Bērnu un jauniešu uzvedības traucējumi, 2016 ar UT 2016.pdf · Socializēti uzvedības traucējumi F91.2 252 285 308 22 33 30 Opozicionāri izaicinoši traucējumi F91.3 43 48

Bērnu un jauniešu uzvedības

traucējumi, 2016

Jānis Pāvulēns

[email protected]

Uzvedība un traucējumi

Uzvedība…

…indivīda rīcības ārēja izpausme, izturēšanās,

attieksme konkrētās situācijās, ko nosaka

vitālās vajadzības un vides apstākļi,

tuvākajā apkārtnē vai plašākā sabiedrībā

pieņemtās estētiskās, tikumiskās normas un

etiķete (Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca,

2000).

…cilvēka dziļākās iekšējās būtības izpausme.

(Skolotājs, 2/2005)

Problēmuzvedība (1)

Sevišķi pastiprināta aktivitāte: biežas, straujas un

bezmērķīgas kustības;

Traucējoša uzvedība – iziešana no vietas, citu

aizskaršana, spēlēšanās un trokšņošana;

Agresīva, uz upuri vērsta uzvedība ar nodomu

nodarīt tam pāri;

Mēģinājumi darīt pāri sev vai citiem;

Krimināla uzvedība – zagšana, melošana, likumu

pārkāpšana;

Domu traucējumi (dīvainas idejas);

Problēmuzvedība (2)

Noslēgtība, vairīšanās no sociālās mijiedarbības,

ieslīgšana sapņainībā;

Spēlēšanās vienatnē, nespēja pēc uzaicinājuma

sadarboties ar citiem;

Piepešas uzvedības vai noskaņojuma izmaiņas bez

redzama iemesla;

Monotonas, kroplīgas vai pārspīlētas emocionālās

reakcijas;

Savas vainas neapzināšanās pēc sliktas rīcības;

Vienaldzība pret citu jūtām (Geidžs, Berliners,

1999).

Definīcijas

Nespēja veidot vai saglabāt savstarpēji

apmierinošas attiecības ar vienaudžiem un

pieaugušajiem; neatbilstoši uzvedības vai jūtu

izpausmes veidi normālos apstākļos (Geidžs, Berliners,

1999).

Bērni ar uzvedības traucējumiem (angļu children with

behaviour disorders) - visi nepilngadīgie ar problēmām

pašregulācijā un /vai soc. mijiedarbībā ar

pieaugušajiem un vienaudžiem.

Sociālā darba terminoloģijas vārdnīca. (2000) Rīga, SDSPA "Attīstība“

Definīcijas

Bērnu ar uzvedības traucējumiem kategorijā ietilpst:

a) bērni, kas izjūt uzmanības trūkumu (angļu attention

deficit disorder);

b) bērni ar emocionālām problēmām (depresija, bailes,

sasprindzinājums, naids, utt.);

c) autiskie bērni;

d) bērni ar psihiskām aizturēm (g.k. intelekta sfērā);

e) bērni ar pazeminātu spēju mācīties;

f) bērni ar soc. uzvedības novirzēm;

g) pusaudži, kuru diagnoze ir anoreksija un bulīmija.

Sociālā darba terminoloģijas vārdnīca. (2000) Rīga, SDSPA "Attīstība“

Uzvedības traucējums

organiskas un/vai sociālas izcelsmes

vispārpieņemtām normām neatbilstošs

uzvedības modelis (pattern), kas vairāk vai mazāk nelabvēlīgi ietekmē

psihosociālo attīstību un sociālo integrāciju.

SSK – 10

Starptautiskā slimību, traumu un nāves cēloņu

slimību (ICD – International Classification of Diseases)

klasifikācija

Eiropā kopš 1994. gada,

Latvijā kopš 1996. gada.

F00...F99 Psihiski un uzvedības traucējumi

Informācija - Slimību profilakses un kontroles

centrs, http://www.spkc.gov.lv/ssk10/ tālāk uz Kodu

tabulsaraksts un skaidrojumi

http://www.spkc.gov.lv/ssk10/

http://www.spkc.gov.lv/ssk10/indexcdb0.html?p=ssk

http://www.spkc.gov.lv/ssk10/indexcdb0.html?p=ssk

SSK – 10 F00...F99

F00...F09 Organiski psihiski traucējumi, ieskaitot

simptomātiskos.

F10...F19 Psihiski un uzvedības traucējumi

psihoaktīvu vielu lietošanas dēļ.

F20...F29 Šizofrēnija, šizotipiskie traucējumi un

murgi.

F30...F39 Garastāvokļa [afektīvie] traucējumi.

F40...F48 Neirotiski, ar stresu saistīti un

somatoformi traucējumi.

SSK – 10 F00...F99

F50...F59 Uzvedības sindromi, kas saistīti ar

fizioloģiskiem traucējumiem un somatiskiem

faktoriem.

F60...F69 Pieaugušo personības un uzvedības

traucējumi.

F70...F79 Garīga atpalicība.

F80...F89 Psihiskās attīstības traucējumi.

F90...F98 Uzvedības un emocionāli

traucējumi, kas parasti sākušies bērnībā

un pusaudža vecumā.

F99...F99 Neprecizēti psihiski traucējumi.

SSK – 10 F90...F99

F90 Hiperkinētiski traucējumi (UDHS)

F91 Uzvedības traucējumi

F92 Jaukti uzvedības un emocionāli traucējumi,

t.i., persistējoša agresīvas, asociālas vai izaicinošas

uzvedības kombinācija ar spilgtiem depresijas

simptomiem, trauksmi vai citiem emocionāliem

traucējumiem.

F93 Emocionāli traucējumi ar bērnībai specifisku

sākumu, biežāk – normālu attīstības tendenču

pārspīlējumi (šķiršanās trauksmes, fobiskas trauksmes,

sociālās trauksmes, brāļu/ māsu sāncensība /

greizsirdība).

SSK – 10 F90...F99

F94 Sociālas funkcionēšanas traucējumi ar

bērnībai vai pusaudža vecumam specifisku sākumu

(mutisms, pieķeršanās traucējumi/ neapvaldīta

pieķeršanās)

F95 Vokāla un/vai motoriska rauste (tic)

F98 Citi uzvedības un emociju traucējumi, kas

parasti sākas bērnībā un pusaudža gados (neorganiska

enurēze un/ vai enkoprēze; ēšanas perversijas (pica) un

stereotipi kustību traucējumi, stostīšanās; runas juceklis)

Statistika

Uzskaitē esošo bērnu sadalījums pa

diagnožu grupām (2010) Avots: Slimību profilakses un kontroles

centrs, http://www.spkc.gov.lv

http://www.spkc.gov.lv/

Diagnoze Kods Uzskaitē Uzņemti

2011 2012 2013 2011 2012 2013

Hiperkinētiski traucējumi F90 1015 1060 1134 185 149 143

Uzvedības traucējumi (kopā) F91 526 590 633 64 76 65

Uzvedības traucējumi ģimenes

ietvaros F91.0 54 58 59 9 5 4

Nesocializēti uzvedības traucējumi F91.1 146 160 174 21 22 18

Socializēti uzvedības traucējumi F91.2 252 285 308 22 33 30

Opozicionāri izaicinoši traucējumi F91.3 43 48 49 4 7 6

Jaukti uzvedības un emocionāli

traucējumi F92 746 880 1027 174 176 165

Rūpīgāk pētīsim...

F90 Hiperkinētiskie traucējumi

F90.0 Aktivitātes un uzmanības traucējumi

Uzmanības deficīts (traucējumi ar hiperaktivitāti,

hiperaktivitāte, hiperaktivitātes sindroms)

F90.1 Hiperkinētiski uzvedības traucējumi

Hiperkinētiski traucējumi kopā ar uzvedības

traucējumiem

F90.8 Citi hiperkinētiski traucējumi

F90.9 Neprecizēti hiperkinētiski traucējumi

Neprecizēta hiperkinētiska reakcija bērnībā vai pusaudža

vecumā, neprecizēts hiperkinētiskais sindroms


Traucējumu grupai raksturīgs:

agrīns sākums (parasti – pirmie pieci dzīves gadi),

nepastāvība nodarbēs, kas saistītas ar izzināšanu un

mācīšanos,

tieksme pārslēgties no vienas nodarbes uz citu,

nepabeidzot iepriekšējo,

dezorganizēta, nekārtīga un pārmērīga rosīšanās,

pārgalvība un impulsivitāte,

disciplīnas pārkāpumi (biežāk neapdomīga

noteikumu neievērošana nekā tīša nepaklausība),



augsta nelaimes gadījumu riska pakāpe,

nesavaldība, normālas distances, piesardzības un

paklausības trūkums attiecībās ar pieaugušajiem,

rezervēta citu bērnu attieksme un izturēšanās,

tādēļ var tikt izolēti,

[bieži] kognitīvo funkciju traucējumi,

neproporcionāli bieži novērojama specifiska

motorās un runas attīstības aizture,

dissociāla uzvedība un zems pašvērtējums

[sekundārās komplikācijas].


Apakštipi un to

atšķirības Neuzmanīgais tips

Hiperaktīvi –

impulsīvais tips

Pamana Sākumskolā Pirmsskolā

Dzimumu proporcijas Aptuveni vienādi Zēnu pārsvars

Galvenā problēma Sekmes mācībās Uzvedība

Raksturojums «Klusie ūdeņi»

«Sapņotājs/-a»

«Nedomā, ko

dara»

«Nemiera gars»


F91.0 Uzvedības traucējumi ģimenes ietvaros (asociāla

vai agresīva uzvedība, kas saistās ar mājsaimniecību un

ģimenes locekļiem vai tiešiem mājiniekiem).

F91.1 Nesocializēti uzvedības traucējumi (asociāla vai

agresīva uzvedība individuālās attiecībās ar citiem

bērniem).

F91.2 Socializēti uzvedības traucējumi (asociāla vai

agresīva uzvedība indivīdiem, kuri labi iekļāvušies savā

vienaudžu grupā).

F91.3 Opozicionāri izaicinoši traucējumi (izaicinoša,

nepaklausīga un konfliktējoša uzvedība).


Var būt arī citu psihisku stāvokļu simptoms.


noturīga asociāla, agresīva, izaicinoša uzvedība,

vecumam piemērotu sociālo normu nozīmīgi

pārkāpumi (smagāki nekā parastu bērnu ļaunums vai

pusaudžu nepakļāvība).


Traucējumu piemēri:

pārmērīgi kautiņi,

huligānisms,

vārdiska un/vai fiziska vardarbība pret cilvēkiem vai

dzīvniekiem,

būtiski mantas bojājumi, dedzināšana,

zagšana,

atkārtota melošana,

izvairīšanās no skolas vai bēgšana no mājām,

smagi dusmu uzliesmojumi un nepaklausība.

Uzmanības deficīta un

hiperaktivitātes sindroms (UDHS)

Raksturojums

Anketa vecākiem un skolotājiem visu laiku kustina pirkstus, plaukstas, rokas, pēdas, kājas;

staigā, skraida, trinas apkārt, kamēr citi sēž;

nevar sagaidīt pie līnijas, sākot spēli vai mainoties spēles laikā;

nevar pabeigt iesākto;

ātri, pēc īsa brīža viss apnīk;

ir sapņains vai šķiet, ka atrodas citā pasaulē;

runā vienlaikus ar citiem;

pildot mājasdarbus un skolas uzdevumus, ātri sadusmojas;

vispirms dara, pēc tam domā;

nevar noturēt uzmanību, koncentrēties, ja kāds staigā.

(ADHD Checklist, National Institute of Mental Health, 2004)

Anketa pieaugušajiem - uzdevums

Anketa pieaugušajiem - apstrāde

UDHS izpratnes vēsture

Vācu ārsts Heinrihs Hofmans (Heinrich Hoffmann)

1845.g. dzejolī “Nemierīgais Filips” (Fidgety Phil)

raksturoja hiperaktīvu bērnu

"Let me see if Philip can

Be a little gentleman;

Let me see if he is able

To sit still for once at table."

Thus spoke, in earnest tone,

The father to his son;

And the mother looked very grave

To see Philip so misbehave.

But Philip he did not mind

His father who was so kind.

He wriggled

And giggled,

And then, I declare,

Swung backward and forward

And tilted his chair,

Just like any rocking horse;-

"Philip! I am getting cross!"

See the naughty, restless child,

Growing still more rude and wild ,

Till his chair falls over quite.

Philip screams with all his might,

Catches at the cloth, but then

That makes matters worse again.

Down upon the ground they fall,

Glasses, bread, knives forks and all.

How Mamma did fret and frown,

When she saw them tumbling down!

And Papa made such a face!

Philip is in sad disgrace.

Where is Philip? Where is he?

Fairly cover'd up, you see!

Cloth and all are lying on him;

He has pull'd down all upon him!

What a terrible to-do!

Dishes, glasses, snapt in two!

Here a knife, and there fork!

Philip, this is naughty work.

Table all so bare, and ah!

Poor Papa and poor Mamma

Look quite cross, and wonder how

They shall make their dinner now.

UDHS vēsture

UDHS izpratnes vēsture

1902.g., Dr. G.F.Stils (Still!) žurnālā «Lancet»

UDHS ir nepietiekama morālā kontrole, t.i., (1)

kognitīvā saite ar īstenību, (2) apzinīgums un (3)

gribas darbība,

UHDS priekšnoteikumi rodas dzemdību traumas vai

iedzimtības rezultātā,

turpmākā UDHS attīstība atkarīga no morālās

kontroles attīstībai labvēlīgiem apstākļiem bērna

attīstības laikā,

pirmais atzīmēja, ka ar UDHS biežāk slimo zēni.

UDHS ir ...

Hiperaktivitāte

Neuzmanība Impulsivitāte

UDHS ietver noturīgus un bērna vecumam

neatbilstošus neuzmanības, hiperaktivitātes un

impulsivitātes simptomus.

UDHS simptomi

Neuzmanība (vismaz 6 no minētajiem regulāri

izpaužas vismaz pusgadu)

1) bērns nespēj uzmanīgi sekot uzdevumu detaļām vai

arī pieļauj neuzmanības kļūdas mācību procesā vai

rotaļās;

2) nespēj ilgi fiksēt uzmanību mācoties vai rotaļājoties;

3) rodas iespaids, ka bērns nedzird, ko viņam saka;

4) bērns nespēj sekot norādījumiem un pabeigt

iesākto darbu;

UDHS simptomi

Neuzmanība (vismaz 6 no minētajiem regulāri


5) bieži traucēta darba un rotaļu organizācija (norise);

6) bieži izvairās no mājasdarbiem vai citām

aktivitātēm, kas prasa garīgu piepūli;

7) bieži zaudē priekšmetus, kas ir nepieciešami

noteiktu darbību veikšanai: skolas piederumus,

rakstāmlietas, grāmatas u. c.;

8) ārējie kairinātāji viegli novērš uzmanību;

9) ikdienas aktivitātēs ir aizmāršīgs.

UDHS simptomi

Hiperaktivitāte (vismaz 3 no minētajiem regulāri


1) bieži nemierīgi kustina rokas un kājas, nespēj mierīgi

uzvesties;

2) bez īpašas vajadzības pamet savu vietu klasē;

3) bieži nevietā sāk skriet vai kaut kur rāpties, kad tas

nav atļauts;

4) bieži spēlējas pārmērīgi trokšņaini vai ir grūtības

spēlēties klusumā;

5) ilgstoša, pārmērīga kustību aktivitāte, ko neietekmē

sociālā situācija vai aizrādījumi.

UDHS simptomi

Impulsivitāte (vismaz 1 no minētajiem regulāri


1) bieži izkliedz atbildes, pirms jautājums ir pabeigts;

2) nespēj stāvēt rindā, lai sagaidītu savu vietu grupu

rotaļās;

3) citus bieži pārtrauc un iejaucas (piemēram:

klātesošo rotaļās vai sarunās);

4) bieži nevietā runā pārāk daudz, nerēķinoties ar

sociālo situāciju.

UDHS diagnostika

Diagnozes uzstādīšanas nosacījumi:

Sindroms sācies līdz 7 gadu vecumam (parasti

pamana 3 – 4 gadu vecumā).

Uzvedība ir būtiski atšķirīga no tā paša dzimuma

un vecuma bērnu uzvedības

Simptomu ilgums ir vismaz 6 mēneši.

Simptomi konstatēti divās vai vairākās vietās

(ģimenē, mājā, skolā) dažādās situācijās.

Uzvedība ir sociālās mijiedarbības un mācību

traucējumu cēlonis

Bērns ar UDHS sabiedrībā

Bērni ar UDHS

apzinās, kādu uzvedību citi gaida, tomēr to neīsteno (nespēj

īstenot),

ir trokšņaini, un ļoti aktīvi, tomēr aktivitātes izpausmes

neiederas sociālajā kontekstā.

Bērni bērnus ar UDHS raksturo kā apnicīgus,

ietiepīgus, neiejūtīgus un sadarboties nespējīgus.

Problēmas attiecībās ar vienaudžiem rodas

3 līdz 20x biežāk nekā bērniem bez UDHS (21.1% vs.

7.3%, citā pētījumā 20.6% vs. 2.0%) (Strine et al., 2006)

Bērns ar UDHS sabiedrībā

Problēmas rodas gan pozitīvas gan negatīvas uzvedības

gadījumā; uzvedībā trūkst iepriekšēja nodoma,

apdomas.

Pat pozitīva uzvedība kaitina un izraisa stresu

pieaugušajos, skolotājos, vecākos, klasesbiedros, brāļos

un māsās.

Neprasme regulēt emocijas (Melnick, Hinshaw, 2000) veicina

sliktu reputāciju (Bicket, Milich, 1990; Erhardt, Hinshaw, 1994).

UDHS, drošība un veselība

Bērni ar UDHS biežāk (4,5%) gūst sadzīves traumas

nekā veseli bērni (2,5% no 57 909 ) (Xiang et al., 2005).

4880 vienas kohortas bērnu izlasē (7,5% UDHS): nopietni ievainojumi (59% vs. 49%), hospitalizācijas (26% vs. 18%), dienas stacionāri (41% vs. 33%), astma (22% vs. 13%), mājas vizītes (81% vs. 74%) (Leibson et al., 2001).

Biežāka iekļūšana satiksmes negadījumos, braukšana reibumā, CSN pārkāpumi (Woodward et al., 2000).

Vai TAS ir tas, ko domājam?

Hiperaktivitāte kā līdzeklis...

Dž.Boulbijs

1907 –1990

Boulbijs Dž. (1998)

Drošais pamats,

Rīga, Rasa ABC.

Piesaiste (pieķeršanās)

Pieķeršanās uzvedības sistēma (attachment behavioral

system)

iedzimta psihiski bioloģiska sistēma,

motivē cilvēkus meklēt iespējamos/ pieejamos

nozīmīgos apkārtējos – pieķeršanās figūras

(attachment figures) (Bowlby, 1969, 1982),

nodrošina svarīgākās regulatīvās funkcijas visos

vecumposmos

izvairīšanos no draudiem, un

stresa samazināšanu,

visnozīmīgākā ir agrā bērnībā (Boulby, 1973, 1988; Shaver, Mikulincer,

2007)


Pieķeršanās sistēmas darbība ir atkarīga no

pieķeršanās figūras pieejamības, atsaucīguma

(responsiveness)

un tās sniegtā atbalsta.

Sadarbība ar pieejamu un atsaucīgu pieķeršanās figūru

nodrošina optimālu pieķeršanās sistēmas darbību,

veido pieķeršanās drošības izjūtu (sense of attachment

security) (Shaver, Mikulincer, 2007)


Pieķeršanās uzvedība –

bioloģiski pamatota evolucionāra nepieciešamība, jo

paaugstina izdzīvošanas un reproduktīvo funkciju

īstenošanas iespējas.

Izpausmes:

aizsargājošas pieķeršanās figūras meklējumi,

novērošana un mēģinājumi izveidot tuvību,

pieķeršanās figūras kā „ droša pamata”, no kura pētīt

nepazīstamu situāciju un sajūtas izmantošana,

pieķeršanās figūras atkārtota meklēšana satraukuma

brīžos.


Pieķeršanās figūras emocionālā pieejamība ir

nozīmīgāka nekā tās fiziska klātbūtne, jo

pieķeršanās uzvedības mērķis ir drošības izjūta.

Drošības izjūta kā subjektīvs stāvoklis ir atkarīga

no pieķeršanās figūras fiziskās klātbūtnes,

no bērna iekšējās pieredzes, ko nosaka viņa

fiziskais stāvoklis,

garastāvoklis un

iztēle.

Darba (iekšējais) modelis

Agrīno pieķeršanās attiecību pieredze ir noteiktas

kognitīvās «shēmas» jeb «darba modeļa» (internal

working model) pamats.

Darba modelis = bērna priekšstats par

pieķeršanās figūru (1),

tās atrašanas (sasniegšanas) paņēmieniem (2),

pieķeršanās figūras iespējamo reakciju (3),

sevi (4),

atbilstību pieķeršanās figūras prasībām (5),

likumsakarībām (6), kas ir nepieciešamo (vēlamo)

komunikācijas (uzvedības) un pašizpausmes (uzmanības

pievēršanas) stratēģiju pamatā.


Piesaistes darba modeļi ir nosacīti mainīgi, tos var

daļēji pārveidot ar jaunas pieredzes palīdzību.

Piesaistes darba modeļi (stratēģijas)

Drošā piesaiste

Nedrošā piesaiste

Izvairīgā piesaiste

Ambivalentā piesaiste

Droša piesaiste

…primārā pieķeršanās stratēģija

bērna emocionālie signāli → atbilstošas aprūpētāja

reakcijas,

aptur tālāku pieķeršanās sistēmas aktivizēšanu,

ļauj bērnam būt patstāvīgam,

attur no lielākas tuvības meklējumiem,

ir labvēlīga vide bērna afektu (emociju) attīstībai.


Drošā piesaiste

Nedrošā piesaiste



Nedrošā piesaiste

rodas mijiedarbībā ar nedrošu aprūpētāju,

atspoguļo pieķeršanās sistēmas deaktivāciju vai

hiperaktivāciju.

= mēģinājums panākt labāko rezultātu sliktā

situācijā - pielāgoties pieķeršanās figūrai, kuras

spējas regulēt bērna afektu drošās pieķeršanās

attiecībās ir traucētas vai nepietiekamas.


Drošā piesaiste

Nedrošā piesaiste




Boulbija terminoloģijā – aizsardzība (defensive state)

ja māte novēršas atbildot uz bērna distresa signāliem

un lūgumiem pēc tuvības,

ja māte uzmācīgi kontrolē, noraidot bērna jūtas,

neatjauno viņa emocionālo līdzsvaru, bet rada

emocionālo pārslodzi ar savām pārmērīgajām

rūpēm un uzmācību .

Abos gadījumos bērns nesaņem piemērotu palīdzību –

spēju tikt galā ar jūtām.


Drošā piesaiste

Nedrošā piesaiste




Ja bērna signāli netiek uztverti, attīstās spēja

pārmērīgi apspiest savas jūtas un emocijas,

un distancēties no tām.

Deaktivējoša stratēģija ir saistīta ar kreisās

smadzeņu puslodes un parasimpātiskās

nervu sistēmas aktivāciju.

Emocijas, vēlmes un apmierinātības sajūta, kas

saistās ar tuvām attiecībām paliek neintegrētas (Siegel, 1999).


Drošā piesaiste

Nedrošā piesaiste




Boulbija terminoloģijā – protests (protest)

mērķis - pastiprināta tuvuma nodrošināšana,

pieķeršanās sistēma visu laiku tiek darbināta

pastiprināti.

ja mātei ir neprognozējama vai neatbilstoša reakcija

uz bērna emocijām, bērns iemācās pastiprināt savus

afektus (emocijas), lai palielinātu iespēju pievērst

sev mātes uzmanību.

Uzvedība ietver pielipšanu, kontroli un spaidu darbus

(Clinging, Controlling, Coercive behaviors)


Drošā piesaiste

Nedrošā piesaiste




Bērnam pievērstās uzmanības kvalitāte un kvantitāte

parasti neatbilst viņa vajadzībām.

Bērns iemācas, ka

izrādot vajadzību saņemt atbalstu, bieži neizdosies gūt

vēlamo rezultātu,

iegūt mierinājumu (komfortu) iespējams, pastāvīgi

augstā līmenī paužot distresu.

Iespējamas atsevišķas hiperaktivitātes un UDHS

pazīmes.


Drošā piesaiste

Nedrošā piesaiste




nostiprinās savas bezvērtības sajūta, (tas kavē iespējas

integrēt savā pieredzē pozitīvas ar sevi un citiem saistītas

emocijas)

izveidojas pārmērīga atkarība, kas

iedragā pašvērtību

provocē atraidījumus, no kura bērns neapzināti tiecās

izvairīties,

apgrūtina savstarpējo sapratni attiecībās,

kavē patstāvīgu domu un darbību veidošanos,

rada nespēju pašam regulēt afektus.


Drošā piesaiste

Nedrošā piesaiste



Piesaiste un uzvedības modeļi

Nedrošie pieķeršanās stili jeb modeļi ir visai

neelastīgi un noslēgti, bērni attiecībās ir mazāk

patīkami un prognozējami kā drošā pieķeršanās

stila bērni:

Izvairīgie, deaktivējošās stratēģijas bērni (saīguši,

augstprātīgi, opozicionāri) bieži vien ir vardarbīgi pret

citiem,

Ambivalentie, hiperaktivējošās stratēģijas bērni

(pielīpoši, nevarīgi, infantili) nereti kļūst par

vardarbības upuriem...

Piesaistes modeļi sabiedrībā

66

(Hazan, Shaver, 1987)

UDHS cēloņi un attīstība

UDHS dinamika

Ģenētiskie faktori (korelācija 0,75 – 0,92)

1. Alkohols, nikotīns un narkotikas grūtniecības laikā. 2. Sarežģīta grūtniecība

1. Dopamīnerģiskās sistēmas traucējumi 2. Pieres daivu un bazālo gangliju anomālijas

UDHS mehānisms

Pēdējo gadu molekulāri ģenētisko pētījumu rezultāti

pierāda, ka UDHS ir saistīts ar

dopamīna

receptoru

aktivitātes traucējumiem,

dopamīna transporta un dopamīna bēta hidroksilāzes

disfunkciju (regulē norepinefrīna sintēzi). (Andrēziņa, 2010)

Neironi saziņai izmanto dažādas ķīmiskas vielas, starp

kurām dominē serotonīns un dopamīns.

Neseni pētījumi

The risk of depression increases about 80% when

you compare teens with the lowest-quality diet, or

what we call the Western diet, to those who eat a

higher-quality, whole-foods diet.

The risk of attention-deficit disorder (ADD)

doubles.

(Miller K. Can What You Eat Affect Your Mental Health?

Aug. 20, 2015, MedicineNet,

http://www.medicinenet.com/script/main/art.asp?articlekey=190177 ).

http://www.medicinenet.com/script/main/art.asp?articlekey=190177

Iespējamie risinājumi

Vairāk par Feingolda diētu: www.feingold.org, www.ADHDdiet.org, www.diet-

studies.com, www.school-lunch.org, www.caveman-diet.org,

British Medical Journal (May 2008) argued that removing dyes and

preservatives should be a standard part of ADHD treatment.

http://www.feingold.org/

http://www.adhddiet.org/

http://www.diet-studies.com/



http://www.school-lunch.org/



http://www.caveman-diet.org/



UDHS dinamika

Nespēja aizkavēt neadekvātas reakcijas

Ar operatīvo atmiņu un pašregulāciju saistīto kognitīvo procesu traucējumi

Neuzmanības, hiperaktivitātes, impulsivitātes simptomi (UDHS)

UDHS dinamika

Sociālās mijiedarbības traucējumi, iespējamas mācību problēmas

Saspīlētas attiecības ģimenē

Uzvedības traucējumi, opozicionāra izaicinoša uzvedība

UDHS izplatība

Somijā – 1% (Sahlberg, 2013)

UDHS: Smadzenes un dusmu izpausmes

13 japāņu zēniem ar UDHS (ADHD)

(vecums 8–12 gadi, M=10.0, SD=1,25) un 13

japāņu zēniem bez UDHS (TD) (vecums 8–12

gadi, M=9.75, SD=1,25) rādīja attēlus, kuros

redzama priecīga un dusmīga seja.

Attēlu demonstrēšanas laikā tika mērītas

oksihemoglobīna un deoksihemoglobīna izmaiņas

smadzenēs, izmantojot infrasarkanā starojuma

spektroskopiju.

Pētījuma dizains un sensoru novietojums

Avots: Ichikawa H., Nakato E.i , Kanazawa S., Shimamura K., Sakuta Y. , Sakuta R.,

Yamaguchi M.K., Kakigi R. (2014) Hemodynamic response of children with

attention-deficit and hyperactive disorder (ADHD) to emotional facial

expressions. Neuropsychologia, Vol. 63, pp 51- 58.

http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0028393214002735

http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0028393214002735

oxy-Hb izmaiņas deoxy-Hb izmaiņas

UDHS: Smadzenes neatpazīst dusmu

izpausmes

Bērniem bez UDHS vērojot abus attēlus aktivizējās labā

smadzeņu puslode.

Bērni ar UDHS aktīvi reaģēja tikai uz priecīgās sejas attēlu;

dusmīgo seju vērojot, smadzeņu aktivizēšanās netika

konstatēta.

Iespējams, ka bērnu ar UDHS nespēja uztvert dusmu izpausmes

mīmikā ir vienaudžu atstumšanas neiroloģiskais pamats.

P.S. Bērniem, kuri auguši bērnu namos konstatēta labāka audiālā

uztvere, nekā vizuālā; bieži novērojama prosopagnozija

((grieķu: "prosopon" = "face", "agnosia" = "not knowing")) –

nespēja atpazīt sejas (Bowles et al., 2009; Pollak et al, 2010; http://www.theguardian.com/science/2014/nov/23/faceblindness-prosopagnosia-kate-szell-

wellcome-trust-science-writing-prize-face-blindness )

http://www.theguardian.com/science/2014/nov/23/faceblindness-prosopagnosia-kate-szell-wellcome-trust-science-writing-prize-face-blindness






















UDHS un citi traucējumi

Vairāk nekā 80% bērnu ar UDHS konstatēti citi

uzvedības un emocionālie traucējumi (Jensen,Martin, Cantwell,

1997; Plizska, 2000)

50% zēnu (7 gv. un vecāki) ar UDHS konstatēti

opozicionāri izaicinoši uzvedības traucējumi (Barkley, 1998;

Biederman, Faraone, Lapey,1992).

UDHS ir nozīmīgākais opozicionāri izaicinošās uzvedības

priekšvēstnesis (Loeber, 1990; Mannuzza, Klein, 1992; Taylor, 1995).

30 – 50% bērnu ar UDHS konstatēti uzvedības

traucējumi (F91.1, F91.2) (Barkley,1998; Biederman et al., 1992)

UDHS un citi traucējumi

Aptuveni 25% bērnu ar UDHS (lielākoties jaunākiem

zēniem) konstatēts paaugstināts trauksmes līmenis (Mennin,

Biederman, Mick, Faraone, 2000; Tannock, 2000).

Vismaz 20% bērnu ar UDHS cieš no depresijas (Jensen et al.,1997; Willcutt, Pennington, Chhabildas,Friedman, Alexander, 1999).

P.S. Hipotēze, ka UDHS un uzvedības traucējumiem ir kopīga

izcelsme neapstiprinās, UDHS saistīts ar kognitīvo iemaņu

trūkumu un neironu struktūras attīstības

traucējumiem, uzvedības traucējumi – ar nelabvēlīgu

ģimenes un sociālo vidi un vecāku psihiskajām

patoloģijām (Schachar, Tannock, 1995).

UDHS norise un prognoze

Vecums Klīniskās izpausmes

1 – 3 Neuzmanīgi, trokšņaini, nepakļaujas lūgumiem un

aizrādījumiem

4 – 6 Zems pašvērtējums, grūtības iekļauties pirmsskolas

nodarbībās, pielāgošanās grūtības.

7 – 10 Sliktas sekmes skolā, socializācijas problēmas,

destruktīva uzvedība klasē un ģimenē.

11 - 13 Opozicionāri izaicinoša uzvedība, disforija (grūtsirdība

+ aizvainojamība), subdepresija, agrīna tieksmju un

dziņu izpausme.

14 - 17 Antisociāla uzvedība, nespēja pabeigt mācību iestādi,

atkarības slimības, augsts delinkventas uzvedības risks.

(Andrēziņa, 2010)

UDHS terapija

Sākumposma terapija

Intensīvas terapijas posms

Papildterapija

UDHS sākumterapija

• UDHS simptomu samazināšana

Medikamenti

• Destruktīvas uzvedības formu izskaušana mājās

(ģimenē)

Vecāku kompetences

paaugstināšana

UDHS sākumterapija

• Sociāli pieņemamu uzvedības formu un pašregulācijas iemaņu apgūšana

• Konfliktu samazināšana ģimenē

Vecāku kompetences

paaugstināšana

UDHS sākumterapija

• Destruktīvās uzvedības izpausmju izskaušana klasē

• Sociāli pieņemamu uzvedības formu un pašregulācijas iemaņu apgūšana

• Mācību sasniegumu paaugstināšana

Pedagoģiskā korekcija

UDHS pamatterapija

• Intensīva terapeitiskā nometne 7 nedēļu garumā + vecāku kompetences paaugstināšana + medikamenti (Pelham et al., 1996; Pelham & Hoza,

1996)

Vasaras ārstniecības

kurss

UDHS papildterapija

• Ar UDHS saistīto individuālo un ģimenes stresa avotu likvidēšana, garastāvokļa un komunikācijas traucējumu terapija

Ģimenes konsultēšana

(terapija)

• Citu vecāku iepazīšana, pieredzes apmaiņa, emocionālais atbalsts Atbalsta grupas

• Uzticības pilnu attiecību veidošana bērna domu un jūtu izpētei Individuālās

konsultācijas

UDHS papildterapija

• Konfliktu pārvarēšanas un pozitīvu attiecību ar pieaugušajiem un vienaudžiem stratēģiju un taktiku apguve

Sociālo prasmju treniņš

• Problēmsituāciju novērtēšana, pašregulācijas kognitīvo un uzvedības reakciju pārvaldības un pašmotivēšanas prasmju apgūšana

Kognitīvi biheiviorāls paškontroles veicināšanas

treniņš

Uzmanības deficīta un

hiperaktivitātes sindroms (UDHS)

Risinājumi

Kā veicināt uzmanības noturības

veidošanos un paaugstinātas

aktivitātes un impulsivitātes

samazināšanos?

Labās prakses piemēri mazajās grupās

Ko darīt?

Kādā krāsā vilciena «stopkrāns»? Lidmašīnas?

Efektīva palīdzība ir atbilstoša bērna attīstības līmenim,

akceptē viņa stiprās puses, bērna un ģimenes vajadzības

(Waschbusch, Kipp, Pelham, 1998).

Lai kompensētu bērna pašorganizācijas problēmas,

prasmju trūkumu un pārtrauktu tos izveidojušos

attiecību un uzvedības modeļus, kuri uztur pieaugošu

opozicionāras uzvedības un ar to saistīto konfliktu ciklu,

nepieciešama labi strukturēta palīdzība labi

strukturētā dabīgā vidē (Barkley, 1998).

Kā palīdzēt bērnam ar UDHS?

Nosacījumi:

Mierīga (nehaotiska, nesaraustīta) vide.

Aktivitātes, kuras paaugstina (vai vismaz

nepazemina) bērna pašvērtējumu (bieži – mūzika,

deja).

Sociāli atzīti enerģijas izlādēšanas veidi (kādi?).

Aizliegumi kopā ar atļautās darbības piedāvājumu.

Prasmes atpūsties apgūšana rotaļās un spēlēs.


Nosacījumi:

Skaidri un īsi noformulēti uzskatāmi noteikumi,

instrukcijas un norādījumi, kuri tiek regulāri no

jauna saskaņoti ar bērnu.

Pozitīvs novērtējums (uzslava), ja bērns pabeidz

iesākto.

Iespēja pabūt vienatnē (ja tas neapdraud drošību).

Izvairīšanās no pārāk biežas atrašanās pūlī vai

skaļos masu pasākumos.


Nosacījumi:

Bērnam izvirzīto prasību izvērtējums (vai viņš

pašlaik, šajā vecumā, situācijā u.c. spēj tās izpildīt?).

Fiziskās aktivitātes (spēles), kurās raksturīgi īsi

darbības cikli.

Bērna psiholoģiskās situācijas izvērtējums (kā viņa

dzīves pašreizējie notikumi ietekmē aktivitāti un spēju

koncentrēties?).

Ēdienkartes uzlabošana (ogļhidrātu samazināšana,

pilnvērtīgs uzturs).


Nosacījumi:

Spēles un rotaļas, kurās jāpabeidz darbība līdz galam.

Relaksācijas, atslābināšanās (sava ķermeņa vadības!)

treniņi.

Fiziskais kontakts ar bērnu (pieskārieni, piem.,

sasveicināšanās rituāli (dod pieci) u.tml.).

Bērnam saprotama ārējā atskaites sistēma, kas raksturo

viņa uzvedības pozitīvos (tikai!) sasniegumus (žetoni,

līmlapiņas sienas kalendārā u.tml.).

Pozitīva attieksme pret bērnu un ticība viņa spējām.

Ko darīt pieaugušajiem? Skaidra, nemainīga, konsekventa dzīves organizācija.

Skaidrs, īss un saprotams sasniedzamo rezultātu formulējums.

Vienmērīga, plūstoša pāreja starp aktivitātēm, (iepriekšēji brīdinājumi, piem., palikušas 3 minūtes).

Neaizpildīta laika posmu samazināšana, relatīvi liels jaunu uzdevumu īpatsvars.

Koncentrēšanās uz prasmēm (nevis uz bērnu), precizitātes un pozitīvas attieksmes uzslavēšana, iespēja gūt panākumus, sekmes (Geidžs, Berliners, 1999).

Ko darīt pieaugušajiem?

Pakāpeniska jaunu prasmju apgūšana balstoties uz

esošajām.

Samazinātas uzmanības novēršanas iespējas.

Maksimāla kārtība un organizētība klasē, pietiekami

resursi darbam (papīrs, rakstāmrīki, u.c.).

Pamatots un nemainīgs darba režīms.

Loģiski nobeigti īsi posmi instruēšanā (Geidžs, Berliners,

1999).


Skaidri un nepārprotami, īsi rīkojumi, kurus bērni

atkārto (lai pārliecinātos vai viņi sapratuši, kā arī lai

izveidotu kognitīvo pamatu tālākai rīcībai) «Pēteri,

lūdzu atnes ūdeni!».

Uzvedības noteikumu apspriešana kopā ar skolēniem,

uzskatāma noformēšana; noteikumiem jābūt

redzamiem ikdienā.

Vienaudžu iesaistīšana sadarbībā ar bērniem ar

UDHS (darbs pāros, mainoties lomās) (Geidžs, Berliners,

1999).


Rakstisku atgādņu izmantošana (reālās

dienasgrāmatas)

Vēlamās uzvedības uzslavēšana, pozitīva

pastiprināšana; tikai viens brīdinājums negatīvās

uzvedības gadījumā

Sodīšana atņemot: izslēgšanas (uz laiku atņemta

iespēja gūt pozitīvus stimulus vai piedalīties

patīkamos notikumos) vai maksas (sodanauda, brīvā

laika atņemšana) sodi, izvairīšanās no sodīšanas

dodot (Geidžs, Berliners, 1999).

Pastiprinājumi un sodi (biheiviorisms)

Dotā vai atņemtā vērtība

pozitīva negatīva

Reakcija

uz u

zvedīb

u

Iedošana (dabūsi pērienu!)

Pozitīvs

pastiprinājums

Sodīšana

dodot

Atņemšana (neļaušu iet uz...!)

Sodīšana

atņemot

Negatīvs

pastiprinājums

Pastiprinājumi un sodi (biheiviorisms)

Pastiprinājumiem jāseko ātri un tūlīt.

Hiperaktīviem bērniem pastiprinājumus jāizmanto

biežāk.

Reakcijām un pastiprinājumiem ir jābūt intensīvākiem,

spēcīgākiem un izteiktākiem.

Bieža pastiprinājumu un pamudinājumu maiņa

(hiperaktīviem bērniem ātri iestājas piesātinājuma un

pieraduma sajūta).

Savlaicīga plānošana un darbības strukturēšana.

(Barkley. 1990)

Spēles uzmanībai Ieteicams vienlaicīgi vērst uzmanību tikai uz vienu funkciju. Varianti:

1. Uzmanība

2. Relaksācija, atslābināšanās

3. Darbības vadība

4. Saskarsme

Skaņu avotu noteikšana ar aizvērtām acīm (Ko tu dzirdi?).

Landolta testa variācijas (noteiktu burtu izsvītrošana vai

kļūdu atrašana tekstā) – kurš ātrāk un precīzāk.

Teikums par priekšmetu (katrs pasaka vienu teikumu par

rokās esošo priekšmetu, atkārtoties nedrīkst, spēlē

divatā).

Spēles uzmanībai

Ēdams – neēdams. Bumbu ķer, ja..., un neķer, ja...

(variants – ja vārdā ir/nav skaņa)

Muša. Klasika.

Karsts – auksts. (Apslēpto mantu meklēšana).

Antonīmu un sinonīmu atrašana, pretējo kustību

atveidošana.

Atrodi n atšķirības (attēlos, tekstos). Atrodi paslēpušos

dzīvniekus u.c.

Kopīga zīmēšana uz vienas lapas. Katrs, otram neredzot,

papildina zīmējumu ar kādu nebūtisku līniju. Zīmētājam

jāatrod papildinājums.

Spēles relaksācijai

Taktilās spēles. Pieskārieni ar... Uzmini kas tas ir?

(iepriekš ļauj apskatīt iespējamos variantus).

Kareivis un lupatu lelle (muskuļu sasprindzināšana un

atslābināšana)

Bumbas pumpēšana (mainoties lomās) – no ļengana

ķermeņa līdz stingriem muskuļiem un atpakaļ (izlaižot

gaisu).

Spēles darbības vadībai

Reakcija uz signāliem (zīmēm): skaļi, klusi, nemaz (runa,

kustības u.c.).

Intervijas ar aizturi. Bērns atbild uz jautājumiem tikai

tad, kad tiek parādīta noteikta zīme (pēc noteikta skaita

jautājumu abi mainās vietām).

Laiks, kurā visu drīkst un laiks, kurā neko nedrīkst. Ja –

tad nosacījumi.

Jūra bango (Замри!), Lēnāk iesi, tālāk tiksi. Klasika.

Spēles ar sasmīdināšanu un pretošanos tai.

Spēles saskarsmei

Dažādu tēlu attēlošana klusumā. Mēmā šova variants,

kurā atminētājs pieraksta (nevis pasaka) savu versiju.

Mainās lomām.

Teikuma nodošana ar žestu un mīmikas palīdzību.

Noteikumi iepriekšējie.

Kopīga zīmēšana ar vienu zīmuli vai otu. Abiem jāturas

pie rīka.

Zīmēšana ar aizsietām acīm. Zīmētajam vārdiskus

norādījumus dod partneris.

Pieaugušā instruēšana. Pastāsti man, kā [paveikt noteiktu

darbību]... Pieaugušais burtiski izpilda teikto un jautā, vai

pareizi izdarīts.

Uzvedības traucējumi

(conduct disorders)

Raksturojums

Destruktīva

Nedestruktīva

Atklāta Slēpta



Opozicionāri izaicinoši

traucējumi

F91.3

Traucējumi ģimenes ietvaros

F91.0

Nesocializēti uzvedības traucējumi

F91.1

Socializēti uzvedības traucējumi

F91.2

Opozicionāri izaicinoši traucējumi

(F91.3)

Atklāta nedestruktīva uzvedība (strīdi, nepiekāpība).

Atsevišķs traucējumu veids, kas izteikti negatīvi

ietekmē attiecības ģimenē, īpaši bērnu – vecāku

attiecības (Green, Doyle, 1999).

Aptuveni 75% bērnu no trūcīgām ģimenēm, kuriem

nepieciešama psihiatriskā palīdzība ASV, atbilst

opozicionāri izaicinošo traucējumu kritērijiem (Keenan,

Walkschlag, 2000).


(F91.3)

Negatīvi noskaņotas, naidīgas un opozicionāras

uzvedības modelis, kurš tiek īstenots vismaz

6 mēnešus, kurā izpaužas vismaz 4 no nākamajā

slīdā minētajām pazīmēm, ja

to izpausme ir biežāka kā tā paša dzimuma,

vecuma grupas un attīstības pakāpes bērniem

tajā pašā kultūrā!!

netiek konstatētas uzvedības traucējumiem

raksturīgās pazīmes (F91.0...F91.2)!!


(F91.3)

... vismaz 6 mēnešus, ...vismaz 4 pazīmes

1. nespēj sevi kontrolēt, zaudē savaldību,

2. bieži strīdas ar pieaugušajiem,

3. atsakās pakļauties citu pieaugušo noteikumiem vai

prasībām vai aktīvi tos noliedz,

4. tīši traucē (kaitina) citus,

5. dusmīgs un aizvainots,

6. vaino citus par savām kļūdām vai slikto uzvedību,

7. jūtīgs, viegli aizkaitināms un aizvainojams,

8. ļauns un atriebīgs.


(F91.3)

Iekļauti DSM (Diagnostic and Statistical Manual of Mental

Disorders) lai dotu iespēju konstatēt dissociālas un

agresīvas uzvedības izpausmes pirmsskolas un jaunākā

skolas vecuma bērniem.

Strīdi, naidīguma izpausmes, nesavaldība šajā vecumā

ir bieži sastopamas uzvedības izpausmes;

Profesionāļu vidē nav vienprātības par kritēriju

izmantošanu un par uzvedības kategorijas praktiskās

izmantošanas lietderību kopumā (Angold & Costello, 1996; Kirk &

Hutchins, 1994).

Izplatība – ap 12% (Nottelman & Jensen, 1995)

Uzvedības traucējumi (F91.0...2)


Pastāvīgs un noturīgs uzvedības modelis, kurā tiek

pārkāptas citu cilvēku tiesības un/vai vecumam

atbilstošās sociālās normas un noteikumi, un, ja

Gada laikā konstatētas 3 pazīmes, vismaz viena

pazīme iepriekšējo 6 mēnešu laikā.

Pazīmju grupas:

1. Agresija pret cilvēkiem un/vai dzīvniekiem

2. Īpašuma bojāšana vai iznīcināšana

3. Krāpšana vai zagšana

4. Noteikumu pārkāpšana


Agresija pret cilvēkiem un/vai dzīvniekiem:

1. Draud un iebiedē, bieža huligāniska uzvedība,

2. Uzsāk kautiņus

3. Izmantojis/-jusi ieročus, ar kuriem iespējams nodarīt

būtisku kaitējumu (nūja, nazis, ķieģelis, “rozīte”, u.c.)

4. Cietsirdīgs pret cilvēkiem

5. Cietsirdīgs pret dzīvniekiem

6. Apzog uzbrukuma upurus, izspiež naudu, aplaupa

7. Piespiež veikt netiklas darbības

Īpašuma bojāšana vai iznīcināšana

8. Tīši aizdedzina ar mērķi nodarīt būtisku kaitējumu

9. Tīši iznīcina svešu īpašumu

Uzvedības traucējumi (F91.0...2) Krāpšana vai zagšana:

10. Iekļūst citas personas dzīvoklī (mājā) vai auto.

11. Bieži melo lai iegūtu mantas, labvēlību, lai izvairītos no

noteiktu pienākumu pildīšanas

12. Nenodarot fizisku kaitējumu piesavinās vērtīgas mantas,

nodarbojas ar viltojumu izgatavošanu

Būtisku noteikumu pārkāpumi

13. Neskatoties uz vecāku aizliegumiem, nenakšņo mājās (līdz

13 gadu vecumam)

14. Vismaz 2x naktī atstājis vecāku vai aizbildņu mājas (vai 1x,

bet uz ilgu laiku)

15. Bieži neapmeklē skolu (līdz 13 gadu vecumam)

«Once Upon a Time in America (Reiz Amerikā)»

A former Prohibition-era Jewish gangster returns to the Lower East Side of Manhattan over thirty years later, where he once again must confront the ghosts and

regrets of his old life.


Ak, par ļauniem bērniem nākas

Dzirdēt daudz, kad runas sākas!

Tā, lūk, Makss ar Morici

Abi lielie nedarbji.

Mācības lai diez cik labas,

Neatgriež šīs ļaunās dabas.

Tie par tam vēl pasmejas,

Paslepeni zobojas.

Bet uz ļaundarībām, jā,

Tur tiem prāts ir diezin kā! —

Lopus mocīt, ļaudis mēdīt,

Ābolus no dārziem blēdīt —

Tas ir tiešām jautrāki

Un turklāt daudz vieglāki

Nekā baznīcā un skolā

Rātni sēdēt savā solā. —

Bet vai! vai! es iesaucos,

Kad uz galu noskatos! —

Ak, tā lieta bija vāja,

Kā tiem abiem galā gāja,

Tādēļ šo te nedarbi

Bildēs, rakstos salikti.

/V.Bušs/

Uzvedības traucējumi (F91.0...2) Saistība ar citiem traucējumiem, % (n=300) (Manor-Binyamini, 2011)



Agrā bērnībā konstatētie (childhood-

onset CD),

vismaz viena pazīme izpaudusies līdz 10 g.v.

Pusaudža vecumā konstatētie (adolescent-

onset CD)


Vecumam ir nozīme:

Bērniem, kuriem traucējumi izpaužas agrā bērnībā

(childhood-onset CD) (biežāk – zēniem), tiek konstatēti

agresīvākas uzvedības simptomi, kas izpaužas

neproporcionāli lielā likumpārkāpumu skaitā un

saglabājas uzvedībā bērnam pieaugot

Pusaudžu vecuma traucējumiem (vienādi zēniem un

meitenēm) raksturīga mazāka agresivitāte un

traucējumu samazināšanās pusaudžiem pieaugot

(Waldman, Lilienfield , Lahey, 1995; Lahey, Goodman et al., 1999).

Uzvedības traucējumu attīstība

1. variants. Pusaudža vecuma traucējumi.

Iespējamie iemesli:

1. vēlēšanas pēc iespējas ātrāk sākt izmantot pieaugušo

privilēģijas (sekss, apreibinošās vielas, neatkarība, brīva

naudas izmantošana)

2. + modelis atdarināšanai = dissociāla uzvedība

Sasniedzot pilngadību uzvedība zaudē nozīmi, jaunietis

atgriežas pie sociāli pieņemtiem uzvedības modeļiem

(Moffitt, Lynam, Silva, 1994)

Diemžēl, reizēm pārāk vēlu atgriežas – nespēj

pacelties...

Uzvedības traucējumu attīstība

2. variants. Uzvedības traucējumi mūža garumā

(life-course-persistent path)

Raksturīga aptuveni 7% gadījumu

Dissociāla uzvedība sākas agrā bērnībā un turpinās visu

mūžu

...4 gadu vecumā viņš koda un spēra, 10 gados sāka zagt un kavēt

skolu, 16 gados tirgoja narkotikas un zaga mašīnas, 22 gadu vecumā

sāka laupīt un izvarot, un 30 gadu vecumā kļuva par naudas

izspiešanas grupas līderi (Moffitt, 1993).

Raksturs nemainās, pieaugot kļūst pieejamas citas iespējas

(Patterson, 1993).

Biežāka apreibinošu vielu lietošana (īpaši meitenēm) un ar to

saistīta suicidāla uzvedība

Uzvedības traucējumu (F91)

attīstība

Nezāle (The Vile

Weed: How Violent

Behavior Is Rooted in

Early Childhood)

Adaptēts no Patterson, G. R.,

Reid, J. B., Dishion, T. J. (1992)

A Social Learning Approach,

Volume 4: Antisocial Boys,

Eugene, OR: Castalia.

Neiroloģisko un sociālo faktoru

mijiedarbība

Vardarbības bāze:

temperaments,

baiļu trūkums,

uzvedības regulēšanas (vadības) traucējumi (conduct disorders).

Pamatpieņēmumi:

Indivīdi ir atšķirīgi savās vardarbības tieksmēs, un šīs atšķirības izpaužas agrā bērnībā;

Agresivitātei un vardarbīgumam ir stabilas, personības iezīmēm līdzīgas, noturīgas īpašības;

Pamatotas, mērķtiecīgas agresivitātes un vardarbības cēloņi ir sociāli un neiroloģiski.

Kolēģu viedoklis (A.Juhna)

Bērnam (jaunietim) raksturīga

nepietiekama iekšējās kontroles mehānismu

darbība,

neadekvāta, pašam cilvēkam un sabiedrībai

bīstama rīcība, un

pakāpeniski pieaugoša nepieciešamība viņu

kontrolēt ar ārējiem līdzekļiem.

Uzvedības traucējumi rodas ekstremālas, NE-normālas,

psiholoģiski nelabvēlīgas, traumējošas un vardarbīgas

pieredzes rezultātā, kuru pats bērns vai jaunietis

parasti neapzinās un nenovērtē kā tādu.

Ģimenes ietekme Vecāku asociālās uzvedības ietekme:

Pastāv cieša korelācija starp vecāku, īpaši – tēvu (Lahey,

Piacentini et al., 1988; Frick et al.,1992) personības traucējumiem

(dissociāli personības traucējumi) un bērnu uzvedības

traucējumiem (Faraone, Biederman, Keenan & Tsuang, 1991).

Sic! Minētā sakarība nav atkarīga no tēva ģimenē

(mājās) pavadītā laika un tēva – bērna attiecību

rakstura! (Tapscott, Frick, Wootton & Kruh, 1996)

Ideālai problēmmātei raksturīga samākslota neīsta,

demonstratīva vai depresīva uzvedība, paaugstināta

emocionalitāte (Patterson, 1996), tomēr sakarība nav tik cieša

kā tēviem.

Dissociāli personības traucējumi (F60.2) Augstāko emocionālo jūtu trūkums,

nespēja ievērot sociālās normas,

tieksme uz spēcīgiem pārdzīvojumiem,

zems agresivitātes slieksnis,

vainas apziņas trūkums,

atbildības sajūtas trūkums,

nespēja mācīties no savām kļūdām,

stūrgalvība, spītība, melīgums,

cietsirdība pret citiem, kā arī

rīcības prognozēšanas grūtības,

vāja savas iepriekšējās pieredzes izmantošana,

gribas funkcijas vājums,

pastāvīgi izmainīta uzvedība (kopējās PT pazīmes).

Attīstās vismaz 40% bērnu ar UT!

Pieredze un novērojumi

Rūdīti noziedznieki

visbiežāk auguši bez vecākiem,

tikuši bieži nodoti no vienas audžuvecāku ģimenes citā,

uzturējušies bāreņu namos (D.Goulmens).

Daļai indivīdu, kuri ir vardarbīgi ģimenēs un sabiedrībā

raksturīga vardarbība «vēsā vienaldzībā», ko raksturo

sirdsdarbības palēnināšanās vardarbības laikā (T.Lūiss, F.

Amini, R. Lenons).

Kā cilvēks veidojas, attīstās un mācās?

Kā aug un veidojas smadzenes?

Lūiss T., Amini F., Lenons R.

(2003) Mīlestības teorijas

pamati, Rīga, SIA „Madris”.

Lewis, T., Amini, F., & Lannon, R. (2000) A

general theory of love. New York: Random

House.

«Mīlestības teorijas pamati»

Agresivitāte ir sarežģīta izturēšanās, kam

nepieciešama precīza neiroloģiskā vadība:

pārāk mazs naidīgums samazina indivīda

izdzīvošanas iespējas,

pārāk liels – [samazina] veiksmīgu savstarpējo

sadarbību, kas nepieciešama sociāliem dzīvniekiem.

Niknums - cilvēka stāvoklis, kad pārējie orgāni apsteidz

smadzenes (TVNET, 05.05.2015).

Agresivitāte ir saistīta ar vadošo neironu saišu

daudzumu smadzenēs.


Apgūstot jaunas prasmes, smadzenes veido jaunus

neironu savienojumus, jo vairāk savienojumu, jo

sekmīgāk izdodas apgūt jaunas prasmes...

Ģenētiskais kods izveido tikai dažus neironu

savienojumus, pieredze papildina un izmaina pārējos.

Spoguļneironi

Itāļu zinātnieku pusdienas 1990. gadā...

smadzeņu šūnas, kuras kontrolē spēju iejusties cita ādā, apgūt

zināšanas un izmantot saziņai valodu.

atklāti arī primātiem un dažām putnu sugām (No Wikipēdijas).

Īpaša, [ar fiziskām darbībām saistīta] smadzeņu šūnu klase, kas

aktivizējas ne tikai pašam indivīdam veicot darbību, bet arī

novērojot citu cilvēku [veicam šādu darbību] (Society for Neuroscience,

http://www.sfn.org/search?q=Mirror%20neurons; http://www.brainfacts.org/Brain-

Basics/Neuroanatomy/Articles/2008/Mirror-Neurons )

http://www.sfn.org/search?q=Mirror%20neurons

http://www.brainfacts.org/Brain-Basics/Neuroanatomy/Articles/2008/Mirror-Neurons





Spoguļneironi

Pirms spoguļneironu atklāšanas dominēja viedoklis, ka cilvēki

iemācās izskaidrot un paredzēt citu cilvēku uzvedību

kognitīvi (domāšanas ceļā).

Spoguļneironu atklāšana maina uzskatus – ne caur domām, bet

caur izjūtām...

Spoguļneironi ļauj mums ne tikai ‘simulēt’ citu darbības, bet

arī ar tām saistītās emocijas un intences (nolūkus).

Redzot kādu smaidām (žāvājamies), aktivizējas ‘smaidīšanas

(žāvāšanās) spoguļneironi’ radot smadzenēs ‘smaidīšanas

(žāvāšanās) stāvokli (izjūtu)’.

Pēc tam var domāt par cita cilvēka smaida iemeslu, bet smaida

nozīme (jēga) jau ir piedzīvota tieši un bez piepūles.

Spoguļneironu sistēmas

aktivitātes un empātijas

mijsakarības


aktivitātes un starpersonu

komunikācijas kompetences

mijsakarības


atšķirības autiskā spektra

saslimšanu gadījumos

Avots: Mirellas Dapreto (Dapretto) pētījumi, Ahmanson-Lovelace Brain Mapping Center,

University of California, Los Angeles,

http://people.healthsciences.ucla.edu/institution/personnel?personnel_id=46838

http://people.healthsciences.ucla.edu/institution/personnel?personnel_id=46838


Nervu sistēmas attīstību vada limbiskā

regulēšana (rezonanse) starp bērniem un vecākiem.

Bez limbiskās rezonanses pieredzes bērns nevar

iemācīties just ar savām limbiskajām smadzenēm,

noskaņoties uz kāda emociju kanāla un

prognozēt sevi vai citus.

Joseph LeDoux (1996)

The Emotional Brain.

The Mysterious

Underpinnings of

Emotional Life.

Simon&Schuster

Reakciju pārvaldība Baiļu un smadzeņu

impulsu kontrole

Mandeļveida ķermeņi, smadzeņu

mandeles

Draudu identificēšanas centri, izraisa

baiļu un satraukuma stāvokli,

gatavību cīnīties vai bēgt.

Funkcija - emocionālas uzvedības (īpaši – baiļu un

agresivitātes) mediācija (pastarpināšana) un vadība,

garastāvokļa izpausmes.

Ja smadzeņu mandeļu darbība ir nepilnīga, cilvēks

nespēj adekvāti novērtēt uztvertā afektīvo jēgu

(piem., savu attieksmi (patīk – nepatīk, u.c.) pret

konkrētu, pazīstamu cilvēku)


Darboties spējīgas neiroloģijas izveidošanai

zīdītājiem nepieciešama savstarpējā

pieķeršanās un atkārtojošies [mātes]

uzvedības modeļi.

Bez vecāku vadības

neiroloģiskie savienojumi uzkrājas un

atsevišķās daudzsološās izpausmes saplūst

vienā kopējā haosā.

Limbiskā rezonanse (regulēšana) praksē

Māte pieskaņojas bērna emocijām un

apstiprina, ka viņa nojauš bērna izjūtas (vidēji

1x minūtē!).

Pieskaņošanās nav imitēšana (atdarināšana), tā

ir tās pašas emocijas paušana citā veidā.

Limbiskā rezonanse (regulēšana) praksē

««Bērnunamā, kur mazulis pavada pirmos trīs dzīves

mēnešus, personāls nedrīkst viņu pārāk bieži

ņemt rokās, izrādīt mīlestību un pārlieku bieži

kontaktēties, lai bērniņš nevienam nepieķertos.

Bērnam tā ir trauma uz visu dzīvi. Vēlāk viņam ir

grūtības integrēties jaunajā ģimenē un arī ģimenei ir

sarežģīti uzņemt bērnu, kas pieradis pie atšķirīgas

vides,» saka glābējsilīšu projekta vadītāja.»

Avots: Mammu, nenogalini mani! Alise Jesenska, speciāli «Apollo», 27.02.2016,

http://apollo.tvnet.lv/zinas/mammu-nenogalini-mani/722418







Bērni, kas nav bijuši pietiekami aprūpēti, var izaugt

un apdraudēt paviršo sabiedrību, kas viņus

radījusi, jo...

Psihopāti (sociopāti) paši neizjūt bailes, tādēļ nespēj

«adekvāti nolasīt» upuru emocionālo stāvokli (D. Goulmens)

Pamestu bērnu smadzenēs iztrūkst miljoniem

neironu.

Terapija

Par perspektīvāko terapijas virzienu tiek uzskatīta dažādu

individuālās, ģimenes terapijas metožu apvienojums ar

sistemātisku un sistēmisku palīdzību skolas kolektīvam un

kopienai (Tolan & Guerra, 1994), ietverot blakņu (attiecību

pasliktināšanās ģimenē, ģimenes locekļa depresija,

vardarbība ģimenē) diagnostiku un korekciju.

Psihoterapija, grupu terapija, sodīšana, izdzīvošanas

programmas, mācību nometnes ir neefektīvas (Henggeler,

Schoenwald, Pickrel, 1995; Lipsey,1995), bet populāras, jo

nosacīti lētas (Tate, Repucci, Mulvey, 1995).

Terapija

Grupu terapija, kuras laikā asociāli pusaudži tiek

savākti vienkopus tikai uz nodarbību laiku, saasina

uzvedības problēmas (sadarbība ar vienādi domājošajiem

sniedz nevēlamu atbalstu) (Dishion, McCord, Poulin, 1999).

Katram vecumposmam un katram uzvedības traucējumu

tipam un smaguma pakāpei nepieciešamas savas terapijas

metodes

Jo vairāk attīstījies uzvedības traucējumu modelis,

jo intensīvāka iejaukšanās nepieciešama,

jo pesimistiskāka prognoze.

Terapija

Ja dissociāla uzvedība nav pārtraukta trešās klases beigās,

turpmākā terapija atgādina cukura diabētu – to nav iespējams

izārstēt, bet iespējams apārstēt vai nomākt ilgstošu

intervences procesu kombinējot ar atbalsta pasākumiem

(Kazdin, 1995).

Par efektīvākajām metodēm tiek uzskatītas:

Vecāku kompetences paaugstināšanas treniņi

Kognitīvie problēmu risināšanas treniņi

Multisistēmiskā terapija (Multisystemic therapy (MST) Scott Henggeler),

funkcionālā ģimenes terapija (Functional Family Therapy (FFT) Thomas L.

Sexton, James F. Alexander) un daudzdimensionālā iejaukšanās

audžuģimenē (Multidimensional Treatment Foster Care (MTFC) Patricia

Chamberlain)

Paldies par uzmanību un

sadarbību!

Jautājumi, komentāri, diskusijas...

Documents

Bērnu un jauniešu uzvedības traucējumi, 2016 ar UT 2016.pdf · Socializēti uzvedības traucējumi F91.2 252 285 308 22 33 30 Opozicionāri izaicinoši traucējumi F91.3 43 48