Robina Norvuda

Sievietes, kas mīl par daudzWomen Who Love Too Much

“Ja mums nepatīk vairums no viņa galvenajām rakstura

īpašībām, daudz kas nepatīk viņa vērību izpratnē un uzvedībā, taču

mēs ar to samierināmies, uzskatot, ka, ja vien būsim pietiekami

pievilcīgas un mīlošas, viņš vēlēsies mainīties mūsu dēļ, tad mēs

mīlam par daudz.

Ja mūsu attiecības apdraud mūsu emocionālo labsajūtu un varbūt

pat mūsu fizisko veselību un drošību, mēs pavisam noteikti mīlam par

daudz."

R. Norvuda

Psiholoģes padomi, kā rīkoties sievietēm,kas attiecībās ar vīriešiem zaudējušas savu "es”

un vēlas atbrīvoties no šīs atkarības

No angļu valodas tulkojis Uldis SīlisJUMAVA

Robin Nonoood WOMEN WHO LOVE TOO MUCHCopyright © 1985 by Robin Norwood All Rights Reserved

Mākslinieks Uldis BaltutisISBN 9984-05-191-9©Izdevums latviešu valodā, apgāds «Jumava», 1999©Uldis Sīlis, tulkojums latviešu valodā, 1999© Uldis Baltutis, mākslinieciskais noformējums, 1999

SATURS

PRIEKŠVĀRDS.............................................................................................................31. JA JŪS MĪLAT VĪRIETI, KURŠ NEATBILD AR PRETMĪLU..............................72. SLIKTAS ATTIECĪBAS, BET LABS SEKSS........................................................263. JA ES TEVIS DĒĻ CIETĪŠU, VAI TU MANI MĪLĒSI?.......................................424. TIEKSME BŪT VAJADZĪGAI...............................................................................555. VAI PADEJOSIM?..................................................................................................676. VĪRIEŠI, KURI IZVĒLAS SIEVIETES, KAS MĪL PAR DAUDZ.......................857. SKAISTULE UN BRIESMONIS...........................................................................1098. KAD VIENA ATKARĪBA UZTUR OTRU...........................................................1419. MIRT MĪLESTĪBAS DĒĻ.....................................................................................15210. CELS UZ ATVESEĻOŠANOS............................................................................16811. ATVESEĻOŠANĀS UN INTĪMĀ TUVĪBA: PLAISAS AIZVĒRŠANA..........199KĀ SĀKT SAVAS ATBALSTA GRUPAS DARBĪBU............................................210

PATEICĪBATrim cilvēkiem es esmu dziļu pateicību parādā par iedvesmojošo līdzdalību

šīs grāmatas tapšanā. Pirmkārt, tas ir mans vīrs Bobs Kalverts, kas šīs grāmatas rašanās beidzamajā gadā katru vakaru gatavoja vakariņas, kas visu, ko es biju sarakstījusi, izlasīja — sešas, septiņas un pat vairākas reizes — un tomēr spēja saglabāt aktīvu, pozitīvu un iedrošinošu attieksmi, darba gaitā taktiski nodrošinot atgriezenisko saiti, sniedzot vērtīgus padomus un delikātu kritiku. Neraugoties uz ievērojamo laika, darba un uzmanības patēriņu, kādu šīs grāmatas sarakstīšana prasīja no mums abiem, viņš vienmēr gan vārdos, gan darbos ārkārtīgi atbalstīja šo ieceri.

Otrkārt, tā ir mana mašīnrakstītāja Stefānija Stīvensa, kas demonstrēja gandrīz vai psihiskas spējas, atšifrējot manu rokrakstu blāķus, kuriem līdzi nāca sarežģīti formatēšanas norādījumi. No šo aprakstīto lapu kaudzes viņa vienmēr īstajā laikā spēja uzburt brīnišķīgas manuskripta lappuses, visu laiku ar entuziasmu izturēdamās pret drukājamo materiālu.

Un treškārt man jāpateicas Lorai Goldenai, Tarcher redaktorei, kas pirmā ieraudzīja manuskriptu un noticēja tam. Loras skaidrā izpratne par to, ko nozīmē mīlēt par daudz, kā arī uzmanīgā, iedvesmojošā un neatslābstošā palīdzība, ko viņa sniedza jaunajai autorei tās pirmajā darbā, padarīja grāmatu daudz vērtīgāku, sakarīgāku un uzlaboja tās vispārējo kvalitāti. Darbs kopā ar viņu bija ļoti svētīgs un priekpilns.

Visi minētie cilvēki ticēja šai grāmatai vēl pirms tam, kad tā bija kļuvusi par realitāti, un es esmu viņiem visiem pateicīga par viņu ziedošanos, mīlestību un atbalstu.

2

PRIEKŠVĀRDS

Ja mīlestība nozīmē to pašu, ko sāpes, tad mēs mīlam par daudz. Ja mūsu sarunas ar tuvām draudzenēm lielākoties ir saistītas ar viņu, viņa problēmām, viņa domām, viņa jūtām — un gandrīz visi mūsu teikumi sākas ar vārdu «viņš...», tad mēs mīlam par daudz.

Ja mēs piedodam viņa kaprīzes, slikto garastāvokli, vienaldzību vai rupjību, visas problēmas saistot ar grūto bērnību, un cenšamies kļūt par viņa ārstu, tad mēs mīlam par daudz.

Ja mēs lasām kādu pašmācības grāmatu un pasvītrojam visus teikumus, kuri, kā mums šķiet, varētu palīdzēt viņam, mēs mīlam par daudz.

Ja mums nepatīk vairākums no viņa galvenajām rakstura īpašībām, daudz kas nepatīk viņa vērtību izpratnē un uzvedībā, taču mēs ar visu to samierināmies, uzskatot, ka, ja vien būsim pietiekami pievilcīgas un mīlošas, viņš vēlēsies mainīties mūsu dēļ, tad mēs mīlam par daudz.

Ja mūsu attiecības apdraud mūsu emocionālo labsajūtu un varbūt pat mūsu fizisko veselību un drošību, mēs pavisam noteikti mīlam par daudz.

Par spīti visām sāpēm un neapmierinātībai, pārāk stipra mīlestība daudzām sievietēm ir tik pierasta, ka mēs gandrīz vai ticam, ka tieši tādām arī jābūt tuvām attiecībām. Vairākums no mums vismaz vienreiz ir mīlējušas par daudz, un daudzām no mums šī pieredze ir atkārtojusies dzīvē ne reizi vien. Dažas no mums ir kļuvušas tik ļoti apsēstas ar savu partneri un attiecībām, ka gandrīz vairs nespēj funkcionēt.

Šajā grāmatā mēs uzmanīgi aplūkosim iemeslus, kuru dēļ tik daudzas sievietes, meklēdamas kādu, kas viņas varētu mīlēt, šķiet, neizbēgami nonāk pie tā, ka atrod neveselīgus un nemīlošus partnerus. Un mēs pētīsim, kāpēc pat tad, ja zinām, ka attiecības neapmierina mūsu prasības, tās tomēr ir tik grūti izbeigt. Mēs redzēsim, kā mīlestība pārvēršas pārāk stiprā mīlestībā, ja partneris ir mums nepiemērots, nevērīgs vai nepieejams, un kā mēs tomēr nespējam no viņa atteikties — patiesībā mēs viņu gribam, mums viņš ir vajadzīgs vēl vairāk. Visbeidzot, mēs izpratīsim, kā mūsu vēlēšanās mīlēt, mūsu tieksme pēc mīlestības un pati mūsu mīlestība pārvēršas par atkarību.

Atkarība ir biedējošs vārds. Tas atsauc atmiņā tādus tēlus kā heroīna lietotāji, kuri dursta vēnās adatas un piekopj acīmredzami pašiznīcinošu dzīvesveidu. Mums šis vārds nepatīk, un mēs nevēlamies to attiecināt uz veidu, kā mēs izturamies pret vīriešiem. Taču daudzas, daudzas no mums ir bijušas «narkomānes» attiecībā uz vīriešiem, un, gluži kā jebkuram atkarībā nonākušam cilvēkam, mums jāapzinās, cik nopietna ir šī problēma, iekams varam sākt no tās atbrīvoties.

3

Ja jūs jelkad esat bijusi apsēsta ar vīrieti, jums varētu būt radušās aizdomas, ka šīs apsēstības pamatā ir nevis mīlestība, bet gan bailes. Mēs, kas mīlam ar apsēstību, esam pilnas baiļu — tās ir bailes būt vienai, bailes būt nemīlamai un nevērtīgai, bailes tikt ignorētai vai pamestai, vai iznīcinātai. Mēs atdodam savu mīlestību izmisīgā cerībā, ka vīrietis, ar kuru esam apsēstas, parūpēsies par to, lai mums vairs nebūtu jābaidās. Taču tas nenotiek, un bailes — kā arī mūsu apsēstība — vēl padziļinās, līdz beidzot mīlestības došana ar nolūku saņemt to pretī kļūst par mūsu dzīves vadošo spēku. Un, tā kā mūsu stratēģija nedod gaidītos panākumus, mēs cenšamies mīlēt vēl stiprāk. Mēs mīlam par daudz.

Pirmoreiz es šo fenomenu, proti, pārāk lielu mīlestību kā īpašu domu, jūtu un uzvedības sindromu atklāju, kad biju dažus gadus nostrādājusi, sniedzot konsultācijas alkoholiķiem un narkomāniem. Simtiem reižu runājusies ar pieraduma pārņemtajiem cilvēkiem un viņu ģimenēm, es nonācu pie pārsteidzoša atklājuma. Dažkārt pacienti, ar kuriem es runāju, bija auguši nelabvēlīgās ģimenēs, bet citreiz tā nebija; taču viņu partneri gandrīz vienmēr bija nākuši no ģimenēm, kurās pastāvēja nopietnas problēmas un kurās viņi pieredzējuši stresu un sāpes, kas pārsniedza normālo līmeni. Cenzdamies sadzīvot ar saviem pieradumu pārņemtajiem dzīvesbiedriem, šie partneri (kuri alkoholisma ārstēšanas jomā tiek saukti par līdzalkoholiķiem) neapzināti at-kārtoja un vēlreiz izdzīvoja zīmīgus savas pašu bērnības aspektus.

Pārsvarā tās bija atkarībā nonākušu vīriešu sievas un draudzenes, kurām pateicoties es sāku saprast pārmērīgas mīlestības būtību. Šo sieviešu stāsti atklāja, ka viņas izjūt vajadzību vienlaikus gan apliecināt pārākumu, gan ciest un ka šīs vajadzības apmierināt viņas var, izpildot savu glābējas lomu. Šie stāsti ļāva man apjaust, cik dziļa ir viņu atkarība no vīrieša, kurš savukārt ir atkarīgs no kādas vielas. Bija skaidrs, ka palīdzība vienlīdz nepieciešama abiem partneriem, ka patiesībā viņi abi burtiski iet bojā savas atkarības dēļ, viņš — pārmērīgi lietojot ķīmiskas vielas, viņa — ciešot ārkārtēja stresa sekas.

Šīs sievietes līdzalkoholiķes lika man aptvert, ar kādu neiedomājamu spēku bērnībā pieredzētais ietekmē viņu, nu jau pieaugušu sieviešu, attiecības ar vīriešiem. Viņas var mums visām, kuras cietušas no pārāk stipras mīlestības, pastāstīt, kā veidojusies mūsu tieksme pēc sarežģītām attiecībām, kā mēs padarām savas problēmas mūžīgas un, vissvarīgākais, kā mēs varam mainīties un atveseļoties.

Man nav nodoma uzstāt, ka tikai sievietes ir tās, kuras mīl par daudz. Daži vīrieši piekopj šo apsēstību ar attiecībām tikpat dedzīgi, kā to spētu jebkura sieviete, un viņu izjūtas un uzvedība sakņojas tādos pašos bērnības iespaidos un pieredzē. Tomēr vairums vīriešu, kuri cietuši bērnībā, nekļūst atkarīgi no attiecībām. Bioloģisku un kultūras faktoru mijiedarbības rezultātā viņi parasti cenšas sevi aizsargāt un izvairīties no sāpēm, piekopjot tādas nodarbes, kas ir

4

vairāk ārējas nekā iekšķīgas, vairāk bezpersoniskas nekā personiskas. Viņiem piemīt tieksme kļūt apsēstiem ar darbu, sportu vai vaļasprieku, turpretī sievietei, tāpat bioloģisku un kultūras faktoru darbības rezultātā, piemīt tieksme kļūt atkarīgai no attiecībām — varbūt ar tikpat daudz cietušu un atsvešinātu vīrieti.

Cerams, ka šī grāmata palīdzēs ikvienam, kas mīl par daudz, taču tā rakstīta galvenokārt sievietēm, jo pārāk spēcīga mīlestība ir pārsvarā sievietēm raksturīgs fenomens. Grāmatas mērķis ir ļoti konkrēts: palīdzēt sievietēm, kurām ir destruktīvas tieksmes, attiecībās ar vīriešiem atzīt šo faktu, izprast šo tieksmju cēloņus un gūt iespēju mainīt savu dzīvi.

Taču, ja jūs esat sieviete, kas mīl par daudz, es uzskatu, būtu godīgi brīdināt jūs, ka lasīt šo grāmatu nebūs viegli. Patiesi, ja jūs atbilstat šādam raksturojumam, tomēr izdrāžaties cauri šai grāmatai bez jebkādas aizķeršanās un tā jūs nekādā ziņā neietekmē vai arī šī grāmata jūs nogurdina un sadusmo, vai jūs nespējat koncentrēties uz šeit sniegto materiālu, vai arī jūs spējat domāt vienīgi par to, kā šī grāmata varētu palīdzēt kādam citam, es ieteiktu jums mēģināt izlasīt grāmatu vēlreiz — kaut kad vēlāk. Mēs izjūtam nepieciešamību noliegt to, kas ir pārāk sāpīgs vai pārāk draudīgs, lai mēs varētu to pieņemt. Noliegums ir dabiska pašaizsardzības forma, kas darbojas automātiski un pati no sevis. Varbūt, lasot vēlāk, jūs spēsit dziļi ielūkoties savā pieredzē un slēptākajās izjūtās.

Lasiet lēni, ļaujot sev gan intelektuāli, gan emocionāli tuvināties šīm sievietēm un viņu dzīvesstāstiem. Šajā grāmatā minētie atsevišķie gadījumi jums varētu šķist ārkārtēji. Es vēlos jūs pārliecināt, ka patiesība ir tieši pretēja. Šeit attēlotie raksturi, personības un gadījumi nekādā ziņā nav pārspīlēti. Ar visu to man nācies saskarties, kontaktējoties ar sievietēm, kuras pazīstu gan kā profesionāle, gan personiski un kuras iederas par daudz mīlošo sieviešu kategorijā. Viņu patiesie dzīvesstāsti ir vēl daudz sarežģītāki un sāpju pilni. Ja viņu problēmas jums šķiet daudz nopietnākas un satraucošākas nekā savējās, tad ļaujiet man teikt, ka jūsu sākotnējā reakcija ir tipiska daudzām manām klientēm. Katra no tām uzskata, ka viņas problēma vēl «nav tik traka», pat tad, ja viņa jūt līdzi citām sievietēm, kuru stāvoklis ir nožēlojams un kurām, pēc viņas domām, ir «īstas» nepatikšanas.

Viens no dzīves paradoksiem ir tas, ka mēs, sievietes, spējam ar tādu līdzjūtību un izpratni uztvert sāpes, ko cieš kāda cita savā dzīvē, un tajā pašā laikā esam tik aklas un nejūtīgas pret savām sāpēm. Es to diemžēl zinu pārāk labi, jo pati lielāko daļu savas dzīves esmu bijusi sieviete, kas mīlējusi par daudz, līdz galu galā mana fiziskā un garīgā veselība bija tiktāl sabeigta, ka nācās pamatīgi apsvērt savas attiecības ar vīriešiem. Dažus pēdējos gadus es esmu cītīgi strādājusi, lai mainītu šo attieksmi. Tie bija manas dzīves auglīgākie gadi.

5

Es ceru, ka jums visām, kas mīl par daudz, šī grāmata ne tikai palīdzēs labāk apzināties savu patieso stāvokli, bet arī iedrošinās jūs to mainīt, ka tā novērsīs jūsu mīlas pilno uzmanību no apsēstības ar vīrieti un pievērsīs to jūsu pašas atveseļošanai un personiskajai dzīvei.

Šeit būtu vietā vēl viens brīdinājums. Šajā grāmatā, kā jau arī daudzās citās «pašmācības» grāmatās, ir norādīta virkne uzdevumu, kas jāveic, lai mainītu sevi. Ja jūs nolemsit, ka tiešām vēlaties veikt šos uzdevumus, tad tam — kā jebkuru ārstniecisku uzlabojumu panākšanai —būs nepieciešami ilgi darba gadi un pilnīga pašatdeve. No šī pārmēru stiprās mīlestības tīkla, kurā jūs esat iekļuvusi, nevar ātri tikt ārā. Šo uzvedības modeli jūs esat agri apguvusi un cītīgi piekopusi, un atteikšanās no tā būs saistīta ar bailēm, šķietamiem draudiem un pastāvīgu izaicinājumu. Šis brīdinājums nav domāts, lai mazinātu jūsu apņemšanos. Galu galā jums, visticamāk, turpmāko gadu laikā nāksies cīnīties arī tad, ja nemainīsiet savu attiecību modeli. Taču šajā gadījumā cīņas mērķis būs nevis izaugsme, bet gan tikai izdzīvošana. Izvēle ir jūsu ziņā. Ja izlemsit sākt atveseļošanās procesu, jūs mainīsities — vairs nebūsit sieviete, kas kādu mīl tik ļoti, ka tas sagādā sāpes, bet kļūsit par sievieti, kas pietiekami mīl pati sevi, lai apturētu sāpes.

6

1. JA JŪS MĪLAT VĪRIETI, KURŠ NEATBILD AR PRETMĪLU

Mīlas upuri,Es redzu lauztu sirdi.Tu vēlies kaut ko pastāstīt.

Mīlas upuris.Tā ir tik viegla loma,Un tu proti to tik labi nospēlēt.

... Domāju, ka tu saproti,Ko es ar to gribu teikt.Tu staigā pa virvi,Kas vīta no sāpēm un iekāres,Un gribi atrast mīlu starp tām.— Mīlas upuris

Džilla bija pirmo reizi atnākusi pie manis, un viņa izskatījās samulsusi. Dzīvīga un smalka, ar blondām mazas meitenes matu cirtām, viņa stīvi sēdēja uz pašas krēsla maliņas man pretī. Viņā viss šķita apaļš — sejas veidols, nedaudz neveiklais augums un visvairāk viņas zilās acis, kas pētīja ierāmētos diplomus un sertifikātus, kuri rotāja mana kabineta sienas. Viņa uzdeva dažus jautājumus par to, kādu skolu es esmu beigusi, un par manu konsultantes licenci, un tad ar acīmredzamu lepnumu ieminējās, ka mācās par juristi.

Iestājās īss klusuma brīdis. Viņa palūkojās lejup uz savām kopā saņemtajām rokām.

— Man šķiet, ka labāk būtu jāpastāsta, kāpēc es esmu šeit, -- viņa aši teica, ar šo spontanitāti iedrošinot sevi.

— Es to daru — tas ir, apmeklēju ārstu —, jo esmu patiesi nelaimīga. Protams, ka vainīgi vīrieši. Es gribēju sacīt — es un vīrieši. Es vienmēr izdaru kaut ko tādu, kas liek viņiem aiziet. Sākumā viss ir labi. Viņi tiešām mani aplido un tamlīdzīgi, taču pēc tam, kad viņi mani iepazīst, — viņa acīmredzami saspringa, it kā sajustu sāpes, — viss izjūk.

Tagad viņa palūkojās manī — acīs mirdzēja aizturētas asaras — un turpināja jau lēnāk:

7

— Es gribu zināt, ko es daru nepareizi, kas man sevī jāmaina — jo es to darīšu. Es darīšu visu, kas vien nepieciešams. Esmu tiešām ļoti cītīga. — Viņa atkal sāka runāt ātrāk.

— Nav jau tā, ka es negribētu. Es vienkārši nezinu, kāpēc ar mani tā notiek. Es baidos vēl ar kādu saistīties. Es gribu teikt, ka nevienu reizi tas man nav sagādājis neko citu kā vienīgi sāpes. Es jau sāku tiešām baidīties no vīriešiem.

Papurinot galvu, tā ka apaļās cirtas palēcās, viņa izmisusi paskaidroja: — Es negribu, lai tā notiek, jo esmu ļoti vientuļa. Juristu skolā man ir daudz pienākumu, un tad es vēl strādāju, lai nopelnītu sev iztiku. Ar to pilnīgi pietiek, lai es visu laiku būtu aizņemta. Un tiešām, pagājušo gadu es gandrīz to vien arī darīju — strādāju, gāju uz skolu, mācījos un gulēju. Taču man dzīvē pietrūka vīrieša.

Viņa strauji turpināja: — Tad, kad pirms diviem mēnešiem apmeklēju draugus Sandjego, es sastapu Rendiju. Viņš ir advokāts. Mēs satikāmies kādu vakaru, kad draugi bija paņēmuši mani līdzi uz dejām. Nu, un mums tas sākās uzreiz. Bija tik daudz, par ko runāt, — ja neņem vērā to, ka man šķiet, galvenā runātāja biju es. Taču šķita, ka viņam tas patīk. Un bija tik lieliski būt kopā ar vīrieti, kuru interesē tas, kas ir svarīgi arī man.

Viņas uzacis savilkās. — Šķita, ka es viņam tiešām patīku. Saprotiet, šie jautājumi — vai esmu precējusies — es esmu šķīrusies, precēta biju tikai divus gadus — un vai es dzīvoju viena. Tādā garā.

Es varēju iedomāties, cik skaidri saskatāma bija Džillas karstā vēlēšanās, kad viņa tajā pirmajā naktī skaļās mūzikas fonā jautri trieca ar Rendiju. Un dedzība, ar kādu viņa Rendiju sagaidīja pēc nedēļas, kad viņš savu darīšanu braucienu uz Losandželosu pagarināja vēl par simt jūdzēm, lai tiktos ar viņu. Vakariņu laikā Džilla Rendijam piedāvāja pārlaist nakti viņas dzīvoklī, lai viņš varētu atlikt garo atpakaļ braucienu uz nākamo dienu. Viņš pieņēma šo ielūgumu, un tajā naktī sākās viņu attiecības.

— Tas bija lieliski. Viņš ļāva man gatavot viņam ēdienu un patiesi bija iepriecināts, ka es par viņu rūpējos. Es izgludināju viņa kreklu, pirms viņš bija piecēlies. Man patīk rūpēties par vīrieti. Mēs brīnišķīgi sapratāmies. — Viņa domīgi pasmaidīja. Un, kad viņa turpināja savu stāstu, kļuva pilnīgi skaidrs, ka Džillu gandrīz vai vienā acumirklī ir pārņēmusi pilnīga apsēstība Rendija dēļ.

Tikko viņš atgriezās savā Sandjego dzīvoklī, jau zvanīja telefons. Džilla aizrautīgi stāstīja, ka uztraukusies par viņa garo ceļojumu un esot atvieglota, uzzinot, ka viņš neskarts atgriezies mājās. Nojaušot, ka vīrieti šī telefonsaruna nedaudz mulsina, viņa atvainojās par traucējumu un nolika klausuli, taču sajuta sevī briestam urdošu nemieru, ko vēl pastiprināja apziņa, ka viņa atkal kārtējo reizi uztraucas vairāk, nekā to jebkad ir darījis kāds vīrietis viņas dzīvē.

8

— Reiz Rendijs man teica, lai es beidzu viņam uzmākties, citādi viņš vienkārši pazudīšot. Es tā izbijos! Viss bija atkarīgs no manis. Man vajadzēja viņu mīlēt un tai pašā laika likt viņu mierā. Es to nespēju, tāpēc manas bailes kļuva aizvien lielākas. Jo vairāk mani pārņēma panika, jo vairāk es viņu vajāju.

Drīz jau Džilla viņam zvanīja gandrīz ik vakaru. Viņi vienojās, ka zvanīs viens otram pārmaiņus, taču bieži, kad bija Rendija kārta zvanīt, viņš to nedarīja, un līdz ar tumsas iestāšanos viņas nemiers kļuva neizturams. Gulēt viņa tāpat nespēja, tāpēc zvanīja. Šīs sarunas bija tikpat nenoteiktas, cik garas.

— Viņš mēdza teikt, ka aizmirsis, un es teicu: «Kā tu varēji aizmirst?» Galu galā es taču nekad neaizmirstu. Tad mēs sākām iztirzāt, kāpēc tā, un radās iespaids, ka viņš baidās man pietuvināties, tāpēc es vēlējos palīdzēt viņam šīs bailes pārvarēt. Viņš vienmēr mēdza teikt, ka nezina, ko vēlas dzīvē sasniegt, un es gribēju noskaidrot, kas viņam svarīgs. — Tā Džilla bija iejutusies Rendija «psihologa» lomā un centās panākt, lai viņš tai būtu emocionāli tuvāks.

To, ka viņš viņu nevēlas, Džilla nespēja pieņemt. Viņa jau bija nolēmusi, ka ir Rendijam vajadzīga.

Divas reizes Džilla bija lidojusi uz Sandjego, lai abi kopā pavadītu nedēļas nogali; otrajā reizē viņš kopīgo svētdienu pavadīja, ignorēdams Džillu, — skatīdamies televizoru un dzerdams alu. Tā bija viena no ļaunākajām dienām, kādas vien viņa spēja atcerēties.

— Vai Rendijs bija liels dzērājs? — es jautāju. Džilla izskatījās pārsteigta.— Nu nē, ne gluži. Patiesībā es nezinu. Es nekad neesmu par to domājusi.

Protams, viņš dzēra tajā vakarā, kad mēs satikāmies, bet tas jau ir pilnīgi dabiski. Galu galā mēs taču bijām bārā. Dažreiz, kad runājām pa telefonu, es dzirdēju šķindam ledu glāzē un vēl viņu par to ķircināju — nu, zināt, par dzeršanu vienatnē un tamlīdzīgi. Patiesībā jau nekad nebija tā, ka mēs būtu kopā un viņš nedzertu, taču es vienkārši pieņēmu, ka viņam patīk iedzert. Tas taču ir normāli, vai ne?

Viņa apklusa, lai padomātu. — Vai zināt, dažkārt pa telefonu viņš runāja jocīgi, nepavisam ne kā advokāts. Patiešām neskaidri un neprecīzi; aizmāršīgi, nesakarīgi. Taču man nekad nenāca prātā, ka tas varētu būt tāpēc, ka viņš dzer Nezinu, kā es pati sev to izskaidroju. Man šķiet, es vienkārši neļāvu sev par to domāt.

Viņa skumji palūkojās manī.— Varbūt viņš tiešām dzēra pārāk daudz, taču tas droši vien bija tāpēc, ka

es viņu garlaikoju. Domāju, ka es vienkārši nebiju pietiekami interesanta un viņš īstenībā nemaz nevēlējās būt kopā ar mani. — Viņa dedzīgi turpināja. — Mans vīrs nekad nevēlējās būt kopā ar mani — tas bija skaidrs! — Viņas acis iepletās, kad viņa cīnījās tālāk. — Un mans tēvs tāpat... Kas gan tāds manī ir? Kāpēc viņi visi tā pret mani izturas? Ko es daru nepareizi?

9

Tikko Džilla bija apzinājusies problēmu, kas pastāv starp viņu un cilvēku, kurš viņai ir svarīgs, viņa ne tikai vēlējās šo problēmu atrisināt, bet arī bija gatava uzņemties atbildību par tās rašanos. Ja jau ne Rendijs, ne vīrs, ne tēvs viņu nemīlēja... Viņa jutās tā, it kā būtu izdarījusi kaut ko nepareizi vai nebūtu izdarījusi kaut ko, kas būtu jādara.

Džillas attieksme, izjūtas, uzvedība un dzīves pieredze ir tipiska sievietēm, kurām mīlestība nozīmē to pašu, ko sāpes. Viņai piemita daudzas no tām īpašībām, kas lielā mērā ir kopīgas visām sievietēm, kuras mīl par daudz. Neatkarīgi no viņu dzīvesstāstu un cīnu atsevišķajām niansēm, no tā, vai bijušas ilgstošas un sarežģītas attiecības ar vienu vīrieti vai vesela sērija nelaimīgu attiecību ar vairākiem vīriešiem, viņām visām ir daudz kopīga. Mīlēt par daudz nenozīmē mīlēt pārāk daudz vīriešu vai pārāk bieži iemīlēties, vai arī pārāk stipri un dziļi patiesi mīlēt otru cilvēku, īstenībā tas nozīmē būt apsēstai ar vīrieti un šo apsēstību saukt par mīlestību, ļaujot tai valdīt pār jūtām un lielā mērā arī pār uzvedību, saprotot, ka tā negatīvi ietekmē veselību un labsajūtu, un tomēr nespējot no tās atteikties. Tas nozīmē mērīt savas mīlestības stiprumu ar moku dziļumu.

Lasot šo grāmatu, jūs varat atklāt, ka identificējat sevi ar Džillu vai kādu citu no sievietēm, ar kuru dzīvesstāstiem šeit sastapsieties, un jūs varat sākt domāt, vai tikai arī jūs neesat sieviete, kas mīl par daudz. Varbūt, neskatoties uz to, ka jūsu sarežģījumi ar vīriešiem ir līdzīgi kā šīm sievietēm, jums būs grūti identificēt sevi ar tām “birkām”, kas attiecināmas uz dažiem šo sieviešu uzvedības cēloņiem. Mums visiem ir spēcīga emocionāla reakcija uz vārdiem alkoholisms, asinsgrēks, vardarbība un netikums, un dažkārt mēs nespējam reāli paskatīties paši uz savu dzīvi, jo baidāmies, ka šīs “birkas” varētu būt attiecināmas uz mums vai uz tiem, kurus mēs mīlam. No otras puses, šīs baismīgās “birkas” var arī nemaz neattiekties uz jūsu dzīvi. Var būt, ka jūsu tēvs, kaut arī visu mūžu gādājis par ģimenes finansiālo nodrošinājumu, tomēr sirds dziļumos ienīdis sievietes un neuzticējies tām, un viņa nespēja mīlēt jūs novedusi pie tā, ka jūs nemīlat pati sevi. Vai arī jūsu mātes attieksme pret jums savā dziļākajā būtībā ir bijusi greizsirdīga un agresīva, kaut arī viņa vienmēr atklāti lepojusies ar jums un izrādījusi jūs sabiedrībā, tā ka beigu beigās jums nācies uzvesties labi, lai saņemtu viņas atzinību, un vienlaikus baidīties no naida, ko viņā varētu izraisīt jūsu panākumi.

Šajā grāmatā mēs vienkārši nespējam parādīt visus daudzos aspektus, kādos ģimene var būt nevesela, - tam būtu nepieciešami daudzi, cits no cita atšķirīgi sējumi. Tomēr svarīgi saprast to, kas ir kopīgs visām neveselajām ģimenēm, - tajās nav iespējams iztirzāt pamatproblēmas. Tām var būt daudz citu problēmu, kuras tiek iztirzātas, bieži vien līdz nejēdzībai, taču tās parasti apslēpj īstos iemeslus, kuru dēļ ģimene nevar normāli funkcionēt. Ģimenes nespēju

10

normāli funkcionēt un tās locekļu garīgās un morālās traumas drīzāk nosaka slepenības pakāpe – nespēja pārrunāt problēmas – nekā pašu problēmu nopietnības pakāpe.

Darboties nespējīga ģimene ir tāda ģimene, kurā tās locekļi spēlē pastāvīgas lomas un kurā savstarpējo saskarsmi būtiski ierobežo katrai lomai izvirzītie noteikumi. Šādas ģimenes locekļi nevar pilnībā izteikt savus pārdzīvojumus, vēlmes, vajadzības un jūtas, drīzāk gan viņi ir spiesti aprobežoties ar to, ka spēlē savu lomu, kas saskan ar pārējo ģimenes locekļu spēlētajām lomām. Lomas pastāv jebkurā ģimenē, taču, mainoties apstākļiem, arī ģimenes locekļiem jāmainās un jāpielāgojas prasībām, kādas jāizpilda, lai ģimene arī turpmāk būtu vesela. Tādējādi mātes attieksme, kas būtu piemērota gadu vecam bērnam, izrādās galīgi nepiemērota trīspadsmit gadus vecam pusau-dzim, un šī attieksme ir jāmaina, pielāgojoties reālajai situācijai. Darboties nespējīgās ģimenēs tiek noliegti gandrīz visi realitātes aspekti un lomas paliek nemainīgas.

Ja neviens ģimenē nevar pārrunāt to, kas ietekmē katru atsevišķo ģimenes locekli, kā arī visu ģimeni kopumā — un faktiski šādas sarunas tiek aizliegtas netieši (mainot sarunas tēmu) vai arī tieši («Mēs par tādām lietām nerunājam!») —, mēs iemācamies neticēt pašas savām izjūtām. Tāpēc, ka mūsu ģimene noliedz īstenību, arī mēs iemācāmies to noliegt. Un tas atstāj nopietnu iespaidu uz mūsu pamatiemaņām, kas nepieciešamas, lai dzīvotu un veidotu savu attieksmi pret citiem cilvēkiem un dažādiem ārējiem apstākļiem. Tieši šī ir galvenā vājība, kas piemīt sievietēm, kas mīl par daudz. Mēs vairs nespējam izšķirt, kad kāds vai kaut kas nav mums vēlams. Apstākļi un cilvēki, no kuriem jebkurš cits vienkārši izvairītos, atzīdams tos par bīstamiem, nevēlamiem vai neveselīgiem, mums nešķiet pretīgi, jo mēs nespējam to reāli un objektīvi novērtēt no pašaizsardzības viedokļa. Mēs neticam savām izjūtām un neļaujam tām sevi vadīt. Gluži otrādi, mēs tieši tuvināmies briesmām, intrigām, dra-matiskiem notikumiem un izaicinājumiem, no kādiem ikviens cilvēks ar veselīgāku un līdzsvarotāku saprātu būtu centies izvairīties. Un šis pievilkšanas spēks turpina mūs traumēt, jo lielā mērā tas, kas mūs pievelk, ir tieši tas pats, ar ko esam uzaugušas. Mēs aizvien no jauna tiekam ievainotas.

Neviena sieviete nekļūst par pārāk mīlošu sievieti nejaušības pēc. Sabiedrība un ģimene, kurā meitene uzaug un kļūst par sievieti, var veidot viņu atbilstoši zināmam iepriekš nosakāmam modelim. Par daudz mīlošām sievietēm, tādām kā Džilla un varbūt arī jūs, ir raksturīgas šādas īpatnības:

1. Vispārīgā gadījumā jūs nākat no ģimenes, kura nefunkcionē normāli un kurā nav tikušas apmierinātas jūsu emocionālās vajadzības.

11

2. Tā kā bērnībā nebijāt pietiekami aprūpēta, jūs cenšaties kompensēt šo trūkumu, pati kļūstot par aprūpētāju, īpaši attiecībā uz vīriešiem, kuriem šī aprūpe šķietami ir nepieciešama.

3. Jūs nemūžam neesat varējusi pārveidot savus vecākus, lai viņi būtu tik sirsnīgi un mīloši, kā jūs vēlētos, un tāpēc sirds dziļumos esat tendēta uz pazīstamo tipu, jūtu ziņā nepieejamo vīrieti, kuru jūs pēc tam atkal centīsities pārveidot ar savas mīlestības spēku.

4. Baidoties no tā, ka viņš varētu jūs pamest, jūs darīsit visu, lai tikai nesatrūktu jūsu attiecības.

5. Gandrīz nekas nav par grūtu, par ilgu vai par dārgu, ja vien tas «palīdz» jūsu vīrietim.

6. Pieradusi pie mīlestības trūkuma personiskajās attiecībās, jūs esat gatava gaidīt, cerēt un vēl vairāk censties sagādāt prieku.

7. Jūs esat gatava uzņemties daudz vairāk nekā pusi atbildības, vainas un nosodījuma jebkurās attiecībās.

8. Jūsu pašvērtējums ir ārkārtīgi zems, un savas apziņas dziļumos jūs neticat, ka esat pelnījusi būt laimīga. Drīzāk jūs uzskatāt, ka jums kaut kā jānopelna tiesības baudīt dzīvi.

9. Jums piemīt izmisīga nepieciešamība vadīt savus vīriešus un jūsu savstarpējās attiecības, jo bērnībā jūs neesat jutusies pietiekami droši. Savus centienus vadīt cilvēkus un situācijas jūs maskējat ar to, ka «esat izpalīdzīga».

10. Savstarpējās attiecībās jūs daudz ciešāk turaties pie sava sapņa par to, kā viss varētu būt, nekā apzināties savu patieso stāvokli.

11. Jūs esat atkarīga no vīriešiem un savām emocionālajām sāpēm.12. Var būt, ka jūs emocionāli, bieži vien arī bioķīmiski sliecaties uz

atkarību no narkotikām, alkohola un/vai noteikta tipa ēdiena, pārsvarā saldumiem.

13. Saskarē ar cilvēkiem, kuriem ir problēmas, kas jāatrisina, un arī iesaistoties situācijās, kas ir haotiskas, nedrošas un emocionāli sāpīgas, jūs izvairāties uzņemties atbildību pašai par sevi.

14. Jums var būt tendence uz depresiju, kuru jūs cenšaties pārvarēt ar aizrautību, kādu sniedz nestabilas attiecības.

15. Jūs nevilina vīrieši, kas ir labsirdīgi, stabili, uzticami un kurus jūs interesējat. Šādus «jaukus» vīriešus jūs uzskatāt par garlaicīgiem.

Džillai vairāk vai mazāk piemita gandrīz visas šeit minētās īpatnības. No viņas stāstītā es varēju secināt, ka Rendijam ir sarežģījumi ar alkoholu. Šāda emocionālā tipa sievietēm vienmēr ir tieksme uz vīriešiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ nav emocionāli pieejami. Un jebkāda atkarība ir pirmais veids, kā cilvēks var kļūt emocionāli nepieejams.

12

Jau no paša sākuma Džilla bija gatava uzņemties lielāku atbildību nekā Rendijs par viņu savstarpējo attiecību sākšanu un turpināšanu. Gluži kā daudzas citas sievietes, kas mīl par daudz, arī viņa acīmredzami bija ar lielu atbildības sajūtu apveltīta, uz sasniegumiem orientēta persona, kura bija guvusi panākumus daudzās savas dzīves jomās, taču, neskatoties uz to, viņas pašvērtējums bija ļoti zems. Izglītības un karjeras mērķu sasniegšana nespēja kompensēt personisko sakāvi, kādu viņa piedzīvoja savās mīlestības attiecībās. Katra reize, kad Rendijs bija aizmirsis piezvanīt, nopietni iedragāja viņas jau tā trauslo paštēlu, kuru viņa pēc tam varonīgi centās atjaunot, mēģinādama izdabūt no Rendija kaut mazākos pierādījumus, kas liecinātu par viņa rūpēm. Džillas gatavība uzņemties pilnīgu atbildību par neveiksmīgām attiecībām bija tipiska, gluži tāpat kā viņas nespēja reāli novērtēt stāvokli un parūpēties pašai par sevi, saraujot attiecības brīdī, kad savstarpējās saiknes trūkums jau kļuva acīmredzams.

Sievietes, kas mīl par daudz, ne visai rūpējas pašas par savu iekļaušanos mīlas attiecībās. Viņas izgāž visu savu enerģiju, lai mainītu otra cilvēka uzvedību vai jūtas pret viņām, un veic izmisīgas manipulācijas, tādas kā Džillas dārgās tālsarunas vai lidojumi uz Sandjego (atcerieties, ka viņas līdzekļi bija stipri ierobežoti). Viņas telefoniskie «ārstniecības seansi» daudz lielākā mērā bija vērsti uz to, lai padarītu Rendiju par tādu vīrieti, kāds viņai vajadzīgs, nevis palīdzētu saprast, kas viņš īstenībā ir. Patiesībā jau Rendijs nemaz nevēlējās palīdzēt atklāt sevi. Ja viņš interesētos par šādu pašizziņu, tad pats būtu padarījis lielāko daļu darba, nevis pasīvi sēdējis malā, kamēr Džilla centās panākt, lai viņš analizē pats sevi. Bet viņa tā pūlējās tikai tāpēc, ka vienīgā alternatīva bija pieņemt Rendiju tādu, kāds viņš ir — vīrietis, kuru neinteresē nedz viņas jūtas, nedz abu savstarpējās attiecības.

Taču atgriezīsimies pie mūsu iepazīšanās, lai varētu labāk saprast, kas tieši tajā dienā bija licis Džillai apmeklēt manu biroju.

Nu viņa runāja par savu tēvu.— Viņš bija tik stūrgalvīgs. Varu apzvērēt, ka kādu dienu es tomēr būtu

viņu pārliecinājusi. — Viņa uz bridi pieklusa.— Tomēr man tas nekad neizdevās. Varbūt tieši tāpēc arī es kļuvu par

juristi. Man vienkārši patīk kādu pārliecināt par savu taisnību un uzvarēt, — Uz mirkli viņas sejā atplauka plats smaids, tad viņa atkal kļuva nopietna.

— Vai zināt, ko es reiz izdarīju? Es liku viņam pateikt, ka viņš mani mīl, un es liku, lai viņš mani apkampj. — Džilla centās to pasniegt kā jocīgu atgadījumu no saviem pusaudzes gadiem, taču viņai tas neizdevās. Cauri lauzās aizvainots jaunas meitenes lepnums.

— Tas nemūžam nenotiktu, ja es nebūtu viņu piespiedusi. Taču viņš mani mīlēja. Viņš vienkārši nespēja to izrādīt. Un viņš nekad nespēja to pateikt vēlreiz. Tāpēc es tiešām priecājos, ka toreiz viņu piespiedu. Citādi es nekad

13

nebūtu dzirdējusi no viņa šādus vārdus. Es tos gaidīju gadiem ilgi. Man bija astoņpadsmit gadu, kad es viņam pavēlēju: «Tev jāpasaka, ka tu mani mīli!» — un es nekustējos ne no vietas, kamēr viņš to nepateica. Tad es lūdzu, lai viņš mani apkampj, un īstenībā jau man pašai nācās pirmajai apkampt viņu. Viņš it kā atrāvās atpakaļ un uzsita man uz pleca, bet tas nekas. Man tas tiešām bija no viņa vajadzīgs. — Asaras atkal bija klāt, un šoreiz tās jau lija pār viņas apaļīgajiem vaigiem.

— Kāpēc tas viņam nācās tik grūti? Šķiet taču, ka ir tik pašsaprotami spēt pateikt savai meitai, ka mīli viņu. Viņa atkal pētīja savas sažņaugtās rokas.

— Es tik ļoti centos. Tieši tāpēc es tik izmisīgi strīdējos un cīnījos ar viņu. Es domāju — ja uzvarēšu, viņam vajadzēs lepoties ar mani. Viņam nāksies atzīt, ka es esmu laba. Es gribēju saņemt viņa atzinību, kura, kā es domāju, apliecinās viņa mīlestību vairāk nekā viss cits pasaulē...

Tālākajā sarunā ar Džillu kļuva skaidrs, kā Džillas ģimene izskaidroja to, ka tēvs viņu atgrūda. Viņš esot vēlējies dēlu, taču tā vietā ticis pie meitas. Visiem, ieskaitot Džillu, šis vienkāršais izskaidrojums attiecībā uz viņa vēsumu pret savu meitu šķita daudz ērtāk pieņemams nekā patiesība. Taču pēc krietna ārstēšanās laika Džilla beidzot saprata, ka viņas tēvam nebija ciešu emocionālu saišu ne ar vienu, ka viņš vispār nebija spējīgs paust sirsnību, mīlestību vai atzinību ne pret vienu savā personiskajā sfērā. Viņa emocionālajai atturībai vienmēr atradās kaut kādi «iemesli», tādi kā strīdi vai viedokļu atšķirības attiecībā uz neapgāžamiem faktiem, kā, piemēram, to, ka Džilla ir meitene. Ikviens no ģimenes locekļiem labprātāk atzina šos iemeslus par pamatotiem nekā iedziļinājās Džillas nemainīgi atsvešinātajās attiecībās ar tēvu.

Patiesībā Džillai atzīt sava tēva fundamentālo nespēju mīlēt bija grūtāk atzīt nekā turpināt vainot pašai sevi. Kamēr vien pie vainas bija viņa, pastāvēja arī cerība — ka galu galā viņa spēs mainīt pati sevi tiktāl, lai izraisītu pārmaiņas arī tēvā. (Patiesi, tā notiek ar mums visiem — ja noticis kāds emocionāli sāpīgs gadījums un mēs sakām sev, ka tā ir mūsu vaina, mēs īstenībā sev iestāstām, ka spējam to kontrolēt; ja mēs paši mainīsimies, sāpes pāries. Šis mehānisms lielā mērā uztur to sieviešu vainas apziņu, kas mīl par daudz. Vainojot pašas sevi, mēs turamies pie cerības, ka spēsim izdomāt, ko īsti mēs darām nepareizi, un izlabot, tādējādi atgūstot kontroli pār situāciju un apturot sāpes.

Šī Džillas īpašība skaidri atklājās kādā seansā drīz vien pēc tam, kad viņa aprakstīja savu laulību. Izjuzdama nepārvaramu tieksmi pēc cilvēka, ar kuru kopā varētu pārvarēt tos emocionāli nelabvēlīgos apstākļus, kādos bija uzaugusi līdzās savam tēvam, Džilla laulībā saskatīja iespēju vēlreiz mēģināt piepildīt savu aizturēto mīlestību.

Kad Džilla stāstīja, kā satikusi savu vīru, man prātā nāca izteiciens, ko biju dzirdējusi no kāda kolēģa ārsta: izbadējies cilvēks ir slikts pircējs. Tā kā

14

Džilla bija izmisīgi salkusi pēc mīlestības un atzinības un iepazinusi atstumtību, kaut arī to par tādu nekad nebija atzinusi, viņai vienkārši bija lemts sastapt Polu.

Viņa man stāstīja: — Mēs satikāmies kādā bārā. Es mazgāju veļu automātā. Uz pāris minūtēm iegāju turpat blakus esošajā mazajā un nolaistajā bārā. Pols tur spēlēja biljardu. Viņš jautāja man, vai nevēlos uzspēlēt. Es piekritu, un tā tas arī sākās. Viņš uzaicināja mani kaut kur aiziet. Es teicu, ka nemēdzu nekur iet ar vīriešiem, kurus sastopu bāros. Tad viņš pavadīja mani līdz veļas mazgātavai un visu laiku turpināja runāt ar mani. Beidzot es iedevu viņam savu telefona numuru, un jau nākamajā vakarā mēs satikāmies.

— Jūs man neticēsiet, taču jau pēc divām nedēļām mēs dzīvojām kopā. Viņam nebija kur dzīvot, man bija jāizvācas no dzīvokļa, un tā mēs kopā noīrējām citu dzīvokli. Un nekas mums nebija īpaši izcils — ne sekss, ne kopīgi pavadītais laiks, ne arī kas cits. Taču apmēram pēc gada mana māte sāka uztraukties par to, ko es daru, un tā mēs apprecējāmies. — Džilla atkal pa-purināja savas cirtas.

Lai gan šis sākums bija tik prozaisks, drīz vien Džillu bija pārņēmusi apsēstība. Tā kā Džilla bija uzaugusi, cenzdamās nepareizo pārvērst par pareizu, viņa, protams, ienesa šo domāšanas un uzvedības modeli arī savās ģimenes attiecībās.

— Es tik ļoti centos. Gribu teikt, es viņu tiešām mīlēju un biju nolēmusi likt viņam atbildēt ar pretmīlu. Es centos būt ideāla sieva. Es gatavoju ēdienu un kopu dzīvokli kā traka, un vēl centos arī apmeklēt skolu. Lielāko tiesu viņš nestrādāja nemaz. Viņš gulšņāja pa māju un dažkārt pazuda uz vairākām dienām. Šī gaidīšana un uztraukumi — tā bija īsta elle. Taču es biju iemācījusies nejautāt, kur viņš bijis, jo... — Viņa vilcinājās runāt tālāk un sāka grozīties krēslā. — Man nav viegli to atzīt. Es biju tik pārliecināta, ka pati spēšu veikt visu, ja vien pietiekami centīšos, taču dažkārt pēc viņa pazušanas es dusmojos, un tad viņš mani sita.

— Es to vēl nevienam neesmu stāstījusi. Man vienmēr bija tāds kauns. Es nekad nebiju sevi uzskatījusi par tādu, vai saprotat? Par tādu, kas ļauj sevi sist.

Džillas laulība izjuka tad, kad vīrs kādā no saviem ieilgušajiem klejojumiem atrada citu sievieti. Lai gan laulība jau bija kļuvusi par agoniju, kad Pols aizgāja, Džillu pārņēma izmisums.

— Es apzinājos — lai kāda arī būtu tā sieviete, viņa visādā ziņā bija tāda, kāda nebiju es. Patiesībā es nespēju saprast, kādēļ Pols mani atstāja. Es jutos tā, it kā nespētu vairs neko piedāvāt nedz viņam, nedz kādam citam. Es nevainoju, ka viņš mani atstāja. Beigu beigās man jau likās, ka pati vairs nespēju sevi paciest. Lielākā daļa mana darba ar Džillu bija vērsta uz to, lai palīdzētu viņai izprast slimības procesu, kurā viņa tik ilgi bija iegrimusi, viņas tieksmi uz neveiksmei nolemtām attiecībām ar emocionāli nepieejamiem vīriešiem. Džillas

15

ierastais uzvedības veids attiecībās ar vīriešiem līdzinās pieradumam pie narkotiku lietošanas. Jebkuru attiecību pašā sākumā bija «augstākais punkts», eiforijas un jūsmas sajūta — viņa ticēja, ka beidzot varētu tikt piepildītas sirds dziļumos lolotās ilgas pēc mīlestības, uzmanības un emocionālas drošības. Ticēdama tam, Džilla pakāpeniski kļuva pārāk atkarīga no vīrieša un savām attiecībām ar viņu, lai spētu justies labi. Tad, gluži kā narkomāns, kuram nākas lietot arvien vairāk narkotiku tāpēc, ka tās rada arvien mazāku efektu, viņa arvien krampjaināk turējās pie attiecībām, kas sniedza aizvien mazāk apmierinājuma un piepildījuma. Cenzdamās paturēt to, kas kādreiz šķita tik brīnišķīgs, tik daudzsološs, Džilla verdziski sekoja savam vīrietim un meklēja ciešāku kontaktu, lielāku drošību, vairāk mīlestības, taču saņēma to arvien mazāk un mazāk. Jo ļaunāks kļuva stāvoklis, jo grūtāk bija no tā izkļūt — tāpēc ka viņas vajadzības bija pārāk dziļas. Viņa nespēja aiziet.

Kad Džilla pirmo reizi atnāca pie manis, viņai bija divdesmit deviņi gadi. Tēvs jau septiņus gadus bija miris, taču vēl joprojām bija palicis nozīmīgākais vīrietis viņas dzīvē. Zināmā mērā pat vienīgais vīrietis viņas dzīvē, jo katrās attiecībās ar citu sev pievilcīgu vīrieti viņa patiesībā uzturēja attiecības ar tēvu un joprojām tik ļoti centās gūt mīlestību no šā vīrieša, kas pats savu problēmu dēļ nespēja to sniegt.

Ja mūsu bērnības iespaidi ir izteikti sāpīgi, mēs bieži vien neapzināti visu mūžu tiecamies atkārtot līdzīgas situācijas, lai gūtu tajās virsroku.

Piemēram, ja mēs, līdzīgi Džillai, esam mīlējušas un ilgojušās pēc viena no vecākiem, kurš nav mums atbildējis ar savu mīlestību, tad vēlāk, kļuvušas pieaugušas, mēs bieži vien dibinām attiecības ar kādu līdzīgu cilvēku vai vairākiem šādiem pašiem cilvēkiem, lai beidzot panāktu «uzvaru» savā nebeidzamajā cīņā par mīlestību. Džilla personificēja šo mehānismu, līdz beidzot atklāja, ka viņai pievilcīgāki šķiet tikai nepiemēroti vīrieši — cits pēc cita.

Ir kāda veca anekdote par tuvredzīgu cilvēku, kurš vēlu naktī pazaudējis atslēgas un meklē tās uz ielas zem laternas. Iet garām kāds cits cilvēks un piedāvā savu palīdzību, taču pirms tam pajautā: «Vai jūs droši zināt, ka pazaudējāt tās tieši šeit?» Atbilde: «Nē, bet šeit ir gaišāk.»

Džilla, gluži kā persona no anekdotes, meklēja to, kā trūkst viņas dzīvē, nevis tur, kur būtu kāda cerība to atrast, bet gan tur, kur šķita vieglāk meklēt, jo bija sieviete, kas mīl par daudz.

Visa šī grāmata ir veltīta tam, lai mēs noskaidrotu, ko nozīmē mīlēt par daudz, kāpēc mēs tā darām, kur esam to iemācījušās un kā mainīt savu mīlestību, lai tā izpaustos veselīgākā veidā. Tagad pa vienai vēlreiz aplūkosim to sieviešu raksturīgākās īpatnības, kas mīl par daudz.

16

1. Vispārīgā gadījumā jūs nākat no ģimenes,kura nefunkcionē normāli un kurā nav tikušas

apmierinātas jūsu emocionālās vajadzības

Varbūt vislabāk šo īpašību varētu izprast, ja sāktu ar vārdiem «kurā nav tikušas apmierinātas jūsu emocionālās vajadzības». Emocionālās vajadzības nenozīmē tikai vajadzību pēc mīlestības un pieķeršanās. Kaut arī šis aspekts ir svarīgs, tomēr daudz nozīmīgāks ir fakts, ka jūsu iespaidi un pārdzīvojumi lielā mērā tika ignorēti un noliegti, nevis pieņemti un atzīti.

Piemērs. Vecāki strīdas. Bērns izbijies. Bērns jauta mātei: «Kāpēc tu esi nikna uz tēti?» Māte atbild: «Es neesmu nikna,» — lai gan izskatās sadusmota un satraukta. Tagad bērns ir vēl vairāk apjucis un izbijies un saka: «Es dzirdēju, ka tu kliedzi.» Māte dusmīgi atbild: «Es tev teicu, ka neesmu nikna, taču es tāda kļūšu, ja tu neliksies mierā!» Nu jau bērns ir gan nobijies, gan apjucis, gan dusmīgs, turklāt vēl jūtas vainīgs. Māte uzstājusi, ka viņa uztvere nav pareizi, taču, ja tas ir tiesa, tad no kurienes gan rodas šī baiļu sajūta? Tagad bērnam jāizšķiras — vai nu pieņemt, ka viņam taisnība un māte ir viņam apzināti melojusi, vai arī domāt, ka viņš kļūdaini dzird, redz un jūt. Bieži viņš ļausies apjukumam un izslēgs savus iespaidus, lai nenāktos pārdzīvot nepatīkamo sajūtu, kad tie tiek noliegti. Tas savukārt ietekmē bērna spēju uzticēties sev pašam un savām sajūtām gan bērnībā, gan arī vēlāk, it īpaši tuvās attiecībās.

Tāpat var tikt noliegta vai nepietiekami apmierināta arī vajadzība pēc pieķeršanās, ja vecāki strīdas savā starpā vai arī tos nodarbina citas cīņas, ģimenē paliek pārāk maz laika un uzmanības, ko veltīt bērniem. Tādējādi bērns ir izsalcis mīlestības, viņš nezina, kā tikt ar šo izsalkumu galā un vai ar to samierināties, un jūt, ka nav to pelnījis.

Tagad par šīs īpatnības formulējuma pirmo daļu: par nākšanu no ģimenes, kura nefunkcionē normāli. Ģimenes, kas nefunkcionē normāli, ir tādas ģimenes, kurās vērojama viena vai vairākas šādas parādības:

• tiek lietots alkohols un/vai citas narkotikas (pēc ārsta ieteikuma vai nelegāli);

• kaut kas tiek darīts pārlieku lielā mērā, tas var attiekties uz ēšanu, darbu, telpu uzkopšanu, spēlēm, tēriņiem, diētu, vingrinājumiem un tā tālāk; šādas pārmērīgas aizraušanās ir līdzīgas progresējošai slimībai; papildus daudzām citām kaitīgajām sekām tās būtiski traucē godīgus kontaktus un tuvību ģimenē;

• otrs laulātais un/vai bērni tiek sisti;• kāds no vecākiem seksuāli izmanto bērnu, sākot no pavedināšanas un

beidzot ar asinsgrēku;• pastāvīgi strīdi un sasprindzinājums;• ilgus laika periodus vecāki nerunā viens ar otru;

17

• vecākiem piemīt savstarpēji konfliktējoša attieksme vienam pret otru vai pret kādām vērtībām, vai arī viņi rīkojas pretrunīgi, kas ietekmē bērnu uzticību viņiem;

• vecāki cenšas pārspēt viens otru vai bērnus;• viens no vecākiem nespēj uzturēt attiecības ar citiem ģimenes locekļiem

un apzināti no viņiem izvairās, uzveļot pārējiem vainu par šo attiecību trūkumu;• tiek kultivēta ārkārtēja stingrība attiecībā uz naudu, reliģiju, darbu,

laika pavadīšanu, jūtu izpausmēm, seksu, televīziju, mājas darbiem, sportu, politiku un tā tālāk; apsēstība ar jebko no minētā var traucēt saskarsmi un tuvību, jo uzsvars tiek likts nevis uz pašām attiecībām, bet gan uz noteikumu ievērošanu.

Ja kādam no vecākiem ir raksturīga šāda veida uzvedība vai apsēstība, tas graujoši ietekmē bērnu. Ja abi vecāki piekopj kādu no minētajiem neveselīgiem ieradumiem, rezultāts var būt vēl traģiskāks. Bieži vecākiem piemīt viena otru savstarpēji papildinošas patoloģijas. Piemēram, bieži gadās, ka apprecas alkoho-liķis ar pārmērīgu izēdāju, un tad katrs no viņiem cenšas ierobežot otra netikumu. Bieži vecāki neveselīgā veidā līdzsvaro viens otru; ja nomācoši gādīga māte ir precējusies ar dusmīgu un noraidošu tēvu, tad katru no viņiem otra laulātā attieksme burtiski spiež destruktīvā veidā izturēties pret bērniem.

Disfunkcionālas ģimenes var izpausties dažādos veidos un formās, taču tām visām kopīga ir ietekme uz bērniem, kuri tajās aug; šiem bērniem zināmā mērā ir traucēta spēja pareizi just un uzturēt attiecības.

2. Tā kā bērnībā nebijāt pietiekami aprūpēta,jūs cenšaties kompensēt šo trūkumu, pati kļūstot

par aprūpētāju, īpaši attiecībā uz vīriešiem,kuriem šī aprūpe šķietami ir nepieciešama

Padomājiet par to, kā bērni, īpaši mazas meitenes, izturas, kad pietrūkst mīlestības un uzmanības, pēc kuras viņi ilgojas un kura viņiem ir nepieciešama. Mazs zēns var kļūt dusmīgs, sākot slikti uzvesties, kauties, bet maza meitene parasti pievērsīs uzmanību savai mīļotajai lellei. Šūpodama un mierinādama lelli un kaut kādā mērā pati sevi ar to identificēdama, šī mazā meitene visādi pūlas saņemt mīlestību, kas viņai vajadzīga. Pieaugušas sievietes, kas mīl par daudz, rīkojas tāpat, varbūt vienīgi nedaudz maskētākā veidā. Visumā mēs kļūstam par aprūpētājām daudzās, ja ne pat visās mūsu dzīves jomās. Sievietes, kuras nāk no disfunkcionālām ģimenēm (īpaši, kā esmu novērojusi, no alkoholiķu ģimenēm), nospiedošā vairākumā ir pārstāvētas profesijās, kas saistītas ar palīdzības sniegšanu. Viņas strādā par auklēm, medicīnas māsām, konsultantēm, ārstēm un patronāžas darbiniecēm. Mūs pievelk tie, kuriem vajadzīga palīdzība, mēs

18

kaismīgi identificējam sevi ar viņu sāpēm un cenšamies tās atvieglot, lai uzlabotu pašas savu stāvokli. Tas, kāpēc mūs visvairāk piesaista tādi vīrieši, kuriem, šķiet, vajadzīga palīdzība, kļūst saprotams, ja mēs apzināmies, ka šīs pievilkšanās pamatā ir mūsu pašu vēlēšanās būt mīlētām un saņemt palīdzību.

Nav teikts, ka vīrietim, kas mūs piesaista, obligāti jābūt bez graša kabatā vai arī slimam. Varbūt viņš nespēj labi saprasties ar citiem cilvēkiem vai arī ir vēss un bezjūtīgs, vai stūrgalvīgs un patmīlīgs, vai drūms un melanholisks. Viņš var būt nedaudz mežonīgs un bezatbildīgs vai arī tāds, kas nespēj turēt vārdu vai būt uzticīgs. Varbūt viņš mums stāsta, ka nekad nav spējis nevienu mīlēt. Atkarībā no mūsu pašu iepriekšējās pieredzes mēs atsauksimies uz dažādām neapmierinātām vajadzībām. Taču mēs atsauksimies, būdamas pārliecinātas, ka šim vīrietim nepieciešama mūsu palīdzība, mūsu līdzjūtība un mūsu gudrība, lai viņš varētu uzlabot savu dzīvi.

3. Jūs nemūžam neesat varējusi pārveidot savus vecākus, lai viņi būtu tik sirsnīgi un mīloši, kā jūs vēlētos,

un tāpēc sirds dziļumos esat tendēta uz pazīstamo tipu, jūtu ziņā nepieejamo vīrieti, kuru jūs pēc tam atkal

centīsities pārveidot ar savas mīlestības spēku

Var būt, ka jums bija jācīnās ar vienu no vecākiem, varbūt arī ar abiem. Taču, lai arī kas būtu bijis nepareizi, sāpīgi vai kā jums būtu trūcis bērnībā, jūs cenšaties to vērst par labu tagad.

Tagad jau kļūst skaidrs, ka notiek kaut kas ļoti neveselīgs un destruktīvs attiecībā uz jums. Būtu labi, ja visu savu līdzdalību, līdzjūtību un izpratni mēs varētu likt lietā attiecībās ar veselīgiem vīriešiem, ar tādiem vīriešiem, kas ļautu cerēt, ka tiks apmierinātas arī mūsu pašu vajadzības. Taču mūs nepiesaista ve-selīgi vīrieši, kas varētu sniegt to, kas mums vajadzīgs. Viņi mums šķiet garlaicīgi. Mūs saista vīrieši, kas mums atgādina to cīņu, kādu bijām spiestas izcīnīt ar saviem vecākiem — kad mēs centāmies būt pietiekami labas, pietiekami mīlošas, pietiekami vērtīgas, pietiekami izpalīdzīgas un pietiekami gudras, lai saņemtu mīlestību, uzmanību un atzinību no tiem, kuri savu per-sonisko problēmu un aizņemtības dēļ nespēja sniegt to, kas mums bija nepieciešams. Tagad mēs rīkojamies tā, it kā mīlestība, uzmanība un atzinība nebūtu nekā vērtas, ja mēs nespējam tās panākt no vīrieša, kurš — tāpat savu problēmu un savas aizņemtības dēļ — nav spējīgs tās mums sniegt.

4. Baidoties no tā, ka viņš varētu jūs pamest,jūs darīsit visu, lai tikai nesagrūtu jūsu attiecības

19

Pamest — tas ir ļoti nežēlīgs vārds. Tas sevī ietver atstumtību, varbūt pat nāvi, jo var izrādīties, ka vienas mēs nespējam dzīvot. Pamest var tiešā nozīmē, un pamest var emocionālajā ziņā. Ikviena sieviete, kas mīl par daudz, vismaz reizi ir izbaudījusi, ko nozīmē pa īstam būt emocionāli pamestai, un visas ar to saistītās bailes un tukšuma sajūtu. Kad esam pieaugušas, tas, ka mūs pamet vīrietis, kas tik daudzējādā ziņā pārstāv visus tos, kuri mūs kādreiz pametuši, atkal izraisa bailes. Protams, ka mēs darīsim visu, lai atkal nebūtu jāpiedzīvo šīs izjūtas. Tas arī noved mūs pie nākamās īpatnības.

5. Gandrīz nekas nav par grūtu, par ilgu vai par dārgu, ja vien tas «palīdz» jūsu vīrietim

Visas šīs palīdzētgribas teorētiskais pamatojums ir šāds — ja vien jums izdotos, vīrietis kļūtu tieši tāds, kādu jūs viņu vēlaties un kāds jums vajadzīgs, un tas nozīmē, ka jūs gribat uzvarēt šajā cīņā un iegūt to, ko jau tik ilgi esat vēlējusies.

Tāpēc, bieži būdamas pieticīgas un pat pašaizliedzīgas attiecībā uz savām pašu vajadzībām, mēs darīsim jebko, lai tikai palīdzētu viņam. Mēs cenšamies palīdzēt, piemēram, šādā veidā:

• pērkam viņam apģērbu, lai uzlabotu viņa pašattēlu;• atrodam ārstu un lūdzam, lai viņš to apmeklē;• finansējam dārgus vaļaspriekus, lai palīdzētu viņam labāk pavadīt laiku;• pieciešam postošas ģeogrāfiskās dzīvesvietas maiņas, jo «viņš šeit nav

laimīgs»;• atdodam viņam pusi sava īpašuma un mantu, lai viņš nejustos

mazvērtīgāks par mums;• nodrošinām viņu ar dzīvesvietu, lai viņš justos drošībā;• atļaujam viņam sevi emocionāli izmantot, jo «viņam agrāk nekad nav

bijis ļauts izpaust savas jūtas»;• atrodam viņam darbu.

Šeit tikai nepilnīgi ir izklāstīts tas, kādā veidā mēs cenšamies palīdzēt. Mēs reti sev uzdodam jautājumu, vai viss, ko mēs darām viņa labā, ir lietderīgi, īstenībā mēs patērējam milzum daudz laika un enerģijas, cenzdamās izdomāt jaunus paņēmienus, kas darbotos labāk par tiem, kurus jau esam izmēģinājušas.

6. Pieradusi pie mīlestības trūkuma personiskajāsattiecībās, jūs esat gatava gaidīt, cerēt un

vēl vairāk censties sagādāt prieku

20

Ja kāda cita sieviete, ar citādu pagātni, nokļūtu jūsu stāvoklī, viņa spētu sev pateikt: «Tas ir briesmīgi. Es vairs netaisos tā turpināt.» Taču mēs pieņemam — ja reiz tas nelīdz un mēs neesam apmierinātas, tad acīmredzot kaut ko neesam izdarījušas pietiekam mērā. Katru partnera uzvedības niansi mēs uztveram tā, it kā tā apliecinātu, ka viņš beidzot sāk mainīties. Mēs dzīvojam cerībās, ka rīt viss būs citādi. Patiesībā jau gaidīt, ka mainīsies viņš, ir ērtāk nekā mainīt pašām sevi un savu dzīvi.

7. Jūs esat gatava uzņemties daudz vairāk nekā pusi atbildības, vainas un nosodījuma jebkurās attiecībās

Bieži vien tām no mums, kas nākam no disfunkcionālām ģimenēm, vecāki ir bijuši bezatbildīgi, infantili un vāji. Mēs ātri nobriedām un kļuvām it kā pieaugušas daudz agrāk, pirms bijām gatavas grūtībām, ar kādām saistīta šī loma. Taču mūs arī iepriecināja tās pilnvaras, kādas mums deva mūsu ģimene un citi. Tagad, būdamas pieaugušas, mēs ticam, ka tieši mēs esam tās, kam jāuztur savstarpējās attiecības, un mēs bieži saistāmies ar bezatbildīgiem partneriem, kuri visu vainu uzveļ mums un tādējādi vēl vairāk stiprina mūsu apziņu, ka viss tiešām ir atkarīgs no mums. Mēs esam profesionālas nastu nesējas.

8. Jūsu pašvērtējums ir ārkārtīgi zems, un savas apziņas dziļumos jūs neticat, ka esat pelnījusi būt laimīga. Drīzāk jūs uzskatāt, ka jums kaut kā

jānopelna tiesības baudīt dzīvi

Ja jau mūsu vecāki neuzskata, ka mēs esam viņu mīlestības un uzmanības vērtas, kā gan mēs varam ticēt, ka tiešām esam jauki, labi cilvēki? Tikai ļoti nedaudzas no tām sievietēm, kas mīl par daudz, savas sirds dziļumos ir pārliecinātas par to, ka pelnījušas mīlēt un būt mīlētas tikai tāpēc vien, ka viņas eksistē. Mēs uzskatām, ka mums piemīt šausmīgas vainas un trūkumi un mums jāveic labi darbi, lai tos izpirktu. Mēs dzīvojam, juzdamās vainīgas par to, ka mums ir šādas nepilnības, un baidīdamās, ka mūs atmaskos. Mēs ļoti, ļoti cenšamies, lai izliktos labas, jo neticam, ka tādas esam.

9. Jums piemīt izmisīga nepieciešamība vadīt savus vīriešus un jūsu savstarpējās attiecības,

jo bērnībā neesat jutusies pietiekami droši.Savus centienus vadīt cilvēkus un situācijas

jūs maskējat ar to, ka «esat izpalīdzīga»

21

Ja bērns dzīvo ģimenē, kas vislielākajā mērā ir uzskatama par disfunkcionālu, piemēram, tādā, kur valda alkoholisms, vardarbība vai asinsgrēks, viņš neizbēgami kritīs panikā tādēļ, ka ģimene nespēj kontrolēt situāciju. Cilvēki, no kuriem viņš atkarīgs, nespēj viņam palīdzēt, jo ir pārāk slimi, lai bērnu aizsargātu. Patiesībā tieši pati ģimene ir briesmu un posta perēklis, nevis bērnam nepieciešamās drošības un aizsardzības garants. Un tieši tāpēc, ka šie iespaidi ir tik satriecoši un iznīcinoši, tās no mums, kas ir to pieredzējušas, cenšas, tā teikt, mainīt lomas. Būdamas stipras un spējīgas palīdzēt attiecībā uz citiem, mēs sargājam pašas sevi no bailēm būt atkarīgām no kāda cita žēlastības. Mums nepieciešams būt kopā ar cilvēkiem, kuriem mēs varam palīdzēt, lai pašas justos drošībā un kontrolētu situāciju.

10. Savstarpējās attiecībās jūs daudz ciešākturaties pie sava sapņa par to, kā viss varētu būt,

nekā apzināties savu patieso stāvokli

Kad mēs mīlam par daudz, tad dzīvojam fantāziju pasaulē, kur vīrietis, ar kuru kopā mēs esam tik nelaimīgas vai tik neapmierinātas, tiek pārveidots par tādu, par kādu, mēs esam pārliecinātas, viņš varētu kļūt un tiešām arī kļūs ar mūsu palīdzību. Tā kā mēs ļoti maz zinām par to, kā būt laimīgām savstarpējās attiecībās, un mums ir ļoti maza pieredze attiecībā uz to, ko nozīmē būt kopā ar cilvēku, kas par mums rūpētos un kas apmierinātu mūsu emocionālās vajadzības, šī sapņu pasaule ir lielākais, uz ko mēs iedrošināmies cerēt, lai piepildītu savas vēlmes.

Ja nu mēs tiešām dabūtu tādu vīrieti, kam piemīt viss, ko vēlamies, kālab gan mēs viņam būtu vajadzīgas? Un visas šīs spējas (un tieksmes) palīdzēt vairs nebūtu nepieciešamas. Uzreiz paliktu nelietojama ievērojama daļa mūsu identitātes. Tāpēc mēs izvēlamies vīrieti, kurš nav tāds, kādu mēs vēlamies, — un turpinām sapņot.

11. Jūs esat atkarīga no vīriešiem un savām emocionālajām sāpēm

Runājot grāmatas Mīlestība un atkarība autores Stentonas Pīlas vārdiem: «Atkarība uzsūc cilvēka apziņu un, gluži kā pretsāpju līdzeklis, atbrīvo viņu no uztraukuma un sāpēm. Varbūt pat nav nekā cita, kas tik pamatīgi varētu absorbēt mūsu apziņu, kā zināma veida mīlas attiecības. Atkarību attiecībās raksturo tas, ka nemitīgi ir nepieciešama otra cilvēka iedrošinošā klātbūtne... Otrs kritērijs ir

22

tas, ka atkarība mazina cilvēka spēju pievērst uzmanību citiem savas dzīves aspektiem un tikt ar tiem galā.»

Mēs izmantojam savu apsēstību ar vīriešiem, ko mīlam, lai atbrīvotos no sāpēm, tukšuma sajūtas, bailēm un dusmām. Mēs izmantojam savstarpējās attiecības kā narkotiku, lai izvairītos no tā, ko mēs izjustu, ja būtu nodarbinātas pašas ar sevi. Jo sāpīgāka ir saskarsme ar vīrieti, jo vairāk viņš paralizē mūsu domas. Patiesi briesmīgas attiecības vienkārši pilda tādas pašas funkcijas kā ļoti spēcīga narkotika. Ja nav vīrieša, uz ko koncentrēties, mums kaut kā pietrūkst, un šo stāvokli bieži vien raksturo tādi paši fiziskie un emocionālie simptomi kā atteikšanos no īsto narkotiku lietošanas: nelabums, svīšana, salšana, drebuli, nemierīgums, saistīta domāšana, depresija, bezmiegs, bailes un uztraukuma lēkmes. Pūlēdamās atbrīvoties no šiem simptomiem, mēs atgriežamies pie sava pēdējā partnera vai izmisīgi meklējam jaunu partneri.

12. Var būt, ka jūs emocionāli,bieži vien arī bioķīmiski sliecaties uz atkarību nonarkotikām, alkohola un/vai noteikta tipa ēdiena,

pārsvarā saldumiem

Iepriekš minētais īpaši attiecas uz tam daudzajām pārmēru mīlošajām sievietēm, kuru vecāki pārmērīgi lietojuši kādas vielas. Visām sievietēm, kas mīl par daudz, līdzi nāk viņu emocionālā pieredze, kas var likt lietot apziņu ietekmējošas vielas, lai izbēgtu no savām izjūtām. Taču no kādas vielas atkarīgu vecāku bērniem arī piemīt tendence mantot ģenētisko dispozīciju, kas liek viņiem izveidot pašiem savu atkarību.

Varbūt tāpēc, ka rafinēts cukurs savā molekulārajā struktūrā ir gandrīz identisks etilspirtam, daudzas alkoholiķu meitas nonāk tā atkarībā un kļūst par pārmērīgām izēdājām. Rafinēts cukurs ir nevis pārtikas produkts, bet narkotika. Tam nav uzturvērtības, ir tikai tukšās kalorijas. Tas var kritiski mainīt smadzeņu ķīmisko sastāvu un daudziem cilvēkiem izraisa spēcīgu atkarību.

13. Saskarē ar cilvēkiem, kuriem ir problēmas, kas jāatrisina, un iesaistoties situācijās,

kas ir haotiskas, nedrošas un emocionāli sāpīgas, jūs izvairāties uzņemties atbildību pašai par sevi

Lai gan mēs ļoti labi spējam intuitīvi nojaust, ko jūt kāds cits cilvēks, vai izdomāt, kas vajadzīgs vai kas būtu jādara kādam citam, mēs zaudējam saikni pašas ar savām izjūtām un nespējam pieņemt gudrus lēmumus attiecībā uz daudziem mūs satraucošiem pašu dzīves aspektiem. Bieži vien mēs īstenībā

23

nezinām, kas pašas esam, un, iejaucoties dramatiskās problēmās, izvairāmies apstāties un izdibināt patiesību par sevi.

Nav teikts, ka mēs nespētu paust emocijas. Mēs varam kliegt, raudāt un smilkstēt. Taču nespējam izmantot savas emocijas tā, lai tās palīdzētu mums veikt dzīvē nepieciešamu svarīgu izvēli.

14. Jums var būt tendence uz depresiju,kuru jūs cenšaties pārvarēt ar aizrautību,

kādu sniedz nestabilas attiecības

Piemērs. Kāda no manām klientēm, kurai bija ieilgusi depresija un kuras vīrs bija alkoholiķis, salīdzināja viņu kopdzīvi ar stāvokli, kad katru dienu notiek avārija. Reibinošie kāpumi un kritumi, pārsteigumi, manevri, attiecību neprognozējamība un nestabilitāte — tas viss kopā pastāvīgi un ik dienu traumēja viņas nervu sistēmu. Ja jums kādreiz ir gadījies piedzīvot autokatas-trofu, kurā neesat guvusi nopietnus savainojumus, iespējams, ka aptuveni nākamajā dienā pēc negadījuma jūs izjutāt zināmu «pacēlumu» Tas tāpēc, ka jūsu ķermenis tika pakļauts ārkārtējam šokam un adrenalīna daudzums pēkšņi strauji cēlās. Adrenalīns arī ir tas, kas izraisa šo «pacēluma» sajūtu. Ja nākas cīnīties ar depresiju, jūs neapzināti meklējat situācijas, kas liek jums justies spraigai gluži tāda ir autoavārija (vai laulība ar alkoholiķi), un jūs esat tik ļoti mobilizēta, ka nevarat justies panīkusi.

Depresija, alkoholisms un ēšanas traucējumi ir cieši saistīti, un šķiet, ka starp tiem pastāv arī ģenētiska saite. Piemēram, lielajam vairumam manu pacientu, kas sūdzas par apetītes trūkumu, abi vecāki ir alkoholiķi, un daudzām manām pacientēm, kurām ir depresija vismaz viens no vecākiem bijis alkoholiķis. Ja jūs nākat no alkoholiķu ģimenes, tad ir divi iemesli, kuru dēļ jums varētu būt tieksme uz depresiju, — jūsu pagātne un jūsu ģenētiskais mantojums Un ironija ir tā, ka jūs var spēcīgi pievilkt uzbudinājums, ko sniedz attiecības ar cilvēku, kuram piemīt tāda pati slimība.

15. Jūs nevilina vīrieši, kuri ir labsirdīgi,stabili, uzticami un kurus jūs interesējat.

Šādus «jaukus» vīriešus jūs uzskatāt par garlaicīgiem

Nestabilie vīrieši mums šķiet sajūsmas vērti, neuzticamie — kā izaicinājums, neprognozējamie — romantiski, infantilie — valdzinoši, untumainie — noslēpumaini. Dusmīgajiem vīriešiem ir nepieciešama mūsu izpratne. Nelaimīgajiem vīriešiem nepieciešams mūsu sniegtais mierinājums. Nedrošajiem vīriešiem nepieciešams mūsu iedrošinājums un vēsajiem vīriešiem

24

— mūsu sirsnība. Taču mēs nevaram «uzlabot» tādu vīrieti, kurš jau tāpat ir jauks, un, ja viņš ir laipns un rūpējas par mums, tad mums nav nekādu iespēju ciest. Nelaimīgā kārtā — ja mēs nevaram vīrieti mīlēt par daudz, tad parasti nevaram viņu mīlēt vispār.

Katrai no sievietēm, ar kurām jūs sastapsities turpmākajās nodaļās, tāpat kā Džillai, ir savs stāsts par pārmēru stipru mīlestību. Varbūt viņu stāsti palīdzēs jums skaidrāk izprast pašai savu dzīves modeli. Tad arī jūs spēsit izmantot grāmatas beigu daļā piedāvātos līdzekļus, lai mainītu šo modeli jaunā konfigu-rācijā un orientētu sevi uz pašpiepildījumu, mīlestību un prieku. To es jums novēlu.

25

2. SLIKTAS ATTIECĪBAS, BET LABS SEKSS

Ak, mans vīrietis, kā es viņu mīlu —viņš to nekad neuzzinās.

Visa mana dzīve ir viens vienīgsizmisums — bet man vienalga.

Kad viņš skauj mani savās rokās,pasaule ir gaiša...— Mans vīrietis

Man pretī sēdošo jauno sievieti apņēma izmisums. Viņas skaisto seju joprojām izķēmoja dzeltenās un zaļās pēdas, kas bija palikušas pēc briesmīgajiem sasitumiem. Pirms mēneša viņa bija tīšām ar automašīnu pārbraukusi pār kraujas malu.

— Tas bija avīzē, — viņa man lēni, ar sāpēm balsī teica, — viss par to nelaimes gadījumu, ar automašīnas attēliem, kā tā tur šūpojās uz malas... taču viņš pat necentās ar mani sazināties. — Viņas balss kļuva nedaudz skaļāka, un uz mirkli uzzibsnīja veselīgu dusmu dzirksts, pirms viņa atkal ieslīga atpakaļ savās bēdās.

Tad Trūdija, kas mīlestības dēļ bija nonākusi gandrīz līdz nāvei, izteica savu galveno jautājumu, to, kura dēļ tas, ka mīļākais bija viņu pametis, šķita neizskaidrojami un gandrīz vai neizturami: — Kā gan sekss mums varēja būt tik labs, likt mums abiem justies tik brīnišķīgi un tā tuvināt mūs, ka patiesībā nebija nekā cita, kas mūs vienotu? Kāpēc ar to viss bija kārtībā, ja nebija nekā cita? Tad viņa saka raudāt un pēkšņi visādā ziņā izskatījās pēc ļoti maza un ļoti aizvainota bērna. — Es domāju, ka atdodoties es likšu viņam mani iemīlēt. Es atdevu visu, visu, kas man bija, ko dot. — Viņa paliecās uz priekšu, apķēra ar rokām vēderu un sāka lēni šūpoties. — Ak, bet cik sāpīgi ir apzināties, ka es to visu darīju veltīgi!

Trūdija palika sēžam sakumpusi un ilgi elsoja, juzdamās apmaldījusies tajā tukšumā, kur reiz bija mājojis mīts par viņas mīlestību.

26

Kad viņa atkal spēja runāt, tad turpināja tāpat klusi žēloties. — Es rūpējos tikai par to, lai padarītu Džimu laimīgu un paturētu viņu pie sevis. Es nelūdzu neko citu kā vien to, lai viņš ir kopā ar mani.

Kad Trūdija atkal kādu brīdi bija raudājusi, es, atcerējusies, ko viņa man stāstīja par savu ģimeni, saudzīgi pajautāju: — Vai tas nebija tieši tas pats, ko arī jūsu māte gribēja no jūsu tēva? Pārsvarā to, lai viņš pavadītu laiku kopā ar viņu?

Pēkšņi viņa krēslā izslējās. — Ak, mans Dievs! Jums taisnība. Es pat runāju tāpat kā mana māte. Tieši tas cilvēks, kuram es visvairāk nevēlējos līdzināties, tā, kura skraidīja apkārt, visus biedēdama ar saviem pašnāvības mēģinājumiem, lai tikai panāktu savu. Ak, mans Dievs! — viņa atkārtoja un, pagriezusi savu no asarām mitro seju pret mani, klusi teica: — Tas tiešām ir šausmīgi.

Viņa apklusa, un es turpināju sarunu: — Daudzkārt mēs atklājam, ka rīkojamies tieši tāpat, kā rīkojušies mūsu dzimuma vecāki, un darām to pašu, ko esam sev apsolījuši nekad, nekad mūžā nedarīt. Tas tāpēc, ka no viņu rīcības, pat no viņu izjūtām mēs esam mācījušies to, ko nozīmē būt vīrietim vai sievietei.

— Bet es jau necentos izdarīt pašnāvību tādēļ, lai dabūtu atpakaļ Džimu, — Trūdija protestēja. — Vienkārši vairs nespēju izturēt to, cik es šausmīgi jutos, cik nevērtīga un negribēta. — Vēl viens klusuma brīdis. — Var jau būt, ka tieši tā jutās arī mana māte. Man šķiet, ka pie tādam izjūtām mēs nonākam, ja cenšamies noturēt pie sevis cilvēku, kuram ir citas, svarīgākas darīšanas.

Trūdija tiešām bija pamatīgi centusies, un kā ēsmu viņa bija izmantojusi seksu.

Kādā no vēlākajiem seansiem, kad sāpes vairs nebija tik akūtas, atkal uzpeldēja seksa tēma. — Es vienmēr esmu bijusi seksuāli ļoti atsaucīga, — viņa paziņoja tonī, kurā lepnums bija sajaucies ar vainas apziņu, — tik ļoti, ka vidusskolas laikā baidījos, vai tikai neesmu nimfomāne.

— Es spēju domāt tikai par nākamo reizi, kad varēšu būt kopā ar savu draugu, lai mīlētos. Es vienmēr centos visu iekārtot tā, lai mums būtu kāda vieta, kur aiziet un būt kopā divatā. Mēdz teikt, ka puiši esot tie, kuri vienmēr vēlas seksu. Es zinu, ka pati to gribēju vairāk nekā viņš. Vismaz es daudz vairāk nekā viņš rūpējos par to, lai tas varētu notikt.

Trūdijai bija sešpadsmit, kad viņa kopā ar savu vidusskolas laiku pirmo pastāvīgo draugu «aizgāja līdz galam», kā viņa izteicās. Viņš bija futbolists un ļoti nopietni uztvēra savus treniņus. Šķiet, viņam likās, ka pārāk daudz seksa ar Trūdiju varētu mazināt viņa spējas futbola laukumā. Kad puisis atvainojās, ka pirms spēlēm viņam laikus jābūt mājās, Trūdija pieteicās pēcpusdienās pieskatīt bērnu, un, kamēr mazulis blakustelpā gulēja, viņa ar savu draugu varēja mīlēties uz priekšistabas dīvāna. Tomēr Trūdijas radošie centieni pārvērst drauga

27

kaislību pret sportu kaislībā pret viņu cieta neveiksmi. Jaunais cilvēks, skolas futbola komandas lepnums, aizbrauca mācīties uz kādu citu, attālu koledžu.

Pēc kāda laika, kad Trūdija bija diezgan izraudājusies pa naktīm un nomocījusies pašpārmetumos par to, ka nav spējusi pārliecināt draugu dot priekšroku viņai, nevis savām sportista ambīcijām, viņa bija gatava mēģināt vēlreiz.

Tā bija vasara pirms studijām koledžā. Trūdija vēl joprojām dzīvoja mājās, ģimenē, kura ira pa visām vīlēm. Pēc daudziem gadiem, kad Trūdijas māte tikai draudēja ar šķiršanos, viņa beidzot bija ierosinājusi šķiršanas prāvu un nolīgusi advokātu, kurš bija pazīstams ar savu gatavību lietot negodīgus spēles paņēmienus. Trūdijas vecāku laulības dzīve bija ļoti vētraina. Tēvs fanātiski strādāja, bija īsts darbaholiķis, bet māte dedzīgi, dažkārt vardarbīgi un palaikam pašiznīcinošā veidā centās piespiest vīru pavadīt vairāk laika kopā ar viņu un abiem bērniem — Trūdiju un viņas vecāko māsu Betu. Mājās tēvs bija ļoti reti un uzkavējās tur tik īsus brīžus, ka viņa sieva šīs vizītes dzēlīgi dēvēja par «riepu maiņu».

— Un tiešām — tas atgādināja riepu maiņu autosacīkstēs, — atcerējās Trūdija. — Viņa apmeklējumi vienmēr izvērsās šausmīgās, ilgstošās cīņās, māte kliedza un apvainoja tēvu, ka viņš nemīlot nevienu no mums, bet tēvs apgalvoja, ka viņš tieši mūsu dēļ strādājot tik cītīgi un ilgi, cik viens iespējams. Šķita, ka tās reizes, kad viņš bija mājās, vienmēr beidzās ar to, ka viņi kliedza viens uz otru. Viņš parasti mēdza aiziet, aizcērtot durvis un aurojot: «Nav nekāds brīnums, ka man nekad negribas nākt mājās!» — taču dažreiz, ja māte bija raudājusi pietiekami ilgi vai atkal bija draudējusi ar šķiršanos, vai varbūt sadzērusies tabletes un nokļuvusi slimnīcā, viņš kādu laiku mainījās — nāca mājās agri un pavadīja laiku kopā ar mums. Māte, man šķiet, lai atalgotu tēvu par to, ka viņš nāk mājās pie ģimenes, sāka gatavot brīnišķīgus ēdienus. — Viņa sarauca pieri. — Taču pēc kādiem trim vai četriem vakariem viņš atkal aizkavējās darbā un atskanēja telefona zvans. «Ak, es saprotu. Ak, vai patiešām?» māte ledainā balsī mēdza teikt. Drīz vien viņa sāka izkliegt rupjības un tad nosvieda klausuli. Te nu mēs bijām, Beta un es, abas saposušās, jo bija paredzēts, ka tētis nāks mājās vakariņās. Mēs bijām īpaši skaisti uzklājušas galdu — ar svecēm un ziediem, kā māte mums to vienmēr lika, ja viņam bija jāierodas mājās. Un te bija māte, kura plosījās pa virtuvi, kliedza, dauzīja katlus un apsaukāja tēti briesmīgos vārdos. Tad viņa nomierinājās, atkal kļuva vēsa kā ledus un iznāca, lai mums paziņotu, ka ēdīsim vienas pašas, bez viņa. Tas bija vēl ļaunāk par kliegšanu. Viņa uzlika mums ēdienu un apsēdās, pat neuzlūkojot mūs. Šajā klusumā mēs ar Betu kļuvām tik nervozas! Mēs neuzdrošinājāmies runāt un neuzdrošinājāmies ēst. Mēs palikām pie galda, mēģinot palīdzēt mātei, taču īstenībā jau mēs viņai nekādi nevarējām palīdzēt. Pēc šīm ēdienreizēm man

28

nakts vidū parasti kļuva slikti, nāca virsū nelabums un vemšana. — Trūdija stoiski pašūpoja galvu. — Tas noteikti nenāca par labu gremošanai.

— Un arī nepalīdzēja apgūt veselīgu attiecību modeli, — es piebildu, jo tieši šādā gaisotnē Trūdija bija apguvusi to mazumiņu, ko viņa zināja par attiecībām ar mīļoto cilvēku.

— Kā jūs jutāties, kad tā notika? — es viņai jautāju.Trūdija brīdi padomāja un tad atbildot pamāja ar galvu, lai uzsvērtu savas

atbildes patiesumu. — Pa vidu es biju izbijusies, taču pārsvarā jutos vientuļa. Neviens mani neievēroja un neinteresējās, ko es jūtu vai daru. Mana māsa bija tik bikla, ka mēs nekad daudz nerunājām. Kad viņai nebija mūzikas stundas, viņa mēdza noslēpties savā istabā. Savu flautu, man šķiet, viņa pārsvarā spēlēja tādēļ, lai izolētos no strīdiem un viņai būtu iemesls nemaisīties nevienam pa kājām. Es arī iemācījos nevienam nesagādāt nepatikšanas. Es uzvedos klusi, izlikos, ka neievēroju to, ko mani vecāki nodara viens otram, un patiesībā pa-turēju visas savas domas pie sevis. Es centos labi mācīties skolā. Dažkārt man likās, ka tas ir vienīgais, kā dēļ tēvs mani vispār pamana. «Parādi man savu dienasgrāmatu,» viņš teica, un tad mēs kādu brīdi to apspriedām. Viņš augstu vērtēja jebkurus panākumus, tāpēc es centos viņa dēļ.

Trūdija paberzēja uzacis un domīgi turpināja: — Ir vēl kādas izjūtas. Skumjas. Man šķiet, ka es vienmēr biju noskumusi, taču es to nevienam neteicu. Ja kāds būtu man pajautājis: «Kā tu jūties?» — es būtu atbildējusi, ka jūtos labi, pavisam labi. Un pat tad, ja būtu varējusi pateikt, ka esmu noskumusi, es nekad nebūtu spējusi izskaidrot, kāpēc. Kā gan lai es pamatotu šīs savas izjūtas? Es taču ne no kā necietu. Man dzīvē nekā būtiska netrūka. Es gribu teikt, mums vienmēr bija, ko ēst, mēs nekad nejutām trūkumu. — Trūdija vēl joprojām nespēja pilnībā apzināties, cik dziļa bijusi viņas emocionālā izolācija šajā ģimenē. Viņa cieta, tāpēc ka neviens viņai neveltīja pietiekami daudz rūpju un uzmanības — nedz tēvs, kurš bija tiešām nepieejams, nedz arī māte, kura bija piesātinājusies ar dusmām un sašutumu pret viņu. Tādējādi Trūdija un viņas māsa cieta emocionālo badu.

Ideālā gadījumā Trūdijai, kļūstot pieaugušai, vajadzētu spēt sniegt praktisku palīdzību vecākiem, lai atlīdzinātu viņai dāvāto mīlestību un uzmanību, taču vecāki izrādījās nespējīgi pieņemt šo viņas velti; viņi bija pārāk aizņemti ar savām cīņām. Tāpēc, kļūstot vecāka, viņa pati sevi un savas mīlestības dāvanas (seksa veidā) pārvietoja kaut kur citur. Taču viņa sevi piedāvāja tikpat negribīgiem vai nepieejamiem šīs dāvanas saņēmējiem. Un ko gan citu galu galā viņa zināja iesākt? Nekas cits nebūtu šķitis «pareizi» vai nebūtu atbildis tam mīlestības un uzmanības trūkumam, pie kāda viņa jau bija pieradusi.

29

Pa to laiku konflikts starp vecākiem vērsās plašumā jaunā arēnā — tiesas zālē. Apšaudes vidū Trūdijas māsa aizbēga no mājām ar savu mūzikas skolotāju. Vecāki savā cīņā spēja apstāties tikai tik vien, lai ievērotu, ka viņu vecākā meita devusies uz citu štatu kopā ar vīrieti, kurš ir divreiz vecāks par viņu un kurš tikko spēj uzturēt pats sevi. Arī Trūdija neprātīgi tiecās pēc mīlestības, tikās ar daudziem vīriešiem un likās gultā gandrīz vai ar jebkuru no viņiem. Dvēseles dziļumos viņa bija pārliecināta, ka par sarežģījumiem mājās vainojama māte, ka māte ar savu ērcēšanos un draudiem atsvešinājusi tēvu. Trūdija sev zvērēja, ka nekad, nekad mūžā nebūs tāda dusmīga un paģēroša sieviete, kādu redzēja savu māti. Gluži otrādi, Trūdija iekaros savu vīrieti ar mīlestību, izpratni un pilnīgu pašatdevi. Viņa jau reiz ar futbolistu, proti, bija mēģinājusi būt tik pašaizliedzīgi mīloša un dodoša, lai kļūtu neatvairāma, taču šī taktika neattaisnojās. Viņa secināja nevis to, ka pieeja ir nepareiza vai ka objekts ir nepareizi izraudzīts, bet gan to, ka pati nav devusi pietiekami daudz. Tāpēc viņa turpināja tāpat — centās dot arvien vairāk un vairāk, taču neviens no jaunajiem vīriešiem, ar kuriem viņa satikās, pie viņas ilgi nepalika.

Sākās rudens semestris, un drīz vien Trūdija kādā no mācībstundām pilsētas koledžā satika kādu precētu vīrieti Džimu. Viņš bija policists un tur apguva likumu piemērošanas teoriju, lai varētu pretendēt uz augstāku posteni. Viņam bija trīsdesmit gadu, divi bērni un sieva stāvoklī. Kādu pēcpusdienu pie kafijas tases viņš izstāstīja Trūdijai, cik jauns bijis, kad apprecējies, un cik maz laimes pieredzējis savās attiecībās ar sievu. Viņš tēvišķīgi brīdināja Trūdiju, lai tā pārāk agri neprecoties un nesaistot sevi ar pienākumiem, citādi iekļūšot tādās pašās mājas lamatās. Trūdija jutās glaimota, ka viņš tai uztic kaut ko tik perso-nisku kā vilšanos laulībā. Viņš šķita laipns un kaut kādā ziņā ievainojams, mazliet vientuļš un nesaprasts. Džims runāja par to, cik daudz viņam nozīmējot sarunas ar Trūdiju — patiesi, viņš nekad agrāk ne ar vienu tā neesot runājis —, un jautāja, vai viņa vēl gribēs ar viņu satikties. Trūdija aši piekrita, jo, kaut arī todien viņu saruna bija diezgan vienpusēja, runāja taču galvenokārt Džims, tā tomēr bija lielāka saskarsme nekā tā, ko Trūdija jelkad bija pieredzējusi savā ģimenē. Šī tērzēšana radīja viņai ilūziju par uzmanību, pēc kuras viņa ilgojās. Pēc divām dienām viņi atkal runājās, šoreiz pastaigājoties pakalnos aiz studentu pilsētiņas, un pēc tam viņš Trūdiju noskūpstīja. Vēl pēc nedēļas viņi jau satikās kāda tobrīd dežurējoša policista dzīvoklī trīs pēcpusdienas no piecām, kuras Trūdija pavadīja skolā, un visa viņas dzīve sāka griezties ap viņu kopīgi nozagto laiku. Trūdija atteicās saprast, kā šīs attiecības ar Džimu viņu iespaido. Viņa kavēja nodarbības un pirmo reizi sāka nolaisties sekmju ziņā. Viņa meloja draugiem par to, kā pavada laiku, un tad, lai nebūtu jāturpina melot, sāka vispār no tiem izvairīties. Viņa nepiedalījās gandrīz nevienā sabiedriskā pasākumā, rūpējās tikai par to, lai būtu kopā ar Džimu, kad tas bija iespējams, un domāja

30

par viņu, kad nevarēju būt ar to kopā. Viņa gribēja būt viņam pieejama jebkad, ja pēkšņi gadītos kāda neparedzēta stundiņa, kuru viņi varētu pavadīt kopā.

Pretī Džims viņai deva milzum daudz uzmanības un glaimu tad, kad viņi bija kopā. Viņš pamanījās pateikt tieši to, ko viņai bija nepieciešams dzirdēt, — cik skaista, īpaša, mīlama viņa ir, kā spēj darīt to laimīgāku, nekā viņš jelkad bijis. Šie vārdi lika viņai censties vēl vairāk, lai uzbudinātu un iepriecinātu vīrieti. Sākumā viņa iegādājās skaistu apakšveļu, ko valkāja tikai viņam par prieku, tad parfimēriju un ziedes — viņš gan brīdināja, lai tās nelietojot, jo sieva varētu sajust šo aromātu un sākt domāt, kas gan īsti notiek. Viņa apņēmīgi lasīja grāmatas par seksa tehniku un visu, ko bija apguvusi, izmēģināja pie Džima. Viņa sajūsma Trūdiju vēl vairāk uzmudināja. Nekas viņu nesatrauca vairāk kā iespēja uzbudināt šo vīrieti. Viņa enerģiski reaģēja uz vīrieša tieksmi pēc viņas. Viņa izpauda ne tik daudz pati savu seksualitāti kā savas izjūtas, ko izraisīja vīrieša seksuālā reakcija uz viņu kā sievieti. Un tāpēc, ka viņa patiesībā daudz vairāk sajuta viņa seksualitāti nekā pati savējo, pašas ieguvums viņai šķita jo lielāks, jo spēcīgāka bija vīrieša reakcija. Laiku, ko viņš nozaga savai otrajai dzīvei, lai pavadītu kopā ar Trūdiju, viņa uztvēra kā savas vērtības apliecinājumu, pēc kura viņa tik ļoti alka. Kad abi nebija kopā, viņa domāja par jauniem paņēmieniem, kā šo vīrieti valdzināt. Beigu beigās draugi vairs neaici-nāja Trūdiju pavadīt laiku kopā un viņas dzīve sašaurinājās līdz vienai vienīgai apsēstībai: padarīt Dzimu laimīgāku, nekā viņš jebkad bijis. Katrā viņu tikšanās reizē Trūdija sajuta uzvaras saviļņojumu, tā bija uzvara pār Džima vilšanos dzīvē, viņa nespēju izjust mīlestību un seksuālu piepildījumu. Tas, ka viņa spēj aplaimot vīrieti, padarīja laimīgu viņu pašu. Beidzot taču viņas mīlestība bija ienesusi burvību kāda cilvēka dzīvo! Tieši to viņa vienmēr bija vēlējusies. Viņa nebija tāda kā viņas māte, kura atgrūda cilvēku ar savām mūžīgajām prasībām. Turpretī Trūdija bija radījusi savienību, kuru uztur vienīgi mīlestība un paš-aizliedzība. Viņa lepojās ar to, cik maz pati prasa no Džima.

— Es jutos ļoti vientuļa, kad nebiju kopā ar Džimu, un lielākoties tā arī bija. Es tikos ar viņu tikai uz divām stundām trīs reizes nedēļā, un viņš nekad nemeklēja mani starplaikos. Viņš nāca uz nodarbībām pirmdienās, trešdienās un piektdienās, un pēc tam mēs tikāmies. Kopīgo laiku mēs pārsvarā pavadījām mīlējoties. Kad beidzot bijām vieni, mēs vienkārši uzklupām viens otram. Šīs izjūtas bija tik spēcīgas, tik sajūsminošas, ka dažkārt mums abiem šķita grūti noticēt, ka sekss varētu būt tikpat aizraujošs vēl arī kādiem citiem cilvēkiem pasaulē. Un tad, protams, beigās mums vienmēr atkal bija jāatvadās. Visas pārējās stundas nedēļā, kad es nebiju kopā ar viņu, bija tukšas. Lielāko daļu laika, kad mēs bijām šķirti, es pavadīju, gatavodamās brīdim, kad atkal viņu ieraudzīšu. Es mazgāju matus ar īpašu šampūnu, kopu nagus un vienkārši ļāvos laika plūdumam, domādama par viņu. Es neļāvu sev pārāk daudz domāt par viņa

31

sievu un ģimeni. Es ticēju, ka viņš nokļuvis laulības gūstā, vēl nebūdams pietiekami pieaudzis, lai patiešām zinātu, ko vēlas, un tas fakts, ka viņam nebija ne mazākā nodoma pamest ģimeni, nekāda nodoma aizbēgt no saviem pienākumiem, lika man vēl vairāk viņu mīlēt.

«... un ļāva man pašai justies ērtāk,» Trūdija tikpat labi varētu piemetināt. Viņa nebija spējīga uz ilgstošām tuvām attiecībām, tāpēc šī amortizācija, ko nodrošināja Džima laulība un ģimene, viņai bija īsti derīga, gluži tāpat kā futbolista nevēlēšanās palikt kopā ar viņu. Mēs jūtamies labi vienīgi tādās attie-cībās, kādas mums ir ierastas, un Džims iemiesoja gan atsvešinātību, gan egoismu, ko Trūdija jau bija tik labi iepazinusi no vecāku attieksmes pret viņu.

Otrais semestris jau gāja uz beigām, tuvojās vasara, un Trūdija jautāja Džimam, kas notiks ar viņiem, kad skola būs beigusies un viņiem vairs nebūs šī ērtā iemesla satikties. Viņš sadrūma un nepārliecinoši atbildēja: «Es nezinu. Es kaut ko izdomāšu.» Ar šo sapīkumu pietika, lai viņa apstātos. Vienīgais, kas saistīja abus, bija laime, ko viņa spēja tam dot. Ja Džims nebija laimīgs, tad visam beigas. Viņa nedrīkstēja darīt viņu drūmu.

Skolas gads beidzās, un Džims neko nebija izdomājis. «Es tev piezvanīšu,» viņš teica. Viņa gaidīja. Kāda drauga tēvs piedāvāja viņai darbu vasaras sezonai savā kūrorta viesnīcā. Tur jau strādāja daži viņas draugi, kuri aicināja viņu tiem pievienoties. Viņi solīja, ka būšot jauki strādāt un visu vasaru pavadīt pie ezera. Viņa atraidīja piedāvājumu, baidoties, ka palaidīs garām Džima zvanu. Kaut arī viņa triju nedēļu laikā gandrīz neizgāja no mājas, zvana tā arī nebija.

Kādā karstā pēcpusdienā jūlija vidū Trūdija atradās pilsētas centrā un bezmērķīgi klīda pa veikaliem. Viņa nāca ārā no veikala, piemiedza acis spilgtajā saules gaismā, un tur pēkšņi bija Džims — iededzis, smaidīgs un sadevies rokās ar sievieti, kura varēja būt vienīgi viņa sieva. Ar viņiem kopā bija divi mazi bērni, zēns un meitene, un Džimam pie krūtīm zilā ķengursomā — zī-dainis. Trūdijas acis meklēja Džima skatienu. Viņš to aši uzlūkoja un tad novērsa acis, paiedams viņai garām — ar savu ģimeni, savu sievu, savu dzīvi.

Viņa kaut kā aizkļuva līdz savai mašīnai, kaut arī sāpes krūtīs gandrīz neļāva elpot. Viņa elsodama un šņukstēdama sēdēja karstajā autostāvvietā vēl ilgi pēc saulrieta. Tad lēni un it kā vienaldzīgi viņa aizbrauca līdz koledžai un uzbrauca augšā pakalnos aiz tās, pakalnos, kur kopā ar Džimu bija pirmo reizi pastaigājušies, pirmo reizi skūpstījušies. Viņa brauca uz priekšu līdz vietai, kur ceļa vienā malā bija stāva krauja, un tad turpināja braukt taisni, lai gan būtu vajadzējis nogriezties.

Tas, ka viņa vairāk vai mazāk neskarta pārdzīvoja avāriju, bija tīrais brīnums. Un viņai tā bija arī liela vilšanās. Gulēdama slimnīcas gultā, viņa sev apzvērēja mēģināt vēlreiz, tiklīdz tiks izlaista ārā. Viņa tika nosūtīta uz

32

psihiatrisko nodaļu, pārcieta nomierinošu zāļu terapiju, pārdzīvoja obligāto sarunu ar psihiatru. Vecāki katrs atsevišķi viņu apmeklēja, enerģiski izcīnot sev ceļu cauri slimnīcas nodaļām. Tēva parādīšanās nozīmēja, ka nāksies uzklausīt stingrus priekšlasījumus par to, cik daudz kas Trūdiju vēl dzīvē sagaidot, bet viņa pa to laiku pie sevis skaitīja reizes, kad viņš ielūkojās pulkstenī. Viņš parasti beidza ar bezpalīdzīgo frāzi: «Tagad tu zini, ka mēs abi — gan māte, gan es — tevi mīlam, dārgumiņ. Apsoli man, ka tu tā vairs nedarīsi.» Trūdija to paklausīgi apsolīja, izspieda vārgu smaidu, kuru darīja vēsu vientulīgā apziņa, ka jāmelo savam tēvam par kaut ko tik svarīgu. Tēva vizītēm sekoja mātes apmeklējumi. Tā soļoja šurpu turpu pa palātu un uzstājīgi prasīja: «Kā tu spēji sev to nodarīt? Kā tu spēji to nodarīt mums? Kāpēc tu man neteici, ka kaut kas nav kārtībā? Un vispār — kas, pie velna, noticis? Vai tu dusmojies uz tēvu un mani?» Tad māte mēdza iekārtoties vienā no apmeklētājiem paredzētajiem krēsliem un sniedza detalizētu aprakstu par šķiršanās prāvas gaitu, kam, pēc viņas domām, vajadzētu meitu uzmundrināt. Pēc šiem apmeklējumiem Trūdijai parasti naktī kļuva slikti un sāpēja vēders.

Pēdējā naktī, ko Trūdija pavadīja slimnīcā, viņai blakus klusi sēdēja kāda māsa. Kad tā saudzīgi un ieinteresēti uzdeva dažus jautājumus, Trūdija izstāstīja visu. Beigās māsa viņai teica: «Es zinu — tu domā, ka vajadzētu to mēģināt vēlreiz. Un kāpēc gan ne? Šonakt taču nekas nav citādi, kā bija pirms nedēļas. Taču, pirms tu to dari, es vēlētos, lai tu ar kādu satiecies.» Māsa, mana bijusī paciente, ieteica viņai mani.

Tā mēs ar Trūdiju sākām savu kopīgo darbu, kas bija vērsts uz to, lai atbrīvotu viņu no nepieciešamības dot vairāk mīlestības, nekā pati saņem pretī, dot un vēlreiz dot no kādas jau sen iztukšotas vietas, kas atrodas kaut kur dziļi viņā pašā. Nākamo divu gadu laikā Trūdijas dzīvē bija vēl vairāki vīrieši, kuri deva viņai iespēju papētīt, kā viņa izmanto seksu savstarpējās attiecībās. Viens bija profesors universitātē, kurā viņa tagad studēja. Tas bija tāds pats darbaholiķis kā viņas tēvs, un sākumā Trūdija intensīvi pūlējās atraut viņu no darba un saņemt savās mīlošajās rokās. Tomēr šoreiz viņa nepārprotami juta, ka šī cīņa ir bezjēdzīga, ka viņai neizdosies vīrieti pārveidot, un pēc pieciem mēnešiem padevās. Sākumā šis izaicinājums Trūdiju stimulēja un viņa jutās pienācīgi novērtēta ik reizi, kad izdevās «iekarot» viņa uzmanību uz kārtējo vakaru, taču Trūdija saprata, ka kļūst arvien vairāk un vairāk emocionāli atkarīga no šā cilvēka, savukārt viņš deva arvien mazāk un mazāk. Kāda seansa laikā viņa man paziņoja: «Pagājušo nakti es biju kopā ar Deividu, un es raudāju, stāstīdama viņam, cik viņš man ir svarīgs. Viņš sāka ar savu parasto atbildi — man vajagot saprast, ka viņam ir šis svarīgais pienākums pret savu darbu, nu, es vienkārši vairs neklausījos. Es jau tāpat esmu to visu dzirdējusi. Pēkšņi es gluži

33

skaidri sapratu, ka reiz jau esmu spēlējusi šādu ainu — ar savu draugu futbolistu. Es biju uzmākusies Deividam gluži tāpat kā savulaik tam zēnam.»

Viņa rāmi pasmaidīja. —Jums nav ne mazākās nojausmas, cik tālu es esmu gājusi, lai iekarotu vīriešu uzmanību. Esmu skraidījusi apkārt, mezdama nost drēbes, pūtusi viņiem ausīs un izmēģinājusi visus man zināmos pavedinošos trikus. Es vēl joprojām cenšos panākt, lai man pievērš uzmanību kāds cilvēks, kuru es sevišķi interesēju. Man šķiet, ka visaizraujošākais, ko es izjūtu ar Deividu tad, kad mēs mīlējāmies, ir tas, ka esmu spējusi viņu uzbudināt tiktāl, lai viņš atrautos no tā, ko būtu darījis labprātāk. Man riebjas to atzīt, taču mani visvairāk uzbudina tas, ka es spēju likt Deividam vai Džimam, vai kādam citam pievērst uzmanību sev. Man šķiet, sekss mani tik ļoti atvieglo tieši tāpēc, ka pamatā esmu jutusies slikti jebkurās attiecībās. Sekss uz dažiem brīžiem it kā nojauc visas barjeras un vieno mūs. Un vienmēr tik ļoti esmu vēlējusies šo kopības izjūtu. Taču es tiešām vairs nevēlos uzmākties Deividam. Tas ir pārāk pazemojoši.

Tomēr Deivids vēl nekādā ziņā nebija pēdējais no Trūdijas neiespējamajiem vīriešiem. Viņas nākamais mīļākais bija kāds gados jauns biržas brokers — zvērināts sportists, triatlonists. Trūdija ar visiem spēkiem centās iekarot viņa uzmanību, centās likt viņam aizmirst stingro treniņu sarakstu, pastāvīgi piedāvādama viņam savu gribošo ķermeni. Lielākoties, kad viņi mīlē-jās, viņš bija vai nu pārāk noguris, vai pārāk neieinteresēts, lai sasniegtu vai uzturētu erekciju.

Kādu dienu manā kabinetā Trūdija aprakstīja viņu pēdējo neizdevušos mīlēšanās mēģinājumu un pēkšņi sāka smieties. — Kad es par to iedomājos, tad tas jau ir pārāk daudz! Neviena sieviete nekad nav pūlējusies vairāk par mani, lai piedabūtu mīlēties kādu, kurš to nemaz nevēlas. — Atkal smiekli. Un tad beidzot stingri: — Man tas jāizbeidz. Man jāizbeidz šie meklējumi. Šķiet, ka mani vienmēr pievelk tādi vīrieši, kuriem nav nekā, ko piedāvāt man, un kuri pat nevēlas to, ko es varu piedāvāt viņiem.

Šis bija svarīgs pagrieziena punkts Trūdijas dzīvē. Ārstēšanās rezultātā viņa aizvien vairāk spēja mīlēt pati sevi un tagad jau varēja novērtēt zināmas attiecības kā neauglīgas, nevis secināja, ka pati ir tāda, kuru nav iespējams mīlēt, un ka viņai vajadzētu vairāk censties. Stipri mazinājās viņas spēcīgā tieksme izmantot savu seksualitāti, lai nodibinātu attiecības ar negribīgu vai neiespējamu partneri, un pēc diviem gadiem, kad ārstēšanās kurss bija beidzies, Trūdija gan laiku pa laikam satikās ar vairākiem jauniem vīriešiem, taču negulēja ne ar vienu no viņiem.

— Tagad ir pavisam citādi — es satiekos ar kādu un tiešām pievēršu uzmanību tam, vai viņš man patīk, vai es labāk pavadu laiku, vai es viņu uzskatu par patīkamu cilvēku. Agrāk es nekad par to daudz nedomāju. Es vienmēr tā

34

centos, lai patiktu tam, ar ko esmu kopā, lai viņam būtu labi ar mani un lai viņš uzskatītu mani par patīkamu. Vai zināt, pēc satikšanas es nekad nedomāju pat par to, vai vispār vēlētos vēlreiz redzēt šo cilvēku! Es biju pārāk aizņemta ar savām bažām par to, vai patīku pietiekami labi, lai viņš uzaicinātu mani uz nākamo tikšanos. Man viss bija otrādi!

Kad Trūdija nolēma pārtraukt ārstēšanos, viņai nekas vairs nebija otrādi. Viņa ātri atpazina neiespējamās attiecības, un pat tad, ja starp viņu un egoistisku pielūdzēju arī uzliesmoja kāda savstarpējas pievilkšanās dzirksts, tā ātri apdzisa, kad viņa vēsu prātu novērtēja vīrieti, situāciju un iespējas. Viņa vairs nebija pieejama sāpēm un atstumtībai. Trūdija vēlējās cilvēku, kurš tiešām varētu būt partneris, vai arī nevēlējās vispār nevienu. Nederēja nekas viduvējs. Tomēr bija un palika fakts, ka Trūdija nezināja, kā lai dzīvo ar to, kas ir pretējs sāpēm un atstumtībai: ar labsajūtu un mīlestību. Viņa nekad nebija iepazinusi ciešo tuvību, ko sniedz tādas attiecības, kādas viņai tagad bija nepieciešamas. Kaut arī Trūdija ilgojās pēc tuvības ar partneri, viņai nekad nebija nācies darboties īstas tuvības gaisotnē. Tas, ka viņu piesaistīja noraidoši vīrieši, nebija nejauši; Trūdijas tole-rance pret īstu tuvību bija zema. Viņai augot, ģimenē nebija tuvības, bija vienīgi cīņas un pamiers, turklāt katrs pamiers vairāk vai mazāk iezīmēja nākamās cīņas sākumu. Tur bija sāpes un sasprindzinājums, un dažkārt neliels atvieglojums pēc sāpēm un spriedzes, taču nekad nebija ne īstas dalīšanās savās izjūtās, ne īstas tuvības vai īstas mīlestības. Kā reakcija uz mātes manipulācijām Trūdijas mīlestības formula bija šāda: atdot sevi, neprasot neko pretī. Kad ārstēšanās bija palīdzējusi Trūdijai izkļūt ārā no pašuzupurēšanās mocību lamatām, viņa beidzot skaidri zināja, ko nedrīkst darīt, un tas jau bija liels sasniegums. Taču tā bija tikai puse no ceļa.

Trūdijas nākamais uzdevums bija iemācīties vienkārši uzturēties tādu vīriešu sabiedrībā, kurus viņa uzskatīja par jaukiem, kaut arī dažkārt tie viņai šķita nedaudz garlaicīgi. Garlaicība ir sajūta, ko sievietes, kas mīl par daudz, tik bieži izjūt, būdamas kopā ar tā saukto patīkamo vīrieti; nezvana zvani, nesprāgst bumbas, nekrīt zvaigznes no debesīm. Ja viņas nav uzbudinātas, tad jūtas nemierīgas, aizkaitinātas un neveiklas; tas ir vispārējs neērtības stāvoklis, kuru tās apzīmē ar vārdu garlaicība. Trūdija nezināja, kā izturēties tāda vīrieša klātbūtnē, kurš ir laipns, uzmanīgs un kuru viņa tiešām interesē; gluži kā visām par daudz mīlošām sievietēm, viņas savstarpējo attiecību veidošanas iemaņas bija orientētas uz to, lai pieņemtu izaicinājumu, nevis vienkārši izbaudītu vīrieša klātbūtni. Ja Trūdijai nevajadzēja manevrēt un manipulēt, lai uzturētu attiecības, tad izrādījās, ka ir grūti kontaktēties ar vīrieti, ka viņa nejūtas ērti un viegli. Tā kā viņa bija pieradusi pie sajūsmas un sāpēm, cīņas un uzvaras vai arī sakāves, tādas attiecības, kurām pietrūka šo spēcīgo komponentu, viņai šķita pārāk mierīgas, lai būtu nozīmīgas, turklāt viņa pati jutās neomulīgi. Ironiskā kārtā

35

lielāku neērtību viņa izjuta nevis tad, kad bija kopā ar vīriešiem, kuri bija neatsaucīgi, emocionāli atsvešināti, nepieejami vai neieinteresēti, bet gan pastāvīgu, uzticamu, dzīvespriecīgu un stabilu puišu klātbūtnē.

Sieviete, kas mīl par daudz, ir pieradusi pie negatīvas attieksmes un izturēšanās un šādos apstākļos jūtas ērtāk nekā tiem pretējos, ja vien pati cītīgi nepūlas mainīt šo savu attieksmi. Ja Trūdija neiemācītos justies labi kopā ar tādu vīrieti, kurš viņas būtiskākās intereses uzskatītu par tikpat svarīgām kā savējās, nebūtu nekādu cerību jebkad nodibināt pozitīvas attiecības.

Pirms atveseļošanās sievietei, kas mīl par daudz, piemīt šādas īpatnības, kas nosaka viņas seksuālās izjūtas un attieksmi pret vīriešiem:

• Viņa pati sev jautā: «Cik stipri viņš mani mīl (vai es viņam esmu vajadzīga)?» — nevis «Cik daudz es par viņu interesējos?»

• Lielākoties viņas seksuālās attiecības ar vīrieti nosaka motīvs: «Kā es varētu piedabūt viņu mīlēt mani (vai izjust vajadzību pēc manis) vairāk?»

• Viņas tieksme seksuāli atdoties citiem, kuriem, kā viņai šķiet, ne-pieciešama palīdzība, var novest pie tādām attiecībām, ko pati varētu raksturot kā gadījuma sakarus, taču izturēšanās drīzāk ir vērsta uz to, lai iepriecinātu otru cilvēku, nevis sevi pašu.

• Sekss ir viens no līdzekļiem, ko viņa izmanto, lai manipulētu ar savu partneri vai viņu mainītu.

• Savstarpējā spēkošanās un manipulēšana viņai bieži vien šķiet ļoti aizraujoša. Viņa uzvedas pavedinoši, lai sasniegtu savus mērķus, un jūtas lieliski, kad tas izdodas, bet slikti, kad neizdodas. Neveiksme savu iegribu sasniegšanā parasti liek viņai censties vēl vairāk.

• Viņa jauc satraukumu, bailes un sāpes ar mīlestību un seksuālo uzbudinājumu. Sajūtu, kad šķiet, ka vēderā ir kamols, viņa sauc par mīlestību.

• Viņas sajūsmu izraisa vīrieša sajūsma. Viņa nezina, kā justies labi pašai; patiesībā baidās pati no savām izjūtām.

• Ja trūkst nepiepildītu attiecību vadītā izaicinājuma, viņa kļūst nemierīga. Viņu seksuāli nepievelk vīrietis, par kuru nav jācīnās. Gluži otrādi, viņa to raksturo kā garlaicīgu.

• Viņa bieži vien saistās ar vīrieti, kam ir mazāka pieredze seksā, lai šai ziņā pati justos kā noteicēja.

• Viņa alkst pēc fiziskas tuvības, taču, baidīdamās, ka otrs varētu viņu ierobežot un/vai viņu varētu pārvarēt pašai piemītošās mātišķās tieksmes, jūtas ērti tikai tad, ja starp viņu un otru cilvēku pastāv emocionāla distancētība, kuru rada un uztur attiecībās valdošais stress.

36

Viņu pārņem bailes, ja vīrietis ir gatavs gan emocionāli, gan seksuāli piederēt viņai. Viņa vai nu bēg pati, vai aizdzen prom šādu vīrieti.

Zīmīgais jautājums, ko Trūdija uzdeva mūsu kopīgā darba sākumā, — «Kā gan sekss mums varēja būt tik labs, likt mums abiem justies tik brīnišķīgi un tā tuvin.it mūs, ja patiesībā nebija nekā cita, kas mūs vienotu?» - ir pelnījis lielāku iedziļināšanos, jo sievietes, kas mīl par daudz, bieži saskaras ar dilemmu, ko rada labs sekss nelaimīgās vai bezcerīgās attiecībās. Daudzām no mums ir mācīts, ka «labs» sekss nozīmē «īstu» mīlestību un, tieši otrādi, sekss nevar būt patiesi apmierinošs un piepildošs, ja attiecības kopumā nav labas. Nekas nevar būt tālāk no patiesības attiecībā uz sievietēm, kas mīl par daudz. Mehānisms, kas darbojas mūsu attiecībās ar vīrieti, turklāt darbojas jebkurā šo attiecību līmenī, ieskaitot seksuālo līmeni, noteic, ka sliktas attiecības īstenībā var padarīt seksu aizraujošu, kaislīgu un neatvairāmu.

Mēs varam izjust smagu spiedienu no ģimenes un draugu puses, kad viņi prasa paskaidrot, kā gan cilvēks, kurš, nudien, nav īpašas pielūgsmes cienīgs vai pat nav pārāk patīkams, tomēr spēj mums izraisīt tik satraucošas ilgas un tik spēcīgas alkas, ka tās nemaz nav salīdzināmas ar to, ko mēs jūtam pret kādu jaukāku vai cienīgāku cilvēku. Ir grūti izskaidrot, ka mūs valdzina sapnis izvilkt uz āru visas tās labās kvalitātes — mīlestību, rūpību, uzmanību, tieksmi pēc kopības un cēlumu —, kuras, kā mēs esam pārliecinātas, ir dziļi apslēptas mūsu mīļotajā cilvēkā un to vien gaida, lai varētu uzplaukt mūsu mīlas siltumā. Sievietes, kas mīl par daudz, bieži mēdz sev iestāstīt, ka vīrieti, ar kuru viņas ir kopā, nekad agrāk nav īsti mīlējuši ne vecāki, ne iepriekšējās sievas vai draudzenes. Mēs saskatām viņā cietēju un esam gatavas ar uzviju atlīdzināt visu, kā trūcis viņa dzīvē jau ilgi pirms tam, kad viņu satikām. Šis scenārijs ir līdzīgs pasakai par Sniegbaltīti, tikai dzimumu lomas ir mainītas — pasakā viņa apburta gulēja un gaidīja atbrīvošanu, ko nesīs īstā iemīļotā pirmais skūpsts. Dzīvē mēs vēlamies būt tās, kas lauzīs burvestību un atbrīvos šo vīrieti no visa, ko mēs uz-skatām par viņa gūstu. Mēs uztveram viņa emocionālo nepieejamību, viņa dusmas, depresiju, nežēlību, vienaldzību, vardarbību, negodīgumu vai pieradumu pie ķīmiskam vielām kā pazīmes tam, ka viņš netiek pietiekami mīlēts. Mēs sūtam savu mīlestību cīņā pret viņa kļūdām, viņa neveiksmēm, pat pret viņa patoloģiju. Mēs esam nolemtas tam, lai glābtu viņu ar savas mīlestības spēku.

Sekss ir viens no galvenajiem veidiem, kā mēs ar mīlestības palīdzību cenšamies viņu atveseļot. Ikviena seksuālā saskare ietver visus mūsu centienus viņu mainīt. Ar katru skūpstu un katru pieskārienu mēs cenšamies darīt zināmu, cik īpašs un vērtīgs viņš ir, cik ļoti mēs viņu dievinām un mīlam. Mēs esam

37

drošas, ka, pārliecinājies par mūsu mīlestību, viņš atgūs savu īsto būtību un būs gatavs iemiesot sevī visu to, ko mēs no viņa vēlamies un kas mums vajadzīgs.

Zināmā mērā sekss šādos apstākļos ir labs tāpēc, ka mums nepieciešams, lai tas tāds būtu; mēs ieguldām daudz enerģijas, lai tas būtu efektīvs, lai tas būtu brīnišķīgs. Lai arī kādu atbildes reakciju mums izdotos izvilināt, tā mudina mūs censties vēl vairāk, būt vēl mīlošākām, būt vēl pārliecinošākam. Tāpat darbojas arī citi faktori. Piemēram, kaut arī varētu domāt, ka nelaimīgās attiecībās diez vai ir īpaši iespējams pilnvērtīgs sekss, būtu svarīgi atcerēties, ka seksuālais orgasms palīdz atbrīvoties kā no fiziskās, tā arī no garīgās spriedzes. Viena sieviete mēdz izvairīties no seksuālām attiecībām ar partneri tad, kad starp viņiem pastāv konflikts un spriedze, turpretī cita līdzīgos apstākļos var uzskatīt seksu par augstākā mērā iedarbīgu līdzekli, kas vismaz uz laiku ļauj atbrīvoties no šā sasprindzinājuma. Sievietei, kuras attiecības ar partneri ir neveiksmīgas vai kura dzīvo kopā ar nepiemērotu partneri, dzimumakts var būt vienīgais patīkamais moments šajās savstarpējās attiecībās un vienīgais efektīvais veids, kā uzturēt attiecības.

Patiesībā seksuālā atbrīvotība, ko sieviete izjūt, var būt tieši proporcionāla viņas neapmierinātībai ar partneri. To ir viegli saprast. Daudzi pāri — neatkarīgi no tā, cik veselīgas ir viņu attiecības, — īpaši spēcīgus seksuālos pārdzīvojumus izjūt tieši pēc strīdiem. Pēc konflikta īpaši spēcīgu un kaislīgu mīlēšanos veicina šādi faktori: pirmkārt, jau minētā atbrīvošanās no spriedzes, otrkārt, milzīgā cenšanās panākt, lai sekss pēc cīņas būtu efektīvs un tādējādi atkal stiprinātu savstarpējās saites, kuras bija apdraudējis partneru strīds. Tas fakts, ka abi partneri šādos apstākļos izbauda īpaši patīkamu un apmierinošu seksuālo pār-dzīvojumu, šķiet stiprinām viņu attiecības kopumā. Šādi radušās izjūtas varētu izteikt tā: «Lūk, cik mēs esam tuvi, cik mīloši mēs varam būt viens pret otru, kādu labsajūtu mēs viens otram varam sagādāt! Mēs tiešām saderam kopā.»

Fiziskajā ziņā īpaši izdevies dzimumakts starp diviem cilvēkiem var radīt dziļu saikni. Sevišķi mums, sievietēm, kas mīl par daudz, intensīva cīņa ar vīrieti var pozitīvi ietekmēt kopā gūto seksuālo pārdzīvojumu un tādējādi arī stiprināt mūsu saites ar viņu. Tāpat var būt patiess arī gluži pretējais. Ja esam kopā ar vī-rieti, ko tik lielā mērā neuztveram kā izaicinājumu, arī seksa jomā var pietrūkt kaisles un dedzīguma. Tā kā mums nevajag gandrīz vai pastāvīgi uztraukties par viņu, kā arī tāpēc, ka sekss netiek izmantots, lai kaut ko pierādītu, vieglākas un brīvākas attiecības mums var likties nedaudz vienmuļas. Salīdzinot ar mums jau zināmo vētraino attiecību modeli, šīs mierīgākās izjūtas šķietami pārliecina mūs par to, ka sasprindzinājums, cīņa, sirdssāpes un dramatisms tiešām ir tas, ko sauc par īstu mīlestību.

Te nu mēs nonākam pie jautājuma, kas ir īsta mīlestība. Mīlestību ir ļoti grūti definēt, es pieņemu, tāpēc, ka mēs savā definīcijā cenšamies apvienot divus

38

pilnīgi pretējus un acīmredzot pat alternatīvus mīlestības aspektus. Tāpēc, jo vairāk mēs runājam par mīlestību, jo lielākās pretrunās nonākam, un, kad mēs secinām, ka viens no mīlestības aspektiem cīnās ar otru, mūs pārņem apjukums un vilšanās un mēs nospriežam, ka mīlestība ir pārāk personiska, pārāk noslēpumaina un mīklaina, lai to precīzi formulētu.

Senie grieķi bija gudrāki, Lai atšķirtu abus šos fundamentāli pretējos sajūtu veidus, ko mēs saucam par mīlestību, viņi lietoja divus vārdus — eros un agape. Eros, protams, apzīmē kaislīgu mīlestību, bet agape — stabilas un uzticīgas attiecības, kas ir brīvas no kaislībām un pastāv starp diviem cilvēkiem, kuri ir dziļi norūpējušies viens par otru.

Kontrasts starp eros un agape ļauj mums aptvert savu dilemmu, ja mēs vienlaikus aplūkojam abus šos mīlestības veidus attiecībās ar vienu un to pašu personu. Tas arī palīdz mums saprast, kāpēc katram no tiem ir savi aizstāvji, kuri apgalvo, ka tikai viens vai otrs ir vienīgais īstais veids, kā izjust mīlestību, turklāt tiešām katram no tiem piemīt savs skaistums, patiesīgums un vērtība. Bet katram no šiem mīlestības veidiem arī trūkst kaut kā svarīga, ko var sniegt vienīgi otrs veids. Palūkosimies, kā katra veida aizstāvji aprakstītu mīlestību!

Eross: īsta mīlestība ir visu paņemoša, izmisīga ilgošanās pēc mīļotā, kurš salīdzinājumā ar mums ir pavisam citāds, noslēpumains un grūti paturams. Mīlestības dziļums tiek mērīts ar apsēstību uz mīļoto cilvēku. Paliek maz laika un uzmanības, ko veltīt citām interesēm un nodarbēm, jo tik daudz enerģijas tiek patērēts, atceroties bijušās tikšanās reizes un iztēlojoties vēl gaidāmās. Bieži vien nākas pārvarēt lielus šķēršļus, un tāpēc īsta mīlestība ietver arī ciešanas. Vēl viens īstas mīlestības kritērijs ir gatavība mīlas attiecību dēļ paciest sāpes un grūtības, īsta mīlestība ir saistīta ar satraukumu, sajūsmu, dramatismu, nepacie-tību, sasprindzinājumu, noslēpumainību un ilgām.

Agape: īsta mīlestība ir tādas partnerattiecības, kad divi uzticami cilvēki rūpējas viens par otru. Šiem cilvēkiem kopīgas ir daudzas pamatvērtības, intereses un mērķi, un katrs no viņiem ar labdabīgu iecietību izturas pret otra īpatnībām. Mīlestības dziļumu apliecina savstarpējā uzticība un cieņa, kādu abi izjūt viens pret otru. Attiecības ļauj katram no viņiem pilnīgāk izteikt sevi, būt radošākam un ražīgākam. Daudz prieka sniedz gan pagātnē, gan tagadnē kopīgi piedzīvotais, un daudz kas patīkams vēl ir gaidāms. Katrs no viņiem uzskata otru par savu tuvāko un mīļāko draugu. Vēl viens mīlestības mērs ir gatavība godīgi novērtēt pašam sevi, lai sekmētu attiecību izaugsmi un padziļinātu tuvību, īstu mīlestību pavada tādas izjūtas kā miers, drošība, pieķeršanās, sapratne, draudzība, savstarpējs atbalsts un mierinājums.

Kaislīga mīlestība, eross, ir tas, ko sieviete, kas mīl par daudz, parasti izjūt pret neiespējamu vīrieti. Un tiešām, tik kaislīgas šīs jūtas ir tieši tāpēc, ka viņš ir neiespējams. Kaislības pastāvēšanai ir nepieciešama nemitīga cīņa, grūtības, kas

39

jāpārvar, ilgas pēc kaut kā, kas ir lielāks nekā pieejamais. Kaislība būtībā nozīmē ciešanas, un bieži ir tā — jo lielākas ciešanas, jo dziļāka kaisle. Kaislīga mīlas pārdzīvojuma intensitāti nevar aizstāt rāmais mierinājums, ko sniedz stabilas, uzticamas attiecības, tāpēc tad, ja šī sieviete beidzot saņemtu no savas kaisles objekta to, ko tik kvēli ir vēlējusies, ciešanām pienāktu gals un kaislība drīz vien izkvēlotu pati no sevis. Tad varbūt viņa sev teiktu, ka ir pārstājusi mīlēt, jo būtu zudušas rūgti saldās sāpes.

Sabiedrība, kurā dzīvojam, un vienmēr klātesošie masu saziņas līdzekļi, kas lenc mūsu apziņu un baro to, nemitīgi jauc abus mīlestības veidus. Mums tūkstoš veidos tiek solīts, ka kaislīgas attiecības (eros) novedīs mūs pie miera un piepildījuma (agape). Faktiski sakarība ir tāda — ja vien būs pietiekami spēcīga kaislība, tiks izveidotas ilgstošas saites. Šā pieņēmuma nepareizību pierāda itin visas neveiksmīgās attiecības, kas sākumā balstījušās uz neaptverami spēcīgu kaislību. Vilšanās, ciešanas un ilgas neveicina stabilas, noturīgas, auglīgas attiecības, kaut arī tie, protams, ir faktori, kas lielā mērā sekmē kaislīgas attiecības.

Kopīgas intereses, kopīgas vērtības un mērķi, kā arī spēja uz dziļu, ilgstošu tuvību ir tas, kas nepieciešams, lai kāda pāra sākotnējā savstarpējā erotiskā jūsma pārvērstos par uzticības un rūpju pilnu pieķeršanos, kas spēj izturēt laika pārbaudi. Tomēr bieži notiek tā: lai gan attiecības ir kaislīgas un, kā jau tas pienākas, saistītas gan ar sajūsmu, gan ciešanām un pārdzīvojumiem, kas raksturīgi jaunai mīlestībai, tomēr ir sajūta, ka kaut kā ļoti svarīga trūkst. Cilvēki vēlas panākt uzticību, atrast veidu, kā stabilizēt šo haotisko emocionālo pārdzīvojumu, un gūt stabilitātes un drošības sajūtu. Ja tiks pārvarēti šķēršļi, kas neļauj diviem cilvēkiem būt kopā, un viņi panāks patiesu savstarpēju uzticību, var gadīties tā, ka partneri skatās viens uz otru un brīnās, kur gan zudusi kaisle. Abi kopā jūtas drošības, siltuma un labestības apņemti, taču arī nedaudz apkrāpti, jo viņos vairs neliesmo kaislība.

Cena, ko maksājam par kaislību, ir bailes, taču tās pašas sāpes un bailes, kas uztur kaisles pilnu mīlestību, var šo mīlestību arī sagraut. Cena, ko maksājam par stabilu saskaņu, ir vienmuļība, taču tā pati drošība un aizsargātība, kas stiprina šādas attiecības, var tās padarīt arī stingas un nedzīvas.

Ja divu cilvēku attiecībās pēc savstarpējas uzticības sasniegšanas vēl ir vieta pastāvīgai sajūsmai un izaicinājumam, tad tam jābalstās nevis uz izmisumu vai ilgām, bet gan uz to, ka abi aizvien dziļāk apgūst to, ko D.H. Lorenss sauc par priekpilniem noslēpumiem un kas pastāv starp vīrieti un sievieti, kuri nolē-muši veltīt sevi viens otram. Kā uzskata Lorenss, vislabāk tas panākams ar vienu partneri, jo, lai sasniegtu īstu intimitāti, agape raksturīgā uzticība un godīgums jāapvieno ar kaislībai piemītošo drosmi un ievainojamību. Reiz dzirdēju, kā to vienkārši un skaisti pateica kāds bijušais alkoholiķis. Viņš teica: «Tad, kad

40

dzēru, es likos gultā ar daudzām sievietēm, un pārsvarā ik reizi izjūtas bija vienas un tās pašas. Tagad, kad es dzīvoju skaidrā, esmu gulējis tikai ar savu sievu, taču ik reizi, kad mēs esam kopā, tas ir jauns piedzīvojums.»

Pārdzīvojumu un sajūsmu, ko sniedz nevis tas, ka jūs uzbudināt otru cilvēku un viņš uzbudina jūs, bet gan tas, ka jūs pazīstat otru un viņš jūs, mēs sastopam pārāk reti. Vairākums no mums, kas dzīvojam uzticības pilnas un stabilas attiecībās, orientējas uz paredzamību, komfortu un draudzību, jo mēs baidāmies pētīt tos noslēpumus, ko mēs iemiesojam abi kopā kā vīrietis un sieviete, baidāmies atklāt savas būtības dzīles. Taču savās bailēs no nezināmā, kas ir starp mums un mūsu būtības dzijumos, mēs ignorējam un atvairām to lielisko velti, kam neļauj piekļūt mūsu savstarpējā stabilitāte, — patiesu tuvību.

Sievietes, kas mīl par daudz, īstu tuvību ar partneri var izveidot tikai tad, ja ir atveseļojušās. Vēlāk šajā grāmatā mēs atkal tiksimies ar Trūdiju — tad, kad viņa sastapsies ar šo uzdevumu, kas gaida mūs visas.

41

3. JA ES TEVIS DĒĻ CIETĪŠU, VAI TU MANI MĪLĒSI?

Mīļais, mīļais, lūdzu, neaizej,Man šķiet, ka es paceļos spārnos, taču

jūtos slikti.— Pēdējais blūzs

Man nācās pārliekties apgleznotu audeklu kaudzei, lai izlasītu dzejas rindas, kas bija ierāmētas un piekārtas pie sienas pieblīvētā dzīvokļa dzīvojamā istabā. Uz laika zoba sagrauztās, izbalējušās vecmodīgās ainavas bija uzdrukāta dzeja:

Mana mļlā māteMāmiņ, mīļo māmiņ,Domājot par tevi,Gribu būt laba vien.Tā ir taisnība.Viss, kas ir vērtīgs,Cēls un dižens,Nācis no tevis, māt,No tavām zinošajām rokām.

Līza, māksliniece ar ļoti pieticīgiem ienākumiem, kuras dzīvoklis vienlaikus bija arī viņas studija, pamāja uz glezniņas pusi un viegli iesmējās.

— Tas nu gan par traku, vai ne? Tik salkani! — Taču viņas turpmākie vārdi jau pauda dziļākas jūtas.

— Es to paglabāju, kad mana draudzene pārcēlās dzīvot citur un gribēja to izsviest. Viņa joka pēc bija to paņēmusi krāmu bodītē. Tomēr laikam te ir kāda daļas patiesības, vai jums tā nešķiet? — Tad viņa atkal iesmējās un ar nožēlu teica: — Mīlestība pret māti ir sagādājusi man daudz nepatikšanu sakarā ar vīriešiem.

Te Līza ieturēja pauzi un apdomājās. Viņa bija skaista — slaida, ar atstatu izvietotām zaļām acīm un gariem, taisniem, tumšiem matiem. Viņa ar mājienu norādīja, lai es apsēžos uz matrača, kas bija pārklāts ar segu un novietots relatīvi brīvā stūrī uz grīdas, un piedāvāja man tēju. Kamēr tā vārījās, viņa kādu brīdi

42

klusēja. Līza nokļuva manā uzmanības lokā, pateicoties kādai mūsu kopīgajai draudzenei, kas bija man pastāstījusi šo to par viņas dzīvi. Uzaugusi ģimenē, kurā valdīja alkoholisms, Līza bija līdzalkoholiķe. Vārds līdzalkoholiķis vienkāršoti raksturo cilvēku, kam izveidojusies neveselīga nostāja attiecībās ar citiem cilvēkiem tāpēc, ka viņš bijis cieši saistīts ar kādu, kurš ir slims, proti, ir alkoholiķis. Neatkarīgi no tā, vai alkoholiķis ir bijis kāds no vecākiem, laulātais, bērns vai draugs, attiecības ar alkoholiķi parasti izraisa arī līdzalkoholiķī noteiktas izjūtas un izturēšanos: zemu pašnovērtējumu, nepieciešamību būt vajadzīgam, spēcīgu tieksmi mainīt un vadīt citus cilvēkus, kā arī gatavību ciest. Faktiski visas par daudz mīlošo sieviešu īpašības parasti piemīt alkoholiķu un no citām vielām atkarīgo cilvēku sievām un meitām.

Es jau zināju, ka iespaidi, kas palikuši no bērnības, kas tika pavadīta, cenšoties aprūpēt un aizsargāt māti alkoholiķi, bija būtiski ietekmējuši Līzas attiecības ar vīriešiem vēlākajā dzīvē. Es pacietīgi gaidīju, un drīz viņa sāka izklāstīt dažas sīkākas detaļas.

Viņa bija vidējā no trim bērniem — starp vecāko māsu, kura bija vecāku sasteigto laulību iemesls, un jaunāko brāli, kurš bija vēl viens negaidīts pārsteigums, dzimis astoņus gadus pēc Līzas, kad māte nemitīgi dzēra. Līza bija viņu vienīgās plānotās grūtniecības auglis.

— Es vienmēr uzskatīju, ka mana māte ir ideāla, varbūt tāpēc, ka man tik ļoti vajadzēja, lai viņa tāda būtu. Es iztēlojos viņu par tādu māti, kādu vēlējos, un tad iegalvoju sev, ka būšu tieši tāda pati. Kādās fantāzijās gan es dzīvoju! — Līza pašūpoja galvu un turpināja: — Es piedzimu tad, kad māte un tēvs vis-vairāk mīlēja viens otru, tāpēc biju mīļākais bērns. Kaut arī viņa teica, ka mīl vienādi mūs visus, es zināju, ka viņai es biju īpaša. Mēs vienmēr pavadījām kopā tik daudz laika, cik vien varējām. Kad biju maza, šķiet, viņa par mani rūpējās, taču pēc kāda laika lomas mainījās un man bija jāsāk rūpēties par viņu.

— Mans tēvs pārsvarā bija briesmīgs. Viņš rupji izturējās pret māti un nospēlēja visu mūsu naudu. Viņš kā inženieris pelnīja labi, taču mums nekad nekā nebija un mēs pastāvīgi mainījām dzīvesvietu.

— Vai zināt, tajā mazajā dzejolītī daudz vairāk ir aprakstīts tas, ko es vēlētos, nekā tas, kā patiesībā bija. Es beidzot sāku to saprast. Visu mūžu es esmu vēlējusies, lai māte būtu tāda, kādai veltīts šis dzejolis, taču pārsvarā viņa manam mātes ideālam nespēja pat tuvoties, jo bija piedzērusies. Jau ļoti agrā bērnībā es veltīju viņai visu savu mīlestību, pieķeršanos un enerģiju cerībā, ka pretī saņemšu to, kas man bija vajadzīgs no viņas, ka saņemšu pretī to pašu, ko devu es. — Līza aprāvās, un viņas skatiens uz mirkli satumsa. — Es to visu mācos ārstēšanās kursā, un dažkārt ir tiešām sāpīgi palūkoties uz to tā, kā bija patiesībā, nevis tā, kā vienmēr biju iztēlojusies, — man vienmēr šķita, ka manos spēkos ir visu to mainīt.

43

— Mēs ar māti bijām tik tuvas, taču jau ļoti agri — tik agri, ka vairs neatceros, kad tas notika, — es sāku izturēties tā, it kā es būtu māte, bet viņa — bērns. Es uztraucos par viņu un centos viņu pasargāt no tēva. Centos viņu iepriecināt ar dažādiem sīkumiem, es ļoti centos, lai darītu viņu laimīgu, jo viņa bija viss, kas man piederēja. Es zinu, ka māte mani mīlēja, jo bieži viņa lūdza, lai apsēžos viņai blakus, un tā mēs mēdzām sēdēt ilgi, apkampušās un pat nesarunādamās, vienīgi turēdamās viena pie otras. Tagad, atsaucot to visu atmiņā, saprotu, ka vienmēr biju par viņu baidījusies, vienmēr gaidījusi, ka varētu notikt kaut kas briesmīgs — kaut kas, ko man vajadzētu spēt novērst, ja vien būšu pietiekami uzmanīga. Nav viegli tā dzīvot pusaudža vecumā, taču es nekad neesmu pieredzējusi neko citu. Un es ar to samierinājos. Padsmitnieces gados man bija nopietnas depresijas lēkmes.

Līza klusi iesmējās. — Depresija mani visvairāk šausmināja tāpēc, ka tās laikā es necik labi nevarēju parūpēties par māti. Saprotiet, es biju ļoti apzinīga... un tā baidījos viņu atstāt pat uz īsu brīdi. Vienīgais veids, kā es varēju no viņas attālināties, bija pieķerties kādam citam.

Viņa uz sarkanmelni lakotas paplātes atnesa tēju un nolika to uz grīdas mums priekšā.

— Kad man bija deviņpadsmit gadu, man bija izdevība kopā ar divām draudzenēm aizceļot uz Meksiku. Tā bija pati pirmā reize manā mūžā, kad es atstāju māti. Mums tur bija jāpavada trīs nedēļas, un otrās nedējas laikā es satiku šausmīgi simpātisku meksikāņu vīrieti, kurš brīnišķīgi runāja angliski un bija pret mani ļoti pieklājīgs un uzmanīgs. Mana atvaļinājuma trešajā nedēļā viņš vai katru dienu lūdza, lai es ar viņu precoties. Viņš teica, ka mani mīl un nespēj panest pat domu, ka tagad, kad viņš ir mani atradis, atkal nāktos dzīvot bez manis. Nu, tas droši vien bija īstais arguments, ko lietot pret mani. Es gribu teikt, viņš stāstīja, ka es viņam esmu vajadzīga, un itin viss manī atsaucās uz to, ka esmu vajadzīga. Turklāt domāju, ka kaut kādā apziņas līmenī es jau sapratu, ka man jātiek prom no mātes. Mājās viss bija tik tumšs, šausminošs un drūms. Bet šis vīrietis solīja man brīnišķīgu dzīvi. Ģimene bija bagāta. Viņam bija laba izglītība. Viņš, cik es manīju, nedarīja neko, taču es nodomāju — viņš var to atļauties, jo ģimenei ir tik daudz naudas, ka viņš var nestrādāt. Tas, ka viņam bija pieejama tik liela nauda un tomēr viņš uzskatīja, ka pilnīgai laimei esmu vajadzīga es, lika man justies šausmīgi svarīgai un vērtīgai.

— Es piezvanīju mātei un kvēliem vārdiem aprakstīju to visu. Viņa teica: «Es ticu, ka tu pieņemsi pareizo lēmumu.» Nu, tā viņai nevajadzēja teikt. Es nolēmu precēties ar šo cilvēku, un tā noteikti bija kļūda.

— Redziet, man nebija nekādas jēgas par savām jūtām. Es nezināju, vai es viņu mīlu, vai viņš ir tas, ko es gribu. Es zināju tikai to, ka beidzot ir atradies kāds, kurš apgalvo, ka viņš mīl mani. Pirms tam es ļoti maz biju satikusies ar

44

vīriešiem, es gandrīz neko par viņiem nezināju. Biju pārāk aizņemta, rūpēdamās par stāvokli mājās. Es biju iekšēji tik iztukšota, un te nu bija šis cilvēks, kurš piedāvāja man šķietami tik daudz. Un viņš teica, ka mīl mani. Līdz šim mīlējusi biju tikai es, un nu man likās, ka būtu pienācis laiks arī pašai kaut ko saņemt. Un tieši īstajā reizē. Es apzinājos, ka biju gandrīz pilnīgi iztukšota, ka man vairs nav palicis nekā, ko dot.

— Tad mēs ātri apprecējāmies, viņa vecākiem nezinot. Tagad tas izklausās traki, taču toreiz man itin viss šķita apliecinām, cik ļoti viņš mani mīl — ir gatavs nepakļauties vecākiem, lai tikai būtu kopā ar mani. Tad es domāju, ka viņš dumpojas, precēdamies ar mani, un ka šī dumpošanās varētu sadusmot viņa vecākus, taču ne tik ļoti, lai tie viņu izraidītu. Tagad es to redzu citādi. Galu galā viņam bija noslēpumi attiecībā uz seksuālo orientāciju un izturēšanos, un precēta cilvēka statuss lāva viņam izskatīties «normālākam», nekā viņš būtu bez sievas. Man šķiet, tieši par to viņš domāja, teikdams, ka es esmu vajadzīga. Un, protams, es šādam nolūkam biju ideāla, jo, būdama amerikāniete, viņa sabiedrībā es vienmēr būtu neiederīga, aizdomīga. Jebkura cita sieviete, īpaši jau viņa sociālajam slānim piederīga, redzēdama to, ko redzēju es, agri vai vēlu būtu kādam par to pastāstījusi. Tad tas kļūtu zināms visai pilsētai. Taču kam es varēju to pastāstīt? Kurš vispār ar mani runāja? Un kurš gan man ticētu?

— Es nedomāju, ka viņš visu to darīja apzināti vai aiz aprēķina, kaut arī šādu iemeslu tomēr bija vairāk nekā man. Mēs vienkārši derējām kopā un sākumā domājām, ka tā ir mīlestība.

— Bet, vienalga, kā jums šķiet, kas notika pēc laulībām? Mums nācās doties mājās un dzīvot kopā ar šiem cilvēkiem, kuriem pat nebija paziņots, ka mēs esam precējušies! Ak, tas bija briesmīgi! Viņi mani ienīda, un man radās sajūta, ka jau pirms tam kādu laiku ir bijuši noskaitušies uz viņu. Es nepratu ne vārda spāniski. Visa viņa ģimene prata angļu valodu, taču tajā nerunāja. Biju pilnīgi izstumta un izolēta, un šausmīgi pārbijušies jau no paša sākuma. Vakaros viņš bieži atstāja mani vienu, tā ka es vienkārši paliku mūsu istabā un beigās pieradu iet gulēt neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav pārnācis mājās. Es jau mācēju ciest. Es biju iemācījusies to savās mājās. Kaut kā es zināju, ka tā ir cena, kas jāmaksā par to, ka esi kopā ar kādu, kurš tevi mīl, un ka tas ir normāli.

— Viņš bieži pārnāca piedzēries un mīlas uzbudināts, un tas tiešām bija briesmīgi. Es jutu no viņa plūstam citas sievietes smaržas.

— Kādu nakti es jau labu laiku biju aizmigusi, kad mani uzmodināja kāds troksnis. Mans vīrs piedzēries apbrīnoja sevi spoguļa priekšā, tērpies manā naktskreklā. Es jautāju, ko viņš tur dara, un viņš teica: «Vai tev nešķiet, ka es izskatos jauki?» Viņš mazliet sašķobīja seju, un es ieraudzīju, ka viņš uzkrāsojis lūpas.

45

— Beidzot kaut kas manī pārslēdzās. Sapratu, ka man jātiek prom no turienes. Es jau arī līdz tam jutos nožēlojami, taču biju pārliecināta, ka tā ir mana vaina, ka es kaut kā varētu viņu vairāk mīlēt un panākt, lai viņš vēlas būt kopā ar mani, lai piespiež savus vecākus mani atzīt, pat iemīlēt mani. Biju gatava censties vēl vairāk, gluži tāpat ka ar savu māti. Taču te bija pavisam ci-tādi. Te bija traki.

— Man nebija naudas un nekādu iespēju to iegūt, tāpēc nākamajā dienā es viņam teicu, ka pastāstīšu viņa vecākiem, ko viņš darījis naktī, ja viņš neaizvedīs mani uz Sandjego. Es meloju, teicu viņam, ka esmu jau piezvanījusi savai mātei, ka viņa mani gaida un, ja vien viņš aizvedīs mani uz Sandjego, es viņu vairs nekad netraucēšu. Es nezinu, no kurienes man radās drosme, jo es patiešām domāju, ka viņš varētu mani nogalināt vai tamlīdzīgi, taču tas palīdzēja. Saprotiet, viņš bija tā pārbijies, ka vecāki varētu to uzzināt! Viņš bez vārda runas aizveda mani līdz robežai, iedeva man autobusa biļeti līdz Sandjego un kādus piecpadsmit dolārus. Tā es beigās nokļuvu Sandjego un apmetos kādas draudzenes mājās. Paliku tur, atradu darbu, tad sameklēju kādu dzīvoklīti ar trim istabas biedrenēm un sāku gana trakulīgu dzīvi.

— Tajā laikā man pašai jau vairs nebija jūtu. Es biju absolūti nejūtīga. Taču manī vēl joprojām bija dzīva šī milzu atbildība, kas sagādāja man ne mazums nepatikšanu. Nākamo triju vai četru gadu laikā bieži pārnācu mājās kopā ar kādu no daudzum daudziem vīriešiem, jo man bija viņu žēl. Varu būt laimīga, ka tas tomēr nekad neaizgāja par tālu. Lielākoties vīriešiem, ar kuriem es tikos, bija problēmas ar narkotikām vai alkoholu. Es satiku viņus viesībās vai dažkārt bāros, un atkal šķita, ka esmu viņiem vajadzīga, lai saprastu viņus, lai palīdzētu, bet tas uz mani iedarbojās kā magnēts.

Līzas pieķeršanās šāda tipa vīriešiem ir ļoti labi saprotama, ja ņem vērā viņas pieredzi ar māti. Vistuvāko sajūtu tai, kāda rodas, ja esi mīlēta, Līza bija izjutusi, kad jutās vajadzīga, tāpēc tad, kad šķita, ka viņa vīrietim ir vajadzīga, viņa faktiski to uztvēra tā, it kā viņš tai piedāvātu mīlestību. Viņam nevajadzēja būt ne laipnam, ne atdevējam, ne gādīgam. Ar to vien, ka viņam kaut ko vajag, jau pietika, lai Līzai uzjundītu senas, pazīstamas izjūtas un izraisītu viņas rūpjpilno atbildes reakciju.

Viņas stāsts turpinājās. — Mana dzīve bija nejēdzīga, un tādu pašu dzīvoja mana māte. Būtu grūti pateikt, kura no mums bija slimāka. Man bija divdesmit četri gadi, kad māte pārstāja dzert. Viņa to izdarīja pēkšņi. Tikai pēc sava prāta, sēdēdama viena pati dzīvojamā istabā, viņa piezvanīja anonīmajiem alkoholiķiem un lūdza palīdzību. Viņi atsūtīja divus cilvēkus aprunāties ar māti, un tajā pašā pēcpusdienā tie paņēma viņu līdzi uz sanāksmi. Kopš tā laika māte nav dzērusi ne lāsi.

Līza pie sevis pasmaidīja par mātes apņēmību.

46

— Es droši vien biju kļuvusi tiešām nepanesama, jo viņa bija ļoti lepna sieviete, pārāk lepna, lai zvanītu svešiem, ja vien nebūtu nonākusi galējā izmisumā. Paldies Dievam, ka es to neredzēju. Es droši vien būtu centusies visiem spēkiem, lai māte justos labāk, un tad viņa nekad nebūtu saņēmusi īstu palīdzību.

— Mana māte sāka dzert pa īstam smagi, kad man bija kādi deviņi gadi. Es nācu mājās no skolas, un viņa nemaņā gulēja uz dīvāna ar pudeli blakus. Mana vecākā māsa dusmojās uz mani un teica, ka es neaptverot īsto stāvokli, jo es nekad neatzīstot, cik tas ir slikti, ka es māti par daudz mīlot, lai ļautu sev ievērot, ka viņa kaut ko dara nepareizi.

— Mēs ar māti bijām tik tuvas! Tāpēc, kad viņas un tēva attiecības sāka izirt, es vēlējos viņai to kompensēt. Viņas laime man bija pats svarīgākais pasaulē. Es jutos tā, it kā man būtu jāatlīdzina ar labu tas, ko viņai nodarījis mans tēvs, un vienīgais, ko es šajā ziņā varēju darīt, bija — būt labai. Tā nu es biju laba, kā nu vien pratu. Es jautāju mātei, vai viņai nav vajadzīga palīdzība. Es bez lūgšanas tīrīju māju un gatavoju ēst. Es centos nevēlēties itin neko sev pašai.

— Taču nekas nelīdzēja. Tagad es saprotu, ka biju pakļauta diviem neiedomājami lieliem spēkiem: manu vecāku laulības sabrukumam un mātes progresējošajam alkoholismam. Man nebija nekādu iespēju kaut ko vērst par labu, taču tas neatturēja mani no cenšanās — un no pašpārmetumiem, ja kaut kas neizdevās.

— Saprotiet, mani tik dziļi skāra tas, ka viņa bija nelaimīga. Un es zināju, ka vēl ir jomas, kurās es varu kļūt labāka. Piemēram, mācības skolā. Es mācījos ne pārāk labi, jo, protams, mājās man bija liela slodze, man bija jārūpējas par brāli, jāgatavo ēdiens, un beigu beigās man nācās atrast darbu, lai varētu savilkt galus. Skolā man pietika enerģijas tikai tam, lai reizi gadā paveiktu ko spīdošu. Es to rūpīgi izplānoju un tad nācu ar to klajā, lai pierādītu skolotājiem, ka neesmu stulba. Pārējā laikā es tikko spēju tikt līdzi citiem. Man teica, ka es neesot centīga. Ha! Viņi taču nezināja, kā es centos — lai saturētu visu kopā mājās. Taču atzīmes nebija labas, un tēvs kliedza, un māte raudāja. Es vainoju sevi par to, ka neesmu ideāla. Un turpināju censties kā vēl nekad.

Nopietni disfunkcionālā ģimenē, tādā kā šajā, kur ir acīmredzami nepārvaramas grūtības, visi mēdz koncentrēties uz citām, vienkāršākām problēmām, jo tās vismaz ir cerība atrisināt. Tā visi, ieskatot pašu Līžu, pievērsa uzmanību Līzas atzīmēm skolā. Ģimenei bija nepieciešams ticēt, ka tieši šīs problēmas atrisinājums nesīs saskaņu.

Līzas nervu spriedze bija milzīga. Viņa ne tikai centās atrisināt vecāku problēmas, turklāt būdama apkrauta ar savas mātes pienākumiem, bet vēl arī tika identificēta ar visu nelaimju cēloni. Sava uzdevuma milzīgā apjoma dēļ Līza

47

neguva nekādus panākumus, neraugoties uz varonīgajiem pūliņiem. Protams, ka no tā šausmīgi cieta viņas pašvērtības sajūta.

— Reiz es piezvanīju savai labākajai draudzenei un teicu: «Lūdzu, ļauj man ar tevi parunāt. Vari lasīt grāmatu, ja vēlies. Tev nav mani jāuzklausa. Man vienkārši vajag, lai līnijas otrā galā kāds būtu.» Es pat neticēju, ka esmu pelnījusi, lai kāds uzklausītu manas problēmas! Taču viņa, protams, mani uzklausīja. Viņas tēvs arī kādreiz bija alkoholiķis, bet tagad apmeklēja anonīmo alkoholiķu sanāksmes. Draudzene piedalījās pusaudžu programmu pasākumos, un šķiet, ka viņa man sakarā ar šo programmu palīdzēja tieši tā, ka uzklausīja mani. Man bija tik grūti atzīt, ka kaut kas nav kārtībā, es varēju atzīt vienīgi sava tēva vainu. Es viņu tiešām ienīdu.

Mēs ar Līzu kādu brīdi klusumā malkojām tēju, un viņa iekšēji cīnījās ar rūgtajām atmiņām. Kad viņa spēja turpināt, tad vienkārši teica: — Tēvs mūs atstāja, kad man bija sešpadsmit. Mana māsa tad jau bija prom. Viņa bija trīs gadus vecāka par mani un, tikko kļuvusi astoņpadsmit gadus veca, sameklēja darbu un atstāja mājas. Palikām mēs trīs — māte, brālis un es. Man šķiet, ka es sāku pamazām vairīties no tās slodzes, ko biju uzlikusi pati sev, lai tikai māte būtu drošībā un laimīga, kā arī sāku mazāk rūpēties par brāli. Tā nu es devos uz Meksiku un apprecējos, atgriezos mājās un izšķīros un tad vairākus gadus skraidīju apkārt ar daudziem vīriešiem.

— Kādus piecus mēnešus pēc tam, kad māte aizgāja pie anonīmajiem alkoholiķiem, es satiku Geriju. Pirmo dienu, ko mēs pavadījām kopā, viņš bija narkotiku reibumā. Mēs braukājām apkārt mašīnā kopā ar manu draudzeni, kura viņu pazina, un viņš pīpēja zālīti. Es viņam patiku, un man patika viņš, un mēs savstarpēji apmainījāmies ar šo informāciju, izmantojot draudzenes starpniecību, tā ka drīz vien viņš man piezvanīja un atnāca ciemos. Es liku viņam man pozēt un pati vienkārši joka pēc uzmetu dažus skices, un es atceros, kā pēkšņi mani pārņēma vēl nepieredzētas jūtas pret viņu. Tās bija visspēcīgākās jūtas pret kādu vīrieti, kādas man jelkad bijušas.

— Viņš atkal bija apreibinājies un sēdēja, lēni runādams — jūs jau zināt, tā, kā mēdz runāt narkotiku reibumā —, un man nācās mest mieru zīmēšanai, jo tā sāka trīcēt rokas, ka es nekā nevarēju padarīt. Es turēju skiču bloku pie augšmalas, atbalstījusi to pret ceļiem, lai viņš neredzētu, kā man trīc rokas.

Tagad es saprotu - mani satrauca tas, ka viņš runāja tieši tāpat, kā mēdza runāt mana māte, kad bija dzērusi visu dienu. Tās pašas ilgās pauzes un rūpīgi izraudzītie vārdi, kas skanēja it kā pārāk uzsvērti. Visas rūpes un mīlestība, ko es jutu pret savu māti, saplūda kopā ar manām tīri fiziskajām simpātijām pret viņu kā pret izskatīgu vīrieti. Taču toreiz man nebija ne jausmas, kāpēc es reaģēju tieši tā, tāpēc, protams, es to uzskatīju par mīlestību.

48

Līzas pieķeršanās Gerijam un attiecības ar viņu sākās drīz pēc tam, kad māte bija pārtraukusi dzeršanu, un tā nebija nekāda nejaušība. Saite starp abām sievietēm nekad nebija pārtrūkusi. Kaut arī viņas šķīra ievērojams ģeogrāfiskais attālums, māte vienmēr bija un palika Līzas galvenais pienākums un dziļākā kaislība. Kad Līza saprata, ka māte mainās, ka tā bez viņas palīdzības ir atveseļojusies no alkoholisma, viņas reakciju noteica bailes, ka vairs nevienam nebūs vajadzīga. Drīz vien Līza nodibināja jaunas un dziļas attiecības ar vēl vienu pieraduma vergu. Pēc laulībām viņas attiecībām ar vīriešiem bija gadījuma raksturs — līdz tam brīdim, kad māte pārtrauca dzert. Līza «iemīlējās» narkomānā tieši pēc tam, kad māte bija palīdzību un atbalstu meklējusi pie anonīmajiem alkoholiķiem. Līzai, lai viņa varētu justies «normāli», bija nepieciešamas attiecības ar tādu cilvēku, kas ir aktīvi atkarīgs no narkotikām.

Līza turpināja aprakstīt savas sešus gadus ilgās attiecības ar Geriju. Gerijs gandrīz uzreiz pārcēlās dzīvot pie viņas un jau pirmo pāris nedēju laikā skaidri paziņoja, ka tad, ja vajadzēs izdarīt izvēli starp narkotiku iegādi un dzīvokļa īres nomaksāšanu, vienmēr dos priekšroku narkotikām. Tomēr Līza bija pārliecināta, ka viņš mainīsies, ka spēs novērtēt to, kas abiem kopīgs, un vēlēsies to paturēt. Līza bija pārliecināta, ka spēs panākt, lai viņš viņu mīlētu tāpat, kā viņa mīl viņu.

Gerijs reti kad strādāja, un, ja to darīja, tad, pēc viņa vārdiem, visi ienākumi aizgāja, jo tika pirkta pati dārgākā marihuāna vai hašišs. Līza sākumā arī lietoja narkotikas kopā ar Geriju, taču pārtrauca to darīt, kad saprata, ka tā vairs nespēs nopelnīt iztiku. Galu galā viņa taču bija atbildīga par abu uzturēšanu, un viņa šo atbildību uztvēra nopietni. Vienmēr, ja vien viņa sāka domāt, ka tomēr jāliek viņam iet prom, — pēc tam, kad viņš atkal bija izņēmis naudu no viņas maka vai kad viņa, pēc darba nogurusi pārnākot mājās, konstatēja, ka dzīvoklī notiek izpriecas, vai arī kad viņš nakti nebija pavadījis mājās, — viņš atnesa pilnu somu ar produktiem vai bija sagatavojis viņai vakariņas, vai arī paziņoja, ka dabūjis kokaīnu viņiem abiem, un viņas apņēmība zuda. Līza mēģināja sev iestāstīt, ka beigu beigās viņš to tomēr mīl.

Viņa stāsti par bērnību lika viņai raudāt aiz žēluma, un Līza bija pārliecināta, ka, ja vien mīlēs viņu, tad arī spēs kompensēt visu to, ko viņš izcietis. Viņa juta, ka nedrīkst Geriju vainot vai uzkraut atbildību par viņa tagadējo uzvedību, jo viņš ir tik daudz cietis bērnībā, un, koncentrējusies uz viņa problēmu risināšanu, pavisam aizmirsa pati savu sāpjpilno pagātni.

Reiz strīda laikā, kad viņa atteicās atdot Gerijam čeku, ko tēvs bija atsūtījis viņai kā dāvanu dzimšanas dienā, viņš ar nazi sadurstīja visus audeklus, kas bija dzīvoklī.

49

Līza turpināja savu stāstu: — Tad es jau biju tiktāl slima, ka patiešām domāju: «Tā ir mana vaina. Man nevajadzēja viņu tā sadusmot.» Es joprojām uzņēmos vainu par visu un centos labot to, kas nav labojams.

— Nākamā diena bija sestdiena. Gerijs uz brīdi bija izgājis, un es vācu kopā visu to grautiņu, raudādama un mezdama ārā triju gadu laikā tapušas gleznas. Lai nomierinātos, biju ieslēgusi televizoru, un tur intervēja kādu sievieti, ko bija piekāvis pašas vīrs. Viņas seju gan nerādīja, bet viņa stāstīja par to, kāda bijusi viņas dzīve, un aprakstīja dažas diezgan briesmīgas scēnas, un tad teica: «Man nelikās, ka ir tik slikti, jo es taču vēl spēju to izturēt.» Līza lēni pašūpoja galvu. — Tieši tāpat rīkojos arī es, palikdama šajā neciešamajā stāvoklī, jo es vēl spēju izturēt. Klausoties šajā sieviete, es skaļi noteicu: «Tu taču esi pelnījusi kaut ko vēl sliktāku par to, ko tu spēj izturēt» Un tad pēkšņi es dzirdēju pati savus vārdus un sāku raudāt pa īstam, jo sapratu, ka tāpat ir ar mani. Es arī biju pelnījusi ko sliktāku par sāpēm, izmisumu, izdevumiem un haosu. Ņemot rokās katru no sabojātajām gleznām, es pati sev teicu: «Es tā vairs nedzīvošu.»

Kad Gerijs pārradās mājās, viņa mantas bija sasaiņotas un gaidīja viņu ārpusē pie ieejas durvīm. Līza bija piezvanījusi savai labākajai draudzenei, tā bija paņēmusi līdzi arī savu vīru, un šie cilvēki palīdzēja Līzai saņemt drosmi, lai liktu Gerijam iet prom.

— Nebija nekādas scēnas, jo blakus bija mani draugi, tā ka viņš vienkārši aizgāja. Vēlāk viņš sāka zvanīt un draudēt, taču es nekādi nereaģēju, tāpēc pēc kāda laika viņš likās mierā.

— Es tomēr vēlos, lai jūs saprastu, ka es tā nerīkojos pati no sevis — tas ir, neatbildēju. Tajā pašā pēcpusdienā, kad putekli bija nosēdušies, es piezvanīju mātei un visu viņai izstāstīju. Viņa ieteica man sākt apmeklēt Al-Anon sanāksmes, kas paredzētas pieaugušajiem alkoholiķu bērniem. Es paklausīju tikai tāpēc, ka man bija tik sāpīgi.

Tādas anonīmo alkoholiķu organizācijas kā Al-Anon un Alateen ir alkoholiķu radinieku un draugu apvienības, kur tie sanāk kopā, lai palīdzētu cits citam un paši sev atbrīvoties no savas apsēstības, ko radījusi dzīve kopā ar alkoholiķi. Pieaugušo bērnu sanāksmes domātas pieaugušajiem alkoholiķu dēliem un meitām, kas grib tikt vaļā no sekām, ko radījusi kopā ar alkoholiķiem pavadītā bērnība. Šīs sekas ietver lielu daļu īpatnību, kas piemīt pārāk spēcīgai mīlestībai.

— Tad es arī sāku saprast pati sevi. Gerijs man bija tas pats kas alkohols manai mātei: narkotika, bez kuras es nespēju iztikt. Līdz tai dienai, kad liku viņam aiziet, es vienmēr biju baidījusies, ka viņš mani atstās, un tāpēc darīju visu, ko spēju, lai viņu iepriecinātu. Es darīju visu to pašu, ko biju darījusi jau kā

50

bērns, — strādāju cītīgi, biju laba, nelūdzu neko sev un rūpējos par to, par ko bija jāatbild citiem.

— Tā kā pašuzupurēšanās vienmēr ir bijusi mans dzīves modelis, es nekad nebūtu uzzinājusi, kas īsti esmu, ja kāds man nepalīdzētu vai man nenāktos kaut ko pārciest.

Līzas dziļā pieķeršanās mātei un lielā savu pašas vajadzību un vēlmju upurēšana, ko prasīja šī pieķeršanās, sagatavoja viņu turpmākajām mīlestības attiecībām, kas drīzāk bija saistītas ar ciešanām, nevis jebkāda veida personisku piepildījumu. Viņa jau kā bērns bija cieši apņēmusies novērst sarežģījumus mātes dzīvē ar savas mīlestības un pašaizliedzības spēku. Šī apņemšanās drīz vien kļuva neapzināta, taču turpināja viņu vadīt. Absolūti neapzinādamās, kādā veidā varētu nodrošināt pašas labklājību, taču būdama speciāliste citu labklājības veicināšanā, Līza iesaistījās tādās attiecībās, kuras solīja viņai kārtējo iespēju ar savas mīlestības spēka palīdzību visu nokārtot cita cilvēka labā. Tas, ka, neraugoties uz savām pūlēm, Līzai tomēr neizdevās rast mīlestību, tikai lika censties vēl vairāk.

Gerijs ar savu atkarību no narkotikām, emocionālo atkarību un nežēlību sevī apvienoja visas Līzas mātei un tēvam piemītošās sliktākās īpašības. Ironiskā kārtā tieši tas arī piesaistīja Līžu pie viņa. Ja mūsu attiecības ar vecākiem pamatā bijušas rūpjpilnas, ja esam iepazinušas attiecīgas pieķeršanās, intereses un atzinības izpausmes, tad, būdamas pieaugušas, mēs sliecamies justies labi kopā ar cilvēkiem, kas sevī iemieso līdzīgas kvalitātes — drošību, sirsnību un pozitīvu pašapziņu. Tātad mēs sliecamies izvairīties no tādiem cilvēkiem, kuri, kritizēdami mūs vai cenzdamies ar mums manipulēt, liek mums zaudēt savu po-zitīvo attieksmi pašiem pret sevi. Tāda izturēšanās mūs atgrūž.

Turpretī, ja vecāku attieksme pret mums ir bijusi naidīga, kritiska, nežēlīga, manipulatīva, valdonīga, pārāk aizbildnieciska vai citādā ziņā nepareiza, mēs jūtamies «pareizi» tad, kad satiekam kādu, kurš - varbūt ļoti slēptā veida pauž tādu pašu attieksmi un izturas tāpat kā savulaik mūsu vecāki. Mēs jūtamies «kā mājās» kopā ar cilvēkiem, kas atdzīvina mūsu agrākos neve-selīgās izturēšanās modeļus, un var būt, ka jūtamies neveikli un nedroši, kad esam kopā ar maigākiem, laipnākiem vai citādi veselīgākiem cilvēkiem. Vai arī — mums pietrūkst to pārbaudījumu, kurus mēs cenšamies izturēt, pūlēdamās mainīt otru cilvēku un padarīt viņu laimīgu vai panākt no viņa līdz šim neiz-paustu pieķeršanos vai atzinību, un tāpēc varam gluži vienkārši just garlaicību kopā ar veselīgākiem cilvēkiem. Garlaicība bieži vien maskē vieglu vai arī izteiktu neveiklību, ko sievietes, kas mīl par daudz, parasti izjūt tad, ja viņām ir liegta ierastā loma, kas nozīmē palīdzēt kādam, cerēt uz kaut ko un pievērst lielāku uzmanību kāda cita cilvēka labklājībai nekā savējai. Daudzus pieaugušus alkoholiķu bērnus, kā arī citu disfunkcionālu ģimeņu pēcnācējus vilina cilvēki,

51

kuri sagādā nepatikšanas un pārdzīvojumus, īpaši negatīvus pārdzīvojumus. Ja mūsu dzīvē vienmēr valdījis dramatisms un haoss un ja mums, kā tas mēdz notikt, bērnībā un pusaudža gados ir nācies noliegt daudzas savas jūtas, tad mēs arī vēlāk bieži vien tiecamies pēc dramatiskiem notikumiem, lai tie izraisītu mums kaut jelkādas izjūtas. Tāpēc mums nepieciešams satraukums, ko rada nedrošība, sāpes, vilšanās un cīņa, tikai tad mēs varam just, ka dzīvojam.

Līza pabeidza savu stāstu. — Miers un klusums, kāds iestājās manā dzīvē pēc Gerija aiziešanas, darīja mani vai traku. Man nācās saņemt visus spēkus, lai es viņam nepiezvanītu un viss atkal nesāktos no gala. Taču pamazām es pieradu pie normālas dzīves.

— Tagad es ne ar vienu nesatiekos. Es apzinos, ka vēl esmu pārāk slima, lai spētu uzturēt veselīgas attiecības ar vīrieti. Es vienkārši uzreiz atradīšu vēl vienu Geriju. Tāpēc pirmo reizi par savu projektu esmu padarījusi sevi pašu, nevis cenšos mainīt kādu citu.

***Līza savās attiecības ar Geriju, gluži ka viņas māte attiecībās ar alkoholu,

pārdzīvoja slimības procesu, graujošu apmātības stāvokli, ko pati nespēja kontrolēt. Gluži tāpat, kā māte bija kļuvusi atkarīga no alkohola un pati vairs nespēja atmest dzeršanu, arī Līza bija nonākusi atkarībā savās attiecībās ar Geriju. Tas, ka es izmantoju šo analoģiju un lietoju vārdu atkarība, salīdzinot abu sieviešu stāvokli, nebūt nav nejauši. Līzas māte bija kļuvusi atkarīga no alkohola, lai izvairītos no ciešanām un izmisuma, ko sagādāja dzīve, jo vairāk alkohola viņa lietoja, lai nejustu sāpes, jo spēcīgāk tas iedarbojās uz nervu sistēmu, izraisot tieši tās pašas izjūtas, no kurām viņa bija centusies atbrīvoties. Alkohols nevis mazināja sāpes, bet gan vairoja tās. Tāpēc, protams, viņa dzēra vēl vairāk. Tā viņa nonāca atkarībā.

Arī Līza centās izvairīties no ciešanām un izmisuma. Viņa cieta no dziļas depresijas, kas sakņojās sāpjpilnajā bērnībā. Šī slēptā depresija ir parasta bērniem, kas nāk no visu veidu disfunkcionālām ģimenēm, un tas, kā viņi ar šo depresiju tiek galā vai, diemžēl biežāk, izvairās no tās, ir atkarīgs no dzimuma, rakstura un lomas, ko viņi bērnībā spēlēja ģimenē. Sasniedzot tīņu vecumu, daudzas jaunas sievietes, tāpat kā Līza, apslāpē savu depresiju tādējādi, ka sāk mīlēt par daudz. Iesaistoties haotiskās, taču stimulējošās attiecībās ar neveselīgiem vīriešiem, viņas ir pārāk satrauktas, lai ieslīgtu depresijā, kas uzglūn turpat aiz apziņas robežas.

Tādējādi nežēlīgs, vienaldzīgs, negodīgs vai citādi sarežģīts partneris šīm sievietēm kļūst par narkotikas ekvivalentu, jo dod iespēju izvairīties no savām pašu izjūtām — gluži tāpat, kā alkohols vai citas noskaņojumu ietekmējošas vielas sniedz īslaicīgu glābiņu narkomāniem, turklāt tādu glābiņu, no kura viņi neiedrošinās attālināties. Un, gluži tāpat kā alkohols un narkotikas, arī šīs

52

nevadāmās attiecības, lai gan nodrošina tik ļoti kāroto distancēšanos no problēmām, pašas par sevi sagādā vēl vairāk sāpju. Līdzīgi progresējošam alkoholismam atkarība no attiecībām padziļinās līdz ar pieraduma pakāpi. Izbeigt attiecības — tas ir, būt vienatnē ar sevi — šķiet ļaunāk nekā mocīties vislielākajās sāpēs, ko rada zināma veida attiecības, jo būt vienai — tas nozīmē just gan tās sāpes, kas sakņojas pagātnē, gan tās, ko sagādā tagadne.

Abi atkarības veidi šajā ziņā ir līdzīgi un vienādi grūti pārvarami. Sievietes atkarībai no partnera vai no vairākiem nepiemērotiem partneriem pamatā var būt dažādas ģimenes problēmas. Ironiskā kārtā pieaugušajiem alkoholiķu bērniem ir vairāk laimējies nekā tiem, kuri nāk no cita tipa disfunkcionālajām ģimenēm, jo daudzviet, vismaz lielākajās pilsētās, darbojas anonīmo alkoholiķu grupas, kas cenšas palīdzēt viņiem tikt galā ar sava zemā pašnovērtējuma un neveiksmīgo attiecību radītajām problēmām.

Atbrīvošanos no nevēlamām attiecībām var sekmēt arī palīdzība, ko sniedz attiecīga atbalsta grupa, jo sievietei ir jāizlaužas ārā no atkarības cikla un jāiemācās meklēt pašvērtības sajūtu un labsajūtu kaut kur citur, nevis vīrietī, kas nespēj veicināt šādas izjūtas. Galvenais ir iemācīties dzīvot veselīgu, apmierinošu un mierīgu dzīvi, kurā laimes sasniegšana nav atkarīga no cita cilvēka.

Diemžēl cilvēki, kas ir atkarīgi no attiecībām vai sagūstīti ķīmiskas atkarības tīklos, parasti ir pārliecināti, ka paši saviem spēkiem spēj tikt galā ar problēmu, un šī pārliecība bieži vien neļauj viņiem meklēt palīdzību, tādējādi atņemot iespēju izveseļoties.

Tieši šī pārliecība — «es pats varu to izdarīt» noved pie tā, ka daudziem cilvēkiem, kas cīnās ar savu atkarību, vispirms jānonāk vēl daudz sliktākā stāvoklī nekā iepriekš, un tikai tad sākas uzlabošanās process. Līzas dzīvei vajadzēja kļūt bezcerīgi nevadāmai, iekams viņa spēja atzīt, ka nepieciešama palīdzība, lai pārvarētu atkarību no sāpēm.

Līzas stāvokli nebūt neuzlaboja fakts, ka mīlas ciešanām un atkarībai no attiecībām mūsu kultūra piešķir romantikas oreolu. No populārām dziesmām līdz operai, no klasiskās literatūras līdz Arlekīna romancēm, no dienišķajām ziepju operām līdz kritiku slavinātām filmām un lugām mēs esam burtiski ap-plūdināti ar neskaitāmiem neauglīgu, nenobriedušu, taču slavinātu un izskaistinātu attiecību piemēriem. Atkal un atkal šie kultūras modeļi mūs māca, ka mīlestības dzijums ir mērāms ar tās radītajām sāpēm un ka tie, kas patiesi cieš, arī patiesi mīl. Kad dziedātājs žēlabaini gaužas par to, ka nespēj pārstāt kādu mīlēt, kaut arī tas tik ļoti sāp, mūsu iekšienē — varbūt tāpēc, ka šāds viedoklis tik bieži un atkārtoti tiek pausts, — atsaucas kaut kas, kas pieņem, ka dziedātāja paustās jūtas ir tādas, kādām tām jābūt. Mēs pieņemam, ka ciešanas ir

53

dabiska mīlestības sastāvdaļa un ka gatavība ciest mīlestības dēļ ir drīzāk pozitīva nekā negatīva īpašība.

Mākslas darbos ļoti reti tiek atspoguļoti tādi pāri, kuros savstarpējās attiecības ir vienlīdzīgas, nobriedušas, godīgas, brīvas no jebkādas manipulācijas un ekspluatācijas. Tam varētu būt divi iemesli. Pirmkārt, ja būsim godīgi, tad šādas attiecības arī reālajā dzīvē ir ļoti retas. Otrkārt, tā kā veselīgu attiecību emocionālās izpausmes bieži vien ir daudz apslēptākas salīdzinājumā ar neveselīgu attiecību uzkrītošo dramatismu, arī to potenciāls literatūrā, dramaturģijā un dziesmās parasti tiek ignorēts. Ja mokāmies dažāda veida neveselīgās attiecībās, tad iespējamais iemesls varētu būt tas, ka mēs gandrīz neko citu arī neredzam un nezinām.

Tieši tāpēc, ka masu saziņas līdzekli tik reti mums sniedz nobriedušas mīlestības un veselīgu attiecību paraugus, es jau daudzus gadus mēdzu sevī lolot šādu fantāziju — es varētu uzrakstīt scenāriju vienai sērijai katrā no populārākajām ziepju operām. Manā sērijā visas darbojošās personas cita pret citu izturētos godīgi, atklāti un uzmanīgi. Nekādu melu, nekādu noslēpumu, nekādu manipulāciju, neviens nebūtu gatavs būt par kāda cita upuri, un neviens neupurētu citus. Tiešām, vismaz vienu dienu skatītājiem būtu iespēja redzēt cilvēkus, kuri nolēmuši veltīt sevi veselīgām savstarpējām attiecībām, kas bal-stās uz patiesu izpratni.

Šāds attiecību stils ne tikai būtu krasā pretrunā ar raidījumu parasto veidolu, bet arī ar galēju kontrastu palīdzību parādītu to, cik ļoti mūsu apziņa tiek piesātināta ar ekspluatācijas, manipulācijas, sarkasma, atriebības alku, tīšas kaitināšanas, greizsirdības izraisītā aizvainojuma, melu, draudu, spaidu un citu tamlīdzīgu parādību attēlojumu — turklāt neviena no tām neveicina veselīgas savstarpējās attiecības. Padomājiet, kā viena šāda sērija, kurā attēlotas godīgas attiecības un nobriedusi mīlestība, ietekmētu šo nebeidzamo sāgu kopējo kvalitāti, turklāt derētu apsvērt arī to, kā šādas savstarpējo attiecību pārmaiņas ietekmētu mūsu dzīvi.

Viss ir saistīts kopsakarībās, arī tas, kā mēs mīlam. Mums jāapzinās tās postošās kļūmes, ko rada sabiedrībā popularizētais priekšstats par mīlestību, un savās personiskajās attiecībās jāvairās no tās seklības un brieduma trūkuma, kas tiek reklamēts. Mums pašiem apzināti jāveido daudz atklātākas un piln-vērtīgākas attiecības par tām, ko šķiet atbalstām mūsu kultūras nesēji, tādējādi cenzdamies dziļākas intimitātes vietā pārdot mums nemieru un uzbudinājumu.

54

4. TIEKSME BŪT VAJADZĪGAI

Viņa ir sieviete ar labu sirdi, Kura mīl uzdzīvotāju vīrieti; Viņa mīl to par spīti viņa nelāgajiem

tikumiem. Ko viņa nesaprot.— Sieviete ar labu sirdi

«Es nezinu, kā viņa to spēj. Es sajuktu prātā, ja man būtu jātiek galā ar to, ar ko tiek galā viņa.»

«Ziniet, es nekad neesmu dzirdējusi viņu sūdzamies!»«Kāpēc viņa tam nepieliek punktu?»«Un vispār, ko viņa tajā slaistā atradusi? Viņa taču varētu atrast ko

labāku.»Cilvēki mēdz tā runāt par sievieti, kas mīl par daudz, vērodami viņas

cēlsirdīgos pūliņus labot acīmredzami nelabojamu situāciju. Taču šīs sievietes pašaizliedzīgās uzupurēšanās izskaidrojums parasti meklējams viņas bērnības iespaidos. Lielākoties mēs attīstāmies un turpinām dzīvot tajās lomās, kādas esam uzņēmušās ģimenē, kurā uzaugām. Par daudz mīlošām sievietēm šī loma bieži vien nozīmēja to, ka savas vajadzības ir jānoliedz, lai apmierinātu citu ģimenes locekļu vajadzības. Varbūt apstākļi spieduši mūs pārāk ātri kļūt pieaugušām, pāragri uzņemties pieaugušo pienākumus, jo māte vai tēvs fiziski vai emocionāli bija pārāk slimi, lai pildītu savas vecāku funkcijas. Vai varbūt nāves vai šķiršanas rezultāta viens no vecākiem ir zaudēts un mēs esam centušās aizpildīt viņa vietu, palīdzot rūpēties gan par brāļiem vai māsām, gan par otru no vecākiem. Varbūt esam mājās tēlojušas mātes lomu, kamēr māte strādāja, lai uzturētu ģimeni. Vai varbūt esam dzīvojušas kopā ar abiem vecākiem, taču viens no viņiem bijis nikns vai neapmierināts, vai nelaimīgs un otrs viņu nav sapratis, tāpēc mēs esam bijušas spiestas uzņemties starpnieka lomu un saklausījušās par viņu attiecībām tādas detaļas, ar kurām emocionāli neesam spējušas tikt galā. Mēs bijām spiestas to visu uzklausīt, jo baidījāmies no sekām, kādas pretējā gadījumā varētu draudēt cietējai pusei, un baidījāmies zaudēt abu vecāku mīlestību, kā varētu notikt, ja mēs neizpildītu mums paredzētās lomas noteikumus. Un tā neaizstāvējām pašas sevi, un arī vecāki mūs neaizstāvēja, jo

55

gribēja redzēt mūs stiprākas, nekā patiesībā bijām. Kaut arī nebijām nobriedušas šādai atbildībai, viss beidzās ar to, ka tieši mēs viņus aizstāvējām. Tātad mēs pārāk agri un pārāk labi iemācījāmies rūpēties par citiem, nevis par sevi. Mūsu pašu prasības pēc mīlestības, uzmanības, gādības un drošības palika nepiepil-dītas, bet mēs izlikāmies spēcīgākas un bezbailīgākas, pieaugušākas un daudz mazāk paģērošas, nekā patiesībā jutāmies. Un, iemācījušās noliegt savas pašu ilgas pēc aprūpes, mēs augām, pastāvīgi meklēdamas iespēju darīt to, ko mēs tik labi bijām iemācījušās: rūpēties par citu cilvēku vēlmju un prasību ap-mierināšanu, nevis apzināties savas pašu bailes, sāpes un nepiepildītās vajadzības. Mēs tik ilgi bijām izlikušās par pieaugušām, prasījušas tik maz un darījušas tik daudz, ka nu jau šķiet par vēlu saņemt to, kas mums pienākas. Tā nu mēs palīdzam un turpinām palīdzēt cerībā, ka mūsu bailes atkāpsies un mēs tiksim atalgotas ar mīlestību.

Melānijas stāsts attiecas tieši uz šādu gadījumu, tas ir piemērs tam, kā agra nobriešana un vienlaikus pārāk lielas atbildības uzņemšanās — šajā gadījumā meitene centās aizstāt vienu no vecākiem, kura viņai trūka, — var izraisīt tieksmi gādāt par citiem.

Dienā, kad satikāmies, tieši pēc lekcijas, ko biju nolasījusi medicīnas studentu grupai, es nevarēju neievērot kontrastus, kas atspoguļojās viņas sejā. Nelielais, uzrautais deguntiņš ar vasaras raibumiņiem un pienbaltie vaigi ar dziļajām bedrītēm lika viņai izskatīties bērnišķīgi. Taču šie možie vaibsti šķita pilnīgi nesaderīgi ar tumšajiem lokiem zem skaidrajām, pelēkajām acīm. Pār pleciem risa tumši kastaņbrūni matu viļņi. Viņa izskatījās pēc bālas, nogurušas elfas.

Viņa gaidīja malā, kamēr es kādu laiku parunājos ar katru no aptuveni pusduča studentu, kuri bija palikuši pēc lekcijas beigām. Kā jau bieži mēdza notikt, kad stāstīju par alkoholismu ģimenē, daži studenti vēlējās pārrunāt jautājumus, kas bija pārāk personiski, lai tos apspriestu parastajā jautājumu un atbilžu ciklā, ar ko es vienmēr noslēdzu savu lekciju.

Kad pēdējais no Melānijas grupas biedriem bija aizgājis, viņa ļāva man brīdi atvilkt elpu un tad stādījās priekšā, paspiežot manu roku sirsnīgi un stingri, ko nemaz nevarēja gaidīt no tik trauslas būtnes.

Lai varētu parunāties ar mani, viņa bija gaidījusi tik ilgi un pacietīgi, ka, par spīti viņas šķietamajai pašpārliecinātībai, es jutu — šī rīta lekcija bija skārusi viņas dziļākās jūtas. Lai dotu Melānijai iespēju parunāt nesteidzīgi, uzaicināju pastaigāties pa studentu pilsētiņu. Kamēr savācu savas mantas un mēs izgājām no auditorijas, viņa pļāpāja par nenozīmīgām lietām, taču, tiklīdz bijām izgājušas ārā pelēkajā novembra pēcpusdienā, viņa pieklusa un kļuva domīga.

Mēs gājām pa tukšo celiņu, un vienīgā skaņa bija nokritušo sikomores lapu čaukstoņa zem mūsu kājām.

56

Melānija apstājās, lai paceltu pāriti izroboto lapu, kuru smailie galiņi liecās augšup kā žāvētu jūraszvaigžņu taustekļi, atsedzot bālo apakšpusi. Pēc brīža viņa klusi teica: — Mana māte nebija alkoholiķe, taču no tā, ko jūs šorīt stāstījāt par šīs slimības ietekmi uz ģimeni, es secinu, ka viņa tikpat labi būtu varējusi tāda būt. Viņa bija garīgi slima — tiešām pavisam traka —, un beigās tas bija viņas nāves cēlonis. Viņa cieta no dziļas depresijas, daudz laika pavadīja slimnīcā un dažkārt palika tur ļoti ilgi. Zāles, ar kurām viņu tur «ārstēja», šķita tikai pasliktinām viņas stāvokli. No trakas sievietes, kas ir pie apziņas, viņa kļuva par traku sievieti pavisam bez apziņas. Taču ar visu savu zāļu apmigloto prātu viņai beidzot tomēr izdevās īstenot vienu no saviem pašnāvības mēģinājumiem. Kaut arī mēs centāmies nekad neatstāt viņu vienu, tajā dienā visi bijām uz īsu brīdi izgājuši katrs savās darīšanās. Viņa pakārās garāžā. Viņu atrada mans tēvs.

Viņa strauji papurināja galvu, it kā aizgaiņājot tur sakrājušās tumšās atmiņas, un turpināja: — Šorīt es dzirdēju daudz ko, kas man šķiet pazīstams, taču jūs savā lekcijā stāstījāt, ka alkoholiķu ģimenēs vai citādā ziņā disfunkcionālās ģimenēs, tādās kā mūsējā, uzaugušie bērni vēlāk ļoti bieži mēdz izvēlēties partnerus, kuri ir alkoholiķi vai atkarīgi no citām narkotikām, bet tas nav taisnība attiecībā uz Šonu. Viņu, paldies Dievam, neko daudz neinteresē dzeršana vai apreibināšanās. Taču mums ir citas problēmas. — Viņa pacēla zodu un skatījās kaut kur prom no manis.

— Parasti es spēju tikt galā ar visu.... — zods nolaidās uz leju, — ... taču nu tas man sāk apnikt. — Tad viņa šķelmīgi palūkojās manī, pasmaidīja un paraustīja plecus. — Man sāk pietrūkt ēdamā, naudas un laika, tas arī viss. — Viņa to pateica kā joku, uz kuru pienāktos reaģēt ar smaidu, neņemot to nopietni. Man nācās iztaujāt viņu tuvāk, un viņa arī lietišķi visu izklāstīja.

— Šons atkal ir aizgājis. Mums ir trīs bērni: Sūzija — seši gadi, Džimijs — četri un Pīters, kuram ir divarpus. Es piestrādāju par slimnieku kopēju, mācos par medmāsu un cenšos mājās savilkt kopā galus. Šons parasti pieskata bērnus, ja nav savā mākslas skolā vai aizgājis. — To viņa paziņoja bez jebkāda sarūgtinājuma.

— Mēs apprecējāmies pirms septiņiem gadiem. Man bija septiņpadsmit gadu, es tikko biju pabeigusi skolu. Viņam bija divdesmit četri, viņš pelnījās kā aktieris un pastarpām mācījās skolā. Viņš īrēja dzīvokli kopā ar trim draugiem. Es mēdzu tur ierasties svētdienās. Es gatavoju viņiem lieliskus mielastus. Viņš satikās ar mani svētdienu vakaros. Piektdienās un sestdienās viņš vai nu spēlēja teātrī, vai tikās ar kādu citu. Lai nu kā, tajā dzīvoklī mani visi mīlēja. Manis gatavotais ēdiens viņiem bija nedēļas lielākais piedzīvojums. Viņi mēdza ķircināt Šonu, ka viņam esot ar mani jāprecas, tad es varēšot viņu aprūpēt. Šķiet, ka Šonam šī doma iepatikās, jo tā viņš arī izdarīja. Viņš mani bildināja, un es,

57

protams, piekritu. Es biju sajūsmā. Viņš bija tika jauks. Skatieties! — Viņa atvēra savu rokassomiņu un izvilka nelielu kaudzīti ar plastikātu apvilktu fotogrāfiju. Pirmajā bija redzams Šons: tumšas acis, izteikti vaigu kauli un zods ar dziju bedrīti, domīga izteiksme, glīta seja. Tā varēja būt fotogrāfija no aktiera vai modeļa portfolio, tikai nokopēta mazākā formātā. Es apjautājos, vai tā tiešām ir. Melānija apstiprināja, ka ir gan, un minēja labi pazīstamu fotogrāfu, kura darbs tas bija.

— Viņš izskatās kā īstens Hītklifs, — es atzinu, un viņa lepni pamāja. Mēs kopā aplūkojām pārējos attēlus, kuros bija redzami trīs bērni dažādās attīstības pakāpēs — rāpojot, sperot pirmos nedrošos solus, nopūšot dzimšanas dienas svecītes. Cerībā ieraudzīt kādu Šona uzņēmumu, kurā viņš mazāk pozētu, es ieteicos, ka viņš nav redzams nevienā no bērnu fotogrāfijām.

— Nē, viņš parasti fotografē. Viņam ir samērā laba izglītība fotografēšanā, kā arī teātra un tēlotājā mākslā.

— Vai viņš tagad strādā kādā no šīm jomām? — es pajautāju.— Nu, patiesībā ne. Viņa māte atsūtīja viņam nedaudz naudas, un viņš

atkal devās uz Ņujorku, lai papētītu tur kādas iespējas sev. — Viņas balss gandrīz nemanāmi pieklusa.

Ņemot vērā viņas acīmredzamo lojalitāti pret Šonu, es varētu gaidīt cerīgāku noskaņu Melānijas balsī, runājot par šo braucienu uz Ņujorku. Tā kā tās nebija, es jautāju: — Melānij, kas noticis?

Pirmo reizi izrādot kaut ko tādu, ko varētu saukt par žēlošanos, viņa teica: — Problēma nav mūsu laulībā. To rada viņa māte. Viņa nemitīgi sūta viņam naudu. Ik reizi, kad viņš jau ir gatavs normāli dzīvot kopā ar mums vai pārmaiņas pēc ir sameklējis kādu darbu, viņa atsūta čeku, un prom viņš ir. Viņa nespēj viņam atteikt. Ja vien viņa pārtrauktu dot viņam naudu, mums viss būtu kārtībā.

— Un ko tad, ja viņa nekad to nepārtrauks? — es jautāju.— Tad Šonam nāksies mainīties. Es likšu saprast, cik ļoti viņš dara mums

pāri. — Tumšajās skropstās parādījās asaras. — Viņam vajadzēs atteikties no viņas naudas.

— Melānij, pēc tā, ko jūs man pastāstījāt, tas neizklausās diez cik ticami.Melānijas balss kļuva skaļāka un noteiktāka. — Viņai neizdosies visu

sabojāt. Viņš mainīsies.Melānija atrada īpaši lielu lapu un dažus nākamos soļus spēra to sev pa

priekšu, vērodama, kā tā pamazām izjūk.Es kādu brīdi pagaidīju un tad jautāju: — Vai ir vēl kas?Turpinādama spārdīt lapu, Melānija atbildēja: — Viņš ir bijis Ņujorkā

daudzas reizes un tur satiekas vēl ar kādu citu. — Atkal mierīgi un lietišķi.

58

— Kāda cita sieviete? — es jautāju, un Melānija pamāja, novērsusi skatienu. — Cik ilgi tad tas tā turpinās?

— Ak, īstenībā jau gadiem ilgi. — Melānija paraustīja plecus. — Tas sākās, kad es pirmo reizi biju stāvoklī. Es viņu gandrīz nemaz nevainoju. Es biju tik slima un nožēlojama, un viņš bija tik tālu prom.

Dīvainā kārtā Melānija uzņēmās vainu par Šona neuzticību, tāpat kā pienākumu uzturēt viņu un kopīgos bērnus, kamēr viņš izmēģināja dažādas karjeras iespējas. Es pajautāju, vai viņa kādreiz ir domājusi par šķiršanos.

— Patiesībā mēs jau vienreiz izšķīrāmies. Tas izklausās muļķīgi, jo, ņemot vērā viņa dzīvesveidu, mēs jau visu laiku esam šķirti. Taču reiz es paziņoju, ka vēlos šķirties, pārsvarā tāpēc, lai viņu pārmācītu, un tā gandrīz sešus mēnešus mēs tiešām nodzīvojām šķirti. Viņš gan man joprojām zvanīja, un es viņam sūtīju naudu, ja viņam tā bija vajadzīga, tas ir, ja parādījās kāda jauna iespēja un viņam bija kaut kā jāiztiek, kamēr tā piepildās. Taču pārsvarā mēs dzīvojām katrs par sevi. Es pat satikos ar diviem citiem vīriešiem! — Likās, Melānija pati ir pārsteigta, ka par viņu varētu interesēties citi vīrieši. Viņa samulsa. — Viņi abi bija tik labi pret bērniem, un katrs no viņiem vēlējās palīdzēt man mājās, laboja to, kas labojams, un pat pirka man dažādus nepieciešamus sīkumus. Tas bija jauki, kā viņi izturējās pret mani. Taču man pret viņiem nebija īstu jūtu. Es nekad nespēju izjust pret viņiem tādu tieksmi, kādu joprojām jūtu pret Šonu. Tā beigās es atgriezos pie viņa. — Viņa pasmīnēja. — Tad man nācās viņam paskaidrot, kāpēc mājās viss ir tik labā kārtībā.

Mēs jau bijām šķērsojušas pusi no studentu pilsētiņas teritorijas, un es vēlējos kaut ko uzzināt vairāk par Melānijas bērnību, lai varētu izprast tos pārdzīvojumus, kas bija sagatavojuši viņu pašreizējā stāvokļa grūtībām.

— Ko jūs redzat, kad atceraties sevi kā bērnu? — es jautāju un vēroju saraucamies viņas uzacis, kad viņa lūkojās atpakaļ cauri gadiem.

— Ak, tas nu gan ir jocīgi! Es redzu sevi priekšautā — stāvam uz ķeblīša pie plīts un apmaisām katlu. Es biju vidējais no pieciem bērniem, un man bija četrpadsmit gadu, kad nomira māte, taču gatavot ēdienu un tīrīt māju es biju sākusi jau ilgi pirms tam, jo viņa bija tik slima. Viņa ilgu laiku vispār nerādījās ārā no savas istabas. Abi mani vecākie brāļi pēc stundām strādāja, lai palīdzētu mums iztikt, un es it kā kļuvu par māti visiem. Abas manas māsas bija jaunākas par mani, viena — trīs un otra — piecus gadus, tā ka man mājās nācās darīt gandrīz visu. Taču mēs itin labi tikām galā. Tētis strādāja un iepirkās, es gatavoju ēst un tīrīju māju. Mēs darījām visu, ko spējām. Naudas vienmēr trūka, taču mēs iztikām. Tētis strādāja šausmīgi daudz, bieži vien divās darbavietās. Tāpēc viņš lielāko dalu laika bija prom. Es domāju, ka viņš uzturējās ārpus

59

mājas daļēji tāpēc, ka tā vajadzēja, un daļēji, lai izvairītos no manas mātes. Mēs visi vairījāmies no viņas, cik vien spējām. Viņa bija tik sarežģīta.

— Mans tēvs apprecējās otrreiz, kad es mācījos vidusskolas vecākajā klasē. Viss uzreiz kļuva vieglāk, jo viņa jaunā sieva arī strādāja, un viņas meita bija tikpat veca, cik mana jaunākā māsa, kurai tad bija divpadsmit. Viss kaut kā nokārtojās. Nauda vairs nebija tik liela problēma. Tētis bija daudz laimīgāks. Pirmoreiz mēs bijām kaut cik pārtikuši.

Es jautāju: — Kā jūs uztvērāt savas mātes nāvi?Melānija nolaida acis. — Tā persona, kas nomira, jau daudzus gadus vairs

nebija mana māte. Tas bija kāds cits cilvēks — kāds, kurš vai nu gulēja, vai arī kliedza un traucēja. Es vēl atceros viņu tad, kad viņa bija mana māte, taču ļoti neskaidri. Tad man jāatgriežas tālu atpakaļ pie tās sievietes, kura bija laipna un maiga, un mēdza dziedāt, strādājot vai spēlējoties ar mums. Viņa bija īriete, dziedāja tik skumjas dziesmas... Lai nu kā, man šķiet, ka mums kļuva vieglāk, kad viņa beidzot nomira. Taču es arī jutos vainīga — varbūt, ja es būtu labāk viņu sapratusi vai vairāk par viņu rūpējusies, viņa nebūtu kļuvusi tik slima. Es nedomāju par to, ja vien spēju.

Mēs tuvojāmies manam galamērķim, un dažos atlikušajos brīžos es cerēju palīdzēt Melānijai vismaz aptuveni nojaust viņas pašreizējo nepatikšanu cēloni.

— Vai jūs saskatāt kādu līdzību starp savu dzīvi bērnībā un tagad? — es jautāju.

Viņa samulsusi iesmējās. — Tagad, par to runājot, es vairāk nekā jebkad agrāk saprotu, ka es joprojām gaidu — gaidu, kad atgriezīsies Šons, gluži tāpat, kā gaidīju tēvu, kad viņš bija prom, un es saprotu, ka nekad nevainoju Šonu par to, ko viņš dara, jo manā prātā viņa prombūtne saistās ar to, kā gāja prom mans tēvs, lai varētu apgādāt mūs visus. Tagad es saprotu, ka tas nav viens un tas pats, tomēr jūtos gluži tāpat — it kā man vajadzētu vērst to visu par labu.

Viņa apstājās un piemiedza acis, lai skaidrāk saskatītu priekšā pavērušos ainu. — Ak, un es vēl joprojām esmu tā pati mazā brašā Melānija, kas visu satur kopā, apmaisa katlu uz plīts, aprūpē bērnus! — Viņas krēmkrāsas vaigi piesarka atklāsmes pārsteigumā. — Tad jau taisnība vien ir tas, ko jūs teicāt savā lekcijā par tādiem bērniem, kāda biju es. Mēs tiešām uzmeklējam cilvēkus, ar kuriem varam spēlēt tās pašas lomas, kuras spēlējām bērnībā!

Šķiroties Melānija mani cieši apkampa un teica: — Paldies par to, ka uzklausījāt mani. Šķiet, ka man vienkārši vajadzēja mazlietiņ par to parunāt. Es tagad visu saprotu labāk, taču neesmu gatava aiziet — vēl ne! — Viņas gars bija acīmredzami možāks, kad viņa, atkal izslējusi zodu, teica: — Turklāt Šonam vienkārši jākļūst pieaugušam. Un to viņš darīs. Viņam taču tas jādara, vai jums tā nešķiet?

Negaidot atbildi, viņa apgriezās un aizgāja pa kritušo lapu paklāju.

60

Melānijas izpratne tiešām bija kļuvusi dziļāka, taču daudzas citas līdzības starp viņas bērnību un tagadējo dzīvi joprojām palika ārpus viņas apziņas.

Kāpēc gan tādai gudrai, pievilcīgai, enerģiskai un spējīgai jaunai sievietei kā Melānija bija vajadzīgas tādas sāpju un grūtību pilnas attiecības, kādas viņai bija ar Šonu? Tāpēc, ka viņai un citām sievietēm, kas uzaugušas dziļi nelaimīgās ģimenēs, kurās nācies izturēt pārmēru smagu emocionālo slodzi un pārāk lielu atbildību, ir zudusi atšķirība starp labo un ļauno, un beigu beigās šie jēdzieni ir kļuvuši par vienu un to pašu.

Piemēram, Melānijas ģimenē vecāku nevērīgās attieksmes cēlonis bija vispārējā dzīves nevadāmība, ģimene vienkārši centās izdzīvot apstākļos, ko radīja mātes personības sabrukums. Melānijas varonīgie centiem vadīt mājsaimniecību tika atalgoti ar to, kas vistuvāk atbilda tai mīlestībai, ko viņai vajadzētu piedzīvot: ar tēva pateicīgo atkarību no viņas. Baiļu un apgrūtinājuma sajūtas, kuras būtu dabiskas bērnam šādos apstākļos, Melānija pārvarēja, pateicoties savai pašapziņai, ko bija izraisījusi, no vienas puses, tēva vajadzība pēc viņas palīdzības un, no otras puses, mātes nepilnvērtība. Tas taču bērnam ir gluži kā dopings, ja viņu uzskata par stiprāku nekā viens no vecākiem un turklāt viņš ir nepieciešams otram! Šī bērnībā apgūtā loma arī noteica Melānijas identitāti — glābēja, kas spēj pacelties pāri grūtībām un juceklim un ar savu drosmi, spēku un nelokāmo gribu balstīt savus tuvākos.

Šis glābēja komplekss šķiet veselīgāks, nekā patiesībā ir. Lai gan ir slavējami krīzes situācijā būt stipram, Melānijai, gluži kā citām sievietēm ar līdzīgu pagātni, krīzes bija vajadzīgas, lai viņa vispār spētu pastāvēt. Ja nebūtu uztraukumu, stresa vai bezcerības situāciju, ar kurām jātiek galā, tad dziļi apslēptās bērnībā pārciestās emocionālās nomāktības izjūtas atkal uzpeldētu virspusē un kļūtu pārāk draudošas. Bērnībā Melānija bija tēva palīgs un māte pārējiem bērniem. Taču vienlaikus viņa pati arī bija bērns, kam nepieciešama vecāku gādība, un, tā kā māte emocionāli bija pārāk nestabila un tēvs pārāk reti mājās, viņas pašas vajadzības netika apmierinātas. Pārējiem bērniem bija Melānija, kas ar viņiem nodarbojās, uztraucās un rūpējās par viņiem. Melānijai pašai nebija neviena. Viņai ne tikai trūka mātes, viņai vēl bija jāmācās domāt un rīkoties kā pieaugušai. Nebija ne vietas, ne laika, lai varētu atklāt pati savas bailes, un drīz vien Melānija aprada ar to, ka nav nekādu iespēju emocionāli izlādēties. Ja viņa pietiekami cītīgi tēloja pieaugušo, tad spēja aizmirst, ka pati ir izbijies bērns. Drīz Melānija ne vien spēja labi justies apkārtējā haosā, bet viņai tas bija pat nepieciešams, lai vispār varētu dzīvot. Nasta, ko viņa bija uzņēmusies, palīdzēja izbēgt no pašas bailēm un sāpēm. Tā viņu nomāca un vienlaikus arī atviegloja.

Tālāk — Melānijas pašvērtības apziņa veidojās tādējādi, ka viņa uzņēmās pienākumus, kas gandrīz jau pārsniedza viņas kā bērna spēju robežas. Viņa

61

nopelnīja atzinību ar smagu darbu, rūpēdamās par citiem un upurēdama viņu vajadzībām un vēlmēm pati savējās. Tā moceklība arī kļuva par viņas personības dalu un, apvienojoties ar jau minēto glābējas kompleksu, padarīja Melāniju par īstu magnētu cilvēkiem, kuri rada nepatikšanas, tādiem kā Šons. Būtu lietderīgi ļoti īsi aplūkot dažus svarīgus bērna attīstības aspektus, tā mēs varēsim labāk izprast spēkus, kas ietekmēja Melānijas dzīvi, jo neparasto bērnības apstākļu dēļ pavisam normālas jūtas un reakcijas Melānijā attīstījās bīstami pārspīlētā veidā.

Bērniem, kuri aug pilnā ģimenē, ir dabiski lolot spēcīgu vēlēšanos atgrūst to no vecākiem, kurš ir viņu pašu dzimuma, lai paturētu tikai sev to, kurš ir pretēja dzimuma. Mazi zēni no visas sirds vēlas, lai tētis pazustu un viņi varētu saņemt visu māmiņas mīlestību. Un mazas meitenes sapņo aizstāt savu māti, kļūstot par tēta sievu. Ļoti daudz vecāku ir saņēmuši no saviem mazajiem pretējā dzimuma bērniem priekšlikumus, kas pauž šo attieksmi. Četrgadīgs zēns saka mātei: «Kad es izaugšu, es tevi apprecēšu, māmiņ.» Vai arī trīsgadīga meitene saka tēvam: «Tēti, dzīvosim abi kopā savā mājā bez mammas!» Šīs ļoti normālās tieksmes atspoguļo dažas no mazu bērnu spēcīgajām izjūtām. Tomēr, ja ar apskausto «sāncensi» tiešām notiktu kaut kas, kā rezultātā viņš ciestu vai tiktu atrauts no ģimenes, iespaids uz bērnu var būt graujošs.

Ja šādā ģimenē mātei ir garīgi traucējumi, ja viņa ir nopietni un hroniski fiziski slima, alkoholiķe vai narkomāne (vai arī jebkādu citu iemeslu dēļ fiziski vai garīgi nepieejama), tad meitai (parasti vecākajai, ja ģimenē ir divas vai vairākas meitas) gandrīz vienmēr nākas aizpildīt vietu, kas mātes slimības vai prombūtnes dēļ palikusi vakanta. Melānijas stāsts ir piemērs tam, kā šāda «karjera» iespaido mazu meiteni. Mātes garīgās slimības dēļ Melānija no viņas pārņēma vadošās sievietes lomu mājsaimniecībā. Laikā, kad veidojās Melānijas raksturs, viņa daudzējādā ziņā savam tēvam bija drīzāk partnere nekā meita. Pār-runādami un risinādami ar mājsaimniecību saistītās problēmas, abi kopā darbojās kā komanda. Zināmā mērā tieši Melānijai pilnībā piederēja tēvs, jo viņu savstarpējās attiecības būtiski atšķīrās no tām, kādas pastāvēja starp tēvu un pārējiem bērniem. Melānijas statuss ģimenē bija gandrīz tāds pats kā tēvam. Tāpat vairākus gadus viņa bija daudz stiprāka un stabilāka par slimo māti. Tātad tiešām piepildījās Melānijas normālā bērnišķīgā vēlēšanās iegūt tēvu pilnībā sev, taču tas maksāja mātes veselību un beigās arī viņas dzīvību.

Kas notiek, kad piepildās agrā bērnībā lolotā vēlēšanās tikt vaļā no viena un paturēt tikai sev otro no vecākiem? Tam var būt trejādas — ārkārtīgi smagas, raksturu noteicošas un nekontrolējamas sekas.

Pirmā ir vainas apziņa.Melānija jutās vainīga, atceroties mātes pašnāvību un savu nespēju to

novērst, tā bija apzināta vainas sajūta, kas ir dabiska jebkuram ģimenes loceklim šādas traģēdijas gadījumā. Melānijā šo apzināto vainas sajūtu vēl vairāk

62

pasludināja viņas pārāk attīstītā tieksme uzņemties atbildību par visu pārējo ģimenes locekļu labklājību. Turklāt papildus šai smagajai apzinātās vainas sajūtai viņa bija pakļauta citam, vēl smagākam slogam.

Tas, ka bija piepildījusies Melānijas bērnišķīgā vēlme paturēt tēvu sev vienai, izraisīja viņā neapzinātu vainas sajūtu papildus apzinātajai vainas sajūtai par to, ka nebija spējusi atturēt garīgi slimo māti no pašnāvības. Tas savukārt izraisīja tieksmi izpirkt savu vainu, nepieciešamību ciest un izturēt grūtības, it kā lai iegūtu grēku atlaidi. Šī nepieciešamība kombinācijā ar Melānijai jau ierasto mocekles lomu radīja viņā kaut ko tādu, kas jau ir tuvu mazohismam. Savas attiecībās ar Šonu viņa varēja rast apmierinājumu, ja pat ne patiesu iepriecinājumu, neskatoties uz visām sāpēm, vientulību un nomācošo atbildību, ar ko tās bija saistītas.

Nākamās sekas ir neapzināta neapmierinātības sajūta, kas ir saistīta ar seksuālo jomu un pie kā var novest tas, ka viens no vecākiem pilnīgi pieder bērnam. Parasti mātes (vai šajos laikos, kad laulības tik bieži tiek šķirtas, citas tēva biedrenes un seksuālās partneres, piemēram, pamātes vai draudzenes) klātbūtne garantē drošību gan tēvam, gan meitai. Meita var attīstīt savu pašapziņu, būdama tēva acīs pievilcīga un mīlēta, tomēr, pateicoties tēva ciešajiem sakariem ar piemērotu pieaugušu sievieti, ir pasargāta no pārspīlētiem seksuālajiem impulsiem, kādi var rasties starp viņu un tēvu.

Starp Melāniju un viņas tēvu neizveidojās asinsgrēka attiecības, taču zināmos apstākļos tās noteikti būtu izveidojušās. Apstākļi, kādos starp tēvu un meitu izveidojušās asinsgrēka attiecības, ļoti bieži ir tieši tādi paši kā Melānijas ģimenē. Ja māte jebkāda iemesla dēļ atsakās pildīt savu lomu, respektīvi, būt par tēva partneri un bērnu māti, un nostāda savā vietā meitu, viņa ne tikai piespiež meitu uzņemties savus pienākumus, bet arī pakļauj riskam kļūt par sava tēva seksuālās iekāres objektu. (Kaut arī varētu likties, ka visa atbildība gulstas uz māti, patiesībā par asinsgrēku, ja tas ir noticis, pilnībā ir atbildīgs tēvs. Tas tāpēc, ka tēvam kā pieaugušam cilvēkam ir pienākums aizsargāt savu bērnu, nevis jelkad izmantot to paša seksuālai apmierināšanai.)

Tālāk — pat tad, ja tēvs nekad nav seksuāli tuvojies meitai, vecāku atsvešinātība un tas, ka meita ģimenē uzņemas mātes lomu, pastiprina seksuālo pievilksmi starp tēvu un meitu. Viņu pārāk ciešo attiecību dēļ meitai var rasties neomulīga nojausma, ka tēva īpašajai interesei par viņu zināmā mērā piemīt seksuāla pieskaņa. Vai arī neparastā emocionālā tuvība ar tēvu var novest pie tā, ka meita savas plaukstošās seksuālās jūtas koncentrē uz viņu vairāk, nekā tas notiktu parastos apstākļos Pūloties izvairīties pat savās domās pārkāpt vareno asinsgrēka tabu, viņa var nocietināties un aizliegt sev daudzas vai pat visas seksuālas jūtas. Šāds lēmums atkal tiek pieņemts neapzināti, aizsargājoties pret

63

pašu draudīgāko impulsu — seksuālu pieķeršanos saviem vecākiem. Tā kā lēmums ir neapzināts, to nav viegli nedz pārdomāt, nedz atcelt.

Tā visa rezultāts ir jauna sieviete, ko mulsina jebkādas seksuālās izjūtas, jo tās saistās ar neapzinātu tabu pārkāpumu. Kad tas notiek, vienīgā drošā mīlestības izpausme var būt auklēšana. Melānijai, sākot veidot attiecības ar Šonu, pirmais solis bija tas, ka viņa jutās par viņu atbildīga. Tas jau sen bija kļuvis par viņas ierasto veidu, kā izjust un paust savu mīlestību.

Kad viņai bija septiņpadsmit gadu, tēvs «aizstāja» Melāniju ar savu jauno sievu, un Melānija šīs laulības uztvēra ar acīmredzamu atvieglojumu. Tas, ka viņa, zaudējot savu iepriekšējo lomu ģimenē, gandrīz nemaz nejutās sarūgtināta, droši vien lielā mērā izskaidrojams ar Šona un viņa istabas biedru parādīšanos. Attiecībā uz viņiem Melānija pildīja daudzas tās pašas funkcijas, kādas agrāk bija pildījusi mājās. Ja situācija nebūtu atrisinājusies ar viņas laulībām, Melānija šajā posmā varētu ciest pamatīgu identitātes krīzi. Taču viņa nekavējoties kļuva grūta un tādējādi atjaunoja savu aprūpētājas lomu, kamēr Šons jau no paša sākuma, gluži tāpat kā viņas tēvs, to tikai veicināja, lielāko daļu laika pavadīdams ārpus mājas.

Viņa sūtīja tam naudu pat tad, kad abi bija šķirti, sacenzdamās ar viņa māti par to, kura no abām sievietēm var viņu labāk aprūpēt. (Šādā sacensībā viņa jau reiz bija uzvarējusi — pati savu māti attiecībā uz pašas tēvu.)

Kad Melānija bija šķīrusies ar Šonu, viņas dzīvē parādījās citi vīrieši, kuriem nebija vajadzīga viņas mātišķā aprūpe un kuri centās mainīties lomām ar viņu, paši piedāvādami viņai tik ļoti nepieciešamo palīdzību, taču viņa nespēja nodibināt emocionālas attiecības ne ar vienu no šiem vīriešiem. Viņa jutās labi vienīgi tad, kad pati varēja kādu aprūpēt.

Melānijas un Šona attiecību seksuālais aspekts nekad nevarēja radīt starp vīniem tik spēcīgas saites, kādas radīja viņa nepieciešamība pēc viņas gādības. Patiesībā Šona neuzticība Melānijai bija tikai kārtējais bērnības atmiņu atspulgs. Savas progresējošās garīgās slimības dēļ Melānijas māte kļuva par aizvien neskaidrāku, tikko pamanāmu tēlu — par «citu sievieti» attālākajā istabā un bija gan garīgi, gan fiziski attālināta no Melānijas dzīves un domām. Melānijas attiecības ar māti nozīmēja turēties no viņas tālāk un nedomāt par viņu. Vēlāk, kad Šonam radās citas mīlas intereses, arī tā sieviete Melānijas apziņā bija tikai neskaidrs tēls, turklāt tā atradās tālumā un netika uztverta kā reāls drauds Melānijas un Šona attiecībām, kuras, gluži kā viņas agrākās attiecības ar tēvu, bija it kā neseksuālas, bet praktiskas partnerattiecības. Atcerieties, ka Šona uzvedība nebija bez precedenta! Jau pirms laulībām viņam bija nostabilizējies paradums meklēt citu sieviešu sabiedrību, atļaujot Melānijai parūpēties par viņa praktiskajām, mazāk romantiskajām vajadzībām. Melānija to zināja, tomēr apprecējās ar viņu.

64

Pēc laulībām viņa uzsāka kampaņu, kuras mērķis bija mainīt Šonu ar savas gribas un mīlestības spēku. Tādējādi mēs varam izvērtēt trešās sekas, pie kā ir novedis Melānijas bērnības vēlmju un fantāziju īstenojums. Tā ir viņas ticība pašas visspēcībai.

Maziem bērniem parasti šķiet, ka viņi paši, viņu domas un viņu vēlmes ir apveltītas ar burvju spēku, ka tieši tās ir visu viņu dzīves zīmīgāko notikumu cēlonis. Tomēr parasti, lai arī cik ļoti maza meitene vēlētos būt par tēva dzīves partneri, īstenība viņai pierāda, ka tas nav iespējams. Vai nu viņai tas patīk, vai ne, nākas samierināties ar faktu, ka tēva partnere ir māte. Šī ir viena no viņas bērnības lielajām mācībām — ka viņa ne vienmēr ar savu gribasspēku var panākt to, ko visvairāk vēlas, īstenībā tieši šī mācība lielā mērā sagrauj meitenes ticību savai visspēcībai un palīdz samierināties ar savas personiskās gribas ierobežojumiem.

Kas attiecas uz mazo Melāniju, viņas spēcīgā vēlēšanās tomēr piepildījās. Viņa daudzējādā ziņā aizstāja savu māti. Viņa bija ieguvusi tēvu tikai sev, kā viņai likās, ar savu vēlmju un gribas maģisko spēku. Un tad ar nesatricināmu ticību savam gribasspēkam, kas spēj panākt to, ko viņa vēlas, Melānija tiecās ie-saistīties citās sarežģītās un emocionāli spraigās situācijās, kuras arī centās mainīt ar savu šķietami enerģisko spēku. Visas grūtības, ko viņa nesūdzoties pieņēma vēlāk, bruņojusies tikai ar savu gribasspēku, — bezatbildīgs, infantils un neuzticīgs vīrs, nepieciešamība faktiski vienai uzaudzināt trīs bērnus, nopiet-nas problēmas ar naudu un sarežģīta studiju programma, turklāt pilna darba slodze — to tikai apstiprināja.

Šons nodrošināja Melānijai plašu darbalauku, kur viņa varēja pūlēties ar savu gribasspēku mainīt citu cilvēku, gluži tāpat viņš atbilda citām prasībām, kādas bija izvirzījusi pieaugušās sievietes loma, ko Melānija pildīja bērnībā. Viņš sagādāja viņai neierobežotas iespējas ciest un izturēt, kā arī izvairīties no seksa, tā vietā attīstot savu noslieci uz auklēšanu.

Nu jau mums vajadzētu pilnīgi skaidri saprast, ka Melānija nekādā ziņā nebija neveiksmīgas laulības nelaimīgais upuris. Gluži pretēji. Viņa un Šons bija atraduši viens otrā savu svarīgāko psiholoģisko vajadzību apmierinātāju. Viņi teicami saderēja kopā. Fakts, ka Šona mātes periodiski sniegtās naudas veltes jau pašā dīglī iznīcināja jebkurus Šona centienus kļūt pieaugušam, protams, sarežģīja šo laulību, taču tā nebija Pati Galvenā Problēma, par kādu to patika uzskatīt Melānijai. Pats ļaunākais bija tas, ka šo divu cilvēku neveselīgais dzīvesveids un attieksme pret dzīvi, lai gan visādā ziņā atšķīrās, tomēr saderēja tik labi, ka viņi īstenībā lāva viens otram saglabāt šo neveselīgo stāvokli.

Iedomājieties viņus abus, Šonu un Melāniju, kā dejotājus tādā pasaulē, kur visi ir dejotāji un ikviens pieaugot iemācās savus individuālos dejas soļus. Atkarība no konkrētiem gadījumiem un personībām, bet lielākoties apgūstot tās

65

dejas, kādas tika dejotas ar viņiem bērnībā, gan Šons, gan Melānija bija iz-strādājuši katrs savu, unikālu psiholoģisku soļu, kustību un žestu repertuāru.

Tad kādu dienu viņi satikās un atklāja, ka abu nebūt ne līdzīgās dejas, izpildītas kopā, maģiski apvieno viņus izcilā duetā, lieliskā pas de deux, kas ietver sevī darbību un pretdarbību. Tiklīdz viens izdarīja kādu kustību, otrs uz to atbildēja, un rezultāts bija tāda horeogrāfija, kas lāva kopīgajai dejai netraucēti virpuļot apkārt un apkārt, un apkārt.

Kad vien viņš atteicās no atbildības, viņa to aši uzņēmās. Kad viņa uzvēla sev plecos visus jau ierastos ar viņu ģimenes uzturēšanu saistītos pienākumus, viņš aizvirpuļoja prom, atbrīvodams pietiekami lielu telpu viņas rūpju izpausmēm. Kad viņš meklēja skatuvi, kur pakavēties citas sievietes sabiedrībā, viņa atviegloti nopūtās un sāka dejot ātrāk, lai apreibtu pati savā kustībā. Kad viņš aizdejoja prom un pazuda kulisēs, viņa nostājās perfektā gaidīšanas pozā. Apkārt un apkārt, un apkārt...

Melānijai šī deja dažbrīd bija satraucoša, bet bieži vien vientulīga; palaikam tā bija kaitinoša un nogurdinoša. Taču viņa nekādā ziņā nevēlējās pārtraukt deju, kuru tik labi prata. Visi soļi, kustības, viss likās tik pareizs, ka viņa bija pārliecināta — šo deju sauc par mīlestību.

66

5. VAI PADEJOSIM?

«Kā tas gadījās, ka tu viņu apprecēji?» Vai gan to iespējams kādam izstāstīt?

To, kā viņš pazemīgi pielieca galvu un pacēla acis, lai bikli, kā bērns, mani uzlūkotu... Kā viņš iezagās mana sirdī — saldi, pielūgsmē, rotaļīgi... Viņš teica: «Tu esi tik stipra, mīlā.» Un es tam ticēju. Es tam ticēju!

Merilina Frenča, Asiņojošā sirds

Kā gan sievietes, kas mīl par daudz, uzmeklē vīriešus, ar kuriem viņas var turpināt īstenot savus jau bērnībā izveidotos neveselīgos attiecību modeļus? Kā, piemēram, sieviete, kuras tēvs emocionālajā ziņā nekad nav bijis ar viņu kopā, uzmeklē vīrieti, par kura uzmanību viņa nemitīgi cīnās, taču nespēj to iegūt? Kā sieviete no ģimenes, kurā valdījusi vardarbība, var saistīties ar vīrieti, kas viņu sit? Kā alkoholiķu ģimenē uzaugusi sieviete atrod vīrieti, kurš jau ir vai drīz kļūs par alkoholiķi? Kā sieviete, kuras māte vienmēr ir bijusi no viņas emocionāli atkarīga, atrod vīru, kuram nepieciešams, lai viņa par to rūpētos?

Kādas gan ir tās norādes, kas liek šīm sievietēm no visiem eventuālajiem partneriem izraudzīties tieši tos vīriešus, ar kuriem kopā viņas var izpildīt jau kopš bērnības tik labi zināmo deju? Un kā viņas reaģē (vai nereaģē), sastopot vīrieti, kura uzvedības stils ir veselīgāks vai kurš nav tik atkarīgs no viņu sniegtās palīdzības vai nav tik infantils vai aizvainojošs kā tie, pie kuriem viņas ir pieradušas, tādu vīrieti, kura deja tik labi nesaskan ar to, ko pieprot viņa?

Sena psihoterapijā pieņemta aksioma ir tā, ka cilvēks bieži apprecas ar tādu personu, kas atgādina viņa māti vai tēvu, to, ar kuru viņam nācies cīnīties uzaugot. Šī nostādne nav gluži precīza. Nav jau gluži tā, ka mūsu izraudzītais dzīvesbiedrs būtu tieši tāds pats kā Mamma vai Tētis, taču kopā ar šo partneri mēs varam pārdzīvot tās pašas izjūtas un pārvarēt tās pašas problēmas, ar kādām mēs saskaramies uzaugot; mēs varam atjaunot sev tik pazīstamo bērnības gaisotni un izmantot tos pašus manevrus, kurus esam jau ir tik labi apguvušas. Tas arī ir tas, kas vairākumam no mums nozīmē mīlestību. Mēs jūtamies kā mā-

67

jās, ērti, īpaši «labi» blakus cilvēkam, ar kuru kopā mēs varam izdarīt mums zināmos gājienus un pārdzīvot visas mums pazīstamās izjūtas. Pat tad, ja no šiem gājieniem nekad nav bijis nekāda labuma un izjūtas ir nepatīkamas, tas ir tas, ko mēs pazīstam vislabāk. Mums ir tā īpašā piederības sajūta attiecībā uz vīrieti, kurš mums kā viņa partnerēm ļauj dejā izmantot jau zināmos soļus. Tieši ar viņu mēs nolemjam izmēģināt veidot attiecības.

Nav pasaulē sarežģītākas ķīmijas par šo noslēpumaino tuvības sajūtu, kad satiekas vīrietis un sieviete, kuru izturēšanās modeļi sader kopā kā mozaīkas fragmentiņi. Ja vēl papildus tam vīrietis dod sievietei iespēju cīnīties ar viņas bērnībā izjustajām sāpēm un bezpalīdzību, ar to, kas viņai licis justies nemīlētai un nevajadzīgai, un iespēju šīs izjūtas pārvarēt, tad viņa tiešām nespēj pretoties šim pievilkšanas spēkam. Patiesībā, jo vairāk sāpju pārdzīvots bērnībā, jo spēcīgāka ir viņas tieksme jau kā pieaugušai sievietei atkal atdzīvināt un šoreiz uzvarēt šīs sāpes.

Palūkosimies, kāpēc tas tā ir. Ja mazs bērns ir pārdzīvojis kādu traumu, tā atkal un atkal no jauna atspoguļosies viņa rotaļās, kamēr viņš kaut kādā veidā nenonāks līdz apziņai, ka beidzot ir ticis galā ar saviem pārdzīvojumiem. Bērns, kuram izdarīta operācija, piemēram, izmantojot lelles vai citas rotaļu figūras, var atdzīvināt atmiņā braucienu uz slimnīcu, iztēloties sevi kā ārstu vienā no šādām rotaļām un kā pacientu kādā citā, līdz beidzot ar šo notikumu saistītās bailes ir pietiekami mazinājušās. Būdamas sievietes, kas mīl par daudz, arī mēs daudzējādā ziņā rīkojamies tāpat: atkārtoti izspēlējam un pārdzīvojam nelaimīgas attiecības un cenšamies pakļaut tās savai kontrolei.

No tā izriet, ka faktiski nevienās attiecībās nav nekādu nejaušu sakritību, nav nejaušu laulību. Ja sieviete ir pārliecināta, ka viņai kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ «jāapprecas» ar konkrētu vīrieti, kuru viņa nekad apzināti neizvēlētos par savu vīru, tad, protams, viņa centīsies izpētīt, kāpēc tuvībai ir izvēlējusies tieši šo vīrieti, kāpēc viņa vispār uzņēmusies risku, paliekot stāvoklī no šā vīrieša. Tāpat, ja sieviete sūdzas, ka apprecējusies kaprīzes dēļ vai arī bijusi pārāk jauna, lai apzinātos, ko dara, vai ka nav bijusi pie pilnas saprašanas un nav spējusi uzņemties pilnu atbildību par savu izvēli, tad tie visi ir tikai aizbildinājumi, kas pelnījuši rūpīgāku izpēti.

Patiesībā viņa ir izdarījusi savu izvēli, lai arī neapzinātu, turklāt bieži vien apzinādamās sava nākamā partnera būtību jau pašā sākumā. To noliegt nozīmē noliegt atbildību par savu izvēli un savu dzīvi, un šāds noliegums padara neiespējamu atveseļošanos.

Taču kā mēs izvēlamies? Kāds tieši ir šis mīklainais process, tā nenosakāmā ķīmiskā reakcija, kas notiek starp sievieti, kas mīl par daudz, un vīrieti, kurš viņu piesaista?

68

Ja nu šo jautājumu formulē citādi — kas norāda uz dzirksteli starp sievieti, kurai nepieciešams būt vajadzīgai, un vīrieti, kurš meklē kādu, kas uzņemtos par viņu atbildību? Vai starp sievieti, kurai piemīt izteikta pašupurēšanās tieksme, un izteikti egoistisku vīrieti? Vai starp sievieti, kura uzskata sevi par upuri, un vīrieti, kura identitāte balstās uz spēku un agresiju? Vai sievieti, kurai piemīt tieksme vadīt, un gļēvu vīrieti? — tad šis process zināmā mērā zaudē savu noslēpumainību. Jo pastāv noteikti signāli, noteikti mājieni, ko raida un uztver katrs no šīs dejas dalībniekiem. Atcerieties, ka jebkuras par daudz mīlošas sievietes likteni ietekmē divi faktori: (1) viņas ģimenes modeļa saskaņa ar konkrētā vīrieša raksturu un (2) tieksme atdzīvināt un pārvarēt sāpīgos pagātnes pārdzīvojumus. Aplūkosim šā dueta pirmos, pagaidām vēl nedrošos soļus, kas katru no partneriem informē, ka te ir cilvēks, ar kuru kopā tas, iespējams, radīs sadarbību, saskaņu un labsajūtu.

Turpmākie stāsti skaidri attēlo gandrīz netveramo informācijas apmaiņu, kas notiek starp sievieti, kura mīl par daudz, un vīrieti, kurš viņu piesaista, apmaiņu, kas, sākot ar pirmo viņu tikšanās mirkli, veido to pamatu, uz kura turpināsies šā pāra attiecības, proti, viņu dejas.

H l o j a, divdesmit trīs gadus veca koledžas studente; varmācīga tēva meita

Es uzaugu tiešām trakā ģimenītē. Tagad es to saprotu, taču bērnībā nekad par to neiedomājos, es vienīgi cerēju, ka neviens nekad neuzzinās, ka mans tēvs sit manu māti. Viņš sita mūs visus, un, man šķiet, viņam izdevās mūs, bērnus, it kā pārliecināt, ka esam pelnījuši sitienus. Taču es zināju, ka mamma nebija tos pelnījusi. Es vienmēr vēlējos, lai viņš sistu mani, nevis viņu. Es zināju, ka varu to izturēt, taču nebiju tik pārliecināta, ka to spēj viņa. Mēs visi vēlējāmies, lai viņa tēvu pamet, taču viņa to nedarīja. Viņa saņēma tik maz mīlestības. Es vienmēr vēlējos sniegt viņai tik daudz mīlestības, lai tā dotu viņai spēku aiziet no tēva, taču viņa to nekad neizdarīja. Pirms pieciem gadiem viņa nomira ar vēzi. Kopš bērēm es nekad vairs neesmu bijusi mājās, nedz arī runājusi ar tēvu. Es jūtu, ka īstenībā māti nogalināja viņš, nevis vēzis. Mana vecmāmiņa, tēva māte, atstāja katram no mums, bērniem, aizbildnības fondu, un tā es varēju iestāties koledžā, kur arī sastapu Roju.

Mēs abi veselu semestri mācījāmies mākslas klasē, bet ne reizi nebijām viens ar otru runājuši. Kad sākās otrais semestris, daži no mums atkal kopā nokļuva citā klasē, un jau pirmajā dienā mēs visi iesaistījāmies smagajās pārrunās par attiecībām starp vīrieti un sievieti. Nu, šis puisis sāka runāt par to, ka amerikāņu sievietes esot pilnīgi samaitātas, gribot, lai viss notiktu pēc viņu prāta, un tikai izmantojot vīriešus. Viņš, to visu sakot, burtiski izlēja žulti, un es

69

nodomāju: «Ak, viņš nu gan ir daudz cietis. Nabadziņš.» Es viņam pajautāju: «Vai tu tiešām domā, ka tā ir?» — un sāku censties kaut kā pierādīt, ka ne jau visas sievietes ir tādas — ka es tāda neesmu. Lūk, kā es biju uztraukusies! Vēlāk, kad mēs jau bijām kopā, es nevarēju izvirzīt nekādas prasības, nedz arī jebkādā veidā parūpēties pati par sevi, lai līdz ar to nepierādītu viņa kā sieviešu nīdēja taisnību. Un visi mani tārīta klasē izpausties centieni iedarbojās. Viņš arī bija uzķēries. Viņš teica: «Es atgriezīšos. Es negribēju sapīties ar šo klasi, taču ar tevi es vēlētos parunāt vēl!» Es atceros, ka tieši tad mani pārņēma milzīgs satraukums, jo es jau jutu, ka neesmu viņam vienaldzīga.

Nepagāja ne divi mēneši, kad mēs jau dzīvojām kopā. Pēc četriem mēnešiem es jau maksāju īri un visus citus rēķinus, turklāt vēl pirku pārtiku. Taču es vēl veselus divus gadus centos viņam pierādīt, cik laba es esmu un ka es nevēlos viņu ievainot vēl vairāk, nekā viņš jau ir ievainots. Šajā procesā diezgan bieži tiku ievainota es, sākumā tikai garīgi, pēc tam arī fiziski. Neviens, būdams tik nikns uz sievietēm kā viņš, nevarētu atturēties, lai kādu no tām neiekaustītu. Protams, es biju pārliecināta, ka tur ir arī mana pašas vaina. Brīnums, ka es no tā izrāvos. Reiz satiku kādu no viņa agrākajām draudzenēm, un viņa man tieši noprasīja: «Vai viņš tevi kādreiz sit?» Es atbildēju: «Nu, ne gluži.» Es, protams, aizstāvēju Roju un arī nevēlējos izskatīties pēc galīgas muļķes. Taču es zināju, ka viņa to zina, jo pati ir bijusi kopā ar viņu. Sākumā mani pārņēma izmisums. Tās bija tās pašas bērnības izjūtas — nevēlēšanās, lai kāds ieskatītos aiz fasādes. Itin viss manī pašā mudināja melot, izturēties tā, it kā viņa nu gan būtu nekaunīga, uzdodama šādu jautājumu. Taču viņa mani uzlūkoja ar tādu izpratni, ka nebija jēgas izlikties.

Mēs runājām ilgi. Viņa man pastāstīja par terapijas grupu, kurā pati darbojas un kurā visas sievietes vieno tas, ka viņām ir nosliece uz neveselīgām attiecībām. Šīs sievietes cenšoties iemācīties šādā veidā vairs nenodarīt sev pāri. Viņa iedeva man savu telefona numuru, un pēc tam, kad es vēl divus mēnešus bija pūlējusies izturēt dzīvi, kas atgādināja elli, es viņai piezvanīju. Viņa mani pierunāja kopā apmeklēt grupu, un es domāju, ka tas varbūt izglāba manu dzīvību. Šīs sievietes bija tādas pašas kā es. Viņas bija iemācījušās pārciest neiedomājami lielas sāpes, kas parasti bija sākušās jau bērnībā.

Lai nu kā, man bija nepieciešami vēl daži mēneši, lai es beidzot spētu Roju atstāt, un to bija grūti izdarīt pat ar grupas atbalstu. Man taču tik neiedomājami gribējās pierādīt, ka viņš ir mīļš! Es domāju, ka tad, ja spēšu mīlēt viņu pietiekami spēcīgi, viņš mainīsies. Paldies Dievam, ka es tam tiku pāri, citādi joprojām vēl atrastos tur.

Hlojas pieķeršanās Rojam

70

Kad mākslas studente Hloja satika sieviešu nīdēju Roju, bija tā, it kā viņa būtu saskārusies ar savas mātes un tēva sintēzi. Rojs bija saniknots un ienīda sievietes. Iegūt viņa mīlestību — Hlojai tas bija tikpat kā iegūt sava tēva mīlestību, kurš arī bija nikns un graujošs. Mainīt Roju ar savas mīlestības spēku — tas viņai nozīmēja mainīt savu māti un glābt viņu. Viņa redzēja Roju kā viņa paša slimīgo izjūtu upuri un vēlējās ar savas mīlestības palīdzību likt viņam atveseļoties. Tāpat arī viņa, gluži kā jebkura par daudz mīloša sieviete, vēlējās uzvarēt savā cīņā ar Roju un tiem viņai svarīgajiem cilvēkiem, kurus viņš — viņas uztvere — simbolizēja, — viņas māti un tēvu. Tieši tāpēc bija tik grūti atteikties no šīm destruktīvajām un neauglīgajām attiecībām.

Mērija Džeina: trīsdesmit gadus precējusies ar darbaholiķi

Mēs satikāmies kādās Ziemsvētku svinībās. Es tur ierados kopā ar viņa jaunāko brāli, kurš bija manā vecumā un kuram es tiešām patiku. Tomēr tur bija arī Pīters! Viņam bija pīpe un tvīda žakete ar ielāpiem uz elkoņiem, un viņš tik ļoti izskatījās pēc kāda no Efeju līgas! Uz mani tas atstāja milzīgu iespaidu. Tur-klāt ap viņu virmoja kaut kas tāds — it kā skumjas, un tas mani tiešām piesaistīja tikpat daudz kā viņa acu skats. Es biju pārliecināta, ka viņš kaut kad ir ticis dziļi ievainots, un es vēlējos viņu iepazīt, lai uzzinātu, kas noticis, un «izprastu» viņu. Es biju pārliecināta, ka viņš nav iegūstams, taču domāju, ka, būdama īpaši iejūtīga, varbūt spēšu panākt, lai viņš ar mani sarunājas. Tas bija jocīgi, jo mēs tajā pirmajā vakarā runājām gana daudz, taču viņš ne reizi nenostājās tieši man pretī, seju pret seju. Viņš vienmēr palika malā, nevērīgi nodarbodamies ar kaut ko citu, bet es centos panākt, lai viņš visu savu uzmanību pievērstu man. Notika tā, ka ikviens viņa teiktais vārds kļuva man būtiski svarīgs, gandrīz kā dārgums, jo es biju pārliecināta, ka viņam ir kas labāks, ko darīt.

To pašu es jau biju izjutusi kādreiz — ar savu tēvu. Kad es augu, viņš burtiski nekad nebija manā tuvumā. Mēs bijām diezgan nabadzīgi. Gan viņš, gan mana māte strādāja pilsētā, un lielāko daļu laika mēs, bērni, mājās bijām vieni. Viņš piestrādāja pat brīvdienās. Vienīgās reizes, kad es redzēju tēvu, bija tad, kad viņš mājās kaut ko laboja — ledusskapi, radio vai kaut ko citu. Es atceros, ka vienmēr jutos tā, it kā viņš būtu pagriezis man muguru, taču es neiebildu, jo tas vien jau bija brīnišķīgi, ka viņš ir tepat blakus. Es trinos apkārt un uzdevu viņam veselu lērumu jautājumu, cenzdamās panākt, lai viņš pievērstu man uzmanību.

Nu, un vēlāk es to pašu darīju ar Pīteru, kaut arī tad, protams, es to tā neuztvēru. Es tagad atceros, kā visu laiku centos nostāties tā, lai viņa skats kristu

71

tieši uz mani, un kā viņš pakšķināja savu pīpi, skatīdamies kaut kur sāņus vai griestos, vai arī darbojās ar pīpi. Es domāju, ka viņš — ar savām sarauktajām uzacīm un atsvešināto skatienu — ir tik pieaudzis. Mani tas pievilka kā magnēts.

Mērijas Džeinas pieķeršanās PīteramMērijas Džeinas izjūtas pret savu tēvu ne tuvu nebija tik divdabīgas kā

daudzām citām sievietēm, kas mīl par daudz. Viņa mīlēja savu tēvu, dievināja viņu un tiecās pēc viņa sabiedrības un uzmanības. Pīters, būdams vecāks un ļoti aizņemts, jau pirmajā mirklī atgādināja Mērijai Džeinai viņas izvairīgo tēvu, un iekarot viņa uzmanību šķita jo svarīgāk tāpēc, ka Pīteru, gluži kā tēvu, bija tik grūti sagūstīt. Vīrieši, kuri labprāt uzklausīja, kuri bija emocionāli vieglāk pieejami un aizrautīgāki, neizraisīja Mērijā Džeinā to dziļo tieksmi būt mīlētai, kādu viņa bija izjutusi pret savu tēvu. Pītera aizņemtība meta Mērijai Džeinai jau pazīstamu izaicinājumu, deva vēl vienu iespēju iekarot tāda vīrieša mīlestību, kurš no viņas izvairās.

P e g i j a: viņu uzaudzinājusi pārmēru kritiski noskaņota vecmāmiņa un māte, kas nebija spējīga sniegt nekādu garīgu atbalstu; tagad vientuļa šķirtene ar divām meitām

Es nekad neesmu pazinusi savu tēvu. Viņš ar manu māti izšķīrās vēl pirms manas dzimšanas. Māte bija spiesta strādāt, lai mūs uzturētu, bet viņas māte palika mājās un rūpējās par mums. Tas neizklausās tik slikti, taču bija gan. Mana vecmāmiņa bija šausmīgi nežēlīga sieviete. Viņa ne tik daudz sita mūs ar māsu, kā ik dienu aizskāra ar vārdiem. Viņa mums stāstīja, cik sliktas mēs esam, cik daudz nepatikšanu sagādājam viņai, kā mēs «nekur neesam liekamas» - tas bija viens no viņas iemīļotākajiem teicieniem. Paradoksāli ir tas, ka viņas kritika vienīgi lika gan māsai, gan man censties būt labām, vērtīgām. Māte arī nekad mūs pret viņu neaizsargāja. Māte bija pārāk nobijusies, ka vecmāmiņa varētu mūs pamest, un tad viņa pati vairs nevarētu strādāt, jo nebūtu taču neviena, kas mūs pieskatītu. Tā nu viņa tikai novērsa skatienu, kad vecmāmiņa par mums ņirgājās. Es augu, juzdamās tik vientuļa, tik neaizsargāta, izbijusies un nevērtīga, un es visu laiku centos kompensēt to, ka esmu kādam par slogu. Es atceros, kā centos salabot dažādas lietas, kas bija salūzušas, jo gribēju ietaupīt mūsu naudu un kaut kā atlīdzināt par to, ka mani te patur.

Es izaugu. Apprecējos astoņpadsmit gadu vecumā, jo biju stāvoklī. Es jau pašā sākumā biju nožēlojama. Viņš visu laiku mani kritizēja. Sākumā vieglāk, pēc tam jau nežēlīgāk, īstenībā es zināju, ka nemaz nemīlu viņu, tomēr apprecējos ar viņu. Nedomāju, ka man bija kāda cita iespēja. Tā bija laulība, kas

72

ilga piecpadsmit gadus, jo tieši tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai es saprastu, ka nožēlojams stāvoklis ir pietiekams iemesls laulības šķiršanai.

Pēc laulības šķiršanas es izmisīgi vēlējos, lai kāds mani iemīlētu, taču jutos nekur nederīga, gluži kā dabas kļūda, un biju pārliecināta, ka man nav nekā, ko piedāvāt labam, laipnam vīrietim.

Tajā vakarā, kad satiku Bērdu, es pirmo reizi biju devusies uz dejām, iepriekš ne ar vienu neko nesarunājusi. Mēs ar draudzeni bijām gājušas iepirkties. Viņa nopirka veselu komplektu — bikškostīmu, jaunas kurpes — un vēlējās to visu uzvilkt un kaut kur iziet. Tā mēs aizgājām uz diskotēku, par kuru abas bijām dzirdējušas. Daži iebraukuši biznesmeņi uzcienāja mūs ar dzērieniem un dejoja ar mums, un tas bija labi — draudzīgi, taču ne pārāk aizraujoši. Tad es pretī pie sienas ieraudzīju šo puisi. Viņš bija ļoti garš, ļoti slaids, neiedomājami labi ģērbies un izskatījās ļoti labi. Taču no viņa plūda arī kaut kāds vēsums. Es atceros, ka pie sevis noteicu: «Tas ir viselegantākais, vispievilcīgākais vīrietis, kādu vien esmu redzējusi.» Un tad: «Varu saderēt, ka es spēju viņu iekvēlināt!»

Starp citu, vēl arvien atceros to brīdi, kad satiku savu pirmo vīru. Mēs mācījāmies vienā skolā. Viņš stutēja sienu tajā laikā, kad viņam bija jāatrodas klasē, un es sev tad teicu: «Viņš izskatās diezgan mežonīgs. Varu derēt, ka spēšu viņu savaldīt.» Redziet, es vienmēr centos visu labot.

Lai nu kā, es pārgāju pāri zālei pie Bērda un uzaicināju viņu uz deju. Viņš bija ļoti pārsteigts un, man šķiet, arī nedaudz glaimots. Mēs kādu laiku dejojām, un tad viņš teica, ka kopā ar draugiem gatavojoties doties uz kādu citu vietu. Vai es gribētu nākt līdzi? Kaut arī tas mani vilināja, es atteicos. Biju atnākusi padejot, un tas tiešām bija viss, ko es vēlējos darīt. Es turpināju dejot ar biznesmeņiem. Pēc kāda laika viņš uzlūdza mani dejot. Tur bija neiedomājama burzma. Cilvēki tika vienkārši saspiesti kopā. Pēc kāda laiciņa mēs ar draudzeni gājām projām. Viņš kopā ar dažiem citiem cilvēkiem sēdēja pie galda stūrī. Viņš ar rokas mājienu mani paaicināja, un es piegāju. Viņš man teica: «Mans telefona numurs ir pie tevis.» Es nesapratu, par ko viņš runā. Viņš pasniedzās un izvilka savu vizītkarti no mana pulovera kabatas. Tas bija viens no tiem apģērba gabaliem ar ķengurkabatu priekšpusē, un viņš savu karti bija tur ielicis, kad mēs otro reizi atgriezāmies no deju grīdas. Es biju izbrīnījusies. Es pat nezināju, ka viņš to izdarījis. Un mani tā satrauca doma, ka šis patīkamais vīrietis bija uzņēmies tādas pūles. Lai nu kā, arī es iedevu viņam savu karti.

Viņš man piezvanīja pēc dažām dienām, un mēs norunājām iet pusdienot. Kad es piebraucu, viņš apveltīja mani ar šausmīgi neapmierinātu skatienu. Mana automašīna bija diezgan veca.

Es pēkšņi saku justies neērti — un tad atviegloti, ka viņš tomēr ies ar mani pusdienās. Viņš bija ļoti stīvs un vēss, un es uzskatīju par savu uzdevumu panākt, lai viņš justos brīvāk, — it kā es pie kaut kā būtu vainīga. Uz pilsētu

73

viņu apciemot bija atbraukuši vecāki, bet viņš ar tiem diez ko labi nesatika. Viņš izklāstīja man veselu virkni sūdzību par viņiem, tas viss man nešķita pārlieku nopietni, taču es centos līdzjūtīgi uzklausīt. Tajās pusdienās es nodomāju, ka te nu gan ir viens, ar kuru man nav nekā kopīga. Es nebiju patīkami pavadījusi laiku. Es jutos neērti un it kā izsista no līdzsvara. Taču, kad viņš pēc divām dienām piezvanīja un atkal aicināja mani kaut kur iziet, es jutos savādi atvieglota, it kā, ja jau viņš pavadījis laiku pietiekami labi, lai atkal mani aicinātu, tad viss ir kārtībā.

Mēs nekad neesam patiešām labi pavadījuši kopā laiku. Vienmēr kaut kas nebija tā, kā vajag, un es centos to labot. Es kopā ar viņu jutos ļoti saspringti, un vienīgie labie brīži bija tie, kad šī spriedze kaut nedaudz mazinājās. Šis neilgais atslābums jau bija gandrīz laime. Taču viņš joprojām mani kaut kādā veidā spēcīgi saistīja.

Es zinu, ka tas izklausās traki, taču es tiešām apprecējos ar šo vīrieti, lai gan viņš man nemaz nepatika. Viņš jau pirms mūsu laulības vairākas reizes pārtrauca attiecības. Viņš teica, ka kopā ar mani vienkārši nespējot būt pats. Es nevaru jums izstāstīt, cik tas bija postoši. Es lūdzu pastāstīt, kas tad man īsti jādara, lai viņš justos labāk. Viņš tikai teica: «Tu jau zini, kas tev jādara.» Taču es nezināju! Es gandrīz sajuku prātā, cenšoties to izdibināt. Lai nu kā, laulība ilga tikai divus mēnešus. Viņš aizgāja pēc tam, kad bija man pavēstījis, cik nelaimīgu es viņu esot padarījusi, un es vairs nekad neesmu viņu satikusi, vienīgi laiku pa laikam uz ielas. Viņš vienmēr izliekas, ka mani nepazīst.

Es nezinu, kā lai izstāstu, cik apsēsta es ar viņu biju. Katru reizi, kad viņš no manis aizgāja, es jutos nevis mazāk, bet vēl vairāk saistīta ar viņu. Un tad viņš atgriezās un teica, ka vēlas to, ko es varu piedāvāt. Tad man nekas nelikās steidzamāk par to. Es turēju viņu savos apkampienos, un viņš raudāja un teica, kāds gan muļķis bijis. Šī scēna ilga tikai vienu nakti, tad viss atkal sāka jukt un brukt, un es neiedomājami stipri centos padarīt viņu laimīgu, lai viņš vairs neietu prom.

Kad mūsu laulība izjuka, es jau vairs tikai eksistēju. Es nespēju ne strādāt, ne darīt kaut ko citu, vienīgi sēdēt, šūpojoties uz priekšu un atpakaļ, un raudāt. Man likās, ka es mirstu. Man bija nepieciešama palīdzība, lai es necenstos viņu atkal satikt, jo es tik ļoti vēlējos vērst visu par labu, taču es zināju, ka vēl vienu braucienu šajā karuselī vairs nepārdzīvošu.

Pegijas pieķeršanās BērdamPegija itin neko nezināja par to, ko nozīmē būt mīlētai, un, uzaugusi bez

tēva, gluži neko nezināja arī par vīriešiem, īpaši jau par laipniem, mīlošiem vīriešiem. Taču, pateicoties savai ar vecmāmiņu kopā pavadītajai bērnībai, viņa labi zināja, kā ir tad, ja tevi atgrūž un kritizē cilvēks, kurš pats nav uzskatāms

74

par īsti veselu. Viņa arī zināja, ko nozīmē censties visiem spēkiem, lai panāktu mīlestību no mātes, kura savu pašas iemeslu dēļ nespēja sniegt nedz mīlestību, nedz pat aizsardzību. Pirmoreiz Pegija apprecējās tāpēc, ka atļāvās būt tuva ar jaunu vīrieti, ko viņa uztvēra kā kritisku un nosodošu attiecībā uz sevi un pret kuru viņa neizjuta lielu sirsnību. Sekss ar viņu drīzāk bija cīņa par viņa atzinību nekā viņas mīlestības izpausme. Piecpadsmit gadus ilgā laulība ar šo cilvēku tikai vēl vairāk bija pārliecinājusi Pegiju par pašas iedzimto mazvērtību.

Nepieciešamība atjaunot bērnības naidīgo vidi un turpināt cīņu, lai beidzot saņemtu mīlestību no tiem, kuri to nespēj dot, bija tik spēcīga, ka tad, kad Pegija satika vīrieti, kas šokēja viņu ar savu vēsumu, atturību un vienaldzību, tas viņu uzreiz piesaistīja. Te pavērās vēl viena iespēja pārveidot nemīlošu cilvēku tādā, kurš beidzot viņu mīlētu. Kad Pegija jau bija kopā ar Brēdu, viņa retie mājieni uz to, ka viņa savos pūliņos iemācīt viņu mīlēt jau ir sasniegusi zināmu progresu, stimulēja viņu tāpat turpināt, lai gan viņas pašas dzīve tuvojās sabrukumam. Tik spēcīga bija viņas tieksme pārveidot Bērdu (un arī māti un vecmāmiņu, ko viņš pārstāvēja).

Eleonora: sešdesmit pieci gadi; viņu uzaudzinājusi pārmēru valdonīga, šķīrusies māte

Mana māte nespēja sadzīvot ne ar vienu vīrieti. Viņa bija divreiz šķīrusies tolaik, kad neviens nemēdza šķirties pat vienreiz. Man bija par mani desmit gadus vecāka māsa, un māte man ne reizi vien teica: «Tava māsa ir tēva meita, tāpēc es nolēmu, ka man vajag pašai savu.» Tieši tas es arī biju — viņas īpašums un viņas papildinājums. Viņa neuzskatīja, ka mēs būtu divi atsevišķi cilvēki.

Pēc vecāku šķiršanās man ļoti pietrūka tēva. Viņa neļāva mums satikties, un tēvam nepietika spēka, lai cīnītos. Nevienam tā nepietika. Es vienmēr jutos kā gūstekne, tomēr vienlaikus arī atbildīga par viņas laimi. Man bija ļoti grūti viņu pamest, kaut arī es jutos tā, it kā būtu tuvu noslāpšanai. Es iestājos biznesa koledžā kādā attālā pilsētā, kur mitinājos pie mūsu radiem. Mana māte bija tik saniknota, ka vairs nekad ar viņiem nerunāja.

Pēc skolas beigšanas es strādāju par sekretāri kādas lielas pilsētas policijas departamentā. Kādu dienu pie manis ienāca izskatīgs virsnieks formastērpā un jautāja, kur atrodas dzeramā ūdens strūklaka. Es to parādīju. Pēc tam viņš man palūdza krūzīti. Es aizdevu savu kafijas krūzi. Viņam bija jāiedzer pāris aspirīna tablešu. Es joprojām redzu, kā viņš atmet galvu, lai tās norītu. Tad viņš teica: «Uh! Vakar nu gan piemetos.» Tieši tad es sev teicu: «Ak, cik bēdīgi. Viņš dzer pārāk daudz varbūt tāpēc, ka ir vientuļš.» Viņš bija tieši tas, ko es vēlējos, — kāds, par ko rūpēties, kāds, kuram es esmu vajadzīga. Es nodomāju: «Man noteikti patiktu censties darīt viņu laimīgu.» Pēc diviem mēnešiem mēs

75

apprecējāmies, un nākamos četrus gadus es veltīju šiem centieniem. Es gatavoju brīnišķīgus ēdienus cerībā pārvilināt viņu mājās, taču viņš gāja dzert un atgriezās tikai tad, kad jau bija ļoti vēls. Tad mēs strīdējāmies un es raudāju. Nākamreiz, kad viņš atkal vēlu nebija mājās, es vainoju sevi par to, ka pagājušo reizi biju dusmojusies, un teicu sev: «Nav jau nekāds brīnums, ka viņš nenāk mājās.» Kļuva arvien sliktāk, līdz beidzot es viņu atstāju. Tas viss notika pirms trīsdesmit septiņiem gadiem, un tikai pagājušogad es sapratu, ka viņš bija alkoholiķis. Es vienmēr biju domājusi, ka pie visa vainīga esmu es, ka es vienkārši nespēju darīt viņu laimīgu.

Eleonoras pieķeršanās savam vīramJa jūsu māte ir ienīduši vīriešus un jums mācījusi, ka vīrieši nav labi, bet,

no otras puses, jūs esat mīlējusi savu zaudēto tēvu un uzskatāt vīriešus par pievilcīgiem, ļoti ticams, jūs uzaugsit bailēs, ka vīrietis, kuru jūs iemīlēsiet, jūs pametīs. Tāpēc jūs centīsities atrast tādu vīrieti, kuram ir nepieciešama jūsu palīdzība un izpratne, tādējādi jūs centīsities nodrošināt to, ka attiecībās ar viņu jūs varēsit paturēt virsroku. Tieši tā rīkojās Eleonora, kad atklāja, ka viņu ieinteresējis patīkamais policists. Lai gan minētajai formulai būtu jāpasargā jūs no sāpēm un pamešanas, jo tā nodrošina to, ka jūsu vīrietis ir atkarīgs no jums, vaina ir tā, ka jums jābūt kopā ar vīrieti, kam ir problēmas. Citiem vārdiem sakot, ar vīrieti, kurš ir ceļā uz to, lai iederētos «vīrieši nav labi» kategorijā. Eleonora gribēja būt droša par to, ka viņas vīrietis viņu nepametīs (kā bija darījis tēvs un kā, pēc mātes vārdiem, darīs jebkurš vīrietis), un viņa vajadzība pēc palīdzības šķietami sniedza šādu nodrošinājumu. Taču viņa problēmas būtība bija tāda, kas padarīja vairāk, nevis mazāk ticamu varbūtību, ka viņš aizies.

Tādējādi stāvoklis, kuram it kā bija jānodrošina Eleonorai tas, ka netiks pamesta, patiesībā nodrošināja tieši to, ka viņa tiks pamesta. Katrs vakars, kad viņš nepārradās mājās, «pierādīja», ka viņas mātei bijusi taisnība attiecībā uz vīriešiem, un beigās viņa, gluži tāpat kā māte, šķīrās no «nelabā» vīrieša.

A r l ī n a: divdesmit septiņi gadi; nāk no ģimenes, kurā valdīja vardarbība un kurā viņa centās aizsargāt māti un pārējos bērnus.

Mēs abi bijām aktieri vienā trupā un uzstājāmies klubā. Eliss bija septiņus gadus jaunāks par mani un fiziski nešķita man pārāk pievilcīgs. Mani viņš īpaši neinteresēja, taču kādu dienu mēs kopā iepirkāmies un pēc tam devāmies vakariņās. Mūsu sarunā es uztvēru tikai to, cik ļoti nejēdzīga ir viņa dzīve. Kamēr viņš par to runāja, manī pēkšņi radās šī spēcīgā tieksme iet palīgā un savest visu kārtībā. Tajā pirmajā vakarā viņš man atzinās, ka ir biseksuāls. Kaut

76

arī tas neiederējās manā vērtību sistēmā, es pārvērtu to par joku un teicu, ka arī es tāda esmu — ka tad, ja kāds mēģina man seksuāli tuvoties, es pagriežos un aizeju. Un tiešām, es baidījos no vīriešiem, kuri ir pārāk uzstājīgi. Mans agrākais vīrs bija izturējies pret mani slikti, tāpat arī vēl viens draugs. Eliss man šķita drošs. Es biju vienlīdz pārliecināta gan par to, ka viņš nespēj nodarīt man pāri, gan arī par to, ka varu viņam palīdzēt. Nu, drīz vien pēc tam mums sākās nopietnas attiecības. Patiesībā mēs nodzīvojām kopā vairākus mēnešus, līdz es to pārtraucu, un visu šo laiku es biju saspringusi un izbijusies. Es uzskatīju, ka daru viņam labu, taču pati pamazām pārvērtos par vraku. Arī mana pašapziņa saņēma triecienu. Viņa tieksme pēc vīriešiem vienmēr bija spēcīgāka nekā tieksme pēc manis. Faktiski arī tajā naktī, kad mani — smagi slimu ar vīrusu pneimoniju — ievietoja slimnīcā, viņš mani neapmeklēja tāpēc, ka bija kopā ar kādu vīrieti. Trīs nedēļas pēc iznākšanas no slimnīcas es pārtraucu attiecības ar viņu, taču, lai to izdarītu, man bija nepieciešams milzu atbalsts. Man palīdzēja māsa, māte un mana ārste. Mani pārņēma neizsakāmi šausmīga depresija. Es tiešām negribēju pārtraukt mūsu attiecības. Es joprojām jutu, ka esmu viņam vajadzīga, un biju pārliecināta, ka man vēl vajadzētu tikai vairāk papūlēties un mēs abi kopā tiktu ar visu galā.

Arī bērnībā es vienmēr biju jutusies tāpat — tūlīt, kuru katru brīdi es izdomāšu, kā vērst visu par labu.

Mēs bijām pieci bērni. Es biju vecākā, un māte ļoti uz mani paļāvās. Viņai vajadzēja gādāt par to, lai tēvs būtu apmierināts, kas vispār nebija iespējams. Viņš joprojām ir nelietīgākais cilvēks, kādu vien pazīstu. Beidzot pirms kādiem desmit gadiem māte ar tēvu izšķīrās. Man šķiet, viņi uzskatīja, ka izdara mums lielu pakalpojumu, atlikdami šo lietu līdz tam laikam, kad mēs kļūsim patstāvīgi, taču mūsu dzīve šajā ģimenē bija nožēlojama. Tēvs sita mūs visus, pat māti, taču visļaunākajai vardarbībai viņš pakļāva manu māsu, bet ar vārdiem visvairāk aiz-skāra brāli. Viņš tā vai citādi sakropļoja mūs visus. Es vienmēr jutu tikai to, ka ir jābūt kādam veidam, kā es visu varētu vērst par labu, taču man nekad neizdevās izdomāt, kāds tas varētu būt. Centos runāt ar māti, taču viņa bija tik pasīva! Tad sacēlos pret tēvu, nu, ne jau nu ļoti, jo tas bija pārāk bīstami. Es zināmā mērā mācīju māsai un brālim, kā negadīties tēvam ceļā, kā nerunāt viņam pretī. Mēs, pārnākuši no skolas, pat mēdzām apstaigāt māju, lai laikus atklātu visu, kas varētu viņu sadusmot, un izlabotu, pirms viņš vakarā pārnācis mājās. Lielākoties mēs visi bijām nobiedēti un nelaimīgi.

Arlīnas pieķeršanās ElisamUzskatīdama sevi par stiprāku, nobriedušāku un praktiskāku nekā Eliss,

Arlīna cerēja paturēt virsroku attiecībās ar viņu un tādējādi izvairīties no pārestībām. Tas bija svarīgs faktors, kam pateicoties viņš bija tai pievilcīgs, jo

77

attiecībā uz fiziskiem un morāliem pāridarījumiem Arlīnai bija zināma pieredze jau kopš bērnības. Viņas bailes no tēva un dusmas uz to padarīja Elisu — kā tēva pretstatu — par šķietami ideālu atrisinājumu visām viņas problēmām ar vīriešiem, jo nelikās ticams, ka viņš varētu kādreiz kļūt pret viņu varmācīgs. Nelaimīgā kārtā dažu mēnešu laikā, kamēr viņi bija kopā, Arlīna pārdzīvoja vairāk sāpju un sirdsēstu nekā kopā ar jebkuru no viņai pazīstamajiem heteroseksuālajiem vīriešiem.

Izaicinājums mēģināt burtiski un pārnestā nozīmē iztaisnot pamatā homoseksuāla vīrieša greizo dzīvi bija salīdzināms vienīgi ar tikpat izmisīgu cīņu, kādu Arlīna pazina kopš bērnības. Arī šajās attiecībās ietvertās emocionālās sāpes viņai bija pazīstamas — mūžīgā baiļošanās un gaidīšana, ka tūlīt, tūlīt notiks kaut kas briesmīgs, ka tevi sāpinās, šokēs vai aizskars kāds, kuram it kā būtu jābūt tavā pusē un jārūpējas par tevi. Arlīnas pārliecība, ka viņa spēj piespiest Elisu kļūt tādam, kāds viņš tai bija vajadzīgs, beigās ļoti apgrūtināja viņai šo attiecību pārtraukšanu.

Suzanna: divdesmit seši gadi, šķīrusies no diviem alkoholiķiem; emocionāli atkarīgas mātes meita

Es biju Sanfrancisko, kur apmeklēju triju dienu semināru, lai sagatavotos pārbaudījumiem un saņemtu patronāžas darbinieces licenci. Otrās dienas pēcpusdienas pārtraukumā es ievēroju kādu ļoti patīkamu vīrieti un, kad viņš gāja garām, apveltīju viņu ar savu saulaināko smaidu. Tad arī es devos ārā, lai pasēdētu svaigā gaisā un atpūstos. Viņš pienāca man klāt un apjautājās, vai es nevēlos doties uz kafetēriju. Es teicu, ka, protams, varu iet. Kad mēs bijām tur nonākuši, viņš, mazliet vilcinoties, teica: «Vai drīkstu jums kaut ko nopirkt?» Man bija sajūta, ka viņš to īsti nevar atļauties, tāpēc teicu: «Ak nē. Būs jau labi.»

Tā nu es pati sev nopirku sulu, un mēs aizgājām atpakaļ un nopļāpājām visu atlikušo starpbrīdi. Mēs pastāstījām viens otram, no kurienes esam un kur strādājam, un viņš teica: «Es vēlētos šovakar paēst ar jums kopā vakariņas.» Mēs sarunājām tikties Zvejnieku ostā. Kad es viņu vakarā tur satiku, viņš izskatījās noraizējies. Viņš teica, ka mēģinot izšķirties, vai viņam vajadzētu būt romantiskam vai praktiskam, jo naudas esot tikai tik daudz, lai aizvestu mani vai nu izbraucienā pa līci, vai vakariņās. Protams, es uzreiz noreaģēju un teicu: «Dosimies izbraukumā, un pēc tam es jūs aizvedīšu vakariņās.» Tā mēs arī darījām, un es jutos stipra un gudra, jo biju radījusi viņam iespēju apvienot abus iecerētos pasākumus.

Līcī bija brīnišķīgi. Saule rietēja, un mēs visu laiku runājām. Viņš man stāstīja, ka baidoties kļūt kādam tuvs, ka viņam tagad jau vairākus gadus esot

78

kāda sieviete, taču viņš nezinot, vai šīs attiecības nāk viņam par labu. Viņš tās turpinot tikai tāpēc, ka esot ļoti pieķēries šīs sievietes sešgadīgajam dēlam un nespējot iedomāties, ka zēns varētu uzaugt bez pieauguša vīrieša klātbūtnes. Viņš arī ļāva diezgan skaidri nojaust, ka viņam ar šo sievieti esot seksuāli sarežģījumi, jo tā viņam nemaz nešķietot pievilcīga.

Nu jau griezās visi mani ritentiņi. Es domāju: «Šis ir brīnišķīgs vīrietis, kurš vienkārši nav vēl saticis īsto sievieti. Acīmredzot viņš ir ārkārtīgi līdzjūtīgs un godīgs.» Nebija nekādas nozīmes tam, ka viņam ir trīsdesmit septiņi gadi un droši vien bijušas daudzas iespējas izveidot labas attiecības, ka varbūt, tikai varbūt, kaut kas nav kārtībā ar viņu pašu.

Viņš bija man sniedzis pilnīgu pārskatu par saviem trūkumiem: impotence, bailes no tuvības un finansiālas problēmas. Un nemaz nebija vajadzīga pārāk liela atjautība, lai no viņa izturēšanās secinātu, ka viņš ir ļoti neuzņēmīgs. Taču ideja, ka tieši es varētu būt tā, kas pārmaina viņa dzīvi, mani jau pārāk bija sajūsminājusi, lai mani spētu darīt uzmanīgu viņa teiktais.

Mēs devāmies vakariņas, un maksāju, protams, es. Viņš protestēja, teikdams, cik neērti jūtoties, bet es tikai devu mājienu, ka viņš var mani apciemot un nākamreiz izmaksāt vakariņas man. Viņam tā likās lieliska doma, un viņš vēlējās uzzināt visu — kur es dzīvoju, kur viņš varētu apmesties, ja atbrauktu ciemos, kādas darba iespējas ir manā pilsētā. Pirms piecpadsmit gadiem viņš esot strādājis par skolotāju, un pēc daudzkārtējas darbavietu maiņas — turklāt, kā viņš pats atzina, katrs nākamais darbs bija aizvien mazāk atalgots un prestižs — viņš tagad strādājot alkoholiķiem paredzētā neklātienes konsultatīvajā klīnikā. Nu, tas bija lieliski. Es jau agrāk biju saskārusies ar alkoholiķiem un šajā ziņā saņēmusi zināmus triecienus, bet te bija drošs cilvēks, kurš taču nevarēja būt alkoholiķis, jo pats tos konsultēja, vai ne? Viņš pieminēja, ka mūsu apkalpotāja, vecāka sieviete ar rupju balsi, atgādinot viņam māti, kura bijusi alkoholiķe, un es zināju, cik bieži alkoholiķu bērni paši mēdz kļūt par alkoholiķiem. Taču viņš visu vakaru neko nedzēra, vienīgi nemitīgi pasūtīja minerālūdeni. Es labsajūtā gandrīz vai murrāju, domādama: «Šis vīrietis ir kā radīts man.» Nav ko ņemt vērā šīs darba maiņas un faktu, ka viņa karjera visu laiku gājusi uz leju. Viņam vienkārši nav veicies. Šķita, ka viņam vispār bieži neveicas, un manās acīs tas darīja viņu vēl pievilcīgāku. Man viņa bija žēl.

Viņš daudz laika patērēja, stāstīdams man, kā es viņam patīkot, cik labi jūtoties kopā ar mani, cik piemēroti mēs esot viens otram. Es jutos tieši tāpat. Tajā vakarā mēs šķīrāmies tā, ka viņš tēloja ideālu džentlmeni, bet es ļoti sirsnīgi noskūpstīju viņu. Es jutos tik droša; te nu ir vīrietis, kurš neuzstāj uz seksuālām attiecībām, kurš vienkārši vēlas būt kopā ar mani, jo viņam patīk mana sabiedrība. Es neuztvēru to kā signālu, ka viņam tiešām varētu būt seksuālas problēmas un ka tāpēc arī viņš no seksa mēģina izvairīties. Man šķiet,

79

es biju pārliecināta, ka, ja vien rastos izdevība, es varētu pārvarēt visas sīkās nepatikšanas.

Nākamajā dienā seminārs beidzās, un pēc tam mēs sakām spriest par to, kad viņš mani apciemos. Viņš ierosināja, ka varētu atbraukt nedēļu pirms eksāmeniem un apmesties manā dzīvoklī, taču, tur uzturoties, viņš vēlējās nodoties vienīgi studijām. Man vēl bija palikušas dažas atvaļinājuma dienas, un es domāju, ka būtu lieliski tās izmantot tajā pašā laikā, tad mēs varētu kopā šur tur aiziet. Nē, viņa eksāmeni esot pārāk svarīgi. Drīz vien es jau atteicos no itin visa, ko būtu vēlējusies pasākt, jo centos, lai viss būtu labi viņam. Es arī aizvien vairāk sāku baidīties, ka viņš varētu vispār neatbraukt, kaut arī mani nemaz sevišķi nesajūsmināja doma, ka kāds varētu uzturēties manā dzīvoklī un mācīties, kamēr man katru dienu jāiet uz darbu. Taču man bija šī lielā vēlēšanās visu vērst par labu, un es jau sāku justies vainīga, ja viņš nejūtas laimīgs. Un vēl bija tā milzīgā problēma, kā uzturēt spēkā viņa interesi. Es viņam sākumā biju tā iepatikusies, ka tagad, ja viņš pret mani atsaltu, es justos tā, it kā pati būtu visu sabojājusi, tāpēc es biju gatava stāvēt uz galvas, lai tikai viņu piesaistītu.

Mēs šķīrāmies, tā arī neko nenorunājuši, lai gan es biju ierosinājusi plānu pēc plāna, cenzdamās atrisināt visus sarežģījumus, kas varētu traucēt viņam ierasties. Pēc tam kad bijām atvadījušies, es nezin kāpēc jutos ļoti nospiesta, vienkārši jutos slikti — laikam tāpēc, ka nebiju spējusi visu atrisināt un padarīt viņu laimīgu.

Viņš man piezvanīja jau nākamajā pēcpusdienā, un es uzreiz jutos brīnišķīgi. Es jutos atalgota.

Nākamajā vakarā viņš man piezvanīja pusvienpadsmitos un sāka taujāt, ko lai viņš iesākot ar savu pašreizējo draudzeni. Man nebija padomā atbildes uz šo jautājumu, un tā es viņam arī pateicu. Nu jau manas bažas kļuva aizvien lielākas. Es jutos it kā uzvilkta un pēkšņi vairs nespēju sekot savai ierastajai sistēmai, proti, iejaukties un mēģināt visu labot. Viņš sāka uz mani kliegt un tad nometa klausuli. Es biju kā apdullināta. Es sāku domāt: «Varbūt tā ir mana vaina; es nespēju pietiekami palīdzēt.» Un man briesmīgi gribējās piezvanīt viņam un atvainoties par to, ka esmu viņu tā sadusmojusi. Taču atcerieties, man jau bija nācies saskarties ar vairākiem alkoholiķiem, un tāpēc es tagad regulāri apmeklēju anonīmo alkoholiķu sanāksmes, tieši šī programma bija tā, kas mani piespieda atturēties, nezvanīt viņam un neuzņemties vainu. Pēc dažām minūtēm viņš atkal piezvanīja un atvainojās par to, ka nolicis klausuli. Tad viņš atkal uz-deva man tos pašus jautājumus, bet man joprojām nebija ko atbildēt. Viņš atkal sāka kliegt un nolika klausuli. Šoreiz es sapratu, ka viņš ir dzēris, taču man joprojām bija tikpat liela vēlēšanās piezvanīt viņam un censties visu labot. Ja es tovakar, runājot pa telefonu, būtu uzņēmusies atbildību par viņu, mēs varbūt vēl tagad būtu kopā, un mani pārņem drebuļi, iedomājoties vien, kā tas varētu būt.

80

Pēc dažām dienām es saņēmu ļoti oficiālu paziņojumu, kurā bija teikts, ka viņš pašlaik neesot gatavs uzsākt vēl kādas attiecības — nemaz nepieminot to, ka viņš bija kliedzis uz mani un nometis klausuli. Tās bija beigas.

Agrāk, pirms kāda gada, ar to viss tikai būtu sācies. Viņš bija tieši tāds vīrietis, kādiem es nekad neesmu spējusi pretoties: patīkams, šarmants, nedaudz trūcīgs, tāds, kas nedzīvo atbilstoši savām spējām. Anonīmo alkoholiķu sanāksmēs pietiek tikai kādai ieminēties, cik ļoti viņu ir valdzinājis nevis pats vīrietis, bet gan tas, kas viņš varētu būt, kad mēs jau par to skaļi smejamies, jo tā ir gadījies mums visām — mūs piesaistījis kāds vīrietis, jo esam bijušas pārliecinātas, ka viņam nepieciešama mūsu palīdzība un iedrošinājums, lai viņš varētu likt lietā visus savus talantus. Es zinu visu par to, kā censties palīdzēt, iepriecināt, padarīt visu darbu un uzņemties visu atbildību par savstarpējām attiecībām. Es jau bērnībā esmu tā izturējusies pret māti un pēc tam pret katru no saviem vīriem. Mēs ar māti nekad neesam labi satikušas. Viņas dzīvē bija daudz vīriešu, un, tiklīdz parādījās kāds jauns, viņa vairs nevēlējās sevi apgrūtināt ar rūpēm par mani, tāpēc es ātri vien tiku aizdabūta prom uz internātskolu.

Taču, tiklīdz kāds no šiem vīriešiem māti atstāja, viņai tūlīt vajadzēja mani, lai es uzklausītu viņas raudas un žēlabas. Kad mēs abas bijām kopā, mans pienākums bija viņu mierināt un žēlot, taču es nekad to nespēju tik labi izpildīt, lai viņas sāpes atkāptos, un viņa dusmojās uz mani, ka es nemaz neesot noraizējusies pa īstam. Tad uzradās cits vīrietis, un viņa atkal pilnīgi aizmirsa mani. Protams, ka uzaugusi es izvēlējos tādu darbu, lai varētu palīdzēt cilvēkiem. Tas bija vienīgais veids, kādā es kā bērns varēju justies svarīga vai vērtīga, un manī bija attīstījusies nepieciešamība sasniegt šajā jomā arvien lielākus panākumus. Tāpēc man tā bija liela uzvara, ka beidzot pārvarēju tieksmi sekot vīrietim, kurš man nevarēja piedāvāt neko citu kā vien iespēju viņam palīdzēt.

Suzannas pieķeršanās vīrietim no SanfranciskoPatronāžas darbinieces karjera Suzannai bija gandrīz tikpat neizbēgama kā

pieķeršanās tādiem vīriešiem, kuriem acīmredzami bija vajadzīgs viņas mierinājums un iedrošinājums. Pirmais, ko viņa uzzināja par šo nepazīstamo vīrieti, bija tas, ka viņam ir problēmas ar naudu. Kad viņa uztvēra viņa mājienu un pati samaksāja par savu sulu, viņi abi apmainījās ar būtisku informāciju: viņš darīja viņai zināmu, ka nav sevišķi bagāts, bet viņa uz to reaģēja tā, ka pati samaksāja par sulu un līdz ar to saudzēja viņa jūtas. Šis pats moments, proti, ka viņam kaut kā trūkst, bet viņai tā ir pietiekami abiem, atkārtojās, kad viņi atkal satikās un viņa samaksāja par abu vakariņām. Sarežģījumi ar naudu, sarežģījumi ar seksu, sarežģījumi attiecībā uz tuvību — šie nepārprotamie mājieni, kam vajadzēja Suzannu brīdināt, vēl jo vairāk ņemot vērā viņas pieredzi ar trūcīgiem,

81

atkarīgiem vīriešiem, iedarbojās gluži pretēji — kā signāli, kas viņu piesaistīja, jo tie mudināja uz aizbildniecisku, rūpjpilnu izturēšanos. Suzannai bija ļoti grūti ignorēt to, kas viņai šķita pievilcīga «ēsma», — vīrieti, kurš nebija īsti labs, taču, kā šķita, ar viņas palīdzību un gādību varētu kļūt par kaut ko īpašu. Suzanna nespēja jau pašā sākumā pajautāt: «Kāds man no tā būs labums?» — taču, tā kā jau bija sākusi atveseļoties, viņa beidzot tomēr spēja reāli uzlūkot notiekošo. Pirmo reizi viņa bija pievērsusi uzmanību tam, ko pati iegūs no attiecībām, nevis pilnībā koncentrējās uz to, kā palīdzēt šim vīrietim.

Ikviena no sievietēm, par kurām šeit tika runāts, bija atradusi tādu vīrieti, kurš izvirzīja viņai jau pazīstamu uzdevumu un tādējādi bija tieši tas cilvēks, ar ko kopā viņa varēja justies ērti un pilnībā būt pati, taču ir svarīgi saprast, ka neviena no šīm sievietēm neaptvēra, kas tieši viņu piesaista. Ja būtu bijusi šāda izpratne, tad varētu cerēt arī uz apzinātāku izvēli, vai vispār iesaistīties šādās sarežģītās attiecībās. Daudzkārt esam pārliecinātas, ka mūs piesaista īpašības, kas ir pretējas tām, kuras piemitušas mūsu vecākiem. Piemēram, Arlīna, atklājusi savu pieķeršanos par sevi daudz jaunākam biseksuālam vīrietim ar trauslu miesasbūvi un bez jebkādām agresivitātes pazīmēm, apzināti juta, ka viņa būs drošībā ar šo vīrieti, kurš neizskatās pēc tāda, kas varētu atkārtot viņas tēva varmācīgās rīcības modeli. Taču neapzinātā cīņa, kuras mērķis bija pārveidot šo cilvēku par to, kas viņš nav, un gūt virsroku situācijā, kura jau no paša sākuma acīmredzami nesolīja piepildīt viņas prasības pēc mīlestības un drošības, — tieši šī cīņa bija tas vilinošais faktors, kas lika Arlīnai saistīties ar viņu, un šis pats faktors noteica arī to, ka viņai bija tik grūti tikt vaļā no šā cilvēka un tā izaicinājuma, kuru viņš iemiesoja.

Vēl grūtāk saprotams, taču tikpat parasts ir tas, kas notika starp mākslas studenti Hloju un viņas varmācīgo sieviešu nīdēju. Jau pirmajā sarunā bija ietverti mājieni par to, kas viņš ir un ko izjūt, taču Hlojas vēlēšanās pieņemt viņa mesto izaicinājumu bija tik liela, ka viņa to uztvēra nevis kā bīstami saniknotu un agresīvu cilvēku, bet gan kā bezpalīdzīgu upuri, kam nepieciešama izpratne. Es iedrošināšos apgalvot, ka ne jau katra sieviete, satiekot šādu vīrieti, viņu tā uztvertu. Vairākums no mums viņu pasūtītu ratā ar visiem uzskatiem, taču Hloja izkropļoja pat pašas redzēto, tik spēcīga bija viņas tieksme saistīties ar šo vīrieti un visu, ko viņš pārstāv.

Ja reiz šādas attiecības ir sāktas, kāpēc tik grūti ir tās izbeigt un atteikties no partnera, kurš velk jūs cauri visām šīs destruktīvās dejas tūrēm? Pastāv nerakstīts nosacījums: jo grūtāk ir izbeigt jums nelabvēlīgas attiecības, jo vairāk bērnībā pārdzīvotās cīņas elementu tās ietver. Ja jūs mīlat par daudz, tad tas ir tāpēc, ka jūs cenšaties pārvarēt senās, bērnībā pārdzīvotās bailes, dusmas,

82

izmisumu un sāpes un aiziet nozīmē zaudēt vērtīgu iespēju rast atvieglojumu un labot to, kas nodarīts jums.

Tā kā šīs ir neapzinātas psiholoģiskas nianses, kas ļauj izskaidrot jūsu tieksmi būt kopā ar viņu par spīti sāpēm, tās visai maz izskaidro jūsu apzinātās pieredzes spēku.

Būtu grūti pārāk augstu novērtēt emocionālo lādiņu, ko šādas attiecības, ja reiz sākušās, dod attiecīgajai sievietei. Kad viņa cenšas saraut attiecības ar vīrieti, ko mīl par daudz, viņa jūtas tā, it kā tūkstošiem voltu stipras sāpju enerģijas drāztos cauri viņas nerviem un plosītu tos. Tā pati vecā tukšuma sajūta pārņem viņu un noliek atpakaļ tajā vietā, kur joprojām dzīvo viņas bērnišķīgās bailes palikt vienai. Viņa ir pārliecināta, ka noslīgs savās sāpēs.

Šāds lādiņš — dzirkstele, ķīmija, tieksme būt kopā ar šo otru personu — tik daudz nepiemīt veselīgām, apmierinošākām attiecībām, jo tās sevī neiemieso visas šīs iespējas nokārtot vecus rēķinus un gūt virsroku pār to, kas kādreiz bijis tik nomācošs. Tieši šī satraucošā iespēja vērst par labu bijušo netaisnību, atkarot zudušu mīlestību un gūt novēlotu atzinību ir tā neapzinātā ķīmiskā reakcija, saskaņā ar kuru iemīlas sievietes, kas mīl par daudz.

Tāpēc arī tad, kad mūsu dzīvē ienāk vīrieši, kurus interesē mūsu labklājība, laime un cerību piepildījums un kuri mums dod patiesu iespēju veidot veselīgas attiecības, mēs parasti neesam ieinteresētas. Un nekļūdieties: šādi vīrieši tiešām parādās mūsu dzīvē. Ikviena no manām klientēm, kas mīlējusi par daudz, varēja atcerēties vismaz vienu, bet bieži vien vairākus vīriešus, ko viņas sapņaini aprakstīja kā: «tiešām jauks... tik laipns... tiešām rūpējās par mani...» Tad parasti seko ironisks smaids un jautājums: «Bet kāpēc es nepaliku ar viņu?» Bieži vien sieviete jau nākamajā elpas vilcienā var atbildēt uz savu pašas jautājumu: «Viņš mani kaut kā nesatrauca. Man šķiet, viņš bija pārāk labs, vai ne?»

Pareizāka atbilde būtu tā, ka viņa darbība un mūsu reakcija, viņa kustības un mūsu atbildes kustības neapvienojās saskanīgā duetā. Kaut arī atrašanās viņa sabiedrībā varēja būt patīkama, mierinoša, interesanta un apliecinoša, mums ir grūti uzskatīt šāda tipa attiecības par tik svarīgām, lai tās būtu vērts attīstīt nopietnākā līmenī. Šāds vīrietis parasti tiek vai nu ātri atstumts un ignorēts, vai labākajā gadījumā ierindots «vienkārši draugu» kategorijā, jo viņš nav spējis mums izraisīt ne sirdsklauves, ne vēdera kņudēšanu, ko mēs esam pieradušas saukt par mīlestību.

Dažkārt šie vīrieši paliek «draugu» kategorijā daudzus gadus, šad un tad satiekoties ar mums, lai kopā kaut ko iedzertu un nožāvētu mūsu asaras, kad mēs paziņojam par kārtējo nodevību, skandālu vai pazemojumiem, ko ciešam savās pašreizējās attiecībās. Šie simpātiskie, saprotošie vīrieši vienkārši nespēj mums piedāvāt dramatismu, sāpes vai spriedzi, bet tas viss taču mums šķiet tik

83

uzmundrinoši un pareizi! Tā ir tāpēc, ka mēs to, kas ir slikts, uztveram kā labu, bet tas, ko vajadzētu uztvert kā labu, mums šķiet svešāds, aizdomīgs un nepierasts. Mēs ilgstoši un tuvās attiecībās esam iemācījušās dot priekšroku sāpēm. Veselīgāks un mīlošs vīrietis nevar mūsu dzīvē spēlēt svarīgu lomu, kamēr mēs neesam iemācījušās atbrīvoties no nepieciešamības atkal un atkal no jauna atdzīvināt savu seno cīņu.

Sievietēm ar veselīgāku pagātni ir pilnīgi atšķirīgas reakcijas un līdz ar to arī citādas attiecības, jo cīņa un ciešanas viņām nav tik ierastas, tik daudz nav viņu iepriekšējās dzīves sastāvdaļa un tādējādi arī nav tik pieņemamas. Ja, būdama kopā ar kādu vīrieti, viņa jūtas neapmierināta, aizvainota, uztraukusies, vīlusies, dusmīga, greizsirdīga vai citādā ziņā emocionāli nomākta, viņa šīs attiecības uztvers kā nepieņemamas un nepatīkamas — kā kaut ko tādu, no kā vajadzētu izvairīties, nevis to pieņemt. No otras puses, viņa piekritīs tādām attiecībām, kas nodrošinās gādību, ērtības un labu sabiedrību, jo tā viņa jutīsies labi. Varētu droši apgalvot, ka pievilksme starp diviem cilvēkiem, kuri spēj veidot auglīgas attiecības, kas balstās uz veselīgu — varbūt arī diezgan stipru un satraucošu — reakciju apmaiņu, tomēr nekad nebūs tik neatvairāma kā pievilksme starp sievieti, kas mīl par daudz, un vīrieti, ar kuru viņa var «dejot».

84

6. VĪRIEŠI, KURI IZVĒLAS SIEVIETES, KAS MĪL PAR DAUDZ

Viņa ir klints, uz kuras es balstos Viņa ir manas dienas saulstars Un man vienalga, ko par viņu runā Kungs, viņa paņēma mani Un izveidoja par to, kas esmu šodien— Viņa ir mana klints

Kā visi iepriekš aprakstītie mehānismi darbojas attiecībā uz konkrēto vīrieti? Kāda ir viņa pieredze attiecībā uz ķīmisko reakciju, kas notiek pirmajos mirkļos, kad viņš satiek par daudz mīlošu sievieti? Un kas notiek ar viņa jūtām, ja šīs attiecības turpinās, īpaši ja viņš pats sāk mainīties, kļūstot vai nu veselāks, vai slimāks?

Daži no vīriešiem, sarunas ar kuriem tiks aprakstītas turpmāk, ir spējuši ārkārtīgi dziļi izzināt paši sevi, kā arī diezgan labi izpratuši modeli, saskaņā ar kuru ir veidojušās viņu attiecības ar sievietēm, kas bija viņu partneres. Vairāki no šiem vīriešiem, kuri atveseļojas no atkarības, gadiem ilgi ir saņēmuši ārsta palīdzību anonīmo alkoholiķu vai narkomānu grupās un tādējādi spēj izprast pieķeršanos, ko viņi ir izjutuši pret līdzalkoholisku sievieti laikā, kamēr paši grima vai jau bija sapinušies atkarības tīklos. Citiem, kuriem nav bijis problēmu ar atkarību, tomēr ir nācies saskarties ar tradicionālākiem terapijas veidiem, kas palīdzēja viņiem labāk izprast sevi un savas attiecības.

Kaut arī katra stāsta atsevišķās detaļas ir atšķirīgas, vienmēr tajos figurē tieksme pēc stiprās sievietes, kas kaut kādā veidā sola kompensēt to, kā jebkuram no šiem vīriešiem trūkst pašam sevī vai savā dzīvē.

Toms: četrdesmit astoņi gadi; nedzer jau divpadsmit gadus; tēvs un vecākais brālis miruši no alkoholisma

Es atceros to vakaru, kad satiku Eleinu. Biju aizgājis uz dejām kantrimūzikas klubā. Mums abiem bija nedaudz pāri divdesmit un katram savs partneris. Mana dzeršana jau tad radīja sarežģījumus. Vienreiz divdesmit gadu vecumā es biju arestēts par braukšanu dzērumā un divus gadus pēc tam

85

piedzīvoju nopietnu autokatastrofu, kura notika tāpēc, ka biju pārāk daudz dzēris. Taču es, protams, neuzskatīju, ka alkohols man kaut kā kaitētu. Es biju vienkārši jauns un daudzsološs vīrietis, kas prot labi pavadīt laiku.

Eleina bija kopā ar kādu manu paziņu, kurš mūs iepazīstināja. Viņa bija ļoti pievilcīga, un es priecājos, kad mēs «apmainījāmies ar partneriem uz vienu deju». Protams, ka es tajā vakarā biju dzēris, tāpēc jutos gana drošs; vēlēdamies atstāt uz viņu iespaidu, izmēģināju dažus visai dīvainus dejas solus. Es tik ļoti pūlējos izcelties, ka burtiski ielauzos kādā citā pārī un tā uzgrūdos tai sievietei, ka viņai aizsitās elpa. Es biju tiešām ļoti apmulsis un nespēju neko daudz vairāk kā vienīgi nomurmināt dažus atvainošanās vārdus, taču Eleina neapjuka. Viņa paņēma sievieti pie rokas, atvainojās viņai un viņas partnerim un pavadīja abus līdz viņu vietām. Viņa bija tik laipna, ka tas vīrs varbūt pat priecājās, ka tā notika. Tad viņa atgriezās, ļoti noraizējusies arī par mani. Cita sieviete būtu sadusmojusies un vairs nekad ar mani nerunātu. Nu, pēc tam es vairs netaisījos ļaut viņai aiziet.

Mēs ar viņas tēvu vienmēr lieliski satikām, līdz viņš nomira. Protams, viņš arī bija alkoholiķis. Un mana māte mīlēja Eleinu. Viņa nemitējās Eleinai atkārtot, ka man ir nepieciešama tieši tāda sieviete kā viņa, jo mani vajagot pieskatīt.

Ilgu laiku Eleina mani aizstāvēja tāpat, kā bija darījusi pirmajā vakarā. Kad viņa beidzot saņēmās un vairs nenodrošināja man tādus apstākļus, lai es varētu mierīgi turpināt dzeršanu, es viņai pārmetu, ka viņa vairs mani nemīlot, un aizgāju ar savu divdesmit divus gadus veco sekretāri. Pēc tam ar mani ātri vien gāja uz leju. Pēc sešiem mēnešiem es pirmoreiz apmeklēju anonīmo alkoholiķu sanāksmi un kopš tā brīža vairs neesmu dzēris.

Mēs ar Eleinu atkal sagājām kopā, kad es jau kādu gadu vairs nebiju dzēris. Tas tiešām nebija viegli, taču mūsu mīlestība vēl joprojām bija dzīva. Mēs vairs neesam tie paši cilvēki, kuri apprecējās pirms divdesmit gadiem, taču mēs patīkam paši sev un viens otram labāk nekā toreiz, un mēs ik dienas pūlamies būt godīgi viens pret otru.

Toma pieķeršanās EleinaiTas, kas notika starp Tomu un Eleinu, ir tipisks piemērs tam, kas pirmajā

tikšanās reizē notiek starp alkoholiķi un līdzalkoholiķi. Viņš nokļūst nepatikšanās, un viņa nevis apvainojas, bet gan izdomā, kā viņam palīdzēt, kā visu nokārtot, lai labi justos gan viņš, gan visi pārējie. Viņa sniedz drošības sajūtu, līdz ar to vīrieti spēcīgi piesaistot sev, jo viņa dzīve jau ir kļuvusi neva-dāma.

Kad Eleina aizgāja pie anonīmajiem alkoholiķiem un saprata, ka ir jāizbeidz visu laiku piesegt un aizstāvēt Tomu, jo tādējādi viņa īstenībā tikai

86

veicina viņa slimību, viņš izdarīja to, ko dara daudzi atkarīgi cilvēki, kad viņu partneri sāk atveseļoties. Toms atriebās tik dramatiski, cik vien spēja, un, tā kā uz katru vīrieti alkoholiķi ir daudzas sievietes līdzalkoholiķes, kuras to vien meklē kā kādu glābt, viņš ātri vien atrada Eleinai aizstājēju, citu sievieti, kura bija gatava turpināt glābšanas darbus un darīt iespējamu to, ko Eleina tagad atteicās atbalstīt. Viņa slimība progresēja tiktāl, ka atlika tikai divas iespējas: sākt ārstēties vai iet bojā. Tikai tad, kad viņa izredzes kļuva tik vājas, viņš bija gatavs sevi mainīt.

Toma un Eleinas attiecībās tagad viss ir kārtībā, pateicoties tam, ka viņi ir iesaistījušies katrs savā anonīmajā programmā — Toms anonīmo alkoholiķu grupā, bet Eleina — līdzalkoholiķu grupā. Tur viņi pirmo reizi mūžā mācās uzturēt veselīgas savstarpējās attiecības, kurās nav vietas manipulācijai.

Čārlzs: sešdesmit pieci gadi; pensionēts civilinženieris ar diviem bērniem; šķīries, apprecējies otrreiz, tagad atraitnis

Helēna nu jau divus gadus ir mirusi, un es beidzot sāku to visu izvērtēt. Nekad nebiju domājis, ka es savā vecumā vēl apmeklēšu psihoterapeitu. Taču pēc viņas nāves es biju tik nikns, ka tas mani biedēja. Es nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka vēlos darīt viņai pāri. Es naktī sapņoju, ka situ viņu, un pamodos, kliegdams uz viņu. Es domāju, ka jūku prātā. Beidzot saņēmos un pastāstīju to savam ārstam. Viņš bija tikpat vecs un konservatīvs kā es, tāpēc tad, kad viņš man ieteica doties uz konsultāciju, es noriju savu lepnumu un gāju. Es uzmeklēju psihoterapeitu, kurš palīdz cilvēkiem pārdzīvot bēdas. Tā nu mēs nodarbojāmies ar manām bēdām, taču es joprojām jutu dusmu uzplūdus, tā ka beigās jau nospriedu, ka esmu pavisam traks. Ar ārsta palīdzību sāku pētīt, kāpēc.

Helēna bija mana otrā sieva. Mana pirmā sieva Dženeta joprojām dzīvo mūsu pilsētā kopā ar savu jauno vīru. Man šķiet, ka ir savādi lietot vārdu jaunais. Tas viss notika pirms divdesmit pieciem gadiem. Es satiku Helēnu, kad biju apgabala civilinženieris. Viņa bija plānošanas departamenta sekretāre. Es viņu parasti satiku darbā un varbūt kādu reizi vai divas nedēļā pusdienojot kādā mazā kafejnīcā pilsētas centrā. Viņa bija ļoti skaista sieviete, vienmēr labi ģērbusies, nedaudz kautrīga, bet draudzīga. To, ka es viņai patīku, varēju pateikt pēc tā, kā viņa uz mani skatījās un smaidīja. Šķiet, es jutos nedaudz glaimots, ka viņa mani ievērojusi. Es zināju, ka viņa ir šķīrusies un viņai ir divi bērni, un man bija viņas žēl, jo viņai tie jāaudzina vienai. Nu labi, kādu dienu es piedāvājos pacienāt viņu ar kafiju, un mums bija jauka maza saruna. Es paskaidroju, ka esmu precējies, taču šķiet, nedaudz pārcentos, tēlodams laulības dzīves tumšās

87

puses. Joprojām nezinu, kādā veidā viņa todien noraidīja man vēsti, ka es esmu pārāk jauks vīrietis, lai justos nelaimīgs, taču no kafejnīcas es izgāju, juzdamies stalts kā briedis un vēlēdamies sastapt viņu vēl kādu reizi, vēlēdamies justies tā, kā viņa bija likusi man justies: pienācīgi novērtētam. Varbūt tas notika tāpēc, ka viņas dzīvē nebija vīrieša un viņai tā pietrūka, taču es, bez šaubām, pēc mūsu nelielās sarunas jutos liels, spēcīgs un īpašs.

Tomēr man joprojām nebija nekāda nodoma sākt ar viņu sakaru. Pirms tam es nekad neko tādu nebiju darījis. Pēc kara es biju demobilizējies un sācis dzīvot kopā ar sievu, kura bija mani gaidījusi. Mēs ar Dženetu nebijām tas laimīgākais pāris, taču nelaimīgākais arī ne. Nekad nebiju domājis, ka varētu no viņas aiziet.

Helēna pirms tam jau bija divreiz precējusies un abās laulībās daudz ko pārcietusi. Abi vīrieši bija viņu pametuši, un viņai no katra bija pa bērnam. Tagad viņa viena, bez jebkādas palīdzības, audzināja savus bērnus.

Ļaunākais, ko mēs varējām izdarīt, bija saistīties vienam ar otru. Man viņas bija tik ļoti žēl, taču es zināju, ka man nav ko viņai piedāvāt. Tajos laikos nevarēja šķirt laulību vienkārši tāpēc, ka tā vēlies, un es, protams, nepelnīju tik daudz, lai varētu atļauties zaudēt visu, kas man ir, un tad sākt atkal no gala ar jaunu ģimeni, kura man būtu jāuztur papildus jau esošajai. Turklāt es nemaz negribēju šķirties. Es gan vairs nebiju sajūsmā par sievu, taču mīlēju savus bērnus un man patika tas, kas mums visiem bija kopīgs. Tomēr viss sāka mainīties, kad mēs ar Helēnu turpinājām tikties. Neviens no mums nespēja aiziet. Helēna bija vientuļa un teica — labāk lai viņai esot mazumiņš manis nekā nekas, un es zināju, ka viņa tā arī domā. Kad biju ielaidies ar Helēnu, vairs nebija iespējams to visu pārtraukt tā, lai kādam ļoti nenodarītu pāri. Itin drīz jau es jutos kā visneģēlīgākais krāpnieks. Abas šīs sievietes rēķinājās ar mani, un es viņas abas pievīlu. Helēna bija kā traka pēc manis. Viņa darīja visu, lai tikai mani satiktu. Kad mēģināju to izbeigt, es atkal satikos ar viņu darbā, un viņas jaukā, skumjā seja vienkārši salauza manu sirdi. Nu, pēc kāda gada Dženeta visu uzzināja un lika man vai nu izbeigt satikties ar Helēnu, vai iet prom. Es centos to visu izbeigt, taču nespēju. Turklāt arī manās attiecībās ar Dženetu viss bija tik ļoti mainījies. Šķita, ka tagad ir mazāk iemeslu atteikties no Helēnas nekā jebkad.

Tas ir garš stāsts. Mēs ar Helēnu mocījāmies deviņus gadus, kuru laikā mana sieva sākumā ļoti centās paturēt mani laulībā, bet pēc tam — sodīt par to, ka biju aizgājis no viņas. Mēs ar Helēnu šo gadu laikā vairākkārt dzīvojām kopā un atkal šķīrāmies, līdz Dženeta beidzot pagura un piekrita laulības šķiršanai.

Man joprojām riebjas domāt par to, ko tas mums visiem nodarīja. Tajos laikos cilvēki nemēdza vienkārši tāpat dzīvot kopā. Man šķiet, ka šo gadu laikā es tiešām zaudēju visu savu lepnumu. Es kaunējos pats par sevi, par saviem

88

bērniem, par Helēnu un viņas bērniem, pat par Dženetu, kura nekad nebija nodarījusi neko tādu, lai būtu to visu pelnījusi.

Beidzot, kad Dženeta pārstāja cīnīties un mūsu laulība bija šķirta, mēs ar Helēnu apprecējāmies. Taču arī starp mums jau kaut kas bija mainījies. Visus šos gadus Helēna bija sirsnīga, mīloša un vilinoša — ļoti vilinoša. Protams, ka man tas patika. Šī mīlestība arī bija tā, kas noturēja mani pie viņas, par spīti sāpēm, ko es pārdzīvoju par saviem bērniem, savu sievu, viņu pašu un viņas bērniem — par mums visiem. Viņa lika man justies kā visiekārojamākajam vīrietim pasaulē. Protams, ka pirms laulībām mēs šad un tad bijām strīdējušies, jo spriedze tiešām bija neizturama, taču mūsu strīdi vienmēr beidzās ar mīlēšanos, un es jutos vairāk gribēts, vajadzīgs un aprūpēts nekā jebkad iepriekš savā mūžā. Kaut kādā ziņā tas, kas mums ar Helēnu bija kopīgs, likās tik īpašs, tik pareizs, ka mūsu maksātā cena likās tā vērta.

Taču tad, kad mēs beidzot varējām būt kopā un staigāt paceltu galvu, Helēna atvēsa. Uz darbu gan viņa joprojām gāja lieliskā izskatā, taču mājās pret savu ārieni izturējās nevīžīgi. Es neko par to neteicu, taču es ievēroju. Arī sekss kļuva atturīgāks. Viņu tas vairs neinteresēja. Es centos viņu nepiespiest, taču mani tas nomāca. Beidzot es vairs nejutos tik ļoti vainīgs un biju vairāk gatavs priecāties par to, ka varu būt kopā ar viņu gan mājās, gan ārpus tām, taču viņa no tā izvairījās.

Pēc diviem gadiem mums jau bija atsevišķas guļamistabas. Un tā tas turpinājās, vēsi un atsvešināti, līdz pat viņas nāvei. Es tiešām nekad nebiju domājis viņu atstāt. Es biju maksājis tik dārgi, lai būtu kopā ar viņu, kā gan lai es to varētu?

Atskatoties atpakaļ, tagad es saprotu, ka Helēna visus šos gadus, kamēr mēs vēl nebijām precējušies, cieta varbūt vēl vairāk par mani. Viņa nekad īsti nezināja, vai es pametīšu Dženetu vai viņu. Viņa daudz raudāja un pāris reižu draudēja, ka izdarīs pašnāvību. Viņa nevarēja paciest domu, ka ir «otrā sieviete». Taču, lai cik šausmīgi arī būtu šie gadi pirms mūsu laulībām, tajos bija vairāk mīlestības, savstarpēju rūpju un sajūsmas nekā jelkad pēc tam. Tie gadi bija īpaši.

Es pēc mūsu laulībām jutos tik ļoti vīlies, ka vairs nespēju viņu darīt laimīgu tad, kad lielākās mūsu problēmas jau bija aiz muguras.

Ārstēšanas gaitā es daudz ko sapratu pats par sevi, taču domāju, ka esmu nobriedis arī tam, lai godīgi izvērtētu dažas lietas saistībā ar Helēnu, kurām agrāk nebiju vēlējies pievērst uzmanību. Viņa labāk funkcionēja tad, kad mūsu attiecībās valdīja spriedze, piepūle un noslēpumainība, nekā tad, kad viss normalizējās. Tāpēc arī mūsu mīlestība tik ātri nomira, kad bija beidzies piedzīvojums un sākusies laulība.

89

Kad spēju paskatīties uz to visu godīgi, es sāku pārvarēt šausmīgās dusmas, kuras biju izjutis pret Helēnu kopš viņas nāves. Es dusmojos, jo par to, lai varētu būt kopā ar viņu, es biju samaksājis pārāk dārgi, es par to maksāju ar savu laulību, daudzējādā ziņā ar savu bērnu mīlestību un draugu cieņu. Šķiet, ka es jutos apkrāpts.

Čārlza pieķeršanās HelēnaiHelēna bija skaista un vilinoša viņu pirmās tikšanās laikā, un drīz vien

viņa apveltīja Čārlzu ar seksuālu svētlaimi, aklu ziedošanos un mīlestību, kas robežojās ar bijību. Tas, ka Čārlzs tik ļoti pieķērās Helēnai, par spīti savai stabilajai un pietiekami apmierinošajai laulībai, neprasa nekādus paskaidrojumus vai attaisnojumus. Gluži vienkārši, Helēna no paša sākuma un uz visiem gara-jiem gadiem, kamēr turpinājās viņu mīlas dēka, bija izvirzījusi sev šādu dzīves uzdevumu: padziļināt Čārlza mīlestību pret viņu un darīt visu, lai Čārlzs savu ilgstošo cīņu par atbrīvošanos no laulības saitēm izturētu un pat uzskatītu par nepieciešamu.

Toties izskaidrot vajadzētu to, kāpēc Helēna tik pēkšņi un nepārprotami zaudēja interesi par vīrieti, kura dēļ bija tik daudz cietusi un kuru tik ilgi gaidījusi, turklāt tieši tad, kad viņš beidzot varēja brīvi savienot ar viņu savu dzīvi. Kāpēc viņa tik neprātīgi mīlēja viņu, kamēr viņš bija precējies ar citu, un kāpēc viņai viņš tik ātri apnika, kad piederēja viņai?

Tāpēc, ka Helēna vēlējās tikai to, ko viņa īstenībā nevarēja dabūt. Lai paciestu ilgstošas — gan personiskas, gan seksuālas attiecības ar vīrieti, viņai bija nepieciešama attālinātības un nesasniedzamības garantija, kādu nodrošināja Čarlza laulība. Tikai šādos apstākļos viņa spēja atdot sevi viņam. Viņa nespēja izturēt patiesas partnerattiecības, kurām pēc tam, kad izgaistu ar viņa ģimenes stāvokli saistītā mokošā spriedze, vajadzētu veidoties un attīstīties uz kāda cita pamata, nevis viņu kopīgajā cīņā pret visu pārējo pasauli. Helēnai, lai viņa vispār varētu uzturēt attiecības, bija nepieciešams satraukums, spriedze un emo-cionālas sāpes, ko sagādā mīlestība pret neiegūstāmu vīrieti. Viņa vispār nebija spējīga uz tuvību vai pat minimālu maigumu, ja viņai vairs nebija jācīnās Čārlza dēļ. Kļūdams iekarots, viņš faktiski tika izmests mēslainē.

Tomēr šajos ilgajos gaidīšanas gados viņai piemita visas par daudz mīlošām sievietēm raksturīgās īpašības. Viņa patiesi cieta, tvīka ilgās, raudāja un vaimanāja pēc vīrieša, ko mīlēja, taču pa īstam nevarēja iegūt. Viņa šo vīrieti uztvēra kā savas esības centru, kā pašu svarīgāko spēku savā pasaulē — kamēr nebija viņu ieguvusi. Tiklīdz viņš kļuva par reālu partneri, viņu neatļautā piedzīvojuma rūgtensaldā romantika izgaisa, un viņai vairs neizdevās pacelties tajos kaisles augstumos, kādos viņa bija dzīvojusi deviņus gadus ar to pašu vīrieti.

90

Bieži ir novērots, ka tad, ja divi cilvēki, kas daudzus gadus nodzīvojuši kopā, beidzot nolemj apprecēties, viņu attiecībās kaut kas pārtrūkst, sajūsma zūd un mīlestība beidzas. Tas ne vienmēr notiek tāpēc, ka viņi vairs necenšas viens otru iepriecināt. Tas var būt tāpēc, ka viens no viņiem vai arī viņi abi, pieņemot šādu lēmumu, ir pārkāpuši sev iespējamās tuvības slieksni. Līdz galam nenokārtotas attiecības ir garantija, kas nodrošina pret dziļāku tuvību. Lēmums par laulību bieži vien izraisa emocionālu atkāpšanos pašaizsardzības pozīcijās.

Tieši tā notika arī ar Helēnu un Čārlzu. Čārlzs ignorēja jebkādus signālus, kas norādīja uz to, ka Helēnai trūkst emocionālā dziļuma, jo viņam glaimoja viņas uzmanība. Čārlzs nekādā ziņā nebija pasīvs Helēnas mahināciju un manipulāciju upuris, viņš noteikti atteicās atzīt tas Helēnas rakstura iezīmes, kuras nesaderējās ar viņa paša priekšstatu par sevi — priekšstatu, ko viņa bija izkopusi un kam viņš vēlējās ticēt, — ka viņš ir ārkārtīgi mīlams un seksuāli neatvairāms. Viņš kopā ar Helēnu daudzus gadus dzīvoja rūpīgi konstruētā fantāziju pasaulē, nevēlēdamies sagraut to ilūziju, ko uzturēja viņa pašapziņa. Viņa dusmas pēc Helēnas nāves lielākoties bija vērstas pret viņu pašu, jo viņš par daudz vēlu atzina savu pašnoliegumu un to lomu, ko bija spēlējis, radot un uzturot visu aprijošas mīlestības fantāziju, kas beigu beigās izvērtās par vissterilāko no visām laulībām.

Rasels: trīsdesmit divi gadi; licencēts patronāžas darbinieks (saņēmis apžēlošanu no gubernatora); izstrādā nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem paredzētas sociālās programmas

Jauniešus, ar kuriem es strādāju, vienmēr ļoti ietekmē tetovējums uz mana kreisā apakšdelma — tas ir mans paša vārds. Šis tetovējums daudz ko pasaka par manu agrāko dzīvesveidu. Es liku to ietetovēt septiņpadsmit gadu vecumā, jo biju pārliecināts, ka kādu dienu gulēšu zemē miris un neviens nezinās, kas es esmu. Es sevi uzskatīju par sasodīti sliktu puisi.

Līdz septiņu gadu vecumam es dzīvoju kopā ar māti. Tad viņa apprecējās vēlreiz, un es nevarēju satikt ar viņas jauno vīru. Es bieži bēgu no mājām, un tajos laikos par to lika aiz restēm. Sākumā nokļuvu nepilngadīgo patversmē, tad audžuģimenēs un atkal nepilngadīgo patversmē. Drīz vien — pusaudžu pārau-dzināšanas nometnē un pēc tam jaunatnes lietu pārvaldē. Kļūdams vecāks, es izceļojos pa vietējiem karceriem un beigās nokļuvu cietumā. Divdesmit piecu gadu vecumā es jau biju izdzīvojies visu veidu labošanas iestādēs, kādas vien Kalifornijas štats varēja piedāvāt, sākot no meža darbu nometnes un beidzot ar kameru sevišķi bīstamiem noziedzniekiem.

91

Nav nekādas nepieciešamības pieminēt, ka šajos gados daudz vairāk laika es pavadīju ieslodzījumā nekā brīvībā. Tomēr man izdevās satikt Moniku. Kādu vakaru Sanhosē mēs ar kādu čomu, ko pazinu no jaunatnes lietu pārvaldes, braukājām apkārt mašīnā, ko bijām «aizņēmušies». Mēs iebraucām hamburgeru ēstuves stāvvietā un novietojām mašīnu blakus divām meitenēm. Mēs sākām pļāpāt un jokoties ar viņām un drīz vien abi jau sēdējām viņu mašīnas aizmugures sēdeklī.

Nu, mans paziņa bija īsts meitu ģēģeris. Viņam bija superīgākais stiliņš, tāpēc vienmēr, kad klāt bija meitenes, es ļāvu runāt viņam. Viņš vienmēr spēja ieinteresēt pārīti meiteņu, taču viņam arī bija pirmā izvēle, jo viņš bija tik veikls un padarīja visu darbu, tā ka man palika otrā. Tajā vakarā es nevarēju sūdzēties, jo viņš sapinās ar to seksuālo blondīni, kura bija pie stūres, bet es paliku kopā ar Moniku. Viņa bija piecpadsmit gadus veca, tiešām jauka meitene, maiga un lielām acīm, un ieinteresēta. Viņa jau pašā sākumā izturējās tik tiešām jauki, viņa bija tik gādīga.

Pēc tam kad esi kādu laiku nosēdējis, tu saproti, ka ir dažas tādas sievietes, kuras uzskata tevi par kaut kādu rāpuli un nevēlas ielaisties ar tevi nekādās darīšanās. Taču ir arī citas, kuras tas viss uzbudina. Tas viņas vilina. Viņas tevi uztver kā lielu un sliktu, un viņas kļūst tiešām ļoti kārdinošas, kad mēģina tevi savaldīt. Vai arī viņas domā, ka tu esi tik daudz cietis, viņām tevis žēl, un viņas vēlas tev palīdzēt. Monika pavisam noteikti piederēja pie tās kategorijas sievietēm, kuras vēlas palīdzēt. Un viņa arī bija tiešām jauka meitene. Nekādas smagās artilērijas jau pašā sākumā! Kamēr mans draugs ņēmās ar viņas draudzeni, mēs ar Moniku pastaigājāmies mēnessgaismā un sarunājāmies. Viņa vēlējās par mani zināt visu. Es nedaudz piepušķoju savu dzīvesstāstu, lai neatbaidītu viņu, un pastāstīju daudz skumju lietu, piemēram, par to, ka mans audžutēvs mani ienīda, un par dažām no tām draņķīgajām audžuģimenēm, kurās man bija nācies padzīvot, kur man atdeva apvalkātas drēbes, bet man paredzēto naudu iztērēja paši saviem bērniem. Kamēr es runāju, viņa ļoti cieši saspieda manu roku un glāstīja to un viņas lielajās, brūnajās acīs pat sakāpa asaras. Kad mēs tajā vakarā atvadījāmies, es jau biju iemīlējies. Mans draugs gribēja man izstāstīt katru pikanto sīkumiņu par savu darbošanos ar blondīni, bet es pat nevēlējos klausīties. Monika bija man iedevusi savu adresi un telefona numuru, un es pavisam noteikti bija apņēmies viņai nākamajā dienā piezvanīt, taču, kad mēs braucām ārā no pilsētas, mūs apturēja policija, jo automašīna bija meklējamo sarakstā. Es spēju domāt tikai par Moniku. Es biju pārliecināts, ka viss beidzies, jo es taču biju viņai stāstījis, cik ļoti es cenšos aizmirst pagātni un laboties.

Nonācis atpakaļ labošanas iestādē, es nolēmu izmantot izdevību un uzrakstīt viņai. Es viņai paziņoju, ka atkal esmu iesēdināts, taču par kaut ko

92

tādu, ko es neesmu darījis, — ka mani arestēja tāpēc, ka man jau ir iepriekšēja sodāmība un es policistiem nepatīku. Monika uzreiz atbildēja un nākamo divu gadu laikā turpināja man rakstīt gandrīz katru dienu. Mēs rakstījām viens otram vienīgi par to, cik ļoti mīlam viens otru, cik ļoti mums vienam otra pietrūkst un ko mēs abi kopā pasāksim, kad mani izlaidīs.

Pēc manas atbrīvošanas viņas māte neļāva viņai satikties ar mani Stoktonā, tāpēc es ar autobusu aizbraucu uz Sanhose. Es biju tik sajūsmināts, ka atkal viņu redzēšu, taču vienlaikus arī patiešām nobijies. Šķiet, es baidījos, ka viņa mani beigu beigās tomēr negribēs. Tāpēc es nevis uzreiz steidzos tikties ar viņu, bet uzmeklēju dažus vecus paziņas, un iznākums bija likumsakarīgs. Mēs sākām plostot. Kad viņi beidzot mani aizveda līdz Monikas mājām, bija pagājušas jau četras dienas. Es biju galīgi beigts. Man vajadzēja piedzerties, lai saņemtu drosmi un atnāktu pie viņas. Es biju tā nobijies, ka viņa mani padzīs.

Paldies Dievam, viņas māte bija darbā, kad puiši mani izmeta uz ietves pie viņas mājas. Monika iznāca ārā smaidoša, tik priecīga mani beidzot ieraudzīt, kaut arī viņa nebija par mani zinājusi neko, kopš es pametu pilsētu. Es atceros, ka tajā dienā, kad biju daudzmaz nācis pie sajēgas, mēs lieliski izstaigājāmies. Man nebija ne naudas, lai viņu kaut kur aizvestu, ne mašīnas, taču viņa ne tad, ne arī kādu citu reizi par to neuztraucās.

Ilgu laiku es vispār nespēju izdarīt neko tādu, kas Monikas acīs būtu slikts. Viņa atrada attaisnojumu visam, ko vien es darīju vai nedarīju. Es gadiem ilgi mētājos pa dažādiem cietumiem, taču viņa apprecējās ar mani un pieķērās man. Viņas pašas tēvs bija pametis ģimeni, kad viņa vēl bija mazs bērns. Māti tas bija ļoti sarūgtinājis, un es arī viņai diez kā nepatiku. Patiesībā tieši tāpēc mēs ar Moniku apprecējāmies. Reiz, kad es biju iesēdināts par čeku un dokumentu viltošanu un izlaists pret galvojumu, Monikas māte neļāva viņai ar mani tikties, tāpēc mēs aizbēgām un apprecējāmies. Monikai tad bija astoņpadsmit gadu. Neilgu laiku pirms manas tiesas prāvas mēs dzīvojām viesnīcā. Viņa strādāja par oficianti, taču atstāja darbu, lai prāvas laikā katru dienu varētu nākt uz tiesu. Tad, protams, man bija jāiet cietumā un Monika atgriezās mājās pie mātes. Viņas tā strīdējās, ka Monika aizgāja no mājām un pārcēlās uz pilsētu, kura atradās vistuvāk manam cietumam. Tur viņa atkal strādāja par oficianti. Tā bija koledžas pilsēta. Es vienmēr cerēju, ka viņa atsāks mācības; viņai patiešām patika mācīties, un viņa bija tik apdāvināta. Taču viņa teica, ka to nevēlas, viņa vēlējās tikai gaidīt mani. Mēs sarakstījāmies, un viņa mani apmeklēja, cik bieži vien viņai to ļāva. Viņa par mani daudz stāstīja cietuma kapelānam un pastāvīgi viņu lūdza parunāt ar mani un man palīdzēt, līdz beidzot es viņu lūdzu tā vairs nedarīt. Man nepatika ar to puisi runāt. Es vienkārši nespēju ar viņu saprasties.

93

Lai gan viņa mani apmeklēja, viņa turpināja arī rakstīt man vēstules un sūtīt visas tās grāmatas un rakstus par sevis pilnveidošanu. Viņa man pastāvīgi teica, ka lūdzot Dievu, lai es mainītos. Es gan vēlējos dzīvot brīvībā, taču tik ilgu laiku biju pavadījis ieslodzījumā, ka dzīvot cietumā arī bija viss, ko es pratu.

Nu, beidzot manī pašā kaut kas pārslēdzās, un es iesaistījos programmā, lai iemācītos dzīvot normālā pasaulē. Jau cietumā es apmeklēju skolu un iemācījos amatu, tad pabeidzu vidusskolu un iestājos koledžā. Pēc iznākšanas no cietuma man kaut kā izdevās neiepīties nekādās nepatikšanās un es turpināju studijas, līdz biju ieguvis maģistra grādu patronāžas specialitātē. Taču, iedams šo ceļu, es zaudēju savu sievu. Sākumā, kad mēs sīvi cīnījāmies, lai to visu panāktu, mēs sapratāmies labi, taču tad, kad kļuva jau vieglāk un mēs beidzot sākām sasniegt cerēto, Monika kļuva dusmīgāka un asāka, nekā es jebkad biju viņu redzējis visos mūsu nelaimīgajos gados. Viņa atstāja mani tieši tad, kad mums it kā vajadzētu justies vislabāk. Es pat nezinu, kur viņa tagad ir. Viņas māte man to neteica, un beigās es nospriedu, ka tā nav mana darīšana, nav ko viņu meklēt, ja jau viņa nevēlas būt kopā ar mani. Dažkārt es domāju, ka Monikai bija daudz vieglāk mīlēt manu tēlu nekā mani pašu. Mēs bijām tik ļoti iemīlējušies tad, kad gandrīz nekad nebijām kopā, kad mums bija tikai vēstules, īsas tikšanās un sapnis par to, kas mums reiz būs. Kad es sāku veidot to, ko mēs vienmēr bijām vēlējušies, mēs izšķīrāmies. Jo normālāki mēs kļuvām, jo mazāk tas viņai patika. Man šķiet, ka viņa vairs nespētu izjust pret mani žēlumu.

Rasela pieķeršanās MonikaiRasela agrākajā dzīvē nebija nekā tāda, kas varētu viņu sagatavot garīgi

vai vismaz fiziski būt kopā ar citu cilvēku mīlestības pilnās un sirsnīgās attiecībās. Lielāko daļu savas dzīves viņš bija aktīvi meklējis spēka un drošības sajūtu — tiklab bēgot no mājām, kā arī iesaistoties bīstamos piedzīvojumos. Tas viss viņu pilnīgi aizrāva, lika pastāvīgi būt ārkārtīgi sasprindzinātam. Ar šādu rīcību Rasels centās izvairīties no sava paša izmisuma. Viņš iesaistījās bīstamās afērās, lai nebūtu jāizjūt sāpes un bezpalīdzība, kas viņu vajāja kopš tā brīža, kad māte bija viņu garīgajā ziņā pametusi.

Kad Rasels sastapa Moniku, viņu valdzināja meitenes maigi vilinošie skati un maigā attieksme pret viņu. Monika nevis atraidīja viņu kā «sliktu», bet gan izturējās pret viņa problēmām ar nopietnu interesi un dziļu līdzjūtību. Viņa nekavējoties lika noprast, ka ir gatava būt viņam blakus, un tiešām nepagāja ilgs laiks, kad viņš pārbaudīja viņas pastāvību. Kad Rasels pazuda, Monika viņu pacietīgi gaidīja. Šķita, ka viņā ir pietiekami daudz mīlestības, stabilitātes un izturības, lai tiktu galā ar visu, ko vien Rasels varētu sastrādāt. Lai gan varētu šķist, ka Mori ka ir ārkārtīgi iecietīga pret Raselu un viņa uzvedību, īstenībā bija

94

tieši pretēji. Neviens no šiem jaunajiem cilvēkiem neapzinājās to, ka viņa spēja piederēt viņam tikai tik ilgi, kamēr viņš nepiederēja viņai. Kamēr abi bija šķirti, Rasels Monikā atrada lielisku partneri, ideālu cietumnieka sievu. Viņa labprātīgi vadīja savu dzīvi gaidās un cerībās, ka mīļotais mainīsies un tad abi varēs būt kopā. Cietumnieku sievas, tādas kā Monika, varbūt ir galējais piemērs attiecībā uz sievietēm, kas mīl par daudz. Viņas vispār nav spējīgas ne uz kādu tuvību ar vīrieti, tāpēc labprātāk dzīvo ar fantāziju, ar sapni par to, cik ļoti viņas mīlēs un tiks mīlētas kādreiz — tad, kad viņu partneris mainīsies un kļūs viņārn pieejams. Taču tuvību viņas spēj izjust vienīgi savās fantāzijās.

Kad Rasels paveica gandrīz vai neiespējamo, sāka dzīvot kārtīgi un viņam vairs nedraudēja cietums, Monika no viņa attālinājās. Rasela klātbūtne Monikas dzīvē prasīja viņai nepieņemamu tuvības pakāpi; tā lika viņai justies neērtāk, nekā viņa jebkad bija jutusies Rasela prombūtnē. Tāpat arī ikdienas realitāte kopā ar Raselu nespēja līdzināties viņas lolotajai idealizētajai savstarpējās mīlestības vīzijai. Cietumnieku vidū ir izplatīts teiciens, ka viņus visus aiz stūra gaidot kadiljaks. Tas nozīmē, ka viņi lolo pārmēru idealizētu cerību par dzīvi tad, kad atkal būs tikuši atpakaļ ielās. Cietumnieku sievu, piemēram, Monikas, iztēlē aiz stūra varbūt stāv nevis kadiljaks, kas simbolizē naudu un varu, bet gan sešu baltu zirgu vilkta kariete, kas simbolizē burvīgi romantisku mīlestību. Šo sieviešu sapnis ir tas, kā viņas mīlēs un tiks mīlētas. Taču viņām parasti ir vieglāk dzīvot ar savu sapni nekā cīnīties par tā piepildījumu reālajā pasaulē.

Svarīgi ir saprast — Rasels nespēja dziļi mīlēt, lai gan Monika ar savu pacietību un līdzjūtību šķita viņam ļoti piemērota. Patiesībā viņiem abiem līdzīgi trūka spēju izjust intīmu mīlestību. Tieši tāpēc viņi bija partneri tad, kad nevarēja būt kopā, un viņu attiecības beidzās tad, kad varēja būt kopā. Būtu pamācoši atzīmēt, ka Rasela dzīvē joprojām nav parādījusies jauna partnere. Arī viņš cīnās ar intimitātes problēmām

Ta i l e r s : četrdesmit divi gadi; firmas administrators; šķiries, bērnu nav

Kad mēs vēl bijām kopā, es jokodams mēdzu stāstīt, ka tad, kad pirmo reizi ieraudzīju Nensiju, mana sirds sitās tik stipri, ka es nespēju atgūt elpu. Tā bija taisnība: viņa bija medicīnas māsa un apkalpoja firmu, kurā es strādāju, un es atrados viņas kabinetā fiziskās slodzes stendā, lai pārbaudītu savu elpošanas sistēmu, — bija sirdsklauves un elpas trūkums. Mani uz turieni bija norīkojis priekšnieks, jo es pārmēru pieņēmos svarā, turklāt reizēm jutu sāpes krūtīs. Patiesībā mans stāvoklis bija briesmīgs. Sieva pirms pusotra gada bija mani atstājusi un aizgājusi pie cita vīrieša, un, kaut arī es zināju, ka daudzi citi puiši

95

tādā gadījumā sāk naktīs staigāt pa bāriem, es vienkārši sēdēju mājās, skatījos televīziju un ēdu.

Man vienmēr ir paticis ēst. Mēs ar sievu agrāk bieži spēlējām tenisu, un man šķiet, ka mūsu kopdzīves laikā liekās kalorijas tur tika patērētas, taču tagad, kad viņa bija prom, teniss man riebās. Pie velna, man riebās viss. Todien Nensijas kabinetā es uzzināju, ka astoņpadsmit mēnešu laika esmu pieņēmies svara par sešdesmit piecām mārciņām. Es pat ne reizi nebiju papūlējies nosvērties, lai gan biju nomainījis jau vairāku izmēru apģērbus. Man vienkārši bija vienalga.

Sākumā Nensija bija pati lietišķība. Viņa stāstīja, cik nopietna lieta ir svara pieaugums un kas man jādara, lai no tā atbrīvotos, taču es jutos kā vecs vīrs un tiešām nevēlējos pūlēties sevi mainīt.

Man šķiet, ka man vienkārši bija sevis žēl. Pat mana bijusī sieva, ieraugot mani, rājās un teica: «Kā tu vari tā nolaisties?» Es pa daļai cerēju, ka viņa atgriezīsies, lai mani glābtu, bet viņa to nedarīja.

Nensija man jautāja, vai nav noticis kaut kas tāds, kas varētu būt saistīts ar mana svara pieaugumu. Kad es viņai izstāstīju par šķiršanos, viņa vairs nebija tik ļoti profesionāla un līdzjūtīgi papliķēja man pa roku. Es atceros, ka izjutu nelielu satraukumu, kad viņa to darīja, jo vairāk tāpēc, ka es jau ilgu laiku neko daudz ne pret vienu nebiju jutis. Viņa man ieteica diētu, iedeva veselu kaudzi brošūriņu un tabulu un lika ierasties reizi divās nedēļās, lai redzētu, kā man veicas. Es nevarēju vien sagaidīt, kad atkal tur atgriezīšos. Pagāja divas nedēļas, un es nebiju ne ievērojis diētu, ne arī zaudējis kaut cik no sava svara, taču no-teikti biju ieguvis viņas simpātijas. Visu mana otrā apmeklējuma laiku mēs pavadījām, runādami par to, kā mani ietekmējusi šķiršanās. Viņa mani uzklausīja un mudināja darīt visu to, ko parasti iesaka ikviens: apmeklēt kādas nodarbības, iestāties veselības grupā, doties ceļojumā kopā ar kādu grupu, attīstīt jaunas intereses. Es piekritu visam, nedarīju neko un nākamās divas nedēļas gaidīju, kad atkal viņu redzēšu. Nākamajā reizē es uzaicināju viņu kaut kur aiziet kopā ar mani. Es zināju, ka esmu resns un izskatos nožēlojami. Tiešām nesaprotu, no kurienes man radās drosme, taču es to darīju, un viņa manu uzaicinājumu pieņēma. Kad sestdienas vakarā aizbraucu Nensijai pakaļ, viņa bija sagādājusi vēl citas brošūriņas, kā arī žurnālu rakstus par diētu, sirdi, vingrošanu un nospiestu garastāvokli. Tādu uzmanību es jau sen nebiju saņēmis ne no viena.

Mēs sākām kopā pavadīt laiku, un drīz jau mums tas bija nopietni. Man šķita, ka Nensija vēlas atbrīvot mani no visām sāpēm. Jāteic, ka viņa tiešām ļoti centās. Es pat pārvācos no sava dzīvokļa pie viņas. Viņa gatavoja ēdienus ar zemu holesterīna saturu un stingri kontrolēja, ko es ēdu. Viņa pat gatavoja man pusdienas, ko ņemt līdzi uz darbu. Kaut arī es neēdu neko līdzīgu tam, ko biju

96

tiesājis visas tās vientuļās naktis televizora priekšā, es tomēr nekritos svarā. Es vienkārši paliku tāds pats, ne resnāks, ne tievāks. Varu teikt, ka Nensija manas notievēšanas labā pūlējās daudz vairāk par mani pašu. Mēs abi izturējāmies tā, it kā tas būtu viņas projekts, it kā viņa būtu atbildīga par mana stāvokļa uzlabošanos.

Es pats domāju, ka manas problēmas ir saistītas ar metabolismu un tāpēc man būtu nepieciešami spraigi vingrinājumi, lai kalorijas tiktu efektīvi sadedzinātas, taču man vispār nebija nekādas fiziskās slodzes. Nensija spēlēja golfu, un es palaikam paspēlēju kopā ar viņu, taču tā vienkārši nebija mana spēle.

Kad mēs bijām pavadījuši kopā jau kādus astoņus mēnešus, man darba darīšanās vajadzēja doties uz Stīvenstonu, manu dzimto pilsētu. Protams, pavadījis tur pāris dienu, es sastapu dažus draugus no skolas laikiem. Es vispār nebiju gribējis ne ar vienu satikties, ņemot vērā manu izskatu, taču šie puiši bija mani seni draugi un mums bija daudz kas pārrunājams. Viņi bija pārsteigti, kad uzzināja par manu šķiršanos. Mana sieva arī bija no šīs pilsētas. Nu, labi, viņi pierunāja mani uzspēlēt tenisu. Viņi to spēlēja un zināja, ka tā jau no skolas laikiem ir arī mana iemīļotā spēle. Es nedomāju, ka spēšu izturēt pat vienu vienīgu geimu, taču viņi neatlaidās.

Bija tik labi atkal spēlēt. Pat neņemot vērā to, ka liekās svara mārciņas tiešām mani kavēja un es zaudēju visus geimus. Es viņiem solīju, ka atgriezīšos nākamgad un tad ielikšu viņiem visiem.

Kad atgriezos mājās, Nensija man teica, ka esot piedalījusies lieliskā seminārā par uztura jautājumiem un vēloties, lai es izmēģinu visu, ko viņa tur iemācījusies. Es atbildēju, ka to nedarīšu, labāk kādu laiku pamēģināšu darboties pats ar saviem paņēmieniem.

Mēs ar Nensiju nekad nebijām strīdējušies. Protams, ka viņa mani bieži rāja un pastāvīgi mudināja vairāk rūpēties pašam par sevi, taču mēs nebijām strīdējušies līdz pat tam brīdim, kad es atsāku spēlēt tenisu. Turklāt es to spēlēju pusdienlaikā, tas nekādā ziņā neietekmēja laiku, ko mēs pavadījām kopā, taču mēs abi vairs nebijām tādi kā pirms tam.

Nensija ir pievilcīga meitene, apmēram astoņus gadus jaunāka par mani, un, kad es sāku pamazām atgūt formu, domāju, ka tagad nu gan mums ies labāk nekā jebkad, jo viņa varēs ar mani lepoties. Dievs mans liecinieks, ka es pats jutos labāk! Taču efekts bija gluži pretējs. Viņa žēlojās, ka es vairs neesot tāds, kāds bijis agrāk, un beigās lūdza mani iet prom. Tajā laikā es jau svēru tikai septiņas mārciņas vairāk nekā pirms šķiršanās. Man bija tiešām grūti viņu atstāt. Es biju cerējis, ka mēs varētu apprecēties. Taču viņai bija taisnība — kad es kļuvu tievāks, starp mums vairs nekas nebija kā agrāk.

97

Tailera pieķeršanās NensijaiTailers bija vīrietis ar spēcīgi izteiktu nepieciešamību būt atkarīgam no

kāda, un šo nepieciešamību vēl vairāk saasināja šķiršanās radītā krīze. Tas, ka viņš gandrīz apzināti nolaidās, cerēdams izraisīt sievas žēlumu un gādību, gan nesniedza gaidītos rezultātus attiecībā uz sievu, toties piesaistīja citu par daudz mīlošu sievieti, kura bija padarījusi citu cilvēku labklājību par savas dzīves galveno jēgu. Viņa bezpalīdzība un sāpes un viņas kvēlā vēlēšanās palīdzēt bija tas pamats, uz kura veidojās un attīstījās savstarpējā pieķeršanās.

Taileram vēl sāpēja tas, ka sieva bija atteikusies no viņa, viņš dziļi skuma par to, ka ir viņu zaudējis un laulība ir izīrusi. Šādā neapskaužamā situācijā, kādā nonāk visi, kam jāpārvar šķiršanās radītās sekas, viņu galvenokārt piesaistīja nevis Nensija kā personība, bet gan viņas loma — būt par aukli un kopēju, kā arī atbrīvošanās no ciešanām, ko viņa šķietami varēja sniegt.

Līdzīgi tam, kā viņš bija patērējis lielus pārtikas daudzumus, lai aizpildītu savu tukšumu un notrulinātu zaudējuma radītās ciešanas, tagad viņš izmantoja Nensijas klātesamības nodrošināto gādību, lai atgūtu emocionālas drošības sajūtu un atjaunotu savu iedragāto pašvērtības apziņu. Taču Tailera nepiecie-šamība pēc Nensijas simtprocentīgas uzmanības bija pārejoša, tā bija tikai pārejas fāze viņa atveseļošanās procesā. Kad laika gaitā viņa gandrīz maģisko pašapsēstību un pašnožēlu aizstāja veselīgāki pašapliecināšanās veidi, Nensijas pārspīlētā aizgādnība, kas pirms tam bija sniegusi mierinājumu, nu jau kļuva ap-grūtinoša. Pretēji Tailera pārejošajai un saasinātajai atkarībai viņas tieksme būt vajadzīgai nebija vis pārejoša fāze, bet gan drīzāk viņas personības pamatiezīme un gandrīz vienīgais pamats, uz kura viņa varēja uzturēt attiecības ar citiem cilvēkiem. Viņa bija «māsiņa» tiklab darbā, kā arī mājās. Lai gan Tailers arī pēc atkopšanās no šķiršanās radītā šoka būtu bijis samērā atkarīgs partneris, viņa nepieciešamība būt aprūpētam tomēr nespēja mēroties ar viņas nepieciešamību vadīt un kontrolēt otra cilvēka dzīvi. Viņa veselība, kuras labā nenogurstoši strādāja viņa, patiesībā kļuva par viņu savstarpējo attiecību kapraci.

Bērts: trīsdesmit seši gadi; bijušais biznesa administrators; alkoholiķis kopš četrpadsmit gadu vecuma. Nedzer divus gadus.

Es biju šķīries un jau kādu gadu dzīvoju viens, kad satiku Ritu. Viņa bija slaidkājaina, tumšacaina hipiju stila meitene, un sākumā mēs abi kopā diezgan krietni lietojam narkotikas. Man vēl bija daudz naudas, un kādu laiku mēs tiešām dzīvojām zaļi. Taču, vai zināt, Rita nekad nebija īsts hipijs. Viņai bija pārāk liela atbildības sajūta, lai aizietu par tālu. Viņa varēja kopā ar mani uzsmēķēt zālīti, taču tas iespaids, ko uz viņu bija atstājusi priekšzīmīgā Bostonas

98

stila audzināšana, nekad nevarēja izzust pavisam. Pat viņas dzīvoklī vienmēr valdīja tīrība. Kopā ar viņu es jutos droši — tā, it kā viņa nevarētu ļaut man krist pārāk zemu.

Pirmajā vakarā, kad kopā izgājām, mēs lieliski pavakariņojām un tad atgriezāmies viņas dzīvoklī. Es biju pamatīgi piedzēries un, man šķiet, atslēdzos. Pamodos uz viņas dīvāna, kārtīgi apsegts ar jauku, mīkstu dūnu segu, un mana galva atdusējās uz iesmaržota spilvena. Jutos, it kā būtu atgriezies mājās — drošā ostā, saprotat? Rita zināja visu par alkoholiķu aprūpēšanu. Viņas tēvs, baņķieris, bija miris no šīs slimības. Tātad es pēc dažām nedēļām pārcēlos pie viņas un nākamos pāris gadus uzstājos kā jaunbagātnieks, līdz beidzot biju zaudējis visu.

Pēc pirmajiem sešiem mūsu kopdzīves mēnešiem viņa vispār pārtrauca lietot jebkāda veida narkotikas. Man šķiet, Rita nosprieda, ka viņai vienmēr jābūt gatavai uz visu, jo es pārāk bieži nebiju gatavs ne uz ko. Kaut kad tam visam pa vidu mēs apprecējāmies. Tad nu es tiešām nobijos. Biju taču uzņēmies papildu atbildību, bet man ar atbildību nekad nebija gājis pārāk spoži. Turklāt tieši ap to laiku, kad mēs apprecējāmies, es biju zaudējis visus savus finansu līdzekļus. Es vairs nespēju tikt ar visu galā tāds, kāds biju, nemitīgi dzerdams. Rita nezināja, ka ir tik slikti, jo es viņai no rītiem teicu, ka dodos uz darījumu tikšanos, bet patiesībā izbraucu ar savu mersedesu, apstājos kaut kur pludmalē un dzēru. Beidzot, kad mans bizness galīgi aizgāja pa burbuli un es jau biju parādā bezmaz visai pilsētai, vairs nezināju, ko iesākt.

Es devos tālā ceļojumā, nolēmis izdarīt pašnāvību savā automašīnā tā, lai izskatītos pēc nelaimes gadījuma. Taču viņa devās man pakaļ, sameklēja mani tajā noplukušajā viesnīca un pārveda mājās. Visa nauda bija iztērēta, tomēr viņa iedabūja mani tajā slimnīcā, kur ārstēja no alkoholisma. Tas ir savādi, bet es nebiju viņai par to pateicīgs. Biju saniknots, apjucis, ļoti pārbijies — pirmajā atturības gadā pilnīgi atvēsu pret viņu seksuāli. Es vēl joprojām nezinu, vai mums kas izdosies, taču ar laiku kļūst nedaudz labāk.

Bārta pieķeršanās RitaiKad viņu pirmajā tikšanās reizē Bārts piedzērās un atslēdzās, Rita,

gribēdama pasargāt viņu no ciešanām, šķita solām Bārtam atelpu no viņa straujā skrējiena pretī pašiznīcībai. Kādu laiku izskatījās, ka viņa varētu būt spējīga pasargāt šo vīrieti no viņa paša atkarības radītā posta, varētu neuzkrītoši un maigi viņu glābt. Šī šķietami sargājošā attieksme patiesībā tikai paildzināja laiku, kad viņas partneris varēja piekopt savu netikumu un neizjust tā sekas; aizsargājot un mierinot Bārtu, Rita ļāva viņam ilgāk palikt slimam. No sava netikuma atkarīgs cilvēks, kurš tādējādi ir slims, nemeklē vis kādu, kas palīdzētu atveseļoties, gluži otrādi, viņš meklē, ar ko kopā droši varētu turpināt slimot.

99

Rita kādu laiku tam bija ideāli piemērota, līdz beidzot Bārts kļuva tik slims, ka pat viņa vairs nespēja novērst to, ko viņš sev nodarīja.

Kad Rita Bārtu uzmeklēja un iesaistīja programmā, kas paredzēta alkoholiķu ārstēšanai, Bārts sāka atmest dzeršanu un atveseļoties. Tomēr Rita bija nostājusies starp viņu un viņa apreibināšanās līdzekli. Viņa vairs nepildīja savu parasto mierinātājas un visa labotājas lomu, un viņš ņēma viņai ļaunā šo šķietamo nodevību, kā arī to, ka viņa bija izrādījusies tik stipra tad, kad viņš pats jutās tik vājš un bezpalīdzīgs.

Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs visu sabojājam, katram no mums ir nepieciešama apziņa, ka mēs paši atbildam par savu dzīvi. Ja kāds mums palīdz, mūs bieži vien aizvaino šā cilvēka spēks un pārākums. Vēl jo vairāk vīrietim bieži ir nepieciešams justies spēcīgākam par savu pretējā dzimuma partneri, lai viņš justu pret to seksuālu tieksmi. Šajā gadījumā palīdzība, kādu Rita sniedza Bārtam, ievietodama slimnīcā, viņam vēl vairāk lika apzināties, cik slims īstenībā ir, un šis viņas dziļu rūpju pilnais žests tādējādi vismaz uz laiku apslāpēja Bārta seksuālo interesi par Ritu.

Līdztekus šim emocionālajam aspektam šeit varēja darboties arī svarīgs un vērā ņemams fizioloģiskais faktors. Ja vīrietis lietojis alkoholu un citas narkotikas tā, kā to darīja Bārts, un tad pēkšņi pārtrauc to darīt, dažkārt ir nepieciešams gads vai pat vēl ilgāks laiks, lai viņa organisma ķīmiskais sastāvs varētu noregulēties un spētu normāli seksuāli reaģēt arī bez narkotiku klātbūtnes savā organismā. Šīs fiziskās pielāgošanās periodā partnerei var būt grūti izprast un samierināties ar viņa intereses trūkumu un/vai seksuālo nespēju.

Var notikt arī pretējais. Tikko attīrītajā un skaidrajā organismā, iespējams, hormonu līdzsvara trūkuma dēļ, var attīstīties neparasti spēcīga seksuālā tieksme. Vai arī šis iemesls var būt tīri psiholoģisks. Kā teica kāds jauns vīrietis pēc tam, kad vairākas nedēļas bija atturējies no alkohola un citām narkotikām: «Sekss ir vienīgais veids, kā es tagad varu apreibt.» Tādējādi sekss var aizstāt narkotikas un ar tā palīdzību var atbrīvoties no satraukuma, kas raksturīgs atturības sākumstadijai.

Atveseļošanās no atkarības un līdzatkarības jebkuram pārim ir ārkārtīgi sarežģīts un delikāts process. Bārts un Rita varētu izturēt šo pārejas periodu, kaut gan sākumā viņus bija vienojušas slimības — alkoholisms un līdzalkoholisms. Taču, lai viņi kā pāris varētu dzīvot bez jebkādas aktīvas atkarības, viņiem kādu laiku būtu ieteicams padzīvot atsevišķi, katram koncentrējoties tikai uz savu atveseļošanos. Katram no viņiem ir jāielūkojas sevī un jāatrod kontakts ar savu iekšējo būtību, no kuras viņi tik cītīgi centās izvairīties, mīlēdami viens otru un dejodami viens ar otru.

100

G r e g s: trīsdesmit astoņi gadi; nelieto narkotikas un nedzer jau četrpadsmit gadus, kopš pievienojies anonīmajiem narkomāniem; tagad precējies, ir divi bērni, strādā par jauniešu narkomānu konsultantu

Mēs kādu dienu satikāmies parkā. Viņa lasīja kādu avangardistisku avīzīti, bet es tikko biju uzsmēķējis zālīti. Tas notika vasaras sestdienā ap pusdienlaiku. Bija ļoti karsti, un parkā valdīja klusums.

Man bija divdesmit divi gadi. Es jau pirmajā gadā biju pametis koledžu, taču turpināju izplatīt baumas, ka gatavojos atsākt mācības. To darīju tāpēc, lai vecāki turpinātu sūtīt man naudu. Viņi nespēja atteikties no sava sapņa par to, ka es pabeigšu skolu un apgūšu profesiju, tāpēc viņi man deva ilgtermiņa atlaides.

Elena bija ļoti resna — kādas četrdesmit vai piecdesmit mārciņas liekā svara, un tas nozīmēja, ka viņa mani neapdraud. Tā kā viņa nebūt nebija ideāla, neko nenozīmētu arī tas, ja viņa mani atraidītu. Es sāku ar viņu sarunu par to, ko viņa lasa, un viss bija ļoti vienkārši jau no paša sākuma. Viņa daudz smējās, un tas man lika justies tā, it kā es būtu apburošs un pievilcīgs puisis. Viņa man stāstīja par Misisipi un Alabamu, par iešanu protesta gājienos kopā ar Martinu Luteru Kingu un par to, kā bijis strādāt kopā ar visiem tiem cilvēkiem, kuri centušies kaut ko mainīt.

Mani nekad nav interesējis nekas cits kā vienīgi iespēja labi pavadīt laiku. Mans kredo bija šāds: noķert kaifu un laist visu gar ausīm, un man daudz labāk padevās pirmais nekā otrais. Elena bija tik enerģiska! Viņa teica, ka viņai patīkot atkal būt Kalifornijā, taču dažkārt viņa jūtoties tā, it kā viņai nebūtu tiesību justies tik labi, kamēr citi cilvēki šajā zemē cieš.

Todien mēs parkā abi nosēdējām divas vai trīs stundas, vienkārši tāpat tērzēdami, stāstīdami viens otram par sevi. Pēc kāda laika mēs aizgājām uz māju, kurā es īrēju dzīvokli. Mēs bijām norunājuši apreibināties, taču viņa pavēstīja, ka esot izsalkusi. Viņa sāka ēst un uzkopt virtuvi, bet es dzīvojamā istabā uzņēmu kārtējo devu. Bija ieslēgta mūzika, un es atceros, ka viņa atnesa no virtuves riekstu sviestu, cepumus un nazi un apsēdās man cieši blakus. Mēs tikai smējāmies un smējāmies. Es domāju, ka tajā brīdī mēs uzvedamies kā īsti narkomāni un tas izpaudās spēcīgāk nekā jebkad vēlāk pēc šīs dienas. Tad nebija nekādu domu, tikai instinkti. Abi darījām tieši to, ko vēlējāmies darīt, turklāt viens otrā bijām atraduši kādu, kas mūs par to nenosoda. Bez jebkādiem vārdiem mēs sapratām, ka mums izdosies palikt kopā.

Pēc tam mēs piedzīvojām vēl daudz jauku brīžu, taču man nešķiet, ka kādu citu reizi viss būtu noticis tik viegli kā todien, kad mums abiem nebija nekādu kompleksu. Vispār narkomāniem mēdz būt diezgan daudz kompleksu.

Atceros, ka mēdzām daudz strīdēties par to, vai es vispār spēju mīlēties ar viņu, arī nebūdams reibumā. Viņa bija pārliecināta, ka sava resnuma dēļ ir

101

riebīga. Ja es apreibinājos, pirms sākām mīlēties, viņa domāja, ka man tas nepieciešams, lai varētu to izturēt, īstenībā man vajadzēja apreibināties, lai es vispār spētu mīlēties, vienalga, ar ko. Mums abiem bija ļoti zems paš-novērtējums. Man bija viegli slēpties aiz viņas netikuma, jo viņas svars acīmredzami rādīja, ka viņai ir problēmas. Turpretī tas, ka manā dzīvē nebija nedz stimula, nedz mērķa, nebija tik acīmredzams fakts kā tās piecdesmit mārciņas, kuras viņa visur nēsāja sev līdzi. Tā nu mēs turpinājām strīdēties par to, vai es tiešām spēju viņu mīlēt, kaut arī viņa ir resna. Viņa gribēja, lai es saku, ka man ir svarīga viņas iekšējā pasaule, nevis izskats, un, ja es tā teicu, tad kādu laiku atkal bija miers.

Viņa teica, ka tik daudz ēdot tāpēc, ka esot nelaimīga. Es teicu, ka apreibinos tāpēc, ka nespēju darīt viņu laimīgu. Šādā īsti slimīgā veidā mēs ļoti labi saderējām. Mums katram bija savs attaisnojums tam, ko mēs darījām.

Tomēr lielākoties mēs izlikāmies, ka nekādu īstu problēmu mums vispār nav. Galu galā — daudzi cilvēki ir resni, un daudzi lieto narkotikas. Tā mēs savas problēmas vienkārši ignorējām.

Tad mani arestēja par bīstamu narkotiku glabāšanu. Es pavadīju cietumā desmit dienas. Mani vecāki sameklēja man veiklu advokātu, un viņš panāca to, ka man tika piespriesta piespiedu ārstēšanās no narkomānijas kā alternatīva cietumsodam. Šo desmit dienu laikā, kuras es pavadīju ieslodzījumā, Elena bija izvākusies no dzīvokļa. Es biju tik dusmīgs! Jutos tā, it kā viņa būtu mani pametusi, īstenībā jau mēs bijām arvien vairāk strīdējušies. Tagad, atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka ar mani kopā dzīvot bija kļuvis krietni sarežģīti.

Mani tiešām jau sāka iespaidot paranoja, kura attīstās visiem narkomāniem neatkarīgi no tā, cik ilgu laiku viņi ir lietojuši narkotikas. Tāpat es gandrīz visu laiku vai nu biju apreibis, vai arī vēlējos tāds kļūt. Elena to visu uztvēra personiski, tas ir, viņa uzskatīja, ka tad, ja pati būtu citāda, es vēlētos vairāk būt kopā ar viņu, nevis nemitīgi ķert kaifu. Viņa domāja, ka tā es no viņas izvairos. Pie velna, es izvairījos pats no sevis!

Lai nu kā, viņa pazuda uz kādiem desmit mēnešiem, droši vien atkal devās kādā gājienā. Konsultants, pie kura es gāju, uzstāja, lai es apmeklēju anonīmo narkomānu sanāksmes. Tā kā man izvēle bija ierobežota — vai nu tās, vai cietums —, es tur aizgāju. Es tur satiku dažus, ko pazinu no ielas, un pēc kāda laiciņa sāku apjaust, ka man varbūt tomēr ir problēmas ar narkotikām. Šie cilvēki dzīvoja savu dzīvi, bet es vēl joprojām katru dienu un visu dienu lietoju narkotikas. Tā nu es beidzu muļķoties ar tām sanāksmēm, tomēr pateicu kādam puisim, ka esmu daudz domājis par to, vai viņš nevarētu man palīdzēt. Viņš man kļuva par tādu kā krusttēvu, par manu patronu anonīmo narkomānu programmā. Es zvanīju viņam divas reizes dienā, no rīta un vakarā. Man bija jāmaina viss — draugi, izklaides, itin viss —, taču es to izdarīju. Arī konsultācijas ļoti palīdzēja,

102

jo konsultants jau zināja visu, kas ar mani notiks, iekams es vēl biju ko pasācis, un viņš mani laikus brīdināja. Tas palīdzēja, un es spēju atteikties no narkotikām un alkohola.

Elena atgriezās, kad es, pateicoties anonīmo narkomānu programmai, vairs nelietoju ne narkotikas, ne alkoholu jau četrus mēnešus, un uzreiz sākās tā pati vecā dziesma. Mēs atkal sākām spēlēt veco spēli. Konsultants sauca to par «sazvērestību». Tas bija mūsu jau ierastais attiecību modelis, kas ļāva mums izmantot vienam otru, lai katrs no mums justos labi vai slikti un, protams, piekoptu mūsu netikumus. Es zināju, ka atkal sākšu lietot narkotikas, ja ielaidīšos šajā spēlē ar viņu. Tagad mēs vairs neesam pat draugi. Mums nekas nesanāca, ja mēs nevarējām abi kopā turpināt slimot.

Grega pieķeršanās ElenaiGregu un Elenu jau pašā sākumā vienoja spēcīgas saites. Katram no

viņiem bija savs netikums, kas noteica viņu dzīvi, un jau no pirmās tikšanās dienas viņi koncentrējās viens uz otra netikumu, lai salīdzinājumā ar to savā apziņā mazinātu paši sava netikuma nozīmi un spēku. Tad, viņu attiecībām turpinot attīstīties, viņi slēptā un arī ne tik slēptā veidā deva viens otram atļauju turpināt slimot, kaut arī šķietami protestējot pret otra rīcību. Šis ir ārkārtīgi tipisks savstarpēji atkarīgu pāru uzvedības modelis, vienalga, vai viņi ir atkarīgi no vienas un tās pašas vielas vai arī no atšķirīgām vielām. Viņi pievērš uzmanību viens otra uzvedībai un problēmām, lai nevajadzētu nopietni aptvert pašiem savu sabrukumu, — un, jo lielāks ir sabrukums, jo vairāk nepieciešams šāds partneris, lai cilvēks varētu distancēties pats no savām problēmām, kļūt vēl slimāks, vēl apsēstāks, vēl nespējīgāks sevi ietekmēt.

Papildus šim faktoram Gregam šķita, ka Elena ir līdzjūtīga, gatava ciest par to, kam viņa tic. Tas vienmēr ar magnētisku spēku piesaista no netikuma atkarīgo personu, jo tieši gatavība ciest ir priekšnoteikums jebkurām attiecībām ar netikuma varā esošu cilvēku. Tā ir garantija tam, ka atkarīgais cilvēks netiks pamests tad, kad viss neizbēgami sāks iet uz slikto pusi. Pēc daudziem sīvu cīniņu piesātinātiem mēnešiem, tikai tad, kad Gregs bija prom, proti, sēdēja cietumā, Elena spēja rast sevī spēku, lai viņu atstātu, kaut arī tikai uz laiku. Viņa, protams, atgriezās, gatava visu atsākt no tās pašas vietas, kur viņi bija šķīrušies, vēl būdami divi aktīvi narkomāni.

Gregs un Elena kopīgi prata tikai slimot. Elena, pati būdama aizrāvusies ar nekontrolējamu un pārmērīgu ēšanu, varēja justies stipra un vesela tikai tad, ja Gregs bija nemitīgā reibumā, gluži tāpat viņš savu narkomāniju uztvēra kā pilnīgi kontrolējamu nodarbi salīdzinājumā ar viņas orģijām, kas attiecās uz ēdienu un lieko svaru. Grega atveseļošanās padarīja viņas neatveseļošanos tik acīmredzamu abiem, ka viņi vairs nespēja kopā justies ērti. Tikai tad, ja viņai

103

būtu izdevies panākt, lai viņš atsāk lietot narkotikas, viņi būtu varējuši atgriezties pie sava funkcionējošā attiecību modeļa.

Ēriks: četrdesmit divi gadi; šķīries un vēlreiz precējiesEs biju šķīries kādu pusotru gadu, kad satiku Sjū. Kāds pasniedzējs no

koledžas, kurā es strādāju par futbola treneri, bija pierunājis mani atnākt pie viņa uz mājas viesībām, un tur es sestdienas pēcpusdienā sēdēju viens pats saimnieku guļamistabā un skatījos pa televizoru futbola spēli, kamēr visi pārējie viesistabā priecājās.

Sjū ienāca nolikt savu mēteli, un mēs sasveicinājāmies. Tad viņa izgāja, bet pēc pusstundas atgriezās, lai paskatītos, vai es vēl esmu tur. Viņa mani nedaudz paķircināja par to, ka es viens pats esmu nolīdis guļamistabā un tupu pie televizora, un reklāmas pārtraukuma laikā mēs nedaudz papļāpājām. Viņa atkal izgāja un atgriezās ar šķīvi, uz kura bija nedaudz no visa, kas tika pasniegts viesībās. Tad es tiešām pirmo reizi ielūkojos viņā un ievēroju, cik viņa ir jauka. Kad spēle bija beigusies, es pievienojos citiem, taču viņa jau bija aizgājusi. Es uzzināju, ka viņa uz pusslodzi strādā par pasniedzēju angļu valodas nodaļā. Pirmdien es iegriezos viņas kabinetā un lūdzu dot man iespēju atlīdzināt par toreiz sagādāto maltīti.

Viņa piekrita — ar noteikumu, ka mēs dosimies uz tādu vietu, kur nav televizora. Tas nepavisam nebija joks. Nebūtu pārspīlēts apgalvojums, ka tajā laikā, kad es satiku Sjū, sports bija visa mana dzīve. Tā jau ir ar sportu. Ja vien vēlaties, varat tam veltīt visu savu uzmanību, un jums vairs neatliks laika nekam citam. Es katru dienu skrēju. Trenējos maratonskrējieniem, trenēju savus audzēkņus un kopā ar viņiem braucu uz spēlēm, sekoju sporta pārraidēm televīzijā. Es sevi nokausēju.

Taču es biju arī vientuļš, un Sjū bija ļoti pievilcīga. Jau pašā sākumā viņa, ja vien vēlējos, pievērsa man lielu uzmanību, tomēr netraucējot tam, ko es vēlējos darīt vai kas man bija jādara. Viņai bija dēls Tims, sešus gadus vecs, un man tīri labi patika arī viņš. Viņas bijušais vīrs dzīvoja ārpus štata robežām un reti tikās ar zēnu, tā ka mums bija viegli sadraudzēties. Es jutu, ka Tims vēlas būt vīrieša sabiedrībā.

Mēs ar Sjū apprecējāmies, kad bijām pazīstami jau gadu, taču ļoti drīz starp mums sākās nesaskaņas. Viņa sūdzējās, ka es nekad nepievēršot uzmanību ne viņai, ne Timam, ka es vienmēr esot prom un, ja arī esot mājās, tad mani interesējot tikai sporta pārraides televīzijā. Es savukārt sūdzējos, ka viņa to vien dara kā nemitīgi man piesienas un ka jau tad, kad mēs satikāmies, viņa labi zināja, kāds es esmu. Ja viņai kaut kas nepatīk, tad ko gan īsti šeit meklē? Es bieži dusmojos uz Sjū, taču nespēju dusmoties uz Timu un apzinājos, ka mēs ar

104

saviem mūžīgajiem strīdiem viņam darām pāri. Kaut arī tajā laikā es to nekad neatzinu, Sjū bija taisnība. Es vairījos no viņas un Tima. Sports man nodrošināja nodarbošanos, vielu sarunām un pārdomām, tas man ļāva justies droši un ērti. Es biju uzaudzis ģimenē, kur vienīgā tēma, ko varēja pārrunāt ar tēvu, bija sports, tas bija vienīgais, ar ko varēja piesaistīt viņa uzmanību. Tas arī bija gandrīz vai viss, ko es zināju par to, ko nozīmē būt vīrietim.

Mēs ar Sjū gandrīz jau bijām gatavi šķirties, tik ļoti strīdējāmies. Jo lielāku spiedienu viņa uz mani izdarīja, jo vairāk es viņu ignorēju un meklēju glābiņu bumbas spēlēs vai citur. Tad kādu svētdienu izšķirīgajā spēlē tikās Maiami «Delfīni» un Ouklendas «Uzbrucēji», kad pēkšņi iezvanījās telefons. Sjū ar Timu bija izgājuši, un es vēl atceros, kā mani aizkaitināja šis traucējums — vajadzēja taču piecelties un pamest televizoru! Zvanīja mans brālis, lai paziņotu, ka tēvam bijusi sirdslēkme un viņš ir miris.

Uz bērēm es devos viens pats, bez Sjū. Mēs bijām tā sastrīdējušies, ka es vēlējos braukt viens, un tagad es priecājos, ka tā darīju. Šī atgriešanās vecāku mājās mainīja visu manu dzīvi. Te nu es biju — sava tēva bērēs, nekad īsti nespējis ar viņu izrunāties un tagad atrazdamies uz savas otrās laulības šķiršanas sliekšņa tāpēc, ka nemācēju saprasties arī ar savu sievu. Es jutos tā, it kā būtu kaut ko ļoti svarīgu zaudējis, un nesapratu, kas ar mani notiek. Es taču biju labs puisis, es strādāju cītīgi, es nekad nevienu neaizskāru. Man bija sevis žēl, un es jutos pavisam vientuļš.

Atpakaļ no bēru ceremonijas es braucu kopā ar savu jaunāko brāli. Viņš nespēja vien beigt raudāt. Viņš nemitējās stāstīt, ka tagad jau viss esot par vēlu, ka viņš nekad neesot bijis tuvs mūsu tēvam. Vēlāk mājās visi runāja par tēti, zināt, kā jau mēdz būt pēc bērēm, un cilvēki stāstīja jocīgus atgadījumus sakarā ar tēti un sportu, cik ļoti viņš to mīlējis, kā vienmēr skatījies televīzijā sporta pārraides. Mans svainis, gribēdams pajokot, teica: «Vai zināt, šī ir pirmā reize, kad es esmu šajā mājā un nav ieslēgts televizors, un viņš neskatās kādu spēli.» Es paskatījos uz savu brāli. Viņš atkal sāka raudāt, nevis aiz skumjām, bet aiz sarūgtinājuma. Pēkšņi es skaidri sapratu, ko visu mūžu ir darījis mans tēvs un ko tagad daru arī es. Gluži tāpat kā viņš, es neļāvu nevienam man tuvoties, iepazīt mani, runāt ar mani. Mans vairogs bija televizors.

Es kopā ar brāli izgāju ārā, un mēs aizbraucām līdz ezeram. Tur mēs sēdējām ilgi. Klausīdamies, kā brālis stāsta par to, cik ilgi viņš gaidījis, kad beidzot tēvs viņu ievēros, es pirmo reizi tā pa īstam paskatījos pats uz sevi un aptvēru, cik līdzīgs tēvam es pats esmu kļuvis. Es domāju par savu audžudēlu Timu, kurš vienmēr kā skumjš, mazs kucēns gaidīja, kad beidzot es varēšu veltīt viņam savu laiku un uzmanību, un par to, kā es visu laiku biju pārāk aizņemts, lai pievērstos viņam un viņa mātei.

105

Lidmašīnā, atceļā uz mājām, es turpināju pārdomāt, ko gan es vēlētos, lai ļaudis saka par mani tad, kad būšu miris, un tas palīdzēja man saprast, kas darāms.

Atgriezies mājās pie Sjū, es ar viņu runāju atklāti, varbūt pirmo reizi mūžā. Mēs abi kopā raudājām un tad pasaucām Timu, lai nāk pie mums, un arī viņš raudāja.

Pēc tam kādu laiku viss bija brīnišķīgi. Mēs visu ko darījām kopā, braucām ar velosipēdiem un devāmies piknikos kopā ar Timu. Mēs gājām izklaidēties un aicinājām ciemos draugus. Man bija grūti atkāpties no visa tā, kas saistīts ar sportu, taču uz kādu laiku vajadzēja pilnīgi atslēgties, lai varētu visu cerēto panākt nākotnē. Es tiešām vēlējos būt tuvs ar cilvēkiem, kurus mīlēju, nevis pēc nāves atstāt viņus jūtamies tāpat, kā visi jutās pēc mana tēva nāves.

Taču izrādījās, ka grūtāk tas nākas Sjū, nevis man. Pēc pāris mēnešiem viņa man paziņoja, ka gatavojas nedēļas nogalēs piestrādāt uz pusslodzi. Es tam nespēju noticēt. Tas taču bija mūsu kopīgais laiks! Tagad viss bija otrādi: viņa bēga no manis! Mēs abi nolēmām meklēt palīdzību.

Konsultācijā Sjū atzina, ka visa mūsu tuvība viņu padarījusi vai traku; viņa jutusi, ka nezina, ko ar to iesākt, kā būt kopā ar mani. Mēs abi runājam par to, cik grūti ir patiesi būt kopā ar otru cilvēku. Kaut arī agrāk viņa mēdza šķendēties par manu toreizējo attieksmi, tagad viņa jutās neomulīgi tieši tāpēc, ka es pievērsu viņai uzmanību. Viņa nebija pie tā pieradusi. Visādā ziņā viņas ģimene bija vēl sliktāka par manējo, ciktāl runa ir par uzmanību un pieķeršanos. Viņas tēvs, kuģa kapteinis, vienmēr bija kaut kur tālumā, un viņas mātei tas patika. Sjū bija uzaugusi vientuļa, vienmēr vēlēdamās būt kādam tuva, taču, gluži tāpat kā es, viņa nezināja, kā to panākt.

Mēs diezgan ilgi uzkavējāmies konsultācijā un pēc ārsta ieteikuma pievienojāmies audžuvecāku asociācijai. Kad mēs ar Timu bijām kļuvuši tuvāki, Sjū baidījās ļaut man viņu audzināt. Viņa jutās pamesta novārtā, un viņai šķita, ka zaudē kontroli pār savu dēlu. Taču es zināju, ka man attiecībās ar Timu ir jānosprauž robežas, ja mēs tiešām vēlamies izveidot labas attiecības.

Darbošanās šajā asociācijā man palīdzēja vairāk nekā jelkas cits. Tika organizētas sanāksmes tādām ģimenēm kā mūsējā. Man ļoti nāca par labu tas, ka dzirdēju, kā citi vīrieši cīnās ar savām izjūtām. Tas arī palīdzēja man apspriest savas problēmas ar Sjū.

Mēs joprojām runājam par visu un esam kopā, mēs mācāmies būt tuvi un uzticēties viens otram. Neviens no mums nav tik labs, kā mēs vēlētos, taču turpinām pilnveidoties. Tā mums abiem ir pavisam jauna spēle.

Ērika pieķeršanās Sjū

106

Ēriks, ļoti vientuļš savā pašizolācijā, ilgojās būt mīlēts un aprūpēts, tomēr nevēlējās riskēt, pārāk cieši ar kādu saistoties. Kad Sjū viņam tuvojās pirmās tikšanās dienā un bez vārdiem lāva saprast, ka ir gatava samierināties ar viņa galveno atvairīšanās līdzekli, proti, viņa apsēstību ar sportu, Ēriks sāka domāt, vai tikai šoreiz tiešām nav atradis savu ideālo sievieti — tādu, kura rūpētos par viņu un liktu viņu mierā. Kaut arī Sjū maigi pārmeta, ka viņš nav pietiekami uzmanīgs, un ierosināja pirmajā tikšanas reize iztikt bez televizora klātbūtnes, viņš pavisam pareizi secināja, ka viņai piemīt liela iecietība pret atsvešinātību. Citādi viņa jau uzreiz būtu no viņa vairījusies.

Patiesībā Ērika uzkrītošais sabiedrisko iemaņu trūkums un viņa nespēja iesaistīties emocionālās attiecībās bija tieši tas, kas vajadzīgs Sjū. Viņa neveiklība gan darīja viņu vēl mīļāku Sjū acīs, gan pārliecināja Sjū par to, ka viņš nebūs spējīgs tiekties pēc citiem cilvēkiem, ieskaitot citas sievietes, un tas bija svarīgi. Sjū, gluži kā citas par daudz mīlošas sievietes, sirds dziļumos baidījās tikt pamesta. Labāk būt kopā ar tādu cilvēku, kurš ne gluži atbilst viņas prasībām, toties kuru viņa nezaudēs, nevis ar tādu, kurš gan ir mīlošāks un mīlamāks, taču varētu viņu pamest kādas citas dēļ.

Turklāt Ērika sociālā izolācija garantēja viņai jaunu nodarbošanos, viņa varēja būvēt tiltu pār bezdibeni, kas pletās starp Ēriku un citiem cilvēkiem. Viņa varēja pārējiem cilvēkiem izskaidrot viņa dīvainības tādējādi, ka attiecināja viņa vairīšanos no sabiedriskajiem kontaktiem drīzāk uz kautrību nekā vienaldzību. Izsakoties vienkāršāk, viņam viņa bija vajadzīga.

No otras puses, Sjū iekļāvās tādā situācijā, kurā atkārtojās visi viņas bērnības ļaunākie aspekti — vientulība, cerību pilnās ilgas pēc mīlestības un uzmanības, dziļā vilšanās un, visbeidzot, niknais izmisums. Kad viņa centās piespiest Ēriku mainīties, viņas uzvedība tikai apstiprināja to, ka viņa bailes no tuvības ir bijušas pamatotas, un lika viņam vēl vairāk atkāpties.

Tomēr Ēriks pēc zināmiem dziļi aizkustinošiem un viņa dzīvē būtiskiem notikumiem kardināli mainījās. Viņš bija gatavs stāties pretī savam drakonam, savām bailēm no tuvības, jo negribēja kļūt līdzīgs savam vēsajam, neaizskaramajam tēvam. Būtisks faktors, kas veicināja viņa vēlēšanos mainīties, bija arī tas, ka viņš tik ļoti identificēja sevi ar mazo, vientuļo Timu. Taču šīs pārmaiņas viņā lika mainīties ar pārējiem ģimenes locekļiem. Sjū, kas bija pieradusi būt tāda sieviete, kura tiek ignorēta un no kuras izvairās, pēkšņi pārvērtas par iekarotu un aplidotu sievieti un bija spiesta konstatēt pati savu neapmierinātību ar to, ka nu reiz patiesi ir sagaidījusi to mīlas pilno un uzmanīgo attieksmi, pēc kādas pati bija ilgojusies. Sjū un Ērikam būtu bijis ļoti vienkārši apstāties tieši šajā punktā, kad lomas bija mainītas: tas, kurš vajāja otru, tagad pats tika vajāts, un tas, kurš bēga, tagad dzinās pakaļ. Viņi būtu varējuši vienkārši mainīt lomas, ieturēt sev paredzēto distanci un palikt ierastajā

107

līmenī. Taču gan Sjū, gan Ērikam bija drosme ieskatīties sevī dziļāk un tad ar psihologa, kā arī saprotošas un iejūtīgas grupas palīdzību uzdrošināties kļūt tuvākiem kā pārim un, ņemot vērā Timu, kā ģimenei.

Nav iespējams pārspīlēt to, cik svarīga mums visiem ir pirmā tikšanās. Man kā ārstei pirmais iespaids par jaunu klientu nodrošina lielu daļu no pašas svarīgākās informācijas, kādu es jebkad saņemšu par šo cilvēku. No tā, kas ir teikts un kas palicis nepateikts, un visa pārējā, ko atklāj fiziska klātbūtne, — no stājas, sakoptības, sejas izteiksmes, manierēm un žestiem, balss noskaņas, skatienu kontakta vai tā trūkuma, attieksmes un stila es gūstu bagātīgu informāciju par to, kā mans klients dzīvo un darbojas pasaulē, īpaši stresa apstākļos. Tas viss summējas spēcīgā, nenoliedzami subjektīvā iespaidā, radot man intuitīvu nojausmu par to, kā es varēšu strādāt ar konkrēto personu, kad starp mums būs nodibinātas ārsta un pacienta attiecības.

Es esmu ārste un tādēļ ļoti apzināti cenšos novērtēt sava jaunā klienta attieksmi pret dzīvi, taču ļoti līdzīgs, kaut arī mazāk apzināts process notiek vienmēr, kad satiekas jebkuri divi cilvēki. Ikviens no viņiem cenšas atbildēt uz zināmiem jautājumiem sakarā ar otru cilvēku un, to darot, balstās uz bagātīgu in-formāciju, kas tiek automātiski pārraidīta jau pašos pirmajos tikšanās brīžos. Bez vārdiem uzdotie jautājumi parasti ir ļoti vienkārši: Vai man ar tevi kas kopīgs? Vai es varu gūt kādu labumu, ja draudzēšos ar tevi? Vai ar tevi ir patīkami būt kopā?

Taču bieži — atkarībā no tā, kas ir un ko vēlas šie divi cilvēki, — tiek uzdoti arī citi jautājumi. Katrai sievietei, kas mīl par daudz, zem acīmredzamajiem, racionālajiem, praktiskajiem jautājumiem ir paslēpti daudz spēcīgāki, uz kuriem mēs jo cītīgāk cenšamies gūt atbildes tāpēc, ka tie nāk no mūsu būtības dziļumiem.

«Vai es tev esmu vajadzīga?» nedzirdami jautā sieviete, kas mīl par daudz.

«Vai tu rūpēsies par mani un atrisināsi manas problēmas?» — tāds ir tas mēmais jautājums, kas slēpjas aiz vārdiem, kurus izrunā vīrietis, kurš izvēlas šo sievieti par savu partneri.

108

7. SKAISTULE UN BRIESMONIS

«Ir daudzi vīrieši,» teica skaistule, «kuri ir vēl lielāki briesmoņi par tevi, un es izvēlos tevi, neraugoties uz tavu izskatu...»

— Skaistule un briesmonis

Iepriekšējās divās nodaļās iekļautajos stāstos sievietes, visas kā viena, nepārprotami pauda savu nepieciešamību būt noderīgām, palīdzēt vīriešiem, ar kuriem viņas ir saistījušas savu dzīvi. Un tiešām, iespēja palīdzēt šiem vīriešiem bija galvenais faktors, kas noteica viņu pieķeršanos. Vīrieši savukārt liecināja, ka meklējuši kādu, kas viņiem varētu palīdzēt, kas varētu kontrolēt viņu rīcību, ļautu viņiem justies drošiem vai arī «glābtu» viņus, — kādu, kura, izsakoties viena mana klienta vārdiem, būtu «sieviete baltā».

Šī koncepcija par sievietēm, kas ar savas pašaizliedzīgās, absolūtās, visu pieņemošās mīlestības spēku pārveido vīriešus, nekādā ziņā nav uzskatāma par jaunu ideju. Pasakas, iemiesodamas sevī tās tautas un sabiedrības atziņas, kura šīs pasakas radījusi un iemūžinājusi, jau gadsimtiem ilgi piedāvā dažādas šā stāsta versijas. Pasakā par skaistuli un briesmoni daiļa jaunava satiek atbaidošu un baismīgu briesmoni. Lai glābtu savu ģimeni no viņa dusmām, skaistule piekrīt palikt pie viņa. Iepazinusi briesmoni, viņa pārvar savu dabisko riebumu un beidzot pat iemīl viņu, neskatoties uz viņa zvērīgo dabu. Kad nu viņa tā dara, protams, notiek brīnums un viņš tiek atbrīvots no briesmoņa veidola un pārtop ne tikai vienkārši par cilvēku, bet par princi. Kā savu īsto izskatu un dabu atguvis princis viņš kļūst par pateicīgu un piemērotu partneri skaistulei. Tad viņas mīla un labestība pret briesmoni tiek atalgota tūkstoškārt — viņa ieņem sev pienākošos vietu pie viņa sāniem, lai turpmāk vadītu svētīgu un laimīgu dzīvi.

«Skaistule un briesmonis», gluži kā jebkura cita gadsimtu gaitā daudzkārt stāstītā un pārstāstītā pasaka, sevī iemieso dziļu garīgo patiesību, kas ietverta saistoša stāsta kontekstā. Garīgas patiesības ir ļoti grūti aptveramas un vēl grūtāk piemērojamas dzīvē, jo bieži vien tās darbojas pret attiecīgajā laikā proponēta-jām vērtībām. Turklāt ir arī tendence interpretēt pasakas tā, lai tās atbalstītu attiecīgajam laikam raksturīgo kultūras ievirzi. Šādi rīkojoties, nav grūti pavisam zaudēt pasakas dziļāko jēgu. Vēlāk mēs izpētīsim dziļo garīgo mācību,

109

kādu mums sniedz «Skaistule un briesmonis». Taču vispirms mums jāaplūko tās kultūras tendences, ko šķietami atbalsta šī pasaka, proti, to, ka sieviete spēj mainīt vīrieti, ja vien mīl viņu pietiekami dziļi.

Šī tik spēcīgā un visaptverošā ticība ir līdz pašiem pamatiem cauraudusi mūsu individuālo un grupu psiholoģiju. Mūsu ikdienas sarunās un rīcībā atkal un atkal atspoguļojas vārdos neizteiktais pieņēmums, ka ar savas mīlas spēku mēs varam kādu cilvēku darīt labāku un ka to darīt ir mūsu pienākums, ja reiz esam sievietes. Ja kāds, kurš mums rūp, nerīkojas vai nejūtas tā, kā mēs vēlamies, tad mēs cenšamies atrast veidu, kā mainīt šā cilvēka izturēšanos vai noskaņojumu, turklāt parasti to darām ar citu cilvēku svētību; viņi dod mums padomus un iedrošina mūs šajos pūliņos («Vai tu esi pamēģinājusi...?»). Šie padomi var būt tikpat pretrunīgi, cik daudzskaitlīgi, tikai daži draugi un radinieki spēj atturēties no to sniegšanas. Visi koncentrējas uz to, kā varētu palīdzēt. Darbībā iesaistās pat masu saziņas līdzekli, kas ne vien atspoguļo minēto uzskatu sistēmu, bet arī, liekot lietā savu ietekmi, nostiprina un iemūžina to, turpinādami uzticēt zināmo uzdevumu sievietēm. Piemēram, sieviešu žurnāli, gluži tāpat kā daudzi vispārīgi izdevumi, vienmēr publicē rakstus ar padomiem «kā palīdzēt jūsu vīrietim kļūt...», turpretī atbilstoša satura raksti «kā palīdzēt jūsu sievietei kļūt...» faktiski nemaz nav atrodami vīriešiem domātajos žurnālos.

Un mēs, sievietes, pērkam šos žurnālus un cenšamies sekot tajos sniegtajiem padomiem, cerēdamas palīdzēt mūsu dzīvē ienākušajam vīrietim kļūt tādam, kādu mēs viņu vēlamies un kāds viņš mums vajadzīgs.

Kāpēc gan šī doma — proti, nelaimīgu, neveselīgu vai par mums sliktāku cilvēku pārvērst tā, lai viņš kļūtu mums ideāls partneris, — tik ļoti piesaista mūs, sievietes? Kāpēc šī nostādne ir tik vilinoša, tik pastāvīga?

Dažiem atbilde uz šo jautājumu varētu šķist acīmredzama: jūdu un kristiešu ētikā ir ietverta koncepcija par palīdzību tiem, kam veicies mazāk nekā mums. Mums ir mācīts, ka tad, ja kādam ir grūtības, mūsu pienākums ir būt līdzjūtīgām un cēlsirdīgām. Nevis nosodīt, bet gan palīdzēt; šķiet, ka tas ir mūsu morālais pienākums.

Nelaimīgā kārtā šie cēlie motīvi nekādā ziņā nevar pilnībā izskaidrot to miljondaudzo sieviešu rīcību, kuras par saviem partneriem izvēlas nežēlīgus, vienaldzīgus, ļaunprātīgus, emocionāli nepieejamus, kaitīgu ieradumu varā nonākušus vai citādu iemeslu dēļ mīlēt un rūpēties nespējīgus vīriešus. Par daudz mīlošās sievietes veic šādu izvēli tāpēc, ka viņas uz to spiež urdoša nepieciešamība vadīt savus tuvākos. Šī nepieciešamība vadīt citus cilvēkus rodas jau bērnībā, ja bieži ir pārdzīvotas daudzas nomācošas emocijas: bailes, dusmas, nepanesama spriedze, vainas apzina, kauns, žēlums pret citiem un sevi. Šādos apstākļos uzaugušu bērnu šīs emocijas var satriekt tiktāl, ka tas vispār vairs nav dzīvotspējīgs, ja vien neizstrādā zināmus pašaizsardzības līdzekļus. Šie

110

pašaizsardzības līdzekļi vienmēr ietver sevī spēcīgu aizsardzības mehānismu — noliegumu — un tikpat spēcīgu neapzinātu motivāciju — tieksmi vadīt. Mēs ikviens visu mūžu neapzināti lietojam tādu aizsardzības mehānismu kā noliegums, dažkārt attiecībā uz samērā triviālām lietām, bet citkārt — arī uz svarīgiem jautājumiem un notikumiem. Citādi mums nāktos nostāties aci pret aci ar faktiem attiecībā uz to, kas mēs esam, ko mēs domājam un izjūtam, un šie fakti neiederētos mūsu idealizētajā priekšstatā par mums pašiem un mūsu ap-stākļiem. Nolieguma mehānisms ir īpaši derīgs, lai ignorētu tādu informāciju, ko mēs nevēlamies uztvert. Piemēram, tas, ka mēs neievērojam (noliedzam), cik pieaudzis jau ir mūsu bērns, var būt veids, kādā mēs cenšamies izvairīties no izjūtām, kādas jāpiedzīvo, kad šis bērns atstāj mūsu mājas. Vai arī tas, ka mēs neredzam un nejūtam (noliedzam) liekā svara mārciņas, ko uzrāda gan spogulis, gan piegulošais apģērbs, ļauj mums turpināt baudīt iecienītos ēdienus.

Noliegumu varētu definēt kā atteikšanos atzīt realitāti divos līmeņos: faktisko notikumu līmenī un mūsu jūtu līmenī. Aplūkosim, kā noliegums sagatavo mazu meiteni tam, lai no viņas dienās iznāktu sieviete, kas mīl par daudz. Kad viņa vēl ir bērns, piemēram, viens no viņas vecākiem reti nakšņo mājās savu ārlaulības sakaru dēļ. Sacīdama pati vai uzklausīdama no citiem ģimenes locekļiem, ka viņš vai viņa «strādā», meitene noliedz to, ka vecākiem varētu būt kādas problēmas vai ka notiek kaut kas nenormāls. Tādējādi viņa tiek pasargāta, viņai nav jāizjūt bailes par ģimenes stabilitāti un pašas labklājību. Tāpat viņa sev iestāsta, ka tēvs vai māte cītīgi strādā, un tas drīzāk izraisa līdz-jūtību, nevis dusmas un kaunu, kādu nāktos izjust, apzinoties patieso situāciju. Tā viņa noliedz gan īstenību, gan savas jūtas attiecībā uz šo īstenību un rada sev fantāziju, ar kuru ir vieglāk dzīvot. Pamazām vien viņa ļoti labi iemanās šādā veidā sevi pasargāt no sāpēm, taču tajā paša laika zaudē spēju izdarīt brīvu izvēli attiecībā uz savu rīcību. Viņas noliegums darbojas automātiski, bez uzaicinājuma.

Disfunkcionālai ģimenei vienmēr ir raksturīgs kopīgs realitātes noliegums. Neatkarīgi no problēmu nopietnības ģimene nav uzskatāma par disfunkcionālu, ja vien nedarbojas noliegums. Tālāk — ja kāds no ģimenes locekļiem cenšas lauzt šo noliegumu, piemēram, īstajos vārdos formulēt stāvokli ģimenē, pārējie ģimenes locekļi šādu uztveri parasti ļoti apkaro. Bieži šī persona tiek izsmieta, lai norādītu tai īsto vietu, bet, ja tas neizdodas, atkritējs tiek izslēgts no kopējā atzinības, mīlestības un darbības loka.

Neviens, kurš lieto nolieguma aizsargmehānismu, neizdara apzinātu izvēli, lai izslēgtu realitāti, lai paliktu akls un kurls attiecībā uz to, ko saka un dara citi. Tāpat arī neviens, kurā darbojas šis noliegums, neizlemj, ka turpmāk vairs neizjutīs savas emocijas. Tas viss «vienkārši notiek» — personība savā

111

cīņā, cenzdamās sevi aizsargāt pret nomācošajiem konfliktiem, grūtībām un bailēm, atstumj no sevis tādu informāciju un iespaidus, kas ir pārāk satraucoši.

Var gadīties, ka meitene, kuras vecāki bieži strīdas, uzaicinājusi pie sevis draudzeni pārnakšņot. Vēlu naktī abas meitenes uzmodina vecāku skaļais strīds. Draudzene nočukst: «Vai dieniņ, tavi vecāki nu gan ir trokšņaini! Kāpēc viņi tā kliedz?»

Apmulsusi meita, kura agrāk, nomodā gulēdama, noklausījusies jau daudzus šādus strīdus, nedroši atbild: «Es nezinu,» — un tad agonizējošā pašapziņā guļ klusu, kamēr turpinās kliegšana. Viešņai nav ne mazākās nojausmas, kāpēc draudzene drīz pēc tam sāk no viņas vairīties.

Viesos atnākusi meitene tiek atstumta, jo viņa bijusi lieciniece savas draudzenes ģimenes noslēpumam, tādējādi ir dzīvs atgādinājums tam, ko draudzene drīzāk vēlētos noliegt. Tādi mulsinoši notikumi kā vecāku strīds minētā apmeklējuma laikā ir tik sāpīgi, ka meita jūtas daudz ērtāk, noliegdama patiesību, un tāpēc viņa vēl jo cītīgāk cenšas izvairīties no visa un visiem, kas varētu draudēt sagraut aizsargsienu, ko viņa uzcēlusi starp sevi un savām bailēm. Viņa nevēlas izjust savu kaunu, bailes, dusmas, bezpalīdzību, izmisumu, žēlumu, aizvainojumu, nepatiku. Un tieši tāpēc, ka šīs spēcīgās un savstarpēji pretrunīgās emocijas meitenei nāktos pārvarēt, ja viņa ļautu sev visu to sajust, viņa labāk izvēlas nejust neko. Tieši šeit arī sakņojas viņas nepieciešamība vadīt cilvēkus un notikumus savā dzīvē. Kontrolējot to, kas notiek ap viņu, viņa cenšas radīt sev drošības sajūtu. Nekādu satricinājumu, nekādu pārsteigumu, nekādu jūtu.

Nokļūstot nepatīkamā situācijā, ikviens cenšas to kontrolēt tiktāl, ciktāl tas iespējams. Šī dabiskā reakcija tiek pārspīlēta neveselīgās ģimenēs, jo tajās ir jāpārcieš tik daudz sāpju. Atcerieties Līzas stāstu — vecāki spieda viņu pelnīt labākas atzīmes: pastāvēja zināmas reālas cerības, ka meitene varētu uzlabot sa-vas sekmes mācībās, taču nebija gandrīz nekādu cerību mainīt mātes attieksmi pret dzeršanu, tāpēc tā vietā, lai atzītu graujošās sekas, pie kādām noveda viņu nespēja attiecībā uz mātes alkoholismu, viņi labprātāk gribēja ticēt tam, ka ģimenes dzīve uzlabotos, ja vien Līza labāk mācītos.

Atcerieties, ka arī Līza pati centās uzlabot (kontrolēt) stāvokli, «būdama laba». Viņas labā uzvedība nekādā ziņā nebija veselīga izpausme viņas priekam par savu ģimeni un par to, ka viņa dzīvo. Gluži pretēji. Katrs darbiņš, ko viņa nelūgta veica, nozīmēja tikai izmisīgus centienus labot nepanesamos ģimenes apstākļus, par kuriem viņa, būdama vēl bērns, jutās atbildīga.

Bērni neizbēgami uzņemas atbildību un vainu par nopietnām ģimenes problēmām. Tas tāpēc, ka viņi savas izfantazētās visvarenības dēļ tic gan tam, ka paši ir konkrēts ģimenes apstākļu cēlonis, gan arī tam, ka viņu varā ir šos apstākļus mainīt uz labo vai slikto pusi. Gluži tāpat kā Līzai, ļoti daudziem

112

nelaimīgiem bērniem viņu vecāki vai citi ģimenes locekļi uzveļ vainu par tādiem sarežģījumiem, kurus bērni nekādi nespēj ietekmēt. Taču pat tad, ja neviens viņu vārdiski neapsūdz, bērns tik un tā uzņemas lielu daļu atbildības par savām paša un savas ģimenes nepatikšanām.

Mums nav ne viegli, ne patīkami apzināties, ka pašaizliedzīga izturēšanās, cenšanās «būt labam» un pūlēšanās palīdzēt faktiski varētu būt mēģinājumi iegūt kontroli pār citiem, turklāt ne jau altruistisku mērķu dēļ. Šī mehānisma iespaidīgu un lakonisku formulējumu es redzēju uz kāda kabineta durvīm aģen-tūrā, kurā kādreiz strādāju. Tas bija plakāts, kurā attēlots divās daļās sadalīts aplis. Apļa augšdaļa simbolizēja spilgti dzeltenu uzlecošu sauli, bet apakšdaļa bija iekrāsota melna. Tur bija rakstīts: «Palīdzība ir kontroles saulainā puse.» Plakāta mērķis bija atgādināt gan mums, gan konsultantiem, gan arī mūsu klien-tiem, ka vienmēr ir nepieciešams izpētīt motīvus, kas ir pamatā mūsu tieksmei pārveidot citus cilvēkus.

Ja pūliņus palīdzēt izrāda cilvēki, kas nāk no nelaimīgām ģimenēm vai arī kam pašreiz ir saspīlētas attiecības ar citiem cilvēkiem, vienmēr pastāv aizdomas, ka viņi izjūt nepieciešamību citus kontrolēt. Ja mēs otra vietā darām to, ko viņš varētu darīt pats savā labā, tad mēs plānojam kāda cita cilvēka nākotni vai ikdienišķās darbības, ja mēs skubinām, pamācām, brīdinām kādu citu cilvēku, kurš pats nav mazais bērns, ja mēs viņam kaut ko atgādinām vai pieglaimojamies, ja mēs nespējam panest domu, ka viņam nāksies izbaudīt pašam savu darbību sekas, un mēs cenšamies vai nu koriģēt viņa rīcību, vai arī novērst tās sekas — tas nozīmē, ka mēs šo cilvēku kontrolējam. Mēs ceram, ka tad, ja spēsim kontrolēt viņu, spēsim kontrolēt arī paši savas izjūtas tajās sfērās, kur mūsu dzīve saskaras. Un, protams, jo vairāk mēs cenšamies otru kontrolēt, jo mazāk mums tas izdodas. Taču mēs nespējam apstāties.

Sievieti, kas regulāri izmanto noliegumu un kontroli, piesaistīs situācijas, kurās nepieciešamas tieši šīs kvalitātes. Noliegums, kas neļauj viņai aptvert reālos apstākļus un savas izjūtas attiecībā uz šiem apstākļiem, iesaistīs šo sievieti sarežģītās attiecībās. Tad viņa liks lietā visu savu palīdzēšanas un kontroles prasmi, lai padarītu stāvokli ciešamāku, taču tai pašā laikā turpinās noliegt to, cik slikts tas ir patiesībā. Noliegums uztur nepieciešamību kontrolēt, un neizbēgamā nespēja kontrolēt savukārt uztur nepieciešamību noliegt.

Šo mehānismu ilustrē turpmākie stāsti. Ārstēšanās kurss šīm sievietēm daudz palīdzējis izprast pašām savu uzvedības modeli, un, kad to noteikusi viņu problēmu būtība, palīdzējusi ir arī iesaistīšanās dažādās atbalsta grupās. Šīs sievietes jau ir spējušas saskatīt savas palīdzīgās rīcības dzinuļus, proti, neapzi-nāti motivētus centienus noliegt pašām savas sāpes, uzņemoties kontroli pār saviem līdzcilvēkiem. Intensitāte, kas raksturo jebkuras šīs sievietes vēlēšanos

113

palīdzēt savam partnerim, jau pati par sevi norāda, ka šī palīdzētgriba daudz lielākā mērā ir bijusi nepieciešamība nekā brīva izvēle.

K o n i j a: trīsdesmit divi gadi; šķīrusies, ir vienpadsmit gadus vecs dēls

Pirms ārstēšanās es nespēju atcerēties nevienu pašu tēmu, par kuru strīdējās mani vecāki. Es tikai atcerējos, ka viņi strīdējās nemitīgi. Katru dienu, katrā ēdienreizē, gandrīz ik brīdi. Viņi kritizēja viens otru, nepiekrita viens otram un apvainoja viens otru, kamēr mēs ar brāli to visu vērojām. Tētis, cik ilgi vien varēja, kavējās darbā vai kaut kur citur, taču agrāk vai vēlāk viņam bija jāpārnāk mājās, un tad viss sākās no gala. Mana loma visā šajā sakarībā bija tāda — sākumā es izlikos, ka viss ir kārtībā, bet pēc tam centos izklaidēt vienu no vecākiem vai abus, tādējādi novirzot viņu domas. Es mēdzu kratīt galvu un apveltīt viņus ar platu smaidu, jokoties vai darīt vēl kaut kādas muļķības, lai tikai piesaistītu viņu uzmanību sev. Patiesībā es iekšēji biju pārbijusies līdz nāvei, taču manas bailes transformējas labā izrāde. Tā es ķēmojos un jokoju, un drīz vien tas pārvērtās par manu pamatuzdevumu — būt jaukai. Es mājās guvu tik labu praksi, ka pēc kāda laika tāpat sāku uzvesties arī visur citur. Es nemitīgi slīpēju savu tēlojumu. Pamatā es nonācu pie šāda uzvedības modeļa: ja kaut kas nebija kārtībā, es to ignorēju, taču tajā pašā laikā centos izlīdzināt. Šis pēdējais teikums izsaka visu to, kas notika manā laulībā.

Kenetu es satiku pie baseina netālu no manām mājām, kad man bija divdesmit gadu. Viņš bija iededzis un izskatījās ļoti labi, līdzīgi sportistam, varbūt sērfotājam. Tas, ka viņš bija pietiekami ieinteresēts, lai vēlētos dzīvot kopā ar mani jau drīz pēc tam, kad mēs satikāmies, lika man justies tā, it kā starp mums daudz kas būtu. Tāpat viņš, gluži kā es, bija diezgan jautras dabas cilvēks, tāpēc es uzskatīju, ka mums ir viss, lai mēs varētu būt laimīgi kopā.

Kenets bija mazliet nedrošs, mazliet neizlēmīgs attiecībā uz savu karjeru, uz to, ko viņš vēlas panākt savā dzīvē, un es viņu ļoti iedrošināju. Es biju pārliecināta, ka palīdzu viņam uzplaukt, sniegdama viņam nepieciešamo atbalstu un ievirzi. Tāpat es jau no paša sākuma pieņēmu gandrīz visus lēmumus, kas attiecās uz mums abiem kā pāri, taču viņš joprojām kaut kā pamanījās vienmēr rīkoties tā, kā pats gribēja. Es jutos stipra, un viņš jutās brīvs, lai gan tajā pašā laikā uz mani balstījās. Man šķiet, ka tieši tas mums abiem bija vajadzīgs.

Mēs jau bijām nodzīvojuši kopā kādus trīs vai četrus mēnešus, kad viņam uz mājām piezvanīja kāda sena draudzene un darba kolēģe. Viņa bija ļoti pārsteigta, izdzirdējusi, ka Kenets dzīvo kopā ar mani. Viņa man teica, ka viņš tai nekad neesot bildis ne vārda par to, ka viņam būtu kāda cita sieviete, lai gan viņi satiekoties divas vai trīs reizes nedēļā darbā. Tas viss nāca klajā, kamēr viņa apmulsusi pļāpāja šo un to, mēģinādama man atvainoties par traucējumu. Nu, tas

114

mani nedaudz šokēja, un es pajautāju par to Kenetam. Viņš teica, ka neesot uzskatījis par nepieciešamu viņai to paziņot. Es atceros, kādas bailes un sāpes tad izjutu, taču tikai uz mirkli. Tad es atslēdzu šīs izjūtas un paskatījos uz to visu ar ārkārtīgi vēsu prātu. Es saskatīju vienīgi divas iespējas: es varēju vai nu cīnīties ar Kenetu, vai arī atstāt visu, kā ir, un necerēt, ka viņš uztvers šīs lietas tāpat kā es. Es izvēlējos otro variantu, nolaidu rokas un pārvērtu visu par joku. Es biju pati sev apsolījusi, ka nekad nestrīdēšos tā, kā to darīja mani vecāki. Patiesi, jau doma vien par to, ka es varētu sadusmoties, burtiski izraisīja manī nelabumu. Tā kā es jau kopš bērnības biju tik ļoti centusies visus izklaidēt un nekad nebiju uzdrošinājusies izjust spēcīgas emocijas, tagad jebkuras stipras jūtas mani tik tiešām biedēja, tās izsita mani no līdzsvara. Turklāt man patika, ja viss gāja gludi, tāpēc es pieņēmu Keneta paskaidrojumu un noglabāju labi dziji savas šaubas par to, vai viņa attieksme pret mani ir pietiekami nopietna. Pēc dažiem mēnešiem mēs apprecējāmies.

Strauji aizritēja divpadsmit gadi, līdz kādu dienu, sekojot darba kolēģes ieteikumam, es atrados ārsta kabinetā. Es pati uzskatīju, ka joprojām spēju pilnībā kontrolēt savu dzīvi, taču draudzene apgalvoja, ka viņa uztraucoties par mani, un uzstāja, lai es lūdzot ārsta palīdzību.

Mēs ar Kenetu šos divpadsmit gadus bijām nodzīvojuši laulībā, un es pat biju uzskatījusi, ka esam ļoti laimīgi, taču tagad pēc mana ierosinājuma bijām šķīrušies. Ārsts dziļi analizēja šo problēmu. Kas tad īsti bija noticis nepareizi? Es runāju par daudzām un dažādām tēmām un savā nesakarīgajā stāstījumā starp citu pieminēju, ka Kenets bija pasācis vakaros iet prom no mājām, sākumā reizi vai divas nedēļā, tad trīs vai četras reizes nedēļā un beidzot, apmēram pēdējos piecus gadus, ārpus mājas pavadīja sešus vakarus no septiņiem. Beidzot es viņam biju pateikusi, ka man šķiet — īstenībā viņš vēlas uzturēties kaut kur citur, ka varbūt tiešām būtu labāk, ja viņš ietu prom.

Ārste man jautajā, vai es zinot, kur Kenets pavadījis visus šos vakarus, un es viņai atbildēju, ka nezinu, ka nekad neesmu viņam to jautājusi. Es atceros, cik ļoti viņa izbrīnījās. «Visi šie daudzie vakari visus šos garos gadus, un jūs nekad neko nejautājāt?» Es atbildēju, ka ne, nekad, jo domāju, ka katram no laulātajiem vajag dot otram zināmu brīvību. Tomēr es biju runājusi ar Kenetu par to, ka viņam vajadzētu pavadīt vairāk laika kopā ar mūsu dēlu Tedu. Viņš vienmēr man piekrita, taču pēc tam atkal vakaros devās savās gaitās, varbūt vienīgi laiku pa laikam svētdienās pievienodamies kādam mūsu kopīgam pasākumam. Es atzinu par labāku pieņemt, ka Kenets ir ne pārāk gudrs cilvēks, ka viņam ir nepieciešamas šīs manas bezgalīgās lekcijas, lai viņš vismaz kaut cik būtu uzskatāms par labu tēvu. Es nekad nespēju sev atzīties, ka viņš dara tieši to, ko pats vēlas, un ka es nespēju viņu mainīt. Patiesībā no gada gadā viss kļuva arvien sliktāk, neraugoties uz to, cik ideāli es centos uzvesties. Pirmā

115

apmeklējuma laikā ārste man jautāja, kā es domājot, ar ko viņš nodarbojies tajā laikā, kad nebija mājās. Es sadusmojos. Es vienkārši nevēlējos par to domāt, jo tad, ja es par to nedomāju, tas arī nespēja mani sāpināt.

Tagad es zinu, ka Kenets nespēja apmierināties tikai ar vienu sievieti, kaut arī viņam patika tā drošība, kādu garantē pastāvīgas attiecības. Viņš bija devis man neskaitāmus mājienus attiecībā uz savu uzvedību gan pirms laulībām, gan pēc tām: firmas rīkotajos izbraukumos viņš mēdza izgaist uz vairākām stundām, vai arī viesībās, kad viņš uzsāka sarunu ar kādu sievieti pēc tam viņi abi kopā pazuda. Šādās situācijās, pat neapzinoties, ko daru, es izmantoju visu savu pievilcību, lai novērstu citu cilvēku uzmanību no notiekošā un parādītu, cik lādzīga es esmu... un varbūt — lai pierādītu, ka esmu mīlama, nevis tāda, kuru draugs vai vīrs viegli vien varētu pamest.

Man bija nepieciešams ilgs ārstēšanās laiks, līdz beidzot es sapratu, ka arī manu vecāku laulībā sarežģījumus radīja citas sievietes. Mani vecāki strīdējās tādēļ, ka tēvs mēdza iziet un ilgi nenākt mājās un māte, nepasacīdama to tieši, deva mājienus, ka viņš ir neuzticīgs, un pārmeta viņam nevērību pret mums visiem. Es toreiz domāju, ka tieši viņa tēvu atstūma, un ļoti apzināti nolēmu, ka pati nekad nerīkošos tā kā viņa. Tā nu es visu paturēju sevī un vienmēr ar smaidu gāju uz priekšu. Tas arī noveda mani pie nepieciešamības ārstēties. Es joprojām biju smaidoša un saulaina arī dienu pēc tam, kad mans deviņgadīgais dēls mēģināja izdarīt pašnāvību. Es to izklāstīju kā joku, taču tas ne pa jokam satrauca manu kolēģi. Es tik ilgi biju lolojusi sevī šo maģisko ticību, ka tad, ja vien es būšu jauka un nekad nedusmošos, viss beigu beigās būs labi!

Šo ticību uzturēt palīdzēja arī tas, ka es neuzskatīju Kenetu par pārāk gudru. Es sprediķoju un centos organizēt viņa dzīvi, taču viņam varbūt likās, ka to visu var viegli pieciest, ja vien ir kāds, kas viņam gatavo ēdienu un mazgā drēbes, kamēr viņš pats bez jebkādiem aizbildinājumiem var darīt tieši to, ko pats vēlas.

Es noliedzu to, ka kaut kas varētu būt nepareizi, un šis noliegums bija manī iesakņojies tik dziļi, ka pati ar saviem spēkiem es nespēju no tā atteikties. Mans dēls bija šausmīgi nelaimīgs, bet es vienkārši neļāvu sev to pamanīt. Es centos viņu no tā aizvirzīt, es jokoju par to, un tas varbūt lika viņam justies vēl ļaunāk. Tāpat es atteicos atzīt, ka kaut kas ar mums nav kārtībā, ikvienam, kurš mūs pazina. Kenets bija prom no mājām jau sešus mēnešus, bet es vēl joprojām nevienam neteicu, ka mēs esam šķirti, un tas arī bija ļoti smagi manam dēlam. Viņam tāpat nācās glabāt šo noslēpumu, kā arī slēpt savu aizvainojumu par visu notiekošo. Es nevēlējos ne ar vienu par to runāt, tāpēc neļāvu to darīt arī viņam. Es neredzēju, cik izmisīgi viņš vēlas atbrīvoties no šā noslēpuma. Ārste burtiski grūda mani, lai es beidzot pastāstu cilvēkiem, ka mana ideālā laulība ir beigusies. Ak, man nu gan bija grūti to pieņemt! Es domāju, ka Teds ar savu

116

pašnāvības mēģinājumu vienkārši izmisīgi bija centies pateikt: «Ei, jūs! Kaut kas nav kārtībā!»

Nu, tagad mums iet labāk. Mēs ar Tedu joprojām gan kopīgi, gan atsevišķi apmeklējam terapijas seansus, mācāmies sarunāties viens ar otru un izjust to, ko mēs jūtam. Manā ārstniecības kursā bija spēkā noteikums, ka es nedrīkstu jokot ne par ko, kas varētu atklāties seansa stundas laikā. Man ir ļoti grūti atteikties no šīs pašaizsardzības un adekvāti izjust to, kas ar mani notiek, kad es to daru, taču nu jau man tas izdodas daudz labāk. Kad es satiekos ar vīriešiem, dažkārt pieķeru sevi domājam, ka esmu vajadzīga vienam vai otram no viņiem, lai izlabotu viņu dzīvē kādu sīkumu, taču tagad es vairs neļaujos šādām domām pārāk ilgi. Sakarā ar manu ārstēšanos es vienīgi ļoti reti, laiku pa laikam varu pakļauties šīm slimīgajām tieksmēm «palīdzēt». Ir daudz labāk pasmieties par to, cik slimīga bijusi šāda izturēšanās, nekā smieties tāpēc, lai slēptu visu to, kas nav kārtībā.

Sākumā Konija izmantoja humoru, lai novērstu pati savas un savu vecāku domas no draudīgās realitātes, kas bija saistīta ar viņu nestabilajām attiecībām. Likdama lietā visu savu pievilcību un atjautību, viņa bija spējusi novērst vecāku uzmanību vienam no otra un pievērst to sev, tādējādi vismaz uz laiku pārtraucot viņu strīdu. Katru reizi, kad tā notika, viņa darbojās tikpat kā līme, kas satur kopā abus šos ķildniekus, un uzņēmās visu atbildību, kāda pienācās šai lomai. Šī starpnieces loma vēl vairāk stimulēja viņas tieksmi vadīt citus, lai pati varētu justies droša, un Konija veica savas vadības funkcijas, ar humora palīdzību novēršot citu cilvēku uzmanību no visām problēmām. Viņa iemācījās īpaši jutīgi uztvert dusmu un naida pazīmes sev apkārt esošajos cilvēkos un novērst jebkuru šādu emociju izpausmi ar īstajā laikā pateiktu asprātību vai atbruņojošu smaidu.

Viņai bija divkāršs iemesls noliegt pašai savas jūtas: pirmkārt, viņai pārāk nepanesama un biedējoša bija doma par vecāku iespējamo šķiršanos, un, otrkārt, jebkādas viņas pašas emocijas tikai traucētu viņai sniegt labu priekšnesumu. Drīz vien viņa jau automātiski noliedza savas jūtas un gluži tāpat automātiski centās manipulēt ar citiem cilvēkiem un vadīt tos. Viņas seklā pacilātība, bez šaubām, dažus cilvēkus no viņas atgrūda, taču citus, kā Kenetu, kuri vēlējās uzturēt tikai virspusēja līmeņa attiecības, šādas stils piesaistīja.

Tas, ka Konija spēja gadiem ilgi dzīvot kopā ar vīrieti, kurš arvien biežāk mēdza pazust uz daudzām stundām un beigās atļāvās palikt ārpus mājas arī naktīs, turklāt nekad nejautāja viņam, nedz ko viņš darījis, nedz kur bijis, norāda uz viņas ārkārtīgi augstu attīstīto nolieguma mehānismu un tikpat lielām bailēm, kas slēpās aiz tā. Konija nevēlējās zināt, nevēlējās ne cīnīties, ne pretoties un visvairāk nevēlējās atkal izjust senās, bērnībā pārdzīvotās bailes, ka visa viņas pasaule varētu sabrukt strīdu rezultātā.

117

Bija ļoti grūti piedabūt Koniju iesaistīties ārstniecības procesā, kas prasīja, lai viņa atteiktos no sava galvenā aizsardzības līdzekļa, proti, no humora. Tas bija tā, it kā viņai liktu pārstāt izelpot gaisu; kaut kādā zemapziņas līmenī viņa bija pārliecināta, ka nespēs bez tā izdzīvot. Pat Konijas dēla izmisīgie lūgumi pēc tā, lai viņi abi beidzot sāktu reāli apzināties savu sāpīgo stāvokli, gandrīz nemaz nespēja izlauzties cauri viņas blīvajai aizsardzības līnijai. Viņa tiktāl bija attālinājusies no īstenības, ka gandrīz jau tuvojās īstam ārprātam. Ilgu laiku ārstēšanās procesā Konija uzstāja, ka ir jārunā tikai par Teda problēmām, un noliedza pāri savējās. Būdama vienmēr «stiprā», viņa negrasījās atkāpties no šīs pozīcijas bez cīņas. Taču pamazām, kad viņa jau kļuva gatava saskarties ar bailēm, kuras uzpeldēja virspusē, ja viņa vairs nemeklēja glābiņu jokos, viņa sāka justies drošāka. Konija uzzināja, ka viņas kā pieaugušas sievietes rīcībā ir daudz veselīgāki aizsardzības mehānismi par tiem, kurus viņa tik pārmērīgi bija izmantojusi kopš bērnības. Viņa sāka uzdot jautājumus, strīdēties pretī, izpaust sevi un darīt zināmas savas vajadzības. Viņa iemācījās būt daudz godīgāka, nekā daudzus jo daudzus gadus bija bijusī pret sevi un citiem. Un beidzot viņa bija gatava atgūt savu humora izjūtu, kura tagad izpaudās kā veselīga pasmiešanās pašai par sevi.

P e m a: trīsdesmit seši gadi; divreiz šķīrusies, divu padsmitgadīgu dēlu māte

Es uzaugu saspringtā atmosfērā, nelaimīgā ģimenē. Mans tēvs bija pametis māti vēl pirms manas dzimšanas, un viņa bija kļuvusi par, kā man šķita, īstu «vientuļo māti». Nevienam citam no man pazīstamajiem vienaudžiem vecāki nebija šķīrušies, un, dzīvodamas tur, kur mēs dzīvojām, proti, ļoti mietpilsoniskā pilsētiņā 50. gados, mēs bijām spiestas justies kā izņēmums, kas mēs, protams, arī bijām.

Skolā es ļoti centos un biju ļoti paklausīgs bērns, tāpēc skolotājiem es patiku. Tas man ļoti palīdzēja. Es varēju gūt panākumus vismaz mācībās. Es kļuvu par īstu censoni, visā pamatskolas laikā saņēmu vienīgi teicamas atzīmes. Vēlāk emocionālais spiediens kļuva tik augsts, ka es vairs nespēju koncentrēties ne uz ko, tāpēc manas atzīmes sāka slīdēt uz leju, kaut arī es nekad neuzdrošinājos pārāk nolaisties. Man vienmēr bija tāda sajūta, ka māte manī ir vīlusies, un es baidījos viņu sarūgtināt.

Mana māte bija sekretāre, un viņa ļoti smagi strādāja, lai varētu mūs abas uzturēt. Tagad es saprotu, ka viņa vienmēr bija nogurusi. Viņa bija arī ļoti lepna, un, kā man šķiet, izjuta dziļu kaunu par to, ka ir šķīrusies. Viņa jutās ļoti neērti, kad mūsu mājā nāca citi bērni. Mēs bijām nabadzīgas, mēs cīnījāmies, lai savilktu kopā galus, un tomēr mums bija šī šausmīgā vēlēšanās izskatīties labi.

118

Nu, to būtu vieglāk panākt, ja neviens neredzētu, kā mēs dzīvojam, tāpēc mūsu mājas, maigi izsakoties, nebija tā viesmīlīgākā vieta. Kad draudzenes lūdza mani pavadīt vakaru kopā ar viņām, māte teica: «Viņas īstenībā tevi nemaz negrib.» Daļēji viņa tā darīja tāpēc, ka nevelējās pretējo reakciju, proti, nevēlējās, lai manas draudzenes nāktu pie mums, taču, būdama vēl maza, es, protams, to nesapratu; es ticēju tam, ko man teica māte, ticēju, ka neesmu tāda, kuras sabiedrību cilvēki varētu vēlēties.

Es uzaugu pārliecībā, ka ar mani kaut kas nepavisam nav kārtībā. Es droši nezināju, kas tas varētu būt, taču man bija jāpierod pie domas, ka esmu nepieņemama un nemīlama. Mūsu mājās nebija mīlestības, bija tikai pienākumi. Ļaunākais bija tas, ka mēs nekad nevarējām runāt par tiem meliem, kādos dzīvo-jām, cenzdamās ārpasaulē izskatīties labākas, nekā patiesībā bijām, — laimīgākas, veselīgākas, veiksmīgākas. Spriedze, kādu prasīja šī izlikšanās, bija milzīga, taču nekad netika pausta vārdos. Un es nekad nejutos tā, ka varētu no tās atbrīvoties. Es tā baidījos — jebkurā brīdī taču varētu atklāties, ka es neesmu tik laba kā visi citi! Kaut arī es pratu labi ģērbties un man padevās mācības, es vienmēr jutos kā krāpniece. Savā dziļākajā būtībā es jutos slikta. Ja cilvēkiem es patiku, tad tikai tāpēc, ka man bija izdevies viņus apmuļķot. Ja viņi mani labāk pazītu, viņi no manis novērstos.

Es domāju, tas, ka es uzaugu bez tēva, padarīja visu vēl ļaunāku, jo man nebija izdevības apgūt tādas attiecības ar vīriešiem, kuras balstītos uz savstarpēju došanu un gūšanu. Viņi man šķita kā tādi eksotiskie dzīvnieki, vienlaikus aizliegti un vilinoši. Māte man nekad nebija daudz stāstījusi par tēvu, taču tas pats mazumiņš, ko viņa stāstīja, lika man saprast, ka viņš nav bijis tāds, ar kuru varētu lepoties, tāpēc es arī neko nejautāju; es baidījos no tā, ko varētu uzzināt. Mātei neko daudz nepatika vīrieši, un viņa man netieši lika saprast, ka tie ir bīstami, patmīlīgi un ka viņiem nevar uzticēties. Taču es neko nevarēju padarīt, man viņi visi šķita pievilcīgi, sākot jau ar pirmklasniekiem manā pirmajā skolas dienā. Es cītīgi centos noskaidrot, kā man dzīve pietrūkst, taču nezināju, kas tas varētu būt. Man šķiet, ka es briesmīgi vēlējos būt kādam tuva, gribēju sniegt un saņemt pretī sirsnību. Es zināju, ka vīriešiem un sievietēm, vīriem un sievām ir jāmīl vienam otru, taču māte man aplinkus un ne tik aplinkus stāstīja, ka vīrieši sievieti nedara laimīgu, ka viņi liek tai justies nožēlojamai un to viņi panāk aizejot, aizbēgot kopā ar sievietes labāko draudzeni vai nododot viņu kādā citā veidā. Tādus stāstus es no viņas dzirdēju uzaugdama. Es droši vien jau ļoti agri nolēmu, ka atradīšu sev kādu, kurš ne-aizies, nespēs aiziet, varbūt tādu, kuru negribēs neviena cita. Tad, šķiet, es aizmirsu, ka esmu pieņēmusi šādu lēmumu. Es vienkārši centos to izpildīt.

Es nekad bērnībā nebūtu varējusi to formulēt vārdos, taču vienīgais man zināmais veids, kā būt kopā ar kādu, īpaši ar kādu vīrieša dzimuma pārstāvi, bija

119

tāds, ka es viņam būtu vajadzīga. Tad viņš mani neatstātu, jo es viņam palīdzētu un viņš būtu man par to pateicīgs.

Nebija nekāds brīnums, ka mans pirmais draugs bija invalīds. Viņš bija cietis autokatastrofā, un viņam bija lauzts mugurkauls. Viņa kājas bija sastiprinātas ar skavām, un staigāšanai viņš izmantoja metāla kruķus. Es naktīs lūdzu Dievu, lai labāk es pati būtu sakropļota, nevis viņš. Mēs kopā gājām uz dejām, un es visu vakaru sēdēju viņam blakus. Viņš bija pietiekami jauks puisis, un noteikti kāda meitene būtu vēlējusies sēdēt kopā ar viņu vienkārši tāpēc, lai baudītu viņa sabiedrību. Taču man bija cits iemesls. Es biju kopā ar viņu, jo tas bija droši; tā kā es darīju viņam labu, mani nevarēja atraidīt un aizvainot. Tas bija tikpat kā apdrošināšanas polise pret sāpēm. Es biju kā traka pēc šī puiša, taču tagad zinu, kāpēc es viņu izvēlējos — tāpēc, ka ar viņu, gluži tāpat kā ar mani, kaut kas nebija kārtībā. Viņa trūkums bija acīmredzams, tāpēc es varēju justies diezgan ērti — visas šīs sāpes un žēlumu taču es jutu pret viņu! Jebkurā ziņā viņš tomēr bija pats veselīgākais no maniem draugiem.

Pēc tam nāca nepilngadīgie noziedznieki, neveiksminieki — zaudētāji, visi kā viens.

Kad man bija septiņpadsmit gadu, es satiku savu pirmo vīru. Viņam bija nepatikšanas skolā, un viņu gatavojās no tās izslēgt. Viņa tēvs un māte bija šķīrušies, taču joprojām turpināja karot viens ar otru. Salīdzinājumā ar viņa stāvokli manējais vēl izskatījās labi. Es varēju nedaudz atslābināties, nejust tādu kaunu. Un, protams, man viņa bija ļoti žēl. Viņš gan bija dumpinieks, taču, es domāju, tāpēc, ka pirms manis neviens nebija viņu patiesi sapratis.

Turklāt man bija vismaz 20 inteliģences koeficienta punktu vairāk nekā viņam. Un man bija vajadzīga šī starpība. Bija vajadzīgs tas viss un vēl vairāk, lai es vispār varētu noticēt, ka esmu vienlīdzīga ar viņu un ka viņš mani nepametīs, lai aizietu pie kādas labākas.

Visas manas attiecības ar viņu — un mūsu laulība ilga divpadsmit gadus — balstījās uz to, ka es atteicos pieņemt, ka viņš ir tas, kas ir, bet centos padarīt par to, kam viņam, pēc manām domām, vajadzētu būt. Es biju pārliecināta, ka viņš būtu daudz laimīgāks un justos daudz labāk, ja vienkārši ļautu parādīt, kā audzināt mūsu bērnus, kā organizēt savu biznesu, kā izturēties pret savu ģimeni. Es turpināju mācīties, protams, pārsvarā psiholoģiju. Mana pašas dzīve bija tik nevadāma, tik nožēlojama, bet es vēl mācījos, kā rūpēties par citiem! Lai būtu godīga pret sevi, es tiešām cītīgi meklēju atbildes uz saviem jautājumiem, taču uzskatīju, ka varēšu būt laimīga vienīgi tad, ja spēšu likt mainīties viņam. Viņam acīmredzami bija nepieciešama mana palīdzība. Viņš nemaksāja savus rēķinus un nodokļus. Viņš deva bērniem un man solījumus, ko nekad nepildīja. Viņš saniknoja savus klientus, un tie zvanīja man un sūdzējās, ka viņš nav izpildījis sāktos darbus.

120

Es nespēju viņu atstāt, kamēr galu galā nebiju sapratusi, ka viņš īstenībā ir tāds, kāds ir, nevis tāds, kādu es viņu vēlos redzēt. Laulības pēdējos trīs mēnešus es pavadīju, vienkārši vērojot — nevis lasot savas nebeidzamās lekcijas, bet gan vienkārši klusējot un vērojot. Tieši tad es arī sapratu, ka nespēju dzīvot ar viņu tādu, kāds viņš ir. Visu laiku es biju gaidījusi, kad beidzot varēšu mīlēt šo brīnišķīgo vīrieti, par kādu viņam vajadzēja kļūt ar manu palīdzību. Visus šos gadus man palīdzēja izturēt vienīgi cerība, ka viņš mainīsies manis dēļ.

Tomēr man vēl joprojām nebija kļuvis skaidrs tas, ka es biju paradusi izvēlēties tikai tādus vīriešus, kuri, pēc maniem ieskatiem, nebija tik labi, kā vajadzētu, bet kuriem bija nepieciešama mana palīdzība. To es aptvēru tikai pēc tam, kad biju saistījusies vēl ar vairākiem neiespējamiem vīriešiem: viens bija narkomāns, otrs — homoseksuālists, trešais — impotents, un vēl viens, ar kuru man beidzot izveidojās ilgākas attiecības, it kā bija ļoti nelaimīgi apprecējies. Kad šīs attiecības beidzās (katastrofāli), es vairs nevarēju uzskatīt, ka tās visas bijušas vienīgi neveiksmes. Es sapratu, ka noteikti arī pati esmu vainīga visā, kas ar mani noticis.

Tajā laikā es jau biju licencēta psiholoģe un visa mana dzīve bija saistīta ar palīdzēšanu citiem cilvēkiem. Tagad es zinu, ka manā profesijā netrūkst tādu kā es, kuri visu dienu darbā to vien dara kā palīdz citiem, tomēr joprojām izjūt nepieciešamību «palīdzēt» arī savās personiskajās attiecībās. Vienīgā metode, ko es izmantoju savu dēlu audzināšanā, bija šāda: visu viņiem atgādināt, iedrošināt viņus, mācīt viņus un uztraukties par viņiem. Viss, ko es zināju par mīlestību, aprobežojās ar to, ka cilvēkiem jācenšas palīdzēt un par viņiem jārūpējas. Man nebija ne mazākās nojausmas, kā pieņemt citus tādus, kādi viņi ir, varbūt tāpēc, ka es nekad īsti nebiju pieņēmusi pati sevi.

Šajā ziņā dzīve man tiešām izdarīja pakalpojumu. Itin viss sabruka. Tiklīdz beidzās piedzīvojums ar precēto vīrieti, abi mani zēni nonāca konfliktā ar likumu un pašas veselība bija pilnīgi sagrauta. Es vienkārši vairs nespēju rūpēties ne par vienu. Ar likumu ieceltais mana dēla aizbildnis bija tas, kurš man ieteica labāk sākt rūpēties pašai par sevi. Un es kaut kā biju nobriedusi, lai uztvertu viņa teikto. Pēc visiem šiem psiholoģijai ziedotajiem gadiem tikai viņš beidzot spēja tikt man klāt. Man nācās atteikties no visas savas iepriekšējās dzīves, lai beidzot ieskatītos pati sevī un saprastu, cik dziļi es pati sevi ienīstu.

Viens no smagākajiem atklājumiem, ar kādu man nācās sastapties, bija tas, ka māte īstenībā nemaz nebija gribējusi uzņemties atbildību par manu audzināšanu, viņa vispār nebija mani gribējusi. Tagad, būdama pieaugusi, es varu saprast, cik tas viņai bijis grūti. Un ar visiem šiem mājieniem, kurus viņa man deva attiecībā uz citiem cilvēkiem, kuri mani negribot, — viņa īstenībā aprakstīja pati sevi. Un es kā bērns to instinktīvi apzinājos, taču man šķiet, es to nespēju pieņemt, tāpēc ignorēju. Ļoti drīz es jau ignorēju daudz ko. Es neļāvu

121

sev nedz uzklausīt pārmetumus, ar kādiem viņa mani pastāvīgi apveltīja, nedz arī ievērot viņas dusmas tad, kad man bija prieks. Bija pārāk bīstami ļaut sev izjust visu to naidīgumu, kādu viņa vērsa pret mani, tāpēc es vispār pārstāju just, es pārstāju reaģēt un visu savu enerģiju izmantoju tikai tam, lai būtu laba un palīdzētu citiem. Kamēr vien es strādāju ar kādu citu, man nebija laika pievērst uzmanību sev, izjust pašai savas sāpes.

Man bija grūti pārvarēt savu lepnumu, tomēr es iestājos pašpalīdzības grupā, kur darbojās sievietes, kam bija līdzīgas problēmas ar vīriešiem. Grupa bija tāda pati, ar kādām es mēdzu strādāt savā tiešajā darbā, bet tagad man tajā vajadzēja piedalīties kā necilai ierindas dalībniecei. Kaut arī mana pašapziņa saņēma zināmu triecienu, šī grupa palīdzēja man izprast pašai savu ne-pieciešamību vadīt un kontrolēt citus un arī palīdzēja man to pārtraukt. Es sāku iekšķīgi atveseļoties. Tā vietā, lai strādātu ar citiem, es beidzot sāku rūpēties pati par sevi. Un te bija tik daudz, ko darīt! Kad es sāku koncentrēties uz to, lai vairs necenstos labot katru, ko vien satieku savā dzīvē, es praktiski vispār pārstāju runāt! Viss, ko es līdz šim biju teikusi, saistījās vienīgi ar «palīdzēšanu». Mani šausmīgi šokēja tas, ka es uzzināju, cik lielā mērā esmu visus vadījusi un kontrolējusi. Šīs pārmainās manā uzvedībā radikāli ietekmēja pat manu profesionālismu. Es daudz vairāk varu palīdzēt saviem klientiem, ja viņi paši nodarbojas ar savām problēmām. Agrāk es izjutu milzīgu atbildību par viņu labošanu. Tagad man ir daudz svarīgāk viņus izprast.

Pagāja zināms laiks, un manā dzīvē parādījās kāds jauks vīrietis. Es viņam vispār nebiju nepieciešama. Ar viņu tiešām viss bija kārtībā. Sākumā es jutos ļoti neērti, mācīdamās vienkārši būt ar viņu, nevis censties viņu kapitāli labot. Beigu beigās tas taču līdz šim bija vienīgais veids, kādā es uzturēju attiecības ar cilvēkiem! Taču es iemācījos nedarīt neko citu kā vien ļaut būt sev pašai, un šķita, ka tas izdodas. Es jutos tā, it kā manā dzīvē tikai tagad būtu parādījusies kaut kāda jēga. Un es turpinu apmeklēt grupu, lai neatslīdētu atpakaļ savos vecajos ieradumos. Dažkārt kaut kas manī vēl cenšas turpināt agrāko kampaņu, taču es vairs nepakļaujos šai tieksmei.

Kāds tam visam sakars ar noliegumu un kontroli?Pema bija sākusi ar to, ka noliedza īstenību, kas izpaudās kā viņas mātes

dusmas un naidīgums pret viņu. Viņa neļāva sev izjust, ko nozīmē būt ģimenē nevēlamam objektam, nevis mīļotam bērnam. Viņa aizliedza sev to just, jo tas bija pārāk sāpīgi. Vēlāk šī nespēja uztvert un paust savas emocijas tiešām bija pamatā tam, ka viņa saistījās ar pašas izraudzītajiem vīriešiem. Viņas emocionālā brīdināšanas sistēma, kura jebkurā citā gadījumā būtu viņu no tiem atgrūdusi, nevienu attiecību sākumā nedarbojās, jo to nobloķēja augsti attīstītais

122

nolieguma mehānisms. Nespēdama emocionāli izjust, ko nozīmē būt kopā ar šiem vīriešiem, viņa varēja tos uztvert vienīgi kā tādus, kuriem nepieciešama viņas izpratne un palīdzība.

Pemas attiecību veidošanas modelis, saskaņā ar kuru viņas pienākums bija saprast, iedrošināt un labot savu partneri, ir formula, kādu bieži lieto par daudz mīlošas sievietes, un parasti tā dod nevis gaidīto, bet tam tieši pretēju rezultātu. Sieviete cer iegūt pateicīgu, uzticamu partneri, kuru pie viņas saistītu pieķer-šanās un atkarība, taču drīz vien atklāj, ka viņai ir vīrietis, kurš arvien vairāk dumpojas, ir viegli aizvainojams un turklāt kritiski noskaņots pret viņu. Vīrietim taču ir nepieciešams saglabāt savu neatkarību un pašcieņu, un tāpēc viņš nevar ilgstoši uzskatīt sievieti par visu savu problēmu atrisinātāju, gluži otrādi, viņš padara sievieti par daudzu, ja ne visu savu problēmu vaininieci.

Kad tas notiek un abu savstarpējās attiecības deformējas, sieviete dziļi pārdzīvo savu sakāvi un izmisumu. Ja jau viņa nevar panākt, lai viņu iemīlētu pat šāds — tik bezpalīdzīgs un dzīvei nepiemērots cilvēks, kā gan lai viņa jebkad varētu cerēt iegūt un saglabāt veselīgāka, piemērotāka vīrieša mīlestību? Tas arī izskaidro to, kāpēc šādas sievietes bieži vien pēc vienām sliktām attiecībām ielaižas nākamās, kuras ir vēl sliktākas, — tāpēc, ka viņas pēc katras šādas neveiksmes jūtas aizvien nevērtīgākas.

Tāpat tas arī parāda, cik grūti šādai sievietei ir lauzt savu iepriekšējo uzvedības modeli, kamēr viņa nav izpratusi tos pamatdzinuļus, kas viņu vada. Pema, gluži kā daudzas citas sievietes, kas strādā ar palīdzības sniegšanu saistītās profesijās, izmantoja karjeru, lai stiprinātu savu trauslo pašvērtības apziņu. Viņa spēja uzturēt attiecības ar citiem cilvēkiem, ieskaitot savus klientus, bērnus, vīrus un citus partnerus, vienīgi tad, ja viņiem kaut ko vajadzēja. Jebkurā savas dzīves jomā viņa meklēja iespējas izvairīties no savas pašas dziļas atsvešinātības un nepareizības sajūtas. Tikai tad, kad Pema sāka izjust spēcīgo dziedniecisko efektu, ko nodrošināja viņas grupas līdzbiedreņu izpratne un labvēlība, viņas pašvērtības apziņa cēlās tiktāl, ka viņa varēja sākt uzturēt veselīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, arī ar veselīgu vīrieti.

S e l e s t a: četrdesmit pieci gadi; šķīrusies, māte trim bērniem, kuri kopā ar savu tēvu dzīvo ārzemes

Man mūžā ir bijis varbūt vairāk nekā simt vīriešu, un, palūkojoties atpakaļ, es varētu derēt, ka ikviens no viņiem ir bijis vai nu daudzus gadus jaunāks par mani, vai krāpnieks, vai narkomāns, vai alkoholiķis, vai homoseksuālists, vai arī traks. Vesels simts neiespējamu vīriešu! Kā gan es biju viņus visus izmeklējusi?

123

Mans tēvs bija armijas kapelāns. Tas nozīmēja, ka viņš izlikās par laipnu, mīlošu cilvēku visur, tikai ne mājās, kur viņš nepūlējās būt nekas cits kā vienīgi viņš pats — zemisks, pārlieku prasīgs, kritisks un patmīlīgs cilvēks. Tiklab viņš, kā mana māte uzskatīja, ka mēs, bērni, eksistējam tikai tādēļ, lai palīdzētu viņam gūt profesionālus panākumus. Mums bija jārada ideāls iespaids, jāsaņem vienīgi teicamas atzīmes, jābūt pievilcīgiem sabiedrībā, un mēs nekad nedrīkstējām iekļūt nepatikšanās. Ņemot vērā mājās valdošo atmosfēru, tas nebija iespējams. Jebkurā laikā, kad mans tēvs atradās mājās, spriegums bija gandrīz vai taustāms. Viņš nepavisam nebija tuvs ar manu māti. Viņa visu laiku bija dusmīga. Nevis skaļi strīdējās ar viņu, bet klusi un nikni sevī vārījās. Kad tēvs darīja kaut ko, ko viņa bija tam lūgusi, viņš ar nodomu mēdza visu salaist grīstē. Reiz kaut kas bija noticis ar ieejas durvīm, un viņš tās salaboja — ar milzīgām naglām, kas, protams, visu sabojāja. Mēs visi iemanījāmies likt viņu mierā.

Pēc aiziešanas pensijā viņš katru dienu un katru vakaru bija mājās, sēdēja savā krēslā un nikni raudzījās sev priekšā. Viņš neko daudz neteica, taču jau tas vien, ka viņš tur bija, padarīja dzīvi grūtu mums visiem. Es viņu tiešām ienīdu. Tad es vēl nesapratu, ka viņam ir problēmas pašam ar sevi un ka tādas ir arī mums, jo tās izpaudās mūsu reakcijā pret viņu un tajā, ka mēs ļāvām viņam tikai ar savu klātbūtni vien mūs vadīt. Tā bija nemitīga sacensība: kurš vadīs kuru? Un viņš, kaut arī pasīvs, vienmēr bija uzvarētājs.

Lai nu kā, es jau labu laiku iepriekš biju kļuvusi par ģimenes dumpinieci. Es biju nikna, gluži kā mana māte, un vienīgais veids, kā es savu niknumu varēju paust, bija noliegt visu to, ko iemiesoja mani vecāki, izlauzties ārā un censties būt par pretstatu visam un visiem manā ģimenē. Man šķiet, visvairāk mani saniknoja tas, ka no ārpuses mēs izskatījāmies tik normāli. Man gribējās kāpt uz jumtiem un kliegt par to, cik šausmīga ir mūsu ģimene, taču šķita, ka neviens cits to neievēro. Mana māte un māsas labāk vēlējās saskatīt problēmu manī, un es arī paklausīgi spēlēju savu lomu līdz beigām.

Skolas laikos es sāku izdot pagrīdes avīzi, kura radīja daudz nepatikšanu. Tad es aizgāju uz koledžu un, tiklīdz radās izdevība, atstāju valsti. Es nevarēju vien aizkļūt pietiekami tālu no mājām, lai justos apmierināta. Ārēji es biju ļoti dumpīga, taču manī pašā bija vienīgi apjukums.

Mans pirmais seksuālais piedzīvojums atgadījās, kad es ceļoju pa Eiropu, un mans partneris nebija amerikānis. Tas bija jauns students no Āfrikas. Viņš dedzīgi vēlējās uzzināt ko vairāk par Savienotajām Valstīm, un es jutos kā viņa aizbildne — stiprāka, gudrāka, vairāk redzējusi pasaulē. Tas, ka es biju baltā un viņš melnais, izraisīja lielu satraukumu. Es gan par to neuztraucos; tas tikai nostiprināja manu uzskatu par sevi. Es biju dumpiniece.

Pēc dažiem gadiem, joprojām būdama koledžas studente, es satiku kādu britu un apprecējos ar viņu. Viņš bija intelektuālis un nāca no bagātas ģimenes.

124

Es to respektēju. Viņam bija divdesmit septiņi gadi, bet viņš vēl nebija izmēģinājis seksu. Un es atkal biju skolotāja, tāpēc varēju justies stipra un neatkarīga. Un vadoša.

Mēs bijām precējušies septiņus gadus, dzīvojām ārzemēs. Es jutos ļoti nemierīga un nelaimīga, taču nezināju, kāpēc. Tad es satiku kādu jaunu studentu, bāreni, sāku ar viņu patiesi kaislīgu romānu, kura laikā atstāju vīru un divus bērnus. Pirms šis jaunais vīrietis satika mani, viņam bija seksuālā pieredze tikai ar vīriešiem. Mēs divus gadus dzīvojām kopā manā dzīvoklī. Viņam bija arī vīriešu dzimuma mīļākie, taču mani tas neuztrauca. Seksā mēs izmēģinājām itin visu, pārkāpām visus likumus. Man tas bija piedzīvojums, taču pēc kāda laika es atkal zaudēju mieru un izslēdzu šo cilvēku no savas dzīves kā mīļāko, kaut arī mēs vēl tagad esam draugi. Pēc tam sekoja garas attiecību sērijas ar dažiem īsteni pagrimušiem tipiem. Ikviens no viņiem pārcēlās dzīvot pie manis. Vairākums no viņiem arī aizņēmās no manis naudu, dažkārt pat tūkstošiem dolāru, un daži iesaistīja mani ļoti nelikumīgos pasākumos.

Man nebija ne jausmas, ka man būtu kādas problēmas, neskatoties uz visu notiekošo. Tā kā jebkurš no šiem vīriešiem no manis kaut ko saņēma, es jutos kā spēcīgā, kā tā, kas par visu atbild.

Tad es atgriezos Savienotajās Valstīs un sapinos ar vīrieti, kurš droši vien bija pats sliktākais no visiem. Viņš bija tiktāl nodzēries, ka smadzenes jau bija deģenerējušās. Viņu bija viegli izprovocēt uz vardarbību, viņš reti mazgājās, nestrādāja, un viņam draudēja cietums par dzērumā pastrādātiem noziegumiem. Es viņu aizvedu uz aģentūru, kur viņš iesaistījās programmā tiem, kas bija sodīti par braukšanu dzērumā. Šīs grupas instruktors ieteica arī man apmeklēt konsultantu, jo bija skaidrs, ka arī man ir problēmas. Tas bija skaidrs dzērāju šoferu grupas instruktoram, taču ne man; es uzskatīju, ka visas problēmas ir vīrietī, ar kuru esmu kopā, un ka ar mani pašu viss ir kārtībā. Tomēr es aizgāju uz konsultāciju, un tur lika man stāstīt par attiecībām ar vīriešiem. Es nekad iepriekš nebiju paskatījusies uz savu dzīvi šādā aspektā. Nolēmu turpināt apmeklēt konsultācijas, un tieši tās man palīdzēja izvērtēt pašas izveidoto attiecību modeli.

Bērnībā es biju izslēgusi tik daudz savu jūtu, ka ar šiem vīriešiem saistītais dramatisms man bija vajadzīgs vienkārši tāpēc, lai es vispār justu, ka esmu dzīva. Nepatikšanas ar policiju, saistība ar narkotikām, finansiālas blēdības, bīstami cilvēki, traks sekss — tas viss bija kļuvis par manas dzīves parastu sastāvdaļu. Patiesībā pat ar visu to es neko daudz nejutu. Es turpināju apmeklēt konsultācijas un pēc konsultantes priekšlikuma iesaistījos sieviešu grupā. Pamazām uzzināju kaut ko jaunu par sevi, par to, kāpēc mani piesaista neveselīgi vai neadekvāti vīrieši, pār kuriem es varēju valdīt, cenzdamās viņiem palīdzēt. Kaut arī Anglijā es daudzus gadus biju nodarbojusies ar psihoanalīzi un

125

bezgalīgi runājusi par naidu pret tēvu un dusmām uz māti, es nekad nebiju iedomājusies to visu saistīt ar savu apsēstību, kas izpaudās kā pieķeršanās neiespējamiem vīriešiem. Kaut arī es vienmēr biju uzskatījusi, ka analīze sniedz man milzīgu labumu, tā man nepalīdzēja mainīt ieradumus. Patiesībā, izvērtējot savu uzvedību, es konstatēju, ka mans stāvoklis šo gadu laikā ir vienīgi pasliktinājies.

Tagad, kad, pateicoties konsultācijām un darbam grupā, man jau iet labāk, normālākas kļūst arī manas attiecības ar vīriešiem. Nesen es sapazinos ar kādu diabētiķi, kurš negribēja dzert savu insulīnu, un es centos viņam palīdzēt, lasīdama lekcijas par to, cik bīstama ir viņa rīcība, un cenzdamās celt viņa pašapziņu. Tas varbūt izklausās smieklīgi, taču manas attiecības ar šo cilvēku jau bija solis uz augšu. Vismaz viņš nebija pilnīgi atkarīgs. Un tomēr es joprojām turpināju darboties savā jau ierastajā stiprās sievietes lomā, uzņemdamās atbildību par vīrieša labklājību. Tagad es uz kādu laiku vispār atteikšos no vīriešiem, jo beidzot esmu sapratusi, ka īstenībā nemaz nevēlos par kādu no viņiem rūpēties, tomēr tas ir vienīgais veids, kādā es protu uzturēt ar viņiem attiecības. Viņi vienkārši bija līdzeklis, kas ļāva man izvairīties no rūpēšanās par sevi pašu. Tagad es cenšos mācīties mīlēt pati sevi, pārmaiņas pēc parūpēties pašai par sevi un atbrīvoties no visiem šiem traucēkļiem, jo tieši tādi manā dzīve ir bijuši vīrieši. Tomēr tas ir diezgan briesmīgi, jo es daudz labāk pratu rūpēties par viņiem nekā tagad — pati par sevi.

Te nu mēs atkal redzam abus savstarpēji saistītos tematus — noliegumu un tieksmi vadīt. Selestas ģimenē valdīja emocionāls haoss, taču šis haoss nekad netika atklāti atzīts vai izpausts. Pat viņas sacelšanās pret ģimenē iedibinātajiem noteikumiem un normām tikai nedaudz skāra šīs ģimenes dziļi apdraudētos pa-matus. Viņa kliedza, taču neviens viņu neuzklausīja. Savā izmisumā un atstumtībā viņa bija izslēgusi visas savas jūtas, izņemot dusmas: dusmas uz tēvu, kurš nelikās par viņu ne zinis, un uz pārējiem ģimenes locekļiem, kuri atteicās atzīt gan savas problēmas, gan viņas sāpes. Taču Selestas dusmas bija brīvi plūs-tošas; viņa neapzinājās, ka to pamatā ir viņas pašas nespēja labot ģimeni, kuru viņa mīlēja un kura viņai bija vajadzīga. Viņa šajā vidē nespēja apmierināt savas vajadzības pēc mīlestības un drošības, tāpēc meklēja tādas attiecības, ko viņa pati varēja kontrolēt, ar citiem cilvēkiem, kuri nebija tik izglītoti vai pieredzējuši kā viņa un kuru finansiālais vai sabiedriskais stāvoklis nebija tik labs kā viņai pašai. Par to, cik dziļa bija kļuvusi nepieciešamība pēc šāda veida attiecībām, liecina viņas absolūti neadekvātā pēdējā izvēle: līdz galam nolaidies alkoholiķis, kurš jau gandrīz pilnībā atbilst bezpajumtnieka klaidoņa stereotipam. Un tomēr Selesta — gaiša, izsmalcināta, izglītota sieviete ar plašu apvārsni — bija

126

palaidusi garām visas norādes uz to, cik ārkārtīgi slimīgas un neatbilstīgas ir šīs attiecības. Viņas pašas jūtu un uztveres noliegums un viņas nepieciešamība vadīt vīrieti un kontrolēt savstarpējās attiecības bija daudzkārt svarīgāki faktori par viņas inteliģenci. Selestas atveseļošanos galvenokārt noteica tas, ka viņa pārstāja intelektuāli analizēt sevi un savu dzīvi un sāka apjaust savas dziļās emocionālās sāpes, kas bija saistītas ar to šausmīgo izolāciju, kādā viņa vienmēr bija atradusies. Viņas neskaitāmie un dīvainie seksuālie sakari bija iespējami vienīgi tāpēc, ka viņa juta tik vāju kontaktu ar citām cilvēciskām būtnēm un pati ar savu ķermeni. Tā šie piedzīvojumi īstenībā neļāva viņai riskēt, ielaižoties īstā tuvībā ar otru cilvēku. Traģisms un sajūsma aizstāja draudīgi intensīvo intimitāti. Atveseļošanās nozīmēja panākt līdzsvaru pašai sevī, bez vīrieša, kurš varētu viņu novirzīt no šā ceļa, un pārdzīvot pašai savas izjūtas, arī sāpīgo izolāciju. Palīdzēja arī tas, ka citas sievietes, kas saprata Selestas izturēšanos un izjūtas, veicināja viņas centienus mainīties. Selestas gadījumā atveseļošanās prasa iemācīties uzturēt attiecības ar citām sievietēm un uzticēties tām, gluži tāpat kā saprasties pašai ar sevi un uzticēties sev.

Selestai jānodibina labas attiecības pašai ar sevi, pirms viņa var nodibināt veselīgas attiecības ar kādu vīrieti, un viņai šajā jomā vēl cītīgi jāstrādā. Pamatā visas attiecības ar vīriešiem bija tikai pašas iekšējo dusmu, haosa un dumpīguma atspulgs, un viņas centieni vadīt šos vīriešus vienlaikus bija arī centieni pakļaut tos iekšējos spēkus un izjūtas, kas viņu pašu vadīja. Viņai jāstrādā pašai ar sevi, un tad, kad viņa būs sasniegusi lielāku iekšējo stabilitāti, tas atspoguļosies arī attiecībās ar vīriešiem. Kamēr nebūs iemācījusies mīlēt sevi un uzticēties sev, viņa nespēs nedz izjust mīlestību un uzticību pret vīrieti, nedz arī saņemt mīlestību un uzticību no viņa.

Daudzas sievietes pieļauj kļūdu, meklēdamas vīrieti, ar kuru varētu veidot attiecības, lai gan vēl nav izveidojušas attiecības pašas ar sevi; viņas skrien no viena vīrieša pie nākamā un meklē to, kā trūkst viņās pašās. Meklējumi jāsāk mājās, pašai sevī. Neviens nekad nespēs mīlēt mūs tik ļoti, lai mūs piepildītu, ja mēs nemīlēsim pašas sevi, jo tad, kad savā tukšumā meklējam mīlestību, mēs varam atrast vienīgi vēl lielāku tukšumu. Tas ko mēs paužam ar savu dzīvi, atspoguļo to, kas atrodas dziļi mūsu iekšienē: mūsu uzskatus par mūsu pašu vērtību, mūsu tiesībām uz laimi, par to, ko mēs dzīve esam pelnījušas. Ja mainās šie uzskati, mainās arī mūsu dzīve.

Dženisa: trīsdesmit astoņi gadi; precējusies, triju padsmitgadīgu dēlu māte

Dažkārt, kad pieliktas tik lielas pūles, lai uzturētu ārējo iespaidu, ir gandrīz neiespējami parādīt kādam to, kas īstenībā notiek iekšpusē. Ir grūti pat

127

iepazīt pašai sevi. Daudzus gadus es esmu slēpusi to, kas notiek mājās, tādējādi, ka organizēju milzīgu izrādi sabiedrībā, jau kā bērns skolā es sāku uzņemties at-bildību, censties kāpt uz augšu, pildīt pienākumu. Es jutos brīnišķīgi. Dažkārt man šķiet, ka es visu mūžu būtu varējusi palikt skolā. Tur es spēju gūt panākumus. Es biju mājās nākšanas karaliene, sporta komandas kapteine un vecākās klases viceprezidente. Mēs ar Robiju pat tikām ievēlēti par jaukāko pāri skolas gadagrāmatai. Viss izskatījās tik labi!

Arī mājās izskatījās labi. Mans tēvs bija tirgotājs un pelnīja daudz naudas. Mums bija jauka, liela māja ar baseinu un materiālajā ziņā gandrīz viss, ko vien vēlējāmies. Tas, kā mums pietrūka, atradās iekšpusē un nebija acīm saredzams.

Mans tēvs gandrīz visu laiku atradās ceļā. Viņam patika apmesties moteļos, savākt sievietes no bāriem. Kad vien viņš bija mājās kopā ar manu māti, viņi abi šausmīgi strīdējās. Tad viņai un tiem, kas nu tobrīd gadījās mājās, nācās uzklausīt, kā tēvs salīdzina māti ar visām citām viņam pazīstamajām sievietēm. Viņi cīnījās arī tīri fiziski. Kad tā notika, mans brālis centās viņus izšķirt vai arī man nācās saukt policiju. Tas bija tiešām briesmīgi.

Kad viņš atkal bija prom kādā ceļojumā, māte parasti mēdza rīkot ilgas pārrunas ar manu brāli un mani un jautāja mums, vai viņai vajadzētu atstāt tēvu. Kaut arī mēs nespējām panest viņu strīdus, neviens no mums nevelējas uzņemties atbildību par šādu lēmumu, tāpēc mēs centāmies izvairīties no atbildes. Taču viņa nekad nekur neaizgāja, jo pārāk baidījās zaudēt viņa sniegto finansiālo atbalstu. Viņa sāka bieži apmeklēt ārstu un dzert zāles, lai spētu to izturēt. Tad viņai bija vienalga, ko dara tēvs. Viņa vienkārši iegāja savā istabā, iedzēra vēl kādu lieku tableti un palika tur aiz aizvērtām durvīm. Kad viņa nenāca ārā no savas istabas, man nācās uzņemties daudzus no viņas pienāku-miem, taču es kaut kā ar to samierinājos. Tas bija labāk nekā klausīties mūžīgos strīdus.

Ap to laiku, kad satiku savu nākamo vīru, es jau gana labi pratu uzņemties atbildību citu vietā.

Robijam bija problēmas ar dzeršanu jau tad, kad mēs satikāmies vidusskolas sākumklasē. Viņam pat bija iesauka «Burgijs», jo viņš daudz dzēra Burgermeistera alu. Taču mani tas neuztrauca. Es biju pārliecināta, ka spēšu tikt galā ar visiem Robija sliktajiem ieradumiem. Man jau bija teikuši, ka savam vecumam esmu ļoti pieaugusi, un es tam ticēju.

Robijam piemita kaut kas tik jauks, ka viņš mani vienā mirklī savaldzināja. Viņš man atgādināja kokerspanielu — maigs un pievilcīgs, ar lielām, brūnām acīm. Mēs sākām satikties pēc tam, kad es bija paziņojusi viņa labākajam draugam, ka man patīk Robijs. Patiesībā to visu nokārtoju es. Es jutu, ka man par to jāparūpējas, jo viņš bija tik kautrīgs. No tā laika mēs vienmēr visur gājām kopā. Dažkārt viņš neatnāca uz satikšanos un nākamajā dienā jutās

128

ļoti neērti, atvainodamies par to, ka aizrāvies ar dzeršanu un aizmirsis. Es lasīju lekcijas, kaunināju viņu un beigās piedevu. Viņš šķita gandrīz vai pateicīgs par to, ka biju es, kas noturēja viņu uz īstā ceļa. Es biju tikpat daudz māte kā draudzene. Es mēdzu iešūt īsākas viņa bikses un atgādināt par viņa ģimenes locekļu dzimšanas dienām, un pamācīt, ko darīt skolā un kā veidot karjeru. Robijam bija jauki vecāki, taču ģimenē bija seši bērni. Kopā ar viņiem dzīvoja arī slimais vectēvs.

Visi jutās mazliet nomākti šādos apstākļos, un es biju vairāk nekā gatava kompensēt to uzmanību, kuras Robijam pietrūka mājās

Iesaukums armijā pienāca, kad viņš jau pāris gadu kā bija pabeidzis skolu. Tikko bija sācies Vjetnamas karš. Ja jauns vīrietis bija precējies, viņu neņēma dienestā. Man nebija panesama doma par to, kas varētu notikt ar Robiju Vjetnamā. Es jau varētu teikt, ka baidījos par to, ka viņu tur varētu ievainot vai nogalināt, taču man godīgi jāatzīst, ka vēl vairāk es baidījos par to, ka viņš tur beidzot kļūs pieaudzis un pēc atgriešanās es viņam vairs nebūšu vajadzīga.

Es ļoti skaidri paziņoju, ka esmu gatava precēties, lai viņam nebūtu jāiet dienēt, un tā mēs arī izdarījām. Apprecējāmies, kad mums abiem bija divdesmit gadu. Mūsu kāzu svinībās viņš tā piedzērās, ka man vajadzēja sēsties pie stūres, lai mēs varētu aizbraukt kāzu ceļojumā. Tas bija varens joks.

Pēc tam kad bija piedzimuši mūsu dēli, Robijs sāka dzert vēl vairāk. Viņš teica, ka vajagot atbrīvoties no stresa un ka mēs esot apprecējušies pārāk jauni. Viņš bieži devās makšķerēt un daudzas naktis pavadīja kopā ar draugiem ārpus mājas. Es nekad nespēju pa īstam sadusmoties, jo man viņa bija ļoti žēl. Katru reizi, kad viņš piedzērās, es pūlējos to attaisnot un centos vēl vairāk, lai viņam mājās būtu patīkamāk atrasties.

Es domāju, ka tā mēs būtu varējuši turpināt mūžīgi, lai gan stāvoklis, protams, ar katru gadu kļūtu mazliet sliktāks, taču Robija dzeršanai beidzot sāka pievērst uzmanību darbā. Viņa kolēģi un priekšnieks lika izvēlēties — vai nu pārstāt dzert, vai arī zaudēt darbu. Nu, viņš pārstāja dzert.

Tieši tad sākās īstas nepatikšanas. Visus šos gadus, kamēr Robijs bija dzēris un darījis muļķības, es labi apzinājos divas lietas: pirmkārt, es biju viņam vajadzīga, un, otrkārt, neviena cita ar viņu neielaidīsies. Tikai šādā veidā es varēju justies droši. Jā, man ar daudz ko bija jāsamierinās, taču ar to viss bija kārtībā.

Es pati nācu no ģimenes, kur tēvs bija darījis vēl daudz ko sliktāku nekā Robijs jebkad mūžā. Tēvs bija sitis manu māti, un viņam bija neskaitāmi piedzīvojumi ar bāros sastaptajām sievietēm. Tāpēc man patiesībā nebūt nenācās tik grūti pieciest vīru, kas dzer pārāk daudz. Turklāt es varēju vadīt mājsaimniecību tā, kā es to gribēju, bet, kad viņš pa īstam salaida visu grīstē, es

129

rājos un raudāju, un tad viņš uz kādu nedēju vai divām labojās. Es tiešām nevēlējos neko vairāk.

Protams, es par to visu neko nenojautu līdz tam brīdim, kad viņš pārstāja dzert. Pēkšņi, ne no šā, ne no tā, mans nabaga bezpalīdzīgais Robijs katru vakaru sāka apmeklēt anonīmo alkoholiķu sanāksmes, atrada sev jaunus draugus, nopietni runājās pa telefonu ar cilvēkiem, kurus es pat nepazinu! Tad viņš sev atrada patronu anonīmo alkoholiķu programmā, un šis vīrietis bija tas, pie kura Robijs griezās ik reizi, kad viņam radās kāda problēma vai jautājums. Es jutos tā, it kā būtu atlaista no darba, un es biju saniknota! Atkal, ja vēlos būt godīga, man jāatzīst, ka es jutos daudz labāk tad, kad Robijs dzēra. Pirms viņš kļuva par atturībnieku, es mēdzu zvanīt priekšniekam un atvainoties Robija vietā, kad viņam bija pārāk lielas paģiras, lai ietu uz darbu. Es meloju viņa ģimenei un draugiem, neko nestāstīdama par nepatikšanām, kādas viņam radās darbā vai sakarā ar braukšanu dzērumā. Vispār es darbojos kā vidutāja starp viņu un dzīvi. Bet tagad es pat nevarēju pievienoties spēlei. Kad vien bija jātiek galā ar kādām grūtībām, Robijs pa telefonu sazinājās ar savu patronu, un tas vienmēr uzstāja, lai Robijs stājas pretī savām problēmām. Tad viņš stājās tām pretī, lai kādas arī tās būtu, un pēc tam atkal zvanīja savam patronam, lai viņam atskaitītos. Visā tajā es jutos lieka — it kā būtu atstāta spēles laukuma malā.

Kaut arī es gadiem ilgi biju dzīvojusi kopā ar bezatbildīgu, neuzticamu un ļoti negodīgu vīrieti, tieši tagad, kad Robijs nebija dzēris jau deviņus mēnešus un bija labojies jebkurā ziņā, mēs secinājām, ka strīdamies biežāk nekā jebkad agrāk. Taču iemācījos beigt žēlot pati sevi un justies pateicīga par to, kas man šajā dzīvē pieder. Ļoti drīz es jau vairs nesēdēju kaut kur stundām raudādama, kā agrāk mēdzu darīt, un atklāju, ka manā rīcībā ir milzums laika, tāpēc sāku strādāt uz nepilnu slodzi. Arī tas palīdzēja. Es sāku justies labi tāpēc, ka daru kaut ko pavisam patstāvīgi. Nepagāja nemaz ilgs laiks, kad mēs ar Robiju jau sākām runāt, ka varētu atkal dzīvot kopā. Man neizturami gribējās atkal mesties iekšā ģimenes dzīvē, taču Robija patrons ieteica viņam nedaudz nogaidīt. Viņa sieva man teica to pašu. Toreiz es to nesapratu, taču visi pārējie, kas darbojās anonīmo alkoholiķu programmā, viņiem piekrita, tāpēc mēs vēl atturējāmies. Tagad es saprotu, kāpēc tas bija nepieciešams. Bija svarīgi, lai es nogaidītu, līdz manī rodas pašapziņa, un tikai tad atgrieztos pie Robija.

Sākumā es biju tik iztukšota, es jutos tā, it kā vējš pūstu man cauri. Taču ar katru lēmumu, ko es biju pieņēmusi pati, šis tukšums nedaudz piepildījās. Man vajadzēja uzzināt, kas es esmu, kas man patīk un nepatīk, ko es vēlos sasniegt sev un savā dzīvē. Es nebūtu varējusi to visu uzzināt, ja man nebūtu laika, ko pavadīt pašai ar sevi, bez kāda cita, par kuru vajadzētu domāt un uztraukties, jo, kad tuvumā bija kāds cits, es daudz labprātāk vadīju šā cilvēka dzīvi, nevis dzīvoju pati savējo.

130

Kad mēs sākām domāt par atkalapvienošanos, es ievēroju, ka sāku zvanīt Robijam katra nieka dēļ, ka vēlos satikties ar viņu un pārrunāt katru vissīkāko detaļu. Jutu, ka kāpjos atpakaļ katru reizi, kad viņam piezvanu, tāpēc vēlāk, kad man vajadzēja ar kādu aprunāties, es gāju uz sanāksmi vai piezvanīju kādam no programmas. Tas bija tikpat kā atteikties no mātes krūts, taču es apzinājos, ka man jāiemācās ļaut, lai viss starp mums vienkārši notiek, nevis nemitīgi jāiejaucas un jācenšas panākt, lai viss notiktu tā, kā vēlos es. Šī atteikšanās man bija ārkārtīgi grūta. Es domāju, ka man varbūt bija grūtāk likt mierā Robiju nekā viņam savulaik — likt mierā alkoholu. Taču es apzinājos, ka man tas jādara. Citādi es atkal būtu noslīdējusi atpakaļ savā vecajā lomā. Tas ir savādi: es beidzot aptvēru, ka nebiju gatava atgriezties laulībā, iekams man nebija iepaticies dzīvot vienai. Pagāja gandrīz gads, un mēs ar Robiju un bērniem atkal sākām dzīvot visi kopā. Viņš nekad nebija vēlējies šķirties, tagad es nevaru saprast, kāpēc gan ne. Es taču tik ļoti kontrolēju viņus visus! Lai nu kā, mans stāvoklis uzlabojās, es it kā attālinājos no viņiem, un mums tagad iet tiešām labi. Zēni ir padsmitnieku apvienībā, Robijs — anonīmajos alkoholiķos, un es eju pie alkoholiķu tuviniekiem. Man šķiet, ka jebkurš no mums tagad ir veselīgāks nekā jelkad agrāk, jo mēs katrs dzīvojam savu paša dzīvi.

Pie Dženisas stāsta maz kas piebilstams. Viņas milzīgā tieksme būt vajadzīgai, tieksme pēc tā, lai viņai būtu vājš, dzīvei nepiemērots vīrs, tieksme vadīt šā vīrieša dzīvi — tas viss palīdzēja noliegt un neredzēt to nemainīgo tukšumu viņā pašā, kas bija radies jau bērnības gados, vecāku ģimenē. Jau tika minēts, ka bērni disfunkcionālās ģimenēs jūtas atbildīgi par ģimenes problēmām un arī par to risināšanu. Pamatā ir trīs veidi, kādos šie bērni cenšas «glābt» savu ģimeni: būdami neredzami, būdami slikti vai būdami labi.

Būt neredzamai nozīmē nekad neko nejautāt, neradīt nepatikšanas, neizvirzīt nekādas prasības. Bērns, kurš izvēlas šādu lomu, cītīgi izvairās jebkādi papildināt to slogu, kādu nes jau tā stresa nomocītā ģimene. Meitene paliek savā istabā vai arī truli blenž sienā; runā ļoti maz un cenšas, lai tas, ko viņa saka, būtu nenozīmīgs. Skolā nav ne laba, ne slikta — patiesībā viņu reti kāds vispār ievēro. Viņas devums ģimenei ir tas, ka viņa neeksistē. Viņa ir trula pati pret savām sāpēm, neko nejūt.

Būt sliktai nozīmē būt dumpiniecei, mazgadīgai noziedzniecei, tai, kura plivina sarkano karogu. Bērns sevi upurē, piekrizdams būt par ģimenes grēkāzi, ģimenes problēmu. Meitene uz sevi koncentrē visas ģimenes sāpes, dusmas, bailes un izmisumu. Vecāku attiecības var būt uz izjukšanas robežas, taču viņa tiem sniedz drošu bāzi, uz kuras balstoties viņi var darboties abi kopā. Viņi var jautāt: «Ko lai mēs iesākam ar Džoannu?» — nevis: «Ko lai mēs iesākam ar

131

savu laulību?» Tādējādi meitene cenšas «saglābt» ģimeni. Un viņai ir tikai vienas jūtas — dusmas. Tās pārklājas pār gan sāpēm, gan bailēm.

Būt labai nozīmē būt tādai, kāda bija Dženisa, — veiksminiece visās ar ģimeni nesaistītās jomās, kuras sasniegumi vērsti uz to, lai izpirktu savas ģimenes vainu un aizpildītu savu iekšējo tukšumu. Izlikdamās par laimīgu, dzīvespriecīgu un entuziasma pilnu meiteni, viņa slēpj savu iekšējo spriedzi, bailes un dusmas. Izskatīties labi — tas viņai ir daudz svarīgāk nekā justies labi — nekā vispār jebkā justies.

Dženisai droši vien bija nepieciešams papildināt savu sasniegumu sarakstu ar to, ka viņa par kādu rūpējas, un Robijs, kurš dublēja viņas tēva alkoholismu un mātes pasīvo atkarību, bija pieņemama izvēle. Viņš (un pēc viņa aiziešanas bērni) kļuva par viņas karjeru, viņas projektu un viņas līdzekli, kas ļāva izvairīties pašai no savām jūtām.

Kad Dženisai vairs nebija ne vīra, ne dēlu, kam pievērst savu uzmanību, viņas sabrukums kļuva neizbēgams, jo tieši šie cilvēki bija galvenie līdzekļi, ar kuru palīdzību viņa varēja izvairīties no savām sāpēm, sava tukšuma un bailēm. Bez viņiem Dženisa palika pati savu jūtu varā. Dženisa vienmēr bija sevi uzskatījusi par spēcīgo, par sievieti, kas palīdz, dod drosmi un padomus saviem tuvākajiem, tomēr vīrs un bērni patiesībā bija daudz svarīgāki viņai nekā viņa tiem. Kaut arī viņiem pietrūka viņas «spēka» un «gudrības», viņi bez tās varēja iztikt. Turpretī viņa iztikt bez tiem nespēja. Tas, ka šī ģimene beigu beigās tomēr pārdzīvoja krīzi, lielā mērā notika, pateicoties tam, ka viņiem laimējās saņemt pieredzējuša konsultanta palīdzību, kā arī Robija patrona un viņa sievas godīgumam un gudrībai. Katrs no šiem cilvēkiem saprata, ka Dženisas slimība ir tikpat graujoša kā Robija slimība un viņas atveseļošanās ir tikpat svarīga.

Ruta: divdesmit astoņi gadi; precējusies, divu meitu māteJau pirms mūsu laulībām es zināju, ka Semam ir problēmas ar

dzimumdzīvi. Mēs bijām mēģinājuši mīlēties vairākas reizes, un tas nekad tā īsti neizdevās, taču mēs abi to attiecinājām uz faktu, ka neesam precējušies. Mums abiem bija ļoti spēcīga reliģiskā pārliecība — faktiski mēs arī satikām viens otru vakara nodarbībās reliģiskajā koledžā un bijām draudzējušies jau divus gadus, iekams vispār mēģinājām stāties seksuālās attiecībās. Tajā laikā mēs bijām saderinājušies, kāzu datums arī jau bija noteikts, tāpēc mēs neraizējāmies par Sema nespēju un uzskatījām, ka tādā veidā Dievs mūs pasargā no grēkošanas pirms laulībām. Es domāju, ka Sems vienkārši ir ļoti kautrīgs jauneklis un es spēšu palīdzēt viņam šo kautrību pārvarēt, kad būsim apprecējušies. Es it kā gatavojos izvadīt viņu visām problēmām cauri. Tomēr tā nenotika.

132

Mūsu kāzu naktī Sems jau bija pilnīgi gatavs darboties, taču tad viņa erekcija zuda un viņš man klusi pajautāja: «Vai tu vēl esi jaunava?» Kad es uzreiz neatbildēju, viņš teica: «Man gan tā nešķiet.» Tad piecēlās, iegāja vannas istabā un aizvēra durvis. Mēs abi raudājām, katrs savā durvju pusē. Tā bija gara, nelaimīga nakts, pirmā no daudzām līdzīgām.

Pirms satiku Semu, es biju saderinājusies ar kādu vīrieti, kurš man pat īpaši nepatika, taču viņš reiz bija mani apmulsinājis un mums bija sekss. Pēc tam es uzskatīju, ka man ar viņu jāapprecas, lai atjaunotu savu pašcieņu. Es viņam laikam apniku, un viņš vienkārši aizgāja. Kad satiku Semu, es joprojām vēl nēsāju tā vīrieša gredzenu. Man šķiet, ka pēc minētā gadījuma es biju gatava vai visu mūžu nodzīvot bez dzimumattiecībām, taču Sems bija tik laipns un nekad neuzspieda man seksuālas attiecības, tāpēc es jutos droša un pieņemta. Es redzēju, ka Sems seksa jomā bija vēl mazāk izglītots un vēl konservatīvāks par mani, un tas ļāva man justies kā situācijas noteicējai. Šis fakts un vēl mūsu kopīgā reliģiskā pārliecība lika man justies drošai par to, ka mēs esam ideāli piemēroti viens otram.

Pēc mūsu kāzām es savas vainas apziņas dēļ uzņēmos visu atbildību par Sema impotences ārstēšanu. Es izlasīju ikvienu grāmatu, kādu vien varēju atrast, turpretī viņš atteicās lasīt jebkuru no tām. Es glabāju šīs grāmatas cerībā, ka viņš tās izlasīs. Vēlāk atklāju, ka viņš bija izlasījis tās visas, kamēr es neredzēju. Viņš arī izmisīgi meklēja atbildes, taču es to nezināju, jo Sems nevēlējās par to runāt. Viņš jautāja man, vai es būtu ar mieru, ka mēs paliekam tikai draugi, un es meloju un teicu — jā. Pats lielākais ļaunums man nebija seksa trūkums mūsu dzīvē; tas mani tāpat īpaši neinteresēja. Ļaunākā bija mana vainas apziņa, sajūta, ka es pati visu esmu sabojājusi jau pašā sākumā.

Līdz šim nebiju izmēģinājusi ārsta palīdzību. Es jautāju Semam, vai viņš būtu ar mieru apmeklēt ārstu. Viņš kategoriski atteicās. Tajā laikā mani jau bija apsēdusi ideja, ka tieši es esmu atņēmusi viņam brīnišķīgo seksuālo dzīvi, kādu viņš varētu baudīt, ja vien nebūtu apprecējis mani. Es joprojām domāju, ka varbūt ir kaut kas tāds, ko ārsts man varētu pateikt un kas varētu mums palīdzēt, kaut kas tāds, kas nebija aprakstīts grāmatās. Es izmisīgi vēlējos palīdzēt Semam. Un es joprojām viņu mīlēju. Tagad es saprotu, ka mīlestība, ko es tajā laikā pret viņu izjutu, lielā mērā bija manas pašas vainas apziņas un žēluma mis-trojums, taču tur bija arī neviltotas rūpes par viņu. Viņš bija labs, mīļš, laipns vīrietis.

Lai nu kā, es devos uz pirmo tikšanos ar konsultanti, kuru man bija ieteicis ģimenes plānošanas centrs kā speciālisti seksuālos jautājumos. Es gāju tikai tāpēc, lai palīdzētu Semam, un tā arī viņai teicu. Konsultante teica, ka mēs nevaram palīdzēt Semam, jo Sema nav šeit, viņas kabineta, taču mēs varot strādāt ar mani, un jautāja, kā es pati jūtos sakarā ar to, kas notiek un nenotiek

133

starp Semu un manī. Es nebūt nebiju gatavojusies runāt par savām izjūtām. Es pat nezināju, vai man tādas vispār ir. Visas mūsu kopīgi pavadītās pirmās stundas laikā es centos novērst sarunu uz Semu, bet viņa mani maigi atvirzīja atpakaļ pie manis pašas un manām izjūtām. Tā bija pirmā reize, kad es pamanīju, cik prasmīgi spēju izvairīties pati no sevis, un galvenokārt tāpēc, ka konsultante pret mani bija tik godīga, es nolēmu apmeklēt viņu vēlreiz, kaut arī mēs nebijām nodarbojušās ar to, kas, pēc manām domām, bija īstā problēma, proti, ar Semu.

Laikā starp mūsu otro un trešo seansu es redzēju ļoti reālu un satraucošu sapni: mani vajāja un man draudēja kāds tēls, kura seju es nevarēju saskatīt. Kad es to pastāstīju savai ārstei, viņa palīdzēja man strādāt ar šo sapni, un galu galā es sapratu, ka šis draudīgais tēls bija mans tēvs. Tas bija pirmais solis ilgajā procesā, kura beigās es jau spēju atcerēties, ka tēvs bieži bija man seksuāli uzmācies laikā, kad mans vecums bija starp deviņiem un piecpadsmit gadiem. Šo savas dzīves aspektu es biju pilnībā aprakusi, un tad, kad šīs atmiņas sāka atgriezties, es varēju ļaut tām uzpeldēt savas apziņas virspusē tikai pa nelielām daļām, laiku pa laikam, jo tās bija pārāk satraucošas.

Mans tēvs bieži mēdza iziet no mājas vakaros un atgriezties tikai vēlu naktī. Māte, kā man šķiet, viņu sodīdama, šajās naktīs aizslēdza guļamistabas durvis un nelaida viņu iekšā. Viņam vajadzēja gulēt uz dīvāna, taču pēc kāda laika viņš sāka nākt pie manis gultā. Viņš gan lūdzās, gan draudēja, lai es nevienam to nesaku, un es arī to nedarīju, jo mans kauns bija tik liels. Es biju pārliecināta, ka pie tā, kas notiek starp mums, vainīga esmu es. Mūsu ģimenē seksuāli jautājumi nekad netika pārrunāti, taču kaut kādā veidā tomēr nemitīgi tika pārraidīts viedoklis, ka sekss ir kaut kas netīrs. Es jau nu noteikti jutos netīra un nevēlējos, lai to kāds uzzinātu.

Piecpadsmit gadu vecumā es atradu darbu, es strādāju naktīs, nedēļas nogalēs un vasarās. Es turējos tālāk no mājām, cik vien spēju, un iegādājos atslēgu savām durvīm. Pirmo reizi, kad es nelaidu tēvu iekšā, viņš stāvēja pie manām durvīm un dauzīja pa tām. Es izlikos, ka nezinu, kas notiek. Māte pamodās un jautāja tēvam, ko viņš tur dara. Viņš teica: «Ruta aizslēgusi savas durvis!» — un māte teica: «Ak tā? Ej gulēt!» Tas arī bija viss. Nekādu jautājumu no mātes puses. Nekādu apmeklējumu no tēva puses vairs pēc tam.

Lai pierīkotu savām durvīm atslēgu, man nācās saņemt visu drosmi — gramu pa gramam. Es baidījos, ka tas nelīdzēs, ka tēvs iekļūs istabā un būs dusmīgs, jo es esmu uzdrīkstējusies nelaist viņu iekšā. Vēl jo vairāk, es gandrīz biju gatava turpināt visu tāpat kā iepriekš, jo baidījos uzņemties risku, ka kāds varētu uzzināt par to, kas noticis.

Septiņpadsmit gadu vecumā es aizgāju no mājām un iestājos koledžā. Astoņpadsmit gadu vecumā sastapu vīrieti, ar kuru saderinājos. Es dzīvoju vienā

134

dzīvoklī kopā ar divām citām meitenēm, un kādu vakaru pie viņām bija atnākuši daži draugi, ko es nepazinu. Es agri aizgāju gulēt, galvenokārt tāpēc, lai neva-jadzētu piedalīties narkotiku smēķēšanas ainā, kura jau sāka iezīmēties. Kaut arī gandrīz visi studenti ignorēja ļoti stingros skolas noteikumus attiecībā uz alkohola un narkotiku lietošanu, es nekad šādos pasākumos nepiedalījos un nedarīju to. Nu, manas guļamistabas durvis atradās tieši blakus tualetes durvīm, un abas tās atradās gara gaiteņa galā. Viens no viesos atnākušajiem puišiem, meklēdams tualetes durvis, kļūdījās un ienāca manā istabā. Kad ieraudzīja, ko izdarījis, viņš negāja ārā, bet jautāja, vai drīkstot ar mani aprunāties. Es nespēju viņam atteikt. To ir grūti izskaidrot, bet es vienkārši nespēju. Nu, viņš apsēdās uz manas gultas malas un runāja ar mani. Tad viņš teica, lai es apgriežoties otrādi, viņš man pamasēšot muguru. Itin drīz viņš jau atradās manā gultā un mīlējās ar mani. Un tas beidzās ar to, ka es ar viņu saderinājos. Vai nu viņš smēķēja narkotikas, vai ne, es domāju, viņš bija gandrīz tikpat konservatīvs kā es un, gluži tāpat kā es, uzskatīja, ka, ja reiz mums bijušas seksuālas attiecības, tad mums ir jāpaliek kopā. Mēs satikāmies kādus četrus mēnešus, līdz, kā jau es teicu, viņš vienkārši pazuda. Aptuveni pēc gada vai nedaudz ilgāka laika es satiku Semu. Tad es pieņēmu — tā kā mēs ar Semu nekad nerunājam par seksu, mēs no tā vairāmies savas reliģiskās pārliecības dēj. Es neaptvēru, ka mēs no tā vairāmies tāpēc, ka abi seksuālajā ziņā esam tik ļoti traumēti. Man patika tā sajūta, ka es palīdzu Semam, ka es cītīgi strādāju ar viņu, lai pārvarētu mūsu problēmu un es varētu dabūt bērnu. Man patika justies izpalīdzīgai, saprotošai, pacietīgai — un stāvokļa noteicējai. Jebkas mazāks par pilnīgu stāvokļa kontroli būtu uzjundījis vecās izjūtas — to, kā mans tēvs naktīs visus šos gadus bija tuvojies un glāstījis mani.

Kad ārstēšanas procesā sāka uzpeldēt virspusē tas, kas bija noticis starp manu tēvu un mani, ārste man stingri ieteica apmeklēt apvienoto meitu pašpalīdzības grupu, kurā apvienojušās sievietes, ko seksuāli izmantojuši viņu tēvi. Es ilgi pretojos, taču beigās iesaistījos šajā grupā. Tas, ka es to izdarīju, bija īsta svētība. Uzzināt, ka ir tik daudz citu sieviešu, kurām bijuši līdzīgi un bieži vien vēl ļaunāki pārdzīvojumi nekā man, bija nomierinoši un dziedējoši. Vairākas no šīm sievietēm arī bija apprecējušās ar vīriešiem, kam pašiem bija seksuālas problēmas. Šie vīrieši arī bija izveidojuši savu pašpalīdzības grupu, un beidzot Sems bija saņēmis drosmi, lai viņiem pievienotos.

Sema vecāku apsēstība bija tāda, ka viņi centās viņu audzināt par, kā paši teica, «tīru, šķīstu zēnu». Ja pie pusdienu galda viņa rokas atradās klēpī, viņam tika pavēlēts turēt tās virs galda, «lai mēs varam redzēt, ko tu dari». Ja viņš pārāk ilgi uzturējās vannas istabā, viņi klauvēja pie durvīm un sauca: «Ko tu tur dari?» Tas notika nemitīgi. Viņi meklēja īpašos žurnālus viņa atvilktnēs un

135

traipus uz viņa apģērba. Viņš sāka tik ļoti baidīties no tā, ka varētu izjust vai piedzīvot kaut ko seksuālu, ka beigās vairs to nespēja pat tad, ja centās.

Kad mēs sākām atveseļoties, dzīve mums kā pārim kļuva pat grūtāka. Man joprojām bija nepārvarama vēlēšanās kontrolēt jebkuru Seima seksualitātes izpausmi (gluži tāpat, kā to bija darījuši viņa vecāki), jo jebkāda seksuāla agresivitāte no viņa puses man likās draudīga. Ja viņš negaidīti sniedzās pēc manis, es sarāvos vai aizgriezos, vai gāju prom, vai sāku runāt, vai darīt kaut ko citu, lai tikai izvairītos no viņa tuvošanās mēģinājumiem. Es nevarēju ciest, ka viņš pārliecas man pāri, kad es guļu gultā, jo tas tik ļoti atgādināja, kā bija tuvojies tēvs. Taču viņa atveseļošanās procesam bija nepieciešams, lai viņš pilnībā spētu pārvaldīt savu ķermeni un savas izjūtas. Man bija jāizbeidz viņu vadīt, lai viņš varētu — burtiskā nozīmē — izjust savu potenci. Un turklāt liela problēma bija arī manas bailes tikt pakļautai. Es iemācījos pateikt: «Man tagad ir bailes,» — un Sems tad jautāja: «Ko tu gribētu, lai es daru?» Parasti ar to pietika — ar vienkāršu apziņu, ka viņam rūp manas jūtas un viņš mani uzklausa,

Mēs strādājām pie savas problēmas, pārmaiņus uzņemdamies atbildību par to, kas starp mums notiek seksuālajā ziņā. Katrs varēja iebilst pret to, kas mums nepatika vai ko nevēlējāmies darīt, taču pamatā viens no mums vadīja visu saskarsmi. Tā bija viena no mūsu visu laiku labākajām idejām, jo tādējādi tika apmierināta mūsu abu nepieciešamība valdīt pār savu ķermeni un pār to, ko mēs ar šo ķermeni iesākam seksuāli. Mēs tiešām iemācījāmies uzticēties viens otram un ticēt tam, ka ar saviem ķermeņiem spējam sniegt un saņemt mīlestību. Mums bija arī mūsu atbalsta grupas. Šo cilvēku problēmas un izjūtas bija tik līdzīgas, ka palīdzēja izprast mūsu savstarpējās cīņas. Reiz abas grupas sanāca kopā un vakaru mēs pavadījām, apspriežot savu personīgo reakciju uz vārdiem impotents/frigida. Tur bija gan asaras, gan smiekli un ļoti daudz savstarpējas sapratnes. Tas mums visiem palīdzēja atbrīvoties no sava kauna un sāpēm.

Varbūt tāpēc, ka mēs ar Semu tajā laikā jau bijām kopā daudz pārdzīvojuši un ļoti uzticējāmies viens otram, mūsu attiecību seksuālā puse arī noregulējās. Tagad mums ir divas brīnišķīgas meitas un mēs esam ļoti apmierināti ar viņām, paši ar sevi un viens ar otru. Es Semam esmu daudz mazāk māte un daudz vairāk partnere. Viņš ir mazāk pasīvs un vairāk pašpārliecināts. Es neesmu viņam vajadzīga tādēļ, lai sargātu no pasaules viņa impotences noslēpumu, un viņš nav man vajadzīgs tādēļ, lai es varētu būt neseksuāla. Mums tagad ir milzum daudz izvēles iespēju, un mēs brīvi izvēlamies viens otru!

Rutas stāsts atklāj vēl vienu veidu, kā var izpausties noliegums un tieksme kontrolēt. Gluži tāpat kā tik daudzas sievietes, kuras kļuvušas apsēstas ar savu

136

partneru problēmām, arī Ruta jau pirms laulībām ar Semu precīzi zināja, kādas ir viņa problēmas. Tāpēc viņu nepārsteidza abu nespēja gūt savstarpēju seksuālu apmierinājumu, īstenībā šī nespēja kaut kādā ziņā garantēja to, ka nekad vairs nenāksies izjust kontroles trūkumu attiecībā uz savu pašas seksualitāti. Viņa varēja būt iniciatore, stāvokļa noteicēja, nevis tā, kas viņa seksā bija bijusi līdz šim, proti, upuris.

Un arī šim pārim paveicās, jo saņemtā palīdzība bija kā radīta tieši viņu problēmām. Rutai piemērota pašpalīdzības grupa bija Apvienotās meitas. Šī grupa ir nošķīrusies no plašākas līdzīga rakstura asociācijas — Apvienotajiem vecākiem. Attiecīgo programmu mērķis ir veicināt atveseļošanos ģimenēs, kurās noticis asinsgrēks. Laimīgā kārtā atbilstošu grupu bija izveidojuši arī šo sieviešu — asinsgrēka upuru — vīri, un šādā izpratnes, labvēlības un kopīgas pieredzes piesātinātā gaisotnē ikviens no cietušajiem cilvēkiem varēja pamazām attīstīt veselīgu seksuālo pašizpausmi.

Katra no šajā nodaļā aprakstītajām sievietēm varēja panākt atveseļošanos vienīgi pēc tam, kad spēja droši iedziļināties savās pagātnes un tagadnes sāpes, no kurām viņas visu laiku bija centušās izvairīties. Bērnībā katra no viņām bija izstrādājusi savu izdzīvošanas modeli, kas sevī ietvēra nolieguma mehānismu un tieksmi vadīt. Vēlāk, kad sievietes jau bija pieaugušas, šie modeļi viņām izdarīja lāča pakalpojumu. Patiesībā tieši viņu pašu aizsargmehānismi sagādāja viņām vislielākās sāpes.

Sievietēm, kas mīl par daudz, šis nolieguma mehānisms, ko tās augstsirdīgi dēvē par «viņa trūkumu neievērošanu» vai «pozitīvas attieksmes saglabāšanu», ērti ļauj izvairīties no jautājuma par to, kā partnerim piemītošie trūkumi ļauj viņām spēlēt savas ierastās lomas. Kad viņas tieksme vadīt tiek maskēta ar «palīdzēšanu» un «iedrošināšanu», tad atkal tiek piemirsta viņas pašas nepieciešamība pēc pārākuma un varas, kādu nodrošina šādas savstarpējās attiecības.

Mums jāatzīst, ka nolieguma un vadības praktizēšana, lai kā mēs to sauktu, beigu beigās tomēr neuzlabo mūsu dzīvi un savstarpējās attiecības. Tieši otrādi, nolieguma mehānisms ievelk mūs tādās attiecībās, kas veicina mūsu piespiedu iesaistīšanos senajās cīņās, un nepieciešamība vadīt notur mūs tajās pašās pozīcijās, kad mēs cenšamies labot kādu citu, nevis sevi pašu.

Tagad atgriezīsimies pie pasakas, kas tika minēta šīs nodaļas sākumā. Kā jau teikts iepriekš, pasaka «Skaistule un briesmonis» it kā ir līdzeklis, kam vajadzētu nostiprināt uzskatu, ka sievietes spēkos ir mainīt vīrieti, ja vien viņa to pašaizliedzīgi mīl. Šādā skaidrojumā šķiet, ka šī pasaka aizstāv gan noliegumu, gan kontroli kā paņēmienus, kas palīdz sasniegt laimi. Skaistule, bez jebkādām iebildēm mīlēdama šausmīgo briesmoni (noliegums), iegūst spējas viņu mainīt (vadīt). Šāds skaidrojums tikai šķietami ir pareizs, jo atbilst tām dzimumu

137

lomām, kādas nosaka mūsu kultūra. Man šķiet, ka šis vienkāršais skaidrojums ignorē laika pārbaudi izturējušās pasakas patieso nozīmīgumu. Ne jau tāpēc šī pasaka izdzīvojusi, ka tā uzturējusi spēkā kāda laikmeta kultūras pieņēmumus un stereotipus. Tā izdzīvojusi tāpēc, ka iemieso metafizikas pamatlikumu, būtisko mācību par to, kā gudri un labi nodzīvot mūžu. Ir tā, it kā šajā pasakā būtu ietverts kāds slepens plāns, kurš, ja vien mēs būsim pietiekami gudri, lai to atšifrētu, un pietiekami drosmīgi, lai tam sekotu, novedīs mūs pie bagātīgas dārgumu krātuves — mūsu pašu «laimīgās dzīvošanas vēl šo baltu dienu».

Tad kāda īsti ir «Skaistules un briesmoņa » jēga? Tā ir samierināšanās. Samierināšanās ir nolieguma un kontroles pretpols. Tā ir gatavība atzīt realitāti un atļaut tai būt tādai, kāda tā ir, necenšoties to mainīt. Tur arī atrodama laime, kuru dod nevis manipulēšana ar ārējiem apstākļiem vai citiem cilvēkiem, bet gan iekšējais miers — par spīti izaicinājumam un grūtībām.

Atcerieties, ka pasakā Skaistulei nebija nekādas vajadzības Briesmoni mainīt. Viņa to reāli novērtēja, pieņēma tādu, kāds viņš ir, un atzina viņa labās īpašības. Viņa necentās no monstra izveidot princi. Viņa neteica: «Es būšu laimīga tad, kad viņš vairs nebūs zvērs.» Viņa nedz žēloja viņu par to, kas viņš bija, nedz arī centās viņu mainīt. Un te arī ir mācība. Tieši viņas samierināšanās pilnās attieksmes dēļ viņš tika atbrīvots, lai varētu attīstīt savu labāko būtību. Un tas, ka viņš savā patiesajā būtībā izrādījās patīkams princis (un ideāls partneris viņai), simboliski parāda, ka viņa tika bagātīgi atalgota tad, kad samierinājās. Viņas balva bija bagāta un piepildīta dzīve — laimīga dzīvošana kopā ar princi vēl šo baltu dienu.

Patiesi pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir, un necensties viņu mainīt nedz ar iedrošināšanu, nedz manipulāciju vai piespiešanu — tā ir ļoti augsta mīlestības forma, kuru vairākumam no mums ir ļoti grūti īstenot. Pamatā visiem mūsu pūliņiem kādu mainīt ir gluži egoistiski motīvi, ticība, ka mēs pašas kļūsim laimīgas, mainot viņu. Nav nekā nosodāma vēlmē būt laimīgai, taču, ja mēs laimes avotu novietojam ārpus sevis, nododam to kāda cita rokās, tas nozīmē, ka mēs atsakāmies no savām spējām un pienākuma mainīt savu paša dzīvi uz labāko pusi.

Paradoksālā kārtā tieši šī samierināšanās ir tā, kas ļauj otram mainīties, ja viņš vēlas to darīt. Paskatīsimies, kā tas notiek. Ja, piemēram, sievietes partnerim ir problēmas ar darbaholismu un viņa nemitīgi kaulējas ar viņu par tām ilgajām stundām, ko viņš pavada ārpus mājas, kāds ir parastais rezultāts? Viņš pavada ārpus mājas un prom no viņas tādu pašu vai vēl ilgāku laiku, juzdamies tiesīgs tā darīt, — jāizbēg taču no nebeidzamajām sūdzībām! Citiem vārdiem sakot, strīdēdamās, lūgdamās un cenzdamās viņu mainīt, viņa patiesībā dod partnerim pamatu uzskatīt, ka problēmas rada nevis viņa darbaholisms, bet gan viņas kašķēšanās — un tiešām, viņas tieksme vīrieti mainīt var tikpat lielā

138

mērā veicināt savstarpējo emocionālo atsvešināšanos kā viņa tieksme uz darbu. Cenšanās piespiest viņu būt tuvāk patiesībā to atgrūž.

Darbaholisms ir nopietns traucējums, gluži kā jebkura pārspīlēta uzvedība. Tas kalpo kādam mērķim vīra dzīvē, iespējams, pasargāt viņu no tuvības un intimitātes, kas viņu baida, un neļauj viņam pakļauties dažādām neērtām izjūtām, pārsvarā satraukumam un izmisumam. (Darbaholisms ir viens no pašizvairīšanās veidiem, ko bieži izmanto vīrieši no disfunkcionalām ģimenēm, gluži tāpat kā šādās ģimenēs uzaugušas sievietes par izvairīšanās līdzekli izmanto pārāk spēcīgu mīlestību.) Cena, ko viņš maksā par šo izvairīšanos, ir viendimensijas eksistence, kas neļauj baudīt daudz ko no tā, ko dzīve var sniegt. Taču vienīgi viņš pats var izlemt, vai šī cena ir pārāk augsta, un vienīgi viņš pats var izvēlēties veikt pasākumus un uzņemties risku, kas ne-pieciešams, lai mainītos. Sievas uzdevums ir nevis labot viņa dzīvi, bet gan pilnveidot pašai savējo.

Vispār mēs kā personības varētu gūt daudz lielāku laimi un piepildījumu, nekā pašas apzināmies. Bieži mēs nemaz nepretendējam uz šo laimi, jo uzskatām, ka otra cilvēka rīcība neļauj mums to sasniegt. Mēs ignorējam savu pienākumu attīstīt pašas sevi, kamēr plānojam, manevrējam un manipulējam, lai mainītu kādu citu, un mēs dusmojamies, zaudējam drosmi un nonākam depresijā, kad mūsu centiem neizdodas. Cenšanās kādu mainīt noved pie izmisuma un depresijas, bet mums doto spēju izmantošana, lai mainītu savu pašas dzīvi, mūs iedvesmo.

Lai darbaholiķa sieva spētu atbrīvoties un dzīvot pati savu pilnvērtīgu dzīvi neatkarīgi no tā, ko dara vīrs, viņai jānonāk pie atziņas, ka viņa problēma nav viņas problēma un ka nav nedz viņas spēkos, nedz viņas pienākums vai tiesības šo vīrieti mainīt. Viņai jāiemācās cienīt viņa tiesības būt tādam, kāds viņš ir, kaut arī viņa vēlētos, lai viņš būtu citāds.

Tā rīkojoties, viņa ir brīva — brīva no aizvainojuma par viņa nepieejamību, brīva no vainas sajūtas par savu nespēju viņu mainīt, brīva no apgrūtinājuma, ka vajag censties un censties mainīt to, ko viņa nespēj mainīt. Kad viņa vairs nejutīsies tik aizvainota un vainīga, viņa varētu sākt izjust lielāku tuvību pret savu vīru, pateicoties tām viņa īpašībām, kuras viņa atzīst.

Kad sieviete atteiksies no mēģinājumiem vīrieti mainīt un vērsīs savu enerģiju uz to, lai attīstītu pati savas intereses, viņa izjutīs zināmu laimi un apmierinājumu neatkarīgi no tā, ko dara viņš. Viņa var atklāt, ka viņas centieni ir pietiekami daudzsološi, lai viņa varētu baudīt pati savu pilnvērtīgo un bagāto dzīvi arī tad, ja tajā neko daudz nepiedalās viņas vīrs. Vai arī, attiecībā uz savu laimi kļūdama arvien neatkarīgāka no viņa, sieviete var secināt, ka saistība ar neesošu partneri ir bezjēdzīga, un vēlēties turpināt savu dzīvi, būdama brīva no neauglīgas laulības radītās spriedzes. Neviens no šiem ceļiem nav iespējams,

139

kamēr viņa vēl tiecas mainīt vīrieti, lai justos laimīga pati. Līdz pat brīdim, kad viņa pieņem viņu tādu, kāds viņš ir, viņa visu laiku ir bijusi kā sastingusi savā satraukumā, gaidīdama, kad beidzot mainīsies viņš, lai pēc tam varētu sākt dzīvot pati savu dzīvi.

Kad sieviete, kas mīl par daudz, atsakās no krustakara un vairs necenšas mainīt savu vīrieti, tad vīrietim ir iespēja apsvērt savas uzvedības sekas. Tā ka viņa vairs nav izmisusi un nelaimīga, bet arvien vairāk sāk gūt prieku no dzīves, kontrasts ar viņa paša dzīvi kļūst acīmredzams. Viņš var izvēlēties cīņu, lai atbrīvotos no savas apsēstības un kļūtu gan fiziski, gan emocionāli atvērtāks. Vai arī viņš var to neizvēlēties. Taču neatkarīgi no viņa izvēles, pieņemdama vīrieti savā dzīvē tādu, kāds viņš ir, sieviete tā vai citādi kļūst brīva, lai dzīvotu pati savu dzīvi — laimīgi un vēl šo baltu dienu.

140

8. KAD VIENA ATKARĪBA UZTUR OTRU

Dzīvē ir daudz sāpju, un varbūtvienīgās sāpes,no kurām iespējams izvairīties, ir tās,kas rodas,kad mēs cenšamies izvairīties no sāpēm— R.D.Lems

Pats sliktākais, kas raksturīgs mums, sievietēm, kuras mīl par daudz, ir tas, ka mēs neesam atkarīgas no savām attiecībām ar vīrieti kā no narkotikas, mēs esam «vīriešu narkomānes», un mūs uzbudina sāpes, bailes un ilgas. Un, it kā tas vien jau nebūtu pietiekami slikti, mēs varam būt atkarīgas ne tikai no vīriešiem. Lai nobloķētu savas dziļākās bērnības izjūtas, dažas no mums at-tīstījušas sevī atkarību arī no pieradumu izraisošām vielām. Jaunībā vai vēlāk mēs varam sākt pārmēru lietot alkoholu vai narkotikas, vai, kas ir visraksturīgāk par daudz mīlošām sievietēm, ēdienu. Mēs ēdam par daudz vai par maz, vai abējādi, lai atslēgtos no realitātes, novērstu savas domas un nejustu milzīgo emocionālo tukšumu, kas slēpjas dziļi mūsu iekšienē.

Ne jau katra sieviete, kas mīl par daudz, noteikti arī ēd vai dzer pārāk daudz vai lieto narkotikas, taču tām no mums, kuras to dara, savā atveseļošanās procesā vienlaikus jāatbrīvojas no jebkuras atkarības. Tas attiecas gan uz atkarību no attiecībām, gan uz atkarību no tās vielas, ko mēs lietojam pārāk daudz. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Jo vairāk mēs esam atkarīgas no alkohola, narkotikām vai ēdiena, jo lielāku vainu, kaunu, bailes un pašnicinājumu mēs izjūtam. Kļūdamas arvien vientuļākas un izolētākas, mēs varam sākt izmisīgi tiekties pēc drošības, kādu šķiet solām attiecības ar vīrieti. Tāpēc, ka mēs pašas jūtamies šausmīgi, mēs vēlamies, lai vīrietis liktu mums justies labāk. Tāpēc, ka mēs nespējam mīlēt pašas sevi, mums ir nepieciešams viņš, mēs gribam, lai viņš pārliecinātu mūs, ka esam mīlamas. Mēs pat iestāstām sev, ka tad, ja būsim kopā ar īsto vīrieti, mums vairs nevajadzēs tik daudz ēdiena vai alkohola, vai narkotiku. Mēs savas attiecības ar vīrieti izmantojam tādam pašam nolūkam kā pieradumu izraisījušo vielu: lai atbrīvotos no sāpēm. Ja attiecības mūs pieviļ, mēs vēl drudžaināk pievēršamies tai vielai, ko lietojam, atkal — lai meklētu atvieglojumu. Izveidojas apburtais loks — fizisko atkarību no kādas vielas saasina neveselīgu attiecību radītā spriedze, un savukārt emocionālo atkarību no

141

attiecībām pastiprina haotiskās izjūtas, kuru cēlonis ir fiziskā atkarība no šīs vielas. To, ka mums nav vīrieša vai esam kopā ar nepareizo vīrieti, mēs izmantojam, lai izskaidrotu un attaisnotu savu fizisko atkarību. Un otrādi — tas, ka mēs nemitīgi lietojam konkrēto vielu, ļauj mums paciest neveselīgās attiecības, jo notrulina sāpes un atņem mums motivāciju, kāda nepieciešama, lai mainītos. Mēs vainu par vienu lietu uzveļam otrai. Mēs izmantojam vienu lietu, lai tiktu galā ar otru. Un mēs arvien vairāk kļūstam atkarīgas no abām.

Kamēr vien mēs cenšamies bēgt pašas no sevis un izvairīties no savām sāpēm, mēs esam un paliekam slimas. Jo vairāk mēs cenšamies un jo vairāk bēgšanas ceļu izmantojam, jo slimākas kļūstam, jo mūsu pieradums apvienojas ar apsēstību. Beidzot mēs atklājam, ka tieši mūsu risinājumi ir kļuvuši par mūsu visnopietnākajām problēmām. Alkdamas pēc atvieglojuma un to neatrazdamas, mēs dažkārt sākam jau pamazām zaudēt prātu.

— Šeit esmu tāpēc, ka pie jums atsūtīja mans advokāts. — Brenda gandrīz vai čukstēja, atzīdāmās man mūsu pirmās tikšanās reizē. — Es... es... nu, paņēmu dažas lietas, un mani pieķēra, un viņš teica, ka man derētu apmeklēt kādu konsultantu... — viņa sazvērnieciski turpināja, — ka tad, kad man atkal būs jāiet uz tiesu, būtu labāk, ja viņi domātu, ka es esmu meklējusi palīdzību, lai tiktu galā ar savām problēmām.

Man tik tikko pietika laika, lai pamātu, kad viņa jau turpināja: — Izņemot to, ka... es domāju, man nav nekādu problēmu. Es paņēmu pāris lietu mazajā krāmu bodītē un aizmirsu par tām samaksāt. Ir diezgan briesmīgi, ka viņi domā — esmu tās nozagusi, taču tā tiešām bija tikai pārskatīšanās. Pats ļaunākais tajā visā ir šis satraukums. Taču man nav nekādu īstu problēmu, ne tā kā dažiem citiem.

Brenda pārstāvēja vienu no pašiem sarežģītākajiem gadījumiem konsultēšanas praksē: kliente, kurai nav pietiekamas motivācijas, lai meklētu sev palīdzību, kura faktiski noliedz, ka viņai vispār būtu nepieciešama jebkāda palīdzība, tomēr atrodas šajā kabinetā, jo to viņai ieteicis kāds cits, kas uzskata, ka konsultācija nāktu par labu.

Kamēr viņa aizgūtnēm turpināja savus runas plūdus, es atklāju, ka atslēdzos no vārdiem, kuri straumēm gāzās pār mani. Tā vietā es pētīju pašu sievieti. Viņa bija gara, vismaz piecas pēdas desmit, un tieva kā modeļu demonstrētāja, viņas svars nebija lielāks par 115 mārciņām. Viņa bija tērpusies eleganti vienkāršā tumšas koraļļkrāsas zīda kleitā, ko akcentēja smagas ziloņkaula un zelta rotaslietas. Ar saviem tumšblondajiem matiem un jūraszaļajām acīm viņa varētu būt skaista. Bija visas nepieciešamās sastāvdaļas, taču kaut kā tomēr pietrūka. Viņas uzacis bija pastāvīgi sarauktas, un starp tām veidojās dziļa vertikāla rieva. Viņa bieži aizturēja elpu, nāsis nemitīgi iepletās. Un viņas mati, lai gan rūpīgi apgriezti un ieveidoti, bija sausi un trausli. Āda bija

142

sausa un līdzīga pergamentam, neraugoties uz pievilcīgo iedegumu. Mute būtu bijusi plata un maiga, taču viņa pastāvīgi saknieba lūpas, tā ka tās šķita plānas un cieši savilktas. Kad viņa smaidīja, izskatījās, it kā viņa rūpīgi atvilktu aizkaru no zobiem, un runājot viņa bieži kodīja lūpas. Man sāka rasties aizdomas, ka viņa praktizē pašas izraisītu vemšanu kopā ar negausīgu ēšanu (bulīmija) un/vai badošanos (anoreksija), par ko liecināja viņas ādas un matu īpatnības, kā arī ārkārtīgais slaidums.

Sievietēm, kurām ir ēšanas traucējumi, tāpat bieži mēdz būt raksturīgi slimīgas zagšanas gadījumi, tā ka tas bija vēl viens mājiens. Turklāt man bija arī spēcīgas aizdomas, ka viņa ir līdzalkoholiķe. Savā praksē esmu novērojusi, ka gandrīz katra sieviete, kurai ir ēšanas traucējumi, ir vai nu viena alkoholiķa, vai divu alkoholiķu (īpaši tās, kuras piekopj bulīmiju), vai arī alkoholiķa un slimīga izēdāja meita. Slimīgi izēdāji un alkoholiķi ļoti bieži apprecas savā starpā, kas nav pārsteidzoši, jo ļoti daudzas slimīgas izēdājas ir alkoholiķu meitas un alkoholiķu meitām ir nosliece precēties ar alkoholiķiem. Slimīgai izēdājai ir raksturīga tendence kontrolēt savu ēdienu, savu ķermeni un savu partneri ar savu gribasspēku. Brendai un man noteikti stāvēja priekšā liels darbs.

— Pastāstiet man par sevi, — es palūdzu tik maigi, cik vien spēju, lai gan jau zināju, kas tūlīt sekos.

Protams, lielākā daļa no tā, ko viņa man stāstīja tajā pirmajā dienā, bija meli: viņai ejot labi, esot laimīga, nezinot, kas noticis veikalā, viņa to vispār neatceroties, nekad agrāk neko neesot zagusi. Viņa turpināja ar to, ka viņas advokāts esot ļoti jauks, gluži tāds pats, kāda acīmredzot biju arī es, un ka viņa nevēļoties, lai vēl kāds uzzinātu par šo negadījumu, jo neviens cits to nesaprastu tā, kā saprotam mēs ar advokātu. Visas šīs pļāpāšanas mērķis bija panākt, lai es viņai piekristu, ka īstenībā viss ir kārtībā, un atbalstītu mītu par to, ka arests bijis kļūda, neērta, sīka likteņa ironija un nekas vairāk.

Laimīgā kārtā laiks starp mūsu pirmo seansu un galīga sprieduma pieņemšanu viņas lietā bija diezgan ilgs, un, tā kā Brenda zināja, ka es uzturu sakarus ar viņas advokātu, viņa turpināja censties būt «laba kliente». Viņa neizlaida nevienu sarunāto vizīti un pēc kāda laika pamazām sāka kļūt patiesāka gandrīz vai pati pret savu gribu. Paldies Dievam, kad tas bija noticis, viņa izjuta atvieglojumu, kas radās līdz ar to, ka vairs nevajadzēja dzīvot vienos melos. Drīz jau viņa ārstējās vismaz tikpat lielā mērā sevis pašas dēļ, kā tā iespaida dēļ, kādu ārstēšanās varētu atstāt uz tiesnesi. Ap to laiku, kad Brenda tika notiesāta (seši mēneši nosacīti un pilnīga zaudējumu kompensācija plus četrdesmit stundas sabiedriski derīga darba, ko viņa veica Meiteņu klubā), viņa jau tikpat cītīgi pūlējās kļūt patiesa, kā pirms tam bija pūlējusies slēpt, kas viņai īstenībā ir un ko dara.

143

Brendas patiesais stāsts, ko viņa aizsāka ļoti piesardzīgi un vilcinādamās, atklājās mūsu trešā seansa laikā. Viņa izskatījās ļoti nogurusi un izmocīta un, kad es par to ieminējos, atzinās, ka visu nedēļu viņu mokot bezmiegs. Es viņai jautāju, kas varētu būt tā cēlonis.

Sākumā viņa tajā vainoja drīzumā gaidāmo tiesas sēdi, taču šis skaidrojums neizklausījās pilnīgi patiess, tāpēc es tincināju tālāk: — Vai ir vēl kaut kas cits, kas jums šonedēļ sagādājis raizes?

Viņa brīdi nogaidīja, košļādama lūpas, sistemātiski pārejot no augšlūpas uz apakšlūpu un atpakaļ. Tad viņa skaidri un gaiši izgrūda: — Es beidzot lūdzu savu vīru aiziet un tagad vēlos, kaut nebūtu to darījusi. Es nevaru gulēt, es nevaru strādāt, es esmu nervozs grausts. Man riebās tas, ko viņš darīja, tik atklāti skraidīdams apkārt ar to skuķi no darba, taču iztikt bez viņa ir grūtāk nekā ar visu to samierināties. Tagad es nezinu, ko iesākt, un domāju, vai tikai pati neesmu pie visa vainīga. Viņš vienmēr teica, ka es esot vainīga, ka es esot pārāk vēsa un tāla, ka es kā sieviete nespējot viņu pilnīgi apmierināt. Un man šķiet, viņam bija taisnība. Es biju diezgan dusmīga un atturīga, taču tikai tāpēc, ka viņš mani tik ļoti kritizēja. Es viņam mēdzu teikt: «Ja jau tu gribi, lai es esmu pret tevi mīļa, tev vajadzētu izturēties pret mani tā, it kā es tev patiktu, un teikt man mīļus vārdus, nevis stāstīt, cik šausmīga vai stulba, vai neglīta es esmu.» Tad viņa pēkšņi izbijās, uzacis saslējās vēl augstāk pierē, un viņa sāka noliegt visu to, ko tikko pāri bija man atklājusi. Žestikulēdama ar koptajām rokām, viņa izsaucās: — Mēs nemaz tā īsti neesam šķīrušies, vienkārši kādu laiku atpūšamies viens no otra. Un Rūdijs jau īstenībā nemaz nav tik kritisks, patiešām, man šķiet, es esmu to pelnījusi. Dažkārt, pārnākot no darba, es esmu nogurusi un negribu gatavot ēst, īpaši jau tāpēc, ka viņam negaršo tas, ko es gatavoju. Viņam daudz labāk garšo māmiņas gatavotais. Viņš pat mēdz aiziet no galda un doties pie mātes, un tad parasti viņš atgriežas tikai ap diviem naktī. Es vienkārši jūtu, ka nav vērts tik ļoti censties darīt viņu laimīgu, ja tas man tik un tā neizdodas. Taču nav jau nemaz tik ļauni. Daudzām sievietēm iet vēl sliktāk.

— Un ko tad viņš dara līdz diviem? Viņš taču nevar tik ilgi būt pie mātes, — es jautāju.

— Es pat nevēlos zināt. Domāju, ka viņš ir kopā ar savu draudzeni. Taču man vienalga. Man labāk patīk, ja viņš atstāj mani vienu. Bieži vien, beidzot atgriezies mājās, viņš grib strīdēties, un galvenokārt jau tāpēc — nākamajā dienā darbā es esmu tik nogurusi — es beidzot lūdzu, lai viņš iet prom.

Te nu bija sieviete, kura negribēja ne izjust, ne atklāt savas emocijas. Tas, ka šīs emocijas gandrīz vai kliedza, lai tiktu uzklausītas, tikai mudināja viņu radīt savā dzīvē vēl vairāk sarežģījumu, lai tās apslāpētu.

Pēc mūsu trešā seansa es piezvanīju Brendas advokātam un lūdzu uzmanīgi iestāstīt viņai, cik svarīgi ir turpināt konsultācijas. Es gribēju mēģināt

144

viņu izārstēt un nevēlējos viņu zaudēt. Mūsu ceturtā seansa laikā es atļāvos doties dziļāk.

— Pastāstiet man par savu attieksmi pret ēdienu, Brenda, — es lūdzu tik maigi, cik vien spēju. Viņas zaļās acis izbīlī iepletās, dzeltenīgā āda kļuva vēl bezkrāsaināka, un viņa manāmi atrāvās atpakaļ, tad acis piemiedzās un viņa atbruņojoši pasmaidīja

— Ko jūs ar to domājat — es un ēdiens? Tas nu gan ir muļķīgs jautājums!Es viņai pastāstīju, kas viņas izskatā bija darījis mani uzmanīgu, un

pastāstīju arī par ēšanas traucējumu etioloģiju. Tas, ka es traktēju to kā slimību, kura piemīt daudzām jo daudzām sievietēm, palīdzēja Brendai paskatīties uz savu pašas netikumu labākā gaismā. Nemaz nevajadzēja tik ilgu laiku, kā es biju domājusi, lai piedabūtu viņu pie runāšanas.

Brendas stāsts bija garš un juceklīgs, un viņai bija vajadzīgs krietns laiks, lai atšķirtu īstenību no savas pašas tieksmes sagrozīt šo īstenību, slēpt un izlikties. Viņa bija kļuvusi tik liela maldinātāja, ka pati sāka pīties savos melu tīklos. Viņa bija cītīgi piestrādājusi, lai pilnveidotu to tēlu, ko rādīt pasaulei, tēlu, kurš apslēptu viņas bailes, vientulību un šausminošo iekšējo tukšumu. Viņai bija ļoti grūti aptvert savu stāvokli, lai varētu spert pirmos soļus savu pašas vajadzību apmierināšanā. Un tieši šo savu vajadzību dēļ viņa slimīgi zaga, slimīgi ēda, vēma un atkal ēda, un slimīgi meloja, izmisīgi cenzdamās slēpt katru savu izdarību.

Brendas māte arī bija slimīga izēdāja ar ievērojamu lieko svaru, ciktāl Brenda spēja atcerēties. Viņas tēvs, tievs, muskuļains, enerģisks vīrietis, ko jau sen bija atbaidījis gan sievas izskats, gan pārspīlētā reliģiozitāte, jau pirms daudziem gadiem bija atklāti nometis savas laulības važas. Neviens ģimenē nešaubījās par to, ka viņš bija neuzticīgs, taču neviens nekad par to nerunāja. Zināt bija viens, bet atzīt — pavisam kas cits, tas būtu ģimenes klusās vienošanās pārkāpums: tas, ko mēs neatzīstam skaļi, attiecībā uz mums kā ģimeni neeksistē, tāpēc arī nespēj mums kaitēt. Tas bija likums, ko Brenda stingri ievēroja pati savā dzīvē. Ja viņa neatzīst, ka kaut kas ir nepareizi, tad tā arī nav. Problēmas nepastāv, kamēr tās nav ietērptas vārdos. Nav nekāds brīnums, ka Brenda sīksti turējās pie tiem pašiem meliem un izdomājumiem, kas viņu grāva. Un nav nekāds brīnums, ka viņai bija tik grūti ārstēties.

Brenda auga tikpat slaida un vingra kā viņas tēvs un jutās milzīgi atvieglota, ka var ēst daudz, tomēr nekļūstot resna kā māte. Piecpadsmit gadu vecumā ķermenis pēkšņi sāka uzrādīt sekas, ko izraisīja viņas apēstais neiedomājamais ēdiena daudzums. Astoņpadsmit gadu vecumā viņa svēra 240 mārciņas un bija tik izmisusi un nelaimīga kā vēl nekad. Tētis tagad teica nepatīkamus vārdus šai jaunajai sievietei, kura agrāk bija viņa mīļākais bērns, — viņa beigu beigās tomēr kļūstot līdzīga mātei. Taisnība, viņš nebūtu tā teicis, ja

145

nebūtu dzēris, taču faktiski viņš tagad dzēra gandrīz visu laiku — pat tad, kad bija mājās, kas gan gadījās reti. Māte turpināja lūgties un slavēt to Kungu, un tēvs turpināja dzert un klīst apkārt, un Brenda turpināja ēst, cenzdamās nejust bailes, kuras viņā arvien pieņēmās spēkā.

Kad Brenda, iestājusies koledžā, pirmo reizi bija prom no mājām un jutās šausmīgi vientuļa, jo blakus nebija pat to pašu nožēlojamo vecāku, viņa izdarīja neiedomājamu atklājumu. Viena pati savā istabā, negausīgu ēšanas orģiju laikā viņa atklāja, ka var izvemt gandrīz visu, ko apēdusi, un par savu negausību netiek sodīta ar svara pieaugumu. Drīz vien viņa jau bija tiktāl iedvesmojusies par jaunatrasto iespēju kontrolēt savu svaru, ka sāka gavēt un vemt ārā visu, ko bija apēdusi. No bulīmijas stadijas viņa bija nonākusi savas slimības anorektiskajā stadijā.

Nākamo gadu laikā Brendai korpulences periodi vairākkārt mijās ar ārkārtīga slaiduma periodiem. Taču visā šajā laikā nebija nevienas dienas, kad viņa būtu bijusi brīva no savas apsēstības ar ēdienu. Katru rītu viņa modās ar cerību, ka šī diena būs citādāka nekā iepriekšējās, un katru vakaru likās gultā, apņēmusies rīt būt «normāla», bet bieži vien pamodās nakts vidū, lai atkal ēstu. Brendai nebija skaidras sapratnes par to, kas ar viņu notiek. Viņa nezināja, ka viņai ir ēšanas slimība, kas ļoti bieži piemīt alkoholiķu meitām, kā arī slimīgu izēdāju bērniem. Viņa nesaprata, ka gan viņa pati, gan viņas māte ir nonākusi alerģiskā atkarībā no zināmiem ēdiena veidiem, galvenokārt tīriem ogļhidrātiem, un ka šī viņu atkarība gandrīz pilnīgi atbilst tēva alerģiskajai atkarībai no alkohola. Neviens no viņiem nespēja mierīgi iebaudīt ne pašu mazumiņu no savas atkarību izraisošās vielas, lai viņā nerastos nepārvarama vēlēšanās dabūt to vēl, vēl un vēl. Un, gluži tāpat kā viņas tēva attieksme pret alkoholu, arī Brendas attieksme pret ēdienu, īpaši cukurotiem konditorejas izstrādājumiem, bija viena vienīga ilgstoša cīņa ar mērķi kontrolēt šo vielu, taču rezultāts bija pretējs — viela kontrolēja viņu. Brenda turpināja piekopt pašas izraisītu vemšanu vairākus gadus pēc tam, kad to pirmo reizi bija «izgudrojusi» koledžas laikos. Viņas ārkārtīgā izolētība un noslēpumainība arvien vairāk viņu sasaistīja, un šādu izturēšanos daudzējādā ziņā veicināja gan viņas ģimene, gan arī viņas slimība. Brendas ģimene nevēlējās no viņas dzirdēt neko tādu, uz ko nevarētu atbildēt: «Ak, tas ir jauki, mīļumiņ.» Tur nebija vietas nedz sāpēm, bailēm, vientulībai, nedz vaļsirdībai, nebija vietas patiesībai par viņu pašu vai par viņas dzīvi. Tā kā māte un tēvs paši pastāvīgi slēpa patiesību, bija nepieciešams, lai tāpat darītu arī viņa — nekāda dumpja uz kuģa! Ar savu vecāku klusējošu atbalstu viņa aizvien dziļāk grima melos, no kā sastāvēja viņas dzīve, un bija pārliecināta par to, ka, ja vien spēs izskatīties labi uz ārpusi, viss būs labi — vai vismaz mierīgi — arī iekšpusē.

146

Pat tad, kad ilgu laiku viņai izdevās kontrolēt savu izskatu, nevarēja neņemt vērā viņas iekšējo satraukumu. Kaut arī viņa darīja visu, ko spēja, lai no ārpuses izskatītos labi — pēc pasūtījuma šūti apģērbi, vismodernākā kosmētika un frizūras —, ar to visu nepietika, lai apklusinātu viņas bailes un piepildītu viņā pašā esošo tukšumu. Daļēji visu to emociju dēļ, kuras viņa liedzās atzīt, un daļēji nervu sistēmas traucējumu dēļ, kurus radīja viņas pašas izraudzītais nepareizais uztura režīms, Brenda garīgajā ziņā bija apjukusi, satraukta, trausla un apsēsta.

Alkdama atbrīvoties no šis iekšējas spriedzes, Brenda, sekojot mātes piemēram, meklēja mierinājumu kādā dedzīgā reliģiskajā grupējumā, kurš darbojās studentu pilsētiņā. Tieši šajā lokā, būdama jau pēdējā kursa studente, viņa satika savu nākamo viru Rūdiju, neizdibināmu tipu, kurš viņu piesaistīja galvenokārt ar savu noslēpumainību. Brenda bija radusi pie noslēpumiem, un viņam to bija milzums. Viņa stāstītie notikumi un nejauši izmestie vārdi ļāva secināt, ka viņš bijis iesaistīts kādā bandā, kas darbojusies ar derību slēgšanu un azartspēlēm Nūdžersijā, viņa dzimtajā pilsētā. Viņš deva neskaidrus mājienus par lielām naudas summām, ko esot nopelnījis un notērējis dārgām automašīnām un krāšņām sievietēm, naktsklubiem, dzeršanai un narkotikām. Un te nu viņš bija, pārvērties nopietnā studentā, — dzīvo mierīgas Vidējo Rietumu koledžas studentu pilsētiņā, darbojas reliģiskā jauniešu grupējumā, pametis savu tumšo pagātni, lai meklētu ko labāku. Par to, ka viņš savu dzimto pilsētu bija pametis steidzīgi un piespiedu kārtā, liecināja arī fakts, ka viņš bija pārtraucis sakarus pat ar savu ģimeni, taču Brendu jau tā bija ietekmējusi gan viņa tumšā un noslēpumainā pagātne, gan acīmredzami nopietnie centieni mainīties, ka viņa nejuta nekādu nepieciešamību sīkāk taujāt par viņa pagātnes varoņdarbiem. Beigu beigās viņai pašai arī bija savi noslēpumi.

Tā nu šie divi cilvēki, kuri izlikās par to, kas viņi nebija, viņš — kora zēna veidolu pieņēmis noziedznieks, viņa — slimīga izēdāja, kas maskējusies par modeļu demonstrētāju, protams, iemīlējās — katrs no viņiem otra radītajā ilūzijā. Tas, ka nu kāds mīlēja to, par kuru viņa izlikās, arī uzspieda savu zīmogu Brendas liktenim. Tagad viņai vajadzēja turpināt izlikties jau otra cilvēka klātbūtnē. Vēl vairāk spiediena, vairāk spriedzes, vēl lielāka nepieciešamība ēst, vemt, slēpties.

Rūdija atturība no smēķēšanas, alkohola un narkotikām turpinājās tik ilgi, kamēr viņš neuzzināja, ka viņa ģimene pārcēlusies uz dzīvi Kalifornijā. Acīmredzot nospriedis, ka viņu un viņa pagātni šķir pietiekami liels ģeogrāfiskais attālums un tagad viņš var droši atgriezties pie savas ģimenes un vecajiem tikumiem, Rūdijs savāca pats sevi un savu jauno sieviņu Brendu un devās uz Rietumiem. Gandrīz no tā brīža, kad viņi šķērsoja pirmo štatu robežu, viņa personība jau sāka mainīties, atgriežoties pie tā, kas viņš bija, pirms Brenda viņu iepazina. Viņas maskēšanās turpinājās ilgāk, līdz tam laikam, kad viņa un

147

Rūdijs sāka dzīvot kopā ar viņa vecākiem. Mājā, kurā dzīvoja tik daudz cilvēku, viņa vairs nevarēja brīvi turpināt savu pašas izraisīto vemšanu. Kaut arī negausīgo ēšanu bija grūtāk noslēpt, viņa tomēr nevarēja no tās atteikties pašreizējo apstākļu radītā stresa dēj, un Brendas svars sāka pieaugt. Viņa ātri vien pieņēmās svarā par piecdesmit mārciņām, un Rūdīja burvīgā blondā sieviņa bija pavisam pazudusi Brendas neapturami resnējošās miesas krokās. Juzdamies piekrāpts un saniknots, Rūdijs atstāja viņu mājās, bet pats gāja ārā dzert un meklēt kādu, kuras izskats viņu apmierinātu tā, kā to kādreiz bija spējusi Brenda. Izmisumā viņa ēda vairāk nekā jebkad agrāk un dievojās pati sev un Rūdijam, ka viss, kas viņai nepieciešams, esot viņu pašu atsevišķais dzīvoklis, kurā viņa atkal spēšot notievēt. Kad viņi beidzot dabūja savu māju pilsētā, protams, Brendas svars kritās tikpat pēkšņi, kā tas bija pieaudzis, taču Rūdijs pārāk reti bija mājās, lai to pamanītu. Viņa palika stāvoklī un pēc četriem mēnešiem vienatnē priekšlaicīgi dzemdēja, kamēr Rūdijs pavadīja nakti kaut kur citur.

Nu jau Brenda bija pārliecināta par to, ka pie visa notiekošā vainojama viņa pati. Kādreiz veselīgais un laimīgais vīrietis, kas bija pieņēmis viņas atzītās vērtības un uzskatus, tagad bija it kā pavisam cits cilvēks, ko viņa nepazina un kas viņai nepatika. Abi strīdējās gan par viņa uzvedību, gan par viņas mūžīgo kašķēšanos. Viņa centās nekašķēties, cerēdama, ka vīra uzvedība mainīsies. Tā nemainījās. Viņa nebija resna kā viņas māte, un tomēr viņš klaiņoja apkārt — tāpat kā viņas tēvs. Bezspēcība savest kārtībā savu dzīvi viņu pašu biedēja.

Padsmitgadnieces gados Brenda šad tad bija zagusi, nevis kopā ar draudiem sagrābjot savu daļu laupījuma no pieaugušo pasaules, bet viena pati un slepenībā, turklāt viņa reti lietoja vai pat paturēja nozagtās lietas. Tagad, pārdzīvodama savu nelaimīgo laulību ar Rūdīju, viņa atkal sāka zagt, simboliski, it kā ņemdama no pasaules to, kas viņai nebija dots, — mīlestību, atbalstu, izpratni un labvēlību. Taču viņas zaglība tikai vēl vairāk viņu izolēja, uzkraujot viņai vēl vienu tumšu, glabājamu noslēpumu, vēl vienu kaunu un vainas iemeslu. Tajā pašā laikā ārējais ietērps atkal kļuva par Brendas stiprākajām bruņām, jo slēpa to, kas viņa bija īstenībā — vajāta, baiļpilna, tukša un vientuļa būtne. Viņa atkal bija slaida un strādāja pirmām kārtām tāpēc, lai apgādātu sevi ar dārgajiem apģērbiem, pēc kuriem ilgojās. Viņa nodarbojās ar modeļu demonstrēšanu un cerēja, ka tas liks Rūdijam ar viņu lepoties. Lai gan viņš visur plātījās ar savu sievu modeli, patiesībā pat ne reizi nebija atnācis paskatīties, kā viņa staigā pa mēli.

Brenda gaidīja no Rūdīja novērtējumu un atzinību, un tas, ka viņš nespēja to sniegt, vēl vairāk pazemināja viņas jau tā uz kritiskas robežas esošo pašnovērtējumu. Jo mazāk viņš tai deva, jo vairāk viņa no tā gribēja saņemt. Viņa strādāja pie tā, lai pilnveidotu savu izskatu, taču juta, ka viņai pietrūkst

148

kaut kādas noslēpumainas pievilcības, kuru bez pūlēm šķita izstarojam visas tās tumšmatainās sievietes, kurām bija kopīgas dēkas ar Rūdīju. Viņa vēl vairāk pūlējās kļūt tievāka, jo būt tievākai nozīmēja sasniegt lielāku pilnību. Tāpat viņa kļuva arī ideāla mājsaimniece, un drīz vien viņu pilnīgi savā varā pārņēma viņas dažādās apsēstības: dzīvokļa tīrīšana, zagšana, ēšana, vemšana. Kamēr Rūdijs bija prom, dzerdams un klaiņodams apkārt, Brenda līdz vēlai naktij tīrīja māju, pēc tam, vainīga juzdamās, kāpa gultā un atkal rāvās augšā no miega, izdzirdējusi viņa automašīnu iebraucam garāžā zem mājas.

Rūdijs sūdzējās par viņas pedantismu un gandrīz vai agresīvi katru vakaru likvidēja viņas tīrīšanas darbu rezultātus neatkarīgi no tā, vai pārradās agri vai vēlu Galu galā Brenda nespēja vien sagaidīt, kad viņš aizies, lai varētu satīrīt un izlabot to, ko viņš bija piedrazojis. Kad viņš devās uz savu ikvakara dzeršanu un plītēšanu, viņa sajuta atvieglojumu. Viss kļuva arvien trakāk. Viņas arests krāmu bodītē neapšaubāmi bija kā svētība, jo tas izraisīja krīzi, kurai pateicoties viņa atnāca uz konsultāciju, kur pirmo reizi sāka apjaust, par ko ir pārvērtusies viņas dzīve. Viņa jau sen bija gribējusi tikt vaļā no Rūdija, taču nebija spējusi atteik-ties no savas nepārvaramās tieksmes uzlabot viņu abu attiecības, pilnveidojot pati sevi. Savādā kārtā, jo vairāk viņa no Rūdija attālinājās, jo dedzīgāk viņš tai sekoja, dāvinādams ziedus, zvanīdams, negaidot parādīdamies viņas darbavietā ar biļetēm uz koncertu. Brendas kolēģes, kuras pirmo reizi bija ieraudzījušas viņu tikai tagad, kad viņš spēlēja šo lomu, uzskatīja, ka Brenda nav prātīga, atstādama tik dievinošu, uzticīgu vīrieti. Bija vajadzīgas divas cerību pilnas atkalapvienošanās reizes, kurām sekoja sāpīgas šķiršanās, lai Brenda beidzot saprastu, ka Rūdijs vēlas tikai to, ko viņš nespēj iegūt. Tiklīdz viņi dzīvoja kopā kā vīrs ar sievu, viņš atkal ātri vien sāka skriet pakal citiem brunčiem. Otrās šķiršanās laikā Brenda viņam pateica, ka, pēc viņas domām, viņam ir problēmas ar dzeršanu un narkotikām. Viņš centās pierādīt, ka tā nav. Divus mēnešus viņš nedzēra un nelietoja narkotikas. Viņi atkal sagāja kopā, taču jau pēc dažām dienām atkal sastrīdējās, un viņš visu nakti dzēra un nebija mājās. Kad tas bija noticis, Brenda ar ārstniecības kursa palīdzību beidzot spēja izprast to modeli, kura gūstā viņi abi atradās. Rūdijs izmantoja apzināti radīto sarežģījumu viņu attiecībās, lai maskētu un attaisnotu savu atkarību no alkohola, narkotikām un sievietēm. Tajā pašā laikā Brenda izmantoja viņu savstarpējo attiecību radīto milzīgo spriedzi, lai rastu attaisnojumu savai bulīmijai un cita veida slimīgajai uzvedībai. Katrs no viņiem izmantoja otru, lai nevajadzētu tikt galā pašam ar sevi un saviem netikumiem. Kad Brenda to beidzot saprata, viņa spēja atteikties no cerības, ka viņas laulība varētu būt laimīga.

Brendas atveseļošanās process ietvēra sevi trīs ļoti svarīgas un nepieciešamas sastāvdaļas. Viņa turpināja ārstēšanās kursu, iesaistījās alkoholiķu tuviniekiem paredzētajā programmā Al-Anon, un beidzot — ar

149

atvieglojumu, kāds seko pēc ciešanām, — iestājās anonīmo daudzēdāju apvienībā, kur saņēma palīdzību un atbalstu, lai tiktu galā ar saviem ēšanas traucējumiem. Brendai iesaistīšanās anonīmo daudzēdāju apvienībā bija vissvarīgākais faktors, kas veicināja viņas atveseļošanos, un vienlaikus tas pasākums, kuram viņa sākumā bija pretojusies visenerģiskāk. Neveselīgā ēšana, vemšana un badošanās bija pati nopietnākā un dziļākā no visām Brendas problēmām, tieši ar to sākās viņas slimības process. Šī ar ēšanu saistītā apsēstība atņēma Brendai visu enerģiju, ko viņa varētu izmantot, lai sasniegtu jebkāda veida veselīgas attiecības gan pati ar sevi, gan ar citiem cilvēkiem. Kamēr viņa nespēja tikt vaļā no savas apsēstības ar pašas svaru, uzņemtās barības daudzumu, kalorijām, diētām un tamlīdzīgi, viņa arī nespēja izjust īstas emocijas ne pret ko citu kā vienīgi ēdienu, nespēja būt godīga ne pret sevi pašu, ne citiem.

Kamēr vien viņas izjūtas notrulināja šie ēšanas traucējumi, viņa nevarēja sākt rūpēties pati par sevi, pieņemt saprātīgus lēmumus attiecībā uz sevi vai pilnvērtīgi dzīvot. Tik tiešām, ēdiens — tā bija visa viņas dzīve un daudzējādā ziņā arī vienīgā dzīve, kādu viņa vēlējās. Lai arī cik izmisīga būtu bijusi viņas cīna par uztura ierobežošanu, tā tomēr bija mazāk draudīga par to cīnu, kas viņai bija jāizcīna pašai ar sevi, savu ģimeni, savu vīru. Kaut arī Brenda pa stundām bija sev noteikusi zināmus ierobežojumus attiecībā uz to, ko viņa ēdīs un ko neēdīs, viņa nekad nebija noteikusi robežas tam, ko citi drīkst viņai teikt vai darīt. Atveseļošanās viņai bija jāsāk ar tās robežas noteikšanu, aiz kuras netiek ielaisti citi un sākas viņa pati kā neatkarīga personība. Tāpat viņai nācās ļaut sev izjust dusmas arī pret citiem, ne tikai pret sevi, kas līdz šim bija hronisks viņas stāvoklis.

Anonīmo daudzēdāju vidu Brenda pirmo reizi daudzu, daudzu gadu laika centās būt godīga. Galu galā kāda bija jēga melot par savu uzvedību cilvēkiem, kuri saprata un pieņēma to, kas viņa ir un ko dara? Kā atalgojumu par savu godīgumu viņa guva to dziedinošo spēku, ko nodrošināja viņas līdzinieku iz-pratne un labvēlība. Tas deva viņai drosmi, iznest savu godīgumu arī plašākā sfērā ārpus anonīmo daudzēdāju programmas, ienest to savā ģimenē, draugu un iespējamo partneru lokā.

Al-Anon palīdzēja viņai izzināt savas problēmas saknes, kuras bija veidojušās jau bērnībā, vecāku ģimenē, un apgādāja viņu ar metodēm, kas ļāva izprast gan viņas vecāku slimīgos paradumus, gan to, kā viņu slimības iespaidojušas Brendu. Te viņa iemācījās uzturēt ar saviem vecākiem veselīgākas attiecības.

Rūdijs apprecējās otrreiz tūlīt pēc tam, kad tika pasludināts laulības šķiršanās spriedums, kaut arī vakarā pirms savām nākamajām laulībām pa telefonu bija Brendai apgalvojis, ka īstenībā vēloties tikai un vienīgi viņu. Šī saruna padziļināja Brendas izpratni par to, ka Rūdijs vienkārši nespēj pildīt paša

150

dotos solījumus, ka viņš vienmēr meklēs iespējas izvairīties no jebkādām at-tiecībām, kurās ir iesaistīts. Gluži kā viņas tēvs, arī Rūdijs bija klejotājs, kurš tomēr vēlējās arī to, lai viņam būtu sieva un mājas.

Drīz Brenda saprata, ka viņai ir nepieciešams ieturēt gan ģeogrāfisku, gan emocionālu distanci ar savu ģimeni. Divi vecāku mājas apmeklējumi, kas noveda pie tā, ka uz laiku atkal atjaunojās viņas negausīgās ēšanas un vemšanas sindroms, pārliecināja Brendu, ka viņa vēl nespēj būt kopā ar ģimeni, neatgriežoties pie vecajiem sasprindzinājuma pārvarēšanas paņēmieniem.

Sava veselīgā stāvokļa saglabāšana ir kļuvusi par Brendas galveno prioritāti, taču viņu vēl joprojām mulsina tas, cik grūts ir šis uzdevums un cik maz viņai ir iemaņu, lai tiktu ar to galā. Viņai vajadzēja piepildīt savu dzīvi ar patīkamu darbu, kā arī ar jauniem draugiem un interesēm, un tas bija lēns, soli pa solim veicams process. Tā kā Brenda vēl tik maz zina par to, kā iespējams justies labi, būt laimīgai un mierīgai, viņai cītīgi jāvairās no tādu problēmu radīšanas, kas liktu viņai atkal izjust savu seno, ierasto nenormālību.

Brenda turpina apmeklēt anonīmo daudzēdāju un Al-Anon sanāksmes, kā arī neregulāri ārstniecības seansus tad, kad jūt šādu vajadzību. Viņa vairs nav tik tieva kā agrāk, ne arī tik resna. «Es esmu normāla!» viņa izsaucas, atļaudamās pasmieties par sevi un apzinādamās, ka tāda nekad nebūs. Viņas ēšanas trau-cējumi ir slimība, kas ilgst visa mūža garumā un prasa no viņas pienācīgu uzmanību, kaut arī vairs neietekmē viņas veselību vai garīgo stāvokli.

Brendas atveseļošanās vēl joprojām nav neatgriezeniska. Ir nepieciešams ilgs laiks, lai jaunais, veselīgākais dzīvesveids liktos pareizs, nevis ar varu uzspiests. Pastāv iespēja, ka viņa atkal var atgriezties pie vecajiem paradumiem un novērst uzmanību no sevis vai savām izjūtām, aizraudamās ar pārmērīgu ēšanu vai ar apsēstību, ko rada neveselīgas attiecības. To apzinādamās, Brenda pašlaik pret vīriešiem izturas piesardzīgi, piemēram, viņa nekad nesarunā tikšanos, ja tās dēj nāktos izlaist kādu anonīmo daudzēdāju vai Al-Anon sanāksmi. Atveseļošanās viņai ir ļoti svarīga, un viņa netaisās to pakļaut briesmām: «Esmu padarījusi par savu paradumu vairs nekad neglabāt nekādus noslēpumus, jo es saslimu pirmām kārtām tieši tāpēc, ka tā darīju. Tagad, kad es satieku kādu jaunu vīrieti un šķiet, ka no mūsu attiecībām kaut kas varētu iznākt, es vienmēr viņam izstāstu par savu slimību un par to, cik svarīgas manā dzīvē ir anonīmās programmas, ja viņš nespēj samierināties ar to, ka zina patiesību par mani, vai nespēj to saprast, tad es to uzskatu par viņa, nevis par savu problēmu. Es vairs nekad nemēģināšu lauzt pati sevi, lai tikai iepriecinātu vīrieti. Manas prioritātes tagad ir gluži citas. Pirmajā vietā ir mana atveseļošanās. Pretējā gadījumā man vispār nebūs nekā, ko piedāvāt kādam citam.»

151

9. MIRT MĪLESTĪBAS DĒĻ

Mūs visus, ikvienu no mums, pilda bailes.Ja jūs precaties tāpēc, lai padzītu savas

bailes, jūs panāksit tikaito, ka apprecināsit savas bailes ar kāda

cita bailēm;laulībā būs stājušās jūsu abu bailes, bet

jūs paši asiņosit un sauksit to par mīlestību.

— Maikls Ventura, «Ēnu dejas laulības zonā»

Bez pārtraukuma smēķēdama, cieši saspringtiem pleciem, Margo ātri šūpoja kāju uz priekšu un atpakaļ, beigās vēl noslēgdama katru svārstību ar pēdas parāvienu. Viņa sēdēja, stīvi sasvērusies uz priekšu, un pa uzgaidāmās telpas logu vienaldzīgi vēroja vienu no pasaules skaistākajām ainavām. Santabarbaras sarkano kārniņu jumti rāpās augšup pa violetajiem kalniem virs okeāna, taču skaistais skats, ko šajā vasaras pēcpusdienā ietonēja maigi sārta un zeltaina nokrāsa, neatstāja viņas sejā ne pēdu no spāniskā miera. Viņa izskatījās pēc ļoti steidzīgas sievietes un tāda tiešām arī bija.

Kad es ar mājienu aicināju, viņa ātri, papēžiem klaudzot, ienāca manā kabinetā, apsēdās, atkal uz krēsla malas, un asi paskatījās manī. — Kā lai es zinu, ka jūs man varat palīdzēt? Es nekad to neesmu darījusi, tas ir, nākusi ar kādu runāt par savu dzīvi. Kā lai es zinu, ka man vērts tērēt laiku un naudu?

Es zināju, ka vēl viņa cenšas man jautāt: «Kā lai es zinu, ka varu uzticēt jums rūpes par mani, ja pateikšu, kas es īstenībā esmu?» Tāpēc es centos atbildēt uz abiem jautājumiem.

— Ārstēšanai ir jāziedo gan laiks, gan nauda. Taču cilvēki nekad nemēdz ierasties uz pirmo seansu, ja viņu dzīvē nav noticis kaut kas ļoti biedējošs un ļoti sāpīgs, kaut kas tāds, ko viņi ļoti centušies pārvarēt, taču ar ko nav spējuši tikt galā. Neviens šeit neienāk tāpat vien, lai vienkārši apmeklētu psihoterapeitu. Es esmu pārliecināta, ka jūs ilgi visu apsvērāt, pirms nolēmāt atnākt pie manis.

Šķita, ka šā apgalvojuma pareizība viņu kaut kā atvieglo. Viņa atļāvās ar vieglu nopūtu atlaisties krēslā.

152

— Varbūt man to vajadzēja darīt jau pirms piecpadsmit gadiem vai pat vēl agrāk, taču kā gan es varēju zināt, ka man nepieciešama palīdzība? Es uzskatīju, ka man iet labi. Un kaut kādā ziņā tā bija — un ir arī tagad. Man ir labs darbs, un es labi nopelnu kā bankas darbiniece. — Viņa pēkšņi apklusa un tad vēl vaļsirdīgāk turpināja: — Dažkārt ir tā, it kā es dzīvotu divas dzīves. Es eju uz darbu un tur esmu gudra un veiksmīga, labi ieredzēta. Cilvēki lūdz man padomu un uztic man lielu atbildību, es jūtos pieaugusi, spējīga un pārliecināta par sevi. — Viņa palūkojās griestos un norija siekalas, lai atgūtu kontroli pār savu balsi. — Tad es pārnāku mājās, un tur mana dzīve ir kā garš, diezgan draņķīgs romāns. Tā ir tik slikta, ka tad, ja tā būtu grāmata, es to nelasītu. Pārāk banāla, saprotat? Taču te nu es esmu un tā dzīvoju. Esmu precējusies jau četras reizes, un man ir tikai trīsdesmit pieci gadi! Tikai Ak Dievs, es jūtos tik veca! Es sāku baidīties, ka nekad nespēšu sakārtot savu dzīvi, ka man atvēlētais laiks beigsies. Es vairs neesmu nedz tik jauna, nedz arī tik skaista. Es baidos, ka neviens mani vairs negribēs, ka esmu izmantojusi visas savas iespējas un tagad man vienmēr būs jāpaliek vienai. -- Pie šiem vārdiem bailes, kas skanēja viņas balsī, tika vēl vairāk uzsvērtas ar rūpju rievām pierē. Viņa vairākas reizes norija siekalas un spēcīgi samirkšķināja acis. — Man būtu grūti pateikt, kura no laulībām bija pati sliktākā. Tās visas bija īstas katastrofas, taču katra citādi.

— Ar pirmo vīru apprecējāmies, kad man bija divdesmit gadu. Kad es viņu satiku, jau zināju, ka viņš ir nevaldāms. Viņš skraidīja apkārt pirms mūsu laulībām un arī pēc tām. Es biju domājusi, ka pēc laulībām kaut kas mainīsies, taču tā nenotika. Kad piedzima mūsu meita, es domāju, tas vīru kaut nedaudz piebremzēs, taču bija tieši otrādi. Viņš vēl vairāk laika pavadīja ārpus mājas. Būdams mājās, viņš izturējās ļauni. Es vēl varēju pieciest to, ka kliedz uz mani, taču, kad viņš bez jebkāda iemesla un par visu ko sāka sodīt mazo Otemnu, es sāku iejaukties. Kad arī tas nelīdzēja, es kopā ar meitiņu aizgāju no mājām. Tas nebija viegli, jo viņa vēl bija maza un man bija jāatrod darbs. Viņš nesniedza mums nekādu atbalstu, es baidījos, ka viņš varētu sagādāt mums nepatikšanas, es šķiršanos nebiju oficiāli nokārtojusi. Es nevarēju atgriezties vecāku mājās, jo tur viss bija tieši tāpat kā manā laulībā. Mana māte cieta milzum daudz pārestību, jo tēvs viņu aizskāra gan fiziski, gan ar vārdiem, un tāpat gāja arī visiem mums, bērniem. Kad biju maza, es vienmēr bēgu no mājām. Beidzot biju aizbēgusi un apprecējusies, lai tiktu no turienes prom, tā ka es noteikti nevarēju iet atpakaļ.

Pēc aiziešanas man bija nepieciešami divi gadi, lai saņemtu drosmi un oficiāli izšķirtos no pirmā vīra. Es nevarēju tā īsti aiziet, kamēr man nebija cita vīrieša. Advokāts, kurš nodarbojās ar manu šķiršanās lietu, beigās kļuva par manu otro vīru. Viņš bija nedaudz vecāks par mani un nesen pats šķīries. Es ne-domāju, ka biju tiešām viņā iemīlējusies, taču es to vēlējos un domāju, ka viņš ir

153

tas cilvēks, kas varētu parūpēties par Otemnu un mani. Viņš daudz runāja par to, ka vēloties sākt jaunu dzīvi, dibināt jaunu ģimeni ar sievieti, ko viņš tiešām varētu mīlēt.

Šķiet, man glaimoja tas, ka viņš tā doma par mani. Apprecējāmies nākamajā dienā pēc tam, kad stājās spēkā mans šķiršanās spriedums. Biju pārliecināta, ka tagad viss būs labi. Es iekārtoju Otemnu labā sākumskolā un arī pati atsāku mācības. Mēs ar meitu kopā pavadījām pēcpusdienas, tad es pagatavoju vakariņas un atgriezos skolā uz vakara nodarbībām. Dveins vakaros palika mājās ar Otemnu un nodarbojās ar savām jurista lietām. Tad kādu rītu, kad mēs bijām vienas, Otemna man pastāstīja kaut ko tādu, kas lika man secināt, ka starp viņu un Dveinu notiek kaut kas šausmīgs, kaut kas seksuāls. Tajā laikā man jau bija aizdomas par to, ka atkal esmu stāvoklī, taču es vienkārši nogaidīju nākamo dienu, it kā viss būtu normāli, un tad, kad Dveins bija aizgājis uz darbu, ieliku automašīnā savu meitu un visas mūsu mantas, ko varēju tur ielikt, un aizbraucu. Es uzrakstīju zīmīti, kurā darīju zināmu, ko bija pastāstījusi Otemna, un brīdināju, lai nemēģina mūs meklēt, citādi tiks atklāts tas, ko viņš nodarījis meitenei. Es biju tik izbijusies, ka viņš kaut kā varētu mūs atrast un panākt, lai mēs atgriežamies! Es nolēmu — pat tad, ja būšu stāvoklī, es viņam to neteikšu un neko no viņa nelūgšu. Es vienkārši gribēju, lai viņš liek mūs mierā.

— Viņš, protams, atklāja, kur mēs dzīvojam, un atsūtīja man vēstuli, kurā ne ar vārdu nepieminēja Otemnu. Toties viņš vainoja mani, ka es esot bijusi pret viņu pārāk vēsa un vienaldzīga, turklāt atstājusi viņu vakaros vienu, kamēr pati sēdējusi skolā. Es ilgi jutos par to ļoti vainīga, uzskatīju, ka tas, kas noticis ar Otemnu, noticis manis dēļ. Es domāju, ka radu savai meitai drošību, bet patiesībā biju novedusi viņu šausmīgā situācijā. — Atceroties šo laiku, Margo sejā parādījās vajāta cilvēka izteiksme.

— Laimīgā kārtā es atradu istabu kādā mājā, kur dzīvojām kopā ar vēl vienu jauno māmiņu. Mums bija ļoti daudz kopīga. Mēs abas bijām apprecējušās pārāk jaunas un nācām no nelaimīgām ģimenēm. Mūsu tēvi bija ļoti līdzīgi, tāpat kā mūsu pirmie vīri. Tomēr viņai bija tikai viens bijušais vīrs. — Margo pašūpoja galvu un tad turpināja: — Lai nu kā, mēs bieži pieskatījām viena otras bērnus, un tādējādi katra no mums varēja turpināt mācības skolā un arī šur tur iziet. Es jutos tik brīva kā vēl nekad savā mūžā, kaut arī izrādījās, ka tiešām esmu stāvoklī. Dveins joprojām to nezināja, un es viņam to arī neteicu. Es atcerējos viņa stāstus par to, kā iespējams likumīgā ceļā sagādāt cilvēkiem nepatikšanas, un zināju, ka viņš kā jurists var sagādāt nepatikšanas arī man. Es vairs nekad nevēlējos ielaisties ar viņu nekādās darīšanās. Pirms mēs apprecējāmies, šādas viņa runas lika man domāt, ka viņš ir stiprs. Tagad viss dzirdētais manī izraisīja tikai bailes no viņa.

154

— Sūzija, mana istabas biedrene, palīdzēja nākt pasaulē manai otrajai meitai Darlai. Izklausās traki, taču tas laiks bija viens no labākajiem manā dzīvē. Mēs bijām tik nabadzīgas, gājām skolā, strādājām, rūpējāmies par saviem bērniem, pirkām apģērbu krāmu bodītēs un pārtiku par taloniem. Taču savā ziņā mēs bijām brīvas. — Viņa paraustīja plecus. — Tomēr mani māca tāds nemiers! Es savā dzīvē vēlējos vīrieti. Turpināju cerēt, ka varēšu atrast kādu, kas pagriezīs manu dzīvi tādā virzienā, kā es vēlējos. Es joprojām tā jūtos. Tāpēc arī esmu šeit. Es vēlos uzzināt, kā atrast kādu, kurš man būtu labs. Pagaidām man ar to īpaši nav veicies.

Margo saspringtā un joprojām vēl skaistā, kaut arī sāpīgi vājā seja lūdzoši bija pavērsta pret mani. Vai es spēšu palīdzēt atrast un noturēt misteru Brīnišķīgo? Šis jautājums bija lieliem burtiem uzrakstīts viņai uz pieres, tas bija iemesls, kāpēc viņa bija atnākusi pie psihoterapeita.

Viņa turpināja savu stāstu. Nākamais spēlētājs laulību turnīrā bija Džordžio, kurš brauca ar baltu mersedesa kabrioletu un pelnīja iztiku, piegādādams kokaīnu dažiem Montečito bagātākajiem deguniem. Jau no paša sākuma šis piedzīvojums ar Džordžio bija kā traks brauciens, un drīz vien Margo vairs nevarēja uztvert atšķirību starp ķīmisko reakciju, ko izraisīja narko-tika, ar kuru viņš bagātīgi apgādāja, un ķīmisko procesu, kas noteica viņas attiecības ar šo tumšo un bīstamo vīrieti Pēkšņi viņas dzīve bija kļuvusi strauja un spilgta. Tas bija grūti izturams, gan fiziski, gan garīgi. Viņas pacietības mērs saruka. Viņa rāja bērnus par sīkumiem. Biežie strīdi ar Džordžio izvērsās fi-ziskos cīniņos. Pēc tam kad pati bija nemitīgi sūdzējusies savai istabas biedrenei par viņa neuzmanību, neuzticību un nelikumīgo darbību, Margo jutās šokēta, kad Sūzija beidzot izvirzīja viņai ultimātu. Vai nu tiec galā ar savu Džordžio, vai atstāj šo māju. Sūzija vairs netaisījās to visu nedz uzklausīt, nedz arī noskatīties. Tas nenāca par labu ne pašai Margo, ne kādam no bērniem. Aizkaitinātā Margo meklēja glābiņu Džordžio apkampienos. Viņš ļāva viņai kopā ar meitām pārcelties uz dzīvi mājā, kurā viņš veica lielāko daļu savu darījumu, ar domu, ka tas būs tikai uz kādu laiku. Drīz pēc tam viņu apcietināja par narkotiku tirdzniecību. Pirms viņa tiesas prāvas Džordžio un Margo apprecējās, kaut arī tajā laikā viņu attiecības gandrīz pastāvīgi bija nokaitušas līdz baltkvēlei.

Iemesls, kādu viņa minēja par trešajām laulībām pieņemto lēmumu, bija tas, ka Džordžio piespieda viņu kļūt par savu sievu, lai tiesā no viņas nevarētu prasīt liecības pret viņu. Kārdinājums sniegt liecību bija reāla iespēja, ar ko vajadzēja rēķināties, ņemot vērā viņu attiecību eksplozīvo dabu un prokurora neatlaidību. Kad viņi bija apprecējušies, nepateicīgais Džordžio atteicās stāties ar Margo seksuālās attiecībās, jo, kā pats teica, viņš jūtoties kā sagūstīts lamatās. Laulības galu galā tika anulētas, taču ne ātrāk, iekams Margo bija satikusi savu ceturto, par sevi četrus gadus jaunāku vīrieti, kurš nekad nebija strādājis, jo visu

155

laiku bija tikai mācījies. Viņa iestāstīja sev, ka šis nopietnais students ir tieši tas, kas viņai vajadzīgs pēc katastrofas ar Džordžio, turklāt baidījās palikt viena. Margo strādāja un uzturēja abus, līdz viņš to pameta, lai iestātos kādā reliģiskā komūnā. Šīs ceturtās laulības laikā Margo saņēma diezgan krietnu mantojumu, ko viņai pēc nāves bija atstājis kāds radinieks. To visu viņa atdeva savam vīram, ar šo žestu cerēdama pierādīt viņam savu lojalitāti, uzticību un mīlestību, ko viņš pastāvīgi apšaubīja pret viņu. Lielāko daļu naudas viņš atdeva komūnai un tad paziņoja Margo, ka vairs nevēlas būt precējies, kā arī nevēlējās, lai viņa tam pie-vienotos komūnā, vainodams viņu laulības neveiksmē — esot pārāk «pasaulīga».

Šie notikumi Margo dziļi satrieca, tomēr viņa izmisīgi vēlējās sastapt savu piekto vīrieti, būdama pārliecināta, ka šoreiz viss izdotos labi, ja vien viņa atrastu īsto. Viņa atnāca uz seansu izmocīta un ar tukšu skatienu, izbijusies par to, ka zaudējusi savu pievilcību un vairs nespēs savaldzināt nevienu vīrieti. Viņai nebija absolūti nekādas nojausmas par to, ka viņa visu savu mūžu ir praktizējusi vienu un to pašu modeli savās attiecībās ar neiespējamiem vīriešiem, kuriem viņa neuzticējās un kuri viņai pat nemaz nepatika. Kaut arī Margo atzina, ka līdz šim viņai nav veicies ar vīru izvēli, viņa neapjauta, ka viņas pašas tieksmes bija viņu ievilinājušas katrās no šīm laulību lamatām.

Viņas stāvoklis bija satraucošs. Neņemot vērā nopietno svara trūkumu (čūlu dēļ ēšana bija kļuvusi par pašmocību arī tajos retajos gadījumos, kad viņai vispār bija ēstgriba), Margo piemita arī vesela buķete citu stresa radītas neirozes simptomu. Viņa bija bāla (apstiprināja, ka esot mazasinīga), nagi bija apgrauzti, mati — sausi un trausli. Viņa aprakstīja savas problēmas, kas bija saistītas ar ekzēmu, caureju un bezmiegu. Asinsspiediens bija viņas vecumam nesamērīgi augsts, bet enerģijas līmenis — satraucoši zems.

— Dažkārt viss, ko spēju, ir piecelties, lai aizietu uz darbu. Es esmu izņēmusi visu savu slimības atvaļinājumu, ko izmantoju, lai sēdētu mājās un raudātu. Es jūtos vainīga, raudādama tad, kad mājās ir bērni, tāpēc ir atvieglojums to darīt tad, kad viņi ir skolā. Es tiešām nezinu, cik ilgi vēl spēšu izturēt.

Viņa stāstīja, ka abām viņas meitām ir problēmas skolā gan sakarā ar mācībām, gan sabiedrisko dzīvi. Mājās viņas nemitīgi strīdoties viena ar otru, un viņai pietrūkstot tam pacietības. Viņa vēl joprojām bieži lietojot kokainu, lai gūtu «pacēlumu», kā bija to paradusi gūt kopa ar Džordžio pavadītajā laikā, pacēlumu, ko faktiski nemaz vairs nevarēja atļauties ne finansiāli, ne fiziski.

Tomēr neviens no šiem faktoriem nesatrauca Margo tik ļoti kā tas, ka pašlaik nebija ne ar vienu saistīta. Kopš padsmitnieces gadiem viņas dzīvē nekad nebija tā, ka blakus nebūtu vīrieša. Kā bērns viņa bija cīnījusies ar savu tēvu, kā pieaugusi sieviete tā vai citādi cīnījās ar katru vīrieti, ar ko bija kopā. Tagad, jau

156

četrus mēnešus būdama viena, viņa tikai savas iepriekšējās rūgtās pieredzes dēļ vēl nebija devusies jaunos meklējumos, jo bija jātiek skaidrībā pašai ar sevi.

Daudzas sievietes smagu ekonomisko apstākļu dēļ domā, ka viņām vajadzīgs vīrietis, kas atbalstītu viņas finansiāli, taču Margo gadījumā tā nebija. Viņai bija labi samaksāts darbs, kas viņai patika. Neviens no četriem vīriem nebija finansiāli atbalstījis viņu vai viņas bērnus. Nepieciešamība pēc vēl viena vīrieša sakņojās citur. Viņā bija izveidojusies atkarība no attiecībām, turklāt no sliktām attiecībām.

Vecāku ģimenē tēvs slikti izturējās pret māti, brāļiem un māsām, un viņu pašu. Bija naudas problēmas, nedrošība un ciešanas. Šāda emocionālā spriedze, ko viņa bija izjutusi bērnībā, atstāja dziļas pēdas psihē.

Margo cieta no nopietnas, slēptas depresijas, kas bieži piemeklē sievietes ar līdzīgu dzīvesstāstu. Ironiskā kārtā tieši šī depresija, kā arī jau pazīstamās lomas, ko viņa varēja spēlēt ar katru no saviem partneriem, lika Margo pieķerties neiespējamiem vīriešiem: tādiem, kas slikti pret viņu izturējās, neprognozējamiem, bezatbildīgiem vai nejūtīgiem. Šajās attiecībās bija milzums strīdu, pat vardarbīgas cīņas, dramatiskas šķiršanās un atkalapvienošanās, kā arī saspringtas un baiļpilnas gaidīšanas periodu starp tām. Tur varēja būt nopietnas problēmas ar naudu vai pat ar likumu. Daudz dramatisma, Liels haoss. Daudz satraukuma. Spēcīgs stimuls.

Ļoti mokoši, vai ne? Protams, ilgāka laikposmā tā arī ir, taču, gluži tāpat kā kokaīna vai kāda cita spēcīga stimulatora lietošana, īsākos laikposmos šādas attiecības dod lielisku iespēju glābties, izvairīties no depresijas, kā arī, protams, nodrošina efektīvu aizsegu šai depresijai. Ir gandrīz neiespējami izjust depresiju, kad esam ļoti uzbudināti, vienalga, vai šis uzbudinājums ir pozitīvs vai negatīvs, jo mūs stimulē lielais atbrīvotā adrenalīna daudzums. Taču, ja ķermenis tiek pakļauts pārāk lielam uzbudinājumam, tas zaudē spēju reaģēt, un rezultātā iestā-jas vēl dziļāka depresija nekā pirms tam, turklāt tagad jau tā ir gan fiziska, gan garīga*. Garīgās pieredzes dēļ, bērnībā pārciestā pastāvīgā un/vai nopietnā stresa dēļ (un arī tāpēc, ka bieži iedzimta bioķīmiska jutība pret depresiju var būt mantota no tēva vai mātes, kam bijuši alkoholiski vai cita veida bioķīmiski traucējumi) daudzas Margo līdzīgas sievietes pamatā ir depresīvas jau pirms tam, kad kā padsmitnieces vai pieaugušas sievietes sākušas savus mīlestības

* Pastāv divi depresijas veidi: eksogēna un endogena depresija. Eksogēnā depresija rodas kā reakcija uz ārējiem faktoriem, un tā ir tuva skumjām. Endogena depresija ir nepareizi funkcionējoša bioķīmiskā mehānisma rezultāts, un tā ir ģenētiski saistīta ar slimīgu ēšanu un/vai pieradumu pie alkohola un narkotikām. Patiesībā visas minētās parādības var būt atšķirīgas vienu un to pašu vai dažādu bioķīmisko traucējumu izpausmes.

157

sakarus. Šādas sievietes var neapzināti meklēt grūtu un dramatisku attiecību radīto spēcīgo stimulu, lai liktu saviem dziedzeriem izdalīt adrenalīnu — gluži kā pātagojot nogurušu, pārstrādinātu zirgu, lai izspiestu no nabaga nomocītā dzīvnieka vēl pāris jūdžu. Ja spēcīgais stimuls, ko rada neveselīgas attiecības, tiek atņemts vai nu tāpēc, ka šīs attiecības beidzas, vai arī tāpēc, ka vīrietis sāk atbrīvoties no savām problēmām un uzturēt veselīgākas attiecības ar sievieti, tad šāda tipa sievietes parasti krīt depresijā. Ja blakus nav vīrieša, šāda tipa sieviete vai nu cenšas atjaunot pēdējas neizdevušās attiecības, vai arī drudžaini metas meklēt citu sarežģītu vīrieti, uz ko varētu koncentrēties, jo ļoti nepieciešama viņa sniegtā stimulācija. Ja vīrietis sāk veselīgākā veidā nopietni nodarboties pats ar savām problēmām, viņa pēkšņi var atklāt, ka ilgojas pēc kāda cita — satraucošāka un stimulējošāka vīrieša, pēc tāda, kurš lautu viņai izvairīties no savām pašas jūtām un problēmām.

Un atkal acīmredzamas ir paralēles ar narkotiku lietošanu un atturību. Vairīdamās pati no savām jūtām, sieviete burtiski «pieķeras» vīrietim un izmanto viņu kā savu narkotiku, kas jauj aizbēgt no realitātes. Atveseļošanās var notikt tikai tad, ja viņa saņem atbalstu, lai varētu palikt mierā un jaut sev pārdzīvot savas sāpīgās izjūtas. Šajā laikā dziedēšana ir nepieciešama gan viņas jūtām, gan ķermenim. Nav pārspīlēti šo procesu salīdzināt ar to, kā no heroīna atkarīgais pārtrauc lietot narkotikas. Bailes, sāpes un neomulības sajūtas abos gadījumos ir tādas pašas, un tikpat liels ir kārdinājums pieķerties tiklab citam vīrietim, kā citai narkotikai.

Sieviete, kas savas attiecības ar vīrieti izmanto kā narkotiku, noliegs šo faktu tāpat kā jebkurš ķīmiski atkarīgs cilvēks un ar tikpat lielu pretestību un bailēm uztvers to, ka jāatsakās no savas apmātās domāšanas un izteikti saspringtajām attiecībām ar vīriešiem. Taču parasti, ja to maigi, bet stingri norāda, viņa pamazām atzīst savu atkarību un apzinās, ka viņu savā varā ir pārņēmis tāds uzvedības modelis, ko pati vairs nespēj kontrolēt.

Ārstējot sievieti, kam ir šādas problēmas, pirmais uzdevums ir palīdzēt saprast, ka viņa, gluži kā ikviens atkarīgais, cieš no slimības procesa, kas ir identificējams un progresē, ja to neārstē, kas labi pakļaujas īpašai ārstēšanai. Viņai jāzina, ka ir kļuvusi atkarīga no sāpēm un neauglīgām attiecībām un ka šāda slimība, kas sakņojas bērnība pieredzētās nenormālās attiecības, piemīt daudzām jo daudzām sievietēm.

Gaidīt, ka tāda sieviete kā Margo pati no sevis izdomās, ka ir par daudz mīloša sieviete, kuras slimība kļūst arvien nopietnāka un beigu beigās var maksāt viņai dzīvību, ir tikpat bezcerīgi kā apzināt jebkuras citas slimības tipiskos simptomus un tad gaidīt, ka pacients pats aptvers savu stāvokli un izvēlēsies nepieciešamos ārstēšanas pasākumus. Vēl precīzāk, tas, ka Margo, ņemot vērā slimību un no tās neatdalāmo nolieguma mehānismu, pati varētu

158

uzstādīt sev diagnozi, ir tikpat neticami kā tas, ka pareizu diagnozi sev varētu noteikt tikpat slims alkoholiķis. Tāpat nevienam no viņiem nav cerību atveseļoties vienatnē vai vienkārši ar ārsta vai psihoterapeita palīdzību, jo atveseļošanās ir iespējama tikai tad, ja viņi izbeidz darīt tieši to, kas viņiem šķietami sniedz atvieglojumu.

Tikai terapija vien nevar nodrošināt pietiekamu alternatīvu alkoholiķa atkarībai no alkohola vai zināma tipa sievietes atkarībai no viņas vīrieša. Ja kāds, kas piekopis netikumu, cenšas to pārtraukt, viņa dzīvē rodas neiedomājams tukšums — pārāk liels, lai to varētu aizpildīt psihoterapeits ar stundu garu seansu reizi vai divas nedēja. Tieši tā milzīgā nemiera dēj, kas rodas, kad tiek pārtraukta atkarība no konkrētās vielas vai cilvēka, slimajam nemitīgi ir vajadzīgs atbalsts, iedrošinājums un sapratne. Vislabāk to var nodrošināt viņam līdzīgi cilvēki, kas izgājuši cauri tam pašam sāpīgajam atturības procesam.

Vēl viena tradicionālās terapijas kļūda, ārstējot jebkura veida atkarību, ir tendence uzskatīt atkarību no kādas vielas vai no zināmām attiecībām tikai par simptomu, nevis atzīt to par primāro slimības procesu, pret kuru jāvēršas pirmām kārtām, lai pēc tam varētu turpināt ārstēšanu un gūt tajā panākumus. Turpretī parasti pacientam tiek atļauts turpināt piekopt netikumu, bet terapijas seansi tiek veltīti tam, lai atklātu viņa uzvedības «cēloņus». Šāda pieeja ir absolūti nepareiza un parasti pilnīgi neefektīva. Kamēr kāds cilvēks atrodas alkoholiskā stāvoklī, viņa pamatproblēma ir pieradums pie alkohola, un tieši pret to arī jā-vēršas, proti, jāatmet dzeršana, un tikai pēc tam var sākt labot citus dzīves aspektus. Dzeršanas iemeslu meklēšana cerībā, ka «cēloņa» atklāšana ļaus pārtraukt pārmērīgo alkohola lietošanu, vienkārši nelīdz. Dzeršanas «cēlonis» ir tas, ka pacients ir slims, ir alkoholiķis. Vienīgi tad, ja vispirms tiek apkarots alkoholisms, pastāv atveseļošanās iespēja.

Sievietei, kas mīl par daudz, primārā slimība ir atkarība no sāpēm un pieradums pie neauglīgām attiecībām. Tiesa gan, šis pieradums nostiprinājies visa mūža garumā un tā saknes meklējamas bērnībā, taču sākumā viņai jātiek galā ar savu tagadējo uzvedības modeli, tikai tad varēs sākties atveseļošanās. Neatkarīgi no tā, cik slims vai nežēlīgs, vai bezpalīdzīgs būtu viņas pirmais partneris, viņai ar sava ārsta vai psihoterapeita palīdzību beidzot jāsaprot, ka ikviens viņas mēģinājums šo cilvēku mainīt, palīdzēt viņam, vadīt vai vainot viņu ir tikai pašas slimības izpausme un ka jāpārtrauc šie mēģinājumi, iekams var tikt laboti citi viņas dzīves aspekti. Viņa drīkst strādāt vienīgi pati ar sevi. Nākamajā nodaļā mēs precizēsim atsevišķos uzdevumus, kādi jāveic no attiecībām atkarīgai sievietei, lai atveseļotos.

Turpmāk sniegtās tabulas, kurās aprakstītas aktīvu un atveseļojošos alkoholiķu un no attiecībām atkarīgu sieviešu īpatnības, parāda šīm slimībām

159

raksturīgās uzvedības paralēles kā aktīvajā fāzē, tā atveseļošanā stadijā. Tomēr tabula nespēj sniegt patiesu priekšstatu par to, cik līdzīga ir cīņa par atve-seļošanos abu šo slimību gadījumā. Izbeigt savu atkarību no attiecībām (jeb pārāk stipru mīlestību) ir tikpat grūti kā atveseļoties no alkoholisma. Un tiem, kuri ir slimi ar kādu no šīm slimībām, atveseļošanās var nozīmēt izvēli starp dzīvību un nāvi.

Netikuma piekopšanai raksturīgās īpatnības

Alkoholiķi No attiecībām atkarīgas sievietes

apsēsti ar alkoholu apsēstas ar attiecībām

noliedz problēmas nopietnību noliedz problēmas nopietnību

melo, lai noslēptu, cik daudz tiek dzerts

melo, lai noslēptu, kādas ir attiecības

vairās no cilvēkiem, lai slēptu savu dzeršanu

vairās no cilvēkiem, lai slēptu sarežģītās attiecības

atkārtoti mēģina kontrolēt dzeršanu atkārtoti mēģina kontrolēt attiecības

neizskaidrojamas garastāvokļa svārstības

neizskaidrojamas garastāvokļa svārstības

dusmas, depresija, vainas apziņa dusmas, depresija, vainas apziņa

ātri apvainojas ātri apvainojas

nesaprātīga rīcība nesaprātīga rīcība

vardarbība vardarbība

nelaimes gadījumi saindēšanās dēļ nelaimes gadījumi nomāktības dēļ

pašnicinājums/pašattaisnojums pašnicinājums/pašattaisnojums

alkohola lietošanas izraisītas psihiskas slimības

ar stresu saistītu traucējumu izraisītas psihiskas slimības

Atveseļošanas perioda raksturīgās īpatnības

160

Alkoholiķi No attiecībām atkarīgas sievietes

atzīst, ka nespēj kontrolēt slimību atzīst, ka nespēj kontrolēt slimību

izbeidz vainot citus savās problēmās izbeidz vainot citus savās problēmās

koncentrējas uz sevi koncentrējas uz sevi

uzņemas atbildību par savu rīcību uzņemas atbildību par savu rīcību

meklē palīdzību pie nelaimes biedriem, lai atveseļotos

meklē palīdzību pie nelaimes biedriem, lai atveseļotos

sāk izprast savas jūtas, nevis vairās no tām

sāk izprast savas jūtas, nevis vairās no tām

izveido labu draugu, veselīgu interešu loku

izveido labu draugu, veselīgu interešu loku

Ja mēs esam nopietni slimi, parasti atveseļošanas procesa sākšanai nepieciešams pareizi noteikt konkrēto slimību, no kuras mēs ciešam, un tikai tad ir iespējams sniegt attiecīgu palīdzību. Ja konsultējamies ar speciālistiem, viņu pienākums pret mums prasa pazīt atsevišķu izplatītu slimību pazīmes un sim-ptomus, lai viņi varētu diagnosticēt mūsu kaites un attiecīgi mūs ārstēt, izmantojot visefektīvākos pieejamos līdzekļus.

Es vēlos piemērot šo slimības koncepciju pārāk spēcīgas mīlestības modelim. Tā ir diezgan liela uzdrošināšanās, un, ja jums ir grūti pieņemt šādu nostādni, es ceru, jūs vismaz saskatīsit nenoliedzamo līdzību starp tādu slimību ka alkoholisms, kas ir atkarība no vielas, un to, kas notiek ar sievietēm, kas mīl par daudz un ir kļuvušas atkarīgas no vīriešiem savā dzīvē. Es esmu dziļi pārliecināta, ka tas, kas piemeklē par daudz mīlošas sievietes, nav kaut kas līdzīgs slimības procesam; tas ir slimības process, kam nepieciešama konkrētas diagnozes noteikšana un īpaša ārstēšana.

Sākumā noskaidrosim, ko mēdz burtiski saprast ar vārdu slimība: tā ir jebkāda veselības novirze, kam raksturīga vesela virkne konkrētu un progresējošu simptomu, kas novērojami šīs slimības upuru lokā un pakļaujas konkrētām ārstēšanas formām.

Šī definīcija nenosaka kāda noteikta vīrusa vai mikroba, vai cita fiziski ierosinoša aģenta klātbūtni, bet gan tikai to, ka slimības upuris redzamā un prognozējamā veidā, kas raksturīgs tikai šai slimībai, kļūst arvien slimāks un ka atveseļošanās var būt iespējama tikai pēc attiecīgas iejaukšanās.

161

Tomēr šo koncepciju daudziem medicīnisko profesiju pārstāvjiem ir grūti pielietot, jo slimībai tās agrīnajās un vidējās stadijās piemīt drīzāk ar uzvedību saistītas, nevis fiziskas izpausmes. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc vairākums ārstu nespēj atklāt alkoholismu tad, ja pacients vēl nav nonācis tā vēlīnajās stadijās, kad fiziskais sabrukums jau ir acīmredzams.

Varbūt pārāk stipru mīlestību ir vēl grūtāk atzīt par slimību tieši tāpēc, ka pieradums šajā gadījumā neattiecas vis uz vielu, bet gan uz cilvēku. Tomēr lielākais šķērslis, kas neļauj to atzīt par patoloģisku stāvokli, kam nepieciešama ārstēšana, ir tas, ka ārstiem, konsultantiem un arī mums, visiem pārējiem, ir dziļi iesakņojušies zināmi uzskati par sievietēm un mīlestību. Mums ir tieksme uz-skatīt, ka ciešanas ir īstas mīlestības pazīme, ka atteikšanās no ciešanām ir egoistiska un ka tad, ja vīrietim ir kāda problēma, sievietei jāpalīdz viņam mainīties. Šāda attieksme tikai veicina abas šīs slimības — kā alkoholismu, tā pārāk stipru mīlestību.

Gan alkoholisms, gan pārāk stipra mīlestība savās agrīnajās stadijās ir slēptas slimības. Tad, kad jau ir acīmredzams, ka notiek kāds graujošs process, parasti visi cenšas saskatīt un ārstēt tā fiziskās izpausmes — alkoholiķa aknas vai aizkuņģa dziedzeri, no attiecībām atkarīgas sievietes nervus vai paaugstināto asinsspiedienu —, bet šajā gadījumā netiek pareizi izvērtēta visa kopaina. Ir būtiski aplūkot šos «simptomus» vispārējā tos izraisījušās slimības kontekstā un atklāt šīs slimības pēc iespējas agrāk, tikai tad varēs apturēt progresējošo garīgās un fiziskās veselības sabrukumu.

Paralēles starp abu slimību — alkoholisma un pārāk stipras mīlestības — progresiju ir skaidri atspoguļotas turpmāk dotajos grafikos. Katrs no šiem grafikiem rāda to, kā atkarība no apziņu ietekmējošas ķīmiskas vielas vai neveiksmīgām attiecībām galu galā arvien graujošāk iespaido ikvienu atkarīgās personas dzīves jomu. Šī ietekme no emociju sfēras pāriet fiziskajā, aptverot ne rikai citus cilvēkus (bērnus, kaimiņus, draugus, kolēģus), bet — no attiecībām atkarīgas sievietes gadījumā — izraisot arī citas slimības, piemēram, pārmērīgu ēšanu, kleptomāniju vai darba-holismu. Grafiki atspoguļo arī no ķīmiskām vielām un no attiecībām atkarīgo cilvēku ļoti līdzīgos atveseļošanās procesus. Grafiks, kas demonstrē alkoholisma progresēšanu un atveseļošanos no tā, mazliet vairāk attiecas uz gadījumu, kad alkoholiķis ir vīrietis, bet grafiks, kas demonstrē atkarību no attiecībām, vairāk attiecas uz sievieti, kas mīl par daudz. Dzimumu atšķirības šeit nav tik būtiskas, un varbūt ir vieglāk tās iztēloties, ja aplūko abus grafikus, taču grāmatas uzdevums nav pētīt šīs atšķirības. Galvenais tās uzdevums ir noskaidrot, kāpēc par daudz mīlošas sievietes kļūst slimas un kā viņas var atveseļoties.

Atcerieties arī to, ka Margo stāsts nav attēlots, balstoties uz šo grafiku un arī grafiks nav izveidots ar mērķi atspoguļot viņas stāstu. Viņa ar vairākiem

162

partneriem izgāja visas tās pašas progresējošās slimības stadijas, ko cita par daudz mīloša sieviete būtu izgājusi tikai ar vienu partneri, ja atkarība no attiecībām jeb pārak stipra mīlestība ir alkoholismam līdzīga slimība, tad arī tās stadijas ir līdzīgas alkoholisma stadijām un tās progress ir paredzams tikpat lielā mērā.

Nākamajā nodaļā sīkāk tiks izpētīta tā grafika daļa, kas attiecas uz atveseļošanos, taču tagad īsumā koncentrēsimies uz grafikā aprakstītajām izjūtām un izturēšanās veidiem, kas norāda uz pārāk stipras mīlestības pastāvēšanas faktu un uz šīs slimības izraisīto personības regresu.

Kā jau norādīts katrā no šajā grāmatā sniegtajiem stāstiem, par daudz mīlošas sievietes nāk no ģimenēm, kur viņas bijušas vai nu ļoti vientuļas un izolētas, vai atstumtas, vai noslogotas ar nesamērīgi smagiem pienākumiem un tādējādi kļuvušas pārmēru gādīgas un pašuzupurēties spējīgas; vai arī viņas tikušas pakļautas bīstamam haosam un tādējādi sevī attīstījušas milzīgu vēlēšanos vadīt sev apkārt esošos cilvēkus, kā arī kontrolēt situācijas, kurās viņas nokļūst. No tā var secināt, ka sieviete, kas jūt nepieciešamību kādu aprūpēt vai vadīt, vai gan aprūpēt, gan vadīt, var to īstenot vienīgi kopā ar tādu partneri, kurš vismaz pieļauj, ja ne pat veicina šādu izturēšanos. Viņa neizbēgami sais-tīsies ar vīrieti, kas ir bezatbildīgs vismaz dažās svarīgās savas dzīves jomās, jo tad viņam pavisam noteikti būs nepieciešama viņas palīdzība, gādība un kontrole. Tad arī sākas viņas cīņa, kas vērsta uz to, lai ar savas mīlas un pārliecības spēku censtos šo vīrieti mainīt.

Tieši šajā sākotnējā posmā, kad sieviete sāk noliegt patiesās attiecības, jau iezīmējas tas, ka vēlāk šīs attiecības būs neveselīgas. Atcerieties, ka noliegums ir neapzināts process, kas notiek automātiski un pretēji cilvēka gribai. Sievietes sapņi par to, kā varētu būt, un viņas centieni šīs ieceres sasniegt kropļo viņas priekšstatu par to, kā tas īstenībā ir. Tiek vai nu ignorēta, vai kaut kā izskaidrota jebkura vilšanās, neveiksme vai nodevība. «Nav jau tik slikti.» «Jūs taču nesaprotat, kāds viņš patiesībā ir.» «Viņš tā nedomāja.» «Tā nav viņa vaina.» Tās ir tikai dažas no standartfrāzēm, ko šādos gadījumos lieto par daudz mīlošas sievietes, lai aizsargātu savu partneri un viņu savstarpējās attiecības.

Tajā pašā laikā, kad vīrietis liek vilties un ciest neveiksmi, sieviete kļūst garīgi arvien vairāk atkarīga no viņa. Tas tāpēc, ka viņa jau ir pilnīgi koncentrējusies uz viņu, viņa problēmām, labklājību un, kas varbūt ir pats svarīgākais, jūtām, kādas viņam ir pret šo sievieti. Kamēr viņa cenšas vīrieti mainīt, viņš uzsūc lielāko daļu viņas enerģijas. Drīz vien viņš kļūst par avotu, no kura viņa grib smelties visu labo, kas vien dzīvē varētu būt. Ja būt kopā ar vīrieti nav labi, tad viņa cenšas «uzlabot» viņu vai pati sevi, lai tā būtu. Viņa nemeklē emocionālu gandarījumu nekur citur. Viņa ir pārāk aizņemta, cenšoties panākt, lai abu attiecības funkcionētu. Viņa ir pārliecināta — ja vien spētu vīrieti

163

aplaimot, viņš izturētos labāk un tad būtu laimīga arī viņa pati. Nemitīgi cenzdamās vīrieti iepriecināt, sieviete kļūst par viņa labklājības modro sargu. Vienmēr, kad viņš jūtas neapmierināts, viņa uztver šo reakciju kā savu neveiksmi un jūtas vainīga — vainīga par viņa neapmierinātību, ko nav spējusi novērst, par viņa nepareizo uzvedību, ko nav spējusi vērst par labu. Taču varbūt vislielāko vainu viņa izjūt tieši par to, ka pati ir nelaimīga. Viņas noliegšanas tieksme pašai iedveš, ka ar vīrieti viss ir kārtībā, ka vaina jāmeklē vienīgi pašai sevi.

Savā izmisumā, ko viņa attiecina uz sadzīviskām problēmām un maznozīmīgām nepatikšanām, viņa sāk izjust spēcīgu nepieciešamību visu pārrunāt ar savu partneri. Sākas garas diskusijas (ja viņš vispār runā), taču tajās parasti netiek skartas īstās problēmas. Ja viņš dzer par daudz, nolieguma mehānisms neļauj viņai to atzīt, un viņa pratina vīrieti, kāpēc gan viņš ir tik nelaimīgs, pieņemot, ka viņa nav tik svarīga, toties viņa neapmierinātība noteikti tāda ir. Ja viņš ir neuzticīgs, viņa jautā, kādā ziņā neapmierina viņu kā sieviete, un uztver šo situāciju kā savu, nevis viņa vainu. Un tā tālāk.

Stāvoklis kļūst arvien sliktāks Partneris baidās, ka viņai varētu aptrūkties uzņēmības un viņa varētu aiziet, taču viņam ir nepieciešams viņas emocionālais, finansiālais, sabiedriskais vai praktiskais stāvoklis. Tāpēc viņš tai stāsta, ka viņai nav taisnība, ka visu ir izfantazējusi, ka viņš viņu mīl un ka abu stāvoklis pa-tiesībā uzlabojas, tikai viņa ir pārāk negatīvi noskaņota, lai to saskatītu. Un viņa tam tic, jo pašai tas ir tik ļoti nepieciešams. Viņa pieņem vīrieša viedokli par to, ka pati mēdz pārspīlēt problēmas, un tādējādi aizvien vairāk attālinās no realitātes.

Viņš ir kļuvis par viņas barometru, viņas radaru, viņas emociju mēraparātu. Un viņa vīrieti nemitīgi vēro. Visas viņas izjūtas pamatojas uz viņa izturēšanos. Tajā pašā laikā, ļaujot viņam sevi emocionāli graut, viņa darbojas kā vidutāja starp šo vīrieti un pārējo pasauli. Viņa cenšas, lai viņš izskatītos labāks, nekā patiesībā ir, un lai abi kā pāris izskatītos laimīgāki, nekā patiesībā ir. Viņa izskaidro katru viņa kļūdu, katru savu vilšanos un, slēpdama patiesību no pasaules, noslēpj to arī no sevis. Nespēdama pieņemt to, ka viņš ir tāds, kāds ir, un ka viņa problēmas ir paša, nevis viņas problēmas, viņa jūt, ka cietusi neveiksmi enerģiskajos centienos viņu mainīt. Izmisums izlaužas uz āru dusmu izvirdumos, tad sākas cīniņi, dažkārt arī fiziski, ko izraisa viņa pati savās bezspēcīgajās dusmās par to, kas viņai šķiet apzināta sabotāža, vērsta pret labākajiem centieniem, kas turklāt tiek īstenoti tieši vīrieša labā. Gluži tāpat, kā kādreiz attaisnoja ikvienu vīrieša kļūdu, tagad viņa visu uztver kā personisku ap-vainojumu. Viņa jūtas tā, it kā būtu vienīgā, kas cenšas uzturēt normālas attiecības. Vainas apziņa vēl jo vairāk pieaug, kad viņa nevar saprast, no

164

kurienes viņā rodas šīs dusmas un kāpēc viņš viņu nemīl tā, lai vēlētos mainīties viņas dēļ, viņu abu dēļ.

Vēl vairāk noskaņojusies panākt vēlamās pārmaiņas savā vīrietī, viņa tagad ir gatava izmēģināt visu. Abi apmainās ar solījumiem. Viņa vairs nešķendēsies, ja viņš nedzers un vakaros nāks mājās vai neklaiņos apkārt, vai nedarīs vēl ko citu. Neviens no abiem nespēj pildīt solījumus, un viņa miglaini aptver, ka ir zaudējusi kontroli — ne tikai pār viņu, bet arī pati pār sevi. Viņa vairs nespēj pārtraukt strīdēties, pārmest, pielabināties, lūgties. Viņas pašcieņa strauji krītas.

Varbūt viņi nonāk pie secinājuma, ka viņu problēmās ir vainojami draugi, darbs vai vecāki. Un varbūt kādu laiku pēc tam viss ir labāk — taču tikai kādu laiku. Pārāk drīz atkal sāk darboties vecie modeli.

Tagad jau sievieti tiktāl ir pārņēmusi viņas skaudrā cīņa, ka neatliek ne laika, ne enerģijas nekam citam. Ja ir bērni, viņi noteikti tiek vismaz emocionāli, ja ne fiziski, atstāti novārtā. Sabiedriskajās attiecībās iestājas stagnācija. Ir tik daudz rūgtuma un tik daudz glabājamu noslēpumu, ka parādīšanās sabiedrībā kļūst par smagu pārbaudījumu. Un sabiedrisku kontaktu trūkums noved par daudz mīlošu sievieti vēl dziļākā izolācija. Viņa ir zaudējusi vēl vienu būtisku saikni ar realitāti. Viņas attiecības ar vīrieti ir kļuvušas par visu viņas pasauli.

Kādreiz, sensenos laikos, tieši šī vīrieša bezatbildība un bezpalīdzība bija tā, kas sievieti piesaistīja. Tas bija tad, kad viņa bija pārliecināta, ka spēj viņu mainīt, labot. Tagad viņa atklāj, ka ir uzkrāvusi savos plecos nastas, kuras pēc taisnības būtu jānes viņam, un, no sirds dziļumiem apsūdzēdama vīrieti par šādu notikumu pavērsienu, tajā pašā laikā tīksminās par savu varu, par to, ka viņa kontrolē šo vīrieti, jo rīkojas taču ar viņa naudu un uzņemas pilnīgu atbildību par kopīgajiem bērniem.

Ja atceraties grafiku, jūs ievērosit, ka mēs jau krietni esam ieskatījušies tur attēlotajā «kritiskajā fāzē», strauja sabrukuma periodā, kas sākumā izpaužas garīgajā un pēc tam arī fiziskajā sfērā. Sieviete, kas bija apsēsta ar attiecībām, tagad citām savām problēmām var pievienot arī ēšanas traucējumus, ja viņai tādu nebija jau pirms tam. Meklēdama sev atalgojumu par visiem saviem pū-liņiem, tāpat arī cenzdamās apslāpēt dusmas un aizvainojumu, viņa var sākt lietot ēdienu tādā pašā nolūkā kā nomierinošas zāles. Vai arī kuņģa čūlas vai hronisku gremošanas traucējumu dēļ var pilnīgi nerūpēties par ēšanu, varbūt vēl šajā ziņā izrādot mocekles attieksmi: «man nav laika paēst». Vai arī viņa var sākt stingri kontrolēt ēšanu, lai kompensētu to, ka nespēj kontrolēt savu dzīvi visumā. Var sākties pārlieka alkohola vai citu «relaksācijas līdzekļu» lietošana, bieži arī ārsta parakstītās zāles sieviete iekļauj savā arsenālā, ko izmanto, lai tiktu galā ar savu nepanesamo stāvokli. Ārsti, nespēdami pareizi diagnosticēt viņas progresējošo slimību, var vēl pasliktināt šīs sievietes stāvokli, piedāvājot

165

viņai nervus nomierinošus līdzekļus, lai nomāktu uztraukumu, ko izraisa viņas dzīves situācija un viņas attieksme pret to. Piedāvāt šādos apstākļos sievietei potenciāli stipru pieradumu izraisošus līdzekļus ir tas pats, kas piedāvāt pāris mēriņu džina. Gan džins, gan nervu zāles uz laiku apslāpē sāpes, taču to lie-tošana var radīt vēl vairāk problēmu, turklāt neatrisina esošas.

Kad sieviete sasniegusi šo slimības progresa pakāpi, viņai noteikti jau ir gan fiziskas, gan garīgas problēmas. Var parādīties jebkuri veselības traucējumi, saistīti ar ilgstošu un smagu stresu. Kā jau iepriekš minēts, var izveidoties atkarība no ēdiena, alkohola vai citām narkotikām. Tāpat var rasties gremošanas traucējumi un/vai čūlas, arī dažādas ādas slimības, alerģijas, paaugstināts asinsspiediens, nervu tiks, bezmiegs, vēdera aizcietējumi vai caureja, vai pārmaiņus gan aizcietējumi, gan caureja. Var sākties depresijas periodi, vai arī, ja, kā bieži mēdz būt šādos gadījumos, depresija jau agrāk ir radījusi sarežģījumus, tad tagad tās periodi var satraucoši paildzināties un padziļināties.

Tagad, kad stresa ietekmē organisms jau sāk brukt, mēs ieejam hroniskajā fāzē. Varbūt hroniskās fāzes robežlīniju iezīmē tas, ka sievietes domāšana ir kļuvusi tik stipri ietekmēta, ka viņai jau ir grūti vispār objektīvi uztvert situāciju. Pārāk stipra mīlestība ietver sevī pamazām progresējošu ārprātu, un šajā stadijā ārprāts jau ir pilnziedā. Tagad sieviete vairs nemaz nespēj saskatīt savas iespējas savā dzīvē. Lielākoties viss, ko viņa dara, ir reakcija uz partneri. Tas attiecas arī uz mīlas dēkām, apsēstību ar darbu vai citām interesēm un pievēršanos «cēloņiem», kad viņa atkal cenšas palīdzēt saviem tuvākajiem vai kontrolēt viņu dzīvi un apstākļus. Nelaimīgā kārtā pat tad, ja viņa pievēršas citiem cilvēkiem un interesēm ārpus savām attiecībām ar partneri, tagad arī tas viss ir apsēstības sastāvdaļa.

Sievieti pārņem rūgta skaudība pret cilvēkiem, kam nav tādu problēmu, un arvien biežāk viņa sāk izgāzt savu izmisumu uz apkārtējiem cilvēkiem, arvien asāk uzbrūk savam partnerim un bieži arī saviem bērniem. Šajā stadijā kā galējo līdzekli, lai vadītu savu partneri, spēlējot uz viņa vainas sajūtu, viņa var iz-mantot pašnāvības draudus vai tiešām mēģināt izdarīt pašnāvību. Nu jau gan viņa pati, gan tuvākie cilvēki ir ļoti, ļoti slimi, garīgajā ziņā noteikti un bieži vien arī fiziski slimi.

Būtu pamācoši uz brīdi apsvērt arī to, kā tiek ietekmēts bērns, kura māte cieš no pārāk spēcīgas mīlestības slimības. Daudzas no sievietēm, kuru stāstus jūs šeit lasījāt, ir uzaugušas šādos apstākļos.

Kad sieviete, kas sākusi mīlēt par daudz, beidzot saprot, ka ir darījusi visu, ko vien varējusi, lai mainītu savu vīrieti, un ka viņas labākie pūliņi ir izgāzusies, viņa varbūt vēl spēj saprast, ka ir nepieciešama palīdzība. Parasti palīdzības meklējumos viņa vēršas pie kāda cita, varbūt profesionāļa, lai vēlreiz mēģinātu mainīt savu vīrieti. Ir kritiski svarīgi, lai šis cilvēks, pie kura viņa

166

vēršas, palīdzētu saprast, ka tā, kurai jāmainās, ir viņa pati, ka atveseļošanās var sākties tikai ar viņu pašu.

Tas ir ļoti svarīgi, jo pārāk spēcīga mīlestība, kā šeit skaidri parādīts, ir progresējoša slimība. Tāda sieviete kā Margo atrodas ceļā uz nāvi. Varbūt nāvi nesīs stresa radīti veselības traucējumi, kā sirdslēkmes vai infarkts, vai arī jebkādas citas stresa izraisītas vai saasinātas fiziskās kaites. Vai arī viņa var nomirt vardarbības rezultātā, kas tagad ir kļuvusi par viņas dzīves ievērojamu sastāvdaļu, vai varbūt nelaimes gadījumā, kas nebūtu noticis, ja viņas uzmanību tik daudz nebūtu saistījusi apsēstība. Viņa var nomirt ļoti ātri vai arī var eksistēt vēl daudzus gadus šādā progresējoša sabrukuma stāvoklī. Lai arī kāds būtu nāves redzamais cēlonis, es vēlos uzsvērt, ka pārāk stipra mīlestība var nogalināt.

Tagad atgriezīsimies pie Margo, kuru bija izbiedējis viņas dzīvē notikušais pavērsiens un kura, vismaz pašlaik, cenšas meklēt palīdzību. Margo tiešām ir tikai divas iespējas. Viņai skaidri jāapzinās atšķirība starp tām un tad jāizdara sava izvēle.

Viņa var turpināt meklēt sev ideālu partneri. Ņemot vērā noslieci uz ļauniem, neuzticamiem vīriešiem, viņu neizbēgami piesaistīs vēl citi tādi paši tipi, kādus viņa jau labi pazīst. Vai arī viņa var sākt risināt ļoti grūto un darbietilpīgo uzdevumu — izzināt un apzināties savu neveselīgo attiecību modeli, objektīvi analizējot tās sastāvdaļas, kuras veido «valdzinājumu», kādu viņa izjūt pret dažādiem vīriešiem. Viņa var vai nu turpināt meklēt kaut ko ārpus sevis, proti, meklēt vīrieti, kas darīs viņu laimīgu, vai arī sākt lēno un sāpīgo (taču galarezultātā daudz pateicīgāko) procesu, kura mērķis ir iemācīties mīlēt un aprūpēt pašai sevi ar savu nelaimes līdzbiedru palīdzību un atbalstu.

Diemžēl vairākums Margo līdzīgu sieviešu labāk vēlas turpināt savu atkarību un vai nu meklē kādu mistisku vīrieti, kas darīs viņas laimīgas, vai arī nemitīgi cenšas vadīt un labot to vīrieti, ar kuru viņas ir kopā.

Šķiet, daudz vienkāršāk un pierastāk ir turpināt meklēt laimes avotu kaut kur ārpus sevis, nevis pakļauties disciplīnai, kas nepieciešama, lai veidotu savas iekšējās rezerves, iemācītos aizpildīt tukšumu no iekšpuses, nevis ārpuses. Taču tām no jums, kuras ir pietiekami gudras, pietiekami nogurušas vai pietiekami izmisušas, lai labāk vēlētos atveseļoties pašas, nevis labot to vīrieti, ar kuru kopā jūs esat, vai atrast jaunu vīrieti, — tām no jums, kuras tiešām vēlas mainīt pašas sevi, ir domāta nākamā nodaļa.

167

10. CELS UZ ATVESEĻOŠANOS

Ja kāds cilvēks spēj radoši mīlēt, viņš mīlarī pats sevi;

ja viņš var mīlēt vienīgi citus, viņš vispār nav spējīgs mīlēt.

— Ērihs Fromms, «Mīlestības māksla»

Varbūt tagad, šajās lappusēs iepazinušās ar tik daudzām sievietēm, kas ir tik līdzīgas savā neveselīgajā mīlestībā, jūs beidzot ticat, ka tā ir slimība. Kāda tad ir tai nepieciešamā ārstēšana? Kā sieviete var uzsākt savu atveseļošanos? Kā varētu atstāt pagātnē šīs nebeidzamās cīņas ar «viņu» un iemācīties izmantot savu enerģiju tālab, lai nodrošinātu sev pašai bagātu un pilnvērtīgu dzīvi? Un ar ko viņa atšķiras no tām daudzajām sievietēm, kas neatveseļojas, kas nespēj atbrīvoties no tā jucekļa un posta, ko rada neapmierinošas attiecības?

Noteikti ne jau problēmu smaguma pakāpe nosaka to, vai sieviete atveseļosies vai ne. Pirms savas atveseļošanās visas par daudz mīlošās sievietes ir ļoti līdzīgas pēc rakstura neatkarīgi no viņu pašreizējo apstākļu vai dzīvesstāstu atsevišķajām detaļām. Taču sieviete, kura ir pārvarējusi savu pieradumu mīlēt par daudz, fundamentāli atšķiras no tās sievietes, kas viņa bija un kāda viņa bija pirms atveseļošanās.

Līdz šim varbūt tikai laimīgas nejaušības noteica to, kuras no šīm sievietēm atradīs savu ceļu dzīvē un kuras ne. Tomēr esmu novērojusi, ka visas sievietes, kuras atveseļojas, beigu beigās tomēr ir spērušas noteiktus soļus, veikušas zināmus secīgus, uz atveseļošanos orientētus uzdevumus. Mēģinādamas un kļūdīdamās, bieži vien bez jebkādiem ārējiem orientieriem, viņas tomēr atkal un atkal beigu beigās ir sekojušas tai atveseļošanās programmai, ko es jums šeit sniegšu. Tālāk, kas attiecas uz manu dzīves un darba pieredzi, es nekad neesmu sastapusies ar sievieti, kas būtu veikusi šos uzdevumus un tomēr nebūtu atveseļojusies, un neesmu sastapusi atveseļojušos sievieti, kura pirms tam nebūtu veikusi šos uzdevumus. Ja tas izklausās pēc garantijas, tad tāda tā arī ir. Sievietēm, kas sekos šai programmai, ies labi.

Uzdevumi ir vienkārši, taču ne viegli izpildāmi. Tie visi ir vienlīdz svarīgi un tiek minēti vistipiskākajā hronoloģiskajā secībā:

168

1. Meklējiet palīdzību.

2. Padariet savu atveseļošanos par pašu svarīgāko jūsu dzīvē.

3. Atrodiet atbalsta grupu, kurā jūs būtu kopā ar saprotošiem nelaimes

biedriem.

4. Ikdienā attīstiet savu garīgumu.

5. Izbeidziet vadīt un kontrolēt citus.

6. Iemācieties neiesaistīties spēlēs.

7. Drosmīgi apziniet savas problēmas un neveiksmes.

8. Kultivējiet pati sevī tādas tieksmes, kas ir jāattīsta.

9. Kļūstiet «egoiste».

10. Dalieties ar citiem savā pieredzē un atziņās.

Mēs citu pēc cita izpētīsim šos uzdevumus, izzināsim, kāda ir to jēga, kas ir nepieciešams to veikšanai, kāpēc tie nepieciešami un kādas ir to izpildes sekas.

1. Meklējiet palīdzību

Ko tas nozīmē

Pirmais solis palīdzības meklēšanā var būt jebkāds: sākot ar attiecīgas grāmatas sameklēšanu bibliotēkā (kam var būt nepieciešama milzīga uzdrīkstēšanās; šķiet, ka visi jūs vēro!) un beidzot ar psihoterapeita apmeklējumu. Tas var būt anonīms zvans uz karsto telefonu, lai parunātu par to, ko jūs vienmēr tik ļoti esat centusies turēt noslēpumā, vai kontaktēšanās ar kādu tuvumā esošu iestādi, kas nodarbojas ar tādu problēmu risināšanu, kāda ir jūsējā, neatkarīgi no tā, vai šī problēma ir līdzalkoholisms, pagātnē noticis asinsgrēks, partneris, kurš jūs sit, vai kas cits. Jūs varat atrast vietu, kur pulcējas pašpalīdzības grupa, saņemt drosmi un aiziet turp vai arī apmeklēt kādu pie-augušajiem paredzētu izglītības kursu, vai apmeklēt konsultāciju centru, kas nodarbojas ar tāda veida problēmām kā jūsējā. Jūs pat varat izsaukt policiju.

169

Pamatā palīdzības meklēšana nozīmē kaut ko darīt, spert pirmo soli, iznākt arēnā. Ir ļoti svarīgi saprast, ka meklēt palīdzību nenozīmē draudēt savam partnerim, ka jūs gatavojaties to darīt. Šāda rīcība parasti ir mēģinājums šantažēt viņu, lai panāktu tādu stāvokli, ka jums nenāktos viņu parādīt sabiedrībai kā briesmoni. Atstājiet viņu ārpus savām aktivitātēm. Citādi jūsu palīdzības meklējumi (vai draudi tā darīt) būs tikai vēl viens mēģinājums viņu vadīt un kontrolēt. Centieties atcerēties, ka jūs to darāt tikai sevis labā.

Kas nepieciešams, lai meklētu palīdzību

Lai varētu meklēt palīdzību, jums vismaz uz kādu laiku ir jāatsakās no domas, ka jūs pati spējat tikt ar to visu galā. Jums jāatzīst tas, ka laika gaitā jūsu dzīve ir kļuvusi sliktāka, nevis labāka, un jāapzinās, ka, par spīti visiem pūliņiem, jūs nespējat atrisināt savu problēmu. Tas savukārt nozīmē to, ka jums godīgi jāatzīstas sev, cik slikti ir patiesībā. Nelaimīgā kārtā daudzas no mums tik godīgas kļūst tikai tad, kad dzīve jau mums ir sagādājusi tādu sitienu vai sitienu sēriju, ka esam notriektas ceļos un cīnāmies pēc elpas. Tā kā parasti tas ir īslaicīgs stāvoklis, mēs, tiklīdz atkal spējam funkcionēt, cenšamies atgriezties tur, kur beidzām, — proti, cenšamies būt stipras, vadošas, valdošas un darīt visu vienas pašas. Neapmierinieties ar īslaicīgu atvieglojumu. Ja jūs sākat ar to, ka izlasāt attiecīgu grāmatu, tad jums jāsper arī nākamais solis, kas varētu būt, piemēram, šāds — uzmeklēt grāmatā ieteiktos palīdzības avotus. (Piemēram, aplūkojiet šīs grāmatas pielikumus, kuros varat atrast ieteicamo literatūru, kā arī vietas, kur griezties pēc palīdzības.)

Ja jūs apmeklējat kādu profesionāli, noskaidrojiet, vai šī persona izprot jūsu konkrētās problēmas mehānismu. Ja, piemēram, jūs esat asinsgrēka upuris, tad cilvēks, kam nav īpašas izglītības un pieredzes šajā jomā, ne tuvu nespēs jums palīdzēt tā, kā varētu palīdzēt kāds cits, kurš zina, ko jūs esat pārdzīvojusi un kā tas jūs var būt ietekmējis.

Ejiet pie kāda, kurš uzdod jums šajā grāmatā minētajiem jautājumiem līdzīgus jautājumus par jūsu ģimenes vēsturi. Jums var rasties vēlēšanās uzzināt, vai jūsu potenciālais ārsts piekrīt šīs grāmatas pamatnostādnei, proti, tam, ka pārāk spēcīga mīlestība ir progresējoša slimība, kurai nepieciešama šeit iz-klāstītā dziednieciskā pieeja.

Mans personiskais uzskats ir tāds, ka sievietei jāiet pie konsultantēm sievietēm. Mums ir pamatā vienāda pieredze attiecībā uz to, ko nozīmē būt sievietei sabiedrībā, un tas rada īpaši dziļu izpratni. Tāpat mēs tādā gadījumā varam izvairīties no tām gandrīz neizbēgamajām vīrieša un sievietes savstarpējām spēlēm, kādas mums var sagribēties spēlēt ar psihoterapeitu vīrieti vai kādas, mums par nelaimi, viņš varētu vēlēties spēlēt ar mums.

170

Taču nepietiek tikai ar to, ka apmeklējam psihoterapeiti sievieti. Viņai arī jāpārzina iedarbīgākās ārstniecības metodes, kas ir atkarīgas no jūsu priekšvēstures faktiem, kā arī jābūt gatavai ieteikt jums iesaistīties attiecīgā pašpalīdzības grupā – īstenībā pat padarīt piedalīšanos šādā grupā par obligātu ārstēšanās sastāvdaļu.

Piemēram, es nesniegtu konsultācijas līdzalkoholiķei, kamēr viņa nebūtu iesaistījusies Al-Anon grupā. Ja pēc vairākiem apmeklējumiem viņa tomēr atteiktos to darīt, es ar viņu vienotos par to, ka atkal pieņemšu viņu tikai tad, ja viņa piekristu iesaistīties grupā un ne citādi. Mana pieredze liecina, ka līdzalkoholiķi neatveseļojas, ja nav iesaistījušies Al-Anon grupās. Šīs sievietes atkārto savus ierastos uzvedības modeļus un nemaina savu neveselīgo domāšanas veidu, un ar terapiju vien ir par maz, lai to mainītu. Turpretī, ja terapiju savieno ar darbību Al-Anon grupā, atveseļošanās notiek daudz ātrāk; abi šie dziednieciskie līdzekļi ļoti labi papildina viens otru.

Jūsu ārstei būtu jāizvirza līdzīga prasība attiecībā uz jūsu iesaistīšanos piemērotā pašpalīdzības grupā. Pretējā gadījumā viņa ļaus jums turpināt sūdzēties par savu stāvokli un neliks darīt visu, kas nepieciešams, lai palīdzētu pati sev.

Kad esat atradusi labu psihoterapeiti, jums jāpaliek pie viņas un jāpilda viņas ieteikumi. Nav iespējams mainīt visa mūža garumā iedibinātu attiecību modeli, tikai reizi vai divas apmeklējot speciālistu.

Palīdzības meklēšana var būt saistīta ar naudas izdevumiem, bet varbūt arī ne. Daudzās iestādēs ir noteikti elastīgi honorāri atkarībā no pacientu maksātspējas, un nav novērota tieša sakarība starp dārgāko ārstu un labāko ārstēšanu. Minētajās iestādēs strādā daudzi ļoti profesionāli un savu darbu mīloši speciālisti, jums vajadzīgs cilvēks ar attiecīgu pieredzi un zināšanām, kura sabiedrībā jūs jūtaties labi. Paļaujieties uz savām jūtām un, ja nepieciešams, esiet gatava apmeklēt vairākus ārstus, lai atrastu sev piemēroto.

Lai atveseļotos, nebūt nav obligāti nepieciešams apmeklēt psihoterapeiti, īstenībā jums nepiemērota terapeita palīdzība nodarīs vairāk ļaunuma nekā labuma. Taču jums var sniegt nenovērtējamu palīdzību tāds cilvēks, kurš spēj izprast pārāk spēcīgā mīlestībā ietverto slimības procesu.

Palīdzības meklēšana neprasa, lai jūs būtu gatava izbeigt savas pašreizējās attiecības ar vīrieti, ja jums tāds ir. Tāda prasība nav izvirzāma nevienā no atveseļošanās stadijām. Ja jūs veiksiet visus šos uzdevumus no pirmā līdz desmitajam, attiecības noregulēsies pašas. Kad sievietes nāk pie manis, viņas bieži vien vēlas izbeigt attiecības, pirms ir tam gatavas, un tas nozīmē, ka viņas vēlas vai nu atgriezties iepriekšējā stāvoklī, vai uzsākt jaunas, tikpat neveselīgas

171

attiecības. Ja viņas veic šos desmit uzdevumus, mainās attieksme pret palikšanu vai aiziešanu. Palikšana kopā ar vīrieti vairs nav galvenā problēma, un viņa atstāšana vairs nešķiet galvenais risinājums. Sievietes attiecības ar vīrieti kļūst par vienu no daudzajām iespējām attiecībā uz to, kā viņa varētu dzīvot savu pašas dzīvi.

Kāpēc nepieciešams meklēt palīdzību

To nepieciešams darīt tāpēc, ka jūs jau esat patērējusi tik daudz pūļu, bet tās nekad nav devušas ilgstošus rezultātus. Kaut arī tās varētu būt sniegušas neilgu atvieglojumu, vispārējā aina ir progresējošs sabrukums. Pats sarežģītākais šajā sakarā varētu būt tas, ka jūs varbūt nemaz neapzināties, cik slikti īstenībā ir, jo jūsu dzīvē, bez šaubām, pārsvarā valda noliegums. Tā arī ir jūsu slimības būtība. Piemēram, klientes man neskaitāmas reizes ir stāstījušas, ka viņu bērni neapzinoties, ka mājās kaut kas nav kārtībā, vai ka naktī, kamēr vecāki strīdas, bērni guļot mierīgi. Šis ir ļoti parasts ar pašaizsardzību saistīta nolieguma piemērs. Ja šīs sievietes atzītu to, ka viņu bērni tiešām cieš, viņas pārņemtu vainas un nožēlas sajūta. No otras puses, šis noliegums ļoti traucē viņām saskatīt problēmas nopietnību un saņemt nepieciešamo palīdzību.

Pieņemiet domu, ka jūsu stāvoklis ir sliktāks, nekā jūs varat atzīt savā pašreizējā situācijā, un ka jūsu slimība progresē. Saprotiet, ka jums nepieciešama attiecīga ārstēšana un ka jūs viena pati nespējat tikt ar to galā.

Kas mainīsies, ja jūs meklēsit palīdzību

Parasti sievietes visvairāk baidās no tā, ka attiecības ar vīrieti, ja tādas ir, varētu izirt. Tas nekādā ziņā nav obligāti, taču, ja veiksiet visus minētos uzdevumus, es jums garantēju, ka šīs attiecības vai nu uzlabosies, vai arī izbeigsies. Jūs pati vairs nebūsit tāda, kāda bijāt agrāk, un citādas būs arī jūsu attiecības ar vīrieti. Vēl sievietes parasti baidās, ka varētu tikt atklāts viņu noslē-pums. Ja reiz sieviete ir nopietni meklējusi palīdzību, tad viņa tikai retos gadījumos to nožēlo, taču bailes, ko viņa izjūt, var būt monumentālas. Neatkarīgi no tā, vai problēmas, ar kādām dzīvo šī sieviete, ir vienkārši nepatīkamas un neērtas vai arī nopietni graujošas un pat dzīvību apdraudošas, viņa var izvēlēties, meklēt palīdzību vai ne. To, vai viņa meklē palīdzību, nosaka baiļu intensitāte un dažkārt arī lepnums, nevis problēmu nopietnības pakāpe.

Daudzām sievietēm palīdzības meklēšana ārpus ģimenes vispār nešķiet iespējams risinājuma variants; šāda rīcība viņām šķiet nevajadzīga riska uzņemšanās jau tā nedrošā situācijā. «Es nevēlējos viņu sadusmot» — tā ir klasiska piekautas sievas atbilde, kad viņai vaicā, kāpēc viņa nav izsaukusi

172

policiju. Dzijas un pamatīgas bailes no tā, ka viņa varētu stāvokli padarīt vēl Jaunāku, kā arī — paradoksālā kārtā — pārliecība par to, ka viņa vēl joprojām spēj kontrolēt stāvokli, kaut kā neļauj viņai iet pie varas pārstāvjiem vai citiem cilvēkiem, kas varētu palīdzēt.

Mazāk dramatiskā mērogā tas arī varētu būt pareizi. Izmisusi sieva varētu nevēlēties sašūpot laivu, jo viņas vīra vēsā vienaldzība pret viņu tik tiešām «nav tik jauna». Viņa pati sev iestāsta, ka pamatā viņš tomēr ir labs cilvēks, kuram nepiemīt tās nelāgās īpašības, kādas viņa saskata savu draudzeņu vīros. Tā nu viņa samierinās ar neesošo seksuālo dzīvi, vīrieša noraidošo attieksmi pret jebkuru viņas mēģinājumu kaut ko mainīt vai to, ka viņš interesējas tikai par sportu ikvienā apzināta nomoda brīdī, ko abi pavada mājās kopā. No viņas puses tā nav nekāda iecietība. Sieviete vienkārši netic, ka attiecības varētu turpināties, ja viņa vairs nevēlētos pacietīgi gaidīt viņa uzmanību, kuru tā arī nekad nesagaidīs, un vēl vairāk — viņa nav pārliecināta par to, ka ir pelnījusi vairāk laimes, nekā īstenībā saņem. Tā nu arī ir atveseļošanās pamatnostādne. Vai jūs esat pelnījusi kaut ko labāku par pašreizējiem apstākļiem? Ko jūs esat gatava darīt, lai jūsu dzīve kļūtu labāka? Sāciet no paša sākuma un meklējiet palīdzību.

2. Padariet savu atveseļošanos par pašu svarīgāko jūsu dzīvē

Ko tas nozīmē

Padarīt savu atveseļošanos par pašu svarīgāko jūsu dzīvē nozīmē pieņemt šādu lēmumu: lai arī kādas būtu izvirzītās prasības, jūs esat gatava veikt tos uzdevumus, kas nepieciešami, lai varētu palīdzēt pati sev. Ja tas izklausās pārspīlēti, kādu bridi padomājiet par to, uz ko jūs būtu gatava, lai liktu viņam mainīties, lai atveseļotu viņu. Un tad vienkārši pavērsiet šo enerģiju pret sevi. Maģiskā formula šeit ir tāda, ka, lai arī viss jūsu smagais darbs un pūliņi nespēj mainīt viņu, tomēr jūs ar tādu pašu enerģijas patēriņu varat mainīt pati sevi. Tāpēc izmantojiet savas spējas tur, kur tās sniegs kādu labumu, — savā pašas dzīvē!

Kas nepieciešams, lai padarītu atveseļošanos par pašu svarīgāko jūsu dzīvē

Ir nepieciešams pilnīgi veltīt sevi sev pašai. Šī var kļūt par pirmo reizi jūsu dzīvē, kad jūs atzīstat sevi par patiesi svarīgu personu, kas tik tiešām ir cienīga saņemt jūsu pašas uzmanību un aprūpi. Tas var nākties ļoti grūti, taču, ja veiksiet visus nepieciešamos uzdevumus, piemēram, iesaistīsieties atbalsta

173

grupā un tamlīdzīgi, jūs iemācīsities cienīt un veicināt savu pašas labklājību. Tāpēc uz kādu brīdi vienkārši izceliet pati sevi, un atveseļošanās process sāksies. Drīz vien jūs jau jutīsities tik daudz labāk, ka vēlēsities to turpināt.

Lai veicinātu šo procesu, esiet gatava sevi izglītot attiecībā uz savu problēmu. Ja esat uzaugusi, piemēram, alkoholiķu ģimenē, palasiet grāmatas par šo tēmu. Apmeklējiet lekcijas par šo tēmu un centieties izprast, kas pašlaik ir zināms par to, kādu ietekmi šādi pārdzīvojumi varētu atstāt uz turpmāko dzīvi, šāda pašatklāsme dažkārt var būt nepatīkama un pat sāpīga, taču vēl nepa-tīkamāk būs, ja jūs turēsities pie saviem vecajiem paradumiem, nesaprazdama to, cik liela vara pārjums ir jūsu pagātnei. Līdz ar izpratni nāk izvēles iespēja, tāpēc, jo lielāka ir jūsu izpratne, jo lielāka jūsu izvēles brīvība.

Tāpat ir nepieciešams, lai jūs būtu gatava turpināt ziedot savu laiku un varbūt arī naudu, lai atveseļotos. Ja atsākāties ziedot laiku un naudu savas atveseļošanās labā, ja jums tā šķiet izšķērdība, tad padomājiet, cik daudz laika un naudas jūs esat iztērējusi tam, lai izvairītos no savām sāpēm, kuru cēlonis ir vai nu tas, ka jūs turpināt neveiksmīgas attiecības, vai arī tas, ka tās ir pagalam. Dzeršana, narkotiku lietošana, pārmērīga ēšana, ceļojumi nolūkā aizbēgt no tā visa, nepieciešamība pirkt jaunas lietas (vai nu viņam, vai jums) to lietu vietā, ko esat salauzusi dusmu lēkmēs, darba kavējumi, dārgas tālsarunas ar viņu vai kādu citu, kurš, pēc jūsu domām, spēj jūs saprast, dāvanas viņam, lai samierinātos, dāvanas sev pašai, lai varētu aizmirst, raudāšanā par viņu pavadītās dienas un naktis, savas veselības pamešana novārtā līdz pat nopietnai saslimšanai — šis saraksts, kas rāda, kā esat tērējusi savu laiku un naudu, turklāt pati paliekot slima, iespējams, būs pietiekami garš, lai liktu jums justies ļoti neērti, ja vien jūs uz to paskatāties godīgi. Atveseļošanās procesam ir nepieciešams, lai jūs būtu gatava ziedot vismaz šeit minēto. Un šāds ieguldījums garantē to, ka jūs saņemsit ievērojamu ienākumu.

Vispārēja ziedošanās jūsu pašas atveseļošanas procesam tāpat prasa arī, lai jūs ārstēšanas laikā nopietni ierobežotu vai pilnīgi pārtrauktu alkohola vai citu narkotiku lietošanu. Apziņu ietekmējošu vielu lietošana šajā laikā neļaus jums pilnībā pārdzīvot no jauna atklātās jūtas, bet tikai tad, ja jūs tās dziļi pār-dzīvosiet, var sākties atveseļošanās un līdz ar to arī pilnīga atbrīvošanās no tām. Neērtība un bailes, ko izraisa šīs jūtas, var radīt kārdinājumu apslāpēt tās ar kādu no minētajiem līdzekļiem (ieskaitot ēdienu kā narkotiku), taču es jums iesaku tā nedarīt. Lielākā daļa ārstniecības «darba» tiek paveikta tad, kad jūs neatrodaties ne grupas sanāksmē, ne pie ārsta. Mana pieredze liecina, ka kontaktiem, kas

174

notikuši ārstēšanās seansos vai to starplaikos, ir paliekoša nozīme tikai tad, ja šā materiāla apstrādes laikā apziņa ir neatkarīgā stāvoklī.

Kāpēc ir nepieciešams atveseļošanos padarīt par pašu svarīgāko jūsu dzīvē

Tas nepieciešams tāpēc, ka pretējā gadījumā jums nekad nebūs laika, lai atveseļotos. Jūs būsit pārāk aizņemta, darot visu to, kas jūs pataisa slimu. Gluži kā mācoties jaunu valodu, bieži ir nepieciešams atkārtot šīs valodas skaņas un runas modeļus, kas atšķiras no ierastā runāšanas un domāšanas veida un ko vispār nav iespējams uztvert, ja šī atkārtošana notiek reti vai fragmentāri, tāpat ir arī ar atveseļošanos. Ar gadījuma rakstura un paviršu žestu, kura mērķis ir paust, ka jūs kaut ko darāt savā labā, būs par maz, lai ietekmētu iesakņojušos domāšanas, jušanas un attiecību modeļus. Pateicoties tikai pieradumam, šie modeļi atjaunosies un no dziednieciskā efekta nepaliks ne pēdu.

Lai gūtu par to pareizu priekšstatu, apsveriet, uz ko jūs būtu gatava, ja slimotu ar vēzi un kāds jums piedāvātu cerību izveseļoties. Esiet gatava uz to pašu, lai atveseļotos no savas slimības, kas tāpat grauj jūsu dzīves kvalitāti un, iespējams, arī pašu dzīvi.

Kas mainīsies, ja atveseļošanos padarīsiet par pašu svarīgāko jūsu dzīvē

Pirmajā vietā ir jūsu ārsta apmeklējumi vai pašpalīdzības grupā pavadītais laiks. Tie ir svarīgāki nekā

• uzaicinājums uz pusdienām vai vakariņām, ko jūs saņemat no sava vīrieša

• satikšanās ar jūsu vīrieti, lai visu pārrunātu• izvairīšanās no viņa kritikas vai dusmām• centieni padarīt viņu (vai kādu citu) laimīgu, saņemt viņa (vai kāda cita)

atzinību• ceļojums nolūkā uz kādu laiku no visa atslēgties (lai jūs atgrieztos un

pēc tam atkal saņemtu visu to pašu)

3. Atrodiet atbalsta grupu, kurā jūs būtu kopā ar saprotošiem nelaimes biedriem

Ko tas nozīmē

Šādas atbalsta grupas uzmeklēšana var prasīt zināmas pūles, ja jūs esat vai kādreiz esat bijusi saistīta ar alkoholiķi vai narkomānu, ejiet uz Al-Anon; ja jūs

175

esat alkoholiķa var narkomāna meita, ejiet uz Al-Anon sanāksmēm, kas paredzētas pieaugušajiem bērniem; ja jūs esat asinsgrēka upuris, uzmeklējiet Apvienoto meitu sanāksmju vietu (jūs tur esat piederīga neatkarīgi no tā, vai agresors ir bijis jūsu tēvs); ja jūs esat vai esat bijusi vardarbības upuris, kontaktējieties ar jūsu rajonā esošajiem dienestiem, kas rūpējas par patvēruma sniegšanu sievietēm, un uzziniet, kādas tur ir atbalsta grupas. Ja jūs neiederaties nevienā no šīm kategorijām vai arī jūsu rajonā nav attiecīgas grupas, kas vislabāk atbilstu jūsu vajadzībām, uzmeklējiet tādu atbalsta grupu, kurā sievietes nodarbojas ar savām problēmām, kas saistītas ar emocionālu atkarību no vīriešiem, vai arī nodibiniet pati savu grupu. Norādījumi attiecībā uz jūsu pašas atbalsta grupas izveidošanu atrodami 1. pielikumā.

Nelaimes biedru pašpalīdzības grupa nav neorganizēta sieviešu sanāksme, kurā viņas pārrunātu visas briesmu lietas, ko vīrieši viņam nodarījuši, vai to, kā viņām dzīvē nav paveicies. Grupa ir vieta, kur jums jāstrādā savas atveseļošanas labā. Ir svarīgi pārspriest pagātnē gūtās traumas, taču, ja jūs konstatējat, ka pati vai citas sievietes pārstāsta garus stāstus, kuros ir daudz tādu frāžu kā «viņš teica... un tad es teicu...», jūs, iespējams, esat novirzījusies no pareizā ceļa un varbūt pat nokļuvusi nepareizajā grupā. Ar degsmi vien būs par maz, lai panāktu atveseļošanos. Labas atbalsta grupas mērķis ir palīdzēt visām tās dalībniecēm panākt uzlabošanos, un šādā grupā jāiekļauj dažas tādas dalībnieces, kuras jau sasniegušas zināmu atveseļošanas pakāpi tie var dalīties ar jaunpienācējiem sava pieredzē attiecībā uz principiem, kas viņām palīdzējuši to sasniegt. Nekur tas netiek modelēts labāk kā Al-Anon grupās. Neatkarīgi no tā, vai alkoholisms ir skāris jūsu dzīvi, jūs varat apmeklēt vienu vai vairākas sanāksmes, lai redzētu, kā darbojas atveseļošanās principi. Pamatā tie ir vienādi mums visām neatkarīgi no pagātnes vai tagadnes apstākļiem.

Kas nepieciešams, lai darbība atbalsta grupā būtu sekmīga

No jums tiks prasīts, lai jūs apsolītu gan sev pašai, gan grupai apmeklēt vismaz sešas sanāksmes, pirms nolemjat, ka tā jums neko nespēj piedāvāt. Tas nepieciešams tādēļ, ka tik ilgs vajadzīgs, lai jūs sāktu justies kā šīs grupas daļa, lai jūs apgūtu tās stilu, ja tāds ir, un sāktu aptvert atveseļošanās procesu. Ja jūs ejat uz Al-Anon, kur nedēļā bieži vien ir vairākas sanāksmes, centieties tās apmeklēt dažādās dienās. Dažādām grupām piemīt atšķirīgas iezīmes, kaut arī to veids ir pamatā līdzīgs. Atrodiet vienu vai divas grupas, kuras ir jums īpaši piemērotas, un palieciet kopā ar tām, apmeklējot arī citu grupu sanāksmes, ja izjūtat tādu nepieciešamību.

176

Būs nepieciešams apmeklēt sanāksmes regulāri. Kaut gan arī citām dalībniecēm ir svarīgi, ka jūs tur esat, jūsu klātbūtne galvenokārt ir vajadzīga jūsu pašas labā. Lai varētu saņemt to, ko grupa spēj piedāvāt, jums tur ir jābūt.

Ideālā gadījumā jūs sajutīsit zināmu uzticību, taču pat tad, ja pagaidām vēl to nespējat, jūs tomēr varat būt godīga. Runājiet par to, ka jūs vēl nespējat uzticēties cilvēkiem vispār, grupai, procesam; paradoksālā kārtā jūsu uzticība pieņemsies spēkā.

Kāpēc ir nepieciešama nelaimes biedru pašpalīdzības grupa

Kad citas sievietes uzticēs jums savus stāstus, jūs spēsit sevi salīdzināt ar viņām un savu pieredzi ar viņu pieredzi. Viņas palīdzēs jums atcerēties to, ko jūs esat izslēgusi no savas apziņas, — gan notikumus, gan izjūtas. Jūs panāksiet lielāku kontaktu pati ar sevi.

Kad jūs atklāsit, ka identificējat sevi ar citām sievietēm un labvēlīgi uztverat viņas, neskatoties uz viņu trūkumiem un noslēpumiem, jūs arī spēsit būt iecietīgāka pret šādām īpašībām un izjūtām sevī. Tas nozīmē, ka jūs sākat samierināties pati ar sevi, un tas ir absolūti būtisks atveseļošanās priekšnoteikums.

Kad jūs būsit tam gatava, jūs dalīsities arī savā pieredzē un līdz ar to kļūsit godīgāka, mazāk noslēpumaina un nobiedēta. Tā kā jūsu grupa pieņems to, kas ir bijis tik nepieņemams jums pašai, augs arī jūsu pašapziņa.

Jūs redzēsiet, kā citas sievietes savā dzīvē izmanto paņēmienus, kas palīdz un kurus jūs varat izmēģināt arī pati. Tāpat jūs redzēsit, kā cilvēki izmēģina paņēmienus, kas nepalīdz, un varēsit mācīties no viņu kļūdām.

Grupas ne tikai nodrošina sapratni un dalās pieredzē, tur uzsprēgā arī humora dzirksts, kas tāpat ir būtiska atveseļošanās procesam. Saprotošie un atpazīstošie smaidi par kārtējo mēģinājumu vadīt kādu citu, priekpilnie apsveikumi, kad kāda nelaimes biedrene ir pārvarējusi nozīmīgu šķērsli, atbrīvojošie smiekli par kopīgām rakstura īpatnībām — tas viss iedarbojas patiesi dziedinoši.

Jūs sāksit justies piederīga. Tas ir būtiski svarīgi ikvienam, kurš nāk no disfunkcionālas ģimenes, jo tur gūtā pieredze izraisa ļoti spēcīgu izolācijas sajūtu. Tas, ka jūs esat kopā ar citām sievietēm, kuras saprot jūsu pieredzi un kuram tā ir līdzīga, rada jums nepieciešamo drošības sajutu un labsajūtu.

177

Kas mainīsies, ja jūs atradīsit atbalsta grupu un pievienosities tai

Noslēpums ir izpausts. Jā, taisnība, to nezina ikviens, taču daži cilvēki zina. Jūs ejat uz Al-Anon, un tādējādi pastāv kluss pieņēmums, ka kaut kad, kaut kur jūs ir ietekmējis alkoholisms. Jūs atnākat pie Apvienotajām meitām, un tas nozīmē, ka kaut kā jūs esat bijusi upuris neadekvātiem seksuālas tuvināšanās mēģinājumiem no tāda cilvēka puses, kuram jūs bijāt uzticējusies... un tā tālāk.

Bailes, ka citi kaut ko varētu uzzināt, daudziem cilvēkiem neļauj meklēt palīdzību, kas varētu glābt viņu dzīvi un attiecības ar tuvāko. Atcerieties, ka ikvienā darbotiesspējīgā atbalsta grupā jūsu klātbūtne tajā un viss tur pārrunātais ir tāda informācija, kas nekad netiek izpausta ārpus grupas ietvariem. Jūsu konfidencialitāte tiek cienīta un aizsargāta. Ja jūsu grupā tā nav, tad jums jāmeklē tāda grupa, kur tā ir.

No otras puses, jau tas, ka jūs esat vienreiz atnākusi uz grupas sanāksmi, nozīmē, ka citi zina —jums ir problēma. Cerams, ka, izlasījusi grāmatu līdz šai vietai, jūs saprotat — tas, ka jūs ļaujat to uzzināt dažām citām sievietēm, īpaši, ja arī viņām ir tādas pašas problēmas, ir cejš, kas jūs izvedis ārā no nepanesamās izolācijas.

4. Ikdienā attīstiet savu garīgumu

Ko tas nozīmē

Nu, katram cilvēkam tas nozīmē kaut ko atšķirīgu. Dažām no jums jau pati šī ideja ir pilnīgi nepieņemama, un jūs varbūt domājat, vai nevarētu šo uzdevumu izlaist. Visas tās Dieva lietas nav domātas jums. Jums šādi uzskati šķiet nenobrieduši un naivi, un jūs esat pārak gudra, lai uztvertu tos nopietni.

Citas no jums jau varbūt ir lūgušas Dievu, kurš, šķiet, jūs neuzklausa. Jūs esat Viņam stāstījusi, kas jūsu dzīvē nav kārtībā un ko vajadzētu labot, taču jūsu stāvoklis joprojām ir nožēlojams. Vai varbūt esat lūgusies tik cītīgi un tik ilgi bez jebkādiem redzamiem rezultātiem, ka esat sadusmojusies, padevusies vai arī jūtaties pievilta un lauzāt galvu, par kādu šausmīgu noziegumu gan tiekat sodīta.

Neatkarīgi no tā, vai jūs ticat vai neticat Dievam, un, ja ticat, tad neatkarīgi no tā, vai ar viņu runājat vai ne, jūs tomēr varat veikt šo uzdevumu. Garīguma attīstīšana var notikt jebkurā pašu izraudzītā veidā. Pat tad, ja esat simtprocentīga ateiste, varbūt jūs varat gūt prieku un mierinājumu klusā pastaigā vai arī saulrieta vai kādas citas dabas parādības apcerīgā vērojumā. Lai kas arī novērš jūsu uzmanību no sevis un jauj uzlūkot lietas no lielāka attāluma, tas ir šā uzdevuma mērķis. Izpētiet, kas jums sniedz mieru un apskaidrotību, un ziedojiet tam kādu daļu sava laika, vismaz pusstundu dienā. Neatkarīgi no tā, cik

178

briesmīgi ir jūsu apstākļi, šāds paradums var sniegt jums atvieglojumu, pat labsajūtu.

Ja neesat tikusi skaidrībā, vai vispār pastāv kāds Visuma augstākais spēks, jūs varētu mēģināt rīkoties tā, it kā tam ticētu, pat tad, ja neticat. Ja sāksiet to, ar ko pati nespējat tikt galā, uzticēt kādam lielākam spēkam par jūsējo, tas var sniegt milzīgu atvieglojumu. Vai arī, ja šķiet, ka jūs mudina darīt kaut ko, ko nevēlaties, kā būtu, ja jūs kā augstāku spēku izmantotu savu atbalsta grupu? Neapšaubāmi, grupai kopumā ir vairāk spēka nekā katrai no jums atsevišķi. Ļaujiet sev izmantot grupu kā spēka avotu un atbalstu vai arī apņemieties kon-taktēties ar kādu atsevišķu grupas biedreni, lai viņa palīdzētu jums pārdzīvot grūtāko laiku. Apzinieties, ka vairs neesat viena.

Ja esat aktīva ticīgā un regulāri lūdzat Dievu, tad jūsu garīguma attīstīšana varētu nozīmēt ticību tam, ka itin visam, kas notiek jūsu dzīvē, ir cēloņi un sekas un ka par jūsu partneri ir atbildīgs Dievs, nevis jūs. Atrodiet mierīgu bridi meditācijai un lūgšanai un lūdziet padomu, kā jūs varat dzīvot savu pašas dzīvi, atjaujot citiem dzīvot savējo.

Neatkarīgi no reliģiskās orientācijas jūsu garīgā attīstīšana pamatā nozīmē atteikties no stūrgalvības, no apņēmības likt visam notikt tā, kā jūs vēlaties. Tā vietā jums jāpieņem par patiesību fakts, ka nevarat zināt, kas konkrētajā situācijā būtu labāk jums vai kādam citam. Ir iespējami arī tādi rezultāti un risinājumi, kādus nekad neesat apsvērusi, vai varbūt tas, no kā jūs visvairāk esat baidījusies un ko viscītīgāk centusies novērst, ir tieši tas, kas nepieciešams, lai stāvoklis uzlabotos. Stūrgalvība nozīmē būt pārliecinātai par to, ka tikai jums vienai ir zināmas visas pareizās atbildes. Atteikšanās no stūrgalvības nozīmē gatavību palikt mierā, būt atklātai un gaidīt, kad kāds jums parādīs īsto ceļu. Tas nozīmē atbrīvošanos no bailēm (no visiem «kas būs, ja...») un izmisuma (no visiem «ja vien...»), aizstājot to ar pozitīvām domām un apliecinājumiem attiecībā uz jūsu dzīvi.

Kas nepieciešams, lai attīstītu savu garīgumu

Ir nepieciešama gatavība, nevis ticība. Bieži vien ticība nāk kopā ar gatavību. Ja nevēlaties būt ticīga, jūs varbūt tāda arī nekļūsit, tomēr radīsit daudz lielāku mieru nekā agrāk.

Jūsu garīguma attīstīšanai nepieciešams arī tas, lai jūs izmantotu pozitīvus apliecinājumus ar mērķi pārvarēt vecos domāšanas un jūtu modeļus un nomainītu ar tiem vecās uzskatu sistēmas. Neatkarīgi no tā, vai ticat augstākai varai, pozitīvi apliecinājumi var mainīt jūsu dzīvi. Izmantojiet tos, kas sniegti 3.

179

pielikumā, vai — vēl labāk — izdomājiet pati savus. Veidojiet tos absolūti pozitīvus un, kad vien varat, atkārtojiet tos klusu pie sevis vai, ja iespējams, arī skaļi. Iesākumam viens no apliecinājumiem varētu būt šāds: «Es vairs neciešu. Manu dzīvi piepilda prieks, labklājība un gandarījums.»

Kāpēc ir nepieciešams attīstīt savu garīgumu

Ja nav garīgas attīstības, ir gandrīz neiespējami atteikties no savas tieksmes vadīt un kontrolēt, un ticēt tam, ka viss notiks tā, kā tam jānotiek.

Garīguma praktizēšana nomierina un palīdz mainīt dzīves uztveri. Jūs vairs nebūsit upuris, izjutīsit garīgu pacēlumu.

Garīgums dod spēku krīzes situācijā. Kad jūtas vai apstākļi jūs nomāc, ir nepieciešams kāds pārjums pašu bagātāks avots, pie kā vērsties.

Bez garīgās attīstības ir gandrīz neiespējami atteikties no savas stūrgalvības, bet, neatsacīdamās no stūrgalvības, jūs nespēsit izpildīt nākamo uzdevumu. Jūs nespēsit beigt vadīt un kontrolēt vīrieti jūsu dzīvē, jo joprojām uzskatīsit to par pienākumu. Jūs nespēsit uzticēt viņa dzīves kontroli par sevi augstākam spēkam.

Kas mainīsies, ja jūs attīstīsit savu garīgumu

Jūs tiekat atbrīvota no nomācošā pienākuma visu labot, kontrolēt jūsu dzīvē svarīgo vīrieti un novērst visas nelaimes.

Jūsu rīcībā ir tādi līdzekli, kas palīdzēs rast atvieglojumu citādi, nevis manipulējot ar otru cilvēku, lai viņš darītu to vai kļūtu par to, ko jūs vēlaties. Nevienam nav jāmainās tikai tāpēc, lai jūs varētu justies labi. Jums ir pieejams garīgs mierinājums, līdz ar to jūsu dzīve un laime vairāk būs pakļauta jūsu pašas kontrolei un to mazāk varēs ietekmēt citu cilvēku rīcība.

5. Izbeidziet vadīt un kontrolēt viņu

Ko tas nozīmē

Beigt viņu vadīt un kontrolēt — tas nozīmē nepalīdzēt un nesniegt padomus. Atzīsim taču beidzot to, ka šis otrs pieaugušais cilvēks, kam jūs visu laiku palīdzat un sniedzat padomus, tikpat labi kā jūs var atrast sev darbu,

180

dzīvokli, ārstu, A.A. sanāksmi un visu citu, kas viņam nepieciešams. Varbūt vienīgi viņam nav tik spēcīgas motivācijas kā jums, lai visu to meklētu vai lai tiktu galā ar savām problēmām. Taču, ja jūs cenšaties viņa vietā atrisināt viņa problēmas, viņš tiek atbrīvots no jebkādas atbildības par savu paša dzīvi. Tad jūs kļūstat atbildīgas par viņa labklājību, un, ja jūsu pūliņi, kas tiek īstenoti viņa labā, būs neveiksmīgi, viņš vainos jūs.

Ļaujiet man sniegt jums piemēru, kā tas notiek. Man bieži zvana sievas un draudzenes, kas vēlas sarunāt vizīti saviem partneriem. Es vienmēr uzstāju, lai šie vīrieši paši vienotos ar mani par vizīti. Ja cilvēkam, kam būtu jākļūst par manu klientu, pašam nav pietiekami spēcīgas motivācijas, lai izvēlētos savu psihoterapeitu un sarunātu vizīti, kāda tad būs viņa motivācija turpināt ārstēšanās kursu un strādāt pašam savas atveseļošanās labā? Agrāk manā psihoterapeites praksē bija gadījumi, kad es pieņēmu šādas vizītes, bet pēc tam man atkal zvanīja sieva vai draudzene un paziņoja, ka viņš vairs negribot apmeklēt ārstu vai viņš negribot nākt pie terapeites sievietes, vai viņš vēloties apmeklēt citu ārstu, kam būtu citādas pamatnostādnes. Tad šīs sievietes jautāja, vai es nevarot ieteikt kādu citu, kam viņas varētu zvanīt, lai sarunātu viņam vizīti. Es beidzot nolēmu nekad nepieņemt tādas vizītes, kuras kāds sarunā kādam citam, un turpmāk lūdzu šīs sievas un draudzenes atnākt pie manis, lai es varētu palīdzēt viņām.

Tas, ka jūs viņu nevadāt un nekontrolējat, tāpat nozīmē arī to, ka atsakāties no tās savas lomas, atbilstoši kurai jūs viņu iedrošināt un slavējat. Iespējams, ka esat lietojusi šos paņēmienus, lai panāktu, ka viņš dara to, ko jums gribētos, bet tas nozīmē, ka tie kļuvuši par līdzekļiem, kas ļauj manipulēt ar viņu. Slavēšana un iedrošināšana ir kaut kas ļoti līdzīgs bīdīšanai, un, to darot, jūs atkal cenšaties pārņemt viņa dzīvi savā kontrolē. Padomājiet, kāpēc jūs slavējat kaut ko, ko viņš izdarījis. Vai tāpēc, lai palīdzētu celt viņa pašapziņu? Tā ir manipulācija. Vai ir tā, ka viņš turpina darīt to, ko jūs tik ļoti slavējāt? Tā ir manipulācija. Vai viņš apzinās, ka jūs ar viņu lepojaties? Tas viņam var izrādīties par slogu. Ļaujiet viņam pašam attīstīt savu lepnumu par paša sasniegumiem. Citādi jūs nokļūsit bīstami tuvu tam, lai tēlotu viņa māti. Viņam nav vajadzīga vēl viena māte (neatkarīgi no tā, cik slikta bijusi viņa māte!), un, kas vēl svarīgāk, jums arī nevajag, lai viņš būtu jūsu bērns.

Tas nozīmē izbeigt viņu vērot. Pievērsiet mazāku uzmanību tam, ko dara viņš, un lielāku uzmanību savai pašas dzīvei. Dažkārt, kad jūs tā rīkosities, jūsu partneris sāks «lēkt vai no biksēm laukā», lai jūs arī turpmāk koncentrētos tikai uz viņu un justos atbildīga par rezultātu. Viņa stāvoklis pēkšņi no slikta var kļūt par vēl sliktāku. Lai tā notiek! Viņam pašam, nevis jums jātiek galā ar savām

181

raizēm. Ļaujiet viņam uzņemties pilnu atbildību pāršāvām problēmām un saņemt visu cieņu par saviem risinājumiem. Palieciet ārpus tā. (Ja būsiet aizņemta ar savu pašas dzīvi un nodarbosities ar savu garīgo attīstību, jums būs vieglāk novērst savu skatu no viņa.)

Tas nozīmē norobežošanos. Lai varētu norobežoties, nepieciešams, lai jūsu «es» atbrīvotos no viņa jūtām, īpaši no viņa darbībām un to rezultātiem. Tam nepieciešams, lai jūs atjautu viņam pašam tikt galā ar savas rīcības sekām, jums nav jāatpestī viņš ne no kādām viņa sāpēm. Jūs varat turpināt viņu aprūpēt, taču jūs vairs nedrīkstat rūpēties tikai par viņu. Jums jāļauj, lai viņš atrod savu ceļu, gluži tāpat, kā jūs strādājat pie tā, lai atrastu savējo.

Kas nepieciešams, lai jūs varētu beigt viņu vadīt un kontrolēt

Ir nepieciešams iemācīties neteikt un nedarīt neko. Tas ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem jūsu atveseļošanās procesā. Kad viņa dzīve ir nevadāma, kad jūs ar visu savu būtni tiecaties pārņemt vadību savās rokās, dot padomus un iedrošināt viņu, manipulēt situāciju jebkādā jums iespējamā veidā, jums jāiemācās palikt mierā un pietiekami cienīt šo otru cilvēku, lai saprastu, ka tā ir viņa cīņa, nevis jūsējā.

Ir nepieciešams, lai jūs spētu stāties pretī savām bailēm par to, kas varētu notikt ar viņu un jūsu attiecībām tad, ja jūs pārtrauksit visu vadīt, — un tad ķerties pie darba, lai iznīcinātu savas bailes, nevis manipulētu ar otru cilvēku.

Nepieciešams, lai jūs nodarbotos ar sava garīguma kopšanu tad, kad jums ir bail. Jūsu garīgā attīstība ir īpaši svarīga tad, kad jūs mācāties atbrīvoties no tās sajūtas, ka jums vajadzētu visu vadīt. Kad jūs sākat atteikties no citu savā dzīvē svarīgo cilvēku kontrolēšanas, tiešām var rasties tāda sajūta, it kā jūs kristu lejā no augstas klints. Kad jūs atbrīvojat citus cilvēkus no savas kontroles, var rasties tāda sajūta, ka jūs vairs nevaldāt arī pati pār sevi, un šī salūta ir satraucoša. Šeit var palīdzēt jūsu garīguma kopšana, jo jūs varat nodot kontroli pār jūsu mīļajiem cilvēkiem augstākas varas rokās.

Nepieciešams kritiski aplūkot to, kas ir, nevis cerēt, kā varētu būt. Kad jūs atsakāties no vadīšanas un kontrolēšanas, jums jāatsakās arī no idejas, «ja viņš mainīsies, arī es būšu laimīga». Viņš varbūt nekad nemainīsies. Jums jāizbeidz savi mēģinājumi viņu veidot. Un jums jāiemācās būt laimīgai jebkurā gadījumā.

Kāpēc ir nepieciešams beigt viņu vadīt un kontrolētKamēr vien jūs koncentrējaties uz to, lai mainītu kādu citu, pār ko jums

nav varas (un nevienam no mums nav tādas varas, lai mainītu kādu citu, izņemot

182

sevi pašu), jūs nespējat sakopot savu enerģiju, lai palīdzētu pati sev. Nelaimīgā kārtā cita cilvēka mainīšana mums šķiet daudz pievilcīgāka nodarbošanās nekā darbs ar sevi, tāpēc, kamēr vien neatteiksimies no pirmās nostādnes, mēs nekad nespēsim strādāt pie otrās.

Lielākoties jūsu izjustais neprāts un izmisums izriet no tā, ka jūs cenšaties vadīt un kontrolēt to, ko nespējat ne vadīt, ne kontrolēt. Padomājiet par visiem saviem mēģinājumiem: nebeidzamajām runām, lūgšanos, draudiem, glaimiem, varbūt pat vardarbību, par visiem izmēģinātajiem ceļiem, kas nav veduši ne pie kādiem rezultātiem. Un atcerieties, kā jutāties pēc katra neveiksmīgā mēģinājuma. Jūsu pašapziņa kritās par vēl vienu iedaļu, un jūs kļuvāt vēl satrauktāka, vēl bezpalīdzīgāka, vēl dusmīgāka. Vienīgā izeja no visa tā ir atteikšanās kontrolēt to, ko jūs nevarat kontrolēt, — viņu un viņa dzīvi.

Un visbeidzot, ir nepieciešams to pārtraukt, jo viņš, visticamāk, nekad nemainīsies, ja izjutīs spiedienu no jūsu puses. Tas, kam vajadzētu būt viņa problēmai, sāk izskatīties pēc jūsu problēmas, un jūs beigu beigās tai pieķeraties, ja vien neatsakāties no kontroles. Pat tad, ja viņš, jūs mierinādams, sola mainīt dzīvesveidu, viņš tomēr, visticamāk, atgriezīsies pie saviem vecajiem paradu-miem un, to darīdams, turklāt vēl izjutīs pret jums lielu aizvainojumu. Atcerieties: ja jūs būsit tas iemesls, kura dēj viņš atteiksies no sava paraduma, jūs būsit arī iemesls tā atsākšanai.

Piemērs. Manā kabinetā ir divi jauni cilvēki. Viņš — tāpēc, ka nonācis konfliktā ar likumu, jo izdarījis pārkāpumu alkohola vai narkotiku ietekmē, un viņu pie manis ir atsūtījis tiesas ieceltais aizbildnis. Viņa te atrodas tāpēc, ka cenšas visur viņam sekot. Viņa uzskata par savu pienākumu noturēt viņu uz taisnā un ērkšķainā ceļa. Kā jau parasti šādos gadījumos, abi nāk no ģimenēm, kurās vismaz viens no vecākiem ir alkoholiķis. Sēdēdami man pretī, sadevušies rokās, viņi man stāsta, ka gatavojas precēties.

«Man šķiet, ka apprecēšanās nāks viņam par labu,» saka jaunā sieviete, dažkārt — biklā līdzjūtībā, citkārt — stingrā apņēmībā.

«Jā,» viņš paklausīgi pamāj. «Viņa nejauj man pārāk trakot. Viņa man joti daudz palīdz.» Viņa balsī skan atvieglojums, un viņa draudzene burtiski staro no prieka par ticību, kādu viņš tai dāvā, par viņai uzticēto atbildību par viņa dzīvi.

Un tad es cenšos — maigi, ņemot vērā viņu cerību un mīlestību, — izskaidrot, ka, ja viņam ir problēmas ar alkoholu vai citām narkotikām un viņa ir cēlonis, kura dēļ viņš tagad pierimst vai pārtrauc alkohola vai narkotiku lietošanu, tad viņa arī būs cēlonis tam, ka viņš vēlāk atkal palaidīs bremzes, atsāks dzert vai lietot narkotikas. Es viņus abus brīdinu, ka kādu dienu strīda vidū viņš tai pateiks: «Es to atmetu tevis dē), un kāda ir starpība? Tu tāpat nekad

183

neesi apmierināta, kāpēc gan lai es turpinātu censties?» Un drīz viņus abus šķirs tie paši spēki, kas tagad viņus šķietami tuvina.

Kas mainīsies, ja jūs beigsit viņu vadīt un kontrolēt

Viņš var kļūt ļoti nikns un pārmest, ka jūs vairs par viņu nerūpējaties. Šo dusmu cēlonis ir bailes no tā, ka nu pašam ir jāatbild par savu dzīvi. Kamēr vien viņš var cīnīties ar jums, dot solījumus vai censties jūs atgūt, viņa cīņa ir vērsta uz ārpusi, uz jums, un nevis uz iekšpusi, pašam uz sevi. (Kaut kas jau dzirdēts? Tas pats attiecas arī uz jums, kamēr vien jūsu cīņa notiek ar viņu.)

Jūs varat atklāt, ka abiem ir ļoti maz, par ko runāt, kad ir beigusies pieglaimošanās, strīdēšanās, draudēšana, cīnīšanās un salabšana. Viss ir kārtībā. Atkārtojiet savus pozitīvos apliecinājumus klusībā pati sev.

Ļoti iespējams, ka tad, kad tiešām būsit atteikusies no viņa vadīšanas un kontrolēšanas, atbrīvosies liels daudzums jūsu enerģijas, ko varēsit izmantot sevis izzināšanai, attīstīšanai un labošanai. Tomēr ir svarīgi apzināties, ka vienmēr pastāvēs kārdinājums atkal meklēt nelaimju cēloni ārpus sevis. Apvaldiet šo tieksmi un turpiniet koncentrēties uz sevi.

Būs tikai godīgi atgādināt, ka tad, kad jūs atteiksities no savas agrākās — viņa dzīves ceļa nolīdzinātajās — lomas, var iestāties liels sajukums un jūs var sākt kritizēt cilvēki, kas nesaprot, ko jūs darāt (vai nedarāt). Centieties nenostāties aizsardzības pozīcijās un necentieties sniegt viņiem sīkākus pa-skaidrojumus. Ja vēlaties, varat viņiem ieteikt izlasīt šo grāmatu, un tad pārtrauciet sarunu par šo tēmu. Ja viņi uzstāj, kādu laiku izvairieties no viņiem.

Parasti šāda kritika mēdz būt daudz retāka un vājāka, nekā mēs esam gaidījušas un baidījušās. Mēs paši sev esam visbargākie kritiķi, un mēs izplatām ap sevi savas nojautas par gaidāmo kritiku, mēs to saskatām un sadzirdam it visur. Esiet vienmēr pati savā pusē, un pasaule brīnumainā kārtā kļūs par daudz atzinīgāku vidi.

Tam, ka jūs atsakāties no citu cilvēku vadīšanas un kontrolēšanas, var būt vēl arī tādas sekas, ka jums jāatsakās no savas «izpalīdzīgā cilvēka» reputācijas, taču, lai cik dīvaini tas arī liktos, pati šī atteikšanās bieži vien ir vislielākā palīdzība, kādu jūs varat sniegt tam, kuru mīlat. Šī «izpalīdzīgā cilvēka» reputācija ir egoistisks manevrs. Ja jūs tiešām vēlaties palīdzēt, atkāpieties no viņa problēmām un palīdziet pati sev.

184

6. Iemācieties neiesaistīties spēlēs

Ko tas nozīmē

Jēdziens «spēle» attiecībā uz divu cilvēku dialogu ir aizgūts no psihoterapijas paveida, kas pazīstams kā mijiedarbību analīze. Spēles ir mijiedarbības veids, kas tiek izmantots, lai izvairītos no patiesas tuvības. Ikviens reizēm attiecībās ar otru cilvēku izmanto spēles, taču neveselīgās attiecībās spēles dominē. Tās ir stereotipiskas reakcijas, kas palīdz izvairīties no jebkādas patiesas informācijas un jūtu apmainās un Jauj katram no spēles dalībniekiem uzvelt partnerim atbildību par savu labsajūtu vai ciešanām. Tipiskās par daudz mīlošu sieviešu un viņu partneru spēlētās lomas ir glābējs, vajātājs un upuris. Katrs pāra loceklis vairākas reizes tipiskā secībā izpilda katru no šīm lomām. Mēs apzīmēsim glābēja lomu ar (G) un definēsim kā «to, kurš cenšas palīdzēt», vajātāja lomu ar (V), definējot kā «to, kurš cenšas vainot», un upura lomu ar (U), definējot kā «to, kurš ir bez vainas un bezpalīdzīgs». Turpmākais scenārijs attēlo, kā noris šī spēle.

T o m s , kurš bieži pārrodas mājas vēlu, tikko ienācis guļamistabā. Ir 11.30 vakarā. Viņa sieva Mērija sāk.

M ē r i j a (raudulīgi): (U) Kur tu biji? Es tā uztraucos! Es nespēju iemigt. Es tā baidījos, vai nav notikusi kāda nelaime! Tu taču zini, kā es uztraucos! Kā tu varēji jaut man te tā gulēt, un kāpēc tu vismaz nepiezvanīji, lai pateiktu, ka esi vēl dzīvs?

T o m s (mierinoši): (G) Ak, mīļumiņ, piedod man! Es domāju, ka tu jau gulēsi, un nevēlējos ar zvanu tevi modināt. Neuztraucies! Tagad esmu mājās un apsolu, kā nākamo reizi piezvanīšu. Kad būšu gatavs likties gultā, pamasēšu tev muguru, un tev kļūs labāk.

M ē r i j a (sākdama dusmoties): (V) Es negribu, ka tu man pieskaries! Tu saki, ka nākamreiz piezvanīsi! Tas taču ir joks! Jau pagājušo reizi, kad tā notika, tu solīji man nākamreiz piezvanīt, un vai tu to darīji? Nē! Tev taču vienalga, ka es te guļu un domāju, ka tu varbūt esi beigts. Tu nekad nedomā par citiem, tāpēc jau nezini, kā ir, kad uztraucies par kādu, kuru tu mīli.

T o m s (bezpalīdzīgi): (U) Mīļumiņ, tā taču nav! Es domāju par tevi. Es negribēju tevi modināt. Es nezināju, ka tu uztraucies. Es vienkārši centos, lai tev būtu labāk. Rādās, lai ko es arī darītu, man nekad nav taisnība. Un kā būtu tad, ja es tev piezvanītu un tu būtu iemigusi? Tad atkal es būtu vainīgs, ka esmu tevi uzmodinājis! Es vienkārši neko nevaru izdarīt tev pa prātam.

M ē r i j a (atmaigstot): (G) Nu, tā gan nav. Tas ir vienkārši tāpēc, ka tu man tik daudz nozīmē; man jāzina, ka ar tevi viss ir kārtībā, ka tu neesi kaut kur

185

sabraukts. Es necenšos panākt, lai tu justos slikti; es tikai gribu, lai tu saprastu, ka es par tevi tā uztraucos tāpēc, ka es tevi tā mīlu. Piedod, ka es tā sadusmojos!

T o m s (sajuzdams pamatu zem kājām): (V) Nu, ja jau tu tā uztraucies, tad kāpēc nepriecājies mani ieraudzīt, kad esmu atgriezies mājās? Kāpēc tu man vienmēr uzbrūc ar visām šīm žēlabām par to, kur es esmu bijis? Vai tu man neuzticies? Es jau esmu noguris no tā, ka man vienmēr par visu jātaisnojas. Ja tu man uzticētos, tu būtu likusies gulēt un tad, kad es pārnāktu, priecātos mani redzēt, nevīs man uzbruktu! Dažkārt man šķiet, ka tev vienkārši patīk strīdēties.

M ē r i j a (paaugstinot bnlsi): (V) Priecātos tevi redzēt! Pēc tam kad esmu te nogulējusi divas stundas, domādama, kur gan tu esi? Ja es tev neuzticos, tas ir tāpēc, ka tu neko neesi darījis, lai šāda uzticība rastos! Tu nezvani, vaino mani par to, ka esmu uztraukusies, un tad man pārmet, ka neesmu pret tevi mīla, kad tu beidzot ievēlies pa durvīm! Kāpēc gan tu nevarētu vienkārši apgriezties un iet atpakaļ turp, no kurienes esi nācis, kur tu esi pavadījis visu vakaru?!

T o m s (mierinoši): (G) Klausies, es zinu, ka tu esi uztraukusies, un man arī rit būs grūta diena. Kā būtu, ja es pagatavotu tev tasi tējas? Tas ir tas, kas tev vajadzīgs. Tad es ieiešu dušā un nākšu gulēt. Labi?

M ē r i j a (raudot): (U) Tu vienkārši nesaproti, kā ir gaidīt un gaidīt, zinot, ka tu varētu piezvanīt, bet to nedari, jo es jau tev neesmu tik svarīga...

Vai nepieliksim šeit punktu? Kā varbūt esat jau nopratusi, viņi abi varētu turpināt mainīties vietām šajā glābēja, vajātāja un upura lomu trijstūrī vēl daudzas stundas vai dienas, vai pat gadus. Ja jūs pieķerat sevi reaģējam uz otra cilvēka izteikumu vai rīcību, pamatojoties uz kādu no šīm pozīcijām, uzmanieties! Jūs esat iesaistījusies uzvaru nesološā apvainojumu, atspēkojumu, apsūdzību un pretapsūdzību kampaņā, kas ir bezjēdzīga, muļķīga un pazemojoša. Apstājieties! Atsakieties no mēģinājumiem pagriezt to sev vēlamā virzienā, būdama mīļa, dusmīga vai bezpalīdzīga. Mainiet to, ko spējat mainīt, un tas nozīmē, ka jums jāmaina pašai sevi! Beidziet tiekties pēc uzvaras! Apspiediet sevī jebkuru vēlēšanos cīnīties vai piespiest viņu izskaidroties vai atvainoties par savu uzvedību vai nevērību. Netiecieties pēc tā, lai viņš justu pietiekami lielu nožēlu.

Kas nepieciešams, lai neiesaistītos spēlēs

Lai jūs netiktu iesaistīta spēle, ir nepieciešams, lai jūs pat tad, ja jūtat kārdinājumu reaģēt tādā veidā, kurš, kā jums zināms, paildzinās spēli, tomēr to nedarītu. Jums jāreaģē tā, lai spēle beigtos. Sākumā būs diezgan sarežģīti, taču pēc nelielas praktizēšanās tas nenāksies grūti (ja vien vispirms spēsit tikt galā ar

186

savu tieksmi piedalīties spēlē; šī atteikšanās nozīmēs, ka esat daļēji veikusi iepriekšminēto uzdevumu, proti, atteikusies no vadības un kontroles).

Vēlreiz atgriezīsimies pie tikko izklāstītās situācijas un palūkosimies, kā Mērija varēja palikt ārpus šā nebeidzamā trijstūra savās attiecībās ar Tomu. Pieņemsim, ka Mērija jau sākusi attīstīt savu garīgumu un ir pārliecināta, ka tas nav viņas pienākums — vadīt un kontrolēt Tomu. Tā kā viņa strādā, lai parūpē-tos pati par sevi, tad tovakar, kad bija jau vēls, bet Toms vēl nebija pārnācis, viņa nevis ļāva sev kļūt nervozai un uztraukties, bet gan piezvanīja draudzenei no savas atbalsta grupas. Viņas runāja par Mērijas bailēm, un tas palīdzēja nomierināties. Mērijai bija vajadzīgs kāds, kas uzklausītu, kā viņa jūtas, un drau-dzene arī uzklausīja ar sapratni, taču nesniedza nekādus padomus. Nolikusi klausuli, Mērija izteica vienu no saviem iemīļotākajiem apliecinājumiem: «Manu dzīvi vada augstāka vara, un es mierā, drošībā un lēnprātībā pavadu ik dienu, ik stundu.» Tā kā nav iespējams vienlaikus domāt divas atsevišķas domas, Mērija konstatēja, ka ir pievērsusi domas mierinošajiem apliecinājuma vārdiem; viņa nomierinājās un pat atbrīvojās. Kad Toms pusdivpadsmitos atgriezās mājās, viņa bija aizmigusi. Ienākdams istabā, viņš to uzmodināja, un pirmajā acumirklī viņa juta atgriežamies aizkaitinājumu un dusmas, tāpēc pāris reižu pie sevis atkārtoja savu apliecinājumu un skaļi teica: «Sveiks, Tom. Es tā priecājos, ka tu esi mājās.» Toms bija pieradis, ka šādos gadījumos vienmēr izceļas strīdi, un šis ikdienišķais sveiciens viņu nedaudz samulsināja. «Es jau gatavojos tev piezvanīt, bet...» viņš aizstāvoties sāka savu atvainošanos Merija nogaidīja, līdz viņš beidz, un teica: «Mēs varam par to parunāt rīt, ja vēlies. Tagad esmu pārāk samiegojusies. Ar labu nakti.» Toms jutās vainīgs par vēlo pārnākšanu, strīds ar Mēriju būtu mazinājis viņa vainas sajūtu. Tad viņš varētu sev teikt, ka viņa ir kašķīga spītniece, un tad vainīga būtu viņa — par kašķēšanos, nevis viņš — par novēlošanos. Toties tagad palika viņa vainas sajūta, bet viņai nebija jācieš viņa rīcības dēļ. Tā tam arī jābūt.

Šī glābēja-vajātāja-upura spēle, ko abi spēlējat, ir līdzīga galda tenisam. Jūs atsitat bumbiņu, kad tā nonāk pie jums. Ja jūs negribat iesaistīties spēlē, jums jāiemācās palaist bumbiņu garām, lai tā izlido ārpus laukuma robežām. Viens no labākajiem paņēmieniem, kā to darīt, ir iepraktizēties vārdiņa «ak» lietošanā. Piemēram, atbildot uz Toma atvainošanos, Mērija var vienkārši pateikt «Ak» un gulēt tālāk. Ja neļausit sevi iesaistīt strīdā jeb glābēja-vajātāja-upura tipa vārdu apmaiņā, jūs sāksit apzināties savu spēku. Tā ir brīnišķīga sajūta — apzināties, ka neesi ļāvusi sevi noķert un esi saglabājusi nosvērtību, savu cieņu. Un tas nozīmē, ka jūs esat spērusi vēl vienu soli ceļā uz savu atveseļošanos.

187

Kāpēc ir nepieciešams, lai jūs neiesaistītos spēlēsVisupirms jāsaprot, ka mūsu lomas, ko nosaka spēle, neaprobežojas tikai

ar vārdu apmaiņu. Mēs tās attiecinām uz veidu, kādā izspēlējam visu savu dzīvi, un katrai no mums ir kāda īpaša loma, kas mums patīk vairāk par citām.

Varbūt jūsējā ir glābējas loma. Bieži vien par daudz mīlošām sievietēm pierasta un ērta ir apziņa, ka viņas rūpējas par kādu cilvēku (vada un kontrolē to). No haotiskās un/vai trūcīgās pieredzes viņas izvēlējušās tieši šo ceļu, lai saglabātu savu drošību un zināmā mērā spētu samierināties pašas ar sevi. Viņas šo lomu spēlē ar draugiem, ģimenes locekļiem un bieži vien arī darbā.

Vai arī jūs atklājat, ka tēlojat vajātāju, esat sieviete, kurai ir slieksme meklēt vainīgo, norādīt uz to un nolikt visu savās vietās. Atkal un atkal šai sievietei vajag restaurēt cīņu ar tumšajiem spēkiem, kas apdraudējuši viņu bērnībā, un cerēt, ka tagad — kā pieaugušai sievietei — viņai cīņā būs vairāk priekšrocību. Nikna jau kopš bērnības un tagad cenzdamās atriebties par savu pagātni, viņa ir cīnītāja, urdītajā, strīdniece, ragana. Viņai ir jāsoda. Viņa alkst pēc atvainošanās, kompensācijas.

Un beidzot, jūs varat būt arī upuris, visbezspēcīgākā no visām trim, kam nav citas iespējas kā vienīgi būt atkarīgai no citu cilvēku rīcības. Varbūt bērnībā jums arī šķita, ka nav nekādas citas iespējas kā vien upurēties, taču tagad šī loma jums ir jau tik ierasta, ka īstenībā tā var dot zināmu varu. Vājums ir sava veida tirānija; tās cena ir vainas apziņa, un tā ir valūta, kas tiek likta lietā upura veidotajās attiecībās.

Ja spēlējat kādu no šīm lomām sarunā vai dzīvē, tā neļauj koncentrēties uz sevi un patur jūs kopš bērnības pazīstamajā baiļu, dusmu un bezpalīdzības lokā. Jūs nevarat attīstīt savu potenciālu kā pilnībā attīstījusies cilvēciska būtne, kā pieaudzis, par savu dzīvi atbildīgs cilvēks, ja jūs neatsakaties no savas iero-bežojošās lomas, no ieraduma būt apsēstai citu cilvēku dēļ. Kamēr vien jūs esat šo lomu, šo spēļu gūstā, jums liekas — kāds cits cilvēks nejauj sasniegt laimi. Tiklīdz esat atteikusies no spēlēm, jūs uzņematies pilnīgu atbildību par savu izturēšanos, savu izvēli un savu dzīvi. Patiesībā tad, kad tiek pārtrauktas spēles, jūsu izvēles iespējas (gan tās, kas jau izmantotas, gan tās, kas tagad radušās kā papildiespējas) kļūst skaidrākas un jūs vairs nevarat tik viegli no šīs izvēles izvairīties.

Kas mainīsies, ja jūs vairs neiesaistīsities spēlēs

Tagad jums jāizstrādā jauni paņēmieni, kā uzturēt sakarus pašai ar sevi un citiem, un tiem jābūt tādiem, kas apliecina jūsu gatavību uzņemties atbildību pār savu dzīvi. Mazāk «ja vien nebūtu...» un daudz vairāk «Tieši tagad es izvēlos...».

188

Ķeroties pie šā uzdevuma, jums būs nepieciešama visa enerģija, kas atbrīvojās, kad atteicāties no vadības un kontroles, lai izvairītos iesaistīties spēlēs (pat paziņojums «Es nespēlēju» jau ir piedalīšanās spēlē). Praktizējoties tas kļūst arvien vieglāk, ar laiku tas dos ļoti lielu iekšējo spēku.

Jums būs jāiemācās dzīvot bez satraukuma, ko rada karsti strīdi, laiku aprijošās un enerģiju nosūcošās drāmas, kurās esat piedalījusies. Tas nav viegli izdarāms. Bieži vien par daudz mīlošas sievietes ir aprakušas jūtas tik dzīli, ka viņām vienkārši ir nepieciešams uzbudinājums, ko rada strīdi, šķiršanās un atkalapvienošanās, lai vispār justu, ka ir dzīvas. Uzmanību! Sākumā var likties garlaicīgi tas, ka jums nav nekā cita, uz ko koncentrēties, izņemot jūsu pašas iekšējo dzīvi. Taču, ja jūs apradīsit ar šo garlaicību, tā pārvērtīsies pašatklāsmē. Un tad jūs būsit gatava spert nākamo soli.

7. Drosmīgi apziniet savas problēmas un neveiksmes

Ko tas nozīmē

Tā kā esat atteikusies no citu vadīšanas un kontrolēšanas, arī no spēlēm, jums tagad vairs nav palicis nekas, kas novērstu uzmanību no pašas dzīves, no pašas problēmām un sāpēm. Šis ir laiks, kad jums jāsāk dziļi ieskatīties pašai sevī. Var palīdzēt jūsu garīgā programma, atbalsta grupa un psihoterapeits, ja jums tāds ir. Šajā procesā ne vienmēr ir nepieciešams psihoterapeits. Piemēram, anonīmajās programmās tie cilvēki, kas jau ir daļēji atveseļojušies, var protežēt jaunpienācējus, tā bieži vien palīdzot saviem aizbilstamajiem veikt šo pašizpētes procesu.

Tas nozīmē arī to, ka jums stingri jāizvērtē sava tagadējā dzīve, gan tas, kas liek justies labi, gan tas, kas liek justies nepatīkami vai nelaimīgai. Uzrakstiet visu uz papīra! Ieskatieties arī pagātnē. Izpētiet visas labās un ļaunās atmiņas, sasniegumus, neveiksmes, visas tās reizes, kad cietāt sakāvi, un reizes, kad uzvarētāja bijāt jūs. Apziniet to visu un atkal fiksējiet rakstiski. Pievērsiet uzmanību īpašu grūtību jomām, ja viena no šādām jomām ir sekss, uzrakstiet pilnīgu savu seksuālo biogrāfiju. Ja jums vienmēr ir bijuši sarežģījumi ar vīriešiem, sāciet ar saviem pašiem agrākajiem piedzīvojumiem un tāpat uzrakstiet pilnīgu biogrāfiju. Vecāki? Lietojiet attiecībā ar viņiem to pašu paņē-mienu. Sāciet no paša sākuma un rakstiet. Jā, nāksies daudz rakstīt, taču tā ir nenovērtējama metode, kas palīdzēs jums izanalizēt pagātni un sākt atpazīt iedibinājušos modeļus, atkārtojušos motīvus jūsu cīņās ar sevi pašu un citiem.

189

Ja esat sākusi šo procesu, strādājiet tik rūpīgi, cik vien iespējams. Šī ir metode, ko jūs varētu vēlēties atkārtot arī kaut kad vēlāk, kad atkal radīsies jauni problēmu loki. Varbūt sākumā jūs koncentrēsities uz savām attiecībām ar vīriešiem. Vēlāk, citā reizē, jūs varētu vēlēties uzrakstīt savu darba biogrāfiju, fiksēt, kādas izjūtas jums bija pirms katra jauna darba sākšanas, darba attiecību laikā un pēc tam. Vienkārši ļaujiet plūst savām atmiņām, domām un izjūtām. Šajā laikā vēl nemeklējiet savā sacerējumā modējus; dariet to pēc tam.

Kas nepieciešams, lai drosmīgi apzinātu savas problēmas un neveiksmes

Jums nāksies daudz rakstīt un ziedot šā darba veikšanai daudz laika un enerģijas. Varbūt rakstīšana jums nešķiet nedz vienkāršs, nedz ērts izteiksmes veids. Tomēr šā uzdevuma veikšanai tā ir pati labākā metode. Neraizējieties par to, lai viss tiktu paveikts perfekti vai vismaz labi. Vienkārši dariet to tādā veidā, kāds jums šķiet piemērots.

Visā, ko jūs rakstāt, jums nāksies būt, cik vien iespējams, godīgai un atklātai.

Kad jūs pēc labākās sirdsapziņas būsit pabeigusi šo darbu, atklājiet to kādam citam cilvēkam, kam rūp jūsu liktenis un kam jūs uzticaties. Šim cilvēkam vajadzētu būt tādam, kas saprot, ko jūs cenšaties darīt savas atveseļošanās labā, un kas spēj vienkārši uzklausīt visu, ko esat uzrakstījusi par savu seksuālo dzīvi, savu attiecību vēsturi, savu ģimenes vēsturi, jūsu izjūtām attiecībā uz sevi pašu un notikumiem jūsu dzīvē — gan labajiem, gan ļaunajiem. Cilvēkam, ko jūs izvēlaties par savu klausītāju, ir jābūt apveltītam ar līdzjūtību un izpratni. No viņa netiek prasīti nekādi komentāri, tas jāsaprot jau pašā sākumā. Nekādu padomu, nekādas pamudināšanas. Tikai uzklausīšana.

Šajā savas atveseļošanās stadijā neizvēlieties savu partneri par cilvēku, kas visu uzklausīs. Daudz, daudz vēlāk jūs varbūt vēlēsities atklāt viņam to, ko esat uzrakstījusi, varbūt nekad nevēlēsities to darīt. Taču nav pareizi uzticēt visu viņam jau tagad. Jūs vienkārši ļaujat kādam uzklausīt, lai sajustu, kā tas ir — izstāstīt savu dzīvesstāstu un tikt pieņemtai. Tas nav līdzeklis, lai izlīdzinātu krokas jūsu attiecībās. Mērķis ir pašatklāsme, un viss.

Kāpēc ir nepieciešams drosmīgi apzināt savas problēmas un neveiksmes

Vairākums no mums, kas mīl par daudz, ir pieradušas vainot citus savas dzīves nelaimēs un noliegt savas kļūdas un savu izvēli. Tā ir graujoša attieksme pret dzīvi, un tā jāiznīdē jau pašā saknē. To var izdarīt, ja jūs labi, cītīgi un godīgi izzināsit pati sevi. Tikai apzinot savas problēmas un kļūdas (arī pozitīvās

190

īpašības un veiksmes) ka tiešam savas, nevis kaut ka saistītas ar viņu, jūs varat spert soļus, kādi ir nepieciešami, lai mainītos.

Kas mainīsies, ja jūs drosmīgi apzināsit savas problēmas un neveiksmes

Pirmkārt, jūs droši vien spēsit atmest apslēpto vainas sajūtu attiecībā uz jūsu pagātnes notikumiem un izjūtām. Tas ļaus jums padarīt par savas dzīves vadmotīvu lielāku prieku un veselīgāku attieksmi.

Otrkārt, tā kā cits cilvēks būs uzklausījis jūsu pašus briesmīgākos noslēpumus un tomēr no tā nebūsit gājusi bojā, jūs sāksit justies drošāk pasaulē.

Ja jūs atteiksities no citu vainošanas un uzņemsities atbildību par savu izvēli, varēsit apsvērt visas iespējas, kas jums nebija pieejamas tad, kad sevi uzskatījāt par citu cilvēku upuri. Tas sagatavos jūs tam, lai spētu savā dzīvē mainīt to, kas nenāk jums par labu, kas nav ne apmierinošs, ne piepildošs.

8. Kultivējiet pati sevī tādas tieksmes, kas ir jāattīsta

Ko tas nozīmē

Kultivēt sevī tādas tieksmes, kas ir jāattīsta, nozīmē negaidīt, ka viņš mainīsies un tad jūs varēsit sākt normāli dzīvot. Tas nozīmē arī negaidīt viņa atbalstu — finansiālu, emocionālu vai praktisku —, lai jūs varētu sākt savu karjeru vai mainīt darbu, vai atsākt mācības, vai darīt ko citu, ko jūs vēlaties darīt. Jūsu plāni nedrīkst būt atkarīgi no viņa palīdzības, veidojiet tos tā, it kā jums nebūtu neviena cita, uz ko paļauties, ka vienīgi jūs pati. Gādājiet par visu - bērnu aprūpi, naudu, laiku, transportu — , neizmantojot viņu kā resursu (vai aizbildinājumu!). Ja, lasot šo, jūs protestējat un sakāt, ka bez viņa līdzdalības jūsu plāni nav iespējami, apsveriet pie sevis vai kopā ar kādu draudzeni, kā jūs tos īstenotu, ja šo vīrieti nemaz nepazītu. Jūs atklāsit, ka ir pat ļoti iespējams dzīvot arī tad, ja jūs vairs neesat atkarīga no viņa un tā vietā izmantojat visas savas pārējās iespējas.

Sevis pašas attīstīšana nozīmē aktīvu sekošanu savām interesēm. Ja esat pārāk ilgi bijusi aizņemta tikai ar viņu un jums vispār nav bijis pašai savas dzīves, tad sāciet izmēģināt daudzas un dažādas lietas, lai uzzinātu, kas īsti jūs interesē. Vairākumam sieviešu, kas mīl par daudz, tas nenākas viegli. Ja šis vīrietis ilgi ir bijis jūsu projekts, tagad šķiet neērti pārslēgt visu uzmanību uz

191

sevi un meklēt to, kas nāktu par labu jūsu pašas izaugsmei. Esiet gatava katru nedēju izmēģināt vismaz vienu pavisam jaunu darbības veidu. Uztveriet dzīvi kā bufetes tipa galdu un ņemiet no tās daudzus un dažādus iespaidus, lai noskaidrotu, kas jums patīk.

Sevis attīstīšana nozīmē uzņemties risku: sastapties ar jauniem cilvēkiem, pirmo reizi pēc daudziem gadiem atkal ieiet klasē, doties ceļojumā vienai, meklēt darbu... darīt visu to, ko, pēc jūsu domām, vajadzētu darīt, bet kam neesat varējusi saņemt drosmi. Šī ir tā reize, kad jāmetas uz galvas ūdenī. Dzīvē nav kļūdu, ir tikai mācības, tāpēc ejiet tajā un ļaujiet, lai dzīve pati jums iemāca, ko tā vēlas iemācīt. Izmantojiet savu atbalsta grupu kā iedrošinājuma un atgriezeniskās saites avotu. (Nemeklējiet iedrošinājumu pie sava partnera vai jūsu disfunkcionālās ģimenes. Viņiem ir vajadzīgs, lai jūs paliktu tāda pati un lai viņi varētu palikt tādi paši. Nekaitējiet sev un savai izaugsmei, paļaudamās uz vīniem.)

Kas nepieciešams, lai varētu kultivēt sevī tādas tieksmes, kas ir jāattīsta

Sāciet ar to, ka katru dienu izdariet divas tādas lietas, ko negribas darīt. Tā jūs iesildīsities un vērsīsit plašumā savu ideju par to, kas esat un ko spējat izdarīt. Pastāviet kādā jautājumā uz savu, kaut arī jūs labprātāk izliktos, ka tam nav nekādas nozīmes, vai aiznesiet atpakaļ uz veikalu kādu jūs neapmierinošu preci, kaut arī labprātāk to vienkārši izmestu. Piezvaniet tam, kam jūs labprātāk nezvanītu. Iemācieties vairāk rūpēties par sevi un mazāk par tiem, ar kuriem jūs saskaraties. Sakiet «nē», lai iepriecinātu sevi, nevis «jā», lai iepriecinātu kādu citu. Skaidri palūdziet to, ko jūs vēlaties, un riskējiet ar to, ka varat tikt atraidīta.

Pēc tam iemācieties dot kaut ko sev. Veltiet sev laiku, uzmanību, materiālus priekšmetus. Bieži vien apņemšanās sev katru dienu kaut ko nopirkt var kļūt par īstu sevis mīlēšanas mācībstundu. Šīs dāvanas var būt lētas, un, jo nepraktiskākas un vieglprātīgākas tās ir, jo labāk. Tas ir vingrinājums, kas attīsta iecietību pret sevi. Mums jāsaprot, ka mēs pašas varam būt avots, no kura pasmelties visu labo savā dzīvē, un šī ir laba metode, ar ko sākt. Taču, ja jums ir problēmas ar naudas tērēšanu sev, ja tiešām parasti iepērkaties piespiedu kārtā, lai apslāpētu savas dusmas vai depresiju, tad šai mācībstundai jāpiešķir cits virziens. Tad drīzāk gūstiet jaunus iespaidus, nevis uzkrājiet jaunus priekšmetus (un jaunus parādus). Pastaigājieties pa parku vai izbrauciet ārpus pilsētas, vai apmeklējiet zoodārzu. Pavērojiet saulrietu. Galvenais ir domāt pašai par sevi un par to, kādu jūs vēlētos šo dienu, un pēc tam ļaut sev izbaudīt gan došanas, gan

192

ņemšanas prieku. Parasti mēs ļoti labi protam dot citiem, taču esam gluži nepieredzējušas, kad kaut kas ir jādod sev pašai. Tāpēc vingrinieties!

Izpildot šos uzdevumus, laiku pa laikam jums nāksies veikt kaut ko ļoti grūtu. Jums nāksies saskarties ar savu šausmīgo iekšējo tukšumu, kas liks sevi manīt, kad nebūsit koncentrējusies uz kādu citu cilvēku. Dažkārt šis tukšums būs tik dziļš, ka gandrīz vai jutīsit caurvēju tur, kur vajadzētu atrasties jūsu sirdij. Atjaujiet sev to izjust visā pilnībā (citādi sāksit meklēt kādu citu neveselīgu veidu, kā novērst savas domas). Samierinieties ar šo tukšumu un apzinieties, ka ne jau vienmēr jūs tā jutīsities un ka tikai tad, ja tagad apstāsities un izjutīsiet to līdz galam, jūs varēsit sākt to piepildīt ar pašpieņemšanas siltumu. Ļaujiet, lai jums palīdz jūsu atbalsta grupa. Šo cilvēku sapratne var palīdzēt aizpildīt tukšumu, gluži tāpat kā jūsu pašas plāni un rīcība. Pašapziņu mēs gūstam tādējādi, ka darām kaut ko savā labā un attīstām savas spējas. Ja visi jūsu pūliņi tiek patērēti, lai pilnveidotu citus, jūs vienkārši pati sevi nolemjat šim tukšu-mam. Tagad ir jūsu kārta.

Kāpēc ir nepieciešams kultivēt sevī tādas tieksmes, kas jāattīsta

Ja nepilnveidosiet pati savas spējas, jūsu pastāvīgais pavadonis būs izmisums. Un šajā izmisumā varēsiet vainot savu vīrieti, kaut arī patiesībā tas rodas no tā, ka jūs netiekat uz priekšu pati savā dzīvē. Jūsu spēju attīstīšana ļauj noņemt vainu no viņa un uzliek atbildību par jūsu dzīvi tieši tam, kam tā piederas, — jums.

Jūsu iecerētie plāni un pasākumi aizņems tik daudz laika, ka jūs vairs nespēsit koncentrēties uz to, ko viņš dara un ko nedara. Ja pašlaik ne arvienu neesat saistīta, šie plāni nodrošinās jums veselīgu alternatīvu tam, ka jūs varētu atgriezties pie savas pēdējās mīlas vai gaidīt nākamo.

Kas mainīsies, ja jūs kultivēsit sevī tādas tieksmes, kas ir jāattīsta

Pirmkārt, jums nebūs vajadzības meklēt partneri, kas ir jūsu pretstats, lai ieviestu savā dzīvē līdzsvaru. Paskaidrošu. Gluži kā vairākums sieviešu, kas mīl par daudz, arī jūs, iespējams, esat pārāk nopietna un atbildīga persona. Ja aktīvi neattīstīsit savu rotaļīgo pusi, jūs piesaistīs vīrieši, kas iemieso to, kā trūkst jums pašai. Bezrūpīgs, bezatbildīgs vīrietis var būt pievilcīgs paziņa, taču ir vājas izredzes uz apmierinošām attiecībām ar tādu. Tomēr, kamēr sev neatļausit justies brīvāk un atraisītāk, jums būs vajadzīgs tieši viņš, lai ienestu jūsu dzīvē prieku un trauksmi.

193

Otrkārt, sevis attīstīšana beidzot padarīs jūs pieaugušu. Ja kļūstat par to, par ko spējat kļūt, jūs arī uzņematies pilnu atbildību par saviem lēmumiem, savu izvēli, savu dzīvi un tādējādi kļūstat pieaugusi. Kamēr mēs neuzņēmāmies atbildību par savu dzīvi un savu laimi, mēs neesam pilnīgi nobriedušas cilvē-ciskas būtnes, drīzāk gan paliekam atkarīgi un izbiedēti bērni pieaugušu cilvēku ķermeņos.

Un beidzot, sevis attīstīšana veido jūs par labāku partnera kandidatūru, jo jūs esat pilnībā sevi izteicoša, radoša sieviete, nevis tāda, kas jūtas nepilnvērtīga (un tāpēc izbiedēta), ja blakus nav vīrieša. Ironiskā kārtā, jo mazāk jums nepieciešams partneris, jo labāka partnere jūs pati kļūstat — un jo veselīgāku partneri jūs piesaistīsit (un piesaistīsities viņam).

9. Kļūstiet egoiste

Ko tas nozīmē

Gluži kā vārdam «garīgums» arī vārdam «egoiste» šeit ir nepieciešams rūpīgs skaidrojums. Iespējams, ka tas saistās tieši ar tādu priekšstatu, kāda jūs negribat būt: vienaldzīga, nežēlīga, nevērīga, uz sevi centrēta. Attiecībā uz dažiem cilvēkiem šis jēdziens varbūt nozīmē minēto, taču atcerieties, ka jūs esat sieviete, kas vienmēr ir mīlējusi par daudz, jūsu gadījumā kļūt par egoisti — tas ir nepieciešams vingrinājums, kas palīdzēs atbrīvoties no moceklības. Aplūkosim, ko par daudz mīlošai sievietei nozīmē veselīgs egoisms.

Jūs savu labklājību, vēlmes, darbu, atpūtu, plānus un pasākumus liekat pirmajā, nevis pēdējā vietā — pirms, nevis pēc visu citu cilvēku vajadzību apmierināšanas. Pat tad, ja jums ir mazi bērni, iekļaujiet savā dienas režīmā dažus pilnībā sev veltītus pasākumus.

Jūs sagaidāt un pat pieprasāt, lai situācijas un apstākļi jūs apmierinātu. Jūs necenšaties pielāgoties nepatīkamiem apstākļiem.

Jūs ticat, ka jūsu vēlmes un vajadzības ir ļoti svarīgas un ka to piepildīšana ir jūsu pienākums. Tajā pašā laikā piešķirat citiem tiesības būt atbildīgiem par savu vēlmju un vajadzību piepildīšanu.

194

Kas nepieciešams, lai kļūtu par egoisti

Kad sākat likt pati sevi pirmajā vietā, jums jāmācās būt iecietīgai pret citu cilvēku paustajām dusmām un nosodījumu. Tādu reakciju jūs neizbēgami sagaidīsiet no tiem, kuru labklājību agrāk esat vērtējusi augstāk nekā savējo. Nestrīdieties, neatvainojieties un necentieties sevi attaisnot. Saglabājiet pēc iespējas lielāku garīgo līdzsvaru un dzīvesprieku un turpiniet tāpat uz priekšu. Jūsu dzīvē veicamās pārmainās prasa, lai mainītos arī apkārtējie cilvēki, un viņi, protams, pretosies. Taču, ja vien nepakļausities viņu sašutumam, tas ātri vien pāries. Tas ir vienkārši mēģinājums atgrūst jūs atpakaļ pie jūsu vecā pašaizliedzīgās rīcības modeļa, lai jūs atkal darītu viņu vietā to, ko viņi spēj un kas viņiem jādara pašiem.

Jums uzmanīgi jāieklausās savā iekšējā balsī attiecībā uz to, kas jums nāk par labu, kas jums noder, un tad tam arī jāseko. Ieklausoties pašas padomos, jūs attīstāt veselīgu interesi par sevi. Līdz šim jūs gandrīz slimīgi esat uztvērusi citu cilvēku norādījumus par to, kā viņi vēlas redzēt jūs rīkojamies. Izslēdziet šos norādījumus, vai arī tie turpinās izspiest tos, ko jūs saņemat no sevis pašas.

Un beidzot, veselīgais egoisms prasa, lai jūs atzītu savu vērtību, lai jūs saprastu, ka jūsu talantus ir vērts izpaust, ka jūsu piepildījums ir tikpat svarīgs kā jebkura cita un ka jūsu labākā būtība ir vislielākā dāvana pasaulei kopumā un it īpaši jūsu tuvākajiem cilvēkiem.

Kāpēc ir nepieciešams kļūt egoistei

Ja nav šīs stingrās apņemšanās, jums var būt tendence kļūt pasīvai, attīstīties nevis tāpēc, lai sevi pilnībā izteiktu, bet gan kāda cita labā. Kaut arī, kļūdama par egoisti (kas nozīmē arī kļūt godīgai), jūs kļūsit arī labāka partnere, tas tomēr nevar būt jūsu galīgais mērķis. Jūsu mērķis ir savas augstākās būtības sasniegšana.

Nepietiek tikai ar to, ka jūs paceļaties pāri visām grūtībām. Joprojām paliek jūsu dzīve, kas jums jādzīvo, pašas vēl neizpētītais potenciāls. Tas ir dabisks nākamais uzdevums, kad esat atguvusi pašcieņu un sākat turēt godā pati savas vēlmes un vajadzības.

Tas, ka jūs pati uzņematies atbildību par sevi un savu laimi, sniedz lielu atvieglojumu jūsu bērniem, kuri līdz šim bija jutušies vainīgi un atbildīgi par jūsu nelaimīgumu (viņi vienmēr uzņemas atbildību). Bērnam nav nekādu cerību

195

panākt līdzsvaru vai atmaksāt parādu, ja viens no vecākiem ir ziedojis savu dzīvi, savu laimi, savu piepildījumu bērna vai ģimenes dēļ. Ja bērns redz, ka vecāki dzīvo dzīvi pilnvērtīgi, tas viņam jauj dzīvot tāpat, gluži kā tad, ja bērns redz, ka vecāki cieš, viņš tiek pārliecināts par to, ka dzīve sastāv vienīgi no ciešanām.

Kas mainīsies, ja jūs kļūsit par egoisti

Jūsu attiecības ar citiem cilvēkiem automātiski kļūst veselīgākas. Neviens nejūtas jums «parādā» tāpēc, ka viņam vajadzētu būt citādam, nekā viņš ir, jo jūs viņam arī vairs neesat nekas cits kā vienīgi pati.

Jūs dodat citiem jūsu dzīve svarīgajiem cilvēkiem brīvību parūpēties pašiem par sevi, neraizējoties pārjums. (Ļoti iespējams, piemēram, ka jūsu bērni jūtas atbildīgi par jūsu izmisuma un sāpju atvieglošanu. Ja jūs vairāk piestrādājat pie tā, lai rūpētos pati par sevi, tad arī viņiem ir lielāka brīvība un viņi var labāk parūpēties par sevi.)

Tagad jūs varat teikt «jā» vai «nē», kad vien vēlaties

Kad veicat dramatisko savu lomu maiņu un no citu aprūpētājas kļūstat par sevis aprūpētāju, ļoti ticams, ka, reaģējot uz jūsu rīcību, savas lomas mainīs arī jums tuvie cilvēki. Ja jūsu vīrietim šī lomu maiņa būs pārāk grūta, viņš var aiziet no jums un meklēt kādu citu, kas atrodas tādā stāvoklī, kādā bijāt jūs, — tā ka jūs varat arī nepalikt kopā ar šo cilvēku.

No otras puses, dīvainā kārtā jūs varat atklāt, ka, kļūdama spējīgāka aprūpēt pati sevi, jūs varat atrast kādu, kurš ir spējīgs rūpēties par jums. Kļūdamas veselīgākas un līdzsvarotākas, mēs piesaistām veselīgākus un līdzsvarotākus partnerus. Jo mazāk mums vajag no citiem, jo lielākā mērā mūsu vajadzības tiek izpildītas. Atsakoties no savas superaprūpētājas lomas, mēs ļaujam kādam citam aprūpēt mūs.

10. Dalieties ar citiem savā pieredzē un atzinās

Ko tas nozīmēDaloties pieredzē ar citiem, jāatceras, ka tas ir pēdējais, nevis pirmais

atveseļošanās sakarā veicamais uzdevums. Pārāk liela izpalīdzība un koncentrēšanās uz citiem ir mūsu slimības sastāvdaļa, tāpēc nesteidzieties veikt šo uzdevumu, pirms esat pietiekami cītīgi strādājusi pati pie savas atveseļošanās.

196

Jūsu atbalsta grupā tas nozīmē dalīties pieredzē ar jaunpienācējām, pastāstīt viņām par to, kā reiz bija un kā ir tagad. Tas nenozīmē dot padomus; jums vajag tikai izskaidrot, kas ir palīdzējis jums. Tas arī nenozīmē nosaukt konkrētus vārdus vai vainu uzvelt citiem. Tajā laikā, kad būsit sasniegusi šo atveseļošanās pakāpi, jūs zināsit, ka citu vainošana nenāk jums par labu.

Dalīšanās ar citiem nozīmē arī to, ka jūs, satikusi kādu, kas nāk no līdzīgas vides vai atradusies jūsējai līdzīgā situācijā, esat gatava runāt par savu atveseļošanos, turklāt nejūtat nepieciešamību mudināt šo personu darīt to pašu, ko darījāt jūs, lai atveseļotos. Vadībai un kontrolei šeit ir tikpat maz vietas kā jūsu attiecībās.

Dalīšanās var nozīmēt brīvprātīgi ziedot dažas stundas, lai palīdzētu citām sievietēm, varbūt strādājot pie karstā telefona vai tiekoties ar kādu sievieti, kas meklē palīdzību.

Un beidzot, tas var palīdzēt izglītoties mediķiem un konsultantiem, lai viņi labāk saprastu, kāda ir pareizā pieeja jums un jums līdzīgām sievietēm.

Kas nepieciešams, lai dalītos ar citiem savā pieredzē un atzinās

Jums jāuzsver, ka izjūtat dziļu pateicību par to, ka esat tik tālu tikusi, un par palīdzību, ko citas sievietes sniegušas jums šajā ceļā, dalīdamās pieredzē.

Jums nepieciešams godīgums un gatavība atteikties no saviem noslēpumiem un centieniem «izskatīties labākai».

Un beidzot, jums sevī jāattīsta spēja dot, negaidot par to personisku atalgojumu. Lielākoties mūsu «došana» tad, kad mēs vēl mīlējām par daudz, patiesībā bija manipulācija. Tagad mēs esam pietiekami brīvas, lai spētu dot bez atlīdzības. Mūsu pašu vajadzības ir piepildītas, mēs esam mīlestības pilnas. Tagad ir tikai dabiski dalīties šajā mīlestībā, negaidot neko pretī.

Kāpēc ir nepieciešams dalīties savā pieredzē un atziņās

Ja uzskatāt, ka esat slima, jums jāsaprot, ka, gluži tāpat kā alkoholiķim, kas ir kļuvis par atturībnieku, arī jums var paslīdēt kāja. Ja pastāvīgi nebūsit modra, jūs varat atgriezties pie sava vecā domāšanas, jušanas un rīcības veida. Darbs ar jaunpienācējām palīdz jums apzināties, cik slima pati reiz esat bijusi un cik tālu no tā visa aizgājusi. Tas neļauj jums noliegt to, cik slikti īstenībā bija, jo

197

jaunatnācējas stāsts būs visai līdzīgs jūsējam un jūs ar līdzjūtību — gan pret viņu, gan sevi pašu — atcerēsities, kā reiz bija.

Runājot par to visu, jūs dodat citām sievietēm cerību un motivāciju, lai viņas veiktu to pašu, ko savā atveseļošanās cīņā esat veikusi jūs. Savai drosmei un savai dzīvei varat pavērt plašāku perspektīvu.

Kas mainīsies, ja jūs dalīsities savā pieredzē un atzinās

Jūs palīdzēsit atveseļoties citām. Un jūs nostiprināsit pati savu atveseļošanos.

Tādējādi šī dalīšanās galu galā ir veselīga egoisma izpausme, ar kuras palīdzību jūs veicināt savu labklājību, tajā pašā laikā neatsakoties no atveseļošanās principiem, kas jums kalpos visu mūžu.

198

11. ATVESEĻOŠANĀS UN INTĪMĀ TUVĪBA: PLAISAS AIZVĒRŠANA

Laulība mums ir ceļš uz nezināmu mērķi...Atklājums, ka cilvēkiem savā starpā jādalās

ne tikai tajā,ko viņi nezina viens par otru, bet arī tajā, ko viņi

nezina paši par sevi.— Maikls Ventura, «Ēnu dejas laulības zona”

— Es gribu zināt, kur palikušas manas seksuālās dziņas? — Trūdija vēl atrodas kustībā, tuvodamās dīvānam manā kabinetā. Jautājumu viņa rotaļīgi izmet pār plecu, taču es pamanu viņas acīs aizvainojuma dzirksti, viņai patraucoties man garām. Dimanta saderināšanās gredzens uz viņas kreisās rokas zeltneša uzmet man tādu pašu dzirksti, un man jau ir radusies diezgan spēcīga nojauta attiecībā uz viņas apmeklējuma iemeslu. Ir pagājuši astoņi mēneši, kopš es viņu pēdējo reizi redzēju, un šodien viņa izskatās labāk nekā jebkad, viņas siltās brūnās acis mirdz, un viegli viļņaino sarkanīgi brūno matu brīnišķīgais mā-konis ir garāks un kuplāks, nekā man palicis atmiņā. Viņas sejā vēl joprojām ir manāma tā pati maigā, gandrīz vai kaķēnam raksturīgā pievilcība, taču abus priekšstatus, starp kuriem viņa agrāk hroniski svārstījās, — skumjā, mazā bārenīte un nervozā inteliģento — bija nomainījis sievišķīgas pārliecības mirdzums. Trijos gados kopš sava pašnāvības mēģinājuma pēc tam, kad beidzās viņas piedzīvojums ar precēto policistu Dzimu, viņa ir nogājusi garu ceļu.

Man prieks redzēt, ka viņas atveseļošanās process joprojām turpinās. Trudija to vēl nezina, taču pat tās problēmas, ar kurām viņa saskaras seksuālajā jomā, ir daļa no viņas neatgriezeniskā atveseļošanās procesa.

— Pastāsti man par to, Trūdij, — es viņu mudinu, un viņa atsēžas dīvānā.— Nu, tagad manā dzīvē ir šis brīnišķīgais vīrietis. Vai atceries Helu? Es

satikos ar viņu jau tad, kad pēdējo reizi biju pie tevis.Šo vārdu es atceros ļoti labi. Viņš bija viens no tiem dažiem jaunajiem

vīriešiem, ar kuriem Trudija satikās tad, kad beidza ārstēšanās kursu. «Viņš ir jauks, taču nedaudz garlaicīgs,» viņa toreiz bija teikusi. «Mums ir lieliskas sarunas, un viņš atstāj solīda un uzticama cilvēka iespaidu. Viņš ir arī izskatīgs, taču nav nekādas uguņošanas, tāpēc šķiet, ka viņš nav man īstais.» Toreiz viņa

199

bija man piekritusi, ka vajadzētu pierast būt kopā ar šādu vīrieti, kurš ir uzmanīgs un uz kuru var paļauties, tāpēc viņa nolēma kādu laiku turpināt ar viņu satikties tāpat, «treniņa pēc».

Tagad Trudija lepni turpina: — Viņš, paldies Dievam, atšķiras no tiem vīriešiem, ar kuriem man bija darīšanas, un mēs esam saderinājušies un precēsimies septembri... taču mums, zini, ir dažas problēmas. Faktiski nevis mums, bet man. Man ir grūti tā pa īstam uzbudināties, un, tā kā agrāk man tas nekad nav sagādājis problēmas, es gribu zināt, kas noticis. Tu jau zini, kāda es biju. Es gandrīz vai lūdzos seksu ar katru no tiem vīriešiem, kuri mani nemaz nemīlēja, bet tagad, kad vairs nemetos uz jebkuru, es esmu kā tāda svētulīga, stīva vecmeita. Te nu ir Hels, patīkams, atbildīgs, uzticams, un tiešām mīl mani. Un es guļu ar viņu gultā un jūtos kā tāds koka gabals.

Es pamāju, zinādama, ka Trudija sastapusies ar šķērsli, kas atveseļošanas gaitā ir jāpārvar gandrīz visām sievietēm, kas mīl par daudz. Tā kā agrāk viņas ir izmantojušas savu seksualitāti kā manipulācijas līdzekli, cenzdamās piespiest sarežģītu vai neiespējamu vīrieti viņas iemīlēt, tagad, kad šis izaicinājums ir zudis, viņas vairs neprot būt seksuālas ar mīlošu un dodošu partneri.

Trūdijas neapmierinātība ir acīmredzama. Viņa viegli ar dūri sit pa celi, uzsvērdama gandrīz katru vārdu. — Kāpēc viņš mani neuzbudina? — Un tad viņa pārstāj sist un baiļpilnām acīm uzlūko mani. — Vai tāpēc, ka es viņu pa īstam nemīlu? Vai tas ir tas, kas nav kārtībā ar mums?

— Vai tu domā, ka mīli viņu? — es jautāju.— Es domāju, ka jā, taču esmu apmulsusi, jo viss atšķiras no tā, ar ko

esmu saskārusies agrāk. Man ļoti patīk būt kopā ar viņu! Mēs varam runāt par visu. Viņš zina visu par mani, starp mums nav noslēpumu. Ar viņu man neko nevajag tēlot. Esmu pilnībā es pati, tas ir, ar viņu es jūtos brīvāk nekā ar jebkuru citu vīrieti iepriekš. Man nav jārīko milzu izrāde, kas, protams, ir jauki, taču dažreiz šīs izrādes sarīkot bija vienkāršāk nekā tagad atbrīvoties un ticēt, ka ar to, kas es esmu, būs pietiekami, lai uzturētu attiecības.

— Mums ir daudz kopīgu interešu — burāšana un riteņbraukšana, un ceļošana. Mūsu vērtību izpratne ir gandrīz vienāda, un tad, kad mēs strīdamies, viņš izturas godīgi. Patiesībā strīdēties ar Helu ir gandrīz vai prieks. Taču sākumā mani biedēja pat atklātās, godīgās sarunas par tēmām, kurās nebijām vienisprātis. Es nebiju pieradusi pie tik godīga cilvēka, un mani šokēja tas, ka viņš gaida, lai es būtu tāda pati. Hels palīdzēja man nebaidīties pateikt to, ko es domāju, vai palūgt to, kas man no viņa vajadzīgs, viņš nekad nav sodījis par to, ka esmu bijusi godīga. Mēs vienmēr beigās vienojamies par strīda cēloni un pēc tam jūtamies vēl tuvāki. Viņš ir labākais draugs, kāds vien man ir bijis, un es lepojos ar to, ka mūs redz kopā. Tāpēc, jā, es domāju, ka mīlu viņu, taču, ja jau es viņu mīlu, kāpēc man ar viņu nav labi gultā? Viņam turklāt šajā ziņā viss ir

200

kārtībā. Viņš ir ļoti uzmanīgs un tiešām vēlas mani iepriecināt. Tas man ir kaut kas pavisam jauns. Viņš nav tik agresīvs, kāds bija Dzims, taču es nedomāju, ka problēma ir tur. Es zinu, ka viņš mani uzskata par brīnišķīgu un es viņu tiešām uzbudinu, taču manī pašā gan nekas īpašs nenotiek. Pārsvarā es esmu vēsa un it kā apmulsusi. Pēc tā, kāda es biju, tas taču nav normāli, vai ne?

Esmu priecīga, ka spēju viņu nomierināt. — Patiesībā, Trūdij, tas ir pavisam normāli. Ar tevi tagad notiek tas, kas notiek ar daudzām sievietēm, kuru dzīvesstāsts ir līdzīgs tavējam un kuras ir spējušas atveseļoties, sākdamas attiecības ar viņām piemērotu partneri. Vairs nav satraukuma, nav izaicinājuma, nav tā pazīstamā kamola kuņģī, un, tā kā «mīlestību» viņas līdz šim bija izjutušas tieši tā, viņas baidās, ka zudis kaut kas ļoti svarīgs. Taču zudis ir tikai trakums, sāpes, bailes, gaidīšana un veltīgās cerības.

— Tagad pirmo reizi tev ir jauks, pastāvīgs, uzticams vīrietis, kas tevi dievina, un tev nav jāpūlas, lai viņu mainītu. Viņam jau piemīt tās īpašības, kādas tu vēlies redzēt vīrietī, un viņš ir tev solījies. Nelaime ir tā, ka tev nekad nav nācies izjust, kā ir tad, ja tu beidzot dabū to, ko agrāk esi vēlējusies. Tu zini tikai, kā ir tad, kad tā nav, un proti tikai strādāt kā traka, lai to dabūtu. Tu esi pieradusi pie pūliņiem un sasprindzinājuma, kas rada sirdsklauves un satraukumu. Vai viņš to darīs, vai viņš to nedarīs? Tu taču zini, par ko es runāju.

Trūdija pasmaida. — Zinu jau gan. Taču kāds tam visam sakars ar manām seksuālajām izjūtām?

— Tāds, ka daudz lielāku stimulu tu jūti tad, kad tev nav tā, ko tu vēlies, nekā tad, ja tev tas ir. Laipns, mīlošs, uzticīgs vīrietis nekad neliks tavam adrenalīnam izdalīties tik strauji, kā to lika, piemēram, Dzims.

— Jā, tas tiesa. Es šaubos par mūsu attiecībām tāpēc, ka neesmu īsti apsēsta ar Helu. Es domāju, vai tikai es viņu neuztveru kā tādu, kas man pienākas. — Trudija vairs nav dusmīga. Tagad viņa ir sajūsmināta kā detektīvs, kas atklājis svarīgu noslēpumu.

Es piekrītu. — Nu, varbūt tu viņu arī uzskati par to, kas tev pienākas. Tu zini, ka viņš būs kopā ar tevi. Viņš tevi nepametīs. Tu vari ar viņu rēķināties. Tāpēc nav nekādas vajadzības būt apsēstai. Apsēstība nav mīlestība, Trūdij. Tā ir tikai apsēstība. Viņa, atcerēdamās kaut ko, pamāj. — Es zinu! Es zinu! — Un dažkārt, — es turpinu, — sekss ļoti labi izdodas tieši tad, kad mēs esam apsēstas. Visas šīs spēcīgās satraukuma un priekšnojautu, un pat baiju izjūtas veido varenu komplektu, kuru mēdz saukt par mīlestību. Patiesībā tas ir jebkas cits, tikai ne mīlestība. Tomēr visas dziesmas mums stāsta, ka tā ir tieši tāda. «Nevaru dzīvot bez tevis, mīlā» un tā tālāk. Gandrīz neviens neraksta dziesmas par to, cik vieglas un mierinošas ir veselīgas mīlestības attiecības. Visi raksta tikai par bailēm, sāpēm, zaudējumiem un sirdsēstiem. Tā nu mēs to saucam par mīlestību un nezinām, ko iesākt, kad uzrodas kaut kas tāds, kas nav traks. Mēs

201

sākam atslābināties un tad baidāmies, ka tā nav mīlestība, jo mēs neesam apsēstas.

Trūdija piekrīt. — Tieši tā. Tieši tā notika. Es nesaucu to par mīlestību, jo tā bija pārāk mierīga — un, kā jau tu zini, es nebiju radusi ne pie kā mierīga. — Viņa pasmīn un turpina. — Viņš vienkārši kaut kā saauga ar mani to mēnešu laikā, kad mēs tikāmies. Jutu, ka varu atbrīvoties un būt pilnībā es pati, un viņš tomēr negāja prom. Tas vien jau bija neiedomājami. Man nekad nav bijis neviena, kurš neaizietu. Mēs ilgi gaidījām, līdz pirmo reizi seksuāli tuvojāmies viens otram, patiesībā mēs sākumā iepazinām viens otru kā cilvēku. Man viņš arvien vairāk iepatikās, un kopā ar viņu es pavadīju labu, laimīgu laiku. Kad bei-dzot mēs kopā bijām gultā, viss notika ļoti maigi, un es jutos tik viegli ievainojama! Es raudāju. Tā es dažkārt daru arī tagad, taču viņam, šķiet, nav iebildumu. — Trūdija nolaiž acis. — Man šķiet, ka man vēl tagad sekss izraisa tik daudz sāpīgu atmiņu — par to, kā ir būt atraidītai, un vēl tā briesmīgā pārestības sajūta. — Pēc brītiņa viņa piebilst: — Kas attiecas uz seksu, tad man tagad iet sliktāk nekā viņam. Viņš mūsu abu labā varbūt gribētu, lai tas būtu aizraujošāks, taču viņš tiešām nesūdzas. Bet es gan, jo es zinu, kā tas varētu būt.

— Nu labi, — es atbildu, — pastāsti, kā tas tagad ir ar tevi un Helu.— Viņš mani mīl. Es to redzu no tā, kā viņš pret mani izturas. Kad es

pirmo reizi satieku kādu viņa draugu, es jau no tā, kā tas ar mani sasveicinās, redzu, ka Hels stāstījis daudz ko labu par mani. Un tad, kad mēs esam vieni, viņš ir tik kaislīgs, tik ļoti cenšas darīt mani laimīgu. Taču es kļūstu stīva, vēsa, gandrīz kokaina. Šķiet, ka es pret viņu nemaz pa īstam neiesilstu. Es nezinu, kas mani aiztur...

— Ko tu izjūti, kad jūs ar Helu sākat mīlēties, Trūdij?Viņa kādu bridi sēž klusēdama un domā. Tad viņa mani uzlūko. — Varbūt

izbijusies? — Un tad, atbildot pati uz savu jautājumu: —Jā, tā ir. Es esmu izbijusies, patiesi izbijusies!

— No... — es tincinu.Atkal domīgs klusums. Beidzot viņa turpina: — Neesmu īsti droša.

Varbūt kaut kā baidos tapt pazīta. Ak, tas skan kā no Bībeles. Tu jau zini, kā mēdz teikt Bībelē: «Tad viņš to pazina.» Tādā garā. Taču man ir sajūta, ka tad, ja es viņam to ļautu, Hels mani tiešām pazītu, ne tikai seksuāli, bet arī visādi citādi. Šķiet, ka es nespēju viņam padoties. Es joprojām no tā tik ļoti baidos.

— Un kas notiks, ja tu to darīsi?— Ak Dievs, es nezinu. — Trūdija sāk grozīties krēslā. — Kad es par to

domāju, jūtos tik viegli ievainojama, tik kaila. Man liekas muļķīgi pēc visiem saviem piedzīvojumiem tā runāt par seksu. Tagad tas ir kaut kā citādi. Nav nemaz tik vienkārši būt seksuālas attiecības ar kādu, kurš tiešam vēlas jebkādā

202

ziņā būt tuvs. Es aizveros kā gliemežnīca vai arī iekļaujos ritmā, bet kaut kāda daļa no manis tomēr atturas. Es uzvedos ka kautrīga jaunava vai apmēram tā.

— Trūdij, — es viņu mierinu, — tad, kad rodas tāda tuvība, kāda jums ar Helu jau ir un kāda jums būs arī nākotnē, tu tiešām daudzējādā ziņā esi kā jaunava. Tas viss ir jauns, un tev ir ļoti maz pieredzes šādās attiecībās ar vīrieti, vispār ar jebkuru cilvēku. Tu esi izbijusies.

— Jā, tieši tā es arī jūtos — aizsardzības pozīcijās, it kā man būtu jāzaudē kaut kas ļoti svarīgs, — viņa piekrīt.

— Jā, un tas, ko tu baidies zaudēt, ir tavas bruņas, tava aizsardzība pret patiesiem triecieniem. Kaut arī tu agrāk mēdzi mesties uz vīriešiem, tu nekad neriskēji nokļūt kādam pārāk tuvu. Tev nekad ne ar vienu nav bijis īstas tuvības, jo arī neviens no viņiem nespēja būt tuvs. Tagad tev ir Hels, kurš vairāk par visu vēlas jebkādā ziņā būt tuvs tev, un tu esi panikā. Ir jau jauki, ka jūs runājaties un baudāt viens otra sabiedrību, taču seksā, kad visas iespējamās barjeras starp jums tiek novāktas, ir pavisam citādi. Kad tu biji kopā ar citiem partneriem, šīs barjeras nevarēja nojaukt pat sekss. Patiesībā tas tev palīdzēja noturēt viņus pie sevis, jo tu izmantoji seksu, lai nevajadzētu runāt par to, kas tu īstenībā esi un ko jūti. Tāpēc neatkarīgi no tā, kāds bija jūsu sekss, jūs nekad netikāt viens otru īsti iepazinuši. Man šķiet, tieši tāpēc, ka tu kādreiz izmantoji seksu, lai kontrolētu at-tiecības ar vīrieti, tev tagad ir ļoti grūti atteikties no šīs kontroles un vienkārši būt seksuālai, nevis izmantot seksu kā līdzekli.

— Man patīk tavs izteiciens, Trūdij, — «tapt pazītai» —, jo tieši to tagad nozīmē jūsu seksuālā vienotība. Jūs ar Helu jau esat tik daudz dalījušies viens ar otru, ka sekss kļuvis par veidu, kā jūs varat vēl dziļāk viens otru iepazīt, nevis par izvairīšanās līdzekli.

Trūdijas acis iemirdzas asarās. — Kāpēc tam tā jābūt? Kāpēc es nevaru vienkārši atslābināties? Es zinu, ka šis vīrietis nevēlas man apzināti nodarīt pāri. Vismaz es nedomāju, ka viņš to vēlas... — Saklausījusi pašas balsī šaubas par sevi, viņa ātri maina virzienu. — Nu labi, tu saki, ka es protu būt seksīga vienīgi ar tādu cilvēku, kurš mani īstenībā negrib, vismaz ne mani visu, un ka es nevaru būt seksīga ar tādu kā Hels, kurš ir labs un laipns un domā, ka es esmu brīnišķīga tāpēc, ka baidos no tuvības. Tad ko lai es daru?

— Vienīgā iespēja ir iziet tam visam cauri. Sākumā atsakies no domas, ka tev jābūt «seksīgai», ļauj sev būt vienkārši seksuālai. Būt seksīgai — tas nozīmē darbību. Būt seksuālai nozīmē būt tuvās attiecībās fiziskā līmenī. Tev Helam precīzi jāizstāsta, kas šīs tuvības laikā ar tevi notiek, — jāatklāj visas savas izjūtas, lai cik neracionālas tās arī būtu. Pastāsti viņam, kad tu sāc baidīties, kad tev gribas atkāpties un kad tu atkal esi gatava tuvībai. Ja tev tas nepieciešams, vairāk kontrolē jūsu darbības un ej tikai tik ātri un tik tālu, cik tev tas šķiet pieņemams. Hels sapratīs, ja tu viņam lūgsi palīdzēt tik galā ar savām bailēm.

203

Un centies neanalizēt visu to, kas ar tevi notiek. Mīlestība un uzticība nav tās jomas, kurās tu līdz šim būtu guvusi pārāk lielu pieredzi. Esi gatava iet uz priekšu ļoti lēnām un attīsti savu gatavību padoties. Zini, Trūdij, visā tavā seksā pirms tam bija ļoti maz uzticēšanās, toties tur stipri izpaudās tava tieksme vadīt un kontrolēt vīrieti, manipulēt ar viņu, izmantojot seksu, kā arī ļoti liela ietiepība. Tu sniedzi priekšnesumu cerībā uz jūsmīgām atsauksmēm. Uzlūko to, ko tu darīji agrāk, un to, ko tu centies darīt tagad, kā divas atšķirīgas lietas. Viena lieta ir tēlot lielu mīlētāju un pavisam cita — ļaut sevi mīlēt. Lomas tēlošana var būt ļoti aizraujoša, īpaši tad, ja ir nodrošināta publikas uzmanība. Ļaut sevi mīlēt ir daudz grūtāk, jo tam jāizriet no kaut kā ļoti personiska, no tā, ka tu mīli pati sevi. Ja tevī jau ir daudz mīlestības pašai pret sevi, ir vieglāk pieņemt to, ka esi pelnījusi arī kāda cita mīlestību. Ja tu pietiekami nemīli pati sevi, tad ir daudz grūtāk ielaist sevī to mīlestību, kura nāk no ārpuses. Tagad tu esi nonākusi pie nākama soļa: pietiekami lielā mērā uzticēties šim vīrietim, lai ļautu viņam tevi mīlēt.

Trūdija atceras: — Tā mežonīgā aizrautība, ko es mēdzu tēlot, patiesībā balstījās uz aprēķinu. Es to tagad saprotu. Nebija nekā daudz, ko būtu žēl zaudēt, kaut arī tas bija aizraujošs priekšnesums. Tātad tagad man jāizbeidz censties un jāsāk vienkārši būt. Savādi, bet tas ir vēl grūtāk. Būt mīlētai... — Trūdija apdomājas. — Es zinu, ka man līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Dažkārt es skatos uz Helu un brīnos, kā viņš var tā par mani sajūsmināties. Es neesmu pārliecināta, ka man piemistu kaut kas īpaši burvīgs, ja vien es nerīkoju lielu, iespaidīgu izrādi. — Trūdijas acis ieplešas. — Tāpēc man tas nākas tik grūti, vai ne? Jo man nav jāsniedz tā izrāde. Nav jādara nekas īpašs. Nav jācenšas. Es baidījos mīlēt Helu, jo biju pārliecināta, ka es to nemaz neprotu. Es domāju — ja vien nesākšu savu parasto kārdināšanas programmu, nepietiks ar to, ko es daru, un viņam būs garlaicīgi. Es nevarēju izmantot savus parastos kārdināšanas paņēmienus, jo mēs jau pirms tam, kad kļuvām par mīlētājiem, bijām tik labi draugi, ka man likās pilnīgi nevietā tas, ka es pēkšņi sāktu elsot un mestos viņam virsū. Turklāt tas arī nebija vajadzīgs. Es viņam jau tāpat šķitu ļoti interesanta, pat nedarīdama neko tādu.

— Tāpat kā ar visu pārējo, kas mums kopīgs. Viss ir viegli, es nekad nebūtu spējusi iedomāties, ka tāda var būt mīlestība. Ka pietiek jau ar to, ka esmu es pati! — Trūdija apklusa un tad apjukusi palūkojas manī. — Vai tu visu laiku redzi, ka tieši tā notiek? — viņa jautā.

— Ne tik bieži, kā vēlētos, — es atbildu. — Tu tagad cīnies ar to, kas piemīt vienīgi sievietēm, kas ir tiešām atveseļojušās no pārāk spēcīgas mīlestības... Vairākums šo sieviešu tā arī nekad neatveseļojas. Viņas tērē laiku, enerģiju, visu dzīvi un kā ieroci izmanto savu seksualitāti, cenzdamās pārvērst kādu, kurš nespēj viņas mīlēt, par tādu, kurš to spēj. Tas nekad neizdodas, taču

204

tā viņas jutas drošāk, jo, kamēr ir aizņemtas ar savu cīnu, viņas nekad nebūs spiestas izjust īstu tuvību, ļaut citai cilvēciskai būtnei sevi iepazīt līdz pat dvēseles dziļumiem. Vairākums cilvēku no tā ļoti baidās. Tāpēc, lai gan vientulība vedina viņus iesaistīties attiecībās, pašu bailes liek viņiem izvēlēties tādus cilvēkus, ar kuriem nekad.nav iespējama īsta tuvība.

Trūdija jautā: — Vai arī Hels tā ir izvēlējies mani? Izvēlējies kādu, ar kuru viņš nevar būt tuvs?

— Varbūt, — es atbildu.— Tad tagad viss ir otrādi un es esmu tā, kas atsakās būt tuva. Tas ir kā

burvju loks.— Tā gadās bieži. Zini, mums visiem piemīt spēja tēlot abas lomas. Gan

sekotāja lomu, ko mēdzi spēlēt tu, gan bēdzēja lomu, ko spēlēja tavi agrākie partneri. Tagad tu esi tā, kas bēg no tuvības, un Hels tev seko. Redzi, šajā procesā nemainīgais ir tas, ka starp tevi un otru cilvēku pastāv plaisa. Jūs varat mainīties lomām, taču plaisa vienmēr paliek.

— Tad jau nemaz nav svarīgi, kurš dzenas pakaļ un kurš bēg, neviens no mums tik un tā nenonāks tuvāk otram, — saka Trūdija. Un tad klusi un piesardzīgi: — Tas taču nav sekss, vai ne? Biedējoša ir pati tuvība. Taču es tiešām domāju, ka vēlos apstāties un ļaut Helam sevi panākt. Tas mani sasodīti biedē, taču es vēlos aizvērt to plaisu.

Trūdija runā par to, ka vēlas panākt ar otru cilvēku tādu stāvokli, kādu savā mūžā izdodas sasniegt tikai retajiem. Tieksme izvairīties no tuvības ir pamatā visām cīņām, kas notiek starp sievietēm, kas mīl par daudz, un vīriešiem, kuri mīl par maz. Sekotāja un bēdzēja pozīcijas var būt maināmas, taču, lai divi cilvēki savstarpēji tās pilnīgi likvidētu, ir nepieciešama reti sastopama drosme. Es dodu vienīgo iespējamo padomu viņu turpmākajam ceļam.

— Nu, es domāju, ka tev viss jāpārrunā ar Helu. Nepārtrauc runāt arī tad, kad abi esat gultā. Ļauj viņam zināt, kas ar tevi notiek, uis ir joti svarīgs tuvības veids, hsi ļiiti, ļoti godīga, un pārējais notiks pats no sevis.

Trūdija izskatās milzīga atvieglota. — Ir tik labi, ka saproti, kas ar tevī notiek. Es zinu, tev taisnība, ka tas viss man ir jaunatklājums un es vēl nezinu, kā to paveikt. Nav palīdzējusi arī ideja par to, ka es varētu būt tikpat nevaldāma kā agrāk. Patiesībā tas radījis vēl lielākus sarežģījumus. Taču ar sirdi un jūtām ticu Helam. Tagad man jāapliecina šī ticība arī ar savu ķermeni. — Viņa, šūpojot galvu, pasmaida. — Nekas nav viegli, vai ne? Taču tieši tā ir jānotiek. Es tev vēl pastāstīšu, kā man iet... un paldies.

— Man prieks, Trūdij, — es saku, domādama to no sirds dzijumiem, un mēs uz atvadām apkampjamies.

205

* * *Lai saprastu, cik tālu savā atveseļošanās procesā ir nonākusi Trūdija, mēs

varam salīdzināt viņas uzskatus par sevi un savu intīmo attiecību stilu ar tādas sievietes īpatnībām, kas ir atveseļojusies no pārāk stipras mīlestības. Atcerieties, ka atveseļošanās ir process visa mūža garumā un mērķis, pēc kura mēs tie-camies, nevis kuru sasniedzam reizi par visām reizēm.

Turpmāk tiek minētas tādas sievietes īpatnības, kas ir atveseļojusies no pārāk stipras mīlestības.

1. Viņa pilnībā pieņem pati sevi, kaut arī vēlas kaut ko sevī mainīt. Viņai ir raksturīga fundamentāla pašmīlestība un pašatzīšana, ko viņa rūpīgi kopj un mērķtiecīgi paplašina.

2. Viņa pieņem citus cilvēkus tādus, kādi tie ir, un necenšas viņus mainīt, lai tie atbilstu viņas prasībām.

3. Viņa ir ciešā kontaktā pati ar savām jūtām un savu attieksmi pret ikvienu savas dzīves jomu, ieskaitot seksualitāti.

4. Viņai patīk katra viņas izpausme, sava personība, izskats, uzskati un vērtības, savs ķermenis, intereses un sasniegumi Viņa augstu vērtē pati sevi, nevis meklē attiecības, kurās varētu rast pašvērtības apziņu.

5. Viņas pašvērtības apziņa ir pietiekami augsta, lai viņa varētu baudīt citu cilvēku, īpaši vīriešu, sabiedrību, un tie viņai šķiet labi tādi, kādi viņi ir. Viņai nav nepieciešams būt vajadzīgai, lai justos vērtīga.

6. Viņa atļaujas būt atklāta un dāvāt uzticību piemērotiem cilvēkiem. Viņa nebaidās tikt iepazīta dziļi personiski, taču neatklājas visiem, lai viņu nevarētu izmantot tie, kurus neinteresē viņas labklājība.

7. Viņa pati sev jautā: «Vai šīs attiecības man ir pietiekami labas? Vai tās ļauj man pacelties līdz savu spēju robežai?»

8. Ja attiecības ir destruktīvas, viņa spēj no tām atteikties, nekrītot paralizējošā depresijā. Viņai ir labvēlīgu draugu loks un veselīgas intereses, kas palīdz viņai pārvarēt jebkuru krīzi.

9. Augstāk par visu viņa vērtē savu pašas mieru. Visas bijušās cīņas, drāmas un jucekli ir zaudējuši valdzinājumu. Viņa aizsargā pati sevi, savu veselību un labklājību.

10. Viņa saprot, ka labas attiecības var pastāvēt tikai starp tādiem partneriem, kuriem ir līdzīga vērtību izpratne, līdzīgas intereses un mērķi un kuri ir spējīgi uz tuvību. Tāpat viņa apzinās, ka ir pelnījusi pašu labāko, ko spēj piedāvāt dzīve.

Ir vairākas fāzes, kurām sieviete iziet cauri, atveseļodamās no pārāk spēcīgas mīlestības. Pirmā fāze sākas, kad mēs aptveram, ko darām, un vēlamies

206

apstāties. Tad mēs kļūstam gatavas saņemt palīdzību un arī pašas aktīvi cenšamies nodrošināt šo palīdzību. Pēc tam mēs ieejam nākamajā atveseļošanās fāzē. Mēs cieši apņemamies tālāk attīstīt savu atveseļošanās programmu. Šajā periodā mēs sākam mainīt savus uzvedības, domāšanas un jušanas modeļus. Kas agrāk mums šķita gluži normāls un parasts, to tagad mēs sakām uztvert kā neērtu un neveselīgu. Nākamajā atveseļošanās fāze mēs ieejam tad, kad sakām pieņemt tādus lēmumus, kas vairs neatbilst mūsu vecajiem modeļiem, bet gan uzlabo mūsu dzīvi un veicina labklājību. Atveseļošanās gaitā lēni un nemainīgi aug mūsu pašmīlestība. Sākumā izbeidzam nīst pašas sevi, tad kļūstam pret sevi iecietīgākas. Pēc tam sākam apzināties savas labās īpašības un arvien vairāk varam sevi pieņemt. Galu galā mēs esam iemācījušas patiesi mīlēt pašas sevi.

Kamēr nespējam pieņemt un mīlēt pašas sevi, mēs nespējam pieņemt arī to, ka mūs «pazīst», kā to tik precīzi pateica Trūdija, jo, ja mums nav šo pozitīvo izjūtu, mēs nespējam noticēt, ka esam mīlestības vērtas, kādas mēs patiešām esam. Un mēs cenšamies nopelnīt mīlestību tādējādi, ka dodam to citiem, esam rūpīgas un pacietīgas, ciešam un upurējamies, organizējam aizraujošu seksu vai brīnišķīgi gatavojam ēdienu, vai kā citādi.

Kad esam iemācījušās pieņemt un mīlēt pašas sevi, tad esam gatavas apzināti un pavisam vienkārši būt tādas, kādas esam, un mēs vairs necenšamies otru iepriecināt, rīkodamas veselas izrādes ar tādu aprēķinu, lai gūtu otra cilvēka atzinību un mīlestību. Taču atteikšanās no šīm izrādēm un tēlošanas, kaut gan sniedz zināmu atvieglojumu, var būt arī biedējoša. Tad, kad mēs tikai esam, nevis darām, mūs var pārņemt neveiklības sajūta, mēs varam justies ļoti ievainojamas. Kad mēs cīnāmies, lai spētu noticēt, ka mēs — tieši tādas, kādas esam, — esam pelnījušas kāda mums svarīga cilvēka mīlestību, vienmēr būs kārdinājums vismaz nedaudz viņa priekšā pietēlot, tomēr, ja atveseļošanās process būs progresējis, mēs arī nevēlēsimies atgriezties pie sava vecā uzvedības modēja un vecajām manipulācijām. Tieši šādās krustcelēs patlaban stāv Trūdija: viņa vairs nespēj izmantot savu veco seksuālo attiecību modeli, taču arī baidās iet uz priekšu, uz patiesāku un mazāk kontrolētu (visa viņas mežonīgā aizrautība arī bija vairāk vai mazāk kontrolēts uzvedums) seksuālo izjūtu režīmu. Atteikšanās no tēlošanas sākumā liek justies kā sastingušai. Kad mēs vairs nevēlamies izpildīt jebkuru kustību tikai tādēļ, lai radītu vēlamo efektu un ciešam tādēļ, ka nezinām, ko iesākt, ir jāpaiet zināmam laikam, līdz mūsu īstajiem mīlestības impulsiem būs iespēja tikt uzklausītiem un izjustiem un apliecināt sevi.

Atteikšanās no vecajām «kara viltībām» nebūt nenozīmē to, ka mēs nekad vairs netuvosimies savam partnerim, nekad viņu nemīlēsim, nekad neaprūpēsim, nekad viņam nepalīdzēsim, nekad viņu nedz mierināsim, nedz stimulēsim, nedz kārdināsim. Taču atveseļošanās gaitā mēs sākam attiekties pret otru cilvēku kā

207

pret savas būtības izpausmi — un ne jau tāpēc, ka mēs censtos panākt atbildes reakciju vai atstāt uz viņu iespaidu, vai izraisīt viņā kaut kādas pārmaiņas. Tā vietā mēs varam piedāvāt to, kas mēs īstenībā esam — tad, kad mēs neslēpjamies un neaprēķinām, kad mēs esam mierīgas un dabiskas.

Vispirms mums ir jāpārvar savas bailes par to, ka mūs varētu atstumt, ja mēs ļautu kādam sevi īsti redzēt, īsti iepazīt. Pēc tam mums jāiemācās neļauties panikai tad, kad ir nojauktas visas tās emocionālās robežas, kas mūs aptver un aizsargā. Seksuālajā jomā šī jaunā attiecību kvalitāte prasa ne tikai to, lai mēs būtu kailas un ievainojamas fiziski, bet arī lai mēs būtu kailas un ievainojamas garīgi.

Nav nekāds brīnums, ka šāda veida kontakts starp diviem cilvēkiem ir novērojams tik reti. Mēs baidāmies, ka bez šīm robežām mēs varētu pazust.

Kāpēc ir vērts riskēt? Tikai ja mēs pilnībā atklājamies, mūs var īsti mīlēt. Kad mēs stājamies attiecībās tādas, kādas esam, ar visu savu dziļāko būtību, tad tas, kuru mīlam, arī ir mūsu dziļākā būtība. Nav nekā cita, kas sniegtu lielāku savas vērtības apziņu un lielāku atbrīvotību savstarpējās attiecībās. Tomēr tik brīvi izturēties mēs varam vienīgi tādos apstākļos, kur nav vietas bailēm, tāpēc mums ne tikai jāpārvar savas bailes pašām būt patiesām, bet arī jāvairās no tādiem cilvēkiem, kuru attieksme un izturēšanās pret mums var radīt bailes. Neatkarīgi no tā, cik lielā mērā jūs būsit gatava uz godīgām attiecībām savas atveseļošanās rezultātā, arvien būs cilvēki, kuru dusmas, naidīgums un agresivitāte neļaus jums būt godīgai. Atklāt šādiem cilvēkiem savas vājās vietas — tas jau ir mazohisms. Tāpēc savu robežbarjeru pazemināšana un vispārīga atteikšanās no tām ir pieļaujama tikai attiecībā uz pašiem tuvākajiem cilvēkiem — draugiem, radiniekiem vai mīļotajiem, ar kuriem mums ir tādas attiecības, kas balstās uz uzticību, mīlestību, cienu un bijību pret mūsu maigo un līdzjūtīgo cilvēciskumu.

Atveseļošanās procesā bieži notiek tā, ka mūsu izturēšanās modeļi mainās, un tas pats notiek ar mūsu draugiem un mūsu intīmajām attiecībām. Mēs mainām attieksmi pret mūsu vecākiem un bērniem. Attiecībā uz vecākiem mēs vairs neesam tik prasīgas un asas, un bieži vien arī ne tik lišķīgas. Mēs kļūstam daudz godīgākas, bieži vien arī iecietīgākas un dažkārt spējam daudz patiesāk mīlēt. Kas attiecas uz bērniem, mēs vairs necenšamies viņus tik ļoti kontrolēt, mēs vairs pārāk neuztraucamies par viņiem un nejūtamies tik vainīgas viņu priekšā. Mēs vairs neesam tik saspringtas, un viņi mums sagādā lielāku prieku, jo mēs spējam vairāk relaksēties un gūt vairāk prieka pašas no sevis. Mēs brīvāk varam sekot pašas savām vajadzībām un interesēm, un tas ļauj viņiem rīkoties tāpat.

Draudzenes, ar kurām reiz kopā varējām pārspriest savas nedienas, tagad var likties mums apsēstas un neveselīgas, un, kaut arī mēs varam dalīties ar

208

viņām tajā, kas ir palīdzējis mums, mēs neļausim sev nest viņu rūpju nastu. Tādu draudzības kritēriju kā kopīgu nelaimi tagad aizstāj daudz auglīgākas savstarpējās intereses.

Īsāk izsakoties, atveseļošanās mainīs jūsu dzīvi daudz plašākā mērogā, nekā es jums spēju pareģot šajās lappusēs, un dažkārt tas šķitis pat neomulīgi. Neļaujiet šai neomulībai sevi apturēt. Bailes no pārmaiņām, atsacīšanās no tā, ko mēs vienmēr esam zinājušas, kas mēs esam bijušas un ko darījušas, ir tas, kas traucē mums kļūt par veselīgāku, augstāku un sevi patiesi mīlošāku būtni.

Tās nav sāpes, kas mūs attur. Mēs, ja vien nemaināmies, jau tagad esam spiestas izturēt milzīgi lielas sāpes bez jebkādām cerībām uz mierinājumu. Mūs attur bailes, bailes no nezināmā. Labākais man zināmais veids, kā stāties pretī bailēm un tās sakaut, ir apvienot spēkus ar līdzbiedrenēm, kas veic to pašu ceļu. Atrodiet atbalsta grupu, kurā ir sievietes, kas bijušas tādas pašas, kādas jūs esat tagad, un kas dodas uz jūsu kāroto mērķi vai arī ir jau to sasniegušas. Pievienojieties viņām ceļā uz jaunu dzīvesveidu.

209

Pielikums

KĀ SĀKT SAVAS ATBALSTA GRUPAS DARBĪBU

Vispirms noskaidrojiet, kādas iespējas jau ir jūsu dzīvesvietas apkārtnē. Katrā rajonā parasti ir adrešu grāmatas vai telefona abonentu saraksti, kur uzrādītas visas pakalpojumu aģentūras un palīdzības iestādes. Ja jūs nezināt, vai ir šāds izdevums vai kur to meklēt, piezvaniet uz savu bibliotēku vai krīzes situācijām paredzēto karsto telefonu. (Tāpat ieskatieties 2. pielikuma nodaļā «Palīdzības avoti», jūs varat piezvanīt vai aizrakstīt šīm organizācijām, un tās jums ieteiks vietējās aģentūras.) Pat ja nav minētās publikācijas, sazinoties ar sava rajona karsto telefonu, jums vajadzētu saņemt informāciju par dažādiem konsultatīvajiem dienestiem un pašpalīdzības grupām, kas varētu jums noderēt. Turklāt vairākumā telefonu grāmatu tagad ir nodaļa «cilvēkpakalpojumi», tā ka varat ieskatīties arī tur.

Tomēr neuzskatiet, ka viens telefona zvans vienai aģentūrai vai vienam profesionālim nodrošinās jums visu nepieciešamo informāciju, jebkuram profesionālim lielā rajonā ir grūti apzināt visus resursus, un nelaimīgā kārtā daudzi profesionāļi ir vāji informēti par attiecīgā brīža piedāvājumu.

Pastrādājiet pati. Piezvaniet visur, kur nepieciešams, ja vēlaties, anonīmi. Noskaidrojiet, vai jau nav jums vajadzīgā grupa. Nav nekādas nepieciešamības no jauna izgudrot velosipēdu vai sākt konkurēt ar jau darbojošos grupu, kurai varētu nākt par labu jūsu piedalīšanās. Ja jūs pretendējat uz Apvienoto meitu vai Anonīmo daudzēdāju, vai Al-Anon grupu, vai tādu grupu, kas apvieno sievietes, kuras tiek terorizētas, vai sievietes, kuras pārcietušas izvarošanu, esiet gatava ziedot zināmu laiku un uzņemties zināmas pūles, varbūt braukt lielāku ceļa gabalu, lai piedalītos citā rajonā notiekošās sapulcēs. Tas būs tā vērts.

Ja pēc cītīgas meklēšanas jūs esat nonākusi pie pārliecības, ka neviena no esošajām grupām jums neder, dibiniet pati savu grupu.

Varbūt labākais veids, kā sākt, būtu publicēt sludinājumu laikraksta privātsludinājumu rubrikā. Tas varētu būt apmēram šāds:

SIEVIETES! VAI MĪLESTĪBA JUMS KĀDREIZ IR SAGĀDĀJUSI EMOCIONĀLAS SĀPES? TIEK DIBINĀTA BEZMAKSAS PAŠPALĪDZĪBAS GRUPA SIEVIETĒM, KURU ATTIECĪBAS AR VĪRIEŠIEM MĒDZ BŪT DESTRUKTĪVAS. JA VĒLATIES PĀRVARĒT ŠO PROBLĒMU, PIEZVANIET (JŪSU VĀRDS UN TELEFONA NUMURS), LAI SAŅEMTU SĪKĀKU INFORMĀCIJU.

210

Ja šāds sludinājums tiks vairākkārt publicēts, jums droši vien izdosies izveidot pilnu grupu. Ideālā gadījumā jūsu grupā vajadzētu būt septiņām līdz divpadsmit dalībniecēm, taču, ja nepieciešams, sāciet ar mazāku skaitu.

Atcerieties, ka sievietes uz pirmo sanāksmi būs ieradušās tāpēc, ka viņām ir nopietna problēma un viņas meklē palīdzību. Netērējiet pārāk daudz laika, apspriežot, kā organizējamas nākamās sanāksmes, kaut arī tas ir svarīgi. Labākais veids, kā sākt, būtu izstāstīt savus dzīvesstāstus, jo tādējādi uzreiz radīsies saikne un piederības sajūta. Sievietes, kas mīl par daudz, ir vairāk līdzīgas neka atšķirīgas, un to jutīsit jūs visas. Tāpēc vispirms apmainieties ar saviem dzīvesstāstiem.

Pirmajā sanāksmē, kurai nevajadzētu ilgt vairāk par stundu, izmēģiniet šādu darba kārtību:

1. Sāciet laikā. Tas katrai no jums darīs zināmu, ka uz nākamajām sa-nāksmēm jāierodas precīzi.

2. Iepazīstiniet ar sevi kā ar personu, kas ievietojusi sludinājumu un vēlētos, lai grupa izveidojas par pastāvīgu palīdzības avotu gan jums, gan visām klātesošajām.

3. Uzsveriet, ka visam, kas runāts sanāksmes laikā, jāpaliek starp šīs sanāksmes dalībniecēm, ka nekad un nekur citur nedrīkst apspriest sanāksmē dzirdēto vai tur redzētās personas. Ierosiniet, lai klātesošās iepazīstoties nosauktu tikai savu vārdu.

4. Paskaidrojiet, ka varbūt katrai no klātesošajām derētu zināt, kāpēc citas sievietes atnākušas uz šo sanāksmi, un ierosiniet, ka varbūt katra varētu ne ilgāk kā piecu minūšu laikā pastāstīt, kāpēc viņa ir šeit. Uzsveriet, ka nav obligāti izmantot visu minēto laiku, bet katrai tas tiek piešķirts, ja viņa vēlētos to izmantot. Sāciet pati, nosaucot savu vārdu un īsi izstāstot savu stāstu.

5. Kad katra, kas to vēlējusies, ir izstāstījusi savu stāstu, atgriezieties pie tām, kuras nevēlējās runāt, kad bija viņu kārta, un laipni apjautājieties, vai viņas to nevēlētos tagad. Nespiediet nevienu izteikties. Ļoti skaidri paziņojiet, ka katra no sievietēm ir gaidīta neatkarīgi no tā, vai viņa jau tagad ir gatava runāt par savu stāvoklī.

6. Tagad pastāstiet par dažiem principiem, kurus grupai vajadzētu ievērot. Es iesaku turpmāk minētos, kas būtu jānokopē un jāizsniedz katrai dalībniecei:

• Nekādu padomu. Visas tiek laipni aicinātas dalīties savā pieredzē un pastāstīt, kas viņām palīdzējis justies labāk, taču nevienai nevajadzētu sniegt citām padomus par to, kas viņām būtu jādara. Ja kāda sāk dot padomus, viņai par to vajadzētu laipni aizrādīt.

211

• Rotācijas kārtībā jāmainās vadībai, lai katru sanāksmi vadītu cita grupas dalībniece. Vadītājas pienākums ir laikā sākt sanāksmi, izvēlēties apspriežamo tēmu, beigās rezervei dažas minūtes, lai iztirzātu praktiskās problēmas, un pirms sanāksmes slēgšanas izvēlēties nākamās sanāksmes vadītāju.

• Sanāksmju ilgumam vajadzētu būt noteiktam. Es ieteiktu stundu. Ne-viena sieviete vienā sanāksmē neatrisinās visas savas problēmas, un es arī neieteiktu pēc tā tiekties. Sanāksmēm būtu jāsākas precīzi un jābeidzas laikā. (Labāk lai tās ir par īsu nekā par garu. Vēlāk, kad dalībnieces vēlas, var sanāksmi paildzināt.)

• Ja vien iespējams, sanāksmēm būtu jānotiek neitrālā vietā, nevis pie kādas mājās. Mājās ir dažādi traucējoši elementi: bērni, telefona zvani un nav iespējams saglabāt grupas dalībnieču, īpaši mājas saimnieces anonimitāti. No saimnieces pienākumiem vispār būtu jāizvairās. Jūs neesat nākušas cita citu saviesīgi izklaidēt: jūs kā biedrenes kopā strādājat, lai atveseļotos no kopīgajām kaitēm. Daudzas bankas, krājaizdevu sabiedrības, citas organizācijas, kā arī baznīcas bez maksas piešķir grupām telpas vakara stundās sanāksmju noturēšanai.

• Sanāksmes laikā nav pieļaujama nekāda ēšana, smēķēšana vai jebkādu dzērienu lietošana; tas viss novirza uzmanību no veicamā darba. To visu var darīt pirms un pēc sanāksmes, ja grupa nolemj, ka tas ir svarīgi. Nekad nelietojiet alkoholu. Tas maina cilvēku izjūtas un reakcijas un iespaido darāmo darbu.

• Izvairieties runāt par «viņu». Tas ir ļoti svarīgi. Grupas dalībniecēm jā-iemācās koncentrēties uz sevi un savām domām, izjūtām un izturēšanos, nevis uz vīrieti, kurš ir viņu apsēstības iemesls. Sākumā ir neizbēgama kaut kāda runāšana par viņu, taču katrai savā stāstā būtu jācenšas to ierobežot līdz minimumam.

• Nevienu nevajadzētu kritizēt par to, ko viņa dara vai nedara, neatkarīgi no tā, vai viņa ir vai nav klāt. Kaut arī dalībnieces var lūgt atgriezenisko saiti cita no citas, to nekad nevajadzētu piedāvāt bez lūguma. Gluži kā padomiem, arī kritikai atbalsta grupā nav vietas.

• Nenovērsieties no apspriežamās tēmas. Ir pieņemama praktiski jebkura vadītājas piedāvāta tēma, izņemot tādas, kas saistītas ar reliģiju, politiku vai uz jums neattiecīgiem jautājumiem, tādiem kā jaunākie notikumi, slavenības, jebkādas prāvas, ārstniecības programmas vai uzskati par terapiju. Atbalsta grupā nav vietas strīdiem vai izgudrojumiem. Un atcerieties, ka jūs tiekaties ne jau tāpēc, lai sūkstītos par vīriešiem. Jūs interesē jūsu pašu izaugsme un atveseļošanās, un jūs dalāties pieredzē par to, kā jūs atrodat jaunus līdzekļus, lai cīnītos ar savām vecajām problēmām. Turpmāk minētas dažas ieteicamās tēmas:

212

Kāpēc man vajadzīga šī grupaVaina un aizvainojumsManas lielākās bailesKas man sevi patīk visvairāk un kas vismazākKā es rūpējos par sevi un apmierinu savas vajadzībasVientulībaKā es tieku galā ar depresijuMana attieksme pret seksu: kāda tā ir, un no kurienes tā nākDusmas: kā es tieku galā ar savām un citu dusmāmKādas ir manas attiecības ar vīriešiemKo, pēc maniem ieskatiem, cilvēki par mani domāManu motīvu izpēteMani pienākumi pret sevi; mani pienākumi pret citiemMans garīgums (šī nav saruna par reliģiskajiem uzskatiem, bet gan par to,

kā katra grupas dalībniece izjūt vai neizjūt savu garīgumu)Atteikšanās no vainošanas, arī attiecībā uz seviParadumi manā dzīvē

Būtu vēlams, lai grupas dalībnieces izlasītu grāmatu «Sievietes, kas mīl par daudz», taču tā ir nevis prasība, bet gan tikai ierosinājums.

Grupa var nolemt reizi mēnesī pagarināt sanāksmi par piecpadsmit minūtēm, lai pārspriestu praktiskus jautājumus vai sanāksmes struktūras grozījumus, to, kā tiek ievēroti principi, vai jebkādas citas problēmas.

Tagad atgriezīsimies pie pirmās sanāksmes struktūras:

7. Kopā kā grupa iztirzājiet principu sarakstu.8. Pajautājiet, vai kāda būtu ar mieru vadīt grupu nākamajā nedēļā.9. Noskaidrojiet, kur grupa tiksies nākamajā nedēļa, un izlemiet par

atspirdzinājumiem pirms vai pēc sanāksmes.10. Apspriediet jautājumu par to, vai jūsu grupā vajadzētu aicināt

piedalīties vēl citas sievietes, vai vēl vienu nedēju vajadzētu publicēt sludinājumu vai arī klātesošās sievietes varētu uzaicināt vēl citas sievietes.

11. Noslēdziet sanāksmi, klusējot nostājoties aplī, sadodoties rokās un uz dažiem mirkļiem aizverot acis.

Un beidzot, vēlreiz par pamatprincipiem: principi attiecībā uz konfidencialitāti, vadības rotāciju, kritikas izslēgšanu, padomu nesniegšanu, strīdīgu vai nepiederīgu jautājumu neapspriešanu, debašu nepieļaujamību un citi principi ir ļoti būtiski grupas saskaņai un saliedētībai. Nepārkāpiet šos principus,

213

lai tikai iepriecinātu kādu no grupas dalībniecēm. Vienmēr vispirms jāapsver tas, kas ir labāk grupai kopumā.

Ja jūs paturat to prātā, tad jūsu rīcībā ir galvenie līdzekļi, lai sāktu par daudz mīlošu sieviešu grupas darbību. Nenovērtējiet par zemu to, cik ļoti dziedinoša visu jūsu dzīvē būs šī vienkāršā stundas garuma tikšanās, kad jūs dalīsities savos personiskajos pārdzīvojumos. Kopā jūs cita citai sniegsit atveseļošanās iespēju. Labu veiksmi! .

Izdevējs — apgāds «Jumava», Dzirnavu 73, Rīgā LV 1011.

.Reģ.apl.nr. 2-1012. .,,...;. ' ,. :

Iespiests a/s «Preses nams» tipogrāfijā,'Balasta dambī3, Rīgā'LV 1081.

Iesiets a/s "Paraugtipogrāfija", Puškina ielā 12,:Rīgā LVM050.' .:

214