2018 jūlijs / Nr. 1

isos iespējamos formātos un foru­mos nu jau pāris gadus esmu runā­jis par plašu pat­

riotisko un eiropeisko partiju koalīciju 13. Saeimas vēlēšanām, lai nākamajā parlamentā būtu pārstāvēti jauni un pieredzējuši politiķi, kurus vieno eiropeiskas vērtības, modernas un taisnīgas Latvijas vīzija.

Diemžēl sīkumainība, intrigas un vēlme par katru cenu sa­glābt vecos politiķus, kuru laiks ir pagājis, liedza to izdarīt. Par nožēlu jāatzīst, ka spilgti šie ne­tikumi izpaudās nu jau manas bijušās partijas Vienotība nelielā loka lēmumos.

Tieši tāpēc esmu izvēlējies At-tīstībai / Par! – trīs partiju ap­vienību, kas spējusi savās rindās pulcēt vairāk nekā 1300 jaunu, enerģisku un moderni domājošu cilvēku. Es darīšu visu, lai palī­dzētu nākamajā Saeimā ievest jaunus cilvēkus ar labu izglītību un pasaules pieredzi. Es redzu un ticu, ka viņi deg par taisnīgu, modernu un drošu Latviju.

Esmu pārliecināts, ka bez jauna iesaukuma Latvijas politikā, bez mazas revolūcijas parlamentā un valdībā Latvija turpinās stagnēt.

Lēmums nebija viegls. Es esmu racionāls cilvēks, un politikā prāts visbiežāk uzvar pār sirdi. Šoreiz ir tā reize, kad emocijas un racionāli argumenti ir vienā pusē. Es redzu, ka mana, piere­dzējuša politiķa, misija ir palīdzēt jauniem cilvēkiem politikā, palī­dzēt Eiropas vērtībām Latvijā.

Es nevēlos turpināt vecās politikas tradīcijas, runājot par jaunu politiku. Es nebūšu iz­kārtne, kas vēlīgi dod politisku svētību jauniem politiķiem Lat­vijā. Es strādāšu, lai Attīstībai / Par! iegūtu sabiedrības uzticību un uzvarētu Saeimas vēlēšanās. Jā – es kandidēšu Saeimas vēlē­šanās, jā – esmu gatavs jebku­ram darbam, jā – es uzskatu, ka drosme un enerģija mainīt ne­pareizu lietu kārtību ir lielākais deficīts Latvijas politikā.

Darīšu visu, lai palīdzētu Saeimā ievest jaunus cilvēkus

ArtiS PAbrikS:

Mārtiņš bonDArS:vecās varas

partijas, jūsu laiks ir

beidzies!

DAnielS PAvļutS:moderna latvija ir iespējama

JuriS Pūce:visiem bērniem labu izglītību

ilze viņķele:rīcība kopēja labuma vārdā

Mūsu apvienības līdzpriekšsēdētājs ir pārliecināts, ka spējam parū­pēties par katru mūsu valsts pārstāvi. Viņa trīs vaļi ir mūsdienīga izglītība, veselības aprūpe un kvalitatīvi valsts pakalpojumi.

Gadu nostrādājis Rīgas domē, Bondars ir pierādījis, ka pat opozīcijā var ietekmēt vecos, pašapmierinātos vēžus. Tagad viņš ir gatavs atgriezties saeimā, kur arī ir jāizmēž staļļi.

Bijusī labklājības ministre atklāti par pagrīdē iedzītajām, daudziem politiķiem neērtajām sabiedrības grupām – trūcīgajiem, slimajiem, nepareizajām ģimenēm.

Ekonomists, politiķis un divu meitu tēvs nesaudzīgi izvērtē valdības veikto un saeimas pieņemto izglītības reformu – kas no tās palicis pāri, un kā vajag rīkoties.

V

20. lpp.

16. lpp.

2. lpp.

6. lpp.

viedoklis� 2018 jūlijs, Nr. 1

Jūsu varas laiks beidzies!izglītots, izskatīgs, radošs, ģimenisks, vienmēr iestāsies par savu lietu – tāds ir partijas latvijas attīstībai biedrs, Rīgas domnieks Mārtiņš Bondars.

na sniegt savus vērtējumus kā opozīcijas pārstāvjus.

Rīgas Centrāltirgus sa­biedriskajām attiecībām tērē 100 000 eiro gadā, vēl ir Rīgas satiksme, Getliņi EKO, jau pieminētā Riga.lv... Domes struktū­ras tērē milzīgus resursus, lai par pašvaldības spici radītu iespaidu, ka viņi it kā dara kaut ko rīdzinie­ku labā. Tieši tāpat jau ir visā Latvijā. Un tieši tā­pēc es piekritu arī kandi­dēt 13. Saeimas vēlēšanās no apvienības Attīstībai / Par! saraksta.

Jo ir izveidojusies spēcī­ga komanda, kas ir pietie­kami gudra, spējīga un – galvenais – griboša valstī notiekošo mainīt uz parei­zo pusi, kur politiķi strā­dā nevis interešu grupiņu labā, bet pievēršas valsts attīstīšanai, vadīšanai, dar­bojas iedzīvotāju interesēs, nevis akli pilda savu alkatī­go maizes tēvu rīkojumus.

Kas Latvijā valda pēdējos 10 gadus?

Tiem, kuri kaut ne­daudz interesējas par po­litiku, ir taču skaidrs, ka pēdējos 10 gadus pie valsts siles ir pieplakuši četri tā

dēvētie politiskie spēki, kuri arī visu nosaka valstī, ar visiem līdzekļiem uztu­rot to, lai tikai pie kādas teikšanas netiktu kāds cits.

Vienotība, Nacionālā ap­vienība, Zaļo un zemnie­ku savienība, Saskaņa. Tās stāsta, ka neviens cits val­sti attīstīt nespēs, un tikai pieņem likumus, kas iero­bežo visiem pārējiem poli­tiskajiem spēkiem iespēju konkurēt ar savām idejām, risinājumiem, redzējumu par valsti.

Un 10 gados šī četrotne savam labumam ir spēju­si diezgan daudz sastrā­dāt, lai Latvijas kuģi viņi četratā – tikai un vienīgi četratā – varētu turpināt stūrēt arī turpmāk. Pie­mēram, noteikts, ka mē­nesi pirms vēlēšanām me­dijos nedrīkst reklamēties neviens politiskais spēks. Pie varas esošie tāpat tur­pinās parādīties ziņās, zī­mēties ar populistiskām frāzēm, jo viņi jau it kā neskaitās politiķi, kuri vē­las iekļūt varā. Viņi ir mi­nistri, Saeimas deputāti, domes priekšsēdētāji...

Viņi jau it kā nekon­kurē par varu, viņi it kā vienkārši atskaitās par

opozīcija spēj savest kārtī­bā saimniecību. Savā ziņā tā ir cīnīšanās ar vējdzir­navām, bet opozīcijas pie­nākums ir skaidri un gaiši, bez līferēšanas parādīt, ko valdošie dara nepareizi, ko nedara un ko mēs darītu citādāk, ja būtu pie varas. Politiskā konkurence ir ļoti vitāli svarīga gan pašvaldī­bā, gan valstī kopumā.

Ir izveidojusies spēcīga komanda

Iepriekšējos divus sa­saukumus opozīcija bija nejūtama. Ušakovs un Ameriks varēja ļoti brī­vi rīkoties, neskaidrojot un neņemot vērā absolū­ti neko, izņemot savtīgās intereses. Tagadējā un ie­priekšējo divu sasauku­mu domes opozīcijas ir kā diena pret nakti. Tas spie­diens, ko Latvijas attīstībai un mūsu kolēģi izdara uz esošo varu, ir ievērojami palielinājies.

Otrs, kas jāatzīst, – mil­joni, kas tiek tērēti Ušako­va un Amerika tēla spod­rināšanai, ir ļoti lieli. Viņu gadījumā mēs runājam par miljoniem, bet mūsu – par pašu darbu sociālajos tīk­los, un cik nu mūs uzaici­

Gadu nostrādājis pašval­dībā, opozīcijas rindās ap­gūstot galvaspilsētas saim­niecību un cīnoties pret izsaimniekošanu un savējo būšanu, apvienības aici­nāts, viņš gatavs atgriezties parlamentā, lai jau nacio­nālajā līmenī, savedot kār­tībā valsti, beidzot tiktu ieviesta kārtība arī Rīgā. Kā to darīt – paša Bondara izklāstā.

Stipra Rīga ir Latvijas interesēs

Galvaspilsētas nozīme valsts attīstībā ir megasva­rīga, jo nav iedomājama sekmīga Latvijas attīstī­ba bez veiksmīgas Rīgas attīstības. Tā nenotiks! Ja Rīga būs slikti pārvaldīta, ja mūsu galvaspilsēta būs sliktāka par citu mūsu re­ģiona valstu lielākajām pil­sētām, tad Latvijai klāsies ļoti slikti. Spēcīga Rīga var palīdzēt Latvijai, palīdzēt attīstīties arī visiem Latvi­jas novadiem. Tāpēc tas, ko mēs darām Rīgā, ir ne tikai rīdzinieku, bet visas Latvijas interesēs.

Jebkurš deputāta darbs ir komandas darbs – sais­tīts ar to, kādi cilvēki ap­kārt, ko esat kopā nolēmu­ši darīt. Latvijas attīstībai uz Rīgas domes vēlēšanām gāja ar skaidru program­mu: veidot Rīgu par mo­dernu pilsētu, kur iedzīvo­tāji grib dzīvot, uzņēmēji vēlas veidot un attīstīt savu biznesu. Vēlētāji lēma, ka šajā sasaukumā esam opo­zīcijā jau teju desmit ga­dus pie varas esošajiem tā dēvētajiem Rīgas saimnie-kiem. Tāda bija pilsētnieku griba, un nav ko tagad kai­sīt sev uz galvas pelnus vai šausmināties.

Opozīcijas loma pašval­dības darbā ir divtik sarež­ģīta, bet ne mazāk svarīga kā pozīcijas. Jo mūsu uz­devums ir ne tikai mēģināt jebkuriem līdzekļiem pro­grammu ieviest dzīvē, bet vēl arī darboties, lai valdī­

šana Rīgā ir labāka, nekā bija līdz šim, lai tā naudas šķērdēšana būtu mazāka, skaidri tiktu iezīmētas ak­tuālās problēmas un, pro­tams, arī risinātas. Lai ne­būtu tikai tā, ka tiek apgūts milzīgs budžets, savējie likti amatos un trekni dzīvots uz pilsētnieku rēķina.

Ušakova un Amerika tandēma murgs

Atzīsim godīgi, ka Rīgā Nila Ušakova un Andra Amerika tandēms, kas pie varas ir jau trešo sasauku­mu pēc kārtas, izveidojis pamatīgu astoņkāji, kura taustekļi tikai rauš un rauš un iekaro aizvien lielākas ietekmes pozīcijas, lai va­rētu cīnīties par savu paš­labumu.

Opozīcijai pret to cīnī­ties ir gana sarežģīti, pat tad, kad pozīcijai ir tik ne­liels pārsvars – 33:27. Taču tas nav neiespējami, ko pierāda tas, ka, tikai patei­coties mums, gaismā nāk aizvien vairāk un vairāk savādu politiski saimniecis­ku aktivitāšu Rīgā.

Tikai daži konkrēti pie­mēri. Naudas šķērdēšana Rīgas satiksmē, kur opo­zīcija piedalās lietu izgais­mošanā. Rīgas satiksmē tiek tērēti vairāk nekā 100 miljoni gadā. Bet kur tie aiziet? Protams, ir so­ciālās lietas, kas tiek risi­nātas, bet tajā pašā laikā iegādātas jaunas luksusa klases automašīnas nezi­nāmiem mērķiem. Kam? Rīgas satiksme taču ne­sniedz pakalpojumus, pārvadājot biznesmeņus vai ļoti prominentas per­sonas. Kad jautājam, kā šie auto tiek izmantoti, protams, atbildes nav un notiek atšaudīšanās ar nez kādiem komercnoslē­pumiem.

Ir Riga.lv – Rīgas do­mes mājaslapa, kuras uz­turēšana gadā izmaksā... Cik jūs domājat? Neuzmi­nēsiet! Divus miljonus eiro

gadā. Joprojām pieprasām informāciju, kas tas tāds vispār ir, kā veidojas šādi izdevumi. Protams, atkal man atšaudās, ka tas esot grāmatvedības un komerc­noslēpums.

Deputātam pašvaldības uzņēmuma valdes priekš­sēdētājs atsakās sniegt in­formāciju, kā tiek tērēti divi miljoni eiro no nodok­ļu maksātāju naudas! Tas ir absurds, ka vienas mā­jaslapas uzturēšanai izdod tik mežonīgi lielu naudu.

Kā glābām Āgenskalna tirgu

Kā Rīgas dome saim-nieko ar saviem īpašu­miem? Tad, lūk, kaut vai tikai Āgenskalna tirgus, kas ir šā rajona sirds, kul­tūrvēsturiska vieta.

Pērn oktobrī domes vadība pēkšņi izdomāja, ka vēlētos šo tirgu slēgt, jo tas esot avārijas stā­voklī. Vienkārši slēgt, iz­putināt, izsaimniekot un tad izmantot kādās savās alkatīgajās interesēs. Bū­sim godīgi, šo tirgu līdz avārijas stāvoklim noveda nomnieks, kurš cieši sais­tīts ar Rīgas domes esošo varu – gan startējis vēlēša­nās viņu sarakstā, gan fi­nansējis viņus.

Par laimi, kopā ar tir­gotājiem opozīcijai to­mēr izdevās panākt, lai Āgenskalns nenomirtu, bet – tieši otrādi – tam būtu iespēja dzīvot un uzplaukt. Panācām, ka notiek atklāta izsole. Tajā piedalījās gan tikai viens pretendents, tomēr cienī­jams, kurš jau ir sevi pie­rādījis, attīstot Kalnciema kvartālu. Un trīs gadu lai­kā šī vieta tiks sakārtota, Āgenskalns tiks atdzīvi­nāts un būs interesantāks uzņēmējiem.

Kāds varbūt teiks – nu, vienu tirgu saglābuši, tad ta’ veikums! Bet tieši no tādām lietām, pa pilienam, pa pilienam pašvaldībā

Foto

: Mik

us K

ļavi

ņš

viedoklis �2018 jūlijs, Nr. 1

savu darbu. Cilvēki mēne­si pirms vēlēšanām redz, ka valdošie lepni stāsta par padarītajiem darbiem, un viņiem pirms došanās pie vēlēšanu urnām izveidojies priekšstats, ka it kā tiešām pie varas esošie kaut ko ir darījuši. Ir taču tik forši, kad Anniņa vai Pēterītis pirms vēlēšanām sabiedrī­bai bez maksas var palie­līties, ko pašvaldība pavei­kusi, vēl vairāk, valdošie taču jau noregulējuši, lai tieši pirms vēlēšanām būtu ar ko padižoties.

Uz Saeimu, lai mainītu Rīgu

Mana kandidēšana uz Saeimu nekādā ziņā nav nodevība pret rīdzinie­kiem, kuri mani ievēlēja domē. Jebkura politiķa pie­nākums ir piedalīties po­litiskās konkurences cīņā. Un šī cīņa ir vēlēšanas, kurās vēlētājs tad arī pasa­ka – šo es gribu par tautas priekšstāvi, to – ne.

Būsim atklāti, Rīgas vē­lētājs izvēlējās Ušakovu un Ameriku. Mūsu komanda piedāvāja redzējumu, kas bija modernāks, atklātāks, uz attīstību vērsts, bet vai­rākums mūs neizvēlējās. Neko darīt, ir jāiet tālāk.

Tie ļaudis, kuri mūs vē­lēšanās izvēlējās, protams, netiks aizmirsti. Mani kolē­ģi Rīgas domē turpinās tik­pat aktīvi, cerams, ka vēl aktīvāk, strādāt, lai pildītu rīdziniekiem solīto. Arī es varētu mierīgi turpināt de­putāta darbu pašvaldībā, bet mūsu apvienība, mūsu komanda, grib redzēt, ka es pildu politiķa pienāku­mus nacionālā līmenī.

Izveidojusies situācija, ka ir ļoti grūti nomainīt varu Rīgā bez nacionālā līmeņa – Saeimas un valdī­bas – iesaistes. Rīga dzīvo kā maza feodāla karaliste, vārās savā sulā. Un es varu tikai nojaust, ka pie varas esošos nacionālā līmenī ļoti apmierina tas, kas no­tiek Rīgā.

Latvijai pasaule, pasaulei Latvija

Man ir pārliecība, ka apvienība Attīstībai / Par! būs varas partija 2018. gada novembrī. Kas tam nepieciešams? Izklausās,

ka nekas daudz – veiksmī­gi vēlēšanu rezultāti. Man ir pārliecība, ka to koman­du un tos cilvēkus, kurus mēs piedāvājam valsts problēmu risināšanai, ide­jas, ar kurām nākam klajā, vēlētāji sadzirdēs un vēlē­šanās mūs atbalstīs.

Pēc būtības runa ir par Latviju kā daļu no Eiro­pas Savienības. Turklāt daļu, kas ir spējīga saprast un piedalīties Eiropas un pasaules procesos, nevis nespējīga malā stāvētāja. Tikai viens piemērs, tas pats nelaimīgais banku skandāls, kur viena ban­ka jāver ciet tikai tāpēc, ka mūsu premjerministrs Māris Kučinskis un finan­šu ministre Dana Reiznie­ce­Ozola nepilda to, ko solīja, uzņemoties atbildī­bu par valsti. Toreiz viņi sludināja – saimnieki savā zemē!

Esam spiesti aizvērt trešo lielāko banku... Ve­selu banku pakalpojumu sektoru zaudēsim. Ko tas nozīmē Latvijas tautsaim­niecībai? Pazaudētas labi apmaksātas darba vietas, trieciens Latvijas reputāci­jai. Mūsu apvienības cilvē­ki ar savu pieredzi nekad neko tādu nebūtu pieļāvu­ši. Mūsu pasaules izpratne ir tāda, ka mēs spētu pa­saulei iztulkot Latviju un Latvijai – pasauli. Tā ir ļoti būtiska iezīme.

Tas ir pamatu pamats. Ja skatāmies mūsu valsts desmit gadu vēsturi, tad ko mēs redzam? Pie va­ras ir bijušas četras skaidri sazīmējamas grupas. Viena grupa ir kolhoznieki, otra – Brīvdabas muzeja ļaudis, trešie – Bizantijas impērijas pārvaldības modeļa atbal­stītāji, ceturtie – tie, kuri gribēja, bet nevarēja.

Līdz kam esam nodzīvojušies?

Līdzšinējās valdīšanas statistika ir nežēlīga – Ei­ropas Savienībā esam ce­turtajā vietā no beigām, ja rēķina ienākumus uz iedzī­votāju. Tiesu jautājumos Pasaules ekonomikas fo­rums, vērtējot 138 valstis, Latviju ir ievietojis 83. (!) vietā, uzreiz aiz Nigērijas. Visu cieņu Nigērijai, bet paskatīsimies – mūsu kai­

miņi Igaunija ir 16. vietā šajā sarakstā. Dramatiski!

Un te ir vistiešākais pie­nākums tiem, kuri atrodas pie varas, neko tādu ne­pieļaut, sākt beidzot kaut ko risināt un atrisināt. Es saprotu, ka lauvas tiesa problēmu rodas, jo daļai pie varas esošo vienkārši nav prasmes un sapraša­nas, kas darāms. Kučin­skis... Būtu vismaz valodu iemācījies, pirms iet par premjeru! Citādi tagad aiz­brauc pie kolēģiem Eiropā un nespēj nepastarpināti ar viņiem parunāt.

Ar pieredzi un kontak­tiem šā brīža valdībai arī nav neko spoži. Un vis­beidzot – galvenais, kas līdzīgi milzīgam enkuram notur valsti uz vietas un neļauj attīstīties Latvijai, ir nelielo interešu grupu ie­tekme uz indivīdiem, kuri ir pie varas. Piemēram, Dana Reizniece­Ozola... Ik uz soļa taču redzam, no kuras puses pūš Ventspils vējš, kad viņa pieņem lē­mumus par VID ģenerāl­direktora ielikšanu, dažā­diem projektiem.

Biznesa projektus prom no politikas

Mums aiz muguras nav Aivara Lemberga un citu oligarhu, nav maksātne­spējas administratoru. Attīstībai / Par! apvieno­jušies intelektuāli brīvi cil­vēki. Mums nav tanšu vai onkuļu ar bieziem naudas makiem, kuri pirktu mūsu lēmumus. Mums ir mūsu pārliecība. Mēs redzam virzienu, kurā jāved Lat­vija, lai šeit cilvēki varētu un – galvenais – gribē­tu dzīvot. Un mēs stingri esam par to!

Visi, kuri vēlas, lai Lat­vijā beidzot notiktu izmai­ņas uz labo pusi, vienkār­ši nedrīkst balsot par tām partijām, kas desmit gadus ir pie varas un pārstāv ma­zas interešu grupas. Tās nav partijas, tie ir bizne­sa projekti. Ar tādu pieeju politikai nekas Latvijā uz labu nevar mainīties.

Ir jāsaprot, ka cilvēku politikā ir grūti pārveidot. Nu, nespēj tikt galā ar pie­nākumiem, ir jātriec ratā, vēlēšanās vairs nav jābal­so par nespējīgo. Saspīlē­jums, neapmierinātība ar varu ir sasniegusi augstāko punktu, un šobrīd situāci­ja valstī ir nobriedusi, ka vadzim ir jālūst, ir nepie­ciešami jauni kadri poli­tikā, varā. Ir jāpasaka ve­cajiem, līdz šim pie varas esošajiem – jūsu laiks ir beidzies!•

Galvenais, kas līdzīgi milzīgam enkuram

notur valsti uz vietas, ir nelielo interešu grupu ietekme.

“Politiķim primārais ir strādāt sabiedrības labā, sabiedrības intereses liekot augstāk par politiskajām. Diemžēl politiķi domā tikai, kā saglabāt varu un kā nomelnot politiskos oponentus. Bet tā nevar!” uzskata Rīgas domes deputāte Anete jēkabsone­Žogota.

Politiķiem nav jādomā par sevi!

Pirms gada beigu­si profesionālās sportis­tes karjeru, bijusī Latvi­jas valstsvienības līdere, 2007. gada Eiropas labā­kā basketboliste, Eirolīgas un sieviešu NBA čem­pione pievienojās parti­jai Latvijas attīstībai un kļuva par Rīgas domes deputāti.

Nav tipiska politiķe“Es neesmu tipiska po­

litiķe. Es esmu vienkārša iedzīvotāja, kura ir domes deputāte, jo man rūp ie­dzīvotāju labklājība. Kad nebiju politikā, redzēju, ka nereti par sabiedrību neviens nerūpējas, bet es vēlos to mainīt,” uzsver Jēkabsone­Žogota.

Viņai kremt, ka poli­tiķis ir gluži vai kā lamu vārds, taču tam ir arī ie­mesls: “Tāpēc, ka politiķi bieži domā tikai par sevi, nevis sabiedrību. Šobrīd politiskie spēki vairāk nodarbojas ar sevis pašu slavināšanu un konkuren­tu nomelnošanu. Un, ma­nuprāt, politiķi, kuri sevi tikai slavē, pirms tam dzīvē neko ievērības cie­nīgu nav sasnieguši.”

Reāli darbi bez lielības

Uz jautājumu, ko ir paveikusi, strādā­jot domē, Anete atbild: “Man ir daudz svarīgāk, ka nevis es to pasaku, bet sabiedrība pati šos dar­bus pamanījusi un cilvēki man nāk klāt un pasaka paldies. Negribu uzskai­tīt, ko esam paveikuši, jo uzskatu, ka mēs varam vēl vairāk. Tas ir kā bas­ketbolā – iemācījies trīs­soli, un viss! Taču ir vēl jāiet uz priekšu, jāiemā­cās driblēt bumbu, iemest grozā no centra. Tikai tad var gūt uzvaras!”

Tajā pašā laikā Anete uzskaita, ko viņas pārstā­vētā opozīcija paveikusi Rīgas un rīdzinieku labā. “Mūsu deputātiem ak­

tīvi iesaistoties, izdevies glābt Āgenskalna tirgu, kas bija novests līdz avā­rijas stāvoklim. Tieši mēs panācām, ka Rīgas dome organizē atklātu izsoli par tiesībām apsaimnie­kot Āgenskalna tirgu. Tie­ši mēs vērsāmies policijā ar pamatotu iesniegumu, pieprasot saukt pie atbil­dības iesaistītās personas. Ir sākts kriminālprocess, jau veiktas vairākas kratī­šanas, tostarp Rīgas Cen­trāltirgū.

Tāpat arī esam pil­dījuši priekšvēlēšanu solījumu un iesnieguši priekšlikumu palielināt līdzfinansējumu privāto bērnudārzu apmeklēju­mam līdz 250 eiro mē­nesī par bērnu, un daļēji šis priekšlikums atbals­tīts, jo šogad Rīgā līdzfi­nansējums pieaudzis līdz 231 eiro mēnesī. Esam panākuši, ka pilsētas at­balsts mājokļa pielāgoša­nai personām, kuras pār­vietojas riteņkrēslā, tika gandrīz dubultots un šo­brīd sasniedz 4000 eiro.”

Jāstrādā komandāJēkabsone­Žogota ir

pārliecināta, ka padarīts

būtu daudz vairāk, ja Rīgas domē partijas strā­dātu vienota mērķa labā, nevis cita citu izsmietu. Bijusī Latvijas basketbola izlases kapteine zina, ka vislabākos panākumus var gūt, strādājot koman­dā. Viņa nesaprot, kāpēc politiķi katrs velk deķi uz savu pusi.

“Jā, Rīgas domē ir pozīcija un opozīcija, bet visām partijām taču ir viens mērķis – darboties iedzīvotāju un pilsētas labā! Diemžēl tagad pie varas esošie politiskie spēki principa dēļ neat­balsta opozīcijas ierosi­nājumus. Lai cik labi tie būtu, lai cik liels iegu­vums no tiem būtu Rī­gai, opozīcijas priekšli­kumi tiek noraidīti. Tas nav pareizi! Vai tad tā ir sadarbība, vai tās ir rūpes par pilsētu un tās iedzīvotājiem? Nē! Es to nekādi nesaprotu. Mūsu visu mērķis ir dzīvot la­bākā valstī, bet kāpēc šā mērķa dēļ nevaram būt vienoti? Tas pat ir muļķīgi, jo visi taču elpo vienu un to pašu putek­ļaino gaisu,” uzskata Jē­kabsone­Žogota.•

Foto

: jān

is D

eina

ts

iNTeRviJA�

Jūlijā aprit četri gadi, kopš esat Eiropas Parlamenta deputāts. Līdz nākamajām Eiroparlamenta vēlēšanām atlicis gads, vai nebija lietderīgāk palikt Briselē?

Jūtas ir dažādas. Kad pieņēmu lēmumu iet ap­vienības Attīstībai / Par! sarakstā un kandidēt uz Saeimu, mani pārņēma savā ziņā atvieglojums. Mani šajā mirklī velk to­mēr atpakaļ Latvijas po­litikā. Jo tie lēmumi jau tiek pieņemti Latvijā, ne­vis Briselē.

Ko tad braucāt uz turieni?Darbs Briselē ir in­

teresants, tur ir dažādī­ba – gan akadēmiskajā, gan politiskajā vidē. Tam klāt nāk starptautiskā pieredze, kas ir neatsve­rama. Bet tajā pašā laikā tas ir darbs ar ierobe­žotu politisko atbildību. Bieži redzam pretrunu, kad cilvēki startē Eiro­parlamenta vēlēšanās un stāsta Dieva zīmes, ko tik viņi tur darīšot.

Mums ir jāsaprot, ka ir lietas, ko tur var izdarīt, bet vairāk tomēr ir tādu, ko vienkārši tur nevar iz­darīt. Tāpēc jau arī teicu, ka izjūtu atvieglojumu, jo jūtos pietiekami jauns un vieds, lai strādātu Latvi­jai. Izdosies vai neizdo­sies, rādīs laiks, bet savu izvēli esmu veicis, kauliņi ir mesti, esmu gatavs pa­mēģināt šo darbu līdz ga­lam izdarīt.

Partiju apvienībai Attīs­tībai / Par! pievienojāties pavisam nesen. Turklāt esat gatavs startēt 13. Sa­eimas vēlēšanās, kaut arī jūsu pašreizējais darbs Eiroparlamentā ir vairākas reizes ienesīgāks, sociālās garantijas ir vērā ņema­mas. Bet tas viss pienākas, ja nostrādā vismaz vienu pilnu termiņu Eiroparla­mentā. Kāpēc jums tas ne­pieciešams – atgriešanās Latvijas parlamentā?

Finansiāli, protams, nav vilinoši aiziet no Ei­roparlamenta, bet es jau ceru, ka man vēl būs ie­spēja arī Eiroparlamentā pilnu termiņu nostrādāt, jo neesmu vēl pensijas gados.

atgriežas strādāt latvijā

PAbrikS

Eiropas Parlamenta deputāts, apvienības Attīstībai / Par! jaunpienācējs, bijušais ārlietu un

aizsardzības ministrs Artis Pabriks vienmēr atstājis solīdu iespaidu, nav mētājies ar populistiskiem

paziņojumiem, ja solījis, tad darījis. sarunā Pabriks nevairās atbildēt arī uz neērtiem jautājumiem.

Eiroparlaments īsti nav vieta, kur darboties ļoti aktīviem cilvēkiem, na­cionālais parlaments ir daudz aktīvāks. Esmu pie­tiekami ilgu laiku politikā, lai man būtu jāizšķiras – iet uz augšu vai mēģināt iet uz sāniem. Manās sa­jūtās Eiroparlaments ir uz sāniem, paiešana malā no reālajiem politiskajiem notikumiem, lēmumiem.

Droši vien piedāvājums startēt Saeimas vēlēšanās bija no vairākiem politiskajiem spēkiem. Kāpēc piekritāt tieši šai apvienībai?

Šajā apvienībā politis­ko vērtību kritēriji ir man vistuvākie. Tam par aplie­cinājumi ir tas, ka faktiski manā apziņā aplis tā kā noslēdzas.

Paskatoties, kas ir ap­vienības biedri, es atklā­ju, ka te ļoti daudzi ir mani bijušie studenti, se­višķi no Vidzemes augst­skolas laikiem. Viņiem es mācīju politikas filozofi­ju, politiskos principus, vērtības, mācīju, kas ir demokrātija...

Un kas gan var būt la­bāks pēc 20 gadiem, kā pasniedzējam būt vienā politiskajā organizācijā ar saviem studentiem. Tas savā ziņā ir apliecinājums manam akadēmiskajam darbam, un tas man per­sonīgi ir apliecinājums – esmu vēl gana jauns, ka varu būt kopā ar citu pa­audzi un domāt ar viņiem līdzīgi.

Skaidrs, ka cilvēki ne­mēdz būt identiski. Viens ir labējāk domājošs, cits – centriski vai krei­sāk domājošs, bet kopu­mā man te kompromisi būs jāmeklē mazāk nekā jebkur citur.

Jaunie ieklausās viedajos padomos?

Par to vēl pāragri spriest, jo pārāk īsu lai­ku esmu apvienībā. Man pašam nav problēmu ie­klausīties, un, ja tieku ar argumentiem pārliecināts, varu arī mainīt viedokli. Galvenais, lai ir diskusi­ja, lai gala lēmumi būtu izanalizēti un argumen­

Foto

: jān

is D

eina

ts

2018 jūlijs, Nr. 1

iNTeRviJA �tēti. Ceru, ka arī pārējie domubiedri nekautrēsies pieņemt izsvērtus lēmu­mus, kaut arī pirms dis­kusijām viņiem varbūt būs atšķirīgi viedokļi.

Tas, ka esat bijis citās partijās, jums nāk par labu vai tieši pretēji? Partiju mainītāji jau īsti tomēr nav cieņā.

Oponenti to noteikti iz­mantos pret mani. Tas, ko var man pārmest, var būt tikai daļēji pareizi un nav godīgi. Es partijas esmu mainījis divas reizes. Ti­kai divas.

Pirmo reizi aizgāju no Tautas partijas, un tas bija vērtību un aktuālās po­litikas dēļ. Jo tolaik par­tija iestājās par Alekseja Loskutova atsaukšanu no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadī­tāja amata. Un es nevē­lējos akceptēt šāda veida politiku.

Otra partijas maiņa ir tagad, kad esmu aizgājis no Vienotības. Un nevis tāpēc, ka man būtu radi­kāli atšķirīgi vērtību kri­tēriji. Es aizgāju, jo re­dzu, ka Vienotība ir kļu­vusi par impotentu par­tiju, kuras vērtības viņi paši nav spējīgi aizstāvēt. Pats interesantākais, ka mana aiziešana viņus ir pat tā kā sapurinājusi, viņi ir gatavi pat darīt to, ko mēnešiem ilgi nebija gatavi. Jebkurā gadījumā ambīcijas varas partijai cīnīties par piecu procen­tu pārvarēšanu vēlēšanās ir pārāk mazas. Vēl cits iemesls ir tas, ka man ne­kādi neizdevās Vienotību pārliecināt, ka pirms šīm vēlēšanām ir jāveido pla­šāka apvienība.

Kā notika pāriešana no Vienotības uz Attīstībai / Par!, kāds pierunāja?

Pusotru gadu man bija sarunas ar cilvēkiem, kas veido apvienības kodo­lu. Es centos šos cilvēkus savest kopā ar Vienotību. Man izveidojās labs kon­takts, es viņus – Danielu Pavļutu, Juri Pūci un ci­tus – iepazinu. Es centos runāt arī ar Latvijas Re­ģionu apvienību, diemžēl tur mums neiznāca kopī­ga valoda. Sarunas nebija ar mērķi, lai mainītu par­tiju, bet lai izveidotos ap­vienība kopā ar Vienotību. Diemžēl tas nav izdevies.

Kā jums šķiet, kādus rezultātus Saeimas vēlēšanās gūs Attīstībai / Par! saraksts?

Teiksim tā – mums ir potenciāls. Mums ir jau­

ni cilvēki, ir kvalitatīva kampaņa, un ir galve­nais – vēlme kaut ko da­rīt! Ja ej uz vēlēšanām, ir jābūt vēlmei kaut ko iz­mainīt. Tas šo apvienību atšķir no pārējiem poli­tiskajiem spēkiem. Mums atšķirībā no citiem nav izteikta bezjēdzīga po­litiska radikālisma. Mēs nedomājam, ka visi tagad pie varas esošie jāsaliek cietumos, visi ierēdņi jā­atlaiž. Reālajā dzīvē tā nevar rīkoties, valstij tas nāk tikai par sliktu. Ir jā­būt alternatīviem labiem piedāvājumiem. Nevar vienkārši piekrist sistē­mai, bet ir jābūt politis­kam piedāvājumam, kā sasniegt attīstību. Un tāds mums ir.

Vai 13. Saeimas vēlēšanas kļūs par pagrieziena punktu Latvijas politikā, kad iesīkstējušajām partijām tiks parādītas durvis un pie varas tiešām nokļūs jauni spēki ar modernu domāšanu?

To redzēsim, zīlēt ne­vēlos. Var jau cerēt, ka mums būs 51% Saeimā, bet tā nebūs, un to mēs apzināmies. Labvēlīgā situācijā mēs droši vien esam tas spēks, kam jā­nomaina Vienotība parla­mentā. Ja mēs to izdarī­sim, tad spēsim arī valsts politikā kaut ko izmainīt, jo mēs neiesim kā Vieno-tība akli Zaļo un zemnie­ku savienības un Nacio­nālās apvienības pavadā. Tas nu gan nenotiks! Vai apgriezīsim valsti ar kā­jām gaisā? Protams, ka nē! Bet mēs piedāvāsim jaunas un progresīvas iniciatīvas.

Man ir žēl, ka eiro­peisko partiju sašķeltības dēļ Saskaņa katrās vēlē­šanās saņem tik daudz balsu. Tagad viņi pēkšņi ir it kā kļuvuši par so­ciāldemokrātisku parti­ju. Var jau vilkam apsiet aubīti un pateikt, ka viņš ir Sarkangalvītes vecmā­miņa, bet zobi vienalga spīd cauri. Ja politiskajā centrā Vienotība laikus būtu bijusi kaut cik ak­tīvāka, uzdrošinājusies politikā kaut ko mainīt, arī Saskaņai būtu ma­zāk balsu. Mēs vēlētājam reāli piedāvājam alterna­tīvu pastāvošajai varai, piedāvājam, ka Latvijai ejamais ceļš uz attīstību ir citādāks, nekā to iedo­mājas patlaban pie varas esošie.

Un kāds ir šis ceļš?Labāka un aktīvāka po­

litika, apzinoties, kas līdz

šim darīts nepareizi, kas darīts par vēlu vai – tie­ši pretēji – sasteigti. Cil­vēkiem ir jānotic, ka mēs tiešām to spējam, jo pa­šiem mums pārliecība un griba ir.

Strādājot Eiroparlamentā, esat sarakstījis grāmatu Hiršenhofas stāsts. Kultūrvēsturiska eseja.

Pēc izglītības esmu vēs­turnieks, jo ģimenē bērnī­bā man ļoti daudz stāstīja gan par Latvijas, gan par ģimenes vēsturi, par karu. Manā ģimenē ir divi le­ģionāri, ģimenes locekļi ir krituši karā. Tas dabiski man raisīja jaunībā vēlmi

studēt vēsturi. Ja runājam par katra cilvēka būtību, tad, domāju, mums kat­ram pienāk tas laiks, kad mēģinām atrast savas sak­nes. Viens veido ciltskoku, cits – vēl kaut ko dara. Es pat visiem ieteiktu to darīt, neaizmirst dzimtas vēsturi.

Šī grāmata, no vienas puses, ir rosinājums cil­vēkiem meklēt šīs savas saknes, lai labāk saprastu sevi, no otras puses – tā ir mana dāvana Latvijas simtgadei.

Par ko vēsta šis stāsts, kā jūs sakāt – kultūrvēsturiska eseja?

Man mājās bija sakrā­jusies pamatīga paciņa par manas mātes puses izcelsmi. Par tēva pusi man arī ir interesanti fak­ti, bet šajā grāmatā vairāk pievērsos mātes dzimtas

vēsturei. Tā ir ļoti unikāla vēsture visas Baltijas mē­rogā – par vienīgo baltvā­cu zemnieku ciematu Bal­tijā, Iršu kolonijā tagadējā Kokneses novadā.

Tagad šo vietu, kur dzīvo ap 300 cilvēku, sauc Irši, bet agrāk tā bija Hir­šenhofa, un līdz 1939. ga­dam tur dzīvoja gandrīz 2000 cilvēku. No tiem 90% bija 1766. gadā ieceļojušo vāciešu pēcteči.

Kāpēc sāku rakstīt? Es domāju, vai nu uzraks­tīšu to tagad, vai tie do­kumenti turpinās stāvēt vēl desmitiem gadu un ar laiku vispār pazudīs. Jo

mums saistībā ar vēstu­ri ir tā, ka ir dokumenti, ir vēstules, ir bildes, bet tas viss nav apkopots, jo pietrūkst laika vai gribē­šanas.

Sākumā es pat negri­bēju grāmatu. Domāju, varbūt uzrakstīt desmit lappuses, bet piesēžoties sanāca vairāk nekā simts, turklāt ar unikālām kar­tēm. Un tagad uz Jāņiem iznāca arī tulkojums vācu valodā. Tā varētu būt arī kā neliela atrakcija, kā izzinošais materiāls vācu tūristiem, kuri ieradīsies Latvijā un gribēs uzzināt par baltvāciešiem, par vienīgo baltvācu zemnie­ku ciematu Baltijā.

Politiķi, nonākot Briseles gaiteņos, kļūst par rakstniekiem. Gan Sandra Kalniete sarakstījusi grāmatas,

gan Inese Vaidere un citi eiroparlamentārieši. Tagad jūs.

Tas, ka cilvēki raksta, nav slikti. Ja esat spējī­gi, tad uzrakstiet. Kas jāatzīst, liela daļa Eiro­pas Parlamenta deputātu raksta grāmatas par sevi, lai sevi parādītu, varbūt izceltu... Mans stāsts ir no citas operas. Esmu ša­jos četros Eiroparlamentā pavadītajos gados uzrak­stījis grāmatu, kas nav par mani.

Nav tā, ka šajos ga­dos ir tikai Hiršenhofas stāsts. Kultūrvēsturiska eseja. Šajā laikā esmu bijis arī līdzredaktors un izde­vējs vēl trīs akadēmiskām grāmatām par politiku, kas gan ir pieejamas ma­zākam lokam, bet tā ir kvalitatīva un izpētīta in­formācija, kuru rediģējām kopā ar Andri Kudoru.

Viena ir veltīta karam Ukrainā, otra – Sīrijas konfliktam, trešā – popu­lismam kā parādībai. Do­māju, ka tās ir grāmatas, kurām jābūt bibliotēkā jebkurā augstskolā, kur studē starptautiskās attie­cības, sabiedriskās attiecī­bas vai politoloģiju.

Nodarbojaties arī ar Austrumu cīņām. Ko tās jums dod?

Manā izpratnē tas nav sports, tas vairāk ir dzīvesveids, un ar ka­ratē nodarbojos jau teju 30 gadus. Lielā mērā tas man palīdz arī politikā un manā dzīves filozo­fijā. Man ir paveicies ar skolotāju Onagu Jušimi­cu, kurš pārstāv Okinavas Shinjinbukan skolu Japā­nā. Viņam pirms dažām nedēļām apritēja 80 gadu. Diemžēl nesanāca aiz­braukt, apsveicu telefo­niski.

Austrumu cīņas man ļauj spēt saglabāt zināmu jaunību un alternatīvu domāšanu, arī tuvojoties pensijas vecumam. Man skolotājs īstenībā māca daudz vairāk nekā ka­ratē – nevis sportu, bet izpratni par iespējami racionālāku cilvēka me­hānikas izmantošanu. Tas atbalsojas arī domāšanā, jo tas ir veids, kā domāt krīzes un spriedzes situā­cijās, protams, arī politi­kā. Es pat jūtu, ka savus lēmumus pieņemu, bal­stoties gan uz politoloģijas zināšanām, gan saistībā ar pieredzi šajā Japānas kul­tūras daļā.

Šajā sakarā man maz­liet arī jāpalielās, jo šo­gad, droši vien pateico­

ties arī Austrumu cīņām, mani ļoti augstu novērtēja Japānas valdība. Japāņi nemētājas ar saviem ap­balvojumiem, bet man šogad vienīgajam no bal­tiešiem pasniedza Japānas imperatora ordeni par ieguldījumu divpusējās attiecībās un Japānas kul­tūras spēcināšanu.

Ko ģimene saka par jūsu centieniem atgriezties Latvijas politikā?

Viņi ir mazliet noba­žījušies. Īpaši mamma, kas ir jau devītajā gadu desmitā. Viņai rūp, vai politiskie oponenti pārāk daudz mani un manu po­litisko spēku neaizskars šajās priekšvēlēšanu cīņās. Taču viņa ir arī priecīga, ka būšu tuvāk mājām un biežāk nakšņošu mājās.

Jebkuru lēmumu, ko pieņemu savā sabiedris­kajā vai politiskajā darbī­bā, saskaņoju ar maniem tuvākajiem cilvēkiem. Ja viņi iebilstu un teiktu stingru nē, es varbūt būtu darījis citādāk. Bet tagad man ir tuvāko cilvēku ak­cepts, un tas man dod papildu spēkus – ģimene stāv aiz manis, un es varu rīkoties!

Kādas netaisnības šobrīd Latvijā redzat, un ko vajadzētu mainīt?

Vislielākais politiskais izaicinājums valsts pārval­des veidošanā Latvijā ir, kā panākt līdzsvaru. Lai nabadzīgie cilvēki ar kat­ru gadu redzētu, ka dzīvo labāk, bet turīgākie, uzņē­mīgie, tostarp uzņēmēji, nebēgtu no Latvijas. Lai viņi nepārreģistrētu savus uzņēmumus, automašīnas uz citām valstīm.

Mēs par maz spējam pateikt paldies godīgiem, patriotiskiem pilsoņiem. Tikai viens piemērs – kad runājam par nodokļu maksātājiem, tad ievie­susies tradīcija, ka lielo paldies sakām lielajiem nodokļu maksātājiem, kas ir it kā devuši lielu artavu budžetā.

Manuprāt, tas nav taisnīgi, novērtējot, cik lielu artavu konkrēts cil­vēks vai uzņēmums devis valsts attīstībā. Dažkārt mazais uzņēmējs, mazā maizes cepēja, kas uzņē­musies uzturēt savu ģi­meni, atradusi veidu, kā neprasīt valsts pabalstu, un vēl samaksā nodok­ļus, ir tikpat vai vēl vai­rāk pelnījusi no valsts to lielo paldies. Un tas jau ir valsts attieksmes jautā­jums.•

Dažkārt mazais uzņēmējs, mazā maizes

cepēja ir vēl vairāk pelnījusi no valsts to lielo paldies.

Latvijas vēlētājam politika savā ziņā saistās ar kaut ko netīru. Kādas būs šīs vēlēšanas?

Mani māc bažas, ka šīs vēlēšanas un kampaņas būs netīrākas nekā līdz šim. Par to man liek domāt dažādi signāli. Mēs jau redzam, ka ir atsevišķas par-tijas, kas sasparojušās cita citu vienkārši nomelnot, nevis pašas piedāvāt reālpolitiskus risinājumus.

Otrs – pasaule ir mainījusies. Patlaban pasaulē ir lielāks pieprasījums pēc populisma, pēc radikālām revolūcijām, izmaiņām. Arī no ārpuses nāk piedāvā-jums tādā veidā šo politiku veidot. Šī Saeima, kas ievēlēs jauno valdību, būs tā, kura Latvijas simtgadē pieņems parādi 11. un 18. novembrī. Nedarīsim kau-nu savai valstij!

Īpašais jautājums

2018 jūlijs, Nr. 1

vairāk esmu Latvijā, jo kā starptautisks konsultants vairs nebraukāju pa visu pasauli. Agrāk es bieži nebiju mājās, bet tagad varu vairāk laika veltīt ģimenei,” gandarīts ir Pav­ļuts.

Ieguldījums nākotnei

Puikas paši ar prieku iesaistās aktivitātēs dabā. “Ar varu jau neko ne­piespiedīsi. Bet tagad ir liels prieks skatīties, kā visas šīs manas pūles – iesaistīt dēlus visādās nodarbēs – attaisnojas. Piemēram, vedu regulā­ri uz baseinu, īsti neva­rēju saprast, vai puikām

prot izmantot 21. gadsim­ta iespējas un nekavējas pagātnes maldos.

Es esmu pārliecināts, ka spējam parūpēties par katru mūsu valsts pārstā­vi. Mēs esam ļoti talantīga nācija. Mums ir izcili mū­ziķi, zinātnieki, sportisti. Mums ir kolosāli pasaules līmeņa cilvēki. Bet, tiklīdz sākam runāt par Latvi­ju kopumā, tā uzreiz sevi noniecinām, ka neko ne­varam. Tam ir jātiek pāri! Jātiek prom no šā padom­ju mantojuma, jānomaina politiskā paaudze. Pietiek kolhozu priekšsēdētājiem būt pie varas! Viņu laiks ir pagājis. Ir taču 21. gad­simts!”

Pārgājiens pa mežiem Vidzemē, slēpošana un snovošana Alpos, pārgājiens pa Mangaļsalas bunkuriem, pavasara laivu brauciens Amatā, skrējieni un velosacensības – tā ir tikai daļa no aktivitātēm, ko ikkatru nedēļas nogali ar saviem dēliem izbauda ekonomists, mūsu apvienības līdzpriekšsēdētājs Daniels Pavļuts.

�

DAnielS PAvļutSspēkus smeļas dabā un sportā

Vairāk laika dēliemDaniels ir tētis diviem

dēliem – desmitgadīgajam Rīgas Doma kora skolas audzēknim Edvardam un sešgadīgajam Leonardam, kurš šogad sāks skolas gaitas.

Pavļuts priecājas, ka tieši tagad, gatavojoties Saeimas vēlēšanām, vi­ņam brīnumainā kārtā iz­brīvējas daudz vairāk brī­va laika, ko pavadīt kopā ar bērniem.

“Paradoksāli, bet ta­gad esmu ar puikām kopā vairāk nekā agrāk. Jo šo­brīd es koncentrējos tikai uz vienu mērķi – Saeimas vēlēšanām, līdz ar to es

Daniels ir dzimis jūr­malnieks un bērnību atce­ras kā ar dažādām aktivi­tātēm piesātinātu.

Ar dabas bērna mantojumu

“Biju dabas bērns – brī­vo laika pavadīju lielāko­

ties ārā, braukāju apkārt ar riteni, skraidīju. Kā no rīta izgāju no mājas, tā vakarā atgriezos. Tāpēc man šī kustēšanās ir asi­nīs. Kustēšanās, attīstot karjeru, kustēšanās nedē­ļas nogalēs fiziski, kopā ar dēliem izbaudot visda­

žādākās brīvdabas akti­vitātes. Esot pie dabas – mežā, upēs, pie jūras –, es jūtos dzīvs, priecīgs, lai­mīgs un līdzsvarā ar sevi. Jo man ir ātrs prāts, ātra domāšana, tāpēc, lai jus­tos līdzsvarā, jāizkustas ir arī pašam,” stāsta Pavļuts.

patīk, bet nu redzu, ka iemācījušies peldēt, ne­baidās no ūdens. Tagad saprotu, ka tas bijis to vērts, un iedomājos, cik būtiski ir ielikt pamatus, lai attīstītu jaunos cil­vēkus. Tas dod cerības, ka investīcijas attaisno­jas. Tieši tāpat ir arī ar valsti. Šodien, veidojot jaunu, gudru, drosmīgu un veselīgu jauno paau­dzi, mēs liekam pamatus mūsu pašu valsts nākot­nei,” aizdomājas Pavļuts.

Laiks mazām un modernām valstīm

Vaicāts, kāda, viņa­prāt, ir nākotnes Latvija, ekonomists atbild: “Es tiešām šo laiku uzskatu par mazo valstu laikme­tu. Lielo impēriju laiks jau sen ir pagājis. Mazām valstīm šobrīd ir lielas iespējas, boksa termi­nos runājot – sist stiprāk, nekā atļauj svara kate­gorija. Mans redzējums par Latviju ir kā par mo­dernu, atvērtu valsti, kas

ciTādsFo

to: n

o D

anie

la P

avļu

ta p

erso

nisk

ā ar

hīva

“Šogad Lattelecom maratona 10 kilometru distanci noskrējām draudzīgā bariņā ar partijas kolēģiem Elīnu Klīvi un Lauri Bokišu. Nākamgad domāju pieveikt pusmaratonu,” solās Daniels Pavļuts.

Latvijas simtgadi var svinēt bezgala daudzos veidos, arī šādi – ar tūkstošiem citu ģimeņu Neatkarības dienas velobrau­cienā Jūrmalā 4. maijā.

2018 jūlijs, Nr. 1

viju stagnācijā, jo ilgstoši nespēj ieviest šīs nepiecie­šamās pārmaiņas. Mūsu bērni ir mūsu nākotne.

Otrkārt, tā ir veselības aprūpe. Tai jābūt kvalita­tīvai un visiem pieejamai.

Treškārt, tie ir valsts pakalpojumi. Esmu daļu no savas dzīves veltījis, cenšoties uzņēmumus pa­darīt modernākus, dot virzienus, kā attīstīties, lai būtu konkurētspējīgi, tāpēc arī zinu, kā ar mūs­dienu tehnoloģiju palīdzī­bu var padarīt pakalpo­jumus visiem pieejamus, ērtus, patīkamus un ātrus.

Tātad – izcila izglītība, teicama veselība un ērti valsts pakalpojumi – ar to mēs spertu milzīgu soli pretī modernai, sakārtotai Latvijai!”•

�

.

šobrīd koncentrējos uz vienu mērķi – Saeimas

vēlēšanām, līdz ar to vairāk esmu Latvijā kopā ar puikām.

poliTiķis

Daniels Pavļuts katru nedēļas nogali cenšas kopā ar dēliem izrauties pie dabas. Vispirms tā bijusi viņa vēlme, bet nu jau to vēlas arī puikas paši, kuriem iepaticies apceļot Latviju, aktīvi atpūsties pie dabas gan ziemā, gan vasarā.

Trīs galvenie virzieniKo Daniels Pavļuts da­

rīs, lai šādu modernu Lat­viju izveidotu, kur rūpē­sies par katru tās cilvēku?

Kādi ir viņa trīs galvenie darbības virzieni?

“Es nosaukšu sev būtis­kākās jomas. Pirmkārt, tā ir moderna, mūsdienīga

izglītība – panākt, lai bei­dzot tiktu ieviestas izglītī­bas reformas. Diemžēl šo­brīd pie varas ir politiskie spēki, kas grib atstāt Lat­

Vasara un Latvijas

ūdeņi – tā top jaunie

super­varoņi!

Skolēnu brīvdienās

reizēm izdodas tikt līdz

Alpiem – šogad Edvards pa

īstam iemācījās braukt ar

snovbordu.

“Mēs ar puikām daudz runājam par vēsturi. Ziemassvētku kauju

muzejs ir īstā vieta, kur to piedzīvot pašam,” saka Daniels.

2018 jūlijs, Nr. 1

ANdRIS AmBAINIS,kvantu fiziķis, matemātiķis: “Uzskatu, ka Latvijas politikā jānāk jaunai politiķu paaudzei, kura skatās nākotnē un spēj risināt problēmas, kas Latvijai aktuālas patla-ban un būs aktuālas pēc desmit gadiem. Attīstībai / Par! redzu daudz šādu cilvēku.”

VITA TēRAUdA, Kustības Par! izpilddirektore: “Liberāls, moderns, eiropeiski domājošs vēlētājs ir bi-jis tas, no kura visbiežāk skan izmisušais sauciens, ka nav par ko balsot. Gaidāmajās vēlēšanās ir vairākas partijas, kas piedāvā liberālās vērtībās balstītu prog-rammu. Kustība Par! uzskatīja, ka ir ļoti svarīgi, ka šīs partijas apvienojas, lai nodrošinātu liberālās domas klātesamību nākamajā Saeimā.”

Foto

: jān

is D

eina

tsFo

to: A

lvils

str

īķer

isPu

blic

itāte

s fot

o

Par attīstību!

LAImA GeIKINA, teoloģijas doktore: “Pievienojos Kustībai Par!, jo tās manifestā ietver-tās vērtības un principi atbilda manai pārliecībai. Atbalstīju partiju apvienības Attīstībai / Par! izveidi, jo uzskatu, ka politiskajā darbībā jāīsteno princips – vienot, nevis šķelt! It īpaši līdzīgi domājošo vidū. Perfekti cilvēki neeksistē, bet mēs savā nepilnībā un ierobežotībā varam censties sasniegt pozitīvus mēr-ķus. Visi kopā.”

iNTeRviJA�das likme ir četri eiro stun­dā, māsas – 3–3,50 eiro. Un reizēm nav, kas par šiem četriem eiro strādā.

Nākamais punkts – par normālo pagarināto darba laiku. To bija spiesti strādāt visi mediķi, medicīnas mā­sas – vairākas slodzes, bet par virsstundām, kā visās citās profesijās, nebija pie­maksas. Veselības minis­trija to labi zināja, klusēja, pat necentās šo jautājumu risināt, līdz viena daktere – Anete Eklone – šo jautāju­mu aktualizēja.

Viņa sūtīja jautājumus gan uz ministriju, gan ci­tām iestādēm, nekur neat­bildēja, visur klusēja. Vie­nīgais, kas atsaucās, bija tiesībsargs. Šo lietu virzīja uz tiesu un vinnēja. Nu, kā jums šķiet – tas nebija ministrijai jārisina?

Šie ir jautājumi, kāpēc es iesaistos politikā. Esmu partijas Izaugsme valdes priekšsēdētājs un šajās vē­lēšanās startēšu no parti­ju apvienības Attīstībai / Par! saraksta.

Jūs gribat būt par veselības ministru?

Jā.

Kādi šobrīd ir jūsu galvenie pienākumi?

Man ir ļoti daudz darba šeit, Stradiņa slimnīcā. Un es esmu Eiropas Kardio­logu biedrībā augstā ama­tā, tā ka diezgan daudz braucu ar lekcijām uz ār­zemēm, man ir arī ļoti daudz lekciju šeit. Pagai­dām diezgan daudz laika man jāvelta arī medicī­nai. Ir ļoti daudz pacientu pulmonārās hipertensijas jomā, un Latvijā vienkārši nav cita tāda speciālista.

Ja jūs ievēlēs, kādu pienesumu kā deputāts varat dot?

Noteikti varu dot jau­no zinātnisko domāšanu, sakārtot, kādas zāles ir vajadzīgas kuras slimības gadījumā, lai nebūtu nekā lieka. Lai nebūtu pārmak­sāts par zālēm kā tagad.

Otrs – tiek apmaksāts ļoti daudz nevajadzīgu iz­meklējumu. Mans piene­sums būtu sakārtot esošajā budžetā, lai valsts šo naudu netērē nepareizi. To pama­tā var veikt ministrs, bet ministrija tomēr pakļaujas Saeimai. Slimnīcās arī par lieliem iepirkumiem nauda aiziet nelegālus ceļus, 10–20 procenti, bet reducējiet vismaz uz vienu procentu! Šobrīd, strādājot šeit, es vispār to nevaru ietekmēt.

Vēl viens mans kā de­putāta devums būtu nemi­

Ar DegSMi PAr PAcientu DzīvībāMMedicīnas doktora, kardiologa un internista, Reto slimību speciālistu asociācijas vadītāja Andra skrides (36) vārds daudziem ir pazīstams – viņš ar lielu degsmi cīnās par saviem pacientiem.

lēma, ka kādas pacientes dzīvības glābšanai nekavē­joties jāsāk zāļu Remodu-lin terapija. Mediķi lūdza Veselības ministrijai finan­sējumu, lai varētu medi­kamentu iegādāties, jo tas nav kompensējamo zāļu sarakstā, taču atbildi tā arī nesaņēma. Tā vietā zāļu ražotāji, neprasot samaksu, slimniecei atvēlēja medi­kamenta devu divām, trim nedēļām. Šīs zāles gadā vienam pacientam izmak­sā ap 100 000 eiro, taču ar pierādītu efektivitāti.

Diskusija ar ministriju nonākusi līdz absurdam. Veselības ministre Anda Čakša televīzijā pasaka, ka es šantažēju viņu un savtīgās interesēs izrakstu šīs zāles. Es savtīgās in­teresēs?! Nu, tad par ko es varu runāt?! Vai tad tā nav šantāža?! Tas nav mo­bings, ko ministre dara? Šantažē ārstus nemitīgi! Tas nav pieļaujams!

Kā no tā visa var izvairīties?

Ar normālu ministru. Protams, ka ārēji nemitīgi Čakša tikai spodrina savu tēlu ar dažādām akcijām un vēl nezin ko. Bet situā­cija medicīnā ir pavisam citādāka.

Mediķiem šodien bija algas diena. Ja medicīnas māsas strādā slodzi sma­gā, atbildīgā darbā un ja par šo darbu uz rokas sa­ņem apmēram 500 eiro mēnesī, ja ārsts saņem ap­mēram 700 eiro, par ko var vispār runāt?

Tajā pašā laikā ir ārsti, kuri saņem algās desmi­tiem tūkstošu. Ministre ir bijusi Stradiņa slimnīcas valdes vadītāja, viņa to visu zina. Vai tad to nevar sakārtot vienā slimnīcā?

Nemitīgi slimnīcā tiek slēgtas palātas un gandrīz vai nodaļas, jo nav kas strādā. Absolūti neadek­vātās algas dēļ medicīnas māsas aizbrauc strādāt uz ārzemēm. Vidējais un jau­nākais medicīniskais per­sonāls Latvijā ir totāli izde­dzis. Slimnīcā ārstu stun­

sistēmas nepilnības, kas apdraud pacientus.

Jā. Diemžēl mēs neva­ram izdarīt ļoti daudz ko valsts finansējuma trūku­ma dēļ. Nemitīgi ir jāvāc ziedojumi – gan onko­loģiskai ārstēšanai, gan plaušu vai aknu transplan­tācijai, zālēm.

Aiz daudziem valsts atteikumiem stāv reāli dzī­vi cilvēki. Tagad Zane at­kal strādā, pelna nodokļus valstij. Kaut gan viņai tie nebūtu jāatpelna, jo valsts viņas dzīvību neglāba. Ir jācīnās par visiem pacien­tiem, bet ja pat jauniem valsts atsaka... Ārsti ir psi­holoģiski noguruši, redzot, kā mirst pacienti, kurus varētu izārstēt.

Stradiņa slimnīcas ār­stu konsīlijs aprīļa sākumā

Ārstam, kad atnāk pa­cients, diagnoze ir kā mīk­la. Pie mums nāk tie, kas dažādus ārstus jau ir iz­staigājuši. Puse uzvaras ir saprast, kas pacientam kaiš un kā ārstēt, bet ne mazāk svarīgi tikt līdz šai ārstēšanai un palīdzēt. Par spīti visam, mēs nekad ne­apstāsimies cīņā par savu pacientu dzīvībām.

Ar Zani vēl tiekaties? (Skri­des paciente Zane Lazdi­ņa, pateicoties ārsta degs­mei un tautas saziedotiem līdzekļiem, kļuva par pirmo Latvijas pacienti, kam Austrijā pārstādītas plaušas.)

Katru mēnesi viņai jā­brauc pie manis atrādīties.

Kad viss ir darīts no sirds, tad laikam ir ļoti sāpīgi sajust mūsu medicīnas

Diemžēl nākas cīnīties arī ar nesakārtotību, nau­das trūkumu un daudzām nejēdzībām veselības no­zarē. Lai šajā jomā varētu kaut ko mainīt, ārsts kan­didēs Saeimas vēlēšanās: “Medicīna grimst, kaut kas ir jādara.”

Kas jums darbā ir lielākais gandarījums?

Tādi ir katru nedēļu. Kad izglāb pacienta dzīvī­bu, veselību. Ieviestas jau­nas ārstēšanas metodes, pirmoreiz Latvijas pacien­tei veikta plaušu transplan­tācija. Noorganizēta pul­monālā endarterektomija (viena no pasaulē sarežģī­tākajām operācijām, kuras laikā no sirds izvāc asins trombus – Red.). Šādu mo­mentu ir ļoti daudz.

Foto

: jur

is R

ozen

berg

s

“Nemitīgi ir jāvāc ziedojumi – gan onkoloģiskai ārstēšanai, gan

plaušu vai aknu transplantācijai, zālēm. Aiz valsts atteikumiem stāv reāli dzīvi cilvēki,” uzsver

ārsts Andris Skride, kurš vēlas šo situāciju mainīt.

2018 jūlijs, Nr. 1

iNTeRviJA �

tīga papildu naudas pie­saistīšana medicīnai, no kopējā valsts budžeta vai vienalga kā. Būtu viens no tiem simts, kas nobalso, lai vismaz kaut kas vairāk tiek medicīnai.

Mēs esam maza valsts. Tas ir gan labi, gan slikti. Ja kāds no politiķiem no­kļūst slimnīcā, parasti viņi ir vienvietīgā palātā, viņus aprūpē labi, un viņiem šķiet, ka viss ir kārtībā. Vēl zāles iedod līdzi. Bet vi­siem tā nav, visus tā nesa­gaida, un tā nebūtu jābūt.

Ja jūs būtu ministrs vai vismaz ministra padomnieks, kādi būtu pirmie pieci darbi?

Pirmais – mainīt ap­maksas kārtību universitā­tes slimnīcām par pacientu atbilstoši reāliem izdevu­miem. Šobrīd nav sakār­tota apmaksas kārtība, kā valsts samaksā slimnīcām.

Otrais – stingri izska­tīt pierādījumus jebkurām zālēm.

Trešais – būtiski palie­lināt mediķu atalgojumu, vienalga, no kādas naudas. Vienkārši nekavējoties un strauji. Ārstam par slodzi 2000 eiro uz rokas mēnesī, medicīnas māsai 1500 eiro. Arī tikai iekšēji sakārtojot sistēmu, iespējams atrast naudu algu palielināju­mam.

Ceturtais – attīstīt zināt­ni, skatīties tālumā. Izstrā­dāt plānu. Zinātni, lai mēs pelnītu arī naudu. Attīstīt medicīnas nozari, lai pie mums no ārzemēm brauk­tu tērēt naudu.

Tā pie mums vispār nav. Nevienā universitātes slim­

nīcā neviens ārzemnieks nebrauc ārstēt nopietnas slimības. Universitātes slimnīcas strādā ar visno­pietnākajiem, sarežģītāka­jiem gadījumiem. Latvijā tādu ir tikai trīs – Stradiņa Klīniskā universitātes slim­nīca, Rīgas Austrumu klī­niskā universitātes slimnīca un Bērnu klīniskā universi­tātes slimnīca.

Nereti tiek minēts privātā medicīnas biznesa lobijs. Kā, jūsuprāt, to varētu ierobežot?

Privātās poliklīnikas šobrīd saņem milzīgu fi­nansējumu. Viņus neinte­resē medicīna. Piemēram, jūs izdomājat, ka jums va­jag ultrasonogrāfiju, ejat uz privāto poliklīniku, un jums par valsts naudu to uztaisa. Kaut gan jums to vispār nevajag.

Par valsts naudu izmeklējumus veic tikai tad, ja man ir nosūtījums no ģimenes ārsta.

Nē. Jūs varat saņemt nosūtījumu, kaut arī ne­vajag ne sonogrāfiju, ne citus izmeklējumus. Nav indikāciju vai, vienkāršiem vārdiem sakot, medicīnis­kas vajadzības. Es arī varu uz rītdienu sev dabūt no­sūtījumus un veikt visas iespējamās pārbaudes. Tā es tikai iztērēšu valsts nau­du. Indikācijas ir tikai, ja jums tiešām kaut kas no­ticis vai ir kādas pazīmes vai aizdomas par slimību. Bet tas nenotiek, Latvijā visi veic izmeklējumus bez vajadzības.

Ģimenes ārsti taču ir norīkoti kā filtrs – viņiem

būtu jānosaka, vai ir pamatota vajadzība veikt kādu izmeklējumu...

Privātajās poliklīnikās diemžēl cits pie cita vien­kārši sūta bez vajadzības. Ne tikai ģimenes ārsti, bet arī speciālisti norīko uz nevajadzīgiem izmeklēju­miem.

Vadlīnijas ir, bet tās ne­viens neievēro. Jūs veicat vienu izmeklējumu, jūs aizsūta uz nākamo, lai gan to nemaz nevajag. Jums par to nav jāmaksā, bet poliklīnika par to dabūs papildu naudu. Šis izmek­lējums neko nedos, būs bezjēdzīgs. Šādi ir 70% iz­meklējumu. Iedomājieties, kas par naudu!

Tā domāšana nav parei­za. Ja es strādātu privātajā poliklīnikā, es jūs speciāli sūtītu uz dažādiem izmek­lējumiem, lai es un poliklī­nika nopelnītu, jo tāds ir rīkojums no augšas. Kāpēc gan naudu nepatērēt, ja ir?

Ja ir pateikts – mums ir miljons, iztērējiet. Gada beigās, kad paliek vēl pāri 15 miljoni, piezvana no ministrijas – vai iztērēsiet 15 miljonus? Iztērēsim. Kurš atteiksies no 15 mil­joniem?

Ja reiz ir tie miljoni un sistēma ir kā melnais cau­rums, bet māsiņu algām

naudas katastrofāli pie­trūkst, tad kāpēc gan tā būtu jātērē nevajadzīgiem izmeklējumiem?

Poliklīnikas vadība no­pelna, poliklīnika nopel­na. Par katru izmeklējumu samaksā konkrētu summu, un tas miljons ierit poliklī­nikas kasē.

Kā šo jomu var sakārtot?Nu, elementāri – vien­

kārši gribot. Un viss.

Jūsuprāt, pirmais solis būtu...

Noteikt indikācijas, ko apmaksā valsts. Un stingri tās kontrolēt. Ja ne, lai at­maksā naudu atpakaļ. Ja ir veikta datortomogrāfija bez vajadzības, lai poli­klīnika atdod. Ja pacients pats to grib, lūdzu, par savu naudu kaut vai des­mit reizes gadā!

Kā jūs pats uzturat veselību?

Ļoti stingri ievēroju, ko ēdu. Es nelietoju sāli, iz­mantoju tikai labas eļļas, katram produktam izlasu sastāvu. Nepērku neko ar transtaukskābēm. Nesmē­ķēju – tas jau pamatskolā būtu jāiemāca. Es braucu ar divriteni, ziemā slēpo­ju, vasarā ar ūdenssportu nodarbojos, peldu vai ar vindsērfingu.

Jūs aktīvi darbojaties Skrides fondā. Ko darāt?

Tiek rīkoti dažādi kon­kursi. Mana pirmā skola ir Dzelzavas pamatskola, no tās puses nākusi arī mana dzimta. Un Dzelzavā ir divi pazīstami novadnie­ki – Doku Atis, viens no pirmajiem latviešu rakst­niekiem, un Arijs Skride, gleznotājs.

Doku Ata prēmija Dzel­zavas skolai ir apmēram 20 gadus, to maksā paš­valdība. Pirms septiņiem gadiem mēs ģimenē (brāļi un māsīcas) izlēmām, ka

ieviesīsim arī Arija Skrides prēmiju

Izlēmām, ka tā būs la­bākajiem eksaktajās zi­nātnēs. Pats esmu eksakto zinātņu pārstāvis, jaunieši tās izvēlas aizvien mazāk, bet es uzskatu, ka tas ir pamats kritiskajai domā­šanai.

Divreiz gadā eksaktajās zinātnēs labākie skolēni saņem naudas prēmijas, grāmatas un diplomus. Tas tiešām viņus motivē. Naudas izteiksmē tie ir 50 eiro, Doku Ata prēmija ir 15 eiro. Katru pavasari ir zīmēšanas konkurss, visi var piedalīties, divās ve­cuma grupās, katrā ir trīs prēmijas. Šogad tēma bija Latvijas simtgades gēns.

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš, māksliniece Anna Heinrihsone un es esam žūrijā, jau septīto gadu. Eksakto zinātņu prēmija ir tikai Dzelzavas skolā, bet zīmēšanas konkurss ir vi­sam Madonas novadam, arī Ērgļiem, Lubānai, Va­rakļāniem un Cesvainei.

Katru gadu tiek rīkots vēl kāds konkurss, un šo­gad tas bija dzejas kon­kurss. Tēma bija Manai Latvijai 100. Darbus tri­jās vecumu grupās varēja iesniegt no visām Mado­nas novada, Varakļānu un Cesvaines skolām. Atsau­cība bija liela, vērtējām es, rakstniece Dace Rukšā­ne, literāte Sanita Dāboli­ņa. Apbalvojām daudzus. Fonds arī 50 bibliotēkām abonē žurnālu Ir, kas, ma­nuprāt, ir kritisks un neat­karīgs izdevums.

Lielākoties tie ir dzim­tas līdzekļi, ļoti daudzi mani kolēģi slimnīcā zina, ka tāds fonds ir, un viņi ziedo. Reizēm pat kauns paliek... Redzu, ka atkal kāds ieskaitījis un ne jau no lielās algas.

Pagājušajā gadā Mado­nas novadā rīkojām Arija Skrides gleznu izstādi, nā­kamgad tādu plānojam Cē­sīs. Ar mūziķēm Skridēm mēs esam viena dzimta. Dzelzavā ir Bučauskas ciems, kur pēc baznīcas grāmatām uzvārds dots Andrievam Skrīdem. Tur ir savs stāsts. Zemnieks An­drievs spēlēja vijoli, tāpat kā Baiba Skride. Un mā­cītājs gribējis dot uzvārdu Skripka. Viņam krieviskais nav paticis, tāpēc latvis­kots – skrīde (vijole).

Jums acis mirdz, runājot par izglītību.

Mani vecāki ir skolotāji, vectēvs – mākslas skolo­tājs. Tikai izglītoti cilvēki cels valsti.•

Ja kāds no politiķiem nokļūst slimnīcā,

parasti viņus aprūpē labi, un viņiem šķiet, ka viss ir kārtībā.

Foto

no

priv

ātā

arhī

va

Viens no Andra Skrides vaļaspriekiem ir vindsērfings.

Ar vecmāmiņu Mudru Skridi (dzimusi Sāpe) pērn vasarā. “Man ir ļoti interesanta dzimtas vēsture pa šo līniju. Sāpes dzimtu, tāpat kā Skrides esam izpētījuši līdz pat 1600. gadiem. Lielu darbu veica mans onkulis no šīs dzimtas – vēsturnieks Oļģerts Tālivaldis Auns. No Sāpes dzimtas nāk viena no pirmajām latviešu zobārstēm. Otra vectēva Konstantīns Čačka un vecmammas Helēna Čačka (dzimusi Igaune) dzimtas vēl tik smalki neesmu izpētījis.”

Foto

no

priv

ātā

arhī

va

2018 jūlijs, Nr. 1

ziNāTNieks10

Kā zinātniekam teorētiķim ienāk prātā idejas? Ņūtonam uz galvas uzkrita ābols. Vai arī Kaščejevs sēž zem ābeles?

Nē (smejas)! Idejas nāk negaidīti. Ar kolē­ģiem esam diskutējuši, kādi ir šīs iedvesmas un intuīcijas mehānismi, un esam secinājuši, ka nav konkrētas metodes – pie­mēram, trīs mēnešus izpildi konkrētus vin­grinājumus, un tad tev garantēta jauna ģeniā­la atklāsme. Nē, tā nav. Taču no ilgstošas iedziļi­nāšanās kādā problēmā, kas nedod tev mieru, atrisinājums atnāk pēk­šņi. Kādas pastaigas lai­kā vai mazgājoties dušā. Tad atliek vien steigties pie datora, izvedot simu­lāciju, un pārbaudīt, vai ideja strādā.

Bet, ja mēnešiem šādi koncentrējies, taču ideja kā nenāk, tā nenāk? Ko tad?

Ar to ir jāmāk samie­rināties. Tā ir vēl viena zinātnieku kopīga pazī­me – spēja pārciest ilgstošu neveiksmi un

Fiziķis, 40 gadus vecais latvijas Universitātes asociētais profesors Vjačeslavs Kaščejevs, kurš par sasniegumiem kvantu nanoelektronikā saņēmis prestižo Pasaules Ekonomikas foruma balvu, politikā ir jauniņais.

Politikā ar zinātnisku pieeju

Kā izpaužas kvantu fiziķa darbs? Tas taču nav tik aizraujošs kā zinātniekiem, kas devās ceļojumos izpētīt jauno pasauli? Kur slēpjas jūsu – laboratoriju zinātnieku – piedzīvojumu azarts?

Turpat jau vien tas ir, tikai grūtāk ieraugāms un sasaistāms ar ikdie­nas pieredzi. Piemēram, šobrīd vislielākā intriga ir, kāda izskatīsies elek­tronu viļņu funkcija, kad mēs to pirmo reizi iz­mainīsim.

Bet kuru tas interesē?(Smejas.) Tur jau tā

lieta – zinātniekam ir jābūt mazliet citādā­kam. Ar vēlmi izzināt.

Es esmu zinātnieks teo­rētiķis, kurš laboratori­jās dodas, lai runātos ar zinātniekiem praktiķiem. Jo jebkuru zinātnisku problēmu var atrisināt tikai, ja skatās uz to no visdažādākajām pusēm. Viens ir izdomāt teorē­tiski, otrs ir šo teoriju pierādīt praktiski. Mana loma ir atrast pareizus veidus, kā lietot parādī­bas, kas nav saskatāmas ar neapbruņotu aci, bet kuru eksistenci esam no­jautuši, uzminējuši. Un tieši šī saskarsme ar vēl neizzināmo dod zināt­niekam šo piedzīvojuma sajūtu, adrenalīnu.

Protams, šie stereotipi ir krāšņi un brīžiem pat smieklīgi. Bet par zināt­nieku kļūt pamudina iek­šējā vajadzība izzināt. At­ceros, kā es 9. klases izlai­dumā smējos par saviem klasesbiedriem, kuri teica, ka es būšu zinātnieks. To­laik es tam absolūti neti­cēju, bet apkārtējie manī jau bija saskatījuši šo vēl­mi izzināt. Zinātne ir iz­aicinājumu un piepildī­jumu pilna profesija, bet, ja runā par stereotipiem, ka zinātnieks ir jocīgs vīrs baltā halātā, kurš sēž la­boratorijā un runā dīvai­nas lietas, tad es mēģinu šos priekšstatus lauzt.

Kas pamudina jaunieti kļūt par zinātnieku un vēlāk par profesoru jau 30 gadu vecumā? Jo sabiedrībā priekšstats par zinātniekiem ir kā par sirmiem vīriem, kas runā kaut ko nesakarīgu.

Viņš tikai pirms gada iestājās jaundibinātajā politiskajā partijā Kustī-ba Par!. Par to, kā talan­tīgs zinātnieks sevi redz politikā, intervijā stāsta pats Vjačeslavs.

Foto

: jān

is D

eina

ts

2018 jūlijs, Nr. 1

TuvplāNā 11nezaudēt interesi par to, kas nepadodas un ne­izkustas uz priekšu. Šis process ir kā cīņa. Un šī pieredze, piemēram, studentiem strādājot pie sava zinātniskā darba, būs ļoti neatsverama arī pārējā dzīvē – kā nepa­doties neveiksmēs, kā pacietīgi iet uz mērķi.

Visbīstamāk ir savas ilūzijas uzspiest kā esa­mību. Man pašam bijusi tāda pieredze. Piemē­ram, man bija teorija, kā strādā kvantu sūkņi, un kolēģis veica ekspe­rimentu, kam vajadzē­ja šo teoriju apstiprināt. Praktiski viss izskatījās, ka teorija strādā, un mēs jau sākām rakstīt rakstu, ka esam kaut ko atklā­juši, taču parādījās vie­na pretruna, kurai, pēc mūsu teorijas, nevaja­dzētu būt.

Kādu laiku ar šo pret­runu cīnījāmies, līdz sa­pratām, ka teorija tomēr ir nepareiza. Tas būtu bijis liels kauns, ja mēs ar šādiem pusizceptiem pierādījumiem būtu nā­kuši klajā un paziņojuši par savu atklājumu. Jo citi zinātnieki šo kļūdu ātri vien atrastu un mūs izsmietu. Visvieglāk pie­mānīt ir sevi pašu. Tā­pēc galvenais zinātnieka uzdevums ir neuzķerties uz savu vēlmju lidojuma.

Kas īsti ir joma, kurā strādājat? 99,99 procentiem pasaules iedzīvotāju nav ne mazākās skaidrības, kur jūsu idejas par kvantu fiziku noder cilvēcei, ražošanai. Kāds no tām ir taustāms labums?

Jā, ar to es regulāri sastopos – tiklīdz piemi­nu kvantu fiziku, tā cil­vēkiem tas liekas kaut kas absolūti nesapro­tams. Taču tā nav. Kvan­tu fizika ir reāla. Tur nav vietas mistikai vai interpretācijai, bet tās ir ierīces, kurām ir jādar­bojas un jādod rezultāts. Es personiski esmu pie­licis savu prātu pie tā, lai mēs varētu zināt, vai pasaules uzbūves likumi paliek tādi, kādi tie ir, un tie nemainās nākotnē.

Kāda tam jēga!?!Milzīga! Piemēram,

balstoties uz mūsu pētī­jumiem, ir izveidots vis­precīzākais strāvas mērī­tājs. Tā mērīšanas preci­zitāte ir lielāka par jeb­ko, kas līdz šim bijis uz planētas. Taču tagad pa­teikt, ko konkrētu ar tik precīzu ierīci reāli var

Vjačeslavs Kaščejevs uzskata, ka jauniem cilvēkiem jāiet politikā tāpēc, ka viņiem ir enerģija un viņi nebaidās vilties. Un viļoties nepadodas, bet turpina cīnīties, turklāt jaunie prot atzīt savas kļūdas.

Politikā neiesaistās elektroni, kuru

darbība ir prognozējama. Politikā darbojas cilvēki.

uztaisīt, es vēl nevaru. Mēs kā fundamentālie zinātnieki iedodam inže­nieru rokās rīkus, kādu nav bijis pirms tam. Un viņi tad izdomā to lieto­jumu.

Un ar visiem šiem iz­gudrojumiem soli pa so­lim nonākam pie tā, ko pamana un izmanto visi. Piemēram, šā brīža vied­tālruņi arī sastāv no tūk­stošiem cilvēku izgudro­jumiem, kuriem lietoju­mu arī uzreiz neatrada. Mūsu darbam praktiskā nozīme ir datoru tehno­loģijas, elektronikas ie­rīces.

Ja šī zinātniskā dzīve ir tik aizraujoša, kāpēc tad nolēmāt iesaistīties politikā? Sabiedrībā valda uzskats, ka politikā lien divu iemeslu dēļ – vai nu lai iedzīvotos pašlabumā, vai lai apmierinātu savas ambīcijas uz varu un ietekmi.

Es iesaistījos politikā, lai grautu šos stereoti­pus. Jā, arī mani draugi un kolēģi tieši tā jau­tā – kāpēc tu lien poli­tikā? Šis vārds lien jau vien norāda, ka par poli­tiku valda uzskats kā par kaut ko netīru, no kā po­zitīvam cilvēkam labāk stāvēt pa gabalu. Var la­māt politiķus, un var dot

padomus. Bet padomus var dot dažādos veidos. Viens no tiem ir pašam iesaistīties politikā.

Es skatījos un pētī­ju, kāds ir vislabākais veids, kā varu dot savu pienesumu sabiedrībai, kā īstenot savas idejas, lai uzlabotu mūsu dzīvi. Mēs esam līdzatbildīgi par mūsu kopējo labklā­jību, un, lai to vairotu, ir vairāk pašiem jādarbo­jas. Viens no šīs darbības veidiem ir reizi četros gadā doties uz vēlēša­nām un ievēlēt to spē­ku, kuram uzticēt veidot valsts kopējo labklājību, otrs – pašam iesaistīties šajos spēkos.

Būsim godīgi – mēs jau katrs esam kā poli­tiķi, jo mums katram ir savs viedoklis, kā veidot procesus. Taču viens ir tikai gudri runāt, pavi­sam kas cits – darīt un būt gatavam par saviem vārdiem atbildēt. Un tas ir daudz grūtāk. Un tas ir tieši tas, ko es prasu no saviem domubiedriem, no partijas biedriem, – atbildēt par saviem vār­diem un solījumiem. Lai vārdi sakrīt ar darbiem!

Valda uzskats, ka politika ir netīra spēle. Vai pašu

nebaida, ka varbūt tādā netīrā spēlē tiksiet ierauts?

Skaidrs, ka politikā neiesaistās elektroni un tranzistori, kuru darbība ir prognozējama. Politi­kā darbojas visdažādākie cilvēki ar visdažādāka­jiem rīcības motīviem, kuri var būt negodīgi. Ja kāds varētu garantēt, ka viss būs tikai labi, viegli un bez grūtībām, tad jau visi ietu politikā. Tas arī ir tas izaicinājums, un tāpēc es esmu tagad po­litikā, lai pateiktu – nē, tādas netīras lietas ne­notiks!

Protams, jāsaprot, ka politika ir kompromi­su māksla, taču ir jābūt skaidrām morāles ro­bežām, kuras jāievēro. Jā, man jau ir teikts, ka mani, tādu naivu, politi­kā nepieredzējušu, tagad izmantos lielie ļaunda­ri. Taču pagaidām tos ļaunos sastapis neesmu.

Tiklīdz manīšu, došu ziņu! Bet es arī lieliski saprotu, ka, darbojoties politikā, iemantošu ie­naidniekus, jo, ieviešot reformas, vienmēr atra­dīsies tādi, kam tās ne­patiks.

Un politikā ir arī kon­kurējošie spēki, ienaid­nieki. Es daudzu acīs vairs nebūšu tas baltais un pūkainais Vjačeslavs, kas stāsta tikai par elek­troniem. Jo elektroni dzīvi neietekmē, bet mani uzskati par izglī­tības sistēmu gan kādu dzīvi ietekmēs, un tie var nepatikt. Ar to es rē­ķinos. Esmu tam gatavs.

Kā tieši palīdzēsiet sabiedrībai un savam politiskajam spēkam? Kādas ir zinātnieka Vjačeslava Kaščejeva spēcīgās puses?

Tā ir spēja veiksmīgi diskutēt un pārliecināt oponentus par vislabā­ko rīcību tēmās, kurās

orientējos, ko izprotu un pārzinu. Tās ir ma­nas prāta analītiskās spē­jas, kas noder darbā pie partijas programmas, tās ir spējas izdarīt seci­nājumus un prognozes. Tas ir mans talants – ie­klausīties dažādās pu­sēs, kuras, piemēram, konfliktē, un samierināt tās, esot kā tulkam. Jūs būsiet pārsteigti, cik lie­la daļa problēmu rodas no tā, ka mēs nesaklau­sām savu oponentu, ka nespējam sadzirdēt viņa viedokli. Bet es esmu labs vidutājs.

Visvairāk es būšu par uzlabojumiem augstākās izglītības jomā. Studē­jot un strādājot ārvalstīs, esmu lieliski pārliecinā­jies, cik veiksmīgi darbo­jas uz zinātni orientēta internacionalizēta stu­diju vide. Izglītības kva­litāte tikai iegūst no tā, ka studijās tiek izmantoti starptautiski mācību spē­ki. Nav jāizdomā nekas jauns. Ir jāapvieno savas labākās tradīcijas ar la­bāko ārvalstu pieredzi. Tikai tā mēs varam kon­kurēt pasaulē – ar savu izglītoto sabiedrību! Un jāsaprot, ka nav neviena cita, kas var mūs glābt, kā mēs paši.•

2018 jūlijs, Nr. 1

ciemos1�

Uzņēmējs, illy kafijas pārstāvis latvijā, kafejnīcas innocent Cafe saimnieks, zemessargs un lTV raidījuma saknes debesīs vadītājs, Kustības PAR! valdes loceklis Mārtiņš staķis strādā Rīgā, taču par savu īsto laimes vietu sauc lauku mājas Tukuma pusē.

Mārtiņš ar sievu Ilzi ir tukumnieki, nākuši no kaimiņu pagastiem, bet vēlāk sēdējuši vienā sko­las solā.

“Vispirms mācījos Tumē un visvairāk par visu gribēju pārcelties uz rajona skolu Tukumā. Kad nonācu tur, par vi­sām varītēm gribēju tikt Rīgā. Bet tagad ir pre­tēji – gribu no Rīgas at­griezties atpakaļ pie sa­

vām saknēm. Vairākus ga­dus nedēļas nogalēs brau­cām uz Tukumu, palikām naktīs pie vecākiem, līdz sapratām, ka jāatrod zeme un jāuzceļ pašiem sava maza mājiņa. Beigās tā sanākusi gan visai pa­liela,” smejas Mārtiņš.

Viņš stāsta, ka tad, kad tikuši pie zemesgabala pa­visam netālu no Milzkal­na, ar mājas celšanu nav steigušies: “Vispirms gri­

bējām saprast, vai šī tie­šām ir īstā vieta, kur vē­lamies palikt. Gadi desmit pagāja, kamēr iekopām šo teritoriju. Sakopām lau­kus, ierīkojām piebrau­camo ceļu, izrakām dīķi, sastādījām kokus. Un tikai pirms diviem gadiem uz­cēlām māju.”

Interesanti, ka tad, kad Mārtiņš sācis saimniekot savos lauku īpašumos, nekas neliecinājis, ka tur

Foto

: jur

is R

ozen

berg

s

MārtiņA StAķAatgriešanās laukos

Mārtiņa plānos ir sakopt pļavas tā, ka tajās atgriežas pļavu ziedi: “Zāle ir jāpļauj un jāsavāc zārdos. Ja nopļautā zāle paliek uz lauka, tad pļavu ziedi iznīks. Diemžēl ar jaunajām pļaušanas metodēm Latvijas ainava ir zaudējusi šīs ziedošās pļavas.”

“Nav jādomā tik daudz, kā cilvēkus noturēt laukos, bet gan par to, kā veicināt tādu kā mēs vēlmi atgriezties. Lai cilvēkiem būtu arī ko darīt – gan kultūras dzīve, gan sākumskolas, kur bērniem mācīties,” spriež Mārtiņš.

2018 jūlijs, Nr. 1

ciemos 1�

kādreiz jau bijusi kāda saimniecība. Aizdomas par senu māju vietu rai­sījis gan ceriņu puduris lauka vidū, gan lielās kļa­vas un liepas, gan pavi­sam vāji saskatāmas ceļa pazīmes.

“Taču mums nebija ne nojausmas, ka šajā zemes gabalā bijušas mājas. Tikai tad, kad rakām pamatus mūsu mājai, atradu senu ķieģeli. Pēc tam aizgāju uz karšu veikalu Jāņa sēta, kur tiku pie 1911. gada Tukuma puses kartes. Un tajā pēc savas mājas ko­ordinātām secināju, ka te bijušas mājas Gaumačas,” stāsta Staķis.•

Pirmā celtne Staķu

īpašumos. Šo vigvamu,

kurā ir pavards,

uzcēlis Mārtiņa

sievastēvs, kurš ir

ceļubūves inženieris.

“Kādā ceļojumā noskatījām šādu ēku. Tajā bija muzejs, un mums iepatikās vienkāršā konstrukcija. Tad nu arī sev tādu uzcēlām – vispirms uztaisījām rāmi, ko aizpildījām ar stāvbaļķiem,” saka saimnieks.

Mārtiņš Staķis rāda pagājušā gadsimta sākuma karti, kurā redzams, ka viņa īpašumos kādreiz bijusi sena mājvieta.

Atpūtas brīdī ar dēlu.

“Ir grūti no šejienes aizbraukt. Atgriežoties Rīgā, ir sajūta, ka esi izrauts ar saknēm ārā no vietas, kas ir tava īstā. Šejienes klusums, miers, daba, dzīvnieki. Stirnas, zaķi, lapsas pie pašas mājas. Skaidrs, ka šī būs vieta, kur apmetīsimies uz dzīvi pavisam. Bet pagaidām mūsu ikdiena paiet Rīgā. Tur mums ir darbs, bērniem skola,” saka Mārtiņš Staķis ar sievu Ilzi Paideri­Staķi un abiem dēliem.

“Lai cik mēs šeit dzīvotu, vienmēr ir par maz laika. Te nav garlaicīgi ne mirkli. Visu laiku ir kaut kas jādara. Un pat arī, ja nav ko darīt, tad var stundām ilgi sēdēt kalna galā un lūkoties ainavā. Rīgā mēs nevaram sagaidīt, kad atkal atbrauksim uz Milzkalni,” atzīst Mārtiņš, sēžot savā meditācijas vietā kalna galā. “Kad esmu noilgojies pēc lielpilsētas, tad apsēžos šeit un skatos uz Tukumu,” smej viņš.

Pirtiņa un dīķis.

Teleskops ir ne tik daudz, lai pētītu zvaigznes, bet skatītos uz stirnām, kas ganās Mārtiņa pļavās.

2018 jūlijs, Nr. 1

iNTeRviJA

Tu ik pa brīdim krasi izmaini savu dzīvi – no rakstniecības pārgāji žurnālistikā, tad apprecējies un pārcēlies uz dzīvi laukos, tagad dodies politikā...

Esmu aizrautīgs cil­vēks (nosmejas). Pārmai­ņām manī kādu laiku ir jābriest, un, kad ir sakrā­jusies kritiskā masa, tad es daru. Rakstīšanai brie­du savas dzīves pirmos 35 gadus. Tagad esmu no­briedusi nopietni aizstā­vēt zaļās idejas – mežus, bioloģisko lauksaimnie­cību, videi un cilvēkiem draudzīgu atkritumu ap­saimniekošanu. Šīs idejas ir manī dzīvojušas visu mūžu, un ir pienācis laiks darīt, tas vairs nav dīkas izvēles jautājums – ir jā­dara.

Lauku dzīve, pieļauju, arī tevī dzīvoja...

Vispār esmu lauku, meža un dabas cilvēks. Kad bērni bija mazāki, viņi bija jāvadā uz sko­lu, pulciņiem, jātur roka uz pulsa, bet, kad izauga, aizgāja katrs uz savām mājām, vairs nebija īstas motivācijas Rīgā palikt. Smejos, ka mamma aizgā­ja uz pirtiņu.

Abi ar Aināru nolēmāt, ka daba jūsos ir dzīvojusi un jums tā būtu ekstra – tādā dzīves pilnbriedā.

Jā, varbūt par agru norakstījām sevi vecīšos (smejas). Meklējām kaut ko mierīgāku. Sākumā gribējām tuvāk Rīgai, bet viss bija vai nu nenormāli dārgs, vai nenormāli ne­glīts. Beigās apmetāmies mājā, kuru vēl pirms ne­atkarības iegādājās mans tētis, tuvākā autobusa pie­tura ir 10 kilometri.

Kas tevī tajā mežu dzīvē nobrieda tāds, ka tomēr izlēmi dot mazo pirkstiņu politikai?

Laukos dzīvojot, man bija diezgan daudz laika sekot līdzi tam, kas no­tiek politikā, redzēt visu, kas mani neapmierina, kur gribētos labāk, citādi. Man īpaši sasāpēja zaļās idejas, jo ar tām īsti ne­viens nenodarbojas, tās stāv ratu pakaļā un visu laiku grasās izkrist no ra­tiem. To nedrīkst pieļaut. Daudzi sociālajos tīklos raksta – ko var ņurdēt, dari kaut ko, lai mainītu! Es sapratu, ka patiešām ir jādara, nevis tikai jāpukst. Un es nolēmu darīt. Tas dumpīguma un aktivitātes

gēns man laikam no tēta, kas politiski aktīvs bijis visu dzīvi, vēl pirms da­žiem sasaukumiem domā­ja – varbūt kandidēt.

Jāni Rukšānu gan atceramies no Atmodas laika...

Jā, bet tagad mēs viņu atrunājām. Teicām, ka jā­rūpējas par puķēm, kolek­ciju nedrīkst laist postā.

Esi atminējusies, kā izmai­nījās tēta draugi, ieejot politikā. Viņiem esot zuduši ideāli, degsme, apmetuši kažokus uz otru pusi, kļuvuši par citiem cilvēkiem – tevi nebaida šāds liktenis?

Nē. Ar tēta draugiem tas notika deviņdesmita­jos, laikā, kad cilvēki no nabadzības nokļuva lei­putrijā; ka tik grābt! Mani tas neinteresē. Ir izveido­jušies savi, diezgan spēcī­gi, principi, ideāli. Mani interesē kaut ko izmainīt, padarīt labāku, pabeigt. Ir grūti noskatīties uz ne­efektivitāti, izšķērdēšanu, to, ka netiek ņemtas vērā dažādu iedzīvotāju grupu intereses, īpaši – sociāli neaizsargātāko.

Es varu traka kļūt! (Smejas.) Tāpēc vairs ne­varu nosēdēt malā. Kad

bija izdevība, un veidojās partiju apvienība Attīs-tībai / Par!, domāju, tā ir mana iespēja – pielikt savu roku. Nu, iešu un darīšu. Pamēģināšu, kā tas ir. Ļoti ticu, ka izdo­sies. Tieši ticu, nevis ceru. Esmu diezgan pārliecinā­ta, ka mani no tā kažoka tik viegli neizpurinās, tas man ir stingri klāt pieau­dzis (nosmaida).

Vienmēr esi runājusi par sieviešu problēmām. Arī tagad sabiedriskajā telpā ir asi jautājumi – gan par Stambulas konvenciju, gan Me Too kustību – vai tev šīs tēmas ir aktuālas?

Protams. Esmu par Stambulas konvencijas ratificēšanu, arī Me Too kampaņā piedalījos, aktīvi diskutēju, iebilstot tiem, kas saka, ka sievietes pa­šas veicina vardarbību.

Un izprovocē seksuālu uzmākšanos?

Jā. Tā kā man pašai ir nācies to piedzīvot, tad ļoti labi zinu, ka nekā­das provokācijas nav. Pat ja nebūtu mana piemē­ra – nevienam nav tiesību uzmākties, kaut tu pliks ej pa ielu! Tā ir tava tel­pa, tavs individuālais Es.

Bez atļaujas nedrīkst aiz­tikt cilvēku. Šobrīd vairs nenotiek tā lielā bļaustī­šanās, bet, domāju, tēma ir aktuāla – gan sieviešu stand-up, gan citur, to cīņu var redzēt. Facebook esmu feministu forumā.

Ko vīrs par to saka?Ainārs ir visīstākais fe­

minists! Forumā gan nav, jo viņam daudz vairāk jā­strādā. Kopš es pati strādā­ju, arī man vairs neatliek tik daudz laika online dis­kusijām, tik ļoti pa sociāla­jiem tīkliem nedzīvojos.

Tu būtu gatava nosaukt tā cilvēka vārdu – kā aktrises Holivudā?

Jā, bet es to nezinu. Tas bija uz ielas.

Pirms politikas izlēmi dot Rīgai jāvārdu, atrodot sev darbu?

Jā, esmu sākusi strādāt starptautiska tīkla sabied­risko attiecību aģentūrā Golin par tekstu autori. Darbs ir ļoti interesants, dinamisks, foršs kolektīvs.

Kāpēc tomēr izlēmi – ne jau naudas dēļ...?

Nē, es būtu varējusi arī nestrādāt. (Domā.) Nu, kā lai pasaka – es trīs ga­

dus nosēdēju laukos, it kā neko tādu nedarot... Lai gan – uzrakstot grāmatu. Nu, tad jau sanāk, ka nav tā, ka neko nedarīju. Bet man sāka mazliet pietrūkt tās... disciplīnas, satvara dzīvei, rāmju, kas liek no rīta celties noteiktā laikā un izpildīt... Un man vairs nebija, kur vilkt smukās drēbes (smaida). Laukos taču nestaigāsi skaistā kostīmā – suns tevi jeb­kurā brīdī var nosiekalot. Man gribējās uzvilkt kur­pes, zeķes, kleitas...

Un būt cilvēkos, just pilsētas smārdu?

Jā. Kad nestrādāju, rei­zēm vīram teicu – mani šovakar vajag aizvest pie gaismiņām un cilvēkiem, tas nozīmē – uz Rīgu. Mūsu mājas atrodas meža vidū, un tur ir pilnīgi tumšs. Vasarās gan bai­gi forši – nedēļas nogalēs vienmēr kāds atbrauc, ir rosība. Bet, kad esi pilnīgi viens, liekas – varbūt biš­ķīt par agru, tev vēl nav deviņdesmit. Lai gan es jau nezinu, kā 90 gados jutīšos, varbūt arī gribēšu tās gaismiņas un cilvēkus. Katrā ziņā – trīs gadi bija pietiekami, lai spētu pār­baudīt, cik daudz varu. Tas bija organiski, vien­kārši vīrs ierunājās, ka var tā...

Un tu vieglu sirdi māju un sunīšus atstāj, jo zini, ka atgriezīsies?

Jā. Šobrīd strādāju pus­slodzi, pirmās trīs nedē­ļas dienas. Ceturtdienās vācu māju un piektdienās gaidu ciemiņus. Arī bērni atbrauc.

Jau lieli? Vecākajai – 25 gadi.

Tad – 23 un 20 gadi.

Ko meitenes ir izvēlējušās darīt?

Vecākā beidz arhitektū­ru RISEBA, vidējā jau no 12 gadu vecuma stāvēja pie plīts, pabeidza pavār­skolu. Tagad pārcēlusies uz Parīzi, kur labā restorā­nā strādā par sūšefu – uz­reiz aiz šefpavāra. Viņa tur devās, lai apgūtu kon­ditoreju. Francija ir labā­kā vieta, kur to mācīties. Pagaidām braukt atpakaļ neplāno, bet domāju, ka varētu kādreiz atgriezties.

Viņa tev pagatavo īpašo Parīzes kūku?

Meklējot latvisko laimes kodu, rakstniece Dace Rukšāne ir noformulējusi savējo – priecāties par baltu ceļu, vilku pagalmā, bērnu līdzcietību, aizraujošu darbu… Atklāta un – mazliet – pat izaicinoša viņa nāk arī politikā.

vairs nevaru nosēdēt malā1�

“Esmu nobriedusi nopietni aizstāvēt

zaļās idejas – mežus, bioloģisko

lauksaimniecību, videi un cilvēkiem

draudzīgu atkritumu apsaimniekošanu,”

saka Dace Rukšāne.

Foto

: jān

is D

eina

ts

2018 jūlijs, Nr. 1

iNTeRviJAO, kad viņa atbrauc,

vienmēr lūdzu īpašo šo­kolādes fondantu. Kad viņa vēl strādāja Vīna stu-dijā Rīgā, vienmēr zināju, ka būs labākais, ko Adele gatavo. Pagājušoreiz viņa izcepa Napoleonu.

Un mazais meitēns?Stāsies Komunikācijas

fakultātē Stradiņa univer­sitātē. Pagaidām palīdz man dažādos projektos, liek auto tiesības…

Esi bijusi ļoti atklāta, stāstot par savām problēmām, dzīvi un attiecībām, bet politiķi mēdz skatīt zem lupas – tu nebaidies, ka tevi tirpinās un ir zināms vairāk nekā par citiem?

Jā, tā ir... Nu, es īsti ne­baidos. Zini, kāpēc? Lai­kam esmu pieradusi. Kad mana pirmā grāmata Ro-māniņš izraisīja pamatīgu skandālu, visi žurnālisti metās virsū par visām tām tēmām, un es arī diezgan atklāti runāju. Protams, ka es par to dabūju pa gal­vu – gan interneta komen­tāros, gan citādi.

Jo biji tik atklāta? Jā – intervijās. Pēc tam

man kādu laiku uzdeva jautājumus tikai kā sek­sa ekspertei, vēlāk – kā attiecību ekspertei. Man uzticējās tikai par dažām tēmām, un tās, protams, bija slidenas, kuru dēļ viegli ķircināt un bakstīt. Esmu jau pieradusi, ka tā dara. Man rūdījums ar drausmīgiem interne­ta komentāriem ir kopš 2003. gada, esmu balstī­jusi arī vairākus draugus, kad viņi, kļuvuši publiski, saskārās ar šo bakstīšanu.

Jā – sākumā es šaus­mīgi daudz raudāju, biju šokēta, bet ar laiku esmu uzaudzējusi ādu. Protams, tajā pašā laikā nevar kļūt biezādains pret konstruk­tīvu kritiku. Domāju, ka varēšu stāvēt pāri ņirgām, bet būšu pietiekami redzī­ga, lai pamanītu, kad man tiešām kaut kas jāmaina, jāieklausās.

Esi teikusi, ka tava atklātība bērniem ir nevis kaitējusi, bet palīdzējusi – kļūt atvērtākiem, līdzcietīgākiem...

Tā laikam ir. Mums diezgan bieži sanāk atklā­tas sarunas, pa vakariem sēžam un pļāpājam. Vi­ņas saka – esot bijuši grū­ti brīži, saistībā ar to, ka biju rakstniece, bet tas vi­ņām ir palīdzējis būt jūtī­gākām, pamanīt apbižotos. Zinu, ka viņas metīsies aizstāvēt. Ja sarunās drau­

gu lokā kādu nedaudz no­pulgo, mani bērni iebilst – tu nevari zināt, kāpēc viņš tāds ir! Varbūt vajadzētu pajautāt, nevērtēt tik stin-gri... Man ļoti patīk viņu līdzcietība, un es ļoti ar saviem bērniem lepojos – ka viņi vienmēr pamanīs un pasniegs roku.

Saka, ka var iemācīt bērnus mīlēt dabu, dzīvniekus, tev ir izdevies iemācīt mīlēt cilvēkus.

Cilvēkus, jā, bet dabu īsti ne (nosmejas). Viņas, protams, saudzē, nemet zemē, nenīdē un, kad at­brauc, interesējas par tiem maniem putniem, bet neviena no viņām nav tāds biologs.

Daudzi varbūt nezina, ka tev ir bioloģes izglītība, esi mācījusies Medicīnas akadēmijā – tevi vilka tādas dabiskas, eksaktas lietas?

Jā. Lai nolīdzsvarotu fantāzijas lidojumu, zinā­šanām jābūt ļoti piezemē­tām un konkrētām. Man

patīk precīzās zinātnes, bioloģija joprojām šķiet fantastiska. Es varētu iet un mācīties vēl, jo daudz kas ir mainījies. Var teikt, ka es savā dzīvesziņā ļoti paļaujos uz zinātnes at­klājumiem. Arī politikā eju, apzinoties savu lietiš­ķo pusi.

Kā pie tevis atnāca Latviskais laimes kods – tava pēdējā grāmata?

Ideja laikam no dā­ņiem, kuri izveidojuši Lai­mes institūtu. Tur pēc da­žādiem kritērijiem pēta, kāds kurā valstī ir laimes indekss, cik laimīgi cilvēki jūtas. Latvija bija ne vi­sai augstā vietā, pēdējos gados gan nedaudz pakā­pusies. Dāņi ir laimīgākā nācija.

Saproti – kāpēc? (Domā.) Jo viņiem ir

ļoti sakārtota sociālā vide, viņi ir ļoti izpalīdzīgi, maz korupcijas, visi valsts darījumi ļoti caurspīdīgi, var izkontrolēt.

Tas cilvēku dara laimīgu? Domāju – sociālā vien­

līdzība, arī drošība par nākotni, veselību – ka tev vienmēr kāds palīdzēs. Domāju, tas ir viens no laimes stūrakmeņiem – ka nav jāraizējas par elemen­tārām lietām. Tad vari domāt par kaut ko aug­stāku, savu jūtu sfēru ču­bināt. Bet, ja katru dienu ir jānodrošina pamatvaja­dzības – ēdiens, medicīna, skola un viss caur nevaru, nevaru..., tas atņem ļoti daudz laika un spēka. Un tu vairs par mūžīgu mī­lestību padomāt nespēj.

Vai arī sabiedrība nav izaugusi, attīrījusies, lai sauktu to vārdā?

Tas arī, protams.. Bet tu prasīji – kā es to grā­matu rakstīju.

Jā – par laimīgām lietām. Izdevniecība uzrunā­

ja, vai gribu uzrakstīt par latviešu laimes kodu. Pie­kritu. Tad radiem, drau­giem, paziņām prasīju –

Bet kā tev šķiet – kāda ir latvieša laimes sajūta – kā medus, kā bite vai kā bērns, kurš aizmidzis un ap kuru ir silta kūniņa, vai jūras klaids, vai varbūt balts galdauts – latvieša dvēsele ir kāda?

Nu, jā, tas viss... Bet man visvairāk šķiet par aizmigušo bērnu, kas ir tāds silts un smaržīgs, mierīgs. Man liekas, ka bērns, kad ir aizmidzis, ir laimīgs. Viņam nekas nesāp.

It kā ļoti taustāms, bet arī – transcendentāls garīgums.

Jā, tu ik pa brītiņam ieklausies, uztraucies, vai viņš vēl elpo. Un tad ar šausmīgu atviegloju­mu konstatē, ka jā. Tad tas bērniņš mostas un prasa uzmanību – tā­pat kā mūsu dzīveszi­ņa, reizēm tā ir mierīga un apgarota, bet reizēm prasa ļoti daudz piestrā­dāt. Bērns ir laba meta­fora, jā.

ezeru un binoklī ieraugi kādu retas sugas putnu. Pagājušoziem man dienas laikā cauri pagalmam izgā­ja vilks. Sākumā domāju, ka liela lapsa – kāpēc tik neproporcionāla? Kad bi­noklī ieraudzīju, ka vilks, gandrīz izsviedu no rokām. Vajadzēja ķert fotoaparā­tu, bildēt, bet es tik skatījos un skatījos... ak, dievs cik skaisti! Vilks nāk.

Tevi nepārņēma bailes, drīzāk prieks?

Jā, es gribētu satikties ar lāci mežā. Man nav bail no Latvijas dzīvnie­kiem. Viņi nav briesmīgi, paši mūk un baidās.

Tu ikdienā esi laimīgs cilvēks?

Domāju, ka pilnīgi no­teikti. Viens no kritērijiem, pēc kā to atpazīt – ka es ļoti sen sev šo jautājumu neesmu uzdevusi (pie sevis nosmejas). Tas liekas, tik... pašsaprotami. Visi apkārt daudzmaz veseli, dara, ko grib, priecājas par dzī­vi. Ir momenti – vakaros braucu mājās no darba, un pēkšņs gaismas stars caur mākoņiem var uzdzīt tādu prieku – no skaistuma, kas apkārt. Brīdis, kad jūti pāri veļošos laimi, tā pārņem, aizsit elpu. Protams, tāda nav mana ikdiena, tad jau es būtu nonākusi klīnikā (smejas). Ar elpas trūkumu. Tas var būt mazs palaidēj­mehānisms – ieraugu, ka ceļš ir gaišs pret tumšiem mākoņiem – pa taisno uz tavām mājām līkumo.

Tu esi to mācījusies – būt laimīgai?

Jā, to nu gan es esmu sev mācījusi. Daudz lasu, runāju ar psihoterapei­tiem, kas stāsta praktiskas lietas – kā sevi noskaņot, kad ir slikti, kā nepado­ties, atrast prieku sīkās lie­tās, ikdienā. Kad sagāzu­šās drausmīgas problēmas un šķiet, ka smoc nost, vienā stabiņā saraksti, ko tu nekādi nevari izmainīt, otrā – ko vari. Un par to, ko nevaru mainīt, es nedo­māju – kāda jēga uztrauk­ties un būt nelaimīgam?

Kāda varētu būt tava nākamā grāmata? Kas nāk pēc laimes?

Nu, grūti... Jā (nopū-šas). Domāju – par poli­tiku, tās aizkulisēm. Ja tu kādā vidē padzīvo, tad jau to iepazīsti.

Tagad partijas biedri uz tevi skatīsies citādāk.

Jā. Uz rakstniekiem vienmēr jāskatās mazliet ar aizdomām.•

Tas ir viens no laimes stūrakmeņiem – ka nav

jāraizējas par elementārām lietām. Vari domāt par kaut ko augstāku.

1�

kā viņiem šķiet, kas ir tās lietas, kas latviešus dara laimīgus. Bija parastākas un neparastākas, bet pār­svarā tādas, ko zina visi un kas asociējas ar latvie­tību.

Vai bija kas tāds, kas tevi pārsteidza?

Tas, ka kādam patīk la­sīt ogas. Nevaru iedomā­ties – dundurains, odains, karsts, ogas šķīst pirk­stos – o, nē!

Tas ir pirmatnējās sievietes vākšanas prieks – odziņa pie odziņas... tu to nepazīsti?

Nē. Es pazīstu – sēnīte pie sēnītes.

Sēnēs ir meklēšanas, medīšanas prieks.

Jā, bet ogās, tu aizej, nosēdies – pļek... nē, nē, tas nav man. Vēl bija kods par šaha spēlēšanu parkā. Es gan to nekad neesmu darījusi, bet visu bērnību dzīvoju netālu no Vērma­nes dārza un redzēju tos spēlētājus.

Tu ar viņiem parunāji? Negribēju traucēt spē­

lē. Facebook sameklēju vī­rieti, kas to ir darījis, kāds skolotājs.

Dāņi par laimes kritērijiem nosaukuši aprūpi, brīvību, dāsnumu, godīgumu, ve­selību, ienākumus, uzticī­bu, labu pārvaldi, iespēju paļauties grūtībās... No tevis tā sievišķā dzīveszi­ņa ieplūdīs politikā? Tavs viedums, dzīves pieredze, sirds siltums, plašums?

Nu, es ļoti ceru, ka jā. Ja tas man ir ikdienā, kā­pēc lai pēkšņi pazustu, teiksim, nonākot Saeimā? Domāju, tās ir īpašības, kuras tu taupi ne tikai sa­vam tuvākajam, bet vari dalīties.

Jo rūpes vajadzīgas ne tikai bērnam, bet arī sabiedrībai kopumā?

Jā, it īpaši, kad tā ir pa­modusies.

Vai tu, rakstot grāmatu, atcerējies īpašus mirkļus no savas dzīves?

Diezgan daudz. Viens ieraksts ir par manu fanā­tisko sēņošanu.

Tavas sēņu bildes uzdzen skaudību.

(Smejas). Tā ir – kad mežā ieraugi baravi­ku, kura ir tik stingra un kraukšķīga – kā tāds ķir­bītis rudenī... griez ar nazi un nevari, jo kāts tik ciets – āhh!... Vai kad aizbrauc uz Fo

to: n

o pe

rson

īgā

arhī

va

2018 jūlijs, Nr. 1

sociālAis JAuTāJums1�

laiks gudrai rīcībai kopējā labuma vārdā

mammai vai tētim vienai/am. Pareiza un valsts at­balstīta ģimene ir vīrieša un sievietes dibināta. Ne vienkārši ģimene, bet lau­lāta. Pārējie neskaitās. Ne­vajadzīga ģimeņu pretno­statīšana.

Un neaizmirsīsim, ka arī visi laulātās ģimenēs dzimušie bērni Latvijā nav vienādi. Jo daži politiķi to­mēr vēlas, lai vecāki nolū­dzas, pirms Latvijā dzimu­šais zīdainis tiek atzīts par mūsu valsts pilsoni.

Pētot dažādu valstu ģi­menes atbalsta politikas, nav atrodams īpašs atbal­sta veids ģimenēm, kurās ir tikai viens no vecākiem. Piemēram, Ziemeļvalstīs un Francijā, kas tiek uzska­tītas par sekmīgas ģimenes atbalsta politikas īstenotā­jām, atbalsts daudz nian­sētāk tiek piemērots katras ģimenes individuālajām vajadzībām.

Tas būtu jādara arī Lat­vijā, tā uzlabojot atbalstu arī ģimenēm, kurās ir tikai viens no vecākiem. Rūpē­joties par bērnu vienam, uz mātes vai tēva pleciem

gulstas lielāka atbildība un slodze par bērna pieskatī­šanu, īpaši jaunākā vecu­mā. Pieejami bērnudārzi, aukļu dienests, apmaksāta pagarinātās dienas grupa sākumskolā – tas viss ne­pieciešams jebkurai ģime­nei ar bērniem, īpaši ģime­nēm, kurās ir tikai viens no vecākiem. Skolas brīv­laikā, sevišķi vasarā, kad bērnu brīvā laika pavadī­šana un pieskatīšana ir ak­tuāla, jūtams atbalsts būtu apmaksāts vaučers dalībai kādā nometnē, ko ģimene varētu izvēlēties pati.

Runājot ar vecākiem, kas audzina bērnus vie­ni, dzirdamas bažas, kas notiktu ar bērnu, ja māte vai tēvs, piemēram, pēk­šņi nokļūtu slimnīcā, bet citu tuvinieku nav. Šādos gadījumos īslaicīgu palīdzī­bu varētu piedāvāt vai nu kopienās balstītas atbalsta grupas, vai audžuģimenes, kas varētu parūpēties par bērnu, līdz māte vai tēvs izveseļojas.

Šādiem risinājumiem pat nevajag lielu papildu naudu. Vienkārši jāapzina

ģimeņu vajadzības, kurās ir tikai viens no vecākiem, par tām jārunā atklāti un jāvēlas rast risinājumus. Savukārt bērni, kas dzimst Latvijā, neatkarīgi no ve­cākiem ir pelnījuši būt Lat­vijas pilsoņi. Jaundzimuša­jiem nav jābūt par politiķu strīdu ķīlniekiem. Visi Lat­vijā dzimušie bērni ir Lat­vijas bērni.

Ziedojumi un vainošana

Ievainojamākā sabied­rības daļa ir nabadzīgie cilvēki. Latvijā labi sokas savākt ziedojumus. Bet, ja lūkojamies uz sabiedrību kopumā, mēs neesam so­lidāri. Nabadzīgie tomēr tiek vainoti savā trūkumā, un viņiem tiek piedēvēts slinkums un nevēlēšanās strādāt.

Vienlaikus nekritiski tiek daudzināti uzņēmē­ji, pieverot acis uz soci­ālās atbildības trūkumu un reizēm arī konkurēt­spējīgas uzņēmējdarbības neesamību. Ir cilvēki, kas joprojām apgalvo, ka tieši

Latvijā nodokļu progre­sivitātei vēl nav pienācis īstais laiks. Un tad iesēžas savā it kā uzņēmumam piederošajā luksusa auto un aizbrauc dzīvē. Piebil­stot, ka minimālās algas palielināšana sagraus uz­ņēmējdarbību. Un tāpēc darbiniekiem no darba līguma jāpārreģistrējas uz mikrouzņēmumu.

Nabadzības riskam vis­vairāk pakļauti ir vientu­ļie pensionāri, cilvēki ar invaliditāti, ģimenes, kurā ir tikai viens no vecākiem, daudzbērnu ģimenes un arī jauni cilvēki, kas dzīvo vieni. Katrai šai grupai ne­pieciešami savi risinājumi, bet ir būtiskas lietas, kas varētu jūtami uzlabot trū­cīgo dzīves apstākļus.

Viens no obligātajiem risinājumiem ir pieejama valsts apmaksāta veselības aprūpe. Saskaņā ar OECD datiem Latvijā turīgo cil­vēku veselības rādītāji ir par 30% labāki nekā trūcī­gajiem iedzīvotājiem. 15% iedzīvotāju ar zemākajiem ienākumiem atzīst, ka ne­vēršas pēc ārsta palīdzības aiz bailēm par augstajiem maksājumiem.

Veidojas apburtais loks – jo trūcīgāks ir cil­vēks, jo sliktāka viņa ve­selība, jo mazākas iespējas strādāt un nopelnīt, tādē­jādi nokļūstot nabadzības slazdā. Papildus pieejamai veselības aprūpei trūcīgā­kajiem īpaši būtu jānodro­šina arī vismaz daļēji valsts apmaksāti zobārstniecības pakalpojumi. Jauniešiem un sievietēm reproduktīva­jā vecumā būtu jāpiedāvā arī valsts apmaksāta kon­tracepcija.

Šo uzskaiti var turpināt. ZZS administratīvi terito­riālās izpratnes vārdā par ķīlniekiem turētie dzīvot nespējīgo pašvaldību ie­dzīvotāji, īpaši bērni. Jau­nieši, kas vispirms vēlas nostāties uz savām kājām, iegūt izglītību, sākt strādāt un tikai pēc tam radīt bēr­nus (turklāt nevis tāpēc, ka valstij vajag, bet paši vēlas). Cilvēki pēc 50 gadu vecuma, kuriem būs vēl jāstrādā vismaz 15 gadus, bet iespējas izglītoties ir ierobežotas. Jo, piemēram, bankas vairs nedod kredī­tu studijām.

Vaicāsiet, kādēļ mums par to būtu jādomā? Tādēļ, lai būtu miers un drošība, nākotnes izredzes visiem mūsu bērniem un cienīja­mas vecumdienas senio­riem. Laiks gudriem ulti­mātiem. Kopējā labuma vārdā.•

ejamību reģionos, būtu jā­veido jauno speciālistu sa­gatavošanas programmas, noteiktu laiku nodrošinot papildu atbalstu tiem, kas izvēlas strādāt reģionos. Jāattīsta ambulatoro psihi­atrisko pakalpojumu tīkls, kas ļautu saņemt uzturošo terapiju, speciālista konsul­tācijas, nepieciešamo atbal­stu iespējami tuvu dzīves­vietai ne vien pacientam, bet arī viņa tuviniekiem.

Jāpaplašina arī valsts apmaksātās dažādu atka­rību ārstēšanas un rehabi­litācijas programmas. At­karības nereti tiek saistītas ar izlaidību un nespēju savākties, kaut gan patiesī­bā tā ir slimība. Tā nešķiro ne pēc dzimuma, ne izglī­tības, ne turīguma, sagādā lielas ciešanas gan sirgsto­šajam, gan viņa tuvajiem. Ģimenes klusējot velk smago problēmu nastu, nezinot, kur vērsties pēc palīdzības, atkarības izjauc ģimenes un izposta dzīves. Tieši tāpēc laikus sniegta palīdzība ir tik nozīmīga.

Pareizās un nepareizās

ģimenes Reti kurš nebūs dzirdē­

jis, ka daudzbērnu ģime­nes ir pakļautas augstam nabadzības riskam. Demo­grāfijas rādītāju kontek­stā politiķi vismaz vārdos pauž lielas rūpes par viņu situāciju. Diemžēl mazāk uzmanības velta ģimenēm, kurās bērnu vai bērnus au­dzina viens no vecākiem.

Piedošanu, tās neietilpst demogrāfijas ultimātu uz­stādītāju dienas kārtībā. Politiskais vēstījums, kas tiek nodots ģimenēm, ku­rās ir tikai viens no vecā­kiem, – nav ko radīt vai šķirties un audzināt bērnus

Neredzamie cilvēki

Cilvēki ar garīgiem traucējumiem mūsu sa­biedrībā joprojām ir nere-dzamie cilvēki. Sabiedrības izpratne par psihiskām un garīgām slimībām ir ne­pietiekama. Cilvēki, kas sirgst ar šīm slimībām, ne­reti tiek stigmatizēti, vi­ņiem jāslēpj sava diagnoze, lai nepiedzīvotu neizpratni un reizēm pat atstumšanu.

Tā joprojām ir pagrīdē iedzīta problēma un līdz ar to arī sabiedrības grupa. Ilgstoši nepietiekami finan­sēta, ilgstoši ignorēta. Ne viņiem, ne viņu tuvajiem nav politiskas pārstāvības. Politiķi un sabiedrība ko­pumā izvēlējusies par šo tēmu labāk nerunāt, tā ig­norējot milzīgu personisko ciešanu apjomu.

Bērnu psihiatriskās slim­nīcas Ainaži gadījums at­klāja, ka psihiatriskā aprū­pe diemžēl turpina padom­ju laika tradīcijas, pacienta vajadzībām neveltot pie­tiekamu uzmanību. Kaut gan psihiatra konsultācijas ir valsts apmaksāto pakal­pojumu skaitā uz vizīti pie bērnu psihiatra jāgaida līdz četriem mēnešiem.

Psihiatra konsultāci­jas arī nav pieejamas visā Latvijā. Lai nodrošinātu psihiatriskās aprūpes pie­

Ilze Viņķele,Attīstībai / Par!

valdes locekle

1.

2.3.

latvijā ir vairākas sabiedrības grupas, par kuru problēmām skaļi nerunā. Pat partiju priekšvēlēšanu programmās neatradīsiet solījumus šo sabiedrības grupu problēmas risināt. jo tas nav vienkārši, prasa ne tikai papildu naudu, bet arī izpratni un – galvenais – vēlmi problēmas risināt.

Foto

: lau

ris N

agliņ

š/lE

TA

Foto

: sin

tija

Zand

erso

ne/l

ETA

2018 jūlijs, Nr. 1

ekoNomikA 1�

nocirst oik hidrai galvu līdz galam

atļauju izsniegšanu. Tas diemžēl prasīja par daudz laika, un daudz atļauju palika izsniegtas. Tāpēc īpaši svarīgi bija ieviest termiņu ierobežojumu vi­sām uzceltajām stacijām un stingrus kontroles no­sacījumus. To izdarījām.

Ko paveica nākamie ekonomikas ministri?

Juris Pūce:– Diemžēl pēc mums

nekādas nozīmīgas jaunas iniciatīvas OIK apkaroša­nai netika iesāktas gadiem. Dana Reizniece­Ozola (ZZS) pat ierosināja pacelt OIK maksājumus biogāzes stacijām. Ministrs Arvils Ašeradens (Vienotība) to arī īstenoja, neizmantojot iespēju valsts atbalsta sa­skaņošanu ar Eiropas Ko­misiju pārvērst par reālu OIK samazinājumu. Atklā­ti runājot, Ašeradens kā ekonomikas ministrs izli­kās, ka tāda OIK problē­ma vispār nepastāv.

Vienīgais lielais pozi­tīvais notikums šo čet­ru gadu laikā OIK frontē ir bijis lēmums samazi­nāt OIK maksājumu par abām Latvenergo TEC, kas gan īstermiņā palie­lināja valsts budžeta de­ficītu.

Likumā un Ministru kabineta noteikumos ie­tvertie kontroles rīki šajā

laikā ir lietoti ļoti kūtri, kas ir novedis pie desmi­tiem krāpšanas gadījumu OIK atļauju lietās.

Ko darīt turpmāk?

Daniels Pavļuts:– Mums ar Juri Pūci

ir četru gadu plāns, kā šo sistēmu varētu izbeigt, taču to nevar padarīt par nebijušu. Ar liela darbu un zināmas veiksmes ga­dījumā varētu panākt tādu situāciju, ka pēc četriem gadiem elektrības lietotāju rēķinos OIK vairs nebūtu. To var izdarīt, bet to ne­var izdarīt bez izmaksām. Tā būtu melošana pašiem sev un sabiedrībai. Ja mēs pārceļam izmaksas no vie­nas valsts kabatas otrā – tā nav OIK likvidācija. Tā ir samaksāšana no citas ka­batas.

Juris Pūce:– Mēs esam gatavi šo

savu plānu bez jebkādiem ierobežojumiem atdot jeb­kuram politiķim, kuram pietiek dūšas šai milzīga­jai problēmai pieķerties.

Plāns ietver:1) veikt visu OIK cenas

formulu pārrēķinu, atda­lot fiksētās izmaksas no mainīgajām;

2) piedāvāt visām OIK stacijām atbalsta pārtrauk­šanu, kompensējot tikai fiksētos ieguldījumus. Vai­rumam subsīdiju saņēmē­

ju, spriežot pēc gada pār­skatiem, ir reālas finanšu problēmas. Vienošanās ar staciju kreditoriem varētu panākt šo staciju īpašnieku piekrišanu. Esam veiku­ši pārrunas ar lielākajiem OIK staciju kreditoriem, un tie būtu pierunājami uz šādu soli. Konservatī­vi mēs novērtējam, ka šis solis samazinās OIK par apmēram 35%. Tam būs nepieciešami divi gadi;

3) pārtraukt OIK finan­sējumu Latvenergo dabas­gāzes stacijām, brīvprātīgi Latvenergo atsakoties no atlikušās iepirkuma sum­mas. Tas samazinās nā­kotnes OIK vēl par 10%, un tam vajadzēs mazāk nekā vienu gadu;

4) veikt kontroles pa­sākumus par siltumener­ģijas efektīvu izmantoša­nu koģenerācijas stacijās. Publiski pieejamā finanšu pārskatu informācija lie­cina, ka vairums koģene­rācijas staciju nesasniedz Ministru kabineta notei­kumos pieprasītos rādī­tājus. Tas nozīmētu ie­pirkuma cenas piespiedu samazinājumu šīm staci­jām, kas savukārt stimulē­tu OIK staciju kreditorus piekrist 2. punktā minēta­jam risinājumam. Tas sa­mazinātu pašreizējo OIK vēl par 15%, un tas prasīs divus gadus;

5) atkārtoti atvērt valsts atbalsta lietu, ko Reiznie­

ce­Ozola un Ašeradens saskaņoja ar Eiropas Ko­misiju, pārskatot iepirku­ma cenas stacijām, kuru iepirkuma periods ir lie­lāks nekā 10 gadi, adekvā­ti samazinot peļņas nor­mu un mākslīgi uzpūstās izmaksas.

Tas samazinās daudzu staciju iepirkuma cenu pat par 50%, daudzām stacijām liekot piekrist 2. punktā minētajam risinā­jumam, bet citām sama­zinot slogu uz OIK. Pēc mūsu aprēķiniem, ar šiem soļiem esošā OIK tiktu samazināta vēl par 20%, taču ilgās procedūras ar Eiropas Komisiju dēļ tas prasīs trīs gadus;

6) vēl apmēram 10% samazinājumu dos tas, ka daļai elektrostaciju šajā četru gadu posmā mūsu 2012.–2013. gada reformu dēļ beidzas OIK periods;

7) atlikušo daļu mēs prognozējam izbeigt, pa­teicoties ļoti aktīviem kontroles pasākumiem katrā stacijā.

Ja tomēr tas nedos ne­pieciešamo efektu, plāno­jam 2022. gadā veikt visu atlikušo saistību obligā­to atpirkumu, izmantojot saistību pārfinansēšanas mehānismu caur Latv-energo koncerna bilanci, jo OIK izbeigšana četru gadu laikā ir objektīvi ne­pieciešama. Un mēs to izdarīsim.•

Juris Pūce,Attīstībai / Par!

līdzpriekšēdētājs

Daniels Pavļuts,Attīstībai / Par!

līdzpriekšēdētājs

Obligātā iepirkuma komponente (OiK) ir kolosālas valdības kļūdas vai apzinātas ļaundarības piemērs. slēpjoties aiz enerģētiskās neatkarības un draudzīguma videi, vairāk nekā 20 gadu laikā ir radīta sistēma, lai visu latvijas iedzīvotāju nauda nonāktu dažu izredzēto kabatās.

riska analīzi par to, kādas būs izmaksas un sekas;

2) pieņēma visaptve­rošu moratoriju (taču pat tad pēc Ministru prezi­denta Valda Dombrovska ierosinājuma tika nolemts, ka Ministru kabineta no­teikumi stājas spēkā ne­vis ar publicēšanas brī­di, bet tikai pēc mēneša. Pa šo laiku tika iesniegti 400 pieprasījumi);

3) panāca grozījumus normatīvajos aktos, kas ļāva manā laikā un pēc tam sekojošiem minis­triem anulēt atļaujas, pa­darīt stingrākus būvnie­cības nosacījumus, pār­traukt šo bezgalīgo termi­ņu pagarināšanu, finanšu prasības par finanšu pie­tiekamības pierādījumiem un vēl citas lietas;

4) panāca reālu kom­pensācijas mehānismu, lai ierobežotu rēķinu pie­augumu caur subsidētās enerģijas nodokli utt.

Mēs izdarījām visu ie­spējamo, ko tajā politiska­jā klimatā un ar pieejama­jiem resursiem varējām izdarīt. Atļauju skaits vē­lāk samazinājās, pateico­ties tieši manai un Jura Pūces darbībai.

Juris Pūce:– Ar milzīgu pretestību

no lielām lobiju grupām un Vienotības, Nacionā­lās apvienības, Zaļo un Zemnieku savienības po­litiķiem mums ar Danie­lu Pavļutu tomēr izdevās pārtraukt Eiropas fon­du atbalstu jauniem OIK projektiem un jaunu OIK

Šāda sistēma nedrīkst turpināties. Pirms vai­rākiem gadiem Daniels Pavļuts kā ekonomikas ministrs un Juris Pūce kā Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs piedāvāja risinājumus, kā šo rijīgo hidru apturēt. Ar lielām grūtībām tas izdevās. Ta­gad tas ir valdības pienā­kums to apcirst līdz ga­lam.

Kurš vainīgs?Par OIK situāciju pri­

māri atbildīgi ir tie mi­nistri un valsts sekretāri, kuri strādāja Ivara God­maņa un Aigara Kalvīša valdībā, – Jurijs Strods (Nacionālā apvienība), Kaspars Gerhards (Na­cionālā apvienība), Anrijs Matīss (Vienotība). Viņi radīja šo sistēmu, pieņē­ma likumus un lēmumus, izsniedza atļaujas bez jeb­kādas nopietnas analīzes, kādas sekas tas ilgtermi­ņā atstās uz Latvijas taut­saimniecību.

Ko paši darījāt?

Daniels Pavļuts:– Mēs ar Juri Pūci bi­

jām pirmie, kas nopietni šo jautājumu risināja. Tas, ko mēs izdarījām, ir lie­lākais pienesums OIK iz­maksu samazinājumam līdz šim. Kopējās sekas, ko mēs samazinājām ilgtermi­ņā, Latvijas ekonomikai ir mērāmas miljonos, vistica­māk, pat miljardos eiro.

Es biju pirmais mi­nistrs, kurš:

1) aiznesa uz valdību

Foto

: Pex

els.

com

2018 jūlijs, Nr. 1

bizNess1�Trīs lieli iebildumi

Skaidrs, ka šī nodokļu reforma bija sasteigta, ja mēs runājam par to, kā­dos termiņos tā tika pie­ņemta – dažos mēnešos un uz urrā. Diskusiju gan­drīz nemaz nebija. Tas arī ir visbūtiskākais, jo jau ta­gad ir skaidrs, ka būs ne tikai viena, divas vai trīs reizes, bet daudz vairāk, kad reforma būs jāuzlabo. Visticamāk, ka labojumus būs spiesta veikt jau nā­kamā valdība pēc 13. Sa­eimas vēlēšanām. Un, do­mājams, cita finanšu mi­nistra vadībā, jo tagadējā ministre Dana Reiznie­ce­Ozola, man šķiet, pā­rāk maz patiesi iedziļinās valsts finanšu lietās, vai­rāk spekulē uz nepārdo­māta populisma bāzes.

Otra lieta, ja mēs neru­nājam par vienu konkrētu nodokli, kas pats par sevi ir labs, proti, 0% ienāku­ma nodokļa likme rein­vestētajai peļņai, tad visi pārējie jaunievedumi (kā fundamentālie, tā sīkie) ir tiešā pretrunā ar sākotnējo uzstādījumu – darbaspēka nodokļiem jāsamazinās. Niansēs ir tieši otrādi – darbaspēka nodokļi lielā­koties ir pieauguši.

Vismaz vārdos arī tika teikts, ka viens no šīs re­formas mērķiem ir vien­kāršot nodokļu adminis­trēšanu. Ja mēs šobrīd parunājam ar grāmatve­žiem, ja parunājam ar uz­ņēmējiem, īpaši mazajiem un vidējiem, tad nepār­spīlējot viņi plēš matus, jo administrēšana ir kļuvusi daudz, daudz sarežģītāka.

Trešais iemesls, kāpēc es šo nodokļu reformu kritizēju, uzskatot, ka tā ir Latvijai drīzāk neizdevīga nekā izdevīga, – šī refor­ma mazāk bija zinātniski un praktiski pārbaudītu lietu apkopojums, vairāk – tāds kā priekšvēlēšanu saukļu stāsts. Tie paši 0% reinvestētajai peļņai. Pro­tams, ka nav slikti, ir labi! Bet tas bija aktuāli pirms desmit gadiem, kad Igau­nija to ieviesa.

Vai šobrīd tas ir efektī­vākais princips? Reāli ra­žotāji, kas tiešām nodarbo­jas ar ražošanu, saka – nē, mēs jau esam pietiekami investējuši pamatlīdzekļos, ražošanas iekārtās, šobrīd tas neko īpašu nedod, mēs jau to izdarījām, atrodot citādus mehānismus ie­priekšējā sistēmā. Tagad viņi saka – nu, labi, ka ir 0% reinvestētajai peļņai, bet vai būs uzrāviens? Droši vien, ka ne.

ļausim latvijas uzņēmējiem strādāt!

Nodokļu reformā, kas tika veikta pagājušajā vasarā, ir vismaz trīs negatīvas

lietas, kas sevi jau sāk parādīt, tāpēc atļaušos šo Finanšu ministrijas veikumu kritizēt un pašu reformu drīzāk vērtēt ar

negatīvu, nevis pozitīvu zīmi.

Basketbola klubs VEF Rīga ir Edgara Jaunupa sirdslieta.

Kopā ar komandas kapteini Jāni Blūmu, pērn izcīnot piekto

čempiontitulu.

Foto

: no

pers

onīg

ā ar

hīva

2018 jūlijs, Nr. 1

uN Nodokļi 1�

Kauns par tādu dāvanu simtgadē

Nav šaubu, ka reformas negatīvie aspekti šobrīd tikai sāk līst uz āru. Pir­mās nopietnās negatīvās tendences prognozēju uz šā gada beigām. Cerētā nodokļu ieņēmumu pieau­guma nebūs, jo jau tagad virknei jomu, sākot ar ve­selības aprūpi, nākas lāpīt caurumus. Drīz tas parādī­sies pašvaldību budžetos.

Līdz ar to mēs 2–3 ga­dus cīnīsimies ar, kā Dana Reizniece­Ozola to sauc, “dāvanu Latvijai simtga­dē”. Es to sauktu par slik­tu, par paviršu dāvanu, jo gadiem ilgi mums nāksies labot kļūdas un – ar do­tācijām aizpildīt budžeta caurumus, kas ik pa lai­kam parādīsies.

Ja skatāmies uz priekšu, apvienība Attīstībai / Par! uzskata, ka ir bezatbildīgi paziņot, ka mēs, nonākot pie varas, atkal visu par jaunu reformēsim un mai­nīsim. Tas, ko sagaida Lat­vijas sabiedrība, mūsu uz­ņēmēji, ir stabilitāte. Pro­tams, nākamajai Saeimai un valdībai nāksies cīnīties ar visām blaknēm, kas ra­dīsies saistībā ar šo Reiz­nieces­Ozolas reformu, bet būtiski ir, kādas nodokļu likmju pārdales noteikti nevajadzētu pieļaut.

Īsta dāvana Latvijas uz­ņēmējiem un sabiedrībai tiešām būtu tas, ka vis­maz nākamās Saeimas lai­kā valsts politika nodokļu jomā atkal nepiedzīvotu

neapdomīgas reformas, būtiskas nodokļu likmju maiņas. Protams, pieslī­pējumi būs jāveic, kosmē­tiskais reformas remonts nepieciešams, bet nekādā gadījumā tam nevajadzē­tu pārvērsties par kapitālu reformu ar visa jaukšanu, graušanu... un mēģināju­miem izdomāt jaunu velo­sipēdu.

Kad ministre mauc neieklausoties

Runājot par šo refor­mas kosmētisko remontu, pieminēšu tikai dažas, bet tiešām ļoti būtiskas lie­tas – labdarība, kultūra un sports. Šie pasākumi lielā mērā tiek finansē­ti no uzņēmēju ziedoju­miem. Gads ir pusē, bet jau tagad jūtams, ka zie­dojumi samazinājušies, ja ne gluži par pusi, tad par 30–40% noteikti.

Kaut arī lielākais zie­dojumu apjoms parasti ir gada beigās, kad uzņē­mēji jau redz savu peļņu, ir apšaubāmi, ka situācija pēkšņi un krasi uzlabo­sies. Visdrīzāk tā kļūs par sociālu problēmu. Pavi­sam nesen piedzīvojām, ka darbību bija spiests pārtraukt izcils izglītības projekts Iespējamā misi-

ja. Tas bija pirmais trauk­smes zvans, un tādi, ja netiks sakārtots šis jau­tājums, sāks zvanīt ik pa laikam.

Arvien mazāk ar zie­dojumiem varēsim atbal­stīt arī tos nelaimē nonā­kušos, kam valsts atsaka palīdzību veselības prob­lēmu risināšanā, arvien mazāk naudas būs kultū­ras pasākumiem un, pie­mēram, bērnu sportam. Valstij tam visam naudas nekad nav pieticis, tomēr līdz šim bija rasts labs mehānisms, kā ar nodok­ļu atlaidēm motivēt uz­ņēmējus ziedot. Var teikt, ka ar šo nodokļu politi­kas reformu valdība ir apņēmusies faktiski likvi­dēt labdarību, kultūru un sportu. Jo ir tikai atņemts, bet vietā nav radīts ne­kāds kompensējošs mehā­nisms.

Tā ir tikai un vienīgi sasteigtās nodokļu refor­mas radīta problēma. Jau reformas pieņemšanas gaitā nozares norādīja uz šādu blakni, bet minis­tre to ignorēja, jo viņai svarīgāk bija jūlija vidū pieņemt reformu, nevis diskutēt par vienu acīm­redzamu problēmātisku jautājumu.

Ir jau arī tā, ka minis­tre neko nesaprot no šā konkrētā jautājuma. Viņa ir cilvēks, kurš strādājis ti­kai valsts darbā, no reālās dzīves viņa ir atrauta, jo nav saskārusies ar to, kā uzņēmēji dzīvo un palīdz, kā labdarības organizāci­jas darbojas.

Tam visam vēl pa vidu ir tas, ka, tikusi amatā, viņa vairs neieklausās ar­gumentos, padomos, bet tikai mauc. Varam prie­cāties, kā viņa vienīgā Pasaules šaha olimpiādē sakāva pasaules labāko šahisti Jifaņu Hou... Bet darbā Finanšu ministrijā kaut kā nemana, ka viņa būtu izcila.

Visi jautājumi, kas pē­dējā laikā parādījušies, ir neizdiskutēti, neizvērtēti, neapdomīgi, pat muļķīgi. VID priekšnieka meklēša­na... Izgāšanās viena pēc otras – gan ar Koļego­vu, gan Skujiņu. Lieta ar trešo lielāko Latvijas ko­mercbanku ABLV Bank, kas nu tiek likvidēta. Vai tad viņa nezināja, ka tur būs ziepes? Par Latvijas Bankas prezidenta lietām es pat nerunāšu...

Kā būt ar ziedojumiem?

Bet atgriežoties pie tā, kāda ir šīs ziedojumu lie­tas būtība. Kad ieviesa 0% reinvestētajai peļņai, tas automātiski nozīmēja, ka liela daļa naudas apjoma, ko katru gadu uzņēmēji ziedoja, šobrīd vienkār­

ši pazuda. Jo uzņēmējam nav vairs nekādas papil­du jēgas ziedot labdarī­bai, kultūrai un sportam... Viņi labāk šos līdzekļus bez nodokļu maksāšanas iegulda atpakaļ savā uz­ņēmumā, nevis novirza ziedojumos.

Ja godīgi, tad ziedoju­mus un atbalstu labdarī­bai ir jēga gaidīt tikai no tās peļņas daļas, kas aiziet dividendēs. Kāds ir prin­cips? Tagad uzņēmējs, saņemot 75% nodokļu atlaidi (pirms reformas bija 85%), drīkst ziedot ne vairāk par 20% no valstij samaksātā ienākuma no­dokļa apmēra. Un tas ir par maz.

No pieredzes varu teikt, ka šai latiņai vaja­dzētu būt augstākai – vis­

maz 25 vai 30 procentiem. Uzņēmējam tas neko pa­pildus nemaksās. Valsts budžetā tas gan būs nega­tīvs efekts, bet esmu pār­liecināts, ka valsts budžets iegūs vismaz dubultā no tā, ka labdarības organi­zācijas, sporta klubi, kul­tūras pasākumu organizē­tāji spēs šo finansējumu atrast, piesaistīt un rīkot pasākumus. Zināmā mērā papildus tiks īstenota arī valstij piekrītošā sociālā funkcija. It kā vienkārši, saprotami un loģiski! Nez kāpēc tikai ne tiem, kuri vada valsti?•

EDGARS JAUNUPS,apvienības Attīstībai / Par!

politiķis, basketbola kluba VEF Rīga valdes

priekšsēdētājs

Tas, ko sagaida Latvijas sabiedrība,

mūsu uzņēmēji, ir stabilitāte.

PALīDZēSIM UZŅēMēJIEM!

Ir trīs pamatlietas, kas tiešām Latvijā būtu vietā un laikā, – darbaspēka nodokļu samazinājums, kas vienlaikus kļūtu arī par cīņu ar ēnu ekonomiku, un, protams, nodokļu iekasēšanas vienkāršošana.

Ir pēdējais laiks saprast, ka uzņēmēji ir nomāk-ti ar tik daudzām bezjēdzīgām procedūrām, papīru kalniem, lai tikai birokrātiskais aparāts justos paēdis, apmierināts un varētu uzņēmēju dzenāt turpu šur-pu, lai viņš taisnotos, piemēram, par reprezentācijas izdevumu norakstīšanu. Ir reiz par visām reizēm jā-izbeidz pieeja, ka Valsts ieņēmumu dienestam par katru cenu ir jāatrod, kur, prasti runājot, piesieties. Nav inspektors, kurš pārbaudē neko nav atradis, jā-uzskata par sliktu darbinieku.

Ir jāsamazina uzņēmēju maksātais nodoklis darbaspēkam, un pat nav liela starpība – ienākumu vai sociālā nodokļa daļā. Vienkārši jāsaprot, ka dar-baspēka izmaksās, īpaši sektoros, kur algas veido būtisku apjomu, tā ir jūtama izdevumu pozīcija.

Pozitīvais punkts – šādi iespējams būtiski sama-zināt ēnu ekonomiku, jo nav taču noslēpums, ka tāpat daļa no algas dažādās jomās joprojām tiek maksāta aploksnē. Samazinot nodokli, uzņēmējam kļūtu neizdevīgāk krāpties un domāt shēmas, kā nemaksāt nodokļus.

Par cik jāsamazina darbaspēka nodoklis Latvijā?

Nav īsti pareizi teikt – hop, mēs samazināsim par 5% vai 10%! Tas viss ir jāskatās Eiropas Savienības valstu kontekstā. Tas viss ir salīdzināmi. Ir jābeidz ga-lināt tā saucamo lielo algu saņēmējus, viņiem liekot maksāt lielāku progresīvo ienākuma nodokli.

Šie cilvēki ir vairāk ieguldījuši savā izglītībā – brau-kuši uz ārzemēm, izmācījušies, atgriezušies Latvijā, lai dotu savu labumu valstij, bet mēs viņiem liekam maksāt lielākus nodokļus. Ar progresīvo nodokli mēs kā valsts viņus faktiski sodām par to, ka viņi ir kaut ko darījuši. Tas ir absolūti nemotivējoši un pat kaitīgi.

Cits jautājums, ka cilvēkiem ar mazākiem ienāku-miem ir jāpalīdz. Un te recepte ir gana vienkārša – jā-paaugstina neapliekamais minimums. Tikai tā cilvēks ar mazākiem ienākumiem kļūs pārtikušāks, nevis skatoties un priecājoties, ka cilvēkam ar lielākiem ie-nākumiem vairāk jāsamaksā nodokļos!

Īpašais jautājums

Ar sievu Katrīnu un dēlu Karlu viņa

gada jubilejā.

Foto

: no

pers

onīg

ā ar

hīva

2018 jūlijs, Nr. 1

diskusiJA�0

Kompetenču pieejas ieviešana ir atlikta par gadu, sešgadnieku reforma – atcelta. Kādēļ šāds iznākums?

Marija Golubeva: – Runājot par refor­

mas virzību kopumā, jā­apzinās, ka šajā diskusijā gluži vienkārši bija pie­tiekami daudz neapmie­rināto pušu. Tā tas gan ir ar teju visām reformām, taču ne visas tiek atlik­tas, kas nozīmē, ka šajā

gadījumā ir bijuši arī citi iemesli.

Manuprāt, lomu nospē­lēja tas, ka šajā koalīcijā un valdībā nav cilvēku, kuri tik tiešām būtu nelo­kāmi pārliecināti par ne­pieciešamību ātri ieviest izmaiņas, kuras laika gaitā veidotu Latviju par vienu no mūsdienīgākajām Ei­ropas valstīm – tādu, kas nevis mūžīgi stagnētu un vilktos nopakaļ, bet gan spētu rādīt piemēru ar

veiksmīgi ieviestām inovā­cijām.

Šī reforma, kas cita starpā paredz skolu tīk­la optimizāciju un spe­cializāciju veidošanu vi­dusskolā, savā pilnīgajā formā nozīmētu, ka dau­dziem būtu jāiemācās lie­tas darīt citādi. Tas, lai arī ilgtermiņā ir absolūti nepieciešams, protams, ne vienmēr ir komfor­tabli. Zaļo un zemnieku savienības politiķu rīcība

izriet no stratēģijas sagla­bāt veco, ērto kārtību, kas viņiem ir politiski izdevī­ga, taču nākotnes bērnus nolemj viduvējai izglītībai. Par šo var itin viegli pār­liecināties, salīdzinot Lat­vijas un Igaunijas līmeni.

Juris Pūce:– Būtiski ir, ka refor­

mas vadība ir bijusi ļoti vāja. Daudzas idejas pa­rādījās pēdējā mirklī, at­sevišķām labām idejām piepeši klāt piekabināti dažādi specifiski izņēmu­mi un prasības. Labs pie­mērs ir priekšlikums laist bērnus skolā no sešu gadu vecuma.

Sākotnējā piedāvājumā, kur tika iekļauta kompe­tenču programmas ievie­šana, par sešgadniekiem runas nebija. Šī ideja pa­

rādījās vēlāk un deva ie­spēju izvirzīt racionālus argumentus par labu re­formas atlikšanai – jāmai­na tehniskais nodrošinā­jums skolās, jāveic daudz citu pasākumu, lai varētu uzņemt sešgadniekus. Tas, kāpēc pēkšņi parādījās šī papildu iniciatīva, tā arī nav paskaidrots.

Ministram šķiet, ka bērni pārāk daudz laika pavada skolā, tāpēc rodas ideja izstumt bērnus cauri skolai ātrāk, nevis uzlabot pašu izglītības sistēmu. Mani nepārsteidz, ka ar šādu vadību reforma kādā brīdī izvērtās par haotisku procesu kopumu un sākas strīdi par teju visiem jau­tājumiem.

Starptautiski pētījumi skaidri parāda, ka Latvija jau 15 gadus, maigi sakot,

stagnē izglītības kvalitā­tes ziņā. Igauņi tikmēr mērķtiecīgi iet uz augšu, un tuvākā nākotnē pro­gress izglītības sistēmā dos rezultātus daudzās citās jomās. Atgriežoties pie mums, vēlos paust, ka izglītības reforma ga­larezultātā ir nekas cits kā ministra Kārļa Šadur­ska izgāšanās. Būtiskas ar valsts nākotni tiešā veidā saistītas lietas tā arī netika virzītas uz priekšu tāpēc, ka viss bija neprasmīgi un haotiski sapakots.

Bet vai mūsu skolas un skolotāji būtu gatavi reformai visā pilnībā jau tagad?

Marija Golubeva: – Pēc būtības šī re­

forma tika gatavota vēl pirms Šadurska idejām, kurš tā arī nespēja sagā­dāt nepieciešamo politis­ko atbalstu.

Runājot par skolu un skolotāju gatavību satu­ra reformai, jāpiemin tās skolas, kas tika iesaistītas pilotprogrammā, ja nemal­dos, aptuveni simts. Dažas izrādījās pilnībā gatavas, citas – daļēji. Vai gatavas ir visas pārējās – tas ir

viSvAirāk šokē vīziJAS trūkuMSjau tagad ir skaidrs, ka izglītības un zinātnes ministrijas vadītā reforma savu mērķi sasniegs gaužām nepilnīgā veidolā. sarunā par ministrijas paveikto piedalās ekonomists, jurists, politiķis juris Pūce un sabiedriskās politikas centra Providus attīstības direktore Marija Golubeva.

EkspErti vērtē to,

kas palicis pāri no

izglĪtĪbas rEformas

Juris Pūce ar meitām Ievu (pa kreisi) un Elzu. Viņš vēlas, lai visiem bērniem Latvijā būtu pieejama laba izglītība.

Foto

: jān

is D

eina

ts

2018 jūlijs, Nr. 1

diskusiJA �1

labs jautājums, jo līdz šim skolotājiem tik tiešām ir trūcis pietiekama atbalsta un uzmanības.

Viena no kļūdām, ko vēlos pieminēt, ir jau gadiem ilgā prakse ne­censties piesaistīt un no­turēt darbā labākos sko­lotājus. Mēs piešķiram simboliskas balvas, veltām uzslavas, taču reāla stimu­la – pienācīga, uz panā­kumiem balstīta atalgoju­ma – nav. Skolotāju alga patlaban ir atkarīga no konkrētās pašvaldības ro­cības, nevis no viņu patie­sajiem nopelniem, kas ir gaužām nepareizi, jo būtī­bā veicina viduvējību.

Juris Pūce:– Piebildīšu, ka šāda

reforma ļoti tieši ietekmēs skolotāju darba ikdienu. Tiks sagaidīts salīdzino­ši vairāk metodiskā dar­ba, stundas būs daudz individualizētākas, un kompetenču pieejas prin­cips paredz, ka skolotā­jiem vajadzēs sadarboties daudz ciešāk. Pašreizējā atalgojumu sistēmā šīs spējas vispār nav novērtē­tas – šobrīd galvenā moti­vācija ir savākt pietiekami daudz kontaktnodarbību, atrasties klasē pēc iespējas biežāk, kas tad arī garan­tē lielāku algu.

Atkal jāpiemin Igauni­jas un Somijas piemērs. Šajās valstīs kontaktno­darbību īpatsvara nozīme algu apmēra noteikšanā tiek apzināti samazināta. Skolotājiem maksā labi, ja viņi labi, ar pilnu atdevi padara savu darbu, kas atspoguļojas skolēnu re­zultātos.

Mūsu gadījumā pie varas esošie ir pateikuši, ka agrāk vai vēlāk prasīs skolotājiem pielāgoties, apgūt jaunas metodes un darba kārtību, taču līdz šim nav skaidri pateikuši, ka novērtēs to ar pienācī­gu atalgojumu.

Tieši skolotājiem iece­rētās izmaiņas beigu bei­gās būs jāīsteno reālajā dzīvē, bet viņiem nav pat īsti paskaidrots, kā pēc reformas tiks aprēķinātas viņu algas. Algām, bez šaubām, ir jābūt labām, noteikti virs vidējā līme­

ņa tautsaimniecībā un ar pieaugošu tendenci, īpaši novērtējot tos skolotājus, kuri strādā metodiski.

Kā vērtējat argumentu par atņemto bērnību?

Marija Golubeva: – Šobrīd atrodos Fran­

cijā, kur, vadoties pēc šāda apgalvojuma, izriet, ka bērni zaudē bērnību jau četros gados, jo šeit šajā vecumā ir obligāti jā­būt bērnudārzā, jāmācās.

Es domāju, ka nevaja­dzētu skatīties uz mācīša­nos kā uz kaut ko, kas ir ļoti institucionāls, stingrs un ierobežo bērnu tiesī­bas spēlēties. Ir simts un viena metode, kā mācīša­nās procesu padarīt jautru un spēlei līdzīgu, sagla­bājot efektivitāti. To jau tagad veiksmīgi dara dau­dzi pirmsskolu un sākum­skolu skolotāji. Tas ir pa­veicams, un no tā izriet, ka bērnu sūtīšana skolā no sešu gadu vecuma bū­tībā nav nekas nepareizs.

Izskaidrojiet, ko nozīmē kompetenču pieeja?

Marija Golubeva: – Ir jāuzdod jautājums:

kāda tad īsti ir izglītī­bas jēga? Iegūt zināšanas vai reālas prasmes? Spēt pareizi atbildēt uz teo­rētiskiem eksāmena jau­tājumiem vai iegūt dzīvē nepieciešamas problēmu risināšanas un uzdevumu pildīšanas prasmes?

Kompetenču pieeja pa­redz izmantot skolotāju un izglītības iestāžu re­sursus tā, lai skolēnu iz­glītošanai būtu tieša sais­tība ar reālo dzīvi. Pašrei­zējā sistēma ļauj rasties situācijām, kad skolēns, apmeklējot, piemēram, ķīmijas stundu, pēc tam izvēlas aizmirst iemācī­to, jo neviens viņam nav uzdevis iegūtās zināšanas lietot dzīvē. Uz kompe­tenču pieejas balstītā iz­glītībā būtisks uzsvars tiek likts uz iegūto zināšanu lietošanu.

Juris Pūce:– Reformas piedāvā­

jumā man personīgi vis­vairāk simpatizē tas, ka ierosinātā pieeja paredz

maksimāli atcelt ierobe­žojumus skolotāju rado­šumam, kad runa ir par darba izpildi. Skolotājam paredzēta daudz lielāka brīvība, izvēloties veidus un metodes, kā mācīt, un tas ir svarīgi, jo bērni ir dažādi.

Es personīgi ceru, ka, reformai īstenojoties, vis­maz sākumskolas klasēs pakāpeniski virzīsimies projām no tradicionālās sistēmas, kas paredz mā­cību stundu un pārtrau­kumu ciklu. Funkcionālas jēgas nošķirtai priekšmetu mācīšanai nav – šobrīd, piemēram, dabas mācībā mēs mācām, kādēļ ir sva­rīgi aizsargāt apkārtējo vidi, un tad atsevišķi seko sociālās zinības, kur bēr­niem stāsta, ko nozīmē būt atbildīgam cilvēkam. Lielais ieguvums ir mācīt to kopā. Tādējādi bērni iegūst lielāku izpratni un, kā jau Marija sacīja, ide­jas, kā lietot šīs zināšanas.

Kas ir zaudēts, atliekot kompetenču pieejas ieviešanu?

Marija Golubeva: – Uzskatu, ka šis savā

būtībā bija veids, kā pār­veidot Latvijas izglītības sistēmu, beidzot padarot to atbilstošu mūsdienu darba tirgus un cilvēka vajadzībām, kas nepavi­sam nav mazāk svarīgi. Šīs pārmaiņas ir vajadzī­gas, un, jo ātrāk tās ievie­sīsim, jo ātrāk nākamās paaudzes tiks pie labas izglītības. No tā savukārt ir atkarīga mūsu valsts at­tīstība un nākotne.

Vai iecere pāriet uz lielākām vidusskolu klasēm, kas nodēvēta par lauku skolu slēgšanu, jūsuprāt, ir atbalstāma?

Juris Pūce:– Lauku skolu slēgša­

na ir apzināti radīts ar­guments, kas novērš uz­manību no šīs ieceres patiesajiem iemesliem un saasina situāciju. Reā­lā, objektīvā problēma ir fakts, ka Latvijā ir liela izglītības kvalitātes atšķi­rība. Mēs visi to zinām – ir skolas ar labākiem un sliktākiem rezultātiem, turklāt ieceri sūtīt bērnus pēc iespējas labākā skolā bieži vien ierobežo ģime­nes materiālais stāvoklis.

Nolemt bērnus šādai realitātei, kur dažiem ir lemts tikt pie labas izglī­tības, bet dažiem ne, nav normāli. Tas veicina sa­biedrības sašķelšanos un ilgtermiņā novedīs pie

milzīgām sociālām prob­lēmām.

Tiem, kuri veido Latvi­jas politiku, ir jāapzinās, ka ikviens bērns ir tiesīgs saņemt labu izglītību, un attiecīgi jārīkojas. Tas no­zīmēs, ka daļu skolu, kas ir vājas un netiek galā ar saviem uzdevumiem, nāk­sies slēgt, apvienot vai iz­veidot jaunu skolu. Būs arī daļa skolu, kam nāksies piešķirt papildu resursus, jo to slēgšana nozīmētu at­stāt apkārtnes bērnus bez mācību iestādes.

Jā, skolu tīkls būs jā­koriģē. Aizvērt acis un ignorēt šo problēmu no­zīmēs ļauties stagnācijai. Vēlos gan piebilst, ka ir nekorekti dēvēt šos plānus par lauku skolu slēgšanu. Pirmkārt, arī Rīgā ir ļoti daudz skolu, kas ir vājas. Otrkārt, kā jau teicu, slēg­šana nav pašmērķis – mēr­ķis ir uzlabot skolu tīklu.

Marija Golubeva: – Šī iecere neparedz

lauku skolu slēgšanu, tā paredz mazu un sliktu skolu slēgšanu. Tās var būt gan pilsētās, gan laukos. Līdzšinējie pētījumi skaid­ri parāda, ka blakus pil­sētai var atrast skolas gan ar sliktiem, gan lieliskiem rezultātiem.

Šie rezultāti nav saistī­ti ar skolas atrašanās vie­tu – tos statistiski visvairāk ietekmē bērnu skaits, kas nosaka to, kādas kvalitā­tes skolotāji tur strādā, jo patlaban algas ir piesaistī­tas pie bērnu skaita. Šāda sistēma ir pamatota, taču nozīmē to, ka labākie sko­lotāji neies strādāt tur, kur ir mazāk bērnu. Un šie bērni nav pelnījuši sliktā­ku izglītību sistēmas dēļ.

Vidusskolām ar nepie­tiekamu bērnu skaitu ne­vajadzētu būt, jo šādi mēs norakstām to bērnu izglī­tošanas posmu, kas nosa­cīti ir svarīgākais. Mūsu priekšlikums ir izvērtēt, vai vidusskolas nav tas posms, par ko būtu jārū­pējas nevis pašvaldībām, bet gan valstij, kā tas ir Igaunijā. Par to, cik parei­zi vai nepareizi tas ir, var lieliski spriest pēc rezultā­tiem mūsu kaimiņvalstī.

Kas jāpaveic, lai Latvijas augstskolas spētu konkurēt ar Eiropas Savienības piedāvājumu?

Marija Golubeva: – Pirmkārt, būtu vērts

vēlreiz pārskatīt finansē­šanas modeli. Pašreizējais ir labāks par iepriekšē­jo, taču ir vieta uzlabo­jumiem, jo ir saglabājies

vēsturiskais princips pie­šķirt augstākās izglītības iestādēm naudu pēc studi­ju vietu daudzuma.

Otrkārt, jāveido daudz stingrāki stimuli, lai augstskolas būtu spiestas apvienot savas program­mas. Mums Latvijā vie­nā specializācijā dažreiz ir pa piecām vai vairāk programmām. Tas ir pil­nīgs neprāts, un to nevar savienot ar ieceri tikt pie labākām augstākās izglītī­bas iespējām. Līdz šim tas ticis darīts ļoti kūtri un neizlēmīgi.

Papildus tam ir svarīgi piesaistīt ārvalstu mācīb­spēkus uz vēlētiem ama­tiem Latvijas augstākās izglītības iestādēs. To Ša­durska kungs līdz šim ir ļoti veiksmīgi sabotējis, liedzot šādiem pasnie­dzējiem jebkādas iespējas kandidēt, jo latviešu va­lodas prasmes augstākajā pakāpē tiek pieprasītas uzreiz. Šādai prasībai nav loģiska pamatojuma.

Atkārtoti jāpiemin arī akreditācija. Mums ir jau­na aģentūra, taču jopro­jām nav skaidrs, kādām tieši jābūt programmām, lai tās akreditētu. Jāatzīst, ka ir grūti stāties pretī tā dēvētajam augstākās iz­glītības lobijam, turklāt pats Šadurska kungs zi­nāmā mērā ir daļa no tā. Viņiem ir savas intere­ses, un to var arī saprast,

taču, domāju, piekritīsiet, ka sabiedrības intereses ir būtiskākas. Lai latviešu students izvēlētos studēt tepat Latvijā, ir jābūt ļoti stingriem kvalitātes kritē­rijiem un jāuzrauga augst­skolu darbs.

Juris Pūce:– Esmu pārliecināts, ka

Izglītības un zinātnes mi­nistrija šobrīd nespētu at­bildēt par vairumu Latvi­jas augstskolu un koledžu, ja tiktu uzdots jautājums: kāds ir to pastāvēšanas mērķis?

Ne visām augstskolām un koledžām ir jāturpina strādāt. Vairākām no tām kapacitāte nav tāda, lai tās spētu sniegt adekvātas kvalitātes izglītību. Un šeit nemaz nav runa par Kem­bridžu vai Oksfordu – sā­kumā būtu jātiek līdzi Lie­tuvas un Igaunijas augst­skolām.

Runājot par valodas jautājumu, vēlos piebilst, ka 21. gadsimtā nav iedo­mājama slēgta augstākās izglītības sistēma. Es ne­atminos nevienu perio­du pasaules vēsturē kopš Oksfordas vai Boloņas universitāšu dibināša­nas, kad šāda slēgta sistē­ma būtu pastāvējusi. Tās vienmēr ir bijušas sistē­mas, kur liela nozīme ir starptautiskai, pasaules mēroga zināšanu pārnesei un uzkrāšanai.•

Viena no kļūdām ir jau gadiem ilgā prakse

necensties piesaistīt un noturēt darbā labākos skolotājus.

Nolemt bērnus šādai realitātei, kur dažiem

ir lemts tikt pie labas izglītības, bet dažiem ne, nav normāli.

“Bērni nav pelnījuši

sliktāku izglītību sistēmas dēļ,”

uzsver Providus attīstības

direktore Marija Golubeva.

Foto

: Evi

ja T

rifa

nova

/lET

A

2018 jūlijs, Nr. 1

JAuNie��

Esmu studējis Francijā un Latvijā, man ir maģistra grāds biznesa vadībā un administrēšanā. Savu karjeru esmu saistījis ar eksporta menedžmentu un nu jau astoņus gadus darbojos nevalstis-kajā sektorā – Latvijas Koka būvniecības klasterī.

Vēlos iesaistīties politikā, jo gribu pārmaiņas un ticu, ka tās sākas ar sevi pašu. Ar dažādām nejēdzībām mēs sa-stopamies ik dienu, bet vai esam gatavi veltīt kaut vienu dienu tam, lai šīs nejē-dzības novērstu? Aktīvu darbību mēs pa-rasti sagaidām no citiem. Ir viegli gaidīt labākus laikus un gādīgākus saimniekus, taču bez mūsu pašu rīcības tie turpinās dzīvot tikai folklorā.

Mainīt realitāti nav viegli, taču tas pa-visam noteikti ir paveicams. Agrāk ce-rēju, ka Latvijas sabiedrība sāks vairāk iesaistīties politiskajos procesos, bet tad sapratu, ka man nav tiesību gaidīt, ja ne-esmu gatavs to darīt pats. Padomju kol-hoznieku paaudzi mēs nenomainīsim, ja nebūsim gatavi ieviest nepieciešamās pārmaiņas.

māris mičerevskis

Gatis Zamurs

Esmu beidzis Franču liceju, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakul-tāti un šobrīd esmu Rīgas domes deputāts. Esmu vai-rāku grāmatu un publikāciju autors par vēsturi, ekonomi-ku, politiku un valodu. Dar-bojos Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrībā, kā arī Solona klubā, kur po-pulārā valodā stāstām par dažādām tēmām. Bērnībā lasot antīko literatūru, vien-mēr jūsmoju par valstisku-mu, kur piedalās visi pilsoņi.

Politikā esmu, jo ticu, ka Latvija var būt veiksmīga

valsts, taču nevēlos melot sev un citiem, cerot, ka iz-maiņas notiks pašas no se-vis. Es ticu, ka mēs spējam būt godīgi paši pret sevi, tādējādi sekmējot mūsu sa-biedrības attīstību.

Man ir svarīgi, lai ne tikai ģeogrāfiski, bet arī domāša-nas līmenī mēs būtu Eiropā, tāpēc ir būtiski, lai Latvijā politiskie lēmumi tiktu pie-ņemti racionāli, nevis vado-ties pēc sajūtām, emocijām un alkām gūt personīgo la-bumu. Gribu, lai mēs būtu laimīgi savās mājās un inte-resanti pasaulei.

Ir viegli gaidīt labākus laikus

un gādīgākus saimniekus, taču bez mūsu pašu rīcības tie turpinās dzīvot tikai folklorā.

Esmu rīdziniece, mācī-jos 50. vidusskolā (tagad Rīgas Centra humanitā-rā ģimnāzija), bet pēdējo skolas gadu pavadīju ASV. Esmu studējusi politikas zi-nātni Latvijas Universitātē un vadībzinības Starptautiskajā Universitātē Ženēvā, Šveicē. Mani īpaši interesēja cilvēk-tiesības, ko apguvu padziļi-nātos vasaras kursos Kanā-dā un Francijā.

Mana pirmā darbavie-ta bija Ārlietu ministrija, kur sāku strādāt jau studiju lai-kos. Tas bija ļoti saviļņojo-

ši – 20 gadu vecumā būt klāt Latvijas valstiskuma atjaunošanai. Atceros, kā kopā ar kolēģiem klausījos toreizējā ASV prezidenta Bila Klintona uzrunu pie Brī-vības pieminekļa un skatī-jos, kā putekļu mākonī sa-brūk Skrundas lokators.

1995. gadā, kad izveido-ja Valsts cilvēktiesību biroju, ar prieku piekritu tur strādāt. Vēlāk darbojos nevalstisko organizāciju sektorā – mana pēdējā un ilglaicīgākā dar-bavieta ir domnīca Providus,

ko kopā ar domubiedriem izveidojām 2002. gadā.

Es kandidēšu Saeimas vēlēšanās, jo vēlos ieguldīt savu pieredzi un zināša-nas, lai veidotu Latviju par plaukstošu Eiropas valsti, kur labi jūtas visu tautību cilvēki. Gribu panākt mūs-dienīgas izglītības iespējas bērniem un studentiem, līdztiesību visām ģimenēm un izskaust vardarbību pret sievietēm, veicināt sabiedrī-bas interesi par labu ēdienu, kas audzis tīrā vidē.

Vēlos ieguldīt pieredzi, lai veidotu Latviju par

plaukstošu valsti, kur labi jūtas visu tautību cilvēki.

JAunie uz SAeiMu

Krista Baumane

Publ

icitā

tes f

oto

Foto

: jur

is R

ozen

berg

s

Foto

: jur

is R

ozen

berg

s

2018 jūlijs, Nr. 1

JAuNie ��

Esmu apvienības Attīs-tībai / Par! valdes loceklis un partijas Latvijas attīstībai ģenerālsekretārs. Iepriekš esmu koordinējis partijas pašvaldību vēlēšanu kam-paņu, vadījis darba gru-pu Uzņēmējdarbības vide. Esmu studējis priekšvēlē-šanu kampaņu un reklāmu

veidošanu. Vairākus gadus darbojos būvniecības noza-rē, kā arī sniedzu konsultā-cijas publiskajam sektoram par Eiropas Savienības fon-du projektu īstenošanu.

Kāpēc Latvijā pastāv tik liela nabadzība? Kāpēc Lat-vija atpaliek no Lietuvas un Igaunijas? Kāpēc galu galā

politiķi nespēj pieņemt tā-dus lēmumus, kas palīdzētu katram Latvijas iedzīvotā-jam? Patlaban Latvijā ir ļoti daudz problēmu, kam šķie-tami risinājumu nav, ilgstoši pie varas esošie politiķi ir noguruši un nespēj pieņemt drosmīgus un pareizus lē-mumus iedzīvotāju labā.

Esmu dzimusi un skolojusies Ogrē, taču Rīga vien-mēr ir bijis centrs, ap kuru veidojusies mana akadēmiskā un profesionālā dzīve, pat ilgstoši dzīvojot ārpus valsts. Esmu studējusi Latvijā un Vācijā, iegūstot divus maģistra grādus humanitārajās zinātnēs.

Pirmās darba gaitas sāku tieši Vācijā, reklāmas aģen-tūrā, pēc tam strādāju universitātē par pasniedzēju. Paš-laik darbojos Latvijā, Konrāda Adenauera fondā, ikdienā sadarbojoties ar vācu un Baltijas jūras reģiona politiķiem, domnīcām un politikas ekspertiem.

Studiju un darba pieredze atšķirīgās jomās un vidēs ir devusi man rūdījumu un ļauj man izvērtēt Latvijas si-tuāciju no cita skatpunkta. Lai Latvija sasniegtu vidējo Eiropas Savienības dzīves līmeni, ir jārīkojas izlēmīgi un visiem kopā. Ir skumji redzēt, ka svarīgi lēmumi bieži tiek pieņemti nepārdomāti, sabiedrībai nesaprotami un apla-mu motīvu dēļ. Tas veicina gan savstarpēju neuzticēša-nos, gan neuzticību politiķos.

Esmu apņēmības pilna darīt visu, kas manos spēkos, lai mani bērni varētu dzīvot atvērtā, atbildīgā un taisnīgā sabiedrībā, cilvēkiem draudzīgā vidē, iegūt izcilu izglītību, realizēt sevi un justies droši. Šie ir ilgtermiņa mērķi, kas nav sasniedzami viena Saeimas sasaukuma laikā, tāpēc jo svarīgāk ir neatlikt tos uz rītdienu.

Valsts ir tik stipra un veiksmīga, cik saliedēta, aktīva un atbildīga ir tās sabiedrība. Mana kandidatūra Saeimas deputātes amatam ir mans veids, kā uzņemties atbildību un līdzdalību stiprākas Latvijas veidošanā.

Esmu Juridiskās daļas vadītāja un valdes locekle uzņēmumā, kas ir lielākais ārvalstu industriālais inves-tors Latvijā. Iepriekš esmu strādājusi vairākos zvērinā-tu advokātu birojos. Neilgi darbojos arī Latvijas Cil-vēktiesību centrā. Vairākus gadus esmu bijusi biedrī-bas LGBT un viņu draugu apvienības Mozaīka valdes locekle.

Izglītību esmu ieguvu-si ārpus Latvijas. Vispirms studēju Igaunijas Starptau-tiskajā Konkordijas Univer-sitātē (piedalījos arī studiju apmaiņas programmās Sanktpēterburgas Valsts finanšu un ekonomikas universitātē un Johannesa Keplera Lincas Universitā-tē), pēc tam Manheimas Universitātē.

Mani būtiskākie mērķi

politikā ir: visiem pieeja-mas universālas, kvalitatī-vas, pienācīgi finansētas veselības aprūpes ievie-šana; vienotas skolu sis-tēmas ieviešana, kas no-drošina visiem bērniem mācības valsts valodā, izbeidzot dalījumu latvie-šu un krievu skolās, bet nodrošinot iespēju mazā-kumtautību bērniem kopt dzimto valodu; nodokļu sloga pārnese no darba-spēka nodokļiem uz citiem (par lieliem īpašumiem, kapitālu un tā pieaugumu, greznumlietām, piesār-ņojumu u. tml.); PET un stikla pudeļu depozīta sis-tēmas ieviešana; vardar-

bības ģimenē novēršana un apkarošana; reģistrētu partnerattiecību (kopdzī-ves) institūta ieviešana un nereģistrētu partnerattiecī-bu tiesiskās aizsardzības nodrošināšana; atbalsta nodrošināšana ģimenēm, kurās ir viens no vecākiem.

Patlaban es redzu divas dažādas Latvijas. Viena ir moderna un eiropeiska, to veido cilvēki, kas pēc neat-

karības atgūšanas apguva svešvalodas, citas prasmes un labāko profesionālo pie-redzi attīstītajās demokrā-tijās, bija zinātkāri, mācījās kritiski domāt un saredzēt dažādus jautājumus kon-tekstā.

Otra Latvija ir stagnē-joša un atpakaļrāpulīga, bez tiekšanās uz izcilību un stratēģiska redzējuma nākotnei. Diemžēl pašlaik politiku veido galvenokārt otras Latvijas politiķi. Pir-mās vijoles tieši vai netieši spēlē bijušie kompartijas funkcionāri un cilvēki, kuri nevis risina būtiskus jau-tājumus, bet savu ideju trūkumu slēpj aiz skaļiem,

bet tukšiem lozungiem un cilvēktiesību ierobežoša-nas iniciatīvām.

Es uz to vairs nespēju noskatīties no malas. Latvi-ja ir pelnījusi, lai tās politikā dominētu cilvēki ar labu iz-glītību, pasaules pieredzi, profesionāliem sasniegu-miem un spēju domāt plaši, ievērojot visas sabiedrības, nevis atsevišķu grupu inte-reses.

Gan dzīvojot Latvijā, gan iegūstot pieredzi dažādās ārvalstīs, es redzu, ka gadu no gada vieni un tie paši valstsvīri lieto vienas un tās pašas metodes samilzušu problēmu risināšanā, taču rezultāta nav. Viņi ir iestrē-guši vāveres ritenī, un līdz ar to ir iestrēgusi arī visa Latvi-jas valsts.

To var mainīt, ļaujot politikā ienākt jauniem cil-vēkiem, kuri ir brīvi no aiz-spriedumiem, saitēm ar ve-ciem komunistiem un kuri vēlas redzēt Latviju augam, nevis grimstam dziļāk pur-vā. Tieši tāpēc arī es esmu iesaistījies politikā un star-tēšu 2018. gada Saeimas vēlēšanās.

Ir ļoti daudz jautājumu, kas jau tagad prasa ātru un izlēmīgu rīcību. Viens no tiem – Latvijas iedzīvotāju skaita sarukums un mūsu sabiedrības straujā noveco-šanās. Tas uzliek lielu spie-dienu uz mūsu uzņēmējiem, jo aizvien grūtāk kļūst atrast kvalificētus darbiniekus. Jau tagad šie procesi tieši ietek-mē Latvijas valsts budžetu – ir grūtāk uzturēt veselības aprūpi un izglītības sistēmu, ir grūtāk izmaksāt pensijas un uzturēt ceļus.

Mēs redzam haotiski pieņemtu nodokļu politikas reformu, kas uzņēmējdar-bību ir sarežģījusi vēl vai-rāk, lai arī likumdevējiem būtu jānodrošina stabila

un prognozējama nodokļu sistēma, atsakoties no ne-mitīgām nodokļu likmju mai-ņām. Nemaz nerunājot par to, ka ekonomiskie noziegu-mi grauj uzticību demokrā-tijai un sabiedrības atbalstu atvērtai, mūsdienīgai eko-nomikai.

Nekas tā nebremzē at-tīstību kā vienaldzība. Soci-ālā un politiskā apātija, kā arī nespēja atšķirt informa-tīvos graudus no apzināti maldinošajām populisma pelavām ir īsākie ceļi uz korupciju, neiecietību un apdraudētu demokrātiju. Tieši tāpēc Latvijas politikā ir nepieciešams jauns iesau-kums.

Latvijai ir vajadzīgi cil-vēki, kuriem ir zināšanas, enerģija un vēlme Latviju celt un padarīt par taisnīgu un modernu valsti visiem. Darbs nav un nebūs viegls, tieši tāpēc tas ir jāuztic tiem, kas no pārāk ilgās sēdēša-nas Saeimas krēslā nav no-guruši un atrauti no reālās dzīves. Tiem, kam nav vien-alga. Man nav vienalga.

elīna Klīve

Viesturs Liepkalns

Nekas tā nebremzē attīstību kā vienaldzība.

Apātija ir ceļš uz korupciju un apdraudētu demokrātiju.

Patlaban es redzu divas Latvijas. Viena ir

moderna un eiropeiska, otra –stagnējoša un atpakaļrāpulīga. evita Goša Fo

to: A

ndri

s Taš

kāns

, Tas

kans

.net

Foto

: Edv

īns R

akic

kis

Foto

: Edv

īns R

akic

kis

2018 jūlijs, Nr. 1

��

Dzenis(putns)

Ābols(auglis)

PŪCEJuris

ŽAGARSAndrejs

NTPGMANTASVARA

GEMUGRĀAKLASPŪCE

GOBASĪDĒTTINAŽKOPADATIOKATRAALEKSISKODNEZG

ĀRSTIJTRIOSLĪPAĪĪNAMSDBTOMĒRNITROIESALAEKERS

FANEJUKTALNISTDALAUCISKPAR

ARKTURSZMOŽSAATAURSMONĒTAAURITCĪTARASTBSLĀT

CERĒTGULTAKORISTIKNODAPA

KAPIBARAPRASTIAASARISR

PASESITILADACEDZENISĪRĒTMIETTOTSVALSTS

Lietas,priekš-

meti

Pilsēta,uz kuru

1945. gadā nometa

atombumbu

Latvijāreti

sastopamsķērpis

ViesībuvadītājiGruzijā

Žūt

Paspēt

Tādas,kam vienāgalā nav

izejas

Strausamlīdzīgsputns

Austrālijā

Tiesībasrīkoties,

valdīt

Lapukoki

Nelielsolveidīgs

keramikaspūšamin-struments

Ēstgriba

Dīkt Nokļūtkaut kur

Sīkiasins-sūcēji

kukaiņi

Šaurs,garenszvejastīkls

Grupa, ku-ras sastāv-daļas saistanoteiktas

attieksmes

Fakti,ziņas, kaskaut koraksturo

Mongoļucilšu

apvienība,ko vadīja

hans

Nodotsavubalsi

vēlēšanāsIkviena

Tēls Blau-maņa lugāSkroder-dienasSilmačos

Viela, koizmantokodinā-

šanai

Neskaidriapzinā-

tiesMazlietmitrs

Kātiņš, uzkura izaugsūnu sporu

vācelīte

Tāda, kasar pamatni

veidošauru leņķi

Medicīnasdarbinieki

Pagastacentrs

Krāslavasnovadā

Māja,ēka

Mūziķuansambļa

veids

Iegūtizlozē,loterijā

Pretstatasaiklis

Salikteņadaļa, kas

norāda uzsaistību ar

slāpekli

Braslaspieteka

Limbažunovadā

Portatīvsģeodēzijas

instru-ments

Tiktsamai-nītam

vienam arotru

Ar dažādiemslepeniempaņēmie-

niemuzzināt

Latvijālielākais

mežadzīvnieks

Līdz-jutēja,karsēja

Upes daļa,ko no

pamatgul-tnes atdala

sala

Kādamājdzīv-

niekamazuļi

Asināt

Purvaputns ar

baltulaukumu

pierē

Krokotsmežģīņurotājums

VēršuDzinēja

zvaigznājaspožākāzvaigzne

Robež-līnija

Spirgts,dzīves-priecīgs

Mājasgovs

priekš-tecis

Sapulčulaukums

SenāsGrieķijaspilsētās

Metālanaudaszīme

Sarkanīgidzeltena

Gaidīt,paredzotko labu,vēlamu

Stīgumūzikasinstru-menti

Ekonomi-kā – cikls,

kasperiodiskiatkārtojas

Nomina-tīva

jautājums

MēbeleLiela

dziedātājukolektīva

locekļi

LielsgrauzējsDienvid-amerikā

Frančugleznotājs

(1830–1903)

Medībusuns ar ga-ru ķermeniun noļuku-šām ausīm

Slavasdziesma

Ģeomet-risks

ķermenis

Šķidrumscilvēku undzīvniekuķermenī

Uzticē-šanās

darījumaveids

Tāda, kamgarums irlielāks parplatumu

Vārds, kasnorāda uznezināmudaudzumu

Zināšanunovērtē-

jumsmācībuiestādē

Liellopugaļas

ēdiens

Riņķalīnijasdaļa

“Tādavārna ...,

tāda –nepērta”

Latviešukompo-

nists(dz. 1936)

Veikli,ātri

Kustība... –

politisksspēks

Latvijā

SmailiTeikt

pārme-tumus

Stieptisaucieni,kliedzieni

Smagi,neveikli

iet

Mācēt

Personudokumenti

Veidotapģērba

gabalu nodzijas

Irdinātzemi ar

kādu lauk-saimniecī-bas rīku

Saldūdenszivs

Virzītšķidrumu,liekot tam

tecēt uzleju

Hazārukaganātagalvas-pilsēra

8.–10. gs.

Vārdadienafebruārī

Lietottelpas par

maksu

Tautasjuridiska

organizācijanoteiktāteritorijā

Darboties(par

pulksteni)

Tēls Raiņalugā

Spēlēju,dancoju

1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15Izdevējs:partiju apvienība Attīstībai / Par!Atbildīgais redaktors Gints Knoks

jebkādu avīzes Attīstībai / Par! materiālu pārpublicēšana atļauta tikai ar redakcijas rakstisku atļauju. Par informācijas precizitāti atbildīgi autori.

Iespiests: sIA Poligrāfijas grupa MūkusalaTirāža 10 000 eksemplāru

Tālrunis: 25911421e-pasts: gints@attistibaipar.lvwww.kustibapar.lv

Redakcijas adrese:Krišjāņa Barona iela 32,Rīga, Lv-1011

2018 jūlijs, Nr. 1 vAļAsbRīdim