1

Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskola ,, Darbs ar RMDV 2. kursu

izglītojamajiem latviešu valodas stundās - publiskās runas un uzstāšanās prasmju apguve.” Metodiskā izstrāde. (6 stundas)

Vita Borisa

2019

2

SATURS

Ievads………………………………………………….1

1.Runa saziņā………………………………………...6

1.1.Runa kā process…………………………………...6 1.2.Publiskā runa………………………………………8

2. Balss izteiksmes līdzekļi runā……………………11

3. Runas procesa komponenti un tās vērtēšanas

kritēriji……………………………………………….12

Nobeigums…………………………………………...27 Informācijas avotu bibliogrāfija..................................28

3

IEVADS

Valoda ir viens no būtiskākajiem personības vērtēšanas

kritērijiem sabiedrībā. Pēc cilvēka runas var spriest par viņa izglītības

līmeni un ne tikai. Ir novērots, ka dzīvē lielākus panākumus parasti

gūst cilvēki, kuri ir ne tikai kādā noteiktā jomā uzkrājuši zināšanas,

bet arī spēj sevi veiksmīgi realizēt saziņā - adekvāti izsakoties. Māku

prasmīgi runāt un veiksmīgi kontaktēties nodrošina valodas, runas un

saskarsmes prasmes, kā arī spēja pielietot šīs prasmes visdažādākajās

dzīves situācijās. Prasme izjust saskarsmes partnera pozīciju. Tāpēc

publiskā runa un prasme veiksmīgi uzstāties auditorijas priekšā ir

viena no tām jomām, kuras svarīgi apgūt vidusskolas laikā.

Šīs izstrādes mērķis ir aktualizēt retorikas pamatzināšanu

apguvi un runas prasmju attīstīšanu darbā ar RDMV 2. kursu

audzēkņiem, atkārtojot publiskās runas veidošanas principus un

apgūstot prasmi tos lietot ikdienā. Varam pieņemt, ka RMDV 2.kursa

mācību saturs apmēram atbilst 11. klases mācību saturam

vispārizglītojošajā vidusskolā. Tāpēc darbā tiek izmantota mācību

grāmata ,,Latviešu valoda 11. klasei”1.Grāmatā paredzētās nodaļas

1 Latviešu valoda 11. Klasei/Urbanoviča I., Šūpola R.,Vanaga A.- Rīga: Zvaigzne

ABC, 2011. – 168 lpp.

4

,,Valoda un ietekmēšana” (10 st.) ietvaros nodaļu ,,Runas māksla” un

,,Publiskā runa” apguvei paredzētas 6 mācību stundas.

Metodiskās izstrādes mērķis: atkārtot publiskās runas veidošanas principus un iemācīties tos prasmīgi lietot.

Uzdevumi:

1) pārrunāt publiskās runas veidošanas principus, tās uzbūvi;

2) pārrunāt vērtēšanas kritērijus un prasības;

3) izmantot interneta u.c. resursus, veidojot savas publiskās

runas tematiku;

4) uzstāties ar publisko runu [ieteicams izmantot paša sagatavotu

prezentāciju (vizualizācija)];

5) uzdot jautājumus saviem grupas biedriem par dzirdēto

(atgriezeniskā saite).

Paredzamais rezultāts:

1) ir izpratne par retorikas pamatiem;

2) zina publiskās runas pamatprincipus, prot tos izmantot;

3) vērtē savu un cita publisko runu – saturu, izmantotos valodas

izteiksmes līdzekļus, tās atbilstību saziņas situācijai;

4) viegluma, pārliecības, komforta, miera sajūta publiskas

uzstāšanās laikā;

5

5) uztver publisko runu kā savu uzskatu un attieksmju

atspoguļotāju;

6) apzinās, ka ortogrāfijas un ortoēpijas normu ievērošana rada

priekšstatu par augstu cilvēka izglītības un inteliģences

līmeni;

7) galveno esošo mīnusu novēršana: vārdi- parazīti, žesti-

parazīti, monotonums, kontakta trūkums ar klausītājiem utt.;

8) apzinās, ka valoda ir sabiedrības ietekmēšanas un cilvēka

uzskatu paušanas līdzeklis;

9) ievēro etiķeti publiskās saziņas situācijās;

10) skaidra apziņa: kā stāvēt, kā žestikulēt, kā skatīties zālē, kā

sagatavot savu balss aparātu, kā pārvietoties pa auditoriju, kā

iekvēlināt, iedvesmot klausītājus, kā atbildēt uz jautājumiem

no zāles…

11) apzinās publiskās runas iemaņu nozīmi mūsdienu sabiedrībā.

Laikā, kad skolās par prioritāti diemžēl vairs netiek uzskatīta

vispusīgas un harmoniskas personības audzināšana, gluži dabiski,

mazāk uzmanības tiek veltīts arī runas prasmei. Šobrīd skolu mācību

darbā nesamērīgi lielu īpatsvaru ieņem klausīšanās, vērošana, dažāda

veida darba lapu un testu pildīšana, mazāk laika atstājot audzēkņu

pašizteiksmei runā.

6

1.RUNA SAZIŅĀ

Mēdz teikt, ka tas, kurš māk skaisti runāt, spēj valdīt pār

cilvēku sirdīm un ausīm. Tāpat kā senie filozofi, arī mūsdienu

zinātnieki ir nonākuši pie slēdziena, ka oratora runas prasme, viņa

ārējais izskats kombinācijā ar noteiktām emocijām, spēj būtiski

ietekmēt uzrunātos cilvēkus. Runas prasme kā vārdiskās saziņas

sastāvdaļa cauri gadu simteņiem nav zaudējusi savu aktualitāti un

nozīmīgumu.

Taisnību sakot, lielākajai daļai mūsu skolas jauniešu jau

doma, ka viņiem būs jāuzstājas klausītāju priekšā, šķiet biedējoša.

Taču ir vairāki visnotaļ būtiski iemesli, kāpēc būtu jāvar pārvarēt

bailes no uzstāšanās un jāiemācās uzstāties publiski. Prasme runāt

auditorijas priekšā ir nepieciešama daudzu profesiju pārstāvjiem:

žurnālistiem, sabiedrisko attiecību speciālistiem, tirdzniecības

pārstāvjiem un dažāda līmeņa vadītājiem, tāpat arī pašnodarbinātām

personām, kuras vēlas uzsākt savu biznesu.

1.1.Runa kā process

Runa ir valodas mutvārdu forma. Tā ir cilvēkiem raksturīga

specifiska darbība, kas nodrošina savstarpējos sakarus. Valoda

izveidojusies gadu tūkstošu gaitā. Runa un valoda spēj attīstīties tikai

cilvēku sabiedrībā, turklāt tikai noteiktā bērna attīstības posmā.

7

Runas aparātu veido balsene un rezonatoru sistēma - deguna

blakusdobumi apvienojumā ar mutes un deguna dobumiem. Vibrējot

balss saitēm, rodas skaņas. Patskaņus veido balss saišu vibrācija.

Līdzskaņi rodas mutes un deguna dobumos.

Skaņu veidošanā iesaistīto muskuļu saskaņotu darbību

nodrošina ietekmes no vairākām cilvēka galvas smadzeņu daļām.

Galvenais runas motoriskais centrs atrodas galvas smadzeņu lielo

pusložu garozā, turklāt t.s. dominējošā puslodē : labročiem - kreisajā,

bet kreiļiem - labajā smadzeņu pusē.

Cilvēks informācijas iegūšanai izmanto divas signālsistēmas.

Pirmā signālsistēma izveidojusies gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem, to

veido vides radīto tiešo kairinājumu sajūtu analīze un sintēze.

Otrā daudz sarežģītākā signālsistēma ir saistīta ar runu un

valodu. Interesanti, ka dzirdētie vai lasītie vārdi cilvēkā parasti

izraisa tādu pašu nosacījuma reakciju kā pats kairinājuma avots. Ne

velti krievu zinātnieks I. Pavlovs norādījis, ka vārdi ir signālu

signāli. Augstākajā cilvēciskajā domāšanā vārdi dod iespēju

abstrahēties no konkrētajiem priekšmetiem un norisēm, veidojot

vispārinājumus, kas izpaužas jēdzienos. Tāpēc varam teikt, ka katra

cilvēka runā labi atspoguļojas viņa domāšanas process, atklājas

domāšanas īpatnības, ikviens cilvēks, būdams apveltīts ar prātu,

jūtām un gribu, runas procesā veicina vai kavē savas runas ieceres

8

īstenošanos. Prasmīgs runātājs valodas, skaņu vai citu signālu veidā

vienlaikus gan noraida informāciju, gan atgriezeniskās saiknes veidā

arī uztver vērtējumu par savu ietekmi uz klausītājiem, atbilstoši

saņemtajai informācijai viņš tad arī koriģē savu runu.

Zinātnieku veiktie teorētiskie pētījumi mūsdienās ļauj secināt,

ka mācība par runas prasmi saglabā savu senatnē izstrādāto kanonu

pamatiezīmes, vienlaikus iegūstot arī daudz jaunu, šodienīgu

akcentu. Ja vēl nesen runas prasme tika saistīta ar monoloģisku

oratora uzstāšanos, tad mūsdienās tā vairāk ir virzīta un orientēta uz

saziņas dialoģisko kultūru. Retorikas ietekmju zona ir plaša – no dziļi

personiskām līdz sabiedriski nozīmīgām situācijām. Retorika ir

zinātne, oratoriskā māksla - tā ir māksla. Tāpēc pats par sevi

saprotams, ka runas prasmju attīstīšanu nevar nodrošināt tikai ar

vienas mācību grāmatas izlasīšanu, vai nedaudzu skolas mācību

stundu ietvaros.

1.2.Publiskā runa

Publiskās runas mākslas jeb retorikas vēsture latviešu valodā

nav ļoti sena. Par šīs jomas aizsācēju varbūt nosacīti varētu uzskatīt

no hernhūtiešu aprindām nākušo 18. gadu simteņa audēju un laicīgo

dzeju autoru Ķikuļu Jēkabu, kurš runas vēsturē sevi pieteicis ar

kaligrāfiski noformētiem lūgumrakstiem. Plašāk pazīstami, taču

9

diezgan komiski runas mākslas kopēji attēloti brāļu Kaudzīšu

,,Mērnieku laikos” - Prātnieks un Pietuka Krustiņš. Arī frāze: ,,Runas

vīriem spēks mutē,” rodama šajā romānā.

Protams, ka vispirms katrs cilvēks apgūst ikdienas runas

prasmi, tikai pēc tam publiskās runas iemaņas.

Publiskā runa ir klausītāju ietekmēšanas līdzeklis. Arī atbilde

mācību stundā un piedalīšanās diskusijā vai mākslinieciskajā

pašdarbībā nav iespējama bez publiskās runas pamatu prasmes.

Katrai publiskajai runai ir jāgatavojas. Vispirms jāizdomā, ko

runātājs grib pateikt, kā viņš pats izprot problēmu, tā jāizanalizē, pēc

tam jāuzraksta. Jādomā par detaļām, kā panākt psiholoģiski lielāko

iedarbīgumu. Nozīmīgai publiskai runai ir nepieciešams plāns, pēc

tam izstrādā konspektu. Tas ir pirmais solis. Vēlams šo runu iedot

cilvēkam, kuram runātājs uzticas un kurš varētu to rediģēt, proti, -

izdarīt to nežēlīgi, svītrojot lieko, dažreiz pat smejoties par uzrakstīto.

Tad runa atkal jāslīpē jau otrajā redakcijā. Nevajag baidīties, ka tā

kļuvusi ļoti vienkārša, patiesībā tas rāda, ka teksts ticis pamatīgi

apstrādāts. Publiskā runa ir pakļauta visiem zināmajiem tekstveides

nosacījumiem. Uzstājoties doma izsakāma ne tikai atsevišķos

teikumos, bet teikumu kopās, kuru uzbūvei jāatbilst teksta veidošanas

likumībām. Sarežģītu runu uzrakstīt nav grūti, bet liela meistarība -

10

sacerēt vienkāršu, saturīgu uzstāšanos, kas cilvēkiem ietu pie sirds.

Lai runa neskanētu samāksloti, no galvas tā jāmācās nav.

Publiskā runa ir visciešākā veidā saistīta ar runas mākslas pamatlikumiem. Labas publiskās runas iezīmes:

1) mērķtiecība (skaidrība, ko grib pateikt, ko ar runu vēlas panākt);

2) dzirdamība (precīza valodas skaņu izruna un pietiekams skaļums);

3) atbilstība literārajai valodai (domu izteikšana visiem saprotamā pieņemamā veidā);

4) saprotamība (runātāja kompetence, klausītāju īpašību ievērošana);

5) interesantums (izteiksmīgas runas pamatu ievērošana, labs humors).

Publiskā runā iespējams izmantot ne tikai stāstījuma teikumus

vien, bet arī citus teikumu veidus. Ar jautājuma teikumiem iespējams

saasināt klausītāju uzmanību. Rosinājuma teikumos ir izteikta

vēlēšanās pievērst klausītājus saviem uzskatiem, ietekmēt vai

pārliecināt.

11

2. BALSS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI RUNĀ

Uzstājoties vienmēr ir svarīgi, lai izruna būtu skaidra un

pareiza. Runas mākslas pamatviela ir valoda, ko cilvēks izveido ar

saviem runas orgāniem no balss skaņām, sarindojot tās vārdos, turklāt

tas prasa arī tehnisku veiklību. Cilvēka balss akustisko struktūru

raksturo skaļums,

augstums, tembrs, spēks un rezonanse. Līdz ar to balss

pilnveidošanas pamatā ir ķermeņa un balss aparāta vienota darbība.

Nepieciešams mērķtiecīgi vingrināt un attīstīt elpošanas, artikulācijas,

ķermeņa motorikas, dzirdes, redzes un citu sajūtu konsolidāciju. Arī

domāšana, jūtas un griba ir vienoti. Jāatceras, ka ietekmīgu runu

raksturo ne tikai runātāja intelektuālas iespējas, bet arī griba

pārliecināt, kas klausītājiem ļauj uztvert un saprast pausto.

Diemžēl skolā lielākā daļa audzēkņu aizvien vēl neapzinās

skaņas veidošanās nozīmīgumu. Vērojama arī diezgan inerta

attieksme pret runas procesu, pēc principa: “kurš gan no mums nemāk

runāt?”

Līdz šim ir publicēts gaužām maz pētījumu, kas skaidrotu

runas procesu, pamatojoties uz jaunākajiem zinātniskajiem

pētījumiem vai sasaistītu tos ar pedagoģisko praksi.

12

3. RUNAS PROCESA KOMPONENTI UN TĀS

VĒRTĒŠANAS KRITĒRIJI

Sengrieķu retorikas iedibinātājs S. Aristotelis jau 330. gadā

p.m.ē. darbā “Retorika” runas procesu iedala trīs komponentos:

1) orators – persona, kas runā;

2) runa – kuru šī persona izpilda;

3) klausītājs – persona, kura šo runu uztver.

Analizējot runas procesu, kā vadošais komponents akcentējas

runātājs, bet kā vadāmais – klausītājs. Taču mūsdienu skatījumā

persona, kura stājas šādās attiecībās, tiek aplūkota nevis vienkārši kā

“runājošs objekts”, bet gan kā personība – sarežģīts fizioloģisko,

fizisko un psihisko faktoru kopums, kas ietekmē pašu runu.

Saņemot uzdevumu, - izveidot publisku uzstāšanos par kādu

sev svarīgu tēmu, jaunieši tiek iepazīstināti arī ar publiskās runas

vērtēšanas kritērijiem, tāpēc gatavošanās procesā skolēns var sekot

līdzi, vai viņa runā ir ievēroti visi nosacījumi, kas tiks vērtēti.

13

Viens no būtiskākajiem kritērijiem ir runas saturs (3 punkti).

Uzsākot runu, runātājam jāformulē temats tā, lai varētu

piesaistīt klausītāju uzmanību. Jāievēro arī temata formulēšanas

nosacījumi. Ja temata vietā runātājs formulē tēmu („Pastāstīšu par

...”), tad par temata formulējumu punktu nesaņem, jo nav ievēroti

noteikumi un temata vietā formulēta tēma. Divus punktus var saņemt

par izvēlētā temata pamatojumu, aktualitāti.

Tam jābūt pārliecinošam, lai klausītājiem rastos pārliecība, ka

dzirdēs par runātājam aktuālu problēmu. Ja temata izvēli pamato ar

frāzi, ka „man tas patīk”, vairāk par vienu punktu skolēns nevar

saņemt. Runas laikā nedrīkst novērsties no temata, tāpēc ir būtiski

ievērot, lai saturs atbilstu tematam.

14

Uzstāšanās laikā vērtē runas uzbūvi (3 punkti).

Atsevišķi tiek vērtēts katrs runas posms. Par ievadu var

saņemt vienu punktu, ja tas ir īss, klausītāju uzmanību piesaistošs, ja

pāris teikumos pieteikta problēma. Iztirzājuma daļā, lai saņemtu divus

punktus, skolēnam loģiskā secībā ar argumentiem jāatklāj problēma.

Runas laikā skolēns nedrīkst haotiski nosaukt faktus un tos

argumentēt. Šādā situācijā skolēns nesaņem nevienu punktu.

Pamatojumam jāseko uzreiz pēc fakta minēšanas. Par nobeigumu

skolēns var saņemt vienu punktu, ja dažos teikumos izteikts

secinājums par tematā pieteikto problēmu.

Viens no mācību valodas uzdevumiem ir apgūt māku

mērķtiecīgi lietot valodas līdzekļus, izmantot saziņā valodas

funkcionālos un emocionāli ekspresīvos stilus, saskatīt valodas

stilistiskās un tēlainās izteiksmes līdzekļu nozīmi tekstā. Šīs apgūtās

prasmes skolēns var demonstrēt runas laikā un saņemt 3 punktus par

valodas bagātību. Par valodas bagātību liecina vārdu krājums,

izmantotās leksikas daudzveidība, sinonīmu, salīdzinājumu, vārdu ar

pārnesto nozīmi, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu, frazeoloģismu

lietošana.

Runā skolēnam brīvi vajadzētu lietot gan pēc uzbūves, gan

izteikuma mērķa daudzveidīgus teikumus. Ja teikumi ir vienveidīgi,

15

nepareizi konstruēti, tad punktu nesaņem. Runas laikā skolēnam

jāievēro valodas kultūras normas.

Lai klausītāji uztvertu runā pausto domu, būtisks faktors ir

runātāja izteikšanās veids (3 punkti).

Ja skolēns runā pārliecinoši, vārdus izrunā pietiekami skaļi un

sadzirdami, tad var saņemt 1 punktu. Taču, ja skolēna runā manāms

nedrošums, tad nesaņem punktus. Runai jābūt skaidri sadzirdamai

visiem klausītājiem. Skolēna runas vērtējumu neietekmē akcents un

runas defekti. Runai nevajadzētu būt iestudētai, bet gan brīvi

plūstošai. Ja skolēns parazītvārdus un skaņas nelieto, tad saņem vienu

punktu. Ja skolēns runā ļoti ātri („ber vārdus kā pupas”) vai, gluži

pretēji, runā ļoti lēni, ietur nepamatotas pauzes, tad par runas tempu

punktu nesaņem. Pārējos gadījumos saņem vienu punktu.

Runas saturu, runas uzbūvi, valodas bagātību un izteikšanās

veidu gan skolotājs, gan paši audzēkņi var novērtēt katra skolēna

publiskās runas laikā.

Atgriezeniskā saikne (publikas jautājumi par uzzināto). Visu

publisko runu laikā skolēni cits pret citu izturas ar cieņu. Par cieņas

izrādīšanu un ieinteresētas attieksmes paušanu skolēns var saņemt 3

punktus. Ja skolēns tikai pieklājības pēc klusi sēž un interesi par

notiekošo neizrāda, tad var saņemt vienu punktu. Savukārt, ja skolēns

16

garlaikojas vai pat izrāda necieņu, nicinājumu, tad punktu par

attieksmi nesaņem.

Lūk, dažas no audzēkņu aizpildītajām vērtēšanas lapām.

17

18

19

20

21

Pēc uzstāšanās katrs audzēknis aņem arī pašvērtējuma lapu,

kuru aizpildot, nākas izvērtēt savas veiksmes un neveiksmes. Lūk,

dažas no šīm pašvērtējuma lapām.

22

23

24

25

26

Interesants rādītājs ir paša runātāja prognoze par nopelnīto

atzīmi. Jāatzīmē, ka ne visi audzēkņi spēj objektīvi izvērtēt tieši savu

sniegumu, daudzkārt vieglāk ir vērtēt citus runātājus.

27

NOBEIGUMS

Nobeigumā gribētos akcentēt nepieciešamību mācīt publiskās

runas prasmi daudz biežāk nekā tas ikdienā mācību procesā izdodas,

pie tam darīt to it visās mācību stundās, ne tikai latviešu valodas un

literatūras nodarbībās.

Turpmākajā darbā ar jauniešiem būtu realizējama virkne

svarīgu uzdevumu un vingrinājumu: stāja publikas priekšā; mini

prezentācija ar atgriezeniskās saiknes sniegšanu; mutiskas

improvizācijas iemaņas; iemaņas ātri, spontāni, „saglabājot cieņu”,

atbildēt uz sarežģītiem jautājumiem; vingrinājumi „runājošu” un

„komunikācijas” žestu prasmē un spējā uzturēt labu acu kontaktu ar

klausītājiem. Taču pagaidām tie visi uzskatāmi par nākotnes

uzdevumiem.

Pielikumā - jauniešu veidotās mini prezentācijas (bez

labojumiem), kas izmantotas uzstāšanās laikā.

28

INFORMĀCIJAS AVOTU BIBLIOGRĀFIJA

1. Apele A. Prasme runāt publiski. Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. - 128. lpp. 2. Ceplītis L. Izteiksmīgas runas pamati. R.: LPSR ZA izd-ba, 1960.-179.lpp. 3. Geikina S. Retorikas pamati. Rīga: RaKa: 2003. - 166. lpp. 4. Hindls T. Prasme uzstāties. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000. - 152. lpp. 5. Keigels, Dž., T. Uzstāšanās māksla. Rīga: Apgāds “ATĒNA”, 2008.- 205. lpp. 6. Kramiņš E. Runas prasme saziņā. R., Biznesa augstskola Turība: 2005, -688. lpp. 7. Senās Grieķijas kultūra/ Rubenis A. - Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. – 336 lpp. 8. Urbanoviča I. Ietekmīga valoda. R.: AML/RSU – 2001, 112 lpp. https://www.uzdevumi.lv/p/latviesu-valoda/11-klase/publiska-runa-7950/re-2ffabd46-4b43-44f0-8f51-a48af5c63101

29

30