Jurista Vuords

��2011Nr.43��

Par deputāta zvērestu un

latgaliešu valodu

Mazumtirdzniecības cena Ls 1,55

Bezmaksas tālrunis abonēšanai: 80006000

Žurnāls pieejams arī internetā:

juristavards.lv

�

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

Nedēļraksts “Jurista Vārds”: reģistrācijas apliecība Nr. 1148,

iznāk otrdienās, bet attiecīgais numurs publicēšanai tiek nodots iepriekšējā piektdienā.

Bezmaksas tālrunis abonēšanai: 80006000 (darba dienās no 9 līdz 17)

Redakcija: galvenā redaktore Dina Gailīte,

atbildīgais redaktors Leonards Pāvils,tieslietu redaktors Gatis Litvins,

informācijas un elektroniskās versijas redaktore Sannija Matule,

literārā redaktore Baiba Saulīte, datormaketētājs Kornelius Briedisārštata līdzstrādnieks Jānis Pleps

Kontakti: Adrese: Rīgā, Bruņinieku 36-2, LV-1011;

Tālrunis: 67310680; E-pasts: [email protected];

[email protected]; [email protected];[email protected];

[email protected]

Izdevējs: VSIA “Latvijas Vēstnesis”

Iespiests: SIA “ULMA”

Rīgā, Bruņinieku ielā 36/3, LV-1011, tirāža – 1500 eksemplāru


Sludinājumi un reklāma “Jurista Vārdā”: “Latvijas Vēstneša” Klientu centrā Rīgā,

Bruņinieku 53, LV-1011; Tālrunis: 67898741, 67898732;

“Jurista Vārds” ir forums brīvai un kritiskai juristu diskusijai nolūkā

veicināt tiesisku domu un praksi Latvijā. Ārštata autoru publikācijas

nepauž redakcijas viedokli. Par faktu pareizību atbild rakstu autori.

© Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz “Jurista Vārdu” obligāta.

Zinātniski konsultatīvā padome:

Elita Dreimane, Juris Jansons,

Gunārs Kusiņš, Gunārs Kūtris,

Mārtiņš Lazdovskis, Edgars Pastars,

Kalvis Torgāns

��Neatkarīgais deputāts��

NEDĒĻAS JURISTSIVETA ANDŽĀNE ............................................................................................................. 2

LASĪTĀJS VĒRTĒ, NEDĒĻAS CITĀTS, TOP RAKSTI .........................................3NUMURA TĒMAVai Saeimas deputāts var dot svinīgo solījumu latgaliski ................................................. 5–6JURIS VIĻUMS, GUNĀRS IGAUNIS. Vai paši latvieši zina, kas ir latviešu valoda? ................ 6–7EGILS LEVITS. Par latviešu valodu Satversmes 4. pantā nacionālas valsts kontekstā ....... 8–10SANITA OSIPOVA. Zvērests ir sena tradīcija, kur jāievēro precīza forma ........................ 10–11GUNĀRS KUSIŅŠ. Oficiālajā saziņā, arī Saeimas debatēs, jālieto latviešu literārā valoda .................................................................................. 12–14JURIS RUDEVSKIS. Vai Latgalei ir armija un flote ....................................................... 15–19INA DRUVIETE, INITA VĪTOLA, JANĪNA KURSĪTE-PAKULE, ILZE SPERGA. Par latgaliešu valodu: filologu skatupunkti ................................................................. 20–23JĀNIS PLEPS. Latgaliešu valoda un Satversme .......................................................... 24–29

TIESĪBU PRAKSETiesas nolēmumi vienošanās procesā ............................................................................. 30

INFORMĀCIJA11. Saeimas prezidijs un Juridiskā komisija ....................................................................... 4Latvijā viesojas Rīgā dzimusi ASV tiesnese ...................................................................... 29Jaunākie normatīvie akti Latvijā ..................................................................................... 31Pretendē uz tiesneša amatu .......................................................................................... 32Astoņi advokāti dod zvērestu ......................................................................................... 32Īstenos nozīmīgu krimināltiesību reformu ........................................................................ 32Mainīsies noilguma aprēķināšanas principi ...................................................................... 32

��

“Zinātne, sabiedrība un nacionālā identitāte”��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

Augstākās tiesas Senāta secinājums, ka latgaliešu rakstu valodā sastādīts dokuments atzīstams par dokumentu, kas sastādīts svešvalodā, ir trejādi nepareizs, jo tas ir neloģisks, bīstams un lieks.

18. lpp.

Numura tēmaVai Saeimas deputāts var dot svinīgo solījumu latgaliski

Par zvēresta došanas procedūru un latgaliešu valodas statusu oficiālajāsaziņā LatvijāDiskusijā piedalās: Juris Viļums, Gunārs Igaunis, Egils Levits, Sanita Osipova, Gunārs Kusiņš, Juris Rudevskis, Ina Druviete, Janīna Kursīte-Pakule, Inita Vītola, Ilze Sperga, Jānis Pleps5.–29. lpp.

1

Tiesas nolēmumi vienošanās procesā30. lpp.

Izvilkums no Latvijas Republikas 11. Saeimas rudens sesijas pirmās sēdes (2011. gada 17. oktobrī) stenogrammas

Sēdes vadītāja. Aicinu Gunāru Igauni dot svinīgo solījumu.G. Igaunis.As, Gunārs Igauņs, uznamūtīs Seimas deputāta omota pīnōkumus, Latvejas

tautas prīkšā zvāru byut uzticeigs Latvejai, stiprinōt tōs suverenitāti un latvīšu volūdu kai vīneigū vaļsts volūdu, aizstōvēt Latviju kai naatkareigu un demokra-tisku vaļsti, sovus pīnōkumus piļdēt gūdprōteigi un pēc lobōkōs apziņis. As apsa-jamūs īvārōt Latvejas Satversmi un lykumus.

Sēdes vadītāja. Paldies, Igauņa kungs, bet es aicinu jūs dot svinīgo solījumu vēlreiz valsts valodā.

G. Igaunis.Es, Gunārs Igaunis, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Lat-

vijas tautas priekšā zvēru būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.

[..]Sēdes vadītāja. Aicinu Juri Viļumu dot svinīgo solījumu.J. Viļums.Kā Latgolys latvīts saciešu senajā Latgolys latvīšu volūdā. As, Jurs Viļums,

uzajemūt Saeimys deputata pīnuokumus, Latvejis tautas prīškā zviereju byut uzticeigs Latvejai, styprynuot juos suverenitoti i latvīšu volūdu kai vīneigū vaļsts volūdu, aizstuovēt Latveju kai naatkareigu un demokratisku vaļsti, sovus pīnuo-kumus piļdēt gūdpruoteigi un pēc lobuokuos apziņis. As apsajemu īvāruot Lat-vejis Satversmi un lykumus.

Sēdes vadītāja. Paldies.J. Viļums. As zynu, ka man jootkortoj.Paļdis.Sēdes vadītāja. Paldies.Es lūdzu arī jūs nodot zvērestu valsts valodā un neizlaist vārdu „amatu”.J. Viļums.As, uzņemūtīs Saeimys deputata omota pīnuokumus, Latvejis tautas prīškā

zvāru byut uzticeigs Latvejai, styprynuot tuos suverenitati un latvīšu volūdu kai vīneigū vaļsts volūdu, aizstuovēt Latveju kai naatkareigu un demokratisku vaļsti, sovus pīnuokumus piļdēt gūdpruoteigi un pēc lobuokuos apziņis. As apņemūs īvāruot Latvejis Satversmi un lykumus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu, vēlreiz latviešu valodā!J. Viļums. Tīm, kam nabeja skaidrs, izlaseišu reidzinīku volūdys paveidā.Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā

zvēru būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pie-nākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.

2

25.10.2011., Nr. 43

Nedēļas jurists

Iveta Andžāne

Foto: Boriss Koļesņikovs

Bauskas rajona tiesas priekšsēdētāja Iveta Andžāne Latvijas Tiesnešu biedrības pilnsapulcē atkārtoti tika ievēlēta par biedrības prezidenti. Tiesnešiem apspriešanai viņa izvirzīja jautājumu par plānoto profesionālās darbības novērtēšanas sistēmu.

25.10.2011., Nr. 43

Jūsu nozīmīgākais līdzšinējais sasniegums juristes karjerāTas, ka esmu tiesnese un arī tiesas priekšsēdētāja, ir nozīmīgs sasniegums.

Jūsu profesionālais sapnisVienkārši, ikvienam saprotami, bet galvenais – vienādi izprotami procesuālie likumi.

Pamatprincipi, ko ievērojat savā dzīvē un profesijāTaisnīgums. Kaut gan jāatzīst, ka likums ne vienmēr ir taisnīgs. Nedarīt ļaunu un nevēlēt ļaunu. Vērtēt cilvēku nevis pēc tā, kas viņš ir, bet gan – kāds viņš ir.

Kas jūs būtu, ja nebūtu izvēlējusies jurista profesijuJau no septītās klases vēlējos kļūt par juristi. Toreiz gan domāju, ka būšu advokāte un aizstāvēšu cilvēkus, jo katrā cilvēkā ir kaut kas labs. Katrā ziņā – mans darbs noteikti būtu saistīts ar cilvēkiem, nevis skaitļiem vai mašīnām. Interesē arī pedagoģija un psiholoģija.

Kurš Latvijas vai ārvalstu jurists ir jūsu autoritāteAugstākās tiesas senatori Ilze Skultāne un Valerijans Jonikāns.

Grāmata, kas būtu jāizlasa ikvienam juristamTādu vienu nevaru nosaukt, katram tā droši vien ir sava. Tiesnesim ļoti svarīgas ir cilvēciskās īpašības. Varētu ieteikt lasīt Kārļa Skalbes pasakas, Antuāna de Sent-Ekziperī “Mazo princi”.

Likums, kuru noteikti vajadzētu tūlīt pat pieņemt vai grozītManuprāt, ļoti svarīgs būtu bijis likums krīzes periodam. Vajadzēja regulēt jautājumu par aizdevumu atdošanu kredītiestādēm, pateikt, ka krīzes laikā nedarbojas atsevišķas likumu normas, piemēram, atsevišķas Darba likuma normas. Pašlaik svarīgs varētu būt likums par nulles deklarāciju. Latvijas Universitātes profesore Maija Kūle vienā no tiesnešu konferencēm runāja par to, ka mūsu valstī ir nepareiza vērtību izpratne. Cilvēka dzīvība tiek vērtēta zemāk par mantu. Minētais attiecas uz sodu politiku krimināltiesībās.

Interesantākais tiesas nolēmums, ko esat lasījusiInteresants un ļoti labi motivēts ir Administratīvās rajona tiesas 2011. gada 7. marta spriedums pēc P.A. pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora lēmuma atcelšanu (lietas Nr. A42989809). Tiesnese izmantojusi likuma tulkojumu metodes, pētījusi Augstākās padomes plenārsēdes stenogrammas, Saeimas sēdes stenogrammas, no kurām redzams, kādas debates bijušas par tiesību normu saturu un piemērošanu.

Ja jūs uzrunātu visus Latvijas juristus, ko jūs viņiem teiktuAicinātu izturēties ar cieņu citam pret citu un neaizmirst, ka juristam arī pēc diploma saņemšanas jāturpina pastāvīgi izglītoties.

3

25.10.2011., Nr. 43

Lasītājs vērtē Noverotajs > Lex 18.10.2011 20:59Tieši tā, ja jūs nekad neizmantojat nopirkto

preci personīgajām vajadzībām, bet vēlāk pār-devāt ar peļņu, tad noteikti šis īpašums kalpoja par “investīcijas īpašumu”.

Šeit ir jāņem vērā ienākuma nodokļa mērķi un jēga, kā arī tas, kas ir apliekams ar nodokli: ar nodokli tiek aplikti visu veidu ienākumi.

Tad ir ierobežots izņēmumu un atvieglo-jumu skaits.

Tātad primāri jebkurš ienākums ir aplie-kams, iekams tas neietilpst izņēmumu/atvieg-lojumu kopā.

Līdz ar to arī ar īpašumiem nav tā, ka tiek aplikts tikai tas, kas neatbilst izņēmumam, bet tieši pretēji – visi ienākumi no īpašuma pār-došanas primāri ir apliekami, un no tiem mēs izdalām tos, kuri nav apliekami.

Atvieglojuma mērķis attiecībā uz per-sonīgo īpašumu ir saistīts tieši ar šā īpašuma izmantošanu personīgajām vajadzībām, ar ko ir saprotama ikdienas dzīves vajadzību apmieri-nāšana, bet nekādā gadījumā šo vajadzību lokā nav ienākumu no īpašuma ģenerēšana.

Protams, pārdodot īpašumu, kurš, piem., tika izmantots dzīvošanai, var rasties ienā-kums, kas citos apstākļos būtu apliekams. Bet likumdevējs šeit ļauj nodokli nemaksāt, ņemot vērā, ka īpašums tika izmantots personīgajiem mērķiem. [..]

es > 18.10.2011 22:281. Pozitīvais šajā situācijā ir tas, ka tiesīb-

sargs ir parādījis, ka ir gatavs arī uz asu rīcību, ja iestādes neieklausās viņa rekomendācijās. Tas varētu likt iestādēm saprast, ka arī rekomendā-cijās ir jāieklausās un tās ir jāizvērtē rūpīgi.

2. Negatīvais, manuprāt, ir tas, ka tiesīb-sargs nav izvēlējies īsto brīdi šādai rīcībai, jo arī tiesu pozīcija nav viennozīmīga šajā jautā-jumā. Ir rajona tiesas spriedumi un apgabal-tiesas spriedumi, kur arī pēc attiecīga Senāta nolēmuma ir lemts pretēji. Senāts pats pēc tam ir precizējis savu nostāju, norādot, ka tās tēzes nav absolutizējamas. Turklāt apgabal-tiesa ir iesniegusi pieteikumu Satversmes tiesai un Satversmes tiesa ir ierosinājusi lietu. Tas nozīmē, ka kaut kad nākamā gada sākumā mēs varētu sagaidīt Satversmes tiesas vērtējumu šai situācijai. Un nav izslēgts, ka tas ir pretējs Senāta teiktajam. Tā jau ir gadījies. Līdz ar to šis nebija īstais brīdis, kad reaģēt tik asi un prasīt kriminālprocesu, jo var izrādīties, ka taisnība tomēr ir VID.

3. Taču, neskatoties uz to, ka brīdis varbūt nebija īstais, VID izteikumi par tiesībsarga piln-varu pārsniegšanu ir absurdi. Tas ir tiešs tiesīb-sarga uzdevums mēģināt ietekmēt iestādes gan ar rekomendācijām, gan citiem līdzekļiem, kuri paredzēti likumā (vēršanās tiesā, vēršanās pie kompetentās iestādes lietas ierosināšanai, tātad

Tiesību prakse. Par tiesībsarga un izpildvaras domstarpībām nodokļa iekasēšanas jautājumosJV, Nr. 42, 18.10.2011.

Noverotajs > 18.10.2011 13:56Tur nav ko spriest: 1. Senāta lēmumi ir ļoti raibi, tas ir fakts.2. Jebkura nekustamā īpašuma pārdošana,

kurš netika faktiski izmantots personīgajām vajadzībām, piem., paša vai ģimenes locekļu dzīvošanai, var droši prezumēt, ka šis īpašums kalpoja kā “investīcijas īpašums”, tātad fak-tiski tika turēts nolūkā to pārdot vai kā citādi izmantot ienākumu gūšanai. Var gadīties reti izņēmumi, kad ir neapgāžami pierādījumi, ka tika mēģināts izmantot īpašumu personī-gajiem mērķiem, bet tas kāda iemesla dēļ nav sanācis, piem., atteikta privātmājas būvatļauja. Citos gadījumos, kad ir tikai subjektīvie faktori par iecerēto īpašuma izmantošanu iegādes brīdī (liecinieku liecības, paša paskaidrojumi utt.), bet tas “nav sanācis”, un tad īpašums tika pārdots, tad nodoklis droši var tikt iekasēts, jo objektīvie pierādījumi norāda uz vienkāršo pārpārdošanas aktu. Nodoklis tiek ieturēts no peļņas, līdz ar to nekāds pārmērīgs slogs tā maksātajiem netiek uzlikts.

Lex > Novērotājs 18.10.2011 16:06Īsti nevaru piekrist 2. punktam – tā ir argu-

mentācija no sērijas “visi, kam ir vairāk par 1 karoti, ir spekulanti, jo priekš kam otra karote?”. Tad jau arī tajā gadījumā, ja man ir divi pulk-steņi (no kuriem, loģiski, uz rokas es nēsāju tikai vienu), otrais ir “”investīcijas īpašums”, tātad faktiski tika turēts nolūkā to pārdot vai kā citādi izmantot ienākumu gūšanai.

Pēteris > 18.10.2011 20:53Ņemot vērā, ka lieta šobrīd ir Satversmes

tiesā, teju sanāk, ka ar šādiem iesniegumiem tiek mēģināts izdarīt spiedienu uz Satversmes tiesu. Sak, lai tik pamēģina izlemt pretēji Aug-stākās tiesas Senātam – uzreiz būs iesniegums prokuratūrā.

Lasītājs vērtē

Tiesību prakse. Par tiesībsarga un

Nedēļas citātsNedēļas citātsJirgens Štarks, bijušais Eiropas Centrālās bankas vadības pārstāvis (žurnāls “Ir” 20.10.2011):“Tirgus gaida racionālus, tūlītējus lēmumus. Bet – kas tos pieņems? Diktators? Es esmu ļoti laimīgs, ka Eiropa netic diktatūrai. Mums ir jāpieņem, ka mēs dzīvojam demokrātiskās sistēmās un ka tas prasa laiku, lai diskusijas novestu pie paša labākā, pie optimālā rezultāta.”

TOP raksti juristavards.lvPagājušais JV – Nr. 42, 18. oktobris

1. I. Kraukle. Lasītājus gaida reta un vērtīga tieslietu literatūra

2. Nedēļas jurists – Edīte Knēgere3. L. Švarcs. Papildinājums civiltiesību

literatūras plauktā

www.likumi.lvVisi Latvijas Republikas normatīvie akti – bez maksas!

Tajā skaitā konsolidētās versijas.

arī kriminālprocesa uzsākšanai vai discipli-nārlietas ierosināšanai), gan arī likumā tieši neminētiem līdzekļiem, piemēram, publiskojot savus secinājumus u. tml. Ja tiesībsargs pret kādu iestādi izmanto šos līdzekļus, tad pār-metumi par pilnvaru pārsniegšanu ir pilnīgi nevietā. Un VID jau nu noteikti nav izņēmums. Tā ir ļoti tipiska iestāde, kuru ietekmēt tiesīb-sargam ir jāmēģina, ja VID ir pieļāvis kādus pārkāpumus.

Anonīms lietotājs > 18.10.2011 22:50Lasu un brīnos: kas mēs par jocīgu tautu?!

Apsītis nekur negāja un neko nerakstīja – slikti, jo tik saukts par dikti kūtru. Savukārt Jansons zvana pie lielā zvana, un atkal slikti, jo šamējais ir par skaļu un aktīvu! Ko tad jūs, tautieši, īsti vēlaties????

Un arī nesaprotu šos apsvērumus: tam iesniegumam nav atrasts īstais laiks utt. Kāds gan īstais laiks būtu jāmeklē situācijā, kad tie-sībsargs, pieklājīgi sakot, visos izpildvaras gai-teņos vairākkārt ir “atšūts”, un viņam nemaz vairs nav citas sviras, ko virināt. Tak neies jau pieķēdēties pie VID durvīm vai tupēt teltī FM durvjpriekšā, piesakot bada streiku! Un tiem, kas šajā situācijā saskata mēģinājumu izdarīt spiedienu uz tiesu,... es ieteiktu vēlreiz apsvērt savas fantāzijas, jo – kas gan tad tā mums būtu par Satversmes tiesu, kuru – hops! – var ietekmēt viens vienīgs iesniegums?!

Visi komentāri: www.juristavards.lv

4

25.10.2011., Nr. 43

11. Saeimas prezidijs un Juridiskā komisijaInformācija

Deputāti Saeimas priekšsēdētāja biedra amatā ievēlēja Ingu Biti no Zatlera Reformu partijas un Andreju Kle-mentjevu no politisko partiju apvienības “Saskaņas Centrs”. Saeimas sekretāra amatā ievēlēts Dzintars Rasnačs no nacionālās apvienības “Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brī-vībai/LNNK”, bet Saeimas sekretāra biedra amatā – Jānis Vucāns no Zaļo un zemnieku savienības.

Saeimas prezidijs nosaka Saeimas iekšējo kārtību un darba gaitu, sniedz atzinumus un virza tālāk saņemtās lietas visos Saeimas kārtības rullī paredzētajos gadījumos, lemj par Saeimas sēžu darba kārtību, pieņem darbā un atlaiž no darba Saeimas struktūrvienību vadītājus un veic citas orga-nizatoriskās funkcijas.

Saeimas Juridiskā komisija pirmajā sēdē 20. oktobrī par priekšsēdētāju ievēlēja Ilmu Čepāni no partijas “Vienotība”.

Par Juridiskās komisijas priekšsēdētāja biedru tika ievēlēta Inese Lībiņa-Egnere no Zatlera Reformu partijas,

bet par komisijas sekretāru – Valērijs Agešins no politisko partiju apvienības “Saskaņas Centrs”.

Komisijā sastāvā ir Solvita Āboltiņa (“Vienotība”), Gaidis Bērziņš (“Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”), Irina Cvetkova (“Saskaņas Centrs”), Andrejs Elk-sniņš (“Saskaņas Centrs”), Kārlis Eņģelis (“Zatlera Reformu partija”), Andrejs Judins (“Vienotība”), Ilona Jurševska (Zaļo un Zemnieku savienība) un Dzintars Rasnačs (“Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”).

Saeimas Juridiskā komisijas virza tieslietu jomas likum-projektu sagatavošanu izskatīšanai Saeimā, likumprojektus, kas reglamentē tiesu sistēmas darbu, regulē materiālās un procesuālās tiesību normas, komisijas kompetencē ir lemt par izmaiņām vēlēšanu likumos, vērtēt piedāvātās izmaiņas Saeimas kārtības rullī un Latvijas Republikas Satversmē.

Saeimas preses dienests

Jaunais parlamenta sasaukums 18. oktobrī ievēlēja 11. Saeimas prezidiju. Aizklātā balsošanā par 11. Saeimas priekšsēdētāju tika ievēlēta Solvita Āboltiņa, kas parlamentā pārstāv partiju “Vienotība”. Kopumā Saeimas prezidijā strādās trīs juristi – S. Āboltiņa, I. Bite un Dz. Rasnačs.

Jaunās Saeimas prezidijs (no kreisās): Andrejs Klementjevs, Inga Bite, Solvita Āboltiņa, Dzintars Rasnačs un Jānis Vucāns Foto: Ernests Dinka, Saeimas kanceleja

“Jurista Vārda” elektroniskā versija – bez maksas!Visiem žurnāla abonentiem – bezmaksas parole

elektroniskajai versijai: www.juristavards.lv. Informācija pa bezmaksas tālruni: 80006000

vai e-pastu [email protected]

5

25.10.2011., Nr. 43

Numura tēma

Vai Saeimas deputāts var dot svinīgo solījumu latgaliskiPar zvēresta došanas procedūru un latgaliešu valodas statusu oficiālajā saziņā Latvijā

Satversmes 18. pants nosaka: “Saeimas locekļa pilnvaras iegūst Saeimā ievēlēta persona, ja tā Saeimas sēdē dod šādu svinīgu solījumu: “Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demok-rātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.””

Deputāts Saeimas sēdē dod svinīgu solījumu, ļaujot izvē-lēties tā tekstā lietot vārdu “zvēru” vai “svinīgi solu”. Nedaudz vairāk kā 60% no deputātiem izvēlas dot zvērestu. Likumde-vējs apzināti ļāvis deputātiem izvēlēties dot svinīgu solījumu, ja kāds nedrīkst zvērēt “dubultpilsonības, reliģiskās piede-rības vai kādu citu zināmu vai nezināmu apstākļu dēļ”.1

2002. gada 30. aprīļa Saeimas sēdē, debatējot par svinīgā solījuma formulējumu, deputāts Linards Muciņš norādīja, ka “pirmajā vietā nolikts vārds “zvēru”, jo semantiski dar-bības vārds “zvērēt” ir daudz stingrāks un daudz konkrē-tāks, vadoties pēc principa, ka solījumu var arī nepildīt vai solījums var nepiepildīties, bet zvērestu “lauž”, un tā jau ir būtiska atšķirība”. Savukārt Kārlis Leiškalns noradīja: “Es te izpētīju visu, kas par to ir rakstīts, to, kas tad ir zvērests un kas ir solījums. Es to skatījos Latviešu konversācijas vārd-nīcā, Latviešu valodas vārdnīcā un Latviešu literārās valodas

vārdnīcā. Un tur ir ārkārtīgi precīzi uzrakstīts, ka “zvērests” un “svinīgais solījums” ir sinonīmi. Es pat izpētīju Lielo padomju enciklopēdiju, ko es jaunības muļķībā tiku nopircis Imantas tirgū un kas man stāv mājās. [..] Varam apmānīt atsevišķus vecticībniekus, varam apmānīt arī paši sevi, bet mēs nevaram apmānīt Dievu To Kungu, jo Viņš vislabāk zina, ka šie vārdi ir sinonīmi, un tur nav nekādas problēmas. Ir ārkārtīgi labi, ka tas notiek cilvēkam pieņemamā veidā, jo es tiešām gribēju “zvērēt”, bet kāds cits gribēja “dot svinīgo solījumu”, un šis sinonīms ir ielikts iekavās.”2

Deputātu izvēle starp “zvērēt” un “dot solījumu” ir vienīgā improvizācija, ko Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa pieļāva. Deputātiem, kuri neprecīzi izrunāja solījumu, tika lūgts visu atkārtot, kamēr tas tika izdarīts pilnībā pareizi. Gandrīz desmit deputātiem solījums vai zvērests bija jāat-kārto. Dažiem deputātiem tas bija pavisam grūts uzdevums. Vienam deputātam bija nepieciešami pat seši mēģinājumi.

Tomēr lielāku ažiotāžu un juridisku problēmu radīja atsevišķu deputātu vēlme dot svinīgo solījumu vai zvērestu tikai latgaliski, lai arī Valsts valodas likums nosaka, ka ofi-ciālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā


Plašu sabiedrības rezonansi guva 11. Saeimas pirmā sēde, jo radīja dažādu izjūtu gammu: izbrīnu – deputātu grūtības nolasīt Saeimas deputāta amata svinīgo solījumu; neizpratni – nevis deputātu dotais solījums, bet zvērests; pārsteigumu – svinīgā solījuma došana latgaliski; nosodījumu – deputātu apģērbs. Tik daudz emociju tikai par formu vien.

Daugav’ abas malasMūžam nesadalās:I Kurzeme, i Vidzeme,I Latgale mūsu.Laime, par mums lemi!Dod mums mūsu zemi!Viena mēle, viena dvēsle,Viena zeme mūsu.(Rainis. Daugava)

1 Skat.: Latvijas Republikas 7. Saeimas pavasara sesijas sestā (ārkārtas) sēde 2002. gada 30. aprīlī. Pieejams: ww.saeima.lv [skatīts 19.10.2011].2 Ibid.

6

25.10.2011., Nr. 43

Numura tēmaesošās literārās valodas normas. Arī Satversmes 18. panta Saeimas depu-tāta svinīgais solījums rakstīts latviešu literārajā valodā. 11. Saeimas depu-tāti – Gunārs Igaunis un Juris Viļums (abi – Zatlera Reformu partija) vēlējās teikt svinīgo solījumu latgaliski, tomēr Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa aicināja šos deputātus dot arī svinīgo solījumu vai zvērestu latviešu valodā, kā tas ir pieņemts pēc literārās valodas normām.

Augstākās tiesas Senāta Admini-stratīvo lietu departaments 2009. gada 18. augusta lēmumā lietā SKA–596/2009 atzina, ka latviešu literārās valodas kā valsts valodas atzīšanas mērķis ir nostiprināt valsts administratīvo vie-notību. Likumdevējs nošķir latgaliešu valodu kā latviešu valodas paveidu no latviešu literārās valodas. Atsevišķas latviešu valodas izloksnes izdalīšana un valsts valodas statusa piešķiršana būtu pretēja likumdevēja noteiktajam mērķim. Citas izloksnes vai valodas ir svešvalodas. Latgaliešu rakstu valodā sastādīts dokuments atzīstams par dokumentu, kas sastādīts svešvalodā.

Tajā pašā laikā Satversmes tiesa 2007. gada 29. novembra spieduma lietā Nr. 2007-10-0102 (Robežlīguma lieta) secinājumu daļas vairākas rindkopas, piemēram, 33.1., 39.2., 39.3. punktā saglabātas latgaliski un nav dots to tul-kojums latviešu literārajā valodā.

Voi latvīši poši zyna, kas ir latvīšu volūda?JURS VIĻUMS i GUNARS IGAUŅS, Latvejis Republikys 11. Saeimys deputati

Saisteibā ar 17. oktobra nūtikšonom LR Saeimā gribim drusku vaira izstuos-teit sovu redzīni. Kotrā gadīnī, ka nazkam nu profesionalim (juristi, volūdnīki) atsarass pamatuoti preciziejumi, ar prīcu tūs apsaviersim i nu sovys pusis rau-dzeisim sagataveit pretargumentus.

Suoksim ar vysim labi zynomū – Latvejis Satversme paradz, ka vaļsts volūda ir latvīšu volūda (a na “latvīšu literaruo volūda”).

Deļtam vajadzeigs plašuoks skaidruojums itim obejim jiedzīnim i juopa-ruoda atškireibys tūs vydā. Izreiz juosoka – turim latvīšu volūdu par vīneigū Latvejis vaļsts volūdu, bet tuoļuok gribim atzeimēt, ka jai viesturiskai ir izavei-duojušs divejis literaruos tradicejis: latvīšu literaruo volūda (izveiduota iz vyd-sdialekta pamata) i Latgolys latvīšu voi latgalīšu literaruo volūda (volūdnīku terminologejā – izaveiduojuse iz augšzemnīku dialekta pamata). Taitod obejis divejis ir leidzvierteigys latvīšu volūdys sastuovdalis. Itaidu myusu redzīni styp-rynoj ari Vaļsts volūdys lykuma niulinejuo redakceja, kurā pasaceits, ka latgalīšu rokstu volūda ir viesturisks latvīšu volūdys paveids. Vysa vydā, lykumā saceits, ka vaļsts uzajam atbiļdeibu par juo saglobuošonu, aizsardzeibu i atteisteibu.

Vysys leluokuos problemys suocās tod, kod raugam atrast juridisku skaidruo-jumu terminam “volūdys paveids”, i piec dažaidu juristu (i volūdnīku) saprasšonys jis var byut dažaids voi ari piļneigi preteims. Nu vīnys pusis, tei ir pylnvierteiga latvīšu, taitod ari vaļsts, volūdys daļa, nu ūtrys pusis, ir, myusupruot, absurdais 2009. gods Augstuokuos tīsys Senata Administrativūs lītu departamenta lāmuma skaidruojums, kurā nūruodeits, ka latgalīšu volūdā padūts dokuments ir “svešvo-lūdā saraksteits”. Tai pat labi varātu saceit, ka ari vysi latgaliski runojūšī Latvejā ir sveštautīši.

Niu latvīšu-latgalīšu volūdys vaicuojums ir pacalts piec 17. oktobra Saeimys plenarsēdis. Vysi labi zynim, ka myusu vaļsts Satversme, vysi Latvejis lykumi i ari deputata zvārasts ir saraksteits latvīšu literarajā volūdā, tymā pošā laikā gribim atzeimēt, ka Saeimys kuorteibys ruļļa 3. panta 2. daļā ir nūruodeits – sūlejums juosoka “latvīšu volūdā” (na “latvīšu literarajā volūdā”). Kai jau īprīšk skaidruots, itūs diveju jiedzīņu vydā ir izškireiba.

Kūpumā jemūt, Latvejis vaļsts lykumdūšonā termins “latvīšu literaruo volūda” teik lītuots cīši epizodiski. Tīsa gon, Vaļsts volūdys lykumā nūruodeits,

Lai sabiedrība gūtu piln-īgāku priekšstatu par latgaļu valodas vai dialekta lietošanu oficiālā saziņā, “Jurista Vārds”aicināja izteikt viedokli ne tikai juristus, bet arī iesaistītos deputātus un valodniekus. Šajā “Jurista Vārdā” numura tēmas ietvaros viedokļus pauduši: Saeimas deputāti Juris Viļums un Gunārs Igaunis, filoloģes –Dr.habil.philol. Ina Druviete, Dr.philol. Janīna Kursīte-Pakule, Dr.philol. Inita Vītola, Dr.philol. Ilze Sperga, juristi – Dr.iur.h.c. Egils Levits, Dr.iur. Sanita Osipova, Gunārs Kusiņš, Dr.iur. Jānis Pleps, Juris Rudevskis.

Foto: Saeimas kancelejaJuris Viļums Foto: Saeimas kancelejaGunārs Igaunis

7

25.10.2011., Nr. 43

ka “oficialajā saziņā latvīšu volūdalītuojama, īvārojūt spākā asūšuos literaruos volūdys normys”. Ari itaids formuliejums atbylst tīseibom lītuot Latgolys latvīšu voi latgalīšu (literarū) volūdu, deļtam ka latga-līšu rokstu volūdys pareizraksteibys nūsacejumus ir apstyprynuojs Vaļsts volūdys centrs vēļ 2007. godā, juoatzeimej, ka ari pyrma tuo jau 1929. godā beja pījimti īprīškejī lat-galīšu volūdys nūsacejumi.

Skaitom, ka Latvejis teritorejā nadreikst bez eipaša pamata vysur pīpraseit lītuot vīnu volūdys literarū paveidu, taidā veidā diskriminejūt ūtru viesturiski izaveiduojušu (tikpat seneju voi vēļ vacuoku) latvīšu volūdys literarū formu. Dīvamžāļ dzeivē jiedzīņa “latvīšu volūda” byu-teiba bīžai teik sašaurynuota, par vīneigū eistū latvīšu volūdu skaitūt tikai “latvīšu literarū volūdu”. Tū pīruoda ari Saeimys Juridiskuo biroja vadeituoja G. Kusiņa kunga īsacejumi Saeimys prīšksādātuojai S. Āboltiņai deputatu zvārastu pījimšonys laikā 17. oktobrī, kai ari piec tuo skaidruo-jumi plošsazinis leidzekļūs.

Padūmu godu aizlīgums runuot par latgalīšu volūdu ir tik dzili īsasieds vysu latvīšu apziņā, kū ari pādejūs 20 naatkareibys godu laikā ar navaļ-stiskūs organizaceju i atsevišķu entu-ziastu dorbu nav īsadevs lobuot. Gols golā pošim latvīšim niu vaira nav skaidrs, kur īsasuoc latvīšu volūdys izlūkšņu boguoteiba, kai tei atsateistej dialektūs i palīk par divejom litera-ruos volūdys tradicejom, i taidā veidā vysa golā mes teikam leidz myusu dzymtuos vaļsts volūdys – latvīšu volūdys – jiedzīņam.

Eistyn juopīkreit redzīņam, ka 17. oktobrī, naļaunūt deputata zvā-rastu dūt atbylstūšai Saeimys kuor-teibys ruļļam – latvīšu volūdā voi vīnā nu juos literarajom tradicejom, par kaidu atzeistama latgalīšu volūda, tyka puorkuoptys Satversmē garantātuos tīseibys. Tymā pošā laikā, apsazynojūt, ka itū vaicuojumu navar atrysynuot tikai ar vīna zvārasta pasaceišonu/napasaceišonu nu Saeimys tribinis, asam gotovi struoduot, pīduovuot prīšklykumus situacejis sakuortuo-šonai, Latvejis lykumdūšonys precizie-šonai i sabīdreibys izgleituošonai, kab nuokamajā, 12. Saeimā nu Latgolys vieliešonu apgobola ībolsuotajim deputatim nabyutu otkon juoatsagrīž pi ituo vaicuojuma i kab jūs izsaceitais zvārasts latvīšu volūdā tyktu pījimts jau nu pyrmuos reizis.*

Vai paši latvieši zina, kas ir latviešu valoda?JURIS VIĻUMS un GUNĀRS IGAUNIS, Latvijas Republikas 11. Saeimas deputāti

Saistībā ar 17. oktobra notikumiem LR Saeimā vēlamies nedaudz plašāk izstāstīt savu redzējumu. Katrā gadījumā, ja kādam no profesionāļiem (juristiem, valodniekiem) radīsies argumentēti precizējumi, labprāt tos uzklausīsim un savu-kārt no savas puses centīsimies sagatavot pretargumentus.

Sāksim ar visiem labi zināmo – Latvijas Satversme paredz, ka valsts valoda ir latviešu valoda (nevis “latviešu literārā valoda”).

Tāpēc nepieciešams plašāks skaidrojums šiem abiem jēdzieniem un jānorāda atšķirības starp tiem. Uzreiz jāsaka – uzskatām latviešu valodu par vienīgo Lat-vijas valsts valodu, bet tālāk vēlamies atzīmēt, ka tai vēsturiski ir izveidojušās divas literārās tradīcijas: latviešu literārā valoda (radusies uz vidusdialekta bāzes) un Latgales latviešu jeb latgaliešu literārā valoda (valodnieku terminoloģijā – izvei-dojusies uz augšzemnieku dialekta bāzes). Tātad abas divas ir līdzvērtīgas latviešu valodas sastāvdaļas. Šādu mūsu viedokli apstiprina arī Valsts valodas likuma paš-reizējā redakcija, kurā noteikts, ka latgaliešu rakstu valoda ir vēsturisks latviešu valodas paveids. Starp citu, atbildību par tā saglabāšanu, aizsardzību un attīstību likums nosaka valstij.

Taču lielākās problēmas sākas tad, kad cenšamies atrast juridisku skaidrojumu terminam “valodas paveids”, un dažādu juristu (un valodnieku) izpratnē tas var būt dažāds vai pat pilnīgi pretējs. No vienas puses, tā ir pilnvērtīga latviešu, tātad arī valsts, valodas daļa, no otras puses, ir, mūsuprāt, absurdais 2009. gada Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmuma skaidrojums, kurā norādīts, ka latgaliešu valodā iesniegts dokuments ir “svešvalodā sastādīts”. Tikpat labi varētu teikt, ka arī visi latgaliski runājošie Latvijā ir sveštautieši.

Šobrīd latviešu-latgaliešu valodas jautājums ir aktualizēts pēc 17. oktobra Saeimas plenārsēdes. Visi labi zinām, ka mūsu valsts Satversme, visi Latvijas likumi un arī deputāta solījums ir rakstīts latviešu literārajā valodā, tai pašā laikā vēlamies atzīmēt, ka Saeimas kārtības ruļļa 3. panta 2. daļā ir norādīts – solījums jāsaka “latviešu valodā” (nevis “latviešu literārajā valodā”). Kā jau iepriekš skaid-rots, starp šiem diviem jēdzieniem tomēr ir zināma atšķirība.

Kopumā ņemot, Latvijas valsts likumdošanā termins “latviešu literārā valoda” tiek izmantots ļoti epizodiski. Tiesa gan, Valsts valodas likumā norādīts, ka “ofi-ciālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas”. Arī šāds formulējums atbilst tiesībām lietot Latgales latviešu jeb latgaliešu (literāro) valodu, jo latgaliešu rakstu valodas pareizrakstības nosacījumus ir apstip-rinājis Valsts valodas centrs 2007. gadā, jāatzīmē, ka arī pirms tam jau 1929. gadā bija pieņemti iepriekšējie latgaliešu valodas noteikumi.

Uzskatām, ka Latvijas teritorijā nedrīkst bez īpaša pamatojuma visur pieprasīt lietot vienu valodas literāro paveidu, tādejādi diskriminējot otru vēsturiski izveido-jušos (tikpat senu vai pat senāku) latviešu valodas literāro formu. Diemžēl realitātē jēdziena “latviešu valoda” nozīme bieži tiek sašaurināta, par vienīgo īsto latviešu valodu uzskatot tikai “latviešu literāro valodu”. To pierāda arī Saeimas Juridiskā biroja vadītāja G. Kusiņa kunga ieteikumi Saeimas priekšsēdētājai S. Āboltiņai deputātu solījumu pieņemšanas laikā 17. oktobrī, kā arī vēlākie skaidrojumi plaš-saziņas līdzekļos.

Padomju gadu aizliegums runāt par latgaliešu valodu ir tik dziļi iesēdies visu latviešu apziņā, ka arī pēdējo 20 neatkarības gadu laikā ar nevalstisko organizāciju un atsevišķu entuziastu pūlēm to nav izdevies labot. Galu galā pašiem latviešiem šobrīd vairs nav skaidrs, kur sākas latviešu valodas izlokšņu bagātība, kā tā turpinās dialektos un pārtop par divām literārās valodas tradīcijām, un tādējādi visbeidzot mēs nonākam līdz mūsu dzimtās valsts valodas – latviešu valodas – jēdzienam.

Patiešām jāpiekrīt viedoklim, ka, 17. oktobrī neļaujot deputāta zvērestu dot atbilstoši Saeimas kārtības rullim – latviešu valodā jeb vienā no tās literārajām tradīcijām, par kādu noteikti atzīstama latgaliešu valoda, – tika pārkāptas Satversmē garantētās tiesības. Bet, apzinoties, ka šo jautājumu nevar atrisināt tikai ar viena zvēresta pateikšanu/nepateikšanu no Saeimas tribīnes, esam gatavi strādāt, piedāvāt priekšlikumus situācijas sakārtošanai, Latvijas likum-došanas precizēšanai un sabiedrības izglītošanai, lai nākamajā 12. Saeimā no Latgales vēlēšanu apgabala ievēlētajiem deputātiem nebūtu atkal jāatgriežas pie šā jautājuma un lai viņu izteiktais zvērests latviešu valodā tiktu pieņemts jau pirmajā reizē.¢

8

25.10.2011., Nr. 43

Numura tēma

Par latviešu valodu Satversmes 4. pantā nacionālas valsts kontekstāLatgaliešu valoda (latgaļu volūda) kā valsts valodas paveids

Dr.iur.h.c. EGILS LEVITS, Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs

I. Latvija kā nacionāla valsts

[1] Latvija, kas dibināta latviešu nācijas pašnoteik-šanās rezultātā, tāpat kā gandrīz visas citas Eiropas valstis, arī Igaunija un Lietuva (kur tas expressis verbis pateikts pēc neatkarības atjaunošanas 1992. gadā pieņemtajās konstitūcijās), ir nacionāla valsts. Izveidojot savu valsti, latviešu nācija no mazākumtautības Krievijā kļuva par valstsnāciju savā valstī – Latvijā. Nācija ir tauta, kam ir sava nacionāla valsts. Latviešu nācija ieguva savu val-stisku ietvaru.

Bez savas valodas nevar būt nedz nācija, nedz valsts. Tādēļ loģiski, ka valstsnācijas valoda ir valsts valoda.1 To konstitucionālā līmenī nosaka Satversmes 4. pants. Tas pieder pie valsts konstitucionālā pamata, kas grozāms tikai 77. panta kārtībā.

[2] Tomēr Satversmes 4. pants nav izolēts regulējums. Tas, tāpat kā vairāki citi Satversmes panti – it sevišķi 3. pants, kas norāda, ka Latvijas valsts teritorija ir tieši lat-viešu nācijas apdzīvota teritorija, 18. panta otrā daļa, kas nosaka deputāta zvēresta tekstu latviešu valodā un viņa pienākumu iestāties par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, 21. panta otrais teikums, kas nosaka, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda, 101. panta otrās daļas otrais teikums, kas nosaka, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda, 104. panta otrais teikums, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības no valsts un pašvaldības iestādēm saņemt atbildi latviešu valodā, 114. pants, kas nosaka mazākumtautību tiesības – ir fragmentāra nacionālas valsts virsprincipa izpausme Satversmes teksta līmenī.

[3] Latvijas kā latviešu nācijas nacionālas valsts virsprin-cips – tāpat demokrātiskas valsts iekārtas, tiesiskas valsts un sociālas valsts virsprincipi – ir Latvijas valsti raksturo-jošs konstitucionāls virsprincips, kas izriet no Satversmes 1. panta. Šie četri virsprincipi caurauž visu Satversmi un vienā vai otrā veidā – nepilnīgi – atspoguļojas pārējos Satversmes noteikumos. Tie nosaka Latvijas valsts iekārtas politiski juridisko raksturu.

[4] Turklāt nacionālas valsts virsprincips ir Latvijas valsts pamatā. Latviešu nācija, izmantojot tautu pašnoteik-šanās tiesības, izveidoja savu valsti, lai varētu brīvi noteikt savu likteni un dzīvot valstiskā vienībā, kur nācijas nacio-nāli kulturālā identitāte sakrīt ar valsts nacionāli kulturālo identitāti.

II. Latviešu valstsnācijas nacionāli kulturālā identitāte un valsts valoda

[5] Valsts valoda tātad ir valstsnācijas – latviešu nācijas – konstitucionālā līmenī nostiprināta nacionāli kul-turāla izpausme. Ja Latvijā valsts valoda nebūtu latviešu, bet gan, piemēram, angļu, krievu, vācu, ķīniešu vai kāda cita, tad tā nebūtu vairs latviešu nācijas nacionāla valsts tādā izpratnē, kas ir Latvijas valsts dibināšanas pamatā un kā nacionālas valsts virsprincips “iekodēta” Satversmē – gan teksta līmenī, gan kā visu Satversmi aptverošs princips, kas jāņem vērā, interpretējot gan Satversmi, gan, protams, likumus un pārējās tiesību normas.


9

25.10.2011., Nr. 43

[6] Latviešu nācijā, neapšaubāmi, ietilpst arī latga-lieši (latgaļi). Nāciju (tautu) raksturo, pirmkārt, virkne objektīvu pazīmju – it sevišķi valoda, kultūra, izcelsme, politiski vēsturiskā likteņkopība un citas pazīmes (turklāt katrā gadījumā nebūt nav jābūt visām pazīmēm, pietiek vismaz ar vienu), un, otrkārt, subjektīva kopības apziņa, pie tam izšķiroša ir tieši šī subjektīvā kopības apziņa. Gan visai latviešu nācijai kopumā, gan latgaliešiem (latga-ļiem) kā tās sastāvdaļai ir šī subjektīvā piederības sajūta latviešu tautai (kas, vēlākais, ar Latvijas valsts dibināšanu galīgi noformējās par nāciju, t.i., tautu ar savu nacionālu valsti). Taču samērā spēcīga specifiska kultūrvēsturiska papildidentitāte blakus kopējai latviskajai identitātei, kas izpaužas jo sevišķi savā valodā, ir tikai latgaliešiem (latga-ļiem), kamēr pārējiem latviešiem šādas kultūrvēsturiskas papildidentitātes nav vai arī tā ir daudz vājāka (piemēram, kurzemnieku, vidzemnieku, zemgaliešu, suitu u.c. papild-identitātes).

[7] Katrā ziņā šādas valstsnācijas kultūrvēsturiskas papildidentitātes ir ietvertas nacionālas valsts virsprincipā, jo tas aptver valstsnācijas nacionāli kulturālo identitāti visā tās daudzveidībā un niansēs.

III. Latgaliešu kā latviešu nācijas sastāvdaļas specifiskā kultūrvēsturiskāidentitāte un valoda

[8] Latgaliešiem (latgaļiem) ir sava valoda, kas tomēr atšķiras no pārējo latviešu valodas, resp., tās literārās formas. Latgaliešu valoda ir šīs latviešu nācijas daļas spe-cifiskās kultūrvēsturiskās identitātes nesēja. Tā ir ļoti tuva latviešu valodas literārajai formai, kas ir kopējā valoda visai latviešu nācijai, arī latgaliešiem (latgaļiem), kuri gandrīz visi to pārvalda.

[9] Latgaliešu valoda ir vēsturiski izveidojusies valoda, kas raksturo šīs latviešu nācijas daļas specifisko identitāti.Tā nav ne ar ko labāka vai sliktāka, vairāk vai mazāk leģi-tīma kā pārējās latviešu nācijas valoda, kas valodnieciski un juridiski noformēta kā latviešu literārā valoda. Latgaliešu valoda ir šīs latviešu nācijas daļas valoda, ko lielais vairums šīs valodas pratēju pārvalda un lieto paralēli latviešu valodas literārajai formai.

[10] Pie tam valodnieku strīdam par to, vai latgaliešu valoda ir latviešu (literārās) valodas izloksne, dialekts vai patstāvīga valoda, nav būtiskas nozīmes – politiski un juri-diski nozīmīga ir šīs latviešu nācijas daļas pašnovērtējums, kas to, šķiet, drīzāk uzskata par valodu. Labs risinājums ir vismaz juridiskos tekstos apzīmēt latgaliešu valodu par lat-viešu valodas paveidu.2

[11] Tā kā tas iepriekš norādīts, Latvija ir latviešu nācijas nacionāla valsts, tad arī latgaliešiem (latgaļiem) ir sevi “jāat-pazīst” Latvijas valsts nacionāli kulturālajā identitātē tāpat kā pārējai latviešu nācijas daļai. Latgaliešiem (latgaļiem) blakus to latviskajai nacionāli kulturālajai identitātei, kas ir kopēja visai latviešu nācijai, pastāv vēl arī to specifiskākultūrvēsturiskā latgaliskā identitāte (kas individuāli var izpausties spēcīgāk vai mazāk spēcīgi vai arī neizpausties nemaz – tas atkarīgs no indivīda socializācijas, vides, pašiz-

pratnes). Tās galvenā3 izpausmes forma ir latgaliešu valoda kā latviešu valodas paveids.

[12] Satversmes 4. pants nav tikai formāli birokrātisks noteikums, bet ir nacionālas valsts virsprincipa izpausme, kura jēga un mērķis ir noteikt identitāti starp latviešu valsts-nācijas valodu un valsts valodu, lai latviešu nācija, ieskaitot visas tās kultūrvēsturiskās sastāvdaļas, varētu “atpazīt” sevi “savā” valstī.

[13] No tā izriet: lai pildītu šo funkciju, Satversmes 4. pants ir jāinterpretē tā, lai tas attiektos arī uz latgaliešu valodu kā latviešu nācijas īpašas kultūrvēsturiskas daļas valodu.

Tātad Satversmes 4. pantā lietotajā jēdzienā “latviešu valoda” ietilpst arī latgaliešu valoda kā latviešu valodas paveids.

Tādēļ latgaliešu valoda nav “svešvaloda” (kā, piemēram, angļu, vācu vai krievu valoda, kas nav latviešu nācijas valodas un neietilpst Satversmes 4. panta jēdzienā “latviešu valoda”).

[14] Tas nozīmē, ka valstij ir konstitucionāls pienākums pienācīgi gādāt arī par latgaliešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību, kā to konkrēti arī nosaka Valsts valodas likuma 3. panta ceturtā daļa.

Valsts šo pienākumu patlaban pilda visai kūtri. It sevišķi jādomā par to, lai latgaliešu valoda tiktu pasniegta kā mācību priekšmets skolās. Bez tā, ka šī valoda tiek piedāvāta kā priekšmets skolās Latgalē un varbūt arī citur, ir grūti iedo-mājams, kā valsts šo savu no Satversmes 4. panta izrietošo konstitucionālo pienākumu var efektīvi pildīt. Jāņem vērā, ka pastāv arī valodnieku izstrādāts latgaliešu valodas standarts.4

IV. Latgaliešu valoda oficiālā saziņā

[15] Vienlaikus jākonstatē, ka dažos aspektos tomēr nevar likt vienlīdzības zīmi starp latviešu valodas lite-rāro formu un latgaliešu valodu kā īpašu latviešu valodas paveidu. Latviešu valodas literārā forma ir kopēja valoda visai latviešu nācijai, ieskaitot latgaliešus (latgaļus), kamēr latgaliešu valoda ir tikai vienas nācijas daļas valoda, ko tā pārvalda un lieto blakus un papildus latviešu valodas lite-rārajai formai.

[16] Kā tieši tai valsts valodas formai, kas ir kopīga visai latviešu nācijai un kam jābūt kopīgai5 visiem valsts iedzī-votājiem (arī mazākumtautībām un imigrantiem), latviešu valodas literārajai formai ir sabiedrību un valsti vienojoša funkcija. Tā ir Latvijas valsts demokrātiskās līdzdalības valoda, kas ir priekšnosacījums demokrātiskas, pilsoniskas sabiedrības izveidei un funkcionēšanai.

Tas, ka latviešu valodas literārā forma pilda šo funkciju, neskar latgaliešus (latgaļus) kā latviešu nācijas daļu, jo tā vienlaikus ir arī viņu valoda, resp., valodas forma.

[17] Tomēr, lai blakus latgaliešu latviskajai identitātei atbilstoši Latvijas kā latviešu nācijas nacionālas valsts virs-principam valstiskā līmenī varētu atspoguļoties arī šī spe-cifiskā latgaliskā papildidentitāte, likumā ir jānodrošinarisinājumi, kas to veicina.

Kā jau minēts, skolās būtu kā priekšmets jāpiedāvā latgaliešu valoda. Taču pilnas apmācības tikai latgaliešu

10

25.10.2011., Nr. 43

valodā nebūtu pieņemamas, jo tas neveicinātu nācijas kopējo identitāti. Arī sabiedriskajā televīzijā un radio būtu jānodrošina kanāls latgaliešu valodā, kas raidītu pēc iespējas visu dienu.

[18] No nacionālas valsts virsprincipa un Satversmes 4. panta tomēr nevar izsecināt, ka valstij būtu konstitucio-nāls pienākums blakus latviešu valodas literārajai formai latgaliešu valodu lietot arī oficiālajā saziņā.

Oficiālā saziņa ir īpaša (un visai šaura) valsts valodaslietošanas joma, kurai raksturīgs īpašs (juridiski birokrā-tisks) valodas stils. Tas nepieciešams juridiskās precizitātes dēļ. Tādēļ unitārā valstī ar vienotu valsts pārvaldi šim stilam principā jābūt vienotam. Valoda, ko valsts lieto un pieprasa lietot oficiālajā saziņā, no vienas puses, ir valsts nacionālikulturālās identitātes izpausme, bet, no otras puses, tas vienlaikus ir arī juridisks pārvaldības instruments. Starp abām valsts valodas funkcijām oficiālajā saziņā tādēļ irjāpanāk saprātīgs izlīdzinājums.

Tādēļ tas, ka latgaliešu valoda nav akceptēta kā oficiālāssaziņas, resp., valsts pārvaldības valoda, principā varētu būt attaisnojami.

[19] Tomēr tas valstij neaizliedz tur, kur valsts pār-valdības intereses – lietot latviešu valodas tieši literāro formu un nevis tās latgalisko paveidu – nav tik būtiskas, pieļaut latgaliešu valodas lietošanu arī oficiālajā saziņā, lai labāk atspoguļotu latviešu nācijas latgaliskās sastāv-daļas pilno identitāti (tātad ieskaitot latgalisko papild-identitāti).

[20] Tas varētu attiekties uz iesniegumu pieņemšanu no iedzīvotājiem Latgales pašvaldībās.6 Tomēr stipri jāšaubās, vai tas būtu pieļaujams arī attiecībā uz atbildi, jo tā jau pieder pie valsts kopējās pārvaldības aprites. Tādēļ Satversmes 104. panta otrais teikums, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības no iestādes saņemt atbildi latviešu valodā, diez vai varētu tikt iztulkots tā, ka tas ietvertu arī tiesības saņemt atbildi latgaliešu valodā. Teorētiski pieņe-mama būtu arī deputāta zvēresta nodošana Saeimā latga-liešu valodā, jo šeit valsts vienotas pārvaldības intereses ar to nav būtiski skartas, taču tas šeit nav interpretācijas jautājums, jo zvēresta teksts ir tieši noteikts Satversmes valodā, tas ir, ir tieši valsts valodas literārajā formā, un lai deputātiem šādu izvēles iespēju dotu, būtu nepieciešams Satversmes grozījums. Tas arī būtu vēlams. Vienlaikus jāatzīmē, ka apsvērumi par latgaliešu valodu attiecas tikai uz diskusiju par to, kas Satversmes izpratnē ir “latviešu valoda”, bet neattiecas uz jautājumu par svešvalodu lieto-šanu un statusu.¢

1 Sal.: Osipova S. Valsts valoda kā konstitucionāla vērtība. Jurista Vārds, 2011, Nr. 42.2 Valsts valodas likuma 3. panta ceturtā daļa.3 Tomēr zināmu lomu šīs identitātes veidošanā spēlē arī citi elementi, it sevišķi katoļu ticība.4 Skat.: LR Tieslietu ministrijas Valsts valodas centrs: Latgaliešu pareizrakstības noteikumi. LR Tīslītu ministrejis Vaļsts volūdys centrs: Latgalīšu pareizraksteibys nūsacejumi. Rīga, Rēzekne, 2008.5 Šajā jomā līdzšinējā integrācijas politika vēl ir bijusi ļoti vāja.6 Sal. Ministru kabineta 1921. gada 11. augusta noteikumus par latgaliešu izloksnes lietošanu. Valdības Vēstnesis, 17.08.1921., Nr. 183.

Numura tēma

Zvērests ir sena tradīcija, kur jāievēro precīza forma Dr.iur. SANITA OSIPOVA, Satversmes tiesas tiesnese

Cik lielas ir Saeimas deputātu tiesības mainīt svinīgā solījuma tekstu? Satversme runā par svinīgo solījumu, tomēr daudzi deputāti lietoja jēdzienu “zvēru”, savukārt par citām neprecizitātēm deputātiem tika lūgts atkārtot solījumu/ zvērestu.

Zvērests ir mūžsens modelis uzticības solīšanai. Vien mainījies ir tas, kam mēs zvēram: dieviem, Dievam, karalim, tautai…

Jau pirmie juridiskie dokumenti, kuri ir atrasti un ir apmēram 5 tūkstošus gadu veci, satur zvērestu formulas. Piemēram, senajā Ēģiptē tika zvērēts tiesas priekšā. Puses zvērēja runāt patiesību, ar zvērestu apliecināja noteiktas ziņas, zvērēja pildīt spriedumu, utt. Zvērests bija viena no garantijām tiesas sprieduma izpildīšanai. Tiesas pro-tokolā ir saglabāts šāds zvērests: “Viņš (zaudējusī puse) zvērēja tiesas kungiem: Lai nebeidzas Amona varenība! Lai nebeidzas viņa valstība! Ja es līdz vasaras otrā mēneša


11

25.10.2011., Nr. 43

pēdējai dienai neatdodu liellopu ... (prasītājam), tad man jāsaņem 100 sitieni ar nūju un lai nodeva, kas man jāsa-maksā, tiek dubultota!”1 Pirmsākumos zvērests varēja izšķirt lietas iznākumu, bet vēlāk, attīstoties juridiskajai tehnikai, zvērests tika saglabāts kā tradicionāla procesa daļa, zaudējot izšķirošo nozīmi patiesības noskaidrošanā.2 Jaunās valsts laikā konkrētā procesā, kurā atbildētājas zvē-rests tika pretstatīts liecinieku liecībām, tiesa par patiesām atzina liecinieku liecības.3

Zvērests apliecina, ka persona, kas nodevusi zvē-restu, godprātīgi pildīs ar zvēresta tekstu uzņemtās sais-tības. Zvērestu dodot, ir jāievēro noteikta procedūra, bet pats svarīgākais ir nesajaukt zvēresta tekstu, jo šāds zvērests nav spēkā. Zvēresta došana ir arhaiska, konser-vatīva un ticībā bāzēta tradīcija, kas ir izdzīvojusi cauri gadsimtiem. Tomēr, ja mēs šo tradīciju saglabājam, tad ir jāievēro arī tās formālā puse. Varu izteikt savu cieņu 10. Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai, kura strikti ievēroja, lai netiktu pārkāpta zvēresta došanas procedūra un 11. Saeimas deputātu dotie solījumi būtu spēkā!

Vai Saeimas deputātu svinīgā solījuma/ zvēresta došana latgaliski ir Satversmes 18. panta pārkāpums?

Mums, latviešiem, ir jāatsakās no idejas, ka situācija Latvijā ir unikāla. Īpaši mums patīk, ka mūsu situācija ir unikāla savā dramatismā. Arī citās valstīs titulnācijas pārstāvji nerunā vienā dialektā, bet gan vairākos. Jo lielāka valsts, jo vairāk titulnācijas pārstāvjiem ir dia-lektu vai pat atšķirīgu valodu. Tomēr, lai pastāvētu valsts, viens dialekts ir izvēlēts par kopējo valsts valodu. Valsts ir centralizācijas, unifikācijas un kompromisu rezul-tāts. Vācijā bez daudziem vācu valodas dialektiem (to ir vairāk nekā trīsdesmit) ir arī valodas, piemēram, frīzu valoda, kura ir dzimtā valoda daļai no pamatnācijas. Arī Itālijā ir gan daudzi itāļu valodas dialekti (turklāt būtiski atšķiras ziemeļitāļu valodas dialekti no dienviditāļu valodas dialektiem), gan reģionālās valodas, piemēram, sardīniešu valoda. Angļu valodai ir neskaitāmas variā-cijas ne tikai ārpus Anglijas, bet arī daudzi dialekti pašā Anglijā.4 Protams, Lielbritānijā ir arī skotu un velsiešu valoda. Dažādu dialektu runātāji bieži nesaprot cits citu, nemaz nerunājot par pamatnācijas pārstāvjiem, kuru dzimtās valodas atšķiras. Vai var sasniegt konstruktīvu rezultātu, ja parlamentā katrs runās savā valodā/dia-lektā, savā valodā/dialektā iesniegs likumdošanas inicia-tīvu utt.? Vēl XVIII un XIX gadsimtā daudzās Eiropas valstīs nebija vienas literārās valodas. Elite atzina, ka tauta runā, kā grib, bet inteliģenti cilvēki runā … latīņu, vēlāk franču valodā. Reizē ar nacionālās pašapziņas vei-došanos cilvēki novērtēja savas valodas nozīmi un tapa literārās valodas, lai pārvarētu tautas sašķeltību dia-lektos/ valodās.

Vācijā ir skaidri noteikts, ka literārā vācu valoda ir visas valsts kopīgā valoda, t.i., “jumta” valoda vai stan-darta valoda (vāc. Dach- oder Standardsprache). Dzimtā valoda pauž personas identitāti un personību, tāpēc ir jāaizsargā gan nacionālo minoritāšu valodas, gan pamat-

nācijas dzimtās valodas, gan valsts valodas dialekti. Tomēr valsts valodai ir jābūt visu tautu vienojošam elementam un tai ir jābūt vienai.

Mūsdienu valsts vēsturiski ir izveidojusies uz feo-dālās sadrumstalotības un lokālā patriotisma bāzes. Taču lokālais patriotisms nav pazudis arī mūsdienu valstī. Un paldies Dievam, ka cilvēki lepojas ar savu identitāti, jo no tā mūsu kopīgā valsts kļūst bagātāka un stiprāka. No lokālā patriotisma, ja valsts to nespēj pilnībā apmierināt, dzimst separātisms, piemēram, basku separātisms ir basku lokālā patriotisma viens no izpausmes veidiem. Latgaliešu valoda/dialekts nav vienīgā atšķirīgā latviešu valodas forma. Arī citi reģioni, kas runā savādāk, nekā valsts valodas gramatikas likumi atdzīst par pareizu, piemēram, suiti runā savā latviešu valodas formā. Aicinu neveidot atšķirīgu praksi tur, kur

citas valstis jau ir jautājumu atrisinājušas. Valsts valodai ir viena oficiālā forma, kurā runā “valsts”. Latvijā tā irlatviešu valoda.

Satversmes 18. pants satur Saeimas deputāta zvē-resta formulu. Zvērests ir nododams, vienīgi izrunājot šo formulu. Ja Saeimas deputāts izrunā kādu citu formulu, kaut arī līdzīgu pēc satura, viņš nav nodevis Saeimas deputāta zvērestu saskaņā ar Satversmi.

Kāds ir saturs Valsts valodas likuma 3. panta ceturtajai daļai, kas nosaka, ka valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabā-šanu, aizsardzību un attīstību?

Diemžēl neesmu dziļāk pētījusi jautājumus, kas man ļautu plašāk komentēt Valodu likuma 3. panta ceturto daļu. Taču jau atbildot uz otro jautājumu sniedzu savu viedokli, ka valsts novērtē gan pamatnācijas kultūras daudzveidību, t.sk. reģionālo kultūru un dialektus, gan nacionālo minoritāšu tiesības uz savu valodu, jautājumos, kur likums nav noteicis, ka jālieto valsts valoda.¢

1 Allam Schafik Rechts im pharaonischen Ägypten./ Die Rechtskulturen der Antike. Ulrich Mante (Hrsg.) München: C.H. Beck., 2003, S. 34, 35.2 Lurje I.M. Studien zum Altägyptischen Recht. Weimer: Hermann Böhlaus Nachfolger, 1971. S. 151.3 Lurje I.M. Studien zum Altägyptischen Recht. Weimer: Hermann Böhlaus Nachfolger, 1971. S. 150.4 Cockney , Scouse,West Country,East England, Birmingham (Brummy, Brummie, Cornwall, Cumberland, Central Cumberland, Devonshire,East Devonshire, Dorset, Durham , Bolton Lancashire, North Lancashire, Rad-cliffe Lancashire, Northumberland , Norfolk, Tyneside Northumberland, Somerset, Sussex, Westmorland, North Wiltshire, Craven Yorkshire, North Yorkshire, Sheffield Yorkshire, West Yorkshire.

Pats svarīgākais ir nesajaukt zvēresta tekstu, jo šāds zvērests nav spēkā. Zvēresta došana ir arhaiska, konservatīva un ticībā bāzēta tradīcija, kas ir izdzīvojusi cauri gadsimtiem. Tomēr, ja mēs šo tradīciju saglabājam, tad ir jāievēro arī tās formālā puse.

12

25.10.2011., Nr. 43

Numura tēma

Oficiālajā saziņā, arī Saeimas debatēs, jālieto latviešu literārā valoda

Sabiedrībā lielu uzmanību guva 11. Saeimas pirmā sēde, de-putātu došanas ceremonija, kurā vairāki deputāti bija spies-ti atkārtot zvērestu jeb svinīgo solījumu vairākas reizes, līdz izdevās to norunāt atbilstoši Satversmes tekstam, savukārt vēl daži deputāti zvērestu deva latgaliski. Juristu vidē attīstī-jās, kā tas bieži notiek, visai provokatīvas diskusijas gan par zvēresta došanu latgaliski, gan par to, cik lielas atkāpes no teksta pieļaujamas, piemēram, vai deputāts drīkst zvērestu “pastiprināt” ar vārdiem “zvēru pie savas dzīvības”?

Vispirms gribu teikt, ka Latvijas Republikas Satversmē iekļautais zvēresta teksts, kā arī pats fakts, ka personai, lai iegūtu Saeimas deputāta mandātu, ir jāizpilda vairāki priekšnosacījumi, tai skaitā jādod šāds zvērests, nav pasaulē unikāla situācija. Šāda prakse ir daudzās pasaules valstīs, turklāt zvērestu tekstos var atrast visai daudz līdzību. Saeimas deputāta zvērests no citiem atšķiras ar to, ka tajā paredzēta apņemšanās stip-rināt Latvijas suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.

Tad, kad tik gatavoti Satversmes grozījumi, šis zvē-resta teksta papildinājums bija īpaša deputātu vieno-šanās. Tātad, ievērojot un detalizējot Satversmes 4. pantā noteikto, tika likts īpašs, papildu akcents Satversmes līmenī. Šo grozījumu izdarīšanas brīdī spēkā jau bija Valsts

valodas likums un deputātiem, manuprāt, bija skaidrs, ko nozīmē zvēresta tekstā iekļautie vārdi “latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu”.

Attiecībā uz zvēresta došanas formu jāsaka, ka tas ir jādod pilnā apjomā un bez nepamatotām atkāpēm. Tas nozīmē, ka ir jānolasa viss zvērests, tekstu nedrīkst papil-dināt ar citiem vārdiem, it īpaši tādiem, kas varētu mainīt paša zvēresta tekstu. Nav arī pieļaujams, ka no teksta kāds vārds vai frāze tiek izlaista, jo tad trūktu objektīvu kritē-riju, kuru vārdu drīkst izlaist un kuru ne.

Pats zvēresta teksts paredz iespēju izvēlēties – vārda “zvēru” vietā var teikt “svinīgi solu”. Šīs divas iespējas – zvērēt vai dot svinīgo solījumu – Latvijā tika apzinātas jau 1994. gadā, apspriežot Pilsonības likumu, kad kon-krēta reliģisko uzskatu grupa vērsās Saeimā ar lūgumu paredzēt iespēju dot solījumu, jo viņu reliģiskie uzskati neļauj zvērēt. Tas bija iemesls, kura dēļ Pilsonības likumā noteikts, ka dod svinīgo solījumu, nevis zvērestu. Vēlāk līdzīga konstrukcija ar izvēles iespēju – zvērēt vai svinīgi solīt – ir ietverta likumos arī attiecībā uz citām amatper-sonām, piemēram, Tiesībsarga likuma 5. pantā, Valsts kontroles likuma 26. pantā. Arī šīs amatpersonas, tāpat kā Saeimas deputāti, var izvēlēties – zvērēt vai svinīgi solīt. Tiem deputātiem, kas Saeimā ievēlēti pirmo reizi, šī situā-

Satversme un likums pietiekami skaidri nosaka, ka oficiālajā saziņājālieto latviešu valoda atbilstoši literārās valodas normām.

Foto:Māris Kaparkalējs, “LV”

Saeimas Juridiskā biroja vadītājs GUNĀRS KUSIŅŠ intervijā “Jurista Vārda” galvenajai redaktorei Dinai Gailītei

13

25.10.2011., Nr. 43

cija pirms sēdes tika izskaidrota. Abiem formulējumiem ir vienādas sekas. Esmu novērojis, ka deputāti biežāk izvēlas zvērēt nekā svinīgi solīt.

Varbūt deputātam, kas vienreiz jau zvērējis un pēc tam at-kal ievēlēts Saeimā, turpmākajās reizēs pareizāk būtu svi-nīgi solīt? Vai var vairākas reizes zvērēt vienu un to pašu?

Man tas ir pašsaprotami – zvērēt uzticību Latvijas Republikai vairākas reizes. Tas ir tāpat kā katru reizi, ejot garām Brīvības piemineklim, pacelt galvu. Tā nekad nevar būt par daudz.

Kāds ir jūsu viedoklis par kļūdaini teiktajiem zvērestiem? Citas atkāpes no teksta papildus jūsu minētajām izvēles ie-spējām nav pieļaujamas?

Deputāta zvēresta došanas procedūra ir noteikta Saeimas kārtības rullī. Tas paredz, ka svinīgais solījums tiek dots, stāvot tribīnē. Saeimas kārtības ruļļa 69. pants paredz, ka deputātam, kuram ir apgrūtināta pārvieto-šanās, var dot solījumu no savas vietas sēžu zālē. Sēdes vadītājs ir tas, kas izšķir, ir vai nav dots svinīgais solījums. Tajā pašā laikā arī zālē sēdošie deputāti seko līdzi šim pro-cesam. Tādējādi iznāk publiska pārbaude jeb uzraudzība. Un netiešā veidā realizējas zvēresta tekstā ietvertā doma, ka zvērests tiek dots Latvijas tautas priekšā.

Vai varat iedomāties situāciju, kad deputāti zālē apšaubītu tribīnē stāvošā deputāta dotā zvēresta pilnvērtību?

Šoreiz bija situācija, kad vienam no deputātiem, kurš centās dot zvērestu, tas vairākkārt neizdevās, un citi depu-tāti no zāles viņu atkārtoti aicināja to nolasīt. Lēmumu par to, vai svinīgais solījums ir dots, pieņem sēdes vadītājs vienpersoniski.

Jāsaka, ka dažu citu valstu konstitūcijās ir pare-dzēta iespēja papildināt amatpersonu zvēresta tekstu ar vārdiem, kam ir reliģiska nozīme. Piemēram: lai Dievs man palīdz!

Ir arī valstis, kur šāda reliģiska piebilde ir zvēresta tekstā, bet tiek pieļauta iespēja deputātam to neteikt.

Un kā būtu Latvijā – ja kāds deputāts korekti nolasītu zvē-resta tekstu un beigās pieliktu kaut ko klāt, piemēram: lai Dievs mums visiem stāv klāt!

Tā būtu sēdes vadītāja izšķiršanās – izlemt, vai svinī-gais solījums šai gadījumā ir uzskatāms par dotu atbilstoši Satversmei un Kārtības rullim.

Jāpiebilst, ka arī šajā reizē daži deputāti svinīgo solī-jumu sāka ar vēršanos pie zālē sēdošajiem kolēģiem vai arī uzrunāja sēdes vadītāju. Daži zvēresta sākumā aiz “es” iestarpināja savu vārdu un uzvārdu. Manuprāt, sēdes vadī-tāja rīkojas korekti, vienlaikus ievērojot arī to, ka jebkuras atkāpes interpretējamas pēc iespējas šauri.

Starp citu, arī ASV prezidentam Barakam Obamam, stājoties amatā, kļūdas pēc esot nācies atkārtot zvērestu vairākas reizes. Pirmajā reizē viņš esot precīzi atkārtojis ASV Augstākās tiesas tiesneša priekšā teiktos vārdus, kuri tikuši teikti nepareizā secībā, kaut gan pats esot zinājis precīzo teksta versiju. Tad, kad tas noskaidrojies,

nākamajā dienā ASV prezidentam zvērestu esot nācies atkārtot, lai tekstu nolasītu pareizi.

Tagad novedīsim situāciju līdz galējībai. Nesen tika uzņem-ta filma par britu monarhu, kuram bija runas grūtības. Kodarītu Saeimas sēdes vadītājs, ja tribīnē kāptu deputāts, kurš stostītos vai kuram pēc puses no zvēresta teksta uznāktu ner-vu drudzis un viņš pēkšņi zaudētu runas spējas? Un ko jūs ieteiktu situācijā, ja par deputātu kļūtu kurlmēms cilvēks?

Manuprāt, nevar izslēgt iespēju, ka persona ar runas traucējumiem agrāk vai vēlāk tiks ievēlēta Saeimā. Man jāsaka, ka gadījumā, ja šāda persona tiktu pieteikta kā deputāta kandidāts un tai būtu lielas izredzes tikt ievē-lētai, es nešaubos, ka līdz pirmajai sēdei tiktu sameklēts juridiski korekts risinājums, kas ļautu arī šai personai dot deputāta zvērestu. Domāju, ka varētu atrisināt arī šādu, pagaidām teorētisku situāciju.

Kad Saeimā tika ievēlēts deputāts, kurš pārvietojās ratiņ-krēslā, šis deputāts ļoti labi un efektīvi pildīja savus pienā-kumus, debatēja un referēja par vairākiem likumprojektiem.

Tagad par Saeimas deputāta zvēresta došanu latgaliski. Vai šiem diviem deputātiem bija tiesības to darīt, un vai pa-reizi bija pieprasīt, lai viņi atkārto zvēresta tekstu literārajā latviešu valodā?

Saeimas deputāta svinīgā solījuma došanu regulē ne tikai Kārības rullis, bet arī Satversme. Turklāt ne tikai 18. pants, kurš nosaka solījuma tekstu, bet arī vairāki citi panti, bet it īpaši 4. pants, kas nosaka, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda, un 21. pants, kas paredz, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda. Savu-kārt Valsts valodas likums šo jautājumu regulē detalizēti. Konkrēti – likuma 3. panta ceturtā daļa paredz latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Savukārt attiecībā uz oficiālajā saziņā lietojamo valodu Valsts valodas likuma23. pants nepārprotami norāda: oficiālajā saziņā latviešuvalodu lieto, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas. Man jāatgādina, ka šis likuma 23. pants radās ļoti lielu diskusiju rezultātā. Valodas speciālistu diskusijas bija ļoti aktīvas, un likumā faktiski tikai fiksēja vienošanos,ko bija panācis latviešu valodas lietpratēju vairākums. Valodas speciālisti to sauc par kopvalodu, kura izkristali-zējusies vairāku gadsimtu gaitā un par kuras lietošanu visi ir vienojušies, pie tam kompromisu ceļā katra no izlokšņu grupām kaut kādā ziņā ir piekāpusies.

Sēdes vadītājs ir tas, kas izšķir, ir vai nav dots svinīgais solījums. Tajā pašā laikā arī zālē sēdošie deputāti seko līdzi šim procesam. Tādējādi iznāk publiska pārbaude jeb uzraudzība. Un netiešā veidā realizējas zvēresta tekstā ietvertā doma, ka zvērests tiek dots Latvijas tautas priekšā.

14

25.10.2011., Nr. 43

Numura tēmaEs varu vēlreiz atkārtot jau sākumā teikto, ka brīdī, kad

Satversmē tika iekļauts deputāta svinīgā solījuma teksts, šīs Valsts valodas likuma normas jau eksistēja. Tātad depu-tāti skaidri zināja, par kādu latviešu valodu ir runa un kā būs jādod svinīgais solījums. Tomēr tas nekādā ziņā neat-brīvo valsti no pienākuma ievērot Valsts valodas likuma 3. panta 4. daļu – nodrošināt latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsar-dzību un attīstību. Šis pienākums pilnā apjomā gulstas arī uz likumdevēju – Saeimu.

Jāatzīst, ka tiesību praksē ir bijuši daži ne visai veik-smīgi gadījumi, kas ir viesuši zināmas šaubas par lat-viešu valodas kā valsts valodas jēdziena izpratni, un tie ir divi: Augstākās tiesas Administratīvā departamenta 2009. gada 18. augusta lēmums, kas atzīst latgaliešu valodu par svešvalodu, un Satversmes tiesas spriedums robežlīguma lietā, kas citē tekstus latgaliski bez atveido-juma latviešu valodā.

Minētais AT lēmums, lai gan ir pareizs pēc būtības, tomēr, manuprāt, nepamatoti atzīst latgaliešu rakstu valodā sastādītu dokumentu par tādu, kas sastādīts svešvalodā.

Valsts valodas likuma filozofija ir citāda. Tāpat man neliekasatbalstāma Satversmes tiesas prakse atstāt spriedumā tekstu valodā, kas, iespējams, nav visiem saprotama. Es šeit varētu minēt teorētisku piemēru: kas notiktu, ja Saeima kādu likuma tekstu nopublicētu latgaļu rakstu valodā? Pieļauju, ka par šādu rīcību būtu pamatoti iebildumi.

Oficiālajā saziņā, ievērojot spēkā esošās literārāsvalodas normas, ir lietojama tā latviešu valoda, kas tiek mācīta skolā un ko mēs prasām zināt personām, kuras pretendē uz Latvijas pilsonības iegūšanu, tā ir valoda, kurā savā starpā sazinās valsts iestādes utt.

Runājot par konkrēto gadījumu, jāsaka, ka Saeimas Juridiskais birojs jau iepriekš zināja par šo deputātu vēlmi runāt latgaliski un mēs savukārt bijām konsul-tējušies gan ar valodas speciālistiem, gan citiem kolē-ģiem juristiem. Līdz ar to tas lēmums, ko pieņēma sēdes vadītāja, jau lielā mērā bija izkristalizējies iepriekšējās sarunās. Slēdziens bija vienprātīgs – zvērests jādod latviešu valodā, ievērojot literārās valodas normas, jo Saeimas deputāta svinīgais solījums neapšaubāmi ir ofi-ciālās saziņas daļa.

Vienlaikus, manuprāt, tika panākts arī saprātīgs kom-promiss. Sēdes vadītāja nepārtrauca deputātus, kas runāja latgaliski, savukārt deputāti svinīgo solījumu uzreiz pēc tam deva arī latviešu literārajā valodā. Tātad deputāti, kas vēlējās paust savu attieksmi, to arī darīja.

Vai tas nozīmē, ka arī Saeimas debatēs deputātiem nevaja-dzētu runāt latgaliski?

Deputāti ir tiesīgi runāt, kā viņi vēlas. Taču likums nosaka, ka, ja tā ir oficiālā saziņa, tad jālieto literārā lat-viešu valoda. Tāda šobrīd ir likuma prasība. Saeimas kuluāros man ir nācies dzirdēt, ka ir deputāti, kas savstar-pēji sarunājas citā valodā, piemēram, krieviski. Likums neliek un nevar likt ierobežojumus šādai neoficiālai, pri-vātai saziņai.

Jāsaka, ka šie deputāti nav pirmie, kas Saeimas tribīnē runājuši latgaliski. Arī iepriekšējās Saeimās ir bijuši tādi mēģinājumi. Taču līdz šim vienmēr ir tikuši panākti saprātīgi kompromisi.

Tomēr pirmskara saeimās deputāti runāja – gan latgaliski, gan svešvalodās.

Šeit var vilkt zināmas paralēles, taču jebkurš salīdzi-nājums klibo. Toreiz Latvija pakāpeniski kļuva par valsti, kur daudzu dialektu un valodu vietā, gadiem ejot, sāka lietot tikai vienu valsts valodu. Mēs joprojām diemžēl dzī-vojam tādā kā pārejas posmā no padomju laikā iedibinātās divvalodības uz situāciju, kad dominētu tikai viena valsts valoda – latviešu valoda, uz kuras pamata mēs varētu veidot integrētu un vienotu sabiedrību.

Normatīvajā – Satversmes un Valsts valodas – līmenī situācija atšķiras no pagājušā gadsimta 20.–30. gadiem. Kā jau teicu, šobrīd Satversme un likums pietiekami skaidri nosaka, ka oficiālajā saziņā jālieto latviešu valodaatbilstoši literārās valodas normām.

Tas, kas savukārt ir nepietiekami, ir finanšu līdzekļuapjoms, ko valsts šobrīd atvēl latviešu valodas kā valsts valodas aizsardzībai un attīstībai un arī latgaliešu rakstu valodas atbalstam. Vēl arī nedrīkstam aizmirst, ka Valsts valodas likums paredz valsts aizsardzību un atbalstu arī lībiešu valodai kā Latvijas pirmiedzīvotāju valodai. Domāju, visi būtu tikai ieguvēji, ja Latvija rastu iespēju ar pietiekamiem finansiāliem un citiem resursiem atbalstītgan latviešu, gan latgaliešu rakstu valodu, gan arī lībiešu valodu, kurā, šķiet, runā vairs tikai daži desmiti cilvēku. Tas mūs visus tikai bagātinātu un izrādītu pienācīgu godu.

Atkal novedot šo jautājumu līdz galējībai, pavaicāšu – kā vērtēt to deputātu uzstāšanos, kas latviski runā ar spēcīgu citvalodu akcentu. Tā kā literārā valoda ir arī pareiza vār-du izruna un intonācijas, principā varētu teikt, ka arī šādos gadījumos cilvēks nerunā atbilstoši literārajām normām.

Uz to man būtu sarežģīti atbildēt, jo neesmu valod-nieks. Saeimā ir bijuši vairāki deputāti, kuriem dzimtā valoda ir krievu vai angļu. Tomēr šķiet, ka ir iespējams atšķirt, vai cilvēks runā literārajā valodā ar akcentu vai kādā izloksnē. Izšķiroša nozīmē varētu būt apstāklim, vai citi latviešu valodā runājoši cilvēki spēj viņu saprast. Parlamentā pats galvenais ir sadzirdēt un spēt citam citu saprast.¢

Tika panākts arī saprātīgs kompromiss. Sēdes vadītāja nepārtrauca deputātus, kas runāja latgaliski, savukārt deputāti svinīgo solījumu uzreiz pēc tam deva arī latviešu literārajā valodā. Tātad deputāti, kas vēlējās paust savu attieksmi, to arī darīja.

15

25.10.2011., Nr. 43

Vai Latgalei ir armija un flote

JURIS RUDEVSKIS

IVispirms būtu jāizdara divas piebildes. Pirmkārt, pilnīgi

neitrāls un objektīvs lasītājs, iespējams, uzreiz vaicātu, vai šis jautājums patiešām ir tik nopietns, lai to apspriestu “Jurista Vārda” slejās. Gandrīz katrā demokrātiski ievēlētā parlamentā gadās pa kādam ekscentriskam deputātam, tādēļ šajos parlamentos laiku pa laikam notiek dažādi vairāk vai mazāk uzjautrinoši brīnumi. Paši esam piere-dzējuši gan nākšanu uz plenārsēdi šortos, gan dziesmas un pašsacerētus dzejoļus no Saeimas tribīnes, tomēr neviens no šiem faktiem nekādu īpašu juridisku novērtējumu nav

pelnījis. Vēl jo vairāk – ja runa būtu par parastu māžošanos jeb klaunādi, tad mums būtu vienkārši jāatgādina, ka sēdes vadītājam (Saeimas priekšsēdētājam vai viņa biedram) saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 72.–74. pantu ir iespēja īstenot savu disciplināro varu, izdarot attiecīgajam depu-tātam piezīmi, saucot viņu pie kārtības, liedzot viņam runāt vai pat ierosinot viņa izslēgšanu uz vienu līdz sešām sēdēm.

Tomēr mūsu gadījumā nav nekāda pamata apšaubīt G. Igauņa un J. Viļuma godaprātu un uzskatīt viņu rīcību par māžošanos. Neviens taču nenoliedz, ka Latgales apvie-nošanās ar pārējo Latviju ir notikusi delikātu kompromisu ceļā; ka Latgales novadam Latvijas iekšienē piemīt nopietna un vērā ņemama savdabība ne tikai dialekta, bet arī taut-

Ja pieteikums ir uzrakstīts vidusmēra literārās latviešu valodas runātājam saprotamā veidā, tad tas ir jāpieņem. Ja nē, tad tas ir jānoraida.

“A shprakh iz a dialekt mit an armey un flot“ (“Valoda ir dialekts, kuram ir armija un flote“ – jidiša val.) Šospīdošo aforismu kādā no savām lekcijām Ņujorkā 1945. gadā izteica mūsu novadnieks, Kuldīgā dzimušais ebreju valodnieks Makss Vainraihs (Max Weinreich). Tā viņš atbildēja uz kāda klausītāja jautājumu, kur tad īsti meklējama robeža starp valodu un dialektu. Pavisam nesen šis jautājums atkal kļuva aktuāls. Šā gada 17. oktobrī, 11. Saeimas pirmajā sēdē, divi jaunievēlētie deputāti (G. Igaunis un J. Viļums; abi no Zatlera Reformu partijas) deva savu svinīgo solījumu latgaliski. Tomēr Saeimas priekšsēdētāja S. Āboltiņa to nepie-ņēma un lūdza viņus vēlreiz dot svinīgo solījumu vai zvērestu valsts valodā, ar to domājot literāro latviešu valodu. Vai un cik tas bija pamatoti? Vai S. Āboltiņa patiešām bija nolēmusi tieši piemērot M. Vainraiha tēzi un nospriedusi, ka atsevišķas Latgales armijas un flotes trūkums atņem latgaliešu mēlei pilntiesīgas valodasstatusu? Kas vispār lika viņai uzskatīt, ka G. Igaunis un J. Viļums nerunāja valsts valodā? Pacentīsimies īsumā aplūkot šo interesanto jautājumu.


Rakstā pausts autora personisks viedoklis, tas nekādā gadījumā nesaista nevienu organizāciju vai institūciju, kurā viņš darbojas.

16

25.10.2011., Nr. 43

Numura tēmasaimniecības, kultūras, reliģijas, dzīvesveida un mentali-tātes ziņā un ka neatkarīgā Latvijas valsts ir vienmēr tieši vai netieši atzinusi šo savdabību. Vienkāršoti sakot un lietojot kalku no Amerikas angļu valodā izplatīta iztei-ciena, mēs Latvijā vienmēr esam atzinuši visas “latgaliešu būšanas” nopietnību. Ja esam atzinuši tās nopietnību val-stiskā mērogā, tad mums ir jāatzīst, ka lepošanās ar latga-lisko identitāti un tās izcelšana ir pilnīgi leģitīma un god-pilna. Un, ja tā ir leģitīma un godpilna, tad nav kauns paust to no Saeimas tribīnes. To, šķiet, ir vēlējies uzsvērt arī pats J. Viļums, paziņodams: “Kā Latgolys latvīts saciešu senajā Latgolys latvīšu volūdā…” Tātad jautājums par svinīgā solī-juma došanu latgaliski nebūt nav frivols, bet, gluži otrādi, ir nopietnas apspriešanas vērts.

Otrkārt, mums jāpatur prātā, ka piecdesmit gadus ilgusī padomju okupācija praktiski iznīcināja Latvijā civi-lizētās Rietumeiropas tiesību tradīcijas, aizvietojot to ar padomisko tiesību formālismu. Pēc autora personīgajiem novērojumiem, šis postpadomju formālisms joprojām ir un paliek valdošā tiesiskās spriešanas paradigma mūsu zemē.1 Pārāk daudzi mūsu tiesneši un citi juristi vēlas, lai likumde-vējs aiztaupītu viņiem intelektuālo piepūli, normatīvā kārtā pasakot visu priekšā un atstājot viņiem pašiem vienkārša tehnisku normu piemērotāja lomu. Bieži vien tiek aizmirsts visnepieciešamākais rīks jurista arsenālā, – proti, elemen-tārais veselais saprāts, nemaz nerunājot par vispārējiem tiesību principiem. Tieši no šejienes rodas šie nevajadzīgi garie, liekvārdīgie un smagnējie tiesu nolēmumi, kas veido lielu mūsu judikatūras daļu; jo īstenībā visi šie plašie ievad-vārdi, truismu kalni, bieži vien liekās atsauces uz tiesību teorijas atziņām, utt. kalpo par savdabīgu psiholoģisku “vīģes lapu”, kas piesedz fundamentālu paša tiesneša iek-šējas pārliecības trūkumu par sava nolēmuma motivāciju un gala iznākumu.

Taču jāatgādina, ka tas tā nav bijis vienmēr. Pirms padomju okupācijas mūsu juristi domāja citādi un mūsu tiesas prata spriest citādi. Lai lasītāji spriež paši, piemēram, pēc šā 1931. gada 16. aprīļa Senāta lēmuma:

“Senāts, caurlūkojis Savatija Chludka sūdzību par Iek-šlietu ministrijas lēmumu viņa atstādināšanas lietā no skolas padomes locekļa amata, izklausījis virsprokurora biedra atzi-numu un ņemot vērā:

– ka darīšanu valoda tiesās un tiesu iestādēs ir valsts, resp. latviešu valoda (Pagaidu nolik. par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārt. 19. p., lik. krāj. 1919. g. Nr. 10), kā izņēmums iz šī pamata principa uzskatāms minētā likuma panta otrā daļa, kura nosaka, ka tiesām pēc apstākļiem un vajadzības ir jāpielaiž ari krievu un vācu valodu lietošana, t. i. ka tiesai katrā atsevišķā gadījumā jākonstatē, kamdēļ tā uzskata par vajadzīgu pielaist vācu vai krievu valodas lietošanu tiesā;

– ka šinī gadījumā S. Chludka ir Višķu pagasta II Ma-ļinovas 6 klašu pamatskolas padomes loceklis un tās pašas skolas ticības mācības pasniedzējs un kā tādam viņam jāprot valsts valoda, kamdēļ viņa sūdzību par Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departamenta lēmumu, izteikto departamenta 1930. g. 17. decembra rakstā Nr. 94271 attiecībā uz viņa atstādināšanu no skolas padomes locekļa un ari ticības mācības pasniedzēja amatiem, kā iesniegtu krievu valodā, Senāts neatrod par vajadzīgu caurskatīt;

nolemj:Savatija Chludka sūdzību atstāt bez caurskatīšanas.”2

Kāds lakonisms! Kāda skaidrība un elegance! Un neviena lieka vārda. Senātam bez garas motivācijas ir skaidrs, kādu jēgu likumdevējs ir ielicis vārdkopā “jāpielaiž pēc apstāk-ļiem un vajadzības“, un tas prot ļoti īsi, kodolīgi un sapro-tami to formulēt. Ja mūsu tiesas pēc šādas metodes spriestu arī šodien, tad varbūt arī jautājums par latgaliešu valodas lietošanu būtu jau sen atrisināts. Bet, tā kā tas tomēr nav atrisināts, tad vismaz neformāli pameklēsim risinājumu šeit, “Jurista Vārda” slejās.

IIVispirms sāksim ar dažām valodnieciskām piezīmēm.

M. Vainraiham būtībā bija pilnīga taisnība: atšķirība starp valodu un dialektu patiešām sakņojas, metaforiski izsako-ties, “armijā un flotē”. Citiem vārdiem sakot, tas bieži vienir politisks, nevis valodniecisks jautājums. Vēl jo vairāk: politika spēj iedragāt pat citādi skaidrās vienas un tās pašas valodas robežas. Rumānijā un Moldovā oficiālā valoda irviena un tā pati rumāņu valoda ar praktiski vienādu lite-rārās valodas standartu, taču Moldovas konstitūcijā tā tiek dēvēta par “moldāvu valodu ar latīņu rakstību”.3 Kad Japānas impērija 1931. gadā okupēja Mandžūriju un nākamajā gadā iedibināja tur marionešu valstiņu Mančukuo, tās pamatie-dzīvotāju vairākuma lietoto ķīniešu valodu oficiālajos doku-mentos pārsauca par “mandžūru valodu” (pilnīgi absurds lēmums, jo turpat pastāv arī īstā mandžūru valoda, kas ķīniešu valodai nemaz nav radniecīga). Persiešu, dari un tadžiku valodas, kurās runā attiecīgi Irānā, Afganistānā un Tadžikistānā, tiek uzskatītas par atsevišķām valodām, lai gan tehniski tie ir vienas un tās pašas persiešu valodas dialekti.

Lielu lomu šajā ziņā spēlē nacionālā pašapziņa. Luksem-burgiešu valodu varētu nosaukt par vienu no vācu dialek-tiem, ja vien tai, pārfrāzējot M. Vainraihu, nebūtu nelielas armijas un pat vesela lielhercoga. Čehu un slovāku valodas ir savstarpēji viegli saprotamas, taču tiek uzskatītas par divām dažādām valodām – jo abas tautas skaidri sevi nošķir gan kulturāli, gan citādi. Butānas valsts valodu – dzongkha valodu – būtībā var nosaukt par vienu no daudzajiem tibe-tiešu valodas dialektiem, taču paši butānieši šādu apzīmē-jumu stingri noraida. Dienvidslāvijā dzelzs priekškara laikā Tito režīms, kurš pielika milzīgas (un galu galā veltīgas) pūles dienvidslāvu tautu sakausēšanai vienotā nācijā, lietoja serbu-horvātu valodu ar divām paralēlām rakstībām: latīņu un kirilisko. Pašlaik, pēc Dienvidslāvijas sabrukuma, serbu-horvātu valodas vairs nav: tās vietā ir parādījušās atsevišķas serbu, horvātu, bosniešu un melnkalniešu valodas, kas gan paliek savstarpēji saprotamas.

Bez nacionālās pašapziņas milzīga loma var būt arī vēs-turei un kultūrai. Hindi (Indijas oficiālā valoda) un urdu(Pakistānas oficiālā valoda) ir vienas un tās pašas hindus-tāni valodas standartformas ar vienādu gramatiku. Taču abu formu runātāji krasi atšķiras pēc reliģiskās piederības (pirmie ir lielākoties hinduisti, otrie – musulmaņi), un tas gadsimtu gaitā ir ietekmējis abu valodas formu savda-bību. Hindi valodā tiek izmantots devanagari raksts, bet urdu – arābu-persiešu alfabēts. Hindi valodas īpatnējā leksika (t.s. kultūrvārdi) ietekmējas galvenokārt no sans-krita, turpretī urdu valodā tā ir aizgūta no arābu, persiešu

17

25.10.2011., Nr. 43

un turku valodas. Līdzīgi ir ar malajiešu un indonēziešu valodu. Abas būtībā ir vienas un tās pašas malajiešu valodas formas, turklāt abu formu runātāju vairākums seko vienai un tai pašai islāma ticībai. Tomēr to vārdu krājumu nošķir abu valstu atšķirīgās koloniālās vēstures mantojums: pirmo ir ļoti stipri ietekmējusi angļu, bet otro – holandiešu valoda (divi piemēri no dažiem simtiem: “rēķinu” malajieši sauc akaun, bet indonēzieši – rekening; “aptieka” ir attiecīgi farmasi un apotek u. tml.).

Mums, latviešiem, tas var šķist neierasti, taču vienas un tās pašas valodas robežas un robežas starp divām valodām dažreiz var būt pavisam neskaidras. Šādos gadījumos runā par “dialektu kontinuumu” jeb, lietojot vācu terminu, Sprachbund (šim pēdējam terminam valodniecībā gan ir vairākas atšķirīgas nozīmes). Viena valoda, mainoties dažādām izloksnēm, var lēnām un nemanot pārplūst citā. Viens dialektu kontinuuma piemērs ir jau minētās serbu-horvātu un tibetiešu valodas. Cits, nu jau pagātnē esošs, bet joprojām hrestomātisks piemērs ir franču valoda. Mūs-dienās franču valodas dialekti un izloksnes ir praktiski iznīcināti; Parīzes, Lilles, Bordo un Marseļas ielās, Vandejas krūmājos un Provansas lavandas laukos mēs dzirdēsim vienu un to pašu franču valodu (lai gan ar dažādiem akcen-tiem jeb izrunām). Taču šī situācija ir salīdzinoši nesena, un tā ir mērķtiecīgas divu pēdējo gadsimtu politikas rezul-tāts. Ja mēs paraudzīsimies uz šīs valsts tradicionālo valod-niecisko karti, kāda tā izskatījās, piemēram, Lielās franču revolūcijas brīdī, un neskatīsimies uz dažādām reģionā-lajām valodām (basku, bretoņu, elzasiešu), ieraudzīsim ļoti raibu izlokšņu un dialektu paleti. Visas šīs izloksnes tiek sagrupētas trijās lielās dialektu grupās: oil dialektos (ziem-eļos), oc4 dialektos (dienvidos) un franču-provansiešu dia-lektos (dienvidaustrumos). Visu triju grupu robežas ir visai izplūdušas, ar daudzām pārejas izloksnēm starp tām. Lai padarītu visas lietas vēl sarežģītākas, oc dialektu kopumu parasti uzskata par atsevišķu oksitāņu valodu, un līdz ar to jāatzīst, ka oil valoda, virzoties uz dienvidiem, pamazām pārvēršas oksitāņu valodā. Viens no daudzajiem oil dialek-tiem – Ildefransas dialekts, kas bija Francijas karaļu galmā lietotā valoda – laika gaitā kļuva par Francijas oficiālovalodu.

Šīs valodnieciskās piezīmes varētu turpināt vēl ļoti ilgi. To vienīgais mērķis bija parādīt, cik sarežģīts var būt valodu un dialektu jautājums un cik delikātas situācijas ir dažreiz jārisina juristam, kad tiesību jautājumi saduras ar valodnie-cību. Tagad atgriezīsimies Latvijā un paraudzīsimies, kādi apstākļi valda mūsu zemē.

Mums, latviešiem, šajā ziņā ir paveicies. Pirmkārt, latviešu valodas dialekti nav tik atšķirīgi, lai tos nevarētu savstarpēji saprast. Kad pašreizējais XIV Dalailama četru gadu vecumā tika pārvests no sava dzimtā Amdo novada uz Tibetas galvaspilsētu Lhasu, tad Tibetas valdība bija spiesta pirmajos gados norīkot viņa vecākiem īpašu tulku, jo sazināties galvaspilsētas mēlē un pilnvērtīgi saprast to viņi nespēja. Līdzīga problēma var rasties mazāk izglīto-tiem arābiem: lai gan literārā arābu valoda ir viena, ikdienā lietotie dialekti stipri atšķiras viens no otra, un irākiešu un marokāņu sarunvalodas nebūt nav tik viegli savstarpēji saprotamas. Mums Latvijā tas nav un nevar būt aktuāli. Pat ja atsevišķu izlokšņu uztvere prasa papildu piepūli, tā tomēr nav tik apgrūtināta, lai būtu nepieciešams tulks. Pašam autoram nav nekādas saiknes ar Latgales novadu,

kurā viņš ir viesojies tikai trīs vai četras reizes savā mūžā. Un tomēr viņam nekad nav bijis nekādu sevišķu grūtību saprast žurnālu rakstus vai baznīcas sprediķus latgaliski.

Otrkārt, latviešu valodā nav “augsto” un “zemo” valodas reģistru gradācijas. Mēs rakstām un lasām gandrīz pilnīgi tāpat, kā runājam ikdienā, un mūsu sarunvaloda nemaz tik ļoti neatšķiras no oficiālās literārās valodas (pretēji piemēriir daudzas Āzijas valodas, modernā grieķu valoda līdz 1976. gadam vai afrikaans valoda līdz 1925. gadam).

Visbeidzot jāpiemetina, ka šā raksta autoram ir nācies ne vienu reizi vien dzirdēt kaismīgus strīdus par to, vai lat-galiešu valoda ir saucama par valodu vai par dialektu. No visa iepriekš teiktā var saprast, ka šis strīds ir neauglīgs un nevajadzīgs, jo katru no šiem jēdzieniem var pēc vajadzības apveltīt ar dažādu nozīmi. Mūsu likumdevējs, pieņemot Valsts valodas likumu, ir pieņēmis Zālamana cienīgu definī-ciju, minot “latgaliešu rakstu valodu kā vēsturisku latviešu valodas paveidu” (3. panta ceturtā daļa). Pie šīs normas mēs vēl atgriezīsimies.

III2009. gada 18. augustā Senāta Administratīvo lietu

departaments pieņēma visai īpatnēju lēmumu,5 kas tieši skar latgaliešu valodas problemātiku. Par šo lietu jau ir uzrakstīts gana daudz, bet īsumā atgādināsim tās apstāk-ļus.6 Uzņēmumu reģistra galvenais valsts notārs bija attei-cies pieņemt kādas biedrības reģistrācijas pieteikumu un tam pievienotos dokumentus tā iemesla dēļ, ka tie bija sastādīti latgaliešu rakstu valodā. Īpaši jāatzīmē, ka šis lēmums tika pieņemts pēc Valsts valodas centra viedokļa uzklausīšanas. Galvenā valsts notāra lēmums tika pārsū-dzēts, iesniedzot Administratīvajai rajona tiesai latgaliski uzrakstītu pieteikumu. Lai arī pieteikuma tekstā šī tiesa tika latgaliski nodēvēta par “Administratīvo rajona sūdu”, tā tomēr pieņēma pieteikumu izskatīšanai un izskatījusi noraidīja pēc būtības. Šajā sakarā pirmās instances tiesa pamatojās uz, autoraprāt, ļoti labu un pareizu argumentu: “Tas, ka pieteikums un iesniegums noformēts latgaliešu valodā, formāli rada priekšnoteikumu pieteikuma atstā-šanai bez virzības, tomēr no pieteikuma un tam pievie-notā lēmuma nepārprotami ir saprotams pieteicēja prasī-jums“ (autora izcēlums).

Par Administratīvās rajona tiesas spriedumu tika iesniegta apelācijas sūdzība (arī latgaliski), kura arī šā iemesla dēļ netika pieņemta. Par to tika iesniegta blakussū-dzība Administratīvajā apgabaltiesā un, pēc tam, kad tā bija sūdzību noraidījusi, Augstākajā tiesā. 2009. gada 18. augustā Augstākās tiesas Senāts pieņēma lēmumu noraidīt biedrības blakussūdzību. Īsi rezumējot, Senāta lēmuma motivācija ir šāda. Vispirms Senāts sasaista Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 110. pantu (kas satur vispārēju normu, ka tiesvedība notiek valsts valodā) ar Satversmes 4. panta pirmo teikumu (kas noteic, ka valsts valoda Lat-vijas Republikā ir latviešu valoda). Pēc tam Senāta analīze gandrīz pilnīgi pārslēdzas uz Satversmes 4. pantu, un rūpīgas vēsturiskas izpētes rezultātā tiek noskaidrots, ka “ar jēdzienu “latviešu valoda” [..] Satversmes 4. panta pirmajā teikumā apzīmēta latviešu literārā valoda”, turklāt tiek uzsvērts, ka “latviešu literārās valodas kā valsts valodas atzī-šanas mērķis ir nostiprināt valsts administratīvo vienotību”. Tiek minēta arī Valsts valodas likuma 3. panta trešā daļa, saskaņā ar kuru “likumdevējs nošķir latgaliešu valodu kā

18

25.10.2011., Nr. 43

latviešu valodas paveidu no latviešu literārās valodas”. Tad Senāts atgriežas pie APL un secina: tā kā ar valsts valodu ir domāta literārā latviešu valoda, tad “citas izloksnes vai valodas [APL] 110. panta otrās daļas izpratnē ir svešvalodas un latgaliešu rakstu valodā sastādīts dokuments atzīstams par dokumentu, kas sastādīts svešvalodā”.

Uzreiz jāsaka, ka šis pēdējais Senāta secinājums ir trejādi nepareizs, jo tas ir neloģisks, bīstams un lieks. Pirmkārt, tas ir absolūti neizprotams no elementārās formālās loģikas viedokļa. Valsts valodas likums taču ļoti skaidri, melns uz balta, pasaka, ka latgaliešu rakstu valoda ir latviešu valodas paveids! Tātad šaurākā kategorija “latgaliešu valoda” ietilpst plašākajā kategorijā “latviešu valoda”. Jā, protams, latga-liešu valoda nav literārā latviešu valoda (ko neviens arī nav apgalvojis), bet tomēr tā arī ir latviešu valoda. Tāpat arī ventiņu, tāmnieku, malēniešu, suitu un citas vietējās izlok-snes nav literārā latviešu valoda, tomēr tās ir vienas un tās pašas latviešu valodas formas. Autors pie labākās vēlēšanās nevar saprast, kā latviešu valodas dialektus un izloksnes var nosaukt par svešvalodām vai pielīdzināt tām. Saskaņā ar vienu no loģikas aksiomām (t.i., vienu no trijiem klasiska-jiem Domāšanas likumiem) neviena lieta nevar vienlaicīgi būt tās noliegums, tādēļ latviešu valoda nu nekādi nevar būt svešvaloda.

Otrkārt, Senāta secinājums ir aplams no valstiska un tie-sībpolitiska viedokļa, jo netiešā veidā apšauba mūsu nācijas vienotību. Zināmā mērā tas ir noniecinājums tam, ko ir panākuši Francis Trasuns, brāļi Skrindas, Jāzeps Rancāns un citi Latvijas vienotības cīnītāji. Mūsu nabaga tauta jau tā ir pietiekami šķelta un pazemota, vājināta un mankurtizēta, lai mēs varētu atļauties ar augstākā tiesu varas orgāna starp-niecību šķelt un vājināt to vēl vairāk. Ja latgaliešu valoda ir “pielīdzināma svešvalodai”, tad no tā var viegli izrietināt atziņu, ka latgalieši Latvijā ir mazākumtautība, – un tas savukārt ļoti patiktu tiem, kuri šodien aktīvi apšauba mūsu valsts konstitucionālos pamatus…

Treškārt, šis Senāta secinājums ir pilnīgi lieks. Senāts būtu varējis secināt, ka APL 110. pants ar valsts valodu saprot tikai un vienīgi literāro latviešu valodu, un pielikt šajā vietā punktu. Taču ar to problēma netiktu atrisināta, jo tās kodols paliek nesaskatīts. Un problēmas kodols ir šāds: lai arī ar APL 110. panta pirmajā daļā minēto tiesve-dības valodu patiešām ir saprotama latviešu literārā valoda, tad tas tomēr nenozīmē, ka privātpersonas pieteikumam un citiem pušu iesniegtiem dokumentiem būtu jāatbilst tādam pašam un tikpat augstam valodas standartam kā pašas tiesas spriedumiem. Nevēloties nevienu apvainot, autors tomēr vēlētos atgādināt, ka tiesu varas uzdevums šāda veida strīdos nav nedz mācīt lietas dalībniekiem “mīlēt Raini” vai labot citus vienas vai otras puses latviešu valodas skolotājas atstātos robus, nedz arī “stiprināt valsts adminis-tratīvo vienotību”. Tiesas procesa uzdevums ir aizsargāt pri-vātpersonu aizskartās tiesības un likumīgās intereses – ne vairāk un ne mazāk. Šajā sakarā nav skaidrs, kādēļ Senāts nemaz nav minējis kādu citu APL normu, kurai īstenībā būtu jābūt visas mūsu analīzes pamatā, un proti, 5. pantu: “Administratīvajā procesā, it īpaši pieņemot lēmumu pēc būtības, iestāde un tiesa piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.”

Vai literārās valodas standarta pieprasīšana no lietas dalībniekiem veicina viņu tiesību un tiesisko interešu aiz-sardzību? Noteikti ne, jo ne visi ir spējīgi šādu standartu uzturēt. Tiesai saskaņā ar tās darbības pamatmērķi ir jāpieņem pieteikums arī kļūdainā latviešu valodā, ja vien pieteikuma saturs ir pilnīgi saprotams. Un, ja tiesai ir jāpieņem pieteikums kļūdainā latviešu valodā, tad kādēļ tai nebūtu jāpieņem pieteikums reģionāli savdabīgā latviešu valodā?

Pēc autora domām, tiesību efektivitātes princips un veselais saprāts pasaka mums priekšā vienīgo iespējamo kritēriju, pēc kura šādos apstākļos būtu jāvadās, un tas ir objektīvās saprotamības kritērijs. Ja pieteikums ir uzrak-stīts vidusmēra literārās latviešu valodas runātājam sapro-tamā veidā, tad tas ir jāpieņem. Ja nē, tad tas ir jānoraida. Tieši šo kritēriju piemēroja Administratīvā rajona tiesa, ar pirmskara senatoru cienīgu formulējumu atzīstot par pie-tiekamu, ka “no pieteikuma un tam pievienotā lēmuma nepārprotami ir saprotams pieteicēja prasījums”. Diemžēl augstāko instanču tiesas nolēma šo kritēriju atmest un drīzāk iet pa tiesību formālisma ceļu, kas, protams, var izsaukt tikai dziļu nožēlu.

IVTagad no Senāta sēžu zāles atgriezīsimies Saeimas ple-

nārsēžu zālē un paklausīsimies, kā jaunievēlētie deputāti dod zvērestu vai svinīgo solījumu. Un, kamēr viņi to dara, papētīsim, ko latgaliešu valodas sakarā saka spēkā esošās tiesību normas. Uzreiz jāpiezīmē, ka Senāta 2009. gada 18. augusta lēmums mums šeit īpaši nepalīdzēs, jo, pirm-kārt, tas ir pieņemts pilnīgi citā tiesiskā attiecībā, otrkārt, tas pēc būtības nav pareizs, un treškārt, Saeimas locekļu pilnvaru pārbaudīšana saskaņā ar Satversmes 18. panta pirmo daļu ir tikai un vienīgi pašas Saeimas un nevis tiesu kompetencē; tiesām par deputātu zvērestu nav nekādas daļas.

Satversmes 18. panta otrā daļa 2002. gada 30. aprīļa redakcijā satur ļoti precīzu deputāta zvēresta (vai svinīgā solījuma) tekstu: “Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”

Protams, katrs deputāts var izdarīt šajā tekstā divus mazus grozījumus jeb, precīzāk sakot, pielāgojumus: pirm-kārt, katrs no deputātiem var izvēlēties vārdus “zvēru” vai “svinīgi solu” (ja reliģisku, ētisku, estētisku vai citādu personisku iemeslu dēļ nevēlas zvērēt, ir iespēja izvēlēties maigāko “solījuma” versiju), un otrkārt, aiz vietniekvārda “es” parasti (lai gan ne vienmēr) tiek iestarpināts zvērētāja vai solītāja vārds un uzvārds. Ārpus tā deputātu radošajai iztēlei nemaz nepaliek vietas, un zvērests jānodod tieši tādā veidā, kā tas ir rakstīts.

Tas nozīmē, ka no saturiskā viedokļa deputāts nedrīkst saturiski mainīt zvēresta tekstu, citādi visam zvērēšanas vai solīšanas procesam zustu jēga. Bet ko lai dara, ja depu-tāts zvēresta tekstā izlaiž kādu vārdu? Te autoram nav un

Numura tēma

19

25.10.2011., Nr. 43

nevar būt nekāda cita ieteikuma, kā tikai šis: atstāt šo jau-tājumu sēdes vadītāja veselā saprāta izlemšanai. Protams, ja deputāts izlaiž vai “norij” saikli “un” vai vietniekvārdu “es”, tad nebūtu saprātīgi likt viņam atkārtot zvēresta tekstu tikai tādēļ vien, jo saturiskā ziņā no tā pilnīgi nekas nemainās. Savukārt, ja “un” aizvieto ar “vai”, tad izmainās visa teksta vai tā daļas semantiskais saturs, un šādā situ-ācijā sēdes vadītājam būtu pamatoti jālūdz atkārtot zvē-restu vēlreiz. Diez vai Saeimā ir vajadzīgs deputāts, kurš grasās aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu vai kā demokrātisku valsti.

Tomēr paliek jautājums par zvēresta došanas formu: vai to drīkst nodot latgaliski? Saeimas kārtības ruļļa 3. panta otrā daļa precizē, ka “solījumu Saeimas loceklis dod lat-viešu valodā”. Šeit uzreiz var rasties kārdinājums atsaukties uz Valsts valodas likuma 3. panta ceturto daļu, saskaņā ar kuru “Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēs-turiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību”. Tomēr šīs normas nozīme ir ierobežota. No vienas puses, kā mēs jau redzējām, tā skaidri pasaka, ka lat-galiešu valoda ir latviešu valodas paveids, nevis svešvaloda. No otras puses, Valsts valodas likuma 3. panta ceturtās daļas formulējums ir tīri programatisks. Tas uzliek valstij vispārēja veida politisku pienākumu, taču tas noteikti nav pietiekami konkrēts, lai no tā kādam rastos noteiktas sub-jektīvas tiesības.

Taču atsauce uz minēto pantu šajā gadījumā pat nav nepieciešama. Tāpat kā jautājumā ar atsevišķu vārdu izlai-šanu sēdes vadītāja veselā saprāta kritērijs varētu būt pilnīgi pietiekams. Paraudzīsimies, kā zvērestu nodeva, piemēram, jau minētais deputāts J. Viļums:

“As, uzņemūtīs Saeimys deputata omota pīnuokumus, Latvejis tautas prīškā zvāru byut uzticeigs Latvejai, stypry-nuot tuos suverenitati un latvīšu volūdu kai vīneigū vaļsts volūdu, aizstuovēt Latveju kai naatkareigu un demokra-tisku vaļsti, sovus pīnuokumus piļdēt gūdpruoteigi un pēc lobuokuos apziņis. As apņemūs īvāruot Latvejis Satversmi un lykumus.”

Taču atsauce uz minēto pantu šajā gadījumā pat nav nepieciešama. Tāpat kā jautājumā ar atsevišķu vārdu izlai-šanu sēdes vadītāja veselā saprāta kritērijs varētu būt pilnīgi pietiekams. Konkrētajā gadījumā zvērests ir teikts latviski (bet kādā tad citā valodā?). Visu vārdu secība ir skrupulozi ievērota. Zvērests ir neapšaubāmi skaidrs un saprotams klausītājiem no pirmā līdz pēdējam vārdam. Tas, ka depu-tāts ir nolēmis atsevišķas valodas skaņas (un arī gandrīz tikai patskaņus) artikulēt savam novadam raksturīgā veidā, nav pietiekami, lai konstatētu Satversmes 18. panta un Saeimas kārtības ruļļa 3. panta otrās daļas neizpildi. Šādos apstākļos jāsecina, ka zvērests ir nodots pareizi.

Varbūt tomēr latgaliešu valodai reiz būs lemts tikt Saeimā arī bez armijas un flotes?¢

1 Ja lasītājus interesē šīs parādības dziļāka teorētiskā analīze, tad autors var ieteikt čehu profesora Zdeneka Kīna (Zdeněk Kühn) lielisko monogrāfiju: The Judiciary in Central and Eastern Europe: Mechanical Jurisprudence in Transformation, Martinus Nijhoff, 2011.2 Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, 17.04.1931., 4. lpp.3 Moldovas Republikas konstitūcijas 13. panta pirmā daļa.4 “Oil” un “oc” dialektu nosaukumi radušies no vārda “jā” sākotnējās izrunas attiecīgi vienā un otrā dialektu grupā.5 Lieta Nr. SKA–596.6 Sīkāk par šo lietu sk.: Kretainis K. Par latgaliešu rakstu valodas statusu. Jurista Vārds, 01.09.2009., Nr. 35(578).

NEDĒĻAS ŽURNĀLS KATRAMLATVIJAS JURISTAM!

Labas cenas 2012. gadam! 12 mēneši – Ls 45pastāvīgajiem lasītājiem – Ls 40

Īpaši draudzīgi piedāvājums studentiem,mācību iestādēm un bibliotēkām:gada abonements tikai Ls 30!

6 mēneši – Ls 24, 3 mēneši – Ls 13

Žurnāla abonentiem – bezmaksas pieeja www.juristavards.lv (25 dokumenti mēnesī)(Paroli noskaidro “Latvijas Vēstneša” Pārdošanas daļā: 80006000)

Abonē: pa bezmaksas tālruni 80006000, internetā www.juristavards.lv vai Latvijas Pastā.

19191919191919191919

20

25.10.2011., Nr. 43

Numura tēma

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Dr.philol. INITA VĪTOLA, Latviešu valodas aģentūras Valodas attīstības daļas vadītāja

Kāds ir Satversmes 18. pantā minēto jēdzienu “svinīgi solu” un “zvēru” saturs, un vai savstarpējā salīdzinājumā tie atšķiras, vērtējot no valodas normām?

Uz šo jautājumu var atbildēt pietiekami īsi un skaidri. Faktiski

atbilde jau ir ietverta svinīgā solījuma tekstā, piedāvājot izvēles iespējas. Vārda zvērēt nozīme ir ‘svinīgi solīt, apgalvot’ (Latviešu valodas vārdnīca. Rīga : Avots, 2006, 1204. lpp.). Savu-kārt solīt nozīmē ‘izteikt apņem-šanos, gatavību (ko dot, veikt); ļaut cerēt (kādam), ka (kas) notiks (tiks dots, veikts)’ (sk. turpat).

No vārdnīcās piedāvātā skaidro-juma varam secināt – kā sinonīmi (ar vienādu nozīmi) ir lietojami vārds zvērēt un vārdu savienojums svinīgi solīt.

Vai un kādēļ var runāt par lat-galiešu valodu, vai tomēr tas uzska-tāms tikai par latviešu valodas dia-lektu?

Jāatzīmē, ka lingvistiskajā lite-ratūrā no latviešu valodas netiek nošķirta atsevišķa t. s. latgaliešu valoda. Tas ir viens no latviešu valodas dialektiem – augšzemnieku dialekts ar divām izlokšņu grupām (latgaliskajām un sēliskajām). Arī Valsts valodas likumā netiek lietots jēdziens “latgaliešu valoda”. Latga-liešu rakstu valoda likuma izpratnē ir latviešu valodas paveids.

Nevar noliegt, ka mūsdienās lat-viešu valoda funkcionē ne tikai lat-

viešu literārajā rakstu un mutvārdu formā (kopēja visai tautai), joprojām ir izdalāmi trīs dialekti (kas ir terito-riāli valodas paveidi) un vairāk nekā 500 izlokšņu.

Latviešu valodai vēsturiski ir izveidojusies arī otra rakstības tra-dīcija – latgaliešu rakstu valoda (veidojusies uz Dienvidlatgales izlokšņu pamata). Augšzemnieku dialekta, latgaliešu rakstu valodas un latviešu literārās valodas līdzās-pastāvēšana ir mūsu bagātība, taču nevar noliegt līdzāspastāvēšanas problemātiku.

Jāpiebilst, ka lingvistiskā aspektā ne augšzemnieku, ne kādu citu lat-viešu valodas dialektu tomēr nav iespējams traktēt kā svešvalodu.

Vai Saeimas deputātu svinīgā solījuma/ zvēresta došana latgaliski, valodnieku skatījumā, ir Satversmes 18. panta pārkāpums?

To, vai tas ir pārkāpums, ir tiesīgi lemt juristi. Taču atbilstoši Valsts valodas likumam oficiālajā saziņālatviešu valoda kā valsts valoda lieto-jama, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas. Ar literāro valodu saprot visai tautai kopīgu vēstu-riski izveidojušos normētu tautības

Dr.hab.philol. INA DRUVIETE LU profesore, sociolingviste un Saeimas deputāte

Vai Saeimas deputātu svinīgā solījuma/ zvēresta došana latgaliski, valodnieku skatījumā, ir Satversmes 18. panta pārkāpums?

Latvijas Republikas Satversmē un Valsts valodas likumā noteikts, ka valsts valoda ir latviešu valoda. Un latviešu valoda tāpat kā jebkuras citas valsts oficiālā vai valsts valoda eksistē daudzveidīgās formās – nacionālajos variantos, dialektos jeb teritoriālajos variantos, sociolektos jeb sociālajos variantos, idiolektos (katra valodas lietotāja individuālajā runā). Jebkurā izkoptā valodā pastāv arī funkcionālā un ekspresīvā stilistiskā diferenciā-cija. No sociolingvistikas viedokļa visas valodas izpausmes formas ir vien-līdz vērtīgas un cienījamas, tomēr stingri jāšķir, kurās situācijās katra no tām lietojama.

Latviešu valodā uz augšzemnieku dialekta latgalisko izlokšņu pamata vēs-turiski ir izveidojies īpašs paveids – latgaliešu rakstu valoda. Latvijas valsts rūpējas par šā paveida saglabāšanu un attīstību; it īpaši beidzamajos gados sniegts liels atbalsts tā izpētei, lietošanai plašsaziņas līdzekļos un fakultatīvai apguvei izglītības sistēmā Latgales reģionā. Šajā reģionā tāpat kā Kurzemē,

Foto: no personīgā arhīva

Par latgaliešu valodu: filologu skatupunkti

21

25.10.2011., Nr. 43

vai nacionālās valodas formu, kas pastāv mutvārdu un rakstu formā, resp., literārā valoda ir virsdialektāla valoda.

Tas nozīmē, ka ne augšzemnieku, ne vidus, ne lībiskajā dialektā (resp., izloksnēs) svinīgais solījums Latvijas tautas priekšā nebūtu dodams, kaut vai tādēļ, lai nolasīto tekstu saprastu visi Latvijas iedzīvotāji – arī tie, kas nav attiecīgā dialekta vai izloksnes runātāji vai kuri ir apguvuši tikai latviešu literāro valodu kā valsts valodu.

Kā praktiski izpaužas Valsts valodas likuma 3. panta ceturtā daļa, kas nosaka, ka valsts nodrošina lat-galiešu rakstu valodas kā vēsturiskas latviešu valodas paveida saglabā-šanu, aizsardzību un attīstību?

Te būtu jāpapildina, ka Valsts valodas likums paralēli latviešu valodas saglabāšanai un aizsardzībai nodrošina ne tikai latgaliešu rakstu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību (3.4.), bet arī latviešu zīmju valodas attīstīšanu un lietošanu saziņā ar nedzirdīgajiem cilvēkiem (3.3.), lībiešu valodas kā pirmiedzī-votāju valodas saglabāšanu, aizsar-

dzību un attīstību (4.), kā arī zināmā mērā nosaka mazākumtautību tie-sības lietot dzimto vai citas valodas tajā vai citā funkcionālajā sfērā.

Tiesību akta 3. panta ceturtā daļa ar likuma spēku apliecina lat-galiešu rakstu valodas statusu, kas paver dažādas iespējas šī valodas paveida attīstībai gan lingvistiskās izpētes ziņā (iespēja iegūt valsts pētījumu programmu finansē-jumu), gan izglītības sfērā (infor-mācijas par latgaļu rakstu valodu iekļaušana skolu un augstskolu mācību saturā, atbalsts mācību un mācību metodisko līdzekļu izstrādē, studiju kursi vai to daļas augstskolās, fakultatīvās nodarbības vispārējās izglītības posmā u. tml.), gan šī rakstu valodas paveida lieto-juma popularizēšanā un paplašinā-šanā, īstenojot dažādus pasākumus un projektus ar valsts un/vai starp-tautisko fondu atbalstu. Praktiskās izpausmes un iespējas var būt un ir visdažādākās, taču valsts esam mēs paši. Un neviens cits latga-liešu rakstu valodas attīstībā nevar izdarīt vairāk un labāk kā paši Lat-gales reģiona iedzīvotāji.¢

Vidzemē un Zemgalē pastāv t.s. diglosija: daudzi iedzīvotāji vienlīdz labi pār-valda gan vietējo izloksni, gan latviešu kopvalodu – literāro valodu – un tās lieto atbilstoši situācijai.

21. gadsimtā konkurētspējīgas ir tikai valodas ar izkoptu un attīstītu literārās valodas formu – vienotu terminoloģiju un ortogrāfiju, kodificētām leksikas ungramatikas normām. Latviešu literāro valodu mūsu kultūras darbinieki un vārda mākslas meistari ir veidojuši vairāk nekā 400 gadu. Tā nav identificējamaar kāda noteikta Latvijas novada izloksni, bet ir virsdialektāla, uzņēmusi visu vērtīgāko no visām Latvijas vairāk nekā 500 izloksnēm. Tā ir mūsu valsts, tās novadu un iedzīvotāju vienotības simbols, tā ir sabiedrības lingvistiskās integrā-cijas pamats un šai formā reprezentē Latviju kā viena no Eiropas Savienības ofi-ciālajām valodām. Apšaubīt literārās valodas vienojošo lomu nozīmē apšaubīt Latvijas valsts teritoriālo integritāti.

Valsts valodas likums nosaka, ka oficiālā komunikācijā ievērojamas lat-viešu literārās valodas normas, tātad lietojama tieši latviešu literārā valoda, nevis kāda cita no latviešu valodas eksistences formām. Nav šaubu, ka saziņa valsts parlamentā, valsts un pašvaldību iestādēs ir oficiāla komunikācija, tādēļtajā gan runas, gan rakstu formā lietojama tikai un vienīgi literārā valoda. Jebkura cita latviešu valodas paveida izvēle liecina par elementāru socioling-vistisku aksiomu neizpratni. Ja kāds vēlas rosināt Valsts valodas likuma pār-skatīšanu, tas jādara citām metodēm un skaidri jāapzinās arī šādas rīcības negatīvā ietekme uz latviešu valodas kā vienīgās valsts un oficiālās valodasstatusa saglabāšanu.¢

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Dr.philol. JANĪNA KURSĪTE-PAKULE, LU profesore un Saeimas deputāte

Vai Saeimas deputātu svinīgā solījuma/ zvēresta došana lat-galiski, valodnieku skatījumā, ir Satversmes 18. panta pārkā-pums?

Neatbildēšu, kā ir valodnieku skatījumā, jo neesmu valodniece, bet gan literatūrzinātniece un folkloriste. Atbildēšu plašāk – kā filoloģe.

Satversmē ir zvēresta teksts latviešu literārajā valodā, zvē-restu, kā zinām, nedrīkst ne formā, ne saturā mainīt, citādi tas vairs nav zvērests. Ja zvērests būtu jānodod rakstiski, tad tas būtu pieņemami, jo latgaliešu rakstu valoda ir normēta un ir otrs latviešu valodas paveids līdzās literārajai valodai. Savu-kārt runas forma latgaliski nav normēta, katrs runā savā dzimtajā izloksnē. To varēja redzēt arī zvē-resta nodošanas laikā – J.Viļums runāja vienā izloksnē, G.Igaunis citā. Zvēresta nodošana izloksnē nebūtu pieņemama, jo mums ir jākopj un jāuztur latviešu literārā valoda. Izlokšņu iespējas un spēks slēpjas to iespējamā izmantojumā literatūrā, teātrī, plašāk – mākslā, arī ikdienas saziņā.¢

22

25.10.2011., Nr. 43

Numura tēmakas savukārt neizslēdz latviešu valodas paveidu: latviešu literārās valodas, lat-galiešu rakstu valodas, latviešu valodas izlokšņu lietojumu. Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda, savukārt tai ir vairāki paveidi – tātad deputāti J. Viļums un G. Igaunis lietoja valsts valodu arī tad, kad zvērestu deva latgaliski.

Šai kontekstā un situācijā Saeimas priekšsēdētājai tomēr bija jānorāda konkrēti – latviešu literārajā valodā. Citādi izveidojas situācija, ka latviešu un latgaliešu valodas tiek pretnosta-tītas, pēdējo tādējādi marginalizējot kā “ne valsts valodu” jeb svešvalodu.

Tas tad arī raisa nevajadzīgo saspī-lējumu un rezonansi sabiedrībā un medijos, jo nevar noliegt – dalījums pareizajos un nepareizajos latviešos Lat-vijas sabiedrībā ir ļoti dzīvs. Šāds varas pārstāves šķietami nesvarīgs teikums ir būtisks signāls sabiedrībai un ir pelnījis uzmanību un novērtējumu.

Tā kā Latvijā lingvistiskajai identi-tātei ir liela nozīme, šie jautājumi nebūt nav tik viennozīmīgi – latviešu un lat-galiešu valodu pretnostatījums šķeļ arī latviešu etnosu un veicina vienas iedzī-votāju grupas piederības sajūtas mazi-nāšanos, distancēšanos.

Literārajai valodai ir normēta gan runas, gan rakstu forma. Mani novē-rojumi liecina, ka Saeimā zvērests ne vienmēr tiek dots atbilstoši latviešu literārās valodas normām – nolasot vai norunājot zvēresta tekstu, deputāti atkāpjas no pareizrunas normām un runā ar savu izlokšņu iezīmēm, citu valodu ietekmēm. Tātad praksē tiek lietots un ir nostiprinājies šāds lietojums, un ar to Saeimas prezidijs ir mierā.

Kāpēc tad lai šis noteiktā rakstu formā fiksētais zvērests nevarētu tikt nolasīts latviešu valodas izloksnē?

“Augstākās tiesas Senāta Adminis-tratīvo lietu departaments 2009. gada 18. augusta lēmumā lietā SKA – 596/2009 atzina, ka latviešu literārās valodas kā valsts valodas atzīšanas mērķis ir nostip-rināt valsts administratīvo vienotību. Likumdevējs nošķir latgaliešu valodu kā latviešu valodas paveidu no latviešu lite-

rārās valodas. Atsevišķas latviešu valodas izloksnes izdalīšana un valsts valodas statusa piešķiršana būtu pretēja likumde-vēja noteiktajam mērķim. Citas izloksnes vai valodas ir svešvalodas. Latgaliešu rakstu valodā sastādīts dokuments atzīstams par dokumentu, kas sastādīts svešvalodā.”

Šis lēmums tika noformēts varbūt juridiski korekti, lai konkrētajā situācijā risinātu konkrētu problēmu, bet nedo-mājot par sekām – politisko un lingvis-tisko fonu un Latvijas sabiedrības integ-rācijas problēmām nākotnē.

Šobrīd šis precedents kalpo kā anekdotisks piemērs tiesu varas anal-fabētismam latgaliešu rakstu valodas jautājumā.

Augstākās tiesas Senāta Adminis-tratīvo lietu departamenta atzinums, ka “citas izloksnes vai valodas ir sveš-valodas”, savdabīgi interpretē Valsts valodas likumu, kas latgaliešu rakstu valodu definē kā vēsturisku latviešuvalodas paveidu, citas valodas atzīstot par svešvalodām.

Turklāt arī lingvistiski lēmums nav korekts – izloksne ir valodas paveids, tātad tā nevar būt cita valoda.

Lai arī AT norāda, ka “latviešu lite-rārās valodas kā valsts valodas atzīšanas mērķis ir nostiprināt valsts administra-tīvo vienotību”, faktiski šāds lēmums veicina separātismu un sabiedrības šķelšanos, latviešu majoritātes apdrau-dējumu.

No otras puses, šāds Senāta atzi-nums var kalpot arī kā juridisks pamats trešās dzīvās baltu valodas – latgaliešu valodas – atzīšanai.

“Vienlaikus Satversmes tiesa 2007. gada 29. novembra spieduma lietā Nr. 2007–10–0102 (Robežlīguma lieta) seci-nājuma daļā vairākas rindkopas, pie-mēram, 33.1., 39.2., 39.3. punktā, sagla-bātas latgaliski un nav dots to tulkojums latviešu literārajā valodā.”

Tas ir loģiski, jo latgaliešu rakstu valoda ir Valsts valodas likumā definētsun aizsargāts latviešu valodas paveids – otra latviešu valodas rakstu tradīcija, ar ko mūsu tauta var tikai lepoties. Latga-liskā Latgale ir latviskā Latgale – latga-

Dr. philol. ILZE SPERGAPiezīmes pie “JV” jautājumiem

Pirms sniegt savu viedokli par “Jurista Vārda” uzdotajiem jautāju-miem, vēlējos izteikt arī dažas piezīmes par redakcijas formulētajiem faktiem, kas minēti šo jautājumu kontekstam.

“Valsts valodas likums nosaka, ka ofi-ciālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas. Arī Satversmes 18. panta Saeimas deputāta svinīgais solījums rak-stīts latviešu literārajā valodā. Tomēr divi 11. Saeimas deputāti – Gunārs Igaunis un Juris Viļums – vēlējās teikt svinīgo solījumu latgaliski, bet Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa aicināja šos deputātus dot vēlreiz svinīgo solījumu vai zvērestu latviešu valodā, kā tas ir pie-ņemts pēc literārās valodas normām.”

Pēdējais apgalvojums: “Solvita Ābol-tiņa aicināja šos deputātus dot vēlreiz svinīgo solījumu vai zvērestu latviešu valodā, kā tas ir pieņemts pēc literārās valodas normām” nav korekts. S. Ābol-tiņa minētajā gadījumā aicināja abus deputātus zvērestu atkārtot valsts valodā,

Foto: Toms Grīnbergs, Universitātes Avīze

Standarta 1. variants: http://visc.gov.lv/saturs/vispizgl/programmas/vidskolai/latval_1var_03062008.pdf Sasniedzamais rezultāts un komunikatīvās un valodas kompetences 10. klasei62. Literārā valoda un dialekti. Izloksnes jēdziens. Vidus, augšzem-nieku un lībiskais dialekts, to galvenās atšķirības. Latgaliešu rakstu valodaIzprot latgaliešu valodas kā vēsturiski veidojušās latviešu valodas paveida problēmas tās saglabāšanā, aizsardzībā, attīstībā.

Standarta 2. variants:http://visc.gov.lv/saturs/vispizgl/programmas/vidskolai/latval_2var_03062008.pdf Valodas mainība un attīstība (6% no kopējā mācību stundu skaita) 4.1. indoeiropiešu valodu saime, baltu valodas, latviešu literārās valodas attīstības posmi. Latviešu valodas pētnieki; 4.2. literārā valoda un valodas paveidi; 4.3. runas kultūras jēdziens un valodas normas.Sasniedzamais rezultāts un komunikatīvās un valodas kompe-tences 10. klasei: izprot latgaliešu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida problēmas tās saglabāšanā, aizsardzībā, attīstībā. Ir priekšstats par latgaliešu rakstu valodas noteikumiem.

23

25.10.2011., Nr. 43

liešu rakstība par spīti drukas aizliegumiem un rusifikācijaspolitikai ir bijusi svarīgs latviskās identitātes balsts jau gad-simtiem ilgi.

Rūpēties par savu valodu var tikai informēta sabied-rība, tāpēc prieks, ka prasība gūt izpratni par latgaliešu rakstu valodu un tās problēmām, ortogrāfijas normām iriekļauta vispārējās izglītības standartā – tas jāapgūst 10. klasē (sk. standarta 1. un 2. variantu).

Atbildes uz “JV” jautājumiemKāds ir Satversmes 18. pantā minēto jēdzienu “svinīgi

solu” un “zvēru” saturs, un vai savstarpējā salīdzinājumā tie atšķiras, vērtējot no valodas normām?

Satversmes veidošanas laikā, acīmredzot, ir bijis svarīgi definēt, ko nozīmē vārds zvērēt. Tie ir sinonīmi.

Latviešu literārās vārdnīcas elektroniskajā versijā (tezaurs.lv): zvērēt – dot oficiālu zvērestu; noteikti, arī svinīgi apgalvot,apsolīt (ko).

Latviešu valodas vārdnīcā (tezaurs.lv): zvērēt – svinīgi solīt, apgalvot.

Faktiski, runājot zvēresta tekstu, būtu jālieto tikai viens no tiem – deputātam pašam izvēloties runas situācijai atbilstošāko.

Vai un kādēļ var runāt par latgaliešu valodu, vai tomēr tas uzskatāms tikai par latviešu valodas dialektu?

Atbilstoši mūsdienu valodniecības terminoloģijai tāda latgaliešu dialekta nemaz nav – ir latgaliešu rakstu valoda un augšzemnieku dialekta latgaliskās izloksnes (augšzemnieku dialektā ietilpst arī sēliskās izloksnes).

Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. – R., 2007 (Vārdnīca apstiprināta LZA Terminoloģijas komisijā.):

“Latgaliešu rakstu valoda – daļēji kodificēts latviešuvalodas reģionālais paveids, kas izveidots uz latgalisko izlokšņu pamata. Latgaliešu rakstu valoda tiek lietota rakst-veida saziņā, ieskaitot literatūru, un publiskajā runā (izcē-lums mans – I.S.).

Latgaliskās izloksnes – latviešu valodas augšzemnieku dia-lekta izloksnes, ko runā Latgalē un Ziemeļaustrumvidzemē.”

Apzīmējums “latgaliešu valoda” tiek lietots pārsvarā sarunvalodā un rakstos ērtības dēļ, tomēr ar to tiek saprasta latgaliešu rakstu valoda – standartizēta jeb literārā valoda, kas tiek lietota dažādu izlokšņu lietotāju starpā un kam pamatā ir noteikta izlokšņu grupas pazīmes (līdzīgi kā latviešu lite-rārajai valodai, kas balstīta vidus dialekta izloksnēs), bet kas pilnībā neatbilst nevienai izloksnei.

Latgaliešu rakstu valoda ir latviešu valodas paveids un tai piemīt vairākas būtiskas literārās valodas pazīmes:

• tā ir tautai (šai gadījumā – tautas daļai) kopīgs polifunk-cionāls valodas paveids,

• tās pamatā ir tautas valoda – latviešu valodas augšzem-nieku dialekta latgaliskās izloksnes,

• tā ir sabiedriski atzīta un lietota medijos un literatūrā,• tās rakstu formu apzināti izkopj un veido rakstnieki,

dzejnieki, korektori un izdevēji,• to normē valodas speciālisti (2007. gadā Tieslietu minis-

trijas Valsts valodas centrs apstiprināja “Latgaliešu rakstības noteikumus”),

• to savstarpējā saziņā izmanto dažādu latgalisko izlokšņu lietotāji.

Vai Saeimas deputātu svinīgā solījuma/zvēresta došana latga-liski, valodnieku skatījumā, ir Satversmes 18. panta pārkāpums?

Satversmes 18. pants nenosaka valodu, kādā tiek dots solī-jums, bet liek dot solījumu, kas pierakstīts latviešu literārajā valodā – “Saeimas locekļa pilnvaras iegūst Saeimā ievēlēta persona, ja tā Saeimas sēdē dod šādu svinīgu solījumu (..)”.

Tātad Satversme nenosaka, kā izrunājams šis solī-jums – prasības dot solījumu latviešu literārajā valodā, kam ir

noteiktas pareizrakstības un pareizrunas normas, te nav. Jāpiebilst – šādas prasības nav arī Saeimas kārtības rullī,

kas gan saka, ka solījums dodams latviešu valodā.Tā kā latviešu valodas paveidi ir arī izloksnes, tad solī-

jumu atbilstoši Saeimas kārtības rullim var dot arī latviešu valodas augšzemnieku dialekta latgaliskajās izloksnēs (tieši tāpat kā arī citās latviešu valodas izloksnēs).

Iespējams, šeit tomēr ir juridisks pamats, kāpēc Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa iejaucās – tekstu deputāti bija saga-tavojuši un nolasīja latgaliešu rakstu valodā un latgalisko izlokšņu runas forma atšķiras no latviešu literārās valodas rakstības.

Kā praktiski izpaužas Valsts valodas likuma 3. panta ceturtā daļa, kas noteic, ka valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiskas latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību?

Diemžēl gandrīz nekā, ja neskaita latgaliešu rakstu valodas iekļaušanu vispārējā vidējās izglītības standartā un finansējumu, piemēram, VKKF programmām.

Privātpersonām un NVO ir unikāla iespēja ieguldīt savu laiku un līdzekļus, lai pildītu valsts funkcijas un īstenotu savas intereses – latviešu valodas latgaliešu rakstu valodas paveida pastāvēšanu, izpēti, lietošanu dažādās funkcijās.

Latgaliešu rakstu valodas pastāvēšana Latvijā ir entuziastu rokās un tiek īstenota īstermiņā – no projekta līdz projektam. Piemēram, valsts valodas politikas pamatnostādnēs 2005.–2014. gadam par latgaliešu rakstu valodu un tās saglabāšanu, aizsardzību un attīstību nav ne vārda.

Tai pašā laikā sabiedrībā ir gan interese, gan pieprasījums pēc latgaliešu kultūras un valodas. Tomēr pat Izglītības un zinātnes ministrijā, kā to esmu novērojusi, piedaloties darba grupās un to diskusijās, valda stereotipisks priekšstats, ka par latgaliešu rakstu valodu jārūpējas tikai pašiem latgaliešiem – valoda jāapgūst mājās. Tomēr, ja latviešu literāro valodu nebūtu iespējams apgūt skolā, tas būtu būtisks Valsts valodas likuma pārkāpums. Kāpēc latgaliešu rakstu valoda nav pelnī-jusi valsts aizsardzību, kas turklāt noteikta tās likumdošanā?

Valsts kultūrpolitikas vadlīnijās 2006.–2015. gadam kā problēma norādīts: “Sabiedrībā nav pietiekami novērtēta lat-viešu valodas kultūrvēsturiskā daudzveidība un tās dialektu vērtība lokālās kultūrvides veidošanā, t.sk. latgaliešu rakstu valodas nozīme identitātes stiprināšanā Latgales kultūrvēs-turiskajā reģionā. Reāli nedarbojas Valsts valodas likuma 3. panta 4. punkts “Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību”. (Izcēlums mans – I. S.)

Lai šis Valsts valodas likuma punkts darbotos, ir jāveic izmaiņas likuma 23. pantā:

(1) Oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojotspēkā esošās literārās valodas normas // Oficiālajā saziņālatviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās latviešu lite-rārās un latgaliešu rakstu valodas normas

(2) Latviešu literārās valodas normas kodificē Valsts valodascentra Latviešu valodas ekspertu komisija. // Latviešu literārās un latgaliešu rakstu valodas normas kodificē Valsts valodascentra Latviešu valodas ekspertu komisija. (tas faktiski notiek jau šobrīd – komisijai ir Latgaliešu rakstu valodas apakškomisija)

(3) Latviešu valodas ekspertu komisijas nolikumu un lat-viešu literārās valodas normas apstiprina Ministru kabinets. // Latviešu valodas ekspertu komisijas nolikumu un latviešu literārās un latgaliešu rakstu valodas normas apstiprina Ministru kabinets.

Iespējams, likumdošanā jānorāda, kādās sfērās lietojama latgaliešu rakstu valoda. Piemēram, Latgales reģionā, pašval-dībās un to iestādēs.

Tas tikai veicinātu latviešu valodas konkurētspējas pie-augumu un aktualitāti Latgales reģionā.¢

24

25.10.2011., Nr. 43

Latgaliešu valoda un Satversme

Dr.iur. JĀNIS PLEPS

Tajā laikā šie Ministru prezidenta brīdinājumi likās vēs-turiski romantiska nodeva Latvijas valstiskuma tapšanas laikam, taču pēdējo gadu notikumi rāda, ka Latgales jautā-jums Latvijas valstiskuma kontekstā līdz šim vēl nav galīgi izdiskutēts.

9. Saeimas laikā atsevišķi no Latgales vēlēšanu apga-bala ievēlētie Saeimas deputāti dažkārt runas no Saeimas tribīnes teica latgaliski.2 Tomēr plašākas sabiedrības uzmanību latgaliešu valodas jautājums droši vien izpel-nījās 11. Saeimas pirmajā sēdē, kad savus zvērestus divi Saeimas deputāti vispirms deva latgaliski.3 Pirms tam vēl plašāku rezonansi juristu vidē izpelnījās Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta lemtais, norādot, ka latgaliešu valoda ir uzskatāma par svešvalodu un šajā valodā sastādīts dokuments nav atzīstams par sastādītu valsts valodā.4

Jānorāda, ka latgaliešu valodas jautājums ir nesaraujami saistīts ar Latgales statusu Latvijas valstiskumā. Latgaliešu attiecības ar Satversmi bijušas gana sarežģītas un daudzslā-ņainas.5 Bez Latgales autonomijas jeb pašpārvaldes prasības analīzes droši vien nebūs iespējams atsevišķu šīs prasības elementu precīzs novērtējums.6

Papildus tam jāņem vērā valsts valodas politikas apsvē-rumi. Latgaliešu valodas jautājums nav aplūkojams izolēti no latviešu valodas kā valsts valodas statusa un konstitucio-nālajām funkcijām.7 Kā norādījusi Satversmes tiesa, jebkuru normatīvo regulējumu “nevar vērtēt atrauti no Satversmes 4. panta, kas latviešu valodai Latvijas Republikā piešķir konstitucionālu statusu, jo Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski [..]. Bez tam jāņem vērā arī tas, ka, neraugoties uz valsts valodas nostip-rinājumu Satversmē, vēsturiski izveidojušos apstākļu rezul-tātā latviešu valodas pietiekama lietošana valstī joprojām ir apdraudēta”.8

Papildus tam jānorāda, ka attiecīgais jautājums apsprie-žams dažādu zinātņu atziņu perspektīvā, jo pat latgaliešu valodas statusa novērtējums (proti, atbilde uz valodnieku aprindās fundamentālo jautājumu par to, vai tā uzskatāma par patstāvīgu valodu vai latviešu valodas paveidu jeb dia-lektu) nav sniedzams tikai juridiski.9

Līdz ar to šajā rakstā autors mēģinās sniegt ieskatu latga-liešu valodas jautājuma konstitucionālā regulējuma ģenēzē, galveno uzmanību veltot debatēm par šo jautājumu Lat-vijas Satversmes sapulcē. Šeit gan jānorāda, ka Satversmes

Tieši vēsturiskā Latgales nošķirtības pārvarēšana un Latgales pievienošana Vidzemei, Kurzemei un Zemgalei ļāva izveidot tādu Latvijas valsti, kāda tā ir. Bez Latgales Latvijas Republika kā nacionāla valsts nebūtu pilnīga un neīstenotu savu vēsturiski konstitucionālo misiju.

Vēsturiskajās parlamentārajās debatēs par Krievijas un Latvijas robežlīgumu tālaika Ministru prezidents Aigars Kalvītis Satversmes regulējumā saskatīja latgaliešu separātisma konstitucionālu aizliegumu: “Pasekojot līdzi Satversmes sapulces darbam, varam skaidri redzēt to, ka diskusijās ļoti bieži tika pacelts jautājums par Lat-gales iespējamo autonomiju, Latgales īpašu pašpārvaldes modeli, Latgales pretnostādījumu pārējai Baltijai, ar to domājot Kurzemi, Vidzemi un Zemgali. Turklāt pašā Latgalē tika daudz diskutēts par to, vai tai vispār vajadzētu kļūt par Latvijas sastāvdaļu. [..] Veidojot Satversmi, tika domāts par to, kā novērst kāda Latvijas novada atdalīšanās draudus.”1


Numura tēma

25

25.10.2011., Nr. 43

4.panta papildināšana varētu būt grozījusi Satversmes sapulces izdarītos apsvērumus.10 Tomēr raksta mērķis nav komentēt mūsdienu diskusijas par latgaliešu valodu, drīzāk tieši pretēji – sniegt ieskatu vēsturiskajās debatēs, kas nori-sinājās Latvijas valstiskuma veidošanās periodā.

Latgaliešu valodas problēmaLatgales jautājums un tostarp debates par latgaliešu

valodu ir nesaraujami saistīts ar Latvijas valstiskumu. Latvijas valsts tika izveidota, pašnoteicoties latviešu nācijai. Kā norādījis Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits, tad “latviešu nācija īstenoja savas tiesības uz pašnoteikšanos, 1918. gada 18. novembrī nodibinot savu valsti – Latviju, kurā tika apvienotas latviešu nācijas apdzī-votās teritorijas. [..] Ja nebūtu latviešu nācijas un tās poli-tiskās vēlmes dibināt savu valsti, tad tādas Latvijas nemaz nebūtu, jo nebūtu jēgas tieši šādas robežas (Kurzeme, Vidzeme, Latgale) noteikt”.11

Šim jautājumam savulaik uzmanību veltījusi Satversmes tiesa, atzīstot, ka “Satversmes 3. pantā paredzēta latviešu tautas pašnoteikšanās. Šis pants definē teritoriju, kurā irpašnoteikusies latviešu tauta, proti, visos tās apdzīvotajos vēsturiski etnogrāfiskajos apgabalos. Tādēļ Latvijas valstsatbilst latviešu tautas pašnoteikšanās prasībām, ja tās teri-toriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. [..] Šādas valsts teritorija nav nejauša, bet veido loģisku vienību [..]. Nacionālai valstij jāaptver visa valsti izveidojušās tautas apdzīvotā teritorija”.12

Latvijas valstiskuma izveidē fundamentāla nozīme bija latviešu vēsturiski apdzīvoto etnogrāfisko apgabalu apvie-nošanai vienotā valstī. Tieši vēsturiskās Latgales nošķir-tības pārvarēšana un Latgales pievienošana Vidzemei, Kurzemei un Zemgalei ļāva izveidot tādu Latvijas valsti, kāda tā ir. Bez Latgales Latvijas Republika kā nacionāla valsts nebūtu pilnīga un neīstenotu savu vēsturiski konsti-tucionālo misiju.13

Latvijas apvienošanas procesā sevišķi nozīmīga bija Latgales atmoda un Latgales kongresu vēsturiskie lēmu-mi.14 Latgales pievienošanas idejas popularizēšanā īpaši nopelni ir Francim Trasunam. Viņš skaidri formulēja principus, ka “mēs visi – kurzemnieki, vidzemnieki un vitebskieši – esam tikai viena, nedalāma tauta [..] mums ir viena un tā pati latviešu valoda, neskatoties uz daudz un dažādām izlokšņu starpībām [..] apvienošana mums nepieciešami vajadzīga tautiskā, administratīvā un kultu-rālā ziņā”.15 Ne velti Valsts prezidents Jānis Čakste atvadu runā pie Franča Trasuna zārka atzina, ka tieši Francis Trasuns bijis tas vīrs, kurš Latvijas ģerbonī novietojis trešo zvaigzni.16

Tomēr ilgstošā Latgales attīstība nošķirti no pārējās Latvijas bija radījusi pietiekami būtiskas atšķirības Latgales latviešu un Baltijas latviešu mentalitātē, dzīvesveidā un pasaules uzskatā.17 Šo iemeslu dēļ Latgales kongress, lemjot par apvienošanos ar pārējo Latviju, prasīja sev atsevišķu pašvaldību, kā arī pilnīgas pašnoteikšanās tiesības valodas, ticības, baznīcas, skolu un saimniecības lietās.18 Latgales atšķirība no pārējās Latvijas saglabājās visu parlamentārās Latvijas laiku. Kā atzīts vēsturnieku pētījumos, “Latgale dublēja un sarežģīja vispārējo Latvijas partiju sistēmu, vei-dojot pati savu reģionālo tīklu”. Līdz ar to “Latvijas parla-mentārā politika bija pat fragmentārāka un sarežģītāka

nekā Igaunijai; to ietekmēja īpatnējā sociālā situācija tās dienvidaustrumu apgabalā – Latgalē.”19

Viena no būtiskajām atšķirībām starp Latgales lat-viešiem un Baltijas latviešiem bija valoda.20 Attīstoties nošķirti, vēsturiski bija izveidojusies pietiekami būtiska atšķirība starp Latgales latviešu un Baltijas latviešu valodu.21

Latvijas apvienošanas laikā bija nepieciešams nodro-šināt arī Latgales integrāciju. Šo iemeslu dēļ Francis Trasuns veltīja daudz uzmanības valodas politikai. Viņš nepārprotami atzina, ka “mēs – latgalieši, kurzemnieki un vidzemnieki – esam viena latviešu tauta; ka mums visiem drīkst būt tikai viena literatūras valoda”.22 Tieši tāpat viņš skaidri norādīja, ka “visai latviešu tautai ir tikai viena lat-viešu valoda pie izlokšņu dažādībām [..] mēs varam galvot, ka tauta runās tikai latviešu valodā, viena alga, kāda tur izloksne būs tautas mutē”.23

Tomēr Franča Trasuna politisko uzskatu pētnieki secinājuši, ka Franča Trasuna viedoklis valodas jautā-jumos nav bijis tik vienkāršs. Kā rakstījis Miķelis Bukšs, “viņš [šādu viedokli paudis] pirms Latvijas brīvvalsts laika – pa daļai, lai apvienotu visus apgabalus vienā valstī, pa daļai, lai latgaļiem varētu izkarot tās pašas tie-sības, kādas bija pārējiem apgabaliem. [..] Kad, izkarojot brīvu valsti, arī latgaļi bija ieguvuši tās pašas tiesības kā pārējie latvieši, tad Trasuns nostājās pret latgaļu tālāku asimilāciju, bet cīnījās par latgaļu valodas līdztiesību ar mūsu valsts valodu”.24

Līdz ar to vienas latviešu valodas politika Francim Trasunam bija nepieciešama, lai pierādītu Latgales lat-viešu piederību Latvijai un pretotos iespējai veidot Lat-vijas valsti bez Latgales. Taču tas neizslēdz, ka Latvijas valstī Latgales latviešu valodai var tikt piešķirtas kādas sevišķas tiesības. “Satversmes sapulcē ir runāts par to, ka latgaļu valoda nebūs vajadzīga, tiklīdz visi latgalieši būs iemācījušies lejaslatviešu valodu. Bet vai tad kāds kultu-rāls cilvēks aizmirst savu valodu, tiklīdz tas iemācās citu? Cik daudz mūsu tauta būtu ieguvusi, ja būtu piepildījies Trasuna Satversmes sapulcē izteiktais gudrais vēlējums, lai visi latgalieši prastu baltiski un visi baltieši iemācītos latgaliski!”25

Šajā kontekstā nepieciešams norādīt, ka Francis Trasuns Saeimas sēdēs savulaik konsekventi runājis latgaliski: “Trasuns, kurš pilnīgi pārvaldīja latviešu valodu, lai citu novadu pārstāvjos radītu saprašanu un cieņu pret Latgali, vienmēr Saeimā runāja latgaliski. [..] Katru reizi, uzsākot runu,: “Mani kungi” – un tik spēra latgaliski tālāk. Saeimā, īpašā nodalījumā pie runātāju tribīnes, sēdēja stenogrāfistes

Tomēr latgaliešu valodas aizsardzība nevarētu tikt pretstatīta Latvijas kā nacionālas valsts interesēm un latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nostiprināšanai šajā valstī. Tieši pretēji – latgaliešu valodas saglabāšanai un popularizēšanai jākalpo latviešu valodas lomas ietekmes palielināšanai Latvijas kultūrvidē, jo īpaši Latgalē.

26

25.10.2011., Nr. 43

un katru runu pierakstīja. Sūdzējās, ka F. Trasunam esot grūti izsekot, jo viņš savā runā lieto dažus grūti saprotamus vārdus.”26

Satversmes sapulces izšķiršanāsLatvijas apvienošanas procesā jaunajai valstij bija jāfor-

mulē sava valodas politika, tostarp jāpauž attieksme pret latgaliešu valodu. Zigfrīda Annas Meierovica Ministru kabinets Satversmes sapulces laikā pieņēma “Noteikumus par latgaliešu izloksnes lietošanu”.27

Noteikumi paredzēja, ka “visām valsts iestādēm un amata personām jāpieņem iestāžu un privātpersonu iesnie-gumi latgaliešu izloksnē”. Tāpat tika pieļauts, ka “Latgalē valsts un amata personām, kā arī pašvaldības iestādēm ir tiesība lietot latgaliešu izloksni sarakstoties, kā arī sludinā-jumos un uz izkārtnēm”.28

Tomēr šajos noteikumos tika ietverts tikai pagaidu risi-nājums. Konceptuāli valsts valodas politiku vajadzēja for-mulēt Satversmes sapulcei, izstrādājot Satversmi.

Satversmes sapulces debates par latgaliešu valodas lie-tošanas iespējām plaši izmantotas Augstākās tiesas Senāta lēmumā. Varētu pat atzīt, ka Augstākās tiesas Senāts savu lēmumu balstīja vēsturiskajā iztulkošanas metodē, proti, senatori ļoti rūpīgi studējuši Satversmes sapulces locekļu Franča Kempa, Franča Trasuna, Kārļa Deķēna, Jāņa Purgala un Kārļa Skalbes teiktās runas.29

Satversmes tiesas tiesnese Sanita Osipova paudusi vie-dokli, ka nav nepieciešams konstitūcijas tekstā konstitucio-nālajam likumdevējam izlemt par valsts valodu; pietiek ar to, ka konstitucionālais likumdevējs attiecīgajā valodā sace-rējis konstitūcijas tekstu: “Valoda, kurā konstitūcija tiek pieņemta, ir uzskatāma par valsts valodu. [..] Satversme ar savu pastāvēšanu apliecināja tautas gribu un izvēli savas

valsts pamatus pasludināt latviešu valodā, kas ir neatņe-mama konstitucionāla vērtība.”30

Neskarot salīdzinošo konstitucionālo tiesību perspek-tīvu, Satversmes ģenēzes kontekstā šāds viedoklis varētu būt apšaubāms vismaz divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, apstāklis, ka 1922. gada 15. februārī pieņem-tajā Satversmes tekstā nebija ietverta atsevišķa norma par valsts valodu, neliecina, ka Satversmes tēviem nav bijis šāds nolūks. Kā zināms, Satversme bijusi iecerēta divās daļās. Atbilstoši Satversmes tēvu iecerei valsts valodas jautājums bija apspriežams Satversmes II daļā. Tās projekta 115. pants paredzēja: “Latviešu valoda ir valsts valoda. Mazākuma tautību piederīgiem ir garantēta viņu valodas brīva lie-tošana kā runā, tā arī rakstos. Kādas mazākuma tautību valodas un cik tālu pielaižamas valsts pašvaldības un tiesu iestādēs, noteic sevišķs likums.”31 Lai arī Satversmes II daļa tikusi noraidīta, tomēr, kā pamatoti norādījis Augstākās tiesas Senāts, “Satversmes II daļas projekta tapšanas vēsture satur būtiskus argumentus par tagad 4. pantā lietotā latviešu valodas jēdziena saturu” un tādēļ ņemami vērā Satversmes 4. panta interpretācijā.32

Otrkārt, Satversmes sapulces debates par latgaliešu izloksnes tiesībām liecina, ka pastāvēja pietiekami būtiskas un konceptuālas diskusijas par valsts valodas formām.

Izskatot Satversmes II daļas projektu 2. lasījumā, Francis Kemps iesniedza priekšlikumu papildināt Satversmes 115. panta pirmo teikumu ar vārdiem “pie kam Latgales apgabalā par oficiālo valodu tiek atzīta lat-galiešu izloksne”.

Pamatojot savu priekšlikumu, Francis Kemps norādīja: “Valsts valodas jautājums ir svarīgs jautājums. [..] konsti-tūcijas pants par valsts valodu tādā redakcijā, kāds še viņš ir, var aizskart arī vienu lielu daļu Latvijas – mūsu trešo

1 Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes 2007. gada 1. februārī stenogramma. Pieejama: http://saeima.lv/steno/Saeima9/070201/st070201.htm.2 Sk., piem.,: Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas pirmās sēdes 2007. gada 11. janvārī stenogramma. Pieejama: http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/070111/st070111.htm; Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes 2007. gada 1. februārī stenogramma. Pieejama: http://saeima.lv/steno/Saeima9/070201/st070201.htm; Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas divpadsmitās sēdes 2007. gada 22. martā steno-gramma. Pieejama: http://159.148.23.174/steno/Saeima9/070322/st070322.htm.3 Latvijas Republikas 11. Saeimas 2011. gada 17. oktobra sēdes audio-ieraksts. Pieejams: http://saeima.lv/lv/streams/steno/skan_Hell.htm.4 Tiesvedības valoda administratīvajā procesā. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 18. augusta lēmums lietā Nr. SKA-596/2009. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedumi un lēmumi. 2009. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, A-223. -A-228. lpp. Lēmuma 6.–10. punkts.5 Šīs problēmas ieskatam sk.: Bukšs M. Satversmes izstrōdōšona un Latgolas pōrstōvu uzskoti par tū. Dzeive, 1953, Nr. 13, 25.–28. lpp.; Bukšs M. Latvijas apvīnōšonas kongresi kai satversmes pamatu licēji. Dzeive, 1967, Nr. 82, 3.–11. lpp.; Bukšs M. Satversmes sapuļce un Latvijas Satversme. Dzeive, 1970, Nr. 100, 3.–10. lpp.6 Sal.: Goba I. Latgales pašpārvaldes priekšlikumi Latvijas Republikas Satversmes sapulcē (1920–1922). Vēsture: avoti un cilvēki. Humanitārās fakultātes XVI starptautisko zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture X. Daugavpils: Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds “Saule”, 2007, 81.–88. lpp.7 Par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesisko regulējumu demokrātiskas valsts iekārtā: Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 2010. gada 24. maija viedoklis. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008–2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 77.–101. lpp. Viedokļa 20.–27. punkts. Plašāk sk.: Džozefs Dž.Ē. Valoda un politika. Rīga: Zinātne, 2008.

8 Par Izglītības likuma 59. panta otrās daļas otrā teikuma daļā par piedalīšanos privāto izglītības iestāžu finansēšanā, ja tiek īstenotas izglītībasprogrammas valsts valodā, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konven-cijas 14. pantam (saistībā ar Pirmā protokola 2. pantu): Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra spriedums lietā Nr. 2005-02-0106. Sprieduma 9. punkts. Latvijas Vēstnesis, 16.09.2005., Nr. 148. 9 Autors šā raksta ietvaros vienkāršības labad lieto formulējumu “latgaliešu valoda”, taču tas nenozīmē, ka līdz ar to autors ir paudis viedokli par to, vai latgaliešu valoda uzskatāma par patstāvīgu valodu vai dialektu. Dažviet tādā pašā nozīmē lietots formulējums “Latgales latviešu valoda”. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu analīzē saglabāts tajā laikā lietotais formulējums “latgaliešu izloksne”.10 Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē. Latvijas Vēstnesis, 23.10.1998., Nr.308/312.11 Pleps J., Litvins G. Satversmes jautājumi ekonomiskās krīzes apstākļos. Intervija ar Egilu Levitu. Jurista Vārds, 22.09.2009., Nr. 38(581).12 Par likuma “Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” un likuma “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” 1. panta vārdu “ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu” atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Latvijas Repub-likas neatkarības atjaunošanu” preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam: Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102. Sprieduma 40. punkts. Latvijas Vēstnesis, 30.11.2007., Nr. 193.13 Turpat, 17.–19., 38.–40. punkts.14 Plašāk sk.: Kemps F. Latgales likteņi. Rīga: Avots, 1991, 133.–160. lpp.; Puisāns T. Francis Trasuns – latviešu tautas vienotājs. Francis Trasuns.

Numura tēma

27

25.10.2011., Nr. 43

zvaigzni – Latgali. [..] Mēs nenoliedzam, ka esam tie paši latvieši, bet mēs arī pastrīpojam, ka mums ir sava izloksne un sava vecā literatūra. [..] Latgaliešu izloksne ir plaša, kura aptver visu Latvijas austrumu daļu un kura sadalās uz mazākām izloksnēm. [..] Šinī izloksnē tiek drukātas grā-matas, avīzes, viņa tiek pasniegta skolās un Latgales pašval-dības iestādēs tiek pieņemta, tā kā balsot pret šo manu papildinājumu, balsot pret šī paragrāfa paplašinājumu būtu tas, ka mēs Latgalei gribam aizbāzt muti ciet.”33

Francis Trasuns šajās debatēs arī skaidri formulēja savu pozīciju valodas jautājumā: “Nedomājat, mani kungi, ka mēs, kas aizstāvam latgaliešu izloksni, ka mēs stāvam arī par to, lai latgalieši nemaz nerunātu baltiešu izloksni. Nemaz ne! Mēs stāvam par to, ka katram latgalietim vajag prast baltiešu izloksni, kā katram Latvijas pilsonim. Bet arī, mani kungi, no otras puses mēs stāvam par to, ka arī baltiešiem vajag prast latgaliešu izloksni. Tāpat kā mēs varam iemācī-ties baltiešu izloksni, tāpat arī jūs variet iemācīties latgaliski. Baltiešiem vajag prast latgaliešu izloksni un nedrīkst būt, ka viena tautas daļa nezin otru tautas daļu.”34

Tomēr Satversmes sapulces vairākums noraidīja Franča Kempa priekšlikumu. Konceptuāli valsts valodas jautā-jumu traktēja Kārlis Skalbe. Viņš uzsvēra: “Kungi, nav divas valodas, ir viena latviešu valoda. Mēs prasām no jums, latgalieši, ja jūs sevi patiesi uzskatiet par latviešiem, lai jūs prastu valsts valodu cienīt. [..] Mums valoda ir jāapvieno, jo, ja mēs apvienojamies administratīvi, tad arī jāapvieno valoda. Valsts valoda ir mūsu literatūras valoda, un tā mums jāciena.”35

Līdzīgu viedokli par Satversmes II daļas projektu Satversmes komisijas vārdā pauda referents Jānis Purgals: “Satversmes komisijā nebija ne mazāko šaubu par to, ka valsts valoda var būt tikai latviešu literatūras valoda un nevis kāda no izloksnēm, lai to lietotu, kur lietodami, vai nu Latgales trijos apriņķos un Gulbenes apgabalā. Viscaur par valsts valodu ir uzskatāma latviešu literatūras valoda. [..]

domas Satversmes komisijā bija tādas, ka nevar atsevišķā apgabalā mūsu literārās valodas vietā lietot kādu izloksni kā oficiālu valodu.”36

Apspriežot Satversmes 115. pantu trešajā lasījumā, vairāki Latgales deputāti bija iesnieguši priekšlikumu šo pantu papildināt ar vārdiem, ka “Latgalē latgaliešu izloksne visās iestādēs bauda valsts valodas tiesības”.37 Arī šajā reizē latgaliešu priekšlikums tika noraidīts. Pret viņu priekšli-kumu uzstājās Satversmes komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks: “[..] katra latvieša, kā kurzemnieka, tā vidzem-nieka, tā latgalieša interesēs ir, lai mums būtu viena valoda; jo lielāks būs mūsu skaits, jo stiprāka būs mūsu kultūra, un jo stiprāks būs viņai pamats, jo labāk varēs viņa zelt un augt. [Priekšlikuma] kulturālās sekas ir nevēlamas.”38

Ņemot vērā Satversmes sapulces locekļu debates, Aug-stākās tiesas Senāts taisīja slēdzienu, ka “ar jēdzienu “lat-viešu valoda” Latvijas Republikas Satversmes 4. pantā ir aptverta latviešu literārā valoda”.39 Savukārt no tā tika atva-sināts secinājums, ka “citas izloksnes vai valodas [..] ir sveš-valodas un latgaliešu rakstu valodā sastādīts dokuments atzīstams par dokumentu, kas sastādīts svešvalodā”.40

Tomēr, ņemot vērā Satversmes sapulces debates, atva-sināt šādu secinājumu no vēsturiskā konstitucionālā likum-devēja gribas nevar vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, neviens Satversmes sapulces loceklis ne reizi nav apgalvojis, ka latgaliešu valoda būtu uzskatāma par svešvalodu. Tieši pretēji – gan Kārlis Skalbe un Kārlis Deķēns, gan arī Marģers Skujenieks un Jānis Purgals – tiecās pierādīt, ka latgaliešu valoda ir latviešu valodas sastāvdaļa. Satversmes sapulces vairākums tiecās nevis izslēgt latgaliešus no latviešu nācijas, kas loģiski izrie-tētu, ja atzītu viņu izloksni par svešvalodu, bet gan tieši pretēji – nodrošināt pēc iespējas ciešāku latviešu nācijas savstarpējo integrāciju.

Otrkārt, Satversmes sapulces locekļu debates par lat-galiešu izloksni nevar aplūkot ārpus plašākā Latgales

Viņa darbīgais mūžs un traģiskais noslēgums. Rakstu krājums. Sastādījis Jānis Šķirmants. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999, 47.–65. lpp.15 Trasuns F. Par latviešu apvienošanu tautiskā, administratīvā un kulturālā ziņā. Trasuns F. Dzīve un darbi. I. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1997, 120. lpp.16 Zalāne P. Fraņča Trasuna idejiskā nozīme. Francis Trasuns. Viņa darbīgais mūžs un traģiskais noslēgums. Rakstu krājums. Sastādījis Jānis Šķirmants. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999, 87. lpp.17 Plašāk sk.: Kemps F. Latgales likteņi. Rīga: Avots, 1991, 133.–160. lpp.; Trasuns F. Vēl kāds vārds par mūsu tautas daļu apvienošanu. Trasuns F. Dzīve un darbi. I. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1997, 131.–134. lpp.18 Plašāk sk.: Bukšs M. Latvijas apvīnōšonas kongresi kai satversmes pamatu licēji. Dzeive, 1967, Nr. 82, 3.–11. lpp.19 Rotčailds Dž. Valstis Viduseiropas austrumos starp diviem pasaules kariem. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 432. lpp. Plašāk sk.: Ščerbinskis V. Latgaliešu partijas un politiķi: vēsturisks pārskats. Latgališu politiķi un politiskās partijas neatkarīgā Latvijā. Sastādītāji: Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis. Rīga: Jumava, 2006, 11.–40. lpp.20 Zalāne P. Fraņča Trasuna idejiskā nozīme. Francis Trasuns. Viņa darbīgais mūžs un traģiskais noslēgums. Rakstu krājums. Sastādījis Jānis Šķirmants. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999, 89.–92. lpp.21 Trasuns F. Vārds no latgalieša. Trasuns F. Dzīve un darbi. I. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1997, 114.–116. lpp.22 Trasuns F. Atbilde kritiķim, kāpēc mēs, latgalieši, rakstām latgaliešu izloksnē. Trasuns F. Dzīve un darbi. I. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1997, 110. lpp.23 Trasuns F. Vēl kāds vārds par mūsu tautas daļu apvienošanu. Trasuns F. Dzīve un darbi. I. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1997, 133. lpp.24 Bukšs M. Francis Trasuns 1864–1926. Francis Trasuns. Viņa darbīgais mūžs un traģiskais noslēgums. Rakstu krājums. Sastādījis Jānis Šķirmants.

Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999, 41. lpp.25 Zalāne P. Fraņča Trasuna idejiskā nozīme. Francis Trasuns. Viņa darbīgais mūžs un traģiskais noslēgums. Rakstu krājums. Sastādījis Jānis Šķirmants. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999, 91. lpp.26 Krustāns V. Francis Trasuns – valstsvīrs un garīdznieks. Francis Trasuns. Viņa darbīgais mūžs un traģiskais noslēgums. Rakstu krājums. Sastādījis Jānis Šķirmants. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999, 115. lpp.27 Noteikumi par latgaliešu izloksnes lietošanu. Valdības Vēstnesis, 17.08.1921., Nr. 183.28 Turpat.29 Tiesvedības valoda administratīvajā procesā. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 18. augusta lēmums lietā Nr. SKA-596/2009. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedumi un lēmumi. 2009. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, A-223. - A-228. lpp. Lēmuma 7., 9. punkts.30 Osipova S. Valsts valoda kā konstitucionāla vērtība. Jurista Vārds, 18.10.2011., Nr. 42(689).31 Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 10. sēdes 1922. gada 7. februārī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 726.(972.) lpp.32 Tiesvedības valoda administratīvajā procesā. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 18. augusta lēmums lietā Nr. SKA-596/2009. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedumi un lēmumi. 2009. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, A-223. - A-228. lpp. Lēmuma 6. punkts.33 Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 10. sēdes 1922. gada 7. februārī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 726.(972.)–728.(974). lpp.34 Turpat, 730.(976.) lpp.35 Turpat, 732.(978.)–733.(979.) lpp.36 Turpat, 736.(982.) lpp.

28

25.10.2011., Nr. 43

pašpārvaldes jeb autonomijas konteksta. Latgales depu-tātu iebildumus bieži izraisīja ne tik daudz vēlme saglabāt savu autonomiju, kā protests pret Latvijas valdības politiku Latgales latviskošanā. Arī debatēs par latgaliešu izloksnes statusu galvenie Franča Trasuna un Franča Kempa pārme-tumi izskan par Latvijas valdības politiku Latgalē, tostarp attieksmi pret latgaliešu izloksnē runājošajiem. Līdz ar to ir skaidrs, ka neviens no viņiem neapšaubīja latviešu literāro valodu kā valsts valodu. Latgales deputātu priekšlikumi bija vērsti uz speciāla statusa paredzēšanu latgaliešu izloksnei, lai novērstu latgaliešus diskriminējošo Latvijas valdības politiku.

Treškārt, Augstākās tiesas Senāta interpretācijā nav ņemts vērā kāds būtisks Kārļa Skalbes izteikums. Runājot par nepieciešamību apvienot valsti ar vienu valodu, viņš citastarp par latgaliešu izloksni saka: “Tā ir izloksne, tāpat kā pastāv daudzas citas izloksnes mūsu tautā. Mēs viņiem šīs izloksnes tiesības neliedzam un neapgrūtinām latga-liešus, kad viņi runā savā izloksnē tiesās un citās iestādēs, bet nevar prasīt, lai mūsu valsts ierēdņi atbildētu viņu izloksnē, jo visās iestādēs valda rakstu valoda, kura ir nodi-binājusies.”41

Šā teikuma kontekstā Augstākās tiesas Senāta argu-mentācija vairs nav tik pārliecinoša, jo Kārlis Skalbe skaidri formulējis savu priekšlikumu mērķi, proti, izvairīties no papildu priekšrocību piešķiršanas latgaliešu valodai, kas varētu izpausties, piemēram, kā obligāts iestāžu pienā-kums atbildēt latgaliešiem latgaliski, nevis latviešu literā-rajā valodā.

Lai apšaubītu Augstākās tiesas Senāta sniegto konstatē-jumu, ka latgaliešu valoda uzskatāma par svešvalodu, var vērst uzmanību uz Satversmes tiesu, kas spriedumā vairāk-kārt citējusi darbu fragmentus, kuri rakstīti latgaliešu rakstu valodā.42 Satversmes tiesa šos fragmentus sprieduma tekstā citēja oriģinālrakstībā, nepārveidojot atbilstoši literārās latviešu valodas prasībām, kā arī nesniedzot šo fragmentu

tulkojumu latviešu valodā. No tā var secināt, ka Satversmes tiesa tekstu, kas rakstīts latgaliešu rakstu valodā, neuzskata par svešvalodā rakstītu tekstu.

Iespējamās konsekvencesLatgaliešu valodas jautājums ir Satversmes līmeņa jau-

tājums. Latgaliešu valodas jautājums apspriežams nacio-nālas valsts principa ietvaros, ņemot vērā Satversmes 1., 2., 3. un 4.pantu prasības, kuros attiecīgais nacionālas valsts princips pietiekami skaidri un precīzi izvērsts.

Kā norādījis Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits: “Latvija, kā tas izriet no Satversmes tiesas judika-tūras, tāpat kā gandrīz visas Eiropas valstis, ir ne vien poli-tiski, bet arī valststiesiski nacionāla valsts. Latvija ir latviešu nācijas valstisks veidojums. [..] Latviešu nācija ir Latvijas valsts causa, iemesls, pamats. [..] Līdz ar to latvieši ir valsts nācija, kas nosaka valsts specifisko valodas un kultūrasidentitāti. Satversmē šis princips nav expressis verbis ierak-stīts, jo tas kā pašsaprotams izrietēja no Latvijas valsts dibi-nāšanas vēstures un dokumentiem.”43

Nacionālas valsts virsprincipa elementi aptver latviešu valodas kā valsts valodas konstitucionālo rangu (Satversmes 4. pants), valsts pienākumu veicināt latviešu kultūras un informatīvās vides attīstību, kā arī nacionālajām interesēm atbilstošu pilsonības jautājumu noregulējumu.44 Šajā kon-tekstā īpaši nepieciešams ņemt vērā arī Valsts valodas likuma 1. pantā definētos mērķus.45

Tāpat jāņem vērā, ka Satversmes tiesa, pamatojoties uz latgaliešu trimdā tapušajiem pētījumiem, iezīmējusi arī Satversmes 3. panta iekšējo dimensiju: “Satversmes 3. pantā, paredzot latviešu apdzīvoto apgabalu apvie-nošanu kopējā valstī, Satversmes sapulce ir saglabājusi Latvijas valsts vēsturisko dalījumu Vidzemē, Latgalē, Kurzemē un Zemgalē. Lemjot valsts lietas, jāņem vērā, ka vienoto Latvijas valsti vēsturiski izveidojuši četri latviešu apdzīvotie apgabali.”46

37 Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 34. sēdes 1922. gada 5. aprīlī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 933.(1179.) lpp.38 Turpat, 938.(1184.) lpp.39 Tiesvedības valoda administratīvajā procesā. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 18. augusta lēmums lietā Nr. SKA-596/2009. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedumi un lēmumi. 2009. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, A-223.–A-228. lpp. Lēmuma 7. punkts.40 Turpat, 10. punkts.41 Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 34. sēdes 1922. gada 5. aprīlī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 733.(979.) lpp.42 Par likuma “Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” un likuma “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” 1. panta vārdu “ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu” atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Latvijas Repub-likas neatkarības atjaunošanu” preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam: Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102. Latvijas Vēstnesis, 2007. gada 30. novembris, Nr. 193(3769). Sprieduma 33.1, 39.2. un 39.3. punkts.43 Pleps J., Litvins G. Satversmes jautājumi ekonomiskās krīzes apstākļos. Intervija ar Egilu Levitu. Jurista Vārds, 22.09.2009., Nr. 38(581). Sk. arī: Par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesisko regulējumu

demokrātiskā valsts iekārtā: Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 2010. gada 24. maija viedoklis. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008–2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 84. lpp. Viedokļa 12.3. punkts.44 Turpat.45 Valsts valodas likums. Latvijas Vēstnesis, 21.12.1999., Nr. 428/433.46 Par likuma “Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” un likuma “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” 1. panta vārdu “ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu” atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Lat-vijas Republikas neatkarības atjaunošanu” preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam: Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102. Latvijas Vēstnesis, 30.11.2007., Nr. 193(3769). Spri-eduma 40.5. punkts.47 Plašāk sk.: Pleps J. Satversmes jautājumi latgaliešu trimdā. Jurista Vārds, 22.07.2008., Nr. 27(532).48 Valsts valodas likums. Latvijas Vēstnesis, 21.12.1999., Nr. 428/43349 Plašāk sk.: Vispārējo tiesību principu piemērošana Uzņēmumu reģistrā. Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs: Vēsture. Prakse. Komentāri. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, 94.–96.; 111.–113. lpp.50 Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas pirmās sēdes 2007. gada 11. janvārī stenogramma. Pieejama: http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/070111/st070111.htm.

Numura tēma

29

25.10.2011., Nr. 43

Satversmes tiesa Satversmes 3. pantā ir saskatījusi likumdevēja pienākumu ņemt vērā, ka Latvijas vienoto valsti vēsturiski izveidojušās četras latviešu apdzīvotās zemes, starp kurām Latvijas izveidošanas laikā ir pastā-vējušas un vēl joprojām pastāv zināmas atšķirības.47 Lat-galiešu valoda neapšaubāmi ir vērā ņemama Latgales vēsturiskās attīstības savdabība, kura konstitucionāli tiek aizsargāta ar Satversmes 3. panta starpniecību. Līdz ar to nacionālas valsts principu sistēmā latgaliešu valodai ir nodrošināma pienācīga vieta, jo Latgales vēsturiskā sav-dabība arī ir Latvijas nacionālās identitātes sastāvdaļa un konstitucionāli aizsargājama vērtība. Tomēr latgaliešu valodas aizsardzība nevarētu tikt pretstatīta Latvijas kā nacionālas valsts interesēm un latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nostiprināšanai šajā valstī. Tieši pretēji – lat-galiešu valodas saglabāšanai un popularizēšanai jākalpo latviešu valodas lomas ietekmes palielināšanai Latvijas kultūrvidē, jo īpaši Latgalē. Šādas interpretācijas konsek-vence precīzi ietverta Valsts valodas likuma 3.panta cetur-tajā daļā.48

Līdz ar to droši vien šaubas nerada apstāklis, ka personas varētu lietot latgaliešu valodu savstarpējā komunikācijā. Savukārt personas komunikācija ar valsti latgaliešu valodā būtu apspriežama atbilstoši administratīvajā procesā labi zināmajam labas pārvaldības principam un privātpersonas tiesību ievērošanas principam.49 Tomēr būtu apšaubāms, ka šobrīd kāds varētu prasīt, lai jebkurš cits valsts iedzīvotājs saprastu latgaliešu valodu.

Šo perspektīvu precīzi iezīmējis 9. Saeimas priekšsē-dētājs Gundars Daudze, aizrādot par latgaliešu valodas lietošanu Saeimas debatēs: “Saeimas kārtības rullis nosaka, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda. Es pieņemu, ka jūs šajā gadījumā runājāt latviešu valodas dialektā, tāpēc es neaizrādīju jums, bet es lūgtu šo praksi pārāk neturpināt, jo mums ir ļoti svarīgi, lai mēs saprastu cits citu, to, ko mēs sakām, taču Saeimas sēdē dažkārt ir grūtības ar saprašanu. Bet šajā gadījumā es neaizrādīju tāpēc, ka uzskatu to par latviešu valodas dialektu. Tomēr Satversme mums skaidri nosaka, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda.”50¢

Latvijā viesojas Rīgā dzimusi ASV tiesneseInformācija

17. un 18. oktobrī Latvijā viesojās pieredzes bagāta ASV Apelācijas tiesas tiesnese Ilana Daimonda Rovne-re (Ilana Diamond Rovner), kas savā karjeras laikā ir saņēmusi neskaitāmus apbalvojumus par izciliem pa-nākumiem profesionālajā darbībā.

Ilana Daimonda Rovnere dzimusi Rīgā, taču pirms Otrā pasaules kara viņas vecāki emigrēja uz ASV. Tur I.D. Rov-nere ieguvusi juridisko izglītību un ilgu laiku strādājusi dažādos amatos ASV tieslietu sistēmā. Kopš 1992. gada viņa ir ASV Apelācijas tiesas 7. apgabala tiesnese, turklāt pirmā sieviete, kas ir ieņēmusi šo amatu. Savā profesionālās kar-jeras laikā tiesnese ir saņēmusi neskaitāmus apbalvojumus par izciliem sasniegumiem savā profesionālajā darbībā, turklāt I.D. Rovneres vārdā arī nosaukta apelācijas procesu imitējoša tiesas procesa izspēle studentiem un jaunajiem juristiem.

“I.D. Rovnere ir izcila personība ASV tiesu sistēmā, viņas vizīte Latvijā ir sengaidīts notikums un pagodinājums mūsu valstij. Ar viņas vārdu saistīta virkne ASV tiesību sis-tēmai nozīmīgu, pat vēsturisku spriedumu. Lai gan I. Rov-nere pārcēlās uz ASV ļoti agrā bērnībā, viņa par savu dzim-šanas vietu – Rīgu nav aizmirsusi,” atzina viena no vizītes kuratorēm, zvērinātu advokātu biroja “BDO Zelmenis&Li-berte” partnere Vita Liberte.

Vizītes laikā I. Rovnere nolasīja lekciju par ASV tiesību sistēmu un valsts tiesībsargājošo iestāžu darbu LU Juri-diskās fakultātes studentiem, dalījās pieredzē Latvijas Ties-nešu mācību centrā, kā arī tikās ar Augstākās tiesas priekš-sēdētāju Ivaru Bičkoviču, tiesībsargu Juri Jansonu, bijušo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, LU rektoru Mārci Auziņu u.c.

JV informācijaPublicitātes foto

Lai gan tiesnese I.D. Rovnere uz ASV pārcēlās ļoti agrā bērnībā, viņa par savu dzimšanas vietu – Rīgu – nav aizmirsusi joprojām

30

25.10.2011., Nr. 43

Tiesas nolēmumi vienošanās procesāAugstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta lēmumsKriminālprocesa likuma 542. panta pirmajā daļā minēti visi iespējamie pirmās instances tiesas nolēmumi, kurus tiesa var pieņemt vienošanās procesā.Likums neparedz tiesai, izskatot lietu par pirmstiesas procesā slēgtu vienošanos, attaisnot personu kādā apsūdzī-bas daļā, jo iztiesāšanā netiek pārbaudīti un vērtēti pierādījumi.

Lietā Nr. SKK–2662011. gada 30. jūnijā

Tiesību prakse/Nolēmumi

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments šādā sastāvā: senators referents A. Freibergs, senatore A. Nusberga, senators V. Čiževskis, izskatīja rakst-veida procesā lietu sakarā ar Latgales tiesas apgabala proku-ratūras prokurora V. Ņikitina kasācijas protestu par Rēzeknes tiesas 2011. gada 1. aprīļa lēmumu un

konstatējaAr Rēzeknes tiesas 2011. gada 1. aprīļa lēmumu krimināl-

lieta Nr. [..], A.M., personas kods [..], apsūdzībā par Krimi-nāllikuma 15. panta ceturtajā daļā un 177. panta trešajā daļā, 219. panta otrajā daļā, 275. panta otrajā daļā paredzēto nozie-dzīgo nodarījumu izdarīšanu nosūtīta prokuroram pārkāpumu novēršanai.

Tiesa konstatēja, ka Rēzeknes tiesā 2011. gada 2. martā saņemta krimināllieta vienošanās procesa kārtībā.

2011. gada 23. februārī prokurors ar apsūdzēto A.M. noslē-dzis vienošanos par vainas atzīšanu un sodu, par ko sastādīts vienošanās protokols.

Vienošanās protokolā norādīts, ka A.M. izdarīja svešas mantas iegūšanas ar viltu (krāpšanas) lielā apmērā mēģinā-jumu, tas ir, noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināl-likuma 177. panta trešajā daļā un 15. panta ceturtajā daļā, kā arī mantkārīgā nolūkā viltoja un izmantoja dokumentus, kas piešķir tiesības, ar ko izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas pare-dzēts Krimināllikuma 275. panta otrajā daļā, kā arī norādīja nepatiesas ziņas likumā noteiktajā pievienotās vērtības nodokļa deklarācijā par ienākumiem lielā apmērā, ar ko izdarīja nozie-dzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 219. panta otrajā daļā.

Tiesas lēmumā norādīts, ka, iepazīstoties ar krimināllietas materiāliem, tiesai nav šaubu par apsūdzētā A.M. vainīgumu Krimināllikuma 15. panta ceturtajā daļā un 177. panta trešajā daļā, kā arī 219. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo noda-rījumu izdarīšanā, bet tiesai ir šaubas par apsūdzētā vainīgumu Krimināllikuma 275. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā.

Par šo lēmumu Latgales tiesas apgabala prokuratūras pro-kurors V. Ņikitins iesniedza kasācijas protestu, kurā lūdza pilnībā atcelt Rēzeknes tiesas 2011. gada 1. aprīļa lēmumu un nosūtīt lietu jaunai iztiesāšanai Rēzeknes tiesā.

Prokurors uzskata: “Rēzeknes tiesas lēmums ir pieņemts, būtiski pārkāpjot Kriminālprocesa likuma 574. panta 1. un 2. punktu. Kriminālprocesā Nr. [..] konstatēts, ka A.M., izman-tojot SIA “[A]” un SIA “[B]” īstus zīmogus un preču pavadzīmes veidlapas, viltoja dokumentus par it kā notikušiem darījumiem un, pamatojoties uz šiem viltotajiem dokumentiem, 2009. gada 3. februārī kā SIA “[A]” valdes loceklis parakstīja un iesniedza Valsts ieņēmumu dienesta Latgales pārvaldes Rēzeknes nodaļai pievienotās vērtības nodokļa deklarāciju, kurā norādīja nepatiesas ziņas par it kā veiktiem darījumiem ar SIA “[B]” 2009. gada janvārī un pieprasījumu par pievienotās vērtības nodokļa it kā pārmaksas atmaksu sakarā ar darījumiem ar SIA “[B]” 2009. gada janvārī par summu 14 700 latu. Valsts ieņē-

mumu dienesta darbinieki, pārbaudot darījumu esamību, kon-statēja, ka reāli darījumi nav veikti, un A.M. iesniedzis viltotus dokumentus.”

Protestā norādīts, ka Rēzeknes tiesas secinājumi, ka pirkuma līgumi, preču pavadzīmes nav atzīstami par noziedzīga nodarī-juma, kas paredzēts Krimināllikuma 275. pantā, priekšmetu, ir nepamatoti, un Rēzeknes tiesa, kvalificējot minētās darbības,nepareizi piemēroja Krimināllikuma normas.

Senāta Krimināllietu departaments atzīst, ka Rēzeknes tiesas 2011. gada 1. aprīļa lēmums jāatstāj negrozīts, bet kasā-cijas protests jānoraida.

Kriminālprocesa likuma 49. nodaļas normas reglamentē tiesvedības īpatnības attiecībā uz pirmstiesas procesā slēgtu vienošanos.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 543. panta pirmo daļu, tiesa vienošanās procesā taisa notiesājošu spriedumu, ja tiesai nav šaubu par apsūdzētā vainu.

Kriminālprocesa likuma 542. panta pirmā daļa nosaka, ka apspriežu istabā tiesa pieņem vienu no šādiem nolēmumiem:

1) lēmumu par lietas izbeigšanu, ja konstatē apstākļus, kas nepieļauj kriminālprocesu;

2) lēmumu par lietas nosūtīšanu prokuroram pārkāpumu novēršanai;

3) notiesājošu spriedumu;4) lēmumu par lietas nosūtīšanu prokuroram procesa pabeig-

šanai vispārējā kārtībā, ja apsūdzētais atsakās no vienošanās un nepiekrīt lietas iztiesāšanas turpināšanai vispārējā kārtībā.

Kasācijas instances tiesa norāda, ka Kriminālprocesa likuma 542. panta pirmajā daļā minēti visi iespējamie pirmās instances tiesas nolēmumi, kurus tiesa var pieņemt vienošanās procesā.

Likums neparedz tiesai, izskatot lietu par pirmstiesas procesā slēgtu vienošanos, attaisnot personu kādā apsūdzības daļā, jo tiesas procesā netiek pārbaudīti un vērtēti pierādījumi.

Tiesa pamatoti secinājusi, ka tā nav tiesīga krimināllietu izskatīt arī vispārējā kārtībā, jo apsūdzētais nav atteicies no vie-nošanās un nav izteicis lūgumu lietu iztiesāt vispārējā kārtībā.

Senāts atzīst, ka atbilstoši Kriminālprocesa likuma 542. panta pirmās daļas 2. punktam Rēzeknes tiesa ir pieņē-musi tiesisku lēmumu par lietas nosūtīšanu prokuroram pār-kāpumu novēršanai, tāpēc lēmuma atcelšanai nav pamata.

Kasācijas instances tiesa konstatē, ka prokurors konkrētā lietā kasācijas protestā kļūdaini ir atsaucies uz Kriminālprocesa likuma 574. panta 1. un 2. punktā norādīto Krimināllikuma pārkāpumu.

Ievērojot minēto un vadoties pēc Kriminālprocesa likuma 585., 587. panta, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu depar-taments

nolēmaRēzeknes tiesas 2011. gada 1. aprīļa lēmumu atstāt negro-

zītu, bet kasācijas protestu noraidīt.Lēmums nav pārsūdzams.

Senators referents A. FreibergsSenatore A. Nusberga, senators V. Čiževskis

31

25.10.2011., Nr. 43

Jaunākie normatīvie akti LatvijāŠajā tabulā atspoguļoti pagājušajā nedēļā Latvijas Republikas oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” publicētienormatīvie akti – Valsts prezidenta izsludinātie likumi un Ministru kabineta pieņemtie noteikumi. Norādīti arī šajā periodā publicētie (un līdz ar to spēkā stājušies) Satversmes tiesas spriedumi, kas, protams, nav normatīvie akti, taču spēka ziņā var tikt pielīdzināti Latvijas Republikas Saeimas pieņemtiem likumiem.Latvijas Republikas oficiālā laikraksta “Latvijas Vēstnesis” elektroniskā versija (atšķirībā no papīra laikraksta pagaidāmtikai ar informatīvu raksturu) – bez maksas: www.vestnesis.lv. Visus Latvijas Republikas normatīvos aktus gan to šobrīd spēkā esošajā konsolidētajā formā, gan vēsturiskajās versijās bez maksas var lasīt valsts SIA “Latvijas Vēstnesis” tiesību aktu vortālā www.likumi.lv. Plašāku informāciju par normatīvo aktu tapšanu, ieskaitot projektu anotācijas, var atrast Saeimas mājaslapā www.saeima.lv un Ministru kabineta mājaslapā www.mk.gov.lv.

Satversmes tiesas spriedumiNosaukums Pieņemts Stājas spēkā Publicēts

Par Kredītiestāžu likuma 59.5panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam 19.10.2010 21.10.2011 21.10.2011Par Civilprocesa likuma 78.panta trešās daļas pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam teikumam un 96.pantam

20.10.2011 21.10.2011 21.10.2011

LikumiNosaukums Pieņemts Stājas spēkā Publicēts

Grozījumi Aizturēto personu turēšanas kārtības likumā 13.10.2011 04.11.2011 21.10.2011Grozījumi likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 13.10.2011 01.01.2012 21.10.2011Par nekustamo īpašumu atsavināšanu sabiedriskajām vajadzībām — valsts autoceļa E22 posma — autoceļš P32–Viskāļi–Koknese 40,600.−63,600.km — rekonstrukcijai

13.10.2011 22.10.2011 21.10.20

Ministru kabineta noteikumiNosaukums Nr. Pieņemts Stājas spēkā Publicēts

Grozījumi Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumos Nr.328 “Noteikumi par darbības pro-grammas “Cilvēkresursi un nodarbinātība” papildinājuma 1.3.1.1.1.apakšaktivitātes “Atbalsts nodarbināto apmācībām komersantu konkurētspējas veicināšanai – atbalsts partnerībās organizētām apmācībām” projektu iesniegumu atlases otro un turpmākajām kārtām”

786 11.10.2011 22.10.2011 21.10.2011

Grozījumi Ministru kabineta 2008.gada 7.oktobra noteikumos Nr.835 “Noteikumi par darbības pro-grammas “Uzņēmējdarbība un inovācijas” papildinājuma 2.3.2.1.aktivitāti “Biznesa inkubatori””

789 11.10.2011 22.10.2011 21.10.2011

Grozījumi Ministru kabineta 2005.gada 27.decembra noteikumos Nr.1031 “Noteikumi par budžetu izde-vumu klasifikāciju atbilstoši ekonomiskajām kategorijām”

782 11.10.2011 01.01.2012 20.10.2011

Noteikumi par darbības programmas “Infrastruktūra un pakalpojumi” papildinājuma 3.2.2.2.aktivitāti “Publisko interneta pieejas punktu attīstība”

792 11.10.2011 21.10.2011 20.10.2011

Grozījumi Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumos Nr.977 “Noteikumi par nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritorijām”

794 11.10.2011 21.10.2011 20.10.2011

Grozījums Ministru kabineta 2009.gada 25.jūnija noteikumos Nr.645 “Klimata pārmaiņu finanšu instru-menta finansēto projektu atklāta konkursa “Energoefektivitātes paaugstināšana pašvaldību ēkās” noli-kums”

797 11.10.2011 21.10.2011 20.10.2011

Grozījums Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumos Nr.542 “Klimata pārmaiņu finanšu instru-menta finansēto projektu atklāta konkursa “Kompleksi risinājumi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinā-šanai pašvaldību ēkās” nolikums”

798 11.10.2011 21.10.2011 20.10.2011

Kārtība, kādā piešķir valsts un Eiropas Savienības atbalstu lauku attīstībai pasākumā “Konkurētspējas vei-cināšana vietējo attīstības stratēģiju īstenošanas teritorijā” un pasākumā “Lauku ekonomikas dažādošana un dzīves kvalitātes veicināšana vietējo attīstības stratēģiju īstenošanas teritorijā”

764 04.10.2011 19.10.2011 18.10.2011

Kārtība, kādā piešķir valsts un Eiropas Savienības atbalstu kompensāciju maksājumu veidā pasākumam “Atbalsts daļēji naturālo saimniecību pārstrukturēšanai”

772 04.10.2011 19.10.2011 18.10.2011

Kārtība, kādā piešķir valsts un Eiropas Savienības atbalstu kompensāciju maksājumu veidā pasākumam “Atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem”

773 04.10.2011 19.10.2011 18.10.2011

Grozījumi Ministru kabineta 2008.gada 1.aprīļa noteikumos Nr.241 “Kārtība, kādā piešķir valsts un Eiropas Savienības atbalstu zivsaimniecības attīstībai atklātu projektu iesniegumu konkursu veidā pasā-kumam “Zvejas un akvakultūras produktu apstrāde””

774 04.10.2011 19.10.2011 18.10.2011

Grozījumi Ministru kabineta 2005.gada 27.decembra noteikumos Nr.1032 “Noteikumi par budžetu ieņē-mumu klasifikāciju”

781 11.10.2011 01.01.2012 18.10.2011

Noteikumi par maza apmēra prasībā izmantojamām veidlapām 783 11.10.2011 19.10.2011 18.10.2011Grozījumi Ministru kabineta 2008.gada 1.aprīļa noteikumos Nr.236 “Zvejas un akvakultūras produktu tirgus intervences pasākumu administrēšanas un uzraudzības kārtība”

784 11.10.2011 19.10.2011 18.10.2011

Informācija

32

25.10.2011., Nr. 43

Pretendē uz tiesneša amatu

Ārlietu ministrijas Preses un infor-mācijas nodaļa 21. oktobrī informēja, ka ir saņemti astoņi pretendentu pie-teikumi uz ad hoc tiesneša amatu Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Atlases komisijai no amata pretendentiem jāizveido saraksts ar ne mazāk kā trīs ad hoc tiesnešiem un līdz 1. novem-brim jāiesniedz Ministru kabinetā.

Pretendentu pieteikumus ir iesnie-guši: Augstākās tiesas Senāta Admi-nistratīvo lietu departamenta senatore Jautrīte Briede, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras docente Kristīne Dupate, Satversmes tiesas tiesnese Kristīne Krūma, LU Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras vadī-tājs, docents Artūrs Kučs, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta senatore Dace Mita, Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors Mārtiņš Mits, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta senators Jānis Neimanis un zinātniska rakstura projektu autore Inga Švarca.

Astoņi advokāti dod zvērestu

Atšķirībā no jaunajiem 11. Saeimas deputātiem, kam zvēresta došanā Saeimā gadījās dažādi misēkļi, astoņi advokāti, kas 18. oktobrī deva advokāta zvērestu Augstākās tiesas priekšsēdētājam, to veica ar pārliecību un bez kļūdām, infor-mēja Augstākās tiesas Komunikācijas nodaļas vadītāja Rasma Zvejniece.

Jaunuzņemto advokātu vidū ir bijušais Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Rihards Hlevickis, Latvijas Univer-sitātes Juridiskās fakultātes docente, tiesību zinātņu doktore Diāna Hamkova un Latvijas Universitātes un Biznesa augstskolas “Turība” pasnie-dzēja, tiesību zinātņu doktore Ginta Sniedzīte, bijušais VID Finanšu poli-cijas pārvaldes iekšējās drošības daļas priekšnieks Sandis Sproģis, kā arī bijušie zvērinātu advokātu palīgi, juris-konsulti zvērinātu advokātu birojos un uzņēmējsabiedrībās Rolands Bērziņš, Irina Kostina, Kristīne Sakārne un Inese Rancāne-Beinaroviča.

Augstākās tiesas priekšsēdētājs I. Bičkovičs pēc zvēresta pieņemšanas

atzīmēja, ka advokātu rindas papildi-nājuši gan pieredzējuši praktiķi juristi, gan tiesību zinātnes pārstāvji, un tas būs ieguvums tiesu sistēmai kopumā, jo advokāta darbs ir tās sastāvdaļa. Augstākās tiesas priekšsēdētājs novē-lēja jaunajiem advokātiem to paturēt prātā savā ikdienas darbā un ar savu darbu stiprināt tiesiskumu un sabied-rības pozitīvu attieksmi.

Īstenos nozīmīgu krimināltiesību reformu

Ministru kabinets 19. oktobrī atbalstīja Tieslietu ministrijas izstrā-dātos grozījumus Krimināllikumā (KL), Kriminālprocesa likumā (KPL), Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā (LAPK) un Latvijas Sodu izpildes kodeksā (LSIP). Likumpro-jekti īsteno otru nozīmīgāko krimi-nāltiesību reformu pēc neatkarības atjaunošanas, kriminālsodu sistēmu tuvinot citu Eiropas Savienības valstu sodu sistēmai, informēja Tieslietu ministrijas sabiedrisko attiecību spe-ciāliste Līga Brice. Likumu grozījumi vēl jāpieņem Saeimā.

Grozījumi paredz aizstāt krimi-nālsodu – arestu – ar jaunu brīvības atņemšanas soda paveidu – īslaicīgu brīvības atņemšanu, nosakot, ka par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu var tikt noteikta īslaicīga brīvības atņem-šana uz laiku no piecpadsmit dienām līdz trim mēnešiem. Īslaicīgu brīvības atņemšanu plānots izpildīt esošās ieslodzījuma vietu infrastruktūras ietvaros, bet paredzot, ka ar īslaicīgu brīvības atņemšanas sodu notiesātās personas sodu izcieš atsevišķi no pārējām ar brīvības atņemšanu notie-sātajām personām.

Grozījumi noteiks jaunus kritērijus un nosacījumus sodu piemērošanai, nodrošinot tiesām iespēju izvēlēties tādu soda veidu un apmēru, kas ir atbilstošākais konkrētam likumpārkā-pējam. Šim mērķim būtiski tiek papla-šināts arī papildsoda – tiesību iero-bežošana – saturs un piemērošanas iespējas. Tiek iezīmēta arī virzība uz kombinēto sodu sistēmu. Tas nozīmē, ka personām, kuras tiks nosacīti notie-sātas, būs iespējams piemērot arī pie-spiedu darbu.

Tāpat grozījumi paredz atsevišķos gadījumos personu atbrīvot no krimi-nālatbildības par kriminālpārkāpuma

vai mazāk smaga nozieguma izda-rīšanu, ja ar cietušo vai viņa pārstāvi noslēgts izlīgums, vienlaikus konkre-tizējot izlīguma noslēgšanas nosacī-jumus, lai izlīguma procedūru nebūtu iespējams izmantot ļaunprātīgi.

Mainīsies noilguma aprēķināšanas principi

Ministru kabinets 19. oktobrī atbalstīja Tieslietu ministrijas izstrā-dātos grozījumus Latvijas Administra-tīvo pārkāpumu kodeksā (LAPK), kas iezīmē pirmo posmu administratīvo sodu sistēmas reformā, kuras noslē-gumā paredzēts pieņemt jaunu Admi-nistratīvo sodu procesa likumu, infor-mēja Tieslietu ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Līga Brice. Likuma grozījumi vēl jāpieņem Saeimā.

Administratīvo lietu piekritības pāreja uz vispārējās jurisdikcijas tiesām ir paredzēta nākamā gada 1. jūlijā. Reizē ar šo lietu piekritības pāreju stāsies spēkā grozījumi LAPK. Gro-zījumu mērķis ir izstrādāt procesuālo regulējumu, kas nodrošinātu vispā-rējās jurisdikcijas tiesām iespēju skatīt administratīvo pārkāpumu lietas, pie-mērojot tikai LAPK paredzēto regu-lējumu un ievērojot pieeju, kas vērsta uz „mazo krimināllietu” izskatīšanu. Savukārt, lai paātrinātu lietu izskatī-šanu tiesā, apelācijas instances tiesve-dības notiks tikai rakstveida procesā. Grozījumi paredz novērst iespēju per-sonām palikt nesodītām noilguma dēļ, mainīsies arī noilguma aprēķināšanas principi.

Tāpat tiks palielinātas iespējas cie-tušajiem parastos gadījumos piedzīt no pārkāpēja nodarītos zaudējumus administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros, nevis atsevišķā tiesvedības procesā, kā līdz šim. Pārkāpējiem uz lietas izskatīšanu gan iestādē, gan tiesā būs jāierodas personīgi, vairs nebūs iespējams pilnvarot advokātu un pašam tai pašā laikā doties atvaļinā-juma braucienā.

Vairs nebūs iespējams uzlikt sodus nepilngadīgajiem, procesā neiesaistot vecākus, tādējādi būs izslēgta situācija, ka vecāki uzzina par savu bērnu sodī-šanu tikai, kad atnāk piedziņas doku-menti no tiesu izpildītāja. Grozījumi paredz obligātu iestādes pienākumu uzaicināt nepilngadīgā likumisko pār-stāvi uz lietas izskatīšanu.¢

Informācija

Nedēļraksts “Jurista Vārds”: reģistrācijas apliecība Nr. 1148,

iznāk otrdienās, bet attiecīgais numurs publicēšanai tiek nodots iepriekšējā piektdienā.

Bezmaksas tālrunis abonēšanai: 80006000 (darba dienās no 9 līdz 17)

Redakcija: galvenā redaktore Dina Gailīte,

atbildīgais redaktors Leonards Pāvils,tieslietu redaktors Gatis Litvins,

informācijas un elektroniskās versijas redaktore Sannija Matule,

literārā redaktore Baiba Saulīte, datormaketētājs Kornelius Briedisārštata līdzstrādnieks Jānis Pleps

Kontakti: Adrese: Rīgā, Bruņinieku 36-2, LV-1011;

Tālrunis: 67310680; E-pasts: [email protected];

[email protected]; [email protected];[email protected];

[email protected]

Izdevējs: VSIA “Latvijas Vēstnesis”

Iespiests: SIA “ULMA”

Rīgā, Bruņinieku ielā 36/3, LV-1011, tirāža – 1500 eksemplāru


Sludinājumi un reklāma “Jurista Vārdā”: “Latvijas Vēstneša” Klientu centrā Rīgā,

Bruņinieku 53, LV-1011; Tālrunis: 67898741, 67898732;

“Jurista Vārds” ir forums brīvai un kritiskai juristu diskusijai nolūkā

veicināt tiesisku domu un praksi Latvijā. Ārštata autoru publikācijas

nepauž redakcijas viedokli. Par faktu pareizību atbild rakstu autori.

© Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz “Jurista Vārdu” obligāta.

Zinātniski konsultatīvā padome:

Elita Dreimane, Juris Jansons,

Gunārs Kusiņš, Gunārs Kūtris,

Mārtiņš Lazdovskis, Edgars Pastars,

Kalvis Torgāns

��Neatkarīgais deputāts��

NEDĒĻAS JURISTSIVETA ANDŽĀNE ............................................................................................................. 2

LASĪTĀJS VĒRTĒ, NEDĒĻAS CITĀTS, TOP RAKSTI .........................................3NUMURA TĒMAVai Saeimas deputāts var dot svinīgo solījumu latgaliski ................................................. 5–6JURIS VIĻUMS, GUNĀRS IGAUNIS. Vai paši latvieši zina, kas ir latviešu valoda? ................ 6–7EGILS LEVITS. Par latviešu valodu Satversmes 4. pantā nacionālas valsts kontekstā ....... 8–10SANITA OSIPOVA. Zvērests ir sena tradīcija, kur jāievēro precīza forma ........................ 10–11GUNĀRS KUSIŅŠ. Oficiālajā saziņā, arī Saeimas debatēs, jālieto latviešu literārā valoda .................................................................................. 12–14JURIS RUDEVSKIS. Vai Latgalei ir armija un flote ....................................................... 15–19INA DRUVIETE, INITA VĪTOLA, JANĪNA KURSĪTE-PAKULE, ILZE SPERGA. Par latgaliešu valodu: filologu skatupunkti ................................................................. 20–23JĀNIS PLEPS. Latgaliešu valoda un Satversme .......................................................... 24–29

TIESĪBU PRAKSETiesas nolēmumi vienošanās procesā ............................................................................. 30

INFORMĀCIJA11. Saeimas prezidijs un Juridiskā komisija ....................................................................... 4Latvijā viesojas Rīgā dzimusi ASV tiesnese ...................................................................... 29Jaunākie normatīvie akti Latvijā ..................................................................................... 31Pretendē uz tiesneša amatu .......................................................................................... 32Astoņi advokāti dod zvērestu ......................................................................................... 32Īstenos nozīmīgu krimināltiesību reformu ........................................................................ 32Mainīsies noilguma aprēķināšanas principi ...................................................................... 32

��

“Zinātne, sabiedrība un nacionālā identitāte”��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��2011Nr.43��

Par deputāta zvērestu un

latgaliešu valodu

Mazumtirdzniecības cena Ls 1,55


Žurnāls pieejams arī internetā:

juristavards.lv

�

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

��

Documents

Jurista Vuords