Izraēlas-Arābu valstu konflikts 1916.-2006.

Palestīna jau kopš senām dienām bija dažādu tautu un kultūru sadursmju vieta.

Pēdējā gadsimtā tā izvērusies par kaujaslauku starp divām tautām, kurām pieder

vēsturiskas tiesības uz šo zemi. Ebreji, kas cenšas atgūt zemi, kuru viņi pazudēja

pirms vairākiem gadsimtiem un arābi, kas šo zemi ieguva. Abas tautas šķir reliģijas

barjera, kas liedz tām sadarboties. Abu pušu konflikts turpinās 90 gadus, kopš britu

karaspēks ieņēma Jeruzālemi un deva ebrejiem cerību pēc zaudētās zemes, bet

arābiem bailes par savas dzimtenes zaudēšanu.

Tuvo Austrumu priekšvēsture

Tuvie Austrumi aptver teritoriju no Ēģiptes līdz Pakistānai. Tie ietver Arābijas

pussalu, Palestīnu, Sīriju, Irāku un Irānu. Tieši šajās vietās radās pirmās civilizācijas.

Šo civilizāciju dibinātāji ļoti atšķīrās no mūsdienu pēctečiem-musulmaņiem. Šumeri,

ēģiptieši, asīrieši, feniķieši un persieši ļoti atšķīrās viens no otra. Gan valodas, gan

reliģijas ziņā. Starp šīm tautām pastāvēja arī ebreju klejotāji. Ebreji pirmie pielūdza

vienu Dievu un deva pamatus vēlākajām reliģijām ar vienu Dievu. Ebreju saknes

meklējamas Mezopotāmijā (mūsdienu Irāka), no kurienes viņi pārcēlušies uz Kanāanu

(mūsdienu Palestīna). Vēlākajos gados ebreji bija spiesti meklēt laimi Ēģiptes

impērijā. Tur kā Bībelē rakstīts ebreji nonākuši vergu statusā. Bībele stāsta par

fanātisku vadoni Mozu, kas izvedis savu tautu no Ēģiptes atpakaļ uz Kanāanu. No tā

brīža tā kļuvusi par ebreju tautas vēsturisko dzimteni. Ebreji izveidoja Izraēlas

karalisti un triju valdnieku vadībā- Zaula, Dāvida un Zālamana tā kļuva par spēcīgu

valsti. Tomēr valsts nonāca Asīrijas un Babilonijas impēriju pakļautībā. Vēl vēlāk

Izraēla nonāca Persijas impērijas sastāvā. Šajā laikā ebrejus pirmo reizi padzina no

savas teritorijas. Taču persiešu varas laikā ebreji atgriezās savā zemē. 500 p.m.ē.-1.mē

Izraēlā ienāca eiropiešu spēki. Izraēla nonāca romiešu jūgā.

Mūsu Ēras sākumā tur norisinās svarīgi notikumi. Parādās Jēzus Kristus, ko

pasludina par Dieva dēlu un jauno ebreju ķēniņu. Taču ebreji neuztver viņu, kā

Bībeles solīto mesiju un Kristus beidz dzīvi pie krusta. Tādēļ nākotnē daudzi viņa

sekotāji uzskatīs, ka ebreji nodeva vai pat nogalināja Kristu. Taču viņa sekotāji

izplatīja viņa mācību, kas galu galā sagrāva Romas impēriju.

2.gadsimtā ebreju nepatika pret Romas varu pārvētās traģēdijā. Romas

karaspēks sagrāva ebreju sacelšanos un sāka ebreju izdzīšanu no savas zemes. Ebreji

nonāca visā Romas impērijā. Izraēla palika tukša priekš jaunām tautām.

Tālākajos gadsimtos Eiropu un Āziju vajāja haoss, kuru radīja Romas

impērijas sagruvums. Tikmēr Arābijas pussalā, no civilizācijas izolētā un tuksnešainā

zemē radās jauna reliģija. Pravietis Muhameds izplatīja ticību vienam Dievam. Viņa

mācība bija uzlabota Jūdaisma un Kristietības versija. Viņa pēcteči turpināja viņa

darbu, sistemātiski pakļaujot citas valstis un pievēršot viņus Islāmam. Islāma

Impērijas varā nonāca Izraēla, Mezopotāmija, Persija, Ēģipte un Ziemeļāfrika, kā arī

Spānija. Šī teritorija mūsdienās veido Islāma pasauli.

Islāma jeb Arābu kalifāta teritorija.

Izraēla, jeb tagad Palestīna nonāca musulmaņu rokās. Jeruzāleme kļuva par

triju reliģiju centru. Palestīna kļuva par pilnīgu musulmaņu zemi. Nedaudzie palikušie

ebreji un kristieši bija spiesti pakļauties jaunajai varai.

Kopš šī brīža teritorija, kas redzama kartē uz ilgiem laikiem kļuva par Islāma

pasaules sastāvdaļu. Vienīgi Spānija un Portugāle atguva neatkarību.

Kristietība un Islāms, kaut gan ideoloģiski līdzīgas, viena otrai konfrontēja.

12.-14.gs notika cīņas starp abām pusēm par Palestīnu. Kristiešu valstis gribēja

kontrolēt Palestīnu- Kristus dzimteni. Vairāku Krusta karu garumā Islāma valdnieki

uzvarēja pretiniekus. Palestīna palika Islāma pasaules sastāvdaļa. Viduslaiku beigās

turku musulmaņi ieņēma Bizantijas impērijas centru Konstantinopoli. Musulmaņi

nākamākos gados ielauzās Austrumeiropā.

Viduslaikos bija vērojams Islāma pasaules pārākums pār Kristiešu pasauli.

Taču sākot no 15.gadsimta Eiropas valstis, patiecoties ģeogrāfiskiem atklājumiem

apsteidza Islāma valstis. Ja sākotnēji Eiropa mācījās no Āzijas, tad tagad Āzijai bija

jāmācās no Eiropas. 19. gs Eiropa jau sāka kolonizēt Islāma pasaules daļas. Osmāņu

impērija sāka zaudēt savas pozīcijas. 19.gs beigās Āfrika bija pilnīgā Eiropas

kontrolē. Arābijā varu pārņēma britu kolonizatori. Pakistāna un Afganistāna nonāca

Lielbritānijas varā. Šajā situācijā musulmaņu vidū radās šaubas un bailes par savas

reliģijas un kultūras pastāvēšanu. Radās divi spēki- reformisti, kas gribēja pakļauties

Rietumu pasaules spiedienam un fundamentālisti, kas noliedza visu jauno un gribēja

atjaunot Islāma pasaules varenību. Šis novirziens nākotnē pārvētīsies vairākās

teroristu grupās.

Palestīnas problēma un Cionisma rašanās

Palestīna bija Osmāņu impērijas sastāvdaļa. Taču 1916.gadā Pirmajā pasaules

karā Lielbritānija pārņēma to savā varā. Tas radīja jaunas cerības ebreju tautā.

Ebreji dzīvoja visā Eiropā un Amerikā. Viņi nekad nepievienojās kristietībai

un saglabāja savas paražas. Viduslaikos ebrejus izolēja vai pat slepkavoja. Taču

pamazām daudzi viņu tautas pārstāvji izauga par bagātiem ietekmīgiem cilvēkiem.

Tas radīja antisemītismu, kas vērsās pret ebreju tautu. Rezultātā 19.gs beigās reizē ar

citu tautu nacionālismu radās arī ebreju nacionālisms, jeb Cionisms. Cionisti uzstādīja

mērķi atjaunot savu valsti pazaudētajā dzimtenē. 1916. gadā, kad Palestīna nonāca

kristīgo spēku rokās tas kļuva iespējams.

Pirmais Cionistu kongress Bāzelē Šveicē 1897.gadā.

1917.gadā cionistu iespaidā britu ārlietu ministrs Alberts Belfūrs parakstīja

deklarāciju par Palestīnas atdošanu ebrejiem. Palestīnas musulmaņu tiesības tika

ignorētas. 1919. Palestīna un Jordānija kļuva par Lielbritānijas mandātu. Lielbritānija

apsolīja valstis gan arābiem, gan ebrejiem. Dabiski, ka izveidot divas valstis tik

ģeogrāfiski šaurā teritorijā bija neiespējami. Nākotnē briti izvēlējās atbalstīt ebrejus,

tādējādi nododot arābus, kas ticēja britiem.

Palestīna britu varā.

Sākās ebreju imigrantu ieplūšana Palestīnā. Aizvien pieaugušā ebreju

klātbūtne radīja dusmas palestīniešos. Tie sāka zaudēt savas tiesības un zemi. Visus

20-30.gadus notika sporādiskas sadursmes starp abām pusē. Ebreji nodibināja savas

teroristu organizācijas Irgun un Lehi organizēja teroraktus pret arābiem un britiem.

Irgun vēlāk kļuva par Likud partiju, bet Lehi pat mēģināja sadarboties ar Nacistisko

Vāciju, neapjaušot tās attieksmi pret ebrejiem.

Ebreju propagandas plakāts, kas pieprasa Izraēlas valsts izveidošanu.

1936- 1939. arābi sacēlās pieprasot varas nodošanu viņu rokās. Briti trīs gadus

cīnījās ar arābu nemierniekiem. Viņus vadīja fanātiskais vadonis Muhameds Amins-

Al-Husaini, kurš bija spiests bēgt uz dažādām valstīm, līdz beidzot nonāca Vācijā

1941. gadā. Tur viņš sadarbojās ar nacistiem, cerot uz cionistu iznīcināšanu un

Palestīnas atbrīvošanu no ebrejiem un arābiem. Viņš organizēja musulmaņu SS

leģionu izveidošanu. Viņš nomira 1974.gadā Beirutā izvairoties no cionistu un

antifašistu apsūdzībām.

Palestīnas arābu vadonis Al-Husaini tiekas ar Hitleru un inspicē musulmaņu

SS leģionu.

Otrā pasaules kara laikā Palestīnā pastāvēja bailes, ka Ervīna Rommela vadītā

nacistiskās Vācijas armija varētu iekarot Palestīnu. Daudzi arābi zinot nacistu

attieksmi, cerēja, ka nacisti atbrīvos Palestīnu no ebrejiem un ļaus dibināt savu valsti.

Sākās plaša ebreju imigrācija no nacistu okupētās Eiropas, ko briti centās pa visu cenu

ierobežot nogremdējot bēgļu kuģus. Ebreju teroristi 1946. gadā tērpušies arābu drēbēs

uzspridzināja King David viesnīcu, kas bija britu valdības centrs. Briti nolēma

piekāpties ebreju teroristiem un 1948. gadā pamest Palestīnu.

Ebreju teroristu uzspridzinātais britu valdības centrs Jeruzalemē

Palestīnas sadalīšanas plāns

ANO nolēma meklēt risinājumu un 1947. gadā izstrādāja Palestīnas

sadalīšanas plānu. Arābi nepieņēma plānu uzskatot to par netaisnīgu, jo ebreji

Palestīnā bija mazākumā. Drīz sākās sadursmes starp abām pusēm.

ANO plāns Palestīnas sadalīšanai un ebreju apdzīvotās vietas Palestīnā 1947.

gadā.

Izraēlas-Arābu karš

Arābi noraidīja ANO plānu un sākās karš. Tajā piedalījās ebreju spēki,

palestīniešu spēki, Arābu atbrīvošanas armija, Transjordānijas (tagadējā Jordānija),

Irākas armija, Ēģiptes armija, Sīrijas armija, Libānas armija un Saūda Arābijas armija.

Karš beidzās ar ebreju uzvaru pret arābu pārspēku. Arābi to nodēvēja par katastrofu-

Al Nakba. Bet ebrejiem tas bija neatkarības karš. Palestīna tika sadalīta starp

Transjordāniju, Ēģipti un Izraēlu. Gazas sektors nonāca Ēģiptes kontrolē.

Rietumkrasts nonāca Transjordānijas kontrolē. 711 000 palestīnieši pameta Izraēlas

kontrolēto teritoriju. Kara iznākums ietekmēja tālākās rietumu-austrumu attiecības

nākamajos gados.

Izraēlas-Arābu karš. Palestīniešu bēgļi.

Suecas krīze 1956.

Nākamajos gados ap Izraēlu veidojās stipras arābu valstis. Ēģiptē valdīja

ģenerālis Nasērs, kas gāza britu sabiedroto karali Farūku. Sīrija, Jordānija un Libāna

veidoja ciešas attiecības, lai aizsargātos no Izraēlas uzbrukumiem. Tikmēr Arābijas

pussala kļuva par galveno pasaules naftas lauku, par kuru cīnījās ASV.

Ēģiptē ģenerālis Nasērs izveidoja arābu nacionālismu un pretojās britu

ietekmei. Ēģiptes un Izraēlas spēki nereti Gazas sektorā nonāca sadursmēs. Šajās

sadursmēs aktīvi piedalījās Ariels Šarons- nākotnē Izraēlas vadītājs. Ēģiptieši

atbalstīja palestīniešu pretošanās kustības, sauktas par Fedajīniem.

Ēģiptieši aizvien vairāk saprata Suecas kanāla nozīmi. Caur šo kanālu gāja

naftas tankeri no Arābijas un Irākas. 1956. gadā Nasērs paziņoja par kanāla

nacionalizāciju. Līdz šim tas piederēja britiem un frančiem. Britu premjers Antonijs

Īdens nolēma ar varu atgūt nozīmīgo kanālu. Tika izstrādāta operācija Musketieris.

Ēģiptes vadītājs Gamāls Abdels Nasērs.

Operācija iesaistījās Izraēlas karaspēks, kuram bija jāsagrābj Sīnaja pussala un

jātiek līdz kanālam. 1956. gada 29. oktobrī Izraēlas armija sāka ierukumu Ēģiptes

teritorijā. Lielbritānijas aviācija bumboja Ēģiptes pilsētas. 5. novembrī britu

izpletņlēcēji nolaidās uzbrukuma mērķos, lai ieņemtu Portsaīdas pilsētu. Izraēlas un

britu spēki ieņēma galvenos mērķus. Taču ASV piespieda uzvarošo pusi noslēgt

pamieru. Tā bija vienīgā reize, kad ASV nosoda Izraēlas invāzijas. Izraēla bija spiesta

pamest okupētās teritorijas un Suecas kanāls palika Ēģiptes kontrolē. Ēģipte ar ASV

palīdzību uzvarēja karā.

Suecas krīze 1956. gadā.

Sešu Dienu karš 1967.

Izraēla nespēja mierīgi sadzīvot ar kaimiņiem, kas neatzina tās pastāvēšanu.

Sīrija uzbruka Izraēlas robežai un atbalstīja Palestīnas neatkarības kustību. 1967. gada

18.maijā Sīnaja pussalu pameta ANO miera spēki un reģions nonāca pilnīgā Ēģiptes

kontrolē. Tika pulcināts karaspēks pie Izraēlas robežas. 22. maijā Ēģipte sāka Tirānas

līča blokādi. Izraēla nolēma gaidīt blokādes pārtraukšanu, lai uzsāktu uzbrukumu.

30. maijā Ēģipte, Jordānija un Sīrija apvienojās vienā spēkā. Nasērs paziņoja,

ka apvienotā armija ir gatava kaujai.

5. jūnijā Izraēlas gaisa spēki sāka uzbrukumu Ēģiptes aviobāzēm. Sākās

Izraēlas iebrukums Sīnaja pussalā. 8. jūnijā Ēģiptes armija tika sagrauta. Sīnaja

pussala atkal nonāca Izraēlas okupācijā. 6. jūnijā Izraēla iebruka Jordānijas

kontrolētajā teritorijā Rietumkrastā. Jeruzāleme nonāca pilnīgā Izraēlas kontrolē. 10.

jūnijā Izraēla iebruka Sīrijā un sagrāba Golānas augstienes. Īsā laikā Izraēla sagrāva

visus savus ienaidniekus un paplašināja savas teritorijas. Tā bija jauna katastrofa

palestīniešiem, kas dzīvoja Rietumkrastā un Gazas sektorā. Tagad šīs teritorijas bija

pilnīgā Izraēlas varā.

Izraēlas okupētās teritorijas 1967. gadā. Palestīniešu bēgļi 1967. gadā

Terorisms pret Izraēlu

Ebreji pirmie iepazīstināja Palestīnu ar teroristu aktivitātēm, taču vēlāk paši

pieredzēja pret viņiem vērstu terorismu. 1948. gada 11. martā uzsprāgst ebreju

biedrības nams Jeruzālemē. 1968. gadā sākās terors pret Izraēlas civilo aviāciju. 1969.

gada 21.februārī pašnāvnieki uzsperas Jeruzalemē iepirkšanas centrā. 1970. gadā

palestīnieši visai pasaulei pievērš uzmanību vairākas reizes sagrābjot Eiropas valstu

lidmašīnas. 1972. gadā Minhenes olimpiskajās spēlēs palestīnieši saņem Izraēlas

olimpiskos sportistus par ķīlniekiem. Iet bojā 9 Izraēlas sportisti. Daudzi uzskata šo

notikumu par starptautiskā terorisma sākumu. Kopš tā laika aizvien biežāki kļūst

palestīniešu uzbrukumi Izraēlai un tās sabiedrotājiem.

Palestīniešu terorists Minhenes olimpiādes laikā 1972. gadā.. Palestīnieši

uzspridzina sagrābtās lidmašīnas 1970.gadā.

Jom Kipur karš 1972.

Terorisms pastiprināja arābu-ebreju konfrontāciju. Bija saprotams, ka nākotnē

gaidāmas jaunas sadursmes. Ēģipte un Sīrija gribēja atgūt zaudētās teritorijas.

Palestīnieši gribēja neatkarību. Izraēla gribēja pastāvēt par katru cenu.

1970. Nasērs mirst. Viņu nomaina Anvārs Sadāts. Viņš gribēja atgūt Sīnaja

pussalu mierīgā ceļā ar ANO atbalstu, bet Izraēla nevēlējās atkāpties. Tikmēr Sīrijas

vadītājs Hafīzs Al-Assads gribēja atgūt Golānas augstienes militārā ceļā.

Ēģiptes vadītājs Anvārs Sadāts.

Ēģiptes sabiedrība pieprasīja Sadātam atgūt Sīnaja pussalu. Sadāts sāka

gatavoties karam. Ēģiptes armijas rīcībā bija labākais Padomju Savienībā ražotais

bruņojums. Ēģipte vienojās ar Sīriju, par pārsteiguma uzbrukumu. Taču Jordānijas

karalis Huseins personīgi brīdināja Izraēlas premjeri Goldu Meiru. Izraēla gribēja

līdzīgi, kā 1967. gadā apsteigt uzbrucējus. Taču tai nepietika resursi, kuri bija

jāpiegādā ASV.

Oktobra sākumā sākās Ēģiptes uzbrukums. Tas notika laikā, kad Izraēlā

svinēja Jom Kipur reliģiskos spēkus. Ēģiptieši pārsteidza Izraēlas armiju. Taču drīz

vien Ēģiptes uzbrukums apstājās un sākās pozīciju karš. Galu galā atkal kara sviras

nosvērās Izraēlas pusē un tās armija prettriecienā šķērsoja Suecas kanālu. Izraēlas

armija bīstami pietuvojās Ēģiptes galvaspilsētai Kairai.

Kara gaita: Augšā Ēģipte šķērso Suecas kanālu.

Apakšā: Izraēla dodas prettriecienā un šķērso Suecas kanālu.

Izraēlas karavīri šķērso Suecas kanālu.

Līdzīga situācija norisinājās arī Sīrijas frontē. Sīrijas armija atguva Golānas

augstienes, taču pēc vairāku dienu smagām kaujām Izraēla atguva zaudētās teritorijas.

Izraēlas karamašīna ar ASV atbalstu atkal apkaunoja spēcīgākās arābu valstis. Izraēlas

armija ielenca Ēģiptes trešo armiju. ASV neļāva Izraēlai to likvidēt, lai varētu

organizēt miera sarunas. Tikmēr PSRS vadītājs Brežnevs pat draudēja sākt atomkaru,

lai piespiestu Izraēlu pārtraukt karu un ievest PSRS karaspēku konflikta zonā. Taču

PSRS nebija gatava sākt jaunu pasaules karu. Ēģipte pārtrauca sadarbību ar PSRS un

karš beidzās.

Sīrijas tanki Izraēlas prettanku lamatās.

Abu pušu ieroči: ēģiptiešu T-62 (PSRS), Izraēlas Patona tanks (ASV)

Abu pušu gaisa ieroči: ēģiptiešu Mig-21 (PSRS), Izraēlas F-4 (ASV).

Kempdievidas miera sarunas

Arābu valstis saprata-kamēr Izraēlu atbalstīs ASV tā ir neuzvarama. Cerības

uz PSRS atbalstu arī bija mazas, jo PSRS negribēja sākt pasaules mēroga karu

Izraēlas dēļ. Ēģiptes prezidents Sadāts nolēma slēgt miera sarunas ar Izraēlu. 1978.

gadā ASV prezidents Džimijs Kārters abas puses uzaicināja Kempdievidā. Gala

rezultātā Ēģipte uzņēmās vairs nekarot ar Izraēlu un Izraēla atdeva Ēģiptei Sīnaja

pusalu. Ēģipte vairs nebija galvenais cīņas vadītājs pret Izraēlu. Sīrija palika viena

pati cīņā. Daudzi musulmaņu ekstrēmisti Sadātu uztvēra kā nodevēju. Par savu cerību

uz mieru Sadāts samaksāja ar savu dzīvību. 1981. gada 6.oktobrī uzvaras parādes

laikā, Ēģiptes armijas virsnieki izleca no mašīnas un šāva uz Sadātu, kliegdami “Nāvi

Faronam!” Virsnieks Khalīds Islamboli izskrēja Sadātam priekšā un nošāva viņu.

Sadāts un ASV prezidents Džimijs Kārters 1978.gadā.

Virsnieks Halīds Islamboli nogalina Sadātu 1980. gada 6.oktobrī.

Islamboli nākotnē kļuva par musulmaņu radikāļu varoni un simbolu. Irāna

pasludināja viņu par martīru- Islāma varoni. Viņa vārds bija zināms visām Islāma

radikālajām organizācijām un pat Čečenijā vesela brigāde tika nosaukta viņa vārdā.

Sadātu nomainīja Honsī Mubaraks, kas joprojām valda Ēģiptē un nav mainījis

Sadāta mierīgo politiku pret Izraēlu.

Karš Libānā 1975.-1990.

Pilsoņu karā Libānā piedalījās Izraēla, Sīrija, ASV un citas valstis. Libāna bija

Osmāņu impērijas sastāvdaļa, līdz to pakļāva franči. Kopā ar Sīriju tā bija franču

pārvaldē līdz 1943. gadam. Tās spēki piedalījās karā pret Izraēlu 1948. gadā. Libānā

pastāv reliģiskā sadrumstalotība. Pastāv kristiešu maronītu sektas, musulmaņi sadalīti

šiītos un sunītos, kā arī atsevišķā Drūzu sektā. Libāna kļuva par palestīniešu

patvērumu, kur bāzējās dažādas palestīniešu pretošanās kustības. Palestīnas

Atbrīvošanas Organizācija (PLO), kuru vadīja ēģiptietis Jasīrs Arafats (1929.-2004),

kļuva par galveno vadošo spēku pret Izraēlu. Arafats bija ēģiptiešu avantūrists, kas

piedalījās 1948, 1956 un 1967. gada karos. Ar savu fanātismu un neatlaidību viņš

kļuva par palestīniešu cīnītāju vadoni. Vēlāk viņš bija spiests sadarboties ar Izraēlu un

saņēma pat Nobela miera prēmiju.

Libānā pastāvēja arī citas palestīniešu organizācijas, taču Arafats bija

galvenais līderis, kas drīz radīja Izraēlai pamatīgas galvassāpes.

Palestīniešu varonis Jasīrs Arafats.

Taču palestīniešu pieaugošā klātbūtne Libānā, radīja sašutumu libāniešos.

1975. gadā sākās konfrontācija starp palestīniešiem un Libānas kristiešiem. Kristiešu

grupa Falanga sāka uzbrukumus palestīniešiem. Arafata bruņotā grupa Fatah

aizstāvēja palestīniešus no libāniešiem. Sākās pilsoņu karš starp palestīniešiem un

libāniešiem.

1976. gadā Sīrijas armija iegāja Libānā lai patrauktu vardarbību. Karš uz brīdi

beidzās. Valsts tika sadalīta trijās daļās starp kristiešiem, palestīniešiem un Sīrijas

armiju.

Libāna 1976. gadā.

1978. gadā Izraēla iesaistījās karā. Palestīniešu uzbrukumi, lika Izraēlai

likvidēt uz robežas esošos uzbrucējus. ANO pieprasīja pārtraukt Izraēlas uzbrukumu

un tā izveda savus spēkus. Tā izveidoja pierobežas spēkus, lai apšaudītu palestīniešus.

Tikmēr Sīrija cīnījās ar kristiešu spēkiem Libānas centrā.

1982. gadā Izraēla atkal iebruka Libānā, lai pilnīgi sakautu Arafata spēkus.

Izraēla sagrāva PLO un iebruka Libānas galvaspilsētā Beirutā. ANO panāca, ka

Libānā ieved miera uzturēšanas spēkus. Tie sastāvēja no ASV, Francijas, Itālijas

karavīriem. Taču viņus libānieši neuztvēra miermīlīgi. 1983.gada 23. oktobrī ASV

kazarmās ietriecās kravas mašīna pilna ar sprāgstvielām. Gāja bojā 241 ASV karavīrs.

Sprādziena mākonis paceļas virs izpostītajām ASV kazarmām Beirutā.

1984. gadā ASV spēki pameta Libānu. Taču tās vēstniecību izpostīja

pašnāvnieku uzbrukums. Šajā laikā radās šiītu organizācija Hesbollah, kas nākotnē

būs noteicošais spēks Libānā.

Cīņas notika līdz 1989. gadam, kad tika panākts miera līgums. Izraēla pameta

Libānu, taču tās okupēto teritoriju pārņēma Hesbollah. Sīrijas karaspēks palika Libānā

līdz 2005. gadam.

Palestīnas pirmā Intifada 1987.-1993. gadā

Palestīnieši droši vien ir visvairāk cietusī nācija 20.gs. Palestīnieši dzīvoja

Gazas sektorā un Rietumkrastā zem Izraēlas okupācijas. Palestīnieši dzīvoja bēgļu

nometnēs Jordānijā un Libānā, kur piedzīvoja vietējo naidu un uzbrukumu. Aizvien

lielākā apspiestība lika tautai sacelties. Palestīniešu cīņu par neatkarību dēvē par

Intifadu. 1987. gada 6. decembrī sākās sacelšanās. Cieta abas puses- palestīnieši

uzbruka ebrejiem ar akmeņiem, molotova kokteiļiem un šautenēm. Izraēlas armija

atbildēja ar nežēlīgiem gaisa un tanku triecieniem.

Palestīnieši saceļās pret Izraēlu.

1993. gadā Oslo tika noslēgts miera līgums. Šajā brīdī bija gājuši bojā 1 112

palestīnieši un 160 ebreji. Oslo parakstītais līgums atļāva izveidot Palestīnas

autonomo valdību ar Jasīru Arafatu priekšgalā. Taču Palestīna tā nekad nekļuva par

neatkarīgu valsti.

Izraēlas premjers Jitzkāks Rabīns un Palestīnas vadītājs Jasīrs Arafats ar ASV

prezidenta Bila Klintona svētību paspiež roku.

Izraēlas premjers Jitzkāks Rabīns mira līdzīgi, kā Sadāts, jo atsevišķi viņa

valsts pilsoņi nepiekrita viņa lēmumam par mieru. 1995. gada 4. novembrī ebreju

radikālis Jigāls Amīrs nogalināja Rabīnu, jo nepiekrita Oslo miera līgumam. Tas

izraisīja šoku ebreju sabiedrībā, ka pašu tautas pārstāvis var nogalināt savu vadītāju.

Otrā palestīniešu Intifada

Miers starp palestīniešiem un ebrejiem nebija iespējams. Pat pēc Oslo miera

līguma gāja bojā 405 palestīnieši un 256 ebreji gāja bojā. Oslo līgums aizliedza būvēt

ebreju apmetnes Palestīnā, taču Izraēlas valdība to tieši veicināja. 2000. gadā

Kemdievidā notika sarunas starp abām pusēm un beidzās bez rezultāta, jo abas puses

negribēja vienoties par svarīgām vietām Palestīnā. Nozīmīga vieta bija Al-Aksas

mošeja, kas bija uzbūvēta tieši uz senā ebreju tempļa drupām, kurš pastāvēja Bībeles

laikos.

Jeruzāleme- centrā Klints Kupola mošeja, apakšā Radu mūris- viss, kas palicis

no ebreju tempļa.

Al-Aksas mošeja.

Palestīnieši uzskatīja šo vietu par savu, taču ebreji uzskatīja senā tempļa vietu

par savu un pat pieļāva Klints Kupola un Alaksas mošejas nojaukšanu.

28. septembrī bijušais ģenerālis Ariels Šarons apmeklēja svētās vietas. Tas

izsauca sašutumu palestīniešos. Sākās otrā Intifada, jeb Al-Aksas intifada, kas

turpinās vēl šodien. 2001. gadā Šarons kļuva par Izraēlas vadītāju. Turpinājās

vardarbība starp abām pusēm. Sākās palestīniešu pašnāvnieku uzbrukumi Izraēlas

pilsētām. Izraēla atbildēja nežēlīgi un gāja bojā daudz vairāk palestīniešu nekā ebreju.

Palestīniešu zaudējumi pārsniedza tūkstošus. Cīņa turpinājās nežēlīgi abās pusēs.

Nežēlība abās pusēs: 12 gadus vecs palestīnietis mirkli pirms savas nāves.

Palestīnieši uzspridzina ebreju sabiedrisko transportu.

Izraēlas bumbu upuri- bērni un mātes.

2004. gada 11. novembrī mirst Jasīrs Arafats. Viņu nomaina Mahmūds Abāss.

Jaunais vadītājs nolemj sākt sarunas ar Šaronu. Taču Abāss nespēja nomierināt

palestīniešu pretošanās kustības, kas turpināja uzbrukt Izraēlai. 2005. gadā Izraēla

sāka savas armijas un iedzīvotāju izvešanu no Gazas. 2005. gada 18. novembrī Ariels

Šarons nonāk komā. Viņu nomaina Ehuds Olmerts, kas tāpat netaisās piekāpties

palestīniešu priekšā.

2006. gada 25. janvārī Palestīnas pretestības grupa Hamas uzvar vēlēšanās

Palestīnā. Šī grupa organizēja teroraktus Izraēlā un tās mērķis bija pilnīga tās

iznīcināšana. Palestīnieši cerēja, ka Hamas izvedīs viņus no krīzes ar spēka

pielietošanu. Demokrātijas “citadele” ASV paziņoja demokrātisko vēlēšanu rezultātus

par nepareiziem un nepieņemamiem.

2006. gada jūnijā Izraēla atkārtoti okupēja Gazu, kad Izraēlas karavīrs nonāca

palestīniešu gūstā. Taču drīz vien Izraēla novirzīja savas raķetes uz Libānu.

Izraēlas iebrukums Libānā 2006.gadā

Izraēla armija Libānu pilnīgi pameta 2000. gadā. To nogurdināja radikālās

partizānu kustības Hezzbolah uzbrukumi. Kad Izraēlas armija pārgāja Libānas robežu,

tās okupētās teritorijas ātri pārņēma Hezzbolah armija. Libānas demokrātiskā valdība,

kurai bija vāja valsts armija atzina šo kustību par likumīgu. Taču Libānā atradās arī

Sīrijas karaspēks. Daudzi nacionāli noskaņotie Libānas politiķi nolēma panākt Sīrijas

ietekmes samazināšanu. Viens no viņiem bija Rafiks Harīrī, kas bija Libānas premjers

no 1992. līdz 2004. gadam. Viņš centās panākt Sīrijas ietekmes samazināšanu un bija

plaši atbalstīts gan musulmaņu, gan kristiešu tautas daļā.

2005. gada 14.februārī Beirutā viņu nogalināja pašnāvnieks. Tas izraisīja

sasutuma vilni valstī. Gandrīz visi vainoja Sīriju un tās prezidentu Assadu. ANO veica

speciālu izmeklēšanu, kas apsūdzēja Sīriju slepkavības organizēšanā. Libānā sākās

pret Sīriju vērstas demonstrācijas.

Libānas premjers Rafiks Harirī (1992.-2004)

Plašais protestu vilnis piespieda Libānas valdības atkāpšanos. Tas piespieda

Sīrijai sākt sava karaspēka izvešanu. 9.aprīlī Sīrijas armija pameta Libānu. Libānas

tauta panāca pārmaiņas, ko nosauca par Ciedru revolūciju, jo ciedru koks ir Libānas

simbols. Sīriju atbalstoši spēki veica pretreakcijas. Notika jaunas slepkavības un

sprādzieni. Taču nacionālie spēki pārņēma kontroli pār valdību. Bet Libānu sagaidīja

daudz nopietnāks pārbaudījums- Sīriju atbalstošais Hezzbolah grupējums izprovocēja

Izraēlu uz jaunu karu.

Hezzbolah darbojās ap Izraēlas robežu, kur ir nelīdzens apvidus un augsti

kalni. Šī teritorija bija ideāla priekš ilga partizānu kara ar labi bruņotu pretinieku.

Hezzbolah ierīkoja bunkuru sistēmas un slēptas raķešu palaišanas iekārtas.

2006. gada 12. jūlijā Hezzbolah izšāva uz Izraēlu vairākas raķetes un pāri

robežai pārtraucās diversantu grupa, kas sagrāba divus Izraēlas karavīrus un aizveda

uz nezināmu vietu. Izraēla tajā pašā laikā jau pieredzēja tādu pašu gaidījumu Gazā,

kad viena karagūstekņa dēļ, tā bija spiesta iebrukt Gazas sektorā.

Izraēla bija gatava sākt karu, lai atgūtu ķīlniekus un sagrautu Hezzbolah.

Libānas valdība norobežojās no Hezzbolah rīcības, bet Izraēla uzsāka artilērijas un

gaisa triecienus Libānas teritorijā. Izraēlas bumbas skāra gan Hezbollah mērķus, gan

civilos mērķus. Izraēlas triecieni iznīcināja tiltus, slimnīcas, skolas un lielus

dzīvojamos kvartālus Beirutas centrā. Bumbas sagrāva Libānas ostas un lidostas.

Uzbrukumos gāja boja lielākoties civiliedzīvotāji, kamēr Hezzbolah atrada iepriekš

sagatavotas slēptuves. Gāja bojā arī ANO karavīri un darbinieki. Liels skandāls

izcēlās, kad Izraēlas bumbas nogalināja 16 bērnus Kanas ciemā. Pasaules sabiedrība

bija noskaņota pret Izraēlas darbību un uzskatīja to par agresiju.

Beiruta liesmās no Izraēlas raķetēm.

Libānas civilie zaudējumi.

Karadarbība risinājās divus mēnešus. Izraēla nespēja pilnībā sagraut Hezzbolah, pie tā

raķetes skāra Izraēlas pilsētu Haifu, radot civilos zaudējumus abās pusēs. Hezzbolah

zaudēja vismaz 250, Izraēla pāri 100. Bet Libānas civilie zaudējumi bija virs tūkstoša.

14. augustā tika noslēgts pamiers. Hezzbolah izdzīvoja un paziņoja, ka uzvarējusi

karā. Izraēla nepanāca nedz ķīlnieku atbrīvošanu, nedz arī ienaidnieka sagrāvi.

Tuvo Austrumu nākotne

Pēc Libānas kara beigām radās jauni priekšnoteikumi un jautājumi. Izraēlas

sabiedrība sāka tiesāt savus vadītājus. Tās prezidentu par seksuāliem noziegumiem

atlaida no amata, bet premjers Olmerts maijā tika smagi kritizēts izmeklēšanā par

Libānas kara apstākļiem. Izraēla baidās no Irānas autoritāri islāmiskā režīma

draudiem un ambīcijām. Irānas prezidents izaicināja Izraēlu noliedzot holokaustu un

netieši teikdams, ka vēlas to noslaucīt no kartes. Izraēlu baida Irānas iecere radīt

atomenerģiju, kas radītu atomieročus. Tas radītu draudus Izraēlas atomieroču

monopolam Tuvajos Austrumos. Tas vai Irāna kļūtu par Izraēlas galveno pretinieku ir

atkarīgs no ASV kara Irākā. Irānas ietekme vai pat karaspēks Irākas teritorijai būtu

liels drauds Izraēlai.

Tikmēr Izraēlas kaimiņi turpina pieredzēt jaunas nelaimes. Libānas civilā

valdība konfliktē ar Hezbollah, kas bieži pāraug vardarbībā. Palestīna 2006.gada

beigās bija uz pilsoņu kara sliekšņa. Divas politiskās organizācijas- Fatah un Hamas

cīnījās savā starpā ar ieročiem. Tas draudēja novest pie lielas katastrofas, taču 2007.

gada sākumā Saūda Arābijā, abas puses noslēdza vienošanos par kopīgu valdību, un

Palestīnā ir vismaz miers starp savējiem. Palestīnieši joprojām cer uz savu zemju

atgūšanu Izraēlā, bet tas ir grūti sasniedzams mērķis. Tuvo Austrumu nākotne ir

atkarīga no abu pušu vēlmes saglabāt mieru.