Lelde Stumbre

Veltījums manai meitai - Emīlijai

Viņa ir cerībās

Luga 2 cēlienos

2009.gads Rīga

Darbojošās personas:

Merita, 16 gadi

Pauls, 23 gadi

Vecmamma, ap 70 gadus veca

Andra, Meritas māte

Linards, Paula tēvs

Katrīna, Meritas draudzene, 16 gadi

Kreimene, Meritas skolotāja, 30 gadi

Mācītājs

Ārste

Zēns

Pirmais cēliens

Jāņu nakts

Pauls un Merita kūņojas pa garu, garu zāli. Smiekli, čuksti, vaidi – visas tās skaņas,

kas dzirdamas, kad divi cilvēki mīlējas. Ir Jāņu nakts.

Merita. Būs bērniņš.

Pauls. Trakā...

Merita. Bet es gribu...bērniņu. Kāpēc ne?

Pauls. Tu pati vēl esi bērniņš.

Merita. Neesmu.

Pauls. Ko tu darīsi ar bērniņu?

Merita. Mīlēšu un ucināšu. Skatīšos viņam acīs un stāstīšu garu, garu

pasaku, adīšu krekliņu no pļavu smilgām, pīšu cepurīti no upes

niedrēm.

Pauls. Un vēl?

Merita. Saukšu viņu vārdā.

Pauls. Kā tu viņu sauksi?

Merita. Par zaļo, apaļo raspodiņu, par mēnestiņu-čigāniņu, par laimes

punktiņu, par zilo debesu stūrīti.

Pauls. Un, ko tu ar viņu darīsi, kad apniks?

Merita. Kas apniks?

Pauls. Spēlēties.

Merita. Ar bērniņu nekad neapnīk. Viņš taču katru dienu citādāks. Viņš ir kā

debesis! Kā mežs, pļava vai upe – katru dienu citās krāsās,

citās skaņās. Skaties tik un brīnies.

Pauls. Bet, ja uznāk lietus? Vai slapjš, lipīgs sniegs un tad – aukstums.

Mežs paliek baigs, tumšs un aizslēgts ciet. Ko tad?

Merita. Tad ietīšu viņu siltā jaciņā. Un atkal uzspīdēs saule, ledus

mirdzēs, koki ietīsies baltās mežģīnēs, būs tāds skaistums! Un

tad tik sāksies – sniegs kusīs, strauti dziedās un uzziedēs zilie un

baltie vizbuļi! Vai esi redzējis? Tev liekas, ka es netikšu galā?

Pauls. Man liekas...vēl nav īstais brīdis.

Merita. Nē, ir gan! Tieši tagad ir! Tu aiziesi, es palikšu. Bet es nebūšu viena, būs

bērniņš.

Pauls. Kāpēc tev liekas, ka es aiziešu? Es esmu tepat.

Merita. Tu aiziesi.

Pauls. Uz kurieni?

Merita. Aizbrauksi uz pilsētu.

Pauls. Kāpēc tu tā saki?

Merita. Nezinu.

Pauls. Bet es gribu palikt, te, pie tevis!

Merita. Tā jau ir.

Pauls. Kāpēc tev liekas, ka būs kaut kā citādi?

Merita. Tāpēc, ka būs. Viss mainās un mainās un mainās. Mežs mainās

vai katru mirkli, upe skrien pāri krasta akmeņiem un mainās,

bērniņš mainās, arī tu mainīsies.

Pauls. Ar cilvēkiem ir citādi.

Merita. Jā! Es arī mainīšos! Mēs visi!

Pauls. Es gribu, lai viss paliek, kā tagad – mežs klusē, ir silts, kaut kur aust saule.

Merita. Tā nevar... laiks velk mūs sev līdzi. Laiks saka, jāiet! Jāceļas, jāiet, jādara!

Nekas nestāv uz vietas. Vienīgi sapņi...

Pauls. Ko dara sapņi?

Merita. Sapņi lidinās virs tevis kā gaiši pelēki putni gariem, tieviem knābjiem, esi

tādus redzējis?

Pauls. Dzērves?

Merita. Mjā...līdzīgi gan. Tiem tikai nav tik garas kājas un tie nedzīvo purvos. Tie

ir tādi...Tu sapņo par kaut ko diezgan ilgi. Kādreiz pat visu garo, garo mūžu. Es,

piemēram, par bērniņu. Sāku par to sapņot un sapnis no manis vairs neatkāpjas, tas

ir tepat, virs mūsu abu galvām un ir tieši tāds pats kā pirmajā reizē - liels, gaiši

pelēks ar slaidu knābi, gandrīz vai ar roku taustāms. Pastiep roku, pastiep,

nebaidies... Nu?

Pauls. Es neko nejūtu.

Merita. Pareizi. Jo tas nav tavs sapnis, bet manējais.

Pauls. Tu mani apmānīji, mazā viltniece!

Merita. Nu tā, drusku... Bet tu taču saprati? Arī tavu sapni es nevarētu ne

redzēt, ne sajust. Bet, ja mums būtu viens sapnis par abiem, tad gan.

Pauls. Mēs varētu tādu sev dabūt?

Merita. Dabūt? Tas jau nav tomāts, ko var dabūt, ja iziet dārzā. Tas ir

sapnis!

Pauls. Nu, pastāsti.

Merita. Tas ierodas pie tevis klusiem soļiem, parasti naktī. Ja neesi

aizmidzis, tad tas nostājas tavā priekšā un miegs vairs nenāk, kamēr neesi to

kārtīgi no visām pusēm aplūkojis. Sākumā sajūti satraukumu un bažas – viņš tomēr

ir kas pavisam jauns un neredzēts. Kādreiz var gadīties, ka tu to vispār īsti

nenovērtē, tev liekas, ka tā ir tikai tāda gaisīga doma, kas tūlīt pazudīs. Bet nē... tas

ir sapnis, ar kuru nu tev būs jādzīvo. Un var gadīties, ka nakts paiet bez miega, jo

tev jāiepazīstas un jāpierod pie sapņa, kas tagad ies tev vienmēr blakus.

Pauls. Pat tā?

Merita. Protams! Tas taču ir īsts sapnis, nevis vienkārši kaut kāda iegriba! Tas ir

sapnis, kas pārveidos visu – dienas skaņas, nakts nopūtas, rīta sauli! Tas visu, visu

noliks uz pavisam citām sliedēm! Kaut vai mans sapnis par bērniņu! Iedomājies,

kā tas pārvērtīs manu dzīvi! Tas būs

pavisam traki!

Pauls. Traki?

Merita. Nu ja! Vajadzēs taču dzīvot kopā ar bērniņu! Viņš gribēs šo un to

un es... vai nu varēšu viņam to dot vai ne. Man par to būs jādomā un kaut kas

jādara.

Pauls. Tu laikam tiešām esi jau iedzīvojusies kopā ar šo sapni?

Merita. Esmu. Un šovakar nolēmu tev to pastāstīt.

Pauls. Paldies.

Merita. Es nevaru tevi ievest šajā sapnī, jo tas ir tikai mans, piedod.

Pauls. Bet bez manis nebūs bērniņa.

Merita. To es saprotu.

Pauls. Un, ja es saku, ka nē?

Merita. Kā – nē?

Pauls. Ja es negribu.

Merita. Ko tu negribi?

Pauls. Bērniņu.

Merita. Tā nevar būt.

Pauls. Var gan.

Merita. Bērniņš nav nekas slikts.

Pauls. Ne jau slikts...

Merita. Varbūt tas tev ir par daudz?

Pauls. Jā, tā varētu būt.

Merita. Un tu baidies?

Pauls. Laikam gan.

Merita. Labi, ka tu to pasaki.

Pauls. Tu nebaidies?

Merita. No kā gan? Viņš jau nav velns ar ragiem un nagiem. Viņš ir tikai

bērniņš, sākumā vēl pavisam mazs, kā tāds zirnītis, sākumā tāds,

kurš māk tikai skatīties. Viss pārējai nāk pie viņa pamazām.

Pauls. Skatīties... Nez, ko viņš tādu redz?

Merita. To, ka viņu mīl. Tāpat kā mēs abi tagad. Redzam, ka mūs mīl.

Un tas ir galvenais. Tālāk jau viss būs vienkārši.

Pauls. Tu visu esi izdomājusi.

Merita. Ne visu. Tikai galveno.

Pauls. Es tomēr neesmu tik pārliecināts.

Merita. Tas arī saprotams. Guļot te, zālē, un klausoties par manu sapni, pirmo

reizi, tas nav tik vienkārši. Tev vajadzētu pie tā pierast. Šad un tad par to atcerēties,

šad un tad par to parunāt skaļi. Ja tu vēlies, lai tas būtu arī tavs sapnis.

Pauls. Vai es to vēlos?

Merita. To es nezinu.

Pauls. Mana dzīve vienmēr bijusi viegla un vienkārša... esmu bijis jauks

pret citiem un saņēmis pretī to pašu. Nekādas lielas problēmas, bailes vai šaubas

nav mani tirdījušas. Vēl es īsti nezinu, ko gribu no lielās pasaules, bet gan jau

sapratīšu, tas mani netraucē. Pasaule ir manā priekšā un es zinu, ka tā ir...laba. Bet

nu tu stāsti man par savu sapni un es nevaru saprast, vai tas ir arī mans. Tas nav tik

vienkārši... Būs jāizvēlas.

Merita. Izvēlies mūs!

Pauls. Mūs? Tu runā tā, it kā bērniņš jau būtu.

Merita. Viņš ir!

Pauls. Tu taču nezini!

Merita. Zinu! Mans sapnis pie manis ieradās drīz vien pēc tam, kad mēs

vasaras sākumā ar tevi satikāmies, kad tu ienāci mūsu sētā ar smilgu zobos un

mugursomu uz pleciem. Tev bija basas kājas. Tu vaicāji, vai meža zemenes jau

gatavas, atceries? Tad tu vaicāji, vai ezerā jau var peldēties. Un tad – vai drīksti

pārnakšņot mūsu šķūnītī. Atceries?

Pauls. Biju nolēmis visu vasaru nostaigāt kājām.

Merita. Es tevi ieraudzīju un tev pie rokas līdzi nāca bērniņš.

Tu ienāci sētā kopā ar viņu.

Pauls. Fantazētāja!

Merita. Izvēlies mūs. Lūdzu! Lūdzu! Lūdzu! (Merita samīļo Paulu. Viņš smejas)

Pauls. Ei, trakulīgā, ei! (abi nomierinās)

Man gribētos mazliet padomāt. Tiešām. Es nevaru izlemt tūlīt. Tu

taču to saproti?

Merita. Saprotu.

Pauls. Neesi tik bēdīga, vēl viss var beigties labi.

Merita. Viss beigsies labi – mums būs bērniņš.

Pauls. Redzi, tavā sapnī bērniņš ir kaut kas skaists, mīļš, ar lielām acīm.

Tu viņu redzi mazu, kā jau bērniņu. Bet es redzu – lielu. Lielu

puisi vai lielu meiteni. Un viņi ir tādi kā mēs ar tevi tagad.

Laikam tas mani drusku mulsina. Pieaugušie.

Merita. Jā...pieaugušie. Tev taisnība – par to es nedomāju. Tas ir tik tālu...

Pauls. Es esmu iemācīts domāt par tālām lietām, tas laikam arī traucē. Tev tas ir

vienkāršāk.

Merita. Tu nupat teici, ka neesi baidījies un šaubījies. Kāpēc tagad

baidies un šaubies?

Pauls. Tāpēc, ka tas nav mans sapnis. Bet es mīlu tevi un gribu palikt

pie tevis ilgi, ilgi, cik vien ilgi iespējams. Man patīk tavas slīpās acis un garie mati,

patīk, kā skan tava balss. Kad tevis nav blakus, es jūtos vientuļš. Man gribas stāstīt

tev visu, kas ar mani notiek, žēloties vai dusmoties. Jo tās nav īstas žēlabas vai

dusmas, vienkārši es gribu, lai tu to dzirdi. Man patīk tavs smaids.

Merita. Es smaidu labprāt.

Pauls. Es arī, kad redzu tavu seju. Dažreiz man liekas, ka tu naktīs lido. Nē, es

nedomāju raganas uz slotaskātiem, bet tās mazās būtnes, kas līdzīgas fejām, ar

caurspīdīgiem spārniem un sīkām balstiņām. Ir taču tādas! Kādreiz es esmu vērojis

tevi, kad tu guli. Tev dreb skropstas un kustās mazie matiņi pie ausīm. Un tad es

zinu – tu esi aizlidojusi, jo tie visi ir spārni.

Merita. Tu nu gan visu gribi zināt!

Pauls. Skaidrs, ka gribu! Vai paņemsi arī mani kādreiz līdzi?

Merita. Ja vien spēsi atrauties no zemes.

Pauls. Es gribu mēģināt. Varbūt tad sapratīšu tavu sapni par bērniņu labāk. Arī

viņš taču būs no mazo feju cilts?

Merita. Noteikti.

Pauls. Tad jau tu tagad saproti, par ko es satraucos?

Merita. Par to, ka mēs ar viņu lidosim, bet tevi neņemsim līdzi?

Pauls. Jo es nespēšu atrauties no zemes! Ir cilvēki, kuri to var un tādi, kuri nevar!

Viņi grib no visas sirds, bet nevar! Un tādi, kuri nevar ir lielā vairākumā, vari man

ticēt! Es bēdāšos, ja redzēšu, kā jūs abi aizlidojat, bet es palieku stāvam kā tāds

stabs! Es to negribu!

Merita. Tev noteikti izdosies. Vismaz ar laiku.

Pauls. Bet, ja nu neizdosies?

Merita. Tad mēs nelidosim. Paliksim uz zemes kopā ar tevi.

Pauls. Tu...to nopietni?

Merita. Protams. Ja tu esi kopā ar mums, tad mums arī jābūt kopā ar tevi.

Pauls. Tas būs ļoti liels upuris... atteikties no caurspīdīgajiem spārniem.

Merita. Ja no kaut kā var atteikties, tad tas nemaz nav tik ļoti vajadzīgs.

Pauls. Nu gan tu pateici...pārāk prātīgi.

Merita. Es cenšos tāda būt. Lai tu saprastu, ka mēs ar bērniņu varam būt

tādi, pie kā tu esi pieradis. Ja tas tev ir vajadzīgs. Bet, ja nē...ja mēs varētu palikt

tie, kas esam, arī tad tev tas nebūs jānožēlo.Pat, ja tu nespēsi pacelties gaisā, mēs

vienmēr lidināsimies kaut kur tavā tuvumā. Tikai nepazūdi pilsētas džungļos, jo tur

gan mēs nespēsim tevi sameklēt un atvest mājās. Šad un tad atbrauc šurp, uz mežu,

sameklē šo pļaviņu, novelc kurpes un zeķes, iebrien upes ūdenī un mēs būsim

klāt!

Pauls. Es to apsolu. Paskat, tavi mati kļuva sarkani!

Merita. Saule lec...

(caur koku zariem lec saule)

Pauls. Saule... Kad saule lec, vai tev ir arī sarkani spārni?

Merita. Jā, viss mainās, mainās un mainās.

Septembris Ginekoloģiskais kabinets. Tīrs, balts, auksts. Aizslietnis,

ginekoloģiskais krēsls aiz tā, priekšplānā rakstāmgalds, krēsls, kušete, drēbju

pakaramais.

No aizslietņa iznāk Ārste, novelk gumijas cimdus, iemet tos atkritumu grozā,

mazgā rokas, apsēžas pie rakstāmgalda, sāk rakstīt papīrus. Tad paceļ galvu, sarauc

uzacis un uzsauc aizslietņa virzienā.

Ārste. Kāpiet taču nost! Cik ilgi tur sēdēsiet?

Balss no aizslietņa. Jā? Drīkst?

Ārste. ( parausta plecus) Protams. ( turpina rakstīt)

No aizslietņa iznāk Merita, plānā krekliņā, basām kājām, dreboša, apjukusi, bet

priecīga. Apstājas kabineta vidū, raugās uz ārsti.

Ārste. (galvu nepacēlusi) Kādu gaidāt?

Merita. Nē...

Ārste. Tad ģērbieties!

Merita. Jā... paldies!

(steidzīgi ģērbjas, ņemot savas drēbes no drēbju pakaramā, bet viņai trīc rokas un

ģērbšanās nesanāk pietiekoši veikli, viņa putrojas savās drēbēs, iesmejas pati par

sevi)

Ārste. (ar vienu aci vēro Meritu) Jums mēdz būt koordinācijas traucējumi?

Merita. Kas?

Ārste. Galvassāpes, reiboņi?

Merita. Nē, nē...tikai te jums ir vēsas grīdas.. kā gluds ledus un tik baltas sienas....

(Merita apģērbjas un jau drošāk apsēžas pretī ārstei. Smaida. Ārste nepaceļ galvu,

turpina rakstīt, zīmogot uzrakstīto, pārbaudīt.)

Ārste. Personas apliecinošs dokuments.

Merita. Kas?

Ārste. Vai jums ir līdzi kāds personas apliecinošs dokuments, jaunkundz? Pase

vai ...skolnieku apliecība? Ir vai nav?

Merita. Tagad? Nē... nav.

Ārste. Slikti.

Merita. Slikti? Kas ir slikti? Vai es neesmu vesela? Man vienmēr licies,

ka esmu vesela, jo nekas jau nesāp...Mēs ar vecmammu pat lāga

neklepojam rudeņos vai pavasaros, bet, ja uznāk,

tad iedzeram tik tēju ar upeņu ievārījumu un medu...šogad bija

daudz upeņu, tādas lielas... (klusums. Ārste neatbild.)

Ārste. Par jūsu vispārējo veselības stāvokli man nekas nav zināms, es

esmu ginekoloģe. Kad pēdējo reizi apmeklējāt ginekologu?

Merita. Kad? Es... šodien bija pirmā reize.

Ārste. Slikti!

Merita. Slikti?

Ārste. Ja jums ir regulāra dzimumdzīve, uz pārbaudēm jāiet vismaz reizi

gadā. Bet jūs to neesat darījusi, vai ne? Jums vienalga? Par kontracepciju arī neko

neesat dzirdējusi? Acīm redzot... Te ir informatīvais materiāls.

(uzsit plaukstu uz nelielas bukletu kaudzītes turpat uz rakstāmgalda. Merita

salecas.)

Ar nerviem arī ir problēmas?

Merita. Ar nerviem... nē. Vai man vajadzētu to izlasīt?

Ārste. Es domāju gan, jaunkundz. Jūsu vecumā... jūsu situācijā

vajadzētu gan šo to saprast...

Merita. Jā... labi. (paņem dažus bukletus.) Paldies, es noteikti izlasīšu.

Ārste. No cik gadiem esat sākusi dzimumdzīvi?

Merita. No cik gadiem... esmu sākusi... ko es esmu sākusi?

Ārste. Netēlojiet muļķi, labi? Man ir divdesmit piecu gadu pieredze.

Merita. Jā...es saprotu. Nē, es netēloju, atvainojiet...es tikai nesapratu, ko jūs

jautājāt. No cik gadiem... kā tur bija?

Ārste. No cik gadiem jums ir intīmas attiecības ar vīriešiem – tagad jautājums ir

skaidrs?

Merita. Jā, jā, protams...es atvainojos. Nē...man nav intīmu attiecību...Tas ir, es

gribēju teikt, ka tikai šovasar...tas notika. Es

iepazinos ar viņu...

Ārste. Detaļas mani neinteresē. Adrese?

Merita. Adrese?

Ārste. (paskatās uz Meritu) Paklausieties... Jums varbūt kaut kas nav kārtībā ar

dzirdi? Jūs visu laiku pārjautājat. Vai tas ir tik nesaprotami, ko es jautāju?

Vienkārši pasakiet savu adresi, bez pārjautāšanas. Vai to jūs varat?

Merita. Nezinu.

Ārste. Kā to saprast – nezināt?

Merita. Var gadīties arī tāds jautājums... kā par to dzimumdzīvi. Es īsti

nesapratu un tādēļ drošības pēc pārjautāju. Citādi es pateiktu, ka,

piemēram, man ir dzimumdzīve no divpadsmit gadiem, tad, kad sākās mēnešreizes,

un tad būtu vēl lielāks sajukums, vai ne? Labāk taču pārjautāt, tas jau nav nekas

slikts.

Ārste. Jums neienāk prātā, ka ar šo pārjautāšanu jūs izniekojat manu

laiku?

Merita. Nē...es nebiju to iedomājusies.

Ārste. Patiešām? Tātad – kāda ir jūsu adrese?

Merita. Lieknas pagasta „Gotiņas”. Tā ir lauku sēta un...

Ārste. Es sapratu. Dzīvojat viena?

Merita. Nē, mēs abas ar vecmammu un vēl mums ir gotiņa, vistas un...

Ārste. Jūs ņirgājaties?

Merita. Ko? ... Kā... Nē...

Ārste. Es taču nevaicāju, kas jums ir kūtī! Labi, pietiek. Te ir norīkojums. Tā kā

jūs neesat pilngadīga, līdzi jānāk pieaugušajam. 2. oktobrī pulksten deviņos jābūt

slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Vai viss skaidrs?

Merita. Slimnīca? Kāpēc slimnīcā? Vai tad man kaut kas kaiš, ka jāiet

uz slimnīcu?

Ārste. (pavīpsnā) Jā, kaiš gan! Jūs esat trešajā grūtniecības mēnesī! (triumfējoši

gaida Meritas reakciju.) Varu iedomāties, ka jums tas ir pārsteigums. Te ir

noformēts norīkojums aborta veikšanai, sakiet paldies, ka viss notiek tik gludi.

Merita. Norīkojums?

Ārste Auglim ir tikai 12 nedēļas, vēl var paspēt visu iztīrīt. Visu labu.

Merita. ( uzmanīgi noliek visus papīrus atpakaļ uz ārstes galda.) Paldies par

pūlēm. Jūs to visu rakstījāt, lai man palīdzētu, vai ne? Bet es nebraukšu uz

slimnīcu. Bērniņš tepat jau ir veselus divus mēnešus un

paliks ar mani.

Ārste. Ko?

Merita. ( tikko var valdīt savu prieku) Man būs bērniņš!

Ārste. Jūs... jūs esat jukusi? Ko jūs runājat, kāds bērniņš! Jums ir tikai

sešpadsmit gadu! Jums laikam liekas, ka tas viss ir tāds jautrs piedzīvojums, jūs

taču visu laiku esat tik priecīga! Kā tāda... Nē, mīļā, tas nav nekāds piedzīvojums

un tas, protams, nav nekas jautrs! Jūs esat nepatikšanās līdz ausīm!

Merita. Nepatikšanās? Vai man kaut kas kaiš? Es domāju... veselības ziņā.. es

domāju... tādā... sievietes veselības ziņā...Vai ir kaut kas slikti?

Ārste. Jūs esat stāvoklī, to jūs saprotat?

Merita. Jā, protams, ka saprotu! Man būs bērniņš! Mēs ar vecomammu...

Ārste. Tas nav trusis vai cālis, kas piedzims, tas ir bērns.

Merita. Jā... bērns.

Ārste. Varbūt es esmu palaidusi kaut ko garām? Jums ir divdesmit seši

gadi, nevis sešpadsmit, jūs esat laimīgi precējusies, jums ir materiāli stabils vīrs un

visi sadzīves apstākļi, lai bērnam būtu nodrošināta dzīve? Man liekas, ka tā tas

nav! Jūs dzīvojat laukos ar vecmāmiņu, jums ir tikai sešpadsmit gadu un jūs gribat

man ieskaidrot, ka gribat dzemdēt?

Merita. Laist pasaulē...

Ārste. Nevajag mani labot, es palūgšu!

Merita. Es nelaboju, atvainojiet... es tikai saku, ka mēs ar vecomammu

uzreiz pēc Jāņiem izremontējām manu istabiņu, lai viss būtu tīrs

un gaišs, ielikām tur mazo gultiņu, visu iekārtojām man un bērniņam un patiešām –

viss būs labi!

Ārste. Nestāstiet man, ka jūs jau pēc Jāņiem zinājāt, ka esat stāvoklī,

tādas pasakas man nepatīk!

Merita. Bet es zināju, goda vārds, zināju! Es Paulam uzreiz pateicu...

Pauls ir mūsu bērniņa tētis... Viņš sagādāja malku... Nē,

patiešām! Es tikai tagad pie jums atbraucu, jo pie ārsta jāpiesakās, vai ne? Un ārsts

tikai pēc kāda laika var noteikt, vai būs bērniņš vai ne. Tā nu es atbraucu. Es taču

visu izdarīju pareizi.

Ārste. (brīdi skatās uz Meritu) Jā, pareizi. Un tagad ņemiet norīkojumu un esiet

slimnīcā tajā datumā, kas tur norādīts. Izbeidziet tēlot muļķi, sāciet beidzot domāt!

Ja jūs nedarīsiet, kā es saku, es sacelšu kājās policiju un sociālos dienestus,

skaidrs? Vai skaidrs?

Merita. Kāpēc policiju?

Ārste. Lai jūs neaizmirstu, kurā dienā jāierodas slimnīcā.

Merita. Tad es kliegšu.

Ārste. Ko?

Merita. Es kliegšu, gan jau kāds mani sadzirdēs.

Ārste. (sāk runāt mierīgi, tad draudīgi un beidzot pāriet uz histērisku kliegšanu)

Paklausieties! Jums tas viss liekas uzjautrinoši? Ak, jā, protams, jūs taču visu zināt

labāk! Jaunietis jūsu vecumā... viņš ir tik gudrs un visu kontrolē, kā tagad mēdz

teikt! Viņš, protams, ir daudz atjautīgāks un asprātīgāks nekā mēs, stulbie,

aprobežotie pieaugušie, kas tik to vien dara, kā aizliedz, pārmet, māca savas muļķu

gudrības, kas sen jau novecojušas un nevienam vairs nav vajadzīgas! Tā taču ir, vai

ne? Protams, tad, kad notiek nelaime, tad mēs, pieaugušie, tomēr esam vajadzīgi,

esam kaut kam derīgi, bet pārējā laikā – tikai kā naudas mašīnas, nekas vairāk! Bet

es jūs pārsteigšu – tik ļauni ar mums vēl nav! Kaut ko esam iemācījušies, kaut ko

dzīvē sasnieguši un – tas vispār ir dīvaini, vai ne? – kaut ko saprotam un zinām

labāk nekā jūs! Šis varētu būt vien no tiem retajiem gadījumiem, meitenīt! Jūs

vieglprātīgi un absolūti bezatbildīgi grasāties dzemdēt, neapjēdzot šī soļa

nozīmību.

Visticamāk, ka pēc pāris mēnešiem atstāsiet savu bērnu valstij, jo

nebūsiet spējīga par viņu rūpēties! Un tas ir pilnīgi saprotami -

jūs pati vēl neesat pieaugusi, jūsu vecmāmiņa ir veca un

nespēcīga un vēl joprojām saņem bērna pabalstu par jums! Vai jums ir darbs,

varbūt vismaz ideja, ko darīsiet savā dzīvē? Skola, protams, ir pamesta, kurš gan

būs tāds muļķis lai mācītos, ja deviņas klases ir pabeigtas! Vairāk taču nevajag!

Var tīri labi dzīvot ar vecmāmiņas

pensiju! Man taču taisnība, vai ne? Jūs nemācaties, nestrādājat, bet esat

sataisījusies dzemdēt vēl vienu nabagu - nelaimīgu bērnu, kuram nebūs ne

ģimenes, ne pienācīgas aprūpes! Vai jūs tiešām nepatverat situācijas nopietnību?

Varbūt tiešām nepatverat, jo neesat īsti...garīgi vesela? Kāpēc jūs visu laiku

smaidāt? Esat ar sevi varen apmierināta? Kas te galu galā notiek? Cilvēki nespēj

apzināties ne atbildību, ne uzņemties pienākumus! Es mēģinu jums palīdzēt, daru

savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, bet jūs... jūs ņirgājaties! Kad tas vienreiz

beigsies?!

(ārste burtiski izkliedz beidzamos teikumus)

Merita. (pārbijusies) Tūlīt... Es jau aizeju. Paldies par palīdzību, es patiešām... es

nemaz nesmējos par jums, goda vārds, es tikai...es priecājos, ka man būs bērniņš,

es...es atvainojos. Cik man jāmaksā?

Ārste. (neprātīgu sejas izteiksmi) Jums nekas nav jāmaksā! Bērniem līdz

18 gadiem mūsu valstī medicīniskā aprūpe ir par velti!!!

(Merita paķer no pakaramā savu vieglo jaciņu un gandrīz vai skriešus metas laukā

no kabineta. Ārste paliek sastingusi stāvot un smagi elpojot. Pēc mirkļa Merita

atkal paver durvis un uz pirkstgaliem, baidīdamās iztraucēt ārstes letarģisko

sastingumu, gluži vai pielido pie galda, lai savāktu ārstes sarakstītos papīrus.)

Merita. (čukst ārstei) Neuztraucieties, viss būs labi, es pierakstīšos pie citas

dakterītes, lai jums nav par mani tik ļoti jāuztraucas, viss būs labi, laukā beidzies

lietus un sākusi spīdēt saulīte...

(Merita izplanē laukā no kabineta, ārste atjēdzas, nevar saprast, kas te nupat īsti

notika, tad apsēžas pie sava rakstāmgalda un sāk no visas sirds raudāt. Viņa izjūt

lielu, patiesu atvieglojumu no šīm asarām.)

Uz ielas. Meritai pretī nāk Vecmamma, apkrāvusies kulēm no lielveikala,

mugursoma plecos, bet, ieraudzījusi Meritu, viņa sāk dancot, kājas izteiksmīgi

vicinādama. Kājās viņai brīnišķīgi, raibi, pilnīgi jauni gumijas zābaki!

Merita. Vecmamm! Kādi zābaciņi! Cik skaisti!

Vecmamma. Ko? Nu? Paskat tikai – vai nav brīnišķīgi? Nez, ko mūsu Elza teiks,

tos ieraudzījusi? (atkrīt uz sola pie autobusa pieturas) Mūūūū.... Esmu laimīgākais

cilvēks pasaulē! Nu, vai nav traki, bērniņ, ka laimei vajag tik maz – tikai tādus

skaistus, puķainus gumijas zābaciņus!

Merita. Beidzot tos stīvos un smagos varēsim mest prom. Vai kalošas arī nopirki?

Vecmamma. Nopirku. Re, divus pārus – vienas tādas - zaļas, ar silto iekšu,

patausti! Tā nu būs svētlaime – iešļūkt šitādās kalošās un iet uz kūti. Un, re, te vēl

otras, plānākas, toties no tīģerādas. Saki nu viens, ka mēs visu šito skaistumu

neesam sapirkušas jau agrāk. Bet tā ir – kas lēni nāk, labi nāk. Nu, kā tev gāja pie

daktera?

Merita. Labi...

Vecmamma. Labi? Ko tas nozīmē? Ko tur teica?

Merita. Man būs bērniņš...

Vecmamma. Ak tu kungs, kas tad to nezina! Tas mums abām nav nekāds

jaunums.

Merita. Mēs to zinājām jau kopš Jāņiem...

Vecmamma. Paklau, meitēn, es ar visām paunām tagad vilkšos pie Martiņas, tepat

pāri ielai, tu zini – piektais dzīvoklis. Citādi tikko turos uz

kājām, veikali – tas nav priekš manis, es taču nopirku arī naglas un jaunu āmuru,

vecajam suns bija nograuzis kātu... Bet kādreiz taču bija labi – atbrauca vienreiz

nedēļā autoveikals...

Merita. Nu gan tu sapņo, vecomamm!

Vecmamma. Labi jau labi, smejos! Nolikšu pie Martiņas visu savu bagātību,

atvilkšu elpu un tad sākšu skraidīt. Martai drusku jāpatīra

dzīvoklis, jāuzvāra kāda pusdiena, tad - pie Lonijas, esmu noilgojusies pēc savas

vecās draudzenes. Tad - noteikti pie vecās, dumjās Vaļas. Ja vēl dzīva, nabadzīte...

Pagājušā reizē bija pavisam vārga, knapi mani pazina. Varbūt nemaz netikšu iekšā,

kas zina, bet gan jau kaimiņi pateiks, vai ir dzīva vai varbūt dēls tomēr paņēmis pie

sevis...

Merita. Viņas dēls taču tev solīja, ka ņems!

Vecmamma. Jā, solīja. Bet – solīts makā nekrīt. Visu vasaru neesmu

bijusi, nezinu, kas tur noticis. Pie Martas viss būs kārtībā, es te veikalā jau priekš

viņas iepirkos, uzvārīšu kārtīgu zupu, pietiks vismaz trim dienām. Marta turas

dūšīgi, bet Lonija, mana sirdraudzenīte, gan... vaid vienā vaidēšanā. Tu saproti, es

tik labprāt pie viņas aizeju un kaut ko palīdzu saimniecībā, bet to vaidēšanu nevaru

izturēt, nu nevaru un viss! Visas tās gaudas par mazo pensiju un nepateicību, par

rupjajiem mazbērniem un briesmīgo meitu, ak tu kungs! Un, protams, tās tūkstoš

kaites, kas viņu moka, ak, dievs atpestī! Kas man daļas par viņas caurejām, līkajām

kājām un bezmiegu! Es gan guļu kā nosista.

Merita. Bet tu nesēdi pie viņas pārāk ilgi.

Vecmamma. To nevar. Neviena cita viņai nav, kas visas tās vaimanas klausās.

Merita. Pamēģini runāt par kaut ko citu – pastāsti par mūsu Elzu vai par

cālīšiem vai par puķēm.

Vecmamma. To arī nevar. Tad viņa sāk raudāt, jo atceras savu sētu, ko

meita pārdeva.

Merita. Tad izved viņu laukā – aizstaigājiet līdz tirgum vai līdz upei...

Vecmamma. Jā! Tā ir ideja! (nobučo Meritu) Tu gan man esi saulstariņš, tāda

gudriniece! Es piespiedīšu viņu apģērbties pieklājīgās drēbes un mēs iesim laukā.

Laiks ir pa pirmo. Tas ir nolemts. Labi, buča, es skrienu!

(skrien prom, tad apstājas un atgriežas pie Meritas)

Pavisam aizmirsu pajautāt.

Merita. Ko?

Vecmamma. Paulītis atbrauca?

Merita. Nē taču, vecomamm! Es nemaz šodien viņu negaidīju!

Vecmamma.Tu tieši šodien gribēji braukt uz pilsētu!

Merita. Tāpēc, ka vakar tu kunkstēji par tiem zābakiem, nevarot vairs izturēt!

Un man pie daktera bija jāiet – tad nu visu reizē!

Vecmamma. Un Pauļa dēļ ne?

Merita. Viņš teica, ka atbrauks uz Mārtiņiem. Vai septembrī ir Mārtiņi?

Vecmamma. Nē... Nekas, tu tikai nebēdā, meitēn, tu nedrīksti uztraukties. Mēs tīri

braši iztiksim bez viņa, iztiksim un vēl mazo izaudzināsim – prieks būs skatīties!

Merita. Vecmamm, viņš atbrauks uz Mārtiņiem! Viņš teica! Un, ja viņš teica,

tad tā arī būs.

Vecmamma. Labi jau labi! Septiņos trīsdesmit piecās mums ir autobuss,

neaizmirsti!

Merita. Tu paspēsi visu līdz septiņiem?

Vecmamma. Jāpaspēj! Un tu? Tev tak arī ir vēl visādas iešanas, satiksies ar

draudzenītēm, re, kur tava Kate nāk! Pasēdiet kafejnīcā, papļāpājiet! Nu, viss,

meitēn, man jāskrien! Tiekamies autoostā drusku pēc septiņiem,

ja tiec ātrāk – nāc pie Martas. Čau, Katiņ!

(Māj Katrīnai, meitenei Meritas vecumā un uzdanco arī viņai savos jaunajos

zābakos. Katrīna apstulbumā atsprāgst tālāk no viņas, viņa pati ir smalki ģērbusies,

kā jau jaunai, modernai meitenei pienākas.

Vecmamma paķer savus maisus un metas prom pāri ielai, vēl pamāj abām

meitenēm.)

Katrīna. Čau, Merita! Nē, zini, kad es redzu to tavu vecomāti... Traks var palikt!

Un tagad iekāpusi puķainos zābakos! Zini, atvaino, bet es nemūžam ar viņu

nespētu iet kopā pa ielu.

Merita. Kāpēc?

Katrīna. Beidz! Visi atskatās un smejas! Tas taču ir apkaunojums, tāda vecene

blakus... Un apkrāvusies ar tām kulēm, nu, baigi... Nāc, ejam kaut kur pasēdēt un

papļāpāt.

( apsēžas uz soliņa, izņem cigaretes, bažīgi palūkojas apkārt, vai neviens

nav tuvumā, tad lepni aizsmēķē.)

Sēdi! Te ir laba vieta, neviens neredz... Nu, kur tu biji pazudusi visu vasaru? Labi,

ka beidzot piezvanīji! Bet es tevi vasarā, starp citu, redzēju un vēl dažas labs no

mūsējiem tevi redzēja... Tikai tu nevienu neredzēji, vai ne? Nu ja, lielā mīla!

Pastāsti – kāds viņš ir? Izskatījās foršais čalītis...

Merita. Tu runā par Paulu?

Katrīna. Tev varbūt ir vēl kāds? ( smejas) Nu, jā, par to smuko no Rīgas! Kur viņš

ir? Aizbraucis?

Merita. Viņš mācās Rīgā...jā, protams, aizbrauca, septembrī taču mācības atkal

sākas.

Katrīna. Nu skaidrs. Vasaru te notrallināja un prom! Tā jau viņi visi dara.

Merita. Nē... tā nemaz nav...

Katrīna. Zini, ko es tev teikšu? Tiem čaļiem no Rīgas joprojām ir tāds

uzskats – atbrauc uz mazpilsētu, nogrābj skuķi, papriecājas un tad, lūdzu – prom uz

lielpilsētu, tur jau notiek tās īstās lietas! Bet tu, nabadzīte, vispār esi no laukiem!

Skaidrs, ka viņš par tevi aizmirsa tikko iekāpa autobusā.

Merita. Viņš...

Katrīna. Un nedomā, ka viņš tev ir tāds nevainīgais smukulītis... Acis

viņam tā vien zibinājās uz visām pusēm, es ievēroju!

Merita. Kā tu to domā...

Katrīna. Viņš koķetēja ar mani! Tu nezināji? Vasarā es vienreiz satiku viņu pie

veikala. Viņš tā man uzsmaidīja... Man likās, man atliek vien pamāt ar pirkstu un

viņš būs gar zemi. Iedomājies?

Merita. Nu...

Katrīna. Nē, nopietni! Viņš uzsmaidīja un man liekas, ka pat pamirkšķināja ar aci!

Bet tad no veikala iznāci tu un viņš uzreiz novērsās. Tādi ir tie lielpilsētas čaļi,

nekad viņiem nepietiek ar vienu!

Merita. Jā, viņam ir tāds smaids...

Katrīna. Neņem galvā! Es, protams, netaisos atņemt draudzenei puisi, nenāk ne

prātā! Tā būtu šausmīgākā nodevība! Bet tie čaļi arī ir baigie... man toreiz mugurā

bija tā mana puķainā kleitiņa uz lencītēm, nu, baigi labi izskatījās...

Merita. Tu arī tagad tik labi izskaties...

Katrīna. Skaties, vai nav foršas kurpes? Nupat nopirku! Un nemaz neberž! Uz

septembri kārtīgi jāsagatavojas, tomēr tak visi pēc vasaras atkal atgriežas, bolās

viens uz otru kā tādi... Bet tu? Ko tu tur vispār savos laukos dari, kāpēc aizgāji no

skolas? Labākā skolniece klasē! Protams, arī man tās mācības jau līdz kaklam,

nezinu, kā vēl izturēšu tos trīs gadus, bet tu...Mūsu bijusī, Kreimene, vēl arvien pēc

tevis gaudo – tāda skolniece, tāda skolniece! Nu, stāsti! Kas ar tevi notiek? Varbūt

skriesi pakaļ savam smukulītim uz Rīgu? Zini, es tavā vietā tā arī darītu, viņš

tiešām bija foršais džeks...

Merita. Nē, nē, es nekur nebraukšu. Es...zini...es gaidu bērniņu! Tādēļ arī aizgāju

no skolas, es jau Jāņos...

Katrīna. (iekliedzas, atsprāgst no Meritas kā no lipīgi slimas) Ko? Ārprāts! Beidz!

Nevar būt!

Merita. (pasmaida) Jā, var gan!

Katrīna. Kādas šausmas! Viņš tevi pametis ar bērnu? Ak Dievs, Merita, nu gan tu

esi iekūlusies!

Merita. Nē, viņš nemaz nav pametis...

Katrīna. Viņa taču te nav, viņš ir Rīgā! Tu tiešām domā, ka viņš brauks uz taviem

laukiem, dzīvos ar tevi un tavu bērnu? Nu, baigi...Tas ir drausmīgi! Kā tu tiksi

galā? Jums taču nav pat ūdensvada, nekā! Bet

varbūt...tu atteiksies?

Merita. No kā?

Katrīna. Nu, no bērna, protams! Tev jau vēl neko nevar redzēt, tu varbūt vari vēl

paspēt?

Merita. Ko?

Katrīna. Nu, abortu! Beidz! Ko tu darīsi ar bērnu? Visa dzīve sabojāta! Ak Dievs,

tas tiešām ir šausmīgi!

Merita. Nē, nav nemaz šausmīgi...Tas ir brīnišķīgi...

Katrīna. Izbeidz, Merita! Tu jau gan vienmēr esi bijusi tāda dīvaina, bet šoreiz nu

gan...padomā ar galvu! Vīra tev nav, naudas nav, kā tu grasies dzīvot? Vecmamma

tev arī tāda...pustraka. Nē, es būtu pilnīgi beigta aiz šausmām, pilnīgi beigta!

Merita. (arvien vairāk saplok) Bet kāpēc... kāpēc beigta? Kas tur tik šausmīgs...

Katrīna. Viss! Visi tie bēbji...bļaušana, smirdoņa, viņš tik ēd un kakā un

gulēt nemaz negrib vai - guļ pa dienu, bet naktī auro... Kad paliek lielāks, visur

rāpjas, visu sasit, sabojā, apvemj, fui! Un šitā...iedomājies tikai, šitā visu laiku!

Nav ne mirklis miera, nekur no viņa nevar glābties, nevar pat ieslēgt otrā istabā vai

izmest laukā, saproti? Un šitā – līdz kapa malai!

Merita. Kā tu to zini?

Katrīna. Kaimiņienei nesen piedzima...drausmīgi! Aiz savas istabas

sienas es dzirdu tikai brēkšanu, neko citu! Man līdz kaklam, goda vārds! Es jau

teicu mammai – mums jāmainās ar istabām, es to vienkārši nevaru

izturēt! Un tu to visu gribi? Nemūžam tam neticēšu!

Merita. Jā...gribu...

Katrīna. Neticu! Nu gan tu melo! Kāda jēga?

Merita. Es nemeloju...

Katrīna. Padomā taču, tev visa dzīve priekšā, nu padomā! Visi puiši, dejas,

ceļojumi, nauda, slava, piedzīvojumi – tas viss taču tikai vēl būs, bet, ko tu –

vergosi kaut kādam zīdainim! Un viņa tētiņš visticamāk jūsu tuvumā pat

nerādīsies! Ak jā, es aizmirsu – tev taču ir vecmāmiņa! (iesmejas)

Merita. Zini... (pieceļas) Man laikam jāiet...vēl mazliet pa veikaliem un

tā...Pasveicini mūsu klasi, ja atcerēsies...

Katrīna. Labi jau labi, nepavainojies! Es kā tava draudzene saku taisnību tieši acīs

– kas tur slikts? Tev arī pašai sev jāatzīstas – jā, iekūlos ar sīko! Bet, ja vienreiz

nogājis greizi, tas nenozīmē, ka tāpēc jācieš visu dzīvi! Vienkārši! Vai tad ne?

Merita. Nē, nē, es neapvainojos... man tikai jāiet. Es pilsētā esmu reti un tad viss

jāpaspēj izdarīt, saproti!

Katrīna. Kas tev kaiš, Merita? Nevar ne vārda tev vairs pateikt... Domā, ja gaidi

sīko, tad esi nez kāda...izredzētā?

Merita. Nē...kāpēc izredzētā...

Katrīna. Kas tur nu tāds – tādu bēbi katra var dabūt, nekas liels! Puiši jau to vien

gaida kā ielīst tavās biksītēs, tikai pēc tam šiem maza bēda, kas ar tevi notiek! Bet

tev, nabadzītei, skolā nebija neviena pielūdzēja, vai ne? Tad nu pirmais, kurš nāca,

tevi arī dabūja, ko?

Merita. Mēs iepazināmies pavisam nejauši...

Katrīna. Ak, zinu jau zinu – nejauši!

Merita. Nu, visiem jau tā nevar būt kā jums ar Aivaru...

Katrīna. Nepiemini man viņa vārdu! Preteklis! Ķēms un idiots, vairāk nekas!

Pietiek, veselu gadu ar viņu nomocījos!

Merita. Nomocījies?

Katrīna. Trulais tips, citu vārdu man nav.

Merita. Kā tā?

Katrīna. No tiem, kuri nevienu skuķi nelaiž garām. Preteklis. Vari iedomāties,

vienā tusiņā vasarā es pieķēru viņu bučojamies ar Tamāru. Zini Tamāru – tādu zili

melnu, kārnu kā slotaskāts, izspūrušiem matiem, zini?

Merita. No paralēlklases?

Katrīna. Nē taču, viņa strādā kultūras namā par kaut kādu...sazin par ko! Viņa ir

vismaz divreiz vecāka par Aivaru, aptver? Šis nu tagad kā tāds sunītis lēkšo viņai

pa pēdām, vemt gribās! Stulbenis! Zini, ko viņš man teica? Vecākas sievietes esot

seksīgākas! Vari iedomāties? Vecākas! Ārprāts, kur viņš to ir ķēris! Es nemūžam

ar viņu vairs nerunāšu, kretīns!

Merita. Viņš pie tevi atgriezīsies.

Katrīna. Lai nerādās ne tuvumā! Baigi man vajag!

Merita. Viņš tomēr atgriezīsies, es zinu.

Katrīna. Ko tu zini! Kāpēc tu tā domā?

Merita. (lēni un klusu)Viņš tevi mīlēs līdz sirmam vecumam... Varbūt jūs nebūsiet

kopā visu laiku, bet...viņš tevi mīlēs un ilgosies, mīlēs un ilgosies...

Katrīna. (iekliedzas) Ko tu muldi! Kā tu to zini?

Merita. (apjūk) Es... nezinu... piedod. Man tikai tā liekas un kādreiz tā sajūta ir

tik stipra, ka vienkārši nav vērts nemaz pretoties. Zinu un viss.

Katrīna. Ak Dievs... Tu gan esi...varbūt tiešām nojūgusies ar to savu bēbi? Tu

esi...dīvaina. Tu vispār to zini? Tu vienmēr esi bijusi dīvaina un tagad jo īpaši...

Atvaino, protams.

Merita. Nekas. Bet man laikam tiešām jāiet. Gan jau tiksimies...nākamreiz es atkal

piezvanīšu...

Katrīna. Merit! Nu, izbeidz pūsties, es tikai pateicu, ko domāju! Kas cits tev

pateiks, ja ne draudzene!

(Merita pamāj viņai un aiziet. Katrīna parausta plecus, bet, kad Merita pazudusi,

atvieglojumā izpleš rokas un jautri sagriežas ap sevi. Tad atkal apsēžas uz soliņa

atzveltnes, sameklē aizliegto cigareti un ar patiku izpūš dūmus)

Merita sēž kādas vairākstāvu mājas kāpņu telpā uz trepēm, plaukstās atspiedusi

galvu. Viņa domā. Tad pieceļas, sakārto apģērbu un, brīdi šaubījusies, zvana pie

durvīm. Labu laiku nekas nenotiek un Merita bailīgi piezvana vēl otru reizi. Durvis

paveras tikai nelielā šķirbiņā, otrpus

durvīm tās satur ķēde. Caur šķirbiņu skatās sievietes seja.

Andra. Kas tur ir? Ko vajag? Ja jūs no kaut kādas biedrības, tad man neko

nevajag...

Merita. Mammu, tā esmu es! Merita!

Andra. Ak tu kungs Jēzu! (nopēta Meritu) Paklau, Meritiņ...tu nevari atnākt pēc

pāris stundām? Es esmu pārāk... man ir tik slikti! Es noteikti pašlaik nevaru tevi

ielaist, saproti? Man te ir tāds juceklis, viss brūk un gāžas, viss ir tā

sajaucies...māja ir pilnīgā haosā...

Merita. Es varu palīdzēt iztīrīt, ja gribi...

Andra. Nē, nē, ne tagad! Saproti, ne tagad! Tas ir drausmīgi, ka man visu laiku

gāžas virsū kaut kādi mēsli, kaut kas, ko es vispār neprasu un nelūdzu, bet tikai un

vienīgi nepatikšanas! Paklau, rīt! Rīt tu atnāksi?

Merita. Nē... mēs ar vecomāti septiņos jau braucam atpakaļ.

Andra. Ar vecomāti... Dievs pasargi! Te viņas nav? Viņa neslēpjas tev

aiz muguras?

Merita. Nē...

Andra. Tās trakās man tikai vēl trūka...Nu labi... Pagaidi!

( Andra aizver durvis, otrā pusē noņem ķēdi un klusu izslīd laukā, kāpņutelpā.)

Pastāvēsim tepat, iekšā es nevaru... nu, tu saproti.

Merita. Osvalds?

Andra. Kungs un ķeizars guļ diendusu. Ja viņš pa dienu apguļas, tad necieš, ka

kāds traucē. Visai pasaulei, redzi, jāpaliek mierā, kad lielskungs apguļas! Pat es

staigāju uz pirkstgaliem! Nedrīkstu pat ieiet tualetē, saproti? Ūdens skaņas caurulēs

viņu pamodinās! Un, protams, es būšu vainīga! Es nezinu... nezinu, kāpēc man tāds

liktenis! Ko es esmu nogrēkojusies, ka man tā jācieš, burtiski no rīta līdz vakaram!

(Andra satausta cigaretes kabatā un nelielu blašķīti ar konjaku. Apsēžas uz trepēm

un iedzer no blašķītes, grib aizdedzināt cigareti, bet tā salūzt viņas pirkstos)

Merita. Kas noticis, mammu? (Merita apsēžas Andrai blakus)

Andra. Ak...viss ir tik...nejēdzīgi! Viņš mani neprec...Vasarā teica – pagaidīsim

rudeni. Tagad rudens ir klāt, vai ne? Jeb jāgaida astroloģiskais – 21. septembris?

Kas ir rudens? Tad, kad lapas ir dzeltenas vai tad, kad tās sāk birt zemē? Varbūt

rudens ir novembris, kad viss jau pliks? Viņš vienkārši par mani ņirgājas!

Merita. Bet viņš taču dzīvo kopā ar tevi, citādi viss ir labi?

Andra. Nē! Es staigāju kā uz pulvermucas! Es vienkārši jūtu – man zem kājām ir

pulvermuca, kas kuru katru brīdi sprāgs! Es nezinu, kad! Varbūt rīt, varbūt pēc

mēneša! Varbūt uz Jauno gadu? Es tik to vien daru kā cenšos, bet...ak dievs, kā

man tas ir apnicis! Uztraukties, vai viņš ir apmierināts, vai viņam garšo, vai esmu

pietiekoši skaista! Kas tā par

velna dzīvi, ko? Kāpēc nevar vienkārši dzīvot un neuztraukties?

Merita. Bet tu pamēģini – vienkārši dzīvot un neuztraukties.

Andra. Un palikt viena? Ha! Visapkārt ir lērums vientuļu sieviešu un smuku

meiteņu, viņš var izvēlēties jebkuru!

Merita. Bet viņš dzīvo ar tevi.

Andra. Tāpēc ka es nenormāli cenšos. Viņš atnāk mājās pie visa gatava, saproti? Ir

ēdiens, ir tīra māja un es – vienmēr sapucējusies. Pie velna! Kāpēc lai es būtu

vienmēr sapucējusies, man arī kādreiz gribas pašļūkāt mājas čībās! Bet nē – viņam

tas riebjas! Viņš visu laiku salīdzina, saproti? Skatās televizoru un salīdzina, bet tur

tās dāmītes taču ir sapucētas speciāli, mājās viņas ir parastas sievietes savās mājas

čībās! Es esmu tā nogurusi... (Andra saplok pie Meritas un viņa glāsta mātei galvu)

Merita. Varbūt gribi atbraukt pie mums, mazliet atpūtīsies...

Andra. (izslejas) Vai tev prāts! Tad es smakošu pēc kūts vai kaķiem un to ne ar

kādiem dušas želejiem nevar dabūt laukā! Viņam riebjas lauku smakas. Un pareizi

– tagad ir 21. gadsimts, sievietei jāsmaržo pēc Šaneles nevis pēc kūts. Un es

strādāju veikalā, ar cilvēkiem, nevar taču tā!

Merita. Jā, tev taisnība.

Andra. Zini, ko esmu tikpat kā sarunājusi? No pārtikas nodaļas mani pārcels

beidzot uz kosmētiku! Tas ir otrajā stāvā, prom no visām tām desām un zivīm! Un

man bija plāns jau pavasarī – es visādi esmu locījusies vecās čūsku vecenes

Brigitas priekšā – viņa ir kosmētikas vadītāja – tad nu šī beidzot padevusies! Tici

man, bija krietni jānopūlas,

lai dabūtu prom Ritiņu. Bet jaunie skuķi agri vai vēlu sataisa mēslus, pieļauj vienu

kļūdiņu, tad otru un tā tas sakrājas, saproti? Nākamais solis ir – pati Brigita! Tu

saproti? Man jāizdara tā, lai tas uzpūtīgais miltu maiss aizvācas. Ne jau uzreiz,

protams, es vispirms tur tā smuki iedzīvošos, smaidīšu, būšu laipna, mīļa un

burvīga, pilnīgi neaizstājami burvīga! Saproti? Un tad vienā jaukā dienā... atklāsies

pamatīgs

iztrūkums kasē... saproti?

Merita. Nē, mammu...tā gan labāk nedari...

Andra. Kāpēc tad ne? Kas par muļķībām! Tu nemaz mani neatbalsti?

Līdz pensijai Brigitai veseli septiņi gadi! Un man jāgaida septiņus gadus? Ne prātā

nenāk! Es gribu tikt par vadītāju jau nākamgad! Es vispār esmu daudz

piemērotāka! Ja tu redzētu, kāda Brigitai riepa ap vēderu, kādi mati – izbalināti,

sačirkoti, tīrais ārprāts! Bet es... (izslejas un pagrozās) Nu, vai es neesmu tīri tā

nekas? Nu?

Merita. Tu vienmēr esi bijusi skaista.

Andra. Tieši tā! Jo es par sevi rūpējos un neriju kūkas un makaronus kā Brigita,

esmu redzējusi, kā viņa piestūķē vēderu ēdnīcā! Tu vispār saproti, ko tas man

nozīmē? Mans Osvaldiņš būs beigts aiz brīnumiem, ka arī es kaut ko varu, ne tikai

viņš! Un man apriebusies tā pārtikas nodaļa, līdz kaklam!

Merita. Mammu... labāk tomēr, ja tu to visu vari panākt godīgi...

Andra. Izbeidz! Godīgi! Jēziņ! Kur tu esi redzējusi, ka mūsu dienās kaut kas

notiek godīgi! It sevišķi, ja gribi rāpties augšā pa karjeras kāpnēm! Skaidrs, ka

kāds kritīs, kāds dabūs pa kaklu, bet ne jau es! Tik daudz prāta man ir, lai to visu

noorganizētu smuki un tīri. Nevienam ne prātā nenāks turēt mani aizdomās, tieši

otrādi – viņi visi domā, ka esmu paraugsieviete, neviens jau nezina, ka Osvalds nav

mani apprecējis. Bet nekas – gan es viņu piespiedīšu. Un tieši es būšu tā, kas

mierinās gan Ritiņu, gan Brigitu, es būšu viņām labākā draudzene! Nu? Saki vēl,

ka tas nav ģeniāls plāns!

(Andra pietrūkstas kājās un pati satraukta par savām nākotnes iespējām,

garastāvoklis viņai krietni uzlabojies. Merita pieceļas, lai ietu prom.)

Merita. Tomēr...tu uzmanies, labi? Tādas lietas... ne vienmēr izdodas.

Andra. Ak, izbeidz tu ar to savu prātuļošanu! Mīļā, laiks kļūt pieaugušai!

(Andra arī sakārtojas, lai ietu atpakaļ dzīvoklī)

Merita. (smaida) Es kļūšu. Lieldienās.

Andra. (jau satver durvju rokturi, lai pazustu dzīvoklī) Kā tad to lai saprot?

Merita. Man būs bērniņš uz Lieldienām.

Andra. Ko? (apstulbst un sastingst) Ko tu teici?

Merita. Tādēļ jau es atnācu... lai tev pateiktu...būs bērniņš...

Andra. Nē...tu joko? Tu...vispār aptver, ko tu...Merita!

Merita. Nē, es nejokoju, bet...Mammu, es negribēju tevi satraukt, bet bērniņš – tas

taču ir labi! Tas ir...

Andra. Tu vispār apjēdz, ko runā? Tu...cik tev gadu?

Merita. Sešpadsmit.

Andra. Ak Dievs! Un tu gribi teikt, ka esi stāvoklī?

Merita. Šodien biju pie ārsta...

Andra. (atviegloti uzelpo) Uf... Paldies Dievam, citādi tu mani pārbiedēji! Kad

jāiet uz slimnīcu?

Merita. Nē... man tagad nav jāiet uz slimnīcu, bērniņš būs tikai uz Lieldienām.

Andra. ( iekliedzas) Merita! Tu esi galīgi stulba, vai? Jūs tur abas laukos esat

nojūgušās? Ko tu muldi, kāds bērns! Tev ir jāiet uz slimnīcu tūlīt pat un ne par

kādu bērnu es negribu zināt! Skaidrs? (pieliecas tuvu Meritai) Tev skaidrs jeb man

jāuzraksta rakstiski, kas tev jādara?

Merita. Mammu...

Andra. (šņāc) Pamēģini tikai laist pasaulē bandubērnu, pamēģini tikai!

Sešpadsmit gados, ārprāts! Mani noēdīs no zemes virsas, ja uzzinās, ka manai

meita sešpadsmit gados bērns atskrējis! Tu saproti? Mani noēdīs! Osvalds... ak

Dievs, Osvalds! Ja viņš to uzzinās, tad visam beigas...

(kliedz Meritai sejā) Tad visam beigas, viņš tūlīt pat pagriezīs man

muguru – es taču būšu vecmāmiņa, ak debess! Un kosmētikas nodaļu man

neredzēt, tas ir skaidrs kā diena – Brigita nevar ciest visādas perversijas! Bet, ja

skuķim sešpadsmit gados ir bērns – tā ir perversija, tu saproti?

(Kliedz un sagrābj Meritu aiz pleciem un purina viņu) Tu saproti?!

Merita. (bailēs kunkst) Saprotu... Mammu, bet es taču pilsētā nedzīvoju, es

aizbraukšu uz laukiem... mēs ar vecmammu...

Andra. Jā, kā tad! Laukos jau tagad neviens neko nezina un nesaprot, tur nav ne

telefonu, ne mašīnu, nekā! Neviens nesarunājas, neviens neredz viens otru

mēnešiem ilgi! Pietiek, Merita! Ja sūdus esi sataisījusi, māki tikt laukā, skaidrs!

Prom uz slimnīcu un lai nākamreiz, kad tevi satikšu, viss būtu jau nokārtots! Tu

saprati? Zvēri, skuķi, zvēri man, ka to izdarīsi! Velns parāvis, tu manu dzīvi ar

savu sīko nesabojāsi! Citādi... citādi nemaz nerādies manā tuvumā! Skaidrs???

(Andra ieskrien dzīvoklī un ar blīkšķi aizsit ciet durvis Meritas deguna priekšā.

Merita sastingusi skatās uz durvīm, tad lēnām iet laukā no kāpņutelpas)