1

1

Lelde Stumbre

„Stopētāji”

radioseriāls

1. „Stopēsim”

Brauc autobuss. Dzirdams, kā tiek nosaukta pietura: „Brīvdabas etnogrāfiskais muzejs, nākamā pietura – Kultūras nams”.

Miks. Ātrāk, ātrāk! Nāc, mēs kāpjam laukā! Nekasies!

Lote. Kur? Te? Ko tad tu neteici!

(Abi izlec no autobusa. Dzirdams šosejas troksnis, garāmbraucošās mašīnas)

Kur mēs esam? Brīvdabas muzejs? Mēs iesim uz Brīvdabas muzeju? Tu esi nojūdzies?

Miks. Nē taču, mēs esam uz ceļa, tu neredzi, vai? Re, mašīnītes skrien viena pēc otras, redzi? Un viena no tām tūlīt būs mūsu...

Lote. Mums jāgaida mašīna? Kas tad atbrauks – Imants? Tava mamma? Uz kurieni mēs vispār braucam? Tu esi tāds kā pasists – nekad neko nesaki!

Miks. Es taču teicu – saģērbies smuki!

Lote. Nu?

Miks. Un tu esi smuki saģērbusies, lellīt-lollīt! Tagad tikai pacel rociņu un – aiziet!

Lote. Pacel rociņu? Tu ko - gribi teikt, ka mēs stopēsim?

Miks. Vai nav forši? Esam jau tikpat kā laukā no pilsētas un priekšā – ceļš! Pāris stundas un būsim Smiltenē.

Lote. (iekliedzas) Kur? Kādā Smiltenē?

Miks. (svinīgi) Vidzemes latviskākajā pilsētā, manā dzimtajā pilsētiņā! (dzied un ākstās) Pilsētiņa maza, maza, viņas simbols – balta kaza! Nolēmu, ka man tev tā jāparāda un pie viena paciemosimies...

Lote. (sašutusi) Tu ko?! Idiots esi? Kāpēc tu man neteici? Es nekur nevaru braukt! Man vakarā jābūt mājās un vispār... Ak dievs, tu gan esi stulbs! Vajag taču pateikt! Kur te ir autobusa pietura...

Miks. Tur, šosejas otrā pusē...

Lote. Un, kā lai uz turieni tiek? Varbūt man jārāpjas pāri tam žogam šosejas vidū, ko?

Miks. (smejas) Tad toč mašīnas apstāsies...

Lote. Stulbenis!

Miks. Paklau, Lotiņ, nu netrako... tikai mieru... Rīt brauksim atpakaļ, kas tur liels? Aizbrauksim pie manas vecmammas, viņai tur malka jāsakrāmē, plīts jāpielabo, es apsolīju.

Lote. Bet ne jau ar stopiem! Es vispār nekad tā neesmu braukusi, es neesmu tā apģērbusies...

Miks. Tu tieši tā esi apģērbusies – smukā kleitā! Un, ja neesi tā braukusi, tas nav pasaules gals. Tagad brauksi. Nu, izbeidz, sataisi priecīgu ģīmīti, šoferiem tas patīk. Kad es esmu viens, mani nemaz tik ātri neņem, jo esmu čalis. Bet ar meiteni ir citādāk... Re, re, turi to tur, jaunākā mazda!

Lote. Ej ieskrieties... man bail!

Miks. No kā? Pabrauca garām... tik forša mazdiņa... Gribi volvo, audi, varbūt mersi? Paklau, turēsim tikai meršus, ko? Iebrauksim vecmammas sētā kā baigie biezie... Pārējie lai iet ieskrieties!

Lote. Merši – tā ir vakardiena, puisīt, tādos brauc tikai kaut kādi... glumie un stīvie... Nē...pagaidīsim kaut ko hipsterīgu – mazu, puķainu žigulīti, kā Aldim, atceries? Kādēļ tu nevarēji piezvanīt Aldim, lai viņš mūs vienkārši aizved?

Miks. Ak Dievs, atjēdzies! Zini, cik maksā benzīns līdz Smiltenei? Bet stopējot mēs aizbrauksim un – par brīvu!

Lote. Labi jau labi! Bet tev man jāzvēr, ka rīt brauksim atpakaļ! Tu zvēri?

Miks. Zvēru, ka tā būs taisnība un tikai taisnība!

Lote. Tad sākam! Ko man darīt? Pacelt roku, dejot, purināt matus?

Miks. Nu, kaut kā tā... (iekliedzas) Pagaidi! Poliči! Novāc roku, izliecies, ka kārto matus!

Lote. (pārbīstas) Ko? Kas ir?

Miks. Aizbrauca... tavai zināšanai, stopēt uz šosejām ir aizliegts.

Lote. Ko? Nu gan tu muldi!

Miks. Goda vārds! To visi laiž gar ausīm, bet principā – aizliegts stopēt uz ātrgaitas šosejām, nu, tādām kā šī... Te mašīnas auļo trīs joslās. Poliči var tevi noķert un sodīt.

Lote. Nē, forši! Ko tad mēs te stāvam!

Miks. Paiesim mazliet uz priekšu, kur nav baltās līnijas ceļa malā... Neķer kreņķi, viss notiksies! Būs jautri!

Lote. Tagad es atceros, ka manas draudzenes Gunas tētis esot pieteicis, ka jāpieraksta arī mašīnas numuru, kurā tu sēdies iekšā. Varot notikt viss kas...

Miks. Nu, nu, nav tik traki, mēs taču esam divatā...

Lote. Bet es pierakstīšu!

Miks. Pieraksti numuru, paprasi braukšanas tiesības, izziņu par veselības stāvokli, par ko balsoja vēlēšanās... Nu, cel rociņu un laižam!

Lote. Ak Dievs... man pilnīgi trīc kājas...

Miks. Smaidiņu! Re, bremzē! (dzirdams, kā mašīna piebremzē un apstājas) Awesome!(Āsam! – superīgi!) Skrienam, viņš apstājās!(aizcērtas mašīnas durvis un viņi aizbrauc)

Beigas.

2. „Monologs”

Miks

Sieviete, apmēram 50 gadus veca

Lote un Miks pieskrien pie mašīnas, kas apstājusies.

Miks. Labdien! Paldies, ka apstājāties! Vai varat...

Sieviete. (Sauc) Leciet iekšā, bērni, tikai ātri!

(Viņi grib iekāpt.) Nē, nē, puisis priekšā, meitene aizmugurē!

Miks. O! Jā! Labi!

Sieviete.(durvis aizcērtas, pazūd šosejas skaņas, toties nu nemitīgi runās Sieviete) Es vienmēr ņemu stopētājus! Bet ar izlasi – jauniešus, tādus kā jūs, jaunus, smukus, steidzīgus, es zinu, man pašai četri bērni jūsu vecumā, viņiem jātiek uz priekšu ātrāk, tūlīt un nekavējoties! Vai ne? Tad - vecus cilvēkus, kuriem parasti jātiek līdz veikalam, kur maizīti un konfektes jānopērk, līdz veikalam un atpakaļ, bet znots mājās guļ un negrib braukt, tad nu viņi čāpo uz šoseju un tiek uz priekšu paši... naudiņa autobusam nav, skaita katru kapeiciņu, bet tā gribas tās konfektes vai kādu šokolādīti... Tad nu es viņus vienmēr paņemu, kas zina, varbūt pati kādreiz tā stāvēšu ceļa malā, vai ne? Kas zina! To jūs atcerieties, bērni, viss var notikt kādreiz arī ar jums, nespļaujiet Dievam acīs, viss var notikt... Tad , protams, mazos skolasbērnus, kuriem vajag uz skolu vai atpakaļ, svēta lieta! Kad stāv ceļa malā tāds puišelis vai meitenīte, kā tu neapstāsies!.. Manējie tā stāvēja, kad visi dzīvojām laukos, es zinu! Līdz skolai divdesmit kilometri, ziemā tie kilometri izstiepjas trīsreiz garāki. Nē, es, protams, viņus vedu, bet, kādreiz nesanāk, kādreiz tā notiek... Viss notiek, nekad nesaki nekad! Uz kurieni braucat?

Miks. Uz Smilteni...

Sieviete. Smiltene! Mēs tur kādreiz dzīvojām. Ne pašā Smiltenē, bet laukos, Smiltenē manējiem bija skola, tad bija tā braukāšana turp un atpakaļ, tagad liekas – murgs! Kāds tur murgs – izbraukājām tā, ka prieks, nekāda vaina! Tagad vairs ne... sen neesmu tur bijusi, vienkārši dzīve tā iegrozījās... Ziniet, ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka viss mainās un jābūt tam gatavam. Var notikt jebkas un patiesībā jābūt gatavam arī uz visļaunāko. Es arī biju gatava, es jau jutu... Ir kādreiz tās sajūtas... tāds nelaimes vējiņš pūš un pūš jau kuro gadu, bet tu ceri, ka tas mainīsies... vēja virziens... Bet šis, negantnieks, visu laiku pūš no ziemeļiem, tāds ass, slapjš un nemīlīgs, pat vasarās... Man bija tā sajūta un kādreiz jau es sev teicu: esi gatava, nebāz galvu smiltīs kā tāds strauss, paskaties uz to visu skaidru skatienu... Jums tā ir bijis? Jūtat, ka nebūs labi, tomēr neko nedarāt, lai to mainītu... vienkārši – galvu smiltīs, neko neredzu, nedzirdu, nesaprotu, visas zīmes ignorēju, iekšējo balsi un veco, labo, saprāta balsi arī. Bet man taču divas augstākās izglītības un visādi kursi, grāmatas es lasu, sieviešu žurnālus arī, tur tie padomi čum un mudž, blāķiem, biezā slānī, velns parāvis! Neesmu nekāda tante, kurai ķieģelis uzkrīt uz galvas un – še tev! Es biju, tā teikt, bruņota ne pa jokam! Bet, kas no tā iznāca? Čuššššš... Viss sabruka un tu stāvi kā pliks klajā laukā – nav vairs nekā!.. Ne tu esi bijis gatavs, nekā! Saprotiet? Tu nevari būt gatavs tam, ka sabrūk dzīve, ka tiek izsists pamats zem kājām un tev piepeši piecdesmit gadu vecumā viss jāsāk no jauna, nu nevari tu būt tam gatavs!.. Draudzenes saka: tu jutīsies labāk, kad būsi viena, neviens tev vairs nemelos, nekrāps, būsi noteicēja un valdniece pār savu dzīvi! Velns!

(Kliedz)

Nu, nejūtos es labāk, neesmu ne atvieglota, ne brīva, ne laimīga, neesmu!.. Gribu tikai vienu – lai viss ir kā agrāk, vienalga, kā, tikai tāpat kā agrāk, ar visiem meliem, mānīšanos, slepenajiem zvaniem, vēlo atgriešanos mājās, atkal ar meliem, vienalga! Bet lai viņš ir, lai atgriežas... lai mēs nerunājam nedēļām ilgi, lai izmet naudu dāvanām, kas nav man domātas, lai pērk puķes, ko slēpj bagāžniekā, lai viņam zvana un nosviež klausuli, lai! To visu var izturēt, sakošļāt un norīt, uzdzert avota ūdeni un – nav! Var taču? Var!

(cenšas apspiest asaras, bet lāga nevar)

Bet nē... vajag viņam to šķiršanos, mērglis tāds, vajag... Pat bērni saka: vajag...Neviens jau nesaprot... protams, ka nesaprot... Ziniet kāpēc? Tāpēc, ka visiem tas ir apnicis. Visas tās manas bēdas, uztraukumi, asaras un puņķošanās, visiem tas ir līdz kaklam. Visiem, tikai ne man! Es varu... es vispār esmu stipra! Ja jūs redzētu, kādu dārzu es iekopu, kādus celmus izrāvu no zemes, kādus akmeņus savilku akmeņdārzam un apmalēm... Visu pati! Viņš tikai smīkņāja... Bet es izdarīju visu pati savām rokām, un vēl četri bērni pie svārku stērbeles ķerstījās... Bet izdarīju! Un dārzs man ir tāds, ka godalgas met pakaļ! Bet tagad viss beidzies. Ne dārza, ne vīra, nekā... Viss! Braucu šķirties! Lai visi ir apmierināti, saprotiet? Lai visiem ir labi!

(apstājas. Klusums)

Es te pastāvēšu. Jāuzkrāso lūpas un jānopūderē deguns. Kā es izskatos? Briesmīgi? Nekas...savedīšu sevi tūlīt pa pirmo! Piebraukšu un izkāpšu lepna kā ķēniņiene!.. Divus mēnešus neesam redzējušies un man ir slepenais ierocis. Ziniet, kāds? Palielināju krūtis. Redzams, vai ne? Viņš aicinās uz restorānu pēc tam, kad būsim parakstījuši papīrus un es uzvilku plānu blūzīti, es zinu, ar ko viņu paņemt... Un tad...tad jau redzēsim, kā vēl viss beigsies, tad jau redzēsim...

Gaidīsiet?

Miks. Mēs laikam... brauksim tālāk. Paldies...

Sieviete. Labi. Brauciet. Es pastāvēšu, sapucēšos un – uz priekšu!

(Miks un Lote klusēdami izkāpj un aizcērt mašīnas durvis)

Beigas

3. „Sievasmāte”

Miks

Lote

Arvīds, apmēram 40 gadus vecs

Kundzīte, apmēram 70 gadus veca

Klusums ceļmalā, iečirkstas tikai kāds rets putniņš.

Miks. Nāc, nāc, iesim tik uz priekšu, vismuļķīgākais, stopējot mašīnas, ir stāvēt uz vietas un vicināt roku.

Lote. Muļķīga ir pati stopēšana – nekad nevari zināt, kas tur sēž iekšā...

Miks. Dumjā, tas ir pats labākais! Tad tu redzēsi! Nu, re, kur brauc, ņemsim?

Lote. Tagad tu, man apnicis gorīties!

(Piebremzē mašīna. Miks atver durvis)

Miks. Labdien! Aizvedīsiet?

Kundzīte. Nu, es nezinu, mēs jau tā kavējamies... Uz kurieni jums vajag?

Arvīds. Sēdiet tik iekšā! Mēs griežamies Vangažos, bet sēdieties, tiksiet kādu gabalu uz priekšu!

Kundzīte. Arvīd, mums tur aizmugurē mantas, torte, puķes, nu, kā tu...

Arvīds. Sakraujiet to visu kaudzē, nekas nenotiks!

Kundzīte. Arvīd!

Miks. Mēs uzmanīgi...

Lote. Ak, cik skaistas puķes! Jūs droši vien uz kāzām...

Kundzīte. Uz jubileju. Arvīd, lēnāk, lēnāk, tā mēs visi nokļūsim morgā, nevis pie Lidijas. Vai tad te nebija zīme 70? Te jāpiebremzē... Es arī kādreiz vadīju automobili, ļoti labi vēl atceros visas zīmes... Arvīd, bērni, bērni!

Arvīds. Kur, sievasmāt? Es neredzēju!

Kundzīte. Dieva dēļ!...

Arvīds. Es , ziniet, vispār maz ko redzu, kad esmu pie stūres – zīmes, bērni, večiņas, nē... to visu es neredzu, es tik laižu ar simtdivdesmit! Ko? Citādi nav nemaz jēgas pirkt auto un sēsties pie stūres? Ei, puis, vai man nav taisnība?

Miks. Nu...

Lote. Jūs esat no nekaunīgajiem?

Arvīds. No pašnāvniekiem. Vai ne, sievasmāt? Ka tik ātrāk uz debesu valstību!

Kundzīte. Smejies vai ne, bet braukt tu neproti. Ja es pati savā laikā nebūtu braukusi, tad varbūt tu vēl varētu aptīt mani ap pirkstu, bet nu vairs ne! Ar braukšanu ir tāpat kā ar tortes cepšanu – visu vajag darīt mierīgi, secīgi un lai pa radio skan Dārziņa Melanholiskais valsis.

Lote. Jūs pati izcepāt šo milzīgo torti?

Kundzīte. Divdesmit olas, īsts lauku krējums, puskilograms sviesta...

Lote O-o-o! Un es domāju, kas te tik labi smaržo..

Kundzīte. Vaniļa un kanēlis! Īsta torte, meitiņ, jācep trīs dienas, nevis kā televizorā rāda – trīsdesmit minūtēs trīs ēdieni! Jāsmejas! Kas tur var iznākt – tikai vēdergraizes! Arvīd, mierā, paskat, kā tas autiņš tev raustās! Pats saki, ka mašīna ir kā dzīva būtne...lai gan tam es nevaru piekrist...Bet, ja tev tā liekas, tad, kādēļ tu to nepasaudzē?

Arvīds. Mašīna ir dzīva būtne, bet ne mana sievasmāte... Tā ir mans...

Miks. Čoms!

Arvīds. Precīzi! Čoms! Tā grib to pašu ko es un es gribu to, ko tā spēj dot. Mēs esam čomi, partneri, līdzgaitnieki, var pat teikt, ka greizsirdīgi mīļākie...

Kundzīte. Arvīd, bērni!

Arvīds. Kur?

Kundzīte. Mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Pietiek jau, ka viņi televīzijā saskatās dievs vien zina ko, īstajā dzīvē tā taču nenotiek...

Arvīds. Bet, goda vārds, sievasmāt, tā ir – ja es nebraucu, viņa gaida. Ja es kaut ko nesalaboju, viņa neapmierināti klab, kratās, čerkst un ecējas, kad salaboju – iet kā bitīte, maigi murrādama... Un naudu ēd... spēj tik maksāt!... Vai tā nav, puis?

Miks. Ir gan!

Kundzīte. Ak Dievs, vīrieši! Kad jūs būtu tik uzmanīgi pret savām sievām – viņas arī: gaida, priecājas par uzmanību, par dāvanām, kaut vai puķēm! Un ne tikai sieviešu vai Mātes dienā, starp citu! To tu atceries, puis, tev sava meitene jālolo tieši tāpat kā savs autiņš...kad viņš tev būs. Vai ne, meitiņ?

Lote. To es atcerēšos!

Kundzīte. (iekliedzas) Arvīd, pagrieziens, pagrieziens! Pabrauci garām! Mīļais Dievs, tagad gan nokavēsim, tā jau es zināju! Es teicu, izbrauksim ātrāk, bet nē, kur nu, vai tad te kāds manī ieklausās!

Arvīds. Sievasmāt, tā ir tikai jubileja, nevis teātra izrāde, kas sāksies precīzi septiņos.

Kundzīte. Bet man nepatīk nokavēt! Ja cilvēks saka, esiet divos, tad es arī gribu būt divos! Tas ir princips, bērni, – ja kas apsolīts, tad jāizpilda, lai arī citiem tas liekas tikai sīkums! No sīkumiem sastāv dzīve! Arvīd, kur tu tagad brauc? Kāpēc nevarēji vienkārši pagriezties?

Arvīds. Tāpēc, sievasmāt, ka es šo ceļu zinu kā savu kabatu, jo esmu te piedzimis un uzaudzis. Mēs piebrauksim mājai no otras puses un, ticiet man, jūs būsiet tur precīzi divos. Ļausim Lidijai noņemt priekšautu un saķemmēt matus.

Kundzīte. Nesauc savu māti par Lidiju, tas nu tiešām ir par traku! Dodiet man to puķu pušķi! Vai ar torti viss labi, nav sagriezusies šķībi? Tur ir vēl tāda paciņa ar lentīti, iedod man , meitiņ, labāk turēšu rokās, ka nesaplīst... Es gan gribu redzēt Lidijas seju, kad viņa to atvērs... nostaigājos pa veikaliem līka, kamēr atradu, kā viņai patīk... Arvīd, piebremzē, mums taču jāizlaiž bērni!

(mašīna nobremzē)

Lote. Liels paldies! Lai jums jauka svinēšanās!

Miks. Paldies, uz redzēšanos! Pasveiciniet Lidijas kundzi!

Kundzīte. Katrā ziņā, katrā ziņā! Kādi patīkami jaunieši...

(durvis aizcērtas, mašīna aizbrauc.)

Beigas

4. „Zaglis”

Miks

Lote

Raimis, apmēram 20-25 gadus vecs

Nošvirkst mašīnas riepas un bremzes. Kāds ātrais braucējs apstājas burtiski blakus Mikam un Lotei.

Raimis. Ei, stopētāji? Lecam un braucam!

Miks. O, forši! Lote, nāc! Skaties kas par autiņu, kā no bildes!

Lote. (čukst Mikam) Mik! Viņš pats apstājās... Vai tas nav aizdomīgi?

Miks. Tad jau redzēs...

Raimis.(priecīgi. Viņš visu laiku ir priecīgs!) Es jau pa gabalu sapratu – stopētāji. Pats esmu uz ceļiem izstāvējies līdz nelabumam, pazīstu jūs kā raibus suņus!

Miks. Paldies! Esi ticis pie baigi labā braucamā?

Raimis. Jā-ē-ē...Labais... Cita lieta... Man jau baigi patīk... Izbraukāšos uz velna paraušanu, nevarēs laukā dabūt... Autiņš pa pirmo, nav super klase, bet iztikt var, vispār – tā nekas, ko?

Miks. Normāls braucamais! Seši ātrumi, visādi verķi... Benzīnu gan laikam tāds tanks rij uz velna paraušanu...

Raimis. Nu... kas to lai zina, bāka pilna...Braukšu, kamēr sāks pīkstēt... Man patīk tādi, kur vecenes balss sāk murmulēt: degvielas līmenis zems... Kur vispār runā, nu, tie, kas rāda, kur braukt...

Miks. GPS?

Raimis. Toč! (attēlo) „Tagad brauciet taisni, bet pēc sešdesmit metriem pagriezieties pa kreisi...” Kā es, pie velna, varu zināt, cik ir sešdesmit metri?

Miks. Tev taču, re, kur tāds stāv! Nekad neesi lietojis?

Raimis. Jā? Šitas ir tas GPS? Velns, vo, tas ir labais! Tad es laidīšu pie muterītes, parādīšu šito brīnumu, viņa trieku dabūs, kad tā vecene ierunāsies... Saproti, sēžam mēs abi, braucam uz veikalu un šī pēkšņi; „Pēc piecdesmit metriem, lūdzu, nogriezieties pa labi...” (Raimis ir sajūsmā) Nē, nu tā būs hohma, to es garantēju! Paga!..Jā! Aizbraukšu pie Sanitas... nu, ir tāda... Vienmēr deguns gaisā, sprauslā, žmiedzas, gaida nez kādu princi... (Lotei) Zini, skuķīt, tie prinči nemaz tā ceļmalās nemētājas! Gaidīsi, gaidīsi, kamēr sagaidīsi piecdesmit ar astīti!

Lote. Jūs man to sakāt?

Raimis. Tev, tev! (Mikam) Šī tev arī tāda, ko? Deguns gaisā, acis bola, viss viņai, redziet, slikti! Es tādas pazīstu!

Miks. Tad , kur tu nolēmi braukt – pie mammas vai pie Sanitas?

Raimis. Vispirms pie muterītes, lai brīnās! Viņai vienmēr liekas, ka ar mani viss saies ķīselī, gaida, kad atnāks poliči un jautās, kur dēls. Salikusi manas mantiņas čemodānā, tu apjēdz? Lai būtu pa rokai, kad mani vedīs uz ķurķi! (smejas) A es tak vienmēr izlokos, saproti? Muterīte saka: kā tēvs, šis arī vienmēr tiek sveikā cauri...

Miks. Kur viņš tagad?

Raimis. Ķurķī, kur citur! Pienāk tak tas brīdis, kad uzraujies... tas jau obligāti! Vecais šito man ieborēja: dari kā zini, bet atceries, ka vienreiz tu uzrausies un būs jāsēž. A ko? Kas tur liels? Dzīves skola, vecīt. Tu neesi sēdējis?

Miks. Nav gadījies...

Raimis. Tad gaidi! Pienāks arī tev laiks! Bet šitā jaunkundzīte gan paciņas nenesīs...

Lote. Es?

Raimis. Ko, nobijies? (smejas) A tu nebaidies, vecenīt, ar mums nepazudīsi! Vai ne, čomak? Ja kāds uz mūsu āķa uzkožas, tad tas ir līdz zārka malai! Šito mana Sanitiņa vēl nesaprot... Vienreiz iedevi – mana uz mūžu! (Mikam) Paklau, palūri, kas tur bardačokā, varbūt kāda pudele noslēpta. (Lotei) A tu paskaties kabatās aiz sēdekļiem un tur tajā nodalījumā pa vidu... Mans sestais prāts saka, ka kaut kam tur ir jābūt!

Miks. Tu nezini, kas ir tavā mašīnā?..

Raimis. A kas – viss man jāzina? Nu, ir tur kaut kas vai nav?

Miks. Te ir tikai papīri, cigaretes...

Raimis. Dod šurp! Tak jau dārgās... Ū-ū-ū... Marlboro... jā... Pudele ir?

Lote. Ir. Viskijs. Kastē.

Raimis. (iesvilpjas un iesmejas priekā) Vo, taisni tas, kas vajadzīgs! Nē, darām tā – šaujam pie Sanitas, lai šī redz – man ir autiņš, viskijs, cigaretes un divi tādi čomaki kā jūs... Smalkie, tas uzreiz redzams. Šī acis vien izbolīs, kļūs mīksta kā vasks... Ei, tas tepat vien ir, pirms Siguldas, tūlīt būsim klāt.

Miks. Paklau, te ir papīri... Šī mašīna... vecais, tā taču nav tava...

Raimis. Liecies mierā, laižam pie Sanitas, es tev saku, ar mani viss vienmēr ir štokos!

Lote. (iekliedzas) Apturiet! Apturiet, man ir slikti! Es tūlīt vemšu! Mik!

Raimis. (apstājas) Labi jau labi, lellīt... Re, kur krūmi... Nobijies, ja? Tu arī, vecais? Labs ir, tenterējiet uz priekšu paši, es laižu pie Sanitas! Čau!

(ieslēdz baiso mūziku, uzgāzē un ir prom)

Beigas

5. „Lēni un mierīgi”

Lote

Miks

Vīrietis, ap 70 gadus vecs

Lote un Miks atkal uz ceļa.

Lote. Kāpēc neviena mašīna neapstājas? Kas viņiem kaiš? Mēs taču neizskatāmies pēc lupatlašiem...

Miks. Pacieties, gan jau būs...

Lote. Man pietiek! Es tagad darīšu visu, lai mūs paņemtu... Grozīšos, ākstīšos, bet tu noslēpies krūmos...

Miks. Beidz, kāda jēga... Nē, nē, neturi šito, tas ir žigulis!

Lote. Kāda atšķirība!

(mašīna lēnām piebremzē un apstājas)

Lote. (atver durvis) Sveicināti! Vai paķersiet mūs kādu gabaliņu?

Vīrietis. Sēdiet tik iekšā, sēdiet! Man mašīna tukša, es nekur nesteidzos...

Lote. Paldies! (abi ar Miku iesēžas un durvis aizcērtas)

Vīrietis. Re, kā palaimējās... Izbraucu no mājas, domāju – būs kādi stopētāji, paņemšu, aizvedīšu, kur vajag... Man jau patīk pabraukāt, kādreiz tā nobraukājos visu dienu, tad vakarā labāks miegs... Re, paskat, te vēl cilvēki kartupeļus vāc, vai tad nu nav tā kā par vēlu... Bet, kādēļ ne, laiks labs, rudens silts un garš šogad... Es savus jau novācu, man tāds neliels dārziņš – kartupeļi, bietes, burkāni... kāpostus gan visus noēda gliemeži... Agrāk tik traki ar tiem gliemežiem nebija, bet tā jau ir – jo vairāk neapstrādātas zemes, jo trakāk šie savairojas... Ja mani kaimiņi arī nopļautu tās grāvmalas, bet nepļauj... Es jau arī nevaru vairs tik daudz... Kur ta braucat, jaunieši?

Miks. Uz Smilteni. Vai jums... es atvainojos, ceturtais ātrums nestrādā?

Vīrietis. Ceturtais? Kā ne, strādā... viss iet kā pulkstenis... Bet es nesteidzos, ko nu to ceturto darbināsi, čunčinu ar trešo, tā palēnām, lai visu varu pa ceļam apskatīt... Re, šitā māja... pagājušā gadā vēl izskatījās pēc īstas baložbūdas, bet nu – pils. Sataisījuši, ka prieks skatīties... Ko ta Smiltenē darīsiet?

Miks. Man tur vecmamma dzīvo, jāaizbrauc piepalīdzēt...

Vīrietis. Ā, droši vien, malciņa jāsakrauj, varbūt vēl kāds darbiņš, ko? Pareizi, pareizi, vecajiem jāpalīdz... Es vēl ar visu pats tieku galā, nemaz savus Rīgas bērnus netramdu... Un vai ta šie ko zina vai māk? Sēž savos kantoros, pēta datorus... kas tas par darbu! Es vēl visu pats!... Vasarā jumtu savai būdai salāpīju, drusku bija sācis tecēt, tad trepes pieremontēju... Manai būdai nu jau būs kādi simtpiecdesmit gadi, vēl vectēva tēvs būvēja... Bet turas vecenīte. Un ziniet, kāpēc? Jo es viņu uzmanu, tur tas āķis... Tad viss iet kā smērēts, tāpat kā ar šito mašīnīti... Kad es to nopirku? Septiņdesmit sestajā gadā. Toreiz žiguļi vēl bija lielā cieņā, pati smalkākā mašīna, nedod dievs! Tad nu man arī tika, gandrīz pārsprāgu aiz lepnuma... Piešķīra man mašīnu par labu darbu. Jūs jau to nezināt, kā ir, kad piešķir par labu darbu... Gluži kā loterijā esi vinnējis. Pašam jau gan jāmaksā, tas nu tā...Bet es biju iekrājis, paldies dievam vēl pirms visām tām trakajām naudas maiņām... Dabūju savu žigulīti un, re, vēl šodien braucu... Lēni un prātīgi, tas ir galvenais... Tā teikt, lēnāk brauksi, tālāk tiksi... Toreiz uzreiz uzbūvēju garāžu, sieva kliedza un lamājās, bet es tik būvēju – mašīnai jāstāv zem jumta, ja gribi, lai tā kalpo... Un re, kalpo... (aiz mašīnas atskan satraukti signāli, kāds aiznesas garām signalizēdams) Nu, nu, nu! Kas nu par vainu? Ko brēkā?

Miks. Man liekas... jūs braucat drusku par lēnu... Viņi nesaprot, kas noticis. Varbūt vajag ieslēgt avārijas signālu?

Vīrietis. Kāpēc avārijas? Man te viss kārtībā!

Miks. Bet jūs pa šoseju braucat ar četrdesmit kilometriem stundā...

Vīrietis. Nu, jā... Tā lēni un mierīgi, gribu visu apskatīt... Es jau tādēļ arī braucu, mājās īsti nav ko darīt, dzīvoju viens... Tad nu ar savu žigulīti apceļoju, tā teikt, dzimto zemi... Ko es mājās viens darīšu... Garlaicība, televizors apnicis, rāda tur arī velns zina ko, visādus šaujamgabalus... Bet tā, braukājot, man pašam filma visu laiku acu priekšā, vienmēr kas jauns...Re, re, atkal viens jauns krogs uzsliets... Nē, nu nav slikti, pie ceļa jau vajag... Bet nu dikti glauns, nez, kas tur ziemā ēd un dzer... nu, varbūt kādas kāzas vai bēres... Laikam jau maksā arī...

Miks. Jūs varētu aizbraukt uz kādu pasākumu, tirdziņu, lai interesantāk...

Vīrietis. Ko nu, tur nauda jātērē, kaut kas mūžīgi jāpērk vai jāmaksā, tad es labāk par benzīnu samaksāju un braukāju... Man patīk tā braukāšana, puis, saproti? Visu laiku esi ceļā, visu laiku kas jauns, šad tad iebraucu pie kādiem paziņām, bet reti – visi tie veči sēž mājās kā tādas piepes un gaudo par sliktu dzīvi... Kas tur slikts? Kādu pats esi dzīvojis, tāda nu tā ir. Man manējā patīk, nekāda vaina!

Lote. Vai mēs te nevarētu apstāties, es gribu ēst!

Miks. Jā, laikam jāpaēd, mēs izbraucām agri no rīta...

Vīrietis. Ēdīsiet krodziņā? Var jau blakus veikalā kādu maizīti nopirkt, desiņu, limonādi...

Miks. Nē, paldies, mēs laikam tepat paliksim... Paldies!

Vīrietis. Labi, labi, jūs jau jauni, jums patīk, kad tā smalki, ko? Varbūt pagaidīt? Man nav jāsteidzas...

Miks. Nē, nē, nē! Paldies! Mēs arī gribam tā... lēni un mierīgi! Paldies! Uz redzēšanos!

Vīrietis. Nu, ka ne- ne. Sveikiņi!

(Mašīna lēnā garā aizbrauc)

Miks un Lote. Uh!

Miks. Smiltenē mēs būtu nākamās dienas vakarā, es parēķināju...(Abi smejas)

Beigas.

6. „Žaklīna”

Miks

Lote

Vīrietis, ap 45 gadus vecs

(Ceļa mala, garāmbraucošu mašīnu troksnis)

Miks. Te mūs neviens neņems, līdz Siguldai tikai pieci kilometri...

Lote. Nu un kas? Tu gribi, lai mēs ejam kājām? Traks esi? Nē, nē, turam mašīnas! Skaties, es taču teicu, viena bremzē! Urrā!

Miks. Tu nu gan esi uzstājīgā...

Lote. Un kas? Slikti, vai? (pieskrien pie mašīnas) Labdien! Vai aizvedīsiet mūs līdz Siguldai?

Vīrietis. Jā, lūdzu.

Lote. Ai, paldies! Mēs jau vairs necerējām, ka kāds apstāsies...Bet piecus kilometrus iet kājām... Nē, var jau, protams, mēs esam gājuši ne to vien, bet... Liels paldies!

(abi iesēžas, aizcērtas durvis, mašīna sāk braukt. Klusums)

Miks. Vai jūs... atvainojiet, braucat tikai līdz Siguldai?

Vīrietis. Jā.

Miks. Skaidrs... Mēs dosimies tālāk... Šodien vajadzētu nokļūt Smiltenē.

(Klusums)

Lote. Viņam tur dzīvo vecmamma! Ziniet, kā tas ir... jāpalīdz visādos mājas darbos...

Miks. Jā, malka jākrauj un tamlīdzīgi. Bet man patīk kraut malku, nekāda vaina!

Lote. Man arī!

Miks. Tiešām?

Lote. Kāpēc ne? Es taču tur nesēdēšu un neskatīšos televizoru. Es arī kraušu!

Miks. O! Forši! Ātrāk tiksim galā!

(klusums. Dzirdams tikai mašīnas troksnis. Tad tā apstājas.)

Miks. Klāt esam! Liels paldies...

Vīrietis. Pagaidiet...

Miks. Jā?

Vīrietis. Vai jūs nevarētu man izdarīt vienu pakalpojumu...

Lote. Jā! Kādu?

Vīrietis. Redziet to māju? To balto, ar brūnajām durvīm un balkoniem...

Lote. Jā!

Vīrietim. Tur... es... Īsi sakot, tur... dzīvo viena sieviete. Žaklīna. Tā viņu sauc. Sestais dzīvoklis. Otrais stāvs... Vai jūs nevarētu aiziet un pateikt viņai, ka esmu šeit un viņu gaidu. Mans vārds ir Linards. Lai viņa iznāk laukā... Varēsiet?

Lote. Protams! Es tūlīt...

Vīrietis. Nē, pagaidiet. Tur... tur varbūt būs viņas vīrs vai kāds no bērniem... Tad pasakiet... ja kāds jūs dzird... pasakiet, ka esat no pasta vai no Latvenergo un tad tā, lai citi nedzird... Nu, jūs saprotiet?

Lote. Jā...

Vīrietis. Labi. Es te gaidīšu. Durvju kods – 2356A

(Lote izkāpj no mašīnas un aiziet. Klusums.)

Vīrietis. Viņa iznāks. Viņa neatbild uz īsziņām un telefona zvaniem, bet tagad viņa iznāks...Es vienkārši gribu noskaidrot... kas notiek. Vienkārša saruna. Tas taču nav nekas slikts... es jau netaisos lūgties, kliegt un skandalēt... Viņa to ļoti labi zina... Viņa iznāks. Mums tikai jāaprunājas, neko vairāk es negribu, tikai jāaprunājas... Protams, es varu saprast... es zinu... Viņa ir precējusies, bet... mēs taču varam vienkārši aprunāties, noskaidrot... Neko vairāk...

(Atgriežas Lote.)

Lote. Man ļoti žēl, bet viņa... viņa teica, ka nenāks.

Vīrietis. Ko? Tur bija vīrs?

Lote. Nē. Viņa bija viena. Bet viņa teica, lai jūs ... lai jūs vairs nezvanāt un nebraucat...Viņa nenāks.

(Vīrietis sāk klusu raudāt. Miks izkāpj no mašīnas.)

Lote.(apjukusi) Man ļoti žēl... uz redzēšanos.

Miks. (apjucis) Paldies, ka atvedāt... Uz redzēšanos...

Beigas

7.„Populārais”

Miks

Lote

Ģirts Ķesteris, aktieris

Miks un Lote uz ceļa.

Miks. Tikai nesāc gražoties, viss ir normāli...

Lote. Viss normāli? Tas, ka mūs izmet uz ceļa pēc pieciem kilometriem – tas ir normāli? Viņš taču teica, ka brauks līdz Līgatnei!

Miks. Bet pārdomāja. Tās ir viņa tiesības, Lotiņ, viņš ir kungs un ķeizars savā autiņā!

Lote. Pretīgi... Man nepatīk, ka mēs vienmēr esam lūdzēji...

Miks. Neņem galvā, tāds ir stopētāja liktenis! Citrreiz paveicas, citrreiz ne. Līdz Smiltenei esmu aizbraucis arī tikai ar divām mašīnām, gadās visādi. Izbeidz! Tas ir jautri!

Lote. (gražīgi) Pretīgi!

Miks. Re, kur viens brauc, normāla mašīna – tu celsi roku vai es?

Lote. Nu labi, es...

(Mašīna piebremzē, atveras durvis un tajā sēž – aktieris Ģirts Ķesteris.)

Ķesteris. Uz kurieni jaunieši sataisījušies?

Miks. Mums vajadzētu līdz Smiltenei...

Ķesteris. Nu, Smilteni nevaru apsolīt, bet Ieriķus gan. Kāpsiet?

Miks. Jā, paldies!

Lote. Paldies! (sačukstas, kamēr nav iekāpuši) Kaut kur redzēts ģīmis...

Miks. Ahā...

Lote. Goda vārds, es viņu pazīstu, viņa balsi... Ak Dievs, es nojūgšos, ja neatcerēšos... Nu! Tu neatceries?

Miks. Nē taču, nomierinies, gan vēlāk...

(Abi iekāpj mašīnā. Mašīna sāk braukt)

Lote. Paldies, ka apstājāties...

Ķesteris. Vienmēr laipni! Kā tad iet uz ceļa? Šoferīši atsaucīgi?

Lote. Kā nu kurš! Bet vispār – interesanti!

Ķesteris. Es arī kādreiz stopēju - uz Valmieru un atpakaļ, uz Valmieru un atpakaļ. Beigās zināju katru tā ceļa līkumu. Toreiz mašīnu bija krietni mazāk... Kādreiz vajadzēja vai stundu kādu gaidīt.

Miks. Jā, tagad gan...

Lote. Bet es jūs pazīstu!

Miks.(iegrūž viņai dunku sānos, uzšņāc) Ko tu muldi...

Ķesteris. (iesmejas) Jā? Un kas es esmu?

Lote. Nu...jūs esat... populāra personība...

Ķesteris. Tiešām? Ļoti populāra? Vai redzējāt mani Jaunajā vilnī Jūrmalā?

Lote. Kur? Kādā vilnī... Ā, tur, kur krievi sabrauc tusēt? Nē, man liekas, jūs tur nebijāt...

Ķesteris.(nopūšas) Tad jau neesmu diez ko populārs...

Lote. Nē, bet tiešām! Es noteikti jūs kaut kur esmu redzējusi! Atvainojiet, ka nevaru atcerēties, bet, ja jūs pateiktu... Es uzreiz atcerētos!

Ķesteris. Nu labi, pateikšu. Televīzijā to reklāmu par telefoniem, ar to veci, kurš it kā ir lietuvietis, esat redzējuši?

Lote. Jā...

Ķesteris. Es esmu tas lietuvietis! Mani sauc Girtas Kestutis! Tikai tur mani tā nogrimmē, ka paša māte nepazīst...

Lote. (vīlusies) Jā?... Jūs esat tas?

Ķesteris. (iebrēcas ar lietuviešu akcentu) Pjanki tukstoši lati! Šopping!

Miks. (smejas) Beidz, Lote, viņš tevi āzē!

Lote. Āzē? Bet vispār – līdzīgi...

Miks. Bet es atcerējos – jūs esat Leons!

Lote. Jā, jā, jā, Leons! Ak Dievs, atcerējos! Paldies Dievam! Paldies, paldies! Tagad es varēšu mammai pastāstīt, ka mūs veda Leons, viņa būs šokā!

Ķesteris. Kāpēc šokā?

Lote. Viņa... tikai nevienam nesakiet... viņa jūs dievina! Viņa tik drausmīgi uztraucas par jums, burtiski sēž, skatās un visu laika saka jums priekšā, kas jādara... (Ķesteris smejas) Nē, nopietni! Man ir aizdomas, ka viņa jūs mīl vairāk par manu tēti.

Miks. Nu gan tu pārspīlē...

Lote. Nē, patiešām! Vasarās viņa drausmīgi garlaikojas, jo tad Ugunsgrēku nerāda, bet, kad sākas – tad tie ir svētki! Viņa uztaisa sev kafiju ar saldo krējumu, ielej liķierīti, saliek sev apkārt cepumus un kūciņas, īsi sakot, nosvin seriāla sākumu! Iedomājieties?

Ķesteris. Bet tas ir ļoti mīļi!

Lote. Nē, atvainojos, viņa ir jukusi.

(Mašīna apstājas.)

Ķesteris. Esam klāt. Pasveiciniet savu mammu!

Lote. Obligāti! Liels paldies! Uz redzēšanos!

Miks. Paldies!

(mašīna aizbrauc)

Beigas

8.„Mantkārīgais”

Lote

Miks

Vīrietis, ap 30 gadus vecs

Mašīna piebremzē, atveras durvis.

Vīrietis. Uz kurieni?

Miks. Līdz Smiltenei!

Vīrietis. Desmit lati no katra.

Miks. Ko? Nē... paldies...

Vīrietis. Tad – pieci!

Miks. Nē... mēs nebrauksim.

Vīrietis. Ko? Nebrauksiet? Ko tad stāvat te ceļa malā un plivinieties ar rokām?

Miks. Mēs esam stopētāji.

Vīrietis. Nu? Vai tad jāmaksā nav?

Miks. (iesmejas) Nav.

Vīrietis. Baigi labi izdomājuši, ko? Nē, ļautiņi, jāmaksā ir par visu, skaidrs? Piecīti no katra un es aizvedīšu līdz pašai Smiltenei.

Lote. Jums taču teica - nē, paldies! Brauciet, kur jums vajag, mēs brauksim, kur mums vajag!

Vīrietis (izkāpj no mašīnas) Ko tu teici, skuķīt? Zālīte sakāpusi galvā? Sapīpējusies esi? Varbūt izsaukt poličus, lai jūs izčamda?

Miks. Paga, paga, tā labāk ne... Jūs negribat vest par brīvu – tad nevajag. Mēs taču neuzstājam.

Vīrietis. Re, aizstāvis! Bruņinieks, ko? Tāds pats narkomāns kā šitā dēle, ko? Ko jūs te vazājaties pa ceļmalām? Darīt nav ko? Visi normāli cilvēki strādā un maksā par autobusu, bet šitiem liekas, ka viss par brīvu, ko?

Lote. (pieaugošās dusmās) Ziniet, nav ko te lekties, skaidrs? Mēs neko jums neesam izdarījuši! Pats apstājāties! Ja jums kaut kas nepatīk, brauciet tālāk! Sauciet to policiju, ja tik baigi gribās, mums sirdsapziņa mierīga! Mēs neesam ne narkomāni, ne zagļi, ne pīpētāji, skaidrs? Mēs varbūt esam dabas draugi, tādēļ mums nav mašīnas! Nu un kas? Mēs esam vienkārši – sto-pē-tā-ji! Skaidrs?!

Vīrietis. O-o-o-! Re, kāda drosmīgā! Dabas draudzenīte, ko? Patīk gulēt zem krūma vai siena kaudzē? To var nokārtot... (smejas) Un, ja nu man mašīnā ir pistole un es jūs abus piežmiegšu un iemetīšu grāvī, ne gailis pakaļ nedziedās! A? Ko? Sametās drusku bail, ko? Šī man vēl te skaidrosies...

(grib sagrābt Loti aiz rokas, bet dabū no Mika pa ģīmi.)

Miks. Vecais, liecies mierā, to es saku tevis paša labā... Būs sūdi...

Vīrietis. (pēkšņi saplok) Labi jau labi... idioti...Ko es tādu izdarīju, ko tu uzreiz ar dūrēm... kretīni... vazājas te visādi smurguļi... (iekāpj mašīnā, nobļaujas) Matainie ķēmi! (mašīna aizbrauc)

Lote. Uffff... Tas gan bija... Mik! (apkrīt viņam ap kaklu) Bet tu... tu mani aizstāvēji, Mikiņ!

Miks. Labi, nu, izbeidz... ei, neraudi! Kas ir? Viss jau garām... viss labi...

Lote. Es tā pārbijos...

Miks. Nu jā, visādi gadās... Man jau arī kājas trīcēja, kad viņš sāka par to pistoli... kaut kāds tērētais. Nu? Viss labi? Skaties! Velns parāvis... Šim maks izkritis!

Lote. Ārprāts! Tagad viņš tiešām domās, ka mēs esam zagļi.

Miks. (atver maku izpēta tā saturu) Tā... ko mēs te redzam...Maigonis Klukstiņš... jā, tāda vārda dēļ jau vien ir vērts visus lamāt un gānīt...Veikals Maxima...nodaļas vadītājs...Nostrādājies kā vergs un saņem minimālo, skaidrs... Tikai viena nelaimīga kredītkarte... Makā trīs lati un sīcene... Mjā... nekas spīdošs tam vecītim dzīvē nav, tāpēc arī ārdās...

Lote. Ko mēs darīsim?

Miks. Tuvākajā pilsētā iesim uz policiju, atstāsim tur... Te viņam arī tiesības un konta kodu karte... Dumiķis, varbūt vēl arī papīrītis ar paroli... Jā, šitādiem - kad neveicas, tad neveicas.

(skan auto signāls.)

Lote. Skaties, re, kur viņš ir!

Miks. Labi, stāvi šeit...

Lote. Nekā nebija! Iesim abi! Lai tikai viņš pamēģina vēl bļaustīties!

(Miks un Lote pārskrien pāri ceļam)

Miks. (pie mašīnas) Pazaudējāt maku?

Vīrietis. Nu... kas ir? Atradāt? Es domāju, varbūt...

Miks. Atradām. Pieci lati un tas būs atkal jūsu!

Vīrietis. Ko? Paklau...

Miks. Par visu jāmaksā, vecais!

Vīrietis. Nu... es... man nav skaidras naudas. Vēlāk atsūtīšu, iedodiet man telefonu...

Miks. Liecieties mierā! Neko mums nevajag! Te ir jūsu maks un sveiki!

Vīrietis. Jā...Nu... labi... paldies!

(mašīna aizbrauc. Miks ar Loti smejas)

Beigas

9.„Sapņi un īstenība”

Miks

Lote

Ceļš. Miks un Lote sēž ceļa malā. Garām ik pa brīdim aizbrauc viena mašīna pēc otras.

Miks. (svētlaimīgi nopūšas) Kolosāli...e s gribu, lai tas nekad nebeidzas...

Lote. Kas?

Miks. Stopēšana... Mugursoma plecos, telts kūļājas pie sāna... un tā cauri visai Eiropai... Tev tiešām nepatīk?

Lote. Vienmēr badā, vienmēr netīrs... nu nē...

Miks. Vienmēr citā vietā, vienmēr kāds piedzīvojums!... No kā tu baidies?

Lote. No tā, ka nakts vidū būs jāstāv uz šosejas vai mašīnā pagadīsies kāds trakais...

Miks. Tad jau arī uz ielas pilsētā vienmēr var pagadīties kāds trakais...

Lote. Tu esi puisis, tev ir citādi...

Miks. Mēs taču brauktu divatā...

Lote. Tiešām? Tu mani aicini?

Miks. Nu...aicinu. Tu esi labs ceļabiedrs.

Lote. Ko tas nozīmē?

Miks. Nu... uz tevi var paļauties...tu esi drosmīga...smuka...

Lote. Jā, kā tad, drosmīga! Un vēl?

Miks. Nu... man vienkārši gribas braukt ar tevi, nevis ar kādu citu...

Lote. Vienkārši...

Miks. Nu labi, tu man patīc... Velns, nevelc no manis laukā kaut ko... Es nemāku skaisti runāt!

Lote. Tad iemācies! Nav nemaz tik grūti! Mēs satiekamies jau četrus mēnešus, bet tu esi kā bērnudārznieks – nevari izspiest no sevis kaut ko... mīļu, kaut ko tādu...

Miks. Labi jau labi! Es taču saku! Ja es nākamvasar izstrādāšu maršrutu pa Eiropu, brauksi līdzi? Nu, saki ātri, bez domāšanas! Nu? Brauksi, vai ne? (Miks grib Loti noskūpstīt, viņa atvairās un smejas) Veselu mēnesi, iedomājies? Nebūs ne dušas, ne viesnīcu, nekā... Nu? Nu?

Lote. Pat neceri – ne dušas, ne viesnīcas! Vācijā dzīvo Agate, Spānijā – mana tante Elza ar onkuli Vitoldu, Anglijā – vispār! Mēs tur varētu pavadīt visu to mēnesi, kamēr savējos apbraukātu, Kristaps nupat aizbrauca uz Holandi, Francijā... gan kādu atradīsim! Tu izstrādāsi maršrutu, bet es sameklēšu, pie kā varēsim pārnakšņot un nomazgāties! Latvieši tagad ir visur!

Miks. Nu zini... lai es veselu mēnesi ciemotos pie svešiem... ārprāts! Nē, es gribu būt brīvs kā putns debesīs! Pa ziemu sataisīšu dredus pilnu galvu, uzvilkšu caurās džinsas, vecās krosenes, paķeršu līdzi blūmīzeru un mazās bundziņas, sēdēšu uz ielām un spēlēšu... vai pastrādāšu trīs dienas kādā fermā, kur novāc tomātus, varbūt palaimējas tikt kādā ceļojošā teātra trupā! Iedomājies, cik tas ir forši! Neviens tevi nepazīst, neviens neko negaida... No rīta pamosties un nolem – jāiet tālāk! Tu saproti?

Lote. Dullais! Man nu gan nepatiktu vākt kaut kādus tomātus...

Miks. Izbeidz! Zini, kas tie ir par tomātiem? Īsti, nogatavojušies zem saules...ū-ū-ū... es dievinu tomātus!

Lote. Es tikai nesaprotu, kādēļ nevar aiziet pie kāda vakarā, nomazgāties, normāli izgulēties un tad atkal iet tālāk?

Miks. Nē... tas nav tas...Vajag, lai tu esi brīvs no visām tām civilizācijas šausmām, saproti? Pietiek, ka ziemā sēžam uz vietas, aptinušies ar vadiem...

Lote. Oho! Nu arī dators un mobilais tev nav vajadzīgs?

Miks. Tu nesaproti... tāda ceļošana ir forša tikai tad, ja nekad nezini, kur būsi nākamajā dienā, nezini, kas notiks, ko satiksi...

Lote. Ha! Kāpēc tad tu taisies izstrādāt maršrutu?! Lai zinātu, kur būsi, vai ne?

Miks. Ko tu piekasies sīkumiem! Tu brauksi vai ne? Citādi – kad būsi veca, nebūs pat ko atcerēties – tikai dušas un vannas!

Lote. Tad ņem sev līdzi kādu, kurai nav vajadzīgas ne dušas, ne vannas, lai smird tev blakus!

(Abi aizvainoti apklust. Garām pabrauc kārtējā mašīna.)

Miks. Lotiņ... tev vardīte sēž blakus.

Lote. (iespiedzas un pielec kājās) Kur, kur?

Miks. Nu, nav, nav nekā!

Lote. (kliedz) Riebīgais, riebīgais mērkaķis! Es tev, goda vārds, vienreiz pataisīšu mīkstu! (Abi cīkstas un dunkā viens otru smejoties) Re, braucam ar to, mēs vēl ne reizi neesam apturējuši smago! Turam?

Miks. Turam! Esi smuka, tad viņš apstāsies! (smagais piebremzē un apstājas)

Beigas.

10.„Smagais”

Ar briesmīgu troksni apstājas smagā, tālbraucēja mašīna. Atveras durvis.

Smagais. Tieši laikā, mazie, es galīgi miegu ciet... Uz kurieni traucaties?

Miks. Uz Smilteni!

Smagais. Pie Bērzukroga taisīšu lielo apstāšanos, tad vālēšu tālāk līdz Pleskavai. Ja gribēsiet, varēsiet gaidīt, ja ne – tur jau mašīnu, ka biezs... Leciet iekšā!

(Miks un Lote ietraušās mašīnā, aizcērtas durvis)

Nu, tagad stāstiet!

Miks. Ko lai stāstam?

Smagais. Vienalga , ko, lai tikai man acis uz kātiņiem! Stāstiet, kas jūs tādi, no kurienes, kāpēc?

Miks.(brīdi padomā) Es esmu daiļslidotājs. (Lote iesmejas) Slidoju jau no trīs gadu vecuma, ziniet, ir tādi vecāki – kā uzliek knēveli uz slidām vai piesēdina pie klavierēm, tā – aiziet! Nu tad es tiku uz slidām, jo manai mammai baigi patika tā slidošana. Kādreiz, padomju laikos, viņa skatījās televīzijā daiļslidošanu un mira vai nost aiz sajūsmas. Tagad man par to jāmaksā... Bet nekas, man patīk! Vienīgi treniņi trīsreiz nedēļā un mana partnere... Nu, tu viņu pazīsti, Lote, vai ne?

Lote. Jā, es...

Smagais.(pārtrauc) Daiļslidošana, vo, tā ir lieta! Ticiet vai ne, mazie, es kādreiz nodarbojos ar daiļslidošanu! Dieva vārds! Nemaz nevar pateikt, vai ne? Tagad liekas es esmu īsts smagsvars, trīspudu bumba, bet agrāk... Es slidoju, virpuļoju kā tauriņš un pats biju stāvā sajūsmā.

Miks. O, tas nu gan...

Smagais. (pārtrauc)Mani arī – uz slidām uzlika mamma! Tas bija sešdesmitajos gados, pagājušā gadsimta, protams... Velns, es biju baigi laimīgs, jo man tā lieta sanāca un meitenes stāvēja malā, muti vaļā! Un tad nāca tie daiļslidošanas čempionāti televīzijā... jā... visi bija ekstāzē un es arī biju ekstāzē! Es gribēju būt kā Emmerihs Danzers, ne mazāk! Bija tāds čempions no Austrijas, stīvs kā slēpe, bet, kāda tehnika... Ne reizi viņam kāja nenodrebēja vai nesaļodzījās... Un savējo vidū, man toreiz bija tikai kādi 12 gadi, savējo vidū mani tā arī saukāja – Emmerihs! Es pat vēstuli viņam uzrakstīju! Adreses man nebija, uzrakstīju vienkārši – Austrija, Emmeriham Danceram, daiļslidotājam. Nu, varat minēt, vai saņēmu atbildi! (Smejas)

Miks. Bet kādreiz...

Smagais. Un tūlīt aiz viņa nāca otrs austrietis, blonds puisītis lokainiem matiem – Volfgangs Švarcs. Tas patika meitenēm, jo viņš bija tāds blondais eņģelītis un vienmēr palika otrajā vietā, nabags. Taisni žēl tā puikas, tā arī nespēja Danceru pievārēt, mans Emmerihs paņēma pirmās vietas bez kādas šaubīšanās... Un tad nāca trešais – francūzis, Patriks Perā . 1967. gada pasaules čempionātā viņš bija tikai septītais, bet jau nākamajā gadā – pirmajā trijiniekā, varat aptvert? Tāds mazs, tumšs, bet gāja kā vilciņš! Bet pasaules čempionātos parādījās amerikāņi un kanādieši, tiem, saprotiet, bija pavisam cits stils slidošanā. Tagad jau uz ledus sadara diezin ko, toreiz trīskāršais salto bija īsts brīnums un pasaules klase! Skriešana pa ledu... tā...ta-ta-ta-ta... vai slidošana ar taisniem ceļiem, tas viss vēl bija tikai pašā sākumā un visi mēs gaidījām izvēles programmas, tur tad varēja redzēt visu jaunāko, kas pasaulē notiek... Un amerikāņi vienmēr izcēlās ar traku izdomu.

Miks. Ko tad viņi...

Smagais. Amerikāņi vairāk centās pārsteigt, lai gan bija viņiem arī fantastiski slidotāji, tā pati Pegija Fleminga sievietēm... nu, mazais, tas bija īsts brīnums! Likās, ka viņai nemaz slidu nav, dejo kā balerīna un pati bija trakoti smuka, tāda apgarota... Viņa slidoja ar Ave Marijas mūziku, tas bija sirdi plosoši, man liekas viņa toreiz pasaulē bija populārāka par bītliem. Viņai, redzi, bija arī tehnika, tādēļ viņa, protams ,ņēma pirmās vietas tā, ka šķindēja vien, vīrieši ne... tiem tehnika kliboja, lai gan pāros... Nē, bija amīšiem tāds pāris Teilore un Fords, māsa un brālis Sintija un Ronalds Kaufmaņi... tie bija augsta klase un krievi mūždien drebēja, ka paliks otrajā vai trešajā vietā. Un tā arī notika, slavenie Protopopovs un Belousova, atcerieties tādus? Nē, nē, jūs nezināt... bet es atceros! Perfekti slidotāji, perfekti, nav ko teikt. Varbūt ne pārāk interesanti, bet tehnikā – perfekti. Vēlāk viņi pēc viena no čempionātiem palika Amerikā, tas gan bija skandāls Padomju valstī, visi bija burtiski šokā, bet es viņus saprotu – tādi meistari, bet žmiedza viņus te kā citronus, maksāt neko nemaksāja, kāpēc nepalikt Amerikā, kur tādi profiņi peldas naudā? Bet es tā domāju... pareizi viņi izdarīja. Bija jau noslidojušies ne pa jokam, slidotājs jau tāpat kā baletdejotājs – ilgāk par trīsdesmit gadiem neslido. Un šiem uz pēdām jau mina cits krievu pāris Irina Rodņina un Aleksejs Ulanovs... Smuka bija tā Irina un slidoja arī lieliski. Tad nu viņi pārņēma tā teikt, stafeti – uzreiz uzšāvās pirmajā vietā Eiropā un vēlāk izspieda šos arī no Pasaules čempionāta. Jā, tie bija laiki... kas tik nenotika... Un sievietēm arī – viena par otru labākas. Nu par Pegiju vispār nav ko runāt, bet bija jau arī prīma Gabija Zeiferte no Vācijas, tad tāda Hanna Maškova no Čehoslovākijas, Beatrikse Šuba no Austrijas un maza, blonda meitenīte no Amerikas - Dženeta Linna, lidoja pa ledu kā putniņš!...Foršas dāmas, nekad nevarēja zināt, kura kuru šoreiz pārspēs... Velns parāvis, johaidī, tās tik bija kaislības! Kad sākās daiļslidošana televīzijā, visi gluži vai pamira... Es pilnīgi jūdzos nost, kā man patika... Nu, kamēr viss beidzās...

Miks. Kā - beidzās? Viss taču turpinās līdz pat...

Smagais. Man beidzās. Četrpadsmit gados salauzu kāju. It kā jau salika kopā, staigāju, re, sēžu pie pedāļiem, bet ar slidošanu viss bija beidzies... Toreiz likās, ka dzīve pagalam. Neskatījos vairs ne televīziju, ne ko gribēju zināt par to visu...Kā ar nazi nogriezu. (Pauze) Šitā ir pirmā reize, kad par to runāju. (Pauze) Nu, re, Bērzukrogs klāt. Iešu kaut ko iekost.

Miks. Paldies, ka atvedāt!

Smagais. Ei, mazie! Paldies, ka parunājāties ar mani...kā akmens no sirds novēlās.

Beigas.

11. „Kafejnīca ceļmalā”

Kafejnīca, cilvēku čalas, mūzika...Miks un Lote apsēžas pie galdiņa, kas atrodas pie loga.

Lote. (nopūšas) Cik labi... Tagad es ēdīšu, ēdīšu, ēdīšu... ar dakšiņu un nazi, ar karotīti...Ieiešu tualetē, izķemmēšu matus...

Miks. Jā, jā, baudīsi visus civilizācijas labumus.

Lote. Pasūti man visu, kas vien te ir! (Lote pieceļas un aiziet)

(pienāk Melisa.)

Melisa. Paklau, te taču nav aizņemts? Es apsēdīšos tikai uz trim minūtēm, labi? Vai tu varētu ar mani parunāt?

Miks. Sēdi... Ko parunāt? Kaut kas noticis?

Melisa. Es vienkārši laikam esamu stulba...vai arī tāda izskatos? Vai es izskatos pēc pilnīgas idiotes? Nē, nopietni...

Miks. Nu...blondīne parastā...

Melisa. Skaidrs. Tad tā man arī vajag, vai ne?

Miks. Es tā neteicu... Kaut kas noticis vai - kā?

Melisa. Jauki. Tu ar mani sarunājies un tas tips to redz. Kaut kur aiz Siguldas es pilnīgā apstulbumā paņēmu savā mašīnā vienu stopētāju... Vispār es nekad nevienu neņemu...es zinu, ka tas saistīts ar nepatikšanām, bet šoreiz nez kādēļ... Vispār es zinu, kādēļ, bet tas nav svarīgi... īsi sakot, es viņu paņēmu, likās, ka normāls vīrietis... nav ne netīrs, ne noskrandis ne nodzēries... Bet es nekad neņemu stopētājus, saproti? Viņi pielāčo mašīnu, kaut ko muld pa deviņiem, vai man to vajag? Protams, ka nevajag. Bet šoreiz paņēmu!

Miks. Kurš tas ir?

Melisa. Tas tur, zilajā jakā... Viņš skatās?

Miks. Neskatās. Ēd zupu.

Melisa. Izliekas.

Miks. Nē, goda vārds, ēd zupu.

Melisa. Viņš tikai nogaida, saproti? Tikko es piecelšos, viņš arī metīsies man pakaļ.

Miks. Ko tad viņš tādu darīja, kamēr jūs braucāt?

Melisa. Tur jau tā lieta. Neko. Viņš klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis, blenza uz ceļu, pat nepakustējās.

Miks. Nu un?

Melisa. Tas taču nav normāli! Saproti, viņš nostopē tādu mašīnu, man ir diezgan laba mašīna, lai neteiktu vairāk... kabriolets... tur man ir visas ekstras, viss tīrs, glauns, smaržo... Saproti?

Miks. Ā... saprotu. Un pie stūres baigā čiksa...

Melisa. Nu! Par to es arī runāju! Viss ir pa pirmo, bet viņš... pat galvu nepagriež! Nerunājot nemaz par runāšanu! Viņš nepateica burtiski nevienu vārdu! Vai tad tas ir normāli? Visu ceļu es burtiski svīdu aukstus sviedrus, šausmās biju sastingusi, es gaidīju... jebko! Ka viņš izraus stūri man no rokām, sāks grābstīties, izvilks pistoli... Es nez ko izdomājos, kamēr atbraucām. Labi, ka te tie krogi, tad varēju pateikt, ka gribu ēst un tālāk nebraukšu. Saproti?

Miks. Jā, nu, baigi...

Melisa. Tagad es gribu, lai viņš redz, ka neesmu viena. Man te randiņš norunāts vai kaut kas tamlīdzīgs... Viņš skatās?

Miks. Neskatās. Ēd zupu.

Melisa. Nē, tu nesaproti... viņš varbūt neskatās tā, pa tiešo, bet skatās... nu tā... glūn... Vai tā viņš skatās? Glūnīgi! Es jūtu ar muguru, man durstās tādas adatiņas un kājas visu laiku trīc, saproti? Esmu drausmīgā panikā, man bail braukt tālāk!

Miks. Varbūt var kādam piezvanīt, lai atbrauc un...

Melisa. Nē, nevar! Es jau tā šorīt salecos un paziņoju, ka braukšu viena, man nospļauties! Iedomājies, viņš sataisa man skandālu par kurpēm! Jau no agra rīta, it kā tik agri es būtu spējīga kaut ko aptvert...

Miks. Kurpes laikam maksāja ne pa jokam...

Melisa. Kā tad citādi? Vai man būtu jāpērk par sešiem latiem izpārdošanā? Ko viņš tagad dara?

Miks. Beidza ēst. Meklē kaut ko kabatās...

Melisa. Pistoli... Viņš tagad apšaus mūs visus, viņš ir jukušais, viņam ir tas skatiens, es esmu filmās redzējusi, mēs visi būsim gar zemi, asinis šķīdīs pa sienām... (histēriski elso un gandrīz raud)

Miks.Nomierinies! Viņš atrada telefonu un runā... smaida... smaida pa visu ģīmi...

Melisa. Nevar būt! (skaļi pagriežas, lai paskatītos) Ak Dievs, viņš man pamāja!

Miks. Jā... viņš ir laimīgs kā zīdainis. Es domāju, tev nav ko uztraukties,asinis nešķīdīs, brauc mierīgi tālāk...

Melisa. Paklau, varbūt tu... tev te ir mašīna?

Miks. Nē, es arī stopēju.

Melisa. Izbeidz! Tas ir stulbi! Stopētāji ir kaut kādi pasistie, bet tu... tāds foršs čalis... Paklau, tad taču tu varētu braukt kopā ar mani? Man jātiek līdz Madonai, tas ir pa kreisi, vai ne?

Miks. Pa labi. Nē, es dodos uz Smilteni. Taisni. Un es neesmu viens. Mana meitene iestrēgusi tualetē...

Melisa. Ak Dievs, vienmēr kaut kas tāds... Labi, tad es skrienu, kamēr viņš... Labi jau labi, es zinu, ka nekas nenotiks! Čau, smukais! (aiziet)

(Nāk Lote)

Lote. Tu neko neesi pasūtījis?!

Beigas.

12. „Kaķītis”

Miks un Lote

Sieviete ap 60 gadus veca

Sievietes meita, ap 30 gadus veca

Miks un Lote ceļa malā.

Miks. Ar nākamo mašīnu tiksim līdz Smiltenei. Redzi, nav nemaz tik traki, pat pus diena nav pagājusi...

Lote. Man liekas, ka tā mašīna bremzē... Bet mēs pat nepacēlām roku...

Sieviete mašīnā. Sveicināti! Atvainojiet... Vai jūs neesat redzējuši kaķi? Tādu pelēku, apaļu, ar tumšām strīpām, tādu, kas ir nobijies, tramīgs... Redziet, viņš bija mājas kaķis, viņš izspruka un tagad... Neesiet redzējuši?

Lote. Nē... Jūs viņu meklējat?

Sieviete. Jā, jau esmu izbraukājusi te visu, kādu trešo reizi... Vai jūs uz Smilteni?

Lote. Jā!

Sīeviete. Sēdieties, es braukšu, bet jūs varētu paskatīties... Citādi man ir grūti – braukt un skatīties. Vai jūs tā varētu?

Lote. Jā, jā, protams! (Miks ar Loti iesēžas mašīnā) Laikam ļoti mīļš kaķītis?

Sieviete. Ziniet... to pat nav iespējams izstāstīt... ģimenes loceklis, īsts ģimenes loceklis!... Mēs visi ar viņu runājām, no rīta sasveicinājāmies, vakarā sabučojām, pateicām „ar labu nakti”, no rīta atkal – bērniem pirmais jautājums: kur Tillis? Ziniet...es patiešām sapratu, ko viņš domā... kad viņš sēdēja uz mana galda un tā nopietni skatījās. Viņš bija skaists... kā ideāla skulptūra... Septiņpadsmit gadus nodzīvoja kopā ar mums, saprotiet? Tas ir... tas ir briesmīgi, es nevaru ne gulēt, ne ko darīt, visu laiku jādomā, kur viņš palicis. Sevišķi naktīs... Tagad kļūst arvien aukstāks... Bet viņš bija mājas kaķis, tāds, kurš turas pie mājas, nekad negāja tālāk par dārza sētu, nekad! Tur blakus ir iela, mašīnas, bērni... Viss var notikt! Un tagad tas ir noticis... (valda asaras) Es nezinu... es nespēju iedomāties... kā es dzīvošu? Ko es darīšu...esmu palikusi pilnīgi viena... Vai viņš nekur nav redzams?

Lote. Nē... Varbūt viņš tomēr... ziniet, viņam bija septiņpadsmit gadu, tas ir ļoti cienījams vecums... Kaķi tā dara – kad pienāk tas brīdis, viņi aiziet... burtiski.

Sieviete. Nē, nē, ko jūs tādu runājat! Nekādā gadījumā! Viņš bija vesels, enerģisks, labi ēda, nē... Tas pilnīgi noteikti ir izslēgts! Un galu galā... es... ja nu viņš patiešām... es gribētu atvadīties!... Es... es viņu vismaz gribu pienācīgi apbedīt... Saprotiet? Tā nevar! Viņš nevar vienkārši kaut kur gulēt un... (atkal valda asaras) Re! Kas tur bija? Jūs redzējāt? Pagaidiet, pabrauksim atpakaļ...

Miks. Uzmanīgi, aizmugurē mašīna!

Sieviete. (brauc atpakaļgaitā) Lai pati uzmanās! Es redzēju... tas bija viņš!... Mīļais Dievs, lūdzu, lūdzu, kaut tas būtu viņš!

(apstājas, metas laukā, Miks un Lote arī izkāpj) Kur tas bija? Pie šiem krūmiem, vai ne? Tilli, Tilli... kur tu esi? Tilli? Nav... Ā, re, kur sēž... Bet tas nav Tillis... tas ir svešs kaķis... jā, pelēks, bet manējam bija balti plankumiņi ap purniņu un... (raud) Nē, es nevaru... atvainojiet... Brauksim tālāk, varbūt kaut kur citur...

(visi iesēžas mašīnā, tā sāk braukt)

Sieviete. (murmina) Viņam kaut kur jābūt, viņš ir tikai pārbijies, noslēpies, bet, ja viņš izdzirdētu manu balsi... Es to nepārcietīšu, es vienkārši nespēju bez viņa, viņš bija viss, mans prieks, bēdas, sajūsma, mīla... viss!

Lote. Tur kaut kāda sieviete māj ar roku! Jūs viņu pazīstat? Varbūt viņa...

Sieviete. (vienaldzīgi) Jā, tā ir mana meita.

Lote. Viņa skrien pakaļ...

Sieviete. Labi jau labi, apstāšos... Kas nu atkal?

(pieskrien meita.)

Meita. Mammu, dieva dēļ! Tu atkal esi paņēmusi mašīnu! Es taču nevaru aizvest bērnus uz pulciņu! Kas tev kaiš? Tu nedrīksti braukt, vai tiešām tu to nesaproti?

(Lote ar Miku izkāpj)

Lote. Paldies, ka atvedāt...(meitai) Mēs meklējām jūsu kaķīti...

Meita. (nopūšas) Jā, Tilli, es zinu... Tā viņa dara katru dienu, paņem mašīnu, ja var atrast atslēgas un dodas pasaulē, bet Tille nomira jau pavasarī. Ziniet, kā kaķi to dara – nolien kaut kur un aiziet uz labākiem medību laukiem. Un toreiz mēs taču viņu uzreiz atradām, apglabājām dārzā, bet mamma... Viņa kopš tās reizes ir mazliet jokaina, iet un meklē, bet, ja atrod mašīnas atslēgu, brauc... Tīrais ārprāts, bail taču, ka ar viņu kaut kas nenotiek.

Lote. Varbūt vajag uzdāvināt viņai citu kaķīti? Pateikt, ka tas ir Tilles bērniņš. Vai vēl labāk – lai viņa to atrod dārzā... tādu mazu, pusaklu, nevarīgu...

Meita. Jā? Varbūt tiešām... Citādi tā meklēšana beigsies slikti, es jūtu! Un lai viņa atrod to dārzā? Tilles bērniņš... Tā ir laba doma... Paldies! Tā patiešām ir laba doma! Nu, mammu, laid nu mani pie stūres, brauksim mājās!

(Meita iesēžas mašīnā, māte izkāpj un iet apsēsties blakus vadītājam)

Sieviete. (čukst Lotei un Mikam) Viņai nepatīk kaķi, es viņai nepatīku, savu vīru viņa krāpj, bet bērni lieto narkotikas... Bet es atradīšu Tilli un tad viss atkal būs kā agrāk, visi būs laimīgi!

Beigas.

13. „Darījumi”

Miks

Lote

Darījumu vīrietis, ~45 gadus vecs

Miks un Lote ceļmalā.

Lote. Labi, nekliedz! Es jau te stāvu, vai ne? Neesmu autoostā pie biļešu kasēm? Es taču neko nesaku!

Miks. Tev ir sastindzis ģīmis. Tu cerēji, ka mēs uz Rīgu brauksim ar autobusu. Nu, atzīsties!

Lote. Es esmu pārēdusies. Tava vecmamma baroja mūs uz kaušanu?

Miks. Mana vecmamma ir kolosāla, tu viņu neaiztiec!

Lote. Nomierinies, man arī viņa patika. Re, kur brauc viens! Es gribu atkrist sēdeklī un gulēt!

(Piebremzē mašīna. Atveras durvis, bet vīrietis runā pa telefonu.)

Vīrietis. Jā, labi, pēc divām stundām būšu Rīgā un visu aizsūtīšu. Nē, tagad nevaru, man vismaz jāpārskrien ar acīm... labi, labi! (Mikam un Lotei) Uz kurieni?

Miks un Lote. Uz Rīgu!

Vīrietis. Leciet iekšā un sēdiet klusu kā pelītes. Man jāpastrādā.

( Sāk braukt. Atkal runā telefonā)

Mīļā, nomierinies, nekrīti panikā, es taču jau braucu!.. Jā, labi, es saprotu, ka viņi ir ieradušies un grib izlasīt, bet es... labi, aizsūtīšu tūlīt. Neaizmirsti uzlikt logo, kad printēsi un pasaki Margai, lai paraksta. Jā, tūlīt būs! Aizved viņus uz restorānu, paēdis cilvēks ir miermīlīgāks... labi, labi, buča!

(izvelk mazo datoru, atver to, uzliek sev priekšā uz stūres. Noskan datormūzika, to atverot.) Tā... tā... kur te viss man atrodas... Darbi... japāņi, nē... vācieši... Re, kur ir! Johaidī, velns parāvis! Nolādēts! (zvana pa telefonu) Inta, tu esi pamodusies? Iedzērusi kafiju? Papļāpājusi? Tātad vari beidzot pievērsties darbam? Liels paldies! Tev vakar vajadzēja atsūtīt man projektu...Kur ir projekta otrā daļa? Kur tāmes? Kas ir, velns lai parauj, vai tu nevari vienreiz mūžā izdarīt kaut ko līdz galam un kā pienākas? Tūlīt pat sūti šurp! Nē, nevis pēc piecām minūtēm, bet nekavējoties, šajā pašā mirklī, velns tevi būtu rāvis! Zini, man vienreiz pietiek, sirsniņ, šodien pēcpusdienā lai atlūgums būtu uz mana galda. Raksti atlūgumu, ja negribi, lai es tevi atlaižu bez jebkādas kompensācijas! Jā, nopietni! Un šoreiz raudāšana nelīdzēs, tici man! Atvaino, bet man jāstrādā, nevis jāklausās tavi bēdu stāsti un jāstutē tava dzīve! Kāpēc tas projekts vēl nav atnācis? Tu ko, pinkšķēsi telefonā? Priekš kam tev ir otra roka? Sūti taču, nolādēts! (meklē cigaretes) Ei, stopētāji, vai tur kaut kur nemētājas cigaretes un šķiltavas!

Miks. Jā, te ir...

Vīrietis. Paldies! (murmina) Tas sievišķis iedzīs mani kapā, jau sen vajadzēja tikt no viņas vaļā... Marga tagad noēdīs mani bez sāls... (zvana pa telefonu, iebļaujas) Kur ir projekts? Es skatos datorā, dārgumiņ, es gaidu! Nē, man nav nekādas vēlēšanās ar tevi parunāt... Vai Katrīna aizveda vāciešus uz restorānu? Tu nezini? Un, ko tu zini? Cik tev pirkstu vienai rokai?.. Jā, atnāca. Nolādēts, tas taču nav īstais! Tas ir pagājušā gada! Viss! Krāmē mantas un raksti atlūgumu! Ja pēc divām minūtēm nebūs īstais... Nometa klausuli, maita... (murmina) Es te raujos melnās miesās, bet kaut kāda ķeska man izgāzīs visu darījumu... nē, tā tas nenotiks... (Zvana telefons) Jā, klausos!... Sveicināti! Prieks jūs dzirdēt! Vai ir kādi jaunumi? .. Jā, es atceros, bet... jūs gribat tūlīt? Principā es varu, bet es vēlētos arī garantijas... Būšu Rīgā pēc pusotras stundas... Projekts ir pilnībā gatavs un manuprāt ļoti labs... Mani noteikumi ir tie paši – trīsdesmit procenti un projekts ir jūsu. Tā ir mana darīšana, par to neuztraucieties. Labi, pēc divām stundām būšu pie jums.

(izslēdz telefonu. Pauze. Klikšķina telefonu) Trīsdesmit procenti... tas ir... trīssimt sešdesmit tūkstoši... Nav slikti, nav slikti, trīssimt sešdesmit tūkstoši, nav slikti... (zvana) Katrīn! Izej laukā no restorāna, mums jārunā! Tu esi ārā? Nupat piezvanīja Askolda kompānija. Viņi ir gatavi pārpirkt. Es jau vairs necerēju, bet ja mēs piekrītam, tad trīsdesmit procenti ir mūsu. Tu dzirdi? Tas ir apmēram simts tūkstoši. Ja uz pusēm – tad katram piecdesmit. Ko teiksi? Jā, es zinu, ka viņš ir nagu maucējs un sūdabrālis, bet tagad tev jāizlemj – tu to gribi vai ne. Varam visu deletēt un dzīvot tālāk. Bet varam arī... Ko? Ko lai saka vāciešiem? Vienkārši – mēs pārdomājām, nekāda līguma taču nav. Viņi pārāk ilgi vilka gumiju, gan sapratīs. Nu, ko? Esi izlēmusi? Okei! Pēc divām stundām viss būs beidzies, mazulīt, kontā būs nauda un brauksim atpūsties. Kur vien tava sirsniņa vēlēsies... Uz Taizemi? Nu, jā, kaut kur, kur siltāks... Pasūti biļetes, man liekas, es nepaspēšu. Labi, viss! Un pasaki Intai, ka viņa var palikt. Jā, es uzrēcu, lai raksta atlūgumu, bet nu labi... piecietīsim vēl mazliet, citādi būšu briesmonis, kas novedis viņas ģimeni postā un nabadzībā... (smejas) Esmu visuvarens kā pats Dievs! Buča!

(zvana pa telefonu) Imant? Kāpēc tu esi mājās? Vai tad pirmdienās skola nestrādā? Kur ir mamma? Dārzā...Nē, nesauc, es esmu pie stūres, nevaru runāt. Pasaki viņai, lai sakārto manu ceļasomu, sešos jābūt lidostā... uz Barselonu, tā kā siltās drēbes nevajag. Nē, tikai uz nedēļu... Pagaidi, kad tev tā spēle? Piektdien... labi, būšu piektdien! Gan izgrozīšos! Čau, dēls!

(apmierināts ieslēdz mūziku)

Nu, stopētāji, re, kur Rīga – iedvesmas pilsēta!

Beigas.

14. „Zirgs ar kulbu”

Lote un Miks ceļmalā.

Autobuss apstājas, dzirdama pieturvietu pieteikšana: „Pagrieziens uz Baložiem, nākamā pietura – Sūkņu stacija”

Lote. (viņa stāv ārā un gaida Miku) Mik! Te es esmu! Ak Dievs, es jau domāju, ka tu neatbrauksi!

Miks. Čau! Braucu tikko tu zvanīji. Kur dodamies?

Lote. Uz Bausku. Tikai fiksi, labi? Man tur jābūt pēc divām stundām, citādi māsa mani nositīs. Līdz rītam jāpasēž pie bērniem. Tu vari līdz rītam?

Miks. Pieskatīt bērnus? Tos divus mazos briesmoņus? Tos, kuri apzīmē sienas, izvelk pa māju visu tualetes papīru un ēd tikai čipsus? (Lote smejas) Varu. Tad skatāmies uz mašīnām ar izlasi, mums vajag tādu, kas brauc tieši līdz Bauskai.

Lote. Interesanti, kā tu no attāluma to noteiksi.

Miks.(dzirdams garāmbraucošu mašīnu troksnis) Ar intuīciju un pieburšanu. Skaties... šī nē... nākamā arī nē... Šī!

(mašīna bremzē un apstājas)

Miks. Labdien! Vai varat aizvest līdz Bauskai?

Vīrietis. Sēdieties.

Miks. Paldies! (Abi iesēžas mašīnā, aizcērtas durvis)

Vīrietis. Vai uz Bausku vairs neiet autobusi?

Miks. Iet jau, bet tā ir interesantāk.

Vīrietis. Tas jau gan...interesantāk jau nu noteikti! Pēc laika te būs tik interesanti - autobusu kļūst arvien mazāk, dzelzceļu viņi vispār likvidējuši kā šķiru... Paši gaudo, ka mašīnu par daudz, bet tai vietā, lai attīstītu sabiedrisko transportu – ko dara? Likvidē! Es pie savas mammas uz laukiem bez mašīnas vairs nevaru tikt, tur autobuss iet vienreiz nedēļā... Nedod dievs, ja viņai, kas gadīsies, nomirs turpat uz virtuves klona, atradīs pēc nedēļas...

Miks. Varbūt vajag nopirkt zirgu?

Vīrietis. Ko? Mammai? Viņai ir septiņdesmit gadu. Bet... ja tā padomā, par to viņa būtu pārlaimīga... Zirgs... kas viņu baros, kas kops...

Miks. Nu... vasarās viņš pats barojas, bet ziemā jūs palīdzētu sagādātu ēdamo... Zirgs ir laba lieta, vai ne?

Vīrietis. Ar zirgu arī jānodarbojas ... bet mammai tas patiktu, viņa kādreiz pati strādāja zirgaudzētavā, visu zina... Tā nav slikta ideja, ko? Uzdāvināšu viņai zirgu, nopirkšu ratus, tādus mazus, vieglus, lai brauc! Vismaz tiks līdz veikalam, līdz dakterim! Nē, bet tiešām! Smiekli, nekas vairāk! Jāpāriet uz zirgu! Mēs te ar mašīnām esam kā aptrakuši, bet laukos – kāpēc lai nebūtu atkal zirgs?

Miks. Ratus varētu aprīkot ar kulbu, nu, lai lietus laikā vai lielā vējā būtu labāka braukšana, kulbai var izgriezt lodziņus kā mašīnai – sānu logus, aizmugurējo, lai drošāk...

Vīrietis. Jā, kāpēc ne! Aizmugurē pie ratiem pielipināsim atstarotājus un zirgam uz iemauktiem priekšā...

Miks. Kulbu var uzrīkot tādu kā kadiljakam, ar nolaižamu un paceļamu jumtu. Kad spīd saule – nolaižam! Kad vējš, lietus vai sniegs – paceļam!

Lote. Un ratus vajag nokrāsot...

Vīrietis. Jā, jā, jā! Nokrāsot! Es nokrāsošu tos...Zinu! Tumšā ķiršsarkanā krāsā... nolakošu, lai spīd un iekšā ielikšu vecos autosēdekļus, lai ir mīksti! Velns, tas tik būs skats! Mana mamma brauks kā grāfiene! Atbrauks vēl no televīzijas un nofilmēs, kad es jums saku!

Lote. Un tad ir arī kāda jēga no tā, ka zirgam ir vārds, vai ne? Teiksim, Astere, Bajārs, Dante...

Miks. Kur tu tādus esi dzirdējusi?

Lote. Es kādreiz interesējos... Bet skaisti, vai ne?

Vīrietis. Skaisti...Gārša, Hercogs, Jokers, Luters, Prūsis, Šķimelis, Sarķis, Zutis, Topāzs...es arī atceros, mammas zirgaudzētavā visiem bija vārdi... Velns pa stenderi, nopirkšu viņai zirgu! Es tak zinu, ka viņa tur sēž un šķirsta albūmus ar vecām fotogrāfijām , gandrīz katrā – viņa ar zirgiem! Un tos ratus ar kulbu, tas ir obligāti! Iebraukšu viņas sētā, apstāšos pie durvīm... ka tikai viņai neuznāk sirdslēkme no priekiem. Nu, jaunieši, jūs man esat kā Dieva sūtīti! Vienu vasaru neaizbrauksim uz ārzemēm, bet nopirksim mammai zirgu un uzmeistarosim lakotu puskarieti! Kad es jums saku, tā ir ideja kā māja! Kur pieturēt, esam Bauskā!

Miks. Paldies, tepat, kur jums ērtāk! (mašīna apstājas) Paldies! Lai veicas ar zirgu! Uz redzēšanos!

Vīrietis. Ei, iedodiet telefona numuru, atsūtīšu jums bildes ar mammas zirgu un karieti!

Beigas.

15. Uz kāzām!

Miks ar Loti brauc atpakaļ no Bauskas uz Rīgu. Līst.

Lote. Neviens mūs neņems tādā laikā...

Miks. Jā, švaki... Kurš gan grib divus tādus slapjus un netīrus...

Lote. Ejam uz autobusu!

Miks. Pagaidi... pamēģināsim ar to tur.. (mašīna, šļakstot ūdeni, aizbrauc garām).Nē... aizbrauca garām. Var jau saprast. Labi, vēl pēdējo reizi un tad ejam uz autobusu.

(mašīna apstājas, atsprāgst durvis, tur skan mūzika un tā ir pilna ar cilvēkiem – šoferis-līgavainis, līgava, aizmugures sēdeklī divi puiši un meitene)

Miks. Ē... paldies, bet... te laikam nav vietas. Mēs esam divi.

Puisis. Beidz stresot, vecais, saspiedīsimies!

Meitene. Līgava paziņoja, ka jāņem salijuši stopētāji un līgavas vārds mums šodien ir likums!

Otrs puisis. Linda, nāc man uz celīšiem, es tev apzvēru, ka būs ļoti ērti...

Meitene. Ja es saburzīšu kleitu un man saplīsīs zeķes, tu visu pirksi no jauna!

Pirmais puisis. Nu ,saspiežamies tā mīlīgi, tā cieši! Paņem savējo klēpī un aizbrauksim pa pirmo!

Līgava( no priekšējā sēdekļa) Sēdieties droši! Manā kāzu dienā neviens nedrīkst būt nelaimīgs!(iekliedzas) Ak Dievs, es precos! Precos! Esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, es precos! (Bučo un ņurca vadītāju, kas ir viņas līgavainis)

(Miks ar Loti iespiežas mašīnā)

Cits puisis.(Lotei) Šampanieti, lēdij? No glāzes, smalki, nevis no pudeles!

Lote. Jā... paldies! Tad uz jaunā pāra veselību?

Līgava. Nē, nē, tā ne! Katram, kas dzer šampanieti, jāsaka tosts! Kaut kas oriģināls un vienreizējs, nevis visas tās laimes un veselības!

Lote. Labi! Lai jums... lai jums piedzimst trīnīši!

Līgava. (smejas) Ak Dievs, trīnīši! Nē, man bail! Ko par to saka mans burvīgais līgavainis? Esi gatavs trīnīšiem? Man bail jau no viena, kur nu vēl trīnīši!

Līgavainis. (pie stūres) Ir tāds ticējums latviešiem: ja uz ceļa kāzu dienā satiek izlijušus stopētājus un tie kaut ko novēl – tas piepildīsies! Tā kā, Martiņ – ja trīnīši, tad trīnīši, neko nepadarīsi! (pārējie atzinīgi piebalso)

Līgava. (smejas) Kādas šausmas, kādas šausmas! Un ko jūs vēlēsiet? Ei, otrs stopētājs, jūs tur vēl dzīvs?

Puisis. Viņš tikko var paelpot, kur nu vēl kaut ko izdomāt!

Miks. Nemaz neceri, es arī gribu šampanieti! (viņam ielej šampanieti) Lai viss iet kā pa diedziņu ne tikai šodien, bet arī pēc trim dienām!

Līgavainis. Vo, tas ir labais. Kas to vēl var zināt, kas notiks pie altāra...

Līgava. Kas notiks pie altāra?

Līgavainis. Nu... daudz kas var notikt... Vai tu seriālus nemaz neskaties? Līgavai histērija, bijušais mīlnieks sataisa traci, kāds beidzamajā brīdī pasaka: „es pārdomāju, mīļā” ...

Līgava.(satraukti) Ko tu runā? Ko tu tagad runā? Tu gribi, lai man būtu histērija? Gribi, lai es ģībstu? Tu... tu varbūt pats grasies teikt: es pārdomāju, mīļā???

Meitene. Viņš taču joko!

Līgavainis. Esmu pati nopietnība. Notikt var jebkas jebkurā mūsu dzīves mirklī. Paļauties uz to, ka viss noies gludi, nav prāta darbs...

Puisis. Beidziet ālēties, dzeram šampi un viss būs čikiniekā!

Līgava. Nē, bet es... es nesaprotu... tu runā tā, it kā kaut ko perini... Tu perini? Tu gribi novest mani kapā? Gribi, lai es izgāžos? Tavu vecāku, savu vecāku, visa tā baismonīgā pūļa priekšā, kas būs baznīcā? To tu gribi? (līgava krīt histērijā, raud, piepeši pārstāj) Kāpēc tu smaidi?

Līgavainis. Tāpēc, ka tu esi maza muļķīte, mēs jau esam Rīgā un pēc stundas būsim precējušies. Man vienkārši patīk tevi kaitināt, tu taču zini! Skatīties, kā tu visu uztver nopietni, kā ieplešas tavas acis, sāk drebēt lūpiņas...

Līgava. (kliedz un smejas) Ķēms, tu, ķēms! Stulbais, muļķis, idiots! Ak Dievs, kā es tevi mīlu!

Beigas

16. Kaza

Lote ar Miku ceļmalā.

Lote. Pat neceri, draugs! Mēs brauksim lēnām un mierīgi, ar apstāšanos. Gribēji ar stopiem, lūdzu! Pirmā pieturvieta – Lāči!

Miks. Tur, kur tā maizes ceptuve? Neesi šodien brokastojusi?

Lote. Neesmu. Un gribu ieēst kaut ko garšīgu. Zini, es nolēmu tā – ja jau mums jāstopē un tev tas tik ļoti patīk, tad arī es varu izvēlēties, kā to darīt, lai tas patiktu arī man.

Miks. Nu, jā... protams.

Lote. Un tātad – pirmā pietura Lāči! Neesmu tur nekad bijusi un gribu brokastis. Turi mašīnu! Mums vienalga, kāda, Lāči nav tālu! Es ceļu roku! Voila!

(mašīna apstājas, atveras durvis un atskan satraukts kazas blējiens. Lote iespiedzas. Kaza, ko ved Vilis, ik pa brīdim paceļ balsi)

Vilis. Sēž tik iekšā, nebaidās! Kate man ir mierīga! Sēž, sēž, paķer to segu, ja liekas, ka netīrs, bet te priekšā jau nav tik traki! Līdz kurienei ta braucat, es jau tik līdz Lāčiem, nekāds lielais gabals...

Miks. Paldies, līdz Lāčiem ir tieši labi! Vai ne, Lotiņ? (smejas) Re, kāds kazas ģīmis ar visu bārdu un ragiem!

Lote. Nē, nē, nē, es nekāpšu! Atvainojiet... es... viņa taču ir dzīva! Vai... vai viņa tiešām neko?

Vilis. Neko, neko! Tikai brīnās, tak jau pirmo reizi brauc ar mašīnu! Tur jau katrs brīnītos, kad zeme un pļavas skrien garām tā, ka nevar ne apjēgt... Bet citādi šī ir mierīga. Pirms tam vedu āzi, tas gan bija tramīgs, tad abi ar sievu turējām aiz ragiem, labi, ka tas ceļš netāls...

Miks. Jums daudz to kazu?

Vilis. Nu jau būs kādas trīsdesmit. Pamazām tiekam arvien bagātāki. Un kāpēc? Sievai iepaticies. Ja viņai nepatiktu tas lops, tad jau nekā, tad būtu jāturas tik pie vistām un zosīm, bet šai iepatikās kaziņas, jo tās izglāba mūsu meitu.

Lote. Kā –izglāba?

Vilis. Šī pati vecā Kate arī izglāba. Nu jau mēs kazām vairs vārdus nedodam, šī vienīgā tika pie tāda goda. Kad manai jaunākajai, Martiņai, bija kādi trīs gadi, sākās šausmīga alerģija, izstaigājām pie dakteriem, analīzes, vēl nez kas – kaut vai nosit, nevarēja saprast, kas par vainu! Mums mājās govs un visi bērni tak dzer to pienu atvilkdamies, bet jaunākajai, izrādās, alerģija. Tad viens teica, dodiet kazas pienu, varbūt, ka līdz. Un tiešām - kā no miroņiem uzcēlām! Tad nu sieva šo mūsu Kati, kaut tā jau veca un pienu vairs nedod, tur godā kā tādu ķēniņieni. Lai dzīvo un nosprāgst no vecuma, tā tas ir nolemts.

Lote. Bet trīsdesmit... tas taču šausmīgi daudz!

Vilis. Cik nu daudz, citiem kaziniekiem ir vairāk par simtu! Nu jau tas mums arī veidojas par biznesu. Kazas piens, siers, jogurts... Ja tik būtu ņēmēji! Latvieši jau čakli strādātāji, bet ar biznesa ķērienu – retais. Es jau arī kuļos kā pa nātrēm. Bet tas piens, tas ir īsts brīnums, kad es jums saku! Lopiņš nav kaprīzs, noēd krūmus un pat latvāņus.

Miks. Tiešām? Tad taču vajadzēja kazas palaist tajās latvāņu audzēs, ar kurām nevar tikt galā!

Vilis. Nav tik vienkārši. No latvāņiem vien paēdis nebūsi, bet, kā piedevu vai lai būtu daudzveidīgāk, to var. Es jums saku, bērniņi – ja katram latvietim būtu divas kazas un piecas bišu saimes, visi dzīvotu līdz simtu gadiem!

Lote. Man negaršo ne kazas piens, ne medus.

Vilis. Jauna tu esi un dumja, atvaino, meitiņ. Ja no bērnības būtu radināta, runātu citu valodu. Kazas piens ir cilvēces glābējs, tas nu ir skaidrs kā diena!

Lote. (iespiedzas) Viņa man pieskārās ar purnu!

Vilis. (smejas) Viņa ir veca, bet ziņkārīga, es taču teicu! Kāpsiet laukā pie Lāčiem? Tad ieejiet veikalā, tur mans siers arī stāv. Pagaršojiet, divi gadi kā likums pienāks mūžiņam klāt!

Miks. Paldies! Ejam, Lote, laiks sākt kazas piena diētu!

Lote. Nu, var jau pagaršot vienreiz...

Miks. Nodzīvosim abi līdz simts gadiem dziedādami! Paldies! Uz redzēšanos!

Vilis. Laimīgu ceļu tālāk!

Beigas.

17.”No bērēm”

Lote un Mikus.

Dzidra, ap 50

Māte, ap 75

Mašīna apstājas.

Dzidra. Uz kurieni aizvest?

Lote. Labdien! Paldies, ka apstājāties, vai braucat līdz Saldum?

Dzidra. Līdz Anneniekiem. Tālāk tiksiet ātri, tur mašīnu daudz.

Lote. Paldies! (Miks un Lote iesēžas mašīnā) Labdien.

Dzidra. Mammai bēdas, viņa negribēs runāt...

Māte. Es, vai?

Dzidra. Kurš tad cits te sēž tā, it kā pasaules gals būtu klāt? Jau tā visa tā braukšana un naudas tērēšana, kaut kāds absurds! Vai jūs esat studenti?

Lote. Jā! Braucam atpakaļ uz Liepāju...

Dzidra. Malači bērni! Studē, braukā šurp un turp, iztiek, kā var, to es saprotu! Ne kā mūsu Mārcis: uz veikalu – ar mašīnu, uz stadionu – ar mašīnu! Izlaiduši esam to puiku kā tādu teļu! Tu arī, mammu!

Māte. Es?

Dzidra. Jā, jā, tu! Kurš viņam dod naudu pa slepeno? Es taču zinu! Viņam strādāt jāiet, nevis jādiņģē nauda no vecmammas. Un šodien, kad bija jābrauc uz tām bērēm, tad viņš nevar! Redziet, aizņemts! Es varu? Man bija no darba speciāli jāatprasās, lai brauktu uz tiem kapiem, kaut kas neiedomājams! Un, ko tik cilvēki neizdomā, lai izspiestu naudu! Kādēļ mēs nevarējām nobērēt Riču turpat pie mājas? Kāda vaina? Būtu varējusi iet un sērot pie viņa kapa kaut katru dienu! Bet tagad? Tērēsi naudu autobusam.

Māte. Mārcītis aizvedīs.

Dzidra. Kā tad, Mārcītis tevi vedīs, jāsmejas!

Māte. Tad braukšu tāpat kā, re, kur studentiņi, ar stopēšanu.

Dzidra. Izbeidz, mammu! Tu mūs kaunā iegrūdīsi visa pagasta priekšā!

Māte. Nākamreiz aizvedīšu vēl pēdējos miķelīšus, tos vīnsarkanos... Vajadzētu arī kādu krustiņu uzlikt...

Dzidra. Mammu, attopies, viņš taču nav kristīts!

Māte. Uz baznīcu nāca man līdzi... sēdēja laukā un gaidīja. Pie veikala tāpat. Nekad netrokšņoja, bija paklausīgs... Varbūt Elmārs var to krustiņu uztaisīt? Nevajag jau neko lielu, tikai lai vārdi ir virsū...Ričs. Gaišā piemiņā. Alise un Visvaldis.

Dzidra. Mamma, tu esi pavisam traka? Tur tak Ričs ir apglabāts, ne jau Alise un Visvaldis!

Māte. Es zinu, meitiņ. Bet tavam tēvam jau kapavietas nav. Viņš bija jūrnieks, jūrā arī palika... Bet nu man būs, kur aiziet, pasēdēt, parunāties. Ričiņš bija pēdējais, kas mums abiem bija...

Dzidra. Mammu!

Māte. Zinu jau zinu. Bet ar bērniem ir citādi. Jūs esat izauguši, katram sava dzīve, bet es vairāk čubinos pa pagātni. Un man vajag kapiņus, meitiņ, kaut arī tā būtu dzīvnieku kapsēta.

Lote. Vai tad Ričs nav cilvēks?

Dzidra. Ričs bija mūsu suns, vecs kā pati pasaule, tētis viņu atveda kā kucēnu... Šodien apglabājām.

Lote. Ai, cik žēl...

Māte. Nu jau viss labi, nu ir mums vietiņa kapos un es varēšu atbraukt, kā visi cilvēki... Mirušo piemiņas dienā, kapusvētkos... Citādi – kas tā par dzīvi, mūsu ģimenei nav kapiņu, nav kur aiziet! Mani vecāki nomira Sibīrijā, Visvaldis bija bērnunama bērns, citu radu nav... Un, ja Mārcītis nevarēs atvest, atbraukšu ar stopēšanu, re, kā jaunieši, vai nu neapturēs kāds.

Dzidra. Ak debess! Tad jau jāiebrauc veikalā, jo mājās gribēsi arī bēru mielastu?

Māte. Kā citādi? Iedzersim kafiju ar putukrējumu, katrs pa glāzītei vīna... vakar kliņģeri jau nopirku, varbūt vēl tikai kādu rosolīti varētu uzmeistarot. Iedegsim svecīti, pasēdēsim, atcerēsimies, kāds bija tas mūsu Ričiņš...

Beigas.

18. „Stiliņš”

Lote

Miks

Maija, ap 30 gadi

Arnis, ap 30 gadi

Lote un Miks ceļmalā. Retu garāmbraucošu mašīnu troksnis. Kaut kur laukā strādā traktors, dzirdams, kā dzied gailis.

Lote. Kur tev jāsteidzas? Viena mašīna pēc otras, tā jau nav nekāda ceļošana. Vajag arī pārtraukumu, vai ne?

Miks. Tev vienkārši bail no svešiem šoferiem...

Lote. Nekas tamlīdzīgs...

(strauji bremzē mašīna. Atsprāgst durvis. No tās izlec Maija.)

Arnis. (šoferis) Maija, izbeidz! Beidz! Sēdies iekšā, beidz ākstīties!

Maija. Ākstīties? Jā, zini, man pēkšņi uznāca tāds untums – paākstīties! Re, stopētāji! Ei, vai jūs esat stopētāji?

Miks. Jā...

Maija. Lieliski! Es arī stopēšu! Gabals nenokritīs, toties savus nervus saglabāšu. Brauc prom!

Arnis. (izkāpj) Velns parāvis, tas ir vienkārši stulbums, nu cik var... Kad tu vienreiz sapratīsi...

Maija. Ziniet, ko viņš tagad teiks? To pašu, ko vienmēr – darba attiecības. Bet es ienīstu šīs „darba attiecības”! Ienīstu! Līdz šim es, protams, kā tāda kaujama aita paklausīgi klausījos un ticēju. Kā nu ne! Darbs pirmajā vietā! Mums taču vajadzīga nauda – mājai, mašīnai, lauku mājai, ceļojumiem. Dievs nedod, atpalikt tēriņos no tava drauga Kārļa vai Zigurda! Bet man nospļauties, tu saproti? No-spļau-ties! Man vienalga, ko viņi domā, ko kladzina tās viņu sievas un smejas viņu bērni! Nē... es atvainojos! Nav vienalga! Kad viņi uz mani tā žēlīgi skatās... jā, jauka, glīta, bet... tik naiva! Visam tic! Visu pieņem par tīru patiesību! Pie velna! Neko man nevajag! Dodies uz darbu, uzturi savas darba attiecības, es pārceļos pie mammas.

Arnis. Maija, tu esi jukusi. Nekā tāda tur nav.

Maija. Tiešām?

Arnis. Tad taču es nedotu tev savu telefonu, neļautu ieskatīties e-pastos, es taču neesmu tāds idiots!

Maija. Protams, ka nē! Tu esi pati uzticamība, pats godīguma iemiesojums! Tu visu vari paskaidrot, velns par stenderi!

Arnis. Protams, ka varu. Jā, viņa koķetē, es to nenoliedzu, bet mums darbā ir tāds stils... visi viens par otru ķiķina, āzē, nes cauri... Tāds stils! Nu, skuķi kādreiz šauj pāri strīpai un Sanita ir tāda. Šauj pāri strīpai. Nav precējusies, grib čali, tad nu šauj savas bultas uz visām pusēm, neskatoties, ir precējies vai nav. Paklau, tu viņu redzēji. Redzēji?

Maija. Protams, ka redzēju. Meitene zina, ko grib.

Arnis. Tieši tā. Salasījusies žurnālus un triecas uz priekšu bez aizturēm. Viņai tāds stils, pie visiem mūsu čaļiem izmēģina savus paņēmienus. Tagad mana kārta. „Tev ir smuks dupsītis” – vai tev liekas, ka tādu īsziņu jāņem nopietni?

Maija. Bet tu viņai atbildēji: „Saulīt...” un „Kaķīt...”un k ā tur vēl...

Arnis. Vai tālāk arī tu lasi? „Saulīt, iesniegums jānosūta šodien līdz trijiem”, „Kaķīt, trūkst projekta 5. lapas, lūdzu, ieliec.” Velns parāvis, Maija, tāds ir tas stils un, ja es gribu tur strādāt, es to pieņemu, man tas kaulus nelauž.

Maija. Un tā bučošanās un grābstīšanās? Tas arī pieder pie stila?

Arnis Tagad visi apskaujas un bučojas, tas nenozīmē pilnīgi neko!

Maija. Dīvaini, mēs darbā gan ne apskaujamies, ne bučojamies, vienkārši pasakām viens otram „Labrīt” vai „Čau!” Es gan gribētu redzēt, ko tu teiktu, ja mans priekšnieks Kronbergs mani apskautu, bučotu, sauktu par „Kaķīti” vai, nedod dievs, aicinātu sev līdzi divu dienu braucienā ar nakšņošanu viesu namā...

Arnis. Es viņu pataisītu zilu.

Maija. Jauki. Nākamreiz es kraušu tavai Sanitiņai, lai zina, ko ēdusi.

Arnis. Labi.

Maija. Ko?

Arnis. Labi, esmu ar mieru. Sadod viņai. Uztaisi zilu aci. Arī man tas ir pieriebies, bet es taču nevaru viņai gāzt pa muti. Viss tas stiliņš ir tik salds un lipīgs, ka vemt gribās. Bet ko es varu darīt? Viņa ir lielā šefa meita, ielikta pie mums strādāt un neviens nevar neko iebilst. Viņa vienkārši dara, ko grib. Ja tu viņai sadotu, mēs visi būtu glābti. Nu, sarunāts?

Maija. Tu... tu to nopietni?

Arnis. Piektdien firmai divdesmit gadu jubileja, būs lielais rauts Kaļķu vārtos, visi aicināti ar sievām. Bet viņai patīk gramstīties tieši sievu klātbūtnē, pati esi redzējusi. Tas viņai uzdzen adrenalīnu, saproti? Nu? Paskandalēsi? Ja satrakosies kāda no sievām, tad tā lieta varētu mainīties. Šefs jau nav muļķis, sapratīs.

Maija. Tu patiešām... nopietni?

Arnis. Simtprocentīgi! No tevis, protams, neviens neko tādu negaidīs, tu parasti esi klusa, bet – klusie ūdeņi ir tie dziļākie. Nu, esi ar mieru? Saki – jā!

Maija. (iesmejas) Protams, ka jā! Bet tu nedrīksti viņu provocēt... (iet uz mašīnu, abi sēžas mašīnā, runā paceļam, līdz aizcērtas durvis un mašīna aizbrauc.) Tev jāizturas tāpat kā vienmēr...

Arnis. Protams, es vispār nevienam neko neteikšu, lai tas viss izskatās spontāni... tad tu redzēsi, kā viss mainīsies...veči bučos tev rokas pateicībā...

(Mašīna aizbrauc.)

Lote. (sauc pakaļ) Ei, bet mēs? Ei! Aizbrauca...

Miks. Mēs jau viņus nenostopējām. Lai brauc.

Beigas.

19. „Sieviete pie stūres”

Lote un Miks ceļmalā. Sieviete – ap 30

Lote. Cel, cel roku, mums jātiek uz priekšu līdz tumsai!

Miks. Ceļu, ceļu...

Lote. Pagories tu arī, sievietēm tas patīk...

Miks. Ej tu...

(Apstājas mašīna. Sieviete pie stūres.)

Sieviete. Ai, es apstājos! Kā iznāca, vai pareizi? Domāju, tagad jādara viss kā pienākas. Jums uz kurieni?

Miks. Līdz Liepājai.

Sieviete. Burvīgi! Liepāja man būs pārbaudījums. Sēdieties! Vai jūs esat autovadītāji? Mākat braukt?

Miks. Es māku, tikai tiesību vēl nav.

Sieviete. Nekas, galvenais, ka mākat. Saprotiet... tikai nebaidieties, es šodien pirmo reizi... Nē, ne gluži pirmo, protams... Ai! Vajadzēja ieslēgt pagrieziena rādītāju pirms braukšanas sākuma... Es zinu! Tikai aizmirstas! Nupat dabūju tiesības... Veselu gadu nomocījos, tīrās šausmas... Viens eksāmens, tad otrs, teorētisko noliku vienu ar sesto reizi, otru – ar trešo. Nu nelien man galvā tie noteikumi, es vispār eksāmenos esmu pilnīgi stīva, vēl no skolas atceros. Ziniet, kad uz tevi skatās un gaida... būs pareizi vai nē. Drausmīgi... Ko viņi tā mirkšķina? Es zinu! Tas nozīmē, ka brīdina, vai ne? Priekšā laikam policija...Bet man viss ir kārtībā!

Miks. Jums nav ieslēgti uguņi.

Sieviete. Jā? Kur? Paga, kur te man bija...

Miks. Nē, nē, skatieties uz ceļu, es pameklēšu...

Sieviete. Re, šī poga! Tā ir īstā!

Miks. Tas ir avārijas signāls... Redziet, šis jāpaceļ uz augšu. Jā, kārtībā! Te jums uz paneļa parādās zaļš lukturītis, tas nozīmē, ka uguņi ieslēgti.

Sieviete. Vai, jā! Nemaz nebiju ievērojusi, bet tas ir tik ērti! Uguņi ieslēgti! Ak Dievs, nāk smagais... Man vienmēr liekas, ka viņi tā triecas, ka tūlīt uztrieksies man virsū, es burtiski nevaru novērst acis... (Lote klusu iespiedzas) Ai, paldies! Jā, vajadzēja drusku pa labi... Bet man tā patīk braukt, ja jūs zinātu! Esmu pilnīgi sajūsmā! Nekā man nav, bet ir mašīna! Tagad visi ceļi vaļā, esmu brīva kā putns! Tā bija apnicis čīkstēt, lai mani aizved te uz mežu, te pie māsas uz Grobiņu, te pie tantes uz Skrundu... Tagad es pati vedīšu – māsu uz Rīgu vai tanti pie daktera vai kaimiņieni uz dārziņu, ziniet, tik daudz visādu braukšanu, tīrā laime! Un vienmēr ņemšu stopētājus, vienmēr!

Miks. Jūs braucat mazliet par ātru, te ir apdzīvota vieta.

Sieviete. Jā? Vai tad bija zīme? Kāda apdzīvota vieta?

Miks. Zilā zīme ar skaitli 70 un tas nozīmē – ne ātrāk par 70.

Sieviete. Jā, taisnība. Tās zīmes es gan vēl lāga neredzu, bet tas jau ar laiku, vai ne? Man teica, ka jāpaiet pus gadam, tad viss ieies sliedēs. Bet tas pus gads taču jānob