Annotation

Hartvigs Hausdorfs Pasaules noslēpumainākās vietas Kā bezgalība un apvārsnis top par vienu, tāizplūst arī šķietami tik cieši iezīmētās kontūras mūsu pasaules skatījumā, un salaiduma vietas ar kādurealitāti viņpus prātam aptveramā laužas mūsu apziņā. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojisImants Ločmelis No vācu valodas tulkojis Arvīds Vanags mākslinieks modris adumāns Kas gan es būtubez maniem daudzajiem atsaucīgajiem lasītājiem visā pasaulē. Esmu ļoti pateicīgs par neskaitāmajāmatzinīgajām vēstulēm un nozīmīgajiem ierosinājumiem, kas man daudz palīdz aizraujošajos mūsu pasaulesneatklāto mīklu un noslēpumu meklējumos. Hartvigs Hausdorfs

Hartvigs HausdorfsTIECOTIES IZZINĀT NOSLĒPUMUS1. IZMISUMS VAI NEVEIKSMĪGS EKSPERIMENTS?2. TIKAI STULBA MODES ĀKSTĪBA - VAI TOMĒR KAUT KAS VAIRĀK?3. "DIEVU KARI"4. AIZMIRSTO PIRAMĪDU ENA5. "ŠŪPOJOŠĀS MŪMIJAS NOSLĒPUMS6. VISS KAS CITS, TIKAI NE KONTINENTS BEZ SAVAS VĒSTURES7. JA AKMEŅI SPĒTU RUNĀT8. VĪRS, KAS 15 MINŪTĒS KĻUVIS VECĀKS PAR 5 DIENĀM9. ZEMES PIEVILKŠANAS SPĒKS? NĒ, PALDIES…10. PUMAPUNKU11. "NEŽĒLĪGO DIEVU VIRSOTNE"12. "IZVEIDOJIET JŪSU SAULES SISTĒMAS ATTĒLU!"13. VIŅI JAU IR STARP MUMS!14. ZAĻĀDAINO CILVĒKU TESTAMENTS15. VIENĪGI gara spēks IR STIPRĀKSSatursRādītājs

Hartvigs Hausdorfs PASAULES noslēpumainākās vietas

.

.

TIECOTIES IZZINĀT NOSLĒPUMUS Vai: lai runā dokumenti, beidziet tos slēpt!

Vēl ļoti labi atceros to 1968. gada dienu, kad mani savaldzināja kāds fascinējošs pasaules skatījums.Man vēl nebija pilni 13 gadi, apmeklēju ģimnāziju. Kopā ar klases biedru man bija uzdots iekārtot vitrīnu,kas atradās pie mācību telpas un ko mēs, skolēni, drīkstējām apgādāt ar visvisādām interesantām lietām.Tanī dienā mans biedrs bija atnesis veselu lappusi no kādas pazīstamas Minhenes bulvāravīzes, kur bijauzsākta rakstu sērija par kādu nupat parādījušos grāmatu, ko sacerējis līdz tam nepazīstams šveicietis,provocēdams pasauli ar nedzirdēti pārdrošu tēzi.

Autors bija - būsit jau pareizi atminējuši - nevis kāda niecība, bet gan pats Ērihs fon Dēnikens. Arsavu grāmatu viņš izraisīja lavīnu mūsdienu cilvēka domāšanā. Un nākamajās nedēļās un mēnešos, jā,īstenībā līdz šai dienai, pasaule diskutē par satraucošo jautājumu, vai mūsu planētu jau kādreizapmeklējuši astronauti no citurienes.

Tas toreiz bija tāds burvīgs laiks, sešdesmito gadu beigas, vienlaicīgi vai visos pasaules nostūros itkā kaut kas brieda, tika gaidīts kāds liels pavērsiens. Jaunatne protestēja pret karu Vjetnamā, unSavienotās Valstis gatavojās nosūtīt pirmos cilvēkus uz Mēnesi. Lidojums kosmosā bija izstumts nonerealizējamu fantāziju atmosfēras, un pat zinātnieku aprindu virsotne - galu galā pie debesīm arvienbiežāk parādošos NLO dēļ - sāka bikli apspriest jautājumu par dzīvām būtnēm ārpus mūsu planētas.

Taču arī vēl citas mīklas un fenomeni beidzot spēja iekarot kādu pēdu telpas aiz lielo universitāšubiezajiem mūriem, kā arī ļaužu prātos. Tikai pirms dažiem mēnešiem cilvēku domas bija sakarsējisskandalozs gadījums parapsiholoģijas jomā Augšbavārijas apriņķa pilsētā Rozenheimā un izsaucis arēnānopietnus zinātniekus profesora Hansa Bendera vadībā. Šis zinātņu vīrs līdz 1975. gadam bija Vācijāvienīgās parapsiholoģijas katedras vadītājs. Freiburgas - Breizgavas universitātē viņš vadījaparapsiholoģijas un psiholoģijas robežjomu institūtu.

Bija tā, it kā toreiz būtu pavērušās kādas līdz tam nezināmas durvis uz kādu citu mūsu realitātesdimensiju, kādu noslēpumainu pasauli, kas atrodas viņpus "droši zināmā", ko mēs no skolas gadiemuzskatām par saglabātām un izglābtām vērtībām. Tur, ārpusē, viņpus mūsu prāta celtās ēkas, tātad bijajāeksistē vēl kaut kam…

Labprāt atskatos uz to nemierīgo laiku, kad tika likti pamati kādam jaunam, kādam revolucionārampasaules skatījumam, kas gatavojas mūsu tolaik vēl derīgās, taču bezcerīgi novecojušās paradigmasnomainīt. Pa šo laiku esmu šīs provocējošās idejas un domāšanas modeļus labi iepazinis. Taču ļaudistoreiz nebūt nebija vienisprātis, vai to visu kā modernu ķecerību vajadzētu nosodīt vai tomēr, iecietīgipasmaidot, uzskatīt par dažu nelabojami lētticīgu ļautiņu pārkarsētas fantāzijas lolojumu. Nosauktaisautors no Šveices un vesela virkne viņa sabiedroto tagad skaitās mani draugi. Un es pats šajos gadosesmu apceļojis neskaitāmas šās pasaules vietas, allaž bijis uz pēdām fantastiskiem fenomeniem,neizskaidrojamām mīklām un noslēpumainiem reliktiem, kas ļauj mūsu tik labi pazīstamajai pasauleiparādīties pilnīgi jaunā gaismā.

Kā apmāts esmu bijis un joprojām arvien esmu klāt, tā sacīt, notikuma vietā, vienalga, Ķīnas vaiAustrālijas plašumos, gandrīz visās Eiropas un Ziemeļamerikas zemēs, kā arī Tuvajos Austrumos. Vissnepazīstamā fascinējums mani neatturami vilinājis pie sevis. Un pat mūsu Vācijā esmu atradis vietas, kurnoticis kas nedzirdēts vai fakti vēsta par pagātni, kas, var stipri droši apgalvot, bijusi daudz fantastiskāka,nekā to pieļauj mūsu skolas gudrību ietvari.

Kā leģendāri tapušie seriāla varoņi Dana Skallija un Fokss Malders arī es mēģinu piekļūt dažāmmistiskām lietām, kas noglabājušās mūsu pasaules visnoslēpumainākajās vietās. Ziņojumus parvisneparastākajām un saistošākajām esmu apkopojis šajā grāmatā. Ielūdzu Jūs doties man līdzi notikumu

vietu apskatē, tā sacīt, līdz pasaules galam!Šo uzaicinājumu Jūs varat uztvert pārnestā nozīmē un kā lasītājs ienirt mīklu un reāli eksistējošu

fenomenu pasaules dzīlēs. Pavadiet mani uz vietām, kur ļaužu acu priekšā viņu draugus nolaupījušinepazīstami lidojoši objekti. Brīnieties par ciemiņu, ne no šās planētas, atstātajiem reliktiem, kassaglabājušies no vissirmākās aizvēstures. Rādīšu Jums ceļu uz "spoku namiem" un "neomulīgām vietām",pie reizes arī tādām, kur mūsu fizikas likumi acīm redzami pastumti malā.

1. IZMISUMS VAI NEVEIKSMĪGS EKSPERIMENTS? "Monstrs " spirtā gādā par uztraukumu

Vecās kāpnes zem mūsu pēdām neganti čīkstēja, kad - smagi apkrāvušies ar kinokameru, statīvu unvairākiem fotoaparātiem - kāpām uz muzeja otro stāvu. Pusceļā sienā ielaistā skapī redzējām veselubateriju ar spirtu pildītu trauku, no kuriem uz mums blenza visnomācošākie izdzimteņi. "Kas gan šajosnožēlojamos radījumos ir tas, kas tik neatvairāmi pievelk tiklab šos, kas - kā Dr. Frideriki un viņašodienas kolēģis no Hemnicas - nododas saviem pētījumiem, kā arī tos, kas ar dīvainu drebuli kaulos šosnelaimīgos kroplīgos izdzimumus nāk skatīties? " Šis jautājums man dzima galvā, šādam skatampaveroties. Šķiet, dažāda veida šausmu izpausmes cilvēkus no senseniem laikiem gluži vai nobūrušas.

Šās kolekcijas vidū, un pārējo eksponātu tuvuma dēļ tā absolūto citādumu skaidrāk izceļot, atradāsobjekts, kas šai laikā bija izraisījis diskusijas visā valstī. Nievājoši nodēvēts par "vistascilvēku", taskatrā ziņā vairāk nekā cilvēkam līdzinās tiem "mazajiem ", ko visās pasaules valstīs pazīst nogadījumiem, kuros NLO nolaupījuši cilvēkus.

"Skaistākais, ko varam atklat, ir tas, kas pilns noslēpumu."ALBERTS EINŠTEINS (1879. - 1955.)Mazā muzejā Valdenburgas pilsētiņā, kas atrodas Saksijas pavalstī starp Glauhavu un Hemnicu,

atrodas - ievietota spirtā -, iespējams, Vācijas baigākā mīkla. Tikko 40 cm augstā stikla traukā arapmēram 15 cm diametru iespiests mīt noslēpumos tīts savas eksistences eksponāts, kas sev līdziniekumeklē ne tikai šajā valstī.

1840. gadā firsts Oto Viktors 1. fon Šēnburgs-Valdenburgs ieguva vēsturisko Leipcigas aptiekāraLinka ģimenes Naturāliju un mākslas darbu kabinetu. Nākamajā gadā krājums, papildināts ar dažāmjaunākām kolekcijām, tapa izstādīts virs galma zirgu staļļa manēžas. Vēl šodien tas savā vecajā veidā kāuniversāls 17. un 18. gadsimta muzejs parāda toreizējās pilsonības nostāju pret apgaismību un tāspriekšteci baroka laikmeta kultūru. Neskaitāmajiem anatomiskajiem eksponātiem, minerāliem, mākslasamatniecības paraugiem, instrumentiem, kā arī dzīvnieku un augu preparātiem vajadzēja, cik vien tasiespējams, atspoguļot pasauli, kas ir ap cilvēku.

Naturāliju un mākslas darbu kabineti savulaik bija izplatīti iestādījumi. Pilsētas, kas bija pazīstamaskā tirdzniecības centri vai ari populāras savu universitāšu dēļ, muzeju tapšanai piedāvāja izdevīgusnoteikumus, jo bieži šajās krātuvēs arī no svešām zemēm nokļuva dārgumi, kas kolekcijām tika pievienotiar vislielāko rūpību. Nereti šajos kabinetos nonāca ari savdabīgas "kuriozitātes" un "retumi", kas tikavērtētas kā dīvainas un grūti sagādājamas vērtības.

1884. gadā jau par "Firsta naturāliju kabinetu" nosauktais Valdenburgas krājums nonāca līdzāsšodien vairs neeksistējošam zirgu stallim speciāli iekārtotā muzeja ēkā. 1933. - 34. gadā vairāk nekā8000 vienību saturošā kolekcija tapa zinātniski jo pamatīgi izpētīta un pārkārtota. Nebojāta tā pārdzīvojaotro pasaules karu, kā arī skumjos un pelēcīgos VDR "reāli eksistējošā sociālisma" gadus un tagad pastāvkā "Valdenburgas pilsētas naturāliju un mākslas kabinets".

Viens eksponāts šajā muzejā ir tāds, kas Vācijā arī jaunākajos laikos ne mazums prātu uzkarsē.

Monstrum Humanum Rarissimum

1735. gadā Johanna Sofija Šmīda no mazpilsētiņas Tauhas Leipcigas tuvumā bija "labās cerībās",tātad grūtniece. Ja līdz tam viņa bija dāvājusi dzīvību trim veselīgiem bērniem, tad šoreiz viņa dzemdēja"monstru", kas lika šausmās sastingt vai uzdzina drebuli ne tikai tā laika pasaulei.

Leipcigas ķirurgs Dr. Gotlībs Frideriki, kam šī ziņa nāca ausīs, jau toreiz pierādīja attapību untālredzību un pēc pirmās obdukcijas lika "knauķi" konservēt spirtā, lai kolēģi nākamībā ar noslēpumainoradījumu saistīto baigo mīklu varētu mēģināt kaut kā risināt. Varbūt viņš nojauta, ka ar šo MonstrumHumanum Rarissimum kaut kas nebija kārtībā, jā, nevarēja būt kārtībā? Pateicīgi Dr. Fridcriki varam būtpar to, ka viņš vēlākajam muzeja eksponātam līdzi devis arī traktātu latīņu valodā uz 32 lappusēm, kurblakus mātes slimības vēsturei pedantiski aprakstīti viņa paša veiktie pētījumi.

Tagad gremdēsimies ne tik tālās pagātnes bezdibenī, kas mums nu grib parādīties. Ārsts savusacerējumu sāk ar Johannas Sofijas Šmīdas dzīves apstākļu pārstāstu un nepalaiž garām iespēju pievienotarī laika garam atbilstošu paskaidrojumu.

"Monstra nelaimīgā māte nāk no nabadzīgām aprindām, viņa dzīvo Tauhā, pilsētiņā, kas atrodasnetālu no Leipcigas. Viņa ir 28 gadus veca, neliela auguma, ar smalkiem locekļiem, pēc temperamentaholeriski melanholiska. Pirms desmit gadiem viņa apprecējās ar kuprīti, tika pie trim dēliem, visiem bezkādas vainas. Beidzot, ceturto reizi, viņa laida pasaulē šo šausmīgo monstru, ko esmu nolēmis teaprakstīt.

Tā kā šāda veida misēkļiem par iemeslu vispār tiek piedēvēts grūtnieču pārāk lielais iztēles spēks,uzskatīju par savu pienākumu pats no sievietes izzināt visus apstākļus, kas varētu uz lietu attiekties, unvisupirms noskaidrot, vai pēc ieņemšanas būtu gadījies kas tāds, kur viņai no redzētā radies nemiers vaivarbūt pat nervu satricinājums. Taču viņa noliedza, ka būtu redzējusi kaut ko tādu, kas līdzinātos tāsdzemdētajam monstram. Tomēr viņai bija jāatzīst, ka grūtniecības vidusposmā viņu izbiedējusi cauna, kassagadīšanās dēļ izlēkusi sievietei pretī, kad tā reiz devusies ārā no mājas, un tas gan viņā viesis bažas pariespējamu nelāgu ietekmi uz vēl nedzimušo."

Tas nu ir sirmsens tautas ticējums, kas noturējies ilgus gadus un vēsta, ka jaundzimušā kroplībaattiecināma uz izbīli vai šoku, no kā māte cietusi grūtniecības laikā. Bet Johanna, kad embrijs bija laistspasaulē, visādā ziņā apšaubīja varbūtību, ka kroplīgumam varētu būt kāds sakars ar pieminētās caunassastapšanu.

Neparasta grūtniecība

Jau visa Johannas Sofijas Šmīdas ceturtās grūtniecības gaita, salīdzinot ar trim iepriekšējām, bijabijusi mazliet neparasta, vēsta doktors Frideriki.

"Kad grūtniecības periods bija pusē, sieviete sajuta parastās embrija kustības, kas tomēr bija tiktikko samanāmas. Un viņa pati ievēroja, ka tās vēders nepacēlās, kā tas tādā reizē būtu pienācies, un nebez bažām par gaidāmu nelaimi vairākkārt norādīja savam vīram uz lietām, kas stipri atšķīrās noiepriekšējās grūtniecībās pieredzētā.

Kad beidzot grūtniecības laiks bija galā, tā sāka ar parastajām pazīmēm pieteikt dzemdības. Un novienpadsmitiem vakarā līdz sešiem no rīta - tātad pilnas septiņas stundas - tās notika, un izrādījās, kanormāla bērna vietā negaidīti iznēsāts šausmīgs monstrs."

Ārsts, redzams, par tik ārkārtīgi neparasto būtni - kas līdz šai dienai tāda palikusi vienīgā, bezlīdziniekiem pasaulē - ir uzzinājis samērā drīz. Uz sava rēķina viņš bija ataicinājis zīmētāju, lai tas"monstru" ar visām viņa proporcijām uz divām lapām iemūžina - nākamajām paaudzēm ko brīnīties. (1. un2. att.).

Pēc jaundzimušā izskata fiksēšanas ārsts Gotlībs Frideriki uzreiz ķērās pie tā obdukcijas, laiiepazītos ar neparasto anatomiju.

/. Jau 1735. gadā Tauhā pie Leipcigas dzimušajam "monstram " Dr. Gotlībs Frideriki veicaobdukciju un par re-' zultātiem latīniski uzrakstīja ziņojumu.

Šausmīgi lielas smadzenes

"Galva bija anatoma naža pirmais upuris, un, kaut gan tā sākumā izskatījās pēc ūdensgalvas,pārgrieztais ādas maiss (1. attēlā A) parādīja pavisam kaut ko citu, proti, tur tāpat kā galvas dobumānekāds šķidrums netika atrasts, bet gan biedējoši liela smadzeņu masa, kas svēra septiņas unces un koapskaloja niecīgs daudzums asiņu, kurās tika atrasta smadzeņu plēve… Starp citu, apsekojot smadzenes,atklājās daži nervi attiecīgajai vietai pienācīgā skaitā un priekšzīmīgā kārtībā.

Pēc galvas izpētīšanas tika atvērtas krūtis, ribas bija vajadzīgajā skaitā, pareizā lielumā un stāvoklī,tāpat krūšu kauls. Labās puses ribu dobumā pat atradās plaušas plēve, no kuras kreisā dobuma pēc ķirurgaveiktā iegriezuma iztecēja kaut kāds biezs, viskozs šķidrums. Kamēr tas sākumā vedināja uz pieņēmumupar tūsku, krūtis tālāk atverot, atklājās liela sirds, pilnīgi bez pericardium (sirds somiņas), bet gulošaīpatnējā ādiņā, kas stiepās no lielajiem kambariem līdz pretējai pusei un bija stipri pieaugusi pie plaušuplēves un diafragmas, un šķita aizņemam sirds somiņas vietu. Tā saturēja šķidrumu, kurā sirds bijaiegrimusi. Kad ķirurga nazis ādiņu bija atdalījis, atklājās otra plaušu plēve."

Tomēr īpatna bija ne tikai spokaina radījuma "iekšeja dzīve", bet arī kaulu uzbūve atšķīrās no tās,kādā tā ir normāli augušai cilvēciskai būtnei, kā obdukcijas gaitā centīgais mediķis varēja konstatēt.

"Beidzot vēl jāziņo par ekstremitātēm, jo tiklab apakšdelms, kā arī lielais liela kauls atšķirībā no todabiskā veida sastāvēja no viena, nevis diviem kauliem. Un kājām augšstilba un liela savienojumā nebijaceļa skriemeļa, tikai ar lielu piepūli kauli bija atdalāmi viens no otra. Taču pārējie kauli, kas šos locekļussavieno…, skaita un izskata ziņā bija dabiski, bet uz tiem nebija attiecīgo muskuļu.

Ar pilnām tiesībām tāpēc uzskatu, ka varu dot tādam radījumam vārdu "monstrs", jo ne viņa āriene,ne iekšiene neatbilst cilvēka normālai uzbūvei, bet atsevišķi elementi atšķiras te skaita, te lieluma ziņā,kādu pat vispār nav, un daži atkal ir ārkārtīgi neparasti."

2. Arī ar kaulu uzbūvi mistiskā būtne atšķiras no normāla cilvēka. Tā apakšdelms un lielais lielakauls sastāv no viena paša, ne diviem kauliem.

Divarpus gadsimtu "ārpus"

Tālāk Dr. Frideriki kādam draugam medicīnas padomniekam veltītā traktātā prāto par šausmīgāsizkropļošanās cēloņiem. Viņš noraida tolaik tik izplatīto tautas ticējumu, ka māte grūtniecības laikāizbiedēta un tādā kārtā ietekmējusi monstra izveidošanos. Vairāk viņš pieļauj iespēju, ka savādībuiemesls varētu būt bijis embrija nepietiekama barošanās šo deviņu mēnešu laikā.

Taču pastāv vēl kāda - starp citu, fantastiski skanoša - iespēja mēģināt rast izskaidrojumu tādasvienreizīgas būtnes nākšanai pasaulē. Bet par to nedaudz vēlāk. Te es gribētu pastāstīt, kas vēl arneparasto veidojumu tika darīts.

Pēc pētījumu pabeigšanas Dr. Frideriki savu "monstru" konservēja spirtā, lai nākamās paaudzes"varētu zināšanas par šādām lietām vairot un sev par svētību izmantot". Eksponāts nākamajos gados līdzar neskaitāmiem citiem preparātiem nonāca jau pieminētajā Valdenburgas pilsētas "Naturāliju un mākslaskabinetā", kur tas ar savu eksistenci daudz uzmanības nepiesaistīja. "Reāli eksistējošā sociālisma" gados,citiem vārdiem, svētā piemiņā palikušajos VDR laikos, bija pat stingri aizliegts mistisko veidojumu klajiizrādīt - droši vien tālab, ka VDR periodā skolu klases mācību nolūkos dabaszinātņu programmasietvaros bieži tika vestas uz muzeju.

Taču pēc "pavērsiena" mīklas sāka tapt vēl noslēpumainākas un modināja jausmas par kaut kādiemneticamiem bezdibeņiem.

Galvenais ārsts un viņa "vistascilveks"

Kādu dienu deviņdesmito gadu sākumā Hemnicas Zīdaiņu klīnikas šefs Dr. M. nejauši nokļuvaValdenburgas muzejā un uzdūrās "monstram", kas vēl joprojām tikko 40 cm augstajā stikla traukā, uzmūžiem spirtā konservēts, "vilka savu vientuļo dzīvību". Knauķis pamodināja mediķa akadēmiskointeresi, un viņš rosināja uz plaša apmēra medicīniskiem izmeklējumiem gan Heidelbergas Universitāti,gan Berlīnes Universitātes medicīnas fakultāti.

Tā būtnei, kas pa šo laiku medicīnas literatūrā bija iemantojusi nosaukumu "vistascilvēks", tikaizdarīti daudzi rent- genuzņēmumi, kā arī datora tomogrāfijas. Runa ir tieši par ģenētiskajām analīzēm,tomēr arī tās vienreizīgā un mistiskā gadījuma izpratnē nekādu skaidrību nav ieviesušas.

Tāds bija lietu stāvoklis, kad kāda informācija, kam it kā būtu vajadzējis palikt nepamanītai,dīvainajam objektam pievērsa manu uzmanību. Tā ieinteresēja arī par pētījumiem, ko minētais galvenaisārsts tika veicis abās universitātēs. Uzzināju arī, ka Dr. M. pievācis sava amata brāļa Dr. Gotlība

Frideriki pārskatu par veiktajiem pētījumiem, kas tāpat ticis uzglabāts Valdenburgas muzejā. Laikā, kadrakstīju šo grāmatu, Hemnicas mediķis to vēl nebija atdevis, šādu rīcību pamatojot ar tulkošanasgrūtībām. Un tas nu tā, lai gan latīņu valoda ir no tā sauktajām "mirušajām valodām", kas vairs nemainās.Par to, ka man tomēr bija iespējams izmantot ziņojuma citātus, esmu pateicīgs virknei drosmīgu galvotāju,kas otru eksemplāru bija sadzinuši Leipcigas Universitātes bibliotēkā un pagādājuši arī tulkojumu.

Vēlāki pētījumi Valdenburgā

Bija 1996. gada nogale, kad manā rīcībā esošā informācija lika pievērsties neparastajameksponātam. Taču bija jāpienāk 1997. gada maijam, līdz varēju doties ceļā uz mazo Saksijas pilsētiņu.

_ Kopā ar savu draugu Kristiānu, kura asistēšana šādās akcijās man tapusi gandrīz pilnīginepieciešama, nevarēju beigt pukoties par kustības ātruma ierobežojumiem, ar kuriem no Tīringas zemesrobežām bija jārēķinās kā kādreizējos VDR laikos. 1987. gadā ceļā no Rietumberlīnes pa toreizējotranzītposmu jau biju rullējis ar 150 kilometriem stundā un varen nopriecājies par izslīdēšanu starpgandrīz visur esošajiem un uz laupījumu glūnošajiem tautas policistiem ar viņu mobilajiem "valūtassagādes slazdiem". Politiskā sistēma ir pagātne, tomēr ļaunākie modernās laupītāju bruņniecības variantisaglabājušies.

Par spīti visiem pretīgajiem ātruma ierobežojumiem tajā 1997. gada 30. maija dienā mēsValdenburgu tomēr sasniedzām un pēc apbrīnojami īsiem meklējumiem arī atradām muzeju, kas vieglipamanāms no galvenās ielas. Pie kases iegādājāmies ne tikai parastās ieejas biļetes, bet atdevām arī savuartavu par oficiālu atļauju fotografēt un filmēt ar videokameru.

Protams, nevarējām noslēpt interesi par baiso 18. gadsimta būtni, un laipnā dāma pie kases sūtījamūs uz augšu.

Vecās kāpnes zem mūsu pēdām neganti čīkstēja, kad - smagi apkrāvušies ar kinokameru, statīvu unvairākiem fotoaparātiem - kāpām uz muzeja otro stāvu. Pusceļā sienā ielaistā skapī redzējām veselubateriju ar spirtu pildītu trauku, no kuriem uz mums blenza visnomācošākie izdzimteņi. "Kas gan šajosnožēlojamajos radījumos ir tas, kas tik neatvairāmi pievelk tiklab šos, kas - kā Dr. Frideriki un viņašodienas kolēģis no Hemnicas - nododas saviem pētījumiem, kā ari tos, kas ar dīvainu drebuli kaulos šosnelaimīgos kroplīgos izdzimumus nāk skatīties?" Šis jautājums man dzima galvā, šādam skatampaveroties. Šķiet, dažāda veida šausmu izpausmes cilvēkus no senseniem laikiem gluži vai nobūrušas.

Šās kolekcijas vidū, un pārējo eksponātu tuvuma dēj tā absolūto citādumu skaidrāk izceļot, atradāsobjekts, kas šai laikā bija izraisījis diskusijas visā valstī. Nievājoši nodēvēts par "vistascilvēku", taskatrā ziņā vairāk nekā cilvēkam līdzinās tiem "mazajiem pelēkajiem", ko visās pasaules valstīs pazīst nogadījumiem, kuros NLO nolaupījuši cilvēkus.

Hibridbūtne starp cilvēku un citurienieti?

Vai šāda izskaidrojuma iespējamība ir pārāk fantastiska, tā sacīt, par augstu paķerta? Skeptiķi,protams, klaigās. Taču jau pirmajā acu uzmetienā pamanāmas vairākas ķermeņa īpatnības, kasizstādītajam objektam nav noliedzamas. Tās uzrāda pārsteidzošu līdzību ar dīvainību kopumu, kādas tiekminētas mūsdienās arvien no jauna saņemtajos ziņojumos par šiem Little Greys, baisajiem protagonistiem,sakarā ar NLO veiktajām cilvēku nolaupīšanām.

- Acis neparasti lielas. Kad stikla trauku ar būtni tanī paņēmu rokās un pagrozīju, varēju redzētzaigojam milzīgos melnos acu ābolus, lai gan tos sedza plāna ādiņa. Un atradās tie nedabiski apaļosdobumos.

- Nav nekādu no ārpuses redzamu ausu. Taču muzeja personāls stāsta, ka 1994. gadā Berlīnē unHeidelbergā izdarītajos rentgena uzņēmumos esot samanāmi dzirdes kanāli milzīgā galvaskausa iekšienē.Arī baigie "mazie pelēkie" tiek aprakstīti kā būtnes bez ausīm.

- Izaugums pie galvas - to konstatēja Dr. Frideriki jau 1735. gadā - nav pildīts ar ūdeni, bet arsmadzeņu masu. Ja trauku ar būtni tanī pagroza, tad galvaskauss parādās nedabiski pagarināts undeformēts, kas savukārt atgādina daudzu tautu piekopto galvaskausu deformēšanas "kultu". Tādā veidāļaudis centās panākt, lai būtu tādi paši kā "dievi", domājams, viesi no citurienes, kas mūsu planētu nosenseniem laikiem apmeklē.

Vai te galu galā patiešām darīšana ar vēsturisku nolaupīšanas gadījumu, kura gaitā Johanna SofijaŠmīda ar mērķtiecīgu iejaukšanos tika padarīta grūta un tad - kā baisu kropli - laida pasaulē kaut kāduhibrīdbūtni? Tātad kaut kāda sajaukuma būtne, kas sevī nēsā cilvēku sugas, kā arī kādas svešascivilizācijas ģenētiskās īpatnības… Tādus šausminošus scenārijus arvien biežāk uzbur nolaupīšanassindromu skartās mūsdienu sievietes. Nereti ginekologi varbūtēji nolaupītajām sievietēm konstatēpriekšlaicīgi beigušās mīklainas grūtniecības.

Un varbūt ir kaut kādi - nemaz nerunājot par šausminoši dīvaino "vistascilvēka" tēlu - mājieni partāda veida scenāriju Leipcigas ķirurga 18. gadsimta trīsdesmito gadu uzskicējumos? Tiešu norāžu, 32lappušu traktātu izstudējot, atrast nav iespējams (kā, piemēram, pieminētā tikšanās ar "mazo pelēkovīreli", kam vācu pētnieks Johanness Fībags spējis sadzīt pēdas 1655. gada dokumentos par kādu procesusaistībā ar raganām).

Bet viena pasāža manu uzmanību saasināja. Tā ir Dr. Frideriki aprakstītā grūtnieci izbiedējušātikšanās ar caunu. Tiklab Dr. Johanness Fībags, kā ari Vitlejs Štrībers apraksta gadījumus, kuru gaitā toskartās (Abductees) acīmredzot ģenerē kaut kādas aizsegatmiņas (Screen Memories). Tās tad nereti saturtādus notikumus, kur lomu spēlē kāds savvaļas dzīvnieks. Iespējams, nolaupīto upuru atmiņā šādasaizsegatmiņas tiek iedēstītas, lai viņi zem psihiskā spiediena, ko veido personu nolaupīšana, bieži vienatkārtota, nesalūztu.

Būtu jādomā, ka - ja Johannas Sofijas Šmīdas gadījumā pirms spokainās būtnes dzemdēšanas būtupiedzīvota nolaupīšana - arī te notikusi šādu aizsegatmiņu izveide.

Mulsinoši paziņojumi

Lai kā arī būtu - izjautāt sievieti par 1735. gadā risinā- jušamies notikumiem vairs nevaram. Tikaiģenētiska analīze varētu sniegt atzinumu, vai te patiešām kādi nezināmi spēki mērķtiecīgi iejaukušiesdabas norisēs.

Varbūt pat tāds pētījums jau sen ir veikts. Sakarā ar manu informāciju jau minētais Hemnicas ārstsatgādināja par savu nodomu uzrakstīt uz šo lietu attiecināmu rakstu speciālajam žurnālam AmericanJournal for Medical Genetics.

Un varbūt mans pieņēmums, ka te varētu būt iejaukusies kāda sveša civilizācija, nav nemaz tik tāluno patiesības. Divi, ar četru mēnešu atstarpi tapuši, bet savstarpēji absolūti pretrunīgi paziņojumi ir manuuzmanību sevišķi saasinājuši.

Vēl 1997. gada 7. februārī jau vairākkārt pieminētais Hemnicas bērnu ārsts sakarā ar manuinformāciju rakstīja:

"Liels paldies par Jūsu 1997. gada 14. janvāra vēstuli, kurā Jūs lūdzāt papildu datus par"vistascilvēku". Diemžēl Jūsu teorijai, ka "vistascilvēks" varētu būt hibrīds starp kādas ārpuszemes rasesun cilvēku populāciju, nevaru piekrist. - Tas, protams, paliek Jūsu ziņā, kādus secinājumus Jūs izdarāt pariemesliem, kuru dēļ cilvēkiem piedzimst kļūmīgi veidojumi… Ceru uz Jūsu sapratni un sūtu Jumsdraudzīgus sveicienus.

Dr. M.

Zīdaiņu klīnikas galvenais ārsts."

Bet lielais pārsteigums nāca 1997. gada 30. maijā, kad pats uz vietas veicu savus izmeklējumusmazajā Saksijas pilsētiņā Valdenburgā. Saņēmis likumīgu atļauju fotografēšanai un filmēšanai, kādamuzeja kalpotāja intervijā, ko iemūžināju videokasetē, piesardzīgi novirzīju sarunu uz kroplīgā veidojumarašanās iemesliem, kuri iekļauj arī faktorus, kam nebūtu šās pasaules izcelsmes. Muzeja darbiniece, kasacīm redzami centās radīt nopietnu iespaidu, vispirms pauda pārliecību, ka personāls "par tādiem nesevišķi grib kaut ko dzirdēt". Taču sarunas turpinājumā viņa skaidri norādīja, ka, starp citu, arī Hemnicasbērnu ārsts Dr. M. piesardzīgi apsverot kaut kādu ārpuszemes iespēju!.

Vairs neticēju savām ausīm. Taču šie izteikumi izvirza problēmu: tie pieļauj iespēju, ka kādamcienījamam ārstu kārtas pārstāvim būtu bijušas tādas nekonvencionālas domas. Kam esmu uzgrūdies, kādutabu aizskāris?

Tomēr savā ziņā varu arī sevi mierināt, ka starplaikā daži no ievērojamākajiem masu saziņaslīdzekļiem sākuši par noslēpumainajiem veidojumiem interesēties. Tā Vācijas lielākā dienas avīzepublicēja attiecīgu grāvēju, un 1998. gada sākumā es Valdenburgā, tā sacīt, notikuma vietā, gandrīz visudienu nostāvēju raidītāju RTL-2 un SAT-J kameru priekšā. Tieši federācijas jaunajās pavalstīs interese irmilzīga, un tas ir labi. Tātad stipri tiks gādāts par to, lai neērtais veidojums tā vienkārši "nepazustu", kātas ar līdzīgām lietām citos muzejos nereti ir gadījies.

Galvenais ārsts Dr. M. pa to laiku, ja tiek runāts par noslēpumos tīto būtni stikla traukā, reaģē -maigi izsakoties - visai rezervēti. Vai viņš baidās tapt savu kolēģu acīs smieklīgs? Tādas bažas kopā arzināmu iztēles trūkumu zinātnieku "krējuma" aprindās nav retums. Neērti jautājumi ir kā saknes zemasfalta. Kādu dienu tās tomēr ar nenojaustu spēku parādās un izlauž savu ceļu. "Pievērst kaut kam pūļauzmanību nozīmē palīdzēt tikt uz pēdām cilvēka veselajam saprātam." (Gotholds Efraims Lesings, 1729. -1781.)

2. TIKAI STULBA MODES ĀKSTĪBA - VAI TOMĒRKAUT KAS VAIRĀK? Galvaskausu deformācijas arī Vācija

Beidzot Dr. Šrēters noliktavā no daudzajām grēdās sakrautajām kartona kārbām izņēma kādu zināmu,atvēra un demonstrēja man - deformētu galvaskausu! Uzraksts uz kastītes vēstīja, ka tas ir viens no sešiemAltenerdingā atrastajiem. Mans pārsteigums vēl pieauga, kad viņš atvēra nākamo kārbu un izcēla noŠtraubingas-Ālburgas nākušo eksemplāru, kas uz Getingeni nebija ticis nosūtīts reizē ar pārējām skeletasastāvdaļām. Dr. Šrēters noslēpumos tīto veidojumu pacietīgi turēja kameras priekšā, kad biju viņamizlūdzies atļauju torņveidīgo galvaskausu nofotografēt.

Nu reiz tiešām biju atradis to, ko biju gatavojies doties pasaulē meklēt. Un simpātiskais arheologs,kura durvīs es tik pēkšņi un iepriekš nepieteicies stāvēju, šajā priekšpusdienā tik daudz sava dārgā laikaziedoja, lai būtu manā rīcībā. Būtu visi tās cunftes pārstāvji tādi kā viņš!

"Tas, ka lietas notiek, nav nekas. Tas, ka tās top apzinātas, ir viss."EGONS FRĪDELS 1878. - 1938.)Visapkārt mūsu planētai - un te patiešām neviena pasaules daļa nav izņēmums - līdz pat šim laikam

neskaitāmas tautu grupas čakli piekopj praksi, kas vienlaikus ir tik starptautiska un pretdabiska, ka nevarnerasties to dziļāk tveroši jautājumi. Runa ir par daudzviet kultivēto galvaskausu deformēšanu.

Indivīdiem, kas bijuši tai pakļauti, jau visjaunākajos zīdaiņa gados pie galvaskausa likti mazi aršarnīriem savstarpēji savienoti dēlīši. Caur šarnīriem savukārt tika izvilktas lentes, ar kurām bijaiespējams starptelpu lēnām, bet pastāvīgi samazināt. Procedūra pēc gadiem panāca, ka galvaskauss, sākotno deniņiem, uz aizmuguri veidojās torņveidīgi. Ekstremālos gadījumos šādi pagarinātiem pakaušiemtilpums bija pat trīskārt lielāks nekā nedeformētam galvaskausam!

Galvas pagarinājumus jo sevišķi varēju apbrīnot Dienvidamerikā - Ikā un Silustani (Peru), kā arīPedro de Atakamā, taču reģionu, kur šī šķietami nežēlīgā paraža bijusi visai izplatīta, saraksts ir daudzgarāks. Galvaskausu deformāciju sakarā varam minēt dažādas kultūras, dažādas mūsu planētas vietas:

- Senā Ēģipte, kā ari Tuvie Austrumi,- Sibīrijas tundra un senā Ķīna,- Ziemeļ-, Vidus- un Dienvidamerika, kur iejaukšanās galvaskausa dabiskajā attīstībā, pirmkārt,

jau augsti attīstītajās Andu kultūrās, piemēram, inkiem, tika piekopta visai intensīvi,- arī slavenais vācu ceļotājs pētnieks Aleksandrs fon Humbolts (1769. - 1859.) ir ziņojis par

daudzām indiāņu ciltīm Orinoko apvidū, kur bērni pakļauti daudzus gadus ilgušām manipulācijām,- Āfrikā tā bija un ir Zairas mangbetu cilts, kas šādu savu pēcnācēju spīdzināšanu praktizē

joprojām,- arī Krētas salā, tāpat Lapzemes plašumos galvaskausi tapuši deformēti, to pašu var sacīt par

Holandi, kā ari Bretaņu.Bet ir kaut kas tāds, kam ne kurš katrs uzreiz noticētu: pat Vācijā rodami pārsteidzoši daudz šāda

veida "izskaistināšanas" piemēru. Taču vairāk par to nedaudz vēlāk.

Kas tapa atdarinats?

Kas mūsu senčus līdz pat jaunākajiem laikiem pamudinājis viņu bērniņu maigās galviņas tikpatoloģiskā veidā piespiest pagarināties? Kādu "saprātīgu" pamatojumu tam laikam nebūtu iespējamsatklāt, un tā arheologu vairākums uzskata, ka tas nav bijis nekas cits kā tikai splīnīga, pasauli aptveroša

"lielā mode", kam sekojuši dižciltīgo un sabiedrībā vairāk pamanāmo aprindās, kur ar šādu "skaistumaideālu" pratuši atšķirties no "vienkāršās tautas".

Bet vai kāda idee fixe (uzmācīga doma), globāls modes splīns - turklāt laikmetā, kad nebija nekālīdzīga mūsu pašreizējiem komunikācijas līdzekļiem-var būt tāds vienkāršs mīklas atrisinājums? Es dodupriekšroku kādai citai skaidrojuma iespējai, par ko vērts pafīlozofet.

Dabiska galvaskausa forma, kas būtu līdzīga deformētam eksemplāram, protams, uz mūsu planētasnav sastopama. Taču nez no kādiem laikiem cilvēkam paticis kaut ko atdarināt - to pierāda kaut vaipiemērs no mūsu nesenās pagātnes: tā saucamais Kargo kults. (Autors tādu apzīmējumu lieto aborigēnucentieniem atdarināt viņu zemēs ienākušos svešiniekus, dažkārt pat no salmiem un bambusiem veidojotantenas, lidmašīnas u. tml. - cerībā, ka tāda rīcība līdzi nesīs balto cilvēku "svētību ". Tulk) Vai cilvēksšādā veidā kopējis savus "dievus", gribējis vismaz ārēji tiem līdzināties?

Visur cilvēki sastapa respektu iedvesošus, par viņiem visādā ziņā pārākus radījumus. Drīz vienpriesteri un valdošās kastas pārstāvji iemanījās ar nedabiski izstieptiem pakaušiem radīt iespaidu par"līdzību ar dieviem", lai tā ietekmētu pakļautos. Ja galvaskausa deformācija būtu bijusi novērojama tikaivienas vai dažu tautu kultūras areālā, tad varbūt tai par iemeslu būtu sameklējami kādi lokāli iemesli. Bet,ja šķietamā mode agri deformēt bēbīšu mīkstās galviņas ir globāla, tad tas tomēr būs ticis darīts, laipieauguši tie līdzinātos vecajiem "dieviem". Tikai tā procedūru kaut cik iespējams izskaidrot.

Pat mūsu durvju priekšā

Un, tā kā galvaskausu deformēšana ir fenomens, kas pazīstams visā plašajā pasaulē, nav jābrauc uzDienvidameriku vai Āfriku, ja ir vēlēšanās apkopot ziņas par šo domājamo Kargo kultu.

Lejasbavārijas pilsētā Štraubingā, šās apdzīvotās vietas daļā Ālburgā, veicot priekšdarbusjaunbūvei, tika atklāts senās Bavārijas kapulauks, kas tapa novērtēts kā ierīkots 5. gadsimtā pēc Kristus.Jau septiņdesmito gadu beigās tur "pilsētas tīruma" rindu kapulaukā uzmanību piesaistīja divos no šiemkapiem neparasti labi saglabājušies mākslīgi deformēti galvaskausi, viens "kapā Nr. 361" bez rotaslietāmun vispār pilnīgi bez jebkādiem līdzdotiem priekšmetiem atradās 5. gadsimta apbedījumu grupā, kamērotrs, "kapā Nr. 535", redzams, bija piederējis kādai īsteni bagātai ap 5. un 6. gadsimta miju mirušaikundzei.

Abos gadījumos dzimumu noteikt varēja bez grūtībām. Gan galvaskauss, gan skelets Jāva secināt parpiederību sieviešu dzimumam. Locekļu izmēri liecināja, ka abu sieviešu augums bija virs 1,60 metriem."Kapā Nr. 361" guldītā acīm redzami bija bijusi augumā nedaudz garāka, un arī viņas kaulu uzbūve bijastiprāka nekā sievietei no "kapa Nr. 535", kura kapā līdzi bija dabūjusi četras adatas tērpu saspraušanai(tādas, bieži vien bagātīgi izrotātas, tika lietotas kopš bronzas laikmeta).

Toties noteikt sieviešu vecumu bija problemātiskāk, jo mākslīgi deformētiem galvaskausiem kaulusaaugšana var notikt ar aizkavēšanos. Kopumā atradumi tomēr liecina par brieduma gadiem, turklātsieviete no "kapa Nr. 361" varētu būt par otru nedaudz jaunāka. Vecumu nosakot, zinātnieki nevadās tikaipēc galvaskausu saauguma vietām, bet izpēta arī apbedīto zobus. Ja neskaita vieglas deģeneratīvasnovirzes mugurkaula skriemeļiem krūšu un jostasvietas rajonā, tad sievietei no "kapa Nr. 361" nekādaskaulu patoloģijas nebija redzamas. Novērtējot kapulaukos guldīto populāciju mirstīgās atliekas, arheologiizdara arī secinājumus par ļaužu sociālajām grupām, starp kurām ir tādas, kas atšķiras ar to, ka cietušasno tipiskas distrofijas un deģeneratīvām pārmaiņām, bet divi minētie atradumi Štraubingas-Ālburgaskapulaukā liek domāt, ka te ir darīšana ar personām, kas bijušas materiāli labi nodrošinātas.

Rasu tipoloģiskā ziņā gan izdarīt drošus secinājumus vēl nav iespējams. 5. gadsimtā pēc KristusViduseiropā mēdza iebrukt huņņi, no Mongolijas plašumiem nākusi tauta, kas dzīvi galvenokārt pavadījazirga mugurā, un tā radās liels nāciju sajaukums. Huņņu aprindās galvaskausu deformēšana bija visai

izplatīta.

Ne jau kads atsevišķs gadījums

Kopā ar šiem diviem atradumiem glabājas pavisam divpadsmit Bavārijas mākslīgi deformētugalvaskausu no sešām dažādām atrašanas vietām, kas ir šādas:

1) Alteglofsheima,2) Eltheima,3) Bārbinga-īrlmauta,4) Altencrdinga-Klethama,5) Štraubinga-Ālburga,6) Štraubinga-Vitclsbaherhēe.Nemaz nerunājot par Altenerdingu, uzkrītoša ir atradumu koncentrācija "lielajā Donavas lokā" pie

Rēgensburgas. Visu galvaskausu atradumus arheologi datē ar diezgan ierobežotu laika posmu:Altenerdingā un Štraubingā-Ālburgā - pirmajā tika atrasti seši - 5. gadsimta otrā puse, citur 6. gadsimtasākums. Redzams, pēc tam šajā novadā galvaskausu deformēšana vairs nav notikusi, kas sakrīt arkristietības uzvaras gājienu šajā zemē.

Ja uzskatām, ka ar deformācijām tapa mēģināts imitēt "dievus", tad, protams, kristietībainostiprinoties, šāda pagāniska māņticība tika nepielūdzami nīdēta.

Sakarībā ar minēto atradumu datējumu interesi izraisa Bavārijas deformēto galvaskausu īpašniekunodzīvoto mūžu garums. Visi bijuši pieauguši cilvēki, turklāt seši no viņiem sasnieguši brieduma gadus,viens pat nodzīvojis līdz īsteni sirmam vecumam. Pretīgo procedūru laikam pārcietuši vairāk indivīdu,nekā dažkārt tiek uzskatīts. Bez tam var atzīmēt, ka paradums deformēt galvaskausu galvenokārt licis ciest"vājajam dzimumam" - no minētajiem divpadsmit pārveidotajiem galvaskausiem tikai divi bijuši vīriešu.

No anatomiskā viedokļa Bavārijā atrastie galvaskausi tapuši pakļauti tā saucamajam lokveidadeformācijas tipam, kas iezīmējas ar konusu vai cilindru, un tā tiek panākts galvas torņveida pagarinājumsun ļoti augsta piere. Par "saišu rievām" dēvētie ieapaļie nospiedumi uz pieres kaula un pakauša norāda uzveidu, kādā pārformējums noticis. Nereti tas zīdainim bija arī bīstams. Citāda deformēšanas tehnika tiekizmantota vēl mūsdienās - pie jau minētajiem mang- betiem Zairā - Āfrikā, kā arī Klusā okeāna salu valstīMelanēzijā. Tur lieto ieapaļu presējošu bandāžu, ko izveido slīpi virs galvas no pieres apakšas unvidusdaļas līdz pakauša apakšai. Iegūtās pieauguša cilvēka galvaskausa deformācijas tad ir atkarīgas nodiviem faktoriem: pirmkārt - no manipulācijām, kas veiktas agrā bērnībā, otrkārt - no galvas augšanastendencēm, kas izpaudušās līdz pubertātes beigu posmam.

Jau iepriekš tiku atzīmējis - pārliecinošā vairākumā Bavārijā deformēto galvaskausu īpašniekisasnieguši ne tikai pieauguša cilvēka gadus - vienā pašā gadījumā vecumu īsti nosacīt nebija iespējams.Mūsdienās nu valda uzskats, ka deformācijas nekādā ziņā nav bojājušas smadzenes. Tāpat netiek rastipierādījumi tam, ka tās būtu ietekmējušas dzīves ilgumu vai inteliģenci.

Uz īstajām pēdām

Šādu galvaskausu deformāciju eksistence, ar ko visbiežāk saskāros savos ceļojumos paDienvidameriku, tā sacīt, mūsu pašu māju priekšā, protams, man bija kaut kas neapstrīdami fascinējošs.Tālab mēģināju šiem apbrīnas vērtajiem eksperimentiem tikt uz pēdām. Un nonācu patiešām piebagātīgiem atradumiem.

Vispirms savu laimi izmēģināju divās atradumu vietās Štraubingas pilsētas apvidū. Tā kā atklājumi

savulaik notika, pilsētā iekārtojot jaunu apbūves iecirkni, tad šodien tur, protams, vairs nav ko redzēt. Paapkārtceļiem nonācu pie Dr. Pramera, attiecībā uz šo pilsētu visai kompetenta arheologa, kas strādāvietējā muzejā un man paskaidroja, ka Ālburgas un Vitelsbaherhēes izrakumos iegūtie atradumi visi bezizņēmuma tagad atrodoties Minhenes Valsts antropoloģijas muzejā. Biju uz pēdām.

Tad arī 1998. gada marta sākumā devos meklējumos uz pavalsts galvaspilsētu, kur jau otraispiegājiens izrādījās it sekmīgs. Minētais muzejs atrodas pie Karolīnas laukuma, kāda akmens sviedienaattālumā no obeliska. Muzejs izvietots zemā, gandrīz nepamanāmā dzeltenīgā Vecminhcnes namiņā. Tā kātas nav paredzēts apmeklējumiem, tad nav arī atrodams oficiālajos Minhenes galeriju un muzejusarakstos.

Taču, tā kā es jau biju uz vietas, tad zvanīju pie durvīm un tūlīt arī tapu ielaists.Viens no arheologiem, kas strādā muzejā - un mūsu sarunas gaitā atklājās, ka esmu "piezemējies" pēc

pareizas adreses - bija tas, kas mani ielaida. Tas bija Dr. P. Šrēters, simpātisks, pīpi kūpinošslaikabiedrs, kas sev laupīja dažas stundas, lai pacietīgi atbildētu uz maniem jautājumiem.

Kā parasti uzreiz ķēros vērsim pie ragiem un uzreiz jautāju par Štraubingas-Ālburgas atradumupašreizējo uzglabāšanas vietu un pirmajā acumirklī biju mazliet vīlies, kad Dr. Šrēters man atklāja, kaatradumu lielākā daļa pašreiz nosūtīta uz Getingenes universitāti restaurēšanai. Piezīmēšu, ka visi cilvēkadarbības ietekmētie īpatnējie kaulu izaugumi tiks vesti atpakaļ uz Minheni, lai tos iekļautu Valstsaizvēstures muzeja kolekcijā un padarītu pieejamus apmeklētājiem. Tomēr laipnajam arheologam bijagatava arī virkne gardu kumosu tieši man. Viņš aizveda mani uz noliktavu gadsimtu mijā celtā namiņāpirmajā stāvā, kur uzreiz izraisījās saspringtas pārrunas par stipri sašaurinātu tēmu. Dr. Šrēters ir labiinformēts par galvaskausu deformēšanas fenomena globālo izplatību, tomēr nav gluži pārliecināts, ka būtukādas sakarības starp ģeogrāfiski tik tālu vienam no otra radušamies un tanī pašā laikā tik vienādiemlietiskajiem pierādījumiem. Tālākajā sarunas gaitā viņš tomēr atzina, ka lielās līdzības arī viņu mulsinot.

Par sāpēm un to kultūras bazi

Tad Dr. Šrēters man izskaidroja, ka apsaitēšanai izmantotas dažādas tehnikas, ko vēl mūsdienās it kāvarot uz galvaskausiem "nolasīt". Kaut arī tās bijušas visai dažādas, pamatidejas un rezultāts visplašākajānozīmē bijuši vienādi. Kad ierunājos par mazuļu spīdzināšanas ārkārtīgo sāpīgumu, kam nožēlojamieindivīdi tapuši pakļauti, Dr. Šrēters pretī izvirzīja argumentu, kas skan ticami un ko nevar neņemt vērā.

Ļoti pārliecinoši viņš apgalvoja, ka pieminētās procedūras, visai ticams, nemaz nevarētu būt bijušastik sāpīgas, kā mēs to mūsdienās parasti iedomājamies. Sāpju sajūtas intensitāte ir stipri vien atkarīga nokultūras loka, kurā to skartais iekļauts. "Mēs šajā ziņā esam mazliet raudulīgāki un pie visniecīgākāiemesla uzreiz metam mutē kādu aspirīnu. Toreiz sāpes tomēr bija gluži dabisks ikdienas aspekts, kas arzināmu fatālismu arī tika pieņemts," norādīja laipnais arheologs.

Šīs atziņas it kā mēģina mazināt kādreiz piekoptās prakses baigumu, taču varbūtējais īstenaisiemesls-vēlme imitēt "no kaut kurienes" nākušas civilizācijas pārstāvjus - te skarts netiek.

Beidzot Dr. Šrēters noliktavā no daudzajām grēdās sakrautajām kartona kārbām izņēma kādu zināmu,atvēra un demonstrēja man - deformētu galvaskausu! Uzraksts uz kastītes vēstīja, ka tas ir viens no sešiemAltenerdingā atrastajiem. Mans pārsteigums vēl pieauga, kad viņš atvēra nākamo kārbu un izcēla noŠtraubingas-Ālburgas nākušo eksemplāru, kas uz Getingeni nebija ticis nosūtīts reizē ar pārējām skeletasastāvdaļām. Dr. Šrēters noslēpumos tīto veidojumu pacietīgi turēja kameras priekšā, kad biju viņamizlūdzies atļauju torņveidīgo galvaskausu nofotografēt.

Nu reiz tiešām biju atradis to, ko biju gatavojies doties pasaulē meklēt. Un simpātiskais arheologs,kura durvīs es tik pēkšņi un iepriekš nepieteicies stāvēju, šajā priekšpusdienā tik daudz sava dārgā laikaziedoja, lai būtu manā rīcībā. Būtu visi tās cunftes pārstāvji tādi kā viņš!

Reiz jau man bija gadījusies izdevība iekļūt kāda muzeja "svētākajā vietā". Tas bija pirms kādiemdiviem gadiem, kad uzturējos Čīles tuksneša pilsētiņā San Pcdro de Atakama. Uz Čīles sāls tuksnešaplašumiem mani bija aizvilinājusi neievērojama koka figūriņa ar astronauta pazīmēm, kas kādreiz dotalīdzi kapā kādam aizgājējam un tagad tiek uzglabāta Museo Arqueologico R. P. Gustavo Le Paige. Irsagadījies tā, ka šajā muzejā atrodas ari pasaules lielākā cilvēku galvaskausu kolekcija - ap 5000 - turklātstarp tiem ir arī tādi, kas uzrāda raksturīgās deformēšanas pazīmes. Muzeja ieejas tuvumā kādā vitrīnāizstādīti daži sevišķi labi saglabājušies dolichozephalii, šādu medicīnas terminu lieto speciālistuaprindās.

Nesalīdzināmi vairāk šo šaušalīgo reliktu atrodas kādā apmeklētājiem nepieejamā muzeja noliktavā.Gan tas, ka ekskursijas vadītāja, nemaz nenosarkstot, mani pieteica kā "vienu no nozīmīgākajiem vācuarheologiem", gan daži "bakšiša" dolāri personālam panāca, ka arsenāla durvis atvērās. Plauktos, kassniedzās no grīdas līdz griestiem, varēju apbrīnot dažus tūkstošus galvaskausu, kuru grēdas tur bijaizveidotas visai rūpīgi. Laba tiesa bija torņveidīgi pagarināti, deformēti jau iepriekš aprakstītajā veidā.

Atliek cerēt, ka vēl vairāk apbrīnojamo vislielākajā mērā mīklainās pasaules liecinieku atradīs ceļuuz muzeju izstāžu telpām. Man liekas skaidrs - kaut kādas būtnes, kas sensenā pagātnē nolaidušās uz mūsuplanētas, ir kalpojušas par paraugiem tādam globāli piekoptam galvaskausu deformēšanas kultam. Kā jauparādīju, Vācija šajā ziņā nav nekāds izņēmums.

3. "DIEVU KARI" Vai iznīcība nākusi no augšas?

Uz mūsu planētas ir virkne tādu vietu, kur DRUPAS vedina uz fantastisku secinājumu, ka postīšanatur savulaik nākusi no gaisa, tātad no augšienes. Bet lidot tolaik - vismaz pēc mūsu tradicionālā pasaulesskatījuma - neviens cilvēks uz zemes nevarēja.

Slovāku pētnieks amatieris Martins Juriks, kādus gadus nodzīvojis arī Vācijā, savos meklējumosuzdūrās šādai drūmai vietai ziemeļrietumu Karpatos, tikai kādu 50 kilometru attālumā no galvaspilsētasBratislavas. Tā šķiet uzrādām paralēles ar līdzīgām vietām pasaulē, piemēram, ar Sodomu un Gomoru pieNāves jūras, Mohendžodaro Pakistānā vai Parhaspuru Indijā.

Bezvārda pilsētas iedzīvotāji Slovākijas Karpatos, redzams, savu mantību pametuši tādā pašāpaniskā steigā kā anasazi indiāņi savu metropoli pirms vairāk nekā 500 gadu. Tur 20000 cilvēku pazudaburtiski vienā naktī un, proti, tik mīklainā veidā, it kā vispār būtu pametuši mūsu planētu.

"Ik gadus gaisā pazūd kādi 800 cilvēku, neatstājot nekādas pēdas. Nezinu, cik bez pēdām pazūd uzzemes."

MELS NOELS, kādreizējais ASV gaisa spēku pilotsKādus 50 kilometrus no Slovākijas galvaspilsētas Bratislavas atrodas Smolenices ciemats. Vienam

otram šis vārds varētu nebūt svešs - tāpat saucas cietoksnis ar izaicinoša izskata sešstūru torni. Tačuaugstu virs Smolenices Molpira kalnā rēgojas ruīnas no kādas tālas pagātnes. Šad tad tuvējās pilsētasTrnavas iedzīvotāji mežiem apaugušajā kalnā atrada kādas paliekas no kādreizējās apdzīvotās vietas:lauskas un pat veselus māla traukus, šur tur arī pa dzelzs vai bronzas gabalam. Taču nekad šejiene navbijusi dārgumu meklētāju un amatierarheologu mērķis, kā tas parasti mēdz būt ar "normālām" atradumuvietām. Te it kā pāri klājas kāds tabu. Tā drupas augstu virs Smolenices cietokšņa ilgu laiku palika kautkādā grūti izskaidrojamā ēnā.

Pirmie zinātnieki tur parādījās tikai 20. gadsimta sākumā. Un pirmos oficiālos izrakumus arheologsA. Loubals veica tikai divdesmito gadu vidū. Ko viņš Molpira kalnā atrada, nezinām, jo drīz pēc tam viņšnomira. Viņa skicējumi vairs nav atrodami, un daži eksponāti, ko arheologs uzdāvāja

Trnavas Valsts muzejam, tāpat ir bez pēdām pazuduši. Te nevajadzētu uzreiz par katru cenu saskatītkaut kādas drūmas, noslēpumainas mahinācijas un sazvērestības. Par lielu haosu un postījumiem gādājajau Otrais pasaules karš, kas, kā zināms, Eiropā nesaudzēja gandrīz nevienu pašu kaktiņu.

Tikai pēc šās lielās tautu izkaušanas Molpira kalnam tika veltīts vairāk uzmanības. Piecdesmitajosun sešdesmitajos gados tur augšā strādāja pētnieku grupa Stefana Jam- saka vadībā. Tā izmērījadomājamo cietokšņa vietu un labu tiesu no tās atraka. Šis areāls aizņēma kādus 14 hektārus - tātaddarīšana bija ar Karpatu telpas lielāko aizvēsturisko apmetni.

Plašākas ziņas sniedza Slovākijas Zinātņu Akadēmijas Arheoloģijas institūta zinātņu doktoraMikulas Dušeka no 1963. līdz 1971. gadam veiktie izrakumi. Kalnā zinātnieks atklāja apmetnes paliekasun mēģināja tās rekonstruēt. Ar C-14 metodi nosakot organisko vielu vecumu, tika konstatēts, ka runa irpar laika posmu 700 līdz 600 gadu pirms Kristus un atradumi attiecināmi uz tā saucamo Hallštateslaikmetu (nosaukums sakņojas arheologu Austrijā pētītā kapulaukā, tulk.).

Karstuma sakusuši

Tam jābūt bijušam nozīmīgam kompleksam. Par to liecina ne tikai daudzie atradumi, bet arīapmetnes stratēģiskais stāvoklis un lielums. Pilsēta ir stāvējusi uz mākslīgi ierīkotām terasēm, kas vietām

iekaltas klintīs un nonivelētas ar zemi. Nostiprinājumiem tapusi izmantota sistēma, kas sastāvējusi no trimdažāda lieluma mūriem. Atbrīvojot šo vietu no uzslāņojumicm, iezīmējās kādu 180 māju aprises, un tikasecināts, ka kādreiz tur būtu varējuši dzīvot ap 800 cilvēku.

Šī aizvēsturiskā beznosaukuma apmetne arheologiem izvirzījusi virkni jautājumu. Pirmkārt - uz kādukultūru tā attiecināma? Pēc visa spriežot, tā pieder pie senākā dzelzs laikmeta kultūras novirziena, kasbijis pārstāvēts Dienvidaus- trijā, ziemeļrietumu Ungārijā un Slovākijas dienvidos. Taču ir vēl kādanesalīdzināmi lielāka mīkla - kas Molpira kalnā bijis pirms mistiskās pilsētas?

Tā ir vieta, kur viens vienīgs nopostījums. Galvenā ēka ir tikusi sašķaidīta līdz pamatiem, lieliakmens kvadri aiz- lidināti sānis līdz 10 metru attālumā. Iekšējo sienu akmens plāksnes mums nepazīstamaun neizprotama karstuma ietekmē ir sakusušas kopā cita ar citu, un nc tikai tās, arī klinšu terases. Viscaurarheologi atrada deguma pēdas, tāpat cīņas pazīmes. Tur bija sakropļoti skeleti, kuru kauli vēstīja ne tikaipar vardarbību, bet norādīja arī uz pēkšņu, negaidītu sadegšanu.

Neskaitāmi pamesti vērtīgi priekšmeti - pat pilni vārāmie katli atradās virs atbilstošajām ugunskurināšanas vietām - liek secināt, ka iedzīvotāji vietu pametuši vislielākajā panikā un steigā. Un neviensnebija atgriezies. Kas tas bija, kas uz Molpira bija noticis? Pret kādu visvarenu ienaidnieku iedzīvotājibija izmisumā bezcerīgi cīnījušies?

Arheologi aplūko iespēju, ka postījumus varētu būt radījis pilsoņu karš vai sacelšanās. Tadnabadzīgie un izmantotie no "zemākā slāņa" būtu vērsušies pret "privileģēto virs- slāni". Taču šī hipotēzeizvirza daudz vairāk jautājumu, nekā spēj rast uz tiem atbildes. Vergu sacelšanās mums pazīstamas novairākām kultūrām - atcerēsimies kaut vai daudz pieminēto Spartaka dumpi senajā Romā. Bet nekad navbijis tāda veida postoša iznākuma. Kur gan protestējošie apspiestie būtu ņēmuši spēku un tehniskāsiespējas izmētāt ēkas kā domino kauliņus un akmens plāksnes sakausēt? Nē, esmu pārliecināts - šī kārts tenekauj.

Tāpat nedrīkstam izlaist no redzesloka, ka šāds izskaidrojuma mēģinājums atspoguļo laika garu, kasizrakumu periodā (1963. - 1971.) valdīja toreizējā Čehoslovākijā. "Proletariāta varonīgā cīņa" pret"ekspluatatoru virsslāni" vienmēr bija komunistiskās ideoloģijas sastāvdaļa. Tādēļ vispār nebrīnos, ka tāvarēja ielavīties arī tolaik komunistiskās ČSSR pārskatā par arheoloģiskajiem pētījumiem. Tas tā - kāideoloģiski iekrāsots drūmās pagātnes momentuzņēmums.

.. .vai gluži dabisks izskaidrojums?Šāda neizskaidrojamu apstākļu uzkrāšanās mudina meklēt kādu neparastāku atbildes rašanas

mēģinājumu. Vai iedzīvotājiem bija jāpretojas uzbrukumam, kurā tika izmantota daudz pārāka tehnoloģijapar to, kas bija pazīstama viņiem un kas vārda tiešajā nozīmē nāca "no augšas" un viņu pilsētu pārvērtadrupās? Proti, pie ārējiem mūriem nav rodamas nekādas cīņu pēdas. Un panikā aizbēgušie ļaudisneatgriezās, lai savāktu pamesto iedzīvi un apbedītu bojā gājušos piederīgos.

Tāpat būtu bijis jāparādās laupītājiem, kapu apzadzē- jiem. Te atkal viela pārdomām - šī suga, kasallaž prot iedzīvoties, izmantojot traģiskus gadījumus, neparādās vietās, pār kurām šķiet guļam kaut kādstabu. Tikai 19. un 20. gadsimta mijā daži ziņkārīgi tuvējās Trnavas pilsētas iedzīvotāji iedrošinājās dotiesuz drūmo Molpira kalnu un atrada tur jau iepriekš minētos priekšmetus.

Tiktāl tātad fakti, kā tos Slovākijas amatierpētnieks Martins Juriks pedantiski sakrājis un nesenaprakstījis kādā ilustrētā žurnālā. Raksts pamodināja manu ziņkāri, un es sazinājos ar autoru. Viņš manatbildēja tūlīt un lietai par akmeņu sakušanu sensacionalitātes piegaršu nedaudz it kā samazināja."Kaļķakmens grīdu sakarsēja degošie žoga mieti un ēkas koka elementi, degot no kalcija karbonāta radāskalcija oksīds, tātad kaļķis. Lietus bija par iemeslu tālākai reakcijai, un radās java. Galu galā tā bija java,kas savstarpēji sasaistīja mūra plāksnes…"

Tātad pavisam dabisks izskaidrojums par neparasto palieku rašanos Molpira kalnā virs Smolenices?Tomēr ne pieņemams par katru cenu, jo sakarā ar izrakumiem jau pieminētais Dr. Dušeks rakstīja, ka"iznīcināšana notika pēkšņi un ļoti strauji" un "būdiņu pamatos tika atrasti daudzi sadeguši skeleti -

liecība tam, ka ļaudīm nav bijis izdevības izbēgt". Turklāt zinātnieks norādījis, ka sakarā ar postījumiemradusies mīkla palikusi neatminēta.

Daba atkarojusi

Tātad nebūt nav šī lieta tik vienkārša. Neskaitāmās "nerīmēšanās" prasīt prasīja pēc pamatīgākiempētījumiem uz vietas. Un tā tad arī vienojos ar Martinu Juriku un devos uz Slovākiju. No manasdzīvesvietas Augšbavārijā - galvenokārt pa šoseju cauri Austrijai - tās ir tikai kādas četras stundas līdzmazu gabaliņu aiz Vīnes rodamajai Slovākijas galvaspilsētai Bratislavai.

Kopš Čehoslovākijas federācijas iziršanas Slovākija acīm redzami pūlas, lai izveidotu savu imidžu,kā tagad modē to dēvēt. Kad 1995. gada jūnijā beidzot devos uz turieni, man laimējās ar laiku. Tas ļāvaaizskriet trīsceturtdaļstundās no Bratislavas līdz Smolenicei, kur redzamības attālumā no romantiskācietokšņa atstāju savu braucamo.

Stāvais kāpums, kas sākās tūlīt aiz ciema baznīcas un bija iezīmēts ar pavisam nesen uzstādītunorādījumu tāfeli, turpinājās vismaz desmit minūšu. Pa ceļam uz virsotni man tika izstāstīts, ka pagājušajāziemā Molpira pakājē atkārtoti manītas vilku pēdas un sevišķi aukstās dienās plēsoņas iedrošinājušiespietuvoties pie pašiem apkārtējiem ciematiem. Turpretī no ceļotājiem un ziņkārīgajiem kalna virsotnēaplūkot cietokšņa drupas ieklīstot tikai kāds retais.

Tad atradāmies pie pirmajām arheologu patvaļīgi rekonstruētajām mūra daļām, aiz kurām bijasazēlis kupls zaļums. Nevarēju atvairīt kaut kādas neizprotamas sajūtas - it kā kāds tīšām būtu licis lietāmšajā ziemeļrietumu Karpatu virsotnē apaugt ar zāli. Veltīgi meklējām aprakstos pieminētās savstarpējikopā sacepušās vai sakusušās akmens un klinšu plāksnes. Tās bija tikušas pilnīgi nomāktas, kā tasapstiprinājās arī nākamajā dienā Trnavas Valsts muzejā notikušajās pārrunās. Bet izrādījās, apstāklis, kadaba pār Molpira noslēpumiem izklājusi savu "zaļo klusēšanas mēteli", nemaz tik briesmīgi nelāgs nebija.

Netiešu pierādījumu meklējumi attiecībā uz bezvārda pilsētas bojāeju pēkšņā milzu degšanā tomērgluži bez rezultātiem nepalika. Netālu no pieminētā mūra atradu akmeni apmēram bērna galviņas lielumā,kas bija kaut kādas neticamas degšanas liecinieks. Tas bija caurcauri sadedzis, uzkrītoši sarkanā ķieģeļakrāsā. Jā, tādu toni varēja dabūt, normālā veidā apdedzinot jēlu mālu. Bet kāds elles karstumsnepieciešams, lai tā "grilētu" klints gabalu? Un kādiem šaušalīgiem noslēpumiem pāri klājās meža zaļaismētelis, un kādēļ pirms 25 gadiem pārtrauktie izrakumi netika turpināti?

Molpirs, lērumu lērumiem!

Nākamajā dienā devāmies uz tuvējo Trnavas pilsētu apmeklēt vēstures muzeju. Tas bija slēgts, tačuMartins Juriks panāca, ka tikām ielaisti. Laikam līdzēja Jurika uzstāšanās televīzijā iepriekšējā vakarālīdzās Ēriham Dēnikenam. Kāda muzeja darbiniece pastāstīja, ka pēdējo izrakumu nobeigumā atradumiMolpirā rūpīgi kataloģizēti un izvietoti pagrabā. Kopš tā laika tie guļ tur, un, nevienu neinteresējot, apput.Daži gan esot izstādīti - bet attiecībā pret pagraba stāvā līdzās izvietotajiem dīvainajiem, mistiskajiemveidojumiem tie telpas šaurībā pilnīgi pazūdot.

Un tad notika gandrīz neticamais. Uz mūsu piesardzīgo jautājumu par varbūtējo iespēju dažus nošiem vairāk nekā gadsimta ceturksni tumšajā pagrabā glabājušamies atradumiem aplūkot tika piesauktanepieciešamība parunāties ar direktoru. Un pēc nepilnas ceturtdaļstundas asistente jau atstiepa veselulērumu dārgumu, ko neviens, izņemot izrakumos nodarbinātos, nekad nebija dabūjis rokā. Molpirs,kaudzēm!

Mums bija neticamā laime būt pirmajiem, kam pagraba dārgumi tiek demonstrēti. Droši vien tie, ko

dabūjām redzēt, nebija vissatriecošākie objekti, taču tik un tā iespaidīgi: liels skaits šķēpu uzgaļu, tikprecīzi nostrādāti, it kā ražoti ar mašīnu, vai saspraužamās adatas, daļa to izveidotas no viena vienīgametāla gabala, daļa precīzi sakniedētas.

Ziemeļrietumu Karpatu bezvārda pilsētas dzīvajos palikušajiem iedzīvotājiem, redzams, bijisjāpamet liels daudzums vērtīgu un noderīgu priekšmetu. Viņu bēgšana ir bijusi pēkšņa, un šausmu vietā tienekad vairs nav atgriezušies. Arī bailēm nelaimi nesošo vietu apmeklēt jābūt saglabājuša- mies ļaužuapziņā dzīvām gadu tūkstošu gaitā. Kā tabu tās tapušas nodotas no paaudzes paaudzei. Citādi, šaubu nav,neskaitāmi dārgumu meklētāji un svētdienas arheologi Molpira kalnam būtu uzklupuši kā likts, unvairākums priekšmetu atrastos nevis Trnavas muzeja pagrabā, bet būtu nozuduši labi izšķirotās kolekcijāsiekšzemē un ārzemēs.

Ko nedabūjām apskatīt - bet tas visādā ziņā attiecas uz neomulīgās vietas dziļāko noslēpumu -, bijaskeleti, kas uzrāda tādas sadegšanas pazīmes, it kā būtu cietuši kādā eksplozijā. Ar nožēlu muzejā mumstika paziņots, ka starp pagrabā 25 gadus apputēšanai pakļautajiem atradumiem cilvēku mirstīgo atliekunav. Esot jādomā, ka tās atrodoties Čehijas galvaspilsētā Prāgā.

Tad nu būs īsteni smalks detektīva deguns nepieciešams, lai tiktu uz pēdām sirmās aizvēsturesdrūmajām norisēm. Martins Juriks, kas tagad atkal dzīvo Slovākijā un grib par mīklainajiem fenomeniemizdot žurnālu, ir pieteicies sevi šim uzdevumam ziedot. Nesen viņš man paziņoja, ka jaunajā un tajā pašāvecajā Eiropas valstī uzgājis akmens laikmeta tempļa paliekas. Atliek vēlēties, lai viņam izdodas ienestgaismu tumsā, kas vēl joprojām klāj tik daudz mūsu mīklainās pagātnes noslēpumu.

Anasazi noslēpums

Ziemeļrietumu Karpatu bezvārda pilsētas iemītnieki, redzams, savu dzimteni pametuši tādā pašāpaniskā steigā kā indiāņu cilts "jaunajā pasaulē" pirms vairāk nekā 500 gadu savu metropoli. ASVArizonas štata austrumu augstajos kalnos jau vairākas arheologu paaudzes meklē dibinātas atbildes uzkādu no visapbrīnojamākajām un drūmākajām mīklām cilvēces vēsturē. Zinātnieki mēģina noskaidrot, kāšķietami vienā vienīgā naktī uz visiem laikiem varēja nozust kādi 20000 cilvēku, it kā vienā acumirklībūtu parauti gaisā.

Vairāk nekā 500 gadu Pointefpainas, kā vietu sauc mūsdienās, un kas, redzams, izbaiļu dēļ palikusiizmirusi, mistiskais noslēpums palicis neatklāts.

Ieplaka atrodas gleznainā apvidū starp smilšu kāpām un sarkanu akmens milzi, un, lai gan neskaitāmieksperti ir mēģinājuši šās vietas mistēriju izskaidrot, tikai viena lieta pašreiz šķiet esam droša:Pointefpainas pilsēta ir gājusi bojā kaut kādā baigā, nedabiskā veidā!

Kādu vakaru pilsētas iedzīvotāji acīmredzot kā parasti gājuši gulēt. Taču jau līdz nākamajairītausmai visi vīrieši, sievietes un bērni bija aizbēguši. Viņi bija pametuši visu savu īpašumu, kā tas turtieši arī gulēja - ieroči, rotas un pat bērnu rotaļlietas. Savā paniskajā steigā ļaudis pat bija atstājuši uzuguns vārāmies katlus, tāpat kā tas līdzīgā gadījumā noticis Molpirā. Un tāpat kā tur viņi nav vairs nekadatgriezušies.

Lai arī kāds gadījums tos būtu padzinis, viņu pilsēta palikusi neskarta, kamēr to ruīnas pārvērš laikazobs. Vēja dzītas smiltis to apsegušas ar maigiem pakalniem, kas nav aizskarti gadu simteņiem, un visaiapkārtnei izveidojies spocīgs izskats.

Pointefpaina bija anasazi pilsēta, tie bija uz vietas dzīvojoši indiāņi, kas nākuši no Amerikasziemeļiem, cēla akmens namus un kopa zemi. Viņi bija savam laikam neparasti progresīvi: to namiem bijadivi līdz trīs stāvi, lielākā pilsētas celtne vairāk nekā 400 metru gara. Sevišķi iespaidīga bija viņuapūdeņošanas sistēma un ļaužu izcilā grozu pīšanas prasme, sasniegumi aušanā un keramikas izstrādājumuun mājturības priekšmetu izgatavošanā. Un bagātīgie pārtikas resursi, un zināma stabilitāte sekmēja

kultūras attīstību un dažādu ceremoniju nostiprināšanos.Pilsēta izauga par preču apgrozības centru platībai ar vairāk nekā 500 jūdžu apkārtmēru lielam

skaitam kopu un cilšu. Tā bija augsti attīstīta tauta. Sievietes sasprauda garos melnos matus ar adatām nobriežu kaula un kosmētikā lietoja vaigu krāsu un pūderi. Dejas, kas vēl mūsdienās saglabājušās pieArizonas un Ņūmehiko pueblo indiāņiem, ir tikai vāja atblāzma no anasazi cilts krāšņās kultūras unreliģiskās dzīves.

Pointefpainas cilvēki dzīvoja tik labi, ka nav iespējams iedomāties, kādēļ viņiem vajadzējis pilsētupamest. Jebkurš "konvencionāls" izskaidrojuma mēģinājums noved strupceļā.

Pazuduši no musu planētas?

Gadu gaitā, kamēr veikti pētījumi, pierādījies, ka šī civilizācija nav kritusi par upuri kaut kādāmnomadu laupītāju ciltīm. Visur, kur vien kareivīgās bandas sarīkoja savus laupīšanas sirojumus, pār upurumirstīgajām atliekām bija sakritušas pārogļojušās jumtu paliekas. Nekā tamlīdzīga nebija Pointefpainā.

Arī par bada nāvi nevar būt ne runas. Noliktavās, kur tika uzglabāti uzturlīdzekli ziemai, tika atrastaslabības un pupu paliekas, pārtikas pilsētā bija bijis pietiekami! Vai varbūt cilvēkiem uzbrukusi un tospadzinuši kāda sērga? Ja tā, tad arheologiem būtu bijis jāatrod kādus epidēmijā bojā gājušo skeletus.Taču arī tādu nebija.

Kā gan tad lai izskaidro populācijas pēkšņo aiziešanu, kas tiek vērtēta kā vismaz 20000 personukopums? Kāda hipotēze ir tāda, ka ļaudis Pointefpainu pametuši vairāk nekā 20 gadu ilguša sausuma dēļ.Tālab anasazi indiāņi arvien vairāk padziļinājuši savas akas, līdz beidzot arī tas neko vairs nav līdzējis.Tikai tad viņi devušies prom.

Arheologi ir konstatējuši, ka aku paliekas, kas līdz šim atklātas, patiešām ir dziļākas, nekā akasraktas parasti. Beidzot atminējums? Anasazi savu reiz ziedošo pilsētu pametuši, izmisīgi meklējot jaunusavotus?

Bet kādēļ gan tad šāda masveida bēgšana, kuras laikā tika pamesta visa iedzīve un pat maltīte uzpavarda, notika nakts aizsegā?

Pēc šās tāpat kā visām citām "konvencionālajām" teorijām neatbildēts paliek jautājums: uz kurieniļaudis bija devušies?

Un kālab gan bēgšana notika naktī? Vai varētu būt, ka anasazi nobiedējis kāds neizskaidrojams,iespējams, dzīvībai bīstams fenomens? Vai indiāņiem draudēja kaut kas tāds, kas piespieda viņus glābttikai kailo dzīvību?

Pēc gadu desmitus ilgušiem pētījumiem arheologi un citi pētnieki, kas ar šo drūmo lietu noņēmušies,ne soli nav pavirzījušies uz pieņemama risinājuma pusi. Nav vispār pat sākts uzdot īstos jautājumus, laitad būtu iespēja meklēt piemērotas atbildes.

Pointefpainas pilsētas noslēpums joprojām paliek neatklāts. Ruīnas Arizonas austrumos - tā šķiet - irvienīgais, kas mums atgādina par 20000 cilvēku, kas tik pēkšņi un galīgi pazuduši no zemes. Tas noticisbez pēdām un tik neizskaidrojami, it kā viņi vispār būtu pametuši mūsu planētu…

4. AIZMIRSTO PIRAMĪDU ENA

Pētnieka ceļojumos pa aizliegto Ķīnu

Kad stāvēju uz šās piramīdas pašā augšā un brīnīdamies vēros visapkārt, redzēju piramīdas,piramīdas un vēlreiz piramīdas. Kopā šo mistisko celtņu tur bija jābūt kādam simtam, kas -pārējāspasaules pilnīgi nepamanītas - vilka savu dzīvību Ķīnas Šaanksi provincē.

Pēkšņi man iešāvās prātā pārgalvīga doma. Vajadzētu taču kādu no šīm daudzajām piramīdām atvērt,palūkoties, ko tās no mums slēpj. Taču es atrados aizlieguma zonā, un jau jebkurš mēģinājums manbeigtos kādā Ķīnas cietuma kamerā.

Tāda perspektīva nebija vilinoša, un tālab trako ideju atmetu. Ja aizvadītajos gadu desmitos tikdaudz esi rakņājies pagātnes noslēpumos, tad jau īsta laime ir būt pirmajam, kas drīkst šos neticamivilinošos monumentus skatīt, fotografēt un pat pēc sirds patikas pa tiem klaiņot.

"Neļaujiet savas smadzenes aizklīsterēt ar valdošajām skolas gudrībām!"SERS ALEKSANDRS FLEMINGS (1881. - 1955.)Salts pelēks rīts nogūlies par Ķīnu. Ir 1945. gads.Arī Tālajos Austrumos šajā vēlajā ziemā pienākušas Otrā pasaules kara pēdējās dienas. Kauliņi ir

mesti: proti, Ķīnā vēl cīnās izkliedētās japāņu grupas, bet sabiedroto vienības tiek raidītas kaujā, laijapāņus no šejienes padzītu.

Šajā rītā ASV gaisa spēku pilots Džeimss Gosmens, nepatīkami salstot, iekāpj savā lidmašīnā. Viņauzdevums ir pārlidot Kvin-Ling-Šanas kalnāju dienvidrietumos no Ksianas Centrālķīnā, lai ziņotu pariespējamu karaspēka vienību pārvietošanos. Tātad šablonisks uzdevums, gluži ikdienišķs izlūk- lidojums.

Taču jaunajam amerikānim šī diena virs Centrālāzijas plašumiem izvēršas par uztraucošāko viņamūžā. Lidotājs taisa virāžas virs kalnu grēdas gravām, kas no ielejas aizstiepjas uz virsotni - visu laikucenšoties ieraudzīt ienaidnieka vienību kustību. Tomēr viņš nepamana pilnīgi neko tādu, kam varētu būtkāda militāra nozīme. Bet viņš atklāj kaut ko pilnīgi neticamu.

Piķējot uz kādu kalnāja sānu gravu, lidotājs pēkšņi ierauga fantastisku celtni. Viņa armijas kartē tādanekur nav rodama. Viņš apriņķo veidojumu vairākkārt, pat nofotografē to, taču diemžēl nevar turnolaisties. Viņš netic savām acīm: gigantiska piramīda, un pašā Ķīnas vidū! Viņš nespēj, nē, viņš patnegrib tam ticēt, jo līdz pat šai dienai skolas gudrības viņu mācījušas, ka piramīdas stāv tikai Ēģiptē unVidus- amerikā.

Vēlāk gaisa spēku pilots redzēto protokolē. "Lidoju ap kādu kalnu, un tad nonācām virs kādaslīdzenas ielejas. Tieši zem mums atradās gigantiska balta piramīda. Izskatījās kā pasakā. Piramīdu sedzazaigojošs baltums. Tas varēja būt arī metāls vai kaut kāds akmens veids. Tā bija pilnīgi balta no visāmpusēm. Bet visievērojamākā bija smaile, liels gabals dārgakmenim līdzīga materiāla. Mums nebijaiespējams nolaisties, mēs gan to labprāt būtu darījuši. Veidojuma diženums mūs dziļi iespaidoja."

Kad Gosmens milzīgo piramīdu ierauga, pilotam uzreiz ir skaidrs, ka neviens no tā priekšniekiemviņam neticētu. Tā viņš nolemj izdarīt no lidmašīnas foto uzņēmumu. Pēc atgriešanās attēls tūlīt tiekattīstīts un nokopēts, un pēc tā izvērtēšanas izraisās milzīgs šoks. Top skaidrs, ka mistiskā celtne ir kādus300 metrus augsta un tās sānmalas pie pamatnes gandrīz puskilometra garumā! Tādēļ fotogrāfija uznākamajiem 45 gadiem nozūd amerikāņu armijas slepenā dienesta arhīvos. Taču neapvaldītas baumas parpiramīdām Ķīnā, kas augstākas par Heopsa piramīdu Ēģiptē, no šā laika vairs negrib rimties.

Pulkveža Šihensa redzējums

Divus gadus vēlāk. Milzīgā celtne tiek apskatīta no jauna. Ar virsrakstu "ASV pilots ziņo par milzīgupiramīdu Ķīnā nomaļos kalnos dienvidrietumos no Sianas" kā New York Times, tā ari Los AngelesHerald Express pavēsta par superdimensiju piramīdu.

Moriss Šīhenss ir šā pilota vārds, un man izdevās izdibināt šo to uzzināšanas vērtu par otro vīru,kam ticis novēlēts, tā sacīt, skatīt vaigu vaigā mūsu planētas lielāko piramīdu.

Apjautāšanās Sakramento California State Library palīdzēja noskaidrot, ka par pulkvedi Morisu E.Šīhensu atrodamas ziņas World Who 's Who in Commerce and Industry 1964. - 65. gadagrāmatā. Viņšdzimis 1902. gada 14. maijā llinoisas štatā, trīsdesmito gadu beigās bijis valdības padomnieks Ķīnā. No1945. līdz 1947. gadam kāAssistant General Manager viņš vadījis lidsabiedrību TWA. Šajā laikā tad arīnotikusi leģendārās "Baltās piramīdas" apskate.

Pulkvedis Moriss Šīhenss miris 1975. gada 27. februārī Veikavillā (Kalifornijas štats), kur vēlpašlaik dzīvo viņa dēls Donalds E. Šīhenss. Šis vīrs, starp citu, labi atceras - tēvs vairākkārt runājis parto, ka minēto piramīdu viņš redzējis jau kara laikā un tad atkal 1947. gadā, kad bijis lidsabiedribas TWAdienestā. Šīhenss juniors ir arī pārliecināts, ka lidojumā piedalījušies vēl citi šās firmas direktori, kurumantojumā tāpat jābūt saglabājušamies gigantiskās piramīdas zīmējumiem un fotogrāfijām.

Kādreizējais Flying Tigers darbinieks ir atzīmējis piramīdas atrašanās vietu - 40 jūdžu uzdienvidrietumiem no Ksianas, Kvin-Ling-Šanas kalnājā garas ielejas galā, apvidū, kas ārkārtīgi grūtisasniedzams pa zemes ceļu. Tāpat norādīts

3. Vēsturisks dokuments: "New York Times " 1947. gada 2S. marta raksts par pulkveža Morisa E.Sīhensa lidojumu virs Šaanksi "Baltās piramīdas ".

uz "simtiem mazu "kapiņu"", kas arī atrodami pieminētajā ielejā. Blakus "Baltajai piramīdai" bijusiredzama vēl kāda cita, taču labu tiesu mazāka. Un visu mūžu viņš ir bijis izbrīnīts par faktu, ka "kaut kastik milzīgs var būt palicis pasaulei nepazīstams".

Vismaz tikpat apbrīnojami ir tas, ka šī ziņa no Ķīnas 1947. gadā izraisīja dzīvu interesi, un jo sevišķi

ASV, bet nākamajos gados gan arheologi, gan politiķi informāciju par piramīdu eksistenci pabāzušipagaldē.

Ieeja aizliegtajās zonāsArēnu maiņa. 1993. gada jūlijs. Ir pagājuši 46 gadi, kopš pulkvedis Moriss Šīhenss Ķīnas plašumos

skatījis lielo piramīdu. Es strādāju pie grāmatas par citplanētiešu pēdām Tālajos Austrumos, kasnākamajā gadā ar nosaukumu "Baltā piramīda" iznāca (Langen Mūller, 1994.).

Kādā Ēriha fon Dēnikena priekšlasījuma laikā iepazinos ar jaunu ķīnieti Čena kungu, kas Vācijāstudēja tūristiku un, strādādams kādā ceļojumu birojā, bija atbildīgais par Ķīnu un Tālajiem Austrumiem.Ar viņu tad apspriedos arī par manis ieplānoto grāmatu, jo darba viena nodaļa tiktu veltīta piramīdām,kam vajadzētu atrasties provinces galvaspilsētas Ksianas apkārtnē.

Vismaz šajā vietā jebkurš arheologs protestētu, jo saskaņā ar akadēmisko uzskatu Ķīnā nekādupiramīdu nav. Bet ne tā domā Čena kungs: dzimis Ksianā, viņš varēja atcerēties leģendas, kas tā bērnībābija tikušas stāstītas pusčuk- stus, turot mutei priekšā roku, un vēstīja tieši par šīm piramīdām.

Un tā jaukais ķīnietis man izsacīja vilinošu piedāvājumu. Viņš pamēģinātu mest svaru kausos visussavus labos sakarus ar ministrijām un atbildīgiem darbiniekiem, lai dabūtu man atļauju apmeklētnoslēpumos tītās Šaanksi provinces piramīdu zonas. Skaidrs, ka augstsirdīgo piedāvājumu pieņēmu arpateicību.

Garā stāstījuma jēga, izsakoties īsi: 1994. gada marta vidū tas beidzot bija kārtībā. Kopā ar savudraugu no Vīnes Pēteri Krasu, manas grāmatas "Dievu pavadoņi" otru autoru, drīkstēju kā pinnaisārzemnieks spert kāju uz zemes, kas bija aizliegtā zona gan tūristiem, gan "normāliem ķīniešiem". Unvēlreiz drīkstēju doties uz turieni tā paša gada oktobrī, kad vadīju kādu savu lasītāju grupu.

Kas līdz tam bija bijis autora daža laba kolēģa vai žurnālista sapnis, kā arī daudzu prātojumu objekts- beidzot par to visu varēja tikt skaidrībā! Ķīnā ir piramīdas, un vēl tik daudzas, ka to skaits patvairākkārt pārsniedz Ēģiptes zināmo skaitu! Pēc visiem noteikumiem tās ir tāda tipa, kādu atrodVidusamerikā, tātad augšā plakanas. Un bez tam nedrīkstam nepievērst uzmanību vēl kādai lietai - kadtapa atraktas tik daudzās Meksikas un Gvatemalas maiju piramīdas, tad to paliekas, kad tās atbrīvoja notropu meža kuplās augu valsts, gandrīz nemaz neatšķīrās no te aprakstītajām Ķīnas piramīdām. Balstotiesuz šādu līdzību, laikam var uzdrošināties izvirzīt jautājumu par iespējamiem kontaktiem starp abāmattīstītajām civilizācijām.

Kur te, ludzu, ceļš uz Mao Lingu?

Tas ir tieši komiski, cik maz par mīklainajām celtnēm zināms to vistuvākajā apkārtnē. Tikai 1991.gadā tapa atklātas trīs piramīdas, kā arī vēl kāda cita, gandrīz noārdīta, kādus 20 kilometrus no Ksianasvārtiem. Un turklāt tas notika pavisam nejauši, kad tapa plānota autostrāde, kas savienotu tikko ierīkotolidostu ar provinces galvaspilsētu. Un 1994. gada janvārī - divus mēnešus pirms manas pirmāsekspedīcijas uz Ķīnas aizliegtajām zonām - uz ziemeļiem no Ksianas, pie Vei Ho upes krastiem, tikaatrastas vairākas piramīdas. Viena no šīm celtnēm stāv, kā parāda starplaikā veiktie aprēķini, gandrīzpašā vecās Vidus zemes valsts centrā. Skaidri nojaušams - Ķīnas piramīdās dus neticamas senas zinības.

Tanī pašā reģionā, netālu no Ksianjangas, pilsētas ar pusmiljonu iedzīvotāju, atrodas Mao Lingaspiramīdu lauks. No Ksianas nomales tas ir tikai tikko 50 kilometru, kuru veikšanai mums pretīgo ceļaapstākļu dēļ vajadzēja pusotru stundu. To nav nemaz tik viegli atrast - šoferis un tulks vismaz desmitcilvēkiem jautāja pēc ceļa, lai no tiem izvilktu atbildes uz kādiem pārdesmit jautājumiem. Bet, ja tadīstajā vietā nogriežas un šķērso Lung-Hai dzelzceļa sliedes, tālumā jau sāk iezīmēties Mao Lingas lielopiramīdu silueti. Un tad lauksaimnieciski izmantotu platību vidū paveras skats, ko tur sagaidīt varētuvismazāk. Gandrīz 100 metru augstumā paceļas celtne, kuras veidols nepāiprotami liecina, ka tā ir

piramīda.Milzīgā celtne, kurā, domājams, atrodas kāda Hanu dinastijas (206. g. pr. Kristus - 220. g. p.

Kristus) valdnieka kaps un kuru 1934. gadā pirmo reizi nofotografēja kāds vācu lidotājs, ainavā, kaslīdzena kā dēlis, stāv kā kaut kāds svešķermenis. Un es netieku vaļā no domas, ka gribēts šajā vietā kautko noslēpt. Pirms pieciem sešiem gadiem šās un virknes citu piramīdu sānmalas - tās pretēji savāmĒģiptes līdziniecēm sastāv no noblietēta māla un lesa - sāk apstādīt ar skuju kokiem. Vai pēc pārdesmitgadiem oficiālais viedoklis būs tāds, ka tās nav nekādas piramīdas, bet vienkārši dabas veidoti pakalni?

Tabu zinātnei?

Šādam viedoklim par labu runā izteikums, ko mans draugs no Vīnes un sabiedrotais grāmaturakstīšanā Pēteris Krasa dzirdēja no kāda augsta ranga ķīniešu arheologa, kad tas tika iztaujāts parpiramīdu atvēršanas laiku: "Ar šo problēmu jānodarbojas nākamajām paaudzēm".

Redzams, Ķīnas piramīdas zinātnei veido it kā kādu tabu, kaut kādu noslēpumu bezdibeni, kur kautko mēģināt izdibināt mācītie vīri vienkārši baidās. Pret ko šāda bijība, no kādiem iespējamiematklājumiem, kas varētu sagraut mūsu tradicionālo pasaules skatījumu, zinātnieki baidās?

Tomēr lēnām, taču noteikti laiki mainās. Fotogrāfijas un videouzņēmumi, ko - neizgaismotus! -ieguvu no Ķīnas piramīdām, ar masu saziņas līdzekļu starpniecību apceļojušas daudzas zemes. Pat tālāsAustrālijas televīzija negribēja atpalikt un attiecīgu ziņojumu iekļāva vakara ziņu pārraidē. Un, dabiski,ari pašu Vidus zemes valsti ir ieinteresējusi mīkla, kam tiek gaidīts atminējums. Šajā laikā, kad rakstu šonodaļu, Beijingā China Economics Publishing House augstspieduma tehnikā tiek iespiests manas grāmatas"Baltā piramīda" ķīniešu izdevums. Un tad varētu notikt, ka Vidus zemes valsts apjēdz - tai ir daudzvairāk atrakciju nekā "tikai" lielais mūris, ķeizara Kvin Ši Huangdi Mālu armija un virkne citu uzmanībaspiesaistītāju.

Ko gan vairāk vēl es varētu vēlēties kā to, ka tūkstošiem ķīniešu ar manu "Balto piramīdu" rokā savāzemē iet meklēt kaut kādu fantastisku pagātni? Sakarā ar Balto piramīdu: manis apmeklētā piramīdu zonaŠaanksi provincē varētu būt izpletusies uz kādiem 2500 kvadrātkilometriem un identiska ar "ielejastuvāko galu ar simtiem apbedījumu piramīdu", kā to 1947. gadā aprakstījis pulkvedis Moriss Šīhenss.

Tomēr 300 metru augstā "Visu Ķīnas piramīdu māte" atrodas pretējā, gandrīz nepieejamā caur KvinLingas kalniem stiepjošās ielejas galā. Saskaņā ar jaunāko informāciju tās tiešā tuvumā atrodas Ķīnaskosmosa izpētes programmas raķešu palaišanas bāze. Varbūt tas varēja būt iemesls, kālab man līdz šimnetika atļauts gigantisko celtni skatīt paša acīm.

ASV kosmosa pētnieku vai slepeno dienestu rīcībā, jādomā, šā apvidus attēli, kas iegūti nosatelītiem, ir, taču, protams, nejau, lai ar tiem plātītos…

Kādas svešas pasaules iespaidi

Apsekot piramīdas varēju galvenokārt apvidū ap Ksian- jangu, pilsētu, kas atrodas kādus 40kilometrus no Ksianas. Apgabals ap pilsētu ir gandrīz neapdzīvots, nospiedoši drūms. Apvidū, kaslīdzens kā dēlis iegūlies starp Kvin Ling Šanu dienvidos un Šensi kalniem ziemeļos, stāv ducis piramīdu,kuru ēnā tikai pāris zemnieku kā sensenos laikos ar vēršu vilktiem spīļu arkliem apstrādā zemīti. ŠajāKvin Hua- nas līdzenumā, tā sacīt, "piramīdu ielejā", šīs celtnes vienkārši stāv un atgādina svešķermeņusno kādas citas pasaules. Cilvēks jūtas gandrīz kā pārcelts uz kādu citu planētu.

Iedvešot respektu, paceļas kāda vairāk nekā 70 metru augsta piramīda tikai mazliet vairāk nekākilometra attālumā no Ksianjangas pilsētas robežas - un tomēr jau tik neiedomājami tālu no mūsu

modernās civilizācijas, citā laikā, citā pasaulē. Kad uzrausos tur augšā, mani sagaidīja liels pārsteigums.Pašā virsotnē atradu kādu īstu iegruvuma krāteri. Gadu tūkstošus iedarbojušās erozijas dēļ, redzams,

bija notikusi iegāšanās kaut kādā telpā celtnes apakšā. Kas šajā dobumā slēpās? Vai tur bija slepenikambari ar seno valdnieku mirstīgajām atliekām, bagātībām un dārglietām no sen aizgājušiem laikmetiem?

Taču ilgi nodoties šādiem prātojumiem nespēju, jo pavērās elpu aizraujošs skats uz apkārtni.Apgriežoties ap savu asi, varēju tiešā tuvumā saskaitīt 17 dažāda augstuma piramīdu, dažas sagrupētas padivām vai trijām, dažas stāvošas atsevišķi. Kopā to, kas eksistē šajā "piramīdu ielejā", varētu būt labutiesu pāri par simtu. Te var runāt par īstu piramīdu pilsētu - vai, vēl labāk, jautājuma zīmju mežu, kurucilpas gribētu beidzot noķert kādas pieņemamas atbildes.

Kad stāvēju uz piramīdas pašā augšā un brīnīdamies vēros visapkārt, man pēkšņi prātā iešāvāspārgalvīga doma. Vajadzētu taču kādu no šīm daudzajām piramīdām atvērt, palūkoties, ko tās no mumsslēpj. Taču es atrados aizlieguma zonā, un jau jebkurš mēģinājums man beigtos kādā Ķīnas cietumakamerā.

Tāda perspektīva nebija vilinoša, un tālab trako ideju atmetu. Ja aizvadītajos gadu desmitos tikdaudz esi rakņājies pagātnes noslēpumos, tad jau īsta laime ir būt pirmajam, kas drīkst šīs neticamivilinošās celtnes skatīt, fotografēt un pat pēc sirds patikas pa tām klaiņot.

Atmiņas par debesu deliem

Vai atradīsim reiz pamatojumu tam, kādēļ ap Ķīnas mistiskajām piramīdām vijas tādi noslēpumi?Kas šīs celtnes ir? Vai tās bijušas "tikai" valdnieku dinastiju kapi, kur pēdējā dusā aizvadīti to pārstāvjilīdz ar viņu stāvoklim atbilstošām dārglietām? Vai tās vienlaikus ir sastāvdaļa gigantiskajā garīgonovirzienu sistēmā, kas Ķīnā pazīstami ar nosaukumu feng šuī vai arī pūķu ceļi? Sensena Vidus zemestradīcija, proti, uz mata precīzi nosaka, kur kādu būvi drīkst celt un kur ne. Senajos laikos šajospriekšrakstos kompetenta un stingra prasībās tos ievērot bija ķeizariskā Rituālu pārvalde, uz kurieni novisas milzīgās valsts bija jāziņo par ikvienu neparastāku notikumu un tā izpēti.

Vai šīs instrukcijas balstītas uz senos laikos novērotu NLO ielidošanu Ķīnā? Domīgam jākļūst tādēļ,ka tas, kas senajā Ķīnā saukts par pūķi, drīzāk atgādina augsti attīstītā tehnoloģijā tapušu aparātu, neviskādu mistiski reliģiozi pasakainu būtni. Senajā ķīniešu mitoloģijā pūķi uz zemi lejā vienmēr nākuši, ugunispļaudami un rēkdami, un nekādā ziņā tās nav bijušas būtnes ar miesu un asinīm. Allaž tie tikuši raksturotikā metāliski. Un senā ķīniešu varoņa No Cha "lidojošie pūķi" mūsdienās - iztēli pārlieku nepiepūlējot -viegli interpretējami kā augsti attīstītas tehnoloģijas ieroči.

Profesors Vangs Šipings - ar viņu Pēterim Krasam un man bija ilgas sarunas par Ķīnas dižāspagātnes uzbudinošajiem noslēpumiem - neafišē savu pārliecību, ka visas Šaanksi provinces piramīdasorientētas uz zvaigznājiem. Taču vēl arī kāds cits apstāklis tāpat norāda uz zvaigznēm un varbūtēju citaspasaules ietekmi uz Ķīnas daudzo piramīdu pagātni. Tā diviem austrāliešu ceļojošiem tirgotājiem, mūsugadsimta sākumā nonākot šajā apvidū, bija radusies izdevība parunāt par dižajām celtnēm ar kādu vecumūku. Tas bez aplinkiem bija skaidrojis, ka vecākajos viņa klostera attēlos, kam jau 5000 gadu, šīsceltnes ne tikai pieminētas, bet atzīmētas kā visai senas.

5000 gadu vai vēl vecākas - tas ir ilgs laiks. Eiropā tolaik ļaudis vēl vairāk vai mazāk tupēja kokos.Bet Ķīnā jau bija augsti attīstīta kultūra. Tur mēs nonākam laikmetā, kad valdījušileģendāriepirmvaldnieki. Un tie nepiekusdami apgalvojuši, ka viņu senči nav no šās pasaules, bet bijušidebesu dēli, kas pirms ļoti ilga laika savos metāliskajos, uguni spļaujošajos pūķos nolaidušies uz zemi noVisuma.

Turklāt tur viņi, kā zināms, nav vieni paši. Visapkārt mūsu planētai tos sastopam regulāri -svešiniekus no kosmosa, ko valdnieku dinastijas nosauc par saviem ciltstēviem.

Vai noslēpumainajām Ķīnas piramīdām varbūt jāliek mums atcerēties kādi seni, no kosmosa nākušiskolotāji - mums, kādas mazas, nenozīmīgas pasaules ļaudīm, iedomīgiem radījumiem, jāatgādina, ka mēsnebūt neesam vienīgie un nebūt ne visgudrākie bezgalīgajā universā?

5. "ŠŪPOJOŠĀS MŪMIJAS NOSLĒPUMS

Liecības par tehnoloģiju, kas pārāka par mūsējo

Ksianā profesors Vangs bija paudis noslēpumainas norādes, kas mums lika saausīties. Viņš izsacījāsburtiski šādi: "Ja tas neskanētu tik fantastiski, tad būtu jāteic, ka šās kartes paraugs ir uzņēmums nosatelīta, kas pirms gadu tūkstošiem iegūts no kosmosa kuģa orbītas ap mūsu planētu. "

Mums vispirms vajadzēja - tādiem vārdiem nākot pār zinātnieka lūpām - apsēsties, lai tikkosadzirdēto kārtīgi sagremotu. Mūsu pētniecības gaitās tās ir zvaigžņu stundas, kad laikabiedri arvisaugstākajiem zinātnieku tituliem neķeras vis pie "saprātīgiem "pa rokai esošiem skaidrojumiem, betizvēlas tiem krasus pretstatus "fantastiskā reālisma " garā.

Un patiešām - salīdzinājums ar kādu modernu uzņēmumu, piemēram, no NASA satelīta iegūtu, atklājsatriecošu vienādumu…

"Jautāšana "kālab?" ir aplama pati par sevi.Daudz vairāk mums būtu jājautā: kālab gan ne?"DŽORDŽS BERNARDS ŠOVS (1856. - 1950.)Vulipai komūnā, Čangšas, Ķīnas austrumu provinces Hunanas galvaspilsētas, austrumu nomales

rajonā stāv konusveidīgs pakalns ap 500 metru apkārtmērā. Jau daudzus gadsimtus šī vieta saucas "MaVang Duī", kas nozīmē "Ķeizara Ma Žin kapukalns". Šis ķeizars bija valdnieks nemierīgajos "Piecudinastiju" laikos (907. - 960. p. Kristus), kad Vidus zeme pēc asiņainiem kariem atkal reiz bija sabrukusi,radot vairākas atsevišķas valstis. Taču tikai savus 1000 gadus vēlāk šī vieta nonāca līdz pētnieku apziņai,vispirms pašu zemē, un tad tā pamazām ieinteresēja zinātniekus un lajus ari visā plašajā pasaulē.Uzmanību piesaistīja kāds noslēpumains atradums.

Kādas celtnieku ieceres ātra izplēnēšana

Bija 1972. gada janvāra sākums, un kļūmīgais "aukstais karš" starp Rietumu varām unkomunistiskajām valstīm, saķildojis pasauli, ietekmēja politiku un ikdienas norises. AmerikasSavienotajām Valstīm bija uz kakla ilglaicīgā Vjetnamas

trauma, un konflikta pārsviešanās uz citām šā reģiona zemēm šķita gandrīz nenovēršama. ViscaurĶīnas Tautas Republikā, kas ne tikai ideoloģiski bija Ziemeļvjetnamas pusē, tika veikti darbi gadījumam,ja Indoķīnas karš patiešām pārsviestos uz ziemeļiem.

Čangšā kāda "Tautas atbrīvošanās armijas" sapieru vienība sāka Ma Vang Duī pakājē veidot uzapbedījuma pakalna iekšieni vedošu līmenisku eju. Bija plānots civilistiem un karavīriem ierīkot pazemeslazareti īpašiem gadījumiem.

Kad karavīri kalna iekšienē pēc sava plāna bija pavirzījušies kādus desmit metrus, pēkšņi notikaiegruvums. Pēc putekļu nosēšanās sapieri atrada kādu bālgani zaigojošu substanci, kas it kā varēja būtneparasts māls, kāds normālā veidā apvidū nebija atrodams. Pavisam negaidot, karavīri bija uzdū- rušieskādam līdz tam neatklātam apbedījumu kompleksam, un no Hunanas muzeja tūlīt tika ataicināti arheologi.Par lazaretes būvdarbu turpināšanu - neraugoties uz to dienu nedrošo politisko stāvokli - vairs nebija kodomāt. Bet te nu es sev, starp citu, jautāju, kā politiski un militāri atbildīgās personas lemtu mūsdienās.Laikam jau ne par labu dažiem veciem kauliem un lauskām, man šķiet.

Kad ar savu draugu un sabiedroto grāmatu rakstīšanā vīnieti Pēteri Krasu 1994. gada martāpētniecības ceļojumā pa "aizliegto" Ķīnu nonācu Ma Vang Duī, tad varējām šo eju aplūkot, kas, pēcdažiem metriem izbeigusies, vēl tagad ir lieciniece kādai ātri aprāvušamies celtniecības iecerei.

Jau 1972. gada 16. janvārī- tikai pāris dienu pēc nejaušā atklājuma - tapa atrakta vēlāk par "kapu Nr.1" nosauktā apbedījuma vieta mākslīgā kalna austrumu sektorā. Taču līdz pilnīgai guvuma nogādāšanaidrošībā bija jāpaiet vairāk nekā trim mēnešiem.

1972. gada 28. aprīlī izrakumi tika oficiāli pabeigti un visi atradumi konservēšanai unkataloģizēšanai nogādāti uz Hunanas muzeju.

"Kaps Nr. 2" atradās kompleksa rietumu sektorā, kamēr "kaps Nr. 3" vēl bija palicis neatklāts. Tasbija, darbojoties pie "kapa Nr. 1", tapis aizbērts ar pirmā gruvešiem.

Visos trijos kapos guvums bija pamatīgs, bet tā sensacionālais raksturs pamazām sāk atklāties tikaitagad, ieejot gadu trešajā tūkstotī.

"Šūpojošas mūmija"

Pirmā kapa centrālajā kamerā tika atrasta sarežģīta četru, viens otrā ielaistu, sarkofagu konstrukcija,kuru no mitruma kalna iekšpusē sargāja izolējošs koka ogles slānis. Pašā iekšējā no šiem šķirstiem tapaatrasta sievietes mūmija, kas šūpojās kādos 80 litros dzeltenīga šķidruma. Hunanas muzejā, kurā mūmijatagad radusi savu pēdējo atdusu, uzraksti informē apmeklētājus par to, ka šķidruma sastāvu analizēt navizdevies.

Šī substance, nav šaubu, kalpo līķa konservēšanai. Mirusī bija 1,54 m gara un - atklāšanas brīdī -svēra 34,3 kilogramus. Lai kas arī būtu veicis pasākumus ķermeņa saglabāšanai nākamībai, neapšaubāmiir bijis lielisks sava amata pratējs. Šūnu struktūra un visi iekšējie orgāni, kā liecina Čangšas universitātesmedicīnas fakultātes veiktā obdukcija, attiecībā uz to uzbūvi bija izcili labā stāvoklī. Muskuļi bija vēlpilnīgi elastīgi, un dzeltenīgā sejas krāsa ari nebija mainījusies. Ārsti to nosauca par brīnumu, ka mūmijacauri laikiem varējusi tā saglabāties. Nav apstrīdams, ka te lietotā tehnika ir bez precedenta. Attiecībāpret aplūkojamo meistardarbu daža laba demonstrētā Ēģiptes mūmija ir tīrais vraks, ko kopā satur tikaibandāžas.

Arheologi izdibināja, ka nelaiķe ir Ksin Chui. Tā bija bijusi Li Čanga, kāda augsta ranga dižciltīgāno dai (thai) tautas, sieva. Rietumu Hanu dinastijas laikā Li Čangs bija ieņēmis premjerministra amatuČangšas prinča galma pār- valdāmajāīpašumā. Ksin Chui nomira 168. gadā pirms Kristus, tātad pirmsvairāk nekā 2160 gadiem.

Lai gan mumificēšanas māksla Ķīnā nav bijusi sevišķi izplatīta, Ksin Chui mūmija nebūt nav nevienīgā tik labi saglabājusies, ne arī vecākā Pūķu zemē. Tikai 1981. gadā Ksinjiangas provincē tapaatrasta kāda cita nevainojami saglabājusies mūmija. Eksperti secināja, ka Young Lady ofLou- lan irvairāk nekā 6400 gadu veca un ir pielīdzināma Ēģiptes vissenāko dinastiju mirstīgajām atliekām. Dažizinātnieki Ķīnā to pat uzskata par visvecāko mūmiju pasaulē.

Dziedniecība un ķirurģija

Ksin Chui savas dzīves laikā bija bijusi augsta ranga persona, Very ImportantPerson VIP), kā sacītumūsdienās. Tādēļ nav jābrīnās, ka viņai, mazliet pāri par 50 gadiem nodzīvojušai, pēdējā gaitā līdzi tikadotas ievērojamas vērtības.

Tās nebija tikai ikdienā nepieciešamas lietas vai priekšmeti ar māksliniecisku vērtību, kas tikaatrasti šajā vai abās apbedījumu vietās. Tika izraktas arī desmit grāmatas par medicīnu, kas pierādaneparasti augsto dziedināšanas mākslas stāvokli senajā Vidus zemes valstī. Tas ir apstāklis, kas reiz jauman licis jautāt, vai seno ķīniešu fenomenālās zināšanas medicīnā pat nav "dievu" no Visuma nestadāvana.

Akadēmiskajās aprindās mūsdienās pārsvarā tiek pausts uzskats, ka ķirurģija savu nozīmību ieguvusitikai Rietumu jauno laiku medicīnā, bet tradicionālā ķīniešu dziedniecība galvenokārt aprobežojusies armedikamentu izgatavošanu. Ma Vang Duī apbedījumos atrastie folianti nepārprotami pierāda, ka jaupirms 2000 gadu Ķīnas medicīnā sarežģīta ķirurģiska iejaukšanās bijusi tikpat parasta lieta kā mūslaikuoperāciju zālēs. Grāmatā "52 slimību apraksti" atrodas detalizētas norādes tik smagas operācijasveikšanai kā kāda audzēja likvidēšana vai citas ne mazāk bīstamas iejaukšanās. Un "Grāmata parvienpadsmit pulsa veidiem rokās un kājās" ir diagnostikas rokasgrāmata, kas gandrīz neatpaliek noattiecīgajiem mūsdienu speciālajiem izdevumiem. Grāmatā, piemēram, jau precīzi uzrādīti kādasasinsvadu kaites simptomi, kas bieži vien signalizē par iespējamu iznākumu un kurus mūsdienucivilizētajā pasaulē vācu ārsts un patologs Dr. Ludvigs Traube pirmoreiz aprakstījis un komentējis tikai1872. gadā.

Kam nu te tagad adresēt dažus neērtus jautājumus? No kurienes cēlies šis eksaktais medicīnasKnow-how, uz kuru balstās Ma Vang Duī atrastie speciālās literatūras sējumi? Attiecīgās zināšanas pirms2200 gadiem taču nebija tā uzreiz ad hoc (šim nolūkam, tulk.) "uzcepamas", tām bija jābāzējas uz senākāmatziņām. Mūsu Rietumu medicīna daudzus te aprakstītus faktus atklāja tikai 19. gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā. Bet tas vēl nebūt nav viss.

Zinašanas par zvaigznēm - no zvaigznēm?

Ma Vang Duī "kapā Nr. 3" lika atrasta vēl kāda grāmata, kuras saturs provocē daudzus mūsu zinātnēērti iekārtojušos. Tas ir manuskripts "Piecu planētu riņķojumi", uz zīda iemūžinātas piecu "iekšējo"planētu Merkura, Veneras, Marsa, Jupitera un Saturna mūsu centrālā zvaigznāja apriņķošanas laikatabulas.

Šie pieraksti liecina par gluži neticamām zināšanām astronomijas jomā. Tā, piemēram, tur norādītasVeneras, Jupitera un Saturna relatīvās pozīcijas laika posmā no 246. līdz 177. gadam pirms Kristus.Sevišķa uzmanība tikusi veltīta mūsu kaimiņplanētas Veneras orbītas datiem. Tās sido- niskā apriņķojumailgums - ar to apzīmē laika intervālu, pēc kura planēta ieņem to pašu attiecībā pret Sauli orientēto pozīciju- te tiek norādīts ā 584,4 dienas. Šis rādītājs tikai par 0,48 dienām atšķiras no mūsdienu astronomuaprēķinātā sinodiskā apriņķojuma ilguma - 583,92 dienas.

Fenomenālo pierakstu veikšanu piedēvē astronomiem Gan De un Ši Šenam. Tie bija divi"sāncensības valstu" (475. - 221. g. pr. Kristus) nemierīgā laika ģeniāli zinātnieki. Ķīnā šie precīzieplanētu kustības novērojumu pieraksti tiek uzskatīti par vecākajām astronomijas grāmatām.

Taču tikpat labi tie ir arī piemērs tam, cik neiespējami ar konservatīvām teorijām izskaidrotzināšanas laikā, kam mēs tik labprāt uzspiestu barbarisma un tumsonības zīmogu. Tā atkal un atkal rodasjautājums: no kurienes, no kādiem resursiem radušās šīs zināšanas, kas mūs vienmēr no jauna samulsinaun pamatos satricina mūsu šķietami dzclzsbeto- nīgo pasaules skatījumu?

Vai tās varbūt atkal ir "dievu" un "debesu dēlu" dāvanas, kas nākušas no Visuma un mums,cilvēkiem, tikai palīdzējušas iet savu ccļu?

Kartogrāfija no orbītas?

Ma Vang Duī "kapā Nr. 3" vienlaikus tika veikts sensacionāls atklājums. Profesors Vangs Šipings noKsianas provinces muzeja Pēterim Krasam un man, kad bijām leģendām apvīto piramīdu meklēšanasgaitās, norādīja uz atradumu, kas viņa kolēģu aprindās bija izraisījis pamatīgu saviļņojumu.

Runa ir par ģeogrāfisku karti, 96 reiz 96 cm lielu kvadrātu uz smalkā zīda. Tanī atainotas savstarpēji

robežojošās Guangksi, Guangdongas un Hunanas provinces. Izsakoties precīzi, kartē redzams Daoksianasapgabals Hunanas provincē un Ksiao upes ieleja līdz pat Nanhai pilsētas apkārtnei, kas atrodasGuangdongas provincē. Mērogā 1: 180 000 izveidotā karte ir neticami precīza!

Ksianā profesors Vangs bija paudis noslēpumainas norādes, kas mums lika saausīties. Viņš izsacījāsburtiski šādi: "Ja tas neskanētu tik fantastiski, tad būtu jāteic, ka šās kartes paraugs ir uzņēmums nosatelīta, kas pirms gadu tūkstošiem iegūts no kosmosa kuģa orbītas ap mūsu planētu."

Mums vispirms vajadzēja - tādiem vārdiem nākot pār zinātnieka lūpām - apsēsties, lai tikkosadzirdēto kārtīgi sagremotu. Mūsu pētniecības gaitās tās ir zvaigžņu stundas, kad laikabiedri arvisaugstākajiem zinātnieku tituliem neķeras vis pie "saprātīgiem" pa rokai esošiem skaidrojumiem, betizvēlas tiem krasus pretstatus "fantastiskā reālisma" garā.

Un patiešām - salīdzinājums ar kādu modemu uzņēmumu, piemēram, no NASA satelīta iegūtu, atklājsatriecošu vienādumu. Līdzīgi kā moderno kartogrāfu darinājumos pa senlaiku karti aizlokās upes,parādās dažādas detaļas. Pat izžuvušu straumju gultnes Ma Vang Duī kartē ir sazīmējamas. Tās ieturētasbālākos, tomēr no pamatkrāsas atšķirīgos toņos. Mūsdienās pazīstam iespējas, ko kartogrāfiem piedāvāliels augstums: var pamanīt detaļas, ko vērotājs uz zemes nekad neredzētu.

Šādā veidā arheologiem izdevies tikt pie atradumiem, ko jau sen aprijusi augsne un veģetācija.Uzņēmumos no gaisa tie iznirst blāvu kontūru veidā.

Mūsu iepazītais profesors Ksianā, zinātnieks ar neparastu redzes leņķi, arī vaļsirdīgi atzīst, ka starpdebesīm un zemi ir neskaitāmas lietas, ko eksaktā zinātne nespēj izskaidrot. Kaut visas akadēmiķu galvasbūtu tik cildeni godīgas, nevis tik bieži izturētos tā, it kā visos vēsturiskajos notikumos būtu bijušas Uveun personīgi asistējušas! Profesors Vangs Šipings mūsu sarunā ieviesa vārdu savienojumu "slepenākultūra". Turklāt viņš mēģināja aprakstīt "dievu" sensenos laikos mums, cilvēkiem, sniegtu "palīdzībuattīstībā". Profesors Vangs, starp citu, pieļauj, ka "kapā Nr. 3" atrastā topogrāfiskā karte ir tikaiaizvēsturiskos laikos tapušas visu Ķīnu aptverošas kartogrāfiskas sistēmas sastāvdaļa.

Gandrīz 2200 gadu vecajā kapā atrastā ģeogrāfiskā karte salīdzinājumā ar modemu no satelīta iegūtuattēlu ir patiešām provocējoša. Dabiski, nekādā ziņā neapgalvoju, ka mirušajai līdzi dots uzņēmums nokosmosa. Taču - kas bijis apstulbinošā atraduma, kurš kopēts atkal un atkal, paraugs: uzņēmums nosatelīta? Tikai nenoskaidrots paliek jautājums, kam pirms gadu tūkstošiem ir bijušas atbilstošastehnoloģiskas iespējas.

Signāli no Visuma

Tas varētu izklausīties pilnīgi absurdi, taču eksistē mājieni, ka tādiem drosmīgiem domu gājieniem irsavs pavisam reāls pamats. Un nekādā ziņā nav noraidāma varbūtība, ka tāds kādai svešai civilizācijaipiederošs lidojošs objekts vēl šodien ceļo pa mūsu Saules sistēmu!

1927. gada decembri abi amerikāņi Teilors un Jangs informēja norvēģu profesoru Kārlu Strēmerupar to, ka viņi, eksperimentējot ar radio viļņiem, saņēmuši no Zemei tuvas pasaules telpas savādinovilcinātus signālus. Šis speciālists elektromagnētisko viļņu jomā pēc tam sazinājās ar holandieti Vander Polu, Philips firmas eksperimentētāju grupas vadītāju Eindhovenā. 1928. gada 25. septembrī arī viņiabi uzsāka savu plašu eksperimentu sēriju. Ar 30 sekunžu intervālu tika noraidīti signāli visvisādos viļņugarumos. Pagāja tieši trīs nedēļas, un tad tie paši signāli tika reģistrēti uztvērējā. Un tie bija ar skaidriizmērāmiem atbildes novilcinājumiem robežās no trijām līdz piecpadsmit sekundēm. 1928. gada 24.oktobrī tāpat tapa saņemti 48 agrāk noraidīti signāli ar raksturīgajām laika novirzēm. Apmulsušieeksperimentētāji Van der Pols un Strēmers, cerēdami gūt kādu izskaidrojumu, pievērsās speciālistuaprindām.

Radās vesela virkne prātojumu, kā izskaidrojama īsviļņu impulsu atgriešanās ar laika novirzēm. Tika

aplūkoti kosmiski starojumi, anomālijas stratosfērā, arī refleksijas no Mēness vai citiem debesuķermeņiem. Bet tādā veidā zinātnieki netika ne soli uz priekšu, jo mistiskās atbalsis pienāca aratšķirīgiem intervāliem.

1929. gadā fenomens atkārtoti izpaudās 14., 15., 18., 19. un 28. februārī, tāpat 4., 9., 11. un 23.aprīlī. Šīs atbalsis reģistrēja zinātnieki pa visu pasauli. Norvēģu mācītais vīrs Strēmers 15 minūšu laikāatzīmēja šādus uztveršanas intervālus (sekundēs):

15 — 9 — 4 — 8— 13 — 8— 12 — 10 — 9 — 5 — 8 — 7 — 6— 12 — 14_ 12-8 -12-5-8 -12-8 -14-14-15-12-7-5- 5_ 13-8-8-8- 13-9 - 10-7 - 14-6-9-5-9.

Atbilstoši novērojumi atkārtojās 1934., 1947., 1949. un 1970. gadā. Septiņdesmito gadu sākumāmīklainais fenomens piesaistīja skotu astronoma Dunkana Lunana uzmanību, un viņš nolēma pamatīgipievērsties signālu aizkavēšanās izpētei. Lunans nebija nekāds iznirelis, kas mēģinātu ar pasaulēsagrābstītām un šokējošām ziņām nokļūt masu saziņas līdzekļu uzmanības lokā. Septiņdesmito gadusākumā viņš bija Scottish Association for Technology and Research prezidents, tātad savā specialitātējāuzskata par autoritāti.

Lunana pētījumu rezultāti bija tikpat sensacionāli cik neticami: kad 1928. gada 11. oktobrī uztvertāsradio signālu atbalsis ievietoja savā sekunžu režģī, tās pārtapa par zvaigžņu karti, kas attēloja 103gaismas gadu (1 gaismas gads - 9461 biljons kilometru) attālumā atrodošos Epsilon Bootis saulessistēmu! Astronoms vairākkārt rūpīgi pārbaudīja savus datus, lai nepieļautu nekādas kļūdas. Tāpat viņšvēlāk pārbaudīja uztvertos radio signālus, taču ari tie tāpat tikai apstiprināja pārsteiguma momentu.Nobeigumā pētnieka rīcībā bija sešas detalizētas zvaigžņu kartes. Ikreiz tie bija Visuma apvidus apEpsilon Bootis zvaigžņu sistēmu palielinājumi, un ikreiz no nedaudz citādas perspektīvas.

4. Divas zvaigžņu kartes ar sektoru pie Epsilon Bootis zvaigžņu sistēmas, kuras skotu astronomsDunkans Lunans ieguva, kad viņš divdesmito un trīsdesmito gadu mistiskos signālu aizkavējumus pārcēlasekunžu režģī.

"Izlūki" no kādas citas zvaigznes?

Lai cik fantastiski ari skotu astronoma secinājumi skanētu, tomēr: jau 1960. gadā Stcnfordasuniversitātes (Kali- fornijā) radio astronomijas institūta profesors R. N. Breisvels bija ņēmis vērāatbilstošu scenāriju. Viņš bez emocijām konstatēja: "Ja kāda ārpuszemes civilizācija gribētu ar mumskontaktēties, tad tas varētu notikt ar radio signālu nobīdēm laika intervālos."

Un pēc vairāk nekā desmit gadiem tas pats pētnieks komentēja skotu astronoma Dunkana Lunananeticamos rezultātus šādi: "Lunana analīžu rezultātā tapušās kartes var iztulkot kā iespēju sazināties arkādu citu civilizāciju. Ja gribu kādam, kura valodu neprotu, paziņot, no kurienes nāku, tad vislabākizmantot attēlu… No Zemes Lunana aprakstīto zondi nevarētu saskatīt pat ar visspēcīgākajiemteleskopiem. Mūsu pašu kosmiskās zondes, kas riņķo ap Mēnesi, tāpat nevar ieraudzīt ar visstiprākajiemteleskopiem."

1973. gadā žurnālā Spaceflight Dunkans Lunans ziņojumā ar virsrakstu Space-Probe from EpsilonBootis publicēja savu aprēķinu rezultātus. Un nākamajā gadā tie parādījušies arī grāmatas veidā. Ar šodarbu viņš šokēja zinātnes pīlārus visā pasaulē. Proti, skotu astronoms, balstoties uz stāvzvaigznesEpsilon Bootis konstalāciju zvaigžņu kartē, secināja, ka jau kopš apmēram 12600 gadiem mākslīgssatelīts, ko radījusi kāda par mums pārāka Visumā ceļojoša civilizācija, veic savus lokus mūsu Saulessistēmā. Tas esot tā programmēts, ka reaģē uz radio viļņiem no planētas Zeme, tiklīdz tā ceļš ved cauruztveramības zonu.

Šie no mūsu sistēmas trešās planētas nākošie signāli tiekot reģistrēti un tad ar tīšiem novēlojumiemtajos pašos viļņu garumos raidīti atpakaļ. Tāda rīcība norāda uz tāl- redzību un stratēģiju. Nepazīstamācivilizācija rēķinoties ar to, ka arī uz Zemes mītošās sugas attīstīsies. Agrāk vai vēlāk signālu saņēmējiemtad būtu jāpamana, ka "tur augšā" kaut kas nesaskan, un tie mēģinātu tikt pie skaidrības.

V

šoks zinātnei

Lai arī no kurienes šī kosmiskā zonde būtu cēlusies, tai jābūt apzināti izvietotai mūsu Saulessistēmas tuvumā. Un nepazīstamajai civilizācijai, kas tādu izgatavojusi, ir jābūt tanī laikā bijušai uz mūsuplanētas. Kad Dunkans Lunans septiņdesmitajos gados nāca klajā ar saviem secinājumiem, speciālistuaprindas jutās ārkārtīgi provocētas.

Vai tad neilgi pirms tam kā neapvaldītas fantāzijas augļi nebija tikušas noraidītas Ēriha fonDēnikena, Robēra Šarū vai Pētera Kolosimo grāmatas, kurās apstiprinoši izskaidrota ārpuszemescivilizācijas pārstāvju Zemes apmeklējuma iespēja? Kādam tagad bija jābūt šokam, kad uz tādām pašāmķecerīgām domām bija nācis kāds no visatzītāko zinātnieku aprindām un kam turklāt bija pieticisnekaunības, lai tās publicētu!

Steidzamā kārtā visvarenā atspēkotāju falanga sāka veidot plānu šķietamo pretpierādījumuizvirzīšanai. Protams, tos mums tā līdz šai dienai viņi palikuši parādā. Dziļi pārliecinošā tonī godājamiekungi paziņoja, ka Lunans vienkārši kļūdījies un signālu mistiskie novilcinājumi esot attiecināmi uz"dabiskiem cēloņiem" stratosfērā. Vai pēc šādas dzelzs loģikas visām māsu radio un televīzijasprogrammām nebūtu bijis jau jātop par patstāvīgi radušamies un plašās pasaules sakaru sistēmainevienmērīgo aizkavējumu haosa dēļ jābūt sagruvušai?

Un zvaigžņu kartes? "Tas viss - tīrā sagadīšanās," steidzīgi piemetina inkvizīcijas modernie pēcteči.Drīz pēc tam - diemžēl pārāk ātri - ap drosmīgā astronoma atklājumiem, kas varētu apdraudēt mūsu

līdzšinējo pasaules skatījumu, viss atkal noklusa. Kārtējo reizi bija izdevies neērtus jautājumus, kā saka,

pabāzt zem tepiķa, notušēt. Pat pie mums, par šīm lietām tik daudz dzirdējušiem, tie arī gandrīz būtu tapušinodoti aizmirstībai, ja nebūtu saņemta ziņa par senās Ķīnas ģeogrāfijas karti, kas rada iespaidu paruzņēmumu no satelīta lielā augstumā. Cik labi, ka tāds vērtējums vispirms nāca pār atzīta zinātniekalūpām…

Hunanas muzejā šī vecumvecā karte karājas pie sienas, un tā prot - tāpat kā vienu stāvu zemāk pirms2200 gadiem mirušās Ksin Chui mūmija - vēl joprojām savus noslēpumus glabāt.

6. VISS KAS CITS, TIKAI NE KONTINENTS BEZSAVAS VĒSTURES

Mistiski atradumi no Austrālijas "sapņu laikmeta "

Mazā ielejā starp Austrālijai tik tipiskajām aitu ganībām atradās neliela ferma. "Hartwig, be careful,for that crazy guy 's sometimes shooting at uninvited visitors " (brīdinājums uzmanīties, jo dullie zeļļivarot uz nelūgtiem viesiem šaut, tulk), man pačukstēja Deivids, un Marks, mūsu pavadonis, arī vietējāsNLO pētnieku grupas vadītājs, tikai mēmi pamāja. Acīmredzot fermas īpašniekam, uz kura zemes"Gympie Pyramid" daļēji atrodas, bija kaut kas pret nelūgtiem viesiem, kas grib sirmseno kulta vietuapmeklēt. Pēc ekscesiem, ko bija izraisījuši 1975. gada atklājumi, es viņam to arī ļaunā neņemu.

Tā mēs tad arī nolēmām vairs tikai ar grūtībām samanāmajām struktūrām tuvoties no tās puses, kasnebūtu nervozāfermera redzes lokā. Jau laužoties caur biezo augu slāni, jutos satriekts par to, ka redzamasvairs tikai nožēlojamas paliekas no piramīdas, kam pirms nepilna gadsimta ceturkšņa vēl bijuši skaidriatšķirami pakāpieni un terases. Tas ne jau labā gaismā parāda mūsu tik "slavenās " civilizācijas pārstāvjuizpratni par kultūras vērtībām.

"Atzīt, ka tev piemīt fantazija, nenozīme spēju kaut ko izdomāt. Tas nozīmē - no lietām kaut koizveidot."

TOMASS MANNS (1875. - 1955.)Austrālija ar apmēram 7,7 miljonu kvadrātkilometru platību ir mūsu planētas mazākais kontinents.

Ne vairāk kā 17 miljonu iedzīvotāju joprojām formāli vēl Lielbritānijas kronim piederošās zemesmilzīgos plašumus ir savā starpā sadalījuši un ne bez ironijas dēvē par Down Vnder.

Runājot par ģeoloģiskajām norisēm, jāatzīmē, ka "piektais kontinents", krīta periodam robežojotiesar terciāro, tātad pirms apmēram 60 miljonu gadu, atdalījies no Āzijas cietzemes masas. Šā apstākļa dēļAustrālijā - un tikai tur - rodama neparasta, senlaicīga fauna, kas citviet uz zemes izmirusi. Dzīvniekuvalsts iemītnieki, piemēram, zivis ar plaušām, dzīvnieki ar knābjiem un, protams, pazīstamākie somainopārstāvji ķenguri izolētajā ekosistēmā varēja izdzīvot, netiekot pakļauti fundamentālām attīstībastendencēm.

Pirmie Eiropas jūras braucēji, kas ieradās Terra Aus- tralis Incognita ("Nepazīstamā dienviduzeme"), bija 1601. gadā portugālis de Eredija un piecus gadus vēlāk spānietis Luiss Vaess de Torress,kas izbrauca pēcāk viņa vārdā nosaukto jūras šaurumu starp Austrāliju un Jaungvineju. Taču tikai 1770.gadā pie Austrālijas austrumu krasta, pa pasauli krustu šķērsu izburājies, piestāja slavenais anglisDžeimss Kuks (1728. - 1779.), un no 1818. gada notika pirmās ekspedīcijas zemes iekšienē.

No 1788. līdz 1854. gadam briti Austrāliju izmantoja tikai par notiesāto likumpārkāpēju izsūtījumavietu, pēc tam kolonijas Kvīnslenda, Viktorija, Dienvidaustrālija, Rietum- austrālija, kā arī Tasmānijassala dabūja ierobežotas pašpārvaldes tiesības. No 1901. gada tās kopā ar Northern Territo- ries veidoCommonwealth of Australia, Austrālijas Savienību. Pašreiz, ieejot 21. gadsimtā, Austrālija balso pargalīgu atdalīšanos no mātes Lielbritānijas un gatavojas pārvērsties par republiku. Raisīšanās nost nokroņa beidzot ir konsekvence, jo kontinenta apdzīvotājiem ar tādu vēsturi nav ko lepoties.

Vēl arvien Austrāliju mēdz dēvēt par "kontinentu bez vēstures". Galīgi netaisnīgi, kā tālāk pierādīšu:šajā it kā bezvēstures pasaules daļā ir bagātīgi mistiski atradumi, kuru vēsture iesniedzas tāltālā pagātnē.

Mīklainie aborigēni

Pirmatnējie iedzīvotāji ("aborigēni") vēl pavisam nesen te dzīvoja kā akmens laikmetā. Slaidi ungara auguma, ar melniem matiem un tumši brūnu ādu viņi namadu ordās, katrā pa 25 līdz 200 dvēseļu,trūcīgi vilka dzīvību. Alas, visvienkāršākās zaru būdas vai arī tikai kaut kādi aizslietņi pret vēju bija viņumitekļi, un ar bumerangu, šķēpu un milnu tie devās medībās. Neskaitāmi mitoloģijā dibināti rituāli, tāpatšamanisms un ticība burvestībām valdīja pār viņu ikdienas cīņu par kailo dzīvību.

Atkal un atkal viņu no senčiem pārmantotajās monotonajās dziesmās ir runa par tā saucamo "sapņulaiku", teiksmaino laikmetu, kad piektajā kontinentā vēl bijuši sastopami "dievi". Šajā "laikā bez sākumaun beigām", bezgalīgi tālā pagātnē, vēl pirms mūsu rakstītās vēstures, no debesīm nolaidušās būtneslielos, mirdzošos "putnos", kādu laiku padzīvojušas starp iedzimtajiem, lai tad atkal atgrieztos debesīs.Augstākais starp šiem kultūras nesējiem bija Birramē, putna cilvēks. Tas daudz attēlots uz klintīm kācilvēkveidīgs radījums, kas, ieģērbts īpatnējā tērpā, atgādina mūsdienu astronautu.

Tāpat uz klintīm un alu sienām regulāri parādās aborigēnu attēlotā Vondijna, debesu dieviete savā"staru ietērpā". Sevišķi bieži tiek atrasti zīmējumi, kas uzkrītošā veidā atgādina mūsdienu astronautiemlīdzīgus stāvus, Austrālijas ziemeļrietumos Kimberlijas kalnu plato.

Vondijna, starp citu, nav vienīgā šāda veida figūra, un astronautam piedienīgais aprīkojums irgandrīz standarts piektā kontinenta klintīs saglabājušos zīmējumos.

Arnemlendā, uz rietumiem no Darvinas, tika atrasts monolīts - stāvs lempīgā uzvalkā un ar pārmērīgilielu ķiveri.

Pie Lauras, uz ziemeļiem no Kvīnslendas, kādā zīmējumā uz klints attēlots it kā bezsvara stāvoklīlidojošs cilvēks.

Kādus desmit kilometrus uz austrumiem no Ellispring- sas uz klintīm tika atklāti Ndahas aizaszīmējumi, kuros attēloti dievu stāvi ar antenas atgādinošiem veidojumiem uz galvām. Tanī pašā vietā irarī klintīs iegrieztas dievu sejas ar īstām aizsargbrillēm.

Vēl arvien no jauna piektā kontinenta plašumos tiek atrasti šāda veida attēli. īsti precīzi savasensacionālā atklājuma vietu helikoptera pilots Tonijs Kārmodijs no Noosas, Kvīns- lendā, ar kururunājos sakarā ar savu 1996. gada jūnija Austrālijas ceļojumu, man uzrādīt negribēja. Tonijs mandemonstrēja daudzus foto uzņēmumus, ko viņš bija izdarījis savos riņķojumos pa Gregory National Parkteritorijas ziemeļiem. Starp tiem bija aborigēnu zīmējumi uz klintīm, kur redzami tieši tie nepatīkamiestāvi, kas mūsdienās - saukti par "mazajiem pelēkajiem" - parādās kā protagonisti dvēseli nospiedošajosscenārijos ar cilvēku nolaupīšanu. Varbūt tie jau "sapņu laikā" tika gādājuši par drūmo tikšanos…

Apstāklis, ka daudzās dievu figūras šajā periodā šķita nēsājam īstas aizsargbrilles, reiz vāculidošanas pionierim Hansam Bertramam izglāba dzīvību. Viņam gadījās veikt piespiedu nolaišanos valstsplašumos tālu no pilsētas - iedzimto rezervātā -, un pirmiedzīvotāji lidotājam un tā pavadonim neuzbrukatikai tādēļ, ka abi nēsāja attiecīgās biezu rāmju brilles. "Vienreiz mūžā varēju izlikties par dievu, un tasman visai ļaunus skatus raidošo aborigēnu vidū ļāva saglabāt dzīvību," rezumēja Hanss Bertrams.

Un jau 1973. gadā arheologs Rekss Gilrojs, Mauntvik- torijas Mount York Natūrai History Museumdirektors, rakstīja: "Esmu, piemēram, Ņūsautvelsas Zilajos kalnos (uz ziemeļiem no Sidnejas) atradis uzklintīm virkni primitīvu zīmējumu un gravīru, kas, starp citu, rāda svešādas figūras un neparastus objektus,kas mūsdienās varētu tikt uzskatīti vienīgi par kosmosa kuģiem, ko Austrālijas pirmiedzīvotāji reizredzējuši."

Minētie Zilie kalni, starp citu, vēl mūsdienās bieži vien ir NLO novērošanas vieta.

Mūnsitijas noslēpums

Neraugoties uz milzīgajiem plašumiem, Austrālijas nozīmīgākās pilsētas pārsvarā atrodas pie tāsaustrumu krasta, dienvidaustrumos un dienvidrietumos. Toties galvenie aborigēnu rezervāti izvietojušies

ziemeļu teritorijās, kā arī centrālajā un rietumu Austrālijā. Šo Northern Territories pašā ziemeļu stūriatrodas Arnemlendas pussala. Jaungvineja un Indonēzija ir tikai dažu simtu kilometru attālumā. Uzziemeļiem no Roperas slēpjas Mūnsitija, pirmiedzīvotāju slepenā pilsēta. Pirmajā mirklī cilvēks tur it kātiek pakļauts kaut kādām dabas kaprīzēm, nevar atgainīt iespaidu, ka tur kādreiz bijis jāvalda negantamkarstumam. Izskatās tā, it kā kopš senseniem laikiem tur kādas apokaliptiskas varas būtu visuiznīcinājušas. Ko tad par drūmo vietu pauž aborigēnu leģendas?

Šajā vietā no debesīm savā kuģī esot nolaidies "saules dievs". Pret to barbariskā cīniņā esot devieszemes dievs, tomēr viņš beidzot ar neizturamu karstumu ticis pieveikts. Vai te tapuši izmantoti nukleārieieroči, ko cauri gadu tūkstošiem aborigēni kļūdaini interpretējuši kā "karu starp dieviem"? Tamlīdzīgiscenāriji rodami dažādu tautu mītu krājumos pa visu pasauli.

Četrdesmitajos gados tapa uzlūgta kāda ordeņa māsa no pilsētas septiņām vecākajām. Viņa ziņoja, kavadāta pa alu, kuras sienas caurcauri bijušas klātas ar zīmējumiem uz klintīm. Sešdesmitajos gadosMūnsitijā bija nokļuvis austrāliešu žurnālists Kolins Makartijs. Viņš atrada ordeņa māsas aprakstīto aluun varēja vēl sazīmēt attēlu paliekas, taču viss komplekss izskatījies, it kā būtu cietis spridzināšanā. Kastad starplaikā bija noticis?

Aborigēni atsaucās uz savu dievu pavēli: uzraksti un zīmējumi pēc kāda noteikta laika esotjāiznīcina. Tad viņi arī alu piebāzuši pilnu ar apkārtnē bagātīgi saaugušu un parafīnu saturošu zāli un toaizdedzinājuši. Kad viņi tad liesmai vēl sūknējuši klāt gaisu, sākusi gailēt visa klints, un beigās viņi to"atdzesējuši" ar aukstu ūdeni. Nez vai modernās sprāgstvielas spētu iedarboties postošāk.

Kādi "sapņu laika" noslēpumi te uz visiem laikiem iznīcināti?

Piramīdas - ari Austrālijā!

Kā jau tiku īsi piezīmējis, pēc aborigēnu mītiem "sapņu laika kultūras nesēji" savos "lielajos putnos"nākuši no debesīm. Tie arī uzcēluši daudz megalīta (no milzīgiem akmeņiem veidotu, tulk.) monumentu.

Aizvien vairāk veras vajā aizmirstības plīvurs, kas pārklājies pār senseno laiku celtnēm, un jau parneapgāžamu patiesību jāatzīst fakts, ka arī Austrālijā eksistē vairākas piramīdas, turklāt daļa no tām īstiprāvas. Jau 1890. gadā kāds fermeris Kvīnslendas ziemeļu daļā, Etertonā, atklāja akmens piramīdu.Bailēs no nenoticējušo izsmiekla - līdz pat mūsu dienām Austrālija tapa uzskatīta par kontinentu bezvēstures -, kā ari rēķinoties ar aborigēniem, kas reliģiozu iemeslu dēļ šo vietu turēja slepenībā, paratradumu nekas netapa ziņots.

Tāpat nepazīstama, vismaz piektajā kontinentā, ir kādas piramīdas eksistence pie Džimpī, pusceļāstarp Brisbenu un Freizerailendu. To 1975. gadā atklāja jau pieminētais arheologs Rekss Gilrojs, un pēctam daždažādus sirmās senatnes lieciniekus visādu priekšmetu veidā atrada šā novada fermeri. Savu

atradumu, kas uz šo apvidu nu vilināja ziņkārīgo pūļus, Gilrojs apraksta šādi: "Kad kalnaino apviduaplūkojām tuvāk, kādu dienu 1975. gadā man uzkrītošs sāka šķist kāds ar biezu mežu apaudzis klinšu"pakalns". Mana sieva Hetera bija mana pavadone, kad pa lapu koku mežu kopīgi kāpām augšup.

Tad pēkšņi pamanīju, ka tas, pie kā gandrīz pakritu, ir no samērā lieliem akmens gabaliem veidotsmūris, dažas pēdas tālāk rēgojās atkal tāds pats, un tā vēl un vēl, līdz pat pakalna virsotnei. Mūri bijaapmēram 4 pēdas (1,20 m) augsti un veidoja terases, kas bija līdz 6 pēdām (1,80 m) platas. Kad bijāmpamežā izkarojuši sev ceļu, konstatējām, ka apakšējās pakāpes bija veidotas no mazākiem smilšakmensgabaliem, bet četras virsējās terases no lielākiem klints bluķiem, kam būtu jāsver no vienas līdz četrāmtonnām. Pati smaile bija vainagota ar varenu smilšakmens plāksni, kuras svars nevar būt mazāks parkādām astoņām tonnām.

Drīz man arī tapa skaidrs, ka šīs noslēpumainās struktūras bija izveidotas uz visām četrām pusēm.Būvējums bija kādus 60 metrus augsts, tā bāzes apkārtmērs - ap 500 metru. Šajā sabrukušajā formācijāaug līdz 600 gadu veci koki, kas pierāda, ka veidojums nevar būt radies jaunākajos laikos. Man nebijašaubu, ka tā ir raupji būvēta pakāpienu piramīda, līdzīga tām, kādas pirms vairāk nekā 3000 gadiem tapaceltas Ēģiptē."

Diemžēl Gilrojs pieļāva nepiedodamu kļūdu, uzticēdamies kādam žurnālistam, kas drīkstējaarheologu vienā no tā ekspedīcijām uz Gympie Piramid pavadīt. Tas lauza solījumu drupu vietu paturētslepenībā. Tūlīt pēc atgriešanās viņš ziņas par atradumu publicēja daudzās avīzēs, un šajā sakarā patvietējās tūrisma firmas bija atradušas kaut kādas biznesa iespējas.

Bezjēdzīga postīšana

īstas ziņkārīgo ordas, tostarp ģimenes ar visiem bērniem, plūda uz Džimpī, svešas mantas iekārotāji,dārgumu meklētāji, kā arī vandāļi atstāja aiz sevis pēdas ar postījumiem. Visi viņi, redzams, ticēja, kaceltnē jābūt slepeniem kambariem ar dārgumiem, un sāka ar kapļiem un lāpstām piramīdu nojaukt. Punktupielika kāds neprātis, kas ieradās ar buldozeru un piramīdas austrumu malu nolīdzināja ar zemi. Liekiatgādināt, ka neviens no "ķertajiem" dārglietu meklētājiem savā trakajā zelta drudzī tā arī nekoneiemantoja.

1996. gada jūnijā Deivids Samerss, kas Austrālijas austrumu krastā izdod savu Exposure Magazine,bija mani ielūdzis, un es gribēju noskaidrot, kas īsti slēpjas aiz arvien skaļākām topošām baumām parpiramīdām piektajā kontinentā. Pa putekļainiem ceļiem tuvojāmies tai vietai, līdz Deivids pieturēja piemājiņas, kuras priekšā mētājās pāris sarūsējušu auto vraku. No turienes - pēc dzeloņstiepļu žogapārvarēšanas - tālākais ceļš bija veicams kājām.

Mazā ielejā starp Austrālijai tik tipiskajām aitu ganībām atradās neliela ferma. Hartwig, becareful,for that crazy guy 's sometimes shooting at uninvited visitors (brīdinājums uzmanīties, jo dulliezeļļi varot uz nelūgtiem viesiem šaut, tulk.), man pačukstēja Deivids, un Marks, mūsu pavadonis, arīvietējās NLO pētnieku grupas vadītājs, tikai mēmi pamāja. Acīmredzot fermas īpašniekam, uz kura zemesGympie Pyramid daļēji atrodas, bija kaut kas pret nelūgtiem viesiem, kas grib sinnseno kulta vietuapmeklēt. Pēc ekscesiem, ko bija izraisījuši 1975. gada atklājumi, es viņam to arī ļaunā neņemu.

Tā mēs tad arī nolēmām vairs tikai ar grūtībām samanāmajām struktūrām tuvoties no tās puses, kasnebūtu nervozā fermera redzes lokā. Jau laužoties caur biezo augu slāni, jutos satriekts par to, karedzamas vairs tikai nožēlojamas paliekas no piramīdas, kam pirms nepilna gadsimta ceturkšņa vēl bijušiskaidri atšķirami pakāpieni un terases. Tas nejau labā gaismā parāda mūsu tik "slavenās" civilizācijaspārstāvju izpratni par kultūras vērtībām.

Pašā augšējā terasē - nelietošu pakāpienu veida piramīdai nepiemērotu vārdu "smaile" - vēl samērālabi samanāmi divi monolīti, kas novietoti tā, lai mūsu centrālā zvaigzne tieši noteiktajos saulgriežulaikos savus starus raidītu starp tiem.

Ne vienīgā piramīda

Kad pēc piramīdas pamatīgas apskates braucām uz dažus kilometrus attālo Džimpī ciematu, varējuvēlreiz pārliecināties, kā mūsdienās apietas ar noslēpumos tītajiem sen aizgājušā laikmeta reliktiem. Tā1-936. - 37. gadā piramīdas akmens bloki tapuši kravas automašīnās aizvesti prom, attiecīgi apstrādāti,lai tiktu izmantoti mūra izveidei ap metodistu baznīcu. Šodien daudzi izlauztie akmens kvadri mētājas tāluno savas sākotnējās atrašanās vietas, kā arī ir izkaisīti gar apkārtējām nogāzēm. Kaut kas līdzīgssešdesmitajos gados noticis arī kādā Austrālijas armijas treniņu laukumā, kas atrodas dažu jūdžu attālumāno Džimpī uz austrumiem.

Un pareizi tiek secināts: Džimpī nepavisam nav vienīgā piektajā kontinentā uzceltā piramīda. Druskutālāk ziemeļu virzienā, tiešā Rokhemptonas pilsētas tuvumā, stāv no dolomīta būvēta piramīda, ko tāpatpilnīgi nomākusi veģetācija. Tikai tās rietumu pusē vēl rēgojas dažas sešstūrainas bazalta kolonnas. Betvisa rietumu priekšpuse reiz bijusi no dolomīta izveidota 30 cm augsta un 35 metrus gara terase. No šāsterases precīzi no austrumiem uz rietumiem stiepjas 54 akmens pakalnu ķēde, kuras garums pārsniedzkilometru. Rekss Gilrojs, Ņūsautvclsas arheologs, domā, ka tur sensenos laikos bijis kāds observatorijaskomplekss.

Kas bijuši nepazīstamie monumentālo veidojumu cēlāji? Aborigēni sparīgi noliedz, ka tie būtuvarējuši būt viņu tālie senči, un norāda uz kādas citas rases "no citurienes nākušiem gaišādainiem kultūrasnesējiem". Tapt domīgam te liek fakts, ka tad, kad reģionā ieradās pirmie eiropieši, tie atradapirmiedzīvotājus, kas stipri atšķīrās no pārējiem aborigēniem. Viņiem bija uzkrītoši gaiša āda, zilas acis,

sarkani mati, un arī pēc sejas formas viņi nelīdzinājās iedzimtajiem ar to platajiem deguniem unizvalbītajām pierēm.

Kvīnslendas pavalsts dienvidu daļā tapa atrastas vairākas no zemes veidotas piramīdas, līdzīgastām, kādas 1994. gadā atklāju Ķīnā. Trīs no tām atrodas Tuvumbes pilsētas tuvumā un varētu būt kādus300 metrus augstas. Arī uz dienvidiem no Nūsautvelsas un ar to robežojošās Viktorijas štata ziemeļos tiekatrasti līdzīgi būvējumi.

Kamēr uzturējos Austrālijā, saņēmu informāciju, ka kontinenta rietumos, militāristu aizlieguma zonā,arī esot jābūt trijām ļoti augstām piramīdām. Diemžēl šo ziņu pašreiz nav iespējams ne apstiprināt, nenoliegt. Viss, protams, būs atkarīgs no lietu stāvokļa turpmāk.

Apmeklejums no faraonu zemes?

Pirms cik ilga laika īsti pirmie svešie "kultūras nesēji", kas varbūt ne no šās planētas cēlušies, teciemojušies, pašreiz varam tikai prātot. Tomēr jaunākie atradumi vedina domāt, kad dienvidu puslodeskontinentā pirms dažiem gadu tūkstošiem parādījušies apmeklētāji no kāda cita reģiona. Un, proti, tievarētu būt bijuši no Ēģiptes, no faraonu zemes pie Nīlas.

Kopš 19. gadsimta piecdesmitajiem gadiem fermeri un kolonisti ap Džimpī ik pa laikam izrakadarinājumus, kam nenoliedzami bija jābūt tapušiem Tuvajos Austrumos - Pales- tīnā, Feniķijā ungalvenokārt Ēģiptē. 1966. gadā fermeris Dels Berijs ardams uzgāja rupji veidotu statuju, kas acīmredzotreprezentēja kādu elku. Kad darinājumu notīrīja, Berijs konstatēja, ka tas attēlo pērtiķi.

Rckss Gilrojs statujā, kas tagad stāv stikla vitrīnā Džimpī novadpētniecības muzejā, saskataatblāzmu no senēģiptiešu dieva Tota, kas vecāko dinastiju laikā - līdz apm. 1000. gadam pr. Kristus -visbiežāk tapa attēlots kā pērtiķis. Tas bija erudīcijas dievs un dievu rakstvedis.

Norādījumu uz to, ka ēģiptieši faraonu laikos uzturējušies tālajā Austrālijā, ir visai daudz. Merībasvara raktuvēs tika izrakta ēģiptiešu dieva Atona statuete, kas stilistiski attiecināma uz "Veco valsti" (apm.2620 - 2100 gadu pr. Kristus). Uz ziemeļiem no Kuktaunas tika uzieti kara ratu, kā aiī Saules rata attēli,un jau 1912. gadā strādnieki Gorden- veilā atrada monolītu ar asām šķautnēm, uz kura bija attēlota senoēģiptiešu laiva.

Beidzot Kērnsas apvidū, uz ziemeļiem no Kvīnslendas, aug savvaļas lotoss un papiruss, ko tikai 19.gadsimtā tur atklāja baltie kolonisti. Bet ne lotoss, ne papiruss - to apstiprinās jebkurš botāniķis - navAustrālijas dabiskās floras pārstāvji. Un Centrālās Kimberlijas apgabalā aborigēni piekopuši raksturīgusmumificēšanas rituālus, kas pārsteidzošā kārtā līdzīgi Ēģiptes 21. dinastijas (ap 900 gadu pr. Kristus)laikā kultivētajiem.

Pārskatu par faraonu valsts pārstāvju došanos uz piekto kontinentu es gribētu noapaļot ar visaizīmīgu jaunumu. Tikai deviņdesmito gadu vidū Austrālijas pētnieks, aprakstu un filmu autors, Pols VaitsŅūsautvelsas ziemeļaustrumu daļā uz klinšu sienām atklāja hieroglifus, kuru izcelsmes vieta neapšaubāmibijusi senā Ēģipte.

Ir daudz norāžu uz to, ka piektais kontinents visai senos laikos dabūjis "skolotājus no Visuma". Unvēsturiski mūsdienām daudz tuvākā periodā nākuši ēģiptieši - iespējams, lai izmantotu lielās dabasbagātības. Bet man tikai rodas jautājums - no kurienes ēģiptieši varēja par Austrālijas eksistenci uzzināt?Vai beigu beigās viņiem bijuši tie paši skolotāji?

Jautājums aiz jautājuma. Taču viena lieta gan nav apšaubāma - Austrālija nekādā ziņā nav kontinentsbez vēstures.

attēli

.

I I. Valdenburgas Novadpētniecības un dabas muzejā Saksijā atrodas gandrīz 300 gadu vecskonservēts nezināmu spēku ietekmēts radījums, kas vedina uz galīgi nekonvencionāliem secinājumiem "par tā izcelsmi.

2. Autors muzeja pagalmā sniedz interviju televīzijai. Masu saziņas līdzek|os pausta iespēja pie|aut,ka hibrīdbūtncs rašanās pamatā bijuši eksperimenti ar gēniem.

3. Uz muzeja kāpnēm autors ar trauku, kurā atrodas konservēts 1735. gadā radies "vistascilvēks".

4. Tikai "izdzimums" vai tomēr kaut kas vairāk? Ir diezgan uzkrītoši, cik ļoti Monstrum HumanumRarissimum līdzinās "mazajiem pelēkajiem", par kuriem pasaulē arvien biežāk tiek ziņots sakarā ar NLOinvāzijām.

.V Dokuments retums: attēlā skaidri redzams, kā kādas Dienvidamerikas indiāņu cilts mazulim tiekdeformēts galvaskauss. Šāda rīcība ir pasaulē plaši izplatīts fenomens, un ar to tiek kāds atdarināts. Tačudabiskā veidā uz mūsu planētas torņveidīgi i/stiepti galvaskausi nerodas.

6. Nebūt nav jābraukā apkārt pa pasauli, lai tiktu pie deformētu galvaskausu.apbrīnošanas. Šissievietes skelets ir saglabājies no 5. gadsimta pēc Kristus un tika atklāts izrakumos Lejasbavārijaspilsētas Štraubingas kapulaukā.

7., 8. Deformētie galvaskausi no Štraubingas -Ālburgas (pa kreisi) un San Pedro dc Atakamas(ČTle). Kaut kāds "globāls modes splīns" nešķiet esam īstais izskaidrojums tam, kādēļ torņveidīgiepagarinātie galvaskausi radušies. Vai tikuši atdarināti senie "dievi" no kosmosa, cenšoties tiemlīdzināties?

9. Daļa no rekonstruētās 3. sienas aizvēsturiskajā bezvārda pilsētā Molpira kalnā (Slovākija). Visāspasaules malās rodamas ruīnas, kas liek domāt par iznīcinošo spēku nākšanu no gaisa.

10., 11. Ilgu laiku to eksistence tapa noliegta. Ķīnas leģendu apvītās piramīdas. Tagad konstatēts, kato daudzums vairākkārt pārsniedz senās fiģiptes piramīdu skaitu. Visā plašajā pasaulē par šīm celtnēmradusies ārkārtīga interese - pat Ķīnas Tautas Republikā parādījusies autora grāmata par šiem izcilajiemarhitektūras un vēstures pieminekļiem.

12. Ar šo foto viss sakas. "Balta piramīda", ko Otrā pasaules kara pēdējās dienās nofotografējiskāds ASV gaisa spēku lidotājs. Celtne ir ap 300 metru augsta.

13. Ma Vang Duī kapu vietā pie Čangšas (Hunanas province) lika atklāta šī lieliski saglabājusiesdižciltīgās Ksin Chui mūmija. Tā atradās kādos 80 litros dzeltenīga šķidruma. Bet kur seno ķīniešupārsteidzošās medicīnas zināšanas sakņojas?

14. Rano Raraku krāteris. Simtiem statuju tur tikušas izlauztas, un tikpat daudzas vēl slēpjas pie tānogāzēm nogruvumos. Līdz šai dienai tur ne reizi nav veikta nekāda arheoloģiska izlūkošana.

15. It ka tai ar grūtībām butu jāizcīnās līdz zemes virspusei, te guļ statuja. Man sagribējās to nosauktpar "Lieldienu salas Marsa seju".

16. Dienvidjūras romantika: gleznainais Anakenas līcis Lieldienu salā. Debesis un zvaigznessaliniekiem iedveš lielāku paļāvību nekā gandrīz 4000 kilometru attālā cietzeme.

17. Moaieši no savām platformām mūsdienu apmeklētājus uzlūko mēmi. Viņi izskatās gandrīz vaiiedomīgi un joprojām klusē…

18. Vislielākā, vēl nepabeigtā milzu statuja atrodas tikai daļēji izveidota Rano Raraku akmenslauztuvju krāterī.

19. Vietas izpēte pēc nolaupīšanas: 1977. gada 25. aprīlī kāds nepazīstams lidojošs objektsnolaupīja kaprāli Armando Valdesu satriekto biedru acu priekšā.

20., 21. Kad mūsu fizika ar kājām gaisā. Pudele patiešām vairākus simtus metru vēlās pret kalnu! Dr.Johanncss Fībags un es pacietīgi čāpojām tai pakaļ.

22. Glorija al Diaga Kortesa blakus autoram 1989. gada pavasarī no noliela attāluma novēroja, kākāds NLO šūpojās virs Tiavanakas (Bolīvijā) ruīnu lauka.

23. Gigantiski akmens veidojumi Pumapunku, Andos 4000 m virs jūras līmeņa. Vai nezināmiastronauti te kādos sensenos laikos ar visvarenākās tehnoloģijas līdzekļiem bijuši iekārtojuši savu bāzesnometni, ko pirms atgriešanās uz zvaigznēm uzspridzinājuši?

24. Sānis no lielajiem pasaules brīnumiem Kolumbijas plakankalnē atrodas Sanagustinasarheoloģijai nozīmīgas vietas. Te stāv daudzas mīklainas statujas, kas acīm ieurbjas mūsos, it kā cerēturast atbildi uz jautājumu par savu neskaidro izcelsmi.

25. Aizvēsturiski akmeņkaļi kādā strauta Kebrada de Lavapatasa klintī izveidojuši ārkārtīgi sarežģītureņu, kanālu un padziļinājumu mudžekli. Arheologu uzskati par šā "Kāju mazgāšanas avota" brīnumu iratšķirīgi.

26. Pamatīgs ceļa gabals veda gar Riomagdalēnu, kam izteka rodama Andu plakankalnē netālu noSanagustinas.

27. Arvien joprojām Sanagustinā tiek atrasti dolmeni, kas līdzīgi mcgalītu kultūru mantojumamEiropā.

28. Tikai dažas nedēļas pirms manas ierašanās Kolumbijas plakankalnē trīs amerikāņu tūristi šajāvietā bija metušies nāvē. Ūdens no ūdenskrituma gāžas kādu 150 metru dziļumā!

29. Sanagustinas mūžam zaļajā tropu mežā atrodas Arheoloģiskais parks ar "Statuju mežu". Šī figūraar izvalbītajām acīm ceļ pie lūpām kaut kādu nenosakāmu objektu.

30. Biezs mūžam zaļš mežs, cik talu vien acis sniedz. Pēcpusdienas pec pamatīgajām lietusgāzēmgandrīz var noregulēt pulksteni. Sevišķi krāšņi veģetācija šajā novadā sazeļ Kolumbijas plakankalnē.

31. Ap 3 km garais Camino de los Muertos. Lūkojoties no Mēness piramīdas, var nepamanīt visuterasveidīgumu, kas no dienvidu gala rada iespaidu par kāpnēm, kas ved uz debesīm.

32. Teotivakanas Saules un Mēness piramīdas. No paša sākuma šo aizvēsturisko pilsētu plānotājiieskicējuši kā mūsu Saules sistēmas modeli.

33. Innas krastā atrodošās kādreizējā Pļavu klostera alus darītavas ledus pagrabā "nav mājīgi". Kāneredzamas rokas vilkta, bieži sāk kustēties veca dzelzs vagonete, ar kuru agrāk transportētas alus mucas.

34. Vai Anastasijai, kas savas dzīvesizdzīvojusī Romānovu dinastijas pārstāve, pat kapā nav miera? Daudzi cilvēki apgalvo, ka viņa pie

Zēonas klostera svaigi uzkritušā sniegā atstājot savas pēdas.

35. Tenerife, kadu to pazīstam un mīlam - klinšu stabs Zapata de la Reina ar vulkāna Pico de Teidekonusu dibenplānā.

36. Taču arī kaut kas tāds ir Kanāriju salās - piramīdas! Par to cēlājiem mēdz dēvēt šās salu grupassen izskaustos pirmiedzīvotājus gvančcnus. Šīs piramīdas stāv - neticami - pašā centrā Gvimaras pilsētā,kas šajā vietā plāno etnogrāfisko parku.

7. JA AKMEŅI SPĒTU RUNĀT

Lieldienu salas milži glabā savu noslēpumu

Šī mazā sala Klusā okeāna dienvidu daļas plašumos ir noslēpumos tīta vieta, kam līdzīgas uz mūsuplanētas nav. Pār visu šo valstību izkaisītas, stāv un guļ simtiem milzīgu akmens statuju, pa lielākajaidaļai desmit līdz divdesmit metru garas un līdz 100 tonnu smagas, atgādinot robotus, kas to vien gaida, laiatkal tiktu laisti darbā.

Kā tās nokļuvušas savās vietās? Teorija, pēc kuras tās uz savām platformām transportētas ar kokaveltņu palīdzību, sabrūk tādēļ, ka skaidri redzams attiecīgā izejmateriāla trūkums.

Sens Lieldienu salas vēstījums skan noslēpumaini: " Viņi gāja kājām…""Allaž rodas kādi eskimosi, kuri Kongo iedzīvotājiem pasacīs, kas tiem darāms."STAŅISLAVS LEMS (1921.)Jau gandrīz trīssimt gadu arheologu, kā arī vienkārši interesentu prātus nodarbina maza, ne gluži tik

liela kā Malta, bezgalīgajos Klusā okeāna plašumos grimstoša sala. Runa ir par Lieldienu salu, kas tāduvārdu dabūjusi tādēļ, ka holandiešu admirālis Rogevēns, kas Holandes Austrumindijas kuģniecībassabiedrības uzdevumā iepriekšējā vasarā ar trim kuģiem bija izgājis jūrā, to Lieldienu svētdienā 1722.gada aprīlī bija atklājis.

Tikai 1770. gadā spānietis dons Felipe Gonsaless i Aedo kā nākamais sasniedza salu, ko vietējiesavā valodā sauca par Rapanuī un kuru pēc Rogevēna datiem nebija varējis atrast visu pasauliizburājušais francūzis Luijs Antuāns de Bugcnvils. Tad 1774. gadā šai vietā nonāca anglis Džeimss Kuks,kas to savos aprakstos tādā burvīgā gaismā kā Ja- kobs Rogevēns nerāda. Un beidzot nevar nepieminētfrancūzi Laperūzu, kas Rapanuī piestāja 1785. gadā. Viņš no tiem laikiem atstājis pēctečiem visprecīzākoaprakstu par zemi un tās ļaudīm, kuru skaitu vērtējis uz diviem tūkstošiem. To mājokļus viņš attēlojis kālīdzīgus apgāztām laivām, katrs no tiem varējis uzņemt līdz divsimt cilvēku. To pamati salā vēl šur tursaglabājušies, par ko uz vietas pārliecinājos vairākkārt.

Mururoa ir tuvāk…

Jau ilgu laiku sarakstā, kur bija fiksētas manas vēlmes apmeklēt pasaules noslēpumainākās vietas,pašā galvgalī atradās Lieldienu sala. Un, lai gan sen pagājuši laiki, kad Čīles īpašumos ieskaitīto salutikai divreiz gada apciemoja viens karakuģis, ceļš joprojām uz turieni ir ļoti tāls. Lidojumam vajadzīgasdivas dienas. Divreiz nedēļā uz Jsla dePas- cua atlido Linea Aerea National de Chile boings 767, kas pēcbrīža uzņem kursu uz Papēti, Taīti galvaspilsētu. Vislabāk atlidošanu izbaudīt pie loga, jo, lai nokļūtulidlaukā pašos salas rietumos, netālu no Rano Kao krātera, lidaparāts pirms nosēšanās veic elpuaizraujošu loku.

Kas ikvienu ceļotāju, kurš salu apmeklē pirmo reizi, pārsteidz visvairāk, nav ziedu vaiņagi, kojaukas meitenes pēc labākajām Dienvidjūras tradīcijām tur izdala. Uzkrītošāka ir neticamā salasnošķirtība no pasaules. Pāris simt kilometru tālāk uz austrumiem ir klinšainā sala Sala y Gomez. LīdzČīles krastiem ir 3800 kilometru, nedaudz mazāk līdz Mururoa atolam, vietai, kur tika dzemdinātaFrancijas kā kodolieroču valsts varenība. Citādi te ir tikai Klusā okeāna zilais ūdens un bezgalīgaisapvārsnis.

Bieži vien Lieldienu salu apzīmē par ārkārtīgi maziņu, taču šis jēdziens ir relatīvs: tā ir 22kilometrus gara, mērot pa gandrīz taisnleņķa trīsstūra pamatni - salas kontūras šo ģeometrisko figūru

aptuveni veido. Lielākais platums, "trīsstūra augstums", ir 11 kilometru. Abos pamatnes galos atrodas mazizmantotas noapaļotas pussalas. Dienvidrietumos ir lielā krātera Rano Kao masīvs, ziemeļrietumos Poike.Salas galvenais masīvs Terevakas kalnā pret ziemeļiem paceļas līdz 507,64 m virs jūras līmeņa. Un visaJsla de Pascua platība ir ap 160 kvadrātkilometru.

Lieldienu salai trūkst kaut kā, kas veidotu Dienvidjūras sapņu salas burvīgumu, piemēram, tāluaizstiepies smilšains liedags vai koraļļu rifu un lagūnu aizsegs. Tikai vienā vienīgā vietā salas ziemeļosatrodas seklais Anakenas līcis ar palmu birztalu un smilšainu piekrasti, bet ne lagūna. Toties sala piedāvāatradumus, kam līdzīgu uz mūsu planētas nav. Pār visu šo valstību izkaisītas, stāv un guļ simtiem akmensstatuju. Tās veidotas no vulkāniska akmens, pa lielākajai daļai ir desmit līdz divdesmit metru garas unlīdz 100 tonnu smagas un atgādina robotus, kas to vien gaida, lai atkal tiktu laisti darbā.

"Viņi gāja kājām"

Mīklu, kas apvij šos kolosus, ir vesels lērums. Viena no tām - kā tie nokļuvuši savās vietās? Teorija,pēc kuras tie uz savām platformām transportēti ar koka veltņu palīdzību, sabrūk tādēļ, ka skaidri redzamsattiecīgā izejmateriāla trūkums. Sens Lieldienu salas vēstījums skan diezgan savādi: "Viņi gāja kājām".

Salas vientulība statujām piešķir nerealitātes un tanī pašā laikā grandiozuma iespaidu. Tā mūsdienāsRapanuī ir tāds sirmā senatnē radīts brīvdabas muzejs ar neskaitāmiem kultūras apliecinājumiem, par komēs tikpat kā nekā nezinām un ko tikai retais no tās mantiniekiem kaut cik apjauš.

5. Vientuļā noslēpumainā sala Klusā okeāna plašumos. Joprojām mazajā Lieldienu salā simtiemmilzīgu statuju ir iemesls vairāk vai mazāk drosmīgiem prātojumiem.

Kad salā parādījās eiropieši, neviens no moaiešiem vairs nestāvēja uz kādreiz speciāli izveidotāmplatformām. Tās, kas mūsu laikos atrodas savās vietās, tur nokļuvušas ar ceļamkrānu, kas uz šejieniatvests pa jūru. Tam bija pa spēkam izcilāt līdz 80 tonnu smagus veidojumus. Tāpat pāris arheologu veiklirestaurēja statuju pēc statujas, kā arī platformu pēc platformas. Pamudinājums veikt atjaunošanas darbusvarbūt bijis apstāklis, ka līdz šim šurp nav gāzušās nekādas tūristu straumes. Laikam tiek meklēta iespējapiekļūt turīgu ceļotāju kabatām. Lai vai kā, galvenais - kaut kas tiek darīts, lai vienreizīgos reliktussaglabātu pēcteču apbrīnai.

Pie negatavo milžu kalna

Visas šīs moaicšu statujas bez izņēmuma nākušas no vienas vienīgas akmeņlauztuves, no Rano

Raraku vulkāna krātera. Jau pa gabalu tas piedāvā gigantiskas akmeņkaļa darbnīcas tēlu, kur it kā tikkopārtraukti darbi. Horizontāli un vertikāli krustām šķērsām guļ gatavas, pusgatavas, kā arī tikko iesāktasstatujas. Tās pa lielākajai daļai atrodas krātera nogāzēs, kas nosētas ar darba gaitā radušamies šķembām.Taču neviens nezina, kas vēl slēpjas vulkānisko gruvešu grēdā Rano Raraku pakājē. Līdz šim brīdim turnav veikta nekāda izlūkošana, nemaz nerunājot par pētījumiem arheoloģisku izrakumu veidā. Tālāk augšāglabājas vēl daudzas citas statujas - citas gandrīz pabeigtas, citas vulkāniskajā akmenī tikai ieskicētas.Starp tām ir arī kāda 23 metrus gara, garākā no visām līdz šim atrastajām akmens figūrām.

Tikai dažus metrus no tās varēja, ja rūpīgi papētīja, samanīt kādus sešus metrus garas akmenī tikaiiezīmētas figūras kontūras. Tā ir vieta, kurā pasaulslavenais norvēģu pētnieks Tūrs Heijerdāls 1955. - 56.gadā sapulcēja daudzus saliniekus, lai tie ar ķīļveidīgiem akmens darba rīkiem trīs dienas no vietasmēģinātu iekalties klintī. Rezultāts patiešām ir bijis gauži vājš, kā varēju pārliecināties pats savām acīm.Tomēr zinātnieks izrēķināja, ka, šādi darbojoties, vienu vidēji lielu figūru varētu dabūt gatavu gada laikā.Bet, lūkojoties uz tik pieticīgiem eksperimenta rezultātiem, uzmācas šaubas par aprēķina pareizību.

Vai vispār var pieļaut domu, ka statujas no cietā vulkāniskā akmens izkaltas ar vienkāršiem akmensķīļiem? Kad cilvēks pēc stāva kādas divdesmit minūtes ilguša kāpiena pie Rano Raraku atrodaspusgatavo, pa pusei ar klintīm saaugušo statuju priekšā, tad šī teorija liekas galīgi nereāla. Figūruvirspuse ir nevainojamā, gandrīz perfektā stāvoklī - nekas neatgādina kādreizējo amatnieku pūliņus. Untelpa līdz klinšu sienai caurmērā ir 1,50 līdz 1,80 m dziļa. Akmens izķeksēts kā sviests!

Ar ko statujas tapa no akmens izgrebtas, un, vēl svarīgāks jautājums, kas to paveica? Trūcīgā salamūsdienās dod patvērumu tikai kādiem 1500 iedzīvotāju, kas turklāt vēl atkarīgi no cietzemes labvēlības.Daudz vairāk iedzīvotāju te nevarēja būt arī agrāk, turklāt labai tiesai no tiem bija jānoņemas arto, laisagādātu pārtiku "strādnieku šķirai". Šo 1500 salas apdzīvotāju nekādā ziņā nebūtu pieticis - pat tad, ja tiedienu un nakti, un bez kādām svinamām dienām būtu rāvušies melnās miesās -, lai ar akmens ķīļiem pieRano Raraku nogāzēm izkaltu tūkstoti nevainojamu kolosu. Bet kaut kāds lielāks iedzīvotāju skaits salānav iedomājams, jo tam būtu bijis traģiski jāiet bojā bada nāvē.

Uz Rapanuī nav koku

Jau pieminētajam norvēģu pētniekam Tūram Heijerdā- lam savulaik izdevās, izmantojot daudzusalinieku palīdzību un lielu skaitu koka veltņu (līdzatvestus), pēc 18 dienas ilgušiem pamatīgiem pūliņiemkādu vidēji lielu statuju aizdabūt no akmeņlauztuves prom un uzstādīt uz iepriekš sagatavotas platformas.Taču te parādās nākamā problēma - līdzšinējie atradumi nekādā veidā nenorāda, ka salā jebkad bijušikoki. Tie nedaudzie, kas te redzami tagad, uz salu atgādāti pirms 25 gadiem. Tie ir eikalipti, kas šeit itlabi iesakņojas - taču nākuši tie no vairāk nekā 9000 kilometru attālās Austrālijas.

Ja Rano Raraku nogāzē kāpelē gar tēlnieku darbnīcu ar tās neskaitāmajām statujām šķembu kaudzēs,rodas arī jautājums, cik akmens milžu paliek skatam apslēpti. Tādu eksistenci pierāda Tūra Heijerdālaekspedīcija, kad trīs statujas tapa no gruvešiem atbrīvotas. Sākumā tāpat kā daudzos gadījumos RanoRaraku bija bijušas redzamas tikai to galvas, kamēr no divdesmit metru kopējā garuma desmit līdzdivpadsmit slēpusi zeme. Pie otrā moaieša uzkrītošas bijušas garpirkstainas rokas bez īkšķa. Joprojāmlauzām galvu, kas apmēram tūkstoti salā atrasto statuju varējis radīt…

Rongo Rongo tāfeļu noslēpums

Un tā Lieldienu salas milži, kuru fizionomijas galīgi neiederas par polinēziešiem radītajā "imidžā",stingri glabā savus noslēpumus. Pie tiem pieskaitāmas arī ar savdabīgiem hieroglifiem aprakstītas koka

tāfelītes, kas atrastas pie vairākām statujām un tiek sauktas Kohau Rongo Rongo ("runājošais koks"). Vēl1864. gadā franču garīdznieks Ejro dabūja simtiem šo tāfelīšu redzēt, taču šodien pa visiem pasaulesmuzejiem kopā nav iespējams sadabūt rokā pat desmit no tām. Tāds stāvoklis izveidojies cītīgu misionārudarbības dēļ. Tā arī pašreiz salas vienīgajā muzejā izstādītās Rongo Rongo tāfelītes ir tikai pirms dažiemgadiem tapuši dublikāti. Un pēdējais šo rakstu pratējs, kas bija spējis zīmes atšifrēt, paņēma savunoslēpumu līdzi kapā, nenododot attiecīgās zināšanas tālāk kādam sekotājam.

Tā nu beigu beigās par mistiskajām tāfelēm ir daudz prātojumu un pārāk maz zināšanu. Tiek,piemēram, apgalvots, ka uz Rongo Rongo esot uzruna no debesīm, no zvaigznēm un Piena Ceļa vai arī nokāda arhipelāga, kas nogrimis okeāna plašumos, kad pirms gadu tūkstošiem uz Zemes nokritusi ugunīgabumba. Tas tad nu tāds kā mājiens par mītisko Lemurijas kontinentu, par kura nogrimšanu Klusā okeānadibenā - tā sacīt, par pretpolu ne mazāk mītiskajai Atlantīdai - mēdz spriedelēt ezoteriķi.

Daži pētnieki atzīmē uzkrītošu līdzību starp Lieldienu salas rakstu zīmēm un tām, kas saglabājušās noaugsti attīstītas kultūras, kura savus ziedu laikus piedzīvojusi Indas ielejā pirms kādiem 5000 gadiem.Runa ir par Mohendžodaro un Harapas kultūru, kuras attiecināmas uz tagadējās Pakistānas teritoriju.Patiešām, no 270 zīmēm, kas tapušas atrastas tur, kādas 130 ir pavisam līdzīgas tām, ko saglabājušasLieldienu salas Rongo Rongo tāfeles.

Tikai parasta sagadīšanās? Varētu jau arī tik nodeldēto "gadījuma" jēdzienu ņemt par pilnu, ja runabūtu par kaut kādām elementārām zīmēm, piemēram, apli, trīsstūri, kvadrātu. Taču te ir darīšana arvisaugstākajā mērā specializētām idiomām, kas veidotas sarežģīti un bieži atkārtojas. Piemēram, uz kādaKohau Rongo Rongo redzami cilvēku stāvi, kas rokās dažādos stāvokļos tur U veida caurules. Vairāki noviņiem rokās tur cauruli, kuras iekšienē šķiet atrodamies nirējs. Arī Mohendžodaro atrodas fantastiskasfigūras, un starp tām tāpat kāds stāvs ar raksturīgajām caurulēm un "nirēju" tanīs.

Dievi nepazīstamos lidojošos objektos

Arī Mohendžodaro iedzīvotāji esot pielūguši dievus, kas dzīvojuši pasaules telpā uz visai tālāmzvaigznēm. Vai tas attiektos aiī uz Klusā okeāna dienvidu mazās salas iemītniekiem?

Ir kāds sirmsens Rapanuī vēstījums, pēc kura septiņi svešinieki, arī nosaukti par dieviem, astotāvadīti, nonākuši uz salu. No viņiem beidzot viens, attiecībā uz salu kompetentākais, te arī palicis. Pēccitas versijas - minētie septiņi no "pasaules nabas" valdījuši pār visu pasauli. Senajā Rapanuī lietotajāvalodā sala saucas tepito o te henua - pasaules naba. Vēl citi nostāsti pavēsta, ka šie dievi uz salunonākuši no kādas olas.

Skaidrākus norādījumus par seno salinieku iespējamajiem sakariem ar sūtņiem no Visuma dabūju,mīklainajā "pasaules nabā" uzturēdamies 1996. gada martā. Tās ir specifiskas lingvistiskas pazīmes, kaslīdz šim nez kā palikušas pilnīgi nepamanītas.

Tā senajā salinieku valodā ir daudz vārddarinājumu, kas liecina par ārpuszemes ietekmēm. Tic navnekādi jauno laiku aizguvumi no spāņu vai angļu valodas, bet gan sirmseni jēdzieni, ko Rapanuī ļaudislieto kopš visdziļākās pagātnes.

Ļoti pazīstams saliniekiem ir jēdziens atua-hiva - tulkojot burtiski: "no citurienes nākušais dievs".Taču tas pats apzīmējums tiek lietots arī attiecībā uz nepazīstamiem lidojošiem objektiem. Saliniekudziesmas, kas allaž bijušas sensenu jēdzienu saglabātājas, tik daudz vēsta par papa-ahiro, svešajāmbūtnēm no debesīm. Šie vērīgie papa-hirangi - mūsdienās mēs sacītu "kontaktu uzturētāji" vai arī"nolaupītāji" - Mēnesi un zvaigznes pazīst daudz labāk nekā kaut kādu citu kaut kur tālumā atrodošoszemi…

Pat objektus, kas šķiet identiski mūsdienās bieži novērotajiem "zemūdens NLO", Lieldienu salaszvejnieki daudz skatījuši jau kopš senseniem laikiem. No vistālākās pagātnes tie saukti ura-titia-moana -

"gailošas, ātras kustības jūrā". Taču Rapanuī ļaudīm šie apzīmējumi vēl šobaltdien palikuši "neomulīgi"aktuāli, jo tāda veida fenomeni joprojām laiku pa laikam tiek skatīti. Tā man tapa ziņots, ka tikai divasdienas pirms manas ierašanās mazajā Klusā okeāna salā iedzīvotājus satraucis skandalozs NLOnovērojums.

Cik daudz Lieldienu salas kolosi varētu mums pastāstīt, ja tikai prastu runāt - sniegt atbildes uzdaudziem aktuāliem jautājumiem! Bet tā vietā tic tikai mēmi lūkojas uz apmeklētāju. Un izskats tiem irgandrīz tāds kā mazliet augstprātīgs…

8. VĪRS, KAS 15 MINŪTĒS KĻUVIS VECĀKS PAR 5DIENĀM

NLO veiktās cilvēka nolaupīšanas vietā

Gandrīz vienlaicīgi paskatījāmies virzienā uz kaimiņos esošo kazarmu, un mūs māca nelāga nojauta.Karavīri, maskējoši tērpti, ar šaušanai sagatavotiem automātiem ātri vien nāca tuvāk - daudz ātrāk, nekāmums būtu gribējies. Mums uzreiz bija tapis skaidrs, ka neatļauti esam nonākuši militāristu nospraustāaizlieguma zonā, kas Dienvidamerikas valstīs var radīt vislielākos sarežģījumus.

Tad nu mēs vēl vairāk steidzāmies īsajā brītiņā izdarīt iespējami daudz foto uzņēmumu. Taču, kadsmagi bruņotā vienība bija mūs ielenkusi, mums tapa pavisam neomulīgi, un mums uznāca liels niknums.

Ka man piemīt kaut kāda iedzimta vājība iekulties nervus kutinošās situācijās, nav nekāds jaunums.Bet kādēļ gan man šī ķeza īsti bija vajadzīga?

"Vairs nesmejos par cilvēkiem, kas apgalvo, ka redzējuši NLO, jo vienu esmu skatījis pats."DŽIMIJS KĀRTERS, bij. ASV prezidentsPutre, mazs ciemats Čīles ziemeļos, 1996. gada 27.februāris. Kopā ar Dr. Johannesu Hbagu, promenentāko vācu NLO cilvēku nolaupīšanas pētnieku,

biju nonācis vietā, kur risinājusies gadsimta ceturkšņa skandalozākā cilvēka sagrābšana. Runa ir par Čīleskaprāli Armando Valdesu, kuru 1977. gada 25. aprīlī rīta agrumā viņa šausmās sastingušo biedru acupriekšā sagrāba neidentificēts lidojošs objekts. Gadījums bija tik skandalozs, ka par to ziņoja masuinformācijas līdzekļi pa visu pasauli. Arī pie mums, Vācijā, "Valdcsa gadījums" cilvēku prātos viesauztraukumu.

Neaptverama protokols

Kas toreiz bija noticis? Ap pulksten 4.15 liktenīgajā aprīļa rītā seši Čīles armijas karavīri sēdēja apnometnes ugunskuru, kamēr divi citi netālu stāvēja sardzē. Pēkšņi pie debesīm parādījās divi gaišimirdzoši lidojoši objekti, kas virs kalnu virtenes ielogotā laukuma lēnām nolaidās zemāk un manevrējadažādos virzienos. Karavīri vēlāk visi kā viens apgalvoja, ka viens no abiem NLO aiz tuvējā kalnapiezemējies. Tas nav bijis vairs redzams, bet virs domājamās nolaišanās vietas pacēlies gaišs staru kūlis.Turpretī otrs NLO pāris simt metru attālumā no karavīriem šūpojies virs pašas zemes un beidzotpievirzījies tuvu klāt vienībai. Tas bijis mēļā zaigojošā krāsā, un šķitis, ka objekta iekšienē rēgojušiesdivi spilgti sarkani punkti.

Uzskatot situāciju par draudošu, patruļas komandieris toreiz 22-gadīgais kaprālis Armando Valdesspavēlējis saviem vīriem acumirklī ieņemt kaujas pozīciju. Kad nepazīstamais objekts vēl vairākpietuvojies grupai, Valdess izslējies, lai mīklaino parādību izpētītu tuvāk. Tas, kas notika pēc tam, likaasinīm viņa ļaužu dzīslās sastingt.

No apakštases, kas līgojās dažus metrus virs zemes, izšāvās apžilbinošs gaismas kūlis. Nākamajāmirklī Valdesu it kā bija aprijusi zeme. Un tas tikai dažu metru attālumā no biedriem, kas stāvēja ap viņu!Un nu NLO ari aizlidoja. Karavīri sāka drudžaini meklēt savu priekšnieku, taču sākumā pat nepamanījanekādu tik pēkšņi pazudušā pēdu. Vīru pārbīlī iejaucās bezpalīdzība. Tomēr pēc ceturtdaļstundas Valdessatkal bija atpakaļ. It kā būtu no jauna materializējies, viņš piepeši iznira savu ļaužu priekšā. Turklātkaravīrs vēl mēģināja viņiem kaut ko sacīt, taču pār lūpām tam nāca tikai juceklīgas, nesaprotamas

skaņas. Tad viņš krita nesamaņā.Pēc kādām divām stundām, ap pulksten septiņiem, kaprālis atkal atguva samaņu. Bet, palūkojoties uz

viņa rokas pulksteni, atklājās kaut kas ārkārtīgu izbrīnu izraisošs. Tas vēl joprojām rādīja, to apstiprinājavisi liecinieki, 4.30. Tas bija laiks, kad Valdess atkal bija parādījies. Taču datumu

6. Neomulīga tikšanās 1977. gada 25. aprīļa rīta krēslā. Savu izbiedēto biedru acu priekšā toreiz 22gadus vecais kaprālis Armando Valdess tapa ierauts nepazīstamā lidojošā objektā.

rādītājs bija pavirzījies uz priekšu par piecām dienām. Un kas bija vēl nospiedošāks - karavīramsavas tikai piecpadsmit minūtes ilgušajā prombūtnes laikā bija uzaugusi bārda, it kā tas nebūtu skuviespiecas dienas. Citiem vārdiem - Armando Valdess 15 minūtēs bija novecojis par veselām piecāmdienām!

Ka meža ugunsgrēks

Tikai nedaudz vēlāk šajā pašā rītā - vēsts par karavīra neomulīgo piedzīvojumu pa 2000 cilvēkuapdzīvoto Putrcs ciematu brāzās kā meža ugunsgrēks - ziņa nonāca kāda vietējā skolotāja ausīs. Tas liekinevilcinājās un, paķēris līdzi savu kasešu magnetofonu, steidzās uz mistiskā notikuma vietu. Pirmsiejaucās militāristi, viņam izdevās intervēt sagrābšanas upuri un lieciniekus.

Donu Pedro de Aranedu, drosmīgo skolotāju, kam NLO pētītāji ir pateicīgi par detalizētu ziņojumupar Valdesa nolaupīšanu, satikām 1996. gada 26. februārī Arikā. Tā ir vistālāk uz ziemeļiem, pieBolīvijas robežas, atrodošās Čīles pilsēta, kurā dienu iepriekš ieradāmies no Bolīvijas galvaspilsētasLapasas. Un tā nu mēs sēdējām līdzās vīram, kura ziņkāre un drosmīgā apņēmība nepakļauties militāristucenzūrai bija panākusi, ka pasaule kaut ko uzzināja par vienu no skandalozākajiem cilvēka aizvešanasgadījumiem. Tas izvērtās par garu, saspringtu vakaru, kad man tapa zināmas daudzas tādas notikumadetaļas, par kurām kādreizējos masu saziņas līdzekļu sniegtajos ziņojumos nekas nebija minēts. Toreizdrīz vien pēc notikuma pēkšņi iestājās un pēc tam saglabājās šās ziņas izplatīšanas bloķēšana…

Uz tikšanos dons Pedro, kam izskata dēļ nebūt nevar dot viņa 60 gadus, bija paņēmis līdzi arineaizmirstamā 1977. gada 25. aprīļa ierakstu magnetofona lentē. Kādas sievietes simul- tānais tulkojumsļāva mums pa īstam iejusties toreizējās norisēs. Armando Valdesa uztrauktā, brīžiem panikā visai dīvaini

modulētā balss - un tāds pats bija arī neaptveramā notikuma aculiecinieku izteiksmes veids - lika mumslīdzi pārdzīvot gadījuma aculiecinieku emocionālo izņēmuma stāvokli.

Atkal un atkal tika skaitītas lūgšanas, pausts lūgums, lai tas viss būtu bijis tikai ļauns sapnis - un todarīja visrūdītākie puiši. Paniskās bailes, ko tie toreiz pārdzīvoja, viņi laikam nespēs aizmirst līdz pašāmmūža beigām. Atkal un atkal mēs dzirdējām, cik parādība bijusi neticama, kā arī vēlmi no tāda sapņa kāno kāda lietuvēna ķetnām izrauties, pamosties.

Taču tā bija nenoliedzama realitāte, te, Čīles plakankalnē, pasaules malā.

"… mes nāksim vel!"

Man tātad beidzot radās iespēja, gandrīz 19 gadu pēc skandalozā notikuma, uz vietas piekļūtdetaļām, par kurām līdz tam nekas nebija bijis zināms. Un tad man bija arījāko- riģē kāda savulaik masusaziņas līdzekļos izplatīta ziņa. Tie nebija vis "patruļa izjādē", bet gan garnizona zaldāti savā postenī,kādus trīs četrus kilometrus no Putres. Šis postenis eksistē vēl pašlaik, un tur izvietoti ari bataljona zirgiun mūļi. Un apgabals labi kalpo par militārās drošības joslu, un putekļainais ceļš uz nometni pārvaramstikai kājām, uz zirga vai apvidus braucamajā.

Vēlreiz atgriezīsimies pie 1977. gada 25. aprīļa dramatiskajiem notikumiem, kā tie, manis visossīkumos izpētīti, tagad atklājas. īsi pirms abu nepazīstamo lidķermeņu parādīšanās postenī atrodošiesdzīvnieki bijuši neparasti mierīgi - taču drīzāk tas būtu jāapzīmē par baiļpilnu sasprindzinājumu. Kādssuns, klusi smilkstēdams un sasliedams ausis, pieplacis pie grīdas.

Tad parādījās abi NLO, no kuriem viens nolaidās aiz kalnu grēdas, kas no nometnes aizstiepjasKordiljeru virzienā.

Otrs NLO līgojās tuvumā un tad lidoja tieši virzienā uz karavīriem. Kaprālis Valdess devāsobjektam pretī, un viņu šķita pievelkam gaismas kūlis, kas nāca no lidķermcņa. Kad karavīrs atradās tiešizem NLO, viņš acumirklī pazuda.

Viņa biedru uztraukums laikam bija vēl lielāks, kad Valdess pēc 15 minūtēm atkal parādījās. Tačutikai tad, kad kaprālis pēc atkārtota nesamaņas stāvokļa bija kaut cik atguvies, viņš spēja šo to atcerētiesno savas piespiedu viesošanās uz NLO borta. Karavīrs nekādi neko nevarēja pasacīt par būtnēm, kas viņubija nolaupījušas - šī dala viņa atmiņā it kā bija izdzēsta-, toties labi atcerējās kādu izteikumu.Svešinieki, proti, viņam bija sacījuši, ka Valdesa mūžā šī neesot vienīgā reize, kad tie viņu redz. Un ticisapsolīts: "… mēs nāksim vēl!"

Neomulīga vieta

Nākamajā dienā pēc dona Pedro de Aranedas, drosmīgā skolotāja, intervijas braucām - grupalasītāju, pieminētais Dr. Johanness Fībags un mana niecība - uz vietu, kur notikums kādreiz risinājies. NoArikas vienīgais ceļš pa Andu Kordiljericm, vietām veidodams galvu reibinošus serpen- tīnus, aizved uztriju valstu sadures punktu (Čīle, Peru, Bolīvija). Pēc kādu 150 kilometru nobraukšanas sasniedzāmPutres pilsētiņu, kas joprojām tikpat miegaina kā pirms vairāk nekā 20 gadiem. Uz tās nomali - pa kreisistāv ēkas, kur stacionēta karavīru vienība, kuras priekšpostenī norisinājās cilvēka nolaupīšana -putekļainais ceļš vispirms ved pa kādu kanjonu. Mūsu autobuss sākumā bija jāaptur, un mēs sākām slēgtderības, vai šoferim izdosies smago braucamrīku tā izgrozīt, lai sveikā tiktu no aizas laukā. Vēl tagadnesaprotu, kā viņš to dabūja gatavu. Kad vēl kā kājāmgājēji bijām atgriezušies, autobuss ar obligātikūpošo motoru jau mūs gaidīja, atrazdamies vajadzīgajā virzienā.

Kad bijām šķērsojuši kanjona dibenu, mums vēl kādi divi kilometri bija jānoiet pa stāvu kalnu

iekļautu upes ieleju. Tad beidzot bija klāt apvidus paplašinājums, tāpat kalnu virtenes apņemts līdzenums,kurā manījām vairākas zemas militāristu barakas. Gājiens nebija veltīgs, bijām pie mērķa.

Kāds skolotāja dona Pedro de Aranedas kolēģis, apvidus pazinējs, kas arī bija lietas kursā parkādreizējām norisēm, vadīja mūs ēku kompleksam apkārt tieši uz cilvēka sagrābšanas vietu. Mēsvairākkārt laukumu pārstaigājām un sparīgi fotografējām, bijām taču laikam, nav šaubu, pirmie pētnieki noVācijas, kas nonākuši neomulīgajā vietā. Bet tad mūs pārņēma uztraukums. Gandrīz vienlaicīgi ar Dr.Fībagu palūkojos netālo kazarmu virzienā, un nojautām kaut ko nelabu. Karavīri savos maskēšanās tērposar šaušanai gataviem automātiem rokās steigšus nāca šurp - katrā ziņā ātrāk, nekā mums būtu paticis.Mums uzreiz bija tapis skaidrs, ka esam nonākuši militāristu nospraustā aizlieguma zonā, kasDienvidamerikas valstīs var radīt vislielākos sarežģījumus. Tad nu mēs vēl vairāk steidzāmies īsajābrītiņā izdarīt iespējami daudz foto uzņēmumu. Taču, kad smagi bruņotā vienība bija mūs ielenkusi, mumstapa pavisam neomulīgi un uznāca liels niknums.

Galu galā mums radās glābjoša ideja. Kad savas kameras demonstratīvi iepakojām un pagriezāmies,lai ietu prom, pagriezās arī zaldāti. Laimējās!

Klusēšanas mūris

Kas notika tālāk ar nolaupīto upuri Valdesu? Stāstam patiešām ir turpinājums. Vēl tanī pašā rītā, drīzvien pēc tam, kad Putres skolotājam sniegtā intervija bija kasetē, kaprālis tapa no karaspēka pilnīgiizolēts, tāpat pārējie starpgadījuma liecinieki. No Putres Valdesu vispirms nogādāja uz Ariku, tad arlidmašīnu uz Čīles galvaspilsētu Santjago, kur viņš nokļuva kara hospitālī.

Pēc gada Valdess atkal parādījās Putrē-proti, divu civildrēbēs tērptu vīru pavadībā. Acīmredzot tiebija armijas slepenā dienesta pārstāvji, kas Valdesu neizlaida no acīm. Viņš pievāca dažas personiskāslietas un atvadījās no draugiem. Bet abi aģenti neatlaidīgi sekoja tam, lai netiktu runāts par nolaupīšanu -jebkura iespējamā saruna par to tapa uzreiz nobloķēta!

Kā uzzināju Arikā, Armando Valdess - tagad jau vairāk nekā 40 gadu vecs - joprojām dien Čīlesbruņotajos spēkos. Pēc izlaišanas no Santjago kara hospitāļa viņš stacionēts kādā garnizonā 500 kilometruuz dienvidiem no galvaspilsētas. Tā ir vieta, kas vārda vistiešākajā nozīmē var tikt saukta par pasaulesmalu. Tur viņš joprojām stingri norobežots no ļaudīm, nekādas intervijas nav atļautas. Ap viņu uzceltsaugsts klusēšanas mūris.

1979. gadā atkal no jauna tika skatīti nepazīstami lidojoši objekti, un šoreiz parādības aculieciniekibija visi garnizona karavīri. Bet militāristu izolēšana nostrādāja tik perfekti, ka pasaule ilgi nekoneuzzināja. Vai citzemieši turēja doto solījumu un nāca atkal?

Bet es vēl te gribētu aplūkot kādu mīklainu aspektu saistībā ar kaprāļa ģimenes loku. Vai tas tiešāmbūtu attiecināms uz Armando Valdesa nolaupīšanu, bez pamatīgākas informācijas nevaru atbildēt neapstiprinoši, ne noliedzoši. Valdess šai laikā ir precējies, un viņam ir meitiņa, kas cieš no "nepazīstamaskaites". Izsakoties skaidrāk - ārstējošiem medicīnas darbiniekiem slimības simptomi uzdod mīklas.

Norišu paralēles

Diemžēl līdz šim laikam nav bijis iespējams dabūt precīzu informāciju par Valdesa meitiņasmistisko slimību. Pārāk cieši ir savilkts izolācijas tīkls pār armijas cilvēku un viņa ģimeni. Taču man bijaiespējams apkopot ziņas par citu cilvēku sagrābšanas reizi, kas vairākās detaļās atgādina gadījumu arpieminēto dienvidamerikāni. Tas notika gandriz divus gadus agrāk, un norises vieta bija pavisam otrāpasaules malā. Izsakoties precīzi - tas bija Ķīnas Tautas Republikā.

Kādā 1975. gada rudens vakarā divi Tautas Atbrivošanas Armijas karavīri no Džianšuī bataljonaJinanas provincē bija norīkoti uz nakti postenī pie kazarmas vārtiem. Piepeši izrādījās, ka viņi atrodasiepretī milzīgam oranži sarkanā gaismā spīdošam lidojošam objektam, kas šūpojās pie debesīm un visukazarmas apkārtni ietina kaut kādā dzeļošā, it kā nereālā gaismā. NLO grozījās un manevrēja virskaravīru apmetnes šuip un turp.

Sardzes karavīri baidījās, ka viņiem varētu būt darīšana ar kādas svešas tautas spiegu lidmašīnu, unviens no viņiem pameta posteni, lai informētu priekšniecību. Taču, kad viņš kopīgi ar pastiprinājumu pēcbritiņa atgriezās, no biedra vairs nebija ne vēsts! Tūlīt tapa izziņota trauksme visā bataljonā, un smagibruņotas meklētāju vienības izklīda pa apkārtni. Sākumā tām nebija nekādu panākumu.

Tikai dažas stundas vēlāk kādu no četriem karavīriem sastāvošu grupu uzmanīgu darīja klusavaidēšana. Viņi atrada pazudušo biedru pusnemaņā guļam pie kazarmas vārtiem. Ar viņu ne visai bijaiespējams sarunāties, viņš radīja pilnīgi apjukuša cilvēka iespaidu un laiku pa laikam zaudēja samaņu -tāpat kā viņa "bēdu brālis" divus gadus vēlāk Čīlē.

Turpinot sava biedra apskati, karavīrus pārņēma šausmīgs izbīlis - atkal parādījušamies zaldātamsavas divu līdz trīs stundu prombūtnes laikā mati un bārda bija tā izauguši, it kā tas nedēļām nebūtu neskuvies, ne bijis pie friziera. Arī viņa pulkstenis bija apstājies. Bet bija kaut kas vēl mīklaināks - tiklab tāpulkstenis, kā arī automāts bija magnetizējušies.

Divi gandrīz identiski izrāvumi no telpas un laika kontinuitātes, kā mēs to pazīstam, pieļauj tikaivienu nomierinošu secinājumu - "tur ārā" mūs gaida kāds, kam mēs pretī stāvam samērā neaizsargāti.Cerēsim, ka tas agrāk vai vēlāk ncizpaudīsies kā nopietns apdraudējums!

9. ZEMES PIEVILKŠANAS SPĒKS? NĒ, PALDIES…

Kad apaļas lietas ripo pret kalnu

Šajā vietā mums pazīstamie fizikas likumi patiešām šķita nostādīti ar kājām gaisā. Neticīgi brīnoties,mums bija jāpiedzīvo, ka smagais autobuss brīvgājienā ripo pret kalnu, tikko šoferis pārslēgu ir izņēmisno ātruma un atlaidis vaļā bremzes.

To, kas šķita tik perfekti funkcionējam dr autobusu, gribējām izmēģināt arī ar pudeli, kuras saturs,blakus minot, jau iepriekš bija veicis ceļu augšup. Un patiešām: stikla trauks tūlīt devās ceļā! Acīmredzami priekšmets nepārtraukti un nekļūdīgi ripoja pret kalnu, nevis - kā tas apaļiem priekšmetiempienāktos - dotos pretējā virzienā. Kopumā Dr. Johannes Fībags un es rikšojām aiz pudeles vairākussimtus metru un šo neticamo norisi dokumentējām daudzos uzņēmumos.

Mēs darītu labāk, ja atzītu, ka tā sauktā realitāte mums dažkārt var piedāvāt visneticamākospārsteigumus.

"Tanī dienā, kad zinātne sāks pētīt nefizikālas parādības, tā vienā gadu desmitā panāks lielākuprogresu nekā visos tās pastāvēšanas gadsimtos."

NIKOLA TESLA (1856. - 1943.)Iedomājieties. Jūs stāvat kādas šķietami normāla izskata ielas malā, ielas, kas, lūkojoties no Jums,

ved augšup. Jūs esat ar savu automašīnu ceļā un pieturat. Turklāt Jūs esat ātruma pārslēgu ielicis ātrumāun pievilcis rokas bremzi, lai Jūsu automobilis nesāktu ripot no kalna lejā. Un, kad Jūs atkal gribat sāktbraukt un kādu īsu brīdi ne ātrums nav ieslēgts, ne bremze pievilkta, Jūsu braucamrīks sāk kustēties. Jumspar neizsakāmu izbrīnu uz augšu, izsakoties skaidri - pret kalnu!

Jūs tagad neticīgi pakratīsit galvu, jo pēc "cilvēka veselā saprāta" un Jūsu skolas gudrībām nekastāds gluži vienkārši nav iespējams.

Maldi. Tādu situāciju kā šī es pats esmu jau reiz, tā sacīt, "dzīvā veidā" pieredzējis.Atrados pusceļā starp ziemeļu Čīles ostas pilsētu Ariku un apdzīvoto vietu Putri. Kopā ar Dr.

Johannesu Fībagu un mūsu lasītāju grupu biju ceļā uz vietu, kurā uz nepazīstamu lidojošu objektu ticisaizvests kaprālis Armando Valdess. Kāds šosejas posms, kas tur pie Kebradas Kardones ved caurgandrīz neapdzīvotu Andu vientulīgumu, sakairina interesi ar neparastu, kaut arī ne gluži vienreizīgufenomenu.

Jau iepriekšējās dienās mūsu uzmanība tika vērsta uz to, ka kādā noteiktā punktā neesot tā, kā mēsdrīkstētu normālā veidā sagaidīt. Šejienieši atkal un atkal novērojuši, ka spēkrati ripojot pret kalnu, jatiekot ieslēgts brīvgājiens. Turpretī, lai no turienes brauktu uz leju, esot nepieciešams pamatīgi nospiestgāzes pedāli.

Kad to vietu sasniedzām, varējām konstatēt, ka tur patiešām nedaudz slīpa nogāze ziemeļaustrumuvirzienā pastāv - tas savukārt nozīmē, ka pretējā virzienā ir neliels kāpums.

Ačgārnā pasaule

Šajā vietā mums pazīstamie fizikas likumi šķita nostādīti ar kājām gaisā. Gandrīz ikviens centās arkādu kokakolas bundžu vai citu apaļu priekšmetu anomālo vietu pārbaudīt. No dažas uz lielceļa iztecējanedaudz šķidruma, kas sāka plūst virzienā uz nelielā kāpuma augstāko punktu, pār kuru šoseja ved uzArikas pusi.

Tam bija jābūt sevišķam skatam tiem ļaudīm, kas pasākumā nepiedalījās un par šās vietas īpatnībām

neko nebija zinājuši. Vairāk nekā divi duči pieaugušu cilvēku, bruņojušies ar fotoaparātiem un daļēji arvideokamerām, metās ceļos vai gulēja uz vēdera uz asfalta. Un, neticīgi brīnoties, mums bija jāpiedzīvo,ka smagais autobuss brīvgājienā ripo pret kalnu, tikko šoferis ir pārslēgu izņēmis no ātruma un palaidisvaļā bremzi.

To, kas šķita tik perfekti funkcionējam ar autobusu, gribējām izmēģināt ari ar pudeli, kuras saturs,blakus minot, jau iepriekš bija veicis ceļu augšup. Un patiešām: stikla trauks tūlīt devās ceļā! Acīmredzami priekšmets nepārtraukti un nekļūdīgi ripoja pret kalnu, nevis - kā tas apaļiem priekšmetiempienāktos-dotos pretējā virzienā. Kopumā Dr. Johanness Fībags un es rikšojām aiz pudeles vairākussimtus metru un šo neticamo norisi dokumentējām daudzos uzņēmumos. Un dažs labs mūsu līdzbraucējs arvideokameru būs fiksējis, kā Fībaga un Hausdorfa duets metru pēc metra jož pakaļ pret kalnu ripojošajaipudelei.

Mēs darītu labāk, ja atzītu, ka tā sauktā realitāte mums dažkārt var piedāvāt visneticamākospārsteigumus.

Roka di Papa

Par kādu citu ar šādu anomāliju "svētītu" vietu ir ziņojis pazīstamais televīzijas darbinieks RainersHolbe savā seriālā "Fantastiski fenomeni". Tā tomēr atrodas Atlantijas okeāna šajā pusē, nemaz navjādodas Dienvidamerikas virzienā, lai pārliecinātos par efektiem, kādi te aprakstīti.

Netālu no Itālijas galvaspilsētas Romas ir nelielais miestiņš Roka di Papa. Tur, pie šaurās Via deiLaghi, - tāpat kā Ziemeļčīles Andos - kādu 100 metru garā gabalā mūsu pasaule šķiet stāvam ar kājāmgaisā. Fenomens sev ir iekarojis vietējās atrakcijas stāvokli - visbiežāk nedēļas nogalē daudzigalvaspilsētas iedzīvotāji izbrauc šos 30 kilometrus, lai savā veidā pārliecinātos par šajā vietā rodamofenomenu. Tā nu viņi ļauj dzērienu bundžām ripot pret kalnu, un dažs riteņbraucējs, ne reizi nepieskarotiespedāļiem un nemaz nepiepūloties, brauc augšup. Bieži te valda īstena svētku noskaņa.

Pat televīzijas darbinieku auto, no kura Rainers Holbe filmēja, izkustējās no vietas virzienā pretkalnu, tikko tapa atlaista rokas bremze.

Vietu ar acīmredzamu anomālu zemes magnētismu - nemaz nerunājot par ceļiem uz Putri un Via deiLaghi Roka di Papā - uz mūsu planētas ir ne mazums. Te es gribētu, nemaz nepretendējot uz sarakstapilnīgumu, norādīt vēl uz dažām mīklainām vietām.

Polijas pusē sniegotajā virsotnē, kas ar 1603 metriem virs jūras līmeņa ir augstākā vieta kalnājā,eksistē kāds šaurs celiņš, kas ved uz apdzīvoto vietu Kr. Tikai daži šejienieši zina par šās vietas īpatnību.

Kāda vieta Skotijas rietumos atrodas starp Ēru un Meidensu, Klaidas līča tuvumā. Turienesiedzīvotāji īpašo ceļa gabalu A 719 dēvē par Electric Brae (elektriskā nogāze, tulk.).

Ņūbrunsvikā, Kanādā, ir Magnetic Hill (magnētiskais pakalns, tulk.). Arī tur automašīnas brīvgājienāripo pret kalnu, turpretī, braucot lejup, stipri jāpiespiež gāzes pedālis.

"Oregonas mutulis"

Vēl dīvaināks raksturs šķiet piemītam anomālijām, kas parādās vietā ar nosaukumu "Oregonasmutulis". Netālu no ASV štatu Oregonas un Kalifornijas robežas, Sardīn- krīka malā, ap 30 jūdžu noGrantspasas, nekas nesaskan ar tām zināšanām, ko sniedz dabaszinātnieku noteiktie fiziskas likumi.

Šī anomāliju zona ir aptuveni apaļa, un tās diametrs ir vismaz 50 m, kas, kā dzird, pakļauts kautkādām svārstībām ar 90 dienu intervālu. Vai tas ir sava veida magnētisks pols, kas - līdzīgi ziemeļu undienvidu poliem - tāpat ceļo? Vienu šajā vietā neaizmirsīsim: jau zemes magnētiskā lauka "normālās"

izpausmes uzdod neskaitāmas mīklas gan ģeologiem, gan fiziķiem!"Oregonas mutuļa" iekšienē atrodas kāda veca koka būdiņa, kas 19. gadsimta beigās kalpojusi kā

dārgmetālu un monētu pārbaudes birojs. Anomālā gravitācijas ietekme tomēr izrādījusies tik traucējoša,ka būdiņa jau 1890. gadā bijusi jāpamet. Tanīs gados tā vēl braši turējusies kalna pakājē, taču laikaritumā kopā ar daļu augsnes neatturami ieslīdējusi mutuļa straumē. Tur tā stāv vēl šodien - pēcneidentificētu spēku likumiem apgriezta otrādi. Ja tur ieiet, liekas atrodamies pasaulē, kur nekādi mumspazīstami dabas likumi nedarbojas.

Cilvēkam ir sajūta, ka viņu velk lejup pie zemes, it kā gravitācijas spēks būtu daudzkārtpalielinājies. Negribot tiek ieņemts ķermeņa stāvoklis, kas uzrāda skaidri izteiktu leņķi pret parastovertikāli. Ja cilvēks mēģina slieties uz pretējo pusi, zemes pievilkšanas spēka ietekme to gandrīz vainemaz nepieļauj. Cigaretes dūmi griežas pa spirāli, tas pats notiek ar gaisā pasviestu papīru. Un gandrīzvai nav nepieciešams pieminēt - apaļi priekšmeti atkarībā no to atrašanās vietas ripo uz augšu vai mutuļaviduspunktu.

Zinātnieki veica mērījumus, gadiem ilgi mēģināja neparastās, jā, nedabiskās, parādības šajā vietāatšifrēt. Tomēr līdz pat mūsu dienām kaut cik jēdzīgu ziņojumu nav bijis. Šķiet, te darīšana arelektromagnētiskajiem laukiem, taču tie neļauj izskaidrot ietekmi uz visiem matērijas veidiem.

Kāda līdz šim vēl nenoskaidrota spēka konstelācija varētu būt tā, kas liek nūjām vai slotu kātiemtikai 10 grādu leņķī pret vertikāli atrasties līdzsvarā? Ap 15 kg smaga tērauda lode, kas ar ķēdipiestiprināta pie būdas griestiem, skaidri redzami karājas uz leju slīpi, un tikai ar pamatīgu piepūli ir nošāda stāvokļa izkustināma. Un kompasi, gaismas mērītāji un citi instrumenti mutulī "tēlo jukušus".

Vēl šobaltdien mums nav izskaidrojuma, kādēļ šajā vietā valda pavisam citādi fizikas likumi. Ir tikaivairāk vai mazāk eksotiski prātojumi, kas tomēr īstu zināšanu trūkuma dēļ pašreiz nekādu progresu šajājomā nepieļauj.

"Tu stāvi pavisam šķībi!"

Tas attiecas arī uz kādu noslēpumainu laukumu netālu no manas dzīvesvietas, kur pats uz savas ādasesmu varējis izbaudīt savādo efektu, vispirms kā nepārprotamu novirzi no vertikāles līdzsvara stāvoklī.

Regulāri viesojos vietējā radio, tikai dažus kilometrus no savām mājām. 1997. gada pavasarī - tadtieši iepazīstināju ar savu gluži jauno grāmatu "Kad dievi tēlo Dievu"- pēc raidījuma Toms, kāds radiodarbinieks, pasauca mani sānis. Jau vairākas reizes biju pie viņa bijis "gaisā", kā izsakās tanī vidē. Tālabviņš man pastāstīja par savādiem piedzīvojumiem, kas viņam vairākkārt šajā netālu esošajā vietā bijaatgadījušies. Ne velti izmantoju katru izdevību masu saziņas līdzekļos, lai mūsu līdzšinējo pasaulesskatījumu paplašinātu pašos pamatos.

Runa ir par kāda paaugstinājuma virsotni, no kurienes baudāms plašs skats uz Innas ieleju līdz patkaimiņvalstij Austrijai. Lielum liela daļa virsotnes ir apaugusi ar klaju jauktu mežu. Tikai daži cilvēkizina vielu, pāris metru diametrā, ar neparastu savdabību. Toms visādā ziņā varēja gari un plaši vēstīt, katur nekādi smaguma spēka likumi neder. Viss esot mazliet citādi, nekā esam raduši vērot.

Mana ziņkāre - atkal reiz - bija pamodināta.Mans pārslogotais (vispār zināma lieta) kalendārais plāns noteica, ka tikai 1998. gada pirmajās

dienās es kopā ar Kristiānu, draugu, kam neatslābstoša interese par visāda veida fenomeniem, varēju šotuvo un tajā pašā laikā tik noslēpumaino vietu uzmeklēt. Toms, radio darbinieks, to bija pietiekami labiaprakstījis, lai mēs to pēc neilgas meklēšanas atrastu.

Patiešām, jau pirmajā acu uzmetienā raksturīgas īpatnības ļauj izdarīt secinājumus par kaut kādāmneparastām ietekmēm. Tā dažu kvadrātmetru lielā platībā nezeļ nekāda veģetācija. Ja runa būtu tikai parto, tad šādu lietu pat nebūtu vērts ne pieminēt. Bet koki, kas ap šo vietu aug, bez izņēmuma uzrāda tieši

pārsteidzošu noliekšanos no šās vietas projām. Un pilnīgi savādi top, šajā aptuveni ovālajā laukumiņāieejot. Tāpat kā iepriekš aprakstītajā Oregonas mutulī arī te cilvēks negribot ieņem kaut kādu slīpustāvokli, kad līdzsvars top sasniegts tikai pie vismaz 20 grādu novirzes no vertikāles. Kristiāns,redzēdams mani zināmajā vietā stāvam, sauca: "Tu stāvi pavisam šķībi!" Taču tas nekavēja viņu pašu,ovālā iekāpjot, ieņemt tādu pašu pozīciju.

Mūsu dīvaina realitāte

Kamēr tuvumā esošajā pļavā amatierpiloti, neko nenojauzdami, laida gaisā savus modeļus, mēs atkalbrīnījāmies par kādu mūsu pasaules vietiņu, kur fundamentālās atziņas, kā tās skolās un universitātēs tiekpasniegtas, acīm redzami nekādi neiekļāvās pazīstamajā vērtību sistēmas kārtībā.

Bieži esmu sevi pieķēris pie domām par to, kādus revolucionārus jaunumus atnesuši vieni pašipēdējie 50 gadi. Ko turpmākie 50 gadi - esmu pārliecināts, jau daudz agrāk! - dos kā papildinājumu mūsupasaules skatījumā zināšanām, līdz kurām šobrīd pat visdrosmīgākās fantāzijas pieņēmumi vēlnesniedzas? Arī zināšanas par dīvainajiem fenomeniem, kas daļu cilvēces fascinē, kamēr pārējie armisionāriem raksturīgu kaismi tos noraida.

Zinātnes vēsture ir pilna ar neveikliem un uzpūtīgi aizstāvētiem kļūdainiem secinājumiem, kuruizmantošanai dzīvē jebkuras izredzes laupa mūsdienās pašas par sevi saprotamas lietas. Vai mūsuzinātnieku virsējais slānis vispār vēl spējīgs mācīties? Nepārtraukti ceru sevi pieskaitīt pie tiem, kas vēldrīkstētu piedzīvot šo pirmo patieso progresu mūsu cilvēces garajā vēsturē.

Tad arī kļūs lieka pašreiz vēl spēkā esošā klasifikācija: jo nav nekādu "paranormālu" fenomenu.Mēs tikai nezinām, kur ir to vieta pasaules skatījumā, kurā top ņemti vērā visi to neaptveramo parādībuaspekti, ko saucam par realitāti…

10. PUMAPUNKU

Vai vecais kosmosa kuģu lidlauks Andu plato vel arvien tiek lietots?

Kad Glorija paraudzījās laukā pa logu, viņa redzēja virs lielās pļavas, kas atrodas Tiavanakas ruīnuiežogotā gabalā, šūpojamies milzīgu žilbinoši izgaismotu disku.

Agrāk viņa plānprātīgajiem nostāstiem par "lidojošajām apakštasītēm " nebija ticējusi, allaž tos bijanoraidījusi kā nekam nederīgas pasaciņas. Bet nu viņai lielā izbīlī ar šādu lietu bija saskare pašai! Divasvai trīs reizes viņa iedrošinājās bikli aizlavīties līdz durvīm, lai beidzot pamanītu, ka NLO neaptveramāātrumā attālinās.

Nākamajā dienā pļavā, virs kuras lidojošais ķermenis bija šūpojies, kādā aplī sāka iznīkt zāle. Trīsgadus tur vairs nekas neauga, tikai pēc tam veģetācija pamazām sāka atgūties. Arī daži citi ciemataiedzīvotāji bija varējuši novērot, kā lidojošais objekts līgojas virs sirmo senatni atgādinošajām drupām.

Vai senie dievi, kas pirms gadu tūkstošiem šajā vietā bija iekārtojuši savu atbalsta punktu,mūsdienās ir atgriezušies?

"No teoloģiskā miglāja pastāvīgi kāpj arvien jauni mākoņi - tikai nekad skaidras atbildespar Dievu un dieviem."ĒRIHS fon DĒNIKENSPar noslēpumu apvītajiem Tiavanakas un Puma- punku drupu laukumiem, 4000 m virs jūras līmeņa

Bolīvijas Altiplano netālu no Titikakas ezera, jau tikuši izvirzīti daudzi pieņēmumi. Bet tas arī irfascinējoši, ko kāda neaptverama, nepārprotami uz tehniku orientēta pagātne mums tur atstājusi. 450 reiz1000 metru platībā stiepjas Akapana un Kalasasaja, Tiavanakas galvenās celtnes. No pēdējāssaglabājušies tikai daži milzīgi taisnstūra bloki no vulkanīta. Abām tomēr kopīgas ir mūra detaļas unceltniecības elementi, kuru bojātās atlūzas vēl mūsdienās ir līdz 10 m garas un sver no 30 līdz 50 tonnām.Kādreiz dažām no tām ir bijis jābūt svarā ap 100 tonnām un vairāk.

Pēdējais vārds par šiem veidojumiem un to nezināmajiem radītājiem vēl ilgi nebūt nebūs pasacīts.Kā nekā ir iespēja ziņot par sensacionāliem jaunumiem, kā 1996. gada sākumā varēju konstatēt sakarā arkādu nesenu notikumu pie noslēpumainajām drupām…

Kopā ar jau pieminēto fenomenu pētnieku un zinātnisku rakstu autoru vācieti Dr. Johannesu FībaguDienvidamerikas apceļošanas laikā mūsu kopīgo lasītāju grupu aizvedu arī uz Bolīvijas plakankalni, 3stundu brauciena attālumā no galvaspilsētas Lapasas. Johannesam un man tas nebija pirmais šās drūmāsvietas apmeklējums, kuras izcelsme nogrimusi dziļā pagātnes krēslā. Ja tās vecums agrāk tapa pieminētskā lielāks par 15000 gadiem, tad mūsdienu arheologi Tiavanakas un Pumapunku izbūvi piedēvē indiāņiemno ajmaru cilts, kas, tikai ar akmens rīkiem bruņojušies, to izveidojuši pirms kādiem 2000 gadiem. Tačušis pieņēmums iet garām realitātei par vairākiem gaismas gadiem, kā vēlāk parādīšu.

Pirmais vēsturnieks, kas noņēmies ar Tiavanaku un Pumapunku, ir spānietis Garsilaso de la Vega,kam varam pateikties par precīzu indiāņu valsts iekarošanas plānu. Vega konstatēja, ka "neviens cilvēksnav Tiavanaku redzējis citādu kā tikai drupās, jo dievi to uzcēluši vienā vienīgā naktī". Turklāt viņšatsaucas uz ajmaru nostāstiem, kas apgalvo, ka šo vietu radījuši pirmie cilvēki un dievs radītājs Virakočavēl pirms saules un zvaigžņu rašanās.

Nāves grēki

Nav apstrīdams fakts, ka pār šīm drupām, kam jābūt neaptverami vecām, klājas pagātnes un tās

neatminamo mīklu migla. Diemžēl līdz šim ticis maz, jā, daudz par maz darīts, lai mēģinātu kaut ko kautcik izskaidrot.

Pēdējā gadsimtā Bolīvijas armija gigantiskās paliekas tika izmantojusi šaušanas apmācībām. Parlaimi tā laika militārā tehnoloģija vēl bija bērnu autiņos, tā ka šis barbarisms, paldies Dievam, neradījapārlieku daudz redzamu bojājumu. Tikai šur tur pamanāmas mazākas šāviņu pēdas visapkārt gulošajosakmens blokos, no kuriem daži cieti kā tērauds.

Nesalīdzināmi sliktāk bija tas, ka apmēram tanī pašā laikā atklāts - ruīnu lauki ir īsta izejvielunoliktava modernajai celtniecībai. Un pat mūsdienu arheologi veikuši grēka darbus, kas nav labojami.Piemēram, tā notika, kad tie šķirbas, kas pavērās starp milzu monolītiem, pilnīgi patvaļīgi piepildīja arraibu raibiem kvadriem, lai tādējādi rekonstruētu sienu, kas tādā veidā laikam gan nekad nav eksistējusi.Ēriha fon Dēnikena bestsellerā "Atpakaļ pie zvaigznēm" vēl varam apbrīnot brīvi stāvošos līdz 10 maugstos monolītus ar to it kā ar mašīnu izfrēzētajām gropēm un tajos ieurbtajiem caurumiem četru līdzpiecu milimetru diametrā. Arheologu šedevra dēļ - šai vietā man gan labāk būtu jālieto termins "nāvesgrēki" - šīs ainas diemžēl uz visiem laikiem paliek pagātnes īpašums.

Vai varbūt kungi no šķembu krājēju cunftes mēģinājuši reiz par visām reizēm ziņkārīgajiemskatieniem noslēpt, ka šos tā saucamos pārstrādājumus nevar būt radījusi nekāda indiāņu tauta, kasstrādājusi ar akmens ķīļiem?

Daudz rakstīts par Tiavanakas "Saules vārtiem", tikpat bieži tie attēloti arī zīmējumos. 48 figūrāsvārtu priekšējā pusē, uzskata nelaiķis Robērs Šarū, franču ceļotājs un rakstnieks, pat izlasāms kādsfantastisks nostāsts. Tas attiecas uz dievieti Orjanu, kas uz šo planētu nonākusi no Veneras, uz mūsu zemessapārojusies ar tapīru un tapusi par cilvēces ciltsmāti.

Kas attiecas uz šo jauko vēstījumu, tad tur man rodas sava veida grūtības - vispirms, kamēr zināms,ka uz kaimiņu planētām cilvēkam līdzīgas būtnes eksistēt nevar. Taču realitāte, kas tur Andu platoizpaudusies un joprojām izpaužas, ir vēl daudz fantastiskāka!

Un nekad neizpratīšu, kādēļ "Saules vārti" allaž atainoti tikai no priekšas - daudz interesantākimonumenti ar trīs reiz četri metri apkārtmēru izskatās no mugurpuses. Neticami precīzi iestrādātieizgriezumi un padziļinājumi runā paši par sevi. Tur bijis jāizmanto tādas tehnoloģijas, kas mūsdienīgajāmvismaz līdzvērtīgas. Kā ar viscietākā tērauda frēzi vai pat ar lāzeru grieztas, šķautnes ir apbrīnojamiakurātas un precīzas uz milimetru. Kā varēja ajmaru indiāņi, pēc oficiālās versijas kompleksa cēlāji, arprimitīviem akmens rīkiem tēraudeietajā akmenī iestrādāt trīsdimensionālus darbus, kuru veikšanai mūsulaikabiedriem būtu nepieciešama ar datora un lāzera palīdzību iegūta speciālā profesionālā untehnoloģiskā informācija un precīzijas instrumenti? Gudrie arheologu kungi pat nepieļauj domu, kakādreizējiem būvētājiem būtu varējuši būt kādi metāla darba rīki!

Laikam taču kāds cits izveidojis šo kompleksu, kas mēģina uzspridzināt mūsu pasaules redzējumu.Vai galu galā ap "Saules vārtiem" apvilkts dzeloņstiepļu žogs šā iemesla dēļ? Apbrīnojamo darinājumunekādi, nu galīgi nekādi, nevar iedabūt tanī pasaules skatījumā, ko arheologi vēl vienmēr tik sparīgiaizstāv.

Citurieniešu atbalsta punkts

Ja jau brīnīdamies stāvam pie "Andu metropoles" drupu kompleksa Tiavanakā, tad gluži mēmi topamno Pumapunku kompleksa, "Lauvu vārtiem", kas gaisa līnijā ir tik tikko kāda kilometra attālumā. Teatrodamies - un nevaru to aprakstīt citādi - pie uzspridzinātas kādreizējās bāzes nometnes paliekām, pie"enerģijas centrāles", ko radījis par mūsējo pārāks intelekts. Krustām šķērsām guļ neskaitāmi, daļa notiem gigantiski, būvelementi, kas rada iepriekš sagatavotu betona detaļu iespaidu. Taču tie nav betonalējumi, tie izstrādāti no daudz cietākiem vulkāna izvirdumā radušamies andezīta un diorīta, kas cietuma

ziņā gandrīz var sacensties ar granītu. Un tie it visi ir apstrādāti, precīzi noslīpēti un pulēti. Pa kādupiecus metrus garu monolītu, piemēram, stiepjas tieši sešus milimetrus plata un divpadsmit milimetrudziļa grope. Nav iedomājams, kā šo precīzo darbu varējuši veikts akmens laikmeta ļaudis bez metāladarba rīkiem un noslīpētiem konstrukcijas rasējumiem.

Bet tikpat neaptverama ir arī līdz 43 metrus garo, 7 metrus plato un līdz 1000 t smago blokutransportēšana, neizmantojot vismodernāko tehniku. Arheologiem beidzot būtu jāatzīst, ka jebkuršmēģinājums akmens briesmoņus ar modernajiem kāpurķēdniekiem izkustināt izrādījies nesekmīgs. Kasgan, un kādu pasaules labumu dēļ, uz šejieni, 4000 m virs jūras līmeņa, retajā gaisā, kas sirdij liekdauzīties trakā ritmā un elpošanu padara smagu, ir tādu gigantisku kompleksu no zemes uzdabūjis? Un arkādu nolūku tas veikts?

Kas sekojis Ēriha fon Dēnikena seriālam "Pa visvareno pēdām", laikam vēl atcerēsies kāduComputer-Animation (vairākdimensiju kustību attēlojums uz ekrāna ar datora palīdzību, tulk.), kur tapaizmantota virkne Pumapunku atrasto būvdetaļu. Zināmie celtniecības elementi visi bez izņēmuma irprecīzas detaļas - un patiešām parādījās zili brīnumi. Visi šie elementi kā kādā rotaļu kastītē ir cits ar citukombinējami, tā ka rodas savienojums, kas ne tikai ūdeni, bet, iespējams, pat gaisu nelaiž cauri! Kas, šajāvietā jautāju vēlreiz, īstenībā uzskatāms par fenomenālā objekta cēlāju?

Nezināmi astronauti radījuši Bolīvijas plakankalnē atbalsta punktu. Viņiem bijusi augsti attīstītatehnoloģija, kaut kas tāds kā lāzers, precīzas frēzes un elektroniski instrumenti. Ar tiem viņi izveidojavirkni noteiktiem nolūkiem paredzētu celtņu. Ko svešinieki tur Altiplano darījuši, pirms tie savu tehnikasmeistardarbu uzspridzinājuši un aizceļojuši mājup uz zvaigznēm, pašreiz varam tikai prātot.

Neticami efekti

Nekādi izdomājumi nekādā ziņā nav tas, ko mēs gandrīz pie visiem apstrādātajiem akmeņiemTiavanakā un Puma- punku varam konstatēt - izskatās, ka pie varenu tehniku apliecinošajiem objektiemticis strādāts ar kaut kādām augstas frekvences enerģijām.

Berlīnes astronautikas priekšvēstures pētnieks Volfgangs Zībenhārs, kas mūs pasākumā "pasaulesmalā" pavadīja, bija "tīri nejauši" paķēris līdzi kompasu. To Tiavanakā uzlikām uz dažiem lielākajiemakmens blokiem. Pēkšņi tā adatas sāka kustēties, un dažās vietās tas notika dramatiski strauji. Tas bijakaut kas jauns! Uzsāku ar instrumentu regulāru mēģinājumu sērijas, izmērīju lielāko daļu apstrādāto bloku.Un tad tas vairs nebija apspriežams-visiem šiem nenosakāma vecuma monolītiem varēja konstatēt skaidriizteiktu spēju novirzīt magnēta adatu no kursa uz ziemeļiem, bet jo sevišķi iepriekš minētajiemceltniecības elementiem no Pumapunku, kas bija tapuši pazīstami Ēriha fon Dēnikena televīzijas seriālos.Vai tie visi nez kādos laikos bija tapuši pakļauti kādai augstas frekvences enerģijai?

Galīgi neticami interesants uz kompasa bija efekts, ko atkal un atkal vienā laidā - un daudzuaculiecinieku priekšā - varēju demonstrēt pie kāda monolīta, kas Pumapunku guļ nedaudz sānis nosupergigantiskajām plāksnēm. Te kādreiz izmantotās augstās tehnoloģijas iedarbe izpaužas nepārprotami.Šajā būvdetaļā (7. zīm.) ir pieci mazi ierobījumi, kas - un kā gan citādi tas lai būtu - izstrādāti uz mata armilimetra precizitāti. Šķautnes tur tik asas, ka vēl šodien uz tām var sagriezt pirkstus. Iebīdīju kompasupirmajā nišā no kreisās un pamanīju kompasa adatas novirzi par trijiem līdz pieciem grādiem. Tad ielikukompasu otrajā padziļinājumā, kur novirze uz skalas bija tieši par desmit grādiem.

Savāda lieta, vēl nodomāju un ieliku instrumentu nākamajā nišā. Nu iznāca 20 grādu novirze, unnevarēju vien beigt brīnīties. Kas tur notika? Mans mulsums nebūt netapa mazāks, kad kompasa adatasnovirze ceturtajā iedobumā izrādījās 40 grādu liela un - lai apjukums būtu pilnīgs - pēdējā, labajā pusē,precīzi 80 grādu!

Runājot skaidru valodu - no bedrītes uz bedriti kompasa uzrādītā novirze dubultojās. Un tas ir - man

nav citu vārdu - kaut kas pilnīgi traks! Te darīšana ar kaut kādu fantastisku fenomenu, kas piedāvā ik brīdiatkārtojamu eksperimentu - jebkuram skeptiķim.

Kas šajā būvdetaļā nez kādos laikos būtu atradies, šobrīd varu tikai prātot. Ne bez savas loģikasvarētu būt pieņēmums, ka te darīšana ar aparatūru, kas visplašākajā nozīmē varētu būt kaut kas līdzīgstransformatoram. Tā uzdevums ir mainīt strāvas spriegumu. Vienā pusē enerģija tiek pievadīta, otrāpatērēta. Te varētu būt bijuši pieci rindā saslēgti transformatori, kas šajā būvelementā darbojušies ilgi.Tas radījis vēl mūsdienās izmērāmu efektu. Vai citurieniešiem Pumapunku bāzes nometnē viņu mērķiemvajadzīgi milzīgi enerģijas krājumi?

Ar katru nakamo nišu novirze dubultojas7. Fenomens, kas jebkurā brīdī eksperimentā var tikt atkārtoti demonstrēts lieciniekiem - būvdetaļā

ar katru nākamo nišu kompasa adatas novirze dubultojas. Skaidrs, ka te nevar būt ne runas par dabiskumagnētismu!

Jau 1969. gadā Ērihs fon Dēnikens nāca klajā ar uzskatu par dīvainajām (arheologu skatījumā)"notekcaurulēm", ka tās drīzāk varētu būt enerģijas kabeļu apvalki. Pētniekam sevišķi uzkrītoši šķita, kaeksistē tikai mīklaino cauruļu virspuse. Ja tie patiešām būtu bijuši ūdensvadi, tad tie varētu būt arī bezaugšējās daļas, bet nekādā gadījumā bez apakšējās. Stipri ticams, ka Šveices bestsellera autoram irtaisnība, un vēl klāt nākušie mani atklājumi ļauj uzskatīt, ka loks noslēdzies.

Kamera tēlo jukušu

Vai tās ir kādu agrāku aktivitāšu, bet varbūt NLO izlūkgājiena iedarbes pēdas, kas varētu būtvainīgas mīklainajās parādībās, nespēju dot galīgu izvērtējumu, kaut gan vairāk sliecos uz pēdējopieņēmumu. Kāda fotogrāfija mani apstulbināja pār mēru, kad - atkal Vācijā - no studijas pārnesu mājāsattīstītos materiālus.

Uzņēmumu esmu izdarījis pļavā, kas atrodas Tiavana- kas ruīnu teritorijā iepretī restorānam LaCabana un mazajam muzejam. Un lietojis tiku kādu vienkāršu kabatas kameru, kas man ir jau gandrīz 20gadu un līdzās visam pārējam bruņojumam arvien atrodas manā bagāžā.

Uzņēmums rāda kādu no daudzajiem apstrādātajiem andesīta blokiem, ko nekādā ziņā nevarējaizgatavot indiāņi ar saviem akmens lausku darba rīkiem, kā mums to joprojām mēģina ieskaidrotarheologi. Blakus minot, bloks atrodas tur, kur pirms dažiem gadiem līdzās pēc kāda NLO pietuvošanāsparādījās iznīkstošās zāles aplis. Attēlu šķērso līmeniska līnija, zem kuras visas krāsas ir ievērojamiblāvākas nekā augšpusē. Kas tā par enerģiju, kāds starojums iedarbojies uz filmas emulsiju, kurasderiguma beigas, starp citu, vēl bija tālu?

Un šajā vietā tā bija vienīgā šāda veida novirze visas filmas garumā. Bez tam - te lietotais aparātsnekad agrāk un arī pēc tam nav radījis tamlīdzīgus efektus. Vēl joprojām tas darbojas nevainojami, kasmīklu vēl vairāk padara grūti atminamu.

Kad mūsu vāciski runājošais gids senjors Reinaldo kādu brīdi bija ieinteresēts noskatījies, kā esizdarījos ar kompasu, it kā nejauši piezīmēju: "Magnētiskās anomālijas bieži tiek konstatētas vietās, kasbijušas NLO izlūklidojumu tuvumā vai pat tikušas izmantotas par tādu objektu nosēšanās laukumiem."

Vai viņi atgriežas?

Ar šo piezīmi izraisīju negaidītu lavīnu. Proti, senjors Reinaldo, kā tagad uzzināju, caur un caurnebūt nebija pret "mūsu" tematiku vienaldzīgs. Tieši otrādi. Viņš varēja mums pavēstīt par neikdienišķāmparādībām, kas nesen risinājušās Bolīvijas Andu plakankalnes ruīnu laukumā. Vēl vairāk - uz vietas viņšnoorganizēja saistošu interviju ar kādu vietējo baigas tikšanās liecinieci.

Glorija al Diaga ir saimniece tūristu pēdējā laikā retāk apmeklētajā restorānā La Cabana, kasakmens sviediena attālumā stāv iepretī iežogotajām Tiavanakas drupām. Kādu vakaru - tas varēja būt1989. gada aprīlī vai maijā - sieviete atgriezās restorānā no kādus 800 metrus attālā ciemata. Jaudodoties ce|ā viņai bija likušies uzkrītoši pārtraukumi elektriskās strāvas padevē. Taču ilgi viņa par tiemneprātoja, jo šādi trūkumi nomaļākajos Dienvidamerikas apvidos it kā apzīmogoti ar kaut kādunenovēršamības zīmogu. Dažas minūtes vēlāk viņa tad arī sveika un vesela sasniedza Cabana.

Kad sieviete iegāja mājā, viņai dūrās acīs tās divu suņu izturēšanās, kas, izbailēs sastinguši, tupējauz grīdas un raidīja pretī paklusas gaudas. Kaut kas it kā nebija kārtībā. Pēkšņi viņa pamanīja gaišuatspīdumu, kas spilgti ielauzās mājā - par daudz gaišu, lai tāds varētu būt no šad tad garām braucošajiemkravas automobiļiem. Un, kad Glorija paraudzījās pa logu, viņa redzēja virs lielās pļavas, kas atrodasTiavanakas drupu iežogotā nogabalā, kādā noteiktā punktā šūpojamies milzīgu žilbinoši izgaismotu disku.

Nekad agrāk viņa plānprātīgajiem nostāstiem par "lidojošajām apakštasēm" nebija ticējusi, allaž tosbija noraidījusi kā nekam nederīgas pasaciņas. Bet nu viņai lielā nobīlī ar šādu lietu bija jāsaskaras!Divas vai trīs reizes viņa iedrošinājās bikli aizlavīties līdz durvīm, lai beigās kļūtu par liecinieci tam, kālidojošais objekts neaptveramā ātrumā pie vakarīgā apvāršņa attālinās.

Jau nākamajā dienā pļavā, virs kuras NLO bija līgojies, kādā apļveidīgā laukumā sāka nīkuļot zāle.Trīs gadus tur vairs nekas neauga, tad veģetācija sāka pamazām atgūties. Tā bija, blakus minot, tā pativieta, kurā vienā no maniem foto uzņēmumiem parādījās savādie efekti.

Glorija, starp citu, nebija vienīgā tās nakts notikumu aculieciniece. Arī daži citi tuvējā ciemataiedzīvotāji, starp tiem arī kāds naktssargs, bija varējuši NLO virs drupām novērot. Un kādu citu reizi,vairs nenosakāmā datumā 1992. vai 1993. gadā, ļaudis ap pulksten diviem no rīta redzēja gaismu virs"Mēness vārtiem". Arī tā nāca no kāda diska, kas šūpojās tikai dažus metrus virs zemes. Un uz tā gandrīzlīdz nāvei pārbiedētie ciemata iedzīvotāji varēja saskatīt divus lielus baltus stāvus.

Kā redzams, vecie "dievi", kas pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem iekārtojuši Tiavanakas unPumapunku atbalsta nometni, mūsdienās atgriežas. Tad nu rodas sevišķi interesants jautājums - kadbeidzot viņi mums atkal parādīsies atklātībā?

11. "NEŽĒLĪGO DIEVU VIRSOTNE"

Mīklas Kolumbijas plakankalnē

Arvien no jauna mani fascinē elpu aizraujošā ainava tur augšā. Netālu no "Elku pakalna " rēgojasbezdibenis. Biju tieši mazliet noliecies pār to, un tur kādu 150 metru dziļumā gāzās ūdenskritums, kadmūsu gids pavēstīja, ka tikai pirms četrām nedēļām šajā vietā trīs amerikāņu tūristi metušies nāvē. Tādu"vilinošu " izredžu dēļ instinktīvi parāvos no bīstamās zonas nost.

Bez tam šajā apvidū savas nelietības mēdzot pastrādāt bruņoti dumpinieki. Atšķirību starp gveriljām(partizāniem) un regulārās armijas zaldātiem gids mums mēģināja izskaidrot diezgan jokainā veidā. Tasesot tik vienkārši: uniformas it kā vienādas, bet armijas vīri nēsājot zābakus, kamēr pagrīdnieki dažkārtpa Kolumbijas plato staigājot basām kājām. Būtu tas tiešām tik vienkārši! Taču Sanagustinas mīklainierelikti grimst jautājumu zīmju jūrā.

"Visbistamakais pasaules uzskats ir ļaudīm, kas pasauli nav skatījuši."ALEKSANDRS fon HUMBOLTS (1769. - 1859.)Kad ieskanas Dienvidamerikas valsts Kolumbijas vārds, droši var uzskatīt, ka 99 no 100 personām

iedomājas par savu rīta kafiju. Tas jau arī savā ziņā ir saprotams, jo visā pasaulē iecienītās pupiņas arKluso okeānu robežojošajās valstī ir galvenā eksportprece - nemaz nerunājot par narkotikām marihuānuun kokaīnu, ko audzē zemāk atrodošos novados un ko bosu uzdevumā apsargā uz vislabāko apbaiņotumiliču modrās acis. Tas nav nemaz tik sen, kad par Medeljinu, zemes lielāko narkotiku karteļugalvaspilsētu, runāja visi. Tagad masu saziņas līdzekļos attiecībā uz Kolumbiju ir kļuvis nedaudzmierīgāk, bet kaņepju un kokas audzēšana nebūt nav gājusi mazumā.

Taču es nebraucu uz Kolumbiju, lai nodotos nelāgajam marihuānas smēķēšanas vai kokaīnašņaukšanas netikumam. Mans mērķis bija Sanagustina, kāda vieta Uilas departamentā, kas jau ilgi bijaatradusies manas piezīmju grāmatiņas pierakstu galvgalā.

Sānis no lielajiem pasaules brīnumiem

Salīdzinājumā ar tik pazīstamajām un skanīgus vārdus nesošajām vietām Vidus- un Dienvidamerikākā Palenke, Naska vai Tiavanaka Sanagustina nepārprotami pieder pie vismazāk pazīstamām atrakcijām,tā no lielajiem pasaules brīnumiem stāv nedaudz sānis. īstenībā netaisnīgi - tur, Kolumbijas Anduaugstieņu mūžamežā, redzēju apbrīnojamus nepazīstamas pagātnes dārgumus. Tur, piemēram, rodamasmīklainas statujas, kas mūsos cieši ieurbjas ar jautājošu skatienu, it kā cerētu no kāda atnācēja beidzotsaņemt galīgo atbildi par savu nenoskaidroto izcelsmi.

Un nav jau nemaz tā, ka tikai daži gadiņi būtu aizskrē- juši, kopš Sanagustina tapusi atklāta. Jau 18.gadsimta vidū spāņu mūks Huans de Santa savā darbā Maravillas de la Naturaleza ("Dabas brīnumi")aprakstījis noslēpumos ieaustās akmens figūras un elkus ap Sanagustinu, ko godinājuši tur dzīvojošieindiāņi. 1857. gadā uz turieni aizkūlās itāliešu ģenerālis Kodaci, kas vadīja kopš 1830. gada pastāvošāsvalsts Kolumbijas Ģeogrāfijas komisiju. Toreiz viņš uzski- cēja 34 visvairāk izcēlušās statujas un 4altārus. Kā karavīrs, kas savu amatu sācis mācīties no viszemākās pakāpes, viņš uztaisīja militāri precīzuplānu un katru statuju tur ievietoja tās īstajā vietā.

35 gadus vēlāk zinātniskas ekspedīcijas dalībnieks arheologs Alfons Štībels (1835. - 1904.) parakmens pieminekļiem uzrakstīja ziņojumu, ko viņš savā 1906. gadā iznākušajā grāmatā "Kolumbijasvulkānu kalni" stādīja priekšā uzmanību saasinājušajai speciālistu pasaulei. Tas savukārt uz Sanagustinas

plakankalnes noslēpumu pēdām aizveda Heidelbergas zinātnieku Kārli Teodoru Štēpelu. Viņš konstatēja,ka pārsvarā figūras izgatavotas no minerāliem: granīta un dzelzi saturoša smilšakmens, tomēr daļa no tāmarī no dažādiem vulkāniskas izcelsmes akmeņiem, un zinātnieks veica arī daudz pūļu prasošu uzdevumu -vairākumam statuju izgatavoja ģipša nospiedumus. Un Štēpels atklāja vēl ko - izstieptu pazemes ejulabirintu, kur veidojumi likās viens ar otru savstarpēji saistīti. Mūsdienās nedzird ne pušplēsta vārda paršo Sanagustinas pazemes daļu, kur profesors Štēpels jau 1911. gadā konstatēja šādus faktus:

"Tas pats templis ir abās pusēs izklāts ar varenām akmens flīzēm un tāpat kā iepriekšējais pārsegtsar lielu akmens plāksni. Zem koku saknēm ložņādams, nokļuvu iekšienē un biju pārsteigts, atrodot tursānis dienvidrietumu virzienā vedošu eju, laikam pie citiem tempļiem, kuru izvietojums līdz šim vēl navnoskaidrots. Labprāt es būtu eju izpētījis pilnīgi, taču tādam nolūkam man nepietika laika. Apsekoju tokādus 30 metrus, bet nekādi nevarēju piedabūt savus pavadoņus doties man līdzi vēl tālāk. Tomēr ārpusē,necaurejamā meža biežņā zemē pamanāmas, vairākus metrus dziļas alas vedina domāt, ka šie tempļi arpazemes ceļiem bijuši savienoti."

Tikai vienu gadu vēlāk, 1912. gadā, uz Sanagustinu veikt izrakumus devās toreizējais BerlīnesEtnogrāfijas muzeja direktors etnologs profesors Konrāds Teodors Proiss. Tas bija vācu pamatīgumaparaugs, viņš pedantiski izmērīja un atzīmēja visu, ko vien pamanīja, un veica pirmo mīklainā kompleksainventarizāciju. Zinātnieks atvēra virkni kapu, pārmeklēja milzīgus akmens sarkofāgus un beidzot brīnījāspar to, ka tie visi tukši:

"Debespuses, uz kurām šķirsti ar savām atverēm bija orientēti, ir pārāk dažādas, lai pēc tām varētukaut ko secināt par figūru nozīmi, un arī apbedījumu gareniskais virziens visnotaļ nav viens un tas pats, unneviena mirušā galvas stāvokli nav iespējams konstatēt vienkārši tālab, ka no skeletiem nekādas pēdasnav palikušas…"

Mīkla, ko uzdod tukšās kapu vietas vai pazudušās mirstīgās atliekas, līdz pat šai dienai gādā par to,lai nemitētos visvisādi prātojumi.

"… klusītiņām līst lietutiņš"

Šveices bestselleru autora Ēriha fon Dēnikena grāmatas ietekmes dēļ manu vēlmju saraksta pašāaugšā jau ilgāku laiku kā vēl kāda apmeklējama noslēpumu pilna vieta šajā pasaulē atradās Sanagustina.1996. gada februārī beidzot bija tiktāl, ka kādas grāmatu lasījušo grupas ceļojums, ko kopīgi ar Dr.Johannesu Fībagu sarīkoju, Kolumbijas metropolē varēja sākties.

Ar privātās lidsabiedrības ļ\/eiva Air propellera lidmašīnu 21. februārī no Bogotas devāmies vairāknekā stundu ilgstošā lidojumā uz nepilnus 300 kilometrus attālo provinces pilsētu Neivu. Pēdējaissēdeklis, ierīkots no sienas līdz sienai, mašīnā ar kādām četrdesmit vietām modināja atmiņas paragrākajos gados ik dienas veicamo ceļu uz skolu, tāpēc es mājīgi iekārtojos pašās beigās. Taču, līdzkolidaparāts bija sasniedzis lidojumam noteikto augstumu, tapu konfrontēts ar absolūti neparastu fenomenu,ar kaut ko tādu, ko nekad agrāk nebiju pieredzējis un neesmu arī otrreiz līdz šai dienai piedzīvojis, - lijalietus, un, proti, lidmašīnā!

Domājams, zem jumta pārseguma bija sakrājies kondensējies ūdens, kas tagad nepārtraukti ar moto"Viss labākais nāk no augšienes" spirgti plunkšķēja lejup. Taču tas, kas visai šai situācijai vēl piespēlējakaut kādu burleskas noti, bija fakts, ka apmēram plaukstas platuma noliktavā aiz sēdekļa bija atrodamsvecs lietussargs. Par prieku pārējiem braucējiem to tūliņ atvēru, un tādā veidā ari šis brauciens varēja tiktgodam paveikts, un galvenais - ar nesamērcētu galvu.

Pēc ilgotās nolaišanās Neivā uz Sanagustinu vēl vismaz četras stundas bija jākuļas pa lielceļu, kaslabu tiesu vijas līdzās Magdalēnas upei, kura iztek no Andu plakankalnes netālu no ciemata ar 300iedzīvotājiem.

Pie "Nežehgo dievu virsotnes"

Vairākkārt devāmies no šim pasaules nostūrim it kā pārlieku glaunā hoteļa Yalconia, kur bijāmapmetušies, uz atradumu vietām, kas Sanagustinu bija padarījušas pazīstamu vismaz arheologu aprindās.Ievērības cienīgie objekti tur lielos vilcienos tiek dalīti vismaz četros nodalījumos: "Statuju mežs", "Kājumazgāšanas avots" ar kaimiņos atrodošos "Kāju mazgāšanas pakalnu", kā arī "Elku pakalns", pakavaveidā mākslīgi radīta plakankalne. Bet var atzīmēt, ka augstu virs Magdalēnas upes atrodas vēl divizīmīgi punkti ar statujām un klintīs izcirstiem tēliem - Lašakīra un Eltablona.

Arvien no jauna mani fascinēja elpu aizraujošā ainava tur augšā. Netālu no "Elku pakalna" rēgojāsbezdibenis. Biju tieši mazliet pārliecies pār to, un tur kādu 150 metru dziļumā gāzās ūdenskritums, kadmūsu gids pavēstīja, ka tikai pirms četrām nedēļām šajā vietā trīs amerikāņu tūristi metušies nāvē. Tādu"vilinošu" izredžu dēļ instinktīvi parāvos no bīstamās zonas nost.

Bez tam šajā apvidū savas nelietības mēdzot pastrādāt bruņoti dumpinieki. Atšķirību starp gveriljām(partizāniem) un regulārās armijas zaldātiem gids mums mēģināja izskaidrot diezgan jokainā veidā. Tasesot tik vienkārši: uniformas it kā vienādas, bet armijas vīri nēsājot zābakus, kamēr pagrīd- nieki dažkārtpa Kolumbijas plato staigājot basām kājām. Būtu tas tiešām tik vienkārši! Taču Sanagustinas mīklainierelikti grimst jautājumu zīmju jūrā.

Arheoloģiskais parks ar "Statuju mežu" ir viena vienīga elku parāde, "Nežēlīgo dievu virsotne ".Starp tropu augiem, kā arī pļavās visapkārt saskaitāmas pāri par 300 statuju. Dažas stāv atsevišķi, mitrajāun karstajā mūžamežā, piemēram, kāda figūra ar izvalbītām acīm uz akmens cokola, kura, it kā spēlējotflautu, liek pie mutes nedefinējamu objektu. Attiecībā uz kādu citu statuju, četrus metrus augstu un oficiālinosauktu par "Bīskapu", nekāda sevišķa prātošana neiznāk. Tas savās rokās tur mazu bērnu, kas karājas argalvu uz leju. Spriežot pēc milža kāri alkatīgās mīmikas, šķiet, ka "Bīskaps" grib nožēlojamo bērniņu tūlītstarp saviem uz priekšu izspiedušamies drakona zobiem saplosīt un ar gardu muti notiesāt.

Vai te reiz savas negantības piekopuši kanibāli?

"Dubultais es"

Taču citas statujas tur nav vienas pašas - tās vai nu stāv mazās grupās, vai pat - gluži kā piedolmeniem Eiropas senajās megalītu kultūrās - tur virs sevis milzīgas akmens plāksnes. Nofotografējudivas figūras, kas kopā ar diviem rupji apstrādātiem menhīriem notur tonnām smagu jumta slogu.

Abiem sargiem rokās cirvji vai kaut kas tamlīdzīgs un galvās bruņu cepures. Virs katra no viņiemizveidota vēl kāda seja, un starpā stāv, it kā kādā patvertnē apsargājams, lempīgs stāvs, kas tur rokās saitiar tanī iekārtu miroņgalvu.

Vispār pie daudzām no šīm statujām uzkrītoši ir tas, ka tās izveidotas it kā "divstāvīgas", "galvenāfigūra" tātad tur uz muguras otru. 1912. gadā tas jau pieminēto Berlīnes etnogrāfu Konrādu TeodoruProisu vedināja uz domām, ka figūras varētu simbolizēt kaut kādu "otro es". Ari "Kāju mazgāšanaspakalnā", Alto de Lavapatasā, stāv viens tāds stāvs, te saukts El doble Yo, laikam vīrieša figūra ar vieglisaliektām un uz krūtīm sakrustotām rokām. Neko labu nesološajā sejā izceļas četri uz priekšu izdengušiesdrakulas zobi, un galvu šķiet sargājam cieši pieguļoša bruņu cepure(l). Bez tam mistiskā figūra notur uzsavas muguras kādu tur pastaigājošos "otro es".

Tomēr beigu beigās viss, ko iedomājamies par Sanagustinas reliktiem zinām, izplēn hipotēzēs unprātojumos. Jā, arheologi atradumus pieraksta kādai pirmskolumba kultūrai, ko attīstījusi sasniegtāsevolūcijas pakāpes ziņā aptuveni vienādu tautu grupa, kuras patvaļīgā valstu savienībā, savu cilšu vadoņupārvaldītas, nodarbojušās ar zemkopību, tirdzniecību un dažādiem amatiem. Bet ko attēlo īpatnējās

statujas, arī arheologi nespēj pasacīt.Viņi dod tiem skanīgus vārdus, piemēram, "Saules dievs", "Mēness karaliene" vai arī "Bīskaps" un

"Dubultais es", kas ir tikai patvaļīga jaunrade vārdu došanas jomā mūsu laikmetā, vadoties no mūsuizpratnes.

Rotaļas ūdeni - ūdens kults

Tikpat patvaļīgs ir apzīmējums "Kāju mazgāšanas avots". "Kāju mazgāšanas pakalna" pakājē, kuravirsotne sasniedzama pa gandrīz bezgalīgām augšup vedošām kāpnēm, cauri bagātīgam augājam urdzstrauts Kebrada de Lavapatasa. Bez tam tas tek arī pa kādu ap 30Q kvadrātmetru lielu klintāju, kurpirmatnējie akmeņkaļi iegrebuši vislielākajā mērā sarežģītu kanālu, reņu un padziļinājumu tīklu. Pasastatnēm, kas veidotas no plankām un kāpnēm, ap mazo brīnumu top vadāti pārsteigtie tūristi.

Pavisam tur ūdens tiek novadīts pa trim taisnstūra baseiniem un neskaitāmiem labirintveidīgiemkanāliem. Izsekošana strauta tecējumam ir patiešām fascinējoša: ūdens no vienas renes iepil nākamajā unturpina savu skrējienu tikai tad, kad sasniegts noteikts līmenis. Un, it kā lai apbrīnas vērto pirmatnējoūdens rotaļu pušķotu, tur piekļaujas klinšu reljefs un strauta krasti ar abstraktiem ornamentiem, reptiļiemun pērtiķveidīgu dzīvnieku attēliem.

Bet arheologu uzskati par "Kāju mazgāšanas avotu" cits no cita atšķiras. Kamēr vieni domā par kāduūdens vai auglības kultu, citi te saskata svētītas vietas reliģiskām ceremonijām, kā arī rituālām pcldēm.

Un par ko īsti beigu beigās būtu runa sakarā ar mistisko mantojumu Kolumbijas plakankalnē,nevarēju pasacīt arī es, kad iekāpu lidmašīnā no Neivas uz Bogotu. Vismaz nekāds ūdens šoreiz nogriestiem nepilēja.

Bet Kebradas de Lavapatasas strauts joprojām pa klintīs tik mākslinieciski iekaltajām renītēm,četrstūrainiem baseiniem un apaļiem dīķīšiem burbuļos, līdz senajām mīklām un noslēpumiem kaut vismazatminējumu iedīgļus atradīsim.

12. "IZVEIDOJIET JŪSU SAULES SISTĒMASATTĒLU!"

Teotivakana - gigantisks planetārijs akmenī

Spriegums pieauga - Ērihsfon Dēnikens bija daudzos uzraugus lūdzis atvērt smago dzelzs starpsienu,zem kuras paglabājies vēl dziļāks Meksikas piramīdu pilsētas noslēpums. Uniformētais vīrs tūļīginoņēmās ar neskaitāmām atslēgām, taču valdīja it kā kāda burvestība, neviena nelikās esam piemērota.Pēkšņi un bez kādas jautāšanas mūsu draugs Rainers paķēra atslēgu saišķi, pamēģināja un salīdzināja, laibeidzot pārsedzi izveicīgi atslēgtu. Kad smagā metāla plāksne pacēlās, mums gandrīz vai bija jānovēršas,tik dzeļoši spožajā saules gaismā atmirdzēja tur apakšā gulošie vizlas slāņi.

Kas, jautājām paši sev, tur nez kādos laikos bija iebūvējis šā pret karstumu un Volta loku izturīgāizolācijas materiāla slāņus, ko arī mūsdienās izmanto augsti attīstītās tehnoloģijās? Vai tie atkal reizbijuši - un kas gan cits tas būtu varējis būt - vecie "dievi" no kosmosa?

"Kad viņi atkal nonāks lejā, tie trīspadsmit dievi, un tie deviņi dievi, viņi pārkārtos, ko kādreizradījuši."

No Chilam Balam ("Jaguāra priesteru grāmata")Sākās 1993. gada augusts. Biju atlidojis uz azartspēļu galvaspilsētu Lasvegasu svelmainajā Neva-

das tuksnesī, lai tur piedalītos Ancient Astronaut Society (AAS) starptautiskā pasaules mēroga kongresā.Svinējām divdesmit gadu jubileju šai organizācijai, kuras locekļi nodarbojas ar pierādījumiem tam, kamūsu senči jau no vissenākajiem laikiem pieredzējuši tikšanās ar ārpuszemes civilizācijām. AAS 1973.gadā nodibināja Čikāgas advokāts Dr. Džens Filips pēc tam, kad Ēriha fon Dēnikena filma Chariots of theGods? (uz Latvijas ekrāniem - "Atmiņas par nākotni", tulk.) viņā par aizraujošo tematiku bija izraisījusiinteresi. Paldies Dievam, piecas dienas ilgušais sarīkojums notika ar gaisa kondicionētājiem apgādātāsImperial Palace Hotels telpās. Augustā pie dienas vidus temperatūras 50 grādu pēc Celsija tādas ierīces -pilnīgi nepieciešama lieta.

Paglābties no visīstenākās vasaras temperatūras uz visu laiku man tomēr neizdevās, jo AASpasākuma noslēgumā pievienojos ceļotāju grupai, ko Ērihs fon Dēnikens pats vadīja pa savās grāmatāsaprakstītajām vietām. Devāmies uz Meksiku, kur tapa apmeklētas noslēpumos tītas vietas arlabskanīgiem nosaukumiem, piemēram, Usmala, Palenke, Čiče- nica, Tula un vēl citas.

Arī man tas nebija pirmais šās Vidusamerikas zemes apmeklējums. Pirms nepilniem diviem gadiembiju tur bijis ar ceļotāju grupu ekspedīcijā "Pa dievu pēdām", pasākumam uz vislabāko sagatavots Ērihaspeciāli tādam nolūkam sarīkota priekšlasījumā ar attēlu demonstrējumiem dienvidaustrumu Bavārijaspilsētiņā Burghauzenā. Tomēr ceļojums ar Ērihu fon Dēnikenu, gluži dabiski, risinājās nesalīdzināmisaistošāk, un piedzīvojumu tanī bija daudz vairāk. Bet man tieši šis brauciens bija šās speciālās izglītībasapogejs. Es taču pirms nepilniem 25 gadiem - Dēnikena "Atmiņu par nākotni" rosināts - pirmo reizi sākuinteresēties par cilvēces vēstures fascinējošajām mīklām, uzturējos Palenkē, pēc teorijas par kosmosālidojošo dievu darbības arēnām - vienā no tām, kur pēdu atstāts visvairāk. Biju kopā tātad ar to cilvēku,kas "lavīnu" bija izraisījis. Neraugoties uz gandrīz simtprocentīgo gaisa mitrumu tropiskajā lietūgarojošajā mežā, jutos lieliski.

"Vieta, kur top par dievu"

Kādus 40 kilometrus no Mchiko, šā ne brīdi nenorimstošā Moloha ar nemitīgo satiksmes haosu,atrodas Teo- tivakanas arheoloģisko izrakumu vietas. Kad 1520. gada jūlijā spānietim Emando Kortesam,kas vēsturē iegājis kā asiņains Meksikas iekarotājs, kopā ar saujiņu pārpalikušo karavīru iznāca atsacītiesno toreizējās acteku galvaspilsētas

Tenočtitlanas sturmēšanas, viņš bēga no Otumbu. Te, augstā vietā, konkistadoram būtu bijisjāpamana neparasti vienādi veidoti pakalni. Iespējams, viņš starp tiem izjāja, nemaz nenojauzdams, ciknoslēpumainā vietā atradās. Acteki gan to zināja, bet bija saprātīgi diezgan, lai klusētu. Aizaugušoapgabalu viņi sauca par teotihuacan, kas nozīmē - "vieta, kur top par dievu". Sākotnējais vietasnosaukums nav zināms, neviens nevar pasacīt, kas bijuši Teotivakanas apdzīvotāji, no kurienes tie nākušiun kādā valodā sarunājušies.

Bet katrā ziņā šī vieta ir saistīta ar visvecāko civilizāciju Meksikas plakankalnē, un tā ir pilsēta bezjebkādas priekšteces. Tālab franču arheoloģe Lorete Sežurnē par šīm mīklu un noslēpumu pilnajāmvietām rakstījusi: "Šās augstās kultūras saknes veido visnepieejamākos no visiem noslēpumiem. Ja tikgrūti pieņemt, ka kultūras pazīmēm… jau pašā sākumā rodams to galīgais izkaldinājums, tad vēl grūtākiztēloties, ka atbilstošais garīgo priekšnosacījumu komplekss tā pēkšņi - pilnībā izveidots - vienkārši turbijis. Katrā ziņā mums nav nekādu pierādījumu nekādam tādam apbrinojamam attīstības procesam."

Mirušo ceļš

Ja sirmā senatnē ietiecošās Teotivakanas vēsture mūs nostāda neizdibināmu mīklu priekšā, tad tāsiespaidīgais diženums liek mums vienkārši brīnīties. Pilsēta savos ziedu laikos aizņēmusi kādus 25kvadrātkilometrus, un toreizējais iedzīvotāju skaits tiek rēķināts uz 200 000.

Gigantiskā veidojuma kodols ir tieši no dienvidiem uz ziemeļiem vedošais ceļš Camino de losMuertos ("Mirušo ceļš"). Trīs kilometrus garo un caurmērā 40 metru plato Camino no abām pusēm apņemmazākas piramīdas un tempļu platformas. Kāds nezināmo Teotivakanas plānotāju mākslinieciskspaņēmiens rada fascinējošus optiskus maldus. Proti, ziemeļu virzienā ceļam ir 30 metru kāpums.Aplūkotājam, kas tuvojas no dienvidiem, rodas iespaids, it kā tas pa bezgalīgām kāpnēm paceltosdebesīs, līdz kāpnes ielas galā sakūst ar "Mēness piramīdu". Un otrādi - viss iespaids par terasvei- dīgunogāzi izzūd, ja no Mēness piramīdas saplacinātās smailes skatās dienvidu virzienā. Rafinēts triks, kamnepieciešamas izsmalcinātas zināšanas ģeometrijā un arhitektūrā!

Lūkojoties no Mēness piramīdas Mirušo ceļa galā, kreisajā pusē no brīnišķīgās ielas redzamaVidusamerikas varenākā celtne Saules piramīda. Tai ir gandrīz kvadrātveida plāns ar pamatlaukumu 222reiz 225 metri. Lai gan tā ar saviem 63 metriem Mēness piramīdu par 19 metriem pārsniedz, vērotājs nopiramīdas smailes gūst iespaidu, ka abas celtnes it kā būtu vienādi augstas. Arī par šiem optiskajiemmaldiem gādā jau pieminētā līmeņu starpība.

Sava 49950 kvadrātmetru - tātad gandrīz 5 hektāri - pamatlaukuma dēļ Saules piramīdai, kaut arī par80 metriem zemākai, ir impozantākas dimensijas nekā Gizas Heopsa piramīdai. Tikai tā sauktā "Baltāpiramīda", noslēpumos tīta celtne dienvidrietumos no kādas Ķīnas provinces galvaspilsētas Ksianas, arsavu 300 metru augstumu un sānmalām pie pamatnes gandrīz puskilometra garumā spēj radīt vēl varenākuiespaidu.

Uzņēmumi no gaisa ir apstiprinājuši, ka Teotivakana bijusi milzīga pilsēta, kas turklāt sastāvējusi nočetrām skaidri iezīmētām daļām. Tā Camino de los Muertos nosprauž ziemeļu - dienvidu asi, un divasplatas šķērsielas veidojušas austrumu - rietumu šķirtni. Aiz piramīdām un daudzajām tempļu platformāmatradušās celtnes, kas, domājams, bijušas cilvēku mitekļi. Kā mūsu laiku modernajās lielpilsētās tur bijušidzīvojamo ēku kompleksi ar cits citā ieejošiem pagalmiem un apstādījumiem. Kompleksam bijusi arismalki izstrādāta kanalizācijas sistēma ar atsevišķām iekārtām ūdens pieva- dīšanai un aizvadīšanai. Un

ar vismaz 200 000 iedzīvotāju, kam "Vieta, kur top par dievu" kādreiz devusi pajumti, tā varētu būt tālupārspējusi antīko Romu.

Mūsu Saules sistēmas modelis

Ne mazums šā kompleksa mīklu pirms pāris gadiem ieguva vēl lielākas dimensijas, tapapaplašinātas ar kādu, tā sacīt, "kosmisku variantu". Kā Ērihs fon Dēnikens kādā savā grāmatā jaudokumentējis, Teotivakana veido gigantisku mūsu Saules sistēmas modeli.

Tie abi bija ASV pētnieki Pīters Tomkins un Hjū Harl- stons, kas norādīja uz pasaules skatījumusatricinošu sakarību starp Teotivakanas varenajām celtnēm un mūsu solārās sistēmas planētām. Pēc viņuizklāsta iznāk, ka ar pētnieku precīzajiem mērījumiem vispirms tika noteikta mērvienība, kas izmantotakompleksa izveidē. Jebkuros laikos ģeometriska un arhitektoniska plānošana nav domājama bez vienotasmērīšanas sistēmas. Kādreizējā mērvienība beidzot tapa precīzi noteikta - 1,059 m, un Harlstons taipiešķīra nosaukumu hunab, maiju valodā - vienība. Nu bija atrasta pilsētas plānojuma atslēga, jo arhunabu bija uzrasējama visa Teotivakana. Un pēc kompleksa uzmērīšanas ar šo vienību izraisījāsārkārtīgi pārsteidzošs secinājums.

8. Saules sistēmas kopija akmenī. Katrai planētai - precīzi novietota - atbilstoša celtne, kas marķēattiecīgos orbītas datus.

Kad Harlstons mērījumus ievadīja datorā, viņš negribēja ticēt pats savām acīm. Piramīdu pamatnesun "citadeles" ar Ketsalkautlas templi par izejas punktu, kā arī citas būves pilsētā iezīmēja vidējosplanētu Merkura, Veneras, Zemes un

Marsa orbītu datus. Attālumam no Zemes līdz Saulei Harl- stonam iznāca 96 hunabi, no tā pašafiksētā punkta Merkuram veltītā celtne atrodas 36, Venerai 72 un Marsam 144 hunabu attālumā. Patasteroīdu josta - ap 2000 sīku planētu, kas riņķo ap Sauli starp Marsu un Jupiteru - ar 288 hunabiemfiksēta pareizi. Nezināmie pilsētas plānotāji šai vietai veltījuši ar Sanhuanas strauta ūdeņiem pildītupazemes kanālu, kas tur šķērso Teotivakanu.

Un ar to vēl viss nebūt nebeidzas - kādas nezināmas celtnes paliekas 520 hunabu attālumā marķēJupitera pozīciju, un par akmens drupu kaudzi tapusī Saturna "vietas turētāja" bija rodama pie 945 hunaburobežas, vismaz tik ilgi, kamēr to nebija aiztikuši ielu pārveidotāji. Jau pieminētā Mēness piramīdaCamino de los Muertos galā uzrāda Urāna orbītas datus. Taču - kā ir ar mūsu sistēmas planētām, kasvistālāk no Saules, vai tās ņemtas vērā?

Jā gan. Tā sauktā Procesiju iela Mirušo ceļu aiz Mēness piramīdas kalnainajā apvidū turpina. Unpatiešām - pie 2880 hunabu robežas kalna smailē rodamas kāda tempļa paliekas, un vēl kalnos - 3780hunabu distances beigās hermētisks tornis bez ieejām un logiem. Tātad planēta Plutons - astronoms KlaidsTombo (1906. - 1996.) to atklāja tikai mūsu laikos, 1930. gadā - no paša sākuma bijusi ieplānotakompleksā, kas apvidū turpinās.

Tabula (sk. 9. att.), kur esmu uzrādījis planētu vidējos attālumus no Saules, atklāj visai mulsinošasdetaļas. Mērvienības "hunaba" skaitliskās vērtības, kas iegūtas aprakstītajās Teotivakanas celtnēs, atbilstattālumiem starp planētām un mūsu centrālo zvaigzni!

Cik augsti attīstītu inteliģenci pierāda kāda sen pagaisuša laikmeta ļaudis, izveidojot mērogā precīzumūsu Saules

sistēmas kopiju, kas gadu tūkstošiem saglabājusies un atgādina par viņu kādreizējo eksistenci! Kasgan tie bijuši, ja ne "astronautikas dievi" no Visuma dzīlēm?

9. Teotivakana - mūsu Saules sistēmas kopija akmenī. Skaitliskās vērtības planētu attālumiem noSaules astronomiskajās vienībās un attālumiem starp nozīmīgākajām celtnēm hunabos savstarpēji saskantieši pārsteidzoši!

Citurieniešu ieroču noliktava?

Vēl kāda cita, ne mazāk fascinējoša Teotivakanas mīkla slēpjas zem masīvajām tērauda plāksnēm,kas apgādātas ar priekškaramajām atslēgām. Tie ir pamatnē iestrādāti lielu laukumu vizlas slāņi, šajāgadījumā muskovīts, minerāls ar plākš- ņainiem kristāliem, kas slāņainuma dēļ lieliski skaldāms.

Jau 1991. gada novembri biju stāvējis šo dzelzs aizvaru priekšā, taču neviens nebija bijis ar mieruman tos atvērt. 1993. gada augustā Ērihs fon Dēnikens bija laidis darbā visas sviras, lai vizlas kambarus,ar kuriem vietējie arheologi acīmredzot apgājās kā ar top-secret, mums atvērtu. Kad bijām sapulcējušiestērauda plāksnes priekšā, sasprindzinājums augtin auga - Ērihs bija kādam no daudzajiem uzraugiemlūdzis smago dzelzs aizvaru atvērt. Uniformētais vīrs tūļīgi noņēmās ar daudzajām atslēgām, taču valdījait kā kāda burvestība, neviena nelikās esam piemērota. Pēkšņi bez kādas jautāšanas mūsu draugs Rainerspaķēra atslēgu saišķi, pamēģināja un salīdzināja, lai beidzot izveicīgi pārsedzi atslēgu. Kad smagā metālaplāksne pacēlās, mums gandrīz vai bija jānovēršas, tik dzeļoši spožajā saules gaismā atmirdzēja tur

apakšā gulošie vizlas slāņi.Kas, tā jautājām paši sev, nez kādos sensenos laikos bija šos materiālus te iebūvējis? Proti, vizlai

piemīt īpašības, kas tai modernajā tehnikā paver pavisam sevišķas izmantošanas iespējas. Tai ir ganzināma izturība pret stiepi, gan pietiekams elastīgums, tā iztur karstumu līdz 800 grādiem, un pat straujastemperatūras maiņas tai neko nekaitē. Taču tās izcilākā īpašība ir tā, ka tas ir lielisks izolācijas materiālselektrotehnikā. Muskovīts ir izturīgs pret Volta loku, tā saukto lienošo elektrību (rodas materiālā plaisuvai mitruma dēļ) un pretojas pēkšņām izlādēm. Domnas krāsnīs to vēl mūsdienās lieto logiem,elektrotehnikā tas der par izolācijas materiālu sarežģītās ierīcēs.

Taču Meksikā vizla tikpat kā nav atrodama. Ķīmiski definēts kā kālija-alumīnija hidrosilikāts, šismateriāls pārsvarā top atrasts granīta tuvumā vai arī atsevišķu dzīslu veidā tanī un tur arī iegūts. Lielākiekrājumi ir atrasti Madagaskarā, Indijā un Dienvidāfrikā, kā ari Brazīlijā un ASV. No turienes tam būtujābūt tikušam eksportētam, bet tas mīklas atminēšanu nemaz neatvieglo.

Zem šiem mākslīgi ievilktajiem vizlas slāņiem divas ejas ved uz mazāku kambari, kas atrodas zemSaules piramīdas. Kas vistālākās aizvēstures laikos tur ticis darīts? Vai šajā "Vietā, kur top par dievu",veikti kādi augstas attīstības tehnoloģijas eksperimenti, sasniegtas simtiem, varbūt tūkstošiem grāduaugstas temperatūras? Vai aiz šā pret karstumu izturīgā vairoga sveši astronauti noglabājuši ieročus unsvarīgu instrumentu komplektus, kas tiem bijuši vajadzīgi lidojumos pa kosmosa tālēm un te paslēpti nonejaušiem iekārotājiem?

Teotivakanas cēlāji bijuši - vismaz pēc vairākuma ortodoksālo arheologu mācības - akmens laikmetaļaudis, kam par izmantotā minerāla vizlas īpašībām nav bijis ne jausmas. Bet kādam taču vajadzēja šosļaudis uzvedināt uz domu akmenī izveidot mūsu Saules sistēmas modeli ar noslēpumainiem vizlaskambariem zem tā. Sensenie izskaidrojuma rašanas mēģinājumi izrādās arvien vairāk nederīgi, jajautājumi top attiecināti uz Šās lietas fantastiskajiem apstākļiem.

13. VIŅI JAU IR STARP MUMS!

Puertoriko - citurieniešu atbalsta punkts?

Tas, ka uz un, dabiski, arī virs Puertoriko teritorijas risinājušās un vēl joprojām vai ik dienas notiekneizprotamas lietas, spriežot pēc to apstākļiem, jāatzīst bez kādas šaubīšanās. Uzturoties šajā salā, manvairākkārt likās uzkrītoša - sevišķi, kad liedagā noņēmos ar mazāk ievērības cienīgām lietām - tiešidrudžaina ASV flotes un gaisa spēku darbošanās. Allaž formācijā pa divi, taču dažkārt arī lielākosgrupējumos, F-14 "Tomcats" neatlaidīgi patrulēja gar krastiem, kā arī virs lietainajiem mežiem zemesiekšienē.

Man bija iespaids - bruņotajiem spēkiem ir labi zināms, ka viņi šajā Kārību jūras salā nav vienīgienoteicēji. Ja Puertoriko patiešām atrastos viens vai pat vairāki kādas ne uz šās planētas radušāscivilizācijas atbalsta punkti, tad konsekvences būtu tik šokējošas, ka tās varētu satricināt visu mūsusabiedrības institūciju pamatu pamatus. Tad taču "viņi"jau būtu starp mums…

"Bieži sev jautāju, kas notiktu, ja mēs visi pasaulē atklātu, ka mūs apdraud vara no kādas citasplanētas."

RONALDS REIGANS, bij. ASV prezidentsMūsu dzimtās planētas noslēpumaināko vietu vidū Kārību jūrā starp Dominikas republiku un Antiļu

salu loku atrodošās sala droši ieņem kādu sevišķi augstu pakāpi. Es runāju par Commonwealth ofPuertoRico, to politiski pie ASV skaitošos salu, kas, ja runa ir par ainavu vilinājumu, nekādā ziņā neatpaliek nocitām šā reģiona salām. Tā varētu būt pasakaina vieta, kas, idilliski aizsapņojusies un miera apdvesta,slīgst tropu saulē…

Tas ari ir - vismaz pirmajā acu uzmetienā - valdošais iespaids, kas rodas vairākumam apmeklētāju,kuri baltos smilšainos krastus izraugās atvaļinājuma pavadīšanai. Taču šis pirmais redzējums irmaldinošs. Nav šajā pasaulē citas vietas, kur NLO fenomens visā savā daudzšķautņainībā izpaustos tikstipri kā te. Gandrīz katru dienu te redz lidojošus objektus, kas savās trajektorijās uzvedas tā, lai it kāpaņirgātos par fizikas likumiem, ko pazīstam un lietojam. Pat vēl tālu aiz Puertoriko robežām šaušalīguslavu iemantojis Chu- pacabra ("Kazu zīdējs"). Nepaiet gandrīz neviena nedēļa, kad netiktu atrastasnežēlīgi sakropļotu dzīvnieku paliekas, kas uzrāda tos pašus simptomus, kuri pamanāmi pie ASV Rietumuliellopiem un zirgiem. Aculiecinieki tos vienprātīgi apraksta kā tos "mazos pelēkos", taču ar briesmīgiemzobiem un tumsā spīdošām acīm.

Un gandriz tikpat bieži top novērotas svešādas it kā cilvēku atgādinošas būtnes. Visas pasaulesuzmanību piesaistīja kāds gadījums, kad neidentificēts lidojošs objekts pa īstam tika "iekasējis" vismazdivus ASV gaisa spēku iznīcinātājus. No abiem F-14 Tomcat vēl šobaltdien nekādu pēdu nav. Un tas tāpalicis, kaut gan baismīgo notikumu vērojuši vairāk nekā 100 aculiecinieku un daļa redzēto apliecinājusiar zvērestu. Bet vairāk par to mazliet vēlāk.

Paradīze ar maziem trūkumiem

Šo musu zemes drūmo vietu apciemoju 1997. gada augustā. Atkal reiz man bija ieplānoti vairākipriekšlasījumi, piemēram, Orlando Floridā un Virdžīnijas līcī, sapņainā kūrortā Atlantijas piekrastēpavalstī ar tādu pašu nosaukumu kā līcim. Starp abām lekcijām man apmēram nedēļu bija brīvs laiks, un,tā kā es no bezmērķīgas nekā nedarīšanas vēlākais jau otrā dienā būtu sajucis prātā, tad uz ātru rokuiecerēju īsu izraušanos uz Puertoriko.

Pirms tam man bija vairākas telefona sarunas ar turienes NLO pētnieci Lusiju Gusmani de Plā, kas -kopā ar vīru Orlando - laipnā kārtā visu nedēļu šajā izmeklēšanā man bija līdzās. Galvenokārt, dabiski,mani interesēja gandrīz kā kāda epidēmija izplatījusies dzīvnieku sakropļošana, kurā vaina tika uzkrautajau pieminētajam chupacabra. Tā kā par to jau esmu ziņojis kādā no savām līdzšinējām grāmatām, tadpieminu viņu tikai, kā saka, garām ejot.

Puertoriko ir paradīze ar maziem trūkumiem, pie kuriem pieskaitāmi ne tikai biežie NLOizlūklidojumi, kas reizēm var iemantot arī dzīvību apdraudošu raksturu. Vēl vairāk acīs krītoša ir kādaparādība, kas sava nosaukuma visvienkāršākajā nozīmē neslēpj neko ārpasaulīgu vai pārpasaulīgu. Runair par pārlieku pēkšņajiem tropu negaisiem, kas negaidot var pieņemt mērenu grēku plūdu apjomu. Jaunākamajā dienā pēc manas ierašanās - iepriekš minētā NLO pētniece Lusija Gusmane de Plā bijaatbraukusi uz viesnīcu man pakaļ, un pa Sanhuanu braucām uz viņas mājām - debesis pēkšņi atvēra visassavas slūžas. Nekad agrāk nebiju pieredzējis negaisu ar tik biedējošu intensitāti - sānielās neskaitāmi autobija kā pieķēdēti pie vietas. Tie bija plūdos līdz priekšējo logu apakšējai malai, un šoferi pēdējā brīdībija uzlavījušies uz motoru pārsegiem. Pat galvenajā četru joslu ielā uz Riopjedrasu kāpjošās ūdensmasas draudīgi guldzēja zem automobiļa grīdas. Nervu kutināšana Puertoriko gaumē.

Kad dažas dienas pēc tam braucām uz Aresibo, lai apskatītu pasaules lielāko radioteleskopu, banālādzīves īstenība, ka tanī dienā iestāde bija slēgta, pasargāja mūs no visļaunākā. Tikko ar līkumiempārbagāto kalnu ceļu bijām atstājuši aiz sevis un sasnieguši lielceļu uz Sanhuanu, sākotnēji atsevišķiemākonīši bija sabiezējuši pekles melnumā. Acis graizoši vēl nekad neredzēta lieluma zibeņi šāvās lejup,un es patiešām priecājos, ka nesēdu tur tajā ellē. Mājās varēju nešaubīties par to, kā būtu bijis, ja Aresibovārti todien nebūtu bijuši slēgti. Kopš reiz kādā izbraucienā ar motocikliem tiku pieredzējis, kā zibensiesper turpat līdzās ielai, man pret šīm lietām ir kaut kāds pagānisks respekts!

Redzams, Aresibo mani negribēja. Tā vietā saņēmu informāciju par neskaitāmiem ievērībascienīgiem gadīju- micm, kas Puertoriko bija risinājušies sakarā ar NLO fenomenu.

Gandrīz šķiet, ka NLO cēlušies no turienes vai tiem tur vismaz kāda slepena bāze.

Lagūna Cartagena

Kopš 1987. gada sevišķi Puertoriko dienvidrietumos krājas nepazīstamu lidojošu objektunovērojumi. Turklāt šķiet, ka gadījumu vairākums koncentrējas apvidū starp Kaboroho un Lahas pilsētām.Te atrodas kāds vairākus kilometrus garš ezers Lagūna Cartagena. Uz dienvidiem no turienes - kalnugrēda Sierra Bermeja.

1987. gada 31. maijā ap pulksten 14 pēcpusdienā dažus tūkstošus Puertoriko dienvidrietumu daļasiedzīvotāju satricināja stipri pazemes grūdieni, kā ari skaļas eksplozijas troksnis, kam acīmredzotizcelsme bija pazemē. Dažus acumirkļus zeme kustējās augšup un lejup, un daudzos dzīvokļos radāsdziļas plaisas. Sākumā salas seismoloģiskais centrs paziņoja, ka mīklainās trīces epicentrs atradies 27metrus zem Lagūna Cartagena, bet nākamajā dienā šī vēsts vissteidzīgākajā kārtā tapa revidēta. Tagad tikapavēstīts, ka zemestrīces centrs atradies no salas uz rietumiem atklātā jūrā.

Lai kā arī būtu - nākamajās naktīs daudzi redzēja, ka Lagūna Cartagena apvidū debesīs šūpojāsneidentificēti lidojoši objekti. Taču ar to vēl nebija diezgan - jau naktī pirms trīces vairāki iedzīvotājibija novērojuši milzīgu šķīvjveidīgu lidojošu objektu, kas, kā kaut ko meklēdams, bija līgojies virsLagūna Cartagena. Un kāda ezermalas iedzīvotāja, kam reiz tur bija piederējis zemes gabals, norādīja, kaviņas ģimene jau no 1956. gada skatījusi neidentificētus objektus, kā tie izniruši no Lagūna Cartagenaūdeņiem un atkal tajos nozuduši.

Senjors Kruss, Lahas Civil Defense Agency vadītājs, vairākas naktis bija novērojis spoži spīdošusapaļus, kā arī ovālus objektus, kas, veikdami taisnleņķa pagriezienus, virs šā apgabala lidinājušies.

Dažreiz tie ieniruši Lagūnā, kur zem ūdens nozuduši.

Baigi ciemiņi

Taču redzēti tapuši ne tikai lidojoši objekti, ari iespējamie to pasažieri mēdz parādīties un nobiedēapvidus iemītniekus.

Tā senjoru Marisolu Kamačo, kas dzīvo netālu no Lagūna Cartagena pie Magvajo pagasta robežas,1991. gada 13. augusta naktī negaidot apciemoja divas svešādas būtnes. Viņa gulēja, kad ap diviem naktīsadzirdēja trokšņus, kas šķita nākam no balkona. Vairāk pieļaudama domu par nelūgtiem ciemiņiem ar šāszemes izcelsmi un atbilstošiem nolūkiem, Marisola piecēlās un piesardzīgi pielavījās pie balkona loga.Ārā viņa varēja samanīt divus spokainus tēlus, kas sarunājās nepazīstamā valodā. Palēnām viņa pacēlažalūzijas - un ieraudzīja divas visneparastākā izskata būtnes.

Abas pētīja kādu no viņas balkona stādiem, proti, tropu krāšņuma augu ar nosaukumu Monsterosadeliciosa, kas stipri caurumoto lapu dēļ tiek dēvēts arī par "Šveices sieru" ('Queso Suiza). Būtnesnoplūca no cera zināmu skaitu lapu un izdeva kaut kādas svešādas skaņas. Šķita, ka nelūgtie ciemiņi savāveidā pēta augu, kā to dara arī mūsu botāniķi.

Kā pamirusi, Marisola Kamačo nespēja pakustēties, viņa tikai stingi vērās abos stāvos. Tie bijakādus 1,20 m augumā, un viņiem bija nesamērīgi lielas augšā platas un virzienā uz zodu sašaurinātasgalvas. Viņi bija ļoti tievi, un to mati likās esam pelēkā krāsā. Uzkrītošas bija ciemiņu lielās, slīpās acis,kas sniedzās līdz galvu malām un kurās nemanīja ne zīlītes, ne acu ābolu baltumus. Baiso stāvu sejas bijaplakanas ar šauru atveri bez lūpām mutes vietā. Neraugoties uz viņu izskatu, Marisola nejuta nekādasbailes, drīzāk viņa bija fascinēta un salīdzināja būtnes ar bērniem.

Rokas abiem bija ievērojami garākas nekā cilvēkiem, un pie viņu garajām, tievajām plaukstāmsieviete pamanīja četru pirkstu maigās falangas. Šķita, ka šie radījumi senjo- ras Kamačo klātbūtni piebalkona vai nu it kā nemaz nemanītu vai arī vienkārši ignorētu. Iebrucēji paņēma apsekotā auga lapas un,kad beidzot gāja prom, sarunājās kādā ļoti raitā, savādi skanošā valodā. Viņi devās uz Lagūna Cartagena,ceļa galā ielīda krūmos un pazuda no liecinieces redzesloka.

Pēc divām nedēļām Marisola Kamačo piedzīvoja pilnīgi to pašu - tikai šoreiz viņa iedrošinājāsmēģināt savādajām būtnēm tuvoties un ar tām kaut kā sazināties. Kad viņa savādos radījumus uzrunāja, tieuz sievieti paskatījās, bet tad aizdrāzās pa ielu prom, lai nozustu Lagūna Cartagena virzienā.

Biedējošas tikšanās gaišā dienas laikā

Šajā laikā, kādā 1991. gada augusta beigu dienā, puerto- rikānis Uliss Peress ap pulksten 11.30brauca ar savu motociklu pa nenostiprinātu šķembu ceļu. Viņš devās uz liellopu fermu, kas atrodasdiezgan nomaļā vietā starp Lapargeras ciematu un Lagūna Cartagena. Neuzmanības dēļ viņš ieskrējapeļķē, tā ka motors noslāpa. Kad vīrs atkal mēģināja to iedarbināt, viņa skatienu piesaistīja ce|amlīdztekus iekārtotais apūdeņošanas kanāls. Pie tā viņš pamanīja kādu būtni darbojoties līdzīgi cilvēkam.Uliss Percss apraksta savu nemieru izraisošo tikšanos:

"Pēkšņi saskatīju kādu, kas sēdēja uz kāda kluča vai arī balstījās pret līdzās esošo koku. Būtnes ādaatgādināja jēlu gaļu - kā kādu vietu, kam āda nogriezta - baltu ar sarkaniem punktiņiem. Apmēram tā tasizskatījās. Bālgana āda, līdzīga tai, kāda ir gaišajām salamandrām.

Kādu acumirkli saskatījāmies nepakustēdamies. Nekaunos atzīties, ka būtne man iedvesa bailes un escentos iedarbināt motoru un ātri tikt prom. Kad izkustējos, radījums pielēca kājās un ienira kanāla ūdenī -redzēju tā pēdas pazū- dam zem ūdensrozēm. Man bija izdevies iedarbināt motociklu, un es bēgu. Kad

tiku mājās, nervozi atstāstīju, ko biju redzējis. Draugi un radinieki negribēja man ticēt, tomēr nolēma kopāar mani doties to vietu aplūkot. Taču, kad tie redzēja saspaidītās ūdensrozes, viņi man noticēja, un tostāpat sāka pārņemt baiļu sajūta."

Ulisa Peresa aprakstītā būtne bija tāda pati kā tās, par kādām vēsta jau agrāk minēti gadījumi. Vīrietivisvairāk iespaidojusi lielā galva ar milzīgajām melnajām acīm. Un tāpat kā citās tikšanās arī te zīmīga irpiesaiste nelāgajam Lagūna Cartagena - pieminētais apūdeņošanas kanāls ir ar ezeru savienots.

Šāda veida atgadījumi, kuru skaits jau sniedzas simtos, pieļauj pieņēmumu, ka šīm dīvainajāmbūtnēm acīmredzot zem Lagūna Cartagena vai kaut kur citur Puertoriko salā ir kāds atbalsta punkts vaibāze. Tik daudz savdabīgu faktoru - baiso tikšanos, nežēlīgā veidā sakropļotie dzīvnieki, kā arī vēl citifenomeni šajā Kārību jūras apvidū. Un NLO turpina lidojumus, biedē iedzīvotājus un nereti patmilitāristus. Dažkārt tas notiek pārāk nepatīkamā veidā. Ir jau bijušas dramatiskas konfrontācijas, kas, ļotiticams, beigušās traģiski!

Baiga izrāde pie debesīm

Zīmīgākais gadījums, kurā par upuri nepazīstamajam lidojošam objektam kritušas kara lidmašīnaskopā ar apkalpēm, ir NLO fenomenu vēsturē iekļuvušais Kaboroho starpgadījums, kas nosaukumuiemantojis pēc notikuma vietas, kur 1988. gada 28. decembra vakarā bija vērojamas agrāk nepieredzētasvisai nelāgas norises.

Ap pulksten 19.45 pieminētajā vakarā daudzi cilvēki redzēja pie debesīm zilganu gaismu, kaspārslīdēja Sjera- bermejas kalnājam (uz dienvidiem no Lagūna Cartagena). Tuvojoties NLO krāsa pārtapaoranždzeltenā, un beidzot notikuma liecinieki varēja redzēt milzīgu trīsstūrainu veidojumu ar puslodesveida izliekumu tā apakšējā malā.

Pilnīgi negaidot šajā vietā parādījās divi F-14 tipa Tom- cat flotes iznīcinātāji un tūlīt uzsākanepazīstamā lidojošā objekta vajāšanu. Reaģējot uz to, NLO savukārt atkal un atkal mēģināja izvairīties,saraustītā veidā mainot lidojuma virzienu. Kad tas neizdevās, objekts gaisā pēkšņi apstājās unšūpodamies palika uz vietas. Viens no abiem iznīcinātājiem bija pienācis lidķermenim tik tuvu, kadraudēja sadursme.

Pa to laiku jau bija sapulcējušies vairāk nekā 100 aculiecinieku, kas spocīgajam scenārijam sekojaar pieaugošu baiļu sajūtu. Pūlis uzbudināti skaļi iekliedzās, jo ikviens bija pārliecināts, ka tūlīt jānotieksadursmei ar nenovēršamu eksploziju. Taču ar bailēm gaidītā katastrofa nenotika.

10. Vairāk nekā 100pārbiedētu aculiecinieku 1988. gada 28. decembra vakarā noskatījās, kā milzīgsNLO "aprija " divus ASVF-14 tipa Torn- cat iznīcinātājus. Par apkalpi līdz pat šai dienai trūkst ziņu!Puerto-riko un ASV militārās iestādes joprojām ziņas par gadījumu stūrgalvīgi apstrīd.

Tās vietā notika kaut kas pilnīgi neiedomājams - pirmais no abiem iznīcinātājiem bez pēdām pazudano redzes lauka. Tūlīt lidojošajam objektam no labās puses tuvojās otrs Tomcat - un pazuda, it kā būtugaisā vienkārši sairis!

Tieši pēc šā notikuma lidojošais objekts apgriezās un pārlidoja pār kādu mazu, palmu ieskautu ezeru.Tur tas pārsteidzošā veidā sadalījās divās daļās, pie kam aculiecinieki pieredzēja žilbinošu, taču pilnīgiklusu eksploziju. Viena puse tad aizlidoja uz ziemeļiem, kamēr otra lielā ātrumā attālinājās uzaustrumiem. Abas sākotnēji kopīgi vienu objektu veidojušās daļas strauji pazuda pie apvāršņa.

Vesela virkne šā gandrīz neticamā gadījuma aculiecinieku esot novērojuši kādu citu iznīcinātāju, kasšķitis noslēpumus zondējot vispirms no drošas distances. Kad šis pilots pamanījis, kas noticis lidojošāobjekta tiešā tuvumā, tas mēģinājis ar manevru, kādu gaisā veic, kad izrādās, ka uzsākto nolaišanosturpināt nedrīkst, no šausmas iedvesošo norišu vietas nozust. Taču tanī paša acumirklī no objektaizšāvušās trīs sarkanas "zvēra ačis", dzinušās pakaļ šim trešajam F-14 un kopā ar lidmašīnu pazudušasPuertoriko ziemeļos. No trim aprakstītajiem Tomcat - kā arī to apkalpēm - līdz pat šai dienai nav nekādupēdu.

Kaut gan ir pilnīgi droši, ka labu tiesu vairāk nekā 100 aculiecinieku redzēja iznīcinātāju apkalpjubojāeju un daļa to ar zvērestu apliecinājusi, ASV un Puertoriko iestādes līdz pat šai dienai izvairās atzīt,ka tāda neiedomājama izrāde pie debesīm notikusi. Bet šejieniešiem tā ir piedzīvota realitāte - kad espats tur 1997. gada augustā veicu savu izmeklēšanu, Mutual UFO Network direktors senjors SesarsRemuss man apstiprināja 1988. gada 28. decembra traģisko norišu absolūto ticamību.

Un šis "Kaboroho starpgadījums" nevar būt vienīgais šāda veida notikums. Jau sešas nedēļasiepriekš, 1988. gada 16. novembrī, bija ticis ziņots par līdzīgu dramatisku atgadījumu. Tas risinājies-saskaņā ar puertorikāņuNLO pētnieku datiem - apvidū virs Sanhermanas pilsētas, kas atrodasziemeļaustrumos no Lagūna Cartagena.

Mīklaina nozušana

Tas, ka uz un, dabiski, arī virs Puertoriko teritorijas risinājušās un vēl joprojām vai ik dienas notiekneizprotamas lietas, spriežot pēc apstākļiem, jāatzīst bez kādas šaubīšanās. Uzturoties šajā salā, manvairākkārt likās uzkrītoša- sevišķi, kad liedagā noņēmos ar mazāk ievērības cienīgām lietām - tiešidrudžaina ASV flotes un gaisa spēku darbošanās. Allaž formācijā pa divi, taču dažkārt arī lielākosgrupējumos, F-14 Tomcat neatlaidīgi patrulēja gar krastiem, kā arī virs lietainajiem mežiem zemesiekšienē. Turklāt startiem un nonākšanai atpakaļ uz zemi militāristi izmantoja arī nolaišanās ceļus tuvējāgalvaspilsētas Sanhuanas starptautiskajā lidostā.

Man bija iespaids-bruņotajiem spēkiem ir labi zināms, ka viņi šajā Kārību jūras salā nav vienīgienoteicēji. Kādi noslēpumi glabājas šajā tropu paradīzē? Daudzi nopietni ņemami ļaudis ir ciešipārliecināti, ka vai nu pie krasta, vai gandrīz necaurejamajos lietainajos mežos salas iekšienē slēpjas šovarbūtējo citzemiešu lidojošo objektu atbalsta punkti.

Šajā Puertoriko mūžamežu apvidū, kurā turklāt bijuši daudzi mistiski notikumi, ir pastāvīgizaļojošais un lietainais Eljunkes mežs. Tur jau pirms kādiem gadiem atkārtoti bijuši neizskaidrotigadījumi ar liela skaita civilistu pazušanu.

Un astoņdesmito gadu sākumā virs lietainā meža pat notikusi neidentificēta lidojoša objektanogāšanās, pēc kam visuresošie ASV militāristi uzreiz slēguši pieeju visam apgabalam. No tā laikadrudžaini izplatās vistrakākie nostāsti. Dzirdamas pat runas par sadarbību vai vismaz to, ka ASV bruņotiespēki klusējot pieciešot citurieniešu aktivitātes, un tās negrib un negrib rimties.

Ja Puertoriko patiešām atrastos viens vai pat vairāki kādas ne uz šās planētas radušās civilizācijasatbalsta punkti, tad konsekvences būtu tik šokējošas, ka tās varētu satricināt visu mūsu sabiedrībasinstitūciju pamatu pamatus.

Tad taču "viņi" jau būtu starp mums…

14. ZAĻĀDAINO CILVĒKU TESTAMENTS

Par nepazīstamām piramīdām un viesiem no citām dimensijām

Pavisam tuvu pie pakāpienu piramīdām, par kurām pat šejienieši tikpat kā neko nezina, atrodasBadahosas "Gvanče- nas ala ". Šis vārds skan gandrīz tāpat kā nelāgais vietas apzīmējums "Banhosa ",kas, starp citu, veltīgi tiek meklēts visā Katalonijā, Spānijas cietzemē. Tikai kāda spontāna iedoma, kādaneskaidra ideja, kas man iekrita prātā atvaļinājuma laikā Tenerifes salā, tālu prom no liedagiem, kurrisinās augstākās sabiedrības dzīve - varbūt šī bija tā vieta, kur pirms vairāk nekā simt gadiem divizaļādaini nedefinējamas izcelsmes bērni ienāca mūsu telpas un laika konti- nuumā?

Tad varbūt kāds patiesības grauds būtu arī mistiskā nostāsta spāņu versijā par diviem bērniem, kasatpeldējuši no kādas noslēpumainas "citurienes ", un tā nebūtu tikai kaut kāda neveikla angļu "Woolpit-Saga" kopija, kā bieži vien tiek pieņemts.

"Pasaka ir tilts, kas ved uz patiesību."(Arābu sakāmvārds)Attiecīgajā literatūrā jau vairākus gadu desmitus spokojas kāds īsteni fantastisks nostāsts, kur runa ir

par neparastiem fenomeniem. Precīzāk izsakoties, īstenībā tie ir divi, proti, viena angļu un viena spāņu"versija" par kādu ne gluži par ikdienišķu pieņemamu, skandalozu atgadījumu.

Saskaņā ar to 1887. gada augustā divi zemnieki, kas, ievākdami ražu, darbojās uz saviem laukiem,pie kādas alas ieejas atrada divus svešus rūgti raudošus bērnus. Tie bija puika un meitene, viņi runājazemniekiem nesaprotamā valodā. Neviens Katalonijas ciematā, kura nosaukums līdz mums atnācis kāBanhosa, nespēja nelaimīgo bērnu izrunātos vārdus saprast.

Taču tas nebūt nav bijis vienīgais neparastuma elements pie tik pēkšņi uzradušās pāra. Vēlnoslēpumaināka šķitusi bērnu apģērba nekad neredzētā nezināmas izcelsmes drēbe. Un mati kā zēnam, tāarī meitenei bijuši zaļganā krāsā.

No mijkrēšļa zemes

Abi atradeņi radījuši pārbiedētu būtņu iespaidu, sacīts leģendā. Lai bērnus nomierinātu, ciemavecākais tos paņēmis līdzi uz mājām. Tur viņš galīgi nobadējušamies cilvēciņiem piedāvājis ēdienu, tačuviņi piecas dienas pēc kārtas noraidījuši jebkādu barības piedāvājumu.

Abi tikai dzēra tīru avota ūdeni, kamēr pamanīja grozu ar tikko plūktām zaļām pupām, un tad savugavēni izbeidza. No šā brīža viņi pārtika no pupām un ūdens. Diezgan bri- zants maisījums, ja atļauts tāpiezīmēt…

Zēns, acīmredzot jaunākais no abiem, tomēr ilgstošās badošanās dēļ bija tā novājināts, ka mēnesipēc atrašanas nomira. Turpretī viņa māsa labi atkopās un sāka mācīties spāņu valodu. Kad meitene to jaupietiekami labi prata, lai spētu ar saviem glābējiem saprasties, viņa sāka stāstīt par savu izcelsmi. Tačutas visu šo vēsturi padarīja vēl neskaidrāku.

Abi, pavēstīja meitene, nākuši no zemes, kur valdot mūžīgs mijkrēslis un nekad nespīdot saule. Tāsrobežas veidojot liela upe, aiz kuras viņi varējuši redzēt saules apgaismotu citu zemi. Mijkrēšļa zemēikdienas dzīve risinājusies mierīgi. Taču kādu dienu bērni izdzirdējuši apdullinošu troksni un pēc tamatradušies Banhosā, kur spīdējusi saule.

Ziņkārīgie ciema iedzīvotāji mēģināja pēc šā attēlojuma atrast ieeju tanī "citā pasaulē", taču veltīgi.Lai cik centīgi tie arī meklēja, nekur neradās ne kāda ieeja, ne vārti, pa kuriem meitenes aprakstītajā

pasaulē iekļūt. Bet viņa ar laiku sāka pierast pie savas jaunās dzīves un tās āda pamazām zaudēja zaļokrāsu. Taču pēc pieciem gadiem meitene nomirusi un daļu savu noslēpumu paņēmusi līdzi kapā.

Tikai neveikla kopija?

Sākumā norādīju - šim nelāgi skanošajam nostāstam ir divas versijas. Otra, Anglijā radusies, vēstapar agrāko laiku notikumu. Vulpitas ciematā pie Bēri Sent Edmunsas, Safol- kas grāfistē. Patiešām, senas13. gadsimta klosteru hronikas ataino divu zaļādainu bērnu zīmīgu parādīšanos. Noticis tas viss esotkaraļa Stefena valdīšanas laikā, un mistiskās parādības laika robežas tiek novilktas starp 1135. un 1154.gadu.

Viljams fonŅūburgs, kāda klostera hronists, savu ziņojumu par zaļādainajiem bērniem, kas pieVulpitas nepārprotami materializējušies, ietvēris Šādos vārdos:

"Es nu nedrīkstu izvairīties no ziņošanas par kādu brīnumu, kāds vēl nekad pirms laiku sākuma navpieredzēts un kas karaļa Stefena valstī noticis. Pats ilgi vilcinājos tam noticēt, kaut gan tauta par to sacēlalielu troksni. Un man šķita smieklīgi atzīt lietu, kam nebija nekāda pamata vai arī, ja kāds likās esam, tadpārāk miglains. Bet mani tad pieveica tik daudzu uzticamu ļaužu liecību svars, un man bija jātic unjāapbrīno tas, ko mans saprāts veltīgi mēģināja aptvert. Anglijā ir ciemats, kas atrodas četru vai piecujūdžu attālumā no svētā karaļa un mocekļa Edmunda godājamā klostera, kur redzami no senseniem laikiemsaglabājušies grāvji, ko angliski sauca par wolfpiltes (kas tulkojams kā "vilku būve" vai "vilku ala", H.H.), un kas miestam devuši vārdu. Tas notika pļaujas laikā, kad laukstrādnieki novāca labību, no kurasizlīda zēns un meitene, kas viscaur bija zaļi un tērpušies neredzētas krāsas un nepazīstamas drēbesapģērbos. Tie satraukti šaudījās pa lauku, līdz zemnieki viņus paņēma līdzi uz ciematu, kur visi saskrējabrīnumu aplūkot."

Ari te bērni sākumā atraidīja piedāvāto uzturu un pirmais, kam tie uzklupa un ko kāri notiesāja, bijazaļas pupas. Un arī te zēns drīz aiz novājinājuma nomira.

Dievbijīgas ievirzes

Kas attiecas uz viņu parādīšanās apstākļiem, kā arī izcelsmi, tad hronists izdara dažas atkāpes. AbatsRalfs fon Kogešalls, kura abatija atradās kādas 30 jūdzes uz dienvidiem no Vulpitas, atzīmēja, ka abibērni esot nākuši no zemes, kas viscaur zaļa un ko apdzīvo ļaudis ar zaļu ādu. Tā bijusi bez saules ungremdēta mijkrēslī. Bērni kādu dienu uzraudzījuši savu ganāmpulku, kad nonākuši pie alas, kur pie ieejassadzirdējuši tādas kā zvanu skaņas. Tapuši ziņkārīgi, viņi sākuši klejot pa alu, kamēr nonākuši pie citasizejas. Kad viņi nokļuvuši brīvībā, dzeļošā saules gaisma, kā arī neparastā temperatūra novedusi viņusnesamaņā. Kad bērni atguvušies, tos izbiedējusi viņiem tuvojošos ļaužu saceltā kņada. Viņi vēlmēģinājuši bēgt, taču ieeju alā nav varējuši atrast un tapuši sagūstīti.

Pēc Viljama fon Ņūburga ziņojuma tad nu iznāk, ka bērni atrasti nevis pie kādas alas ieejas, bet uzklaja lauka. Un tiek norādīta arī izcelsmes vieta:

"Mēs nākam no Sent Martina zemes, tas pie mums ir vislielākais svētais… Kādu dienu ganījām uzlauka mūsu tēva lopus, kad izdzirdējām lielu troksni, it kā tur vienlaikus skanētu visi Sent Edmundeszvani. Tad mums acu priekšā tapa tumšs. Pēkšņi atradāmies uz jūsu labības lauka."

Pēc šās versijas - meitene vēl esot piemetinājusi, ka zeme, no kuras viņi nākot, esot kristīgs novadsar baznīcām, un to no "gaismas zemes" atdalot plata straume.

Man nemaz nav sevišķi jāatzīmē, ka tāda Sent Martina nekur nav tapusi atrasta. Toties starpdievbijīgā hronista rindiņām var izlasīt kaut ko citu. Tiklab Ralfs fon Kogešalls, kā arī Viljams fon

Ņūburgs bija centušies savus ziņojumus bagātināt ar elementiem no kristīgās mācības par pasaulesglābšanu. Tālab nav aizmirsts pieminēt ne baznīcas, ne zvanu skaņas.

Un nevar nepamanīt paralēles starp šo angļu versiju un atbilstošo spāņu variantu. Tas attiecas netikai uz attēlotajām norisēm, bet ari uz dalībnieku vārdiem. (Tos, lai līdzība nemazinātos, te rakstīsimattiecīgo valodu oriģinālrakstībā, tulk.). Spānijas ciema vecākā vārds tapa minēts kā Ricardo da Calno,kamēr bruņinieks, kas savās mājās uzņēmis Vulpitas bērnus, saucies Sir Richard de Calne.

Tas skan diezgan līdzīgi - katrā ziņā vismaz skeptiķi no šādas sakritības secina, ka "spāņu versija"atstāsta tās norises, kas patiešām vēlo viduslaiku Anglijā būtu varējušas tikt novērotas. Tas izklausāsdiezgan ticami.

Pa izgaisušas tautas pēdām

Bez visa pārējā es arī būtu bijis gatavs šo atzinumu attiecībā uz Banhosu pieņemt par patiesībupēdējā instancē, ja kaut kas pavisam cits nebūtu mani darījis domīgu. Te nu man jāiezvana skatuvesmaiņa, kas mūs aizvedīs uz kādu no Atlantijas okeāna salām, kurām iesauka ir "Mūžīgā pavasara salas".Runa ir par Spānijai piederošajām Kanāriju salām. Šajā sevišķajā gadījumā tā ir Tenerifes sala.

Par Kanāriju salu pirmiedzīvotājiem tiek uzskatīti gvan- čeni, par kuru izcelsmes vietu - atkarībā noizraudzītās teorijas - tiek minēta Sahāra, mitoloģiskais kontinents Atlanta vai vispār kāds nepazīstamsreģions. Droši var pasacīt tikai to, ka nekādu precīzu ziņu par šo lietu nav.

Taču tas, ka tomēr zinām, uz kurieni gvančeni gājuši, nav nekas tāds, ar ko rietumzemju civilizācijaibūtu jālepojas. Leksikons kaunīgi pavēsta, ka viņi esot "izmiruši". Realitāte ir apkaunojošāka, jogvančenu tautu 15. gadsimtā spāņu iekarotāji pa lielākajai daļai iznīdēja. Un nedaudzie izdzīvojušie līdz16. gadsimta beigām bija pilnīgi sajaukušies ar okupantiem. Kopš šā laika Kanāriju pirmtauta ir pilnīgiizmirusi.

Bet nu lieta top vislielākajā mērā interesanta - šiem gvan- čenicm bijušas olīvkrāsas sejas.Izsakoties skaidrāk - tātad ādas krāsa, kurā atkarībā no tonējuma vairāk vai mazāk iezīmējies zaļganums!

Daži etnologi pieņem, ka iznīdētie pirmkanārieši bijuši Zicmeļāfrikas Sahāras berbcru radinieki.Patiešām, dažas berberu ciltis vēl mūsdienās ādu krāso zilu - un tas sajaukumā ar okcrbrūno ādas toninokrāsu veido zaļganu.

Atkal piramīdu meklējumos…

Gvančeni ir atstājuši pēctečiem - un šis fakts mums ir tikpat kā nezināms - vairākas noslēpumuapvītas piramīdas. Pirmo reizi par tām izdzirdēju deviņdesmito gadu sākumā, kad man par to pastāstījakāds paziņa, kas Tenerife nodarbojās ar gidu sagatavošanu ceļojumiem pa kalniem. Tas gan ievilkās līdz1997. gada Lieldienām, kad beidzot man radās izdevība bojā gājušās gvančenu tautas atstāto mantojumupapētīt. Tas nevarēja būt nekāds vieglais pasākums, jo pat pašās Kanāriju salās gandrīz nevienam par tonav informācijas.

Viena vieta - pēc jaunākajām manā rīcībā esošajām ziņām tādas ir vairākas - Tencrifes salasdienvidos Gvimaras pilsētiņā. Gandrīz veselu dienu tur braukāju ar noīrētu automobili visapkārt riņķī,izmantodams pietiekamu valodas prasmi, taujāju pēc piramīdām neskaitāmiem iedzīvotājiem. Vairākumsuzrunāto par tādu eksistenci neko nezināja, un nedaudzie, kam kaut kāda nojausma par tām bija, attiecībāuz novietojumu varēja sniegt tikai gauži nedrošas norādes.

Un jo vairāk izbrīnīts biju tad, kad meklētos objektus beidzot atradu - un, proti, pašā vidū Gvimarai,kas starplaikā apaugusi apkārt senseno laiku lieciniekiem. Pakāpienveidīgi celtās piramīdas tomēr stāv,

rūpīgi noslēptas no ziņkārīgo skatieniem aiz žalūzijām un būvlaukumos pierastiem aizžogojumiem.Spriežot pēc uzraksta Parco etnografica de Guimar, tur pat tiek plānots ierīkot sava veida "muzeja parku".Taču nav manāms, ka notiktu kaut kādi celtniecības darbi.

Un visbeidzot - es būtu izbrīnīts, ja šīs piramīdas tāpat kā viscaur mūsu pasaulē neatrastos zem kautkāda tabu. Tā, kā to, piemēram, uz savas ādas izbaudīju, atklājot daudzās piramīdas Ķīnā (4. nodaļa).

Un te nu pēdējo reizi atgriežos pie nelaimi vēstošā stāstījuma par abiem zaļādainajiem bērniem - pie"sapņu versijas". Pavisam tuvu pie pakāpienu piramīdām, par kurām pat vietējie gandrīz neko nezina,atrodas Badahosas "gvančenu ala". Šis vārds skan gandrīz tāpat kā ciemata nosaukums Banhosa, kas,starp citu, tiek veltīgi meklēts pa visu Katalo- niju, Spānijas cietzemē.

Tikai kāda spontāna iedoma, kāda neskaidra ideja, kas man iekrita prātā atvaļinājuma laikāTenerifes salā, tālu prom no liedagiem, kur risinās augstākās sabiedrības dzīve - varbūt šī bija tā vieta,kur pirms vairāk nekā simt gadiem divi zaļ- ādaini nedefinējamas izcelsmes bērni ienāca mūsu telpas unlaika kontinuumā?

No kurienes zaļie bērni nāca? No kādas citas dimensijas, kādas paralēlas pasaules, kas mierīgipastāv līdzās mūsu redzamajam universam, ko tik labprāt akceptējam kā vienīgo realitāti? Starp citu, šoideju par paralēlajām pasaulēm pat zinātnieki vairs neuzskata par kaut kādu science- fietion. Vai abinākuši no kādas realitātes, kas plecu pie pleca pastāv līdzās mūsējai?

Tad varbūt kāds patiesības grauds būtu arī mistiskā nostāsta spāņu versijā par diviem bērniem, kasatpeldējuši no kaut kādas noslēpumainas "citurienes", un tā nebūtu tikai kaut kāda neveikla angļu iVoolpit-Saga kopija, kā bieži vien tiek pieņemts.

Vai mums reiz izdosies ieviest skaidrību šajā mulsinošajā lietā, kas vārda vistiešākajā nozīmē zūdtelpā un laikā?

15. VIENĪGI gara spēks IR STIPRĀKS

Spoku nami un "neomulīgas " vietas

Agrākajā lielajā Vangas mācītājmājā - kas toreiz vēl atradās Štadlas ciemata kaimiņos - mūsdienāsrodams klosteris. Tā dzīve rit tur, kur kādreiz garīdzniecības pārstāvji visu nakti pavadījuši, svecītesgaismā studēdami Svētos Rakstus.

Taču vēl arvien klostera ordeņa māsas, kā arī šejienes iedzīvotāji mēdz sačukstēties parneizskaidrojamiem gadījumiem, kuros iesaistītas vairākas garīdznieku paaudzes. Bieži mācītājiem, mesaskalpotājiem un virtuvenēm izbīlī bijis jāpiedzīvo, ka durvju rokturus nospiež neredzama roka, durvis unlogi pēkšņi aizcērtas un rūtis šķindēdamas saplīst, kaut gan ārā nemana ne mazāko vēsmiņu.

"Domas par nāvi mani atstāj pilnīgā mierā, jo man ir pārliecība, ka mūsu gars ir pilnīginesagraujama būtne."

JOHANS VOLFGANGS fon GĒTE (1749. - 1832.)Nezinu, vai tas ir apvidus, kas spējis tik efektīvi ietekmēt savus apdzīvotājus un viņu noskaņojumu -

kopš seniem laikiem ir tādi apgabali, kur ļaudis izceļas ar tieksmi saskatīt tādas lietas, kas pretojas"cilvēka veselajam saprātam". Drūmie vecie Anglijas un Skotijas cietokšņi un pilis ar biežo garuspokošanos un parapsiholoģijas mīklām ir tik pazīstami, ka visvairāk piemeklētie objekti gidiem tapušipar tādu tirgus preci, pēc kuras pieprasījuma nekad nepietrūkst.

Tāpat tas šķiet esam ar apvidu, kurā dzīvoju es. Diezin vai vēl kāds Dienvidvācijas novads ir tā"svētīts" ar spoku namiem, kā arī ar vietām, kur cilvēki omulīgi nejūtas, kā šie Bavārijas galējiedienvidaustrumi. Tautā vēl ārkārtīgi dzīvi ir nostāsti par spokainām būtnēm, kas pa naktīm pamatīginobiedējušas dažu labu autobraucēju vai vientuļu kājāmgājēju

Dažkārt sev jautāju, vai tas tiešām ir kāds zināma apvidus auklējums, kurā kaut kādā veidā līdzāssadzīvo dziļi sakņota dievbijība ar māņticību. Abas sakņojas kādā citā realitātē.

Un ne visu iespējams - pat mūsu no aizspriedumiem brīvā racionālisma laikmetā-tā vienkārši ignorētun nodēvēt par bērnišķīgām pasaciņām.

Nakti zili spīdoši mākoņi

Ainaviski tas ir kāds īsti gleznains posms, arī pats pa to esmu braucis neskaitāmas reizes. Runa irpar ceļu, kas no Šnaitzē ved uz Vaserburgu pie Innas. Gandrīz nevienam, kas pēc pāris kilometriem ceļašķērso mazo Klinges ciematiņu, nav nekas zināms par to, ka šim mūsdienās nenozīmīgajam miestamkādreiz piederēja stalts un nozīmīgs cietoksnis.

10. un 11. gadsimtā šī pils veidoja Klinges grāfu pārvaldītā apgabala centru. 12. gadsimtā Klingenokļuva Vascrbur- gas landgrāfa īpašumā, tad 1259. gadā tā nonāca Vitelsbahu rokās. Vitelsbahi padarijaKlingi par Vecbavārijas zemāko tiesas iestāžu centru. Tā nozīmīgumu apliecina tas, ka 1543. gadācietoksnis tapa izbūvēts par lielu apjomu pili, kas vairāk nekā 250 gadu bija bāriņtiesas sēdeklis. Tāpatceltne kalpoja zemes valdniekiem par medību pili, deva patvērumu kara laikā un bija starpstacija agrākolaiku dižciltīgajiem creme de la creme viņu daudzajos ceļojumos. Tiesu iecirkņa likvidācijas dēļ 1803.gadā pils ātri vien daudz ko no sava nozīmīguma zaudēja un jau nākamajā gadā tapa izsolē pārdota unnojaukta.

Mūsdienās ciematā tikai neliela plāksnīte norāda uz Klinges cietokšņa drupām. Augstu virs miestavēl iespējams apbrīnot kādus 20 metrus dienvidu daļas pamatu. No 1976. līdz 1980. gadam Vaserburgas

Dzimtenes biedrības (Hei- matverein) uzdevumā skolēni, skolotāji un brīvprātīgie strādāja pie šāmūrējuma atbrīvošanas un restaurēšanas.

Pašreiz nekas vairs neliecina par tiem tiesu procesiem, kas tur laikā no 1100. līdz 1800. gadamregulāri notikuši. Nereti zemniekiem, kas nodarbojās ar malu medniecību, vai nepaklausīgiem kolonistiemtapa piespriesti drakoniski sodi. Bija iegājies, ka visai bieži vainīgajam tika piespriests nāvessods, kobende pēc pamatīgas ļaundara "apkopšanas" tad arī uz moku sola izpildīja vai arī notiesāto pakāra,nocirta tam galvu vai sacirta, vai saraustīja to četros gabalos. Nobendēto nomocītās miesas iebiedēšanasnolūkā tika piesietas pie laukakmens, kas gaisa līnijā no pils atradās kādu divu kilometru attālumā.

Šis par ceturtdaļakmeni dēvētais bluķis vel šodien tur stāv, nepilnus desmit metrus no ceļa, kas veduz Even- hauzenu. It bieži autobraucēji, kas naktīs šo vietu šķērsoja, vēroja neparastā zilganā krāsāspīdošus mākoņus, kas kā riņķa dejā pietuvojas cits citam, šūpojas virs akmens un tad atkal šķiras. Vai tāsir maldugunis, optiski maldi vai vienkārši mežonīgi romantiski spoku stāsti, ar ko izcelties laikabiedruacīs? Vai tomēr eksistē kaut kas tāds, kas ķermenisko nāvi pārdzīvojis un kādu iemeslu dēļ piesaistīts piešīm mūsdienās ne sevišķi omulīgajām vietām?

Parapsiholoģija mūs māca, ka gara vara dažkārt ir stiprāka par matēriju, ko tā uzvar.

Gari aiz klostera mūriem

Netālu no Klinges miesta ceļš atzarojas virzienā uz Garšu pie Innas. Pusceļā ir Vangas pagasts, kamtāpat, šķiet, ir savs spoks ar vietas piesaisti.

Agrākajā lielajā Vangas mācītājmājā - kas toreiz vēl atradās Štadlas ciemata kaimiņos - mūsdienāsrodams klosteris.

Tā dzīve rit tur, kur kādreiz garīdzniecības pārstāvji nereti visu nakti pavadījuši, svecītes gaismāstudēdami Svētos Rakstus.

Taču vēl arvien klostera ordeņa māsas, kā arī šejienes iedzīvotāji mēdz sačukstēties parneizskaidrojamiem gadījumiem, kuros iesaistītas vairākas garīdznieku paaudzes. Bieži mācītājiem, mesaskalpotājiem un virtuvenēm izbīlī bijis jāpiedzīvo, ka durvju rokturus nospiež neredzama roka, durvis unlogi pēkšņi aizcērtas un rūtis šķindēdams saplīst, kaut gan ārā nemana ne mazāko vēsmiņu.

Tikai dažus kilometrus aiz Garsas, ļoti romantiski iegū- lies Innas lokā, atrodas Pļavas klosteris.Gadu gadiem tā alus darītava par ledus pagrabu izmantoja pamatīgu ielejas dziļumā nogāzei piekļautuceltni. Kādreizējais alus pagrabs tālu iesniedzās nogāzē, sliedes tur ved uz tādu kā tumšu tuneli. Tur, kurmūku paaudzes garās rindās krāvušas alus mucas, kā kāda spoka rokas stumdīta, uz priekšu un atpakaļkustas veca dzelzs vagonete. Kad senos mūrus aplūkoju, tur tika ar pilnu jaudu strādāts. Klosteris bijamainījis īpašnieku, kas tagad grib to restaurēt. Vai naktīs kādi neizprotami trokšņi viņu no miega sēdusneuzraus?

Pie mazās baznīciņas, kas atrodas līdzās Zēonas klosterim, uz pēdējo atdusu sapulcēti daudziaizgājēji no Leih- tenbergas vācu un krievu muižniecības. Lielāko tiesu uz kapakmeņiem šajā mazajākapsētā tālab ir arī krievu pareizticīgo krusti ar slīpo papildu šķērskoku. Te savu pēdējo atdusas vieturadusi arī kāda kundze, kas visu mūžu līdz pēdējam elpas vilcienam bija cīnījusies par to, lai tiktu atzītapar cara meitu Anastasiju, pēdējo izdzīvojušo valdnieku dzimtas - Romānovu pārstāvi. Tas viņai nebijalemts, un savu noslēpumu, ar ko vienādā mērā tika noņēmušies vēsturnieki un advokāti visā pasaulē, viņapaņēma līdzi savā pieticīgajā kapiņā pie paša mūra žoga.

Acīmredzot viņai pat kapā nedod mieru tas, ka no šās pasaules bijis jāaiziet, nespējot nešaubīgipierādīt savu identitāti. Tik daudzi cilvēki, starp tiem arī aktieris Hanss Vīpreh- tingers, kas gadiemdzīvoja Zēonas klosterī, zvēr, roku uz sirds likdami, ka tā ir "Anastasija", kas ziemā palaikam svaigā,tikko uzkritušā sniegā atstāj savas pēdas.

Rozenheimas gadījums

Trīsstūrī starp Himzē, Vaserburgu un Rozenheimu tās bija tikai dažas no daudzajām vietām, kampiemīt kaut kas tāds šķietami neomulīgumu radošs. Pasaciņas tādā laikā, kad pāris nelabojamu "garuredzētāju" vēl joprojām negrib atlaisties no viņus apsēdušajiem mīļajiem no aizsaules nākušajiemdraiskuļiem un apkārtklīstošajiem spokiem?

Nobeigumā es gribētu Jums šajā vietā pastāstīt par gadījumu pirms kādiem 30 gadiem Rozenheimā.No parastajiem spoku stāstiem tas atšķiras tikai ar to, ka - kā nevienu citu - to lieliski dokumentējušizinātnieki. Un tas ir sevišķi piemērots tam, lai pierādītu, ka starp debesīm un zemi ir vairāk lietu, nekāmūsu skolas gudrības ļauj par tām spriest.

1967. gada novembrī Rozenheimas advokāta Ādama kancelejā notika mīklainas un nekādiem fizikaslikumiem neatbilstošas lietas. Pie griestiem divarpus metru augstumā piemontētās neona apgaismescaurules nepārtraukti izdega. Steidzami izsauktais elektriķis, bezgalīgi apmulsis, konstatēja, ka tās ne tikaiizdegušas, bet arī par 90 grādiem izgriezušās no sava sākotnējā stāvokļa. Vēl, kamēr darbinieks caurulespētīja, pēkšņi atskanēja blīkšķis, un patstāvīgi un acīm redzami bez jebkāda iemesla no ierindas izgājadrošinātāji. Un tāpat kāds kopējamais aparāts joprojām turpināja izšjakstīt šķidrumu.

Taču visļaunākais bija traucējumi telefona iekārtā, tie brīžiem darbu advokāta kantorī padarījaneiespējamu. Vienlaicīgi sāka skanēt visi četri aparāti. Sarunas vienkārši tapa pārtrauktas. Un sarunusamaksas skaitītājs reģistrēja galīgi nereālas summas. Astronomiskie telefona rēķini draudēja advokātuĀdamu izputināt!

Rozenheimas iestādes nu tika informētas, ka nebūšanas rada traucējumi elektriskās strāvas piegādestīklā. Ieradās vairāki darbinieki un instalēja sprieguma mērītājus ar automātiskiem reģistratoriem, kasnodrošināja nepārtrauktu biroja telpu uzraudzību. Ierēdņi tika uzaicināti, pamanot kaut ko neparastu,uzreiz par to ziņot.

Tikko mērinstrumenti tapa ieslēgti, bija novērojamas tieši apstulbinošas parādības. Noplombēto rīkudatu reģistrācijas lentes uzrādīja nekādi neizskaidrojamus visaugstākos rādītājus pie skalu galējāmrobežām. Ziņojumā par pārbaudi sacīts: "Pirmdien pulksten 7.30 šefa istabā pēc skaļa blīkšķa kādaluminiscējošās vielas caurule ir izkritusi no nostiprinājuma un uz grīdas sašķīdusi. Tomēr drošinātājistrāvas ķēdi nav pārtraukuši. Strāvas reģistrators šajā sakarā atzīmējis divus mērījumus līdz apmēram 50ampēriem. Tas bija neizskaidrojami, vispirms jau - kā gan no ierindas nav izgājuši drošinātāji. Unvislielākajā mērā savāds ir fakts, ka reģistratora spalva no maksimālā punkta atgriezusies ne kā parasti,pa taisnu līniju, bet gan metot cilpu."

Nekādu tehnisku iemeslu

Kad neona cauruļu vietā ielika parastās spuldzes, daži apgaismes ķermeņi eksplodēja. Lai novērstuievainojumus no lidojošām stikla šķembām, spuldzes nosedza ar smalku stiepļu sietiņu. Taču visi pūliņiierobežot arvien biežāk un biežāk atgadījušās kļūmes izrādījās veltīgi. Pat ieliekot kabeli no pilsētaselektriskās strāvas sadales punkta uz advokāta biroju un mazliet vēlāk arī instalējot agregātu elektrībasražošanai gadījumos, kad tīklā rodas traucējumi, neomulīgo fenomenu izpausmes apturētas netika. Tehniķibija nesaprašanā, viņu pūliņi bija nonākuši pie kaut kāda nāves punkta.

Pa to laiku palīdzība tomēr tika meklēta arī pavisam citā virzienā - iesaistījās profesors HanssBenders no Freibur- gas universitātes, kas tanīs gados bija saglabājis vienīgo - diemžēl ne neapstrīdētu kāzinātnes nozari - parapsiholoģijas katedru Vācijā. Kad viņš 1967. gada 1. decembrī uzsāka savuspētījumus, gaiteņos piekārtās lampas baisi šūpojās, līdz atsitās pret griestiem. Taču jau pašā sākumā

Benders pamanīja kaut ko visai zīmīgu - neparastie fenomeni un neizskaidrojamie mērinstrumentumaksimālie dati parādījās tikai advokāta kantora darbības laikā. Ārpus tā nekas tāds nebija novērojams.Tālab Freiburgas universitātes profesors jau pirms savas izmeklēšanas - kam vajadzēja tapt parvispamatīgāko, kāda jelkad kādā spokošanās gadījumā veikta - nolēma, ka mistiskos notikumus izraisakāda persona, kas strādā advokāta birojā.

Jauniete ar poltergeistu

Un jau it drīz viņa aizdomas koncentrējās uz kādu konkrētu personu. Instrumenti pirmās novirzesvienmēr uzrādīja tad, kad no rīta birojā ienāca toreiz 19 gadu vecā Annema- rija Š. Arī citi novērojumilikās apstiprinām, ka pētāmās parādības bija atkarīgas tikai no Anncmarijas klātbūtnes. Ja meitene gāja pagaiteni, lampas aiz viņas sāka šūpoties, apgaismes ķermeņi eksplodēja un šķembas lidoja viņai apkārt.Anne- marijai tātad bija jābūt neapzinātai baiso fenomenu izraisītājai. Un norises, kas advokātu Ādamugandrīz vai būtu iedzinušas bankrotā, bija attiecināmas uz psihokinētiskām iedarbēm.

Lai apstiprinātu hipotēzes pareizību, tika pieaicināti vēl divi eksperti. Dr. F. Kargers no GarhingasMaksa Planka institūta pie Minhenes un diplomēts fiziķis G. Ciha mēģināja izpētīt visus iemeslus, kādivien iedomājami, mērinstrumentu dīvainajām novirzēm. Taču neko viņi neatrada. Beigās zinātnieki tikaivarēja atzīmēt, ka "fenomenu aprakstīšana ar pazīstamajiem fizikas principiem nav iespējama".

Pētījumos iegūtie rezultāti ļāva tikai secināt, ka bez izņēmuma visi traucējumi attiecināmi uz viena untā paša spēka izpausmi. Tas bija kaut kāds mistisks spēks, kas tāpat iedarbojās uz mērinstrumentiem, kāizgrieza neona caurules no to sākotnējiem stāvokļiem un lika sasprāgt spuldzēm, biedējoši šūpoja lampasun ierosināja gleznu rotāciju pie sienām. Šā spēka iedarbība neapstājās arī pie trīsarpus centneru smagadokumentu skapja, kas divreiz par 30 centimetriem pavirzījās nost no sienas! Pat telefona traucējumi ardiezgan lielu ticamības pakāpi varēja tikt pierakstīti Annemarijas psihokinē- tiskajiem spēkiem.Tālsarunu centrāle pēc advokāta Ādama sūdzībām par ārkārtīgi lielajiem telefona rēķiniem ierīkojakontrolierīci, kas reģistrēja visus numurus, kam no kancelejas ticis piezvanīts. Atklājās, ka bieži vienasvienīgas minūtes laikā četras līdz piecas reizes piezvanīts uz 0119, izziņām par pareizu laiku, lai gan tadneviens telefona ripai pat nav pieskāries. Turklāt ar vecā parauga aparātiem tik īsā laikā tik daudzasreizes attiecīgo numuru sazvanīt gan laikam nemaz nebūtu iespējams. Kontrolierīces dažkārt numuru 0119reģistrēja līdz piecpadsmit reizēm vienpakaļotrai vai aiī rādīja, ka samaksas uzskaitītājs darbojies tad,kad neviens nav runājis.

Laime pētījumam - lāsts objektam

Pēc 1967. gada Ziemassvētkiem Annemarija, kas savu, protams, neapzināto, bet advokāta prakseinepārprotami destruktīvo aktivitāšu dēļ bija tapusi atlaista, vēl nepilnas divas nedēļas darbojās birojā.Šajā laikā neparastie fenomeni vēlreiz kāpināja savas izpausmes intensitāti līdz visaugstākajam līmenim.Atvilktnes pašas no sevis izbīdījās no reģistrācijas skapjiem, gleznas un kalendāri pie sienas sāka rotēt,līdz nogāzās zemē. Lampas plīsa, un meitene nonāca histērijā. Bet no dienas, kad Annemarija advokātabirojā vairs neuzturējās, postošo fenomenu parādīšanās bija kā ar nazi nogriezta, viss atkal ritēja savāmierīgajā, noteiktajā gaitā.

Tolaik vēl jaunajam zinātnes atzaram parapsiholoģijai tāda izdevība pētīt psihokinētiskas spējastieši, tā sacīt dabā, bija neticami laimīgs gadījums. Arī vēlākie pētījumi laboratorijā, kas ar meiteni tikaveikti Freiburgas institūtā, deva nozīmīgus rezultātus. Annemarijai pašai gan viņas baisās spējas drīzākizvērtās par lāstu, jo tiklab darbā kā privātajā dzīvē "meitene ar poltergeistu" piedzīvoja pārāk daudz

sarūgtinājumu.Pat personiskās attiecības šādos gadījumos var sabrukt. Tanīs dienās Annemarija bija saderināta ar

kādu inženieri. Tas visai bieži ar draugu gāja uz bumbotavu. Kad viņš nu savu draudzeni reiz bija paņēmislīdzi, notika nenovēršamais - Annemarijas psihokinētiskie spēki sagrāva bumbo- tavas elektrisko sistēmu.Šokētais inženieris atsauca saderināšanos, jo viņam kā dabaszinātniekam likās neiespējami būt līdzāssievietei, ar kuras klātbūtni vien pietika, lai izsistu no ierindas tehniskas ierīces.

Turklāt - šajā speciālajā gadījumā - es drīzāk būtu sliecies inženiera nespēju savu pasaulesskatījumu saskaņot ar kaut kādas fantastiskas realitātes izpausmes veidiem norakstīt kā Annemarijasneapjaustas "poltergeista aktivitātes". Tomēr šai lietā rodams arī kāds mierinājums - Annemarija atradakādu citu, kas viņu apprecēja. Kopš kādiem gadiem viņa tagad ir divu bērnu māmiņa. Un pēc tiemskandalozajiem notikumiem, kas pirms kādiem 30 gadiem satr auca pasauli, nekādas paranormālasnorises un parādības viņu nav piemeklējušas.

Zinātnieki, kas meiteni izmeklēja, viņas spējas pierakstīja spriegumiem, kādiem esot pakļauts augošscilvēks. Grūti saprast, kas ar to pasacīts vai izskaidrots. Aizgājušajos gados viņa šur tur ir piedalījusiesizklaides pārraidēs, bet citādi ir cilvēks, kas - kā izskatās - ne labprāt gribētu atcerēties notikumusRozcnhcimas Ķēniņa ielas namā. Arī advokāta Ādama biroja kopš dažiem gadiem vairs nav. Tačudaudziem Augšbavārijas apriņķa pilsētas iedzīvotājiem spilgtā atmiņā saglabājušies uzbudinošienotikumi, kas 1967. un 1968. gada mijā bijuši visu mutēs.

Gara vara bija sākusi zinātniski pierādīt, ka tā stāv pāri visai matērijai.

Saturs Tiecoties izzināt noslēpumus Vai: lai runā dokumenti, beidziet tos slēpt! ………………. 71. Izmisums vai neveiksmīgs eksperiments?"Monstrs " spirtā gādā par uztraukumu …………………. 112. Tikai stulba modes ākstība - vai tomēr kaut kas vairāk?Galvaskausu deformācijas arī Vācijā ……………………. 273. "Dievu kari"Vai iznīcība nākusi no augšas? …………………………….. 394. Aizmirsto piramīdu ēnāPētnieka ceļojumos pa aizliegto Ķīnu ……………………. 535. "Šūpojošās mūmijas" noslēpumsLiecības par tehnoloģiju, kas pārāka par mūsējo ……. 676. Viss kas cits, tikai ne kontinents bez savas vēsturesMistiski atradumi no Austrālijas "sapņu laikmeta " 837. Ja akmeņi spētu runātLieldienu salas milži glabā savu noslēpumu …………… 978. Virs, kas 15 minūtēs kļuvis vecāks par 5 dienamNLO veiktās cilvēka nolaupīšanas vietā ……………… 1099. Zemes pievilkšanas spēks? Nē, paldies…Kad apaļas lietas ripo pret kalnu ……………………… 12110. PumapunkuVai vecais kosmosa kuģu lidlauks Andu plato vēl arvien tiek lietots? 13111. "Nežēlīgo dievu virsotne"Mīklas Kolumbijās plakankalnē…………………………. 14312. "Izveidojiet jūsu Saules sistēmas attēlu!"Teotivakana - gigantisks planetārijs akmenī………… 15313. Viņi jau ir starp mums!Puertoriko - citurieniešu atbalsta punkts? ………….. 16514. Zaļādaino cilvēku testamentsPar nepazīstamām piramīdām un viesiem no citām dimensijām 17915. Vienīgi gara spēks ir stiprāksSpoku nami un "neomulīgas " vietas ………………….. 189

Rādītājs AAAS 160Aborigēni 86-90, 94, 96 Aizsegatmiņas 23, 24 Ajmari 133Ālburga31,32, 35,36 Alteglofsheima 32 Altenerdinga 32 Alto de Lavapatasa 150 American Journal

for MedicalGenetics 24 Anasazi 39,48-50 Anastasija 193, 194 Andczīts 136Araneda, dons Pcdro 113, 115, 116 Aresibo 168 Arika 113, 122 Arizona 48, 51 Arnemlenda 87, 89

Atons 95 Atua-hiva 106 Austrālija 9, 83-96BBadahosa 179, 186 Baltā piramīda 57, 58, 61, 62, 157Banhosa 179-181, 184, 186 Bārbinga 32Benders, Hanss 8, 196 Bertrams, Hanss 88 Birramē 87 Bogota 147, 151 Bolīvija 113, 115, 132, 133

Bratislava 39, 40,44 Breisvels, R. N. 79 Bretaņa 29 Brisbcna 90Bugenvils, Luijs, Antuāns de 98 CCalifornia State Library 56 Camino de los Muertos 156,157 Chupacabra 166, 167ČČangša 68-71 Čehija 47Čehoslovākija 43, 45 DDarvina 87Dēnikens, Ērihs fon 7,46,58,80, 132, 134, 137, 139, 147, 153-155, 158, 162 Diorīts 136

Dolichozephalii 37 Dolmens 149 Donava 32Dušeks, Mikulas 41,44 Dzelzs laikmets 42 Džimpī piramīda 90-95EĒģipte 29,55,71,91,95, 96 Electric Brae 125 Eljunke 176 Ellispringsa 87 Eltablona 148 Eltheima 32

Epsilon Bootis 77-79 Etertona 90FFeng-šuī 64Fībags Johanness 23, 110, 115, 121,122, 124, 132, 133,147 Flying Tigers 56 Frideriki, Dr. Gotlībs

11,13-16, 18-23GGalvaskausu deformācijas 27-37 Gan De 73Gilrojs, Rekss 88,90, 91,94, 95 Gonsaless i Aedo, dons Felipe 98 Gosmens, Džeimss 54, 55

Glauhava 12 Gvančeni 184-186 Gvimara 186HHallštates laikmets 41 Hanu dinastija 60 Harapas kultūra 105 Harlstons, Hjū 158, 159 Heijerdāls,

Tūrs 102-104Hemnica 12, 19, 21,24, 25 Heopsa piramīda 157 Hibrīdbūtne 22, 24 Himze 194Holbe, Rainers 124, 125 Humbolts, Aleksandrs fon 29 Hunabs 158, 160, 161 Hunanas muzejs 69, 81IIka 28 Indija 39 īrlmauta 32JJinana 118Juriks, Martins 39,44,47 KKanāda 125

Kamačo, Marisola 170, 171 Kargo kults 30 Kārmodijs, Tonijs 88 Karpati 39, 45, 48 Kebrada deLavapatasa 151 Klethama 32 Klinge 191, 192 Koboroho 169, 173, 176 Kohau Rongo Rongo 104, 105Kolosimo, Pēteris 80 Kolumbija 143-145, 147, 151 Kortess, Emando 155 Krass, Pēteris 59, 65, 69, 74Kristietība 33 Ksiana 56, 58, 60, 62 Ksin Chui mūmija 70, 71, 81 Kvin Huana 63

Kvin Ling Šana 54, 56, 62 Kvīnslenda 86-88, 90, 94 Kvin Ši Huangdi 62Kuks, Džeimss 98 ĶĶīna 9, 53-81LLagūna Cartagena 169-172, 176Lapasa 113, 133 Laperūzs 98 Lašakīra 148Lesings, Gotholds Efraims 26Lieldienu sala 97-107Los Angeles Herald Express 56Lotoss 95Loubals, A. 40Lunans, Dunkans 77-80Lung Hai dzelzceļš 60MMagdalēnas upe 148 Magnetic Hill 125 Makartijs, Kolins 89 Malders, Fokss 9 Mangbeti 29, 33

Mao Linga 60Ma Vang Duī 68, 69, 72, 74, 75 "Mazie pelēkie" 11, 88 Mehiko 155Minhenes Valsts antropoloģijasmuzejs 34 Mirušo ce|š 156, 160 Moaieši 101, 102, 104 Mohendžodaro kultūra 39, 105Molpirs 40-46Monstrum Humanum Rarissimum 13Mūnsitija 89 Mururoa 99 Muskovīts 162 Mutual UFO Network 175NNASA 67, 75 Naska 145 Nāves jūra 39 Ndaha 87Neiva 147, 148, 151 New York Times 56, 57 NLO 11,22,64,106,107,110-115, 118, 131, 140-142,

166-169, 172-177 No Cha 64ŅŅūsautvelsa 88, 96 PPalenke 145, 155 Papa-ahiro 106 Papa-hirangi 106 Papiruss 95 Paralēla pasaule 187

Parapsiholoģija8,192,196,198 Parhaspura 39 Pedro de Atakama 28 "Piecas dinastijas" 68 Piramīdas 53-65,90-94,156-161,

185-187 Pointefpaina 48-51 Poltergeists 197-199Prāga 47Proiss, Konrāds Teodors 146,150 Psihokinēzc 197 Puertoriko 165-177 Pumapunku 131-142 Putre

110-116, 122, 125O"Oregonas mutulis" 125-128 Orinoko 29 Orjana 134 Otumba 156RRano Kao 99, 100 Rano Raraku 102-104 Rēgensburga 32 Rogevēns, Jākobs 98 Roka di Papa 124,

125 Ropera 89 Rozenheima 8, 194 RTL-2 25SSala y Gomez 99 Sanagustina 144-152 Sanhuana 168, 176 Santa, Huans de 145 "Sapņu laikmets"'83,

87, 88 Sardīnkriks 125 SAT-1 25

Screen Memories 23 Sežurnē, Lorete 156 Sierra Bermeja 169, 173 Silustani 28 Skallija, Dana 9Slovākija 39-42, 44 Smoleniee 40-46

Sodoma un Gomora 39 Spartaks 42 Strēmers, Karls 76ŠŠaanksi 57, 59, 62 Šarū, Robērs 80, 134 Šīhenss, Donalds E. 56 Šīhenss, Moriss E. 56-58, 62

Šipings, Vangs 65, 74, 75 Ši Šens 73Šmīda, Johanna Sofija 13-26 Šrēters, Dr. P. 27, 35, 36 Štēpels, Kārlis Teodors 145, 146 Štībels,

Alfons 145 Štraubinga 31, 32, 35, 36 Štribers, Vitlejs 23TTauha 13, 14, 16 Tenerife 179, 184-186 Teotivakana 153-163 Te pito o te henua 106 Tiavanaka

131-142 Titikakas ezers 132 Tombo, Klaids 160 Tomkins Pīters 158 Tots 95Traube, Ludvigs 72 Trnava 40,41,43,45, 46 Tuvie Austrumi 9, 29, 95 TWA 56UŪdensgalva 16 Ungārija 42 Ura-tita-moana 106 Usmala 155Vaits, Pols 96Valdcnburga 12, 13, 19-21, 25 Valdess, Armando 110-119 Vanga 189, 192 Vangs Šipings 65, 74, 75

Vaserburga 191, 194 VDR 13, 19,21 Vega, Garsilaso de la 133 Vidusamerika 29, 55, 59 Vistascilvēks11, 19, 20, 22, 23

Vitelsbaherhee 32 Vizla 162, 163 Vjetnama 8, 68 Vondijna 87 Vulipai 68 Vulpita 182ZZēonas klosteris 193, 194 Zībenhārs, Volfgangs 137 Zilie kalni 88Hausdorfs Hartvigs 834 Pasaules noslēpumainākās vietas. No vācu vai. tulkojis A. Vanags. Māksi.

M. Adumāns. "Alberts XII", 2001,208 lpp.Hartvigs Hausdorfs, zinātnieks un rakstnieks, daudzu pasaulē plaši pazīstamu grāmatu autors, mūs

ieved vairākās pasaules noslēpumainākajās vietās un norisēs, ko nespēj izskaidrot tradicionālā zinātne unkas liek apšaubīt daudz no tā, kam mēs nemaldīgi ticējām. Pazīstamās realitātes aizsegā dažkārt irpavisam cita patiesība.

Hartviga Hausdorfa grāmatā apkopotie pētījumi un secinājumi palīdz veidot mūsu zināšanas parpasauli, kurā vēl ir ļoti daudz neizdibinātu mīklu.

Grāmatu papildina 46 fotogrāfijas un zīmējumi.Parakstīta iespiešanai 08.01.2001. Formāts 84 x 108/32. Apgāds "Alberts XII", Katoļu ielā 22,

Rīgā, LV 1003. Reģistrācijas apliecība nr. 000322145. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija",Puškina ielā 12, Rīgā, LV 1050.