4 ◆ Bauskas dzīve ◆ dzīve viensētā ◆ 2017. gada 27. decembris ◆ trešdieNa 2017. gada 27. decembris ◆ trešdieNa ◆ dzīve viensētā ◆ Bauskas dzīve ◆ 5

MāRīte OzOLiŅa

Brunavas pagasta «Rāmavas» dienā, kad «Bauskas Dzīve» tur ciemojas, ir īsti piemēro-

tas apcerīgai noskaņai. Seno māj-vietu, kuras pirmsākums datējams ar 1885. gadu, rotā balts sniedziņš, kas ļauj izcelties lielajiem kokiem un saudzējoši pārklāj iemigušos rožu un ziemciešu stādījumus.

Saimnieki – Miervaldis un Dzin-tra Stankeviči – nesteidzīgi ļaujas pārdomām, un kā laika pieturzī-mes ir Latvijas zaļums, meži un lauki, kas noteikuši un nosaka die-nu ritumu.

zaļais prieks ar rūpēmGada nogale piemājas saimniecībai «Rāmavas» ir īpaša – sagādāt prie-ku daudzās mājās un radīt svētku noskaņu ar galveno atribūtu – eglī-ti. Zaļās skaistules ir pašu meklētas, stādītas, audzētas, koptas un saga-tavotas līdz tirdzniecībai.

Miervaldis atklāj kādu neparas-tu niansi, proti, pie viņiem vislabāk iejutušies no meža pārnestie sīkie stādiņi. Ilggadējais, tagad jau pen-sionētais mežsargs bijis pārsteigts, ka tādi sīkuļi ātri atspērušies un iz-auguši par skaistiem dekoratīviem kociņiem. Sākotnēji ir bijušas sagā-dātas acīm tīkamas eglītes kādā stādaudzētavā, taču nācies piedzī-vot vilšanos. Saknītes kā nedzīvas, toties paša gādātais stādmateriāls ātri ieķēries augsnē, un Miervaldis pārliecināts, ka «prastākā egle iz-dodas tā labākā».

Pirms Ziemassvētkiem cītīgi jā-strādā jaunajai Stankeviču paaudzei – dēlam Uldim un vedeklai Ilonai, palīdz arī Dzintra, un tā eglītes no-kļūst daudzās mājās, kur tās ap sevi vieno ģimenes, pieaugušos un bēr-nus. Svētku prieks salīdzinājumā ar zaļā adatainā un smaržīgā kociņa izaugšanu ir īss, un diezin vai dau-dzi iedomājas, kādas pūles bijušas vajadzīgas, līdz eglīte kļuvusi par Ziemassvētku vai Jaungada rotu.

Stankeviči nav raduši žēloties, ka ir grūti, jo no runāšanas neviens darbs laukos nesokas, gluži vien-kārši ir jākustas un jāpaveic, kas izdomāts un ieplānots. Šāds stils mantots no senčiem, un arī jaunā paaudze radusi darboties.

Par eglēm un citām zīmēmJa sākts par eglēm, tad arī par ci-tiem kokiem ir stāsti, kas aizkusti-noši raksturo viensētas latviskumu. Dzintra īpaši pieskata bērzu, kas atrodas ne tajā izdevīgākajā vietā, bet tiek īpaši saudzēts. Dēls Uldis, būdams četrus gadus vecs, aizstai-gājis līdz tuvējam mežiņam un at-nesis mājās mazu bērziņu. Smilšu kaste, kā jau bērniem tādā vecumā, ir bijusi svarīga spēļu vieta, un ko-ciņš tur arī novietots. Vectēvs El-mārs Stankevičs daudz darbojies ar puisēnu un nolēmis, ka kociņš jā-

liek zemē. Tā arī iestādījuši, ne jau gluži smilšu kastē.

Dzintra teic: «Bērzam tagad ir četrdesmit gadu. No šī koka zarus neraujam, tie gan ir smalki un no-kareni. Pirts slotām tādi neder. Tik vien kā «frizēju» bērzu, kad tas sāk traucēt mašīnām, ar kurām iegrozā-mies pagalmā.»

Senajai mājvietai vēl ir savas īpašās zīmes – ozoli, liepas, kastaņa, kuriem gadu skaits pārsniedzis jau simtu. Saimniece bilst: «Ja jūs redzētu, cik skaisti šie kuplie koki izskatās vasarā! Kastaņai gan jūtams ilgais mūžs, un tā bijusi jāapzāģē. Pārējie ilggadnieki ir skaista mājas vizītkarte.»

Starp citu, senajai ēkai savulaik bijis cits vārds – «Kadiķi», Mierval-ža tēvs to sadomājis mainīt. Otrā pasaules kara laikā Elmārs Stanke-

vičs nav paņemts armijā, jo vi-ņam bijusi tā sauktā «broņa», ar kuru ļauts palikt civilā darbā. Brunavietis uz Rīgas ostu darbā braucis ar velosipēdu, un, virzo-ties garām Rāmavai, viņam tā ie-paticies šis vārds, ka izlemts savas mājas «pārkristīt».

Vecā ēka ir atsvai-dzināta, gaumīgi no-krāsota baltos un tumšsarkanos toņos. Mājas tuvumā slejas Latvijas karogs. Laikam jau, ciemi-ņus gaidot, vilkts mastā, ieminējos. Dzintra attrauca: «Tas vienmēr ir pacelts, šeit dzīvo latvieši.»

vienā vien virzienāMiervaldis Stankevičs, atcerēda-mies puikas gadus, stāsta, ka sešus

kilometrus līdz Mežgaļu skolai mē-rojis kājām. Skarbākos laika apstāk-ļos bērni varējuši palikt internātā, taču ikdienas solis vijies cauri mežai-nam apvidum, un, kāds gan pārstei-gums, ka profesijas izvēle saistījusies tikai šādā virzienā. Rankas meža

skola, Aizupes meža tehnikums, pēc tam darbavieta Ceraukstes mežniecībā, un tā visu mūžu.

Tagad jau izaugušas un drīz cērtamas pirmās kādreiz jaunā mežsarga uzraudzībā stādī-tās egles. Tādu zaļo audžu, ar ku-rām var lepoties, ir gana. Miervalža pārziņā bijuši septiņi simti hekt-āru, kas šodienas standartiem ir tāds nieks, jo mežsargiem jāpārrauga tūkstošiem hektāru lielas platības.

Savas pārdomas ilggadējam mežkopim ir, un viņš atzīst, ka no-zarē pārmaiņas pat neiedomāja-mas. Bet tāda ir dzīves virzība. Miervaldis priecājas par labajiem ceļiem, kas tagad ierīkoti mežos. Ceļš taču ir dzīvība, ja tas pastāv, viss notiek. Jaunierīkotās brauktu-ves ir labi pieskatītas un uzturētas. Kāda tehnika strādā koksnes sagā-dē! Nav vairs tā, kad smagais roku darbs bija galvenais.

Par ģimeni runājot, senčus Rāma-vu saimnieks piemin tikai mīļvār-diņos – tētiņš un memmīte (tā tas ierasts Zemgalē, kur mātes ir sauk-tas memmes, kaut gan citos nova-dos šis vārds mēdz izklausīties skarbi vai pat prasti). Miervaldim paticis ar tēti runāties, jo tas allaž bijis interesanti. Pārdomājot, cik

dažādi ievirzās dzīve, viņš saka: «Ir Cilvēki un cilvēciņi.» Pirmie, viņa-prāt, darītāji, kādu Brunavas pagas-tā ir diezgan. Diemžēl ir arī tie ot-rie – cilvēciņi, pret kuriem Stanke-vičs nikns: «Nesaprotu, kā var nīku-ļot, paši neko necenšoties.» Vēl viņa secinājums – mūžīgi ar smaidu, pat no bezizejas ar smaidu.

Puķe krāsainā, puķe prasīgāVasarās Stankevičiem senioriem un junioriem ir puķu laiks. Darbi siltumnīcās sadalīti jau kopš feb-

ruāra, un Miervaldis tad ir svarīgā-kā persona, kad augiem jānodroši-na pastāvīga 18 – 20 grādu tempe-ratūra. Pieņemts lietot vārdus «za-ļais konveijers», kaut gan precīzāk teikt – krāsainais. Košumaugu for-mas sniedz prieku, kaut arī darbs ir pamatīgs. Dzintra gandrīz pat pu-kojas: «Muļķe biju, ka tik ilgi strā-dāju sabiedriskajā ēdināšanā, vaja-dzēja agrāk sākt ar puķēm nodar-boties.» Viņa pašmācībā un praksē apguvusi daudzas gudrības, sadar-bojas ar profesionālajām dārzkopī-

bas firmām. Tomēr piemetina: «Katrs jaunums ir eksperiments, pēc kura var pārliecināties, kā iz-devies augu pieradināt.»

Dzintra cildina dakterus Petro-ņus, kuru senči savulaik dzīvojuši netālu – Ceraukstes pagasta Mē-melē. Rīgas pilsētas otrajā slimnī-cā viņai jau bijušas vairākas operā-cijas, pēc kurām iespējams turpi-nāt ierasto darbu. Nav vairs jaunī-bas gadi, un organisms bez kļūmēm uzvedas līdz noteiktam laikam. Viņa uzsver, cik svarīga

ārsta attieksme pret pacientu, lai justos labi un varētu strādāt.

Vedekla Ilona arī nav profesionā-la dārzniece, izmācījusies par grā-matvedi, taču puķkopībai pievērsu-sies nopietni. Līdzās vīra vecāku aprūpētajām košumaugu «mājām» ir arī viņas saimniecība. Jaunie Stan-keviči dzīvo Bauskā, kur ir mūsdie-nu prasībām atbilstīgas ērtības, taču darbs viņiem tīkams lauku vidē, senču viensētā, kur dziedinošs gaiss un lieliski jūtama dabas brīnumainā daudzveidība.

Simtgadu koku šalkās aizvējo cilvēku mūžistankevičiem ◆ ir sava vieta, kur saimniekot un gādāt ģimenei iztiku

no runāšanas neviens darbs laukos nesokas.

RāMavu PagaLMā trīs paaudzes līdzās – Dzintra (no kreisās) un Miervaldis Stankeviči, viņu dēls Uldis ar sievu Ilonu, abu atvases – dēls Artis un meita Madara.

epizode no Rīgas ielasInteresanta iegadījusies Mierval-ža un Dzintras pirmā saredzēša-nās. Jaunā speciāliste bijusi norī-kota praksē uz kādreizējo Baus-kas rajonu un strādājusi pilsētas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmu-mos. Reiz kāzu galda klājums bi-jis Rīgas ielā 51, namā, kur tagad atrodas laikraksta «Bauskas Dzī-ve» redakcija. Svinības notikušas ēkas daļā, kur ieeja no upes pu-ses. Svinot Miervalža drauga kā-zas, jaunajai kurzemniecei un Zemgales mežsargam saskatīša-nās ir bijusi liktenīga, un tā kopš 1973. gada viņu mūžs rit kopā. Dzintra nosmej, ka svinējuši kā-zas «ar pirmajiem lociņiem un salātiem», 10. martā.

Viens otru saprotot un pieņe-mot, dala darbus mājās, balsta grūtos brīžos un priecājas par jau-no paaudzi, dēlu Uldi, vedeklu Ilonu, abiem mazbērniem, kuri iz-vēlējušies nākotnes profesijas. Mazmeita Madara studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jel-gavā un mazdēls Artis – koledžā Rīgā. ◆

Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

egLītes tirdzniecībai izvēlas uzmanīgi, jo katrs, kas pošas svētkiem, vēlas mājās pārnest savai gaumei piemērotu zaļo rotu. Foto – iVars bogdaNoVs

senBūvē Miervalža Stankeviča medību trofejām ir pavisam maz vietas.

siLtuMnīcāM līdz sezonas sākumam jābūt nevainojami sakārtotām, lai var sākties puķu laiks, kad atelpas ir gaužām maz.

uLdis stankevičs redz, kā aug bērzs, un var salīdzināt savus gadus ar koka aprisēm.vecā ēka gaumīgi nokrāsota baltos un tumšsarkanos toņos.