Vides tiesības1.LekcijaVispārīgā daļa

Lektore - Helēna Ozoliņa

Raksturojumus Negatīvie vides procesi saasinājās 20.gadsimta 2.pusē

sakarā ar straujo industrializāciju un urbanizāciju daudzās pasaules valstīs.

Vides kvalitāte tieši ietekmē cilvēka veselību, darbaspējas un labklājību.

Sākoties straujai ekonomiskajai izaugsmei, pastiprinās spiediens uz vidi un pasliktinās vides kvalitāte, ja netiek ievēroti vides aizsardzības noteikumi

Raksturojums• Vides stāvoklis Latvijā pastāvīgi uzlabojas, mums ir Eiropas

Savienības „veco” jeb attīstīto dalībvalstu vidū atzīstami panākumi komunālo notekūdeņu piesārņojuma samazināšanā, sadzīves atkritumu saimniecības sakārtošanā, bīstamo atkritumu apsaimniekošanā, aizvien labāk kontrolējam bīstamo ķīmisko vielu lietošanu un izņemam no aprites noturīgos organiskos piesārņotājus.

• Daudzās jomās Latvija ir labākās pozīcijās nekā citas ES dalībvalstis, piemēram, atjaunojamo un vietējo resursu īpatsvars Latvijas energoresursu bilancē, atbilstoši ES politikai, ar katru gadu pieaug.

• Aktīvu līdzdalību vides stāvokļa uzlabošanā nodrošina nevalstiskās organizācijas, uzņēmēji, pašvaldības un sabiedrība kopumā.

Raksturojums• Vienlaikus Latvijā saasinās vairākas vides

problēmas, piemēram, strauji palielinās preču patēriņš un pakalpojumu izmantošana, līdz ar to pieaug arī atkritumu un izlietotā iepakojuma daudzums, rodas jauni atkritumu veidi.

• Pieņemot lēmumus par jaunu ekonomisko aktivitāšu izvietojumu, investori vērtē arī dzīves un vides kvalitāti, kas ietver labi saglabātu dabas un kultūras mantojumu, kā arī sakārtotu infrastruktūru un vides pārvaldi.

1.Vides tiesību jēdziensVide — dabas, antropogēno un sociālo

faktoru kopums (Vides aizsardzības likums, 1.pants)

Vide plašākā nozīmē – dabas resursi un cilvēka veselības, labklājības un īpašuma aizsardzība un šo faktoru savstarpēja mijiedarbība.

Vide šaurākā nozīmē saprotama kā dabas resursi - dabas sastāvdaļas, to skaitā gaiss, ūdeņi, flora, fauna, augsne, zemes dzīles.

2.Dabas resursiDabas resursi – dabas vides komponenti,

dabas objekti un dabas-antropogēnie objekti, kurus izmanto vai kuri var tikt izmantoti saimnieciskajā vai cita veida darbībā kā enerģijas avots, ražošanas resurss vai patēriņa priekšmets un tā ir patēriņa vērtība.

Dabas resursi — dabas sastāvdaļas, to skaitā gaiss, ūdeņi, flora, fauna, augsne, zemes dzīles (Vides aizsardzības likums, 1.pants)

3.Dabas resursu klasifikācijaDabas resursu iedalījums:• atkarībā no sabiedrības vajadzības:

– ekoloģiskie resursi – mikroklimats, ainava, minerālūdeņu avoti;

– ekonomiskie resursi – derīgie izrakteņi, medījumu dzīvnieki, mežsaimniecības izstrādājumi;

– kultūras-atveseļošanas resursi, kas vēsturiski ir nozīmīgi cilvēka fiziskās un garīgās veselības uzturēšanai.

• pēc esamības pakāpes:– reālie (atklātās atradnes);– potenciālie.

4.Dabas resursu klasifikācijaDabas resursu iedalījums:• pēc pašatjaunošanās iespējām:

– atjaunojamie (mežs);– neatjaunojamie (zemes dzīles).

• pēc izmantošanas ātruma:– neizsmeļamie (Saules enerģija, vējš);– relatīvi izsmeļamie (augsne);– izsmeļamie (nafta)

• pēc ekoloģiskās aizvietošanas tempa:– papildināmie (ūdens);– nepapildināmie (gāze).

5.Dabas objektsDabas objekts – dabiska ekoloģiskā

sistēma, dabas ainava un to veidojošie elementi, kas saglabājuši savas dabiskās īpašības.

Dabas objektu veidi:• zeme, zemes dzīles, augsne;• virszemes un pazemes ūdeņi;• meži, augu valsts, dzīvnieki;• atmosfēras gaiss, atmosfēras ozona

slānis, tuvējā kosmosa telpa.

6.Kas ir vides tiesības?Tiesību nozare, kurā apkopota tiesību normu

sistēma, kas regulē attiecības apkārtējās dabiskās vides aizsardzībā, lai nepieļautu un novērstu kaitīgu ķīmisku, fizikālu un bioloģisku iedarbību uz to, ka arī, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamo teritoriju tiesisko režīmu.

Regulēšanas priekšmets – vides (ekoloģiskās) attiecības, sabiedriskās attiecības apkārtējās dabiskās vides aizsardzības atveseļošanas un uzlabošanas sfērā, lai novērstu un nepieļautu uz to kaitīgu saimnieciskās un cita veida darbības ietekmi.

7.Vides tiesības kā zinātneUzskatu, viedokļu sistēma, kas sniedz

skaidrojumu tiesiskajām normām ekonomiskajos, sociālajos, vēsturiskajos un politiskajos aspektos, kā arī atspoguļo ekoloģiski-tiesisko normu mijiedarbību ar citu nozaru normām. Šī zinātne pēta trūkumus tiesiskajā regulējumā, likumdošanas attīstības tendences, pastāvošās pretrunas tiesiskā regulējuma sistēmā.

8.Vides tiesības kā mācību disciplīnaVides tiesības ir vides tiesību zinātnes

pamata principu sistēmisks izklāstījums. Struktūrā ir ietverta vispārīgā daļa, kurā ietilpst vides tiesību nozares esamību un nozares institūcijas pamatojošie nolikumi, īpašā daļa (satur specifiskus tiesiskus regulējumus attiecībā uz dabas resursu, mežu, ūdeņu utt. izmantošanu un aizsardzību) un speciālā daļa (starptautiskās apkārtējās vides aizsardzības tiesības).

9.Vides tiesību raksturojumsRelatīvi jauna tiesību joma- mūsdienu vides

tiesības sāk attīstīties 20.gs. 70 gados;Kompleksa tiesību nozare - citu tiesību

normas tiek izmantotas kā līdzeklis, lai risinātu vides tiesības;

Integrēts tiesību objekts – vides tiesību objekts ir vide, kas ir integrēts vides tiesību objekts;

Publisko tiesību joma - publiskās tiesības, kas ietver gan materiālo, gan procesuālo tiesību normas;

AD hoc attīstības veids – sākotnēji vides tiesības attīstījās kā ad hoc līdzeklis vides problēmu risināšanai.

10.Ekoloģisko tiesību metodeVeidu un paņēmienu kopums, lai ietekmētu

attiecību subjektus apkārtējās dabiskās vides aizsardzības atveseļošanas un uzlabošanas sfērā.

Ekoloģisko tiesību metodes veidi:• imperatīvais – iedarbība uz subjektiem,

izdodot izpildei obligātus priekšrakstus un aizliegumus („viss, kas nav atļauts, ir aizliegts”);

• dispozitīvais – tiek pieņemts vispārējais pieļaujamais zemes īpašuma attiecību dalībnieku uzvedības ietvars, ļaujot tiem brīvi un patstāvīgi izvēlēties savu uzvedības modeli („viss, kas nav aizliegts, ir atļauts”).

11.Ekoloģisko tiesību metode

Vides tiesību galvenā īpatnība – īpašā kombinācija imperatīvajai un ekonomiskajai regulēšanas metodēm. Pamatā tiek piemērota imperatīvā metode.

Dispozitīvajai metodei ir maza nozīme (rekomendācijas)

12.Vides tiesību avotiNormatīvie tiesiskie akti, kas regulē

attiecības apkārtējās vides aizsardzības sfērā, t.i. ekoloģiskās attiecības. Tādiem normatīvajiem tiesiskajiem aktiem jāatbilst virknei pazīmju, kas objektīvi piemīt tiesību avotiem: 1)tiem jāpārstāv valsts varas spēks; 2)tiem jābūt ar normatīvo raksturu, t.i. jārēķinās ar to vairākkārtīgu pielietošanu; 3)tiem jābūt adresētiem neierobežotam skaitam subjektu; 4)tiem jābūt obligātiem izpildei attiecībā uz visiem subjektiem.

13. Normatīvos aktu klasifikācija vides tiesību jomā 1) pēc svarīguma – likumi un saistītie

normatīvie akti. Likumi – ir normatīvie tiesiskie akti, kurus pieņem valsts varas likumdošanas institūcijas. Visi citi ir nelikumīgi.

2) pēc regulēšanas priekšmeta – vispārējie un speciālie. Vispārējiem raksturīgs tas, ka to regulēšanas priekšmets atrodas ļoti plašā diapazonā un aptver kā ekoloģiskās, tā cita veida sabiedriskās attiecības. Speciālie – attiecas tikai uz ekoloģijas sfēru.

14. Normatīvo aktu klasifikācija vides tiesību jomā 3) pēc tiesiskās regulēšanas rakstura –

materiālie un procesuālie. Materiālie – satur tiesību materiālās normas. Procesuālie – regulē procesuālās attiecības apkārtējās vides aizsardzības un dabas resursu lietošanas sfērā.

15. Vides tiesību saistība ar citām tiesībām1) ar konstitucionālajām tiesībām;

2) ar administratīvajām tiesībām;

3) ar civiltiesībām;

4) krimināltiesībām.

16.Vides tiesību sistēmas sastāvs5 daļas:1)vides tiesību priekšmets, avoti un objekti;2)vides tiesību mehānisms;3)apkārtējās vides tiesiskā aizsardzība;4)ekoloģiskā atbildība;5)apkārtējās vides aizsardzības

starptautiskais tiesiskais mehānisms.

17.Vides tiesību sistēmas pamatiEkoloģiskā tiesībspēja ir tiesības būt par

subjektu tiesībām un pienākumiem, kas nostiprinātas apkārtējās vides aizsardzības likumdošanā. Tā tiek iegūta tikai caur likuma spēku. Ekoloģisko tiesībspēju nevar ierobežot vai mainīt pēc atsevišķu personu vēlmes.

Ekoloģiskā rīcībspēja ir pilsoņa spējas ar savu darbību iegūt un realizēt vides tiesības, radīt sev ekoloģiskos pienākumus un izpildīt tos.

18.Vides tiesību sistēmas pamatiEkoloģiskā tiesībspēja ir tiesības būt par

subjektu tiesībām un pienākumiem, kas nostiprinātas apkārtējās vides aizsardzības likumdošanā. Tā tiek iegūta tikai caur likuma spēku. Ekoloģisko tiesībspēju nevar ierobežot vai mainīt pēc atsevišķu personu vēlmes.

Ekoloģiskā rīcībspēja ir pilsoņa spējas ar savu darbību iegūt un realizēt vides tiesības, radīt sev ekoloģiskos pienākumus un izpildīt tos.

19.Vides tiesību sistēmas pamatiEkoloģisko attiecību subjekti, t.i. tiesību un

pienākumu nesēji šajās attiecībās ir Latvijas Republika, valsts pārvaldes institūcijas un orgāni, vietējās pašpārvaldes institūcijas, kā arī fiziskās un juridiskās personas.

Pēc vispārējā principa juridiskās personas kļūst par šo tiesisko attiecību dalībniekiem no brīža, kad tām rodas tiesības uz dabas objektiem vai no to saimnieciskās darbības sākuma brīža.

20.Vides tiesību sistēmas pamatiEkoloģisko tiesisko attiecību objektus var

iedalīt 2 veidos. 1) tādi objekti kā augsne, zemes dzīles,

zeme, virszemes un pazemes ūdeņi, meži un augu valsts, dzīvnieki un citi dzīvie organismi un to ģenētiskais fonds, atmosfēras gaiss, atmosfēras ozona slānis;

2) teritorijas, t.i. objekti, kam piemīt telpisks raksturs. Pie šāda veida objektiem pieskaitāmas apdzīvoto vietu teritorijas, pašvaldību administratīvās teritorijas.

21.Tiesiskā regulējuma principi- ilgtspējīgas attīstības princips;- kopīgas, bet diferencētas atbildības

princips;- aizsargdarbību (preventīvu darbību)

princips;- piesardzības princips;- “piesārņotājs maksā” princips;- labu kaimiņattiecību princips;- cilvēces kopējā mantojuma princips;- izvērtēšanas princips, princips “Labākās

pieejamās tehnoloģijas” u.c.

22.Vides tiesību rašanāsVides tiesības radušās daudz vēlāk nekā

klasiskās tiesību nozares – CT, KT u.c. Šo tiesību pirmsākumi senajās valstīs – Grieķija, Roma, Mezopotāmija, Babilonija. Hamurapi likumi paredzēja nāvessodu par apūdeņošanas iekārtu postīšanu un bojāšanu. Senajā Romas valstī - sodi par Tigras upes piesārņošanu.

23.Vides tiesību rašanās Latvijā muižu likumdošana 17.-18.gs.

paredzēja muižniekiem piederošo mežu un savvaļas dzīvnieku aizsardzību, paredzot likumpārkāpējiem miesas u.c. sodus.

20.gs 20-tajos gados parādījās pirmie likumdošanas akti par valsts dabas rezervēta veidošanu, nacionālajiem parkiem, lauksaimniecības zemes un mežu racionālu izmantošanu, atsevišķu dzīvnieku sugu aizsardzību u.tml.

24.Vides tiesību rašanās 1937.gada Civillikums ietvēra arī

nosacījumu par privātām un publiskām upēm un ezeriem, kuram bija būtiska nozīme, zemes īpašniekiem rīkojoties ar ūdens objektiem.

PSRS pastāvēšanas laikā tika pieņemta visai daudzpusīga un labi sistematizēta ekoloģiskā likumdošana, kas aptvēra gandrīz visus svarīgākos dabas resursus - zemi, zemes dzīles, ūdeņus, mežus, atmosfēras gaisu un daļēji arī floru un faunu. Tomēr tikai formāli.

25.Vides tiesību rašanās Vairums aizsargājamo teritoriju izveidoja

20.gs. 40.-50.gados PSRS pastāvēšanas laikā. Līdz 20.gs. piecdesmitajiem gadiem pastāvēja speciāla likumdošana par zemes dzīlēm, ūdeņiem, mežiem, floru un faunu – to dēvēja par dabas resursu likumdošanu. Speciālie dabas resursu likumi ierobežoja īpašuma tiesības, nosakot publiskos servitūtus zemes un mežu īpašniekiem un lietotājiem visas sabiedrības interesēs.

26.Vides tiesību rašanās 20.gs. piecdesmitajos gados sāka

veidoties kompleksa likumdošanas nozare – ekoloģiskās jeb vides tiesības, kuru mērķis bija apvienot un harmonizēt tās tiesību normas, kas regulē un nodrošina visas apkārtējās dabas kvalitāti.

1990.gadā tika atjaunota un ar speciālu likumu tieši pakļauta republikas Augstākajai Padomei Latvijas Republikas Vides aizsardzības komiteja.

27.Vides tiesību rašanās 1991.g. tika pieņemts likums “Par vides

aizsardzību”. Likuma centrā nevis vispārējās prasības pēc dabas aizsardzības, bet gan prasības saglabāt un nodrošināt tieši cilvēka dzīvībai un veselībai labvēlīgu dabas vidi.

12.06.1995. Luksemburgā noslēgts Eiropas līgums par asociācijas izveidošanu starp Latviju un Eiropas kopienām. Saeima to ratificē 31.08.1995. un tas kalpo par juridisko pamatu Latvijas normatīvo aktu saskaņošanai ar ES tiesību aktiem.

28.Vides tiesību rašanās Mūsdienās EK tiesības ir Latvijas tiesību

sistēmas elements un tāpēc vides tiesības Latvijā kā ES dalībvalstī iegūst būtiski atšķirīgu raksturu.

Darbojas EK tiesību pārkāpuma princips un tiešās iedarbības princips.

29.Vides tiesību rašanās Vides tiesību avotu sistēmu Latvijā veido:• Satversme;• starptautiskie līgumi, starptautisko tiesību

vispāratzītie principi un normas;• Ministru kabineta normatīvie tiesiskie akti;• ministriju normatīvie tiesiskie akti;• vietējo pašvaldības institūciju normatīvie

tiesiskie akti;• lokālie normatīvie tiesiskie akti;• tiesu nolēmumi.

Paldies par uzmanību!