Elīna Rozentāle, LU Teoloģijas fakultātes doktorante

Aura un tās redzēšana, reliģiju pētniecības kontekstā

Auras fenomens ir populārs mūsdienu sabiedrībā. Varam nepiekrist tā formulējumam vai noraidīt

paša fenomena eksistenci, tomēr daudzu cilvēku garīgo meklējumu ceļā interese par auru un iespēju to

saskatīt un interpretēt ir bieži sastopama parādība. Plaši pieejamajā literatūra, kurā aprakstīta aura,

varam redzēt šādu auras definējumu – aura ir enerģijas lauks, kas ir piemītošs visiem cilvēkiem un

dzīvajām būtnēm. Enerģijas lauku jeb auru var saskatīt tie, kuri trenējušies to darīt, un tie, kuriem piemīt

spēcīga intuīcija.

Mūsdienu ezotēriskajā literatūrā auras cieši saistītas ar ideju par čakrām

(sanskrita vārds ar nozīmi „enerģijas rats”) jeb enerģijas centriem,

kas ietekmē auras krāsu un formu. Čakras atspoguļo cilvēka prāta

stāvokli. Tiek uzskatīts, ka aura spēj atklāt personas emocionālo

stāvokli, konkrētā brīža prāta stāvokli, kā arī cilvēkam piemītošās

prasmes un spējas. Tāpat arī pastāv viedoklis, ka aura atklāj cilvēka

fiziskā ķermeņa veselības stāvokli. Auras pamata krāsas izriet no

priekšstatiem par septiņām pamata čakrām. Tās skaita no lejas uz

augšu, un tās ir izvietotas gar mugurkaulu. Aurā saskatāmas visu

septiņu čakru krāsas, tomēr bieži vien kāda no krāsām ir dominanta

un citas ir mazāk izteiktas vai to robežas saplūdušas ar citām krāsām.

Tiek uzskatīts, ka katram enerģijas centram ir sava nozīme un līdz

Sarkanā krāsa, kas saistīta ar saknes čarku jeb pirmo čakru, norāda, ka cilvēks ir

izteikti vērsts uz sava ķermeņa realitāti, tāpat šāda krāsa var norādīt uz izteiktu seksualitāti. Cilvēkiem

ar sarkanu krāsu aurā patīk fiziskas aktivitātes un pieskārieni. Otrais enerģijas centrs ir oranžā krāsā.

Šāda krāsa aurā norāda uz vēlmi pēc aizraujošām sajūtām, kas bieži robežojas ar pārgalvīgumu un

azartu. Apzīmē arī apķērīgumu un varaskāri, kā arī izteiktas darbaspējas. Dzeltenā krāsa saistīta ar

saules pinuma enerģijas centru, kas atbild par cilvēka personību un pašapziņu. Dzeltenā krāsa aurā

liecina par dzīvesprieku, jūtīgumu, kautrību, kā arī brīvību, nepiesaisti. Zaļā krāsa saistīta ar sirds čakru

un norāda uz izteiktu spēju mīlēt un rūpēties par citiem. Tiek uzskatīts, ka zaļās krāsas dominante aurā

piemīt cilvēkiem ar spēju dziedināt citus gan fiziski, gan garīgi. Zilā krāsa saistīta ar rīkles čakru un

ar to auras krāsu nozīme tiek atvasināta no čakrām piešķirtajām nozīmēm.

pārstāv runu. Izteikta zilās krāsas klātesamība aurā norāda uz labām oratora spējām un balansu starp

prātu un fizisko ķermeni, savukārt tās blāvums – uz nespēju pietiekami veiksmīgi izteikt savas domas

un vēlmes vārdos. Indigo krāsa saistīta ar pieres rajonā izvietoto, sesto enerģijas centru, kas nereti tiek

saukts par trešo aci. Cilvēki ar izteiktu indigo krāsu aurā kalpo kā piemērs pilnvērtīgai garīgajai dzīvei.

Pastāv uzskats, ka cilvēki ar izteiktu indigo krāsu aurā mēdz noliegt autoritātes, ja to viedoklis ir

nepamatots. Septītais enerģijas centrs atspoguļo cilvēka garīgumu un vienotību ar augstāko realitāti. Šī

enerģijas centra krāsa ir violetā, un tās klātbūtne aurā norāda uz spēju kļūt par garīgu līderi, skolotāju.

Šādu cilvēku uzdevums ir mainīt citu dzīves un iedvesmot. Literatūrā par aurām ir arī citu krāsu

nozīmju skaidrojumi, un arī pamata krāsu skaidrojumi dažādos literatūras avotos mēdz atšķirties.

Auras fenomena analīzi iesāksim vārda „aura” nozīmi. Vārds „aura” nāk no grieķu valodas, un

nozīmē „vēsma, viegs vējš”. Grieķu un romiešu mitoloģijā Aura bija dieviete – viegla vēja

personifikācija. Vārds lietots arī ar nozīmi „neredzama emanācija, starojums”. Ar vārdu „aura” Rietumu

pasaulē saprot specifisku starojumu vai atmosfēru, kas mēdz būt ap cilvēkiem, vietām un priekšmetiem.

Arī neredzamu, bet izteikti sajūtamu īpašību, kas emanē no kāda cilvēka vai priekšmeta, mēdz dēvēt par

auru. Vārds „aura” sastopams arī Rietumu medicīnas kontekstā. Medicīnā šis vārds apzīmē ārēji

nepamatotu, pēkšņu aukstuma sajūtu vai spilgtas gaismas redzēšanu. Šādas parādības raksturīgas

pacientiem, kas sirgst ar epilepsiju vai migrēnu. Jāpiemin, ka vārds „aura” saistīts arī ar tādu vārdu kā

oreols – gaismas lauka emanācija, kas parādās Rietumu, un Austrumu ikonogrāfijā. Vārds „aura”

mūsdienās ieguvis nedaudz negatīvu un skeptisku attieksmi, jo tiek saistīts tikai ar ezoterisko literatūru.

Tādēļ ir būtiski noskaidrot kā vārds „aura” nokļuvis ezoteriķu redzeslokā.

Mūsdienu izpratne par auru ir cieši saistīta ar 19. gadsimta teosofijas idejām. Teosofija ir

filozofisku ideju kopums, kura pamatā ir priekšstats par cilvēka, dabas un augstākās realitātes vienotību.

Cilvēka uzdevums, pēc teosofu domām, ir rast kontaktu ar savu iekšējo spēku, tādējādi veidojot šo

vienotību. Vienotības mērķis ir gūt neierobežotas zināšanas par realitāti tādu, kāda tā „ir”, tā iegūstot

individuālu atbrīvošanos vai glābšanu. Iekšējā potenciāla atklāšanai teosofi meklēja apslēptās jeb

ezoteriskās zināšanas. 19. gadsimta teosofijā aktuāla bija ideja par dažādu reliģiju ezoterisko mācību

atklāšanu un apvienošanu kopīgā sistēmā. Atcerēsimies Helēnu Blavatsku (Helena Petrovna Blavatsky,

1831-1891), kas savā izveidotajā ezoterisko mācību sistēmā iekļāva Austumu reliģiju ezoteriskās

zināšanas un evolūcijas teoriju, kā arī progresa ideju. Teosofu idejas kļuva populāras sabiedrībā un

mūsdienu ezoteriskās literatūras autori lielākā vai mazākā mērā ir šo ideju mantinieki. Teosofijas,

antroposofijas un arheosofijas pārstāvju radītajos darbos aura parādās kā enerģijas lauks, kas atspoguļo

cilvēka emocionālo pasauli un fiziskā ķermeņa labklājību vai disfunkciju. Auras krāsu skaidrojumus

aprakstījis tāds 19. gs. teosofijas pārstāvis kā Čārlzs Līdbīters (Charles Leadbeater). Viņa darbos varam

atrast smalki izstrādātus auras krāsas interpretācijas aprakstus. Vēlāk viņa darbus papildinājuši arī citi

teosofijas pārstāvji. Teosofu vidū bija izteikta interese par Indijas un Tibetas tantrismu, kas lielā mērā

ietekmējusi auru aprakstus un interpretācijas. Teosofi vilka paralēles tantrās aprakstītajai mācībai par

cilvēka smalko ķermeni, dievību emanēto gaismu vai uguni un Rietumu un Austrumu baznīcu

ikonogrāfijā pazīstamo oreolu attēlojumu un aprakstu. Vizuālā līdzība patiešām ir pārsteidzoša, bet tā ir

tikai ārēja, un nevar tikt izmantota par pamatu pietiekamai abu fenomenu – tantrisko dievību emanētā

gaisma un svētos apstarojošā dievišķā gaisma – tiešai salīdzināšanai. Pat, ja šiem fenomeniem ir ārēja

līdzība, tad tiem ir tikai attāla saistība ar auras fenomenu teosofu interpretācijā. Teosofijā oreols kļuva

par vizuālo pamatu auras attēlojumam. Teosofu radītajā interpretācijā īpaši svētiem cilvēkiem vai

garīgiem līderiem tā dēvētā aura ir bijusi tik spēcīga, ka to varējuši saskatīt arī cilvēki bez īpašām dabas

dotām dāvanām. Rietumu un Austrumu reliģijās atrodamo svēto kulta aprakstu iedvesmoti, gan 19. gs.

teosofi, gan vēlāka laika okultisti veidoja priekšstatu par katra indivīda auru un iespēju to saskatīt,

izmantojot specifiskas treniņu metodes. Auras fenomena mūsdienu versija savieno vienā tantrisko

anatomiju, un Austrumu un Rietumu ikonogrāfijā redzamo vizuālo oreola attēlojumu. Šada izpratne ir

teosofu radītā priekšstatu kopuma mantojums, kas mūsdienās tiek papildināts ar jaunām idejām par

kosmiskajiem garīgajiem skolotājiem, kontaktiem ar citu dimensiju būtnēm utt.

Auras vizuālais tēls ir radīts, par pamatu izmantojot

oreola aprakstus un ikonogrāfijā redzamo attēlojumu.

Tomēr auras krāsas un to saistība ar enerģijas centriem

aizgūtas no tantriskās anatomijas mācības, tādēļ šo mācību

apskatīsim tuvāk, lai noskaidrotu, kas tieši no tās aizgūts

un izmantots teosofu radītajā interpretācijā. Čakru

koncepts integrēts teosofijas ideju kopumā par auru,

aizgūstot to no Indijas tantrisma mācības par tantrisko

anatomiju. Tantriskās anatomijas pamatidejas balstās

uzskatos par smalko ķermeni, kas veido saikni starp fizisko

ķermeni un apziņu. Fiziskā ķermeņa procesi ietekmē

smalko ķermeni un otrādi. Smalkais ķermenis aptver

cilvēka fizisko ķermeni. Indijas tantrismā čakras ir garīgās

enerģijas centri, kas atrodas cilvēka smalkajā ķermenī un

pa kuriem no lejas uz augšu pārvietojas kundalini jeb šakti.

Šakti kā radošā sievišķā enerģija tiecas sastapties ar

Visuma tīro apziņu jeb Šivu. Tantrismā pastāv priekšstats,

ka cilvēks un tā ķermenis ir vienots ar Visumu un šakti

caurstrāvo visu esošo. Šī priekšstatu sistēma atklāj cilvēku

kā mikrokosmu, kas nepārtraukti mijiedarbojas ar

makrokosmu. Kundalini jogas rezultātā iespējams panākt

Šivas un šakti savienošanos, tātad radošās enerģijas

kļūšanu par vienu veselu ar Visuma apziņu. Indijas

tantrismā šādu vienotības stāvokli sasniedzis adepts tiek

uzskatīts par tādu, kurš ieguvis atbrīvošanos (mokša).

Enerģijas centri jeb čakras Indijas tantrismā

atspoguļo visus cilvēka eksistences aspektus. Tantrās

visbiežāk minētas 6 čakras, tomēr to skaits dažādos tantru

tekstos mēdz atšķirties. Tantriskajā anatomijā septītā čakra ir transcendenta, tādēļ tā dažos tekstos tiek

īpaši atdalīta no pārējām sešām.

1. Muladhar (Pirmā čakra, kurā atrodas šakti mājvieta. Tā saistīta ar zemes elementu)

2. Svadhisthana (saistīta ar ūdens elementu)

3. Manipura (saistīta ar uguns elementu)

4. Anahata (saistīta ar gaisa elementu, kā arī vieta, kurā uzkrājas prāna – enerģija, kuru ieelpo līdz ar

gaisu. Tās uzdevums skmalkajā ķermenī ir aktivizēt kundalini jeb šakti celšanos augšup pa enerģijas

centriem)

5. Visuddha (Saistīta ar ētera elementu)

6. Ajna (saukta arī par trešo aci, šīs čakras aktivizēšana sniedz tantrisma adeptam neierobežotas

zināšanas un spēju saskatīt realitāti tādu, kāda tā „ir”)

7.Sahasrara (uzskatīta par Šivas jeb tīrās apziņas atrašanās vietu)

Smalko ķermeni un fizisko ķermeni vieno liels skaits kanālu jeb nādi. Galvenie kanāli ir centrālais

kanāls, kuram paralēli atrodas mēness un saules kanāli pa, kuriem uz augšu ceļas šakti. Ja šos kanālus

būtu iespējams saskatīt, tad, pēc tantriskās anatomijas mācības, cilvēku ieskautu enerģijas kanālu tīkls.

Caur šiem enerģijas kanāliem pārvietojas prāna, kas tiek ieelpota, gaiss tiek uzskatīts par spēcīgu,

dzīvību uzturošu enerģiju. (Pareiza elpošana ir priekšnoteikums veiksmīgai kundalini jogas izpildei.)

Jāpiemin, ka smalkā ķermeņa un čakru vai nādi redzēšana tantrismā netiek īpaši uzsvērta vai kultivēta,

tā ir daļa no garīgās izaugsmes, kas parādās kā blakusparādība, adeptam pilnveidojot un izpildot savas

garīgās prakses.

Tanrtiskajā ikononogrāfijā varam saskatīt paralēles ar smalkā ķermeņa aprakstu. Tantrisikās dievības

gan Indijas, gan Tibetas tantrismā tiek attēlotas ar tās ieskaujošu enerģijas, gaismas vai uguns lauku.

Varam secināt, ka mūsdienu auru aprakstošā literatūra lielā mērā iektekmējusies no 19. gs. teosofu

priekšstatiem par tantrisko anatomiju, kā arī Austrumu un Rietumu ikonogrāfijā redzamo oreolu

attēlojumu, integrējot to arvien jaunās priekšstatu sistēmās. Auras fenomena eksistence nav empīriski

pierādāma, tomēr ir atrodami avoti, kas mūsdienās ietekmējuši izpratni par auras fenomenu. Auras

fenomena rašanās ir spilgts piemērs mūsdienu sabiedrībā vērojamai tendencei rast individuālu garīgo

piepildījumu.

Izmantotā literatūra:

Endrūzs, Teds. Kā saskatīt un izprast auru. Rīga: Jumava, 2006.

Guénon, René. Theosophy: History of a Pseudo-Religion. New York: Sophia Perennis 2004.

Hall, James., ed. Illustrated Dictionary of Symbols in Eastern and Western Art Boulder, Colorado:

Westview Press, 1996.

Kļimenko, Ņina. Čakras: jaunas iespējas dzīvei un veselībai. Rīga: Convictor, 2004.

Mookerjee, Ajit. Kundalini: The Arousal of the Inner Energy. Rochester, Vermont: Destiny Books,

1986.

Olcott. Henry Steel. Theosophy, Religion and Occult Science: With Glossary of Eastern Words.

Cambridge: Cambridge University Press, 2011.

Steiner, Rudolf. Theosophy: An Introduction to the Spiritual Processes in Human Life and in the

Cosmos. Great Barrington, Massachusetts: Anthroposophic Press, 1994.