LATVIJAS UNIVERSITĀTE

ĖĪMIJAS DIDAKTIKAS CENTRS

I. Iesalniece, D. Cēdere

VESELĪBAI

KAITĪGĀS VIELAS

Rīga 2009

2

Materiāls “Veselībai kaitīgās vielas” sagatavota ar mērėi padziĜināt jauniešu

zināšanas un izpratni par biežāk sastopamo ėīmisko vielu iedarbību uz cilvēka organismu,

lai veidotu motivētu, saudzējošu attieksmi pret savu veselību un apkārtējo vidi. Aprakstītas

galvenokārt ikdienā lietojamās ėīmiskās vielas – ārstniecības līdzekĜi, sadzīves ėimikālijas,

kaitīgās vielas pārtikas produktos; skaidroti to iedarbības principi un veidi, kā izvairīties no

iespējamas saindēšanās.

Izveidotais materiāls ir metodiski informatīvs palīglīdzeklis ėīmijas, bioloăijas,

veselības mācības un dabaszinību priekšmeta skolotājiem, kā arī pašizglītošanās līdzeklis

skolēniem un citiem interesentiem.

Recenzenti: Juris Rotbergs, Dr.chem., RSU

Anda Prikšāne, Dr.chem., LU

Latvijas Universitāte, 2000

Pārstrādāts, LU Ėīmijas didaktikas centrs, 2009

ISBN-9984-661-26-1

3

SATURS

Ievads ……………………………………………………………………………….… 4

1. Veselībai kaitīgās vielas un to darbība cilvēka organismā ……………………….. 5

1.1. Toksiskās iedarbības novērtējums ………………………………………….. 5

1.2. Vielu aprites organismā vispārīgs raksturojums……………….…………… 10

1.3. Svešdabīgo vielu metabolisms un izdalīšanās no organisma ………….…… 11

1.4. Toksisko vielu iedarbības veidi …………………………………………….. 15

1.5. Iedarbību ietekmējošie faktori ……………………………………………… 18

1.6. Fiziotoksikoloăiskie efekti …………………………………………………. 19

2. Veselībai kaitīgo vielu izplatība ………………………………………………….. 24

2.1. Vide un cilvēka veselība ……………………………………………………. 24

2.2. Kaitīgās vielas pārtikā ……………………………………………………… 26

2.2.1. Indīgās vielas augos ………………………………………………..... 27

2.2.2. Indīgās vielas sēnēs …………………………………………….…..… 29

2.2.3. Indīgās vielas dzīvniekos …………………………………….…..…... 30

2.2.4. Lauksaimnieciskās ražošanas radītais piesārĦojums ………………… 30

2.2.5. Vides radītais piesārĦojums ………………………………………….. 34

2.2.6. Kaitīgo vielu rašanās pārtikas sagatavošanas procesā …………..…... 36

2.2.7. Pārtikas piedevas ………………………………………………..…… 37

2.2.8. Kaitīgo vielu rašanās pārtikas uzglabāšanas laikā …………………… 39

2.3. Sadzīves ėīmijas līdzekĜi …………………………………………………… 42

2.3.1. Skābes un sārmi ……………………………………………………... 42

2.3.2. Tehniskie šėidrumi un šėīdinātāji ………………………………..….. 43

2.3.3. Mazgāšanas un tīrīšanas līdzekĜi …………………………………..… 46

2.4. Toksiskās gāzveida vielas ………………………………………………….. 48

2.5. Atkarību izraisošās vielas …………………………………………………... 51

2.5.1. Legālās atkarības vielas …………………………………………..…. 51

2.5.2. Narkotiskās vielas ………………………………………………..….. 55

2.6. Ārstniecības līdzekĜi ………………………………………………………… 58

2.7. Aroda veselības problēmas …………………………………………………. 63

3. Galvenie aizsardzības noteikumi ……………………………………..…………… 65

3.1. Bīstamo ėīmisko vielu un ėīmisko produktu marėēšana un drošības

pasākumi darbā ar bīstamām vielām ……………………………………….. 65

3.2. Pirmā palīdzība nelaimes gadījumos ……………………………………….. 72

Izmantotā literatūra ………………………………………………………………......... 87

4

IEVADS

Ja apzināmies izaicinājumus, kuru priekšā šodien stāv sabiedrība: manipulācijas ar gēniem,

enerăijas un vides problēmas, dabas resursu iztukšošana, neatrisināti veselības un drošības

jautājumi, starojuma risks, piedevas pārtikai utt. – tad tomēr noraidām faktu, ka to lielākā daĜa

balstās uz dabaszinātnēm. Demokrātiska sabiedrība ievēl politiėus atkarībā no viĦu viedokĜa šo

problēmu risināšanā un prasa, lai lēmumi būtu pamatoti un balstītos uz zināšanām dažādās

dabaszinātĦu nozarēs. Tās ir gan vēlētāju, gan politiėu intereses.

Mūsdienu skolā ar akadēmisku mācību kursu vairs nepietiek. Saistība ar praktisko dzīvi ir

viens no būtiskākajiem principiem, kā padarīt mācību saturu pievilcīgāku un rosināt mācīšanās

motivācijas veidošanos skolēniem.

Veselība ir viena no vissvarīgākajām dzīves vērtībām. Lai saglabātu veselību, jābūt zināšanām.

Zināšanas un izpratne par aktuālām, dzīvē nozīmīgām lietām raksturo cilvēka izglītības līmeni.

Attiecībā uz cilvēka veselību, neapšaubāma nozīme ir zināšanām bioloăijā, ėīmijā. Veselības

traucējumu cēlonis bieži ir organismam sveša ėīmiska viela.

Lai novērtētu skolēnu zināšanas par veselībai kaitīgām vielām un to iespējamo darbību

organismā un sekām, kā arī par sadzīvē izmantojamo ėīmisko līdzekĜu saprātīgu izmantošanu, tika

izstrādāta anketa “Veselībai kaitīgās vielas” un veikta 8.–12. klašu skolēnu aptauja vairākās Latvijas

skolās. Aptaujā piedalījās 422 skolēni. Aptaujas datu apstrāde parādīja, ka nav radikālu atšėirību

dažādu skolu skolēnu zināšanās par minētajiem jautājumiem. Satraukumu rada zemais pareizo

atbilžu skaita pieaugums no 8. līdz 12. klasei.

Ceram, ka materiāla vienkāršais izklāsts spēs ieinteresēt ikvienu lasītāju un pārliecināt par to,

ka prātīgāk ir izsargāties no kaitīgu vielu iedarbības nekā cīnīties ar saindēšanās sekām.

Autores

5

“Kas ir inde? Inde ir viss, un inde ir visā. Vienīgi deva ir tā,

kas nosaka, kad lieta nav indīga,” teicis Paracelzs pirms 500

gadiem. Toreiz šī tēze attiecās vienīgi uz ārstniecības vielām,

šodien arī uz pārtikas produktiem un daudz ko citu.

Tikai dažus gadu desmitus atpakaĜ pasaule uzzināja par masveida saindēšanos, ko izraisa

vielas apkārtējā vidē. Piemēram, metildzīvsudrabs, polihlorētie bifenili. Šo vielu koncentrācijas

ikdienas saskarē ir tik niecīgas, ka var likties cilvēkam nekaitīgas. Taču to iedarbība ir ilglaicīga,

tāpēc bīstama.

Kaitīgas cilvēka organismam var kĜūt sadzīves ėimikālijas, ja tās nepareizi lieto. Sabiedrības

rīcībā nonāk aizvien jaunas mākslīgās šėiedras un plastmasas, pesticīdi, pārtikas produktu piedevas,

medicīniskie preparāti u.c. Cilvēkam bīstamas vielas sastopamas arī dabā, un ne tikai indīgajās

sēnēs.

Kas notiek ar indīgajām vielām mūsu organismā? Kam pievērst uzmanību, izvēloties

mazgājamo līdzekli, pārtikas produktu, lietojot medikamentu vai šėīdinātāju nagu lakas

noĦemšanai?

1. Veselībai kaitīgas vielas un to darbība cilvēka organismā

1.1. Toksiskās iedarbības novērtējums

Vielas, kas var radīt nopietnus kaitējumus veselībai vai izraisīt nāvi, ja tās ir norītas,

ieelpotas vai absorbētas caur ādu, sauc par toksiskām jeb indīgām vielām, bet zinātnes nozari, kas

pēta šīs vielas – par toksikoloăiju.

Toksiska viela var būt jebkurš ėīmisks savienojums, kurš nonācis organismā pietiekamā

daudzumā, lai izraisītu dzīvībai svarīgu funkciju traucējumus un radītu briesmas tālākai organisma

eksistencei. Jo mazāka deva izraisa dzīvībai svarīgu funkciju traucējumus, jo ėīmiskās vielas

bīstamība ir lielāka.

Ėīmisko vielu un ėīmisko produktu bīstamību nosaka to fizikālās un ėīmiskās īpašības:

sprādzienbīstamība, uzliesmojamība, oksidējamība.

Saeimā 1998. g. 1. aprīlī pieĦemtā Ėīmisko vielu un ėīmisko produktu likuma 10. pantā ir

norādīts bīstamo ėīmisko vielu iedalījums 15 klasēs:

6

Ėīmisko vielu un ėīmisko produktu klasificēšana

1. Ėīmisko vielu un ėīmisko produktu ražotājs vai importētājs ir atbildīgs par to, lai ėīmiskās

vielas un ėīmiskie produkti, kas nonāk tirdzniecībā vai lietošanā, būtu klasificēti atbilstoši

tiem piemītošajām fizikālajām, ėīmiskajām, toksikoloăiskajām un citām īpašībām.

2. Ėīmiskās vielas un ėīmiskie produkti uzskatāmi par bīstamām ėīmiskajām vielām un

bīstamiem ėīmiskajiem produktiem, ja saskaĦā ar šā panta trešajā daĜā minētajiem

noteikumiem tie ir iedalāmi kādā no šādām klasēm:

1/ kodīgas ėīmiskās vielas vai ėīmiskie produkti;

2/ kairinošas ėīmiskās vielas vai ėīmiskie produkti;

3/ sensibilizējošas ėīmiskās vielas vai ėīmiskie produkti;

4/ kancerogēnas ėīmiskās vielas vai ėīmiskie produkti;

5/ mutagēnas ėīmiskās vielas vai ėīmiskie produkti;

6/ reproduktīvajai sistēmai toksiskas ėīmiskās vielas vai ėīmiskie produkti;

7/ videi bīstamas ėīmiskās vielas vai ėīmiskie produkti;

8/ sprādzienbīstamas ėīmiskās vielas vai ėīmiskie produkti;

9/ ėīmiskās vielas vai ėīmiskie produkti, kas ir spēcīgi oksidētāji;

10/ īpaši viegli uzliesmojošas ėīmiskās vielas vai ėīmiskie produkti;

11/ viegli uzliesmojošas ėīmiskās vielas vai ėīmiskie produkti;

12/ uzliesmojošas ėīmiskās vielas vai ėīmiskie produkti;

13/ Ĝoti toksiskas ėīmiskās vielas vai ėīmiskie produkti;

14/ toksiskas ėīmiskās vielas vai ėīmiskie produkti;

15/ kaitīgas ėīmiskās vielas vai ėīmiskie produkti.

3. Ėīmisko vielu un ėīmisko produktu klasificēšanas kārtība atkarībā no minēto vielu un

produktu bīstamākajām īpašībām un pakāpes, kādā šīs īpašības tiem piemīt, reglamentē

Ministru kabineta noteikumi.

Bīstamo vielu iedarbību uz cilvēka organismu sauc par toksisko iedarbību. Iedarbība var būt

atgriezeniska un neatgriezeniska. Toksisko vielu iedarbības sekas ir atkarīgas no to devas un

iedarbības ilguma.

7

TOKSISKĀS

IEDARBĪBAS

VEIDI

Vielu toksiskuma novērtēšanas kritēriji 1.1. tabula

Apzīmē-jums

Nosaukums Apraksts

LD50 Vidējā letālā deva

Vielas deva, kas izraisa nāvi 50% no pārbaudei izmantotās dzīvnieku grupas pēc kontakta ar šo vielu noteiktā laika posmā (parasti 48 vai 96 stundās). LD50 izsaka mg vai µg attiecībā pret dzīvsvara kg (mg/kg vai µg/kg)

LC50 Vidējā letālā koncentrācija

Vielas koncentrācija, kas izsauc testdzīvnieku grupas 50% nāvi pēc kontakta ar šo vielu noteiktā laika periodā (48 vai 96 stundās). LC50 var izteikt mg/l, mg/kg, mol/l vai mol/kg

MLD (MinLD)

Minimālā letālā deva

Vielas daudzums, kas izsauc testgrupas viena dzīvnieka bojāeju, izsaka mg/kg, arī µg/kg

ED50 Vidējā efektīvā (darbīgā) deva

Vielas deva, kas izraisa specifiskas vai raksturīgas izmaiĦas 50% no pārbaudāmo dzīvnieku grupas, mg/kg

EC50 Vidējā efektīvā koncentrācija

Vielas koncentrācija, kas rada specifiskas vai raksturīgas izmaiĦas 50% no pārbaudāmo dzīvnieku grupas

ET50 Vidējais kontakta laiks

Kontakta laiks ar doto vielas daudzumu, kas izsauc 50% mirstību pārbaudei izmantoto dzīvnieku grupā

pT Potenciālā toksiskuma kritērijs

pT = -lg[T], kur [T] ir toksiskās vielas molārā koncentrācija (mol/l)

Toksiskā deva – vielas daudzums, ko dzīvais organisms saĦem noteiktā laika vienībā un kas

izraisa toksisku iedarbību. Toksiskuma novērtēšanai nosaka vielas letālo devu (LD50), kā arī citus

kritērijus (1.1. tabula).

akūti letāla

neatgriezeniska (bet ne letāla)

smagi veselības traucējumi pēc vienas iedarbības reizes

smagi veselības traucējumi pēc atkārtotas vai ilgstošas iedarbības

“kodīga”

kairinoša

alerăiju izraisoša (alergēna)

vēzi izraisoša (kancerogēna)

iedzimtu izmaiĦu izraisoša (mutagēna)

cilvēka auglim kaitīga (teratogēna)

8

No devas vai koncentrācijas lielā mērā ir atkarīga arī ārstniecisko līdzekĜu darbība organismā.

Noteikta lieluma deva rada ārstniecisko efektu, bet lielas šīs pašas vielas devas var darboties

toksiski un izraisīt pat nāvi. Ārstniecisko līdzekĜu darbības novērtēšanai izmanto vairākus devu

veidus (skat. 1.1. un 1.2. tabulu).

Papildkritēriji, ko izmanto ārstniecības vielu novērtēšanai 1.2. tabula

Apzīmē- jums

Nosaukums Apraksts

ZSD ZemsliekšĦa deva Deva, kas neizraisa ārstniecisku efektu

MinED Minimālā efektīvā jeb mini- mālā terapeitiskā deva

Mazākā deva, kas rada ārstniecisku efektu tikai vienam dzīvniekam

ED95 Deva, kas 95% eksperimenta grupas dzīvnieku izraisa ārstniecisku efektu

MaxED Maksimālā efektīvā jeb maks. terapeitiskā deva

Deva, kas izraisa ārstniecisku efektu visiem dzīvniekiem

ED50 Vidējā efektīvā jeb vidējā terapeitiskā deva

Deva, kas 50% eksperimenta grupas dzīvnieku izraisa ārstniecisku efektu un ko lieto ārstniecības praksē. Pastāv reizes deva, diennakts deva, kursa deva, trieciendeva, uzturošā deva

MPD Augstākā jeb maksimāli pieĜaujamā deva

Medicīniskajā praksē ar likumu noteikta deva indīgām un stipri iedarbīgām vielām

MinTD Minimālā toksiskā deva Mazākā deva, kas rada toksiskas parādības vienam dzīvniekam

TD5 Deva, kas 5% eksperimenta grupas dzīvnieku izraisa toksiskas parādības

TD50 Vidējā toksiskā deva Deva, kas 50% eksperimenta dzīvnieku izraisa toksiskas parādības

MaxTD Maksimālā toksiskā deva Deva, ka izraisa toksiskas parādības visiem dzīvniekiem

MaxLD Maksimālā jeb absolūtā letālā deva

Deva, kas izraisa nāvi visiem eksperimenta grupas dzīvniekiem

Jo lielāka ir starpība starp medikamenta efektīvo devu un toksisko vai letālo devu, jo drošāks

tas ir lietošanai. Ja šīs devas atrodas tuvu viena otrai, tad attiecīgais ārstniecības līdzeklis ir bīstams.

Vielas, kurām minED un minTD Ĝoti maz atšėiras vai pat sakrīt, ir indes.

Katru ārstniecības līdzekli raksturo tā farmakoloăiskās darbības platums (FDP) un drošības

indekss (DI), ko izsaka attiecība LD50/ED50. Ja DI = 1, tad attiecīgā viela ir spēcīga inde, jo tās

9

izraisītais efekts ir nāve. Starpību starp minimālo toksisko devu un minimālo efektīvo devu sauc par

terapeitiskās darbības platumu (TDP), kuru raksturo terapeitiskais indekss (TI).

Jo lielāks ir kāda ārstniecības līdzekĜa terapeitiskās darbības platums, jo mazāk toksiska ir šī

viela, un to var drošāk lietot, nebaidoties no saindēšanās.

MaxLD LD50 MinLD

MinTD MinTD

ED50 MinED

MinED

Eksperiments Praktiskā medicīna 1.1. att. Ārstniecības līdzekĜu farmakoloăisko un terapeitisko devu grafisks attēlojums [16].

Pēc letālajām devām LD50 un letālajām koncentrācijām LC50 toksiskās vielas iedala trīs klasēs.

Toksiskuma klasifikācijas kritēriji* 1.3. tabula

Toksiskuma

klase

LD50 (mg/kg),

ja žurkas attiecīgo vielu uzĦem caur muti

LD50 (mg/kg),

ja žurkas vai truši attiecīgo vielu absorbē

caur ādu

LC50 (mg/l 4 stundās),

ja žurkas attiecīgo vielu ieelpo

Īpaši toksiska < 25 < 50 < 0,5

Toksiska 25 – 200 50 – 400 0,5 – 2

Kaitīga 200 – 2000 400 – 2000 2 – 20

* pēc Ministru kabineta 1997.g. 12. augustā apstiprinātajiem noteikumiem

DI =

LD50

ED50

TI =

TD5

ED95

Farmakoloăiskās darbības platums (LD50/ED50)

Terapeitiskās darbības platums

Augstākā

pieĜaujamā deva

10

1.2. Vielu aprites organismā vispārīgs raksturojums

Vielas organismā visbiežāk nokĜūst caur muti, plaušām un ādu. Vielas, kuras organismam ir

“svešas”, pieĦemts saukt par svešdabīgām vielām.

UzĦemtas caur muti un nokĜūstot kuĦăī, svešdabīgās vielas uzsūcas visā kuĦăa un zarnu

traktā, bet visvairāk tievajās zarnās, kur to veicina milzīgā zarnu gĜotādas uzsūcošā virsma (~200

m2) un tās intensīvā asinsrite. Daudzas vielas kuĦăa–zarnu traktā kuĦăa sulas sālsskābes un kuĦăa

un zarnu fermentu ietekmē sašėeĜas. DaĜa vielu sāk uzsūkties arī kuĦăī; turot vielas mutē – arī

mutes dobuma gĜotādā. Uzsūkšanos kuĦăī ietekmē kuĦăa pildījums, tauku daudzums uzturā,

svešdabīgās vielas agregātstāvoklis.

Vielas iedarbojas ātrāk, ja tās ieĦemtas tukšā dūšā. Tauku klātbūtne paātrina daudzu vielu

uzsūkšanos. Jau pēc dažām minūtēm svešdabīgās vielas no kuĦăa nonāk zarnās. Procesu ietekmē

uzturvielu raksturs, kuras pirms vai vienlaikus ar svešdabīgo vielu nonāk kuĦăī. Barība, kas bagāta

ar monosaharīdiem, ātri nokĜūst zarnās. Proteīni šo procesu aizkavē. Vislēnāk virzās trekna barība.

Piens un piena produkti virzās Ĝoti ātri, jo piena cukurs pastiprina zarnu peristaltiku. Pēc uzsūkšanās

vielas caur vārtu vēnas sistēmu nonāk aknās, kur iespējama to inaktivācija, pēc tam – vispārējā

asinsritē. Toksisko vielu darbība parasti sākas pēc 15–30 minūtēm.

Viens no biežāk sastopamajiem un bīstamākajiem toksisko vielu iekĜūšanas veidiem ir caur

plaušām. Var ieelpot gāzes, tvaikus, aerosolus, pulverveida vielas. Plaušu alveolu kopējā virsma ir

~100 m2 liela, caur to sieniĦām vielas ātri nokĜūst asinīs, piesātina tās un izraisa vispārējas

saindēšanās simptomus.

Daudzas svešdabīgās vielas, nokĜūstot acīs, mutes dobumā, degunā, ausīs, kā arī makstī,

viegli uzsūcas cauri gĜotādām un izraisa saindēšanos vai audu bojājumus.

Āda veido zināmu organisma aizsargbarjeru, tāpēc vielu iedarbība caur ādu ir daudz lēnāka.

Visvieglāk difundē gāzveida un šėidras lipofilas vielas. Ūdenī šėīstošās vielas difundē caur ādas

matiĦu porām. Caur sviedrainu, sakarsušu ādu vielas iekĜūst organismā ātrāk. Bojāta āda – svaigi

nobrāzumi, saskrāpējumi, asiĦojošas brūces nodrošina iespēju svešdabīgai vielai nokĜūt tieši asinīs.

Toksiskās vielas, nonākot uz ādas, var izraisīt lokālu bojājumu, bet uzsūcoties – vispārēju

saindēšanos.

Pēc iekĜūšanas organismā svešdabīgās vielas uzsūcas, ejot cauri dažādām šūnu

bioloăiskajām membrānām.

Pēc bioloăisko membrānu pārvarēšanas un uzsūkšanās svešdabīgās vielas nonāk asinīs un

izplatās pa visu organismu, nonākot dažādos audos un orgānos. Ir vielas, kas izplatās vienmērīgi, un

to koncentrācija dažādos audos un orgānos maz atšėiras. Daudzas vielas izplatās nevienmērīgi –

11

dažos audos un orgānos uzkrājas vairāk. Piemēram, joda savienojumi uzkrājas vairogdziedzerī.

Pamatā svešdabīgās vielas uzkrājas saistaudos, kaulaudos un taukaudos.

Vielas, kas cirkulē asinīs, daĜēji tiek saistītas un veido depo gan šūnās, gan ārpus tām. Par

ārpusšūnu depo uzskata asins plazmas proteīnus, ar kuriem spēj atgriezeniski saistīties daudzas

vielas. Vielām, kas saistījušās ar proteīniem, iedarbības efekts pavājinās, jo kompleksi ar proteīniem

grūti iet cauri kapilāriem. Līdz ar to svešdabīgo vielu darbības ilgums pēc saistīšanās ar proteīniem

pagarinās, jo no šī kompleksa pastāvīgi atbrīvojas noteikts daudzums svešdabīgās vielas.

Svešdabīgo vielu vienmērīgu izplatīšanos organismā būtiski ietekmē bioloăiskās barjeras,

kas atrodas ceĜā:

• hematoencefāliskā barjera – smadzeĦu asinsvadi daudzas vielas nelaiž cauri, tādēĜ ne visas

vielas, kas nonāk asinīs, nokĜūst arī smadzenēs un smadzeĦu šėidrumā;

• hematooftalmiskā barjera kavē vielu nokĜūšanu no asinīm acs audos;

• placentārā barjera, kura neĜauj daudzām vielām no grūtnieces asinīm nonākt augĜa asinīs

(alkohols, nikotīns, daudzi medikamenti un citas vielas šėērso placentāro barjeru).

Svešdabīgo vielu nokĜūšanu kādos konkrētos orgānos kavē arī aptaukošanās, jo asins

tecēšana caur taukiem vienmēr ir lēna.

1.3. Svešdabīgo vielu metabolisms un izdalīšanās no organisma

Nonākot organismā, svešdabīgā viela nokĜūst apstākĜos, kādos notiek barības vielu un citu

dabiski uzĦemamu vielu noārdīšanās (kataboliskās) un biosintēzes (anaboliskās) reakcijas. Tās sauc

par vielmaiĦas reakcijām jeb vielu metabolismu, bet vielmaiĦas procesu starpproduktus – par

metabolītiem.

Savā dzīvē cilvēks uzĦem Ĝoti daudz dažādu svešdabīgu vielu. DaĜa no tām organismā

nepārveidojas un izdalās neizmainītā veidā. Tomēr pārsvarā tās ir lipofilas vielas, un tām ir

tendence uzkrāties lipīdus saturošos audos, piemēram, taukaudos vai centrālajā nervu sistēmā

(CNS). Metabolisma procesā lipofilās vielas tiek pārvērstas par hidrofiliem (ūdenī šėīstošiem) un

no organisma viegli izvadāmiem produktiem.

Organismā darbojas daudzas fermentu sistēmas, kas palīdz organismam atbrīvoties no

svešdabīgajām vielām. Tās atrodas aknās, nierēs, plaušās, daĜēji arī zarnu traktā un nedaudz citos

orgānos. Svešdabīgo vielu metabolismā vislielākā nozīme ir tieši aknu šūnu gludajam

endoplazmatiskajam tīklam (1.2. att.).

Svešdabīgo vielu metabolisma jeb biotransformācijas mehānisms:

12

1. stadija – oksidēšana, reducēšana vai hidrolīze, veidojoties funkcionālām grupām;

2. stadija – svešdabīgās vielas funkcionālo grupu saistīšanās ar organisma vielmaiĦas

starpproduktiem, parasti veidojot hidrofilus konjugātus.

[

Svešdabīgo vielu biotransformācijas 1. stadijā parasti notiek oksidēšanās reakcijas aknās, ko

katalizē citohroma P–450 monooksigenāžu sistēma (citohroms P-450). Visbiežāk veidojas

hidroksisavienojumi. 2. stadijā oksidēšanās produkti veido konjugātus ar glikuronskābi, sulfātiem,

13

karbonskābēm, metilgrupām, aminoskābēm, glutationu, kas ir ūdenī šėīstoši produkti un viegli

izvadās no organisma. IzĦēmums ir produkti, kas rodas acetilēšanas un metilēšanas reakcijās.

Alkānu pārvēršanās par hidrofiliem konjugātiem notiek šādi: citohroma P–450 klātienē tie

oksidējas par spirtiem (hidroksisavienojumiem) un veido stabilus nukleofilus metabolītus; tālāk

transferāzes iedarbībā notiek saistīšanās ar skābju atlikumiem, veidojot ūdenī šėīstošus konjugātus.

1.3. att. Nukleofilu metabolītu veidošanās, oksidējoties alkāniem vai arēniem.

Pēc šāda principa organismā daĜēji notiek arī benzola metabolisms. Veidojas ūdenī labi

šėīstošais sulfātkonjugāts (fenilsulfāts):

Tomēr pilnībā benzols no organisma netiek izvadīts. Benzols pieskaitāms pie

kancerogēniem savienojumiem. Ne vienmēr svešdabīgo vielu metabolisms noved pie bioloăiski

inaktivētiem savienojumiem. Ir vielas, kas biotransformācijas rezultātā pārvēršas par ėīmiski

aktīviem metabolītiem. To sauc par bioaktivāciju. Pie šādām vielām pieskaitāmas mutagēnas,

kancerogēnas un teratogēnas vielas (skat. 1.6. nodaĜu). Savienojumi ar divkāršo saiti C=C (alkēni,

arēni) oksidējas par epoksīdiem, kam piemīt augsta reaăētspēja. Epoksīdcikls viegli šėeĜas, veidojot

aktīvus elektrofilus starpproduktus. Lielākā daĜa elektrofilo metabolītu inaktivējas, reaăējot ar

šėīstošiem nukleofiliem – “uztvērējmolekulām”, kas visbiežāk ir sēru saturošais tripeptīds

glutations (GSH) un ūdens. Taču iestājas līdzsvars, tāpēc inaktivācija nenotiek pilnīgi un zināma

daĜa aktīvāmetabolīta var kovalenti saistīties ar nukleofilajiem centriem organismam nozīmīgās

molekulās, piemēram, proteīnu molekulās un DNS (1.4. att.).

citohroms P-450

OH

sulfotransferāze

OSO3H

fenilsulfātsbenzols fenols

C H C OH C C Ocitohroms P-450 transferāze skābes

atlikums

alkāns hidroksi-savienojums

stabils nukleofilsmetabolīts

aktivēts skābes

konjugāts

atlikumsO

(arēns)

1. stadija 2. stadija

14

1.4. att. Elektrofilu metabolītu veidošanās, oksidējoties alkēniem un arēniem.

Aktīvie elektrofilie metabolīti spēj reaăēt pat ar pašu fermentu, kas piedalījies metabolīta

veidošanā, kovalenti saistīties ar visām tuvākajām makromolekulām. Tie var saistīt arī šūnu

mazmolekulāros nukleofilos savienojumus. Molekulas izmaiĦas, ko radījusi aktīvā metabolīta

kovalenta piesaistīšanās, ir noteicošā toksiskuma pazīme. Metabolītu reakcijas ar nukleīnskābēm

rada mutagenitāti un kancerogenitāti.

Organisma šūnās darbojas virkne aizsargfaktoru, lai aizkavētu vai inaktivētu aktīvos

metabolītus. Taču arī šajos procesos var rasties nevēlami aktīvi starpprodukti.

Reaăētspējīgi ir ne tikai elektrofilie metabolīti. Tā, piemēram, halogēnalkāni daĜēji tiek

aktivēti reducēšanas ceĜā, pārvēršot tos par radikāĜtipa metabolītiem. Augsts toksiskums piemīt

tetrahlorogleklim, kas jau nelielās devās bojā aknas un nieres. CCl4 darbojas kā elektronu akceptors,

veidojot aktīvo CCl3 radikāli. Brīvais CCl3 radikālis saistās gan ar citohroma P–450 hēma daĜu,

gan ar dažādiem proteīniem un tuvumā esošiem membrānu lipīdiem. Reaăējot ar skābekli, tas veido

peroksiradikāli O–O–CCl3, kas peroksidē lipīdu nepiesātinātās taukskābes.

1.5. att. TetrahloroglekĜa aktivācija metabolisma procesā.

•

•

•

CCl4 CCl3.

OO–CCl3 + RH

– R

kovalenta saistīšanās ar hēmu, proteīniem un lipīdiem

lipīdu peroksidācija

CHCl3O

HOO–CCl3 HO–CCl3+ 2GSH– GSSG

+ RH

– R – HCl Cl C Cl

O

+ H2O

– 2HCl

CO2kovalenta saistīšanāsar proteīniem

– H2O

– Cl–+ e–

.

.

tetrahlor-ogleklis

hloroforms

fosgēns

.

C C citohroms P-450C C

O

C C

O+

C C

OH

OH

C C

OH

SG

GSHH2O

saistīšanās ar proteīniem

un DNS

inaktivēti konjugāti

alkēns nestabils elektrofils metabolīts(arēns)

epoksīds

15

Oksidēšanās–reducēšanās reakcijās radikāĜtipa metabolīti organismā var veidot toksiskas

skābekĜa daĜiĦas. Viena no būtiskākajām ir superoksīdanjona radikālis O2−. Tas var rasties dažādos

vielmaiĦas procesos. Cilvēkiem, kuriem ir hroniski iekaisuma procesi, O2− veidojas daudz vairāk.

Tie bojā šūnu membrānas, proteīnus, nukleīnskābes. SkābekĜa radikāĜi var izraisīt dažādas

pataloăijas un komplikācijas (išēmija, diabēts, vēzis, Alcheimera slimība u.c.).

Brīvie radikāĜi vājina imūnsistēmu, palielina risku dažādām infekcijām un audzējiem. Pastāv

uzskats, ka arī organisma novecošanos veicina brīvi radikāĜi.

Gandrīz visas svešdabīgās vielas biotransformācijas produktu veidā vai arī nepārveidotas

tiek izvadītas no organisma. Parasti tās tiek izvadītas caur nierēm ar urīnu. Citas vielas izdalās caur

aknām ar žulti un tālāk caur zarnu traktu. Vielas var izdalīties arī ar sviedru, siekalu, asaru un piena

dziedzeru sekrētiem. Gaistošas vielas izdalās caur plaušām ar izelpoto gaisu. Tas ir organisma

dabiskais atindēšanās process. Orgāni, caur kuriem izdalās toksiskas vielas un to metabolīti, bieži

tiek stipri bojāti. Vielas, kuras nemetabolizējas un netiek arī izvadītas no organisma, akumulējas. Ja

svešdabīgā viela uzkrājas organismā lielākā daudzumā, iespējama saindēšanās (1.6. att.).

1.4. Toksisko vielu iedarbības veidi

Saindēšanās ir atkarīga no toksiskās vielas dabas, no iedarbības ilguma un rakstura. Pēc

ilguma izšėir šādus iedarbības veidus:

• akūta iedarbība – klīniskā aina attīstās līdz 24 stundām;

• subakūta iedarbība – klīniskā aina attīstās pēc toksiskās vielas vienreizējas iekĜūšanas

organismā mazā daudzumā, saindēšanās aina attīstās lēni un ir vāji izteikta;

• hroniska iedarbība – tā saistīta ar vides piesārĦojumu, ar arodslimībām u.c.

Pēc rakstura toksisko vielu iedarbība var būt lokāla vai vispārēja. Lokāla (vietēja) iedarbība

– svešdabīgās vielas iedarbība tieši ievadīšanas vietā pirms uzsūkšanās. Lokālu bojājumu izraisa

kodīgas, oksidējošas vai koagulējošas vielas, nonākot uz ādas vai saskarē ar gĜotādām. Lokālus acs

un plaušu audu bojājumus var izraisīt gāzes, putekĜi, tvaiki. Vietējā iedarbība izpaužas ne tikai kā

audu iekaisums un atmiršana, bet arī kā dažādu orgānu reflektoras reakcijas. Ieelpojot kairinošas

gāzes, var sākties balsenes reflektorās spazmas. Kodīgas ėīmiskas vielas, nonākot kuĦăī, var izsaukt

vemšanu. Reizēm novērojama elpošanas reflektora apstāšanās, pārmaiĦas sirdsdarbībā un citi

organisma funkciju traucējumi.

�

�

. .

16

1.6. att. Svešdabīgo vielu aprite organismā.

atindēšanās

akūta saindēšanās

hroniska saindēšanās

UzĦemšanas ceĜi

(mute, plaušas, āda)

Pārnese ar asinīm

Izvadīšana (caur elpošanas

ceĜiem, ādu)

Akumu- lēšanās

Sadalīšanās pa orgāniem

(nervu sistēmu, aknām, nierēm,

plaušām)

Metabolisms (aknās,

plaušās, nierēs, ādā)

Reakcijas ar proteīniem,

lipīdiem (alerăijas, nekrozes)

Reakcijas ar nukleīnskābēm

(mutācijas, Ĝaundabīgie

audzēji)

Aktīvie metabolīti

Nekaitīgie metabolīti

Hidrofilie metabolīti

Izvadīšana (urīns, žults)

Fizioloăisko funkciju

traucējumi

17

Vispārējā iedarbība parādās pēc svešdabīgo vielu uzsūkšanās asinīs un pēc tam audos.

Svešdabīgās vielas spēj saistīties ar asiĦu un audu proteīniem albumīniem. Process bieži ir

atgriezenisks – ar albumīnu saistītā toksiskā viela var atkal nokĜūt brīvā veidā asins plūsmā. Ja šī

viela ar albumīniem saistās kovalenti, tad izveidojas antigēns komplekss, kas var izraisīt organisma

imunoloăisko sensibilizāciju. Tā var izpausties kā ādas reakcija – nātrene un dermatīts vai kā

anēmija, bronhu spazmas un asinsvadu caurlaidības paaugstināšanās. Antigēnas īpašības piemīt

daudzām ārstniecības vielām – antibiotikām, sulfanilamīdiem, daudzām rūpnieciskām indēm –

nitrobenzolam, aminofenoliem u.c.

Katrai toksiskai vielai ir raksturīgas savas saindēšanās pazīmes. Tomēr visbiežāk šīs

pazīmes apvienojas ar daudziem vispārējas saindēšanās simptomiem. Saindēšanās sākotnējās

pazīmes ir vārgums, apātija, ēstgribas trūkums, galvassāpes, reibonis, slikta dūša, vemšana, sāpes

vēderā, caureja. Vispārējas saindēšanās simptomi var būt sirds un asinsvadu sistēmas, elpošanas

sistēmas darbības traucējumi, akūta nieru mazspēja, CNS darbības traucējumi (narkotisks stāvoklis,

krampji, paralīze).

Vielas parasti iedarbojas uz organismu kompleksi, un līdz ar to iespējama arī to savstarpēja

iedarbība gan tīri ėīmiska, gan summējoša vai nivelējoša. Svešdabīgo vielu kopējā darbība ir

koerăisms. Koerăismam izšėir sinerăisko un antagonisko efektu.

Sinerăisms ir vienas toksiskās vielas iedarbības pastiprināšanās citas vielas klātbūtnē, t.i.,

vielu darbība vērsta vienā virzienā. Sinerăiskais efekts var izpausties kā efektu summa. Taču abu

vielu kopējais efekts var būt arī lielāks par šo vielu atsevišėo efektu summu – tas nozīmē, ka viena

viela pastiprina otras vielas darbību.

Antagonisms ir vielu darbība pretējos virzienos. Antagonisms var būt netiešs, ja katra viela

darbojas uz saviem receptoriem vai audiem, dodot pretēju efektu. Tiešais antagonisms izpaužas, ja

vielas darbojas pretēji uz vieniem un tiem pašiem receptoriem un audiem. Viens no tiešā

antagonisma paveidiem ir konkurentais antagonisms, kad divas vielas ar pretēju darbību iejaucas

vienā un tajā pašā bioėīmiskajā procesā. Iedarbojas tā viela, kuras koncentrācija audos ir lielāka.

Abpusējais antagonisms ir parādība, kad abas vielas darbojas viena otrai pretī. Ja ir saindēšanās ar

vienu no tām, otru var izmantot par pretindi. Vienpusējs antagonisms nozīmē, ka viena viela spēj

pārtraukt otras darbību, bet otrā viela pirmās vielas darbību neietekmē. Ėīmiskais antagonisms

(antidotisms) ir vielu savstarpēja ėīmiska vai fizikāla ietekme, kuras rezultātā vielas tiek inaktivētas.

Pretindes ar šāda veida darbību sauc par antidotiem.

ĥemot vērā vielu sinerăiskos un antagoniskos efektus, ārstējoties jālieto tikai labi izpētītas

ārstniecisko vielu kombinācijas un nav jācenšas palielināt lietojamo medikamentu skaitu.

18

1.5. Iedarbību ietekmējošie faktori

Svešo vielu darbību vispirms nosaka pašu vielu ėīmiskā struktūra. Vielu darbība ir atkarīga

arī no to fizikālajām īpašībām: no šėīdības ūdenī un taukos (lipīdos), no viršanas temperatūras,

elektrolītiskās disociācijas pakāpes u.c. Piemēram, ūdenī šėīstošais dzīvsudraba(II) hlorīds

(sublimāts) daudz spēcīgāk iedarbojas uz audiem nekā ūdenī nešėīstošais dzīvsudraba(I) hlorīds

(kalomels). Vielas, kas šėīst lipīdos, spēj uzsūkties caur veselu ādu, bet ūdenī šėīstošu vielu

uzsūkšanās caur nebojātu ādu ir praktiski neiespējama. Hloroforms, kam ir augstāka viršanas

temperatūra (61 °C) nekā ēterim (35 °C), izdalās no organisma lēnāk un tāpēc darbojas ilgāk nekā

ēteris. Vienādas koncentrācijas sērskābes un etiėskābes šėīdumiem ir dažādas disociācijas pakāpes,

līdz ar to sērskābe labāk dicociē jonos, un tai piemīt spēcīgāka kairinošā darbība.

Svešdabīgo vielu iedarbība organismā, īpaši tās ātrums un ilgums, ir atkarīgi no veida, kādā

viela nokĜuvusi organismā. Šėīduma veidā uzĦemta viela uzsūcas un iedarbojas ātrāk nekā tā pati

viela cietā veidā. Darbību ietekmē šėīdinātāji – ievadot perorāli, vielas šėīdumi spirtā uzsūcas ātri,

šėīdumi ūdenī uzsūcas un iedarbojas lēnāk, šėīdumi eĜĜā iedarbojas vēl lēnāk.

Vielu iedarbība ir Ĝoti atkarīga no devas un koncentrācijas – jo tā lielāka, jo straujāka un

spēcīgāka ir iedarbība. Piemēram, sudraba nitrāts mazās koncentrācijās ādu kairina, bet lielās

koncentrācijās – piededzina audus, radot audu nekrozi.

Svešdabīgo vielu darbības stiprumu un raksturu lielā mērā nosaka organisma īpatnības.

Organisma jutība pret vielām mainās atkarībā no vecuma. Bērni un vecāki cilvēki (pēc 60 gadiem)

visumā ir jutīgāki. Bērniem ārstniecības vielas dozē, vadoties pēc to vecuma un ėermeĦa svara. Arī

vecākiem cilvēkiem vidējās terapeitiskās devas ir mazākas nekā vidēja vecuma cilvēkiem.

Īpaši jūtīgs pret svešām vielām ir sievietes organisms grūtniecības laikā. Ir vielas, kas var

izraisīt abortu vai priekšlaicīgas dzemdības. Grūtniecības sākumā (pirmajās 12 nedēĜās) daudzas

vielas var darboties teratogēni – radīt embrija attīstībā dažādas anomālijas un kroplības. Ir zināms,

ka sievietēm, kas grūtniecības laikā smēėē, dzimst bērni ar mazāku ėermeĦa masu nekā parasti.

Tam par cēloni ir nikotīna un citu tabakas dūmos esošu vielu embriotoksiskā darbība. Ir vielas, kam

embriotoksiskā darbība ir tik spēcīga, ka var radīt pat augĜa bojāeju. Tāpēc grūtniecības laikā

ierobežojama svešdabīgo vielu, tajā skaitā ārstniecības vielu, sevišėi jaunu un mazāk izpētītu,

lietošana.

Vienāda vecuma un vienāda dzimuma cilvēkiem arī ir dažāda, individuāla jutība pret

svešām vielām. Atsevišėiem indivīdiem var būt sevišėi paaugstināta jutība pret kādu medikamentu

– šādu parādību sauc par idiosinkrāziju. Jau niecīgas devas var izraisīt alerăiskām reakcijām

līdzīgas pazīmes – izsitumus, gĜotādu tūskas, sāpes locītavās, bronhu spazmas u.c.

19

Svešdabīgo vielu darbība var pastiprināties, ja organismam ir patoloăisks stāvoklis –

paaugstināta ėermeĦa temperatūra, gremošanas trakta traucējumi, nepietiekama sirdsdarbība u.c.

Alkohola klātienē organismā iespējama alkohola un svešdabīgās vielas iedarbības savstarpēja

pastiprināšanās, atsevišėos gadījumos tas ir Ĝoti bīstami un var beigties letāli. Nereti svešdabīgo

vielu darbību var pastiprināt vai pavājināt ārējās vides apstākĜi.

1.6. Fiziotoksikoloăiskie efekti

Toksisko vielu iedarbība var radīt dažādas fizioloăiskās izmaiĦas organismā. Tomēr ir

iespējams izdalīt dažus dominējošus fiziotoksikoloăiskos efektus.

Neirotoksiskums novērojams lielākajā daĜā akūto saindēšanās gadījumu. Nervu šūnas ir Ĝoti

jutīgas, un to bojājumi bieži ir neatgriezeniski. Letālu iznākumu bieži nosaka toksiskās vielas

iedarbība tieši uz nervu šūnām, kaut arī bojāti citi audi. Piemēram, tvana gāze un ciānūdeĦradis

izraisa nāvi tāpēc, ka tiek traucēta skābekĜa piegāde neironiem. Liela daĜa neirotoksīnu bloėē vai

ierobežo informācijas nodošanu nervu impulsu veidā vai arī to tālāku pārnesi. Pie izteiktiem

neirotoksīniem pieder liela daĜa neirotropo ārstniecisko līdzekĜu – trankvilizatori, halucinogēni, kā

arī fosfororganiskie pesticīdi. Īpaši jāizdala vielas, kuras izraisa nervu šūnu deăenerāciju,

piemēram, tri(ortokrezil)fosfāts.

Endokrīno sistēmu ietekmējošajām vielām raksturīga zema iedarbīgā koncentrācija, to

izraisītie efekti var izpausties tikai nākošajās paaudzēs. Endokrīnā sistēma ir otra nozīmīgākā

organismā notiekošo procesu regulējoša sistēma, kuras darbības pamatā ir hormoni. Sievišėie

organismi producē estrogēnos, bet vīrišėie – androgēnos hormonus. Daudzas vielas līdzīgi

hormoniem var ietekmēt CNS, imūnsistēmu, reproduktīvo sistēmu, organismu tā embrionālajā

attīstības fāzē, kā arī endokrīnās regulācijas procesus. Šo vielu iedarbības efekti var būt

reproduktīvas anomālijas, Ĝaundabīgo audzēju attīstība, dzimumu diferenciācijas procesu novirzes.

Spēja ietekmēt endokrīno sistēmu piemīt daudziem strukturāli atšėirīgiem savienojumiem,

piemēram, pesticīdiem DDT un polihlorētajiem bifeniliem (PHB), vidi piesārĦojošām vielām –

dioksīniem un poliaromātiskajiem ogĜūdeĦražiem (PAO), daudzām ārstniecības vielām.

Vielas, kas izraisa veselībai bīstamas pārmaiĦas ăenētiskajās struktūrās, ir genotoksīni.

Genotoksīni ir īpaša toksisko vielu grupa, jo daudzām toksiskām vielām nav genotoksiskā efekta.

Savukārt genotoksīniem var nebūt toksiskā efekta. Ir dati, ka 5–10% toksisko vielu ir ar

genotoksiskām īpašībām. Raksturīgi, ka genotoksīnu izraisītās pārmaiĦas ăenētiskajā materiālā

neparādās tūlīt pēc iedarbības, bet pēc ilgāka laika – pēc gadiem, gadu desmitiem vai pat nākamajās

paaudzēs. Pēc toksiskās iedarbības veida izšėir mutagēnus, kancerogēnus un embriotoksīnus.

20

1.7. att. Genotoksīnu nokĜūšana kontaktā ar cilvēku.

1.8. att. Genotoksīnu iedarbība uz ăenētiskajām struktūrām [35].

Mutagēni ir vielas vai faktori, kas izraisa mutācijas. Tās var būt ėīmiskas vielas vai arī

fizikālas dabas faktori – jonizējošais starojums, temperatūra. Ja mutācijas notiek dzimumšūnās, tās

ir ăeneratīvās mutācijas un to rezultātā rodas mutanti organismi. Mutācijas somatiskajās šūnās

aptver tikai kādu organisma daĜu. No ėīmiskā viedokĜa mutagēno faktoru ietekmē izmainās DNS

Genotoksīni

Kancerogēni Embriotoksīni Mutagēni

Teratogēni Transplacentārie kancerogēni

Embrionālās šūnas Dzimumšūnas Somatiskās šūnas

Iedzimtības slimības un defekti

ěaundabīgie audzēji, orgānu defekti vai

funkciju traucējumi Iedzimti defekti

ěaundabīgie audzēji

Ar gaisu PutekĜos: minerālu šėiedras smagie metāli, PAO, radioaktīvie izotopi Gāzveida vielas: formaldehīds, iekšdedzes dzinēju un rūpnīcu izmeši, tabakas dūmi u.c.

Starojums Jonizējošais starojums Ultravioletais starojums

Ar pārtiku Pārtikas piedevas un konservanti, pesticīdi, nitrāti, PAO, pārlieka termiskā apstrāde, sēnīšu un baktēriju toksīni u.c.

Ar ūdeni Nitrāti, pesticīdi, dioksīni, dzeramā ūdens dezinficēšanas produkti, polihlorētie bifenili, smagie metāli u.c.

21

struktūra, kas tālāk veido gēnu struktūras un atbilstošās hromosomas, kas pārnes raksturīgās

pazīmes no vienas paaudzes uz otru. Toksiskās vielas var izraisīt izmaiĦas DNS struktūrā,

samazinot vai palielinot slāpekĜa bāzu skaitu, pārtraucot dubultspirāles augšanu vai arī ėīmiski

iedarbojoties uz slāpekĜa bāzēm. Mutācijas var radīt arī svešdabīgās vielas “ieėīlēšanās” starp DNS

dubultspirāles virknēm. Šādas iedarbības rezultātā DNS dubultspirāles konformācija tiek sagrauta

vai arī no tās tiek nolasīta kĜūdaina informācija.

Liela daĜa mutagēno vielu ir potenciāli kancerogēni. Pastāv uzskats, ka ~90% kancerogēnu

ir mutagēni, bet ne visi mutagēni uzrāda kancerogēnu iedarbību.

Kancerogēno vielu iedarbība uz cilvēka organismu 1.4. tabula

Vielu grupa Kancerogēnās vielas Audzēja lokalizācija

Dabasvielas

Aflatoksīni (pelējuma sēnīte) Tabakas dūmi KošĜājamā tabaka Azbests

Aknas Elpošanas ceĜi, plaušas Mutes dobums Elpošanas ceĜi, plaušas

Metāli, to savienojumi

Arsēna savienojumi: arsēna(III, IV) oksīdi arsēnskābes un to sāĜi

Niėelis, tā savienojumi: niėeĜa(IV) oksīds

niėeĜa sulfīds niėeĜa hlorīds niėeĜa karbonāts (putekĜu veidā)

Hroma(VI) savienojumi, īpaši: hroma(VI) oksīds hromskābes cinka hromāts

Antimona(V) oksīds

Plaušas, āda Plaušas Elpošanas ceĜi, plaušas

Rūpniecības vielas

Benzols Benzidīns 2-naftilamīns 4-aminobifenils Hloretēns (vinilhlorīds) Bis(hlormetil)ēteris* Darva un tās produkti

Asinsvadu sistēma (leikēmija) Urīnpūslis Urīnpūslis Urīnpūslis Aknas, galvas smadzenes Plaušas Āda, plaušas

Hormoni Dietilstilbestrols Estrogēni

Maksts, dzemdes kakls, krūtis Krūtis

* Savienojums ar izteiktu alkilējošu spēju

22

Kancerogēni ir ėīmiskas vielas vai fizikāli faktori (radiācija, UV starojums), kas dzīviem

organismiem spēj izraisīt Ĝaundabīgo jaunveidojumu rašanos un sekmēt tā attīstību. Vēzis vai citi

audzēji pēc būtības ir nekontrolēta šūnu augšana. Ar jēdzienu “vēzis” var apzīmēt ap 200 dažādu

slimību, kurām raksturīga anomāla šūnu augšana. Vēža šūnas dalās daudz ātrāk, tās var izplatīties

arī citos audos.

Kancerogēna iedarbība ir novērota nitrozosavienojumiem, PAO, aromātiskiem amīniem,

alkilējošiem reaăentiem, dažiem metāliem, atsevišėām dabasvielām, azbestam, minerālšėiedrām,

hormoniem.

Kancerogēno savienojumu iespējamā darbības mehānisma pamatā ir to alkilējošā iedarbība

uz DNS.

Pēdējo gadu pētījumi liecina par N-nitrozosavienojumu jeb nitrozamīnu augsto

toksiskumu. Nitrozamīni sastopami visur – pārtikā, kosmētikā, augu aizsardzības līdzekĜos,

piemēram, pesticīdos, tabakas dūmos. Pētījumos ar pelēm un žurkām no 300 pārbaudītajiem

nitrozosavienojumiem 90% izrādījušies kancerogēni. Audzēju veidošanās novērota 40 dažādos

orgānos, galvenokārt aknās, barības traktā, kuĦăī un nierēs. Nitrozamīnu iedarbību uz DNS pamato

ar alkilējoša reaăenta R+ veidošanos, kam ir augsta reaăētspēja.

1.9. att. Dimetilnitrozamīna bioaktivācijas mehānisms.

Kancerogēnās vielas mijiedarbībā ar citām vielām var kĜūt vēl bīstamākas nekā tīrā veidā.

Piemēram, smēėētāji, kas strādā ar azbestu, daudz biežāk saslimst ar plaušu vēzi nekā nesmēėētāji,

jo tabakas dūmos esošās vielas pastiprina azbesta un radioaktīvā radona kancerogēno efektu. Vāji

genotoksiskas vielas var kĜūt par spēcīgiem genotoksīniem, ja tās pārveido mikroorganismi vai tās

tiek modificētas cilvēka organismā vielmaiĦas procesā. Piemēram, pelējumsēĦu izdalītos

aflatoksīnus cilvēka aknu fermenti pārvērš par spēcīgiem kancerogēniem. Organisma jutību pret

genotoksīnu iedarbību paaugstina dažādas slimības, kā arī stress. Sevišėi jutīgi pret genotoksisko

CH3N

CH3

N OCH3

NHOH2C

N OCH3

NH

N O

CH3 N NOH N2 OH

oksidāze

CH2O

++

DNS metilēšana

dimetilnitrozamīns

CH3+

23

iedarbību ir bērni un embrionālie audi. Embroinālie audi ir 50–100 reizes jutīgāki pret ėīmisko

iedarbību nekā pieaugušu cilvēku audi.

Teratogēnu vielu iedarbības rezultātā veidojas embrija iedzimtie defekti – dažādas

kroplības. Teratogēnas vielas spēj difundēt cauri placentai. Embrija attīstības procesā ir vairāki riska

periodi. Cilvēka embrijam tādi var būt no grūtniecības 18. līdz 55. dienai, kad notiek embrija

orgānu attīstība. Teratogēni var izraisīt orgānu attīstības atpalicību vai embrija augšanas atpalicību.

Embriotoksisko vielu iedarbība uz cilvēka embriju 1.5. tabula

Vielu grupa Embriotoksiskā viela Embriotoksiskais efekts

Atkarības vielas

Alkohols Kokaīns Heroīns

AugĜa alkohola sindroms, mikrocefālija, augšanas izmaiĦas CNS un nieru defekti AugĜa pieradums, nomākta elpošana

Ārstniecības vielas

Talidomīts Retinoīdi Varfarīns Tetraciklīni Streptomicīns

Trūkst vai rudimentāri locekĜi, sirds, nieru, gremošanas trakta un sejas kroplības Auss un skeleta kroplības Deguna un sejas kroplības Zobu defekti, katarakta, kurlums

Hormonu preparāti

Testosterons Progesterons Estrogēni Dietilstilbestrols Perorālie kontraceptīvie līdzekĜi (lietoti grūtniecības

laikā)

Atipiski dzimumorgāni Reproduktīvās sistēmas defekti Fiziskas kroplības

Metāli un to savienojumi

Svins un tā savienojumi Dzīvsudraba savienojumi

(dimetildzīvsudrabs) Litijs

Garīga aizture, izmaiĦas dzimumšūnās

CNS bojājumi Sirds darbības izmaiĦas

Ėīmiskās rūpniecības

vielas

OglekĜa disulfīds (sērogleklis) Vinilhlorīds

Mazina apaugĜošanās iespēju, palielina spontāno abortu biežumu, nedzīvs auglis, traucējumi dzemdībās

Pesticīdi Polihlorētie bifenili Garīga aizture

Gāzes OglekĜa monoksīds Garīga aizture, maza dzimšanas masa, nedzīvs auglis

24

2. Veselībai kaitīgo vielu izplatība

2.1. Vide un cilvēka veselība

Vides kvalitāte būtiski ietekmē cilvēku veselību. Nopietnus draudus veselībai rada gaisa,

ūdens un augsnes piesārĦojums. Vispārējā saslimšanas līmeĦa paaugstināšanās liecina par vides

stāvokĜa pasliktināšanos Latvijā. Ilgstošā piesārĦotas vides ietekmē palielinās saslimstība ar sirds un

asinsvadu, augšējo elpošanas ceĜu un alerăiskajām slimībām (bronhiālo astmu, dermatītu, diatēzi),

gremošanas trakta, nieru un urīnvadu slimībām, biežāk novērojami bērnu garīgās attīstības

traucējumi. Palielinās spontāno abortu un nedzīvi dzimušo bērnu skaits, arī bērnu ar fiziskām un

garīgām novirzēm daudzums.

Latvijā izplatītākie veselības traucējumi ir sirds un asinsvadu slimības, elpošanas orgānu

slimības, ievainojumi, saindēšanās, ārējās iedarbes sekas, Ĝaundabīgie audzēji, nervu sistēmas

saslimšanas, kā arī ādas slimības. Novērojams paaugstināts onkoloăisko saslimšanu biežums

lielākajās Latvijas pilsētās. Konstatēts, ka visaugstākais iedzimto attīstības defektu biežums Latvijā

ir Rietumkurzemē, kur piesārĦojuma avots atrodas arī ārpus Latvijas.

Vidi piesārĦojošu ėīmisko vielu ietekme uz cilvēka veselību [19] 2.1. tabula

Ėīmiskās vielas

Saslimšanas

Ietekmējamās iedzīvotāju grupas

Azbests, PAO, benzols, radons Onkoloăiskās saslimšanas

Sevišėi vecāki cilvēki un bērni (leikēmija)

OglekĜa monoksīds, arsēns, svins, kadmijs

Asinsrites sistēmas saslimšanas

Sevišėi vecāki cilvēki

PutekĜi, sēra dioksīds, slāpekĜa dioksīds, ozons

Respiratorās saslimšanas

Bērni, cilvēki ar astmatisku reakciju

PutekĜi, ozons, niėelis, hroms Alerăiskās saslimšanas Bērni

PHB, ftalāti, svins, dzīvsudrabs Reproduktīvās spējas traucējumi

Jaundzimušie

Dzīvsudraba savienojumi, svins, mangāns

Nervu sistēmas traucējumi

Jaundzimušie, bērni

Svins, kadmijs Kaulu saslimšanas Vecāki cilvēki

Statistika liecina, ka ar gaisu cilvēka organismā nonāk 20% no genotoksiskā piesārĦojuma.

Pēdējos gados Latvijā samazinājies rūpnieciskā piesārĦojuma īpatsvars, toties audzis citu gaisa

piesārĦojuma avotu devums. Viens no galvenajiem piesārĦojuma avotiem ir autotransports.

Satraucoša tendence ir vieglo automašīnu skaita straujš pieaugums (līdz 60 000 gadā). Veselībai

25

bīstamākais atgāzu sārnis ir svins (sakarā ar etilētā benzīna plašu izmantošanu), bez tam arī oglekĜa

oksīdi, slāpekĜa oksīdi, ogĜūdeĦraži, aldehīdi. Katlu māju izmeši rada paaugstinātu sēra dioksīda un

cieto putekĜu daĜiĦu koncentrēšanos gaisā. Visvairāk ar kaitīgā pamatpiesārĦojuma vielām (CO,

NO2, SO2) piesārĦots gaiss ir Rīgā un Daugavpilī. Rūpniecība kā gaisa piesārĦotājs rada lokālas

problēmas. Piemēram, Olainē, kur konstatē piesārĦojumu ar izopropilspirtu, formaldehīdu, fenolu,

hlorūdeĦradi, novērots paaugstināts alerăisms bērniem, kas liecina par novājinātu imūnsistēmu.

Saldus rajonā, kur darbojas Brocēnu azbestcementa rūpnīca, ir konstatēts paaugstināts ādas

alerăisko un infekcijas slimību biežums.

Bīstamas sekas cilvēka veselībai var radīt pat neliels kaitīgo vielu daudzums ūdenī. Ar ūdeni

cilvēka organismā nonāk 10% no genotoksiskajām vielām. Pastāv risks saindēties ar dažādām

ėīmiskām vielām, ja notiek rūpniecības uzĦēmumu notekūdeĦu iepludināšana ūdenstilpnēs, no

kurām tiek Ħemts dzeramais ūdens. Pēdējos gados dzeramā ūdens kvalitāte Latvijā pasliktinās. To

veicina ūdenskrātuvju un gruntsūdeĦu piesārĦošana, aizsargjoslu neievērošana ūdens Ħemšanas

vietās, ūdensvadu sliktais sanitārhigiēniskais stāvoklis, augstais dzelzs saturs. Augsts dzelzs saturs

dzeramajā ūdenī (virs 10 mg/l) jutīgiem cilvēkiem var izraisīt alerăijas. Ėīmiskie dezinfektanti

ūdensvadā parasti rada blakusproduktus, kas arī var būt bīstami. Piemēram, hlorēšanas

blakusproduktu izpēte liek secināt, ka tie paaugstina saslimstību ar žultspūšĜa un zarnu vēzi.

Ja dzeramā ūdens ieguvei izmanto ūdeni no eitroficētām ūdenstilpnēm, tad nopietns drauds

ir toksisko aĜău iedarbība. Nozīmīgas saldūdens piesārĦotājas ir zilaĜăes (Cyanophyta). AĜău

producēto toksīnu iedarbību raksturo akūta hepatoksikoze, neirotoksikoze, kuĦăa-zarnu trakta

darbības un elpošanas traucējumi, alerăiskās reakcijas. Tipiski aĜău neirotoksīni ir anatoksīns a

(LD50 = 200 µg/kg) un saksitoksīns (LD50 = 9 µg/kg), kura toksiskums ir augstāks nekā, piemēram,

kobras indei (LD50 = 20 µg/kg). Tā kā eitrofikācijas procesiem Latvijā ir tendence pieaugt, tad arī

toksiska aĜău iedarbība var kĜūt aktuāla.

Augsnes galvenie piesārĦotāji ir minerālmēsli, pesticīdi, kā arī transporta, rūpniecības un

enerăētiskie izmeši. Kopš 90. gadu sākuma Latvijā lauksaimnieciskās ražošanas slodze vidē ir

ievērojami samazinājusies. Minerālmēslu lietošana 1997. gadā, salīdzinot ar 1990. gadu,

samazinājusies par 91%, pesticīdu lietošana par 88%, ievērojami samazinājies lielfermu skaits, reizē

CH3N

CH3H

PO

O O CH3

anatoksīns a

H

OH

NH2O

NO

NNH

N

ClH2N

NH2Cl

OH

N

ONH2

R

R=H saksitoksīns

R=OH neosaksitoksīns

+

26

ar to – augsnes piesārĦojums ar slāpekli un fosforu saturošām augu barības vielām. Ar pesticīdiem

augsnē nonāk organiskās toksiskās vielas, kā arī smagie metāli: varš, dzīvsudrabs, arsēns, cinks.

Latvijas augsnes uzskatāmas par salīdzinoši nepiesārĦotām ar smagiem metāliem.

Starp galvenajām vides problēmām Latvijā jāmin atkritumi. Katru gadu Latvijā rodas

ievērojams bīstamo atkritumu daudzums: 1997. gadā – 180 000 tonnas, no kurām 88 000 t ir

notekūdeĦu attīrīšanas dūĦas un citi attīrīšans atkritumi, 49 300 t – “Liepājas metalurga”

metālapstrādes un metālpārklāšanas šėidrie atkritumi. Pārējo bīstamo atkritumu apjoms ir ~41 000 t,

no kurām ievērojamu daĜu dod naftas produktus saturoši atkritumi.

Latvijā jau pastāv iespēja pārstrādāt dažus bīstamo atkritumu veidus – dienasgaismas

spuldzes, akumulatorus, minerāleĜĜas un naftas produktus saturošus atkritumus, kā arī plastmasas.

Tomēr trūkst bīstamo atkritumu glabātuvju un to likvidēšanas uzĦēmumu.

Analizējot ceĜus, pa kādiem kaitīgās vielas nonāk cilvēka organismā, konstatēts, ka visvairāk

genotoksiskā piesārĦojuma cilvēks uzĦem ar pārtiku – ~70%. Tā pamatā ir vides piesārĦojums.

Cilvēks uzturā lieto gan augu valsts, gan dzīvnieku valsts produktus ar sakoncentrētu piesārĦojumu,

kurš augsnē, gaisā vai ūdenī varbūt ir niecīgos daudzumos. Tieši ar pārtiku cilvēks visvairāk uzĦem

vides piesārĦojumu.

2.2. Kaitīgās vielas pārtikā

Apkārtējās vides piesārĦojums

Dabiskās indīgās vielas

Pārtikas piedevas

Lauksaimniecības ėimikālijas

Veterinārijas preparāti

Baktēriju toksīni un mikotoksīni

Kaitīgās vielas no iepakojuma

Pārtikas produkti

27

2.2.1. Indīgās vielas augos

Indīgās vielas augos ir sadalītas nevienmērīgi. Dažām augu sugām bīstamāki ir augĜi, citām

indīgi ir tikai ziedi, vēl citām – miza, stublāji vai lapas. Daudziem augiem indīgas vielas atrodas

saknēs un sakneĦos. Augos var būt dažādu veidu indīgas vielas.

Viens no tipiskākajiem saindēšanās avotiem ir augi, kurus sadalot, izdalās

ciānūdeĦražskābe (zilskābe) HCN. Pašos augos zilskābe brīvā veidā nav atrodama, bet tā izdalās,

ja augu saberž vai samaĜ. Zilskābe ir viena no spēcīgākajām indēm, jau 1 mg/kg ėermeĦa svara

cilvēkam var izraisīt nāvi. Tolerances diapazons cilvēkam ir relatīvi liels (1–60 mg/kg ėermeĦa

svara). HCN īpaši bīstama cilvēkiem, kuri nesajūt pēc rūgtajām mandelēm smaržojošo gāzi –

ciānūdeĦradi. Rūgtajās mandelēs atrodas ievērojams zilskābes daudzums (2,5 g/1 kg). Jau 5 līdz 10

rūgtās mandeles vai 10 pilieni to eĜĜas var būt nāvējoši bērnam. Zilskābe augos var būt saistīta

glikozīdu veidā. Daudzu augĜu kauliĦu (citrusaugĜu, persiku, plūmju, aprikozu, ėiršu, ievu) rūgtajos

kodolos sastopams glikozīds amigdalīns, kura hidrolīzes rezultātā kuĦăa skābajā vidē veidojas

zilskābe:

Cianīdjoni ir ātri iedarbīgi, un saindēšanās ar tiem izpaužas kā skābekĜa trūkums, jo tie

inhibē fermentu, kas piedalās skābekĜa pārnesē. Tiek pārtraukts endogēnais skābekĜa transports, kā

rezultātā strauji iet bojā galvas smadzeĦu šūnas.

Daži kultūraugi satur glikozīdiski saistītus alkaloīdus. Viens no

svarīgākajiem ir solanīns – kartupeĜu augĜos, asnos un bumbuĜos

esošais steroīdalkaloīds, kas glikozīdiski saistīts ar trisaharīdu.

Vārot solanīns pāriet ūdenī. Solanīns nav kaitīgs, ja tā masa

šėīdumā nepārsniedz 0,01%. Taču zaĜajos kartupeĜu augĜos vai

gaismā apzaĜojušos kartupeĜu bumbuĜos tā masas daĜa ir

ievērojami lielāka – līdz 0,05%. To lietošana izsauc kuĦăa

darbības traucējumus, dedzināšanu kaklā, vemšanu, nieru kairinājumu, hemolīzi (eritrocītu

sairšanu). Letālā deva ir 400 mg. Līdzīga uzbūve ir tomatidīnam, kas glikozīdiski saistītā veidā

sastopams zaĜos tomātos.

O10H21C12O C

H

C N

+ 2H2O 2C6H12O6 +

CO H

+ H C N

amigdalīns glikoze benzaldehīds zilskābe

N

O

CH3

CH3

CH3

CH3

D-glikoze

D-galaktoze

L-ramnozesolanīns

28

Ir sastopami augi (skābenes, rabarberi, spināti, selerijas, sarkanās bietes), kuri satur

paaugstinātu skābeĦskābes daudzumu. SkābeĦskābes toksisko iedarbību nosaka tās spēja veidot

stabilus kompleksus ar kalcija un magnija savienojumiem. To lietošana var būt īpaši kaitīga

organismiem, kuriem ir nosliece uz kalcija oksalāta bāzes veidot nierakmeĦus. Ērkšėogās ir

sastopama glioksālskābe, kas organismā metabolizējas par skābeĦskābi.

Vietējās dārza pupās sastop proteīnus lektīnus. Lektīniem piemīt spēja aglutinēt (salipināt šūnas)

asinis. Karsējot šī iedarbība zūd. Nevārītu pupiĦu lietošana uzturā var radīt pat nāves gadījumus.

Intoksikācijas simptomi ir asiĦojoši kuĦăa un tievās zarnas iekaisumi. Ja saindēšanās ir smaga,

attīstās aknu un nieru darbības traucējumi.

Dažu šėirĦu kāpostos un bietēs, rutkos, redīsos, sīpolos, sinepēs ir savienojumi, kuri veicina

kākšĜa izveidošanos. Šīs iedarbības pamatā ir joda savienojumu saistīšanas konkurence.

Rododendru un acāliju ziedos ir toksīni, kurus bites savāc kopā ar nektāru un kas tādā veidā nonāk

medū. Šīs toksiskās vielas darbojas kā atropīns: var izsaukt paralīzi, sirdsdarbības paātrināšanos,

asinsspiediena pazemināšanos.

Daudzi augi satur ēteriskās eĜĜas. To sastāvā var būt savienojumi, kas lielākās devās ir ar

toksisku iedarbību.

Piemēram, pēc pārmērīgas muskatriekstu (satur miristicīnu un elemicīnu) lietošanas var novērot

redzes halucinācijas, asinsspiediena svārstības. Līdzīga iedarbība ir pētersīĜu augĜu ekstraktam, kas

satur apiolu. Amerikas lauru koka eĜĜā, lauros, anīsā ir sastopams safrols, kam atklāta kancerogēna

ietekme. Kalmju eĜĜa satur kancerogēno azaronu. Smaržīgajos miešėos esošais kumarīns ir aknu

inde. Salviju un vērmeĜu lakstu sastāvā ir tujons, kurš, regulāri lietots, izraisa smagus nervu

COOH

COOH COOH

CHO

skābeĦskābe glioksālskābe

O O

kumarīnsO CH2

O

CH2 CH CH2

OCH3

CH3O

apiols

CH3OCH3

OCH3

OCH3

azarons

O

CH3 CHCH3

CH3

tujons

OCH2

O CH2 CH CH2

CH3O

miristicīns

CH3O

CH3O

CH3O

CH2 CH CH2

elemicīns

OCH2

O CH2 CH CH2

safrols

29

sistēmas bojājumus. Tujons labi šėīst spirtā, bet ūdenī ir mazšėīstošs, tāpēc vērmeĜu un salviju tējas

to praktiski nesatur.

2.2.2. Indīgās vielas sēnēs

Visindīgākā un bīstamākā sēne ir mušmire, kas izraisa letālu saindēšanos. ZaĜā mušmire

satur indīgu vielu falloidīnu. Vienā mušmirē esošā falloidīna pietiek, lai letāli saindētos divi cilvēki.

Vārot, sālot, žāvējot mušmires indīgums nepazūd. Saindēšanās simptomi parādās pēc 6–8 vai

vairākām stundām no indes iekĜūšanas organismā: nepārtraukta vemšana, caureja, asiĦošana,

krampji, līdz var iestāties koma. Pārējās mušmires ir mazāk bīstamas. Tās satur indīgu alkaloīdu

muskarīnu. Saindēšanās pazīmes sāk izpausties jau pēc 30–40 minūtēm.

Neīstās celmenes nav tik indīgas kā mušmires, tomēr tās var izraisīt kuĦăa un zarnu trakta

iekaisumu. Bieži saindējas ar nosacīti ēdamām sēnēm – vilnīšiem, cūcenēm, pūkainēm. Tas notiek

sēĦu nepareizas sagatavošanas dēĜ – tās pirms cepšanas jānomērcē un jānovāra. Saindēties var arī ar

ēdamām sēnēm. Ēdamajā rumpucī atrodas toksiskais giromitrīns ar kancerogēnu ietekmi. Tam

šėeĜoties, organismā veidojas īpaši toksiskais N-metilhidrazīns:

Vārot giromitrīns sadalās. Ja tas tomēr nonāk uzturā, rodas kuĦăa un zarnu darbības

traucējumi, plaušu un nieru bojājumi.

Svaigos šampinjonos sastopams agaritīns, kurš karsējot (vārot, cepot) sadalās. Agaritīns un

tā metabolīti ir kancerogēni. Šėelšanās organismā notiek pēc shēmas:

Cēlās rudmieses apēšana var radīt kuĦăa un zarnu darbības traucējumus. Sēnes vārot,

toksīns pāriet vārāmajā ūdenī. Bisītes un lāčpurni ir agrīnas pavasara sēnes. Tās satur indīgo

helvelskābi. Ar šīm sēnēm saindējas, ja tās nepareizi sagatavo (nenovāra, bet tikai apcep). Sevišėi

HOH2C NH

NH

C CH2CH2 CH

NH2

COOH

O

agaritīnsglutamīnskābe

HOH2C NH

NH2 HOH2C N N+

X

CH3 CH N N

CHO

CH3

+ 2H2O CH3 CHO + HCOOH + H2N–NH–CH3

giromitrīns acetaldehīds skudrskābe N-metilhidrazīns

30

jutīgi pret helvelskābi ir aknu slimnieki. Smagas saindēšanās gadījumā pēc 6-12 stundām parādās

dzeltenās kaites pazīmes: urīns tumšā krāsā, ir palielinātas un sāpīgas aknas. Tintenēs ir toksīns, kas

iedarbojas tikai kopā ar alkoholu – rodas locekĜu jutības traucējumi, paātrināta sirdsdarbība un

vemšana.

2.2.3. Indīgās vielas dzīvniekos

Visās dzīvnieku klasēs ir indivīdi, kuri producē toksīnus. Zivīs toksīnus visbiežāk satur ikri

un pieĦi, reti zivs muskuĜaudi. Karstā laikā toksiski kĜūst asaru, līdaku, vēdzeĜu ikri un pieĦi.

Diezgan stipra inde ir upes nēău ādas izdalītajās gĜotvielās. Vienas no indīgākajām zivīm ir

fugas, kas mīt Klusajā okeānā. Fugas pieĦi un ikri satur Ĝoti stipru nervu indi – tetrodotoksīnu, kura

letālā deva cilvēkam ir <1 mg. Toksīni zivīs bieži vien rodas no aĜăēm un vienšūĦiem. Tās

akumulējas zivju organismā, īpaši aknās un pieĦos, kuri ir galvenie toksisko vielu uzkrājēji.

Viduseiropā un ASV gliemenēs un austerēs ir konstatēta stipri indīga viela – saksitoksīns.

Cilvēkam par nāvējošu tiek uzskatīta 1 mg deva. Saksitoksīns ir spēcīga nervu inde, kura izraisa

muskuĜu un elpošanas paralīzi un kas var beigties letāli.

Cilvēka zarnās var parazitēt cērmes. Cērmes ėermenī ir indīga viela – askarons, kas

iedarbojas uz cilvēka organismu, cērmēm ejot bojā un indei nokĜūstot cilvēka zarnu traktā.

Saindēšanās attīstās Ĝoti strauji un pēc simptomiem atgādina meningītu.

2.2.4. Lauksaimnieciskās ražošanas radītais piesārĦojums

Pārtikā nokĜūst pārpalikumi no tādām vielām, kuras lieto lauksaimniecībā, optimizējot augu

un dzīvnieku produkcijas ražošanu.

COO

NH

NH

NH

N

OH

OH

NH2

H2N

NH2

+

+

saksitoksīns

NH

H2N

NH

OH

OO

O

OH

CH2OHOH

OH+

tetrodotoksīns

31

Nitrāti un nitrīti

Īpaša nozīme augu dzīvības norisēs ir nitrātiem, jo lielāko daĜu slāpekĜa augi uzĦem tieši

nitrātu veidā. Bioėīmisko procesu un gaismas ietekmē nitrāti pakāpeniski pārveidojas:

Lielu nitrātu daudzumu uzkrāšanos augos veicina pārmērīga augsnes mēslošana ar slāpekĜa

mēslojumu, īpaši ar minerālmēsliem. Jāzina, ka ir augi, kuri nitrātus akumulē: spināti, redīsi, salāti,

rutki, puravi, kolrābji, sarkanās bietes, lapu bietes. Nitrātu reducēšanās augos ir atkarīga no uzĦemto

nitrātu daudzuma, apgaismojuma, temperatūras, mitruma, barības vielu daudzuma un citiem

faktoriem. Visi uzĦemtie nitrāti pilnībā nereducējas. Cilvēks nitrātus uzĦem ne tikai ar dārzeĦiem

(70%), bet arī ar ūdeni (21%), ar gaĜas produktiem (6,1%), ar labības produktiem (1,6%), ar

augĜiem, ar pienu un piena produktiem (0,2%). Nitrāti netiek pieskaitīti pie toksiskiem

savienojumiem, jo to lielākā daĜa no organisma tiek izvadīti ar urīnu un ekskrementiem. Taču

neliels nitrātu daudzums (6-10%) organismā var reducēties par nitrītiem, kas ir ievērojami

toksiskāki.

Nitrītjonu toksiskā iedarbība var izpausties to spējā saistīties ar hemoglobīnu: nitrītjoni

oksidē dzelzs(II) jonu hemoglobīnā par dzelzs(III) jonu, kā rezultātā rodas methemoglobīns, kas

nespēj saistīt un pārnest skābekli. Ja methemoglobīna koncentrācija organismā sasniedz 30%,

novēro galvassāpes, apgrūtinātu elpošanu.

Paaugstināts nitrātu saturs pārtikā īpaši kaitīgs maziem bērniem un sievietēm grūtniecības

laikā, jo var izraisīt jaundzimušajam methemoglobinēmiju. Hroniskos gadījumos var saslimt ar

kuĦăa un zarnu trakta vēzi.

Pesticīdi

Racionāla lauksaimniecība nav iedomājam bez pesticīdiem – ėīmiskām vielām, kas

paredzētas cīĦai ar lauksaimniecības kaitēkĜiem un nezāĜu iznīcināšanai. Pašlaik zināmi ap 30 000

dažādu pesticīdu. Pesticīdi ir īpaši indīgas ėīmiskās vielas. Bīstamākie ir pesticīdi ar plašu

iedarbības spektru un augstu stabilitāti. Pie tādiem var pieskaitīt hlororganiskos pesticīdus.

NO3

− NO2− NH4

+ Aminoskābes

Amīdi Amīni

Proteīni Nukleīnskābes

Hlorofils Fermenti Vitamīni

Hb(Fe2+)O2 + NO2− + H2O Hb(Fe3+)OH + NO3

− + OH− hemoglobīns methemoglobīns

32

No hlororganiskajiem pesticīdiem pirmais sintētiskais insekticīds

(1939.g.) bija 1,1,1-trihlor-2,2-bis(4-hlorfenil)etāns jeb DDT (vecais

nosaukums – p,p'-dihlordifeniltrihloretāns). Tā LD50 = 250-400 mg/kg.

Šim pesticīdam ir zema selektivitāte, tas toksiski iedarbojas uz cilvēka

nervu sistēmu. Kopš 1968. gada pastāv lietošanas ierobežojumi.

Ievērojami toksiskāki par DDT ir citi hlororganiskie pesticīdi, kas pēc

ėīmiskā sastāva ir hlorēti cikliskie alkāni. Viens no

heksahlorcikloheksāna telpiskajiem izomēriem – γ-heksahlorcikloheksāns

jeb lindāns ir viens no efektīgākajiem insekticīdiem, Ĝoti toksisks, LD50 =

25-200 mg/kg. Vairumam insektu lindāns ir nāvējošs gan kā ieelpota, gan

kontaktinde, gan barības inde.

Fosfororganiskajiem pesticīdiem raksturīgs augsts toksiskums, kura

pamatā ir to spēja inhibēt fermentus, kuru darbības bloėēšana izraisa

elpošanas un sirdsdarbības apstāšanos. Fosfororganiskie pesticīdi ir

relatīvi nestabili, ūdens vidē un augsnē tie ātri sabrūk. ěoti toksisks no šīs

grupas ir dihlorfoss, kura LD50 = 23-85 mg/kg.

Pesticīdi uz karbamātu bāzes (karbamīnskābes atvasinājumi) ir relatīvi

jauni pesticīdi. Karbarilu, piemēram, izmanto pret ėiršu mušām,

zāălapsenēm, ābeĜu kaitēkĜiem un citiem kodējinsektiem. Karbarila

iedarbība ir vājāka un lēnāka nekā fosfororganiskajiem savienojumiem.

Hlorfenolus izmanto galvenokārt baktericīdu, insekticīdu un herbicīdu

ražošanai. Hlorfenoli, nonākot ūdens vidē, sadalās vidēji ātri, dūĦās un

augsnē šo vielu degradācijas ātrums ievērojami pazeminās. Hlorfenoliem

pierādīta mutagēna aktivitāte. Bīstamākais ir pentahlorfenols, kuram

raksturīga augsta biokoncentrēšanās pakāpe un kurš ir kancerogēns. Tiek

veikts darbs, lai šo ėimikāliju aizliegtu starptautiskā mērogā.

Atliekas no pesticīdiem ir atrodamas ne tikai augu, bet arī dzīvnieku izcelsmes produktos,

kuros tie pārnesti no lopbarības. Tās atrodamas arī dažos tropu zonas augu produktos – tējā, kafijā,

garšvielās, eĜĜas augu sēklās. Daudzās valstīs DDT vairs neražo, tomēr dažās pasaules daĜās

efektīvas insekticīdās iedarbības dēĜ to vēl joprojām lieto.

Anaboliskie preparāti

Dzīvnieku nobarošanas stimulācijai izmanto anaboliskos preparātus, kas ėermeĦa hormonālajā

sistēmā veicina slāpekĜa saglabāšanu un līdz ar to paātrina proteīnu sintēzi. Tos izmantojot, var

panākt 5-15% lielāku svara pieaugumu. Anaboliskie preparāti darbojas kā dzimumhormoni un var

veicināt arī dzīvnieku apaugĜošanos. Par anaboliskiem preparātiem plaši izmanto dabisko

CH3O P OCH3O O

dihlorfoss

CH

CCl2

O CO NH

CH3

karbarils

OH

Cl

Cl

Cl

Cl

Cl

pentahlorfenols

C

C

Cl

Cl Cl

ClCl

H

DDT

Cl

H

H

Cl

H

Cl

Cl

H

Cl

H

Cl

H

Lindāns

33

dzimumhormonu estradiolu, kas pieder pie steroīdiem, un sintētisko, nesteroīdu struktūras

savienojumu dietilstilbestrolu. Orāli lietojamais dietilstilbestrols ir stipri iedarbīgs un darbojas kā

estrogēns savienojums (ar sievišėā tipa hormonālu iedarbību), bet ir ievērojami (3-5 reizes) aktīvāks

par dabiskajiem estrogēniem. Pēc šī savienojuma kancerogēnās ietekmes uz cilvēka organismu

noskaidrošanas, tas daudzās valstīs ir izslēgts no atĜauto medikamentu skaita.

Antibiotikas

Lopu fermās ir paaugstināta infekciju bīstamība, līdz ar to dzīvnieku barībai pievieno

antibiotikas – tetraciklīnu, penicilīnu, streptomicīnu u.c. Pārtikā nonākušie antibiotiku atlikumi var

radīt cilvēkam rezistences problēmas.

Farmaceitiskā rūpniecība kopumā ražo ap 2000 dažādu preparātu, kurus lieto veterinārijā.

Tajos ir izmantoti ap 250 bioloăiski aktīvo savienojumu.

Profesionālajā tirdzniecībā drīkst nonākt tikai tādi pārtikas produkti, kuros nitrātu, pesticīdu,

antibiotiku, anabolisko preparātu un citu veterināro līdzekĜu atlikumi nepārsniedz likumā noteiktās

pieĜaujamās robežas. Augstākā pieĜaujamā koncentrācija ir individuāla katram savienojumam.

Pastāv alternatīva atteikties no ėīmisko līdzekĜu izmantošanas lauksaimniecībā, kas ir kaitīgi

cilvēka organismam. Attīstītākajās Eiropas valstīs progresē t.s. bioloăiskā lauksaimniecība. Otra

alternatīva ir ăenētiski modificētā pārtika. Pārtikas produktu ăenētiskā modificēšana ir

biotehnoloăijas un tās produkta – gēnu inženierijas viens virziens. Ăenētiski modificējot, tiek

paĦemta noteikta DNS informāciju saturoša šūnas daĜa, lai mainītu dzīvā organisma struktūru vai

radītu jaunu. Manipulāciju spektrs ir Ĝoti plašs – dzīvnieku gēni var tikt savienoti ar dārzeĦu un

graudaugu gēniem utt. Modificētie pārtikas produkti neapdraud lietotāja veselību, bet pagaidām nav

zināma to tālākā ietekme uz cilvēku un vidi.

OH

CH3OH

17β-estradiols

CH2CH3

OH

CH2 CH3

OH

dietilstilbestrols

34

2.2.5. Vides radītais pārtikas piesārĦojums

Smagie metāli

Daudzi smagie metāli un to savienojumi ir bīstami cilvēka veselībai. Par svarīgākajiem

pārtikas piesārĦotājiem uzskata svinu, kadmiju un dzīvsudrabu, kuri pārtikā sastopami

visdažādākajos savienojumos.

Svins vidē ir nokĜuvis cietu atkritumu, gāzu izplūdes un notekūdeĦu veidā no keramiskajām

rūpnīcām, no akumulatoru, ložu, skrošu, aizsargierīču pret radioaktīvo starojumu u.c. svinu saturošu

izstrādājumu ražošanas, no krāsām un rūsas aizsargpreparātiem, no iespieddarbiem un no burtu

liešanas tipogrāfijās. Svarīgs svina piesārĦojuma avots ir iekšdedzes dzinēju benzīnam oktānskaitĜa

palielināšanas nolūkā pievienotais tetraetilsvins. Svina savienojumi ir sastopami putekĜu veidā gaisā

un suspendētā veidā ūdenī. Lielas svina koncentrācijas var būt dzeramajā ūdenī, ja tas nāk no svina

caurulēm. Svins visvairāk sastopams virszemes augĜos un dārzeĦos. Pārsvarā tas ir putekĜos esošais

svins. Svina saturu var ievērojami samazināt, šos pārtikas produktus rūpīgi mazgājot. No dzīvnieku

valsts produktiem visvairāk svina ir aknās, nierēs, kaulos. Svina bīstamība organismam saistīta ar tā

akumulāciju. Svina akumulēšanās organismā rada patoloăiskas izmaiĦas nervu sistēmā, asinīs,

kaulos. Svinam ir arī hemolītiskas indes īpašības, kas izraisa eritrocītu sairšanu.

Kadmijs ir cinka pavadītājelements. Kadmija avoti ir metalurăiskās rūpnīcas, kurās ražo

cinku, krāsu rūpniecība, kur pārstrādā kadmiju saturošas krāsas, fosfora minerālmēsli, kadmiju

saturošas attīrīšanas iekārtu dūĦas, fosilie kurināmie materiāli. Saindēšanās ar kadmiju iespējama, to

ieelpojot ar gaisu, kā arī uzĦemot ar pārtiku – ar sēnēm, linsēklām, moluskiem, vecāku dzīvnieku

nierēm. Vidēji 40% no saĦemtā kadmija daudzuma cilvēks apēd ar maizi, tāpēc uzskata, ka kadmijs

ir visbīstamākais smagais metāls. Kadmijs vispirms akumulējas virsnieru dziedzera apvalkā, kaulos,

arī cilvēka matos. Kadmija izvadīšanas pusperiods ir Ĝoti ilgs (10–30 gadi), tāpēc var notiks

hroniska saindēšanās, ja organisms pastāvīgi saĦem kadmija devas. Robežvērtība kadmija

koncentrācijai nierēs cilvēka organismā ir 0,2 mg Cd uz 1 g nieru masas, pie kuras sāk izpausties

akūtas saindēšanās simptomi, kas praktiski nav ārstējami. Kadmijam piemīt spēcīga mutagēna

iedarbība. Zviedrijā neiesaka pārtikā izmantot medījumu aknas un nieres, jo tajās ir paaugstināts

kadmija daudzums.

Latvijā svina saturs biovidēs ir līdzīgs kā industriālajās pilsētās citās Eiropas valstīs, bet

kadmija saturs ir augstāks.

Dzīvsudrabs kā šėidrais metāls toksisks ir vienīgi tad, ja ieelpo tā tvaikus. ěoti indīgi ir

daudzi neorganiskie un organiskie dzīvsudraba savienojumi, ja tos uzĦem kopā ar pārtiku.

AkmeĦoglēs var būt līdz 1 mg Hg kilogramā ogĜu. AkmeĦogĜu sadedzināšanas rezultātā pasaulē

atbrīvojas ievērojams daudzums dzīvsudraba. Dzīvsudrabu plaši izmanto elektrotehnikā,

elektronikā, medicīnā. Viens no būtiskākajiem un bīstamākajiem ceĜiem, kā tas nokĜūst cilvēka

35

organismā, ir dzīvsudrabu saturošu pesticīdu izmantošana lauksaimniecībā. 90% dzīvsudraba

cilvēks uzĦem ar pārtiku metildzīvsudraba CH3Hg+ veidā. Dzīvsudraba iekĜūšanā pārtikā zināma

nozīme ir arī sēnēm un zivīm, kas labi akumulē dzīvsudraba savienojumus. Akūtas intoksikācijas

gadījumā vispirms tiek ietekmēta aknu un smadzeĦu darbība. Saindēšanos ar dzīvsudrabu sauc par

merkuriālismu, ko raksturo miegainība, apātija, galvassāpes, reibonis, roku un plakstiĦu trīcēšana,

līdz sāk trīcēt viss ėermenis. Dzīvsudrabs akumulējas nierēs un aknās.

Polihlorbifenili (PHB) no vidi piesārĦojošām vielām ir jāizdala kā Ĝoti indīgas vielas. PHB

ir termiski stabili savienojumi, kurus lieto par transformatoru eĜĜu, par

plastifikatoru lakām un sintētiskajiem polimērmateriāliem, par šėidrumu

hidrauliskajās sistēmās. Caur notekūdeĦiem šie stabilie, taukos labi

šėīstošie savienojumi nokĜūst pārtikas apritē – tos var saturēt dzīvnieku

izcelsmes pārtikas produkti (gaĜa, olas, piens). Tos konstatē arī cilvēku

taukos un mātes pienā. PHB piemīt plaša spektra iedarbība uz cilvēka imūnsistēmu un hormonālo

sistēmu, konstatēta teratogēna iedarbība, kā arī ietekme uz reproduktīvajām funkcijām.

Dioksīniem – polihlorētiem dibenzo-p-dioksīniem (PHDD) un dibenzofurāniem (PHDF)

raksturīgs augsts toksiskums, izteikta mutagēnā, kancerogēnā un teratogēnā iedarbība. No

polihlorētiem dioksīniem vistoksiskākais ir 2,3,7,8-tetrahlordibenzo-p-dioksīns (THDD), kuru bieži

uzskata par dioksīnu sinonīmu. Pašas par sevi šīs vielas tīrā veidā nekad nav tikušas ražotas un nav

atrodamas arī dabā. Šo vielu avots var būt ar tām piesārĦotu preparātu (hlorfenolu) izmantošana.

Dioksīni veidojas pilsētas atkritumu sadedzināšanas iekārtu atgāzēs un visur tur, kur sadedzina

hlorsaturošas organiskās vielas. Lielākajai daĜai PHDD un PHDF LD50 ir ap 1-1000 µg/kg

(attiecināts uz dzīvniekiem). THDD ir viena no visspēcīgākajām indēm, ja neĦem vērā dažu

baktēriju toksīnus: MLD = 1 µg/kg. Akūtas intoksikācijas gadījumā tipiski ir aknu darbības

traucējumi, hepatīts, nervu sistēmas darbības traucējumi, imūnsistēmas bojājumi.

Baltijas jūras zivīs konstatē pesticīdu un dioksīnu piesārĦojumu. Tāpēc Somijā jūras zivis

neiesaka lietot biežāk kā divas reizes nedēĜā, bet grūtniecēm rekomendē no tām atturēties.

O

OCl

Cl

Cl

ClO

Cl

Cl

Cl

Cl

Cl

2,3,7,8-tetrahlordibenzo-p-dioksīns (THDD)2,3,7,8,9-pentahlordibenzofurāns (PHDF)

Cl Cl

Cl

ClCl

Cl

3,3',4,4',6,6'-heksahlorbifenils

36

2.2.6. Kaitīgo vielu rašanās pārtikas sagatavošanas procesā

Nozīmīgs pārtikas produktu piesārĦojuma avots ir pārtikas sagatavošana. ěoti bīstami ir

poliaromātiskie ogĜūdeĦraži (PAO), kas veidojas pārtikas produktos, tos termiski apstrādājot. Īpaši

augsts PAO saturs ir kūpinātos un grillētos produktos. Policikliskie savienojumi veidojas arī,

pārtikas produktus grauzdējot, piemēram, kafijā. Dažādi PAO veidojas cigaretes degšanas laikā un

nokĜūst smēėētāja plaušās.

Pie PAO pieder benzopirēni. Šie policikliskie savienojumi veidojas no vienkāršām

molekulām. Termiski sadaloties dažādiem savienojumiem, veidojas ogĜūdeĦražu radikāĜi, kam ir

augsta aktivitāte. Dažādi kombinējoties, tie veido poliaromātiskus ogĜūdeĦražus ar stabilu ciklisku

struktūru.

2.1. att. Benzo[a]pirēna veidošanās pirolīzes procesā [13].

Benzo[a]pirēnu dēvē par apkārtējās vides indi. Tas rodas, sadegot naftai, atkritumiem,

automobiĜu degvielai, veidojas mežu ugunsgrēku laikā, ir sastopams cigarešu dūmos, kā arī ceptā

gaĜā. Benzo[a]pirēna toksiskās iedarbības pamatā ir kancerogēna metabolīta veidošanās. Pastāv

uzskats, ka šis metabolīts reaăē ar guanīna bāzes aminogrupu DNS molekulā, kā rezultātā DNS

bāzu pāra struktūra tiek izmainīta. DNS replikācijā rodas traucējumi un kĜūdas. Šādas kĜūdas rada

ăenētiskā koda izmaiĦas (mutācijas), kas var izraisīt vēža šūnu attīstību.

O

OH

OH

O

OH

OH

N

NH

NHN

N

OH

OH

OH

P-450 hidrolāze

P-450 DNS

DNS

kancerogēns savienojums

benzo[a]pirēns

2.2. att. Benzo[a]pirēna kancerogēnās darbības mehānisms.

C

C

CC

CC

37

Apkārtējā vidē un pārtikā pierādīti ap 100 PAO, apmēram viena ceturtdaĜa no tiem darbojas

kā vēža izraisītāji. No PAO visaugstākais toksiskums piemīt benzo[a]pirēnam, kura deva 5,6×10-5

mmol rada aknu bojājumus un izraisa teratogēnu iedarbību pelēm.

Pārtikas produktu sagatavošanas procesā var veidoties nitrozamīni, kuri jau mazās devās var

izraisīt Ĝaundabīgo audzēju. Nitrozamīni sastopami stipri saceptā vai kūpinātā gaĜā, desās, sierā, alū.

Tie veidojas kuĦăa sulas iedarbībā no nitrītiem un nitrātiem, kurus pievieno pārtikai kā

konservantus. Nitrozamīni rodas galvenokārt no otrējiem amīniem un nitrītiem, pārtikas produktus

sagatavojot.

2.2.7. Pārtikas piedevas

Pārtikas piedevas ir vielas, kuras pievieno pārtikai ražošanas, apstrādes, iesaiĦošanas,

transportēšanas vai uzglabāšanas procesā, un minētās vielas vai to blakusprodukti kĜūst par pārtikas

produkta sastāvdaĜu. Uz daudzu produktu iesaiĦojumiem var redzēt simbolu E, papildinātu ar

trīsciparu skaitli, kas atbilst Eiropas Savienībā (ES) atzīto pieĜaujamo pārtikas piedevu sarakstam.

Ieskatoties šajā sarakstā, var noskaidrot, kādas piedevas ir pārtikas produktā. Pārtikas piedevas var

būt dažādas, tās izmanto aptuveni 20 dažādiem mērėiem.

Konservanti ir vielas, kas noteiktos apstākĜos pagarina pārtikas produkta saglabāšanas laiku,

aizsargājot to no mikroorganismu izraisītās bojāšanās. Par nekaitīgiem un Ĝoti efektīgiem

konservantiem tiek uzskatīta sorbīnskābe (E 200) un tā sāĜi – kālija un kalcija sorbāti (E 202–203),

kas ir analogi dabasvielām. Sorbīnskābes un sorbātu LD50 = 4–6 g/kg (pelēm). Benzoskābe (E 210)

un tās sāĜi – nātrija, kālija un kalcija benzoāti (E 211-213) var radīt veselības traucējumus astmas

slimniekiem un alerăiskiem cilvēkiem, sevišėi tādiem, kas nepanes salicilskābes preparātus.

Benzoskābes un benzoātu LD50 = 1,7–3,7 g/kg (žurkām). Viens no pazīstamākajiem konservantiem

ir sērpaskābes anhidrīds SO2 (E 220) un sērpaskābes sāĜi – nātrija, kālija un kalcija sulfīti (E 221–

228). Bez sēra dioksīda un sulfītiem nebūtu uzglabājami augĜi un dārzeĦi, tos izmanto arī vīna

raudzēšanā. Sērpaskābe nav pilnīgi nekaitīga. Tā ir nepanesama, ja kuĦăī ir maz skābes. Ja vīnā tās

daudzums ir ap 40 mg/l, rodas galvassāpes.

CitrusaugĜu un banānu saglabāšanai izmanto difenilu (E 230), orto-fenilfenolu (E 231),

nātrija orto-fenilfenolātu (E 232), tiabendazolu (E 233). Arī šīs vielas var izraisīt alerăiskas

RNH

R

RN

RON+ O N O

nitrozamīnsR = CH3, C2H5, C4H9 u.c.

38

reakcijas Lai no tā izvairītos, augĜus pirms lietošanas rūpīgi jāmazgā un jānomizo. Mizas pēc tam

nebūtu ieteicams lietot par piedevu ēdiena pagatavošanā.

Konservantu iespējamā kaitīgā iedarbība 2.2. tabula

E–numurs Konservants Iedarbība uz cilvēka organismu

E 200–203 Sorbīnskābe un tās sāĜi Nav kaitīgas iedarbības; noārdās līdzīgi taukskābēm

E 210–213 Benzoskābe un tās sāĜi Iespējama iedarbība uz aknām, iespējama alerăija

E 214–219 p-hidroksibenzoskābes esteri un to sāĜi

Var izraisīt alerăiju, lielākos daudzumos paplašina asinsvadus un izraisa reibuma sajūtu

E 236–238* Skudrskābe un tās sāĜi Organismā noārdās, lielākos daudzumos ir indīgi

* šī konservantu grupa nav iekĜauta atĜauto pārtikas piedevu sarakstā Latvijā

Antioksidanti – vielas, kas pagarina pārtikas produktu saglabāšanas laiku, aizsargājot tos no

oksidēšanās procesa izraisītās bojāšanās (sasmakšanas, krāsas maiĦas). Par dabiskiem un pilnīgi

nekaitīgiem antioksidantiem tiek uzskatīts E vitamīns (tokoferols) (E 306–309), C vitamīns

(askorbīnskābe (E 300), pienskābe (E 270), citronskābe (E 330). Sintētiskie antioksidanti,

piemēram, butilētais hidroksianizols (E 320), butilētais hidroksitoluols (E 321) un gallāti (E 310–

312) tiek uzskatīti par potenciāliem alergēniem.

Emulgatori ir vielas, kas nodrošina divu vai vairāku nesajaucamu pārtikas produktu fāžu

sajaukšanos un homogēna maisījuma uzturēšanu. Margarīna ražošanā plaši izmanto lecitīnu (E

322), kas ir dabisks olas dzeltenuma emulgators. Par emulgatoriem pārtikā lieto praktiski tikai

dabiskas izcelsmes vai tiem identiskus produktus. Izmanto arī taukskābju mono- un diglicerīdus vai

to pienskābes, etiėskābes, citronskābes un vīnskābes esterus, kas neizraisa negatīvas reakcijas.

Garšas pastiprinātāji ir vielas, kas pastiprina pārtikas produktam piemītošo garšu un

smaržu. Plaši tik izmantota glutamīnskābe (E 620) un tās sāĜi – glutamāti (E 621-625), kuri, uzĦemti

lielā daudzumā, var izraisīt tā saucamo Ėīnas restorāna sindromu – paātrinātu sirdsdarbību,

galvassāpes un reiboni (šie savienojumi ietilpst Ėīnā augošu augu sastāvā). Tā ir aizliegta piedeva

bērnu uzturam.

Saldinātāji ir cukuru nesaturošas vielas, kas piešėir pārtikas produktam saldu garšu.

Populārākie cukura aizstājēji ir saharīns un tā sāĜi (E 954), sorbīts (E 420), ksilīts (E 967),

aspartāms (E 951), ciklāmskābe un tās sāĜi (E 952). Saldinātāji, izĦemot sorbītu un ksilītu, nesatur

39

kalorijas, bet no aizraušanās ar saldinātājiem iesaka atturēties. Pēdējos gados saharīna lietojamība

tiek apšaubīta sakarā ar tā iespējamo kancerogēno iedarbību, kas gan ir atspēkota.

Krāsvielas ir vielas, ko izmanto pārtikas produktu krāsas izmainīšanai. Pārtikas produktos

izmanto gan dabiskās krāsvielas, gan tām identiskās (mākslīgi iegūtās) un sintētiskās krāsvielas (E

100–200). Rekomendē izvairīties lietot uzturā, sevišėi bērniem, produktus, kuri satur kādu no

šādām sintētiskajām krāsvielām: tartrazīnu (E 102), hinolīna dzelteno (E 104), saulrieta dzelteno

(E 110), amarantu (E 123), kumaču (E 124), eritrozīnu (E 127), patentzilo V (E 131), briljantzilo

FCF (E 133), karameli (E 150a–150d), briljantmelno (E 151).

Pastāv vēl vesela virkne savienojumu, kurus izmanto par pārtikas piedevām – biezinātāji,

cietinātāji, irdinātāji, mitrumuzturētāji, pretsalipes vielas, putu dzēsēji, putu veidotāji, recinātāji,

skābes, skābuma regulētāji, stabilizētāji, apjoma palielinātāji, glazētājvielas, nesējvielas u.c.

Dažādās valstīs var būt nedaudz atšėirīgs atĜauto pārtikas piedevu saraksts. Piemēram, ASV

ir aizliegts lietot saldinātāju ciklamātu, Vācijā nav atĜauts lietot konservantu propionskābi, bet citur

Eiropā tā ir atĜauta. JāĦem vērā, ka šobrīd atĜauta piedeva pēc dažiem gadiem var kĜūt aizliegta.

Latvijā kopš 1998. gada 1. janvāra ir spēkā LR Pārtikas piedevu lietošanas kārtība [29].

Pārtikas piedevu klāsts var papildināties ar jauniem savienojumiem, kurus ir vēlams uzĦemt

kopā ar uzturu. Ir pētījumi, ka selēnam piemīt antikancerogēnas īpašības. Selēns ietilpst

antioksidantu fermenta glutationperoksidāzes, arī 5’-dejonidāzes un P proteīna sastāvā. Noskaidrots,

ka Latvijas iedzīvotājiem selēna koncentrācija asinīs ir ~46 µg/ml, bet vidēji Eiropā norma ir 70–

144 µg/ml. Ar attiecīgu piedevu pārtikai selēna deficītu varētu samazināt.

No daudzām veselībai kaitīgām vielām var izvairīties, neĜaujot tām nonākt pārtikā tās

iegūšanas, glabāšanas un sagatavošanas procesā, kā arī, to patērējot. Lai nepieĜautu genotoksisku

vielu piesārĦojuma bīstamu koncentrāciju pārtikas produktos, nosaka maksimāli pieĜaujamās šo

vielu devas, kuras vēl nav kaitīgas cilvēka veselībai.

2.2.8. Kaitīgo vielu rašanās pārtikas uzglabāšanas laikā

Mikotoksīni

Pelējuma sēnes ir spējīgas izveidot virkni netipisku vielmaiĦas produktu, no kuriem daži ir

Ĝoti indīgi. Kopumā ir zināmas ap 120 pelējuma sēnīšu, kuras rada un izdala mikotoksīnus. Daudzi

no tiem ir kancerogēni, aknu un nieru bojātāji, mutagēni, teratogēni, neirotoksiski. Pelējuma sēnīte

veidojas uz mitras labības graudiem, ābolu sulā, ja izmantoti iepuvuši āboli.

40

Lielākā daĜa mikotoksīnu pieder aflatoksīnu grupai. Tos veido pelējuma sēnīte Aspergillus

flavus. Aflatoksīni ir spēcīgas aknu indes un stipri kancerogēni. Ar tiem bieži ir piesārĦoti

zemesrieksti.

Vēsturiski nozīmīga bija sēnīšu Claviceps producēto mikotoksīnu iedarbība. Tā rezultātā

veidojas melnie graudi (vilka zobi), galvenokārt uz rudziem. Melnie graudi ir parazitējoši sēnes

pinumi, tos var atrast uz vārpām kā tumši violetus radziĦus. Tie var būt 3–80 mm lieli. Melnie

graudi ir Ĝoti indīgi, jo tajos ir daudz ergotalkaloīdu. Svarīgākie no tiem satur lizergīnskābes

atlikumu.

Ir izdalīti vairāk nekā 40 šī tipa savienojumu. Apēdot melno graudu alkaloīdi izraisa

ergotismu (Sv. Antonija uguni), kas pāriet krampjos un var beigties letāli. Melnos graudus saturošas

labības izmantošana maizes cepšanā var izraisīt masveida saindēšanos, pat ar nāves gadījumiem.

Ergotisms tiek konstatēts arī mūsdienās, kad tiek iepirkti inficēti graudi un, apejot modernās

dzirnavu tehnoloăijas, mājas apstākĜos neattīrīti samalti miltos. Pēc ES normām kviešus, rudzus un

kukurūzu tikai tad atzīst par derīgiem, ja melno graudu saturs tajos nepārsniedz 0,05%.

Baktēriju toksīni

Saindēšanos var izraisīt pārtikas produkti, kurus inficējušas baktērijas. Bakteriālās infekcijas

rezultātā notiek pārtikas produktu sastāvdaĜu fermentatīva pārveidošana. Pūstot gaĜai, tiek noārdīti

proteīni un rodas amīni, piemēram, kadaverīns un putrescīns, kuri kopā ar fenolu, krezolu, skatolu,

indolu, amonjaku un sērūdeĦradi veido t.s. līėu indes. Bez tam mikroorganismi izdala baktēriju

toksīnus, kuriem ir proteīniem līdzīga uzbūve un kuri var būt saistīti ar polisaharīdiem un lipīdiem.

Pārtikas produktu infekcijas rodas tad, ja neievēro nepieciešamo higiēnu.

Salmonellas ir sastopamas dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktos, visvairāk apdraudētas ir

pīĜu olas. Saindēšanās simptomi ir drudzis, vemšana, caureja. Salmoneloze no pārējām uztura

toksikoinfekcijām atšėiras ar izteiktu slēpto periodu: 6–36 stundas.

O O

O

O O

OCH3

aflatoksīns B1

N

NH

CH3

COOH

N

NH

CH3

COO

NH

N

R1

O

R2

O

OH

lizergīnskābe tripeptīdu tipa ergotalkaloīdi

41

Stafilokoki (strutu mikrobi) izstrādā zarnu toksīnus, kuri ir rezistenti pret karsēšanu.

Stafilokokus izplata ar strutojošām slimībām slimi cilvēki. No govīm, kas slimo ar mastītu,

stafilokoki nokĜūst pienā. Saindēšanās aina ir līdzīga akūtai kuĦăa un zarnu trakta saslimšanai.

Clostridium botulinum ir anaerobi augoša baktērija, kura veido sporas, rezistentas pret

termisko apstrādi. Botulisma nūjiĦas pastāvīgi mīt augsnē. Ar zemi novārtīti lauksaimniecības

ražojumi var būt inficēti ar botulisma nūjiĦām. Botulisma toksīna iedarbība uz organismu ir daudz

spēcīgāka nekā citām baktērijām. Botulisms ir bīstama toksikoinfekcija, kam raksturīgi kustību

nervu bojājumi (paralīze) un elpošanas traucējumi. Botulisma nūjiĦu sporas attīstās produktos, ja

nepiekĜūst gaiss. Botulisma neirotoksīns, kura LD50 ir no 0,8⋅10-9 g/kg ėermeĦa svara (uz jūras

cūciĦām), ir viens no stiprākajiem zināmajiem toksīniem. Saindēšanās sākas ar nelabumu, redzes

dubultošanos, rīšanas traucējumiem. Ar Cl. botulinum visbiežāk var būt inficēts vārīts šėiĦėis,

nepietiekami nokūpinātas zivis, proteīnsaturoši konservi.

Mikroorganismu un toksīnu izraisīta saindēšanās ar pārtiku [1] 2.3. tabula

Slimība

Ierosinātājs

Simptoms vai

slimība

Pārtikas produkts

Simptomu rašanās un

slimības ilgums

Salmoneloze Salmonella Drudzis, drebuĜi, krampji, slikta dūša, vemšana

Neizvārīta gaĜa, nevārīts piens, olas

12–48 h laikā, ilgst 4–7 dienas

Saindēšanās ar pārtikas stafilokoku

Staphylococcus aureus

PēkšĦa slikta dūša, vemšana, caureja, krampji

Majonēze, neatdzesēts krējums, vājpiens, zivis, pildījumi, cūkgaĜas produkti

1–6 h laikā, ilgst 12–24 stundas

Botulisms Clostridium botulinum (A-B)

Nervu paralīze, nogurums, redzes dubultošanās

Nepareizi konservēti produkti (ar mazu skābumu) – gaĜa, zivis

18–48 h laikā, ilgst 1-7 mēnešus

Arī iesaiĦojums var piesārĦot pārtiku. Piemēram, Vācijā mātes pienā konstatēja dioksīnus.

Noskaidrojās, ka šie spēcīgie kancerogēni bijuši pienā, kas bijis iepildīts tetrapakās un ko ir

dzērušas mātes. Dioksīni difundēja no tetrapaku papīra, kuru balināšanai izmantoti dioksīni un

furīni. Nav ieteicama arī pārtikas produktu ilgstoša glabāšana plastmasas traukos, it sevišėi, tos

lietojot vairākkārt.

Pārtikas produktu ėīmiskās un mikrobioloăiskās normas Latvijā var atrast pagaidu

dokumentā “Nekaitīguma kritēriji pārtikas produktiem un to izejvielām” [19].

42

2.3. Sadzīves ėīmijas līdzekĜi

2.3.1. Skābes un sārmi

Stipras skābes un koncentrēti sārmu šėīdumi ir sevišėi agresīvi šėidrumi.

Skābēm raksturīga vietēja darbība uz ādas un uz gĜotādām. Atkarībā no skābes stipruma šī

darbība var izpausties kā savelkošs, kairinošs vai piededzinošs efekts. Skābju iedarbībā proteīni

zaudē ūdeni un izveidojas īpaši proteīnu savienojumi – albumināti. Savelkošais un kairinošais

efekts rodas, ja proteīnu pārmaiĦas notiek ādas un gĜotādas virsējos slāĦos. Ja skābe bojā audus

dziĜāk, rodas piededzinošs efekts, audi nekrotizējas – atūdeĦojas un pārogĜojas. Izveidojas blīva

krevele, kas veido aizsargslāni dziĜākai skābes iekĜūšanai audos. Vājas skābes nekrozi nerada, tās

dod savelkošu efektu.

Mājas apstākĜos var atrasties koncentrēta sērskābe H2SO4, kuru izmanto akumulatoru

skābes pagatavošanai; koncentrēta sālsskābe HCl, kura nepieciešama lodēšanā metālu virsmas

attīrīšanai. Antiseptiska darbība piemīt borskābei H3BO3. Relatīvi augstā toksiskuma dēĜ daudzās

valstīs borskābi vairs nelieto, jo resorbējoties tā var izraisīt nieru un asinsrites, kā arī CNS

bojājumus.

Visbiežāk saindējas ar etiėskābi CH3COOH. Etiėskābe šėīdina lipīdus, līdz ar to etiėskābes

molekulas viegli iekĜūst audu šūnās, kur izraisa audu destrukciju. Kontakta vietā veidojas

koagulācijas nekroze, radot gĜotādas epitēlija un zemgĜotādas audu bojājumus, reizēm skarot arī

limfvadus un asinsvadus. Toksiskums un audu bojājumu nopietnība ir tieši proporcionāla etiėskābes

koncentrācijai, daudzumam, kontakta ilgumam, bojājuma virsmas lielumam un iepriekšējam orgānu

sistēmu stāvoklim. Etiėa esences (70–80% etiėskābes šėīduma ūdenī) nāvējošā deva ir ~50 ml.

Saindēšanās ar etiėa esenci ir nežēlīga un sadistiska, jo seko garš un mokošs ciešanu periods ar

smagiem visu iekšējo orgānu bojājumiem.

Sārmu (NaOH, KOH) vietējā darbība ir atkarīga no to koncentrācijas. Atšėaidīti sārmu

šėīdumi nerada audu nekrozi, tiem ir tikai kairinoša iedarbība, tie šėīdina gĜotu sastāvdaĜu mucīnu

un atmiekšėē epidermu. Sārmi cietā veidā un to koncentrēti šėīdumi ar proteīniem veido irdenus

albuminātus ar dziĜu bojājumu raksturu, kā rezultātā rodas mīksta brūce, kas kĜūst aizvien lielāka un

dziĜāka, pēc tam izžūst un sadzīst ar paliekošām lielām rētām. Iedzerot koncentrētu sārmu šėīdumu,

mutes, kuĦăa un barības vada gĜotādas uztūkst, kĜūst mīkstas, putrveidīgas un asiĦojošas, bet kuĦăa

sienas nereti var tikt perforētas. Ikdienā sārmus nelieto, bet tie ietilpst dažādos mazgāšanas un

tīrīšanas līdzekĜos.

Kā antiseptisku un stimulējošu līdzekli ăīboĦa gadījumā lieto 10% amonjaka šėīdumu

NH4OH (ožamo spirtu). Ja iedzer neatšėaidītu amonjaka šėīdumu, rodas smakšanas sajūta, asiĦaina

43

vemšana ar stiprām sāpēm, attīstās kolapss. Iznākums var būt letāls, ja iedzer vairāk par 10 g

koncentrāta amonjaka šėīduma.

Visu dzīvībai svarīgu procesu norisē, sevišėi fermentu darbībā, svarīgs ir asins un audu

šėidrumu pH. Normāli asins pH = 7,36, tā novirze uz vienu vai otru pusi par 0,4 vienībām noved

pie organisma bojāejas, bet novirze par 0,3 vienībām parasti izraisa komu. Pastāvīgu asins un audu

pH līmeni uztur bufersistēmas. Skābju vai bāzu pastiprinātas uzsūkšanās rezultātā var tikt izsmelta

bufersistēmu kapacitāte, kas radītu asins pH vērtības bīstamu izmaiĦu.

2.3.2. Tehniskie šėidrumi un šėīdinātāji

No daudziem tehniskajiem šėidrumiem ikdienā sevišėi bieži sastopas ar benzīnu, petroleju,

dīzeĜdegvielu, bremžu eĜĜu, antifrīzu, pretkorozijas līdzekĜiem. Strādājot ar visām šīm vielām,

jāievēro piesardzība, jo tās ir toksiskas ne tikai tad, ja tās nejauši iedzer, bet arī, ja tās nokĜūst uz

ādas, it sevišėi uz gĜotādām. Dažu šo vielu tvaiku ieelpošana var izraisīt saindēšanos.

Benzīns (ogĜūdeĦražu maisījums, kur C5-C10) izraisa CNS darbības traucējumus (rada

narkotisko efektu), acu gĜotādas un augšējo elpošanas ceĜu iekaisumu. Sevišėas briesmas draud, ja

benzīns nokĜūst mutē un elpošanas ceĜos, jo ogĜūdeĦraži var izraisīt ėīmisko pneimoniju. Benzīnam

nokĜūstot kuĦăī, var notikt smaga saindēšanās jau ar 20 – 50 ml devu. Etilētā benzīna (pievienots

1,5 g tetraetilsvina Pb(C2H5)4 uz 1 l benzīna) toksiskā deva ir daudz mazāka.

Antifrīzs (šėidrums, ko iepilda automašīnu radiatoros, lai tie ziemā neaizsaltu) ir 50%

etilēnglikola HO(CH2)2OH šėīdums ūdenī. Antifrīza nokĜūšana organismā ir Ĝoti bīstama. Letālā

deva ir 100 g. Mazākas devas rada smagu saindēšanos, kuras rezultātā rodas nieru, aknu un CNS

bojājumi.

Bremžu eĜĜas sastāvā ietilpst dažādi glikoli, kam raksturīgs augsts toksiskums.

Šėīdinātāju lietošana sadzīvē ir Ĝoti plaša (2.4. tab.). Visbiežāk ikdienā nākas sastapties ar

acetonu, terpentīnu un speciāliem krāsu šėīdinātājiem.

44

Acetonu CH3COCH3 lieto kā laku un krāsu šėīdinātāju. Saindēšanās iespējama, tam

nokĜūstot organismā caur muti, elpošanas ceĜiem vai caur ādu. Smagas saindēšanās gadījumā

attīstās nieru mazspēja. Letālā deva ~100 g.

Terpentīnu iegūst, pārdestilējot no priežu stumbru svaigajiem griezumiem savāktos sveėus,

kuru sastāvā ir terpēni. Terpentīnam nokĜūstot organismā, tas izraisa sāpes kuĦăī, vemšanu, pulsa

paātrināšanos, nespēku, pastiprinātu urīna izdalīšanos.

Rūpniecībā un sadzīvē bieži izmanto dažādas kvalitātes etilspirtu C2H5OH: hidrolīzes

spirtu, sulfītspirtu, denaturēto spirtu, kā arī etilspirtu saturošas politūras un beices u.c. Hidrolīzes

spirts un sulfītspirts būtībā ir etanols, ko iegūst koksnes hidrolīzē, tas satur toksiskus piemaisījumus

– metanolu, aldehīdus u.c. Denaturētais jeb tehniskais spirts satur daudz vairāk indīgu piemaisījumu

nekā hidrolīzes spirts. Tāpēc tas ir Ĝoti toksisks. Politūras un beices satur acetonu, butilspirtu,

amilspirtu. Dažas politūras satur anilīnkrāsas.

Metilspirts CH3OH (koka spirts) organismam ir Ĝoti toksisks. Saindēties var, ieĦemot tikai

6–10 ml metanola, kas var izraisīt aklumu, bet 30 ml liela deva jau var būt nāvējoša. Saindēšanās

pazīmes parādās tikai pēc 15–20 stundām, kad medicīniskās palīdzības sniegšana jau ir nokavēta.

Organismam kaitīgi ir metanola metabolīti – skudrskābe un formaldehīds.

Gandrīz visi organiskie šėīdinātāji ir viegli uzliesmojošas vielas, jo to viršanas temperatūras

ir relatīvi zemas. Strādājot ar ugunsnedrošiem šėīdinātājiem, stingri jāievēro darba drošība.

Dažiem šėīdinātājiem ir kancerogēna iedarbība (benzolam, dažiem ogĜūdeĦražu

halogēnatvasinājumiem). Šėīdinātāju nepārdomāta lietošana var radīt nopietnus draudus veselībai.

CH OH

H

H

H CO

HH C

O

OHCO2

alkoholdehidrogenāze aldehīddehidrogenāze

metilspirts formaldehīds skudrskābe

45

2.4. tabula

Svarīgākie organiskie šėīdinātāji un to kaitīgā iedarbība uz cilvēka organismu

Savienojuma klase un nosaukums

Formula Virš. t., °°°°C

Izmantošana Kaitīgā iedarbība (orgāns, efekts)*

OgĜūdeĦraži Pentāns

C5H12

36

Šėīdinātājs

Heksāns C6H14 69 Heptāns C7H16 98

Audumu sausai tīrīšanai, iekšdedzes dzinēju degvielas sastāvdaĜa

CNS, perifērā nervu sistēma; gĜotādu kairinājums, akūtas saindēšanās iespējas, narkotiska iedarbība

Benzols C6H6 80 Tauku, eĜĜas, laku, kaučuka šėīdinātājs, piedeva degvielai

Kaulu smadzenes; kancerogēns (leikēmija)

Toluols C6H5CH3 111 Sveėu, plastmasu, krāsu, laku, gumijas šėīdinātājs, piedeva degvielai

m-ksilols C6H4(CH3)2 139 Laku un krāsu šėīdinātājs, piedeva degvielai

Aknas, nieres; galvassāpes un reiboĦi, līdzsvara traucējumi

HalogēnogĜūdeĦraži Metilēnhlorīds

CH2Cl2

40

Polimēru šėīdinātājs, dzesējoša viela

Aknas; iespējama letāla saindēšanās (veidojas CO), aizdomas par kancerogēnu iedarbību

Tetrahlormetāns CCl4 77 Tauku, eĜĜu, sveėu šėīdinātājs; izmanto degošu šėidrumu dzēšanai

Dihloretāns (CH2)2Cl2 84 EĜĜu, sveėu, kaučuka šėīdinātājs

Trihloretilēns Cl2C=CCl 87 Tauku un eĜĜu šėīdinātājs, agrāk izmantoja ėīmiskajās tīrītavās

Perhloretilēns Cl2C=CCl2 121 Tauku un eĜĜu šėīdinātājs, izmanto ėīmiskajās tīrītavās

Aknas, nieres aizdomas par kancerogēnu iedarbību

Spirti Metanols

CH3OH

65

Laku, krāsu, politūru šėīdinātājs

Redzes nervi; acidoze, redzes bojājumi līdz aklumam, letāla saindēšanās

Etanols C2H5OH 78 Laku, krāsu, kosmētisko un farmaceitisko līdzekĜu šėīdinātājs

Aknas, taukaudi; narkotiska iedarbība

Etāndiols (etilēnglikols)

HO(CH2)OH 198 Laku, krāsu šėīdinātājs; antifrīzs

Nieres, aknas; akūtas saindēšanās iespēja

Ēteri Dietilēteris

C2H5OC2H5

35

Tauku, sveėu, darvas, vaska šėīdinātājs, ekstrahētājs; narkozes līdzeklis

Narkotiska iedarbība

Dioksāns C4H8O2 101 EĜĜu, laku, krāsu, sveėu, kaučuka šėīdinātājs

Aizdomas par kancerogēnu iedarbību

Ketoni Acetons

CH3COCH3

56

Laku šėīdinātājs

Nieres; narkotiska iedarbība

Esteri Etilacetāts

CH3COOC2H5

77

Nitrocelulozes un poliestersveėu šėīdinātājs

Narkotiska iedarbība

Lipīdi Terpentīns (satur terpēnus)

156

Krāsu un laku šėīdinātājs

Perifērā nervu sistēma; gĜotādu kairinājums, akūtas saindēšanās iespējas

* nav Ħemta vērā iedarbības pakāpe

46

2.3.3. Mazgāšanas un tīrīšanas līdzekĜi

Mūsdienu mājsaimniecībā izmanto dažādus mazgāšanas līdzekĜus, ko ikdienā pierasts iedalīt

divās grupās:

− ziepes,

− sintētiskie mazgāšanas līdzekĜi.

Ziepes ir senākais mazgāšanas līdzeklis – augstāko karbonskābju (palmitīnskābes,

stearīnskābe, oleīnskābes, laurīnskābes u.c.) sāĜu maisījums ar dažādām piedevām. Ziepes ir videi

nekaitīgas, jo to pamatmasa pēc uzbūves ir radniecīga dabasvielām. Ziepes sastāda 1/3 no

patērētajiem mazgāšanas līdzekĜiem.

Sintētiskie mazgāšanas un tīrīšanas līdzekĜi ir daudzkomponentu sintētiski preparāti. To

galvenā sastāvdaĜa ir virsmaktīvā viela, kura spēj atraut netīrumus no mazgājamās virsmas un saistīt

tos. Atkarībā no tā, kādam nolūkam paredzēts mazgāšanas līdzeklis, tā sastāvā līdz ar virsmaktīvo

vielu var būt dažādas piedevas.

Mazgāšanas līdzekĜi, kaut arī mazāk bīstami, var kairināt ādu un gĜotādas. Optiskais

balinātājs, ko satur daudzi veĜas mazgāšanas līdzekĜi, var izraisīt ādas alerăiju. Berot veĜas pulverus,

tie var nokĜūt acīs, elpošanas ceĜos, izraisot kairinājumu – asarošanu, klepu. Lietojot mazgāšanas

līdzekĜus, jābūt uzmanīgiem – mazgāšanas līdzekĜa pareiza izmantošana ir norādīta uz iepakojuma.

Mazgāšanas un tīrīšanas līdzekĜus sadzīvē izmanto: personīgajai higiēnai (šampūni, dušas

želejas, emulsijas, šėidrās ziepes, zobu pasta u.c.), veĜas, trauku un citu mājsaimniecības priekšmetu

mazgāšanai un tīrīšanai, stiklu tīrīšanai, telpu uzkopšanai, automašīnu kopšanai u.c.

Traipus no apăērba var iztīrīt ne tikai, apăērbu mazgājot. Traipus var tīrīt, tos šėīdinot vai uz

tiem iedarbojoties ar tīrīšanas šėidrumu ėīmiski. Ėīmiskajās tīrītavās izmanto 1,1,2,2,-tetrahloretēnu

(perhloretilēnu) Cl2C=CCl2, kā arī neorganiskos oksidētājus un reducētājus, piemēram, nātrija

hipohlorītu, ūdeĦraža peroksīdu. Toksiskās iedarbības dēĜ vairs netiek izmantoti efektīvie šėīdinātāji

– 1,2-dihloretāns ClCH2–CH2Cl, tetrahlormetāns CCl4 un 1,1,3-trihloretēns CCl2=CH-Cl.

47

Dažāda veida sintētisko mazgāšanas līdzekĜu sastāvs, % 2.5. tabula

Universālie mazgāšanas līdzekĜi

Nesatur fosfātus

Satur fosfātus

Nesatur fosfātus

Maigs mazgāšanas

līdzeklis

SastāvdaĜa

Piemērs

pulveris šėidrs pulveris

Anjonu virsmaktīvā viela

Alkilbenzolsulfonāti, alkilsulfāti, ziepes

5-10 5-10 10-15 10-20

Nejonu virsmaktīvā viela

Poliglikolēteri 0-10 2-10 10-15 2-5

Palīgšėīdinātājs Spirti - - 6-12 -

Citronskābe - - 0-2 -

Putu inhibitors Ziepes, silikoneĜĜa 1-5 1-5 10-15 1-5

Pretkorozijas līdzekĜi Nātrija fosfāts, ziepes - 10-35 0-3 -

Ūdens mīkstinātājs Ceolīts 20-25 0-20 0-4 10-35

Kompleksveidotājs disperăētājs

Polikarbonskābes 0-5 0-4 - 0-4

Bāziskas vielas Nātrija karbonāts 5-10 0-10 - -

Silikāti Alumīnija silikāts - - - 0-25

Balinātājs Nātrija perborāts 20-25 10-25 - -

Balināšanas aktivators Tetraacetiletilēndiamīns 0-2 0-5 - -

Stabilizators Etilēndiamīntetraacetāts, magnija silikāts

0,2-0,5 0,2-0,5 0-0,5 -

Antiresorbents (novērš netīrumu nosēšanos)

Karboksimetilceluloze 0,5-1,5 0,5-1,5 0-3 0-3

Enzīmi (fermenti) Proteāzes 0,3-0,8 0,3-0,8 0-1 0-1

Optiskais balinātājs Stilbēn-dikarbonskābes bistiril-bifenil-atvasinājums

0,1-0,3 0,1-0,3 0-0,2 -

Korozijas inhibitors Nātrija silikāts 2-6 2-6 0,1-0,3 -

Smaržviela

Krāsviela

Pildviela Nātrija sulfāts 2-15 2-15 - 20-50

48

2.4. Toksiskās gāzveida vielas

Kodīgās un kairinošās gāzes

Kodīgās un kairinošās gāzes kairina ādu un gĜotādas, sevišėi elpošanas ceĜu un acu gĜotādas.

Iedarbības pazīmes ir kairinošs klepus, kĦudināšana rīklē, dedzinoša sajūta acīs un asarošana.

HlorūdeĦradis HCl un fluorūdeĦradis HF iedarbojas uz augšējiem elpošanas ceĜiem kā

stipri kairinošas gāzes un var izraisīt iekaisumu saistaudos un radzenes bojājumu.

Sēra dioksīds SO2 ir bezkrāsaina gāze ar kairinošu un kodīgu smaku. Sēra dioksīds sorbējas

deguna un mutes gĜotādā, kā rezultātā plaušās var nonākt sērskābes H2SO4 aerosols. Smagākos

saindēšanās gadījumos var attīstīties plaušu pneimonija, kā arī tikt nopietni traucēta sirdsdarbība.

SlāpekĜa(II) oksīds NO ir bezkrāsaina gāze, bez smakas. Lielā koncentrācijā tas rada

hroniskus iekaisumus, krampjus, septisko šoku.

SlāpekĜa(IV) oksīds NO2 ir sarkanbrūna gāze ar raksturīgu asu, mazliet smacējošu smaku.

SlāpekĜa dioksīds veidojas no slāpekĜa monoksīda, tam gaisā oksidējoties. No vides piesārĦojuma

viedokĜa parasti apskata abu šo oksīdu summu. SlāpekĜa(II) oksīds un slāpekĜa(IV) oksīds ir stipri

toksiski cilvēka organismam. Palielināts NO2 saturs gaisā var izraisīt saslimšanu ar elpošanas ceĜu,

alveolārā epitēlija un bronhu iekaisumu. Saules gaismā NO2 veicina troposfēras (piezemes) ozona

un citu fotoėīmisko oksidantu veidošanos. Atšėirībā no stratosfēras ozona, kas pasargā dzīvniekus

un augus no saules radiācijas, piezemes ozons ir augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem kaitīgs.

Hlora Cl2 un broma Br2 tvaiki ir stipri smagāki par gaisu un tāpēc uzkrājas tuvu pie zemes,

kur var saglabāties ilgāku laiku. Hlora un broma tvaiku ieelpošana izraisa klepu un elpas trūkumu.

Smagākos saindēšanās gadījumos var draudēt nosmakšana.

Amonjaks NH3 ir bezkrāsaina gāze ar asu smaku, kuras ieelpošana lielākā koncentrācijā var

novest pie bezsamaĦas un radīt nosmakšanas pazīmes.

Formaldehīds HCHO var izraisīt alerăiskus ādas iekaisumus, sevišėi kairinoša iedarbība

tam ir uz augšējo elpošanas ceĜu gĜotādām – tas var izraisīt bronhu un plaušu iekaisumu.

Formaldehīda ilgstošas iedarbības rezultātā var rasties aknu un nieru iekaisumi.

Fosgēns COCl2 ir bezkrāsaina gāze, kas viegli smako pēc iepuvušiem augĜiem un ir Ĝoti

indīga gāze. Nelielā koncentrācijā fosgēns rada kairinošu klepu, sliktu pašsajūtu, nomāktību.

Smagākos saindēšanās gadījumos var rasties plaušu tūska, sirds vājums, var iestāties nāve.

Smacējošās gāzes

Slāpekli N2 izmanto tehnikā inertas vides radīšanai, sašėidrinātu slāpekli lieto

aukstumiekārtās. SlāpekĜa tilpumdaĜa gaisā ir 78, skābekĜa – 21%. Ja skābekĜa koncentrācija ir 12 –

15%, tad cilvēka rīcības spēja jau ir ierobežota, bet, ja skābekĜa koncentrācija ir zemāka par 12%,

49

tad jau pastāv akūtas dzīvības briesmas. Jau viens elpas vilciens tīra slāpekĜa var nozīmēt apziĦas

zudumu un elpošanas apstāšanos, smagākos gadījumos pat nāvi. Līdzīga iedarbība ir arī argonam

Ar, kuru lieto inertas vides radīšanai metināšanas darbos.

Smacējoši iedarbojas arī dabasgāze (pamatviela metāns CH4).

OglekĜa(IV) oksīda CO2 (ogĜskābās gāzes) tilpumdaĜa gaisā ir ~0,03%. Arī ogĜskābajai

gāzei piemīt slāpējošas īpašības. Ja tās saturs gaisā palielinās līdz 5%, strauji pasliktinās pašsajūta,

bet, ja ieelpojamais gaiss satur 15% CO2, iestājas bezsamaĦa un pat nāve arī tad, ja skābeklis ir

pietiekamā koncentrācijā.

Gāzes – asins šūnu un nervu indes

OglekĜa(II) oksīds CO (tvana gāze) veidojas nepilnīgas sadegšanas rezultātā, tāpēc tas ir

universāls toksīns, kas sastopams visur, kur veidojas toksiski degšanas produkti. Tvana gāze ir bez

krāsas un smaržas, kas vēl vairāk pastiprina tās bīstamību. Saindēšanās simptomi ir tieši saistīti ar

tvana gāzes spēju izraisīt audos skābekĜa badu (hipoksiju) un tiešu šūnu toksisku bojājumu.

Ieelpojot tā ātri nonāk asinīs un, izspiežot no oksihemoglobīna skābekli, veido

karboksihemoglobīnu, jo tvana gāzes spēja saistīties ar hemoglobīnu ir 100 reižu lielāka nekā

skābeklim. Rezultātā šūnām tiek piegādāts mazāk skābekĜa nekā nepieciešams un sākas šūnu

hipoksija. Vispirms cieš audi, kas ir jūtīgāki pret skābekĜa trūkumu – tā ir CNS, kā arī sirds un

asinsvadu sistēma. Pie ilgākas tvana gāzes iedarbības, ja tās tilpumdaĜa gaisā ir 0,01%, rodas stipras

galvassāpes; ja CO tilpumdaĜa gaisā sasniedz 0,2%, var iestāties dziĜa bezsamaĦa, pulsa

palēnināšanās un galarezultātā var iestāties nāve.

Stipra nervu inde ir sērūdeĦradis H2S, bezkrāsaina gāze ar nepatīkamu pūstoša olas baltuma

smaku. Lielākās koncentrācijās sērūdeĦradis bloėē ožas orgānus, tāpēc nav uztverams. Kairina

elpošanas ceĜus, var izraisīt elpošanas ceĜu paralīzi un nāvi.

Kā ārkārtīgi indīgas gāzes jāatzīmē ciānūdeĦradis HCN, kurš jau mazās devās – 1 mg/kg

iedarbojas nāvējoši, kā arī pēc ėiplokiem smaržojošas gāzes fosfīns PH3 un arsīns AsH3.

PutekĜi gaisā

Ieelpoti putekĜi iedarbojas kā svešėermeĦi un kairina elpošanas orgānus. Sevišėi bīstami ir

nešėīstoši, ėīmiski stabili minerāli, piemēram, kvarcs SiO2 un azbests CaO⋅⋅⋅⋅3MgO⋅⋅⋅⋅4SiO2 (dabiskais

magnija silikāts) . To hroniska iedarbība var izraisīt smagas plaušu saslimšanas. Kvarca putekĜu

sistemātiska ieelpošana, ja to daĜiĦu lielums ~5 µm var 5–10 gadu laikā izraisīt silikatozes slimību.

Sekas var būt bronhīts, elpas trūkums, sirds pārslodze. Kā komplikācija var attīstīties tuberkuloze.

Viena no silikatozēm ir azbestoze. Azbests (kalnu lini) ir šėiedrveida putekĜi. Azbests ir

dabīgais izraktenis, kas atrodams visā pasaulē. To plaši lieto daudzās tautsaimniecības nozarēs:

50

ėīmiskajā rūpniecībā, automobiĜu un mašīnbūves rūpniecībā, celtniecībā, elektronikā. Azbests ir

ugunsdrošs, to lieto šīfera, siltumizolācijas, ugunsdrošu materiālu un bremžu lenšu izgatavošanai.

Azbesta putekĜu regulāra iedarbība var radīt dažādas slimības, to skaitā arī elpošanas ceĜu

Ĝaundabīgus audzējus. Kancerogēnās iedarbības dēĜ daudzās valstīs ir izstrādāti stingri azbesta

lietošanas noteikumi, bet, piemēram, Lielbritānijā tā lietošana ir ar likumu aizliegta.

2.6. tabula

Gaisā sastopamo vielu maksimāli pieĜaujamās koncentrācijas (MPK)

pēc ES noteiktajām vadvērtībām [18]

MPK, µg/m3

Viela vienreizēja diennakts

Sēra dioksīds SO2

SlāpekĜa(II) oksīds NO

SlāpekĜa(IV) oksīds NO2

Ozons O3

Formaldehīds HCHO

Amonjaks NH3

PutekĜi

500

600

85

160

35

200

150

50

60

40

30

3

40

50

Latvijā gaisa kvalitāti novērtē, izmantojot informāciju par gaisa piesārĦojumu sešās

lielākajās pilsētās – Rīgā, Daugavpilī, Ventspilī, Liepājā, Jūrmalā un Olainē.

Valsts hidrometeoroloăijas pārvaldes veiktie mērījumi 1993.–1997. g. liecina, ka ar NO2

vispiesārĦotākā bijusi Rīga – NO2 gada vidējā diennakts koncentrācija 70-80 µg/m3. SO2 gada

vidējā diennakts koncentrācija bijusi zema – 3 µg/m3 visās pilsētās. Ozona O3 koncentrācija Rīgā

Stacijas laukumā gada laikā gandrīz visās dienās (93%) bijusi lielāka par pieĜaujamo diennakts

normu. Gandrīz visās pilsētās tiek pārsniegta formaldehīda MPK. Ar amonjaku vispiesārĦotākais

gaiss bijis Ventspilī, kur tā vidējā diennakts koncentrācija gadā bijusi 120 µg/m3.. Cieto daĜiĦu

(putekĜu) gada vidējie diennakts daudzumi Rīgā, Ventspilī, Valmierā, Liepājā un Daugavpilī bijuši

100 µg/m3 Latvijai ir raksturīga gaisa piesārĦojuma pārrobežu pārnese no Vācijas, Polijas, Lietuvas.

51

2.5. Atkarību izraisošās vielas

Svešdabīgai vielai atkārtoti nonākot organismā, tās izraisītais efekts var pastiprināties vai

pavājināties. Tās lietotājs var arī nonākt atkarībā no šīs vielas.

Lietojot atsevišėas vielas, kas izraisa patīkamas sajūtas, var attīstīties vēlēšanās no jauna

izjust šo vielu iedarbību, kas var pāraugt stiprā un nepārvaramā tieksmē tās lietot. Nepārvaramo

tieksmi apzīmē kā farmakomāniju.

Izšėir psihisko atkarību un fizisko atkarību. Ja vielas iedarbības pārtraukšana rada tikai

emocionālu diskomfortu (depresiju), to sauc par psihisko atkarību. Fiziskā atkarība nozīmē izteiktu

“paăiru” sindromu, kam raksturīgi sirds un asinsvadu sistēmas, gremošanas trakta un citu sistēmu

darbības traucējumi. Galējā gadījumā var iestāties nāve.

Narkomānija un toksikomānija uzskatāmas par farmakomānijas veidiem, starp kuriem

pastāv tikai juridiska atšėirība. Narkomānijas diagnozi nosaka tad, ja ir izveidojies pieradums pie

vielas, kas ir iekĜauta narkotisko vielu sarakstā, kuru ir apstiprinājušas Starptautiskās konvencijas

par narkotiskām vielām. Ja izveidojies pieradums pie vielas, kura pagaidām nav atzīta par

narkotisku, tad tā ir toksikomānija. Toksikomāniju izraisa vielas, kurām ir mazāka spēja izraisīt

psihisku un fizisku atkarību, bet šīs vielas parasti ir daudzkārt toksiskākas par narkotiskajām

vielām. No narkotiskajām vielām ir grūtāk atteikties. Pie toksikomānijas pieskaitāms nikotīnisms,

alkoholisms, viegli gaistošo šėīdinātāju toksikomānija.

Latvijā bez alkoholisma aktuālas ir vēl piecas narkomānijas un toksikomānijas formas:

opiomānija, barbituromānija, stimulatoru narkomānija, halucinogēnu narkomānija un viegli gaistošo

šėīdinātāju toksikomānija (2.7. tab.).

2.5.1. Legālās atkarības vielas

Izplatītākās legālās atkarības vielas ir kofeīns, nikotīns, alkohols, daudzi bezreceptes

medikamenti (sedalgīns, korvalols u.c.) un inhalanti – narkotiskas iedarbības gaistošas sadzīves

ėimikālijas: šėīdinātāji, līmes, krāsas, lakas.

No kafijas krūma pupiĦām izdalītais alkaloīds kofeīns pēc farmakoloăiskajām īpašībām ir

psihostimulators ar terapeitisku nozīmi. Kafijas pupiĦas satur 1–2% kofeīna, 80% no tā pāriet

kafijas dzērienā. Kofeīnu satur arī tējas krūma lapas, izžāvētās lapās kofeīna saturs ir 2–4%.

Kofeīna terapeitiskā deva (0,1-0,15 g) atbilst 10–15 g kafijas pupiĦu, kas savukārt atbilst vienai

tasei stipras kafijas. Šādā devā kofeīns normālos apstākĜos rada mundrumu, aizkavē nogurumu.

Vienlaicīgi pastiprinās refleksi, pieaug muskuĜu enerăija, paātrinās un pastiprinās elpošana un

sirdsdarbība, paaugstinās arteriālais spiediens. Lielākas kofeīna devas (0,5–1 g) jau darbojas

52

toksiski. Kofeīna letālā deva ir 10 g, LD50 = 355 mg/kg (orāli žurkām). Pārmērīga kafijas lietošana

var radīt bezmiegu, sirdsklauves, nelabumu, vemšanu, ko izskaidro ar palielinātu sālsskābes

izdalīšanos kuĦăī. Lietojot kofeīnu ilgstoši, attīstās maz izteikta pierašana un zināma psihiska

atkarība.

2.7. tabula

Latvijā biežāk sastopamo narkomāniju un toksikomāniju pazīmes [33]

Pazīmes

Mānija

Reibuma stāvoklī Abstinencē (paăiru stāvoklī)

Papildpazīmes hroniskās intoksikācijas dēĜ

1 2 3 4

Halucinogēnu narkomānija

(arī hašišisms)

Pacilāts garastāvoklis ar muĜėīgu, draiskulīgu uzvedību, jautrību un smiekliem, kuriem nav iemesla. Kustības atraisī-tas, haotiskas, seksuāla vaĜība. Runas veids paātrināts, daudz liekvārdības, pĜāpāšana, kuru pārtrauc jaunas smieklu lēkmes. Atbildes nesakarīgas. Iespējama nemotivēta agresivitāte, apziĦas traucējumi. Reakcija tikai uz ilūzijām un halucinācijām.Var būt acu baltumu apsārtums. Pēc uzbudinājuma seko miegainība un inertums.

Abstinence nav izteikta.

Novājēšana. Vispārējs vājums. Apātija. Impotence. Sevī noslēgšanās. Nerunīgums.

Barbituro-mānija

(arī trankvilizatoru mānija)

Kustību, koordinācijas, līdzsvara un gaitas traucējumi. Neskaidra, monotona, lēna runa mēles stīvuma dēĜ. Visu veidu refleksu palēninājums vai pat izzušana. Apgrūtināts kontakts un saprašanās ar apreibušo, kurš ir kavēts, miegains, mazkustīgs, ar sastingušu mīmiku. Iespaids, ka lietots alkohols, bet izelpā nav alkohola smakas. BezsamaĦa biežo pārdozēšanu gadījumos. Pieradušam nar-komānam sākumā var būt neliels uzbudinājums, pacilāts garastāvoklis ar skaĜu uzvedību.

Bezmiegs, trauksme, bailes, agresivitāte, muskuĜu un galvassāpes, drebuĜi, vispārēja trīce, mokošas sāpes lielajās locītavās. Visu veidu refleksu paaugstināšanās. Delīrijs, halucinācijas ar agresivitāti. Bieži epilepsijas lēkmes, kas var pāriet epileptiskajā statusā un beigties letāli.

Personības izmaiĦas – egocentrisms, viegla eksplozivitāte, pazemināts garastāvoklis līdz pat īstai depresijai un pašnāvībai. Intelekta pazemināšanās, garīgo procesu palēninā-šanās jeb bradipsihija. AtmiĦas traucējumi (sevišėi uz neseniem notikumiem). Uzmanības un koncentrēšanās spēju traucējumi. Paškritikas trūkums. 2–3 gadu laikā var iestāties plānprātība. Organiski nervu sistēmas traucējumi: polineirīti, pseidoparalītiski stāvokĜi, agri parādās impotence.

N

N

CH3

N

N N

NCH3

O

O

CH3

CH3

nikotīns kofeīns

53

1 2 3 4

Opiomānija

(arī morfīnisms, heroīnisms, kodeīnisms)

Apmierinātība, jautrība, labvēlība pret apkārtējiem. Sejā bezrūpīgs smaids. Brīžiem sap-Ħains, aizdomājies, ko var nomainīt runīgums, pat saistošs stāstījums, izteikti sašaurinātas acu zīlītes. Reibuma beigās miegainība vai miegs ar lēnu elpošanu.

Šėaudīšana, klepus, siekalošanās, asarošana. Stipras sāpes kaulos, locītavās, visā ėermenī. Caureja, svīšana, drebuĜi, sirdsklauves. Nemiers, trauksme, bezmiegs. Tieksme iegūt opiātus. Agresivitāte. Kritiska hipotensija. Iespējams letāls iznākums.

Novājēšana, hipotensija, pastāvīgi sašaurinātas acu zīlītes. Nosirmošana, ādas izžūšana, zobu izkrišana. Impotence, libido zudums, menstruāciju iztrūkums. Biežas depresijas ar tieksmi uz pašnāvību.

Stimulatoru narkomānija

Uzbudināmība, ekplozivitāte. Pastiprināts kustīgums un darbīgums, kas bieži ir haotisks. Traucētas precīzas kustības, rokraksts. Seja parasti bāla, reizēm sārta. Slimīgs acu spīdums, paplašinātas acu zīlītes, tās nereaăē uz gaismu. Apetītes trūkums, bezmiegs.

Nogurums, nespēks. Nospiestība, viegla uzbudināmība. Miegainība, nespēja jaunu garīgu slodzi pārvarēt bez stimulatoriem.

Cilvēks novājējis. Sejas krāsa bāli dzeltenīga. Ātra nogurti-nāmība. Domāšanas “ieėīlēšanās”, sevišėi pie detaĜām un sīkiem iespaidiem. Pastāvīgs bezmiegs, roku trīcēšana, acu horizontālais nistagms. Centrālās nervu sistēmas izsmeltība un garīgais krahs.

Viegli gaistošo šėīdinātāju toksikomānija

StreipuĜojoša vai nestabila gaita. Koordinācijas traucējumi. ApziĦas sajukums. Redzes halucinācijas. Paplašinātas zīlītes. Seja un acu baltumi sārti. Elpošana un sirdsdarbība paātrināta. Šėīdinātāja smaka izelpojamā gaisā. BezsamaĦa.

Abstinence maz izteikta.

Ātra nogurdināmība. Viegla uzbudināmība. Miegainība. Interešu zudums. Seja uzkrītoši bāla, ar ziliem lokiem zem acīm. Neadekvāta uzvedība. Vāja atmiĦa. Emocionāls vēsums. Plānprātības iezīmes. Roku pirkstu un plakstiĦu trīcēšana, acu ābolu raustīšanās, dzirdes un redzes pavājināšanās. Anēmija, aknu un nieru bojājumi.

Atkarība no nikotīna ir izplatītākais atkarības veids pasaulē. Nikotīns ir tabakas galvenā

sastāvdaĜa, tas ir augu izcelsmes alkaloīds, ko satur tabakas auga sula. Nikotīns ir cigaretēs, cigāros,

pīpes tabakā un košĜājamā tabakā. Tīrs nikotīns ir bezkrāsains, eĜĜains šėidrums. Nikotīns ir klasiska

gangliju inde, tā letālā deva ir apmēram 60 mg, LD50 = 230 mg/kg (orāli pelēm). Mazos daudzumos

nikotīns izraisa CNS uzbudinājumu, asins spiediena paaugstināšanos. Akūtas intoksikācijas

gadījumā novēro pastiprinātu siekalu izdali, sliktu dūšu, vemšanu, caureju. Hroniska nikotīna

intoksikācija saistīta ar tabakas smēėēšanu. Organismu nelabvēlīgi ietekmē arī citas vielas, kas

atrodas tabakas dūmos (~30% nikotīna,~ 70% tvana gāze, benzopirēns, fenols, skudrskābe,

54

etiėskābe, amonjaks, arsēns, zilskābe, radioaktīvās vielas: 210Po, 226Ra, 173Cs u.c.). Tabakas dūmu

piesārĦotība ir četras reizes lielāka nekā automašīnu izplūdes gāzēm. Tabakas smēėēšana veicina

plaušu, sirds un asinsvadu sistēmas, gremošanas trakta slimību un dzimumfunkciju traucējumu

attīstību.

Etilspirtu pēc resorbtīvās darbības uz CNS var pieskaitīt pie narkotiskām vielām.

Etilspirtam piemīt analgētiska aktivitāte, taču kā narkozes līdzeklis tas ir maz noderīgs, ja tam ir

ilga uzbudinājuma stadija, bet Ĝoti mazs narkotiskās darbības platums. Alkohols pieskaitāms pie

depresantiem un nervu indēm. Palielinot etilspirta devu, uzbudinājuma stadiju nomaina CNS

nomāktības pazīmes, kustību koordinācijas traucējumi, neskaidra apziĦa, pēc tam pilnīgs samaĦas

zudums, pavājinās elpošana, krītas arteriālais spiediens. Smaga saindēšanās ar etilspirtu var beigties

ar nāvi, kuras tiešais cēlonis ir elpošanas centra un vazomotoriskā centra paralīze. Alkohols viegli

uzsūcas. Toksiskā iedarbība piemīt acetaldehīdam, kas ir etilspirta metabolisma produkts:

Acetaldehīda uzkrāšanās rada nepatīkamu sajūtu un galvassāpes. Karbonilgrupa >CO bloėē

aminogrupas proteīnos, tādējādi samazinās fermentu aktivitāte.

Etilspirtam ir īpaša iedarbība uz cilvēka organismu. Tā toksiskā darbība ir Ĝoti atkarīga no

konkrētā organisma īpašībām. No orgāniem visvairāk tiek bojātas aknas. Ilgāku laiku lietojot stipru

alkoholu, tiek traucēta arī aizkuĦăa dziedzera, gremošanas orgānu, nervu un imūnsistēmas, sirds

muskuĜa darbība, kā arī izveidojas psiholoăiskā un fizioloăiskā atkarība – alkoholisms. Hronisks

alkoholisms saīsina dzīves ilgumu.

Alkohola saturu nosaka promilēs (o/oo): 1 promile = 1 g alkohola/1000 g asiĦu. Latvijas

republikas CeĜu satiksmes noteikumos noteikts, ka autovadītāja izelpotajā gaisā, siekalās, asinīs un

urīnā alkohola saturs nedrīkst būt lielāks par 0,5o/oo.

Etilspirta noārdīšanās organismā nav atkarīga no tā koncentrācijas asinīs. Vienā stundā

noārdās 0,1 g etanola/1 kg svara vīriešiem un 0,085 g etanola/1 kg svara sievietēm. Tātad vienas

stundas laikā etanola saturs asinīs samazinās aptuveni par 0,15 o/oo. Etanola vidējā letālā deva ir 4–5

o/oo.

Etilspirts pastiprina ārstniecības vielu toksisko iedarbību, to vienlaicīga lietošana var izraisīt

psihiskus traucējumus.

CH3 CH2 OH CH3 CO

HCH3 C

O

OHalkoholdehidrogenāze acetaldehīddehidrogenāze

– H2 + 1/2 O2

etilspirts acetaldehīds etiėskābe

55

2.5.2. Narkotiskās vielas

Narkotiskās vielas iedala trīs lielās grupas. Vislielākā un bīstamākā ir depresantu grupa. Šo

vielu iedarbības galarezultāts ir miegs un narkoze. Šajā grupā ietilpst opija alkaloīdi (morfīns,

kodeīns), ėīmiski pārveidotais morfīns – heroīns (diacetilmorfīns), sintētiskie un pussintētiskie

narkotiskie pretsāpju līdzekĜi (promedols, hidromorfons, oksikodons), narkotiskās miega zāles

(galvenokārt barbiturāti), kā arī psihotropie līdzekĜi, kuriem ir izteikta nomierinoša un miegu

veicinoša darbība (galvenokārt benzodiazepīnu grupas trankvilizatori, piemēram, diazepāms jeb

seduksēns).

Narkotisko analgētisko līdzekĜu tipiskākais pārstāvis ir morfīns. To iegūst no īpašas magoĦu

pasugas – miega magones izžuvušas sulas – opija. Morfīns ir pirmais tīrā veidā iegūtais alkaloīds.

Opija sastāvā ietilpst alkaloīdi (25%,), proteīni, ogĜhidrāti, organiskās skābes, pektīnvielas un citas

neiedarbīgas vielas. No opija izdalīti 40 dažādi alkaloīdi. Morfīna saturs opijā ir 10–16%, kodeīna –

0,5–3%.

Morfīna darbībā galvenais ir spēja dot pretsāpju efektu. Atkārtoti lietojot, morfīns rada

eiforiju, līdz ar to ātri var rasties narkomānijas veids – morfīnisms. Nāvējošā deva nepieradušam

cilvēkam ir 0,1–0,2 g, bet absolūti nāvējoša – 0,5 g. Nāve iestājas elpošanas apstāšanās dēĜ.

Kodeīns ėīmiskās uzbūves ziĦā ir metilmorfīns. Kodeīna nomācošā darbība uz CNS ir 8-10

reizes vājāk izteikta kā morfīnam. 10% no uzĦemtā kodeīna organismā metabolizējas par morfīnu.

Kodeīns lielās devās spēj radīt eiforijai līdzīgu stāvokli. Narkomāni šo vielu izmanto sev tīkama

dzēriena “čefīra” pagatavošanai: ilgi vārītam lielam tējas daudzumam pievieno pat līdz 60 tabletēm

kodeīna. Čefīra cienītāji vienā reizē kopā ar lielu daudzumu kodeīna uzĦem arī ap 0,5–1,5 g kofeīna

(diennakts maksimālā deva ir 1 g). Ja cilvēks nekad nav lietojis čefīru, tad akūta saindēšanās attīstās

jau pēc 40-150 ml čefīra izdzeršanas.

Heroīns (diacetilmorfīns, diamorfīns) ir ėīmiski modificēts morfīns. Heroīns tiek uzskatīts

par pašu stiprāko un bīstamāko narkotisko vielu.

Otra narkotisko vielu grupa ir stimulatori – gan dabiskie, piemēram, efedrīns, kokaīns, gan

sintētiskie, piemēram, amfetamīns (fenamīns), tenamfetamīns (3,4-metilēndioksiamfetamīns, MDA,

“mīlas zāles”, “mīlas pilula”), Ekstazi (3,4-metilēndioksi-N-metilamfetamīns, MDMA, extasy,

O

N

OCCH3O C CH3

CH3

heroīns

O

N

OHOH

CH3

morfīns

O

N

OHCH3O

CH3

kodeīns

O O

56

ekstāze), kā arī efedrīnu saturošie medikamentu pārstrādes produkti, piemēram, efedrons

(metkatinons).

Stimulatoru radītais eiforiskais efekts ir mazāk izteikts – pārsvarā vērojama aktivizācija.

Notiek ne tikai intelektuālās, bet arī motorās sfēras aktivizācija – cilvēks spēj izturēt pat trīskāršu

fizisku slodzi. IzmaiĦas skar veăetatīvo nervu sistēmu – pieaug sirdsdarbības ritms, paaugstinās

asinsspiediens.

Efedrīns ir lakstauga efedras alkaloīds. Galveno iedarbības efektu ziĦā efedrīns ir līdzīgs

adrenalīnam, tikai darbojas lēnāk un ilgstošāk. Efedrīna preparāti ir iekĜauti dopinga līdzekĜu klasē

un sportistiem ir aizliegti.

Pēdējā laikā sāk izplatīties bīstams narkomānijas veids, kura pamatā ir efedrons jeb

metkatinons. Efedronu iegūst, oksidējot efedrīnu. Efedronu dēvē par “dāmu” narkotiku, “eĦăeĜu

putekĜiem”, “džeffu”, jo tam piemīt spēja sākotnēji palielināt seksuālās vēlmes. Efedrons ir iekĜauts

narkotisko vielu sarakstā.

Kokaīns ir Dienvidāfrikā augoša krūma “inku dievišėā stāda” lapu alkaloīds (satur līdz

0,5% kokaīna). Kokaīns izraisa spēcīgu eiforiju ar psihisku uzbudinājumu, kas atgādina atropīna

reibumu. Pēc uzbudinājuma iestājas depresija, kas liek no jauna meklēt

kokaīnu. Atkarība no kokaīna ir tikai psihiska. Kokaīna pulveri šĦauc vai

šėīdina ūdenī un injicē. Smēėēšanai izmanto kreku – ėīmiski pārveidotu

kokaīna hidrogēnhlorīdu kristāliskā veidā.

Trešā ir halucinogēnu grupa. Tajā ietilpst augu valsts un sintētiskās vielas, kas izraisa

dažādas halucinācijas un ilūzijas, veicinot murgainu stāvokĜu iestāšanos un pat apziĦas traucējumu

parādīšanos. Šīs grupas vispopulārākās vielas ir marihuāna un hašišs, kuras iegūst no Indijas,

Dienvidmandžūrijas vai Dienvidčujas kaĦepēm. Marihuāna ir izkaltēta vai neizkaltēta zaĜā kaĦepes

daĜa, ieskaitot ziedošo kaĦepes augšdaĜu. To smēėē, sajaucot ar tabaku. Hašišs ir kaĦepjaugu sveėu,

ziedputekšĦu un sasmalcinātu augu augšējo daĜu maisījums, tumši brūna plastilīnam līdzīga masa,

ko sajauc ar tabaku un smēėē ar pīpēm. “Hašišs” nozīmē “zāle”. Citās

zemeslodes daĜās to sauc arī par anašu, gandžu, daggu, plānu, kif-kif u.c.

Hašišu jeb zālīti lieto miljoniem Āzijas un Āfrikas iedzīvotāju, kam tā ir

viena no svarīgākajām baudvielām. KaĦepju preparāti, iedarbojoties uz

smadzenēm, rada patīkamu reibumu ar jautrām halucinācijām. Marihuānas

amfetamīns

CH2 CH NH2

CH3

CH CH NH

CH3

OH CH3

efedrīns

C CH NH

CH3

O CH3

efedrons

NCH3

C

O

O C

O

OCH3

kokaīns

O

CH3

CH3

OH

C5H11

CH3

tetrahidrokanabinols

57

un hašiša galvenie komponenti ir tetrahidrokanabinoli. To narkotiskā iedarbība nav spēcīga.

Abstinences (paăiru) stāvoklis hašiša jeb marihuānas smēėētājiem ir vāji izteikts, bet ir Ĝoti spēcīga

psihiskā atkarība, bīstamas ir akūtās psihozes. Latvijā no visiem narkomāniem ~25% ir “zālītes”

lietotāji. Ne katram cilvēkam, lietojot “zālīti”, rodas labsajūta. Iespējama arī depresijas attīstīšanās

un ātra prātā sajukšana. Holandē selekcijas rezultātā radīti jauni kaĦepju mutanti, kuros kanabinolu

saturs ir pat 25 reizes augstāks nekā savvaĜas augos. Nākotnē kaĦepes var kĜūt par vienu no

visbīstamākajiem narkotisko vielu avotiem.

Halucinogēns ar spēcīgāko narkotisko iedarbību ir LSD (lizergīnskābes dietilamīds). Tā ir

sintētiska narkotiskā viela, kas tiek iesūcināta cukura graudā, želatīna plāksnītēs, papīra dzēšlapās

(5 mm kvadrātiĦos, kurus rotā iespiests attēls). LSD darbība ilgst 6–12 stundas.

Spēcīgs halucinogēns ir Meksikas kaktusa alkaloīds meskalīns. Arī sēnēs sastopamais

psilocīns (psilocibīns) ir stipra halucinogēna viela.

Trīs minēto narkotisko un toksisko vielu grupu bīstamība indivīdam un sabiedrībai ir

atšėirīga. Pētījumi par dažādām narkotisko vielu ietekmes sfērām liecina, ka visaugstākais

bīstamības koeficients ir depresantiem (2.8. tab.) [33].

Narkotisko un toksisko vielu grupu bīstamība (nosacītos punktos) 2.8. tabula

Bīstamība sev un citiem Vielu grupa

Psihiskā atkarība

Fiziskā atkarība

Kaitējums paša

veselībai reibuma stāvoklī

abstinences stāvoklī

Bīstamības koeficients

Depresanti

Stimulatori

Halucinogēni

4

2

2

4

1

1

3

2

1

3

2

6

6

2

1

20

9

11

CH2 CH2 NH2H3CO

H3CO

H3CO

meskalīns

NH

CH2 CH2 NCH3

CH3

OH

psilocīns

N

NH

NC2H5C2H5

OCH3

LSD

58

2.6. Ārstniecības līdzekĜi

Ārstniecības līdzeklī ietilpst viena vai vairākas ėīmiskas vielas, kuras iedarbojas uz

organismu. Par ārstniecības vielām izmanto pāri par 30 000 vielu. Tās iegūst sintētiski, kā arī izdala

no augiem, dzīvniekiem vai minerālvielām. Ārstniecības līdzekĜi pieder pie vielām, kuras jau mazās

koncentrācijās spēj būtiski ietekmēt dzīvo organismu vielmaiĦas procesus.

Pēc Rīgas pilsētas 7. slimnīcas Saindēšanās un zāĜu informācijas centra (SZIC) datiem

visbiežāk saindēšanās notiek tieši ar ārstniecības līdzekĜiem. Dati, kas attēloti 2.3. attēlā, iegūti pēc

sūdzībām pa telefonu [32].

2.3. att. Saindēšanās gadījumu skaits atkarībā no saindēšanās veida (%).

Ārstniecības līdzekĜi neveido kādu noteiktu vielu klasi. Tos var grupēt pēc to ėīmiskās

uzbūves. Visbiežāk ārstniecības līdzekĜus iedala pēc to farmakoloăiskajām īpašībām.

Ārstniecības līdzekĜi

Vielas, kas iedarbojas uz cilvēka organismu

Vielas, kas iedarbojas uz slimību izraisītājiem - mikroorganismiem

Vielas, kas iedarbojas uz nervu sistēmu vai caur to ietekmē audus un orgānus

Vielas, kas tieši ietekmē izpildorgānus

un audus

Saindēšanās veidi: 1 – neidentificējami 2 – ar augu aizsardzības līdzekĜiem 3 – saindēšanās darba vietā 4 – ar sadzīves ėimikālijām 5 – ar ārstniecības līdzekĜiem

0

10

20

30

40

50

60

70

1 2 3 4 5

59

Ārstniecības vielas nevar viennozīmīgi iedalīt pēc slimībām, kuras ar tām ārstē, jo daudziem

medikamentiem ir vairākas farmakoloăiskās iedarbības zonas. Visplašāk pazīstamās ārstniecības

līdzekĜu grupas ir analgētiskie (pretsāpju) līdzekĜi, neirotropie (nervu sistēmu ietekmējošie)

līdzekĜi, sirds un asinsvadu līdzekĜi, antibiotikas un citi antibakterālie līdzekĜi.

Pēc SZIC datiem Latvijā saindēšanās visbiežāk novērojama ar analgētiskajiem,

nomierinošajiem, miega un antipsihotiskajiem preparātiem, antibiotikām, pretsaaukstēšanās un

pretklepus līdzekĜiem un arī ar vitamīniem.

Analgētiskie līdzekĜi

Nenarkotisko analgētisko līdzekĜu galvenās farmakoloăiskās īpašības ir pretsāpju, pretdrudža

un pretiekaisuma darbība. Tie ir katrā mājas aptieciĦā. Vispazīstamākais ir aspirīns jeb

acetilsalicilskābe (LD50 = 1500 mg/kg, orāli žurkām). Aspirīnam piemīt arī spēja samazināt asins

recēšanu, tādējādi kavējot trombu veidošanos. Taču aspirīnam piemīt arī kuĦăi kairinoša darbība,

tāpēc to ieteicams lietot pēc ēšanas, tableti iepriekš sasmalcinot un uzdzerot pienu. Aspirīnu

neiesaka lietot grūtniecības laikā, jo tas pavājina dzemdes kontrakcijas.

Pēdējos gados par mājas analgētiėi kĜuvis paracetamols (tailenols, acetaminofēns, panadols,

anacīns). Paracetamols ir efektīvs aspirīna aizstājējs kā analgētiskais līdzeklis. Pretiekaisuma

darbība maz izteikta. Paracetamolam ir samērā zema pieĜaujamā deva, LD50 = 338 mg/kg (orāli

pelēm), taču tas pieder pie medikamentiem, kas Ĝoti ātri izvadās no organisma. Paracetamola

struktūranalogi acetanilīds un fenacetīns (2.4. att.) organismā veido toksiskus metabolītus, kas no

organisma izvadās daudz lēnāk, tāpēc acetanilīdu medicīnā vairs neizmanto, arī fenacetīns daudzās

valstīs ir aizliegts.

CO

OH

O C CH3

O

acetilsalicilskābe

60

NHCOCH3NHCOCH3

OH

NHCOCH3

OC2H5

NH2NHCOCH3

O R (lielākoties glikuronāts)

acetanilīds

paracetamols fenacetīns

methemoglobīnu un citus toksiskus metabolītus veidojoši savienojumi

2.4. att. Paracetamola un tā struktūranalogu metabolisms.

Paracetamola pusizvades periods ilgst tikai 2 stundas. SaĦemot terapeitisku devu, 90–100%

medikamenta izdalās ar urīnu metabolītu veidā jau pirmās dienas laikā, no tiem 60% ir metabolīti,

kas radušies, konjugējoties ar glikuronskābi aknās. Neizmainīts paracetamols izdalās ar urīnu līdz

4,5% apjomā.

Paracetamols var iedarboties arī toksiski. Pēc liela paracetamola daudzuma lietošanas

aktīvais metabolīts “iztukšo” glutationa krājumus, tāpēc pastiprinās reakcija ar aknu proteīnos

esošajām sulfhidrilgrupām. Tas var veicināt aknu nekrozi. Pieaugušajiem neatgriezenisku aknu

bojājumu var izraisīt jau liela vienreizējā paracetamola deva (10–15 g), 20–25 g liela reizes deva

parasti ir letāla. Alkohols pastiprina šī medikamenta toksisko iedarbību uz aknām [20].

Paracetamols bieži ietilpst kombinēto ārstniecības līdzekĜu sastāvā kopā ar aspirīnu

(citramons P, tomapirīns u.c.), ar kodeīnu, propilfenazonu un kodeīnu.

Paracetamolu nedrīkst lietot personas, kurām ir pret to alerăija.

Neirotropie līdzekĜi

No neirotropajiem līdzekĜiem saindēšanos biežāk izraisa miega, nomierinošie un

antipsihotiskie līdzekĜi. Miega jeb hipnotiskie līdzekĜi ir vielas, kas cilvēkam izraisa dabiskam

miegam līdzīgu stāvokli. Nelielās devās šie medikamenti iedarbojas nomierinoši, vidējās devās –

61

iemidzinoši, bet lielās devās – narkotiski. Miega līdzekĜi lietojami nelielās reizes devās un mazā

daudzumā, jo pastāv atkarības attīstības iespēja.

Miega līdzekĜi palēnina cilvēka reakciju uz ārējās vides

kairinātājiem, tāpēc tos nedrīkst lietot pirms darba un darba laikā personas,

kurām darbā nepieciešamas ātras psihomotorās reakcijas, piemēram,

transportlīdzekĜu vadītāji. Miega līdzekĜus pēc to ėīmiskās uzbūves iedala

barbiturātos (barbitūrskābes atvasinājumi), benzodiazepīnos un dažādas

ėīmiskās uzbūves preparātos.

Toksikoloăiski bīstams ir barbitāls (veronāls), LD50 = 600 mg/kg

(orāli pelēm). Tā nāvīgā deva ir 8–10 g. Barbiturātu pastiprinātas lietošanas

rezultātā 2–3 gadu laikā var attīstīties plānprātība. Benzodiazepīnu grupas

miega līdzekĜi ir ar mazākām saindēšanās briesmām, efektīvākais no tiem ir

nitrazepāms.

Bīstama ir šo medikamentu lietošana vienlaikus ar alkoholu, jo etilspirts būtiski pastiprina

iedarbības efektu.

Psihotropie līdzekĜi Psihotropie līdzekĜi ietekmē cilvēka psihisko un emocionālo stāvokli un uzvedību. Pie šīs

grupas pieder neiroleptiskie preparāti – vielas ar izteikti nomierinošu darbību. Neiroleptiskos

līdzekĜus lieto psihožu ārstēšanai. Ar plašu farmakoloăisko darbību ir fenotiazīna atvasinājumi,

piemēram, hlorpromazīns (aminazīns). Jārēėinās, ka šo preparātu lietošanas laikā var rasties vietēja

un vispārēja rakstura blakusefekti: alerăiskas reakcijas, parkinsonisma parādības, psihiska depresija,

miegainība, novirze asinsainā, aknu bojājumi, sausums mutē.

No psihotropajiem līdzekĜiem jāatzīmē arī antidepresanti –

vielas, ko lieto dažādu depresiju ārstēšanā. Antidepresanti uzlabo

garastāvokli, mazina grūtsirdību, apātiju. Visplašāk lieto

tricikliskos antidepresantus, piemēram imipramīnu. Iespējamās

blakusparādības ir bezmiegs, uzbudinājums, sausums mutē,

sirdsklauves, redzes traucējumi. Smagas saindēšanās gadījumā

iestājas bezsamaĦa un krampji, bet pēc apmēram 2,5 g devas –

nāve.

NH

NH

O

OC2H5

C2H5

O

barbitāls(veronāls)

NH

N

CH2

O

CO2N

nitrazepāms

N

CH2 CH2 CH2 NCH3

CH3imipramīns

N

S

CH2 CH2CH2 N

ClCH3

CH3hlorpromazīns

62

Sirds un asinsvadu līdzekĜi Sirds un asinsvadu līdzekĜi ietekmē sirdsdarbību un asinsvadu tonusu, izmaina

asinsspiedienu. Lielākā daĜa sirds un asinsvadu līdzekĜu ir ar spēcīgu iedarbību, jo satur Ĝoti aktīvas

vielas – dabiskos glikozīdus.

Sirds glikozīdi ir savienojumi, kas selektīvi un specifiski ietekmē sirdsdarbību. Sirds

glikozīdus izmanto pret akūtu sirds vājumu un hronisku mazspēju. Sirds glikozīdus satur vairāku

sugu augi – uzpirkstītes, kreimenes, oleandri, pērkones u.c. Vislielākā

terapeitiskā nozīme ir uzpirkstītes glikozīdiem – digitoksīnam,

digoksīnam, celanīdam. Tā kā sirds glikozīdiem ir mazs terapeitiskās

darbības platums, pārdozējot ar tiem var smagi saindēties, kas izpaužas

kā akūta sirds mazspēja.

Piesardzība jāievēro, lietojot arī asinsvadu paplašinātājlīdzekĜus –

validolu, nitroglicerīnu, eifilīnu, papaverīnu, nošpu un citus, kā arī

līdzekĜus, kas pazemina asinsspiedienu.

Antibiotikas un antibakteriālie līdzekĜi

Antibiotikas ir mikroorganismu izdalītas vielas, kas mazās koncentrācijās (10-3-10-2

mol/l) novērš citu mikroorganismu vairošanos vai izraisa to bojāeju. Antibiotikām ir

bakteriostatiska vai baktericīda iedarbība.

Vēsturiski pirmā antibiotika bija no zilganpelēkā pelējuma sēĦu

kolonijām izdalītais penicilīns, kas izrādījās efektīvs līdzeklis

strutojošu brūču, difterijas, meningīta un citu infekcijas slimību

ārstēšanā. Dabiskā penicilīna pamatstruktūra ir

6-aminopenicilīnskābe.

Ārstējot infekcijas slimības ar antibiotikām, novērota mikroorganismu rezistence pret

antibiotiskajām vielām – baktērijas pielāgojas un spēj izdzīvot antibiotiku klātbūtnē.

Mikroorganismi var kĜūt nejūtīgi pat pret daudzām antibiotikām – multirezistenti. Rezistences

galvenais iemesls ir antibiotisko vielu nepareiza lietošana: lieto pārāk bieži, lieto nepareizās devās,

lieto vīrusu slimību gadījumos, kad tās nav jālieto. Antibiotikas drīkst lietot tikai tad, kad tas

nepieciešams, un noteiktā daudzumā, kas garantē izārstēšanos un izslēdz rezistentu mikroorganismu

veidošanos.

Neskatoties uz to, ka antibiotikas ir augsti selektīvas darbības preparāti, tās var izraisīt daudz

dažādu blakusparādību. Pirmajā vietā jāmin alerăiskās reakcijas. Dažas antibiotikas var toksiski

CH3

O

CH3

OH

OH O

O

D-digitoksoze

digoksīns

N

SNH2

O

CH3

CH3

COOH

6-aminopenicilīnskābe

63

ietekmēt asinsradi, nieres, aknas u.c. Daudzas var izraisīt gremošanas traktā esošo sēnīšu

savairošanos un superinfekcijas – pienēdes attīstīšanos.

Sulfanilamīdi ir sintētiski antibakteriālie līdzekĜi. Ir sintezēti vairāk kā 6000 dažādu

sulfanilamīdu, kas uzskatāmi par sulfanilskābes atvasinājumiem.

Visvienkāršākais sulfanilamīdu pārstāvis ir baltais streptocīds -

neaizvietotais sulfanilskābes amīds. Rezistence un citas blakusparādības

novērojamas, nepareizi lietojot – neregulāra terapeitisko devu ieĦemšana,

pārāk ilgstoša lietošana un pārdozēšana.

2.7. Aroda veselības problēmas

Darba veselības un drošības jautājumi ir aktuāli visā pasaulē. Pēc Rīgas StradiĦa

universitātes Darba un vides veselības institūta un P. StradiĦa klīniskās slimnīcas Arodslimību un

staru patoloăijas centra datiem Latvijā reăistrēti ap 3000 cilvēku, kuru veselība cietusi no kaitīgiem

darba apstākĜiem. Katru gadu arodslimnieku skaits pieaug. Latvijā kopumā katru gadu reăistrē

vidēji 170–220 jaunu pacientu. Pirmajās vietās visu laiku atrodas dažādas elpceĜu slimības. Arvien

biežāk tiek atklātas onkoloăiskās slimības. Piemēram, plaušu un bronhu audzēji, ko izraisījuši

azbesta putekĜi, hroms un PAO, balsenes vēzis, kas radies no sērskābes izdalījumiem, leikoze – no

benzola iedarbības.

Azbestu Latvijā lieto dažādās tautsaimniecības nozarēs. Lielākais uzĦēmums, kur azbestu

lieto šīfera ražošanai, ir A/S Brocēnu šīferis. Mazāk azbestu izmanto par termoizolācijas materiālu

kurinātavās, kuău būvniecībā u.c. A/S Rīgas siltums 1996. g. izlietoja 8,9 tonnas azbesta. Pasaulē

azbesta putekĜu daudzumu nosaka pēc azbesta šėiedru skaita 1 ml gaisa. Salīdzinājumam šādi dati:

hrizotila azbesta ražotnēs Anglijā – 0,5 šėiedras/ml (4 stundu ilga ekspozīcija), ASV – 0,1

šėiedra/ml (8 stundu ekspozīcija), A/S Brocēnu šīferis atklājās, ka azbesta šėiedru daudzums darba

vides gaisā svārstās 0,43–13,6 šėiedras/ml.

Azbesta putekĜu iedarbība var radīt vairākas slimības: azbestozi, pleiras fibrozi, hronisku

bronhītu, elpceĜu Ĝaundabīgos audzējus, kuĦăa un zarnu trakta Ĝaundabīgos audzējus.

Aktuāla arodmedicīnas problēma Latvijā ir smagas grupveida saindēšanās ar svinu.

Organismā svins nonāk caur elpošanas ceĜu un kuĦăa un zarnu traktu, kā arī var uzsūkties caur ādu.

Liels risks saindēties ar svinu ir darbavietās, kurās tiek dedzināti svina vai ar to pārklātie materiāli,

jo svina tvaiki izdalās augstās koncentrācijās. ěoti bīstama ir veco kuău korpusu sadalīšana,

izmantojot acetilēna liesmu, kas rada 3500 °C temperatūru, kurā svins iztvaiko. (Skat. arī 2.2.5.

nodaĜu).

NH2 S NH2

O

O baltais streptocīds (sulfanilamīds)

64

Valmieras Stikla šėiedras rūpnīcā strādājošiem darba laikā ir kontakts ar eĜĜotāju

komponentu un tā destrukcijas produktiem – ar parafīnu, stearīnskābi, vazelīnu, transformatoru eĜĜu,

akrilnitrila lateksu, epihlorhidrīnu, diciāndiaminoformaldehīda sveėiem u.c. Minētām vielām piemīt

kairinoša, dermatītus un keratomas izraisoša darbība. Epihlorhidrīns var uzsūkties pat caur nebojātu

ādu. Rezultātā ir novērota grupveida saslimšana ar ādas vēzi uz hroniska dermatīta fona.

Arodslimībām un nelabvēlīgiem darba apstākĜiem, kas tās izraisa, netiek pievērsta vajadzīgā

uzmanība ne no darba devēja, ne no to valsts iestāžu puses, kam būtu jākontrolē darba apstākĜi.

Taču ne mazāk svarīgs faktors ir pašu strādājošo pavirša attieksme un zemās zināšanas par

kaitīgajiem faktoriem darbā.

Kopš 1997. gada darba negadījumu un arodsaslimšanu novēršana ir iekĜauta arī valsts

sociālās apdrošināšanas darbības sfērā. Tās uzdevums ir organizēt preventīvos (no latīĦu val. vārda

praeventus – tāds, kas pasargā, novērš, aizsargā) pasākumus. Preventīvo pasākumu mērėis ir,

izglītojot darba devējus un darbiniekus, novērst cēloĦus, kas var izraisīt arodsaslimšanu vai

nelaimes gadījumus darbā.

65

3. Galvenie aizsardzības noteikumi

3.1. Bīstamo ėīmisko vielu un ėīmisko produktu marėēšana un

drošības pasākumi darbā ar bīstamām vielām

Lai varētu norādīt, cik bīstama ir viela un kādā veidā tā var iedarboties, ir izstrādāts ėīmisko

vielu un ėīmisko produktu klasifikācijai atbilstošs marėējums, kas saskaĦots ar ES noteikumiem un

apstiprināts LR Ministru kabinetā 1999.g. 29. jūnijā [17].

Bīstamo ėīmisko vielu marėēšanai izmanto septiĦus atšėirīgus simbolus, kas parādīti 3.1.

tabulā. Šim marėējumam ir vispārējs raksturs.

Katrai bīstamai ėīmiskai vielai un ėīmiskam produktam ir arī konkrētāks marėējums. Tā

pamatā ir divas norādes – vielas bīstamība un aizsardzība. Atbilstoši speciāli izstrādātiem

novērtēšanas kritērijiem ir izveidots saraksts, kurā apkopoti un sistematizēti ėīmisko vielu dažādu

iedarbības veidu īsi formulējumi, t.s. iedarbības raksturojumi. Tos apzīmē ar R numuriem. Simbols

R ir starptautisks un cēlies no vārda “risks”. Katrai ėīmiskai vielai atbilst viens vai vairāki

raksturojumi. Paredzēti arī vairāki iedarbības raksturojumu apvienojumi (80. lpp.).

Līdzīgi ir izstrādāti noteikumi, kas paredz noteiktu rīcību cilvēka un vides aizsardzībai,

nonākot saskarē ar ėīmisko vielu un nelaimes gadījumā. Tie ir drošības prasību apzīmējumi, kurus

apzīmē ar S numuriem (vācu val. Sicherheit – drošība). Arī drošības prasību apzīmējumiem pastāv

to apvienojumi (81. lpp.).

Marėējumu uzrāda etiėetē uz iepakojuma, uz katra reaăenta trauka, kas lielāks par 125 ml.

Ražotāja pienākums ir sniegt informāciju par produkta kaitīgo iedarbību (bīstamības simbols, R un

S numuri), iepakot atbilstoši prasībām, uzrādīt derīguma termiĦu.

Ėīmisko vielu un ėīmisko produktu marėējums

� informē lietošanas momentā;

� rada skaidrību par ėīmisko produktu, aizkavē nepamatotas darbības;

� uzlabo aizsardzības pasākumu organizēšanu;

� attur no pirkuma, ja iespējama cita izvēle;

� norāda pareizu rīcību darbībai ar produktu un tā uzglabāšanu;

� palīdz rīkoties nelaimes gadījumos;

� dod norādījumus vides aizsardzībai.

66

Vielu bīstamības apzīmējumi un simboli. Aizsardzības pasākumi 3.1. tabula

Bīstamības apzīmējumi

Simbols

Bīstamība

Piemēri

Aizsardzības pasākumi

Toksisks (T)

ěoti toksisks (T+)

Indīgas un mazāk indīgas vielas un maisījumi, kuri jau mazos daudzumos bīstami veselībai

Metanols, traipu tīrītāji Impregnējošie aerosoli Dezinficējošie līdzekĜi (kreolīni) Autolakas aerosolu veidā

Kaitīgs

(Xn)

Var nokĜūt organismā, tos ieelpojot, norijot vai arī caur ādu

Krāsu un traipu šėīdinātāji Tīrīšanas līdzekĜi Koksnes aizsardzības līdzekĜi un kokapstrādes produkti Beicētāji

Izsargāt ādu no saskares ar vielu, lietojot cimdus, sejas maskas, spectērpus. Vielas lietot pēc iespējas brīvā dabā vai labi vēdināmās telpās. Ievērot personīgo higiēnu: mazgāt rokas, strādājot neēst un nesmēėēt! Sevišėi bīstami ir aerosoli (ieelpošana) Sargāt no bērniem!

Viegli uzliesmojošs

(F)

Īpaši viegli uzliesmojošs

(F+)

Var aizdegties liesmas vai siltuma avota (karstas virsmas, dzirksteles) ietekmē

Var aizdegties no liesmas, dzirksteles pat zem 0 °C

Degšanu veicinošs

(oksidētājs)

(O)

Lai šī viela aizdegtos, vajag citu viegli uzliesmojošu vielu, skābekli un degšanas avotu. Degšanu veicina augsts skābekĜa saturs

Petroleja, benzīns TerpentīneĜĜa, vaitspirts Acetons, krāsvielu šėīdinātāji Krāsu aerosoli, metāllakas LīdzekĜi pret aizsalšanu Kontaktlīmes, līmes (neoprēni) Gaisa atsvaidzinātāji

Šos produktus drīkst uzglabāt labi vēdināmās telpās sargāt no karstuma, atklātas uguns un dzirksteles, kā arī no citiem aizdegšanās avotiem Aizliegts smēėēt Nenēsāt darbā neilona apăērbus Pastāvīgi turēt tuvumā ugunsdzēšamo aparātu Viegli uzliesmojošās vielas (F) neuzglabāt kopā ar oksidētājvielām (O)

Kodīgs

(C)

Bojā dažādas vielas un dzīvus audus, reakciju veicina mitrums

CauruĜu tīrītāji, atkaĜėotāji Kodīgais nātrijs (nātrija sārms) Beicēšanas līdzekĜi Skābes, akumulatora sērskābe Krāsu un tualetes tīrītāji mazgājamie līdzekĜi trauku mazgājamām mašīnām

Kairinošs

(Xi)

Atkārtota saskare ar kairinošām vielām noved pie ādas un gĜotādu iekaisuma

Balinātāji TerpentīneĜĜa Amonjaks Ėite, poliestera laka

Produktus uzglabāt tikai oriăinālos traukos – cieši noslēgtos Sargāt no bērniem! Uzglabāt drošās vietās Acis, ādu u.c. sargāt no uzšĜakstīšanās Būt uzmanīgiem, izlejot vai izsmidzinot Darbā izmantot cimdus un aizsargbrilles Pēc darba nomazgāt seju un rokas Kodīgās vielas aerosolos sevišėi bīstamas

Eksplozīvs

(E)

Eksplozija – Ĝoti ātra, pēkšĦa sadegšana, ko nosaka vielas īpašības, temperatūra un saskare ar citām vielām (reakcija pēc berzēšanas, grūdieniem u.c.)

Sprāgstvielas

Jebkura veida aerosoli (arī tukši flakoni) virs 50 °C ir potenciāli sprāgstoši: gaisa atsvaidzinātāji, matu lakas, krāsas, lakas, līdzekĜi pret aizsalšanu

Sargāt no pārkaršanas, satricinājumiem un tiešiem saules stariem Turēt pietiekoši tālu no siltuma avotiem, lampām, sildaparātiem Kategoriski aizliegts smēėēt!

Kaitīgs videi

(N)

Indīgas dzīvniekiem, augiem un bīstamas ozona slānim

Pesticīdi FluorhlorogĜūdeĦraži

Šos produktus vai to pārpalikumus savākt kā bīstamus atkritumus Izvairīties no apkārtējās vides piesārĦošanas, ievērojot vielu uzglabāšanas noteikumus

67

Vielu iedarbības raksturojumi R R1 Sprādzienbīstams sausā veidā R2 Sprādziena risks trieciena, berzes, liesmas

vai cita aizdedzināšanas avota iedarbībā R3 Augsts sprādziena risks trieciena, berzes,

liesmas vai cita aizdedzināšanas avota iedarbībā

R4 Veido sprādzienbīstamus savienojumus ar metāliem

R5 Karsēšana var izraisīt eksploziju R6 Sprādzienbīstams gaisa vai bezgaisa vidē R7 Var izraisīt ugunsgrēku R8 Saskaroties ar degošu materiālu, var izraisīt

ugunsgrēku R9 Sprādzienbīstams, sajaucot ar degošu

materiālu R10 Uzliesmojošs

R35 R36 R37 R38 R39 R40 R41 R42 R43 R44 R45 R46 R47 R48 R49

Rada smagus apdegumus Kairina acis Kairina elpošanas sistēmu Kairina ādu Būtiski neatgriezeniskas iedarbības draudi Iespējami neatgriezeniskas iedarbības draudi Nopietnu bojājumu draudi acīm Ieelpojot var izraisīt paaugstinātu jutīgumu Saskaroties ar ādu, var izraisīt paaugstinātu jutīgumu Sprādziena draudi, karsējot slēgtā vidē Kancerogēna viela Var radīt mantojamus ăenētiskus defektus Reproduktīvajai sistēmai toksiska viela Iespējams nopietns kaitējums veselībai pēc ilgstošas saskares Ieelpojot var izraisīt Ĝaundabīgus audzējus

R11 R12 R14 R15 R16 R17 R18 R19

Viegli uzliesmojošs Īpaši viegli uzliesmojošs Aktīvi reaăē ar ūdeni Saskaroties ar ūdeni, izdala īpaši viegli uzliesmojošas gāzes Sprāgstošs, saskaroties ar oksidētājiem Spontāni uzliesmo gaisā Izmantojot var veidot uzliesmojošu/ sprādzienbīstamu tvaiku–gaisa maisījumu Var veidot sprādzienbīstamus peroksīdus

R20 R21 R22 R23 R24 R25 R26 R27 R28 R29 R30 R31 R32 R33 R34

Kaitīgs ieelpojot Kaitīgs, nonākot saskarē ar ādu Kaitīgs norijot Toksisks ieelpojot Toksisks, nonākot saskarē ar ādu Toksisks norijot ěoti toksisks ieelpojot ěoti toksisks, nonākot saskarē ar ādu ěoti toksisks norijot Saskaroties ar ūdeni, izdala toksiskas gāzes Var kĜūt viegli uzliesmojošs lietošanas laikā Saskaroties ar skābēm, izdala toksiskas gāzes Saskaroties ar skābēm, izdala Ĝoti toksiskas gāzes Kaitīgas kumulatīvas ietekmes draudi Rada apdegumus

R50 R51 R52 R53 R54 R55 R56 R57 R58 R59 R60 R61 R62 R63 R64 R65

ěoti toksisks ūdens organismiem Toksisks ūdens organismiem Kaitīgs ūdens organismiem Var radīt ilglaicīgu negatīvu ietekmi ūdens vidē Toksisks augiem Toksisks dzīvniekiem Toksisks augsnes organismiem Toksisks bitēm Var izsaukt ilglaicīgu negatīvu ietekmi vidē Bīstams ozona slānim Var kaitēt reproduktīvajām spējām Var kaitēt augĜa attīstībai Iespējams kaitējuma risks reproduktīvajām spējām Iespējams kaitējuma risks augĜa attīstībai Var kaitēt zīdāmam bērnam Kaitīgs: norijot var izraisīt plaušu bojājumu

Tiek lietoti arī t.s. iedarbības raksturojumu apvienojumi, piemēram: R36/37/38 Kairina acis, ādu un elpošanas sistēmu

68

Drošības prasību apzīmējumi S

S1 Turēt noslēgtu S2 Sargāt no bērniem S3 Uzglabāt vēsā vietā S4 Neuzglabāt dzīvojamās telpās S5 Uzglabāt zem … (ražotājs norāda

šėidrumu, kurā viela uzglabājama) S6 Uzglabāt … (ražotājs norāda gāzi, kādā

viela uzglabājama) S7 Uzglabāt cieši noslēgtu S8 Uzglabāt sausu S9 Uzglabāt labi vēdināmā vietā S12 Neuzglabāt slēgtā veidā S13 Neuzglabāt kopā ar pārtiku vai dzīvnieku

barību S14 Neuzglabāt kopā ar … (nesavienojamas

vielas, ko norāda ražotājs) S15 Sargāt no sasilšanas S16 Sargāt no uguns (nesmēėēt) S17 Sargāt no degoša materiāla S18 Īpaša piesardzība, darbojoties un atverot

konteineru S20 Nedzert un neēst, veicot darbības ar

vielu S21 Nesmēėēt, veicot darbības ar vielu S22 Izvairīties no putekĜu ieelpošanas S23 Izvairīties no gāzes/tvaiku/aerosolu

ieelpošanas (formulējumu nosaka ražotājs)

S24 Izvairīties no nokĜūšanas uz ādas S25 Izvairīties no nokĜūšanas acīs S26 Ja nokĜūst acīs, tūlīt tās skalot ar lielu

daudzumu ūdens un meklēt medicīnisko palīdzību

S27 Nekavējoties novilkt visu sasmērēto apăērbu

S28 Ja nokĜūst uz ādas, nekavējoties skalot ar lielu daudzumu …. (norāda ražotājs)

S29 Aizliegts izliet kanalizācijā S30 Stingri aizliegts pievienot ūdeni S33 Veikt drošības pasākumus, lai pasargātu

no statiskās elektrības iedarbības S34 Pasargāt no berzes un trieciena S35 Šī viela vai produkts un iepakojums likvidējami drošā veidā S36 Izmantot piemērotu aizsargapăērbu S37 Strādāt aizsargcimdos S38 Nepietiekamas ventilācijas gadījumā aizsargāt elpošanas orgānus

Pastāv arī drošības prasību apzīmējumu apvienojumi: S7/9, S24/25 u.c.

S39 Valkāt acu/sejas aizsargu S40 Tīrot grīdu un visus piesārĦotos objektus,

izmantot … (norāda ražotājs) S41 Ugunsgrēka vai eksplozijas gadījumā

neieelpot dūmus S42 Izsmidzināšanas laikā izmantot piemērotus

elpošanas ceĜu aizsardzības līdzekĜus (norāda ražotājs)

S43 Ugunsgrēka gadījumā izmantot … (precīzi norāda ugunsdzēsības līdzekli)

S44 Veselības traucējumu gadījumā meklēt medicīnisko palīdzību, norādot marėējumu

S45 Nelaimes gadījumā vai jūtot veselības traucējumus, nekavējoties meklēt medicīnisko palīdzību,norādot marėējumu

S46 Ja norīts, nekavējoties meklēt medicīnisko palīdzību un uzrādīt marėējumu

S47 Uzglabāšanas temperatūra nedrīkst pārsniegt … ºC (norāda ražotājs)

S48 Uzglabāt samitrinātu ar … (piemērotu vielu norāda ražotājs)

S49 Uzglabāt tikai oriăinālā iepakojumā S50 Nedrīkst samaisīt ar … (norāda ražotājs) S51 Izmantot tikai labi vēdināmās telpās S52 Nav ieteicams izmantot iekštelpās vai uz

lielām virsmas platībām S53 Izvairīties no saskares (pirms lietošanas

iepazīties ar instrukciju) S54 Pirms ievadīšanas notekūdeĦu attīrīšanas

iekārtās nepieciešama vides aizsardzības institūciju atĜauja

S55 Viela pirms izvadīšanas dabas ūdeĦos apstrādājama

S56 Likvidēt šo vielu vai tās iepakojumu bīstamo atkritumu vai īpašā savākšanas vietā

S57 Izmantot piemērotu tvertni, lai izvairītos no vides piesārĦojuma

S58 Jāapglabā kā toksiskie atkritumi S59 ĥemt vērā ražotāja/izplatītāja informāciju par

vielas reciklēšanu/reăenerāciju S60 Šī viela vai produkts un tās iepakojums

jāapglabā kā toksiskie atkritumi S61 Izvairīties no nokĜūšanas vidē. Ievērot

norādījumus S62 Ja norīts, neizraisīt vemšanu: nekavējoties

meklēt medicīnisko palīdzību

69

Pēc noteikumiem bīstamības apzīmēšanai etiėetē jāuzrāda ne vairāk kā 4 R numuri, aptverot

būtiskāko kaitīgumu, un ne vairāk kā 4 S numuri, lietojot arī apvienojumus (skat. 3.2.tabulu).

Bīstamības simbolam jābūt vismaz 1/10 no etiėetes virsmas laukuma. Bez tam pastāv vēl īpaši

marėēšanas norādījumi.

Piemēri

� Ja svina saturs pārsniedz 0,15% no kopējā svara:

“Satur svinu! Nelietot uz virsmām, kuras var sūkāt vai košĜāt bērni!”

� Ja satur aktīvo hloru vairāk nekā 1%, uz iepakojuma marėējuma jāuzraksta:

“Brīdinājums! Nelietot kopā ar citiem produktiem! Var izdalīties bīstama gāze (hlors)!”

� Brīdinājums: “Satur kadmiju! Lietojot var veidoties bīstami tvaiki! Skatīt ražotāju

informāciju! Lietot saskaĦā ar instrukciju!”

� Īpašs marėējums ir azbestu saturošiem produktiem:

burts “a” baltā krāsā uz melna pamata un uzraksts “Satur azbestu!”

Ja ėīmiskais produkts satur toksiskas vielas, kā arī vielas, kas ir eksplozīvas un viegli

degošas, uz vāciĦa jābūt sataustāmam bīstamības brīdinājumam (trijstūrveida pacēlumam), kas

domāts cilvēkiem ar vāju redzi.

Iepakojuma aizslēgs jāveido tā, lai to nevarētu atvērt bērni. Vienmēr jāapskata, vai

iepakojums nav bojāts.

Īpašas prasības tiek izvirzītas sadzīves ėīmisko līdzekĜu iepakojumam. Tam jābūt izturīgam,

ūdensnecaurlaidīgam. Iepakojuma aizslēgs jāveido tā, lai tā pilnīga vai daĜēja iztukšošana būtu

droša. Svarīgi, lai iepakojuma forma neatgādinātu pārtikas produktu iepakojumu.

Piesardzība jāievēro arī skolas ėīmijas kabinetā. Skolā nav paredzēts strādāt ar īpaši

kaitīgām vielām, tomēr jebkura ėimikālija prasa attiecīgas zināšanas un korektu darba prasmi (3.2.

tab.). Kā redzams, tikai dažas vielas var uzskatīt par praktiski nekaitīgām.

Pareizi rīkojoties ar ėīmiskām vielām, pievēršot uzmanību marėējumam un ievērojot dotās

instrukcijas, nekas Ĝauns atgadīties nevar.

70

3.2. tabula

Dažu vielu iedarbības raksturojumi R un drošības prasību apzīmējumi S

(sarakstā iekĜautas vielas un vielu šėīdumi, ko biežāk izmanto vispārizglītojošo skolu ėīmijas kursā)

Nosaukums

Formula

Iedarbības raksturojums

(R)

Drošības prasību apzīmējums

(S) 1 2 3 4

Neorganiskās vielas

Alumīnija pulveris

Al

R10-15

S7/8-43

Alva Sn Amonija hlorīds NH4Cl R22-36 S22 Amonjaka šėīdums (w<0,1) NH4OH R36/37/38 S2-26 Bārija hidroksīda šėīdums Ba(OH)2 R20/22-34 S26-28 Bārija hlorīds BaCl2 R20/22 S28 Broms (šėidrs) Br2 R26-35 S7/9-26 Bromūdens Br2 R26-35 S7/9-26 Cinka hlorīds ZnCl2 R34 S7/8-28 Cinka jodīds ZnI2 Cinka oksīds ZnO Cinka pulveris Zn R15-17 S7/8-43 Cinka sulfāts ZnSO4 S25 Dzelzs pulveris Fe Dzelzs(II) sulfāts FeSO4 R22-41 S26 Dzelzs(III) hlorīds FeCl3 R22-38-41 S26 Fosforskābe (0,1<w<0,25) H3PO4 R36 S25 Hlors (gāzveida) Cl2 R23-36/37/38 S7/9-44 Hlorūdens Cl2 HlorūdeĦradis HCl R35-37 S7/9-26-44 Joda šėīdums (kālija jodīda šė.) I2 R20/21 S23-25 Jods I2 R20/21 S23-25 Kalcija hidroksīds Ca(OH)2 R34 S26-36 Kalcija hlorīds CaCl2 R36 S22-24 Kalcija karbonāts CaCO3 Kalcija oksīds CaO R34 S26-36 Kalcija sulfāts (ăipsis) CaSO4 Kalcijs Ca R15 S8-24/25-43 Kālija alumīnija sulfāts KAl(SO4)2 Kālija bromīds KBr Kālija jodīds KI Kālija nitrāts KNO3 R8 S16-41 Kālija permanganāts KMnO4 R8-22 S2 Kālija sārms (ciets) KOH R35 Kālija sārms (w>0,5) KOH R35 S2-26-27-37/39 Kālija sārms (0,1<w<0,5) KOH R36 S2-26 KaĜėūdens Ca(OH)2 Kobalta hlorīds CoCl2 R20-22-45 Litija hlorīds LiCl R22-36/38 Litija karbonāts Li2CO3 R22 Litijs Li R14/15-34 S8-43 Magnija hlorīds MgCl2 Magnijs Mg R11-15 S7/8-43 Nātrija borāts (boraks) Na2B4O7 Nātrija hidrogēnkarbonāts NaHCO3 Nātrija hlorīds NaCl Nātrija jodīds NaI

71

1 2 3 4 Nātrija karbonāts Na2CO3 R36 S22-26 Nātrija nitrāts NaNO3 R8 S16-41 Nātrija sārms (ciets) NaOH R35 S2-26-37/39 Nātrija sārms (w>0,5) NaOH R35 S2-26-27-37/39 Nātrija sārms (0,1<w<0,5) NaOH R36/38 S2-26 Nātrija sulfāts Na2SO4 Nātrija tiosulfāts Na2S2O3 Nātrijs Na R14/15-34 S5-8-43 Sālsskābe (0,1<w<0,25) HCl R36/38 S2-28 Sālsskābe (w>0,25) HCl R34-37 S2-26 Sērs S Sērskābe (0,1<w<0,15) H2SO4 R36/38 S2-26 Sērskābe (w>0,15) H2SO4 R35 S2-26-30 SlāpekĜskābe (0,5<w<0,20) HNO3 R35 S2-23-26-27 Stroncija hlorīds SrCl2 Sudraba nitrāta šėīd. (w=0,1) AgNO3 R36/38 S26 Svina hlorīds PbCl2 R20/22-33 S13-20/21 ŪdeĦradis H2 R12 S7/9 ŪdeĦraža peroksīds (w=0,3) H2O2 R34 S28-39 Vara bāziskais karbonāts (CuOH)2CO3 R22 Vara oksīds CuO Vara pulveris Cu Vara sulfāts CuSO4 R22 Vara sulfīds CuS Vara(I) hlorīds

Organiskās vielas

Benzīns

CuCl C5…H10…

R22 R11

S22 S9-16-29-33

Butāns C4H10 R12 S9-16-33 Citronskābe COH(CH2)2(COOH)3 Etanols C2H5OH R11 S7-16 Etēns C2H4 R12 S9-16-33 Etiėskābe (w<0,1) CH3COOH Etiėskābe (w>0,1) CH3COOH R34 S2-23-26 Etilacetāts CH3COOC2H5 R11 S16-23-29-33 Glicerīns C3H5(OH)3 Heksanols C6H13OH R22 S24/25 Heksāns C6H14 R11-20/21-40 S9-16-23 Heksēns C6H12 R11 S9-16-23-29-33 Oleīnskābe C17H33COOH R11 S9-16-29-33 Palmitīnskābe C15H31COOH Pentanols C5H11OH R10-20 S24/25 Petroleja C10 - C13 R11 S9-16-29-33 Propionskābe C2H5COOH R10-34 S2-23-26 SkābeĦskābe (w%=0,05) C2H2O4 SkābeĦskābe (w=0,1) C2H2O4 R21/22 S2-24/25 Skudrskābe HCOOH R35 S2-23-26 Stearīnskābe C17H35COOH

72

3.2. Pirmā palīdzība nelaimes gadījumos

Pirmās palīdzības apjoms ir atkarīgs no tā, kādā veidā toksiskā viela nonākusi cilvēka

organismā.

Ja saindēšanos izraisošās vielas ir nonākušas kuĦăa un zarnu traktā, tad ir būtiski zināt, kas

tā par vielu. Ja viela ir kāds medikaments, tad cietušajam nedrīkst dot neko, izĦemot aktīvo ogli.

Jāzina, ka aktivētā ogle neuzsūc kodīgas vielas (skābes, sārmus), alkoholu, kālija, dzelzs un litija

savienojumus. Aktīvā ogle gremošanas traktā, nonākot tiešā kontaktā ar toksisko vielu, to adsorbē,

neĜaujot tai uzsūkties asinsritē. Aktīvās ogles adsorbcijas virsma ir 950–2000 m2/g. Lai panāktu

vēlamo efektu, aktivētā ogle jāizmanto pēc iespējas ātrāk – optimāli pirmās stundas laikā pēc

intoksikācijas. Aktivētās ogles deva pieaugušajiem ir 25–100 g, bērniem vecumā no 1 līdz 12

gadiem 25–50 g. Ogli pārdod tablešu veidā, pirms lietošanas tā rūpīgi jāsasmalcina un jāsajauc ar

100 ml ūdens. Piens vai ūdens (100–200 ml) ir dodams tikai cietušajiem, kuri ir iedzēruši stipru

skābi vai sārmainu vielu, lai tās atšėaidītu. Bērniem nedrīkst dot vairāk par 10 ml/kg ėermeĦa

masas. Pienu nedrīkst dot, ja saindēšanās notikusi ar benzīnu vai citiem ogĜūdeĦražiem, jo piens šīs

vielas nesaista un ar tām nejaucas, bet gan paātrina šo vielu uzsūkšanos asinīs. Nekad nedrīkst

izraisīt vemšanu cietušajiem, kuri ir iedzēruši kodīgas vai gaistošas vielas, kuri ir bezsamaĦā,

kuriem ir krampji vai izzudis rīšanas reflekss. Nekad nedrīkst izdzerto vielu mēăināt neitralizēt.

Ja ir ieelpoti toksisku vielu tvaiki, indīgas gāzes vai dūmi, cietušais nekavējoties jāpārvieto

svaigā gaisā un jāgriežas pēc medicīniskās palīdzības.

Jebkurā gadījumā, kad āda bijusi kontaktā ar toksisku vielu, ir jāgriežas pie ārsta, jo nevar

izslēgt vielas uzsūkšanās iespēju caur ādu.

Ja uz ādas nokĜūst skābe, skartais apvidus jāskalo ar tekošu ūdeni, pēc tam ar 3% dzeramās

sodas NaHCO3 šėīdumu un atkal ar ūdeni. Ja nav pie rokas dzeramās sodas šėīduma, tad skalo ar

tekošu ūdeni 15 minūtes. Ja uz ādas nokĜūst sārmaina viela, tad šī vieta jāskalo ar ūdeni, pēc tam ar

1% etiėskābes CH3COOH vai 3% borskābes H3BO3 šėīdumu, pēc tam atkal ar ūdeni. Ja nav

pieejams neitralizējošais šėīdums, cietusī vieta jāskalo ar ūdeni 30 minūtes. Ja kairinājums

saglabājas, skalošanu atkārto.

Ja kodīga viela (skābe vai sārms) ir iekĜuvusi acī, nepieciešama cietušās acs skalošana ar

tekošu ūdeni 15 minūtes (ja viela ir sārmaina, tad skalošanai jāilgst 30 minūtes). Līdzīgi ādas

traumām vēlams pēc skalošanas ar tekošu ūdeni skalot aci ar vāju, neitralizējošu šėīdumu (skābes

iedarbības neitralizēšanai ar 1,5–2% dzeramās sodas šėīdumu, bet sārmainas vielas neitralizēšanai –

ar 3% borskābes šėīdumu), pēc tam atkal ar lielu ūdens daudzumu. Pēc tam nepieciešama ārsta

konsultācija.

73

Svarīgs ir objektīvs saindēšanās smaguma pakāpes novērtējums. ěoti smagi saindēšanās

gadījumi saistīti ar kodīgu vielu iedzeršanu, nokĜūšanu uz ādas vai gĜotādām, kā arī to izgarojumu

ieelpošana. Neatkarīgi no toksiskās vielas rakstura un iekĜūšanas veida organismā par Ĝoti smagiem

saindēšanās gadījumiem uzskatāmi tie, kad cietušajam ir elpošanas traucējumi, bezsamaĦa vai

krampji.

Galvenie pasākumi akūtas saindēšanās gadījumā ir cietušā pārvietošana no dzīvībai bīstamās

toksiskās vides (domājot par glābēja drošību) un cietušā dzīvības glābšana – sirds un plaušu

reanimācija, ja tas nepieciešams. Sirds un plaušu reanimācija ir augstākās prioritātes pasākums, ja

cietušais neelpo un nav sirdsdarbības. BezsamaĦas gadījumos pastāv elpceĜu caurejamības

problēma, kuras novēršana arī ietilpst reanimācijas pasākumos. Ja cietušo nākas elpināt “no mutes

mutē”, jāsargās, lai indīgā viela nenokĜūtu glābēja mutē, tā jānoskalo no cietušā sejas vai jāelpina

“no mutes degunā”.

Izsaucot neatliekamo medicīnisko palīdzību vai nogādājot cietušo uz slimnīcu, vēlams sniegt

informāciju:

− Kāda viela ir izraisījusi saindēšanos?

− Kad, kur un kāpēc saindēšanās notikusi?

− Cik daudz toksiskās vielas nonācis organismā?

Ieteicams uz slimnīcu līdzi paĦemt toksiskās vielas paraugu, jo tas var ievērojami palīdzēt

uzstādīt pareizu saindēšanās diagnozi.

74

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1. Apinis P. Cilvēks. Anatomija, fizioloăija, pataloăijas pamati. – Rīga: JāĦa sēta, 1998. – 800 lpp. 2. Baltess V. Pārtikas ėīmija. – Rīga: LU, 1998. – 478 lpp. 3. Biksone G. Klīniskā farmakoloăija un pacienta aprūpe. – Rīga, 1998. – 602 lpp. 4. Cēdere D., Logins J. Organiskā ėīmija ar ievirzi bioėīmijā. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1996. – 385 lpp. 5. Cēdere D., Prikšāne A. Organiskā ėīmija: Praktiskie darbi Medicīnas fakultātes studentiem. – Rīga:

LU, 1999. – 64 lpp. 6. Cera V. Etiėis // Sveiks un Vesels.-1996.-N 9.-12-15. lpp. 7. Eglīte M., HeniĦa R., Jēkabsone J. Azbesta putekĜi – nopietna aroda veselības problēma // Jums,

kolēăi.-1998.-N 10.-49-53. lpp. 8. Eglīte M., Veide A., Čurbakova E. Smagi grupveida arodslimību gadījumi Latvijā // Jums, kolēăi.-

1999.-N 2.-24-27. lpp. 9. Eilers B. Schad- und Fremdstoffe in Haushalt und Umwelt: Experimente für den Unterricht. –

Hannover: Schroedel Schulbuchverlag GmbH, 1988. – 125 S. 10. GoĜikovs S. Saindēšanās profilakse ikdienā. – Rīga: Zinātne, 1977. – 102 lpp. 11. Greim H., Deml E. Toxikologie: Einführung für Naturwissenschaftler und Mediziner. – Weinheim,

1996. – 559 S. 12. KĜaviĦš M. Vides ėīmija. PiesārĦojošās vielas vidē un to aprite. – Rīga: LU, 1996. – 298 lpp. 13. KĜaviĦš M., Roska A. Toksiskās vielas vidē. – Rīga: LU, 1998. – 161 lpp. 14. KĜaviĦš M., Zicmanis A. ŪdeĦu ėīmija. – Rīga: LU, 1998. – 192 lpp. 15. Kumerova A. Brīvo radikāĜu loma veselā organismā un pataloăijā // Latvijas Ārsts.-1998.-N 6.-359-

360. lpp. 16. Ėimenis A., Melzobs M., PaliĦš A., Šusters J. Farmakoloăija. – Rīga: Zvaigzne, 1978, 280. lpp. 17. Ėīmisko vielu un ėīmisko produktu klasifikācijas, marėēšanas un iepakošanas kārtība: LR Ministru

kabineta noteikumi Nr.228 // Latvijas Vēstnesis.-1999.-N 217/219. 18. Latvijas vides pārskats – 96. Vides konsultāciju un monitoringa centrs. – Rīga: Gandrs, 1997. – 181

lpp. 19. Latvijas vides pārskats – 97. Vides konsultāciju un monitoringa centrs. – Rīga: Gandrs, 1998. – 120

lpp. 20. Lejnieks A., Skārds J., RezĦiks ě. Tailenola efektivitāte un drošība sāpju un drudža gadījumā //

Latvijas Ārstu žurnāls.-1998.-N 5.-17-20. lpp. 21. Liguts V. Būsim uzmanīgi! // Veselība.-1998.-N 3.-20-23. lpp. 22. Liguts V. Ja notikusi saindēšanās // Veselība.-1998.-N 4.-30-31. lpp. 23. Liguts V. Toksikoloăiskais slimnieks: Rekomendācijas gremošanas sistēmas dekontaminācijas metožu

izvēlei // Jums, kolēăi.-1999.-N 1.-4-10. lpp. 24. Liguts V. Toksikoloăisks slimnieks: Neatliekamie diagnostiskie un terapeitiskie pasākumi // Jums,

kolēăi.-1998.-N 2.-38-43. lpp. 25. Liguts V. Tvana gāze // Veselība.-1998.-N 5.-24-25. lpp. 26. Maiskis V., Muratovs V. Farmakoloăija ar receptūru. – Rīga: Zvaigzne, 1988. – 402 lpp. 27. Neimane L. Skaisto produktu noslēpums // Sveiks un Vesels.-1996.-N 5.-36-39. lpp. 28. Niedre A., StrazdiĦš J. Narkomānija un toksikomānija. – Rīga: Avots, 1990. – 125 lpp. 29. Pārtikas piedevu lietošanas kārtība: LR Ministru kabineta noteikumi Nr. 170 // Latvijas Vēstnesis.-

1997.-13. burtn.; Diena.-28.05.1997.-3. lpp. 30. Pirmā palīdzība praksē. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1997. – 96 lpp. 31. Populāra medicīnas enciklopēdija: Ăimenes ārsts. – Rīga: Jumava, 1997. – 319 lpp. 32. Puėe I. Lai uzzinātu visu par saindēšanos: Intervija ar Saindēšanās un zāĜu informācijas centra vadītāju

V.Ligutu // Diena.-25.06.1998.-3. lpp. 33. PurviĦš I. Praktiskā farmakoloăija. – Rīga: Farmserviss, 1997. – 634 lpp. 34. Raipulis J. Mūsu ikdienas pārtika. // Sveiks un vesels.-1998.-N 8.-47-51. lpp. 35. Raipulis J. Vides genotoksiskais piesārĦojums un cilvēka veselība // Latvijas Ārsts.-1998.-N 4.-215-

219. lpp. 36. Regeln für Sicherheit und Gesundheitsschutz beim Umgang mit Gefahrstoffen im Unterricht. –

München: Herausg. vom Bundesverband der Anfallkassen e. V. – BUK – 1998. – 63 S. 37. Rožkalns Ă. Modificētā pārtika – glābiĦš vai posts? // Vide un Laiks.-1999.-N 2.-17-19. lpp. 38. Sicheres Arbeiten in chemischen Laboratorien: Einführung für Studenten. – München, Bundesverband

der Anfallversicherungsträger der öff. Hand e.V. – BAGUV-1987. – 98 S.

75

39. Soldāne A. Pārtikas piedevas // Sveiks un Vesels.-1995.-N 2.-18-19. lpp. 40. Stengrēvics O. Ăenētiski modificēta pārtika // Vide un Laiks.-1999.-N 2.-15-16. lpp. 41. Šēbergs S. Kritiski vērtējot izglītības perspektīvas dabaszinātnēs // Skolotājs/ Pieredze, teorija,

prakse.-1998.-N 5.-21-25. lpp. 42. Šnepste M. Sadzīves ėīmiskie līdzekĜi // Sveiks un vesels.-1998.-N 10.-54-55. lpp. 43. Vides veselības rīcības plāns Latvijai. – Rīga: Gandrs, 1998.– 79 lpp. 44. Голиков С.Н., Саноцкий И.В., Тиунов Л.А. Общие механизмы токсического действия. –

Ленинград: Медицина, 1986. – 279 с. 45. Новые сведения о токсичнисти химических и биологических веществ / Под ред. Курляндского

Б.А. и Суворова К.К. – Москва, 1995. – 104 с. 46. Федоров Л. Ю. О ядах, противоядиях, лекарствах и ученых. – Москва: Знание, 1983. – 128 с. Interneta resursi: http://www.lvgma.gov.lv/chemical/ Skatīts 31.03.2009. http://www.zb-zeme.lv/kimija/kimisko-vielu-apraksti Skatīts 31.03.2009.