Dzīvot labākā, skaistākā un tīrākā vidē. Šādu mērķi ir uzstādījusi Eiropas Savienība,

apņemoties veicināt ilgtspējīgu attīstību, proti, panākt attīstību, kas nākamajām paaudzēm

sniegs labāku dzīves kvalitāti ne tikai Eiropā, bet arī visā Pasaulē. Lai to veiksmīgi īstenotu, ir

nepieciešams nodrošināt līdzsvaru starp ekonomisko labklājību, sociālo taisnīgumu un tīru,

sakoptu, veselīgu vidi. Ilgtspējīga attīstība tādējādi ietver vides aizsargāšanu un vides

kvalitātes uzlabošanu, tas nozīmē aizsargāt Zemes spēju uzturēt dzīvību visā tās daudzveidībā

un ņemt vērā planētas dabas resursu ierobežotos apjomus.

Vides politikas jautājumos, Eiropas Savienība vadās pēc augstiem standartiem,

pievēršot uzmanību visām problemātiskajām jomām, kā arī izvirza prioritātes konkrētam laika

posmam. Pašreizējās prioritātes ir cīnīties pret klimata pārmaiņām, saglabāt bioloģisko

daudzveidību, mazināt piesārņojuma atstāto ietekmi uz veselību un atbildīgāk izmantot dabas

resursus. Vides politikas galvenais mērķis ir saglabāt Eiropā vēl atlikušās bioloģiskās

daudzveidības un ainavu paliekas, aizsargāt un saudzīgi izmantot dabas resursus un uzlabot

vides kvalitāti, novēršot videi un veselībai bīstamu piesārņojumu. ES vides politika ir virzīta

arī uz starptautiskas sadarbības veicināšanu vides jautājumu un problēmu risināšanai

reģionālā un vispasaules līmenī, ES dalībvalstis ir arī lielākās donorvalstis vides jautājumu

risināšanā jaunattīstības valstīs.

ES vides politikas attīstības gaita

Rūpniecības un lauksaimniecības attīstība, nenovēršamais urbanizācijas process, kā arī

militārie konflikti, šeit galvenokārt minami abi Pasaules kari, radīja milzīgus vides

postījumus. Lai veiksmīgāk pārvarētu šīs vides problēmas, vairākām valstīm bija izdevīgi

apvienoties, tādēļ 1948. gadā tika izveidota ANO Eiropas Ekonomiskā Komisija (EEK), kuras

izveidotās darba grupas risināja tādus jautājumus kā gaisa aizsardzība, virszemes un pazemes

ūdeņu aizsardzība, ķīmisko vielu un bīstamo rūpniecības uzņēmumu kontrole, transporta

drošība un degvielas kvalitāte u.c. Tika sagatavotas vairākas vides konvencijas, kas sekmīgi

regulēja vides jautājumus. Lielākais ANO vides politikas panākums līdz šim ir 1992. gadā

Riodiženeiro pieņemtā Vispārējā konvencija par klimata izmaiņām, konvencija par

bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un Deklarācija par Ilgtspējīgu attīstību, kā arī

sagatavotā konvencija par cīņu pret pārtuksnešošanos/zemes degradāciju.

ANO un Eiropas Savienības vides politikas ir savstarpēji integrētas, jo ES valstis ir

ANO globālās vides politikas un ANO EEK vides politikas galvenais virzītājspēks,

zinātniskais un tehniskais potenciāls un finansētājs. Tomēr pēc Eiropas Kopienas (vēlāk

Eiropas Savienības) izveides, radās iespēja dalībvalstīs īstenot daudz striktākas prasības vides

2

jomā. Līdz pat 20. gadsimta 60. gadu beigām nevienai Eiropas valstij nebija skaidri definētas

vides politikas. Tomēr, pēdējo 30 gadu laikā ir panākts ievērojams progress, veidojot

visaptverošu vides kontroles sistēmu Eiropas Savienībā. Ir aptverts plašs jautājumu loks – no

trokšņa līmeņa līdz atkritumu profilaksei, no ķīmiskām vielām līdz gaisa daļiņām, no

peldūdens līdz ES dabas katastrofu pārvaldības tīklam, piemēram, naftas noplūdes vai mežu

ugunsgrēku gadījumos.

Aktivitātes vides aizsardzības jomā Eiropas Kopienā tika aizsāktas 1972.gadā, kad tika

pieņemta pirmā programmas saistībā ar ekoloģiskajām problēmām. Tuvāko gadu laikā sekoja

vēl trīs programmas:

1972. gadā Parīzes samitā tika atzīts, ka īpaša uzmanība jāvelta vides jautājumiem

situācijā, kad notiek ekonomikas paplašināšanās un dzīves kvalitātes paaugstināšanās. Tā

rezultātā radās pirmais „vides rīcības plāns”, kam sekoja vairākas daudzgadu programmas un

rinda direktīvu.

1987. gadā Vienotais Eiropas akts izrādījās pagrieziena punkts ES vides politikā, ar

ko aizsākās vides jautājumu iekļaušana Kopienas līgumos.

1992. gada Māstrihtas līgums pavirzīja to vēl tālāk, piešķirot vides aizsardzībai

pilntiesīgu statusu.

1999. gadā Amsterdamas līgums nostiprināja juridisko bāzi jautājumiem par vides

aizsardzību un ilgtspējīgu attīstību visā ES.

Laika gaitā ES pieņēma vairāk kā 200 likumdošanas aktu, kuru galvenais mērķis

sākotnēji bija piesārņojuma ierobežošana un minimālo standartu ieviešana, jo īpaši atkritumu

apsaimniekošanas un pārstrādes, ūdens piesārņojuma un gaisa piesārņojuma jomās. ES vides

politika ir tieši saistīta arī ar vienotā ES tirgus harmonisku attīstību – visiem ražotājiem ir

jāpilda vienādas vides prasības.

21. gadsimts atnesis jaunas iezīmes ES vides politikā, sākot ar ūdens struktūrdirektīvas

ieviešanu un darbu pie Eiropas jūru stratēģijas izstrādāšanas. Šī stratēģija, tāpat kā ES

struktūrdirektīvu īstenošana pārrobežu reģionos pēc ES paplašināšanās, prasīs ES

kaimiņvalstu iesaistīšanos vides politikā principiāli daudz augstākā līmenī.

Vides politikas jomas

Eiropas Savienībā vides aizsardzības jautājumi ir iedalīti vairākās apakšgrupās:

Horizontālā likumdošana, kas ietver Ietekmes uz vidi novērtējuma procesu, sabiedrības

tiesības saņemt informāciju par vides jautājumiem un piedalīties lēmumu pieņemšanā,

nepieciešamās vides institūcijas un informācijas apriti;

3

Atkritumu apsaimniekošana ietver sadzīves atkritumu poligonu ierīkošanu, neatbilstošo

izgāztuvju slēgšanu, atkritumu pārstrādes un atkārtotas izmantošanas veicināšanu, bīstamo

atkritumu apsaimniekošanu, tai skaitā to dedzināšanai izvirzītās prasības un atkritumu

dedzināšanas rezultātā radītā piesārņojuma mazināšanu, iesaiņojuma apjoma samazināšanu un

izlietotā iesaiņojuma apsaimniekošanu;

Gaisa piesārņojums un Klimata izmaiņas ir viena no svarīgākajām problēmām, ar ko

saskaras cilvēce. Liela nozīme šajā jautājumā ir Kioto protokolam „Par klimata izmaiņām”

(ratificēts 2002.gadā), kas nosaka juridiski saistošus ierobežojumus siltumnīcas efektu

izraisošo gāzu emisijām Rūpnieciskajās valstīs un paredz jaunus īstenošanas mehānismus,

kuru pamatā ir tirgus likumi, piemēram, emisiju kvotu tirdzniecība, kopīga īstenošana un tīri

attīstības mehānismi. Tiek veikti pasākumi arī ozona slāņa aizsardzības jomā, griestu

noteikšanā valstīm attiecībā uz radīto atmosfēras piesārņojumu, kā arī standartu ieviešanā

rūpniecības uzņēmumiem. 2008. gada decembrī ES līderi pieņēma likumdošanas aktu

kopumu, kuros paredzēts samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju. Šis lēmums ieies vēsturē.

Plānots līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju par vismaz 20 %

salīdzinājumā ar 1990. gadu, par 20% palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru un par 20 %

samazināt enerģijas patēriņu. Tika arī nolemts, ka transporta nozarē 10 % degvielas jābūt

biodegvielai, elektrībai vai ūdeņradim. Videi draudzīgu tehnoloģiju izmantošana tiek veicināta

arī ar nodokļu politikas palīdzību.

Ūdens piesārņojuma jomā galvenā uzmanība tiek pievērsta ūdens kvalitātes standartu

ieviešanai dzeramajam ūdenim, zivsaimniecībā izmantojamajam ūdenim, ūdens kvalitātei

peldvietās, kā arī bīstamo ķīmisko vielu nonākšanai ūdenī. Galvenā uzmanība tiek pievērsta

pilsētas notekūdeņu stāvoklim un nitrātu izraisītajam piesārņojumam.

Dabas saglabāšanas aktivitātes ietver cīņu par apdraudētu augu, putnu un dzīvnieku

sugu aizsardzību un atjaunošanu, kā arī šo sugu izdzīvošanai nepieciešamās vides saglabāšanu

un atjaunošanu. ES ir apņēmusies līdz 2010. gadam apturēt apdraudēto sugu izmiršanu un

dabiskās vides izzušanu. Sevišķu uzmanību ES vēlas pievērst “Natura 2000” projektiem —

teritorijām, kur jāaizsargā augu un dzīvnieku sugas un dabiskā vide. ES šāds statuss piešķirts

jau vairāk nekā 26 000 teritoriju;

Trokšņa līmeņa mazināšanas jomā tiek īstenoti pasākumi maksimālā pieļaujamā trokšņa

līmeņa ierobežošanai, izmantojot dažāda veida sadzīves un rūpnieciskās ierīces, motorizētu

tehniku un transporta līdzekļus, lauksaimniecības un būvniecības tehniku;

Dabas un tehnoloģiskie riski arvien lielākā mērā pakļauj mūsdienu sabiedrību

nezināmajam. Lai mazinātu šos riskus un veicinātu situācijas uzlabošanos ir veikti pasākumi

civilās aizsardzības jomā, rūpniecisku avāriju novēršanā un radioaktīvo atkritumu

4

apsaimniekošanā. Atsevišķi tiek novērtēta iespējamā ģenētiski modificēto organismu un

pārtikas ietekme uz vidi.

ES vides politikas likumdošana

Eiropas Savienībā pastāv vienoti likumi, kuri ir saistoši visās tās dalībvalstīs. Šie

likumdošanas akti skar dažādas dzīves jomas, sākot ar naudas politiku līdz cilvēktiesībām.

Kopīga vides politika arī ir viens no ES kopīgās politikas elementiem. Eiropas Kopienas

dibināšanas līguma 2. un 6. punktā minēts, ka ES ir kopīga politika vides aizsardzības jomā ar

mērķi veicināt tās ilgtspējīgu attīstību. Savukārt iepriekšminētā līguma 174. pantā ir izteikti

kopīgās vides politikas mērķi un uzdevumi. Galvenie mērķi ir 4:

1. Aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti;

2. Pasargāt cilvēku veselību;

3. Racionāli izmantot dabas resursus;

4. Izstrādāt kopīgus rīcības principus dabas katastrofu gadījumos gan dalībvalstu

reģionu, gan visas pasaules mērogā.

ES izceļ, ka jāievēro dažādo reģionu klimatiskās atšķirības un dabas katastrofas vai

avārijas gadījumā sākumā jānovērš briesmas un tikai tad jāsoda avārijas vaininieks, ja tāds ir

konstatēt. ES vides politikas izstrādē ir jārēķinās ar sekojošiem faktoriem:

1. pieejamajiem tehniskajiem un zinātniskajiem datiem;

2. klimatu atšķirībām dažādos ES dalībvalstu reģionos;

3. iespējamām rīcības vai tieši pretēji – rīcības trūkuma – sekām;

4. kā arī katras dalībvalsts ekonomiskajai un sociālajai labklājībai (tas ir, cik daudz

finansu pati valsts spēj novirzīt vides politikas attīstībai).

Eiropas Kopienas dibināšanas līgums arī paredz Kopienas un ES dalībvalstu sadarbību

(vides jomā) ar Trešajām valstīm (valstis, kas nav ES dalībvalstis) un Starptautiskām

organizācijām, kā, piemēram, ANO, UNESCO u.c.

Vides aizsardzības jomā ES ir izstrādāti aptuveni 700 tiesību akti, kuri skar galvenās

vides aizsardzības tēmas. Eiropas Savienības likumdošanā par dabas aizsardzību pastāv divas

direktīvas: direktīva „Par dabisko biotopu, savvaļas sugu un dzīvnieku aizsardzību” un

direktīva „Par savvaļas putnu aizsardzību”. Biotopu direktīva aizsargā Eiropā retās sugas un

biotopus. Direktīvai vairāki pielikumi, kuros uzskaitītas šīs sugas un biotopi. Īpaši atzīmēti ir

prioritārie biotopi un sugas – tādas, kurām draud izzušana. No 198 biotopiem, kuri atzīti par

apdraudētiem Eiropā, 58 ir sastopami arī Latvijā. Jāuzsver, ka līdzās ES biotopiem un sugām

5

katra valsts aizsargā arī savas vietējās nozīmes sugas, kurām nepieciešama aizsardzība.

Piemēram, jūrmalas zilpodze pie mums ir ļoti reta un aizsargājama suga – Latvijā tai ir tikai

dažas atradnes. Taču vairākās citās Eiropas valstīs tā ir visai parasta suga, tādēļ tā nav minēta

Biotopu direktīvas pielikumos. Iespējami arī otrādi gadījumi, kad Eiropā ļoti reta suga pie

mums ir bieža, un tās īpaša aizsardzība radītu problēmas. Piemēram, bebri un vilki Eiropā ir

aizsargājami, taču Latvijā tie vietām ir sastopami tik lielā skaitā, ka to populācijas lieluma

regulēšanai tiek izmantota medīšana. Šādā gadījumā ir iespējams pieprasīt izņēmumu –

neiekļaut kādu sugu vai biotopu vispārējos aizsardzības noteikumos. Vēl ir iespējams

gadījums, kad kāds ES aizsargājamais biotops vai suga ir plaši sastopams vienā no ES

valstīm, bet pārējās nav gandrīz nemaz. Tādā gadījumā tas tomēr paliek aizsargāts Eiropas

līmenī. Savukārt direktīva par savvaļas putnu aizsardzību pieņemta, lai novērstu putnu

populāciju samazināšanos Eiropā. Pirmajā pielikumā tiek uzskaitīti tie īpaši aizsargājamie

putni, kuru populāciju uzturēšanai nepieciešami īpaši pasākumi – aizsargājamo teritoriju

izveide, biotopu atjaunošana vai veidošana, biotopu apsaimniekošana ārpus aizsargājamām

teritorijām. Tā kā vairākām Eiropā apdraudētām putnu sugām Latvijas populācijas veido

ievērojumu daļu no kopējā indivīdu skaita, Latvijai ir liela atbildība šo sugu aizsardzībā.

Piemēri ir melnie stārķi, griezes, melnās dzilnas, mazie ērgļi un dzērves. Latvijā ir sastopami

apmēram 15 % no visas Eiropas mazajiem ērgļiem. Otrajā pielikumā ir uzskaitītas sugas,

kuras visā Eiropā vai tikai atsevišķās valstīs drīkst medīt, taču to medīšana pieļaujama tikai

tādā apjomā, kas garantē šo sugu populāciju nesamazināšanos. Trešajā pielikumā iekļautās

sugas ir aizliegts medīt, un turklāt aizliegts tirgoties ar to gaļu.

Aplūkojot visus pārējos tiesību aktus, tos var iedalīt vairākās grupās, atkarībā no

aplūkotās tēmas.

Piesārņojums un traucēkļi:

Kodoldrošība un radioaktīvie atkritumi (piemēram, šeit tiek izstrādāti principi kā

rīkoties, ja notikusi kodolkatastrofa vai radioaktīva avārija, tie ir arī tiesību akti,

pārsvarā konvencijas, par kodoldrošību)

Ūdeņu aizsardzība un apsaimniekošana (tie ir tiesību akti par īpaši aizsargājamām

teritorijām un piekrastes līnijām, piemēram, Atlantijas okeāns, Vidusjūra, par jūras

vides ekosistēmu, par kuģu radīto piesārņojumu un veidiem, kā to ierobežot. Ūdeņu

attīrīšana un aizsardzība ir ļoti nepieciešama, jo tieši ūdens rada trīs ceturtdaļas no

mums pieejamā skābekļa un tikai 1% no visiem pasaules ūdens resursiem cilvēks var

lietot dzeršanai. ES ir izstrādājusi vienotu direktīvu, kas regulē dzeramā ūdens

kvalitāti visās dalībvalstīs.)

6

Atmosfēras piesārņojuma kontrole (tie ir tiesību akti par ozona slāni noārdošām

vielām, par klimata pārmaiņām, gaisa piesārņojumu no automašīnu motoriem un

benzīna utt., par oglekļa dioksīda izplūdes ierobežošanu u.c.)

Akustiskā piesārņojuma novēršana (tie ir tiesību akti par transporta līdzekļa

pieļaujamo trokšņa līmeni; par civilo zemskaņas reaktīvo lidmašīnu trokšņa emisijas

ierobežošanu u.c., par vides trokšņu novēršanu un ierobežošanu u.c.)

Ķīmiskās vielas, rūpnieciskais apdraudējums un biotehnoloģija (tie ir tiesību akti par

kaitīgo un bīstamo vielu klasifikāciju, iepakojumu un marķējumu, par tādu smagu

nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kuros iesaistītas bīstamas vielas, par

ģenētiski modificēto pārtiku, tas ir, ģenētiski modificēta rapša, kukurūzas un sojas

laišana tirgū utt.)

Kosmoss, vide un dabas resursi:

Kosmosa, vides un dabas resursu pārzināšana un efektīva izmantošana (par cīņu pret

pārtuksnešošanos/zemes degradāciju valstīs, kurās novērojami ievērojami sausuma

periodi un/vai pārtuksnešošanās, jo īpaši Āfrikā – tā ir ANO konvencija, tāpat ir arī

tiesību akti par mežu aizsardzību)

Savvaļas augu un dzīvnieku saglabāšana (putnu, savvaļas dzīvnieku un ūdens

iemītnieku aizsardzība)

Atkritumsaimniecība un attīrīšanas tehnika (par atkritumeļļu apglabāšanu, par

atkritumu apsaimniekošanu, par vides, jo īpaši augsnes, aizsardzību, lauksaimniecībā

izmantojot notekūdeņu dūņas, par iepakojumu pārstrādāšanu utt.)

Starptautiskā sadarbība:

Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un

augu sugām;

Konvencija par Vidusjūras aizsardzību pret piesārņojumu;

Protokols par sadarbību avārijas situācijās Vidusjūrā radītā naftas un citu kaitīgo vielu

piesārņojuma apkarošanā;

Konvencija par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos;

Konvencija par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību;

Konvencija par zvejas un dzīvo resursu saglabāšanu Baltijas jūrā un Beltos (Gdaņskas

konvencija);

Vīnes Konvencija par ozona slāņa aizsardzību un daudzas citas konvencijas, lēmumi

un protokoli sākot no lašu migrācijas līdz bioloģiskajām katastrofām.

7

Dzīvnieku aizsardzība:

konvencija par mājdzīvnieku un mājlopu aizsardzību;

par starptautiskiem humāniem slazdošanas standartiem;

par starptautiskiem humānas medību rīku lietošanas standartiem starp Eiropas

Kopienu, Kanādu un Krievijas Federāciju (galvenie principi – noķertajam dzīvniekam

jāatrodas bezsamaņas vai bezjūtības stāvoklī līdz pat nāvei, un slazdi nedrīkst radīt

dzīvniekam asiņošanu vai kaulu lūzumus.)

par dzīvniekiem, kurus izmanto zinātniskajiem pētījumiem

par dažu savvaļas dzīvnieku kažokādu un gatavo preču ievešanu Kopienā

par tirdzniecību ar izstrādājumiem no roņiem

par dzīvnieku aizsardzību nonāvēšanas laikā (šeit tiek uzsvērts, ka arī dzīvnieki cieš

sāpes, līdz ar to ir jāievieš noteikumi, kas atbrīvo dzīvniekus no ciešanām. Tomēr ir

iekļauts arī izņēmuma punkts - Ar Direktīvu 93/119/EK ir atcelta nepieciešamība pēc

apdullināšanas reliģiskas nokaušanas gadījumā, ja tā notiek kautuvē. Tā kā Kopienas

noteikumi, kas piemērojami, veicot reliģisku nokaušanu, transponēti atkarībā no valstu

apstākļiem, kā arī ņemot vērā to, ka valstu tiesību aktos ietverti aspekti, kas nav saistīti

ar šīs regulas mērķiem, ir svarīgi, lai tiktu saglabāta iespēja atkāpties no prasības par

dzīvnieku apdullināšanu pirms to nokaušanas, tādējādi atstājot zināmu rīcības brīvību

katras dalībvalsts ziņā. Tādējādi šajā regulā ir respektēta reliģiskā brīvība un tiesības

paust reliģiju vai ticību dievkalpojumu, sludināšanas, rituālu un ceremoniju laikā, kā

paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. pantā. Šis punkts izraisīja plašas

diskusijas sabiedrībā, jo arī Latvijā tika veikti grozījumi Dzīvnieku aizsardzības

likumā, tādēļ turpmāk Latvijā mājlopus drīkstēs kaut atbilstoši reliģiskām tradīcijām.

Protams, sabiedrība ir sašutusi par tik nehumānistisku rīcību pret dzīvniekiem, turklāt

izrādās, ka šie grozījumi ir pretrunā ar Eiropas Savienības (ES) pamatnostādnēm par

lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzību. Dzīvnieku aizsardzības ētikas padome

konstatējusi, ka pērn septembrī apstiprinātajos priekšlikumos Eiropas Padomes regulai

par dzīvnieku aizsardzību nonāvēšanas laikā viennozīmīgi ir norādīts, ka izņēmumus

attiecībā uz rituālo kaušanu nacionālajā likumdošanā var paredzēt tikai tajos

gadījumos, kad "šīs darbības neiespaido dzīvnieku izcelsmes produktu tirgu un to

pamatā nav nolūka veikt ražošanu". DzAĒP uzsver, ka minētie grozījumi tika iniciēti

"viena konkrēta uzņēmuma ražošanas interesēs, tāpēc to pieņemšanas pamatojums

neatbilst kopējām ES pamatnostādnēm par lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzību

nonāvēšanas laikā". Tāpat DzAĒP norāda, ka jaunajā likuma redakcijā iekļautie

jēdzieni "reliģiskā kopiena" un "reliģiskās kopienas tradicionālās gaļas ieguves

8

metodes" neatbilst patlaban spēkā esošajam Reliģisko organizāciju likumam, tādējādi

lauksaimniecības dzīvnieku rituālās kaušanas regulējums ar jauno Dzīvnieku

aizsardzības likuma normu nav iespējams. Bet diemžēl šie grozījumi tika apstiprināti,

kas tikai pierāda to, ka arī ES likumdošanu ir iespējams iegrozīt sev vēlamā virzienā.

Kā redzams no dotajiem piemēriem, ES vides politika nodarbojas ar jautājumiem, kas ir

aktuāli visai sabiedrībai kopumā. Tie ir jautājumi par dabas aizsardzību, par piesārņojuma

ierobežošana, par globālo sasilšanu un tās novēršanu. Eiropas Padome kopā ar ES vides

komisiju izstrādā arvien vairāk tiesību aktu, lai padarītu mūsu dzīvi drošāku.

Vides jautājumi Eiropas Savienības iestādēs un struktūrās.

Eiropas Komisijā no šī gada vides komisāra amatu ieņem Janešs Potočniks no

Slovēnijas, kurš studējis ekonomiku un kopš 2004. gada bija zinātnes un pētniecības

komisārs. Tagadējais vides komisārs no 2002.g. - 2004. g. bijis Slovēnijas Eiropas lietu

ministrs. Viņš ir bezpartejisks. Eiropas Komisija kā galvenās vides politikas jomas izšķir:

gaiss, biotehnoloģijas, ķīmiskās vielas, civilā aizsardzība un vides negadījumi, klimata

pārmaiņas, vides tehnoloģijas, veselība, starptautiski jautājumi un paplašināšanās, daba un

bioloģiskā daudzveidība, troksnis, augsne, ilgtspējīga attīstība, pilsētvide, atkritumi, ūdens.

Eiropas Parlamentā par vides jautājumiem atbildīga ir Vides, sabiedrības veselības un

pārtikas nekaitīguma komiteja, kuras prezidents no 2009. gada līdz 2014. gadam ir vācietis Jo

Leinen, kurš ir Eiropas Parlamenta loceklis kopš 1999.gada. Viņš pārstāv Vācijas

Sociāldemokrātu partiju. Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai ir

četri viceprezidenti - Corinne Lepage (Francija), Carl Schlyter (Zviedrija), Bogusław Sonik

(Polija) un Dan Jørgensen (Vācija).

Savukārt, Eiropas Savienības Padome jautājumos par vidi sapulcina dalībvalstu vides

ministrus.

Viena no Eiropas Savienības struktūrām ir Eiropas Vides aģentūra (EVA). Šīs aģentūras

uzdevums ir sniegt pamatotu, neatkarīgu informāciju par vidi. Tas ir nozīmīgākais

informācijas avots tiem, kas ir iesaistīti vides politikas veidošanā, pieņemšanā, īstenošanā un

novērtēšanā, kā arī plašai sabiedrībai. Pašlaik EVA ir 32 dalībvalstis. 1990. gadā Eiropas

Savienība pieņēma regulu, ar kuru izveidoja EVA. Tā stājās spēkā 1993. gadā, tūlīt pēc

lēmuma pieņemšanas par EVA atrašanās vietu Kopenhāgenā. Reāla darbība tika uzsākta

1994. gadā. Ar šo regulu izveidoja arī Eiropas vides informācijas un novērojumu tīklu

(Eionet). EVA mandāts ir palīdzēt Kopienai un dalībvalstīm pieņemt pamatotus lēmumus par

9

vides uzlabošanu, vides apsvērumu iekļaušanu ekonomiskajā politikā un virzībai uz

ilgtspējību, kā arī koordinēt Eiropas vides informācijas un novērojumu tīklu (Eionet en ).

Eiropas Vides aģentūras mērķis ir:

īstenot informācijas prasības, ko paredz ES un starptautiskie tiesību akti vides jomā;

veikt novērtējumus par vidi Eiropā un vērtēt politikas efektivitāti;

uzlabot Eiropas vides datu un informācijas koordinēšanu un izplatīšanu.

Tātad EVA nolūks ir veicināt ilgtspējīgu attīstību un palīdzēt sasniegt ievērojamus un

novērtējamus Eiropas vides uzlabojumus, savlaicīgi sniedzot mērķtiecīgu, būtisku un

uzticamu informāciju politikas veidotājiem un sabiedrībai.

Cita Eiropas Savienības struktūra ir Investīciju Banka, kura vides jautājumos izšķir 5

privilēģijas:

1) Dzīves kvalitātes uzlabošana pilsētas vidē (pilsētvides renovācija un transporta

attīstība)

2) Vides izraisītu veselības problēmu ārstēšana (industriālā piesārņojuma samazināšana,

ūdens kvalitāte)

3) Cīņa pret klimata pārmaiņām (īpaši atjaunojamās enerģijas veicināšana)

4) Dabas aizsardzība

5) Dabas resursu saglabāšana un atkritumu samazināšana, pārstrāde un otrreizēja

izmantošana.

Latvija un ES vides politika

Vides politiku Latvijā īsteno Vides ministrija, kas 2003. gadā atdalījās no Vides

aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, vides ministrs – Raimonds Vējonis. Viņa

citāts saistībā ar Eiropas Savienības (ES) emisijas kvotām – „Globālā sasilšana, protams, ir

problēma,” piebilst Vējonis, „Bet vienlaikus tā ir arī milzīga biznesa iespēja. Tā ir iespēja

ieguldīt zaļajās tehnoloģijās, un citos zaļajos projektos. Latvija jau tagad aktīvi izmanto savas

priekšrocības, lai citām valstīm pārdotu emisiju kvotas - šogad esam ieguvuši jau 90 miljonus

latu.” (16.12.2009.)

Latvijā būtiskas izmaiņas vides sektora politikas izstrādē noteica asociācijas līguma

parakstīšana ar ES 1995. gadā. Tika izstrādāta Latvijas nacionālā programma ES pienākumu

un tiesību kopuma (“Acquis Communautaire”) pārņemšanai, kas vides sektorā nozīmēja

aptuveni 200 ES likumdošanas aktu pārņemšanu Latvijas normatīvajos aktos. Šis darbs tika

10

pabeigts 2001. gada rudenī, kad Latvijas sarunas ar ES vides sektorā tika noslēgtas. Vides

situācija Latvijā vienmēr ir bijusi uzskatāma par apmierinošu, tomēr, lai vides politika

sakristu ar Eiropas Savienības nostāju, Latvija ir sakārtojusi likumdošanu tādos sektoros kā

gaisa aizsardzība, ķīmisko vielu un produktu kontrole, atkritumu un bīstamo atkritumu

apsaimniekošana, bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un saglabāšana, ūdeņu aizsardzība

un apsaimniekošana.

Latvijas pārstāvji darbojas daudzās ES Vides padomes darba grupās, piemēram,

Starptautiskā vides darba grupa par Bioloģisko daudzveidību, Starptautiskā vides darba grupa

par Vaļu medībām, Starptautiskā vides darba grupa: Konvencija par starptautisko tirdzniecību

ar savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES), Elektroniskie atkritumi (WEEE). 2009. gada

decembrī notika desmit darba grupu sanāksmes.

Latvijā noris arī aktīva lobiju darbība, piemēram, regulāri ar to nodarbojas Latvijas

Degvielas tirgotāju asociācija, saistībā ar „Normatīvo aktu prasības par  vides aizsardzības

prasībām degvielas uzpildes stacijām, naftas bāzēm un pārvietojamajām cisternām un

Direktīvas projektu par II pakāpes tvaiku atsūknēšanas sistēmām”. Lobēšanas process notiek

ar vēstuļu, tikšanos, sanāksmju palīdzību. Amatpersona ar kuras starpniecību notikusi

lobēšana - Armands Plāte (vides aizsardzības departamenta Ķīmisko vielu un risku nodaļas

vadītājs). Vēl viens piemērs - Vides aizsardzības klubs (VAK). VAK kopā ar Latvijas Zemes

draugiem strādā vides lobija organizācijā Briselē, EEB (Eiropas Vides birojs). VAK biedri

aktīvi strādā gaisa piesārņojuma politikas, rūpnieciskā piesārņojuma direktīvas pilnveidošanas

un ūdens kvalitātes uzlabošanas virzienos.

Lai sekmīgi realizētu vides politiku, Latvijā tiek īstenoti ES vides projekti, lielākoties

sadarbojoties ar Skandināvijas valstīm un Vāciju. Ir pieejamas gandrīz 50 dažādas ES

programmas, kurās finansējumam var pieteikties sabiedriskās organizācijas, uzņēmumi,

mācību iestādes, kā arī valsts un pašvaldību institūcijas. Populārākās programmas

finansējuma saņemšanai vides politikā:

Kohēzijas fonds un Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF)

Eiropas Savienības Solidaritātes fonds (ESSF) ir izveidots 2002.gada nogalē ar Padomes

2002.gada 11.novembra Regulu (EK) Nr.2012/2002. ESSF tika izveidots ar mērķi radīt jaunu finanšu

palīdzības instrumentu, kas ļautu Kopienai ātri, efektīvi un elastīgi reaģēt uz ārkārtas situācijām saskaņā

ar Regulu un sniegt finansiālu palīdzību lielu katastrofu, it īpaši dabas katastrofu gadījumā attiecīgo

reģionu iedzīvotājiem, lai sekmētu normālu dzīves apstākļu ātrāku atjaunošanu katastrofas skartajos

reģionos. Saskaņā ar iepriekšminēto Regulu Kopienas palīdzība ir pieejama ES dalībvalstīm, kā arī

valstīm, kuras attiecīgajā laika posmā veic sarunas par pievienošanos ES. Kopienas palīdzībai ir

jāpapildina attiecīgo valstu darbības, un tā ir jāizmanto, lai segtu daļu no valsts izdevumiem, kas

11

radušies saistībā ar lielas katastrofas nodarītajiem postījumiem. Latvijai ESSF līdzekļi ir pieejami no

2006.gada.

Eiropas Savienības Phare programma

ES Phare programma ir galvenais ES finansiālās un tehniskās sadarbības finansu

instruments ar Centrālās un Austrumeiropas valstīm. ES Phare programma izveidota

1989. gadā, un tās sākotnējais mērķis bija sniegt atbalstu Polijai un Ungārijai

ekonomiskās pārejas periodā. No tā arī radies nosaukums Phare, kas ir pirmo burtu

salikums no angliskā nosaukuma ‘’Poland, Hungary Aid for the Reconstruction of the

Economy’’ (Palīdzība Polijas un Ungārijas ekonomikas atjaunošanai). Latvijas

sadarbība ar ES aizsākās 1991. gadā, kad starp Eiropas Komisiju un Latvijas valdību

tika parakstīts pirmais līgums par ES Phare programmas finansiālā atbalsta

saņemšanu. Pēc Eiropas līguma parakstīšanas 1995. gadā un Latvijas pieteikuma

uzņemšanai ES iesniegšanas šī sadarbība ieguva jaunas izpausmes formas, lai

veicinātu Latvijas ātrāku integrēšanos Eiropas Savienībā (palīdzība ieviest acquis

communautaire, investīcijas).

Eiropas Savienības Pārejas programma

Eiropas Savienības programma “Pārejas līdzekļi administratīvās spējas stiprināšanai” jeb

Transition Facility programma ir ES finanšu instruments, kas ir pieejams ES dalībvalstīm. Šīs

programmas mērķis ir palīdzēt jaunajām dalībvalstīm stiprināt to administratīvo spēju ieviest

ES tiesību aktu prasības. Zināmā mērā ES PHARE/ Pārejas programma ir ES PHARE

programmas mērķu un uzdevumu turpinātājs.

Vides ministrijas darbības mērķi Pārejas programmas projektu ieviešanā:

vides kvalitātes uzlabošana;

vides informācijas nodrošināšana: regulāra vides stāvokļa monitoringa veikšana un

informācijas sniegšana;

vides likumdošanas prasību nodrošināšana un ieviešana;

padoto un uzraudzībā esošo iestāžu institucionālās kapacitātes celšana ES

likumdošanas ieviešanai, lai sekmētu iepriekšminēto mērķu sasniegšanu.

Būtiskais ES likumdošanā un Latvijas interešu aizstāvēšanā ES

Galvenā uzmanība, pārstāvot Latvijas intereses ES, veltīta klimata pārmaiņu

politikai, kas 2008. gadā Latvijai ir bijis visbūtiskākais jautājums. Klimata pārmaiņu politikas

jomā attīstās tendence aizvien vairāk integrēt šo jomu citās nozarēs un politikās

(konkurētspēja, aviācija un transports, enerģētika, sociālā politika un nodarbinātība,

lauksaimniecība, būvniecība). Francijas prezidentūras laikā tika panākta pirmā lasījuma

12

vienošanās par 2008. gada 23. janvārī Eiropas Komisijas (EK) publicēto klimata un

enerģētikas normatīvo aktu kopumu. Vienošanās paplašina Kopienas klimata politikas

saistību ar citiem sektoriem - līdz šim jau regulētās enerģētika un liela mēroga rūpniecība tiek

papildinātas ar pārējiem emisiju ziņā nozīmīgiem sektoriem kā transports, lauksaimniecība un

energoefektivitāte.

Kā daļa no klimata un enerģētikas normatīvo aktu kopuma tikusi skatīta degvielas

kvalitātes direktīva, kuru bija nepieciešams saskaņot ar atjaunojamo energoresursu direktīvas

prasībām biodegvielai un regulu par oglekļa emisiju samazinājumu vieglajiem automobiļiem.

Par abiem tiesību aktiem, kuru noteiktie mērķi ir savstarpēji saistīti un kas veido ietvaru

emisiju samazinājumam transporta jomā, panākta 1. lasījuma vienošanās. Panāktais rezultāts

atbilst Latvijas interesēm. Latvijai labvēlīgie rezultāti panākti saskaņotas un mērķtiecīgas

interešu aizstāvēšanas dēļ - gan formālajos, gan neformālajos kontaktos. Īpaši atzīmējama

Pārstāvniecības regulārā sadarbība ar EK Vides direktorātu, Prezidentūru un līdzīgi

domājošām dalībvalstīm gan ekspertu, gan COREPER vēstnieku līmenī.

Lai panāktu pilnīgu ES likumdošanas īstenošanu vides sektorā līdz 2015. gadam vēl

jārealizē daudzi projekti apmēram 1,2 miljardu eiro apjomā no valsts budžeta, kā arī 305 līdz

742 miljonu eiro apjomā privātajā sektorā. Kā piemēru var minēt bīstamo atkritumu

dedzinātavas nodrošināšanu, bīstamo atkritumu poligona būvi, 10 - 15 reģionālo sadzīves

atkritumu poligonu būvi, esošo izgāztuvju slēgšanu, ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu

sakārtošanu vidēji lielās pilsētās un mazpilsētās. Reformas jāturpina nacionālajā, reģionālajā

un vietējā līmenī. Latvijai piešķirti 8 pārejas periodi (vairāk ir tikai Polijai – 9) vides prasību

normu ieviešanā un īstenošanā tādās jomās kā atkritumu apsaimniekošana, integrēta

piesārņojuma novēršana un kontrole, peldvietu ūdens kvalitāte visā teritorijā, dzeramā ūdens

kvalitāte visās apdzīvotās vietās, bīstamo atkritumu uzglabāšana, iepakojuma materiāla

pārstrāde, gaistošo organisko savienojumu emisiju kontrole, benzīna uzglabāšana un sadale,

aizsardzība pret jonizējošo starojumu saistībā ar medicīnisko apstarošanu. palielinās mūsu

saimniecības nozaru konkurences iespējas ES un pasaules tirgū.

Izmantotā literatūra

13

1. http://bookshop.europa.eu/eubookshop/download.action?fileName=NAAB05948LVC_002.pdf&eubphfUid=10070581&catalogNbr=NA-AB-05-948-LV-C

2. http://ec.europa.eu/ http://ec.europa.eu/commission_barroso/dimas/policies/policies_lv.htm http://ec.europa.eu/environment/index_lv.htm http://ec.europa.eu/environment/pdf/policy/latvia.pdf http://ec.europa.eu/publications/booklets/move/70/lv.pdf

3. http://eur-lex.europa.eu/lv/legis/20091201/chap15.htm4. http://europa.eu/pol/env/index_lv.htm5. http://www.consilium.europa.eu/showPage.aspx?id=242&lang=lv 6. http://www.eea.europa.eu/lv/about-us/who/who-we-are7. http://www.eib.europa.eu/projects/topics/environment/index.htm?lang=-fr 8. http://www.eppgroup.eu/policies/envi/policy_lv.asp9. http://www.eu4journalists.eu/index.php/dossiers/latvian/C4010. http://www.europarl.europa.eu/

http://www.europarl.europa.eu/activities/committees/homeCom.do?language=FR&body=ENVI

http://www.europarl.europa.eu/workingpapers/envi/pdf/brief4en_en.pdf11. http://www.politika.lv/

http://www.politika.lv/temas/6962/ http://www.politika.lv/temas/7236/

12. http://www.vak.lv/international.php?inter=starptautiska_sadarbiba13. http://www.vidm.gov.lv/

http://www.vidm.gov.lv/files/text/publ_parskats2008.pdf http://www.vidm.gov.lv/lat/

14. http://zinas.nra.lv/latvija/2864-plasus-stridus-radijusie-notiekumi-par-dzivnieku-kausanu-ir-pretruna-ar-es-noteikumiem.htm

14