Rīgas mākslinieku grupa bija mākslinieku biedrība Latvijā, kas aktīvi darbojās Rīgā no 1920. līdz 1938. gadam.Tā bija viena no aktīvākajām Latvijas pirmās brīvvalsts laika mākslinieku grupām, kas vietējā mākslas dzīvē iedibināja mod-ernisma tradīcijas. Ar Rīgas mākslinieku grupas praksi tiek saistīts arī skaļākais uzskatu un paaudžu kon�ikts Latvijas mākslas vēsturē.

Grupa izveidojās no jauno mākslinieku pulciņa "Zaļā puķe"

(1914-1915). Grupas dalībnieki pievērsās Rietumeiropas modernās mākslas virzienu studijām. Pulciņa mākslinieki ar nosaukumu "Ekspresionistu grupa" 1919. gadā piedalījās retrospektīvajā izstādē Latviešu māksla, bet tā kā šis nosaukums pilnībā neatbilda grupas dalībnieku daiļrades ievirzei, 1920. gadā "Ekspre-sionistu grupa" tiek pārdēvēta par "Rīgas mākslinieku grupu". Sākotnējā darbības fāzē grupas mākslinieki akcentēja impresionisma un dabas atdarināšanas kritiku, piedāvājot mākslinieka personības pašizpausmi, reālajā praksē orientējoties uz mērenām fovisma, kubisma, jaunās lietišķības variācijām, vēlākajā darbības fāzē darbība ievirzījās gleznieciskāka reālisma gultnē. Rīgas mākslinieku grupas sastāvā ilgāku vai īsāku laika periodu darbojās māslinieki ar dažādu rokrakstu, bet vienas paaudzes cilvēki, kuri bija orientēti uz novatoriskiem meklējumiem. Viņu vidū minami tādi pazīstami Latvijas mākslinieki kā Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Uga Skulme, Oto Skulme, Marta Skulme, Ģederts Eliass, Leo Svemps, Jānis Liepiņš, Emīls Melderis, Sigismunds Vidbergs, Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone, Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Niklāvs Strunke, Erasts Šveics, Jānis Cielavs un citi. Grupas dalībniekiem lielākoties nebija akadēmiskās mākslas izglītības, studijas viņi bija uzsākuši Rīgā, vēlāk tās turpinot dažādās Krievijas privātās studijās un izglītības iestādēs. Pateicoties tam, mākslinieki spēja absorbēt daudzveidīgo ietekmju sfēru, kurās ietilpa arī avangarda elementi. Šī grupa pakāpeniski iekaroja noturīgu reputāciju, neskatoties uz Kasparsionādes skandālu un apvainojumiem nemākulībā darbības sākumposmā, kuru pamatā bija vecāko un akadēmiski ievirzīto kolēģu bailes par konkurenci. Rīgas mākslinieku grupas izstādes izpelnījās ievērību un atzinību, lai gan 1930. gadu otrajā pusē arī saņēmusi kritiku par aizraušanos ar krāsu un faktūru- formas kvalitātēm, pārāk nosacītu un brīvu �gūru tēlojumu un klusās dabas dominanti. Attēlos redzamie mākslinieki Rīgas mākslinieku grupa 1923.gadā - no kreisās: Sigismunds Vidbergs, Aleksandra Beļcova, Erasts Šveics, Uga Skulme, Marta Skulme, Jānis Liepiņš, Konrāds Ubāns, Oto Skulme, Jānis Cielavs, Romans Suta, Leo Svemps. Rīgas mākslinieku grupa jubilejas izstādē 1930.gadā- priekšplānā sēž Jānis Liepiņš, Oto Skulme, stāv Niklāvs Strunke. 2. rindā no kreisās: Uga Skulme, Erasts Šveics, Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone, Jānis Cielavs, Leo Svemps.

Rīgas mākslinieku grupa 1923.gadā

Rīgas mākslinieku grupa jubilejas izstādē 1930.gadā.

Makslinieku_biedriba_Sadarbs_1926.jpg Mākslinieku biedrība ”Sadarbs”. 1. rindā no kreisās: Burkards Dzenis, Kārlis Miesnieks, Jānis Kuga, Jūlijs Madernieks, Alberts Prande, Jānis Siliņš, 2. rindā no kreisās: Rūdolfs Pelše, Kārlis Zāle, Kārlis Brencēns, Ludolfs Liberts. 1926.

Sadarbs Mākslinieku biedrība ”Sadarbs” tika nodibināta 1924. gadā, un tās iniciatori bija Teodors Zaļkalns un Kārlis Zāle, piedalījās arī Jūlijs Madernieks, Ludolfs Liberts, Valdemārs Tone, Jānis Siliņš. Vēlāk pievienojās arī Konrāds Ubāns, Burkards Dzenis, Rūdolfs Pelše, Kārlis Miesnieks, Eduards Brencēns, Jānis Kuga, Augusts Annuss u.c., kā arī jaunākās paaudzes pārstāvji – Eduards Kalniņš, Arijs Skride, Vilis Vasariņš u.c. Biedrības biedri bija Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēji, kuru galvenais mērķis – apvienot dažādu paaudžu un atšķirīgu radošo rokrakstu pārstāvjus, veicinot sadarbību starp tradicionāli akadēmiskas ievirzes un modernāku meklējumu adeptiem. Grupējums mēģināja arī sekmēt kontaktus ar ārvalstīm (Beļģiju, Franciju), aicinot citzemju māksliniekus piedalīties izstādēs, kā arī rīkojot izstādes ārzemēs. Sākot ar 1928. gadu, gandrīz katrā izstādē tika pieaicināts kāds ārvalstu mākslinieks. ”Sadarbs” iezīmīgs ar dažādu mākslas nozaru pārstāvniecību – tajā darbojās gan gleznotāji, gan tēlnieki, gan lietišķās mākslas pārstāvji un pat arhitekti (Ernests Štālbergs un Sergejs Antonovs).

Neatkarīgo mākslinieku vienība Neatkarīgo mākslinieku vienība bija skaitliski plašākā, aktīvākā un saimnieciski spēcīgākā biedrība – tā guva ienākumus arī no īpašuma izīrēšanas. 1938. gadā vienībā bija 50 biedru un 18 biedru kandidātu. Tā izveidojās jau 1919. gadā un 1920. gadā sarīkoja pirmo izstādi. Vienības dibinātāji bija Hermanis Grīnbergs, Rihards Maurs, Vilis Krūmiņš, Jānis Ansons un Aleksandrs Jēgers, vēlāk pievienojās Jānis Jaunsudrabiņš (ilggadējs vienības priekšsēdētājs), Roberts Šterns, Ernests Brastiņš, Pēteris Kundziņš, Oto Pladers, Hilda Vīka u.c. mākslinieki. Neatkarīgo mākslinieku vienība izvirzīja mērķi atbalstīt ”patiesas mākslas vērtības” neatkarīgi no mākslinieku izraudzītajiem virzieniem un izteiksmes līdzekļiem. Vienība rīkoja divas izstādes gadā (to mākslinieciskais līmenis bija visai nevienmērīgs, bet pamatā atbilstošs populārajai gaumei – dažādām reālistiskas ievirzes variācijām); recenzijās bieži atzīmēta sasteigtība, paviršība un vienojošu kritēriju trūkums. Pie pozitīviem sasniegumiem jāmin apjomīgas bibliotēkas izveidošana un mākslas grāmatu izdošana – no 1924. līdz 1928. gadam iznāca monogrā�jas par Jani Rozentālu, Alfrēdu Plīti-Pleitu, Rūdolfu Pērli u.c. izdevumi.

Zaļā Vārna Biedrība ”Zaļā Vārna”, kas dibināta 1925. gadā, izcēlās ar dažādu kultūras nozaru tuvināšanas tendenci, jo tajā bija vairākas sekcijas, kur darbojās ne tikai gleznotāji un gra�ķi, bet arī literāti, mūziķi un teātra darbinieki. Pirmais biedrības priekšsēdētājs bija literāts Kārlis Štrauhs. Tēlotājas mākslas sekciju sākotnēji vadīja gleznotājs Jānis Plase, pēc tam Kārlis Baltgailis; starp biedrības biedriem bija gleznotāji Ansis Cīrulis, Kārlis Štrāls, Alberts Filka, Fridrihs Milts, gra�ķi Jānis Plēpis, Pēteris Upītis, Oļģerts Ābelīte, Aleksandrs Junkers u.c. Biedrība izcēlās ar rosīgu izstāžu darbību un aktīvu saviesīgo pasākumu rīkošanu – tematiskām ballēm u.c. izpriecām. Literatūras sekcija izdeva arī žurnālu ”Zaļā Vārna” (1929. Nr.1 – 6; 1931. Nr. 1).

Mākslinieku vienība "Radigars" Mākslinieku vienība ”Radigars” tika reģistrēta 1927. gadā un apvienoja nelielu dalībnieku skaitu, kas vēlējas sekot Teodora Ūdera mākslas pamatprincipiem – tautas dzīves, rakstura un darba mīlestības tēlošanai; tos formulēja Jēkabs Strazdiņš un Nikolajs Kūlainis, bet vienības sastāvā ietilpa Voldemārs Vimba, Žanis Ventaskrasts, Kārlis Padegs, Žanis Sūniņš u.c. Grupējums bija samērā kareivīgi noskaņots pret pastāvošajām mākslas institūcijām, uzskatot, ka tajās valda netaisnība un nepamatotas privilēģijas. Vēloties tuvināt mākslu tautai, ”Radigars” iegājis vēsturē ar brīvdabas izstādi Merķeļa ielā ”Zem liepām” (1934), kas tai laikā bija neierasta prakse un šokēja mākslas publiku.

Mūksalas mākslinieku biedrība Mūksalas mākslinieku biedrība tika izveidota tikai 1932. gadā. Tās nosaukums tika atvasināts no Mūksalas ielas, kur grupa jaunu mākslinieku (Oskars Norītis, Arvīds Jūrasteters, Eduards Melbārzdis) vēlējās radīt mākslinieku kolonijai līdzīgu darbnīcu, ko vadītu Valdemārs Tone. Tā līdzekļu trūkuma dēļ pastāvēja apmēram pusgadu, bet domubiedri turpināja satikties dzīvokļos. Grupējumam pievienojās arī Kārlis Neilis, Ansis Artums, Jūlijs Viļumainis, Arvīds Egle, Ādolfs Melnārs, Alise Zvirbule, Veronika Janelsiņa u.c. Par savām autoritātēm grupa uzskatīja Ādamu Alksni, Teodoru Ūderu, Voldemāru Matveju, Jāzepu Grosvaldu, Jēkabu Kazaku, bet no laikabiedriem (tika izveidots atsevišķs goda biedru institūts) – Valdemāru Toni, Konrādu Ubānu, Teodoru Zaļkalnu, Valdemāru Dambergu, Viktoru Eglīti, Edvardu Virzu, Ernestu Brastiņu, Voldemāru Reiznieku un Jūliju Sproģi.

Rīgas Gra�ķu biedrība un citas biedrības Rīgas Gra�ķu biedrība darbojās no 1928. līdz 1932. gadam; dibinātāji bija Sigismunds Vidbergs, Romans Suta, Sergejs Antonovs, Izaks Frīdlenders un Jurijs Rikovskis. Valdes priekšsēdētājs bija Vidbergs, bet biedrībā darbojās arī Nikolajs Puzirevskis, Pauls Šterns, Aleksejs Jupatovs, Bernhards Dannenhiršs, Raimonds Šiško u.c., arī arhitekts Aleksandrs Birzenieks. Biedrības būtiskākais veikums saistās ar izstāžu rīkošanu – gan Rīgā (1928, 1929, 1930, 1932), gan ārzemēs – Vašingtonā (1932), Vīnē (1933), kā arī piedalīšanos starptautiskās izstādēs – Florencē (1927), Prāgā (1930) u.c. Izstādēs piedalījās arī citi mākslinieki, kas nebija biedrības biedri. Rīgas gra�ķu biedrība uz citu apvienību fona izceļas ar daudznacionālo sastāvu un atvērtību cittautiešiem, izpelnoties arī kritiku par nacionālās speci�kas nekopšanu. Arī formas ziņā biedrības biedri pārstāvēja laikmetīgākus meklējumus – stilizāciju, dekoratīvismu, ekspresiju – kas atšķīrās no 1930. gados arvien spēcīgākās akadēmiskā reālisma paradigmas. 1929. gadā tika nodibināta arī gra�kas studija, bet aktivitātes drīz apsīka līdzekļu trūkuma dēļ.

Starpkaru periodā pastāvēja arī vairāki citi grupējumi, piemēram, samērā konservatīvā Latvju mākslinieku biedrība (dibināta 1927. gadā, valdes priekšsēdētājs Augusts Annuss, biedri – Pauls Šprenks, Indriķis Zeberiņš, Jānis Pūpols u.c.), Latvijas tēlojošo mākslinieku arodbiedrība (dibināta 1928. gadā, dibinātāji J. R. Tillbergs, Gustavs Šķilters, Augusts Annuss u.c. ), Latviešu tēlojošo mākslinieku biedrība (dibināta 1935. gadā, apvienojot vairākas citas organizācijas – Mākslas akadēmijas audzēkņu biedrību ”Umbra”, biedrību ”Radigars” u.c. ), kreisi noskaņotā Aktīvo mākslinieku grupa (dibināta 1932. gadā), Zaļā Zeme (dibināta ap 1936. gadu) u.c.; savas biedrības bija arī dažām mazākumtautībām, piemēram, Žīdu mākslinieku biedrība, Krievu mākslinieku savienība. 1938. gadā tika nodibināta viena kopēja Latvijas tēlotājas mākslas biedrība Latvijas Rakstu un mākslas kameras paspārnē, kurā līdzšinējās biedrības tika iekļautas kā atsevišķas sekcijas, atspoguļojot autoritārā režīma prasību pēc vienotības un spēku konsolidācijas. Sekciju nosaukumos vairs nebija atļauts minēt tautību vai ticību, kas attiecās gan uz latviešu, gan uz minoritāšu biedrībām. S. Pelše