Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības …providus.lv/upload_file/Projekti/Kriminalitesibas/Valsts...Arī Eiropas Savienības pamattiesību hartas 47. panta otrā un trešā

M.iur. Sandra Kazaka

Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības (aizstāvības) tiesiskie

modeļi kriminālprocesā un to attīstības perspektīvas

M.iur. Sandra Kazaka

2

Īpašs paldies par anketu izplatīšanu un iegūto rezultātu apkopošanu Irēnai

Ņesterovai.

3

SATURS SATURS.............................................................................................................................................. 3

BIEŽĀK LIETOTIE SAĪSINĀJUMI.................................................................................................. 4

IEVADS .............................................................................................................................................. 5

1. VALSTS NODROŠINĀTĀS JURIDISKĀS PALĪDZĪBAS (AIZSTĀVĪBAS)

KRIMINĀLPROCESĀ TIESISKAIS PAMATS................................................................................ 7

1.1. Konstitucionālās garantijas un starptautisko tiesību normas, īstenojot valsts nodrošinātu

juridisko palīdzību (aizstāvību) kriminālprocesā. ........................................................................... 7

1.2. Latvijas Republikas normatīvie akti valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības (aizstāvības)

jomā. .............................................................................................................................................. 13

2. VALSTS NODROŠINĀTĀS JURIDISKĀS PALĪDZĪBAS (AIZSTĀVĪBAS) TIESISKIE

MODEĻI............................................................................................................................................ 21

2.1. Juridiskās palīdzības sniegšanas modeļi................................................................................. 22

2.1.1. Advokātu darbība pēc nozīmēšanas principa (ex officio) ............................................... 22

2.1.2. Sabiedriskā (valsts) aizstāvja birojs................................................................................. 24

2.1.3. Līgumu sistēma ............................................................................................................... 29

2.1.4. JUDICARE sistēma......................................................................................................... 29

2.1.5. Sistēma PRO BONO ....................................................................................................... 30

2.1.6. Juridiskās klīnikas ........................................................................................................... 30

2.2. Modeļu piemērošanas nosacījumi .......................................................................................... 32

3. VALSTS NODROŠINĀTĀS AIZSTĀVĪBAS KRIMINĀLPROCESĀ SNIEGŠANAS

PROCEDŪRA................................................................................................................................... 34

4

BIEŽĀK LIETOTIE SAĪSINĀJUMI JPA – Juridiskās palīdzības administrācija

ECT – Eiropas Cilvēktiesību tiesa

KPL – Kriminālprocesa likums

KL – Krimināllikums

LZAP – Latvijas Zvērinātu advokātu padome

5

IEVADS

Kriminālprocess ir speciāls process, un aizstāvim kriminālprocesā ir nepieciešamas īpašas zināšanas. No vienas puses, kriminālprocesuālās normas reglamentē to likumisko veidu un kārtību, kādā konstatējami noziedzīgie nodarījumi, kādā noskaidrojamas tos izdarījušās personas, kā arī kārtību, kādā nosakāms valsts institūcijām un personām obligāti izpildāmais krimināltiesisko attiecību noregulējums, kas, ja nepieciešams, īstenojams piespiedu kārtā. No otras puses, noziedzīgu nodarījumu atklāšana, vainīgo noskaidrošana un lietu iztiesāšanas kārtība kriminālprocesuālajās normās ir reglamentēta tādējādi, lai, cik vien iespējams, garantētu gan personu, kurām ir tiesības uz aizstāvību, gan cietušo un liecinieku, gan arī pārējo personu tiesību un likumisko interešu ievērošanu.

Katram cilvēkam ir tiesības uz aizstāvību saskaņā ar savu izvēli, lai nodrošinātu savas tiesības un aizsargātu likumīgās intereses visās kriminālprocesa stadijās.

Katram cilvēkam viņa tiesību un pienākumu noskaidrošanai, kā arī, lai noteiktu viņam izvirzītās kriminālās apsūdzības pamatotību, ir tiesības uz pilnīgas līdztiesības pamata, ka viņa lietu atklāti, kā arī – ievērojot visas taisnīguma prasības, izskatītu neatkarīga un objektīva tiesa.1

Tikai visu procesa dalībnieku tiesību un pienākumu līdzsvara garantēšana nodrošina sasniegt kriminālprocesa mērķi sasniegšanu, proti, noteikt tādu kriminālprocesa – noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas, kriminālvajāšanas un krimināllietu iztiesāšanas – kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē.

Personām, kuras dzīvo attiecīgās valsts teritorijā un pakļautas tās likumiem, jānodrošina stabila un iedarbīga procedūra un mehānisms neaizkavētai un vienlīdzīgai piekļūšanai pie aizstāvja, neatkarīgi no saviem politiskajiem uzskatiem, rases, dzimuma u. tml., kā arī mantiskā stāvokļa.

Valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība ir ļoti būtisks indivīda tiesību aizsardzības nosacījums, tādēļ uz to nedrīkst raudzīties atrauti, it kā nesaistīti ar Latvijas tieslietu sistēmu. Turklāt valsts kavēšanās vai nespēja kvalitatīvi nodrošināt cilvēktiesību principu īstenošanu pilnā apjomā, piemēram, aizstāvību kriminālprocesā, met negatīvu ēnu pār Latviju, radot augsni šaubām par tās kā tiesiskas valsts pastāvēšanu.2

Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 7. pants noteic, ka par juridiskās palīdzības sniegšanu atbildīgā iestāde ir Juridiskās palīdzības administrācija (JPA). Administrācijas funkcijās ietilpst – veicināt fiziskās personas tiesības uz taisnīgu tiesas aizsardzību, nodrošinot valsts garantētu finansiālu atbalstu juridiskās palīdzības saņemšanai, kā arī apsaimniekot līdzekļus, kas paredzēti valsts nodrošinātai juridiskajai palīdzībai un valsts kompensācijām cietušajiem.

Pagaidām JPA nodrošina samaksu advokātiem, kuri juridisko palīdzību snieguši pēc procesa virzītāja uzaicinājuma, bet no 2008. gada 1. janvāra JPA saskaņā ar Kriminālprocesa likumu būs jāpanāk valsts apmaksāta aizstāvība kriminālprocesā; procesa virzītājam jāinformē JPA, ka tai

1 Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija. Pieņemta ANO Ģenerālajā Asamblejā 1948. gada 10. decembrī. http://www.humanrights.lv/doc/vispaar/vispcd.htm 2 Jansons, J. Juridiskā palīdzība un tieslietu sistēma. “Jurista Vārds”, 17.04.2007.

6

konkrēta kriminālprocesa ietvaros būs jānodrošina aizstāvis, turklāt tikai un vienīgi tāds, kurš noslēdzis līgumu ar JPA.

Patlaban nav vienotas pozīcijas par optimālāko aizstāvības nodrošināšanas mehānismu, ir neskaidrs praktiskais aizstāvja piesaistīšanas mehānisms un efektīvs sadarbības modelis starp procesa virzītājiem (policiju, prokuratūru, tiesu), aizstāvības organizatoriem (JPA) un aizstāvības īstenotājiem (advokatūru). Aktuāls ir arī jautājums par tiesību normu kolīzijām saistībā ar pētāmo jautājumu dažādos normatīvajos aktos.

Līdz ar to ir svarīgi raksturot aizstāvības nodrošināšanas procesu, apskatīt aktualitātes likumdošanā, kas attiecas uz aizstāvības nodrošināšanu mūsu valstī, kā arī izdarīt teorētiskus vispārinājumus un praktiskus secinājumus, uz kuru pamata dot praktiskas rekomendācijas un priekšlikumus aizstāvības institūta regulējuma tiesiskajai reglamentācijai.

Pētījuma mērķis – izpētīt valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības (konkrēti – aizstāvības) kriminālprocesā galvenās problēmas, kā arī izstrādāt ieteikumus par iespējamo šā aizstāvības modeļa attīstību Latvijā.

Izpēte pamatota uz starptautisko, Latvijā spēkā esošo normatīvo aktu analīzi, tiesu prakses analīzi. Papildus tam tiek analizēti statistikas dati, kā arī tiesnešu, prokuroru, zvērināto advokātu, kā arī personu, kuras saņēmušas valsts nodrošinātu aizstāvību, aptaujas rezultāti.

7

1. VALSTS NODROŠINĀTĀS JURIDISKĀS PALĪDZĪBAS (AIZSTĀVĪBAS) KRIMINĀLPROCESĀ TIESISKAIS PAMATS

1.1. Konstitucionālās garantijas un starptautisko tiesību normas, īstenojot valsts nodrošinātu juridisko palīdzību (aizstāvību) kriminālprocesā.

Tiesvedības pieejamība ir viena no būtiskākajām cilvēka tiesībām, ko garantē gan starptautiskās normas, gan Latvijas Republikas Satversme. Šī pieejamība atkarīga no daudzveidīgiem faktoriem.

Tiesību socioloģija parasti iedala šos faktorus 2 grupās – likumdošanas un sociālajos. Likumdošanas faktori ietver sevī tiesību normu stabilitāti un saprotamību, tiesiskās sistēmas efektīvu funkcionēšanu, likumdošanas ceļā nostiprinātu valsts palīdzības sistēmu sociāli neaizsargātajām iedzīvotāju grupām, utt. Otrā faktoru grupa – sociālie faktori – ietver uzticību tiesvedības sistēmai, pušu sociālo statusu, sociāli psiholoģiskos aspektus, kas veicina noteiktu personu grupu piedalīšanos tiesvedības sistēmā vai, pretēji, izslēdz tās no šīs sistēmas (piemēram, sabiedrībā valdošie aizspriedumi).3

Viens no būtiskākajiem šādas pieejamības virzieniem ir kvalificētas juridiskās palīdzības saņemšana, kas tiek garantēta ikvienam, arī personai, kurai nav iespēju apmaksāt šādu palīdzību.

Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 14(3)(d) pants4 noteic, ka ikvienam ir tiesības uz šādām minimālām garantijām, ja tiek izskatīta jebkura viņam uzrādīta kriminālapsūdzība, pamatojoties uz visu personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā:

* lai ikviens tam saprotamā valodā nekavējoties un vispusīgi tiktu informēts par uzrādītās apsūdzības raksturu un pamatu;

* lai katram būtu pietiekams laiks un iespējas sagatavot savu aizstāvību un sazināties ar paša izraudzītu aizstāvi;

* lai viņš tiktu sodīts viņam klātesot, un varētu aizstāvēt sevi pats vai ar paša izraudzīta aizstāvja starpniecību; ja viņam nav aizstāvja, lai viņam tiktu paskaidrotas šīs tiesības un iecelts aizstāvis jebkurā gadījumā, kad tas nepieciešams tiesas spriešanas interesēs, bez maksas, ja viņam nav pietiekamu līdzekļu šāda aizstāvja atalgošanai,

* u. c. garantijas.

Minētā panta formulējums no juridiskās tehnikas viedokļa norāda uz vairākiem postulātiem, t. i.:

• personas tiesības tikt informētai par iespēju saņemt kvalificētu juridisko palīdzību;

• tiesības uz aizstāvja nozīmēšanu, ja personai nav aizstāvja pēc vienošanās;

3Содействие доступу к правосудию в странах Центральной и Восточной Европы: Болгария. http://www.pili.org/ru/dmdocuments/05.pdf 4Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām. Pieņemts 1966. gada 16. decembrī. http://www.humanrights.lv/doc/vispaar/pptpakc.htm

8

• tiesības uz nozīmētā aizstāvja palīdzību, ja personai nav nepieciešamo līdzekļu tā pakalpojumu apmaksai;

• aizstāvja palīdzība šādai personai ir par velti (tas nenozīmē, ka advokāta darbs ir bez atlīdzības).

Šo starptautisko normu tālāku detalizāciju var rast ANO Pamatprincipos par advokātu lomu, kas pieņemti 1990. gadā Havanā, Kubā, ANO 8. kongresā par noziedzības novēršanu un apiešanos ar likumpārkāpējiem.5 Šiem pamatprincipiem būtu īpaši jāpievērš uzmanība advokāta kā aktīvā un ieinteresētā kriminālprocesa subjekta lomas izziņā, kā arī jāpievērš uzmanība to īstenošanai, tajā skaitā to izplatībai un iekļaušanai mūsu likumdošanā un praksē. Tomēr galvenokārt jāpievērš uzmanība tieši advokātu – aizstāvju lomai kriminālprocesā.

ANO Pamatprincipos par advokātu lomu ir atzīmēti vairāki būtiski advokāta lomas jautājumi: advokātu un juridiskās palīdzības pieejamība, speciālas garantijas kriminālprocesā, kvalifikācija un apmācība, pienākumi un atbildība, advokātu darbības garantijas, vārda un biedrošanās brīvība, advokātu profesionālās asociācijas, disciplinārā procedūra.

Pamatprincipi par advokātu lomu ir formulēti tā, lai palīdzētu dalībvalstīm sekmēt un nodrošināt pienācīgu advokātu lomu, kura jārespektē, un tie jāņem vērā valdībām nacionālajā likumdošanā un praksē, kā arī uz tiem jāvērš gan advokātu, gan tiesnešu, prokuroru, likumdošanas, izpildvaras locekļu un sabiedrības uzmanība.6

Šā akta divas nodaļas – “Advokātu pakalpojumu un juridiskās palīdzības pieejamība” un “Īpašās garantijas kriminālprocesuālajā sfērā”, nosaka šādas normas:

• Valdībām ir jānodrošina, ka tiek izveidotas iedarbīgas procedūras un mehānismi efektīvai un vienlīdzīgai advokātu pieejamības nodrošināšanai visām personām teritorijās, kuras ir pakļautas to jurisdikcijai, – bez jebkādas diskriminācijas, tādas, kuras pamatā ir rase, ādas krāsa, etniskā izcelsme, dzimums, valoda, reliģija, politiskie vai citi uzskati, nacionālā vai sociālā izcelsme, īpašums, dzimums, ekonomiskais vai cits statuss.

• Valdībām ir jānodrošina pietiekami finanšu līdzekļi un citi resursi, lai tiktu sniegta juridiskā palīdzība trūcīgajiem, bet nepieciešamības gadījumos arī citām personām, kas atrodas nelabvēlīgā stāvoklī.

• Profesionālajām advokātu asociācijām jāsadarbojas šo pakalpojumu, materiālo līdzekļu un citu resursu organizēšanā un sniegšanā.

• Valdībām un advokātu profesionālajām asociācijām jāveicina programmas, kuru mērķis ir informēt sabiedrību par tās likumīgajām tiesībām un pienākumiem, kā arī par advokātu svarīgo lomu tās pamatbrīvību aizstāvībā.

• Jāvelta īpaša uzmanība palīdzībai trūcīgajiem un personām, kas atrodas nelabvēlīgā stāvoklī, lai dotu tām iespēju aizstāvēt savas tiesības un, ja nepieciešams, vērsties pēc palīdzības pie advokātiem.

5 Basic Principles on the Role of Lawyers, adopted by the Eighth United Nations Congress on the Prevention of Crime and the Treatment of Offenders. Havana, Cuba, 27 August to 7 September 1990. 6 Apvienoto Nāciju Pamatprincipi par advokāta lomu. Tiesību akti par advokātu darbību. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2002, 8. lpp.

9

• Valstīm jāgarantē, ka jebkurai personai uzreiz pēc aresta, aizturēšanas vai apsūdzības par nozieguma izdarīšanu, jātiek informētai par savām tiesībām uz palīdzību no viņa paša izvēlēta advokāta.

• Jebkurai tādai personai, kurai nav sava advokāta, visos gadījumos, kad to prasa tiesvedības intereses, ir tiesības, ka tai tiktu piešķirts advokāts ar pieredzi un kvalifikāciju, kas atbilst apsūdzības raksturam, lai sniegtu šai personai efektīvu juridisko palīdzību. Ja šai personai nav līdzekļu advokāta pakalpojumu apmaksai, tā tiek atbrīvota no maksas, u. c.

Šis akts ir nostiprinājis vairākus svarīgus momentus: personu loka noteikšana, kurām ir tiesības uz advokāta palīdzību pēc norīkojuma, (trūcīgie un personās, kas atrodas nelabvēlīgā stāvoklī); valsts pienākums piešķirt pietiekamu finansējumu šādai palīdzībai; prasības par advokāta pēc norīkojuma nepieciešamo kvalifikāciju; procesuāla rakstura normas par advokāta pakalpojumu pieejamību un to īstenošanas garantijām.

Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā ir norāde, ka ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziegumā, ir tiesības aizstāvēt sevi pašam vai saņemt paša izraudzītu juridisku palīdzību, vai, ja trūkst līdzekļu šīs juridiskās palīdzības apmaksāšanai, saņemt to par velti, kad tas nepieciešams taisnīguma interesēs (6. panta 3.c punkts).7

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) lietā Artico pret Itāliju (1980) norāda, ka “taisnīgas tiesas intereses” prasa aizstāvības pēc nozīmējuma pietiekamu kvalitāti un iedarbīgumu. Turklāt ne mazākā mērā kā tā aizstāvība, ko nodrošina advokāts, kuru uzaicinājis pats apsūdzētais. ECT norādīja, ka juridiskās palīdzības raksturam un kvalitātei jābūt adekvātiem taisnīgas tiesas prasībām, tāpēc aizstāvība jāsniedz reāli un efektīvi, neatkarīgi no tā, vai advokātu ir uzaicinājis pats apsūdzētais, vai to ir noteicis izmeklētājs. Pretējā gadījumā tiesības uz aizstāvību tiek aizstātas ar tiesībām uz aizstāvja klātbūtni, kas nav viens un tas pats. Bet taisnīgas tiesas intereses paredz tieši tiesību uz aizstāvību nodrošināšanu. Tajā skaitā ar aizstāvja (advokāta) nozīmēšanas starpniecību – kā nepieciešamu prasību tiesību uz aizstāvību un piekļūšanas pie aizstāvja nodrošināšanu situācijā, kad paši aizdomās turētie un apsūdzētie to izdarīt nevar (jo nav līdzekļu juridiskās palīdzības apmaksai).8

Tiesa uzskata, ka tiesības uz bezmaksas juridisko palīdzību, kad to prasa taisnīgas tiesas intereses, nav alternatīva tiesībām aizstāvēt sevi pašam, bet gan neatkarīgas tiesības, kurām piemērojami objektīvi standarti. Ja attiecīgajā lietā parādās juridiskas problēmas, kas prasa zināmu profesionālas kvalifikācijas līmeni, valsts nevar prasīt, lai apsūdzētais pats risinātu šīs problēmas.

Arī Eiropas Savienības pamattiesību hartas 47. panta otrā un trešā daļa noteic, ka ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, ar likumu noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību. Juridiskā palīdzība tiek sniegta tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, ciktāl šī palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu tiesiskuma īstenošanu. 9

ECT savos spriedumos konkrētās lietās ir noteikusi šādus obligātos bezmaksas juridiskās palīdzības krimināllietās nodrošināšanas kritērijus:

7 Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Redakcija, kas saskaņā ar Konvencijas 11. protokolu stājās spēkā 1998. gada 1. novembrī. http://www.humanrights.lv/doc/regional/eckkons.htm 8 Фомин, М. А. Сторона защиты в уголовном процессе (досудебное производство). М.: изд-во «Юрлитинформ», 2004, с. 48. 9 Eiropas Savienības pamattiesību harta. http://www.mfa.gov.lv/lv/eu/konstitucionalais-ligums/ligums/2-dala/

10

1. Finansiālais kritērijs: līdzekļu nepietiekamība, lai apsūdzētais patstāvīgi segtu izmaksas par juridisko palīdzību, kura viņam ir jāpamato;

2. Tiesvedības interešu kritērijs:

• soda, kurš var tikt piemērots, nopietnība (vienā no saviem spriedumiem Tiesa norādīja, ka tur, kur pastāv draudi piemērot brīvības atņemšanu, tiesvedības intereses principā diktē nepieciešamību noteikt juridisko palīdzību)10;

• lietas juridiskā un faktiskā sarežģītība;

• apsūdzētā spēja patstāvīgi veikt savu aizstāvību.

ECT 1996. gada 10. jūnija spriedumā lietā Benham v. U.K. uzsvēra, ka ja “uz kārts ir likts jautājums par brīvības atņemšanu, tiesvedības interesēs obligāti jānodrošina aizstāvis. Potenciālais spriedums brīvības atņemšanai uz trīs mēnešiem reizē ar lietas juridisko sarežģītību ir pamats tiesībām uz bezmaksas juridisko palīdzību”.

ECT savos spriedumos ne reizi vien ir norādījusi, ka aizstāvja nozīmēšana pati par sevi nav pietiekama Konvencijas 6. panta prasību izpildei – nepieciešams reāli nodrošināt aizstāvību. ECT 2002. gada 10. oktobra spriedumā lietā Czekalla v. Portugal11 atzina valsts pozitīvo pienākumu (un tās atbildību par šā pienākuma neievērošanu) veikt nepieciešamos pasākumus, lai personai nodrošinātu reālu pieeju tiesvedībai tajā gadījumā, ja norīkotais aizstāvis pieļāvis “acīmredzamu nolaidību aizstāvības īstenošanā, kas liegusi viņa aizstāvamajam šādu pieeju”.

Personas tiesību nodrošināšana attiecībā par aizstāvību pozitīvi ietekmē tiesas spriedumu kvalitāti. Lai novērstu trūkumus tiesu darbā, kā arī sakarā ar jautājumiem, kas izvirzījušies tiesu praksē likumu piemērošanā, jau 1991. gada 11. februārī Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Plēnums norādīja, ka tiesu pienākums ir stingri ievērot likuma normas, kas garantē visu procesa dalībnieku tiesības. Jānovērš gadījumi, kad netiek pietiekami novērtēta aizstāvības loma kriminālprocesā, paturot vērā, ka tiesību uz aizstāvību īstenošana ir tiesiskuma izpausme un pareizas tiesas spriešanas garantija.12

Nedrīkstētu pastāvēt ierobežojumi valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanai, ņemot vērā kriminālprocesa stadiju. Lietā Granger v. U.K. (1990. gada 28. marta spriedums) tiesa norādīja, ka juridiskās palīdzības nepieciešamība ir atkarīga no visas lietas kopumā, ne tikai no faktiem, kas zināmi kopš iesnieguma par bezmaksas juridisko palīdzību iesniegšanas brīža, bet arī no faktiem, kas kļuvuši zināmi pārsūdzības brīdī. Lietā Boner v. U.K. (1994. gada 28. oktobra spriedums) ECT konkrēti norādīja, ka tiesības uz juridisko palīdzību attiecas arī uz apelācijas instanci. Lai noteiktu, vai tiesvedības intereses prasa bezmaksas juridisko palīdzību, ņemami vērā šādi faktori: krimināllietas raksturs, apelācijas tiesas pilnvaras, sūdzības iesniedzēja spējas sniegt tiesiskos argumentus, kā arī jautājuma svarīgums sprieduma bardzības aspektā. Lietā Twalib v. Greece (1998. gada 9. jūnija spriedums) tika akcentēta šī tiesība arī kasācijas instancē.

Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija garantē tiesības jebkurai personai, kas atrodas tās jurisdikcijā (1. pants), neatkarīgi no tās pilsonības, un tieši aizliedz diskrimināciju minēto tiesību un brīvību īstenošanā pēc jelkādas pazīmes (14. pants). Tādējādi Konvencijas 6. pants atteicas ne tikai uz Latvijas Republikas pilsoni, bet uz jebkuru personu, kas atrodas tās jurisdikcijā.

10 Benham v. U.K., Rec.1996-iii, Para.61., 10.06.1996. 11 Czekalla v. Portugal., Rec.2002., 10.10.2002. 12 Latvijas Republikas Augstākās Tiesas lēmums Nr. 2 “Par tiesu praksi, piemērojot likumus, kas nodrošina tiesības uz aizstāvību kriminālprocesā”, 11.03.1991.

11

Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijā № R (93) 1 par efektīvu likuma un justīcijas pieejamību ļoti nabadzīgām personām13 dalībvalstu valdībām tiek ieteikts veicināt likuma pieejamību ļoti nabadzīgām personām ("tiesības uz likuma aizsardzību"):

• veicot, kur nepieciešams, darbības, lai paaugstinātu juridisko profesiju pārstāvju apziņas līmeni par ļoti nabadzīgo problēmām;

• veicinot juridiskās konsultācijas pakalpojumu sniegšanu ļoti nabadzīgajiem;

• sedzot juridisko konsultāciju izmaksas ļoti nabadzīgajiem, izmantojot juridiskās palīdzības sistēmu un vienlaikus neatceļot pienākumu pašai personai, kurai tiek sniegta šāda konsultācija, izdarīt pieticīgu ieguldījumu, kur to pieprasa valsts likumi;

• veicinot konsultāciju centru izveidošanu nabadzīgajos rajonos, ja parādās šāda nepieciešamība.

Tiek ieteikts arī veicināt efektīvu ļoti nabadzīgo pieeju tiesām, t. sk., izmantojot šādus līdzekļus:

a.) paplašinot juridiskās palīdzības vai jebkuras citas palīdzības formas piemērošanu attiecībā uz visām tiesām (civilajām, kriminālajām, komerciālajām, administratīvajām, sociālajām u. c.) un visiem procesiem, gan strīdus, gan bezstrīdus, neatkarīgi no ieinteresētās personas statusa attiecīgajā procesā;

b.) paplašinot juridisko palīdzību attiecībā uz ļoti nabadzīgām personām, kas ir bezvalstnieki vai ārvalstnieki, jebkurā gadījumā, kad tie pastāvīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, kurā jānotiek tiesas procesam;

c.) atzīstot tiesības saņemt palīdzību no piemērota jurista, kuru pēc iespējas jāļauj izvēlēties pašam palīdzības saņēmējam, un nodrošinot tam adekvātu atalgojumu;

d.) ierobežojot gadījumu skaitu, kuros kompetentās iestādes var atteikt juridisko palīdzību, galvenokārt tajos gadījumos, kad atteikuma pamats ir nepieļaujamība, acīm redzami nepietiekamas izredzes uz veiksmīgu iznākumu vai lietās, kurās juridiskās palīdzības sniegšana nav nepieciešama justīcijas interesēs;

e.) vienkāršojot juridiskās palīdzības sniegšanas kārtību ļoti nabadzīgajiem un apsverot tūlītēju pagaidu juridiskās palīdzības sniegšanu, kur vien tas iespējams;

f.) apsverot iespēju atļaut nevalstiskām organizācijām vai brīvprātīgām organizācijām, kas sniedz palīdzību ļoti nabadzīgajiem, tiesu pieejamības kontekstā sniegt palīdzību personām, kas atrodas tādā atkarības un trūkuma stāvoklī, ka tās nevar pašas sevi aizstāvēt. Tam vajadzētu attiekties gan uz tiesvedību valsts iekšējās tiesās, gan arī uz procesu Eiropas Cilvēktiesību komisijā un Cilvēktiesību tiesā, kā arī citās starptautiskās instancēs, kurām ir tiesas raksturs.

ES Padomes 2003. gada 27. janvāra direktīvas 2002/8/EK14 – Juridiskā palīdzība pārrobežu strīdos mērķis ir pilnveidot tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, nosakot kopīgus obligātus noteikumus attiecībā uz juridisko palīdzību šādos strīdos.

13Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācija № R (93) 1 par efektīvu likuma un justīcijas pieejamību ļoti

nabadzīgām personām. http://www.coecidriga.lv/tulkojumi/R(93)1.htm

12

Šī direktīva paredz tiesības uz juridisko palīdzību fiziskām personām, kuras ir puses strīdā, uz ko attiecas šī direktīva, un kurām ir tiesības saņemt atbilstīgu juridisko palīdzību, lai nodrošinātu reālu tiesas pieejamību saskaņā ar šajā direktīvā izklāstītajiem nosacījumiem.

Juridiskā palīdzība ietver:

* advokāta pakalpojumus vai kādas citas personas pakalpojumus, kurai likums ir devis tiesības pārstāvēt puses tiesā;

* atbrīvošanu no tiesvedības izmaksām;

* sedz noteiktos apstākļos papildizmaksas, kas saistītas ar strīda pārrobežu raksturu (mutisku tulkošanu, rakstisku tulkošanu, ceļa izdevumus utt.).

Dalībvalstis piešķir juridisko palīdzību personām, kuras daļēji vai pilnībā nespēj segt attiecīgos tiesāšanās izdevumus sava ekonomiskā stāvokļa dēļ, lai nodrošinātu šīm personām reālu tiesas pieejamību.

Personas ekonomisko stāvokli novērtē kompetenta iestāde dalībvalstī, kurā notiek tiesas sēdes, ņemot vērā dažādus objektīvus faktorus, tādus kā ienākumi, kapitāls vai ģimenes stāvoklis, tajā skaitā to personu līdzekļu novērtējumu, kuras ir finansiāli atkarīgas no pieprasītāja.

14Juridiskā palīdzība pārrobežu strīdos. ES Padomes 2003. gada 27. janvāra direktīva 2002/8/EK. http://www.jpa.gov.lv/lat/normativie_akti/es_normativie_akti/?doc=101

13

1.2. Latvijas Republikas normatīvie akti valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības (aizstāvības) jomā.

Jāatzīmē, ka rietumu modeļa konstitūcijas vislielāko uzmanību velta cilvēka tiesību garantijām tiesā.15 Tas izskaidrojams tādējādi, ka demokrātiskā valstī tieši tiesai ir galvenā loma cilvēka tiesību aizsardzībā. Tiesības uz taisnīgu tiesu un nevainīguma prezumpcija ir vienas no vissvarīgākajām cilvēka tiesībām. Tās ietver arī personas tiesības uz juridisko palīdzību.

Šobrīd vairāki starptautiskie dokumenti (ANO deklarācijas un standarti, Eiropas Padomes konvencijas) nosaka virkni obligātu prasību, kādām jāatbilst demokrātiskas valsts kriminālajai tiesvedībai. Eiropas Padomes dalībvalstīm izveidots arī stingrs kontroles mehānisms par Cilvēktiesību konvencijas prasību izpildi. To nodrošina Cilvēktiesību tiesa, kas izskata indivīdu prasības pret valsti par konvencijā garantēto tiesību pārkāpumiem.

Tādējādi Latvijas kriminālprocesam jāatbilst starptautiskajiem standartiem cilvēktiesību jomā, jāatspoguļo mūsdienīgās tendences cīņā ar noziedzību un jābūt ekonomiskam. Visiem šiem elementiem ir vienlīdz svarīga nozīme, tomēr tendenču apzināšana palīdz risināt pārējos uzdevumus.

Latvijas Republikas nacionālā likumdošana pēc neatkarības atgūšanas un tai sekojošajām tiesiskajām reformām, ir būtiski mainījusies, paplašinot cilvēka tiesības un to īstenošanas iespējas, arī juridiskās palīdzības sfērā.

Latvijas Republikas Satversme noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.16

Katram cilvēkam ir tiesības uz aizstāvību saskaņā ar savu izvēli, lai nodrošinātu savas tiesības un aizsargātu likumīgās intereses visās kriminālprocesa stadijās.

Aizstāvības jautājuma regulēšana ir svarīga ne tikai katras valsts likumdošanā, bet aizstāvības institūtam ir arī piešķirta nozīme starptautiskajos dokumentos, kas regulē gan personu tiesības kriminālprocesā, gan aizstāvja tiesības, lai pilnvērtīgi varētu veikt savus pienākumus personu tiesību un interešu nodrošināšanā. Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir neapšaubāmi svarīgi, ka Kriminālprocesa likums (KPL) dod tai tiesības izmantot aizstāvību, jo tādā veidā valsts garantē personai tās tiesības, kuras ir nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmē.

Aizstāvība krimināllietā atzīta par vienu no svarīgākajiem advokatūras uzdevumiem Latvijas Republikas Advokatūras likumā17. Krimināllietu iztiesāšana nemaz nav iespējama bez aizstāvības institūta. Aizstāvībai ir jābūt tādai, kas var reāli nodrošināt personas likumīgās tiesības.

Tikai visu procesa dalībnieku tiesību un pienākumu līdzsvara garantēšana nodrošina kriminālprocesa mērķa izpildi. Visu procesa dalībnieku tiesību un pienākumu līdzsvara garantēšana nodrošina tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma

15 Алебастрова, И. А. Конституционное (государственное) право зарубежных стран. Учебное пособие, М.: Юриспруденция, 2000, с. 43. 16Latvijas Republikas Satversme, 91., 92. p. http://www.likumi.lv/doc.php?id=57980 17 Latvijas Republikas Advokatūras likums. http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=59283

14

(KL) normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē.

Personām, kuras dzīvo attiecīgās valsts teritorijā un pakļautas tās likumiem, jānodrošina stabila un iedarbīga procedūra un mehānisms nekavētai un vienlīdzīgai piekļūšanai pie aizstāvja, neatkarīgi no šo personu izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās, pilsonības, rases un nacionālās piederības, attieksmes pret reliģiju, dzimuma, izglītības, valodas, dzīvesvietas un citiem apstākļiem. Taisnīgums ir valsts tikums, kas nodrošina samērību un līdzsvaru sabiedrībā.

Viens no galvenajiem cilvēktiesību principiem ir vienlīdzības princips likuma priekšā. Attiecībā uz šo principu un personas tiesībām uz aizstāvību jāteic, ka, tikai dodot personai tiesības uz neatliekamu tāda aizstāvja palīdzību, kam ir attiecīgās iemaņas un kompetence, kā arī pieredze attiecīgās kategorijas lietu izskatīšanā, šīs princips var tikt nodrošināts pilnībā, jo jebkurā gadījumā (pirmstiesas procesa stadijā, arī iztiesāšanas stadijā) no vienas puses, būs izmeklētājs, prokurors, bet, no otras puses, persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību.

Līdz ar to, ka pirmajam likuma zināšanas un lietošana ir profesionāls darbs, šādai iespējai ir jābūt dotai arī otrajam, kurš, ja vien gadījumā viņš nav profesionāls jurists ar atbilstošu kvalifikāciju, visas viņam ar likumu noteiktās tiesības pilnvērtīgi izmantot nevar.18 Nav pieļaujami nekāda veida ierobežojumi personai, kas nav spējīga nodrošināt sev aizstāvību un kvalitatīvu profesionālo juridisko palīdzību.

Likums nosaka kārtību un robežas, kurās personai krimināllietā ir atļauts īstenot aizstāvību, kā arī aizstāvja tiesiskā statusa un viņa funkciju reglamentācija likumdošanā nav patvaļīga, bet ir likumsakarīgi pamatota ar kriminālprocesa konkrēta tipa tiesisko būtību.

KPL 20. pants noteic, ka katrai personai, par kuru izteikts pieņēmums vai apgalvojums, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, ir tiesības uz aizstāvību, tas ir, tiesības zināt, kāda nodarījuma izdarīšanā to tur aizdomās vai apsūdz, un izvēlēties savu aizstāvības pozīciju.

Šīs tiesības uz aizstāvību persona var īstenot pati vai uzaicināt par aizstāvi, pēc savas izvēles, personu, kura saskaņā ar KPL var būt aizstāvis.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 79. panta 2. daļu Latvijā par aizstāvi kriminālprocesā var būt:

1) zvērināts advokāts;

2) zvērināta advokāta palīgs;

3) Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis, kurš ieguvis advokāta kvalifikāciju kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm;

4) ārvalsts advokāts (izņemot šīs daļas 3. punktā minēto) saskaņā ar Latvijas Republikai saistošu starptautisko līgumu par juridisko palīdzību.19

Likuma “Par tiesu varu” 22. pants noteic, ka tiesājamajam (atbilstoši KPL – apsūdzētajam) ir tiesības uz aizstāvja palīdzību. Šīs personas tiesības lietas iztiesāšanas laikā garantē valsts un nodrošina tiesa. Aizstāvis lietas izskatīšanā var būt tikai advokāts.20

18 Megne, I. Kā maksāt advokātam par piedalīšanos krimināllietās pēc norīkojuma. “Jurista Vārds”, 13.05.2003. 19 Kriminālprocesa likums. Rīga, Firma AFS, 2005. 20Likums “Par tiesu varu”, 22. pants. “Latvijas Vēstnesis”, 09.11.2004. http://www.likumi.lv/doc.php?id=62847

15

Saskaņā ar Advokatūras likuma 3. pantu advokāts ir neatkarīgs un profesionāls jurists, kas sniedz juridisko palīdzību, aizstāvot un pārstāvot tiesā un pirmstiesas izmeklēšanā personu likumīgās intereses, sniedzot juridiskas konsultācijas, gatavojot juridiskus dokumentus un veicot citas juridiskas darbības.21

Advokatūras likuma 4. pantā ir noteiktas personas, kas var būt par advokātiem Latvijā, un ir minētas tās pašas personas, kas Kriminālprocesa likuma 79. panta 2. daļā, kuras var būt par aizstāvi krimināllietās.

Latvija ir kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti, uz to pilnā mērā tiek attiecināta viena no Eiropas Savienības brīvībām — brīva personu un pakalpojumu kustība. Līdz ar to arī Latvijas advokāti un citi praktizējošie juristi var konkurēt Eiropas Savienības pakalpojumu tirgū. Šo jomu reglamentē vairāki Eiropas Savienības sekundārie tiesību akti, no kuriem svarīgākās ir divas direktīvas. Viena ir direktīva 77/249/EEK “Par brīvu juridisko pakalpojumu kustību” (Council Directive 77/249/EEC of 22 March 1977 to facilitate the effective exercise by lawyers of freedom to provide services), kas regulē juridisko pakalpojumu sniegšanu citā Eiropas Savienības dalībvalstī īslaicīgā laika periodā. Otra ir direktīva 98/5/EK “Par jurista pastāvīgu profesionālo darbību citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā iegūta kvalifikācija” (Directive 98/5/EC of the European Parliament and of the Council of 16 February 1998 to facilitate practice of the profession of lawyer on a permanent basis in a Member State other than that in which the qualification was obtained). Pirmā direktīva attiecas tikai uz juridisko pakalpojumu sniegšanu, turpretī otra — uz nodibināšanas tiesībām un brīvu darbinieku kustību.

Priekšnoteikumi un nosacījumi advokātu profesionālajai darbībai citā dalībvalstī izriet no Eiropas Kopienas dibināšanas līguma principiem par personu pārvietošanās brīvību un no trim direktīvām, kas šos principus konkretizē un papildina – 1988. gada 21. decembra direktīva 89/48/EERK par augstākās izglītības diplomu atzīšanu.

Direktīva 98/5/EK ir aplūkojama kopsakarā ar direktīvu par augstākās izglītības diplomu atzīšanu, jo tās vienlaikus konkretizē uzņēmējdarbības veikšanas brīvības principu. Ar šo direktīvu paredzēts atvieglot advokāta profesijas pastāvīgu praktizēšanu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā iegūta kvalifikācija. Šajā direktīvā uzņēmējdalībvalsts var izteikta advokātam kādas prasības, kuras nav uzskatāmas par viņa tiesību ierobežojumiem, tā, piemēram, direktīvas 3. panta 2. daļa noteic, ka uzņēmējdalībvalsts kompetentā iestāde reģistrē advokātu, kad viņš ir uzrādījis sertifikātu, kurš apliecina viņa reģistrāciju savas mītnes valsts kompetentajā iestādē. Tā var prasīt, lai mītnes valsts kompetentās iestādes izsniegtais sertifikāts nebūtu vecāks par trim gadiem. Tā informē mītnes valsts kompetento iestādi par reģistrāciju. Direktīvas 10. panta 2. daļa noteic, ka advokāts, kurš praktizē ar savas mītnes valsts profesionālo nosaukumu uzņēmējdalībvalstī, jebkurā laikā var lūgt sava diploma atzīšanu saskaņā ar direktīvu 89/48/EEK, lai saņemtu atļauju darboties advokāta profesijā uzņēmējdalībvalstī un to praktizētu ar profesionālo nosaukumu, kurš atbilst šai profesijai šajā dalībvalstī.22 Ministru kabineta noteikumi Nr. 475 “Par ārvalstīs iegūtajiem profesionālajiem nosaukumiem, kurus atzīst Latvijas Republikā”23, dod tiesības veikt patstāvīgu advokāta profesionālo darbību.

Ar 2003. gada 30. oktobra likumu Advokatūras likumu papildina jauna, septītā daļa – "Eiropas Savienības dalībvalstu advokātu darbība Latvijā".

21 Latvijas Republikas Advokatūras likuma 3. pants. http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=59283 22 Rode, O., Pastille, J. K. Neatkarīgā advokatūra Eiropā: vēsture un nākotnes perspektīvas. http://web30.deac.lv/index.php?id=5054 23 MK 2005. gada 28. jūnija noteikumi Nr. 475 “Noteikumi par ārvalstīs iegūtajiem advokātu profesionālajiem nosaukumiem, kurus atzīst Latvijas Republikā. “Latvijas Vēstnesis”, 01.07.2005.

16

Jāuzsver, ka jaunās normas izvirza pietiekami augstas prasības šo valstu advokātu reģistrācijas kārtībai un profesionālai darbībai Latvijā, kā arī viņu profesionālās kvalifikācijas atzīšanai. Tagad arī Latvijas, kas kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalsti, advokātu kvalifikācijas prasības nevar būt zemākas.24

Advokatūras likuma 130. pants noteic, ka, ja Eiropas Savienības dalībvalsts advokāts apliecina valsts valodas prasmi un zināšanas Latvijas tiesībās un Latvijas Zvērinātu advokātu padome atzīst Eiropas Savienības dalībvalsts advokāta profesionālo kvalifikāciju par atbilstošu pastāvīgai darbībai, viņam ir tādas pašas tiesības uz profesionālo darbību un pienākumi kā Latvijas zvērinātam advokātam.

Katram cilvēkam ir tiesības vērsties pēc advokāta palīdzības saskaņā ar savu izvēli, lai aizstāvētu un nodrošinātu savas tiesības un aizsargātu tās visās kriminālprocesa stadijās. KPL C daļas 64. nodaļa reglamentē starptautiskās sadarbības krimināltiesiskajā jomā vispārīgos noteikumus. Šo vispārīgo noteikumu 677. pants norāda, ka, veicot krimināltiesisko sadarbību, advokāts tiek uzaicināts sniegt personai juridisko palīdzību vai šajā likuma daļā paredzētajos gadījumos veikt aizstāvību. Advokāts var sniegt juridisko palīdzību no brīža, kad persona tiek aizturēta vai apcietināta, vai citos šajā likuma daļā paredzētajos gadījumos. Krimināltiesiskās sadarbības procesā aizstāvim ir tādas pašas tiesības kā Latvijā notiekošā kriminālprocesā. Tātad aizstāvības jautājumam ir būtiska nozīme arī starptautiskajā sadarbībā.

Advokatūras likuma 8. pantā ir paredzēta advokāta izvēles brīvība – katram ir tiesības brīvi izvēlēties advokātu savu interešu aizstāvībai un pārstāvībai. Katram ir tiesības netraucēti satikties ar viņu bez jebkādas iejaukšanās vai cenzūras, kā arī ņemot vērā konfidencialitāti advokāta juridiskās palīdzības saņemšanā. Likuma 9. pantā ir noteiktas visu personu, neatkarīgi no viņu pilsonības, izcelsmes, sociālā, mantiskā, dienesta un cita stāvokļa, rases, tautības, valodas, dzimuma, izglītības, reliģiskajiem, politiskajiem un citiem uzskatiem, partijas piederības, nodarbošanās veida un rakstura un dzīvesvietas, vienādas tiesības uz juridisko palīdzību.

Valstij ir jāgarantē, lai visām personām, kas dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un ir pakļautas tās jurisdikcijai, tiek nodrošināta efektīva procedūra un iedarbīgs mehānisms reālai un vienlīdzīgai piekļūšanai pie advokāta, kā arī jānodrošina nepieciešamais finansējums un citi resursi juridiskās palīdzības sniegšanai nabadzīgām un, ja tas nepieciešams, citām mazturīgām personām ar ierobežotām iespējām.

Kriminālprocesa likuma 20. panta 4. daļā noteikts, – ja persona sava mantiskā stāvokļa dēļ nevar uzaicināt aizstāvi, valsts nodrošina tai aizstāvību un lemj par aizstāvja darba samaksu no valsts līdzekļiem, pilnīgi vai daļēji atbrīvojot personu no tās.

Advokāta piedalīšanos krimināllietās pēc norīkojuma noteic Latvijas Republikas Advokatūras likuma 5., 52., 55. pants, Kriminālprocesa likuma 80. pants. Ar advokāta piedalīšanos krimināllietās pēc nozīmējuma jāsaprot tas, ka likumā noteiktajos gadījumos advokāts piedalās lietu vadībā tiesā un pirmstiesas izmeklēšanas iestādē nevis pēc aizdomās turētā, apsūdzētā vai viņu pārstāvju uzaicinājuma, bet gan tiesas priekšsēdētāju un pirmstiesas procesu veicošo iestāžu vadītāju uzdevumā.

Ir divi gadījumi, kuros šādu advokāta piedalīšanos nosaka likums:

1) KPL 83. pants nosaka gadījumus, kuros aizstāvja piedalīšanās ir obligāta:

* ja tiesības uz aizstāvību ir nepilngadīgai vai rīcībnespējīgai personai, vai ierobežoti pieskaitāmai personai;

24 Advokātiem izvirza jaunas prasības un dod jaunas iespējas. “Jurista Vārds”, Nr. 20 (325), 01.06.2004.

17

* par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanu;

* ja tas tiek turpināts sakarā ar pieteikumu par mirušas personas reabilitāciju;

* ja tiesības uz aizstāvību ir personai, kura fizisku vai psihisku trūkumu dēļ pati nespēj pilnībā izmantot savas procesuālās tiesības;

* ja tiesības uz aizstāvību ir analfabētam vai personai ar tik zemu izglītības līmeni, ka tā nevar pilnvērtīgi izmantot savas procesuālās tiesības.

* Aizstāvja piedalīšanās ir obligāta kriminālprocesā, kas notiek vienošanās procesa kārtībā no brīža, kad tiek uzsāktas pārrunas ar apsūdzēto par vienošanās slēgšanu.

2) gadījums, kad advokāts pēc īpaša norīkojuma tiek uzaicināts, lai nodrošinātu aizstāvību atsevišķā procesuālā darbībā, ja:

* vēl nav noslēgta vienošanās par aizstāvja piedalīšanos kriminālprocesā

* vai aizstāvis, kuram bijis savlaicīgi paziņots, nav varējis ierasties šādu procesuālo darbību veikšanā:

1. liecību sniegšana sakarā ar aizturēšanu;

2. atzīšana par aizdomās turēto un aizdomās turētā pirmā nopratināšana;

3. ar drošības līdzekļa piemērošanu saistītu jautājumu izskatīšana pie izmeklēšanas tiesneša.

Obligātā aizstāvība neizriet no personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, materiālā stāvokļa.

Advokāta piedalīšanās krimināllietās pēc norīkojuma nozīmē arī to, ka advokāta darbs tiek apmaksāts likumos un citos normatīvos dokumentos noteiktajā kārtībā un no valsts budžeta līdzekļiem – Advokatūras likuma 61. pants, KPL 84., 85. pants.

KPL 84. pants paredz samaksas par aizstāvja palīdzību kārtību, norādot, ka valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības samaksas kārtību un apmēru nosaka Ministru kabinets, bet samaksu advokātam par aizstāvības nodrošināšanu atsevišķā procesuālā darbībā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā veic par juridiskās palīdzības sniegšanu atbildīgā iestāde no šiem mērķiem paredzētajiem valsts līdzekļiem.

Kā izriet no normatīvajiem aktiem, advokāta piedalīšanās krimināllietās pēc norīkojuma ne vienmēr personai tiešām ir bez maksas.

KPL 85. pants paredz, ka tiesības uz atbrīvošanu no samaksas par aizstāvja palīdzību, kas tādā gadījumā tiek segta no valsts līdzekļiem, ir:

1) personai, kuras mantiskais stāvoklis izslēdz iespēju nodrošināt samaksu par aizstāvja palīdzību no saviem līdzekļiem;

2) personai, kura kriminālprocesā, kad aizstāvja piedalīšanās ir obligāta, nav vēlējusies aizstāvi.

Šādu lēmumu par aizstāvja palīdzības apmaksāšanu no valsts līdzekļiem pieņem izmeklēšanas tiesnesis pirmstiesas procesā vai tiesa iztiesāšanā.

18

Tātad gadījumos, kad persona pati sevi nevar nodrošināt ar aizstāvi, šīs personas tiesības garantē valsts, dodot iespēju izmantot advokāta pakalpojumus sākotnēji visām personām – neatkarīgi no materiālā stāvokļa. Bet, ja notiesātā persona nebauda maznodrošinātas personas statusu, tādā gadījumā procesuālie izdevumi tiek piedzīti no šīs personas likumā noteiktajā kārtībā valsts labā (KPL 367. pants.).

Taču praksē tikai neliela daļa šo izdevumu tiek piedzīti, jo notiesātajiem vienkārši tam nav līdzekļu; tikai nedaudzi no viņiem ir nodarbināti ieslodzījuma laikā. Šāds stāvoklis var radīt bažas par neatbilstību Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.3(c) pants neliedz dalībvalstij pieprasīt no apsūdzētā segt viņam sniegtās juridiskās palīdzības izmaksas, ja viņam šādi līdzekļi ir. Tomēr iespējamība, ka juridiskas palīdzības izmaksas būtu jāsedz, varētu likt apsūdzētajam aizstāvēties bez palīdzības, kas būtu pretrunā ar tiesiskuma interesēm. Lasot konvencijas formulējumu “saņemt to par velti”, būtu pārspīlēti uzskatīt dotāciju par neatmaksājamu, taču ir vajadzīgas stingrākas prasības tādā gadījumā, ja jāpiemēro pienākums atlīdzināt izdevumus.25

Tiesa var atbrīvot notiesāto no procesuālo izdevumu piedziņas pilnībā vai daļēji arī citos gadījumos, ja piedziņa var būtiski ietekmēt to personu mantisko stāvokli, kuras atrodas notiesātā apgādībā.

Ir jānosaka skaidri kritēriji valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības saņemšanai. Turklāt tiesnešiem ir vajadzīgi kritēriji – vadlīnijas – arī tam, kādos gadījumos un cik lietā apjomā notiesātajam šie izdevumi jāatlīdzina valstij.

Tiesībām uz taisnīgu tiesu nebūtu nekādas nozīmes, ja valsts personai noteiktos gadījumos, it sevišķi tad, ja persona ir maznodrošināta, nenodrošinātu juridisko palīdzību, piemēram, atbrīvojot vai atmaksājot tiesāšanās izdevumus, sagādājot juridisku konsultāciju un pārstāvību vai aizstāvību tiesā.

KPL nav norādīti konkrēti finansiālie kritēriji pieejai bezmaksas juridiskajai palīdzībai. Tomēr šeit var izdalīt galveno personu grupu, kuras aizstāvību pirmstiesas procesā un tiesā nodrošina valsts ar saviem budžeta līdzekļiem, un tā ir – maznodrošinātās personas.

Tomēr norādāms, ka nepastāv stingras tiesību garantijas uz valsts nodrošinātu aizstāvību lietās, kurās nav paredzēta obligāta aizstāvība. Ja aizstāvība nav obligāta, persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, teorētiski var lūgt sev aizstāvi, pamatojoties uz savu maznodrošinātību (t. i., uz nespēju apmaksāt juridiskos pakalpojumus). Ja aizstāvja trūkums lietās, kurās paredzēta obligātā aizstāvība, ir būtisks procesuāls pārkāpums un var kalpot par pamatu sprieduma atcelšanai pamats, tad aizstāvja trūkums lietās, kurās nav paredzēta obligātā aizstāvība, var arī neietekmēt pieņemtā sprieduma likumību, tādā veidā dodot plašas izlemšanas iespējas procesa virzītājiem.

Ja nepastāvot precīzi maznodrošinātības kritēriji, var rasties nopietnas problēmas tiesību uz juridisko palīdzību praktiskajā īstenošanā. Maznodrošinātības kritērijiem jābūt stingriem normatīviem, kas piemērojami, lai noteiktu, vai personai ir pietiekami naudas līdzekļu, lai nolīgtu advokātu patstāvīgi. Šobrīd nav noteikts ienākumu slieksnis, pie kāda varētu lūgt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību kriminālprocesā, kā arī nav noteikti pierādījumi, kas jāiesniedz.

Lietuvā ir mēģināts aizpildīt likumdošanas un tiesu praksē pastāvošo vakuumu jautājumā par finansiālajiem apstākļiem, kas dod tiesības pretendēt uz juridisko palīdzību. Lietuvā ir noteikts, ka personām, kuras gada ienākumi un īpašumi nepārsniedz noteiktas robežas, ko nosaka valdība, ir tiesības uz juridisko palīdzību. Likumā tiek noteikti arī dokumenti, kas apsūdzētajam jāuzrāda, 25 Sk. komentārus Harris, O’Boyle, Warbrick. “Law of the European Convention on Human Rights”, 261. lpp. Sk. arī lietu Luedicke, Belkacem and Koc v. FRG A29 (1978).

19

lai viņš varētu saņemt juridisko palīdzību. Ir paredzēti pieci dažādi līmeņi par juridiskās palīdzības izdevumu segšanu, ņemot vērā konkrētās personas ienākumus un īpašumu apjomu.

Līdzīgi noteikts arī Slovēnijas Likumā par juridisko palīdzību, kas paredz, ka personām, kuras nevar segt tiesas izdevumus, neradot kaitējumu savam un savas ģimenes sociālajam stāvoklim, ir tiesības uz juridisko palīdzību. Likums paredz, ka personas sociālajam stāvoklim tiek radīts kaitējums, ja viņa ikmēneša ienākumi nepārsniedz valdības noteiktās minimālās mēnešalgas apmēru.

Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma26 mērķis ir veicināt fiziskās personas tiesības uz taisnīgu tiesas aizsardzību, nodrošinot valsts garantētu finansiālu atbalstu juridiskās palīdzības saņemšanai. Šā likuma 3. pants vispārīgi nosaka, kam ir tiesības uz valsts nodrošinātu juridisko palīdzību, t. i.:

1) Latvijas pilsonim;

2) Latvijas nepilsonim;

3) bezvalstniekam;

4) Eiropas Savienības pilsonim, kas nav Latvijas Republikas pilsonis, bet tiesiski uzturas Latvijas Republikā;

5) tādas valsts pilsonim, kura nav Eiropas Savienības dalībvalsts, ja pilsonis tiesiski uzturas Latvijas Republikā un ir saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju;

6) personai, kurai atbilstoši Latvijas Republikas noslēgtam starptautiskajam līgumam ir tiesības uz Latvijas Republikas nodrošināto juridisko palīdzību;

7) patvēruma meklētājam, bēglim un personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss Latvijas Republikā.

Minētajām fiziskajām personām ir tiesības uz juridisko palīdzību, ja šīs personas, nav spējīgas daļēji vai pilnībā nodrošināt savu tiesību aizsardzību:

* ievērojot to īpašo situāciju;

* ievērojot to īpašuma stāvokli un ienākumu līmeni;

Valsts nodrošina juridisko palīdzību jebkurai personai, kas ieguvusi:

* maznodrošinātas personas statusu;

* trūcīgas personas statusu.

Likumā precīzi definēts personu loks, kas var pretendēt uz valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības saņemšanu: tie ir trūcīgi vai maznodrošināti iedzīvotāji. Likums paredz arī izņēmumu gadījumus, kad persona, kas neietilpst iepriekšminētajās kategorijās, tomēr ir nonākusi materiālās grūtībās un arī var pretendēt uz juridisko palīdzību, attiecīgi motivējot savu lūgumu

26Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums. Pieņemts 2005. gada 17. martā. http://www.jpa.gov.lv/lat/normativie_akti/likumi/?doc=73

20

un norādot savu īpašo situāciju, īpašumu stāvokli un ienākumu līmeni, kura dēļ nespēj pilnībā vai daļēji nodrošināt savu interešu aizsardzību.

2006. gada 4. jūlija Ministru kabineta noteikumi Nr. 558 “Noteikumi par personas īpašās situācijas, īpašuma stāvokļa un ienākumu līmeņa atbilstību valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanai”27, kas izdoti saskaņā ar Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 3. panta otro daļu, nosaka, kādos gadījumos personas īpašā situācija, īpašuma stāvoklis un ienākumu līmenis uzskatāms par atbilstošu juridiskās palīdzības piešķiršanai. Norādāms, ka noteikumi, kā arī Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 3. pantā minētie gadījumi neattiecas uz juridisko palīdzību aizstāvības vai pārstāvības nodrošināšanai kriminālprocesā.

Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 19. panta 5. daļa noteic, ka to, cik pamatota un nepieciešama ir juridiskās palīdzības sniegšana aizstāvības nodrošināšanai, izvērtē procesa virzītājs, informējot par to Juridiskās palīdzības administrāciju. Konkrēti kritēriji, kā procesa virzītājam to konstatēt, nav noteikti.

Kā jau tika minēts, konkrētu “maznodrošinātības kritēriju” trūkums var novest pie nopietnām problēmām tiesību uz juridisko palīdzību kriminālprocesā praktiskajā īstenošanā. Tiem būtu jābūt stingri noteiktiem (gan attiecībā uz ienākumu līmeni, gan uz pierādījumiem, kas to apstiprina), lai varētu konstatēt, vai attiecīgajai personai ir finanšu līdzekļi, un tā pati var pieaicināt sev advokātu. Rezultātā var notikt, ka vienādās situācijās, procesa virzītāji pieņem pilnīgi pretējus lēmumus.

27 Ministru kabineta noteikumi Nr. 558 “Noteikumi par personas īpašās situācijas, īpašuma stāvokļa un ienākumu līmeņa atbilstību valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanai”. Pieņemti 2006. gada 4. jūlijā. http://www.jpa.gov.lv/lat/normativie_akti/mk_noteikumi/?doc=105

21

2. VALSTS NODROŠINĀTĀS JURIDISKĀS PALĪDZĪBAS (AIZSTĀVĪBAS) TIESISKIE MODEĻI

Problēmas, ar kurām saskaras Latvija, mēģinot atrast visoptimālāko valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības modeli, nav unikālas, tās ir nācies risināt daudzām valstīm.

Vislielākās problēmas ir tieši Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, jo tajās vairāk vai mazāk saglabājušās sociālistiskās sistēmas tiesību un tiesībpiemērošanas prakses sekas; tām ātri nācās reformēt juridiskās palīdzības sistēmu, lai tā atbilstu Eiropas Savienības prasībām un standartiem.28

Salīdzinošā analīze ļauj izdalīt vairākas galvenās valstīs darbojošos juridiskās palīdzības sistēmu problēmas un trūkumus.

Vairākās valstīs bezmaksas juridiskā palīdzība tiek piedāvāta personām tikai atsevišķu kategoriju lietās, tajās, kurās aizstāvība ir obligāta atbilstoši likumam. Taču daudzas krimināllietas šajās kategorijās neietilpst, kaut gan tajās kā kriminālsods var tikt piemērota brīvības atņemšana.

Trūkst arī konkrētu kritēriju maznodrošinātības konstatācijai kā apstāklim, lai persona saņemtu bezmaksas juridisko palīdzību. Tā rezultātā personu loks, kas var pretendēt uz bezmaksas juridisko palīdzību, var izrādīties nepamatoti plašs, kaut gan šim mērķim piešķirtie resursi nereti ir ierobežoti.

Otra kopējā problēma ir zemā bezmaksas juridiskās palīdzības kvalitāte. Sūdzības par to tiek iesniegtas samērā reti, tomēr aptauju dati liecina, ka klienti bieži ir neapmierināti ar nozīmēto advokātu darbu. Piemēram, Polijā 2001. gadā tikai 15% apsūdzēto, kurus aizstāvēja advokāti pēc vienošanās, bija neapmierināti ar sniegto pakalpojumu kvalitāti, bet attiecībā uz nozīmētajiem advokātiem šis rādītājs bija 35%.29 Latvijā 2007. gada sākumā, aptaujājot 65 valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības kriminālprocesā saņēmējus par to, vai viņus apmierinājusi sniegto pakalpojumu kvalitāte, 30% no viņiem atbildēja, ka neapmierina pilnībā, savukārt 41% – ka apmierina tikai daļēji.

Spēkā esošās normas bieži negarantē advokāta piedalīšanos daudzās procesuālajās darbībās pirmstiesas procesa laikā. Advokāts, kas krimināllietā piedalās pēc vienošanās, var panākt savu piedalīšanos šajās darbībās, turpretī nozīmētais advokāts visdrīzāk to nedarīs. Rezultātā maznodrošināto apsūdzēto tiesības tiek aizstāvētas sliktāk.

Situāciju pasliktina arī advokātu izvēles “necaurspīdīgums”, tiesas, prokuratūras un izmeklēšanas iestādes var uzaicināt advokātus pēc savas izvēles, un bieži vien tie ir “pasīvākie” advokāti, kas nerada liekas rūpes.

Šīs problēmas ir vispārējo sistēmisko trūkumu sekas. Viens no tiem – lielā daļā valstu nav patstāvīgas iestādes, kas vadītu bezmaksas juridiskās palīdzības nodrošināšanu un spētu noformulēt kopējo politiku šajā jomā. Līdz ar to arī rodas juridiskās palīdzības budžetu necaurspīdīgums: atbilstošās asignācijas parasti ietilpst kopējā Tieslietu ministrijas budžetā kopā

28 Доступ к правосудию. Проблемы юридической помощи в странах Центральной и Восточной Европы. http://www.pili.org/ru/content/view/20/36/ 29 Какие они, действующие модели? http://www.hrights.ru/text/b21/Chapter2%203.htm

22

ar citiem izdevumiem. Rezultātā bezmaksas juridiskā palīdzība ir atkarīga no tiesībsargājošajām iestādēm, tas veicina interešu konfliktu un vēlmi ietaupīt uz juridiskās palīdzības rēķina.

Daudzās Eiropas valstīs šos trūkumus cenšas samazināt, pilnveidojot normatīvo aktu bāzi. Vairākās valstīs, kurās agrāk dažādi bezmaksas juridiskās palīdzības aspekti tika regulēti savstarpēji nesaistītās pozīcijās civilprocesa, kriminālprocesa un administratīvā procesa kodeksos, likumā par advokatūru, likumā par budžetu utt., – tika pieņemti vienoti normatīvie akti, kas šo palīdzību regulē no vienota skatupunkta. Starp citu, pieņemtajos likumos tika būtiski paplašināta tiesību uz bezmaksas juridiskās palīdzības saņemšanas sfēra, piemēram, nosakot, ka krimināllietās mazturīgie šo palīdzību var saņemt ne tikai obligātās aizstāvības gadījumos, bet arī daudzās citās lietu kategorijās. Izmaiņu mērķis bija ne tikai paplašināt maznodrošināto tiesības uz reālu pieeju tiesvedībai, bet arī attīstīt konkurētspējīgu un efektīvu sistēmu.

Skaidrs, ka citās valstīs pastāvošo juridiskās palīdzības sistēmu mehāniska pārnešana Latvijas situācijā, nevar būt pilnībā sekmīga. Taču nerada šaubas tas, ka pastāvošā valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sistēma ir pilnveidojama. Tā realizācijai lietderīgi kompleksi aplūkot citus juridiskās palīdzības sniegšanas modeļus.

2.1. Juridiskās palīdzības sniegšanas modeļi

2.1.1. Advokātu darbība pēc nozīmēšanas principa (ex officio)

Visizplatītākais valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanas modelis, īpaši kriminālprocesā, ir advokātu nozīmēšana. Šī sistēma varbūt ir pietiekami vienkārša tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem, tomēr nereti personu tiesības uz aizstāvību tiek nodrošinātas nepilnīgi. Visbiežāk tiek minēti šādi trūkumi:

• ja advokāts ir ieinteresēts krimināllietas saņemšanā aizstāvībai, viņa atkarība šajā jautājumā liek “lavierēt” starp klienta interesēm un vēlmi saglabāt labas attiecības ar tiesnešiem, prokuroriem, izmeklētājiem, kas viņus uzaicina;

• ja advokāts lietā nav ieinteresēts un uztver to kā apgrūtinājumu, viņš nereti pret saviem pienākumiem izturas pavirši, būtībā atstājot klientu bez aizstāvības;

• aizstāvamie, kuri zina par nozīmēto advokātu paviršo praksi, bieži vien viņiem mazāk uzticas. Tas var vēl vairāk apgrūtināt kvalitatīvas aizstāvības sniegšanu klientam;

• advokāti parasti netiek nozīmēti uz visu procesu kopumā, bet tikai uz atsevišķām tā stadijām vai pat uz atsevišķām procesuālām darbībām. Šādos apstākļos pat visgodprātīgākajam advokātam grūti aizsargāt sava klienta intereses pilnā apjomā. Analizējot Juridiskās palīdzības administrācijas sniegtos datus, pēc nejaušības principa tika izraudzītas 37 krimināllietas, kurās sniegta valsts nodrošināta juridiskā palīdzība; 16% gadījumu vienā krimināllietā piedalījās vairāk nekā viens advokāts (2 – 2 lietās, 3 –1 lietā, 4 – 3 lietās)

23

Grafiks 1 Zvērinātu advokātu skaits vienā krimināllietā.

Savukārt, izvēloties lietas pēc kritērijiem – vairāki advokāti, vairāki procesuālo darbību veidi, 30 no 64 krimināllietām jau parādījās informācija, ka 20 lietās nomainījušies 2 advokāti, 10 lietās – 3 advokāti.

Aptaujājot juridiskās palīdzības saņēmējus kriminālprocesā, valsts nodrošināta juridiskā palīdzība pirmstiesas procesā tika sniegta 9 personām, tiesā – 27, gan pirmstiesas procesā, gan tiesā – 10 personām.

tiesā58%

pirmstiesas procesā

20%

gan pirms tiesas procesa, gan tiesā

22%

N=46

Grafiks 2 Valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanas laiks kriminālprocesā

Daļu minēto trūkumu var novērst, sakārtojot advokātu nozīmēšanas kārtību, uzticot to kādai neatkarīgai administratīvai, koordinējošai vai kontrolējošai organizācijai. Vairākās valstīs tādas

31; 84%

6; 16%

1

>1

24

ir nekomerciālas organizācijas, citās tādas ir radījušas reģionālās vai centrālās varas iestādes, kas arī ir neatkarīgas.

Par vienkāršotu alternatīvu šādai sistēmai var kalpot advokātu padomes ietvaros radīta neliela apakšvienība, kas nodarbotos ar lietu sadalījumu starp advokātiem, ņemot vērā rotācijas principu, konkrētās lietas tipam nepieciešamo kvalifikāciju un noslogotības līmeni.

Taču tas nenovērš tādus trūkumus kā atlīdzības izmaksāšana tikai par ierobežotu aizstāvības darbību loku, zemās atlīdzības takses un tādējādi advokātu neieinteresētība darbā. Advokātu nozīmēšanas kārtības maiņa to neietekmē.

Šī sistēma var veiksmīgi darboties, ja pastāv pietiekami spēcīga administratīvā un grāmatvedības sistēma, turklāt budžeta asignāciju pieaugums nedrīkst atpalikt no pieprasījuma pēc pakalpojumiem pieauguma. Ja tā nav, tad sistēma var izjukt advokātu neapmierinātības dēl par pastāvīgiem atlīdzības izmaksas kavējumiem.

2.1.2. Sabiedriskā (valsts) aizstāvja birojs

Šis modelis paredz speciālu valsts iestādi, kas sniedz personām bezmaksas juridisko palīdzību. Tādā birojā strādājošie advokāti ir štata darbinieki, kas saņem patstāvīgu atalgojumu, nevis atlīdzību par darbu pie konkrētas lietas. Biroja štatā var tikt iekļauti arī juristi, kam nav zvērināta advokāta statusa, kā arī darbinieki bez juridiskās izglītības – viņi veic darbu, kas neprasa speciālas juridiskas zināšanas, bet prasa lielu laika patēriņu. Tie var būt advokātu palīgi, sociālie darbinieki, sekretāri, bet dažos gadījumos pat bijušie izmeklētāji. Piemēram, bijušais izmeklētājs var veikt patstāvīgu izmeklēšanu, advokāta palīgs – atlasīt, sakārtot materiālus aizstāvībai lietā, sekretārs – organizēt tikšanās u.tml. Tas veicinātu advokāta ieinteresētību darbā, samazinātu kopējo izmaksu apjomu un paaugstinātu sniegtās palīdzības efektivitāti.

Pastāv arī sabiedrisko aizstāvju kabineti, kas specializējušies noteiktu kategoriju lietās (piemēram, lietās, kas saistītas ar vardarbību ģimenē) vai darbā ar noteiktu kategoriju klientiem, piemēram, nepilngadīgajiem, personām ar psihiskas dabas traucējumiem.

Advokāti var dot priekšroku darbam valsts vai sabiedrisko aizstāvju birojos, ņemot vērā visdažādākos iemeslus: morāla rakstura apsvērumus, šāda darba un ienākumu stabilitāti un paredzamību, nevēlēšanās dēļ tērēt laiku un spēkus savu klientu meklēšanai utt. Jaunos advokātus bieži piesaista iespēja gūt pieredzi, iekams sākt veidot savu privāto praksi.

Valsts aizstāvju birojs ne strukturāli, ne finansiāli nav saistīts ar valsts iestādēm, kuras ir ieinteresētas lietas iznākumā.

Dažās valstīs darbojas arī nevalstiskie sabiedrisko aizstāvju biroji. Tos var veidot pēc advokātu asociāciju, sabiedrisko organizāciju vai pat valsts iestāžu iniciatīvas, kuras atbild par valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanu.

Vairākos pētījumos apgalvots, ka valsts vai sabiedrisko aizstāvju birojos ne tikai tiek sniegta kvalitatīvāka juridiskā palīdzība, bet tie arī izmaksā lētāk (aprēķinot izdevumus uz vienu krimināllietu) salīdzinājumā ar advokātu darbību pēc nozīmējuma, jo valsts advokāti vienā tiesas apmeklējuma laikā var piedalīties vairākās lietās, biroji teritoriāli var atrasties blakus tiesām, administratīvās izmaksas ir mazākas, darba produktivitāte un izmaksu paredzamība lielāka.

Valsts advokātu birojs, kurš darbojās Johanesburgā, apstiprināja iepriekšējos aprēķinus, ka katrs valsts aizstāvis var uzņemties apmēram 200 lietu gadā. Izmaksu ziņā šis modelis bija pusotru reizi lētāks nekā advokātu darbs pēc nozīmējuma. Vislabāk šādus birojus izveidot lielās pilsētās,

25

jo valsts aizstāvju biroju tīkla izveide un uzturēšana prasa pārāk lielus izdevumus. Tāpēc šo modeli nepieciešams izmantot kopā ar citiem modeļiem.30

Valsts aizstāvju birojs eksperimentālā kārtā tika radīts Lietuvā, Šauļos, 2000. gadā. Tas bija reģionā pirmais advokātu birojs, kura darbība vērsta tikai uz aizdomās turēto un apsūdzēto aizstāvību, sākot no aizturēšanas brīža līdz krimināllietas iztiesāšanai, kā arī lietas izskatīšanā apelācijas kārtībā tajās krimināllietās, kurās atbilstoši Lietuvas likumdošanai aizstāvja piedalīšanās ir obligāta.

Līdz biroja izveidei, prokuratūras un izmeklēšanas iestāžu darbinieki, pēc viņu pašu vārdiem, tērēja līdz pat 30% darba laika, lai pierunātu advokātus piedalīties lietās, kurās viņu līdzdalība ir obligāta. Tiesneši žēlojās, ka viņiem regulāri jāatliek lietas iztiesāšana, jo nozīmētie advokāti nav ieradušies.

Tiesas priekšsēdētājs Šauļos paziņoja, ka pieci biroja advokāti uzņēmušies apmēram pusi no lietām, kurās paredzēta bezmaksas juridiskā palīdzība, tajā skaitā 80% lietu, kuras atrodas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā un kurās nepieciešama aizstāvja piedalīšanās. Arī prokuratūra apstiprināja, ka birojs uzņēmies lielu noslogojuma daļu.

Lietu vešana birojā notiek pēc vertikālas shēmas: advokāts pēc iespējas paliek ar klientu no lietas saņemšanas birojā brīža līdz lietas pabeigšanai, ieskaitot apelācijas instanci. Tādējādi advokāti nemainās no stadijas uz stadiju. Veiktais novērtējums parādīja, ka šie advokāti pieliek lielākas pūles, lai aizstāvētu savus klientus, nekā to parasti dara advokāti pēc nozīmējuma. Ņemot vērā arī visas izmaksas, kas saistās ar advokātu nozīmēšanu, to darba uzskaiti un apmaksas noformēšanu, – valsts advokātu darbība neizmaksā dārgāk nekā advokātu, kas nozīmēti ex officio.

Valsts advokātu biroji Šauļos un Viļņā pierādīja, ka viņu kolektīvā pieredze un apvienotie spēki nākuši par labu justīcijas sistēmai, ierobežojuši patvaļu, kas rodas, nozīmējot advokātus ad hoc.

Lai gan apkārtējie nebija gatavi tādas struktūras radīšanai, ir dati, kas liecina, ka Šauļu un Viļņas valsts advokātu biroji daudzus aizstāvības krimināllietās aspektus izveidojuši kā profesionālo vēlmju standartus. Viņu darbinieki demonstrē labāku saikni ar saviem klientiem, ļoti labu lietas faktu un likumu pārzināšanu, kopumā labāku sagatavotību nekā vidējais nozīmētais advokāts.31

Arī Ungārijā 2004. gadā tika uzsākts projekts (programma), kas vērsts uz funkcionējošas juridiskās palīdzības modeļa izveidi, un rezultātā tika izveidota dispečeru sistēma.32 Šajā gadījumā advokātu neizvēlas pats procesa virzītājs. Katrā situācijā, kad rodas nepieciešamība pēc nozīmētā advokāta, procesa virzītājs paziņo par to dispečeru dienestam, kas darbojas visu diennakti. Savā paziņojumā procesa virzītājs sniedz svarīgākos datus par aizstāvamo personu un lietu (piemēram, nozieguma veids, obligātās aizstāvības pamats u. c.). Kad dispečeru dienestā tiek saņemts zvans, tas izvēlas no advokātu saraksta personu – atbilstoši iepriekš sastādītam dežūru plānam un citiem kritērijiem (piemēram, vai aizstāvis prot valodu kādā runā aizstāvamais, atbilstoši advokāta specializācijai u. c.). Dispečeru dienestam ir visa nepieciešamā informācija par personām, kas iesaistītas šajā programmā.

30 Маккуойд-Мейсон, Дэвид. Совет по юридической помощи и услуги по оказанию юридической помощи в Южной Африке. http://www.pili.org/ru/dmdocuments/07.pdf 31Концепция по совершенствованию системы гарантированной государством юридической помощи.

www.justiceinitiative.org/db/resource2?res_id=102901 - 9k 32 Баланж, Т. Модельная программа по бесплатной юридической помощи в Венгрии. http://www.justiceinitiative.org/db/resource2?res_id=102899

26

Advokāti tika izraudzīti balstoties uz atklāta konkursa rezultātiem. Visi programmā iesaistītie ir specializējušies krimināltiesībās un parakstījuši līgumu, ka viņiem ir pienākums dežurēt ne retāk kā vienu reizi nedēļā. Viņu atalgojums ir augstāks nekā advokātiem ex officio. Kad dispečers zvana, viņiem ir pienākums ierasties aizstāvības sniegšanai pusotras stundas laikā.

Lietu atlase. Ungārijā ne visas lietas, kurās ir obligāta aizstāvja piedalīšanās, ietilpst minētajā programmā. Galvenais kritērijs ir aizstāvamā sliktais materiālais stāvoklis. Tas tiek noteikts, pamatojoties uz diviem kritērijiem:

* ikmēneša ienākumi nedrīkst pārsniegt 50 000 forintu (205 eiro);

* aizstāvamajam nevar būt īpašums, kura vērtība pārsniedz 300 000 forintu (1225 eiro).

Lai pārbaudītu personas atbilstību šiem kritērijiem, juristiem jāveic testēšana, pēc kuras rezultātiem tiek aizpildīta anketa un noteikts klienta finansiālais stāvoklis.

Ja klients pieskaitāms mazturīgo kategorijai, viņš var saņemt advokāta palīdzību savu interešu aizstāvībai.

Paziņojums par aizstāvamā finansiālo stāvokli nav jāapstiprina dokumentāli. Taču, ja personas sniegtie dati izrādīsies nepatiesi, advokātam par sniegtajiem pakalpojumiem izmaksātā summa tiks piedzīta no personas tiesas ceļā.

Ungārijā ir izveidota arī Bezmaksas juridiskās palīdzības padome, kas kontrolē aizstāvības sniegšanu.33 Padome ir atbildīga par aizstāvju sniegto pakalpojumu kvalitāti. Advokāti katru mēnesi sūta Padomei atskaiti par savu darbību, kurai pievieno atbilstošo dokumentāciju un norāda nostrādāto stundu skaitu katrā krimināllietā.

Padome novērtē viņu darba kvalitāti no profesionāla viedokļa un izlemj, par kādu stundu skaitu ir jāveic apmaksa. Padome arī risina strīdu, ja persona nav apmierināta ar sava advokāta darbu. Ja Padome nolemj, ka advokāta sniegtie pakalpojumi neatbilst minimālajiem profesionālajiem standartiem, viņš var tikt izslēgts no programmas. Šādā gadījumā maznodrošinātajam klientam tiks nodrošināts jauns aizstāvis.

Kā galvenās Ungārijā īstenotās programmas modeļa priekšrocības var minēt to, ka:

* advokātu izvēle notiek neatkarīgi no izmeklēšanas un tiesu iestādēm, tāpēc juridiskās palīdzības kvalitāti, ko piedāvā maznodrošinātajiem, nevar negatīvi ietekmēt fakts, ka iestāde, kurai ir pretējas intereses, pieņem lēmumu par advokāta uzaicināšanu;

* bezmaksas juridiskās palīdzības individuālo un vispārējo kontroli veic padome regulāra monitoringa veidā;

* visi dati, kas attiecas uz palīdzības sniegšanu krimināllietās, tiek regulāri savākti, reģistrēti un analizēti, lai radītu maksimāli efektīvi darbojošos struktūru.

Valsts advokātu biroji izgaismoja un daļēji novērsa dažus šķēršļus pilnas aizstāvības iespējām gan Lietuvā, gan Ungārijā. Piemēram, advokātu darba novērtēšanas un apmaksas sistēmā tiek piemēroti pasākumi, kas atbilst tradicionālām valsts ierēdņu prioritātēm, bet ne konstitucionālām 33 Баланж, Т. Модельная программа по бесплатной юридической помощи в Венгрии. http://www.justiceinitiative.org/db/resource2?res_id=102899

27

un starptautiskām prasībām par cilvēka tiesībām. Šādā struktūrā advokāti vienkārši nevar piešķirt prioritāti savu klientu tiesībām, kuras lielā mērā tiek ignorētas (un tiek novērtētas simboliskas apmaksas veidā).

Turklāt, tā kā policijai, prokuratūrai un tiesai jāapstiprina kvīts, kas advokātam jāiesniedz, lai saņemtu samaksu, advokātam grūti apstrīdēt šo dienestu darbību, līdz ar to advokāti de facto nevar būt pilnībā neatkarīgi no valsts interesēm.

Valsts advokātu, kas saņem algu, darbs samazināja šo negatīvo ietekmi uz klientu tiesībām.34

Aptaujājot 100 prokurorus Latvijā, 72% norādīja, ka viņu attieksme par iespēju izveidot Valsts advokātu institūtu ir pozitīva, jo:

* tas atvieglos darbu (2),

* kvalitatīvāk tiks veikti pienākumi (5),

* nebūs pašiem jāmeklē advokāts(6),

* veidosies konkurence (3),

* savlaicīgi varēs nodrošināt aizstāvību (5).

Tikai 24% prokuroru norādīja, ka attieksme ir negatīva, jo:

* advokāti nebūs ieinteresēti (1),

* dublēsies funkcijas ar JPA (3),

* valsts nevarēs nodrošināt atbilstošu atalgojumu (1),

* palielināsies valsts izdevumi (3),

* lauku rajonos trūks šādu advokātu (1),

* jo advokātu institūts tiks vājināts (1),

* jo ir pietiekams skaits zvērinātu advokātu (2).

Savukārt16 no 23 tiesnešiem atbalsta ideju par Valsts advokātu institūta izveidi Latvijā.

34Концепция по совершенствованию системы гарантированной государством юридической помощи.

http://www.justiceinitiative.org/db/resource2?res_id=102901 - 9k

28

13

2

1

5

2

0 2 4 6 8 10 12 14

Pozitīva

Pozitīva, jo kvalitatīvāk veiks pienākumus

Pozitīva, ja šādi advokāti būs visos rajonos

Negatīva

Negatīva, jo lauku rajonos trūks šādu advokātu

Grafiks 3 Tiesnešu attieksme pret iespējām izveidot Valsts advokātu institūtu, kas sniegtu valsts nodrošinātu juridisko palīdzību

Juridiskās palīdzības saņēmēju atbildes uz šo jautājumu parāda viņu pozitīvo attieksmi, jo 63% aptaujāto ir par to, lai tiktu izveidots Valsts advokātu institūts, norādot, ka tādējādi advokāti kvalitatīvāk veiks aizstāvību un labāk tiks aizsargātas personu tiesības, jo šobrīd cilvēkiem pietrūkst naudas advokāta pakalpojumiem. 15% aptaujāto attieksme ir negatīva, jo viņi uzskata, ka šiem advokātiem nebūs pietiekams atalgojums, ka nekas nemainīsies, – tā būs valsts naudas izšķiešana, jo pakalpojumu kvalitāte neuzlabosies.

Negatīvi15%

Grūti pateikt22%

Pozitīvi63%

N=65

Pozitīva, jo cilvēkiem trūkst naudas advokāta pakalpojumiem 5 Pozitīva, jo kvalitatīvāk veiktu aizstāvību 8 Negatīva, jo advokātiem nebūs pietiekams atalgojums 3 Negatīva, jo nekas nemainīsies 1 Negatīva, jo tā būs valsts naudas izšķiešana 3 Negatīva, jo pakalpojumu kvalitāte neuzlabosies 1

Grafiks 4 Juridiskās palīdzības saņēmēju attieksme pret iespējām izveidot Valsts advokātu institūtu, kas sniegtu valsts nodrošinātu juridisko palīdzību

29

Negatīvi pret iespēju izveidot Valsts advokātu institūtu ir noskaņoti tikai zvērināti advokāti, (76% no aptaujātajiem), viņi min argumentus, ka ir pietiekams zvērināto advokātu skaits, ka valsts advokāti nespēs nodrošināt pietiekami kvalitatīvu aizstāvību, ka tādējādi tiktu sašķelta advokatūra, ka palielinātos valsts izdevumi un ka valsts ierēdņi nevar būt neatkarīgi advokāti.

Tikai 12% atbalsta šo ideju, norādot, ka tādējādi personas, kuras nevar atļauties advokātu, varēs saņemt kvalitatīvu juridisko palīdzību un ka tas ļaus savlaicīgi nodrošināt aizstāvību.

2.1.3. Līgumu sistēma

Valsts iestādes vai struktūras, kas atbild par juridisko pakalpojumu sniegšanu, var slēgt līgumus ar juridiskajām firmām vai vietējām juristu asociācijām par juridiskās palīdzības sniegšanu personām krimināllietās. Dažkārt līdzīgi līgumi tiek slēgti arī ar nekomerciālām tiesībsargājošām organizācijām vai individuāliem advokātiem. Slēdzot līgumu, notiek vienošanās par lietu skaitu, kurās klientiem tiks sniegta bezmaksas juridiskā palīdzība un/vai fiksēta samaksa par katru lietu. Līgumi var tikt slēgti, veicot atklātu konkursu. Daudzās valstī pastāv specifiskas prasības līgumu slēgšanai. Piemēram, Anglijā līgums par bezmaksas juridiskās palīdzības sniegšanu satur visdažādākās kvalitātes prasības. Firmas tiek pakļautas auditorpārbaudēm tādos kritērijos kā procesuālo dokumentu un biznesa plānu kvalitāte, finanšu kontroles mehānismi, kadru politika (visbiežāk, dienesta instrukciju esamība, personāla novērtējuma procedūra, vienādu iespēju politika, darba kontrole u. c.), lietu izskatīšanas kvalitāte u. tml. Tiek ņemti vērā arī tādi faktori kā “klienta vajadzību apmierināšana” – speciālas protokolēšanas un informācijas apstiprināšanas procedūras; apstiprināti “piegādātāju” saraksti (piemēram, eksperti, pie kuriem vēršas pēc konsultācijas noteiktos jautājumos, kuros nepieciešamas speciālas zināšanas); un “orientācija uz kvalitāti” – sūdzību iesniegšanas un izskatīšanas un klienta apmierinātības noteikšanas procedūras. Visas šīs prasības ir ne tikai darbietilpīgas, bet nereti saistītas ar lielu birokrātiju. Tomēr advokātu izglītība tiek virzīta uz to, ka piedalīšanās šādā programmā ir prestiža un noderīga firmas reputācijai.35

Komisija kontrolē arī konkrētu lietu izskatīšanas kvalitāti. Tam tika pat izstrādāti īpaši “lietu izskatīšanas kritēriji” – speciāli kontroljautājumi, pamatojoties uz kuriem apmācīts novērotājs, pat nebūdams kvalificēts advokāts, var pēc lietas materiāliem novērtēt advokāta darbu.

2.1.4. JUDICARE sistēma

Judicare (Juridiskās palīdzības) sistēma paredz, ka valsts (vai nodokļu maksātājs) maksā par juridiskajiem pakalpojumiem trūcīgajiem, kas saņem juridisko palīdzību nevis kā labdarību, bet kā savas tiesības. Tā darbojas, valstij maksājot kompensāciju advokātiem par viņu darbu trūcīgo vārdā.36

Šī sistēma izplatīta anglosakšu tiesību sistēmā. Valsts apmaksā jebkura advokāta, kuru izvēlējies klients, darbu, ņemot vērā vidējo honorāru par noteikta veida lietu vai vidējo stundu likmi. Vai konkrētais advokāts vēlēsies piedalīties lietā, ir atkarīgs tikai no paša advokāta.

Finansēšanas kārtība par katru sniegto pakalpojumu ļauj stingri kontrolēt darba kvalitāti un izdevumus. Taču tam nepieciešams liels administratīvais aparāts. Daudzas valstis, kas piemēro šo modeli, sastopas ar grūtībām, nosakot apmaksu par katru lietu sistēmas modelī. Šādos gadījumos advokātu ieinteresētība darboties pēc minētās shēmas strauji krītas.

35 Какие они, действующие модели? http://www.hrights.ru/text/b21/Chapter2%203.htm 36Ekonomidiss, K. Salīdzinošā juridiskā palīdzība: pārskats par Eiropas modeļiem. http://petijumi.mk.gov.lv/ui/DocumentContent.aspx?ID=2282

30

JUDICARE sistēma ļauj panākt lielu advokātu neatkarību un veselīgu konkurenci starp viņiem, tomēr saskaras ar līdzīgām problēmām kā advokāti pēc nozīmējuma: advokāti bieži nav ieinteresēti darbā ar lietām, par kurām maksā valsts, jo samaksa var būt zemāka nekā vienojoties.

2.1.5. Sistēma PRO BONO

Šis modelis nozīmē, ka advokāta darbs netiek kompensēts. Parasti tādu palīdzību organizē paši advokāti bez valsts līdzdalības. Dažos gadījumos regulāra noteikta apjoma bezmaksas juridiskās palīdzības sniegšana ir obligāts nosacījums dalībai advokātu asociācijā. ASV daudzas lielas juridiskās firmas pieprasa saviem advokātiem sniegt bezmaksas juridiskos pakalpojumus un pat nosaka noteiktu stundu skaitu to veikšanai.

Arī Ungārijā advokātu asociācija, kas tika izveidota 1874. gadā, vienmēr ir vadījusies pēc principa, ka rūpēties par nabadzīgajiem ir cienījami. Līdz šim brīdim advokāti Ungārijā aizstāv pro bono personas, kuras apsūdzētas publiskās apsūdzības procesos.37

Tomēr pro bono sniegtie pakalpojumi var apmierināt tikai nelielu daļu no bezmaksas juridiskās palīdzības pieprasījuma. Daudzās valstīs, kur pro bono darbs nav obligāta prasība, tikai nedaudzi advokāti piekrīt sniegt šādu palīdzību sarežģītās lietās, kas prasa lielu laika un spēka patēriņu. Šī sistēma labāk darbojas, ja nepieciešams saņemt konsultāciju, sniegt padomu, piedalīties ikdienišķā lietā.

Latvijā no šī modeļa nevajadzētu atteikties, un pro bono (bez maksas par labu sabiedrībai) būtu jākļūst par prasību, kuru ikvienam advokātam “brīvprātīgi” izvirza Latvijas Zvērinātu advokātu padome. Valdībai būtu jānosaka vadlīnijas attiecībā uz minimāli sagaidāmo stundu skaitu gadā, kas būtu veltāms pro bono darbam (tas būtu jānosaka konsultācijās ar Latvijas Zvērinātu advokātu padomi).

Atbalstāms viedoklis, ka zvērināti advokāti varētu izpildīt savu profesionālo pienākumu pret sabiedrību ne tikai ar bezmaksas pārstāvniecības starpniecību tiesā, bet arī, veltot laiku darbam Valsts advokātu birojos (ja tādi tiktu izveidoti). Būtu sagaidāms, ka nesen kvalifikāciju ieguvušie advokāti veltītu lielāku daļu sava laika juridiskajai palīdzībai, un viņiem būtu izvirzīta prasība to sniegt. Šis modelis ir acīmredzami lēts, taču pats par sevi nepietiekams, lai attīstītu nepieciešamo speciālistu lietpratības un pakalpojuma kvalitātes līmeni, kas apmierinātu visu juridisko vajadzību spektru Latvijā. Šā modeļa ietekme uz jauniem advokātiem būtu vērā ņemama, sagatavojot viņus juridiskās palīdzības shēmas izstrādei. Neliela daļa no juridiskās palīdzības budžeta būtu novirzāma pro bono organizēšanai un monitoringam38.

2.1.6. Juridiskās klīnikas

Starp bezmaksas juridiskās palīdzības modeļiem dažkārt tiek minētas arī juridiskās klīnikas, kuras darbojas juridiskajās augstskolās vai fakultātēs. Valstīs, kur prakse krimināllietās un civillietās ir juridiskās izglītības obligāts elements, dažkārt tiek izdarīti speciāli kvalifikācijas prasību izņēmumi, lai atļautu studentiem sniegt juridiskos pakalpojumus noteiktu klientu kategorijām atsevišķu kategoriju lietās. Visos gadījumos studenti strādā profesionālu juristu vadībā.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Tieslietu ministriju, vairākām valstīm tika uzdoti jautājumi par aizstāvja pieaicināšanas kārtību kriminālprocesā:

37 Pro Bono Practice Grows in Hungary. http://www.pili.org/en/content/view/363/62/ 38 Ekonomidiss, K. Problēmu risināšanas iespējas un stratēģijas juridiskās palīdzības sistēmas reformas atbalstam Latvijā. http://www.tm.gov.lv/lv/documents/projekti/933_LA_C_KEnotes2l.doc

31

1. Aizstāvība kriminālprocesā:

1) kādas personas var būt par aizstāvi kriminālprocesā?

2) kādos gadījumos aizstāvja piedalīšanās kriminālprocesā ir obligāta?

3) kādos gadījumos personai tiek nodrošināta valsts apmaksāta aizstāvība kriminālprocesā? Kādā veidā šādos gadījumos persona var izvēlēties sev aizstāvi (pats izvēlas vai konkrēto aizstāvi izvēlas cita persona)? Ja tiek slēgta vienošanās ar konkrētu aizstāvi, kas slēdz šo vienošanos par personas aizstāvību kriminālprocesā?

2. Subjekts, kas aicina aizstāvi:

1) kas uzaicina aizstāvi kriminālprocesā, ja personai nepieciešams valsts apmaksāts aizstāvis?

2) vai ir kāda institūcija, kas veic aizstāvju pieaicināšanu kriminālprocesā valsts apmaksātās aizstāvības gadījumos (piemēram, procesa virzītājs vai cita institūcija)?

3) kas nosaka aizstāvja pienākumu veikt aizstāvību kriminālprocesā?

4) kāda ir advokātu kolēģijas pārvaldes, uzraudzības un izpildu institūcijas (profesionālās organizācijas) loma aizstāvja nodrošināšanai kriminālprocesā?

3. Atlīdzība:

1) kas izlemj jautājumu par aizstāvja paveiktā darba atlīdzības apmēru valsts apmaksātās aizstāvības lietās?

2) vai valsts apmaksātās aizstāvības gadījumos aizstāvim ir noteiktas atlīdzības takses ar normatīvo aktu, vai arī takses apmēru nosaka pats aizstāvis?

3) kāds dokuments apliecina aizstāvja piedalīšanos kriminālprocesā valsts apmaksātas aizstāvības gadījumos?

Salīdzinot vairāku valstu praksi juridiskās palīdzības sniegšanā, var redzēt, ka valstu pieeja šā jautājuma risināšanai ir atšķirīga. Tomēr, kā redzams, nevienā no tabulā norādītajām valstīm nepastāv tikai viens veids, kā nodrošināt juridisko palīdzību. Visām valstīs (atšķirīgās kombinācijās) ir vienots uzskats, ka jābūt jauktam modelim. (Jānorāda, ka no valstu sniegtajām atbildēm, bija grūti izsecināt pilnīgu informāciju, kurš modelis attiecīgajā valstī pastāv, līdz ar to tabulā norādīti tie modeļi, par kuriem tika minēts valstu atbildēs.)

Valsts

Labd

arīb

as

mod

elis

Judi

care

m

odel

is

Alg

oto

štat

a ad

vokā

tu

mod

elis

Apv

ieno

tais

m

odel

is

Līgu

mu

slēg

šana

s m

odel

is

Čehija v v v v Holande v v v v Slovākija v v v

32

Spānija v v Ungārija v v v Īrija v v v v Anglija v v v v v Skotija v v v v Somija v v v v Lietuva v v v v v Tabula 1 Juridiskās palīdzības sniegšanas prakse dažādās valstīs

2.2. Modeļu piemērošanas nosacījumi

Problēmu risinājumi, kas izriet no ārvalstu pieredzes, kas gūti no dažādām tiesiskajām kultūrām un atšķirīgiem ekonomiskajiem kontekstiem nevar tikt mehāniski piemēroti Latvijas situācijai. Starptautiskā pieredze juridiskās palīdzības laukā ir vērtīgs ideju avots un piedāvā vairākas interesantas mācības un modeļus, kas varētu tikt pielāgoti. Eiropas standarti noteic, ka personām ir jābūt iespējai piekļūt tiesu varas sistēmai, kad tie risina savus strīdus, un ka juridiskā profesija nevar būt tik dārga, ka tā kļūst neaizsniedzama, un ka tikai nosacīti bagātie var atļauties tās pakalpojumus.

Kā norādījis K. Ekonomidiss, Latvijai praktiskās izvēles iespējas drīzāk ir saistītas ar to, kura modeļu kombinācija ir piemērotāka, un kā tā būtu ieviešama, nevis modeļa izvēle. Problēmu risināšanas iespējas tādējādi ir saistītas ar atbilstoša laika izvēli (kuras reformas būtu īstenojamas vispirms?) un līdzsvarotību (kāda privātu un valsts juridisko pakalpojumu kombinācija izmaksu ziņā būtu visefektīvākā un pieņemamākā?). Šim jautājumam ir arī būtiska ģeogrāfiskā dimensija, kā vislabāk apvienot modeļus, un no mācībām vien, kas izriet no Eiropas un citu valstu pieredzes, ir skaidrs, ka reģionālajām juridisko pakalpojumu komitejām ir svarīga loma (starptautisko/nacionālo) minimālo standartu sasaistē ar vietējām juridiskajām vajadzībām.39

Jautājums par to, kādam modelim dodama priekšroka, vispārējā formā nav korekts. Jo, pirmkārt, liela nozīme ir valsts konkrētajiem apstākļiem, tajā skaitā finansiālajām iespējām, tiesiskajai kultūrai, tradīcijām, iedzīvotāju vecumam, nacionālajam un sociālajam sastāvam, praktizējošo advokātu skaitam utt. Otrkārt, veiksmīgā bezmaksas juridiskās palīdzības sistēmā visbiežāk darbojas dažādu modeļu kombinācija.

Tomēr atšķirīgos apstākļos dažādi modeļi var būt vairāk vai mazāk piemēroti, un izvēlēties optimālo ir sarežģīts uzdevums.

Kā svarīgākos faktorus, kas nosaka viena vai otra modeļa piemērotību, visbiežāk min:

• likumdošanas īpatnības, visbiežāk – procesuālās normas, kas nosaka advokāta darba apjomu;

• personu juridisko vajadzību apjomu un struktūru;

• piedāvājamo pakalpojumu veidu.

Organizācijas “Justīcija” direktors R. Smits norādīja, ka Anglijā juridiskā palīdzība tradicionāli bijusi vērsta uz privātajām tiesībām, bet šobrīd tā pārorientējas uz publiskajām tiesībām un 39 Ekonomidiss, K. Problēmu risināšanas iespējas un stratēģijas juridiskās palīdzības sistēmas reformas atbalstam Latvijā. http://www.tm.gov.lv/lv/documents/projekti/933_LA_C_KEnotes2l.doc

33

likumdošanu par sociālo nodrošinātību. Šīm problēmām visatbilstošākā ir līgumu sistēma. Tāds modelis ir Nīderlandē, Ontario (Kanādā).

Liela nozīme ir arī pašas bezmaksas juridiskās palīdzības sistēmas attīstībai. R. Smits uzskata, ka Anglijā un Velsā pieņemtā kontraktu sistēma palīdzībai krimināllietās ir nozīmīga Anglijā – ar lielu skaitu privāti praktizējošu advokātu piedalīšanos juridiskās palīdzības sniegšanā ilgstošo vēsturi. Savukārt, tiesu sistēmām, kuras tikai cenšas ieviest šādus pakalpojumus, līdzīgs modelis var izrādīties pārāk sarežģīts. Tām tiesu sistēmām, kuras ievieš jaunu juridiskās palīdzības sniegšanas modeli krimināllietās vai cenšas dot jaunu impulsu vecajam modelim, var šķist pievilcīga vēršanās pie privāti praktizējošiem advokātiem vai advokātiem, kas saņem algu (valsts advokāti). Valsts advokāti parasti izmaksā lētāk, aprēķinot izdevumus uz vienu lietu, iespējams izņemot lauku rajonus, kur lietu skaits varētu būt samērā neliels.40

Svarīgs ir arī ģeogrāfiskais faktors. Nelielās pilsētās iesaka izmantot valsts advokātu birojus. Bet lielās pilsētās labāk izveidot vairākus nelielus valsts advokātu birojus, kā arī noslēgt līgumus ar advokātu firmām katrā rajonā vai izmantot aizstāvjus pēc nozīmējuma, vai arī kombinēt visus iepriekšminētos modeļus. Nomaļās un grūti pieejamās vietās, arī lauku rajonos, izdevumi, kas saistīti ar valsts advokātu biroja uzturēšanu, var būt pārāk lieli. Šādu vietu iedzīvotājiem parasti izmanto aizstāvjus pēc nozīmējuma. Ja bezmaksas juridiskās palīdzības pieprasījums ļauj uzturēt vienu divus advokātus, tad var slēgt līgumus. Koordinācijas padome vai valsts advokātu biroju administrācija var sadalīt lietas starp šādiem advokātiem un kontrolēt to darbu.41

Demogrāfiskais faktors. Svarīgākais faktors, konstruējot bezmaksas juridiskās palīdzības sistēmu, ir iedzīvotāju skaits un koncentrācija reģionā. Dažās valstīs pat pastāv noteikti standarti šajā jomā. Piemēram, ASV valsts advokātu birojs ir katrā apvidū, kur iedzīvotāju skaits sasniedz 750 tūkstošus, bet līgumu sistēma raksturīga rajoniem, kur iedzīvotāju skaits nepārsniedz 50 tūkstošus. Izraēlā valsts advokātu biroji ir lielās, blīvi apdzīvotās pilsētās, bet advokāti pēc nozīmējuma strādā lauku apvidos.

Iedzīvotāju ienākumi ir viens no pamatfaktoriem, kas nosaka pieprasījumu pēc bezmaksas juridiskās palīdzības. Savukārt, advokātu pakalpojumu piedāvājumu tirgus attīstība nosaka advokātu noslieci piedalīties šādas palīdzības programmās. Rajonos, kuros šo pakalpojumu tirgus ir labi attīstīts, daudzi advokāti ir atkarīgi no darba pēc nozīmējuma. Bet rajonos, kuros šo pakalpojumu tirgus ir mazattīstīts, rodas nepieciešamība radīt papildu mehānismus juridiskās palīdzības sniegšanai.

Šobrīd nav pētījumu par viena vai otra modeļa ekonomiskajām priekšrocībām, pastāvot līdzīgos apstākļos. Modeļa izmaksas nosaka tādi faktoru kā tarifi, maksimālais stundu skaits, kas izmantotas lietai, noslogojums vienam advokātam utt. Svarīgi aprēķināt arī slēptās katra modeļa izmaksas.

Noziedzības līmenis un struktūra arī ir viens no faktoriem, kas ņemams vērā. Augsts noziedzības līmenis prasa pietiekamu skaitu advokātu, kas var sniegt kvalitatīvu palīdzību. Mazsvarīga nav arī noziedzīgo nodarījumu uzskaite, kuri raksturīgi attiecīgajam reģionam.

Nevar aizmirst arī kultūras īpatnības un tradīcijas attiecībā uz tiesvedības pieejamību, kas var būtiski ietekmēt piedāvātās bezmaksas juridiskās palīdzības sistēmas organizāciju.

40Смит, Р. Модели организации системы предоставления юридической помощи: сравнительный опыт. http://www.pili.org/ru/dmdocuments/07.pdf 41 Какие они, действующие модели? http://www.hrights.ru/text/b21/Chapter2%203.htm

34

3. VALSTS NODROŠINĀTĀS AIZSTĀVĪBAS KRIMINĀLPROCESĀ SNIEGŠANAS PROCEDŪRA

Juridiskās palīdzības sniegšanas procedūra visbiežāk ir atkarīga no tā, vai šāda palīdzība sniedzama obligātās aizstāvības kontekstā, vai gadījumos, kad aizstāvība nav obligāta.

Ar obligāto aizstāvību jāsaprot aizstāvja piedalīšanās lietā saskaņā ar KPL 83. pantu, tas ir, kad neatkarīgi no personas vēlmes, kurai ir tiesības uz aizstāvību, aizstāvība ir jānodrošina. Izņēmums ir obligātā aizstāvība kriminālprocesā, kas notiek vienošanās kārtībā no brīža, kad tiek uzsāktas pārrunas ar apsūdzēto par vienošanās slēgšanu. Jo šajā gadījumā, ja persona atsakās no aizstāvja, procesa virzītājam šī atteikšanās ir saistoša). Jāakcentē, ka obligātā aizstāvība nav atkarīga no personas, materiālā stāvokļa.

Ar fakultatīvo aizstāvību jāsaprot aizstāvja piedalīšanās lietā nevis pēc tiešā likuma norādījuma, bet pēc pašas personas gribas un iniciatīvas. Tātad aizstāvja piedalīšanās lietā ir atkarīga no tā, vai persona vēlas vai nevēlas.

Valsts Obligātās aizstāvības gadījumi ārvalstīs

Čehija

Apsūdzētā aizstāvim obligāti jābūt pirmstiesas procesā: • ja viņš atrodas apcietinājumā, izcieš brīvības atņemšanas sodu vai atrodas

medicīnas iestāžu uzraudzībā; • rīcībnespējīgai personai vai ierobežoti pieskaitāmai personai; • ja process tiek veikts pret bēgli; • ja tiesa vai prokurors ir pārliecināts par aizstāvības nepieciešamību; • pastāvot šaubām par aizstāvamā rīcībspēju sevi pienācīgi aizstāvēt fizisku

vai garīgu ierobežojumu dēļ; • ja tiesvedība tiek veikta lietā, kur likums paredz brīvības atņemšanu sodu

5 un vairāk gadus. Apsūdzētā aizstāvim obligāti jābūt iztiesāšanā arī tad, ja: • tiek veikta vienkāršota tiesvedība pret personu, kas atrodas apcietinājumā; • apsūdzēto grib izdot no citas valsts, bet viņš nepiekrīt izdošanai; • izdod apsūdzēto kādai no ES valstīm; • izpilda citu valstu lēmumus; • pastāv tiesvedība par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanu,

izņemot alkoholisma ārstēšanu.

Nolēmumu izpildes laikā publiskās apsūdzības procesā aizstāvim jābūt: • rīcībnespējīgai personai, vai ierobežoti pieskaitāmai personai; • ja persona ir ieslodzījumā; • ja ir šaubas par personas spēju sevi pienācīgi aizstāvēt.

35

Holande Holandes kriminālprocess neparedz obligātu aizstāvību.

Slovākija

Obligātās aizstāvības gadījumi:

• apsūdzētais atrodas apcietinājumā, izcieš brīvības atņemšanas sodu vai atrodas medicīnas iestāžu uzraudzībā;

• rīcībnespējīgai personai vai ierobežoti pieskaitāmai personai; • izdarīts smags noziegums (felony); • apsūdzētā persona ir nepilngadīga; • apsūdzētā persona ir bēglis; • obligātā aizsardzība nepieciešama gadījumā, ja apsūdzētā persona nevar

pienācīgi un legāli sevi aizstāvēt; notiek izdošanas procedūra.

Spānija Aizstāvis nepieciešams visās krimināllietās, izņemot mazsvarīgus pārkāpumus.

Ungārija

Obligātās aizstāvības gadījumi paredzēti, ja:

• par noziegumu paredzēta brīvības atņemšana 5 un vairāk gadus; • apsūdzētais ir apcietināts; • apsūdzētais ir kurls, mēms, neredzīgs vai – atkarībā no viņa rīcībspējas –

garīgi nespējīgs; • apsūdzētais nerunā ungāru valodā vai valodā, kādā notiek tiesvedība; • apsūdzētais nav spējīgs sevi aizstāvēt jebkura cita iemesla dēļ; • pastāv citi īpaši likumā paredzētie apstākļi (valsts sniegtajā atbildē tie

netika minēti).

Īrija (Nav dota atbilde)

Anglija

Izņemot mazsvarīgus pārkāpumus, pirmajā uzstāšanās tiesā (Magistrates’ Court) visiem aizstāvamajiem ir tiesības uz brīvu legālu valsts advokāta aizstāvību. Lielākajā daļā gadījumu aizstāvamais var izvēlēties, vai viņš pats pārstāvēs sevi, vai viņu pārstāvēs advokāts. Tie, kuriem nav tiesību uz legālu aizstāvību, vai nu maksā par savu pārstāvību, vai pārstāv sevi paši. Atbilstoši likumam jācenšas izvairīties no konfrontācijas starp aizstāvamo un seksuālo noziegumu upuriem un lieciniekiem–bērniem smagos noziegumos. Šādos gadījumos tiesa pieprasa apsūdzētajam pārstāvi, lai pasargātu no konfrontācijas vai arī ieceļ advokātu liecinošajam konfrontācijā.

Skotija Obligātā aizstāvība ir tikai, izskatot noziegumus, kas balstīti uz tik būtiskiem seksuāliem elementiem, ka apsūdzētajiem aizliegts personīgi veikt savu aizstāvību.

36

Aizstāvības iedalījumam obligātajā un fakultatīvajā ir svarīga nozīme, jo, ja kriminālprocesā nav tikusi nodrošināta obligātā aizstāvība, tas nozīmē, ka pārkāptas likuma procesuālās normas, kas nenoliedzami var būt par pamatu pieņemtā nolēmuma atcelšanai.

Pieņēmuma vai apgalvojuma parādīšanās, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu – tas ir juridisks fakts, kam ir procesuāla nozīme, lai parādītos aizstāvība.

Vienošanos ar aizstāvi slēdz persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, vai tās uzdevumā vai interesēs – citas personas. Procesa virzītāji neslēdz vienošanos par aizstāvēšanu un nevar aicināt konkrētu advokātu par aizstāvi, bet nodrošina ieinteresēto personu ar nepieciešamo informāciju un dod tai iespēju izmantot sakaru līdzekļus aizstāvja uzaicināšanai. Toties, ja vēl nav noslēgta vienošanās ar aizstāvi, likumā paredzētajos neatliekamos gadījumos procesa virzītājs uzaicina advokātu, lai nodrošinātu aizstāvību atsevišķā procesuālā darbībā.

Personām ir tiesības likumā paredzētajos gadījumos pieprasīt advokāta piedalīšanos aizstāvības nodrošināšanai atsevišķā procesuālajā darbībā, ja vēl nav noslēgta vienošanās par aizstāvību ar konkrētu advokātu vai šis aizstāvis nav varējis ierasties.

Advokāts pēc īpaša norīkojuma tiek uzaicināts nodrošināt aizstāvību šādās atsevišķās procesuālajās darbībās:

* liecību sniegšana sakarā ar aizturēšanu;

* atzīšana par aizdomās turēto un aizdomās turētā pirmā nopratināšana;

* ar drošības līdzekļa piemērošanu saistītu jautājumu izskatīšana pie izmeklēšanas tiesneša.

Šim aizstāvim ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā aizstāvim uz vienošanās pamata, izņemot divus aspektus:

2) viņš savu procesuālo statusu īsteno tikai attiecībā uz to darbību, kurā viņš piedalījies;

3) viņam nav pienākuma uzņemties attiecīgās personas aizstāvību visā procesā vai tā stadijā.

Advokāta uzaicināšanu nodrošina procesa virzītājs normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Iesaistot personu pirmajā procesuālajā darbībā, tai jāpaziņo par viņas tiesībām uz aizstāvību un jādod iespēja sazināties ar advokātu. Personām šajā nolūkā ir tiesības saņemt no procesa virzītāja attiecīgajā tiesas apgabalā praktizējošo advokātu sarakstu un informāciju par juridisko palīdzību koordinējošām institūcijām, kā arī bez maksas izmantot telefonu aizstāvja uzaicināšanai.

Aptaujājot 65 juridiskās palīdzības saņēmējus kriminālprocesā, tikai 35% uzskatīja, ka viņu tiesības uz aizstāvību ir izskaidrotas pilnībā.

37

Jā, pilnībā35%

Daļēji50%

Nē15%

N=65

Grafiks 5 Juridiskās palīdzības saņēmēju novērtējums par to, vai kriminālprocesā tika izskaidrotas viņu tiesības uz aizstāvību

85% (t. i., 55 personām) no aptaujātajiem bija aizstāvis kriminālprocesā, un tikai 14% (no 55) personām, aizstāvis piedalījās pēc vienošanās.

Vienošanos ar aizstāvi slēdz persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, vai tās uzdevumā vai interesēs – citas personas.

Personas, kurām ir tiesības uz aizstāvību, uz jautājumu, kāpēc tās pašas nav nenoslēgušas vienošanos ar advokātu par juridiskās palīdzības saņemšanu, atbildēja:

• nemēģināju vienoties un uzreiz lūdzu valsts nodrošināto juridisko palīdzību (13);

• nebija pieejama informācija par advokātiem (14);

• nebija iespēja sazināties ar advokātiem (8);

• atteicos (2);

• naudas trūkums (15);

• valsts nepiedāvāja nodrošināt aizstāvi (1);

• grūti pateikt (4).

Tātad parasti procesa virzītājs pats neslēdz vienošanos par aizstāvēšanu un nevar aicināt konkrētu advokātu par aizstāvi, bet gan nodrošina iespēju izdarīt to pašai personai vai uztic kompetentai institūcijai (KPL 80. p.). Gadījumos, kad aizstāvja piedalīšanās ir obligāta, bet ieinteresētā persona nav vienojusies ar aizstāvi, procesa virzītājs informē institūciju, kurai uzticēta juridiskās palīdzības nodrošināšana, ka tai jānodrošina aizstāvis.

Te gan jāatzīmē, ka pastāv atsevišķas nesaskaņas starp KPL ietverto aizstāvja aicināšanas kārtību un kārtību, kāda noteikta Valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības likumā.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 80. panta 4. daļu tajos gadījumos, kad aizstāvja piedalīšanās ir obligāta, bet ieinteresētā persona nav vienojusies ar aizstāvi, procesa virzītājs informē institūciju, kurai uzticēta juridiskās palīdzības nodrošināšana, ka tai jānodrošina aizstāvis.

38

Taču šobrīd JPA tikai nodrošina samaksu advokātiem, kuri juridisko palīdzību snieguši pēc procesa virzītāja uzaicinājuma.

Saskaņā ar KPL pārejas noteikumu 14. punktu, procesa virzītājam, ja nav iespējas uzaicināt aizstāvi, kurš noslēdzis līgumu ar Juridiskās palīdzības administrāciju (JPA), izņēmuma kārtā ir tiesības līdz 2008. gada 1. janvārim aizstāvības nodrošināšanai uzaicināt aizstāvi, kuram šāda līguma nav. Šajā gadījumā aizstāvis viena mēneša laikā no juridiskās palīdzības sniegšanas brīža iesniedz Juridiskās palīdzības administrācijai paziņojumu par juridiskās palīdzības sniegšanu, ko apstiprinājis procesa virzītājs.

Ņemot vērā minēto, pēc 2008. gada 1. janvāra, saskaņā ar Kriminālprocesa likumu, procesa virzītājam ir jāinformē JPA, ka tai jānodrošina aizstāvis, kas ir noslēdzis līgumu ar Juridiskās palīdzības administrāciju.

Kā norāda JPA direktors J. Jansons, lai nodrošinātu Kriminālprocesa likuma normu piemērošanu, Juridiskās palīdzības administrācijai būtu jānoslēdz līgumi ar vismaz 200–250 advokātiem. Diemžēl JPA nevar ietekmēt situāciju, ja advokāti neizrāda vēlēšanos noslēgt juridiskās palīdzības līgumus.42

Kā redzams no iepriekš minētajiem normatīvajiem aktiem, situācija nav viennozīmīga, un to parāda arī veiktās aptaujas rezultāti.

Atbildot uz jautājumu, vai bija nepieciešams veidot atsevišķu organizāciju, Juridiskās palīdzības administrāciju, kas nodrošina juridisko palīdzību (šobrīd kriminālprocesā – veic samaksu par sniegto valsts nodrošināto juridisko palīdzību saskaņā ar procesa virzītāja apstiprināto paziņojumu), tikai 7 no 25 tiesnešiem un 37 no 100 prokuroriem atbildēja apstiprinoši, 16 tiesneši un 53 prokurori – noliedzoši, kā argumentus minot, ka:

• nekas nav mainījies;

• juridisko palīdzību varēja nodrošināt advokātu padome;

• šāda starpniecība paildzina laiku;

• nenodrošina aizstāvjus.

Savukārt 9 no 34 zvērinātiem advokātiem atbildēja pozitīvi (jo jābūt institūcijai, kas pārvalda līdzekļus – jābūt koordinējošai institūcijai), bet 25 – negatīvi, jo:

• tās darbība ir neefektīva;

• tās uzturēšanas izdevumi ir lielāki nekā labums, ko tā dot sabiedrībai

• bija jāpilnveido pastāvošā sistēma.

Turklāt aptaujātie respondenti skeptiski vērtē arī juridiskās palīdzības sniedzēju līgumu slēgšanas sistēmu ar JPA, šā modeļa spēju nodrošināt personas tiesības uz juridisko palīdzību. 60% tiesnešu, 52% prokuroru un 62% zvērinātu advokātu atbildēja noliedzoši, minot šādus argumentus:

• advokāti nav ieinteresēti (t. sk. advokāti nav ieinteresēti zemā atalgojuma dēļ);

42 Jansons, J. Obligātās aizstāvības mehānisms joprojām neskaidrs. “Jurista Vārds”, 20.06.2006.

39

• nekas nav mainījies;

• tiek slēgti ļoti maz līgumu;

• sistēma ir pārāk sarežģīta;

• nevar nodrošināt savlaicīgu juridisko palīdzību.

Veiktās aptaujas dati liecina arī par to, ka visbiežāk procesa virzītājs pats meklē aizstāvi. 94 no 100 aptaujātajiem prokuroriem un visi no 25 aptaujātajiem tiesnešiem norādīja, ka personīgi ir saskārušies ar nepieciešamību sagādāt personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību, valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanu kriminālprocesā.

Veidi, kā prokurori meklē aizstāvi, ir dažādi. Visbiežāk prokurors pats meklē aizstāvi, atsevišķos gadījumos vēršas Latvijas Zvērinātu advokātu padomē (6) vai Juridiskās palīdzības administrācijā (2); paziņo par nepieciešamību nodrošināt aizstāvi advokātu vecākajam (3).

Zemāk esošajā grafikā attēlotas tiesnešu atbildes.

11

8

5

5

3

0 2 4 6 8 10 12

Meklēju pats personīgi

Vērsos Latvijas Zvērinātu advokātu padomē

Vērsos Juridiskās palīdzības administrācijā

Meklēja tiesneša palīgs vai sekretāre

Paziņoju par nepieciešamību nodrošināt aizstāviadvokātu vecākajam

Grafiks 6 Tiesnešu atbildes uz jautājumu ‘Kādā veidā Jūs sameklējāt konkrēto personu, kas sniedza valsts nodrošināto juridisko palīdzību?’

Aptaujātie advokāti norāda tikai divus veidus, kā snieguši valsts nodrošinātu juridisko palīdzību kriminālprocesā, t. i., vai nu pēc procesa virzītāja uzaicinājuma (26), vai pēc Latvijas Zvērinātu advokātu padomes uzaicinājuma (4).

Advokātus aicina telefoniski, vēlāk nosūtot pieprasījumu (prokurori – 70; tiesneši – 13); telefoniski, nenosūtot pieprasījumu (prokurori – 23; tiesneši – 1); rakstveidā (prokurori – 9; tiesneši – 16); tiekoties personīgi (prokurori – 3).

Par galvenajām problēmām, aicinot aizstāvi juridiskās palīdzības sniegšanai, tiek norādītas šādas:

• neatbild uz telefona zvaniem (grūti sazvanīt) (prokurori – 9; tiesneši – 11);

• nevar plānot procesuālās darbības, jo nevar paļauties, ka aizstāvis ieradīsies (prokurori – 17; tiesneši – 4);

40

• advokāti ir pārāk aizņemti (tiesneši norāda, ka aizņemti citos tiesas procesos (prokurori – 17; tiesneši – 11);

• advokāta pieaicināšana ir pārāk laikietilpīga (prokurori – 4; tiesneši – 11);

• trūkst advokātu (prokurori – 4);

• atrodas tālu (prokurori – 1);

• zems atalgojums (prokurori – 7);

• nevar nodrošināt advokātu jebkurā diennakts laikā (prokurori – 3).

Pozitīvi, ka 29 prokurori un 4 tiesneši norādījuši, ka problēmu nav.

Tradicionāli sarežģīts un strīdīgs jautājums ir arī par advokātu sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāti kriminālprocesā. KPL nesatur nekādu aizstāvības kvalitātes diferenciāciju atkarībā no tā, vai aizstāvis darbojas pēc nozīmējuma vai uz vienošanās pamata.

Advokatūras likuma normas arī nereglamentē advokāta darba kvalitātes līmeni. Advokatūras likuma 52. pants noteic, ka krimināllietās zvērināti advokāti uzņemas aizstāvēt aizturētos, aizdomās turētos, apsūdzētos, tiesājamos un notiesātos vai nu pēc vienošanās ar viņiem vai viņu pārstāvjiem, vai arī tiesas priekšsēdētāja, procesa virzītāja, kā arī Latvijas Zvērinātu advokātu padomes uzdevumā.

Atbilstoši Advokatūras likuma 34. pantam Latvijas Zvērinātu advokātu padome uzdod zvērinātiem advokātiem un zvērinātu advokātu palīgiem tiesās un pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs pēc nozīmējuma krimināllietas un to personu lietas, kurās likumā noteiktajā kārtībā apsūdzētie atzīti par trūcīgiem (maznodrošinātiem), kā arī par atlīdzību uzņemties tādu personu lietas, kas dibinātu iemeslu dēļ nevar atrast advokātu.

Saskaņā ar minētā likuma 54. pantu tiesas priekšsēdētājs, procesa virzītājs, kā arī Latvijas Zvērinātu advokātu padome uzdod zvērinātiem advokātiem uzņemties lietas tikai pēc saskaņošanas ar katras tiesas rajonā praktizējošo zvērinātu advokātu vecāko.

Kriminālprocess ir speciāls process, un aizstāvim tajā ir nepieciešamas īpašas zināšanas. Valdībām, advokātu profesionālajām asociācijām un mācību iestādēm jānodrošina, lai advokāti saņemtu atbilstošu izglītību un apmācību un apzinātos advokātu ideālus un ētiskos pienākumus, cilvēka tiesības un pamatbrīvības, ko atzīst nacionālās un starptautiskās tiesības.43

Arī Eiropas Advokatūras padomes prezidents Hans Jirgens Hellvigs aicināja profesionālās organizācijas vairāk pievērsties advokātu darbības kvalitātes kontrolei. Viņš uzsvēra, ka nebūtu loģiski izvirzīt pārāk augstas prasības advokāta statusa iegūšanai un praktizēšanas iespējām un pēc tam atstāt novārtā tālākizglītību.44

Likumā “Par tiesu varu” ir paredzēta tiesnešu atestācija – kvalifikācijas klases eksāmeni. Turpretī Advokatūras likumā advokātu tālākizglītības regulējums nav noteikts, kaut arī Latvijas Zvērinātu advokātu Ētikas kodeksā ir iekļauts noteikums, ka advokāts nevar uzņemties lietu, ja viņš nav kompetents vai nevar precīzi veikt profesionālo pienākumu.

43 Apvienoto Nāciju Pamatprincipi par advokāta lomu. Tiesību akti par advokātu darbību. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2002, 9. lpp. 44Rode, O, Pastille, J. K. Neatkarīgā advokatūra Eiropā: vēsture un nākotnes perspektīvas. “Jurista Vārds”, 13.07.2004.

41

Lai palīdzētu dalībvalstīm sekmēt un nodrošināt pienācīgu, respektējamu advokātu lomu, ANO Pamatprincipos par advokātu lomu ir atzīmēti arī citi advokāta lomas būtiski jautājumi: advokātu pienākumi un atbildība, advokātu darbības garantijas, runas un biedrošanās brīvība, advokātu profesionālās asociācijas, disciplinārā procedūra. Tie jāņem vērā valdībām nacionālajā likumdošanā un praksē un uz tiem jāvērš gan advokātu, gan tiesnešu, prokuroru, likumdošanas, izpildvaras locekļu un sabiedrības uzmanība. Šie jautājumi ir noregulēti arī nacionālajā likumdošanā. Mūsu likumdošanā ir precīzi noteikts aizstāvja procesuālais stāvoklis, aizstāvja tiesību un pienākumu, kā arī darbības garantiju apjoms, kas nepieciešams likumā noteikto darbību veikšanai, kuras vērstas uz personu, kam ir tiesības uz aizstāvību, attaisnošanu vai atbildības mīkstināšanu, kā arī, lai varētu aizsargāt ikvienu procesa dalībnieku un būt par garantu, lai nenotiktu prettiesiskas darbības attiecībā uz viņu, ikvienā kriminālprocesa stadijā. Tas viss sekmē un nodrošina pienācīgu aizstāvja lomu.

Bet stingra regulējuma pastāvēšana, stingru advokātu prakses kritēriju un aizstāvja procesuālā statusa un darbības tiesiskā regulējuma pastāvēšana vien nevar nodrošināt pienācīgu advokātu – aizstāvju lomu procesā.

Aizstāvja pienācīgajai lomai jābūt nostiprinātai arī ar pašu advokātu – aizstāvju darbību. Svarīgākie principi, kas jāņem vērā advokātiem, īstenojot tādu personu aizstāvību, kurām uz to ir tiesības, ir šādi:

• likumības ievērošana, veicot procesuālas darbības kriminālprocesā;

• aizstāvamā nevainīguma prezumpcijas garantēšana;

• aizstāvamā konstitucionālo un procesuālo garantiju ievērošana;

• aizstāvamā cieņas un goda aizstāvība;

• humānisms un taisnīgums attiecībā pret aizstāvamo.

Advokātam (aizstāvim) jābūt pilnīgi neatkarīgam un brīvam no jebkura veida ietekmes, īpaši no tādas, kas varētu rasties sakarā ar viņa personiskajām interesēm vai, izdarot spiedienu. Advokāta personiskā cieņa, godīgums un taisnīgums ir tradicionāls advokāta profesijas nosacījums, kas ir obligāts priekšnoteikums attiecībām, kuras balstās uz uzticēšanos45.

Par juridiskās palīdzības sniegšanas funkcionālajiem principiem tradicionāli uzskata šādus:46

advokāta slodzes samērīgums;

advokāta pieredzes atbilstība lietas sarežģītības pakāpei;

“vertikālā aizstāvība” (ar to tiek saprasta situācija, kad advokātam, kurš uzņēmies aizstāvību pirmstiesas procesā, ir pienākums piedalīties lietā līdz pat kasācijas instancei (ieskaitot), ar nosacījumu, ka klients nav atteicies no konkrētā aizstāvja);

advokāta darba kvalitātes novērtējums;

45 Latvijas Zvērināto advokātu Ētikas kodeksa 1.2. p.p. http://www.advokatura.lv/?open=kodekss&lang=lat 46Кривоносова, О. Ю., Кулагин, Д. В., Шабельников, Д.Б. Бесплатная юридическая помощь в РФ: законодательство и практика. http://www.hrights.ru/text/b21/Chapter2%202.htm

42

resursu paritāte (t. i., advokāti, kas sniedz juridisko palīdzību pēc nozīmējuma, savas darbības īstenošanai jānodrošina ar vienādiem līdzekļiem ar apsūdzību).

Šobrīd neviens no normatīvajiem aktiem nesatur normas, kas atspoguļotu šos principus. Latvijas Zvērinātu advokātu padome varētu izstrādāt tipveida aktu vai arī vadlīnijas, kas jāievēro, sniedzot juridisko palīdzību kriminālprocesā pēc nozīmējuma. Šādam aktam vajadzētu saturēt universālas normas, kā arī piedāvāt reglamentācijas variantus atšķirīgām situācijām. Jo dažādos reģionos var izveidoties atšķirīga situācijā. Piemēram, lielā, blīvi apdzīvotā pilsētā, kur lielai daļai iedzīvotāju ir augsts ienākumu līmenis, viņi var atļauties apmaksāt advokāta pakalpojumus, tāpēc advokāti nelabprāt grib aizstāvēt pēc nozīmējuma. Turpretim lauku reģionā, kur advokātiem nav tik daudz darba, viņi labprāt piekrīt aizstāvēt pēc nozīmējuma. (Arī, atbildot uz jautājumu, kāpēc advokāti piekrituši slēgt līgumu ar JPA, tika sniegta atbilde, ka citādi nav darba (klientiem laukos nav līdzekļu)).

Ņemot vērā “vertikālās aizstāvības” principu, advokātam jāizrāda lielāka aktivitāte pirmstiesas procesā, apzinoties, ka viņš gatavo bāzi savai turpmākajai darbībai tiesā. Tomēr jāatzīst, ka nav cita, efektīvāka mehānisma par finansiālo, lai noturētu advokātu lietā. Turklāt iespējas ietekmēt aizstāvi, kas negodprātīgi pildījis savus pienākumus, ir minimālas. Advokatūras likuma 70. pants paredz divu veidu atbildību – materiālo un disciplināratbildību. Materiālā atbildība iespējama, ja klientam tiek nodarīts materiāls kaitējums, ko grūti iedomāties, īstenojot aizstāvību pēc nozīmējuma.

Juridiskās palīdzības sniegšanas kvalitātei kriminālprocesā ir svarīga nozīme, jo, kā izriet arī no ECT spriedumiem, aizstāvja nozīmēšana pati par sevi vien nav pietiekama, lai Konvencijas 6. panta prasības tiktu izpildītas – nepieciešams reāli nodrošināt kvalitatīvu aizstāvību.

Neapšaubāmi, sniegtās juridiskās palīdzības kvalitātes objektīvs novērtējums nav viegls. Tomēr var izšķirt vairākus kritērijus, kas ļauj iegūt dažādas ticamības pakāpes datus, no kuriem var izsecināt sniegtās palīdzības kvalitāti. Par šādiem kritērijiem var kalpot:

1. zvērinātu advokātu disciplinārlietu analīze;

2. iestāžu, kas iesaistītas juridiskās palīdzības sniegšanas sistēmā, darbinieku viedokļu analīze (tiesnešu, prokuroru, izmeklētāju, zvērinātu advokātu);

3. juridiskās palīdzības saņēmēju viedokļu analīze;

4. zvērinātu advokātu, kas darbojas kriminālprocesā pēc nozīmējuma, darbības monitorings. (šo jautājumu autore skatīs turpmākajā darba sadaļā).

Nelielam ieskatam citu valstu juridiskās palīdzības nodrošināšanas sistēmā tika apkopotas valstu sniegtās atbildes.

Juridiskās palīdzības nodrošināšanas sistēma ārvalstīs.

Čehija. Jautājumu par to, vai personai pienākas daļēji vai pilnībā valsts apmaksāts advokāts, izlemj tiesa. Advokātus alfabētiskā secībā nozīmē tiesa pēc advokātu saraksta, kas darbojas tiesas rajonā. Sarakstu uztur Čehijas Advokātu padome.

43

Holande. Juridiskās palīdzības pārvaldi veic 5 Juridiskās palīdzības padomes (Legal aid Boards), kas nozīmē advokātus, izvērtē juridiskās palīdzības pieprasījumus no konsultāciju centriem (Legal aid and advice centers), piešķir finansējumu šiem centriem, pieņem jaunus advokātus un veic citas funkcijas. Persona var griezties gan Juridiskās palīdzības padomē, gan Konsultāciju centrā, gan pie advokātiem, kas reģistrēti Juridiskās palīdzības padomēs. Juridiskās palīdzības padomes un Konsultāciju centri veic divējādas funkcijas:

• sniedz bezmaksas 30 minūšu konsultācijas; • krimināllietās nozīmē advokātus, ja personas lūdz nozīmējumu šai lietai.

Pirmstiesas stadijā personai vienmēr tiek piedāvāts valsts apmaksāts advokāts, tā sauktais pro deo advokāts, kas tiek norīkots pēc saraksta no advokātiem (aizstāvja pakalpojumi neparedzētiem gadījumiem), kas reģistrējušies Juridiskās palīdzības padomē. Taču persona var no tā atteikties un pieaicināt savu advokātu. Slovākija. Ja persona nevar atļauties advokātu, viņai to nozīmē tiesa. Aizstāvji tiek izraudzīti no advokātu vidus, kuri ir reģistrējušies Advokātu padomē. Atlīdzība, ko var prasīt aizstāvis, ir noteikta ar likumu un atkarīga no aizstāvības sniegšanas laika. Spānija. Juridisko palīdzību piešķir divas iestādes, kas atrodas katrā provinces centrā – Advokātu asociācija (Bar association) un Juridiskās palīdzības komisija (Legal aid commision formed by prosecutor). Šīs iestādes nozīmē advokātus (duty lawyers). (No valsts sniegtās atbildes nav izsecināms, kādos gadījumos par juridiskās palīdzības nodrošināšanu ir atbildīga viena vai otra iestāde.) Ungārija. Obligātas aizstāvības gadījumos, kā arī tad, ja personai nav pietiekamu līdzekļu, viņai tiek piešķirts valsts advokāts (public defender). Advokātu padome (Bar association) uztur valsts advokātu sarakstu. No šā saraksta valsts advokātus personai var nozīmēt 3 iestādes: tiesa, prokurors vai izmeklētājs. Advokātiem ir pienākums sniegt juridisko palīdzību arī brīvdienās un svētku dienās.

Anglija. Kad apsūdzētais nonāk tiesā pirmo reizi, viņš ar saņemt bezmaksas juridisko palīdzību no valsts advokāta (duty solicitor). Pēc tam apsūdzētais var prasīt juridisko palīdzību no valsts – valsts nodrošināto Juridisko palīdzību var sniegt tikai tie advokātu biroji, kas noslēguši līgumus ar Juridisko pakalpojumu komisiju (Legal Services Comission). To, vai personai nepieciešama valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība, izvērtē tiesa, balstoties uz līdzekļu pārbaudi (mens test).

Skotija. Juridisko palīdzību nodrošina privātā sektora juriskonsulti un advokāti, kā arī juriskonsulti, kurus apmaksā Juridiskās palīdzības padome (Legal Aid Board – the Public Defence Solicitor’s Office). Lai advokāti varētu sniegt juridisko palīdzību, viņiem jābūt reģistrētiem Juridiskās palīdzības padomē. Juridisko palīdzību var iedalīt 3 veidos:

1) automātiskais – katram, kas atrodas apcietinājumā pienākas bezmaksas juridiskā palīdzība kriminālprocesa sākuma stadijā – Juridiskās palīdzības padomei jānozīmē valsts advokāti (duty solicitors) smagākās lietās, piemēram, par slepkavību, izvarošanu, valsts apmaksāta juridiskā palīdzības tiek nodrošināta līdz visa procesa pabeigšanai. Savukārt vieglākās lietās valsts advokāts tiek garantēts tikai pašā pirmajā tiesas noklausīšanā (at the first appearance at the court).

2) juridiskā palīdzība krimināllietās – Juridiskās palīdzības padome, ņemot vērā gan personas līdzekļus (means test), gan taisnīguma intereses (interests of justice), pēc kriminālprocesa beigām, ja apsūdzētais atzīts par nevainīgu, var atbrīvot personu no izdevumiem par advokāta pakalpojumiem; 14 dienu laikā pēc lietas izskatīšanas tiesā personai jāiesniedz Juridiskās palīdzības padomē pieteikums. Sarežģītās lietās ņem vērā tikai personas līdzekļus.

3) pakalpojumi pārstāvības veidā – ja atbildētājs nav apcietinājumā un viņam nav izvirzīta apsūdzība. Advokāts pārstāv personu tiesā.

44

Somija. Juridisko palīdzību nodrošina publiskie juridiskās palīdzības advokāti (public legal aid attorneys). Tomēr, ja lietu izskata tiesa, arī privātie advokāti var tikt nozīmēti par juridiskās palīdzības sniedzējiem. Par advokātu aizdomas turētajam krimināllietās var tikt nozīmēts tikai publiskais juridiskās palīdzības advokāts vai advokāts, vai persona, kas ieguvusi maģistra grādu tiesību zinātnēs – gadījumos ja aizdomās turētais ir arestēts, apsūdzēts par noziegumu, kas paredz sodu – ne mazāk kā četrus mēnešus ieslodzījumā – vai par mēģinājumu piedalīties šādā noziegumā, vai ja aizdomās turētais ir jaunāks par astoņpadsmit gadiem. Juridiskā palīdzība tiek pieprasīta Juridiskās palīdzības birojā.

Lietuvā. Juridisko palīdzību sniedz privātie advokāti, kā arī pastāv divi valsts advokātu biroji – Viļņā (izveidots 2002. gadā) un Šauļos (2000). Valsts advokātu biroji darbojas efektīvi, ar labiem panākumiem. Valsts plāno izveidot jaunus birojus (sk., piemēram, www.justiceinitiative.org/activities/ncjr/atj/lithuanjia).

Pastāvošās sistēmas trūkumi un to iespējamie risinājumi

Veicot tiesnešu, prokuroru, izmeklētāju, zvērinātu advokātu, kā arī juridiskās palīdzības saņēmēju aptauju, tika uzdots jautājums, kā viņi vērtē pastāvošo situāciju valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanā kriminālprocesā. Neviens no tiesnešiem nenorādīja, ka situācija ir laba, 48% – ka apmierinoša, bet to nepieciešams pilnveidot, un 44% – ka neapmierinoša un to nepieciešams kardināli mainīt, 8% – ka grūti pateikt.

Tiesneši ieteica iespējamos risinājumus valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanas sistēmas kriminālprocesā pilnveidei:

• jānosaka lielāka atlīdzība juridiskās palīdzības sniedzējiem (7);

• jāievieš valsts advokātu institūts (18);

• aizstāvības nodrošināšanai zvērināts advokāts jāpiesaista pēc statusa, nevis uz līguma pamata (7);

• jābūt politiskai gribai (1);

• jānodrošina ciešāka sadarbība ar advokātiem un efektīvāks koordinācijas mehānisms (4).

4% aptaujāto prokuroru uzskata, ka situācija ir teicama un izmaiņas nav nepieciešamas, 71% – ka apmierinoša, bet to nepieciešams pilnveidot, un 16% – ka neapmierinoša un to nepieciešams kardināli mainīt, 9% – ka grūti pateikt.

45

Neapmierinoša, to nepieciešams kardināli mainīt

16%

Apmierinoša, to nepieciešams

pilveidot71%

Teicama, izmaiņas tajā nav nepieciešamas

4%

Grūti pateikt9%

N=100

Grafiks 7 Šā brīža situācija valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanā kriminālprocesā, prokuroru atbildes

Prokurori ieteica iespējamos risinājumus valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas sistēmas kriminālprocesā pilnveidei:

• jānosaka lielāka atlīdzība juridiskās palīdzības sniedzējiem (31);

• jāievieš valsts advokātu institūts (52);

• jānodrošina ciešāka sadarbība ar advokātiem un efektīvāks koordinācijas mehānisms (19);

• zvērinātu advokātu aizstāvības nodrošināšanai jāpiesaista pēc statusa, nevis uz līguma pamata (16);

• jānodrošina dežūras, arī brīvdienās (4);

• jāpalielina advokātu skaits rajonos, kur to ir maz (1);


6% no aptaujātajiem zvērinātajiem advokātiem uzskata, ka situācija ir teicama un izmaiņas nav nepieciešamas, 65% – ka apmierinoša, to nepieciešams pilnveidot, bet 21% – ka neapmierinoša un to nepieciešams kardināli mainīt, 8% – ka grūti pateikt.

Zvērinātu advokātu ieteikumi valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas sistēmas kriminālprocesā pilnveidei ir apkopoti tabulā.

46

24

3

19

5

1

1

0 5 10 15 20 25 30

Jānosaka lielāka atlīdzība juridiskās palīdzībassniedzējiem

Jāievieš valsts advokātu institūts

Jānodrošina ciešāka sadarbība ar advokātiem unefektīvāks koordinācijas mehānisms

Zvērināti advokāti aizstāvības nodrošināšanaijāpiesaista pēc statusa, nevis uz līguma pamata

Nodrošinot dežūras pie tiesām

Vairāk iesaistot advokātu palīgus

Grafiks 8 Advokātu atbildes uz jautājumu ‘Kādā veidā var pilnveidot valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sistēmu kriminālprocesā?’

Gandrīz puse (48%) no juridiskās palīdzības saņēmējiem uzskata, ka situācija ir neapmierinoša un to nepieciešams kardināli mainīt, 35% – ka apmierinoša, bet to nepieciešams pilnveidot, un tikai 2% – ka teicama un izmaiņas nav nepieciešamas, (15% – ka grūti pateikt).

Juridiskās palīdzības saņēmēji minēja iespējamos risinājumus valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas sistēmas kriminālprocesā pilnveidei:

• jāmaina likumu (3);

• advokātiem jābūt interesei par lietu (4);

• advokātiem būtu jāizlasa lieta (2);

• nepieciešams vairāk izglītot par personas juridiskajām tiesībām (4);

• aizstāvības institūtam ir jābūt pieejamākam(2);

• advokātiem jāveic aizstāvību kvalitatīvi (12);

• advokātiem jābūt neatkarīgiem, tie nedrīkst būt pakļauti policijas un prokuratūras ietekmei (4);

• vairāk jāmaksā advokātiem par aizstāvības veikšanu (5);

• advokātu pakalpojumiem jābūt lētākiem (1);

• jāsamazina noziedzības līmenis valstī, ceļot iedzīvotāju dzīves līmeni (2);

• tiesai jābūt neatkarīgai (13);

47

• visu procesu apsūdzētajam jābūt vienam advokātam (1);

• jābūt iespējai nomainīt advokātu, kurš nav kompetents (1);


Kā redzams, iesakot iespējamos pilnveides variantus juridiskās palīdzības saņēmēji ir diezgan kritiski novērtējuši advokātu darbu. Protams, jāatceras, ka šāds vērtējums zināmā mērā ir balstīts uz personu subjektīvo viedokli, tomēr tas ļauj spriest par noteiktām tendencēm.

Kaut arī advokāti saņem samaksu par ex officio lietām, tomēr šim darbam ir gadījuma raksturs, advokātiem ir grūti to plānot iepriekš, samaksa ir par mazu. 14 no 34 aptaujātiem advokātiem norādīja, ka rodas problēmas, ja procesa virzītājs advokātu uzaicina īsi pirms plānotās procesuālās darbības. Optimālais uzaicināšanas laiks pirms plānotās procesuālās darbības būtu 4 līdz 6 stundas (1 respondents), vismaz dienu iepriekš (2 respondenti), 1 līdz 2 nedēļas iepriekš (5 respondenti).

Vietās, kur advokātu skaits pārsniedz tirgus pieprasījumu pēc juridiskiem pakalpojumiem, daļai advokātu ex officio lietas ir galvenais garantētais ienākumu avots. Līdzīga situācija ir arī atsevišķos lauku rajonos, jo klientiem nav līdzekļu, ar ko samaksāt par advokāta pakalpojumiem.

Savukārt vietās, kur advokāti ir nodrošināti ar darbu, viņi labprāt neuzņemtos šādas lietas. Tas noved pie tā, ka ex officio lietas tiek uztvertas kā apgrūtinājums. Var secināt, ka galvenās problēmas, kas saistītas ar advokātu darbu, kuri nozīmēti ex officio ir:

1) nepietiekams finansējums;

2) nepilnības normatīvajos aktos;

3) struktūrproblēmas.

Galvenās struktūrproblēmas:

• Vienota bezmaksas juridiskās palīdzības nodrošināšanas sistēmas centra trūkums.

Latvijā šobrīd nav vienotas administratīvas iestādes, kas pilnībā atbild par valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības krimināllietās pārvaldību un administrēšanu.

Šobrīd valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības krimināllietās funkcionēšanu savas kompetences ietvaros nodrošina Juridiskās palīdzības administrācija un Latvijas Zvērinātu advokātu padome.

Juridiskās palīdzības administrācija ir iestāde Tieslietu ministrijas padotībā, un tā tika izveidota 2006. gada 1. janvārī; tā nodrošina valsts apmaksātu juridisku palīdzību maznodrošinātām un trūcīgām personām civillietās un administratīvajās lietās, kā arī krimināllietās – cietušajiem. Savukārt attiecībā uz valsts nodrošināto aizstāvību kriminālprocesā šobrīd JPA tikai apmaksā aizstāvja iesniegtos paziņojumus par juridiskās palīdzības sniegšanu, bet aizstāvi joprojām uzaicina procesa virzītājs, sadarbojoties ar Zvērinātu advokātu padomi.

Advokatūras likuma 52., 54. un 55. pants noteic, ka krimināllietās zvērināti advokāti uzņemas aizstāvēt aizturētos, aizdomās turētos, apsūdzētos un notiesātos vai nu pēc vienošanās ar viņiem vai viņu pārstāvjiem, vai tiesas priekšsēdētāja, procesa virzītāja, kā arī Latvijas Zvērinātu advokātu padomes uzdevumā. Tiesas priekšsēdētājs, procesa virzītājs, kā arī Latvijas Zvērinātu advokātu padome uzdod lietas zvērinātiem advokātiem tikai pēc saskaņošanas ar katras tiesas rajonā praktizējošo zvērinātu advokātu vecāko. Zvērināti advokāti nevar atteikties no viņiem dotā uzdevuma pildīšanas, nenorādot pamatotus iemeslus.

48

Līgumu ar JPA par juridiskās palīdzības sniegšanu bija noslēguši tikai 8 no 34 aptaujātajiem zvērinātajiem advokātiem. Atbilstoši datiem JPA mājas lapā 2007. gada maijā minēti 86 zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi, kas noslēguši juridiskās palīdzības līgumu, 84 no tiem piekrituši sniegt juridisko palīdzību krimināllietās.47

Advokātu skaits, kas noslēguši līgumu ar JPA salīdzinājumā ar kopējo zvērinātu advokātu skaitu valstī ir neliels.

Pašreiz Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijā ir 766 praktizējoši zvērināti advokāti (tajā reģistrēti arī pieci Eiropas Savienības valstu advokāti). Taču kopā ar advokātiem, kuru darbība kolēģijā ir apturēta un kuri atstādināti no advokātu pienākumu pildīšanas, kopumā to skaits sasniedz 825, bet, tiem pieskaitot arī viņu palīgus, Latvijas advokātu kopējais skaits jau pārsniedz tūkstoti.48

Kā redzams no aptaujas rezultātiem, 35% aptaujāto prokuroru uzskata, ka juridiskās palīdzības sniedzēju skaits krimināllietās nav pietiekams, 30% – ka daļēji pietiekams. Savukārt 36% tiesnešu uzskata, ka juridiskās palīdzības sniedzēju skaits krimināllietās nav pietiekams, īpaši lauku rajonos, 32% – ka daļēji pietiekams.

Aptaujājot pašus juridiskās palīdzības saņēmējus par valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības pieejamību kriminālprocesā, 50% atbildēja, ka tā ir slikta, 25% – ka apmierinoša un tikai 8%, ka tā ir ļoti laba.

Ļoti labi8%

Labi3%

Apmierinoši25%

Slikti50%

Grūti pateikt14%

N=65

Grafiks 9 Juridiskās palīdzības saņēmēju atbildes uz jautājumu ‘Kā Jūs vērtējat valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības pieejamību kriminālprocesā?’

Advokāti mazo interesi iesaistīties valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas sistēmā pamatojuši ar valsts noteiktajām zemajām darba taksēm par aizstāvību (12 respondenti), sarežģīto samaksas kārtību, sistēmas neperspektivitāti (3 respondenti), ar faktu, ka vairākas procesuālās darbības valsts šobrīd vispār neapmaksā, kā arī vairākām neskaidrībām, piemēram, kā advokātam

47Juridiskās palīdzības sniedzēji. http://www.jpa.gov.lv/lat/informacija_juridiskas_palidzibas_sniedzeji/advokatu_saraksts/ 48Zvērinātu advokātu kolēģijas darbība skaitļos. http://www.lv.lv/index.php?menu_body=DOC&id=156750&menu_left=LAIDIENS

49

būtu jārīkojas gadījumā, ja vienlaikus nepieciešama juridiskā palīdzība viņa personiskajam klientam, kurš advokātam maksā saskaņā ar vienošanos, un klientam, kam maksā valsts noteiktās takses (4 respondenti).

KPL noteiktajos gadījumos procesa virzītājs uzaicina aizstāvi pats. Šādā veidā, ja aizstāvi izvēlas procesa virzītājs, var runāt par procesuālo funkciju nodalīšanas pārkāpumu. Turklāt diezgan izplatīts ir viedoklis, ka procesa virzītāji izvēlas tos advokātus, kas nav pārāk aktīvi, jo tas atvieglo izmeklēšanas iestāžu, prokuratūras darbu. Šāds modelis var radīt pamatu bažām arī par korupcijai labvēlīgu vidi.

• Nav vienotas kvalitātes nodrošināšanas sistēmas, lai novērtētu konkrēta advokāta darba rezultātus un visas sistēmas efektivitāti kopumā.

Latvijā nepastāv prasības pēc valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības kvalitātes, nepastāv attiecīga monitoringa procedūra.

Kā izņēmumu var minēt advokātu disciplināratbildību, tomēr tā ir reakcija uz sekām un neļauj pilnā mērā nodrošināt advokātu kvalitātes kontroli.

Laikaposmā no 12.05.2006. līdz 27.04.2007. Latvijas Zvērinātu advokātu padomē saņemtas un pārbaudītas 108 sūdzības un iesniegumi par zvērinātu advokātu vai viņu palīgu rīcību, un tas ir vairāk nekā iepriekš. No visām sūdzībām vai iesniegumiem 25 saņemtas no tiesībaizsardzības iestādēm, 17 – no citām iestādēm, organizācijām un juridiskām personām, bet 64 – no fiziskām personām.49 (Neapšaubāmi, ne jau visas sūdzības attiecas uz to zvērināto advokātu pārkāpumiem, kuri darbojas kriminālprocesā pēc nozīmējuma, tomēr sīkāka disciplinārprakses analīze nav šā pētījuma mērķis).

Advokāti, kas piedalās krimināllietās, kurās par sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem maksā valsts, darbojas pēc paziņojumu sistēmas. Šādā sistēmā prioritāte ir advokāta formālajām darbībām, ne darba kvalitātei.

Aptaujājot 65 valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības kriminālprocesā saņēmējus, vai viņus apmierinājusi sniegto pakalpojumu kvalitāte, tikai 22% no viņiem atbildēja, ka apmierinājusi pilnībā, savukārt 30% – ka nav apmierinājusi, 41% – ka apmierina daļēji, 7% – grūti pateikt. Personas minēja neapmierinātības ar sniegto pakalpojumu kvalitāti iemeslus:

* advokāti neko nedara (3),

* neveic aizstāvību kvalitatīvi (15),

* aizstāvim ir vienaldzīga attieksme (6),

* pirms tiesas nekas par izskatāmo krimināllietu netika pārrunāts (1).

No 25 aptaujātajiem tiesnešiem 1 respondents uzskatīja, ka juridiskās palīdzības sniedzēji kriminālprocesā savus pienākumus pilda slikti, 11 respondenti – ka apmierinoši, norādot, ka ir zems atalgojums, ka aizstāvji nav ieinteresēti, nav iepazinušies ar lietu.

Savukārt no 100 aptaujātajiem prokuroriem 48% uzskata, ka juridiskās palīdzības sniedzēji kriminālprocesā savus pienākumus pilda apmierinoši, 2% – ka slikti.

49Zvērinātu advokātu kolēģijas darbība skaitļos. http://www.lv.lv/index.php?menu_body=DOC&id=156750&menu_left=LAIDIENS

50

Kā redzams, aptaujāto personu viedoklis par advokātu sniegto pakalpojumu kvalitāti, sniedzot valsts nodrošināto juridisko palīdzību (aizstāvību), nav īpaši labs.

• Nav precīzi zināma statistika par bezmaksas juridiskās palīdzības sniegšanu.

JPA var apkopot tikai datus par tiem gadījumiem, kad advokāti iesniedz paziņojumu par juridiskās palīdzības sniegšanu, taču, kā rāda aptaujas rezultāti, no 33 zvērinātiem advokātiem 15 ir norādījuši, ka snieguši juridisko palīdzību maznodrošinātām personām, bet par to nav paziņojuši JPA. Advokāti min dažādus iemeslus (sk. grafiku):

18

2

5

3

3

2

0 2 4 6 8 10 12 14 16 18 20

Nē

Jā, jo atlīdzība ir pārāk maza

Jā, jo patērētais laiks, aizpildot veidlapas unrēķinus apmaksas saņemšanai ir dārgāks

Jā, jo žēl cilvēkus atstāt bez juridiskās palīdzības

Jā, lai palīdzētu procesa virzītājiem

Jā, jo persona sola, ka samaksās

Grafiks 10 Advokātu atbildes uz jautājumu ‘Vai Jūs esat sniedzis juridisko palīdzību krimināllietās maznodrošinātai personai, pēc tam neiesniedzot Juridiskās palīdzības administrācijai paziņojumu par juridiskās palīdzības sniegšanu?’

Šobrīd vienīgais oficiālais izmaksāto summu rādītājs advokātiem ex officio, ir kopējā naudas summa, kas izmaksāta pēc advokātu iesniegtajiem paziņojumiem JPA.

Pilnīgs statistikas datu trūkums par sniegto juridisko palīdzību krimināllietās personai, kuras mantiskais stāvoklis izslēdz iespēju samaksāt par aizstāvja palīdzību, neļauj:

* aprēķināt nepieciešamos budžeta līdzekļus;

* noteikt nepieciešamās juridiskās palīdzības krimināllietās faktisko apjomu;

* izstrādāt pamatotus priekšlikumus sistēmas pilnveidei.

Pirmajā brīdī var šķist, ka valsts advokāti (ja šāda institūcija tiks izveidota), kas saņem garantētu algu un strādā pilnu darba dienu, valstij izmaksā dārgāk nekā advokāti, kas lietā piedalās ex officio. Tomēr šāds secinājums neietver slēptos ex officio sistēmas tēriņus, kas saistīti ar visas juridiskās

51

palīdzības apmaksas sistēmu. Pie tādiem izdevumiem pieskaitāmi, piemēram, laiks, kas jāpavada, apstrādājot iesniegtos paziņojumus, laiks, kas saistīts ar naudas izmaksu u. c.

Turklāt vienā krimināllietā var būt vairāki paziņojumi, jo tajā var piedalīties vairāki aizstāvji.

Pēc JPA sniegtajām ziņām, advokātu darba atlīdzība no 01.01.2006. līdz 31.12.2006. (krimināllietās) kopā bijusi Ls 287 772,00. Apmaksai (krimināllietās) saņemti 15 257 paziņojumi no juridiskās palīdzības sniedzējiem.

Kods Pakalpojums Daudzums Summa (Ls)AP Apelācija 1 gab. 20.00 DRL Drošības līdzekļu piemērošana tiesā 1614 gab. 12064.00 LM Iepazīšanās ar lietas materiāliem (sējumi) 10 915 sēj. 39 039.00 PTP Piedalīšanās pirmstiesas procesā 18 489 h 11 2988.00 SPK Spriedums krimināllietā 726 gab. 2917.00 TS Tiesas sēde 20 568 h 120 744.00

Tabula 2 Advokātu darba atlīdzība pēc pakalpojuma veida, 2006.gads

Savukārt 2007. gada pirmajos četros mēnešos juridiskai palīdzībai krimināllietās izmaksāti 159 312,63 lati, apmaksai (krimināllietās) saņemti 5337 paziņojumi no juridiskās palīdzības sniedzējiem.50

Lai uzlabotu valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu, nepieciešams:

1) sniegt kvalitatīvu juridisku palīdzību visām personām, kurām ir tiesības uz valsts nodrošinātu juridisko palīdzību;

2) izveidot mūsdienīgu, efektīvu valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sistēmu, kas apmierinātu valsts un sabiedrības vajadzības.

Lai sasniegtu izvirzītos mērķus, nepieciešams:

• Uzlabot pastāvošo juridiskās palīdzības sistēmas koordinēšanu.

Daudzas valstis šos jautājumus ir atrisinājušas, izveidojot bezmaksas juridiskās palīdzības padomes – Nīderlande, Izraēla, Dienvidāfrika, Apvienotā Karaliste u. c. Vienota administratīva orgāna radīšana, kas vada bezmaksas juridiskās palīdzības sniegšanu maznodrošinātajiem, ļāvusi valstīm efektīvi vadīt juridiskās palīdzības sistēmu.

Domājams, ka Latvijā nav nepieciešams veidot jaunu institūciju, bet jāapildina jau strādājošās JPA funkcijas, nosakot, ka tā ir atbildīga par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības organizāciju, koordināciju un vadību un ka tai:

1) jāveido valsts politika valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanā; jākontrolē tās prioritāšu ievērošana, jānosaka nepieciešamās juridiskās palīdzības apmērs un raksturs;

50 Statistika. http://www.jpa.gov.lv/lat/aktualitates/statistika/statistika/?doc=156

52

2) jāizstrādā kvalitātes kritēriji, kas sniegtu tiesības uz kvalitatīvu valsts nodrošinātu juridisko palīdzību, ļautu novērtēt advokātu pakalpojumu kvalitāti atbilstoši izstrādātajiem kritērijiem;

3) jāsavāc un jāapkopo informācija un dati par priekšstatiem efektīvas bezmaksas juridiskās palīdzības jomā, lai regulāri tiktu veikts darbs sistēmproblēmu risinājumā;

4) kopā ar Latvijas ZAP jārealizē uzraudzība par zvērinātu advokātu/valsts advokātu profesionālo darbību, kas sniedz valsts nodrošinātu juridisko palīdzību.

5) u. c.

JPA jāuzņemas aizstāvības organizēšanas kārtība, bet procesa virzītājs varētu tikai paziņot, kad un kam nepieciešama obligātā aizstāvība. Līdzšinējā kārtība, kad procesa virzītājs ir spiests pats meklēt aizstāvi, nav pieļaujama.

Arī citu valstu pieredze dod pamatu uzskatīt, ka funkciju centralizēta apvienošana ir efektīvākais risinājums.

• Ieviest jaukto valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanas modeli, kurā darbotos valsts advokāti kā galvenie juridiskās palīdzības sniedzēji, ko nodrošina valsts, nododot zvērinātiem advokātiem lietas, kurās valsts advokāti nevar nodrošināt palīdzību pārslogotības pēc vai, pastāvot interešu konfliktam.

Turklāt Latvijā nevajadzētu atteikties arī no pro bono (bez maksas par labu sabiedrībai) modeļa. Latvijas ZAP varētu izvirzīt prasību ikvienam advokātam darboties pro bono. Valdībai būtu jānosaka vadlīnijas attiecībā uz minimāli sagaidāmo stundu skaitu gadā, kas būtu veltāms pro bono darbam (taču tas būtu jānosaka konsultācijās ar Latvijas ZAP).

Tieslietu ministrijai būtu nepieciešams slēgt līgumu ar ZAP par pakalpojumu sniegšanu, kas saistīti ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības koordinēšanu un organizēšanu, paredzot noteiktu finansējumu šo funkciju veikšanai. (Kā vienkāršota alternatīva šādai sistēmai var kalpot advokātu padomes ietvaros radīta neliela apakšvienība, kas nodarbotos ar lietu sadalījumu starp advokātiem, ievērojot rotācijas principu, konkrētās lietas tipam nepieciešamo kvalifikāciju un noslogotības līmeni. Tomēr, ņemot vērā pastāvošo sistēmu, Latvijā to varētu uzņemties zvērinātu advokātu vecākie, par to saņemot noteiktu atlīdzību.)

Piedāvājums nav lēts, tomēr jābalstās uz valsts pienākumu nodrošināt personas tiesības uz aizstāvību un jāņem vērā pastāvošās sistēmas slēptās izmaksas, tā vietā iegūstot funkcionālu, pārskatāmu un efektīvu sistēmu.

Valsts advokāti varētu darboties birojos pie apgabaltiesām (Rīgā, Liepājā, Rēzeknē, Valmierā, Jelgavā). Izveidojot valsts advokātu institūtu, tas tiktu vērsts uz efektīvāku un kvalificētu aizstāvību krimināllietās.

Izdevumi, kas saistīti ar valsts advokātu biroju izveidošanu un uzturēšanu var būt pārāk lieli, tāpēc pārējā valsts teritorijā varētu izmantot aizstāvjus pēc nozīmējuma, ka arī pro bono modeli.

Valsts advokātu institūta izveides pamatojumam var kalpot dažādi apsvērumi, t. sk. tas, ka valsts advokātu biroji tiek izveidoti, lai nodrošinātu aizstāvības funkcijas īstenošanu kriminālprocesā un nodrošinātu procesuālo pilnvaru līdzvērtību visām personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību, neatkarīgi no mantiskā stāvokļa u. c. apstākļiem.

53

Nevainīguma prezumpcija, procesuālo pilnvaru līdzvērtība gan apsūdzības, gan aizstāvības pusei – kriminālprocesa principi, kas ļauj sasniegt taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu, noteic, ka aizstāvībai ir līdzvērtīgas pilnvaras ar valsts apsūdzību. Valsts advokātu institūts varētu palīdzēt radīt šādu balansu, kas atbilst kriminālprocesa mērķim. Šāda nepieciešamība īpaši svarīga kriminālprocesā. Nodrošinot valsts advokātu darbībā tiesisko funkciju un administratīvo funkciju, nevarētu rasties pārmetumi par viņu neatkarību.

Salīdzinošā valstu pieredzes izpēte ļauj apgalvot, ka valsts advokātu biroji ļauj organizēt pakalpojumus pat ar mazākiem izdevumiem, nekā tas ir advokātu ex officio modelī, un paaugstināt advokātu darba kvalitāti.

Valstis, kurās darbojas valsts advokāti (Ungārija, Anglija u. c.), nonākušas pie secinājuma, ka centralizēts, apvienots valsts advokātu dienests ir efektīvākais un ekonomiskākais veids, kā nodrošināt profesionālus juridiskos pakalpojumus mazturīgajiem. Advokātiem ex officio tiek apmaksāts faktiskais darba apjoms, piemēram, par piedalīšanos tiesas sēdē. Ja viņiem neapmaksā kādu no darba veidiem vai ja viņi uzskata, ka samaksa ir zema, var rasties kvalitātes problēmas. Valsts advokāti izmaksā lētāk, jo kopējie resursi, pieredze un viņu klientu tiesību aizstāvības koordinācija tiesās un pirmstiesas procesa iestādēs ļauj viņiem, pieliekot mazākas pūles, panākt apjomīgāku rezultātu.

Ja valsts advokāti darbojas jauktajā modelī līdztekus ar advokātiem ex officio, valsts advokāti paaugstina kvalitātes standartu, un tiesas, kā arī pirmstiesas procesa iestādes, gaida tādus pašus kvalitātes rādītājus no visiem advokātiem. Turklāt, pastāvīgi darbojoties pret pārkāpumiem no tiesībsargājošo iestāžu darbinieku puses, valsts advokāti var paaugstināt profesionālo līmeni visiem tiesvedības sistēmā strādājošajiem.51

Tika konstatēts, ka valsts advokāti kā justīcijas sistēmas daļa:

1) veicina leģitīmu, precīzu darbu, nodrošina pēctecību, tā kā rezultātiem nav gadījuma raksturs, bet tie ir paredzami, droši;

2) nodrošina vienotu kvalifikācijas līmeni, pateicoties menedžmentam un kontrolei, regulārai kvalifikācijas paaugstināšanai un institucionālajam atbalstam;

3) paaugstina justīcijas sistēmas efektivitāti, piedāvājot labi sagatavotus speciālistus, kuriem jāpārzina savi klienti, jāzina lietas materiāli un likumi, kas attiecas uz konkrēto lietu, iepriekš jāizstrādā stratēģija un argumenti, lai lietas izskatīšana nebūtu atkarīga no aizstāvības improvizācijām;

4) paaugstina sabiedrības uzticību justīcijas sistēmai.52

Raksturojot veiktās aptaujas rezultātus, attieksme pret valsts advokātu izveidi Latvijā, kā jau iepriekš tika analizēts, ir neviennozīmīga. Tomēr viedokļu dažādība nevarētu būt par šķērsli šāda institūta izveidei.

• Stingri nodalīt juridiskās palīdzības sniegšanas funkciju (tiesiskā funkcija) un valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības vadīšanas funkciju (administratīvā funkcija).

Funkciju nodalīšana nodrošina:

51Концепция по совершенствованию системы гарантированной государством юридической помощи. www.justiceinitiative.org/db/resource2?res_id=102901 - 9k 52 Концепция по совершенствованию системы гарантированной государством юридической помощи. http://www.justiceinitiative.org/db/resource2?res_id=102901 - 9k

54

* ka tiesisko funkciju izpilda zvērināti advokāti un valsts advokāti;

* ka administratīvo funkciju (piemēram, kritēriju izstrāde tiesību iegūšanai uz valsts nodrošinātu juridisko palīdzību, nosūtīšana pie advokāta, izmaksu kontrole, statistikas datu vākšana u. c.) izpilda administratīvs orgāns (JPA).

Dažkārt var rasties iebildumi, ka JPA un valsts advokāti nav neatkarīgi. Lai gan JPA ir Tieslietu ministrijas padotības iestāde, tai ir jābūt neatkarīgai vairāku iemeslu dēļ:

* lai iekarotu iedzīvotāju uzticību lietās, kurās piedalās valsts advokāti vai advokāti ex officio, un šie advokāti netiktu uztverti kā valsts “ierocis” (īpaši publiskās apsūdzības lietās, kur darbojas valsts apsūdzības uzturētājs);

* lai izvairītos no jebkādiem interešu konfliktiem starp nozīmēšanas funkciju un ministriju, kas finansē juridiskos pakalpojumus – ministrija nepieņem lēmumus konkrētās lietās;

* lai kontrolētu ikdienā valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sistēmas darbu.

Atbildīgā ministrija un nepieciešamības gadījumā arī valdība ir atbildīgas par galveno lēmumu pieņemšanu (piemēram, likumu u. c. normatīvo aktu pieņemšanu), savukārt speciālai iestādei (JPA) jāveic praktiska un efektīva valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sistēmas vadīšana un politikas izstrāde.

• Būtu apsverama nepieciešamība mainīt zvērinātu advokātu, kas sniedz valsts nodrošinātu juridisko palīdzību, darba apmaksas kārtību.

Pastāvošās stundu apmaksas vietā varētu ieviest fiksētu samaksu par dienu, ņemot vērā konkrētās lietas sarežģītību, t. i., lietas kategoriju, kriminālprocesa stadiju, noziedzīgā nodarījuma smagumu. Ievērojot fiksētās samaksas principu, advokātam, saņemot nozīmējumu veikt aizstāvību kriminālprocesā, būtu pienākums piedalīties visās kriminālprocesa stadijās līdz procesa atrisinājumam. Ieviešot šādu advokāta darba apmaksu, advokāts jau iepriekš zinās, kādu summu viņš saņems par juridiskās palīdzības sniegšanu.

Šādas sistēmas ieviešana novestu pie izdevumu samazināšanās, kas saistīta ar valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības administrēšanu (advokātiem nevajadzētu aizpildīt paziņojumus, nevajadzētu procesa virzītāja parakstu, nevajadzētu aprēķināt nostrādātās stundas u. tml.) un nodrošinātu finansiālo “caurspīdīgumu”, kā arī advokāta personīgo atbildību par lietu.

Valsts iegūtu iespēju kontrolēt juridiskās palīdzība sniegšanu, efektīvi izmantot valsts budžeta līdzekļus, kas piešķirti valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanai.

• Nepieciešams izstrādāt piedāvātajām izmaiņām atbilstošu normatīvo bāzi, t. sk., jāizstrādā Valsts advokātu likums, jāizdara grozījumi Kriminālprocesa likumā, Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā, Advokatūras likumā.

Noslēgumā jāmin, ka efektīva valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sistēma ietver sevī 4 integrētas funkcijas:

1) juridiskās palīdzības sniegšana;

2) konkrētu advokātu sniegtās juridiskās palīdzības kvalitātes nodrošināšana un monitorings;

55

3) efektīvas sistēmas kopumā nodrošināšana un monitorings;

4) sistēmas budžeta izstrāde un īstenošana.

Rezumējot iepriekš minēto, lai pilnveidotu valsts nodrošinātas aizstāvības modeli Latvijā, nepieciešams:

• noteikt skaidrus kritērijus (gan attiecībā uz ienākumu līmeni, gan uz pierādījumiem, kas to apstiprina) valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības (aizstāvības) kriminālprocesā saņemšanai;

• Latvijas ZAP izstrādāt tipveida aktu vai arī vadlīnijas, kas jāievēro, sniedzot juridisko palīdzību kriminālprocesā pēc nozīmējuma. Šādam aktam vajadzētu saturēt universālas normas, kā arī piedāvāt reglamentācijas variantus atšķirīgām situācijām;

• uzlabot pastāvošās juridiskās palīdzības sistēmas koordinēšanu, t. sk., izveidojot vienotu bezmaksas juridiskās palīdzības nodrošināšanas sistēmas centru, kas pilnībā atbildētu par valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības kriminālprocesos pārvaldību un administrēšanu;

• izveidot vienotu kvalitātes nodrošināšanas sistēmu, lai novērtētu konkrēta advokāta darba rezultātus un visas sistēmas efektivitāti kopumā;

• apkopot statistika par visiem bezmaksas juridiskās palīdzības sniegšanas gadījumiem;

• ieviest jauktu valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanas modeli, kurā darbotos valsts advokāti kā galvenie juridiskās palīdzības, ko nodrošina valsts, sniedzēji, nododot zvērinātiem advokātiem lietas, kurās valsts advokāti nevar nodrošināt palīdzību pārslogotības dēļ vai, pastāvot interešu konfliktam. Nevajadzētu atteikties arī no pro bono (bez maksas par labu sabiedrībai) modeļa;

• nodalīt juridiskās palīdzības sniegšanas funkciju (tiesisko funkciju) no valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības vadīšanas funkcijas (administratīvās funkcijas);

• veikt ekonomiskos aprēķinus par iespēju mainīt zvērinātu advokātu, kas sniedz valsts nodrošinātu juridisko palīdzību, darba apmaksas kārtību, pastāvošās stundu apmaksas vietā ieviešot fiksētu samaksu par dienu, ņemot vērā konkrētās lietas sarežģītību, t. i., lietas kategoriju, kriminālprocesa stadiju, noziedzīgā nodarījuma smagumu u. c.;

• izstrādāt piedāvātajām izmaiņām atbilstošu normatīvo bāzi, t. sk., izstrādāt Valsts advokātu likumu, izdarīt grozījumus Kriminālprocesa likumā, Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā, Advokatūras likumā u. c.

56

Izmantoto normatīvo aktu un literatūras saraksts

1. Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Vēstnesis””, Nr. 43, 07.01.1993.

2. Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām. Pieņemts 1966. gada 16. decembrī.

http://www.humanrights.lv/doc/vispaar/pptpakc.htm

3. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Pieņemta ANO Ģenerālajā Asamblejā 1948. gada 10.

decembrī. http://www.humanrights.lv/doc/vispaar/vispcd.htm

4. Apvienoto Nāciju Pamatprincipi par advokāta lomu. Tiesību akti par advokātu darbību. Rīga,

Tiesu namu aģentūra, 2002.

5. Basic Principles on the Role of Lawyers, adopted by the Eighth United Nations Congress on

the Prevention of Crime and the Treatment of Offenders. Havana, Cuba, 27 August to 7

September 1990.

6. Eiropas Kopienas dibināšanas līgums un Nicas līgums. Rīga, Tulkošanas un terminoloģijas

centrs, 2001.

7. Eiropas Savienības pamattiesību harta. http://www.mfa.gov.lv/lv/eu/konstitucionalais-

ligums/ligums/2-dala/

8. Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Redakcija, kas

saskaņā ar Konvencijas 11. protokolu stājās spēkā 1998. gada 1. novembrī.

http://www.humanrights.lv/doc/regional/eckkons.htm

9. Council Directive 77/249/EEC of 22 March 1977 to facilitate the effective exercise by

lawyers of freedom to provide services.

10. Par advokāta pakalpojumu sniegšanu. 1977. gada 22. marta direktīva 77/249/EEK.

11. Par augstākās izglītības diplomu atzīšanu.1988. gada 21. decembra direktīva 89/48/EERK.

12. Par advokāta praktizēšanas vietu. 1998. gada 16. februāra direktīva 98/5/EK.

13. Juridiskā palīdzība pārrobežu strīdos. ES Padomes 2003. gada 27. janvāra direktīva.

2002/8/EK //www.jpa.gov.lv/lat/normativie_akti/es_normativie_akti/?doc=101

14. Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācija № R (93) 1 par efektīvu likuma un

justīcijas pieejamību ļoti nabadzīgajām personām.

http://www.coecidriga.lv/tulkojumi/R(93)1.htm

15. Kriminālprocesa likums. Rīga, AFS, 2006.

16. Latvijas Republikas Advokatūras likums ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 2004. gada 4.

jūnijam. http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=59283

17. Latvijas Republikas likums “Par reglamentētajām profesijām un profesionālo kvalifikāciju

atzīšanu”, ar grozījumiem, kas izsludināti 07.12.2005. “Ziņotājs”, Nr. 15, 2001.

57

18. Likums “Par tiesu varu”, ar grozījumiem, kas izsludināti 08.03.2006. “Ziņotājs”, Nr.

14.01.1993.

19. Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums. Pieņemts 2005. gada 17. martā.

http://www.jpa.gov.lv/lat/normativie_akti/likumi/?doc=73

20. Ministru kabineta noteikumi Nr. 475 “Noteikumi par ārvalstīs iegūtajiem advokātu

profesionālajiem nosaukumiem, kurus atzīst Latvijas Republikā”. Pieņemti 2005. gada 28. jūnijā.

“Latvijas Vēstnesis”, 01.07.2005.

21. Ministru kabineta noteikumi Nr. 558 “Noteikumi par personas īpašās situācijas, īpašuma

stāvokļa un ienākumu līmeņa atbilstību valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanai”.

Pieņemti 2006. gada 4. jūlijā.

http://www.jpa.gov.lv/lat/normativie_akti/mk_noteikumi/?doc=105

22. Latvijas Zvērinātu advokātu ētikas kodekss.

http://www.advokatura.lv/?open=kodekss&lang=lat

23. Advokātiem izvirza jaunas prasības un dod jaunas iespējas. “Jurista Vārds”, Nr. 20 (325),

01.06.2004.

24. Ekonomidiss, K. Problēmu risināšanas iespējas un stratēģijas juridiskās palīdzības sistēmas

reformas atbalstam Latvijā.

http://www.tm.gov.lv/lv/documents/projekti/933_LA_C_KEnotes2l.doc

25. Ekonomidiss, K. Salīdzinošā juridiskā palīdzība: pārskats par Eiropas modeļiem.

http://petijumi.mk.gov.lv/ui/DocumentContent.aspx?ID=2282

26. Jansons, J. Obligātās aizstāvības mehānisms joprojām neskaidrs. “Jurista Vārds”, 20.06.2006.

27. Jansons, J. Juridiskā palīdzība un tieslietu sistēma. “Jurista Vārds”, 17.04.2007.

28. Juridiskās palīdzības sniedzēji.

http://www.jpa.gov.lv/lat/informacija_juridiskas_palidzibas_sniedzeji/advokatu_saraksts/

29. Megne, I. Kā maksāt advokātam par piedalīšanos krimināllietās pēc norīkojuma. “Jurista

Vārds”, 13.05.2003.

30. Rode, O., Pastille, J. K. Neatkarīgā advokatūra Eiropā: vēsture un nākotnes perspektīvas.

“Jurista Vārds”, 13.07.2004.

31. Statistika. http://www.jpa.gov.lv/lat/aktualitates/statistika/statistika/?doc=156

32. Valsts atbalsta roka. http://www.politika.lv/index.php?id=9686

33. Zvērinātu advokātu kolēģijas darbība skaitļos.

http://www.lv.lv/index.php?menu_body=DOC&id=156750&menu_left=LAIDIENS

34. Алебастрова, И. А. Конституционное (государственное) право зарубежных стран:

Учебное пособие. М.: Юриспруденция, 2000.

58

35. Баланж, Т. Модельная программа по бесплатной юридической помощи в Венгрии.

http://www.justiceinitiative.org/db/resource2?res_id=102899

36. Доступ к правосудию. Проблемы юридической помощи в странах Центральной и

Восточной Европы. http://www.pili.org/ru/content/view/20/36/

37. Маккуойд-Мейсон, Дэвид. Совет по юридической помощи и услуги по оказанию

юридической помощи в Южной Африке. http://www.pili.org/ru/dmdocuments/07.pdf

38. Какие они, действующие модели? http://www.hrights.ru/text/b21/Chapter2%203.htm

39. Концепция по совершенствованию системы гарантированной государством

юридической помощи. http:// www.justiceinitiative.org/db/resource2?res_id=102901 - 9k

40. Кривоносова, О. Ю., Кулагин, Д. В., Шабельников, Д. Б. Бесплатная юридическая

помощь в РФ: законодательство и практика.

http://www.hrights.ru/text/b21/Chapter2%202.htm

41. Смит, Р. Модели организации системы предоставления юридической помощи:

сравнительный опыт. http://www.pili.org/ru/dmdocuments/07.pdf

42. Содействие доступу к правосудию в странах Центральной и Восточной Европы:

Болгария. http://www.pili.org/ru/dmdocuments/05.pdf

43. Фомин, М. А. Сторона защиты в уголовном процессе (досудебное производство). М.:

изд-во «Юрлитинформ», 2004, c. 48.

44. Pro Bono Practice Grows in Hungary. http://www.pili.org/en/content/view/363/62/

45. Latvijas Republikas Augstākās Tiesas lēmums Nr. 2 “Par tiesu praksi, piemērojot likumus,

kas nodrošina tiesības uz aizstāvību kriminālprocesā”, 11.03.1991.

46. Artico v. Italia (1980).

47. Luedicke, Belkacem and Koc v. FRG A29 (1978).

48. Granger v. U.K. (1990. gada 28. marta spriedums).

49. Boner v. U. K. (1994. gada 28. oktobra spriedums).

50. Twalib v. Greece (1998. gada 9. jūnija spriedums).

51. Benham v.U.K., Rec.1996-iii, Para.61., 10.06.1996.

52. Czekalla v. Portugal., Rec.2002., 10.10.2002.

59

Pielikumi

60

Pielikums 1 Tiesnešu aptauja, grafiki (Tika aptaujāti 25 tiesneši)

14

9

2

0 2 4 6 8 10 12 14 16

1-10 gadi

11-20 gadi

>20 gadiem

9

13

1

0 2 4 6 8 10 12 14

pozitīva

neitrāla

negatīva

25

0

0 5 10 15 20 25 30

jā

nē

Grafiks 11 Tiesnešu darba stāžs

Grafiks 12 Tiesnešu attieksme pret aptauju

Grafiks 13 Vai jūs personīgi esat saskāries ar

nepieciešamību nodrošināt personām, kurām ir tiesības

uz aizstāvību, valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanu

kriminālprocesā?

61

11

8

5

5

3

0 2 4 6 8 10 12


Vērsos Latvijas Zvērinātu advokātu padomē


Meklēja tiesneša palīgs vai sekretāre

Paziņoju par nepieciešamību nodrošināt aizstāviadvokātu vecākajam

13

1

16

0 2 4 6 8 10 12 14 16 18

Telefoniski, vēlāknosūtot pieprasījumu

Telefoniski, nenosūtotpieprasījumu

Rakstveidā

1

4

11

7

2

0 2 4 6 8 10 12

Neatbild uz telefona zvaniem (grūti sazvanīt)

Nevar plānot procesuālās darbības, jo nevarpaļauties, ka aizstāvis ieradīsies

Advokāti ir pārāk aizņemti citos tiesas procesos

Problēmu nav

Grūti pateikt

Grafiks 14 Kādā veidā jūs sameklējāt konkrēto

personu, kas sniedza valsts nodrošinātu juridisko

palīdzību?

Grafiks 15 Kādā veidā tiek aicināts advokāts?

Grafiks 16 Kādas ir galvenās problēmas, aicinot aizstāvi juridiskās palīdzības

sniegšanai?

62

3

10

2

3

6

1

0 2 4 6 8 10 12

Ļoti labi

Labi

Apmierinoši

Apmierinoši, jo zems atalgojums

Apmierinoši, jo nav rūpīgi iepazinušies ar lietu

Slikti

6

8

8

1

2

0 1 2 3 4 5 6 7 8 9

Pilnībā

Daļēji

Nav pietiekams

Nav pietiekams, īpašilauku rajonos

Grūti pateikt

7

6

5

2

3

2

0 1 2 3 4 5 6 7 8

Jā

Nē

Nē, jo nav nekas mainījies

Nē, juridisko palīdzību varēja nodrošinātZvērinātu advokātu padome

Nē, jo šāda starpniecība paildzina laiku

Grūti pateikt

Grafiks 17 Cik kvalitatīvi juridiskās palīdzības sniedzēji pilda savus

pienākumus?

Grafiks 18 Vai juridiskās palīdzības sniedzēju skaits

šobrīd ir pietiekams, lai nodrošinātu personas

tiesības uz valsts nodrošinātu juridisko

palīdzību?

Grafiks 19 Vai bija nepieciešams veidot atsevišķu institūciju, Juridiskās palīdzības administrāciju, kas nodrošina juridisko

palīdzību?

63

7

6

6

3

3

0 1 2 3 4 5 6 7 8

Jā

Nē

Nē, jo advokāti navieinteresēti

Nē, jo nekas navmainījies

Grūti pateikt

13

2

1

5

2

0 2 4 6 8 10 12 14

Pozitīva

Pozitīva, jo advokāti kvalitatīvāk veiks pienākumus

Pozitīva, ja šādi advokāti būs visos rajonos

Negatīva

Negatīva, jo lauku rajonos trūkst šādu advokātu

11

12

1

0 2 4 6 8 10 12 14

Neapmierinoša, tonepieciešams kardināli

mainīt

Apmierinoša, bet tonepieciešams pilveidot

Grūti pateikt

Grafiks 20 Vai jaunā juridiskās palīdzības

sniedzēju līgumu slēgšanas sistēma ar Juridiskās

palīdzības administrāciju spēj nodrošināt personas

tiesības uz juridisko palīdzību?

Grafiks 21 Kāda ir Jūsu attieksme par iespējām

izveidot Valsts advokātu institūtu, kas sniegtu valsts

nodrošināto juridisko palīdzību?

Grafiks 22 Kāda ir šā brīža situācija valsts nodrošinātās

juridiskās palīdzības sniegšanā kriminālprocesā?

64

7

18

4

7

1

0 2 4 6 8 10 12 14 16 18 20


Jāievieš Valsts advokātu institūts


Aizstāvības nodrošināšanai zvērināti advokātijāpiesaista pēc statusa, nevis uz līguma pamata

Jābūt politiskai gribai

Grafiks 23 Kādā veidā var pilnveidot valsts

nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas

sistēmu kriminālprocesā?

65

Pielikums 2 Tiesnešu aptauja, dati Tiesnešu darba stāžs 1-5 gadi 4 6-10 gadi 10 11-15 gadi 6 16-20 gadi 3 21-25 gadi 1 26 un vairāk gadi 1

Tiesnešu attieksme pret aptauju pozitīva 9 neitrāla 13 negatīva 1

1. Vai jūs personīgi esat saskāries ar nepieciešamību nodrošināt personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību, valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanu kriminālprocesā? Jā 25 Nē 0

2. Kādā veidā jūs sameklējāt konkrēto personu, kas sniedza valsts nodrošinātu juridisko palīdzību, (ja pati persona nebija uzaicinājusi sev aizstāvi)? Meklēju pats personīgi 11 Vērsos Latvijas Zvērinātu advokātu padomē 8 Vērsos Juridiskās palīdzības administrācijā 5 Meklēja tiesneša palīgs vai sekretāre 5 Paziņoju par nepieciešamību nodrošināt aizstāvi advokātu vecākajam 3

3. Advokāts tiek aicināts Telefoniski, vēlāk nosūtot pieprasījumu 13 Telefoniski, nenosūtot pieprasījumu 1 Rakstveidā 16

4. Kādas ir galvenās problēmas, aicinot aizstāvi juridiskās palīdzības sniegšanai? Neatbild uz telefona zvaniem (grūti sazvanīt) 1 Nevar plānot procesuālās darbības, jo nevar paļauties, ka aizstāvis ieradīsies 4

Advokāti ir pārāk aizņemti citos tiesas procesos 11 Problēmu nav 7 Grūti pateikt 2

5. Cik kvalitatīvi juridiskās palīdzības sniedzēji pilda savus pienākumus? Ļoti labi 3 Labi 10 Apmierinoši 2 Apmierinoši, jo zems atalgojums 3 Apmierinoši, jo nav rūpīgi iepazinušies ar lietu 6 Slikti 1 Grūti pateikt

66

6. Vai juridiskās palīdzības sniedzēju skaits šobrīd ir pietiekams, lai nodrošinātu personas tiesības uz valsts nodrošinātu juridisko palīdzību? Pilnībā 6 Daļēji 8 Nav pietiekams 8 Nav pietiekams, īpaši lauku rajonos 1 Grūti pateikt 2

7. Vai bija nepieciešams veidot atsevišķu organizāciju, Juridiskās palīdzības administrāciju, kas nodrošina juridisko palīdzību? Jā 7 Nē 6 Nē, jo nav nekas mainījies 5 Nē, juridisko palīdzību varēja nodrošināt Zvērinātu advokātu padome 2 Nē, jo šāda starpniecība paildzina laiku 3 Grūti pateikt 2

8. Vai jaunā juridiskās palīdzības sniedzēju līgumu slēgšanas sistēma ar Juridiskās palīdzības administrāciju spēj nodrošināt personas tiesības uz juridisko palīdzību? Jā 7 Nē 6 Nē, jo advokāti nav ieinteresēti 6 Nē, jo nekas nav mainījies 3 Grūti pateikt 3

9. Kāda ir jūsu attieksme par iespējām izveidot Valsts advokātu institūtu, kas sniegtu valsts nodrošināto juridisko palīdzību? Pozitīva 13 Pozitīva, jo advokāti kvalitatīvāk veiks pienākumus 2 Pozitīva, ja šādi advokāti būs visos rajonos 1 Negatīva 5 Negatīva, jo lauku rajonos trūkst šādu advokātu 2

10. Kāda ir šā brīža situācija valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanā kriminālprocesā? Neapmierinoša, to nepieciešams kardināli mainīt 11 Apmierinoša, bet to nepieciešams pilnveidot 12 Grūti pateikt 1

11. Kādā veidā var pilnveidot valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas sistēmu kriminālprocesā? Jānosaka lielāka atlīdzība juridiskās palīdzības sniedzējiem 7 Jāievieš Valsts advokātu institūts 18 Jānodrošina ciešāka sadarbība ar advokātiem un efektīvāks koordinācijas mehānisms 4

Aizstāvības nodrošināšanai zvērināti advokāti jāpiesaista pēc statusa, nevis uz līguma pamata 7

Jābūt politiskai gribai 1

67

12. Kam būtu jāuzņemas advokātu koordinācija? Advokāta vecākajam ko katrā pilsētā ieceļ advokātu kolēģija 2 Tieslietu Ministrijai Juridiskās Palīdzības administrācijai 2

68

Pielikums 3 Prokuroru aptauja, grafiki (tika aptaujāti 100 prokurori)

1-5 gadi12%

6-10 gadi37%

11-15 gadi25%

16-20 gadi13%

21-25 gadi7%

> 26 gadi6%

neitrāla63%

pozitīva35%

negatīva2%

jā94%

nē6%

N= 100

Grafiks 24 Prokuroru darba stāžs

Grafiks 25 Prokuroru attieksme pret aptauju

Grafiks 26 Vai jūs personīgi esat saskāries ar

nepieciešamību nodrošināt personām, kurām ir tiesības

uz aizstāvību, valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanu

kriminālprocesā?

69

94

6

2

3

0 20 40 60 80 100


Vērsos Latvijas Zvērinātu advokātupadomē


Paziņoju par nepieciešamību nodrošinātaizstāvi advokātu vecākajam

70

23

9

3

0 10 20 30 40 50 60 70 80

Telefoniski, vēlāknosūtot pieprasījumu

Telefoniski,nenosūtot

pieprasījumu

Rakstveidā

Tiekoties personīgi

29

19

17

17

9

7

4

4

3

1

0 5 10 15 20 25 30 35

Problēmu nav

Grūti pateikt

Nevar palānot procesuālās darbī bas, jo nevar paļauties kaaizstāvis ieradī sies

Advokāti ir pārāk aizņemti

Grūti sazvanī t

Zems atalgojums

Advokāta pieaicināšana ir pārāk laikietilpī ga

Trūkst advokātu

Navar nodrošināt advokātu jebkurā diennakts laikā

Atrodas tālu

Grafiks 27 Kādā veidā Jūs sameklējāt konkrēto

personu, kas sniedza valsts nodrošinātu juridisko

palīdzību?

Grafiks 28 Kādā veidā tiek aicināts advokāts?

Grafiks 29 Kādas ir galvenās problēmas, aicinot aizstāvi juridiskās palīdzības

sniegšanai?

70

Ļoti labi8%

Labi37%

Apmierinoši48%

Slikti2%

Grūti pateikt5%

N=100

Pilnībā 33%

Daļēji30%

Nav pietiekams35%

Grūti pateikt2%

N=100

Jā37%

Nē53%

Grūti pateikt10%

Grafiks 30 Cik kvalitatīvi juridiskās palīdzības sniedzēji pilda savus

pienākumus?

Grafiks 31 Vai juridiskās palīdzības sniedzēju skaits

šobrīd ir pietiekams, lai nodrošinātu personas

tiesības uz valsts nodrošinātu juridisko

palīdzību?

Grafiks 32 Vai bija nepieciešams veidot atsevišķu institūciju, Juridiskās palīdzības administrāciju, kas nodrošina juridisko

palīdzību?

N=100

71

Jā34%

Nē21%

Nē, jo advokāti nav ieinteresēti

21%

Nē, jo advokāti nav ieinteresēti

zemā atalgojuma dēļ7%

Nē, jo nekas nav mainījies

3%

Grūti pateikt14%

Grafiks 33 Vai jaunā juridiskās palīdzības

sniedzēju līgumu slēgšanas sistēma ar Juridiskās

palīdzības administrāciju spēj nodrošināt personas


N=100



72


16%

Apmierinoša, bet to nepieciešams

pilveidot71%


4%

Grūti pateikt9%

N=100

31

52

19

16

4

1

5

0 10 20 30 40 50 60


Jāievieš Valsts advokātu institūts


Aizstāvības nodrošināšanai zvērināti advokātijāpiesaista pēc statusa, nevis uz līguma pamata

Jānodrošina dežūras, arī brīvdienās

Jāpalielina advokātu skaits rajonos, kur to ir maz

Grūti pateikt




nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas

sistēmu kriminālprocesā?

73

Pielikums 4 Prokuroru aptauja, dati Prokuroru darba stāžs 1-5 gadi 12 6-10 gadi 36 11-15 gadi 25 16-20 gadi 13 21-25 gadi 7 > 26 gadi 6

Prokuroru attieksme pret aptauju pozitīva 33 neitrāla 60 negatīva 2

1. Vai jūs personīgi esat saskāries ar nepieciešamību nodrošināt personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību, valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanu kriminālprocesā? jā 94 nē 6

2. Kādā veidā jūs sameklējāt konkrēto personu, kas sniedza valsts nodrošinātu juridisko palīdzību, (ja pati persona nebija uzaicinājusi sev aizstāvi)? Meklēju pats personīgi 94 Vērsos Latvijas Zvērinātu advokātu padomē 6 Vērsos Juridiskās palīdzības administrācijā 2 Paziņoju par nepieciešamību nodrošināt aizstāvi advokātu vecākajam 3

3. Advokāts tiek aicināts Telefoniski, vēlāk nosūtot pieprasījumu 70 Telefoniski, nenosūtot pieprasījumu 23 Rakstveidā 9 Tiekoties personīgi 3

4. Kādas ir galvenās problēmas, aicinot aizstāvi juridiskās palīdzības sniegšanai? Neatbild uz telefona zvaniem (grūti sazvanīt) 9 Nevar palānot procesuālās darbības, jo nevar paļauties, ka aizstāvis ieradīsies 17

Advokāti ir pārāk aizņemti (tiesneši norāda, ka aizņemti citos tiesas procesos) 17

Advokāta pieaicināšana ir pārāk laikietilpīga 4 Trūkst advokātu 4 Atrodas tālu 1 Zems atalgojums 7 Nevar nodrošināt advokātu jebkurā diennakts laikā 3 Problēmu nav 29 Grūti pateikt 19

74

5. Cik kvalitatīvi juridiskās palīdzības sniedzēji pilda savus pienākumus? Ļoti labi 8 Labi 37 Apmierinoši 47 Apmierinoši, jo zems atalgojums 16 Apmierinoši, jo nav ieinteresēti (tiesneši norāda, ka nav rūpīgi iepazinušies ar lietu) - 9 12

Slikti 2 Grūti pateikt 5

6. Vai juridiskās palīdzības sniedzēju skaits šobrīd ir pietiekams, lai nodrošinātu personas tiesības uz valsts nodrošinātu juridisko palīdzību? Pilnībā 32 Daļēji 29 Nav pietiekams 33 Nav pietiekams, jo nevar sarunāt aizstāvības veikšanai 4 Nav pietiekams īpaši lauku rajonos 4 Grūti pateikt 2

7. Vai bija nepieciešams veidot atsevišķu organizāciju, Juridiskās palīdzības administrāciju, kas nodrošina juridisko palīdzību? Jā 37 Nē 52 Nē, jo nenodrošina aizstāvjus - 2 2 Nē, jo lauku rajonos nekas nav mainījies - 2 2 Nē, jo nav nekas mainījies - 1 1 Grūti pateikt 10

8. Vai jaunā juridiskās palīdzības sniedzēju līgumu slēgšanas sistēma ar Juridiskās palīdzības administrāciju spēj nodrošināt personas tiesības uz juridisko palīdzību? Jā 33 Nē 21 Nē, jo advokāti nav ieinteresēti 21 Nē, jo advokāti nav ieinteresēti zemā atalgojuma dēļ 7 Nē, jo nekas nav mainījies 3 Grūti pateikt 14

9. Kāda ir jūsu attieksme par iespējām izveidot Valsts advokātu institūtu, kas sniegtu valsts nodrošināto juridisko palīdzību? Pozitīva 52 Pozitīva, jo atvieglotu darbu 2 Pozitīvi, jo kvalitatīvāk veiks pienākumus 5 Pozitīvi, jo nebūtu pašiem jāmeklē advokāts 6 Pozitīva. jo veidosies konkurence 3 Pozitīvi, jo savlaicīgi varēs nodrošināt aizstāvību 5

75

Negatīva 11 Negatīva, jo advokāti nebūs ieinteresēti 1 Negatīva, jo dublēsies funkcijas ar JPA 3 Negatīva, jo valsts nevarēs nodrošināt atbilstošu atalgojumu 1 Negatīva, jo palielināsies valsts izdevumi 3 Negatīva, jo lauku rajonos trūks šādu advokātu 1 Negatīva, jo advokātu institūts tiks vājināts 1 Negatīva, jo ir pietiekams skaits zvērinātu advokātu 2 Grūti pateikt 4

10. Kāda ir šā brīža situācija valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanā kriminālprocesā? Neapmierinoša, to nepieciešams kardināli mainīt 16 Apmierinoša, bet to nepieciešams pilnveidot 70 Teicama, izmaiņas tajā nav nepieciešamas 4 Grūti pateikt 9

11. Kādā veidā var pilnveidot valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas sistēmu kriminālprocesā? Jānosaka lielāka atlīdzība juridiskās palīdzības sniedzējiem 31 Jāievieš Valsts advokātu institūts 52 Jānodrošina ciešāka sadarbība ar advokātiem un efektīvāks koordinācijas mehānisms 19

Aizstāvības nodrošināšanai zvērināti advokāti jāpiesaista pēc statusa, nevis uz līguma pamata 16

Jānodrošina dežūras, arī brīvdienās 4 Jāpalielina advokātu skaits rajonos, kur to ir maz 1 Grūti pateikt 5

12. Kam būtu jāuzņemas advokātu koordinācija? Advokāta vecākajam, ko katrā pilsētā ieceļ advokātu kolēģija 5 Tieslietu Ministrijai 1

76

Pielikums 5 Advokātu aptauja, grafiki (tika aptaujāti 34 advokāti)

1-10 gadi29%

11-20 gadi32%

21-30 gadi15%

>3024%

Ieinteresēta, pozitīva

56%

Neitrāla41%

Negatīva3%

Grafiks 37 Advokātu darba stāžs

GrafikGrafiks 39s 39 Vai

esiet noslēdzis līgumu ar Juridiskās

līd īb

Grafiks 38 Advokātu attieksme pret anketēšanu

77

26

4

0 5 10 15 20 25 30

Pēc procesa virzītāja uzaicinājuma

Pēc Latvijas Zvērinātu advokātupadomes uzaicinājuma

15

8

11

1

0 5 10 15 20

Telefoniski, vēlāk nosūtotpieprasījumu

Telefoniski, nenosūtot pieprasījumu

Rakstveidā

Telefoniski, kad lūdza aizdomāsturētais vai apsūdzētais

Grafiks 40 Ja Jūs esat sniedzis valsts nodrošinātu

juridisko palīdzību kriminālprocesā, kāds bija

iemesls?

Grafiks 41 Ja Jūs aicināja procesa virzītājs, tad kādā

veidā?

78

18

2

5

3

3

2

0 5 10 15 20

Nē

Jā, jo atlīdzība ir pārāk maza

Jā, jo patērētais laiks, aizpildot veidlapas unrēķinus apmaksas saņemšanai ir dārgāks

Jā, jo žēl cilvēkus atstāt bez juridiskās palīdzības

Jā, lai palīdzētu procesa virzītājiem

Jā, jo persona sola, ka samaksās

3

3

3

6

5

2

12

2

0 2 4 6 8 10 12 14

Jā

Jā, jo jābūt institūcijai kas pārv alda līdzekļus

Jā, jo jābūt koordinējošai institūcijai

Nē

Nē, jo tās darbība ir neef ektīv a

Nē, jo tās uzturēšanas izdev umi ir lielāki par labumu, kotā dot sabiedrībai

Nē, bija jāpilnv eido esošā sistēma

Grūti pateikt

Grafiks 43 Grafiks 43 Vai Jūs esat

sniedzis juridisko palīdzību krimināllietās

maznodrošinātai personai, pēc tam neiesniedzot Juridiskās palīdzības

administrācijai paziņojumu par juridiskās palīdzības

sniegšanu?

Grafiks 44 Vai bija nepieciešams veidot

atsevišķu organizāciju, Juridiskās palīdzības administrāciju, kas nodrošina juridisko

palīdzību?

79

10

7

1

3

4

6

2

3

0 2 4 6 8 10 12

Jā

Nē

Nē, jo līgumi tiek slēgti ļoti maz

Nē, sistēma ir pārāk sarežģīta

Nē, jo nevar nodrošināt savlaicīgu juridiskopalīdzību

Nē, jo samaksa advokātiem ir par mazu

Daļēji

Grūti pateikt

4

26

4

0 5 10 15 20 25 30

Pozitīva

Negatīva

Grūti pateikt

N=34

Grafiks 45 Vai jaunā līgumu slēgšanas

sistēma ar Juridiskās palīdzības administrāciju spēj nodrošināt personas


Grafiks 46 Kāda ir Jūsu attieksme par iespējām

izveidot Valsts advokātu institūtu?

80

7

22

2

3

0 5 10 15 20 25

Neapmierinoša, tonepieciešamskardināli mainīt

Apmierinoša, tonepieciešams

pilveidot

Teicama, izmaiņastajā nav

nepieciešamas

Grūti pateikt

24

3

19

5

1

1

0 5 10 15 20 25 30


Jāievieš valsts advokātu institūts


Zvērināti advokāti aizstāvības nodrošināšanaijāpiesaista pēc statusa, nevis uz līguma pamata

Nodrošinot dežūras pie tiesām

Vairāk iesaistot advokātu palīgus

8

1

10

0 2 4 6 8 10 12

Advokātu vecākajam,ko katrā pilsētā ieceļ

advokātu kolēģija

Juridiskās Palīdzībasadministrācijai

Latvijas Zvērinātuadvokātu padomei

Grafiks 47 Kāda ir šā brīža situācija valsts

nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanā

kriminālprocesā?


nodrošinātās juridiskās palīdzības sistēmu kriminālprocesā?

Grafiks 49 Kam būtu jāuzņemas advokātu

koordinācija?

81

Pielikums 6 Advokātu aptauja, grafiki

Advokātu darba stāžs 1-5 gadi 4 6-10 gadi 6 11-15 gadi 8 16-20 gadi 3 21-25 gadi 3 26 -30 gadi 2 30-40 gadi 7 40 - vairāk 1

Advokātu attieksme pret aptauju Ieinteresēta, pozitīva 18

Neitrāla 13 Negatīva 1

1. Vai Jūs esat noslēdzis līgumu ar Juridiskās Palīdzības administrāciju par līgumu slēgšanu? Jā 8 Nē 26

2. Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc jūs izvēlējāties noslēgt/ nenoslēgt līgumu? Nenoslēdzu, jo nepietiekama samaksa 12 nav intereses uzņemties lietas pēc nozīmējuma 1 šai sistēmai nav perspektīvas 3 pietiek darba 6 nespecializējos KP 2 nav atrisināts jautājums, kas notiek, ja vienlaikus jāaizstāv privāto

klientu intereses 4

Noslēdzu, lai sniegtu juridisko palīdzību maznodrošinātajiem 2 jo vēlāk var noderēt 1 lai atrisinātu samaksas jautājumu 3 jo savādāk nav darba (klientiem laukos nav līdzekļu) 1 Grūti pateikt 2

3. Ja atbilde uz 1. jautājumu ir pozitīva, vai esat piekritis sniegt juridisko palīdzību arī krimināllietās? Jā 7 Nē

82

4. Ja jūs esat sniedzis valsts nodrošinātu juridisko palīdzību kriminālprocesā, tad to darījāt: Pēc procesa virzītāja uzaicinājuma 26

Pēc Latvijas Zvērinātu advokātu padomes uzaicinājuma 4

5. Ja jūs aicināja procesa virzītājs, tad kādā veidā? Telefoniski, vēlāk nosūtot pieprasījumu 15 Telefoniski, nenosūtot pieprasījumu 8 Rakstveidā 11 Telefoniski, kad lūdza aizdomās turētais vai apsūdzētais 1

6. Vai problēmu rāda fakts, ka procesa virzītāji uzaicina īsi pirms plānotās procesuālās darbības veikšanas? Nē 11 Jā 14 Grūti pateikt 9

7. Optimālais pirms plānotās procesuālās darbības veikšanas būtu: 4-6 stundas 1 Vismaz dienu iepriekš 2 1-2 nedēļas 5

8. Vai jūs esat sniedzis juridisko palīdzību krimināllietās maznodrošinātai personai, pēc tam neiesniedzot Juridiskās palīdzības administrācijai paziņojumu par juridiskās palīdzības sniegšanu? Nē 18 Jā, jo atlīdzība ir pārāk maza 2 Jā, jo patērētais laiks, aizpildot veidlapas un rēķinus apmaksas saņemšanai ir dārgāks 5

Jā, jo žēl cilvēkus atstāt bez juridiskās palīdzības 3

Jā, lai palīdzētu procesa virzītājiem 3 Jā, jo persona sola, ka samaksās 2

9. Vai bija nepieciešams veidot atsevišķu organizāciju, Juridiskās palīdzības administrāciju, kas nodrošina juridisko palīdzību (šobrīd kriminālprocesā - veic samaksu par sniegto valsts nodrošināto juridisko palīdzību saskaņā ar procesa virzītāja apstiprināto paziņojumu)? Jā 3 Jā, jo jābūt institūcijai, kas pārvalda līdzekļus 3 Jā, jo jābūt koordinējošai institūcijai 3 Nē 6 Nē, jo tās darbība ir neefektīva 5 Nē, jo tās uzturēšanas izdevumi ir lielāki par labumu, ko tā dod sabiedrībai 2

Nē, bija jāpilnveido esošā sistēma 12 Grūti pateikt 2

83

10. Vai, Jūsuprāt, jaunā līgumu slēgšanas sistēma ar Juridiskās palīdzības administrāciju spēj nodrošināt personas tiesības uz juridisko palīdzību? Jā 10 Nē 7 Nē, jo līgumi tiek slēgti ļoti maz 1 Nē, sistēma ir pārāk sarežģīta 3 Nē, jo nevar nodrošināt savlaicīgu juridisko palīdzību 4 Nē, jo samaksa advokātiem ir par mazu 6 Daļēji 2 Grūti pateikt 3

11. Kāda ir jūsu attieksme par iespējām izveidot Valsts advokātu institūtu? Pozitīva Pozitīva, jo personas, kuras nevar atļauties advokātu, varēs saņemt kvalitatīvu juridisko palīdzību 2

Pozitīva, jo savlaicīgi varēs nodrošināt aizstāvību 2 Negatīva 7 Negatīva, jo ir pietiekams zvērināto advokātu skaits 5 Negatīva, jo nespēs nodrošināt pietiekami kvalitatīvu aizstāvību 5 Negatīva, jo tādējādi tiktu sašķelta advokatūra 3 Negatīva, jo palielinātos valsts izdevumi 2 Negatīva, jo valsts ierēdņi nevar būt neatkarīgi advokāti 4 Grūti pateikt 4

12. Kāda ir šā brīža situācija valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanā kriminālprocesā? Neapmierinoša, to nepieciešams kardināli mainīt 7 Apmierinoša, to nepieciešams pilnveidot 22 Teicama, izmaiņas tajā nav nepieciešamas 2 Grūti pateikt 3

13. Kādā veidā var pilnveidot valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas sistēmu kriminālprocesā? (Ja atbilde uz 10. jaut. ir pozitīva) Jānosaka lielāka atlīdzība juridiskās palīdzības sniedzējiem 24 Jāievieš valsts advokātu institūts 3 Jānodrošina ciešāka sadarbība ar advokātiem un efektīvāks koordinācijas mehānisms 19

Zvērināti advokāti aizstāvības nodrošināšanai jāpiesaista pēc statusa, nevis uz līguma pamata 5

Nodrošinot dežūras pie tiesām 1 Vairāk iesaistot advokātu palīgus 1

14. Kam būtu jāuzņemas advokātu koordinācija? Advokātu vecākajam, ko katrā pilsētā ieceļ advokātu kolēģija 8 Juridiskās Palīdzības administrācijai 1 Latvijas Zvērinātu advokātu padomei 10

84

Pielikums 7 Aptaujas dati, juridiskās palīdzības saņēmēji (tika aptaujātas 65 personas)

17-2547%

26-3530%

36-4517%

>456%

N=65

Grafiks 50 Vecums

Grafiks 51 Izglītība

85

ieinteresēta, pozitīva

57%

neitrāla38%

negatīva5%

Jā, pilnībā35%

Daļēji50%

Nē15%

N=65

Jā85%

Nē15%

N=65

Grafiks 52 Attieksme pret aptauju

Grafiks 53 Vai kriminālprocesā Jums tika izskaidrotas Jūsu tiesības uz aizstāvību?

Grafiks 54 Vai kriminālprocesa laikā Jums ir/bija aizstāvis?

86

14

46

0 10 20 30 40 50

Pēc vienošanās

Pēc valstsnodrošinājuma

15

14

13

8

4

2

1

0 2 4 6 8 10 12 14 16

Naudas trūkums

Nebija pieejama informācija paradvokātiem

Nemēģināju vienoties un uzreizlūdzu valsts nodrošināto juridisko

Nebija iespējas sazināties aradvokātiem

Grūti pateikt

Atteicos

Valsts nepiedāvāja nodrošinātaizstāvi

Grafiks 55 Ja aizstāvis Jums ir/bija, viņš

piedalījās:

Grafiks 56 Kādēļ Jūs pats

nenoslēdzāt vienošanos ar advokātu par

juridiskās palīdzības

saņemšanu?

87

Tiesā58%

Pirmstiesas procesā

20%

Gan pirms tiesas

procesā, gan tiesā

22%

N=46

Pilnībā9%

Daļēji35%

Neapmierināja41%

Grūti pateikt15%

N=46

Ļoti labi8%

Labi3%

Apmierinoši25%

Slikti50%

Grūti pateikt14%

N=65

Grafiks 58 Grafiks 58

Kad Jums tika sniegta Valsts nodrošināta juridiskā palīdzība kriminālprocesā?

Grafiks 59 Vai Jūs apmierina

piedāvāto pakalpojumu apjoms (skaits)?

Grafiks 60 Kā Jūs vērtējat valsts

nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanas

kriminālprocesā pieejamību?

88


48%

Apmierinoša, to nepieciešams

pilveidot35%


2%

Grūti pateikt15%

Grafiks 62 Grafiks 62 Kāda ir šā brīža situāciju valsts

nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanā

kriminālprocesā?

89

Kas būtu jāmaina esošajā situācijā, lai tā uzlabotos?

28

18

5

4

4

3

3

2

1

1

0 5 10 15 20 25 30

Grūti pateikt

Advokātiem jāveic aizstāvība kvalitatīvi

Advokātiem vairāk jāmaksā par aizstāvības veikšanu

Nepieciešams vairāk izglī tot par personas juridiskajāmtiesībām

Advokātiem jābūt neakarīgiem, tie nedrīkst būt pakļautipolicijas un prokuratūras ietekmei

Tiesai jābūt neatkarīgai

Aizstāvības institūtam ir jābūt pieejamākam

Jāsamazina noziedzības līmenis valstī , ceļotiedzīvotāju dzīves līmeni

Visu procesa laiku apsūdzētajam jābūt vienamadvokātam

Jābūt iespējai nomainīt advokātu, kurš nav kompetents

Grafiks 63 Kas būtu jāmaina esošajā

situācijā, lai situācija uzlabotos?

90

Pielikums 8 Juridiskās palīdzības saņēmēji, aptaujas dati Dzimums Vīrietis 64 Sieviete 1

Vecums 17-20 15 21-25 14 26-30 10 31-35 9 36-40 7 41-45 4 45-50 2 50-60 2

Izglītība Nepabeigta pamatizglītība 12 Pabeigta pamatizglītība 23 Vidējā izglītība 19 Nepabeigta vidējā vai arodizglītība 5 Nepabeigta augstākā izglītība 1 Augstākā 1 Ieinteresēta, pozitīva 18 Neitrāla 13 Negatīva 1

Attieksme pret aptauju ieinteresēta, pozitīva 33 neitrāla 22 negatīva 3

1. Vai kriminālprocesā Jums tika izskaidrotas Jūsu tiesības uz aizstāvību? Jā, pilnībā 23 Daļēji 32 Nē 10

2. Vai kriminālprocesa laikā Jums ir/bija aizstāvis? Jā 55 Nē 10

3. Ja aizstāvis jums ir/bija, viņš piedalījās: Pēc vienošanās 14 Pēc valsts nodrošinājuma 46

91

4. Kādēļ Jūs pats nenoslēdzāt vienošanos ar advokātu par juridiskās palīdzības saņemšanu? Nemēģināju vienoties un uzreiz lūdzu valsts nodrošināto juridisko palīdzību 13 Nebija pieejama informācija par advokātiem 14 Nebija iespējas sazināties ar advokātiem 8 Atteicos 2 Naudas trūkums 15 Valsts nepiedāvāja nodrošināt aizstāvi 1 Grūti pateikt 4

5. Ja aizstāvi jums nodrošināja valsts, vai jūs apmierināja valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības kriminālprocesā sniegto pakalpojumu kvalitāte? Pilnībā apmierināja 10 Daļēji apmierināja 8 Daļēji, jo advokāti neko nedara 3 Daļēji, jo neveic aizstāvību kvalitatīvi 8 Neapmierināja Neapmierina, jo neveic aizstāvību kvalitatīvi 7 Neapmierina, jo aizstāvim ir vienaldzīga attieksme 6 Neapmierina, jo pirms tiesas nepārrunāja neko 1 Grūti pateikt 3

6. Valsts nodrošināta juridiskā palīdzība kriminālprocesā jums tika sniegta: Pirmstiesas procesā 9 Tiesā 27 Gan pirmstiesas procesā, gan tiesā 10

7. Vai jūs apmierina piedāvāto pakalpojumu apjoms (skaits)? Pilnībā 4 Daļēji 15 Daļēji, jo aizstāvības faktiski nebija 1 Neapmierināja 16 Neapmierina, jo neierodas, kad lūdz 1 Neapmierina, jo nebija satiekams pirms tiesas 2 Grūti pateikt 7

8. Kā Jūs vērtējat valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanas kriminālprocesā pieejamību? Ļoti labi 3 Ļoti labi, jo centās pierunāt ņem aizstāvi 1 Ļoti labi, jo advokāts kvalitatīvi strādāja 1 Labi 2 Apmierinoši 16 Slikti 28 Slikti, jo tā ir formāla 1 Slikti, jo trūkst informācijas 3 Slikti, jo neko negrib darīt 1 Grūti pateikt 9

9. Kāda ir Jūsu attieksme par iespējām izveidot Valsts advokātu institūtu, kas sniegtu valsts nodrošināto juridisko palīdzību?

92

Pozitīva 28 Pozitīva, jo cilvēkiem trūkst naudas advokāta pakalpojumiem 5 Pozitīva, jo kvalitatīvāk veiktu aizstāvību 8 Negatīva 2 Negatīva, jo advokātiem nebūs pietiekams atalgojums 3 Negatīva, jo nekas nemainīsies 1 Negatīva, jo tā būs valsts naudas izšķiešana 3 Negatīva, jo pakalpojumu kvalitāte neuzlabosies 1 Grūti pateikt 14

10. Kāda ir šā brīža situācija valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības sniegšanā kriminālprocesā? Neapmierinoša, to nepieciešams kardināli mainīt 31 Apmierinoša, to nepieciešams pilnveidot 23 Teicama, izmaiņas tajā nav nepieciešamas 1 Grūti pateikt 10

11. Kas būtu jāmaina esošajā situācijā, lai tā uzlabotos? Likums 3 Advokātiem jāinteresējas par lietu 4 Advokātiem būtu jāizlasa lieta 2 Vairāk jāizglīto par personas juridiskajām tiesībām 4 Aizstāvības institūtam ir jābūt pieejamākam 2 Advokātiem jāveic aizstāvība kvalitatīvi 12 Advokātiem jābūt neatkarīgiem, tie nedrīkst būt pakļauti policijas un prokuratūras ietekmei 4 Vairāk jāmaksā advokātiem par aizstāvības veikšanu 5 Advokātu pakalpojumiem jābūt lētākiem 1 Jāsamazina noziedzības līmenis valstī, ceļot iedzīvotāju dzīves līmeni 2 Tiesai jābūt neatkarīgai 3 Visu procesa laiku apsūdzētajam jābūt vienam advokātam 1 Jābūt iespējai nomainīt advokātu, kurš nav kompetents 1 Visu 1 Grūti pateikt 25

12. Kāda ir šā brīža situācija valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanā kriminālprocesā? Neapmierinoša, to nepieciešams kardināli mainīt 7 Apmierinoša, to nepieciešams pilnveidot 22 Teicama, izmaiņas tajā nav nepieciešamas 2 Grūti pateikt 3

13. Kādā veidā var pilnveidot valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas sistēmu kriminālprocesā? (Ja atbilde uz 10. jaut. ir pozitīva) Jānosaka lielāka atlīdzība juridiskās palīdzības sniedzējiem 24 Jāievieš valsts advokātu institūts 3 Jānodrošina ciešāka sadarbība ar advokātiem un efektīvāks koordinācijas mehānisms 19

Zvērināti advokāti aizstāvības nodrošināšanai jāpiesaista pēc statusa, nevis uz līguma pamata 5

Nodrošinot dežūras pie tiesām 1 Vairāk iesaistot advokātu palīgus 1

93

14. Kam būtu jāuzņemas advokātu koordinācija? Advokātu vecākajam, ko katrā pilsētā ieceļ advokātu kolēģija 8 Juridiskās Palīdzības administrācijai 1 Latvijas Zvērinātu advokātu padomei 10

Documents

Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības …providus.lv/upload_file/Projekti/Kriminalitesibas/Valsts...Arī Eiropas Savienības pamattiesību hartas 47. panta otrā un trešā