienā, viņš zaudēja balsi un, nevarēdams vairs būt dziedātāju karalis, viņš negribēja savu slavu mazināt dziedādams teātros, kas nebija šīs slavas cienīgi. Viņš attei­cās no sava vārda, sāka saukties par Vitāliju un slēpās no vi­siem, kas viņu bija pazinuši viņa slavas laikā. Tomēr dzīvot vajadzēja. Viņš izmēģināja dažādus amatus, bet nekas vi^am neveicās, līdz beidzot nonāca līdz dresētu suņu rādītājam. Par spīti savai posta dzīvei viņš tomēr nebija zaudējis savu lep­numu un būtu nomiris no kauna, ja publika būtu dabūjusi zi-13*

195

nāt, ka slavenais dziedātājs Karlo Balzānī i r pārvērties par nabaga Vitāliju. Es šo noslēpumu uzzināju pateicoties nejau­šam gadījumam.»

Tāds tā tad bija noslēpums, kas maji visu laiku nebija devis mieru!

Nabaga Karlo Balzānī, dārgais un apbrīnojamais Vitā-l i j ! Ja man būtu sacījuši, ka viņš ir bijis karalis, es par to nemaz nebūtu brīnījies.

196

X X n o d a ļ a .

Dārznieks. Manu saimnieku vajadzēja glabāt nākošā dienā, un tēvs

bija solījies nākt man līdz. Bet nākošā dienā, sev par lielu izmisumu, es nevarēju

piecelties, jo nakti mani bija pārņēmis liels drudzis, kas sākās ar drebuļiem un pārgāja vēlāk lielā karstumā. Man likās, ka man krūtīs degtu uguns un ka es esmu tikpat slims kā žoli­kērs pēc nakts, ko viņš pavadīja sniegā uz koka.

Tiešām, man bija iestājies stiprs plaušu iekaisums, ko es biju dabūjis, pārsaldēdamies tajā naktī, kad aizgāja bojā mans nabaga saimnieks.

Šis plaušu karsonis mani arī iemācīja īsti cienīt Akēna ģimenes labsirdību un, sevišķi, Etjenetes uzupurēšanos.

Kaut gan nabadzīgie ļaudis parasti nemīl griezties pēc ārsta palīdzības, tomēr mana slimība pieņēma tik stipru un bīstamu veidu, ka manis dēļ šoreiz taisīja izņēmumu. Izsauk­tajam ārstam nebija grūti noteikt manu slimību, un nebija va­jadzīgi arī gari paskaidrojumi, kā slimība cēlusies. Viņš tūlīt pateica, ka mani vajagot vest uz slimnīcu.

Tas, patiesībā arī būtu bijis visvienkāršākā un vieglākā izeja šinī gadījumā. Bet tēvs tam nepiekrita.

« T ā kā viņš pakrita pie mūsu un nevis pie slimnīcas vār­tiem, tad viņš mums ir .jāpatur!

Ārsts visādiem vārdiem izpūlējās viņu pārliecināt, bet viņš, sacīdams, ka liktenis tā lēmis, palika negrozāms. Viņam bija lemts mani paturēt pie sevis, un viņš mani arī paturēja.

Pie visiem saviem daudzajiem darbiem, Etjenete tagad pievienoja vēl slimnieka kopējas uzdevumu. Viņa mani ap­kopa ļoti kārtīgi un ar lielu laipnību, nekad neklādama nepa­cietīga un neko neaizmirsdama, tik pat labi kā kāda žēlsirdīgā māsa no Senvensēnas. Kad mājas darbu dēļ viņai vajadzēja mani atstāt uz kādu brīdi, viņas vietā stājās Līziņa. Un bieži

197

mocīdamies ar drudzi, es redzēju viņu stāvam gultas kājgalī un skatāmies manī lielām, uztrauktām acīm. Karstuma mur­gos man likās, ka tas ir mans sargeņģelis, un es ar viņu sa­runājos, tā kā būtu runājis ar eņģeli, atklādams visas savas cerības un vēlēšanās. No šī brīža es pieradu, pats pret savu gribu, uz viņu skatīties kā uz augstāku būtni, ietītu, it kā gais­mas spožumā, un mani ļoti pārsteidza, ka viņa dzīvo tādu pašu dzīvi, kā mēs, jo es sagaidīju, ka viņa pēkšņi aizlaidīsies prom, izplēšot lielus baltus spārnus.

Mana slimība bija ilga un grūta un vairāk reizes, pēc uz­labošanās, nāca atkal pasliktināšanās. šāda slimības gaita varbūt būtu dažai labai mātei atņēmusi drosmi un ticību cīnī­ties, bet tā nespēja nogurdināt Etjenetes pacietību un pašaiz­liedzību. Vairākas naktis vajadzēja palikt nomodā pie manas gultas, jo krūtis man bija tik slimas, ka es kuru katru brīdi varēju nosmakt, un tādēļ Benjamiņš ar Aleksi, pārmaiņus, palika pie manis nomodā. Beidzot es sāku izveseļoties, bet tā kā slimība bija bijusi gara un untumaina, tad uz ārā iešanu vajadzēja gaidīt līdz pavasarim, kamēr sāks zaļot Glasjēras lauki.

Tagad Līziņa, kas vēl nekā nestrādāja, ieņēma Etjenetes vietu un veda mani pastaigāties Bjevras krastos. Pusdienas laikā, kad saulīte sildīja vissiltāk, saķērušies rokās un Kapja pavadīti, mēs izgājām no mājām un lēniem soļiem apstaigā­jām apkārtni. Pavasaris tajā gadā bija jauks un mīlīgs, vis­maz manā atmiņā viņš palicis kā maigs un mīlīgs, un tas, pa­tiesībā, ir viens un tas pats.

Parīzieši maz pazīst kvartālu, kas atrodas starp Mezon-blanšu un Glasjēru. Viņi tikai zin, ka tur ir neliela ieleja, bet ka tā upīte, kas te tek cauri, i r Bjevra, tad viņi iedomājās, ka šī ieleja ir viena no visbēdīgākām un netīrīkām vietām Pa­rīzes apkārtnē. Tomēr tā tas nav, un šī vieta ir labāka nekā viņas slava. Bjevra, par kuru bieži, spriež pēc tā, kāda viņa ir kļuvusi rūpnieciskajā Senmarseļas priekšpilsētā, bet nevis pēc tā, kāda viņa izskatās savā dabīgā veidā pie Var jē­ram un Ringi, tek, jeb vismaz tajā laikā tecēja, cauri ielejai slēpdamās aiz biezas vītolu un papeļu sienas. Zāļainās pļavas sākas no pašiem viņas krastiem un velkas pa nokalnītēm uz augšu, kur pašā galā pacēlās mājas un dārzi. Pavasaros te auga mīksta un sulīga zāle, un uz smaragdzaļā paklāja spīdēja pīpenīšu baltās zvaignītes. Plaukstošos vītolos un papelēs, kuru pumpurus klāja lipīga sveķu kārta, lēkāja strazdi, ķauķi

198

un žubītes, un ar savu dziedāšanu likās sakām, ka te vēl ir lauki, ka te nav pilsēta.

Šādu es arvien redzēju šo mazo ieleju, — kas no tā laika ir ļoti pārvērtusies — bet iespaids, ko viņa ir atstājusi manā atmiņā ir tikpat spilgts, ka tajā dienā, kad to saņēmu. Ja es būtu gleznotājs, es jums uzzīmētu papeļu aizkaru, neaizmirs-dams nevienu pašu koku, tāpat resnos vītolus, kuru stumbru galos zaļoja ērkšķu krūmi, laizdami saknes satrūdējušā stumbrā. Es jums uzzīmētu arī cietokšņa vaļņus, no kuriem mēs uz vienas kājas slidinājāmies zemē, arī Bitokaju vēja dzir­navas, tāpat Svētās Helēnas pagalmu ar veļas mazgātājām, arī ādu ģērētavas, kas bojāja un maitāja upes ūdeni, un bei­dzot Svētās Annas fermu, kur strādāja nabaga ārprātīgie, kas idiotiski smaidīja, kad kāds gāja garām, un šūpodami, ļenga­nos locekļus un savilkdami savas sejas ar pusatvērtām mutēm muļķīgā grimasā, rādīja mēles galu.

Pats par sevi saprotams, ka mūsu gājienos Līziņa nekā ne­runāja, bet kā par brīnumu, mēs arī nesajūtām nekādu vaja­dzību pēc vārdiem. Mēs viens otrā paskatīdamies ar skatiem vien sapratāmies un pie tam vēl tik labi, ka arī es pats ar viņu sarunājoties vairs nelietoju vārdu valodu. Beidzot mani spēki sāka atgriezties un es varēju sākt strādāt dārzā: es biju ar nepacietību gaidījis šo brīdi, jo ļoti gribēju atdarīt citiem to, ko tie bija darījuši manā labā. Es gribēju strādāt priekš vi­ņiem un, samērā ar saviem spēkiem, atmaksāt par visu, ko viņi man devuši. Es nekad nebiju strādājis, jo cik grūti arī bija bijuši garie gājieni, tos tomēr nevarēja saukt par nopiet­nu darbu, kas prasa neatslābstošu gribas spēku un izturību. Bet man liekas, ka es strādāju labi, vismaz, ļoti centīgi, seko­dams to piemēram, ko redzēju ap sevi.

Tas bija tajā laikā, kad Parīzes tirgos sāka parādīties lefkojas, un tādēļ arī Akēna tēvs tajā brīdī nodarobojās ar viņu audzēšanu. Mūsu dārzs bija pilns ar viņām: tur bija gan sar­kanas, gan baltas un violetas, visas sakārtotas pēc krāsām, tā kā katrā leceklī bija sava krāsa; baltai rindai blakus bija sarka­nā u. 1.1., kas izkatījās ļoti skaisti. Vakaros, pirms lecekļa logu aizvēršanas viss gaiss bija šo puķu smaržas pilns.

Mans darbs bija piemērots maniem spēkiem. Man vaja­dzēja katru rītu, kad sals bija pārgājis, attaisīt lecekļa stikla logus un vakarā tos atkal aiztaisīt. Dienā man vajadzēja ar salmu pārklātnēm aizsargāt stādus no pārāk stipras saules, šis darbs nebija ne grūts, ne arī smags, bet viņš prasīja daudz

199

laika, jo man divreiz dienā bija jāpārcilā vairāki simti logu un bez tam man tie bija jāuzmana un pēc vajadzības jāaiz-klāj ar salmu segām un atkal jāatklāj.

Līziņa pa to laiku stāvēja pie zirga, kas dzina ierīci, ar kuru vilka augšā laistīšanai vajadzīgo ūdeni, un kad vecā Ko-kote taisīdamies apstāties palēnināja savu gaitu, viņa to atkal pamudināja, paplīkšķinādama ar mazu pātadziņu. Viens no viņas brāļiem izlēja uzvilktos spaiņus, bet otrs palīdzēja tē­vam. Tā katram bija savs darbs, un neviens velti netērēja savu laiku.

Es savā sādžā biju redzējis strādājam zemniekus, bet man nebija nekāds jēdziens par to, ar kādām pūlēm, centību un piespiešanos strādā dārznieki Parīzes apkārtnē. Tie ceļas pirms saules lēkta un iet gultā ilgi pēc viņas norietēšanas, un visu garo dienu tie pūlas, cik viņu spēki to atļauj. Es biju arī redzējis zemi apstrādājam, bet nekad nevarēju iedomāties, cik daudz no viņas var izdabūt, ja to pareizi un intensīvi ap­strādā. Pie Akēna tēva es biju labā skolā.

A r laiku, kad paliku spēcīgāks, man bez lecekļu logu uz-manīšanas uzdeva vēl citus darbus. Lielu prieku un patik­šanu man sagādāja, ka man atļāva arī pašam zemē kaut ko iedēstīt, un vēl lielāks bija mans prieks, kad redzēju to augam. Tas taču bija mana paša roku darbs, mans īpašums, mans ra­žojums un tas mani piepildīja ar lepnumu: tā tad es tomēr biju kaut kam derīgs un to es biju pierādījis; un kas bija vēl patīkamāk, bija tas, kā es pats to sajutu. Es varu apgalvot, ka tā ir laba atmaksa par pūlēm.

Par spīti grūtībām, ko man jaunā dzīve uzlika, es ātri pieradu pie šīs darba pilnās dzīves veida, kam bija tik maz līdzības ar manu iepriekšējo klaidoņa dzīvi.

Agrāk, brīvi klaiņājot pa lielceļiem, man nebija cita uz­devuma, kā iet tikai taisni uz priekšu, bet tagad, ieslēgtam četrās dārza sienās, man vajadzēja no rīta līdz vakaram grūti strādāt. Krekls bija slapjš no sviedriem, rokas novilktas no lejkannām un basās kājās netīras, staigājot pa dubļainajiem dārza celiņiem. Bet ap mani visi strādāja tikpat grūti; tēva lejkannas bija vēl smagākas par manējām, un viņa krekls bija vēl vairāk sviedros izmircis nekā mūsējie. Redzot, ka citi tāpat pūlas, darba grūtības bija viegli panesamas.

Bez tam, te es atradu to, ko domāju esam zaudējis uz vi­siem laikiem: ģimenes dzīvi. Es vairs nebiju viens, es vairs nebiju pamests bērns; man bija pašam sava gulta un sava

200

vieta pie galda, kas mūs visus apvienoja. Ja arī pāris reizes dienā no Benjamiņa un Alekša saņēmu pa dunkai, es to aiz­mirsu, tikko viņi savu roku bija nolaiduši, tāpat kā viņi pie­mirsa tās, ko dabūja no manis. Vakarā, sēdēdami ap kopīgo zupas bļodu, mēs visi jutāmies kā brāļi un draugi.

Tomēr jāsaka taisnība, ka mēs nedzīvojām tikai pūlēs un darbā, mums bija savs laiks ari priekam un atpūtai. Sapro­tams, šīs stundas bija īsas, bet tādēļ jo patīkamākas.

Svētdienas pēcpusdienās mēs visi salasījāmies zem mazā, vīnstīgām apaugušā nojumiņa pie mājas. Es aizgāju un pa­ņēmu savu harfu, kas visu nedēļu karājās uz naglas pie sie­nas, un spēlēju bērniem dejas. Viņi gan nebija mācījušies dejot, bet Aleksis un Benjamiņš reiz bija bijuši Milkolonnās kāzās, un vēl drusku atcerējās, kā jādejo franksēze. Tagad dejojot, viņi vadījās pēc šīm atmiņām. Kad viņi no dejošanas jau bija noguruši, viņi lūdza mani dziedāt. Es viņiem nedzie­dāju visas dziesmas, ko tikai zināju, pie kam uz Līziņu arvien vislielāko iespaidu atstāja mana neapoliešu dziesmiņa:

Fenesta vascia e patrona crudele. Katrreiz, kad dziedāju pēdējo pantu, viņai acis bija pilnas

asaru. Tad, lai viņu atkal uzjautrinātu, mēs kopā ar Kapi no­

spēlējām kādu joku ludziņu. Ar ī Kapim šīs svētdienas bija īsti svētki, jo tās atgādināja viņam pagājušos laikus. Kad viņš savu lomu bija nospēlējis, viņš to labpārt būtu gribējis sākt atkal par jaunu.

šajās svētdienās es arī arvien pieminēju Vitāliju. Es spēlēju harfu un dziedāju tā, it kā arī viņš būtu te klāt. La­bais Vitālijs! Jo lielāks es augu, jo ar lielāku cienību es atce­rējos viņu. Arvien vairāk es sapratu, kāda nozīme viņam bija bijusi manā dzīvē.

Tā pagāja divi gadi, un tā kā tēvs bieži ņēma mani līdz uz tirgu un pie puķu mīļotājiem, kam mēs nesām stādus, tad es pamazām sāku iepazīties ar Parīzi un saprast, ka ja viņa arī nav zelta un marmora pilsēta, kā to biju iedomājies savos pirmos sapņos, tad vēl mazāk viņa ir dubļu pilsēta, kā to drus­ku par ātru nospriedu, ienākdams pirmo reiz Parīzē caur ša-rentonu un Muftāra kvartālu.

Es redzēju lieliskās celtnes un dažās iegāju arī iekšā. Es apstaigāju krastmalas bulvārus, Luksemburgas un Tilerijas dārzus, Elizejas laukus un apskatīju statujas. Es apbrīnoju

201

lielo ļaužu kustību un sāku nojaust, ko īsti nozīmē galvas pil­sētas dzīve.

Par laimi, mana izglītība nebalstījās tikai uz tā vien, ko redzēju savām acīm vai nejauši pa Parīzi apkārt klaiņādams. «Tēvs» , pirms paša dārzniecības uzsākšanas, bija strādājis Botāniskā dārza koku audzētavā un tur viņš bija nācis sakarā ar mācītiem vīriem un zinātniekiem, kas viņu bija ierosinājis uz lasīšanu un mācīšanos. Vairākus gadus viņš savus ietau­pījumus bija ziedojis grāmatu pirkšanai un nedaudzās brīvās stundas šo grāmatu lasīšanai. Kad viņš apprecējās un viņam piedzima bērni, brīvo stundu viņam palika pavisam maz. Va­jadzēja pelnīt dienišķo maizi, bet grāmatas netika ne aizsvie­stas ne pārdotas, bet paglabātas skapī. Pirmā ziema, ko es pavadīju Akēna ģimenē, bija ļoti gara, darbi dārzā bija uz vairāk mēnešiem apstājušies, jeb pareizāk, ritēja stipri lēnā­kā gaitā. Lai aizpildītu garos vakarus, ko mēs pavadījām pa­varda priekšā, no skapja tika atkal izvilktas vecās grāmatas un mums izdalītas. Tās pa lielākai daļai attiecās uz botāniku un stādu audzēšanu. Bija arī daži ceļojumu apraksti. Aleksis un Benjamiņš nebija mantojuši no tēva viņa mīlestību uz mā­cīšanos un, skatīdamies atvērtajā grāmatā, viņi kārtīgi, katru vakaru uz trešās vai ceturtās lapas puses iemiga. Es, vai nu jutu mazāku vajadzību pēc miega, vai arī biju ziņkārīgāks, es tomēr lasīju līdz kamēr vajadzēja iet gulēt.

Vitālija pasniegtās pirmās mācības stundas nebija biju­šas veltīgas, es sacīju sev, un gulēt ejot ar siltumu atcerējos viņu.

Mana vēlēšanās mācīties atgādināja dārzniekam tos lai­kus, kad viņš katru rītu no savas brokasts naudas bija atskai­tījis divus sū, lai par tiem nopirktu grāmatas, un tādēļ viņš man šad tad atnesa no Parīzes pa grāmatai un pievienoja tās tām, 'kas jau atradās skapī. Grāmatu izvēlei bija gadījuma raksturs, vai arī spēlēja lomu grāmatas virsraksts, bet tās tomēr bija grāmatas. Un ja viņas arī ienesa manā galvā, ku­rai trūka vadītāja, zināmu nekārtību, šis sajukums vēlāk tomēr izlīdzinājās, un kas viņās bija bijis labs, tas palika un vēl tagad ir man prātā. Tādēļ taisnība tiem, kas saka, ka lasīšana arvien atnes labumu.

Līziņa neprata lasīt, bet redzot mani katru brīvu brītiņu nogrimstam grāmatu lasīšanā, viņai ļoti gribējās zināt, kas viņās tik interesants ir. No sākuma viņa mēģināja man at­ņemt grāmatas, kas kavēja mani ar viņu rotaļāties, bet redzē-

202

dama, ka es tomēr arvien atkal pie viņām atgriežos, viņa lūdza mani viņai tās priekšā lasīt un vēlāk — viņai pašai iemācīt lasīt drukātiem burtiem. Par spīti mēmumam viņa bija ļoti apdāvināta un, acīm ausis papildinot, mēs drīz vien sasniedzām mērķi. Bet viņai tomēr labāk patika, kad es lasīju stiprā balsī viņai priekšā, jo tas nodarbināja mūs abus divus. Tā bija atkal viena jauna saite, kas mūs vienoja. Atstāta pati sev, modru prātu, neizklaidēdamās ar muļķīgām un aušīgām sarunām, viņa grāmatās atrada tieši to, ko meklēja, t. i. izklai­dēšanos un garīgu barību.

Cik daudz stundu mēs tā pavadījām: viņa, sēdēdama man pretī un nenolaizdama no manis acu, un es, lasīdams grāmatu! Bieži, sastapdams nesaprotamus vārdus vai veselus teikumus, es apstājos un skatījos viņai virsū; tā mēs stāvējām un domā­jām un, kad beidzot tomēr nevarējām atrast izskaidrojumu, viņa deva zīmi turpināt lasīšanu, pie kam viņas žests likās sakām: «vēlāk». Es iemācīju viņu arī zīmēt, t. i. to, ko es saucu par zīmēšanu.* Tas bija grūti un vilkās ļoti ilgi, bet beidzot mēs tomēr kaut ko panācām. Bez šaubām, es biju diez­gan nožēlojams skolotājs, bet mēs ļoti labi sapratāmies, un bieži saticība starp skolnieku un skolotāju ir vairāk vērts nekā talants. Kas tas bija par prieku, kad viņai izdevās ar dažiem vilcieniem uzzīmēt to, ko viņa bija gribējusi! Akēna tēvs ma­ni apkampa un noskūpstīja. «Vai ziņi, viņš smiedamies sa­cīja, es būtu varējis izdarīt lielāku muļķību, nekā uzņemt tevi! Gan tev Līziņa to vēlāk atmaksās.»

Vēlāk! Tas nozīmēja tad, kad viņa varēs runāt, j o cerī­bas uz valodas atdabūšanu nebija zudušas. Ārsti bija sacī­juši, ka acumirklī tur nekas nav līdzams, bet vajadzīgs nogai­dīt lūzumu slimības gaitā.

Vēlāk! nozīmēja arī skumjais mājiens, ko viņa man rai­dīja, kad es dziedāju viņai savas dziesmas. Viņa gribēja, lai es iemācu viņu spēlēt arī harfu, un viņas pirkstiņi ļoti ātri iemācījās atdarināt manu pirkstu kustības. Bet, pats par sevi saprotams, viņa nevarēja iemācīties dziedāt, un tas viņu ļoti skumdināja. Bieži es redzēju asaras viņas acīs, kas liecināja par viņas bēdām. Bet viņas labsirdīgā un lēnīgā daba drīz pārvarēja bēdas; viņa izslaucīja acis un ar padevīgu smaidu man pamāja savu parasto: vēlāk.

203

Glasjērā, kur Akēna tēvs mani bija adoptējis un bērni mani uzskatīja kā brāli, es droši vien būtu palicis uz visiem laikiem, ja nebūtu notikusi negaidīta katastrofa, kas atkal pārgrozīja visu manu dzīves gaitu. Laikam man nebija ļauts ilgi būt laimīgam un arvien taisni tad, kad es visvairāk biju pārliecināts par savu drošību, es tiku, pretī savai gribai, atkal par jaunu iesviests dēku pilnā dzīvē.

204

X X I n o d a ļ a .

Izputinātā ģimene. Bija dažreiz brīži, kad atrazdamies viens un pārdomā­

dams savu dzīvi, es sev sacīju «Klausies puis', tu esi par daudz laimīgs, tas nevar ilgi tā iet.»

Kādā veidā nāks nelaime, to es nevarēju iedomāties, bet es jutu un biju gandrīz pārliecināts, ka no vienas vai otras puses, bet viņa tomēr nāks.

Tādēļ es bieži biju noskumis. Bet no otras puses, tas bija arī labi, jo lai izbēgtu no šīs nelaimes, es, visu ko darīju, pūlē­jos darīt, cik tik labi spēju, jo biju iedomājies, ka ja kas no­tiks, tas notiks manas kļūdas vai vainas dēļ.

Bet nelaime nenotika manas vainas dēļ, un kaut arī es biju kļūdījies šajā punktā, es tomēr nebiju kļūdījies to pare­dzēdams.

Kā jau sacīts, Akēna tēvs audzēja lefkojas. Šo puķu au­dzēšana ir diezgan vienkārša un Parīzes apkārtnes dārznie­kiem labi padodas. Ka tas tā ir, par to liecina sulīgie, spēcīgie stādi, no augšas līdz apakšai pārklāti ziediem, ko viņi ved Parīzes tirgos aprīļa un maija mēnešos. Vienīgā veiklība, kas lefkoju audzētājiem bija nepieciešama, bija prasme izmeklēt stādus ar divkāršiem ziediem, jo vienkāršie ziedi nebija modē. Izsētās sēklas parasti deva gandrīz līdzīgās daļās, kā stādus ar vienkāršiem ziediem, tā stādus ar divkāršiem ziediem. Au­dzētājiem nu bija no svara paturēt tikai tos stādus, kas zied

205

divkāršiem ziediem. Ja viņi to neprata, tad viņiem vajadzēja, vesela gada laikā, t. i. tik ilgi, kamēr parādās ziedi, kopt arī liekos stādus, kas nekur nederēja un bija jāaizmet ārā. Šo izlasi sauca par «esemplāžu», un viņu izdarīja uz novērojumu pamata, atrodot raksturīgas savādības abu stādu sugu aug­šanā un lapās. To prata izdarīt tikai nedaudz dārznieku, un šis noslēpums bija zināms tikai dažām ģimenēm, kas to cieši glabāja. Ja kādam lefkoju audzētājam bija vajadzīgs izmek­lēt stādus ar divkāršiem ziediem, viņš griezās ar lūgumu pie tiem saviem amata brāļiem, kas zināja šo noslēpumu, un tie tad nāca ar savu padomu, uzstādamies ne mazāk cienīgi, kā kāds ārsts vai cits eksperts.

Akēna tēvs šajā nozarē bija lielākais lietpratējs visā Pa­rīzē, un tajā laikā, kad parasti šo izlasi izdarīja, viņš bija caurām dienām aizņemts. Mums, bet galvenā kārtā Etjenetei, tas bija nepatīkams laiks, jo amata brāļus nevarēja apciemot, bez kā neiztukšotu savu litriņu, dažreiz divus un dažreiz pat trīs. Kad viņš šādā kārtā bija apmeklējis divus, trīs dārznie­kus, viņš atgriezās mājās piesarkušu seju, neskaidru valodu un trīcošām rokām.

Etjenete nekad neapgūlās pirms viņš nebija pārnācis mā­jās, kaut arī tas būtu bijis vēlu, ļoti vēlu. Un tad, kad es biju pamodies, jeb mani uzmodināja troksnis, ko viņš taisīja, es savā istabā varēju dzirdēt viņu sarunu.

«Kādēļ tu neesi apgūlusies? ^jautāja tēvs. — Tādēļ, ka gribēju zināt, vai es tev nebūšu vajadzīga. — A k tā, žandarma jaunkundze mani uzmana! — Ja es nebūtu augšā, ar ko tu tagad sarunātos? — Tu gribi tikai redzēt, vai es droši turos uz kājām;

labs ir! skaties, es varu derēt, ka aiziešu līdz bērnu istabas durvīm pa šo taisno akmens plāksnīšu rindu.»

Virtuvē atskanēja nevienādu soļu troksnis, pēc tam viss apklusa.

«Vai Līziņai iet labi? viņš jautāja. — Jā. Viņa guļ. Ja tikai tu netaisītu troksni. — Es netrokšņoju, es eju pa taisnu strīpu. Man jānoiet

taisni, jo citādi meitas apvainos savu tēvu. Ko viņa sacīja, kad es nepārmācu vakariņās?

— Nekā. Viņa tikai skatījās uz tavu vietu. — Ā ! vina skatījās uz. manu vietu! — Jā. — Vairāk reizes? Vai viņa skatījās vairāk reizes?

206

— Bieži. — Vai viņa kaut ko teica? — Viņas acis teica, ka tevis nav mājās. — Un tad viņa tev prasīja, kādēļ es neesmu mājā, un tu

teici, ka es esmu pie draugiem? — Nē, viņa man nekā neprasīja un es viņai nekā neteicu.

Viņa labi zināja, kur tu esi. — Viņa zināja, viņa zināja, k a . . . Vai viņa ātri iemiga? — Nē, tikai kopš ceturdaļ stundas miegs viņu pievārēja.

Viņa gribēja tevi gaidīt. — Un tu, ko tu gribēji? — Es gribēju, lai viņa neredz tevi pārnākam.» Pēc maza brītiņa: «Tjenete, tu esi laba meita un dzirdi, rīt man jāiet pie

Luižo, bet es tev zvēru, tu dzirdi, es tev zvēru, ka būšu uz va­kariņām mājās. Es negribu, ka tev uz mani jāgaida, un Līz i -ņai jāaizmieg nospiestā gara stāvoklī.»

Bet solījumi maz līdzēja, viņš tāpat šad tad iedzēra pa glāzītei un pārnāca vēlu mājās. Mājās Līziņai bija liela vara, bet ārpus mājas viņa tika piemirsta.

«Redzi, viņš sacīja, pirmo glāzi iedzer nekā nedomādams, tādēļ kā draugiem nevar atteikt. Otro dzer tādēļ, ka ir dzerta pirmā, un pie tam apņemas trešo vairs nedzert; bet jo dzer, jo slāpst. Un pēc tam, vīns tev sakāpj galvā un lielā dūšā aiz­mirstas visas rūpes un bēdas un parādu devēji. Visa pasaule liekas saulainas gaismas pilna. Tu esi izlīdis pats no savas ādas un dzīvo citā pasaulē, tādā, kādā tu vēlētos būt. Nu, lūk, tādēļ dzer.»

Jāsaka tomēr, ka tas notika diezgan reti. Izlasīšanas laiks nevilkās ilgi un, kad viņš beidzās, tēvam vairs nebija iemesls iziet no mājas, un viņš arī vairs nekur negāja. Viņš nepiederēja pie tiem cilvēkiem, kas vieni paši iet pa krogiem dzerdami, vai arī aiz slinkuma meklē, kur nosist laiku.

Kad izbeidzās lefkoju laiks, mēs sagatavojām citas puķes, jo dārznieks nedrīkst turēt dārzā nevienu tukšu vietiņu; tik­līdz vienas puķes ir izpārdotas, citām jānāk viņu vietā.

Lielākā māksla dārzniekam, kurš strādā tirgus vajadzī­bām, ir uzvest savas puķes tirgū tādā laikā, kad par tām vis­vairāk maksā. Tāds laiks ir lielākas svētku dienas: Sv. Pētera, Sv. Marijas un Sv. Luija dienas, jo to, kam ir Pētera, Marijas, Luija un Luizes vārdu ir ļoti daudz, šinīs dienās tad arī pār­dod ļoti daudz puķu podu un puķu pušķu, jo draugi un radi

207

sūta tas kā sveicienus gaviļniekiem. Visi gan arī ir redzējuši, ka šo dienu priekšvakarā visas Parīzes ielas, puķu veikali, tirgi, trotuāri un pat māju trepes ir puķu pilnas. Puķes ir visur, kur tikai var atrast kādu vietiņu viņu nolikšanai.

Pēc lefkoju sezonas, Akēna tēvs sāka gatavoties lielajām svētku dienām, kas bija gaidāmas jūlija un augusta mēnešos, sevišķi uz augustu, uz Luija un Marijas dienām. Mēs audzē­jām tūkstošiem asteru, fuksiju un oleandru, cik tik mūsu sil­tumnīcās un lecekļos varēja ievietot. Vajadzēja tā iekārtot, lai visi stādi uzziedētu taisni noteiktā dienā. Ja viņi uzzie­dētu par ātru vai par vēlu, viņus nevarētu pārdot. Tas prasa no dārznieka zināmu talantu, jo labu laiku, lietu un sauli ne­var pasūtīt. Akēna tēvs bija ļoti izveicīgs šajā ziņā, un viņa stādi nekad neuzziedēja ne par daudz agri, ne par daudz vēlu. Bet cik daudz pūļu un darba tas prasīja!

šajā vasarā izredzes bija ļoti labas, un piektajā augustā visas puķes bija sasniegušas vajadzīgo stāvokli. Dārzā, brīvā gaisā, asteres taisījās uzplaukt, kuru katru brīdi un siltum­nīcās un lecekļos, zem rūpīgi nokaļķotiem logiem, kas vāji­nāja saules starus, sāka jau ziedēt fuksijas un oleandri, kuru krūmu piramīdas bija no augšas līdz apakšai pārklātas ziedu pumpuriem. Skats bija lielisks, un es redzēju, ka Akēna tēvs laiku pa laikam apmierināts berzēja rokas.

«Sezona būs laba,» viņš sacīja saviem dēliem. Un smaidīdams viņš pie sevis rēķināja, cik viņš ieņems

par puķu pārdošanu. Lai visu to panāktu, mēs bijām grūti strādājuši un pat

svētdienās nebijām ne stundu ziedojuši atpūtai. Bet tā kā tagad viss bija sagatavots un kārtībā, tad tēvs, gribēdams at­līdzināt mums par mūsu pūlēm, nosprieda, ka šodien, piektajā augustā, mēs visi iesim uz pusdienām pie kāda viņa drauga, arī dārznieka, kas dzīvoja Arkeijā. Ar ī Kāpis varēs nākt mums līdz. Mēs strādāsim līdz trim vai četriem, un kad viss būs nokārtots, noslēgsim vārtus un jautrā prātā dosimies ceļā. Akeijā mēs būsim ap pieciem vai sešiem un tūlīt pēc pus­dienām nāksim mājās, lai laikus dotos gulēt un rītā agri va­rētu atkal spirgti un svaigi ķerties pie darba.

Kāds prieks! Viss notika, kā viņš bija nolēmis un dažas minūtes pirms

četriem tēvs aizslēdza ar atslēgu lielos vārtus. «Nu , visi ceļā! viņš priecīgi sacīja. — Uz priekšu, Kapi !»

208

Es paņēmu Līziņu aiz rokas un Kapja priecīgās riešanas pavadīti, kas likās mums pakaļ, mēs devāmies skriešus uz priekšu. Viņš, varbūt, domāja, ka mēs ejam uz ilgāku laiku klaiņāt pa lielceļiem, kas viņam patika labāk nekā dzīvot mā­jās, kur viņš bieži garlaikojās, jo man nebija daudz laika no­darboties ar viņu, kaut gan viņš to mīlēja par visu vairāk.

Mēs visi bijām saģērbušies svētdienas drēbēs un bijām lepni un priecīgi par priekšā stāvošo cepeti. Ļaudis bieži pa­griezās atpakaļ, lai noskatītos uz mums. Es nezinu, kāds es izskatījos, bet Līziņa savā salmu cepurītē, zilajā kleitiņā un pelēkajās audekla kurpītēs izskatījās brīnum jauka, tā ka grūti bija iedomāties skaistāku un priecīgāku bērnu. Viņa bija pie­mīlīga un dzīva, un viss viņas ķermenis, acis, rokas, drebošās nāsis un pleci izteica viņas prieku.

Laiks pagāja ātri un nemanot, un es tikai atceros, ka pus­dienas beigās viens no mums ievēroja, ka pie debesīm, vakara pusē, sāk lasīties tumši mākoņi un, tā kā galds bija klāts ārā, zem liela pliedera krūma, varēja manīt, ka tuvojas negaiss.

«Bērni, mums jāsteidzas ātrāk uz mājām.» Pie šiem vārdiem, visi kā vienā mutē izsaucās: «Vai jau?» Līziņa nekā neteica, bet žestiem izrādīja nepiekrišanu un

protestu. «Ja saceļas vējš, sacīja tēvs, viņš var apgāzt visus logus.

Uz priekšu!» Mēs nevarējām nekā iebilst, jo zinājām, ka stikla logi ir

dārznieka lielākā manta, un ja vējš tos sadauza, tad viņš ir iz­putināts.

«Es steigšos pa priekšu, sacīja tēvs. Benjamiņš un Alek­sis nāks man līdz. Remijs ar Etjeneti un Līziņu var nākt lēnāk.»

Tā arī, ne vārda nesacīdami, viņi lieliem soļiem steidzās uz priekšu. Mēs gājām lēnāk, piemērodamies Līziņas gaitai.

Mums smiekli vairs nebija ne prātā; mēs arī vairs ne skrējām, ne lēkājām.

Debess palika arvien melnāka un negaiss nāca ātri virsū. Vējš sacēla un grieza pa gaisu veselus putekļu mākoņus. Kad mēs iekļuvām šādā putekļu virpulī, mums vajadzēja apstāties, pagriezties ar muguru pret vēju un aizsegt rokām acis, jo putekļi līda acīs. Elpojot mutē bija jūtama akmeņu piegarša.

Tālumā rūca pērkons, un šie rūcieni, mainīdamies ar spal­giem spērieniem, nāca ļoti ātri mums virsū. 14 Hektors Malō, Dizīves skolā.

209

Mēs ar Etjeneti, cik varēdami, vilkām Līziņu sev līdz. Bet viņai bija grūti mums sekot un mēs nevarējām paiet tik ātri, kā būtu gribējuši.

Vai mēs nokļūsim mājās pirms negaisa? Vai tēvs ar Aleksi un Benjamiņu ir jau mājās? Viņiem šis jautājums bija daudz svarīgāks kā mums.

Mēs tikai baidījāmies, lai nesamērcētu drēbes, bet viņiem va­jadzēja paglābt stikla logus un tā nolikt tos, lai vējš nevarētu viņus ķert no apakšas un sagāst vienu otram virsū.

Pērkona grāvieni atskanēja arvien biežāk un mākoņi bija tā sabiezējuši, ka bija gandrīz tik tumšs, kā naktī. Kad vējš viņus kādā vietā drusku pašķīra, pa mutuļojošo mākoņu star­pām pavīdēja vara krāsas debess. Bija skaidrs, ka mākoņi plīsīs kuru katru brīdi.

Savādi! pa pērkona grāvienu pastarpām mēs sadzirdējām vēl kādu citu šausmīgu troksni, kas nāca arvien tuvāk, bet ko mēs nevarējām saprast. Izklausījās, it kā uz mūsu pusi, no negaisa bēgdams, drāztos kāds kavaleristu pulks. Bet tās taču bija muļķības! Kā gan kavaleristi varētu nokļūt mūsu no­malē?

Te sāka birt krusa. No sākuma mums iesitās sejā tikai daži graudi, bet tad, vienā acumirklī, tie pārvērtās īstā la-vīnē. Lai no viņas paglābtos, mēs metamies kādos lielos vārtos.

Un tad mēs redzējām visbriesmīgāko krusas negaisu, kādu tik var iedomāties. Vienā acumirklī iela bija pārklāta baltu krusas kārtu, kā ziemas vidū. Krusas graudi bija baložu olas lielumā un krītot taisīja apdullinošu troksni, kam pa starpu atskanēja plīstošu stiklu šķindoņa. Līdz ar krusas graudiem uz ielu bira arī dažādas citas lietas, dakstiņu gabali, kaļķu gabali no sienu apmetuma un sadauzīti šīfera gabali no jumtu segas. Visvairāk krita šīfera gabali, kas, kā melni plankumi, palika guļot uz baltās krusas segas.

« A k , vai, mūsu logi!» ievaidējās Etjenete. Ar ī man tās pašas domas bija ienākušas galvā. «Bet, varbūt tēvs būs paspējis vēl laikā nokļūt mājās?» — Kaut viņi arī būtu nonākuši mājās pirms krusas ne­

gaisa, tomēr nekādā ziņā viņiem nebija iespējams tik īsā laikā apsegt logus ar salmu pārklājiem; viss būs pagalam.

— Bet stāsta, ka krusa aizņemot tikai nelielu apgabalu. — Mēs atrodamies par daudz tuvu pie mājām, lai cerētu,

ka tur krusa nebūtu bijusi. Ja arī dārzā tā krīt ar tādu pat

210

spēku, tad nabaga tēvs ir izpostīts. Ak, mans Dievs, viņš bija licis tik daudz cerību uz puķu pārdošanu, un viņam šī nauda bij tik nepieciešama!»

Es skaidri nezināju, bet biju dzirdējis, ka stikla rāmji maksājot tūkstots pieci simti, līdz tūkstots astoņi simti franku simtā, un es tūliņ sapratu, kas tā būtu par briesmīgu nelaimi, ja krusa būtu sadauzījusi mūsu pieci vai seši simts rāmjus, nemaz nerunājot par siltumnīcām un stādiem.

Es gribēju vēl ko pajautāt Etjenetei, bet krusas troksnis bija tik stiprs, ka mēs tikai ar pūlēm varējām viens otru sa­dzirdēt. Un bez tam, kā likās, Etjenetei nebija nekāda patika sarunāties, viņa skatījās krītošos krusas graudos ar tik sa­triektu sejas izteiksmi, kāda vajag būt' cilvēkam, kas redz degam savas mājas.

Šī šausmīgā krusas gāze nevilkās ilgi, varbūt piecas vai sešas minūtes un pārstājās tikpat pēkšņi, cik pēkšņi bija uznākusi. Mākonis aizgāja uz Parīzi un mēs varējām atstāt savu paslēptuvi lielajos vārtos. Uz ielas, apaļie un cietie kru­sas graudi vēlās mums pa kājām kā oļi jūrmalā. Krusas kārta bija tik bieza, ka kājas iegrima viņā līdz pat potītēm.

Līziņa, ar savām audekla kurpītēm nevarēja paiet pa šo auksto krusu un es viņu paņēmu sev uz muguras. Viņas se­jiņa, kas šurpu nākot bija tik priecīga, tagad bija sāpju pilna un acīs bija asaras.

Mēs drīz sasniedzām mājas un atradām lielos vārtus vaļā. Steidzīgi mēs iegājām dārzā.

Kāds skats! Viss bija salauzīts un izjaukts. Logi, puķes, stikla gabali, krusas graudi, viss bija sajaucies vienā bezvēr­tīgā mudžeklī, viss gulēja zemē. No dārza, kas šorīt vēl bija bijis tik krāšņs un skaists, bija palikusi tikai gruvešu kaudze.

Bet kur bija tēvs? Mēs viņu izmeklējāmies visur, bet nevarējām nekur ierau­

dzīt. Beidzot mēs iegājām lielajā siltumnīcā, kurai nebija palicis vesels neviens vienīgs stikls. Te viņš bija atsēdies, jeb pareizāki, sabrucis uz maza soliņa. Zeme visapkārt bija pār­klāta stikla drumstalām un nokapātām puķēm. Pie viņa, kā sastinguši, stāvēja Benjamiņš un Aleksis.

« A , mani nabaga bērni!» viņš iesaucās, paceldams galvu mums ienākot. Mūsu tuvošanos viņam pavēstīja lūstošo stiklu šķembeļu čirkstēšana zem mūsu kājām.

« A k , mani nabaga!» viņš iesaucās, paņemdams Līziņu klēpī un, vairs ne vārda neteikdams, sāka raudāt. 14*

211

Ko lai viņš arī būtu teicis? Tā bija briesmīga nelaime. Bet lai arī cik briesmīga viņa

izlikās acīm, viņas sekas bija vēl šausmīgākas. Drīz, no Etjenetes un zēniem es dabūju zināt, cik dibināts

bija tēva izmisums. Pirms desmit gadiem tēvs bija nopircis šo dārzu un pats uzcēlis mājiņu. Tas, kas viņam bija zemes gabalu pārdevis, bija arī aizdevis viņam naudu puķkopībai nepieciešamo materiālu iegādāšanai. Visu vajadzēja atdot un nomaksāt piecpadsmit gados, maksājot katru gadu zināmu summu. Līdz šim, grūti strādādams un taupīgi dzīvodams, viņš bija varējis katru gadu, noliktā dienā, atmaksāt nolikto parāda daļu. Šie maksājumi bija jāpilda jo kārtīgāki tādēļ, ka naudas aizdevējs tikai gaidīja gadījumu, kad viņš nokavētos ar maksājumiem, lai tad atņemtu viņam zemi, māju un visus materiālus, paturēdams, saprotams, arī visu naudu, ko viņš saņēmis iepriekšējo desmit gadu laikā. Uz to jau viņš bija spekulējis pašā sākumā, cerēdams, ka piecpadsmit gadu laikā droši vien gadīsies kāda reize, kad tēvam noliktā dienā nebūs iespējams nokārtot maksājumus. Noslēdzot šādu līgumu, viņš ne ar ko nebija riskējis, bet viņa parādniekam tas bija liels risks.

Beidzot, krusas negaisa dēļ, parāddevēja gaidītā diena arī bija pienākusi.

Kas tagad notiks? Nezināšana nevilkās ilgi, jo jau nākošā dienā pēc termiņa,

kad tēvam būtu vajadzējis nokārtot savu gadskārtējo maksā­jumu ar naudu, ko viņš bija cerējis ieņemt par pārdotām pu­ķēm, mūsu mājā ienāca melnās drēbēs tērpies kungs, kuram nebija diezcik smalks izskats. Viņš mums pasniedza kādu apzīmogotu papīru, uz kura, vēl neaprakstītā vietā, kaut ko atzīmēja.

Tas bija tiesas izpildītājs. Sākot ar šo dienu, viņš sāka mūs apmeklēt ļoti bieži, tā

kā beidzot, zināja mūs visus vārdā saukt. «Labdien, Remij, viņš sauca; labdien, Aleksi; kā labi

klājas, Etjenetes jaunkundz?» Un viņš pasniedza savu apzīmogoto papīru, uzsmaidīdams

mums kā veciem draugiem. «Uz redzēšanos, bērni!» — Ej pie velna!» Tēvs nemaz vairs nestāvēja mājās, bet skraidīja pa pil­

sētu. Kur viņš gāja? Es nezinu, jo viņš, kas agrāk bija bijis

212

tik runīgs, tagad neteica ne vārda. Viņš, bez šaubām, gāja meklēt padomu pie lietpratējiem un tiesnešiem.

Pie šīm domām mani sagrāba bailes, jo arī Vitālijam bija bijis jāstājas tiesas priekšā, un es zināju, kas no tā bija iz­nācis.

Tēvam uz iznākumu bija jāgaida daudz ilgāk, un tā pa­gāja puse no ziemas. Mēs, saprotams, nebijām varējuši izlabot mūsu siltumnīcas un ielikt stiklus lecekļu rāmjos, un tādēļ mēs stādījām dārzā saknes un tādas puķes, kam nevaja­dzēja sevišķas aizsardzības. Tās gan neienesa diezcik daudz, bet tomēr kaut kas jau ienāca, un, bez tam, bija darbs.

Kādu vakaru tēvs pārnāca vēl nomāktāks, nekā parasti. «Nu, bērni, viņš sacīja, tagad visam beigas.» Es gribēju aiziet, jo nopratu, ka notiek kaut kas nopietns

un, tā kā viņš griezās pie saviem bērniem, es domāju, ka man tas nav jādzird.

Bet viņš ar rokas mājienu mani aizturēja. «Va i tu arī nepiederi pie ģimenes? viņš sacīja, un kaut tu

arī esi vēl par mazu, lai dzirdētu, kas man tev sakāms, tomēr dzīve tevi diezgan pārbaudījusi, lai tu to saprastu. Bērni, man no jums jāaiziet.»

No bērnu mutēm atskanēja sāpju pilns izsauciens. Līziņa iekrita tēvam rokās un raudādama, sāka viņu

skūpstīt. « A k , jūs sapratīsat, ka labprātīgi neviens neatstāj tik

labus bērnus, kā jūs, un tādu mazu mīļu meitiņu, kā Līziņu!» un viņš to piespieda pie krūtīm.

«Tiesa man piesprieda parādu atmaksāt, un tā kā man nav naudas, tad viss, kas te ir, tiks pārdots. Bet tā kā ar to vēl nepietiks, tad mani ieliks cietumā, kur man būs jāpavada pieci gadi. Nespēdams maksāt ar naudu, es maksāšu ar sevi pašu, ar savu brīvību.»

Mēs visi sākām raudāt. «Jā, tas ir ļoti bēdīgi, viņš sacīja, bet tāds ir likums,

un likumam ir jāpadodas. «Pieci gadi! Kas ar jums notiks pa šo laiku? Lūk, tas ir

tas briesmīgākais.» Iestājās klusums. «Jūs varat man ticēt, ka es par šo lietu esmu pārdomājis

un, lūk, ko es atradu, kas jādara, lai jūs pēc manas arestēšanas nepaliktu vieni.»

Man sāka drusciņ mosties cerība.

213

«Remijs aizrakstīs manai māsai Katrīnai Siriō, kas dzīvo Dreizā, Ņevras apgabalā. Kopā ar Katrīnu, kas ir visās lietās piedzīvojusi sieviete un viegli nezaudē galvu, mēs tad nolem­sim, kā vislabāk iekārtoties.»

Tā bija pirmā reize, kad es rakstīju vēstuli, un tādēļ tas man gāja diezgan grūti un prasīja lielas pūles.

Kaut gan tēva vārdi bija ļoti neskaidri, tomēr viņos iztei­cās arī cerība, un nezaudēt cerību tādā stāvoklī, kādā mēs patlaban atradāmies, jau nozīmēja ļoti daudz. Bet uz ko mēs varējām cerēt?

To mēs paši nezinājām, bet mēs cerējām. Atbrauks Katrīna, tā ir sieviete, kas saprot visas lietas, un ar to jau pietika tik nepiedzīvojušiem un vientiesīgiem bērniem, kādi bijām mēs. Tiem, kas saprot ko no darīšanām, nekas šajā pa­saulē, tā mēs domājām, nevar sagādāt grūtības.

Tomēr viņa neatbrauca tūliņ, kā mēs bijām gaidījuši, un «komercijas sargi,» t. i. cilvēki, kas arestē parādniekus, iera­dās pirms viņas.

Tēvs tai brīdī taisījās apmeklēt kādu draugu un, iziedams uz ielas, taisni uzskrēja viņiem virsū. Es gāju viņam līdz, un vienā acumirklī mē3 bijām visapkārt ieslēgtu Bet tēvs nemaz negribēja bēgt, v'ņš nobālēja, it kā viņam būtu palicis nelabi, un vājā balsī lūdza atļaut noskūpstīt vēl reiz bērnus.

«Nevajaga izsamist, draugs, sacīja viens no sargiem, parādu cietums nemaz nav tik briesmīgs, un tur atrodas arī tīri lāga cilvēki.»

Mēs iegājām atpakaļ mājā sargu pavadībā. Es izgāju dārzā uzmeklēt zēnus. Kad mēs atnācām, tēvs turēja rokās Līziņu, kas raudāja

karstas asaras. Viens no sargiem, viņam kaut ko klusu, pie auss, pasacīja;

es nevarēju saprast, ko īsti. «Jā, atteica tēvs, jums taisnība, tas jādara.» Un, strauji pieceldamies, viņš nolika Līziņu zemē, bet viņa

pieķērās tam pie rokas un negribēja laist viņu vaļā. Viņš noskūpstīja Aleksi, Benjamiņu un Etjeneti. Es stāvēju kaktā un asaras man aptumšoja acis. Viņš

mani pasauca: « V a i tu, Remij, nemaz negribi mani noskūpstīt? Vai tu

neesi mans bērns?» Mēs bijām galīgi zaudējuši galvu.

214

«Palieciet tepat, sacīja tēvs pavēlošā balsī, es jums to pavēlu.»

Un ielicis Līziņu Etjenetes rokās, viņš ātriem soļiem aiz­gāja.

Es gribēju doties viņam pakaļ un pagāju jau uz durvju pusi, kad Etjenete ar rokas mājienu mani aizturēja.

Kurp lai es ietu? Ko es varēju darīt? Mēs satriekti palikām stāvam virtuves vidū. Mēs visi

raudājām un neviens nezināja, ko teikt. Ko te varēja teikt? Mēs jau zinājām, ka tēvu varēja arestēt kuru katru dienu,

bet mēs domājām, ka tajā laikā Katrīna jau būs pie mums, un Katrīna mums nozīmēja aizsargu.

Bet Katrīnas nebija. Viņa atbrauca apmēram kādu stundu pēc tēva arestēša­

nas un atrada mūs visus vēl virtuvē. Mēs nebijām savā starpā ne vārda pārmijuši. Etjenete, kas visu laiku bija mūs atbal­stījusi, tagad pati bija sabrukusi. Viņa, kas bija bijusi tik stipra un arvien gatava cīnīties, tagad bija tikpat nespēcīga, kā mēs. Viņa vairs nedrošināja un neuzmundrināja mūs. Viņa bija zaudējusi gribu un noteiktību un visa padevusies bēdām, kuras tā tikai uz brīdi apspieda, mierinādama Līziņu. Stūrmanis bija iekritis jūrā un mēs, bērni, bijām palikuši bez vadoņa, bez bākas, kas mums rādītu virzienu, bez līdzekļiem nonākt ostā, nezinādami pat, vai vispāri mums maz ir kaut kur kāda osta. Mēs atradāmies it kā dzīves ōkeana vidū, un vējš mētāja mūs pēc savas iegribas. Paši mēs ne varējām, ne pratām sevi vadīt, jo prāts mums bija baiļu pārņemts, bet sirdī — izmisums.

Krustmāte Katrīna bija izdarīga sieviete, uzņēmīga un sparīga. Viņa Parīzē bija kalpojusi desmit gadus kā zīdītāja, piecas reizes mainot vietu. Viņa pazina dzīves grūtības, un prata arī, kā pati sacīja, spert visur vajadzīgos soļus.

Mums bija liels atvieglojums dzirdēt viņu mūs koman­dējam un izpildīt viņas pavēles. Mēs bijām atraduši vadītāju un jutāmies nostādīti atkal uz kājām.

Zemniecei, kam nebija nekādas mantas nedz izglītības, tā bija smaga atbildība, kas viņai tagad bija jāuzņemas. Te bija ko uztraukties pat visdūšīgākam cilvēkam: vesela saime bāriņu, no kuriem vecākajam nepilni septiņpadsmit gadu, bet jaunākais -<- mēms. Ko iesākt ar šiem bērniem? Kā lai viņus pieņem, kad pašam tikko ir no kā dzīvot?

215

Viņai bija pazīstams kāds notārs, kura bērnu viņa bija kopusi, un viņa griezās pie tā pēc padoma. A r tā palīdzību arī tika izšķirts mūsu liktenis. Pēc tam viņa gāja vēl uz cie­tumu aprunāties ar tēvu. Un astotā dienā pēc savas atbrauk­šanas Parīzē, viņa, kas visu laiku mums ne vārda nebija bil­dusi par savām gaitām un apspriedēm, paziņoja mums lē­mumu.

Tā kā mēs visi bijām par jauniem, lai turpinātu strādāt vieni paši, tad ikvienam bērnam bija jāiet pie kāda tēvoča vai krustmātes, kas bija ar mieru viņu pieņemt.

Līziņa ies pie krustmātes Katrīnas Morvanā; Aleksis pie kāda tēvoča Sevennu kalnājā, kas strādā Varzu ogļraktuvēs;

Benjamiņš pie otra tēvoča, kas ir dārznieks Senkentēnā; Un Etjenete pie kādas krustmātes, kas aizprecēta uz

Esnandu, šarentas jūrmalā. Es klausījos un gaidīju, kad nāks mana kārta. Bet tā kā

krustmāte Katrīna vairs nekā neteica, es pagāju uz priekšu un sacīju:

«Un es? — Tu? bet tu taču nepiederi pie ģimenes. — Es strādāšu priekš jums. — Tu nepiederi pie ģimenes. — Pajautājat Aleksim un Benjamiņam, vai es neesmu

dūšīgs strādnieks. — Un dūšīgs ēdējs arī, vai nē? — Jā, jā, viņš pieder pie mūsu ģimenes,» sauca visi bērni. Līziņa piegāja pie krustmātes un salika rociņas. Šis žests

izteica vairāk, nekā to būtu varējušas izteikt garu garās runas. «Manu mazo nabadziņ, sacīja krustmāte Katrīna, es tevi

saprotu ļoti labi; tu gribi, lai viņš nāk tev līdz. Tu esi mana brāļa meita, un kad mans saimnieks, mums mājās ieejot, vai tev pie galda piesēstoties, taisītu šķību seju, es viņam varu atbildēt: «Viņa pieder pie mūsu ģimenes, un kas gan cits par viņu lai apžēlojas, jā ne mēs?» Un to pašu, ko es saku, var sacīt arī tēvoči Senkentēnā un Varzās un krustmāte Esnandā. Radus vēl var pieņemt, bet svešus neviens neuzņems; maizes rieciens jau ir plāns pašu ģimenei un svešiem no tā neiznāk nemaz.»

Es labi sapratu, ka te nekas nav darāms, nekas nav iebil­stams. Tas, ko sacīja krustmāte Katrīna, bija taisnība. «Es nepiederēju pie ģimenes.» Es nekā nevarēju pieprasīt; kaut ko lūgt, — nozīmētu ubagot. Un tomēr, vai es viņus būtu

216

varējis vairāk mīlēt, ja es piederētu pie viņu ģimenes? Vai Aleksis un Benjamiņš nebija mani brāļi? Un Etjenete un Līziņa manas māsas? Vai es viņus nemīlēju vēl pietiekoši stipri? Un vai Līziņa nemīlēja mani tikpat stipri, kā Aleksi un Benjamiņu?

Krustmāte Katrīna nemēdza grozīt reiz pieņemtos lēmu­mus. Viņa paziņoja, ka mūsu šķiršanās notiks rīt un aizsūtīja mūs gulēt. Tikko mēs bijām ienākuši mūsu istabā, kad visi sastājās man apkārt, un Līziņa raudādama metās man rokās. Tad es sapratu, ka, neskatoties uz bēdām par to, ka viņiem vienam no otra jāšķiras, viņi domāja par mani un žēloja mani, un es jutu, ka esmu viņu brālis. Manā apmulsušā prātā tad ienāca kāda doma, jeb pareizāki, sirds man iedvesa kādu ideju.

«Klausaities, es sacīju, ja nu jūsu radi negrib mani, bet jūs taču pieskaitīsat mani savai ģimenei?

— Jā, sauca visi trīs, tu arvien būsi mūsu brālis.» Līziņa nevarēdama runāt, apstiprināja to pašu, spiezdama

man roku un tik sirsnīgi manī skatīdamās, ka man sakāpa asaras acīs.

«Nu, labi, es būšu jūsu brālis un jums to pierādīšu. — Kur tu domā apmesties? jautāja Benjamiņš. — Pie Pernuī ir brīva vieta, vai tu gribi, lai es viņu rītu

aizrunāju priekš tevis? sacīja Etjenete. — Es negribu pieņemt vietu. Ja es pieņemtu vietu, es

būtu spiests palikt Parīzē, un es jūs vairs neredzētu. Es do­māju atkal apvilkt savu aitādiņu, noņemt no naglas, kur tēvs to bija piekāris, savu harfu un staigāt no Senkentēnas uz Varzām, no Varzām uz Esnandu, no Esnandas uz Dreizu. Tā es redzēšu jūs visus pa kārtai, un caur mani arī jūs jutīsities vienoti. Es vēl neesmu aizmirsis dziedāt un spēlēt, un gan es nopelnīšu sev maizi.»

No viņu apmierinātām sejām es redzēju, ka mana ideja atbilda tam, ko viņi vēlējās, un, par spīti savām bēdām, es jutos laimīgs. Mēs vēl ilgi runājām par mūsu nodomu, par mūsu šķiršanos un satikšanos, par pagātni un nākotni. Bei­dzot, Etjenete gribēja, lai mēs ejam gulēt, bet šonakt neviens nevarēja labi gulēt un vissliktāk, liekas, gulēju es.

Nākamā dienā, no paša rīta, Līziņa ieveda mani dārzā, un es sapratu, ka viņa grib man kaut ko teikt.

«Tu gribi man kaut ko sacīt?» Viņa apstiprinājuši pamāja.

217

«Tu bēdājies, ka mums jāšķiras; tev tas nemaz nav man jāsaka. To es pats redzu tavās acīs un jūtu savā sirdī.»

Viņa ar zīmi lika man saprast, ka tas nav tas, kādēļ viņa mani aicinājusi dārzā.

«Pēc divām nedēļām es būšu Dreizā.» Viņa papurināja galvu. «Tu negribi, ka es eju uz Dreizu?» Sarunādamies ar viņu, es parasti uzstādīju jautājumus

un vina ar zīmēm deva vai nu piekrītošu, vai noliedzošu at­bildi. '

Viņa sacīja, ka grib, lai es detu uz Dreizu, bet pastiep­dama roku uz trīs dažādām pusēm, viņa lika man saprast, ka papriekšu man jāapmeklē viņas brāļi un māsa.

«Tu gribi, lai es papriekšu eju uz Varzām, Esnandu un Senkentēnu?»

Viņa pasmaidīja, laimīga par to, ka ir saprasta. «Kādēļ? Es gribu tevi pirmo redzēt.» Tad ar rokām, lūpām un visvairāk ar savām izteiksmīgām

acīm, viņa man izskaidroja, kādēļ lūdz mani tā darīt; es jums pasacīšu vārdiem to, ko viņa man teica:

«Lai es dabūtu zināt, kā iet Aleksim, Benjamiņam un Etjenetei, tu iesi papriekšu pie viņiem. Pēc tam tu nāksi uz Dreizu un pastāstīsi visu, ko būsi redzējis un ko viņi būs tev sacījuši.»

Mīļā Līziņa! Viņiem vajadzēja izbraukt astoņos no rīta. Krustmāte

Katrīna bija pasūtījusi lielus ratus un zirgus. Vispirms viņa gribēja aizvest bērnus uz cietumu atvadīties no tēva, pēc tam atkal visus, ar visiem saiņiem, uz dzelzceļa staciju, no kurienes tiem vajadzēja doties tālāk ar vilcienu.

Pulksten septiņos, Etjenete savukārt aicināja mani sev līdz dārzā.

«Mums tūliņ būs jāšķiras, viņa sacīja, un tādēļ es tev gribēju iedot mazu piemiņu, lūdzu, ņem to: tā ir šujamlietu kārbiņa. Tu tur atradīsi diegu, adatas un arī šķēres, ko mans krusttēvs man iedāvināja. Ceļojot, tev tas viss noderēs, jo es nebūšu vairs pie tevis un nevarēšu sakārtot un salāpīt tavas drēbes un piešūt pogas. Un, paņemdams rokās šķēres, tu atcerēsies arī mūs.»

. Kamēr mēs ar Etjeneti runājām, Aleksis visu laiku lož­ņāja mums apkārt. Kad viņa bija aizgājusi mājā, un es vēl brīdi uztraukts kavējos dārzā, viņš pienāca pie manis.

218

«Man ir divi piecfranku gabali, viņš sacīja; es būšu prie­cīgs, ja tu pieņemtu vienu.»

No mums visiem pieciem, Aleksis bija vienīgais, kas mīlēja naudu, un mēs bieži smējāmies par viņa skopumu. Viņš krāja vienu naudas gabalu pie otra un bija sevišķi lai­mīgs par jauniem desmit un divdesmit sū gabaliem. Viņš tos arvien turēja rokās un pārskaitīja, likdams viņiem saulē mir­dzēt un skandinādams pa sauju.

Viņa piedāvājums mani ļoti aizkustināja. Es gribēju atteikties, bet viņš man iespieda saujā skaistu, mirdzošu nau­das gabalu. No tā es spriedu, ka viņa draudzības jūtām pret mani vajaga būt ļoti stiprām, ja viņas ir varējušas pārvarēt mīlestību uz savu mazo krājumiņu.

A r ī Benjamiņš nebija mani aizmirsis un gribēja man ko uzdāvināt; viņš man iedeva savu nazi, bet pieprasīja man par to vienu sū, jo «dāvināts nazis pārgriežot draudzības saites.»

Laiks gāja ātri; vēl piecpadsmit minūtes, tad piecas, — un mēs būsim šķirti. Vai Līziņa nemaz neiedomāsies par mani ?

Tajā brīdī, kad jau varēja dzirdēt tuvojošos ratu rīboņu, viņa izskrēja no krustmātes Katrīnas istabas un pamāja man sekot viņai dārzā.

« L ī z i ņ ! » sauca krustmāte Katrīna. Bet Līziņa nekā neatbildēja un skrēja tikai tālāk. Puķkopju un tirgotāju dārzos katrs zemes gabaliņš tiek

derīgi izmantots un netiek audzēts neviens lieks stāds paša priekam un fantāzijai. Tomēr mūsu dārzā auga liels Bengāli­jas rožu krūms, kurš nebija izrauts tādēļ, ka bija iespiedies pašā attālākajā dārza stūrī.

Līziņa piegāja pie šī rožu krūma un nogrieza vienu za­riņu ar diviem plaukstošiem rožu pumpuriem. Viņa zariņu pārdalīja un vienu pusi iedeva man.

Ak, cik vārdi ir nabadzīgi, salīdzinot ar acu valodu! Cik viņi ir auksti un tukši, salīdzinot ar skatiem!

«Līziņ, Līziņ!» sauca krustmāte. Saiņi un mantas jau bija novietoti ratos. Es paņēmu harfu un pasaucu Kapi, kas, ieraudzīdams

instrumentu un manu veco tērpu, sāka priecīgi lēkāt man apkārt. Viņu mana pārģērbšanās nebiedēja, jo viņš, bez šau­bām, saprata, ka mēs dosimies atkal ceļā un viņš varēs brīvi skraidīt apkārt, kas tam patika daudz labāk, nekā dzīvot ieslēgtam sētā.

219

Bija pienācis šķiršanās brīdis. Krustmāte, pēc iespējas, viņu saīsināja. Viņa pavēlēja Etjenetei, Aleksim un Benja­miņam kāpt ratos un man, — padot Līziņu viņai klēpī.

Bet, tā kā es paliku samulsis pie ratiem stāvam, viņa viegli pastūma mani nost un aizvēra durvtiņas.

«Noskūpstāt no manis tēvu, es iekliedzos, tādēļ, ka es . . . » Elsas noslāpēja manu balsi. « U z priekšu!» uzsauca krustmāte Katrīna. Rati aizbrauca. Caur asarām es vēl redzēju, ka Līziņa izliecās pa nolaisto

lodziņu un ar roku māja man sveicienu. Tūliņ rati arī pagrie­zās aiz stūra, un es redzēju vairs tikai putekļu mākoni paceļa­mies gaisā.

Tā tad, beigas. Atspiedies uz harfas, es ilgi stāvēju uz vietas, bez domām,

stīvi raudzīdamies putekļos, kas lēnām gūlās atkal uz zemes. Kāpis mierīgi gulēja man pie kājām.

Kādam kaimiņam bija uzdots noslēgt māju un uzglabāt atslēgas īpašniekam. Viņš atmodināja mani no mana mulsuma un atsauca īstenībā.

«Va i tu paliksi šeit? viņš jautāja. — Nē, es aizeju. — Kur tu iesi? — Taisni uz priekšu.» Viņā, laikam, pamodās līdzcietība, jo, pastiepdams man

roku, viņš sacīja: «Ja gribi palikt, es tevi paturēšu, tikai bez algas, j o tu

vēl neesi pietiekoši spēcīgs; vēlāk — gan tad redzēsim.» Es viņam pateicos. « K ā gribi! To ko es teicu, tavā labā. Laimīgu ceļu!» Un viņš aizgāja. Rati bija aizbraukuši. Māja bija noslēgta.

. Es uzmetu harfas siksnu uz pleca, šī kustība, ko es agrāk biju tik bieži izpildījis, pievērsa Kapja uzmanību. Viņš pie­cēlās un paskatījās man sejā savām spīdošām acīm.

«Nu, Kapi, iesim!» Viņš mani saprata un riedams palēcās uz priekšu. Es novērsu acis no mājas, kurā biju pavadījis divus gadus

un kur biju cerējis palikt uz visiem laikiem, un lūkojos uz priekšu.

220

Saule mirdzēja augstu gaisā, debesis bija zilas un laiks silts. Viss bija gluži citādi, nekā tajā aukstajā ziemas naktī, kad es aiz noguruma un nespēka pakritu pie šiem vārtiem.

Tā tad, šie divi gadi bija bijuši tikai atpūtas brīdis, un man atkal vajadzēja doties tālāk ceļā.

Bet šis atpūtas brīdis bija nācis man par labu. Viņš bija man devis spēkus. Un vēl labāk par spēku, ko jutu savos locekļos, bija drau­

dzība, ko sajutu savā sirdī. Es vairs nebiju viens pasaulē. Manai dzīvei bija mērķis: es varēju pakalpot un darīt

prieku tiem, kurus es mīlēju un kuri mīlēja mani. Manā priekšā atvērās jauna dzīve. Es izsaucu savā atmiņā

Vitāliju un uzsaucu pats sev: «Uz priekšu!»

221

Otrā daļa.

X X I I n o d a ļ a .

Uz priekšu. Uz priekšu! Pasaule atradās manā priekšā un es, pēc savas iegribas,

varēju doties uz ziemeļiem, vai dienvidiem, uz rītiem, vai vakariem.

Es biju tikai bērns, bet biju jau pats savs kungs! Ak, vai! taisni tas bija visbēdīgākais manā stāvoklī. Cik daudz bērnu klusu pie sevis saka: «Ak, ja es varētu

darīt, kas man patīk, ja es būtu brīvs, ja es būtu pats savs pavēlnieks!» Cik daudzi ar nepacietību gaida laimīgo dienu, kad viņiem būs šī b r īv ība . . . darīt aplamības.

Es, turpretim, sacīju sev: «Ak , ja man būtu kāds, kas mani vadītu un dotu kādu padomu!»

Bet arī starpība starp šo bērnu un manu stāvokli bija bīstami liela.

Ja šie bērni dara muļķības, aiz viņiem aizvien stāv kāds, kas tiem pastiepj roku, kad tie krīt, jeb paceļ viņus, kad tie jau guļ zemē. Man nebija neviena un, ja es kristu, man vaja­dzētu krist līdz pašai apakšai un no turienes, ja es nebūtu sadragāts, piecelties vienam pašam, vienīgi saviem spēkiem. Un man bija pietiekoši piedzīvojumu, lai saprastu, ka es varēju viegli tikt sadragāts.

223

Par spīti manam jaunumam, dzīve mani bija jau diezgan pārbaudījusi, lai es būtu daudz apdomīgāks un prātīgāks, nekā bērni parasti mēdz būt manā vecumā. Tā bija mana priekš­rocība, par kuru es biju dārgi maksājis.

Bet, pirms doties ceļā, es gribēju apmeklēt to, kas man šajos pēdējos gados bija bijis īsts tēvs. Ja krustmāte Katrīna neņēma mani līdz, kad gāja ar bērniem no viņa atvadīties, es varēju aiziet viens pats un viņam pateikt ardievu. Tas bija arī mans pienākums.

Kaut gan es nekad nebiju bijis parādu cietumā, es tomēr biju par viņu dzirdējis daudz runājam, tā kā biju pārliecināts, ka varēšu viņu atrast. Es iešu pa Madlēnas ceļu, ko labi pa­zinu, un vēlāk palūgšu kādu parādīt man, kur atrodas cietums. Ja krustmātei Katrīnai un bērniem atļāva satikties ar tēvu, tad, bez šaubām, arī man to atļaus. Ar ī es esmu, jeb, parei­zāki, biju viņa bērns, jo viņš mani mīlēja.

Man bija bail iet ar Kapi cauri visai Parīzei, jo, ko lai atbildu policistam, ja viņi sāktu mani izprašņāt? Piedzīvojumi ar policistiem man bija iedvesuši vislielākās bailes — es vēl nebiju aizmirsis Tulūzu. Tādēļ es piesēju Kapi saitē, kas likās, ļoti ievainoja šī gudrā un labi audzinātā suņa patmīlību, un turēdams saiti rokā, es devos ceļā uz Klišī cietumu.

Pasaulē i r daudzas tādas bēdīgas lietas, kuru redzēšana vedina cilvēku uz drūmām pārdomām; bet visnejaukākā un bēdīgākā no šādām lietām ir cietuma durvis.

Es brīdi apstājos, pirms uzdrošinājos ieiet Klišī cietumā, it kā man būtu bail, ka mani tur nepatur un, ka šīs briesmīgās durvis, reiz aizvērušās aiz manis, negribēs vairs atvērties.

Es biju iedomājies, ka ir grūti izkļūt no cietuma, bet nezināju, ka arī iekļūt cietumā ir grūti. Tagad es to izbaudīju.

Bet, tā kā es neļāvos ne noraidīties, ne atstumties, tad beidzot man tomēr izdevās nokļūt pie tā, ko gribēju satikt.

Mani ieveda pieņemamā istabā, kur nebija ne stieņu, ne aizžogojumu, kā es biju sagaidījis. Drīz ienāca tēvs, arī ne­būdams nemaz saslēgts važās.

«Es tevi gaidīju, manu mīļo Remij, sacīja tēvs, un sabāru Katrīnu, ka viņa nebija tevi atvedusi līdz ar citiem bērniem.»

Jau sākot no paša rīta es biju juties bēdīgs un nospiests, bet šie vārdi uzlaboja manu gara stāvokli.

«Katrīnas kundze negribēja mani ņemt sev līdz. — Tas nav iespējams, manu nabaga zēn, mēs šinī pa­

saulē nevaram rīkoties, kā mums patīk. Es esmu pārliecināts,

224

ka tu būtu dūšīgi strādājis, lai nopelnītu savu uzturu, bet mans svainis Siriō nevar tev sagādāt darbu. Viņš ir slūžinieks pie Nivernejas kanāla un tādam, kā pats sapratīsi, nav kur likt dārznieka mācekli. Bērni man sacīja, ka tu gribot atkal uzsākt savu ielas dziedātāja amatu. Vai tev jau aizmirsies, ka tikko nenomiri no aukstuma un bada pie mūsu vārtiem?

— Nē, es to neesmu aizmirsis. — Nu, un toreiz tu nebiji viens, tev bija saimnieks, kas

tevi vadāja. Tā ir ļoti nopietna lieta, ko tu esi nodomājis. Tu vēl esi par mazu, lai viens klejotu pa lielceļiem apkārt.

— Man ir Kāpis.» Kāpis, kā arvien, kad dzirdēja minam savu vārdu, atbil­

dēja ar priecīgu riešanu, kas, likās, sakām: «šei t ! Ja jums mani vajaga, tad te es esmu!»

«Jā! Kāpis ir labs suns, bet viņš tomēr ir tikai suns. Kā tu nopelnīsi sev maizi?

— A r dziedāšanu un likdams Kapim spēlēt komēdijas. — Kāpis viens pats nevar spēlēt komēdijas. — Es viņam iemācīšu visādus jokus un trikus. Vai nē,

Kapi, tu taču mācīsies visu, ko es tev likšu?» Viņš pielika priekšķepu sev pie krūtīm. «Tomēr, zēn, tu darītu prātīgāk, ja pieņemtu vietu. Tu

jau esi diezgan labs strādnieks. Tas būs daudz labāk, nekā klaiņot apkārt pa pasauli, kā to dara sliņķi.

— Jūs labi zināt, ka es neesmu slinks un nekad arī neesat dzirdējuši mani sūdzamies, ka man būtu par daudz darba. Pie •jums es būtu strādājis, cik tikai būtu spējis, un labprāt būtu arvien pie jums palicis, bet es negribu kalpot pie citiem.»

Es laikam pēdējos vārdus biju izteicis neparastā tonī, jo tēvs brīdi noskatījās manī ne vārda nesacīdams.

«Tu mums stāstīji, beidzot viņš sacīja, ka Vitālijs, kamēr tu vēl nezināji, kas viņš tāds ir, bieži sacēlis tevī izbrīnu ar to, kā viņš mēdzis noskatīties uz ļaudīm, kā arī ar savu kun­dzisko uzstāšanos, kas likusi domāt, ka arī viņš pats ir kungs: vai tu zini, ka arī tev ir tādi paši paņēmieni? Tu negribi kalpot pie citiem? Kā tu vēlies, manu zēn, bet tu vari man ticēt, ka to, ko es tev saku, es saku tevis paša labā un ne citu kādu iemeslu dēļ. Man likās, ka mans pienākums bija ar tevi tā runāt, kā es to nupat darīju. Bet tu esi pats savs kungs, vari darīt, kā tev pašam gribas, jo tev nav vecāku, un es ilgāk nevaru būt tev tēva vietā. Tādam nelaimīgam nabagam, kā man, nav tiesības nevienam kaut ko pavēlēt.» 15 Hektors Malō, Dzīves skolā.

225

Viss tas, ko tēvs nupat teica, mani briesmīgi uztrauca un samulsināja, vēl jo vairāk tādēļ, ka es to biju jau pats sev teicis, kaut gan ne gluži tādiem vārdiem.

Jā, tāda staigāšana vienam pašam pa lielceļiem bija ļoti nopietnā lieta. To es ļoti labi zināju un sapratu, jo pats biju izbaudījis šo dzīvi un vēl atcerējos nakti, kad vilki saplosīja mūsu suņus, un arī to nakti, ko pavadījām meklējot žantijī akmeņlauztuves. Es, kas biju cietis aukstumu un izsalkumu, kas tajā laikā, kad Vitālijs bija cietumā, tiku dzīts no sādžas uz sādžu, nevarēdams nopelnīt nevienu sū, es labi pazinu šādas klaidoņa dzīves postu un briesmas, kad nav nodrošināta ne tik vien nākamā diena, bet pat šī pati stunda ir nedroša un ne­noteikta.

Ja es no šādas dzīves atteiktos, man atliktu tikai viena iespējamība, uz ko man nupat norādīja arī tēvs, — pieņemt vietu. Bet es nevarēju atteikties no šīs brīvās un klejojošās dzīves, jo tad es nevarētu turēt savu Etjenetei, Benjamiņam, Aleksim un Līziņai doto vārdu, tad man būtu viņi jāatstāj. Patiesībā Etjenete, Benjamiņš un Aleksis varētu iztikt arī bez manis, viņi varētu sarakstīties. Bet Līziņa! Līziņa neprata rakstīt un krustmāte Katrīna arī nē: Līziņa justos pavisam pazudusi, ja es viņu atstātu. Ko viņa par mani domātu? Ti ­kai vienu: viņa domātu, ka es viņu vairs nemīlu. Viņu, kas man pierādījusi savu sirsnīgo draudzību un, kas man sagā­dājusi tik daudz prieka! Nē, tas nebija iespējams.

«Vai tad jūs negribat, ka es nestu jums ziņas no jūsu bērniem? es jautāju.

— Viņi man par to stāstīja. Bet es nedomāju par sevi, uzaicinādams tevi atteikties no ielas muzikanta dzīves. Nekad nevajaga domāt par sevi, pirms neesi padomājis par citiem.

— Taisni tā, tēv, un, redzat, tagad jūs pats esat tas, kas norāda, kas man jādara. Ja es tagad atsakos no savas apņem­šanās, aiz bailēm no tām briesmām, par kurām jūs nupat runājāt, tad es domātu tikai par sevi un nedomātu ne par jums, ne par Līziņu.»

Viņš atkal skatījās manī, bet vēl ilgāk, kā pirmo reiz, bet tad strauji saņēma mani aiz abām rokām un sacīja:

«Nu, vai zini, zēn! Tu esi pelnījis, ka tevi noskūpstu par šiem vārdiem. Tev ir sirds krūtīs, kaut gan tu vēl esi tik jauns.»

Mēs bijām vieni paši pieņemamā istabā un abi sēdējām uz viena sola. Es metos viņam rokās.

226

«Es tev teikšu tikai to vienu, sacīja tēvs: lai Dievs tevi sargā, manu mīļo zēn!»

Mēs labu brīdi klusējām, bet laiks bija gājis uz priekšu un šķiršanās brīdis pienācis.

Te tēvs sāka meklēties pa savu svārku kabatu un izvilka no turienes lielu sudraba pulksteni, kas ar siksniņu bija pie­siets pie pogcauruma.

«Nedomā, ka mēs šķirsimies bez kā es tev dotu kādu piemiņu no sevis. Lūk, mans pulkstens, es tev viņu atdodu. Viņam nav liela vērtība, jo, ja viņam tāda būtu, tu pats saproti, es būtu bijis spiests viņu pārdot. Viņš arī neiet diez­cik pareizi, un laiku pa laikam viņu vajag labi sakratīt. Bet tas ir viss, kas man tagad pieder, un tādēļ es tev viņu atdodu.»

To teikdams, viņš ielika man pulksteni rokā, un, tā kā es gribēju atteikties no tik lielas dāvanas, viņš bēdīgi pieme­tināja:

«Tu taču pats saproti, ka šeit man nav vajadzīgs pulk­stens. Laiks te tā kā tā velkas pārāk lēni un, es nomirtu, viņu mērīdams. Noskūpsti mani vēl reiz, un ardievu! manu mazo Remij, tu esi krietns zēns un palieci tāds pats arī uz priekšu!»

Viņš, laikam, saņēma mani aiz rokas un veda uz durvīm; bet viss, ko mēs pēdējā brīdī darījām un, ko viņš man sacīja, man ir aizmirsies, jo es biju par daudz uztraukts un saviļņots.

Domājot par šo šķiršanos, es atceros tikai to, ka iznācu uz ielas nekā nesaprazdams un nekā neatjēgdams no tā, kas ap mani notiek.

Pie cietuma durvīm es stāvēju ilgi, ļoti ilgi, nevarēdams izšķirties, vai iet pa labi, vai pa kreisi. Es, varbūt, būtu tā nostāvējis līdz pašam vakaram, ja mana roka nejauši nebūtu sataustījusi kabatā kādu cietu un apaļu priekšmetu.

Es viņu neapzinīgi, skaidri nezinādams, ko daru, aptau­stīju: mans pulkstens! 1

Acumirklī visas bailes, bēdas un rūpes bija aizmirstas; es vēl biju tikai bērns un visas manas domas piegriezās pulk­stenim. Man tagad bija pulkstens, pašam savs pulkstens, paša kabatā un es varēju skatīties, cik viņš rāda!

Es izvilku pulksteni no kabatas un paskatījos, cik viņš rāda: divpadsmit. Priekš manis tam nebija nekādas nozīmes, cik viņš rādīja, vai divpadsmit, vai divi, vai trīs, bet es tomēr biju ļoti laimīgs, ka bija divpadsmit. Kādēļ? Man būtu grūti to izskaidrot, bet tā tas bija. Ak, tad divpadsmit, pulkstens jau divpadsmit. Tagad es to zināju, to mans pulkstens man 15*

227

teica: cik lieliski! Un man likās, ka pulkstens ir savā ziņā it kā uzticams draugs, no kura var prasīt padomu, ar kuru var sarunāties.

«Kas tagad par laiku, draugs, pulksten? — Divpadsmit, manu mīļo Remij. — Ak, divpadsmit, tad man jādara tas un tas, vai nē? — Bez šaubām. — Tu darīji labi, ka man to atgā­dināji, citādi es būtu to piemirsis. — Es taisni tādēļ esmu te, lai tu neaizmirstu.» Tagad man bija divi draugi, ar ko saru­nāties : Kāpis un pulkstens.

Mans pulkstens! Bija ļoti patīkami izrunāt šos divus vārdus. Es tik ļoti vēlējos pulksteni, bet arvien pats sevi pārliecināju, ka man nekad nevar būt pulkstens! Un tagad man pulkstens tikšķēja kabatā! Viņš gan visai labi neejot, sacīja tēvs, bet tas nebija svarīgi. Viņš gāja un ar to pietika. Viņu vajagot pakratīt. Nu, labi, es viņu pakratīšu un pie tam, pamatīgi, ja pakratīšana nelīdzēs, es viņu izārdīšu. Tas tikai būs interesanti! Es dabūšu redzēt, kas viņam ir iekšā un kas viņam liek iet. Viņam būs krietni ko turēt, es ar viņu apiešos stingri.

Es biju tā aizrāvies ar pulksteņa aplūkošanu, ka nemaz neievēroju, ka Kāpis bija tikpat priecīgs, kā es. Viņš mani raustīja aiz biksām un laiku pa laikam ierējās. Beidzot, viņa riešana, palikdama arvien stiprāka, atmodināja mani no mana sapņa.

« K o tu gribi, Kapi?» Viņš man skatījās virsū, bet, tā kā es biju vēl par daudz

apmulsis, es nesapratu, ko viņš grib. Brīdi nogaidījis, viņš pielēca man klāt un pielika savu ķepu pie tās kabatas, kurā bija pulkstens.

Viņš gribēja zināt, cik ir pulkstens, lai to pasacītu «godā­jamai sabiedrībai,» kā bija darījis Vitālija laikā.

Es viņam to parādīju. Viņš skatījās diezgan ilgi, it kā pūlēdamies kaut ko atcerēties, bet tad, priecīgi asti kustinā­dams, divpadsmit reizes ierējās. Viņš tomēr nebija aizmirsis! Ak, nu mēs varēsim pelnīt naudu ar mūsu pulksteni! Mums tagad bija viens triks vairāk!

Tā kā tas notika viss uz ielas, iepretim cietuma durvīm, tad ļaudis sāka piegriezt mums vērību un daži gājēji pat apstājās.

Ja es būtu uzdrošinājies, es tūliņ būtu devis izrādi, bet man bija bail no porcijas.

Bez tam, bija jau pusdiena un man vajadzēja doties ceļā.

228

Uz priekšu! Es vēl pēdējo reiz, atvadīdamies, paskatījos uz cietumu,

kura mūri ieslēdza nabaga tēvu. Bet es biju brīvs un varēju iet, kur gribu. Un mēs ar Kapi devāmies ceļā.

Viena no nepieciešamākām lietām, ko man vajadzēja manā tagadējā dzīves veidā, bija — Francijas karte. Es zināju, ka viņas var dabūt pirkt pie Senas krastmalas buki-nistiem un tādēļ gāju turp. Es biju nolēmis, katrā ziņā nopirkt sev vienu.

Ejot gar Karuseļa laukumu, manas acis nejauši pievērsās Tileriju pils pulkstenim un man ienāca prātā paskatīties, vai mans pulkstens sakrīt ar pils pulksteni, kā tam vajadzētu būt. Mans pulkstens rādīja pusvienu, bet pils pulkstens vienu.

Kurš no abiem iet nepareizi? Es jau gribēju sākt kratīt savu pulksteni, kad man iešāvās prātā, ka man nav nekādu pierādījumu, ka mans mīļais, skaistais pulkstens ietu nepa­reizi. Varbūt muldētājs bija lielais pils pulkstens? Tādēļ es iebāzu savu pulksteni atpakaļ kabata sacīdams sev, ka man arvien ir laba tā stunda, kādu viņš rāda.

Man bija ilgi jāmeklē, kamēr atradu tādu karti, kā gri­bēju: viņai vajadzēja būt uzlīmētai uz audekla, lai viņu varētu salocīt un, tā nedrīkstēja būt dārgāka par divdesmit sū, kas priekš manis jau bija liela nauda. Beidzot, es atradu vienu, bet tik nodzeltējušu, ka tirgotājs par viņu paņēma tikai sep­tiņdesmit piecus santimus.

Tagad es varēju Parīzi atstāt, un apņēmos to darīt, cik ātri vien iespējams.

Es varēju iet pa divi ceļiem: pa Fontēnblō ceļu, caur Itā­lijas barjeru, un pa Orleānas ceļu, caur Monzūru. Patiesībā abi ceļi bija man vienādi, bet nejaušība lika man nogriezties uz Fontēnblō ceļu.

_ Ejot pa Muftāra ielu, kuras nosaukumu es izlasīju uz zilas izkārtnes, manī pamodās dažādas atmiņas: Garofolijs, Matijs, Rikardo, katls ar pieslēgto vāku, pātaga ar ādas siksnām un beidzot, Vitālijs, mans nabaga dārgais saimnieks, kas nomira tādēļ, ka negribēja mani atstāt Lursinas ielā. Kad es biju pienācis pie Sv. Medarda baznīcas, es redzēju pie sienas pie­spiedušos kādu zēnu, kas man atgādināja mazo Matiju. Viņam bija gluži tā pati lielā galva, tās pašas valgās acis un izteik­smīgā mute, tā pati maigā un padevīgā sejas izteiksme un tas pats komiskais izskats, kas Matijam. Tikai brīnums, ja tas

229

tiešām būtu viņš, ka par šiem gadiem viņš nemaz nebija audzis.

Es piegāju tuvāk, lai varētu viņu labāk apskatīt. Jā, nebija šaubu, tas bija Matijs. Ar i viņš pazina mani, jo viņa bālajā sejā parādījās smaids.

« A k , tas esat jūs, viņš sacīja, kas bijāt atnākuši pie Garo­folija pirms manas aizvešanas uz slimnīcu, kopā ar savu veco, kam bija gara sirma bārda? Ak, kā man todien sāpēja galva!

— Vai Garofolijs vēl arvien ir jūsu saimnieks?» Pirms atbildēt, viņš apskatījās uz visām pusēm un tad

klusi teica: «Garofolijs ir cietumā. Viņu apcietināja tādēļ, ka viņš

bija par daudz sasitis Orlando, kurš no tam nomira.» Man bija ļoti patīkami dzirdēt, ka Garofolijs atradās cie­

tumā, un pirmo reiz man ienāca prātā, ka cietumi, kas man iedvesa tādas šausmas, var būt arī noderīgi.

«Un kur ir bērni? es jautāju. — To es nezinu, jo es nebiju klāt pie Garofolija apcieti­

nāšanas. Kad es iznācu no slimnīcas, Garofolijs, redzēdams, ka mani nevar sist bez kā es tūliņ nepaliktu slims, gribēja no manis tikt vaļā un tādēļ izīrēja mani uz diviem gadiem, sa­ņemdams iepriekš naudu, Gasō cirkam, kam bija vajadzīgs zēns, kas rādītu «cilvēku bez kauliem». Vai jūs pazīstat Gasō cirku? Nē.

Es tur sabiju līdz pagājušai pirmdienai, kad mani no tu­rienes atsūtīja atpakaļ, jo mana galva bija kļuvusi par daudz liela un jūtīga, un mani vairs nevarēja iespiest lādē. Tad no žizoras, kur bija cirks, es nācu atpakaļ pie Garofolija, bet ne­viena neatradu. Māja bija aizslēgta un kāds kaimiņš man pa­stāstīja to, ko es jums nupat pateicu: Garofolijs ir cietumā. Tad, nezinādams ne kur iet, ne ko darīt, es atnācu te, pie baznīcas.

— Kādēļ jūs neejat atpakaļ uz žizoru? — Tādēļ, ka tajā dienā, kad es iznācu no žizoras, lai do­

tos kājām uz Parīzi, cirks aizbrauca uz Ruānu. Un kā lai es nokļūtu Ruānā? Tas ir par daudz tālu un man nav naudas; es no vakar pusdienas neesmu nekā ēdis.»

Es nebiju bagāts, bet tomēr tik daudz es spēju, kā nopirkt maizi un neļaut nomirt badā šim nabaga bērnam. Kā es būtu svētījis to, kas man būtu pasniedzis gabaliņu maizes, kad iz­salcis, kā tagad nabaga Matijs, es klīdu pa Tulūzas apkārtni!

230

«Palieciet tepat,» es viņam sacīju un aizskrēju pie maiz­nieka, kura veikaliņš atradās tepat aiz stūra. Drīz es atgrie­zos ar maizes klaipiņu rokā, ko iedevu viņam. Viņš sagrāba to un notiesāja vienā mirklī.

«Nu, un ko jūs domājat tagad darīt? — Es nezinu. — Kaut kas taču ir jādara. — Kad jūs mani uzrunājāt, es patlaban taisījos iet pār­

dot savu vijoli. Es viņu būtu jau agrāk pārdevis, ja man ne­būtu tik grūti no viņas šķirties. Mana vijole ir mans prieks un mans mierinātājs: kad man ir par daudz bēdīgi, es uzmek­lēju kādu vientulīgu vietiņu un spēlēju pats sev; un tad es redzu visādas brīnišķas lietas debesīs. Tas ir daudz skaistāk, nekā sapņos, jo te ir sakarība.

— Bet kādēļ tad jūs nespēlējat savu vijoli uz ielām? , — Es spēlēju, bet neviens man nekā nedod.» Es zināju, ko nozīmē spēlēt, ja neviens nebāž roku ka­

batā. «Un jūs, jautāja Matijs, ko jūs tagad darāt?» Mani pārņēma neizprotama bērnišķīga lielības kāre, un es

atbildēju: «Es tagad esmu trupas saimnieks.» Patiesībā tā tas arī

bija, jo man bija trupa, kas sastāvēja no Kapja. Tomēr šī patiesība pieskārās visai tuvu arī meliem.

« A k , ja jūs gribētu? sacīja Matijs. — Ko? — Uzņemt arī mani savā trupā.» Tad es kļuvu atkal patiess. «Bet tā, lūk, ir visa mana trupa, es sacīju, rādīdams uz

Kapi. — Ak, tas nekas! Mēs būsim divi. Lūdzu, lūdzu, neat­

stājat mani! Kas ar mani notiks? Man atliek tikai nomirt badā.»

Nomirt badā! Ne visi, kas dzird šo kliedzienu, viņu vie­nādi saprot. Uz katru viņš atstāj savādu iespaidu. Man viņš atbalsojās pašā sirdī, jo es zināju, ko nozīmē nomirt badā.

«Es varu strādāt, turpināja Matijs. Vispirms, es protu spēlēt vijoli, tad dziedāt, dejot pa virvi, lēkt caur stīpām un protu arī būt «cilvēks bez kauliem». Jūs redzēsit, ka es da­rīšu visu, ko jūs gribēsit, es būšu jūsu kalps un jums paklau­sīšu; es neprasu naudu, bet tikai maizi. Ja es nedarīšu labi, sitiet mani, es būšu ar mieru. Viss, ko es no jums lūdzu'ī ir,

231

lai jūs man nesistu pa galvu, jo kopš Garofolijs to sadauzījis, viņa ir kļuvusi ļoti jūtīga.»

Klausoties nabaga Matija runā, man gribējās raudāt. Kā lai es pasaku viņam, ka nevaru to uzņemt savā trupā? No­mirt badā! Bet vai kopā ar mani viņam tāpat nedraud badā nāve, kā vienam pašam?

Es mēģināju viņam to ieskaidrot, bet viņš negribēja klausīties.

« N ē , viņš sacīja, pa diviem kopā nemirst badā, jo viens atbalsta otru, viens otram palīdz. Tas, kuram ir, dod tam, kam nav, kā jūs nupat darījāt.»

Šie vārdi izkliedēja manas šaubas; man vajadzēja, man bija viņam jāpalīdz.

«Labi, es esmu ar mieru!« es sacīju. Vienā mirklī viņš bija satvēris un noskūpstījis manu roku.

Tas mani tā aizkustināja, ka man sakāpa asaras acīs. «Iesim kopā, es sacīju, bet es jūs uzņemu kā biedru, ne­

vis kā kalpu.» Es sakārtoju labāk harfas siksnu uz pleca un uzsaucu: « U z priekšu!» Pēc ceturtdaļstundas mēs bijām jau ārā no Parīzes. Marta siltie vēji bija nožāvējuši ceļus un pa cieto zemi

bija viegla iešana. Gaiss bija silts un aprīļa saule spoži spīdēja pie bezmā-

koņainām, zilām debesīm. Kāda starpība, salīdzinot ar to sniegputeņa dienu, kad es pirmo reiz ienācu šajā Parīzē, pēc kuras biju ilgojies kā pēc apsolītās zemes!

Grāvmalās gar ceļu sāka jau zoļot zāle, un šur tur bija redzamas pīpenes un meža zemenes, kuru baltie ziediņi grie­zās saulei pretī.

Ejot garām dārziem, mēs redzējām violetos ceriņziedu ķekarus spīdam maigajā lapu zaļumā un, vieglam vējam uz­pūšot, mums uz galvas, pāri veciem mūra žogiem, krita dzel­tenās raveneļa ziedlapiņas.

Dārzos, ceļmaiu krūmos, lielajos kokos, visur skanēja priecīga putnu dziedāšana un mums priekšā, pa ceļu, gandrīz zemei pieskardamās, laidās bezdelīgas, ķerdamas mums nere­dzamus kukainīšus.

Mūsu ceļojums sākās labi, un es, ipims paļāvības, soļoju pa ceļu, kas dunēja zem manām kājām. Kāpis, atlaists no saites riedams riņķoja ap mums; viņš rēja visu, ko ieraudzīja, brau­cējus un akmeņa kaudzes, un rēja tāpat, aiz tīra riešanas

232

prieka, jo riešana, laikam, sagādā suņiem tādu pat prieku, kā cilvēkiem dziedāšana.

Matijs, domīgs, ne vārda nerunādams, gāja man pa­priekšu. Ar ī es, lai viņu netraucētu, nekā neteicu, un bez tam, arī man bija daudz kas jāpārdomā. Uz kurieni mēs tā, tik viegliem soļiem, gājām?

Taisnību sakot, es to labi, jeb pat pavisam nezināju. Taisni uz priekšu. Bet pēc tam? Es biju solījis Līziņai apmeklēt viņas brāļus un Etjeneti; bet es nebiju teicis, kuru apmeklēšu pirmo: Etjeneti, Benjamiņu vai Aleksi? Es, pēc savas patikas, varēju sākt kā ar vienu, tā ar otru, tas ir, es varēju sākt vai no šarentas, vai Pikardijas vai Sevennām.

Tā kā es izgāju no Parīzes uz dienvidiem, tad ar to jau bija izlemts, ka tas nebūs Benjamiņš, ko apmeklēšu pirmo. Man atlika izvēle starp Etjeneti un Aleksi.

Man bija savs zināms iemesls, kādēļ es biju nospriedis papriekšu iet uz dienvidiem, bet ne uz ziemeļiem: tā bija vē­lēšanās redzēt Barberēna māti.

Ja es tik ilgi nebiju viņu pieminējis, tas vēl nenozīmēja, ka es būtu bijis nepateicīgs un būtu viņu aizmirsis.

Ar ī no tā, ka es pa visu laiku, kamēr biju no viņas aizgā­jis, nebiju viņai ne reizes rakstījis, nevajag slēgt, ka esmu ne­pateicīgs. Cik daudz reizes es gribēju viņai rakstīt un sacīt: «Es par tevi arvien domāju un mīlu tevi no visas sirds.» Bet no šāda nodoma mani atturēja, no vienas puses tas, ka viņa neprata lasīt, no otras — bailes, neizsakāmas bailes no Bar­berēna. Ja nu Barberēns, pēc vēstules, mani atrod un mani aizved atpakaļ? Ja viņš mani par jaunu pārdod kādam Vitā­lijam, kas nav Vitālijs? Bez šaubām, viņam ir tiesības to da­rīt. Tādēļ es biju labāk ar mieru ļaut apvainot sevi nepatei­cībā pret Barberēna māti, nekā krist Barberēna rokās, vien­alga, vai nu viņš mani kādam pārdotu vai liktu strādāt pēc savām pavēlēm. Es labāk būtu ar mieru nomirt, — nomirt badā, — nekā doties tādās briesmās.

Bet ja nu es neuzdrošinājos rakstīt Barberēna mātei, tad tagad, kur es biju brīvs un varēju iet kurp gribu, es varētu pamēģināt satikties ar viņu. Un tagad, kad biju uzņēmis «savā trupā» Matiju, man likās, tas diezgan viegli izpildāms. Es varētu izsūtīt Matiju pa priekšu, bet pats, ar gudru ziņu, ļpaliktu nopakaļ; viņš ieietu pie Barberēna mātes un uzsāktu ķr viņu sarunu. Ja viņa būtu viena, viņš viņai pasacītu pa­tiesību un atnāktu man pakaļ; tad es ieietu mājā, kur pagājusi

233

visa mana bērnība, un mestos manai audžu mātei rokās. Bet ja Barberēns būtu mājās, Matijs palūgtu Barberēna māti at­nākt kādā noteiktā vietā, kur es tad viņu varētu satikt.

Šādus nodomus es kalu soļodams pa ceļu un tādēļ arī klu­sēju, jo tik svarīgu jautājumu nebija viegli izdomāt līdz ga­lam un tas aizņēma visu manu uzmanību un visas domas.

Bez tam, man bija jādomā ne tikai par to, kā sastapt un apskaut Barberēna māti, bet arī, vai mēs savā ceļā atradīsim kādas pilsētas vai sādžas, kur mēs varētu kaut ko nopelnīt.

Bet par šo jautājumu vislabākos norādījumus varēja sniegt mana karte.

Šajā brīdī mēs atradāmies jau pilnīgi uz laukiem, un va­rējām netraucēti apmesties pie kādas akmens kaudzes.

«Ja jūs gribat, es sacīju Matijam, mēs te drusku atpūtī­simies.

— Vai jūs negribat drusku ar mani parunāties? — Vai jums man kas sakāms? — Es gribēju jūs lūgt sacīt man « tu» . — Labi, sauksim viens otru par tu. — Jūs mani, bet ne es jūs. — Kā tu, tā es; es tev pavēlu un, ja tu man neklausīsi,

tad es tev kraušu vienreiz. — Labi, krauj, tikai ne par galvu.» Viņš sāka smieties atklātiem un sirsnīgiem smiekliem, rā­

dīdams visus savus mirdzoši baltos zobus, kas spilgti atdalījās no vēja appūstās, brūnganās sejas.

Mēs apsēdāmies un es izvilku no sava maisiņa karti, kuru izklāju uz zāles. Pagāja diezgan ilgs laiks, iekam varēju no­teikt mūsu stāvokli. Es atcerējos, kā tādos gadījumos rīkojās Vitālijs, un beidzot es arī noskaidroju mūsu ceļojuma marš­rutu: Korbeja, Fontēnblō, Montarža, žiāna, Buržā, Senamana, Monlisona. Tā tad bija iespējams aiziet uz šavanonu un, ja mums mazliet veicās, nenomirt arī ceļā no bada.

«Kas tā tāda par lietu?» jautāja Matijs uz karti rādīdams. Es viņam izskaidroju, 'kas īsti ir un kam noder karte, un

pie tam lietoju gandrīz tos pašus izteicienus, ko Vitālijs bija lietojis pasniegdams man pirmo ģeogrāfijas stundu.

Viņš klausījās uzmanīgi, ne acu no manis nenolaizdams. «Bet tad, viņš sacīja, taču vajaga prast lasīt? — Bez šaubām. Vai tu proti lasīt? — Nē. — Vai tu gribētu mācīties?

234

— Ak, jā! Labprāt. — Nu, labi, es tevi iemācīšu. — Vai uz kartes var atrast arī ceļu no žizoras uz Parīzi? — Katrā ziņā. Tas ir ļoti viegli.» Es viņam to parādīju. Bet no sākuma, kad es ar vienu

pirksta mājienu nobraucu no žizoras līdz Parīzei, viņš negri­bēja ticēt tam, ko stāstu.

«Es taču 'visu ceļu nogāju kājām un zinu, ka tas bija daudz garāks.»

Es viņam izskaidroju, cik labi prazdams (kas tomēr ne­nozīmēja, ka es to būtu izdarījis ļoti skaidri un saprotami), kādā veidā uz kartēm atzīmē attālumus. Viņš klausījās gan, bet tomēr nelikās diezcik pārliecināts par manu zināšanu pa­reizību.

Tā kā es jau biju atraisījis savu maisu, man ienāca prātā pārbaudīt viņa saturu, un, gribēdams parādīt savas bagātības arī Matijam, es visu izliku uz zāles.

Man bija trīs audekla krekli, trīs pāri zeķu, piecas kaba­tas drāniņas —, viss vislabākā kārtībā un bez tam vēl pāris drusku apvalkātu kurpju. Matijs bija apžilbināts.

«Un kas tev ir? es viņam jautāju. — Man ir vijole un tas, kas mugurā. — Nu, labi, es sacīju, tad mēs dalīsimies, kā tas biedriem

pienākas: tu dabūsi divus kreklus, divi pāri zeķu un trīs ka­batas lakatiņus. Bet tā kā pēc taisnības vajaga dalīt visu, — tad tu nesīsi maisu vienu stundu un es otru.»

Matijs gribēja atsacīties no mana priekšlikuma pirmās daļas, bet tā kā es jau sāku pierast pie pavēlētāja stāvokļa, kas man patiesībā likās diezgan patīkams, tad es viņam aizliedzu runāt man pretī. Es uz krekliem biju izlicis arī Etjenetes šu-jamlietu kastīti un mazu kārbiņu, kurā bija ielikta Līziņas roze. Viņš gribēja kārbiņu atvērt, bet es to neatļāvu un arī pats, neatvēris kārbiņu, to iebāzu atpakaļ maisā.

«Ja tu gribi darīt man patikšanu, es viņam sacīju, tad, lūdzu, nekad neaizkar šo kārbiņu, tā ir dāvana.

— Labi, viņš atbildēja, es tev apsolu, ka nekad viņu ne­aizkāršu.»

Kamēr es atkal biju apvilcis savu aitādiņu un paņēmis harfu, viena lieta mani ļoti traucēja, — tās bija manas bikses. Man likās, ka mākslinieks nedrīkst valkāt garas bikses. Pub­likas priekšā vajaga uzstāties ar īsām biksēm un garām zeķēm, kurām krusteniski apsietas krāsainas lentas. Garas bikses

235

var valkāt dārznieki, tiem tās piestāv, bet es taču esmu māks­linieks ! . .

Ja kādam ienāk kāda ideja galvā un pie tam viņš ir pats savs noteicējs, tad parasti viņa tiek arī tūliņ izpildīta. Es at­taisīju Etjenetes dāvināto šujamlietu kārbiņu un paņēmu šķēres.

«Kamēr es nodarbošos ar savām biksēm, es sacīju Mati­jam, tu varētu parādīt savas spējas vijoles spēlē.

— Ak, labprāt,» viņš atbildēja un paņēmis vijoli, sāka spēlēt.

Pa to laiku, es dūšīgi dūru šķēres biksēs iekšā, drusku ze­māk par ceļiem, un sāku griezt drēbi pušu. Tās tomēr bija skaistas bikses, no pelēkas vilnas drēbes, tāpat kā mani svārki un veste, un toreiz, kad tēvs man viņas iedeva, es biju ļoti priecīgs. Bet es jau negribēju viņas sabojāt, tā apgriezdams, gluži otrādi.

No sākuma, es klausījos Matija spēlēšanā, nepārtraukdams savu griešanas darbu, bet drīz manas šķēres apstājās un visa mana uzmanība pievērsās Matijam. Viņš spēlēja gandrīz tik­pat labi kā Vitālijs.

«Kas tevi mācīja spēlēt vijoli? es, aplaudēdams jautāju. — Neviens, drusku visi un visvairāk es pats. — Un kas tev mācīja notis? — Es neko neesmu mācījies par notīm; es spēlēju to, ko

dzirdu citus spēlējam. — Es tevi mācīšu. — Tu, laikam, visu ko proti? — Man jāprot, jo esmu trupas vadītājs.» Neviens mākslinieks nav bez sava mazumiņa patmīlības,

un tādēļ es gribēju parādīt Matijam, ka arī es kaut ko protu. Es paņēmu savu harfu un tūliņ, lai iespaids būtu jo gŗaujo-šāks, nodziedāju savu slaveno:

«Fenesta vascia e patrona crudele. . . Un kā tam mākslinieku starpā jābūt, viņš atmaksāja man

ar komplimentiem par maniem pirmītējiem aplausiem; viņš bija liels talants un es biju liels talants, mēs bijām viens otra cienīgi.

Bet mēs nevarējām tā mūžīgi, viens otru slavēt. Izspē­lēju šies sev par prieku un patikšanu, mēs sākām domāt, ka mums būtu jāsāk spēlēt arī citiem, lai sagādātu sev vakariņas un nakts mājas. Es aizsēju maisu un Matijs uzmeta viņu ple­cos. Uz priekšu pa putekļaino ceļu! Tagad vajadzēs apstāties

236

pirmajā sādžā, kas gadīsies mums ceļā un dot izrādi: «Remija trupas pirmā uzstāšanās.»

«Iemāci man savu dziesmu, sacīja Matijs, mēs viņu varē­sim dziedāt kopā un es domāju, ka drīz varēšu viņu pavadīt arī ar vijol i : tas būs ļoti jauki.»

Tas tiešām būtu ļoti skaisti un «godājamai sabiedrībai» tiešām vajadzētu būt no akmens, ja viņa mūs neapbērtu lie­liem sū gabaliem.

Bet šoreiz mums laime bija labvēlīga. Nonākuši kādā sādžā, kas atrodas aiz Vilžifas, un meklēdami izdevīgu vietu mūsu izrādei, mēs pienācām pie kādas fermas vārtiem, kuras sēta bija pilna svētku drēbēs tērptiem cilvēkiem. Viņiem vi­siem bija piesprausti raibām garām lentām greznoti puķu pušķi: vīriešiem tie bija iesprausti svārku pogu caurumā, sie­vietēm — pie ņiebura. Nevajadzēja nemaz būt diezcik as­prātīgam, lai uzminētu, ka šeit svin kāzas.

Man ienāca prātā, ka šiem ļaudīm, varbūt, patiktu, ja mu­zikanti viņiem spēlētu un viņi varētu izdejoties, un es, līdz ar Matiju un Kapi, gāju pa vārtiem iekšā. Turēdams cepuri rokā es dziļi paklanījos (Vitālija cēlais reveranss) un griezos ar savu priekšlikumu pie pirmā cilvēka, kas man gadījās ceļā.

Tas bija puisis, ķieģeļu sarkanu seju un augstā apkaklē, kas viņam zāģēja ausis; viņam bija miermīlīgs, lāga zēna iz­skats.

Viņš nekā neatbildēja, bet stīvi pagriezās pret kāzinie­kiem; varēja redzēt, ka viņa, no skaistas, spīdīgas vilnas drē­bes šūtie svārki, viņam stipri spieda padusēs. Viņš iebāza divus pirkstus mutē un ar šo instrumentu radīja tik briesmīgu svilpienu, ka Kāpis pārbijās.

« Ē j , jūs, tur, viņš 'kliedza, ko jūs domājat par tādu mazu mūziciņu? Lūk, sanākuši mākslinieki!

— Jā, jā, mūziku! mūziku! kliedza sievietes un vīrieši. — Stāties uz kadriļu!» Pēc nedaudz minūtēm dejotāji sāka ieņemt vietas pagalma

vidū; pārbiedētie mājputni bēga uz visām pusēm. «Vai tu kādreiz esi spēlējis kadriļas? es klusā balsī, itā-

liski jautāju Matijam, jo biju stipra nobažījies. — Jā.» Viņš man vienu nospēlēja priekšā uz vijoles, un, par laimi,

arī es to zināju. Mēs bijām glābti. No šķūņa izvilka ratus, nostādīja, lai viņi nekustas, un

lika mums kāpt virsū. Kaut gan mēs ar Matiju nebijām ne-

237

kad kopā spēlējuši, mēs savu uzdevumu veicām diezgan pie­klājīgi. Jāņem gan arī tas vērā, ka mēs spēlējām neizlutinā-tām un neizsmalcinātām ausīm.

« V a i kāds no jums neprot spēlēt kornetu? jautāja res­nais ar sarkano seju.

— Jā, jā, atsaucās Matijs, bet man viņa nav. — Es tūliņ atnesīšu, vijoles spēle jau ir gan smuka, bet

drusku pliekana. — Tu proti spēlēt arī kornetu? es sacīju Matijam, atkal

itāliski. — Jā. A r ī trompeti, fleitu un visu citu, ko tikai var

spēlēt.» Tiešām. Matijs, bija lielisks. Pēc laiciņa atnesa kornetu, un mēs atkal sākām spēlēt

kadriļas, polkas, valšus, visvairāk kadriļas. Tā mēs spēlējām līdz vēlai naktij, un dejotāji neļāva mums

ne elpu atvilkt. Man nebija grūti to izturēt, bet Matijam tas bija par daudz, jo viņam bija jāizpilda grūtākā daļa un bez tam viņš bija novārdzis no ceļa un badošanās. Viņš bieži no­bālēja, it kā viņam paliktu nelabi, bet tomēr turpināja no visa spēka pūst savā taurē. Par laimi, es nebiju vienīgais, kas ie­vēroja viņa bālumu, to redzēja arī jaunlaulātā.

«Pietiek, zēns vairs nespēj; tagad taisiet makus vaļā un maksājiet muzikantiem!

— Ja jūs atļautu, es liktu lasīt naudu mūsu kasierim,» es sacīju nolēkdams no ratiem.

Es pasviedu Kapim cepuri, kas to paņēma mutē. Daudz aplausu izsauca viņa smalkā palocīšanās, ar kādu viņš patei­cās, kad viņam iemeta kaut ko cepurē. Bet kas mums bija daudz svarīgāki, mums labi deva. Es sekoju viņam acīm un redzēju, ka cepurē krita daudz baltu naudas gabalu; jaunlau­lātā meta pēdējā, — veselu piecfranku gabalu. Kas naudas! Un tas vēl nebija viss. Mūs uzaicināja virtuvē paēst vakari­ņas un apguldīja šķūnī. Nākošā dienā, šo viesmīlīgo māju at­stājot, mums bija divdesmit astoņi franki, vesels kapitāls!

«Tas tikai pateicoties tev, draudziņ,» es sacīju Matijam. Tad man arī ienāca prātā kādi Akēna tēva vārdi, ko viņš

teica, kad es iesāku mācīt Līziņai lasīt, un kas man pierādīja, ka labi darbi arvien tiek atmaksāti.

«Es būtu varējis izdarīt lielāku muļķību, nekā uzņemt tevi savā trupā.»

238

239

A r divdesmit astoņiem frankiem kabatā mēs jutāmies lieli kungi un, kad nonācām Korbejā, es varēju, nebūdams tāpēc vieglprātīgs, iepirkt dažas nepieciešamas lietas.

Vispirms, pie kāda veca dzelžu pārdevēja es nopirku kornetu, un samaksāju par viņu trīs frankus. Par šo naudu, viņš nevarēja būt ne jauns, ne skaists, bet izlabots un notīrīts, viņš varēja izpildīt savu uzdevumu; tad sarkanas lentas, ko apsiet ap mūsu zeķēm, un vecu zaldātu maisu Matijam. Ma­zāk nogurdinoši ir pastāvīgi nest uz pleciem vieglu nastu, nekā laiku pa laikam — smagu. Mēs izdalīsim mūsu mantas un ju­tīsimies daudz vieglāki un brīvāki.

Korbeju atstājot mēs tiešām bijām labā stāvoklī: mēs vi­sas iegādātās lietas bijām samaksājuši, bet kabatā mums bija vēl trīsdesmit franku, jo izrādes bija bijušas ienesīgas. Mūsu repertuārs bija tā izstrādāts, ka mēs varējām vienā vietā uz­turēties ilgāku laiku pārāk neatkārtojoties. Un beidzot, mēs ar Matiju tik labi sapratāmies, ka jutāmies, kā divi brāļi.

«Zini, viņš dažreiz smiedamies sacīja, tāds trupas vadī­tājs, kā tu, kas nekaujas, tas tiešām ir par daudz jauki.

— Tā tad tu esi apmierināts? — Vai es esmu apmierināts! jāsaka, tagad ir pirmā reize,

kopš atstāju dzimteni, ka es neilgojos pēc slimnīcas.» Šis labvēlīgais stāvoklis man iedvesa lielus plānus. Atstājuši Korbeju, mēs nogriezāmies uz Montaržiju, kas

bija pa ceļam uz Barberēna māti. Bet aiziet pie Barberēna mātes un tikai noskūpstīt to, tā

būtu ļoti maza pateicība un pārāk lēta atmaksa par viņas gā­dību un mīlestību. Kā būtu, ja es viņai kautko aiznestu? Ta­gad, kur esmu bagāts, mans pienākums ir viņai kaut ko uzdā­vināt. Bet ko viņai dāvināt?

Man nebija ilgi jāmeklē. Bija viena lieta, kas viņu ļoti aplaimotu ne tikai tagad, bet visās vecuma dienās, tā būtu — govs, nabaga Rusetes vietniece.

Kas par prieku būtu Barberēna mātei un arī man, ja es varētu viņai uzdāvināt govi.

Pa ceļam uz šavanonu es nopirktu govi, kuru Matijs aiz saites ievestu Barberēna mātes pagalmā. Pats par sevi sapro­tams, ka Barberēna nebūtu mājās. «Barberēna kundze, teiktu Matijs, es jums atvedu govi. — Govi! jūs maldāties, manu zēn (un viņa nopūstos). — Nē, kundze, jūs taču esat Barbe­rēna kundze, no šavanonas? Nu, tad labi! šo govi princis pa­vēlēja atvest un uzdāvināt Barberēna kundzei. — Kāds prin-

240

cis?» šajā brīdī es parādītos un kristu Barberēna mātei ap kaklu. Kad es būtu viņu noskūpstījis un apsveicis, mēs iz­ceptu pankūkas un ābolu raušus, ko apēstu trijatā, bez Barbe­rēna tēva, kurš tajā Vastlāvja dienā, atgriezies no Parīzes, no­grūda mūsu pankūkas no pannas, bet sviestu iemeta savā sī­polu zupā. Kāds skaists sapnis! Bet lai viņš izpildītos, mums vajadzēja nopirkt govi. Bet cik tāda govs varētu maksāt? Man nebija ne mazākās jēgas; dārgi, bez šaubām, ļoti dārgi, bet cik?

Es negribēju pirkt ļoti lielu un varenu govi. Vispirms jau tādēļ, ka jo lielāka govs, jo dārgāk viņa maksā, un otrkārt, jo lielāka govs, jo vairāk viņa apēd, un es negribētu, ka mana dāvana sagādātu Barberēna mātei liekas rūpes. Galvenais ta­gad bija dabūt zināt, cik maksā govis, jeb pareizāki, tāda govs, kādu es gribēju pirkt.

Par laimi, man nebija grūti to uzzināt, jo klaiņājot pa lielceļiem un pārguļot naktis iebraucamās vietās, mums bieži nācās sastapties ar lopu dzinējiem un tirgotājiem: bija vien­kārša lieta paprasīt viņiem, cik govis maksā. Bet pirmoreiz par to apjautājoties kādam vēršu dzinējam, kurš man iepati­kās tādēļ, ka izskatījās pēc krietna cilvēka, es par atbildi sa­ņēmu tikai smieklus. Vēršu dzinējs atgāzās krēslā un laiku pa laikam smieklu krampjos deva ar dūri briesmīgus triecie­nus pa galdu; pēc tam viņš pasauca saimnieku.

«Vai jūs zināt, ko šis mazais muzikants man prasa? Cik maksā govs, ne visai liela, ne visai branga, bet tomēr laba govs. Vai viņai vajaga būt arī dresētai?»

Un smiekli sākās atkal par jaunu, bet es neļāvos noraidī­ties.

«Viņai jādod labs piens un nav pārāk daudz jāēd. — Vai viņai jāļaujas arī vadāties pie saites pa lielceļiem,

kā jūsu sunim?» Izsmēlis un izklāstījis visas savas asprātības, viņš beidzot

bija ar mieru sākt ar mani runāt nopietni un pat ielaisties strīdu.

«Man ir zināma viena lēna govs, kas dod daudz piena, pie tam tādu pienu kā krējums, un gandrīz nemaz neēd. Ja es gribētu likt galdā piecpadsmit pistoles, kas ir piecdesmit ekī, tad govs būtu mana.»

Cik grūti man no sākuma bija viņu piedabūt pie runāša­nas, tik grūti tagad, kad viņš bija iesācis runāt, bija to ap­klusināt. 16 Hektors Malō, Dzīves skolā.

241

Beidzot mēs varējām iet gulēt, un es varēju pārdomāt par visu dzirdēto. Piecpadsmit pistoles vai piecdesmit ekī, tas būtu simts piecdesmit franku; ak, cik daudz man vēl trūka no Šīs summas.

Vai maz bija iespējams tik daudz naudas salasīt? Es do­māju, ka nē, bet ja nu tomēr mums veiktos tik pat labi kā līdz šim, tad liekot sū pie sū, es varbūt tomēr varētu salasīt šos simts piecdesmit frankus. Bet tam bija vajadzīgs laiks, tas tik ātri nebija izdarāms. Man iešāvās prātā jauna doma: kā būtu, ja mēs tagad tūliņ neietu vis uz šavanonu, bet uz Varzām? Tad mūsu rīcībā būtu garāks laika sprīdis. Tā tad vajadzēja tū­līt iet uz Varzām un pie Barberēna mātes iegriezties atpakaļ-nākot. Līdz tam es, droši vien, būšu sapelnījis vajadzīgos simts piecdesmit frankus, un mēs varēsim nospēlēt savu brī-numpasaku: «Prinča govs». No rīta es pateicu savas domas Matijam, un viņš man piekrita.

«Iesim uz Varzām, viņš sacīja; ogļraktuves ir interesanta lieta, un es labprāt viņas redzētu.

242

X I I I . n o d a ļ a .

Melnā pilsēta. No Montaržijas līdz Varzām, kas atrodas Sevennu kalnu

vidū, uz nokalnes, kas pagriezta pret Vidusjūru, ir krietns ceļa gabals: taisnā ceļā ap pieci jeb seši simts kilometru, bet mums iznāca vairāk kā tūkstots kilometru, jo mūsu dzīves veids lika mums mest lielus līkumus. Mums vajadzēja meklēt sādžas un tirgus, lai dotu izrādes un gūtu ienākumus. Lai nostai­gātu šos tūkstots kilometrus, mums pagāja veseli trīs mēneši, bet nonākuši Varzu apkārtnē, un saskaitījuši salasīto naudu, mēs ar prieku pārliecinājāmies, ka šis laiks nebija velti tē­rēts, jo manā ādas naudas maisiņā bija iekrājušies simts divdesmit astoņi franki. Barberēna mātes govs pirkšanai mums iztrūka tikai divdesmit divi franki.

Matijs bija gandrīz tikpat laimīgs, kā es, un bija ne mazumu lepns uz to, ka arī viņam ir savs nopelns šīs summas sagādāšanā. Taisnību sakot, šis viņa nopelns bija diezgan liels, un bez viņa un viņa korneta, mēs divi vien ar Kapi nekad nebūtu varējuši salasīt simts divdesmit astoņus fran­kus. Par trūkstošiem divdesmit divi frankiem mēs, nebēdā­jām, jo nešaubījāmies, ka sapelnīsim tos ceļā no Varzām uz Šavanovu.

Varzas, uz kurām mēs tagad gājām, kādus simts gadus atpakaļ bija tikai maza, nabadzīga sādžiņa dziļi kalnos, un pazīstama tikai ar to, ka bieži bija derējusi par paslēptuvi Žana Kavaljē vadītiem «Dieva bērniem». Viņas stāvoklis dziļi kalnos darīja to par svarīgu atbalsta punktu hugenotu, jeb kā viņus Sevennās sauca — kamizāru karos. Bet šis pats stāvoklis bija arī vainīgs viņas nabadzībā. Ap 1750. gadu ļkāds vecs muižnieks, kas bija kaislīgs zemē apslēptu dabas bagātību meklētājs, atklāja Varzas akmeņu ogles. No šī laika »arzas ir izvērtušās par ievērojamu akmeņogļu baseinu un Kopā ar Alē, Sen-žervē un Besēžu apgādā visu Dienvidfran-

243

ciju un tiecas pat atņemt Vidusjūras tirgu angļu akmeņ­oglēm. Kad vecais vīrs uzsāka ogļu slāņu meklēšanu, visi par viņu zobojās, un kad viņš, nekā neatrazdams, bija sasniedzis simts piecdesmit metru dziļumu, viņu gribēja ieslēgt vājprā­tīgo namā, iekams vēl viņa neprātīgā rakšanas mānija nebija aprijusi visu viņa bagātību. Varzu apkārtnē bija gan dzelzs­rūdas raktuves, bet nekad tur nebija atrastas, un visi bija pārliecināti, ka arī nekad neatradīs — akmeņogles. Vecais muižnieks nepiegrieza visam tam nekādu vērību, bet lai iz­bēgtu tenkām un skandāliem, viņš apmetās uz dzīvi vienā no šachtām, no kuras vairs nenāca ārā; turpat viņš ēda un gulēja, un viņam bija jāpanes vienīgi to strādnieku šaubīgie skati, kurus viņš pats nodarbināja. Viņi pie katra kapļa cirtiena neticīgi raustīja plecus, bet sava kunga nesatricināmās ticības uzmudināti, viņi tomēr cirta tālāk, un šachta kļuva arvien dziļāka. Divi simts metru dziļumā atrada akmeņogļu slāni: tagad vecais muižnieks vairs nebija traks, bet ģeniāls, un šī pārmaiņa spriedumā par viņu ar katru dienu kļuva pilnīgāka.

Tagad Varzās ir ap divpadsmit tūkstots iedzīvotāju, un nākotnes izredzes tai ir vēl lielākas; viņas kopā ar Alē un Besežu ir visas Dienvidfrancijas cerība.

Tas, kas viņas dara un darīs bagātas, atrodas nevis virs, bet apakš zemes. Un tiešām, viņu virszemes izskats ir pavi­sam neiepriecinošs un bēdīgs. Neauglīgi kalnāji un lejas, kur, izņemot kastaņus, miltenājus un vārgus olivkociņus, nevar ieraudzīt nekādus citus kokus, jo trūkst auglīgās zemes virs­kārtas. Visur tikai balti vai pelēki akmeņi. Tikai tādās vie­tās, kur zemes virskārta ir drusku biezāka, tā kā tā var uz­glabāt sevī mazliet mitruma, redzams spirgts zaļums, kā pa­tīkams pretstats kalnu pelēkajam drūmumam.

šāds zemes kailums ir par iemeslu briesmīgiem plūdiem, jo lietum līstot ūdens pa kailajām nogāzēm plūst, kā pa ūdens notekām, un grāvji, parasti tukši, vienā acumirklī piepildās un aumaļām veļ ūdeņus ieleju upēs, kas tūlīt iet pāri krastiem. Dažu minūšu laikā ūdens līmenis upēs paceļas par trīs, četri un pat pieci metriem.

Varzu pilsēta ir uzcelta Divonnas upes krastos, kas tek pilsētai cauri. Vēl pilsētas robežās viņā ietek divas mazākas kalnu upītes: Trijēra un Senandeola. Tā nav ne skaista, ne tīra pilsēta; arī mājas nav celtas nekādā noteiktā kārtībā. N( rīta līdz vakaram ielas vidū, pa sliedēm braukā vagoni, piekrāti ti ar dzelzsrūdu un akmeņoglēm, kaisīdami sarkanus un melnui

244

putekļus, kas lietus dienas pārvēršas dziļos šķidros dubļos, kā purvju dūņas. Saulainās un vējainās dienās turpretī pa ielām virpuļo un ceļas gaisā, pāri visai pilsētai, tādi putekļu mākoņi, ka nevar ne uz brīdi atvērt acis. Mājas ir melnas no augšas līdz apakšai; melnas gan no tiem dubļiem un putek­ļiem, kas no lejas paceļas līdz pat jumtiem; melnas arī no kausējamo un dedzināmo krāšņu dūmiem, kas izplūst pa skursteņiem un no augšas gulstas uz jumtiem un ielām, šai pilsētā viss ir melns: zeme, debesis un Divonnas ūdeņi. Vēl melnāki par pilsētu pašu ir viņas iedzīvotāji, kas staigā pa ielām: melni ir zirgi, melni ir rati un melnas ir koku lapas. Liekas, it kā pār pilsētu būtu nolijis sodrēju lietus, jeb arī zemes piķa plūdi būtu kādreiz pacēlušies līdz māju jumtiem un padarījuši tās melnas. Ielas nav rīkotas ne gājējiem, ne braucējiem, bet dzelzceļam un raktuvju vagoniem: visur uz zemes sliedes, sliedes un grozāmās platformas; pāri galvai gaisa tilti, dzensiksnas, transmisiju riteņi, kas griežas ar ap­dullinošu troksni. Lielās celtnes dreb līdz pat pamatiem un, ieskatoties pa durvīm vai logiem, var redzēt te kausējamo me­tālu masas kustamies kā milzīgas uguns bumbas, te milzīgus veserus, kas šķiež uz visām pusēm dzirkteļu šaltis, te tvaiku mašīnu virzuļus, kas vienmērīgi ceļas un krīt.

šajā pilsētā nav ne vēsturisku celtņu, ne dārzu, ne sta­tuju publiskos laukumos; viss ir vienmuļīgs un celts pēc vie­na un tā paša parauga: baznīcas, pilsētas valdes nams, skolas — visas ēkas ir kubi, tikai ar lielāku vai mazāku logu skaitu.

Kad mēs nonācām pie Varzām, pulkstens varēja būt divi vai trīs pēc pusdienas, un pie zilām, skaidrām debesīm mir­dzēja spoža saule; bet turpinot ceļu uz priekšu, diena kļuva arvien tumšāka. Starp debesi un zemi, smagi viļņodams, klā­jās biezs dūmu mākonis, it kā ieplaisādams tikai virs gara­jiem skursteņiem.

Jau kopš veselas stundas mēs dzirdējām dobju dūkoņu un dimdoņu, līdzīgu jūras bangošanai; rūkoņu radīja venti­latori, bet smago dimdoņu — āmuri un smagie veseri.

Es zināju, ka Alekša tēvocis strādāja Trijēras raktuvēs, bet vairāk neko. Vai viņš dzīvoja pašās Varzās, vai ārpus tām? To es nezināju. Iegājis Varzās es pajautāju, kur at­rodas Trijēras raktuve, un man norādīja uz Divonnas kreiso krastu, uz nelielu ieleju, kurai cauri tecēja upīte, no kuras raktuves bija dabūjušas savu nosaukumu.

245

Pilsēta pati jau nebija diezcik pievilcīga, bet ieleja bija pavisam drūma un nospiedoša: viņai visapkārt pacēlās kaili pakalni, bez kokiem un zāles, bet kā nosēti garām pelēku ak­meņu strīpām, starp kurām vietām varēja redzēt sarkanas zemes slāņus. Pie ielejas ieejas atradās ēkas raktuvju vaja­dzībām: šķūņi, staļļi, veikali, kantori un galvenās tvaika ma­šīnas skursteņi. Tālāk — visapkārt ogļu un akmeņu kaudzes.

Mēs gājām uz ēkām, kad pēkšņi mums nostājās ceļā un mūs apturēja kāda jauna sieviete, samulsušu sejas izteiksmi, vaļējiem matiem un mazu zēnu pie rokas.

«Vai jūs man nevarētu paradīt kādu zaļu, svaigu ceļu?» viņa jautāja.

Es uzlūkoju viņu izbrīnījies. «Ēnainu ceļu ar zaļiem kokiem, kuru zaros dzied putni,

ceļu gar kuru mazs strautiņš burbuļodams tek pa oļiem?» Un viņa sāka svilpot kādu jautru dziesmiņu. «Jūs laikam neesat redzējuši šo ceļu, viņa turpināja, kad

es nekā neatbildēju, nepiegriezdama nekādu vērību manam pārsteigtam izskatam. «Tas ir ļoti žēl. Tā tad viņš atrodas vēl ļoti tālu. Vai viņš atrodas pa labi? vai pa kreisi? Pasaki to, manu zēn! Es meklēju un nevaru atrast.»

Viņa runāja ārkārtīgi ātri, mētādama ar vienu roku, bet ar otru maigi glaudīdama sava puisēna galvu.

«Es tev prasu šo ceļu tādēļ, ka esmu pārliecināta, ka tur satikšu Mariusu. Vai tu pazini Mariusu? Nē. Nu, tas taču ir mana bērna tēvs. Kad viņš raktuvē apdega no eksplodēju­šām gāzēm, viņš aizgāja pa šo jauko ceļu. Tagad, visu laiku viņš pastaigājas tikai pa šādiem ceļiem, jo tie ir ļoti labi viņa apdegumiem. Viņš prot atrast šādus ceļus, bet es nē, un, lūk, tādēļ es veselus sešus mēnešus neesmu viņu satikusi. Seši mēneši ir garš laiks tiem, kas viens otru mīl.' Seši mēneši, seši mēneši!»

Viņa pagriezās pret raktuvju ēkām un ar mežonīgu ener­ģiju norādīdama uz mašīnu, kas izvēma melnus dūmu mutu­ļus, kliedza:

«Apakšzemes darbs, velna darbs! atdod man Mariusu!» Pēc tam, piegriezdamās atkal mah, viņa izsaucās: «Tu neesi šejienietis, vai nē? tava aitādiņa un tava ce­

pure liecina, ka tu nāc no tālienes. Aizej kapsētā un izskaiti kapu kopiņas, viens, divi, trīs, viens divi, trīs, — tie visi ņē­muši galu raktuvēs.»

246

Tad saņemdama zēnu rokās un piespiezdama to sev klāt, viņa turpināja:

«Tu nokad tur nebūsi, manu mazo Pēterīt, nekad!. . "Ūdens ir maigs, ūdens ir tik svaigs. Kur ir ceļš? Tā kā tu to nezini, tad esi tāds pats muļķis, kā visi citi, kas par mani smejas. Kādēļ tad tu mani aizturi? Mariuss mani gaida!»

Viņa apgriezās un, svilpodama savu jautro dziesmiņu, lieliem soļiem devās prom.

Es sapratu, ka šī sieviete bija ārprātīga un ka viņas vīrs bija dabūjis galu apakšzemes gāzes eksplozijā, kas ir rak­tuvju lielākais posts. Sastapšanās ar šo nabaga, no bēdām prātu zaudējušo sievieti zem šīm melnajām debesīm un šajā drūmajā apkārtnē mūs padarīja pavisam bēdīgus.

Beidzot es uzzināju tēvoča Kaspara dzīves vietu: viņš dzīvoja kādā mazā, līkumainā ieliņā, stāvā kalna nogāzē, ne­tālu no raktuvēm. Kad, piegājis pie norādītās mājas, es ap­jautājos par tēvoci Kasparu kādai sievietei, kas atspiedusies ar muguru pret durvīm, sarunājās ar otru sievieti līdzīgā pozā pie savām durvīm, tad saņēmu atbildi, ka viņš atgrie­zīšoties tikai sešos vakarā, kad būs beigušies darbi.

« K o jūs no viņa gribat? viņa jautāja.» — Es gribu satikt Aleksi.» Viņa apskatīja mani no galvas līdz kājām, pēc tam ap­

skatīja Kapi un izsaucās: «Vai jūs neesat Remijs? Viņš mums stāstīja par jums

un gaidīja jūs. Kas tas tāds?» Viņa norādīja uz Matiju. «Tas ir mans biedrs.» Tā bija Alekša krustmāte. Es biju sagaidījis, ka viņa

mūs uzaicinās ieiet iekšā un atpūsties, jo mūsu noputējušās kājas un vēja appūstās un saulē nodegušās sejas ļoti skaidri liecināja par mūsu nogurumu. Tomēr viņa to nedarīja, bet vienkārši atkārtoja, ka ja mēs atnāksim ap sešiem, tad varē­sim satikt Aleksi, kas pašlaik atrodas raktuvēs.

Es nevarēju dabūt pār savu sirdi un lūgt to, ko man ne­piedāvāja; es pateicos par atbildi un mēs devāmies uz pilsētu uzmeklēt kādu maiznieku. Mēs bijām ļoti izsalkuši, jo šorīt bijām ēduši ļoti agri un pie tam tikai mazu gabaliņu maizes, kas bija palicis pāri no vakardienas. Bez tam šāda uzņem­šana man darīja kaunu, jo jutu, ka Matijs jautā sev, ko tas nozīmē. Kādēļ tad īsti bija vajadzīgs nostaigāt šīs dau­dzās jūdzes?

247

Man likās, ka Matijs sāks slikti domāt par maniem drau­giem, un kad es sāku viņam stāstīt par Līziņu, man jau šķita, ka viņš vairs neklausās manī ar tādu pat sirsnību, kā agrāk. Bet es liku lielu svaru uz to, lai viņš pret Līziņu jau iepriekš sajustu simpātiju un draudzību.

Pēc šādas saņemšanas man vairs negribējās iet uz mā­jām, un mēs nospriedām īsi pirms sešiem iet un sagaidīt Aleksi pie raktuvju izejas.

Trijēru raktuvju izmantošanai bija ierīkotas trīs šach-tas: Sv. Juliāna, Sv. Alfonzinas un Sv. Pankracija šachta. Kalnrači parasti nosauc šachtas svēto vārdā, šis vārds tiek dots pēc kalendāra: kura svētā vārds ir tajā dienā, kad iesāk šachtu rakt, tā vārdā viņa arī tiek nosaukta. To dara ne tikai tādēļ, lai šachtai būtu vārds, bet arī lai vieglāk varētu atce­rēties darbu uzsākšanas datumu. Strādnieku nolaišana un uzcelšana tomēr nenotika pa šīm šachtām, bet pa kādu sāņu galeriju, kas savienojās ar lampu noliktavu pirmajā raktuvju stāvā un no turienes izgāja uz visām raktuves daļām.

Tas tā bija ierīkots, lai izvairītos no nelaimes gadīju­miem, kas varēja notikt trūkstot virvei vai aizķeroties kaut kur nolaižamajam kurvim, tā kā tad tas ar visiem cilvēkiem gāzās divi jeb trīs simts metru dziļumā. Otrs iemesls, kādēļ strādnieku kustībai neizlietoja stāvo šachtu, bija, lai viņus pa­sargātu no pārāk straujas gaisa maiņas, jo ar mašīnu pēkšņi izcelti no pazemes, kur temperatūra bija ļoti silta un vienmē­rīga, viņi bieži saslima ar plevritu un plaušu karsoni.

Tā kā man norādīja, ka strādnieki nākšot ārā pa šo ga­leriju, tad īsi priekš sešiem es ar Matiju un Kapi nostājos pie galerijas izejas. Dažas minūtes pēc sešiem, es ieraudzīju galerijas tumšajā dziļumā nedroši mirgojam mazus spožus punktiņus, kas ātri vien kļuva lielāki. Tie bija kalnrači, kas, darbu beiguši, ar lampiņām rokā, kāpa uz augšu. Viņi kāpa lēnām un smagiem soļiem, i t kā viņiem sāpētu ceļi (kadeļ? to es dabūju zināt vēlāk, kad pats biju izkāpis visas kāpnes un redeļu trepes, kas ved uz augšējo platformu); strādnieku se­jas bija melnas, kā skurteņslauķiem; drēbes un cepures ap­klātas ogļu putekļiem un mitrām dubļu pikām. Ejot gar lampu glabātuvi, ikviens pakāra savu lampiņu uz naglas.

Cik uzmanīgi es arī skatījos, es tomēr būtu palaidis Alek­si garām, ja viņš pats nebūtu man apkritis ap kaklu. Es viņu nebūtu varējis pazīt, jo melns no galvas līdz kājām, viņš ne­maz nelīdzinājās manam senākajam biedrim, kas skraidīja

248

pa dārza celiņiem, baltā kreklā, atlocītām piedurknēm un va­ļēju apkakli, pa kuras spraugu varēja redzēt baltu, tīru ādu.

«Tas ir Remijs,» viņš sacīja pagriezdamies pret kādu, ga­dus četrdesmit vecu strādnieku, kas nāca aiz viņa. Tam bija atklāta, godīga seja, tāda pati, kā Akēna tēvam; un par to nebija arī ko brīnīties, jo viņi bija brāļi.

Es sapratu, ka tas ir tēvocis Kaspars. «Mēs tevi jau sen gaidām, viņš labsirdīgi sacīja. — Ceļš no Parīzes līdz Varzām ir garš. — Un tavas kājas īsas,» viņš smiedamies sacīja. Kāpis, laimīgs, ka atradis Aleksi, izrādīja savu prieku,

no visa spēka raustīdams viņu zobiem aiz piedurknes. Pa to laiku es izskaidroju tēvocim Kasparam, ka Matijs

ir mans draugs un sabiedrotais, lāga zēns, ar ko es biju iepa­zinies jau agrāk un pēc kāda laika atkal atradis, un kurš lieliski spēlē komētu.

«Un tas, laikam, būs Kapja kungs, sacīja tēvocis Kas­pars. Rītu ir svētdiena un, kad jūs būsit izgulējušies, jūs va­rēsit mums dot izrādi. Aleksis saka, ka šis suns esot gudrāks par dažu labu skolotāju un atktieri.»

Cik neveikli es jutos Kaspara krustmātes priekšā, tik labi un brīvi es sajutos ar krusttēvu; viņš bija « tēva» cienīgs brālis.

«Parunājaties, zēni, parunājaties, jums droši vien ir daudz kas vienam otram stāstāms. Es, savukārt, izrunāšos ar to lielisko korneta spēlētāju.»

Mums bija tik daudz ko runāt, ka pat vesela nedēļa būtu bijusi par īsu. Aleksis gribēja zināt par manām ceļojuma gaitām, es atkal interesējos par to, kā viņam patīk viņa jaunais dzīves veids; mēs tā bijām aizņemti ar jautāšanu, ka neviens nedomājām atbildēt. Mēs gājām lēnām, tā ka strādnieki, steigdamies mājās, visi pagāja mums garām; viņi gāja garā rindā, aizņemdami visu ielu un bija noputējuši melni ar tiem pašiem putekļiem, ar ko bija apklāta zeme. Kad mēs bijām jau tuvu pie mājām, tēvocis Kaspars pienāca mums klāt un sacīja:

«Puikas, jūs ēdīsit vakariņas kopā ar mums.» Nevienu aicinājumu es nebiju uzņēmis ar tādu prieku,

kā šo. Iedams es sev jautāju, vai nogājušiem līdz durvīm mums nebūs jāšķiras, jo tas veids, kā krustmāte pirmīt mūs saņēma, nevarēja man iedvest lielas cerības.

«Lūk, Remijs un viņa draugs, viņš sacīja ieiedams mājā.

249

— Es jau viņus nesen redzēju. — Jo labāk! tā tad iepazīšanās jau notikusi; viņi paliks

pie mums uz vakariņām.» Es, bez šaubām, biju ļoti laimīgs jau par to, ka varēju

ēst vakariņas kopā ar Aleksi, t. i. pavadīt vakaru kopā šā­viņu, bet laimīgs es biju arī par pašām vakariņām. Kamēr mēs bijām iznākuši no Parīzes, mēs bijām pārtikuši gandrīz tikai no maizes, iekozdami to, kā nu kuro reizi gadījās, un tikai retumis ieturējuši kārtīgu maltīti, sēdot pie galda un strebjot siltu zupu. Mēs pelnījām labi un bijām bagāti diez­gan, lai samaksātu krietnas maltītes kārtīgā mājvietā, bet nauda mums bija jātaupa prinča govij, un Matijs bija tik lāga zēns, ka domādams par govs pirkšanu, bija gandrīz tikpat laimīgs, kā es.

Bet šovakar mums laime neuzsmaidīja, un no cerētā mie­lasta nekas neiznāca. Es sēdēju gan uz krēsla pie galda, bet cerēto silto zupu tomēr nedabūju. Raktuvju sabiedrības, pa lielākai daļai, bija ierīkojušas strādnieku vajadzībām vei­kalus, kuros strādnieki par lētu maksu varēja dabūt visu, kas viņiem dzīvei bija nepieciešams, šādu veikalu priekšro­cības bija skaidri redzamas: strādnieks te varēja iegūt par lētu naudu labu preci, par ko viņam atvilka zināmu daļu pie algas izmaksas. Viņam nevajadzēja ņemt uz kredita pie ma­zajiem veikalniekiem, kas prasīja ļoti dārgi un dzina viņu parādos. Bet tā kā visām labām lietām, tā arī šai bija sava ļaunā puse: Varzās strādnieku sievām nebija «paradums strādāt, kamēr viņu vīri bija apakšzemē: uzkopušas māju, viņas gāja viena pie otras dzert šokolādi un kafiju, ko bija paņēmušas sabiedrības veikalā. Viņas dzēra savu kafiju vai šokolādi un tērzēja un pļāpāja līdz pašam vakaram, t. i. līdz tam brīdim, kad vīri atgriezās no raktuvēm. Viņām nebija laika pagata­vot vakariņas, un tāpēc pēdējā brīdī tās skrēja uz veikalu un atnesa cūkas speķi un desas. Bija gan arī izņēmumi, bet pa lielākai daļai tā rīkojās visas saimnieces. Šī paša iemesla dēļ arī mums šovakar neiznāca zupa, jo krustmāte bija visu dienu nopļāpājusi. Viņai tā bija parasta lieta, un kā es vēlāk redzēju, tad viņas rēķins veikalā sastāvēja galvenā kārtā no divām lietām: no šokolādes un kafijas un, otrkārt, no cūkas speķa. Tēvocis Kaspars, par laimi, neuzstādīja nekādas lielas prasības un visvairāk mīlēja mieru; viņš ēda savu cūkas gaļu un nesūdzējās, jeb, ja viņš kādreiz taisīja kādu piezīmi, t&a ļoti saudzīgi.

250

«Ja es neesmu kļuvis par dzērāju, sacīja viņš, pastiep­dams savu glāzi, tad tikai tādēļ, ka pļēgurība man ir pretīga. Papūlies izvārīt mums rīt zupu!

— Kur lai ņemu laiku? — Vai tad laiks virs zemes ir īsāks, kā apakš zemes? — Bet, kas tad jūs aplāpīs? jūs jau plēšat drēbes, ka

tīri bail.» Apskatījis savas nosmērētās un vietām saplēstās drēbes,

tēvocis Kaspars noteica: «Tiešām mēs esam apģērbušies, tīri kā prinči.» Vakariņas nevilkās ilgi. «Puis' , tu gulēsi pie mums, kopā ar Aleksi,» sacīja man

tēvocis. «Un tu, viņš griezās pie Matija, ja gribi pārgulēt mai­

zes ceptuvē, tad mēs tev uztaisīsim jauku guļas vietu no sal­miem un siena.»

Visu vakaru un labu daļu no nakts mēs ar Aleksi pava­dījām nomodā.

Tēvocis Kaspars bija «cirtējs,» t. i., viņš ar kapļa palī­dzību atskaldīja ogles no raktuves sienām; Aleksis bija viņa «stūmējs,» t. i., viņš atlaustās ogles krāva vagoniņā, ko sauca par benni, un pa dzelzsliedēm stūma to līdz šachtai. Tur benni piekabināja pie tauvas un ar mašīnu uzvilka augšā.

Kaut gan Aleksis tikai nesen bija kļuvis par ogļraci, viņš tomēr ļoti mīlēja un lepojās ar savu raktuvi; tā esot skaistākā un interesantākā visā apgabalā. Viņš par to runāja ar tādu svarīgumu, kā ceļotājs, kas atgriezies no nepazīsta­mām zemēm un atradis dzirdīgas ausis savam stāstam.

Lai nokļūtu raktuvēs, vispirms kādas desmit minūtes jāiet pa galeriju, kas izcirsta klintī, un pieved pie stāvām kāpnēm; pēc šīm kāpnēm uz leju ved redeles, pēc redelēm otras kāpnes, pēc tām atkal redeles un tā nokļūst raktuves pirmajā stāvā, kas atrodas piecdesmit metru dziļumā. Uz otro stāvu, kas atrodas deviņdesmit metru dziļumā, un uz trešo — kas ir divi simti metru zem zemes, ved tāda pat kāpņu un redeļu sistēma. Aleksis strādāja trešajā stāvā un, lai nokļūtu savā darba vietā, viņam bija jākāpj trīs reizes garāks gabals, nekā tiem, kas kāpj Parīzes Notrdamas kate­drāles tornī.

Bet ja Notrdamas katedrāles tornī, kur ir kārtīgas ap­gaismotas kāpnes, uzkāpšana un nokāpšana ir viegla, tad gluži to pašu nevar sacīt par raktuvi, kur klintī ir iecirstas

251

kāpnes vietām augstākas, vietām zemākas, te platas, te šau­ras. Vienīgo gaismu dod mazā kalnrača lampiņa, ko viņš pats nes rokā. Zeme visa pārklāta slideniem dubļiem, jo no griestiem pastāvīgi sūcas ūdens, un bieži auksti pilieni krīt arī kalnračiem sejā.

Jau nokāpt vien šos divi simts metrus aizņem laiku, bet tas vēl nav viss: vēl jāiet pa galerijām un dažādām platfor­mām, līdz kamēr sasniedz savu darba vietu. Trijēras gale­rijas kopsummā ir trīsdesmit pieci līdz četrdesmit kilometrus garas. Bez šaubām, visi šie četrdesmit kilometri nav jau jānostaigā, bet tomēr gājiens uz darba vietu dažreiz ir visai nogurdinošs, j o jābrien pa ūdeni, kas straumēm tek pa ceļa vidu: šis ūdens ir pamazām izsūcies no klinšu plaisām un tek uz īpašām šim nolūkam ierīkotām ūdens tvertnēm, ņo kurienes mašīnas to pumpē ārā.

Kad galerijas iet caur klintīm, tās ir vienkāršas apakš­zemes ejas, bet kad tās ir raktas mīkstā, jeb grūstošā zemes kārtā, viņu griesti tiek izlikti kokiem un sāni nostiprināti egļu balstiem, kas • apstrādāti ar cirvi, jo ar zāģi apstrādāti koki ātrāk pūst. Kaut gan šie balsti ir likti ar tādu nolūku, lai izturētu zemes spiedienu, tomēr bieži šis spiediens ir tik stiprs, ka koki saliecas un galeriju griesti noslīd tik zemu, ka pa viņām var tikt cauri tikai rāpus, šie koki. ir apauguši sēnēm un vieglām, mīkstām pūkām, kas ir sniega baltas un krasi atšķiras no melnās apkārtnes; koki trūdot izdala savādu smaršu, un uz viņus apklājošām sēnēm, uz baltās sūnas un citiem nepazīstamiem augiem, dzīvo mušas, zirnekļi un tau­riņi, kas nelīdzinās tiem, ko mēs redzam virs zemes. Bez tam, pa visām ejām skraida žurkas un, kājām koku griestos ieķē­rusies, ar galvu uz zemi, karājas sikspārņi.

Galerijas krustojas viena otru, un te ir tādi pat lau­kumi un krustceļi, kā Parīzē; dažas galerijas ir skaistas un platas, kā bulvāri, dažas šauras un zemas, kā ieliņas Senmar-sela kvartālā. Tikai šī apakšzemes pilsēta bija daudz sliktāk apgaismota, kā virszemes pilsētas naktī, jo te nebija ne gāzes, ne citu laternu, bet vienīgo gaismu deva kalnraču lampiņas, ko viņi nēsāja sev līdz. Toties, ja arī bieži trūka gaismas, troksnis bija dzirdams pastāvīgi un liecināja, ka te tomēr nav miroņu pilsēta. No vietām, kur notika ogļu atskaldīšana, bija dzirdami sprādzieni, un caurvējš iznēsāja pa galerijām pul­vera dūmu smaku. Bez tam visur bija dzirdama stumjamo vagoniņu riteņu klaboņa; no šachtām atskanēja tauvu čīkstē-

252

šana un troksnis, ko radīja dzelzs kurvju berzēšanās gar šachtas malu, ceļot to uz augšu ar ogļu kravu. Visam cauri tomēr gāja otrā stāvā uzstādītās tvaika mašīnas rūkoņa.

Bet visinteresantākās vietas bija slīpās galerijas, tas ir galerijas, kas iecirstas dzīslas slīpumā; te strādnieki, līdz pusei kaili, cirta ogles gan guļot uz sāniem, gan uz muguras, gan tupēdami uz ceļiem. No šejienes ogles slīdēja stāvu gal­venās galerijās, no kurienes viņas tad ar vagoniem aizveda līdz uzvelkamai šachtai.

Tādas raktuves izskatījās darba dienās, bet bija arī citā­das — nelaimes gadījumu dienas. Viens tāds nelaimes gadī­jums bija noticis divas nedēļas pēc Alekša ierašanās Varzās; viņš to pats piedzīvoja līdz un bez maz būtu kritis tam par upuri. Tā bija gāzes eksplozija. Gāze pilnīgi dabīgi uzkrā­jas ogļraktuvēs un eksplodē, tiklīdz nāk sakarā ar uguni. Nekas nav tik briesmīgs, kā šāda eksplozija, kas sadedzina un sagrauj visu savā ceļā; viņu var salīdzināt tikai ar šau­jamā pulvera noliktavas eksploziju. Tikko lampas vai sēr­kociņa liesma pieskaras gāzei, tā uzliesmo vienā acumirklī visās galerijās; viņa raktuvē izposta visu: norauj pat segu­mus, uzvelkamās un vēdināmās šachtas. Dažreiz temperatūra paceļas tik augstu, ka ogles raktuvē pārvēršas koksā.

šādā gāzes eksplozijā, nedēļas sešas atpakaļ, bija dabū­juši galu kādi desmit strādnieki, un viena no šo strādnieku atraitnēm bija aiz bēdām zaudējusi prātu. Es tagad sapratu, ka tā bija tā sieviete, ko mēs satikām ceļā, un kas ar mazo puisīti pie rokas meklēja «svaigo un zaļo ceļu.»

Lai novērstu šādas eksplozijas, tika ievērota liela uzma­nība; strādniekiem bija noliegts pīpēt, un inženieris, kas ap­staigāja raktuves, bieži lika strādniekiem elpot sev virsū, lai pārliecinātos, vai kāds nav pārkāpis aizliegumu, šajā pašā nolūkā raktuvēs lietoja Dēvī lampas, nosauktas lielā angļu zinātnieka Dēvī, šo lampu izgudrotāja, vārdā, šīs lampas bija ietvertas smalkā metāla tīkliņā, kas bija tik biezs, ka nelaida liesmu cauri pinuma acīm. Ja šāda lampa iekļuva gāzē, tad gāze uzliesmoja tikai tīkliņa iekšpusē, bet tālāk neizplatījās.

Alekša stāsti kairināja manu ziņkārību, kas jau tā bija liela, un man ļoti iegribējās nokāpt raktuvēs. Kad nākošā rītā es par to ieminējos tēvocim Kasparam, viņš atbildēja, ka tas nav iespējams, jo raktuvēs ielaižot vienīgi tos, kas tur nodarbināti.

253

«Ja tu gribētu kļūt par kalnraci, viņš smiedamies pieme­tināja, tad tas būtu viegli izdarāms, un tu varētu apmierināt savu ziņkārību. Un pie tam, šis amats nav sliktāks, kā jeb­kurš cits; sevišķi noderīgs viņš tiem, kas baidās no lietus un pērkona. Bet katrā ziņā, viņš ir daudz labāks par ielu dziedā­tāja un lielceļa skrējēja amatu. Tu paliksi pie Alekša. Vai esi ar mieru? Ar ī Matijam mēs atradīsim darbu, tikai, sa­protams, tas nebūs komēta spēlēšana. Tas būtu jauki, vai nē!»

Es tomēr nebiju nācis uz Varzām, lai te paliktu. Man bija cits uzdevums, nekā stumt no rīta līdz vakaram ogļu vagoniņu, Trijēru raktuvju otrajā vai trešajā stāvā.

Vajadzēja tā tad atsacīties, apmierināt savu ziņkārību. T ā laikam, es būtu arī aizgājis, nedabūjis nekā vairāk zināt par raktuvēm, kā to, ko man izstāstīja Aleksis un ko es, cik tas bija iespējams, izvilku no tēvoča Kaspara, ja nebūtu gadīju­šies tādi apstākļi, kas lika man pašam iepazīties ar visām briesmām un pārdzīvot šausmas, kādām padoti kalnrači.

254

X X I V . n o d a ļ a .

Stūmējs. Kalnrača amats nav pārāk neveselīgs, un ja atskaita

dažas slimības, kas ceļas no gaisa un gaismas trūkuma, ar laiku radot mazasinību, tad jāsaka, ka kalnracis ir tikpat vesels un jūtas tikpat labi, kā zemnieks, kas dzīvo veselīgā apgabalā. Kalnracim vēl ir tā priekšrocība, ka viņš ir pasar­gāts no gada laiku nepatīkamajām pārmērībām, no lietus, sniega un pārāk liela karstuma un aukstuma. Vislielākās briesmas viņam draud tikai no iegruvumiem, eksplozijām un no ūdens ieplūdumiem šachtās; bez tam vēl no tādiem nelai­mes gadījumiem darbā, kas ceļas no neuzmanības un nevei­klības.

Dienu pirms tam, kad bija nolikta mūsu aiziešana, Alek­sis pārnāca mājā ar stipri ievainotu labo roku, kuru, aiz paša neuzmanības, bija saspiedis smags akmeņogļu bluķis; viens pirksts bija pa pusei sadragāts un visa roka saspiesta.

Atnāca sabiedrības ārsts apskatīt un apsiet viņa roku. Viņš atrada, ka ievainotā stāvoklis nav grūts, ka roka un pirksts sadzīšot, bet tas prasīšot laiku.

Tēvocis Kaspars ņēma dzīvi tādu, kāda viņa bija, nedus­modamies un nebēdādamies; bija tikai viena lieta, kas lika vi­ņam zaudēt parasto miermīlību un varēja to izsist no sliedēm: traucējumi darbā. Kad viņš dabūja dzirdēt, ka Aleksim būšot vairāk dienas jāpavada mierā, viņš sāka skaļi vaimanāt. Kas

255

stums viņa vagonu šinīs dienās? Viņam nav neviena, ko likt Alekša vietā. Ja lieta grozītos ap pastāvīgu Alekša aizvieto­šanu, viņš varētu kādu atrast, bet dabūt cilvēku uz pāris dienām pašlaik nebija iespējams; trūka strādnieku un, it sevišķi, bērnu.

Tomēr viņš gāja meklēt stūmēju, bet drīz, neviena neat­radis, atgriezās. Viņš sāka atkal par jaunu gausties, būdams izmisis, ka bez Alekša arī viņam bija jāpaliek mierā. Viņš nevarēja bez tā strādāt, bet, no otras puses, viņa naudas maks neatļāva viņam šādu atpūtu.

Redzēdams un saprazdams viņa izmisumu un sajuzdams, ka šādos apstākļos mans pienākums būtu atmaksāt par mums parādīto viesmīlību, es viņam jautāju, vai stūmēja amats nav grūts.

«Nekas nav vieglāks par to; vajaga tikai vagonu stumt pa sliedēm uz priekšu.

— Vai šāds vagons ir ļoti smags? — N e visai, jo Aleksis viņu viegli pastumj. — Pareizi! Un ja Aleksis viņu var pastumt, tad arī es

to varu izdarīt! — Tu, zēn?» Un viņš sāka skaļi smieties, bet drīz kļuva atkal no­

pietns : «Droši vien tu varētu, ja tikai gribētu. — Es labprāt to darītu, ja ar to varētu jums pakalpot. — Vai zini, tu esi viens lāga zēns! Tā tad tas ir noru­

nāts; rītu tu nāksi man līdz raktuvē. Taisnība, tu man būsi izdarījis pakalpojumu, bet tas, varbūt, būs derīgs arī tev pašam. Ja tev iepatiktos šis amats, tad tas būtu daudz labāk, nekā skraidīt pa lielceļiem. Raktuvēs nav vilku, no kā jā­baidās.»

Bet ko lai Matijs dara pa to laiku, kamēr es būšu rak­tuvēs? Es viņu nevarēju atstāt tēvocim Kasparam par nastu. Tādēļ es viņam jautāju, vai viņš negribētu viens pats ar Kapi dot izrādes Varzu apkārtnē, kam viņš tūliņ arī piekrita.

«Es būšu ļoti priecīgs, ja varēšu arī viens pats pelnīt naudu mūsu govi j ,» viņš smiedamies sacīja.

Pa tiem trim mēnešiem, ko bijām pavadījuši kopā, svaigā gaisā, Matijs bija stipri pārvērties un nemaz vairs nelīdzi­nājās tam noskumušam un vārgam zēnam, ko satiku pie Sv. Medarda baznīcas; vēl mazāk viņš līdzinājās tam pundurim, kādu viņu redzēju pirmo reiz Garofolija miteklī, kur viņš

256

vārīja zupu aizslēgtajā katlā, laiku pa laikam satverdams ro­kām savu sasāpējušo galvu. Matiju vairs nemocīja galvas sā­pes, viņš nebija bēdīgs un nebija arī vairs vārgs. Viņu bija pa­darījis bēdīgu Lursinas ielas mājoklis, bet saule un gaiss, atdo­dami viņam veselību, bija viņam atdevuši arī prieku.

Pa visu mūsu ceļojuma laiku viņš bija arvien labā omā, un smaidi nenozuda no viņa sejas. Viņš visu redzēja no labās puses, viss viņam darīja prieku, par katru nieku viņš bija laimīgs un prata vērst par labu to, kas bija slikts. Ko es būtu darījis bez viņa? Cik reizes es jau nebūtu padevies no­gurumam un skumjām?

šī starpība starp mums abiem, laikam, bija atkarīga no mūsu dabas un rakstura, kā arī no mūsu dzimuma un rases.

Viņš bija itālietis, un viņam piemita šīs tautas bezbēdība, laipnība un spēja viegli pakļauties grūtībām, nemaz nemēģi­not viņām pretoties un nedusmojoties, šādu īpašību trūkst manas zemes ļaudīm, kas tiecas uz pretošanos un cīņu.

«Kur tad ir tava zeme? jūs man jautāsat. Tev, tā tad, tomēr ir sava tēvija?»

Uz to es atbildēšu vēlāk. Tajā brīdī es to nezināju un es gribēju sacīt tikai to, ka mēs ar Matiju nemaz nelīdzinājā­mies viens otram, un tādēļ mēs arī tik labi sadzīvojām pat tajā laikā, kad es mācīju viņam lasīt un pazīt notis. Mūzikas stundas noritēja arvien viegli un patīkami, bet to gluži ne­varēja sacīt par lasīšanu. Te viegli būtu varējuši rasties sa­režģījumi, jo man nebija ne tā pacietība, ne piekāpība, kā tiem, kas nodarbojas ar mācīšanu. Tomēr nekādi sarežģījumi neatgadījās. Pat tad, kad es biju netaisns, kas gadījās ne vienu reiz vien, Matijs uz mani nedusmojās.

Mēs norunājām, ka rītu, kamēr es būšu raktuvēs, Matijs dos muzikālas un dramatiskas izrādes, lai palielinātu mūsu naudas krājumu. Kāpis, kuram es izskaidroju mūsu plānu, likās, saprata to.

Nākošā rītā man iedeva Alekša darba drēbes un, vēlreiz piekodinājis Matijam uh Kapim būt prātīgiem, es devos līdz tēvocim Kasparam.

«Uzmanies! viņš man sacīja, pasniegdams lampu. Ejot turies cieši aiz manis un kāpjot zemē pa redelēm nepalaid vaļā redeli, pirms neesi ar otru roku pieķēries pie nākošās.»

Mēs devāmies galerijā, tēvocis pa priekšu un es aiz viņa. 17 Hektors Malō, Dzīves skolā.

257

«Ja tu paslīdi uz kāpnēm, viņš turpināja, nepalaidies, bet mēģini kaut kur pieķerties, jo līdz dibenam ir tālu un tas ir ciets.»

Lai mani uzmudinātu, šie norādījumi īsti nemaz nebija vajadzīgi, jo jau tāpat nevar bez iekšēja saviļņojuma atstāt gaismu un nokāpt tumsā, atstāt virszemi un ieiet pazemē. Es instinktīvi pagriezos atpakaļ, bet mēs jau atradāmies dziļi galerijā, un dienas gaisma šīs tumšās, garās caurules galā bija redzama tikai kā balta ripa, kā mēness mēmās, bezzvaig-žņainās debesīs. Man palika kauns par savu neapzinīgo ku­stību, kas bija ilgusi gan tikai vienu mirkli, un es steidzos panākt tēvoci.

«Kāpnes,» viņš pēc brīža sacīja. Mēs atradāmies pie melna cauruma, un tur, manām acīm neaptveramā dziļumā, es redzēju kustamies mazas uguntiņas; tuvāk ieejai tās bija lielākas, bet jo dziļāk,' jo mazākas tās kļuva, līdz beidzot tās bija tikko saredzami punktiņi. Tās bija to strādnieku lam­pas, kas bija nokāpuši raktuvē pirms mums. Viņu sarunāša­nos mēs sadzirdējām tikai kā dobju murmināšanu, ko mums atnesa remdeni mitrais gaiss, kas plūda mums pretī, šim gaisam bija savāda smarša, kādu es ieelpoju pirmo reiz; tas bija kaut kas līdzīgs ētera un terpentīna smaršu sajaukumam.

Pēc kāpnēm nāca redeles, pēc redelēm atkal kāpnes. «Mēs esam pirmajā stāvā,» viņš sacīja.

Mēs atradāmies velvētā galerijā, ar stāvām, mūrētām sienām. Velvētie griesti bija drusku augstāki par cilvēka garumu, bet tomēr bija arī tādas vietas, kur cauri ejot vaja­dzēja noliekties. Te bija vai nu iegrimuši griesti, vai pacē­lusies zeme.

«Tas ir zemes spiediens, viņš sacīja. Tā kā kalns viscauri ir izrakņāts un viņā ir tukšumi, zemes slāņi iegrimst un, kad viņi ir par daudz smagi, viņi salauž galerijas.»

Pa zemi gāja dzelzs sliedes, un visgarām sienai tecēja maza straumīte.

«Šis strautiņš savienojas ar citiem, kas, tāpat kā tas, sa­krājas no sienām un griestiem; viņi visi satek vienā tvertnē. Pa visiem kopā viņi sanes ap tūkstots, jeb tūkstots divi simti kubikmetru ūdens, kas mašīnai katru dienu jāizpumpē Diļ vonnā. Ja mašīna apstātos darboties, raktuves tūlīn pieplūsti ar ūdeni. Zini, pašlaik mēs atrodamies tieši zem Divonnas.

Un tā kā es negribot sarāvos, viņš sāka sirsnīgi smieties

258

«Piecdesmit metru dziļumā, nav jābaidās, ka upe tev uzkritīs uz kakla.

— Bet ja viņa izgrauž caurumu? — Nu, jā, caurumu. Galerijas desmit vietās iet zem upes

dibena; ir tādas raktuves, kur jābaidās no ūdens ieplūšanas, bet mūsējā nav tāda. Mums pietiek ar gāzi, griestu iebruku­miem un zemes nogruvumiem.»

Kad nonācām darba vietā, tēvocis Kaspars parādīja, kas man jādara. Kad vagoniņš bija piekrauts, viņš palīdzēja man to stumt, lai ierādītu, kā viņš jānovada līdz ceļamai ierīcei šachtā un kā jāizvairās ceļa pagriezienos no pretimbrau­cējiem.

Viņš bija pareizi teicis, ka šis darbs nav grūts, un pēc pāris stundām, kaut gan nebiju vēl ieguvis lielu veiklību, es tomēr strādāju jau apmierinoši. Man vēl trūka veiklības un pieraduma, bez kā neveicas neviens amats, un šo trūkumu es mēģināju, cik varēdams, atvietot ar lielāku piespiešanos un uzmanību. Visam tam par spīti, rezultātā, mana darba ražība tomēr bija mazāka, bet nogurums lielāks.

Par laimi, mans dzīves veids un, galvenā kārtā, pēdējo trīs mēnešu ceļojums bija mani padarījuši stipri izturīgu pret nogurumu. Es nesūdzējos par darbu, un tēvocis Kaspars iz­teicās, ka es esot lāga zēns, no kura varot iznākt krietns ogļ­racis.

Kaut gan man bija liela vēlēšanās nokāpt raktuvē, tomēr man nebija ne mazākās vēlēšanās palikt te pavisam; es biju tikai ziņkārīgs, bet nejutu nekādu tieksmi uz šo darbu.

Lai spētu dzīvot apakšzemē, tad cilvēkam vajadzīgas se­višķas rakstura īpašības: viņam jābūt klusuma un vientulības mīlētājam, un jāspēj apmierināties pašam ar sevi. Jāpavada garas stundas un veselas dienas vienatnē ar sevi, bez jebkā­das izklaidēšanās iespējas, neizmainot ne ar vienu ne vārda. Bet man šādu spēju nebija, jo es biju vedis klejotāja dzīvi, pastāvīgi kustēdamies, pastāvīgi dziedādams. Man šķita ļoti bēdīgas un skumjas šīs stundas, ko pavadīju raktuvē, stum­dams vagoniņu pa tumšajām galerijām, neredzēdams nevienu citu gaismu, kā to, ko deva mana lampiņa, un dzirdēdams tikai stumjamo vagonu riteņu klaboņu, ūdens tecēšanu un šad tad sprādzienus, kas stipri atbalsojās raktuvju nāves klusumā, kurš pēc tam izlikās vēl smagāks un nospiedošāks.

259

Tā kā nokāpšana un uzkāpšana prasa daudz daudz laika un pūles, tad ogļraci paliek raktuvēs visu dienu, divpadsmit stundas, un turpat, uz ogļu kaudzes, arī ietur savas maltītes.'

Nodaļā, kas bija blakus mūsējai, par vagonu stūmēju ne­bija vis bērns, kā tas parasts, bet kāds vecāks vīrs ar baltu bārdu; ja es runāju par baltu bārdu, tad jāsaprot, ka tāda viņa varēja būt tikai svētdienās, lielās mazgāšanās dienās; jo sākot ar pirmdienu, viņa pamazām kļuva arvien pelēkāka, līdz beidzot sestdienā, tā bija pilnīgi melna. Viņam bija pāri par sešdesmit gadiem. Senāk, jaunībā, viņa uzdevums bija bijis rīkot koka balstus un nostiprināt ga­lerijas, bet kādā nogruvumā viņam tika nelaimīgā kārtā sa­dragāti trīs pirksti, tā kā viņam bija jāatsakās no šī amata. Sabiedrība, kurai viņš kalpoja, piesprieda viņam nelielu pen­siju, jo nelaime bija notikusi glābjot trīs citus strādniekus. Dažus gadus viņš dzīvoja no šīs pensijas, bet tad sabiedrība bankrotēja, un viņš palika pilnīgi bez kādiem līdzekļiem un atbalsta. Viņš tad iestājās Trijēru raktuvēs par stūmēju. Viņu bija iesaukuši par «Maģistru», t. i. skolotāju, jo viņš zi­nāja daudz ko tādu, ko nezināja ne strādnieki, ne pat rak­tuvju vadītāji, un būdams lepns uz savām zināšanām, labprāt klāstīja tās.

Mēs ar viņu iepazināmies ēdienu reizēs, un viņš ātri ie­draudzējās ar mani. Es biju dedzīgs iztaujātājs, viņš tik­pat dedzīgs stāstītājs, un tā mēs kļuvām nešķirami. Rak­tuvē, kur visi parasti runāja ļoti maz, mūs iesauca par pļā­pām.

Aleksis nespēja atbildēt uz visiem jautājumiem, kas mani interesēja, un arī tēvoča Kaspara atbildes mani neap­mierināja, jo kad es viņam jautāju: «Kas īsti ir akmeņogles?»

Viņš arvien atbildēja: «Tās ir ogles, ko atrod zemē.» Šāda un līdzīgas atbildes, ko saņēmu no tēvoča Kaspara,

nevarēja mani apmierināt, jo Vitālijs mani bija mācījis ne­apmierināties ar paviršām atbildēm. Kad es šo pašu jautā­jumu uzstādīju Maģistram, viņš man atbildēja pavisam ci­tādi.

«Akmeņogles, viņš sacīja, patiesībā ir tas pats, kas koka ogles: kurinādami krāsnis ar akmeņoglēm, mēs, patiesībā, mūsu laikmeta koka vietā, liekam krāsnīs kokus, kas auguši sensenos laikos un ko pārvērtuši oglēs pašas dabas spēki, kā vulkānu izverdumi, ugunsgrēki un zemes trīces.»

260

Redzot manu izbrīnījušos skatu, viņš turpināja: «Mums šodien nav laika to pārrunāt, jo jāstumj vagoni,

bet rīt i r svētdiena, un tad tu vari mani apmeklēt. Mājās es tev visu izskaidrošu, jo es esmu veselus trīsdesmit gadus la­sījis un krājis akmeņu un ogļu gabalus, un tu varēsi acīm pārliecināties par to, ko dzirdēsi ausīm. Viņi zobodamies, mani sauc pau Maģistru, bet tu redzēsi, ka arī Maģistrs kaut kur ir derīgs; cilvēka dzīve nav tikai viņa rokās, bet arī galvā. Es tavā vecumā biju tikpat ziņkārīgs kā tu un, dzī­vodams raktuvēs, es gribēju saprast to, kas katru dienu bija manu acu priekšā. Es bieži iztaujāju inženierus, kad viņi bija ar mieru man atbildēt, un lasīju grāmatas. Pēc nelai­mes gadījuma raktuvē, man bija daudz brīva laika, ko es iz­lietoju, lai kaut ko iemācītos. Ja cilvēkam ir acis ko skatī­ties, un viņš uz tām uzliek tās brilles, ko sauc par grāmatām— tad var saskatīt diezgan daudz interesantu lietu. Patlaban man neatliek daudz laika lasīšanai un nav arī naudas, ko pirkt grāmatas, bet man vēl ir acis, un es turu viņas vaļā. Atnāc rīt, es labprāt iemācīšu tevi novērot savu apkārtni. Nekad nevar zināt, kas var izaugt no vārda, kas kritis dzirdīgā ausī. Tā, pavadot Besēžu raktuvē lielo zinātnieku Broņiāru un klau­soties viņa runās, tajā laikā, kad viņš tur izdarīja zinātniskus pētījumus, man radās domas arī pašam kaut ko mācīties, un tādēļ tagad manas zināšanas ir drusku lielākas, nekā maniem biedriem. Uz redzēšanos r ī t !»

Otrā rītā es pasacīju tēvocim Kasparam, ka iešu apmek­lēt Maģistru.

«Tā , tā! viņš smiedamies izsaucās, tad nu viņš reiz at­radis kādu, ar ko sarunāties. Ej vien, zēn, ja sirds tevi velk. Pēc tam tu varēsi visam tam ticēt, vai neticēt, — kā tev lik­sies. Tikai, nepaliec lepns, ja tu no viņa kaut ko iemācīsies. Ja viņš nebūtu tik lepns, Maģistrs būtu lāga vīrs.»

Maģistrs nedzīvoja, kā lielā daļa kalnraču, pilsētā, bet gabaliņu tālāk, bēdīgā un nabadzīgā vietā, ko sauca Espetāgu. Šo vietu viņš bija izvēlējies tādēļ, ka te, apkārtnes kalnos, bija daudz dabīgu iedobumu. Viņš dzīvoja pie kādas vecas sievie­tes, atraitnes, kuras vīrs bija dabūjis galu iebrūkot kādai ga­lerijai. Viņš skaitījās par viņas apakšīrnieku un dzīvoja pagrabā, novietodams gultu pēc iespējas sausā vietā, kas gan vēl nenozīmēja, ka vieta būtu bijusi tiešām sausa, jo gultas koka kājas bija pavisam appelējušas. Bet kalnracim, kas para­dis dzīvot ar samirkušām kājām un visu dienu saņemt uz

261

savas muguras no augšas krītošas ūdens piles, tas bija tikai nenozīmīgs sīkums. Viņam, noīrējot šo dzīvokli, galvenais bija tas, ka tas atradās tuvu pie kalnu iedobumiem un alām, kur viņš gāja pētījumos un, otrkārt, ka šajā dzīvoklī viņš va­rēja pēc savas patikas iekārtot savu akmeņu un ogļu kollek-ciju. Kad es aizgāju, viņš iznāca man pretī pie durvīm un priecīgā balsī iesaucās:

«Es tev pasūtīju «birulādi», jo ja jaunībai ir acis un au­sis, tad viņai ir arī laba ēstgriba, tā kā vislabākais veids ie­gūt viņas draudzību ir apmierināt reizē visas tās vēlēšanās.»

Birulāde ir ēdiens, pagatavots no ceptiem kastaņiem un aplaistīts ar vīnu. šis ēdiens ir sevišķi iecienīts Sevennu kal­nos.

Pēc birulādes, turpināja Maģistrs, mēs drusku patērzē­sim, un tad es tev izrādīšu arī savu kollekciju.»

Tonis, kādā viņš izrunāja vārdu «kollekcija», attaisnoja viņa biedru pārmetumus par lepnību, un neviens mūzēja pār­zinis nebūtu varējis tos izteikt ar lielāku lepnumu. Jāatzī­stas, ka viņa kollekcija tiešām bija ļoti bagāta un aizņēma gandrīz visu istabu. Uz galdiņiem un plauktiem bija novie­toti mazākie paraugi; lielākie bija nolikti vienkārši uz grīdas. Tos viņš bija vācis divdesmit gadus, uzglabādams visus inte­resantos eksemplārus, ko bija strādādams uzgājis. Tā kā Sēras un Divonnas baseina raktuves ir ļoti bagātas ar senās veģetācijas atliekām, tad viņam bija daži ļoti reti eksemplāri, par kuriem dažs labs ģeologs un dabas zinātnieks būtu bijis ļoti laimīgs.

Viņam tikpat stipri gribējās stāstīt, cik man klausīties, un tādēļ birulāde tika ļoti ātri notiesāta.

« T ā kā tu gribēji zināt, viņš sacīja, kas ir akmeņogles, tad klausies, es tev to tūliņ, nedaudz vārdos, izskaidrošu, lai tu varētu apskatīt manu kollekciju, kas tev to izskaidros daudz labāk, nekā es to varētu, jo kaut gan mani sauc par Maģistru, es tomēr nepavisam neesmu zinātnieks. Zeme, uz kuras mēs dzīvojam, arvien nav bijusi tāda, kāda viņa ir ta­gad; viņa ir vairākas reizes mainījusi savu izskatu, pārcie­tusi vairākkārtīgas revolūcijas. Ir bijuši laikmeti, kur visa zemes lode bijusi pārklāta tādiem kokiem un augiem, kas ta­gad aug vairs tikai siltās zemēs, kā piem. kokveidīgām pa­pardēm. Tad ir nākusi kāda pārmaiņa, un šīs veģetācijas vietā nākusi cita, un pēc tās atkal cita. Tā tas ir turpinājies tūkstošiem un varbūt pat miljoniem gadu. Šie koki un augi,

262

trūdēdami un guldamies viens otram virsū, arī rādījuši ak­meņogļu saslāņojumus. Neesi neticīgs, es tev tūliņ parādīšu dažus ogļu un akmeņu gabalus no savas kollekcijas, uz ku­riem ir palikuši šo augu nospiedumi, kas tur uzglabājušies tikpat labi, kā stādi herbārijā. Tā tad akmeņogles i r cēlušās tā, kā es tev to stāstīju, no koku un stādu sablīvējumiem: tās ir tikai savā sastāvā pārveidojušies un blīvi saspiesti koki. Kādā veidā notikusi šī sablīvēšanās ? Tas ir ļoti grūti iz­skaidrojams un, es domāju, ka arī paši zinātnieki par to nav pilnīgā skaidrībā, jo viņu starpā nav vēl vienprātības šajā jautājumā. Daži zinātnieki ir taisījuši prātu reibinošus ap­rēķinus. Viņi aprēķinājuši, ka viens hektārs, nocirsta un uz zemes izklāta meža, dod tikai astoņus milimetrus biezu koka segas kārtu. Ja šo koka slāni pārvērstu akmeņoglēs, tad iz­nāktu tikai divi milimetri biezs slānis. Bet zemē guļ slāņi, kuru biezums sasniedz divdesmit līdz trīsdesmit metrus. Cik ilgs laiks bijis vajadzīgs šo slāņu izveidošanai? Tu pats sa­proti, ka mežs neizaug vienā dienā: līdz mežs pilnīgi pieaug, paiet simts gadu. Tā tad, lai izveidotos viens slānis, vaja­dzīgs, lai būtu auguši kādi 5000 mežu vienā un tajā pašā vietā, tas ir, i r bijis vajadzīgs ap 500.000 gadu. Tas jau ir diez­gan ievērojams skaitlis, vai nē? bet tas vēl nav pilnīgi pa­reizi, jo koki neaug un neiet bojā ar tādu noteiktību. Vaja­dzīgs ilgāks laiks, lai viena audze varētu atvietot otru. Jā­notiek veselai virknei pārmaiņu un pārgrozību, lai pirmā koku kārta nonāktu tādā stāvoklī, ka varētu barot atkal jaunu. Redzi, 500.000 gadu, tā tad nav vēl nekas, ir vajadzīgs daudz vairāk. Cik? To es nezinu un ne tādiem cilvēciņiem, kā man, to atrisināt. Viss, ko es gribēju panākt, ir tas, lai tu dabūtu jēdzienu par akmeņoglēm un būtu pienācīgi sagatavots manas kollekcijas apskatei. Tagad iesim to apskatīt!»

Apskate ievilkās līdz vēlai naktij, jo pie katra akmens gabala, pie katra stādu nospieduma, Maģistrs atsāka savus paskaidrojumus no gala, tā kā beidzot es gandrīz sāku sa­prast to, kas man no sākuma bija licies tik neticams.

263

X X V n o d a ļ a .

Ūdens raktuvēs! Nākošā rītā mēs visi satikāmies raktuvē. « N u ! jautāja tēvocis Kaspars, vai tu Maģistr, esi ap­

mierināts ar manu puiku? — Ļoti, viņam ir ausis, un, es ceru, ka drīz viņam būs

arī acis. — Pagaidām pietiks arī ar rokām,» sacīja tēvocis Kas­

pars un pasauca mani palīgā atlauzt ogļu bluķi, ko bija no apakšas atskaldījis: stūmējam jau arvien ir jāpalīdz cirtē­jam.

Stumdams savu vagonu trešo reiz uz Sv. Alfonsinas šachtu, es izdzirdēju, no tās puses, kur atradās šachta, šaus­mīgu troksni, briesmīgu grāvienu, kādu vēl nebiju dzirdējis raktuvē strādājot. Vai tas bija kāds iegruvums? Vai visas raktuves iebruka? Es klausījos; troksnis turpinājās, atbal­sodamies visās raktuvēs. Ko tas varēja nozīmēt? Mani sa­grāba briesmīgas bailes, un es gribēju skriet uz trepēm, lai mestos ārā no šachtas. Bet es jau tik daudz reizes biju ticis piezobots par savām bailēm, ka man palika kauns, un es ap­stājos. Varbūt tā kāda eksplozija, varbūt šachtā nogāzies kāds ogļu vagons; varbūt vienkārši kādā ejā sagāzies kāds uzbērums.

Te man pa kājstarpi izvēlās vesels kamols žurku, kas aizdrāzās, kā ienaidnieka vajāts kavaleristu eskadrons. Man

265

likās, kā es dzirdētu gar ejas malu savādu troksni, kā berzē-šanos, kā ūdens tecēšanu. Vieta, kur es stāvēju, bija pilnīgi sausa, un šis troksnis man tādēļ likās neizskaidrojams.

Es paņēmu savu lampu un noliecos, lai labāki apskatītu zemi.

Tas tiešām bija ūdens; viņš nāca no šachtas, pa galeriju uz augšu. Tā tad šausmīgais troksnis bija cēlies no tam, ka raktuvē bija iegāzies ūdens. Pamezdams vagonu uz sliedēm, es devos atpakaļ.

«Tēvoc Kaspar, raktuves applūst! — Kas par muļķībām! — Divonna ir izgrauzusies cauri; glābsimies! — Liec mani mierā! — Tad paklausieties j e l ! » Mana balss bija tik uztraukta, ka tēvocis palika stāvam

ar paceltu kapli un sāka klausīties; troksnis turpinājās, palik­dams aizvien stiprāks, aizvien drausmīgāks. Te vairs neva­rēja šaubīties, tas bija ūdens, kas plūda raktuvē.

«Ātr i , skrieni cik vari, raktuvē ūdens!» Un saukdams: «ūdens raktuvēs!» tēvocis Kaspars pa­

ķēra lampu, jo šī arvien ir ogļrača pirmā kustība, un devās galerijā.

Es nebiju pagājis vēl ne desmit soļu, kad ieraudzīju Ma­ģistru, kas arī ienāca galerijā, lai noskaidrotu trokšņa ie­meslus. Ar ī viņš bija sadzirdējis to.

«Raktuvē plūst ūdens! kliedza tēvocis Kaspars. — Divonna ir izgrauzusi caurumu, es sacīju, — Tu esi muļķis! — Glābies!» kliedza Maģistrs. Ūdens līmenis galerijā cēlās ātri, viņš jau sniedzās man

līdz ceļiem un apgrūtināja iešanu. Maģistrs sāka skriet kopā ar mums, un skrienot mēs

visi kliedzām: «Glābjaties! ūdens raktuvēs!» Ūdens cēlās ar drausmīgu ātrumu. Par laimi, mēs ne­

bijām tālu no kāpnēm, citādi mēs nekad nebūtu varējuši vi­ņas sasniegt. Maģistrs pienāca pie viņām pirmais, bet tad apstājās.

«Kāpjiet jūs papriekšu, viņš sacīja, es esmu visvecākais: un arī sirdsapziņa man ir mierīga.»

Mēs nebijām tādos apstākļos, lai kavētu velti laiku aa pieklājības un laipnības izrādīšanu; tēvocis Kaspars devāl

266

pirmais pa kāpnēm augšā, tad es un Maģistrs kā pēdējais. Pēc viņa, diezgan lielā attālumā nāca vēl daži strādnieki. Ne­kad vēl, šie četrdesmit metri, kas atdalīja otro stāvu no pirmā, nebija uzkāpti tādā ātrumā. Bet pirms pēdējā kāpšļa sasniegšanas, mums uz galvu sāka gāzties ūdens un nodzēsa mūsu lampas. Tas bija īsts ūdenskritums.

«Turies cieti!» kliedza tēvocis Kaspars. Tēvocis Kas­pars, Maģistrs un es, ieķērāmies kāpņu redelēs un noturējā­mies, bet tie, kas kāpa aiz mums, tika norauti. Ja mēs būtu bijuši par kādām desmit kāpnēm zemāk, arī mēs būtu no­gāzti zemē, jo ūdens strāva pāris mirkļos pārvērtās bries­mīgā straumē. Sasnieguši pirmo stāvu, mēs tomēr vēl ne­bijām glābti, jo līdz izejai vēl bija ap piecdesmit metru, un ūdens bija ieplūdis arī šajā galerijā; bez tam mēs atradā­mies tumsā, jo mūsu lampas bija nodzēstas.

«Mēs esam pazuduši, sacīja Maģistrs gandrīz mierīgā balsī; skaiti lūgšanu, Remij!»

Šajā brīdī galerijā parādījās sešas, septiņas lampas, kas skrēja uz mūsu pusi; ūdens jau sniedzās mums līdz ceļiem, mēs, nenoliekdamies, varējām viņam ar roku pieskarties. Tas nebija rāms ūdens, bet straume, ūdens virpulis, kas rāva līdz visu savā ceļā, griezdams riņķī lielus koka gabalus kā spal­viņas. Cilvēki, kas skrēja uz mūsu pusi, gribēja aizskriet līdz pirmās galerijas kāpnēm un redelēm, bet šādā straumē tas nebija iespējams. Kā izlauzties ūdens brāzmai cauri? kā no­turēties pret viņas spiedienu un kokiem, ko vina rāva sev līdz?

No viņu mutes izlauzās tas pats sauciens, kas Maģistr ram: «Mēs esam pazuduši!»

Viņi bija jau pienākuši mums klāt. «Turp, iesaucās Maģistrs, kas vienīgais, likās, nebija pa­

visam zaudējis saprātu, mūsu vienīgais glābiņš tagad ir ve­cās raktuves.»

Vecās raktuves bija tā raktuvju daļa, kurās jau sen vairs nestrādāja un kur neviens negāja, izņemot Maģistru, kas meklēdams savus paraugus, diezgan bieži viņas apmeklēja.

«Griežaties atpakaļ, viņš sauca, un dodiet man lampu, lai varu jūs vest!»

Parasti, kad viņš runāja, visi smējās viņam taisni acīs vai arī, paraustīdami plecus, pagrieza muguru, bet tagad paši stingrākie bija pazaudējuši galvu, un visi paklausīja balsij'^ par kuru, piecas minūtes atpakaļ, būtu zobojušies. Visi in-

267

stinktīvi stiepa viņam savas lampas pretī. Viņš ar vienu roku paķēra pirmo pagadījušos lampu un, ar otru roku vilkdams mani, nostājas mūsu pulciņa priekšgalā. Tā kā tagad mēs gājām pa straumi, tad tikām diezgan ātri uz priekšu.

Es nezināju, kurp mēs gājām, bet manī bija atkal pamo­dusies cerība. Gājuši kādu laiku pa galeriju, varbūt dažas minūtes, varbūt stundas, to es nevaru pateikt, jo jēgu par laiku mēs bijām zaudējuši, mēs uz Maģistra sauciena apstā­jāmies :

«Mums vairs nav laika, mēs nepaspēsim, ūdens ceļas par daudz ātri.»

Tiešām, ūdens steidzās mums pakaļ milzīgā ātrumā; no ceļiem viņš ātri bija pacēlies līdz vidum un tagad sniedzās jau līdz krūtīm.

«Mums jādodas slīpajā sāņu ejā, sacīja Maģistrs. — Un pēc tam? — šai ejai nav izejas.» Mesties slīpajā sāņu ejā tiešām nozīmēja doties tādā

vietā, no kuras tālāk nekur nevarēja tikt, bet mēs atradā­mies tādā stāvoklī, kur nebija laika gaidīt un izvēlēties: mums vajadzēja vai nu doties sāņu ejā, un tā iemantot drusku laika, t. i. cerību izglābties, jeb turpināt iet pa galeriju ar pārlie­cību tikt dažās sekundēs ierautiem un nogremdētiem ūdens straumē.

A r Maģistru priekšgalā mēs devāmies sāņu ejā. Divi no mūsu biedriem gribēja labāk doties pa galeriju uz priekšu, un mēs viņus nekad vairs neredzējām. Tad, atguvuši atkal dzīves apziņu, mēs sākām dzirdēt troksni, kas jau no paša mūsu bēgšanas sākuma bija skanējis mums ausīs un mūs ap­dullinājis, bet kuru mēs tomēr vēl nebijām dzirdējuši: zemes gŗuvumu troksni, ūdens krākšanu, balstu lūšanu, saspiestā gaisa eksplozijas. Troksnis skanēja visā raktuvē un bija tik šausmīgs, ka mēs jutāmies galīgi satriekti un iznīcināti.

« T i e ir grēku plūdi. — Pasaules gals. — Dievs! apžēlojies par mums!» Kamēr mēs atradāmies slīpajā ejā, Maģistrs nebija tei­

cis ne vārda, jo viņa gars pacēlās pāri nevajadzīgām, veltām vaimanām.

«Bērni, viņš sacīja, nenogurdiniet sevi veltīgi; ja mums ilgi tā būs ar pūlēm jāturas slīpumā, tad mūsu spēki drīz

268

vien izsīks; tādēļ mums jāmēģina iecirst šīfera sev atbalsta punktus.»

Padoms bija labs, bet grūti izpildāms, jo neviens nebija paņēmis līdz kapli; mums visiem bija lampas, bet neviena darba rīka.

« A r lampu āķiem,» sacīja Maģistrs. Visi sāka kārpīt zemi ar lampu āķiem. Darbs bija grūts,

jo eja bija ļoti slīpa un slidena. Bet ja zināms, ka paslīdot kājai, apakšā sagaida nāve, tad rodas ir spēki, ir veiklība. Ne­daudz minūtēs mēs visi jau bijām iztaisījuši zemē iedobumu, kur atspiest kāju. To padarījuši, mēs drusku uzelpojām un noskaidrojām, cik un kas mēs esam. Mēs bijām pavisam sep­tiņi: Maģistrs, es, tēvocis Kaspars, trīs cirtēji — Pažē, Kom-pērū un Bergūnū, un stūmējs Karorijs; pārējie strādnieki bija pazuduši galerijā.

Troksnis raktuvē turpinājās ar tādu pat spēku. Vār­diem nav iespējams aprakstīt šī briesmīgā trokšņa spēku: lielgabalu šāvienu sprādzieni kopā ar pērkona grāvieniem un kalnu sagrūšanas dārdiem nevarētu radīt drausmīgāku ie­spaidu.

Pārbiedēti, zaudējuši no bailēm sajēgu, mēs skatījāmies viens otrā, meklēdami sava kaimiņa acīs izskaidrojumu tam, ko mūsu pašu prāts nespēja aptvert.

« T i e ir grēku plūdi, sacīja viens. — Pasaules gals. — Zemes trīce. — Raktuves gars, kas sadusmojies un grib atriebties. — Ūdens ieplūdums no vecajām raktuvēm. — Caurums, ko izgrauzusi Divonna.» šī pēdējā hipotēze bija manējā; es turējos pie sava cau­

ruma. Maģistrs nesacīja nekā, viņš apskatīja mūs visus pēc kārtas un paraustīja plecus, it kā jautājumu apspriestu gaišā dienā, mīklenāja koka pavēnī sīpolus ēdot.

«Drošs ir tikai tas, ka raktuvi ir applūdinājis ūdens, sa­cīja viņš kā pēdējais, pēc tam, kad visi citi bija izsacījuši sa­vas domas.

— Iemesls ir zemes trīce. — To uzsūtījis raktuves gars. — Tas nāk no vecajām raktuvēm. — Tas nāk pa caurumu Divonnas dibenā.» Ikviens atkārtoja to pašu, ko bija jau teicis. «Tas ir ūdens ieplūdums, sacīja Maģistrs.

269

— Nu, un tad? No kurienes viņš nāk? jautāja vairākas balsis reizā.

— To es nezinu, bet kas attiecas uz raktuvju garu, tad tās ir muļķības. Ja ūdens nāktu no vecajām raktuvēm, tad būtu pieplūdis tikai trešais stāvs, bet ūdens ir arī otrajā un pirmajā. Tā tas nevar būt, jo jūs visi zināt, ka ūdens nekāpj uz augšu, bet plūst uz leju.

— Bet caurums? — Ak, tādi caurumi kā šis, nemaz nevar rasties. — Zemes trīce? — Es nezinu. — Nu, ja jūs nekā neziniet, tad nerunājiet! — Es zinu, ka tas i r ūdens ieplūdums, un tas jau ir kaut

kas; ūdens ieplūdums, kas nāk no augšas. — Nu, tad brīnums! to jau mēs paši redzējām, jo ūdens

nāca mums virsū.» Tā kā mēs atradāmies sausumā un ūdens vairs necēlās,

mums atgriezās it kā drošības sajūta un neviens vairs negri­bēja klausīties Maģistrā.

«Neizliecies nu par tādu zinātnieku, jo tu nezini vairāk par mums.»

Autoritāte, ko viņš briesmu brīdī bija ieguvis ar savu no­teiktību, bija jau zudusi. Viņš klusēja, negribēdams nevienu pārliecināt.

Lai pārkliegtu troksni, mēs runājām pilnā balsī, bet to­mēr mūsu balsis skanēja kā apslāpētas.

«Parunā drusku, sacīja man Maģistrs. — Ko jūs gribat, lai es runāju? — Vienalga ko, tikai runā, saki pirmos vārdus, kas tev

ienāk prātā.» Es izrunāju pāris teikumus. «Labi , tagad drusku klusāk. Taisni tā. Lahi. — Ei, Maģistr! vai tu jau zaudē galvu? iesaucās Pažē. — Vai tu jau sāci jukt no bailēm? — Vai tu domā, ka esi jau nomiris? — Es domāju, ka šeit ūdens vairs necelsies, un ja mums

arī būs jānomirst, tad vismaz mēs netiksim noslīcināti. — Ko tas nozīmē, Maģistr? — Paskaties uz savu lampu! — Kas tur ko skatīties? Viņa deg. — Kā parasti? — N ē ; liesma ir spilgtāka un īsāka.

270

— Vai te ir sprāgstošā gāze? — Nē, sacīja Maģistrs, no tās mums nav ko bīties; mums

nedraud briesmas ne no ūdens, kas necelsies vairs ne pēdu augstāk, ne no sprāgstošās gāzes.

— Nu, nespēlē nu pareģi! — Es nemaz nedomāju izlikties par pareģi. Mēs atro­

damies telpā ar saspiestu gaisu, un šis gaiss ūdenim neļauj cel­ties augstāki. Gaiss, ūdeņu dzīts, ir sakrājies šeit šajā no­slēgtajā ejā un tagad, savukārt, turas ūdenim pretī un spiež viņu atpakaļ.»

Klausoties Maģistra paskaidrojumā, ka mēs atrodoties it kā zem ūdenslīdēja zvana, kur ūdens nevar līdz mums pacel­ties, jo gaiss viņu aiztura, sacēlās vispārēja, neuzticības pilna murmināšana.

«Paklausāties tikai, kādas muļķības! Vai tad ūdens nav stiprāks par visu?

— Jā, ārā, brīvībā; bet ja tu iebāz apgāztu glāzi ūdens traukā, vai tad ūdens paceļas viņā līdz dibenam? N ē ! vai tas tā nav? Viņā paliek vēl tukšums, šo tukšumu uztur gaiss. Te ir gluži tas pats; mēs atrodamies glāzes dibenā, un ūdens nevar mūs aizsniegt.

— Tā, lūk, to es saprotu, sacīja tēvocis Kaspars, un ta­gad man nāk prātā, ka jūs esat bijuši ļoti netaisni pret Ma­ģistru, pastāvīgi par viņu zobodamies. Viņš zin tādas lie­tas, no kurām mēs nekā nesaprotam.

— Tā tad mēs esam glābti! sacīja Karorijs. — Glābti? to es neesmu teicis. Es sacīju tikai, ka mums

nebūs jānoslīkst. Mūs glābj tagad tas, ka slīpā eja ir no­slēgta, gaiss no viņas nevar izplūst. Bet taisni tas, kas mūs izglāba, mūs tajā pašā laikā pazudina. Gaiss nekur netiek, viņš ir ieslēgts un tāpat arī mēs esam ieslēgti un nevaram ne­kur tikt.

— Kad ūdens nokritīs . . . — Bet vai viņš nokritīs? Par to es nekā nezinu. Lai to

varētu pateikt, tad jāzin, kā viņš te iekļuvis. Un kurš gan to varētu pasacīt?

— Bet tu taču saki, ka tas ir ūdens ieplūdums? — Nu, un tad? tas ir nenoliedzami ūdens ieplūdums; bet

no kurienes viņš nāk? Vai tā ir Divonna, kas pārplūdusi līdz šachtām, vai tas ir negaiss? vai kaut kur izplūdis avots? vai zemes trīce? To mēs varētu pateikt, ja «atrastos ārpusē, bet par nelaimi mēs esam iekšā.

271

— Varbūt visa pilsēta ir aiznesta? — V a r b ū t . . . » Sekoja brītiņš baiļu pilna klusuma. Ūdens troksnis bija mitējies. Tikai laiku pa laikam cauri

zemei bija dzirdami apslāpēti sprādzieni un bija jūtami it kā satricinājumi.

«Raktuvei tagad vajag būt pilnai, teica Maģistrs, — ūdens tajā vairs negāžas iekšā.

— Bet Pjers!» izmisis iekliedzās Pažē. Pjers bija viņa dēls, ogļracis tāpat kā viņš, kas strādāja

raktuves trešajā stāvā. Līdz šim paša dzīvības apdraudējums, kam vienmēr ir noteicošs spēks, bija tēvu kavējis domāt par dēlu. Bet Maģistra vārdi, ka raktuve ir pilna, lika tam aiz­mirst pašam sevi: «Pjer , Pjer! kliedza viņš izmisušā balsī, P j e r !» Nekādas atbildes, pat ne atbalss. Apslāpētā balss negāja tālāki par iedobumu, kur bijām atraduši patvērumu.

«Viņš arī būs atradis kādu slīpu galeriju, teica Maģistrs. Simts piecdesmit noslīkušu cilvēku, tas būtu par daudz bries­mīgi. Mīļais Dievs to nepieļaus.»

Man tomēr likās, ka viņš to izrunāja ar ne visai pārlie­cinātu balsi. Vismaz simts piecdesmit cilvēku bija šorīt no­kāpuši raktuvē. Cik no viņiem būs paspējuši izbēgt pa šach-tām vai atrast līdzīgi mums patvērumu kādā slīpā galerijā? Vai tiešām visi mūsu biedri būtu pagalam, noslīkuši, beigti? Neviens neiedrošinājās vairs teikt ne vārda.

Bet simpātija un līdzjūtība nebija tās jūtas, kas mūsu stāvoklī varētu iegūt noteicošu varu par prātu un sirdīm.

«Nu, bet ko mēs tagad darīsim, teica Bergūnū pēc brī­tiņa klusu ciešanas.

— Ko tad tu gribi darīt? — Mēs nevaram, neko citu, kā tikai gaidīt, teica Ma­

ģistrs. — Gaidīt ko? — Gaidīt. Jeb vai tu gribi izrakties cauri ar savu lam­

pas āķi tiem četrdesmit vai piecdesmit metriem, kas mūs at­dala no dienas gaismas?

— Bet mēs nomirsim badā. — Tās nav vislielākās briesmas. — Bet tad runā, Maģistr, — tu mūs baidi. Kur tad ir

briesmas, tās lielās briesmas? — Badu, to var panest. Es esmu lasījis, ka kādreiz

strādnieki, ūdeņu pārsteigti tāpat kā mēs, sabijuši raktuvē

272

bez ēšanas divdesmit četras dienas. Tas gan ir sen atpakaļ, ticību karu laikos. Bet tas būtu varējis notikt vakar, un tad būtu bijis tāpat. Nē, tas nav bads, kas mani biedē.

— Bet kas tad tev nedod miera, jo tu jau saki, ka ūdens nevar vairs kāpt augstāki?

— Vai jūs nejūtiet galvā smagumu, rūkšanu ausīs? Vai jums ir viegli elpot? Man nē.

— Man sāp galva. — Man ir slikta dūša. — Man dauzās deniņos. — Es jūtos pavisam apdulnis. — Nu, lūk, te ir tās tuvākās briesmas, par kurām es

runāju. Cik ilgi mēs varam dzīvot šādā gaisā? To es ne­zinu. Ja es būtu mācīts vīrs, un nevis gluži nemācīts, kāds es esmu, tad es jums to pateiktu. Bet tagad es nekā nezinu. Mēs esam kādus četrdesmit metrus apakš zemes un mums, droši vien, ir pāri kādi trīsdesmit pieci vai četrdesmit metri ūdens. Tas nozīmē, ka gaiss šeit atrodas zem kādu četru vai piecu atmorsfēru spiediena. Vai šādā saspiestā gaisā var dzīvot? Lūk, to vajadzētu zināt, un to mēs, varbūt, arī da­būsim zināt — uz mūsu pašu rēķina.»

Man nebija nekāda jēga, ko tas nozīmē, saspiests gaiss un, varbūt, taisni tāpēc Maģistra vārdi mani ļoti nobiedēja. Arī uz maniem biedriem, kā man likās, šie vārdi atstāja lielu iespaidu. Viņu zināšanas bija tik pat mazas kā manējās, un tāpēc arī tos nospieda nezināmo briesmu apziņa.

Kas attiecas uz Maģistru, tad viņš nezaudēja apziņu par mūsu izmisušo stāvokli, un, kaut gan viņš skaidri redzēja vi­sas briesmas, viņš domāja tikai par līdzekļiem, kā šo stāvokli kaut cik nodrošināt.

«Tagad jāiekārtojas, teica viņš, lai varētu palikt šeit bez briesmām ievelties ūdenī.

— Mums ir zem kājām bedrītes, kur atspiesties. — Vai jūs domājat, ka jūs nenogursit, ilgi palikdami

vienā un tai pašā stāvoklī? — Tu tā tad domā, ka mums būs ilgi jāpaliek šeit? — Vai es to zinu! — Mums tūlīn steigsies palīgā. — Bez šaubām, bet lai sniegtu mums palīdzību, tad jā­

zin, vai tas iespējams. Cik laika vēl paies, kamēr uzsāks glābšanas darbus? To var pateikt vienīgi tie, kas atrodas jvirs zemes. Mums, kas esam apakšzemē, atliek tikai iekār-•8 Hektors Malō, Dzīves skolā.

273

toties pēc iespējas labi, jo ja kāds no mums noslīd zemē, tad viņš ir pazudis.

— Vajag sasieties visiem kopā. — Un virves? — Vajag turēties rokās. — Man liekas, ka vislabākais būtu norakt divas platfor-

miņas, kā kāpņu galos; mēs esam pavisam septiņi un uz di­vām platformām mēs varēsim visi novietoties; četri novieto­sies uz pirmās un trīs uz otrās.

— Bet ar ko lai rokam? — Mums nav kapļu. — A r lampu āķiem mīkstākās vietās un ar nažiem cie­

tākās. — To mēs nekad nevarēsim izdarīt. — Nesaki tā, Pažē; mūsu stāvoklī, lai glābtu savu dzī­

vību, var visu. Ja kāds aizmigs tādā stāvoklī, kā tagad, tad tas būs pazudis.»

A r savu aukstasinību un noteiktību Maģistrs bija ieguvis pie mums lielu autoritāti, kas ar katru brīdi palika lielāka.

Tas, kas drošsirdībā ir cēls un skaists, tas atstāj iespaidu. Mēs instinktīvi jutām, ka viņa morāliskais spēks cīnās ar ka­tastrofu, kas mūs bija galīgi satriekusi. No šī spēka mēs tad arī gaidījām palīdzību. Mēs tūlīn sākām strādāt, jo bija skaidrs, ka šo divu platformu izveidošana ir pirmā nepiecie­šamā lieta; mums vajadzēja iekārtoties ja ne ērti, tad vis­maz tā, lai nenoveltos bezdibeņa, kas atradās pie mūsu kā­jām, četras lampas vēl dega un deva pietiekoši gaismas.

«Pameklēsim vietu, kur rakšana nebūtu pārāk grūta, sa­cīja Maģistrs.

— Klausāties, sacīja tēvocis Kaspars, man ir viens priekšlikums: ja kādam vēl vispār ir galva uz pleciem, tad tas ir Maģistrs; kad mēs pazaudējām saprašanu, viņš to patu­rēja; tas ir īsts vīrs un viņam ir arī sirds. Viņš ir bijis cirtējs, kā mēs, bet daudz lietās viņš zin vairāk par mums. Es prasu, lai viņu ieceļ par mūsu vadītāju un lai viņš rīko darbu.

— Maģistru! pārtrauca Karorijs, rupjš cilvēks, jūga lops, kuram bija tikai tik daudz saprašanas, cik vajadzīgs, lai stumtu vagonu pa sliedēm; kādēļ ne mani? ja jau izvēlē stū­mēju, tad es arī esmu tāds pat stūmējs, kā viņš.

— Tu, kustoni, mēs nevēlam stūmēju, bet cilvēku: viņš īsts vīrs, īstākais no mums visiem.

— Vakar jūs tā nerunājāt.

274

— Vakar es vēl biju tāds pat muļķis, kā tu, un līdz ar ci­tiem zobojos par viņu, lai man nebūtu jāatzīst, ka viņš zin vairāk, nekā mēs. Nu, Maģistr, ko tu gribi, ko lai es daru? Man ir stipras rokas, tu to labi zini. Nu, un jūs citi?

— Mēs tev klausām, Maģistr! — Un klausīsim. — Uzklausiet, sacīja Maģistrs, ja nu jūs gribat, lai esmu

jūsu vadītājs, tad esmu ar mieru. Bet tikai ar to nosacījumu, ka jūs darīsit to, ko jums likšu. Mums varbūt te jāpaliek ilgi, vairākas dienas. Es nevaru zināt, kas viss var notikt pa to laiku. Mēs esam kā ļaudis, kas no bojā gājušā kuģa paglā­bušies uz plosta; mūsu stāvoklis ir pat vēl sliktāks, j o uz plosta ir vismaz gaiss un gaisma; ir iespējams elpot un re­dzēt. Bet ja es uzņemos būt par jūsu vadītāju, tad jums jā­apsolās paklausīt man visos gadījumos.

— Mēs klausīsim. — Ja jums liksies, ka tas ir pareizi, ko lieku jums darīt,

tad jā, tad jūs man klausīsit; bet ja jums tas neliksies pa­reizi ?

— Mēs jums ticēsim. — Visi zin, ka tu esi krietns vīrs, Maģistr. — Un drošsirdīgs. — Un cilvēks, kam ir galva. — Nepiemini vairs mūsu zobgalības, Maģistr.» Man toreiz vēl bija maz piedzīvojumu dzīvē, kurus es ie­

guvu vēlāk, un tādēļ man bija liels brīnums redzot, ka tie paši ļaudis, kas dažas stundas atpakaļ nevarēja izgudrot vien pie­tiekoši daudz zobgalību, ko mest Maģistram sejā, tagad at­rada viņā slavējamas īpašības; es vēl nezināju, cik ļoti ārējie apstākļi spēj iespaidot un grozīt dažu cilvēku spriedumu un jūtas.

«Tā tad jūs zvērat? jautāja Maģistrs. — Mēs zvēram,» mēs visi kopā atbildējām. Tad mēs sākām strādāt. Mums visiem bija kabatā naži,

un pie tam pamatīgi naži, stipriem spaliem un izturīgiem as­meņiem.

«Trīs spēcīgākie lauzīs zemi ārā, sacīja Maģistrs, un vā­jākie — Remijs, Pažē, Karorijs un es, mēs gŗūdīsim atlau-stos gabalus zemē.

— Nē, tu nē, Maģistr, pārtrauca viņu Kompērū, īsts milzis, tev nav jāstrādā, tu neesi pietiekoši spēcīgs; tu esi in­ženieris, un inženieri nestrādā ar rokām.» 18*

275

Visi atbalstīja Kompērū, sacīdami, ka ja Maģistrs ir mūsu inženieris, tad viņam nav jāstrādā. Visi bija sapratuši Ma­ģistra norādījumu svarīgo nozīmi, ka labprāt būtu ietinuši viņu vatē, lai pasargātu to no briesmām un nelaimes gadīju­miem.

Mūsu darbs būtu bijis ļoti viegli padarāms, ja mums būtu bijuši vajadzīgie darba rīki, bet ar nažiem tas gāja diezgan grūti, un aizņēma daudz laika. Vajadzēja iztaisīt divas plat­formas, laužot šīferu, un lai kāds nejauši nenokristu, un neno­slīdētu pa šachtas slīpumu, tad platformas bija jātaisa diezgan platas. Pie tam viņām vajadzēja būt tik lielām, lai uz vie­nas varētu novietoties četri un uz otras trīs cilvēki.

Pie katras platformas laušanas strādāja divi un pie šī­fera gabalu novākšanas viens cilvēks. Maģistrs, ar lampu rokā, gāja no vienas platformas uz otru. Rokot mēs putek­ļos uzgājām dažus balstu koku gabalus, kas mums ļoti node­rēja malu nostiprināšanai. Pēc triju stundu ilga darba, mēs bijām izrakuši garu iedobumu, kur varējām apsēsties.

«Tagad pietiek, sacīja Maģistrs, vēlāk mēs mūsu plat­formas paplašināsim tā, lai varētu arī gulēt; nevajag velti šķiest spēkus, tie mums būs vajadzīgi.»

Uz zemākās pakāpes novietojās Maģistrs, tēvocis Kaspars, Karorijs un es, bet citi trīs — uz otrās.

«Mums jātaupa lampas, sacīja Maģistrs, tādēļ atstājiet tikai vienu, un citas nodzēsiet.»

Viņa dotās pavēles tika izpildītas acumirklī, un arī tagad visi taisījās tūliņ nodzēst lampas, bet viņš pamāja drusku uz­gaidīt.

«Vienu acumirkli, viņš sacīja, kāda vēja pūsma varētu nejauši nodzēst mūsu lampu; tas gan nav domājams, bet mums viss jāparedz, pat neiespējamais: vai kādam ir sērko­ciņi, ar ko viņu atkal iedegt?»

Kaut gan bija stingri noliegts raktuvēs iededzināt uguni, tomēr visiem strādniekiem kabatā glabājās sērkociņi. Tā kā jautājumu: «kam ir sērkociņi?» neuzstādīja inženieris ar no­lūku pieķert kādu pie raktuvju likumu pārkāpšanas, tad čet­ras balsis atbildēja: «Man!»

« A r ī man ir sērkociņi, sacīja Maģistrs, tikai viņi ir sa­mirkuši.»

Tas pats bija noticis arī visiem citiem, jo mēs bijām bridusi līdz krūtīm un pat līdz pleciem pa ūdeni, un sērko­ciņu kārbiņas visiem bija bijušas bikšu kabatās.

276

Beidzot Karorijs, kas visu aptvēra gausi un runāja vēl gausāk, sacīja:

« A r ī man ir sērkociņi. — Samirkuši? — Es nezinu, viņi ir manā cepurē. — Nu, padod šurp savu cepuri.» Karorijs pasniedza tikai sērkociņus, bet savu tūbas ce­

puri, kas bija tik liela, kā gada tirgus turka turbāns, viņš ne­izlaida no rokām. Sērkociņi, kas bij atradušies šinī cepurē, izrādījās sausi.

«Tagad nodzēsiet lampas, pavēlēja Maģistrs. Degam pa­lika tikai viena lampa, kas tik tikko apgaismoja mūsu būri.

277

X X V I n o d a ļ a .

Ieslēgti apakšzemē. Raktuvē bija iestājies klusums; mūsu ausis nemanīja ne

mazākā troksnīša; ūdens pie mūsu kājām gulēja nekustīgi, bez mazākā saviļņojuma, bez mazākās burbuļošanas. Ma­ģistrs sacīja, ka raktuves tagad esot pilnas ar ūdeni, no grī­dai līdz griestiem, un mūs ieslēdz mūsu cietumā vēl drošāk, vēl hermētiskāk, nekā akmeņu mūri. Šis smagais, nepār­trauktais nāves klusums mūs biedēja un nospieda vēl vairāk, nekā šausmīgais troksnis, ko mēs dzirdējām, kad ūdens gā­zās raktuvēs. Mēs bijām kā dzīvi aprakti kapā, un uz mums gulēja trīsdesmit vai četrdesmit metrus bieza zemes kārta.

Darbs cilvēku izklaidē un aizpilda laiku; bezdarbība lika mums smagi sajust mūsu stāvokli, un visus, pat Maģistru, uz brīdi pārņēma izmisums un nespēks.

Te es jutu uzpilam sev uz rokas karstas piles. Tas bija Karorijs, kas klusi raudāja.

Tajā pašā brīdī no augšējās kapes atskanēja nopūtas, un kāda balss vairāk reizes klusi izsaucās;

«Pjer , P j e r ! » Tas bija Pažē, kurš domāja par savu dēlu, kas bija strādājis trešā stāvā.

Gaiss bija smags, un elpot bija grūti; man krūtis bija kā sažņaugtas, un ausīs zvanīja.

Vai nu Maģistrs sajuta mazākā mērā šo pagurumu, vai arī gribēja to pārvarēt un arī mums palīdzēt no viņa atsva­bināties, bet viņš pārtrauca klusumu un sacīja:

279

«Tagad vajadzētu drusku palūkot, kā sastāv ar mūsu pārtiku.

— Vai tu domā, ka mums būs ilgi jāpaliek šeit ieslēg­tiem? pārtrauca viņu tēvocis Kaspars.

— Nē, bet tomēr jāsagatavojas uz ļaunāko: kam ir maize?»

Neviens neatbildēja. «Man, es sacīju, man kabatā ir gabaliņš maizes. — Kādā kabatā? — Bikšu kabatā. — Tad viņa ir pārvērtusies putrā. Tomēr parādi!» Es pagrābstījos pa kabatu, kur šorīt biju iebāzis skaistu,

brūni apceptu maizes galiņu, bet tagad izvilku no turienes kaut ko ķepīgu un gribēju to jau aizsviest prom, kad Ma­ģistrs aizturēja manu roku: «Paglabā savu maizes zupu, viņš sacīja, kāda viņa arī būtu, viņa tev vēlāk liksies garšīga.»

Tas nebija diezcik iepriecinošs pareģojums, bet mēs vi­ņam nepiegriezām nekādu vērību. Tikai vēlāk man šie vārdi atkal ienāca prātā un liecināja, ka Maģistrs jau no paša sā­kuma bija pilnīgi apzinājies mūsu stāvokli, un, ja viņš arī ne­bija visos sīkumos paredzējis šausmīgās ciešanas, ko mums nācās izturēt, tad vismaz viņam nebija bijušas tukšas cerības uz vieglu izglābšanos.

«Vai nevienam nav vairāk maizes?» viņš prasīja. Neviens neatbildēja. «Tas ir ļoti nepatīkami, viņš turpināja. — Vai tev gribas ēst? jautāja Kompērū. — Es nedomāju par sevi, bet par Remiju un Karoriju:

maize vajadzīga viņiem. — Bet kādēļ to neizdalīt mums visiem? sacīja Bergūnū,

tas būtu taisnīgāki; bada priekšā mēs visi esam vienādi. — Nu, lūk, ja tagad būtu bijusi kādam maize, tad mums

būtu iznācis strīds. Jūs solījāties man klausīt, bet es redzu, ka jūs man būtu klausījuši tikai pēc lielas izrunāšanās un tad, kad tas jums būtu licies pareizi.

— Mēs būtu klausījuši. — Tas ir, pēc krietna cīniņa. Nu, labi! Nav labi strī­

dēties, un tādēļ es jums pateikšu, kādēļ maize būtu bijusi priekš Remija un Karorija. šo kārtību neesmu izdomājis es, bet tāds ir likums, kas nosaka, ka ja kādā nelaimes gadī-jienā bada nāve apdraud vairākas personas, tad vislielākās cerības citus pārdzīvot ir vecākajam, kam nav pāri par seš-

280

desmit gadiem, un tas nozīmē, ka Remijs un Karorijs, kas vēl ir ļoti jauni, mazāk spēj pretoties bada nāvei, kā Pažē un Kompērū.

— Bet tev pašam, Maģistr, jau ir pāri par sešdesmit gadiem.

— Ak man! es sevi neskaitu, un bez tam, es neesmu pie­radis piebāzties ar ēdienu.

— Tā tad iznāk, brīdi padomājis, sacīja Karorijs, ja man būtu bijusi maize, tad tā būtu bijusi priekš manis?

— Priekš tevis un Remija. — Bet ja nu es viņu nebūtu gribējis dot? — Mēs būtu viņu tev atņēmuši: vai tu nezvērēji pa­

klausīt?» Viņš ilgi klusēja, tad pēkšņi izņēma no savas cepures

klaipiņu maizes: «Te , ņemiet, šo maizes gabalu! — Tā jau ir īstā burvju cepure šim Karorijam! — Padod šurp savu cepuri, sacīja Maģistrs.» Karorijs gribēja aizstāvēt savu galvas segu, bet viņam

to atņēma un padeva Maģistram. Tas palūdza lampu, lai iz­pētītu cepures saturu, un kaut gan mēs nebijām priecīgā stā­voklī, mūs tomēr uz brīdi pārņēma jautrība.

Cepurē bija: pīpis, tabaka, atslēga, desas gabals, no fir-ziķa kauliņa iztaisīta svilpe, metamie kauliņi no auna stilbu kaula, trīs zaļi valrieksti un viens sīpols; tā bija īsta ēdienu un mantu glabātuve.

«Maize un desa tiks vakarā izdalīta tev un Remijam. — Bet man gribas ēst, vaimanāja Karorijs, man jau ta­

gad, tūliņ, gribas ēst. — Vakarā tev gribēsies vēl vairāk. — žēl, ka šim puikam, viņa mantas kambarī nebija pulk­

steņa! Tad mēs zinātu laiku; mans pulkstens ir apstājies.» Arī mans pulkstens bija apstājies, jo bija mircis ūdenī. Domas par pulksteni atsauca mūs atkal īstenībā. Cik ta­

gad varēja būt pulkstens? Cik ilgi jau mēs atradāmies slēg­tajā galerijā? Mēs pārspriedām šo jautājumu, bet nevarē­jām nekādi vienoties. Pēc vienu domām, tagad bija pusdiena, bet pēc citu — pulksten seši vakarā, tas nozīmēja, ka pēc vienu slēdzieniem mēs atrodamies pazemē vairāk kā desmit, pēc otru — nepilnas piecas stundas. Sākot ar šo brīdi, mūsu uz­skatos par laiku, ieviesās liela dažādība, kas kļuva arvien lie­lāka.

281

Mēs ne par ko nevēlējāmies sarunāties, un tādēļ, kad laika jautājums bija izsmelts, visi klusēja un ikviens nogrima savās pārdomās.

Par ko domāja mani biedri? Es nezinu, bet spriežot pēc manām, arī viņu domas nevarēja būt diezcik priecīgas. Par spīti Maģistra noteiktībai, es tomēr neliku lielas cerības uz izglābšanos. Man bija bail no visa: no ūdens, no tumsas un no nāves; galerijas griesti mani spieda, it kā viņi gulētu man uz krūtīm. Tā tad es nekad vairs neredzēšu ne Līziņu, ne Aleksi, ne Benjamiņu, ne Etjeneti? Kas viņiem nesīs ziņas vienam no otra un apvienos tos, ja manis vairs nebūs? Ne­kad man vairs neredzēt ne Artūru, ne Miliganes kundzi, ne Matiju, ne Kapi? Vai kādreiz kāds pratīs izskaidrot Līziņai, ka es nomiru viņas dēļ? Un Barberēna māte, nabaga Barbe­rēna māte! Tādas un vēl bēdīgākas domas jaucās man pa galvu. Un, kad, meklēdams izklaidēšanos, es paskatījos uz saviem biedriem un redzēju viņus tikpat nospiestus, tikpat iz­misušus kā sevi, es atgriezos atkal pie savām domām, tikai vēl drūmāks un vēl nelaimīgāks. Viņi tomēr bija pieraduši pie dzīves raktuvēs un tādēļ mazāk cieta no gaisa, saules un brīvības trūkuma; zeme viņus tā nespieda. Te klusumu pār­trauca tēvoča Kaspara balss:

«Man liekas, ka pie mūsu glābšanas vēl nemaz nestrādā. — Kādēļ tu tā domā? — Mēs nekā nedzirdam. — Visa pilsēta ir izpostīta, jo tā bija zemes trīce. — Varbūt pilsētā domā, ka mēs esam gājuši bojā, un

mūsu labā vairs nekas nav darāms. — Un tā tad mēs esam pamesti? — Kādēļ jūs tā domājat par saviem biedriem? pārtrauca

sarunu Maģistrs, jūs viņus velti apvainojat. Jūs labi zināt, ka ogļrači nepamet viens otru nelaimes gadījumos un ka div­desmit, simts cilvēku drīzāk dosies nāvē, nekā atstās vienu biedru bez palīdzības. Jūs taču to zināt, vai nē?

— Jā, tas ir taisnība. — Ja tas ir taisnība, kādēļ tad jūs domājat, ka mūsu

biedri mūs atstās? — Bet mēs neko nedzirdam. — Taisnība, mēs neko nedzirdam, bet vai še vispār var

ko sadzirdēt? Kas to var pateikt? Es nē. Un ja mēs ari neko nedzirdētu, vai tas jau pierāda, ka mēs būtu pamesti? Vai mēs zinām, kā katastrofa notikusi? Ja ir notikusi zemes

282

trīce, tad tiem, kas izglābušies, tagad pilnas rokas darba pil­sētā. Ja tas ir vienkārši ūdens ieplūdums, kā es to domāju, tad jāzin, kādā stāvoklī atrodas šachtas. Varbūt šachtas ir sagāzušās un lampu galerija iegruvusi? Palīdzības sniegša­nas organizēšanai vajadzīgs laiks. Es nesaku, ka mēs tiksim izglābti, bet es esmu pārliecināts, ka pie mūsu glābšanas tiek strādāts.»

To viņš sacīja tik enerģiskā tonī, ka tam vajadzēja pārlie­cināt pat visneticīgākos un vismazdūšīgākos.

Tomēr Bergūnū vēl piemetināja: «Bet ja viņi domā, ka mēs visi esam miruši? — Viņi tomēr meklēs mūs, bet ja tu baidies, tad pierā­

dīsim viņiem, ka mēs vēl esam dzīvi; dauzīsim pie sienām, cik tik stipri vien varam. Jūs zināt, cik labi zeme vada skaņu; kad viņi mūs izdzirdēs, viņi tūlīn zinās, ka tiem jāpasteidzas, un zinās arī, kur mūs meklēt.»

Un Bergūnū, kam bija kājās smagi zābaki, sāka tūliņ no visa spēka dauzīt kājām sienu, kā aicinādams šurp ogļračus, un šis troksnis, bet galvenā kārtā domas par palīdzību, mūs atmodināja no mūsu sastinguma. Vai kāds mūs sadzirdēs? Vai mums atbildēs?

«Nu, labi, Maģistr, sacīja tēvocis Kaspars, ja nu mūs tagad sadzird, kādā veidā tad var mums sniegt palīdzību?

— Ir tikai divas iespējas, un es esmu pārliecināts, ka inženieri izlietos abas divas: viņiem jāizrokas cauri kalnam līdz šai galerijai un jāizsmeļ ūdens.

— Ak, izrakties cauri kalnam! — Izsmelt ūdeni!» šie izsaucieni nebūt nesamulsināja Maģistru. «Mēs atrodamies četrdesmit metrus apakš zemes, vai nē?

Izurbdami sešus līdz astoņus metrus dienā, viņi astoņās die­nās var mūs sasniegt.

— Sešus metrus dienā nevar izurbt. — Parasti to nevar, bet kad jāglābj biedri, tad var daudz

kaut ko. — Bet mēs nekādā ziņā nenodzīvosim astoņas dienas;

padomājiet, Maģistr, astoņas dienas! — Bet kā ar ūdeni? Kā to izsmelt? — Ūdeni? es nezinu; lai to aprēķinātu, tad vajadzētu

zināt kāds daudzums ir ieplūdis raktuvē, 200.000 kb. metru, 300.000 metru? Bet to es nezinu. Bet lai mūs izglābtu nav nemaz vajadzīgs izsmelt visas raktuves, jo mēs atrodamies

283

pirmajā stāvā. Un tā kā darbā laidīs trīs šachtas, katru ar divām smeļamām ierīcēm, ar divdesmit pieci hektolitru til­pumu, tad tas nozīmē, ka katrreiz uzvelk un izlej ārā simt3 piecdesmit hektolitrus. Jūs redzat, ka tas var iet diezgan ātri.»

Sākās sarunas un spriedelēšana, kādus līdzekļus un kā vislabāk pielietot, bet man no visas šīs runāšanas iespiedās prātā vienīgi tas, ka vislabākā gadījumā man šai apakšzemes kapā jāpavada vēl vismaz astoņas dienas.

Astoņas dienas! Maģistrs mums bija stāstījis par strād­niekiem, kas apakšzemē pavadījuši divdesmit četras dienas. Bet tas bija tikai stāsts, kamēr te bija dzīves īstenība. Šī doma tā pārņēma manus prātus, ka es nedzirdēju vairs ne­viena vārda no biedru runām. Astoņas dienas!

Es nezinu, cik ilgi atrados šīs nospiedošās domas varā, kad pēkšņi sarunas apklusa.

«Paklausāties taču, izsaucās Karorijs, kam taisni tādēļ, ka viņš bija vistuvāks kustonim, arī bija visvairāk attīstītas kustoniskās maņas.

— Ko tad? — Es kaut ko dzirdu ūdenī. — Tu būsi nogrūdis kādu akmeni. — Nē, tas ir dobjš troksnis.» Mēs sākām klausīties. Man bija laba dzirde, bet tikai

priekš virszemes dzīves trokšņiem; es nekā nevarēju sadzir­dēt. Mani biedri, kas bija pieraduši pie apakšzemes skaņām, bija laimīgāki.

«Jā, sacīja Maģistrs, ūdenī tiešām kaut kas notiek. — Bet kas, Maģistr? — Es nezinu. — Ūdens krītas. — Nē, troksnis nav vienmērīgs, bet regulāriem grūdie­

niem. — Regulāriem grūdieniem, bērni, mēs esam glābti! Tas

ir smeļamo mašīnu troksnis šachtā. — Smeļamo mašīnu troksnis!..» Mēs visi uz reiz, vienā laikā atkārtojām šos vārdus, un

visi reizē pielēcām kājās, it kā mūs būtu skārusi elektriskā strāva.

Mēs it kā neatradāmies vairs četrdesmit metrus apakš zemes, gaiss vairs nebija saspiests, galerijas sienas mūs vairs

284

nespieda, rūkšana ausīs bija pārstājusies, mēs elpojām brīvi un sirdis mums dauzījās krūtīs!

Karorijs saņēma un stipri saspieda manu roku. «Tu esi tiešām krietns zēns, viņš sacīja. — Nē, tu pats esi krietns zēns. — Bet es saku, ka tu! — Tu pirmais sadzirdēji mašīnas.» Viņš katrā ziņā gribēja, lai es būtu lāga zēns, viņā bija

kaut kas no dzērāja apreibuma. Un, vai patiesībā, mēs ne­bijām no cerības apreibuši? Bet šai cerībai nebija lemts tik drīz piepildīties un ne priekš visiem.

Pirms mēs atkal ieraudzījām saules silto spožumu, pirms dzirdējām vēja maigo šalkoņu koku lapās, mums bija jāpa­vada garas un grūtas dienas, jāpārcieš neizsakāmas mokas; bieži mēs sev jautājām, vai mēs jebkad vairs redzēsim šo gaismu un dzirdēsim maigo vēja mūziku.

Bet ja gribu aprakstīt visu šausmīgo katastrofu Trijēras raktuvēs, tad man jāpastāsta, kā viņa izcēlās un kādus līdzek­ļus inženieri pielietoja mūsu glābšanai.

Kad mēs, pirmdienas rītā, nokāpām raktuvē, debess bija pārklāta tumšiem mākoņiem, un viss norādīja, ka gaidāms negaiss. Ap pulksten septiņiem šis negaiss arī uznāca, un reizē ar viņu arī briesmīgs lietus gāziens. Biezi, smagi mā­koņi, kas bija iekļuvuši Divonnas līkumotā ielejā un ietvēru-šies viņas kalnu iežogojumā, nespēja vairs tikt kalniem pāri. Visu ūdeni, ko viņi saturēja, viņi izgāza ielejā. Tā vairs ne­bija lietus gāze, bet vesela ūdens straume, grēku plūdi. Pāris acumirkļos Divonna un viņas pietekas bija pieplūdušas pil­nas, kas viegli saprotams, ja iedomājas, ka akmeņainā pama­tā ūdenim nav iespējams iesūkties, un viņš pa nogāzēm viss tek uz ieleju, uz upi. Piepeži Divonna bija pilna līdz pat stā­vajiem krastiem un Senandeola un Trijēra, kas nāca no kal­niem, plūda pāri. Liekajam ūdenim vairs nebija kur palikt un viņš izplūda pa apgabalu, ko ieņēma raktuves. Tas viss notika ar pārsteidzošu ātrumu, nedaudz minūtēs. Strādnie­kiem, kas ārpus raktuves nodarbojās ar minerālu skalošanu, nedraudēja nekādas briesmas, viņi jau iepriekš bija uzmeklē­juši patvērumu. Tā nebija pirmā reize, kad Trdjērā izcēlās plūdi, un tā kā triju šachtu ieejas bija celtas tādā augstumā, ka ūdens līdz viņām nevarēja pacelties, tad visa uzmanība bija pievērsta atbalstu koku glābšanai, lai pasargātu to kau­dzes no ūdens straumes, kas viņas varēja aiznest prom. Ar ī

285

raktaives inženiers bija aizņemts ar šo darbu, kad viņš pēkšņi ieraudzīja kādā vietā griežamies ūdens virpuli un ūdeni gā­žamies, pa caurumu, ko tas bija izlauzis, zemē iekšā, šis caurums bija radies virs kādas ogļu dzīslas, kas bija pienā­kusi ļoti tuvu virsējai zemes kārtai.

Nebija vajadzīgas ilgas pārdomas, lai saprastu, kas tagad notiek: ūdens bija iegāzies raktuvē un tagad izplūda pa vi­sām ejām. Ārpusē ūdens strauji kritās. Raktuves būs tūlīt pieplūdušas un strādniekiem būs jānoslīkst.

Inženieris skriešus devās uz Svētā Juliāna šachtu un pa­vēlēja sevi nolaist zemē. Viņš jau gatavojās kāpt ceļamā grozā, kad pēkšņi apstājās un sāka klausīties. Raktuves iek­šienē bija drausmīgs troksnis: to sacēla trakojošais ūdens.

«Nekāpjiet zemē,» sauca strādnieki un mēģināja viņu aizturēt.

Bet viņš atsvabinājās no viņu rokām, izvilka pulksteni no vestes kabatas un, pasniegdams to kādam strādniekam, sa­cīja :

«Lūk, šo pulksteni tu nodosi manai meitai, ja es vairs neatgriežos.»

Pēc tam, pagriezies pret strādniekiem, kas vadīja nolai­šanos, viņš uzsauca: «Laidiet zemē!

Grozs laidās zemē, bet pacēlis galvu viņš vēl uzsauca strādniekam, kam bija iedevis pulksteni:

«Tu pasaki manai meitai, ka tēvs viņai sūta skūpstu.» Grozs bija nolaidies. Inženieris sauca strādniekus un uz

viņa saucienu atskrēja pieci cilvēki. Viņš tos lika uzvilkt augšā. Kamēr tos cēla, viņš sauca atkal, bet šoreiz velti, jo ūdens šņākšana un gŗuvumu trokšņi pārspēja viņa balsi.

Tagad ūdens sāka ieplūst pirmajā galerijā, šinī brīdī in­ženieris ieraudzīja vairākas lampas. Viņš skrēja tiem pretī un atveda vēl trīs strādniekus, ūdens sniedzās viņiem jau līdz ceļiem. Grozs bija atkal nolaists; viņš novietoja tajā trīs strādniekus un gribēja pats skriet vēl uz tām lampām, kas vēl spīdēja tālumā. Bet strādnieki, kurus viņš bija izglābis, ievilka viņu ar varu grozā un deva zīmi, vilkt viņus augšā. Bija pats pēdējais laiks, jo viss bija pilns ar ūdeni.

šis glābšanas veids vairs nederēja. Vajadzēja meklēt citu? Bet kādu? Viņam trūka cilvēku. Šorīt raktuvēs bija nokāpuši simts piecdesmit cilvēku, jo tik daudz lampu bija izdalīts; lampu glabātuvē atpakaļ bija atnestas tikai trīsdes­mit, tas nozīmēja, ka raktuvē bija palikuši ap simts divdes-

286

mit cilvēku. Vai viņi ir miruši? Vai dzīvi? Vai atraduši kaut kur patvērumu? šie mocošie jautājumi joņoja pa inženiera satraukto prātu.

Tajā brīdī, kad inženieris konstatēja, ka raktuvēs pali­kuši ieslēgti simts divdesmit cilvēku, raktuvju virspusē sā­kās ekaplodijas; zeme un akmeņi tika sviesti augsti gaisā; mājas trīcēja un drebēja, kā zemestrīcē, šo parādību inže­nieris izskaidroja ar to, ka gāzes un gaiss, zem ūdens spie­diena bija sakrājušies un sablīvējušies augšējās, slīpajās šachtas, kurām nav izejas. Tajās vietās, kur zemes kārta plānāka, piem., virs dzīslām, zemes garoza, nevarēdama iztu­rēt gāzu spiedienu, tad arī pārsprāgusi, līdzīgi tvaika katlam. Raktuves bija pieplūdušas; katastrofa bija pilnīga.

Pa to laiku nelaimes vēsts bija izpaudusies pa visu pil­sētu; no visām pusēm Trijērā nāca iekšā ļaužu bari, strād­nieki, ziņkārīgie un raktuvēs ieslēgto ogļraču sievas un bērni. Visi meklēja, taujāja, prasīja. Un tā kā viņiem neviens ne­zināja ko atbildēt, tad viņu bēdām un uztraukumam pievie­nojās dusmas. No viņiem slēpj patiebību! Tā ir inženiera vaina! Nāvi inženieram! Nāvi! Viņi gatavojās iebrukt kan­torī, kur inženieris šajā brīdī, kurls pret pūļa kliedzieniem, pārliecies pār raktuvju plānu, meklēja, kurā vietā strādnieki būtu varējuši meklēt glābiņu un no kurienes jāuzsāk glābša­nas darbi.

Par laimi šajā brīdī atskrēja citi inženieri ar strādnie­kiem no citām raktuvēm un no pilsētas. Viņi sāka nomieri­nāt pūli, un viņiem izdevās to atturēt. Bet ko teikt? Trūkst simts divdesmit cilvēku. Kur viņi ir?

. «Mans tēvs? — Kur ir mans vīrs: — Atdodiet man ma­nu dēlu!» Sauca asaru nomāktas un aizlauztas balsis. Ko at­bildēt visiem šiem bērniem, sievām un mātēm?

Tikai to, ko inženieri bija kopā nosprieduši: «Mēs tūlīt glābsim viņus, mēs darīsim visu, iespējamo

un neiespējamo.» Un glābšanas darbi sākās. Vai no pazudušajiem simts divdesmit strādniekiem izdo­

sies atrast kaut vienu dzīvu? šaubas bija lielas, bet cerības mazas. Bet tas nekrīt svarā. Uz priekšu!

Glābšanas darbi tika noorganizēti tādā veidā, kā Maģistrs to bija paredzējis. Visās trīs šachtas tika pierīkotas smeļa­mās ierīces, kas strādāja dienām un naktīm, bez pārtraukuma, līdz kamēr viss ūdens bija izsmelts līdz pēdējam pilienam.

2$7

Tajā pašā laikā sāka rakt ejas. Kur viņi nonāks? To nevarēja skaidri zināt; rakās uz labu laimi, bet tomēr darbs gāja uz priekšu. Inženieru apspriedē iznāca domstarpības par šādu uz labu laimi raktu eju derīgumu, jo nebija nekādas no­teiktības, kurā vietā meklēt strādniekus, kas vēl varētu būt pie dzīvības. Trijēras raktuves inženieris domāja, ka strād­nieki būs glābušies vecajās raktuvēs, kur ūdens nebūs varē­jis viņus aizsniegt. Tādēļ viņš gribēja, lai eja tiktu lauzta uz vecajām raktuvēm. Darbs bija jāsāk tūlīt, kaut ar nebūtu cerības atrast kādu dzīvu.

Eja tika lauzta pēc iespējas šaura, lai nezaudētu velti laiku un ātrāk tiktu uz priekšu. Rakās viens pats strādnieks. Ogles, ko viņš izlauza, svieda ārā, groziem, kurus deva no rokas rokā. Tiklīdz ogļracis jutās noguris, viņa vietā stājās cits. Tā glābšanas darbi turpinājās bez pārtraukuma, naktīm un dienām: tika rakta eja un smelts ūdens.

Ja laiks likās garš tiem, kas strādāja ārpusē pie mūsu glābšanas, cik daudz garāks tad viņš bija mums, nabaga ieslo­dzītiem! Mēs nevarējām nekā cita darīt, kā gaidīt, vai palī­dzība pienāks vēl laikā. Smeļamo mašīnu troksnis nevarēja ilgi uzturēt to drudžaino prieku, ko mēs sajūtām pašā sāku­mā. Mēs nebijām atstāti, par mūsu glābšanu rūpējās — tā bija mūsu cerība; bet vai smelšanas darbi veiksies pietiekoši ātri? Tas lika mums šaubīties un baiļoties.

Dvēseles mokām sāka pievienoties tīri fiziskas mokas. Stāvoklis, kādā mēs bijām spiesti turēties uz izcirstās plat­formas, bija ļoti neērts un nogurdinošs: mēs nevarējām pa­kustēties, bez kā mums nedraudētu briesmas ievelties ūdeni, un galvas sāpes bija kļuvušas mocošas un apgrūtinošas.

No mums visiem vismazāk nospiests bija Karorijs. «Es esmu izsalcis, viņš laiku pa laikam čīkstēja; Maģistr,

es gribu maizi.» Beidzot Maģistrs izvilka maizi no tūbas cepures un no­

lauza mums katram pa gabaliņam. «Tas ir par maz, gaudās Karorijs. — A r maizes klaipiņu būs ilgi jāiztiek.» Citi būtu ar prieku piedalījušies mūsu maltītē, bet viņi

bija zvērējuši paklausību un turēja savu vārdu. «Ja mums aizliegts ēst, tad vismaz mēs varam dzert,

sacīja Karorijs. — Cik tik tev uziet, ūdens mums netrūkst! — Lūko, vai tu nevari izdzert galeriju sausu!»

288

Pažē gribēja nolaisties pie ūdens, bet Maģistrs viņu aiz­turēja.

«Tu sagāzīsi visu platformu; Remijs ir vieglāks un veik­lāks, viņš mums pasniegs ūdeni.

— Bet iekš kā? — Manā zābakā.» Man padeva zābaku, un es gatavojos nolaisties ūdenī. «Pagaidi drusku, sacīja Maģistrs, es tev pasniegšu roku. — Nebīstaties, ja arī es nokristu, tas nekas, es protu

peldēt. — Es tomēr gribu tev pasniegt roku.» Maģistrs paliecās uz priekšu, bet šajā pašā brīdī viņš

nogāzās lejā. Vai nu viņš nebija pareizi aprēķinājis savas kustības, vai viņa ķermenis no algas bezdarbības bija palicis stīvs, varbūt arī ogles bija paslīdējušas viņam zem kājām, bet viņš iegāzās uz galvas tumšajā ūdenī. Lampa, ar kuru viņš gribēja man rādīt uguni, arī noslīdēja un pazuda ūdenī. Acumirklī iestājās melna tumsa un no visu krūtīm izlauzās baiļu kliedziens. Par laimi, es jau biju sagatavojies nokāpt, un tūlīt ieslīdēju uz muguras ūdenī sekundi pēc Maģistra. Ce­ļodams ar Vitāliju es biju labi iemācījies peldēt un nirt un jutos ūdenī tikpat labi kā uz sauszemes. Bet kā lai es orien­tējos šajā tumšajā caurumā?

Par to, pirms mešanās ūdenī, nebiju nemaz domājis. Man prātā bija tikai Maģistrs, kuru vajadzēja glābt, un es ar Ņu-faundlendieša instinktu metos ūdenī. Kur meklēt? Uz kuru pusi izstiept rokas? Kā nirt? šādi jautājumi man šaudījās pa galvu, kad jutu, kā kāda roka krampjaini ieķeras man ple­cā un parauj mani zem ūdens. Spēriens ar kāju pret ūdeni lika man atkal uzpeldēt augšā: roka mani nebija atlaidusi.

«Turaties cieti, Maģistr, un celiet galvu augšā, jūs būsit glābti.»

Glābti! Mēs neviens, nedz otrs nebijām glābts, jo es ne­zināju, uz kuru pusi peldēt. Te man ienāca kaut kas prātā un es iekliedzos:

«Runājiet taču, jūs, tur augšā! — Kur tu esi, Remij?» Tā bija tēvoča Kaspara balss; viņa man norādīja virzie­

nu. Vajadzēja turēties pa kreisi. «Aizdedziet lampu!» Tūlīt arī parādījās gaisma; man vajadzēja tikai pastiept

roku un es biju malā. Es ar vienu roku pieķēros lielam ak­li-1 Hektors Malō, Dzīves skolā.

289

meņogļu gabalam un ar otru pacēlu Maģistru. Bija arī pats pēdējais laiks, jo viņš bija sarijies ūdeni un sāka jau smakt nost. Es turēju viņa galvu virs ūdens, un viņš drīz vien at­guva samaņu.

Tēvocis Kaspars un Karorijs, noliekušies uz priekšu, stie­pa mums pretī rokas. Pažē, nonācis no augšējās platformas uz zemāko, rādīja uguni. Tēvocis Kaspars un Karorijs, katrs aiz rokas vilka Maģistru uz augšu, un es stūmu no apakšas. Kad viņš bija uzvilkts, arī es uzrāpos augšā. Maģistrs jau bija pavisam atjēdzies no negaidītā kritiena.

«Nāc, lai tevi apkampju, viņš sacīja; tu man izglābi dzī­vību.

— Bet jūs esat glābuši mūsu visu dzīvības. — Nu, bet ar visu šo jandāliņu, iesaucās Karorijs, kura

dabā nebija padoties jūsmošanai un aizmirst savas sīkās da­rīšanas, — es esmu zaudējis zābaku un neesmu dabūjis ari nodzerties.

— Es tūlīt uzmeklēšu tavu zābaku.» Bet to man neļāva darīt. «Es tev to aizliedzu, sacīja Maģistre. — Nu, tad dodiet man kādu citu, lai es vismaz atnesu

nodzerties. — Man vairs neslāpst, sacīja Komperū. — Uzdzersim uz Maģistra veselību!» Un es nolaidos otrreiz pie ūdens, tikai daudz lēnāk un

uzmanīgāk, kā pirmo reiz. Izglābušies no noslīkšanas, mēs ar Maģistru, jutām jau­

nas nepatikšanas: mēs bijām slapji no galvas līdz kājām. No sākuma mēs par to nemaz nedomājām, bet drīz mēs sākām salt slapjajās drēbēs.

«Remijam vajadzīgi sausi svārki,» sacīja Maģistrs. Neviens neatbildēja, jo sauciens bija vērsts pret visieirl,

tā kā neviens atsevišķi nebija spiests atsaukties. « V a i neviens neatbildēs? — Man pašam ir auksti, sacīja Karorijs. — Ak, tā! un mums, kas esam caur un cauri slapji, lai­

kam, ir silti! — Tad jums nevajadzēja gāzties ūdenī! — Nu, ja tādas tās lietas, sacīja Maģistrs, tad vilksiņj

lozes, kuram jādod apģērbs. Es gribēju iztikt bez tā. B$ tagad es prasu vienlīdzību.»

290

Bet tā kā mēs visi bijām slapji, es līdz kaklam, citi līdz vidum, tad diezcik liela prieka no tādas maiņas nebija. To­mēr Maģistrs pastāvēja, ka drēbju maiņai jānotiek. Man uz­smaidīja laime, jo man krita Kompērū svārki; laime tā bija tādēļ, ka Kompērū bija ļoti garš, viņa kājas bija tikpat garas kā es, un tādēļ viņa svārki bija sausi. Ietinies sausajos svār­kos, es drīz vien sasilu. Pēc šī nepatīkamā starpgadījuma, kas mūs bija uz brīdi izkustinājis, mūs atkal pārņēma izmi­sums un nāves domas, šīs domas, bez šaubām, daudz smagāk gūlās uz maniem biedriem nekā uz mani, jo kamēr viņi bija nomodā, šo smago domu varā, es biju iemidzis.

Mana vieta nebija diezcik izdevīga gulēšanai, jo es viegli varēju ievelties ūdenī. Maģistrs, redzēdams briesmas, kas man draud, paņēma manu galvu zem savas rokas. Viņš mani neturēja pārāk cieti, bet pietiekoši stipri, lai es nenokristu, un tā es gulēju tagad, kā bērns mātes klēpī. Tas bija cilvēks ne tikai ar stipru prātu, bet arī ar labu sirdi. Kad es pa pu­sei atmodos, viņš tikai pārmainīja savas notirpušās rokas stāvokli, palika atkal mierīgi sēžot un pusbalsī man čukstēja: «Guli droši, zēn, nebīsties, es tevi turu; guli, mans mazais.»

Un es atkal, bez bailēm, iemigu, jo zināju, ka viņš mani nepalaidīs vaļā.

Laiks gāja uz priekšu, un mēs arvien dzirdējām smeļamo mašīnu vienmērīgo troksni.

291

X X V I I n o d a ļ a .

Glābti! Mūsu stāvoklis uz šaurās platformas bija kļuvis nepane­

sams, tādēļ tika nospriests, ka viņa jāpataisa platāka, un visi sāka strādāt.

A r nažiem mēs atcirtām ogles un nogrūdām zemē. Tā kā tagad mums zem kājām bija stingrs atbalsts, tad darbs ne­bija vairs tik grūts kā pirmo reiz, un mēs iztaisījām diezgan platas vietas. Tas stipri atviegloja mūsu stāvokli, jo tagad varējām atlaisties guļus un nevajadzēja visu laiku sēdēt ar nokārtām kājām.

Kaut gan Karorija maizes klaipiņš tika ļoti skopi dalīts, viņam tomēr pienāca beigas. Taisnību sakot, pēdējais gaba­liņš tika izdalīts vēl īstā brīdī, lai mēs viņu dabūtu. Jo, kad Maģistrs mums bija viņu atdevis, no pārējo ogļraču skatiem varēja skaidri nolasīt, ka viņi nepielaidīs tālāko maizes da­līšanu, bez kā nepieprasītu arī savu daļu, un, ja viņiem tā ne­tiktu dota, tad viņi paņemtu paši savu daļu.

Mums vairs nepatika sarunāties. Cik runīgi mēs bijām mūsu gūstniecības sakumā, tik tagad mēs bijām kļuvuši klusi. Mums bija tikai divi sarunu temati, kas grozījās mūžīgi ap diviem jautājumiem: kādus līdzekļus lieto mūsu glābšanai, un cik ilgi mēs atrodamies apakš zemes.

Bet šīm sarunām trūka pirmo brīžu dedzīguma; ja kāds no mums arī izrunāja kādu vārdu, neviens uz to neatbildēja,

293

jeb arī atbildēja pavisam vienkārši un īsi. Varēja runāt vie­nu un to pasu, uz priekšai un atpakaļ, neviens nedusmojās, neviens nepretojās.

«Labi, labi, gan jau redzēsim.» Vai mēs atrodamies apakš zemes divas dienas, sešas die­

nas? To mēs redzēsim, kad pienāks atsvabināšanas diena. Bet vai tā maz pienāks? Es sāku par to stipri šaubīties.

Bet es nebiju vienīgais. Ar ī maniem biedriem paspruka pa piezīmei, kas rādīja, ka arī viņus sāk pārņemt šaubas.

«Mani apmierina tikai tas, sacīja Bergūnū, ka ja es pa­likšu te, tad sabiedrība izmaksās pensiju manai sievai un bērniem; vismaz viņiem nevajadzēs dzīvot no citu žēlastības.»

Maģistrs, uzņemdamies vadītāja lomu, bija sevī apņē­mies mūs aizsargāt ne tikai no ārējām klizmām, bet aizsar­gāt arī mūs pašus pret sevi. Tādēļ, kad šķita, ka kāds no mums sāk zaudēt garīgo līdzsvaru, atdoties par daudz drū­mām domām, viņš tūlīt iejaucās starpā ar kādu uzmundrinošu vārdu.

«Tu te nepaliksi ilgāk, kā mēs. Mašīnas strādā, ūdens krītas.

— Kur viņš krītas. — Šachtas. — Un galerijās? — Tas vēl nāks; tikai jānogaida. — Paklausies, Bergūnū, iejaucās Karorijs ar viņam rak­

sturīgo noteiktību un lietišķību, ja sabiedrība bankrotē tāpat kā reiz Maģistra sabiedrība, tad tava sieva cietīs zaudējumu!

— Vai tu stāvēsi klusu, plānprātiņi Sabiedrība ir ba­gāta,

— Viņa bija bagāta, kad viņai bija raktuve, bet tagad raktuve ir zem ūdens! Tomēr, ja es nebūtu te, bet būtu tagad ārā, es būtu ļoti apmierināts.

— Tādēļ ka? — Kādēļ tad šie inženieri un direktori ir tik lepni? Tas

viņiem tagad par mācību. Ja arī inženieris būtu nolaidies raktuvē, tad tikai būtu joki, vai nē? Inženiera kungs, vai ne­panest jūsu kompasu?

— Ja inženieris būtu nokāpis raktuvē, lielais muļķi, tad tev, tāpat kā mums, būtu te mūžīgi jāpaliek.»

Izņemot Maģistru, kas slēpa savas sajūtas, un Karoriju, kas nekā daudz nejuta, mēs vairs nerunājām par izglābšanos.

294

Pār mūsu lūpām nāca vairs tikai vārdi par nāvi un šķiršanos no pasaules.

«Tu vari runāt, kā tev tīk, bet nekad mašīnas nespēs iz­liet tik daudz ūdens.

— Un tomēr; es jau vismaz divdesmit reizes esmu jums visu izrēķinājis priekšā; tikai drusku pacietību!

— Tavi rēķini mūs neizvilks no šejienes.» Šī piezīme nāca no Pažē. «Kas tad? — Dievs. — Iespējams; lai notiek viņa prāts, atbildēja Maģistrs,

viņš var mūs izglābt. — Ja mēs tagad atrodamies še, tad tādēļ, ka mūsu star­

pā ir ļauni cilvēki, ko Dievs grib sodīt, sacīja Pažē. — Jā. tas, bez šaubām, tā būs, sacīja Bergūnū, Dievs

grib dot vienam no mums iespēju nožēlot un izpirkt savu pār­kāpumu. Vai tas būtu Pažē? Vai es? Es nezinu. Viss ko par sevi varu sacīt ir tas, ka es varētu stāties Dieva priekšā ar daudz mierīgāku sirdsapziņu, ja pēdējā laikā būtu uzvedies labāk, tā kā tas kristīgam cilvēkam pienākas. Es no visas sirds lūdzu piedošanu par saviem grēkiem.»

Viņš nometās uz ceļiem un sita sev pie krūtīm. «Es nesaku, ka man nebūtu grēku uz manas sirdsapziņas,

iesaucās Pažē, un es tos nežēloju jūsu priekšā; bet mans la­bais eņģelis un svētais Jānis zin, ka es nekad neesmu ar no­lūku grēkojis un darījis ļaunu kādam cilvēkam.»

Es nezinu, vai tas bija drūmā cietuma iespaids, vai bai­les no nāves, vai neēšanas sekas, vai lampas mistiskā gaisma, kas apspīdēja šo neparasto skatu, bet klausoties šajā atklā­tajā grēku nožēlošanā, es jutos dziļi aizkustināts, es biju ga­tavs mesties arī pats ceļos, kā Pažē un Bergūnū, un nožēlot savus pārkāpumus kopā ar viņiem. Te es pēkšņi izdzirdēju aiz sevis elsošanu un, pagriezies atpakaļ, ieraudzīju milzīgo Kompērū nometušos zemē uz ceļiem. Pirms dažām stundām viņš bija nonācis no augšējās platformas un ieņēmis Karorija vietu, man blakus.

«Vainīgais nav ne Pažē, ne Bergūnū, viņš iekliedzās, bet es! Tas esmu es, ko Dievs soda, bet es nožēloju, es nožēloju!

Klausāties, es izstāstīšu visu patiesību: ja dzīvs tikšu no šejienes ārā, es zvēru, ka izlabošu savu vainu, bet ja nē, tad jūs to darīsit. Pagājušā gadā Riketam piesprieda piecus ga­ldus cietuma sodu par to, ka viņš bija no Videla istabas iz-

295

zadzis pulksteni. Bet viņš ir nevainīgs, šo zādzību izdarīju es. Pulkstens ir paslēpts zem manas gultas; paceļot trešo akmens plāksni pa kreisi, jūs viņu atradīsiet.»

— Ūdenī! Metiet viņu ūdenī! kliedza vienā reizē Pažē un Bergūnū.

— Ja gribat mest viņu ūdenī, sacīja Maģistrs, tad tikai kopā ar mani.

— Nu, labi, lai paliek! viņi sacīja. Mēs viņu negrūdīsim ūdenī, bet tikai ar vienu noteikumu: lai viņš paliek savā kak­tā, neviens lai nerunā ar viņu un neviens lai viņu neievēro.

— Tas ir pareizi, sacīja Maģistrs, to viņš ir pelnījis.» Pēc šiem Maģistra vārdiem, kas bija, tā sakot, tiesas

spriedums Kompērū, mēs trīs, Maģistrs, tēvocis Kaspars un es, saspiedāmies ciešāk kopā uz platformiņas, tā ka starp mums un nelaimīgo, kas sabrucis sēdēja uz oglēm, palika tuk­ša vieta.

Vairāk stundas, kā man likās, viņš tā nosēdēja bez pa-kustēšanās, tikai laiku pa laikam atkārtodams: «Es nožēloju.»

Pažē un Bergūnū viņam atkliedza: «Pa r vēlu; tu nožēlo tādēļ, gļēvuli, ka tev ir bail. To tev

vajadzēja darīt pusgadu, gadu atpakaļ.» Viņš elsa, un, neatbildēdams tieši viņiem, tikai atkārto­

j a : «Es nožēloju, es nožēloju.» Viņu bija sagrābis drudzis, jo viss viņa ķermenis raustī­

jās un zobi klabēja. «Man slāpst, viņš sacīja, padodiet man zābaku!» Zābakā vairs nebija ūdens. Es piecēlos un gribēju iet

iesmelt, bet Pažē, to redzēdams, man uzsauca apstāties, un tē« vocis Kaspars mani saķēra aiz rokas.

«Mēs zvērējām, ka neliksimies par viņu zinot,» sacija Pažē.

Vēl dažus mirkļus Kompērū atkārtoja, ka viņam slāpstot; bet tad piecēlās, lai pats dabūtu ūdeni.

«Viņš noraus sev līdzi visu platformu, iesaucās, Pažē. — Ļaujiet vismaz viņam darīt, ko viņš grib,» sacīja

Maģistrs. Kompērū bija redzējis, ka es pirmīt laidos pēc ūdens ui

muguras, un viņš gribēja darīt tāpat. Bet es biju izveicīg un viegls, bet vdņš smaga, nekustīga masa. Tikko viņš biji nogūlies uz muguras, ogles zem viņa izslīdēja un, nevarēdam nekur atsperties ar savām izplēstajām kājām un grābstīdam rokām gaisu, viņš ieslīdēja tumšajā caurumā, ūdens uzšļaķ

296

stēja gaisā līdz mums, tad atkal sagāja kopā un vairs neat­vērās.

Es paliecos uz priekšku, bet tēvocis Kaspars un Maģistrs, katrs aiz vienas rokas, atturēja mani.

Bailēs drebēdams es metos atpakaļ; es biju gluži sastin­dzis, pusmiris no šausmām.

«Tas nebija krietns vīrs, sacīja tēvocis Kaspars. — Tagad viss būs labi,» sacīja Pažē, dauzīdams abām

kājām sienu. Ja viss tomēr negāja tik labi un ātri, kā to bija cerējis

Pažē, tad tā nebija ne inženiera, ne to strādnieku vaina, kas strādāja pie mūsu glābšanas. Eju, ko viņi bija sākuši rakt, tie turpināja ar lielu neatlaidību, ne minūti neapstādamies, bet darbs bija ļoti grūts.

Ogļu slānis, caur kuru raka eju, bija sevišķi ciets, un tā kā eja bija šaura, un to raka tikai viens cilvēks, rtad viņš bija bieži jāapmaina, jo racēji strādāja pielikdami visus savus spēkus, lai ātrāk tiktu uz priekšu.

Eja bija grūti vēdināma; gaisu viņā pievadīja pa lielu skārda cauruli, kuru, ejai garākai kļūstot arī pastāvīgi paga­rināja, pieliekot klāt pa loceklim; šajā caurulē gaisu dzina ar rokas ventilatoru, bet lampa tomēr varēja degt tikai pie pašas caurules gala.

Viss tas kavēja rakšanas darbus, tā kā septītā dienā pēc mūsu ieslēgšanas, eja bija sasniegusi tikai divdesmit metru dziļumu. Parastos apstākļos, tas būtu prasījis vairāk kā mē­nesi, bet tagad, pielietojot visus iespējamos līdzekļus un se­višķu centību, darbs gāja daudz ātrāk uz priekšu.

Bez tam, šajā darbā parādījās inženiera cildenā neatlai­dība, jo pēc visu citu ļaužu vienprātīgā sprieduma, šis darbs bija pilnīgi veltīgs un nevajadzīgs. Sprieda, ka visi appludi­nātie strādnieki ir gājuši bojā. Tagad vajadzēja turpināt vie­nīgi smelšanas darbus. Drīz jau varēs atrast nelaimīgo līķus. Tādēļ vienalga, vai darbus beidz pāris stundas agrāk, vai pāris stundas vēlāk. Tādas bija kā kompetento personu, tā publikas domas; arī piederīgie, sievas un mātes, bija jau tēr­pušās sēru drēbēs. No Trijēru raktuves vairs negaidīja iznā­kam neviena dzīva cilvēka.

Nepalēninot smelšanas darbus, ko da&jeiz uz brīdi kavē­ja tikai traucējumi mašīnu darbībā, inžēneris, par spīti ne­labvēlīgai sabiedriskai kritikai un savu kollēgu un draugu iebildumiem, turpināja ejas rakšanu.

297

Viņā bija tā pati neatlaidība un nemaldīgā ticība, kas lika KoLumbam atrast jauno zemi.

«Nu , vismaz vēl vienu dienu, mīļie draugi, viņš sacīja strādniekiem, un ja tad mēs nekā jauna neatradīsim, tad at­metīsim šo darbu; es jūs lūdzu jūsu biedru dēļ, tāpat kā lūgtu jūsu biedrus jūsu dēļ, ja jūs būtu viņu vietā.»

Ticība, kas iedvesmoja inženieru, pārgāja arī strādnieku sirdīs, kuri nāca no pilsētas pilni šaubu, bet griezās atpakaļ ticēdami viņa darbam.

Tā, vienotiem spēkiem un apbrīnojamu rosību, eja tika rakta arvien dziļāka.

No otras puses, inženieris lika izlabot balstus lampu nolik­tavā, kas bija vairākās vietās iegruvusi, un pūlējās visādiem līdzekļiem atrisināt raktuves drausmīgo noslēpumu un izraut viņai tās upurus, ja kādi būtu vēl dzīvi.

Septītā dienā, pēc strādnieku maiņas, racējam pēkšņi li­kās, ka viņš dzirdētu vāju troksni; viņš apstājās lauzt, palika stāvam ar paceltu kapli rokā un piespieda ausi pie sienas. Pēc brīža, domādams, ka maldījies, viņš pasauca savu biedri. Abi stāvēja nekustēdamies un klausījās, un pēc brīža izdzirda vājus, pēc noteiktiem starpbrīžiem atkārtotus, sitienus.

Vēsts tūlīt izplatījās no mutes mutē, izsaukdama vairāk šaubas, nekā ticības, un beidzot nonāca līdz inženieram, kas tūlīt metās galerijā.

Tā tad tomēr viņam bijusi taisnība! Raktuvē atrodas vēl dzīvi cilvēki, kurus viņa ticība glābusi! Viņš atgrūda strādniekus un klausījās, bet bija tik uztraukts un tā trīcēja, ka nevarēja nekā sadzirdēt.

«Es nekā nedzirdu, viņš izmisis iesaucās. — Tas ir raktuves gars, sacīja kāds strādnieks, viņš

grib mūs izjokot un klauvē, lai mūs maldinātu.» Bet abi kalnrači, kas pirmie bija dzirdējuši troksni, ap­

galvoja, ka viņi nav maldījušies, un ka uz viņu klau vieniem atbildēts ar klauvēšanu. Tie abi bija piedzīvojuši vīri, visu mūžu pavadījuši raktuvēs, un uz viņu vārdiem varēja pa­laisties.

Inženieris pavēlēja iziet visiem, kas bija ienākuši viņam pakaļ ejā, pat tai strādnieku ķēdei, kas no rokas rokā deva atskaldītās, izmetamās ogles. Ejā palika tikai viņš un abi ve­cākie strādnieki.

298

Tad viņi no visa spēka vienmērīgi, pēc īsiem starpbrī­žiem, izsita ar kapli pret sienu ogļraču signālu un, elpu aiz­turējuši, klausījās.

Pēc brīža, viņu sirdis satricināja kā elektriskās strāvas pieskāriens: viņiem atbildēja vāji, steidzīgi un ritmiski klau­vējieni.

«Sitiet vēl, ar lielākiem pārtraukumiem, lai būtu pilnīgi pārliecināti, ka tā nav mūsu pašu sitienu atbalss.»

Ogļrači klauvēja vēl, un tūlīt viņiem par atbildi atska­nēja ātri ritmiski klauvējieni, tā saucamais ogļraču signāls. Nu vairs nevarēja šaubīties: tur atradās dzīvi cilvēki, un vi­ņus bija iespējams glābt.

Jaunā vēsts zibeņātrumā izplatījās pa visu pilsētu, un Trijēru raktuves ielenca vēl lielāks ļaužu pūlis, nekā kata­strofas dienā. Nāca sēru drēbēs tērpušies nelaimīgo upuru sievas, bērni, mātes un radinieki. Viņi drebēja no uztrauku­ma, un viņu acīs mirdzēja cerība. Cik cilvēku vēl ir dzīvi? Varbūt daudz. Jūsējais droši vien un manējais jau bez šau­bām.

Visi gribēja inženieru apkamt. Bet viņš bija tik pat ne­pieejams viņu sajūsmai, cik nepieejams bija bijis viņu šau­bām un izsmiekliem; viņš domāja tikai par glābšanu. Lai atturētu ziņkārīgos un radiniekus, kas spiedās pārāk tuvu galerijai un traucēja darbus, viņš bija lūdzis atsūtīt kareivjus no tuvākā garnizona.

Klauvējieni bija bijuši tik vāji, ka nebija iespējams pil­nīgi noteikti apzīmēt vietu, no kuras viņi nāca. Bet tomēr norādījums bija pietiekošs, lai pateiktu, ka no plūdiem izglā­bušies strādnieki atrodas vienā no trim slīpajām' gala gale­rijām vecajās raktuvēs. Tagad, turpmāk vajadzēja rakt trīs ejas, uz katru galeriju vienu. Kad darbi būs pavirzījušies tik tālu uz priekšu, ka varēs noteikti sadzirdēt, kurā galerijā at­rodas strādnieki, tad divas liekās atmetīs un visus spēkus koncentrēs uz pareizo. Darbi turpinājās vēl jo drudžaināk, un no kaimiņu raktuvēm bija atsūtīti paši labākie strādnieki.

Cerībām sasniegt strādniekus pa izrakto eju pievienojās vēl otra: pieiet pie viņiem pa galeriju, jo ūdens šachtās sāka pazemināties.

Kad mēs izdzirdējām inženiera signāla klauvējienus, viņi atstāja uz mums tādu pat iespaidu kā smeļamās ierīces troks­nis mūsu ieslēgšanas sākumā.

299

«Glābti!» No mūsu mutēm izlauzās prieka sauciens, uū mums likās, ka jau tūlīt mums stiepsies rokas pretim. Bet tāpat kā pirmo reiz, arī tagad pēc sajūsmas nāca izmisums.

Kapļu troksnis liecināja, ka racēji atrodas vēl ļoti tālu no mums. Divdesmit, varbūt pat trīsdesmit metrus. Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai izurbtos šādam slānim? Mūsu aprēķini svaidījās starp mēnesi, astoņām dienām un sešām dienām. Kā lai mēs izturam mēnesi, astoņas vai sešas dienas? Kurš no mums būs vēl dzīvs pēc sešām dienām? Cik dienas mēs jau esam pavadījuši bez ēšanas?

Vienīgi Maģistrs sarunājoties izrādīja vēl drošsirdību, bet ar laiku arī viņu pārņēma tas pats pagurums kā mūs, un nespēks salauza viņa stingrību. Kaut gan dzert mēs varējām, cik gribējām, jo ūdens mums netrūka, tak mūs mocīja izsal­kums, kas bija kļuvis tik liels, ka mēs sākām ēst satrūdējušus koka gabalus, drupinādami un izmērcēdami tos ūdenī.

Karorijs, kuru izsalkums mocīja vairāk kā citus, bija sagriezis savu vienīgo zābaku un pastāvīgi gremoja ādas ga­balus.

Redzot, cik tālu bads jau novedis manus biedrus, man: pārņēma baiļu sajūta un, kopā ar citiem pārdzīvojumiem, no skaņoja mani pavisam bēdīgi. Vitālijs man bieži bija stāsti jis visādus stāstus par kuģu bojā iešanu, jo pats bija dauds ceļojis pa jūrām, vismaz ne mazāk, kā pa sauszemi; no vi' siem šiem stāstiem viens man tagad negribēja iziet no prāta un biedēja mani visu laiku, kopš mēs sākām mocīties ar badu Tas bija stāsts par jūrniekiem, ko vētra izmetusi uz vientuļa; smilšu saliņas, kur nav bijis nekā ko ēst. Jūrnieki tad, badi mocīti, nokāvuši un apēduši kuģa puiku. Dzirdot savu biedri pastāvīgās runas par viņu briesmīgo izsalkumu, es sev jau tāju, vai arī mani nesagaida līdzīgs liktenis, un vai mūsu at stātajā ogļu salā mani tāpat nenokaus un neapēdīs, kā nabag kuģa puiku. Tēvocis Kaspars un Maģistrs mani aizstāvēs par to es biju pārliecināts; bet Pažē, Bergūnū un Karorijs sevišķi Karorijs ar saviem lielajiem, baltajiem zobiem, kuru viņš pastāvīgi trina uz sava zābaka ādas, neiedvesa man n mazāko uzticību.

Bez šaubām, tās bija neprātīgas iedomas; bet mūsu sta» voklī mūsu domas un jūtas vairs nevadīja aukstais un gaiša saprāts.

Mūsu stāvokli vēl nepanesamāku padarīja tas, ka mi atradāmies tagad tumsā. Mūsu lampas izdzisa viena pēc otraj

300

no viņās izdega eļļa. Kad bija palikušas vairs tikai divas lam­pas, Maģistrs nolēma, ka tās tiks aizdegtas tikai sevišķi ne­pieciešamos gadījumos, un tā mēs visu laiku dzīvojām pa tumsu.

Tas bija ne tikai nospiedoši, bet arī bīstami, jo pie kat­ras neveiklākas pakustēšanās mēs varējām iekrist ūdenī.

Mēs uz katras platformas tagad bijām tikai pa trim, un tādēļ jutāmies mazliet ērtāk; tēvocis Kaspars vienā stūrī, Maģistrs otrā un es vidū.

Te, reiz, kad es biju iegrimis kā pussnaudā, es piepeši izdzirdēju Maģistru pusbalsī, kā pa sapņiem, runājām.

Es uz reiz atmodos un sāku klausīties. «Lūk, mākoņi, viņš sacīja, tādi mākoņi ir viena jauka

lieta. Ir cilvēki, kam viņi nepatīk, bet es viņus mīlu. A k ! ak! Sāk celties vējš, jo labāk! Ar ī vēju es mīlu.»

Vai viņš sapņoja? Es viņu sapurināju aiz rokas, bet viņš turpināja:

«Lūdzu sagatavojiet man omeleti no sešām, nē, no asto­ņām olām; lieciet jau labāk divpadsmit olas, atpakajnākdams, es viņu apēdīšu.

— Jūs dzirdiet, tēvoc Kaspar? — Jā, viņš sapņo. — Nē, taču, viņš ir nomodā. — Viņš runā pa miegam. — Bet es jums apgalvoju, ka viņš ir nomodā. — Ē j ! Maģistr? — Tu, Kaspar, gribi nākt man līdzi vakariņās? Nāc,

tikai es tev saku, ka būs liels vējš. — Viņš zaudējis galvu, sacīja tēvocis Kaspars; tas no iz­

salkuma un drudža. — Nē, viņš ir jau miris, sacīja Bergūnū, tā viņa dvēsele,

kas runā; jūs taču labi redzat, ka viņa dvēsele ir pavisam ci­tur. Kur ir vējš, Maģistr? vai tas ir mistrāls?

— Nav nekāda vēja!» visā balsī kliedza Pažē. Vai viņi visi zaudējuši prātu? Vai viņi kļūst ārprātīgi?

Bet tad viņi sāks kauties, sist viens otru nost. Ko iesākt? «Vai jūs negribat nodzerties, Maģistr? — Nē pateicos, es dzeršu, kad ēdīšu savu omeleti.» Tā-viņi, visi trīs, sarunājās ilgu laiku. Viņi runāja visi

reizē, nepiegriezdami nekādu vērību cits cita jautājumiem. Viņu nesakarīgajās runās pastāvīgi atkārtojās vārdi: «ēst, iet prom, debess, vējš.»

301

Te man ienāca prātā aizdegt lampu. Viņa, līdz ar sērj kociņiem, atradās blakus Maģistram un es viņu paņēmu. Tiki ko parādījās gaisma, visi apklusa.

Brīdi klusējuši, viņi jautāja, kas noticis, kā no miega at­modušies.

«Jūs murgojāt, sacīja tēvocis Kaspars. — Kurš tad? — Tu, Maģistr, Pažē un Bergūnū, jūs teicāt, ka esot ārā

un ka sacēlies vējš.» Laiku pa laikam mēs piedauzījām pie sienas, lai paziņota

mūsu glābējiem, ka esam vēl dzīvi. Mēs visu laiku dzirdējām kapļu troksni, bet sitieni tikai ļoti lēni pieņēmās stiprumā, kas norādīja, ka viņi vēl ir tālu.

Kad lampa bija aizdegta, es nolaidos iesmelt zābakā ūdeni un man likās, ka ūdens caurumā būtu par pāris centimetriem krities.

«Ūdens kritās. — Ak, Dievs!» Un atkal mūs pārņēma sajūsma un cerība. Visi gribēja

pamest lampu degam, lai varētu sekot ūdens krišanai, bet Maģistrs tam pretojās. Es domāju, ka tūliņ iznāks sacelšanās un strīds, bet Maģistrs mums nekad nedeva pavēles, bez kā neizskaidrotu viņu lietderību.

«Lampas mums būs vajadzīgas vēlāk, un ja mēs viņas izdedzināsim tagad, bez kādas vajadzības, ko tad mēs iesāk­sim vēlāk? Un bez tam, vai jūs nenomirtu no nepacietības, redzot, cik lēni un nemanāmi ūdens krītas? Jums nevajag iedomāties, ka viņš nokritīs uz reiz. Bet mēs būsim glābti tikai ar drosmi un pacietību! Mums vēl ir trīspadsmit sērko­ciņu un katrreiz, kad jūs prasīsat, es iededzināšu lampu.»

Lampa tika izdzēsta. Mēs visi pamatīgi nodzērāmies un murgi mūs vairs nesagrāba. Un tā, nekustīgi sēdēdami, mēs pavadījām garas stundas un dienas; mūs pie dzīvības uztu­rēja tikai kapļa klaudzieni un smeļamās ierīces troksnis. Neļ manot klaudzieni kļuva aizvien stiprāki, un ūdens kritās ar, vien zemāk un zemāk; palīdzība nāca aizvien tuvāk. Bet, va viņa pienāks vēl laikā? Ja arī glābšana tuvojās ar katru brīdi, tad arī mūsu nespēks ar katru brīdi kļuva lielāks un nepārva­ramāks; garīgs un miesīgs nespēks. Mani biedri nebija ēduši no pašas katastrofas dienas. Bet šausmīgākais bija tas, ki mums visu laiku bija jāelpo gaiss, kas nevarēja atjaunoties! kas kļuva ar katru dienu kaitīgāks un nepanesamāks. Par lail

302

mi, ūdenim krītoties, samazinājās arī atmosfairas spiediens, jo ja viņš būtu palicis tāds pat, kā pirmajās stundās, tad mēs visi būtu nosmakuši. Ja mēs izglābāmies, tad tikai pateico­ties ātrumam, ar kādu tika sarīkoti un izvesti glābšanas darbi.

Kapļi un smeļamās ierīces strādāja ar tādu noteiktību kā pulksteņa svārsteklis, un katrs pārtraukums, nomainot strād­niekus, mums sagādāja briesmīgu uztraukumu. Vai tikai mūs nepametīs? Vai racēji nav atdūrušies uz nepārvaramiem šķēršļiem? Reiz, šādā pārtraukuma brīdī, mēs izdzirdējām šausmīgu troksni, rūkoņu, spēcīgu šņākoņu.

«Raktuvē gāžas ūdens, iesaucās Karorijs. — Tas nav ūdens, atbildēja Maģistrs. — Kas tad tas ir? — To es nezinu, bet ūdens tas nav.» Kaut gan Maģistrs jau daudz reiz bija parādījis savu aso

prātu un savas nojautas pareizību, tad tomēr neviens viņam neticēja, pirms viņš saviem vārdiem nebija pievedis skaidri saprotamus pierādījumus. Pēc Maģistra atzīšanās, ka viņš nezin šī jaunā trokšņa cēloni (kas, kā mēs vēlāk uzzinājām, bija ventilators, uzstādīts svaiga gaisa piegādei strādniekiem), visi, traku baiļu pārņemti, nosprieda, ka tie ir jauni plūdi.

«Aizdedz lampu! — Tas ir pilnīgi nevajadzīgi. — Aizdedz, aizdedz!» Vajadzēja paklausīt, jo visi kliedza vienā balsī. Lampas

gaismā mēs redzējām, ka ūdens nav cēlies, bet drīzāk krities. «Nu, tagad jūs paši redzat, sacīja Maģistrs. — Viņš tūliņ atkal celsies; šoreiz tā būs mūsu nāve. — Ak, labāk tad beigt tūliņ; es vairs nevaru ilgāk iz­

turēt. — Padod lampu, Maģistr, es gribu uzrakstīt zīmīti sievai

un bērniem. — Uzraksti man ar. — Man ar.» Tas bija Bergūnū, kas prasīja lampu un gribēja rakstīt

sievai. Viņam kabatā bija bijis papīra gabaliņš un zīmuļa galiņš; viņš gatavojās rakstīt:

«Lūk, ko es gribu rakstīt: «Mēs, Kaspars, Pažē, Maģistrs, Karorijs un Remijs esam

ieslēgti slīpajā galerijā un mums sagaidāma nāve. «Es, Bergūnū, lūdzu Dievu, lai viņš būtu sievai vīra vietā

un bāriņiem tēvs; es viņiem dodu savu svētību.»

303

— Tu, Kaspar? «Kaspars, visu, kas viņam pdeder, novēl Aleksim.» «Pažē novēl sievu un bērnus Dieva, svētās Jaunavas un

sabiedrības ziņā.» — Tu, Maģistr? — Man nav neviena piederīgā, skumji sacīja Maģistrs,

neviens neraudās pēc manis. — Tu, Karorij? — Es, iesaucās Karorijs, es ieteicu pārdot manus kasta­

ņus, pirms tie palikuši brūni. — Mūsu zīmīte nav priekš tādām muļķībām. — Tās nav muļķības. — Vai tev nav neviena no kā atvadīties? Māte? — Mana māte saņems manu mantojumu. — Un tu, Remij? «Remijs novēl savu harfu un Kapi Matijam: viņš skūp­

sta Aleksi un lūdz to uzmeklēt Līziņu, noskūpstīt viņu un nodot viņai sakaltušo rozi, kas glabājās viņa svārkos.»

— Tagad mēs visi parakstīsimies. — Es pavilkšu krustu, sacīja Pažē. — Un tagad, sacīja Bergūnū, kad visi bija papīru parak­

stījuši, es lūdzu, lai neviens ar mani nerunā un ļauj man mie­rīgi nomirt. Ardievu, biedri.»

Viņš nokāpa no savas platformas, noskūpstīja mūs visus trīs, uzkāpa atpakaļ, atvadījās no Pažē un Karorija, sakasīja kaudzīti ogļu putekļus, uzlika tur galvu, izstiepās visā garumā un nekustējās vairs.

Pa to laiku kapļa cirtieni bija kļuvuši daudz skaidrāki, droši vien, mūsu glābēji jau bija pienākuši tuvu un drīz vien mūs sasniegs.

Tā mums stāstīja Maģistrs, lai drusku uzlabotu mūsu gara stāvokli.

«Ja viņi būtu mums tik tuvu, kā tu domā, tad mēs varētu dzirdēt viņus kliedzam, bet ne mēs varam viņus sadzirdēt, ne viņi mūs.

— Viņi var atrasties tikai dažu metru attālumā, un tomēr mēs varam nesadzirdēt viņu balsis; tas atkarājas no tā slāņa rakstura, kas mūs šķir no viņiem.

— Un arī no attāluma.» Pa to laiku ūdens pastāvīgi kritās, un drīz mums bija pie­

rādījums, ka tas vairs nesniedzas līdz galerijas griestiem. Mēs

304

izdzirdējām, it kā skrāpējamies gar šīfera sienām un birstam ūdenī sīkus ogļu gabaliņus.

Mēs aizdedzām lampu un ieraudzījām žurku baru skrie­nam gar mūsu slīpās ejas apakšu. Viņas bija, tāpat, kā mēs, paglābušās vienā no stāvajām, slēgtajām ejām, un tagad, ūdenim krītoties, bija atstājušas savu patvērumu un izgāju­šas meklēt barību. Ja viņas bija varējušas atnākt līdz mums, tas nozīmēja, ka ūdens vairs nepiepildīja galeriju no apakšas līdz pašai augšai.

žurkas nozīmēja mums to pašu, ko balodis Noasa šķir­stam: plūdu beigšanos.

«Bergūnū, saņemies,» sacīja Maģistrs, uzrāpdamies uz otrās platformas, un izskaidroja viņam, kāds sakars ir starp žurku parādīšanos un mūsu paredzamo drīzo atsvabināšanu.

Bet Bergūnū neļāvās iespaidoties. «Ja vēl reiz ir no cerībām jākrīt izmisumā, tad es labāk

nemaz negribu cerēt; es gaidu nāvi; ja nāves vietā atnāks glābšana, lai slavēts Dievs!»

Es nokāpu zemē, lai apskatītos, kādas pārmaiņas notiku­šas ūdenim krītoties. Pārmaiņa bija liela, jo starp ūdeni un galerijas griestiem bija liels tukšums.

«Saķer mums žurkas, sauca Karorijs, mēs viņas ap-ēdīsim.»

Bet lai noķertu žurkas, vajadzēja būt izveicīgākam, nekā es biju. Tomēr cerība bija mani it kā atdzīvinājusi un tuk­šums zem galerijas griestiem iedvesa man kādu domu, kas man nedeva mieru.

«Maģistr, es esmu kaut ko izdomājis: ja žurkas var ap­staigāt galeriju, tad tas nozīmē, ka ir iespējams iziet cauri galvenai galerijai; es mēģināšu nokļūt peldus līdz šachtai, līdz kāpnēm. Tur es kliegšu, varbūt mani sadzirdēs, un tā es palīdzēšu mūs ātrāk izglābt. Es, ja man laimējas, atvedīšu glābējus līdz, un tas, varbūt, būs ātrāk, nekā gaidīt, kamēr izraks eju.

— Es tev to aizliedzu! — Bet, Maģistr, es varu peldēt, tikpat labi, kā jūs kājām

plet; ūdenī es jūtos kā zivs. — Bet sliktais gaiss? — Ja reiz žurkas var tanī kustēties, tad tas man nekaitēs

vairāk, kā viņām. — Ej , Remij! es tev atdošu savu pulksteni, sauca Pažē. — Kaspar, ko jūs par to teiksiet? jautāja Maģistrs.

• Hektors Malō, Dzīves skolā. 305

— Neko; ja viņš domā, ka var aizpeldēt līdz kāpnēm, tad lai viņš iet; man nav tiesības viņu aizturēt.

— Bet ja viņš noslīkst? — Bet ja nu viņš izglābjas, kamēr te gaidot, viņš no­

mirst?» Maģistrs, brīdi pārdomāja, tad saņēma manu roku un

teica: «Tev, mazais, ir droša sirds, dari, kā gribi. Es domāju,

ka tas nav iespējams, ko tu gribi darīt, bet tā nebūs pirmā reiza, kad neiespējamais izdodas. Apkampj mūs un e j ! »

Es noskūpstīju viņu un tēvoci Kasparu un, novilcis drē­bes, ielaidos ūdenī.

«Jūs ik pa laiciņu pasauciet mani, es saciju, pirms sāku peldēt, lai es dzirdu jūsu balsis un zinu, uz kuru pusi peldēt.»

Cik liela bija starpa starp ūdens līmeni un galerijas griestiem? Vai viņa bija pietiekoša, lai es varētu brīvi kustē­ties? Tāds bija jautājums, kas mani nodarbināja. Pēc pirma­jiem rokas vilcieniem es redzēju, ka varēšu peldēt, kaut arī tikai lēni un uzmanīgi, lai nesasistu galvu: tā tad avantūra, kurā devos, ir iespējama. Bet kas būs galā? Izglābšanās vai nāve?

Es pagriezos atpakaļ un redzēju lampas gaismu, kas meta atspīdumu melnajā ūdenī; tā būs mana bāka.

«Vai tev iet labi? kliedza Maģistrs. — Jā.» Es uzmanīgi peldēju uz priekšu. Ceļā no slīpās galerijas uz kāpnēm, galvenais grūtums

bija atrast pareizo virzienu, jo es zināju, ka vienā vietā, ne­tālu no šejienes, galerijas krustojās. Vajadzēja ļoti uzmanī­ties, lai tumsā nekļūdītos un neapmaldītos. Ejas griesti un sienas bija nepietiekoši ceļa rādītāji, bet es atradu kādu dro­šāku — dzelzs sliedes. Sekojot viņām, es varēju būt drošs, ka sasniegšu kāpnes.

_ Laiku pa laikam es nolaidu kājas, pataustīju sliedes un lēnām atkal peldēju tālāk. Tagad es nevarēju pazust, jo apakšā man bija sliedes, un biedru balsis skanēja aiz muguras.

Tas, ka balsis pamazām palika vājākas un smeļamo ierī­ču troksnis stiprāks, norādīja, ka es eju uz priekšu. Beidzot es redzēšu dienas gaismu un būšu izglābis arī savus biedrus! Šīs domas uzturēja manus spēkus.

Peldot pa galerijas vidu, man vajadzēja tikai nostāties taisni, lai ar kāju varētu sataustīt sliedes. Bet pēc kāda brīža,

306

mana kāja vairs neatrada sliedes; es deniru ūdenī, lai uzmek­lētu viņas rokām, bet velti. Es pārmeklēju galerijas grīdu no vienas sienas līdz otrai, bet nekā neatradu. Es triju iegriezies nepareizā ceļā. \ *

Es apstājos, lai noskaidrotu, kur esmu un pārdomātu, ko darīt. Manu biedru balsis no šejienes varēja sadzirdēt tikai kā vāju, tikko manāmu murmināšanu.

Kad biju brīdi atpūties un pieņēmies pilnas plaušas ar gaisu, es atkal paniru zem ūdens, bet arī šoreiz man nelaimē­jās vairāk, kā pirmo reiz. Sliežu nebija.

Es biju iegriezies nepareizā ejā un man vajadzēja tikt atpakaļ.

Bet kā? Mani biedri vairs nekliedza, vai, kas ir tas pats, es viņus nedzirdēju.

Bailes mani sastindzināja, un es uz brīdi paliku, kā triekas ķerts, nezinādams, uz kuru pusi griezties. Tā tad, es biju ap­maldījies šajā naktsmelnā tumsā, zem smagajām velvēm un ledus aukstajā ūdenī. Bet te es atkal izdzirdēju biedru sau­cienus un uzreiz sapratu, uz kuru pusi man jāgriežas.

Atpeldējis gabaliņu atpakaļ, es nolaidos dibenā un atradu sliedes. Tā tad te vajag būt sliežu dalījumam, no šīs vie­tas viņas gāja pa vairāk ceļiem. Es meklēju grozāmo plat­formu, bet neatradu; es meklēju citas ejas, kam te vajadzēja atrasties; bet pa labi un pa kreisi bija tikai cietas sienas. Kur bija palikušas sliedes? Es izsekoju viņām līdz galam; viņas te izbeidzās. Tagad es sapratu, ka sliedes ūdens ir izrāvis un aiznesis prom, un ka man nav vairs pēc kā vadīties.

šādos apstākļos savu nodomu es nevarēju izpildīt, un man atlika tikai griezties atpakaļ.

Tā kā es reiz jau biju nopeldējis šo ceļa gabalu, tad zi­nāju, ka tur nav nekā bīstama, un tādēļ peldēju ātri, lai drī­zāk sasniegtu slīpo galeriju; es vadījos pēc biedru balss skaņām.

Piepeldot tuvāk, man likās, ka manu biedru balsis skan mundrāk, it kā viņi būtu ieguvuši jaunus spēkus. Es drīz biju sasniedzis ieeju galerijā un tagad savukārt iekliedzos.

«Nāc šurp, nāc šurp, sauca Maģistrs. — Es neatradu ceļu. — Tas nekas; rakšana ārpusē iet ātri uz priekšu; viņi

iau var sadzirdēt mūsu saucienus un mēs dzirdam viņus; drīz mēs varēsim sarunāties.»

307

Es ātri uzrāpos augšā un sāku klausīties. Tiesām, kapļu cirtieni bija daudz stiprāki un mēs, kaut gan ļoti vāji, tomēr skaidri varējām sadzirdēt mūsu glābēju saucienus. Pārejot pirmajam prieku uzplūdumam, es sajutu, ka salstu, un tā kā nebija siltu drēbju, ko man iedot apvilkt, tad mani ieraka līdz kaklam ogļu smalkumos, kuri arvien uzglabā zināmu siltumu, un tēvocis Kaspars un Maģistrs piespiedās cieši man klāt. Es viņiem izstāstīju savas izlūku gaitas un arī to, kā man pazuda sliedes.

«Tu iedrošinājies laisties dibenā? — Kādēļ ne? Man tikai žēl, ka es neko neatradu.» Bet, kā jau Maģistrs teica, tam tagad bija maza nozīme;

jo, ja mums neizdevās izglābties pa ejām, mūs izglābs tie, kas rokas tagad no augšas.

Klaudzieni bija sadzirdami jau diezgan skaidri, un mēs varējām cerēt, ka kuru katru brīdi sapratīsim arī vārdus. Un tiešām, drīz mēs sadzirdējām lēni, vienu pēc otra, izrunātus šos trīs vārdus: «Cik jūs esat?»

No mums visiem tēvocim Kasparam bija skaļākā balss un skaidrākā izruna. Tādēļ viņam tika uzdots atbildēt.

«Seši!» Iestājās brīdi klusums. Ārā, droši vien, bija ce­rējuši atrast lielāku skaitu.

«Pasteidzaties, kliedza tēvocis Kaspars, mūsu spēki ir pie beigām!

— Jūsu vārdi?» Viņš uzskaitīja mūsu vārdus: «Bergūnū, Pažē, Maģistrs,

Karorijs, Remijs, Kaspars.» Tiem, kas bija ārpusē, šis bija* visuztraucošākais brīdis visā

glābšanas laikā. Kad bija izpaudusies vēsts, ka drīz būs iespē­jams ar mums sarunāties, visu applūdināto ogļraču radinieki un draugi bija devušies šurp, un kareivi tikai ar lielām pūlēm varēja viņus noturēt ejas galā.

Kad inženiers bija paziņojis, ka mēs esam tikai seši, visi jutās sāpīgi vīlušies, bet tomēr ikviens loloja cerību, ka šo sešu starpā būs, un bez šaubām vajaga būt tam, ko viņš gai­dīja. Inženiers nosauca mūsu vārdus. Ak, vai, uz simts div­desmit mātēm un sievām bija tikai četras, kuru cerības pie­pildījās. Cik daudz asaru, cik daudz sāpju! Ar ī mēs atcerē­jāmies un pieminējām tos, kam būtu vajadzējis tikt izglābtiem.

«Cik ir izglābto?» jautāja tēvocis Kaspars. Nekādas atbildes. «Paprasi, kur ir Pēters,» sacīja Pažē.

308

Arī šis, tāpat kā pirmais jautājums, palika bez atbildes. «Viņi nav sadzirdējuši. — Saki labāk, ka viņi negrib atbildēt.» Bija vēl viens jautājums, kas mums nelika mieru. «Paprasiet, cik ilgi mēs šeit atrodamies? — Četrpadsmit dienas.» četrpadsmit dienas! Mēs bijām rēķinājuši augstākais pie­

cas vai sešas dienas. «Tagad jums nebūs vairs ilgi jāpaliek apakšā. Saņema­

ties drusku. Izbeigsim sarunas, jo tās kavē darbu. Vēl tikai pāris stundas.»

Tās, kā man likās, ja nebija visgarākās mūsu gūstniecī­bas laikā, tad daudzējādā ziņā visgrūtākās. Katrreiz, noskanot kapļa cirtienam, mums šķita, ka tas būs pēdējais, bet pēc tā nāca otrs un pēc tā atkal cits. Laiku pa laikam sarunas at­jaunojās.

«Vai jūs ciešat badu? ; — Jā, ļoti.

— Vai varat vēl gaidīt? Ja jūs esat pārāk nespēcīgi, mēs izurbsim caurumu un pa cauruli nosūtīsim jums buljonu, bet tas aizkavēs jūsu atsvabināšanu; ja jūs varētu vēl gaidīt, jūs ātrāk tiktu ārā.

— Mēs pagaidīsim, pasteidzaties.» Smeļamās ierīces darbība nebija tikusi pārtraukta ne uz

vienu minūti, un ūdens pastāvīgi un vienmērīgi pazeminājās. «Paziņo, ka ūdens krītas, sacīja Maģistrs. — Mēs jau zinām to; vai nu par apakšu, vai augšu, bet

tagad mēs drīz sasniegsim jūs.» Kapļa cirtieni kļuva vājāki. Acīm redzot, kuru katru brīdi

varēja sagaidīt sienas sakrišanu un, tā kā mēs bijām aprak­stījuši mūsu atrašanās vietu, tad viņi baidījās izsaukt nogru­vumu, kas, gāzdamies mums uz galvu, varētu mūs ievainot, vai nosist, vai ieraut kopā ar gruvešiem ūdenī.

Maģistrs paskaidroja, ka mums jābīstas arī no mūsu no­slēgtās galerijas saspiestā gaisa pēkšņas izplešanās, kas, tikko caurums būs izcirsts, dosies ārā ar lielgabala bumbas ātrumu, visu sagāzdams. Mums, tā tad vajadzēja piesargāties un būt tikpat uzmanīgiem, kā strādniekiem ārpusē.

No cirtienu satricinājumiem no griestiem atdalījās ogļu gabaliņi un, slīdēdami pa ejas slīpumu, krita ūdenī.

Savādi, jo tuvāk nāca atbrīvošanas brīdis, jo nespēcīgāki Blēs kļuvām, es nevarēju vairs nostāvēt un, guļot smalkajās

309

oglēs, man nebija spēka pat atspiesties uz rokas; mani kratīja drebuļi, kaut gan man nemaz nebija auksti.

Beidzot, no griestiem atdalījās pāris lielāku ogļu gabalu un noritēja zemē. Galerijas griestos bija caurums un mūsu acis apžilbināja spoža lampu gaisma. Bet vienā mirklī mūs apņēma atkal iepriekšējā tumsa; gaisa strāva, raudamās ar milzīgu spēku uz āru un nesdama sev līdz pa gaisu ogļu gaba­lus un visādas lūžņas, bija nodzēsusi lampas.

«Tas ir saspiestais gaiss, nebaidāties; mēs tūliņ atkal iedegsim lampas. Pagaidāt drusku.»

Gaidīt! Vēl gaidīt! Bet šajā pašā brīdī es izdzirdēju lielu troksni un ūdens šļakstēšanu apakšējā ejā un redzēju virzā­mies uz mūsu pusi lielu gaišumu. «Paciešaties vēl mazliet!» mums uzsauca.

Un kamēr pa jauncirsto eju sniedza roku tiem, kas atra­dās uz augšējās platformas, mums palīdzība bija pienākusi pa galeriju.

Visiem priekšgalā bija inženiers; viņš pirmais uzrāpās slīpajā galerijā un saņēma mani rokās, pirms paspēju iebilst kādu vārdu. Bija arī pēdējais laiks, jo spēki mani atstāja.

Tomēr tik daudz es apzinājos, ka tieku nests, un kad iz­gājām cauri galvenai, līdzenai galerijai, es jutu, ka mani ievīsta segās. Es aizvēru acis, bet drīz sajutu kaut ko žilbi­nošu, kas man lika viņas atkal atvērt. Tā bija dienas gaisma. Mēs bijām ārā, brīvā gaisā.

Tajā pašā brīdī man metās virsū kāds baits ķermenis: tas bija Kāpis, kas ar vienu paņēmienu bija ielecis inženieram rokās un sāka man laizīt seju. Es jutu arī, ka kāds saņem manu labo roku un noskūpsta mani. «Remi j !» sacīja kāda vāja balss. Tas bija Matijs. Es apskatījos apkārt un redzēju mil­zīgu ļaužu masu, kas bija sastājusies divos pūļos, atstādama pa vidu celiņu. Viss lielais pūlis stāvēja klusu ciezdams, jo bija pavēlēts neuztraukt mūs ar kliedzieniem un saucieniem; bet viņu acis un izturēšanās runāja lūpu vietā.

Pirmajā rindā es ievēroju baltas drēbes ar zelta izgrezno­jumiem, kas mirdzēja saulē. Tā bija Varzu garīdzniecība, kas pie ieejas raktuvē lūdza Dievu par mūsu izglābšanu.

Kad mūs iznesa, viņi nometās ceļos uz putekļainās zemes, jo pa šīm četrpadsmit dienām lietus gāzē samirkusi zeme bija paspējusi jau izžūt.

Man stiepās pretim kādas divdesmit rokas, kas gribēja mani saņemt; bet inženiers negribēja mani atdot. Lepns un

310

laimīgs viņš mani aiznesa līdz kantorim, kur mums bija jau sagatavotas gultas.

Pēc divām dienām, kopā ar Kapi, Matiju un Aleksi, es jau pastaigājos pa Varzu ielām; visi gājēji apstājās uz ceļa, lai apskatītu mani.

Bija tādi, kas, asarām acīs, nāca man klāt un spieda roku. Bija arī tādi, kas man garāmejot, aizgriezās prom. Tie

bija cilvēki, tērpušies sēru drēbēs, kas ar rūgtumu sirdī sev jautāja, kādēļ gan izglābies šis bārenis, kamēr viņu tēvs vai vīrs atrodas vēl raktuvē, kur ūdeņi šūpo un valsta viņu līķus.

Starp tiem, kas mani apturēja bija arī tādi, kas man sa­gādāja pavisam lielas nepatikšanas. Tas bija tie, kas mani neatlaidīgi aicināja uz pusdienām, vai uz kafejnīcu:

«Tev mums jāizstāsta, ko tu pārdzīvoji,» viņi sacīja. Es pateicos, bet nepieņēmu viņu piedāvājumus, jo man

bija nepatīkami un likās nepieklājīgi stāstīt mūsu šausmīgos pārdzīvojumus svešiem, vienaldzīgiem cilvēkiem, un saņemt kā atmaksu glāzi alus vai pusdienas. Un bez tam, man labāk patika klausīties Aleksi un Matiju, kad tie stāstīja par to, kas noticis še virs zemes pa to laiku, kamēr mēs bijām apakšā.

«Kad es iedomājos, ka tu esi miris manis dēļ, man atņē­mās kājas un rokas, sacīja Aleksis, jo es, patiešām, biju pār­liecināts, ka tu esi miris.

— Es, iesaucās Matijs, nekad neticēju, ka tu esi miris. Es gan nezināju, vai tu dzīvs iznāksi no raktuves un vai tevi izdosies vēl laikā izglābt; bet es biju pilnīgi pārliecināts, ka tu nebūsi ļāvies noslīcināties, un, ja glābšanas darbi noritēs pie­tiekoši ātri, tevi kaut kur atradīs. Un kamēr Aleksis bēdājās un apraudāja tevi kā mirušu, es bez apstājas atkārtoju pie sevis: «Viņš nav miris, bet viņš, varbūt, var nomirt.» Es vi­siem, kurus satiku, prasīju: «Cik ilgi var dzīvot bez ēšanas? Kad būs ūdens izsmelts? Cik ilgs laiks vēl paies, kamēr izraks eju cauri kalnam?» Bet neviens man neatbildēja, tā kā man būtu gribējies. Kad inženiers prasīja jūsu vārdus un pēc Karorija izsauca Remiju, es raudādams nokritu pie zemes, un tad man drusku pabradāja pa muguru, bet es biju tik laimīgs, ka to nemaz nejutu.»

Es biju ļoti lepns par to, ka Matijam bija tik liela uzti­cība uz mani, ka viņš nebija gribējis ticēt, ka es varētu no­mirt.

311

X X V I I I n o d a ļ a .

Mūzikas stunda. Es biju ieguvis sev draugus raktuvēs. Šādi kopēji pārdzī­

vojuma, kur cilvēki cieš un cerē kopā, apvieno arī viņu sirdis. Tēvocis Kaspars, bet, sevišķi Maģistrs, bija mani iemīlē­

juši un, kaut gan inženiers nebija bijis ieslēgts kopā ar mums, viņš tomēr bija man pieķēries kā bērnam, ko izrāvis no nāves rokām.

Viņš mani uzaicināja pie sevis, un man vajadzēja viņam un viņa meitai izstāstīt visu, kas noticis pa to laiku, ko pava­dījām ieslēgti slīpajā galerijā.

Visi gribēja, lai es palieku Varzās. «Es tev pagādāšu kādu cirtēju, un mēs nekad ne­

šķirsimies, sacīja tēvocis Kaspars. — Ja tu gribi kādu vietu kantorī, sacīja inženiers, es tev

tūlīt izgādāšu.» Tēvocim Kasparam likās pilnīgi dabīgi, ka es atkal at­

grieztos raktuvē, kur arī viņš drīz atkal nokāps ar to cilvēku bezrūpību, kas paraduši katru dienu redzēt briesmas un spī­tēt viņām. Bet man nebija ne mazākās vēlēšanās uzņemties atkal stūmēja amatu. Raktuves jau ir ļoti skaistas un inte­resantas, un es biju laimīgs, ka biju vienu apskatījis, bet es biju redzējis pietiekoši un nemaz nevēlējos atgriezties atkal kādā slīpajā ejā.

Pie šādām domām vien, man jau likās, ka es nosmakšu. Es, bez šaubām, nebiju radīts apakšzemes darbam; man labāk patika dzīve brīvā gaisā, ar debesi, kaut arī tā būtu sniega mākoņu debess, virs galvas. To es pateicu arī tēvocim Kas­param un Maģistram. Pirmo ļoti pārsteidza, bet otro apbēdi­nāja pretīgums, ko izjutu pret ogļrača amatu. Karorijs, kad tas mani satika, nosauca mani par nožēlojamu zaķa pastalu.

Inženierim es nevarēju atbildēt, ka man nepatīk strādāt apakš zemes, jo viņš man piedāvāja darbu kantorī, solīdamies

312

mani izglītot, ja man būtu vēlēšanās, un tādēļ es nospriedu izstāstīt viņam visu patiesību.

« T ā kā tu mīli dzīvi svaigā gaisā, viņš sacīja, dažādus piedzīvojumus un brīvību, tad ej vien savu paša izvēlēto ceļu! Man nav tiesības tevi aizturēt.»

Tas bija taisnība, es mīlēju dzīvi brīvā gaisā un nekad nebiju to tik stipri izjutis, kā tad, kad biju ieslēgts apakšzemē. Kas reiz pieradis darīt ko grib, iet kur grib, būt pats savs kungs, tas no tā vairs nevar atteikties. Visu laiku, kamēr ma­ni gribēja pierunāt palikt Varzās, Matijs man izlikās drūms un nospiests. Kad es apvaicājos par šāda garastāvokļa cēlo­ņiem, viņš atbildēja, ka viņam nekas nekaišat, ka viņš esot tāds pat, kā arvien. Tikai tad, kad pateicu, ka pēc trim die­nām mēs no šejienes aizejam, viņš, apķēries man ap kaklu, pa­sacīja, kādēļ bijis tik bēdīgs.

« T ā tad tu mani neatstāsi?» viņš iesaucās. Par šiem vārdiem es viņam iedevu krietnu dunku sānos;

vienkārt, lai viņš turpmāk nešaubītos par mani un, otrkārt, lai apslēptu savu aizkustinājumu, kas man iezagās sirdī dzir­dot viņa draudzības pilno izsaucienu. Jo tā viņš bija izsaucies tikai aiz draudzības, bez kādām savtīgām interesēm. Matijam manis vairs nevajadzēja uztura pelnīšanai, to viņš tagad spēja arī viens pats.

Taisnību sakot, viņam uz to bija iedzimtas spējas; man to bija mazāk un, šajā ziņā es nevarēju viņam līdzināties. Vis­pirms, viņš jau bija daudz veiklāks visādu mūzikas instru­mentu spēlēšanā, dziedāšanā, dejošanā un visādu lomu izpil­dīšanā. Bez tam viņš arī daudz labāk prata piespiest «cienī­jamo sabiedrību» bāzt roku kabatā. Viņš jau ar savām mai­gajām acīm, smaidu, baltiem zobiem un atklāto seju aizkusti­nāja sirdis, kas parasti nebija diezcik devīgas. Viņam nemaz nevajadzēja prasīt, ļaudīm patika viņam dot, viņa paša dēļ, patika darīt viņam patikšanu. Ka tas patiesībā tā bija, to jau pierādīja tas vien, ka pa to īso laiku, kamēr manis nebija, viņš kopā ar Kapi bija salasījis astoņpadsmit frankus, kas bija ievērojama summa. Simts divdesmit astoņi franki, kas mums jau bija kasē, un astoņpadsmit, ko tagad bija nopelnī­jis 'Matijs, tas kopā bija simts četrdesmit seši; tā tad, lai no­pirktu prinča govi, mums iztrūka vairs tikai četru franku.

Kaut gan es negribēju strādāt raktuvēs, tomēr atstājot Varzas man bija bēdīgs prāts, jo vajadzēja šķirties no Alekša, tēvoča Kaspara un Maģistra. Bet tāds nu reiz bija mans lik-

313

tenis, ka arvien vajadzēja šķirties no tiem, ko es mīlēju un kam pret mani bija draudzīgas jūtas. Uz priekšu!

Un tā nu mēs, ar harfu uz pleca, ar maisiem pār muguru un kopā ar Kapi, kurš no priekiem vārtījās putekļos, atkal bijām izgājuši uz lielceļiem. Jāatzīstas, ka es sajutu lielu ap­mierinājumu, kad izgāju no Varzām un uzsitu ar kāju uz du­nošo lielceļu, kas skanēja pavisam citādi nekā raktuvju dubļai­nie ceļi. Mīļā saule! Mīļie zaļie koki!

Pirms ceļojuma uzsākšanas, mēs ar Matiju ilgi apsprie­dām mūsu ceļa plānu, jo es viņam biju iemācījis pazīt kartes, un viņš vairs nedomāja, ka ceļš kājām no vienas pilsētas līdz otrai ir tikpat garš, kā novelkot ar pirkstu pa karti. Labi pār­sprieduši visus par un pret, mēs nolēmām, ka neiesim vēl tūlīt uz Islu un no turienes uz šavanovu, bet iegriezīsimies Kler-monā, kas daudz nepagarinās mūsu ceļu, bet dos mums iespēju izmantot kūrortus, kur šajā laikā sabrauc daudz slimnieku. Mēs apmeklēsim Sv. Nektāru, Mondoru, Ruatu un Burbuļu. Kamēr es izpildīju stūmēja pienākumus raktuvē, Matijs bija saticis kādu lāču dīdītāju, kas arī bija gājis turpu, sacīdams, ka tur varot labi nopelnīt. Matijs gribēja vēl nopelnīt, jo vi­ņam likās, ka simts piecdesmit franku govs pirkšanai ir par maz.

Jo vairāk mums būs naudas, jo skaistāka būs govs; jo skaistāka būs govs, jo priecīgāka būs Barberēna māte, un, jo priecīgāka būs Barberēna māte, jo mēs paši būsim laimīgāki.

Tā tad vajadzēja doties uz Klermonu. Ceļā no Parīzes uz Varzām, es biju sācis nodarboties ar

Mati ja izglītību, biju sācis mācīt viņam lasīt un pazīt notis; tagad, ceļā uz Klermonu es šo mācību turpināju. Bet vai nu es biju slikts skolotājs, — kas bija ļoti iespējams, — vai arī Matijs nebija labs skolnieks, — kas arī bija iespējams, — bet ar lasīšanu mums gāja diezgan grūti, kā jau to agrāk minēju.

Matijs varēja cik cieši vien spēdams skatīties grāmatā, viņš tomēr izlasīja tur visbrīnišķākās lietas, kas gan darīja godu viņa fantāzijai, bet ne uzmanībai. Tādos brīžos mani pārņēma nepacietība, un pa grāmatu sisdams es sadusmots kliedzu, ka viņa galva tomēr par daudz cieta.

Viņš, bez kādām dusmām, skatījās manī savām lēnprātī­gajām acīm un smaidīdams sacīja:

«Tas taisnība, viņa ir jūtīga tikai pret sitieniem, un Garo­folijs, kas nebija muļķis, to tūlīt arī atrada.»

314

Kā dusmoties pēc šādas atbildes? Es sāku smieties, un mēs atkal turpinājām mācīšanos.

Bet ar mūziku nebija nekādas grūtības, un Matijs jau no paša sākuma uzrādīja tik apbrīnojamus un ievērojamus pa­nākumus, ka es tikai pabrīnījos. Drīz vien viņa jautājumi jau sagādāja man grūtības un beidzot mani tā mulsināja, ka daž­reiz nezināju ko atbildēt.

Jāatzīstas, ka tas mani ļoti kaitināja un aizkāra, jo uz savu skolotāja amatu es skatījos ļoti nopietni, un man likās pa­zemojoši, ka mans skolnieks uzstādīja man tādus jautājumus, uz kuriem es nepratu atbildēt. Man tas likās zināmā mērā kā manis muļķošana.

Bet mans skolnieks neskopojās ar jautājumiem. «Kādēļ visas notis neraksta ar vienu atslēgu? — Kādēļ ejot uz augšu lieto diēzus, bet uz leju bemoļus? — Kādēļ vijoli noskaņo tikai pēc vienām, zināmām no­

tīm, un ne pēc citām?» Uz šo pēdējo jautājumu, es, nezaudēdams pašcieņu, atbil­

dēju, ka vijole nav mans instruments, un es nekad neesmu in­teresējies par to, kā viņu vajaga un kā nevajaga noskaņot, un Matijs te nekā nevarēja iebilst.

Bet šāda atbilde nevarēja mani glābt tajos gadījumos, kur jautājums bija uzstādīts par nošu atslēgām un bemoļiem, jo tie attiecās vispāri uz mūziku, uz mūzikas teoriju. Es taču biju mūzikas skolotājs, solfedžo skolotājs, man vajadzēja at­bildēt, jeb es jutu, ka zaudēšu savu autoritāti un cieņu; bet uz savu autoritāti un cieņu es liku lielu svaru.

Reizēm, kad es nezināju ko atbildēt, es no kļūmīgā stā­vokļa mēģināju izkļūt tāpat, kā tēvocis Kaspars, kad viņš uz manu jautājumu, kas ir akmeņogles, ar lielu pārliecību atbil­dēja: «Tās ir ogles, ko atrod zemē.»

Tā arī es, gadījumos, kad man trūka atbildes, ar ne ma­zāku pārliecību atbildēju Matijam:

«Tas tā ir tādēļ, ka tam vajaga tā būt; tāds ir likums.» Matija dabā nebija sacelties pret likumu; bet viņš tādās

reizēs mēdza tik savādi, vaļēju muti un ieplēstām acīm manī noskatīties, ka mans lepnums stipri cieta,

Trešajā dienā pēc iziešanas no Varzām, viņš man atkal uzstādīja līdzīgu jautājumu. Man būtu vajadzējis atbildēt: «Es nezinu,» bet es lielīgi atbildēju: «Tādēļ, ka tas tā i r .»

Viņš, pēc tam, visu dienu bija domīgs un it kā norūpē­jies, tā kā es no viņa nevarēju izdabūt ne vārda, kas man likās

315

ļoti savādi, jo parasti viņš ļoti labprāt pļāpāja un smējās. Es viņu arī nespiedu, un galu galā viņš pats iesāka runāt.

«Tu, bez šaubām, esi labs skolotājs, un, es ticu, ka ne­viens man nebūtu labāk iemācījis, to ko protu, bet, redzi, tomēr . . . »

Te viņš apklusa. «Kas par tomēr? — Tomēr, ir varbūt vēl tādas lietas, ko tu nezini; tā tas

ir ar pašiem gudrākiem, vai nē? Jo kad tu man atbildi: «Tas tā ir tādēļ, ka tas i r ,» man nāk prātā, ka varbūt te var dot arī citādus paskaidrojumus, tādus, kādus tu nevari dot, jo tev pašam neviens viņus nav devis. Un tā domādams, es sev sa­cīju, ka ja tu gribētu, mēs varētu nopirkt vienu, pavisam, pa­visam lētu grāmatiņu par mūzikas mācību.

— Tas ir pareizi. — Vai nē? Es jau tūlīt domāju, ka tas tev liksies pareizi,

jo tu taču nevari visu zināt, kas rakstīts grāmatās; tu jau neesi mācījies pēc grāmatām.

— Labs skolotājs ir vairāk vērts nekā vislabākā grāmata. — Tas, ko tu nupat sacīji, pavedina mani parunāt ar tevi

vēl par vienu lietu: ja tu būtu ar mieru, es paņemtu vienu stundu pie viena īsta skolotāja; tikai vienu stundu, un tad vi­ņam vajadzētu pateikt man visu, ko es nesaprotu.

— Kādēļ tu neņēmi šo stundu pie īstā skolotāja pa to laiku, kamēr tu biji viens pats?

— Tādēļ, ka īstie skolotāji prasa maksu, un es negribēju maksāšanai ņemt no tavas naudas.»

Mani ļoti ievainoja Matija runa par īsto skolotāju, bet mana muļķīgā iedomība izgaisa pie viņa pēdējiem vārdiem.

«Tu esi par daudz lādzīgs zēns, es viņam sacīj u; mana nau­da ir arī tava nauda, jo tu to pelni tāpat kā es un bieži vēl labāk, tādēļ tu ņemsi tikdaudz stundas, cik tev patiks, un es ņemšu tās līdz ar tevi.»

Pēc tam, es, saņēmies, atzinos savā nezināšanā: «Jo tādā kārtā arī es varēšu mācīties to, ko nezinu,» es

sacīju. Skolotājs, īstais skolotājs, kāds mums bija vajadzīgs, ne­

bija viss kaut kāds sādžas dziedonis, bet īsts, liels artists, kā­dus var atrast tikai ievērojamās pilsētās. Vērojot pēc kartes, lielākā pilsēta ceļā uz Klermonu bija Menda. Bet vai Menda patiešām bija ievērojama pilsēta? To es nezināju, bet spriežot pēc burtu lieluma, ar kādiem viņa bija atzīmlta uz kartes, tai

316

vajadzēja būt ievērojamai pilsētai, un es paļāvos uz savu karti. Tādēļ mēs nospriedām, ka lielo naudas izšķiešanu par mūzikas stundu taisīsim Mendā, jo kaut gan mūsu ieņēmumi, Lozēras bēdīgajā kalnājā, kur sādžas bija retas un nabadzī­gas, bija diezgan niecīgi, es tomēr negribēju vēl ilgāk no­vilcināt Matija priekus.

Izgājuši cauri Mežeanas «kosām», visnožēlojamākam un bēdīgākam zemes gabalam visā pasaulē, kur nav ne mežu, ne ūdeņu, ne lauku, ne sādžu, ne cilvēku, ar vārdu sakot, nekas ko sauc par dzīvi, bet ir tikai tukši un drūmi klajumi, ko par skaistiem var saukt tikai tie, kas ātri izbrauc viņiem cauri sēdēdami ratos, mēs beidzot nonācām Mendā.

Bet tā kā bija jau vēla nakts, tad mēs vairs nevarējām šovakar iet uz mūzikas stundu un, bez tam, mēs bijām nogu­ruši līdz nāvei.

Tomēr Matijs dega aiz nepacietības uzzināt, vai Mendā, kas viņam nebūt nelikās tik ievērojama pilsēta, kā es to biju stāstījis, vispār ir kāds mūzikas skolotājs. Tādēļ, ēdot va­kariņas, es pajautāju mājvietas saimniecei, vai pilsētā ir kāds labs mūziķis, kas pasniedz mūzikas stundas. Viņa atbildēja, ka viņu ļoti pārsteidzot mūsu jautājums: vai tad mēs nepa­zīstot Espinasū kungu?

«Mēs nākam no tālienes, es sacīju. — Tad gan laikam no ļoti lielas tālienes? — No Itālijas, atbildēja Matijs.» Tas izkliedēja viņas izbrīnīšanos, jo viņa pielaida, ka nā­

kot no tādas tālienes, mēs varam arī nepazīt Espinasū kungu; bet, droši vien, ja mēs būtu nākuši tikai no Lionas vai Mar-seļas, viņa nebūtu turpinājusi sarunu ar tik neizglītotiem cilvēkiem, kas nav pat neko dzirdējuši par Espinasū kungu.

«Man liekas, ka mēs esam trāpījuši īsto,» es italiski sa­cīju Matijam.

Mana biedra acis iemirdzējās. Droši vien Espinasū kungs varēs smiedamies atbildēt uz visiem viņa jautājumiem; viņu, bez šaubām, nesamulsinās jautājums, kādēļ uz leju iet bemoļi un uz augšu diēzd.

Es biju tikai nobažījies, vai tāds tik slavens artists maz ielaidīsies ar mums un gribēs pasniegt stundas tādiem nožē­lojamiem nabagiem.

«Vai Espinasū kungs ir ļoti aizņemts? es jautāju. — Ak, jā! Es domāju gan, ka viņš ir aizņemts; kā gan

lai viņš nebūtu aizņemts?

317

— Vai jūs domājat, ka viņš būtu ar mieru pieņemt mūs rīt no rīta?

— Droši! Viņš pieņem visus, tikai, saprotams, kam nau­da kabatā.»

Nu, ja tās lietas tādas, tad mēs arī apmierinājāmies, bet pirms aizmigšanas, par spīti lielajam nogurumam, mēs ilgi vēl apspriedām visus tos jautājumus, kurus rīt liksim priekšā slavenajam profesoram.

No rīta rūpīgi apģērbušies, pie kam mēs varējām ievērot tikai lielāku tīrību, jo drēbju mums vairāk nebija, kā tā kār­ta, kas mugurā, mēs paņēmām savus instrumentus, Matijs vijoli un es harfu, un devāmies pie Espinasū kunga. Kāpis, kā paradis, taisījās nākt mums līdz, bet mēs viņu piesējām iebraucamās vietas zirgu stallī, jo domājām, ka nebūtu pie­klājīgi ierasties pie slavenā Mendas mūziķa ar suni.

Kad mēs pienācām pie mājas, kurā, kā mums norādīja, dzīvojot profesors, mums likās, vai tikai neesam maldījušies, jo virs mājas durvīm šūpojās tikai bārddziņa emblēma — di­vas vara bļodiņas; nebij nekad redzēts, ka mūzikas skolotāji būtu lietojuši šādas izkārtnes.

Kamēr mēs stāvējām un vērojām logu, kas izskatījās skaidri pēc bārddziņa skatloga, uz ielas iznāca kāds cilvēks; mēs viņu apturējām un jautājām, kur dzīvo Espinasū kungs. «Tur ,» viņš sacīja norādīdams uz bārddziņa veikalu. Galu galā, kādēļ gan mūzikas profesors nevarētu dzīvot pie bārd­dziņa?

Mēs iegājām. Veikals bija pārdalīts divi daļās: nodalī­jumā pa labi, uz plauktiem atradās sukas, ķemmes, ziežu trauciņi, ziepes; otrā pusē, pa kreisi, pie sienas bija pakārti dažādi mūzikas instrumenti, vijoles, korneti, dažādas trompe­tes. «Espinasū kungs?» jautāja Matijs.

«Tas esmu es,» basa balsī atbildēja mazs, dzīvs un ku­stīgs kā punts, vīriņš, kas patlaban taisījās skūt bārdu zemnie­kam, kurš sēdēja atzveltnes krēslā.

Es pametu Matijam ar acīm, dodams saprast, ka šis bārd-dzinis-mūziķis, nav tas vīrs, kas varētu mums pasniegt mūsu mūzikas stundu, un ka griezties pie viņa nozīmētu izsviest mūsu naudu pa logu. Bet Matijs likās mani nesaprotam un negribēja paklausīt. Viņš apsēdās uz kāda krēsla un nepie­spiesti un droši sacīja:

«Vai jūs nebūtu tik laipni un nenogrieztu man matus, kad būsiet beiguši kungam skūt bārdu?

318

— Labprāt, jaunais cilvēk, ja gribat, es jums, noskūšu arī bārdu.

— Pateicos, atbildēja Matijs, šodien nē, es pienākšu cit­reiz.»

Es biju pārbrīnījies par Matija noteikto uzstāšanos. Viņš man slepus pameta ar acīm drusku pagaidīt un nesākt tūlīt dusmoties. Drīz Espinasū bija beidzis skūt zemnieku un ar dvieli uz rokas pienāca pie Matija, lai viņam nogrieztu matus.

«Kungs, sacīja Matijs, kamēr bārddzinis sēja viņam serv­jeti ap kaklu, man ar manu biedru iznāca maza domstarpība un, tā kā mēs zinām, ka jūs esat slavens mūziķis, tad mēs nospriedām, ka jūs varbūt neliegsiet savas domas šajā lietā.

— Sakiet vien, jaunie cilvēki, kas tas ir par jautājumu, kas jums tik neskaidrs!»

Tagad es sapratu, uz ko Matijs mērķēja: vispirms, viņš gribēja dabūt zināt, vai šis frizieris-mūziķis ir spējīgs atbil­dēt viņa jautājumus un tad, ja viņa atbildes būtu apmierino­šas, saņemt mūzikas stundu par to pašu matu griešanas mak­su. Bez šaubām, Matijs bija liels gudrinieks!

«Kādēļ, jautāja Matijs, vijoli noskaņo tikai pēc vienām zināmām notīm un ne pēc citām?»

Es domāju, ka bārddzinis, kas patlaban taisījās laist ķem­mi Matija garajos matos, atbildēs līdzīgi, kā es to mēdzu da­rīt, un paklusam jau smējos pie sevis. Friziers tomēr atbil­dēja kaut ko pavisam citu:

«Tā kā otrai stīgai no kreisās puses normālā gammā jādod la, tad citām stīgām jābūt tai pieskaņotām pēc attiecīgiem in-tervalliem, t. i. pirmai stīgai jābūt mi, trešai re un ceturtai sol.»

Tas kas tagad smējās, nebija vis es, bet Matijs; vai viņš smējās par manu apmulsušo izskatu? Vai, vienkārši, aiz prie­ka par to, ka bija dabūjis zināt to, ko bija gribējis? bet viņš smējās pilnā balsī. Visu laiku, kamēr bārddzinis grieza vi­ņam matus, Matijs bez apstājas uzstādīja visādus jautājumus, un bārddzinis uz tiem atbildēja tikpat viegli un droši, kā par vijoles skaņošanu. Bet atbildējis uz Matija jautājumiem, viņš, savukārt sāka iztaujāt viņu un drīz vien dabūja zināt, kādos nolūkos mēs bijām pie viņa nākuši. Viņš sāka skaļi smieties un izsaucās:

«Lūk, kur ērmīgi puikas!»

319

Pēc tam viņš gribēja, lai Matijs, kas, acīmredzot, bija jocīgāks kā es, viņam kaut ko paspēlētu. Matijs droši paņē­ma savu vijoli un nospēlēja kādu valsi.

«Un, pie tam, tu nezini nekā par mūziku!»iesaucās bārd­dzinis sasisdams rokas un pāriedams uz tu, it kā būtu jau sens paziņa.

Es jau sacīju, ka bārddzinim pie sienas karājās dažda­žādi mūzikas instrumenti un Matijs, beidzis spēlēt vijoli, pa­ņēma klarneti.

«Es varu spēlēt arī klarneti, viņš sacīja, un kornetu. — Nu, tad spēlē!» Matijs uz ikkatra no šiem instrumentiem nospēlēja vienu

gabaliņu. «Bet šis puika ir īstais brīnumbērns! kliedza Espinasū. Ja

tu paliktu pie manis, es no tevis iztaisītu lielu mūziķi; tu dzirdi, lielu mūziķi! No rītiem tu skūsi bārdas, bet visu pārējo dienas laiku es tevi mācīšu spēlēt. Nedomā, ka tādēļ, ka esmu bārdskuvis, es nepratīšu tevi izglītot; bet redzi, cilvēkam va­jaga dzīvot, ēst, dzert, gulēt, un še labi noder bārdas nazis, žasmēns nav tādēļ mazāk ievērojams Francijas dzejnieks, ka piekopa bārddziņa amatu; Aženai savs žasmēns, Mendai Espi­nasū!»

Gaidīdams sarunas iznākumu, es skatījos Matijā. Ko viņš atbildēs? Vai man atkal būs jāzaudē mans brālis, draugs un biedrs, kā biju zaudējis visus citus, ko biju iemīlējis? Man sažņaudzās sirds, bet es pūlējos savaldīties.

Stāvoklis, zināmā mērā bija līdzīgs tam, kādā atrados es ar Vitāliju, kad Miliganes kundze viņu lūdza atstāt mani pie sevis. Es negribēju, ka man būtu jātaisa sev tādi pat pārme­tumi kā Vitālijam.

«Domā tikai par sevi, Matij ,» es viņam sacīju saviļņotā balsī.

Viņš ātri pienāca man klāt, satvēra manu roku un sacīja: «Atstāt savu draugu! Nē, to es nekad nevarētu. Es jums

pateicos, kungs!» Espinasū neatlaidās, sacīdams, ka pēc pirmās izglītības

pasniegšanas, viņš atradīšot līdzekļus sūtīt Matiju uz Tulūzu un vēlāk uz Parīzi, konservatorijā; bet Matijs tikai atkārtoja:

«Atstāt Remiju, nekad! — Nu, labi, zēn, es tomēr gribu kaut ko darīt tevis labā,

sacīja Espinasū, es došu tev grāmatu, kurā tu atradīsi visu to, ko nezini.»

320

Un viņš sāka vandīties pa atvilktnēm. Pēc diezgan ilgas meklēšanas, viņš izvilka grāmatu, uz kuras bija rakstīts: Mū­zikas teorija. Tā bija diezgan veca, nolietota un saburzīta grāmata, bet kas par to? Paņēmis spalvu, viņš ierakstīja pir­majā lappusē:

«Dāvāta zēnam, kas, kļuvis mākslinieks, atcerēsies Mendas bārddzini.»

Es nezinu, vai Mendā bija vēl citi mūzikas profesori bez bārddziņa Espinasū, bet mēs ar Matiju pazinām tikai šo un nekad viņu neaizmirsām.

21 Hektors Malō, Dzīves skolā. 321

X X I X n o d a ļ a .

Prinča govs. Matijs man bija mīļš jau Mendā ieejot, bet kad mēs Men-

du atstājām, es viņu mīlēju vēl vairāk. Vai ir kaut kas la­bāks, brīnišķīgāks, kā just, ka draugs, kuru tu mīli, mīl arī tevi? Un kādu, vēl lielāku draudzības pierādījumu Matijs būtu varējis man dot, kā atteikdamies no Espinasū priekšli­kuma? Jo līdz ar to viņš atteicās no mierīgas, nodrošinātas dzīves un no muzikālās izglītības tagadnē un no slavas un ba­gātības nākotnē, — lai dalītos manā trūkuma pilnajā klaidoņa dzīvē, kur viņam nebija nodrošināta pat rītdiena, nemaz ne­runājot par nākotni.

Espinasū klātbūtnē es nevarēju izrādīt savu saviļņojumu, ko manī sacēla viņa izsauciens: «Atstāt savu draugu!», bet kad mēs bijām izgājuši ārā, es saņēmu viņa roku un, to spiezdams, sacīju:

«Zini, tagad mēs esam draugi uz dzīvību un nāvi!» Viņš paskatījās manī savām lielajām acīm, pasmaidīja

un sacīja: «Es to zināju jau agrāk, vēl pirms šīs dienas.» Matijs, kurš līdz šim bija ļoti maz ticis lasīšanā uz priek­

šu, sākot ar dienu, kad viņš atvēra Kuna «Mūzikas teoriju», ar milzu soļiem panāca to, ko viņšbija palicis pakaļ. Par ne­laimi, es nevarēju atļaut viņam strādāt tik daudz, kā es un arī viņš pats būtu gribējis, jo mums vajadzēja iet no rīta līdz va-21*

323

karam, lai ātrāk tiktu cauri Lozēras un Overņas apgabaliem, kas ir lati neviesmīlīgi pret dziedātājiem un muzikantiem, ša­jos nabadzīgajos apgabalos, zemnieks, kas pelna maz, labprāt nebāž roku kabatā; viņš laipni un mierīgi noklausās visu, ko viņam nospēlē priekšā, bet kad sajūt, ka sāksies naudas vāk­šana, viņš vai nu aiziet, vai arī aiztaisa savas durvis.

Beidzot, caur Senflūru un Isuāru mēs nonācām kūrortu pilsētās, kas bija mūsu gājiena mērķis. Un te, par laimi, izrā­dījās, ka lāču dīdītājam bijusi taisnība: Burbuļa un, galveno­kārt, Mondorā, mēs ļoti labi nopelnījām.

Man jābūt taisnīgam un jāsaka, ka ieņēmumi bija tik labi, galvenā kārtā, pateicoties Mati ja veiklībai un taktam. Es, kad redzēju, ka publika salasījusies, ņēmu savu harfu un sāku spēlēt, cik labi nu varēdams, bet, jāatzīstas, vienmēr to­mēr ar zināmu vienaldzību. Matijs nerīkojās tik primitīvi: viņš nekad nesāka tūlīt spēlēt, bet pirms viņš paņēma savu vijoli vai kornetu, viņš labi novēroja publiku. Viņam nevaja­dzēja daudz, lai zinātu, vai vērts jeb nē spēlēt un, galvenais, ko spēlēt.

Garofolija skolā, kas izmantoja publikas līdzjūtību, tā sakot, vairumā, viņš visos sīkumos bija izmācījies grūto māks­lu aizkustināt publiku, iegūt viņas simpātiju un piespiest viņu uz devību. Kad es viņu pirmo reiz satiku Lursinas ielas mājā, viņš mani ļoti pārsteidza ar saviem paskaidrojumiem par iemesliem, aiz kādiem ļaudis pasniedz dāvanas. Bet vēl vai­rāk es biju pārsteigts, kad redzēju viņu darbā.

Visā pilnībā viņa spējas parādījās šeit, kūrortos, kur viņš sastapa Parīzes publiku, savu veco publiku, ko bija labi izpē­tījis un tādēļ labi pazina.

«Uzmanību, viņš sacīja, kad redzējām pa Kapuciņu aleju nākam dāmu, tērptu sēra drēbēs, mums jāspēlē kaut kas bē­dīgs; jāmēģina viņu aizkustināt, jāmēģina viņai likt domāt par to, ko viņa zaudējusi; ja viņa sāks raudāt, tad viņa arī mums kaut ko pasniegs.»

Un mēs sākām kaut ko spēlēt tik palēninātā tempā, ka tiešām, sirds lūza klausoties.

Mondoras un apkārtnes pastaigāšanās vietās bija lauku­miņi, ko sauca par saloniem; tie bija koku ēnā apslēpti stū­rīši, kur peldviesi pavadīja dažas stundas svaigā gaisā. Ma­tijs iepriekš novēroja publiku, kas atradās šais salonos, un tad mēs arī rīkojāmies pēc šiem novērojumiem.

324

Kad mēs redzējām krēslā grūtsirdīgi sēžam kādu slimnie­ku, — bālu seju, stiklainu skatu un iekritušiem vaigiem, mēs sargājāmies pēkšņi nostāties viņa priekšā un tā izraut viņu no viņa bēdīgajām domām. Mēs nostājāmies attālāk no viņa, it kā mēs spēlētu paši sev, bet pie tam slepus viņu novēro­jām: ja viņš uz mums pameta dusmīgu skatu, mēs gājām prom, bet kad mums šķita, ka viņš mūsu mūzikā klausās ar labpatiku, mēs gājām viņam klāt un arī Kāpis ar trauciņu varēja viņam droši tuvoties, nebaidīdamies, ka viņu aizraidīs prom ar kājas spērienu.

Bet vislielākos panākumus Matijs guva pie bērniem: viņa lociņš tos acumirklī ierosināja uz deju, un viņa smaids lika tiem smieties, kaut arī viņi būtu bijuši sliktā gara stāvoklī. Kā viņš to panāca? Es nezinu. Bet tā tas bija: viņš visiem patika, visi viņu mīlēja.

Mūsu ceļojuma rezultāli bija tieliski; atskaitot visus iz­devumus, mēs bijām nopelnījuši, un pie tam īsā laikā, seš­desmit astoņus frankus.

Sešdesmit astoņi franka un simts četrdesmit seši, kas jau bija mūsu kasē, tas kopā bija divi simti četrpadsmit franku. Bij pienācis laiks doties uz šavononu, pa ceļam iegriežoties Isselā, kur, kā mums stāstīja, vajadzēja tikt noturētam lie­lam lopu tirgum.

šis tirgus aizņēma visas mūsu domas; beidzot mēs varē­sim nopirkt šo govi, par kuru bijām tik daudz runājuši, un kuras dēļ bijām tik daudz strādājuši un taupījuši. Līdz šim brīdim mēs bijām viņu glāstījuši tikai savos sapņos un bijām iedomājušies viņu tik skaistu, cik nu mūsu iedomu spēja to varēja iztēlot: Matijs vēlējās, lai mūsu govs būtu balta; es, atcerēdamies Ruseti, gribēju, lai viņa būtu brūna. Viņa būs ļoti lēna un dos vairākus spaiņus piena dienā. Cik tas viss bija jauki un brīnišķi!

Bet tagad vajadzēja pāriet no sapņiem uz darbiem, un te nu sākās grūtības.

Kā izmeklēt govi, kurai būtu patiesībā visas šīs īpašības, kādām mēs viņu izdaiļojām savā fantāzijā? Tas bija grūti. Kāda atbildība!

Es nezināju, pēc kādām pazīmēm var pazīt labu govi un Matijs šajā ziņā bija tikpat liels muļķis, kā es.

Mūsu uztraukumu vēl pavairoja dažādie brīnišķie no­stāsti, ko mēs bijām saklausījušies iebraucamās vietās pa to laiku, kamēr bijām ieņēmuši galvā domas par govs pirkšanu.

325

Kas saka — zirgu un vēršu mijējs, tas saka arī — visu blē­dību un viltību meistars. Mūsu galvās vēl glabājās pietiekoši daudz šo nostāstu, lai radītu mums pamatīgas bailes: tā, reiz kāds zemnieks nopērk govi, kurai ir tik skaita aste, cik skaista tā vispār var būt; ar šādu asti viņa var nodzīt mušas līdz pa­šam purna galam, kas, kā visi zinās, ir ļoti svarīgi. Zemnieks priecīgs pārnāk mājās, jo par šo lielisko govi viņš nav dārgi maksājis, bet otrā rītā, kad viņš iet govi apraudzīt, izrādās, ka viņai astes nemaz vairs nav; izrādās, ka lepnā aste bijusi tikai pielīmēta. Kāds cits zemnieks nopircis govi ar neīstiem ragiem; vēl kāds cits — govi ar piepūstu tesmeni, un, kad viņš gribējis slaukt šo govi, tad redzējis, ka viņa nedos dienā ne divas glāzes piena. Mēs negribējām, ka arī mūs piemeklētu šādas klizmas.

Par lieko asti Matijam bija vismazāk baiļu; viņš teica, ka visām govīm, kuras mēs gribēšot pirkt, viņš iekāršoties astēs un raušot ar tādu spēku, ka ja viņas būs pielīmētas, viņas katrā ziņā notrūkšot. Par piepūstiem tesmeņiem arī viņš ne­bēdāja, arī pret to viņam esot zināms drošs līdzeklis: iedurt tesmenī ar garu un resnu adatu.

Bez šaubām, tie būtu labi līdzekļi, sevišķi tādā gadījumā ja govij būtu lieka aste un piepūsts tesmenis. Bet ja nu viņai ir īsta aste, un viņa astes vilcējam dod krientu spērienu pa vēderu vai galvu? Un vai viņa tāpat nerīkosies arī tad, kad viņai durs miesā ar adatu?

Domas par krietno spērienu atdzesēja Matija fantāziju, un mūs no jauna sagrāba nemiers. Tas taču tiešām būtu bries­mīgi, ja mēs Barberēna mātei uzdāvinātu govi, kas nedotu pienu, jeb kurai būtu neīsti ragi.

Starp daudzajiem nostāstiem, bija viens arī tāds, kur briesmīgu lomu spēlēja arī kāds veterinārs; vismaz briesmīgs viņš bija bijis govs pārdevējam. Ja arī mēs ņemtu palīgā ve­terināru? Tas bez šaubām, būtu lieks izdevums, bet mums būtu mierīgs prāts. Pie tā mēs arī palikām, jo atradām, ka tā ir visprātīgākā izeja un tad, priecīgu prātu, devāmies tālāk.

Ceļš no Mondoras līdz Isselai nav tāls; mēs viņu nostai­gājām divās dienās un vēl pirms vakara sasniedzām Isselu.

Tagad es biju, ja tā var teikt, savā dzimtenē. Isselā es biju uzstājies pirmo reiz publikas priekšā, ludziņā «žolikēra sulainis» vai «Muļķākais no abiem nav tas, ko domā»; šeit V i ­tālijs arī nopirka man .pirmo kurpju pāri ar naglām, par kuru es biju tik laimīgs.

326

Nabaga žolikērs ar savu skaisto angļu ģenerāļa tērpu vairs nebija starp dzīvajiem!

Trūka arī Zerbīno ar lēno Dolči. Nabaga Vitālijs! es viņu biju zaudējis un nekad vairs

viņu neredzēšu ejot mums priekšgalā ar augsti paceltu galvu, uz āru izslietām krūtīm, rokām un kājām rādot takti un pū­šot valsi uz savas svilpes.

No mums sešiem dzīvi palikuši vairs tikai divi, Kāpis un es; tādēļ Isselā ieejot mani pārņēma skumja sajūta. Es ne­zinu kādēļ, bet es biju iedomājies, ka te atkal aiz kāda ielas stūra ieraudzīšu Vitālija tūbas cepuri un dzirdēšu viņa aicinā­jumu: «Uz priekšu!», kas tik daudz reizes bija skanējis man ausīs.

šīs bēdīgās domas laimīgā kārtā izklaidēja veclietu vei­kaliņš, kur Vitālijs bija pircis manas artista drēbes. Es viņu atradu tādu pašu, kādu viņu biju redzējis, kad pirmo reiz no­kāpu pa viņa trim slidenajām kapēm. Pie durvīm šūpojās tas pats zelta apšuvēm greznotais uzvalks, kas mani toreiz tik ļoti sajūsmināja, un uz galdiem bija izliktas tās pašas vecās šautenes un vecās lampas.

Es gribēju Matijam parādīt laukumu, uz kuru es pirmo reizi spēlēju žolikēra sulaini vai muļķāko no abiem; arī Kāpis pazina laukumiņu un priecīgs kustināja asti.

Nolikuši instrumentus un maisus iebraucamā vietā (tajā pašā, kur mēs apstājamies ar Vitāli ju), mēs gājām meklēt kādu veterināru. Dabūjis dzirdēt, kādā vajadzībā mēs pie viņa griežamies, viņš sāka mums smieties taisni acīs.

«Bet te taču, visā apkārtnē nav nevienas dresētas govs! viņš sacīja.

— Mums arī nemaz nav vajadzīga govs, kas prot trikus, bet govs, kas dod pienu.

— Un kurai būtu īsta aste, piemetināja Matijs, kuru vēl arvien mocīja domas par lieko asti.

— Un tādēļ, veterināra kungs, mēs jūs lūdzam nākt ar jūsu zināšanām mums palīgā, lai govju pārdevēji nevarētu mūs apkrāpt.»

Runādams es pūlējos imitēt Vitālija cēlo un lepno izturē­šanos, kādu viņš pieņēma, kad gribēja kādam iedvest pret sevi cienību.

«Bet kāda velna pēc jums vajadzīga govs?» jautāja vete­rinārs.

327

Es nedaudz vārdiem paskaidroju, ko mēs bijām nodomā­juši darīt ar govi.

«Jūs esat lāga zēni, viņš sacīja, es aiziešu jums rīt līdz uz tirgus laukumu un apsolu, ka govij , ko es jums izmeklēšu, ne­būs lieka aste.

— Ar ī lieki ragi nē? jautāja Matijs. — Ar ī lieki ragi nē. — Ne piepūsts tesmenis? — Ne piepūsts tesmenis. Tā būs skaista un laba govs;

bet lai govi nopirktu, tad vajadzīga nauda, ar ko samaksāt.» Es, ne vārda neteicis, atraisīju mutautiņu, kurā glabājās

visa mūsu bagātība. «Nu, lieliski! atnāciet man pakaļ rīt no rīta, pulksten sep­

tiņos. — Bet cik mums jums jāmaksā, veterināra kungs? — Nekas; kā gan es varētu ņemt maksu no tādiem lāga

bērniem, kā jūs!» Es nezināju, kā pateikties šim krietnajam vīram, bet Ma­

tijam bija ienākusi kāda doma galvā. «Vai jūs, kungs, mīlat mūziku? viņš jautāja. — Ļoti, zēn. — Vai jūs agri ejat gulēt?» Tie bija diezgan nesakarīgi jautājumi, bet tomēr veteri­

nārs uz viņiem atbildēja. «Kad pulkstens sit deviņi. — Pateicos, kungs. Uz redzēšanos, rīt pulksten septiņos.» Es jau biju sapratis Matija nodomu. «Tu gribi dot veterināram koncertu? es jautāju. — Taisni tā: serenādi, kad viņš ies gulēt; tā tiek spē­

lēta tiem, ko mīl. — Tā tev bija jauka iedoma. Steigsimies mājās un drus­

ku sagatavosimies koncertam. A r publiku, kas maksā, nav daudz jākautrējas, bet kad pats maksā, tad jādod pēc iespē­jas labākais.»

Dažas minūtes priekš deviņiem, mēs bijām jau pie vete­rināra mājas; Matijam bija līdz vijole un man harfa. Iela bija tumša, jo tā ka ap deviņiem vajadzēja uzlēkt mēnesim, tad uz ielām lampas nebij aizdegtas. Veikali bija slēgti un gājēju maz.

Pie pirmā pulksteņa sitiena, mēs abi refzē iesākām spē­lēt; šajā šaurajā, klusajā ieliņā mūsu instrūmeti atbalsojās kā skanīgā zālē. Logi atvērās, un viņos parādījās naktsmicēs,

328

lakatiņos un zīda drāniņās satītas galvas; no viena loga uz otra atskanēja pārsteiguma pilni jautājumi.

Mājiņai, kurā dzīvoja mūsu draugs veterinārs, bija vienā stūrī glīts tornītis; viens logs tornītī atvērās, un viņš izliecās ārā, gribēdams saskatīt spēlētājus.

Viņš, bez šaubām, mūs pazina un noprata arī mūsu no­lūku, jo pamāja mums ar roku apklust un sacīja:

«Es atvēršu vārtiņus, un jūs varēsit spēlēt dārzā.» Un tūlīt arī atvērās vārti. «Jūs esat krietni zēni, viņš sacīja mums abiem paspiez-

dams roku, bet arī ļoti vieglprātīgi: vai jums nemaz neienāca prātā, ka policists var jūs apcietināt par trokšņošanu publiskā vietā?»

Mūsu koncerts turpinājās dārzā, kas gan nebija liels, bet ļoti glīts, ar lapeni vidū, kas bija noaugusi vīteņu augiem.

Tā kā veterinārs bija precējies un viņam bija arī bērni, tad drīz ap mums bija diezgan liela publika. Lapenē aizdedza sveces, un mēs spēlējām gandrīz līdz pulksten desmitiem; kad viens gabals bija beidzies, publika applaudēja un lūdza otru.

Ja veterinārs beidzot nebūtu mūs izlicis pa vārtiem, mēs, uz bērnu lūgumiem, būtu spēlējuši, droši vien, līdz vēlai naktij.

«Ļaujiet viņiem iet gulēt, viņš sacīja uz bērniem, viņiem rīt pulksten septiņos jābūt atkal šeit.»

Bet mūs negribēja atlaist bez vakariņām, kas mums bija ļoti pa prātam. Par pateicību mēs likām Kapim nospēlēt viņa jocīgākos trikus, kas ļoti sajūsmināja bērnus. Bija jau gan­drīz pusnakts, kad mēs beidzot aizgājām.

Issela, kas vakarā bija tik klusa, nākošā rītā bija pilna trokšņa un kņadas. Pirms saules lēkta mēs jau dzirdējām uz ielām ratu rīboņu, zirgu zviegšanu, govju maušanu, avju blē­šanu un zemnieku klaigāšanu, kas steidzās uz tirgu. Kad mēs iegājām mūsu mājvietas pagalmā, tas bija pilns divriču ra-teļiem, kas stāvēja juku jukām; sētā pastāvīgi iebrauca rati, no kuriem svētdienas drēbēs ģērbti zemnieki uz rokām izcēla savas sievas un nolika tās zemē; visi tūliņ sakārtojās, sievie­tes izgludināja sasēdētās drēbes. Ielas bija pilnas ļaužu, kas devās uz tirgus laukumu; tā kā pulkstens bija tikai seši, tad mēs nospriedām aiziet uz tirgu, apskatīt jau pienākušās govis un jau varbūt iepriekš kādu izvēlēt.

Ak, šīs skaistās govis! Tās bija visās krāsās, visādos lielumos, gan treknas, gan vājas, dažas ar teļiem, dažām piena pilnie tesmeņi vilkās gar zemi. Tirgū bija arī zirgi, kas

329

zviiedza, ķēves, kas laizīja savus kumeļus, barotas cūkas rak­ņāja zemi un zīdāmi sivēni kvieca, it kā viņus dzīvus dīrātu; bija arī aitas, vistas, zosis. Bet tas mūs neinteresēja, mēs redzējām tikai govis, kas zem mūsu pētošiem skatiem mierīgi, acis mirkšķinot, kustināja žokļus un gremoja vakarnakti ēsto barību, nemaz nenojauzdams, ka nekad vairs neēdīs zāli savos dzimtajos laukos.

Pusstundu pastaigājuši, mēs jau bijām izmeklējuši kādas septiņpadsmit govis, kuras šādas vai tādas īpašības dēļ mums patika; trīs mēs bijām izvēlējuši tādēļ, ka tās bija brūnas, divas tādēļ, ka tās bija baltas. Šajā pēdējā jautājumā izcēlās strīds starp mani un Matiju. Septiņos mēs aizgājām pēc ve­terināra, kas mūs jau gaidīja; mēs, ejot, vēl skaidrojām viņam, kādas īpašības mēs vēlētos, lai govij būtu.

Tās bija izsakāmas divos vārdos: dot daudz piena un maz ēst.

«Lūk, viena, kam jābūt labai, sacīja Matijs, norādīdams uz kādu baltganu govi.

— Es domāju, ka šī būs labāka,» izsaucos es, rādīdams kādu brūnu.

Veterinārs samierināja mūs tādā kārtā, kā neapstājās ne pie vienas, ne otras, bet piegāja pie trešās: tā bija neliela gosniņa, slaidām kājām, sarkanu spalvu, brūniem vaigiem un ausīm, melniem riņķiem ap acīm un baltganu strīpu ap purnu.

«Lūk, šī ir Ruergas govs un taisni tāda, kāda jums vaja­dzīga,» viņš sacīja.

Govi aiz valga turēja noplucis zemnieks. Veterinārs grie­zās pie viņa ar jautājumu, par cik viņš grib pārdot savu govi. «Tr īs simti franku.»

Mums jau bija iepatikusies šī vieglā, veiklā gosniņa, ar drusku viltīgu skatu, bet dzirdot cenu, man nolaidās rokas. Trīs simti franku! tas nebija mums pa spēkam. Es pamāju veterināram par zīmi, ka mums jāiet pie citas, viņš man deva slepus zīmi, ka jāpaliek tepat.

Starp veterināru un zemnieku iesākās liela kaulēšanās. Viņš solīja simts piecdesmit frankus; zemnieks nolaida desmit. Veterinārs uzkāpa līdz simts septiņdesmit, zemnieks nolaida līdz divi simti astoņdesmit.

Bet nonākusi līdz šim punktam, kas mūs zināmā mērā apmierināja, lieta pēkšņi pieņēma pavisam citu virzienu. Ve­terinārs vairs nekā nesolīja, bet sāka govi sīkāk aplūkot: viņai

330

ir par daudz vājas kājas, īss kakls, par daudz gari ragi; viņa vāji elpo, tesmenis nav labi attīstīts.

Zemnieks atbildēja, ka, ja mēs govi tik labi pazīstot, tad lai ņemot viņu par divi simti piecdesmit frankiem; lai tikai viņa nāktu labās rokās.

Mūs sagrāba bailes, jo mēs domājām, ka tā tiešām varbūt ir slikta govs.

«Iesim apskatīt citas,» es sacīju. Pie šiem vārdiem, zemnieks, sevi pārvarēdams, nolaida

vēl desmit frankus, un pamazām nonāca līdz divi simti desmit. Bet tālāk arī vairs nē.

Veterinārs piegrūda man ar elkoni, likdams saprast, ka viņa vārdi nav nopietni ņemami, ka tā nebūt nav slikta, bet ļoti laba govs; tomēr divi simti desmit franku bija mums liela nauda.

Pa šo laiku Matijs, grozīdamies govij aiz muguras, bija izrāvis viņai garu spalvu no astes, par ko govs viņam iespēra ar kāju. Tas mani pārliecināja un lika izšķirties.

«Lai iet par divi simti desmit frankiem,» es sacīju, do­mādams, ka lieta ir nokārtota.

Es pastiepu roku, lai paņemtu saiti, bet zemnieks man to nedeva.

«Bet kur tad kniepadatu nauda saimniecei?» viņš sacīja. Sākās jaunas sarunas, un beidzot, mēs vienojāmies par

divdesmit sū. Mums palika vēl trīs franki. Es atkal pastiepu roku; zemnieks viņu saņēma un stipri, pa draugam, paspieda. Tā kā mēs esam labi draugi, es taču neaizmirsīšot vīnu viņa meitai. Meitas vīns mums maksāja atkal desmit sū.

Es pa trešam lāgam taisījos satvert saiti, bet mans draugs zemnieks atkal mani atturēja.

«Bet vai jums ir apauši?» viņš jautāja, es pārdevu govi, bet ne apaušus.»

Tā kā mēs bijām labi draugi, viņš bija ar mieru atdot man apaušus par trīsdesmit sū, kas neesot dārgi.

Apauši mums bija vajadzīgi, kā lai mēs citādi vestu govi? Es šķīros no saviem trīsdesmit sū, aprēķinādams, ka mums paliek vēl divdesmit. Es noskaitīju divi simti trīspadsmit frankus un ceturto reizi pastiepu roku.

«Kur ir jūsu saite? jautāja zemnieks; es jums pārdevu apaušus, bet saiti es neesmu jums pārdevis.»

Saite mums maksāja divdesmit sū, mūsu pēdējos divde­smit sū.

331

Kad tie bija samaksāti, mēs beidzot varējām saņemt govi ar visiem apaušiem un saiti. Tagad mums bija govs, bet mums nebija vairs neviena vienīgā sū, ko nopirkt barību sev un govij .

«Nekas, sāksim tūliņ strādāt, sacīja Matijs, kafejnīcas un krodziņi ir pilni ļaužu; ja mēs izdalāmies, tad mēs varam visos spēlēt, un vakarā būsim krietni nopelnījuši.»

Aizveduši govi mūsu iebraucamās vietas kūtī, mēs viņu piesējām vairākiem mezgliem un devāmies, katrs uz savu pusi, peļņā. Vakarā, kad saskaitījām naudu, izrādījās, ka Ma­tijs bija sapelnījis četrus frankus piecdesmit santimus, bet es trīs frankus.

A r septiņiem frankiem un piecdesmit santimiem kabatā, mēs bijām tīrie bagātnieki. Bet mūsu prieks par nopelnītiem septiņiem frankiem un piecdesmit santimiem bija niecīgs, sa­līdzinot ar to prieku, ko mēs jutām par izdotiem divi simti četrpadsmit frankiem.

Mēs pierunājām kalponi izslaukt mūsu govi un vakariņās dzērām pienu: nekad vēl mēs nebijām dzēruši tik garšīgu pienu. Matijs teica, ka viņš esot salds un garšojot pēc oranžu ziediem, kā tas piens, ko viņš dzēris slimnīcā, tikai vēl daudz, daudz labāk. Un mūsu lielajā sajūsmā mēs gājām noskūpstīt mūsu govi uz viņas melnā purna. Bez šaubām, viņa saprata mūsu glāstus, jo nolaizīja mūsu sejas ar savu aso mēli.

«Zini, viņa mūs noskūpstīja,» sajūsmā izsaucās Matijs. Lai saprastu laimi, ko mums sagādāja šie abpusējie

glāsti, tad jāņem vērā, ka ne es, ne Matijs nebijām glāstiem izlutināti; mūsu liktenis stipri atšķīrās no to lutināto un mī-lināto bērnu likteņa, kam bija jāaizstāvas pret mātes glāstiem. Un tomēr mums abiem tik ļoti būtu paticis tikt apmīļotiem.

Nākošā rītā mēs piecēlāmies līdz ar saules lēktu un tūliņ devāmies ceļā uz šavanonu. Tā kā es jutos Matijam pateicību parādā, jo bez viņa es nekad nebūtu salasījis tik lielu naudas summu, tad, lai sagādātu viņam prieku, es ļāvu viņam vest govi; viņš bija ļoti laimīgs, ka varēja viņu vilkt aiz saites, kamēr es pats gāju aiz viņiem.

Tikai, kad mēs bijām izgājuši no pilsētas, es sāku iet viņam blakus, lai, kā paraduši, mēs varētu sarunāties, bet visvairāk, lai varētu skatīties mūsu govij sejā; es nekad vēl nebiju redzējis tik skaistu govi. Un viņa tiešām arī izskatījās jauka, kad lēni un lepni šūpodamās gāja pa ceļu, it kā apzinā­tos savu vērtību.

332

Tagad man vairs nevajadzēja, kā no Parīzes iznākot, katru mirkli skatīties kartē. Es zināju, kur man jāieet, un, kaut gan bija pagājuši jau vairāk gadi no tā laika, kad es šeit gāju ar Vitāliju, es tomēr vēl labi atcerējos šo ceļu.

Lai nenogurdinātu mūsu govi un nenonāktu šavanonā pārāk agri, es nospriedu, ka nakti pārgulēsim tajā pat sādžā, kur kopā ar Vitāliju pavadīju uz papardēm, savu pirmo ceļo­juma nakti, un kur Kāpis, redzēdams manas bēdas, nogūlās man blakām, ielikdams savu ķepu manā rokā par zīmi, ka viņš būs mans draugs. Un nākamā rītā agri mēs dosimies tālāk, lai laikus nonāktu pie Barberēna mātes.

Bet liktenis, kas līdz šim mums bija bijis labvēlīgs, tagad nostājās pret mums un izjauca mūsu nodomus.

Mēs bijām nosprieduši sadalīt gājienu divās daļās, pār­traucot viņu brokasta Jaikā, lai mēs, un galvenā kārtā mūsu govs, varētu paēst. Mēs gribējām viņu paganīt pa ceļmalu grāvjiem.

Ap pulksten desmitiem, atraduši vietu, kur zāle bija zaļa un bieza, mēs nometām maisus no muguras un iedzinām mūsu govi grāvī.

No sākuma es viņu gribēju vadāt aiz saites, bet viņa bija tik mierīga un likās tik aizņemta ar ēšanu, ka es aptinu saiti viņai ap ragiem, un pats, nosēdies viņai blakus, sāku ēst savu maizi.

Mēs, kā tas pilnīgi dabīgi, beidzām savas brokastis daudz ātrāk nekā viņa. Tad, labu laiku viņā noskatījušies, un ne­zinādami, ko darīt, mēs sākām spēlēties ar akmentiņiem; jo nevajaga iedomāties, ka mēs būtu bijuši prātīgi un gudri vīri, kas tikai domā par naudas pelnīšanu. Kaut gan mūsu dzīves veids stipri atšķīrās no tā, kādu bērni parasti ved mūsu vecumā, mums tomēr piemita visas mūsu vecumam raksturī­gās domas un vēlēšanas, t. i. mēs mīlējām rotaļāties tāpat, kā visi bērni, un nepagāja gandrīz neviena diena, kur mēs nebūtu spēlējušies ar akmentiņiem un bumbu, vai nebūtu lēkuši viens otram pāri. Ejot pa ceļu, Matijs bieži, bez kāda sevišķa iemesla, piepeši iesaucās: «Vai nepaspēlēsimies?» Vienā acumirklī mēs tad nosviedām mūsu maisus, mūsu mūzikas instrumentus un turpat uz ceļa sākām rotaļāties. Ja man nebūtu pulksteņa, kas atgādina laiku, mēs bieži vien būtu plosījušies līdz naktij; bet pulkstens man atgādināja, ka esmu trupas vadītājs, ka vaja­dzīgs strādāt un pelnīt maizi, un es atkal ņēmu harfas siksnu uz nospiestā pleca. Uz priekšu!

333

Mēs bijām beiguši spēlēties, bet govs vēl arvien ēda, un, kad mēs gājām viņai klāt, viņa sāka plūkt zāli tik steidzīgi un tik lieliem kušķiem, it kā gribētu rādīt, ka vēl nav paēdusi.

«Pagaidīsim drusku, sacīja Matijs. — Vai tad tu nezini, ka govis var ēst visu dienu? — Tikai mazu, mazu drusciņ.» Gaidot, mēs jau saņēmām savas mantas un instrumentus. «Ja es viņai nospēlētu kādu mazu gabaliņu uz korneta?

sacīja Matijs, kas nekad nevarēja nostāvēt mierā; mums Gasō cirku bija viena govs, kas ļoti mīlēja mūziku.»

Un neko vairāk neteikdams, Matijs iesāka spēlēt strauju parādes maršu.

Pie pirmajām skaņām govs pacēla galvu, un tad, uzreiz, pirms es vēl paspēju pieskriet un noraisīt no ragiem valgu, viņa lieliem lēcieniem aizdrāzās prom.

Mēs tūliņ, tādā pat ātrumā, skriedami no visa spēka, likā­mies viņai pakaļ; skriedams, es viņu saucu un kliedzu Kapim, lai tas viņu aptura. Bet nevienam nevar būt visi talanti uzreiz r ganu suns būtu meties govij priekšā un ķēries purnā, bet Kāpis ķērās viņai kājās.

Tas, saprotams, viņu neapturēja, bet viņa skrēja vēl trakāk uz priekšu. Mēs viņai pakaļ. Skriedams, es uzsaucu Matijam: «Plānprātiņš!», un viņš pilnā skriešanā, nemaz ne­apstādamies, aizelsies, atbildēja: «Tu man vēlāk varēsi sadot pa krietnam, to es esmu pelnījis.»

Brokastot mēs bijām apstājušies divi kilometru atstatumā no kādas lielas sādžas, un turpu nu tagad mūsu govs arī au­lekšoja. Saprotams, ka viņa sādžu sasniedza ātrāk, kā mēs un, tā kā ceļš bija taisns, mēs, neskatoties uz attālumu, redzējām, ka ceļā viņai nostājās cilvēki un to aizturēja. Tad mēs sākām skriet drusku lēnāk; govs mums nepazudīs; mēs viņu atpra­sīsim tiem krietnajiem ļaudīm, kas viņu aizturēja, un tie mums to atdos. Pamazām ap govi sāka lasīties ļaudis un, kad mēs iegājām sādžā, ap govi bija sastājušies ap divdesmit cilvēku, vīri, sievas un bērni, kas visi viņi skaļi runāja un aiz­domīgi noskatījās uz mums.

Es biju iedomājies, ka man vajadzēs tikai paprasīt un man tūliņ atdos govi ; bet to viņi nedarīja. Ļaudis sastājās mums apkārt un uzstādīja jautājumu, pēc jautājuma: « N o kurienes mēs nākot? kur mēs esot ņēmuši govi?»

Mēs atbildējām vienkārši un ātri; tomēr mūsu atbildes viņus neapmierināja, un pacēlās dažas balsis, kas sacīja, ka

334

govs, kas mums izbēgusi, esot zagta, un ka mūs vajadzīgs likt cietumā, kamēr lieta noskaidrosies.

Briesmīgās bailes, ko man iedvesa vārds cietums, sajauca man galvu un mand pazudināja: es nobālēju, sāku stomīties un, tā kā nebiju vēl atguvis elpu no lielās skriešanas, tad ne­biju spējīgs sevi aizstāvēt.

Pa to starpu bija pienācis žandarms. Viņam pāris vārdos izskaidroja, kas te īsti notiek un, tā kā viņam lieta nelikās skaidra, viņš teica, ka govi ielikšot apķīlājamo lopu kūtī un mūs cietumā. Gan tad vēlāk redzēšot, ko darīt.

Es gribēju protestēt, un Matijs taisījās runāt, bet žan­darms bargi uzsauca mums klusēt. Man ienāca prātā Vitālija sadursme ar policiju Tulūzā, un es pavēlēju Matijam klusēt un sekot žandarma kungam.

Visa sādža mūs pavadīja līdz valdes namam, kur atradās cietums; pa ceļam mūs grūstīja, spaidīja, stumdīja un lamāja, un es domāju, ka, ja nebūtu bijis žandarms, kas mūs aizstā­vēja, mūs būtu nomētājuši akmeņiem, kā lielus noziedzniekus, slepkavas vai dedzinātājus. Un tomēr mēs nebijām izdarījuši nekādu noziegumu. Bet tāds arvien ir pūlis; viņš padodas pirmajam iespaidam un nostājas pret nelaimīgajiem, nemaz nezinādams, ko viņi darījuši, vai vainīgi, vai nē.

Kad bijām nonākuši pie cietuma, man uzausa maza ce­rība: cietuma sargs, kas tajā pašā laikā bija lauku sargs, negri­bēja mūs ņemt pretī. Es pie sevis nodomāju, ka tas tiešām ir krietns vīrs. Bet žandarms uzstājās, un cietuma sargs beidzot padevās. Viņš gāja mums pa priekšu un atvēra durvis, kas no ārpuses bija aizslēgtas ar lielu priekškaramu atslēgu un divām aizšaujamām bultām. Tagad es sapratu, kādēļ viņš labprāt nebija gribējis mūs saņemt: viņš cietumā, uz grīdas, bija izlicis kalst visu savu sīpolu krājumu. Kamēr žandarms mūs pārmeklēja un atņēma mums naudu, nažus un sērkociņus, cietuma sargs sagrūda visus savus sīpolus vienā kaktā. Pēc tam viņi aizgāja, un durvis aizvērās ar īsti traģisku troksni.

Tā tad, mēs bijām cietumā. Uz cik ilgu laiku? Kamēr es pārdomāju šo jautājumu, Matijs bija, nolaistu

galvu, nostājies man priekšā: «Sit nu, sit taisni pa galvu! Par tādu muļķību nekad

nevar būt par stipru sists! — Tu darīji muļķību, un es to pielaidu. Es biju tikpat

liels muļķis kā tu.

335

— Man labāk patiktu, ja tu sistu, man nebūtu tik bē­dīgi . . . mūsu nabaga govs, prinča govs!»

Un viņš saka rūgti raudāt. Tagad man vajadzēja viņu mierināt un paskaidrot, ka mūsu stāvoklis, varbūt, nemaz tik briesmīgs nav. Mēs nebijām neko noziegušies un mums ne­nāksies grūti pierādīt, ka govi mēs paši esam pirkuši. Isselas labais veterinārs būs mūsu liecinieks.

«Bet, ja mūs apvainos naudas zādzībā, ar ko mēs esam maksājuši par mūsu govi? Kā mēs lai pierādām, ka esam to nopelnījuši?» Matijam bija taisnība.

«Un tad, raudādams turpināja Matijs, ja arī mūs izlaistu no cietuma un atdotu mūsu govi, vai mēs varam būt droši, ka atradīsim Barberēna māti?

— Kādēļ lai mēs viņu neatrastu? — Pa to laiku, kamēr tu biji prom, viņa varēja nomirt.» Šāda iespējamība man kā ar nazi iedūrās sirdī. Tā bija

patiesība, Barberēna māte varēja būt arī nomirusi. Viņa gan nebija vēl tik veca, ka viņai būtu jāmirst, bet es no piedzīvo­jumiem zināju, cik viegli var zaudēt mīļus cilvēkus; vai es jau nebiju zaudējis Vitāliju? Kā man agrāk nebija ienākušas prātā šādas domas?

«Kādēļ tu man to neteici agrāk? es jautāju. — Tādēļ, ka, kad es esmu laimīgs, manā trulajā galvā ir

tikai priecīgas domas, un kad es esmu nelaimīgs, man ir tikai bēdīgas domas. Un es biju tik laimīgs domādams, ka tu pa­sniegsi govi tavai Barberēna mātei, ka es redzēju tikai Barbe­rēna mātes sajūsmu, es redzēju tikai mūsu pašu prieku par to un biju kā apžilbināts, kā noreibis.

— Tava galva, nabaga Matij, nav trulāka par manējo, jo arī es domāju tāpat kā tu; arī es biju kā apžilbināts, kā ap­reibis.

— Ak^vai , ak vai! prinča govs! raudādams izsaucās Matijs. T č t e v nu bija princis!»

Te viņš uzlēca kājās un, rokas mētādams, iesaucās: «Ja nu Barberēna māte ir mirusi, un vecais, šausmīgais

Barberēns atņem mums mūsu govi un paņem tevi pašu arī vēl?»

Bez šaubām, šīs bēdīgās domas mums bija iedvesis cie­tums, pūļa kliegšana, žandarms un aizšaujamo bultu un at­slēgu žvadzoņa cietuma durvīm aizveroties.

Bet Matijs nedomāja par mums vien, viņš domāja arī par mūsu govi.

336

«Kas viņai pados ēst? kas viņu izslauks?» Šādās bēdīgās domās mēs pavadījām vairāk stundas, un

ar katru stundu mūsu izmisums pieņēmās. Es tomēr mēģināju kaut kā drošināt Matiju, sacīdams, ka

mūs, bez šaubām, drīz sāks nopratināt. «Nu labi! ko mēs atbildēsim? — Patiesību. — Tad tevi atdos Barberēnam, vai arī, ja Barberēna

māte būs viena pati, arī viņu nopratinās, lai pārliecinātos, ka mēs nemelojam, un tad mēs vairs nevarēsim viņai sagādāt pārsteigumu.»

Beidzot mūsu durvis ar šausmīgu žvadzoņu atvērās un viņās parādījās vecs kungs, baltiem matiem, kura atklātā un labsirdīgā seja mums iedvesa atkal cerību.

«Nu, blēži, pieceļaties un atbildiet miertiesneša kungam, uzsauca mums cietuma sargs.

— Ir jau labi, ir jau labi, sacīja miertiesnesis, pamādams sargam iziet un atstāt mūs vienus. Es papriekšu nopratināšu šo, — viņš norādīja ar pirkstu uz mani, — aizvediet un pie­raugi et otru; es viņu nopratināšu pēc tam.»

Es domāju, ka šādos apstākļos man vajadzīgs aizrādīt Matijam, kā lai viņš atbild.

«Viņš tāpat kā es, miertiesneša kungs, teiks jums patie­sību, tikai patiesību, es sacīju.

— Labi, labi,» pārtrauca mani miertiesnesis, negribē­dams ļaut man vairāk runāt.

Matijs izgāja, bet iepriekš viņš man pameta ar acīm, ka sapratis manu aizrādījumu.

«Jūs tiekat apvainoti, ka esat nozaguši govi ,» sacīja miertiesnesis, skatīdamies man acīs.

Es atbildēju, ka šo govi mēs esam pirkuši Isselas lopu tirgū, un nosaucu veterināru, kurš mums viņu palīdzēja pirkt.

« T o mēs pārbaudīsim. — To es arī gribētu, jo tas jūs pārliecinātu par mūsu

nevainību. — Kādos nolūkos jūs pirkāt šo govi? — Lai aizvestu viņu uz šavanonu un iedāvātu sievietei,

kas bija mana audžu māte; es gribēju ar to parādīt savu at­zinību par viņas pūlēm manis labā un atstāt piemiņu savai mī­lestībai.

— Kā sauc šo sievieti. — Tā ir Barberēna māte.

22 Hektors Malō, Dzīves skolā. 337

— Vai tā ir tā mūrnieka sieva, kuru pašu paris gadus atpakaļ sakropļoja Parīzē.

— Jā, miertiesneša kungs. — Arī to mēs pārbaudīsim.» Bet šiem vārdiem es tik dedzīgi nepiekritu, kā kad bija

runa par Isselas veterināru. Redzēdams, ka apjuku, miertiesnesis mani piespieda at­

bildēt, un es atzinos, ka, ja viņš nopratinās Barberēna māti, tad būs izputināts viss mūsu jaukais nodoms, mēs nevarēsim viņai sagādāt pārsteigumu.

Tomēr, šīs nepatikšanas atnesa arī apmierinājumu: reiz jau miertiesnesis pazina Barberēna māti un gribēja pie viņas apjautāties par mana stāsta patiesīgumu, tas nozīmēja, ka Barberēna māte vēl ir dzīva.

Bet mani sagaidīja vēl patīkamāks pārsteigums. Iztaujā­jot un sarunājoties ar mani, miertiesnesis pastāstīja, ka Bar­berēns jau kopš laba laika esot atkal atgriezies Parīzē.

Tas mani padarīja tik priecīgu, ka man radās tik pārlie­cinoši vārdi, ka viņš govs pirkšanas lietā solījās apmierināties ar veterināra liecību vien.

«Bet kur jūs ņēmāt govs pirkšanai nepieciešamo naudu?» Tas bija tas jautājums, no kā Matijs tik ļoti baidījās. «Mēs to nopelnījām. — Kur? Kā?» Es viņam paskaidroju, kā mēs gājām no Parīzes uz Var­

zām, no Varzām uz Mondoru, un lasījām un krājām sū pie sū. « K o jūs darījāt Varzās?» Uz šo jautājumu man atkal nācās atbildēt ar veselu stā­

stu. Kad miertiesnesis dzirdēja, ka es esmu bijis ieslēgts Tr i ­jēras raktuvē, viņš mani pārtrauca un sirsnībā, gandrīz drau­dzīgā balsī jautāja:

«Kurš no jums abiem ir Remijs? — Es, miertiesneša kungs. — Bet kā lai par to pārliecinos? Tev nav nekādu doku­

mentu, kā man žandarms sacīja? — Nē, miertiesneša kungs. — Nu, tad izstāsti, kā notika katastrofa Varzās. Es

esmu lasījis par to sīku aprakstu avīzēs: ja tu nebūsi īstais Remijs, tu mani nepiemānīsi. Es klausos, tā tad uzmanies.»

Tas, ka miertiesnesis sāka mani uzrunāt ar tu, tas mani ļoti iedrošināja; es jutu, ka viņš nav mums naidīgs.

338

Kad biju savu stāstu beidzis, miertiesnesis noskatījās manī laipnām un aizkustinātām acīm. Es biju iedomājies, ka viņš man paziņos, ka atlaiž mūs brīvībā, bet to viņš nedarīja. Neteikdams ne vārda, viņš mani pameta vienu. Viņš, bez šaubām, gāja nopratināt Matiju, lai redzētu, vai mūs abu stāstījumi sakrīt.

Es ilgi paliku viens, domās nogrimis; beidzot tiesnesis atgriezās kopā ar Matiju.

«Tagad es ievākšu ziņas Isselā, viņš sacīja, un ja viņas sakritīs, kā es ceru, ar to, ko jūs man stāstījāt, tad rīt jūs atlaidīs vaļā.

— Un mūsu govs? jautāja Matijs. — To jums atdos. — Tas nav tas, ko gribēju sacīt, atbildēja Matijs; kas

viņu ēdinās? kas viņu slauks? — Esi mierīgs, zēn, par to tiks gādāts.» Matijs apmierinājās. «Ja kāds slauktu mūsu govi, viņš smaidīdams sacīja, vai

tad mēs nevarētu dabūt pienu? Mums viņš ļoti noderētu va­kariņās.»

Tiklīdz miertiesnesis bija izgājis, es pateicu Matijam abas jaunās ziņas, kuru dēļ man gandrīz piemirsās, ka esmu cie­tumā: Barberēna māte ir dzīva un Barberēns Parīzē.

«Tā tad, prinča govs svinīgais gājiens neizjuks!» iesaucās Matijs.

No lielas sajūsmas viņš sāka dejot un dziedāt; es, viņa jautrības aizrauts, saķēru viņu aiz rokām, un Kāpis, kas līdz šim bēdīgs un nospiests bija gulējis kaktā, ielēca mums starpā un nostājās uz divām kājām. Mēs sākām dejot tik traku un priecīgu deju, ka cietuma sargs pārbijies — laikam savu sī­polu dēļ — atskrēja skatīties, vai mēs neesam sadomājuši sa­celties un izlauzties no cietuma.

Viņš mums pavēlēja palikt mierā, bet šo pavēli neizteica vairs tik rupjā tonī kā tad, kad ienāca cietumā kopā ar mier­tiesnesi.

No tā mēs nopratām, ka mūsu stāvoklis nav pārāk ļauns, un drīz dabūjām pārliecināties, ka neesam maldījušies, jo pēc laiciņa viņš atkal atgriezās, nesdams pilnu bļodu ar pienu, — mūsu govs pienu. Bet tas vēl nebija viss, — līdz ar piena bļodu viņš atnesa baltmaizi un aukstu teļa gaļu, ko mums sūtot miertiesnesis. Laikam nekad vēl cietumniekiem nebija tik jauki gājis. Ēdot un dzerot, manas domas apstājās pie cietu-22*

339

miem: kā redzams, viņi bija tomēr labāki, nekā es biju iedo­mājies. To pašu domāja arī Matijs: «Vakariņas un naktsmā­jas par velti, vai tas nav jauki!» viņš smiedamies sacīja.

Es gribēju viņu drusku pabaidīt. «Bet ja nu veterinārs ir piepeši nomiris, es sacīju, kur

tad mēs ņemsim liecinieku? — Tādas domas nāk prātā tikai tad, kad esi nelaimīgs,

viņš atbildēja neuztraukdamies, un tagad tām nav īstais brīdis.»

340

X X X n o d a ļ a .

Barberēna māte. Nakts cietumā nebija slikta; mums bija nācies pavadīt

klajā laukā dažu labu daudz nepatīkamāku nakti. «Es sapņoju par mūsu govi, par to, kā viņa iegāja pie

Barberēna mātes, sacīja Matijs. — Es arī .» Pulksten astoņos rītā atvērās durvis un pa viņām ienāca

miertiesnesis mūsu drauga veterināra pavadībā, kas arī bija gribējis būt klāt pie mūsu atsvabināšanas. Kas attiecas uz miertiesnesi, tad viņa rūpes par diviem nevainīgiem cietum­niekiem neaprobežojās vienīgi ar atsūtītām vakariņām: viņš man pasniedza kādu apzīmogotu papīru.

«Jūs esat bijuši traki, dodamies tik neapdomīgi ceļā, viņš draudzīgi sacīja, te jums būs apliecība, ko liku izgatavot sā­džas priekšniekam. Tā jums palīdzēs uz priekšu izsargāties no dažādām nepatikšanām. Laimīgu ceļu, bērni!»

Viņš mums pasniedza roku, bet veterinārs mūs apkampa. Mūsu ienākšana sādžā bija bijusi pavisam nožēlojama,

bet toties iziešana bija svinīga: mēs gājām lepni paceltu galvu un vedām mūsu govi saitē. Zemnieki, stāvēdami savu namu durvīs, pavadīja mūs draudzīgiem skatiem.

«Es tikai vienu nožēloju, sacīja Matijs, un tas ir, ka žan­darms, kas mūs apcietināja, nav te un neredz mūsu svinīgo iziešanu no sādžas.

— žandarms bija kļūdījies; bet arī mēs nebijām rīkoju­šies pareizi, ka nebijām apgādājuši nekādus papīrus, kas ap­liecinātu, kas tādi esam. Parīzē mēs tos būtu varējuši viegli dabūt.»

Mēs bijām dabūjuši labu mācību, un tagad vairs neizlai­dām govs saiti no rokām. Taisnība, mūsu govs bij ļoti lēna, bet viņa bija arī bailīga.

341

Drīz mēs sasniedzām sādžu, kur bijām ar Vitāliju gulē­juši; no šejienes vajadzēja iziet cauri vienai landai, un mēs būsim sasnieguši nogāzi, pa kuru iet uz šavanonu.

Ejot pa sādžas ielu, taisni pie tās mājas, kur Zerbīno toreiz nozaga maizes gabalu, man iešāvās prātā kāda doma, kuru tūliņ pasacīju Matijam.

«Zini, es apsolīju, ka tu dabūsi pie Barberēna mātes pan­kūkas, bet lai pankūkas izceptu, tad vajadzīgi milti, sviests un olas.

— Tiem gan vajaga būt ļoti gardiem. — Es domāju gan, bet tu jau redzēsi; viņus satin un tad

bāž mutē. Bet, varbūt Barberēna mātei nav ne sviesta, ne miltu, jo viņa nav bagāta. Kā būtu, ja mēs viņai tos aiz­nestu?

— Lieliska ideja! — Nu, paturi govi, tikai nepalaid viņu vaļā; es ieiešu

šajā veikaliņā un nopirkšu sviestu un miltus. Bet olas Bar­berēna māte varēs aizņemties, ja viņai pašai nebūs. Es baidos tās pirkt, jo mēs varētu viņas ceļā saplēst.»

Es iegāju veikaliņā, kur zerbīno nozaga maizi, nopirku vienu mārciņu sviesta, divas mārciņas miltu, un mēs gājām atkal tālāk. Es negribēju steidzināt un nokausēt mūsu govi, bet kājas, pret paša gribu, spēra lielus soļus un nesa mani ātri uz priekšu. Vēl desmit kilometri, astoņi, seši; savādi, ka tagad, tuvojoties Barberēna mātei, ceļš man likās daudz garāks, nekā todien, kad gāju no viņas prom, kad vēl, kā atceros, lija lietus.

Bet es biju uztraukts un degu aiz nepacietības, tā, ka ik brīdi vilku ārā pulksteni un skatījos laiku.

«Vai nav skaists apgabals? es jautāju Matijam. — Nevar sacīt, ka koki traucētu skatu. — Kad mēs būsim sasnieguši kalna malu un laidīsimies

lejā uz šavanonu, tad tu redzēsi kokus, un pie tam, skaistus, gan ozolus, gan kastaņkokus.

—- A r kastaņiem? — Nudien! Un bez tam, Barberēna mātes pagalmā aug

līks bumbieru koks, uz kura var spēlēt zirgu jāšanu un kurš dod, lūk, tik lielus bumbierus, un garšīgus! bet gan tu redzēsi.» Tā tagad es katras lietiņas aprakstu, nobeidzu vārdiem: «Gan tu redzēsi.» Es pats sirsnīgi ticēju, ka vedu Matiju uz īsto brīnumzemi. Bet vai priekš manis viņa arī nebija brī­numzeme? Tur manas acis bija atvērušās gaismai. Tur es

342

biju sācis dzīvot, tur es biju bijis laimīgs, tur es biju ticis mīlēts. Visas šīs laimīgās atmiņas, ko bija padarījusi dzīvākas mana pēdējo gadu dēkainā dzīve, joņoja arvien straujāk manā galvā un sirdī, jo tuvāk mēs nācām sādžai. Likās, it kā dzim­tajā gaisā būtu kāda smarša, kas mani reibinātu; man viss rādījās brīnišķā gaismā. Mans noreibums pārgāja arī uz Matiju, un arī viņš, bet par nožēlošanu tikai iedomās, atgrie­zās savā dzimtenē.

«Ja tu atnāktu kādreiz Lukā, tad arī es tev parādītu skaistas lietas; gan tu redzētu!

— Mēs aiziesim uz turieni, kad būsim' apmeklējuši Etje­neti, Līziņu un Benjamiņu.

— Tu tiešām gribi nākt uz Luku? — Tu nāci man līdzi pie Barberēna mātes, es iešu tev

līdz apmeklēt tavu māti un mazo māsiņu Kristīni. Ja tikai viņa nebūs par daudz liela, es viņu panēsāšu uz rokām un viņa būs arī mana māsiņa.

— Ak, Remij!» Viņš bija tik aizkustināts, ka vairāk neko nevarēja pa­

teikt. Tā runādami un lieliem soļiem iedami, mēs bijām nonā­

kuši līdz kalna galam, kur sākās nogāze un līkumotais šava-nonas ceļš, kas gāja garām Barberēna mātes mājai.

Vēl daži soļi un mēs būsim sasnieguši vietu kraujas malā, kur es lūdzu Vitālijam atļaut man apsēsties, lai pēdējo reiz paskatītos uz Barberēna mātes māju, kuru necerēju nekad vairs redzēt.

«še, ņem saiti,» es sacīju Matijam, un ar vienu lēcienu uzlēcu uz kraujas malu; nekas mūsu ielejā nebija mainījies; viņa izskatījās tāda pat, kā bijusi. Starp diviem koku pudu­riem es ieraudzīju Barberēna mātes mājas jumtu.

« K o tu tur dari? jautāja Matijs. — Tur, tur!» Viņš pienāca man blakus, bet neuzkāpa uz kraujas; govs

sāka ēst zāli. «Seko manai rokai, es sacīju; lūk, Barberēna mātes māja,

lūk, bumbieru koks un tur mans dārziņš.» Bet tā kā Matiju še nesaistīja nekādas atmiņas, tad viņš

nekā brīnišķa neredzēja; viņš nekā neteica. Šinī acumirklī no skursteņa pacēlās viegls, iedzeltens dūmu

mutulītis un, tā kā vēja nebija, viņš cēlās taisni gaisā gar nokalni. «Barberēna māte ir mājā,» es sacīju.

343

Caur koku zariem izskrēja viegls vējš un, salauzdams dūmu stabu, iesvieda dūmus mums sejā: viņi smaršoja pēc ozolu lapām.

Es jutu, ka man acīs saskrien asaras, nolēou no kraujas un noskūpstīju Matiju. Kāpis metās man virsū, es paņēmu viņu rokās un arī noskūpstīju. Matijs no lieliem priekiem aizgāja un noskūpstīja arī govi.

«Dosimies ātri lejā, es sacīju. — Bet, ja Barberēna māte ir mājās, kā būs ar pārstei­

gumu? jautāja Matijs. — Tu ieiesi viens pats; tu sacīsi, ka ved viņai prinča

dāvātu govi un, kad viņa tev jautās, no kāda prinča, tad es parādīšos.

— Cik žēl, ka mēs nevaram ieiet pie viņas ar mūziku, tas būtu tik jauki!

— Matij, nerunā muļķības. — Esi mierīgs, man nav nekāda patikšana sākt atkal to

pašu; bet ja šī govs nebūtu tāda mežone un mīlētu mūziku, tad tas būtu ļoti jauki mūsu pašreizējā stāvoklī.»

Nonākuši ceļa līkumā, kas atradās taisni virs Barberēna mātes mājas, mēs ieraudzījām dārzā parādāmies baltu galvas segu: tā bija Barberēna māte. Viņa atvēra vārtiņus un izgāja uz ceļa, kas ved uz sādžu.

Mēs bijām apstājušies, un es viņu parādīju Matijam. «Viņa aiziet, viņš izsaucās, un mūsu pārsteigums? — Mēs izdomāsim kaut ko. — Ko tad? — Es vēl nezinu. — Ja tu viņu pasauktu?» Kārdināšana bija liela, bet es tomēr noturējos; es mēne­

šiem ilgi biju domājis par pārsteigumu un tagad nespēju, tā uzreiz no tā atsacīties.

Mēs drīz bijām nonākuši pie vārtiņiem un gājām iekšā, tāpat, kā es senāk biju pa viņiem gājis. Pazīdams Barberēna mātes parašas, es zināju, ka durvis nebūs aizslēgtas, bet tikai aiztaisītas, un, ka mēs varēsim ieiet mājā. Bet vispirms vaja­dzēja ievest govi kūtī. Es gāju apskatīties, kādā stāvoklī kūts atrodas. Viņa bija tāda pat, kā agrāk, tikai piekrauta žaga­riem. Es pasaucu Matiju un, piesējuši govi pie siles, mēs sākām savilkt žagarus vienā kaktā. Tas bija drīz padarīts, j o Barberēna mātes kurināmā materiāla krājums nebija liels.

344

«Tagad, es sacīju Matijam, mēs ieiesim mājā. Es apsē­dīšos stūrī, pie pavarda, lai Barbarēna māte mani tur ierauga. Tā kā vārtiņi viņai ienākot čīkstēs, tev ar Kapi būs laika diezgan paslēpties aiz gultas, un viņa redzēs tikai mani. Iedo­mājies viņas pārsteigumu!»

Tā mēs arī izdarījām. Mēs iegājām mājā, es apsēdos pie pavarda, tajā pašā vietā, kur biju pavadījis tik daudzus zie­mas vakarus. Tā kā savus garos matus es nevarēju nogriezt, es viņus paslēpu zem svārku apkakles un savilkos, cik mazs vien varēju, lai vairāk līdzinātos Barberēna mātes mazajam Remijam. No savas vietas es varēju redzēt vārtiņus, un mums nebija ko baidīties, ka Barberēna māte varētu mums nejauši uznākt virsū.

Sēdot man bija laika diezgan apskatīt istabu. Man likās, ka es tikai vakar būtu no šejienes izgājis: nekas nebija mai­nījies, viss bija savā vecā vietā, un pat papīrs, ar ko bija aiz­līmēta manis izsistā loga rūts, nebija mainīts, kaut gan bija šausmīgi nokvēpis un nodzeltējis. Ja es būtu iedrošinājies atstāt savu vietu, es būtu apskatījis tuvāk katru lietiņu, bet tā kā Barberēna māte varēja kuru katru brīdi atgriezties, tad man bija jāapmierinās aplūkojot lietas no tālienes. Te es ieraudzīju pazibam baltu galvas segu, un tūliņ arī iečīkstējās vārtiņi.

— Mudīgi, paslēpies,» es uzsaucu Matijam. Es sarāvos pavisam maziņš. Durvis atvērās <un parādījās Barberēna māte; viņa mani

ieraudzīja vēl uz sliekšņa stāvot. «Kas tur i r ?» viņa jautāja. Es nekā neatbildēju, bet skatījos viņai virsu. Ar ī viņa

skatījās uz mani. Te uzreiz viņai sāka trīcēt un raustīties rokas.

«Mans Dievs, viņa čukstēja, mans Dievs, vai tas iespē­jams, Remijs!»

Es pielēcu kājās, pieskrēju viņai klāt un saņēmu viņu savās rokās.

«Māmiņ! — Manu puisīt, manu puisīt!» Pagāja vairāk minūtes, kamēr mēs atguvāmies un izslau­

cījām acis. «Ja es tik bieži nebūtu par tevi domājusi, tad tagad,

droši vien, nebūtu tevi pazinusi: tu esi pārmainījies, izaudzis, izskaties tik spēcīgs!»

345

Apslāpēta šņākšana man atgādināja Matiju, kas bija pa­slēpies aiz gultas: es viņu pasaucu un viņš tūliņ iznāca ārā.

«Tas ir Matijs, es sacīju, mans brālis. — Ak, tad tu esi atradis savus piederīgos? iesaucās Bar­

berēna māte. — Nē, es gribēju teikt, ka tas ir mans draugs, mans

biedrs. Un, lūk, Kāpis, arī mans draugs un biedrs. Kapi, ap­sveic sava saimnieka māti!»

Kāpis piecēlās pakaļkājās, uzlika vienu priekškāju sev uz sirds un svinīgi paklanījās. Barberēna mātei par to bija sirs­nīgi jāsmejas, un viņai nožuva visas asaras.

Matijs, kuram nebija iemesla tā aizrauties un aizmirsties kā man, ar zīmi atgādināja neaizmirst mūsu pārsteigumu.

«Vai tu negribētu drusku iznākt pagalmā, es sacīju Bar­berēna mātei; mēs gribētu apskatīt līko bumbieri, par kuru esmu bieži Matijam stāstījis.

— Mēs varam iet apskatīt arī tavu dārziņu. Es viņu vi­su laiku kopu, lai, kad tu atgrieztos, tu visu atrastu savā vietā. Jo es arvien, visiem par spīti, ticēju, ka tu. atkal atgriezīsies.

— Bet vai tu atradi topinambūrus, ko es biju iestādījis? — Ak, tad tu man sagādāji šo pārsteigumu, es jau arī

tā domāju; tev arvien patika sagādāt pārsteigumus.» Bija pienācis gaidītais brīdis. «Un kūtiņa, es sacīju, vai viņa nav pārmainījusies no

tiem laikiem, kad tur atradās Rusete, kas tāpat kā es, negri­bēja iet no mājas prom?

— Nē, tur nekas nav pārgrozīts. Es glabāju tur tikai žagarus.»

Tā kā mēs patlaban atradāmies tieši kūts priekšā, tad Barberēna māte atgrūda kūtiņas durvis. Te mūsu govs, kas bija izsalkusi un, laikam, domādama, ka viņai nes ēst, iesāka maut.

«Govs, kūtī ir govs!» iesaucās Barberēna māte. Mēs ar Matiju vairs nevarējām noturēties un sākām skaļi

smieties. Barberēna māte izbrīnījusies noskatījās uz mums; bet tas, ka kūtī atradās govs, viņai likās kaut kas tik neiespē­jams, ka, neskatoties uz mūsu smiešanos, viņa nekā vēl ne­saprata.

«Tas ir pārsteigums, es iesaucos, pārsteigums, ko mēs tev sagatavojām un kas nav mazāk vērts, kā pārsteigums ar topi-namburiem! vai nē?

— Pārsteigums, viņa atkārtoja, pārsteigums!

346

— Es negribēju atgriezties tukšām rokām pie Barberēna mātes, kas bija bijusi tik laba pret savu mazo Remiju, pret atstāto bērnu un, pārdomādams, kas gan viņai visvairāk node­rētu, es nācu pie slēdziena, ka tā būtu govs, kas atvietotu Rū­sēti. Tādēļ mēs ar Matiju par pašu pelnīto naudu nopirkām govi Isselas gada tirgū.

— Ak, cik tu esi labs un mīļš zēns! mani skūpstīdama iesaucās Barberēna māte.

Mēs iegājām kūtī, lai Barberēna māte varētu apskatīt mūsu govi, kas tagad bija viņas govs. Viņa to apskatīja no visām pusēm un sajūsmināta un priecīga ik pa brīdim iesau­cās: «Kas par skaistu govi !»

Bet pēkšņi viņa apstājās un, manī noskatīdamās, sacīja: « A k , tad tu tagad esi kļuvis bagāts? — Es domāju gan, smiedamies izsaucās Matijs, mums

vēl ir kabatā piecdesmit astoņi sū!» Barberēna māte atkal atkārtoja savu izsaucienu, tikai

tagad mazliet pārgrozītā veidā: « A k , kādi labi bērni!» Man bija liels prieks, ka viņa domāja arī par Matiju un

ka viņa mūs abus kopā ieslēdza savā sirdī. Mūsu govs pa to laiku turpināja maut. «Viņa prasa, lai to izslauc,» sacīja Matijs. Es vairs tālāk neklausīdamies, skrēju uz istabu pēc tīri

noberztā skārda spainīša, kurā agrāk slauca Ruseti. Es viņu biju redzējis pakārtu savā vecā vietā, kaut gan Barberēna mātes kūtī tik ilgi nebija bijusi govs. Atpakaļnākot es pasmēlu spainītī ūdeni, kur nomazgāt govs tesmeni, kas bija apklāts putekļiem.

Cik apmierināta bija Barberēna māte, kad redzēja spai­nīti līdz trim ceturdaļām pilnu skaista, putaina piena!

«Es domāju, ka viņa dos vairāk piena nekā Rusete, viņa sacīja.

— Un cik piens ir garšīgs, sacīja Matijs, viņš smaršo pēc oranžu ziediem!»

Barberēna māte ziņkārīgi nolūkojās Matijā, viņa, bez šau­bām, nezināja, kas tas i r oranžu ziedi.

«Tā ir ļoti jauka lieta, ko slimnīcā dod slimniekiem,» sa­cīja Matijs, kas nemīlēja savas zināšanas glabāt sev vienam pašam.

Izslaukuši govi, mēs to palaidām pagalmā ganīties un paši iegājām istabā, kur, nākdams pēc spaiņa, es biju uz galda, labi redzamā vietā, nolicis māsu pirkto sviestu un miltus.

347

Kad Barberēna māte ieraudzīja šo jauno pārsteigumu, vi­ņa atkal iesāka brīnīties un mūs slavēt; bet es domāju, ka jā­būt vaļsirdīgam un tādēļ pārtraucu viņu:

«Šīs lietas ir tikpat daudz domātas mums, kā tev; mēs esam izsalkuši kā vilki un ļoti gribētu ēst tevis ceptas pankū­kas. Vai tu vēl atceries, kā pēdējā Vastlāvja dienā, ko pie tevis pavadīju, Barberēns izjauca mums mūsu pankūku ēšanu? kā sviestā, kuru tu biji aizņēmusies manām pankūkām, tev vaja­dzēja cept sīpolus? Bet šoreiz mūs neviens netraucēs.

— Tu zini, ka Barberēns ir Parīzē? jautāja Barberēna māte?

— Jā. — Un tu zini ari, ko viņš tur dara? — Nē. — Tas attiecas uz tevi. — Uz mani?» es nobijies jautāju. Bet pirms atbildēt, Barberēna māte paskatījās uz Matiju,

it kā nedrīkstētu viņa klātbūtnē runāt. «Tu vari droši runāt Matijam dzirdot, es teicu, es jau tev

sacīju, ka viņš man ir kā brālis un viss, kas interesē mani, in­teresē arī viņu.

— Tas nav tik ātri izstāstāms,» viņa atbildēja. Es redzēju, ka viņa tomēr negribēja stāstīt, un lai ne­

spiestu viņu Mati ja priekšā atsacīties runāt, kas varētu Ma­tiju apvainot, es nolēmu pagaidīt gadījumu, kad mēs būsim di­vatā. Gan jau dabūšu zināt, ko Barberēns dara Parīzē.

«Vai Barberēns drīz atgriezīsies? es jautāju. — Droši vien, nē. — Nu, tad nav ko steigties. Sāksim tagad cept pankūkas,

un gan tu man vēlāk pastāstīsi, kāds sakars šim braucienam uz Parīzi ar mani. Tā ka mums nav jābaidās, ka viņš varētu atgriezties un iesviest savus sīpolus mūsu pannā, tad mēs visu nokārtosim tīri lēnā garā. Vai tev ir olas?

— Nē, man nav vairs vistu. — Mēs tev neatnesām olas, jo baidījāmies viņas sasist.

Vai tu nevari aiziet kaut kur aizņemties?» Viņa apjuka, un es sapratu, ka viņa ir jau pārāk bieži

aizņēmusies, lai to atkal darītu. «Es labāk aiziešu pats nopirkt, es sacīju. Pa to laiku tu

iemaisīsi miltus pienā. Olas es dabūšu pie Sokē, vai nē? Es jau skrienu! Pasaki, lai Matijs sacērt tev žagarus; Matijs ļoti labi prot skaldīt malku.»

348

Pie Sokē es nopirku ne tikai divpadsmit olas, bet arī ga­baliņu speķa.

Kad es atgriezos, milti jau bija iemaisīti pienā un atlika tikai pielikt mīklai olas. Jāsaka, ka mēs bijām tik izsalkuši, ka neļāvām mīklai nemaz uzrūgt; ja arī viņa iznāca drusku pasmagāka, tad toties mūsu māgas bija pietiekoši stipras, lai panestu to bez kādām nepatikšanām.

«Bet saki man, iesaucās Barberēna māte dūšīgi maisīda­ma mīklu, kā tas nācās, ka tik labs zēns, kāds tu esi, tu man ne reiz neatrakstīji un neatsūtīji nekādu ziņu par sevi? Zini, es bieži domāju, vai tik tu neesi miris, jo es sev sacīju: ja Re­mijs vēl būtu šajā pasaulē, viņš droši vien būtu atrakstījis sa­vai Barberēna mātei.

— Redzi, Barberēna māte nebija viena. Es zināju, ka viņa pati nevarēs izlasīt, ko viņai rakstīšu, un ka pie viņas dzī­vo vēl kāds Barberēna tēvs, no ka man bija šausmīgas bailes, Es zināju arī, ka viņš ir vienīgais noteicējs mājās, ko viņš pie­rādīja, pārdodams mani par četrdesmit frankiem vecajam muzikantam.

— Nevajag par to vairs runāt, manu mazo Remij ! — Es to nedaru, lai sūdzētos, bet tikai lai paskaidrotu,

kādēļ es tev nerakstīju; man bija bail, ka gadījumā, ja mani atrod, mani atkal kādam nepārdod, un es negribēju, ka mani pārdod. Lūk, tādēļ, kad nomira mans nabaga saimnieks, kas bija krietns vīrs, es tev nerakstīju.

— Ak, tad vecais muzikants ir miris? — Jā. Un es viņu sirsnīgi apraudāju, jo ja es esmu kaut

ko mācījies un varu tagad patstāvīgi sev nopelnīt maizi, tad par to man jāpateicas viņam. Pēc viņa nāves es atkal atradu krietnus cilvēkus, kas mani uzņēma pie sevis un deva man darbu. Bet ja es būtu tev rakstījis: «Es esmu dārznieks Glas-jērā ,» vai viņš nebūtu gājis mani uzmeklēt? Jeb vai viņš ne­būtu pieprasījis par mani maksu no šiem krietnajiem ļaudīm? Un es negribēju ne vienu, nedz otru.

— Jā, to es saprotu. — Bet tas mani netraucēja par tevi domāt, un kad es

biju nelaimīgs, kas dažreiz gadījās, tā bija arvien Barberēna māte, ko es domās piesaucu. Un tajā dienā, kad kļuvu brīvs, es atnācu apkampt Barberēna māti; taisnība, tas nebija gluži tūlīn, bet arvien nevar darīt, ko grib. Pirms mēs tev govi uzdā­vinājām, mums vajadzēja viņu nopelnīt, jo nauda nekrita mums kabatā no gaisa. Mums visu ceļu bija jāspēlē gan jautras,

349

gan bēdīgas dziesmas, bija jānostaigā gari ceļa gabali, bija jāsvīst, jāpūlas, jāatsakās no daudz kā! Bet jo lielākas pūles mēs pielikām, jo apmierinātāki mēs jutāmies, vai nē, Matij?

— Katru vakaru mēs pārskaitījām naudu, ne tikai to, kas bija nopelnīta tajā dienā, bet arī to, kas jau mums bija. Mēs gribējām redzēt, vai viņa kabatā stāvot nav pavairojusies.

— Ak, kādi labi bērni, kādi labi bērni!» Kamēr Barberēna māte sarunādamās ar mums dūšīgi

maisīja mīklu mūsu pankūkām un Matijs cirta žagarus, es saliku uz galda šķīvjus, dakšiņas un glāzes un, paņēmis krūžu, aizskrēju uz avota pēc ūdens.

Kad es atgriezos, bļoda bija pilna skaistas dzeltenas mīk­las un Barberēna māte dūšīgi berza ar salmu vīšķi cepamo pannu; pavardā kurējās gaiša uguns, kurā Matijs meta žaga­rus, pa vienam zariņam. Kāpis sēdēja pie pavarda un maigām un vērīgām acīm vēroja šo gatavošanos. Tā kā viņš bija pie­sēdies par tuvu ugunij, tad, ik pa brīdim, klusi iesmilkstēda­mies, cilāja te vienu, te otru kāju. Uguns, gaiši degdama, iespiedās istabas vistumšākajos kaktos, tā kā es skaidri va­rēju saredzēt dejotājus uz gultas kokvilnas aizkariem, no ku­riem bērnībā, pamodies gaišā mēneša naktī, es ļoti baidījos.

Barberēna māte uzlika pannu uz uguns un, paņēmusi ar naža galu gabaliņu sviesta, viņa to uzsvieda uz pannas, kur tas tūliņ izkusa.

«Cik tas jauki smaršo, iesaucās Matijs, turēdams degunu pār uguni un nemaz nebaidīdamies apdedzināties.»

Sviests sāka pannā čurkstēt. «Viņš dzied, iesaucās Matijs, ak! es viņu pavadīšu.» Matijam viss pārvērtās mūzikā. Viņš paņēma savu vijoli,

un klusu, lēniem akordiem, spēlēja līdzi pannas dziedāšanai, par ko Barberēna māte no visas sirds smējās. Bet brīdis bija pārāk svinīgs, lai nodotos jautrībai, jo Barberēna māte pat­laban nogremdēja lielo koka karoti bļodā un izcēla no turie­nes mīklu, ko uzlēja uz pannas. Sviests aizplūda uz pannas malām, un mrkla visapkārt apvilkās brūnu, bārkstainu maliņu.

Tagad es, savukārt, noliecos pār uguni. Barberēna māte pakratīja pannu un, Matijam par lielām šausmām, uzsvieda pankūku gaisā. Bet nebija ko bīties, paceļojusi drusku pa gai­su, pankūka atgriezās atkal pannā atpakaļ, tikai tagad otrādi, — ar brūni apcepto pusi virsū. Drīz es paķēru šķīvi un pan­kūka uzslīdēja tur virsū. Tā bija Matijam, kas apdedzināja

350

sev pirkstus, lūpas, mēli un rīkli. Bet kas par to! viņš to ne­maz nejuta.

«Bet tas tik ir gards!» viņš pilnu muti iesaucās. Tagad bija mana kārta pasniegt šķīvi un apdedzināties,

bet es tāpat kā Matijs to nemaz nejutu. Matijs patlaban sniedzās pēc trešās izceptās pankūkas,

bet te Kāpis sāka ellišķi riet. Viņš pieprasīja savu daļu, un tā kā viņam bija taisnība, tad Matijs pasniedza viņam pankūku. Par to ļoti sašuta Barberēna māte, kas uz kustoņiem noskatī­jās ar parasto laucinieku vienaldzību un nevarēja saprast, kā gan sunim var dot «kristīga cilvēka» ēdienu. Lai viņu no­mierinātu, es viņai paskaidroju, ka Kāpis ir mākslinieks un bez tam viņš ari ir nopelnījis daļu no govs naudas. Viņš ir musu biedrs, viņam jāēd tas pats, kas mums un kopā ar mums, jo Barberēna māte taču bija solījusies, ka nepieskāršoties ne­vienai pankūkai, pirms mēs nebūsim apmierinājuši savu šaus­mīgo izsalkumu.

Bet pagāja ilgs laiks, pirms mūsu izsalkums un, it se­višķi, mūsu kārums bija apmierināts. Beidzot tomēr pienāca brīdis, kur mēs visi vienbalsīgi apliecinājām, ka neēdīsim vairs nevienas pankūkas pirms Barberēna māte arī nebūs kā­du apēdusi.

Tagad mums pašiem, savukārt, iegribējās cept pankūkas. Uzlikt sviestu un uzliet mīklu uz pannas, bij viegli; bet ko mēs nevarējām, tas bija — apsviest pankūku otrādi. Es vienu iesviedu pelnos un otru, pavisam karstu, Matijs dabūja uz roku.

Kad bļoda bija iztukšota, Matijs, kas labi noprata, ka Barberēna māte nevēlas viņa klātbūtnē runāt par lietām, «kas attiecas tikai uz mani,» sacīja, ka iziešot ārā apskatīties, ko dara mūsu govs. Viņš izgāja pagalmā un atstāja mūs ar Bar­berēna māti divatā. Ja es līdz šim brīdim biju gaidījis, tad tas tomēr nebija noticis bez nepacietības, un tikai lielā inte­rese, ko es piegriezu pankūku cepšanai, neļāva man nogrimt rūpju pilnās pārdomās.

Ja Barberēns bija braucis uz Parīzi, tad tas, droši vien, būs noticis nolūkā uzmeklēt Vitāliju un piedzīt no viņa maksu par tiem gadiem, kas nebija vēl samaksāti. Man, tā tad, tur nekas nebija darāms. Vitālijs bija miris, viņš vairs nevarēja maksāt, un no manis nekā nevarēja pieprasīt. Bet ja Barbe­rēns nevarēja no manis prasīt naudu, viņš varēja prasīt mani pašu un, dabūjis mani rokā, viņš varēja mani nodot vai iz-

35 t

īrēt, kur un kā, un par cik gribēja. Un tas tiešām attiecās uz mani >un pie tam ļoti, jo es biju stingri noņēmies nedoties ro­kās briesmīgajam Barberēnam. Ja būs vajadzīgs, es atstāšu Franciju, es aiziešu ar Matiju uz Itāliju, uz Ameriku, vai līdz pat pasaules galam!

Tā domādams, es apņēmos uzmanīties sarunā ar Barbe­rēna māti. Tas nebija vis tādēļ, ka es nebūtu viņai, šai mī­ļajai sievietei uzticējies, bet tādēļ, ka viņa drebēja sava vīra priekšā. To es labi zināju un, ja es viņai izstāstīšu savus no­domus, viņa, pašai negribot, var par tiem izpaust Barberēnam, un viņš varētu mani tādā kārtā dabūt rokā. Nu, bet tas ne­kad nenotiks manas vainas dēļ; es uzmanīšos.

Kad Matijs bija izgājis, es sacīju Barberēna mātei: «Tagad mēs esam vieni, vai tu man nepateiksi, kāds sa­

kars Barberēna ceļojumam uz Parīzi ar mani? — Bez šaubām, mans bērns, ar prieku.» A r prieku! es biju galīgi samulsis. Pirms runātu tālāk, Barberēna māte paskatījās uz dur-

vnn. Apmierinājusies, viņa pagriezās pret mani un smaidī­dama sacīja:

«Liekas, ka tava ģimene tevi meklē! — Mana ģimene? — Jā, tava ģimene, Remij. — Man ir ģimene, man? Man ir ģimene, Barberēna māt,

man, izliktam bērnam! — Jādomā, ka tu neesi labprātīgi izlikts, jo citāda tevi

tagad nemeklētu. — Kas mani meklē? Ak Barberēna māt, runā, runā taču

ātrāk! Es tevi lūdzu!» Man likās, ka es uzreiz būtu zaudējis prātu un es iesaucos: «Bet nē, tas taču nav iespējams! Tas ir tikai Barberēns,

kas mani meklē. — Jā, bet viņš to dara tavas ģimenes uzdevumā. — Nē, viņš grib tikai dabūt mani rokā, lai tad atkal pār­

dotu. Bet tas viņam neizdosies! — Ak, Remij, kā gan tu vari par mani tā domāt! — Viņš grib tevi piekrāpt, Barberēna māt! — Nu, bērns, esi taču prātīgs un uzklausies, kas man tev

sakāms un nebīsties par velti. — Bet es vēl neesmu visu to aizmirsis. — Klausies, ko es pati dzirdzēju. Tam taču tu ticēsi, vai

nē? Tas bija jau kādu mēnesi atpakaļ. Bija pirmdiena un es

352

strādāju veļas mazgātuvē, kad istabā, kur patlaban atradās Barbarēns, ienāca kāds vīrietis, jeb pareizāk kungs. «Vai jūs esat Barberēns? jautāja kungs, kas runāja ar pavisam sve­šādu akcentu. — Jā, atbildēja žeroms, tas es esmu. — Vai jūs atradāt bērnu, izliktu Breteja avēnijā, Parīzē un apņēmāties viņu uzaudzināt? — Jā. — Sakiet, lūdzu, kur šis bērns tagad atrodas? — Es gribētu zināt, kas jums tur par daļu?» atbil­dēja žeroms.

Ja es būtu šaubījies par Barberēna mātes patiesīgumu, tad šīs laipnās Barberēna atbildes vien jau būtu pieticis, lai pārliecinātos, ka tas, ko viņa stāsta, ir taisnība.

«Tu zini, viņa turpināja, ka veļas mazgātuvē var visu dzirdēt, ko šeit runā. Un tā kā runāts tika par tevi, tad es gribēju visu noklausīties. Lai labāk varētu dzirdēt, es pagāju drusku uz priekšu, pie kam uzkāpu virsū kādam žagaram, kas salūzdams iebrikšķējās man zem kājām. «Vai mēs šeit ne­esam vieni? jautāja kungs. — Tā ir mana sieva, atbildēja žeroms. — Te ir ļoti karsts, sacīja kungs, mēs varētu iziet ārā parunāties.» Viņi izgāja abi ārā un žeroms atgriezās ti­kai pēc trim vai četrām stundām. Tu sapratīsi, cik ļoti man gribējās zināt, ko žeroms bija runājis ar svešo kungu, kas, varbūt, bija tavs tēvs, bet žeroms nekā neatbildēja uz maniem jautājumiem. Viņš tikai sacīja, ka šis kungs neesot tavs tēvs, bet ka viņš tevi meklējot tavas ģimenes uzdevumā.

— Kur ir mana ģimene? Kāda viņa ir? Vai man ir tēvs? māte?

— To pašu arī es jautāju žeromam. Bet viņš atbildēja, ka nekā nezinot. Viņš sacīja, ka braukšot uz Parīzi uzmeklēt veco muzikantu, kam tevi izīrējis. Viņš bija uzdevis savu ad­resi Parīzē, Lursina ielā, pie kāda cita muzikanta, Garofolija. Es šos vārdus labi iegaumēju; iegaumē arī tu.

— Apmierinies, es viņus pazīstu ļoti labi. Un pēc Bar­berēna aizbraukšanas, tev nav nekādu ziņu no viņa?

— Nē, nekādu; viņš laikam, vēl arvien meklē. Svešais kungs viņam iedeva simts frankus un piecus luidorus un, pēc tam viņš tam, varbūt, ir vēl devis. Viss tas un skaistie auti­ņi, kuros tu biji ietīts, kad tevi atrada, liecina, ka tavi ve­cāki ir bagāti. Kad es tevi ieraudzīju sēžam pie pavarda, es domāju, ka tu jau esi atradis savu ģimeni, un tādēļ iedomājos, ka Matijs ir -tavs īstais brālis.» 23 Hektors Malō, Dzīves skolā.

353

šajā brīdī Matijs gāja gar durvīm un es viņu pasaucu: «Mati j , mani vecāki mani meklē, man ir ģimene, īsta ģ i ­

mene!» Bet savādi, Matijs, likās nemaz nejūsmoja un nepriecājās

man līdz. Tad es viņam izstāstīju visu, ko biju dabūjis zināt no Barberēna mātes.

354

X X X I n o d a ļ a .

Vecā un jaunā ģimene. Es to nakti gulēju maz. Bet cik bieži, sevišķi pēdējā lai­

kā, es biju sapņojis un priecājies par to, ka varēšu atkal reiz izgulēties savā bērna gultiņā. Cik daudz jauku nakšu es viņā biju agrāk pavadījis, gulēdams bez pamošanās, ieritinājies stūrītī un uzvilcis segu līdz pat zodam.

Cik daudz reižu, gulēdams zem klajām debesīm, nosalis nakts vēsumā un izmircis rīta rasā līdz pat kauliem, es biju ilgojies pēc šīs siltās segas!

Es aizmigu, tiklīdz iegūlos gultā, jo biju ļoti noguris no dienas uztraukumiem un no cietuma pavadītās nakts; bet pēc laiciņa es pēkšņi uzmodos un vairs nekādi nevarēju aizmigt: es biju par daudz uztraukts un nemierīgs. Mana ģimene!

Aizmiegot es biju domājis par savu ģimeni, un īso brīdi, ko biju nogulējis, es biju sapņojis par šo ģimeni — par tēvu, māti, brāļiem un māsām. Es dažas minūtes biju kopā ar tiem, ko vēl nepazinu un ko šajā brīdī redzēju pirmo reiz. Savādi, Matijs, Līziņa, Barberēna māte, Miliganes kundze un Arturs, visi bija manas ģimenes locekļi, un Vitālijs bija mans tēvs. Viņš bija atdzīvojies un kļuvis ļoti bagāts. Pa to laiku, kamēr mēs bijām bijuši šķirti, viņš bija_atradis arī Dolči om Zerbīno, kurus nebij apēduši vilki, kā mes to domājam. Es domāju, katram cilvēkam ir bijušas tamlīdzīgas halucinācijas, kad viņš īsā laika sprīdī pārdzīvo veselus gadus, un izstaigā neizmēro-23*

355

jamus attālumus. Visi ari zina, cik šie pārdzīvojumi ir spilgti un spēcīgi un cik grūti atmosties tikt no viņiem vaļā.

Pamodies, es vēl redzēju visus tos, par kuriem nupat bi­ju sapņojis, tik skaidri, it kā vakar vakarā būtu bijis ar viņiem kopā. Saprotams, ka tādēļ es arī vairs nevarēju iemigt. Pa­mazām, tomēr halucinācijas radītās sajūtas sāka zaudēt savu spilgtumu. Bet tad -mani sagrāba savā varā dzīves īstenība un aizdzina pēdējo miega palieku.

Mana ģimene mani meklē, bet lai to atrastu, man jāgrie­žas pie Barberēna. Pietika šīs vienas domas, lai aptumšotu manu prieku. Es labprāt būtu gribējis, lai Barberēnam nebū­tu nekāda līdzdalība manā laimē. Es vēl nebiju aizmirsis vār­dus, ko viņš teica Vitālijam tajā dienā, kad mani pārdeva viņam: «Tam, kas šo bērnu izaudzinās, tas var dienās labi at­maksāties; ja es nebūtu uz to cerējis, es viņu nekad nebūtu pieņēmis.» Tie bija šie vārdi, kuru dēļ manas nepatīkamās jūtas pret Barberēnu nevarēja izgaist.

Barberēns nebija mani aiz līdzjūtības pacēlis no ielas un apņēmies audzināt, bet vienkārši tādēļ, ka es biju bijis ievī­stīts smalkos autiņos, tādēļ, ka viņš bija cerējis labi nopelnīt, ja kādu dienu atrastos mani vecāki un mani pieprasītu. Tā kā šī diena nenāca tik ātri, kā viņš to bija vēlējies, tad viņš pārdeva mani Vitālijam. Tagad viņš pārdos mani manam tē­vam. Kāda milzīga starpība starp vīru un sievu! Barberēna mātes mīlestībai uz mani nebija nekāda sakara ar naudu. Ak, cik ļoti es vēlējos, lai viņai būtu bijis kāds labums no manis un nevis Barberēnam.

Bet kā es arī nemeklēju un negrozījos pa savu gultu, es nevarēju neko atrast, un manas domas ar izmisumu atgriezās pie tā, ka tas tomēr būs Barberēns, kas atdos mani maniem vecākiem un saņems pateicību un atalgojumu. Bet man tomēr bija jāiet pa šo ceļu, jo citas izejas nebija. Atzīmēt starpību, kādu jutu savā sirdī attiecībā pret vīru un sievu, nāksies man pašam, vēlāk, kad būšu kļuvis bagāts. Tad man pašam arī vajadzēs atlīdzināt un pateikties viņai par viņas pūlēm un mīlestību.

šinī brīdī man tomēr neatliek nekas cits, kā griezties pie Barberēna, t. i., man viņš ir jāmeklē un jāatrod, jo viņš ne­piederēja pie tiem vīriem, kas ne soli nesper neaprunājušies ar savām sievām, nepastāstījuši, kur viņi ies, ko darīs un kur viņus atrast. Barberēna māte zināja tikai to, ka viņas vīrs ir Parīzē. Kopš savas aizbraukšanas uz Parīzi, viņš nebija

356

neko rakstījis, nebija arī atsūtījis nekādas ziņas par sevi ar kādu pazīstamu sādžinieku vai mūrnieku. Viņš nebija radis dot šādus laipnības pierādījumus.

Kur viņš bija? Kādā vietā viņš varēja būt apmeties? To Barberēna māte noteikti nezināja, un tādēļ arī nevarēja viņam aizrakstīt vēstuli, bet, domājams, ka viņš atrodas kādā no trim Muftāra ielas mājvietām, kuru vārdus viņa zin. Ja viņš nebūs vienā, tad droši vien, otrā vai trešā.

Man, tā tad. cits nekas neatliek, kā braukt uz Parīzi un meklēt pašam to, kas meklēja mani. Atrast ģimeni, man, bez šaubām, bija liels un necerēts prieks, tomēr veids, kā tas pie manis nāca, to drusku aptumšoja.

Es biju cerējis, ka varēšu pavadīt pie Barberēna mātes dažas mierīgas, laimīgas dienas, parotaļāties ar Matiju senās rotaļās, bet tagad iznāca, ka mums tūliņ nākošā dienā jādodas prom.

Bez tam manos nodomos bij bijis doties no Barberēna mātes uz jūrmalu, uz Esnandu, apmeklēt Etjeneti. Bet arī no šī ceļojuma man bija jāatsakās. Bija jāatsakās apmeklēt un noskūpstīt Etjeneti, kas bija bijusi tik sirsnīga un laba pret mani.

Pēc tam, kad es būtu bijis pie Etjenetes, man būtu vaja­dzējis iet uz Njevru, uz Dreizī un aiznest Līziņai vēstis no brāļa un māsas, — bet tagad man vajadzēja atteikties, kā no Līziņas, tā no Etjenetes.

Noņemoties šādām domām, pagāja visa nakts: brīžiem man likās, ka es nedrīkstu atstāt Līziņu un Etjeneti, brīžiem atkal — ka man, cik ātri vien iespējams, jādodas uz Parīzi uzmeklēt savu ģimeni. Beidzot tomēr, nenākdams ne pie kāda slēdziena, es iemigu, un tā šī nakts, kurai, pēc manām domām, vajadzēja būt jaukākai par visām, tagad izvērtās par visne­mierīgāko un sliktāko, kādu tik varu atcerēties.

Otrā rītā, mēs visi trīs, Barberēna māte, Matijs un es, sēdēdami ap pavardu un sildīdami mūsu govs pienu, noturē­jām apspriedi. Ko man darīt? Es izstāstīju savas pagājušās nakts šaubas, pārdomas un neziņu, kā rīkoties.

«Tev jāiet uz Parīzi, sacīja Barberēna māte, jo tavi ve­cāki tevi meklē, un tu nedrīksti novilcināt viņu priekus.»

Savas domas aizstāvēdama, viņa pieveda daudz un dažā­dus iemeslus, kas viņai runājot, man likās, viens par otru labāki.

« T ā tad nospriests, mēs dosimies uz Parīzi,» es sacīju.

357

Bet Matijs neizrādīja nekādu piekrišanu šādam lēmumam, gluži otrādi, likās, ka viņš tam nepiekristu.

«Tu domā, ka mums. nebūtu jāiet uz Parīzi, es viņam jautāju. Kādēļ tad tu neizsaki savas domas, kā Barberēna māte?»

Viņš papurināja galvu. «Vai tu neredzi, ka es jau tā esmu diezgan nomocījies,

kādēļ tu kavējies nākt man palīgā? — Man šķiet, viņš beidzot sacīja, ka jauno dēļ nedrīkst

aizmirst vecos. Līdz šai dienai tava ģimene ir bijusi Līziņa, Etjenete, Aleksis un Benjamiņš, viņi ir bijuši tavi brāļi un māsas, viņi ir tevi mīlējuši. Bet te uzreiz atrodas jauna ģi­mene, ko tu nemaz nepazīsti, kas nekādu citu labumu nav tev darījusi, kā izlikusi tevi uz ielas, un tu uzreiz atstāj tos, kas bijuši pret tevi labi to dēļ, kas, vismaz spriežot no ārienes, nav tādi bijuši. Es atrodu, ka tas nav pareizi.

— Nesaki vis, ka Remija vecāki viņu pametuši, pārtrauca viņu Barberēna māte. Varbūt viņiem bērnu nozaguši, un viņi to apraudājuši, gaidījuši un meklējuši līdz pat šai dienai.

— To es nezinu, bet es zinu to, ka Akēna tēvs pacēla Remij u pusdzīvu pie saviem vārtiem, ka viņš viņu kopa kā savu bērnu, ka Līziņa, Etjenete, Aleksis un Benjamiņš viņu mīlējuši kā savu brāli. Tādēļ es saku, ka tiem, kas viņu uzņē­muši, ir tādas pat tiesības uz viņa mīlestību, kā tiem, kas, vai nu labprātīgi, vai nelabprātīgi ir viņu pazaudējuši. Akēna tēva un viņa bērnu draudzība pret Remiju nāca no sirds; vi­ņiem nebija nekādu pienākumu pret viņu.»

Matijs šos vārdus izrunāja it kā sadusmots, neskatīda­mies ne uz mani, nedz uz Barberēna māti. Tas mani sāpināja, bet ne tik ļoti, ka nebūtu varējis izjust cauri apvainojumam, Matija vārdu pareizību. Bez tam, es acumirklī atrados to ne-apņēmīgo cilvēku stāvoklī, kas visbiežāk nostājas tā pusē, kas runājis pēdējais.

«Matijam ir taisnība, es sacīju, un ne vieglu sirdi es pir­mīt apņēmos iet uz Parīzi, neredzējis ne Etjeneti, ne Līziņu.

— Bet tavi vecāki?» neatlaidās Barberēna māte. Vajadzēja kaut ko izlemt; es mēģināju samierināt abas

puses. «Mēs neiesim apmeklēt Etjeneti, es sacīju, tas būtu par

daudz liels līkums. Bez tam Etjenete prot lasīt un rakstīt, un mēs ar viņu varam sazināties rakstiski. Bet pirms doties uz Parīzi, mēs iegriezīsimies Dreizī un apmeklēsim Līziņu. Ja

358

tas mūs arī aizkavēs, tad aizkavēšanās nebūs liela. Bez tam Līziņa neprot lasīt, un visu šo ceļošanu es, galvenā kārtā, uz­ņēmos tikai viņas dēļ. Es viņai izstāstīšu visu par Aleksi, un izlasīšu viņai Etjenetes vēstuli, kufu iepriekš lūgšu, aizrakstīt uz Dreizī.

— Labi,» smaidīdams sacīja Matijs. Mēs nolēmām iziet nākamā dienā, un tagad es pus dienu

pavadīju rakstīdams Etjenetei vēstuli, kurā paskaidroju, kādēļ man nav iespējams viņu apmeklēt, kā biju solījies.

Nākamā dienā man vēl reiz nācās pārdzīvot šķiršanās sāpes. Bet šoreiz tomēr tas bija citādi, nekā kad pirmoreiz, kad kopā ar Vitāliju atstāju šavanonu. Tagad es varēju noskūp­stīt Barberēna māti un apsolīt viņu drīz, kopā ar vecākiem, atkal apmeklēt. Visu vakaru, pirms mūsu aiziešana, mēs pa­vadījām sarunās par to, ko visu es viņai došu un dāvināšu. Vai tad es tagad nebūšu bagāts? Nekas man nelikās pietiekoši labs viņai. «Tu nekā man nevari iedāvināt, kas būtu vairāk vērts, kā tava govs, manu mazo Remij, viņa sacīja. A r visu tavu bagātību tu nevari sagādāt man lielāku laimi, kā to, ko tu man sagādāji savā nabadzībā.»

Mūsu nabaga gosniņa, arī no viņas mums bija jāšķiras. Matijs desmitām reižu skūpstīja viņas plato purnu, kas, kā likās, viņai ļoti patika, jo pēc katra skūpsta viņa pastiepa savu garo mēli. Un tad, mēs atkal bijām uz lielceļa, ar maisiem uz muguras un Kapi priekšgalā. Mēs gājām lieliem soļiem, jeb vismaz es, pats to nejusdams, un nepacietības dzīts, laiku pa laikam, spēros milzīgiem soļiem uz priekšu.

Matijs, brīdi turējies man līdzi, beidzot sāka celt iebil­dumus un aizrādīja, ka tā ejot mūsu spēki drīz izsīks. Kādu brīdi es gāju lēnāk, bet drīz vien atkal mani soļi paātrinājās.

«Cik tu esi steidzīgs! Matijs noskumis sacīja. — Tas taisnība, bet man šķiet, ka arī tev jābūt tādam, jo

mana ģimene būs arī tava ģimene.» Viņš papurināja galvu. Mani kaitināja un sāpināja šis

žests, ko es biju ievērojis jau vairākas reizes, kad tika pie­minēta mana ģimene.

«Vai tad mēs neesam brāļi? — Ak jā! Mēs abi savā starpā. Es par tevi nešaubos, es

esmu tavs brālis šodien un būšu arī rīt tas pat. To es ticu un jūtu.

— Nu, tā tad?

359

— Tā tad! bet kādēļ tu gribi, lai es būtu brālis taviem brāļiem — ja izrādītos, ka tev tādi ir — lai es būtu dēls tavam tēvam un mātei?

— Vai tad, ja mēs būtu aizgājuši uz Luku, es nebūtu bijis brālis tavai māsiņai Kristīnai?

— Ō , jā! bez šaubām. — Kādēļ tad tu nevarētu būt brālis maniem brāļiem un

māsām, ja man tādi būtu? — Tādēļ, ka tā ir pavisam, pavisam cita lieta. — Kas tur par starpību? — Es neesmu bijis ietīts skaistos autiņos, atbildēja

Matijs. — Kas par to? — Tam ir liela, ļoti liela nozīme, un to tu zini tikpat labi,

kā es. Ja tu būtu atnācis uz Luku, kas, kā tagad redzu, nekad nenotiks, tevi būtu uzņēmuši nabaga ļaudis, mani vecāki. Viņi nebūtu varējuši pret tevi neko iebilst, jo viņi būtu bijuši vēl nabadzīgāki par tevi. Bet ja tavi skaistie autiņi runā patie­sību, kā to domā Barberēna māte, un kā tas patiesībā, droši vien arī ir, tad taviem vecākiem jābūt bagātiem, varbūt viņi ir ļoti ievērojamas personas. Kā tad tu vari gribēt, lai viņi pieņem tādu nožēlojamu nabagu kā mani?

— Bet, kas tad es pats esmu, ja ne nožēlojams nabags. — Acumirklī, jā. Bet rītu tu jau būsi atrastais dēls,

kamēr es būšu tas pats nožēlojamais zeņķis, kas bijis. Tevi sūtīs skolā, pieņems audzinātājus, kamēr man būs jāstaigā vienam pašam pa lielceļiem. Es tevi varēšu pieminēt tikai domās, un ceru, ka arī tu atcerēsies mani.

— Ak, mīļo Matij, kā gan tu vari tā runāt? — Es runāju, kā domāju, o mio caro! Lūk, kādēļ es ne­

varu no visas sirds priecāties tev līdz. Tas ir vienīgi tikai tāpēc, ka mums būs jāšķiras. Un es taču ticēju, un simtām reižu biju izdomājis, un sapņojis, ka mēs arvien paliksim kopā. Ak, ne jau tā, kā mēs tagad esam, kā nabaga ielas muzikanti. Mēs abi būtu strādājuši un būtu kļuvuši par īstiem mūziķiem, kas spēlē īstas publikas priekšā. Un mēs nekad nebūtu šķī­rušies!

— Bet tā jau tas būs, manu mīļo, mazo Mati j ! Ja izrādī­sies, ka mani vecāki ir bagāti, tad viņu bagātība būs kā man, tā arī tev. Ja mani sūtīs skolā, tad tu nāksi man līdz. Mēs viens otru neatstāsim, mēs kopā strādāsim, būsim arvien kopā,

360

kopā augsim un dzīvosim. Es tev apgalvoju, ka viss būs tā, kā mēs abi, tu un es, to esam izdomājuši, un tik ļoti vēlamies.

— Es zinu ļoti labi, ka tu to gribētu, bet tu vairs nebūsi noteicējs un pats savs kungs, kā tagad.

— Nu, lūk, paklausies tagad: tas, ka mani vecāki mani meklē, liecina, ka viņi interesējas par mani, vai nē? Tā tad viņi mani mīl, vai mīlēs; ja viņi mani mīlēs, viņi neatraidīs manu lūgumu, viņi izpildīs to, ko lūgšu. Un es viņus lūgšu, lai viņi darītu laimīgus tos, kas ir bijuši labi pret mani, kas mani mīlējuši, kad biju viens un atstāts: Barberēna māti, Akēna tēvu, Etjeneti, Aleksi, Benjamiņu, Līziņu un tevi. Akēna tēvu viņi izpestīs no cietuma, Līziņu paņems pie sevis, lai viņu izskolotu un izārstētu, un tevi, kopā ar mani nodos kādā kolležā. Lūk, kā viss nokārtosies, t. i. tajā gadījumā, ja mani vecāki būs bagāti, un es, mūsu abu labā, būtu ļoti apmierināts, ja viņi būtu turīgi.

— Bet es būtu ļoti priecīgs, ja viņi būtu nabadzīgi. — Tu esi muļķis! — Ļoti var būt.» Vairāk ne vārda neteicis, Matijs pasauca Kapi, jo bija

pienācis laiks brokastot. Viņš saņēma viņu rokās un uzrunāja viņu kā cilvēku, kas saprot, ko viņam saka, un var atbildēt.

«Vai nē, manu veco Kapi, arī tev labāk patiktu, ja Remija vecāki būtu nabadzīgi?»

Dzirdot savu vārdu, Kāpis, kā arvien, priecīgi ierējās un pielika labo priekšķepu pie krūtīm.

« A r nabadzīgiem vecākiem mēs visi trīs varētu dzīvot arī uz priekšu mūsu brīvo dzīvi. Mēs ietu, kur gribētu, un mums nebūtu citu rūpju, kā tikai apmierināt «godājamo sa­biedrību.»

— Vau, vau! — Turpretim bagātie vecāki izsviedīs Kapi ārā, pagalmā,

piesies viņu važās pie suņu būdas. Tās, bez šaubām, būs skai­stas važas, no tērauda, bet tomēr tās būs važas, jo suņi jau nedrīkst staigāt apkārt greznās istabās.»

Es, kaut gan ne daudz, tomēr dusmojos uz Matiju par to, ka viņš man novēl nabadzīgus vecākus un negrib ņemt dalību manos sapņos par bagātiem vecākiem, ko man bija iedvesusi Barberēna māte, un ko es pats tik ātri un viegli biju pieņēmis. Bet no otras pusas, es biju arī laimīgs, jo sapratu, ka šādas domas viņam iedveš vienīgi draudzība, vienīgi bailes no šķir­šanās. Es nevarēju uz viņu dusmoties par to, kas patiesībā

361

bija tikai liecība par viņa draudzību, par viņa pieķeršanos man. Matijs mani mīlēja, viņš domāja tikai par mūsu drau­dzību, un negribēja, ka mums būtu jāšķiras.

Ja mēs nebūtu bijuši spiesti paši pelnīt sev uzturu, es, par spīti Matija aizrādījumiem, būtu visu ceļu nogājis nepa­rastā steigā. Bet mums vajadzēja dot izrādes visās lielākās sādžās, kas gadījās mums ceļā, un, gaidot uz to laiku, kad mani vecāki dalīsies ar mums savās bagātībās, mums pagaidām bija jāapmierinājās ar sīkiem santimiem, ko mēs ar lielām grū­tībām šur un tur salasījām.

Mums pagāja tomēr ilgāks laiks, nekā mēs bijām aprēķi­nājuši, kamēr mēs no šavanonas caur Obisonu, Monlisonu, Mulēnu un Desizu sasniedzām Dreizī.

Bez tam mums bez dienišķās maizes bija vēl viena vaja­dzība, viens iemesls, kas mūs spieda pūlēties, lai mūsu ieņē­mumi būtu pēc iespējas lielāki. Es nebiju aizmirsis Barberēna mātes vārdus, kad viņa man apgalvoja, ka ar visu savu bagā­tību es nespēšot darīt viņu laimīgāku, kā to esot darījis tagad savā nabadzībā, un tādēļ es gribēju Līziņai sagādāt tādu pat laimi, kā Barberēna mātei. Nevar būt šaubu, vismaz es pats tā domāju, ka es ar Līziņu dalīšos savā bagātībā. Bet gaidot uz šo bagātību, es gribēju aizvest Līziņai kādu dāvanu, kas būtu pirkta par mana paša pelnītu naudu, — nabadzības dāvanu.

Tā bija lelle un leļļu mēbeles, ko mēs nopirkām Desizā un, kas par laimi, maksāja labu tiesu mazāk nekā govs.

No Desizas līdz Dreizī mēs varējām iet ātri, jo, izņemot šatijon-en-Bazuā, ceļā nebija nevienas lielākas sādžas, uņ nabadzīgo sādžu zemnieki negribēja atraut santimu savām nepieciešamām vajadzībām, lai to augstsirdīgi atdotu ielas muzikantiem, gar kuriem tiem nebija nekādas daļas.

Sākot no šatijonas mēs gājām gar kanāla malu, un šie mežiem apaugušie krasti, rāmais ūdens un zirgu vilktās liel­laivas man atgādināja tos laimīgos laikus, ko ēs pavadīju uz «Gulbja» kopā ar Arturu un Miliganes kundzi. Kur gan tagad atrodas «Gulbis»? Cik daudz reizes, kad ceļš mūs veda gar kādu kanālu, es netiku apjautājies, vai kāds nav redzējis gaŗāmbraucam greznu izpriecas laivu ar verandu. Bet velti. Laikam Miliganes kundze ar savu izārstēto Arturu būs atgrie­zusies Anglijā. Tā tas bez šaubām bija, un tā es arī domāju,

362

bet tomēr katrreiz, kad mūsu ceļš veda gar Niverneja kanālu un es tālumā ieraudzīju kādu zirgiem vilktu laivu, es sev jau­tāju, vai tik tas nav «Gulbis.»

Tā kā bija jau rudens, tad dienas bija īsākas nekā va­sarā, un mums arvien bija ļoti jāsteidzas, lai pirms tumsas sasniegtu nodomātās sādžas, kur bijām paredzējuši pārgulēt naktis. Tomēr, par spīti visām mūsu pūlēm un steigai pēdējā ceļa posmā, mēs Dreizī sasniedzām tikai melnā tumsā.

Lai atrastu Līziņas krustmāti, mums vajadzēja iet tikai gar kanāla malu, jo viņas vīrs bija slūžu sargs, un dzīvoja mājiņā pie pašām slūžām. A r to mēs ietaupījām laiku, un drīz vien atradām mājiņu, kas atradās pašā sādžas galā, lie­liem kokiem apstādītā laukmalē, kas notālēm likās peldam baltā miglā. Mana sirds stipri dauzījās tuvojoties šai mājiņai, kuras logā meta gaismu liela uguns no kamīna. Laiku pa lai­kam uzliesmodama, uguns meta atspīdumu arī uz ceļa, par kuru mums bija jāiet.

Kad mēs bijām piegājuši pie mājiņas, es redzēju ka durvis un logs bija aizvērti. Bet, tā kā logs bija apgaismots, un viņam nebija ne slēģu, ne aizkaru, tad es redzēju Līziņu ar krustmāti sēžam pie galda. Viņām pretim, ar muguru pret mums, sēdēja kāds vīrietis, kas, bez šaubām, bija Līziņas tēvocis.

«Viņi ēd vakariņas, sacīja Matijs, mēs esam atnākuši īstā laikā.»

Es, ne vārda nerunādams, aizturēju viņu aiz rokas, un pamāju arī Kapim klusēt un nostāties man aiz muguras. Tad es noņēmu no pleca harfu un sagatavojos spēlēt.

«Ak , pareizi, klusu iesaucās Matijs, tā ir jauka ideja. Nospēlēsim serenādi!

— Nē, ne tu, es viens pats.» Un es nospēlēju pirmās taktis no savas neapolitāņu dzie­

smiņas. Es pats nedziedāju līdz, jo baidījos, ka balss mani nenodod.

Spēlēdams es novēroju Līziņu: viņa strauji pacēla galvu un viņas acis iemirdzējās. Tagad es sāku dziedāt.

Viņa nolēca no krēsla un skrēja uz durvīm. Man tikko atlika laika atdot harfu Matijam, kad Līziņa jau bija manās rokās. Mūs lūdza ienākt iekša, un, kad krustmāte Katrīna bija mani noskūpstījusi, viņa uzlika vēl divus šķīvjus uzgaida.

363

Es viņu lūdzu uzlikt vēl trešo. «Redziet, es sacīju, mums līdzi ir vēl tāda maza biedre-

nīte.» Un es izvilku no sava maisa lelli un nosēdināju viņu uz

krēsla, kas atradās blakus Līziņas krēslam. Es nekad neaiz­miršu skatu, ko man Līziņa uzmeta, un es viņu redzu vēl tagad.

364

X X X I I n o d a Ja.

Barberēns. Ja man nebūtu bijis jāsteidzas uz Parīzi, es būtu ilgi, ļoti

ilgi palicis pie Līziņas, jo mums abiem bija tik daudz ko stā­stīt, un tajā sarunas veidā, ko mēs pielietojām, stāstīšana vilkās ļoti lēnām.

Līziņai bija jāizstāsta par savu dzīvi iekš Dreizī, par to, ka krusttēvs un krustmāte viņu ļoti iemīļojuši un tura kā savu bērnu, jo viņiem pašiem, no pieciem bērniem nebija pali­cis vairs neviena. Njevras ģimenēs šādas nelaimes gadās bieži, jo sievietes atstāj savus bērnus, lai ietu par zīdītājām uz Parīzi. Viņa stāstīja, kā viņa dzīvo pa māju, ko strādā, kā rotaļājas un kā priecājas. Viņa stāstīja par zvejošanu, par laivas braucieniem, par pastaigāšanos mežā, kas aizpildīja gandrīz visu viņas laiku, jo skolā iet viņa nevarēja.

Es, savukārt, viņai jautāju, vai tā nav saņēmusi kādas ziņas no tēva, un izstāstīju visu, kas noticis pa to laiku, kamēr bijām šķirti. Es izstāstīju, kā iet Aleksim, un par to, ka pats tikko nedabūju galu raktuvēs; par to, ka apmeklējot Barbe­rēna māti, dabūju zināt, ka mana ģimene mani meklē un, ka tādēļ nevarēju apmeklēt Etjeneti, kā biju gribējis.

Pats par sevi saprotams, ka lielāko vietu manā stāstījumā ieņēma mana ģimene, mana bagātā ģimene. Es Līziņai atkār­toju to pašu, ko biju sacījis Matijam, likdams lielāko svaru uz ģimenes bagātību, kas, ja manas cerības piepildītos, varētu mūs visus padarīt laimīgus: viņas tēvu, brāļus, māsu un viņu pašu, galvenais, viņu pašu.

Līziņa, kas nebija, kā Matijs, pāragri iepazinusies ar dzīvi, un par laimi sev pašai, nebija bijusi Garofolija skolā, bija gatava tūliņ ticēt, ka tiem, kas ir bagāti, ir jābūt arī lai­mīgiem šinī pasaulē. Viņa domāja, ka bagātība ir kaut kas līdzīgs tam burvju līdzeklim pasakās, kas dod visu, ko tik vēlas. Tiešām, vai tik ne tāpēc viņas tēvs bija ieslodzīts cie-

365

tumā, un ģimene izkaisīta pa pasauli, ka viņš bija nabags un nevis bagāts? Vai tas biju es, vai viņa, kas bija bagāts —tas viņai nelikās svarīgi, jo rezultāts bija tas pats: visi apvienoti, visi laimīgi, — un tas tikai viņai arī rūpēja.

Mēs tomēr nepavadījām laiku vienīgi sarunās slūžu priekšā, kur ūdens ar troksni gāzās baseinos, bet mēs visi trīs — Līziņa, Matijs un es, gājām arī pastaigāties. īsti mēs bijām ne trīs, bet pieci, jo Kapja kungs un Lelles jaunkundze arī neiztrūkstoši piedalījās šinīs promenādēs.

Mani gājieni cauri Francijai vairākus gadus kopā ar Vitāliju un pēdējos mēnešus kopā ar Matiju bija man devuši iespēju iepazīties ar daudz skaistām vietām. Tomēr es nebiju redzējis nevienu tik interesantu, kā to, kur mēs tagad atradā-mias. Milzīgi meži, skaistas pļavas, klintis, pakalni, alas, pu­tojoši ūdens kritumi, rāmi dīķi — un tad kanāls, kas plūda līču loču ielejā starp pilnīgi stāviem krastiem! Tas bija lie­liski; bija dzirdama tikai ūdens burbuļošana, putnu dziesmas un vēja nopūtas lielo koku lapotnē. Ir gan tiesa, ka dažus gadus atpakaļ es biju atradis, ka skaista ir arī Bjevras ieleja. Es tāpēc negribētu, lai pārāk viegli noticētu maniem vārdiem. Es gribu teikt tikai to, ka visur, kur es kopā ar Līziņu biju, vai nu pastaigājoties vai spēlējoties, apkārtne man bija liku­sies skaistāka un burvīgāka, nekā citas vietas, kurām pašām par sevi, bija varbūt lielākas priekšrocības. Tā arī šo apkārtni es biju skatījis kopā ar Līziņu, un prieks, ko es tad pārdzīvoju, ir savu mirdzumu pievienojis arī manām atmiņām par šo ap­kārtni. Vakaros, ja nebija pārāk mitrs, mēs sēdējām mājas priekšā, bet kad migla bija bieza, tad istabā, pavarda priekšā. Tad, par lielu prieku Līziņai, es spēlēju harfu. Ar ī Matijs spēlēja — vai nu vijoli, vai kornetu. Bet Līziņai labāk patika harfa, un tas darīja mani ne mazumu lepnu, šķiroties, lai ietu gulēt, Līziņa mani vienmēr lūdza nodziedāt manu neapo-liešu dziesmiņu, un to es arī darīju.

Tomēr, kaut gan te bija tik jauki, mums bija jāatstāj Līziņa un šī skaistā vieta — un jādodas ceļā. Bet es par to pārāk nenoskumu; es tā biju iedzīvojies savos sapņos par ba­gātību, ka sāku ticēt ne tikai tam, ka reiz būšu bagāts, bet iedomājos, ka esmu jau tāds, ka man vajaga tikai vēlēties kaut ko, un vistuvākā nākotnē, gandrīz tūliņ, tas arī tiks izpildīts.

Vārdi, ko es sacīju Līziņai pie atvadīšanās, daudz labāk,

366

nekā gari paskaidrojumi, dos sajēgu par to, cik sirsnīgi un patiesi es pats ticēju savām iedomām.

«Es tev atbraukšu pakaļ karietē ar četriem zirgiem,» es viņai sacīju.

Un viņa tam tik ļoti noticēja, ka rādīja ar roku, kā sit zirgiem ar pātagu: viņa, bez šaubām, tikpat skaidri redzēja karieti, kā es.

Bet pagaidām, pirms mēs varētu atbraukt karietē no Parīzes uz Dreizī, mums vajadzēja noiet kājām no Dreizī uz Parīzi. Ja nebūtu bijis Matijs, es būtu ļoti ātri sasniedzis Parīzi, spēlēdams tikai tik daudz, cik vajadzīgs, lai sapelnītu nepieciešamo uzturu. Kādēļ pūlēties vēl vairāk? Mums vairs nebija jāpērk ne govs, ne lelle, — pietika, ja mēs nopelnījām tieši dienas iztiku. Un pelnīt naudu, lai to aizvestu maniem vecākiem, nebija taču nekāda vajadzība. Bet uz Matiju mani pierādījumi neatstāja nekādu iespaidu.

«Strādāsim un pelnīsim, cik vien varēsim, viņš sacīja, piespiezdams mani ņemt harfu. Kas zin, vai mēs maz tūlīn atrodam Barberēnu?

— Nu, ja mēs viņu neatradīsim pulksten divpadsmitos, tad atradīsim divos. Muftāra iela nav diezcik gara.

— Bet, ja nu viņš vairs nedzīvo Muftāra ielā? — Mēs iesim turp, kur viņš dzīvo. — Bet ja viņš jau atgriezies šavanovā? Tad vajadzēs

viņam rakstīt, gaidīt atbildi, un no kā mēs pa to laiku dzīvo­sim, ja mums būs tukšas kabatas? Gandrīz jādomā, ka tu nemaz nepazīsti Parīzi. Vai tu jau esi aizmirsis žantijī akmeņlauztuves ?

— Nē. — Nu, redzi, es arī neesmu aizmirsis Sv. Medārda baz­

nīcas mūri, pie kura es biju piespiedies, lai no bada nepakristu zemē. Es negribu Parīzē badu ciest.

— Mēs j o krietnāk paēdīsim pusdienu, kad būsim atra­duši manus vecākus.

— Es tikai tad atsakos no pusdienas, kad esmu labi pa­ēdis brokastis, bet kad es neesmu ēdis ne brokastis, ne pus­dienas, tad nejūtos labi, un tādēļ man tas nepatīk. Strādāsim tā, it kā mums būtu jāpērk govs taviem vecākiem.»

Tas bija ļoti gudrs un prātīgs padoms, — tomēr jāatzī­stas, ka es vairs nedziedāju ar tādu sirsnību, kā agrāk, kad krājām sū pie sū Barbarēna mātes govij vai Līziņas lellei.

«Cik tu būsi slinks, kad kļūsi bagāte!» sacija Matijs.

367

Sākot no Korbejas, mēs gājām pa to pašu ceļu, pa kuru pirms sešiem mēnešiem izgājām no Parīzes, lai dotos uz ša­vanonu; īsi pirms Vilžifas, mēs iegriezāmies fermā, kur bijām devuši mūsu pirmo koncertu un spēlējuši kāziniekiem dejas. Jaunā sieva un jaunais vīrs mūs tūliņ pazina un gribēja, lai mēs viņiem uzspēlējam kādu deju. Par to mēs dabūjām va­kariņas un naktsmājas.

No šejienes, nākamā rītā, mēs sākām pēdējo ceļa gabalu uz Parīzi. Bija pagājuši taisni seši mēneši un četrpadsmit dienas no tā laika, kad mēs no viņas izgājām.

Bet tagad, atgriežoties, diena pavisam nelīdzinājās tai dienai, kad mēs viņu atstājām: laiks bija auksts un pelēks, ne saules pie debesīm, ne puķu, ne zaļumu ceļmalas. Vasaras saule bija padarījusi savu darbu, un tagad bija uznākušas pir­mās rudens miglas. Tie nebija vairs lefkoju ziedi, kas pāri mūru sētām bira mums uz galvas, bet gan nokaltušās lapas, kas raisījās no nodzeltējušiem kokiem. Bet kas mums par daļu gar rudens drūmumu! mēs paši bijām pilni iekšēja prieka, un mums nebija vajadzīgi ierosinājumi no ārienes. Ja es saku mums, tad tas nav gluži pareizi, jo priecīgs biju vienīgi es. Domas, ka drīz mani apkamps māte, kas patiesi būs mana māte, un ka tēvs nosauks mani par savu dēlu, mani tā uz­trauca, ka tikko varēju savaldīties.

Matijs, tuvojoties Parīzei, palika arvien skumjāks un skumjāks un bieži nostaigāja vairākas stundas neizrunādams neviena vārda. Tā kā viņš neminēja sava nelabā gara stāvokļa iemeslu, tad es biju iedomājies, ka tas nāk vēl no viņa bai­lēm par mūsu šķiršanos, un es negribēju atkārtot atkal to pašu, ko biju viņam jau vairākas reizes teicis, t. i. ka mūsu vecāki nevar gribēt mūs šķirt. Tikai netālu no Parīzes apcie­tinājumiem, kad mēs bijām apstājušies brokastot, Matijs, sē­dēdams uz akmeņa un ēzdams maizi, man pastāstīja par to, kas viņu nospiež.

«Vai tu zini ar, par ko es tagad Parīzē ieiedams domāju? — Par ko? — Jā, par ko? es domāju par Garofoliju. Ja iiu viņš ir

izlaists no cietuma? Toreiz, kad man sacīja, ka viņš ir cie­tumā, man neienāca prātā paprasīt, uz cik ilgu laiku viņš ir ieslodzīts. Pa šo laiku viņš, varbūt, ir iznācis no cietuma un apmeties atkal savā Lursinas ielas mājoklī. Barberēns mums jāmeklē Muftāra ielā, kas ir Garofolija kvartālā, pie pašām viņa durvīm. Kas notiks, ja mēs negaidot sastopamies? Viņš

368

ir mans saimnieks, mans tēvocis, tā tad viņš var mani paņemt atkal pie sevis, un es nevarētu nekādi tikt vairs vaļā. Tev ir bail krist Barberēna rokās, un tādēļ tu sapratīsi, cik ļoti man ir bail nokļūt atkal pie Garofolija. A k ! mana nabaga galva! Bet galva vēl ir nieks, salīdzinot ar šķiršanos, kas mūs sa­gaida. Mēs vairs nevarētu satikties, un šķiršanās manas ģi­menes dēļ būtu savā ziņā vēl briesmīgāka, nekā šķiršanās ta­vas ģimenes dēļ. Garofolijs, droši vien, būtu ar mieru tevi pieņemt un dot tev, ar pātagas palīdzību, tādu pat mācību, kā saviem audzēkņiem, bet tu jau negribēsi to pieņemt, un arī es to negribu. Tu taču nekad neesi ticis sists!»

Aizņemts viss ar savām cerībām, es nemaz nebiju iedo­mājies par Garofoliju, bet viss tas, ko Matijs man nupat stā­stīja, bija pilnīgi iespējams, un man nevajadzēja vairs nekā­dus tuvākus paskaidrojumus, lai saprastu, kādām briesmām mes esam padoti.

« K o tu gribi? es jautāju. Vai tu negribi nākt iekšā Pa­rīzē?

— Es domāju, ka pietiktu ar to, ka es nerādītos Muftāra ielā. Es ceru, ka tad man izdosies izbēgt no nelaimes sastap­ties ar Garofoliju.

— Nu, labi, nenāc uz Muftāra ielu, es aiziešu viens pats un vakarā, pulksten septiņos, mēs atkal kaut kur satiksimies.»

Mēs norunājām satikties vakarā Arķibīskapa tilta galā. netālu no Notrdamas katedrāles. Nokārtojuši šo jautājumu, mēs devāmies ceļā uz Parīzi.

Nonākuši Itālijas laukumā, mēs šķīrāmies tik aizkusti­nāti, it kā tas būtu uz visiem laikiem. Matijs ar Kapi nogrie­zās uz Botāniskā dārza pusi, bet es devos uz Muftāra ielu, kas bija ļoti tuvu. Tā bija pirmā reize, kopš sešiem mēnešiem, kad es viens, bez Kapja un Matija, staigāju pa šo milzu Pa­rīzi un, jāatzīstas, ka sajutos diezgan nospiests. Bet vai es drīkstēju padoties šai nospiedošajai sajūtai? es taču gāju meklēt Barberēnu, kas mani atdos manai ģimenei!

Es biju uz papīra gabaliņa uzrakstījis visu to dzīvokļu turētāju adreses, kur varētu cerēt atrast Barberēnu. Bet tas bija bijis pilnīgi lieks darbs, jo es nebiju aizmirsis ne vārdus, ne adreses, tā kā man nemaz nebija jāskatās papīrītī. Dzī­vokļu turētāju vārdi bija: Pažō, Barabō un šopinē.

Pirmais, pie kā es Muftāra ielā iegriezos, bija Pažō. Es droši devos iekšā traktierī, kas ieņēma mājas pirmo stāvu, bet balss man drebēja, kad jautāju pēc Barberēna. 24 Hektors Malō, Dzīves skolā.

369

«Kas tas tāds par Barberēnu? — Barberēns no šavanonas.» Un es aprakstīju, kāds Barberēns izskatās, jeb, vismaz,

kāds viņš izskatījās toreiz, kad atgriezās no Parīzes: cietsir­dīgu seju, drūmu izskatu un galvu, noliektu uz labo pusi.

«Tāda te nav! nepazīstu!» Es pateicos un gāju tālāk pie Barabō. Tas nodarbojās ar

mēbelētu istabu īrēšanu un pie tās pašas reizes bija arī augļu tirgotājs.

Te man nācās grūti piedabūt saimniekus, lai tie mani uz­klausītu, jo abi divi bija ļoti aizņemti. Saimnieks, ar kādu lāpstiņai līdzīgu daiktu grieza gabalos zaļganu mīklu, kas, kā viņš teica, esot spinātu sacepums, un saimniece strīdējās ar kādu pircēju, kura taisīja troksni par to, ķa viņai izdots viens sū par maz. Beidzot, pēc trīskārtīgas jautāšanas, es sagai­dīju atbildi.

« A k ! Barberēns . . . Jā. Tāds ir gan te bijis, bet tas jau ir labu laiku, gadus četrus, atpakaļ.

— Piecus, iesaucās sieva, un viņš mums palika parādā veselas nedēļas īri. Kur šis blēdis i r?»

Tas jau bija tieši tas, ko es pats gribēju dabūt zināt. Es izgāju uz ielas vīlies un arī drusku nemierīgs. Man atlika vēl tikai šopinē. Bet kur griezties, ja arī tas nekā nezinātu? Kur meklēt Barberēnu?

šopinē bija viesnīcnieks, tāpat kā Pažō. Kad es iegāju plašajās telpās, kas reizē bija arī virtuve un ēdamzāle, pie galda sēdēja vairākas personas.

Es griezos ar savu jautājumu pie paša šopinē, kas, ka­roti rokā turēdams, patlaban taisījās smelt zupu saviem vie­siem.

«Barberēna, viņš atbildēja, vairs nav šeit. —• Kur tad viņš ir? es drebēdams jautāju. — Ak, to es nezinu.» Man uzreiz viss sagriezās galvā un likās, ka kastroļi uz

plīts dejotu. «Kur es viņu varētu atrast? es jautāju. — Viņš neatstāja savu adresi.» Mana sejā, laikam, ļoti spilgti izpaudās mans izmisums,

jo viens no vīriem, kas ēda pie galda, netālu no plīts, pagrie­zās pret mani un uzsauca man:

« K o tev vajaga no viņa, no Barberēna?»

370

Es nevarēju viņam atklāti atbildēt un izstāstīt visu pa­tiesību par sevi.

«Es nāku no viņa sādžas, no šavanonas, un atnesu vēstis no viņa sievas. Viņa man sacīja, ka es šeit viņu atradīšot.

— Ja jūs zināt, kur Barberēns atrodas, sacīja saimnieks griezdamies pie vīra, kas mani uzrunāja, jūs varat to zēnam pasacīt, jo viņam, kā redzams, nav ļaunu nolūku. Vai ne, zēn?

— Ak, nē, kungs!» Man uzausa atkal cerība. «Barberēnam vajadzētu atrasties Kantala viesnīcā, Au­

sterlicas ielā; vismaz, nedēļas trīs atpakaļ viņš tur bija.» Es pateicos un izgāju. Bet pirms iet uz Austerlicas ielu,

kurai, kā domāju, vajadzēja atrasties Austerlicas tilta galā, es gribēju ievākt kādas ziņas par Garofoliju, lai aiznestu tad tās Matijam.

Es patlaban atrados pavisam tuvu Lursinas ielai un man vajadzēja paiet tikai pāris soļu, lai sasniegtu māju, kur es reiz biju bijis kopā ar Vitāliju. Tāpat kā toreiz, arī tagad kāds vecs lāga vīrs, kā izrādījās tas pats, ko jau biju re­dzējis, kāra vecas lupatas gar zaļgano mūri. Likās, ka visu laiku, kopš viņu pēdējo reiz redzēju, tas tikai to vien ir da­rījis.

«Vai Garofolija kungs jau atgriezies?» es jautāju. Vecais lāga vīrs paskatījās uz mani un sāka klepot, bet ne­

teica ne vārda. Man likās, ka jāliek manīt, ka zinu, kur Ga­rofolijs atrodas, jo citādi es no vecā lupatlaša nedabūšu nekā zināt.

«Vai viņš arvien vēl ir turpat? es sacīju, pieņemdams lie­līgu izskatu. Droši vien, viņš tur stipri garlaikojas.

— Iespējams. Bet tomēr laiks iet pamazām uz priekšu. — Laikam tomēr ne tik ātri, kā mums.» Vecais lupatlasis gribēja pasmieties par šo asprātību, bet

viņam atkal uznāca klepus lēkme. «Vai jūs zināt, kad viņš nāks ārā? es jautāju, kad viņš

bija mitējies klepot. — Trīs mēneši.» Tā kā Garofolijs tiks izlaists tikai pēc trim mēnešiem, tad

Matijs varēja mierīgi uzelpot. Pa šiem trim mēnešiem mani vecāki, bez šaubām, atradīs kādu līdzekli izraut Matiju no šī šausmīgā saimnieka nagiem. 24*

371

Ja pie šopinē mani uz brīdi bija sagrābis izmisums, tad tagad man atgriezās cerība: es Barberēnu atradīšu Kantala viesnīca.

Es nekavējoši devos uz Austerlicas ielu. Sirds man bija pilna cerību un prieka, un tādēļ es biju gatavs piedot arī Bar­berēnam.

Galu galā viņš varbūt nemaz tik ļauns nav, kā izliekas. Bez viņa es droši vien būtu nomiris no bada un aukstuma Bre-teja avēnijā. Taisnība, viņš mani bija atņēmis Barberēna mātei, lai pārdotu Vitālijam, bet viņš jau mani nepazina, ne­bija redzējis visu laiku un tādēļ arī nevarēja just nekādu mī­lestību pret mani. Bez tam viņu nospieda trūkums un posts, kas reti ir labs padomu devējs. Tagad viņš meklēja mani, pū­lējās manis labā un, ja es atrodu savus vecākus, tad par to man jāpateicas viņam. Viņš ir pelnījis kaut ko labāku, nekā tikai naidu, ko turēju uz viņu savā sirdī, sākot no tās dienas, kad Vitālija vests atstāju šavanonu. Tādēļ man jābūt patei­cīgam arī pret viņu. Ja tas arī nav mīlestības un draudzības parāds, kā Barberēna mātei, tad vismaz zināmu pateicību par viņa apzinību es viņam esmu parādā.

Ejot caur Botānisko dārzu, ceļš no Lurslnas līdz Austerli­cas ielai nebija tāls. Drīz es atradu ar Kantala viesnīcu, kas tikai vārda pēc bija viesnīca, bet patiesībā bija nožēlojama ala. Par saimnieci te bija veca sieva, trīcošu galvu un pus­kurla.

Kad es biju izteicis savu jautājumu, viņa pielika plaukstu aiz auss un lūdza atkārtot manu jautājumu.

«Es tā pasliktāki dzirdu, viņa sacīja rupjā balsī. — Es gribētu satikt Barberēnu, Barberēnu no šavanonas;

viņš ir apmeties šeit, pie jums, vai nē?» Viņa tik negaidot un strauji pacēla abas rokas gaisā, ka

kaķis, kas gulēja viņai klēpī, pārbijies nolēca zemē. « A k vai, ak va i !» viņa tikai iesaucās un acu nenolaizdama

skatījās manī, pie kam viņas galva sāka vēl stiprāki trīcēt. «Vai jūs būtu tas zēns? viņa jautāja. — Kāds zēns? — Tas, ko viņš meklēja.» Tas, ko viņš meklēja! Dzirdot šo vārdu, man sažņaudzās

sirds. «Barberēns! es iekliedzos. — Nelaiķis, jums jāsaka, nelaiķis Barberēns.» Es atspiedos uz harfas.

372

« T ā tad viņš ir miris? es sacīju pilnā balsī kliegdams, lai viņa varētu mani sadzirdēt. Bet es jutu, ka balss man ir aiz­smakusi.

— Jau veselu nedēļu, Sv. Antona slimnīcā.» Es paliku kā bez spēka; Barberēns miris! Un mana ģi­

mene? Eur lai es viņu tagad meklēju? «Ak , tad jūs esat tas zēns? turpināja vecā sieviete. Tas

zēns, kuru viņš meklēja, lai atdotu to viņa bagātajai ģimenei?» Man atgriezās cerība un es pieķēros šiem vārdiem: «Jūs

zināt? . . es jautāju. — Es zinu tikai to, ko viņš man stāstīja, šis nabaga vīrs.

Viņš stāstīja, ka esot atradis un izaudzinājis kādu bērnu un kā ģimene, kas bērnu pazaudējusi, tagad to gribot atdabūt un ka viņš esot atbraucis uz Parīzi to meklēt.

— Bet ģimene? es balsij aizraujoties vaicāju, mana ģi­mene?

— Tad jūs tiešām esat tas zēns? ak! jūs esat tas, jūs pats esat tas!»

Un galvai kustoties, viņa sāka manī ļoti pētījoši skatī­ties. Bet es drīz pārtraucu viņas pētīšanu.

«Lūdzu, kundze, pastāstiet man, ko jūs zināt. — Bet es vairāk nekā nezinu, kā tikai to, ko jums nupat

teicu, manu zēn, ak, es gribēju teikt jaunais kungs. — Ko Barberēns jums ir stāstījis par manu ģimeni? Jūs

taču redzat manas bailes, uztraukumu, manu nemieru.» Viņa nekā man neatbildēja, tikai atkal pacēla rokas pret

debesīm un izsaucās: «Tad ta gadījums!» Šinī brīdī istabā ienāca kāda sieviete, kas izskatījās pēc

kalpones. Kantala viesnīcas saimniece atstāja mani un griez­damās pie sievietes izsaucās.

«Tas tikai ir notikums! šis zēns, šis jaunais kungs, ko tu redzi, ir tas pats, par ko runāja Barberēns. Tagad viņš ir ieradies, bet Barberēna vairs n a v . . . Ak, kāds gadījums!

— Vai Barberēns jums nekad neko nav stāstījis par manu ģimeni? es jautāju.

— Vairāk kā desmitām, vairāk kā simtām reižu. Tā esot bagāta ģimene.

— Kur šī ģimene dzīvo? Kā viņu sauc? — Ak, par to Barberēns nekad nestāstīja. Jūs paši sa­

pratīsit, viņš to turēja lielā noslēpumainībā. Viņš gribēja viens pats saņemt atalgojumu, kā tas arī ir pareizi'. Un bez tam viņš bija slīpēts tips.»

373

Ak, jā, es saprotu. Es par daudz labi sapratu, ko vecā sieviete man nupat sacīja: Barberēns mirstot ir paņēmis kapā līdzi manas dzimšanas noslēpumu.

Un vai es tikai tādēļ biju pienācis tik tuvu mērķim, lai nekā nesasniegtu? Ak, mani skaistie sapņi! manas cerības!

«Un jūs nepazīstat nevienu cilvēku, kam Barberēns būtu kaut ko vairāk izstāstījis, kā jums, jautāju es vecajai sievietei.

— Barberēns nebija tāds muļķis, kas uzticētos otram; viņš bija par daudz aizdomīgs un neuzticīgs.

— Jūs nekad neesat redzējuši nevienu no manas ģime­nes, kas būtu viņu apmeklējis.

— Nekad. — Varbūt pie viņa ir nākuši kādi draugi, kam viņš būtu

stāstījis par manu ģimeni? — Viņam nebija draugu.» Es saņēmu galvu abās rokās, bet cik arī pūlējos, nevarēju

nekā atrast, pēc kā tagad vadīties. Pie tam es biju tik sa­traukts, tik nemierīgs, ka nespēju neko domāt.

«Reiz viņš saņēma vēstuli, pēc ilgas domāšanas sacīja vecā sieviete, ierakstītu vēstuli.

— No kurienes viņa bija sūtīta? — Es nezinu. Pastnieks to nodeva viņam pašam rokās.

Es nedabūju redzēt pastmarku. — Vēstuli, bez šaubām, varēs atrast? — Kad viņš nomira, mēs viņu meklējām viņa mantās, kas

te bija palikušas. Ak, tas nenotika aiz ziņkārības, bet lai dotu ziņu Barberēna mātei, tomēr mēs nekā neatradām. Ar ī slim­nīcā nekā nav atraduši viņa drēbēs. Nevienu papīra galiņu. Un ja viņš nebūtu teicis, ka ir no šavanonas, tad mēs nebūtu varējuši pat viņa sievai aizlaist ziņu.

— Tā tad Barberēna mātei jau ir paziņots par viņa nāvi. — Ak, tu kungs! kā gan citādi.» Es ilgi nevarēju atrast, ko man sacīt. Ko arī lai es būtu

teicis? Ko lai būtu jautājis? šie ļaudis man bija pateikuši visu, ko bija zinājuši. Viņi nezināja nekā, kaut gan, acīmre­dzot, bija visādi izmēģinājušies no Barberēna izzināt to, ko viņš turēja apslēptu. Es pateicos un gāju uz durvīm.

«Un kur jūs tagad ejat? jautāja vecā sieviete. — Uzmeklēt savu draugu. — Ak, jums ir draugs? — Jā gan. — Viņš dzīvo Parīzē?

374

— Mēs tikai šorīt ienācām Parīzē. — Nu, labi, ziniet, ja jums nav, kur apmesties, jūs varat

nākt te. Te jums būs ļoti labi, par to es galvoju. Un pie tam jūs būsit pieklājīgā mājā. Un ņemiet vērā, ka ja jūsu ģimene jūs meklēs un nevarēs sagaidīt ziņas no Barberēna, tad viņa griezīsies pēc viņām šeit un nekur citur. Un tad jūs būsiet te priekšā un to saņemsiet. Tā ir liela priekšrocība, vai nē? Kur jūsu ģimene, lai jūs atrod, ja jūs te nebūsiet? Es to runāju tikai jūsu labā. Cik vecs ir jūsu draugs?

— Drusku jaunāks par mani. — Lai nu viens cilvēks saka! Divi tādi jaunieši vieni

paši Parīzes ielās. Jūs varat vēl iekļūt sliktā sabiedrībā! Ir taču tādas viesnīcas, kuras apmeklē pavisam šaubīgas perso­nas! Visur nav vis tik klusi un mierīgi, kā te. Bet tas jau piederas pie mūsu kvartāla.»

Es tomēr nebiju pārāk pārliecināts par to, ka kvartāls būtu sevišķi piemērots mieram un klusumam. Katrā ziņā, Kantalas viesnīca bija viena no visnetīrākām un nožēlojamā­kām mājām, kādas tik var atrast, kaut gan savos ceļojumos un klaidoņa gaitās es biju redzējis stipri bēdīgas mājvietas. To­mēr vecās sievietes priekšlikumu derēja pārdomāt. Bez tam, tagad nebija īstais acumirklis uzstādīt diezcik augstas prasī­bas, jo man vēl nebija manas bagātās ģimenes, kuras skai­stajā hotelī vai mājā uz kāda ievērojama bulvāra es varētu apmesties, gadījumā ja viņa dzīvotu Parīzē. Kantala vies­nīcā mūsu izdevumi nebūtu pārāk lieli, un tagad mums nāk­sies labi aprēķināt mūsu izdevumus. Ak, cik pareizi Matijs sprieda, kad pastāvēja uz to, ka ceļā no Dreizī uz Parīzi mums jādod izrādes un jāpelna nauda. Ko mēs tagad iesāktu, ja mums nebūtu kabatā divdesmit septiņu franku?

«Par cik jūs izīrētu istabu man un manam draugam? es jautāju.

— Par desmit sū dienā. Tas taču nav pārāk dārgi? — Labi. Mēs šovakar, abi ar draugu, atnāksim. — Nāciet tikai agrāk mājās, Parīzē naktī ir bīstami stai­

gāt apkārt.» Tagad vajadzēja tikai vēl sastapt Matiju, bet līdz noru­

nātam brīdim vēl bija pāris stundu laika. Nezinādams ko darīt, es iegāju Botāniskā dārzā un noskumis apsēdos uz viena no soliem, kādā klusā stūrītī. Kājas man bija kā sa­lauztas un galva apjukusi. Trieciens bija tik pēkšņs, tik ne­gaidīts, tik nežēlīgs! Es pārdzīvoju pēc kārtas visādas nelai-

375

mes, kādas vien iespējamas, un vienmēr, kad es gribēju satvert kādu zaru, kur droši novietoties, šis zars lūza un man bija jā­krīt atkal zemē. Un tā katrreiz! Vai tas nav liktenīgi, ka Barberēnam bija jānomirst taisni tajā brīdī, kad viņš man bija tik vajadzīgs! Un pie tam viņš savā peļņas kārē bija no visiem noslēpis tās personas vārdu un adresi (bez šaubām, mana tēva), kas viņam bija uzdevis mani uzmeklēt.

Kamēr es asaru pilnām acīm un bēdīgās domās nogrimis sēdēju uz sava sola koku ēnā, uz pretējā sola apsēdās kāda dāma ar kungu un mazu zēnu, kas vilka nelielus ratiņus. No­sēdušies viņi pasauca bērnu, kas izplēstām rociņām skrēja tiem klāt. Tēvs saķēra viņu rokās un skaļi noskūpstīja uz galviņas, tad pasniedza to mātei, kura viņu noskūpstīja uz tās pašas vietas, pie kam mazais skaļi smējās un priecīgi plaukšķi­nāja savām apaļajām roķelēm pa vecāku vaigiem.

Noskatoties šajā vecāku laimē un bērna priekā, man, pa­šam negribot, sāka ritēt asaras pār vaigiem. Es nekad ne­biju tā skūpstīts, un vai tagad es vairs varēju cerēt, ka tas vispāri kādreiz notiks? Man ienāca kaut kas prātā; es pa­ņēmu harfu un sāku paklusām spēlēt mazajam kādu valsi. Bērnam tas patika un viņš sāka taktī cilāt savas mazās kāji­ņas. Kungs pienāca pie manis un sniedza man sudraba nau­das gabalu, bet es pieklājīgi no tā atsacījos.

« N ē , kungs, es jūs lūdzu atļaut man mana paša prieka dēļ spēlēt jūsu bērniņam, kurš ir tik skaists!»

Viņš sāka vērīgi manī skatīties, bet šajā brīdī pienāca dārza sargs, kas, neskatoties uz kunga protestu, stingri pa­vēlēja man uz visātrāko atstāt dārzu, ja negribu, lai mani ie­bāž cietumā par spēlēšanu publiskā vietā.

Es pārliku harfas siksnu pār plecu un gāju ārā, bieži at­griezdams galvu un atskatīdamies uz kungu un dāmu, kas mani pavadīja siltiem skatiem.

Sāka mesties tumšs un uz ielām aizdedza gāzes lampas. Es pagriezos uz Notrdamas katedrāles pusi, kuras abi augstie torņi pacēlās pret sārtajām rieta debesīm. Baznīcas priekšā es atradu soliņu kur apsēsties, par ko biju ļoti apmierināts, jo man bija tik nogurušas kājas, it kā pēc kāda gara gājiena. Es apsēdos un nogrimu atkal bēdīgās pārdomās. Nekad es vēl nebiju sajuties tik noguris un nospiests. Manī pašā un man apkārt viss bija drūms un bēdīgs. Šajā gaismas, trokšņu un trauksmes pilnajā Parīzē es jutos daudz vientulīgāks un at­statāks nekā biju juties klajos laukos un mežos.

376

Ļaudis garāmejot dažreiz pagriezās atpakaļ, lai paskatī­tos uz mani. Bet ko man varēja dot viņu ziņkārība un inte­rese par mani? Es biju cerējis uz citu ko, nekā uz man vien­aldzīgu ļaužu interesi.

Man nebija citas izklaidēšanās, kā skaitīt stundas, ko torņu pulksteņi man visapkārt sita, un rēķināt, cik ilgi vēl jā­gaida, līdz kamēr sastapšu Matiju un varēšu viņa draudzībā smelties jaunu spirgtumu. Cik patīkami un kāds apmierinā­jums bija domāt, ka tūliņ atkal redzēšu viņa labās, maigās un priecīgās acis!

īsi pirms pulksten septiņiem es izdzirdēju priecīgu rie­šanu un tūliņ arī ieraudzīju pa krēslu veļamies kaut ko baltu uz manu pusi. Iekams paspēju apdomāt, kas tas varētu būt, Kāpis jau ielēca man klēpī un no prieka laizīja manas rokas. Es viņu piespiedu sev klāt un noskūpstīju viņa purniņu. Te parādījās arī Matijs.

«Nu, kas ir? viņš sauca jau no tālienes. — Barberēns ir miris.» Viņš sāka skriet, lai ātrāk tiktu pie manis. Es viņam

īsiem un steidzīgiem vārdiem izstāstīju, ko biju izdarījis un ko biju uzzinājis. Viņa līdzjūtība atveldzēja manu sirdi, jo es jutu, ka ja viņš baidās no manas ģimenes sevis dēļ, tad tik­pat sirsnīgi viņš manis dēļ vēlējās, lai es atrastu savu ģimeni.

Viņš pū'ējās mani sirsnīgiem vārdiem apmierināt un, galvenā kārtā, pārliecināt nepadoties izmisumam.

«Tavi vecāki, kas varēja atrast Barberēnu, tagad, nesa­ņemdami no viņa nekādas ziņas, sāks uztraukties un meklēt, kas ar viņu noticis. Vispirms viņi par to apjautāsies Kantala viesnīcā un tādēļ iesim turpu. Tava lieta būs tikai par dažām dienām nokavējusies un vairāk nekā.»

Tas bija tas pats, ko man teica vecā sieviete ar trīcošo galvu. Tomēr Matija teikti, šie vārdi man likās daudz nozī­mīgāki. Kā redzams, tad viss grozās ap nelielu nokavēšanos. Cik bērnišķīgi bija bijis padoties tūlīn izmisumam un zaudēt cerības! Juzdamies drusku mierīgāks, es pastāstīju Matijam, ko biju uzzinājis par Garofoliju.

«Vēl trīs mēneši!» iesaucās viņš, sākdams tūlīn ielas vidū dziedāt un dejot. Pēkšņi viņš apstājās un, pienācis pie manis, sacīja:

«Redzi, cik savādi, ka viena ģimene nav tas pats, kas otra ģimene. Tu esi izmisis tādēļ, ka esi pazaudējis savu ģi-

377

meni, bet es, turpretim, dziedu no prieka par to, ka mana ir pazudusi.

— Tēvocis nav ģimene un pie tam vēl tāds, kā Garofo­lijs. Ja tu būtu zaudējis savu māsiņu Kristinu, vai tad arī tu dejotu?

— Ak, nerunā tā! — Nu, redzi.» Mēs gājām gar krastmalu uz Austerlicas ielu, un tā kā

uztraukums vairs neaptumšoja manas acis, es redzēju, cik skaista ir Sēna vakarā, kad pilna mēness apspīdēta tā vizuļo un mirdz, kā liels, viļņojošs spogulis.

Ja Kantala viesnīcu vēl varēja saukt par pieklājīgu māju, tad par skaistu to nevarēja dēvēt nekādā ziņā. Un kad mēs ar Matiju atradāmies jumta istabiņā, apgaismotā ar mazu kūpošu sveces galiņu, un tik mazā, ka vienam bija jāapsēžas uz gultas malas, ja otrs gribēja stāvēt kājās, es nevarēju at­vairīt domas, ka tā nebija tāda istaba, kādā biju cerējis gulēt. Un iedzeltenie kokvilnas palagi, cik maz tie līdzinājās skaista­jiem autiņiem, par kuriem man tik daudz bija stāstījusi Bar­berēna māte!

378

X X X I I I n o d a ļ a .

Meklēšana. Nākošo dienu es iesāku ar vēstuli Barberēna mātei, kurā

izstāstīju visu, ko biju dabūjis zināt, un tas nemaz nebija tik viegls darbs.

Kā lai viņai, tā vienkārši un sausi pasaku, ka viņas vīrs ir miris. Viņa, pa ilgiem kopdzīves gadiem tomēr bija pieķē­rusies savam'žeromam un jutīsies sāpināta, ja neņemšu dalību viņas bēdās.

Beidzot, vai nu labi vai slikti, pastāvīgi atkārtodams sa­vas draudzības apliecinājums, es biju visu papīru aprak­stījis. Pats par sevi saprotams, ka es rakstīju arī par savam neveiksmēm un patreizējām cerībām un, taisnību sakot, par to es arī galvenā kārtā rakstīju. Gadījumā, ja mana ģimene viņai rakstītu, gribēdama dabūt kādas ziņas par Barberēnu, es viņu lūdzu man to tūlīn paziņot un, galvenais, dabūto adre­si atsūtīt man uz Parīzi, uz Kantala viesnīcu.

Izpildījis šo pienākumu, es ķēros pie otra, savā ziņā ne mazāk grūta uzdevuma izpildīšanas. Tas bija pienākums pret Līziņas tēvu. Būdams vēl Dreizī, es sacīju Līziņai, ka mans pirmais gājiens Parīzē būs pieviņas tēva cietumā, un es viņai apsolīju, ka ja mani vecāki bus bagāti, ka es to cerēju, es lūgšu viņus samaksāt Akēna tēva paradu, un tādā gadījumā es uz cietumu iešu tikai tādēļ, lai viņu atsvabinātu un izvestu ārā. Tas piederēja pie programmas, ko prieku brīdī biju sev

379

nozīmējis. Vispirms Akēna tēvs, tad Barberēna māte, tad L ī ­ziņa, Etjenete, Aleksis un Benjamiņš. Kas attiecas uz Matiju, tad viņš baudīs gluži tos pašus labumus, ko es, un tas, kas sa­gādās man prieku, sagādās prieku arī viņam. Bet ciik bēdīgi iet uz cietumu tukšām rokām un tāpat, kā pēdējo reiz, nespēt viņam izdarīt nekādu pakalpojumu, nedz atlīdzināt savu pa­rādu.

Par laimi, es varēju viņam aiznest mīļus vārdus un skūp­stus no Līziņas un Alekša un prieks, ko sajutīs viņa tēva sirds, varbūt drusku remdēs manas bēdas, jo tomēr man būs mazs apmierinājums, ka pagaidām esmu viņa labā kaut ko darījis. Matijs, kam bija traka vēlēšanās redzēt cietumu, nāca man līdz, un bez tam, arī es pats pastāvēju uz to, ka viņam jāredz tas, kas vairāk kā divu gadu laikā bija bijis man tēva vietā. Tā kā es tagad zināju, kādā veidā iekļūt Klišī cietumā, tad mums nebija jāgaida tik ilgi cietuma durvju priekšā, kā pir­mo reiz, kad es gāju viens pats apmeklēt Akēna tēvu.

Mūs uzaicināja ieiet pieņemamā istabā, kur drīz vien ienāca arī Akēna tēvs. Viņš jau no durvīm stiepa man rokas pretī.

« A k , Remij, ak, tu, krietnais, lādzīgais puika!» viņš iesau­cās mani apkampdams.

Es viņam tūlīn iesāku stāstīt par Līziņu un Aleksi un tikko taisījos paskaidrot, kādēļ neesmu varējis apmeklēt Et­jeneti, kad viņš, mani pārtraukdams, iesaucās:

«Un tavi vecāki? — Jūs tā tad zināt?» Viņš pateica, ka pirms divām nedēļām pie viņa bijis Bar­

berēns. «Viņš ir miris, es sacīju. •— Nu, tā patiešām ir nelaime!» Viņš teica, ka Barberēns griezies pie viņa tādēļ, lai dabū­

tu zināt, kas ar mani noticis. Iebraucis Parīzē, Barberēns tū­līn devies pie Garofolija, bet, neatradis viņu mājās, gājis to meklēt kādā tālā provinces cietumā, kur Garofolijs tika turēts apcietinājumā. Garofolijs viņam pastāstījis, ka pēc Vitālija nāves mani pieņēmis kāds dārznieks, vārdā Akēns. Atgriezies Parīze un aizgājis uz Glasjēru, viņš dabūjis zināt, ka šis dārz­nieks patlaban tiek turēts Klišī cietumā. Cietumā, Akēna tēvs viņam pateicis, ka ja arī noteikti nav zināms, kur es šinī acu­mirklī atrodos, tad vismaz mani noteikti var meklēt pie kāda no viņa bērniem, kurus es pēc kārtas būšot apmeklēt. Viņš

380

tad arī esot man norakstījis vēstules uz Dreizī, uz Varzām, uz Esnandu un Senkentenu; ja es neesot saņēmis vēstuli, kamēr viesojos pie Līziņas, tad tikai tādēļ, ka esot no turienes izgājis, pirms vēstule nonākusi Dreizī.

«Un ko jums Barberēns stāstīja par manu ģimeni? es jautāju.

— Nekā, jeb gandrīz nekā. Tavi vecāki no Invalidu iecirkņa policijas priekšnieka dabūjuši zināt, ka Breteja avē­nijā izlikto bērnu paņēmis kāds mūrnieks no šavanonas, vār­dā Barberēns, un tādēļ viņi tevi pie tā meklējuši. Tevi tur ne-atrasdami, viņi lūguši Barberēnu palīdzēt viņiem uzmeklēt tevi.

— Vai viņš jums neteica manu vecāku vārdu? Vai ne­teica, kur viņi dzīvo?

— Kad es viņam par to jautāju, viņš atbildēja, ka to pa­teikšot man vēlāk. Es arī neuzstāju, jo sapratu, ka viņš to grib turēt noslēpumā aiz bailēm, ka kaut kādā ziņā nepama­zinās viņa atalgojums, ko viņš no tiem cerēja saņemt. Un tā kā es arī drusku esmu bijis tā kā tavs tēvs, tad Barberēns iedomājās, ka arī es varētu pieprasīt kādu atlīdzību, un tādēļ es viņu aizsūtīju pie velna. No tā laika es viņu neesmu vairs redzējis, bet tomēr man nenāca ne prātā, ka viņš varētu būt miris. Tagad nu tu zini, ka tev ir vecāki, bet šī vecā sīkstuļa aprēķinu dēļ tu nevara dabūt zināt ne kas viņi ir, ne arī kur viņa i r . »

Es viņam pastāstīju, ko mēs par šo lietu domājām un kā­das ir mūsu cerības, un viņš tās apstiprināja un visādi atbal­stīja.

«Ja tavi vecāki varējuši atrast Barberēnu šavanonā un Barberēns savukārt varējis uzmeklēt Garofoliju un mani šeit, tad viņi pratīs atrast arī tevi Kantala viesnīcā: paliec vien mierīgi turpat.»

šie vārdi bija ļoti nomierinoši un atdeva man atkal manu priecīgo prātu. Atlikušo laiku mēs pavadījām sarunādamies par Līziņu, par Aleksi un par manu apakšzemes gūstniecību raktuvēs.

«Kas par šausmīgu amatu! sacīja Akēna tēvs, kad biju savu stāstījumu beidzis. Un ar to jānodarbojas manam naba­ga Aleksim. Ak, cik daudz laimīgāks viņš bija kopjot mūsu lefkojas.

— Gan jau tas atkal atgriezīsies, es sacīju. — No tavas mutes Dieva ausī, manu mīļo Remij!»

381

Man niezēja mēle pateikt viņam, ka mani vecāki drīz at­svabinās viņu no cietuma, bet es vēl laikā apķēros, ka neva­jag pirms laika lielīties ar to, kādus priekus mēs esam nodo­mājuši citiem sagādāt, un es apmierinājos ar to, ka drošināju viņu, ka drīz viņš būs brīvībā savu bērnu vidū.

«Gaidot uz to jauko brīdi, sacīja Matijs, kad bijām iznā­kuši uz ielas, pēc manām domām, mums nevajadzētu velti zau­dēt laiku, bet mēģināt, cik iespējams, papelnīties.

— Ja mēs būtu mazāk laika tērējuši uz naudas pelnīšanu ceļā no šavanonas uz Dreizī un no Dreizī uz Parīzi, mēs būtu atnākuši vēl laikā, lai satiktu Barberēnu.

— Tas ir tiešām taisnība, sacīja Matijs un par to, ka esmu tevi aizkavējis, es sev esmu taisījis jau pietiekoši daudz pārmetumu, tā kā tavējie te nevar vairs nekā pielikt.

— Tas nav pārmetums, mīļo Matij, to tu vari man ticēt. Bez tevis es nebūtu varējis uzdāvināt Līziņai lelli, un mēs šo­brīd atrastos Parīzē uz ielas bez graša kabatā.

— Nu, labi. Ja man bijusi taisnība, kad gribējoi kaut ko nopelnīt, tad rīkosimies tā, it kā arī šoreiz man būtu taisnība. Bez tam, mēs tagad citu neko labāku nevaram darīt, ka dzie­dāt un spēlēt. Pastaigāšanos atliksim uz tiem laikiem, kad mums būs tavi zirgi un rati, tad tā mūs mazāk nogurdinās. Parīzē es jūtos kā savās mājās un pazīstu ļoti izdevīgas vietas.»

Viņš tik labi zināja šīs izdevīgās vietas, publiskus lauku­mus, privātas sētas, kafejnīcas, ka vakarā, gulēt ejot, mēs saskaitījām četrpadsmit frankus. Tovakar, aizmiegot, es pie sevis atkārtoju vārdus, ko bieži biju dzirdējis no Vitālija, ka bagātība arvien nākot tiem, kam viņas neesot vajadzīgs. Bez šaubām, tik bagātīgs ieņēmums bija droša zīme, ka ik brīdi es varēju sagaidīt ierodamies savus vecākus.

Es biju tik pārliecināts par savas nojautas pareizību, ka nākamā dienā nemaz negribēju iziet no viesnīcas. Bet Matijs mani piespieda iziet. Viņš mani spieda arī spēlēt un dziedāt, tā kā tajā dienā mēs salasījām atkal vienpadsmit frankus.

«Ja mums nebūs lemts palikt bagātiem caur taviem vecā­kiem, tad mēs paši padarīsim sevi bagātus, un tas būs brīnišķi jauki.»

Tā pagāja trīs dienas, neatnesdamas nekā jauna un arī saimniece nekā cita nezināja teikt, kā atkārtot mūžīgi vienu un to pašu veco dziesmu: «Neviens nav bijis meklēt Barbe­rēnu, un nav pienākusi neviena vēstule ne jums, ne Barberē­nam.» Bet, beidzot, ceturtā dienā viņa man pasniedza vēstuli.

382

Tā bija Barberēna mātes atbilde, jeb pareizāk, atbilde, ko Bar­berēna māte bija likusi man uzrakstīt, jo viņa pati neprata ne lasīt, nedz rakstīt.

Viņa man rakstīja, ka par vira nāvi viņai esot jau ziņots un ka īsi pirms tam viņa saņēmusi vēstuli no Barberēna paša. kuru viņa man atsūtot, jo tur esot ziņas par manu ģimeni.

«Ātr i , ātri, iesaucās Matijs, izlasīsim Barberēna vēstuli.» Es, trīcošām rokām un pukstošu sirdi atlocīju vēstuli.

«Mīļā sieva, Es guļu slimnīcā un esmu tik slims, ka neceru vairs pie­

celties. Ja man būtu vēl kaut cik spēka, es tev pastāstītu, kā man /uzbruka šī nelaime, bet tam arī nebūtu nekādas nozīmes. Jāpiegriežas steidzīgākām lietām. Es gribēju tev teikt, ka ga­dījumā, ja es vairs nepieceļos, tev jāraksta Greth and Gallev, Green square, Lincoln's Inn, Londonā; tie ir tieslietu zinātāji, kam uzdots uzmeklēt Remiju. Tu viņiem rakstīsi, ka tikai tu vienīgā vari dot ziņas par Remiju, un liksi to sev labi samak­sāt, jo tad naudai jānodrošina tavas vecumdienas. Kur Remijs atrodas, tu dabūsi zināt, ja aizrakstīsi kādam bijušam dārz­niekam, Akēnam, Klišī cietumā, Parīzē. Visas vēstules liec rakstīt mācītājam, jo šajā lietā tu nedrīksti uzticēties nevie­nam cilvēkam. Nekā neuzsāc, pirms neesi saņēmusi ziņu, ka esmu miris.

Skūpstu tevi pēdējo reiz. Barberēns.»

Es vēl nehiju beidzis lasīt pēdējos vārdus, kad Matijs ar sparu pielēca kājās un iesaucās:

«Uz priekšu! Uz Londonu!» Es vēl biju tik pārsteigts no tā, ko nupat izlasīju, ka ska­

tījos Mati jā un nevarēju saprast, ko īsti viņš grib teikt. « T ā kā Barberēna vēstulē sacīts, ka tā ir angļu iestāde,

kam uzdots tevi meklēt, turpināja Matijs, tad tas nozīmē, ka tavi vecāki ir angli, vai nē?

— B e t . . . — Tev laikam nepatīk but anglim? — Es gribētu, ka būtu francūzis, piederēt pie tās pašas

zemes, kur Līziņa un citi bērni. — Es gribētu, lai tu būtu itālietis. — Ja es būtu anglis, tad būtu no tās pašas zemes, kā Ar­

turs un Miliganes kundze.

383

— Kā, ja tu būtu anglis ? Bet tas taču droši tā ir. Jņ, tavi vecāki būtu franči, tad taču viņi neliktu angļu iestādēm mek­lēt Francijā savu zudušo bērnu! Un tā ka tu esi anglis, mums jādodas uz Angliju. Tas ir vislabākais veids atrast tavus ve­cākus.

— Bet ja es aizrakstītu šiem angļiem? — Kādēļ? Daudz vieglāk saprasties sarunājoties, nekā

sarakstoties. Kad mēs ienācām Parīzē, mums bija septiņpad­smit franku. Vienu dienu mēs ieņēmām četrpadsmit frankus, pēc tam vienpadsmit un vēl deviņus, kas kopā iztaisa • piec­desmit vienu franku. Astoņus frankus mēs esam iztērējuši, tā tad mums paliek vēl četrdesmit trīs franki, kas ir daudz vai­rāk, nekā vajadzīgs, lai nokļūtu Londonā. Mēs Buloņā uzkāp­sim uz kāda kuģa, kas mūs aizvedīs uz Londonu, un tas ne­maz nemaksā dārgi.

— Vai tu esi bijis Londonā? — Tu ļoti labi zini, ka nē, bet mums Gasō cirku bija divi

klauni — angļi. Viņi man bieži stāstīja par Londonu un iemā­cīja arī pietiekoši daudz angļu vārdu, lai mēs varētu savā starpā sarunāties un lai Gasō māte, kas bija ziņkārīga kā veca pūce, nesaprastu ko mēs runājām. Mēs viņai taisni acīs bul­durējām visādas angļu muļķības, bet viņa nesaprasdama tās, nevarēja pat dusmoties uz mums! Es tevi aizvedīšu uz Lon­donu.

— Arī es esmu pie Vitālija mācījies angliski. — Jā gan, bet tas bija pirms trim gadiem, un tagad, tu,

droši vien, esi jau to aizmirsis, bet es vēl atceros. Gan tu re­dzēsi. Tomēr man jābūt atklātam un jāsaka, ka ne tikai tādēļ vien, lai tev pakalpotu, es gribu braukt uz Londonu, bet man ir vēl kāds cits iemesls.

— Kāds? — Redzi, ja tavi vecāki atbrauktu tev pakaļ uz Parīzi,

viņi, varbūt, negribētu mani vest sev līdz, bet ja jau es reiz būšu Anglijā, viņi varbūt nesūtīs mani atpakaļ.»

A r šādām domām viņš, man likās, apvainoja manus vecā­kus. Bet beidzot, labi pārdomājot, varbūt viņam arī bija tais­nība. Ja ņemot viņu līdz uz Londonu, es ar to tikai mazliet pavairotu cerību viņu paturēt pie sevis, tad arī tā pietiktu, lai es piekristu viņa idejai un mēs tūlīn kopā brauktu uz Londonu.

«Brauksim, es viņam sacīju. — Tu tiešām gribi to darīt?»

384

Pāris minūtēs mēs uzsējam maisus sev uz muguras un kāpām pa trepēm lejā, lai brauktu prom. Kad viesnīcas saim­niece ieraudzīja mūs tā sagatavojušos, viņa sāka pilnā balsī vaimanāt: «Vai jaunkungs — jaunkungs biju es — negaidīs te savus vecākus? Tas būtu bijis ļoti prātīgi, un bez tam jaun-kunga vecāki varētu arī redzēt, cik labi viņš te tiek kopts.» Bet šī daiļrunība nespēja mūs atturēt; samaksājis rēķinu par pārgulēto nakti, es taisījos iet uz ielas, kur Matijs ar Kapi mani jau gaidīja.

«Bet jūsu adrese?» jautāja vecā. Tiešām, varbūt būtu prātīgi atstāt te savu adresi, un es to tad arī ierakstīju viņas grāmatā.

«Uz Londonu! viņa iesaucās. Divi tādi jauni bērni uz Londonu! Pa lieliem ceļiem! Pa jūru!»

Pirms doties uz Buloņu, bija jāiet un jāatvadās no tēva. Bet atvadīšanās nebija bēdīga. Tēvs priecājās, dabūjis

zināt, ka es drīz atradīšu savu ģimeni, un es biju laimīgs, ka varēju viņam teikt un atkārtot, ka es drīz atgriezīšos kopā ar saviem vecākiem, lai viņam pateiktos.

« U z drīzu redzēšanos, manu zēn, un labu izdošanas! — Es atgriezīšos!» Todien mēs bez pārtraukuma nogājām līdz Muasellei, kur

kādās lauku mājās pārgulējām pa nakti, jo naudu mums vaja­dzēja taupīt pārbraueienam. Matijs gan sacīji, ka tas dārgi nemaksāšot, bet tomēr, cik šis «nedārgi» varēja būt?

Ejot Matijs man mācīja angļu vārdus, jo es biju ļoti no­rūpējies par vienu lietu, kas man neatļāva no visas sirds at­doties manai prieka sajūtai: vai mani vecāki pratīs franciski vai italiski? Kā lai mēs sarunājamies, ja viņi runā tikai ang­liski? Cik ļoti tas mūs traucētu! Ko lai es saku saviem brā­ļiem un māsām, ja man tādi būtu? Vai es nebūšu it kā sveši­nieks viņu acīs, nevarēdams ar viņiem sarunāties? Domājot par atgriešanos tēva mājās, man nekad nebija nācis prātā, ka mana jūtu izpausme varētu tikt šādā veidā aizkavēta. Pa­ies, bez šaubām, ļoti ilgs laiks, kamēr es iemācīšos angliski, kas man likās ļoti grūta valoda.

No Parīzes līdz Buloņai mēs gājām astoņas dienas, jo katrā lielākā pilsētā, kas gadījās mums ceļā, kā Bovē, Abevilā un Montreijā, mēs apstājamies un devām pāris izrādes, lai papildinātu mūsu kapitālu. 25 Hektors Malō, Dzīves skolā.

385

Kad bijām nonākuši Buloņā, mums kabatā bija vēl trīs­desmit divi franki, kas bija daudz vairāk, nekā mums bija jā­maksā par pārbraukšanu.

Tā kā Matijs nekad vēl nebija redzējis jūru, tad mūsu pirmais gājiens bija uz ostas dambi. Viņš dažas minūtes stā­vēja mierīgi, gremdēdams skatus apvāršņa miglainajās tālēs, tad pakratīja galvu un noteikti pateica, ka tā ir nejauka, bē­dīga un pretīga.

Mēs tūlīn iesākām strīdīties, jo bieži bijām runājuši par jūru, un es arvien biju apgalvojis, ka tās skats ir visskaistā­kais, kāds tikai var būt, un tagad neatlaidos no saviem vārdiem.

«Tev , varbūt, ir taisnība, bet tikai tad, kad jūra ir zila, kādu tu to esi redzējis būdams Settā, sacīja Matijs, bet ja viņa ir kā šī, dzeltena un zaļa, ar pelēkām debesīm un lieliem tum­šiem mākoņiem, tad viņa ir nejauka, pavisam nejauka un ne­modina ne mazāko vēlēšanos braukāt pa viņu.»

Mums ar Matiju, pa lielākai daļai, nebija nekādu dom­starpību : parasti, vai nu es piekritu viņa spriedumam, vai viņš manam. Bet šoreiz es- paliku pie tā, ko biju sacījis un apgal­voju, ka šī zaļganā jūra, ar miglainajām tālēm un lielajiem, vēja dzenātiem mākoņiem, ir pat skaistāka nekā zila jūra, zem zilām debesīm.

«Tu to saki tādēļ, ka esi anglis, atbildēja Matijs, tu mīli šo nejēdzīgo jūru, tādēļ ka viņa ir tavas zemes jūra.»

Kuģis uz Londonu gāja nākamā rītā pulksten četros. Pus­četros mēs jau bijām uz kuģa un iekārtojāmies, cik labi spē­dami, aiz lielas kastu kaudzes, kas mūs drusku aizsargāja pret auksto un mitro ziemeļa vēju. Kūpošu lukturu gaismā mēs redzējām, kā krāva kuģi: trizuļi čīkstēja, kastes klaudzēja un, laiku pa laikam, atskanēja matrožu piesmakušās balsis, bet visu šo troksni pārspēja tvaika šņākšana, kas spiedās ārā no mašīnas un tad pārvērtās baltos mākonīšos. Te ieskanējās zvans, tauvas nokrita ūdenī un mēs devāmies ceļā, ceļā uz manu tēviju!

Es Matijam bieži biju stāstījis, ka nav nekā patīkamāka, kā braukāt ar laivu: tā tik viegli slīd pa ūdens virsu, ka tu ne­maz nemani, ka kusties uz priekšu. Tas ir tiešām brīnišķīgi, — kā sapnis.

Tā runādams es domāju par «Gulbi» un par mūsu ceļoju­mu pa Dienvidus kanālu, bet jūra nav kanāls. Tikko mēs bi­jām atgājusi no dambja, kad kuģis uzreiz, it kā iegrima jūrā, tad gan atkal pacēlās, bet tikai lai tūlīn vēl dziļāk iegrimtu

386

ūdenī, un tā četras vai piecas reizes no vietas, līgodamies kā milzīgi svari. Kuģim gāzelējoties, tvaiks izplūda no skursteņa ar griezīgu troksni, bet pēc tam uz reiz iestājās klusums, un bija dzirdama tikai riteņu dauzīšanās pa ūdeni, te vienos, te otros kuģa sānos, skatoties pēc tam, uz kuru pusi kuģis bija sasvēries. «Neko teikt, jauka šūpošanās!» sacīja Matijs. Man nebija ko atbildēt, jo es tad vēl nezināju, ko nozīmē sēklis.

Bet tā nebija vienīgi smilšu sēkļa vaina, kādēļ mūsu ku­ģis tā līgojās un te cēlās, te grima; arī pati jūra bija diezgan nemierīga.

Te Matijs, 'kas jau ilgāku laiku vairs nerunāja, pēkšņi piecēlās.

«Kas tev kait? es viņam vaicāju, — Man liekas, ka te viss par daudz dejo, un man paliek

nelaba. — Tā ir jūras slimība. — Kungs Dievs, to es arī pats jūtu!» Pēc brīža viņš pieskrēja kuģa malai un pārliecās tai pāri.

Ak, nabaga Matijs, viņš bija stipri slims! Es cik gribēju, va­rēju turēt viņu rokās un atbalstīt viņa galvu pie savām krūtīm, no tam viņam nekļuva labāk. Viņš nepārtraukti vaidēja un, laiku pa laikam, ātri piecēlies, aizstreipuļoja uz kuģa malu, kur brīdi pastāvēja atbalstījies uz elkoņiem, tad atnāca atpa­kaļ un notupās atkal man blakām. Katrreiz, atgriezdamies, viņš man rādīja dūri un, pussmiedamies, pusdusmodamies, iesaucās:

« A k , šie angļi, tiem nemaz nav sirds, un tie nejūt pat jūras slimību.

— Par laimi.» Kad uzausa diena, bāla, miglaina un bez saules, mums

pretī lūkojās balti, augsti un stāvi klinšu krasti, šur un tur varēja redzēt nekustoši stāvam kuģus bez burām. Pamazām šūpošanās norima, un mūsu kuģis slīdēja pa rāmo ūdeni gan­drīz tikpat viegli, kā pa kanālu. Mēs vairs nebijām jūrā un abās pusēs, labi tālu uz priekšu, mēs redzējām, jeb pareizāki, uzminējām cauri rīta miglai, kokiem apaugušus krastus. Mēs bijām iebraukuši Temzā.

«Mēs esam Anglijā,» es sacīju Matijam. Bet viņš uzņēma šo ziņu ļoti vēsi un, izstiepies visā garu­

mā uz klāja, atbildēja: «Ļauj man gulēt.»

25* 387

Tā Jcā es nakti nebiju bijis slims, tad man negribējās gulēt un, novietojis Matiju pēc iespējas ērtāk, mēs ar Kapi uzrāpāmies uz kastu kaudzes un apsēdāmies uz visaugstākās kastes. Kāpis ceļojumu bija panesis ļoti labi. Kas zin? Varbūt Kāpis bija vecs jūrnieks, jo kopā ar Vitāliju viņš droši vien bija visu ko pieredzējis.

No šejienes es varēju pārredzēt visu upi, kā uz augšu, tā uz leju un arī abus krastus. Labajā pusē bija liels smilšu sēklis, uz kura plandījās baltas putu bārkstis.

Skatoties pa labi likās, ka mēs tūlīn atkal iebrauksim jūrā. Bet tā bija tikai illūzdja, jo drīz parādījās zilgani krasti, kas, tuvāk piebraucot, izrādījās iedzelteni un dūņaini.

Upes vidū stāvēja noenkurota vesela flote kuģu, pa kuru starpām braukāja tvaikoņi un velkoņi, no kuru skursteņiem risinājās melnu dūmu lentas. Kas kuģu! Kas buru! Es nekad nebiju iedomājies, ka upe var tikt apdzīvota un, ja Garonna mani pārsteidza, tad Temza mani sajūsmināja. Daži kuģi ga­tavojās doties ceļā, un starp viņu daudzajiem mastiem, pa virvju kāpnēm, kas notālēm izskatījās tik smalkas, kā zir­nekļu tīkli, kāpaļāja matroži.

Mūsu kuģis atstāja dzeltenajā ūdenī aiz sevis sakultu putu vagu; ūdenī peldēja visādas lūžņas, dēļi, koka gabali, sprāguši kustoņi, korķi, zāles. Pa laikam ūdenī nolaidās kāds lielāks putns un, izgrūzdams spalgu kliedzienu, atkal pacēlās ar lau­pījumu knābī.

Kādēļ Matijs gribēja gulēt? Viņš darītu gudrāki, ja pie­celtos, jo skats bija tik interesants, ka to tiešām bija vērts aplūkot. Kuģim uz priekšu ejot, tas kļuva vienmēr saistošāks, arvien skaistāks. Tagad skatus saistīja ne tikai parastie tvaika un buru kuģi, bet bija redzami gan lieli trijmastnieki, gan milzīgi okeāna tvaikoņi, kas nākuši no tālām zemēm, gan melni ogļu kuģi, gan ar sienu un salmiem krautas liellaivas, kas iz­skatījās kā lieli furāžas vezumi, ko straume nes lejup, gan, beidzot, lielas sarkanas, zilas un melnas bojas, kas šūpojās viļņos. Bija interesanti apskatīt arī abus krastus, kas tagad bija skaidri redzami visos sīkumos. Tur bija redzamas skaisti nokrāsotas mājiņas, zaļas pļavas, koki, kuru zariem nekad nebija pieskāries dārznieka nazis, kuģu un laivu piestātņu lai­pas, kas pacēlās pār melnajām dūņām, un, beidzot, bēguma un paisuma norādītāji — zaļi un apglumējuši mieta.

Es skatījos plaši atvērtām acīm, neko nedomādams, tikai visu apbrīnodams.

388

Bet lūk, mājas abos Temzas krastos, jau pacēlās viena otrai blakus, garās sarkanās rindās; gaiss aptumšojās; dūmi savienojās ar miglu, tā kā grūti bija pateikt, kas bija biezāki — vai dūmi, vai migla. Un tad, pēkšņi tur, kur agrāk bija pļavas, kurās ganījās lopi un auga koki, mūsu aou priekšā it kā no zemes pacēlās vesels mastu mežs. Pļavās bija kuģi.

Nevarēdams vairs ilgāk izturēt, es nokūleņoju zemē no savas observatorijas un gāju meklēt Matiju. Viņš bija jau atmodies un, tā kā jūras slimība viņu vairs nemocīja, tad bija pārgājis arī viņa sliktais gara stāvoklis, un viņš bija ar mieru kāpt kopā ar mani uz kastēm. Ar ī viņš bija pārsteigts un berzēja acis. Dažās vietās no pļavām upē ienāca kanāli, bet arī tie bija pilni kuģu.

Par nelaimi, migla un dūmi sabiezēja arvien vairāk, šo to varēja redzēt tikai pa brīžiem, un jo tālāk mēs braucām, jo neskaidrāks viss kļuva.

Beidzot kuģis palēnināja gaitu, mašīna apstājās un iz­meta tauvas: mēs bijām Londonā. Mēs nokāpām no kuģa un iejaucāmies ļaužu pūlī, kas uz mums gan noskatījās, bet nekā neteica. «Tagad pienācis brīdis izlietāt tavas angļu valodas zināšanas, Matij .» Un Matijs, kas ne par ko nešaubījās, arī par savām zināšanām nē, piegāja pie kāda resna vīra ar sar­kanu bārdu, un, cepuri noņēmis, pieklājīgi lūdza parādīt ceļu uz Grīnskvēru.

Man likās, ka Matijs pārāk ilgi izskaidrojās ar savu vīru, kas viņu lūdza vairāk reizes atkārtot vienus un tos pašus vārdus. Bet es negribēju izrādīt šaubas par sava drauga zinā­šanām. Beidzot viņš atgriezās.

«Tas ir ļoti viegli, viņš sacīja, mums jāiet tikai pa krastu, gar Temzas malu.»

Bet Londonā, vismaz tajā laikā, nebija nekādas krastma­las; mājas pienāca līdz pašai upei. Mums tā tad vajadzēja iet pa ielām, kas, kā mums likās, gāja līdztekus upei.

Šīs ielas bija tumšas, ļoti dubļainas un pilnas ratiem, kastēm un visāda veida preču ķīpām un saiņiem, tā kā mums bija ļoti grūti izsprausties visiem šiem kavēkļiem. Es piesēju Kapi saitē, ko saņēmu ļoti īsi. Pulkstens bija tikai viens, bet veikalos jau iededza gāzi.

Aplūkota šādos apstākļos, Londona mums neiedvesa tik lielu apbrīnošanu kā Temza.

Mēs gājām tikai uz priekšu, laiku pa laikam Matijam apjautājoties, vai vēl tālu līdz Linkolna viesnīcai. Viņš man

389

paskaidroja, ka mums būs jāiet cauri lieliem vārtiem, kas šķērsos ielu, pa kuru mēs gājām. Man tas šķita ļoti savādi, bet es neuzdrošinājos sacīt, ka man liekas, ka viņš maldās.

Tomēr viņš nebija maldījies, un mēs beidzot nonācām pie arkadas, kas pacēlās šķērsām pāri ielai, ar diviem maziem sānu vārtiņiem: tas bija Tempļa-Bārs. Mēs atkal paprasījām ceļu, un mums lika iegriezties pa labi. Tagad mēs vairs neat­radāmi es lielā, kustības un ļaužu pilnā ielā, bet gan bijām iekļuvuši šaurās, klusās ieliņās, kas pinās viena ar otru, un mums likās, ka mēs neejam uz priekšu, bet staigājam kā pa labirintu.

Te, uzreiz, kur domājām, ka esam galīgi nomaldījušies, mūsu priekšā iznira maza kapu pilna kapsētiņa, kuras akmeņi bija tik melni, it kā tie būtu nosmērēti sodrējiem vai ar zā­baku smēru: tas bija Grīnskvērs.

Kamēr Matijs iztaujāja kādu garāmgājēju, kas miglā izskatījās kā ēna, es apstājos, lai nomierinātu savu sirdi, kas stipri dauzījās. Es vairs neelpoju, bet drebēju. Pēc tam es sekoju Matijam, un mēs apstājāmies pie durvīm ar mazu vara plāksnīti, uz kuras bija uzrakstīts: «Greth and Gallev.» Matijs pagāja uz priekšu, lai pazvanītu, bet es viņu apturēju.

«Kas tev? viņš jautāja. Tu esi pavisam bāls! — Uzgaidi drusciņ. Ļauj man saņemties.» Viņš pazvanīja, un mēs iegājām iekšā. Es biju tik uz­

traukts, ka nekā skaidri neredzēju ap sevi. Man likās, ka mēs esam kādā kantorī, kur divi, vai trīs cilvēki, noliekušies pār galdiem rakstīja pie gāzu lampu gaismas, kas degot klusi sīca.

Matijs griezās pie viena no šiem cilvēkiem, jo es viņam biju uzdevis runāt manā vietā. Viņa runā vairākas reizes at­kārtojās vārdi «family,» «boy» un Barberēns. Es nopratu, ka viņš paskaidro, ka es esmu tas zēns, kuru mana ģimene uzde­vusi Barberēnam uzmeklēt. Barberēna vārds atstāja iespaidu. Visi mūs apskatīja un tas, ar ko Matijs sarunājās, piecēlās un atvēra mums kādas durvis. Mēs iegājām .istabā, kas bija pilna grāmatu un papīru. Pie rakstāmgalda sēdēja kāds kungs un sarunājās ar otru kungu, kas bija tērpies svārkos un parūkā, un turēja rokā vairākus zilus maisiņus.

Tas, kas mūs ieveda, nedaudz vārdiem paskaidroja, kas mēs tādi esam, un abi kungi aplūkoja mūs no galvas līdz kājām.

390

«Kurš no jums abiem ir Barberēna pieņemtais bērns?» jautāja franču valodā tas kungs, kurš sēdēja pie rakstām­galda.

Dzirdot franču valodu es sajutos drošāks un pagāju soli uz priekšu.

«Es, kungs. — Kur ir Barberēns? — Viņš ir miris.» Abi kungi saskatījās un tad tas, kam bija parūka galvā,

aizgāja, aiznesdams līdz arī savus maisiņus. «Nu, bet kā tad jūs tikāt šurp? jautāja kungs, kas bija

jau iesācis mani izjautāt. — Līdz Buloņai kājām un no Buloņas līdz Londonai ar

kuģi. Mēs tikko esam iebraukuši. — Vai Barberēns jums iedeva naudu? — Mēs neesam Barberēnu nemaz redzējuši. — Bet kā tad jūs zinājāt, ka jums jānāk uz šejieni?» Es, īsos vārdos viņam izstāstīju, ko viņš gribēja zināt.

Man ļoti gribējās arī no savas puses uzstādīt dažus jautāju­mus, sevišķi viens man dega uz lūpām, bet man nebija laika.

Man vajadzēja izstāstīt, kā Barberēns mani audzinājis, kā pārdevis mani Vitālijam, kā pēc Vitālija nāves mani pie­ņēmusi Akēna ģimene un, kā, beidzot, kad tēvs bija ieslodzīts parādu cietumā, es atkal uzņēmu savu veco klaidoņa un muzi­kanta gaitu. Man runājot, kungs taisīja atzīmes un skatījās manī tādiem skatiem, ka sāku justies pavisam neērti. Jāsaka, ka viņam bija cietsirdīga seja un nepatīkami viltīgs smaids.

«Un kas šis par zēnu? viņš jautāja, norādīdams ar spalvas galu uz Matiju, it kā taisīdamies šaut uz viņu ar bultu.

— Draugs, biedrs, brālis. — Ļoti labi. Vienkārša iepazīšanās uz lielceļa, vai nē? — Vislabākais un vismīļākais brālis. — ō ! par to es nemaz nešaubos.» Man likās, ka pienācis brīdis arī man uzstādīt jautājumu,

kas jau no paša sākuma mani nospieda. «Vai mana ģimene, kungs, dzīvo Anglijā? — Taisni tā. Viņa dzīvo Londonā, vismaz šinī brīdī. — Tā tad es viņu varēšu satikt? — Jūs viņus redzēsiet visdrīzākā laikā. Es tūlīn likšu jūs

turp aizvest.» Viņš pazvanīja. «Vēl vienu vārdu, kungs, Vai man ir tēvs?

Es tikai ar mokām varēju izrunāt šo vārdu.

391

— Ne tikai tēvs, bet arī māte, brāļi, māsas. — Ak, kungs!» Bet durvis, atvērdamās, pārtrauca manu jūtu izplūdumu.

Es varēju tikai asaru pilnām acīm paskatīties Matijā. Kungs griezās angļu valodā pie nupat ienākušā cilvēka.

Man likās, ka viņš pavēlēja viņam mūs aizvest pie maniem vecākiem.

Es piecēlos. « A k , es pavisam piemirsu, iesaucās kungs, jūsu vārds ir

Driskols. Tā saucas jūsu tēvs.» Man likās, ka neskatoties uz viņa pretīgo seju, es būtu

kritis viņam ap kaklu, ja vien viņš būtu man devis laiku. Bet viņš norādīja mums ar roku uz durvīm, un mēs izgājām.

392

X X X I V n o d a ļ a .

Driskolu ģimene. Kantorists, kuram bija uzdots novest mūs pie maniem

vecākiem, bija mazs, izžuvis, nodzeltējis, krunkains, vecs vīriņš, melnās apdilušās, spīdīgās drēbēs un baltā kakla saitē. Kad bijām izgājuši ārā, viņš kā traks sāka berzēt rokas, knaukšķinādams pirkstu un plaukstu locītavas, un tirināt kājas, i t kā gribētu aizsviest tālu prom savus nošķiebtos zā­bakus. Viņš spēcīgi un vairāk reizes no vietas ar lielu baudu ieelpoja miglu, kā cilvēks, kas ilgu laiku pavadījis slēgtās telpās.

«Viņš, laikam, atrod, ka tā ļoti jauki smaršo,» sacīja Matijs italiski.

Vecais lāgavīrs paskatījās uz mums un, ne vārda neteicis, pameta tikai ar galvu un pataisīja^ «pst! pst!», i t kā viņš griestos pie suņiem.' Viņš ar to gribēja izteikt, lai mēs ejam viņam uz pēdām pakaļ un nenoklīstam.

Drīz mēs nonācām kādā lielā iela, kas bija pilna važoņu. Garāmejot viņš vienu aizturēja, šis važonis nesēdēja vis ratu priekšā, tūlīn aiz zirga, bet bija uzrāpies augstu ratu pakaļ­galā, uz sevišķi šim nolūkam ierīkota sēdekļa. Vēlāk es dabūju zināt, ka šādus ratus angliski sauc par «cab.»

Viņš mums pavēlēja iekāpt ratos, kuriem priekša bija vaļēja. Pa mazu apaļu lodziņu ratu pakaļējā sienā, viņš saru­nājās ar važoni, pie kam vairākas reizes tika minēts vārds

393

«Betnelgrīn.» Es domāju, ka tas ir tā iecirkņa nosaukums, kur dzīvo mani vecāki. Es zināju, ka «gr īn» angļu valodā nozīmē zaļš, un tādēļ es iedomājos, ka šis iecirknis būs apstādīts skai­stiem kokiem, kas man bija ļoti patīkami. Viņš nebūs līdzīgs tām nejēdzīgajām, tumšajām un bēdīgajām Londonas ielām, pa kādām mēs šorīt bijām gājuši. Tā būs skaista, kokos pa­slēpta māja.

Strīds starp mūsu pavadoni un važoni ieilga. Te viens pastiepās uz augšu pie lodziņa, lai dotu kādus paskaidrojumus, te otrs, atbildēdams, ka nekā nesaprot, tā noliecās no sava augstā sēdekļa, ka likās, it kā viņš gribētu ievelties pa šauro lodziņu ratos.

Mēs ar Matiju bijām iespiesti ratu stūrī, un Kāpis atra­dās man starp ceļiem. Klausoties šajā strīdu, es nodomāju, ka tas taču tiešām savādi, ka važonis nezin, kur atrodas tik skai­sta vieta, kādai vajadzēja būt Betnelgrīnai. Laikam tad Lon­donā ir vairāk tādu zaļu iecirkņu? Tur bija tiešām jābrīnās, jo spriežot pēc tā, ko mēs bijām jau redzējuši, es drīzāk būtu nodomājis, ka te sodrēji vien ir. Mēs braucām pa ļoti platām ielām, tad pa šaurām, tad atkal pa platām, bet nekā nevarējām redzēt, jo migla bija par daudz bieza. Sāka mesties vēsi, bet par spīti tam, mēs sajūtām, ka elpošana ir apgrūtināta, it kā trūktu elpas. Kad es saku mēs, tad domāju Matiju un sevi, jo mūsu pavadonis, likās, jutās ļoti labi. Vismaz viņš vaļēju muti un šņākdams tik spēcīgi vilka elpu, it kā steigtos uzkrāt pama­tīgu krājumu priekšdienām. Bez tam viņš, laiku pa laikam, paknaukšķināja pirkstu kauliņus un patirināja kājas. Viņš laikam gadiem nebija ne elpojis, ne kustējies?

Par spīti drudžainam uztraukumam, ko radīja domas, ka pēc dažiem mirkļiem es varēšu apkampt savus vecākus, māsas un brāļus, es ļoti būtu vēlējies redzēt pilsētu, caur kuru mēs pašlaik braucām. Vai tad tā nebija mana pilsēta, mana tē­vija?

Bet es varēju vērt acis, cik vien plaši gribēju, es nere­dzēju nekā, vai gandrīz nekā, izņemot gāzes sarkanās ugunis, kas dega miglā līdzīgi, kā biezā dūmu mākonī. Tik tikko va­rēja saredzēt mums pretim braucošo ratu lukturus, un laiku pa laikam mums vajadzēja strauji pieturēt, lai nesadurtos ar kādu citu braucēju, vai lai ļaužu pilnās ielās nesabrauktu kādu gājēju.

Mes arvien vēl braucām. Bija pagājis jau ilgs laiks, kopš mēs bijām aizbraukuši no «Grēt end Gellī» kantora. Tas no-

394

stiprināja manu pārliecību, ka mani vecāki dzīvo kaut kur uz laukiem. Mēs, droši vien, drīz atstāsim šaurās ieliņas un brauksim pa lauku ceļiem.

Tā kā mēs ar Matiju turējām viens otra roku, tad no priekiem, ka drīz redzēšu savus vecākus, es brīžiem stipri sa­spiedu viņa roku, jo man likās, ka šajā brīdī vairāk kā jebkad man viņam jāapliecina, ka esmu viņa draugs un ka būšu tāds arī uz priekšu, uz visiem laikiem. Bet lauku vietā, kā es biju sagaidījis, mēs iegriezāmies vēl šaurākās ieliņās, un kaut kur tuvumā bija dzirdami lokomotīvju svilpieni.

Es lūdzu, lai Matijs pajautā mūsu pavadonim, vai mēs beidzot reiz nebūsim aizbraukuši līdz maniem vecākiem. Ma­tija atbilde bija satriecoša: viņš sacīja, ka kantorists atbildē­jis, ka nekad neesot bijis šajā zagļu iecirknī. Bez šaubām, Matijs maldās, viņš nebūs pareizi sapratis atbildi. Bet viņš pastāvēja, ka angļu vārds «thieves,» ko lietojis rakstvedis, franciski nozīmējot zagļus. Par to viņš esot pilnīgi pārlieci­nāts. Es pavisam apmulsu, bet tikai uz īsu brīdi, jo es sev iestāstīju, ka mūsu pavadonis baidās no zagļiem tikai tādēļ, ka mēs tūliņ iebrauksim laukos, un ka vārds «green,» kas atrodas pie vārda Bethnel, nozīmē kokus un pļavas. Es šīs savas domas pastāstīju arī Matijam, un mēs abi ļoti smējā­mies par kantorista bailēm. Cik gan ļaudis, kas nekad neiziet no pilsētas, var būt muļķi!

Bet nekas vēl nenorādīja uz lauku tuvumu: vai tad visa Anglija pastāvētu tikai no dubļu un akmens pilsētas, kas sau­cās Londona? šie dubļi šļācās iekšā ratos un melnām ķepēm sprāga mums virsū. Jau labu laiku mums no visām pusēm nāca pretī nepatīkama, pretīga smaka, kas norādīja, ka mēs atro­damies kādā pavisam nejēdzīga kvartāla, kas, bez šaubām, bija pēdējais pirms Betnelgrīnas pļavām. ^ Man šķita, ka mēs visu laiku' grozāmies uz vietas, netikdami nekur uz priekšu. Brīžiem važonis brauca pavisam lēni,_it kā nesaprasdams, kur viņš atrodas, līdz beidzot, pēkšņi apstājās un atrāva vaļā mazo lodziņu.

Sākās izrunāšanās, jeb, pareizāki, strīds. Matijs sacīja, ka viņam liekoties, it kā važonis atsakoties tālāk braukt, jo nezinot ceļu; viņš prasot ceļu mūsu pavadonim, bet tas atbildot, kā jau teicis, ka nekad neesot bijis šaja zagļu kvartālā. Ar ī es dzirdēju vārdu «thieves.» Te, bez šaubām, nebija Betnelgrīna. Kas būs tālāk? Strīds caur lodziņu turpinājās tikpat dusmīgi,

395

kā no kantorista, tā no važoņa puses. Abi vdņi kliedza viens otram virsū pa nelielo caurumu.

Beidzot mūsiu pavadonis samaksāja važonim, kas turpi­nāja kurnēt, izkāpa no ratiem un pataisīja atkal «pst, pst!» Nebija šaubu, mums vajadzēja izkāpt. Mēs atradāmies uz dubļainas ielas, no visām pusēm mūs apņēma migla. Mums pretī atradās spoži apgaismots veikals un, gāzes lampas, atspī­dēdamas spoguļos, zeltījumos un slīpētās pudelēs, lēja savu gaismu arī uz ielas, kur tā izspiedās cauri miglai līdz pat upei. Tas bija krogs, jeb, kā angļi paši viņu sauc «džinpalēs,» tas ir «džina pils,» kur pārdod kadiķogu un visādus citādus deg­vīnus, kuru pamatā ir spirts, taisīts vai nu no labības, vai. rāceņiem.

«Ps t ! pst!» uzsauca atkal mūsu pavadonis. Mēs iegājām viņam līdz lielajā krogā. Mēs noteikti bijām maldījušies, do­mādami, ka atrodamies kaut kādā nožēlojamā iecirknī, jo es vēl nekad nebiju kaut ko greznāku redzējis: visur spoguļi un zeltījumi, bet bufete sudrabota. Tomēr ļaudis, kas stāvēja pie šīs bufetes, ar plecu piespiedušies vai nu pie sienām, vai mu­cām, bija skrandās. Daži bija bez apaviem, kailām, netīrumos nobristām kājām, kas bija tik melnas, it kā nupat būtu nosmē­rētas ar zābaksmēru un nebūtu vēl ne labi nožuvušas. Mūsu pavadonis piegāja pie skaistās sudraba bufetes un lūdza sev pasniegt glāzi balta, labi smaršojoša dzēriena, ko viņš izdzēra vienā vilcienā un ar tādu pat kāri, kā nupat bija rijis miglu. Pēc tam viņš iesāka sarunu ar cilvēku, kam bija līdz elkoņiem kailas rokas un kas viņu bija apkalpojis. Nebija grūti uzmi­nēt, ka viņš prasa ceļu. Man šoreiz nemaz nevajadzēja prasīt paskaidrojumu no Mati ja.

Mēs atkal gājām pakaļ mūsu pavadonim. Tagad iela bija tik šaura, ka par spīti biezajai miglai, mēs varējām saredzēt mājas ielas abās pusēs. No vienas mājas uz otru,- pa gaisu bija izstieptas virves, uz kurām karājās veļa un vecas lupatas. Tās taču te, šajā miglā, nevarēja būt izliktas žāvēšanai? Kurp mēs ejam? Es sāku uztraukties. Matijs, pa laikam, paskatījās manī, bet nekā nejautāja.

No lielās ielas mēs iegriezāmies kādā mazā ieliņā, izgājām cauri kādai sētai un nonācām atkal kāda mazā ieliņā. Mājas bija daudz nožēlojamākas, nekā kādā visnabadzīgākā Franci­jas sādžā. Daudzas bija celtas no dēļiem, kā šķūņi vai kūtis, un tomēr tās bija dzīvojamās mājas, jo uz sliegšņa tupēja bērni un sievietes kailām galvām.

396

Reizēm, uzspīdot vājai gaismai, mēs varējām saskatīt, ka šīs sievietes bija ļoti bālas, un viņu gaišie mati vaļīgi nokarājās pār pleciem. Bērni bij gandrīz kaili, un tie nedaudzie drēbju gabali, kas viņiem bija mugurā, bija vienās skrandās. Kādā ieliņā mēs redzējām cūkas rakņājāmies netīrā peļķē, no kuras izplatījās riebīga smaka. Mūsu pavadonis apstājās; viņš, bez šaubām, bija nomaldījies. Šajā brīdī mums pienāca klāt kāds vīrs, tērpies garos, zilos svārkos, ar lakādu apšūtā cepurē un melnbaltu uzšuvi ap roku. Pie jostas viņam karājās maksts. Tas bija policists, jeb, kā angļi saka «polismens.»

Iesākās atkal izrunāšanās. Pēc brītiņa mēs devāmies tālāk, pie kam policists gāja mums pa priekšu. Mēs gājām atkal gan cauri sētām, gan pa šaurām, gan pa līkumotām ieli­ņām, un man likās, ka vietām mājas bija gluži sagruvušas.

Beidzot mēs apstājāmies kādā pagalmā, kura vidus daļa bija īsts dubļu muklājs.

«Red Lion Court,» sacīja policists. Matijs sacīja, ka šie vārdi, ko biju jau vairākas reizes

dzirdējis, nozīmējot: «Sarkanās lauvas sēta.» Kādēļ mēs apstājāmies? Nav taču iespējams, ka mēs

būtu Betnelgrīnā? Vai tad šinī sētā dzīvotu mani vecāki? Bet kādēļ tad? . . .

Man nebija laika noskaidrot šos jautājumus, kas drūzmē­jās manā uztrauktajā prātā, jo policists pieklauvēja pie kāda no dēļiem sasista šķūņa durvīm, un mūsu pavadonis viņam pateicās. Vai tad mēs būtu jau atnākuši?

Matijs, kas visu ceļu bija turējis manu roku savā, man to paspieda. Es viņam tāpat atbildēju. Mēs bijām viens otru sapratuši, un bailes, kas žņaudza manu sirdi, mocīja tāpat arī viņu.

Es biju tā uztraukts, ka nemaz nemanīju, ka mums at­vēra durvis, pie kurām policists bija pieklauvējis. Bet no tā brīža, kad mēs iegājām plašā telpā, ko apgaismoja lampa un akmeņogļu uguns, kas dega pavardā, es atceros visu ļoti skai­dri. Pie šīs uguns, salmu atzveltnes krēslā, kas izskatījās pēc svēto nišas, nekustīgi, kā izcirsts tēls, sēdēja sirmgalvis baltu bārdu un melnu apaļu cepurīti galvā. Abpus galdam, viens otram pretim, sēdēja kāds vīrietis un sieviete. Vīrietim bija apmēram gadu četrdesmit. Viņš bija tērpies pelēka samta drēbēs, un viņam bija sapratīga, bet cieta seja. Sieviete bija gadus piecus, sešus jaunāka. Viņai bija gaiši mati, kas noka­rājās pār melnbalti rūtainu, krustiski ap krūtīm apsietu la-

397

katu. Viņas acis likās nekā neredzam, viņas laiskajās kustībās un sejā, kurai kādreiz vajadzēja būt bijušai skaistai, izpaudās vienaldzība un gurdenums. Istabā atradās četri bērni, divi zēni un divas meitenes, visi tādiem pat linu baltiem matiem, kā mātei. Vecākajam zēnam varēja būt gadu vienpadsmit vai divpadsmit, un jaunākajai meitenei, kura rāpus kustējās pa istabu, gadi trīs.

Es visu to ieraudzīju vienā acu uzmetienā, pirms vēl mūsu pavadonis bija beidzis runāt.

Ko viņš stāstīja? Es to tikko dzirdēju un neko nesapratu. Man palika prātā vienīgi vārds Driskols, kas esot mans vārds, kā vecais kungs kantorī man bija teicis.

Visas, pat_ nekustīgā veča acis bija pievērstas man un Matijam. Vienīgi mazākā meitene ievēroja Kapi.

«Kurš no jums abiem ir Remijs?» cilvēks pelēkās samta drēbēs jautajā franču valodā.

Es pagāju soli uz priekšu. «Es, es sacīju. — Nu, zēn, tad nāc noskūpsti savu tēvu.» Domājot par šo brīdi, es biju sev iztēlojis, ar kādu sa­

jūsmu es metīšos sava tēva rokās, bet tagad es neatradu sevī šīs sajūsmas. Tomēr es piegāju un noskūpstīju savu tēvu.

«Tur, lūk, ir tavs vectēvs, tava māte, brāļi un māsas.» Es piegāju vispirms pie mātes un apkampu viņu. Viņa

gan ļāvās noskūpstīties, bet pati mani neskūpstīja. Viņa tikai pateica man divus, vai trīs vārdus, bet es tos nesapratu.

« E j , sasveicinies un pasniedz roku savam vectēvam. Tikai uzmanīgi, jo viņš ir triekas ķerts.»

Es pasniedzu roku arī saviem abiem brāļiem un vecākai māsai. Es gribēju paņemt rokās mazo māsiņu, bet tā kā viņa bija aizņemta ar Kapi, tad viņa mani atgrūda. Ejot no viena pie otra, mani pārņēma sašutums pašam par sevi. Kas tas! es nejūtu nekādu prieku par to, ka beidzot atrodos savā ģi­menē. Man tagad ir tēvs, māte, brāļi un māsas, man ir vectēvs, es esmu pie viņiem, un tomēr mana sirds paliek auksta. Es šo brīdi biju gaidījis ar karstu nepacietību, es biju bijis kā ne­prātīgs no priekiem, kad domāju, ka arī man būs ģimene, vecāki ko mīlēt, un kas mīlēs mani. Un tagad es stāvu ap­mulsis, ar interesi visus viņus novērodams, bet neatrazdams sirdī neviena sirsnīga vārda, ko pateikt viņiem. Vai tad es būtu kads briesmonis? Vai es nebūtu ģimenes cienīgs?

398

Ja es būtu atradis savus vecākus pilī, bet nevis šķūnī, vai tad arī es nebūtu jutis pret viņiem to maigumu un sajūsmu, ko dažas stundas atpakaļ mana sirds izjuta pret vēl nepazīsta­mo tēvu un māti un ko tagad nevarēju izrādīt tam tēvam un mātei, kas stāvēja manā priekšā.

Šādas domas lika man gandrīz nosmakt kaunā. Es piegāju pie mātes un, atkal viņu apkampdams, sirsnīgi noskūpstīju to. Viņa, bez šaubām, nesaprata manu sirsnību, jo neatbildēja uz maniem skūpstiem, bet vienaldzīgi paskatīdamās manī, viegli paraustīja plecus un pasacīja dažus man nesaprotamus vārdus tēvam, par ko tas sāka smieties, šāda vienaldzība no vienas un smiekli no otraspuses, mani tik sāpīgi aizkāra, ka domājai, ka man sirds vai lūzīs. Man šķita, ka manas jūtas nebija pelnī­jušas, lai viņas tā uzņemtu. Bet man neatlika laika nodoties šādām pārdomām.

«Kas tas tāds?» jautāja tēvs, ar pirkstu norādīdams uz Matiju.

Es paskaidroju, kādas saites mani saista pie Matija. Pa­skaidrodams, es pūlējos ielikt manos vārdos daļu no tās drau­dzības, ko jutu pret viņu, kā arī attēlot pateicību, ko esmu viņam parādā.

«Labi, sacīja tēvs, viņš laikam grib apskatīt Angliju?» Es gribēju atbildēt, bet Matijs man aizsteidzās priekšā. «Taisni tā, viņš sacīja. — Un Barberēns, jautāja tēvs, kādēļ viņš nav braucis

jums līdz?» Es pateicu, ka Barberēns ir miris, un ka tas, mums Parīzē

ienākot, sagādāja lielas bēdas, jo mēs nācām no šavanonas, kur bijām dabūjuši zināt, ka mana ģimene mani meklē. Tēvs to, ko nupat biju stāstījis, pārtulkoja mātei, un man likās, it kā viņa atbildētu, ka tas ir labi, jo viņa vairākkārt atkārtoja vārdus «uell» un «gud,» ko es sapratu. Kādēļ tas ir labi, ka Barberēns miris? tā es sev jautāju, bet nevarēju atrast at­bildes.

«Tu neproti angliski? jautāja man tēvs. — Nē. Es protu tikai franciski un italiski, ko iemācījos

no sava saimnieka, kam Barberēns bija mani iznomājis. — No Vitālija? — Jūs z inā jā t . . . — šo vārdu man pateica Barberēns, kad nesen biju Fran­

cija, lai tevi uzmeklētu. Bet tevi, droši vien, interesēs, kādēļ

399

mēs trīspadsmit gadus nebijām likušies gar tevi ne zinis, un tagad uzreiz mums nācis prātā iet meklēt Barberēnu.

— Ō, jā! es ļoti gribētu to zināt. — Nu, tad nāc apsēdies te pie uguns, un es tev to izstā­

stīšu.» Ienākot es pieslēju savu harfu pie sienas; tagad es norai­

sīju arī maisu un apsēdos norādītā vietā. Bet tikko es biju izstiepis pret uguni savas slapjās un

dubļainās kājas, kad vectēvs, ne vārda neteikdams, nospļāvās uz manu pusi, kā vecs, dusmīgs kaķis. Man nebija vajadzīgs vēl citu paskaidrojumu, lai saprastu, ka es viņu traucēju, un es tūlīn atvilku savas kājas atpakaļ.

«Nepiegriez tam nekādu vērību, sacīja tēvs, vecais nemīl, kad kāds nāk pie viņa uguns. Bet ja tev ir auksti, sildies droši, ar viņu nav ko kautrēties.»

Es gluži apstulbu dzirdot tā runājam par šo sirmgalvi ar baltiem matiem. Man likās, ka ja jau vispāri ir kādu jāievēro, tad katrā ziņā viņu, un es paturēju savas kājas zem krēsla.

«Tu esi mūsu vecākais dēls, turpināja mans tēvs, un dzi­mis gadu pēc mūsu laulībām. Kad es precēju tavu māti, kāda jauna meitene bija iedomājusies, ka es būšot viņu precēt, un tādēļ šīs laulības sacēla viņā nedzēšamu naidu pret to, kuru viņa iedomājās esam savu sāncensi. Lai atriebtos, viņa tevi, kad tu biji taisni sešus mēnešus vecs, mums nozaga, aizveda uz Franciju un nolika Parīzē uz ielas. Mēs tevi meklējām visās malās, cik spēdami, bet mums nekad nenāca prātā, ka tu būtu aizvests tik tālu, līdz Parīzei. Nevarēdami tevi nekur atrast, mēs nospriedām, ka tu esi miris, bet te, trīs mēnešus atpakaļ, šī sieviete, gulēdama uz nāves gultas, izstāstīja patiesību. Es tūlīn devos uz Franciju un uzmeklēju to iecirkni, kur viņa bija tevi nolikusi. Tur es dabūju zināt, ka tevi adoptējis kāds mūr­nieks no Kreizas, tas pats, kas tevi atradis, un tādēļ es tūlīn braucu uz šavanonu. Barberēns sacīja, ka izīrējis tevi kādam klejojošam muzikantam Vitālijam, ar kuru kopā tu apstaigājot Franciju. Tā kā es nevarēju ilgi palikt Francijā, tad iedevu Barberēnam naudu un uzdevu, lai viņš brauc uz Parīzi tevi uz­meklēt. Gadījumā, ja viņš tevi atrastu, viņam bija tas jāpa­ziņo Greta un Gelli kantorim, kas ved manas lietas. Savu īsto adresi es viņam neuzdevu tādēļ, ka Londonā mēs dzīvojam ti­kai pa ziemu. Jaukajā gada laikā es esmu apkārtbraukājošs tirgotājs, un ar ģimeni un ratiem apceļoju visu Angliju un Skotiju. Lūk, manu zēn, tā mēs tevi esam atraduši, un tā tu,

400

pēc trīspadsmit gadiem, ieņem atkal savu vietu mūsu ģimenē. Es saprotu, ka tu vēl esi drusku nobijies, jo tu mūs nepazīsti. Tu ar vēl nesaproti, ko mēs runājam, un nevari pats mums nekā pateikt. Bet es ceru, ka drīz vien tu iedzīvosies.»

Jā, bez šaubām, es drīz iedzīvošos un pieradīšu. Jo vai tad es neesmu savā ģimenē? Vai tie, ar ko es tagad dzīvošu kopā, nav mans tēvs un mana māte, mani brāļi un manas mā­sas?

Skaistie autiņi ir melojuši. Tā ir nelaime Barberēna mā­tei, Līziņai, Akēna tēvam; nelaime visiem tiem, kas man palī­dzējuši.

Es nevarēšu viņu labā darīt to, ko biju nodomājis, jo ap-kārtbraukājoši tirgotāji, sevišķi ja viņi dzīvo dēļu šķūnī, nevar būt bagāti. Bet prieks manis paša — kāda tam nozīme? Ta­gad es esmu atradis savu ģimeni, un tā bija bērnišķa iedoma turēt sevi par laimes lutekli. Mīlestība ir labāka par bagā­tību: es neilgojos pēc bagātības, bet alku pēc draudzības un mīlestības.

Kamēr es klausījos tēva stāstu, neredzēdams un nedzirdē­dams neko citu, kā viņu, bija uzklāts galds; uz galda bija sa­likti šķīvji zilām puķēm un uz metāla bļodas liels gabals krāsnī ceptas vērša gaļas ar kartupeļiem gar malām.

«Vai jūs esat arī izsalkuši, zeņķi?» jautāja mans tēvs man un Matijam.

Par atbildi Matijs parādīja savus baltos zobus. « N u labi, tad tikai sēdīsimies pie galda,» sacīja tēvs. Bet papriekšu viņš piestūma pie galda vecā tēva atzvelt­

nes krēslu. Pēc tam, atsēdies ar muguru pret uguni, viņš sa­grieza rostbifu un uzlika katram uz šķīvja pa krietnam gaļas gabalam līdz ar kartupeļiem. Kaut gan es nebiju smalki au­dzināts, jeb, taisnību sakot, nebiju nemaz audzināts, es tomēr ievēroju, ka mani brāļi un vecākā māsa ēdot lietoja galvenā kārtā pirkstus, kurus viņi mērcēja mērcē un tad laizīja, pie kam kā tēvs, tā māte likās to nemaz neredzam. Kas attiecas uz vectēvu, tad viņš redzēja tikai savu šķīvi un vienīgā roka, kas viņam klausīja, nepārtraukti staigāja no šķīvja uz muti un no mutes uz šķīvi. Ja gadījās, ka viņam no trīcošajiem pirk­stiem izkrita kāds gaļas gabals, tad maniem brāļiem bija liela ņirgāšanās.

Es domāju, ka pēc vakariņām mēs pasēdēsim kādu laiciņu visi kopā pie uguns, bet tēvs sacīja, ka viņš gaidot draugus un mums esot jāliekas tūlīn gulēt. Pēc tam viņš paņēma sveci 26 Hektors Malō, Dzīves skolā.

401

un ieveda mūs ratnīcā, kas atradās blakus istabai, kurā mēs nupat bijām ēduši. Tur atradās divi lieli, slēgti rati, kādus parasti lieto apkārtbraucēji tirgotāji. Viņš piegāja pie vie­niem no tiem un atvēra mazas durtiņas; mēs redzējām, ka tur atrodas viena virs otras, divas guļas vietas.

«Lūk, jūsu gultas, viņš sacīja, izguļaties labi!» Tā mani saņēma mana ģimene, — Driskolu ģimene.

402

X X X V n o d a ļ a .

Tev būs savu tēvu un māti godāt. Tēvs, aizejot, atstāja mums sveci, bet aiztaisīja no ār­

puses ratu durvis. Mums nekas cits neatlika kā likties gulēt. To mēs arī tūlīn darījām, šovakar mēs nemaz neparunājām viens ar otru, kā to parasti mēdzām darīt pirms gulēt iešanas; mēs pat nedalījāmies šīs tik piedzīvojumiem bagātās dienas iespaidos.

« A r labu nakti Remij, sacīja Matijs. — Labu nakti, Mati j !» Matijam, tāpat kā man, nebija nekādas vēlēšanās sarunā­

ties, un es biju laimīgs par šo klusēšanu. Bet negribēt runāt, vēl nenozīmē gribēt gulēt. Es nopūtu

sveci, bet nevarēju aizdarīt ne aci. Grozīdamies no vieniem sāniem uz otriem šaurajā guļas vietā, es pārdomāju visus šīs dienas piedzīvojumus. Es dzirdēju, ka arī Matijs, kurš gulēja uz augšējās lāvas, grozījās un kustējās tāpat kā es, tā tad viņš negulēja labāk par mani.

«Tu neguli? es jautāju klusā balsī. — Vēl nē. — Vai tev nav labi? — Nē, pateicos, man ir ļoti labi. Tikai ap mani viss lie­

kas griežamies, it kā es vēl būtu uz jūras. Liekas, ka rati ce­ļas un grimst un šūpojas uz visām pusēm.» 26*

403

Vai tā bija tikai jūras slimība, kas neļāva Matijam gulēt? Vai viņu neturēja nomodā tās pašas domas, kas mani? Viņš mani pietiekoši mīlēja, un mūsu sirdis un prāts bija pietiekoši tuvi, lai viņš sajustu visu to, ko jutu es pats.

Miegs kā nenāca, tā nenāca, un laiks, ritēdams uz priekšu, pavairoja nenoteiktās bailes, kas mani visu laiku nospieda. No sākuma es nevarēju labi izprast, kas tā ir par sajūtu, kas mani pārņēmusi un ņēmusi pārsvaru par visām citām manā satrauktajā prātā: tagad es redzēju, ka tās ir bailes. Bailes no kā? To es nezināju, bet tomēr man bija bail. Mani nebai­dīja tas, ka bija jāguļ šajos ratos, nožēlojamā Betnelas ie­cirknī. Cik reizes savā klaidoņa dzīvē es biju gulējis vēl daudz sliktākos apstākļos, daudz sliktāk aizsargāts kā tagad! Es jutos aizsargāts pret visām briesmām, bet tomēr man bija bail, un, jo vairāk es gribēju pārvarēt šīs bailes, jo uztrauk-tāks es jutos.

Stunda gāja pēc stundas, bet es nevarēju pateikt, cik vēla nakts varētu tagad būt, jo apkārtnē nedzirdēja sitam neviena pulksteņa. Te es izdzirdu diezgan stipru troksni pie ratnīcas otrām durvīm, kas neizgāja uz Sarkanās Lauvas sētu, bet uz kādu citu ielu. Pēc vairākiem, vienmērīgi atkārtotiem klau­vējieniem, es pamanīju iespīdam māsu ratos gaismu.

Pārsteigts es paskatījos apkārt, bet Kāpis, kas gulēja pie manas gultas, pamodās un ieņurdējās. Es ieraudzīju, ka gaisma iespiežas pie mums caur mazu, ratu sienā ietaisītu lodziņu, ko es pirmīt nebiju pamanījis, jo viņš bija no iekšpu­ses aizsegts ar aizkaru. Lodziņš bija ietaisīts tajā sienā, pie kuras mēs gulējām un pie tam tādā veidā, ka puse atradās pie Matija guļas vietas un puse pie manas. Negribēdams, ka Kā­pis atmodina visu māju, es ar roku aizspiedu viņam muti, bet pats sāku skatīties pa lodziņu.

Mans tēvs ienāca ratnīcā un bez trokšņa atvēra ielas durvis. Pēc tam, kad pa viņām bija ienākuši divi smagām paunām apkrāvušies vīrieši, viņš tās tikpat klusi atkal aizvēra.

Viņš pielika pirkstu pie lūpām un otru roku, kurā turēja zagļu lukturi, pastiepa uz mūsu ratu pusi: tas bija aizrādījums netaisīt troksni, lai mūs neuzmodinātu.

šāda uzmanība mani aizkustināja, un es jau gribēju vi­ņam uzsaukt, lai viņš manis dēļ neliekas traucēties, jo es vēl neesmu aizmidzis. Bet tā kā es būtu varējis uzmodināt Ma­tiju, kas, kā likas^ mierīgi gulēja, tad es klusēju. Mans tēvs palīdzēja abiem vīriem atsvabināties no viņu saiņiem un tad,

404

uz brīdi izgājis, atgriezās kopā ar manu māti. Pa viņa prom­būtnes laiku vīri atraisīja saiņus: viens bija pilns dažādiem audumu gabaliem, bet otrā bija visādas adītas preces, triko biksas, krekli, zeķes, cimdi.

Tagad es sapratu to, par ko no sākuma biju brīnījies: šie vīri bija tirgotāji, kas atnesuši pārdot savu preci maniem ve­cākiem. Mans tēvs katru priekšmetu pacēla pie gaismas un, to labi apskatījis, pasniedza mātei, kas ar mazām šķērītēm nogrieza firmas zīmi un iebāza to savā kabatā. Tas man li­kās ļoti savādi, tikpat savādi, kā tirgošanai izvēlētais laiks.

Skatīdams mantas tēvs paklusā balsī sarunājās ar abiem vīriem. Ja es būtu pratis angliski, es, varbūt, būtu dzirdējis, ko viņi runā, bet mēs arvien slikti dzirdām to, ko mēs nesa­protam. Manas ausis uztvēra tikai vārdus «bobs» un «polis-mens», kas tika vairākkārt atkārtoti.

Kad saiņu saturs bija rūpīgi pārlūkots, mani vecāki ar abiem vīriem atstāja ratnīcu un iegāja istabā, un mūs no jauna apņēma tumsa. Bija skaidrs, ka viņi iegājuši nokārtot rēķi­nus. Es gribēju sev iestāstīt, ka tas, ko es nupat redzēju, nav nekas sevišķs, ka tā ir pilnīgi parasta lieta, bet par spīti visai manai labai gribai, man tas tomēr neizdevās. Kādēļ šie vīri, nākdami pie maniem vecākiem, neienāca pa Sarkanās Lauvas sētas durvīm? Kādēļ viņi runāja par policistiem tik klusā balsī, it kā baidīdamies, ka viņus ārpusē kāds nesadzirdētu? Kādēļ mana māte pirktajām precēm nogrieza firmas zīmes!

šie jautājumi nebija tādi, kas sekmētu miegu, un tā kā es neatradu uz viņiem nekādas atbildes, tad mēģināju viņus aiz­dzīt. Bet viss velti. Pēc kāda laiciņa atkal parādījās gaisma, un es atkal sāku skatīties pa priekškara starpinu. Bet šoreiz es to darīju negribot, rīkodamies pret savu gribu, kamēr pir­moreiz tas bija pilnīgi dabīgi: es paskatījos tikai tādēļ, lai redzētu, kas ārā notiek. Tagad es sev teicu, ka nedrīkstu ska­tīties, un tomēr skatījos. Es teicu sev, ka labāki būtu, ja es nekā nezinātu no tā, kas te notiek, un tomēr gribēju zināt.

Tēvs ar māti bija vieni. Kamēr māte steidzīgi sasēja at­vestās preces divos saiņos, tēvs slaucīja grīdu ratnīcas stūrī. Zem sausajām smiltīm, ko viņš lieliem slotas vēzieniem at­slaucīja nost, parādījās lūka. Viņš to atvēra, un, kad māte bija saiņus sasējusi, viņš tos nonesa pagrabā. Māte rādīja viņam ar lukturi gaismu. Novietojis saiņus, viņš izkāpa ārā, aizvēra lūku un saslaucīja ar slotu lūkai virsū smiltis. Kad viņi bija savu darbu nobeiguši, lūka bija tik labi apslēpta, ka

405

nebija vairs ieraugāma. Pāri smiltīm viņi pārkaisīja plānu kārtiņu salmu, tā kā tagad šī vieta vairs ne ar ko neatšķīrās no pārējās zemes ratnīcā. Viņi aizgāja.

Tajā brīdī, kad viņi klusi aizvēra istabas durvis, man iz­likās it kā Matijs sakustētos uz savas lāviņas, it kā viņš no­liktu galvu uz spilvena. Vai viņš bija redzējis, kas te tikko notika? Es neuzdrošinājos viņam to prasīt. Mani vairs ne­nospieda neizprotamas bailes; tagad es zināju, no kā baidījos. Auksti sviedri pārklāja mani no galvas līdz kājām.

Tā es pavadīju visu nakti. Te kaut kur tuvumā iedziedā­jās gailis, vēstīdams rīta tuvošanos. Tikai tad es iekritu smagā, nemierīgā, murgu pilnā miegā.

Mani atmodināja durvju slēgšanas troksnis un mūsu ratu durvis atvērās. Es domāju, ka tas būs tēvs, kas nācis mūs modināt, un aizvēru acis, lai viņu neredzētu.

«Tas bija tavs brālis, kas mums atslēdza durvis, sacīja Matijs. Viņš ir jau prom.»

Mēs piecēlāmies. Matijs šorīt neapjautājās, vai esmu labi gulējis, un arī es viņam nekā nejautāju. Kad viņš man reiz paskatījās virsū, es aizgriezu acis prom. Mēs iegājām virtuvē, bet neredzējām tur ne .tēva, ne mātes. Vectēvs sēdēja savā krēslā pie uguns, it kā viņš tur sēdētu vēl no vakardienas un nebūtu nemaz pakustējies. Mana vecākā māsa Annija slau­cīja galdu, un lielākais brālis EMns — grīdu.

Es piegāju pie viņiem, lai pasniegtu roku, bet viņi turpi­nāja savu darbu un man nekā neatbildēja.

Tad es gribēju apsveicināties ar vectēvu, bet tikko tuvo­jos viņam, viņš tāpat kā vakar sirdīgi nospļāvās uz manu pusi, tā kā es uzreiz apstājos.

«Paprasi viņam, es sacīju Matijam, ap kādu laiku es va­rēšu dabūt redzēt savu tēvu un māti.»

Matijs darīja, kā viņam lūdzu, un dzirdēdams viņu runā­jam angliski, vectēvs palika mīlīgāks. Viņa drausmīgi sa­stingusi seja it kā mazliet atdzīvojās, un viņš labprāt ielaidās sarunā.

« K o viņš teica? es jautāju. — Ka tavs tēvs esot izgājis uz visu dienu, ka tava māte

guļot un mēs varot iet pastaigāties. — Vai viņš vairāk neko neteica?» es jautāju Matijam, jo

tulkojums man likās pārāk saīsināts. Matijs apjuka.

406

«Es nezinu, vai es pārējo , esmu pareizi sapratis, viņš sacīja.

— Pasaki tā, kā tu saprati. — Man likās, ka viņš būtu teicis, ka ja mums pilsētā ro­

das izdevīgs gadījums, lai mēs to nepalaižot garām. Bez tam viņš vēl teica tā, un to es ļoti labi sapratu: «Iegaumē, ko tev saku, vajaga prast dzīvot uz muļķu rēķina».

Mans vectēvs, bez šaubām, uzminēja, ko Matijs man pat­laban stāstīja, jo pie pēdējiem vārdiem viņš ar savu veselo roku iztaisīja žestu, it kā bāztu kaut ko savā kabatā un pie tam pamirkšķināja acīm.

«Iesim!» es sacīju Matijam. Divas vai trīs stundas mēs noklaiņojām pa Sarkanās Lau­

vas sētas tuvāko apkārtni. Mēs baidījāmies tālu aiziet, lai nenoklīstu. Dienas gaismā Befcnelgrīna izskatījās vēl atbaido­šāka nekā pagājušā naktī. Visur, kā mājās, tā cilvēkos, posts un nabadzība parādījās savā visbēdīgākā veidā. Mēs ar Matiju tikai paskatījāmies viens otrā, bet neteicām ne vārda.

Tā staigādami mēs bijām pienākuši pie mūsu sētas un gājām iekšā.

Māte bija iznākusi no savas istabas. Pa durvīm es ierau­dzīju viņu sēžam uz krēsla, pie kam viņas galva gulēja uz galda. Domādams, ka viņa ir slima, es steidzos viņai klāt, lai to noskūpstītu, jo vārdiem nepratu nekā pateikt.

Es viņu saņēmu rokās. Viņa pacēla galvu un, to no vie­nas uz otru pusi šūpodama, paskatījās manī neko neredzošām acīm. Pēkšņi man sejā iesitās viņas karstā elpa, kas oda pēc paegļu degvīna.

Es atrāvos atpakaļ. Viņas galva atkal nokrita uz viņas pāri galdam izstieptajām rokām. «Džins,» sacīja vectēvs un ņirgādamies noskatījās manī. Viņš kaut ko man teica, bet es nesapratu ko. Es brīdi paliku kā sastindzis. Pēc tam es pa­skatījos uz Matiju un redzēju, ka viņš nolūkojās manī asaru pilnām acīm. Es viņam pamāju, un mēs atkal izgājām.

Mēs gājām ilgu laiku, rokās saķērušies un nerunādami ne vārda. Mēs gājām taisni uz priekšu, paši nezinādami kurp.

«Uz kurieni tu domā iet? jautāja beidzot Matijs ar zi­nāmu nemieru.

— Es nezinu. Es meklēju kādu vietu, kur mēs varētu parunāties, šajā drūzmā tas nav iespējams, un man tev ir daudz kas sakāms.»

407

Staigādams pa laukiem un mežiem, es jau no Vitālija lai­kiem biju pieradis nekad kaut ko svarīgu nepārrunāt ļaužu pārpildītās pilsētu un sādžu ielās. Garāmgājēji mani traucēja, un es tūlīn zaudēju domu pavedienu. Bet es gribēju ar Ma­tiju nopietni izrunāties, un negribēju, ka manas domas tiktu novirzītas uz kaut ko citu.

Tajā brīdī, kad Matijs man uzstādīja šo jautājumu, mēs bijām pienākuši pie kādas platākas ielas un man likās, ka tā­lumā, ielas galā, būtu redzami koki. Domādami, ka varbūt, tur sākas lauki, mēs devāmies uz to pusi. Tie nebija lauki, bet milzīgs parks, ar plašiem zāļu laukumiem un jaunu kociņu pu­duriem. Tā bija ļoti jauka vieta un taisni kā radīta mierīgām pārrunām. Es zināju, kas man bija jāsaka Matijam, un mana apņemšanās bija negrozāma.

«Mati j , tu zini, ka es tevi mīlu, es sacīju savam draugam, tikko bijām apsēdušies klusā un mierīgā vietiņā. Tu arī ļoti labi zini, ka es aiz draudzības lūdzu tevi mani pavadīt uz še­jieni, pie maniem vecākiem? Tu taču nešaubīsies par manu draudzību, lai es no tevis lūgtu ko lūgdams, vai nē?

— Tu esi muļķis! pūlēdamies pasmaidīt, sacīja Matijs. — Tu pūlies smieties, lai palīdzētu man savaldīties. Bet

nav nekāda nelaime, ja es arī atdotos savām jūtām. Kur gan lai es varu izraudāties, ja ne pie tevis?»

Un mesdamies Matijam pie krūtīm, es izplūdu asarās. Nekad vēl, pat tad, kad biju atstāts viens visā plašajā pasaulē, es nebiju juties tik nelaimīgs, kā tagad. Kad bija pārgājis pirmais uztraukums, un es biju kādu laiku jau ļāvis vaļu ne­valdāmām asarām un elsām, es mēģināju apmierināties.

Es nebiju Matiju vedis šurp, lai viņam žēlotos un liktos no viņa mierināties, — es to biju darījis viņa, ne sevis labā.

«Mati j , es viņam sacīju, tev ir jābrauc prom, tev jāatgrie­žas atpakaļ Francijā.

— Tevi atstāt? nekad! — Es jau iepriekš zināju, ka tu man tā atbildēsi. Un tici

man, es esmu ļoti, ļoti laimīgs par to, ka tu man tā atbildēji. Un tomēr, tev mani jāatstāj, tev jāatgriežas Francijā vai Itālijā, vienalga kur, tikai tu nedrīksti palikt Anglijā.

— Un tu, uz kurieni tu gribi doties? — Es? Man ir jāpaliek Londonā, pie maniem vecākiem.

Vai tad mans pienākums nav palikt pie savas ģimenes? Ņem visu naudu, cik nu mums tās vēl palicis, un brauc projām.

408

— Nerunā tā, Remij! Ja kādam no mums abiem ir jā­brauc projām, tad tikai tev.

— Kādēļ? — T ā d ē ļ . . . » Viņš nepabeidza teikumu, bet nolaida acis zem mana jau­

tājošā skata. «Mati j , saki man visu patiesību, atklāti, bez izvairīšanās

un bez bailēm: vai tu negulēji pagājušo nakti? vai tu redzēji?» Matijs stāvēja nolaistām acīm un apspiestā balsī atbildēja: «Es negulēju. — Ko tu redzēji? — Visu. — Vai tu saprati? — Jā. Es sapratu, ka tie, kas pārdeva preci, nebija to

pirkuši. Tavs tēvs viņiem rājās par to, ka viņi bija klauvē­juši pie ratnīcas, bet ne pie istabas durvīm. Viņi atbildēja, ka tiem sekojis «bobs», t. i. policists.

— Nu, tagad tu pats redzi, ka tev jābrauc projām, es vi­ņam sacīju.

— Ja man jābrauc, tad jābrauc arī tev. Te palikt nav labi ne vienam, ne otram.

— Kad es tevi lūdzu braukt man līdzi, tad, spriežot pēc tā, ko man bija teikusi Barberēna māte, es ticēju un biju ie­domājies, ka mani vecāki būs bagāti, ka viņi varēs mūs abus izglītot, un ka mēs nekad nešķirsimies. Bet izrādās, ka tas tā nevar būt. Sapnis bija . . . tikai sapnis. Mums jāšķiras.

— Nekad! — Klausies labi un mēģini mani saprast. Nepavairo vel

manas sāpes. Ja mēs Parīzē būtu sastapušies ar Garofoliju, un tas tevi būtu atkal paņēmis pie sevis, tu taču nebūtu gri­bējis, lai es arī palieku pie tevis, vai nē? Tu man būtu teicis to pašu, ko tagad es saku tev.»

Matijs neatbildēja. «Vai nav tiesa? Nu, atbildi, vai nē? Brīdi padomājis, viņš sacīja: «Tagad tu, savukārt, uzklausi labi, ko tev sacīšu. Klau­

sies uzmanīgi. Kad tu man šavanonā stāstīji, ka tava ģimene tevi meklējot, es paliku pavisam bēdīgs. Man būtu vajadzējies priecāties par to, ka tu reiz esi atradis savus vecākus, bet es par to dusmojos. Kur man vajadzēja domāt par tavu prieku un laimi, es domāju tikai par sevi. Es domāju, ka tev būs brāļi un māsas, un ka tu viņus mīlēsi vairāk nekā mani. Es iedomā-

409

jos, ka tavi brāli un māsas būs labi skoloti un smalki audzi­nāti kungi un skaistas jaunkundzes, un es biju greizsirdīgs uz viņiem. Lūk, patiesība, ko es gribēju tev pateikt, lai tu to zi­nātu. Es tevi lūdzu, ja vari, piedod man šīs ļaunās domas.

— Ak Mati j ! — Saki, saki, lūdzu, ka tu man piedod! — No visas sirds, Matij. Es jau redzēju un sapratu ta­

vas bēdas un nekad neesmu par to uz tevi dusmojies. — Tas tādēļ, ka tu esi muļķis. Tu esi par daudz labsir­

dīgs muļķis; bet es biju ļauns. Bet ja tu man piedod tādēļ, ka esi labs, es pats sev tomēr nevaru piedot, jo es neesmu tik labs, kā tu. Tu vēl nezini visu. Kad mēs braucām šurp, es sev sacīju: es braucu viņam līdz, jo man jāredz, kā tur viss nokār­tosies. Bet kad viņš būs laimīgs, ļoti laimīgs, kad viņam vairs neatliks laika domāt par mani, tad es došos prom. Es iešu bez apstāšanās līdz pašai Lūkai, pie savas māsiņas Kristīnas. Bet tagad tu neesi ne laimīgs, ne bagāts, kā mēs bijām iedomāju­šies, bet tu e s i . . . tas ir, tu neesi tāds, kā mēs to bijām do­mājuši. Tādēļ man nav jābrauc prom, un tā nav mazā Kristī-na, kam tagad vajag manas draudzības, bet tas ir mans draugs, mans brālis, mans Remijs.»

To sacīdams, viņš paņēma un noskūpstīja manu roku. Man acis pieplūda asarām, bet šoreiz tās nebija rūgtas un ne­dedzināja kā tās, ko es tikko biju raudājis.

Bet par spīti lielam, aizkustinājumam, es tomēr neatteicos no savas apņemšanās.

«Tev tomēr jābrauc prom. Tev jāatgriežas Francijā, tev jāapmeklē Līziņa, Akēna tēvs, Barberēna māte, visi mani draugi un jāpasaka viņiem, kādēļ es viņu labā nedaru to, ko gribēju un vēlējos, ko solīju viņiem. Tu pateiksi, ka mani ve­cāki nav bagāti, kā mēs to bijām iedomājušies, un ar to pie­tiks, lai viņi man piedotu.

Tu saproti, vai nē? Viņi nav bagāti, un tas ir pietiekošs izskaidrojums. Nav nekāds kauns būt nabagam.

— Ne jau tādēļ, ka viņi nav bagāti, tu sūti mani prom. Es nebraukšu.

— Matij, es tevi lūdzu, nepavairo manas bēdas. Viņas jau tā ir pietiekoši lielas.

— Ak, es nemaz negribu tevi piespiest sacīt man to, par ko tev kauns runāt. Es neesmu diezcik apķērīgs un smalks, bet ja es arī nesaprotu visu, kam vajadzētu iet caur šejieni, — viņš piesita sev pie galvas, — es jūtu visu, kas iet cauri

410

šeit; — viņš pielika roku pie sirds. Ne tādēļ tu gribi, lai es braucu prom, ka tavi vecāki ir trūcīgi un ka tu baidītos, ka viņi nevarēs mani uzturēt, jo es varu strādāt un pelnīt vēl arī priekš viņiem, bet gan tādēļ, ka pēc pagājušās nakts tu bai­dies par mani.

— Matij, nerunā tā! — Tev ir bail, ka ar laiku arī es nesāku griezt nost firmu

zīmes nepirktām precēm. — Ak, ciet jel klusu, mīļo Matij, ciet klusu!» Un es paslēpu rokās savu no kauna nosarkušo seju. «Bet redzi, sacīja Matijs, ja tu baidies par mani, tad es

baidos par tevi un tādēļ es tev sacīšu, lūk ko: Brauksim abi kopā, atgriezīsimies Francijā pie Barberēna mātes, pie Līzi-ņas, pie taviem draugiem.

— Tas nav iespējams! Mani vecāki nav tavi vecāki. Tev nav nekādu pienākumu pret viņiem. Bet ar mani ir citādi; tie ir mani vecāki un man jāpaliek pie viņiem.

— Tavi vecāki! šitais triekas ķertais vecis, tavs vectēvs! šī uz galdu izlaidusies sieviete, tava māte!»

Es pielēcu kājās un ne vairs lūdzošā, bet pavēlošā balsī iesaucos:

«Ciet klusu, Matij, es tev aizliedzu tā runāt. Neaizmirsti, ka tu runā par manu vectēvu un manu māti. Man viņi ir jā­godā un jāmīl.

— Tev tas būtu jādara, ja viņi patiešām būtu tavi vecāki. Bet ja tie nav ne tavs vectēvs, ne tavs tēvs, ne tava māte, vai tad arī tev būtu viņi jāgodā un jāmīl?

— Vai tad tu nedzirdēji, ko mans tēvs stāstīja? — Ko šis stāsts pierāda? Viņi ir pazaudējuši bērnu ta­

vā vecumā. Viņi likuši to meklēt un atraduši vienu tādā pat vecumā kā to, ko pazaudējuši. Tas ir viss.

— Tu aizmirsti, ka viņiem nozagtais bērns ir izlikts Bre-teja avēnijā, un ka arī es esmu atrasts Breteja avēnijā un pie tam tajā pašā dienā.

— Kādēļ Breteja avēnijā nevarēja būt izlikti vienā dienā divi bērni? Vai policists, sūtīdams Driskolu uz šavanonu, nav maldījies? Tas ir ļoti iespējami.

— Tu runā aplamības. — Ļoti iespējams, ka tas, ko es saku un paskaidroju, ir

aplamība, bet tikai tādēļ, ka es to slikti izsaku un izskaidroju, jo man ir slikta galva. Kāds cits manā vietā to izskaidrotu

411

daudz labāk, un tad tas tev liktos pareizi. Nevis lieta, par ko stāstu, ir aplama, bet es pats esmu aplams. Lūk, kā tas ir.

— Ak, par nožēlošanu, tas nav vis tā! — Beidzot, tev jāievēro, ka tu neizskaties līdzīgs ne sa­

vam tēvam, ne mātei, un ka tev nav tādi gaiši mati, kā visiem, ievēro labi, kā visiem taviem brāļiem un māsām. Kādēļ gan tev nebūtu tādi pat mati, ja tu būtu viņu brālis? Un visā šajā lietā ir vēl kaut kas savāds un aizdomīgs: kā gan cilvēki, kuri nav bagāti, būtu varējuši izdot tik daudz naudas par pazu­duša bērna uzmeklēšanu? Nē, tu neesi Driskols, un tev nav jāpaliek pie Driskoliem. Un ja tu tomēr, par spīti visam, te paliec, tad es palieku kopā ar tevi. Tomēr tu aizraksti Bar-berēna mātei un lūdz viņu sīki aprakstīt drēbītes, kādās tu biji apģērbts un ievīstīts. Kad tu saņemsi atbildi, tad iz­taujāsim labi sīki to cilvēku, ko tu sauc par savu tēvu un, varbūt, mums daudz kas paliks skaidrāks. Bet līdz tam, es nekustos ne no vietas un, par spīti visam, palieku pie tevis. Ja vajadzēs strādāt, strādāsim abi kopā.

— Bet ja kādu dienu kāds sāk dauzīt Matija galvu?» Viņš skumji pasmaidīja. «Tas vēl nebūtu tas ļaunākais: sitieni, ko saņem par sa­

vu draugu taču nesāp!»

412

X X X V I n o d a ļ a .

Uz neceļiem pavestais Kāpis. Mēs visu dienu pavadījām šajā skaistajā parkā staigājot

un sarunājoties. Brokastīs mēs nopirkām maizi un turpat ap­ēdām. Mājās mēs pamācām tikai vēlu vakarā. Tēvs jau bija atgriezies un māte bija uz kājām. Ne viens, ne otrs nekā ne­teica par mūsu ilgo pastaigāšanos. Tikai pēc vakariņām tēvs sacīja, ka gribot ar Matiju un mani parunāt, un pieaicināja mūs pie kamīna. Tas izsauca neapmierinātu rūkšanu no vec­tēva puses, kurš, kā redzams, stingri sargāja savu vietu pie uguns.

«Pastāstiet man drusku, kā jūs Francijā nopelnījāt savu uzturu?» jautāja tēvs.

Es viņam to pastāstīju. «Un vai jums nekad nebija jābaidās nomirt badā? — Nekad. Mēs ne tikai nopelnījām sev uzturu, bet no­

pelnījām vēl tik daudz, ka varējām nopirkt govi ,» Matijs droši atbildēja.

Es, savukārt, izstāstīju, kā mēs ieguvām govi. «Tad jums jābūt apdāvinātiem zēniem, viņš sacīja. Pa­

rādiet drusku, ko jūs spējat!» viņš sacīja. Es paņēmu harfu un nospēlēju vienu dziesmiņu, bet tā

nebija mana neapoliešu dziesmiņa. «Labi, labi, sacīja tēvs. Nu, un ko Matijs prot?»

413

Arī Matijs nospēlēja gabaliņu uz vijoles un gabaliņu uz korneta. Pēdējais izsauca lielu sajūsmu bērnos, kas bija sa­stājušies mums apkārt.

«Un Kāpis? jautāja tēvs. Ko viņš spēlē? Es nedomāju, ka jūs tikai sava prieka dēļ vien vadātu sev līdz šo suni. Vi­ņam jāprot vismaz pašam sev nopelnīt uzturu.»

Es ļoti lepojos ar Kapja talantu, ne tik daudz sevis, cik Vitālija dēļ. Es liku viņam nospēlēt pāris joku gabaliņus ar ko viņš, kā parasts, ieguva lielu piekrišanu pie bērniem.

«Bet šāds suns jau ir vesels kapitāls,» iesaucās mans tēvs.

Atbildes vietā es sāku Kapi slavēt, apgalvodams, ka viņš spēj īsā laikā iemācīties visu, ko viņam ierāda; pat to, ko suņi, parasti, nevar izdarīt.

Mans tēvs pārtulkoja manus vārdus angļu valodā, pieme­tinādams kaut ko tādu, ko es nesapratu, bet par ko visi, māte, bērni un vectēvs sāka smieties, pie kam pēdējais mirkšķināja acīm un vairākkārt iekliedzās: «fine dog». Tas nozīmēja smalks suns. Bet Kāpis par šo uzslavu nejutās pārāk sajūs­mināts.

«Ja tās lietas ir tādas, turpināja tēvs, tad es jums tūlīn pateikšu savu priekšlikumu. Bet vispirms man jāzin, vai Matijs grib palikt Anglijā un dzīvot kopā ar mums.

— Es gribu palikt pie Remija, atbildēja Matijs, kas bija daudz slīpētāks nekā to izrādīja un nekā pats apzinājās. Es iešu visur, kur ies Remijs.»

Tēvs, kas nevarēja uzminēt, kas slēpās zem šiem vārdiem, bija apmierināts. «Tagad es atgriezīšos pie sava priekšliku­ma, viņš sacīja. Mēs neesam bagātnieki, un tādēļ mums vi­siem jāstrādā un jāpelna sev uzturs. Vasarā mēs apbraukā­jam Angliju, un bērni iznēsā un piedāvā manas preces tiem, kas paši negrib papūlēties atnākt pie mums. Bet ziemā mums nav nekāda sevišķa darba. Tādēļ, kamēr mēs vēl būsim Londonā, Matijs ar Remiju var iet spēlēt uz ielām un, es ne­šaubos, ka viņiem būs labi ieņēmumi, sevišķi tad, kad pienāks ziemsvētku laiks, ko mēs saucam par «waits». Bet tā kā šinī pasaulē nevajaga būt izšķērdīgiem, tad Kāpis ies un dos izrā­des kopā ar Elinu un Nedu.

— Kāpis tikai ar mani var labi strādāt, es ātri iesaucos^ jo man nemaz nepatika no viņa šķirties.

— Viņš iemācīsies strādāt arī ar Elinu un Nedu. Esļ mierīgs, sadalījušies jūs varēsit vairāk nopelnīt.

414

— Bet es jums apgalvoju, ka viņš nekā latoa nepadarīs un, otrkārt, mani un Matija ieņēmumi būs daudz mazāki. Mēs nopelnītu daudz vairāk, ja strādātu kopā ar Kapi.

— Diezgan runāts, sacīja tēvs. Ja es kaut ko saku, tad sagaidu, ka tas tiek izpildīts, un pie tam tūlīn. Tāds ir likums šinī mājā. Es ceru, ka tu to ievērosi, tāpat kā visi citi.»

Te nebija nekas vairs sakāms, tādēļ es klusēju. Bet pie sevis es nodomāju, ka mani skaistie sapņi par Kapja nākotni īstenībā ir izrādījušies tikpat bēdīgi, kā par mana paša nā­kotni. Mums būs jāšķiras! Kādas tās būs bēdas kā man, tā viņam!

Mēs atkal aizgājām uz ratiem gulēt. Bet šovakar tēvs mūs vairs neieslēdza.

Kad es jau biju apgūlies, Matijs, kas parasti ģērbās lē­nāk, pieliecās man pie auss un klusā balsī sacīja:

«Nu tu redzi, ka tas, ko tu sauc par savu tēvu, par bēr­niem interesējās tikai tik daudz, cik tie viņam atnes peļņu.

Bet viņam nepietiek ar bērniem vien, viņš izmanto arī suņus. Vai arī tas neatdara tavas acis? Rītu pat mēs rak­stīsim Barberēna mātei.»

Bet nākamā dienā vajadzēja mācīt Kapi. Es viņu paņē­mu rokās un to glāstīdams, uzmanīgi un lēni mēģināju viņam ieskaidrot, ko es no viņa gribu, kas viņam būs jādara. Naba­ga sunītis, kā viņš manī skatījās un klausījās! Ielikdams saiti Elina rokās, es vēl reiz atkārtoju savas pamācības, un viņš bija tik gudrs un paklausīgs, ka aizgāja maniem brāļiem līdz. Kaut gan viņš izskatījās ļoti bēdīgs, viņš tomēr nepretojās.

Mani un Matiju tēvs pats solīja aizvest uz tādu vietu, kur varēja cerēt krietni nopelnīt. Mēs izgājām cauri gandrīz vi­sai Londonai, līdz nonācām tādā vietā, kur bija tikai lepnas, skaistas mājas ar kolonnām un platas, kokiem apdēstītas ielas. Pa platajiem trotuāriem neredzēja staigājam neviena izsal­kuša skrandaiņa, bet gan skaistas dāmas greznās drēbēs. Pa ielām braukāja spīdošas karietes, ko vilka lieliski zirgi un vadīja lieli, resni kučieri pūderētiem matiem. Mājās mēs pār-nācām tikai vēlu vakarā, jo no Vestendas līdz Betnelgrīnai ir liels gabals. Es ļoti priecājos, ieraugot Kapi jau priekšā. Viņš bija gan ļoti dubļains un netīrs, bet ļoti labā omā.

Es biju tik priecīgs par šo atkalredzēšanos, ka krietni noberzis viņu ar sausiem salmiem, es to ietinu savā aitādiņā un noguldīju savā gultā. Kurš no mums abiem bija laimīgāks, ļ»ai viņš vai es, to būtu bijis grūti pateikt.

415

Tā tas gāja vairāk dienas. Mēs izgājām no rīta, visu dienu spēlējām te vienā, te otrā vietā un vēlu vakarā atgrie­zāmies mājās. Kāpis deva izrādes kopā ar Elinu un Nedu. Bet kādu vakaru tēvs sacīja, ka nākošā dienā es pats varot ņemt Kapi, jo Elins un Neds viņam esot vajadzīgi mājās. Mēs ar Matiju bijām par to ļoti priecīgi un nolēmām labi saņem­ties un krietni nopelnīt, lai turpmāk mums arvien dotu Kapi līdz. Mēs gribējām Kapi atkal atkarot, un tādēļ netaupījām pūles.

No rīta mēs viņu vēl pamatīgi uzkopām un pēc brokastīm devāmies ceļā uz tādu vietu, kur no piedzīvojumiem zinājām, ka «godājamā sabiedrība labprāt bāž roku kabatā.» Bet lai nokļūtu uz turieni, mums bija jāiziet cauri visai Londonai, no vakariem uz rītiem pa Oldstrītu, Holbornu un Oksfordstrītu.

Bet mūsu cerības uz labiem ieņēmumiem stipri mazināja lielā migla, kas kopš divām dienām gulēja pār pilsētu. Debe­sis, jeb tas, ko londonieši sauc par debesīm, bija iesarkani dzelteni mākoņu blāķi, un ielas bija it kā pelēku dūmu pilnas, tā kā pāris soļu attālumā nekas nebija saskatāms. Gājēju būs maz, un tie, kas mūsu mūzikā klausīsies savās istabās, aiz lo­giem, Kapi nevarēs redzēt. Tas mūs ļoti kaitināja, un Matijs visu laiku lamājās par šo miglu, šo nolādēto « f o g » , nemaz ne-nojausdams, kādu pakalpojumu viņa mums visiem trim pēc pāris minūtēm izdarīs.

Mēs gājām ātri, un es Kapi ik pa laiciņu uzrunāju, lai viņš turētos mums blakus un nenoklīstu. A r šādu sarunāša­nos Kapi varēja noturēt drošāk nekā ar visstiprāko saiti. Mēs bijām jau nonākuši Holbornā, kas ir viena no dzīvākām ielām un kur ir visvairāk veikalu. Te es pamanīju, ka Kapja vairs nav pie mums. Kas ar viņu noticis? tas taču ibija neizprotami. Kādas alejas galā es apstājos, lai viņu pagaidītu un klusi iesvilpos, jo miglas dēļ necik tālu nevarēja redzēt. Es jau sāku baidīties, vai viņu nav kāds nozadzis, kad ieraudzīju vi­ņu lieliem lēcieniem drāžamies šurp, turot zobos pāri vilnas zeķu un priecīgi kustinot asti. Viņš pielēca man klāt un, at­spiedies priekškepām man pret krūtīm, sniedza man zeķes. Viņš izskatījās ļoti lepns un apmierināts, it kā būtu nospē­lējis vienu no saviem grūtākiem trikiem un tagad sagaida manu uzslavu. Viss tas norisinājās dažās sekundēs, un, kamēr es vēl gluži apstulbis stāvēju un nezināju ko iesākt, Matijs paķēra vienā rokā zeķes, un ar otru ierāva mani alejā.

«Iesim ātri, viņš teica, tikai neskriesim.»

416

Tikai kad bijām jau dažas minūtes gājuši, viņš man pa­skaidroja, ko šī bēgšana nozīmē.

«Es, tāpat kā tu jautāju sev, kur gan Kāpis ņēmis šīs ze­ķes, kad izdzirdēju kādu kliedzam «kur palika zaglis?» šis zaglis ir Kāpis, vai nu tu saproti? Ja nebūtu šīs nejaukās miglas, tad mēs būtu noķerti un apcietināti kā zagļi .»

Es sapratu par daudz labi. No uztraukuma man aizžņau­dzās kakls, un es labu laiku nevarēju elpot. Mans labais, go­dīgais Kāpis pataisīts par zagli! «Iesim mājās, es sacīju Ma­tijam, un turi Kapi saitē.»

Matijs nekā neatbildēja, un mēs ātriem soļiem devāmies mājās. Tēvs, māte un bērni bija sastājušies ap galdu un kra­vājās ar audumu gabaliem. Es uzsviedu zeķu pāri uz galda, par ko Elins ar Nedu sāka smieties.

«Lūk zeķes, es iesaucos, ko Kāpis nupat nozaga, jo jūs esat viņu pataisījuši par zagli! Bet es domāju, ka jums viņš vajadzīgs izrādēm.»

Es trīcēju to runādams, bet nekad vēl nebiju jutis sevī lielāku apņēmību.

«Bet ja nu tas nebūtu noticis izrāžu dēļ, saki, lūdzams, ko tad tu darītu?

— Es apsietu viņam valgu ap kaklu, un kaut gan mīlu viņu no visas sirds, es viņu aizvestu un noslīcinātu Temzā. Es negribu, ka Kāpis kļūst par zagli, un arī pats negribu par tādu palikt. Ja es domātu, ka tas kādreiz varētu notikt, es ietu tūlīn un noslīcinātos kopā ar viņu.»

Tēvs skatījās man taisni acīs un likās, ka viņš trakās dusmās gribētu mesties man virsū un mani nožņaugt. Viņš skatījās manī zvērojošām acīm, bet es nenolaidu acis zem viņa skata. Pamazām viņa dusmu sašķobītā seja pieņēma atkal savu parasto izskatu.

«Tev taisnība, viņš sacīja, tā bija tikai izrāde. Bet lai tas vairs neatkārtotos, tad uz priekšu Kāpis strādās tikai kopā ar tevi.»

417

X X X V I I n o d a j a .

Skaistie autiņi melojuši. Es visādi izmēģinājos nodibināt sirsnīgākas attiecības ar

saviem brāļiem, bet no viņu puses saņēmu tikai naida un pre­tīguma apliecinājumus. Visu, ko es teicu vai darīju, viņi uz­ņēma no ļaunās puses; kā redzams, viņi neskatījās uz mani| kā uz brāli.

Pēc notikuma ar Kapi šīs mūsu attiecības pieņēma ga-s līgu veidu. Es viņiem noteikti liku saprast, gan ne vārdiem! jo nepratu brīvi izteikties viņu valodā, bet saprotamiem že| stiem un zīmēm, pie kam lielu lomu spēlēja manas dūres, kaļ ja viņi uzsāks kaut ko pret Kapi, tad tiem būs darīšana a| mani, jo katrā gadījumā es viņu aizstāvēšu un atriebšu.

Nekā nepanācis pie brāļiem, es gribēju iegūt sev māsas! Bet vecākā, Annija, manu tuvošanos uzņēma tikpat naidīgi kal brāļi. A r ī viņai nebija siltāku jūtu pret mani. Nepagāja nel viena diena, kad viņa nebūtu man izdarījusi kādu nepatikšanu! vai izdomājusi kādu muļķīgu joku, uz ko, jāsaka, viņai biji lieliskas spējas.

Tā kā brāļi un vecākā māsa mani atstūma, man atlika tikai mazā Kēte, kas, ar saviem trim gadiem, vēl bija pajj jaunu, lai turētos kopā ar vecākajiem bērniem. Viņa ļāva maJ sevi apmīļot; no sākuma tāpēc, ka liku Kapim rādīt viņai sal vus trikus, un vēlāk, kad strādāju atkal kopā ar Kapi, tāpēļ ka nesu viņai konfektes, saldumus un apelsīnus. Tos, mūsj

418

izrādēs, mums sadāvināja bērni, cienīgi teikdami: «Tas su­nim.» Pasniegt sunim apelsīnus, nebija diezcik prātīgi, bet es viņus pieņēmu ar pateicību, jo viņi man palīdzēja iegūt miss Kētes labvēlību.

Tā no visas manas ģimenes, pret kuru, iebraucot Anglijā, manā sirdī bija tikdaudz siltuma un maiguma, tikai mazā Kēte man atļāva sevi mīlēt. Vectēvs vēl arvien sirdīgi spļāva uz manu pusi, tiklīdz grasījos viņam tuvoties. Tēva interese par mani aprobežojās ar to, ka katru vakaru viņš atprasīja man dienā nopelnīto naudu. Māte, pa lielākai daļai, nepiede­rēja pie šīs pasaules. Elins, Neds un Annija mani nicināja. Vienīgi Kēte ļāva sevi apmīļot, bet arī tikai tāpēc, ka man bija pilnas kabatas. Kāda briesmīga neveiksme!

Kaut gan es biju noraidījis Matija domas, ka neesmu Driskolu bērns, taču tagad, pret, paša gribu, es sāku pie vi­ņām atgriezties. Kādēļ, ja es tiešām būtu viņu bērns, viņiem nav pret mani citu jūtu, kā vien tās, ko viņi tik nesaudzīgi iz­rāda? Un. pie tam, es taču ne ar ko nebiju pelnījis šādu vien­aldzību un skarbumu.

Matijs, redzēdams manu nospiesto garastāvokli un labi nojausdams viņa iemeslus, it kā pie sevis, noteica:

«Es tikai gribētu redzēt, ko Barberēna māte mums at­rakstīs.»

Lai šo vēstuli saņemtu, mums bija jāmaina mūsu ikdie­nas ceļa plāns un uz Holbornu jāiet nevis caur Vestsmitfīldu, bet gar pastu. Mums ilgi bija gluži veltīgi jānostaigā šis ceļa gabals, ?īdz beidzot šī, tik nepacietīgi gaidītā vēstule, pienāca. Galvenais pasts nebija diezcik izdevīga vieta vēstuļu lasīšanai, ta tādēļ mēs iegriezāmies kādā klusā alejā, netālu no pasta, jīsais gājiens mani drusku nomierināja, un beidzot es varēju •atvērt Barberēna mātes vēstuli, ko viņa bija likusi rakstīt ļšavanonas mācītājam.

«Mīļo Remij! Es esmu ļoti pārsteigta un nesaprašanā par tām ziņām,

po no tevis saņēmu. Pēc visa tā, ko man stāstīja mans nabaga IBarberēns, un spriežot pēc tavām drēbītēm, kurās viņš tevi •atrada Breteja avēnijā, kā arī pēc sarunas ar kungu, kas tevi •meklēja, es domāju, ka taviem vecākiem jābūt ne tikai turī-ļj-iem, bet pat ļoti bagātiem.

Šādas domas apstiprināja autiņi, kuros tu biji ievīstīts, Ikad Barberēns tevi atveda šavanonā. Šādi autiņi un drēbītes • r atrasties tikai bagātnieku bērnu pūriņā. Tu man jautā,

419

kādi bijuši tavi autiņi, kuros tu biji ievīstīts. To es tev varu viegli pateikt, jo esmu viņus uzglabājusi gadījumam, kad kāds tos pieprasītu, kam pēc mana prāta, bija katrā ziņā jānotiek.

Bet, vispirms man jāsaka, ka tu nemaz nebiji ietīstīts autiņos un, ja es arvien, par tevi runājot, lietoju vārdu auti­ņus, tad tas notika aiz paraduma, jo pie mums bērnus tīsta autiņos. Tu nebiji satīstīts, bet tev bija apģērbti šādi drēbju gabali: mežģīņu cepurīte, ļoti skaista un ļoti dārga; smalka audekla jaciņa, šaurām mežģīnēm apšūtiem roku galiem un kakla izgriezumu; flaneļa autiņi, uz kuriem tu biji noguldīts; baltas vilnas zeķītes; baltas adītas kurpītes ar zīda pušķiem, gara flaneļa kleitiņa un beidzot plats, balts, skaisti izšūts kaš­mira mētelis, ar zīda oderi un piešūtu kapuci.

No lietām, kas tev bija klāt, man trūkst tikai smalko lina paladziņu, kuru vietā policijas iecirknī tev apakšā bija paklā­juši vienkāršu dvieli.

Vēl jāsaka, ka neviens no šiem priekšmetiem nav ielī­mēts. Flaneļa autiņiem, kas tev bija paklāti apakšā, un jaciņai būs bijušas kādas zīmes, jo stūri, kuros parasti iešuj burtus, bija nogriesti, kas pierāda, ka izlietoti visi līdzekļi, lai pada­rītu neiespējamu tevi uzmeklēt. Tas ir viss, mīļo Remij, ko tev varu pateikt. Ja šīs lietiņas tev vajadzīgas, tad tikai at­raksti man, es tev viņas tūlīn aizsūtīšu. v

Par to, ka tu nevari man dot visas tās lietas, ko apsodīji, nemaz nenoskumsti, manu mīļo bērniņ. Gosniņa, ko tu man nopirki, atraudams pats sev maizes kumosu, ir man vairāk vērts, nekā visas pasaules dāvanas. Es tev varu paziņot, ka viņai iet ļoti labi, ka piena nepaliek mazāk un, ka pateicoties viņai, es iztieku ļoti labi. Katrreiz, viņu uzlūkojot, os atceros tevi un tavu mazo draugu Matiju.

Es ļoti priecāšos, ja tu man atsūtīsi kādas ziņas par sevi, un ceru, ka viņas būs labas. Kā gan tik sirsnīgs un mīļš bērns kā tu, lai nebūtu laimīgs savā ģimenē? Tev tagad ir tēvs, māte, brāļi un māsas, kas, bez šaubām, tevi mīl, kā tu to arī pelni.

Dzīvo vesels, mans mīļais bērns! Tevi sirsnīgi skūpsta tava audžu māte

atraitne Barberēna.»

Vēstules beigās man iesāpējās sirds. Nabaga Barberēna māte, cik laba viņa bija man! Tādēļ, ka viņa mani mīlēja, viņa iedomājās, ka visiem jāmīl mani tāpat kā viņai.

420

« T ā ir krietna sieviete, sacīja Matijs, viņa atceras arī mani. Bet pat tad, ja viņa mani būtu aizmirsusi, es viņai pateiktos par vēstuli. Kad mums tagad ir tdk sīks saraksts lietām, kas pie tevis atradās brīdī, kad tevi nozaga, mēs varē­sim labi pārbaudīt mastera Driskola stāstu par šo notikumu.

— Viņš, varbūt, būs šo to piemirsis. — Nerunā tā. Vai maz ir iespējams aizmirst drēbes,

kādās bijis ģērbts pazaudēts bērns! Jo drēbes taču ir vienī­gais, pēc kā var cerēt viņu atrast.

— Lūdzu, netaisi nekādus slēdzienus, pirms mans tēvs nav runājis.

— Ne es, bet tu pats jau iepriekš taisi slēdzienus. Vai tu nesacīji, ka viņš varot būt piemirsis, kādās drēbēs tu esi bijis ieģērbts ?

— Nu, gan mēs redzēsim.» Nebija nemaz tik vienkārši uzprasīt manam tēvam, kādas

drēbes man bijušas mugurā, kad viņam mani nozaguši. Ja es viņam to būtu varējis jautāt gluži tieši, bez kādiem blakus nolūkiem, tad tas būtu bijis ļoti viegli. Bet tā tas nebija, un taisni šī blakus doma, kas slēpās jautājumā, padarīja mani bailīgu un nedrošu.

Tomēr kādu vakaru, kad ledaini aukstais lietus bija pār-dzinis mūs mājās agrāk nekā parasts, es saņēmos un uzstā­dīju tēvam jautājumu, kas man bija sagādājis tik daudz moku un baiļu.

Pie pirmajiem vārdiem tēvs paskatījās man virsū asu, pētošu skatu, kā viņš arvien mēdza darīt, kad jutās manu vārdu aizkārts. Bet es izturēju viņa skatu daudz drošāk, nekā pats, par šo brīdi domājot, biju cerējis.

Es domāju, ka viņš tūlīn sadusmosies, un nemierīgi pa­metu acis uz Matiju, kas, nelikdams to manīt, klausījās mūsu sarunā. Es gribēju, lai viņš pats redz, kādā neveiklā stāvoklī viņš mani ir ievedis. Bet nekas briesmīgs nenotika. Pirmajam dusmu uzplūdumam pārejot, tēvs sāka smaidīt. Taisnība, tas bija ļauns un cietsirdīgs smaids, bet tomēr smaids.

«Par to, ka tevi atradu, man visvairāk jāpateicas tavu drēbju aprakstam, kuras tev bija mugurā, kad tevi nozaga. Tev bija mežģīņu cepurīte, linu jaciņa ar mežģīnēm, balti flaneļa autiņi un kleitiņa, vilnas zeķītes, adītas kurpītes, balts, izšūts kašmira mētelis ar kapuci. Es biju licis lielas cerības ;uz burtiem F. D., kas bija iešūti tavās drēbītēs, un nozīmēja fFrensis Driskols. Bet tā, kas tevi bija nozagusi, bija šīs zīmes

421

nogriezusi, cerēdama, ka tādā kārtā aizkavēs tavu atrašanu. Es tev varu parādīt arī tavu krustāmzīmi, ko liku izrakstīt un kurai te kaut kur jābūt.» To teicis, viņš ar neparastu laipnību un iztapību sāka rakņāties pa kādu atvilkni un, atra­dis kādu liela formāta papīru ar vairāk zīmogiem, padeva to man. Es izdarīju vēl pēdējo mēģinājumu.

«Ja jūs atļautu, es sacīju, Matijs man viņu pārtulkotu. — Labprāt.» No šā dokumenta, ko Matijs pārtulkoja, cik labi varē­

dams, izrietēja, ka es esmu dzimis kādā ceturtdienā, otrā au­gustā, kā Patrika Driskola un Margarētas Granžas dēls.

Ko es vairāk būtu varējis jautāt? Tomēr Matijs nelikās apmierināts un vakarā, kad mēs bijām iegājuši ratos, viņš atkal noliecās man pie auss un noslēpumaini čukstēja:

«Tas viss jau ir lieliski, viņš sacīja, bet neizskaidrots paliek tas, kur gan Patriks Driskols, apkārtbraukājošs tirgo­tājs, un viņa sieva Margarēta Granža ņēmuši naudu, lai pirktu savam bērnam mežģīņu cepures,- smalkas linu, mežģīnēm apšū­tas, jaciņas un izšuvumiem greznotus kašmira mēteļus. Tik bagāti apkārtbraukājoši tirgotāji nav.

— Bet taisni tādēļ, ka viņi ir tirgotāji, viņiem drēbes mazāk izmaksā.»

Matijs papurināja galvu un iesvilpās. Tad noliecās atkal man pie auss:

— Vai tu gribi, lai es tev pasaku, kaut ko, kas man ne­grib un negrib iziet no galvas? Tu neesi mastera Driskola bērns, bet gan bērns, ko masters Driskols nozadzis.»

Kamēr es taisījos pret to kaut ko iebilst, Matijs jau bijaj uzrāpies uz savas lāvas. Ja es būtu Matijs, varbūt arī mana fantāzija būtu darbojusies tikpat brīvi. Bet mans stāvoklis man aizliedza tādu domu brīvību, jo te viss grozījās ap manu] tēvu. Matijam tas bija tikai, kā viņš teica, masters Driskols. Un kad manas domas gribēja pievienoties Matijam, es tāss stingru roku savaldīju.

Par masieru Driskolu Matijs varēja domāt visu, kas vieni tam nāca prātā. Viņam masters Driskols bija svešs cilvēks,! kuram tas nekā nebija parādā. Man, turpretim, bija pienā J kums izrādīt cienību pret savu tēvu.

Bez šaubām, manās attiecībās ar vecākiem bija daži tunišjj punkti, bet man nebija tiesības aplūkot tos no tā paša vieM dokļa, kā Matijam. Matijam bija atļauts šaubīties, man t&jļ

422

bija aizliegts. Kad Matijs gribēja man stāstīt savas šaubas, mans pienākums bija piespiest viņu klusēt.

To es arī mēģināju; bet Matijam bija sava galva, un man ne vienmēr izdevās uzvarēt viņa stūrgalvību.

«Gāz man, ja tu gribi, teica viņš, palikdams dusmīgs, bet uzklausies.»

Tādā kārtā es biju spiests pret savu gribu uzklausīt viņa jautājumus:

«Kāpēc Elinam, Nedam, Annijai un Kētei ir gaiši mati, kamēr tavi nav tādi?

Kāpēc visi Driskolu ģimenes locekļi, izņemot Kēti, kas nesaprot vēl, ko viņa dara, izturas pret tevi tik naidīgi un ļauni, it kā tu būtu kraupains suns?

Kā tas izskaidrojams, ka ļaudis, kas nebija bagāti, varēja ģērbt savus bērnus mežģīnēs?»

Uz visiem šiem «kāpēc» un «kā tas iespējams,» man bija tikai viena atbilde, kas pati bija jautājums: kāpēc Driskolu ģimene būtu mani meklējusi, ja es nebūtu tās bērns? Kāpēc Driskols būtu devis naudu Barberēnam un kantorim «Grets un Gellī?»

Uz to Matijs bija spiests atzīties, ka viņš man nevar at­bildēt. Viņš tomēr tāpēc neatzina sevi par uzvarētu.

«Tas, ka es nevaru atbildēt uz tavu jautājumu, teica viņš, vēl nepierāda, ka man nebūtu taisnība arī visos tajos jautājumos, uz kuriem tu pats arī nekā nevari atbildēt. Kāds cits manā vietā, varbūt, ļoti viegli noskaidrotu, kāpēc masters Driskols ir licis tevi meklēt, un kādos nolūkos viņš ir tērējis naudu. Es uz to nevaru atbildēt tikai tāpēc, ka neesmu pie­tiekoši slīpēts un nekā tādās lietās nesaprotu.

— Tā nu gan tu nevari teikt; gluži otrādi — tu esi par daudz slīpēts.

— Ja es tāds būtu, tad es tev tūlīn izskaidrotu to, ko es tagad nevaru tev izskaidrot, bet ko es jūtu. Nē, tu neesi Driskolu ģimenes bērns, tu neesi un tu nevari būt. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka vēlāk tu pats to atzīsi, bet ar savu stūrgalvību un ar savu nevēlēšanos atdarīt acis, tu attālini šo brīdi. Es saprotu, ka tas, ko tu sauc par ģimenes cieņu, attura tevi no tā, bet tas tomēr nedrīkstētu tevi pilnīgi para­lizēt.

— Bet ko tu gribi, lai es daru? — Es gribu, lai mēs atgrieztos uz Franciju. — Tas nav iespējams.

423

— Vai tāpēc, ka pienākums tev liek palikt pie tavas ģi­menes? Bet ja šī ģimene, kas tevi attura, nemaz nav tava?»

Visu šo strīdu iznākums bija tikai tas, ka es kļuvu tik nelaimīgs, kāds vēl nekad nebiju bijis. Kas gan var būt brie­smīgāks, kā šaubas! Kaut gan es negribēju šaubīties, es tomēr šaubījos.

šis tēvs, vai tas bija mans tēvs? Šī māte, vai tā bija mana māte? Šī ģimene, vai tā bija mana ģimene? Kaut gan tas bija briesmīgi atzīties, man tomēr bija jāatzīstas, ka es biju mazāk izmocīts un mazāk nelaimīgs, kad es biju viens. Kas gan tanī laikā, kad es noskumis raudāju par to, ka man nebija ģimenes, būtu varējis man pareģot, ka es raudāšu ar vēl lielāku izmi­sumu, kad būšu to atradis. No kurienes man varētu nākt gaisma? Kas varētu man palīdzēt noskaidrot patiesību?

Es stāvēju nevarīgs šo jautājumu priekšā, un sacīju sev, ka esmu līdzīgs cilvēkam, kas tumsā velti dauza galvu gar mūri, jo te izejas nav, un tādēļ es to arī nekad neatradīšu. Bet ar visu to, ka pats biju tik nelaimīgs, man vajadzēja dzie­dāt, spēlēt, taisīt grimasas un plēst jokus.

Svētdienas man bija vispatīkamākās dienas, jo tad Lon­donas ielās nebija atļauts ne spēlēt, ne dziedāt, un es, pastai­gādamies ar Matiju un Kapi, varēju brīvi nodoties savām bēdām. Cik maz es līdzinājos tam bērnam, kāds biju vēl ne­sen, tikai pāris mēnešu atpakaļ! Vienā šādā svētdienā, kad es taisījos iet ar Matiju pastaigāties, tēvs lika man palikt mājās, sacīdams, ka es viņam būšot vajadzīgs, un aizsūtīja staigāt Matiju vienu pašu. Vectēvs bija palicis augšā, savā istabā, māte ar Anniju un Kēti bija izgājušas, bet brāļi dauzījās apkārt pa ielām. Visā mājā bijām tā tad tikai mēs divi, es un tēvs.

Bija pagājusi varbūt kāda stunda, kad kāds pieklauvēja pie durvīm. Tēvs gāja atvērt durvis, un istabā ienāca kāds kungs, kas pavisam nelīdzinājās tiem, kas parasti ciemojās pie tēva. Tas bija īsts kungs, kā Anglijā saka džentlmens, labi ģērbies, augstprātīgu, tikai drusku nogurušu seju. Viņam varēja būt gadu piecdesmit. Mani visvairāk pārsteidza viņa smaids, kas, atvilkdams lūpas, pilnīgi atsedza visus viņa baltos un asos, kā jaunam sunim, zobus. Tas bija tik savādi, ka viņā skatoties bija grūti pateikt, vai tas bija smaids, kas savilka viņa lūpas, vai vēlēšanās kost.

Sarunādamies ar tēvu, viņš ik mirkli skatījās uz manu pusi, bet tūlīn grieza acis prom, tiklīdz sastapa manu skatu.

424

Pēc dažām minūtēm viņš pārgāja no angļu valodas uz franču, ko runāja ļoti labi un gandrīz bez kāda akcenta.

«Vai šis ir tas zēns, par kuru jūs man stāstījāt? jautāja viņš tēvam, ar pirkstu uz mani norādīdams. Viņš izskatās ļoti veselīgs.

— Atbildi taču, pavēlēja man tēvs. — Vai jūs jūtaties vesels? jautāja man džentlmens. — Jā, kungs. — Jūs nekad neesat slimojuši? — Man ir bijis plaušu karsonis. — Ā ! ā! kā tas gadījās? — Pēc stipri aukstas, sniegā pārgulētas nakts. Mans

saimnieks, ar ko es biju kopā, tajā naktī nosala, bet es dabūju plaušu karsoni.

— Vai tas jau sen atpakaļ? — Trīs gadi. — Un pēc tam? Vai šī slimība nav atstājusi kādas nepa­

tīkamas sekas? — Nē. — Vai jūs nejūtat nogurumu, slābanumu? vai naktīs

nes vīstāt. — Nē, nekad. Dažreiz, pēc lielas staigāšanas, es jūtu arī

nogurumu; tomēr es neesmu slims. — Un jūs viegli panesat nogurumu? — Man tas ir jāpanes.» Viņš piecēlās, pienāca man klāt, aptaustīja manas rokas

un plecus, uzlika savu roku man uz sirds un beidzot, pie­spiezdams ausi man pie muguras un krūtīm, lika man dziļi elpot un klepot.

Pēc tam viņš ilgi un pētoši manī noskatījās, pie kam viņa smaids bija tik atbaidošs un briesmīgs, ka es šinī brīdī ieguvu pārliecību, ka viņš ļoti labprāt man iekostu.

Nekā vairāk man neteicis, viņš iesāka atkal sarunāties ar tēvu angliski, un pēc dažām minūtēm viņi abi atstāja ista­bu, iziedami ne pa ielas durvīm, bet pa tām, kas veda uz ratnīcu.

Palicis viens, es sāku lauzīt galvu, ko gan varētu nozīmēt šī džentlmeņa apciemojums un viņa izprašņāšana. Vai viņš gribēja pieņemt mani savā darbā? Bet tad man būtu jāšķiras no Matija un Kapja! Un es biju cieti apņēmies neiet ne pie viena par kalpu, ne pie šī džentlmeņa, kas man ļoti nepatika, nedz pie cita kāda, kaut tas man patiktu.

425

Pēc kāda laika atgriezās tēvs. Viņš sacīja, ka viņam ta­gad esot jāiziet. Viņš mani nevarot izlietot, kā gribējis, un tādēļ, ja es vēlētos, es varot iet pastaigāties. Man nebija nekādas patikas iet staigāt, bet ko lai es daru šajā drūmajā mājā? Tikpat garlaicīgi bija iet staigāt, kā palikt mājās.

Tā kā lija lietus, es iegāju ratos paņemt savu aitādiņu. Kāds bija mans pārsteigums, kad es tur ieraudzīju Matiju! Tikko gribēju sākt runāt, viņš aizlika manai mutei roku priekšā un klusā balsī sacīja:

«Atver i ratnīcas durvis. Es klusu iziešu tev pakaļ. Ne­viens nedrīkst zināt, ka es esmu bijis ratos.»

Tikai, kad mēs bijām izgājuši uz ielas, Matijs uzdrošinā­jās sākt runāt.

«Vai tu vari iedomāties, kas tas bija par kungu, kas nupat bija pie tava tēva? Tas bija Džēmss Miligana kungs, Artura tēvocis.»

Es paliku kā sastindzis stāvam pašā ielas vidū, bet viņš saķēra mani aiz rokas, pavilka uz priekšu un ejot turpināja stāstīt:

« T ā kā man likās garlaicīgi vienam pašam staigāt pa drūmajām ielām šādā drūmā laikā, es ielīdu ratos un gribēju nosnausties. Es gan nogūlos uz savas lāvas, bet aizmigt neva­rēju. Te ratnīcā ienāca tavs tēvs ar kādu džentlmeni un sāka sarunāties. «Stiprs, kā no akmens, sacīja džentlmens. Desmit citi viņa vietā būtu bijuši beigti, bet viņš ticis cauri tikai ar plaušu karsoni!» — Domādams, ka tiek runāts par tevi, es sāku klausīties uzmanīgāk, bet te saruna novērsās uz citu pusi. — « K ā iet jūsu brāļa dēlam? jautāja tavs tēvs. — Daudz labāk. Kā redzams, arī šoreiz viņš vēl iaks cauri; ārsti jau priekš trim mēnešiem bija atmetuši cerības viņu izārstēt, bet viņa dārgās mātes pūlēm tomēr atkal izdevies viņu izglābt. Ak, šī Miliganes kundze ir gan apbrīnojama māte!» Tu sa­pratīsi, cik uzmanīgs es kļuvu, kad izdzirdēju šo vārdu. «Bet ja jūsu brāļa dēlam iet labāk, sacīja tavs tēvs, tad visi citi jūsu soļi taču ir lieki? — šinī acumirklī tas varbūt tā ir, atbildēja kungs, bet es nedomāju, ka Arturs varētu dzīvot. Tad vaja­dzētu notikt brīnumam, bet brīnumi mūsu laikos vairs neno­tiek. Un tajā dienā, kad viņš nomirs, man jābūt nodrošinātam pret visādām nejaušībām, pret jebkādu negaidītu atgriešanos un, vienīgajam mantiniekam jābūt man, Džemsam Miliga-nam. — Esiet droši, kungs, tas tā arī būs, sacīja tavs tēvs, par to es galvoju. — Es palaižos uz jums,» atbildēja džentlmens.

426

Viņš piemetināja vēl dažus vārdus, ko es labi nesapratu. Es tev ari tos pārtulkošu, kaut gan man viņi liekas bez kāda sa­tura: «Tad mēs redzēsim, ko ar viņu iesākt.» Pēc tam viņš aizgāja.»

Mana pirmā doma, klausoties Matija stāstā, bija iet un paprasīt manam tēvam Miligana kunga adresi, lai uzzinātu, kā klājas Arturam un Miliganes kundzei, bet tūlīn man arī ienāca prātā, ka tā būtu liela neprātība. Kā lai apjautājas par brāļa dēla veselību cilvēkam, kas ar nepacietību gaida šī paša brāļa dēla nāvi? Un bez tam nebūtu gudri likt Miligana kun­gam manīt, ka viņa sarunu kāds ir noklausījies.

Arturs ir dzīvs. Viņam ar veselību iet labāk. Par to man bija liels prieks, un acumirklī man arī bija ar to jāapmieri­nās.

427

X X X V I I I n o d a l a .

Ziemsvētku naktis. Mēs runājām vairs tikai par Arturu, Miliganes kundzi un

Džēmsu Miligana kungu. Kur šobrīd bija Arturs ar savu māti? Kur mēs viņus varētu meklēt? Kā atrast?

Džēmsa Miligana kunga apciemojums uzveda mūs uz kā­dām domām, kuras, kā mums likās, bija viegli izpildāmas.

Tā kā Miligana kungs atnāca vienu reizi Sarkanās Lau­vas sētā, tad bija gandrīz pilnīgi droši, ka viņš atnāks arī otru un trešu reizi: vai tad viņam nebija darīšanas ar manu tēvu? Tādā gadījumā, viņam projāmejot, Matijs, kuru tas nepazina, viņam sekos un tā dabūs zināt, kur viņš dzīvo. Pēc tam mēs iepazīsimies ar mājas ļaudīm, un iespējams, ka tādā kārtā mēs dabūjam zināt, kur atrodas Arturs.

Kādēļ gan nē? pēc mūsu domām šī plāna izvešana nera­dīja nekādas grūtības.

šim skaistajam plānam nebija tikai tas labums vien, ka viņš deva cerību atrast Arturu, bet speciāli man viņš acu­mirklī bija arī derīgs aizsargāšanās līdzeklis.

Kopš notikuma ar Kapi, un kopš Barberēna mātes vēstu­les saņemšanas, Matijs pastāvīgi un visādos toņos atkārtoja: «Atgriezīsimies Francijā.» Tas bija. pamats, uz kura viņš katru dienu zīmēja visādas iespējamības un papildinājumus. Uz šo vienmuļo, nemitīgi atkārtoto aicinājumu, es devu at­bildi, kas arī nekad nemainījās: «Mans pienākums ir palikt pie manas ģimenes.» Par šo pienākuma jautājumu mēs nekad nevarējām vienoties. Mēs par viņu strīdējāmies, netikdami ne pie kāda gala slēdziena, jo katrs palikām pie savām domām. «Jābrauc. — Nē, man jāpaliek.» Kad es savam mūžīgajam «Man jāpaliek» piemetināju: «lai atrastu Arturu,» Matijam vairs nebija ko iebilst. Viņš negribēja nostāties pret Arturu: vai tad mums nebija jāpaziņo MiHganes kundzei viņas svaiņa slepenie nodomi?

428

Ja mums uz Miligana kunga ierašanos būtu bijis jāgaida pašiem no rīta līdz vakaram prom esot no mājas, kā mēs parasti dzīvojām, kopš bijām Londonā, — .tad gan mūsu plā­nam nebūtu bijušas lielas izredzes.

Bet tuvojās laiks, kur mums nevajadzēs vairs iet spēlēt uz ielām pa dienu, bet gan pa naktīm, jo Ziemas svētku mū­zika, «waits,» tika spēlēta vēlās nakts stundās. Tad, pavadot dienas mājās, viens no mums arvien stāvēs sardzē, un mēs cerējām, ka tā mums drīz vien izdosies noķert Artura tēvoci.

«Kaut tu zinātu, cik ļoti es vēlos, lai tu atrastu Miliganes kundzi! viendien sacīja Matijs.

— Kāpēc?» Viņš ilgi vilcinājās. «Tādēļ, ka viņa bija tik laba pret tevi.» Pēc brītiņa viņš vēl piemetināja: «Un arī tādēļ, ka viņa, varbūt, varētu palīdzēt atrast ta­

vus vecākus. — Mat i j ! — Tev nepatīk, ka es tā runāju. Es tev varu apgalvot,

tā nav mana vaina. Bet es nekādi nevaru iedomāties, pat ne uz minūti, ka tu varētu piederēt pie Driskolu ģimenes. Apskati labi vērīgi visus šīs ģimenes locekļus, un tad apskati pats sevi. Es nerunāšu nemaz par gaišajiem matiem. Bet, vai tev ir tava vectēva rokas kustības, viņa viltīgais smaids? Vai es, ja es nebūtu sava tēva dēls, varētu bez kādas mācīšanās spēlēt kornetu, klarneti, trombonu un vienalga, kādu mūzikas in­strumentu? Tādēļ, ka mans tēvs bija muzikāls, arī es esmu muzikāls. Tas ir pilnīgi dabīgi. Tev piestāv būt džentlmenim, un tāds tu arī būsi, kad mēs satiksim Miliganes kundzi.

— Kā tad tas notiks? — Par to man ir pašam savas domas. — Vai tu man nepateiktu šīs savas domas. — Ō, nē! — Kādēļ? — Tādēļ, ka gadījumā, ja viņas izrādītos muļķīgas . . . — Nu, un tad? — Viņas būtu pārāk muļķīgas, ja izrādītos, ka viņas ir

maldīgas. Nevajag priecāties par lietām, kas vēl nav piepil­dījušās. Mums taču kaut kas jāmācās no šīs skaistās Betnelas zaļajām pļavām; vai mēs jau iepriekš, garā, neredzējām un nepriecājāmies par viņas zaļajiem laukiem, kas vēlāk izrādījās [tikai par dubļu peļķēm!»

429

Es neuzstājos, jo ari man bija sava ideja. Taisnība, viņa bija ļoti neskaidra, nenoteikta, nedroša un,

kā es sev sacīju, vēl daudz muļķīgāka, nekā Matija. Bet taisni tāpēc es neuzdrošinājos uzstāties, lai Matijs pasaka savas do­mas. Ko lai es atbildu Matijam, ja izrādītos, ka viņa doma ir tā pati, kas neskaidri, kā sapnis, viļņojās manā prātā? Es nedrīkstēju viņu pats sev skaidri izteikt, kur nu vēl, lai es ņemtu drosmi strīdēties par to ar Matiju?

Neatlika nekas cits, kā gaidīt, un mēs gaidījām. Pagaidām mēs turpinājām mūsu klejošanu pa Londonu, jo

mēs nepiederējām pie tiem privileģētiem muzikantiem, kas var ieņemt sev kādu noteiktu iecirkni, kura publiku viņi uzskata par savu īpašumu. Mēs bijām vēl par daudz mazi, par daudz sveši, lai uzstātos kā saimnieki, un mums mūsu vieta bieži bija jāatdod tiem, kas prata pierādīt savas īpašuma tiesības ar tā­diem argumentiem, kuriem mēs saviem spēkiem nespējām pre­toties.

Cik reizes pēc tam, kad mēs bijām nospēlējuši savus la­bākos gabalus un patlaban taisījāmies savākt naudu, mums bija jāņem kājas pār pleciem un steigšus jālaižas prom, ierau­got kādu no briesmīgajiem skotiem ar kailiem stilbiem, sa-krokotiem svārkiem, segu pār pleciem un spalvu pušķi pie ce­pures. Dzirdot jau no tālienes dūdu skaņas, mēs likāmies bēgt. A r savu kornetu Matijam nebūtu bijis grūti pārspēt dūdas, bet mēs nevarējām spēkoties ar dūdinieku pašu.

Tāpat mēs nevarējām neko darīt pret nēģeru muzikantu bandām, kas skraidīja pa ielām, un kurus angļi sauc par «nig-ger-melodits». šie neīstie nēģeri, tērpušies groteskās frakās ar garām astēm un milzīgās apkaklītēs, kas apņēma viņu gal­vas kā papīrs puķu pušķi, biedēja mūs vēl daudz vairāk nekā skotu bardi. Ieraudzījuši viņus nākam vai pat tikai izdzirdē­juši skaņām viņu bandžo, mēs tūlīņ godbijīgi apklusām un de­vāmies prom uz kādu attālāku iecirkni, kur domājām, ka ne-sastapsimies ar kādu citu bandu. Dažreiz mēs palikām arī uz vietas un viņos skatīdamies gaidījām, kamēr viņi beigs savu kaķu koncertu.

Viendien mēs atkal stāvējām un skatījāmies nēģeros, kad < viens no viņiem, vispārspīlētāki apģērbtais, vairākas reizes! pamāja Matijam. Es domāju, ka viņi grib mūs izjokot, pa-| smīdināt publiku uz mūsu rēķina, bet man par lielu brīnumu,| Matijs draudzīgi atbildēja uz viņa sveicienu.

430

«Vai tu viņu pazīsti? es viņam jautāju. — Tas ir Bobs. — Kāds Bobs? — Mans draugs Bobs, no Gasō cirka. Viens no tiem divi

klauniem, par kuriem es tev jau stāstīju. Viņš ir tas, kuram man jāpateicas par savām angļu valodas zināšanām.

— Vai tad tu pats viņu nepazini? — Kungs Dievs! Kā es to būtu varējis? Pie Gasō viņš

bāza galvu miltos, bet tagad viņš to ir nomelnojis ar zābak­smēru.»

Kad nēģeri savu mūziku bija beiguši, Bobs pienāca pie mums, un no tā, kā viņš ar Matiju sasveicinājās, es redzēju, cik mīļš viņam bija mans biedrs. Brāļa acīs un vārdos nebūtu varējis būt lielāks prieks, kā tas, ko izrādīja šis bijušais klauns, kurš, kā viņš pats teica, «grūtu apstākļu spiests, iestā­jies nēģeru muzikantos.» Bet mums bija tūlīn jāšķiras, jo Bobam vajadzēja skriet pakaļ saviem nēģeriem, bet mums bija jādodas uzmeklēt kādu vietu, kur būtu izredzes ar viņiem ne-sastapties. Abi draugi norunāja satikties nākošā svētdienā, lai tad netraucēti varētu parunāties, kā abiem gājis pa to laiku, kamēr bijuši šķirti. Aiz draudzības pret Matiju, Bobs arī man izrādīja lielu simpātiju un drīz vien bija mums labs draugs, kura piedzīvojumi un padomi mums ļoti noderēja un padarīja dzīvi Londonā daudz vieglāku, nekā līdz šim. Viņš ļoti sadraudzējās arī ar Kapi un bieži teica, ka ja viņam būtu tāds suns, tad viņš drīzā laikā pabktu bagāts. Viņš vairākas reizes lika mums priekšā visiem trim, jeb pareizāki visiem četriem, nodibināt savu trupu.

Bet ja es negribēju atstāt savu ģimeni, lai atgrieztos uz Franciju pie Līziņas un saviem veciem draugiem, tad vēl ma­zāk es to gribēju darīt Boba dēļ, lai kopā ar viņu apstaigātu Angliju. Tā mēs sagaidījām ziemsvētku laiku. Tad no Sar­kanās Lauvas sētas mēs vairs neizgājām rītos, bet ap pulksten astoņiem vai deviņiem vakarā un devām mūsu koncertus jau iepriekš izmeklētā iecirknī.

Mēs iesākām ar publiskiem dārziem un ieliņām, uz kurām kustība jau bija norimusi; mums bija vajadzīgs klusums, jo citādi mūsu mūzika nebūtu dzirdama cauri aizvērtiem logiem un durvīm, un nevarētu atmodināt gultiņās gulošos bērnus, lai viņiem pavēstītu ziemsvētku, šo angļu sirdīm tik mīļo svēt­ku tuvošanos. Vēlāk, naktī, mēs izgājām uz lielajām ielām. Važoņi, kas izvadāja pa mājām pēdējos teātra apmeklētājus,

431

jau bija no ielām nozuduši, un pamazām dienas trokšņainās kņadas vietā iestājās miers un klusums.

Mēs spēlējām tikai melancholiskus un reliģiozus gabalus, pie kam izmeklējām visaizkustinošākos un vismaigākos. Ma­tija vijole raudāja un mana harfa tai pievienojās sēri nopūs-damās, un kad mēs uz brīdi apklusām, tad vējš mums atnesa no tālienes mūzikas skaņas, ko uz citām ielām spēlēja citi mu­zikanti. Mūsu koncertu beiguši, mēs saucām: « A r labu nakti, dāmas un kungi, priecīgus- ziemsvētkus!» un devāmies tā­lāk, spēlēt pie citām durvīm.

Cik tam vajaga būt patīkami, ja var klausīties naktī mū­ziku, guļot pats savā gultā, ietinies segā un palīdis zem silta pēļa! Bet mums uz ielas nebija ne segu, ne pēļu un, kaut gan pirksti no aukstuma bija gluži stīvi, mums tomēr vajadzēja spēlēt. Naktis bija dažādas; bija tādas, kur debesis bija kā no vilnas, kur migla mums līda līdz pat kauliem, bet bija naktis ar skaidrām debesīm un aukstu ziemeļvēju, kas saldēja mūs stīvus. Bet nekad naktis nebija siltas un maigas. Šis ziemsvētku laiks mums bija nežēlīgs pārbaudījums, un tomēr visu trīs nedēļu laikā mēs ne vienu vienīgu nakti nepavadī­jām mājās, bet katru vakaru gājām savā darbā. Cik daudz reizes pirms veikalu slēgšanas mēs apstājāmies pie putnu, augļu un saldumu tirgotavu logiem: ak, kādas skaistas, trek­nas zosis! kādi lieli no Francijas ievesti tītari! baroti cāļi! Lūk, kādi apelsīnu, plūmju, kastaņu kalni! Cukuroti augļi!

Bez šaubām, būs daudz laimīgu bērnu, kas, saņēmuši šos gardumus, sajūsmā skūpstīs savus vecākus.

Nabadzīgi un nožēlojami, skraidīdami pa ielām, mēs savā iztēlē redzējām šādus laimīgus ģimenes svētkus, gan aristo­krātu pilīs, gan nabagu būdiņās. Ziemsvētki ir prieka svētki tiem, kas tiek mīlēti.

Pēc ziemsvētkiem mums atkal bija jāiziet pa dienām, un tādēļ stipri mazinājās izredzes izspiegot Miligana kungu. Mēs likām visas cerības uz svētdienām, un tādēļ šajās dienās, kur mums vajadzēja atpūsties un brīvi pastaigāties, mēs palikām mājās.

Mēs gaidījām. Matijs, nestāstīdams neko tuvāk par to, kas mūs nospie­

da, bija griezies pie Boba ar jautājumu, vai viņš nezinātu kādu līdzekli, kā atrast kādas dāmas, Miliganes kundzes un viņas paralizētā dēla adresi. Vai vismaz Miligana kunga adresi. Bet Bobs bija atbildējis, ka vajagot zināt, kas šī dāma ir, ar

432

ko Miligana kungs nodarbojas un kāds viņa sabiedriskais stā­voklis, jo Londonā ir ļoti daudz cilvēku, kam vārdā Miligans. Vēl vairāk to ir visā Anglijā.

Tas mums nebija ienācis prātā. Mēs pazinām tikai vienu Miliganes kundzi, Artura māti, un vienu Miligana kungu — Artura tēvoci.

Tad Matijs atkal iesāka runāt par braukšanu uz Fran­ciju, un mēs sākām vēl karstāki strīdēties.

« T ā tad tu gribi atsacīties no Miliganes kundzes meklē­šanas? es viņam jautāju.

— Nē, nekādā ziņā, bet nekas neliecina, ka viņa vēl at­rastos Anglijā.

— Nekas arī neliecina, ka viņa būtu Francijā. — Man tas liekas ļoti iespējami. Reiz Arturs ir hijis

slims, tad, lai viņš nostiprinātos pēc slimības, viņš jāved uz kādu vietu, kur veselīgāks klimats.

— Ne tikai Francijā vien atrodams veselīgs klimats, tāds var būt arī citur.

— Tā kā Arturs jau vienu reiz atguva Francijā veselību, tad, bez šaubām, māte arī tagad būs vedusi viņu uz Franciju. Un bez tam, es ļoti gribu, lai tu brauktu prom no šejienes.»

Es neuzdrošinājos prasīt Matijam, kādēļ viņš tik ļoti grib, lai es braucu, jo man bija bail, ka viņš man nepasaka taisni to, ko es negribēju dzirdēt.

«Man ir bail, sacīja Matijs, dosimies prom. Tu redzēsi, mums uzbruks kāda nelaime, brauksim, lūdzu, prom.»

Manās attiecībās ar ģimeni nekas nebija mainījies: vec­tēvs tikpat nikni spļāva uz manu pusi, no tēva es saņēmu ti­kai īsas un strupas pavēles, māte nemaz nepaskatījās uz manu pusi, brāļu izdomu spēja uz visādiem ļauniem niķiem pret |mani bija neizsmeļama, Annija izrādīja man neapslēptu [naidu un Kēte mīlēja tikai manis atnestos saldumus. Tomēr Les nevarēju apņemties sekot Mati ja padomam, tāpat kā ne vā­pju viņam ticēt, kad viņš apgalvoja, ka neesmu «mastera IDriskola dēls.» Jā, es varēju šaubīties un stipri šaubīties, Ibet būt pārliecināts, ka es esmu vai neesmu Driskola dēls, to fes nevarēju.

Laiks vilkās lēnām, ļoti lēnām. Beidzot tomēr, paejot Ēienai pēc dienas, nedēļai pēc nedēļas, bija pienācis laiks, kur Briskolu ģimenei bija jāatstāj Londona un jāsāk braukāt ap-|fārt ar savām precēm.

433

Abi rati tika par jaunu pārkrāsoti un piekrauti pilni vis-dažādākām mantām, kas pa vasaru bija jāizpārdod.

Cik daudz mantu, un cik patīkami bija tās kraut ratos ! Tur bija audumi, triko drēbes, cepures, ņieburi, kabatas drā­nas, zeķes, bikses, vestes, pogas, kokvilnas un vilnas diegi, dzija, adatas, šķēres, bārdas naži, auskari, gredzeni, ziepes, ziedes, apavu krēmi, galodiņas, pulveri slimiem zirgiem un suņiem, traipu tīrīšanas līdzekļi, zobu zāles, matu audzēšanas un krāsošanas tinktūras!

Mēs redzējām, ka no pagraba tika stiepti augšā saiņi, kas uz Sarkano Lauvas sētu nebija nākuši tieši no tiem veikaliem, kas ar šīm precēm parasti tirgojas.

Beidzot rati bija piekrauti, zirgi nopirkti, — kur un kā? to es nezinu. Mēs tikai redzējām, ka viņus atveda. Viss bija sagatavots aizbraukšanai.

Bet kas būs ar mums? Vai mums būs jāpaliek Londonā ar vectēvu, kas neatstās Sarkanās Lauvas sētu? Vai mums būs jātirgojas, kā Elinam un Nedam? Vai mums būs jāiet līdzi ģimenes ratiem un pa ceļam, sādžās un pilsētās, jādod izrādes? Tēvs, kam likās, ka mēs ar vijoli un harfu labi pel­nām, nolēma, ka mēs brauksim viņam līdz, bet nodarbosimies, kā līdz šim, ar spēlēšanu un dziedāšanu, šo savu lēmumu viņš mums paziņoja vakarā, pirms izbraukšanas dienas.

«Atgriezīsimies uz Franciju, sacīja Matijs, izlietosim pir­mo izdevīgo gadījumu, kāds mums radīsies, un aizbēgsim.

— Kādēļ gan nepaceļot pa Angliju? — Tādēļ ka es tev saku, ka mums draud lielas briesmas. — Anglijā mēs varam cerēt atrast Miliganes kundzi. — Bet es tev saku, ka mums ir daudz lielākas izredzes

atrast viņu Francijā. — Tomēr pamēģināsim Anglijā. Vēlāk, nu, tad redzē­

sim. — Vai zini, ko tu esi pelnījis? — Nē. — Ka es tevi atstāju un dodos viens pats uz Franciju. — Tev taisnība. Es tevi lūdzu, dari to! Es zinu, ka man nav tiesības tevi aizturēt, un es zinu arī,

ka tu esi par daudz labs, lai paliktu šeit: tādēļ brauc un p#ļ saki L ī z i ņ a i . . .

— Ja es viņu redzēšu, es viņai pateikšu, ka tu esi muļķīgsj un ļauns zēns, ka vari iedomāties, ka es šķiršos no tevis, kāa tu esi nelaimīgs. Un tu esi nelaimīgs, ļoti nelaimīgs. Ko ej

434

tev esmu nodarījis, ka tu tā vari par mani- domāt? Saki, ko es esmu darījis? Nekā, vai nē! Ek, nu, būs jau labi! Dosi­mies vien ceļā.»

Un atkal es esmu uz lielceļa; tikai šoreiz es vairs neesmu brīvs, es nevaru iet kur gribu, es nevaru darīt to, ko gribu. Mums jāseko Driskolu ratiem. Tomēr es ar vieglu sirdi at­stāju Londonu: man vairs nebūs jāredz Sarkanā Lauvas sēta un šī nejēdzīgā lūka, kas, pret manu gribu, ar neatvairāmu spēku pievilka manus skatus. Cik reizes naktī es lēcu augšā no miega, kad sapņos vai murgos man likās, ka ratos, pa mazo lodziņu, iespīd sarkana gaisma; tā gan izrādījās tikai haluci­nācija un rēgs, bet tas vienalga! Reiz es tomēr šo gaismu biju redzējis un ar to pietika, lai es viņu pastāvīgi redzētu, lai viņa pastāvīgi degtu manās acīs kā dedzinoša liesma. Mēs gājām aiz ratiem, un smirdošo un neveselīgo Betnelgrīnas iz­garojumu vietā elpojām svaigu un tīru lauku gaisu; šo lauku nosaukumu, droši vien, neapzīmēja ar vārdu «green», bet to­ties viņi paši bija patiesi zaļi, un skanēja putnu dziesmas.

Jau pašā pirmajā dienā es novēroju, kā notika tirgoša­nās ar šīm precēm, kas bija tik maz maksājušas. Mēs iebrau­cām kādā lielā sādžā, un novietojām ratus uz liela laukuma. Ratiem tika nolaista viena siena, tā kā skatītāju acīm atklā­jās gandrīz visas mantas, kas bija novietotas plauktos.

«Apskatiet cenas! apskatiet cenas! kliedza mans tēvs. Nekur jūs tādas cenas neredzēsit! Es nekad par savu preci nemaksāju un tāpēc varu lēti pārdot! Es nepārdodu, es at­dāvinu! Apskatiet cenas! apskatiet cenas!»

Es dzirdēju, kā promejot, ļaudis viens otram teica: «Tās, droši vien, ir zagtas preces! — To jau viņš pats teica.» Ja viņi būtu pametuši acis uz manu pusi, tad no manas

nosarkušās sejas viņi būtu redzējuši, ka viņu aizdomas ir pa­matotas. Bet Matijs to redzēja, un tovakar droši ķērās pie tā, no kā līdz šim bija vairījies.

«Cik ilgi tu varēsi panest šo kauna dzīvi? viņš man no­prasīja.

— Lūdzu, nerunā tā, ja tu negribi šo kaunu padarīt man vēl nepanesamāku.

— To es negribu. Es gribu, lai mēs atgrieztos Fran­cijā. Es tevi visu laiku jau biedinu, ka mums draud kāda liela nelaime, un to pašu es saku tagad: es jūtu, ka viņa mums uzbruks visā drīzumā. Vai tad tu nesaproti, ka policisti, ja

435

ne šodien, tad katrā ziņā rītu sāks interesēties, kā tas iespē­jams, ka masters Driskols var tik lēti pārdot savas preces. Un kas tad notiks?

— Matij, es tevi lūdzu . . . — Ja tu pats negribi nekā redzēt, tad man jāskatās tavā

vietā. Notiks tas, ka visus arestēs, arī mani un tevi, kas ne­esam nekā darījuši. Kā mēs pierādīsim, ka neesam līdzvai­nīgi? Kā lai mēs aizstāvamies? Mēs taču ēdam maizi, kas pirkta par naudu, ko tavs tēvs ieņēmis par šīm zagtajām precēm. Vai nē?»

Šādas domas man vēl nekad nebija ienākušas prātā. Tas bija man kā āmura sitiens pa galvu.

«Bet mēs taču paši nopelnām sev maizi, es sacīju, nevis lai aizstāvētos pret Matija uzbrukumu, bet pret šo domu pašu.

— Tas ir taisnība, atbildēja Matijs, bet tomēr mēs esam sabiedrojušies ar ļaudīm, kas savu maizi nepelna godīgā ceļā. Un policija skatīsies uz to, tikai uz to, un mūs notiesās viņiem līdzi. Man tas būs grūti panest, ja mani notiesās kā zagli, bet vēl daudz grūtāki man būs redzēt, ka arī tu tiksi līdzi noso­dīts. Kas es esmu? Vairāk nekas, kā nožēlojams nabags, un nekas cits es arī nebūšu. Bet tu, kad tu reiz būsi atradis savu ģimeni, savu īsto ģimeni, vai tu ar to nebūsi viņai sagādājis lielu kaunu un bēdas! Un bez tam, cietumā sēžot, mēs neva­rēsim ne meklēt, ne atrast tavu ģimeni. Ar ī Miliganes kundzi mēs nevarēsim biedināt un paziņot viņai Džēmsa MiUgana nodomus. Bēgsim, kamēr vēl laiks!

— Bēdz! — Tu atkārto arvien vienu un to pašu muļķību. Ja mēs

bēgsim, tad bēgsim kopā, jeb ja nē, tad lai mūs apcietina abus kopā. Un ja mūs apcietinās, par ko nav ne mazāko šaubu, tad uz tevim gulsies atbildība par to, ka būsi mani ievilcis līdzi cietumā. Es domāju, tev nebūs diezcik viegli ap sirdi. Ja tu vismaz būtu nepieciešams tiem, pie kuriem tu tik stūrgalvīgi turies, tad es vēl varētu saprast tavu stūrgalvību, bet tu vi­ņiem nemaz neesi vajadzīgs. Viņi visu laiku i r iztikuši bez tevis un iztiks bez tevis arī uz priekšu. Bēgsim, cik ātri vien iespējams!

— Nu, labi! Ļauj man vēl pāris dienas pārdomāt, gan tad redzēsim.

— Pasteidzies! Kā cilvēkēdējs pasakā jau notālēm sa­jūt svaigas gaļas smaku, tā es tagad sajūtu, ka mums draud briesmas!»

436

Nekad vēl Matija lūgšanas, runas un prātojumi nebija mani tik dziļi aizkustinājuši, kā šoreiz. Kad es pārdomāju par tiem, es atzinu, ka mana ilgā nenoteiktība un svārstīšanās ir gļēvulība, un ka man jāizšķiras un reiz jānoskaidro pašam sev, ko es īsti gribu. Bet te nāca palīgā apstākļi un tie iz­šķīra to, ko es pats uz savas galvas neiedrošinājos izšķirt.

Bija pagājušas jau vairāk nedēļas, kamēr mēs bijām at­stājuši Londonu, un patlaban mēs bijām ieradušies kādā mazā pilsētiņā, kuras apkārtnē bija jānotiek zirgu skriešanās sacīk­stēm. Anglijā zirgu skriešanās sacīkstes ir pavisam kaut kas cits, nekā Francijā, kur to uzskata par vienkāršu izklaidēša­nos, jo te sanāk kopā galvenā kārtā bagātnieki, kas parāda sevi, paskatās, kā skrienās trīs vai četri zirgi, un riskē derī­bās dažus luidorus. Anglijā tie ir veselu apgabalu lielākie tautas svētki, un šai sarīkojumā nepiedalās vienīgi tikai zirgi. Uz lauka vai kāpās, kur nozīmēta vieta hipodromam, jau vai­rāk dienas iepriekš sāk ierasties kumēdiņu rādītāji, čigāni, apkārtbraukājoši tirgotāji, rodas, ar vārdu sakot, vesels gada tirgus. Ar ī mēs steidzāmies, lai varētu ieņemt labākas vietas, mēs ar Matiju — kā muzikanti, Driskolu ģimene — kā tir­gotāji.

Tomēr mans tēvs nenovietojās vis sacīkšu vietā, bet pil­sētiņā pašā, laikam domādams, ka te būs izdevīgāka tirgo­šanās.

Atbraukuši jau agrā rītā un sakārtojuši preces, nezinā­dami ko darīt, mēs ar Matiju gājām apskatīt sacīkšu vietu, kas atradās netālu no pilsētiņas, kādā viršu laukumā. Bija sacelts daudz telšu un notālēm varēja redzēt paceļamies gaisā [nelielas dūmu strūkliņas, kas norādīja sacīkšu laukuma atra­šanās vietu, kā arī viņa robežas. Drīz mēs nogriezāmies pa [dziļi iebrauktu ceļu uz klajumu, kas parasti bija tukšs un Kails, bet kur šovakar bija sacelti dēļu šķūņi, kuros rīkoja Krodziņus un pat viesnīcas. Bija saceltas barakas, teltis, no­lietoti rati un sakurti ugunskuri, kur drūzmējās spilgtos tēr­pos tērpušies ļaudis.

Ejot garām gar kādu ugunskuru, virs kura bijā pakārts Katliņš, mēs ieraudzījām tur stāvam mūsu draugu Bobu. Viņš, Bcās, bija ļoti sajūsmināts par to, ka mūs šeit sastapis. Viņš, Bpā ar diviem draugiem, bija nodomājis uzstāties kā stipri-Eks un akrobāts, bet viņu salīgtie muzikanti bija lauzuši savu Bijumu un atteikušies nākt viņiem spēlēt. Tagad, visas ce­pas uz rītdienas labo peļņu bija vējā, jo bez mūzikas viņi

437

nevarēja cerēt pievilkt publiku. Ja mēs gribētu, mēs varētu izdarīt viņiem lielu pakalpojumu: atvietot viņiem šos blēdīgos muzikantus. Ieņēmumi tiktu sadalīti uz piecām daļām, un pat Kāpis netiktu aizmirsts.

No skata, ar kādu Matijs paskatījās manī, es nopratu, ka viņam ļoti patiktu pieņemt Boba priekšlikumu, un tā kā mēs varējām rīkoties kā gribējām, tikai ar noteikumu, nodot tēvam vakarā pēc iespējas vairāk naudas, es uzaicinājumu pieņēmu.

Tā mēs vienojāmies, ka rītu, abi ar Matiju, atdodam sevi Boba un viņa draugu rīcībā.

Kad atgriezušies mājās, mēs par mūsu rītdienas plānu pastāstījām tēvam, viņš, man par lielu nepatikšanu, paziņoja, ka nevarot mums dot Kapi.

«Man pašam vajadzīgs Kāpis, viņš sacīja, jūs viņu rīt nevariet dabūt.»

Mani šie vārdi uztrauca. Vai Kapi tikai atkal negrib iz­lietot kādā negodīgā nolūkā? Tomēr tēvs tūlīn izklaidēja ma­nas aizdomas.

«Kāpis ir ļoti dzirdīgs, viņš sacīja, viņš visu dzird un ir labs sargs. Viņam būs jāsargā rati, jo tādā ļaužu burzmā, kāda būs rīt, mūs var viegli apzagt. Tā tad jums jāiet rīt spēlēt pie Boba vieniem pašiem, un ja jūs aizkavētos ļoti vēlu, kas ļoti iespējams, jums būs jānāk mums pakaļ uz «Lielā Ozola» iebraucamo vietu. Mēs no šejienes gribam jau laikus izbraukt un tur pārgulēt pa nakti.»

«Lielā Ozola» iebraucamā vieta, kur mēs bijām gulējuši arī iepriekšējo nakti, atradās klaja un drūma lauka vidū, kādu jūdzi no pilsētas, un saimnieku pāris, kam tā piederēja, neie­dvesa lielu uzticību. Mājvietu nebūs grūti atrast arī naktī, jo uz turieni veda taisns ceļš. Vienīgā neērtība varēja būt tikai tā, ka pēc nogurdinošā dienas darba mums būs pagrūti noiet tālo ceļa gabalu.

Par to tomēr es nemaz nedrīkstēju ieminēties savam tē­vam, jo viņš necieta nekādus iebildumus, ne pretimrunāšanu. Kad viņš kaut ko bija teicis, to bez vārda runas vajadzēja i?i pildīt.

Otrā rītā es izvedu Kapi pastaigāties, pats paēdināju un padzirdīju viņu, lai būtu drošs, ka viņam nekā netrūks, uJ pats piesēju viņu pie to ratu ass, kas viņam bija jāsargā. PēJ tam mēs ar Matiju devāmies uz sacīkšu vietu.

438

Tikko mēs tur nonācām, mums tūlīn bija jāsāk spēlēt, un tā tas turpinājās visu dienu līdz pašam vakaram. Man tā sāpēja pirkstu gali, it kā būtu sadurstīti tūkstoš dzeloņiem, un Matijs tik daudz bija pūtis savā komētā, ka tikko vairs varēja paelpot. Bet vēl arvien vajadzēja spēlēt. Bobs ar sa­viem biedriem nenogurstoši atkārtoja savus spēka numurus, un tādēļ arī mēs nedrīkstējām padoties nogurumam. Vaka­ram pienākot, es domāju, ka tagad būs miers un mēs varēsim atpūsties. Bet tā tas nebija; mēs atstājām telti un pārgājām kādā lielā, no dēļiem taisītā krogā, kur lauzīšanās un spēlē­šana gāja vaļā ar vēl lielāku sparu. Tā tas turpinājās pāri pusnaktij; es vairs nesapratu ko spēlēju, tikai taisīju troksni un strinkšķināju savu harfu. Tāpat arī Matijs vairs neatjē­dza, ko pūta. Divdesmit reiz jau Bobs bija teicis, ka šī būs pēdējā reize, un divdesmit reizes mēs sākām atkal par jaunu.

Ja jau mēs bijām noguruši, tad mūsu biedri, kuru darbs bija daudz grūtāks, bija nomocījušies līdz pēdējam, un sāka jau šad tad kļūdīties savu triku izpildīšanā. Te uzreiz nogā­zās kāda liela vingrošanas kārts un uzkrita Matijam uz kājas. Sāpes bija tik stipras, ka Matijs iekliedzās. Mēs domājām, ka kāja būs sadragāta, un abi ar Bobu pieskrējām viņam klāt. Par laimi ievainojums nebija smags: kāja bija gan stipri ie­vainota, bet kauli bija veseli. Tomēr paiet Matijs nevarēja. Ko tagad iesākt?

Mēs nospriedām, ka Matijs nakti pārgulēs Boba ratos, un es viens pats došos uz «Lielā Ozola» mājvietu. Vai tad neva­jadzēja uzzināt, kurp Driskolu ģimene nodomājusi rīt doties?

«Lūdzu neej, vairāk reizes atkārtoja Matijs. Mēs rītu aiziesim abi divi.

— Un ja mēs rīt nevienu vairs neatrodam iebraucamā vietā?

— Jo labāk! Mēs būsim reiz brīvi. — Ja es arī atstāšu Driskolu ģimeni, tad nekad ne šādā

kārtā. Vai tu domā, ka viņi mūs drīz neatrastu? Cik tālu tu vari aiziet ar savu klibo kāju?

— Nu, labi! ja tu gribi, tad iesim rīt. Tikai, lūdzu, neej nekur šovakar, man ir bail.

— No kā? — Es nezinu. Es baidos par tevi. — Laid mani iet. Es apsolu, ka rīt no rīta atkal atnākšu. — Bet ja tevi nelaiž?

439

— Lai mani nevarētu aizturēt, es tev atstāšu savu harfu. Pēc tās mani laidīs.»

Tā, neņemot vērā Matija bailes, es devos ceļā. Pats es nejutu ne mazāko baiļu.

No kā un kādēļ lai es būtu baidījies? Kas man būtu va­rējis uzbrukt? Ko gan varēja ņemt no tāda nabaga velna kā es?

Bet kaut gan es nejutu savā sirdī nekādu baiļu, es tomēr nebiju mierīgs, šī bija pirmā reize, kur es biju pilnīgi viens, bez Matija un bez Kapja. šī vientulība mani nospieda, un noslēpumainās nakts balsis mani uztrauca. Mēness bālais spīdums vēl pavairoja manu skumjo vientulības sajūtu.

Par spīti nogurumam, es gāju ātri un drīz sasniedzu «Lielā Ozola» mājvietu. Bet cik es arī meklēju mūsu ratus, es viņus nekur nevarēju ieraudzīt. Tur bija divi, trīs nožē­lojami, audeklu jumtu pārstiepti rateļi, liela dēlu baraka un divi lieli, vagoniem līdzīgi rati, no kuriem atskanēja zvēru rūkšana, kad es gribēju tiem pieiet tuvāk. Bet nekur es nere­dzēju skaistos, spilgti krāsotos Driskolu ratus.

Staigādams ap māju, es pēkšņi ieraudzīju pa stikla rū­tīm, kas bija ierīkotas virs durvīm, spīdam gaismu. Domā­dams, ka tādā gadījumā visi mājā vēl nevar būt apgūlusies, es pieklauvēju pie durvīm. Durvis atvēra pats saimnieks, kura nepatīkamo seju es jau vakar biju ievērojis. Paceldams savu lukturi, viņš ielaida gaismu man taisni sejā. Es re­dzēju, ka viņš mani pazīst, tomēr iekšā viņš mani nelaida; viņš aizlika lukturi aiz muguras, apskatījās apkārt, paklau­sījās kādu brītiņu un tad teica.

«Jūsu rati ir aizbraukuši un jūsu tēvs lika jums pasacīt, lai jūs tūlīņ, ne mirkli nekavējoties, dodaties viņam pakaļ uz Ļuisu, ejot arī nakti. Laimīgu ceļu!» Un nekā vairāk netei­cis, viņš man deguna priekšā aizcirta durvis.

Dzīvodams Anglijā es jau biju tik daudz iemācījies, lai saprastu šo īso teikumu. Tomēr tur bija viens vārds, un pie tam vissvarīgākais, kura nozīmi es neizpratu. Uz Ļuisu, sa­cīja viesnīcnieks; bet kur tā atrodas? Man nebija ne mazā­kās jēgas par to, jo es tad vēl nezināju, ka tā angliski izrunā pilsētas nosaukumu, kuru biju redzējis rakstītu uz kartes kā «Lewes» .

Un kaut es arī būtu zinājis, kur atrodas Ļuisa, es tomēr nebūtu varējis tūlīn doties turp, jo nevarēju atstāt Matiju. Par spīti visam lielajam nogurumam, man bija jādodas atpa-

440

kaļ uz sacīkšu vietu. Es tūlīn griezos atpakaļ un pēc pusotras stundas jau gulēju uz salmu kūļa blakus Matijam, Boba ra­tos. Pāris vārdos es viņam izstāstīju, ko biju pieredzējis un tūlīn aizmigu kā nosists.

Dažu stundu miegs bija atdevis man atkal spēkus un at­modies es nospriedu tūlīn doties uz Ļuisu, ja vien Matijs va­rēs paiet.

Izgājis no ratiem es devos pie mūsu drauga Boba, kas uzcēlies pirms manis, mēģināja aizkurt uguni. Viņš bija no­meties četrrāpus un no visa spēka pūta ugunī, kas kvēloja zem katliņa. Te es ieraudzīju polismenu, kas veda saitē suni, notālēm stipri līdzīgu Kapim.

Es pārsteigts paliku stāvam, jautādams sev, ko gan tas varētu nozīmēt. Bet Kāpis bija jau mani ieraudzījis un ar negaidītu rāvienu izrāvis saiti polismenam no rokām, pie­skrēja man klāt un ielēca rokās. Polismens pienāca man klāt.

«Tas ir jūsu suns, vai nē? viņš jautāja. — Jā. — Labi, es jūs arestēju.» Viņš sagrāba mani cieti aiz rokas. Viņa vārdi un rīcība lika Bobam pielēkt kājās un pie­

nākt mums klāt. «Kādēļ gan jūs arestējāt šo zēnu? viņš jautāja. — Vai jūs esat viņa brālis. — Nē, viņa draugs. — Pagājušā naktī, kāds vīrietis kopā ar mazu zēnu, pa

trepēm, caur logu ielīduši Sv. Jura baznīcā. Viņiem līdzi bijis arī šis suns, lai tas viņus biedinātu, briesmu gadījumā. Bet tā kā viņi tika iztraucēti, tad tie, lielā steigā, caur logu bēgdami nav paspējuši paņemt suni līdz. Suni, kurš viens pats nevarēja pa logu izkāpt, atrada baznīcā. Es biju pār­liecināts, ka suns man palīdzēs atrast noziedzniekus pašus, un viens jau man ir rokā. Saki, kur ir tēvs?»

Es nezināju, vai šis jautājums bija domāts man vai Bo­bam; es nekā neatbildēju, jo biju kā bez spēka.

Tomēr es skaidri sapratu, kas bija noticis; es to uzmi­nēju pats pret savu gribu. Kāpis nebija vis bijis vajadzīgs ratu sargāšanai, kā man bija sacīts, bet viņa smalkā dzirde bija bijusi vajadzīga pavisam citiem nolūkiem. Kapim vaja­dzēja ziņot baznīcu apzadzējiem, ja kāds nejauši viņiem tu­votos. Ar ī uz «Lielā Ozola» iebraucamo vietu, vakaram me­toties, tēvs bija steidzies nevis tādēļ, lai ērtāki pārgulētu

441

nakti, bet gan gluži citu nolūku dēļ. Un ja viņš nebija pali­cis tur pa nakti, tad tādēļ, ka zādzība bija atklāta un vaja­dzēja, cik ātri vien iespējams, laisties lapās.

Bet man tagad nebija jādomā par vainīgajiem, bet gan par sevi pašu. Kas arī būtu bijuši šie vainīgie, es sevi va­rēju aizstāvēt un, viņus neapvainojot, pierādīt savu nevainību. Man vajadzēja tikai izstāstīt, kā esmu šonakt pavadījis laiku.

Kamēr es visu to vēl pārdomāju, no ratiem klibodams izskrēja Matijs un pienāca pie mums. Viņš, laikam, bija pa­modies no trokšņa, kas sacēlās ap policistu.

«Lūdzu, paskaidrojiet viņam, ka es neesmu vainīgs, es sacīju Bobam, jo līdz pulksten vieniem nakti es biju pie jums. Pēc tam es biju pie «Lielā Ozola» mājvietas saimnieka un tū­līn skrēju atpakaļ.»

Bobs to pārtulkoja policistam. Bet tas viņu nebūt ne­pārliecināja, kā biju sagaidījis.

«Zagļ i baznīcā ielauzušies ceturksni pēc vieniem, viņš sa­cīja, šis puika no šejienes ir izgājis, kā viņš saka, vienos, vai īsi pirms vieniem: tā tad ceturksni pēc vieniem viņš va­rēja būt baznīcā, kopā ar zagļiem.

— Lai aizietu no šejienes līdz pilsētai, vajaga vairāk kā stundas ceturkšņa.

— ō ! skrejot laika pietiek, izsaucās policists, un bez tam, kas var apliecināt, ka viņš līdz vieniem ir bijis šeit?

— Es, es to zvēru! iesaucās Bobs. — A k ! jūs! iesaucās policists. Bet papriekš jāzin, cik

jūsu zvērasts ir vērts.» Bobs palika dusmīgs. «Ievērojiet, ka es esmu Anglijas pilsonis,» viņš ar paš­

cieņu sacīja. Policists paraustīja plecus. «Ja jūs mani apvainosiet, es par to rakstīšu avīzē «Ti­

mes». — Līdz tam es ņemu puiku līdz, lai viņš izskaidrojas ar

tiesu.» Matijs mani apskāva. Es domāju, ka viņš grib mani no­

skūpstīt, bet viņš domāja papriekš par praktiskām lietām un tad tikai par jūtām.

«Saņemies! nezaudē dūšu! viņš man pie auss sacīja, mēs tevi neatstāsim.» Un tikai pēc tam viņš mani noskūpstīja.

«Pieturi Kapi,» es sacīju viņam pa franciski. Bet policists bija mani sapratis.

442

« N ē , nē, viņš sacīja, es pats paturēšu suni. Viņš man pa­līdzēja atrast šo un palīdzēs atrast arī citus.»

Tā bija otrā reize, kad mani arestēja, un šoreiz kauns, kas mani smacēja, bija daudz degošāks. Šoreiz lieta negro­zījās vairs tikai ap muļķīgu apvainošanu govs zādzībā, kā to­reiz. Ja arī es pats tieku atzīts par nevainīgu, vai man ne­būs jānoskatās to notiesāšanā, par kuru līdzvainīgo es tieku turēts?

Policista vestam man vajadzēja iet cauri pūlim, kas bija saskrējis abpus ceļam, bet neviens nekliedza un neņirgājās par mani kā Francijā, jo cilvēki, kas tagad manī noskatījās, nebija vis zemnieki, bet ļaudis, kas gandrīz visi paši karoja ar policiju: kumēdiņu rādītāji, krodzinieki, čigāni un klai­doņi, jeb kā angļi paši viņus sauc «tramps».

Cietums, kur mani tagad ieslēdza, nemaz nelīdzinājās Francijas smieklīgajam cietumam, kas bija piebāzts pilns ar žāvēšanai izliktiem sīpoliem, šis bija īsts cietums ar augstu, resniem dzelzs stieņiem aizrestotu logu, kura izskats vien jau iznīcināja katru iedomu par bēgšanu. Cietumā kā mēbeles bija tikai viens sols — sēdēšanai, un lāviņa — gulēšanai.

Es atkritu uz sola un ilgi, nospiests un nelaimīgs, pārdo­māju savu stāvokli. Bet es netiku ne pie kādas skaidrības, jo nekādi nevarēju ne sakārtot, ne savaldīt savas domas. Cik ta­gadne bija drūma, un cik nākotne briesmīga!

«Nezaudē dūšu! sacīja Matijs, mēs tevi neatstāsim.» Bet ko gan varēja izdarīt tāds bērns, kā Matijs? Un ko varēja darīt tāds cilvēks, kā Bobs, ja arī viņš būtu ar mieru palīdzēt Matijam? Tam, kas sēž cietumā, ir tikai viena neatlaidīga doma: izkļūt ārā.

Es nesapratu, kādā veidā Matijs un Bobs spētu pildīt savu solījumu neatstāt mani un darīt visu iespējamo, lai es varētu tikt ārā no cietuma.

Es piegāju un atvēru logu, lai aptaustītu dzelzs stieņus, kas, krustodamies, iežogoja to no ārpuses: viņi bija iemūrēti sienā. Es aplūkoju sienas: viņas bija gandrīz metru biezas. Grīda bija izlikta biezām akmens plāksnēm, un durvis bija apsistas ar dzelzi.

Es atgriezos pie loga; viņš izgāja uz šauru, garu pagalmu, ar biezu, vismaz četrus metrus augstu mūri.

Varēja droši teikt, ka no šī cietuma nevienam nebija ie­spējams izbēgt, kaut arī tam palīdzētu labi un uzticami draugi. Ko gan spēj izdarīt draudzības pašuzupurēšanās

443

pret cietumu mūru materiālo spēku? Draudzība nespēj iz­urbt mūra sienas!

Acumirklī mani visvairāk nodarbināja jautājums, cik ilgs laiks man būs jāpavada šinī cietumā, kamēr mani sauks tiesas priekšā, kas izšķirs manu likteni. Vai es, ņemot vērā to, ka Kāpis atrasts baznīcā, spēšu pierādīt savu nevainību? Vai es spēšu aizstāvēties, nenostumjot noziegumu uz tiem, kurus negribēju un nedrīkstēju apvainot?

Viss grozījās tikai ap šo manas nevainības pierādīšanu, un vienīgi šai ziņā Matijs un viņa draugs Bobs varēja man pakalpot. Viņu uzdevums bija apvienot visus pierādījumus, kas liecinātu, ka ceturtdaļstundā pēc vieniem es nekādā ziņā nevarēju būt bijis Sv. Jura baznīcā. Ja viņiem izdodas to pie­rādīt, tad es esmu glābts par spīti mēmai liecībai, ko mans na­baga Kāpis deva pret mani. šādus pierādījumus viņiem ne­būs grūti atrast.

Ak, ja Matijam nebūtu ievainota kāja, viņš gan prastu sameklēt un atrast vajadzīgos pierādījumus. Bet vai tagad viņš jel maz ir spējīgs atstāt ratus? Un ja viņš nespēj paiet, vai Bobs gribēs iet viņa vietā?

šie jautājumi, pievienodamies jau agrākajiem, mani sma­gi nospieda un neļāva man aizmigt, par spīti vakardienas lie­lajam nogurumam. Viņi man neļāva pieskarties arī atnesta­jam ēdienam. Bet ja es nepieskāros ēdienam, tad toties ar lielu kāri metos virsū ūdenim, jo mani mocīja briesmīgas slā­pes. Visu dienu, ik pa ceturtdaļstundu, es tvēru ūdens krūzi un dzēru lieliem malkiem ūdeni, bet tomēr nekādi nevarēju dzesēt savas slāpes un mazināt rūgtumu, kas man pastāvīgi kāpa mutē.

Redzot ienākam cietuma sargu, es kļuvu drusku priecī­gāks un manī pamodās it kā vāja cerība, jo visu laiku, kamēr atrodos ieslodzījumā, mani mocīja jautājums, uz kuru es ne­varēju atbildēt: «Kad mani sauks tiesas priekšā? Kad es va­rēšu aizstāvēties?»

Es biju dzirdējis daudz stāstam par cietumniekiem, kuri tikuši turēti apcietināti vairākus mēnešus un tikai pēc tam nopratināti un tiesāti. Es vēl nezināju, ka Anglijā apcieti­nātos sauc tiesas priekšā jau pirmā un, vēlākais, otrā dienā pēc apcietināšanas.

A r šo jautājumu es tad arī tūlīn griezos pie ienākušā cie­tuma uzrauga, kas neizskatījās pēc ļauna cilvēka. Viņš lab-

444

prāt atbildēja un pateica, ka mani, domājams, jau rīt sauk­šot tiesas priekšā.

Pēc tam viņš, savukārt, griezās ar jautājumu pie manis, un tā kā viņš bija atbildējis man, tad man bija jāatbild arī viņam.

«Sakāt, kā jūs īsti iekļuvāt baznīcā?» viņš man prasīja. Es karsti aizstāvēju savu nevainību un noliedzu savu

līdzdalību noziegumā, bet viņš noskatījās manī un tikai pa­raustīja plecus. Tā kā es turpināju apgalvot, ka neesmu baz­nīcā bijis, viņš pusbalsī, it kā pie sevis, norūca: « I r gan sa­maitāti šie Londonas zeņķi!» un izgāja ārā.

Tas man ļoti ķērās pie sirds. Kaut arī šis cietuma sargs nebija tiesnesis, es tomēr būtu ļoti gribējis, lai viņš tic ma­nai nevainībai. Viņam tomēr vajadzēja no manām acīm, no manas valodas redzēt, ka esmu nevainīgs.

Ja es viņu nevarēju pārliecināt par savu nevainību, kā gan es spēšu pārliecināt tiesnešus? Par laimi, man būs lieci­nieki un, ja tiesnesis neklausīsies uz mani, viņš, vismaz, btfs spiests uzklausīt lieciniekus un ticēt viņu pierādījumiem par manu nevainību.

Bet vai man būs vajadzīgie liecinieki? Es biju dzirdējis stāstām, ka cietumniekiem viņu draugi

dažreiz sūtot ziņas ar zīmītēm, kuras paslēpjot ēdienā, ko tie viņiem piesūtot no ārienes.

Man ienāca prātā, ka varbūt arī Matijs ar Bobu ir mē­ģinājuši izlietot šādu viltību. Es paņēmu savu maizes klai­piņu un sadrupināju to, bet iekšā nekā neatradu. Līdz ar maizi man bija atnesti arī kartupeļi. Ar ī tos es saberzu mil­tos. Bet arī tur nebija nekādas zīmītes.

Kā redzams, Matijam un Bobam nebija man nekas sa­kāms, jeb pareizāki, viņi nevarēja man neko paziņot.

Man atlika tikai gaidīt rītdienu un mēģināt pēc iespējas mazāk uztraukties un nepadoties izmisumam. Bet par ne­laimi tas nebija iespējams un, kaut es arī simtu gadu dzī­votu, es nekad neaizmirsīšu šo briesmīgo nakti. Es viņu at­ceros, it kā tas būtu bijis tikai vakar. Ak, cik es biju bijis neprātīgs, neticēdams Matija priekšnojautām un bailēm!

Otrā rītā cietuma sargs ienesa krūzi ar ūdeni un maz­gājamo bļodu. Viņš mani uzaicināja, ja es vēloties, nomaz­gāties un sakārtot savu apģērbu, jo drīz man būšot jāstājas tiesas priekšā, un vēl piemetināja, ka kārtīgs izskats nākot apsūdzētajam arvien par labu.

445

Pabeidzis ģērbties, es apsēdos uz sola, bet tūlīn piecēlos, jo nekādi nespēju palikt mierā. Es nemitīgi griezos un gro­zījos pa šauro cietuma istabiņu, kā meža zvērs pa krātiņu.

Es gribēju apdomāt, kā aizstāvēties un kā atbildēt ties­nešiem, bet es biju tik uztraukts, ka tas man nebija iespē­jams. Es nespēju saistīt savas domas pie priekšā stāvošās tiesas, bet manā nogurušajā galvā, kā burvju luktura mestas ēnas, klīda ļoti dažādas, pie tam visai nenozīmīgas un muļķī­gas domas.

Ienāca atkal cietuma sargs un uzaicināja mani iet viņam līdz. Es gāju viņam blakām, un, kad bijām izgājuši cauri da­žādiem koridoriem, mēs nonācām pie mazām durtiņām.

«Ej ie t ,» viņš sacīja atgrūzdams tās. Man pretī sitās sakarsis gaiss, un ausis uztvēra ļaužu

drūzmas čalonu. Es iegāju pa mazajām durtiņām un atra­dos nelielā tribīnē. Es biju tiesas zālē.

Kaut gan es jutos kā pa sapņiem un asinis deniņos man sita ar tādu spēku, it kā gribēdamas man pārplēst galvu, es, acis zālei pārlaidis, redzēju visu, kā zāli, tā publiku, visos sī­kumos.

Tiesas zāle bija diezgan liela, ar augstiem grieztiem un platiem logiem; viņa bija pārdalīta divās daļās: viena tiesai, otra publikai.

Uz augstas estrādes sēdēja tiesnesis; viņam priekšā, dru­sku zemāk sēdēja trīs citi tiesas vīri, tie bija, kā es vēlāk uz­zināju rakstvedis, kasieris soda naudas saņemšanai un vēl kāds tiesas vīrs, ko Francijā sauc par prokuroru. Pie manas tribīnes stāvēja kāds kungs svārkos un parūkā, — mans ad­vokāts.

Kā gan man varēja būt advokāts? Kā viņš te cēlies? Kas viņu pieņēmis? Vai Matijs ar Bobu? Bet tagad nebija īstais laiks pētīt šos jautājumus. Man bija savs advokāts, un ar to diezgan.

Kādā citā tribīnē es ieraudzīju Bobu ar viņa abiem bie­driem, «Lielā Ozola» iebraucamās vietas saimnieku un vēl ci­tus ļaudis, kurus es nepazinu. Vēl citā tribīnē, šai pretī, at­radās policists, kurš mani apcietināja un vēl dažas nepazīsta­mas personas. Es sapratu, ka tās ir liecinieku tribīnes.

Nodalījums, kas bija atstāts publikai, bija pilns. Te, pāri margām, es ieraudzīju Matija galvu. Mūsu acis sastapās, un mēs sasveicinājāmies sirsnīgiem skatiem. Es uzreiz jutos

446

drošāks. Tā tad es neesmu pamests, man būs aizstāvji! Ta­gad tikai man pašam vajadzēja saņemties, lai sevi pienācīgi aizstāvētu. Es jutu, ka mani vairs nenospiež visi šie daudzie skati, kas bija vērsti uz mani.

Pirmais runāja prokurors, kurš īsos vārdos, — viņam, kā likās, bija ļoti jāsteidzas, — attēloja notikumu: «Sv. Jura baznīcā notikusi zādzība. Zagļi, vīrietis un bērns, piekāpuši ar trepēm pie loga, to izsituši un ielīduši baznīcā. Viņiem lī­dzi bijis suns, lai briesmu gadījumā, ja kāds tos nejauši iz­traucētu, tas riedams brīdinātu tos. Kāds vēlīns gājējs, ne­jauši paskatīdamies uz baznīcas pusi, ieraudzījis baznīcā vāju gaismu. Pulkstens bijis ceturksni uz diviem. Viņš par to ļoti izbrīnījies, piegājis tuvāk un dzirdējis baznīcā aizdomīgu troksni. Viņš tūlīn gājis modināt ķesteri un tie tad, kopā ar citiem, devušies uz baznīcu. Bet viņus izdzirdējis suns un sācis riet. Kamēr viņi atslēguši durvis, iztraucētie zagļi pa logu aizbēguši. Suns, kas nav varējis uzkāpt pa trepēm pie loga, palicis baznīcā. Policists Džerijs, kura attapība un cen­tība pelna uzslavu, paņēmis suni un aizvedis to uz sacīkšu vietu. Suns viņu, savukārt, aizvedis pie sava saimnieka, p i« šī zēna, kas patlaban sēž jūsu acu priekšā uz apsūdzētā sola. Ar ī otram zaglim ir jau uz pēdām.»

Pateicis vēl dažus vārdus par apstākļiem, kas pierādot manu vainu, prokurors apklusa. Te kāds ķērcošā balsī iesau­cās: «Klusu!» Tad tiesnesis, nemaz nepagriezdamies uz manu pusi, bet it kā sarunātos pats ar sevi, sāka mani iztaujāt par to, kā mani sauc, cik man gadu un ar ko es nodarbojos.

Es atbildēju angliski, ka mani sauc Franci Driskolu, un ka dzīvoju pie saviem vecākiem Londonā, Betnelgrīnas iecirk­nī, Sarkanā Lauvas sētā. Pēc tam es lūdzu atļauju runāt franciski, tādēļ ka esmu uzaudzis Francijā un Anglijā esmu tikai dažus mēnešus.

«Nedomājiet mani šmaukt, stingri teica tiesnesis, es ļoti labi protu franču valodu.»

Es turpināju franču valodā, izskaidrodams, ka vienos es nekādā ziņā nevarēju būt baznīcā, jo šajā laikā es biju vēl sacīkšu vietā un pus divos es biju jau «Lielā Ozola» mājvietā.

«Bet kur jūs bijāt ceturksni pēc vieniem? jautāja ties­nesis.

— Ceļā. — Taisni tas. ir tas, ko vajadzīgs pierādīt. Jūs sakāt, ka

etat bijuši ceļā, bet noziegums liecina, ka jūs esat bijuši baz-

447

nīcā. Izgājuši drusku priekš vieniem no sacīkšu vietas, jūs pievienojāties savam biedram, kas jūs ar trepēm gaidīja pie baznīcas sienas. Un tikai, kad jūs iztraucēja, jūs devāties uz iebraucamo vietu.»

Es pūlējos pierādīt, ka tas nekādā ziņā nav iespējams, bet es redzēju, ka tiesnesis nav pārliecināts.

«Bet kā jūs izskaidrosiet to, ka jūsu suns atrasts baz­nīcā?

— To es nevaru izskaidrot, jo pats to nesaprotu. Suns man nebija līdz; es viņu no rīta atstāju piesietu pie ratiem.»

Es nedrīkstēju vairāk neko teikt, jo negribēju nodot savu tēvu. Es paskatījos uz Matiju; viņš man māja turpi­nāt, bet es klusēju.

Tad izsauca kādu liecinieku, kuram lika zvērēt uz Evaņ­ģēlija, ka viņš runāšot visu patiesību, bez naida un bez par-tejības.

Tas bija liela auguma vīrs, ar ārkārtīgi majestātisku iz­skatu, ko tam nespēja atņemt pat sarkanais ģīmis un zilais deguns. Priekš zvērasta nodošanas viņš nometās tiesas priek­šā uz ceļiem un krūtis izgāzis piecēlās: tas bija Sv. Jura drau­dzes ķesteris.

Viņš gari un pamatīgi stāstīja, cik uztraukts un aizkārts viņš juties, kad viņu nakti uzcēluši un stāstījuši, ka baznīcā ielauzušies zagļi. Viņa pirmās domas bijušas, ka ar viņu grib iztaisīt kādu muļķīgu joku, bet tad apdomājies, ka ar tik svarīgām personām, kā viņš, nemēdz tādus jokus taisīt. Tad viņš sapratis, ka tiešām notiekot kaut kas neparasts un no­pietns un steidzies ar tādu skubu ģērbties, ka pārpogājis svārkiem divas pogas. Tad viņš steidzies uz baznīcu, atslē­dzis durvis un atradis . . . k o ? . . . suni. Es uz to nevarēju ne­kā atbildēt, bet tad piecēlās mans advokāts, kurš līdz šim vēl nebija nekā teicis; viņš papurināja parūku, sakārtoja drēbes un jautāja:

«Kas aizslēdza baznīcas durvis vakar vakarā? — Es, sacīja ķesteris, tas ir mans pienākums. — Vai jūs esat par to pārliecināti? — Kad es kaut ko daru, tad arī zinu, ka esmu to izda­

rījis. — Bet kad jūs to nedarāt? — Tad zinu, ka to neesmu darījis. — Ļoti labi; tā tad jūs varat apzvērēt, ka neesat šo suni

vakar vakarā ieslēguši baznīcā?

448

-— Ja suns būtu bijis baznīcā, es būtu viņu redzējis. — Vai jums ir labas acis? — Man ir divas acis, tāpat kā visiem citiem cilvēkiem. — Vai jūs pusgadu atpakaļ neieskrējāt kādā teļā, kas ar

uzšķērstu vēderu karājās pie miesnieka durvīm? — Es nesaprotu, kāda sakarā ar šo lietu ir uzstādīt

man, tādai personai kā man, šādu jautājumu, palikdams pa­visam zils, iekliedzās ķesteris.

— Vai jūs tomēr neparādītu mums to ārkārtīgo laip­nību un neatbildētu uz šo jautājumu, it kā viņš tiešām būtu ļoti svarīgs?

— Ir taisnība, ka es reiz uzgrūdos virsū kādam lopiņam, kas bija neveikli iekarināts miesnieka veikala durvīs.

— Tā tad jūs viņu neredzējāt? — Es biju nogrimis domās. — Vai jūs nenācāt no pusdienas galda, kad gājāt slēgt

baznīcas durvis? — Jā, taisni tā. — Un kad jūs ieskrējāt tajā teļā, vai arī toreiz jūs ne­

nācāt taisni no pusdienas? — B e t . . . — Jus gribat teikt, ka nebijāt ēdusi? — Nē, es biju. — Vai jūs lietojat vājo vai stipro alu? — Stipro alu. — Cik pintes? — Divas. — Nekad ne vairāk? — Dažreiz trīs. — Nekad ne četras? Nekad ne sešas? — Tas notiek ļoti reti. — Vai jūs nedzerat groku pēc pusdienas? — Dažreiz. — Vai jūs to mīlat stipru vai vāju? — Diezgan stipru. — Cik glāzes jūs mēdzat izdzert? — Kā nu gadās. — Vai jūs varat zvērēt, ka neesat kādreiz dzērusi arī

ļtrīs, četras glāzītes?» Tā kā ķesteris vairs neatbildēja, bet tikai palika arvien

fcilāks un zilāks, advokāts atsēdās un vēl sēzdamies sacīja: 29 Hektors Malō, Dzīves skolā.

449

« N o šīs nopratināšanas jūs redzat, ka ir iespējams, ka liecinieks pats suni ir baznīcā ieslēdzis, jo pēc pusdienām viņš nav spējīgs ieraudzīt teļu, tādēļ ka nogrimis domās. Tas ir viss, ko es gribēju dabūt zināt.»

Ja es būtu uzdrošinājies, es būtu apkampis savu advo­kātu: es biju glābts. Kādēļ nevarēja gadīties, ka Kāpis būtu jau agrāk ieslēgts baznīcā? Tas bija pilnīgi iespējams. Un ja viņš ieslēgts jau agrāk, tad taču es neesmu viņu ievedis: tā tad es esmu nevainīgs, jo atkrīt galvenais apstāklis, kas lie­cina man par ļaunu.

Pēc ķestera nopratināja vēl tos ļaudis, kas kopā ar viņu iegājuši baznīcā, bet viņi nebija citu neko redzējuši, kā tikai atvērto logu, caur kuru zagļi bija aizbēguši.

Pēc tam noklaušināja manus lieciniekus: Bobu, viņa bie­drus, iebraucamās vietas saimnieku, kas visi paskaidroja, kur un kā es esmu pavadījis savu laiku. Tomēr palika nenoskai­drots viens vienīgs punkts un tas bija pats galvenais, jo viņš attiecās uz tiešo brīdi, kad es biju izgājis no sacīkšu vietas.

Pēc izklaušināšanas tiesnesis man jautāja, vai man vēl nav kas sakāms, piezīmēdams, ka man ir atļauts arī klusēt, ja es nevēlētos runāt. Es atbildēju, ka esmu nevainīgs, un ka atdodos tiesas un taisnības rokās. Pēc tam tiesnesis lika no lasīt liecinieku izteicienu protokolu, kuru es noklausījos; pēc tam viņš paziņoja, ka mani pārvedīšot uz grāfistes cietumu kur man jānogaida, kamēr augstākā instance izlems, vai man nodot zvērināto tiesai, vai nē. Es sabruku uz sola. Ak, kādēļ gan es nebiju klausījis Matijam!

450

X X X I X n o d a ļ a .

Bobs. Sēdēdams atkal cietumā, es tikai pēc ilga laika nopratu,

kādēļ neesmu attaisnots: tiesnesis gribēja nogaidīt, kamēr noķers baznīcas apzadzējus, lai tad pārliecinātos, vai neesmu viņu līdzzinātājs. Viņiem jau esot uz pēdām, bija teicis pro-kuros, tā tad man būs vēl jāpiedzīvo kauns un sāpes tikt no­sēdinātam blakus viņiem uz apsūdzēto sola. Kad tas būs? Kad mani pārvedīs uz grāfistes cietumu? Kāds ir šis cie­tums? Kur viņš atrodas? Vai viņš nebūs vēl drūmāks par manu tagadējo cietumu?

Šie jautājumi ļoti nodarbināja manu prātu, un tādēļ laiks pagāja ātrāk, nekā vakar. Es vairs neatrados drudžainas ne­pacietības varā, jo es zināju, ka man jāgaida. Un es gaidīju, pavadīdams laiku kā nu varēdams, gan atsēzdamies uz sola, gan staigādams pa šauro telpu.

Vēlu vakarā es izdzirdēju komēta skaņas, un pēc spēlē­šanas veida pazinu, ka tas ir Matijs. Lāga zēns gribēja man pasacīt, ka domā par mani un nav mani aizmirsis. Skaņas nāca pāri mūrim, kas atradās pretī manam logam. Kā re­dzams Matijs bija uz ielas, otrpus šīs mūra sienas, un mūs šķīra tikai dažus metrus liels attālums. Par nelaimi, acis ne­var redzēt cauri akmens sienām. Bet ja skats nespēj izspie­sties cauri mūriem, tad skaņa spēj lidot tiem pāri. Korneta

29* 451

skaņām pievienojās soļu troksnis, kņada, neskaidra balsu rū­koņa, un es nopratu, ka Matijs ar Bobu dod izrādi.

Kāpēc viņi izmeklējuši šo vietu? Vai viņi cer taisni te labi nopelnīt, jeb grib kaut kā sazināties ar mani?

Te uzreiz es izdzirdēju Mati ja balsi franču valodā skaļi izsaucāmies: «Rī t no rīta mazā gaismiņā!» Pēc tam kornets sāka taisīt vēl lielāku troksni.

Nevajadzēja diezcik lielas asprātības, lai saprastu, ka šos franču vārdus Matijs nebija domājis angļu publikai. Vār­di: «Rīt no rīta mazā gaismiņā», bija domāti man, bet viņu nozīmi nebija tik viegli atminēt. Un atkal man mācās virsū vesela virkne jautājumu, uz kuriem es neatradu atbildes, un velti lauzīju savu galvu.

Skaidra bija tikai viena lieta: rīt no rīta man jābūt no­modā un jāuzmanās. Līdz tam man pacietīgi jāgaida. Tik­līdz iestājās tumsa, es apgūlos uz lāviņas un pūlējos iemigt. Es dzirdēju, ka tornī pulksteņi nosita vienu stundu pēc otras, bet beidzot tomēr, miegs mani bija aiznesis uz saviem viegla­jiem spārniem. Kad atmodos bija vēl tumša nakts, un pie tumšzilajām debesīm mirdzēja zvaigznes. Viss bija kluss.

Bez šaubām, rīts bija vēl tālu. Es atnācu un apsēdos at­kal uz sola, jo baidījos staigāt, lai nevērstu uz sevi uzmanību, ja sardze nejauši apstaigātu cietumu. Es gaidīju. Pēc kāda laika torņa pulkstens nosita trīs: es biju uzmodies par agru. Bet es neuzdrošinājos vairs otrreiz iemigt, un bez tam, es do­māju, ja arī es būtu gribējis, es arī nebūtu varējis to izdarīt, jo biju par daudz satraukts un nemiera pārņemts.

Mana vienīgā nodarbošanās bija skaitīt stundas. Bet cik garas man likās šīs piecpadsmit minūtes, kas atdalīja stundas ceturksni no pilnas stundas un ceturtdaļstundu no pusstundas! Tik garas, ka dažreiz jau domāju, ka neesmu vai nu sadzirdē­jis pulksteni sitam, vai arī, ka tas ir sabojājies!

Atspiedies pie sienas, es nenolaidu acis no loga. Man li­kās, ka zvaigzne, uz kuru es visu laiku skatījos, sāk zaudēt savu spožumu, un debesis paliek bālākas.

Tuvojās rīts. Kaut kur tālumā iedziedājās gaiļi. Es piecēlos, piegāju uz pirkstgaliem pie loga un atvēru

to. Bija grūts uzdevums atvērt viņu bez trokšņa, bet ķeroties pie šī darba ar apdomu, un, galvenais, darot. to ļoti lēnām, man tas tomēr izdevās. Par laimi, šis cietums bija pārbūvēts no kādas lielas privātas mājas, un viņam vēl bija palikuši at­veramie logi. Drošības dēļ logiem tikai bija aizlikti no ār-

452

puses dzelzs stieņi. Ja logs nebūtu bijis atverams, es neva­rētu stāties nekādas sakaros ar Matiju. Bet kaut gan logs atvērās, palika vēl tomēr dzelzs stieņi, palika biezās mūra sienas un dzelzīm apkaltās durvis. Bija neprāts cerēt tikt brīvībā, bet es tomēr cerēju.

Zvaigznes nobālēja arvien vairāk, un rīta vēsums lika man drebēt. Bet es tomēr neatgāju no loga, es stāvēju, klau­sījos un skatījos, kaut gan nezināju, kas man jāskatās un kas jāklausās. Debesis sāka mesties bālganas, un visas lietas pie­ņēma noteiktāku izskatu. Tā bija tā rīta gaisma, par kuru Matijs man bija teicis. Es klausījos elpu aizturēdams, bet dzirdēju tikai pukstam krūtīs pats savu sirdi.

Beidzot, man šķita, it kā es dzirdētu skrāpēšanos gar sē­tas mūri, bet tā kā e3 nekādu soļu troksni iepriekš tam nebiju dzirdējis, es nodomāju, ka esmu maldījies. Tomēr es klausī­jos. Te es ieraudzīju pāri mūra sētai paceļamies kādu galvu. Kaut gan bija vēl tumšs, es tomēr redzēju, ka tā nav Matija, bet gan Boba galva. Viņš ieraudzīja, ka stāvu pieplacis pie dzelzs stieņiem, un klusā balsī uzsauca: «s t !»

Viņš pamāja ar roku, lai aizeju no loga. Es nesapratu kāpēc tas vajadzīgs, bet paklausīju. Viņš pacēla roku, kurā iespīdējās gara, it kā stikla caurule. Viņš to pielika pie mutes. Tagad es sapratu, ka tas ir pūšamais stobrs. Es izdzirdēju* klusu iešņākšanos un tajā pašā brīdī man pie kājām nokrita neliela balta bumbiņa. Acumirklī Boba galva no mūra sētas bija nozudusi, un es vairs neko nedzirdēju.

Es saķēru bumbiņu. Viņa bija no plāna papīra, kas bija kārtu kārtām aptīts ap svina gabaliņu. Man likās, ka papīrs būtu aprakstīts, bet vēl bija par tumšu, lai varētu kaut ko sa­lasīt. Bija jānogaida līdz rītam. Es uzmanīgi aizvēru logu un tūlīn nogūlos uz lāviņas, neizlaizdams no rokām papīrīti.

Gausi, ak cik gausi ausa gaisma! Beidzot pār mana cie­tuma sienām pārslīdēja sārta gaisma; es atlocīju papīrīti un sāku lasīt:

«Rītvakar tevi pārvedīs uz grāfistes cietumu. Tevi pa­vadīs policists, un jūs brauksit otrās klases nodalījumā. At-sēdies netālu no durvīm, pa kurām tu iekāpsi. Kad jūs būsit braukuši četrdesmit piecas minūtes (ievēro to labi) , vilciens, pāriedams krustojumu, samazinās gaitu. Tad ātri atver dur­vis un droši meties no vilciena ārā. Izstiep rokas uz priekšu un mēģini nolēkt uz kājām. Tiklīdz tu būsi zemē, kāp pa kreiso nogāzīti uz augšu, tur mēs tevi gaidīsim ar krietnu zir-

453

gu un ratiem. Nebīsties. Pēc divām dienām mēs būsim Fran­cijā. Esi drošs un nezaudē cerību! Galvenais — lēc pēc ie­spējas tālu un tā, lai nokristu uz kājām.»

Glābts! Man nebūs jāstājas zvērināto tiesas priekšā, nebūs jāredz, kas tur notiks! Ak, šie lāga zēni! Krietnais Matijs un labais Bobs! Es biju pārliecināts, ka viņš palīdz Matijam: «Mēs tevi gaidīsim ar krietnu zirgu un rat iem»; Matijs viens pats nebūtu spējis visu sarīkot. Es vēlreiz pār­lasīju zīmīti: «četrdesmit piecas minūtes pēc vilciena atieša­nas; kreisā nogāzīte; krist uz kājām.» Bez šaubām, es droši metīšos ārā, un kaut arī man būtu jānositas. Labāk ir no­mirt, nekā tikt notiesātam kā zaglim. Ak, cik jauki viss tas izdomāts: «Pēc divām dienām mēs būsim Francijā!»

Tomēr manus priekus aptumšoja doma par Kapi. Kas notiks ar viņu? Bet es drīz aizdzinu šo domu. Nav nemaz domājams, ka Matijs atstātu Kapi. Ja jau viņi izdomāja, kā man palīdzēt, tad viņi atradīs arī līdzekļus, kā izglābt Kapi. Izlasījis zīmīti vēl kādas divas, trīs reizes, es viņu sakožļāju un noriju. Tagad man vajadzēja tikai krietni izgulēties, un to es arī darīju. Es atmodos tikai tad, kad cietuma sargs man ienesa ēdienu.

Laiks gāja ātri uz priekšu un otrās dienas pēcpusdienā manā kamerā ienāca kāds policists un pavēlēja man sekot vi­ņam. Es, sev par lielu apmierinājumu, redzēju, ka tas bija gadus piecdesmit vecs vīrs un neizskatījās pārāk lokans un izveicīgs.

Tagad viss varēja norisināties pēc Matija priekšraksta. Kad vilciens sāka kustēties, es sēdēju pie durvīm, pa kurām biju iekāpis, ar muguru uz to pusi, uz kuru vilciens gāja. Po­licists sēdēja man pretī. Visā nodaļā bijām tikai mēs divi.

«Vai jūs runājat angliski? jautāja policists. — Drusku. — Vai jūs saprotat, ja citi runā? — Gandrīz visu, ja netiek runāts pārāk ātri. — Nu, labi, zēn, es jums gribu dot labu padomu: nemē-

ģinājiet nemaz apvest tiesu ap stūri, atzīstaties — un visi būs pret jums labvēlīgi. Nekas nav nepatīkamāki, kā nākt darī­šanās ar cilvēkiem, kas noliedz pilnīgi skaidri redzamas lietas; ar tiem, kas atzīstas, visi izturas laipni un atsaucīgi. Nu, ja jūs man tagad pateiktu, kā viss tas notika, es jums iedotu vienu kronu. Gan jūs redzēsit, cik labi nauda noder cietumā.»

Es gribēju jau atbildēt, ka man nav nekā ko atzīties, bet

454

te man iešāvās prātā, ka man ir noderīgāki iegūt šī policista labvēlību, kā viņš pats teica, un tāpēc es klusēju.

«Pārdomājiet labi, viņš sacīja, un kad jūs, nonākuši cie­tumā, būsit atzinuši mana padoma lietderību, tad lieciet mani pasaukt, jo, redziet, nevar taču atzīties kuram katram, kas pa­gadās ceļā, bet vajaga griezties pie tā, kas par jums interesē­jas. Un jūs taču ļoti labi redzat, ka esmu arvien gatavs jums pakalpot.»

Es piekrizdams pamāju ar galvu. «Lieciet pasaukt Dolfīnu. Jūs taču atcerēsities šo vārdu? — Jā, kungs.» Es biju piespiedies pie vagona durvīm, kuru stikla logs

bija nolaists, un palūdzu viņam atļaut man skatīties ārā pa logu. Tā kā viņš gribēja iegūt manu labvēlību, tad viņš at­ļāva man skatīties, cik tik es gribot. No kā gan lai viņš bai­dītos? Vilciens gāja pilnā gaitā.

Drīz vien viņam sāka palikt vēsi, jo gaiss, vilcienam ejot, visu laiku sitās viņam sejā. Viņš atgāja tālāk no durvīm un atsēdās vagona vidū. Bet es nejutu aukstumu; es ļāvu izslī­dēt savai kreisajai rokai pa logu un atgriezu kloķi, ar labo turēdams durvis cieti.

Laiks gāja uz priekšu. Lokomotīve iesvilpās un palēni­nāja gaitu. Izšķirošais brīdis bija pienācis: es atrāvu durvis un lēcu cik tāli tik spēju un iekritu grāvī. Par laimi, es no­kritu uz rokām, kuras turēju izstieptas uz priekšu. Tomēr trieciens bija tik stiprs, ka es paliku bez samaņas zemē guļot. Kad es nācu pie samaņas, man likās, ka es arvien vēl atrastos vilcienā, jo jutu, ka tieku ātri vest uz priekšu un dzirdēju ri­teņu klaboņu. Es gulēju uz salmiem. Savādi! Man likās, ka man pie sejas būtu pieskāries kaut kas silts un mitrs.

Es atvēru acis un ieraudzīju, ka pār mani noliecies kāds nejauks dzeltens suns. Te manas acis sastapās ar Matija ska­tiem, kas bija nometies pie manis uz ceļiem.

«Tu esi glābts, viņš izsaucās, aizgrūzdams suni un skūp- , stīdams mani.

— Kur mēs atrodamies? — Ratos. Bobs mūs ved. — Kā sviežas? uzsauca man Bobs, pagriezdamies atpakaļ. — Es nezinu. Liekas, labi. — Pamēģiniet pakustināt rokas un kājas,» kliedza Bobs.

455

Es gulēju izstiepies visā garumā uz salmiem un tūlīn iz­darīju, kā Bobs bija teicis.

«Labi , sacīja Matijs, nekas nav lauzts. — Bet kas īsti ir noticis? — Tu izlēci no vilciena, kā tev biju rakstījis, bet trie­

ciens tevi bija apdullinājis, un tu iekriti grāvī. Nevarēdams tevi sagaidīt, Bobs nošļāca pa nogāzi lejā, bet es turēju zirgus. Viņš tevi uznesa nēšus augšā. Mēs domājām, ka tu esi beigts. Kādas bēdas, kādas bailes mēs izcietām! Bet, paldies Dievam, tagad tu esi glābts!

— Un polismens? — Viņš vilcienā turpina savu ceļu tālāk.» Tagad es zināju pašu galveno. Es apskatījos apkārt un

ieraudzīju dzelteno suni, kas nenolaida no manis savas pade­vīgās acis, kuras izskatījās līdzīgas Kapja acīm. Bet tas ne­bija Kāpis, jo Kāpis taču bija balts.

«Bet kur ir Kāpis?» es prasīju. Pirms Matijs paspēja atbildēt, dzeltenais suns, no prie­

kiem smilkstēdams un raudādams, bija jau pielecis man klāt. «Lūk, tas pats jau viņš ir, mēs tikai likām viņu nokrāsot.» Es viņu piespiedu sev klāt un noglāstīju. «Kādēļ tu viņu nokrāsoji? es jautāju. — Tas ir vesels stāsts, es tev tūlīn izstāstīšu.» Bet Bobs neļāva stāstīt. «še groži un brauc, viņš sacīja Matijam, bet turi zirgu

stingri. Es pa to, laiku tā pārkārtošu ratus, lai mūs pie ceļa šķēršiem nepazītu.»

šiem ratiem pāri bija audekla jums, kas turējās uz stī­pām. Viņš salika stīpas ratos un salocījis jumta audeklu Četrām kārtām, uzsedza man to virsū. Pēc tam viņš lika arī Matijam palīst zem audekla. Tagad ratiem bija pilnīgi cits izskats. Jumta vairs nebija un trīs braucēju vietā, bija tikai viens. Ja kāds gribētu dzīties mums pakaļ, tad to cilvēku pa­skaidrojumi, kas būtu redzējuši mūs garām braucam, novestu meklētājus no īstām pēdām.

«Kurp mēs tagad braucam, es jautāju Matijam, kad viņš bija izstiepies man blakām.

— Uz Litlhemptonu. Tā ir maza osta pie jūras, kur at­rodas Boba brālis, kuģa kapteinis, kas ar savu kuģi braukā uz Franciju un ved sviestu un olas no Normandijas, no Isiņī. Ja mēs izglābjamies, — un mēs izglābsimies, — tad mums par to jāpateicas Bobam. Viņš izdarīja visu; ko es, tāds no-

456

žēlojams nabags, lai būtu varējis darīt tavā labā! Bobs iz­domāja, ka tev jāizlēc no vilciena, viņš iepūta tev cietumā manu zīmīti un izlūdza no saviem draugiem šo zirgu. Beidzot, viņš izgādāja arī kuģi, ar ko mēs nokļūsim Francijā, jo tu taču saproti, ka nevari braukt ar pasažieru tvaikoni, jo tad tevi tūlīn apcietinātu. Tu redzi tagad, cik labi, ja cilvēkam ir draugi!

— Bet kam ienāca prātā rūpēties par Kapi? — Man. Bet Bobs iedomājās nokrāsot viņu dzeltenu, lai

viņu nevarētu vairs pazīt, pēc tam, kad mēs viņu nozagām po­licistam Džerijam, gudrajam Džerijam, kā tiesnesis teica. T i ­kai šoreiz viņš neizrādīja lielu gudrību, jo ļāva sev nočiept Kapi. Viņš pat nepamanīja, ka mēs to izdarījām. Taisnību sakot, visu izdarīja gandrīz Kāpis viens pats, tiklīdz bija mani sajutis, un bez tam, Bobs labi pazīst visus suņu zagļu paņē­mienus.

— Un tava kāja? — Sadzijusi, jeb gandrīz sadzijusi. Man nav bijis laika

par viņu domāt.» Anglijā ceļi nav brīvi kā Francijā; te ik pa gabalam at­

rodas šķērši, kuriem cauri braucot jāmaksā zināma nodeva. Kad mēs atkal tuvojāmies vienam tādam šķērsim, Bobs

mums pavēlēja klusēt un nekustēties, ^šķērša sargi redzēja vienkāršus ratus, kurus vada viets pats cilvēks. Bobs drusku pajokojās ar viņiem un pabrauca tiem garām.

Kā jau klauns, viņš prata ļoti labi grimēties un bija iztai­sījis sev īstu fermera seju, tā kā pat tie, kas viņu labi pazina, būtu varējuši ar viņu izrunāties, nemaz nezinādami, ka tas ir viņš.

Mēs braucām ātri, jo zirgs bija labs, un Bobs bija veikls braucējs. Tomēr mums vajadzēja drusku apstāties, lai paēdi­nātu un mazliet atpūtinātu zirgu, bet mēs neuzdrošinājāmies iegriezties kādā iebraucamā vietā. Bobs apturēja zirgu meža vidū, noņēma viņam iemauktus un uzkāra kaklā tarbu pilnu auzām, ko viņš izņēma no ratiem. Nakts bija tik tumša, ka mums nebija ko bīties, ka kāds mūs varētu ieraudzīt. Tagad es varēju parunāt ar Bobu un izteikt viņam īsos vārdos savu sirsnīgo pateicību. Bet viņš neļāva man visu izrunāt, kas man bija uz sirds.

«Jūs man pasniedzāt roku vajadzības brīdī, viņš teica, un tagad es jums. Katrs savu reizi. Un bez tam jūs esat Mati ja brālis, un tāda lāga zēna labā kā Matijs, var daudz ko darīt.»

457

Es viņam paprasīju vai vēl tālu līdz Litlhemptonai. Viņš atbildēja, ka līdz turienei esot vēl divu stundu brauciens, bet vajagot pasteigties, jo viņa brāļa kuģis braucot uz Isiņī tikai reizi nedēļā, sestdienā, un, kā viņam liekoties, tad pašreiz pai­sums sākoties diezgan agri. Bija jau nakts no piektdienas uz sestdienu. Mēs apgūlāmies atkal salmos zem audekla, un zirgs, kas bija drusku atpūties, ātriem rikšiem devās uz priekšu.

— «Vai tev ir bail? prasīja Matijs. — Jā un nē. Man ir bail, ka mani nenoķer, bet man šķiet,

ka tomēr nenoķers. Bet vai bēgt nenozīmē atzīties par vai­nīgu? Tas ir galvenais, kas mani nomoka; kā lai es sevi aiz­stāvos ?

— Mēs jau arī par to domājām. Bet Bobs nolēma, ka jādara viss, lai tu nenonāktu zvērināto tiesas priekšā, jo tas būtu par daudz bēdīgi, pat tādā gadījienā, ja tevi attaisnotu. Es nedrīkstēju nekā daudz teikt, jo zini, es baidījos, ka mana neatlaidīgā doma par braukšanu uz Franciju, varētu mani pavedināt uz aplamiem padomiem.

— Tu esi pareizi darījis un, vienalga, kas arī notiktu, es arvien jutīšu pret jums tikai pateicību.

— Nenotiks nekas, gan tu redzēsi, esi pavisam mierīgs. Vilcienam apstājoties tavs polismens būs nodevis raportu. Bet pirms viņi noorganizēs pakaļdzīšanos, paies labs laiks, bet mēs visu laiku rikšojam uz priekšu. Un bez tam, viņi nevar zināt, ka mēs esam nodomājuši izbraukt no Litlhemptonas.»

Bez šaubām, ja viņiem nav zināms virziens, kādā mēs esam izbraukuši, tad mēs droši varam cerēt laimīgi nokļūt uz kuģi. Bet es nebiju tik droši pārliecināts kā Matijs, ka pēc vilciena apstāšanās polismens būtu veltīgi zaudējis laiku un nebūtu mums tūlīn dzinies pakaļ. Visas briesmas bija šinī apstāklī, un tās varēja būt lielas. Pa to laiku mūsu zirgs, Boba stingrā vadībā, dūšīgi rikšoja pa vientuļo, tukšo ceļu. Laiku pa laikam mēs panācām kādus ratus, bet mums neviens nepabrauca garām. Sādžas, kurām mēs braucām cauri, bija klusas, un tikai retos logos vēl spīdēja novēlojusies gaisma. Tikai daži suņi piegrieza vērību mūsu ātrajam braucienam un riedami paskrēja mums kādu gabaliņu līdz. Uzbraucis uz kādu uzkalniņu mazliet par ātru, Bobs ļāva zirgam brītiņu atpūsties un atņemt elpu. Mēs ar Matiju izkāpām no ratiem un piespiedām ausi pie zemes, bet pat Matijs, kam bija ļoti

458

smalka dzirde, nevarēja nekā aizdomīga sadzirdēt. Visapkārt bija tumsa un nakts klusums.

Tagad mēs palīdām zem audekla nevis vairs, lai slēptos no cilvēkiem, bet lai aizsargātos no aukstuma, j o labu laiku jau pūta auksts ziemeļa vējš. Kad mēs pārlaidām mēli pār lūpām, mēs jutām sāļu garšu; mēs tuvojāmies jūrai. Drīz mēs ieraudzījām spīdam gaismu, kas pēc zināmiem laika sprī­žiem nozuda un atkal parādījās: tā bija bāka. Mēs bijām galā. Bobs apturēja zirgu un lēniem soļiem iebrauca kādā sānu ceļā. Te viņš izkāpa un teica, lai mēs paliekot ratos un turot zirgu. Viņš pats iešot palūkoties, vai viņa brālis neesot jau aizbraucis, un vai mēs bez briesmām varam kāpt uz kuģi.

Jāatzīstas, ka laiks, ko Bobs pavadīja pie sava brāļa, mums izlikās ļoti garš. Mēs nerunājām ne vārda savā starpā. Bija tikai dzirdama, samērā netālu, jūras vienmuļā šalkoņa un viļņu skalošanās gar krastu, šīs noslēpumainās skaņas mūsu uztraukumu vēl pavairoja. Mūs ar Matiju kratīja dre­buļi.

— «Tas no aukstuma,» sacīja Matijs. Vai tas patiesi tā bija? Skaidrs bija tikai tas, ka mūsu

jūtīgums pret aukstumu stipri pavairojās tādos brīžos, kad kāda govs vai aita, kas atradās ganībās, kurām gāja pāri mūsu «elš, nejauši uzgrūdās kādam akmenim vai aizžogojumam, kas iečīkstējās. Tad aukstuma drebuļi mūs kratīja tūlīn daurifc; stiprāk.

Beidzot mēs izdzirdējām soļu troksni no tās puses, uz kuru bija aizgājis Bobs. Viņš, bez šaubām, tagad nāk atpa­kaļ. Tagad izšķirsies mans liktenis!

Bobs nebija viens; viņam kāds nāca līdz. Svešais bija tērpies vasku drānas mētelī un apaļā vilnas cepurē bez ma­lām.

«Tas ir mans brālis, teica Bobs. Viņš ir ar mieru ņemt jūs līdz un tūlīn aizvedīs jūs uz kuģi. Tagad mums jāšķiras, j o nevienam nav jāzina, ka es esmu šeit bijis.»

Es vēl gribēju Bobam pateikties, bet nepaspēju, jo viņš mani pārtrauca, saņemdams un paspiezdams manu roku.

«Nerunāsim vairs par to; vienmēr savstarpīgi jāizpalī-dzas; katram sava reize. Es ceru, ka mēs kādu dienu atkal redzēsimies. Esmu ļoti priecīgs, ka varēju pakalpot Mati­jam.»

459

Mēs gājām līdz Boba brālim, un pēc īsa brīža nonācām pilsētiņā, kuras ielās valdīja pilnīgs klusums. Vēl īss brītiņš, un mēs jau stāvējām krastmalā, un mums sejā sitās valgais jūras vējš. Ne vārda neteicis, Boba brālis norādīja ar roku uz kādu korvetveidīgu kuģi. Mēs sapratām, ka tas ir viņa kuģis. Pēc pāris minūtēm mēs jau bijām uz kuģa, un viņš lika mums nokāpt kādā mazā kabīnītē.

«Mēs dosimies ceļā tikai pēc pāris stundām, viņš sacīja; palieciet apakšā un izturieties klusu.»

Kad viņš bija no ārpuses aizslēdzis durvis, Matijs klusē­dams apskāva un noskūpstīja mani. Viņš vairs nedrebēja.

460

X L n o d a ļ a .

.Gulbis". Pēc Boba brāļa aiziešanas uz kuģa vēl kādu laiku valdīja

klusums. Mēs dzirdējām tikai vēja svilpošanu mastos un takelāžā, un ūdens skalošanos gar kuģa sāniem. Bet pamazām sāka rasties dzīvība: uz klāja skanēja soļi, tika sviestas tau­vas, trizuļi čīkstēja, važas tika attītas un atkal satītas, tika uzviltas buras. Te ievaidējās stūre, kuģis sagriezās uz krei­siem sāniem un sāka šūpoties. Mēs braucām; es biju glābts.

Šūpošanās, kas no sākuma bija lēna un viegla, kļuva ar­vien stiprāka un stiprāka. Kuģis cēlās un grima, un viļņi stipri sitās gar viņa labajiem sāniem un priekšgalu.

«Nabaga Mati j! es sacīju saņemdams drauga roku. — Tas nekas, viņš atbildēja, kad tikai tu esi glābts. Bez

tam, es jau to paredzēju. Kad mēs vēl braucām, es jau ievē­roju, ka vējš stipri šūpo kokus, un sacīju sev, ka mēs dabūsim krietni pašūpoties. Nu, un šūpo a r ' ! »

šajā brīdī atvērās kabīnes durvis un parādījās Bobā brālis.

«Ja jūs gribat uzkāpt uz kuģa klāja, tad varat to darīt. Visas briesmas ir garām.

— Kur vismazāk jūt jūras slimību? — Guļot. — Pateicos. Es palieku guļot. Un viņš atkal atlaidās uz dēļiem. «Kuģa puika jums tūlīn atnesīs visu vajadzīgo, sacīja

kapteinis. — Pateicos! Ja viņš pasteigtos, tad, varbūt, atnāktu vēl

laikā. — Vai jau? — Ak, nu jau labs laiciņš, kamēr tas iesākās.» Es gribēju palikt pie viņa, bet viņš mani raidīja projām: «Tas nekas, kad tikai tu esi glābts. Es nekad nebiju ie­

domājies, ka man sagādās prieku pārciest jūras slimību.»

461

Uznācis uz klāja, es varēju noturēties kājās tikai ieķēries ar rokām enkura tauvā. Cik tālu skats sniedzās nakts tumsā, bija redzams tikai baltu putu klāts klajums, pa kuru, uz sā­niem sagriezies, it kā taisītos apgāzties, skrēja mūsu mazais kuģītis. Tomēr viņš negāžas, bet viegli piecēlās un, vakarvēja dzīts un nests, pa viļņiem lēkdams, devās sparīgi uz priekšu.

Es pagriezos uz zemes pusi. Ostas ugunis miglainajā tumsā bija tikko redzamas kā spožas punktiņas. Skatoties kā viņas pamazām pazūd tumsā, es, ar vieglu sirdi, teicu Anglijai ardievas.

«Ja šis pats vējs tā turpināsies, teica kapteinis, tad mēs Isiņī nonāksim šovakar vēl diezgan laikus. «Eklipse» ir labs burenieks.»

Veselu dienu uz jūras! Pat vairāk. Nabaga Matijs! Un jūras slimība darot viņam prieku!

Bet pamazām diena tomēr pagāja. Es visu laiku skrai­dīju no klāja uz kabīni, un no kabīnes uz klāja. Te, kad at­kal atrados uz klāja, kapteinis pastiepa roku uz dienvidaustru­miem un parādīja man augstu baltu kolonnu, kas pacēlās zil­ganajā tālē.

«Barflēra», viņš sacīja. Es steigšus nodrāžos pa trepītēm lejā, lai paziņotu Matijam jauno vēsti, ka mēs jau tuvojamies Francijai. Bet no Barflēras līdz Isiņī tomēr bija vēl tālu, jo pirms iebraukšanas Virā un Orā, bija jāapbrauc apkārt visai Kontentīna pussalai.

Tā kā bija jau vēls, kad mēs nonācām galā, kapteinis at­ļāva mums pārgulēt nakti uz kuģa. Mēs no viņa šķīrāmies tikai nākošā rītā, iepriekš, kā nākas, pateikušies par viņa laip­nību.

«Ja jūs gribētu atkal atgriezties Anglijā, viņš sacīja, mums stipri paspiezdams rokas, tad «Eklipse» izbrauc no še­jienes katru otrdienu. Būšu jūsu rīcībā.»

Tas bija ļoti laipns piedāvājums, bet mums nebija ne ma­zākās vēlēšanās viņu pieņemt. Mums ar Matiju bija savi ie­mesli, nebraukt tuvākā laikā pāri jūrai.

Nokāpjot no kuģa, mums bija tikai mūsu instrumenti un drēbes, kas mugurā. Matijs bija pievācis manu harfu, ko biju atstājis Boba ratos tajā naktī, kad es gāju uz «Lielā Ozola» iebraucamo vietu. Bet mūsu maisi, ar visu viņu saturu, bija palikuši Driskolu ģimenes ratos. Tas bija diezgan nepatīka­mi, jo mēs nevarējām uzsākt savu klejotāju dzīvi bez krekliem, zeķēm, un, galvenais, bez kartes. Par laimi, Matijam bija

462

divpadsmit franku liels ietaupījums un bez tam vēl tā nauda, ko mēs bijām nopelnījuši strādājot kopā ar Bobu un viņa abiem draugiem. Tas bija divdesmit divi šiliņi jeb divdesmit septiņi franki un piecdesmit santimi. Saskaitot visu kopā, mums iznāca vesela bagātība — gandrīz četrdesmit četri franki. Matijs bija gribējis atdot šo naudu Bobam, lai segtu daļu no manas bēgšanas izdevumiem, bet Bobs bija atbildējis, ka nepieņemot maksu par tādiem pakalpojumiem, ko viņš dara aiz draudzības, un nebija naudu ņēmis.

Nokāpjot no «Eklipses», mūsu pirmais darbs bija iet un iegādāties vecu kareivja maisu un nopirkt divus kreklus, di­vus pārus zeķu, gabalu ziepes, suku, diegus, pogas, adatas un, beidzot, mums visnepieciešamāko lietu, — Francijas karti.

Kurp tagad iet? Kuru ceļu izvēlēties? Pēc kā vadīties? Šos jautājumus mēs pārrunājām ejot ārā no Isiņī, pa

Baijō ceļu. ' «Man vienalga, uz kuru pusi mēs ejam, sacīja Matijs. Es

varu tikpat labi iet pa kreisi, kā pa labi. Es tikai vēlētos vie­nu lietu.

— Un tā būtu? — Lai mēs ietu gar kādu upi, vai kalnu, jo man ir kāda

ideja.» Tā kā es neprasīju Matijam, kas tā par ideju, tad viņš

pats turpināja: «Redzi, man liekas, ka man jāpaskaidro tev šī mana ide­

j a : kad Arturs bija slims, Miliganes kundze vadāja viņu ap­kārt lielā laivā. Tādā kārtā tu viņus arī satiki uz «Gulbja».

— Arturs nav vairs slims. — Tas ir, viņam iet labāk. Bet viņš taču ir bijis ļoti

slims, un tikai mātes pašaizliedzīgā kopšana ir viņu izglābusi. Un mana ideja ir arī tagad, lai viņa veselību uzlabotu pavisam, Miliganes kundze vadā viņu ar lielo laivu pa upēm un kanāliem, pa kuriem «Gulbim» iespējams peldēt. Un ieda­mi gar upēm un kanāliem, mēs, droši vien, satiksim «Gulbi».

— Kas tev teica, ka «Gulbis» ir Francijā? — Neviens. Bet tā kā «Gulbis» nevar peldēt pa jūru,

tad jādomā, ka viņš nebūs atstājis Franciju, un mums laimē­sies viņu atrast. Un kaut arī cerība viņu atrast būtu pavisam niecīga, vai tu domā, ka mums tomēr nebūtu jāmēģina? Es velētos, lai mēs atrastu Miliganes kundzi un, pēc manām do­mām, mums jādara viss iespējamais, lai to panāktu*

— Bet Līziņa, Aleksis, Benjamiņš, Etjenete?

463

— Mēs viņus apciemosim meklējot Miliganes kundzi. Tā tad mums jāiet gar kādu upi vai kanāli. Palūkosimies kartē, kāda upe būtu vistuvākā.» Izklājuši karti ceļmalas zālē, mēs meklējām tuvāko upi un atradām, ka tā ir Sēna.

«Labs ir. Iesim gar Sēnu, sacīja Matijs. — Sēna iet cauri Parīzei. — Kas par to? — Daudz kas. Es vairāk reizes esmu dzirdējis Vitāliju

stāstam, ka ja kādu gribot atrast, tad viņu meklējot Parīzē. Ja Anglijas policija mani meklētu, sakarā ar zādzību Sv. Jura baznīcā, es negribētu, lai viņa mani atrastu. Tad mēs par velti būtu bēguši no Anglijas.

— Vai tad Anglijas policija var tevi vajāt arī Francijā? — Es nezinu. Bet gadījumā, ja tas tā būtu, mums neva­

jadzētu iet uz Parīzi. — Bet vai tad mēs nevaram iet pa Sēnu līdz Parīzei, ap­

iet viņai apkārt un tad atkal turpināt ceļu gar upes malu? Redzi, arī man nav nekāda liela vēlēšanās sastapties ar Garo-foliju.

— To es ticu. — Nu, labi! Darīsim tā: iztaujāsim visus kuģiniekus,

laiviniekus un pārcēlējus, kurus satiksim ceļā, un tā kā «Gul­bis» ar savu verandu stipri atšķiras no parastām laivām, tad, ja tik vien viņš būs braucis pa Sēnu, tie viņu katrā ziņā būs ievērojuši.

Ja mēs viņu neatradīsim uz Senas, tad meklēsim uz Luā-ras, uz Garonnas, uz visām Francijas upēm, līdz kamēr mēs viņu atradīsim.»

Man nebija nekas ko iebilst pret Matija ideju, un tā mēs nospriedām, ka iesim tagad līdz Senai un tad gar Senas malu uz augšu.

Savedušiem sevi kārtībā, mums bija jāpadomā arī par Kapi. Nokrāsots dzeltenā krāsā, Kāpis manās acīs nebija īsts Kāpis. Mēs nopirkām zaļās ziepes un, nonākuši pie pirmās upes, mēs sākām viņu pamatīgi berzt. Kad viens bija pieku­sis, tad berza otrs.

Bet mūsu drauga Boba krāsa bija ļoti izturīga. Mums vajadzēja daudz ziepēt un mazgāt, un vajadzēja paiet nedēļām un mēnešiem, līdz kamēr Kāpis atdabūja savu dabīgo krāsu. Par laimi, Normandījā ūdens netrūkst, un mēs viņu varējām mazgāt, cik tik mums gribējās. Iedami caur Baijē, Kanu, Ponlevēku un Ponodemēru, mēs sasniedzām Sēnu pie Buijas.

464

Kad no mežiem klātu pakalnu augstienes, no kāda ēnaina ceļa līkuma, uz kura mēs iznācām pēc kāda dienas gājiena, Matijs pēkšņi ieraudzīja savā priekšā Sēnu, kas meta lielu plašu līkumu, kura vidū atradāmies mēs, ieraudzīja tās rāmi un spēcīgi plūstošos plašos ūdeņus, pilnus gan kuģiem, baltās burās, gan tvaikoņiem, kuru dūmi pacēlās līdz pat mums, — viņš paziņoja, ka šis skats samierinot viņu ar ūdeņiem vispāri un ka viņš saprotot, ka varot būt patīkami slīdēt laivā pa šo rāmo upi, vidū starp svaigām pļavām, apstrādātiem laukiem un tumšiem mežiem, kas to iežogo savā zaļumā.

«Tu vari būt pārliecināts, ka tā ir Sēna, pa kuru Miliga­nes kundze ir vedusi savu slimo dēlu, viņš teica.

— To jau mēs drīz dabūsim zināt, mums tikai jāaprunā­jas ar tās sādžas ļaudīm, kas atrodas tur lejā pie upes.»

Bet es vēl nezināju, cik grūts uzdevums ir izjautāt par kaut ko normandiešus, kas reti kad atbild tieši uz jautājumu, bet papriekšu izjautā jautātāju pašu.

«Vai tā laiva nāk no Havras vai Ruānas, ko jūs meklējat? — Vai tā ir vienkārša laiviņa? maza bar ka? preču pārvadāja mā laiva? vai liellaiva?»

Kad mēs bijām uz visiem šiem jautājumiem atbildējuši, tad mums bija arī skaidrs, ka «Gulbis» te nav nekad gaŗān' gājis, jeb arī tas ir bijis naktī, kad neviens to nav redzējis. „

No Buijas mēs gājām uz Ruānu, kur turpinājām mūr 1 2

taujāšanu, bet bez panākumiem. Ar ī Elbefā neviens neko n l zināja par «Gulbi». Tāpat Pozēs, kur bija slūžas, un tādē* katrs kuģis un laiva tiek labi ievēroti, mēs nedabūjām neko8

vairāk zināt. Nezaudēdami tomēr dūšu, mēs gājām arvien uz priekšu,

visur ceļā jautādami par «Gulbi». Mums gan vairs nebija lielas cerības atrast viņu, jo viņš taču nevarēja būt sācis braukt no upes vidus daļas. Bija saprotams, ka Miliganes kundze ar Arturu, varēja sākt braucienu no Kilebefa vai Ko-debeka, vai vēl labāk, no Ruānas, bet tā kā nebija nevienas zī­mes, kas rādītu, ka viņi šeit braukuši, tad mums būs jāiet līdz Parīzei un pat aiz Parīzes.

Tā kā mēs nevarējām visu laiku iet tikai uz priekšu, bet mums bija jānopelna arī uzturs, tad pagāja veselas piecas ne­dēļas, kamēr mēs nogājām no Isiņī līdz šarentonai. Te pacē­lās jautājums, vai mums turpināt iet uz augšu pa Sēnu, vai nogriezties gar Marnu? šo jautājumu es sev biju jau agrāk uzstādījis, pētīdams karti, bet nekādi nebiju varējis izšķirties, 30 Hektors Malō, Dzīves skolā.

465

jo nebija nekādu norādījumu, kas runātu par labu vienai vai otrai upei.

Bet par laimi, kad nonācām šarenta, mums vairs nebija jāšaubās, uz kuru pusi iet. Pirmo reiz uz mūsu jautājumu par «Gulbi», mēs saņēmām atbildi, ka te redzēta liela laiva, līdzīga «Gulbim». Tā bijusi izpriecas laiva ar verandu. Ma­tijs sāka no priekiem dejot pa krastmalu, bet tad pēkšņi ap­stājies paņēma savu vijoli un nospēlēja traku uzvaras maršu.

Es pa to laiku turpināju izprašņāt jūrnieku, kas labprāt atbildēja uz maniem jautājumiem. Nebija nekādu šaubu! Tas bija bijis «Gulbis». Viņš braucis gar šarentonu pirms kādiem divi mēnešiem, pa Sēnu uz augšu.

Divi mēneši! Tad viņam jābūt milzīgu gabalu mums priekšā. Bet tas neko nenozīmē! Ejot viņam pa pēdām, mēs beidzot tomēr viņu panāksim, kaut gan mums ir tikai divas zēnu kājas, bet viņam divu pamatīgu zirgu kājas.

Bet laika jautājums te nekrita svarā. Galvenais, svarī­gākais un brīnišķīgākais bija tas, ka «Gulbis» bija atrasts.

«Kam nu bija taisnība?» kliedza Matijs. Ja es būtu uzdrošinājies, es būtu atzinies, ka arī man

bija bijušas ļoti lielas cerības, bet es neuzdrošinājos noteikti slzteikt visas domas, visas tās neprātības, uz kurām traucās • nana fantāzija. Mums vairs nevajadzēja apstāties un iztau-v«&t ļaudis, jo «Gulbis» bija mums priekšā, un mums bija tikai jāiet gar Senas malu viņam pakaļ.

Bet pie More Sēnā ietek Luāns, un vajadzēja atkal sākt taujāt. «Gulbis» bija braucis pa Sēnu uz augšu. Pie Monterō mēs atkal apstājāmies, lai apjautātos par laivu.

Šoreiz mēs dabūjām zināt, ka «Gulbis» atstājis Sēnu un aizbraucis pa Ionnu. Monterō viņš atstājis priekš diviem mēnešiem. Uz liellaivas redzēta kāda angļu dāma un zēns, kas izstiepies gulējis gultā.

Sekojot «Gulbim», mēs tajā pašā laikā tuvojāmies Līzi-ņai, un sirds man stipri sita, skatoties kartē un domājot, pa kuru ceļu pēc žuaņī «Gulbis» būs nogriezies: vai pa Burgoņas, vai pa Nivernejas kanālu.

Mēs nonācām pie vietas, kur Ionna saplūst ar Armen-sonu. «Gulbis» pa to laiku bija turpinājis braukt uz augšu pa Ionnu. Mēs tā tad iesim garām Dreizī un redzēsim Līziņu-Viņa pati mums pastāstīs par Miliganes kundzi un Arturu. ;

Kopš mēs skrējām pakaļ «Gulbim», mēs vairs nevarējām ziedot daudz laika mūsu izrādēm, tā kā Kāpis, kas bija apzi-

466

nīgs mākslinieks, nekā nesaprata no mūsu steigas: kāpēc mēs neatļaujam viņam drusku ilgāk pasēdēt nopietnā pozā ar trauciņu zobos «godājamās sabiedrības» priekšā, kas kavējās bāzt roku kabatā? Vajag mācēt pagaidīt!

Bet mēs tagad nevarējām gaidīt. Tāpēc tad arī mūsu ieņēmumi mazinājās, un tāpat arī tā nauda, kas mums bija palikusi no mūsu četrdesmit frankiem, ar katru dienu vairāk izkusa. Mēs ne tikai naudu neatlikām, bet tērējām kapitālu. «Pasteigsimies, teica Matijs, panāksim «Gulbi».

Un es teicu tāpat kā viņš «Pasteigsimies». Cik garu ga­balu mēs dienā arī būtu nogājuši, mēs nekad vakaros nežēlo­jāmies par nogurumu. Gluži otrādi, mēs vienmēr vienprātīgi lēmām nākošu rītu uzsākt mūsu gaitas atkal labi agri.

«Pamodini mani» mēdza teikt Matijs, kas mīlēja pagulēt. Kad es to pamodināju, tas nekad ilgi nekavējās uzlēkt

kājās. Lai aiztaupītu naudu, mēs samazinājām mūsu izdevumus.

Tā kā bija silts, tad Matijs paziņoja, ka viņš negrib ēst gaļu, jo «vasarā gaļa esot neveselīga». Mēs iztikām ar maizes ga­balu un vienu cieti novārītu olu, ko mēs sadalījām savā star­pā, vai ar mazu gabaliņu sviesta. Kaut gan mēs bijām vīna dārzu apvidū, mēs tomēr dzērām tikai ūdeni.

Tas viss tagad mums bija nesvarīgi. Tomēr Matijs daž­reiz mēdza pasapņot par gardiem ēdieniem.

«Es vēlētos, kaut Miliganes kundzei vēl būtu tā pati ķēk­ša, kas tev gatavoja tik jaukus cepumus ar ievārījumu, teica viņš, tam vajag būt kaut kam lieliskam, piemēram, aprikosu raušiem!

— Vai tu nekad neesi tos ēdis? — Es esmu ēdis ābolu cepumus, bet nekad ne aprikosu

raušus. Bet es esmu tos redzējis. Kas gan ir šīs mazās, bal­tās lietiņas, kas uzlipinātas uz dzeltenmaizes?

— Tās ir mandeles. — ō ! » Un Matijs atvēra muti, it ka lai norītu uz reizi veselu

rausi. Tā kā Ionna taisīja daudz līkumu starp žuaņi un ōkseru,

tad mēs, iedami pa lielceļu, ieguvām mazliet laika ziņā, salī­dzinot ar «Gulbi». Toties, sākot no ōkseras mēs atkal zaudē­jām, jo «Gulbis», iegājis Nivernējas kanālā, bija paātrinājis savu gaitu šī kanāla klusajos ūdeņos. Tomēr pie katrām slū­žām mēs ieguvām ziņas par to, jo kanālā, kur kustība nebija

467

liela, visi bija ievērojuši kuģi, kas atšķīrās no tiem, ko parasti redzēja.

Mums pastāstīja nevien par «Gulbi», bet arī par Miliga­nes kundzi, ko raksturoja, kā «ļoti labsirdīgu angļu dāmu» un Arturu — «jaunu zēnu, kas gandrīz vienmēr gulēja gultā uz kuģa klāja, verandā ar daudz puķēm un zaļumiem, bet reizēm arī piecēlās». Arturam tā tad ar veselību gāja labāki.

Mēs tuvojāmies Dreizī. Vēl tikai dažas dienas, tad viena, tad vēl tikai dažas stundas. Beidzot mēs ieraudzījām mežiņu, kurā mēs pagājušo rudeni spēlējāmies ar Līziņu, un ieraudzī­jām arī slūžas ar Katerinas kundzes mājiņu.

Neteikdami ne vārda, bet tomēr it kā norunājuši, Matijs un es, mēs vairs negājām, bet skrējām. Kāpis pielāgojās si­tuācijai un aulēkšiem devās mums pa priekšu. Viņš pateiks Līziņai, ka mēs nākam, un viņa iznāks mums pretī. Bet no­tika citādi. No mājas neiznāca Līziņa, bet izskrēja Kāpis, it kā tas būtu ticis izdzīts.

Tas mūs tā pārsteidza, ka mēs abi pēkšņi apstājāmies un jautājām sev, ko tas var nozīmēt? Kas ir noticis? šo jautā­jumu tomēr mēs neizteicām ne viens ne otrs, bet turpinājām savu gaitu.

Kāpis pa to laiku bija atnācis atpakaļ līdz mums, un, gal­vu nodūris, nostājās un gāja aiz mums. Mēs redzējām, kāds vīrietis darbojās ap slūžām, bet tas nebija Līziņas tēvocis.

Mēs nogājām līdz mājai. Tur kāda mums nepazīstama sieviete gāja šurp un turp no istabas uz virtuvi.

«Siriō kundze?» mēs jautājam. Pirms atbildēt, sieviete aplūkoja mūs kādu brīdi, i t kā ne­

saprazdama, kā var uzstādīt tik aplamu jautājumu. «Viņas vairs nav šeit, beidzot tā atbildēja. — Ūn kur tad viņa ir? — Ēģiptē.» Apstulbuši, Matijs un es, mēs uzlūkojām viens otru.

Ēģiptē! Mēs gan labi nezinājām, kur īsti ir Ēģipte, kur atro­das šī zeme, bet neskaidri mēs apzinājāmies, ka tas ir tāli, ļoti tāli, kaut kur aiz jūrām.

«Un Līziņa? Jūs pazīstat Līziņu? — Nu, tad ta jautājums! Līziņa ir aizbraukusi kuģī ar

angļu dāmu.» Līziņa uz «Gulbja»! Vai mēs sapņojām? Sieviete uzņē­

mās mums paskaidrot, ka mēs atrodamies īstenībā. '

468

«Jūs esat Remijs? viņa jautā mani. — Jā. — Nu, kad Siriō nosl īka. . . viņa mums saka. — Noslīka! — Noslīka slūžas. Ak, jūs nemaz nezinājāt, ka Siriō ie­

krita ūdenī un, pagājis zem kādas laivas, aizķērās aiz kādas naglas un tā arī palika. Jā, tas šinī amatā gadās bieži. Kad viņš tā bija noslīcis, tad Katrine, kaut gan viņa ir ļoti izda­rīga sieviete, bija pavisam nezināšanā, ko nu iesākt. Tas arī saprotams. Kad trūkst naudas, tad to nevar tā uz reizi ie­gūt, — un, lūk, naudas arī taisni trūka. Viņai gan piedāvāja braukt uz Ēģipti audzināt bērnus kādai dāmai, kuras zīdītāja tā bija bijusi. Bet kas viņu kavēja un apgrūtināja, bija viņas brāļa meita — Līziņa. Kad nu viņa tā pārdomāja, ko nu da­rīt, taisni tad vienu vakaru pie slūžām piestājās kāda angļu dāma, kas lielā laivā braukā apkārt ar savu slimo dēlu.- Sāka runāt. Tad angļu dāma, kas meklēja savam dēlam kādu bēr­nu, ar kuru tas varētu parotaļāties un tā nemocītos tik daudz ar garlaicību un vientulību, piedāvājās pieņemt Līziņu, apsolī­damies rūpēties par viņu, likt viņu izārstēt un vispār nodro­šināt tās nākotni. Tā bija krietna dāma, ļoti labsirdīga un laipna pret nabaga ļaudīm. Katerina pieņēma piedāvājumu, un tā Līziņa pārgāja uz dāmas laivu, bet Katerina pati aiz­brauca uz Ēģipti. Mans vīrs tagad ir Siriō vietā. Bet pirms aizbraukšanas Līziņa, kas nevar runāt, kaut gan ārsti saka, ka pienāks laiks, kad viņa to varēs, tad, es saku, Līziņa lika savai krustmātei pateikt man, lai es jums izstāstu visus šos notikumus. Nu, lūk, tagad jūs visu zināt.»

Es no visa dzirdētā biju tā apstulbis, ka nevarēju paru­nāt ne vārdu. Toties Matijs nepazaudēja galvu, līdzīgi man.

«Un kurp angļu dāma devās, jautāja viņš. — Uz Francijas dienvidiem, vai arī uz Šveici. Līziņa so­

līja likt man atrakstīt, lai es jums dotu viņas adresi, bet es neesmu vēl saņēmusi vēstuli.»

469

X L I n o d a ļ a .

Skaistie autiņi liecinājuši patiesību. Tā kā es nevarēju parunāt ne vārdu, Matijs izdarīja to,

ko vajadzēja darīt man. «Mēs jums ļoti pateicamies, kundze,» teica viņš. Un viegli mani pastumdams, viņš mani izveda no vir­

tuves. «Tagad tikai ceļā! teica viņš man, uz priekšu. Tagad

mums jāpanāk ne tikai Miliganes kundze un Arturs, bet arī vēl Līziņa. Cik tas labi ir iznācis! Mēs būtu Dreizī pazau­dējuši laiku, bet tagad mēs varam tūlīn turpināt savu ceļu. Redzi, to var saukt par laimīgu gadījumu. Mums gan arī ir bijis pietiekoši daudz nelaimīgu, — tagad nāk labvēlīgi. Vējš grozās. Kas zin, kas viss labs vēl var notikt!»

Tā mēs turpinājām mūsu skrējienu pakaļ «Gulbim», ne­kur nezaudēdami laiku un apstādamies tikai tik daudz, cik bija vajadzīgs, lai izgulētos un nopelnītu-dažus sū. Decizē, kur Nivernējas kanālis ietek Luārā, mēs atkal sākām taujāt pēc «Gulbja». Mēs izdibinājām, ka tas ir nogriezies par sānu ka­nālu, un par šo kanālu mēs tad tam arī sekojām līdz Digua-nai. No turienes atkal gar Centra kanālu mēs gājām līdz ša-lonai.

Pēc savas kartes es redzēju, ka ja mēs cauri šarollām do­tos tieši uz Masonu, mēs ar to izvairītos no liela līkuma un ie-

471

taupītu vairāku dienu gājienu. Bet tas būtu bijis visai pār­drošs lēmums, kuru mēs ne viens, ne otrs neuzdrošinājāmies uzņemties uz sevi, jo pārrunājuši visus par un pret, mēs atzi­nām, ka ir iespējams, ka «Gulbis», varbūt, ir ceļā apstājies. Tā varētu iznākt, ka mums ir jānāk atpakaļ, un ar to mēs laiku nevis iegūtu, bet gan zaudētu.

Mēs tā tad devāmies no šalonas pa Sōnu uz leju līdz Lionai.

Te mums atkal bija jānoskaidro svarīgais jautājums, vai «Gulbis» iŗ gājis pa Ronu uz augšu vai uz leju jeb, citiem vār­diem, vai Miliganes kundze ir braukusi uz Šveici vai Dienvid-franciju?

Ņemot vērā dzīvo kustību uz Rōnas un Sōnas, «Gulbis» varēja te izbraukt cauri arī nepamanīts. Mēs iztaujājām ku­ģiniekus, laiviniekus un visus ļaudis, kas dzīvoja krastmalā, un guvām pārliecību, ka Miliganes kundze ar Arturu ir devu­sies uz Šveici. Tādēļ mēs gājām gar Rēnu uz augšu.

« N o Šveices viegli nokļūt Itālijā, sacīja Matijs, lūk, atkal viena laba izredze. Ja mēs, dzīdamies pakaļ Miliganes kun­dzei nonāktu Lukā, cik priecīga gan būtu mazā Kristīna!»

Nabaga Matijs! viņš palīdz man meklēt tos, ko es mīlu, bet es nedaru nekā, lai viņš varētu apmeklēt savu mazo mā­siņu.

Sākot ar Lionu, mūsu cerības uz panākšanu kļūst lielā­kas, jo Rona ir strauja upe un pa viņu nav tik viegli braukt uz augšu, kā pa Sēnu. Kilozā «Gulbis» ir vairs tikai sešas ne­dēļas braucienu mums priekšā. Tomēr, vērojot karti, es sāku šaubīties, vai mēs «Gulbi» panāksim ātrāk, kā Šveicē, jo es nezināju, ka Rona nav kuģojama līdz pašam žeņēvas ezeram, un mēs bijām iedomājušies, ka Miliganes kundze grib apme­klēt Šveici, kuras kartes mums nebija, savā liellaivā.

Nonākuši Seiselā, mazā pilsētiņā, kurai pa vidu tek upe, kam pāri pārsviests ķēdēs pakārts tilts, mēs ejam uz krast­malu. Un kāds ir mans pārsteigums, kad notālēm man liekas, it kā es redzētu «Gulbi». Mēs metamies skriet: jā, tas taču izskatās, nē, tas tiešām ir «Gulbis»! Bet viņam ir pamestas laivas izskats. Viņš ir cieti piesiets pie pāļiem, un uz klāja viss ir noslēgts. Uz verandas nav puķu.

Kas te noticis? Kas noticis ar Arturu? Mēs apstājamies, un sirds mums sažņaudzas no bailēm un

uztraukuma. Bet tā taču gļēvulība, tā palikt uz vietas. Jāiet uz priekšu

472

un jāuzzin, kas noticis. Mēs griežamies ar dažiem jautāju­miem pie kāda tuvumā esoša cilvēka, un saņemam no viņa laipnu atbildi, ka viņš esot tas, kam uzdots «Gulbi» uzraudzīt.

«Angļu dāma ar diviem bērniem, paralizētu zēnu un mē­mu meitenīti, kas brauca ar šo laivu, tagad atrodas Šveicē. Viņa laivu atstāja tāpēc, ka pa Ronu nav iespējams tālāk braukt. Dāma ar abiem bērniem un kalponi devās tālāk ar zirgiem. Viņai sekoja kalpotāji ar mantām. Viņa atgriezīsies rudenī, brauks ar šo laivu pa Ronu līdz jūrai un pavadīs zie­mu Dienvidos.»

Mēs atviegloti uzelpojām. Mūsu bailes bija izrādījušās nepamatotas; mums nebija vajadzīgs tūlīn iedomāties to slik­tāko, bet mēģināt domāt ko labu.

«Un kur šī dāma tagad atrodas? jautāja Matijs. — Viņa aizbrauca noīrēt kādu vasarnīcu pie žeņēvas

ezera, Vevejas pusē, kur pavadīt vasaru. Tieši kādā vietā, to* es jums nevaru pateikt.»

Tā tad uz Veveju! žeņēvā mēs nopirksim karti un gan tad atradīsim šo pilsētu jeb sādžu. Tagad «Gulbis» vairs neskrien mums pa priekšu, un tā kā Miliganes kundze nodomājusi pa­vadīt savā lauku mājiņā visu vasaru, tad mēs varam būt droši, ka atradīsim viņu. Mums tikai jāmeklē.

Pēc četrām dienām mēs jau esam Vevejas apkārtnē, un starp daudzajām vasarnīcām, kas sākas no pašiem ezera zila­jiem ūdeņiem un skaistās grupās kāpj uz augšu pa zaļajām un koku apaugušajām kalna nogāzēm, mēs pūlamies atrast to, kurā varētu dzīvot Miliganes kundze ar Arturu un Līziņu. Tā tad beidzot mēs būtu nonākuši galā! I r arī pēdējais laiks, j o mums kabatā ir tikai trīs sū un zābakiem nav zoļu.

Bet Veveja nebija maza sādžiņa, kā mēs bijām iedomāju­šies; tā bija pilsēta un vēl vairāk kā pilsēta, jo pie viņas pie­der daudz sādžas vai priekšpilsētas, kas velkas, no v i ­ņas nenodalīdamās, līdz pašai Vilnēvai. Te ir Blonēja, Kor-sjē, Tūrdepēla, Klarensa,'Šernē, Veitō, šijōna. Mums drīz jā­atzīst, ka prasīt pēc Miliganes kundzes,, vai vienkārši pēc an­gļu dāmas ar slimu dēlu un mēmu meitiņu, nav nekādas nozī­mes. Vevejā un ezera apkārtnē dzīvo tikpat daudz angļu kungu un dāmu, kā kādā vasarnīcu rajonā Londonas tuvumā.

Vislabākais ir pašiem meklēt un aplūkot pēc kartes visas vasarnīcas, kurās varētu dzīvot ārzemnieki. Patiesībā tas nav nemaz tik grūti; mums tik jāiet un visās ielās, visās māju priekšās jānospēlē mūsu repertuārs.

47a

Pirmajā dienā mēs apskrējām visu Veveju un salasījām daudz naudas. Agrāk, toreiz, kad mēs pelnījām naudu Bar-berēna mātes govij vai Līziņas lellei, mēs par to būtu ļoti prie­cājušies, bet tagad mēs nedzināmies pēc naudas. Mēs neatra­dām ne mazākās pazīmes, kas rādītu, kādā virzienā meklējama Miliganes kundze.

Otrā dienā mēs turpinājām meklēšanu Vevejas apkārtnē, iedami uz priekšu uz labu laimi, pa ceļu, kāds tikai gadījās priekšā, un spēlēdami pie visiem glītākiem logiem, vienalga, vai tie bija atvērti, vai aizvērti. Bet pienāca vakars, un mēs nebijām uzzinājuši nekā vairāk kā iepriekšējā dienā, kaut gan mēs bijām nemitīgi staigājuši no kalna uz ezera un no ezera uz kalna, uzmanīgi skatīdamies uz visām pusēm un iztaujādami katru pretimnācēju, kuram bija laipnāka seja un no kā mēs varējām sagaidīt, ka viņš ielaidīsies ar mums sarunā.

šajā dienā mēs divas reizes izpriecājāmies par velti, jo uz mūsu jautājumiem par angļu dāmu, mēs saņēmām atbildi, ka šī dāma ir labi pazīstama. Vienreiz mums norādīja, ka viņa dzīvojot šveiciešu mājiņā augstu kalnā, otrreiz — ka viņa apmetusies pašā ezera malā. Tās tiešām arī bija angļu dāmas, bet ne Miliganes kundze.

Rūpīgi pārmeklējuši Vevejas apkārtni, mēs nogriezāmies uz Klarensu un Montrē. Mēs bijām sapīkuši par neveiksmīgo meklēšanu, bet uzņēmību nebijām zaudējuši: kas neizdevās vakar un šodien, izdosies rīt.

Mēs gājām te pa ceļiem, kam abās pusēs bija mūra sētas, te pa taciņām, kas vijās caur sakņu un vīna dārziem, te pa platiem, ēnainiem ceļiem, kam abās pusēs auga tik lieli un kupli kastaņu koki, ka tiem cauri neizspiedās ne saules stars, un zem viņiem varēja augt tikai zaļa samtaina sūna. Ceļa ma­lās ik uz soļa bija dzelzs vai koka vārtiņi, un pa viņiem va­rēja ieskatīties skaistos dārzos, kur smilšu nokaisīti celiņi vi­jās ap zāļu laukumiem, kuros vietvietām auga kupli krūmu puduri un puķes. Tālāk, dārza zaļumos paslēpušās, pacēlās elegantas vasarnīcas vai glītas, vīteņu augiem apaugušas mā­jiņas. Koki un krūmi pie mājām bija tik veikli sakārtoti, ka katrā dārzā bija vairāk tādu vietu, no kurām atvērās brīni­šķīgs skats uz mirdzošo, tumšiem kalniem apņemto ezeru.

Šie dārzi bieži dzina mūs vai izmisumā, jo viņi, slēpdami mājas savos dziļumos, neļāva mūsu dziesmām un mūzikai no­kļūt līdz viņu iemītnieku ausīm. Tādēļ, ja mēs gribējām, lai

474

mūs dzirdētu, mums vajadzēja dziedāt no visa spēka, bet tā dziedāt no paša rīta līdz vakaram bija grūti un nogurdinoši.

Kādu pēcpusdienu mēs atkal stāvējām ielas vidū, pie kā­diem dzelzs vārtiņiem un dziedājām. Aiz muguras mums bija mūra sēta, kurai mēs nepiegriezām nekādu vērību. Es dzie­dāju no visa spēka, cik tik stipri varēdams; nodziedājis savas neapoliešu dziesmiņas pirmo pantu, es patlaban taisījos dzie­dāt otro, kad pēkšņi mčs izdzirdējām sev aiz muguras, aiz mūra sētas kādu iekliedzamies. Vājā un savādā balsī kāds sāka dziedāt dziesmiņas otro pantu:

«Vorria arreventare no piccinotto Cona lancella agbi vennonno acqua.» Kas tā varēja būt par balsi? «Arturs?» jautāja Matijs. Nē, tas nebija Arturs, tā nebija viņa balss,» un torritr

Kāpis, uztraukti smilkstēdams un lēkādams gar sētu, izrā­dīja lielu sajūsmu un prieku.

Nespēdams valdīties es iekliedzas: «Kas tur tā dzied?» Kāda balss atbildēja: «Remi j !» Mans vārds atbildes vietā. Mēs samulsusi un mēmi skatījāmies viens otram virsū.

Kamēr mēs ar Mabiju, kā apstulbuši skatījāmies viens otrā, es ievēroju, ka aiz Matija muguras, pāri mūra sētai un krūmāju žogam, vējā plivinās balta kabatas drāniņa. Mēs mu­dīgi skrējām turpu.

Tikai piegājuši pie krūmāju žoga, mēs varējām ieraudzīt to, kam pieder roka, kas vēdināja drāniņu, — tā bija Līziņa. Beidzot mēs esam viņu atraduši un līdz ar viņu Arturu un Mi­liganes kundzi!

Bet kas bija dziedājis? Tas bija pirmais jautājums, ko mēs ar Matiju uzsādījām, tiklīdz bijām spējīgi runāt. « E s , » viņa atteica. Līziņa dziedāja! Līziņa runāja!

Lai gan es biju tūkstošām reižu dzirdējis, ka Līziņa kādu dienu atdabūšot valodu, kas, domājams, notikšot stipra saviļ­ņojuma ietekmē, tomēr es nekad tam tā īsti nebiju ticējis.

Un, lūk, tagad šis brīnums bija,noticis, viņa runāja! Vi ­ņam par cēloni biju es, kuru viņa bijā turējusi par zudušu. Dzirdot mani dziedam un ieraugot mani pēkšņi savā priekšā, viņu bija pārņēmis šis lielais saviļņojums, kas bija vajadzīgs valodas atdabūšanai. Pie šīm domām arī es pats sajutu tādu uztraukumu, ka man bija jāpieturas pie žoga. Bet tagad ne­bija īstais brīdis padoties nespēkam.

«Kur ir Miliganes kundze? es prasīju. Kur ir Arturs?»

475

Līziņa kustināja lūpas, bet varēja izrunāt tikai nesaka­rīgas skaņas. Beidzot, kļūdama nepacietīga, un lai ātrāk va­rētu man atbildēt, viņa atkal ņēma palrgā savu veco roku va­lodu, jo viņas mēle un gars vēl nebija pielāgojušies vārdu va­lodai.

Sekodams acīm viņas roku valodai, ko Matijs nesaprata, es, tālu dārzā, kādas alejas līkumā ieraudzīju kādu kalpotāju stumjam pagarus ratiņus, šajos ratiņos, izstiepies, gulēja Ar­turs ; aiz viņa gāja Miliganes kundze u n . . . es paliecos uz priekšu, lai labāk varētu saskatīt. . . Džems Miligana kungs. Es acumirklī saliecos un paslēpos aiz sētas un klusā balsī pa­vēlēju arī Matijam ātri paslēpties, pavisam aizmirsdams, ka Miligana kungs nemaz nepazīst Matiju.

Kad pirmās izbailes bija pārgājušas, man ienāca tūlīn prātā, ka Līziņai par šādu mūsu pēkšņo nozušanu jābūt lielā nesaprašanā.

Es drusku paceļos un klusu pačukstēju viņai: «Miligana kungs nedrīkst mani redzēt, viņš aizsūtīs mani

atpakaļ uz Angliju.» Viņa izbijusies pacēla abas rokas gaisā. «Nekusties, es turpināju, un nerunā ar mums. Rīt, pulk­

sten deviņos, mēs atkal atnāksim šajā pat vietā. Mēģini at­nākt viena un tagad e j ! »

Viņa vēl šaubījās. «Lūdzu, ej, jeb tu mani pazudināsi!» Tajā pašā acumirklī mēs, aiz sienas slēpdamies, devāmies

skriešus uz vīna dārziem. Te mēs jutāmies droši un varējām izpriecāties par nejaušo sastapšanos un pārspriest, ko darīt tālāk.

«Zini, man nemaz negribas gaidīt rītdienu, lai sastaptu Miliganes kundzi.. Pa šo laiku Miligana kungs var Arturu no­nāvēt. Es došos tūlīn pie Miliganes kundzes un izstāstīšu vi­ņai visu . . . ko mēs zinām. Tā kā Miligana kungs nav mani nekad redzējis, mums nav jābaidās, ka viņš varētu sākt do­māt par tevi un par Driskoliem. Miliganes kundze pateiks, kas mums tālāk jādara.»

Šis Matija priekšlikums bija diezgan prātīgs, un tādēļ es atļāvu viņam iet. Mēs norunājām satikties kādā kastaņu bir-zītē, netālu no šejienes. Te es varētu viegli paslēpties, ja ga-dītos, ka Miligana kungs nāktu uz šo pusi.

Es ilgi gaidīju Matiju, gulēdams uz zaļajām sūnām un jau vairāk kā desmit reizes sev jautāju, vai tikai mēs neesam

476

maldījušies, — kad ieraudzīju nākam Matiju un Miliganes kundzi. Es piecēlos un skrēju viņai pretī un, satverdams vi­ņas pastiepto roku, es to noskūpstīju. Viņa saņēma mani ro­kās un noliekdamās sirsnīgi noskūpstīja uz pieres.

Tā bija otrā reize, kad viņa mani skūpstīja, bet man li­kās, ka pirmo reiz viņa to tik sirsnīgi nedarīja, kā tagad.

«Nabaga mīļais bērns!» Viņa sacīja. Saviem baltajiem, slaidajiem pirkstiem atbraucījusi ma­

tus no manas pieres, viņa ilgi manī nolūkojās. «Jā . . . jā . . . » viņa pie sevis čukstēja. Šie klusie vārdi, droši vien, bija atbilde uz kādu apslēptu

domu, ko viņa glabāja pie sevis, bet savā uztraukumā es ne­biju spējīgs šo domu saprast. Es tikai jutu to lielo maigumu un sirsnību, kas izplūda no viņas acīm manī lūkojoties, un tas mani tik ļoti aplaimoja, ka nekā tālāk nemeklēdams, es pilnīgi atdevos šim acumirklim.

«Mīļais bēms, viņa sacīja, nenolaizdama no manis acis, jūsu draugs man paziņoja ļoti nopietnas lietas. Vai arī jūs no savas puses man nepastāstītu par to, kā nokļuvāt Driskolu ģimenē, un par Džēmsa Miligana kunga apciemojumu.»

Es viņai izstāstīju, ko viņa bija lūgusi, un viņa noklausī­jās visu manu stāstu, tikai dažreiz pārtraukdama mani, lai tu­vāk noskaidrotu dažus svarīgus sīkumus. Nekad neviens vēl nebija manī tik uzmanīgi klausījies. Viņa visu laiku neno­vērsa savus skatus no manām acīm.

Kad es biju beidzis stāstīt, viņa ilgu laiku klusēja un tur­pināja skatīties manī. Beidzot viņa sacīja:

«Viss, ko jūs stāstījāt, ir ārkārtīgi svarīgs, kā jums, tā mums visiem. Mums jārīkojas apdomīgi, iepriekš aprunājo­ties ar personām, kas varētu šai lietā dot vajadzīgos norādī­jumus. Bet līdz tam jūs varat sevi uzskatīt .par Artura bie­dri, draugu, — viņa brīdi šaubījās, — par Artura brāli. No šīs dienas, jums abiem ar savu draugu jāatmet jūsu nožēlo­jamā nodarbošanās. Pēc divām stundām jums jāierodas Teri-tetā, Alpu viesnīcā, kur es aizsūtīšu uzticamu cilvēku ieņemt jums istabu. Tur mēs arī redzēsimies vajadzības gadījienos, bet tagad man jāiet.»

Viņa atkal noskūpstīja mani, pasniedza Matijam roku un ātri aizgāja.

« K o tu īsti stāstīji Miliganes kundzei? es jautāju Matijam. — Visu to, ko viņa nupat tev teica, un vēl daudz ko citu.

Ak , cik viņa laba un skaista!

477

— Un Arturs, vai tu viņu redzēji? — Notālēm, bet pietiekoši, lai redzētu, ka viņš ir lāga

zēns.» Es turpināju izprašņāt Matiju, bet viņš izvairījās man at­

bildēt, vai arī atbildēja ļoti nenoteikti. Tad mēs pārgājām uz vienaldzīgākām lietām un runājām, līdz kamēr pienā» a laiks doties uz Alpu viesnīcu. Kaut gan mēs bijām tērpušies savā nožēlojamā ielas muzikantu tērpā, mūs saņēma sulainis mel­nos svārkos un baltā kakla saitē. Cik mūsu istaba mums li­kās skaista! Viņā bija divas baltas gultas un logi izgāja uz verandu, kas atradās virs ezera; no šejienes atklājās brīni­šķīgs skats. Kad mēs no verandas atgriezāmies istabā, tur vēl arvien, nekustēdamies un gaidīdams mūsu pavēles, stāvēja sulainis. Viņš jautāja, ko mēs vēloties pusdienā, kuru pa­sniegšot mums mūsu verandā.

«Vai jums ir rauši? jautāja Matijs. — Jā, rabarberu, zemeņu un jāņogu rauši. — Nu, labi, tad dodiet mums tos pusdienā. — Visus trīs? — Katrā ziņā. — Un ievadam? Kādu cepeti? Kādas saknes?» Pie katra jauna piedāvājuma Mati ja acis plētās arvien

platākās, tomēr viņš neļāvās samulsināties. — Kā paši vēlaties,» viņš atbildēja. Sulainis svinīgi izgāja. «Man Mekas, ka te mēs paēdīsim drusku labāk, nekā Dri­

skolu ģimenē,» teica Matijs. Nākošā dienā mūs apmeklēja Miliganes kundze. Viņai

līdz bija drēbnieks un veļas šuvēja, kas mums noņēma mēru uzvalkiem un krekliem. Viņa mums pastāstīja, ka Līziņa vin-grinājoties runāšanā, un ārsts apgalvojot, ka viņa tagad esot izārstēta. Stundu pabijusi pie mums, viņa atkal aizgāja, pie kam atvadoties, viņa mani atkal sirsnīgi noskūpstīja, bet Ma-tijam pasniedza roku.

Tā viņa nāca pie mums četras dienas, un ar katru dienu viņas maigums un sirsnība pret mani pavairojās, bet tomēr viņā bija vēl kaut kas nebrīvs, it kā viņa nedrīkstētu pilnīgi atdoties savām jūtām. Piektajā dienā viņas vietā ieradās vi­ņas apkalpotāja, ko es jau biju redzējis uz «Gulbja». Viņa tei­ca, ka Miliganes kundze mūs gaidot pie sevis un ka pie viesnī­cas durvīm esot rati, kas mūs pie viņas aizvedīšot. Tie bija viegli, vaļēji rati, kuros Matijs iesēdās bez mazākā samulsuma

478

un tik lepni, it kā jau no pašas bērnības būtu braukājis ka­rietē. Ar ī Kāpis, bez kautrēšanās novietojās uz viena no spil­veniem.

Brauciens bija īss, vismaz man viņš izlikās īss, jo es brau­cu kā sapni, un galva man bija pilna visādām neprātīgām ide­jām; vismaz es pats viņas turēju par neprātīgām. Mūs ieveda salonā, kur atradās Miliganes kundze, Arturs, kas gulēja uz dīvāna, un Līziņa. Arturs man stiepa abas rokas pretī; es pieskrēju pie viņa un to noskūpstīju. Es noskūpstīju arī L ī -ziņu. Bet Miliganes kundze mani pievilka sev klāt un pati mani noskūpstīja.

«Beidzot, viņa sacīja, ir pienākusi stunda, kur jūs varat ieņemt to vietu, kas jums pienākas.»

Kamēr es nesaprašanā skatījos uz viņu, gaidīdams paskai­drojumu viņas vārdiem, pavērās durvis un ienāca Barberēna māte, nesdama rokās bērna drēbītes, baltu kašmira mētelīti, mežģīņu cepurīti un adītas kurpītes.

Viņa tikko paspēja nolikt šīs lietas uz blakus atrodošos galdiņa, kad es jau biju satvēris viņu savās rokās. Kamēr es viņu noskūpstīju un apsveicinājos ar viņu, Miliganes kundze kaut ko pateica kalpotājam. Izdzirdis minam Džēmsa Mili-gana vārdu, es jutu, ka nobālēju.

«Jums ne no kā nav jābīstas, viņa maigi sacīja. Gluži otrādi. Nāciet te, pie manis, un dodiet man savu roku.»

šinī brīdī atvērās durvis un smaidīdams, rādot savus asos zobus, ienāca Džems Miligana kungs. Mani ieraugot viņa smaids pārvērtās atbaidošā grimasā.

Miliganes kundze nedeva viņam laika runāt. «Es liku jūs pasaukt, viņa sacīja lēnā, mazliet drebošā

balsī, lai jums stādītu priekšā savu vecāko dēlu, ko man bei­dzot laimējies atrast, — viņa man paspieda roku; — lūk, te viņš ir. Bet jūs jau viņu pazīstat, jo esat bijuši "viņu apmeklēt un apjautāties par viņa veselību, kad viņš vēl bija pie tā cil­vēka, kas to bija nozadzis.

— Ko tas nozīmē? izsaucās Miligana kungs sašķobītu seju.

— . . . . šis cilvēks, kas patlaban atrodas cietumā par baz­nīcas apzagšanu, ir visu izstāstījis un atzinies. Lūk, vēstule, kas to apliecina. Viņš te raksta, kā viņš šo bērnu nozadzis, kā izlicis viņu Parīzē, Bretēja avēnijā, un kā, lai bērnu nevarētu atrast, izgriezis no viņa drēbītēm iešūtos burtus. Un, lūk, te ir drēbītes, kuras uzglabājusi šī krietnā sieviete, kas pašaiz-

479

liedzīgi uzaudzinājusi manu dēlu. Vai negribat izlasīt vēstu­li? Vai negribat aplūkot drēbītes?»

Miligana kungs palika brīdi nekustoši stāvam, droši vien jautādams sev, vai viņam tagad nevajadzētu klupt mums virsū un mūs visus nožņaugt. Tad viņš devās uz durvīm, bet pirms iziešanas viņš vēl reiz pagriezās uz mūsu pusi izsaukdamies:

«Mēs vēl redzēsim, ko teiks tiesa par šo viltus bērnu!» Nemaz neapjukdama, Miliganes kundze, — tagad es varu

teikt mana māte, — atbildēja: «Ja gribat, varat mūs saukt pie tiesas. Bet es gan ne­

saukšu pie tiesas to cilvēku, kas ir bijis mana vīra brālis.» Durvis aiz mana tēvoča aizvērās; beidzot es varēju mes­

ties savas mātes rokās, ko viņa stiepa man pretī, un pirmoreiz varēju pats viņu noskūpstīt.

Kad mūsu saviļņojums bija drusku rimis, pie mums pie­nāca Matijs.

«Pasaki tagad savai mātei, cik labi es glabāju viņas no­slēpumu! viņš sacīja.

— Vai tad tev viss bija zināms?» es jautāju. Viņa vietā atbildēja mana māte: «Kad Matijs man visu izstāstīja, es viņu lūdzu klusēt, jo

kaut gan es pati biju pārliecināta, ka nabaga Remijs ir mans dēls, man tomēr bija vajadzīgi pierādījumi, lai nebūtu iespē­jama nekāda vilšanās. Kas tās jums būtu bijušas par bēdām, mīļais bērns, ja jūs būtu mani apskāvuši kā savu māti un man būtu bijis jums jāpaziņo, ka mēs esam maldījušies! Tagad mums ir šie pierādījumi, un mēs esam vienoti uz visiem lai­kiem. Tagad jūs arvien dzīvosit kopā ar savu māti, brāli un tiem, kas jūs mīlējuši nelaimē,» un te viņa norādīja uz L ī -ziņu un Matiju.

480

ĢIMENĒ

Ir pagājuši gadi — daudzi, taču īsi gadi, jo tie ir bijuši pilni skais­tām un laimīgām dienām.

Pašlaik es dzīvoju Anglijā, Milliganparkā, savu tēvutēvu muižā.

Bērnam, kuram nav bijis ģimenes, nav bijis atbalsta, kas bijis pa­mests un dzīvē nomaldījies, visvisādu nejaušību mētāts, kurš plašajā jūrā cīnījies viens pats, neredzēdams nevienu gaišu bāku, neatrazdams nevienu ostu, kur varētu patverties, tagad viņam ir ne vien māte un brālis, kurus viņš mīl un kuri mīl viņu, bet šim bērnam ir arī senči, kas viņam atstājuši savā dzimtenē godājamu vārdu un prāvu bagātību.

Mazais nelaimnieks, kas, būdams bērns, tik daudzas naktis pavadījis kaut kur bēniņos, kūtīs vai meža nostūros zem klajas debess, tagad ir kādas vecas, vēsturiskas pils mantinieks, pils, kuru apmeklē daudz ziņkārīgu laužu un kuru iesaka apmeklēt gidi.

Sī pils atrodas kādas divdesmit jūdzes uz rietumiem no tās vietas, kur uzkāpu uz kuģa, bēgdams no tiesasvīriem; pils paceļas pa pusei no­gāzē, par spīti jūras tuvumam, mežainā gravā. Tā ir celta tādā kā da­biskā laukumā, tai ir kuba veids un katrā stūrī liels, apaļš tornis. Di­vas fasādes, kas vērstas pret dienvidiem un rietumiem, ir apvītas gli-cīnijām* un vīteņrozēm; ziemeļu un austrumu sienas klāj efejas, kuru stumbri pie zemes ir cilvēka resnumā, kas liecina par šo efeju lielo ve­cumu, un dārzniekiem ir jābūt sevišķi modriem, lai to nevaldāmā audzelība neaizslēptu zem savas zaļās segas arabeskas* un lapu orna­mentus, kas smalki iekalti baltajā akmenī ap logu rāmjiem un rež­ģiem. Pili apjož plašs parks ar veciem kokiem, šo parku nekad nav skārusi nedz izkapts, nedz cirvis, un to apskalo dzidri ūdeņi, kas uztur mūžam zaļu parka velēnu. Majestātisku dižskābaržu mežā ik nakti salaižas vārnas, pavēstīdamas ar savu ķērkšanu dienas sākumu un beigas.

Šai vecajā Milliganparkā muižā mēs dzīvojam kopā vienā ģimenē mana māte, mans brālis, sieva un es.

Sešus mēnešus, kopš mēs šeit esam apmetušies uz dzīvi, daudz stun­du es esmu pavadījis arhīvā, kur glabājas hartas*, muižas dokumenti un dzimtas dokumenti, noliecies pār gadu gaitā nomelnējušu lielu ozolkoka galdu, nododamies rakstīšanai. Taču tam nav nekāda sakara nedz ar hartām, nedz ar dzimtas dokumentiem, ko es tik cītīgi pētu, nē, tā ir manu atmiņu grāmata, ko es šķirstu un sakārtoju.

Drīz mēs kristīsim savu pirmo bērnu, savu dēlu, mazo Matiu, un sakarā ar kristībām, kad šeit sapulcēsies visi tie, kas ir bijuši mani draugi grūtajās dienās, es gribu ikvienam no viņiem kā pateicības ap­liecinājumu par viņu sniegto palīdzību vai par mīlestību, ko viņi dā­vājuši nabaga pamestam bērnam, pasniegt kādu stāstu, kura darbībā viņi ir bijuši iejaukti. Tiklīdz es kādu nodaļu nobeidzu, es to nosūtu uz Dorčesteru, uz litogrāfiju*. Un kristību dienā es gaidu sava rok­raksta kopijas, lai tās uzdāvinātu ikvienam savam viesim.

Sī sanāksme būs pārsteigums, ko es sagādāšu gan viņiem, gan arī savai sievai, jo viņa satiksies ar savu tēvu, māsu, brāļiem un tēvamāsu, kurus nemaz negaida. So noslēpumu zina tikai mana māte un brālis.

Ja šo izdomu neizjauks kādi šķēršļi, visi tai vakarā pulcēsies zem mana jumta — un man būs prieks viņus redzēt pie sava galda.

Sais svētkos trūks tikai viena cilvēka, jo, lai cik liela ir likteņa vara, tā tomēr nespēj padarīt dzīvus tos, kuru vairs nav. Nabaga vecais, mīļais skolotāj, cik laimīgs es būtu, ja spētu jums nodrošināt atpūtu! Jūs varētu nolikt pie malas savu radziņu, aitādu un

avns samta svārkus. Jums nebūtu vairs jāatkārto: «Uz priekšu, bērni!» Cieņa, ko visi izrādītu jums un jūsu gadiem, jums būtu atļāvusi pacelt augstāki jūsu skaisto balto galvu un pieņemt atkal savu īsto vārdu. Vecais klaidonis Vitālijs būtu atkal kļuvis slavenais dziedonis Karlō Balzani. Bet to, ko nepielūdzamā nāve man neatļāva darīt jūsu labā, to es vismaz esmu darījis jūsu piemiņai. Parīzē, Monparnasa kapsētā Karlō Balzani vārds ir uzrakstīts uz kapa, ko mana māte, uz manu lūgumu, lika jums uzcelt. Jūsu bronzas krūšu tēls, da­rināts pēc jūsu slavas laika portrejām, atgādina jūsu slavu tiem, kas savā laikā jums aplaudēja.

Viena šī krūšu tēla kopija tika nolieta arī man. Rakstot savu pirmo pārbaudījumu gadu stāstu, sekojot soli pa solim šī laikmeta notikumu gaitai, manas acis bieži kavējās pie jū­sējām. Es jūs neesmu aizmirsis, es jūs nekad neaizmirsīšu, par to jūs varat būt droši. Ja savā pamestā bērna briesmu pilnajā dzīvē es nepaklupu, ja es nekritu, tad, ak, manu veco skolotāj, par to man jāpateicas jums, jūsu pamācībām, jūsu paraugam, — un tāpēc tad arī mūsu svētkos jums bijīgi būs uzglabāta vieta.

Bet, lūk, mana māte, kas tuvojas man. Gadi nav aizskā­ruši viņas skaistumu. Es vēl šodien redzu viņu tādu pat, kādu es to ieraudzīju pirmo reiz «Gulbja» verandā. Viņai ir tas pats cildenais izskats, kas viss pauž maigumu un labsirdību, — tikai nav vairs tā skumju plīvura, kas tad pastāvīgi apē­noja tās seju.

Viņa atbalstās uz Artura rokas, jo tagad mātei vairs nav jāatbalsta slimīgais un gaitā nedrošais dēls, bet šis dēls ir kļuvis brašs un spēcīgs jauneklis, veikls visos ķermeņa vin­grinājumos, elegants jātnieks, spēcīgs airētājs, bezbailīgs medinieks, un tagad tas ir viņš, kas ar mīlestības pilnu rūpību sniedz savu roku mātei. Pretēji mūsu tēvoča Džēmsa Mili­gana kunga pareģojumam, brīnums ir noticis: Arturs ir pa­licis dzīvs un dzīvos.

Netālu aiz viņiem es redzu nākam kādu, franču zemnieces tērpā ģērbtu, vecu sievieti, kas nes savās rokās vēl pavisam mazu bērnu, ietītu baltā sedziņā. Vecā zemniece ir Barba-rēna māte, bet bērns ir manējais, tas ir mans dēls, mazais Ma­tijs. Kad es biju atradis savu māti, es gribēju, lai Barba-rēna māte paliek pie mums, bet viņa manu priekšlikumu ne­pieņēma.

31* 483

« N ē , teica viņa, manu mīļo Remij, mana vieta nav pat­laban pie tevis. Tev vajadzēs strādāt, lai tu iegūtu izglītību un kļūtu arī šai zinā par tādu pat īstu kungu, kāds tu esi pēc dzimšanas. Ko lai es daru pie tevis. Mana vieta nav tavas īstās mātes mājā. Ļauj man atgriezties uz šavanonu. Tas jau nenozīmē, ka mēs būsim vienmēr šķirti. Tu pieaugsi, tu apprecēsies, tev būs bērni. Tad, ja tu gribēsi un ja būšu vēl dzīva, es nākšu pie tevis, lai audzinātu tavus bērnus. Es gan nevarēšu būt viņu zīdītāja, kā biju tavējā, jo būšu jāu veca. Bet vecums netraucē labi kopt bērnu, jo tad iŗ piedzīvojumi, un arī prasība pēc miega nav liela. Bez tam es mīlēšu- tavu bērnu, un tu vari būt drošs, ka es neļaušu sev nozagt viņu tā, kā nozaga tevi ,»

Notika tā, kā Barbarēna māte bija gribējusi. īsi pirms mūsu bērna dzimšanas aizsūtīja pec viņas uz šavanonu. Un viņa atstāja visu — savu sādžu, savus paradumus, savus drau­gus, gotiņu, kas bija dzimusi no mūsējās —. lai dotos uz Ang-lij u pie mums. Mūsu mazo Matij u zīdī māte pati, bet kas viņu kopj un auklē, kas spēlējas un jokojas ar viņu — tā ir Barbarēna māte. Viņa arī apgalvo, ka tas esot visglītākais' bērns, kādu viņa jebkad ir redzējuši. Arturs tur rokās avī­zes «Times» numuru. Viņš to noliek uz mana darba galda, jautādams, vai esmu to lasījis. Kad saku, ka nē, —• viņš man ar pirkstu norāda uz kādu vēstuli no Vīnes, kas tulko­jumā skan šādi.

«Jūs drīzumā Londonā apmeklēs Matijs. . Kaut gan viņa koncertu sērijai te bija ārkārtīgi panākumi, viņš atstāj mūs, jo saistības, no kurām tas nevar atteikties, sauc to uz Angliju. Es esmu jums jau rakstījis par viņa koncertiem. Viņš te iz­sauca visdzīvāko sensāciju, kā ar sava virtuozā izpildījuma spēku un oriģinalitāti, tā arī ar savu komponista talantu. Visu to var izteikt ar vienu vārdu, sakot, ka Matijs ir vijoles šopēns.» ;) .-;,«'(V

Man gan nemaz nebija vajadzīgs šī avīžu raksta, lai es zinātu, ka mazais ielu muzikants, mans biedrs un mans sko­lēns, ir kļuvis par lielu mākslinieku, jo es jau pats redzēju,, kā Matijs' attīstījās un. kļuva liels. Strādājot kopā ar mani un Arturu mājskolotāja vadībā, viņš gan gausi gāja uz priekšu latīņu un grieķu valodās, bet toties viņa panākumi mūzikā, strādājot ar skolotājiem, ko mana māte viņam bija izraudzī­jusi, bija tik lieli, ka nebija grūti paredzēt, ka Mendas pilsē­tiņas friziera un mūziķa Espinasū pareģojumi pilnīgi piepil-

434

Espinasu pareģojums piepildījies. Un tomēr Vīnes kritiķa rakstiņš sagādā man lepnu prieku, it kā

daļa uzslavas attiektos arī uz mani. Un vai tad tā arī nav? Vai Matia nav tas pats, kas es, mans biedrs, mans draugs, mans brālis? Viņa spo žie panākumi ir arī manējie, tāpat kā mana laime ir arī viņa laime.

Patlaban sulainis man pasniedz nupat pienākušu telegrammu: «Sis varbūt ir visīsākais jūras brauciens, bet ne vispatīkamākais,

ja jūras brauciens vispār var būt patīkams. Kaut gan tajā varbūt ir arī kaut kas patīkams? Lai nu būtu kā būdams, taču es biju tik slims, ka tikai Redhillā kļuvu spējīgs Tevi brīdināt. Pa ceļam uz Parīzi pa ņēmu līdzi Kristīņu. Mēs ieradīsimies Cegfordā četros desmit minūtēs, atsūti mums pretī pajūgu.

Matia»

Minot Kristīņu, es palūkojos uz Artūru, bet viņš bija nodūris ska­tienu un pacēla to uz augšu tikai tad, kad telegramma bija galā.

— Es pats gribētu aizbraukt uz Cegfordu, — viņš sacīja. — Likšu sagatavot lando*.

— Lieliska doma. Atpakaļbraucot tu sēdēsi tieši pretī Kristīnai. Nekā neatbildējis, Artūrs strauji izgāja. Tad es pievērsos mātei. — Jūs redzējāt, — es viņai sacīju, — Artūrs neslēpj savu aizrau­

šanos. Tas ir zīmīgi. — Ļoti zīmīgi. Man šķita, ka šiem divi vārdiem bija tāda kā neapmierinātības

pieskaņa. Tad es piecēlos, apsēdos blakus mātei un, saņēmis abas vi­ņas rokas, tās noskūpstīju.

— Mīļo māmiņ, — es sacīju franciski, jo tā bija valoda, kurā es runāju, kad gribēju pateikt kaut ko maigu, bērnišķīgu, — mīļo māmiņ, nevajag skumt par to, ka Artūrs mīl Kristīņu. Tiesa, tas viņam liegs izdevīgi apprecēties, jo izdevīgas laulības, pēc visu domām, ir tādas, kas savieno augstu kārtu ar bagātību. Bet vai tad mana laulība nepie­rāda, ka tā var būt laimīga, ļoti laimīga, cik vien iespējams laimīga, ja sieviete, kuru mīl, nav nedz augstas kārtas, nedz bagāta? Vai tad tu negribi, lai Artūrs būtu tikpat laimīgs kā es? Vai vājība pret mani tev bija tālab, ka tu nespēji nekā atteikt bērnam, kuru tiki trīspadsmit gadus apraudājuši, bet pret savu otru dēlu tev tādas vājības nav? Vai tad tu nebūsi pret vienu brāli iecietīgāka nekā pret otru?

Māte pārlaida roku man pār pieri un noskūpstījusi sacīja: — Cik tu esi labs! Cik labs brālis! Cik daudz mīlestības tevī gla­

bājas! — Tā man ir aiztaupījusies no agrākiem laikiem. Taču runa nav

par mani, bet par Artūru. Saki — kur viņš atradīs burvīgāku sievu nekā Kristīna? Vai viņa nav itāliešu skaistuma pērle? Un izglītība, kādu viņa baudīja pēc tam, kad mēs bijām aizbraukuši pie viņas uz Luku, — vai tā viņai neļauj ieņemt pieklājīgu vietu vissmalkākajā sabiedrībā?

— Kristīnā tu saskati sava drauga Matias māsu. — Taisnība, un es bez kādas izlocīšanās atzīstos, ka no visas sirds

vēlos laulību, kas Matiu ievestu mūsu ģimenē. — Vai Artūrs ir ar tevi ko runājis par šīm jūtām un par saviem no­

domiem? — Jā, mīļo māmiņ, — es smaidīdams sacīju, — viņš griezās pie

manis kā pie ģimenes galvas. — Un ģimenes galva? . . . — . . . Apsolīja viņu atbalstīt. — Tur nāk tava sieva, — māte mani pārtrauca. — Parunāsim par

Artūru vēlāk. Mana sieva — jūs jau to būsit uzminējuši, un man tas nemaz vairs

nav jāsaka — vai ne? Mana sieva ir tā mazā meitene ar izbrīna pilna-

jām acīm, ar sejiņu, kas liecina, ka jūs viņu pazīstat, — tā ir Liza, mazā, trauslā, kā pūka vieglā Liza. Liza vairs nav mēma, bet, par laimi, viņa ir saglabājusi savu trauslumu un vieglumu, kas viņas daiļumam piešķir kaut ko dievišķu. Liza netika pametusi manu māti, kuras uzraudzībā viņa tika audzināta un skolota, un ir kļuvusi skaista jaunava, visskaistākā jaunava, kas, manuprāt, apveltīta ar visām labajām īpašībām, ar visiem tikumiem, jo es viņu mīlu. Es lūdzu savu māti dot viņu man par sievu, un pēc zināmas pretošanās, kuras pamatā bija atšķirīgie stāvokļi, māte tomēr nespēja man atteikt, par ko daži mūsu radinieki dusmojās un sašuta.

No četriem, kas tādā kārtā bija kļuvuši sadusmoti, trīs jau atkal ir salabuši — Līzas laipnības uzvarēti, bet ceturtais arī, lai salabtu, gaida tikai mūsu vizīti, kurā mēs atvainosi­mies, ka esam laimīgi, un šī vizīte ir nolikta uz rītdienu.

«Bet nu, lūdzu, sakiet man, teica Līza ienākdama, kas te īsti notiek? No manis slēpjas, — visi runā tikai čukstoties. Arturs aizbraucis uz čegfordu, bet lielais, diližansam līdzī­gais, brēks uz Ferijas staciju.

Kas te ir par noslēpumiem, to es gribu zināt?» Mēs smaidām, bet nekā tai neatbildam. Tad viņa apķe­

ras manai mātei ap kaklu, un, apskaujot to, mīļi saka: «Tā kā jūs, mīļā māte, arī esiet sazvērestībā, tad es ne­

esmu nemierīga, jo es jau iepriekš zinu, ka jūs, kā vienmēr, būsit darbojušies tikai mūsu laimes labad. Tomēr tādēļ gan es esmu tik vēl vairāk ziņkārīga.».

Laiks pa tam jau bija labi pagājis uz priekšu, un brēkām, kas bija aizsūtīts uz Feriju pēc Līzas ģimenes, vajadzēja būt atpakaļ kuru katru brīdi.

Tad, gribēdams- parotaļāties ar Līzas ziņkārību, es pa­ņemu tālskatu, ar kuru mēs skatāmies tālumā kuģus, bet ne­vēršu vis to uz jūru, bet uz ceļu, par kuru jāpienāk brēkām.

«Skaties šinī tālskata, un tava ziņkārība būs apmieri­nāta.»

Viņa skatās, bet neredz neko citu, kā tikai balto ceļu, jo nekur nekādi rati vēl nav redzami.

Tad es, savukārt, lieku tālskatu pie acs: « K ā gan tas iespējams, ka tu nekā neredzi šinī tālskata,

saku es tonī, kādā Vitālijs mēdza taisīt savus jokus; Šis tāl­skats tiešām ir brīnišķīgs. Es ar viņu redzu pāri jūrai līdz pat Francijai. Tur es redzu kādu glītu mājiņu Sō apkārtnē, kurā kāds vīrietis ar sirmiem matiem steidzina divas sievietes, kas ir pie viņa: «Iesim ātri, saka viņš, — citādi mēs nokavē­sim vilcienu, un es laikā nenonākšu Anglijā uz sava'mazdēla kristībām. Katrīnes kundze, pasteidzies, lūdzu, mazliet. V i ­sus desmit gadus, kopš mēs dzīvojam šeit kopā, tu vienmēr visur.esi nokavējusies. Ko? ko tu gribi teikt Etjenete?. Pa­skat tikai, atkal žandarma jaunkundze! Mani pārmetumi Katrīnai ir pavisam draudzīgi. Vai tad es nezinu, ka Katrīna ir labākā no māsām, tāpat kā tu, Tjenete, esi labākā starp meitām? Kur gan atradīs tik labu meitu kā tevi, kas nepre­cas, lai varētu kopt savu veco tēvu, un tā neatmet savu sarg­eņģeļa lomu, ko uzņēmusies būdama vēl bērns, jau tad rū-

487

pēdamies par brāļiem un māsu?» Tad, pirms aizbraukšanas, viņš dod vēl rīkojumus, kā jākopj puķes, kamēr viņš būs prom: «Neaizmirsti, ka es esmu bijis dārznieks, saka viņš sa­vam kalpam, un es zinu, kā jāstrādā.»

Es pārmainu tālskata virzienu, it kā es gribētu skatīties uz citu pusi.

«Tagad, saku es, es redzu tvaikoni, lielu tvaikoni, kas nāk no Antilu salām un tuvojas Havram. Uz viņa es redzu jaunu cilvēku, kas atgriežas no botānisku pētījumu ceļojuma Amazones upes baseinā. Stāsta, ka viņš vedot sev līdz Eiropā pilnīgi nepazīstamus stādus, un viņa darba pirmā daļa, ko laikraksti jau ir publicējuši, ir ļoti interesanta. Viņa vārds — Benjamiņš Akēns — ir jau slavens. Viņam ir tikai vienas rūpes: vai viņš nonāks laikā Havrā, lai tūlīn varētu sēsties kuģī, kas iet uz Sauthemptonu un tā satikt savu ģimeni. Mi-ligan-Parkā. Mans tālskats ir tik brīnišķīgs, ka es ar to varu tam sekot: viņš ir dabūjis kuģi uz Sauthemptonu, viņš būs klāt.»

Par jaunu tālskats tiek novērsts citā virzienā, un es tur­pinu.

«Es ne tikai redzu, bet arī dzirdu. Kādā vagonā ir divi cilvēki: viens vecs, otrs jauns. «Cik šis ceļojums gan būs mums interesants, saka vecais. — Ļoti interesants, Maģistr. — Tu, mīļo Aleksi, ne tikai vien satiksi savu ģimeni, mēs ne tikai paspiedīsim roku Remijam, kas nav mūs aizmirsis, bet mēs, bez tam, varēsim vēl nokāpt Uelsas ogļraktuvēs. Tu tur varēsi izdarīt interesantus novērojumus un, atgriezies mājās, varēsi izdarīt kādus uzlabojumus arī Trijērā. A r to tu vēl vairāk nostiprināsi cieņu un stāvokli, ko tu esi mācējis iegūt ar savu darbu. Es atkal iegūšu kādus jaunus paraugus un varēšu tos pievienot savai kollekcijai, ko Varzu pilsēta tagad pārņēmusi no manis. Cik žēl, ka Kaspars nevarēja braukt mums līdz!»

Es gribēju turpināt, bet Līza bija pienākusi pie manis un, satvērusi abām rokām manu galvu, viņa ar savu glāstu neļāva man runāt. v

«Ak , kas par priecīgu pārsteigumu, teica viņa, un viņas balss drebēja iekšējā sajūsmā.

— Tas neesmu es, kam par to ir jāpateicas, bet māmiņa, kas ir gribējusi salasīt reiz kopā visus tos, kas ir bijuši labi pret viņas pazudušo dēlu. Ja tu nebūtu aiztaisījusi man muti, tad tu būtu dabūjusi zināt, ka mēs gaidām arī krietno Bobu, kas

488

tagad ir slavenākais brīnumu rādītājs visā Anglijā, kā arī viņa brāli, kas vienmēr vēl vada «Eklipsi».

Šinī brīdī mēs sadzirdam kādu ratu rīboņas troksni, un gandrīz tūlīn otru tādu pat troksni. Mēs skrējām pie loga un ieraugām mūsu brēku, kuros Līza tūlīn ierauga savu tēvu, krustmāti Katrīnu, savu māsu Etjeneti, savus brāļus Aleksi un Benjamiņu. Blakām Aleksim sēž kāds vecs vīrs, gluži sirms un salīcis, — tas ir Maģistrs. No otras puses piebrauc vaļējais landauers, no kura Matijs un Kristīna mums māj ar rokām. Tālāk, aiz landauera nāk kabriolets, ko vada pats Bobs. Viņš ir pilnīgs džentlmenis, bet viņa brālis ir tāds pats rūdīts jūr­nieks kā tad, kad viņš mūs veda uz Isiņī.

Mēs skriešus noskrējam pa trepēm, lai saņemtu viesus vēl lieveņu priekšā. Pusdienas maltīte mūs apvieno visus pie viena un tā paša galda. Runā, saprotams, par pagājušiem laikiem.

«Es nesen satiku Bādenē, stāsta Matijs, kādā spēļu klubā, džentlmeni ar baltiem un asiem zobiem, kas smaidīja, kaut gan tam nemaz labi neveicās. Viņš mani nepazina un izrā­dīja man godu — palūdza mani aizdot viņam florinu, lai liktu to uz spēli kādā pilnīgi drošā kombinācijā, — kā viņš teica. Izrādījās tomēr, ka šī kombinācija nebija droša, un Džems Miligana kungs paspēlēja.

— Kāpēc jūs, mīļo Matij, stāstāt par to Remijam klāt esot? teica mana māte; viņš jau ir spējīgs aizsūtīt savam tē­vocim kādu pabalstu.

— Pilnīgi pareizi, mīļā māmiņa. — Bet kur tad būs sods par noziegumiem? — Sods būs tas, ka manam tēvocim, kas visu bij upurējis

bagātības iegūšanai, būs jāsaņem savs uzturs no tiem, ko viņš bija vajājis un kuru nāvi tas bija gribējis.

— Es esmu dzirdējis arī par vina līdzzinātājiem, sacīja Bobs.

— Par briesmīgo Driskolu? jautāja Matijs. — Ne par Driskolu pašu, jo tam vienmēr vēl jābūt spai­

du darbos aiz jūrām, bet par viņa ģimeni. Viņa sieva mirusi no apdegumiem, kad viņa kādreiz galda vietā uzgūlušies ugu­nij. Ellins un Neds ir panākuši, ka arī viņi ir notiesāti uz spaidu darbiem, un tā drīz satiks savu tēvu.

— Bet Kēte?

489

— Mazā Kēte kopj savu vectēvu, kas vienmēr vēl dzīvs. Viņa kopā ar to dzīvo Sarkanās Lauvas sētā. Vecim ir nau­da, un viņiem nekā netrūkst.

— Ja viņa ir salīga, tad es viņu neapskaužu, teica Ma-tijs; vecim nepatīk, ja kāds pienāk par tuvu viņa kamīnam.»

Tā atceroties pagātni, katrs saka kādu vārdu. Vai v i ­siem mums nav kopējas atmiņas, kuras ir patīkami pacilāt? Viņas ir tās saites, kas vieno mūs.

Pēc pusdienām Matijs pienāk man klāt un, novezdams mani sāņus, Jcāda loga aizdobumā, saka man:

«Man ir kāda ideja. Mēs tik bieži esam «pelējuši vien­aldzīgiem cilvēkiem. Vai mums nevajadzētu vienreiz nospē­lēt arī tiem, ko mēs mīlam?

— Tev tā tad nav prieka bez mūzikas ? Kur tas arī būtu, visur un vienmēr tev vajag mūzikas. Vai tu atceries, kā tu pārbiedēji mūsu govi?

— Vai tu nedziedāsi savu neapoliešu dziesmiņu? — A r lielāko prieku, jo tā ir viņa, kas atdeva Līzai va­

lodu.» Un mēs ņemam mūsu instrumentus. No skaistas, ar

samtu oderētas kastes, Matijs izņem vijoli, par kuru tas gan neiegūtu vairāk pa divi frankiem, ja tas gribētu to pārdot. Es izņemu iz pārklāja harfu, kuras lietū noskalotais koks ir atguvis savu dabīgo krāsu.

Visi apsēžas mums apkārt. Bet šinī brīdī parādās kāds suns, — tas ir Kāpis.

Viņš ir ļoti vecs, lāga Kāpis. Viņš ir kurls, bet redze vi­ņam vēl ir laba. Gulēdams uz spilvena, kas tagad' ir viņa mājas vieta, viņš tūlīn ieraudzīja un pazina savu harfu, un tagad klibodams nāk «uz izrādi». Viņš tura mutē apakštasi un grib ar to apiet apkārt visai «godājamai sabiedrībai», stai­gājot uz pakaļkājām. Bet viņam pietrūkst spēku. Tad viņš atsēžas un, svarīgi sveicinādams «sabiedrību», liek ķepu uz sirds.

Kad mēs beiguši savu dziesmu, Kāpis pieceļas un izdara savu kolekti, cik nu labi tas spēj. Ikviens iemet savu devumu apakštasē, un Kāpis, sajūsmināts par panākumiem, atnes man to. Tā ir lielākā summa, ko viņš jebkad ir salasījis: ir tikai zelta un sudraba gabali, — kopā 170 franku!

490

Es viņu apglāstu kā senos laikos, kad viņš mani mieri­nāja, un atmiņas par manas bērnības ciešanām liek rasties manī kādai idejai, ko es tūlīn arī izsaku:

«š ī summa lai ir pirmais devums mazo ielas muzikantu patversmes dibināšanai. Mana māte un es rūpēsimies par tālāko.

— Mīļā kundze, saka Matijs, skūpstīdams manas mātes roku, es lūdzu jūs atļaujat arī man ņemt mazu dalību jūsu labdarības darbā. Ja jūs tam piekrītat, tad lai mana pirmā Londonas koncerta ienākums arī pievienojas šim Kapja ieņē­mumam.»

491

Manā manuskriptā trūkst vienas lapas — lapas, kurā ierakstīta mana neapoliešu dziesmiņa. Matia, kas ir daudz labāks mūziķis nekā es, uzrakstīja šo dziesmiņu, un šeit tā ir:

A k , kundze bargā, vai nava jums žēl, Ka nopūšos gauži es jūsu dēļ: Ik reizi es jūtu notrīcam sirdi, Jūsu vārdu, ak, daiļā, kad pieminam dzirdu. Kaut varētu tā kā ar sniegu aukstu — P a t aukstu sniegu var paņemt plaukstā. Bet jūs tik salta, jūs allaž tik vēsa, Redzot mirstam mani, sirds jums nesāp.

Par mazu zēnu es vēlētos kļūt, Par ūdensnesēju gribētu būt, Lai jūsu pilī jums ūdeni nestu, A k , daiļā, nekad lai jums netrūktu veldzes! Plok krūzē ūdens, līst pēdējās lāses . . . « A k . puisēn mazais, kam ūdeni pārdod?» Es satrūktos, atzītos skumjš un viens: « T ā s mīlas asaras, asaras v ien .»

Satura rādītājs. •Lpp.

P i r m ā d a ļ a . I nodaļa. Sādžā '3

ļ ļ „ Audžu tēvs 11 Itl „ Siņjora Vitālija trupa 19 1/ „ Mātes mājas 2 9

V „ Ceļā ^ VI „ Mana pirmā uzstāšanās 43

VII „ Es mācos lasīt 53 VI II „ Pār kalniem un lejām 61

(X „ Es satieku milzi septiņjūdžu zābakos 65 X „ Pie tiesas 72

XI „ Liellaivā 83 • XII „ Mans pirmais draugs 103 XIII „ Atrastais bērns 115 X.(V „ Sniegs un vilki 1 23

XV „ Žolikēra kungs 143 XVI „ Mūsu ienākšana Parīzē 154

XVII „ Lursinas ielas saimnieks 161 X,X1II „ Žantijī akmeņlauztuves 176

XIX „ Līziņa • • 185 XX „ Dārznieks 197

X X I „ Izputinātā ģimene 2 05

O t r ā d a ļ a . X * I I „ Uz priekšu! 223

XXIII „ Melnā pilsēta ' 243 XXIV „ Stūmējs 255 XXV „ Ūdens raktuvēs! . . . . - 265

XX.VI „ Ieslēgti apakšzemē . 279 XX / I I „ Glābti! 293

XXVIII „ Mūzikas stunda 312 .XXIX „ Prinča govs 323 A ^ t X „ Barberēna māte . . 341

493

Lpp. X X X I nodaļa. Vecā un jaunā - . . . . 366

X X X I I „ Barberēns . . 365 X X X I I I „ Meklēšana 379 X X X I V „ Driskolu ģimene S"2 X X X V „ Tev būs savu tēvu un māti godāt 403

X X X V I „ U z neceļiem pavestais Kāpis 41S X X X V I I „ Skaistie autiņi melojuši 418

X X X V I I I „ Ziemas svētku naktis 428 X X X I X „ Bobs , 451

X L „ Gulbis 461 X L I „ Skaistie autiņi liecinājuši patiesību 471

X L I I „ Savā ģimenē . 481

494

H E K T O R A M A L O D Z Ī V E S S K O L A

Franču bērnu literatūra savas pastāvēšanas trīs gadsimtos no bērniem do­mātas labas uzvedības mācības kļuvusi par patiesi dziļu, nopietnu bērnu pa­saules atspulgu. Tā ir « l i e l ā s » , pieaugušo literatūras patstāvīga daļa, varbūt pat tās tīrākā, godīgākā sastāvdaļa.

Jau franču folklorā atspoguļojas bērna fantāzija un radošā aktivitāte. Pasa­kas, šūpļa dziesmas, rotaļu un deju dziesmas, skaitāmie pantiņi un miklas ieved bērnu visraibāko notikumu un visdažādāko noskaņu pasaulē, ļauj apjaust tautas gara dzīves bagātības. Par franču tautas veidošanās pirmsākumiem vēsta va­roņeposs «Ro landa dziesma», kas pierakstīts 1170. gadā, to «caurstrāvo mīles­tība uz savu zemi. uzticības un pašuzupurēšanās ide ja» . Bet pirmie mēģinājumi radīt tieši bērniem domātas grāmatas saistāmi ar 17. gadsimtu, kad uz folkloras un antīkās literatūras pamata fabulas raksta Zans de Lafontēns (1621—1695), pasakas — Saris Perro (1628—1703) un romānu «Tēlemaha piedzīvojumi» sa­vam karaliskajam audzēknim, Luija X I V mazdēlam, sacer Fenlons (1651— 1715).

Tomēr vēl līdz 18. gadsimtam bērns gan viņam domātajā literatūrā, gan glezniecībā atgādina pieaugušā proporcionāli samazinātu attēlu. Franču bērnu literatūras pētniece M . T . Lacari uzskata, ka tikai 1762. gadā, kad iznāk 2. 2. Ruso audzināšanas romāns « E m ī l s » , bērna rokās nonāk viņa valodā un viņa sapratnei atbilstošs darbs, kas «p iedāvā izglī tot , reizē ari uzjautrinot». Bet seko jauni maldi — rakstnieki, sacerot savas grāmatas bērniem, spēlē bēr­nus, runā pārvērstās balsīs « i t k ā » bērnu valodā, mēģinot tomēr uztiept viņiem savu domāšanu, gaidot no viņiem tādu uzvedību, kāda vēlama pašiem, neno­vērtējot viņu prāta spējas. Bērni savukārt izspēlē ar « l i e l o » grāmatām nepa­redzētu joku — angļu romānistu D . Defo un D ž . Svifta pieaugušajiem rakstītos darbus padara par savu lasāmvielu.

Sentimentāli stāstiņi ar nemainīgi labām beigām pārprasta bērnišķīguma vārdā bagātīgi tiek sacerēti 19. gadsimta sākumā. V ē l līdz gadsimta beigām « R o z ā bibl iotēkai» un to pārstāvēm Segīra kundzei (1799—1874) un Zenaldai Flerio (1809—1890) ir liela loma to franču ģimeņu dzīvē, kur audzināšana

425

balstās uz stingru autoritāti, paklausību, cerību uz atalgojumu par labi padarītu darbu un bailēm no soda.

Pagājušā gadsimta 60. gados franču bērnu literatūrā jūtamas būtiskas pār­vērtības, iluzoro « k ā tam būtu j ābū t» dzīvi nomaina tālaika patiesā dzīve. V e ­sela virkne izcilu franču rakstnieku velta savus darbus bērniem. Vik to ra I g o un Alfonsa Dodē darbu varoņi dzīvo skaudrā īstenībā, kurā sabiedrības dzīves pretrunas vissāpīgāk izjūt tieši bērni. Bērnu acis skata satriecošu netaisnību, un neatkarīgi no tā, vai viņi ir « l ab i un paklausīgi bērni» vai ne, viņu liktenis jau ir sociāli nosacīts. Skumjie likteņa pabērnu dzīves stāsti liek meklēt neveiks­mju cēloņus ne tikai cilvēka psiholoģijā, bet daudz plašākā kontekstā — sabiedrībā.

Bērnu literatūras uzplaukums Francijā 19. gadsimta 60. gados saistīts ar «Audzināšanas un atpūtas žurnāla» iznākšanu, ko vada rakstnieks, tulkotājs un izdevējs Zils Etcels (1814—1886), viņa draugs publicists, talantīgs pedagogs Zans Masē (1815—1894) un zinātniski fantastisko romānu autors Zils Verns (1828—1905). Pēc Z. Etcela ieceres «Audzināšanas un atpūtas žurnālam» vajadzēja būt «bērnības enciklopēdijai», ko veidotu skaistas, aizrau­jošas un zinātkāri rosinošas grāmatas. Bērnu literatūras attīstības ceļu izde­vējs redzēja saistībā ar zinātnes atklājumiem, paļāvībā uz cilvēces saprātu. «Audzināšanas žurnāls» iznāk laikā no 1864. līdz 1906. gadam. Z. Etcels ar īstu organizatora talantu sapulcē ap savu izdevniecību bērnu literatūras entuziastus, kuru vidū ir pazīstami rakstnieki (Erkmans-Satriāns, H . Malo , Z. Sando), izcili zinātnieki (astronoms K . Flammarions, aeronauts G . Tisandjē, arhitekts E. V i o l ē le Diks ) un brīnišķīgi grāmatu ilustratori ( G . Dorē , Granvils u . c ) . Etcela izdevniecība pastāv līdz Pirmā pasaules kara sākumam, un tās apgādā iznāk franču un citu zemju literatūru labākās grāmatas bērniem.

1896. gadā ar romānu « R o m ē n a Kalbrī piedzīvojumi» Z. Etcela bērnu bib­liotēkas radīšanā iesaistās Hektors Malo (1830—1907). H . Malo dzimis notāra ģimenē Piejūras Senas departamentā, mācījies Ruānā, studējis tieslietas Par īzē . Nei lgu laiku nostrādājis notāra kantorī, Malo nolemj pievērsties rakstniecībai un sāk publicēt savus rakstus nelielos žurnālos. Žurnālistikā viņš nodarbojas ar audzināšanas jautājumiem, raksta ari mūzikas kritikas. 1859. gadā iznāk pir­mais H . Ma lo romāns, kas vēlāk izvēršas par triloģiju « M ī l a s upuri» un reālis­tiskā tēlojuma dēļ saceļ lielu sensāciju. Savu žurnālista darbību Malo turpina žurnālā «Tau tas d o m a » (<Opinion nationale>), vadīdams literāro pielikumu un publicēdams virkni rakstu par angļu sabiedrību. So rakstu materiāls ir pamatā viņa grāmatai «Mūsdienu dzīve A n g l i j ā » . Žurnālista un kritiķa darba gai­tās iegūtie novērojumi lielā mērā nosaka H . Malo — rakstnieka daiļrades īpat­nības. Kāds franču literatūrvēsturnieks izteicies, ka M a l o pieder pie nelielas rakstnieku novērotāju (pbservateurs) grupas: šo rakstnieku iztēlei nepiecie­šams pacietīgs un pamatīgs analītisks darbs. Tālab Ma lo , nebūdams apvel­tīts ar brīnumaino dzejnieka talantu, kas ar iedvesmas palīdzību rada tēlu no nekā, spiests savā darbā pievērsties atmiņai un erudīcijai. Viņš sakopo at­miņas un apstiprina tās ar j o sīkiem paskaidrojumiem, aprakstīdams kādu tēlu

426

ar visiem tā žestiem, apģērbu, sejas vaibstiem, viņš smalki apraksta tā pagātni un radurakstus. Viņa tēli nemēdz runāt augstā stilā un nešķiež velti vārdus, tie vairāk līdzinās fotogrāfi jām nekā gleznām.

Lai gan šāda romānu sacerēšanas maniere ir darbietilpīga, H . Malo literārais mantojums ir apbrīnojami plašs — ne mazāk par septiņdesmit ro­māniem, no kuriem daži aptver vairākus sējumus. Lielākoties tie ir tā saucamie «tikumu romāni» ar sarežģītu, grodi savītu intrigu, moralizējošu patosu. Sie M a l o romāni, kas sižetiski sasaucas ar daudzajiem lubu romāniem un Fran­cijā tolaik ļoti populārajām melodrāmām, literatūras vēsturē paliekošas pēdas nav atstājuši. Toties vēl joprojām uzmanību saista bērniem un jaunatnei do­mātie romāni «Romēna Kalbrī piedzīvojumi» (1869) , « B e z ģimenes» (1878) un « Ģ i m e n ē » (1893) , no kuriem labākais un populārākais ir « B e z ģimenes».

A r « R o m ē n a Kalbrī piedzīvojumiem» autors aizsāk saviem darbiem rakstu­rīgu fabulu un tēlus, kas tiek turpināti un pārveidoti nākamajos darbos. Romēns, tāpat kā romāna « B e z ģimenes» galvenais varonis Remī, ir pamests bērns, kas spiests bēgt no sava cietsirdīgā tēvoča mājām. Līdzīgi R e m ī viņš dzīvo klaidoņa dzīvi klejojošā cirka trupā, ko atstāj kopā ar lauvu dresētāju Dje -letu. Vēlāk Romēns Djeletu apprec un atrod ilgi meklēto laimi ģimenes dzīves siltumā. Stāstījums ir autora personā. Dramatiskas situācijas, spilgti perso­nāži, precīzi cirka un zvejnieku dzīves novērojumi ir romāna popularitātes pa­matā. Pēc « R o m ē n a K a l b r ī » panākumiem izdevējam 2 . Etcelam rodas doma par jaunu romānu bērniem, viņš pasūta H . Malo piedzīvojumu romānu par bēr­nu, kas apceļo visu Franciju. Tā rodas iespēja iepazīstināt lasītājus ar šīs zemes ģeogrāfiju, dažādiem novadiem, to iedzīvotāju nodarbošanos un sadzīves tradī­cijām. H . Malo darbu pabeidz īsi pirms franču-prūšu kara (1870—1871), bet Parīzes aplenkuma laikā (1870. gada oktobris — 1871. gada aprīlis) manu­skripts pazūd, un rakstīt jāsāk no jauna. Tā Hektora Malo romāns « B e z ģ i ­menes» iznāk tikai 1878. gadā.

Romāna galvenais varonis atradenis Remī tiek ar varu atrauts savai audžu­mātei Barberēnai, pārdots klejojošam aktierim Vitāl isam, ar kuru izstaigā vai visu Franciju, vēlāk, kopā ar itāliešu zēnu Matiu meklējot vecākus, nonāk A n ­glijā, sekojot savai labdarei Mil l igana kundzei, dodas uz Sveici, lai atkal atgriez­tos dzimtajā Angl i jā , jo izrādās — R e m ī nemaz nav franču zēns Remī, bet gan bagāto Mill iganu atvase. Pasaules literatūrā nozagta un atrasta bērna klejo­jumi un beidzot laimīga sastapšanās ar saviem tuviniekiem ir jau pazīstams si­žets. Tas vijas cauri Henrija Fīldinga «Stāstam par Tomu Džonsu At r aden i» (1749) un Čārlza Dikensa « O l i v e r a Tvista piedzīvojumiem» (1838) . Līdzīgi Dikensam H . Malo liek savam varonim nonākt sabiedrības padibenēs un tomēr nezaudēt godīgumu, spēju pretoties ļaunumam. Līdzība jūtama arī kompozīcijas paņēmienos un personāžu grupējumā. H . Malo darba neapšaubāma vērtība ir romānā aptvertais plašais izziņas materiāls ( tā pietiktu vairākiem romāniem) un sižeta straujo pagriezienu morālā jēga — « s a v ē j o » , savas ģimenes apzināti meklējumi. Tā ir arī savas ģimenes apzināta veidošana, pakāpeniski padarot daudzus iesākumā svešus cilvēkus par saviem tuviniekiem.

427

« B e z ģimenes» ir tipisks «noslēpumu romāns», kur mīkla seko mīklai, strauji kaleidoskopiski mainās darbības vide un vieta, liekas — nupat, nupat tiks at­minēts R e m ī izcelsmes noslēpums, un tomēr seko vēl kāda jauna piedzīvojumu virkne. Visu šo raibumu kopā notur vadmotīvs: Remī — bezģimenes bērna — smeldzīgās ilgas pēc savas ģimenes, saviem piederīgajiem, jo tikai to vidū varētu pilnīgi atraisīties zēna labās un dāsnās sirds dotumi, savukārt nemitīgā atraša­nās svešos cilvēkos ir smaga dvēseles trauma. Zudušās ģimenes meklējumos Remī iziet grūtu dzīves skolu ( « D z ī v e s skolā» — tā ne velt i saucās romāna 4. izdevums latviešu valodā 1935. gadā) . Zēns apgūst dzīvē noderīgas gudrības, bet galvenais — dvēseliski un emocionāli bagātinās.

Remī izdzīvo vairākas dzīves. Bērnību pavadīdams Barberēnu mājās, viņš iziet franču zemnieku dzīves skolu ar tai raksturīgo sīkstumu, taupību, īpatno vērtību mēru ( g o v s ! ) , tradīcijām (meteņa diena un rauga pankūku rituāls). Ce ­ļojot kopā ar Vitālisu, vēlāk ar Matiu, zēns piedzīvo klejojoša mākslinieka pa­nākumus un neveiksmes. Akēnu ģimenē Remī iepazīst piepilsētas dārznieka dzīves ritumu. Varsā , strādājot par ogļrača palīgu, viņš uzņemas sev pavisam neparastu lomu un par to gandrīz samaksā ar dzīvību. Beidzot savas ģimenes vidū Remī dz īvo bagātas angļu dzimtas mantinieka dzīvi .

Remī ceļš pie ģimenes šī vārda vistiešākajā nozīmē ir garš. Tas aizsākas Francijas dienvidrietumos, tad gar Pireneju pakāji un dienvidu piekrasti ved uz dienvidaustrumiem, tad cauri Francijas vidienei — uz Parīzi . Pēc gadiem Remī vēlreiz apņemas izstaigāt vairākus novadus, lai apciemotu savus brāļus un māsas Akēnus. Tā Remī vēro Francijas dažādo reģionu dzīves īpatnības, kalnainie apvidi mijas ar līdzenumiem, saulaino svelmi nomaina sniegi un krusa. Tomēr H . M a l o romānā Francijas dabas tēlojums it kā paliek otrajā plānā, galveno vietu atstājot cilvēkiem, ar kuriem sastopas Remī. So pašu principu — dzimtās zemes apceļošanu — 1886. gadā kā būtisku sižeta līniju izvēlas Fuijē kundze, kas ar pseidonīmu 2 . Brino publicē grāmatu « D i v i bērni apceļo Fran­c i ju» , ko var uzskatīt par dzīvu, fantāziju rosinošu Francijas ģeogrāfijas m ā :

čību. Savukārt zviedru rakstniece Seima Lāger lēva « N i l s a Holgersona brīniš­ķīgajā ceļojumā» (1906—1907) ļauj savam varonim iepazīt dzimtās dabas skais­tumu, leģendāro pagātni un ne mazāk interesanto tagadni, dodoties pa pašas dabas nolikto gājputnu ceļu, kas ar savu mērķtiecību stipri vien atšķiras no cilvēka brīžiem haotiskajām gai tām H . Malo un Fuijē kundzes romānos.

Remī ceļš pie ģimenes ir grūts ceļš, kurā palaikam jāuzvar nespēks un ne­prasme. Jau žurnālu rakstos M a l o vairākkārt norādījis uz darba nozīmi audzi­nāšanā. Remī savos klejojumos iegūst sapratni par to , kas ir darbs un cik dažādi var būt darba veidi. P i e tam katrs darbs veido viņā kādu svarīgu rakstura īpa­šību. Pirmā profesija, ko apgūst Remī, ir aktiera — mākslinieka arods, kurā viņu ar pacietību un sirdsgudribu ievada Vitāl iss . Seit pirmoreiz Remī ieau­dzinātā zemnieka izpratne par darbu kā akmeņu skaldīšanu, zemes rakšanu saduras ar lielo brīnumu — mākslu. Viņš apgūst tādus jēdzienus kā « i z r ā d e » , « l o m a » , « k o m ē d i j a » , «pan tomīma» . Lēnām un pakāpeniski Remī rodas savas «mākslinieka misijas» apziņa, lepnums, kas palīdz izturēt pirmo lielo pārbaudi

428

viņa dzīvē — nodrošināt sev un dzīvniekiem iztiku, kamēr Vitāliss atrodas cietumā. Remi ir izveidojušās dzīvē nepieciešamas īpašības — taisnīgums un pašdisciplīna, kas palīdz uzturēt kārtību trupā.

Interesantas ir cilvēku un dzīvnieku attiecības Vitālisa trupā, kurā su$i pūdelis Kapi , Zerbino un Dolče un pērtiķēns Sirsniņš ir Remī līdzvērtīgi aktieri ar savām bezgala cilvēciskajām īpašībām un vājībām. Kapi draudzība palīdz Remī pārvarēt bēdas, bet R e m ī attapība un uzticība draugiem savukārt palīdz visiem grūtā brīdī neļauties bezcerībai. Tāda ir zēna « ģ i m e n e » , kuras dzīvē ne­atvairāmi ielaužas bēdas: Dolčes un Zerbino bojāeja, Sirsniņa gals un, visbei­dzot, — sirmā skolotāja Vitālisa nāve.

D z ī v e dārzkopja Akēna mājā atkal tuvina Remi zemes darbiem, ieaudzina pacietību, ar kādu tie darāmi. Zēns mācās kopt augus, sargāt tos, veidot un sa­glabāt tīru šķirni. Bet ari šai ģimenei lemts sairt: Akēna tēvs nonāk parādu cietumā, bērnus pieņem radinieki no dažādām Francijas malām, un Remi jā­atgriežas klejotāja dzīvē.

Muzicēdams kopā ar Matiu, Remi apgūst dažādu mūzikas instrumentu spēles noslēpumus un iemācās ari mūzikas terminus — diēzus, bemolus, atslēgas, kamertoņus, kvjntas utt. Bet galvenais — iepazīst īstu, nesavtīgu draudzību, kas balstās uz pilnīgu vienlīdzību.

Varsā, Dienvidfrancijas akmeņogļu baseinā, Remi izjūt ogļraču darba sma­gumu, atrodas par matu no nāves. Plūdi šahtā ir otrā lielā pārbaude, kas jā­iztur Remī ceļā uz savu ģimeni, un šo pārbaudi palīdz izturēt jau iepriekš iz­koptās dvēseles īpašības: pašaizliedzība, izturība, biedriskums, kam pievie­nojas vēl drosme. Ogļrača darbā gūtā pieredze nostiprina Remī ticību cilvēka gara spēkam.

Dzīves skola veido Remī par cilvēku ar garīgi bagātu un smalku gara dzīvi . Sīs vērtības sevišķi izceļamas H . Malo romānā. Tiesa, jau pašā sākumā autors vairākkārt liek ieskanēties domai par Remi īpašo, nezemniecisko izcelsmi: viņš ir trausls, smalki veidot iem locekļiem un sejas vaibstiem, jūtīgs pret apkārtējās pasaules rupjību, pietiekami smalkjūtīgs, lai censtos aiztaupīt saviem tuvajiem cilvēkiem rūpes un sāpes. Bet šīs īpašības vēl vairāk uzplaukst, zēnam atrodo­ties labvēlīgā vidē, Mill igana kundzes un Artūra tuvumā. Izvērtējot savu at­tieksmi pret viņiem, Remi secina: « . . . lai būtu patiess pats pret sevi, jāatzīs­tas, ka vairāk es priecājos par garīgo laimi, kādu izjutu šai jaunajā dzīvē, un nevis par materiālajiem labumiem, kādus tā man sniedza.» Un reizē arī, vērojot Mill igana kundzes un viņas slimā dēla attiecības, Remī iepazīst patiesas skum­jas, j o skaudrāk izjūt sirds siltuma trūkumu savā dzīvē — siltuma, kāds var būt tikai starp asinssaitēm vienotiem cilvēkiem. Tas ir jauns pamudinājums mek­lēt savu ģimeni, kā ari aicinājums dziļāk ieskatīties apkārtējos cilvēkos, kaut vai savā saimniekā Vitālisa, kas nebūt nav nožēlojams klaidonis, bet gan kād­reiz slavens itāliešu operdziedātājs, kurš ari trūkumā nav zaudējis cilvēcisko cieņu.

H . Malo ļoti precīzi a tveido bērna psiholoģijas īpatnības, ikreiz paturot prātā gara dzīves dinamiku, bērnam veidojoties par pieaugušo. Jutekliskajai

429

uztverei neapšaubāmi bērnībā ir noteicošā loma, tāpēc zēns vairāk uzticas žes­tam nekā vārdam. « K a p i astē vien bija vairāk prāta un daiļrunības nekā daudzu cilvēku valodā un acīs ,» atzīmē Remī savu klejotājgaitu sākumā. « V ā r d i ir tfrā muļķība, t ie nekā nenozīmē, bet lietas mēs redzam,» ar šādu pamācību Remī palīdz Artūram iemācīties fabulu. Vitāl isa prātnieciskās atziņas par to , ka « d z ī v e bieži vien ir cīņa, kurā nevar darīt to, ko g r i b » , ka « a r mākslas palī­dzību jākļūst par tādu, kāds tu īstenībā vairs nebūsi», ka «liktenis nemēdz vien­mēr piemeklēt tos, kuriem netrūkst vīrišķības cīnīt ies», sākumā Remī neprot īsti novērtēt . Bet attiecībās ar Matiu viņš iesākumā spēlē skolotāja lomu un tīši vai netīši sāk atdarināt savu skolotāju Vitālisu. Vē lāk , kad Remī jau modies paradums visu redzēto un piedzīvoto izvērtēt , viņš izsaka pieaugušajam raksturīgus secinājumus: « K o p ī g i pārdzīvotas briesmas cilvēkus tuvina: visiem ir vienas ciešanas un vienas cerības.»

H . Malo tēlot ie bērni ir nevil toti , pilni spēlesprieka, bezbēdības, piedzīvo­jumu slāpju, tikai ne vienmēr var ļauties izpriecām, jo jāgādā par iztiku. R o ­mānā sastopamie bērni ir dažādi — atkarībā no audzināšanas un vides, kurā tie dzīvo. Remī raksturīga tieksme uz loģisko domāšanu un apceri, Matia ir impulsīvāks, vairāk pakļaujas intuīcijai. Artūrs ir slimības izvārdzināts, taču ari palutināts bagātnieku bērns. Mazajai Lizai slimība atņēmusi spēju runāt, bet saasinājusi sirdsjūtību. Etjenetai agri lemts kļūt pieaugušai, jo viņai jārū­pējas par tēvu, mazajiem brāļiem un māsu kā īstai ģimenes mātei.

Pasaule, kurā savu ģimeni meklē Remī, ir tālu no idilles. Romāna autors savu varoni nesaudzē, liekot tam skatīt dzīves ēnas puses, sociālo netaisnību. Audžutēvs Barberēns ir šādas netaisnības upuris, dzīves neveiksmju nocietināts cilvēks, kura rīcības motīvus R e m ī vēl neizprot, bet, pakāpeniski sastopoties ar nežēlību, ļaunumu un netaisnību (Vi tā l i sam tiesa piespriež divus mēnešus cietumsoda par mēģinājumu pretoties policista vardarbībai) , zēns secina, ka, «dz īvo jo t kopā ar ļauniem cilvēkiem, ari pats vari kļūt ļauns». Sai nežēlīgajā pasaulē bērnu var pārdot kā lietu, kā lopu (govs pārdošanas un Remī pārdo­šanas ainas ir tik līdzīgas!), šai pasaulē mantojuma kārē var gudri izplānot savu tuvinieku nāvi.

Remī sapņi nepārtraukti saduras ar īstenību, un šī sadursme ikreiz nes jau­nas, bet rūgtas atziņas. Iztēlotā Parīze nebūt nelīdzinās tai aukstajai, dubļai­najai un neviesmīlīgajai pilsētai, kurā patvērumu ziemā cerējis atrast Vitāl iss . Šausminoša nabadzība un bezsirdīga pārticība — tādi ir lielpilsētas kontrasti. Mazajam Remī te nav kur patverties. Līdzīgu vilšanos izraisa brauciens uz An­gliju, nemīlīgā, miglainā Londona, tad vēl dīvainā uzņemšana Driskolu ģimenē, kur Remī sirsnība un atklātība atduras pret ledainu dzedrumu un pat klaju ņir­gāšanos.

Kas ir t ie spēki, kas palīdz R e m ī saglabāt gaišu skatu uz dzīvi un cilvēkiem? Protams, sava loma Remī liktenī ir iedzimtības faktoram. Pagājušā gadsimta 60. gados iedzimtība tiek intensīvi pētīta, un literatūrā šī interese izpaužas na­turālisma virzienā. Sis laiks ir darvinisma atmosfēras piesātināts, Francijā 1862. gadā iznāk C. Darvina darba « P a r sugu izcelšanos» tulkojums, ārkārtīgi

430

populāri kļūst pētījumi fizioloģijas jomā. Kloda Bernāra « Ievads eksperimen­tālajā medicīnā», Prospēra Likā un Emīla Dešanela pētījumi par iedzimtību iz­dara veselu apvērsumu ne tikai dabaszinātnēs, bet ari mākslā. «Audzināšanas un atpūtas žurnāla» izdevējs vēlas iepazīstināt bērnus ar zinātņu sasniegumiem. Zils Verns ar saviem zinātniskās fantastikas romāniem rāda eksakto zinātņu attīstības iespējas, bet H . Malo romānā var saskatīt tālaika dabas zinātņu at­klājumu atbalsis, īpaši atziņas iedzimtības jomā. Pa t mazais Matia ir spējīgs apšaubīt Remī un Driskolu radniecību, jo Remī nemaz nav Driskolu bērniem līdzīgs. Savukārt Remī no paša sākuma jūt neizskaidrojamu pievilkšanās spēku starp sevi un Mill igana kundzi un Artūru, viņu vidū zēns varētu justies pavisam brīvi, kā starp savējiem, ja nebūtu sociālās nevienlīdzības barjeras, kuras spēku viņš jau paguvis novērtēt . Patiesi , Remī ir īsts savas mātes dēls, ar viņai rak­sturīgo neuzmācīgo sirsnīgumu, neatlaidību un iekšēju brīvības un neatkarī­bas izjūtu. Apbrīnojama ir bērna uztvere, kurā ātri vien izdzēšas negatīvie iespaidi, saglabājoties pozitīvajiem, un savdabīgas pašaizsardzības spējas, kas nodrošina pastāvīgu gaitu uz priekšu. Protams, autors palīdz savam varonim, liekot tam galējas bezcerības momentos sastapties ar labiem un gaišiem cil­vēkiem. Un tomēr Remī gaitas vislabāk paskaidro Vitāl isa gudrība: «Kāpšana pa dzīves pakāpieniem mazliet atkarīga no apstākļiem, daudz vairāk no paša.»

H . Malo romānam piemīt spraigs dinamisms, kam pamatā ir notikumu raits savirknē jums, ne mirkli neļaujot lasītājam atslābināt uzmanību. Turklāt uz ro­māna beigām notikumi vēl sabiezinās, kļūst arvien straujāki: apcietināšana Angl i jā , bēgšana no ieslodzījuma, pakaļdzīšanās Mil l igana kundzes laivai « G u l b i s » , beidzot atrisinājums — viss tiek pavēstīts it kā vienā elpas vilcienā. Autors brīvi rīkojas ar laiku un telpu, gan tos sablīvējot, gan izretinot. Tiek pārvarēti milzīgi attālumi, kājām vairākreiz šķērsota Francija, kur nu vēl kle­jojumi pa Angli ju, un tomēr šos gaisa gabalus it kā nemaz nemanām, jo « tukšās» vietas tiek labi ja nosauktas vārdā, pakavējoties tikai pie tām, kur notiek kas zēna klejojumu gai tām būtisks. Tādā veidā reljefi iezīmējas pāris pilsētu: Tu­lūzā, kurā Remī pazaudē Vitālisu, Par īze, kas vispirms asociējas ar Garofol i mītni, Varsa, kur Remī piedzīvo plūdus šahtā, un, visbeidzot, Londona, kur zēns tā arī nesastop savus īstos vecākus. Zīmīgi , ka ar šīm pilsētām saistītas negatīvas emocijas, vilšanās, kamēr atmiņā kā pastāvīga miera un laimes vieta saglabājas Barberēna mātes mājiņa provincē, Krēzas departamentā.

Romānā nemanāmi rit laiks. Kopā ar Matiu pavadīti seši mēneši, kas līdzinās gadiem Vitāl isa trupā. īpaši garas ir šahtā, gaisa zvanā, pavadītās divas nedē­

ļas, kad vispār laiks šķiet apstājies. Laika ritums it kā neskar lietu pasauli: Bar­berēna mātes mājiņa nemaz nav gadu gaitā mainījusies, viss izskatās tieši tāds kā tajā dienā, kad Remī to ar smagu sirdi bija spiests atstāt, pat sakņu dārziņš ir saglabājies un Remī topinambūri devuši ražu. Tāpat arī Par īzē, De Lursina ielā Garofol i mājvietas tuvumā viss liekas pa vecam. Mainījies ir pats Remī, izaudzis fiziski un garīgi . Pats viņš izbrīnā par laika nevienmērīgo plūdumu atzīst, ka tas rit ātri, ja cilvēks nekur nesteidzas, bet bezgalīgi lēni, ja kaut ko grib sagaidīt.

Noslēguma nodaļā « Ģ i m e n ē » noskaidrojas šāds laika un telpas savdabīgs

431

izkārtojums: savu atmiņu grāmatu sakārto jau pieaugušais Remī. Lielaļcilvēka skatījums uz bērnību ir īpašs tāpēc, ka atmiņā nogulsnējušies tie notikiuiii, kam ir būtiska nozīme tagadējā Remī dzīvē. A r ī vecā Vitāl isa pamācības vairāk liekas pieaugušā Remī atmiņā atjaunotas.

Hektors Malo grāmatas nobeigumā dāsni sadala balvas saviem varoņiem: Remī izrādās bagātas dzimtas muižas īpašnieks, Artūrs negaidīti atgūst vese­lību, Liza — valodu, Matia kļūst par ievērojamu vijolnieku. Ata lgo ta tiek Bar­berēna māte, un krietni cilvēki ir Akēna tēva bērni: Aleksis — raktuvju inženie­ris un ģeologs, Benžamēns — ievērojams botāniķis, Etjeneta ar priekšzīmīgas meitas gādību aprūpē tēvu. A r ī ļaunie saņem savu algu: tēvocis Džeimss Mil l i -ģans spiests dzīvot no savu agrāk vajāto radinieku žēlsirdības dāvanām, Dris­kolu bērni notiesāti uz izsūtīšanu, Driskola kundze sadeg ugunsgrēkā. Protams, šāds mākslots nobeigums neiederas sociālas ievirzes reālistiskā romānā. Tāpēc jāatceras, cik stipras ir tālaika franču bērnu literatūrā šādu « labo be igu» ro­mānu tradīcijas, no kurām brīvs nav arī H . Ma lo . Un, ja esam pavisam godīgi pret sevi, — kuram no mums negribas laimīgu beigu? Kuram no mums negribas kļūt par bērnu, lai spētu šīm laimīgajām beigām noticēt?

Hektora Malo darbu dzīvās valodas un skaidrā stāstījuma dēļ vēl aiz­vien l ieto skolās franču valodas stundās, tas tulkots daudzās valodās. Latviski šis ir jau 5. grāmatas izdevums. Pats pirmais izdevums (1904) ar nosaukumu « B e z savēju» īstenībā ir nevis tulkojums, bet atstāstījums. Tas ietilpināts tri­jās burtnīcās, 14 nodaļās un viss kopā aptver tikai 80 lappuses. Ilustrāciju autors nav minēts.

Sim izdevumam seko divi A . Jesena izdevumi, no kuriem pirmais datēts ar 1923. gadu, otrajam gads nav minēts, bet norādīts, ka tas ir otrais izdevums. Abu grāmatu nosaukums ir «At ras t s bērns». Tulkotājs, kā arī ilustrāciju au­tora vārds nav minēts. Abām grāmatām ir 26 nodaļas.

Ceturtais romāna « B e z ģimenes» izdevums Val te ra un Rapas apgādā lat­viešu valodā saucas « D z ī v e s skolā» un iznāk 1935. gadā. Ilustrācijas ir citādas nekā pirmajās grāmatās. Sai izdevumā ir 42 nodaļas, nobeigums mazliet saīsi­nāts. Tāpēc var apgalvot , ka pilnībā H . Malo darbs latviešu lasītāja rokās nonāk tikai tagad. Jādomā, ka romāns šodien ir tikpat aizraujoša lasāmviela kā pirms vairāk nekā simt gadiem, kad tas tika sarakstīts.

Milda Grīnfelde, Astra Skrābane