Valdības komunikācijas prakses analīze ārvalstīs un Latvijā & Rekomendācijas valdības komunikācijas pilnveidošanai Latvijā

PĒTĪJUMS

"VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS PRAKSES ANALĪZE UN

REKOMENDĀCIJAS TĀS PILNVEIDOŠANAI"

ZIŅOJUMS

1. SADAĻA "VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS PRAKSES ANALĪZE

ĀRVALSTĪS UN LATVIJĀ"

2. SADAĻA "REKOMENDĀCIJAS VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS

PILNVEIDOŠANAI LATVIJĀ"

Pētījuma pasūtītājs:

Valsts Kanceleja

Pētījuma veicējs:

SIA „Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija”

RĪGA, 2007

Pētījums „Valdības komunikācijas prakses analīze un rekomendācijas tās pilnveidošanai”

SATURS

IEVADS.....................................................................................................................................................................5

PĒTĪJUMA METODOLOĢIJAS APRAKSTS.....................................................................................................5

1. SADAĻA

"VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS PRAKSES ANALĪZE ĀRVALSTĪS UN LATVIJĀ"..............................10

1.1. ĀRVALSTU VALDĪBU KOMUNIKĀCIJAS PRAKSES ANALĪZE........................................................11

1.1.1. LIELBRITĀNIJA...................................................................................................................................11

1.1.2. ČEHIJA..................................................................................................................................................15

1.1.3. NĪDERLANDE......................................................................................................................................20

1.1.4. VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS PRAKSE – CITU VALSTU PIEMĒRI..........................................25

1.2. LATVIJAS VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS PRAKSES ANALĪZE.........................................................35

1.2.1. VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS VISPĀRĪGS VĒRTĒJUMS............................................................35

1.2.2. BŪTISKĀKĀS MĒRĶA GRUPAS VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJĀ.................................................46

1.2.3. INFORMĀCIJAS PIEEJAMĪBAS VĒRTĒJUMS................................................................................53

1.2.4. DAŽĀDU KOMUNIKĀCIJAS VEIDU VĒRTĒJUMS........................................................................55

1.2.5. SABIEDRĪBAS LĪDZDALĪBAS VĒRTĒJUMS..................................................................................68

1.2.6. KRĪŽU KOMUNIKĀCIJAS VĒRTĒJUMS..........................................................................................71

1.2.7. EKSPERTU VIEDOKLIS PAR VIENOTAS VIZUĀLĀS IDENTITĀTES IEVIEŠANU.................74

2. SADAĻA

"REKOMENDĀCIJAS VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS PILNVEIDOŠANAI LATVIJĀ".......................75

2.1. APKOPOJUMS PAR GALVENAJĀM PROBLĒMĀM VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJĀ UN

REKOMENDĀCIJAS VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS UZLABOŠANAI.....................................................76

2.2. EKSPERTU IETEIKUMI VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS UZLABOŠANAI – CITĀTI........................86

PIELIKUMS............................................................................................................................................................90

Saīsinājumi citātos. Gadījumos, kad atskaitē tiek izmantoti citāti no pētījuma ietvaros veiktajām

padziļinātajām intervijām, fokusa grupu vai ekspertu diskusijām, to mērķa grupas piederības

apzīmēšanai tiek izmantoti sekojoši saīsinājumi - par grupu diskusijām: VP – valsts pārvaldes

darbinieki, FGD – iedzīvotāju fokusa grupas diskusija; par individuālajām padziļinātajām intervijām:

ME – mediju eksperti, MMtv – masu mediji, televīzija, MMr – masu mediji, radio, MMi – masu mediji,

internets, MMp – masu mediji, prese, NVO – nevalstiskās organizācijas, SA – sabiedriskās attiecības.

4


IEVADS

Lai pilnveidotu valdības komunikāciju ar iedzīvotājiem, kā arī citām mērķa grupām (piemēram,

nevalstisko un sabiedrisko sektoru, pašvaldībām u.c.), SIA „Analītisko pētījumu un stratēģiju

laboratorija” pēc Valsts Kancelejas pasūtījuma veica pētījumu, kura ietvaros realizēja vispusīgu un

kvalitatīvu Latvijas valdības komunikācijas prakses analīzi. Pētījuma gaitā tika definētas būtiskākās

problēmas valdības komunikācijā, izvirzīti svarīgākie izaicinājumi. Balstoties uz pētījuma rezultātiem

tiks izstrādātas rekomendācijas valdības komunikācijas uzlabošanai un pilnveidošanai. Tāpat pētījuma

gaitā tika analizēta vairāku ārvalstu pieredze, realizējot valdības komunikāciju, atsevišķus to prakses

piemērus iesakot realizēt arī Latvijas valdības komunikācijā.

PĒTĪJUMA METODOLOĢIJAS APRAKSTS

Pētījuma mērķi un uzdevumi

Pētījuma vispārējais mērķis ir veikt analīzi par pastāvošo valdības komunikācijas praksi un izvirzīt

rekomendācijas tās uzlabošanai un pilnveidošanai.

Pētījuma konkrētie mērķi ir: (1) apzināt pastāvošo praksi valdības komunikācijā Latvijā un ārvalstīs; (2)

sagatavot rekomendācijas valdības komunikācijas pilnveidošanai Latvijā.

Pētījuma zinātniskais mērķis ir iegūt ticamus un uz zinātniskām pētījuma metodēm balstītus datus un

informāciju, kas ļautu kvantitatīvi un kvalitatīvi apzināt esošo praksi valdības komunikācijā, kā arī gūt

informāciju, uz kā pamata izvirzīt rekomendācijas valdības komunikācijas pilnveidošanai.

Par būtiskākajiem valdības komunikācijas politikas aspektiem, kuri jāanalizē pētījuma gaitā, tika

izvirzīti sekojošie: sabiedrības uzticēšanās trūkuma iemesli izpildvarai, izpildvaras atskaitīšanas

sabiedrībai par īstenotajiem valdības uzdevumiem un mērķiem vai vienotas un stratēģiskas valdības

komunikācijas ieviešana, informācijas pieejamības vērtējums valdības lēmumiem, sabiedrības

līdzdalības iespējas valsts pārvaldē, kā arī izpildvaras izmantoto komunikācijas kanālu efektivitāte

(mediji, internets, sociālās kampaņas, konsultāciju tālruņi, tikšanās ar amatpersonām un valsts pārvaldes

darbiniekiem, u.c.).

Pētījuma realizācijas gaitā Izpildītājs sagatavoja četrus ziņojumus – divus tehniskos (ievada un

noslēguma) un divus tematiskos (‘”Valdības komunikācijas prakses analīze ārvalstīs un Latvijā” un

„Rekomendācijas valdības komunikācijas pilnveidošanai Latvijā”).

5


Novērtējuma ziņojuma 1.sadaļai par tēmu „Valdības komunikācijas prakse Latvijā un ārvalstīs” ir

jāatbilst šādiem kritērijiem:

jāapskata Lielbritānijas, Nīderlandes un vēl citu 2 pētnieka izvēlētu valstu pieredzi;

jāsniedz pastāvošās prakses analīze un apkopojums par valdības komunikāciju Latvijā.

Novērtējuma ziņojuma 2.sadaļai par tēmu „Valdības komunikācijas pilnveidošana Latvijā” ir jāatbilst

šādiem kritērijiem:

tiek sniegts kopsavilkums par situāciju valdības komunikācijā Latvijā;

tiek sniegtas rekomendācijas valdības komunikācijas pilnveidošanai.

Noslēguma ziņojumā Pakalpojuma sniedzējs:

atskaitās par pakalpojuma sniegšanas laikā veiktajām aktivitātēm un raksturo to atbilstību Ievada

ziņojumā noteiktajam laika plānam;

identificē katra sagatavoto ziņojumu kvantitatīvos un kvalitatīvos rādītājus, kā arī izmantotās

novērtējuma metodes;

novērtē sadarbības efektivitāti ar Pasūtītāju un citām iesaistītajām organizācijām pakalpojuma

īstenošanas gaitā, kā arī tās ietekmi uz pasūtījuma rezultātu kvalitāti un savlaicīgumu.

Pētījuma metodoloģija

Lai nodrošinātu informācijas ieguvi, pētījumā tika izmantotas kvalitatīvās datu ieguves metodes.

Pētījumā izmantoti ne tikai primārie (kuri tika iegūti Pētījuma gaitā), bet arī sekundārie dati (agrāk

veikto pētījumu datu analīze, statistikas datu apkopojumi, dokumentu analīze), kas ļāvis veidot plašāku

skatījumu par pētījuma tematiku, iekļaujot ne tikai pētījuma tēmas tiešos aspektus, bet arī situāciju

kopumā raksturojošus aprakstus.

Pētījuma mērķa grupas

Pētījumā kā mērķa grupas situācijas detalizētai izzināšanai tika identificētas sekojošās:

valsts pārvaldes institūcijas;

nevalstiskās un sabiedriskās organizācijas (kā iedzīvotāju viedokļu pārstāves);

komunikāciju eksperti;

sabiedrisko attiecību eksperti;

masu mediji (TV, radio, prese, internets);

iedzīvotāji.

6


Datu ievākšanas metodes

Kā galvenās datu ievākšanas metodes tika izmantotas sekojošās: ekspertu intervijas, padziļinātās

individuālās intervijas un fokusa grupu diskusijas. Papildus informācijas ieguvei tika izmantotas

telefonintervijas un elektroniskā saziņa.

Definētās mērķa grupas tika sasniegtas sekojošām izpētes metodēm:

valsts pārvaldes institūcijas – ekspertu diskusija;

nevalstiskās un sabiedriskās organizācijas – individuālās padziļinātās intervijas;

komunikāciju eksperti – individuālās padziļinātās intervijas;

sabiedrisko attiecību eksperti – individuālās padziļinātās intervijas;

masu mediji (TV, radio, prese, internets) – individuālās padziļinātās intervijas;

iedzīvotāji – fokusa grupu diskusijas.

Kā papildus datu ieguves metode tika noteikts kabineta pētījums (ārvalstu pieredzes apkopojums un

analīze, dokumentu analīze). Kabineta pētījuma realizācijas gaitā tika analizēta ārvalstu valdību

komunikācijas prakse. Padziļināti analizētas trīs valstis – Nīderlande, Čehija un Lielbritānija, bet

valdības komunikācijas prakses piemēri apkopoti arī no vairākām citām valstīm.

Pētījuma realizācijas vieta

Pētījuma realizācijas vieta bija Rīga, bet mērķa grupu apzināšanas stadijā pētījums tika realizēts arī

ārpus Rīgas (organizējot iedzīvotāju fokusa grupas diskusiju Smiltenē). Rīgā tika realizētas visas

padziļinātās individuālās intervijas, kā arī ekspertu diskusija. Tāpat Rīgā tika realizēta viena fokusa

grupas diskusija.

Pētījuma instrumentārijs

Pētījumā tika izmantots sekojošs instrumentārijs:

Daļēji strukturēti sarunu ceļveži ekspertu un padziļinātajām individuālajām intervijām.

Daļēji strukturēts ceļvedis fokusa grupu diskusijām.

Instrumentārijs pirms Pētījuma veikšanas tika saskaņots ar Pasūtītāju. Interviju un diskusiju ceļvežus

skatīt Pielikumā.

Pētījuma saturs

Pētījuma gaitā tika analizēta un ziņojumos iekļauta sekojoša informācija:

Pastāvošā valdības prakse komunikācijā ar dažādām mērķa grupām (iedzīvotāji, valsts un

pašvaldību institūcijas, masu mediji, nevalstiskais un sabiedriskais sektors).

7


Valdības izmantotie komunikāciju kanāli, to piemērotība un veiksmīgums saziņā. Paralēli

noskaidrojot arī dažādām iekļautajām mērķa grupām pieņemamākos un ērtākos informācijas

ieguves avotus.

Sabiedrības un citu mērķa grupu viedokļa „ceļš” līdz valdībai – vai viedoklis tiek apzināts,

analizēts, integrēts reālā rīcībā un komunikācijā, analizējot veiksmīgos un neveiksmīgos

piemērus, ja tādi tika identificēti.

Sabiedrības līdzdalības līmeņa analīze, identificējot dažādu mērķa grupu iespējas, vēlmes un

reālo pieredzi līdzdarbībā valstiskā līmenī.

Valdības komunikācijas vienotās identitātes nozīmes analīze.

Dažādu pastāvošo un iespējamo komunikācijas formu analīze – sabiedriskās apspriešanas,

referendumi, politiskās diskusijas, iedzīvotāju viedokļu izpēte u.c. (tās analizējot dažādu mērķa

grupu uztverē).

Dažādu mērķa grupu lomas noteikšana valdības komunikācijas veicināšanā vai kavēšanā (masu

mediji, dažādu ekspertu viedokļi, NVO u.c., identificējot problemātiskākos faktorus valdības

komunikācijā ar dažādām mērķa grupām).

Valdības komunikācijas tematikas, satura analīze – mērķa grupām būtiskāko jautājumu

identificēšana (analizējot, kādu informāciju valdības sniedz, un kādu dažādas mērķa grupas

vēlētos saņemt, sekojoši identificējot, kur esošā prakse komunikācijā atbilst pieprasījumam un

kur - neatbilst).

Informācijas pieejamības vērtējums dažādās mērķa grupās (analizējot gan informācijas

pieejamību kopumā, gan arī tematiski, identificējot tās jomas, kurās mērķa grupas saskata

vislielākās problēmas iegūt informāciju par valdības darbu).

Krīžu komunikācija – šis valdības komunikācijas aspekts dotā pētījuma ietvaros tika tikai

pieminēts kā viena no būtiskām komunikācijas sadaļām, jo pārstāv pārāk plašu jautājumu loku,

lai ierobežotajā laika plānā realizētu pilnvērtīgu tā analīzi.

Pētījuma aktivitāšu plāns

Pētījuma realizācija tika nodrošināta sekojošos loģiskos projekta norises posmos:

1. Pētījuma ievada ziņojuma izstrāde:

a. Metodoloģijas precizēšana;

b. Mērķa grupu identificēšana;

c. Mērķa grupu sasniegšanas metožu izvēle;

d. Pētījuma satura precizēšana, tematisko virzienu identificēšana;

e. Pētījuma realizācijas laika plāna izstrāde.

2. Pētījuma instrumentārija izstrāde un saskaņošana:

a. Padziļināto interviju instrumentārija izstrāde;

8


b. Ekspertu interviju instrumentārija izstrāde;

c. Fokusa grupu diskusiju ceļveža izstrāde;

d. Izstrādāto instrumentāriju saskaņošana ar Valsts Kanceleju.

3. Kabineta pētījuma veikšana – ārvalstu pieredzes apskats un analīze, agrāk veikto pētījumu

materiāla pārskats, dokumentu analīze.

4. Pētījuma lauka darba veikšana:

a. Padziļināto individuālo interviju veikšana;

b. Ekspertu interviju veikšana;

c. Fokusa grupu diskusiju veikšana;

d. Darba grupas Valsts kancelejā realizācija (9.augusts, plkst. 11:00);

e. Veikto interviju un grupu diskusiju materiāla transkribēšana.

5. Iegūtās informācijas (kabineta pētījuma materiāls, interviju un diskusiju materiāls) analīze.

6. Novērtējuma ziņojuma 1.sadaļas par tēmu „Valdības komunikācijas prakse Latvijā un ārvalstīs”

izstrāde:

a. Ziņojuma 1. sadaļas iesniegšana Pasūtītājam;

b. Ziņojuma 1. sadaļas kvalitātes izvērtēšana Valsts Kancelejas Komunikācijas

departamentā;

c. Labojumu veikšana ziņojuma 1. sadaļā, ja tādi nepieciešami.

7. Novērtējuma ziņojuma 2.sadaļas par tēmu „Valdības komunikācijas pilnveidošana Latvijā”

izstrāde:

a. Ziņojuma 2. sadaļas iesniegšana Pasūtītājam;

b. Ziņojuma 2. sadaļas kvalitātes izvērtēšana Valsts Kancelejas Komunikācijas

departamentā;

c. Labojumu veikšana ziņojuma 2. sadaļā, ja tādi nepieciešami.

8. Pētījuma noslēguma ziņojuma sagatavošana un iesniegšana.

Pētījuma darba grupa

Pētījuma darba grupas vadība – Gints Klāsons

Konsultācijas pētījuma metodoloģijas, rekomendāciju izstrādē, ekspertu diskusijas vadība – Roberts

Ķīlis

Pētījuma lauka darba vadība – Anita Zaļeniece

Ārvalstu pieredzes apkopošana un analīze – Ieva Jakstiņa, Anna Pavlina

Individuālo padziļināto interviju veikšana, fokusa grupu moderācija – Anna Selecka

9


PĒTĪJUMS



ZIŅOJUMS

1. SADAĻA "VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS PRAKSES ANALĪZE ĀRVALSTĪS UN LATVIJĀ"

10


1.1. ĀRVALSTU VALDĪBU KOMUNIKĀCIJAS PRAKSES ANALĪZE

Šajā pētījuma ziņojuma sadaļā tiek apkopota vairāku ārvalstu pieredze valdības komunikācijas

nodrošināšanā, analizējot trīs konkrētu valstu (Lielbritānija, Čehija un Nīderlande) prakse valdības

komunikācijas veidošanā, kā arī sniegts pārskats par vairāku citu valstu izmantotajām metodēm

komunikācijas nodrošināšanā starp sabiedrību un varas pārstāvjiem. Konkrēto valstu piemēros īsumā

apkopota informācija gan par administratīvo komunikācijas nodrošināšanas sistēmu, gan par

komunikācijas principiem, standartiem, gan arī, ja tādi bijuši pieejami, izvērtēšanas pētījumu ziņojumu

galvenās atziņas un rekomendācijas. Jāņem vērā, ka katras valsts situācija ir specifiska un atšķirīga,

tādēļ tiešā veidā šeit aprakstītie modeļi un prakse nav attiecināma uz Latvijas situāciju, tomēr atsevišķus

veiksmīgākos komunikācijas veidus iespējams pielāgot un ieviest arī Latvijā. Tai pat laikā īpaša

uzmanība būtu pievēršama tām komunikācijas formām un veidiem, kurus kā būtiskas izvirza vairākas

valstis, piemēram, e-pārvaldes ieviešana, komunikācijas satura segmentācija, mērķa grupu segmentācija,

daudzveidīgu komunikācijas kanālu izmantošana, valdības lēmumu un arī darba procesa tūlītēja

publiskošana.

1.1.1. LIELBRITĀNIJA

Valsts pārvaldes komunikācijas vēsturiskā attīstība Lielbritānijā

Lielbritānijā vērojamas samērā senas valsts pārvaldes komunikācijas tradīcijas, kuru pirmsākumi

aizsākti jau 19. gs. vidū. Komunikācijas nozīme ar sabiedrību un medijiem bijusi visbūtiskākā tieši

krīzes situācijās, un jau 1918. gadā dibināta Informācijas Ministrija, kurā līdz 1944. gadam strādāja jau 7

600 darbinieki.

Valsts pārvaldes komunikāciju stratēģija Lielbritānijā tiek regulāri pārskatīta, lai nodrošinātu tās

atbilstību masu mediju attīstībai, sabiedrības vajadzībām un resursu saprātīgai izmantošanai. Pēdējā

valsts pārvaldes komunikācijas stratēģijas izvērtēšana tika veikta 2004. gadā, kad plašā ekspertu lokā

tika izstrādāts Phillis Review pētījums un rekomendācijas. Izstrādātās rekomendācijas tieši skāra

konceptuālus jautājumus un prasīja valsts pārvaldes komunikāciju lomas pārdefinēšanu.

Valdības komunikācijas loma un nozīme mūsdienās

Saskaņā ar Lielbritānijas Valsts kanceleju (Cabinet Office) valsts pārvaldes komunikācijai Lielbritānijā

galvenokārt ir informatīva nozīme. Komunikācijas stratēģijas primārais mērķis ir informēt sabiedrību

par tās tiesībām un pienākumiem, nodrošināt informācijas pieejamību par valdības un valsts sektora

darbu un sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī skaidrot sabiedrībai valdības politiku.

Ņemot vērā izmaiņas informācijas apgūšanā un komunikāciju tehnoloģiju attīstību, kā būtiska valdības

komunikācijas stratēģijas sastāvdaļa pēdējo gadu laikā Lielbritānijā izvirzīta arī sabiedrības tieša

11


iesaistīšana valsts politikas veidošanā, kā arī sabiedrības pastāvīga informēšana vienlaikus ar valsts

politikas veidošanās procesiem. Tomēr, neskatoties uz centieniem valsts pārvaldes komunikāciju veidot

kā dialogu starp valdību un sabiedrību, pastāvošā komunikāciju prakse uzskatāma par izteikti

informatīvu.

Mērķa grupas

Valdības komunikācijas dokumentos visbiežāk minētas divas mērķa grupas: mediji un sabiedrība. Par

primāru tomēr tiek uzskatīta sabiedrība jeb valsts iedzīvotāji, kamēr mediji un žurnālisti drīzāk tiek

uzskatīts par līdzekli informācijas nodošanai primārajai mērķa grupai.

Abu grupu mijiedarbība lielā mērā ietekmē valdības komunikācijas stratēģiju. Sociālie pētījumi liecina

par sabiedrības zemo uzticēšanos ziņu atspoguļojumam medijos, tāpēc valdības komunikācijas eksperti

par būtisku mērķi izvirzījuši pēc iespējas tiešākas un nepastarpinātas informatīvās saiknes veidošanu ar

sabiedrību. Lai risinātu šo problēmu, Phillis Review rekomendē nodrošināt visu valdības komunikācijas

materiālu – video un audio ierakstu, preses brīfingu, u.c., tūlītēju publiskošanu digitālajos medijos.

Sabiedrība tiek iedalīta dažādās mērķa grupās un komunikācijas saturs pielāgots atbilstoši mērķa grupu

un valdības interesēm. Tāpēc būtisks ir jautājums par precīzu mērķa auditoriju sasniegšanu. Tā rezultātā

komunikāciju eksperti lielu nozīmi pievērš mediju kanālu izvēlei un piemērotībai konkrētai ziņai.

Arvien pieaug reģionālo un lokālo mediju nozīme valdības komunikācijā, kā arī tiešo mediju kanālu

izmantošana, piemēram, e-vēstules, tiešais pasts, u.c.

Valdības komunikācijas tīkls GNC

Komunikācijas funkcijas Lielbritānijas valdībā veic komunikāciju speciālisti, kas strādā dažādās

valdības struktūrās. Valdības komunikāciju profesionāļi ir apvienoti speciāli izveidotā Valdības

komunikācijas tīklā – Government Communication Network (GNC), kas izveidots saskaņā ar 2004. gadā

izstrādātajiem Phillis Review ieteikumiem par informācijas koplietošanas un atvērtības veicināšanu.

GNC šobrīd brīvprātīgi reģistrējušies ap 4000 valdības komunikāciju profesionāļi no dažādām valdības

struktūrām.

GNC loma ir atbalstīt valdības komunikāciju speciālistus, nodrošinot tos ar apmācības iespējām, veicinot

to pieeju dažādiem komunikāciju instrumentiem un veicinot pieredzes apmaiņu. Tas tiek sasniegts ar

speciāli izstrādātas Engage programmas palīdzību. Engage programma ir komunikāciju stratēģijas

izstrādes modelis, kas īpaši piemērots valdības komunikācijas vajadzībām. Viens no svarīgiem

programmas uzdevumiem ir nodrošināt mērķa auditorijas segmentāciju un pareizu kanālu izvēli. GNC

12


arī seko profesionālo standartu ievērošanai valdības komunikācijā un iekšējās komunikācijas

koordinēšanai starp dažādām iesaistītajām pusēm valdībā.

Pastāvīgā kanceleja

Paralēli GNC tīklam darbojas arī valdības komunikācijas Pastāvīgā kanceleja (Permanent Secretary),

kuras galvenais uzdevums ir nodrošināt GNC tīklu ar apmācības un pieredzes apmaiņas iespējām,

komunikāciju līdzekļiem un ekspertīzi.

Piesaistītie speciālisti jeb konsultanti

Lielbritānijas valdība nereti izmanto arī ārēju speciālistu palīdzību komunikācijas jautājumos. Ārēju

ekspertu izmantošanas priekšrocības ir lielāka politiskā neatkarība, kā arī šaurāka specializācija.

Komunikāciju sfēras un kanāli

GCN tīkla speciālisti darbojas dažādos valdības sabiedrisko attiecību dienestos, mārketinga

departamentos, elektronisko mediju apkalpošanas vienībās, kā arī iekšējās komunikācijas vienībās.

Kopumā GCN speciālistus iespējams iedalīt piecās grupās:

Mediji un prese

Mediju un preses speciālisti izstrādā mediju plānus, uztur komunikāciju ar žurnālistiem, raksta preses

relīzes, organizē preses konferences un intervijas, kā arī pavada valdības pārstāvjus vizītēs.

Mārketings un apmaksāta publicitāte

Mārketinga un apmaksātas publicitātes speciālisti veido dažādas valdības komunikācijas kampaņas,

sadarbojas ar ārējām aģentūrām, veidojot reklāmas klipus, preses maketus, noformējumu, kā arī veic

tiešā mārketinga aktivitātes.

Digitālie un sociālie mediji

Digitālo un sociālo mediju speciālisti veido un uztur valdības iestāžu mājas lapas, izmanto

elektroniskos mediju līdzekļus mērķa grupu sasniegšanai, ievieš jaunu tehnoloģiju izmantošanu

mārketinga komunikāciju kombinācijās. Digitālie mediji un to efektivitāte ir augstu novērtēti

Lielbritānijā, it īpaši tādi kanāli kā blogi, interneta forumi un diskusiju grupas, u.c.

Iekšējā komunikācija

Iekšējās komunikācijas speciālisti izstrādā iekšējās komunikācijas stratēģijas, uzrauga un atjauno

Intranet lapas, veido iekšējās ziņu lapas un avīzes, organizē konferences un nodrošina informācijas

apmaiņu.

Problemātika

Par vienu no būtiskākajiem šķēršļiem efektīvas valdības komunikācijas sasniegšanā Lielbritānijā tiek

uzskatīta sabiedrības zemā uzticēšanās valdības komunikācijai un masu medijiem. Daudzas sociālās

13


grupas, kā, piemēram, jaunieši un etniskās minoritātes, tā rezultātā ir kļuvušas izteikti politiski pasīvas.

Veiktie pētījumi rāda, ka sabiedrība vairāk uzticas tiešajiem mārketinga kanāliem – tiešajam pastam,

brošūrām, informatīvajiem izdevumiem, kā arī sociālajai reklāmai. Lai vairotu sabiedrības uzticēšanos

un veicinātu sociālo aktivitāti, valdībai jāizvēlas piemēroti komunikācijas kanāli.

Par nozīmīgu problēmu Lielbritānijas valdības komunikācijā tiek uzskatīta arī vienkāršotā pieeja mediju

kanālu izvēlē. Vienotas ziņas vietā tradicionālajos masu medijos, Phillis Review iesaka attīstīt atšķirīgu

komunikāciju ar dažādām mērķa auditorijām, izvēloties konkrētai auditorijai atbilstošus mediju kanālus.

Darbs ar dažādiem mediju kanāliem, savukārt prasa plašu zināšanu un prasmju loku, kas nereti trūkst

valdības komunikāciju speciālistiem Lielbritānijā.

Kā svarīgs aspekts tiek minēts arī valdības komunikācijas speciālistu objektivitātes trūkums un

pakļaušanās politisko partiju ideoloģijai. Šī problēma tiek risināta veidojot neatkarīgu valdības

komunikācijas organizāciju – Pastāvīgo kanceleju, kuras uzdevums ir sekot komunikācijas standartu

ievērošanai dažādās valdības institūcijās.

Rekomendācijas

2004. gadā pēc Lielbritānijas valdības pasūtījuma tika veikts Phillis Review pētījums un izstrādātas

rekomendācijas valdības komunikācijas uzlabošanai. Rekomendācijas norāda uz nepieciešamību ne vien

mainīt valdības komunikācijas nozīmi, bet tieši skar arī tās organizāciju, resursu piesaisti, mediju kanālu

izvēli, u.c. Pētījuma ietvaros ekspertu komisija norāda arī uz nepieciešamību iesaistīt sabiedrību valdības

komunikāciju stratēģijā, veidojot dialogu starp valdību un sabiedrību. Tomēr jāuzsver, ka sabiedrības

iesaistīšana tiek izprasta galvenokārt kā precīzāka mediju kanālu izvēle, kas nodrošina efektīvāku

sabiedrības sasniegšanu un informēšanu.

Lai arī liela daļa rekomendāciju skar konceptuālus, valdībai adresētus jautājumus, kā piemēram,

valdības komunikācijas nozīme, tomēr tās ietver arī vairākus praktiskus ieteikumus komunikāciju

speciālistiem:

Sabiedrības aktīva iesaistīšana valdības politikas veidošanā, nevis pasīva informēšana pēc

valdības lēmumu pieņemšanas;

Tieša un nepastarpināta valdības komunikācija ar sabiedrību, izmantojot tiešā mārketinga kanālus

un digitālos medijus;

Plaša mediju kanālu spektra izmantošana komunikācijā, t.sk. reģionālie un lokālie mediji.

14


1.1.2. ČEHIJA

Valsts pārvaldes komunikācijas vēsturiskā attīstība Čehijā

Čehijas Konstitūcijā, kā arī virknē citu normatīvo aktu un programmdokumentu ir noteikts, ka

sabiedrībai ir tiesības piedalīties valsts politiskajās aktivitātes, proti, politikas veidošanā. Vēl 90-to gadu

sākumā nebija vērojami valsts pārvaldes lieli centieni komunicēt ar sabiedrību, iesaistīt to diskusijās.

Tikai 90-to gadu beigās valsts pārvalde mainīja savu komunikācijas veidu ar sabiedrību. Līdz ar valsts

administrācijas reformu, Čehijas valdība sāka plānveidīgi pievērst uzmanību publiskā sektora institūciju

komunikācijai ar sabiedrību, tās mērķa grupām – nevalstiskām organizācijām, minoritātēm u.c. 1999.

gadā tika pieņemts likums par informācijas brīvu pieejamību, kā arī tika pieņemta virkne citu normatīvo

aktu un izstrādāti stratēģiskie dokumenti, kas noteica valdības rīcību attiecībā uz sabiedrības

informēšanu un komunikāciju ar tās mērķa grupām.

Valdības komunikācijas loma un nozīme mūsdienās

Čehijas valdības komunikācijas politika šobrīd ir vērsta uz informācijas pasniegšanas modernizēšanu,

ieviešot e-pārvaldes principus publiskā sektora darbā. Kā arī arvien vairāk tiek pievērsta uzmanība

sabiedrības, īpaši nevalstiskā sektora, iesaistīšanai valsts politikas veidošanā.

Komunikācijas sfēras un kanāli

Publiskā sektora institūcijas

Čehijā 90-to gadu beigās tika īstenota valsts administrācijas reforma, kuras viens no mērķiem bija

uzlabot komunikāciju starp valsts pārvaldes iestādēm (horizontālo un vertikālo komunikāciju) un

sabiedrību.

Pašlaik starp-ministriju sadarbība galvenokārt notiek divos veidos:

Tika izveidots valdības birojs, kura uzdevums ir organizatoriski un tehniski nodrošināt valdības

darbību, kā arī savstarpēju komunikāciju.

Lai izskatītu kādu jautājumu, kas attiecas uz vairākām ministrijām, atbildīgā ministrija izveido

komisiju, kas izskata konkrēto jautājumu. Ja ir nepieciešams, komisijā tiek pieaicināti eksperti.

Šādām komisijām ir konsultatīvs raksturs, tās nepieņem sasitošus lēmumus. Piemēram, lai

izstrādātu valsts pārvaldes reformas priekšlikumus, Iekšlietu ministrija izveidoja Valsts pārvaldes

reformas komisiju, kuru vadīja Iekšlietu ministra vietnieks valsts administratīvās reformas

jautājumos un kurā piedalījās visu ministru vietnieki un atsevišķu valsts pārvaldes iestāžu

vadītāji.

Starp-reģionu un starp-pašvaldību komunikācija galvenokārt notiek speciāli izveidoto institūciju

ietvaros:

Čehijas Republikas reģionu asociācija ir nevalstiska organizācija, kuru veido visu reģionu

pārstāvji un kuras galvenais mērķis ir aizstāvēt reģionu intereses un veicināt reģionu attīstību.

15


Čehijas Republikas pilsētu un pašvaldību asociācija ir brīvprātīga nevalstiska organizācija, kuru

veido pašvaldību pārstāvji. Tās galvenais uzdevums ir aizstāvēt pašvaldību intereses un

nodrošināt to attīstību.

Lai īstenotu vienotu valsts politiku visā valsts teritorijā, centrālajam valsts pārvaldes aparātam ir

jāsadarbojas ar reģioniem un pašvaldībām, kā arī reģioniem – ar pašvaldībām. Čehijā praksē

komunikācijai valsts pārvaldes ietvaros reti tiek izmantoti interneta diskusiju forumi - šāda veida

vertikālā komunikācija biežāk notiek sanāksmju veidā:

Sanāksmes starp centrālās valsts pārvaldes pārstāvjiem un reģionu padomju vadītājiem. Šīs

sanāksmes nenotiek regulāri, tās organizē premjerministrs vai atsevišķas ministrijas, ja ir

nepieciešams apspriest centrālās valsts pārvaldes deleģēto uzdevumu īstenošanu reģionos.

Regulāras konsultācijas starp centrālās valsts pārvaldes pārstāvjiem un reģionālo biroju

vadītājiem, kuras organizē Iekšlietu ministrija ik mēnesi, lai diskutētu ar ekspertiem par centrālās

valsts pārvaldes deleģēto uzdevumu īstenošanu reģionos.

Regulāras konsultācijas starp centrālās valsts pārvaldes pārstāvjiem un pašvaldību vadītājiem,

kurās tiek apspriests paveiktais deleģēto uzdevumu īstenošanā, kā arī tiek diskutēts par

problēmām un jautājumiem, kas skar reģionālo attīstību.

Valsts administrācijas koordinators reģionos. Šādu institūtu izveidoja Iekšlietu ministrija, lai

nodrošinātu ātrāku un skaidrāku informācijas plūsmu starp valsts centrālo pārvaldi un reģioniem

un pašvaldībām, kā arī uzraudzītu deleģēto uzdevumu izpildi administratīvās reformas jomā.

Koordinators katru otro mēnesi organizē sanāksmes ar reģionu un to pašvaldību vadītājiem, pēc

nepieciešamības tiek uzaicināti arī Iekšlietu ministrijas pārstāvji, kā arī citi eksperti.

Regulāras konsultācijas starp reģionu vadītājiem un pašvaldību vadītājiem. Šīs konsultācijas

notiek sanāksmēs, kurās tiek apspriestas deleģēto uzdevumu izpildes problēmas. Līdzīgas

sanāksmes notiek starp pašvaldību vadītājiem un administratīvā novada vadītājiem, ja

pašvaldības ir apvienojušās novadā.

Profesionālās sanāksmes starp valsts centrālās pārvaldes ekspertiem un rajonu ekspertiem, kurās

tiek apspriesti jautājumi konkrētā nozarē. Un vēlāk tiek organizētas rajonu ekspertu sanāksmes ar

pašvaldību ekspertiem. Šajās sanāksmēs tiek aicināti arī ministriju pārstāvji, lai diskutētu par

valsts pārvaldes darbu reģionos un pašvaldībās.

Sabiedrība

Lai sniegtu sabiedrībai būtiskāko informāciju, valsts pārvalde pārsvarā izmanto pieejamos

administratīvos resursus, izdodot publikācijas par svarīgākajiem jautājumiem (bukleti, raksti nacionālajā

periodikā), kā arī arvien biežāk jaunākā un precīzākā informācija tiek ievietota valsts pārvaldes iestāžu

(ministriju, pašvaldību un to iestāžu) mājas lapās. Saskaņā ar 1999. gadā pieņemto likumu par Brīvu

16


informācijas pieejamību, kur noteikts, ka visai sabiedrībai publiskojamajai informācijai ir jābūt

pieejamai arī internetā, 90-to gadu beigās un 2000. gadā valsts pārvaldes iestādes izveidoja savas mājas

lapas, kur tiek uzkrāta informācija par šo iestāžu darbību, konkrētās nozares likumdošanu, politiskajiem

dokumentiem, jaunāko informāciju par programmām, pieejamo finansējumu dažādiem projektiem, kā

arī konkrēto nozaru aktualitātēm.

Tomēr informācijas plūsma starp iedzīvotājiem un valsts administrāciju ir galvenokārt tikai vienpusēja –

lai arī informācija tiek saņemta izmantojot internetu, tās saturu nosaka valsts administrācija. Sabiedrības

nelielas kopienas nereti izveido savas mājas lapas, kur uzkrāj visu nepieciešamo informāciju par

atsevišķām nozarēm.

Čehijas valdība strādā arī pie e-pārvaldes ieviešanas darbā ar sabiedrību, izveidojot vairākus portālus,

kur tiek apkopota informācija par valsts pārvaldes iestādēm, to darbu un sabiedrībai pieejamajiem

pakalpojumiem (http://www.statnisprava.cz, http://centralni-adresa.cz, http://portal.gov.cz).

Diskusijā ar sabiedrību tiek izmantoti arī e-pasta pakalpojumi un interneta diskusiju forumi. Šāda veida

komunikāciju ar sabiedrību iesāka Čehijas Iekšlietu ministrija 1998.gadā, gatavojot valsts pārvaldes

reformas programmu, lai iegūto sabiedrības viedokli un komentārus par plānoto reformu.

Lai nodrošinātu atgriezenisko saikni starp valsts pārvaldi un sabiedrību, valsts administrācija veic

sabiedriskās domas aptaujas par svarīgākajiem jautājumiem. Sabiedriskās apspriedes, intervijas ar

politiķiem, deputātiem un citi tiešie kontakti ar sabiedrību tiek izmantoti salīdzinoši reti. Šāda veida

iniciatīvas parasti ierosina un organizē nevalstiskās organizācijas, nevis valsts administrācija. Čehijā

netiek praktizēta sadarbība starp vietējām, reģionālajām valsts pārvaldes iestādēm un nevalstiskajām

organizācijām par, piemēram, dažādu ar konkrētu pilsētu, reģionu saistītu jautājumu sabiedrisku

apspriešanu.

Atgriezeniskā saikne tiek īstenota arī oficiālu sūdzību, iesniegumu formā, kas tiek iesniegti pašvaldībās,

ministrijās un Valsts prezidentam. Ombudsmeņa birojs, kas tika izveidots 2001. gadā, darbojas kā

sabiedrības tiesību aizstāvis un sniedz informāciju iedzīvotājiem par iespējām izvirzīt prasības un

sūdzības valsts pārvaldē.

Sabiedrības aktīva līdzdalība valsts politiskajos jautājumos tiek nodrošināta, piedaloties centrālās un

vietējo administrāciju izveidotajās komisijās, komitejās un padomēs, kaut gan šāda veida līdzdalība ir

domāta tikai ekspertiem konkrētajā nozarē. Čehijas valdībai ir aptuveni 30 šāda veida komisijas un

komitejas, ministrijas un vietējās un reģionālās pašvaldības ir izveidojušas arī savas padomes un

komitejas.

17

http://portal.gov.cz/

http://centralni-adresa.cz/

http://www.statnisprava.cz/


Čehijā kā aktīvas līdzdalības formas politikas veidošanā tiek izmantoti arī referendumi un petīcijas.

Čehijas likumdošana neatļauj iedzīvotājiem ierosināt referendumu par nacionāla līmeņa jautājumiem,

normatīvajiem aktiem. Likumdošana atļauj iedzīvotājiem ierosināt tā saucamo vietējo referendumu – to

var organizēt tikai tur, kur iesniedzēja petīciju atbalsta konkrēts iedzīvotāju procentuālais skaits.

Valdība ļoti reti izmanto inovatīvākas metodes tiešai sabiedrības iesaistīšanai valsts politikas veidošanas

procesā, piemēram, reti tiek veidoti konsultāciju forumi ar konkrētām sabiedrības grupām, programmu,

plānu darba grupas, jauniešu un bērnu padomes. Kā pozitīvs piemērs tiek minēta 2001.gadā Čehijas

izglītības ministrijas sadarbība/ komunikācija ar sabiedrību, izstrādājot jaunu Izglītības politikas

programmu, kad tika veikti vairāki diskusiju semināri ar sabiedrības pārstāvjiem, aktīvi tika sniegta

informācija masu medijiem par aktualitātēm, kā arī internetā bija pieejami apspriežamie dokumenti un

iespēja sabiedrībai izteikt savu viedokli speciāli izveidotajā interneta forumā.

Ārvalstu nevalstiskās organizācijas un institūcijas (Agora, EastWest Institute, Open Society Fund u.c.)

nereti uzņemas vidutāja lomu starp Čehijas valdības pārstāvjiem un sabiedrību komunikācijas jomā,

sniedzot savu pieredzi un finanšu resursus dažādos projektos, lai veicinātu iedzīvotāju, kā arī vietējo

pašvaldību un nevalstisko organizāciju aktīvu līdzdalību valsts politikas veidošanā.

Masu mediji

Visās centrālajās valsts pārvaldes iestādēs ir preses un informācijas departamenti, kuru galvenais

uzdevums ir komunicēt ar masu medijiem. Pēc katras iknedēļas valdības sēdes tiek organizētas preses

konferences, kurās tiek paziņoti valdībā diskutētie jautājumi un pieņemtie lēmumi. Savukārt ministrijas

regulāri organizē preses konferences un intervijas par aktuālajiem notikumiem.

Nevalstiskas organizācijas

Valsts pārvaldes iestādes, izstrādājot normatīvos aktus vai stratēģiskās plānošanas dokumentus, arvien

biežāk iesaista nevalstiskā sektora pārstāvjus dažādās darba grupās vai speciāli organizētos forumos, kur

šie pārstāvji var paust savu viedokli attiecībā uz izskatāmo jautājumu. Šādi forumi salīdzinoši bieži tika

organizēti, kad tika gatavoti dokumenti, lai iestātos Eiropas Savienībā. Kā arī, piemēram, gatavojot

Eiropas Savienības struktūrfondu apguvei nepieciešamos stratēģiskās plānošanas dokumentus ieviešanas

periodiem – 2004 –2006 un 2007-2013. Lai nodrošinātu efektīvu valsts un nevalstiskā sektora sadarbību,

tika izstrādāta “Partnerības stratēģija”, kur noteikti sadarbības principi – izveidotas komitejas (vadības

un uzraudzības, koordinācijas komitejas), tematiskās un horizontālās darba grupas. Kā arī tika izveidota

ekspertu oponentu grupa, kuru veidoja 12 nevalstiskā sektora pārstāvji, kuri veidoja kopēju nevalstiskā

sektora viedokli par izskatāmajiem jautājumiem un piedalījās diskusijās ar valsts sektora pārstāvjiem

18


darba grupās un komitejās. Rezultātā nevalstiskā sektora pārstāvjiem bija iespēja sniegt savus

komentārus par Čehijas valdības izstrādātajiem dokumentiem, kā arī tika ievērots caurspīdīguma

princips attiecībā uz valdības darbu pie Eiropas Savienības struktūrfondu ieviešanas principu izstrādes

un veidota ciešāka sadarbība starp valsts un nevalstisko sektoru.

Etniskās minoritātes

Čehijas valdība strādā pie tā, lai izveidotu valsts politiku etnisko minoritāšu tiesību aizsardzībai.

Likumdošanā ir noteikts, ka valsts pārvaldei ir jāizmanto minoritāšu valoda saziņā ar etniskām

minoritātēm, kaut gan tas netiek vienmēr izpildīts, īpaši valsts reģionos.

Ir izveidota Etnisko minoritāšu padome, kas darbojas kā starpnieks starp etnisko minoritāšu

organizācijām un valdību un kuras galvenais mērķis ir veicināt minoritāšu iesaistīšanos dažādos valsts

procesos, piemērām, piedalīties dažādu normatīvo aktu publiskajā apspriešanā.

E-pārvalde

Čehijā e-pārvalde tiek ieviesta kopš 90-to gadu beigām, kad valdība apstiprināja Valsts informācijas

politiku, kur tika noteikta e-pārvaldes stratēģija. 2004. gadā šis dokuments tika pārstrādāts, un no 2006.

gada tika apstiprināta Valsts Informācijas un komunikāciju politika, kuras galvenais mērķis ir

modernizēt sabiedriskos pakalpojumus, nodrošinot iedzīvotājiem pieejamus un drošus komunikācijas

pakalpojumus, dinamisku e-biznesa vidi un mūsdienīgus internetā pieejamus sabiedriskos

pakalpojumus. E-pārvalde tiek ieviesta trijās prioritārās jomās – e-pārvaldes pakalpojumi, e-iepirkumi

un e-veselības aprūpe.

E-pārvaldes pakalpojumu galvenais mērķis ir uzlabot valsts administrācijas darbību, nodrošināšot ātrāku

un vienkāršāku sadarbību starp valsts pārvaldes iestādēm un sadarbību starp sabiedrību un valsts

pārvaldi. E-pārvalde tiek īstenota izmantojot valsts pārvaldes interneta portālu – http://portal.gov.cz/, kas

tika izveidots 2004. gadā. Tā mērķis ir nodrošināt komunikācijas vienkāršošanu starp iedzīvotājiem,

uzņēmējiem un valsts pārvaldes iestādēm. Portālā tiek uzkrāta informācija par valsts pārvaldes iestādēm,

ES un nacionālo likumdošanu, valsts iepirkumu, kā arī tiek uzturēts elektroniskais Uzņēmumu reģistrs,

Zemes reģistrs u.c. informācija.

2006. gada novembrī Čehijas valdība izveidoja interneta portālu arī Prāgas iedzīvotājiem –

http://www.praha.eu/. Šajā portālā Prāgas iedzīvotāji var ērti izmantot sabiedriskos pakalpojumus,

piemēram, sazināties ar gāzes un ūdens apgādes firmām, portālā tiek apkopota informācija arī par citiem

pakalpojumiem – bibliotēkām, sabiedriskā transporta kustības grafikiem u.c. Portālā nodrošināta iespēja

elektroniski veikt nodokļu maksājumus, sodus u.c.

19

http://www.praha.eu/

http://portal.gov.cz/


E-iepirkumu sistēma tiek ieviesta, lai nodrošinātu valsts pārvaldes iepirkumu caurskatāmību, kā arī lai

padarītu iepirkuma procesu efektīvāku un lētāku. Šobrīd visu informāciju par valsts un pašvaldību

iepirkumu konkursiem ir jāievieto arī interneta portāla - http://centralni-adresa.cz, t.sk., informāciju par

konkursiem, visu iesniegto piedāvājumu summas, konkursu uzvarētāju.

Lai nodrošinātu valsts veselības aprūpes sistēmas modernizāciju, tiek ieviesta e-veselības aprūpe, kuras

ietvaros tiek apkopota informācija par pacientiem, to slimību vēsturi, kā arī pieejamo veselības aprūpi.

Tādējādi tiek veicināta arī savstarpēja sadarbība starp veselības aprūpē iesaistītām organizācijām,

institūcijām, slimnīcām, poliklīnikām u.c.

1.1.3. NĪDERLANDE

Valsts pārvaldes komunikācijas vēsturiskā attīstība Nīderlandē

Lai arī valsts pārvaldes komunikācijas tradīcijas Nīderlandē aizsāktas jau 17.gs., komunikācijas funkcija

tika institucionalizēta 20.gs. sākumā, ieviešot preses sekretāra pozīciju Ārlietu ministrijā (1920.-tie) un

nodibinot Valdības preses dienestu (RPD) (1934). Tomēr līdz pat otrajam pasaules karam valsts

pārvaldes komunikācijas centieni uzskatāmi lielākoties par vērstiem uz ārvalstīm. Pirmie profesionālas

iekšējas komunikācijas centieni Nīderlandē starp valsts pārvaldi un sabiedrību vērojami tikai 1950.-tajos

gados, kad speciāli šim nolūkam tiek dibināts Valdības informācijas centrs (RVD).

Kopš 1950.-tajiem gadiem līdz mūsdienām valsts pārvaldes komunikācija Nīderlandē ir būtiski

pārveidojusies un attīstījusies. Sākotnēji komunikācijas mērķis bija tikai sabiedrības informēšana, kura

sasniegšanai izmantoja dažādas brošūras, bukletus un citus drukātus materiālus. 1970.-tajos gados

komunikācija ieguva skaidrojošu funkciju, kas tika īstenota, veidojot skaidrojošas kampaņas

tradicionālajos medijos – TV, radio, presē. Sākot ar 1990.-tajiem, aizvien aktuālāka kļūst sabiedrības

iesaistīšana politikas veidošanā, būtisku lomu spēlējot interaktīvajiem medijiem. Arī jaunākais valsts

pārvaldes dokuments komunikāciju jomā – 2000. gadā izstrādātais Wallage ekspertu ziņojums – uzsver

sabiedrības informēšanu un iesaistīšanu politikas veidošanā nevis kā valsts pārvaldes pienākumu, bet jau

kā iedzīvotāju tiesības.

Valsts pārvaldes komunikāciju loma un nozīme mūsdienās

Nīderlandē vērojamas plašas diskusijas par valsts pārvaldes komunikāciju nozīmi, kurās piedalās gan

politiķi, gan akadēmiķi, gan arī iedzīvotāji. Analizējot diskusijas, valsts pārvaldes komunikāciju nozīme

var tikt iedalīta vairākos līmeņos – konceptuālajā un praktiskajā.

20

http://centralni-adresa.cz/


Konceptuālā līmenī, paralēli sabiedrības informēšanai un politikas skaidrošanai, aizvien aktuālāka kļūst

dialoga veidošana starp valsts pārvaldi un sabiedrību. Komunikācija ar sabiedrību un tās aktīva

iesaistīšana kļuvusi par demokrātiskas politikas veidošanas priekšnosacījumu. Līdz ar to par būtisku

komunikācijas instrumentu kļūst pētījumi un sabiedriskās domas izzināšana. Populārs kļūst uzskats, ka

atgriezenisku komunikāciju saikni ar sabiedrību nepieciešams veidot paralēli politisko nostāju un likumu

veidošanai – pirms izstrādes, izstrādes laikā, ieviešanas laikā, kā arī pēc tam.

Praktiskā līmenī valsts pārvaldes komunikācijai ir četri galvenie uzdevumi. Pirmkārt, valsts pārvaldei

jāinformē sabiedrība par valsts politiskajām nostādnēm, mērķiem un likumiem. Otrkārt, komunikācija

spēlē lielu lomu politikas ieviešanā, skaidrojot to un tādējādi veidojot sabiedrības nostāju un rīcību.

Treškārt, ar komunikācijas palīdzību valdība piedāvā un sniedz pakalpojumus iedzīvotājiem,

uzņēmumiem un citām organizācijām. Visbeidzot, valdībai jārūpējas arī par sabiedrisko attiecību

veidošanu ar sabiedrību, kas ietver valdības komunikāciju stratēģijas veidošanu un arī valdības iekšējo

komunikāciju.

Mērķa grupas

Valsts pārvaldes komunikāciju primārā un galvenā mērķa grupa ir sabiedrība – valsts iedzīvotāji. Lai tos

sasniegtu, nereti tiek izdalītas un izmantotas atsevišķas mērķa grupas – mediji, žurnālisti, nevalstiskais

sektors, biznesa sektors, dažādas minoritāšu grupas.

Sabiedrība

Sabiedrība Nīderlandē raksturojama kā samērā sadrumstalota un individuālistiska, jo iedzīvotāju

politiskie uzskati spēj krasi atšķirties pat šauru sociālo grupiņu ietvaros. Lai panāktu efektīvu

komunikāciju, nepieciešama segmentācija, kas balstās ne vien uz sociāli-demogrāfiskiem parametriem,

bet ņem vērā arī nostādni konkrētos jautājumos.

Masu mediji

Lai komunikācija sasniegtu sabiedrību, valsts pārvalde izmanto masu medijus kā starpniekus

informācijas nodošanai. Darbu ar medijiem veic Komunikāciju pārvalžu publiskās informācijas

darbinieki, kas gatavo preses relīzes, preses konferences, intervijas un tikšanās ar politiķiem, u.c.

Nevalstiskās organizācijas

Īpaši nozīmīga kļūst sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām, jo tās pārstāv konkrētas interešu grupas,

veicina komunikācijas uzticamību un spēlē nozīmīgu lomu interešu grupu viedokļa veidošanā.

21


Etniskās minoritātes

Etniskās minoritātes veido nozīmīgu sabiedrības daļu Nīderlandē, tāpēc būtiski ir risināt komunikāciju

sarežģījumus ar šīm grupām. Liela nozīme ir komunikācijas valodai, informācijas pasniegšanas

metodēm, kā arī pareizai mediju kanālu izvēlei. Lai veicinātu komunikāciju ar etniskajām grupām, tiek

apgūti alternatīvu mediju kanāli, veidota sadarbība ar etnisko minoritāšu nevalstiskajām organizācijām,

kā arī organizēti tematiskie semināri, kuros satiekas minoritāšu un valsts pārvaldes pārstāvji.

Komunikāciju pārvalde

Katrā ministrijā darbojas centrālā Komunikāciju pārvalde (Communication Directorate), kuras galvenā

loma ir veidot sistemātisku iekšēju (ar valsts institūcijām) un ārēju (ar sabiedrību) komunikāciju valstī.

Komunikāciju pārvaldes uzdevumi ietver publiskas informācijas sagatavošanu iedzīvotājiem un

medijiem, kā arī atbalsta sniegšanu ministrijas darbiniekiem komunikāciju jautājumos. Komunikāciju

pārvalde ir atbildīga ne vien par informācijas izplatīšanu, bet tām jācenšas panākt arī sabiedrības izpratni

un jāveicina iesaistīšanās.

Komunikāciju pārvaldē vienā ministrijā ir nodarbināti 40-70 darbinieki – preses sekretāri, sabiedrisko

attiecību speciālisti, padomnieki, u.c. Šis skaitlis pēdējos gados ir ievērojami pieaudzis, uzdevumu

spektram kļūstot aizvien plašākam. Komunikāciju pārvaldes vadošā amatpersona katru rītu tiekas ar

ministru un valsts sekretāru, lai apspriestu būtiskākos komunikāciju jautājumus. Arī citi Komunikāciju

pārvaldes darbinieki daudz laika pavada piedaloties iekšējās ministrijas darba sapulcēs, lai savlaicīgi

uzsāktu komunikāciju aktivitātes.

Komunikāciju pārvalžu nozīme dažādās ministrijās ir atšķirīga. Administratīvas nozīmes ministrijās, kā,

piemēram, Finanšu un Iekšlietu, pārvalžu darbība vairāk tiek orientēta uz starpministriju komunikāciju

un sadarbību ar dažādām valsts institūcijām. Specializētās ministrijās, piemēram, Transporta,

Nodarbinātības, Veselības, u.c., būtiskāka ir ārēja komunikācija ar sabiedrību, skaidrojot esošo valsts

politiku, kā arī sagatavojot jaunus likuma projektus.

Valdības informācijas padome (VoRa)

Valdības informācijas padome (VoRa) apvieno visu ministriju Komunikāciju pārvalžu direktorus un

tiekas divreiz mēnesī. Padomei ir galvenokārt konsultatīvs raksturs – tā apspriež un komentē valdības

komunikācijas kampaņas, sabiedriskās domas pētījumu rezultātus, jaunu mediju izmantošanas iespējas

valdības komunikācijā. Taču padome uzrauga arī vienotas valdības komunikāciju stratēģijas ieviešanu

un īstenošanu.

22


Padomei (un arī dienestam – skat. zemāk) ir liela nozīme valsts pārvaldes komunikācijas infrastruktūras

veidošanā. Kopēja infrastruktūra nodrošina resursu un zināšanu apmaiņu, nodošanu un koplietošanu, kā

arī spēlē lielu lomu ārēju ekspertu piesaistē un pakalpojumu pirkšanā. Pateicoties kopējai infrastruktūrai,

valsts pārvaldei ir spēcīgāka ietekme, kas nodrošina arī izmaksu optimizāciju.

Valdības informācijas dienests (RVD)

Valdības informācijas dienests (RVD) veic ar ārpolitikas komunikāciju saistītus uzdevumus. Dienests

pārstāv Nīderlandi starptautiskos sadarbības projektos komunikāciju jomā, kā arī sniedz ārēju

informāciju par Nīderlandes valdību un Karalisko namu. Taču dienests pilda arī svarīgas valsts iekšējās

komunikācijas funkcijas. Tā piemēram, dienests pārvalda valdības informatīvo mājas lapu, kas tiek

atjaunota katru dienu arī angļu valodā (www.government.nl). Mājas lapa apkopo ziņas no valdības, kā

arī vispārīgu informāciju par valdības politiku un ministriju darbību.

Komunikāciju sfēras un kanāli

Masu mediji

Nīderlandē komunikācijā ar sabiedrību tiek izmantoti visi pieejamie mediju kanāli – prese, radio, TV, arī

vides reklāmas stendi un tiešais pasts.

Informācijas dienests P.O. Box 51

Nīderlandes valdība izmanto informācijas dienestu, kurā ik dienas valsts iedzīvotāji var saņemt atbildes

uz dažādiem ar valsts pārvaldi un politiku saistītiem jautājumiem pa tālruni, e-pastu vai pastu. Dienesta

nosaukums – pastkaste P.O. Box 51 – radies no pasta adreses, ko Nīderlandes valdība izveidoja pēc Otrā

pasaules kara, lai rosinātu iedzīvotājus paust nostāju par valstiskiem jautājumiem, kā arī sniegtu atbildes.

Vēlāk ar šo pašu nosaukumu tika veidotas dažādas informatīvās TV kampaņas, kā arī izstrādātas

brošūras un citi tiešā pasta materiāli. Mūsdienās šis dienests papildināts arī ar tālruņa zvanu un e-pastu

apkalpošanu darba dienās, kā arī informatīvu mājas lapu www.postbus51.nl. Dienesta darbību nodrošina

plaša elektroniskā datu bāze, kas tiek pastāvīgi atjaunota. Dienests sevi pierādījis kā populāru un

noderīgu gan ikdienā, bet jo īpaši krīzes situācijās.

Internets

Komunikācijā ar iedzīvotājiem liels uzsvars ir elektroniskajiem medijiem. Informācijai par valdības

darbību jābūt brīvi pieejamai iedzīvotājiem jebkurā laikā. Šim nolūkam speciāli izstrādātas trīs mājas

lapas, kas apkopo visu informāciju par valsts likumdošanu, statūtus, kā arī politisko iekārtu un valdības

darbu.

23

http://www.postbus51.nl/

http://www.government.nl/


Pētījumi

Nīderlandē liela nozīme tiek piešķirta sabiedriskās domas pētījumiem. Pētījumi tiek veikti dažādos

politikas izstrādes posmos – pirms, vairākkārtīgi tās laikā, kā arī pēc tam. Pētījumi tiek uzskatīti par

būtisku informācijas ieguves veidu, kas nodrošina valsts pārvaldi ar zināšanām un izpratni par

sabiedrības nostāju. Taču tie tiek uzskatīti arī par efektīvu komunikācijas veicināšanas līdzekli, tiešu

dialogu starp sabiedrību un valsts pārvaldi.

Problemātika

Neskatoties uz attīstītajām valsts pārvaldes komunikācijas tradīcijām Nīderlandē, 2001. gadā veiktais

Wallage ziņojums norāda uz pieaugošu distanci starp valsts pārvaldi un sabiedrību Nīderlandē. Līdz ar

to centrālā problēma valsts pārvaldes komunikācijā šobrīd ir distances pārvarēšana un tieša kontakta ar

dažādām sabiedrības grupām panākšana.

Otra būtiska problēma ir iekšējas komunikācijas veicināšana valsts pārvaldē, kā arī komunikāciju

funkcijas neformāla decentralizēšana. Tā kā iedzīvotāji nereti nonākt tiešā saskarsmē ar dažādām valsts

pārvaldes iestādēm, katram valsts pārvaldes darbiniekam jānes atbildība par konsekventas komunikāciju

politikas ievērošanu.

Rekomendācijas

Lai novērstu augstāk minētās problēmas, Wallage ziņojums piedāvā vairākus risinājumus:

precīzāka mērķa auditorijas segmentācija;

segmentācijai atbilstošu mediju kanālu izvēle;

plašāka spektra komunikāciju kanālu izmantošana;

visas pieejamās informācijas par valsts pārvaldi un valdību pilnīga publiskošana;

intensīvāka Internet resursu un komunikācijas iespēju izmantošana;

komunikāciju aktivitāšu ieviešana politikas izstrādes etapā.

Alternatīvs ekspertu ziņojums, Tappan Communications pētījums, papildina šos ieteikumus ar vēl vienu

būtisku rekomendāciju – pievērst lielāku uzmanību komunikāciju saturam, t.i. lielāku uzsvaru likt uz

komunikāciju kvalitātes veicināšanu, nevis komunikāciju kanālu pārblīvēšanu ar visu iespējamo

informāciju.

24


1.1.4. VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS PRAKSE – CITU VALSTU PIEMĒRI

Norvēģija

E-pārvalde

Lai attīstītu e-pārvaldes ieviešanu Norvēģijā, valdība izstrādāja valdības interneta portālu sistēmu, kur

tiek apkopta pēc iespējas plašāka informācija par valdības struktūru Norvēģijā un tās pakalpojumiem,

kas ir pieejami sabiedrībai. Valdības mērķis ir pārorientēt savu darbību, primāri uzsverot iedzīvotāju

apmierinātības paaugstināšanu un savas darbības efektivitātes palielināšanu. Lai attīstītu e-pārvaldē

izmantotās tehnoloģijas, valdība ir izstrādājusi dažādas izpētes programmas un piešķīrusi tām

nepieciešamo finansējumu. Norvēģijas valdība ir izstrādājusi telefona centrus, kas darbojas 14-16

stundas un sniedz iedzīvotājiem nepieciešamo informāciju par publiskā sektora pakalpojumiem. Lai

atvieglotu darbu ar publisko sektoru un samazinātu patērētā papīra apjomu, Norvēģijas valdība strādā arī

pie elektronisko formu un parakstu ieviešanas.

Zviedrija

Darbs ar mērķa grupu – uzņēmējiem

Zviedrijas valdība savu darbu plānveidīgi strukturizē, lai pēc iespējas efektīvāk apmierinātu dažādu

mērķa grupu vajadzības, piemēram, darbā ar uzņēmējiem valdība cenšas mazināt birokrātiskos šķēršļus,

lai veicinātu uzņēmēju attīstību, kā arī atvieglotu to darbu ar publisko sektoru. Ņemot vērā to, ka

Zviedrija ir viena no pasaules līderiem informācijas tehnoloģiju izmantošanā un Zviedrijā ir samērā

augstu attīstīta e-pārvalde, arī darbā ar uzņēmējiem Zviedrijas valdība samērā daudz izmanto e-

pārvaldes priekšrocības, piemēram, Zviedrijas Muitas padome automatizēja muitas procedūru, kas uz

pusi samazināja daudzu uzņēmēju izmaksas, salīdzinot ar manuālo procedūru. Vai arī piemēram,

Stokholmas zemes administratīvā padome izveidoja elektronisko reģistrācijas formu, kas samazināja

patērēto laiku komerciālās satiksmes atļaujas izsniegšanai – no 30 dienām uz 3 dienām. Lai veicinātu

publiskā sektora sadarbību ar iedzīvotājiem un uzņēmējiem, ir izveidota Valdības sadarbības padome,

kuras uzdevums ir izstrādāt standartus elektroniskai informācijas apmaiņai starp valsts iestādēm un

iedzīvotājiem un uzņēmējiem. Tās darbs galvenokārt tiek virzīts uz informācijas apmaiņas, pieejamības

un drošības jautājumiem, kā arī elektroniskā paraksta ieviešanu.

E-pārvalde

Zviedrijas valdība organizēja publisku apspriešanu interneta vidē par Kalix pilsētas centra renovāciju

speciāli izveidotajā mājas lapā, portālā. Apspriešana notika gan ar politiķiem, gan iedzīvotāji diskutēja

savā starpā. Diskusija notika divas nedēļas, kuru laikā iedzīvotāji varēja sniegt savu viedokli gan

internetā, gan arī izmantojot tradicionālākus līdzekļus – tālruni, pastu vai faksu. 86% no publiskās

apspriešanas dalībniekiem izvēlējās internetu.

25


Austrija

Sadarbība ar sociāliem partneriem

Austrijā ir izveidota tā saucamā sociālo partneru federācija, kurai ir salīdzinoši liela ietekme uz politisko

lēmumu veidošanu un to pieņemšanu. Valdības sadarbība ar sociāliem partneriem notiek atsevišķās

ekonomikas vai sociālās politikas jomās (darba drošības jautājumi, darba tirgus politika u.c.). Šī

sadarbība tradicionāli tiek nodrošināta politiskā līmenī, sadarbojoties ar valdošām partijām –

Sociāldemokrātisko partiju un Austrijas Tautas partiju. Sociālie partneri gan formāli, gan neformāli tiek

iesaistīti arī dažādu ministriju darbībā, piedaloties to darba grupās, komitejās vai konsultatīvās padomēs.

Ombudsmeņa padome

Austrijā ir izveidota Ombudsmeņa padome, kuras uzdevums ir sekot, vai publiskā sektora darbība atbilst

likumdošanai un kā publiskā sektora darbība ietekmē valsts iedzīvotājus – publiskā sektora pakalpojumu

lietotājus. Ombudsmeņa padomes kontrolē gan centrālo valsts aparātu, gan arī federālās pašvaldības.

Sabiedrības iesaistīšana

Lai veicinātu sabiedrības iesaistīšanos politisku jautājumu veidošanā, Austrijas valdība arvien biežāk

iesaista sabiedrību dažādu politisku dokumentu apspriešanā, piemēram, 2005. gadā Zemkopības,

mežkopības, vides un ūdens pārvaldes federālā ministrija organizēja publisku apspriešanu par Austrijas

nacionālo klimata stratēģiju. Publiskā apspriešana tika organizēta elektroniskā veidā (internetā), lai

sasniegtu pēc iespējas plašāku sabiedrības loku. Tika arī organizēti diskusiju forumi, lai apspriestu

sabiedrības iesniegtos priekšlikumus stratēģijas pilnveidošanai.

Ziemeļīrija

E-pārvalde

Attīstot e-pārvaldes ieviešanu publiskā sektora darbībā, Ziemeļīrijā tiek pievērsta uzmanība arī

elektronisko konsultāciju ieviešanai, lai atbalstītu un paplašinātu iedzīvotāju līdzdalību politisko

lēmumu veidošanā. Konsultācijas notiek vairākos veidos – valdība izstrādā interneta mājas lapas, kurās

tiek uzkrāta informācija par konkrēto nozari un kur iedzīvotājiem ir iespēja uzdot publiskā sektora

pārstāvjiem jautājumos, nosūtot viņiem e-pastu vai piedaloties konsultāciju forumā. Tiek arī strādāts pie

partiju komunikācijas ar sabiedrību, lai partiju pārstāvji skaidrotu savu viedokli un sniegtu sabiedrībai

nepieciešamo informāciju. Lai attīstītu e-demokrātijas ieviešanu, valdība izveidojusi tā saucamo

“pilsonisko kopienu kibertelpā”.

Ziemeļīrijā tiek izmantoti vairāki konsultāciju modeļi:

Jautājumi-atbildes – publiskā sektora institūciju uzturētajās mājas lapās ir iespēja uzdot

jautājumos un “balsot”;

26


Elektroniskās petīcijas – ir iespēja iepazīties ar petīcijām internetā, parakstīties par tām un

pievienoties diskusiju forumiem;

Dokumentu un politikas komentēšana – respondenti var komentēt politiskos dokumentus, var

paust viedokli par “draudiem” un iesaistīties horizontālā komunikācijā starp grupām un

individuāliem pārstāvjiem;

Elektroniskie paneļi – lēmumu pieņēmēji vai eksperti virtuāli atbild uz iepriekš izvēlēta temata

jautājumiem iepriekš paziņotā laikā;

Elektroniskā konference – interneta vidē īstenota konference, kas ilgst vairākas dienas vai

nedēļas, tai skaitā organizējot virtuālās darba grupas, pārtraukumus un “kafijas laika sarunas”

u.c.;

Elektroniskās telpisko lēmumu atbalsta sistēmas – plānošanas iespēju virtuāla modelēšana un

interaktīva plānotāju konsultēšanās ar sabiedrību;

Interešu apvienības – neformālas un vairāk strukturizētas informācijas apmaiņa ar grupu e-pastu

forumu palīdzību, kur interešu grupas dalībnieki e-pastos saņem aktuālo informāciju un diskutē

par to;

Dzīvās sarunas – interneta vidē notiekošas interaktīvas tiešsaistes sarunas, jautājumi un atbildes

starp politiķiem un (īpaši) jauniešiem vai atsevišķām minoritāšu grupām;

Multi-mediju pasākumi – preses konferences TV, aptaujas, jautājumi, informācija pieejama

internetā u.c.

Austrālija

Darbs ar brīvprātīgajiem

Austrālijā daudzas publiskā sektora aģentūras sadarbojas ar brīvprātīgajiem un to organizācijām

informācijas nodošanai iedzīvotājiem, tādējādi nostiprinot publiskā sektora un sabiedrības attiecības un

palielinot sabiedrības informētību par sociāliem, veselības un vides jautājumiem. 2006. gada dati liecina,

ka Austrālijā vairāk nekā 77 tūkstoši brīvprātīgo piedalījās valdības darbā tādās jomās kā ugunsdrošība,

sporta un atpūtas aktivitātes, kultūra un māksla, tieslietu procesi, veselības, tūrisma un vides nozare.

Brīvprātīgie sadarbojas ar aģentūrām vairākos veidos: vai nu tieši iesaistoties aģentūras darbā individuāli

vai caur brīvprātīgo organizāciju/ programmu un kāds no aģentūras darbiniekiem viņus uzrauga, vai arī

aģentūra vai arī kāda interešu grupa izveido bezpeļņas brīvprātīgo organizāciju vai asociāciju kādu

konkrētu darbu veikšanai. Lai attīstītu un veicinātu sabiedrības iesaistīšanos politiskos jautājumos un

publiskā sektora aģentūras vēlmi sadarboties ar brīvprātīgajiem, valdība ir izstrādājusi Vadlīnijas

veiksmīgai partnerībai starp publisko sektoru un brīvprātīgajiem.

27


Jaunzēlande

E-pārvaldes piemēri

Jaunzēlandes arhīvs – ir izstrādāta tā saucamā Nepārtrauktības programma, lai nodrošinātu valsts

iestādes ar iespēju saglabāt savus dokumentus elektroniskā veidā.

Elektroniskā enciklopēdija – izveidota elektroniska enciklopēdija, kas apkopo informāciju par

Jaunzēlandes vidi, vēsturi, kultūru, ekonomisko un politisko situāciju, institūcijām, cilvēkiem un

sociāliem procesiem valstī. Enciklopēdija būs pēc iespējas vizualizēta – ar dažādu attēlu, video

un audio palīdzību.

Ieņēmumu dienests – ir nodrošināta elektroniska informācijas apmaiņa starp Jaunzēlandes valsts

ieņēmuma dienestu un nodokļu maksātājiem, sociālās politikas patērētājiem, citām valsts

iestādēm, komerciālām organizācijām un starpniekiem. Tiek strādāts arī, lai attīstītu elektronisku

uzņēmumu reģistrēšanu.

Tieslietu sektors – ir izstrādāta elektroniska portāla sistēma starp Valsts policiju, Tieslietu

ministriju un Transporta drošības aģentūru, lai nodrošinātu savstarpēju informācijas apmaiņu.

Premjerministra birojs nodrošina, lai visi politiskie dokumenti būtu pieejami sabiedrībai viņu

uzturētajā interneta mājas lapā.

Parlamentārie sekretariāti – katram sekretariātam ir pieejami mobilie interneta pakalpojumi, kas

nodrošina viņu darbu visā Jaunzēlandes teritorijā.

Jaunzēlandes statistika – kopš 2006.gada tautas skaitīšana notiek arī elektroniski. Kaut gan

elektroniska tautas skaitīšanas formas aizpildīšana aizņem praktiski tik pat daudz laika kā

manuāla aizpildīšana, tomēr tā ir daudz efektīvāka.

Zemkopības un mežkopības ministrija ir iniciējusi projektu par E-sertifikācijas izveidošanu, lai

atvieglotu dažādu produktu sertificēšu ārvalstīs eksporta un importa vajadzībām.

Jaunzēlandes Muitas pārvalde – nodrošina visu eksporta formu aizpildīšanu elektroniski, kas

atvieglo un paātrina Muitas pārvaldes darbu ar uzņēmējiem.

Ungārija

Sadarbība ar NVO

Ungārijā sadarbība starp publisko sektoru un NVO notiek regulāri un vairākos veidos gan nacionālā, gan

vietējā līmenī. Šī sadarbība ir noteikta Ungārijas likumdošanā – tā saucamajā Viena procenta likumā

(1996), likumā par sabiedriskām organizācijām (1997) un Nacionālajā pilsoņu fonda programmā.

Valdība finansiāli atbalsta NVO, piešķirot tām aptuveni 34% no kopējā NVO budžeta (valsts

finansējuma piešķiršana nevalstiskā sektora organizācijām gan ir ļoti diskutabls un kritiski vērtēts

jautājums, jo rada aizdomas par NVO spēju realizēt savas nevalstiskā sektora funkcijas sabiedrībā). Lai

veicinātu sadarbību ar NVO, valdība arī iesaista NVO sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā tādās jomās

kā izglītība, sociālā labklājība un veselības aprūpe. Tikai pēdējos gados valdība iesaista NVO politisku

28


lēmumu veidošanā un pieņemšanā, galvenokārt sociālā sfērā, bet arvien vairāk NVO tiek piesaistītas arī

citu jomu jautājumu risināšanai – vides, invalīdu tiesību vai sieviešu tiesību jautājumos. Sadarbība ar

NVO ir nostiprināta arī institucionāli – vairākās iestādēs ir izveidoti departamenti, kuru uzdevums ir

tieši koordinēt sadarbību ar NVO. Kā problēmas sadarbībā ar NVO tiek identificēts valdības pieņemto

lēmumu par finansējuma piešķiršanu caurspīdīguma trūkums, jo aptuveni 80% no NVO piešķirta

finansējuma tiek piešķirts, nebalstoties uz konkursu, bet gan individuāli pieņemot lēmumu, kuru no

NVO atbalstīt, kā arī problēma ir tā, ka reizēm šo finansējumu NVO neizlieto atbilstoši piešķirtā

finansējuma mērķim.

Izraēla

Darbs ar presi

Izraēlā ir izveidots Valdības preses birojs, kas ir pakļauts Premjerministra birojam un kura uzdevums ir

nodrošināt Izraēlas valdības komunikāciju ar preses pārstāvjiem, tai skaitā izsniedzot akreditāciju

žurnālistiem, kā arī nodrošinot preses informētību par svarīgākajiem valdības veiktajām darbībām un

pieņemtajiem lēmumiem. Valdības preses birojs arī uztur digitālo fotogrāfiju arhīvu par svarīgākajiem

valsts politiskajiem, diplomātiskajiem un kultūras notikumiem.

Ķīna

E-pārvalde – uzņēmējiem

Ķīna ir ieveidots biznesa e-parks, kas ļauj uzņēmējiem, piemēram, aizpildīt pieteikuma formas, lai

reģistrētu savu uzņēmumu, iesniegt ikmēneša finanšu atskaites un nodokļu deklarācijas, kā arī veikt citas

darbības. Šī sistēma ievērojami palielina valdības darbības caurspīdīgumu un tās pakalpojumu

pieejamību uzņēmējiem, kā arī samazina korupcijas iespējamību.

E-pārvalde – uzņēmējiem

Iedzīvotājiem izmantojot e-pakalpojumus iespējams sniegt arī novērtējumu par konkrēto iestāžu darbu,

apkalpošanas kvalitāti utt. Tādējādi tiek nodrošināta tūlītēja atgriezeniskā saikne starp pakalpojuma

izmantotājiem un sniedzējiem.

ASV

E-pārvalde

ASV viens no veiksmīgākajiem e-pārvaldes piemēriem ir izveidotā elektroniskā nodokļu

deklarēšanas sistēma, kas sniedz nodokļu maksātājiem pilnvērtīgu informāciju. Šī informācija ir

pieejama interneta mājas lapā, kā arī pēc pieprasījuma to var saņemt e-pastā vai telefoniski. Kā

arī šī sistēma ļauj nodokļu maksātajiem elektroniski aizpildīt savas nodokļu deklarācijas,

29


savukārt valsts ieņēmumu dienestam sekot līdzi, vai visi nodokļu maksātāji ir iesnieguši savas

deklarācijas.

GovBenefits.gov – mājas lapa, kurā publiskā sektora institūcijas ievieto informāciju par

pieejamām programmām finansējuma saņemšanai, tādējādi nodrošinot, ka iedzīvotājiem ir viegli

pieejama aktuālākā informācija par visām valstī izstrādātām programmām.

Recreation.gov – šajā mājas lapā tiek apkopota informācija par visiem valsts nacionālajiem

parkiem un atpūtas vietām.

Volunteer.gov – šajā mājas lapā apkopo informāciju par visām valdības iniciatīvām, kur

iedzīvotāji var piedalīties kā brīvprātīgie, piemēram, veterānu slimnīcās, nacionālos parkos u.c.

BusinessLaw.gov – šeit valdība apkopo visus pieņemtos normatīvos aktus, kas skar uzņēmējus,

kā arī nodrošina citu viņu darbam nepieciešamās informācijas uzkrāšanu.

GoLearn.gov – šajā mājas lapā tiek uzkrāta informācija par vairāk nekā 2000 elektroniskās

apmācības kursiem, elektroniskām grāmatām un informācija par karjeras iespējām.

Dānija

E-pārvalde

1997. gadā Dānijā bija salīdzinoši zems iedzīvotāju piedalīšanas līmenis vēlēšanās, tāpēc valdība

izstrādāja e-demokrātijas projektu, kas paredzēja izveidot elektronisku diskusiju formu starp

iedzīvotājiem un politiķiem. Iedzīvotāju atsaucība bija ļoti liela, kas nodrošināja veiksmīga dialoga

veidošanos ar politiķiem.

Sadarbība ar etniskām minoritātēm

Dānijā likumdošanā ir noteikts, ka minoritātēm ir tiesības saņemt un sniegt informāciju minoritāšu

valodā, bez publiskā sektora institūciju iejaukšanās. Balstoties uz to, valdības darbs šai jomā lielākoties

tiek vērts uz vācu minoritātes tiesību ievērošanu informācijas saņemšanai vācu valodā. Nacionālajās

radio un televīzijā dažādas pārraides tiek sagatavotas arī vācu valodā, lai sasniegtu vācu minoritātes

pārstāvjus. Kā arī vācu minoritātes pārstāvji ir pārstāvēti radio un televīzijas padomēs, lai aizstāvētu

vācu minoritātes tiesības saņemt informāciju vācu valodā. Ņemot vērā to, ka vācu televīzija un prese ir

pieejama arī Dānijā, tiek izdots tikai viens ikdienas laikraksts vācu valodā “Der Nordschleswiger”, kuru

finansē Vācijas Preses asociācija.

Vācija

E-pārvalde

Ķelnē ir izveidota sistēma, kur iedzīvotāji var pasūtīt dažādus oficiālus dokumentus, piemēram,

dzimšanas vai laulības apliecības.

30


Sadarbība ar etniskām minoritātēm

Lai nodrošinātu etnisko minoritāšu tiesību ievērošanu, Vācijā ir izveidots Minoritāšu sekretariāts, kas

konsultē ministrijas federālā līmenī par minoritāšu tiesībām. Kā arī Vācijas valdība sniedz finansiālu

atbalstu oficiāli atzītām minoritātēm, atbalstot to organizācijas dažādos projektos. Kā problēma tiek

atzīts tas, ka Vācijas medijos praktiski neparādās informāciju minoritāšu valodās – dāņu, frīzu valodās.

Šveice

E-pārvalde

2000. gadā Šveices tautas skaitīšana notika arī elektroniskā veidā – iedzīvotājiem tika piedāvāts aizpildīt

tautas skaitīšanas anketu elektroniski vai arī manuāli. 30% iedzīvotāju izvēlējās anketu aizpildīt

elektroniski.

Kanāda

E-pārvalde

Kanādā tiek ieviests projekts, kas paredz visu publiskā sektora iestāžu mājas lapas apvienot vienā mājas

lapā – izveidojot tā saucamo “vienas pieturas veikalu”, tādējādi nodrošinot, ka visi tās pakalpojumi kļūst

centralizētāki, tiek uzlabota savstarpēja sadarbība starp publiskā sektora institūcijām, un tās pakalpojumi

ir ērtāk pieejami sabiedrībai.

Kanādas valdība arī aktīvi strādā, lai iesaistītu sabiedrību politisku lēmumu veidošanā – tiek veidotas

atsevišķas komitejas, kas izstrādā normatīvos aktus, un kuru uzdevums ir, izstrādājot šos normatīvos

aktus, konsultēties ar sabiedrību, proti, komitejas aicina sabiedrības pārstāvjus iesniegt savus

komentārus par izskatāmajiem normatīvajiem aktiem, kā arī dažos gadījumos komitejas veic

izbraukumus pa valsts reģioniem, organizējot diskusiju forumus par konkrēto normatīvā akta tēmu, lai

iegūtu ekspertu, nevalstisku organizāciju un interešu grupu viedokli. Par to tiek ievietota informācija

valdības mājas lapā, kā arī nacionālā preses izdevumā “Canada Gazette”.

Francija

Sadarbība ar NVO

Francijas valdība regulāri sadarbojas ar NVO, piemēram, jautājumos par sadarbības politiku ar

jaunattīstītajām valstīm. Kopš 1990. gada NVO piedalās Apvienotajā komitejā, kur tiek izskatīti

jautājumi par divpusēju Francijas un jaunattīstības valstu sadarbību un kur piedalās gan Francijas, gan

jaunattīstības valstu vadītāji.

31


Francijas valdība arī finansiāli atbalsta NVO, piemēram, Francijas Ārlietu ministrija atbalsta NVO, lai

tās īstenotu Francijas kultūras attīstības projektus, kā arī lai tās piedalītos dažādās starptautiskās

organizācijās.

Igaunija

E-pārvalde

E-Citizen

E-Citizen ir valsts līmeņa projekts, kura mērķis ir attīstīt sadarbību starp sabiedrību un valsts

pārvaldi, izmantojot interneta dotās priekšrocības. Projekts tika aizsākts jau 2000. gadā, bet E-

Citizen portāls (Teabeportaal) izveidots 2002. gadā. Projekta un portāla mērķis bija piedāvāt

iedzīvotājiem e-pakalpojumus, portālu veidojot kā vietni internetā, kur iedzīvotāji var piekļūt

visu valsts un pašvaldību iestāžu e-pakalpojumiem. Portāls arī šobrīd kalpo kā e-pakalpojumu

apkopojums, kurā pieejamas gan saites uz pakalpojumu sniedzējiem, gan iesniegumu formas.

Tāpat portālā pieejama plaša informācija par pilsoņu tiesībām un pienākumiem, kā arī dažādu

jomu tiesisko regulējumu u.tml.

Pilsoņu portāls (Kodanikuportaal)

Pilsoņu portāls tiek izmantots kā vietne, kur Igaunijas iedzīvotāji var pārbaudīt savus datus

dažādās valsts datu bāzēs, veikt iesniegumus, parakstīt un nosūtīt dokumentus, kā arī saņemt

informāciju par elektropadeves traucējumiem noteiktā apdzīvotā vietā. Lai lietotu Pilsoņu

portālu, lietotājam jāautorizējas, izmantojot ID karti vai internetbanku.

E-Tax Board

Projekts tika uzsākts jau 2000. gadā un tā mērķis ir nodrošināt nodokļu maksātāju saziņu ar

Nodokļu departamentu. Portālā iespējams iesniegt nodokļu deklarācijas, iesniegumus nodokļu

atmaksai, sūtīt un saņemt ar nodokļiem saistītu informāciju un jautājumus. Lietotāju autorizācija

notiek, izmantojot ID karti.

Lietuva

Ekonomikas attīstības stratēģijas publiska izstrāde. www.svarstome.lt

Lietuvā 2002. gadā tika veikti vairāki projekti, lai elektroniskajā vidē sniegtu iespēju iedzīvotājiem

iesaistīties politisko lēmumu diskutēšanas procesā. Ar Ekonomikas ministrijas atbalstu vairāku

zinātnieku vadībā tika izstrādāts projekts, kura ietvaros tika realizēta Lietuvas ekonomikas ilgtermiņa

attīstības stratēģijas izstrāde, to veicot pilnā apjomā publiski. Pie stratēģijas strādājošie eksperti jebkurus

uzlabojumus stratēģijā, papildinājumus izvietoja internetā brīvā pieejā, kur tie bija pieejami diskusijām,

viedokļu apmaiņai. Tika izveidots īpašs interneta portāls „Ko Tu domā?”, kur jebkurš interesents varēja

uzzināt visu jaunāko informāciju par stratēģijas izstrādes gaitu, kā arī iesaistīties diskusijā par to.

Iesaistītie eksperti gan norāda, ka šāda publiska stratēģijas izstrāde prasa daudz vairāk laika, kā arī

32


specifisku zināšanu no ekspertiem, pie tam konkrētajā projektā iedzīvotāju iesaistīšanās bijusi ļoti zema,

piemēram, tikai 3% no visiem portāla apmeklētājiem izteikuši savu viedokli. Tomēr darba grupa šo

projektu uzskata par veiksmīgu un šobrīd portāls tiek izmantots kā patstāvīga e-vides konsultāciju vieta

dažādu ministriju vajadzībām. Portālā rīkotas publiskas diskusijas par izglītības reformu, Lietuvas valsts

ilgtermiņa attīstības stratēģiju u.c.

Informācijas avoti: “Achieving e-government 2004: A report on progress toward the E-government Strategy”, E-government Reserch

Unit, 2004. “Advisory Committee on the Framework Convention for the Protection of National Minorities. Second Opinion on

Denmark”, Council of Europe, 2004. “Advisory Committee on the Framework Convention for the Protection of National Minorities. Second Opinion on

Czech Republic”, Council of Europe, 2004. “American Tax Systems as Examples of Successful e-Government”, Scott A. Taylor, University of St.Thomas

School of Law, USA, 2003. “Beijing’s Business Park”, World Bank, 2001. “Best Practices”, UNESCO, 2007. “Comparative Study of NGO/ Government Partnerships”, Caroline L.Newman, The International Journal of Not-for-

Profit Law, Volume 2, Issue 3, 2004. “Country Report – Portals in Norway”, Government on-Line International Network, 2001. “E-Governance and Developing Countries”, International Institute for Communication and Development, April

2001. “e-Government. OFMDFM Review of Public Administration Research Briefing Paper”, John Morison, Queen’s

University, Belfast, 2002. “Examples of E-Governance”, UNESCO, 2005. “Government – Volunteer Partnerships: Background Discussion Paper”, Volunteering Secretariat, Office for Seniors

Interests and Volunteering Department for Community Development, September 2006. “Guidelines for Successful Partnerships between Public Sector Agencies and Volunteers”, Volunteering Secretariat,

Office for Seniors Interests and Volunteering Department for Community Development, September 2006. “Internet Voting”, Election Technique 2000 Commission, Ministry of Justice of Sweden, 2000. “Mechanisms of Government – NGO Cooperation in Hungary”, Nilda Bullain, European Foundation Centre, 2004. “Northern Ireland Women’s Coalition: Institutionalizing a Political Voice and Ensuring Representation”, Kate

Fearon, Conciliation Resources, 2002. “Norway. Profile” Organisation for Economic Cooperation and Development, 2005. “Public Administration in the E-Society”, Swedish Agency for Public Management, 2004. “Public Sector Information as a Source of Growth and Development of Information Society in the Czech Republic”,

Dagmar VRÁNOVÁ, EPMA – Agentura pro evropske projekty & management, 2007. “Quality and Public Administration – Citizens”, Austrian Federal Ministry of Agriculture, Forestry, Environment

and Water management, “Ministry of Life”, 2006. “Republic of Austria. Public Administration. Country Profile.”, Division for Public Administration and

Development Management, Department of Economic and Social Affairs, United Nations, May 2006. “Social and Philosophical Aspects of E-Governance Paradigm Formation for Public Administration”, National

Academy of Public Administration, Office of the President of Ukraine, Ukraine, 2004. “The Changing Role of the Citizen in the E-Governance & E-Democracy Equation”, Cathia Gilbert Riley,

Commonwealth Centre for e-Governance, 2003. “The New Public Management Approach and Crisis States”, George A. Larbi, United Nations, Research Institute for

Social Development, 1999. “The Rise and Demise of the New Public management”, Wolfgang Drechsler, University of Tartu and Tallinn

University of Technology, Estonia, 2005. “The Swedish Government’s Action Plan to Reduce Administrative Burden for Enterprises”, Ministry of Enterprise,

Energy and Communications, February 2005. „An Independent Review of Government Communications”, Phillis, B. 2003. „Dutch Government Communication Professionals X-rayed: Their Role and Attitude in Public Communication

About Policy Intentions.”, The Leuven School for Mass Communication Research and Dutch Government Information Service in The Hague 2007.

„E Government in The Netherlands.”, pubished by ICTU 2006. „E-Government Strategy”, Executive Office of the President of the United States, 2003. „Engaging citizens. Communication between Government and Citizens in the Netherlands.”, Tappan

Communications & Dutch Government Information Service in The Hague 2004.

33


„Government Communication. The Dutch Experience.” The Netherland’s Government Information Service, Ministry of General Affairs 2005.

„Propriety Guidance”, Cabinet Office UK. K.Luht „Reforming government – citizen relationship in the information age”. Tallin, 2002. K.Masiulis „Communication between citizens and authorities in Lithuania”. Vilnius, 2003. Lielbritānijas Valsts kancelejas mājas lapa www.cabinetoffice.gov.uk. The Government Press Office – http://www.pmo.gov.il/PMOEng/PM+Office/Departments/gpo.htm.

34


1.2. LATVIJAS VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS PRAKSES ANALĪZE

Šajā nodaļā tiek analizēta Latvijas valdības prakse komunikācijas veidošanā. Analīzes pamatmateriālu

veido pētījuma ietvaros veiktās dažādu ekspertu padziļinātajās intervijās sniegtiem vērtējumi, kā arī

iedzīvotāju grupu diskusijās paustie uzskati par valdības komunikāciju ar sabiedrību. Papildus tiek

izmantota informācija no citiem veiktajiem pētījumiem, ja tā papildina šajā atskaitē sniegtos vērtējumus

vai sniedz vērtējumus atšķirīgos aspektos. Pētījuma gaitā tika realizēta arī analīze par valdības un

ministriju mājas lapu komunikatīvajām funkcijām, kā arī veikts apkopojums par ministriju pakļautības

iestāžu veikto darbu klientu apkalpošanas uzlabošanā – arī apkopojumi par šīm aktivitātēm sniegti šajā

nodaļā.

1.2.1. VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS VISPĀRĪGS VĒRTĒJUMS

Informēšanas nevis komunikācijas prakse

Kopumā intervētie eksperti valdības pastāvošo praksi komunikācijā vērtē visai skeptiski, norādot, ka tā

neatbilst mūsdienīgas pārvaldes principiem. Lielākā daļa intervēto uzskata, ka šobrīd vispār nepastāv

valdības komunikācija, bet tiek realizēta tikai informēšanas funkcija: „Es to raksturotu kā tādu

plānveida informāciju par to, kas valstī notiek.” [MMp], „Es to vispār nesauktu par komunikāciju.

Manuprāt, tās ir sausas preses relīzes un šur tur izmestas kādas standarta frāzes, bet nevis saruna vai

viedokļu apmaiņa, vai izskaidrošana – to nevar nosaukt par komunikāciju.” [MMr], „Es redzu, ka

valdības komunikācija ir diezgan formāla – informē par tiem jautājumiem, kas tiek valdībā izskatīti, un

netiek apskatītas nekādas ārpus konkrētās darba kārtības jautājumiem izejošās lietas.” [MMp].

Vienvirziena komunikācija

Vērtējot valdības komunikāciju, eksperti bieži izmanto apzīmējumu „vienvirziena”, dažkārt uzsverot, ka

tas vairāk atgādina nevis komunikāciju, bet gan propagandu, sava viedokļa „uzspiešanu”. „Valdība pati

izvēlas, par ko runāt un par to arī runā. Ļoti masīvā veidā. Bieži tas notiek nevis ar mērķi komunicēt, bet

aiz komunikācijas aktivitātēm aizsegt patiesus procesus, jo pamatā tie komunikācijas vēstījumi ir par

aktivitātēm, nevis par procesiem.” [ME] „Ir ļoti redzama tāda korporatīvisma pieeja, ka mēs šeit

menedžējam, mums viss notiek un mēs jums komunicējam tikai tik, cik ir nepieciešams šajā posmā, nav

tāda sajūta, ka runā ar sabiedrību kā ar klientu. Ar to, ka ir tiesības procesā uzdot jautājumus, nevis

gaidīt nākamo posmu, kad ļaus zināt mazliet vairāk.” [NVO]

Atgriezeniskās saiknes trūkums

Kā norāda intervētie – valdībai ir ļoti ierobežots priekšstats par to, kādi jautājumi, kādas problēmas šķiet

aktuālas sabiedrībai, pie tam – valdībai nav nekādu mehānismu, kā sabiedrības viedokļus noskaidrot un

sekojoši integrēt valsts politikā un valdības komunikācijā. Kā norāda mediju eksperti, tad varas un

sabiedrības priekšstati par to, kas ir būtisks un aktuāls atšķiras tiktāl, ka valdības komunikācija nekādā

35


veidā nereaģē uz sabiedrībā valdošajiem viedokļiem, kam sekas ir iedzīvotāju negatīvas attieksmes

veidošanās varas realizētās „neieklausīšanās politikas” dēļ. „Primāri ir jāuzklausa sabiedrība. Bet mūsu

valdība ir atstāta bez šīs atgriezeniskās saiknes, valdības nezina, kas tur apakšā notiek, līdz ar to

valdība nezina, ko sabiedrībai teikt. Valdībai nav nekāda mehānisma, kā uzklausīt to, ka sabiedrībai ir

apriebies klausīties to, ko viņi runā, jo sabiedrībai ir pilnīgi citas problēmas.” [ME]

Nav mērķa veidot komunikāciju ar sabiedrību

Būtiski uzsvērt, ka intervēto mērķa grupu pārstāvji nesaskata arī reālu valdības vēlmi veidot pilnvērtīgu

komunikāciju ar sabiedrību un tās dažādām grupām. „Valdība nav uzstādījusi sev par mērķi kontaktēties,

tas ir tāpēc, ka viņi ir aizņemti ar saviem ikdienas darbiem.” [SA] „Ierēdnis nevis runājas, bet dara

visu, lai nerunātos.” [FGD] Tieši šādas vēlmes trūkums tiek atzīts par būtiskāko šķērsli komunikācijas

veidošanā un praktizēšanā. Kā uzsvēruši intervētie, tad – „ja būs vēlme, atradīs arī iespējas” [MMp],

„vajadzīga gribēšana, ja gribēs komunicēt, tad veidos mehānismus, ja negribēs, tad tas neizdosies

nekad” [SA].

Netiek veikta mērķa grupu un to sasniegšanas kanālu segmentācija

Viens no būtiskākajiem iebildumiem pret šobrīd realizēto valdības komunikāciju ir fakts, ka „viņi bieži

vien runā no kaut kādām savām pozīcijām ar sabiedrību, bet nerunā no sabiedrības viedokļa” [MMtv].

Tāpat tiek uzsvērts, ka šobrīd nav novērojams, ka valdība veltītu uzmanību sabiedrības segmentācijai -

katrai mērķa grupai atrast un izmantot savu komunikācijas stilu, kanālus, arī ziņas. Tiek norādīts, ka ir

liela atšķirība, vai konkrētas ziņas, informācija tiek novadīta līdz uzņēmējiem, pensionāriem,

skolotājiem vai jauniešiem – katrai no tām ir jāizmanto gan sava „valoda”, gan kanāls. „Es pieļauju, ka

ierindas cilvēkam ir pārāk sarežģīta valoda un it sevišķi tas attiecas uz to informāciju, kas skar visādus

atvieglojumus un pabalstus utt. Ļoti bieži cilvēki raksta vēstules, ka viņiem ir bezizejas situācijas un viņi

nezina, ko darīt. Mēs sazvanāmies un noskaidrojam, ka viņiem pienākas tāds pabalsts, bet bieži cilvēki

sajauc pašvaldības un valsts funkcijas.” [MMp] „Mana pārliecība ir tāda, ka jārunā ir dažādi atkarībā

no tā, kam jūs to informāciju sniedzat. Būtu normāli dažkārt, cik nu tas ir iespējams, to informāciju

sadalīt. Diez vai uzņēmējiem baigi interesēs pensiju palielināšana. Un tas pats ir atkal, ja mēs runājam

par nodokļiem, tad diez vai tas atkal skars pensionāru. Tā kā viņiem vajadzētu saprast, ja viņi sniedz

interviju Dienas Biznesam, tad uzstādījumi ir mazliet citādi nekā, ja sniedz interviju Panorāmai. Tāpēc,

ka tās auditorijas ir dažādas. Būtu pilnīgi normāli, ja viņi teiktu, ka uzņēmējus tas ietekmēs tā un tā un

darba ņēmējus tas ietekmēs tā un tā.” [MMtv] Bet šobrīd valdība (tās vadītāja un arī ministru personās)

informē visus par visu vienādā veidā, kā rezultātā šīs ziņas visbiežāk nesasniedz mērķi un sekojoši nav

arī pamata savstarpējai komunikācijai. „Ar sabiedrību jārunā kā ar klientu, jābūt valodai vienkāršai un

skaidrai, lai būtu saprotams klientam. Politikas dokumenti nedrīkst būt pārāk birokrātiski sarakstīti, tā,

ka tur nevar saprast nespeciālists.” [NVO]

36


Neieinteresētība skaidrot lēmumus un rīcību

Saistīti ar minēto jāmin arī ekspertu novērtējums, ka „valdība savā komunikācijas stilā ir ļoti vērsta uz

sevi, nevis sabiedrību kopumā vai konkrētām grupām, būtībā viņa spoguļojas pati sevī” [ME]. Intervijās

nereti tiek izteikts arī viedoklis, ka atsevišķos gadījumos ir vērojama pat augstprātīga valdības attieksme

pret atsevišķām sabiedrības grupām, kā arī konkrētāk – pret noteiktām personībām vai institūcijām valsts

varas līmenī. „Valdība vienkārši uzskata, ka viņiem nav jākomunicē, jo viņi paši visu zina labāk.

Komunikācija notiek šausmīgi negribīgi un tiek uztverta kā traucēklis.” [MMi] „Problēmas sabiedrībai

ir saistītas ar kaut kādiem grozījumiem, politikas izmaiņām vai likumiem, kur politiķi nevis grib, lai

cilvēki to saprot, bet viņiem ir pilnīgi vienalga, ka cilvēki nesaprot iemeslu, kāpēc kaut kas tiek mainīts.

Politiķiem ir vienalga, ka eksperti saka, ka viņi nav bijuši pieaicināti vai ka viņi nepiekrīt šādiem

labojumiem.” [MMp] Šādas valdības nostājas rezultātā veidojas negatīvs viedoklis par tās vēlmi veidot

atvērtu diskusiju, kā arī „šāda rīcība atstāj ārkārtīgi negatīvu iespaidu uz valdības vērtējumu kopumā,

kā arī vēlāk atspēlējas politiskajai elitei ar vēlētāju neuzticību” [MMp]. Sabiedrība vai tās atsevišķas

grupas, uz kurām vērsta konkrētā komunikācija, šādas attieksmes rezultātā nejūtas kā vienlīdzīga ar

valdību, kā tās partneris, bet tieši vienlīdzīguma un partnerības sajūta ir būtiska, lai veidotos atklāta

komunikācija un kā rezultāts – arī sadarbība: „Man rodas iespaids, ka valdība mani neieredz. Viņi

paziņo tikai to, ka būs lielāki nodokļi, ka mēs esam slikti cilvēki, jo mēs ņemam patēriņa kredītus. Kas

tur labs?” [SA].

Neieinteresētība sniegt argumentāciju lēmumiem un rīcībai

Būtisks iebildums ir valdības nevēlēšanās vai nespēja argumentēt savus lēmumus, arī viedokļus: „bieži

vien ir tā, ka valdības skaidrojums ir tāds, ka mēs izlēmām un būs tā, un punkts, bet - kāpēc un vai bija

citas alternatīvas un vai citas alternatīvas bija sliktākas, kāpēc tieši izvēlējās šo variantu, nu nav

pietiekama šī skaidrojuma” [MMtv], „viņi taču neskaidro neko, 1% tu uzzināsi un tas ir viss” [FGD].

Vispārīgākā nozīmē iespējams secināt, ka valdība „neizskaidro ne problēmas būtību, ne doto problēmas

risinājumu” [MMtv], „tiek izsūtītas sausas preses relīzes medijiem un tieši tādiem pašiem vārdiem kāds

paskaidro to Panorāmā vai LNT ziņās, taču, ko tas īsti nozīmē, ko tas mums dos, ko nedos, ar ko mums

ir jārēķinās, tas netiek izskaidrots” [MMr]. Tieši problēmas būtības izskaidrošana dotu pamatu

komunikācijas veidošanai gan ar sabiedrību kopumā, gan arī atsevišķām tās grupām, uz kurām noteikti

lēmumi un risinājumi attiecas vistiešāk. Kā norādījuši vairāki intervētie mediju speciālisti, tad viens no

galvenajiem iemesliem, kādēļ notikuši dažāda veida lielāki vai mazāki masu mediju „uzbrukumi”

valdības darbam ir tieši fakts, ka lēmumi netiek skaidroti visiem saprotamā un pieejamā formā.

Neiecietība pret kritiku un alternatīviem viedokļiem

Tāpat šeit jāuzsver, ka daļa intervēto žurnālistu novērojuši, ka valdību raksturo neiecietība pret

alternatīviem viedokļiem un uzskatiem, savukārt tos bieži vien rada pašas valdības pasivitāte sava

37


viedokļa skaidrošanā: „ja viņi nespēj normāli, cilvēcīgi to izskaidrot, tas nozīmē, ka rodas citas

spekulācijas, citi eksperti, kas nāk ar citiem priekšlikumiem, lēmumiem un bieži vien kritizē valdības

lēmumus tāpēc, ka pati valdība nav spējusi izskaidrot, kāpēc ir pieņemts tas vai cits lēmums” [MMtv].

Žurnālisti intervijās nereti arī uzsvēruši, ka šāda attieksme no valdības puses bieži vien rodas tādēļ, ka

ministri un ierēdņi ir pārāk aizņemti ar veicamajiem darbiem un uzskata, ka cilvēki arī bez skaidrošanas

visu saprot – tiem, kuri ikdienā nodarbojas ar konkrēto problēmu risināšanu, lēmumu pieņemšanu,

daudzas lietas šķiet pašsaprotamas, kamēr iedzīvotājiem, kuriem tiek pasniegta tikai lēmumu daļa, tie

var šķist nesaprotami un neargumentēti, kas bieži vien rada arī aizdomas, ka konkrēti lēmumi ir pieņemti

kādu šauru grupu interesēs.

Argumentu, ka politika netiek skaidrota un argumentēta, netieši atzīst arī ministriju komunikāciju

eksperti, kuri pētījuma ietvaros veiktajā diskusijā, identificējot neveiksmīgos valdības komunikācijas

piemērus, visbiežāk atsaucas tieši uz to, ka konkrētajos gadījumos nav veikts skaidrošanas darbs:

„Neveiksmīgu piemēru es varu pastāstīt no savas jomas. Viens tāds ir par bērnu kopšanas pabalstiem un

vecāku algām, kas izvērtās kā diezgan liels skandāls, lai gan, ja sākotnēji būtu skaidra politiskā virzība,

vienošanās un komunicētu ar cilvēkiem, tad būtu bijis mazāk neskaidrību, nevajadzīgu intrigu.”, „Pie

neveiksmīgajiem ir ES iestāšanās kampaņa. Manuprāt, netika pietiekami skaidrots, cilvēki nesaprot, tas

ir galīgi šķērsām un tā nedrīkstētu skaidrot.”, „Otrs pie neveiksmīgajiem ir referenduma jautājumi par

grozījumiem drošības likumos. Arī netika izskaidrots, kas mainīsies.”, „Pirmais, kas ienāca prātā par

neveiksmīgo, bija nelaimīgā izglītības reforma, kas, manuprāt, bija ļoti neskaidrota un nediskutēta un

vienkārši pieņemta. Manuprāt, latviešu auditorijā bija neskaidrs, ko tur vispār grozīja utt.” [VP,

pētījuma autoru izcēlumi]

Valdība – pakalpojumu sniedzējs, sabiedrība – valdības klients

Intervijās vairāk kārt tiek uzsvērts, ka valsts ir pakalpojumu sniedzējs, līdz ar to „jābūt komunikācijai kā

ar klientu, patērētāju” [ME], „valdībai jāredz sevi kā pakalpojumu sniedzēju sabiedrībai, nevis kā

augstākstāvošu institūciju” [ME]. Vairāki eksperti minējuši, ka komunikācija ir no kopējās valdības

politikas izrietoša, sekojoši – ja politikas veidošana ir slēgts process un ja valdība pati nesekmē

iedzīvotāju līdzdalību, tad arī mākslīgi uzturēt atvērtu komunikāciju nav iespējams. Eksperti min, ka par

atbilstošāko valdības politikas veidošanas modeli uzskata tā saukto new public management, kas

iedzīvotājus definē kā klientus un valsts institūcijas – kā pakalpojumu sniedzējas. Šādā modelī tiek

saskatīta pilnvērtīga iespēja izvērst atvērto komunikāciju – kad abas puses ir iesaistītas gan lēmumu

apspriedē, gan pieņemšanā, gan aktuālāko jautājumu izvirzīšanā utt.

New Public Management. Kopš 80tajiem gadiem publiskā sektora modernizācijai plaši tiek pielietots tā sauktais Jaunās publiskās pārvades modelis (New Public Management), kurš balstās pamatā uz neoklasiskās ekonomikas metodēm. Tas izveidojās anglosakšu valstīs trīs iemeslu dēļ, proti, ekonomiskās problēmas, politiskā griba un idejas, kā veikt valsts pārvaldes reformu, lai atrisinātu šīs ekonomiskās problēmas. Jaunās publiskās pārvaldes modelis paredz dažādu inovatīvu instrumentu ieviešanu publiskās administrācijas darbā, tai skaitā valsts pārvaldes pārorientāciju uz klienta apkalpošanas

38


iestādes modeli. Tā pamatprincips ir publiskā sektora darbības pārorientācija uz tirgus-orientētu pieeju, kas nodrošinātu augstāku publiskā sektora efektivitāti pakalpojumu nodrošināšanā. Principā šādā darbības pārorientācijā valsts sektors pārņem ievērojamu daļu privātā sektora darbības pieredzi un praksi (orientācija uz pakalpojumu lietotājiem – klientiem, konkurences radīšana starp pakalpojumu sniedzējiem, sadarbība starp publisko un privāto sektoru, informācijas tehnoloģiju ieviešana, pārvaldes darbības “caurspīdīguma” (atklātības) palielināšana, izpildes kontrole un novērtēšana), kas nodrošina ne tikai augstāku ekonomisko efektivitāti, bet arī mazina citus valsts sektoram tradicionāli raksturīgus negatīvus aspektus, piemēram, pakalpojumu izmantotāju neapmierinātību un noraidošo attieksmi. Viens no būtiskiem šīs pieejas nosacījumiem ir birokrātijas „saskaldīšana”, birokrātiskā valsts institūciju aparāta pārformēšana, mazinot centralizāciju – mazāku institūciju, aģentūru izveide, kas nodrošina, no vienas puses, ciešāku klienta un pakalpojumu sniedzēja sadarbību, no otras puses, optimizē publiskās pārvaldes izmaksas, budžetu. Jaunās publiskās pārvades modelis sevišķi populārs ir anglosakšu valstīs, kur arī radies – Lielbritānijā, ASV, Austrālijā un Jaunzēlandē, bet arvien vairāk Rietumeiropas valstis pārņem šo valsts pārvaldes modeli, piemēram, Somija, Zviedrija u.c. Šo modeli arī atbalsta lielākās pasaules finanšu institūcijas kā Pasaules Banka, Starptautiskais Valūtas fonds.Jaunās publiskās pārvaldes modelim ir gan atbalstītāji, gan arī kritizētāji, piemēram, kā būtiskākā problēma, ko izvirza šī modeļa kritiķi, ir tomēr acīmredzamās atšķirības starp publisko un privāto sektoru – valsts tiek raksturota kā varas monopolstāvokļa turētāja un tās darbības mērķis ir sabiedrības labklājības celšanu, savukārt privātais sektors orientējas uz pelņas maksimizēšanu, tāpēc privātā sektora darbības principus, kur ir svarīgs ātrums un zemas izmaksas, ir samērā sarežģīti ieviest demokrātiskā valsts pārvaldē, kur valda regularitāte, caurspīdīgums un saistības. Šīs atšķirības ir pretrunā ar jaunās publiskās pārvaldes modeli, kas ir balstīts uz principu, ka publiskā un privātā sektora intereses nav atšķirīgas. Šajā kontekstā tiek analizēta arī valsts pārvaldes darbības efektivitāte, izvirzot jautājumu, kā tā tiek noteikta, proti - privātā sektora darbības efektivitāte tiek mērīta peļņas izteiksmē, savukārt valsts pārvaldes darbības efektivitāti nevar noteikt šādā izteiksmē.

Nelabprāt piesaista ekspertus

Viens no iemesliem, kādēļ valdības lēmumi un rīcība netiek sabiedrībai saprotami izskaidrota, tiek rasts

apstāklī, ka politiķi ļoti nelabprāt piesaista ekspertus lēmumu diskutēšanas un pieņemšanas procesā. Kā

arī informāciju cenšas sniegt paši politiķi, nevis piesaistot profesionālās asociācijas vai konkrētus

ekspertus, sniegt sabiedrībai analīzi par konkrētām problēmām. „Kāpēc mums priekšplānā ir politiskās

figūras, kāpēc mums nav eksperti? Ministrijas to milzīgo informāciju, kas viņām ir, neuztic sabiedrībai.

Ir informācija par aktivitātēm, bet nav dziļākas analīzes par procesiem.” [ME] Eksperti arī norāda, ka

šāda ministriju attieksme parāda, kā politiķi uztver sabiedrību: „Ministrija redz tādus diezgan

mazizglītotus ļautiņus, kuriem var iestāstīt diezgan virspusēji visu, ko grib, īpaši nepaskaidrojot, dodot

izdevīgā brīdī izdevīgu informāciju, nevis parādīt ministriju kompetenci, ka viņi zina, ko dara.” [ME].

Nelabprāt atzīst kļūdas, pauž paškritiskus vērtējumus

Vairāki intervētie eksperti norādījuši uz ļoti būtisku valdības PR kļūdu, kas bieži vien rada vai var radīt

sabiedrībā negatīvu attieksmi pret to, proti, valdības pārstāvji nav gatavi atzīt, ka ir kļūdījušies kādos

savos lēmumos, rīcībās vai izteikumos. Kā norāda intervētie, tad paškritika lielā mērā sabiedrībā radītu

pozitīvāku priekšstatu pret konkrētajiem valdības pārstāvjiem. „Tajā brīdī, ja redz, ka ir problēma un ir

kļūdījušies, man liekas, ir tikai normāli, ka arī valdības vīri un sievas atzīst, ka ir kļūdījušies. Jo cilvēki

dažkārt mīl nožēlu un asaras, ja tā var teikt. Un tad viņiem liekas, ka viņi ir normāli, tādi paši kā mēs.

Bet, ja viņi visu laiku cenšas izlocīties un saka - nē, nē, es neesmu vainīgs, - kā mazs bērns, tad arī viss,

pat tās nākamās lietas, ko viņi izdara, kaut kā vairs netic viņiem. Tā ir tā lielā problēma.” [MMtv]

39


Valdības komunikācija kā PR instruments

Plašākā mērogā šeit jāmin arī cits aspekts, uz ko norāda vairāki intervētie žurnālisti – valdības

komunikācija lielā mērā tiek izmantota arī kā sabiedrisko attiecību elements: „lielā mērā dienesti, kas

strādā ar valdības komunikāciju, veic arī PR funkcijas tādā izpratnē, ka viņi cenšas pasniegt

informāciju diezgan ‘bezproblemātiskā’ gaisotnē. Tas bieži vien mēdz apgrūtināt izpratni par to, kas

patiesībā ir noticis. Un šī vēlme tikai pozitīvi pasniegt to, kas notiek Ministru Kabinetā un ministrijās,

mazina uzticamību saņemtajai informācijai.” [MMp] Sekojoši – daudz pozitīvāku uztveri valdība gūtu

tādā gadījumā, ja komunikācijā atspoguļotu ne tikai vienu, ‘pareizo’ viedokli, bet apkopotu dažādus

viedokļus, dažādu iesaistīto pušu uzskatus un ieteikumus, raisītu par tiem diskusijas un tikai uz tā

pamata pieņemtu argumentētus lēmumus, kurus pēc tam arī saprotami izskaidrotu sabiedrībā. Eksperti

uzskata, ka valdībai būtu vairāk jāļauj izpausties arī kritiskiem viedokļiem, tāpat būtu vairāk jāiniciē

pašai dažādas diskusijas sabiedrībā un ekspertu vidū.

Informācija netiek šķirota, akcentējot svarīgāko

Vērtējot valdības veikto informēšanas darbu, tiek izteiktas iebildes arī pret to. Kā viena no visbiežāk

intervijās minētajām jāizdala: informācijas plūsmā, kas tiek saņemta no Ministru Kabineta un arī

ministrijām, ziņas bieži vien netiek šķirotas, visas tiek pasniegtas vienlīdzīgā plūsmā, proti – netiek

izdalīts, kuras ir būtiskākās, kuras – mazāk svarīgās. Sekojoši žurnālisti kā starpnieki starp sabiedrību un

valdību, šo ziņu atlasē balstās tikai savos pieņēmumos par to, kas būtu svarīgākais. Tā rezultātā bieži

vien informācija, kuru valdībai būtu svarīgi darīt zināmu sabiedrībai, paliek tikai preses relīžu formā, bet

netiek tālāk komunicētas, jo to būtiskums nav ticis izprasts. „Tur nav uzsvērts, kas ir svarīgi un kas nav,

viņu viedokļi. Protams, mums ir tiesības veikt savu vērtējumu, bet es domāju, ka viņi varētu izcelt - šis

jautājums svarīgs, šis - mazsvarīgs. Dienas kārtībā ir simts un vairāk jautājumu un žurnālistam arī grūti

novērtēt, kas ir svarīgs. Varbūt mēs kļūdāmies un izceļam to, ko varbūt nevajadzētu.” [MMp] „Parasti

jau mēs paši skatāmies, rokamies cauri un meklējam, kas ir derīgs. Diez vai īpaši tajā lielajā blāķī, kas

tiek sūtīts, kaut ko var saprast, jo katrai ministrijai ir savi departamenti un tur lielākā daļa sūta. Man

jau liekas, ka tas ir nevajadzīgs darbs, ko viņi tur īpaši pūlas.” [MMr] „Viņi bieži nešķiro to

mazsvarīgāko un būtisko. Lielākajā daļā ministriju tā problēma ir vēl smagāka. Ir jautājums izlemts,

uzraksta relīzi, aiziet, kaut gan daļa to relīžu ir par jautājumiem, kas nevienu neinteresē. Viss ir

apmēram pēc viena parauga vienā apjomā. Tur ir grūti atrast to nozīmīgāko, kaut gan droši vien

vajadzētu uzsvērt tās lietas.” [SA]

Informēšana post factum

Otrs būtisks iebildums par informēšanu ir – pamatā tā notiek par lietām, kas jau ir realizētas, par

lēmumiem, kas ir pieņemti u.tml. Valdība ļoti maz informē sabiedrību un tās grupas par tiem lēmumiem,

kuri atrodas pieņemšanas stadijā, par tiem, kuros iespējamas diskusijas, labāko variantu identificēšanas.

40


Arī tas būtiski kavē komunikācijas veidošanos, jo pieņemtu lēmumu gadījumā diskusijas vairs netiek

pieļautas, bet par lēmumiem un risinājumiem, kuri vēl top, visbiežāk valdība nemaz neinformē vai arī

uzsver, ka tie ir izstrādes stadijā un nav komunicējami līdz lēmuma pieņemšanai. „Informēšana par tiem

dokumentiem, kuri atrodas apspriešanas stadijā, ir ļoti vāja.” [NVO] „Bieži vien IZM mājas lapā jauns

likums parādās tikai pēc trīs mēnešiem, kad viss jau ir nokavēts.” [FGD] Intervētie eksperti savukārt

uzskata, ka komunikācija būtu jāuzsāk tieši dažādu problēmu risinājumu meklēšanas stadijā – gan plaši

informējot par darbu pie tiem, gan piesaistot atbilstošus speciālistus, ekspertus un arī sabiedrību. Līdz ar

to veidotos atvērtāka komunikatīvā telpa starp varu un sabiedrību, kas vienlaikus ļautu gan sabiedrībai

piedalīties ar savu viedokli un uzskatiem, gan arī veidotu pozitīvu varas uztveri (jo tā izrāda gatavību

uzklausīt dažādu iesaistīto pušu viedokļus). Šeit gan jāuzsver, ka formāli šāds atvērts diskusijas modelis

pastāv arī šobrīd (piemēram, ir noteikumi par sabiedriskajām apspriešanām, par attiecīgo NVO

piesaistīšanu utt.), tomēr šie mehānismi tiek izmantoti tikai formāli, bet nevis pēc būtības. Ja arī viedokļi

tiek uzklausīti, tad tie netiek saklausīti un analizēti.

Komunikācijas problēmas ministriju pakļautības iestādēs

Interesanti, ka eksperti nereti norāda – valdības komunikācijas stils ļoti lielā mērā ietekmē arī dažādo

ministrijām pakļauto institūciju saziņas veidu, proti – ja valdība izvēlas tikai informēt, izvairīties no

kritikas un nepieņemt alternatīvu viedokli, tad arī iedzīvotājiem „tuvākās” institūcijas izmanto šādu

modeli komunikācijā ar sabiedrību (pēc būtības – saviem klientiem): „Ja piezvana uz mūsu valdību vai

kādām institūcijām zemākām, tad tiek pārsūtīts no viena pie otra, savstarpējā komunikācija tur vispār

nenotiek. Tu kaut ko esi pavaicājis vienam cilvēkam, kurš saka, ka viņš noskaidros, pāris stundas vēlāk

piezvani, tas cilvēks ir aizgulējies vai garajās pusdienās un tas cilvēks, kurš ir pie telefona, neko nezina

un tādā veidā tiek patērēts laiks, neuzzini neko, esi šausmīgi neapmierināts un diena ir pagājusi.”

[MMi]. Tāpat intervētie žurnālisti novērojuši, ka lielākas komunikācijas problēmas ir nevis pašām

ministrijām, bet dažādām to pakļautības iestādēm: „Tā problēma nav tik daudz tieši ministrijās, cik

viņiem pakļautajās iestādēs. Ar tām varētu būt grūtības. Kas tur katram nāk – iekšlietu ministrijai

policija u.tml. Ar tām ir grūtāk kontaktus veidot, jo tie bieži vien nedrīkst runāt. Viņi negrib, viņiem ir

vieglāk nedot to informāciju.” [MMr] Jāuzsver, ka tieši šīs institūcijas ir tās, ar kurām ikdienā visbiežāk

saskaras iedzīvotāji, līdz ar to – to veidotā komunikācija ar sabiedrību jo lielākā mērā ietekmē

sabiedrības kopējo uztveri par valsts institūcijām.

Iestāžu darba un komunikācijas politizācija

Kā viens no faktoriem, kas ļoti būtiski ietekmē valdības komunikāciju dažādu institūciju līmenī, tiek

minēts - bieži vien komunikācijas stils un veids tiek pakļauts konkrētu personu ietekmei, sadarbību un

saziņu nosaka politiskā vadība. Par būtisku risku šeit tiek izvirzīta biežā politiskās vadības maiņa,

uzsverot, ka institūcijas bieži vien komunicē nevis nozares problēmas, bet gan konkrētā politiskā

41


vadītāja uzspiesto izpratni. „Ir redzams, ka iezīmējas liela atšķirība starp to, ko vajadzētu komunicēt

katrai valdības struktūrai, un to, ko uzspiež politiskais vadītājs. Ir vadītāji, kas regulāri mainās. Tā ir

galvenā problēma, ka komunicē nevis par katras jomas problēmu, bet vadītājs uzspiež savu izpratni par

to, kas būtu svarīgākais komunikācijā. (..) Politiskā vadītāja uzvedība ir deformējoša komunikācijai.”

[ME] Sistēmai, stratēģijām un tradīcijām būtu jābūt spēcīgākām, lai konkrētu politisko vadītāju

personīgās vēlmes neļautu iesāktos darbus pavērst citos virzienos, izmantot tos sava tēla veidošanai,

savu vēlmju realizācijai.

Bailes no atbildības uzņemšanās, lēmumu pieņemšanas

Saistīti ar minēto dažkārt eksperti min arī citu raksturīgu iezīmi valsts aparātā, kas ietekmē

komunikāciju – tās ir bailes no lēmumu pieņemšanas un bailes uzņemties atbildību. „Ja mums vajag

kādu informāciju, ir ļoti grūti atrast konkrēto cilvēku, kas par to atbild. Tiek sūtīts pie viena, pie

nākamā, tas brīnās, nākamais brīnās, saka, ka par to neatbild, un tā arī mums nevar pateikt, kas

konkrēti var atbildēt uz šo jautājumu. Ļoti bieži ir tādas situācijas.” [MMr] „Kaut kur vēl ir tāda

baidīšanās iekšā, tas ir ļoti slikti. Kādreiz, kad atnāk kāds pārstāvis uz radio, tu ar to cilvēku pirms tam

izrunājies pa telefonu un tu domā nu tik tagad viņš visu pateiks. Bet viņš atnāk raidījumā un tu redzi, ka

viņš ir mazs un bailīgs cilvēciņš pie tā mikrofona. Tā ir ministriju vaina, ja no viņiem ir jābaidās. Tās ir

vēl tās cilvēku bailes no priekšniekiem. Mums savstarpējā komunikācijā pietrūkst drošības sajūta.”

[MMr]

Vertikālās komunikācijas problēmas

Viens no intervētajiem mediju ekspertiem, analizējot iemeslus, kas ir pamatā valdības komunikācijas

problēmām, izvirza sekojošu institucionālu, administratīvu pamatojumu: „Vērtējot no sistēmu teorijas

viedokļa, valdības komunikācija nav laba, drīzāk viņa tuvojas padomju laiku komunikācijas sistēmai.

Tas izriet no specifiskas latviešu komunikācijas kultūras, kas ir ļoti vertikāli veidota. Līdzīgas problēmas

ir gan valsts uzņēmumos, gan privātajos, kur ir ļoti spēcīgs vadītājs un vājš vidējais posms, kur netiek

deleģētas tiesības pieņemt lēmumu. Tāpēc vidējā posma lēmumi netiek pieņemti, augšējais posms tiek

noslogots ar informācijas apstrādāšanas uzdevumiem, viņiem viss ir jāzina par visu, jāpieņem lēmumi.

Viņi to nevar paspēt laikā, nevar sagremot tik daudz informācijas un tāpēc šī sistēma tiek bloķēta.”

[ME].

Stratēģisku, ilgtermiņa plānu trūkums

Kā viens no būtiskiem iemesliem, kādēļ valdība nevar izveidot un ieviest stratēģisku (ilgtermiņa)

komunikāciju, tiek minēts arī fakts, ka valdībai nav saprotamu, loģisku ilgtermiņa plānu. Daži no

intervētajiem ekspertiem novērtējuši, ka stratēģisku komunikāciju var izveidot tikai uz skaidru un

loģisku attīstības plānu pamata, bet „valdībai nav nekāda globāla redzējuma un no tā cilvēki nevar

42


izsecināt valsts nākotni: vai šodien ir vērts sākt šo biznesu, kas varētu nest augļus pēc 10 gadiem vai

valdība pagriezīs par 180 grādiem un kaut ko citu pieņems? Ļoti daudz ir šīs sīkumainības un nav

globālais redzējums.” [ME]. Sekojoši valdība var komunicēt vai nu tikai par pieņemtiem lēmumiem, par

krīžu situācijām vai par īstermiņa plāniem. „Lai cik tā komunikācija nebūtu dažāda, viņai ir viens

kopsaucējs - viņa ir haotiska, viņai nav stratēģijas, viņa nav apsteidzoši informējoša, bet ir post factum

skaidrojoša taisnošanās tad, kad ir ziepes.” [SA] „Komunikācija nav pietiekami stratēģiski atbalstīta un

līdz ar to nav arī pietiekami mērķtiecīga. Ja tā ir valdības komunikācija, tad tai ir jāizriet no vispārējās

politiskās stratēģijas.” [ME] Nav skaidra pamata ilgtermiņa komunikācijai – kādi jautājumi, kādas

problēmas būtu diskutējamas sabiedrībā, kā tās attiecas uz dažādām tās grupām, kādi iespējamie

risinājumi un attīstības scenāriji var tikt pieņemti valsts līmenī u.c. jautājumi.

Komunikācijas labas prakses standartu trūkums

Viena no intervētajām ekspertēm norāda, ka valsts pārvaldes līmenī „nav ieviesti nekādi labas prakses

standarti vai vadlīnijas, kas nosaka, kā notiek komunikācija” [NVO]. Līdz ar to „komunikācija ir

nevienmērīga, atkarīga no konkrētu ierēdņu labas gribas” [NVO].

Sabiedrības viedoklis

Pētījuma ietvaros tika veiktas fokusa grupas diskusijas arī ar iedzīvotājiem Rīgā un ārpus Rīgas, lai

identificētu sabiedrības pārstāvju viedokli par valdības komunikāciju. Runājot par to, kā valdība

komunicē ar sabiedrību, pirmās asociācijas iedzīvotājiem ir par to, ka lielākā daļa ziņu ir negatīvas, ka ir

ļoti maz pozitīvo ziņu. Daļa diskusiju dalībnieku uzskata, ka negatīvisms tiek apzināti veidots masu

medijos, citi savukārt vairāk sliecas uzskatīt, ka valdība ir nekompetenta un šauras intereses aizstāvoša

un tādēļ pozitīvo ziņu nemaz nevar būt. Tai pat laikā diskusijas ļauj secināt, ka būtiskākais viedokļa

veidotājs par valdību ir tieši masu mediji, izteikti – televīzija un gados vecāko iedzīvotāju grupā arī

radio. Sekojoši mediji būtu tā mērķa grupa, kura valdības komunikācijā būtu izvirzāma kā viena no

primārajām. Tai pat laikā jāuzsver, ka gados jaunākos iedzīvotājus politiskie jautājumi apriori

neinteresē, kā arī šo iedzīvotāju informācijas patēriņš ir ievērojami atšķirīgs – vairāk laika tiek veltīts

elektroniskai un digitālai saziņai. Tas savukārt ļauj valsts institūcijām meklēt tiešākas saziņas formas ar

jaunajiem valsts iedzīvotājiem, veidojot virtuālās komunikācijas formas u.tml.

Diskusijās novērojams, ka iedzīvotājiem ir ļoti daudz neskaidru jautājumu dažādās jomās – gan par

nodokļu iekasēšanu, gan par sociālajiem pabalstiem, gan par dažādiem jautājumiem, kurus aktualizē

masu mediji (pēdējā laika būtiskākais – iespējamā nacionālās valūtas devalvācija). Tas apliecina

ekspertu intervijās minēto – valdība pārāk maz skaidro iedzīvotājiem būtiskus jautājumus. Otrs aspekts,

kas saistīts ar skaidrošanu un ko novērojuši diskusiju dalībnieki – valdības pārstāvju viedokļi dažkārt

tiek mainīti, ministru viedokļi nav konsekventi. Viedokļu maiņas, pat, ja tās ir nebūtiskas un tiek

43


pamatotas ar nepilnīgu iepriekš pieejamo informāciju, rada šaubas par uzticēšanās iespējām arī citiem

valdības paziņojumiem. Tāpat jāuzsver – viedoklis, ka valdība jebkurā gadījumā cenšas kaut ko slēpt un

nekad sabiedrībai neizpauž visu patiesību, ir dziļi iesakņojies, kas līdz ar to apgrūtina atklātas

komunikācijas uzsākšanu.

Ministriju e-komunikācijas vērtējums (mājas lapu pārskats)

Lai novērtētu ministriju gatavību veidot ar sabiedrību atvērtu diskusiju, pētījuma ietvaros tika veikta arī

ministriju mājas lapu analīze, vērtējot, cik plaši tiek izmantotas elektroniskās saziņas iespējas, kādi tiešie

informatīvie pakalpojumi sabiedrībai ir pieejami, kā arī īpašu uzmanību pievēršot mājas lapu

draudzīgumam attiecībā pret ierindas apmeklētāju, nevis profesionālas informācijas meklētāju. Zemāk

ievietotajā tabulā sniegts apkopojums par būtiskākajiem ministriju mājas lapu komunikācijas aspektiem.

Tabula 1. Komunikācijas iespējas ministriju mājas lapās1

MIN

IST

RIJ

A2

E-i

esni

egum

s3

Pub

lisk

i pi

eeja

mas

atb

ilde

s

For

ums,

di

skus

ijas

, čat

s

Min

istr

a ti

ešai

s e-

past

s4

Min

istr

a te

lefo

ns

Min

istr

a m

obil

ais

tālr

unis

RS

S/ L

ive

book

mar

ks

Jaun

umi e

-pas

tā

Inte

rakt

īvā

apta

uja

Pēt

ījum

i par

m

inis

trij

as d

arba

jo

mu

Pēt

ījum

i par

m

inis

trij

as d

arbu

Pir

mās

lapa

s ‘d

raud

zīgu

ms’

ap

mek

lētā

jiem

AM Ir Nav Nav Nav Ir Nav Ir Nav Nav Jā Nav NavĀM Ir Nav Ir Nav Ir Nav Nav Ir Nav Nav Nav IrBĢLM Ir Ir Ir Ir Ir Nav Nav Ir Ir Ir Nav IrEM Ir Nav Nav Ir Ir Nav Nav Nav Nav Ir Nav5 IrFM Ir Nav Nav Nav Ir Nav Ir Nav Nav Nav Nav IrIeM Ir Nav Ir Ir Ir Nav Nav Nav Nav Nav Nav IrIZM Ir Nav Nav Ir Ir Nav Nav Nav Ir Nav Nav IrKM Ir Nav Nav Ir Ir Nav Nav Nav Nav Nav Nav NavLM Ir Ir Nav Ir Ir Nav Nav Nav Nav Ir Nav IrSM Ir Ir Nav Ir Ir Nav Nav Nav Nav Nav Nav IrTM Ir Ir Nav Ir Ir Nav Nav Ir Ir Nav Nav NavVM Nav Nav Ir Ir Ir Nav Ir Nav Ir Ir Nav IrVIDM Ir Nav Ir Ir Ir Nav Nav Nav Ir Nav Nav IrZM Nav Ir Nav Ir Ir Nav Nav Ir Ir Nav Nav IrEPS Nav Ir Ir Ir Ir Nav Nav Ir Nav Ir Nav IrILS Nav Nav Ir Ir Ir Nav Nav Ir Nav Ir Nav IrMK Ir Nav Nav Nav Nav Nav Nav Ir Ir Ir Nav Ir

Kā redzams, tad gandrīz visās ministrijās ir iespējams iesniegt e-iesniegumus, tāpat gandrīz visās

ministriju mājas lapās ir atrodama informācija par ministru telefona numuriem (tiesa gan atsevišķos

1 Mājas lapu analīze veikta 2007. gada 6.septembrī plkst. 07:00-12:00.2 Saīsinājumi: AM – Aizsardzības ministrija, ĀM – Ārlietu ministrija, BĢLM – Bērnu un ģimenes lietu ministrija, EM – Ekonomikas ministrija, FM – Finanšu ministrija, IeM – Iekšlietu ministrija, IZM - Izglītības un zinātnes ministrija, KM – Kultūras ministrija, LM – Labklājības ministrija, SM – Satiksmes ministrija, TM – Tieslietu ministrija, VM – Veselības ministrija, VIDM – Vides ministrija, ZM – Zemkopības ministrija, EPS - Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts, ILS - Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, MK – Ministru kabinets.3 Par e-iesniegumu tika uzskatītas tikai tās iesniegumu formas, kurās iesniedzējam tika lūgts norādīt pilnu kontaktinformāciju, kā arī tikusi atrunāta atbilžu sniegšanas kārtība. Gadījumi, kad mājas lapā bijis iespējams uzdot anonīmus jautājumus vai nosūtīt komentārus, nav tikuši uzskatīti par e-iesniegumiem.4 Par ministru e-pastiem tika uzskatīti tikai tie, kuri tikuši personificēti, t.i. – kuru adresē minēts ministra vārds un/ vai uzvārds.5 Ekonomikas ministrijas mājas lapā pieejama „EM novērtējuma anketa”, kurā iespējams novērtēt struktūrvienību darbu. Tomēr šo anketu rezultāti pagaidām nav pieejami publiski.

44


gadījumos kā ministra telefons uzrādīts ministrijas kopējais) un e-pasts. Tai pat laikā jāmin, ka neviens

no ministriem nav vēlējies publiskot savu mobilā tālruņa numuru.

Ņemot vērā, ka ministriju ikdienas darbā tiek sagatavots liels apjoms informācijas, analizējot mājas

lapas, tika pievērsta uzmanība tam, kā tajās tikusi risināta informācijas atlases un pasniegšanas

problēma, par galveno vērtējamo faktoru izvirzot – jaunumu saņemšana e-pastā un iespējas ministriju

mājas lapu jaunumus uzzināt, izmantojot t.s. RSS (Really Simple Syndication). Iespējas saņemt

ministriju jaunumus e-pastā piedāvā aptuveni puse ministriju (dažkārt ir iespējams izvēlēties arī

jaunumu tematiku, kura konkrēto pasūtītāju interesē visvairāk), savukārt pārskatīt mājas lapas RSS

režīmā piedāvā tikai trīs ministrijas.

Par gatavību diskutēt un uzklausīt arī alternatīvus viedokļus vislielākajā mērā liecina mājas lapās

pieejamās iespējas publiski paust savu viedokli forumos, diskusiju telpās un viesu grāmatās. Šādas

komunikācijas formas piedāvā aptuveni puse ministriju, bet gan jāpiebilst, ka lielākajā daļā šie forumi ir

neaktīvi. Kā īpaši būtiska jāuzsver iespēja uzdot savus jautājumus un saņemt atbildes – ja uzdot

jautājumus iespējams gandrīz visās ministriju mājas lapās, tad publiskas atbildes (mājas lapā ievietotu)

saņemšanu nodrošina tikai sešās ministrijās (kā īpaši veiksmīga šādā aspektā jāmin Labklājības

ministrija, kura sniedz atbildes pēc būtības un izsmeļoši, pretēji, piemēram, Tieslietu ministrijai vai

Satiksmes ministrijai, kuras atbildes sagatavo vairāk birokrātiskā valodā).

Kā apmeklētājus piesaistošs materiāls mājas lapās var tikt izmantotas dažāda veida aptaujas – gan

ikdienas vai iknedēļas interaktīvā aptauja par ministrijas jomas jautājumiem (no vienas puses, ļaujot

iedzīvotājiem izteikt viedokli par aktuāliem jautājumiem, no otras puses, ļaujot ministrijai iesaistīt

sabiedrību, izzinot dažādus tās viedokļus), gan publiskojot pēc ministriju un to pakļautības iestāžu

veiktos pētījumus. Šī pētījuma ietvaros īpaša uzmanība tika pievērsta tam, vai ministrijas veic un

publisko pētījumus par iedzīvotāju vai citu tiešo mērķa grupu novērtējumiem ministriju darbam – kā

liecina pārskats tabulā, tad šādi pētījumi netiek publiskoti nevienas ministrijas mājas lapās. Kā pozitīvs

tomēr jāmin fakts, ka ministriju pakļautību iestādēs vairāk vai mazāk regulāri tiek veiktas klientu

apmierinātības aptaujas6.

Un visbeidzot – ļoti svarīgi, lai ministriju mājas lapas būtu draudzīgas dažādām to mērķa grupām, tādēļ

tika analizēts, vai mājas lapas pirmajā solī (atverot mājas lapu) apmeklētājam ir ērti pieejamas un

atrodamas dažādas iespējamās komunikācijas formas ar ministriju (iespēja uzdot savu jautājumu,

piedalīties diskusijā, sazināties ar ministriju). Kā liecina apkopojums tabulā, tad gandrīz visas ministrijas

6 Par klientu aptaujām ministriju pakļautības iestādēs skatīt 1.2.2. nodaļā.

45


ir centušās pirmajā lapā sniegt saites uz dažādām komunikācijas formām, lai gan ne vienmēr tās ir

izvietotas pārskatāmi un apmeklētājam saprotami.

Kopumā vērtējot – ministrijas savās mājas lapās izmanto tikai minimālas iespējas saziņai ar sabiedrību,

pie tam visbiežāk tās ir veidotas formāli un birokrātiski. Piemēram, ne visās ministrijās ir iespējams ātri

un nedaudzos soļos atrast ministra kontaktinformāciju, kā arī tikai viena ministrija ir izveidojusi

informācijas nosūtīšanas formu tieši pie ministra CV. Tāpat jāuzsver, ka visas ministriju mājas lapas

informāciju sniedz tikai informējoši un formāli, nesniedzot tās skaidrojumus, interpretāciju dažādām

potenciāli ieinteresētajām mērķa grupām.

Jāpiebilst gan, ka ministriju mājas lapu potenciālu komunikācijas nodrošināšanā nevajadzētu arī

pārvērtēt, jo, kā liecina ārvalstu pieredze, aktīva oficiālo mājas lapu lietošana notiek galvenokārt

informatīvos nolūkos. Piemēram, šajā gadā ASV veiktajā pētījumā par valdības institūciju mājas lapu

lietošanu7 noskaidrots, ka tikai aptuveni 10% iedzīvotāju iesaistās interneta diskusijās šādās mājas lapās.

Galvenie mājas lapu apmeklēšanas iemesli ir: informācijas ieguve par pakalpojumiem (83%),

iesniegumu formu lejuplādēšana (54%), informācijas ieguve par notikušajām un plānotajām padomes

sēdēm (35%), darījumu veikšana internetā (34%), kontaktēšanās tiešsaistē ar valdības pārstāvjiem

(33%). Kā redzams, e-vide tiek izmantota arī tiešai saziņai ar valdības un to institūciju pārstāvjiem, kā

arī kā pozitīvs aspekts šeit minams fakts, ka vienā portālā tiek izvietota gan oficiālā informācija, gan

iedzīvotājiem nepieciešamā e-pakalpojumu informācija, līdz ar to – meklējot sev nepieciešamo e-

pakalpojumu informāciju, iedzīvotāji netieši gūst iespēju iepazīties arī ar citu oficiālo iestāžu darbības

informāciju, kas var pamudināt iesaistīties arī diskusijās.

1.2.2. BŪTISKĀKĀS MĒRĶA GRUPAS VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJĀ

Masu mediji

Eksperti par būtiskāko valdības komunikācijas mērķa grupu gandrīz vienbalsīgi izvirza masu medijus,

pamatojot – masu mediji ir tie, kuri valdības sniegto informāciju dara pieejamu lielākajai sabiedrības

daļai. „Galvenā mērķa grupa noteikti ir vēlētāji – gala mērķis ir vēlētājs, bet transporta līdzeklis, kas

nogādā informāciju, ir masu mediji.” [SA] Tai pat laikā jāņem arī vērā izmaiņas, kādas mediju patēriņā

radījušas jaunās tehnoloģijas, kā arī atsevišķu sabiedrības grupu ieradumu pārmaiņas mediju patēriņā.

Piemēram, gados jaunākie iedzīvotāji tikai retos gadījumos ir tradicionālo mediju (TV, prese,

informējošais radio) patērētāji, kā arī šo cilvēku mediju patēriņš ļoti reti ir tematiski saistīts ar

valstiskiem un politiskiem jautājumiem.

7 M.J.Jensen, A.Venkatesh „Government websites and political engagement: Facilitating citizen entry into the policy process” Center for research on IT and organizations, University of California, Irvine, 2007.

46


Runājot par masu medijiem kā tiešo valdības komunikācijas mērķa grupu, kura ir starpnieks starp varu

un sabiedrību, eksperti norāda, ka lielā mērā šobrīdējā negatīvā masu mediju attieksme ir pašas valdības

darbības rezultāts: „valdība ar saviem pēdējo dažu gadu lēmumiem, attieksmi un rīcību ir izdarījuši visu,

lai sazināšanās ar sabiedrību būtu apgrūtināta un ietu caur negatīvās attieksmes filtru no mediju puses”

[SA]. Kā sekas valdības komunikācijai, kuru raksturo sava viedokļa pārspīlēta uzspiešana, ir masu

mediju pastiprināts kritiskums pret jebkurām valdības darbībām, atsevišķos gadījumos arī tendencioza

negatīvisma piešķiršana valdības lēmumiem un rīcībai. Tai pat laikā, kā norāda sabiedrisko attiecību

speciālists, „medijiem tur īsti neko nevar pārmest, jo viņi nav valsts struktūras, bet politiķi gan bija

aizrāvušies ar neievainojamības apziņu kādā brīdī, un, ja politiķi apzinās, ka viņu komunikācija ar

sabiedrību krietni klibo gan viņu pašu dēļ, gan viņu attiecību ar medijiem dēļ, tad, manuprāt, kaut kas ir

jāupurē par labu situācijai” [SA].

Mērķa grupu segmentācija

Otrs galvenais intervēto ekspertu uzsvars ir uz mērķa grupu diferencēšanu. Svarīgi valdības

komunikācijā definēt ne tikai tēmas, bet arī mērķa grupas un to sasniegšanas veidus. Kā norādīts

iepriekšējā nodaļā – šobrīdējo komunikāciju raksturo tās vispārīgums, tā netiek adresēta konkrētām

mērķa auditorijām, līdz ar to bieži tās arī nesasniedz. „Valdībai būtu īpaši jādomā, kas ir tie, kurus skar

kāds noteikts jautājums. Pašiem vajadzētu arī meklēt attiecīgo grupu – vai tā ir arodbiedrība, vai

nevalstiskās organizācijas, vai skolotāju apvienība.” [MMp] „No malas skatoties, es neredzu nekādas

aktivitātes, kas būtu tendētas uz noteiktām mērķa grupām.” [SA] Definējot konkrētas sabiedrības grupas,

kurām tiek adresēta konkrēta informācija, jāidentificē arī to labākie sasniegšanas veidi: ja vienai grupai

tie būs biznesa un ekonomikas izdevumi, tad citai – izklaidējošas informācijas mediji. Kā norādījuši

eksperti, katrā no kanāliem atšķiras arī „valoda”, kādā auditorijai informācija būs uztverama un

saprotama. Intervēto ekspertu vidū nav vienprātības par komunikācijas kanālu izvēli – daļa uzskata, ka

komunikācijai jābūt pēc iespējas nepastarpinātākai, daļa – ka masu mediji ir vienīgais veids, kā valdība

var efektīvi „runāt” ar sabiedrību: „es neredzu šeit iespējas valdībai komunicēt ‘pa tiešo’, masu mediji ir

tie, ar ko valdībai jāsaskaras, un kuri tālāk nodos informāciju” [MMp].

Mērķa grupu diferenciācija pēc sarunvalodas

Viens no ļoti būtiskiem mērķa grupu diferencēšanas parametriem ir tautība, sarunvaloda. Kā norāda

vairāki intervētie - Latvijas specifiskā situācija ir tāda, ka valdībai ir jāaptver divas atšķirīgas sabiedrības

grupas, katra no kurām dzīvo savā, lielā mērā noslēgtā, informatīvajā telpā. Ekspertiem nav

viennozīmīga vērtējuma par valdības komunikāciju ar krievvalodīgajiem iedzīvotājiem: atsevišķu masu

mediju pārstāvji uzskata, ka komunikācija ir pozitīvi vērtējama, kamēr citi apgalvo, ka valdībai vispār

nav komunikācijas ar ne-latviešu auditoriju. „Komunikācijas nav pietiekoši laba, ar krievvalodīgajiem

valdības komunikācija ir ļoti minimāla.” [MMp] „Valsts pārvalde nav tendēta uz komunikāciju ar

47


nelatviešiem. Valsts pārvalde komunicē tā, it kā tā runātu tikai ar vienu etnisko grupu.” [NVO] „Vajag

runāt par tām lietām, viņiem ir tās pašas problēmas, kas citiem Latvijas iedzīvotājiem. Un tur tas

informācijas vakuums ir satriecošs, pilnīgi satriecošs. Es vispār nezinu, kur tie cilvēki uzzina par kaut

kādiem valdības lēmumiem, lietām, kuras pēc tam tiešā veidā ietekmē viņu dzīvi. Tāpēc, ka caur avīzēm

viņi to neuzzina, tur nonāk ļoti maz informācijas.” [MMi] Tāpat eksperti norāda, ka komunikācijā ar

mazākumtautībām valdību ierobežo „divi filtri – viens ir valodas filtrs, kas ir mazākā problēma, bet otrs

ir attieksmes filtrs, kas ir lielāka problēma” [NVO].

Mērķa grupu nepastarpināta uzrunāšana

Jāņem vērā, ka tehnoloģiju attīstība ļauj valdībai „runāt” ar sabiedrību daudz tiešākos veidos, tādējādi

mazinot masu mediju kā starpnieku lomu. Atsevišķās auditorijās šādi tiešāki komunikācijas veidi

(virtuālās konferences, diskusijas, forumi mājas lapās, iespējas virtuāli kontaktēties ar konkrētiem

politiķiem, valdības pārstāvjiem utt.) varētu būt pat efektīvāki kā informēšana masu medijos. Tai pat

laikā ieviešot šādus veidus jāņem vērā, ka to efektivitāte nebūtu tūlītējs efekts, bet ilgtermiņa darba

rezultāts (to nosaka gan joprojām ierobežotā pieeja internetam daudzās sabiedrības grupās, gan arī

iedzīvotāju izveidojušies stereotipi attiecībā uz komunikāciju ar valdību u.c.).

Saistīti ar iepriekšminēto, jāmin sekojošs ekspertu novērtējums: „Būtiskas ir tās mērķa grupas, ar kurām

negrib komunicēt mediji. Piemēram, ja zināms, ka medijiem reklāmdevēju spiediena rezultātā interesē

cilvēki no 15-40 gadiem, tad valdībai vajadzētu komunicēt ar tām, kuras ir ārpus šī loka. Mediji viņus

nepiemin, ja nu vienīgi notiek kāds dīvains gadījums. Tie ir debitanti, veci cilvēki, maznodrošinātie.

Būtu svarīgi, lai informācija, kas saistās ar konkrētām sabiedrības daļām, nonāktu līdz viņiem.” [ME].

Runa šeit nav tikai par valdības līmeņa vispārēju informāciju, bet arī, piemēram, par sociālajiem

pakalpojumiem, nodokļiem utt. „Ar pensionāriem, darba ņēmējiem, strādniekiem sliktāk sanāk

komunikācija. Pensionāriem bieži informācija praktiski nav pieejama. Daudzi skatās Latvijas TV, bet

tur tās informācijas nav. Man tieši nācās dzirdēt, ka valdības rīkojums kaut kādās frizētavās vai

tramvajos tiek traktēts pavisam citādi. Stāvu klāt un zinu, ka jēga cita, bet cilvēki stāsta, ka cita.”

[MMp]

Eksperti

Vairāki intervētie norāda, ka ļoti svarīga komunikācijas grupa ir arī „eksperti, ar kuriem valdībai būtu

jākomunicē ļoti cieši” [MMp] – tos nepieciešams piesaistīt gadījumos, kad izskata kādus specifiskus

dažādu sfēru jautājumus. Par vienu no iemesliem šobrīdējām komunikācijas problēmām daļa intervēto

minējuši zemo sabiedrības un ekspertu līdzdalību valdības lēmumu pieņemšanas procesā, proti – valdība

lēmumus pieņem pati, uz neskaidru argumentu un informācijas pamata. Tas savukārt rada

neapmierinātību konkrēto sfēru ekspertos, nevalstiskajās organizācijās, arī tieši iesaistītajās sabiedrības

48


grupās, kā rezultātā šīs mērķa grupas kritizē valdības rīcību, jo neredz, ka tā būtu veidota, piesaistot

visas ieinteresētās puses. Tādēļ kā viens no būtiskiem komunikācijas uzlabojumiem tiek minēta arī

ekspertu piesaiste lēmumu apspriedes procesā – no vienas puses, tas nodrošinātu plašāku un

profesionālāku informāciju, uz kā pamata veidot lēmumus, no otras puses – eksperti spētu sniegt arī

pamatotākus argumentus konkrētu lēmumu pieņemšanai. Tai pat laikā tiek norādīts, ka nereti valdība un

dažādas institūcijas pieaicina ļoti šaura loka ekspertus, darba grupās netiek iekļautas visas ieinteresētās

un profesionāli atbilstošās grupas, bet tikai noteikts ekspertu loks. „Man liekas, ka ir jārunā plašāk ar

ekspertiem, nevis jāiedomājas, ka, lūk, ja mēs runājam par korupciju, tad Latvijā vienīgie gudrākie ir

‘Delna’. Tas ir maldīgi un man liekas, ka tur būtu vēl citi eksperti pieaicināmi.” [MMtv]

Uzņēmēji

Kā viena no ekspertu grupām, kura arī šobrīd ir aktīva politisko lēmumu pieņemšanā, intervijās tiek

izdalīti uzņēmēji. Šeit arī uzreiz tiek uzrādītas problēmas – vairāki intervētie uzskata, ka uzņēmēju un

politiķu savstarpējā komunikācija šobrīd ir ļoti slēpta, sabiedrība neredz un nezina, kā tiek pieņemti

būtiski lēmumi uzņēmējdarbības jomā, jo tie tiek lobēti „aiz slēgtām durvīm” [MMp]. Tomēr tas ir

jautājums ne tik daudz par komunikāciju, cik par lēmumu pieņemšanas procesu: „Gribētos, bet šaubos

vai Latvijā tas tuvākajā laikā būs iespējams, lai komunikācija ar uzņēmējiem un investoriem notiktu ne

tikai caur lobisma kanāliem, bet daudz vairāk caur atklātiem, kaut kādiem caurskatāmiem, visiem

pieejamiem godīgas spēles kanāliem, bet tas ir ideālisms.” [NVO].

Nevalstiskās organizācijas

Valdībai pieņemot lēmumus jāpiesaista arī attiecīgo jomu NVO, tomēr arī šeit eksperti saskata

problēmas, proti: „Bieži ministrijām ir vieglāk strādāt, izvēloties sev pastāvīgos NVO partnerus, ar

kurām tās strādā ikdienā, bet tā izvēle ir ministrijas pašas intereses vadīta. Respektīvi, izvēlas tādas

organizācijas, no kurām pavisam nevar izvairīties vai ar kurām ir vieglāk strādāt, kuras ir zināmā mērā

padevīgākas, neuzstāj tik daudz uz politikas maiņām un tādām lietām. Savukārt, organizācijām, no

kurām var izvairīties un kurām ir atšķirīgs viedoklis par politikas virzību, komunikācija notiek,

manuprāt, nevienmērīgi.” [NVO]. „No NVO puses ir mēģinājumi, ir pasākumi, kas tiek rīkoti. Pie

Kalvīša iet NVO pārstāvji, bet tā sajūta ir, ka tas ir ķeksīšu pasākums. Ar to jau nepietiek, jo

komunikācijai ir jābūt pastāvīgai. Būtu svarīgi, lai viņi jūt interesi par viņu viedokli visu laiku, nevis

kādās atsevišķās tikšanās reizēs, kas tiek speciāli organizētas.” [MMi] NVO tomēr tiek uzskatīta par

būtisku un perspektīvu mērķa grupu valdības komunikācijai, jo šīs organizācijas daudz tiešāk un

precīzāk spēj informāciju nogādāt līdz mērķa auditorijai, kā arī šīm organizācijām ir liels potenciāls

nodrošināt atgriezenisko saikni – sabiedrības konkrēto grupu viedokli darīt zināmu valdībai. „NVO

pārstāv aktīvāko sabiedrības daļu un tas arī būtu valdības interesēs, ja ar viņiem strādātu kā ar

partneriem.” [MMi] Tai pat laikā novērojams, ka šobrīd NVO sektors Latvijā ir vāji attīstīts, aktīvas ir

49


tikai dažas lielākās organizācijas, kamēr lielākā daļa ir pasīvas un politiskajās diskusijās un lēmumu

pieņemšanā iesaistās nelabprāt. „Šobrīd tā situācija ir tāda, ka tās organizācijas, kuras ir aktīvas, pašas

ver durvis un ar tām tad arī notiek darbs. Bet ir vēl citas, kuras nav tik aktīvas, bet viņas nav arī mirušas

un principā varētu piesaistīt.” [SA] Šobrīd tieši iedzīvotāju neaktivitāte darboties dažādās organizācijās

neļauj nevalstisko sektoru izmantot kā valdības komunikācijas vienu no būtiskiem kanāliem.

Valsts un pašvaldību institūcijas

Būtiska valdības komunikācijas mērķa grupa ir arī valsts un pašvaldību institūcijas, jo no savstarpējās

sadarbības lielā mērā ir atkarīga valsts pārvaldes efektivitāte kopumā. Intervētie eksperti nereti norāda,

ka starp dažādām institūcijām bieži vien nepastāv nekāda komunikācija – nenotiek informācijas

apmaiņa, nenotiek savstarpēja rīcību koordinācija u.tml. „Viņi savā starpā nesarunājas vispār. Ne tikai

plašāk kā ministrija ar ministriju, bet pat tādā šaurā lokā kā Ministru prezidenta sabiedrisko attiecību

cilvēki nerunā ar kanceleju, neapmainās ar informāciju.” [MMi] „Pieņemsim par to pašu prezidentes

finanšu skandālu. Tagadējie saka, ka viņiem nav atstāta nauda, aizgājušie saka, ka viņi ļoti daudz

atstāja. Tātad viņi savstarpēji pilnīgi pretēji kaut ko saka, un tā arī nav skaidrības.” [MMr] „Arī stāsts

par medmāsām liek domāt, ka starp kaut kādu medmāsu apvienību un Veselības ministriju nenotiek

nekādu kontaktu. Viņi vienkārši nerunā savā starpā, viņi pat nezina viens otra problēmas. Ja ministrija

nezina, kas darās bērnu slimnīcā, bērnu slimnīca nezina, kā to paskaidrot, tas liekas jocīgi.” [MMr]

Īpaši aktuāli tas parādās krīžu situācijās – tad ir svarīgi, lai iedzīvotājiem tiktu sniegta skaidra un

saprotama informācija, tomēr institūcijas šādās situācijās bieži vien sniedz pretrunīgu informāciju, kā arī

nereti maina savu nostāju kādos jautājumos. Iebildumi tiek izteikti arī par politisku attieksmes

veidošanu, proti – komunikācija ir pozitīva tajos gadījumos, kad pašvaldības pārstāv pie varas esošos

politiskos spēkus, bet komunikācija starp dažādu politisko partiju pārstāvjiem ļoti bieži ir

nekonstruktīva. „Komunikācija notiek pa iekšpartijas kanāliem, respektīvi, visveiksmīgākā komunikācija

ir tām pašvaldībām, kam attiecīgā ministrija vai Ministru kabinets ir savas partijas pārstāvis.” [NVO]

Veiksmīgi un nesekmīgi sasniegtās mērķa grupas

Intervijās tiek izvirzītas arī konkrētas sabiedrības grupas, kuras ekspertuprāt tiek labāk sasniegtas un

kuras – problemātiskāk. Interesanti, ka par vislabāk sasniegtajām tiek definēti gados vecākie iedzīvotāji,

pensionāri, bet vissliktāk apzinātajām – jaunieši. No vienas puses, šeit noteikti iemesli jāmeklē

izmantotajos komunikācijas kanālos – kā norādīts jau iepriekš, izmantojot tradicionālos masu medijus,

primārā sasniedzamā auditorija ir tieši šī, gados vecāko iedzīvotāju grupa. Tas arī pierāda, ka valdība

komunikācijā līdz šim izmantojusi konservatīvu pieeju un nav meklējusi jaunus, neierastus veidus, kā

sasniegt arī citas auditorijas. No otras puses, iemesli jāmeklē arī valdības „valodā”, proti – kādā valodā,

izteiksmes veidā valdība pasniedz informāciju. „Acīmredzot netiek izmantoti tie kanāli, kas vajadzīgi.

Varbūt ir kļūdains komunikācijas stils, varbūt netiek izvēlētas attiecīgās tēmas, kas šai publikai varētu

50


būt aktuālas. Latvijai raksturīga vienas dienas politika. Tāpēc domu gaita ir skaidra – kāpēc pievērsties

kaut kādiem jauniešiem, ja viņi varbūt nemaz neaizies uz vēlēšanām. Taču pat autoritāro režīmu

vadītājiem bija skaidrs, ka jāstrādā ir tieši ar jaunatni.” [ME] Kopumā konkrētu auditoriju sasniegšana

vai nesasniegšana tiešā veidā tiek saistīta tieši ar komunikācijas veidu izvēli – gandrīz visi intervētie

eksperti norāda, ka šobrīd valdība komunicē galvenokārt izmantojot tradicionālos masu medijus,

savukārt mediju patēriņa tendences rāda, ka pēdējos gados ļoti mainās iedzīvotāju ieradumi mediju

patēriņā – gan tas, kādus medijus izvēlas, gan arī tas, kā notiek to patēriņš (piemēram, preses lasītāji

nemīl iedziļināties garos un sarežģītos aprakstos, bet pamatā ziņas gūst pārlasot virsrakstus). Līdz ar to –

valdības komunikācija nenokļūst līdz ļoti ievērojamam skaitam sabiedrības pārstāvju – tiem, kuriem

laikraksti, ziņu radio un informatīvā televīzija nav ikdienas dzīves ritma sastāvdaļas. „Ir cilvēki,

piemēram, ap 30 gadu jaunie cilvēki, kuri nepatērē vai ļoti maz patērē drukātos medijus, viņi arī

tradicionālos elektroniskos medijus patērē nedaudz, par galveno mediju viņiem kalpo interneta portāli,

bet šeit valdības komunikācija nenonāk. ” [ME]

Sabiedrības proaktivitāte

Runājot par dažādām mērķa grupām, intervētie norāda – nevar analizēt politisko komunikāciju tikai kā

vienvirziena procesu, proti – tik pat būtiska, kā atklāta valdības komunikācija ar sabiedrību, ir arī pašas

sabiedrības gatavība iesaistīties un aizstāvēt savas intereses. No vienas puses, tiek runāts par valdības un

politiķu vēlmi daudzus lēmumus pieņemt šaurā lokā, no otras puses, eksperti nav novērojuši iedzīvotāju

pašu gatavību iesaistīties. „Dažreiz iniciatīvai jānāk arī no pašas sabiedrības, jānoved savas iniciatīvas

līdz ierēdņiem un politiķiem. Es domāju, tur ir dažādi veidi, kā šo informāciju paust.” [NVO]

Iestāžu komunikācija ar klientiem

Tik pat svarīgi, cik valdības kopējā komunikācija, ir arī atsevišķu tās institūciju sadarbība ar savu tiešo

mērķauditoriju, proti – cik veiksmīgi ar saviem klientiem komunicē un sadarbojas dažādas ministriju

pakļautībā esošas institūcijas, iestādes. Šajā gadījumā mērķa grupas ir ļoti precīzi definējamas – tie ir

sociālo pakalpojumu saņēmēji, nodokļu maksātāji, pacienti utt. Katra no grupām vēršas iestādēs ar

savām specifiskām problēmām vai vajadzībām un katras iestādes darbam būtu jābūt orientētam uz šo

grupu komunikācijas atvieglošanu, caurskatāmību. Tā gan būtu atsevišķa specifiska izpētes tēma – kā

katra no valsts iestādēm realizē komunikāciju ar klientiem, tomēr šī pētījuma ietvaros būtisks šķiet

jautājums par to, cik lielā mērā iestāžu darbs ir klientu-orientēs. Šādā aspektā interesanti, kā valsts

pakļautības iestādes izzina savu klientu viedokli un kā to piemēro ikdienas sadarbības uzlabošanā. Šī un

citu pētījumu dati liecina, ka visbiežākie iedzīvotāju pārmetumi valsts iestādēm ir par birokrātisko

attieksmi pret apmeklētājiem, par pārāk ilgo laiku, kas jāvelta noteiktu procedūru veikšanai, kā arī par

personāla nelaipnību, nepretimnākšanu.

51


Valsts ieņēmumu dienesta klientu apmierinātības pētījumi. Kā iestāde, kuras ietvaros visdetalizētāk tiek veikta klientu izpēte, jāmin VID, kurš kopš 2007. gada patstāvīgi realizē klientu apmierinātības pētījumus. Kā norāda VID*, pētījums ļauj identificēt iestādes pakalpojumu problemātiskos aspektus un kalpo arī kā pamatojums, lai vadībai argumentētu par noteiktu problēmu risināšanas nepieciešamību. Pozitīvi vērtējams fakts, ka VID pētījumos analizē ne tikai klientu viedokli, bet to konfrontē ar pašu darbinieku viedokļiem, tādējādi identificējot tos aspektus, kuros VID pašuztvere un klientu viedokļi atšķiras, iezīmējot problēmas komunikācijā vai pakalpojumu nodrošināšanā. Tāpat kā ļoti pozitīvs minams fakts, ka klientu apmierinātības pētījumi ir publiski pieejami VID mājas lapā, kas līdz ar to ļauj iniciēt diskusiju par aptaujas gaitā identificētajām problēmām ne tikai šaurā pašas iestādes lietotāju lokā, bet arī tās klientu vidū. Kritiski būtu gan vērtējams fakts, ka iestāde pati veic savu klientu apmierinātības izpēti – VID gadījumā kā aptaujas lauka darba veicēji, intervētāji (aptauja tika realizēta tiešo (face-to-face) interviju veidā) ir arī pašas iestādes darbinieki, kas kā īpaši kritisks apstāklis vērtējams reģionālajās iestādēs, kur respondentam pēc tam iestādē jāvēršas arī kā klientam, kas var radīt būtisku ietekmi uz sniegtajām atbildēm, tās sniedzot mazāk kritiskas.*Informāciju sniedza VID Stratēģiskās attīstības pārvaldes direktore. Papildus informācija: www.vid.lv.

Zemāk sniegts apkopojums par vēl vairākām valsts iestādēm – pētījuma ietvaros pētnieki sazinājās ar

konkrēto iestāžu pārstāvjiem, lai noskaidrotu, vai iestāde veic klientu apmierinātības pētījumus, cik

bieži, un kā to rezultāti tiek pielietoti praktiskajā darbībā. Šeit jāuzsver, ka tieši rezultātu pielietojums,

nevis pats pētījuma veikšanas fakts dod būtisku ieguldījumu iestāžu un institūciju klientu apkalpošanas

uzlabošanā. Ja veikto pētījumu rezultāti tiek vērtēti tikai kā interesants uzziņu materiāls, tiem nav

praktiskās nozīmes, tādēļ ļoti svarīgi, lai šādi dati rod pielietojumu ikdienas komunikācijas uzlabošanā.

Tabula 2. Klientu apmierinātības pētījumi ministriju pakļautības iestādēs8

IESTĀDE Vai veic klientu pētījumus? Cik bieži veic? Kā pielieto?VSAA Veic klientu apmierinātības pētījumus. Vienu gadu ir klientu apmierinātības

pētījums, nākamo - sabiedrības informētības pētījums.

Publicē galvenos secinājumus, izmanto rezultātus savu pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai.

Nodarbinātības valsts aģentūra

Sistemātiski veic šādus pētījums. Gandrīz ikviens NVA organizētais pasākums anketēšanas veidā paredz atgriezenisko saiti ar klientu - bezdarbnieku vai darba meklētāju par pasākuma norises kvalitāti.

Aptuveni reizi divos - trīs gados tiek veikti vērienīgi klientu un sabiedrības kopumā apmierinātības pētījumi par NVA sniegto pakalpojumu kvalitāti, kā arī NVA atpazīstamību.

Rezultāti tiek izmantoti pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai.

Iepirkumu uzraudzības birojs

Nav tādi veikti, jo nav bijusi nepieciešamība

* * * * * *

Centrālā statistikas pārvalde

Šogad bijuši divi pētījumi: klientu apmierinātības pētījums ar pakalpojumiem un datu lietotāju apmierinātība. Rezultāti pieejami mājas lapā.

* * *

Ņem vērā pilnveidojot pakalpojumus.

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs

Klienti pēc konsultācijām aizpilda anketas (arī mājas lapā ir anketas).

Rezultātus apkopo divas reizes gadā vai arī uz vadības sanāksmēm.

Informē vadību, ņem vērā savā darbā.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde

Neveic tādus pētījumus, neviens nav pasūtījis, nav iekļauts darbu sarakstā. * * * * * *

Lauku atbalsta dienests

Līdz šim šādus pētījumus nav veikuši, pašlaik tiek ieviesta kvalitātes vadība un tās ietvaros plāno tādus pētījumus veikt.

* * * * * *

Naturalizācijas pārvalde

Veic informācijas pieejamības pētījumus.

Ne pārāk bieži. Dati tiek publiskoti, izdod brošūras, ņem vērā savā darbā.

Uzņēmumu reģistrs Veic klientu apmierinātības pētījumus. Vienu reizi gadā. Ņem vērā savā darbā, kam būtu jāpievērš lielāka uzmanība utt.

Valsts zemes dienests Veic klientu apmierinātības pētījumus. Vienu reizi gadā. Rezultātus publisko, informē, kādi uzlabojumi tiek veikti, ņem vērā savā darbā.

Valsts asinsdonoru centrs

Veic klientu apmierinātības pētījumus. 2006. gadā – divas reizes, 2007. gadā – vienu reizi (paši atzīst, ka ar veikto mērījumu kvalitāti nav apmierināti).

Rezultāti tiek atspoguļoti gadagrāmatā, izmanto arī savā darbā, ja ko ir palaiduši garām, veic uzlabojumus.

8 No kopējā institūciju un iestāžu saraksta izvēlētas tās, kuru ikdienas darbs prasa tiešu komunikāciju ar iedzīvotājiem. Informācijas ieguve veikta, pa telefonu aptaujājot visas minētās iestādes. Apzvans veikts 2007. gada 5. un 6. septembrī.

52


1.2.3. INFORMĀCIJAS PIEEJAMĪBAS VĒRTĒJUMS

Vērtējot informācijas pieejamību, eksperti norāda, ka nepieciešams diferencēt, kāda veida informācija

tiek sagaidīta. Ir politikas plānošanas līmeņa informācija (kas dažkārt var būt arī ierobežotas

pieejamības), ir informācija par sociālajiem pakalpojumiem, kurus sniedz institūcijas, ir informācija, kas

attiecas tikai uz specifiskām mērķa grupām u.tml. Katrā no šiem gadījumiem individuāli jāanalizē

informācijas pieejamības nodrošināšana un tās sniegšanas nosacījumi.

Žurnālisti un mediju pētnieki nereti norāda, ka valsts institūcijas bieži nesniedz kaut kādu informāciju,

atsaucoties uz tās ierobežoto pieejamību (īpaši šāda situācija novērota gadījumos, kad institūcijām tiek

lūgts sniegt precīzu informāciju par iestāžu budžeta izlietojumu u.tml.). Kā problemātiska tiek minēta arī

sociālo pakalpojumu informācija, jo tās pieejamība ir nodrošināta formāli, proti – formāli tā ir pieejama

un atrodama, tomēr konkrēto pakalpojumu saņēmējiem ir problemātiski to atrast un izprast. Līdz ar to

eksperti secina, ka valsts un pašvaldību institūcijas informācijas sniegšanai pieiet formāli un birokrātiski,

nedomājot par informācijas gala patērētāju.

Vislielākie iebildumi masu mediju pārstāvjiem ir par to, ka informācija netiek sniegta lēmumu

pieņemšanas procesā, proti – valdība informē tikai post factum, un atsakoties sniegt informāciju, kamēr

tiek apspriesti iespējamie rīcību modeļi, lēmumi. „Dažkārt viņi saka, ka jautājums ir procesā, vēl nekas

nav izlemts un tāpēc informāciju nevar sniegt.” [MMtv] Tas lielā mērā rada aizdomas par lēmumu

pieņemšanas procesa necaurskatāmību. „Ja ir strīdīgi, problemātiski jautājumi, kur dažkārt nav skaidrs,

vai konkrētais lēmums ir pieņemts valsts interesēs, tad tā informācija bieži nav tik izsmeļoša kā

gribētos.” [MMtv]

Informācijas pieejamība ir ļoti saistīta ar konkrēto mērķa grupu, kura vēlas to iegūt. Kā norāda masu

mediju pārstāvji, viņiem parasti nav problēmu iegūt valdības pārstāvju komentārus vai informāciju par

kādiem lēmumiem. Pārmetumi galvenokārt tiek izteikti nevis par pieejamību, bet par sniegtās

informācijas kvalitāti, par saturu. Pētījuma ietvaros notikušajās fokusa grupas diskusijās ar iedzīvotājiem

savukārt atklājas, ka jautājumu loks, kuri nav sabiedrībā izprotami ir ļoti plašs. No vienas puses,

problēma ir tā, ka iedzīvotāji nemeklēs speciālos informācijas kanālos kādus sev neskaidrus jautājumus

(piemēram, par nodokļu izlietojumu, par valsts budžetu, par konkrētu iestāžu finansēm utt.), no otras

puses, tas pierāda, ka valsts institūcijas pašas nekādā veidā nav centušās (bet ja ir centušās, tad

nesekmīgi) skaidrot jautājumus, kuri sabiedrībā ir neizprotami. Ir jautājumi, par kuriem iedzīvotāji paši

meklē informāciju (iestāžu darba laiki, iesniedzamo dokumentu formas, konkrētu personu pieņemšanas

laiki u.tml.), bet vispārīgu informāciju par valdības darbu sabiedrībai ir jāsaņem pašas valdības

skaidrojumā, bet „viņa netiek novadīta, viņa ir pašam jāmeklē” [SA]. Līdz ar to secināms, ka valdības

komunikācija nav proaktīva, tā ir vairāk reaģējoša, jau notikušo nevis procesus, skaidrojoša. „Valdība ir

53


ļoti pasīva. Piemēram, inflācija aug, aug un aug, bet, kamēr neviens neuzdod konkrētu jautājumu,

tikmēr valdība pat nerunā par to. Un kad uzdod jautājumu, tad arī nav konkrētas atbildes, bet no

valdības pārstāvjiem ir tikai pārmetumi iedzīvotājiem.” [MMr]

Būtisks iebildums, ko eksperti izsaka valdības komunikācijai ir arī sekojošs – sabiedrība tiek informēta

par faktiem, bet netiek dots to izskaidrojums. Valdībai būtu jāsniedz sava faktu un notikumu

interpretācija, analīze, paskaidrojot, kā konkrēti lēmumi, rīcības, notikumi ietekmēs dažādas sabiedrības

grupas. Tomēr valdība visbiežāk informē par to, kas ir noticis vai izlemts, bet interpretāciju atstāj

žurnālistu un ekspertu ziņā, kā rezultātā dažādu mērķa grupu izpratne par vieniem un tiem pašiem

faktiem kļūst atkarīga no konkrēto cilvēku patērētajiem medijiem, par autoritātēm uzskatītajiem

ekspertiem u.tml. „Visiem masu medijiem tiek izsūtītas vienādas preses relīzes, kas ir uzrakstītas

birokrātiskā valodā un ar to viss arī beidzas. Tā valoda ir ierēdņu valoda, cilvēkam absolūti

nesaprotamas frāzes, nezināmi jēdzieni. Tad mēs zvanām un prasām, ko tas īsti nozīmē, bet neviens arī

tā īsti nevar paskaidrot. Tad ko mēs tālāk varam stāstīt radio klausītājiem?” [MMr]

Informācijas pieejamības jautājumi analizēti pētījumos „Informācijas pieejamība valsts un pašvaldību

iestādēs”9. Pētījuma autori norāda uz vairākām problēmām informācijas pieejamības jomā: nevienlīdzīga

attieksme pret informācijas pieprasītājiem („vienkāršam cilvēkam no ielas” iegūt informāciju no valsts

institūcijām ir daudz grūtāk kā, piemēram, žurnālistiem), birokrātisku šķēršļu likšana informācijas

ieguvei (piemēram, prasot definēt, kādam mērķim informācija tiek pieprasīta, lai gan normatīvie akti

nosaka, ka informācija sniedzama neatkarīgi no tās pieprasītāja nodomiem izmantošanā), neargumentēta

informācijas nesniegšana (bieži vien valsts iestāžu pārstāvji pat neargumentē iemeslus, kādēļ informācija

netiek sniegta) u.c. Pētījuma autori arī norāda, ka valsts institūciju pārstāvji bieži vadās pēc personīgām

simpātijām vai antipātijām lemjot par tās vai citas informācijas sniegšanu. Kopumā pētījums ļāvis

secināt, ka valsts iestādes iedzīvotājus neuzskata par saviem klientiem, bet drīzāk traucēkli ikdienas

darbā – kā aprēķinājušas pētnieces, tad tikai aptuveni 30% gadījumu iestādes sniegušas izsmeļošu un

konkrētu atbildi, kamēr pārējos gadījumos saņemti atteikumi vai arī vispār nav saņemtas nekādas

atbildes.

Apkopojot izklāstīto, iespējams secināt – valsts institūcijas informācijas pieejamību nodrošina formāli,

nedomājot par tās gala lietotāju, nedomājot par tās atbilstošākajiem pasniegšanas veidiem un kanāliem.

Lai gan situācija pēdējos gados ievērojami uzlabojas – iedzīvotājiem ir iespējams savus jautājumus

uzdot konkrētām iestādēm un saņem atbildes arī elektroniski – tomēr realitātē liela daļa sabiedrības nav

informēti, kur vērsties, lai sev interesējošos jautājumus noskaidrotu.

9 Pirmoreiz realizēts 2000. gadā, Baltijas-Amerikas partnerattiecību programmas ietvaros, pētnieces – D.Kurpniece un L.Lazdāne, atkārtots pētījums 2003. gadā projekta „Informācijas sniegšanas kvalitātes celšana valsts un pašvaldību iestādēs” ietvaros, pētniece – L.Austere (Sabiedrība par atklātību „Delna”).

54


1.2.4. DAŽĀDU KOMUNIKĀCIJAS VEIDU VĒRTĒJUMS

Pētījuma ietvaros intervētie eksperti tika lūgti novērtēt dažāda veida iespējamos valdības komunikācijas

kanālus un formas. Kopumā vērtējot, eksperti uzskata, ka komunikācijas veids un kanāls ir sekundāras

nozīmes jautājums, primārais ir „nevis komunikācijas veidi, bet izpildīšanas kvalitāte” [MMp], proti –

svarīgāka ir informācijas pasniegšanas kvalitāte, informācijas saprotamība un pieejamība dažādām

mērķa grupām.

Analizējot dažādus komunikācijas veidus, kā vispozitīvāk ekspertu vidū vērtētie jāmin – konsultāciju

tālruņi, sabiedriskās apspriešanas, sabiedriskās domas pētījumi, kā arī sociālās reklāmas, sociālās

kampaņas. Savukārt visrezervētāk tiek vērtēta iespēja biežāk rīkot referendumus, personīgas tikšanās un

īpaši raidījumi un izdevumi masu medijos. Kā visprogresīvākais komunikācijas kanāls tiek identificēts

internets, norādot, ka e-vides apgūšana valdībai ļautu tiešākā veidā komunicēt ar sabiedrību, gūt

atgriezenisko saikni gan par savu darbību, gan lēmumiem, kā arī sabiedrībai e-pārvaldes ieviešana ļautu

samazināt birokrātiskos šķēršļus kontaktos ar valsts institūcijām un sniegtu iespējas dot savu vērtējumu,

viedokļus par sev būtiskiem jautājumiem.

1.2.4.1. Nevalstiskās un sabiedriskās organizācijas

„Tad, kad nevalstiskajām organizācijām būs tāda auditorija kā medijiem Latvijā, tad mēs par to

varēsim runāt. Šobrīd runāt par nevalstiskajām organizācijām kā par kopumu, kas aptver ļoti

lielas tautas masas, nav īsti vietā. Tas nav tāpēc, ka man kaut kas patīk vai nepatīk. Es vienkārši

secinu faktus. Tam, protams, būtu jāattīstās, jā, es tam piekrītu, taču šobrīd tā vēl nenotiek. Arī

nevalstiskās organizācijas dalībnieks ir pietiekoši sociāla būtne, kas lasa presi. Turklāt pie mums

nav tāda mediju struktūra kā Norvēģijā, kur katrai nevalstiskajai organizācijai ir savs medijs.

Mums ir savādāk.” [MMp]

„Noteikti laba ideja. Tikai jāsaprot, ka dažādām organizācijām būs atšķirīga kapacitāte. Taču

tas ir komunikācijas veids, ko nevar neizmantot. Vienīgi jāsaprot, ka rezultāts, atdeve nebūs

uzreiz. Tas ir pakāpenisks process. Ja ir mērķtiecīga komunikācija, tad būs arī rezultāti.” [ME]

„Kaut kādā mērā tas tā varētu notikt. Tāpēc, ka nevalstiskais sektors varētu interesēties par

lietām, kur medijiem tik liela interese nebūs. Savukārt to specifisko auditoriju interesē šie

jautājumi. Tas nebūtu slikti. Ir jomas, kurās ir attīstītāks nevalstiskais sektors.” [MMr]

„Noteikti labs kanāls.” [MMi]

„Par nevalstiskām organizācijām, kuras tālāk nodod iedzīvotājiem informāciju, būtu jau labi, ja

viņas nodotu. Es pati arī esmu ar to saskārusies vienā sieviešu organizācijā. Problēma - kā to

55


izskaidro? Nevalstiskai organizācijai strādāt nevis tikai ķeksīša pēc, bet arī pašai padomāt, ko

viņi varētu darīt lietas labā.” [MMr]

„Kāpēc tur atkal ir vajadzīgi kaut kādi farizeji un starpnieki pa vidu? Nevalstiskas organizācijas

ir nevalstiskas tāpēc, ka viņām ar valsti nav nekāda sakara, nevis skaidro valsts informāciju.

Tikko kā valsts maksā organizācijai, tā nav nevalstiska organizācija, tā ir valstiska

organizācija.” [SA]

„Ar nopietnām organizācijām, protams, jā. Ja jūs izstrādājat kaut kādus noteikumus

mājdzīvnieku turēšanai, tad jūs atradīsiet trīs suņu audzētājus, divus kaķu draugus un vēl kaut

kādus netradicionālus dzīvniekus un caur viņiem nodosiet, jo viņi jau aptver to auditoriju, kurus

tas jautājums interesē. Ir precīzi jāatrod tās organizācijas, kas nav mirušas, mākslīgi dibinātas,

bet, kas tiešām darbojas.” [SA]

„Nē, es nedomāju, ka tas ir efektīvi, jo organizācijas arī subjektīvi skaidro no sava viedokļa un

izrauj to, kas viņiem ir svarīgs un tas piedod savus akcentus. Nav labi.” [MMp]

„Mums kaut kā ir sanācis tā, ka sabiedriskās organizācijas tiek meklētas, lai apstrīdētu valdības

lēmumus. Ja valdība lemj par konkurences paplašināšanu, tad uzreiz skrien pie darba devējiem.

Es nestādos priekšā kā sabiedriskās organizācijas varētu veidot valdības lēmumus valdībai

pozitīvā veidā. Kritizēt, jā. Ļoti maz ir tādu lēmumu, vienīgais, ko atceros ir tas, ka skolās nevar

dzert saldos burbuļūdeņus, Veselības ministrija pieņēma. Es domāju, ka nav tādu sabiedrisko

organizāciju, kas varētu uzņemties tādu misiju – slavēt valdību vai skaidrot.” [MMtv]

1.2.4.2. Sabiedriskās apspriešanas

„Bieži vien sabiedriskās apspriešanas ir vienkārši nožēlojamas. Tie cilvēki, uz kuriem tas

attiecas, palaiž apspriešanas garām un neuzzina par tām. Rodas sajūta, ka šīs sarunas ir

formālas. Cilvēki vēl nav pieraduši pie šādām apspriešanām un netic, ka tās var kaut ko

ietekmēt. Es domāju, ka tās ir speciāli jāiniciē un jāuzsver, ka kāds te ir atnācis runāt par

svarīgām lietām.” [MMp]

„Mēs redzam, kā tas notiek pašvaldībās - tur atnāk 2-3 cilvēki, izkliedzas un viss. Piemērs,

Jūrmalas pašvaldība, kur finālā tas izvērtās par vienu lielu politiskās cīņas lauku. Šeit neviens

vairs īsti nenāca runāt par NVO vai Jūrmalas Atbalsta biedrību, bet runa bija par politisku cīņu,

kuras rezultātā vienkāršais iedzīvotājs vairs nesaprot, kas ir kas un kas tagad būtu jāatbalsta.”

[MMp]

„Es uz to skatos ļoti pozitīvi. Cita lieta, ka nevar gaidīt nekādus brīnumus no šī komunikācijas

veida. Tās ir jārīko un obligāti jārīko. Viena problēma varētu būt - kā dot ziņu, ka šāda

apspriešana vispār notiek. Bieži vien šāda ziņa līdz vēlamajai auditorijai nenonāk. Varbūt te

varētu līdzēt tiešais pasts? Ir jāizdara viss, lai informētu par faktu, ka sabiedriskā apspriešana

56


notiks. Ja savukārt neviens neatnāk, tad tā ir pašas sabiedrības problēma. Bieži vien sabiedrība

nemaz nav tik gatava piedalīties.” [ME]

„Uz tām iet cilvēki, kas vienmēr iet. Var jau arī to darīt, bet tas nav lēts process. Un viņš aptver

nelielu cilvēku daļu.” [MMr]

„Tur atkal ir jāskatās kompleksā. Man liekas ir tā, ka domājošais un visādi citādi aktīvais

pilsonis, kad viņu skars tas, kas ir sabiedriskās apspriešanas vērts, savas intereses lobēs caur

presi pats vai dosies uz atbildīgo resoru un paņems līdz trīs savus domubiedrus un pieteiksies

dienās, kad tur pieņem apmeklētājus. Bet savukārt sabiedriskās apspriešanas paliks histēriskajai

tantei un nedaudz prātā jukušam onkulim, kur izbļaustīties. Ja mēs varam radīt to, ka

sabiedriskai apspriešanai ir reputācija, tad jā, bet man atkal ir bail, ka viņš ir par baigi formālo

lietu pārvērties, kur tantes atnāk pabļaustīties.” [MMi]

„Sabiedriskās apspriešanas es vērtēju pozitīvi, bet, manuprāt, cilvēki īsti nemaz nezina, kas tas

ir, par maz informācijas, ka tādas notiek. Man liekas, ka vajadzētu rīkot kampaņu, lai vispār

cilvēkus mūsējos, kuri ir diezgan pasīvi, iekustinātu par sabiedrisko apspriešanu, par šo jēdzienu

kā tādu un ko tas vispār nozīmē. Un, ja tas aiziet, tad katra konkrētā apspriešana neprasa

problēmas. Es domāju viņi vienkārši nezina, kas tas ir.” [MMr]

„Es domāju, ka ir jābūt vairāk virtuālām apspriešanām, jo aktīvākie cilvēki pārsvarā ir

internetā, bet reālajā dzīvē, vienā laikā savākt aktīvus cilvēkus bieži man liekas ir diezgan

utopiski. Virtuālās apspriešanas aktīvākiem cilvēkiem darba laikā ļauj ieiet un pavadīt pusstundu

un iziet ārā. Cilvēki objektīvi ir aizņemti un tas pats būtu ar sabiedrisko apspriešanu.” [NVO]

„Sabiedriskās apspriešanas līdz šim ir notikušas ārkārtīgi smagnēji, pilnīgi nesaprotami. Cilvēki

neredz, kāda tam ir jēga, ja es kaut kur aiziešu un kaut ko pateikšu. Jo pēc tam neviens ar mani

nekomunicē un nesaka, ka mans priekšlikums ir ņemts vērā. Sabiedriskā apspriešana var būt ļoti

efektīgs instruments, bet nevis kādu reizi gadā mēs tur kaut ko pēkšņi gribam pajautāt viedokli,

bet lai cilvēki pierod pie tā, ka tā ir regulāra parādība viņu dzīvē, ka kaut kādos noteiktos brīžos

tiek prasīts viņu viedoklis. Bet pirms tam ir jābūt kādai izskaidrošanai. Gan medijiem, gan

sabiedriskajām organizācijām būtu jāvelta lielāka uzmanība, ka tas ir demokrātijas instruments,

kas ir ļoti maz izmantots.” [MMi]

„Viņas notiek parasti formāli. Pārmest valdībai to nevar, jo sabiedrības attieksme pret

apspriešanām arī ir ļoti formāla. Iesaistās tikai tie, kurus tas skar ļoti tieši.” [SA]

„Tikai tā nedrīkst būt profanācija tā, ka 15 cilvēki sanāk. Tā kā mums būvniecībā notiek – sanāk

5 cilvēki no Ziepniekkalna un apspriež celtniecību, kura būs Pļavniekos. Tur jābūt tiešai, plašai

informācijai par to, ka sabiedriskā apspriešana notiks un jābūt garantētiem likumdošanas

principiem, jo tā nav tikai papļāpāšana, bet sabiedriskās apspriešanas rezultāti tiek piešūti pie

lietas un ir kaut kāds juridisks spēks. Citādi vienu reizi, otru reizi cilvēki atnāks un piedalīsies,

bet pēc tam viņi nenāks. Tāpat kā bija tur Nacionālās bibliotēkas projekta apspriešana - it kā ir

57


bijis un pozitīvi uztverts, bet tagad arvien vairāk raksta, ka ir negatīva attieksme. Te ir ļoti

svarīgi to mehānismu izveidot, lai būtu daudz cilvēku, lai var vest caur avīzēm un TV, iesaistīt

arvien vairāk un vairāk cilvēkus. Tajā pašā valdībā būs vieglāk pieņemt lēmumu, tad viņi redzēs

viedokļu daudzveidību.” [MMp]

„Sajūta, ka viss ir izlemts un mēs tikai tā te parunājamies.” [FGD]

1.2.4.3. Konsultāciju tālruņi

„Tas nav sarežģīts veids, kā izziņot par šāda tālruņa esamību un to, ka cilvēkam ir iespēja

izteikties. Cilvēkiem var rasties uzticības sajūta – ar mani kāds tieši parunāsies. Piemērs,

Eiropas Savienības tālruņa izveidošana, kur katrs cilvēks varēja zvanīt un uzdot jautājumus. Tad

meitenes un puikas pie tālruņiem bija patiešām noslogoti, bija ļoti daudz zvanītāju.” [MMp]

„Es neticu tam, ka, izveidojot šos tālruņus, tiks principiāli uzlabota komunikācija. Presei un

medijiem, katram ir norādīts tālrunis, pa kuru iespējams zvanīt un izteikties. Nedomājiet, ka

katru dienu zvana daudzi cilvēki. Pārsvarā tie ir daži traki pensionāri. Protams, ir normāli

zvanītāji, kas izsaka sakarīgus spriedumus un izteikumus. Taču ir gadījumi, kas jāatliek malā.

Vai ministrijas drīkstētu ļaut sevi noslīcināt šajos zvanos? Ja tiks piezvanīts un netiks saņemta

būtiska un pārliecinoša atbilde uz jautājumu, tad (un esmu pārliecināta, ka netiks, jo neviens

nespēj uzreiz sniegt šādu atbildi, jo tas prasa zināmu sagatavošanos) cilvēki būs vīlušies. Viņi

teiks: „Ko tad jūs te vispār darāt? Priekš kam jūs te vispār esat, ja jūs man nevarat ne uz vienu

jautājumu atbildēt?”” [MMp]

„Tas būtu ļoti labi. Papildus tas noderētu arī uzziņām, jo atsevišķos gadījumos nepieciešams

noskaidrot kādu konkrētu lietu.” [ME]

„Es domāju, ka vairāk to izmantotu nestrādājoša sabiedrības daļa, pensionāri, bet neviens jau

nav teicis, ka priekš viņiem nevajadzētu būt speciāliem kanāliem. Un šai mērķauditorijai tā ir

laba doma, ja valsts to var atļauties līdzekļu ziņā, jo nedomāju, ka tas ir lēts pasākums.” [NVO]

„Tad, kad viņi būs iemācījušies runāt laipni, tad tam būs kāda jēga. Visdrīzāk, ja tādu ierīkotu,

tad būtu vēl vairāk neapmierinātu cilvēku.”[MMi]

„Vispār tā ir ļoti laba lieta, tikai ar tādu priekšnoteikumu, ka jāmēģina tā konstruktīvi tos zvanus

atdalīt. Atceramies to jauko lietu ar to sūdzību iesniegšanas biroju. Murgs kaut kāds! Divus

tantukus ieliek lasīt vēstules. Es zinu, kā tās vēstules nāk. Tādiem blāķiem gāžas virsū un tu

nevari no viņām atrakstīties kā vajag, ja tev nav mehānisma. Tad vajag izveidot milzīgu kantori,

kur ir juristi, kas izpēta un dod precīzu slēdzienu, ko tur var izdarīt, ko nevar. Šobrīd tas darbs

ar vēstulēm ir reāla atrakstīšanās. Nav tā mehānisma, kādā veidā palīdzēt. Ja ir tas mehānisms

apakšā, to nākotnē varētu darīt. Te mēs atgriežamies pie tā, ka ir vajadzīgi līdzekļi. Tur viss

atduras. Tad, protams, visi šie tālruņi, iespējas atdalīt muļķīgos jautājumus no pilnīgi nopietnām

sāpēm un vajadzībām. Tad gan!” [SA]

58


1.2.4.4. Personīgas tikšanās

„Tas ir labs veids. Ja šīs tikšanās tiktu kultivētas, ja valdības pārstāvji diezgan skaidri runātu ar

tiem cilvēkiem, kas ar viņiem grib komunicēt, tad tā būtu cita lieta – vienalga, vai tie būtu

pieņemšanas laiki vai speciālas tikšanās. Uz mani gan diezgan formālu iespaidu atstāja valdības

sēde Valmierā. Liekas, ka doma bija laba, bet izpildījums bija nepareizs. Kā viņi to bija

iedomājušies – atved datorus, visi kaut ko runā, pasaka: „Jautājums tāds un tāds. Kas balso

par?” Neviens neko no malas nesaprot. Ir jādomā par šova elementiem, bet šeit nekāda šova

nebija. Es nejutu patiesu vēlmi komunicēt ar tautu. Es redzēju vēlmi formāli atrādīties. Šādā

veidā to darīt nevajag. Ir jātiekas, jārunā, jāatbild uz konkrētiem jautājumiem, kas tiek uzdoti,

nevis tikai sēdi kā bilde un lūri savā datorā, ik pa brīdim pašķielējot, vai uz tevi kāds skatās.”

[MMp]

„Ideja laba, taču jāsaprot, ka uzreiz nebūs tik aktīva gatavība no sabiedrības puses iet un

diskutēt, apspriest, nebūs ļoti saturīgas debates. Šo iespēju būtu regulāri jādod. Turklāt ne jau

katru reizi jābūt kaut kam speciāli organizētam. Piemēram, visi atceras, ka Kārlis Ulmanis,

braucot ar auto pa lauku ceļiem, piestājis un runājies ar sastaptajiem cilvēkiem, parastiem

iedzīvotājiem. Tad kas tagad liedz jebkuram ministram darīt to pašu? Tāpēc jau nav jārīko

speciāla tikšanās. Jā, ir saprotams – laiks, grafiks utt., taču to var darīt jebkurā vietā, kaut vai

pludmalē vai lielveikalā. Ej, runājies un būs tev atgriezeniskā saikne no cilvēkiem. Turklāt

cilvēki to piefiksēs un pamanīs, un tas par ļaunu nenāks. No vienas puses, es saprotu, ka ļoti

bieži cilvēkiem ir naidīga attieksme pret politiķiem kopumā un varbūt nav nemaz tik patīkami

parādīties. Taču no otras puses, cilvēkiem ir raksturīgi savu nepatiku un naidīgumu izpaust

anonīmi, un tikko ir iespēja neslēpjoties to pašu izpaust, tad viss uzreiz ir kārtībā un naidīgums

kaut kur pazūd. Varbūt tiešā komunikācija arī ir tas, kas valdībai vajadzīgs.” [ME]

„Tam ir jābūt baigi spēcīgai harizmai. Ir jābūt spēcīgai personībai, koncentrētam vēstījumam un

arī ir jābūt tajā stadijā, ka cilvēki tevi daudzmaz grib redzēt. Ja tu atnāc lielākās daļas ienīsts,

tad nav jēgas.” [SA]

„To jebkurā gadījumā nevar izslēgt, tā ir viena daļa no viņu darba apraksta un darba

pienākumiem, bet es nedomāju, ka tas vienmēr ir tāds brīnumlīdzeklis. Jo, ņemot vērā, ka

valdības pārstāvji satiekoties ar cilvēkiem taisa pārsvarā savu PR kampaņu, kas mūsdienās ir

gandrīz neizbēgams, es nedomāju, ka tas ir tāds īsts politikas apspriešanas brīdis. Politikas

apspriešanas brīdis ir, ja valdības pārstāvji no dažādām valsts iestādēm sanāk kopā ar

ekspertiem, NVO pārstāvjiem, ar attiecīgās nozares uzņēmējiem, strādājošiem vai vēl kādām

grupām un kopā apspriež kādu konkrētu politikas plānu vai ieceri. Tad es domāju, ka tam ir

jēga.” [NVO]

59


„Nu viņas vairs ‘nestrādā’. Revolūcija beigusies. Partijām, kas brauc uz mītiņiem, atnāk četri

tantuki, kas nāk uz Tautas partiju, Tēvzemi un vēl kaut kur, izbļaustās un aiziet. Vienīgais

variants ir runāt ar konkrētām interešu grupām. Aizbrauciet uz mirušo rūpnīcu Kupravā un, ja

kāds grib viņu atjaunot, tad runājiet. Tādā veidā, protams, var risināt, bet vispārīgi tam vairs

nav jēgas.” [SA]

„Personīgām tikšanām gan es neredzu jēgu. Varbūt Jūs pazīstat kādu, kas vēlas iet personīgi

tikties ar valdību? Man ir grūti teikt. Sekojot tām publikācijām, parasti nāk tie cilvēki, kuri nav

bijuši aizņemti paši ar savu dzīvi.” [ME]

„Man liekas, ka tur efektivitāte ir zemāka, jo parasti cilvēki uzdod vienus un tos pašus

jautājumus – kad palielinās pensijas un kāpēc strauji aug biļešu cenas. Cilvēki nesaprot, ka

ministri nevar atbildēt uz konkrētu jautājumu un viņš saka, ka atbildēs pēc tam un tas uzreiz

grauj autoritāti.” [MMp]

„Man liekas, ka uz tādām diskusijām iet cilvēki, kas ir sociāli neapmierināti. Un, ja viņi ir sociāli

neapmierināti un viņam pateiks - ziniet, mums nav budžetā naudas un tāpēc mēs nevaram kaut

ko izdarīt, - es nedomāju, ka cilvēkam liksies, ka viņš ir baigi komunicējis. Jā, viņš ir parunājies

ar Kalvīti, viņš ir sadusmojies uz Kalvīti, nekāda jēga nebija no Kalvīša, tāds tas secinājums būs.

Nedomāju, ka komunikācija uzlabosies.” [MMtv]

„Pašvaldības darbinieki noteikti, viņiem būtu savi jautājumi, bet Štokenbergu domāju, ka nebūtu

interese satikt.” [FGD]

1.2.4.5. Īpaši raidījumi un izdevumi masu medijos

„Mēs vairākas reizes esam pārliecinājušies par to, ka cilvēki uzticas tiem medijiem, kurus viņi

atpazīst vislabāk. Nekas viņus nepārliecinās, ka šī nav kārtējā naudas izšķiešana. Latvijā ir ļoti

lasoša, ļoti informēta publika. Es nerunāju par lauku rajoniem u.tml. Es domāju, ka ir jāsakārto

attiecības ar esošajiem medijiem.” [MMp]

„Es nedomāju, ka raidījumi būtu īstais veids kā komunicēt. Tas ir jautājums par žurnālistikas un

sabiedrisko attiecību raidījumiem. Ja tas ir žurnālistikas raidījums, tad tas būs daudz efektīvāks,

nekā sabiedrisko attiecību veidotāju produkts. Pēdējais jau būtu jāliek zem zīmes „Reklāma”,

bet tad tam nebūtu vairs tik liela ticamība. Visefektīvāk būtu prast sadarboties ar masu medijiem,

uzlabot attiecības ar medijiem, nonākt „Panorāmā” utt. Es uzskatu, ka nav jābūt pirktajiem

raidlaikiem. Ministrijām ir jāprot sadarboties ar attiecīgajiem žurnālistiem, kas veido konkrētus

raidījumus, jāprot sniegt nepieciešamo informāciju. Nedrīkst aizmirst drukātos materiālus. Ir

vairāki pozitīvi piemēri, kā to varētu organizēt. Savulaik bija Sorosa fonda izdotie materiāli –

„Zini savas tiesības”. Šāda tipa izdevumi, kur tiktu piedāvāts valsts serviss, lietišķā informācija,

būtu ļoti vērtīgi.” [ME]

60


„Ja viņi ir sadarbībā ar talantīgiem producentiem un viņus ir interesanti skatīties, tad droši vien.

Ja mēs pieņemtu, ka Vides ministrijas raidījums būtu tas, ko Māris Olte vada, tad tā būtu ļoti

laba komunikācija, bet parasti valsts iestāde, kad mēģina komunicēt un taisīt savus izdevumus,

slimo ar totālu ierēdniecisko garlaicību, kuru var izmantot tikai kā spēcīgas miega zāles.” [SA]

„Tur problēma tāda, ka paši mediji no tā atsakās. Tāpēc, ka tad viņi uzreiz zaudē neatkarību.

Kāds grib maksāt, lai atspoguļo labā gaismā un tas beidzas ar konfliktu.” [MMr]

„Cilvēkiem saprotamā valodā. Raidījumus - jā, bet drukātos informācijas līdzekļus tikai, ja

cilvēkiem tās lietas tiek izskaidrotas elementāri, vienkārši un saprotami.” [MMr]

„Es domāju, ka nevajag pārtaisīt sabiedrisko TV par ekskluzīvu valdības komunikācijas kanālu,

tā būtu lielākā kļūda un zināms pārkāpums pret demokrātiju. Es nedomāju, ka vajag biezāku to

valdības informācijas slāni, kā viņš tagad ir. Es domāju TV visās valstīs ir sabiedriska, nevis

valstiska pēc būtības. Tā kalpo sabiedrībai. Bet tas nenozīmē, ka valdība nevarētu izmantot

veiksmīgāk tos brīžus, kad tai ir iespēja komunicēt caur TV, sniedzot intervijas utt., komunicēt

jēgpilni, tā, lai visiem būtu skaidrs un tā, lai būtu skaidrība par to, ko tad valdība īsti grib darīt

šajā jomā un kāpēc.” [NVO]

„Nē. Tāpēc, ka pirktie raidījumi ir žurnālistikas profilācija. Ja viņi grib reklāmu, tad lai taisa 30

sekunžu rullīti, nevis raidījumu. Tas rada greizu priekšstatu, jo vidusmēra skatītājs jau nespēj

atšķirt, kurā brīdī beidzas raidījums, kas tiešām ir raidījums, un sākas raidījums, kas patiesībā

nav raidījums, bet ir PR pasākums. Var komunicēt ar jau esošajiem medijiem - valdībai ir

jākomunicē ar žurnālistiem un nevis jātaisa pašiem raidījumi. Man ir ļoti lieli iebildumi par

žurnālistikas un PR jaukšanu. Šī robeža Latvijā bieži tiek pārkāpta un dažreiz nekāda atšķirība

netiek saskatīta starp šīm divām jomām, bet tam tā nevajadzētu būt.” [MMi]

„Šis ir ģeniāls veids kā izšķiest naudu. Pēc lietderības vienkārši bezjēdzīgi. Var jau pirkt tos

raidījumus, bet tas ir visnejēdzīgākais veids. Televīzijai, radio vajag naudu. Iedod visnejēdzīgāko

laiku, kad neviens neskatās, visnetalantīgākos žurnālistus, kas vistrafaretāk to visu sagatavo,

ierēdņus, kas piegādā informāciju, par kuru nekādas sajēgas nav, un tad kaut kas tur sanāk

rezultātā. Es zinu vienu gadījumu, kas iziet ārpus tā, ko es teicu. Es domāju raidījumu „Zebra”

Latvijas televīzijā, ko CSDD daļēji apmaksā. Viņš ir interesants izveidots. Ja tādu var sasniegt,

tad ir vērts, ka tas kaut ko maksā. Tā nauda tad ir vērtīgi ieguldīta. Bet tādu raidījumu ir viens,

divi, trīs... Lielākā daļa izdod bukletiņus, ko nezina pēc tam, kur likt.” [SA]

„Tas ir pilnīgs absurds. Tas ir apliecinājums tam, ka patiesībā valdība nemāk komunicēt. Par

maksu pērk medijus. Attiecībā uz avīzēm, viņas tur dzimst un mirst. Uz vēlēšanu laiku tiek

izmantotas ministriem.” [ME]

1.2.4.6. Referendumi

61


„Nezinu. Man liekas, ka ir lētākas un tikpat efektīvas komunikācijas formas. Referendums derētu

tikai, lai pajautātu kādu atsevišķu nozīmīgu jautājumu – jā vai nē. Protams, tas ir lietojams.

Taču mēs dzīvojam pārstāvnieciskās demokrātijas sistēmā. Ja mēs esam deleģējuši šo iespēju

lemt, tad attiecīgajam politiķim vienlaikus ir tiesības un brīvība izmantot šo varu, kas viņam ir.

Pēc laika mēs prasīsim, ko viņš ir izdarījis. Nezinu, vai tas ir labākais veids, ja katru sarežģītu

jautājumu uzkrautu tautai.” [MMp]

„Nu kādi referendumi? Ja cilvēks aiziet uz referendumu, tas ir skaidrs, ka viņš nebalso par šo

konkrēto jautājumu. Es neticu, ka Latvijā referendums varētu būt tā labākā ideja. Es nevaru

piekrist domai, ka referendumi jārīko biežāk. Turklāt tā ir ļoti dārga komunikācijas forma. Vai

tiešām valstij ir uz to jāiziet? Un katru gadu jāparedz budžetā gandrīz 10 miljoni tikai tāpēc, lai

noorganizētu divus referendumus. Es saprotu, ka jārīko referendums par iestāšanos Eiropas

Savienībā. Taču rīkot referendumus par trešās šķiras jautājumiem, tas ir absurds.” [MMp]

„Referendums ir sekas, rezultāts, fināls dziļākai, garākai diskusijai, kurā mēs redzam visas par

un pret puses. Ja notiek referendums tā kā iepriekšējais, kur mēneša laikā pirms tam nebija

nekādas komunikācijas par lietas būtību. Mēs pētījām TV ziņas divu nedēļu garumā, aprīļa

beigās un nebija tāda materiāla, kuros cilvēks varētu saņemt šādus argumentus – par ko ir

referendums, ko tas nozīmē, kas labs, slikts. Šis referendums parādīja, ka jēgas ir maz un

izsludinot jebkuru citu, tam ir jāsagatavojas.” [ME]

„Man ir baigā skepse ar referendumiem. Principā referendumi ir laba lieta, ja viņi notiek par

aktuālām un spēcīgām problēmām. Bet taisīt referendumu, celt kājās cilvēkus par lietu, ko viņi

nesaprot, ko viņi nav spējīgi aptvert, nevis tāpēc, ka ir stulbi, bet tāpēc, ka tēma ir bezjēdzīga.

Cilvēki vienreiz, otrreiz aizies, bet tad, kad patiešām vajadzēs, tad neies. Nedrīkst izmantot

atombumbu, kad ienāk prātā.” [SA]

„Viņš ir labs, bet nedomāju, ka mums vajag. Droši vien, ka tas tomēr ir izņēmuma gadījums. Kas

par daudz, tas par skādi. Es pieļauju varbūtību, ka var biežāk izmantot, bet vai ļoti bieži? Tas

tomēr ir dārgs jautājums. Tur ir jābūt valstiski svarīgam jautājumam.” [MMr]

„Vajadzētu kaut kā ieviest praksi, ka tas ir vajadzīgs tad, kad noteikti ir vajadzīgs, un tanī brīdī

to saprot visi - gan tie, kuri baidās no referenduma, gan tie, kas viņu iniciē. Un tad kopīgi visi

dodas pie tautas un tauta arī saprot, kas un kā.” [MMi]

„Es uzskatu, ka tas ir ļoti apsveicams veids, bet tas nenozīmē, ka par katru jautājumu ir jārīko

referendumu. Ir jautājumi, par kuriem vairākuma viedoklis nebūs visatbilstošākais. Ir jautājumi,

par kuriem daudz vairāk var prasīt cilvēkiem viedokli un es domāju, ka tā ideja par pašvaldību

referendumiem, kas tagad ik pa laikam ir dzirdēta, ir ļoti laba. Bet arī valstij netraucē rīkot

referendumus par svarīgiem jautājumiem. Tā ir progresīva politika.” [NVO]

„To gan nevajag aiztikt! Referendums ir milzīgs pasākums, ļoti dārgs un tas būtu jāpietaupa

tādām reizēm, kad tas ir dzīvības un nāves jautājums. Galu galā valstij vajadzētu spēt funkcionēt

62


un lēmumu pieņēmējiem pieņemt lēmumus tā, kā tas ir paredzēts Satversmē - mēs ievēlam

parlamentu un parlaments strādā, jo, ja visu laiku tiek prasīts tautas viedoklis, tad kam mums tas

parlaments vajadzīgs?” [MMi]

„Es domāju, ka referendums ir ļoti efektīvs. Tas ir dārgs, bet demokrātijas augstākā forma. Kā

Kalvītis teica, ka vajag biežāk izmantot referendumus, uzdodot dažādus jautājumus.” [MMp]

1.2.4.7. Sabiedriskās domas pētījumi

„Viņi jau veic tās aptaujas. Viena lieta ir noskaidrot, cik partija ir populāra, kas, manuprāt, ir

nevajadzīgs pasākums no kaut kāda efektivitātes viedokļa. Kad taisīja likumu par NVO

iesaistīšanu valdības darbā, tad, manuprāt, tas pētījums kā viņi veica bija ļoti kvalitatīvs.”

[MMr]

„Protams, tas ļoti arī palīdzētu izvairīties no pārpratumiem. Un tas piešķirtu kaut kādu saturu

tiem patlaban tukšajiem paziņojumiem, ka tauta domā tā. Sabiedriskās domas aptauja ir laba

prakse un tad ir iespējas uz sevi paskatīties no malas. Tas nenozīmē, ka radikāli jāmaina viss, kā

valdība darbojas, bet ir ļoti veselīgi veikt aptaujas un noskaidrot.” [MMi]

„Tur arī ir viens priekšnoteikums, ka tajā dienestā ir jābūt cilvēkiem, kas saprot, ko viņi ir

izpētījuši. Tur arī, protams, ir problēmas. Visi skatās tos reitingus un priecājas. Tajā pašā laikā

ļoti maz cilvēku, kas pašķirsta to tehnisko informāciju - ko, kur un kā varētu uzlabot. Izstrādāt

priekšlikumus, noskaidrot, kādas grupas tur nav, ar kurām mērķauditorijām vajadzētu pastrādāt

vairāk, kas neapmierina? Ja nepēta nemaz, tad jāvadās uz izjūtām.” [SA]

„Es ļoti esmu par pētījumiem. Jautājums ir, cik viņus izmanto reāli? Tas pats Latvijas Pasts. Ja

viņi būtu veikuši pētījumu pirms elektroniskā paraksta ieviešanas, tad viņi uzzinātu, ka tas nav

jādara, ka viņi izgāzīsies, ka ir nepareiza cena, ka ir nepareizas pašas elektroniskā paraksta

paketes. Nevis, ka viņi ievieš un izgāž naudu. Pilnīgi jaunām lietām noteikti vajadzētu pētījumus.

Tāpat arī par visādiem sociālajiem jautājumiem, par kaut kādiem bērnu pabalstiem.” [ME]

„Pētījumus vajag, bet lai būtu reprezentatīvi. Jābūt zinātniskam.” [MMp]

„Tas var būt viens no variantiem, bet tad valdība gribēs lielu budžetu, lai par katru jautājumu

noskaidrotu sabiedrisko viedokli. Es neuzskatu, ka visa sabiedrība spēj spriest visus jautājumus.

Cilvēki var izvērtēt tikai emocionāli. Varbūt dažkārt tas ir vajadzīgs, bet dažkārt ir jāpieņem

valstiski lēmumi un tur cilvēki var emocionāli kļūdīties.” [MMtv]

1.2.4.8. Sociālās kampaņas, sociālās reklāmas

„Kampaņas būtu labākas par tiešo pastu, jo ir redzamākas. Tās ievēro. Tomēr arī tās ir

salīdzinoši ‘naudietilpīgas’.” [MMp]

„Mums jau ir viena iestāde, kas regulāri nodarbojas ar sociālajām kampaņām – CSDD.

Ņemšanās tur ir liela, bet nupat jau, man liekas, tā nesasniedz savu mērķi. Piemēram, reklāmas

63


par tiem dzērējiem. Bija reklāmas, grozīja likumus. Un kas tagad notiek? Policijai nemaz nav

naudas, lai šo likumu ievērotu. Policijai nav tik daudz līdzekļu, lai evakuētu visas mašīnas un

iesēdinātu visus šoferus. Finālā rodas tiesiskais nihilisms. Sanāk, ka arī ar šo sociālo kampaņu

tika veicināts tiesiskais nihilisms. Valdība bija padomājusi par to, kā piešķirt 100 000 LVL

sociālajai kampaņai, taču nebija padomājusi, kā tā izpildīs visus aicinājumus un rezultātus, kas

no kampaņas izrietēs. Es tieši neiebilstu pret sociālajām kampaņām, taču nedomāju, ka valdībai

ar tām vajadzētu nodarboties. Svarīgākais jau ir, piemēram, nevis izlīmēt plakātus ar uzrakstiem

„Nesit bērnus!”, bet gan radīt tādus sociālos apstākļus, lai ģimenēs mazinātos šī spriedze, kuras

rezultātā bērni tiek sisti.” [MMp]

„Domāju, ka jā. Jautājums – kuri tad ir mūsu kopīgie nacionāli politiskie mērķi? Vienīgā joma,

kur tika izveidotas arī labas sociālās kampaņas bija „Latvija Eiropas Savienībā”. Par citiem

būtiskiem tautsaimniecības vai sociāliem jautājumiem, piemēram, nacionālais attīstības plāns,

šādu kampaņu nav bijis.” [ME]

„Dažreiz jā, dažreiz nē. Es neticu reklāmām, kas saka „Nelietojiet narkotikas!”. Bet es ticu, ka ir

sociālas sfēras, kurās reklāma var sasniegt labu rezultātu. Viņa vienmēr izraisa diskusiju. Lai

reklāma dabūtu efektu viņa ir jātaisa pretrunīgi, tur ir jābūt provokācijai.” [SA]

„Tās lietiņas darbojas, bet arī nedrīkst būt pārāk daudz. Tagad tik, cik viņas ir, tik ir optimāli.

Tagad par to cūkas nemēslošanu dabā, tas darbojas. Ja viņi pārspīlēs, tad nevajag.” [MMr]

„Sociālās reklāmas man liekas ir viena liela, nelaba naudas pārlikšana Ērika Stendzenieka

kabatā. Ja mēs paskatītos tos pašus ceļu satiksmes negadījumus pirms un pēc kampaņas. Man

liekas, ka nevar sākt runāt par formu pirms nav izrunāts par saturu. Kamēr mums sabiedrībai

būs sajūta, ka politiķi neskaidro, izvairās vai augstprātīgi domā, ka sabiedrība nesaprot, tikmēr

sociālā reklāma vairos to cinismu un rūgtumu.” [MMi]

„Es domāju tam ir lielāka jēga, jo plakāti uz ielām, sociālās reklāmas TV cilvēki pamana mazliet

vairāk. Es domāju tai komunikācijai jābūt ar cieņu pret uztvērēju. Tā nevar notikt uz tādiem

pašiem pamatiem kā dažreiz komerciāla reklāma. Ir ļoti svarīga komunikācijas forma un

korektums, un cieņa pret vēstījuma saņēmēju.” [NVO]

„Tas arī atkarīgs no kvalitātes. Viņas var būt efektīgas, ja ir labā izpildījumā. Ja viņas nav labā

izpildījumā, tad uzreiz rodas jautājumi, vai tie izdevumi bija tā vērti.” [MMi]

„Es uzskatu, ka tās ir efektīvas. Visā pasaulē naudu sociālajām kampaņām tērē. Viņas ir

vajadzīgas. Jautājums ir - cik vajadzīgas? Ja mēs runājam par satiksmes drošību, tad es

viennozīmīgi šīs kampaņas atbalstu. Protams, ka var pārmest, ka viena labāka, otra sliktāka, bet

tā gadās. Nevar nodrošināt, ka visas kampaņas ir vienā līmenī. Tai pat laikā parādās arī ļoti

dīvainas kampaņas, piemēram, par ogu un pākšaugu lietošanu uzturā. Latvijā cilvēkiem ir

svarīgākas lietas nekā ēst pākšaugus. 25 tūkstošus latu cilvēki notrieca. Es ceru, ka ne Latvijas

naudu. Ir daudzas lietas, ko vajag stāstīt, skaidrot.” [SA]

64


„Es nezinu. Mēs nesen veicām Latvijas sociālās reklāmas vēstures pētījumu. Vadīju vienu

maģistra darbu. Secinājums bija tāds, ka to kampaņu mērķi ļoti reti tiek piepildīti. Ja valdība

varbūt tiešām gribētu kļūt pieejamāka, atvērtāka iedzīvotājiem un aicināt, ka viņi būs atvērtāki

iedzīvotājiem, tāda sociālā kampaņa būtu vajadzīga.” [ME]

„Tas man liekas ir drusku sliktāk, jo tur tomēr ir kaut kāds imidžs un vai viņš ir saprotams, cik

viņš ir veiksmīgs. Sociālās kampaņas man neizraisa ticību. Te varētu runāt par augstu kvalitāti

un lai viņa tiešām būtu pieejama. Tagad iet par tiem bērniem, neliekas, ka tas ir pārliecinoši.”

[MMp]

„Man jau liekas, ka ir diezgan labas un efektīgas. Jautājums - vai sabiedrība nenotrulinās no

viņām? Jo, ja tevi visu laiku biedē ar kaut ko, tu vari kļūt imūns pret to un neuzņemt tāpēc, ka

visas ir vienādas. Sociālās kampaņas visefektīvākās ir tieši TV, tāpēc, ka tur ir skaņa, bilde.

Manuprāt, viņas ir iedarbīgas, ja ir labi uztaisītas. Bet tas ir ļoti dārgi un viņas ir īslaicīgas.”

[MMtv]

1.2.4.9. Vienots informācijas centrs

„Tam ir sava loģiska efektivitāte tad, ja mēs runājam par informācijas apriti. Ja es runāju no

žurnālista viedokļa, tad mums ļoti bieži ir svarīgi saņemt konkrēta cilvēka konkrētu viedokli. Un,

ja šis informācijas centrs būtu kā obligāti vārti, caur kuriem jāiet, tad viņi drīzāk attālinātu no

mūsu mērķa. Pašlaik ir ministra preses sekretārs, vadošie ierēdņi un tā jau ir problēma.

Savukārt, ja šis vienotais informācijas centrs nozīmētu to, ka ministriem nav sava preses

sekretāra, tad kāpēc ne? Viena vietā nāk cits. Ja tur ir profesionāli speciālisti, kas ļoti ātri spēj

palīdzēt, spēj atrast jebkuru informāciju, tad tam visam ir jēga. Ja tas nedod redzamus

uzlabojumus, tad droši vien nav vērts censties.” [MMp]

„Vai Rīgas pašvaldībā, kur šāda ideja it kā darbojas kā vienas pieturas aģentūra, vai tur tas

reāli darbojas, funkcionē? Man radās iespaids, ka Rīgā šī pieredze nav ar tik lielu plus zīmi, kā

viņi mēģina to iztēloties. Tādēļ jautājums – vai valdība šādu vienas pieturas aģentūru spēs

„pavilkt”? Turklāt jāņem vērā, ka šeit nav runa par vienu Rīgas pašvaldību, bet gan par visu

Latviju.” [MMp]

„Es nezinu, vai pasaulē ir prakse, ka ir valsts vienas pieturas telefons. Es domāju, ka valsts

pašlaik ir pārāk lielā haosā, lai viņa būtu spējīga attīstīt šādu sistēmu. Šī sistēma var attīstīties

tad, ja pa lielam 90% valstī visiem ir skaidrība par attīstību, stratēģijām.” [SA]

„Iedomājoties vienu mājas lapu visai valdībai - tas ir kā aptvert neaptveramo. Es esmu

skeptisks.” [MMr]

„No pakalpojuma saņēmēja viedokļa vienots centrs ir izdevīgāks. No valdības viedokļa tāpat

droši vien centrā saņems un tad sūtīs pa institūcijām, kas tur sniegs atbildi vai nu pēc būtības vai

65


formāli. Tur tad jāskatās. Centrs ir laba lieta, bet tur viss ir atkarīgs no kadriem. Ja tur ir

cilvēks, kas vienkārši formāli dara, tad nav jēgas, ja pēc būtības, tad ir ļoti labi.” [SA]

„Es domāju, ka jā. Būtu labi, ja būtu kaut vai viena virtuāla vieta, kur viss būtu, ka nav jārokas

pa visām malām. Ideja laba, ka nav viss sadrumstalots. Citreiz nesaproti, vai tā ir labklājība vai

veselība, vai ekonomika, vai finanses un kas par to atbild. Tā varētu to atsvešinātību mazināt.”

[ME]

„Kā ideja tas ir labi, bet man liekas, kad sāks realizēt, būs viena birokrātiskā struktūra.” [MMp]

„Jautājums - kādas atbildes šāds centrs sniegs? Vai es varēšu vērsties, lai Kalvītis atraksta man

vai par to, vai Zatlera izvirzīšana bija caurspīdīga vai kad pensionāriem varētu būt cilvēka

cienīga dzīve? Vai izstāstiet, ko nozīmē ministru kabineta 271. rīkojums? Jautājums - ko es

varēšu tur iegūt?” [MMtv]

1.2.4.10. Tiešais pasts

„Man liekas, ka tas ir dārgs veids, kā sniegt informāciju. Man ir grūti pateikt, kā tas būtu laukos

vai citās pilsētās, bet Rīgā, manuprāt, šo vēstuli paņemtu un izmestu ārā tāpat kā visu pārējo,

kas pastkastītē sakrājies. Pārāk daudz visa kā tiek sūtīts.” [MMp]

„Jā, un cilvēks kopā ar visām reklāmām, ko izņem no pastkastītes, iesviedīs šo informāciju

miskastē.” [MMp]

„Es to vērtētu pozitīvi. Ar nosacījumu, ka jābūt ļoti uzmanīgiem, lai neparādās kādu atsevišķu

politiķu popularizēšana, kā jau tas ir bijis. Te ir jānošķir divas lietas – ministrs kā politiķis un

ministrija kā valsts iestāde. Ja materiāli tiek sūtīti saistībā ar ministriju darbu, viņu kompetences

ietvaros, tad labi. Galvenais, lai es nemitīgi nesaņemu kaut kādus apsveikumus no Šlesera

kunga, Rozes kunga vai Zatlera kunga. Tādā gadījumā man rastos jautājums, kas tiek darīts ar

nodokļu maksātāju naudu? Kā jauns variants varētu būt īsziņu nosūtīšana uz mobilo telefonu,

informējot mani par kaut kādām lietām. Protams, šeit jādomā par kādiem jautājumiem sūta

informāciju, taču, ja pavēstāms kaut kas nopietns, tad kāpēc ne?” [ME]

„Tiešais pasts ir laba lieta ar milzīgu kļūdas procentu, jo cilvēki nedzīvo vietās, kur ir deklarēti,

daudzi īrē un migrē apkārt un viņš arī ir neganti dārgs, ja var atļauties, tad forši. Jo ir cilvēki,

kas izkrata visus materiālus no žurnāliem ārā un izmet miskastēs, bet ļoti daudzi ir tādi, kas ir

vecāka gada gājuma, kas izlasa katru papīru. Tiešais pasts ir labs uz tādu ekonomiski

mazaktīvāko daļu, jo tie, kas izkrata tos materiālus virs miskastes, viņi baigi atkal lasa avīzes un

skatās TV. Varbūt ir daudz lētāki un efektīvāki kanāli.” [SA]

„Dažas institūcijas to īsteno un tas nav slikti, piemēram, par pensiju lietām, lai cilvēki zina, ko

un kā viņš var atļauties.” [MMr]

66


„Es domāju, ka tas tiks uztverts kā spams. Es nevaru iedomāties, ka cilvēki to nopietni uztvers. It

īpaši mūsdienās, kad ar reklāmas materiāliem viss tiek piebāzts. Domāju, ka tas gandrīz nav

iespējams.” [NVO]

„Princips kā tāds ir labs, ja tas ir profesionālā izpildījumā. Ja tā ir lapiņa sīkā drukā, kur ļoti

birokrātiskā valodā kaut kas uzrakstīts, tad cilvēks to izmetīs miskastē. Tas ir viens kanāls, ko

var izmantot, bet tikai tad, ja tas ir izdarīts profesionāli, bet tas nozīmē, ka valdības informācija

ir jāpārtaisa un jāpārvērš tādā, lai cilvēks saprot, par ko ir runa. Tur ir ar speciālistiem

jāstrādā. Un arī tam visam ir jānotiek pirms likums ir pieņemts. Tad, kad cilvēki zinās, ka tas un

tas notiks no 1. janvāra, ka mainīsies cilvēku dzīve un tad viņiem ir jāsaņem pastkastē tā lapiņa,

kur paskaidrots.” [MMi]

1.2.4.11. Internets, e-vide

„Patlaban labākais komunikācijas kanāls varētu būt internets. Tā ir lieliska iespēja, kā sasniegt

reģionus. Ir arī reģionālie avīžu portāli, kur notiek interaktīvās diskusijas.” [MMp]

„Vēlētos, lai tiktu regulāri sekots informācijas atjaunināšanai dažādu ministriju mājas lapās.

Dažos gadījumos, kad skatu mājas lapas, redzu, ka informācija tur it kā ir paredzēta, taču

neapmierina mani no aktualitātes viedokļa. Ir jāuzlabo komunikācija internetā. Ja cilvēki

internetā uzdod kādus jautājumus, tad uz tiem arī jāatbild. Turklāt jāatbild pietiekoši ātri un

pietiekoši korekti, lai cilvēks justos, ka atrodas tiešsaistes režīmā ar šo varu, lai justos droši, ka

viņu kāds arī ņem vērā. Būtībā jārunā smalki un detalizēti par katru lapu, taču kopumā ņemot –

jāuzlabo informācijas regularitāte, informācijas atjaunošana.” [MMp]

„Es domāju, ka interneta pieeju varētu uzlabot, bet uzlabot Rīgā un lielajās pilsētās. Un es

nezinu, cik reāli valdība zina, ka laukos interneta nav un ilgi nebūs. Tas, ka tiek solīts, ka

jaunajā mācību gadā visās skolās būs internets un bibliotēkās, tā ir viena lieta, bet cik cilvēki iet

laukos uz bibliotēku un kā tas viss notiek? Tā kā man ir pieredze, es stipri apšaubu. Protams, to

darīt vajag, tas ir viens ceļš, bet, lai tas sāktu dot kaut kādu atdevi, ilgi būs jāgaida.” [MMr]

„Kā jau teicu, dokumentus, kas atrodas izstrādes vai apspriešanas stadijā, pēc iespējas agrāk

ievietot kādā konkrētā vienā vietā, nevis katrai ministrijai un aģentūrai savu vietu. Svarīgākais

posms ir pirms sekretāriem un tas posms nav īpaši informācijas bagāts un tur, manuprāt, daudz

kas būtu jāuzlabo, lai apspriešana būtu iespējama, vajag agrākā izstrādes stadijā ieceres,

dokumentus likt vienā interneta vietnē, kur cilvēki varētu viegli piekļūt. Un tad divas vai trīs

reizes mēnesī rīkot sanāksmes, kur varētu dziļāk par to diskutēt. Par ministriju darbu ir

ministriju mājas lapās, bet es zinu, ka ministriju attieksme pret jaunu dokumentu publiskošanu ir

ļoti dažāda. Un, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijā jūs nekad nedabūsiet nekādu

dokumentu, kamēr viņš nav akmenī iekalts, nedabūsiet nekādi. Es domāju, šajā gadījumā

67


nevajag paļauties uz ministrijām, bet pieņemt kā aksiomu, ka valdībai vajadzētu izlikt

apspriežamus dokumentus kādā vienā vietnē.” [NVO]

„Patlaban valdības mājas lapa ir pārblīvēta ar daudziem sīkiem burtiņiem. Teiksim, ja tu esi

maniaks, tad tu vari aizrakties līdz tai informācijai, kas tev ir vajadzīga, bet ierindas lietotājam

viņa ir šausmīgi nedraudzīga. Ir ļoti daudz pārblīvēts ar tekstu un nepārskatāms. Risinājums ir

vienkāršs – vajag uztaisīt draudzīgu mājas lapu. Lieliem burtiem, lieliem laukumiem un ne jau

tāpēc, ka cilvēki nebūtu pietiekoši inteliģenti, bet tāpēc, ka daudzi cilvēki pavada laiku pie

datora un ja viņiem uzbrūk ar maziem burtiņiem, tad tas cilvēku nogurdina, nevis atvieglo

viņiem darbošanos un meklēšanu. Vajadzētu arī tā, ka ne tikai žurnālists, kuram ir liela

vajadzība meklēt tur un rakties, bet arī cilvēks, kuru interesē konkrēts likums, var sev vajadzīgo

atrast. Un ir jābūt spēcīgākai salinkošanai starp struktūrām, ne tikai valdība un ministrijas, bet

valdība un Saeima, lai var redzēt to procesu pilnībā, nevis jāiet uz katru mājas lapu atsevišķi.”

[MMi]

„Ja mēs runājam tieši par to institūciju mājas lapām, tad man liekas, ka tas nav efektīgi. Jo

cilvēki mājas lapās ieiet tad, kad viņiem kaut ko konkrēti vajag. Es nedomāju, ka ierindas

cilvēkam būtu svarīgi, ka viņš savu dienu sāktu ar ministriju mājas lapu atvēršanu. Bet to, ka

interneta resursus vajag izmantot, tas ir viennozīmīgi. Tad ir jāizmanto tie slavenākie portāli vai

jāuztaisa tāda mājas lapa, kas visiem cilvēkiem ir zināma. Tā varētu būt kopīga mājas lapa. Viņi

tajās mājas lapās tāpat neko sliktu nerakstīs, bet, ja viņi domā par komunikāciju ar sabiedrību,

tad drīzāk ir jāizmanto tie interneta resursi vai portāli, kas jau ir pieejami.” [MMtv]

1.2.5. SABIEDRĪBAS LĪDZDALĪBAS VĒRTĒJUMS

Viens no būtiskiem jautājumiem, kas saistīti ar valdības komunikāciju, ir sabiedrības līdzdalības iespējas

– gan dienaskārtības jautājumu izvirzīšanā, gan diskusijās par atbilstošākajiem rīcības modeļiem, gan

lēmumu pieņemšanā.

Kā norāda intervētie eksperti, tad Latvijas likumdošana paredz visai plašas līdzdalības iespējas, tomēr

laika gaitā izveidojusies situācija, ka bieži vien līdzdalības nodrošināšana notiek formāli, nevis pēc

būtības. Intervētie izvirza divas galvenās problēmas. Pirmkārt, pat ja tiek rīkotas sabiedriskās

apspriešanas, viedokļu izzināšanas u.tml., valdība visbiežāk dzirdētos viedokļus neņem vērā.

„Uzklausīja, bet tālāk nekas nenotiek. Nekāda komunikācija par to, kāpēc dzirdētais nav realizējams.”

[MMtv] „Tai vajadzētu būt valdības rutīnai, ka lēmumu pieņemšanā piedalītos gan attiecīgie eksperti,

gan nevalstiskās organizācijas.” [MMp] Otrkārt, valdība komunikācijā pauž nostāju, ka ir

viskompetentākā un viņai alternatīvu viedokļu uzklausīšana nemaz nav nepieciešama. Šādas

komunikācijas sekas ir daudz dziļākas kā formālas līdzdalības nodrošināšanai, proti – sabiedrībai tiek

68


dots ‘signāls’, ka tās iesaistīšanās nav nepieciešama, ka lēmumi nav diskutējami un aktuāli ir tikai tie

jautājumi, kurus izvirza varas līmenī. „Vēl viens šķērslis ir politikas veidošanas kultūra politiskajā elitē,

kura lielā mērā ir izslēdzoša. Un izslēdzoša arī tādā nozīmē, ka rada sajūtu – nav vērts mēģināt, jo nav

iespējams kaut ko ietekmēt, viņi vienalga lems, kā viņi grib.” [MMp] No vienas puses, šādas

komunikācijas tiešās sekas ir valdības popularitātes kritums, no otras puses, pilsoniskās sabiedrības

tendenču slāpēšana sabiedrībā kopumā - neredzot iespējamos rezultātus savai līdzdalībai, iedzīvotāji

kļūst pasīvi attiecībā uz aktīvu līdzdarbošanos politisko lēmumu pieņemšanā. „Sabiedrība ļoti labi ir

izpratusi spēles noteikumus, kas viņai tiek piedāvāti. Pat tad, kad kaut kas jau mainās, cilvēki tam īsti

netic un to neuztver.” [ME] „Pilsoniskās sabiedrības aktivitāte sāksies ar to brīdi, kad viņi jutīs, ka

nerunā pa tukšo.” [SA] „Jo vairāk ignorēsi, jo mazāka aktivitāte. Ja neieklausās tajos cilvēkos, kas kaut

ko pauž, tad ir mazāka interese kaut ko darīt. Ir jāturpina darboties. Arī tie visi izteicieni par vaukšķiem

biksēs neuzlabo komunikāciju.” [MMi] „Man liekas, ka sabiedrības līdzdalība kādreiz bija aktīvāka,

tagad tā ir aizvien vairāk noplakusi tāpēc, ka cilvēki redz - pēc tās sistēmas, kas ir tagad, viņi neko

nespēj mainīt.” [MMr] „Cilvēkam ir jāredz rezultāti no iesaistīšanās. Ja ministrijas tikai sakar

makaronus, tad nav jēgas.” [FGD]

Kā vienas no sekām šādai pasivitātei rodas situācija, kad dažādas sabiedrības grupas savas intereses „var

panākt tikai ar tādu galēju nostāju – streiks vai tādi draudi, tad tu vari kaut ko dabūt” [MMtv]. Savukārt

aktivizēt sabiedrību dalībai, piemēram, vēlēšanās vai referendumā šādā situācijā iespējams tikai mākslīgi

saasinot uzmanību uz konkrētajiem jautājumiem, pretnostatot dažādas sabiedrības grupas vai intereses.

Kopumā tas neveicina demokrātiskas, saliedētas sabiedrības attīstību.

Runājot par dažādu interešu grupu iespējām ‘lobēt’ savas intereses valsts līmenī, līdzdarboties sev

interesējošu lēmumu pieņemšanā, eksperti saskata problēmas tieši šo grupu sadrumstalotībā: „Man

liekas, ka bieži vien tie nozares cilvēki nav viena dūrīte, ir dažādas grupiņas, kas nespēj apvienoties un

cīnīties, prasīt. Un tad viņi paši arī izšķīst, un tad jau valdībai ir ļoti ērti katru atsevišķi apstrādāt.”

[MMtv]. Šāda situācija novērojama dažādās sfērās – gan izglītībā, gan sociālo jautājumu sfērā, arī

uzņēmēju vidū. Katrs no iesaistītajiem pārstāv kādas savas personīgās intereses, kas nereti liedz

vienoties par kopējiem ilgtermiņa mērķiem. No otras puses, šeit tiek uzmanība vērsta arī uz valsts

līmeņa stratēģiju trūkumu dažādās jomās – valsts kopumā orientējas tikai uz īstermiņa programmām,

tādējādi arī sabiedrībai komunicējot tuvākā laika sasniegumu prevalēšanu pār ilgtermiņa mērķiem. „Ir

dažkārt cinisms no valdības puses, bet tas nav tik vienkāršs jautājums – tas ir komplicēti no abām

pusēm. Tā ir arī pašu cilvēku problēma, ka viņi nespēj mobilizēties.” [MMi]

Arī runājot par sabiedrību kopumā, intervētie eksperti nereti novērtē, ka iedzīvotāji ir pārāk pasīvi savu

interešu aizstāvēšanā, arī informācijas ieguvē: „Ļoti daudziem cilvēkiem piemīt tā doma, ka viņiem kāds

69


atnāks un kaut ko pateiks, izskaidros, atnesīs mājās. Protams, cilvēkiem jābūt vairāk aktīviem. Ja tev

kaut ko vajag, tad tev ir jāiet un jāprasa.” [MMp] Tai pat laikā tas būtu arī viens no valdības

uzdevumiem – sekmēt sabiedrības līdzdalību un iesaistīšanos. „Sekmēt varētu tādi noteikumi, kur cilvēki

redz, ka tam ir jēga, ka kaut ko var panākt. Ministrijām vajadzētu stāstīt par tām izmaiņām, ko katrs

cilvēks, ja viņam ir kaut kas vajadzīgs no valsts iestādes, var panākt. To vajadzētu vairāk pašām

ministrijām stāstīt, kā ir atrisināta kāda problēma. Tas būtu veids, kā cilvēks iegūtu ticību un ieraudzītu

to kā mehānismu, kas darbojas, ka ir vērts tajā ieguldīt savu laiku.” [ME] Viens no veidiem kā aktivizēt

iedzīvotājus, ir mainīt līdzšinējo valdības komunikācijas stilu: iedzīvotājus uztvert kā partnerus, nevis kā

„padotos”, jo, „ja cilvēki jutīs, ka viņi ir partneri, tad viņi darīs. Vajag pārvarēt tādu attieksmi, kas nāk

no padomju laikiem – ja cilvēks protestē, tad viņš ir valsts ienaidnieks.” [MMp] „Sabiedrībai, lai būtu

interese un entuziasms, vajag sajūtu, ka viņi ir projekta dalībnieki, līdzīpašnieki. Kamēr tas nav, es

nedomāju, ka būs liels entuziasms. Tas ir saistīts ar to, ka cilvēki nejūt, ka viņi reāli var ietekmēt valsts

politiku.” [NVO]

Viens no apstākļiem, kas ierobežo iedzīvotāju iespējas iesaistīties, ir informācijas apgrūtinātā pieejamība

– gan par dažādiem valdības lēmumiem kopumā, gan arī par lokāliem notikumiem, piemēram,

sabiedriskajām apspriešanām, svarīgu lēmumu pieņemšanu pašvaldībās u.c. Formāli informācija ir

pieejama, tomēr realitātē sabiedrībai bieži vien ir sarežģīti to atrast un atlasīt. „Nekad nebūs tā, ka visi

aktīvi iesaistīsies, intensīvi ies un pieprasīs. Cilvēkiem, kam ikdienā darbs nav saistīts ar šo te

informāciju, kuriem pēkšņi ir pieņemti kādi noteikumi, kas drastiski ietekmē viņu biznesu, viņi apjūk un

nevar atrast. Šādiem cilvēkiem tas viss ir ļoti sarežģīti, kā tas valdībā tiek pasniegts. Vienkārši tā

informācijas meklēšana ir ļoti sarežģīta.” [SA]

Jāpiebilst, ka ne visi intervētie uzskatījuši, ka sabiedrības līdzdalības nodrošināšana ir būtisks valsts

politikas jautājums. Kā norāda atsevišķi eksperti, tad šobrīd sabiedrībai ir citi, svarīgāki jautājumi, kurus

risināt savā ikdienas dzīvē, nevis iesaistīties globālu, politisku lēmumu apspriešanā un pieņemšanā. No

vienas puses, šeit iezīmējas jau agrāk minētais aspekts – valstij nav lielu, stratēģisku un visiem tās

iedzīvotājiem izprotamu un pieņemamu mērķu. No otras puses, nacionāla un pār-nacionāla līmeņa

jautājumiem nebūtu jābūt tiem, kuri ļoti satrauc sabiedrību, tai pat laikā sabiedrībai būtu jābūt

nodrošinātām iespējām piedalīties to lēmumu pieņemšanā un apspriešanā, kuri tiešā veidā ietekmē viņu

ikdienu, sadzīves intereses. Bet līdzdalība nevar tikt mākslīgi veidota un uzturēta, jo tai šādā gadījumā

nebūtu vērtības. „Pēc revolūcijas vienmēr ir atpūta. Tas ir normāli. Šobrīd cilvēki nodarbojas ar daudz

eksistenciālākām lietām.” [SA] Kā vēl viens apstāklis sabiedrības nosacītai pasivitātei tiek izvirzīts arī

fakts, ka iedzīvotāji apzinās, ka viņu iespējas ietekmēt globālus jautājumus ir ļoti niecīgas. Kā līdzdalību

bremzējošs faktors tiek saskatīts tas, ka Latvija iekļaujas plašākā reģionālā saimē, Eiropas Savienībā,

dažādās starptautiskās organizācijās. „Cilvēki saprot, ka šobrīd viņi kaut ko ļoti, ļoti ietekmēt nevar. Mēs

70


esam Eiropas Savienībā. Lielu daļu lēmumu, gribam mēs to vai ne, pieņem centralizēti. Tas ir pilnīgi

objektīvi. Šobrīd sabiedrība nodarbojas ar citām lietām.” [SA]

1.2.6. KRĪŽU KOMUNIKĀCIJAS VĒRTĒJUMS

Pētījuma ietvaros tika analizēta arī krīžu komunikācija. Jāpiebilst gan, ka dotā pētījuma apjoms neļauj šo

tēmu izvērst, tādēļ šeit sniegts tikai vispārējs pārskats un problēmas ieskicējums. Krīžu komunikācija ir

valdības komunikācijas ļoti būtiska sastāvdaļa, pie tam tā lielā mērā saistīta arī ar administratīviem un

institucionāliem valsts pārvaldes sistēmas jautājumiem, tādēļ tās izpēte prasītu vairāk laika.

Kopumā ekspertu vērtējums par krīžu komunikāciju ir neviennozīmīgs – ir gan krasi negatīvi, gan

pozitīvi vērtējumi. Tiek gan norādīts, ka krīžu komunikācijas attīstība pamatā notiek mācoties no savām

kļūdām, kas nozīmē – pirmajās reizēs komunikācija ir haotiska un nekoordinēta, bet nākamajās reizēs

jau uzlabojas. Tomēr tas liecina, ka valstī nav izstrādātas šādu krīžu vadības programmas – nedz

informatīvā, nedz reālās darbības, krīzes seku novēršanas pasākumu nozīmē. „Par vētru un

piesārņojumu tur bija problēmas, pirmkārt, kamēr valdība noreaģēja. Secinājums bija tāds, ka runājot

par to pašu Daugavas piesārņojumu valsts nebija gatava tādam pasākumam vispār. Ja mums vajadzēja

bojas kaut kur no Zviedrijas aizņemties, īrēt, tad tur nebija viss tik spoži, kā varbūt gribētos.” [MMtv]

Tāpat intervētie norāda – „bieži vien valsts institūcijas un ministri ir vainīgi, ka tās krīzes ir notikušas,

ka tur nav bijis viss, kā nepieciešams un vajadzīgs. Tie paši Reģi, kas nodega. Ja pēc tam ugunsdzēsēji

uztaisa šo pārbaudi par citiem sociālās aprūpes centriem vai skolām, un tur arī lielas problēmas

atklājas, vai par medicīnas iestādēm, tur visur arī ir šīs lielās problēmas. Tad kāpēc tas tiek pārbaudīts

un risināts tikai pēc krīzes, nevis profilaktiski pirms tam?” [MMtv]. Kā viena no kritiskām šādu situāciju

iezīmēm intervētie izvirza politiķu, ministru vēlmi izvairīties no atbildības par notikušo, kādēļ nereti

informācija tiek sniegta nepilnīgi vai noklusēti kādi fakti. „Krīzes situācijās parasti vairāk vai mazāk

sevi attaisno, neuzņemas atbildību. Tas nenozīmē, ka ministriem obligāti ir jāatkāpjas, jāuzņemas

politiskā atbildība, bet kaut kādu atbildību viņi varētu uzņemties.” [MMtv]

Blakusproblēma ir arī fakts, ka sabiedrība netiek profilaktiski gatavota krīžu situācijām – līdz brīdim,

kad notikusi krīze, iedzīvotājiem netiek sniegta informācija, kā šādos gadījumos rīkoties. To eksperti

uzskata par daudz būtiskāku jautājumu, nekā krīžu komunikāciju tieši krīzes norises brīdī. Gan

sabiedrībai kopumā, gan konkrētām tās grupām, kuras potenciāli ir paaugstināta riska grupas (piemēram,

profesionālās darbības dēļ) jābūt informētiem par rīcību krīzes situācijās. „Tādos brīžos ministri vienmēr

ir tie bargie tēvi, kas pieprasa atbildību, viņi sev beidzot uzsit uz pleca, ka viņi ir saimnieki un tad viņi

no visiem prasa atbildību. Reģu gadījumā, kad pansionāta cilvēki gāja bojā, tad tika atlaista Reģu

direktore. Tādos brīžos komunikācija ir. Varbūt tas nav ministru darbs, tagad stāstīt, kā tur maskas

jāliek galvā, vai kā jāpeld, lai nenoslīktu, vai ko tml. Un tāpēc ir visas tās valsts institūcijas, lai uz visu

71


to reaģētu.” [MMp] „Katrai valsts iestādei ir sava joma un tomēr var izvērtēt, kur tās krīzes varētu būt,

un būt gataviem, ko darīt un teikt.” [FGD]

Tāpat eksperti uzskata, ka „krīžu komunikāciju var veikt tikai krīžu komunikācijas speciālists. Ja valdībā

nav profesionālis, kurš nodarbojas ar krīžu komunikāciju, tad nav krīžu komunikācijas vispār. Krīžu

starplaikos viņš izstrādā stratēģiju nākamajai krīzei.” [SA]

Kā viens no negatīviem aspektiem tiek minēts fakts, ka valdība par krīzēm uzskata tikai dabas

katastrofas, liela mēroga ķīmiskos piesārņojumus, transporta avārijas u.tml., kamēr intervētie uzskata, ka

krīzes ir arī citu jomu notikumi, kuri sabiedrībai netiek pilnvērtīgi komunicēti, skaidroti. Kā spilgtākos

pēdējā laika piemērus eksperti izvirza – inflācijas krasais pieaugums, krīze tieslietu sistēmā, „krīze ar

skolotājiem, tā ir katastrofa, arī ar pastu ir krīze” [ME]. Jāuzsver, ka intervijās bieži vien tiek novērtēts

– valdības komunikācijā ikdienas aktuālā informācija tiek izvirzīta priekšplānā, šādas krīžu situācijas

„paslēpjot” aiz citiem notikumiem. Eksperti uzskata, ka bieži ministrijas nerunā „par to būtiskāko

problēmu, kas tiešām skar pusi sabiedrības, bet ar aktivitātēm cenšas parādīt, ka strādā, vēstījumus

mēģina iekodēt sabiedrībai, bet nevis analizē, atzīst problēmas un kļūdas” [ME]. Līdz ar to lielā mērā

šeit ir pamats arī apgalvot, ka bieži vien reālās krīzes situācijās (kuras nav dabas katastrofas vai lielas

avārijas, bet saistītas vairāk ar sociālo sfēru, ekonomiku) valdība pat nereaģē uz krīzes situācijām.

Analizējot valdības pārstāvju komunikāciju krīžu situācijās, eksperti novērtē, ka bieži šādas situācijas

tiek izmantotas politiķu sabiedrisko attiecību veidošanai, nevis krīzes risināšanai. Pirmais iebildums ir

par politiķu izvēlēto informācijas pasniegšanas veidu krīzes situācijās: „Pagājušā gada cietumnieku

izbēgšanas gadījumā Jaundžeikers uzstājās, bet tā vietā, lai viņš skaidrotu, kā ministrija to risinās, viņš

stāstīja, kas ir noticis, to, kas būtu jāstāsta žurnālistam” [ME]. Tādējādi politiķis par notikušo runā it kā

„no malas”, neuzņemoties atbildību, pastāsta, kas noticis un rada iespaidu, ka viss tiek uzraudzīts un

kontrolēts, bet daudz svarīgāk būtu sniegt konkrētu informāciju par to, kas tiks darīts, lai krīzi atrisinātu.

Bet šāda komunikācija lielā mērā izriet no jau minētā – krīzes politiķiem ir sava veida publiskā tēla

veidošanas mehānisms. „Diemžēl krīzes tiek izmantotas dekoratīvajam mērķim, lai tas ministrs kā

politiska persona sev reitinga punktus iegūtu. Izrādīšanās, kur paliek aizdomas, ka viņš mēģina pateikt,

to, kā viņš gribējis, lai notiek, nevis to, ko patiesībā vajadzētu mums zināt. Ministri parādās un tā ir tāda

izrādīšanās, nevis reāla problēmas risināšana. Viņi nostājas priekšā un pastāsta, kā mēs te visi to

varonīgi darām un cik viss ir pareizi un perfekti noticis.” [ME]

Intervētie arī min, ka valdība šādās situācijās praktizē vainīgo meklēšanu, nevis cenšas atrisināt situāciju

pēc būtības: „pēc tam tiek meklēti vainīgie, bet netiek izstrādāta sistēma, pēc kuras būtu jādarbojas

valdības līmenī” [MMr], „nerodas iespaids, ka valdība saprot tos sīkos faktorus, kas ietekmē krīzes

72


rašanos, bet valdība meklē vainīgos, komunikācija nav radošu darbību veicinoša un šī problēma vēl ilgi

saglabāsies” [ME].

Intervētie arī norāda uz faktu, ka bieži vien informācija, kas tiek sniegta, ir nekonsekventa un īsā laikā

tiek mainīta, kas potenciāli rada vēl lielāku haosu un nesaprašanos, lai gan valdības līmeņa

komunikācijai būtu jāsniedz tieši konkrēta un saprotama informācija, lai novērstu iedzīvotāju masveida

satraukumu. „Aiz bailēm slikti izskatīties, ministrijas vai to departamenti ļoti ātri kaut ko pasaka un pēc

tam maina to informāciju, galu galā tas viss izskatās ne pārāk kompetenti.” [ME] „Runājot par inflāciju,

ir bijuši pārāk daudz novēloti paziņojumi, pārāk daudz „mīksti” paziņojumi. Politiski ļoti augstā līmenī

parādās arī bīstami un ļoti pretrunīgi signāli.” [MMp] „Kalvītis vienā dienā stāsta tā, bet pēc pāris

dienām - nē, kļūda bija.” [FGD] Šādā aspektā eksperti arī norāda – nereti valdība nokļūst krīzes

situācijās tieši sava nemākulīgā komunikācijas darba dēļ: „Šī valdība ir izcēlusies. Komfortablos

apstākļos spējusi iebraukt dažādās krīzēs, kurās varēja nenonākt. Piemēram, krīze ar drošības likumiem.

Un mēs varam atrast vēl dažādus gadījumus, kur valdība pati ir ‘nolikusi grābeklīti’ un pēc tam reizes

trīs tā kārtīgi un neatlaidīgi uz tā uzkāpusi.” [SA].

Pārmetumi tiek izteikti arī par informācijas sniegšanas operativitāti, novērtējot, ka krīžu situācijās

valdība parasti reaģē ļoti lēni un novēloti. „Pārāk lēnu tas notiek. Tam visam ir jānotiek ātrāk caur

ātrajiem medijiem. Es saprotu, ka valdībai var pietrūkt informācijas krīzes sākumposmā, tas ir objektīvi.

Bet cilvēkam kā indivīdam un sabiedrībai kopumā psiholoģija jau ir – es gribu, lai kāds paskaidro un

nomierina. Un tas notiek tomēr krietni par vēlu. Ir svarīgi komunicēt uzreiz. Lai nav tā, ka tantes savā

starpā komunicē un visādas šausmīgas teorijas izplatās.” [MMi] „Ļoti novēloti, neprecīzi un varētu teikt

neatbilstoši patiesībai. Tad, kad Valmierā sprāga gāzes vads un vēl citas lielās ķibeles – absolūti nav

iespējams iegūt informāciju un kaut kādus norādījumus, kā rīkoties, cilvēki ir pilnīgā neziņā un rodas

haoss.” [MMr]

1.2.7. EKSPERTU VIEDOKLIS PAR VIENOTAS VIZUĀLĀS IDENTITĀTES IEVIEŠANU

„Man ir vienalga, vai preses relīzi raksta Tieslietu ministrija vai valdība. Man ir svarīgi, lai tur

varētu kaut ko izlasīt. Vienalga kā noformētu. Ja tur nekā nav, tad vizuālais noformējums

nepalīdzēs. Tas atkarīgs no kvalitātes.” [MMtv]

„Protams, ka tam ir jēga, jo, kad tu ieraugi vēstītāju, nezinot vēstījuma saturu, tu jau saproti, ka

tā ir valdības informācija. Iegāju ministriju mājas lapās. Smieklīgi. Viens ir ļoti pārņemts,

ārkārtīgi oficiāla tā vizuālā identitāte. Ģimenes lietu ministrija vispār izskatās pēc multfilmas.

Katram ir kaut kas cits. It kā jau ir tie vienotie simboli ar ģerboņiem. Ja būtu kaut kas vienots,

varbūt ne visai valdībai, bet tieši tā informācija, kas ir paredzēta sabiedrībai. Ja tā ir vienota,

73


tad būtu labi, ja būtu kaut kāds elements. Tad jāmeklē dārgs mākslinieks, lai tas elements būtu

piemērojams kā caurvija, jo es pieņemu, ka katrai jomai tomēr būs kaut kādas citas krāsas. Tam

ir nozīme, bet es nedomāju, ka tas ir pats primārais. Jāmaina būtiskie principi, pati stratēģija,

kuru mēģina izstrādāt. Tas ir svarīgāks solis, nekā noformēt vizuāli.” [ME]

„Protams, ka labāk, ja ar tām lietām viss ir kārtībā, nevis mājās zīmēts, krāsas tādas, logo

šitāds. Vizuālā identitāte atvieglo uztveri, bet es neticu, ka tā ir tā lieta, kas padarīs kopējo

komunikācijas pakāpienu augstāk. Tā ir nianse. Nianse ir laba un pareiza, bet tā nekad nekļūs

par noteicošo.” [SA]

74


PĒTĪJUMS



ZIŅOJUMS

2. SADAĻA " REKOMENDĀCIJAS VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS PILNVEIDOŠANAI LATVIJĀ "

75


2.1. APKOPOJUMS PAR GALVENAJĀM PROBLĒMĀM VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJĀ UN

REKOMENDĀCIJAS VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS UZLABOŠANAI

Dotā pētījuma sadaļa apkopo informāciju par pētījuma gaitā identificētajām galvenajām valdības

komunikācijas problēmām, sniedzot vispārējas rekomendācijas to risināšanai un komunikācijas darba

pilnveidošanai. Jāuzsver, ka lielākā daļa no rekomendācijām sasaucas arī ar ārvalstīs veikto valdības

komunikācijas pētījumu secinājumiem un ieteikumiem to uzlabošanai (skatīt 1.1.nodaļu), kas norāda –

Latvijas situācija nav unikāla un radikāli atšķirīga un valdības komunikācijas problēmas arī citās valstīs

ir līdzīgas, atšķirīga ir tikai tās uzlabošanas pasākumu efektivitāte un veiksmīgums, kas savukārt

visbiežāk atkarīgs no t.s. politiskās gribas faktora.

Vērtējot izteiktās rekomendācijas un vēlamos uzlabojumus, jāņem vērā vairāki to ieviešanas riski, kuri

var būtiski ietekmēt komunikācijas uzlabošanas pasākumu rezultativitāti:

1) Jāņem vērā, ka jebkādi komunikācijas veidi, formas un kanāli ir tiešā veidā atkarīgi no kopējās

valsts pārvaldes sistēmas, kādu realizē valdība. Ja valsts pārvaldē lēmumi tiek pieņemti slēgtās

diskusijās, orientējoties tikai uz noteiktu grupu vai ekspertu viedokļiem, tad atklātu, stratēģisku

komunikāciju nav iespējams ieviest mākslīgi. Šeit paustās rekomendācijas lielā mērā izriet no

intervēto ekspertu uzskatiem par sabiedrības interesēm atbilstošāko valsts pārvaldes modeli

kopumā un kā iepriekš norādīts, tā principi lielā mērā balstās t.s. jaunās publiskās pārvaldes

modelī.

2) Jebkura atvērta un atklāta komunikācijas forma prasīs ilgāku laiku lēmumu pieņemšanai, līdz ar

to nevar cerēt, ka veidojot atklātu politiku, tās lēmumu pieņemšanas efektivitāte būs tik pat

augsta kā slēgtas lēmumu pieņemšanas gadījumā. Jārēķinās ar ļoti būtiskiem laika resursu

ieguldījumiem.

3) Realizējot stratēģisku komunikāciju, ilgtermiņa komunikācijas mērķus, jārēķinās arī ar

ievērojamiem izdevumiem, līdz ar to nav iespējams definēt atklātas komunikācijas principus un

cerēt tos sasniegt ar tik pat ierobežotiem līdzekļiem kā informējošas komunikācijas gadījumā.

4) Pārejot no informējošas uz stratēģisku un atklātu komunikāciju, nevar sagaidīt, ka sabiedrība to

uzreiz akceptēs un pieņems, aktīvi iesaistoties un līdzdarbojoties. Sabiedrībai noteikti būtu

vajadzīgs laiks, lai „pierastu” pie citas, jaunas formas, kā valdība komunicē ar iedzīvotājiem.

Īpaši svarīgi uzsvērt, ka viens no būtiskākajiem faktoriem, kurus valdības atklātai komunikācijai

būtu jāpārvar, ir – lai sabiedrība noticētu valdības labajiem nodomiem. Līdz ar to vēlreiz jāuzsver

– komunikācijas veida un formu maiņa iedzīvotos tikai ilgākā laika posmā.

5) Risks ir arī stratēģiskas un atklātas komunikācijas realizācijā – jebkuru no šādas komunikācijas

punktiem iespējams realizēt formāli, līdz ar to nesasniedzot nekādu pozitīvu rezultātu. Tādēļ

jāņem vērā, ka šādas komunikācijas rezultativitāte ir atkarīga no realizācijas kvalitātes.

76


6) Jāņem vērā arī riski, kas saistīti ar politiskās vadības maiņu, kurai bieži vien seko arī valdības

komunikācijas stila un veida maiņa. Ja netiek nodrošināta iespēja ilgtermiņā (neatkarīgi no

politiskās vadības) realizēt atklātu komunikāciju, noteiktus stratēģiskās komunikācijas principus,

tas sabiedrībai un masu medijiem sniegtu pārliecību, ka valdības darbs ir ļoti haotisks un no

personīgām interesēm atkarīgs.

7) Daļa no rekomendējamajiem pasākumiem ir tādi, kuru efektivitāte nebūtu tūlītēja, bet ilgtermiņā

sasniedzama, līdz ar to dažādo komunikācijas uzlabošanas pasākumu rezultativitāte ne vienmēr

var tikt mērīta ar ieguvumiem īstermiņā. Tas jāņem vērā ieviešot tādus pasākumus, kuri vērsti

ilgtermiņa efektivitātes uzlabošanai (piemēram, e-vides apgūšana) – pastāv risks, ka to

efektivitāte tiek apstrīdēta īstermiņā un pasākumi tiek pārtraukti, pamatojot ar to zemo

rezultativitāti.

Īss problēmas apraksts RekomendācijasVispārējas komunikācijas problēmasIkdienas darbā nav novērojams, ka valdībai būtu izstrādāta komunikācijas politika, ilgtermiņa komunikācijas stratēģijas.

(A) Nepieciešams izstrādāt ilgtermiņa valdības komunikācijas stratēģiju, kas iezīmētu pāreju no reaģējošas komunikācijas un stratēģisku, no informējošas uz komunicējošu un no pasīvas uz proaktīvu. (B) Būtiski, lai valdības ikdienas darbs tiek arī organizēts pēc ilgtermiņa stratēģijas principiem, lai izstrādātie dokumenti tiek integrēti ikdienas darbībā. (C) Valdībai būtu ne tikai jāinformē par kaut ko un jāreaģē uz notikumiem, bet arī jāizvirza dienaskārtības jautājumus, diskusiju tēmas sabiedrībā un specifiskās ekspertu mērķa grupās.(D) Valdībai atklāts jādara arī lēmumu pieņemšanas process – jau lēmumu izstrādes stadijā jāveic sabiedrības informēšanas darbs, sniedzot informāciju par to, kādi jautājumi ir tās dienaskārtībā, kādas alternatīvas tiek izskatītas un kādā veidā tiek apkopots noteikti ieinteresēto pušu viedoklis.(E) Komunikācijas jāveido „iesaistoša” – no rīcību un lēmumu diskutēšanas līdz pieņemšanas un realizācijas stadijai. Lēmumu pieņemšanas procesā jābūt iesaistītām visām ieinteresētajām pusēm.(F) Valdībai jāizvirza konkrēti ilgtermiņa stratēģiskie mērķi, tādi, kuri būtu saprotami arī iedzīvotājiem un kurus akceptētu un kā savus pieņemtu arī lielākā sabiedrības daļa. Balstoties šādos ilgtermiņa mērķos var tikt izstrādātas arī konkrētas komunikācijas stratēģijas to atbalstam. Šie mērķi var būt kā konkrēti (piemēram, Latvijas pievienošanās eiro zonai, ESF līdzekļu apguve u.tml.), tā vispārīgi (sabiedrības labklājības celšana, sabiedrības līdzdalības veicināšana u.c.).

Komunikācija ir informējoša, bet nevis komunikatīva, iesaistoša.Komunikācija nav proaktīva, tā ir vairāk reaģējoša.Valdība informē par aktivitātēm un lēmumiem, bet neinformē un nekomunicē par procesiem.Stratēģiska komunikācija var tikt balstīta tikai uz valsts stratēģiskiem, ilgtermiņa attīstības plāniem. Tādu šobrīd nav vai arī tie ir pārāk vispārīgi. Valdība nav definējusi konkrētus (!) stratēģiskos mērķus, kurus valstij būtu jāsasniedz vidējā un ilgtermiņā. Līdz ar to nav arī pamata stratēģiskai komunikācijai.

77


Pastāvošo valdības komunikāciju visbiežāk raksturo kā vienvirziena – tā sniedz informāciju, bet nesaņem atgriezenisko saikni par to, kas ir svarīgs sabiedrībā.

(A) Būtu jārealizē sociālie un socioloģiskie pētījumi: (1) valdības darbu vērtējuma noskaidrošana (sabiedrības attieksmes konstatācija), (2) valdībā diskutēto politikas rīcības modeļu vai konkrētu lēmumu, rīcību novērtējumi sabiedrībā (sabiedrības viedokļu izzināšana politikas izstrādes procesa gaitā, lai šos viedokļus iestrādātu lēmumu pieņemšanas argumentācijā), (3) vispārējo sabiedrībā valdošo aktualitāšu identificēšana (sabiedrības dienaskārtībā esošo tematu izzināšana, lai valdība spētu operatīvi un atbilstoši komunicēt par tiem, iestrādāt tos savā ikdienas komunikācijā, sniedzot pārliecību sabiedrībai, ka ir informēta par to satraucošiem jautājumiem un tos spēj risināt).Pētījumi būtu jārealizē katras ministrijas līmenī – gan par tās darba jomām (sociālie, ekonomiskie, starpnozaru pētījumi u.c. (šobrīd vispilnvērtīgāk realizē Ekonomikas ministrija)), gan arī sabiedrības un tiešo mērķa grupu novērtējumu izzināšana par ministriju darba veiksmīgumu, problemātiskajiem aspektiem, vēlamajiem uzlabojumiem.(B) Runājot par pētījumiem, jāatceras, ka valdības un ministriju mērķa grupa nav tikai visa sabiedrība kopumā, nepieciešams veikt segmentāciju un identificēt tās grupas, kuras valdībai ir visbūtiskāk sasniegt – līdz ar to pētījumos realizēt šo grupu padziļinātu analīzi.(C) Jāuzsver, ka pētījumu veikšana informatīviem nolūkiem praktiski nekad nesniedz vēlamo atdevi, tādēļ jau to izstrādes stadijā ir jābūt skaidrībai, kā tie tiks pielietoti valdības ikdienas darba uzlabošanā un pilnveidē. Veikto pētījumu dati jāintegrē valdības un ministriju ikdienas darbā.(D) Atgriezeniskās saiknes nodrošināšanai var tikt izmantoti arī citi kanāli – tikšanās ar iedzīvotājiem, ekspertiem, asociācijām u.c. iesaistītajām pusēm, virtuālā komunikācija (gan valdības, ministriju mājas lapās, gan arī citās iedzīvotāju un attiecīgo mērķa grupu vidū populārākajās interneta lapās), konsultatīvie tālruņi u.c. Katrā konkrētajā gadījumā visatbilstošākie atgriezeniskās saiknes kanāli būs citi. (E) Svarīgi ieviest gan ilgtermiņa stratēģiskos atgriezeniskās saiknes nodrošināšanas mehānismus (tie varētu būt regulāri reprezentatīvi pētījumi), gan arī tādus, kas spēj dot operatīvu un vienlaikus kvalitatīvu atgriezenisko saikni gadījumos, kad jautājums ir neplānoti izvirzīts dienaskārtībā, kad jāgūst viedokļi īsā laika termiņā u.tml. (šādos gadījumos piemērotāka būtu

Nepastāv nekādu mehānismu, kā valdība uzzina par sabiedrībā valdošajiem viedokļiem, problēmām, jautājumiem. Kā sekas – valdības komunikācija ir atrauta no sabiedrībā valdošajiem „noskaņojumiem”, tā nespēj reaģēt uz tiem, sekojoši – nespēj sniegt sabiedrībai tos skaidrojumus, kurus tā gaida.

78


e-saziņa, interaktīvās aptaujas, nelielu izlašu pētījumi).

Valdība nerada pārliecību, ka tai būtu mērķis komunicēt. Tas rada plaisu starp varu un sabiedrību un sabiedrību noskaņo negatīvi pret jebkādu valdības rīcību. Līdz ar to – ja nav valdības līmenī vēlmes veidot atvērtu komunikāciju, nevar tikt ieviesti un iedzīvināti nekādi mehānismi, kas šādu komunikāciju nodrošinātu „mākslīgi”.

(A) Jāmaina valdības komunikācijas stils. Valdības komunikācija jāveido vairāk „iekļaujoša”, horizontāla – ar mērķa grupām „jārunā” kā ar partneriem nevis padotajiem, komunikācija nevar tikt veidota no varas pozīcijām.(B) Esošajā situācijā primārais solis būtu komunikācijā „iekļaut ziņu”, ka valdība ir gatava un vēlas veidot komunikāciju ar sabiedrību kopumā un konkrētām tās mērķa grupām konkrētu politikas nozaru gadījumos.(C) Komunikācijas stilam jābūt diskusijas rosinošam, nevis sausi informējošam un alternatīvus viedokļus noraidošam. Komunikācijas mērķim jābūt „sarunai ar sabiedrību”.(D) Ikdienas komunikācijā jāpieļauj arī kritisku viedokļu iekļaušana, dažādu alternatīvu izskatīšana, dažādu un atšķirīgu viedokļu apkopošana un analizēšana. Valdība nevar savu viedokli neargumentēti pasniegt kā vienīgo un pareizāko, apriori noraidot jebkurus citus viedokļus, jo tie izteikti ārpus valdības loka.(E) Komunikācijā jāizmanto „vienkārša valoda” – valdības rīcību un viedokli jāpauž tādā valodā, kurš ir saprotams tai mērķa grupai, kurai tas tiek pausts.(F) Komunikācija jāveido segmentēti – runājot ar atšķirīgām mērķa grupām, jāņem vērā to specifiskie komunikācijas raksturojumi – pieejamākie informācijas saņemšanas kanāli, piemērotākais komunikācijas stils, valoda, būtiskākās (izceļamās) ziņas utt. Valdības komunikāciju jāveido mērķtiecīgāk – izdalot konkrētas mērķa grupas, piemeklējot tām atbilstošākos komunikāciju kanālus un piemērotākos izteiksmes veidus.

Valdības komunikācija tiek veidota un pasniegta no varas pozīcijām (vertikāli – no augšas uz leju padotajiem, tai skaitā, sabiedrībai), kas apriori veido „padoto” rezervētu attieksmi. Komunikācija netiek veidota ar mērķi sarunāties, diskutēt, bet informēt par savu autoritatīvo viedokli un jau pieņemtajiem lēmumiem.Nereti tiek izteikts pārmetums, ka valdība izturas neiecietīgi pret alternatīviem viedokļiem, kā arī kritiku tās darbam.Komunikācijā valdība izmanto sarežģītu, birokrātisku valodu, kas nav saprotama visām mērķa grupām. Valdība neprot „sarunāties” ar sabiedrību tās valodā.

Valdība nav ieinteresēta skaidrot savu rīcību un lēmumus. Pieņemot lēmumus netiek veiktas atklātas diskusijas, kā arī pieņemtie lēmumi netiek argumentēti sabiedrībai saprotamā veidā. Tas rada bažas par lēmumu pieņemšanu slēgtā, šaurā lokā.

(A) Lēmumu pieņemšanas procesam jābūt atvērtam visā tā gaitā – no jautājuma izvirzīšanas dienaskārtībā līdz lēmuma pieņemšanai un realizācijai. Informēšana tikai par rezultātu apliecina valdības nevēlēšanas uzklausīt alternatīvus viedokļus un sabiedrības viedokļa noniecināšanu, tādēļ atklāta diskusija un dažādu mērķa grupu piesaiste dotu pozitīvu rezultātu gan attiecībā uz konkrētajām rīcībām un lēmumiem (to adekvātums būtu argumentētāks), gan arī attiecībā uz valdības darba uztveri kopumā (iekļaujoša politikas veidošana sniegtu daudz pozitīvāku sabiedrības un konkrētu mērķa grupu uztveri kā slēgta politikas veidošana).

Pieņemtie lēmumi netiek skaidroti tādā veidā, lai katra mērķa grupa, uz kuru tie attiecas, saprastu, kādā veidā lēmums ietekmēs to ikdienas dzīvi, kādi būs īstermiņa un ilgtermiņa ieguvumi vai zaudējumi no konkrētu lēmumu pieņemšanas. Valdības rīcība un lēmumi netiek tiešā veidā saistīti ar sabiedrības un citu konkrētu mērķa grupu personīgajām interesēm, vajadzībām.

79


(B) Politikas izstrādes, konkrētu rīcību un lēmumu diskutēšanas stadijā jāpiesaista dažādas ieinteresētās puses, veidojot vispusīgu komunikāciju. Tomēr svarīgi arī, lai šāda piesaistīšana nenotiktu formāli, bet saturiski – lai veiktās konsultācijas un diskusijas tiktu analizētas un viedokļi iekļauti pieņemto lēmumu argumentācijā, tos noraidot vai apstiprinot. Ja tiek rīkotas konkrētas diskusijas, apspriedes vai konsultācijas, to laikā izteiktos viedokļus būtu jāapkopo, jāfiksē dokumentālā veidā un jāpievieno lēmuma pieņemšanas dokumentācijai.(C) Pieņemtie lēmumi jāskaidro, saprotami sniedzot informāciju par to, kā tie ietekmēs konkrētās mērķa grupas. Šobrīd notiek informēšana par lēmumu pieņemšanu, bet lēmumu ietekme uz esošo situāciju netiek izskaidrota un analizēta.(D) Lēmumu skaidrošana un ietekmes analīze jāpersonificē – valdībai jānorāda, kā konkrētie lēmumi ietekmēs konkrētu mērķa grupu esošo situāciju. Šobrīd novērojami daudzi gadījumi, kad notiek informēšana par lēmumu, bet netiek skaidrotas tā sekas, ietekme ikdienas dzīvē (piemēram, inflācijas apkarošanas plāns, minimālās darba algas palielināšana u.c.). Valdība nevar vienmēr interpretāciju un analīzi atstāt tikai ekspertu un žurnālistu ziņā, jo tās var būt kļūdainas un nepilnīgas.(E) Piesaistot ekspertus lēmumu diskutēšanas un izstrādes procesā, ekspertu viedokli jāļauj paust arī publiski. Valdībai nav jābūt vienīgajai informācijas skaidrotājai – valdības realizēto politiku var skaidrot arī piesaistītās ieinteresētās puses vai neatkarīgie eksperti, tai skaitā, paužot arī savu alternatīvu skatījumu.

Valdības lēmumu pieņemšanas procesā ļoti negribīgi tiek piesaistīti dažādu jomu eksperti, neatkarīgi vērtētāji. Plašākā nozīmē – valdībai pieņemot lēmumus, to alternatīvas būtu jāizskata, piesaistot visas ieinteresētās puses (tai skaitā, arī ekspertus, dažādas profesionālās asociācijas, NVO pārstāvjus, konkrētas iedzīvotāju grupas).

Komunikāciju apgrūtina fakts, ka ļoti bieži tā tiek izprasta un izmantota kā konkrētu politiķu PR veidošanas instruments. Līdz ar to – tā nevar sniegt kritiskus izvērtējumus, paškritiku vai kļūdu atzīšanu, jo koncentrējas uz konkrētā politiķa „labo darbu” parādīšanu.

(A) Valdības komunikācija nevar tikt izprasta šauri, kā sabiedriskā tēla veidošana valdībai vai konkrētiem tās pārstāvjiem, tas ierobežo komunikācijas līdzekļu izmantojumu, piemēram, liedzot paust kritiskus valdības darba pašnovērtējumus u.tml.(B) Ikdienas komunikācijā valdības pārstāvjiem jāspēj atzīt arī savas kļūdas un sniegt to skaidrojumus, nevis jāargumentē, kādēļ konkrētais politiķis tomēr nebūtu uzskatāms par vainīgu.(C) Valdībai daudz lielākā mērā būtu jāpieļauj arī sava darba kritika, necenšoties katru no kritikas punktiem atspēkot ar jebkuriem pretargumentiem, bet skaidrojot savu pozīciju neuzbrūkoši.

Veicot informēšanu (piemēram, preses prelīžu veidā) valdības informācija netiek šķirota – netiek

(A) Ieteikums no masu mediju pārstāvjiem – valdības un ministriju ziņas, informāciju šķirot,

80


norādīts, kura informācija ir svarīgāka (ar lielāku ietekmi uz sabiedrību), kura – mazsvarīgāka. Šādā situācijā par komunikācijas filtru kalpo masu mediju pašu subjektīvā izvērtēšana, kuras ziņas komunicēt plašāk sabiedrībai, kuras – nē.

norādot uz būtiskākajām un mazāk svarīgajām. Valdībai pašai būtu jāveic savas komunikācijas konkretizēšana un mērķtiecīga paušana – nevis birokrātiski un pēc vienota standarta (preses relīze) informēt par visu notikušo, apspriesto, pieņemto, bet analītiski atdalīt svarīgo no mazāk svarīgā, kā arī sniegt dalījuma pamatojumu. Šeit arī jāatgriežas pie iepriekš izteiktās rekomendācijas par nepieciešamību skaidrot un argumentēt pieņemtos lēmumus.(B) Arī ministriju komunikācijas departamentu darbu veidot proaktīvāku, sniedzot ne tikai faktus, bet arī to interpretāciju, analīzi, ietekmes izvērtējumus, kurš paustu konkrētās ministrijas viedokli.

Par lēmumiem valdība informē post factum, stadijā, kad vairs nav iespējamas diskusijas un alternatīvu skatījumu izvirzīšana. Šeit iezīmējas divas problēmas: par lēmumiem nekomunicē līdz brīdim, kad tie ir pieņemti, un – nereti dažādi jautājumi dienaskārtībā tiek izvirzīti pēdējā brīdī, par teorētiski nedodot laiku to izvērtēšanai un diskusijām.

(A) Valdības dienaskārtības jautājumi jādara sabiedrībai pieejami laicīgi, lai dažādām ieinteresētajām mērķa grupām būtu pietiekami laika analizēt tos un paust savus viedokļus.(B) Valdībai pašai būtu jāiniciē savu rīcību, lēmumu un politiku atklāta komunikācija, uzklausot dažādus viedokļus, atklāti argumentējot savējos.(C) Jāminimizē iespējas likumprojektus un dažādus grozījumus tajos iesniegt pēdējā brīdī, lai nepieļautu sabiedrības informēšanu par tiem un atklātu diskusiju (vairāk attiecināms uz Saeimas darbu).(D) Jāpublisko ne tikai pieņemtie lēmumi, bet arī pieņemšanas stadijā esošie. To iespējams darīt, piemēram, katras ministrijas vai Ministru Kabineta mājas lapā izveidojot sadaļu par izstrādes stadijā esošiem likumiem, lēmumiem, noteikumiem utt. Jāuzsver, ka publikācijām jābūt savlaicīgām un operatīvām, nevis novēlotām vai apzināti novilcinātām.(E) Arī visi pieņemtie likumi, lēmumi utt., jāpublisko uzreiz pēc to pieņemšanas, izvietojot tos publiskā pieejā e-vidē. Tas, pirmkārt, nodrošinātu tūlītēju ieinteresēto mērķa grupu informētību, kā arī, otrkārt, ļautu ieinteresētajiem paust savu viedokli par pieņemtajiem lēmumiem.

Komunikāciju problēmas ir arī ministriju pakļautības iestādēm – tās ir „vistuvākās” iedzīvotājiem, tādēļ klientu apkalpošanas kvalitāte lielā mērā ietekmē sabiedrības kopējo nostāju pret valsts institūcijām un iestādēm.

(A) Uzlabot klientu apkalpošanas kvalitāti, īpaši – ikdienas komunikāciju iestādēs (izskaužot „pārsūtīšanu” no viena kabineta uz otru, atbilžu nesniegšanu, kā arī ieviešot apmeklētājiem draudzīgas saziņas formas (tai skaitā, elektronisko saziņu)).

Izteikta problēma ir darbības un arī komunikācijas stratēģiju ilgtspējas trūkums – iestādes komunikācija un rīcība mainās līdz ar jauna vadītāja iecelšanu, kas nesekmē darbības pārmantojamību, ilgtermiņa stratēģiju realizācijas

(A) Valdības un tās pakļautības institūciju darbības principi būtu jābalsta ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanas kritērijos. (B) Konkrētu personību ietekmei uz ilgtermiņa stratēģijām rīcībā un komunikācijā būtu

81


iespējas. jāminimizē.(C) Iestāžu (gan ministriju, gan to pakļautībā esošo) administratīvā sistēma būtu veidojama vairāk varu deleģējoša, proti – arī vidējā un zemākā līmeņa darbiniekiem būtu jābūt spējīgiem uzņemties atbildību un pieņemt lēmumus, pat ja tie ir tikai informatīva līmeņa lēmumi par informācijas sniegšanu. Konkrētā problēma nav tieši saistīta ar komunikāciju, bet būtiski ietekmē to – bieži vien zemāka līmeņa personālam ir problemātiski uzņemties atbildību, baidoties par savas rīcības un arī paustā viedokļa sekām.

Komunikāciju lielā mērā ietekmē zemākstāvošo darbinieku bailes no lēmumu pieņemšanas, atbildības uzņemšanās. Iestāžu administratīvā un līdz ar to arī komunikatīvā sistēma veidota vertikāli, kur lēmumu pieņemšanas un viedokļu paušanas iespējas ir tikai augstākstāvošajiem. Tas rada situācijas, kad vidējā un zemākā līmeņa darbinieki nelabprāt iesaistās komunikācijā ar medijiem vai sabiedrību, baidoties par iespējamajām savas rīcības sekām.

Ministriju mājas lapas nespēj iniciēt virtuālās diskusijas, bieži apmeklētāju jautājumi tiek atstāti bez atbildes vai tiek sniegtas birokrātiskas atbildes, neatbildot pēc būtības. Tāpat ministriju mājas lapas bieži vien ir nepārskatāmas – tajās sniegts ļoti daudz formālas informācijas, bet tā izkārtota apmeklētājam „nedraudzīgi”. Tikai dažas ministrijas ieviesušas iespējas mājas lapu saturam sekot RSS režīmā.

(A) Jāuzlabo virtuālās komunikācijas formas, ieviešot un iedzīvinot gan dažādus e-pakalpojumus, gan arī e-diskusijas, e-saziņu utt.(B) Kā komunikācijas kanāli būtu jāizmanto arī citi populāri portāli un mājas lapas, kurus iedzīvotāji un konkrētas mērķa grupas apmeklē biežāk, bet kuri netiek izmantoti valdības komunikācijai (piemēram, populāros portālos izvietojot saites uz ministriju mājas lapās izvietotām diskusiju telpām, viedokļu apmaiņas iespējām).(C) Ministriju oficiālajās mājas lapās izveidot gan informatīvo, oficiālo sadaļu, gan arī neformālāku e-saziņas, e-komunikācijas sadaļu, kurā apmeklētājiem būtu iespējas ne tikai komunicēt ar ministriju, bet veidot arī savstarpējas diskusijas par konkrētās ministrijas pārraudzībā esošiem jautājumiem.

Mērķa grupas valdības komunikācijāValdība neveic mērķa grupu segmentāciju – komunikācija nav vērsta uz konkrētām mērķa grupām, bet gan uz visu sabiedrību kopumā. Katrai mērķa grupai ir savi sasniegšanas kanāli un arī sava specifiska „valoda”, kādā ar tām jārunā – valdība to nav ņēmusi vērā.

(A) Jāveic valdības komunikācijas mērķa grupu segmentācija. Jāidentificē būtiskākās konkrētās mērķa grupas gan sabiedrībā, gan profesionālajā vidē, arī nevalstiskajā sektorā u.c. (B) Katrai mērķa grupai jāidentificē visatbilstošākie to sasniegšanas kanāli, atbilstošākā „valoda” un visbūtiskākās ziņas, informācija, vēlamās diskusiju tēmas.(C) Veicot ikdienas komunikāciju, jābūt skaidram un definētam, uz kurām grupām tā vērsta, kuras grupas jāsasniedz, attiecīgi komunikācija nevar būt „visiem par visu”, bet tā jāveido mērķtiecīgi.(D) Veidojot valdības un ministriju mājas lapas, to saturs jāveido nevis birokrātiski informējošs, bet gala lietotājam draudzīgs, pielāgojot to tām mērķa grupām, kuras potenciāli lietotu šīs mājas lapas informācijas ieguvei – izstrādājot domājot par to, ko lapas apmeklētājs varētu meklēt, kā meklēt utt.

Krievvalodīgie iedzīvotāji kā valdības komunikācijas nesasniegta grupa – valdības darbs tiešā veidā ietekmē ne tikai latviešus, bet arī

(A) Būtiskākais nebūtu tas, lai valdība komunicē citās valodās, bet gan lai konkrētā mērķa grupa saņemtu tiešu un konkrētu informāciju. To var

82


krievvalodīgos Latvijas iedzīvotājus, bet līdz šai mērķa grupai informācija nonāk reti, pie tam – no valdības puses netiek veikti nekādi konkrēti pasākumi šīs grupas sasniegšanai.

realizēt gan masu medijos, gan izmantojot, piemēram, konsultāciju tālruņus vai e-vides iespējas.

Valsts un pašvaldības institūciju savstarpējās komunikācijas problēmas. Viena no problēmām – politiskā piederība, kas bieži vien nosaka komunikācijas veiksmīgumu vai neveiksmīgumu (viena politiskā spēka pārstāvjiem dažādās institūcijās komunikācija ir veiksmīgāka kā dažādu partiju pārstāvjiem). Otra problēma – nav skaidru savstarpējās komunikācijas mehānismu, kas palēnina lēmumu pieņemšanu un bieži vien arī informācijas sniegšanu.

(A) Jāpilnveido valsts un pašvaldību savstarpējā komunikācija, iespējams, ieviešot labas prakses standartus vai konkrētus administratīvus mehānismus, kā tā tiek realizēta.(B) Jāminimizē politiskās piederības vai citu personīgu faktoru ietekme uz savstarpējo komunikāciju.

Nereti negatīvi tiek vērtēta arī tiešā iestāžu un tās klientu saskarsme – apkalpošanas kvalitāte dažādās iestādēs tiek vērtēta viduvēji vai zemu, pakalpojumu pieejamība kā nepilnvērtīga u.c. Tikai daļa iestāžu veic savu tiešo klientu apmierinātības pētījumus un vēl mazāka daļa – šādu pētījumu rezultātus izmanto, lai veiktu reālus uzlabojumus apkalpošanas jomā.

(A) Uzlabot klientu apkalpošanas kvalitāti.(B) Veikt regulārus klientu apmierinātības pētījumus un balstoties to rezultātos veikt konkrētus klientu apkalpošanas uzlabojumus.

Informācijas pieejamībaGalvenie pārmetumi valdībai tiek veltīti par ierobežotu informācijas sniegšanu. Nereti šāda informēšanas stratēģija rada aizdomas, ka valdība nesniedz būtisku un iedzīvotājiem svarīgu informāciju vispār.

Skatīt sadaļu „Vispārējas komunikācijas problēmas”.

Informācija bieži vien tiek sniegta formāli un birokrātiski, nedomājot par gala patērētāju. Piemēram, informācija par dažādiem sociālajiem pakalpojumiem to mērķa grupām ne vienmēr tiek piegādāta visērtākajā un saprotamākajā veidā.Informācija reti tiek sniegta procesa gaitā, visbiežāk – pēc lēmumu pieņemšanas. Līdz ar to – ir ļoti ierobežota informācijas pieejamība par to, kā lēmumi tiek pieņemti, kāda argumentācija ir to pamatā, kādas alternatīvas tiek izskatītas.Komunikācijas veidi, kanāliGalvenā problēma ir fakts, ka valdība kā vienīgo savas komunikācijas kanālu izmanto tikai masu medijus, atstājot novārtā daudzas un dažādas citas formas un veidus, kā iespējams komunicēt gan ar sabiedrību kopumā, gan arī konkrētām mērķa grupām.

(A) Komunikācijā jāveic komunikācijas kanālu, veidu atlase – nevis pa dažiem kanāliem cerēt sasniegt visus, bet piemērot dažādus kanālus dažādu mērķa grupu sasniegšanai. Primārais nav izvēlēties kanālus, bet gan mērķa grupas un tikai tad definēt to sasniegšanai piemērotākos kanālus.(B) Nekoncentrēties tikai uz dažu komunikācijas formu izmantošanu, bet meklēt alternatīvus veidus katram konkrētajam gadījumam visatbilstošāk. Piemēram, ne visas sociālās kampaņas visrezultatīvāk ir organizēt tikai sociālās reklāmas veidā, dažkārt piemērotāki var būt tiešā pasta sūtījumi vai jautājuma aktualizēšana masu medijos.

Atsevišķi rezultatīvi komunikācijas piemēri tiek absolutizēti un to piemērotība un pielietojamība pārvērtēta, piemēram, realizējot dažas veiksmīgas sociālās kampaņas, tiek pārvērtēts to pozitīvais ieguvums visos gadījumos, kam kā sekas tiek rīkotas un realizētas daudzas un dažādas kampaņas, kuras nesasniedz rezultātu.

83


(C) Aktivizēt nevalstiskā sektora darbību. Piesaistot NVO valdības līmeņa diskusijās vai lēmumu pieņemšanā, nevadīties tikai pēc attiecīgo NVO atlases pēc popularitātes vai daudzskaitlīguma principa, bet meklēt un kā partnerus piesaistīt arī citas, mazāk zināmas, bet strādājošas organizācijas.(D) Kā īpaši būtiska komunikācijas un atgriezeniskās saiknes nodrošināšanas forma jāizvirza sabiedriskās apspriešanas. Pirmkārt, jāveicina to popularitāte, lai piesaistītu pēc iespējas lielāku loku ieinteresēto mērķa grupu. Otrkārt, apspriežu rezultāti jādara publiski zināmi un jāintegrē turpmākajā lēmumu pieņemšanas procesā, tādējādi apliecinot šādu diskusiju rezultativitāti (šobrīdējo iedzīvotāju neaktivitāti skaidro tieši ar neticību apspriežu produktivitātei un iespējām ietekmēt lēmumus). Treškārt, paredzēt daudz plašāku šādu apspriežu pielietošanu gan valdības, gan pašvaldības līmeņa jautājumu izskatīšanā. Šobrīdējā situācijā primārais būtu izstrādāt mehānismu, kā konkrētās mērķa grupas tiek laicīgi informētas par sabiedrisko apspriešanu norises laiku un vietu. Tāpat jāizskata iespējas šādas apspriešanas realizēt arī virtuālajā vidē.(E) Īpaši, apmaksāti raidījumi un preses izdevumi, lai veidotu valdības komunikāciju, nav piemērotākie kanāli ne no masu mediju, ne mediju ekspertu viedokļa. Līdz ar to šādi izdevumi nebūtu praktizējami valdības komunikācijas veidošanai. (Pamatojums: nereti, un it īpaši priekšvēlēšanu laikā, tie tiek izmantoti politiķu publiskā tēla veidošanai, kas rada tikai negatīvu gan ekspertu, gan mediju, gan arī daļas sabiedrības nostāju, kā arī parasti tie tiek realizēti ļoti birokrātiski un „sausi”, līdz ar to pilnvērtīgi nesasniedzot nepieciešamās mērķa grupas.)(F) Var izskatīt iespējas ieviest praksē un realizēt vietēja, pašvaldību līmeņa referendumus. Nacionālā līmeņa referendumi tiek atzīti par pārāk dārgiem un dažkārt arī neefektīviem, tomēr lokālā mēroga referendumi varētu veicināt lielāku iedzīvotāju līdzdalību. (G) Var izskatīt iespējas ieviest vienotu informācijas centru, kurā būtu iespējams iegūt informāciju par dažādiem ar valdību saistītiem jautājumiem, tomēr jāizvērtē, vai šāds centrs nedarbotos tikai formāli (atbildes sniedzot birokrātiski, nesniedzot pēc būtības, „pārsūtītu” apmeklētājus uz citām institūcijām u.tml.).

84


Sabiedrības līdzdalības, iesaistīšanās iespējasIesaistīšanās iespējas tiek nodrošinātas formāli. Piemēram, sabiedriskās apspriešanas notiek šaurā lokā, par tām netiek plaši informēti iedzīvotāji, kā arī to efektivitātei iedzīvotāji netic, tādēļ ignorē.

Skatīt sadaļas „Vispārējas komunikācijas problēmas”, „Komunikācijas veidi, kanāli”.

Sabiedrībai nav pārliecības, ka iesaistīšanās kaut ko mainītu, ka līdzdalībai būtu rezultāta. Līdzdalības pozitīvie ieguvumi nav redzami.Vāji attīstīta pilsoniskā aktivitāte, līdzdalība nevalstiskā sektora darbībā. Līdz ar to – nav spēcīgu organizāciju, asociāciju, kas spētu iedzīvotāju intereses „lobēt” pietiekoši efektīvi.Viens no faktoriem, kas mazina un kavē sabiedrības iesaistīšanos, ir informācijas ierobežotā pieejamība. Tiem iedzīvotājiem, kuri ir pasīvāki savu tiesību aizstāvēšanā, informācija par iespējām piedalīties un ietekmēt sevi interesējošu jautājumu risināšanu, praktiski nav pieejama.Krīžu komunikācijaNav profilaktisku pasākumu krīžu novēršanai – iedzīvotāji netiek plaši informēti par rīcību krīžu gadījumos.

(A) Jāveic krīžu profilakses pasākumi, tai skaitā informatīvie – jāinformē iedzīvotāji par rīcību krīžu gadījumos, par informācijas saņemšanas veidiem utt.(B) Jāizstrādā krīžu situāciju komunikācijas stratēģijas, lai krīžu gadījumos būtu iespējams realizēt operatīvu un pilnvērtīgu sabiedrības informēšanu un krīzes situācijas novēršanu. Šādās stratēģijās jāparedz konkrēti atbildību sadalījumi, komunikācijas veidošanas mehānismi, sabiedrības informēšanas pasākumi un realizētāji.(C) Krīžu komunikācija jāveido, informāciju sniedzot ne tikai par notikušo, bet arī skaidrojot valdības un atbildīgo institūciju veikto darbu situācijas normalizēšanai, sniedzot informāciju par iedzīvotāju rīcību konkrētajos gadījumos.(D) Jāizveido atsevišķa krīzes situāciju mājas lapa, kura sniegtu gan profilaktisku krīžu informāciju, gan arī konkrētu informāciju aktuālo krīžu gadījumos. Ļoti būtisks ir jautājums par šādas mājas lapas adresi/ nosaukumu. No komunikācijas psiholoģijas viedokļa, tam nevajadzētu būt negatīvi tendētam (piemēram, jēdzieni „ārkārtas situācija”, „krīze” u.tml.).

Krīžu situācijās tiek sniegta nepilnīga informācija, kā arī tā bieži ir novēlota.Nereti atbildīgās institūcijas un politiķi nesniedz krīzes risināšanas skaidrojumus, bet cenšas „parādīt”, ka notiek aktīva darbība.Informācija nereti tiek sniegta nekonsekventi – tā tiek mainīta, līdz ar to sabiedrībā radot tikai lielāku satraukumu un bažas.

Par krīzi būtu uzskatāmas ne tikai dabas katastrofas, liela mēroga avārijas u.tml., bet arī dažādi sabiedrībā ļoti saasināti uztverti jautājumi (piemēram, augsts inflācijas līmenis, problēmas tieslietu sistēmā u.c.).

(A) Valdības līmenī būtu definējama krīzes situācija, identificējot – kādas situācijas tiek uzskatītas par krīzēm, un kāda ir no tā izrietošā rīcība un komunikācija.(B) Atvērtas komunikācijas ieviešanai pozitīvu rezultātu dotu ne tikai dabas katastrofu, avāriju kā krīžu definēšana, bet par krīzēm uzskatīt arī asus sociālekonomiskus jautājumus, kuri sabiedrībā izsauc dažādus viedokļus un pastiprinātu interesi.

85


Jo arī šādas situācijas prasa specifisku komunikācijas darbu, kas šobrīd netiek realizēts. Šādām situācijām ne vienmēr jātiek publiski definētām kā krīzēm, bet valdības līmenī tās jāapzinās kā krīzes un to komunikācija atbilstoši jāizstrādā.

Nereti krīzes situācijas tiek izmantotas politiķu publiskā tēla veidošanai.

(A) Jāminimizē iespējas politiķiem krīzes situācijas izmantot sava publiskā tēla veidošanai.

Vizuālā identitāteEksperti norāda uz to, ka ministriju mājas lapas ir ļoti dažādas un to vienīgais vienojošais elements bieži vien ir tikai valsts ģerbonis. Nav vienotu valsts pārvaldes augstākā līmeņa vizuālās identitātes principu.

(A) Ministriju mājas lapas būtu veidojamas pēc vienotiem vizuālās un saturiskās kompozīcijas principiem – lai apmeklētājs pēc vienādas shēmas spētu meklēt un atrast informāciju dažādu ministriju interneta vietnēs, nevis katrā no tām informācija būtu izvietota pēc atšķirīgiem principiem.(B) Var izskatīt iespējas ieviest vienotu vizuālo identitāti visai valdības līmeņa komunikācijai, tomēr jāņem vērā, ka svarīgāks par vizuālo identitāti ir satura kvalitātes jautājums.

2.2. EKSPERTU IETEIKUMI VALDĪBAS KOMUNIKĀCIJAS UZLABOŠANAI – CITĀTI

„Pirmkārt, ir jāskaidro cilvēkiem pieņemtie lēmumi un, otrkārt, viņi ir jāskaidro cilvēciski, ne

tikai emocionāli, bet pamatojot ar argumentiem, jo tas ir tas, kas visvairāk trūkst. Un viņiem ir

jārunā no sabiedrības cilvēka viedokļa, bet nevis sist pie krūts un teikt, ka mēs strādājam 14

stundas diennaktī, bet kas man no tā, ko jūs esat izdarījuši, lai uzņēmējiem būtu labāk, lai

pensionārs labāk dzīvotu? Un ja nevar to izdarīt, tad paskaidrot – kāpēc? Un ja viņi grib, lai

kāda informācija nonāk līdz sabiedrībai, kas, viņuprāt, ir pareizā, tad uzrakstiet tā, lai to var

saprast. Un vajag sadalīt informāciju, jāsaprot ar kādu mērķauditoriju runā.” [MMtv]

„Man liekas, ka tas ir pareizi, ka sabiedrība iesaistās. To vajag un dažkārt tas varētu palīdzēt,

teiktu, ka mēs taču apspriedāmies, tad jūs neiebildāt. Viņiem tas var nākt par labu. Un var

ekspertiem parādīties labas idejas, jo vairāk galvu, jo labākas idejas. Šai iesaistīšanai ir jānotiek

vairāk vai mazāk caur medijiem, jo nedomāju, ka daudzi ies uz diskusijām. Kaut vai tā ir

diskusija, tad jāpieaicina masu mediji atspoguļot un parādās viedokļi, bet vairāk jāiesaista

eksperti, savu jomu speciālisti. Es vairāk uzsvaru liktu uz savas jomas profesionāļiem, vairākiem

nevis vienu.” [MMtv]

„Skaidrot līdz žurnālistam tas apnīk. Ja pret žurnālistu normāli izturas, tad tas raksts var būt

labs. Es uzskatu, ka problēma ir skaidrošanas kvalitātē. Jāskaidro līdz spēku izsīkumam.

Žurnālistam ir tikai dažas vajadzības – ātri, kvalitatīvi un cilvēciski.” [MMtv]

86


„Ja valdība gatavo kādu plānu, tad tas nedrīkst būt slepeni. Par celtniecību, visiem lieliem

projektiem, kas notiek un ir dārgi, tur vajag to apspriest. Tad vajag informēt par pabalstiem un

izmaiņām sociālās sfērā.” [MMp]

„Jābūt skaidrībā par saviem nodomiem. Nevis rīcību, bet nodomiem. Kāds ir mērķis, ko cenšas

sasniegt? Katra ministrija atsevišķi, valdība kopumā. Kad es pēdējo reizi esmu dzirdējis kādu

mērķi, ko grib sasniegt? Eiropas Savienībā iekļūšana, NATO. Pirms tam tikšana ārā no Padomju

Savienības. Svešas armijas izvešana no Latvijas. Lokatora sagraušana un visas pārējās lietas.

Kas ir tagad? Ko cenšas tie cilvēki, kas tur ir sanākuši un apsēdušies pie tā galda, izņemot to, ka

viņi cīnās par bezdeficīta budžetu. Mums vajag zināt, uz kādu mērķi ejam.” [SA]

„Ar skolotāju jārunā skolotāju valodā, ar zinātnieku kaut latīņu valodā, ar celtnieku jārunā tā,

lai celtnieks saprastu un ar klaidoni, kuram jāpaskaidro, kur atrodas patversme, lai viņš ziemas

laikā te nenosaltu. Valdībai ir jāprot komunicēt ar visiem!” [SA]

„Tas, ko es nesaņemu, ir par politiķu motīviem. Kādi ir nākotnes plāni? Uz ko ir mērķēts

valdības darbs?” [SA]

„Politiķiem vajag komunicēt, vajag būt atvērtiem un laipniem, jo tad var izvairīties no tā, ko

sauc par uzbrukumu. Komunikācijai ir jānotiek, tas taču ir pilnīgi skaidrs, jo valdības darba

devējs grib zināt, ko tad tas ņēmējs dara.” [MMi]

„Tas, kas ļoti pietrūkst, un ir arī tikai priekšvēlēšanu laikā, ir komunikācija ar cilvēkiem

reģionos. Rīgā cilvēki ir kaut kā tuvāk tiem lēmumu pieņēmējiem, bet ne jau tikai Rīgā cilvēki

dzīvo.” [MMi]

„Ir jāskaidro, kas tiek plānots. Protams, tam arī ir jābūt izsvērti un izsijāti, jo ne jau katrs

sīkākais lēmums sabiedrību interesē. No tās ietekmes lieluma attiecīgi ir jāskatās. Strauji augošā

ekonomikā cilvēki ir saspringti, vis kaut kas mainās, inflācija un lieli uztraukumi. Tās ir tās

lietas, par kurām vajadzētu runāt vairāk. Tas, kas cilvēku dzīvi ietekmē šodien, viņš redz, ka tā

cena kāpj un kāpj. Tas viņam sagādā pilnīgi objektīvas galvas sāpēs. Bet ir jābūt vienkāršākai

informācijai, kuru cilvēki var uzņemt un sagremot.” [MMi]

„Negribas to nepatīkamo informāciju dot ārā, bet arī nepatīkamā ziņa ir jāpasaka, lai cilvēki var

plānot savu dzīvi. Tas ir tas, kas ļoti pietrūkst valdības komunikācijā, ka viņi negrib teikt sliktās

ziņas, neviens jau negrib, bet vajag pateikt. Ir jāsaka, ka ir jārēķinās, ka būs tā un tā un mēs

speram tādus un tādus soļus, lai situācija mainītos. Ir jādod skaidra bilde, lai cilvēks var plānot

tālāk.” [MMi]

„Lai tajos amatos nestrādā cilvēki, kuri neorientējas tajās lietās. Pareizāk otrādi – lai šajos

amatos būtu profesionāļi un mācētu paskaidrot normāli.” [MMr]

„Viņiem vajadzētu atrast pieeju mediju grupām – radio ir viena, TV cita un presei cita.” [MMr]

„Es teiktu tā, ka valdībai būtu jānāk tuvāk cilvēkiem, jo pašlaik tik ļoti attālinājusies.” [MMr]

87


„Absolūti par maz ir sociālajos jautājumos komunikācijas, par daudz noteikti ir aizsardzībā.

Protams, ir jāinformē un jādara lietas, bet, ja tas ir izvirzīts prioritātē, tas arī cilvēkus kaitina.

Gribētu zināt daudz plašāk par dažādiem pabalstiem – par maksām, izmaksām, par to, kas īsti

notiek medicīnā, ko var, nevar gūt?” [MMr]

„Valdībai komunikācijā ļoti pietrūkst paškritikas, jo paškritika ir ne tikai personības stipruma

pazīme, viņa ir arī ticamības faktors, jo, ja tu esi spējīgs par sevi kaut ko pateikt kritiski, tas

nozīmē, ka tava nākamā ziņa ir divas reizes ticamāka. Jo - ja tikai slavē, tad visam ir pilnīga

neticība.” [SA]

„Es domāju tas, ko lietas labā vēl var darīt, ir - lai zvana paši uz presi un saka, ka šī ir ļoti

aktuāla tēma. Zvanītu no institūcijām, departamentiem, šīs lietas nenotiek. Mēs jau vakar

medmāsām teicām – kāpēc jūs nezvanāt un nesakāt žurnālistiem? Mēs jau tikpat esam

ieinteresēti runāt par lietām, kas ir aktuālas un sāpīgas. Daži to dara, bet ļoti maz. Es domāju šis

ir veids, ko varētu izkopt.” [MMr]

„Valdībai varbūt daudzmaz viss ir kārtībā ar ministriju mājas lapām, taču trūkst atgriezeniskā

saite.” [ME]

„Uzskatu, ka valdībai pastiprināti būtu jāpievēršas interneta lietotāju auditorijai, jo samazinās

tā publika, kas patērē tradicionālos medijus.” [ME]

„Ir svarīgi, lai Jānis Bērziņš, parastais pilsonis, izjustu valsti kā servisu, ka valsts par viņu

rūpējas, un tai pat laikā izjustu sevi kā valsts sastāvdaļu.” [ME]

„Cilvēki, kas domā par šo komunikāciju, aiz tā visa nesaskata reālo cilvēku. Ja es atvērtu mājas

lapu un redzētu, ka ir sadaļas „Mājai”, „Ģimenei”, ja es redzētu, kā kaut kāds valdības lēmums

uz mani attiecas, ja es spētu to visu selekcionēti uztvert, tad man šķistu, ka komunikācija nav no

manis tik atsvešināta. Taču, ja man pasaka, ka ir pieņemti Noteikumi Nr. X par kaut ko, tad es

īsti nesaprotu, kas attiecas vai neattiecas uz mani. Skrupuloza precizitāte reizēm diemžēl vairo

atsvešinātību.” [MMp]

„Man pašai nav pretenziju par informācijas daudzumu, bet gan veidu – es vēlētos saņemt nevis

vēl vairāk informācijas, bet gan neatsvešinātu informāciju.” [MMp]

„Pirmkārt, sabiedrībai ir jānoraida ziņa, ka politiķi vispār vēlētos runāties.” [MMp]

„Svarīgi ir tas, kādi signāli parādās uz ārieni, kādiem vārdiem tiek vai netiek kaut kas teikts. No

tā atkarīgs, kā jutīsies cilvēki, vai viņi noticēs vai nenoticēs valdībai.” [MMp]

„Būtu svarīgi zināt informāciju par ministriju starpnozaru darba grupu paveikto. Jo par

atsevišķiem jautājumiem, tiem pašiem bērnudārziem, mēs uzrakstām vairākus rakstus. Tad tiek

izveidota darba grupa un – klusums. Ja mēs vēlāk nepajautātu, ko viņi ir izdarījuši, tad tas viss

arī „nomirtu dabīgā nāvē”. Ir vajadzīga ne tikai tā ikdienas informācija, ko ministrijas labprāt

vēlas sniegt, bet arī informācija par padarīto, par smagāku un sarežģītāku jautājumu

risināšanu.” [MMp]

88


„Vai tas būtu tik sarežģīti, ka man atnāk informācija, izziņa, ka jums ir tik un tik gadi un tādas,

tādas iespējas. Jeb arī zemniekam, ka tev ir iespēja iet kaut kādā zemnieku paātrinātā pensijā. Ja

tie dati ir un valsts redz, ar ko nodarbojos, tad lai atsūta.” [FGD]

„Internetā ieķeksēt, kuras ministrijas vajag, un lai atnāk uz manu e-pastu.” [FGD]

„Tad, kad manai meitai bērniņš piedzima, viņa pat nezināja, kur tie papīri jāiesniedz un kur

jāiet, un kur var saņemt naudu. Ja tev tas bērniņš ir piedzimis, tad kāpēc nevarētu atnākt uz māju

papīrs, kur viss ir aprakstīts?” [FGD]

89


PĒTĪJUMS



PIELIKUMS

90


SIA „Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija”

Valdības komunikācijas prakses analīze

Individuālās intervijas & Grupu diskusijas

INFORMĀCIJA PAR PĒTĪJUMU:

Šobrīd SIA „Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija” pēc Valsts Kancelejas pasūtījuma veic pētījumu par Latvijas valdības komunikācijas praksi, analizējot līdzšinējo komunikācijas pieredzi un izstrādājot ierosinājumus tās uzlabošanai. Pētījuma ietvaros notiek intervijas un grupu diskusijas ar dažādu mērķa grupu pārstāvjiem – gan mediju pētniekiem, gan sabiedrisko attiecību speciālistiem, gan žurnālistiem un arī nevalstiskā sektora pārstāvjiem, - lai apkopotu dažādu iesaistīto pušu viedokļus un vērtējumus.

IEVADS

Pastāstiet, lūdzu, par sevi: kā Jūs sauc? Ar ko Jūs nodarbojaties? Kur Jūs strādājat? Vai ikdienā Jums nākas saskarties ar valdības informāciju? Kādā veidā?

VISPĀRĪGI VĒRTĒJUMI

Kā Jūs kopumā vērtējat valdības komunikāciju Latvijā? Kādus aspektus Jūs varētu izvirzīt kā pozitīvus, kādus – kā negatīvus?

Kā Jums personīgi šķiet – vai valdībai ir noteikta komunikācijas politika, komunikācijas veidošanas principi? Vai vērojot valdības darbu rodas pārliecība, ka tiek veidota kopēja tās komunikācija, vai arī komunikācija notiek stihiski un neplānoti? Kas par to liecina?

Vai kopumā Jūs valdības komunikāciju vērtējat vairāk pozitīvi vai negatīvi? Kādēļ pozitīvi/ negatīvi? Vai Jūs varat minēt konkrētus valdības komunikācijas darba negatīvus piemērus? Un pozitīvus?

Kuras Jums šķiet būtiskākās mērķa grupas, uz kurām būtu jābūt vērstai valdības komunikācijai?

Vai pēdējo gadu laikā esat novērojuši kādas izmaiņas tajā, kā valdība veido komunikāciju ar sabiedrību un citām mērķa grupām?

Kā Jums personīgi šķiet – cik lielā mērā valdība apzina dažādu mērķa grupu viedokļus par valstiski būtiskiem jautājumiem? Un – kā Jums šķiet, vai valdība šos viedokļus izvērtē un ņem vērā? Vai dažādo mērķa grupu viedokļiem un uzskatiem ir ietekme uz valdības darbu?

Cik veiksmīga vai neveiksmīga Jums šķiet valdības komunikācija ar sekojošām mērķa grupām: [jautāt par katru!!!] (1) sabiedrību, iedzīvotājiem kopumā? [palūgt paanalizēt arī valodu aspektā – latvieši un krievvalodīgo sabiedrības daļa], (2) nevalstiskais un sabiedriskais sektors, (3) masu mediji, žurnālisti, (4) valsts pārvaldes institūcijas, (5) pašvaldības. [Ja eksperts ir iepriekš nosaucis vēl kādas citas mērķa grupas, jautāt arī par tām!]

Ja Jums ir pieredze un informācija, vai varat salīdzināt Latvijas valdības komunikācijas praksi ar citu valstu valdību darbu? Kādi trūkumi vai priekšrocības būtu izdalāmas Latvijas gadījumā?

Ja runājam par dažādu mērķa grupu līdzdalību valdības darbā, valsts politikā, kā Jūs novērtētu – cik izteikta Latvijā ir sabiedrības līdzdalība? Kādi apstākļi to kavē, kādi – veicina?

Analizējot šo jautājumu mērķa grupu griezumā – kā Jūs novērtētu dažādo mērķa grupu iespējas iesaistīties? Jūsuprāt, vai iespējas iesaistīties ir pietiekami plašas? Ja nē – kādās jomās tās ir ierobežotas? Vai varat minēt kādus konkrētus piemērus, kas liecina par līdzdalības iespēju ierobežotību?

Kā Jūs kopumā novērtētu informācijas pieejamību par valdības darbu? Kas vērtējams pozitīvi, kas – negatīvi?

Kur Jūs pats/ pati personīgi visbiežāk meklējat informāciju par valdības, ministriju darbu? Kādos informācijas avotos?

Domājot par valdības komunikācijas saturu – vai saturiski valdības komunikācijā Jūs varat identificēt kādas konkrētas problēmas? Vai saturiski valdības komunikācija ir atbilstoša dažādu mērķa grupu vajadzībām un interesēm? Ja nav – kādās jomās, aspektos komunikācijas saturs ir neatbilstošs vai nepieejams?

Viens no ļoti būtiskiem valdības komunikācijas aspektiem ir krīžu komunikācija. Domājot par tiem krīžu gadījumiem, kuri bijuši Latvijā (piemēram, Daugavas piesārņojums, vētras u.c.), kā vērtējama valdības komunikācija šajos gadījumos?

Vai Jūs saskatāt problēmas valdības krīzes komunikācijā? Vai iedzīvotājiem būtu pieejama pilnvērtīga informācija, kā rīkoties krīžu situācijās? Ja nē – kuri ir viskritiskākie šādas komunikācijas aspekti, kurus būtu jāuzlabo?

91


KOMUNIKĀCIJAS KANĀLI

Šobrīd valdības komunikācija visbiežāk notiek tikai „caur” masu medijiem. Vai Jūs redzat un varat ieteikt kādus citus veidus, kā būtu jāveido komunikācija?

Tāpat šobrīd valdības komunikācijā pārsvarā tiek izmantotas dažādi tradicionālie komunikācijas kanāli – drukātie un elektroniskie mediji, informācija preses relīzēs u.tml. Vai valdības komunikācijas darbs būtu efektīvāks, ja tajā tiktu izmantotas arī netradicionāli komunikācijas veidi, piemēram, tiešais pasts, sociālās reklāmas?

Un, Jūsuprāt, cik lielā mērā valdības komunikāciju varētu uzlabot plašāka pāreja uz virtuālo saziņas vidi, veidojot forumus, aptaujas institūciju mājas lapās u.tml.?

Kā Jūs vērtētu sekojošu komunikācijas veidu piemērotību valdības komunikācijas efektivitātes celšanai? [jautāt par katru!!!] (1) preses relīzes, (2) sabiedriskās apspriešanas, (3) konsultāciju tālruņi, (4) valdības pārstāvju tiešas, personīgas tikšanās, diskusijas, (5) īpaši raidījumi, drukātie izdevumi ar informāciju par valdības darbu,(6) sabiedriskās domas izpēte, aptaujas un pētījumi,(7) referendumi,(8) internets,(9) informāciju nevalstiskajām un sabiedriskajām organizācijām, kuras to tālāk nodotu iedzīvotājiem,(10) sociālās kampaņas.

Varbūt katrai mērķa grupai nepieciešami savi komunikācijas kanāli? Kādi?

Kā Jūs vērtētu ideju par vienotu informācijas centru, kur varētu vērsties par jebkuru jautājumu, kas attiecināms uz valdības darbu, un saņemt atbildi? (Tas varētu būt, piemēram, konsultāciju tālrunis vai mājas lapa, e-pasta adrese u.tml.)

VĒLAMIE KOMUNIKĀCIJAS UZLABOJUMI

Pēc Jūsu domām, kādi uzlabojumi būtu veicami valdības komunikācijā?

Vai būtu jāpievērš īpaša uzmanība kādām konkrētām mērķa grupām? Kādām? Kādēļ? Un kādai būtu jābūt valdības komunikācijai ar šīm grupām?

Runājot par līdzdalību – vai kopumā valdībai būtu jāveic kādi konkrēti pasākumi sabiedrības līdzdalības veicināšanai? Kādi pasākumi? Kas konkrēti varētu sekmēt plašāku sabiedrības iesaistīšanos?

Runājot par iesaistīšanos un līdzdalību – vai to nozīmīgi varētu veicināt plašāka referendumu rīkošana? Sabiedrisko apspriešanu rīkošana?

Viens no iespējamajiem uzlabojumiem valdības komunikācijā varētu būt vienotas vizuālās identitātes izveide. Kā Jūs vērtētu šādu iniciatīvu, ja visa valdības komunikācija tiktu veikta zem vienota vizuālā tēla, neizdalot atsevišķi dažādas ministrijas un institūcijas? Vai tas kopumā padarītu efektīvāku valdības komunikācijas darbu vai arī tieši otrādi – traucētu to?

Ja runājam par komunikācijas saturu – vai varat izdalīt konkrētus informācijas aspektus, tēmas, kuras valdības komunikācijā būtu izvirzāmas par prioritārām? Un varbūt ir tēmas, aspekti, kuri šobrīd tiek komunicēti, bet kuru nozīmība, Jūsuprāt, nav tik liela?

Kādu informāciju personīgi Jūs pats/ pati vēlētos saņemt no valdības, bet šobrīd nesaņemat?

Varbūt Jums ir vēl kādas piebildes, komentāri par valdības komunikāciju?

Paldies Jums par atsaucību!

92