Šajā numurā:

Muzeju VĒSTNESIS

Peru tekstil mākslinieka Maksimo Lauras darbi Rīgā

Starptautiskā Muzeju die na – 2010: viela pārdomām.Muzeja Zelta puteklis un citas balvas

Rundāles pils 274. dzimšanas dienā – svarīgi notikumi

LATVIJAS MUZEJU BIEDRĪBAS MĒNEŠRAKSTS 2010. GADA JŪNIJS NR. 6 (184)

Tā mēs ielīgojām un līgojām!

21. jūnijā jau no plkst. 10.00 Zentenes pagasta Bisnieku sētā notika Vasaras saulgriežu sagaidīšana un gatavošanās Līgo vakaram.

Lilita Znotiņa, Tukuma muzeja muzejpedagoģeSanita Ratniece, Pastariņa muzeja vadītāja

Vasaras saulgriežu godāšanaPastariņa muzejā

Pastariņa muzejs, kā ik gadu, aicina pavadīt dienu muzejā un iesaistīties zāļu lasīšanā, vainagu pīšanā, telpu rotāšanā, siera siešanā, maizes mīcīšanā un cepšanā, pīrāgu un plātsmaizes cepšanā, pirts slotu siešanā un pirts kurināšanā. Vakarpusē visi kopā aicināti veidot Puķu ugunskuru, mācīties Jāņu dzies-mas un gavilēt kopā ar ansambli Mežezers.

Saulgriežu rīts Bisnieku sētā sākas agri. Meitas kāpj kalnā gavilēt un rasā sejas mazgāt, lai visu gadu nenāk miegs. Saimnieces mazā gaismiņā avotā mazgā dvieļus, lai sudraba rasa sabirst dvieļos un uz tiem liktajai maizei cita garša un svētība. Darbiņi kā krellītes savijas cits aiz cita. Gaļa pīrādziņiem jāgriež, plātsmaizei aizdars jāsarūpē. Pirmie palīgi tiek aicināti pie siena grābšanas un zāļu lasīšanas. Nav nemaz tik viegli atrast trejdeviņas ziedus! Vīru vaina­giem ozoli un dadži vieglāk būs atrodami. Pats čaklākais varēs maizi mīcīt!

Dienas gaitā jārod laiks arī vainagu vīšanai un meiju likšanai. Kalmes jāsagriež un jāizkaisa pa visām klētīm un istabām, lai veiksme visu gadu visai saimei.

Arī maizes kukulīši jāveido, katrs varēs raudzīties, kā top maizīte. Saimnieces vāra gardu bukstiņu biezputru, ar ko pamielot ciemiņus.

Vakarā laiks arī siera siešanai. Jaunās saim-nieces var redzēt, kā to dara, lai mājās varētu savas

saimes iepriecināt ar pašu sieto sieru. Pirts kurināšana un slotiņu siešana nodota vīru un puišu ziņā. Arī te

jābūt zināšanām – kādas slotiņas jāsien, lai būtu mundrāks vai mierīgāks, kas palīdz pret kaulu sāpēm un kas – pret saaukstēšanos.

Kad cienasti sarūpēti un pirts izkurināta, var saposties un gaidīt līgošanu.

Līgo, līgo!

2

Aizvadītais mēnesis bijis īpašs muzeju nozarei kopumā un īsta cerības zvaigžņu stunda dažiem nacionālas nozīmes muzejiem.

Atzīmējot Starptautisko Muzeju dienu, LMB šogad uzņēmās risku atgriezties pie labi aizmirstās tradīcijas, kad profesijas svētki ar tiem raksturīgo saviesīguma atmosfēru tiek papildināti ar nozares vadošo personu lietišķajiem ziņojumiem.

Domas un vērtējumi par svētku pasākumu dalās. Tomēr nav noliedzams tas, ko sacīja kāds no ziņotājiem: nozarē vērojams izteikts domu apmaiņas trūkums, kuru šāda veida sapulces cenšas un arī turpmāk centīsies mazināt.

«Pleca sajūtas» un nozares pārstāvniecības stiprināšana ir otrs LMB krīzes laika izvirzītais uzdevums. Par tās praktisku izpausmi, pilnīgi iespējams, var kļūt vienota un koordinēta muzeju piedāvājuma izstrāde un pieteikšana Eiropas kultūras galvaspilsētas projektu konkursam Rīga 2014. Līdz pieteikumu iesniegšanas termiņam 29. oktobrī vēl pietiekami daudz laika, lai galvaspilsētas muzeji vienotos un virzītu kopīgas idejas Rīgai nozīmīgā gada programmai. Šim nolūkam tuvākajā laikā LMB aicinās muzeju pārstāvjus iesaistīties ideju ģenerēšanas darba grupā.

Tas, ka zīmīgiem datumiem piemīt teju maģisks spēks kalpot par katalizatoru sabiedriskajai vēlmei uzspodrināt kultūras institūcijas, apstiprinājās maija nogalē izsludinātajā starptautiskajā metu konkursā par Rīgas domei piederošās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) ēkas K. Valdemāra ielā rekonstrukcijas un piebūves projekta izstrādi, ar mērķi atklāt muzeju jaunā kvalitātē zīmīgajā 2014. gadā.

Tai pašā laikā līdzvērtīgas nozīmes notikums saistībā ar galvaspilsētas īpašo statusu 2014. gadā norisinājās Rundāles pils muzejā. Trīspusēji parakstītais līgums starp muzeja direktoru Imantu Lancmani, Rundāles pils muzeja atbalsta fonda līdzdibinātāju Kurzemes princi Ern-stu Johanu Bīronu un uzņēmēju pāri Borisu un Ināru Tetereviem paredz pils restaurācijas pabeigšanu līdz 2014. gadam, ieguldot tajā pusmiljonu latu.

Jācer, ka ar plašu publicitāti izskanējušais mecenātisma un, it īpaši, pašvaldības investīciju projekts LNMM tiks lietpratīgi un secīgi īstenots ieplānotajā laikā, veicinot mecenātisma atdzimšanu un sistēmismu, atbildīgāk ieguldot muzejos pašvaldību līdzekļus.

Savukārt Rēzeknē, Latgales kultūrvēstures muzejā jūnija otrajā nedēļā norisinājās kārtējā Baltijas Muzeoloģijas skolas (BMS) sesija, kas šogad bija veltīta nemateriālā mantojuma tēmai muzejos. Jāatzīst – lai cik dvēseli veldzējoša nebūtu šīgada sesijas tēma, piesātināta skolas darba programma un atraktīvas akadēmisko muzeoloģijas pasauli pārstāvošās ārvalstu lektores (Paula Dossantosa un Iveta Stēlena), tomēr tik lielu interesi, kā pērnā gada muzeju menedžmentam veltītā sesija ar muzeja praktiķiem Deividu Flemingu un Agritu Ozolu tā nav varējusi sasniegt. Iespējams, ka salīdzinoši zemā muzeju vadošo darbinieku (un vīriešu kārtas muzeju speciālistu) interese par BMS skaidrojama ar izvēlēto tēmu pārlieko „feminitāti” laikā, kad visi esam norūpējušies par izdzīvošanu, kas vairāk saistās ar tādiem atslēgvārdiem, kā muzeju stratēģija, menedžments, mārketings u.tml.

Un tomēr BMS ir labākais, kas mums Baltijā muzeju profesionālās tālākizglītības jomā pieejams, tāpēc katra tās sesija ir solis uz priekšu kaimiņvalstu profesionāļu iepazīšanā, sadarbībā un tālāku pārrobežu projektu attīstībā.

Sveicam kolēģus!

Ineta Zelča Sīmansone

Latvijas muzeju biedrības priekšsēdētājas sleja

Atskatoties uz 2009. gadu, jāsecina, ka Latvijas muzejos ir īstenotas lieliskas profesionālas idejas. Tāpēc šogad ar nelielu ironijas piedevu Latvijas muzeju biedrība ieviesa jaunumu – Gada balvu Muzeja Zelta puteklis 2009. Tika pasniegtas 5 balvas – Vidzemes, Kurzemes, Zem-gales, Latgales un Rīgas Zelta puteklis.

Latvijas muzeju biedrība Vidzemē izvirzīja šādas nominācijas:n Valmieras novadpētniecības muzejs – par veiksmīgu vēstures

ekspozīcijas risinājumu;n Turaidas muzejrezervāts – par digitālo programmu Turaidas fogti

un Rīgas arhibīskapijas vasaļu dzimtas 13.–16. gadsimtā.Muzeja Zelta putekli 2009 iegūst Turaidas muzejrezervāts. Latvijas muzeju biedrība Kurzemē izvirzīja šādas nominācijas:n Kuldīgas novada muzejs – par Eiropas Savienības struktūrfondu

līdzfinansējuma apgūšanu;n Pāvilostas novadpētniecības muzejs – par inovatīvu izglītības

programmu tradicionālo prasmju apgūšanai/dokumentēšanai;n Tukuma muzejs – par izdevumu Muižu stāsti un nomināciju

UNESCO Programmas Pasaules atmiņa Latvijas Nacionālais reģistrs. Muzeja Zelta putekli 2009 iegūst Tukuma muzejs.Latvijas muzeju biedrība Zemgalē izvirzīja šādas nominācijas:n Rundāles pils – par mērķtiecīgu un secīgu pils restaurāciju un

ekspozīciju veidošanu;n Bauskas pils – par veiksmīgu Eiropas finansējuma apgūšanu un

«drupu pārtapšanu par pili»;n Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejs – par interaktīvu

pedagoģisko programmu.Muzeja Zelta putekli 2009 iegūst Bauskas pils.Latvijas muzeju biedrība Latgalē izvirzīja šādas nominācijas:n Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs – par vairākiem

2009. gadā veiksmīgi realizētiem izglītības un pieejamības projektiem;n Ludzas Novadpētniecības muzejs – par veiksmīgi realizētu

vēstures ekspozīciju;n muzejs Andrupenes lauku sēta – par infrastruktūras sakārtošanas

projektu, iesaistoties Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu apgūšanā.

Muzeja Zelta putekli 2009 iegūst Ludzas Novadpētniecības muzejs

Latvijas muzeju biedrība Rīgā izvirzīja šādas nominācijas:n Jūgendstila muzejs – par pārliecinošu debiju;n Latvijas Dzelzceļa muzejs – par īsfilmas projekta Latvi-

jas Dzelzceļa populārā vēsture realizēšanu. Filma ieguvusi balvu Starptautiskajā konkursā Francijā;n Septiņu Rīgas muzeju akcija Mācību nedēļa pieaugušajiem –

par muzeju sadarbību mūžizglītības iespēju nodrošināšanā.Muzeja Zelta putekli

2009 iegūst Jūgendstila muzejs.

Ceram, ka Muzeja Zelta puteklis kļūs par profesionālās atzinības un varēšanas apliecinājumu!

LMB gada balva Muzeju Zelta puteklis 2009

Zelta puteklis, kaut arī vērtīgs, tomēr ir maziņš, tas jāskata caur lupu. To arī pašlaik dara Agrita Ozola

3

Uzzinājuši, ka šogad Starptautiskās Muzeju dienas svinībās izpaliks brauciens uz kādu no Latvijas muzejiem, koncerts, pikniks un saviesīga dzīve zaļumos, viens otrs muzejnieks jutās vīlies. Kinoteātrī Rīga bija paredzēts apspriest nozarei nozīmīgus jautājumus ar atbildīgo personu uzstāšanos. Apbalvošana, protams, neizpalika, kafija un uzkodas arī, un beigās – tikšanās ar Jāni Streiču un filmas Rūdolfa mantojums noskatīšanās. Tie, kas vēlējās, šai laikā varēja piedalīties izstādes Peldētājas atklāšanā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Manuprāt, situācijā, kad apdraudēta ir ne tikai muzeju, bet visas latviešu kultūras pastāvēšana, šāds risinājums ir loģisks un pareizs. (Nāk prātā TV konkurss, ko vadīja Normunds Rutulis. Par kādu uzstāšanos viņš sacīja: “Man patika, bet kuru tas interesē!”) Tomēr šķiet, ka pasākums varēja gandarīt ne tikai mani, bet arī pārējos tā dalībniekus.

Sanāksmi vadīja Raivis Sīmansons. Vispirms viņš deva vārdu LMB priekšsēdētājai Ineta Zelčai Sīmansonei svētku uzrunai.

Muzeju no-zares stratēģiju 2010 – 2015 prezentēja Kultūras mini­strijas Muzeju un vizuālās

mākslas nodaļas vadītājs Jānis Garjāns. Par Latvijas Muzeju padomes darbu no 2006. līdz

2010. gadam stāstīja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direk-tors, padomes priekšsēdētājs Arnis Radiņš.

Ļoti inte-resants bija Lat-vijas Nacionālā mākslas muzeja

direktores, Nacionālo kultūras institūciju vadītāju darba grupas dalībnieces Māras Lāces

ziņojums par to, ko darba grupa dara, lai glābtu latviešu kultūru, t.sk. muzejus, no pilnīgas bojāejas.

Par jaundibināto Baltijas

Piknikus – citreiz!Latvijas muzeju biedrība šogad Starptautisko Muzeju dienu

atzīmē ar lietišķām sarunāmMuzeoloģijas veicināšanas biedrību pastāstīja tās priekšsēdētāja Agrita Ozola.

Ar minētajiem pārskatiem iepazīstināsim Muzeju Vēstneša lasītājus kādā no nākamajiem avīzes numuriem.

Ar Latvijas Kultūras akadēmijas Muzeoloģijas maģistrantūras studiju programmu atraktīvi un asprātīgi iepazīstināja LKA docente Astrīda Rogule.

Pēc tam notika apbalvošana.

Vispirms pasniedza Latvijas muzeju biedrības iedibināto Gada balvu Muzeja Zelta puteklis 2009, pēc tam apbalvoja tos, kas muzejā nostrādājuši 25, 35 un vairāk gadu (apakšējā attēlā).

Kā allaž, savas balvas par starptautisko sadarbību pasniedza ICOM Latvijas Nacionālā komiteja.

Un tad jau arī klāt pasākuma neformālā daļa – uzkodas, vīna glāze, čalas ar kolēģiem – kā katru gadu. Inga Jēruma,

Muzeju Vēstneša redaktore

Liepājas muzejs, atzīmējot Starptautisko Muzeju dienu, muzeju darbinieku gada sapulcē kinoteātrī Rīga saņēma Latvijas muzeju biedrības veicināšanas balvu par pieejamību.

Atzinību par ilggadēju darbu saņēma arī Liepājas muzeja direktora vietnieks krājuma darbā Jānis Gintners un Kultūrvēstures nodaļas vadītāja Uļa Gintnere (attēlā), kuriem šogad

aprit 35 gadi, kas aizvadīti, strādājot muzejā.

Liepājas muzejs, kā viens no lielākajiem reģionālajiem pašvaldības muzejiem Latvijā, jau kopš 2006. gada 14. jūnija ar Liepājas domes deputātu lēmumu apmeklētājiem ir pieejams bez maksas. Muzejā ir jāmaksā tikai par pakalpojumiem – krājuma izman-tošanu, ekskursijām gida pavadībā, muzejpedagoģiskajām nodarbībām, kāzu viesu uzņemšanu, telpu nomu, fotografēšanu, radošo darbnīcu, kon-certu, lekciju un teatralizētu uzvedumu apmeklējumu.

Liepājas muzejs saņem veicināšanas balvu par

pieejamību

Dace Kārkla, Liepājas muzeja direktore

4

16. jūnijā Rakstniecības un mūzikas muzejs (Pils laukumā 2) kopā ar akciju Piedzīvosim Jāņus! ieskandināja vasaras saulgriežus, aici-not ikvienu iepazīt dažādos Latvijas novados izplatītākās Jāņu dziesmas.

Jāņu dziesmas skandēja koklētājs, Krišjāņa Barona muzeja galvenais speciālists Andris Ērglis, viņš arī iepazīstināja ar akciju Piedzīvosim Jāņus!, kas jau astoto gadu cilvēkiem visā Latvijā sniedz iespēju uzzināt vairāk par Jāņu dienas tradīcijām, rituāliem un dziesmām. Vēl Andris Ērglis pastāstīja, kā Jāņu svinēšana notikusi Edvarta Virzas Billītēs un Kārļa Skalbes Saulrietos. Izdevniecība Lauku Avīze tikko izdevusi Jāņu dziesmu pasi – tajā apkopoti dažādos Latvijas novados savulaik izplatītāko Jāņu dziesmu teksti un melodijas. Par šī izdevuma tapšanu pastāstīja tā sastādītājs, Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekciju kurators Dzintars Gilba un rakstniece, izdevuma redaktore Eva Mārtuža, savā īpašumā to ieguva pasākuma apmeklētājs, kurš pareizi atbildēja uz jautājumiem par Jāņu tradīcijām.

Latvijas Dabas muzejs 21. jūnijā aicināja uz Jāņu ielīgošanu Šurp, Jāņa bērni!, kurā kopā ar muzeja speciālistiem iepazina jāņuzāles, klausījās folkloras kopu sniegumu, kā arī piedalījās dažādās rotaļās.

Laikraksta Diena rīkotajā akcija Piedzīvosim Jāņus!, kurā piedalās arī Dabas muzejs, jau astoto gadu cilvēkiem visā Latvijā sniedz iespēju vairāk uzzināt par Jāņu dienas tradīcijām, rituāliem, dziesmām un citām svētku nodarbībām.

Muzeja Botānikas nodaļas speciālisti dalījās ar vērtīgiem padomiem par dažādiem savvaļas augiem, stāstīja par to ārstnieciskajām īpašībām un pielietojumu tautas medicīnā, tāpat varēja uzzināt, kuri ir aizsargājamie augi, tāpēc, lai saglabātu Latvijas dabas daudzveidību, tos nedrīkst plūkt. Interesentiem tika piedāvāta iespēja mācīties dažādas senās latviešu Līgo svētku un Jāņu dienas tradīcijas.

Vakara gaitā varēja iemēģināt roku arī vainagu pīšanā floristes Baibas Elleres vadībā, kā arī vienoties kopīgā dziesmā kopā ar folk-loras kopu Savieši un bērnu folkloras grupu Putraimi.

Jāņu ielīgošanu Latvijas Dabas muzejā atbalstīja A/S Rankas piens un Užavas alus darītava.

Sagaidot vasaras īsāko nakti, 21. jūnijā no plkst.19.00 Turaidas muzejrezervātā jau ceturto gadu notika vasaras saulgriežu svinības Jāņkalnā, kuru laikā tika izdzīvotas senās Jāņu nakts tradīcijas kopā ar nodibinājuma Māras loks ļaudīm un folkloras kopām no dažādiem Latvijas novadiem.

«Mūsu spēks slēpjas senajās tautasdziesmās, kas izsaka visas tautas skanīgo dvēseli. Šogad aicinām nākt aplī, stāties līdzās un vienoties saulgriežu nakts spēka dziesmu burvībā. Lai mūžsenais un skanīgais «līgo!» aiz-skan līdz pašiem debesu augstumiem, ievirmojot visu Pasaules telpu!», – rosina Māras loka ļaudis.

Svētdien, 20. jūnijā, vasaras pilnziedu laikā, Turaidas muzejrezervātā notika tējas zāļu vākšanas stundas, kad Turaidas pļavās varēja lasīt īpašās septiņu veidu

Tā mēs ielīgojām un līgojām!

Pirms 25 gadiem – 1985. gadā visā Latvijā atzīmēja izcilā folkloras pētnieka Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienas gadu un Turaidā tika atklāts Dainu kalns. Laika gaitā Dainu kalns kļuvis par tradicionālo folkloras pasākumu iemīļotu norišu vietu un ir kultūras tūrisma vieta, kur ik dienas tiek stāstīts par latviešu tautasdziesmām un tajās ietverto vērtību sistēmu.

Sagaidot Dainu kalna izveides 25 gadu jubileju, 19. jūnijā Turai-das muzejrezervātā tika uzsākta akcija Meklēsim īsto dziesmu!

Akcijas laikā no 19. jūnija līdz 17. jūlijam ikvie ns latviešu tau-tasdziesmu zinātājs ir aicināts braukt uz Turaidu, uzrakstīt savu mīļāko tautasdziesmu uz papīra kartītes, kā savulaik, vācot dainas, to darīja folklorists Krišjānis Barons, un atstāt to lielajā dziesmu lādē

Turaidas muzejrezervāta Apmeklētāju centrā, palīdzot atrast īsto – stiprāko tautasdziesmu!

Akcija noslēgsies un dziesmu pūrs vaļā tiks vērts 17. jūlijā plkst.19.00, svinot folkloras svētkus Īsto dziesmu meklējot, par godu Dainu kalna 25 gadu jubilejai. Vakara koncerta gaitā tiks uzzinātas tautas šobrīd iemīļotākās dainas, kas ikdienas gaitās ikvienam dod padomu un spēcina, garu mūžu dzīvojot.

Akcija Meklēsim īsto dziesmu!

Jāņi Rakstniecības un mūzikas muzejā...

Lāsma Vagoliņa, Latvijas Dabas muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste

...Latvijas Dabas muzejā „Šurp, Jāņa bērni!”

Anda Skuja, TMR Krājuma un izglītojošā darba daļas vadītāja

Vasaras saulgriežu laiks Turaidā

tējas zāles. Tās, savākušas pilnbrieda enerģiju, ziemas mēnešos pie tējas tases liks pakavēties tīkamās atmiņās par Jāņu svētku laiku un smaržu pārpilnajām Turaidas pļavām.

21. jūnijā vasaras saulgriežus Turaidas Jāņkalnā svinēja līdz pat 3.00 rītā, nobeidzot svētkus ar sveču plostiņu palaišanu Gaujā. Vakara gaitā tika pušķota sēta, vīti vainagi un siets siers, pavadīta saule, iededzot uguns pūdeli kalna galā. Tumšākajā nakts brīdī vēlās uguns rats, tā simboliski palīdzot saulei pārvarēt nakti un sākt ceļu gaismas kalnā. Līgotāji dziedāja saules un Jāņu dziesmas, un no pusnakts pie lielā ugunskura notika latviešu dejas un rotaļas, kuras mācīja Rīgas Danču klubs. Svētki izskanēja, pa Māras taku ejot saules ceļu, lai sagaidītu saulīti uzlecot Dainu kalnā.

5

Jaunas ziņas bīskapamJau piekto gadu sporta biedrība A2

sadarbībā ar Turaidas muzejrezervātu un Siguldas novada domi maija beigās rīko īpašu skrējienu 38 m augstajā Turaidas tornī, lai sabiedrībai atgādinātu seno stāstu par ziņnešiem, kas viduslaikos steigušies pie bīskapa Turaidā vēstīt par svarīgākajiem noti-kumiem Rīgā un Vāczemē. Šogad sprinta skrējiens Ātrākais ziņnesis Turaidas pils galvenajā tornī notika Siguldas novada svētku ietvaros 30. maijā. Sacensībās bija aicināti piedalīties visu vecumu sportisti, kuriem ir vēlēšanās pārbaudīt savus spēkus,

veicot vairāk nekā 120 pakāpienu piecus stāvus augstajā tornī.

Pērn – 40 ziņnešuPagājušajā gadā sacensībās piedalījās

vairāk nekā 40 dalībnieku, kuri sacentās par pirmo vietu deviņās vecuma grupās. Ātrākā

Anda Skuja, TMR Krājuma un izglītojošā darba daļas vadītāja

Sasniegts jauns rekords skrējienā Ātrākais ziņnesis Turaidas tornī!

ziņneša titulu pagājušajā gadā izcīnīja Jēkabs Dzenis, tornī uzskrienot 34 sekundēs. Ātrākās ziņneses ar vienādu rezultātu bija Santa Lazdāne un Gunta Blūmiņa, finišu sasniedzot 43 sekundēs. Visātrākais ziņnesis piecu gadu laikā ir Ainārs Rukkalns, kurš torņa augšējo stāvu divus gadus pēc kārtas sasniedza 32 sekundēs. Šogad sacensībās piedalījās 56 sportisti, kuri savstarpēji sacentās par pirmo vietu 15 grupās.

Ainārs labo savu rekorduĀtrākā ziņneša titulu šogad atkal ieguva

Ainārs Rukkalns, uzskrienot tornī 31 sekundē, par vienu sekundi uzlabojot rekordu, kuru pats pirms diviem gadiem bija sasniedzis. Ātrākā ziņnese šī gada skrējienā bija Gunta Blūmiņa, finišu sasniedzot 43 sekundēs.

Apkopojot rezultātus vīriešu un jauniešu grupās, otrs labākais rezultāts bija Andrejam Bērzem (37 sekundes), bet trešais – Danielam Kārkliņam (38 sekundes). Sieviešu un meiteņu grupā tikai par vienu sekundi no Guntas Blūmiņas atpalika Santa Lazdāne un Kristīne Vārna (44

sekundes), bet trešā ātrākā skrējēja bija Elīna Štrausa (45 sekundes).

Jaunāko dalībnieku grupā līdz sešu gadu vecumamtt uzvarēja Madara Kalniņa, uzveicot vairāk nekā 120 torņa pakāpienus 1 minūtē un 8 sekundēs.

Sacensības atbalstīja maiznīca Flora.

18. maijā Le Figaro kultūras lappusē sadaļā En Bref (Īsumā) publicēja ziņu «Muzeju nakts panākumi», kurā rakstīts: «Pēdējās nedēļas nogalē sestais Viseiropas pasākums Francijā mobilizēja tuvu diviem miljoniem apmeklētāju, tas ir par 25 % vairāk nekā 2009. gadā. Grand-Palais joms pievilināja 23 000 cilvēkus, Luvra piesaistīja tuvu 20 000, Orsē muzejs vairāk nekā 11 000. Pompidū centrs vairoja savu apmeklētāju skaitu par gandrīz 10 000 apmeklētāju un tās pavisam jaunais Mesinas atzars pievilka vairāk nekā 50 000. Tikpat kupli Muzeju nakts bija apmeklēta Romā, Maskavā,

Artis Ērglis, P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Komunikāciju un izdevumu nodaļas galvenais speciālists

Par Muzeju nakti Rīgā raksta franču laikraksts

Londonā, Barselonā un Bukarestē (120 000), Varšavā un Rīgā (100 000).»

Luvra ar saviem krājumiem, Parīzes iedzīvotāju un tūristu skaitu un tehniskajām iespējām izlaida cauri tikai divas reizes vairāk apmeklētāju nekā viens otrs Rīgas muzejs.

Ja salīdzina Rīgas un Eiropas megapilsētu iedzīvotāju un Muzeju nakts dalībnieku skaitu, tad nu gan mēs izvirzāmies labi priekšā, it sevišķi, ja ņem vērā, ka no visas lielās Parīzes uz lielo Orsē ir aizgājuši ap 11 000, kas nu ir samērojami ar mūsu muzeju labākajiem rādītājiem, savukārt citu lielo pilsētu

kopapmeklējums ar daudz mazāko Rīgu ir vēl līdzīgāks.

Vismaz pēc dažu Dienvidfrancijas muzeju programmām jāsecina, ka tur nemaz tik ļoti nenopūlas un uztver visu mierīgi. Pro-gramma ilgst līdz pusnaktij, un parasti tas ir kāds pietiekami mierīgs, lielus ieguldījumus visdrīzāk neprasošs pasākums – neliels koncerts, ekspozīciju apskate, ekskursija vai tamlīdzīgi. Spriest par citu iestāžu un struktūru iesaistīšanos Muzeju naktī nevaru, taču Muzeju nakts plakāti bija redzami tikai pie muzejiem vai to iekšpusē.

Rakstniecības un mūzikas muzejs (Pils laukumā 2) aicina apmeklēt ekskursijas gida pavadībā izstādē Lielie mazie dziesmu svētki.

Izstāde Lielie mazie dziesmu svētki veltīta Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku piecdesmitgadei, izsekojot svētku priekšvēsturei, tapšanai un attīstībai. Ekskursijās muzeja speciālisti pievērsīs intere sentu uzmanību neparastākajām izstādes detaļām, stāstīs par negaidītiem atklājumiem dziesmu un deju svētku liecību vākšanas un izpētes gaitā, kā arī ļaus uzzināt ar svētkiem saistītus stāstus, kuri ir plašāki par izstādes anotācijām.

Kad tika pieņemts rīkojums neļaut mest gaisā diriģentus? Kā padomju gados cenzūra ietekmēja svētku simbolikas izveidi? No kādām izklaidēm mēģinājumu laikā centās atturēt dziedātājus un dejotājus? Uz šiem un citiem jautājumiem atbildes varēs noskaidrot, apmeklējot ekskursiju izstādē Lielie mazie dziesmu svētki. Jaunākā paaudze ekskursijas laikā varēs pielaikot tautas deju kolektīva kostīmus, apgūt dejas soļus un saprast, kā lielkoncertos tiek veidoti deju ornamenti.

Līdz šim Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēsture nav tikusi mērķtiecīgi apko-pota, tāpēc arī izstādes laikā esošie un bijušie svētku dalībnieki tiek aicināti piedalīties ar saglabātajām svētku liecībām.

Ekskursijas gida pavadībā izstādē Lielie mazie dziesmu svētki notiek:

trešdienās plkst.13:00 un 16:00;ceturtdienās un sestdienās plkst.12:00

un 16:00. Papildu informācija: 67227782, 29631741maija.treile@rmm.lv www.rmm.lv

Jauns ekskursijas piedāvājums muzejā

Maija Treile, Rakstniecības un mūzikas muzeja mājaslapas redaktore

6

Katru gadu 24.maijā tiek atzīmēta Rundāles pils pamatakmens likšanas gadadie­na. Šogad pils dzimšanas diena tika atzīmēta dienu iepriekš, 2010. gada 23. maijā, jo šī diena Rundāles pils vēsturē ieies ar nozīmīga projekta aizsākumu – Borisa Tetereva mecenātisma programmu „Rundāles pils restaurācijas pabeigšana 2010 – 2014”, kuras laikā četros gados paredzēts pabeigt Hercoga Ernsta Johana bibliotēkas, biljarda zāles un hercoga otrā darba kabineta restaurāciju.

Šī pasākuma nozīmību uzsvēra arī Valsts prezidenta un kultūras ministra, kā arī vairāku citu amatpersonu un, protams, Kurzemes prinča Ernsta Johana un viņa ģimenes klātbūtne.

Pasākuma laikā lūgtajiem viesiem bija

iespēja apskatīt pils telpas un to pašreizējās restaurācijas un konservācijas stadijas.

Hercoga audienču kabinetā tika demonstrēta Kurzemes hercogienes Dorotejas kleita, kas šūta ar Borisa un Ināras Teterevu finansiālu atbalstu un ir roku darbs. Kleitas

Dzimšanas diena, hercogiene, līgums un Rožu kūka

Ruta Biļeviča, Rundāles pils muzeja Apmeklētāju apkalpošanas un sabiedrisko attiecību nodaļas galvenā speciāliste

oriģināls redzams audienču kabinetā pie sienas esošajā F. H. Barizjena gleznā Kurzemes hercogiene Doroteja ar meitām Vilhelmīni un Paulīni.

Pasākuma laikā svinīgi tika atklātas trīs hercogienes atjaunotās apartamentu telpas – priekštelpa, hercogienes garderobe un kabinets, kas, tāpat kā pārējās jau restaurētās telpas, ir veltītas Kurzemes hercogie-nei Benignai Gotlībai. Līdz ar to ir noslēgusies hercogienes telpu grupas restaurācija.

Lielajā galerijā ar Rožu kūku iepriecināja SIA Pils A un S restorāna īpašniece Sanita Millere. Kūka tapusi sadarbībā ar franču pavāru

B. Šeperonu, kas restorāna īpašniecei atklājis īpašo rožu ziedlapiņu karamelizēšanas paņēmienu. Praktisko rožu kūkas receptūru ar Jelgavas domes atbalstu palīdzēja izstrādāt Jelgavas amatu vidusskolas speciālisti.

Pasākuma centrālais notikums bija svinīgā cere­monija pils Baltajā zālē, kur parakstīja līgumu par Borisa un Ināras Teterevu ziedo-jumu.

Svinīgās daļas noslēgumā viesi varēja baudīt kameroperas Cephalus und Prokris uzvedumu

baroka mūzikas ansambļa Collegium Musicum Riga izpildījumā diriģenta Māra Kupča vadībā. Operu 1779. gadā sarakstījis Kurzemes hercoga Pētera koncertmeistars Francs Ādams Feihtners.

Pēc restaurācijas un starpsienu atjaunošanas her-cogienes telpām ir atdota to vēsturiskā funkcionālā nozīme, mākslinieciskā apdare un interjers, kādu to bija pierasts redzēt pilīs 18. gadsimtā.

Apartamentu priekštelpa, atšķirībā no citām, bijusi balti krāsota ar baltiem sienu paneļiem. Telpas ziemeļrietumu stūrī līdz pārbūvei 1934. gadā atradu-sies zili apgleznoto podiņu krāsns. Pēc restaurācijas šajā telpā portretos un tabulās apskatāms Bīronu ģimenes ciltskoks, kā arī vitrīnā izvietotās ģimenes relikvijas.

Ienākot hercogienes garderobē – priekštelpā, mājīguma sajūtu rada siltais, ķieģeļsarkanais apdrukāto tapešu tonis. Telpas stūrī iespējams ielūkoties caur kurtuves telpas durvīm un apskatīt 18. gs. krāšņu kurināšanas principu, kad no vienas norobežotas telpas vienlaikus bija iespējams kurināt trīs krāsnis.

No interjera priekšmetiem ievērības cienīgs ir lielais, 18. gadsimtā Francijā, Normandijā tapušais un kokgriezumiem rotātais drēbju skapis.

Latvijas meistaru darinātajā 18. gs. vitrīnā apskatāmi Benignai Gotlībai veltīti priekšmeti un vēstules, piemēram, sudraba smiņķu kārbiņa, ko

Ernsts Johans Bīrons dāvinājis Benignai Gotlībai jau kā savai līgavai 1722. gada 14. oktobrī.

Šajā telpā vairākās fotokopijās redzami visi zināmie hercogienes Benignas por­treti, kas, pretēji literatūrā sastopamajiem apgalvojumiem un baumām par viņas it kā neglīto ārieni, rāda, ka Benigna bijusi skaista un simpātiska sieviete.

Hercogienes kabinetā redzams sievišķīgs interjers – 18. gs. vitrīnā izvieto-tas vairākas Meisenes porcelāna figūriņas, pie Dienvidvācijā darinātā rakstāmskapja varam iztēloties hercogieni rakstām vēstuli, tepat redzama ir arī porcelāna tintnīca, ražota Francijas manufaktūrā. Hercogienes lielo aizraušanos ar izšūšanu ilustrē šūšanas kastīte, kas ir 18. gadsimta Vācijas meistaru darbs. Garajos trimdas gados Benigna Gotlība izšuva tapetes, ar kurām vēlāk, pēc atgriešanās Kurzemē un Jelgavas pils celtniecības pabeigšanas, tika apvilktas sienas sarkanajam ķīniešu kabinetam Jelgavas pilī, kas kalpoja par nelielu atpūtas telpu.

Hercogienes telpu austrumu puses anfilāde ir

Hercogienes Dorotejas kleita

Hercogienes guļamistaba

Rožu kūka izraisa lielu interesi

Hercogienes salonā

Līgums parakstīts!

Hercogienes apartamenti

bijusi saistīta ar hercogienes apartamentiem, lai galma dāmām būtu vieglāk pakalpot hercogienei visās telpās.

Šobrīd šeit skatāma izstāde Mode Latvijā no 17. līdz 19. gadsimtam.

7

Kā jau pienākas cienījama vecuma jubilāram, tas tiek godināts ar virkni īpašu pasākumu. Janvārī rīkotajai izstādei, kas bija veltīta ēkas restaurācijas darbu uzrauga arhitek-ta Pētera Blūma devumam, pievienojušies citi ar nama vēstures piemiņu saistīti pasākumi.

Mencendorfa nams savā pastāvēšanas laikā bijis vācbaltiešu kultūras izpausmes vieta, tieši tādēļ organizējām atceres pasākumus šīs kultūras mantojuma popularizētājiem, namā esošā vācbaltiešu – latviešu kultūras centra Domus Rigensis kādreizējiem dibinātājiem – māksliniekam, profesoram Romim Bēmam (1927­1993) un nama kādreizējā saimnieka Augusta Mencendorfa mazdēlam – juristam, profesoram Dītriham Andrejam Lēberam (1923­2004).

Romis Bēms jau padomju laikā popularizēja vācbaltiešu mākslu, aicinot novērtēt tolaik malā pabīdīto, bet tik nozīmīgo Baltijas kultūras daļu. Gatavojoties pētnieka un pedagoga 85 gadu jubilejai, 30. martā Mencendorfa namā pulcinājām interesentus

nelielai konferencei, kurā mākslas zinātnieki O. Spārītis, I. Audere, A. Meinarte, P. Zeile un mākslinieks D. Gudovskis interpretēja Roma Bēma personības dažādos aspektus, analizējot viņa sniegumu gan mākslā, gan pedagoģijā, gan pētnieciskajā darbā, kā arī atceroties profesora koleģialitāti un apbrīnojamo humora izjūtu. Pasākumu krāšņoja Bēma balss iera k ­sti un viņa sievas Tatjanas Bēmas organizēta mākslinieka akvareļu ekspresizstāde, kuras zīmīgs akcents bija viņa pēdējais darbs.

Ar D.A. Lēbera vārdu Mencendorfa nams ir ciešām saitēm vienots jau kopš 1980. gadiem, kad vēl tikai dzima ideja par muzeja ierīkošanu viņa vecvecāku kādreizējā mājā. Ar vislielāko mīlestību un dziļāko interesi

Ilona Audere, Mencendorfa nama vadītāja

Rit Mencendorfa nama ēkas 315. jubilejas gads

viņš iesaistījās visās atjaunotā nama norisēs, gan sniedzot vērtīgus (jurista) padomus, gan sponsorējot dažādas lietas. Mūsu pateicība profesoram ir 2005. gadā atvērtais viņa piemiņas kabinets. 7. maijā Latvijas Zinātņu akadēmija D. A. Lēberam atklāja piemiņas plāksni pie ēkas Hospitāļu ielā 22, kur profesors bija dzimis un dzīvojis līdz izceļošanai 1939. gadā. Mencendorfa namu viņš vienmēr uzskatīja par savām otrajām mājām, tādēļ šeit pēc plāksnes atklāšanas sarīkojām piemiņas pēcpusdienu, kurā, piedaloties Lēberu dzimtai, bez atmiņu stāstiem un uzrunām, ielūkojāmies digitalizētā muzeja fotohronikā, pārlapojot nozīmīgus profesora biogrāfijas mirkļus un kopīgos brīžus Mencendorfa namā, kā arī baudījām Mūzikas akadēmijas studentu veltījuma koncertu.

Muzeja ēkas jubilejas norisēs harmoniski iekļāvās arī izcilajam vācbaltietim, fotoaparāta VEF MINOX izgudrotājam Valteram Capam (1905­2003) aprīlī veltītā izstāde Valters Caps un Latvija, kuras ietvaros notika izstādes kuratora Pētera Korsaka organizēta konfe rence. Šī izstāde vēlreiz atgādināja par vienu no Latvijas lepnumiem – VEF MINOX pasaules tehnikas vēsturē spilgti iezīmējas ne tikai kā mazākā, bet arī kā pilnīgi jaunas modifikācijas fotokamera. Tā ir izcils dizaina paraugs un vairāku principiāli jaunu tehnoloģisku ideju īstenojums, ko rūpnīca VEF ražoja no 1937. līdz 1942. gadam. P. Korsaka stāsts ir gandrīz neticams: «Fotokamera ir mazāka par sērkociņu kārbiņu, tā ļauj bez papildierīcēm pārfotografēt dokumentus no 20 cm attāluma, tās fotofilma paredzēta 50 kadriem. Uzņemtos fotoattēlus var palielināt divdesmit divas reizes, nezaudējot būtiskas kvalitātes pazīmes.»

Līdz 12. jūlijam Mencendorfa nama apmeklētājus aicinām ieklausīties nīderlandiešu komponista Kornēliusa Dopera (1870­1939) dzīvesstāstā un mūzikā. Šis ir nozīmīgs, apjomīgs jubilejas gada starptautiskais projekts , akcentējot ēkas seno saimnieku, tirgotāju, ciešos vēsturiskos sakarus ar Nīderlandi un stiprinot 2008. gadā nodibinātos kontaktus ar Fēndamas Fēnkoloniālo muzeju, ar kuru mūs jau vienoja kopīga izstāde Sveicieni no Rīgas un pieredzes apmaiņas brauciens. Izstādes mērķis – iepazīstināt rīdziniekus ar kādreiz populārāko un nīderlandiskāko komponistu, kura darbi atskaņoti arī Rīgā, taču liktenīgi vēstures pagriezieni ražīgā, talantīgā mūziķa daiļradi uz daudziem gadu desmitiem nolēma aizmirstībai, jo kara laikā tika pazaudētas visas viņa sarakstītās notis. Dopera notis nekad nav iespiestas, tomēr brīnumainā kārtā atrastas, un tagad sācies komponista daiļrades atdzimšanas laiks, kurā nu gan notis tiek drukātas... Projekta ietvaros – izstāde un kon-

certu cikls. Izstāde būs aplūkojama līdz 2010. gada 12. jūlijam. Ekspozīcijas atraktīvākais piedāvājums apmeklētajiem – iespēja nospēlēt pašam Dopera Henrietes valsi. Muzeju naktī vērojām, cik aizrautīgi to spēlēja gan lieli, gan mazi pianisti. Koncertciklu ievadīja holandiešu mūziķu – mecosoprāna Leonores fan Slotenas un pianista Jako Lamfera 29. aprīļa koncerts Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē. Kornēliusa Dopera un viņa laikabiedru skaņdarbus aicinām klausīties vēl 10. jūlijā 15.00 Mencendorfa namā, kur uzstāsies pianists Johanans Havinga no Groninge-nas. Koncertciklu 11. jūlijā 15.00 noslēgs Hogezandes Sapemēras meiteņu koris. Visos koncertos bezmaksas ieeja.

Iespējams, ka Dopera projektam sekos nākošais – Nīderlandes keramikas flīžu vēsture Eiropā.

Jubilejas gada kulminācijā gada beigās iecerēta konference un izstāde, veltītas kafijai un kafejnīcām Latvijā. Ņemot vērā, ka 19. gs. beigās un 20.gs. sākumā Mencendorfu firma bija slavena ar savu kafiju «Ideāls», nolēmām, ka šī tēma būtu laba dāvana muzeja apmeklētājiem jubilejā. Aicinām arī kolēģus no citiem muzejiem kopīgi svinēt mūsu jubileju, piedaloties izstādē ar saviem «kafijas vēstures» eksponātiem un varbūt jau sagatavotiem priekšlasījumiem par tēmu.

Bez šiem lielajiem projektiem visu gadu mākslas izstādes, koncerti, lekcijas un īpašs jauns produkts mājas viesiem – katru ceturt­dienu no 15.00­17.00 pankūku cepšanas demonstrēšana un degustācija manteļvirtuvē.

Kornēliuss Dopers uz jahtas. 1917.g. Dienvidezers Nīderlandē.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē uzstājas mecosoprāns Leonore fan Slotena un pianists Jako Lamfers.

Valtera Capa izgudrotais fotoaparāts Minox.

Konference tiek rīkota šā gada 29. oktobrī Kuldīgā Kurzemes hercoga Jēkaba 400. atceres gadā ar mērķi aktualizēt kultūras mantojuma izziņas procesus sabiedrībā, īpaši pievēršot uzmanību inovatīvu un mūsdienām aktuālu piedāvājumu nozīmei. Konferenci rīko Kuldīgas novada muzejs un Kuldīgas novada pašvaldības Restaurācijas nodaļa. Īpašu lomu senatnes izziņas jomā ieņem muzeji un to piedāvātās muzeju izglītības programmas, kas bērniem ļauj emocionāli saistoši apgūt sarežģītus vēstures notikumus un rosina in-teresi par vēsturi kopumā. Konferences norise plānota divās daļās.

Pirmajā daļā Latvijas muzeju izglītības programmu gadatirgus Tirgus diena Kuldīgas kultūras centra zālē, kurā ikviens muzejs aicināts piedalīties ar sava muzeja iepriekš izstrādātas programmas prezentāciju par tēmu,

Konference Inovatīvas pieejas veicināšana kultūras mantojuma izziņai

kuru iespējams piedāvāt, neatrodoties jūsu muzeja telpās. Pasākuma mērķauditorija – Kuldīgas 1.­6. klašu skolēni.

Otrajā daļā plānotas lekcijas un virtuālas prezentācijas, kuras piedāvās Latvijā atzīti savas nozares speciālisti, kā arī Skandināvijas muzeju pārstāvji.

Konference tiek rīkota NordPlus program-mas atbalstītā projekta Inovatīvas pieejas veicināšana pieaugušo izglītībā ar mērķi saglabāt Ziemeļvalstu reģiona kultūras manto-jumu ietvaros.

Lai pieteiktos šai konferencei, muzeji aicināti aizpildīt pielikumā pievienoto anketu un nosūtīt vēlākais līdz 30. jūnijam uz e­pastu dacebumbiere@inbox.lv,

Sīkāka informācija: Dace Bumbiere, tel. 29150644 vai Ilze Zariņa, tel. 26843858

Sociālās integrācijas valsts aģentūra Dubultu pr. 71 un laikraksts Jūrmalas Nedēļas Ziņas izslu-dina fotokonkursu Mūsu vasara Jūrmalā.

Konkursa mērķis – popularizēt Jūrmalu kā veselīga dzīvesveida, daudzveidīgas kultūrvides un pozitīvu iespaidu pilsētu.

Konkursa uzdevumi:r veicināt dažādu sociālās integrācijas veidu

atspoguļošanu fotomākslā;r rosināt fotomākslinieku atspoguļot vides

pozitīvo ietekmi uz cilvēku integrāciju;r iesaistīt Jūrmalas iedzīvotājus un viesus

Jūrmalas tēla popularizēšanā. Konkursa noteikumi:Konkursam iesniedzamā darba forma –

fotogrāfija.Vērtēšanas kritēriji: atbilstība konkursa

mērķim un uzdevumiem, mākslinieciskais līmenis.

Fotokonkursu vērtēs kompetenta žūrija, kura noteiks 1–3. vietas ieguvējus. Konkursa uzvarētāji tiks paziņoti fotoizstādes atklāšanā 1. septembrī plkst. 19.00. Žūrijas komisijai ir tiesības papildināt apbalvošanas nominācijas.

Darbu iesniegšana: r katrs konkursa dalībnieks iesūta ne vairāk

kā piecas fotogrāfijas (formāts 30 x 45 cm). Katras fotogrāfijas otrā pusē jānorāda fotogrāfijas autora vārds un uzvārds, vecums, tālruņa numurs, fotogrāfijas nosaukums, kā arī fotogrāfijas uzņemšanas laiks un vieta;r darbi jāiesniedz līdz š. g. 6. augustam

Sociālās integrācijas valsts aģentūrā Dubultu pr. 71, Jūrmala, LV­2015, ar norādi – fotokonkursam Mūsu vasara Jūrmalā. Pēc norādītā termiņa saņemtie darbi konkursā nepiedalīsies.

Darbu izstādīšana:Žūrijas izvēlētie darbi Sociālās integrācijas

valsts aģentūras izstāžu zālē tiks eksponēti no 2010. gada 1. līdz 30. septembrim.

Visas iesniegtās fotogrāfijas paliks SIVA īpašumā un tiks izmantotas tikai ar autora atļauju.

Darbu publicēšana un laikraksta Jūrmalas Nedēļas Ziņas Lasītāju balvas noteikšana:

Laikraksts Jūrmalas Nedēļas Ziņas no 12.–26. augustam organizēs balsošanu par Lasītāju balvas noteikšanu.

Viens no katra konkursanta darbiem, kurš tiks iesniegts ar atzīmi «Lasītāju balvai», lasītāju vērtēšanai tiks publicēts laikrakstā Jūrmalas Nedēļas Ziņas.

Laikraksta Jūrmalas Nedēļas Ziņas Lasītāju balva tiks pasniegta fotoizstādes atklāšanā 1. septembrī.

Laikraksta 2. septembra izdevumā tiks publicēti fotokonkursa Mūsu vasara Jūrmalā laureātu darbi un Lasītāju balvas ieguvēja darbs.

Konkursa Mūsu vasara Jūrmalā balvas:1. vietas ieguvējam – 5 dienu relaksācijas

kurss ar procedūrām un ēdināšanu 1 personai;2. vietas ieguvējam –5 procedūras pēc izvēles

1 personai;3. vietas ieguvējam – vakariņas restorānā

Tupeņu krogs 2 personām.Sīkāka informācija konkurss­siva@inbox.lv.

Regīna Simsone, Sociālās integrācijas valsts aģentūras direktore Jānis Vilnītis, laikraksta Jūrmalas Nedēļas Ziņas galvenais redaktors

Fotokonkurss – “Mūsu vasara Jūrmalā”

Apliecinot Latvijas keramikas mākslas augsto profesionālo līmeni, 5. Starptautiskajā keramikas skulptūru biennālē Luksemburgā māksliniece Valda Podkalne par porcelāna skulptūru (2008) ieguvusi galveno prēmiju.

Luksemburgā no 6. līdz 27. maijam norisinājās 5. Starptautiskā keramikas skulptūru biennāle, kurā pēc vairākkārtējas atlases no iesūtītajiem 400 darbu attēliem fināla izstādei – konkursam tika izraudzīti 18 mākslinieku darbi, kuri tika eksponēti galerijā Op der Kap. Pēc starptautiskās žūrijas vērtējuma galvenā biennāles godalga tika piešķirta latviešu māksliniecei Valdai Podkalnei par darbu porcelānā Murmelndes Geröll (Murkšķošie).

Atzinības rakstus saņēma arī Vācijā dzīvojošā angļu māksliniece Roma Babunjaka (Roma Babuniak), vācu mākslinieks Johens Rīts (Jochen Rüth) un mākslinieks no Maltas Valerio Šembri (Valerio Schembri).

Irēna Bužinska, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore

Murkšķošie saņem galveno balvu

«It kā uz spilvena mierīgi atdusas divas amorfas formas – kā akmeņu, kā attālinātu galvu formu veidojumi. Kalnu strautā ūdens straume akmeņus skalo lejup, un tie lēnām noslīpējas, līdz beigās kā oļi vai smilšu graudiņi nonāk jūrā. Vai arī cilvēki savā ikdienā, savā dzīves rutīnā nenoslīpējas kā oļi upē? Tieši tāpēc tik svarīgi ir tas, ka māksla tiek atbalstīta, lai mēs nenoslīpētos,» tā sava darba ideju skaidro Valda Podkalne.

Žūrijas izšķirošā lēmuma pamatā bija viedoklis: «Valdas Podkalnes skulptūru var respektēt kā arhetipisku apjomu, formu, matēriju un kolorītu spontānu skaidrojumu, kas noved pie laimīgas simbiozes. Mākslinieces porcelāna formas izveide ir ļoti laikmetīga un reizē pārlaicīga. Šeit materiāls piesaista ar savu juteklisko klātbūtni. Darbs identificējas ar zemi, pasaules rašanos un visām dzīves izpausmēm».

Šī nav pirmā reize, kad autores darbi izpelnās uzmanību starptautiskās izstādēs. 1999. gadā Valda Podkalne saņēma galveno godalgu frīstaila keramikā Vestervaldes kera-mikas muzejā Horgren chauzenē Vācijā, kur

notika izstāde – konkurss Eiropas keramika’ 99. Informācija par to tika publicēta 1999. gadā žurnāla Studija 6. numurā.

Valda Podkalne. Murkšķošie. 2008.

Māksliniece Valda Podkalne pie godalgotā darba galerijā Op der Kap.

8

19. jūnijā vēstures muzejā Pils tornis atklāta izstāde Ražots Tukumā.

Sešdesmitie gadi Tukuma pilsētas dzīvē ir modernizācijas un ļoti straujas izaugsmes laiks. Pēc jaudīgas elektropārvades kabeļu sistēmas izveides, pilsētā uzbūvēti divi lieli uzņēmumi – Remstroidormaš jeb Jaunā rūpnīca un Lauktehnika, kā arī jauna vidus­skola. Darbu sāk divu republikas uzņēmumu filiāles – mēbeļu rūpnīcas Vulkāns filiāle un šūšanas firmas Rīgas apģērbs filiāle Bērnu apģērbs. Tukumā atrodas arī Vissavienības uzņēmums – Fermentu rūpnīca.

Iedzīvotāju skaits divkāršojas: no 10 800 50. gadu beigās līdz 19 600 70. gadu beigās, tāpēc pilsētā būvē daudzstāvu dzīvojamos na-mus un veidojas jauni privātmāju rajoni Durbe, Veļķi, Ozoliņi un Mācītājlauki, ko pārdēvē par Lauktehnikas mikrorajonu.

Uzlabojas iedzīvotāju labklājības līmenis, mājās parādās televizori, radiouztvērēji, veļas mazgājamās mašīnas, ledusskapji un gāzes plītis, kā arī motocikli un automašīnas. Līdz ar elektriskā vilciena līnijas atklāšanu un jaunu autobusu maršrutu izveidošanu attīstās

sabiedriskā transporta sistēma. Par īpašu notikumu kļūst pirmā pilsētas autobusu maršruta atklāšana.

Tukumā ražotā produkcija – fermenti, dārzniecībā audzētie ziedi un pirmās ziedu kompozīcijas, ceļu būves mašīnu detaļas un keramika – ir pazīstama visā Pa-domju Savienībā. Paraugdārzniecība un keramiķi regulāri piedalās Vissavienības Tautas sasniegumu izstādē. Tukumā šūtās skolēnu formas valkā zēni visā Latvijā, bet piena un gaļas izstrādājumus lieto arī Maskavā un Ļeņingradā. Sešdesmitajos ga-dos Tukums kļūst par Rožu pilsētu.

Izstāde Ražots Tukumā

Ingrīda Vistopola, Tukuma pilsētas vēstures muzeja Pils tornis vadītāja

Tukuma rajona patērētāju biedrības restorāns Valgums. 1960. gadu beigas.

Izstādes mērķis ir parādīt nozīmīgākās norises, ražojumus un tukumnieku sasniegumus 20. gadsimta 60. gados. Izmantojot laikmetam atbilstošos ideoloģiskos saukļus un vizuālo noformējumu, kā arī Tukuma mākslinieku gleznas, ir radīta vide, kas palīdz uztvert tā laika kopējo noskaņu. Latvijas Kinofotofonodokumen-tu arhīva filmu kadri, Tukuma muzeja krājuma un pilsētnieku personīgo arhīvu fotogrāfijas stāsta par darbu, jauncelsmi, ikdienas gaitām, mākslu, jaunām un vecām tradīcijām, dzīvi pilsētā. Izstāde ilgs veselu gadu!

No 10. jūnija līdz 25. jūlijam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma Peru tekstilmākslinieka Maksimo Lauras personālizstāde Laika vecums.

Indiāņu izcelsmes Peru tekstilmākslinieks, gleznotājs un dzejnieks Maksimo Laura (Máximo Laura, 1959) ir atzīts par vienu no izcilākajiem starptautiska mēroga Dienvidamerikas tekstilmāksliniekiem un tiek uzskatīts par savas dzimtās valsts lepnumu. Dzimis un uzaudzis starp savas tautas tradīcijām, stellēm un dzijām, kuras ir tikpat nokrāsām bagātas un apbrīnojamas kā viņa dzimtene Andi, Maksimo Laura veselus trīsdesmit ga-dus veltījis tam, lai izkoptu unikālo daiļrades stilu. Savu mākslinieka misiju viņš saredz Peru laikmetīgās tekstilmākslas popularizēšanā visā pasaulē.

Maksimo Lauras darbu sižeti atspoguļo Peru tautas senatnes tradīciju nozīmi un saikni ar šodienu, literatūras un folkloras transformēšanos laikmetīgās mākslas darbos. Figurālas vai abstraktas tekstilijas ir kompozicionāli piesātinātas, krāsās košas, vitāli dzīvas un dekoratīvas, izpildītas tehnikā, kurā apvienojas gan gobelēna, gan senās Peru aušanas tradīcijas. Bieži tajās jūtama dzīvās dabas klātbūtne un arī saikne ar dzeju. Kā materiālu mākslinieks izmanto sevišķi smalko alpaka vilnu.

«Manu tekstiliju izteiksmes pamatā ir valoda, kas apvieno garīgumu, estētisku skaistumu un lirismu. Cenšos sevi pakļaut materiālu prasībām un radīšanas procesam idejas vārdā, kas beigu beigās atspoguļos tipis­kus Peru kultūras un tekstilkanonus. Mana daiļrade ir bagātīgo, īpašo, fascinējošo un seno vēsturisko Andu tekstiliju tradīciju attīstīšana simbiozē ar inovācijām tekstilmākslas jomā pasaulē, lai pēc tam ierādītu tai īpašu vietu plastiskajās mākslās. Vēsturiskie avoti ir nepārtraukts iedvesmas materiāls, kas ir jāasimilē; jāmeklē tam unikāla un laikmetīga valoda, un tas ir labs izaicinājums. No šīs pretrunas starp tradicionālo un laikmetīgo, darba rīku pētījumiem, inovatīvo tehniku pielietojuma tekstiltehnikās es mēģinu daudzveidot hromatiskās izteiksmes avotus, saglabājot autentisko Peru ikonogrāfisko valodu,» – stāsta Maksimo Laura.

Mākslinieks sarīkojis vairākas personālizstādes Peru, Argentīnā, Brazīlijā, Paragvajā, Kostarikā, Puertoriko, Ekvadorā, ASV, Francijā, Somijā, viņš ir daudzu starptautisko grupu izstāžu dalībnieks. Maksimo Lauras darbi tikuši iekļauti dažādās pasaules mēroga konkursa izstādēs, kur

Laika vecums. Maksimo Laura (Peru)

izpelnījušās apbrīnu un godalgas. 2007. gadā 3. Eiropas Tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennālē Tradicionālais un laikmetīgais «Gobālā intriga 1» Maksimo Laura ieguvis īpašu atzinības balvu ar iespēju sarīkot savu personālizstādi Rīgā 2010. gadā.

Izstādē Laika vecums iekļautās trīsdesmit tekstilijas ir daļa no mākslinieka privātkolekcijas. Te pārstāvētas dažādas tehnikas, tiek uzsvērti estētiskā, individuāli inovatīvā, kā arī autora iekšējā un dziļi personiskā meklējumi. Tās ir kompozīcijas, kurām bijusi nozīmīga loma apzināti veidojot laikmetīgo Peru tekstilmākslu. Jāatzīmē, ka tik eksotiska un kolorīta izstāde no Dienvidamerikas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā vieso-sies pirmo reizi.

Esam ļoti pateicīgi māksliniekam Maksimo Lauram, kā arī Peru Republi-kas Ārlietu ministrijai un Peru vēstniecībai Somijā, bez kuru atbalsta izstāde nebūtu iespējama.

Velta Raudzepa, LNMM Latvijas dekoratīvās mākslas un dizaina departamenta krājuma darba vadītāja

9

10

26. maijā Liepājas muzejā notika muzeja rīkotā konkursa Esi Liepājas muzeja labākais draugs svinīgais noslēguma sarīkojums, kurā muzeja sarūpētās balvas saņēma uzticamākie muzeja apmeklētāji.

Konkurss sākās 2009. gada septembrī un beidzās 2010. gada 15. maijā. Konkursa dalībnieki iepazinās ar jau sen pieejamām muzejpedagoģijas nodarbībām, kurās stāstīts par akmens laikmetu Latvijā, maizes izgatavošanas metodēm 19. gadsimtā, gleznu tapšanas noslēpumiem, pūralādes saturu.

Konkursa dalībnieki muzejā nosvinējuši Ziemassvētkus – uzzinājuši par svētku sagaidīšanas tradīcijām, apzinājuši latviešu tautas Ziemassvētku svinēšanas ieražas, kā arī izgatavojuši jauku dāvanu vecākiem vai draugiem.

Īpašu atsaucību konkursa dalībnieki izrādīja februārī, kad muzejpedagogi bija sagatavojuši Sveču mēnesim veltītu nodarbību ar iespēju pašiem izgatavot savu vaska sveci. Lieldienās skolēni nāca uz muzeju, lai piedalītos olu ripināšanas sacensībās un apgūtu ganu amata prasmes. Savukārt aprīlī konkursa dalībnieki muzejā tikās ar mākslinieku Aivaru Kleinu, kurš mācīja skolēniem gleznot. Kopā ar mākslinieku A. Kleinu un muzeja dar-biniekiem skolēni devās uz promenādi, lai piedalītos plenērā, kurā iemūžināja Liepājas ostas interesantākos skatus.

Konkursa ietvaros klašu kolektīvi no dažādām Liepājas skolām apmeklēja muzeju, par katru apmeklējumu saņemot vienu punktu.

Balvas saņem čaklākie Liepājas muzeja apmeklētājiAstra Dzērve, Liepājas muzeja muzejpedagoģe

Konkursā pirmo vietu izcīnījuši Liepājas Centra pamatskolas 1.b klases skolēni, audzinātāja – skolotāja Ilze Žimante. Otro vietu ieguva tās pašas skolas 1.c klases skolēni, audzinātāja – skolotāja Rita Berķe, bet trešo vietu – Liepājas J. Čakstes 10. vidusskolas 3.a klases skolēni, audzinātāja – Sarmīte Sokolovska.

Čaklākie Liepājas muzeja apmeklētāji balvā ieguva ekskursiju ar burinieku Libava pa Liepājas ostas teritoriju. Muzejs balvu sarūpējis, pateicoties burinieka kapteiņa Ana-tolija Molokanova atbalstam. Otrās un trešās vietas ieguvēji varēja apmeklēt kinoseansu kinoteātrī Balle un kopā ar klasesbiedriem spēlēt boulingu izklaides centrā Dzintara bou­lings.

Klases, kuras ieguva muzeja Labāko drau-gu titulu, ieradās muzejā un iepriecināja muze-ja pedagogus ar sagatavotām prezentācijām Mans gads kopā ar Liepājas muzeju. Bērni

bija sagatavojuši zīmējumus, stāstus un dziesmu par to, ko redzējuši muzejā, par muzejpedagoģijas nodarbībām, kuras viņiem patikušas vislabāk. Spilgtā atmiņā bērniem iespiedies Ziemassvētku pasākums un Lieldie­nu svinēšana muzeja dārzā. Dažiem vislabāk patikusi tikšanās ar mākslinieku Aivaru Kleinu, citiem – muzejpedagoģijas nodarbības par etnogrāfijas ekspozīciju. Skolēnus iepriecināja muzeja sagādātās balvas, un šķiroties visi solīja nākamajā mācību gadā atkal būt muzeja labākie draugi.

Liepājas muzejā 30. maijā svētku Lielmutis Fricis un Lielmute Marta ietvaros notika Leļļu diena, kuras laikā visi bija aicināti apmeklēt muzeju un piedalīties seno rotaļu darbnīcās.

Muzejpedagogu vadībā bērni varēja dancināt trīs dažāda veida vilciņus, spēlēt seno rotaļu Cūku dzīšana, rūcināt rūceni, izgatavot lupatu lellīti kā vecmāmiņu laikos un apgleznot akmentiņus.

Liepājas ceļojošais leļļu teātris Maska sadarbībā ar SIA Zaļā josta rādīja aizraujošu

Leļļu diena Liepājas muzejā

muzikālu izrādi Draudzēsimies! Tas bija jautrs, muzikāls priekšnesums, kas māca bērniem saudzēt dabu un draudzēties ar to. SIA Zaļā josta ir Latvijas uzņēmums, kas rūpējas par apkārtējās vides sakoptību, savas pamatdarbības ietvaros nodrošinot izlietotā iepakojuma, videi kaitīgo preču un nolie­toto elektronisko iekārtu apsaimniekošanu, savākšanu un pārstrādi.

Muzeja vestibilā skatītājus priecēja Baltijas autorleļļu un rotaļlietu meistaru ģildes dalībnieku lelles. Šī ģilde tika dibināta 2009. gada 6. aprīlī, un tajā apvienojušies vairāki desmiti mākslinieku un leļļu meistaru no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Krievijas (Kaļiņingradas), kā arī mākslinieces, kurām

leļļu meistarošana ir vaļasprieks. Dalībnieču izpausmes ir ļoti dažādas. Cita veido tēlnieciski pareizus tēlus, cita vairāk ietekmējas no multfilmām, cita aizraujas ar antīko leļļu pētīšanu un savus darbus veido ar vēsturisku garšu. Daži autori veido miniatūras telpiskas glezniņas kā skatuvītes. Tur var nolasīt veselu ainu no kāda pasaku stāsta. Ir autores, kas rada mistiskus tēlus, dīvainas būtnes. Un vesela gru-pa, kas veido mīkstās rotaļlietas, Teddy lācīšus

un arī citus zvēriņus. Atšķiras arī dažādu tautību autoru veidotās lelles. Lietuvieši veido tekstillelles, bieži vien izstieptās, jutīgās proporcijās un izmanto daudz filcētu detaļu. Igauņiem ļoti jaukas ir šūtās lelles ar etnisku piegaršu, nelielu naivās mākslas pieskaņu. Ir skulpturālo leļļu veidotājas, kas izmanto speciālas veidošanas masas.

Raganiņa

11

«Gauja, priežu meži, dziednieciskais minerālūdens, vasaras sporta iespējas, ērta satiksme, plaša apkārtne. Tālās senatnes un tuvāko noti-kumu atmiņas, Gaujas, Abula, Salacas gleznainie krasti un krāšņie vēri, sirmais Burtnieku ezers, noslēpumainais Zilais kalns, varenie svētozoli – lūk, Valmieras priekšrocības, kas Jums jāpazīst. Nāciet, Valmiera Jūs gaida ! [..] : tā iepazīties ar pilsētas un tuvākās apkārtnes vēsturi aicināja Mūzikas un Tūrisma veicināšanas biedrības izdotais ceļvedis Apmeklējiet Valmieru (1933).

Valmiera kā kūrvieta 1930. gadu otrajā pusē,

popularizējot pilsētas zaļo veidolu, nesteidzīgo dzīves ritmu un senatnes valdzinājumu, ar vietējās pašvaldības finansiālo atbalstu tika rasti līdzekļi tūrisma attīstībai. Sakoptā pilsēta ar savu minerālūdeni, moderno pirti (dziedniecisko iestādi), upe ar balta-jiem smilšu sēriem sniedza visplašākās iespējas katra izvēlei.

1920­30. gadu mijā Valmieras vārds itin bieži parādījās arī lielākajos tā laika Latvijas preses izdevumos – Brīvajā Zemē un Jaunākajās Ziņās. Īpaši lasītāju pieprasīts bija Brīvās Zemes Ilustrētais Pielikums, kurā bieži tika publicēti raksti par Valmieras, draudžu un pagastu vēsturi. To autors – valmieriešiem un vidzemniekiem labi zināmais sabiedriskais darbinieks un 20.­30. gados populārākais ekskur siju vadītājs Hermanis Enzeliņš (1867­1953).

2. Saeimas deputāts un Baltijas lauksaimniecības biedrības priekšnieks Enzeliņš atrada laiku ne vien biedrības vadīšanai, lauku darbiem savās dzimtas mājās Valmieras apriņķa Kauguru pagasta Mičkēnos, bet arī savai sirdslietai – novadpētniecībai. Pateicoties viņa nenogurdināmajai enerģijai, ar mūsu pilsētas un novada vēsturi iepazinās simtiem interesentu. Ekskursanti no visas Latvijas uz mūsu pusi tālu ceļu mēroja arī brīvdienās un svētku dienās.

Vēstures pieminekļi, celtnes, dabas jaukumi Kādi tad bijuši tolaik iecienītākie tūristu galamērķi? Ko viesi paši

savām acīm gribēja apskatīt? Tūrisma veicināšanai pilsētas pašvaldība ierīkoja un uzturēja ērtu tūristu mītni Gaujas ielā 7 un virs pilsētas augstā ūdens rezervuāra ēkā – skatu torni, no kura ļoti labi pārredzama ne vien pilsēta, bet arī plaša tās apkārtne.

Nāciet, Valmiera jūs gaida! Ingrīda Zīriņa, Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

1937. gadā izdotajā Vanagu Kārļa Ceļvedī pa dzimto zemi (I. daļa Vidzeme) Valmierai bija atvēlēta speciāla nodaļa ar vēsturisku izklāstu, pilsētas plānu un sīkām instrukcijām, kas jāredz

Valmierā un tās tuvākajā apkārtnē, atkarībā no laika: Autines pilskalns jeb Valterkalniņš, Ordeņa pils drupas, Svētā Sīmaņa baznīca, Jēra kalns, Latviešu biedrības nams uz senā Tērbatas bastiona, ūdenstorņa skatu laukums un elektriskā stacija, Valmieras dabiskā minerālūdens avota aka pie stacijas un netālu no tās atklātais (1937) piemineklis Kauguru nemieros kritušajiem zemniekiem. Jāaplūko arī kritušo varoņu pieminek-lis Brāļu kapos (1923) un, atgriežoties dzelzceļa stacijā, turpat blakus esošais Gaides saiešanas nams – vecākais Latvijā.

Tālava sauc Latvijas brīvvalsts pēdējos gados

ar H. Enzeliņa iniciatīvu un finansiālo ieguldījumu tika realizēta vēl kāda iecere, piesaistot ne vien Baltijas vēsturnieku, bet arī tūristu un preses uzmanību Valmierai. 1937./1938.g. tika organizēti arheoloģiskie izrakumi, ar mērķi atrast teiksmaino Beverīnu. Lai gan izrakumi ordeņa pils laukumā neapstiprināja hipotēzi par Valmieru kā varbūtējo Indriķa hronikā minētās Beverīnas pils atrašanās vietu, pilsētas budžeta ieņēmumos senvēstures meklējumi ienesa jūtamu peļņu, jo izjust senās Tālavas brīvības garu vēlējās gandrīz ikkatrs sevi cienošs latvietis. Lai

popularizētu Valmieru kā nacionālā tūrisma galamērķi, izveidoja Tālavas senatnes pētīšanas biedrību (1938) un izdeva rakstu krājumu Tālava sauc (redaktors Jānis Vesets, izdevniecība Valmierietis, 1938.).

Izskaņā Valmierā varēja baudīt ne tikai pieminētos dabas jaukumus un skatīt

vēstures pieminekļus. Sporta draugus gaidīja jaunais stadions (1938). Dažs labs arī nemaz neslēpa, ka tālu ceļu braucis vien, lai pats savām acīm redzētu, kā trenējas zelta puisis, olimpietis, slavenais soļotājs Jānis Daliņš.

Lieliska ideja savulaik izrādījās arī Gaujas svētki (1937­1939), kuri ātri vien kļuva par neatņemamu vasaras piedāvājumu. Šķērsojot tiltu un iebraucot pilsētā, daudzo viesu uzmanību saistīja arī īpašā rozīnīte – Gaujas labajā krastā izveidotais uzraksts Valmiera. Tūrisma nākotnes redzējumu un ekonomisko izaugsmi apliecināja jaunuzceltā lepnā divstāvu viesnīca Tērvete.

Traģiskie 1940./41. gada un 2. pasaules kara notikumi neļāva tolaik Valmierai kļūt par vadošo reģionālo kūrorta un tūrisma pilsētu. Toties tagad droši varam atkal teikt: «Nāc! Valmiera tevi gaida!»

No 14. jūnija Tukuma muzeja Mākslas galerijā Durvis (Brīvības laukumā 21) atvērta Tukuma Mākslas skolas 10 diplomandu darbu izstāde.

Šāda izstāde jau kļuvusi par ikgadēju tradīciju – savus dar-bus skatītāju vērtējumam nodod Mākslas skolas pedagoģes Ilzes Pauliņas kursa audzēkņi. Viņi savus diplomdarbus darinājuši pedagogu Guntas Čivles, Ineses Auziņas, Māras Gredzenas un Ilzes Pauliņas vadībā. Prasmīgu pedagogu vadīti, pusaudži demonstrē profesionāli augstu veikumu. Izstādē aplūkojamas gleznas, kurās jaunieši

Tukuma Mākslas skolas absolventu diplomdarbu izstādeDaiga Šmitenberga, Tukuma muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā

plaknes papildinātas ar dažiem kursa darbiem, kas kopiespaidu tikai kuplina un vēl apliecina, ka noslēguma darbs ir likumsakarīgs izglītības turpinājums. Par to, vai visi no šī gada diplomandiem turpmāk izvēlēsies ceļu mākslā, pāragri spriest, bet Mākslas skolā pavadītie gadi nepārprotami ir bagātinājuši viņu pasaules uztveri.

Izstādes skatītāji, kā kat­ru gadu, aicināti noteikt sev tīkamāko darbu un 17. jūlijā pl. 13.00 visi autori un viņu darbu atbalstītāji aicināti uz izstādes noslēgumu, kad tiks paziņoti skatītāju vērtējuma rezultāti un pasniegta skatītāju balva.

iedrošinājušies skart vecmeistaru cienīgas tēmas, reliģiskus motīvus un, protams, klasisko kluso dabu. Savukārt ainavas ir nevis vienkāršots dabas atainojums, bet dekoratīvi transformēts un filozo-fiski interpretēts. Mākslas skolā ir spēcīgs ne tikai glezniecības, bet arī lietišķās mākslas un koktēlniecības virziens, tādēļ lielākā daļa no diplo-mandiem ir veidojuši divus darbus, tā pierādot, ka skolā audzēkņi vienlīdz labi tiek ievirzīti gan stājmākslās, gan lietišķajā mākslā.

Izstāde veidota ar atlasi, daži diplomdarbi palikuši ārpus galerijas izstādes, toties sienu

Briseles vēsturiskajā centrā, ar krāšņajiem puķu paklājiem slavenajā Lielajā laukumā (Grand-Place/Grote Markt) slejas iespaidīgais manierisma stilā celtais rātsnams (Hôtel de Ville /Stadhuis), kura izstāžu zālē no 2010. gada 10. jūnija līdz 19. septembrim, gandrīz vienlaikus ar Beļģijas prezidentūras laiku Eiropas Savienībā, skatāma latviešu mākslas izstāde no LNMM krājuma Simbolisma laiks Latvijā.

Briseles pilsētas organizācijas Bruxelles-

Dace Lamberga, LNMM izstāžu kuratore

Briselē atklāj izstādi Simbolisma laiks LatvijāMusées-Expositions un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rīkotā izstāde iepazīstina ar izcilo latviešu mākslas klasiķu Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Johana Valtera un viņu lai-kabiedru Jēkaba Belzēna, Aleksandra Romana un Rūdolfa Pērles glezniecību no 19. gad-simta beigām līdz Pirmajam pasaules karam. Kolekciju papildina Ādama Alkšņa, Alises Dmitrijevas, Pētera Krastiņa, Jaņa Rozentāla, Teodora Ūdera un Riharda Zariņa zīmējumi un grafika.

Izstāde tālāk ceļos uz Luksemburgas Nacionālo vēstures un mākslas muzeju, tāpēc LNMM pastāvīgajā ekspozīcijā veselu gadu nebūs skatāmi tādi nozīmīgi darbi kā Rozentāla Princese ar pērtiķi, Teika un Melnā čūska, Purvīša Ziema un Rudens, Valtera Zemnieku meitene, Pīles un Mežs, Pērles Saulīt’ vēlu vakarā.

Līdz 27. jūnijam Beļģijas Karaliskajā mākslas muzejā Briselē notiek izstāde Sim-bolisms Beļģijā, kas, pirmoreiz tik vērienīgi atklājot šīs kustības panorāmu, liecina par dekadences laikmeta joprojām aktuālo skanējumu. Šajā kontekstā mūsu kolekcija iegūst īpašu nozīmi, ļaujot iepazīt Latvijas mākslas savdabību un meklēt kopsakarības.

Simbolisms kā mākslas virziens dzi-mis Rietumeiropas kosmopolītiskajā 19. gadsimta beigu augsnē, tā būtība saistās ar vispārcilvēciskām idejām, taču latviešu mākslā tiek paustas arī laikmeta noskaņas,

Janis Rozentāls (1966-1916).

Prin cese un pērtiķis. 1913

raisot pārdomas par nacionālās mākslas mērķtiecīgo ceļu uz radošo briedumu. Virziena daudzslāņainā valoda, kurā sintezēti vācu, somu un franču mākslas paraugi, veidojas saistībā ar jūgendstila plastisko stilistiku. Cilvēka tēls atklājas ne tikai laikabiedru por-tretos, bet arī mitoloģijas un folkloras sižetos; savukārt daba atspoguļo Latvijas lauku, mežu un upju ainavas rāmo krāsainību tikai ziemeļzemēm raksturīgajā pelēcināto krēslas stundu apgaismojumā.

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs izstādi organizējis ar Latvijas Republikas Kultūras minis-trijas, Beļģijas franču kopienas Wallonie-Bruxelles International, AirBaltic un būvfirmas RE&RE atbalstu. Savukārt Bruxelles-Musées-Expositions izde-vis katalogu angļu, franču un flāmu valodā, kā arī veidojis izstādes reklāmu.

12

No 17. jūnija līdz 2. jūlijam Liepājas muzejā, Kūrmājas prospektā 16 skatāma divu Spānijas mākslinieku Luisa Havjera Gaijas un Blankas Muņozas de Baienas izstāde Ceļojuma piezīmes, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Lielo pilsētu asociāciju un Spānijas Karalistes vēstniecību Latvijā.

Izstāde apceļo Latvijas lielākās pilsētas – Rīgu, Jūrmalu, Daugavpili, Liepāju, Valmieru, Jelgavu, Jēkabpili, Rēzekni un arī Ventspili.

Kā uzsvēris izstādes kurators Havjera Aguado (Dr.hist., Mākslas mantojuma padomnieks), gleznās poētiskā akadēmiskās glezniecības manierē atainoti Romas un Venēcijas pilsētvides skati. Darbi uzrunā ar savu īpašo stāstījuma manieri, antīko tēlu alegorijām un klasisko senatni. Visvairāk Luisa Havjera Gaijas un Blankas Muņozas de Baie-nas darbos uzmanību piesaista detaļas un mazo lietu graciozitāte.

Liepājas muzejam šis ir jau otrais sadarbības gads ar Latvijas Lielo pilsētu asociāciju un Spānijas Karalistes vēstniecību Latvijā, pērn muzejā bija skatāma gleznotājas Marijas Domingo Lopesas personālizstāde Iznirstot.

Luiss Havjera Gaija ieguvis bakalaura grādu mākslās Madrides Komplutenses Universitātē 1987. gadā. Doktora grādu

Dace Kārkla, Liepājas muzeja direktore

Spānijas laikmetīgās mākslas izstāde Liepājāieguvis 1989. gadā. Ir Spānijas gleznotāju un tēlnieku asociācijas biedrs. Kopš 1996. gada ir Figurālās Glezniecības skolas dalībnieks Madridē, šajā laikā apgūst arī gravīru. Strādā un mācās Madridē un Romā. No Spānijas ārlietu ministrijas iegūst stipendiju mācībām Spānijas akadēmijā Romā 2000.­2001. gadā un Fortuny stipendiju Venēcijā.

Kopš 1982. gada ir piedalījies daudzās izstādēs, piemēram, Europ’Art (Laikmetīgās mākslas galerijas Starptautiskais salons Ženēvā), Spāņu glezniecības festivālā (Alber-malle Gallery Londonā, Apvienotā Karaliste), Jaunais spāņu reālisms (Alter Stadtsaa, Špejerē, Vācija), Miera zīmes (Palestīnas Nacionālais arheoloģijas muzejs Romā, Itālija) u.c.

Arī gleznotāja Blanka Muņoza de Baiena ieguvusi bakalaura grādu mākslās Mad­rides Komplutenses Universitātē. Mācās un strādā Madridē un Romā, kur dzīvo dažādos laika posmos no 1997. gada līdz 2001. gadam, mācoties Spānijas akadēmijā Romā un Venēcijā.

Guvusi atzinību un daudzas prēmijas.

Māksliniece piedalījusies izstādēs Spānijā un Eiropā, rīkojusi vairākas personālizstādes. Viņas darbi ietilpst dažādās kolekcijās un apskatāmi daudzos muzejos.

Blanka Muņoza de Baiena. Tilts.

Luiss Havjera Gaija. Veltījums Kristobalam Kolumbam.

Mana mīļā, dārgā dvēsele, mans saules stariņ, mana baltā puķu lapiņa! – Mans ilgotais! Mans spožais mīļais! – Mein Feuer, meine Seele! – Mein Lieblingssonnen-goldchen! – Милый, милый, больная моя пташечка! – Lichtli-ebling, Goldfreude! – Моя милая, дорогая!

Un tā joprojām... Jānis Pliekšāns – Elzai Rozenbergai, Iniņa – Lielajam Pūkam, Rainis – Aspazijai, Aspazija – Rainim...

Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē

glabājas apjomīga Raiņa un Aspazijas kolekcija – vairāk nekā 45 000 vienību, tai skaitā korespondence – 14 420 vienību. Abu dzejnieku savstarpējo saraksti, ko pieteica nominācijai UNESCO programmas Pa-saules atmiņa Latvijas nacionālajā reģistrā, veido 2499 vēstules latviešu, krievu un vācu valodā.

Šī sarakste, kas aizsākusies līdz ar viņu iepazīšanos 1894. gadā un turpinājusies līdz Raiņa nāvei 1929. gadā, ir neaizstājams informācijas avots par norisēm abu dzejnieku radošajā biogrāfijā un personiskajā dzīvē un liecinājums par viņu attieksmi pret laikmeta kultūras un sociālajiem procesiem Latvijā, Eiropā un pasaulē. Tā ļauj izsekot arī Aspazijas un Raiņa būtiskajam ieguldījumam latviešu kultūras eiropeizēšanā un neatkarīgās Latvijas valsts tapšanā.

Gatavojot pieteikumu nominācijai, Raiņa un Aspazijas muzejs (VA Memoriālo muzeju apvienība) un Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuve (VA Rakstniecības un mūzikas muzejs) pirmām kārtām vēlējās pievērst plašākas sabiedrības uzmanību unikālajām vērtībām, ko glabā muzeja krājums, un šo vērtību pētnieciskajam procesam.

Divu pasaules mēroga radošu personību sarakste gan materiāla apjo-ma, gan satura ziņā ir unikāla parādība Latvijas kultūrā, kam arī pasaulē

Sandra Zobena, Memoriālo muzeju apvienības sabiedrisko attiecību speciāliste

Mana mīļā, dārgā dvēsele!

grūti atrast analogu. Visas korespondences vienības ir abu dzejnieku rokraksti, kas garantē šī materiāla autentiskumu.

Raiņa un Aspazijas savstarpējā sarakste (1894–1929) ietver Latvijas vēsturē un kultūras attīstībā būtiskus posmus: Jaunās strāvas laiku 19. gs. beigās, nacionālās pašapziņas veidošanos un 1905. gada notikumus, pirmā pasaules kara gadus, patstāvīgas nacionālas valsts idejas tapšanu, attīstību un realizēšanos, neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanas pirmo desmitgadi. Vēstules tapušas dažādos dzejnieku dzīves posmos Latvijā, Lietuvā, Krievijā un Šveicē un organiski ietver informāciju par norisēm atbilstīgajā reģionā, raksturojot paralēles un atšķirības saistībā ar Latviju.

Šajā sarakstē «līdzdarbojas» arī simtiem, pat tūkstošiem abu dzej­nieku laikabiedru (Rūdolfs Blaumanis, Kārlis Skalbe, Augusts Deglavs, Pēteris Stučka, Janis Jansons (Brauns), Miķelis Valters, Felikss Cielēns, Pauls Kalniņš, Biruta Skujeniece, Jēkabs Duburs u.c.), garabiedru (Gēte, Nīče, Šillers, Ibsens, Tolstojs, Dostojevskis u.c.), literāro varoņu un nevaroņu (Fausts, Verters, Pērs Gints, Šekspīra varoņi u.c.).

Raiņa un Aspazijas sarakstes oriģināli un daļēji digitalizētā daļa pieejama Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuves lasītavā. Šobrīd turpinās visu šo vēstuļu ieskenēšana, lai apmeklētājiem būtu pieejama pilnīga šo vēstuļu digitālā kolekcija.

Raiņa un Aspazijas savstarpējā korespondence nekad nav publicēta pilnā apjomā un interesentiem līdz šim nav bijusi pieejama kā vienots avots, proti, kā abu sarakstes partneru dialogs, kurā vēstule sekotu vēstulei, ļaujot pilnīgi izsekot tekstu savstarpējai sakarībai. Plašu publikāciju pērnā gadsimta otrajā pusē piedzīvojušas vienīgi Raiņa vēstules Aspazijai: tās iekļautas piecos (19.–23.) no trīsdesmit sējumiem dzejnieka Kopoto rakstu zinātniskajā izdevumā (1977–1986). Rakstos publicētas 829 epistulāras vienības, taču gandrīz 500 Raiņa vēstuļu palikušas ārpus tiem. Ar šiem pašiem informācijas ierobežojumiem jārēķinās arī interneta projekta Mākslīgā intelekta laboratorija lietotājiem, jo elektroniskā formā viņiem tiek piedāvāta vienīgi Raiņa Kopotajos rakstos publicētā korespondence.

Raiņa un Aspazijas muzejā aizsākts darbs pie Raiņa un Aspazijas sarakstes sagatavošanas publicēšanai pilnā apjomā, resp., sniedzot lasītājam vēstuli pret vēstuli tās oriģinālvalodā un tulkojumā latviešu valodā, papildinot izdevumu ar zinātnisko aparātu (ievadapcere, komentāri, rādītāji u.c.) un bagātīgu fotomateriālu. Vācu valodā rakstīto vēstuļu atšifrēšanai un tulkošanai pieaicinātas: Dr. philol. Beata Paškevica (Vidzemes augstskola) un Dr. philol. Dzintra Lele­Rozentāle (Ventspils Augstskola), krieviski rakstīto vēstuļu valodas konsultācijai – rakstnieks Roalds Dobrovenskis.

2011. gada sākumā Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā plānota izstāde akcija, kas veltīta abu dzejnieku savstarpējai sarakstei. Ap šo pašu laiku klajā varētu nākt arī apjomīgās korespondences pirmais sējums.

Abu dzejnieku savstarpējās sarakstes iekļaušana UNESCO program-mas Pasaules atmiņa Latvijas nacionālajā reģistrā ir pagodinājums, īpaša iespēja aktualizēt šo mantojumu un apliecināt tā nacionālo nozīmību.

Raiņa un Aspazijas savstarpējā sarakste (1894–1929) – viena no četrām UNESCO programmas Pasaules atmiņa Latvijas nacionālā reģistra nominantēm

Esmu dzimusi 1970. gadā Jelgavā. Manas skolas – Jelgavas 2. vidusskola, RLMV keramikas nodaļa un LMA keramikas nodaļa, Pētera Martinsona keramikas meistardarbnīca, maģistrantūra.

Vislielāko PALDIES saku saviem vecākiem, ģimenei un mīļākajiem skolotājiem – manai mālu krustmātei Valdai Semanei un māksliniekam Uldim Rogam. Zinu, cik laba ir sajūta, daloties zināšanās ar saviem skolēniem. Esmu LMS un Jelgavas Mākslinieku biedrības bie-dre. Strādāju LLU, IMI un Dobeles Mākslas skolā, mācot dažādas mākslinieciskas pamatvērtības kompozīcijā un krāsu mācībā, stikla

apgleznošanā, veidošanā u.c. Izstādēs piedalos no 1990. gada, darbi eksponēti un atrodas kolekcijās Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā,

Taivānā, Japānā.Sirds. Satikšanās.

Putni – tā nosaucu šīs noskaņas darbos, kas tapuši dažādos laika posmos un noskaņās. Patiesi piepildītās, gaišās un saulainās.

Lai katram no jums savas iedvesmas krāsas, ilgu putni un vasaras taureņu sajūtas spārnos!

Sirds. Satikšanās. Putni Grafika, keramika, stikls Ģ.Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā

Ivanda Spulle-Meiere

13

8

Redakcijas adrese:muzvest@gmail.com

IzdevējsLatvijas muzeju biedrība

Redaktore Inga Jērumatālr. 29435367

Latvijas muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Ineta Zelča-Sīmansoneineta.zelca@lnmm.lv

Laikraksts Muzeju Vēstnesis tiek veidots par Valsts kultūrkapitāla fonda līdzekļiem

M V

Muzeju Vēstnesis lasāms tikai internetā www.muzeji.lv

16. jūnijā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē notika Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja rakstu krājuma Senā Rīga 6. sējuma atvēršanas

svētki. Latvijas Universitātes Latvijas vēstures

institūts sadarbībā ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju no 1998. gada līdz 2005. gadam ir izdevis piecus rakstu krājuma Senā Rīga sējumus, kuros apkopoti un publicēti jaunākie pētījumi Rīgas pilsētas arheoloģijā un vēsturē. Krājums Senā Rīga pa šiem gadiem ir kļuvis populārs ne vien Latvijas, bet arī Eiropas pilsētu vēstures pētnieku vidū.

Jaunajā krājumā ietverti divdesmit septiņu autoru 24 raksti, kas sakārtoti hronoloģiskā un tematiskā secībā. Pētījumi aptver laika posmu

Rakstu krājuma Senā Rīga 6. sējums

Ingrīda Lukašēviča, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja

no 13. gs. līdz 20. gs. vidum. Tematiski – par Rīgas pilsētas arheoloģisko izpēti, arhitektūras vēsturi un vēsturi, kā arī par atsevišķām interesantām Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma kolekcijām.

Krājuma pirmajā nodaļā – Pētījumi Rīgas arheoloģijā, bioarheoloģijā un dendrohronoloģijā autori pievērsušies gan senlietu studijām, gan arī plašāku arheoloģisko izrakumu materiālu analīzei. Otrajā nodaļā – Pētījumi Rīgas arhitektūras un interjera vēsturē ietverti pazīstamu un pieredzējušu arhi-tektu restauratoru raksti un SIA Arhitektoniskā izpētes grupa jauno speciālistu pētījumi. Trešajā nodaļā iekļauti raksti par Rīgas pilsētas vēsturi.

Krājumu noslēdz nodaļa No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krātuves, kurā muzeja speciālisti iepazīstina ar interesantām un atsevišķām retām materiālu kolekcijām.

Rakstu krājuma Senā Rīga 6. sējums sniegs jaunu informāciju un atziņas ne vien vēsturniekiem, arheologiem, arhitektiem un mākslas vēsturniekiem, bet būs saistošs arī plašam interesentu lokam, kam nav vienaldzīgs Rīgas pilsētas kultūrvēsturiskais mantojums.

Grāmatas atvēršanas svētkos muzicēja līvu jauniešu ansamblis Nurmorkestōr.

Valdemāru Toni (1892–1958) var uzskatīt par vienu no spilgtākajām radošajām personībām latviešu kultūrā, par vienu no mūsu izcilākajiem portretistiem, kura gleznotās Annas kļuvušas par 20. gadsimta 30. gadu sievietes tēla etalonu.

Mākslas zinātniece Dr.art. Dace Lam-berga ir veikusi iespaidīgu darbu, izveido-jot monogrāfijas tekstu un atlasot vizuālo materiālu, kas ietver Valdemāra Tones izcilākās gleznas un zīmējumus (arī no privātām kolekcijām), kā arī agrāk nepublicētus fotomateriālus.

Jauna Daces Lambergas mākslas grāmata – Valdemārs Tone

Darbs pie monogrāfijas aizsākās 1992. gadā, kad Dace Lamberga, toreiz vēl Valsts Mākslas muzejā, gatavoja Valdemāra Tones simtgades izstādi. Vairāk nekā desmit gadu tika apzināta gleznotāja daiļrade, notika sarak-ste ar mākslinieka slaveno modeli – gleznotāju Annu Dārziņu, kas dzīvoja ASV. Nozīmīgu informāciju un arhīva materiālus sniedza Tones meita Ilga Rozentāle.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atro-das vairāk nekā piecdesmit Tones gleznu un ogles zīmējumu, kā arī linogriezumi un skolas laika zīmējumi. 2008. gadā mirusī Tones dzīvesbiedre Aina Tone­Beikere (Lielbritānija) uzdāvināja Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam plašu arhīvu un 40 gleznas, kas ļāva pētīt trimdas laika daiļradi. Bez tam, pateico­ties dažādiem dāvinātājiem, tika iegūts plašs dokumentālo materiālu klāsts.

Autore ir devusi Tones sniegumam mūsdienīgu vērtējumu, analizējot arī dzimtenē maz pazīstamo trimdas – Vācijas un Lielbritānijas – laiku.

Grāmata latviešu valodā ar kopsavilkumu angļu valodā. Apjoms: 352 lpp., cietais sējums. Māksliniece Inga Ģibiete. Izdevumu atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds, Mūsdienu mākslas centrs un Andris Kļaviņš.

14