SOCIÂLÂ APDROÐINÂÐANA LATVIJÂ (1920–1940)€¦ · masai. Ekonomisku kâ arî sociâlu un politisku iemeslu dçï pret algotajiem strâdniekiem nevarçja izturçties kâ pret

Elga Zâlîte

SOCIÂLÂ APDROÐINÂÐANA LATVIJÂ

(1920–1940)

Jautâjuma teorçtiskâ un vçsturiskâ nostâdne

Sociâlâ apdroðinâðana lîdzâs izglîtîbas un dzîvokïu programmâm ir valstslabklâjîbas politikas kâ sistçmas bûtiska sastâvdaïa.1 Sociâlâs apdroðinâðanasgalvenais mçríis ir nodroðinât vidusmçra iedzîvotâjus, galvenokârt algotodarbaspçku, pret ekonomiskiem riskiem, tâdiem kâ slimîbas un nelaimesgadîjumi, bezdarbs, nenodroðinâtas vecumdienas. Pastâv arî otrâ plâna mçríi,kuros sociâlâs labklâjîbas programmas kalpo kâ lîdzekïi sociâlai un politiskaikontrolei. Gan Vâcijâ, gan Lielbritânijâ, gan ASV labklâjîbas politikas ievieðanavismaz daïçji tika motivçta ar vçlçðanos saglabât pastâvoðo sociâlo kârtîbu.2

Lîdzîga motivâcija izskançja arî neatkarîgâs Latvijas darba ministra A. Krieviòarunâ 1924. gada 8. februârî: “Mûsu jaunajâ republikâniskâ valstî ir no pirmâsvara, ka mûsu demokrâtiskâs iestâdes nostiprinâtas. Seviðíi tas sakâms parmûsu sociâliem likumiem. Ja mûsu zemç ir zinâms miers, tad pateicoties gantiem.”3 Tâdçjâdi labklâjîbas programmas nodroðina ekonomiskâs skalas lejas daïâesoðo iedzîvotâju pamatvajadzîbas, bet augðdaïâ esoðos aizsargâ pret algotodarbinieku spiedienu.

Otrâ plâna mçríu vidû jâmin arî darbaspçka produktivitâtes aspekts. Labastrâdâjoðo veselîba nozîmç darbaspçka kvalitâtes pieaugumu.

Sociâlâs nodroðinâðanas pirmsâkumi meklçjami nedaudz vairâk kâ pirms simtgadiem – 19. gs. otrajâ pusç lîdz ar industrializâcijas attîstîbu. Sociâlânodroðinâðana varçja rasties tikai reizç ar tâdu sociâlu un ekonomisku sistçmu,kas balstâs uz strâdâjoðo atkarîbu no algas lieluma.4

Tradicionâlajâ agrârajâ sabiedrîbâ ekonomiskâ vienîba bija ìimene, kas sniedzanoteiktu paðnodroðinâjumu visos dzîves gadîjumos. 19. gs. otrajâ pusç paðvaldîbasveica zinâmas veselîbas aizsardzîbas, izglîtîbas un nabadzîgâko iedzîvotâjuaizsardzîbas darbu. Pastâvoðie t.s. nabagu likumi bija domâti ârkârtçjiemgadîjumiem, nevis lai mazinâtu nabadzîbu kopumâ. Palîdzîbas problçmapirmsindustriâlajâ sabiedrîbâ nebija sociâlo tiesîbu jautâjums.5 Industriâlâsabiedrîbâ potenciâls ienâkumu zaudçjums kïuva par realitâti lielai iedzîvotâjumasai. Ekonomisku kâ arî sociâlu un politisku iemeslu dçï pret algotajiemstrâdniekiem nevarçja izturçties kâ pret trûcîgajiem sabiedrîbas robeþelementiem.

Krievijâ, arî Latvijâ, kas 19. gs. otrajâ pusç atradâs Krievijas impçrijas sastâvâ,industrializâcija notika autoritâras varas apstâkïos. Industrializâciju gan veicaprivâtie uzòçmçji, bet viòu mçríi un idejas bija pakïautas monarhijas, valstsbirokrâtijas un agrâro ðíiru interesçm. Lîdzîga situâcija bija arî Vâcijâ. Ðîs abas

valstis bija pirmâs, kas pievçrsâs sociâlâs nodroðinâðanas likumiem, lielâ mçrâ –strâdâjoðo spiediena rezultâtâ.6 Íeizariskâ Vâcija 1883. gadâ izdeva likumu parvalsts slimo kasçm, 1884. gadâ – likumu par apdroðinâðanu nelaimes gadîjumos,1889. gadâ – likumu par vecuma un invalîdu pensijâm. Ðie trîs likumi, vçlâkpapildinâti, lika pamatus mûsdienu labklâjîbas kapitâlismam. Taèu valstîs, kurindustrializâcija notika liberâlas valsts apstâkïos un to veica privâtie uzòçmçji,tiesîbas uz sociâlo nodroðinâðanu sâkotnçji tika liegtas kâ, piemçram, Anglijâun Francijâ. Savukârt ASV lîdz pat 20. gs. 30. gadiem uzskatîja, ka labklâjîbaspolitika ierobeþo individuâlo brîvîbu, iniciatîvu un vçlçðanos strâdât. TurklâtASV sociâlo likumu ievieðanas iniciatori nebija strâdnieki, bet gan nelielasteorçtiíu grupas.7 Vairâkas liberâlâs valstis izvçlçjâs brîvprâtîgo, nevis obligâto,ar sabiedrîbas – valsts vai uzòçmçju – kontroli saistîto apdroðinâðanu. To vidûvar minçt Somiju un Dâniju. Vispârpieòemts ir viedoklis, ka obligâtâ apdroðinâðananostiprinâjâs ne tikai valstîs ar vâjâku liberâlisma ideoloìiju, bet arî tur, kurvâjâki bija sâkotnçjie brîvprâtîgâs apdroðinâðanas fondi, to skaitâ Krievijâ. Tegan jâpiebilst, ka Latvijâ apdroðinâðana bija attîstîta daudz augstâkâ lîmenî nekâKrievijâ.8

Tautsaimniecîbas vçsturç Anglijâ un ASV modernâ labklâjîbas valsts ideja irsaistîta ar angïu tautsaimnieka Dþona Meinarda Keinsa (Keynes) vârdu, kurðanalizçjis nodarbinâtîbas problçmas izcelðanos. Pirms D. Keinsa tautsaimniekiuzskatîja, ka brîvâ tirgus apstâkïos bezdarbs nevar bût ilgstoðs, saskaòâ ar likumu,ka kopçjais piedâvâjums un kopçjais pieprasîjums saimnieciskâ sistçmâ vienmçrir vienâds. Tomçr D. Keinss 1936. gadâ pierâdîja, ka tirgus saimniecîbâ irtendence rasties plaisai starp kopçjo preèu piedâvâjumu un kopçjo pieprasîjumu,jo cilvçki daïu ienâkumu ietaupa. Ðo starpîbu D. Keinss nosauca par “deflâcijasplaisu”. Lai to aizpildîtu, viòð rekomendçja valstij veicinât sabiedrisko darbufinansçðanu bezdarbnieku nodroðinâðanai.9 D. Keinss ieteica saglabâtdemokrâtisku politisko iekârtu, privâtîpaðumu un tirgus saimniecîbu. Vienlaicîgiviòð bija par valsts aktîvu iejaukðanos saimnieciskajâ dzîvç, lai pilnîbâ nodarbinâtuiedzîvotâjus.

Analizçjot spçkus un apstâkïus, kas veicinâja sociâlâs nodroðinâðanas attîstîbu,lîdzâs ekonomikas modernizçðanai un industrializâcijai, no vienas puses, jâmintâdi faktori kâ ðíiru cîòa un sociâldemokrâtisko partiju ietekme (sâkotnçjisociâldemokrâti, piemçram, Vâcijâ, gan nespçja pieòemt sociâlâs nodroðinâðanasprincipu, saskatot tajâ paterniâlisma ideju), no otras puses, – valdoðo slâòustratçìiskie mçríi. Pçtîjumi, kas pârstâv t.s. institucionâlistu skolu, labklâjîbaspolitikâ kâ noteicoðo uzsver valsts institûciju un politisko procesu, arî atseviðíuindivîdu – politiíu – lomu,10 maz uzmanîbas pievçrðot ideoloìisko un ekonomiskoprocesu un kultûras vçrtîbu nozîmei. Ðî pieeja vçrtçjama kâ pârâk formâla, un irskaidrs, ka gan politisko un ekonomisko procesu, gan kultûru atðíirîbas bija tâs,kas noteica sociâlâs politikas un sociâlâs nodroðinâðanas attîstîbas îpatnîbasdaþâdâs valstîs. Tajâ paðâ laikâ visai sareþìîts ir jautâjums, kâda tieði bija

100 Elga Zâlîte

politiskâs organizâcijas loma labklâjîbas politikas veidoðanâ 20. gs. 20.–30. gados.Acîmredzot no konkrçtas vçsturiskâs situâcijas ir atkarîgs, kâda valdîba –demokrâtiska vai autoritâra bija labvçlîgâka labklâjîbas politikas veicinâðanai.Taèu, raugoties no tâlâkas perspektîvas, jâpiekrît viedoklim, ka tieðidemokratizâcijas process veicinâja labklâjîbas politikas attîstîbu.11 Tas vienmçrir bijis pamatâ t.s. labklâjîbas valsts radîðanai, arî tâ dçvçtajam zviedru modelim,ko raksturo augsta politiskâ kultûra, sociâldemokrâtu hegemonija, vçsturiskinoteiktas kompromisu iespçjas starp politiskajiem spçkiem (30. gados starpsociâldemokrâtiem un Zemnieku partiju, starp arodbiedrîbâm un uzòçmçjukonfederâciju), spçcîga ekonomiskâ bâze, monopolistiska valsts kontrole pârlabklâjîbas sektoru, augsti nodokïi, spçcîgas organizâcijas, nenozîmîgs nabadzîbaslîmenis.12

Vçsturiski obligâtâ apdroðinâðana vispirms aptvçra tikai slimîbas unsakropïoðanas gadîjumus. Tai sekoja invaliditâtes un vecuma apdroðinâðana,visbeidzot apdroðinâðana pret bezdarbu.13 Arî Latvijâ attîstîba gâja tâdâ paðâvirzienâ. Praktiski visâs valstîs sâkotnçji tiesîbas uz sociâlo aizsardzîbu ieguvastrâdnieku grupas, parasti rûpniecîbas strâdnieki, kas bija pietiekami labiorganizçti un pilnîbâ atkarîgi no algas. Amatnieki un jo vairâk fermeri bija pçdçjâsgrupas, ko iekïâva sociâlâs apdroðinâðanas programmâs.14

Pirms obligâtâs apdroðinâðanas Latvijâ gadsimtu mijâ pastâvçja diezgan plaðabrîvprâtîgâs apdroðinâðanas sistçma, kura, kâ jau teikts, tâlu pârsniedza Krievijasvidusmçra lîmeni. No 1900. lîdz 1913. gadam Latvijâ darbojâs vismaz 90 slimo,palîdzîbas un apbedîðanas kases ar apmçram 38 000 biedru. No tâm apmçram13 fabriku strâdnieku palîdzîbas biedrîbâs bija ap 23 000 biedru jeb 1770 katrâ.15

Pârçjâs bija pârsvarâ mazas, bieþi veidotas pçc tautîbu principa. Visu ðoorganizâciju pamatâ bija paðpalîdzîbas princips, dalîbnieku iemaksas sastâdîja1,4–2,3% no algas.

Solis sociâlâs nodroðinâðanas virzienâ bija 1866. gada 26. augusta likums,kas visâm fabrikâm uzlika par pienâkumu sniegt strâdniekiem brîvu medicîniskopalîdzîbu. Labâkâ stâvoklî atradâs lielâs fabrikas. Latvijâ no 194 fabrikâm ar1000 strâdniekiem ârstnieciskâ palîdzîba nebija pieejama tikai 9 fabrikâs.16 Tâ,piemçram, fabrika “Provodòiks”, kas saviem 6000 strâdnieku un to ìimençm,kopâ 20 000 cilvçku, garantçja ne tikai bezmaksas medicînisko palîdzîbu unzâles, bet arî ârstçðanos speciâlâs klînikâs, pabalstus kâ slimîbu, tâ dzemdîbugadîjumos.17 Tomçr arî 1907. gadâ no 14 247 fabrikâm, kuras pârraudzîja Fabrikuinspekcija, tikai 5439 uzòçmumu (38%) strâdnieki saòçma kâdu palîdzîbu.

Pirms kara 1903. gadâ pieòçma arî likumu par apdroðinâðanu nelaimesgadîjumos un likumu par obligâtu strâdnieku nodroðinâðanu slimîbas gadîjumos,tie attiecâs uz visiem lielâkajos uzòçmumos (ar ne mazâk kâ 20 strâdnieku)nodarbinâtajiem. Krievijas, tâtad arî Latvijas vçsturç, tas bija pirmais gadîjums,kad ar valsts noteiktu likumu sabiedrîba uzòçmâs atseviðíu personu risku, ðoreiztie bija darba devçji, kas vieni paði iemaksâja apdroðinâðanas prçmijas. Krievijas

Sociâlâ apdroðinâðana Latvijâ 101

likumdevçji sekoja Vâcijas piemçram un deva strâdniekiem tiesîbas lîdzdarbotiesto programmu vadîbâ, kuras strâdnieki finansiâli atbalstîja.18 Pçdçjais likumstomçr neaptvçra vairâk par ¼ darbaspçka.

Historiogrâfija

Lai gan ârzemçs, arî Austrumeiropas valstîs sociâlâs labklâjîbas un sociâlâsnodroðinâðanas vçstures jautâjumiem veltîta liela uzmanîba,19 Latvijâ pagaidâmspeciâlu pçtîjumu nav. Tam varçtu bût vismaz divi iemesli. Pirmkârt, sociâlojautâjumu politizâcija padomju okupâcijas gados, kas neapðaubâmi ir mazinâjusiinteresi par minçtajâm tçmâm. Otrkârt, nopietnâk neiedziïinoties jautâjumubûtîbâ, var ðíist, ka, analizçjot, piemçram, sociâlâs nodroðinâðanas organizçðanaslîdzekïus – finanses, pârvaldes struktûras, rezultâtu uzskaitîjumu u.tml., irdarîðana it kâ ar tehniskiem jautâjumiem. Tomçr nevajadzçtu aizmirst, ka veids,kâ ðîs tehniskâs lietas tiek risinâtas, atspoguïo politisko spçku samçru, politiskokultûru, prioritâtes valsts ekonomiskajâ politikâ un visu ekonomisko situâcijukopumâ.

Nedaudzo sacerçjumu vidû, kuros skarti atseviðíi tçmas aspekti, vispirmsjâatzîmç Nikolaja Balabkina un Manfreda Ðnepa grâmata, kas veltîtatautsaimnieka Kârïa Baloþa darbîbai gan Vâcijâ, tajâ skaitâ Gustava Ðmolera(Schmohler) Sociâlpolitiíu biedrîbâ, gan Latvijâ.20 Pçc K. Baloþa domâm,saimniecîbas attîstîbai nepiecieðami divçjâdi faktori, no kuriem pirmais irinfrastruktûra jeb sociâlais kapitâls, kas aptver dzelzceïu, pastu, telegrâfu, zemesceïus, iedzîvotâju sociâlo un vidçjo izglîtîbu un veselîbas stâvokli, otrs faktors –tieðais kapitâls, kas ieguldîts rûpniecîbâ, tirdzniecîbâ, lauksaimniecîbâ. Grâmatâskarti arî K. Baloþa uzskati sociâlajâ politikâ, analizçts Eiropas ceïð uz labklâjîbasvalsti. Nesen iznâkuðajâ Aivara Strangas darbâ, kas veltîts sociâldemokrâtudarbîbai un politiskajiem uzskatiem, par apskatâmo tçmu atzîmçts vienîgi, kasociâlâ likumdoðana bija LSDSP darbîbas treðais mçríis, politiski ðaurâks,sociâldemokrâtisks un vissekmîgâk îstenots.21

Daudz lielâku ieguldîjumu tçmas iztirzâjumâ devuði emigrâcijas latvieðutautsaimnieki, vçsturnieki un bijuðie politiíi. Arnolds Aizsilnieks savâfundamentâlajâ darbâ sociâlâs likumdoðanas un sociâlâs apdroðinâðanasjautâjumus raksturojis pa atseviðíiem periodiem, dodot perfektu likumuuzskaitîjumu, bet neiedziïinoties politisko spçku samçrâ un citos apstâkïos, kasnoteica tâda vai citâda projekta pieòemðanu.22 Atzîmçjami arî daþi vispârçjarakstura darbi, kur tçma skarta tikai garâmejot. Tûlît pçc kara iznâkuðajâ AlfrçdaBîlmaòa grâmatâ aplûkoti galvenokârt sasniegumi veselîbas aizsardzîbâ,uzsverot, ka 30. gadu beigâs tikai 1/8 iedzîvotâju netika pakïauta veselîbasapdroðinâðanai.23 Savukârt relatîvi nesen tapuðâ izdevuma “Latvijas un latvieðutautas vçsture” autors Agnis Balodis tçmas apskata nodaïai devis nosaukumu“Nodokïi un sociâlâs priekðrocîbas”. Diemþçl vairâki autora izteiktie apgalvojumiir kïûdaini vai tendenciozi. Latvijas valsts nemaksâja pensiju visiem strâdniekiem,

Elga Zâlîte102

kas bija nodarbinâti valsts darbâ; arî visi lauksaimniecîbâ nodarbinâtie nebijaapdroðinâti slimîbas gadîjumos.24 Tâpat diez vai bez dziïâkas analîzes var apgalvot,ka Latvijâ nebija bagâto un nabago.

Interesanti izsekot 20.–30. gadu laikabiedru, politiíu atzinumiem unviedokïiem. Sociâldemokrâts Fçlikss Cielçns savâs atmiòâs rakstîja, ka jauSatversmes sapulces pieòemtie likumi par slimo kasçm un par astoòu stundudarba dienu lika pamatu sava veida Latvijas strâdnieku sociâlajai satversmei,kaut arî nepilnîgai, jo tâ neattiecâs uz laukstrâdniekiem. F. Cielçns pat apgalvoja,ka ap 1962. gadu Zviedrijâ, kur sociâldemokrâtiem noteikts iespaids bijis jau30 gadus, neizdevâs sasniegt tik labvçlîgu apdroðinâðanu slimîbas gadîjumos.25

Savukârt Bruno Kalniòð, analizçjot pirmos Saeimas gadus, uzsveris, ka tâlâkassociâlas reformas nav izdevies realizçt, jo likumdoðanas darbâ mazinâjusiesLSDSP politiskâ ietekme.26 Vçrtîgi iepazîties ar cita sociâldemokrâta –Voldemâra Bastjâòa pieredzi slimo kasu darbîbâ, kârtojot Rîgas Centrâlâs kopçjâsslimo kases saimnieciskâs lietas. Viòð atzina arî, ka problçmas ðajâ, vislielâkajâslimo kasç radîja neracionâla saimniekoðana un trûkumi finansu operâcijâs.27

Seviðíi interesanti lasît, kâ sociâldemokrâtu veikumu sociâlâs likumdoðanaslaukâ vçrtçja pretçjâ politiskâ spçka – Zemnieku savienîbas pârstâvis AlfrçdsBçrziòð, kurð darbojâs Saeimas sociâlâs likumdoðanas komisijâ. A. Bçrziòðatzinîgi novçrtçja minçtâs komisijas darbu, akcentçjot tâs sçþu sagatavotâja unvadîtâja sociâldemokrâta Jâòa Viðòas nopelnus, kaut arî viòu uzskati daudzosjautâjumos krasi atðíîrâs. A. Bçrziòð rakstîja: “Kâ sociâldemokrâtu oficiâlspârstâvis J. Viðòa aizstâvçja savas partijas radikâlos priekðlikumus, bet kâkomitejas priekðsçdçtâjs, paredzçdams budþeta iespçjas, izmanevrçja tâ, kavairâkumu guva mçrenâkie, reâlâkie priekðlikumi.”28

Nopietnu pçtîjumu nav arî par autoritârisma perioda sociâlo politiku, tajâ skaitâsociâlo apdroðinâðanu. A. Bçrziòð darbâ par K. Ulmani pilnâ mçrâ pauda laikmetaideoloìiju. Viòð norâdîja, ka, lai gan Saeimas laikâ tika izstrâdâta laba sociâlâlikumdoðana, tâ esot bijusi ðíiriska, jo attiekusies galvenokârt uz rûpniecîbasstrâdniekiem. Bijuðais sabiedrisko lietu ministrs pasvîtroja, ka pçc 1934. gada15. maija galvenais princips sociâlo jautâjumu kârtoðanâ bija sociâlâ taisnîgumaprincips. A. Bçrziòð rakstîja: “.. bez sociâlâs taisnîbas nav iespçjams panâktnacionâlo vienîbu. Bet nacionâlâ vienîba bija visu viòa [K. Ulmaòa] centienugala mçríis.”29 No laikabiedru darbiem jâatzîmç arî Latvijas Darba kamerasìenerâlsekretâra Alberta Kleinhofa publikâcija par Darba kameras dibinâðanu,uzdevumiem un uzbûvi.30

Latvijas Republikas sociâlâ likumdoðana skarta arî vairâkos ârzemju autoru darbos.Tajos ne tikai uzsvçrts, ka Baltijas valstu sociâlâ likumdoðana atbilda Rietumeiropasprincipiem,31 bet pat atzîts, ka 30. gadu sociâlâs apdroðinâðanas shçmasuzskatâmas par vienâm no veiksmîgâkajâm pasaulç.32 Tomçr izteikts arî atzinums,ka nepiecieðamîba nemitîgi turçties pie taupîbas principa, arodbiedrîbu un kreisopolitisko partiju ietekmes praktiska iznîcinâðana autoritârisma apstâkïos un


konfrontâcija drîzâk kâ kompromiss lçmumu pieòemðanâ noteica to, ka Latvija,tâpat kâ citas Baltijas valstis, neizvçlçjâs Skandinâvijas ceïu – labklâjîbas valstsceltniecîbu.33

Apdroðinâðana un veselîbas aizsardzîba

Latvijas valsts pastâvçðanas pirmajos gados nebija ne slimo kasu, ne darbainspekcijas, ne nelaimes gadîjumu apdroðinâðanas sabiedrîbu. Vienîgais sociâlaislikums, ko reâli piemçroja dzîvç, bija 1918. gadâ izdotie sociâlâs apgâdîbasnoteikumi, uz kuru pamata un vçl plaðâkâ apjomâ paðvaldîbas sniedza palîdzîbutrûkumâ nonâkuðiem nespçjniekiem. Patstâvîgâs Latvijas sociâlâ likumdoðanaiesâkâs tikai Satversmes sapulces laikâ. 1920. gada 3. maijâ Ministru kabinetsizdeva “Rîkojumu par darba aizsardzîbu un strâdnieku apdroðinâðanu”.34 TasLatvijâ aizsâka Krievijas sociâlo likumu piemçroðanu. Strâdnieku apdroðinâðanaskasu organizçðanai un sociâlo likumu tâlâkai izstrâdâðanai Iekðlietu ministrijânodibinâja sociâlo departamentu. 1921. gadâ to paplaðinâja un izveidoja Darbaministriju, kuru 1925. gadâ pârdçvçja par Tautas labklâjîbas ministriju.

Pirmajâ pasaules karâ Latvija, tâpat kâ vairums Eiropas valstu, zaudçja daudziedzîvotâju, bet dzîvi palikuðajiem nâcâs dzîvot ekstremâlos apstâkïos. Versaïasmiera lîgums veselu XIII nodaïu – “Darbs” – veltîja sociâlâ jautâjuma analîzei unpriekðlikumiem. Tajâ tika uzsvçrts, ka pasaulç lielas ïauþu masas cieð nonetaisnîbas, trûkuma un nabadzîbas, kas rada valstîs iekðçjo nemieru un apdraudarî vispârçjo pasaules mieru. Steidzîgi bija nepiecieðams uzlabot darba apstâkïusun ieviest daþâdu risku apdroðinâðanu.35 Atbilstoði statûtiem, kas ietilpa minçtajâXIII nodaïâ, Tautu Savienîbâ tika izveidota pastâvîga Starptautiskâ darbaorganizâcija. Tâs kompetencç bija atzît par nepiecieðamu radît algotajiemdarbiniekiem apmierinoðus un visâs valstîs vienâdus apstâkïus.36 Starptautiskajâdarba organizâcijâ piedalîjâs arî Latvija, sûtot delegâcijas uz Vispârîgajâmkonferencçm, sekojot Darba biroja statistiskajâm publikâcijâm un pçtîjumiemun Saeimâ ratificçjot tâs pieòemtâs konvencijas. Versaïas miera lîguma XIII nodaïupilnâ mçrâ var dçvçt par 20. gs. sociâlo pamatdokumentu, kas parâdîja karalaikâ notikuðâs pârmaiòas sociâlajâs attiecîbâs. Ir izteikts arî viedoklis, ka tieðikarð deva strâdniekiem unikâlu iespçju darît kaut ko sava stâvokïa uzlaboðanâ,citâdi ðâda iespçja diez vai bûtu radusies.37

Latvijas Republikas pirmajos pastâvçðanas gados notika ne mazums streiku,piemçram, 1921. gadâ 126 streikos piedalîjâs 7887 strâdnieki. Streikotâjigalvenokârt cînîjâs par algas paaugstinâðanu nemitîgi pieaugoðâs dzîves dârdzîbasapstâkïos.38 Prasîba par strâdnieku apdroðinâðanu netika izvirzîta.

Taèu tieði “Likums par strâdnieku un citu algoto darbinieku apdroðinâðanuslimîbas gadîjumos” bija pirmais nozîmîgâkais sociâlais likums, ko 1920. gada15. decembrî pieòçma Satversmes sapulce. Tas ir saprotams, jo pirmskara Latvijâtika likti stingri pamati slimo kasu sistçmai. Tâ 1914. gada jûnijâ Latvijâ darbojâsjau 79 slimo kases ar 80 500 dalîbnieku, bet vçl 54 slimo kases tika veidotas.39

Elga Zâlîte104

Tomçr bûtiskâkâ nozîme minçtâ likuma pieòemðanâ acîmredzot bija faktam, kasociâldemokrâti bija spçcîgâkâ frakcija Satversmes sapulcç. Viòu spiedienarezultâtâ tika pieòemts apdroðinâðanas likums, kas uzskatâms par radikâlâkoEiropâ.40 Arî Zemnieku savienîba, Kristîgi nacionâlâ partija un citi politiskie spçkiatbalstîja apdroðinâðanas likuma pieòemðanu, lai gan aizstâvçja 1912. gada vai1917. gada likuma mazâk radikâlo variantu.41 Kâ rakstîja F. Cielçns: “.. pilsoniskaisvairâkums saprata, ka tâlejoði sociâlie likumi ir labâkais nodroðinâjums pretboïðeviku valsts graujoðo darbîbu.”42 Lai gan sociâldemokrâti atbalstîja arîlaukstrâdnieku apdroðinâðanu viòu darba specifikas un minimâlâ atalgojumadçï, ðâ jautâjuma izskatîðana tika atlikta. Analizçjot visus apstâkïus, nedrîkstarî aizmirst demogrâfisko situâciju valstî. Pçc Iekðlietu ministrijas ziòâm, no1919. lîdz 1922. gada pirmajai pusei Latvijâ atgriezâs 209 024 bçgïi.43 Rîgâ ðajâlaikâ mirstîba sasniedza 21 uz 1000 iedzîvotâjiem (1913. gadâ – 18 uz 1000).Plosîjâs slimîbas. 1920. gadâ konstatçja 5021 izsituma tîfa un 5501 dizentçrijasgadîjumu. Ðajâ paðâ 1920. gadâ tika konstatçts, ka miruðo ir par 4457 cilvçkiemvairâk nekâ dzimuðo.44 Pçckara apstâkïos, kad tautas veselîbas stâvoklis prasîjaîpaðas rûpes, bet izpeïòa bija zema, apdroðinâðanas medicîna bija vienîgâ izeja.

Vçl paliek jautâjums, kâpçc netika izstrâdâts jauns likums, bet likumdevçjsíçrâs pie vecâ Krievijas likuma uzlaboðanas. Sociâldemokrâts Ernests Morics,kam ðâ likuma sagatavoðanâ bija galvenie nopelni, to skaidroja ar vairâkiemapstâkïiem. Viòð uzsvçra, ka likumdevçju iestâþu rîcîbâ nav bibliotçkas un lîdzar to nav iespçjams iepazît pasaules pieredzi, bez tam komisija nodarbojoties arjauna apdroðinâðanas veida izstrâdâðanu, kâds Krievijas likumos nepastâv, –mâtes un bçrna apdroðinâðanu.45 Tiesa gan, pçdçjais dienas gaismu nekadneieraudzîja.

1. att. Latvijas slimo kases sanatorija “Saulkalne” plauðu slimniekiemVaiòodç, Bâtas muiþâ.


Pârstrâdâtais slimo kasu likums ienesa bûtiskus jauninâjumus. Nozîmîgâkaisieguvums, raugoties no strâdnieku pozîcijâm, bija pilnîgas slimo kasu paðpârvaldesiegûðana. Slimo kases pârvaldîja pilnsapulce, valde un revîzijas komisija, tolocekïus kases dalîbnieki ievçlçja vienîgi no sava vidus. Ðâda situâcija, kur nopârvaldes izslçdza darba devçjus,46 bija vçl tikai nedaudzâs valstîs, piemçram,Igaunijâ un Èehoslovâkijâ. Tika paplaðinâts arî apdroðinâto loks, iekïaujot tajâsîkos amatniekus un bûvuzòçmumos strâdâjoðos. Unikâls bija apdroðinâðanaslîdzekïu vâkðanas veids. Lîdzekïi summçjâs ne tikai no paðu apdroðinâtoiemaksâm (2% apmçrâ no algas), bet arî tikpat lielâm darba devçju iemaksâm,valsts iemaksâm un vçl darba devçju piemaksâm 2% apmçrâ. Kopâ tas deva 8%.Tik lieli slimo kasu ienâkumi nebija nevienâ valstî, izòemot Igauniju. Principâvalsts piemaksas pastâvçja vçl tikai Anglijâ. Citur Austrumeiropâ parastais variantsbija puse darba devçju, puse paðu apdroðinâto iemaksu.47

Jaunums bija arî 12 nedçïu ilgs pabalsts pilnas algas apmçrâ jaunajâmmâmiòâm, iepriekð noteiktâ 8 nedçïu pabalsta vietâ. Pirms kara pabalsts slimîbasgadîjumâ nebija pârsniedzis 1/4–2/3 no algas, bet pçc jaunâ likuma tas varçjabût 2/3 lîdz pilnas algas apmçrâ.48 Un atkal – nekur Eiropâ pabalstu apmçrinepârsniedza 50–80%. Kaimiòiem igauòiem tie veidoja 1/2–2/3 no darba algas.49

Tautsaimnieks K. Balodis gan atgâdinâja atðíirîbas daþâdu valstu atalgojumuapmçros. Vâcijâ saslimuðais pabalstu varçja saòemt gan tikai 50% apmçrâ, taèujâatceras, ka algas tur bija daudz augstâkas nekâ Latvijas strâdniekiem.50

Nepiecieðamo ârstçðanu un zâles dalîbnieki saòçma bez maksas. Slimo kasçmbija tiesîbas sniegt medicînisko palîdzîbu un izmaksât naudas pabalstus arîdalîbnieku ìimenes locekïiem.

Slimo kasu dibinâðana sâkâs 1920. gadâ, bet lçmums par RîgasGrâmatrûpniecîbas darbinieku slimo kases izveidi tika pieòemts jau 1919. gadaseptembrî Grâmatrûpniecîbas aroda savienîbas valdç pçc paðu strâdniekuiniciatîvas.51 Dibinâðanâs process îpaði paâtrinâjâs pçc likuma pieòemðanas. Tâ,1920. gada decembrî darbojâs èetras kases ar 5648 dalîbniekiem, 1921. gadâ –19 kases ar 33 042 dalîbniekiem, bet 1922. gada beigâs jau bija 25 kases ar45 661 dalîbnieku un 1923. gadâ – 36 kases ar 81 501 dalîbnieku.52 Ðai laikâlielâkâ bija 2. Rîgas kopçjâ slimo kase (vçlâk – Rîgas Centrâlâ kopçjâ) ar13 647 dalîbniekiem, bet mazâkâ – Sabiles kopçjâ kase ar 177 dalîbniekiem.Pastâvçja pavisam trîs slimo kasu tipi – kopçjâs jeb teritoriâlâs, pçc rûpniecîbasnozarçm un pçc arodiem izveidotâs slimo kases. 1928. gadâ darbojâs jau43 kases, no tâm 18 Rîgâ ar 263 052 dalîbniekiem. 1930. gadâ slimo kasu skaitsnostabilizçjâs uz 40 ar 289 550 apdroðinâtajiem, to skaitâ 179 636 dalîbniekiemun 109 081 ìimenes locekli.53

Apdroðinâtie varçja saòemt divçjâdi organizçtu medicînisko palîdzîbu. Latvijâizplatîta bija t.s. ierobeþoti brîvâ ârstu izvçle, kad slimnieks varçja griezties pieârstiem, kas noslçguði ar kasi lîgumu un kas ierakstîti slimo kasu ârstu sarakstâ.Daþâs valstîs pastâvçja pilnîgi brîva ârstu izvçle, kad katrs apdroðinâtais varçja

Elga Zâlîte106

griezties pie jebkura ârsta, turklât kase sedza visus izdevumus. Latvija no ðîssistçmas atteicâs augsto izmaksu dçï, kâ arî lai izvairîtos no slimnieku simulâcijasgadîjumiem. Parasti slimo kases palîdzîbas sniegðanai slçdza lîgumus arprivâtârstiem, kas darbojâs viòiem norâdîtajos rajonos un tika dçvçti par t.s.rajona ârstiem. Ðajos lîgumos ârstu atalgojums bija paredzçts zemâks nekâprivâtpraksçs. Slimniekam, grieþoties pie ârsta, bija jâuzrâda kases dalîbniekagrâmatiòa, no kuras ârsts pçc izmeklçðanas izplçsa vienu talonu. Katra mçneðabeigâs ârsts kasei piesûtîja rçíinu lîdz ar taloniem. Tâ, piemçram, Rîgas Centrâlâslimo kase jau 20. gadu sâkumâ bija izveidojusi astoòus rajonus, kuros darbojâsviens vai divi rajonu ârsti, bet kopâ pavisam 13 ârsti. Bija noslçgts arî lîgums ar10 ârstiem – speciâlistiem, 13 vecmâtçm un 16 aptiekâm. Savukârt Rîgas pilsçtaspaðvaldîbu darbinieku slimo kasei 20. gadu vidû bija noslçgti lîgumi jau ar160 ârstiem.54 No tiem tad arî slimnieki varçja brîvi izvçlçties.

Otrs veids bija t.s. ambulatoriskâ palîdzîba jeb speciâlâ palîdzîba ambulancçs.1922. gadâ pastâvçja tikai viena ambulance, kuru pârvaldîja 2. Rîgas kopçjâ slimokase, 20. gadu vidû tai piederçja jau èetras ambulances.55 Kopumâ priekðzîmîgasambulances spçja ierîkot tikai lielâkâs un lîdzekïiem bagâtâkâs Rîgas kases.Ambulancçs ârstçðana pilnîbâ palika kasu kontrolç, un ârstiem tika maksâtacieta alga atkarîbâ no nostrâdâto stundu skaita.

Apdroðinâtie izmantoja abus palîdzîbas veidus, tomçr daudz bieþâk griezâspçc palîdzîbas pie rajonu ârstiem. Piemçram, no Rîgas Pârdaugavas rajona kopçjâsslimo kases dalîbniekiem, kas meklçjuði palîdzîbu 1927. gadâ, ambulancçsgriezuðies bija 14 909, pie ârstiem rajonos – 23 780.56

Latvijâ jau 20. gadu vidû bija pilnîbâ izveidojies slimnîcu un sanatoriju tîkls.1922. gadâ darbojâs 75 slimnîcas un sanatorijas, to skaitâ 8 valsts, 47 paðvaldîbu,6 Sarkanâ krusta un 33 privâtâs iestâdes. 1927. gadâ 117 slimnîcas unsanatorijas (15 valsts, 43 paðvaldîbu, 46 privâtâs un 33 sabiedrisko organizâciju,to skaitâ slimo kasu).57 Ja bija nepiecieðamîba, kases apmaksâja apdroðinâtopersonu ârstçðanos pilsçtas un Sarkanâ krusta slimnîcâs. Ar valdes piekriðanutika atïauta arî apmaksâta ârstçðanâs privâtâs slimnîcâs un klînikâs.

Apdroðinâto skaits no 1922. lîdz 1929. gadam bija audzis 3,8 reizes, bet kasukopçjie izdevumi 6,7 reizes.58 Absolûtos skaitïos izdevumi bija palielinâjuðiesno Ls 2,5 milj. lîdz Ls 16,7 milj. un pat 18,2 milj. 1930. gadâ. Sâkotnçji galvenaisizdevumu postenis bija daþâdi pabalsti, bet 20. gados situâcija bûtiski mainîjâs.Otrâ gadu desmita vidû ârstçðanas izdevumi caurmçrâ sastâdîja 25–30%, pabalstuîpatsvaru pârsniedzot par 20–25%, bet 20. gadu otrajâ pusç ârstçðanas izdevumisasniedza pat 60%.59

Strâdnieku un citu algoto darbinieku (izòemot laukstrâdniekus) veselîbasaizsardzîbas sistçmas pamatâ bija apdroðinâðanas princips, bet valsts ierçdòuârstçðana saskaòâ ar “1921. gada 17. janvâra noteikumiem” atradâs valsts rokâs,resp., Darba ministrijas (vçlâkâs Tautas labklâjîbas ministrijas) Veselîbas nodaïaspârziòâ.60 Gan zâles, gan ârsta palîdzîbu 2/3 apjomâ sedza valsts, 1/3 maksâja


paði slimnieki. 20. gadu vidû Darba ministrijas pienâkums bija sniegt palîdzîbu58 000 personu – 24 000 ierçdòu un 34 000 viòu ìimenes locekïu. Palîdzîbassniegðana bija organizçta 57 lielâkos centros, ko apkalpoja 90 valsts ârstu un20 valsts zobârstu.

1927. gada maijâ Saeima pieòçma “Likumu par algoto darbiniekuapdroðinâðanu nelaimes un arodu slimîbu gadîjumos”, kas turpinâja attîstîtveselîbas aizsardzîbas likumdoðanas pamatus.61 Tas bija visplaðâkais sociâlaislikums, jo skâra visus algotos darbiniekus, arî laukstrâdniekus un jûrniekus,tâdçjâdi aptverot apmçram 60% Latvijas iedzîvotâju. Vienîgi attiecîbâ uzsîkraþotâjiem bija paredzçta brîvprâtîgâ apdroðinâðana. Likums attiecâs uzprivâtos, valsts un paðvaldîbu uzòçmumos nodarbinâtajiem strâdniekiem unkalpotâjiem. 20. gadu beigâs bija apdroðinâtas jau 350 000 personu.62 Nelaimesgadîjumu apdroðinâðanâ visas iemaksas darba devçji sedza vieni paði. Atðíirîbâno slimo kasçm apdroðinâðanas sabiedrîbu pârvalde atradâs vienîgi darba devçjurokâs. Likuma ievieðana dzîvç bija sadalîta starp trim iestâdçm: valsts iestâþudarbinieku apdroðinâðanu veica Tautas labklâjîbas ministrija, lauksaimniecîbânodarbinâto – pirmâ apdroðinâðanas sabiedrîba un visu pârçjo algoto darbiniekuapdroðinâðanu – otrâ apdroðinâðanas sabiedrîba. Apdroðinâtie lîdzdarbojâsvienîgi pensiju komisijâs – vienlîdzîgâ skaitâ ar apdroðinâðanas sabiedrîbupârstâvjiem.

Saskaòâ ar likuma nosacîjumiem nelaimes gadîjumâ cietuðajam vai ar arodslimîbusaslimuðajam bija tiesîbas saòemt visu nepiecieðamo ârstçðanu, bet darba nespçjaslaikâ pabalstu 70% apmçrâ no vidçjâs darba dienas algas, bet pastâvîgas darba nespçjasgadîjumâ arî pensiju 70% apmçrâ no dienas algas. Cietuðâ nâves gadîjumâ pensijusaòçma ìimenes locekïi. 1928. gadâ pavisam bija 18 858 cietuðie, kuriem palîdzîbassniegðanai tika iztçrçti Ls 1,8 milj. 1929. gadâ attiecîgi tika reìistrçti 26 295 cietuðie(skaita palielinâðanâs acîmredzot skaidrojama ar straujâku rûpniecîbas attîstîbu ðajâlaikâ), par kuriem izdoti Ls 2,5 milj.63

Neraugoties uz atseviðíiem trûkumiem, seviðíi attiecîbâ uz likumam pakïautoarodslimîbu ierobeþoto skaitu un paðu apdroðinâto personu nepielaiðanu sabiedrîbupârvaldç, 1927. gada likums bija viens no radikâlâkajiem sociâlâs apdroðinâðanaslikumiem pasaulç attiecîbâ uz apdroðinâto personu skaitu un pensiju apmçriem.64

Kopâ ar minçto likumu otrâs Saeimas laikâ pçc sociâldemokrâtu iniciatîvastika izstrâdâts un 1928. gada 5. jûnijâ pieòemts oriìinâlais, Latvijas apstâkïiempiemçrotais “Likums par lauku iedzîvotâju nodroðinâðanu slimîbas gadîjumos”(sociâldemokrâtu nopelni bija arî “Sociâlâs apgâdîbas likuma”, “Likuma par darbalîgumiem” u.c. pieòemðanâ). Tas Latvijas dzîvç patiesi bija liels notikums, jolaukos dzîvoja 3/5 valsts iedzîvotâju, bet bija apvidi, kur 40–50 km lielâ teritorijânebija neviena ârsta, un visas draudzes un pagastus apkalpoja tikai ap 70 ârstu.65

Likuma nepiecieðamîbu atzina visi politiskie spçki, atðíirîgi viedokïi pastâvçjavienîgi par likumâ skarto personu loku. Sociâldemokrâti un Progresîvâ tautasapvienîba uzskatîja, ka apdroðinâðanas medicîniskâ palîdzîba sniedzama tikai

Elga Zâlîte108

algotajiem strâdniekiem un vçl arî sîkzemniekiem. Reâlistiski uz projektu skatîjâsZemnieku savienîba, brîdinot no pârmçrîgiem izdevumiem.66

Likums tomçr tika pieòemts tâ radikâlâkajâ variantâ. To attiecinâja uz visiemlauku iedzîvotâjiem, neatkarîgi no mantas stâvokïa, tâdçjâdi aptverot 1,2 milj.laucinieku. Palîdzîbu garantçja ar valsts un paðvaldîbu lîdzekïiem, nelielaspiemaksas izdarîja paði slimnieki. Tik plaða likuma realizçðana dzîvç prasîjamilzu lîdzekïus, it îpaði no valsts, tâdçï likumu tika paredzçts îstenot pakâpeniski,atkarîbâ no budþeta iespçjâm. Pirmajâ, 1928./29. budþeta gadâ no tâ tika izsniegtiLs 2,5 milj. ârstu algâm, ârstçðanai, piemaksai par medikamentiem. Ârpus kârtçjâbudþeta Ministru kabinets paðvaldîbâm pieðíîra vçl neatmaksâjamu pabalstuLs 1,6 milj. apmçrâ.67

Paðvaldîbâm tika uzticçta visa palîdzîbas organizçðana: ârstu, vecmâðupieòemðana, slimnîcu ierîkoðana, personâla apgâdâðana ar darba un dzîvestelpâm. Samçrâ îsâ laikâ visâ Latvijâ nodibinâjâs plaðs rajonu ârstu tîkls. Jalielâkie pagasti rajonu ârstu doktorâtus uzturçja vieni paði, tad mazâkieapvienojâs pa diviem trim un pat vairâkiem kopâ. Jebkurð lauku iedzîvotâjspar nelielu atlîdzîbu, bet trûcîgie ar pagastu valdes lçmumu par brîvu varçjagriezties pie rajonu ârstiem. Visas zâles bija par puscenu, bet, ârstçjotiesslimnîcâ, bija jâsedz 1/3 izdevumu. Par brîvu bija palîdzîba dzemdîbâs. Beztam bija noteikts, ka gada un vasaras kalpi darba nespçjas laikâ seðas nedçïasvarçja no darba devçja saòemt uzturu un dzîvokli. Pârçjiem algotiemdarbiniekiem ðîs tiesîbas saglabâjâs divas nedçïas.

Progresîvâs likumu normas un, protams, izdevumu apjoms neapðaubâminodroðinâja augstu veselîbas aizsardzîbas lîmeni Latvijâ. Latvijas valsts sociâlajaiapgâdîbai un darba aizsardzîbai vien 1922./23. gadâ izdeva Ls 5 milj.,1925./26. gadâ – Ls 9,1 milj., bet 1926./27. gadâ – Ls 11,6 milj. un1929./30. gadâ – Ls 21,9 milj. Ðo izdevumu apjoms valsts izdevumu struktûrâpalielinâjâs no 4,3% 1922./23. gadâ lîdz 11,9% 1929./30. gadâ. Vçl jâòem vçrâarî darba devçju ievçrojamie izdevumi. Tâdçjâdi Latvija pârsniedza Eiropas vidçjoizdevumu lîmeni sociâlâs labklâjîbas nodroðinâðanai – 9,3%.68

Seviðíi bûtiski bija slimo kasu darbîbas rezultâti. Iedzîvotâju mirstîba bijasamazinâjusies, epidçmijas stipri ierobeþotas. Ar slimo kasu starpniecîbustrâdniekiem un kalpotâjiem kïuva pieejama ârstniecîba sanatorijâs, atpûtasnamos, sçravotos, kâ arî modernâ fizikâlâ ârstniecîba (rentgens, diatermija, kalnusaule, masâþa u.c.), kas citâdi algotajiem darbiniekiem bûtu liegta savas dârdzîbasdçï. Tomçr vçl daudz kas bija darâms, piemçram, tuberkulozes ârstçðanâ.

Problçmas

Lîdz ar sociâlâs nodroðinâðanas organizâciju izveidi un darbîbas uzsâkðanunâcâs saskarties ar divâm cieði, jo cieði saistîtâm problçmâm. Tâs bija naudastrûkums un radîtâs sistçmas sadrumstalotîba, jo katram riskam jebapdroðinâðanas veidam bija paredzçtas atseviðías apdroðinâðanas iestâdes.


Sadrumstalotîba noveda pie neracionâlas darbîbas, seviðíi lîdzekïu patçriòa ziòâ.Likumdoðanas viengabalainîbu, it îpaði pirmajos gados, traucçja arî daþâdulaikmetu likumdoðanas apvienoðana, tieði pâròemot un attîstot cariskâs Krievijaslikumus, maz analizçjot Eiropas pieredzi.

Arî Eiropâ sociâlâs apdroðinâðanas sistçmas radâs un darbojâs daþâdos apstâkïos.Piemçram, Vâcijâ katram riskam jeb apdroðinâðanas veidam pastâvçja atseviðíaskases. Savukârt Itâlijâ visi riski bija apvienoti, bet netika pârraudzîti centralizçti –kâ Lielbritânijâ vai Francijâ.69 Vienota apdroðinâðanas sistçma darbojâs arî vairâkâsAustrumeiropas valstîs – Ungârijâ, Rumânijâ, Dienvidslâvijâ. Seviðíi izcçlâs Bulgârija,kas ieviesa kopçju veselîbas apdroðinâðanas, negadîjumu, vecuma pensiju un bezdarbaapdroðinâðanas sistçmu.70 Tiesa gan, apdroðinâðana ðajâs zemçs neaptvçra tik plaðusiedzîvotâju slâòus kâ Latvijâ, lielâkoties pilnîgi ignorçjot laukstrâdniekus.

Îpaði daudz gan reâlu, gan iedomâtu problçmu saistîjâs ar slimo kasu darbîbu.Visasâkâ reakcija jau tûlît pçc slimo kasu likuma pieòemðanas nâca no darbadevçjiem. 1922. gada jûnijâ Latvijas Rûpnieku un amatnieku savienîba, RîgasFabrikantu biedrîba u.c. darba devçju organizâcijas nosûtîja protestu Satversmessapulcei, sûdzoties par augstajâm slimnieku pabalsta naudâm, lielajâm darbadevçju iemaksâm kasçs.71 1924. gadâ centrâ izvirzîjâs prasîba slimo kasupârvaldes aparâtu nodot darba devçju pârziòâ. Tautsaimnieks K. Balodis atzîmçja,ka uzòçmçju pretestîba bijusi tik asa, ka izpaudusies jau saucienâ pçc slimokasu un visas darba ministrijas likvidâcijas.72

Paðas slimo kases atzina, ka, pastâvot lielâkai starpîbai starp darba algu unslimîbas pabalstu, retâki kïûst slimîbas simulâcijas gadîjumi, samazinâssaslimðanu skaits, ja slimîbas pabalstu sâk izmaksât no treðâs un ne no pirmâssaslimðanas dienas.73 Tâdçjâdi nevar noliegt, ka zinâmi grozîjumi likumâ bijanepiecieðami. Taèu minçtie trûkumi vçl bija sîkums, salîdzinot ar pârmetumiem,ko slimo kases saòçma 20. gadu otrajâ pusç.

Darba devçju organizâcijas slimo kasçm pârmeta neprasmi lietderîgi rîkotiesar to rîcîbâ esoðajâm ievçrojamajâm naudas summâm. Tika uzskatîts, ka lielieslimo kasu budþeti (1927. gadâ izdevumu kopsumma bija Ls 13,4 milj.,1929. gadâ – Ls 16,7 milj.) ir pârâk grûta nasta jaunajai Latvijas valstij ar tâsierobeþotajâm saimnieciskajâm iespçjâm. Cits arguments – slimo kasçs, arînelaimes gadîjumu apdroðinâðanas biedrîbâs tiekot uzturçti nesamçrîgi lielidarbinieku ðtati un kancelejas, kas prasa ârkârtçjus pârvaldes izdevumus. Tautaslabklâjîbas ministrs pat minçja piemçru, ka Rîgas un apkârtnes mâjkalpotâjuatseviðíâ slimo kase 1926. gadâ pârvaldes aparâtam bija patçrçjusi 25,88%lîdzekïu, kamçr citas kases vidçji ap 9–10%.74 Atseviðíâs kasçs ieòçmumi nespçjasegt izdevumus. Visbeidzot darba devçji kasu darbîbâ saskatîja kreiso elementurîkoðanos, “kuri rûpçjas par to, lai zinâmas partijas cilvçki, saòemot kolosâlasalgas, varçtu piekopt aìitâciju”.75 Te bija domâti sociâldemokrâti, kuriem no43 slimo kasçm, kas darbojâs 1928. gadâ, ietekme bija 20 kasçs. Pilsoniskâsskaitîjâs 15 kases, bet vçl astoòas kases pârvaldîja pilsoòi koalîcijâ arsociâldemokrâtiem.76

Elga Zâlîte110

Par gaidâmajâm pârmaiòâm liecinâja arî politisko partiju atbalsts uzòçmçjuprasîbâm. Demokrâtiskais centrs, Zemnieku savienîba, Jaunsaimnieki unsîkgruntnieki, Nacionâlais bloks u.c. pieprasîja pârmaiòas kasu pârvaldç un naudaslîdzekïu saimniecîbâ. Izskançja priekðlikumi par slimo kasu apvienoðanu.77

Jâpiebilst, ka sociâldemokrâtu pozîcijas 3. Saeimâ bija vâjinâjuðâs.1929. gada 15. oktobrî pieòçma grozîjumus slimo kasu likumâ, kas dzîvç

gan netika realizçti, jo pret lîdzekïu samazinâðanu slimo kasçm aktîvi uzstâjâssociâldemokrâti, organizçjot 1929. gada 18. oktobrî vienas dienas ìenerâlstreiku,kurâ piedalîjâs 24 000 strâdnieku no 250 uzòçmumiem.78

Tomçr 1930. gada 11. jûlijâ, Hugo Celmiòa vadîtâs valdîbas laikâ, kad tautaslabklâjîbas ministrs bija Vladislavs Rubulis, Latvijas Republikas Satversmes 81. pantakârtîbâ valdîba pieòçma “Noteikumus par slimo kasçm”.79 Grozîjumi attiecâs uz kasupârvaldi; tajâ iekïâva darba devçjus – resp., tika noteikts, ka valdç un revîzijas komisijâdarba òçmçju skaitam jâbût par vienu, bet pilnsapulcç par 10 lielâkam nekâ darbadevçju skaitam. Grozîjumi skâra arî pabalstu apmçrus; tos noteica 60–90% apmçrâ nodarba algas (agrâk 66–100%). Turpmâk slimo kases dalîbniekiem par zâlçm bija jâmaksâ15% no to vçrtîbas, bet pilnsapulcei bija tiesîbas noteikt arî piemaksu par vizîtçm pieârsta. Naudas pabalstus kases varçja izsniegt tikai no ceturtâs slimîbas dienas un neilgâk par 26 nedçïâm (agrâk pat no pirmâs dienas lîdz pat 52. nedçïai). Ievâkto lîdzekïukopçjais apmçrs nemainîjâs, jo tikai 1933. gada maijâ valsts piemaksas slimo kasçmno 2% tika samazinâtas lîdz 1,5% no apdroðinâto algâm.80

1930. gada 1. novembrî Tautas labklâjîbas ministrijas Sociâlâs apdroðinâðanasnodaïa aptaujâja visâs slimo kases, lai novçrtçtu, kâ grozîjumi likumâ darbojas dzîvç.81

Ðî aptauja ir unikâla un interesanta pati par sevi, jo tâ satur informâciju par 40 slimokasçm. Pabalsti vidçji bija samazinâjuðies. Ja kasu dalîbnieki slimoja mâjâs, pabalstivariçja no 66% no algas (4 kasçs) lîdz 70–75% (7 kasçs), 80-85% (16 kasçs) vai pat90% (8 kasçs). Ârstçjoties slimnîcâ, pabalsti bija apmçram tâdi paði, ja slimoja ìimenesapgâdnieks, bet ievçrojami mazâki, ja slimoja indivîds bez ìimenes – 30–50% apmçrâno algas. Vairums slimnieku pabalstu saòçma 26 nedçïas, bet tie, kas kasç bijasastâvçjuði vairâkus gadus, – pat lîdz 52 nedçïâm. Turîgâkajâs kasçs – RîgasGrâmatrûpniecîbas darbinieku slimo kase, Rîgas Centrâlâ kopçjâ kase – 52 nedçïuilgus pabalstus izmaksâja bez kâdiem noteikumiem. Tomçr lielâkâ daïa kasu(17 kases) izmaksas sâka ar otro darba nespçjas dienu vai arî ar treðo, ceturto dienu(11 kases). Ar pirmo dienu to joprojâm turpinâja 11 kases. Arî ìimenes locekïuârstçðana lielâkoties bija par brîvu, tikai daþâs kasçs vajadzçja piemaksât Ls 0,20–0,50 par vizîti. Toties visur bija jâpiemaksâ par medikamentiem – 10 kasçs – 15%,21 kasç – 20%, 9 kasçs – 25–50% no to vçrtîbas. Ârstçjoties pie zobârsta, parasti bijajâsamaksâ par materiâlu vçrtîbu un 10–25% no veiktâ darba vçrtîbas.

Vecuma pensijas

Slimo kasu materiâlâ nodroðinâtîba Latvijas Republikas laikâ viscieðâkajâveidâ bija saistîta ar lîdzekïu atvçlçðanu vecuma pensijâm.82 1926. gadâ un vçlreiz1929. gadâ Tautas labklâjîbas ministrija V. Rubuïa vadîbâ izstrâdâja îpaðu vecuma


apdroðinâðanas projektu, kas vienlaicîgi nozîmçja arî slimo kasu reformçðanasprojektu.83 Visa pamatâ bija t.s. taupîbas ideja un slimo kasu lîdzekïu (valstspiemaksu) pârdalîðana par labu vecuma apdroðinâðanas fondam. Apdroðinâti tiktutikai slimo kasu dalîbnieki pçc paðu vçlçðanâs. Iemaksas fondâ bûtu noteiktasvisiem vienâdâ apmçrâ – apmçram Ls 20 vienam dalîbniekam. Pusi no iemaksâmsegtu darba devçjs, otru pusi algotais darbinieks. Tiesîbas uz pilnu vecuma pensijuLs 360 apmçrâ bûtu personâm, kas sasnieguðas 65 gadu vecumu un vismaz25 gadus bijuðas kasu dalîbnieces. Viss tomçr palika projekta lîmenî.

Kad 1930. gada 11. jûlijâ tika izdoti slimo kasu likumu grozîjumi, to75. punkts paredzçja vecuma apdroðinâðanas fonda dibinâðanu. Sekojapiezîme, ka atskaitîjumi no valsts piemaksâm izdarâmi, tikai stâjoties spçkâlikumam par vecuma un invaliditâtes apdroðinâðanu.

Likumu tomçr nepieòçma, ko varçtu skaidrot ar vairâkiem apstâkïiem.Turpinâjâs sociâldemokrâtu protesti, gan organizçjot streikus, gan iesniedzotSaeimâ savu likumprojekta variantu, kurâ nekâdas strâdâjoðo iemaksas nebijaparedzçtas. Bez tam zinâmas cerîbas tika liktas uz 1928. gada 13. aprîlîpieòemto “Sociâlâs apgâdîbas likumu”,84 saskaòâ ar kuru lauku un pilsçtupaðvaldîbu pienâkums bija gâdât par saviem darba nespçjîgajiem vecajiemïaudîm, katrâ gadîjumâ atseviðíi lemjot, vai pieðíirt tiem ikmçneða pabalstu,vai arî ievietot veco ïauþu patversmç. Jâòem vçrâ arî tas, ka 1930. gada otrajâpusç Latviju skâra Eiropas ekonomiskâ krîze, kâ rezultâtâ sareþìîtâks kïuvaLatvijas finansiâlais stâvoklis. Valsts budþets bija novests lîdz minimâlâmrobeþâm, tautsaimnieki un politiíi bija spiesti domât par jauniem akcentiemsociâlajâ politikâ. Tas nozîmçja vairâk pievçrsties apdroðinâðanas attîstîbai,samazinot valsts lomu sociâlajâ nodroðinâðanâ.85

Ðo tendenci apstiprina 1931. gada jûlijâ pieòemtais “Likums par pensijâm”.86

Tas atcçla 1922. gada noteikumus par valsts ierçdòu un kalpotâju pensijâm un1925. gada skolotâju pensiju likumu. Jaunais likums maksimâli attiecâs uz200 000 strâdâjoðo: valsts ierçdòus, paðvaldîbu darbiniekus, skolotâjus, privâtuun valsts iestâþu þçlsirdîgâs mâsas, garîdzniekus, aizsargu nodaïu vadîtâjus(likuma 1. daïa); lauksaimniecîbas un lopkopîbas organizâciju, slimo kasu unkooperâcijas organizâciju darbiniekus, tos zinâtniekus, kam nebija noteikta darbadevçja (3. daïa); apmçram 8000 valsts un valsts autonomo uzòçmumu pastâvîgostrâdnieku un amatnieku.

Lai gan jaunais likums attiecâs ne vien uz valsts ierçdòiem, bet arî uz garîgadarba strâdniekiem, noteikumi tomçr bija izplûduði un grûti pateikt, kâpçc vienaivai otrai profesijai tika dota priekðroka. Likuma apsprieðanas laikâ Saeimâ viedokïibija krasi atðíirîgi. Daþi, piemçram, Kristîgo ïauþu savienîbas pârstâvisÇvalds Rimbenieks uzskatîja, ka vajadzçtu gaidît, kamçr bûs iespçjams pieòemtlikuma IV daïu, resp., garantçt vecuma nodroðinâðanu visiem Latvijas pilsoòiem.Citi aicinâja darît to, kas ðai brîdî iespçjams (Demokrâtiskâ centra pârstâvisKârlis Kirðteins).87 Sociâldemokrâti likumu kritizçja kâ nepilnîgu, bet atradâs

Elga Zâlîte112

arî tâdi kâ, piemçram, Nacionâlâs apvienîbas pârstâvis Longins Ausçjs, kasdomâja, ka pagaidît var fiziska darba strâdnieki, jo priekðroka dodama“apdâvinâtâkajiem” garîgâ darba darîtâjiem.88

Likuma pirmajâ un treðajâ daïâ minçtâs personas pensiju tiesîbas ieguva pçc25 gadu izdienas un 55 gadu sasniegðanas. Pensijas apmçrs bija 50% no algas.Par katru nâkamo nostrâdâto gadu (pçc 25 gadiem) pensiju norma pieauga par2–3%, sasniedzot pat 70–80% no algas.

Apdroðinâtajiem bija paredzçtas lielas iemaksas – 4% apmçrâ no algas, betdarba devçjs – galvenokârt valsts, bet arî paðvaldîbas un privâtie uzòçmçji –piemaksâja tikpat. Iemaksas pensiju fondâ pçc savas bûtîbas bija îpaðs nodoklis,ko valsts uzlika tâm algoto darbinieku kategorijâm, kurâm pçc attiecîgas izdienasbûtu tiesîbas saòemt pensiju. Tâdâ veidâ tika sagâdâti lîdzekïi pensiju izmaksâmpersonâm, kam pensijas jau bija pieðíirtas, bet kas paðas nebija piedalîjuðâslîdzekïu uzkrâðanâ.

Likuma otrâ daïa bija veidota atðíirîgi, par paraugu òemot cariskâs Krievijaspensiju kases.89 Ðo daïu principâ nevar nosaukt par pensiju likumu, bet drîzâkpar pabalstu likumu, jo pçc tâ neviens dienas strâdnieks pensiju izkalpotnevarçja. Tika dibinâtas kases, par kuru dalîbniekiem tika uzskatîti visi valstsuzòçmumu strâdnieki un amatnieki, kas sasnieguði 60 gadu vecumu. Katramatvçra personîgo kontu, kurâ ierakstîja ikmçneða atvilkumus. Aizejot no darba,strâdnieki varçja saòemt atpakaï atvilkumus no algas, bet, ja strâdnieks bijakases dalîbnieks vairâk nekâ piecus gadus, tad varçja saòemt arî pusi no darbadevçju iemaksâm.

Likumi par vispârçju apdroðinâðanu vecumâ darbojâs apmçram 30 valstîs.Vairumâ gadîjumu tika apdroðinâts viss algotais darbaspçks. Parastais vecumacenzs bija 65 vai arî 60 gadi. Praktiski vienmçr bija noteikts zinâms gadaienâkuma un mantas cenzs. Lîdzekïu uzkrâðanâ vecuma pensiju izmaksailielâkoties piedalîjâs gan paði apdroðinâtie, gan valsts, gan darba devçji. VienîgiHolandç, Spânijâ un PSRS strâdâjoðie bija atbrîvoti no jebkâdiemmaksâjumiem.90

Bezdarba apdroðinâðana – par un pret

Apdroðinâðana bezdarba gadîjumos, kas garantçja pabalsta izsniegðanubezdarbniekiem, darbojâs vairâk nekâ 20 pasaules valstîs. Arî Latvijâ 20. gadostika veikti divi mçìinâjumi izstrâdât un pieòemt attiecîgu likumu (abos gadîjumospçc sociâldemokrâtu ierosinâjuma). 1921. gada oktobrî saspringtâs finansiâlâssituâcijas dçï visai radikâlais projekts, kas paredzçja valsts pabalstus, netikavirzîts tâlâk par Sociâlâs likumdoðanas un Budþeta komisijâm.91

1927. gada novembrî sociâldemokrâtu valdîbas laikâ radâs jauns projekts.Apdroðinâðanu, kas 100 dienas gadâ garantçtu pabalstu 30–50% apmçrâ no darbaalgas, bija paredzçts attiecinât gan tikai uz slimo kasu dalîbniekiem, galvenokârt


fiziska darba strâdniekiem. Nepiecieðamie lîdzekïi veidotos no uzòçmçju unpaðu apdroðinâto iemaksâtajâm lîdzekïiem, kâ arî no valsts piemaksâm.92

Arî ðoreiz likums netika pieòemts. Pamatarguments, ar kuru pret projektupamatoti uzstâjâs Zemnieku savienîba, Kristîgi saimnieciskais bloks u.c. partijas,bija ðâds: nevar maksât bezdarbniekiem pabalstus vienâ vietâ, ja citur – laukos –jûtams darbaroku trûkums. Bez tam pabalsti demoralizçjot saòçmçju. Veseliemcilvçkiem pabalstu saòemt esot apkaunojoði.93

Bezdarbs Latvijas pilsçtâs bija nevienmçrîga darbaspçka sadalîjuma rezultâts.Darbaspçka piedâvâjuma svârstîbâm bija izteikti sezonâls raksturs.Laukstrâdnieki, tâpat kâ kokapstrâdes un celtniecîbas strâdnieki, bija nodarbinâtigalvenokârt vasarâ un rudenî, bet ziemâ reìistrçjâs paðvaldîbu darba apgâdçs.Tad reìistrçtas tika apmçram 4000–10 000 personu, t.i., 2–10 reizes vairâk nekâvasarâ.94 Daþâdu grupu inteliìento darba meklçtâju skaits svârstîjâs no daþiemsimtiem lîdz tûkstotim.95

Latvijai nenâcâs piedzîvot Rietumeiropâ izplatîto strukturâlo bezdarbu, kasbija tautsaimniecîbas strukturâlu izmaiòu vai racionalizâcijas rezultâts. Latvijâtikai ekonomiskâs krîzes gados bija vçrojams t.s. cikliskais bezdarbs, kas bijasaistîts ar konjunktûras svârstîbâm. Lai gan ekonomiskâs krîzes gadosbezdarbnieku absolûtais skaits sasniedza 30 000 un vairâk, to îpatsvara râdîtâjsnepârsniedza 3% no visiem strâdâjoðajiem iedzîvotâjiem (Eiropâ caurmçrâ 10%).

Òemot vçrâ nodarbinâtîbas problçmas specifiku, kâ arî ierobeþotos finansuresursus, galvenais akcents bezdarba novçrðanâ tika likts uz sabiedrisko darbuorganizçðanu. Ðim mçríim valsts un paðvaldîbas vidçji gadâ izlietoja Ls 2–3 milj.Trûcîgâkajiem palîdzîbu no valsts un paðvaldîbâm bija iespçjams saòemt arîpabalstu veidâ (produkti, îres nauda). Apmçram 12 000 jeb 1/5 no visiemrûpniecîbas strâdniekiem pret bezdarbu bija apdroðinâti uz brîvprâtîgiempamatiem. Tie bija arodbiedrîbu biedri, kas lîdzekïus uzkrâja no sava nopelnîtâ.

Arî krîzes laikâ nodarbinâtîbas palielinâðana bija pirmais un galvenais virziensbezdarba novçrðanâ. Tomçr krîzes apstâkïos valsts budþetâ sabiedrisko darbufondam atvçlçtie lîdzekïi izrâdîjâs nepietiekami, tâdçï tika atrasts jauns ienâkumuavots. 1931. gada 30. decembrî Saeima pieòçma Sociâlâs likumdoðanas komisijasizstrâdâto likumu “Par lîdzekïu sagâdâðanu bezdarba apkaroðanai”.96 Tautaslabklâjîbas ministrijâ nodibinâja fondu, kura lîdzekïi veidojâs no piecu iedzîvotâjugrupu iemaksâm: no slimo kasçs apdroðinâto, no t.s. patstâvîgo darbinieku (brîvoprofesiju un uzòçmumu administrâcijas locekïu), darba devçju, pilsçtunekustamâs mantas îpaðnieku un valsts iemaksâm, 2–4% no darba algas.Minçtais likums bija vienîgais Eiropâ, kas lîdzekïu uzkrâðanâ iesaistîja visplaðâkosiedzîvotâju slâòus, arî tos, kurus bezdarbs tieðâ veidâ neapdraudçja. Taèu tasnebija apdroðinâðanas likums un pabalstus no fonda neizsniedza.

Valsts garantçtus bezdarba pabalstus krîzes gados daudz aktîvâk pieprasîjapaði algotie darbinieki. Piemçram, 1931. gada otrajâ pusç Saeimâ griezâs LatvijasArodbiedrîbu Centrâlbirojs, kas apvienoja 26 arodbiedrîbas ar 25 000 algotu

Elga Zâlîte114

darbinieku, un Latvijas pilsçtu savienîba.97 Tajâ paðâ laikâ vairâkas politiskâspartijas – Demokrâtiskais centrs, Vâcbaltieðu partija, Kristîgo darbaïauþu savienîba,kas 20. gados bija noteikti uzstâjuðâs par bezdarba apdroðinâðanu, 30. gadusâkumâ atbalstîja Zemnieku savienîbas pozîciju, ka finansiâlo apsvçrumu dçïtas nav iespçjams.98

Lai gan no 1931. gada decembra lîdz 1933. gada februârim Saeimas Sociâlâslikumdoðanas komisijâ turpinâjâs aktîvas debates apdroðinâðanas likuma sakarâ,likumprojekts, kas bija iesniegts jau 1927. gadâ, pieòemts netika. Kâ absolûtinereâlus Saeima noraidîja arî divus Strâdnieku un zemnieku frakcijas iesniegtosprojektus.99

Pçdçjais sociâldemokrâtu Saeimâ iesniegtais projekts aptvçra nodroðinâðanubezdarba, vecuma un darba nespçjas gadîjumos. Nepiecieðamie lîdzekïi veidotosno darba devçju iemaksâm, Ls 500 lielas nekustamâs mantas îpaðniekuiemaksâm, to personu iemaksâm, kuru ienâkumi pârsniedza Ls 5000 gadâ, kâarî valsts un paðvaldîbu iemaksâm. Projektu apsprieþot, 1933. gada 16. novembrîDemokrâtiskâ centra pârstâvis K. Kirðteins izteicâs, ka projekts visdrîzâk irsociâldemokrâtu partijas nâkoðo Saeimas vçlçðanu aìitâcijas priekðdarbs.100 Taèu,tâ kâ pirms iesniegðanas Saeimâ par likumprojektu bija parakstîjusies vairâknekâ 1/10 no balsstiesîgajiem pilsoòiem, t.i., 198 000, saskaòâ ar valsts satversmitas bija nododams tautas nobalsoðanâ.

Tautas nobalsoðana notika 1934. gada 24. un 25. februârî. Likumapieòemðanai bija nepiecieðams, lai savu attieksmi izteiktu puse no tâ balsotâjuskaita, kas piedalîjâs Saeimas vçlçðanâs, – 478 411 pilsoòi un “par” balsîm bijajâbût vairâk nekâ “pret”. Taèu nobalsoðanâ piedalîjâs tikai 414 903 balsstiesîgie


2.att. Rîgas pilsçtas çdienu nams Mastu ielâ 4, kur trûcîgajiem bezdarbniekiem unviòu ìimenes locekïiem izsniedza zupu.

pilsoòi jeb 42,5% no 1931. gada balsotâju skaita un lîdz kvorumam pietrûka72 507 balsis.101

Kas attiecas uz bezdarba apdroðinâðanu, tad te galvenâs krîzes laika grûtîbasbija jau aiz muguras un darba meklçtâju skaits samazinâjâs. Lîdz ar tosamazinâjâs arî bezdarba apdroðinâðanas jautâjuma aktualitâte. Bet daþus gadusvçlâk toreizçjais Valsts Prezidents Alberts Kviesis Jaungada uzrunâ tautai varçjapaziòot, ka bezdarbnieku skaits vairs nepârsniedz 0,1% no visa iedzîvotâjuskaita.102

Reformas pçc autoritârâs iekârtas nodibinâðanâs

Pçc autoritârâs iekârtas nodibinâðanâs 1934. gada 15. maijâ valdîbas jaunâsantidemokrâtiskâs darba formas ienesa korekcijas arî sociâlo jautâjumurisinâðanâ. Tâpat kâ visâs dzîves nozarçs akcents tika likts uz to, ka turpmâktieði valstij jâuzòemas atbildîba un jâbût noteicçjam visâs lietâs, tajâ skaitâ arîtautas labklâjîbas sfçrâ. Ðis princips tika pamatots ar nepiecieðamîbu atteiktiesno lîdzðinçjâm grupu un partiju cîòâm savu intereðu aizstâvçðanâ, kas iepriekðçjosgados esot noveduðas pie saimnieciskâs un politiskâs dzîves dezorganizâcijas.Par sabiedrîbas augstâko mçríi un sociâlâs politikas stûrakmeni tika izvirzîtstautas vienîbas princips, kas solîja “.. vienu likumu visiem, vienas tiesîbas visiem,un vienu taisnîbu visiem”.103 Kâ jaunâs sociâlâs politikas pamatprincipi tikaformulçti arî taupîba un saimnieciskums. Jâatzîst, ka 20. gados ðajâ jomâ bijapieïautas arî kïûdas. Atseviðíi sociâldemokrâtu projekti bija izrâdîjuðiesekonomiski nepamatoti un nereâli, bet jâatrisina bija nopietna pretruna, jo idejas,kuru pamatâ bija apdroðinâðanas, resp., taupîbas princips, kreisie spçki noraidîja,un, kâ parâdîja 1934. gada tautas nobalsoðana, lielâ mçrâ tas bija arî paðustrâdâjoðo viedoklis. Visbeidzot bûtiskâko sociâlâs politikas principu vidû tikauzsvçrta nepiecieðamîba gâdât par ikviena cilvçka un seviðíi ìimenes labklâjîbu,“.. jo cilvçks pats ir mûsu kapitâls un mûsu bagâtîba”.104

Visu to kopumâ varçtu uzskatît par vispârçja rakstura programmu, bet, kâparâdîja dzîve, reformas jeb reorganizâcija vispirms tika vçrsta slimo kasu virzienâ.Sâkot ar 1934. gada jûliju, tâs tika pârvçrstas par Tautas labklâjîbas ministrijaipakïautâm iestâdçm, tâm zaudçjot sabiedrisko raksturu. Trieciens demokrâtijaibija atteikðanâs no slimo kasu pârvaldes vadîtâju vçlçðanâm. Daudzâs kasçsievçrojami samazinâja valþu un revîzijas komisiju locekïu skaitu. Ministrija katrâno slimo kasçm iecçla savu pilnvarnieku, kam bija pieðíirtas tiesîbas îstenotsavus priekðlikumus arî tad, ja kases valde tam nepiekrita.105 Attiecîbâ uz slimokasçm 1934. gadâ tika pieòemti pavisam 14 daþâdi likumi un rîkojumi, kasreglamentçja to darbîbu. Nozîmîgâko vidû vçl var minçt tautas labklâjîbasministram dotâs tiesîbas taupîbas kursa vârdâ pçc saviem ieskatiem kasesapvienot. Tas notika, un kasu skaits samazinâjâs no 38 – 1934. gadâ lîdz 30 –1938. gadâ.106

Elga Zâlîte116

30. gadu vidû arî aizvien lielâks skaits darba devçju un ârstu atbalstîja lîdzekïuekonomijas ideju, pieprasot vçl radikâlâku reorganizâciju. Tika uzskatîts, kaslimo kases ir nostiprinâjuðâs, iegâdâjuðâs nekustamus îpaðumus, tâpat ievçrojamiuzlabojusies iedzîvotâju veselîba.107 Tâs bija iekârtojuðas sanatorijas, atpûtasnamus, bçrnu kolonijas, fizikâlâs ârstniecîbas kabinetus, ambulances. Visâmkasçm bija zobârstniecîbas kabineti. Bet pats galvenais – slimo kasu ieòçmuminesedza izdevumus. Saskaòâ ar Starptautiskâs darba organizâcijas datiem,1934. gadâ deficîts sasniedza Ls 700 000.108 Tiesa gan, oficiâlâs bilances râdîjadaudz labâku ainu: 1934. gadâ slimo kasu ieòçmumi bija Ls 14,4 milj.,1937. gadâ – Ls 16,2 milj., 1938. gadâ – Ls 20,5 milj., 1939. gadâ –Ls 21,7 milj., bet izdevumi attiecîgajos gados pieauguði no Ls 13,2 milj. lîdz Ls14,5 milj., Ls 18,5 milj. un Ls 21,6 milj.109

Pilnîbâ var piekrist, ka, apvienojot kases, samazinot ðtatus, kâ arî pârkârtojotslimo kasu darbinieku algas, tika gûti zinâmi ietaupîjumi. Liekas, ka visjûtamâktas bijis 1935. gadâ, kad pârvaldes izdevumi pirmajâ ceturksnî samazinâjâs par9,5%, gada kopçjie izdevumi salîdzinâjumâ ar 1934. gadu saruka par 4%, bet uzvienu dalîbnieku tika izdots par 10% mazâk.110

Taèu reformâm bija vçl viens daudz grûtâk sasniedzams mçríis. Vajadzçjanovçrst pastâvoðo paralçlismu apdroðinâðanas iestâþu darbîbâ (slimo kases,Vispârçjâ apdroðinâðanas sabiedrîba nelaimes gadîjumos, arî bezdarba apkaroðanasfonds). Tas likvidçtu visas apdroðinâðanas sistçmas sadrumstalotîbu un padarîtutâs darbîbu lietderîgâku, bet ar ietaupîtiem lîdzekïiem, neuzliekot no jaunajûtamas sociâlas nastas iedzîvotâjiem, varçtu ieviest jaunu nodroðinâðanas veidu –vecuma un invaliditâtes gadîjumos.111 Pirmo reizi par projektu atklâtîbâK. Ulmanis paziòoja 1935. gada 28. jûlijâ strâdnieku svçtkos, uzsvçrdams, kavisdrîzâkajâ laikâ tiks izdots jauns, plaðs sociâlâs apdroðinâðanas likums.112

Saskaòâ ar projektu, visa vadîba, protams, tiktu nodota valsts pârziòâ, Tautaslabklâjîbas ministrijâ nodibinot abiem pastâvoðajiem apdroðinâðanas veidiemkopçju fondu: 1) slimîbas, 2) nelaimes gadîjumu, kâ arî 3) bezdarba un4) jaunievieðamajai vecumdienu apdroðinâðanai. Katrs apdroðinâðanas veids tomçrdarbotos patstâvîgi, un projektâ katram bija atvçlçta atseviðía daïa.

Projekts paredzçja izmaksât vecuma pensijas 15 latu apmçrâ mçnesî visiemtrûcîgiem pilsoòiem pilsçtâs un laukos pçc 70 gadu vecuma sasniegðanas, arîtiem, kas uzturçjâs patversmçs. Nepiecieðamie lîdzekïi veidotos, vecumanodroðinâðanas fondâ ieskaitot pusi no paðvaldîbu izdevumiem sociâlajai apgâdei,to darba devçju iemaksas, kas nodarbinâja slimo kasu dalîbniekus, un pusi novalsts piemaksâm, ko saòçma slimo kases. Jau 1936. gada jûlijâ tautas labklâjîbasministrs paziòoja, ka lielais sociâlâs apdroðinâðanas projekts ir izstrâdâts,113 tomçrtas dienas gaismu nekad neieraudzîja.

Atbildot uz jautâjumu – kâpçc, viena no atbildçm ir gluþi skaidra. Likumsvarçja bût tikai pagaidu variants, seviðíi attiecîbâ uz pensijâm. Labâkâ gadîjumâtas aptvertu daþus procentus no iedzîvotâjiem – trûcîgos vecos ïaudis, bet nekâdâ


ziòâ neapmierinâtu visu algoto darbinieku pamatotu vçlçðanos pçc ilgos darbagados nopelnîtâm, uz izdienas principu balstîtâm, nodroðinâtâm vecumdienâm.Likums bija arî nevajadzîgi sareþìîts un samocîts, jurists Pçteris Mucinieks tonosauca par surogâtu, kurð nav labâks par sociâlâs apgâdîbas likumu, un kaLatvija ar to nevarçs lepoties pasaules acîs.114 Varbût pat vçl lielâkas problçmasradâs ar finansiâlo nodroðinâjumu. Priekðplânâ ðoreiz izvirzîjâs K. Ulmaòadeklarçtais taupîbas princips, ka sociâlâ apdroðinâðana jâorganizç tâ, lai arvismazâko lîdzekïu patçriòu gûtu vislielâkos panâkumus. Konkrçts piemçrs tevarçtu bût 1939. gada 20. aprîlî izdotais jaunais likums attiecîbâ uz apdroðinâðanunelaimes gadîjumos, saskaòâ ar kuru likvidçja Vispârçjo apdroðinâðanassabiedrîbu nelaimes gadîjumos, bet tâs mantu un visus sabiedrîbas lîdzðinçjosapdroðinâjumus pâròçma Tautas labklâjîbas ministrija. Lîdz ar to visaapdroðinâðana pret nelaimes gadîjumiem tika koncentrçta vienâ iestâdç. Ðoprocesu var vçrtçt kâ iestâþu darbîbas paralçlisma novçrðanu.

K. Ulmanis acîm redzami uz taupîbas principu nevçlçjâs palûkoties no citaspuses. Lîdzekïus varçja arî ietaupît, ja tâlâk attîstîtu 1931. gada pensiju likumu,kura pamatâ bija apdroðinâðanas sistçma. Ðajâ gadîjumâ pensiju izmaksâmnepiecieðamo lîdzekïu uzkrâðanâ iesaistîtos paðas ieinteresçtâs personas. Te radâspretruna, jo 1934. gada vasarâ K. Ulmanis bija paziòojis, ka jaunâ valdîba strâdâstâ, ka nevienam nekas netiks atòemts, ja varçs, tad vçl klât pieliks. Bet ieviestapdroðinâðanas sistçmu nozîmçtu uz strâdnieku iemaksu rçíina samazinât viòudarba algu, un dotais solîjums tautai tiktu lauzts. Pçc nopietnâm diskusijâmnolçma, ka pagaidâm no vispârçjâs apdroðinâðanas vecumdienâs, kâ arî noprojekta kopumâ jâatsakâs.115

Galu galâ tieði slimo kases kïuva par bâzi vecuma apdroðinâðanas sistçmasattîstîbai perspektîvâ. Praktiski tâ bija atgrieðanâs pie 20. gados izstrâdâtâ, betvçl nerealizçtâ V. Rubuïa projekta. Saskaòâ ar to vecumdienâs vispirms tiktuapdroðinâti slimo kasu dalîbnieki. 1937. gada maijâ Tautas labklâjîbas ministrijânodibinâja Vecuma apdroðinâðanas fondu, kurâ ieskaitîja 1/6 no summas, kovalsts piemaksâja slimo kasçm (t.i., 1/6 no dalîbnieku izpeïòas 1,5%). Gadu vçlâk –1938. gada martâ maksâjumus fondâ palielinâja lîdz 1/3 no 1,5%, kassastâdîja 0,5%, bet fondu pârdçvçja par Dzîves vakara nodroðinâðanas fondu.116

Lîdz ar to turpinâjâs arî slimo kasu reforma. Ðajâ gadîjumâ bija notikusi lîdzekïupârdalîðana, valsts slimo kasçm piemaksâja vairs tikai 1%. Fonda lîdzekïus izlietotbija paredzçts ar îpaðu, vçlâk izdotu likumu. Tas arî saprotams, jo, lai sâktumaksât pensijas, lîdzekïus bija nepiecieðams uzkrât. 1939. gada sâkumâ fondâbija jau Ls 2,8 milj., bet 1940. gada vidû – Ls 5,3 milj.

Protams, turpinâja darboties 1931. gada pensiju likums. 1935. gada decembrîtika paaugstinâtas apdroðinâto iemaksas. 1936./37. gadâ saskaòâ ar pensijulikumu kopçjais apdroðinâto skaits sasniedza 73 849 personas, kas nozîmçja,ka pensiju tiesîbas bija garantçtas aptuveni 6% no visiem strâdâjoðajiem, kurukopçjais skaits bija 1,2 milj.117 Pensionâru skaits pieauga no 4854 – 1932./33. gadâ

Elga Zâlîte118

lîdz 12 331 – 1938./39.gadâ. No pensionâru kopskaita apmçram 95,7% bijaierçdòi, skolotâji un garîdznieki, 4,1% zinâtnieki un mâkslinieki un tikai0,2% strâdnieki un amatnieki.118

Izvçrtçjot 30. gados realizçto sociâlo reformu rezultâtus kopumâ, var nodalîtdivus galvenos virzienus. Pirmais virziens – realizçjot taupîbas ideju, 30. gaduvidû Latvijas valdîbai izdevâs stabilizçt valsts izdevumus darba aizsardzîbas unsociâlâs apgâdes mçríiem. Tas tika panâkts, gan pensiju fonda, gan bezdarbaapdroðinâðanas fonda (no 1932. gada) lîdzekïu uzkrâðanâ aktîvi iesaistot paðusstrâdâjoðos, kâ arî no 1933. gada samazinot valsts piemaksas slimo kasçm no2% lîdz 1,5%, vçlâk samazinâðanu turpinot (Dzîves vakara nodroðinâðanas fonds).Nedrîkst aizmirst arî jau pieminçto slimo kasu pârvaldes reformu.1932./33. budþeta gadâ izdevumi darba aizsardzîbai un sociâlajai apgâdei bija14,6% no visiem valsts budþeta izdevumiem, bet turpmâkajos gados – 10–11%.Absolûtos skaitïos tas bija 15–20 milj. latu. Savukârt kopçjie izdevumi sociâlovajadzîbu segðanai (valsts izdevumi, slimo kasu un apdroðinâðanas sabiedrîbubudþeti, kopçjie pensiju fondu lîdzekïi, paðvaldîbu izdevumi) bija palielinâjuðiesno Ls 4,9 milj. 1932./33. gadâ lîdz Ls 68,8 milj. 1937. gadâ.119

Otrais virziens – ievçrojami panâkumi tika gûti veselîbas aizsardzîbâ. Bijapanâkta situâcija, ka praktiski ikvienam iedzîvotâjam slimîbas gadîjumâ bijaparedzçta likumîga palîdzîba. Pirmkârt, slimo kasçs – pamata apdroðinâðanasiestâdçs – 30. gadu beigâs kopâ ar piederîgajiem bija apdroðinâti350 000 strâdâjoðo. Bez tam no 1938. gada maija slimo kasçs tika apdroðinâtivisi gada laukstrâdnieki, ìimenes piemaksu saòçmçji, kam bija bçrni vecumâlîdz 10 gadiem. Saskaòâ ar Tautas labklâjîbas ministrijas ziòâm, tika apdroðinâtaspavisam 5600 ìimeòu ar 15 000 locekïu.120 Savukârt 1939. gada 4. maijâapdroðinâti tika centîgie un ilggadîgie laukstrâdnieki un lauksaimnieki, kas bijagâdâjuði par laukstrâdnieku ìimeòu mâjiòu celðanu savâs saimniecîbâs. Abaskategorijas aptvçra 5600 laukstrâdnieku un 5300 lauksaimnieku ìimeòu.121 Visaslauku darbinieku slimo kases dalîbnieku iemaksas caur Tautas labklâjîbasministriju sedza valsts. Kâ redzams, tieði slimo kases visstraujâk attîstîjâsplaðumâ. Otrkârt, likums par lauku iedzîvotâju nodroðinâðanu attiecâs uzapmçram 1,2 milj. iedzîvotâju. Tâpat kâ iepriekðçjos gados par lauku iedzîvotâjuârstçðanu rûpçjâs Tautas labklâjîbas ministrija. 1934. gadâ ministrija algoja334 lauku ârstus, bet 1937. gadâ jau 340 rajonu ârstu un 421 rajonu vecmâti.122

Ârstu un vecmâðu apkalpojamo rajonu lielums bija atkarîgs no iedzîvotâju skaitaun ìeogrâfiskâ izvietojuma. Vislielâkajâ ârsta rajonâ bija 14 730 iedzîvotâju,vismazâkajâ 728. No 1938. gada laukos sâka strâdât arî valsts algoti zobârsti,kam telpas nodroðinâja vietçjâs paðvaldîbas.

Treðkârt, slimîbas gadîjumos valsts bija apdroðinâjusi apmçram 100 000 valstsdarbinieku un to ìimenes locekïus.123

Ceturtkârt, saskaòâ ar likumu par kara invalîdu ârstçðanu palîdzîbu varçjasaòemt 8500 kara invalîdu.


Piektkârt, visi algotie darbinieki bija apdroðinâti nelaimes gadîjumos.Nekâdâ ziòâ nedrîkst aizmirst nopelnus, kas veselîbas sistçmas pilnveidoðanâ

bija privâtâm organizâcijâm un seviðíi 1918. gadâ izveidotajam Sarkanajamkrustam. Tieði Sarkanais krusts bija dibinâjis lielâkâs lauku slimnîcas – ar vairâkpar 40 gultâm, kamçr vietçjâs paðvaldîbas uzturçja mazâkâs lauku slimnîcas –ar 15 un vairâk gultâm. 1939. gadâ Sarkanais krusts provincç uzturçja80 veselîbas un 71 zobârstniecîbas punktu.124

1937. gadâ beidzot pieòçma “Ârstniecîbas likumu”, kas atcçla 1912. gadavariantu. 1937. gadâ tika dibinâta arî Veselîbas aizsardzîbas biedrîba, kas, tâpatkâ Sarkanais krusts, iesaistîjâs arî smagâko slimîbu apkaroðanâ. Dzîvç sâkarealizçt 1936. gada jûlijâ izdoto “Likumu par tuberkulozes apkaroðanu” un1938. gadâ pieòemto “Likumu par venerisko slimîbu apkaroðanu”. 1938. gadajanvârî tika izdots “Likums par strâdnieku un darbinieku veselîbas aizsardzîbuuzòçmumos”, paredzot visu nepiecieðamo, kas saistâs ar higiçnu un droðîbudarbavietâs.125

Liekas, ka darîts bija tieðâm daudz, bet 1938. gada februârî, pirmo reizi uzsçdi sanâkot Veselîbas padomei, padomdevçjam orgânam veselîbas lietâs, tautaslabklâjîbas ministrs Jânis Volonts tautas veselîbas nostiprinâðanu izvirzîja joprojâmkâ galveno 30. gados risinâmo uzdevumu.126

Kaut arî autoritârâ reþîma lozungi attiecîbâ uz sociâlo politiku bija izteiksmîgiun deklaratîvi, piemçram, par atteikðanos no grupu politiskajâm cîòâm, kas esotnovedusi pie politiskâs dzîves dezorganizâcijas, ðajâ gadîjumâ raksta mçríisbija izsekot konkrçtajiem likumdoðanas soïiem un to realizâcijai dzîvç. Bezpârspîlçjuma var apgalvot, ka slimîbas un nelaimes gadîjumu apdroðinâðanaattîstîjâs tik strauji un arî veiksmîgi, ka ðos procesus var vçrtçt kâpriekðnoteikumu un neatsveramu ieguldîjumu valsts ekonomiskajâ attîstîbâ unsociâlajâ stabilitâtç. Vçrojot, kâ attîstîjâs slimo kases – ne tikai plaðumâ, bet no1932. gada arî kâ starpnieces lîdzekïu uzkrâðanai bezdarba apkaroðanas fondamun no 30. gadu otrâs puses – Dzîves vakara apdroðinâðanas fondam, var izteiktminçjumu, ka tâlâkâ perspektîvâ slimo kases bûtu varçjuðas kïût par LatvijasRepublikas visas apdroðinâðanas sistçmas pamatu un caur slimo kasçm bûtutikusi realizçta visu algoto strâdnieku, to skaitâ lauku algotâ darbaspçkaapdroðinâðana vecumdienâs.

ATSAUCES UN PIEZÎMES

1 Ar terminu “sociâlâ nodroðinâðana” parasti saprot palîdzîbu, ko sniedz valsts vai paðvaldîbu iestâdesbez paðu apdroðinâto lîdzdalîbas un iepriekðçjâm iemaksâm. Terminu “sociâlâ apdroðinâðana” lieto,ja notikusi paðu apdroðinâto lîdzdalîba. Jâatzîst gan, ka ne vienmçr konsekventi ievçrotas terminuatðíirîbas. Sk.: Mucinieks P. Sociâlâ apdroðinâðana vai nodroðinâðana? // Slimo Kasu Vçstnesis. – 1937. –Nr. 1. – 10.–14. lpp. Atseviðíi autori norâda uz atðíirîbâm terminos “sociâlâ politika” un “labklâjîbaspolitika”, uzsverot to vçsturisko pçctecîbu, resp., ka par “labklâjîbas politiku” varot runât tikai kâdemokratizâcijas rezultâtu labklâjîbas valsts apstâkïos. Metz K. H. From Pauperism to Social Policy //International Review of Social History. – 1992. – Vol. XXVII. – No. 3. – P. 347, 348. Raksta autore

Elga Zâlîte120

terminu labklājības politika lieto plašākā nozīmē, līdzīgi kā citi autori, attiecinot to arī uz indus-triālās sabiedrības sākumiem. Rimlinger G. V. The Historical Analysis of National Welfare Systems: Explorations in the new Economic History. – New York, 1982. – P. 152–162. Interesanti atzīmēt, ka Latvijas Republikā valsts līmenī ar sociālās nodrošināšanas jautājumiem nodarbojās Tautas labklājības ministrija (līdz 1925. gadam Darba ministrija). 2 Rimlinger G. V. The Historical Analysis of National Welfare Systems. – P. 159. 3 Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk – LVVA), 1642. f., @1. apr., 1139. l., 228. lpp. 4 The Evolution of Social Insurance 1881–1981. Studies of Germany, France, Great Britain, Austria and Switzerland. – London, 1984. – P. 6–8. 5 Rimlinger G. V. Welfare Policy and Industrialization in Europe, America and Russia. – New York, 1971. – P. 335. 6 Turpat. – 334. lpp. 7 Berkowitz E. D. America’s Welfare State from Roosevelt to Reagan. – New York, 1991. – P. XVI, 14. 8 Atšķirībā no obligātās apdrošināšanas brīvprātīgās apdrošināšanas pamatā bija pašpalīdzības ideja. The Development of Welfare States in Europe and America. – London, 1981. – P. 141; Treimanis J. Sli-mo apdrošināšana Latvijā. – R., 1926. – 1. d. – 145. lpp. 9 Keynes J. M. The General Theory of Employment, Interest and Money. – London, 1936. – P. 372–381.10 Amenta E., Skocpol T. Taking Exception. Explaining the Distinctiveness of American Public Policies in the Last Century: The Comparative History of Public Policy.– Cambridge, 1989. – P. 312, 313.11 Metz K. H. From Pauperism to Social Policy. – P. 347.12 Rojas M. The “Swedish Model” in Historical Perspective // Scandinavian Economic History Review. – 1991. – No. 2. – P. 64, 71–73.13 State Responsiveness and State Activism. An Examination of the Social Forces and State Strategies that Explain the Rise in Social Expenditures in Britain, France, Germany and Italy, 1870–1968. – London, 1989. – P. 65.14 Rimlinger G. V. The Historical Analysis of National Welfare Systems. – P. 157. 15 Treimanis J. Slimo apdrošināšana Latvijā. – 146., 147. lpp.16 Turpat. – 29. lpp.17 Товарищество «Проводник». – Рига, 1906. – С. 123–125.»18 Rimlinger G. V. Welfare Policy and Industrialization in Europe, America and Russia. – P. 249.19 The Economic History of Eastern Europe. 1919–1975. – Oxford, 1985. – Vol. I. – P. 323–377.20 Balabkins N., Šneps M. Kad Latvijā būs labklājības valsts: Tautsaimnieks Kārlis Balodis. – R., 1993. – 159 lpp.21 Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija valsts apvērsums: Demokrātijas likteņi Latvijā. – R., 1998. – 39. lpp.22 Aizsilnieks A. Latvijas saimniecības vēsture; 1914–1945. – Stokholma, 1968. – 983 lpp.23 Bilmanis A. Latvia as an Independent State. – Washington, 1947. – P. 196.24 Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture. – R., 1991. – 221., 222. lpp.25 Cielēns F. Laikmetu maiņā. – Stokholma, 1963. – 2. d. – 166., 167. lpp.26 Kalniņš B. Latvijas sociāldemokrātijas 50 gadi. – Stokholma, 1956. – 220., 221. lpp.27 Bastjānis V. Demokrātiskā Latvija. – Stokholma, 1966. – 158., 163. lpp.28 Bērziņš A. Labie gadi. – [B. v.]: Grāmatu Draugs, 1963. – 117. lpp.29 Bērziņš A. Kārlis Ulmanis. Cilvēks un valstsvīrs. – [B. v.]: Grāmatu Draugs, 1974. – 281. lpp.30 Kleinhofs A. Latvijas Darba Kamera. – Autora izd., 1990. – 69 lpp.31 Pick F. W. The Baltic Nations. Estonia, Latvia and Lithuania. – London, 1958. – P. 99.32 Crampton R. I. Eastern Europe in Twentieth Century. – London, 1995. – P. 104.33 Kirby D. G. The Baltic World 1772–1993: Europe’ s Northern Periphery in an Age of Change. – New York, 1995. – P. 316.34 Papildinājums pie likumu un valdības rīkojumu krājuma. – R., 1921. – 67. papild. 35 Veidemanis R. Ziņas par starptautisko sociālo likumdošanu. – R., 1923. – 4. lpp.36 Mucinieks P. Sociālā likumdošana. – R., 1934. – 56. lpp.

Sociālā apdrošināšana Latvijā 121

37 Marwick A. War and Social Change in the XXth Century. A Comparative Study of Britain, France,Germany, Russia and USA. – London, 1974. – P. 89, 92.

38 Latvijas sociâlie likumi un darba statistika. – R., 1923. – 60., 61. lpp.; Ekonomists. – 1921. – Nr. 9. –413. lpp.

39 Treimanis J. Slimo apdroðinâðana Latvijâ. – 234. lpp.40 International Survey of Social Services. International Labour Office. Studies and Reports. Series M

(Social Insurance) 1933. – No. 13. – Geneva, 1936. – 530 p.41 Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas. 1920.gads. II sesija, 4. sçde 1920.g. 2. decembrî. –

12. burtn. – 1470. sl.42 Cielçns F. Laikmetu maiòâ. – 167. lpp.43 LVVA, 1642. f., 1. apr., 1139.l., 9. lp.44 Pârskats par tautas veselîbas stâvokli Latvijâ 1922. g. – R., 1924. – 5., 14. lpp.45 Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas. – 1458. sl.46 Darba Tiesîbas. – 1923. – Nr. 2/4. – 51. lpp.; 1924. – Nr.1/2. – 49. lpp.47 International Survey of Social Services.– P. 92, 206, 506.48 LVVA, 1642. f., 1. apr., 228. l., 8. lp.49 Estonia. Population, cultural and economic life. – Tallinn, 1935. – P. 25.50 Balodis K. Sociâlie likumi // Ekonomists.– 1925. – Nr. 6. – 300. lpp.51 LVVA, 4578. f., 1. apr., 2547. l., 3. lp.52 Turpat, 1642. f., 1. apr., 266. l., 8. lp.53 Darba statistika 1936. gadam. – R., 1937. – 100. lpp.54 Darba Tiesîbas. – 1922. – Nr. 2. – 59., 60. lpp.; LVVA, 4578. f., 1. apr., 2546. l., 174. lp.55 LVVA, 4578. f., 1. apr., 130. l., 6. lp.56 Turpat, 2546. l., 144. lpp.57 Pârskats par tautas veselîbas stâvokli. 1929. – R., 1930. – 40. lpp.58 Darba statistika 1929. gadam. – R., 1930. – 34. lpp.59 LVVA, 1642. f., 1. apr., 1139. l., 130. lp.; Latvijas statistiskâ gada grâmata 1939. gadam. – R., 1940. –

235. lpp.60 Likumu un Ministru kabineta noteikumu krâjums (turpmâk – Lik. krâj.).61 Lik.krâj. – 1927. – Nr. 91.62 Latvijas Republika desmit pastâvçðanas gados. – R., 1928. – 467. lpp.63 Darba statistika 1936. gadam. – 140., 141. lpp.64 Veidemanis R. Ko dod sociâlie likumi. – R., 1939. – 10. lpp.65 Latvijas Republikas II Saeimas IX sesijas 15. sçde 1928. g. 24. maijâ. – 535. sl.66 Turpat. – 536.–567. sl.67 Tautas Labklâjîbas Ministrijas Mçneðraksts. – 1938. – Nr. 10. – 798., 800. lpp.68 Latvijas valsts finanses. 1918./1920.–1931./1932. – R., 1932. – 133. lpp.; Çíis L. Latvia. Economic

Resources and Capacities. – Washington, 1942. – P. 78.69 State Responsiveness and State Activism. – P. 65–70.70 The Economic History of Eastern Europe. – P. 124, 138, 144, 110.71 Latvis. – 1922. – Nr. 232. (15. jûn.).72 Treimanis J. Slimo apdroðinâðanas likteòi 10 gados // Darba Tiesîbas. –1932. – Nr. 1. – 22. lpp.;

Balodis K. Sociâlie likumi. – 1925. – Nr. 6. – 297. lpp.73 LVVA, 4578. f., 1. apr., 2546. l., 184. lpp.74 Turpat, 1644. f., 3. apr., 1472. l., 134.–135. lp., Latvijas Republikas III Saeimas IV sesijas 1. sçde

1929. g. 22. oktobrî. – 166. sl.75 LVVA, 1644. f., 3. apr., 1472. l., 134. lp.76 Sociâldemokrâts. – 1928. – 28. okt.77 Latvijas Republikas III Saeimas IV sesijas sçdes 1929.g. 22., 25., 29. oktobrî. – 150.–220. sl.78 Lik. krâj. – 1929. – Nr. 202; Darba statistika 1929. gadam. – R.,1939. – 38., 39. lpp.79 Lik. krâj. – 1930. – Nr. 114.80 Turpat. – 1933. – Nr. 121.

Elga Zâlîte122


81 LVVA, 1644. f., 3. apr., 1523.l., 1.–134. lp.82 Par vecuma pensiju jautâjumu sîkâk sk. Kïaviòa E. Vecuma pensiju jautâjums Latvijas Republikassociâlajâ politikâ: 1918–1940 // LVIÞ. – 1991. – Nr. 2. – 58.–78. lpp.

83 LVVA, 5485. f., 1. apr., 3786. l., 11.–14. lp.84 Lik. krâj. – 1928. – Nr. 73.85 Mucinieks P. Sociâlâ apdroðinâðana vai nodroðinâðana? – 21. lpp.86 Lik. krâj. – 1931. – Nr. 169.–171.87 Latvijas Republikas III Saeimas IX sesijas 47. sçde 1931. g. 22. jûlijâ. – 1753., 1754. sl.88 Turpat. – 1759. sl.89 LVVA, 5213. f., 2. apr., 3. l., 10. lp.90 Turpat, 5485. f., 1. apr., 3842. l., 12.–46. lp.91 Turpat, 3745. l., 1.–6. lp.92 Turpat, 3963. l., 2.–6. lp.93 Turpat, 111. lp.94 Turpat, 1644. f., 1. apr., 654. l., 427. lp.95 Par inteliìento bezdarbu Latvijâ sîkâk sk. Kïaviòa E. Inteliìentie bezdarbnieki Latvijâ: 1918–1940 //

LVIÞ. – 1992. – Nr. 1. – 81.–102. lpp.96 Lik. krâj. – 1931. – Nr. 258.97 LVVA, 5485. f., 1. apr., 3963. l., 47. lp.98 Turpat, 46., 50., 115. lp.99 Latvijas Saeima. 3. Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas: 9. sesija, 32. sçde 1931.g. 19. jûnijâ. –

1142. sl.; 4. Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas: 2. sesija, 4. sçde 1932. g. 4. martâ. – 150. sl.100 LVVA, 5485. f., 1. apr., 3842. l., 11. lp.101 Darba Tiesîbas. – 1934. – Nr. 1. – 26., 27. lpp.102 Valdîbas Vçstnesis. – 1936. – Nr. 1. (2.janv.).103 Turpat. – 1937. – Nr. 164. (26. jûl.).104 Ministru kabineta 1935. g. 30. aprîïa uzdevumi un atzinumi turpmâkai valdîbas darbîbai. – R.,

1935. – 3. lpp.; Kârïa Ulmaòa runas un raksti, 1934–1936. – R., 1940. – 5. sçj. – 486. lpp.105 Lik. krâj. – 1934. – Nr. 204.; Pirmais gads. 1934. 15. V–1935. 15. V. – 37. lpp.; Slimo Kasu Vçstnesis. –

1935. – Nr. 3. – 1.–3. lpp.106 Ekonomists. – 1939. – Nr. 15. – 1019. lpp.107 LVVA, 1644. f., 3. apr., 1469. l., 468., 469. lp.108 The International Labour Office. Year Book 1934–1935. – Geneva, 1935. – P. 236.109 Latvijas statistikas gada grâmata 1939. gadam. – R., 1940 . – 235.–237. lpp.; Tautas Labklâjîbas

Ministrijas Mçneðraksts. – 1940. – Nr. 4/5. – 248., 249. lpp.110 Slimo Kasu Vçstnesis. – 1935. – Nr. 3. – 3. lpp.; 1936. – Nr. 3/4. – 9. lpp.111 LVVA, 1644. f., 3. apr., 1536. l., 184. lp.112 Kârïa Ulmaòa runas un raksti. – 469. lpp.113 Valdîbas Vçstnesis. – 1936. – Nr. 166. (27. jûl.).114 LVVA, 1644. f., 3. apr., 1469. l., 41., 42., 54., 466., 516. lp.115 Turpat, 65. lp.116 Lik. krâj. – 1937. – Nr. 83.; 1938. – Nr. 94, 95.117 Darba statistika 1936.gadam. – R., 1937. – 143. lpp.118 Minçtâ raksta mçríis ir analizçt apdroðinâðanas sistçmas veidoðanos Latvijâ. Tâpçc tuvâk nav

apskatîtas t.s. speciâlâs kara invalîdu pensijas, bijuðo Krievijas pensionâru pensijas, kâ arî 30. gadumçìinâjums izveidot fondu, kur iedzîvotâji paði sev uzkrâtu lîdzekïus vecumdienâm. Pagaidu variantsbija arî Sabiedrisko lietu ministrijâ nodibinâtais fonds darba nespçjîgiem algotiem darbiniekiem.

119 Ekonomists. – 1938. – Nr. 22. – 1007., 1008. lpp.120 Tautas Labklâjîbas Ministrijas Mçneðraksts. – 1939. – Nr. 8. – 581. lpp.121 Turpat. – Nr. 5. – 355. lpp.122 Turpat. – 1938. – Nr. 10. – 797. lpp.123 Turpat. – 814.–819. lpp.

Elga Zâlîte124

124 LVVA, 1642. f., 1. apr., 190. l., 79. lp.125 Lik. krâj. – 1936. – Nr. 112.; 1937. – Nr. 213.; 1938. – Nr. 12.126 LVVA, 1642. f., 1. apr., 237. l., 48. lp.

Elga Zâlîte

SOCIAL INSURANCE IN LATVIA (1920–1940)

Although foreign researchers have contributed a good deal to the investigationof the questions of social welfare and social insurance in their countries, Latviacompletely lacks such studies. There are two reasons for this: 1) Due to anintensive politization of social questions during the Soviet occupation, it is nowonder that interest about the theme under review has vanished. 2) On theother hand, not knowing the specifics of the problem, it could appear that thequestion of social insurance deals only with technical questions – such as theanalysis of legislation, the review of collecting and employing the means for thepurposes of insurance, the structures of administration as well as otherorganizational questions, and is, therefore, of marginal interest. Taking all thisinto consideration, the author has tried to show that the way in which all theseseemingly technical questions were solved, reflected not only the correlation ofpolitical forces, the political culture, but also the priorities in economic policyand economic situation in general.

Only a few works, published in Latvia or abroad touch upon the question ofsocial insurance in Latvia. A much bigger interest could be evoked by thepolititians’ statements from 20s and 30s, especially Social Democrats (F. Cielçns,B. Kalniòð, V. Bastjânis). The development of social legislation was an area wereSocial Democrats managed to realize their ideas most successfully.

Another objective which the author attempts to achieve before startingexamining the situation in the 20s, is a theoretical and historical analysis of thequestion under consideration. The author explains the difference between theterms – “social insurance” and “social maintenance” and describes the possiblegoals of social insurance – to provide for the average citizen, mainly the paidlabour force, against different economic risks – such as sickness and accidents,against old age and unemployment. Besides, social programs served as a meansfor social and political controle on the state level. And finally, the aspect of theproductivity of the labour force has also been significant: good health alwaysimplied the growth of the quality of the labor force.

The author pays attention to such theoretical and historical problems as theemergence of social insurance due to the development of a social and economicsystem which relies on the workers’ dependence on the amount of salary(industrialization at the end of the 19th century); the initial development ofsocial insurance in the countries, where industrialization took place underconditions of an authoritarian state (Germany, Russia, including Latvia); thereasons for choosing different ways in liberal countries. The author concludes


that the pace of development of social insurance in each case (country) wasdependent on the correlation of several important factors – the level of country’smodernization and industralization, the workers’ movement, the strategic plansof the ruling class, the amount of the impact of Social Democratic party (importantin Latvia’s case). The opinion of the so called school of institutionalists, whichstresses the role of the state institutions and individual politicians as beingdecisive, has been shown, too.

One of the most complicated questions concerns the role of different politicalsystems in the development of social insurance and welfare policy in general in20s and 30s. Latvia is an example which shows that social insurance developedrapidly during the period of authoritarianism. In the meantime, taking into accountanother perspective, it has to be stressed that the general development of welfarepolicy has been stimulated by the process of democratization (the so called Swedishmodel).

The article analyzes the historical road of the development of social insurancein Latvia. It is noted that, before the introduction of obligatory health insurance,a well developed system of insurance on a voluntary basis (mutual assistancefunds, which greatly surpassed Russia’s level) existed in Latvia. Historically, inall countries an obligatory system of insurance first developed as health andaccident insurance, then followed by old age and unemployment insurance. Latviachose an identical path.

The biggest attention in the article has been paid to the problem of thedevelopment of a system of public health care and insurance. The author analyzesthe reasons which determined the passing of the health insurance law as thefirst important social legislation law – already on the 15th of December, 1920.Theso called sickness funds in Latvia existed already before World War I; after thewar in the situation when the health of the people required special care, butearnings were quite small, health insurance was the only solution; but the mostimportant factor obviously was that the Social Democrats formed the biggestfraction in the Constituent Assembly. Comparing such health insurance indicatorsas the number and variety of groups of insured; the amount of collected moneyfrom employers, state and laborers; the size of the benefits; the self-governmentof insured workers to the indices of the other countries, a conclusion is madethat the law under discussion has to be considered as the most radical healthinsurance law in Europe in the 20s.

The article deals also with some shortcomings of the law, few of which couldbe characterized just as peculiarities, but some of which laid a basis for realproblems which later, in the 1930s, necessitated to carry out a reform in thesickness funds. One such peculiarity, which existed also in some other Europeancountries, was an elaborating of separate healthcare laws for different groups ofworkers – farm workers, state employees. The author shows that only the accidentinsurance law was applied to all categories of the labor force.

Although the success in the improvement of the Latvian people’s health wasundeniable, the scattered system which was created in the health insurancefield led to more serious problems – lack of money, activities which obviouslywere irrational, especially concerning the issue of deciding how to use and distributecollected resources. The unity of legislation was hampered by trying to put togethernorms from different legislation periods, directly taking over laws from TsaristRussia, but not paying enough attention to the modern European experience.

The author explores also the question of old age pension and finds the reasonswhy Latvia was not able to pass a general old age insurance law or universal servicepension law. Although very active legislative work proceeded, and laws of a similarkind were in force in 20 countries in the world, Latvia had to give up its intentionmainly because of shortage of money. Nevertheless, the year 1931 was remarkable,because the Saeima (Latvian parliament) passed “The Law about Pensions”. Thislaw was applied to only certain categories of the working force – as state employees,teachers, clergymen, lower medical personal and some other groups.

Much more complicated was the situation regarding the unemploymentinsurance law. Corresponding laws functioned in 20 countries, and at least threeprojects were elaborated in Latvia on Social Democrats’ initiative, but none ofthem was realized. On the basis of a broad analysis, the conclusion is made thatthe weak financial situation in Latvia was not the only reason. Unemploymentin Latvian cities, mainly in Riga, was a reality indeed, but it had a seasonalcharacter, and in the meantime almost everywhere in the countryside a shortageof farm laborers existed. Considering these specifics of employment, the mainemphasis in dealing with it was placed on public works projects. During theeconomic crisis in 1931, when unemployment reached much higher numbers,an original “Law about the obtaining means for struggling with unemployment”was passed. The author shows that this law had nothing to do with insurancelaws. After the end of the economic crisis, when unemployment diminished, itlessened also the necessity for unemployment insurance.

It is shown how, after the establishing of the authoritarian regime in May,1934, the government changed its policies toward the solving of social questions.The principle of national unity, together with principles of economy and thrift,was formulated as the leading one in the new social policy.

First of all, the reforms were directed towards the sickness funds. Thetransforming of the sickness funds into institutions completely subjugated tothe Ministry of Welfare was a blow to the democracy. Self- government wasabolished. From another hand, it has to be acknowledged that in the process ofuniting the sickness funds, decreasing the staff, rearranging the wages ofemployees in the sickness funds, remarkable savings were gained.

The author shows that the reforms had another goal, one much more difficultto reach – to eliminate the existing parallelism in the work of the insuranceinstitutions such as the sickness funds, the general accident insurance company,the unemployment fund. But again, as it happened in the 20s, after long and

126 Elga Zâlîte

careful work on draft legislation, the laws themselves were not enacted orimplemented.

Finally, the sickness funds which prepared the basis for the development ofold age insurance in Latvia. In May, 1937 a special old –age insurance fund wascreated at the Welfare Ministry. This fund received part of the money whichuntil 1937 was given by the state to the sickness funds. After analyzing thedevelopment of the sickness funds – not only how they expanded their activitiesand structures, but also how they acted as mediators in collecting money for theunemployment fund (from 1932) and old – age insurance fund (from 1937), theauthor makes the assumption that the sickness funds could have developed as abasis for a unified insurance system in Latvia (for all risks). It could have beenquite possible for every worker to get insured against old age through the sicknessfunds.

Evaluating the practical results of the 30s, two main conclusions are drawn.In pursuing economy measures, the government of Latvia managed to stabilizethe state expenditures not only regarding social insurance, but also socialmaintenance and work protection. But, undeniably, the main results were achievedin healthcare, due to the developing of a broad social insurance system. Practicallyevery person had the legal right to receive medical treatment. And it is not anexaggeration to assert that health and accident insurance developed so rapidlyand successfully that those processes could be considered as a precondition andvital contribution to the country’s economic development and social stability.

Iesniegts 1999. gada 24. aprîlî

127Sociâlâ apdroðinâðana Latvijâ

Documents

SOCIÂLÂ APDROÐINÂÐANA LATVIJÂ (1920–1940)€¦ · masai. Ekonomisku kâ arî sociâlu un politisku iemeslu dçï pret algotajiem strâdniekiem nevarçja izturçties kâ pret