1

40/Decembris 2014

Uz pārmaiņu sliekšņa ar skatu nākotnē

Infografiks:2014.gads“Dzīvnieku Draugā”

2

Decembrī paveik-tais

4

Ziņas: Brīvprātīgosvētki patversmē

5

Dzīvnieku aizsar-dzība: neļauj būvētzvēraudzetavuKuldīgas novadā;jauns pētījums atklājindustriālāslopkopības graujošoietekmi uz vidi

6

Numura tēma: Ani-mal party jeb “MisijaSomija” ar astoņiemkustoņiem bagāžā

8

Mēneša dzīvnieks:Henrijs

14

Laimīgie stāsti 15

Vēstules no mājām 19

Aicinām uz lekciju! 24

Šajā numurā:

Īss paveiktā kopsavilkums apko-pots infografikā, kas skatāms avīzes2. un 3.lpp., un vismaz mums paš-iem šķiet, ka ir pamats lepoties arpadarīto. 2014.gadā „DzīvniekuDraugs” spējis palīdzēt gandrīz di-viem tūkstošiem dzīvnieku – gantiem teju 400 dzīvniekiem, kas atra-duši patvērumu patversmes sienāsun jaunus saimniekus, gan tiem,kas atguvuši veselību „DzīvniekuDrauga” sociālajā veterinārajā klīni-kā, gan vairāk nekā 1000 pērn ste-rilizētajiem ielas kaķiem.

Liels darbs pagājušajā gadā pa-veikts arī dzīvnieku aizsardzībaspolitikas veidošanā Latvijā.„Dzīvnieku Drauga fonds” aktīviiesaistījās kustībā pret kažokzvēruaudzēšanu, kas rezultējās ar vairāknekā 10 000 iedzīvotāju parakstītāssabiedrības iniciatīvas iesniegšanuSaeimā, piedalījās diskusijās minis-trijās un parlamentā par eksperi-mentu dzīvnieku aizsardzības piln-veidošanu un citām aktualitātēm.Fonds arī pārstāvēja Latviju starp-tautiskās organizācijās un forumos,sniedzot atzinumus, ieteikumus unkomentārus par dažādiem jautāju-miem un Eiropas Savienības nor-matīvo aktu projektiem.

2015.gadā „Dzīvnieku Draugu”sagaida nozīmīgas pārmaiņas. Pirm-kārt, organizācija tiks reorganizēta,optimizējot struktūru un darbību.Otrkārt, iecerēts kapitāli pārbūvētdzīvnieku turēšanas un veterinārāsklīnikas telpas, kas nav pieredzēju-šas remontu kopš patversmes ēkasuzbūvēšanas 90.gadu sākumā. Laigan tas nozīmē, ka patversme šogadvarēs uzņemt mazāk dzīvnieku nekāierasts, tomēr ieguvums būs tāvērts – pēc remonta dzīvniekiem būsnodrošināti daudz labāki apstākļinekā pašlaik.

2015.gada galvenais darbībasvirziens „Dzīvnieku drauga fondam”būs sociālās veterinārās praksesattīstīšana, ar Borisa un Ināras Te-terevu fonda atbalstu gan sniedzotpalīdzību cietušiem bezsaimniekadzīvniekiem, gan turpinot ielas ka-ķu sterilizācijas programmu. Fondsarī turpmāk aktīvi iesaistīsies dzīv-nieku aizsardzības politikas veido-šanā un starptautiskajā sadarbībā,ne mirkli nepiemirstot galveno mēr-ķi - padarīt Latviju par zemi, kurnevienam dzīvniekam nav jādzīvociešanās.

Jaunā gada pirmais mēnesis allaž ir laiks, kad tiek „savilkti” galiiepriekšējā gada veikumam un kalti plāni nākotnei Tieši ar to janvārīnodarbojās arī „Dzīvnieku Drauga” komanda – vētījot un vērtējot,kas pērn izdevies, ko būtu vajadzējis darīt savādāk un kurā virzienādoties jaunajā, 2015.gadā, kas būs jau 14 organizācijas pastāvēšanasvēsturē.

2

3

4

DECEMBRĪ PAVEIKTAIS

5

ZIŅAS

Paldies ziedotājiem!Decembrī patversme saņē-

ma daudzus jaukus Ziemas-svētku pārsteigumus. Āgens-kalna pamatskolas 5. un6.klašu skolēni ne vien bijasarūpējuši patversmes iemīt-niekiem segas midziņām unbarību, bet arī saziedojuši vai-rāk nekā 200 eiro, savukārtprivātskolas „Patnis” 2.a

klases „rūķi” patversmes ko-lektīvu iepriecināja ar pašda-rinātu apsveikuma kartiņu unlietotām drēbēm. Arī citi at-balstītāji parūpējās, lai pa-tversmes četrkājiem svētkibūtu silti un priecīgi, ziedojotgan barību, gan kārumus,gan rotaļlietas, gan citas no-derīgas mantas.

Lielā PALDIES teikšana jeb Brīvprātīgo svētki’ 2014

Sirsnīgā un Ziemassvētku sajū-tām apvītā gaisotnē tika godinātine tikai vairāk nekā 20 patver-smes brīvprātīgie, bet arī darbinie-ki – cilvēki, kas ik dienu no rītalīdz vakaram nesavtīgi rūpējaspar ikvienu patversmē nonākušoastaini. Visjaunākais pasākumaviesis bija nepilnu gadu vecs ma-zulis kopā ar saviem vecākiem,netrūka arī jauniešu pulciņa, kas,kā allaž, dzirkstīja vien dzīvesprie-kā, un no jaunās paaudzes daudzneatpalika arī enerģiskās vecākāgadagājuma dāmas.

Katram no brīvprātīgajiem bijasarūpēta piemiņas velte, kura at-gādinās par patversmi un kopīgipaveikto, un par katru patversmesvadītājai Solvitai bija sakāms kasīpašs, jo ikviens brīvprātīgais pa-tversmei ir svarīgs un nozīmīgs.

Pasākuma „oficiālajā daļā” Sol-vita sniedza brīvprātīgajiem at-skaiti par 2014.gadā paveikto –gan uzņemtiem un adoptētiemdzīvniekiem, gan Borisa un InārasTeterevu fonda un Bridžitas Bordofonda projektos paveikto ielas ka-ķu sterilizācijā un veterinārās pa-līdzības sniegšanā bezpajumtes

dzīvniekiem, gan citām aktivitātēmun notikumiem, kur Dzīvniekudrauga fonds pērn ņēma dalību.

Viņa arī ieskicēja DzīvniekuDrauga fonda plānus nākamajamun turpmākajiem gadiem, atzīmē-jot, ka viens no galvenajiem mēr-ķiem būs attīstīt sociālo veterināropakalpojumu sniegšanu Latvijā.

Liels paldies visiem brīvprātīgajiem palīgiem par labajiemdarbiem 2014. gadā!

13.decembra pēcpusdienāpatversmē “Dzīvnieku Draugs”tika godināti brīvprātīgie palī-gi, kuri veltījuši savu laiku, mī-lestību un uzmanību patversmēmītošajiem četrkājainajiemdraugiem.

Paldies visiem, kas palīdz mums palīdzēt!

6

DZĪVNIEKU AIZSARDZĪBA

Liedz Kuldīgas novadā būvēt jaunu zvēraudzētavu

Šis jautājums tika izskatītspadziļināti 11. decembrī Apvie-notās Attīstības, Sociālo, izglītī-bas un kultūras jautājumu unFinanšu komitejas sēdē, kuraslaikā iedzīvotājiem, dzīvniekuaizstāvjiem, deputātiem un būv-projekta iesniedzējiem SIA „MinkIV” veidojās konstruktīva un ar-gumentēta diskusija par ūdeļufermas būvniecības ieceri.

Sēdē fermas pretinieki paudabažas par problēmām, kas ras-tos saimniekošanas rezultātā –smakas, baktērijas, mušas, higi-ēniskās kvalitātes pasliktināša-nās, negatīva ietekme uz vidi.Iedzīvotāji norādīja uz slikto pie-redzi Vērgales pagasta Plocē, ta-ču ieceres autori to argumentējaar modernām tehnoloģijām, ku-ras plāno izmantot fermā, tādē-jādi novēršot paustās bažas. SIA„Mink IV” investētu papildusEUR 250 000 šajās iekārtās. Ko-mitejā ieceres autori prezentējafermu būvniecības ideju, kurāizmantotas „Skan-Plast” jaun-ākās tehnoloģijas smaku unmēslu savākšanai. Vircu, mēs-lus, smakas un baktērijas nofermas izsūktu un aizvadītu uzpazemes lagūnu vakuumā zemsalmu korķa. Izmantojot šādutehnoloģiju, tiktu pasargāti dzīv-nieki, daba un cilvēki.

Vēl viens iedzīvotāju argu-ments pret ūdeļu fermas būvnie-cību bija ētiskā puse, kā piemē-ru minot daudzas Eiropas val-stis, kurās zvēraudzētavas arlikumu aizliegtas.

SIA „Mink IV” būvniecībasieceri būvprojektam „Ūdeļu fer-

ma 6000 dzīvniekiem ar palīg-ēkām un inženiertīkliem zemesīpašumā „Minkas”, Turlavas pa-gastā, Kuldīgas novadā” Domeiiesniedza jau 10. jūnijā. Skičuprojekts, ko izstrādājusi SIA„Ava”, jau divas reizes ir vērtēts –pirmajā reizē uzdots novērst ne-pilnības skiču projektā, bet sep-tembra beigās tas saskaņots arpiezīmēm. Būvniecības komisijātika rosināts informēt iedzīvotā-jus 31. oktobra pasākumā, uncilvēki iesniedza 138 derīgas an-ketas. No tām projektu atbalstīja94 iedzīvotāji, neatbalstīja – 44.Būvatļauja tika izdota novembrī,bet jaunais Būvniecības likumsparedz, ka mēneša laikā to varpārsūdzēt un būvdarbus uzreiznedrīkst sākt. Tā kā Turlavaspagasta iedzīvotāji būvniecības

ieceri apstrīdēja, deputāti lems,vai atcelt būvatļauju.

Deputātu viedoklis par fermasizveidi bija atšķirīgs. Artis Gus-tovskis uzskata, ka jāturpinaattīstīt lauku tūrisms, taču šā-das fermas izveide to kavētu.Turpretī Baiba Mikāla uzsvēralabklājības paaugstināšanu, at-tīstot uzņēmējdarbību novadāun radot jaunas darbavietas.Tādējādi palielinātos pašvaldībasun valsts ieņēmumi no nodok-ļiem.

SIA „Mink IV” reģistrēta šīgada 3. aprīlī, tās pamatkapitālsir EUR 2800. Uzņēmums vienā-dās daļās pieder Jānim Drullem,Uldim Bumbierim, Ainaram Plot-niekam un Jānim Lejam.

18. decembrī Kuldīgas novada Domes sēdē deputāti ar deviņām balsīm par un septiņām pretnolēma atcelt iedzīvotāju apstrīdēto SIA „Mink IV” izsniegto būvatļauju projektam „Ūdeļu ferma6000 dzīvniekiem ar palīgēkām un inženiertīkliem” Kuldīgas novada Turlavas pagastā.

Informācija no www.kuldiga.lv

Sēdē fermas pretinieki pauda bažas par problēmām, kas rastossaimniekošanas rezultātā – smakas, baktērijas, mušas, higiēnis-

kās kvalitātes pasliktināšanās, negatīva ietekme uz vidi

http://animalvoices.org/wp-content/uploads/mink-at-fur-farm-McArthur.jpg

7

DZĪVNIEKU AIZSARDZĪBA

Nīderlande un Meksika aizliedz savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā

Nīderlandē diskusijas par lē-mumu aizliegt savvaļas dzīvnie-ku izmantošanu ilga vairākusgadus un ir noslēgušās ar to, ka13.decembrī Nīderlandes parla-ments pieņēmis lēmumu, ka no2015. gada 15. septembra nevie-nā valsts cirkā (tostarp ceļojoša-jos cirkos) nedrīkstēs izmantotsavvaļas sugu dzīvniekus. Šisaizliegums tiek pamatots ar to,ka dzīvnieku labklājība ir svarī-gāka nekā viņu izmantošana iz-klaidei un novecojušu tradīcijuuzturēšanai.

Savukārt Meksikas parla-me n t s , p a mat o j o t sav u12.decembra lēmumu, norādīja,ka dzīvnieku izmantošanai cirkānav nekādas izglītojošas vērtībasun ka dzīvnieki uzstājas tikaibaiļu vadīti. Aizliegums skars592 Meksikas cirkus, taču, kāuzsvēra Meksikas deputāti, aiz-

lieguma mērķis nav novest cir-kus līdz bankrotam – tiem tikaijāturpina darbs, neizmantojotdzīvniekus. Jau iepriekš vairākiMeksikas reģioni un pilsētas,tostarp galvaspilsēta Mehiko,bija noteikušas aizliegumu iz-mantot dzīvniekus cirkā.

Eiropas Savienībā aizliegumsizmantot cirkā savvaļas dzīvnie-kus jau ir spēkā Austrijā, Beļģi-jā, Horvātijā un Igaunijā, savu-kārt Grieķijā un Maltā ir aizlieg-ta jebkādu dzīvnieku izmantoša-na atrakcijām, tostarp cirkapriekšnesumiem.

Decembrī divas valstis – Nīderlande un Meksika – pievienojās to valstu pulkam, kurās aizliegtasavvaļas dzīvnieku izmantošana cirkā, pamatojot savu lēmumu ar to, ka dzīvnieku labklājība irsvarīgāka par novecojušām tradīcijām.

http://fixingtheworld.wikispaces.com/file/view/image-20090811-3vxugzy1yi8bgghroi1a_t_w618_h300.jpg/183803167/366x290/image-20090811-3vxugzy1yi8bgghroi1a_t_w618_h300.jpg

Pētījums: lopkopība klimatam nodara lielāku kaitējumu nekātransports

Jauns pētījums, kas publiskots decembra sākumā, liecina, ka globālā mērogā industriālā lopkopībarada vairāk siltumnīcefekta gāzu un ir kaitīgāka klimatam nekā viss transporta sektors kopā.

Londonā bāzētā neatkarīgāKaraliskā starptautisko attiecībuinstitūta Chatham House pētīju-mā „Lopkopība – aizmirstais kli-mata pārmaiņu sektors” (Live-stock – Climate Change’s Forgot-ten Sector”) secināts, ka lopkopī-ba rada 14,5% no kopējās sil-tumnīcefekta gāzu emisijas, kasir vairāk nekā no visa transportasektora kopumā, turklāt, ņemotvērā augošo pieprasījumu pēcgaļas un piena, paredzams, ka šī

ietekme turpinās palielināties.Pētījuma autori secina, ka gaļasun piena patēriņa samazināšanair galvenais uzdevums, lai sa-sniegtu starptautiskās sabiedrī-bas izvirzītos mērķus klimatapārmaiņu mazināšanai.

Vienlaikus pētījuma ietvarosveiktā vērienīgā socioloģiskā ap-tauja liecina, ka iedzīvotāji ir ne-informēti par lopkopības graujo-šo ietekmi un klimata pārmai-ņām un nesaskata saikni starp

saviem ēšanas paradumiem unlopkopības nodarīto kaitējumuvidei.

Pētījuma secinājumi:http://

www.chathamhouse.org/sites/files/chathamhouse/

field/field_document/20141203LivestockClimateChangeBaile

yFroggattWellesley.pdf

8

PIEREDZE

6.decembris patversmē „Dzīv-nieku Draugs” sākās neierasti agriun trauksmaini. Piecos no rītapagalmā iebrauca divi auto, pamo-dinot ne vien dežurējošos kolēģuslīdzās esošajā klīnikā, bet arī visussuņus. Par laimi patversmes tuvē-jiem kaimiņiem, pārsteigti par tā-du negaidītu un agrīnu rosību,suņi vien samiegojušies blisinājaacis, nevis kā ierasts pieskandinā-ja visu apkārtni ar skaļām rejām.Savukārt kaķu istabas iemītniekuacīs skaidri bija lasāms, ka iebru-kums viņu guļamistabā šādā ne-piedienīgā laikā tikai lieku reiziapliecina, ka tiem cilvēkiem arsaprašanu tā ir kā ir un no labāmmanierēm šie nesaprot itin neko.

Sevišķi izbrīnīti par agrīno pa-staigu šķita visi pieci suņveidīgieSomijas braucēji, izvilkti no silta-jām migām un izvesti patversmespagalmā, lai, kā sacīt jāsaka, sa-gatavotos tālajam ceļam. Ar saga-tavošanos, īpaši suņbērniem, šādāpārsteiguma atmosfērā gan nekaslabs nesanāca, kas lika bažīgi do-māt, ka līdz pirmajai „avārijai”tālajā ceļā ilgi vis’ nebūs jāgaida...Vienīgi Spraitiņš, kā jau prātīgsvīrs, izdarīja visu kā nākas un drīzvien bija gatavs aktīvi piedalītiesiekraušanas darbos.

Segas un palagi siltām un mīk-stām migām (ar rezervi), mitrumuuzsūcošie paladziņi, papīra rullis,tīrīšanas līdzekļi, cimdi un atkri-tumu maisi „avāriju” seku novēr-

šanai, kārumi nervozāko braucējunomierināšanai, bļodas, pavadas,ūdens pudeles, dāvanas adoptētā-jiem, veterinārā aptieciņa un, galugalā, būri pašiem četrkājainajiemceļotājiem – dažubrīd šķita, ka,visu to iekraujot abos auto, šofe-riem un līdzbraucējiem vairs vie-tas nepietiks. Tomēr galu galā„puzle” tika salikta un katrs kus-tonis iekārtots savā vietiņā. Kāpēdējais, mazliet bažīgs, taču kāallaž uzticēdamies saviem drau-giem cilvēkiem, auto ielēcaSpraits. Vēl tikai pēdējais svei-ciens Mišelai, kurai todien priekšātālais brauciens uz Vāciju, un ce-ļojums varēja sākties.

Nav noslēpums, ka dzīvnieku adopcija no patversmēm Latvijā nerit gluži tik raiti kā varētu vē-lēties, tāpēc „Dzīvnieku Drauga” komanda bija visnotaļ pateicīga ilggadīgai patversmes draudzeneiInari no Somijas, kas apņēmās brīvprātīgi sarīkot mūsu dzīvnieku „reklāmas kampaņu” savā dzim-tenē ar cerību, ka vismaz dažiem dzīvniekiem šādi varētu atrast jaunas mājas. Pateicoties Inarinerimstošajai aktivitātei, kampaņas rezultāts izrādījās necerēti ražīgs – gribētāji pieteicās vese-liem astoņiem patversmes iemītniekiem: par R-puikām dēvētajiem kucēniem Raivo un Raitim,suņmeitiņām Dorai un Tifānijai, aktīvajam kaķu puikam Bazilam, piemīlīgajai mincei Saulītei, no-svērtajam un dzīvē daudz bēdu pieredzējušajam runcim Boņam un, visbeidzot, vienam no patver-smes veterāniem, prātīgajam un 4,5 gadu patversmes dzīvē nosirmojušajam Spraitam. Nu atlikavien „pārkāpt suņa astei” un nogādāt visus astoņus kustoņus līdz viņu jaunajai dzimtenei 400kilometru attālumā.

Prologs

„Animal party” jebMISIJA SOMIJA

ar astoņiem kustoņiem bagāžā

Turpinājums 7.lpp.

9

Daba todien bija nolēmusi pa-rūpēties, lai šoferi ceļā nezaudētumodrību, un pārklājusi visu pa-sauli ar neredzamu ledus kārtiņu,tomēr, prātīgi ripinoties pa slide-najiem ceļiem, kilometri pamazāmvien zuda zem spēkratu riteņiem.

Vadošajā karavānas auto, kurāceļoja Spraits, Raitis un Raivo,valdīja pavisam rāma atmosfēra –abi kucēni, it nemaz negrasīda-mies iebilst pret ierastās dienaskārtības izjaukšanu un iespundē-šanu būros, miegaini šņākuļoja,bet Spraitiņš ar interesi vērojagarām slīdošās ainavas un ik palaikam uzmundrināja šoferi armikla un auksta deguna pieskā-rienu aiz auss, lai tam neuzmāk-tos snauda no tik lēnīgas brauk-šanas un abu R puiku saldāskrākšanas.

Toties otrā auto melnais run-čelis Bazils bija nospriedis, katāda izdarīšanās jau nu gan neieskrastā un šī nu ir reize, kad vi-ņam ir jāceļas kājās un jāaizstāvvisu-kaķu-neatņemamās-tiesības-uz-brīvību. Protesta akciju viņšiesāka, skaļi paužot savus iebil-

dumus ar visiem kaķu valodā pie-ejamiem leksikas līdzekļiem, sā-kot ar nazāliem „ņnnnaaa-uuuumjjjjaaaauuu” un beidzot ardraudīgiem tīģera rūcieniem unņurdieniem. Kad verbālais pro-tests izrādījās neiedarbīgs, Bazilsnolēma izmantot visu cietumnie-ku iecienīto taktiku un izlauztrestes, kas viņu šķīra no brīvības.Krietni izdīdījies pa savu ceļojumabūri, Bazils secināja, ka arī tasnestrādā, un ķērās pie pēdējā lī-dzekļa, kura pielietošanas rezultā-tā salons piepildījās ar skaudruaromātu, no kura asaras acīs sa-sprāga ne vien nejaukajiem divkā-jiem, bet arī pašam protestētājam.

Apmulsis no tik iespaidīgaefekta, runčelis centās aprakt„nāvējošo ieroci” segās un paladzi-ņos, taču – īlenu maisā neslēpsi!Tikmēr Bazila nemiera gars bijapārņēmis arī pārējos braucējus:Tifiņa nolēma pievienoties akcijaiar skaļu un apnicīgu činkstēšanu,kas kucēniem tik labi padodas,bet Boņa – ar neapmierinātu ņur-dēšanu. Piesardzīgā Doriņa bažīgivēroja visu notiekošo no savas

midziņas, un tikai Saulīte kā vien-mēr jutās omulīgi un klusiņāmpie sevis murrāja.

Karavānai piestājot Salacgrīvā,lai uzpildītu degvielu tālākajamceļam, pirmā auto durvis vērāslēni un ārā kāpēji rādījās smaidīgiun apmierināti. Savukārt otrāspēkrata durvis atsprāga ar joniun braucēji izspruka pa tām aiz-sistu elpu un piesarkušām acīm.Steigšus tika meklēts „avārijasseku” likvidēšanas ekipējums unvērts vaļā nelāgi smakojošais Ba-zila būris, kur pats varonīgaiscīnītājs, zaudējis visu sparu, drū-mi tupēja stūrītī, bolīdams apaļasacis. Žigli vien Bazila „ierocis” tikaiepakots polietilēna maisā un at-stāts atkritumu urnā par piemiņusalacgrīviešiem, bet drosmīgaisvisu kaķu tiesību aizstāvis ieriti-nājās tīrajā midziņā nosnausties.Mierinājuma glāstus un uzmun-drinājumu saņēma arī pārējie ce-ļotāji, un drīz vien karavāna bijagatava doties tālāk.

PIEREDZE

Rīga – Salacgrīva:Bazila protests

Nepiekāpīgais visu kaķu tiesību aizstāvis

Bazils

Turpinājums 8.lpp.

10

PIEREDZE

Pelēka debesu vāka pārklātāIgaunija braucējus sagaidīja arskaudrām vēja brāzmām un asasniega šņīpām auto logos. Par ārākāpšanu negribējās domāt ne cil-vēkiem, ne suņiem – pirmie raizē-jās, vai slidenie ceļi ļaus laikā no-kļūt līdz Helsinku prāmim, otrieturpināja omulīgi snauduļot. PatSpraitiņš, apnicis vērot drūmoskatu pa logu, ieritinājās segās.

Tomēr, kilometriem skrienot unkaimiņvalsts galvaspilsētai nākotaizvien tuvāk un tuvāk, kļuvaskaidrs, ka pietura pirms divustundu brauciena ar prāmi pāriBaltijas jūrai ir neatliekama nepie-ciešamība, ja vien negribas piedzī-vot vēl kādu „gāzu uzbrukumu”.Velti lūkojušies pēc klusa aizvējaun jauzdami, ka līdz Tallinai atli-

kuši vien pārdesmit kilometri, ga-lu galā ceļotāji iegriezās izdangātāzemesceļā klaja lauka vidū, kas,spriežot pēc atkritumu slāņa grāv-malās, kalpojis par „zaļo pieturu”ne vienam vien izmisušam Talli-nas braucējam.

Cilvēki, nīgrā vēja šaustīti, čo-kurojās vien, arī Spraitiņš žiglipaveica visu, kas paveicams, unprasījās atpakaļ siltumā, totieskucēnu ziņkāri nespēja nomāktpat degunā cērtošie krusas graudi– pirms ķerties pie lietas, gan bu-čas cilvēkiem jāiedod, gan no kār-klu krūmiem jāpabaidās, gan as-tes jāizluncina un kājas jāieloka.Tomēr galu galā svarīgais darbsbija veikts un arī mazsuņiem sākašķist, ka, iespējams, pasaulē iratrodamas tīkamākas vietas par

šiem sasalušajiem Igaunijas aru-miem. Nepagāja ne mirklis, kadvisi jau bija savās vietās un kara-vāna varēja doties ceļā.

Igaunijas galvaspilsēta ceļotā-jus sagaidīja ar rāmu sestdienasrīta satiksmi, un drīz vien skatampavērās osta ar svina pelēkiemviļņiem un prāmju rindām. Šisskats pirmo reizi izsita no līdzsva-ra Spraitu, kurš bažīgi nolūkojāsuz milzīgajiem peldošajiem dzelzskalniem. Taču, redzēdams, ka div-kāji it nemaz nav satraukti, suņu-vīrs ātri vien aprimās un ar intere-si vēroja skudru pūznim līdzīgokustību ostā, kamēr automašīnaslēnām ripoja prāmja atvērtās rīk-les virzienā.

Salacgrīva – Tallina:priekšzīmīgi ceļotāji

Tallina ceļotājus sagaidīja ar vējabrāzmām un sniegu, Spraitiņš sa-traucies—kā nu būs?

Turpinājums 9.lpp.

11

PIEREDZE

Lai gan, „Limuzīna Jāņu naktskrāsā” Mirttantes vārdiem sakot,ceļotājiem „документы всё в пор-ядке” (visi dokumenti kārtībā –krievu val.), tomēr patversmes vet-ārstei Daigai visu ceļu iekšā gruz-dēja nemiers – kā nu tur būs uztās robežas, vai kādam nešķitīsaizdomīgi šādi divi auto ar asto-ņiem dzīvniekiem, vai visas pasespareizi aizpildītas un visi mikročipisavās vietās. Šīs bažas laikam tikskaidri bija rakstītas Daigas sejā,ka jau pats pirmais ostā sastap-tais igauņu robežsargs priecīgisarosījās un cēla zizli, likdamsauto stāties malā uz pārbaudi.Liela gan bija viņa vilšanās, kanekas cits kā vien divi sabijušiescilvēkveidīgie, trīs sabozušies kaķiun divi sajūsmināti kucēni autoneatradās. Sajutis no salona plūs-tošās Bazila „nāvējošā ieroča” pē-dējās vēsmas, rūpīgais ierēdnisžigli vien aizcirta bagāžnieka vākuun ļāva spēkratam ieripot prāmjaietilpīgajā vēderā.

Te nu cilvēkiem un zvēriem nā-cās šķirties – pirmos gaidīja prām-ja augšstāvi, bet otrajiem Baltijasjūra jāšķērso, paliekot tepat, auto-klājā. Lai gan tika darīts viss, laičetrkāji jūrasbrauciena laikā jus-tos labi – gan ūdensbļodiņas pie-pildītas, gan midziņas sakārtotas,gan atvadu bučas iedotas, tomērcilvēki, kāpjot augšup pretī mūzi-

kas skaņām un balsu čalai, jutāskā nodevēji – viņi neprata suņu unkaķu valodu un nevarēja saviemceļojuma biedriem pastāstīt, kanepamet tos uz visiem laikiem unka baisās skaņas visapkārt nozī-mē vien to, ka prāmis ver ciet sa-vas milzīgās durvis, lai dotos ceļā.

Jūra, kā zinādama, ka vedamadārga krava, prāmi vien rāmi šū-poja, tomēr divu stundu braucienscilvēkiem šķita kā bezgalība, do-mājot par autoklājā palikušajiemdraugiem. Vai kāds nav panikāizlauzies no būra un neplosās pasalonu, savainodams sevi? Vaikādam nav kļuvis nelabi no viļņušūpām? Vai kāds nav kaut kuriespiedis ķepu vai asti? Par laimi,visas bažas izrādījās veltas – prā-mim piestājot Helsinkos, visi četr-kāji tika atrasti pie labas veselībasun patiesībā šķita, ka braucienstiem tīri labi paticis.

Drīz vien kuģa traps atvērās unskatam pavērās Somijas galvaspil-sētas siluets. Pēc pārdesmit minū-tēm klāt būs somu draugu noīrētāmājiņa pilsētas nomales kempin-gā, kur beidzot varēs izstaipīt ga-rajā ceļā notirpušās kājas un ieel-pot svaigu gaisu. Vēl tikai jātiekgarām somu robežsargiem, kasvērīgi ieskatās katra spēkrata lo-gos... sper soli pirmā auto virzie-nā... ceļ roku... nē, tomēr neaptur,ļauj braukt tālāk! Vēl tikai otrai

mašīnai jātiek garām urķīgajamskatam un tad...!

Protams, robežsargi apturējaDaigas auto... Un, atšķirībā noigauņu kolēģiem, viņu nodomi šķi-ta nopietni – transportlīdzeklistika ievests angārā, cilvēkus palū-dza izkāpt un strupi noprasīja:„Where are You going?” (Uz kurie-ni dodaties? – angļu val.) Daigasļaunākais murgs šķita piepildījiesun Somijas cietuma kameras res-totais logs jau vīdēja tepat acupriekšā, tāpēc atbilde spruka pārlūpām gluži negaidīta gan pašaiteicējai, gan robežsargam: „To theanimal party...” (Uz dzīvnieku bal-līti... – angļu val.). Kārtības sargā-tājam acis kļuva gluži apaļas notāda skaidrojuma, un dīvainaisauto un tā pasažieri tika pakļautikārtīgai kratīšanai, tomēr nekādipierādījumi noziedzīgiem nolūkiemneatklājās, un pēc 20 minūšu ner-vozēšanas karavāna varēja dotiestālāk.

Tallina – Helsinki: Daiga un robežsargi

Turpinājums 10.lpp.

12

Ierašanās

Pāris līkumi pa valsts svētkurotā tērptajiem Helsinkiem unklāt norunātā tikšanās vieta. Parspīti drēgnajam smidzeklim,kļūst silti no Inari sveicieniem.Priecīgu suņu murskulis izbirstno auto un steigšus metas pētītsvešās zemes smaržas un gar-šas. Kaķi aizdomīgi veras caurbūru restēm, vēl nezinot, ka vi-ņiem sagatavota īpaša istaba,kur atpūsties no garā ceļa unsagatavoties pirmoreiz tikties arjaunajiem saimniekiem.

Tie sapulcināti kempinga lep-nākās mājiņas semināru zālē unstīvi sēž ap galdiem gluži kā stu-denti pirms nopietna eksāmena.Un nav jau arī nekāds joks – lai

nonāktu līdz šai telpai, viņi iztu-rējuši stingru atlasi, bet savusnākamos audzēkņus līdz šimredzējuši vien fotoattēlos un, laigan mēnešiem ilgajā sarakstēizprašņāts katrs sīkums par rak-sturiem, vajadzībām, veselību uncitām svarīgām lietām, tomērpirmo satikšanos ar priecīgu sa-traukumu gaida ikviens – ganjaunie saimnieki, gan atbraucēji.

Suņu varzas iebrukums pa-līdz nedaudz kliedēt saspringtogaisotni – tie klupšus krišus me-tas aizrautīgi izpētīt nepazīstamotelpu un apsveicināties ar dau-dzajiem cilvēkiem, kamēr jauniesaimnieki kustīgajā astu, ausu,degunu un ķepu ņudzeklī mēģi-

na saskatīt to vienīgo, savējo,par kuru tik daudz domāts untik ilgi gaidīts. Drīz vien ikkatrāsejā atmirdz priecīgs smaids, tiekdalīti glāsti un īpaši sarūpētiekārumi, un pielaikotas vēl pēcveikala smaržojošās kakla sik-sniņas un iemauktiņi. Vēl atliekvien nokārtot formālo pusi un -astoņi kustoņi no patversmesbārenīšiem ir kļuvuši par pilntie-sīgiem Somijas pilsoņiem ar sa-vām mājām un ģimenēm, līdzkurām gan dažam labam vēl mē-rojams simtiem kilometru tālsceļš.

PIEREDZE

Turpinājums 11.lpp.

Spraits Raitis Dora Raivo Tifiņa

13

PIEREDZE

Atvadas

P.S. Pateicoties Inari pū-lēm, jau februāra beigās uz

Somiju dosies vēl vairāki pa-tversmes iemītnieki. Sekojiet

ziņām mūsu mājas lapā unavīzē!

Kempinga mājiņā ir iestājiesmiers. Pēdējais dokuments ir pa-rakstīts, pēdējie padomi jaunajiemsaimniekiem nodoti, neviens ziņ-kārīgs purniņš vairs nesnaikstāsgar galda malu, neviena ķepa ne-skrapst pa pulēto grīdu. Ir pienā-cis laiks doties mājup, taču domasir pavisam kur citur – automašī-nās, vilcienos un autobusos, kaspašlaik pa Somijas plašumiem da-žādos virzienos ved nu jau bijušos

patversmes audzēkņus. Kā ganviņiem te klāsies, svešā zemē, tiktālu no mājām, kur mēs nekādinevarēsim viņiem palīdzēt, ja pēk-šņi notiks kāda nelaime? Vai esampratuši izvēlēties vislabākos cilvē-kus, kam uzticēt viņu nākotni?Šādas un līdzīgas domas neatstā-jas visu garo mājupceļu pāri balt-putotajai jūrai, cauri slapjdraņķašaustītajai Igaunijai līdz pat pus-nakts trauslajā mierā slīgstošajai

Rīgai un nerimst vēl nākamās die-nas, līdz beidzot sāk pienākt vēstī-jumi un bildes no Somijas, kurāszib apmierināti purniņi un smaidī-gas sejas un lasāmi sirsnīgi stāstipar astoņu kustoņu jauno dzīvi,kas liecina – „Misija Somija” patie-šām ir izdevusies! Dažas no vēstu-lēm lasiet Četrkājaiņu pastkastītē17.lappusē, bet pārējās —nākamajos numuros !

Prologs

Kempinga mājiņa pamazāmtukšojas – prom dodas abi R pui-kas, lepni ausis un astes saslēju-ši, un tramīgā Doriņa, vēl īsti ne-būdama droša, vai var uzticētiessvešajiem ļaudīm, kas runā nepa-zīstamā valodā. Tifiņa labprāt pie-vienotos R puikām, taču viņasceļš ved uz citu pusi, kur viņugaida jauni draugi – vēl vienssuns un divi kaķi. Bazils nemaznav mierā, ka atkal jālien būrī, unrāda jaunajiem saimniekiem, kanekādi joki te nebūs, toties Saulī-te savas saimnieces sirdi ir iekaro-jusi ar pirmo acu skatu, un pir-majā brīdī nav īsti skaidrs, kuraīsti murrā labsajūtā – mince vaijaunā sieviete.

Pienāk brīdis, kad laiks atvadī-ties arī vecajam puikam Spraitam.Viņš ir gudrs suns un jau ir sa-pratis, ka šīs ir ardievas uz mū-žu un ka viņš vairs nekad nesa-

staps cilvēkus, ar ku-riem kopā pavadījis visusavu suņa dzīvi. Tačusuņi neprot raudāt, tā-pēc tikai cilvēkiem aciskļūst miklas, noskato-ties, kā suņuvīrs ar tikpazīstamo un mīļo noļu-kušo ausi paklausīgiielec automašīnā, laidotos pretī savai jaun-ajai dzīvei – dzīvei, kurāvairs nekad nebūs pa-tversmes būra un visacilvēka uzmanība unmīlestība būs veltīta ti-kai viņam vienīgajam.Viņš jau sen to bija pel-nījis, tāpēc asarās, kasrit pār cilvēku vaigiem, irvairāk prieka nekā

skumju.

Saulīte Boņa Bazils

Priecīgās satikšanās ar jaunajiemsaimniekiem

14

MĒNEŠA DZĪVNIEKS

Garkājainais pusaudzītis Henrijs gluži kā pēcsvētku brīnums kādā decembra rītā uz-radās privātmājas pagalmā Rīgā, no kurienes cilvēki viņu nogādāja patversmē. Drusciņmiesās vājš, bet citādi tīri žirgts viņš divas nedēļas gaidīja atsaucamies savu saimnie-ku, taču tas bija kā akā iekritis, tāpēc mēs nekad arī neuzzināsim, kāds bija mazā pui-kas stāsts, līdz brīdim, kad viņš nonāca pie mums.

Lai arī iespaidīgs augumā un ir redzams, ka viņā rit kāda lāse nopietno “vilku-suņu”asiņu, pēc dabas viņš ir ļoti miermīlīgs, padevīgs un mīļš. Ja citi suņi, svešiniekus ie-raugot, sāks sparīgi riet, tad Henrijs meklēs tuvāko cilvēku, kuram ierausties klēpī unpaslēpt purniņu tā, lai uz tām šausmām nav jāskatās. Samīļoties viņš var vai visu die-nu, bet, viens pats atstāts, žēli kauc un raud, jo bez cilvēkiem un kompānijas viņš iz-tikt nevar itin nemaz.

Labprāt rotaļājas ar citiem suņiem, kaut gan viņu nereti drusku skarbāk pastumdaun padzenā riņķī, bet kaķi interesi neraisa vispār. Lai arī mazā, apaļīgā un neveiklā ku-cēna vecums nokavēts, Henrijs tomēr ļoti vēlas atrast mājas un ģimeni, kur būs tāspilntiesīgs loceklis.

15

LAIMĪGIE STĀSTI

DECEMBRĪ MĀJĀS DEVĀS...

FigaroFigaro tika adoptēts no patversmes pirms

10 gadiem kā vēl pavisam mazs kaķēns. Viņasaimniece, cilvēks cienījamos gados, ļoti mīlē-ja un lutināja savu kaķīti, taču šī gada sāku-mā viņa devās aizsaulē, bet Figaro, par kuruneviens no radiem rūpes uzņemties nevēlējās,atkal nonāca patversmē.

Visu mūžu dzīvojušam kā vienīgajam mā-jas saimniekam, runcim bija grūti iedzīvotiestelpās, kuras bija jādala ar vairākiem citiemkaķiem, tāpēc tika pieņemts lēmums, ka viņškļūs par patversmes ofisa kaķi. Drīz vien izrā-dījās, ka Figaro nav pierunājams ēst sausobarību vai konservus — cienījamā vecumaruncis daudz labprātāk mielojās ar vārītuvistu, gaļu, zivtiņu un biezpienu, kas gan lik-tu saraukt pieri dažam labam veterinārār-stam un lika raizēties arī mums, jo visu ne-pieciešamo organismam viņš tādā veidā sevnodrošināt nevarēja.

Būdams visai teritoriāls kaķis, viņš ne ti-kai laida darbā nagus un zobus, ja gadījās arsvešu ienācēju kaķi vai suni satikties, betlāgiem iezīmēja arī teritoriju, par ko ne vien-mēr priecājās ofisa darbinieki, taču bez visatā viņš bija arī viesmīlīgs namatēvs – sasvei-cinājās ar visiem cilvēkiem, ļāvās samīļotiesun ļoti labprāt pievienojās ēdienreizēs, kadvisi sapulcējās virtuvē. Tādos brīžos viņš vai nu no sava trauciņa nedaudz uzkoda, vai arī iekārtojāskādam klēpī, lai varētu labi pārredzēt, kas notiek uz galda. Arī ofisa darbs tika rūpīgi uzraudzīts – vi-ņa iecienītākais postenis bija dokumentu kastīte, kurā viņš, omulīgi ieritinājies, snauda.

Tā kā kaķim Figaro vecumā - vairāk nekā 10 gadu — un ar viņa īpašajām prasībām pret dzīvi ie-spējas uz adopciju ir mazas, bijām gatavi, ka viņš atlikušos mūža gadus tā arī aizvadīs patversmesofisā, taču liktenis bija lēmis citādi. Kādā dienā patversmē ieradās ļoti jauks sirmgalvju pāris, kas vē-lējās dot mājas tieši vecāka gadagājuma kaķītim. Pēc ilgākām pārrunām tika nolemts, ka Figaro būsīstais un vienīgais. Tika nokārtoti adopcijas dokumenti, runcis ielikts ceļojumu kastē un bija gatavsceļam uz jaunajām mājām Inčukalnā. Tur viņu sagaidīja esošā mājas iemītniece – zeltainā retrīverameitene, ar kuras esamību pēc saimnieku stāstītā Figaro ir samierinājies, jo galu galā vissvarīgākietaču ir mīļie cilvēki, kuriem vakaros ieritināties gultā blakus un iepriecināt ar murrāšanu.

Savukārt mums — patversmes darbiniekiem — vēl vairākas nedēļas svītraini raibā drauga ļoti pie-trūka, jo Figaro, par spīti tam, ka nebūt nebija vienkāršs kaķis un sagādāja daudz raižu un galvas-sāpju, tomēr bija kļuvis par īstenu patversmes labo gariņu.

16

LAIMĪGIE STĀSTI

BazilsMelnais runčuks Bazils kopā ar trijiem brāļiem unmāsām jūlija vidū tika atstāts kastē pie patversmesdurvīm. Visi jaunas mājas atrada ļoti ātri, bet mazaisrakaris aizkavējās—vai nu melnā kažociņa dēļ vai arītāpēc, ka gaidīja kaut ko ļoti, ļoti labu. Un sagaidīja—novembra sākumā par viņu ieinteresējās kāda somuģimene un pēc kārtīgas iztaujāšanas un aprunāšanāspuika tika rezervēts, lai decembra sākumā kopā arpārējiem četrkājaiņiem dotos tālajā ceļā uz Somiju.Par to, kā gāja ceļojumā un ko Bazils par visu pasāku-mu domāja, variet izlasīt rakstā “Misija Somija”, savu-kārt par viņa gaitām jaunajās mājās ļoti detalizēti drīzvien atrakstīja jaunie saimnieki.

Bazils pirmajās dienās ir bijis liels aktīvists—pastāvīginācis pie saimniekiem draudzēties, mierā neatstājis nemirkli, jo vajadzēja rotaļāties. Tas vien, ka cilvēki no-guruši un naktī grib gulēt, nav bijis attaisnojums, laiBazils viņus nemodinātu augšā, prasot glāstus vai arīuzklūpot viņu kājām. Nācies piedzīvot arī “kaķa traku-mu”, kad Bazils pilnā ātrumā nesies no viena mājasgala uz otru. Pēc pāris dienām gan viņš esot kļuvismierīgāks un gluži kā jebkurš kaķis pēc kārtīgas“strādāšanas” vairāk laika veltījis kārtīgai atpūtai.

Viņam ļoti patīkot cilvēki un atrasties uzmanības cen-trā—pat no svešiniekiem labprāt tiek pieņemti glāsti,kā arī interesējot viss, ko cilvēki dara. Piemēram,ēdienreizēs viņš mēģina nogaršot visu no saimniekušķīvja pat tad, ja paša šķīvītis ar barību un kaķu kāru-miem ir turpat netālu. Acīmredzot, cilvēku ēdiens irdaudz labāks nekā viņa, paša: par to liecina viņa mēģi-nājumi to dažkārt nospert.

Laiku pa laikam viņš uz saimnieku gultu atnesot rotaļ-lietas, lai paspēlētos, taču Bazils ir arī iemācījies naktslaikā saviem cilvēkiem ļaut atpūsties. Runčuks ir arīapguvis prasmi iet pie pavadiņas, apsēsties pēc koman-das un nākt, kad tiek saukts. Skolniekam esot gaišagalva un tiek liktas lielas cerības, ka viņš arī nākotnēvisu apgūs ar tikpat labiem rezultātiem.

Arī ziņkārība neesot sveša—līdz šim brīdim Bazils irmēģinājis ierāpties cepešplītī, uzkāpt Ziemassvētku eglītē un izpētīt trauku mazgājamās mašīnas iekšieni.Tiesa gan, šos izpētes gājienus ir nācies nedaudz ierobežot, jo arī plīts virsma tiek uzskatīta par ļoti aizrau-jošu vietu — tagad viņam tur ir liegts rāpties augšā, bet Bazils to tāpat dara—vienmēr laikus nolecot lejātad, kad virtuvē ienāk kāds cilvēks, un izliekoties, ka neko sliktu nav izdarījis.

Taču vislabākais esot, ka, vērojot Bazilu un ar viņu spēlējoties, vienmēr uzlabojas garastāvoklis neatkarīgino tā, kā pa dienu ir gājis.

17

LAIMĪGIE STĀSTI

Raivo un Raitis

Raivo un Raitis patversmē ieradās kopā arvēl septiņiem tikko mēnesi veciem kustoņiem,kuri patversmē nonāca septembra sākumā. Vis-ticamāk — kārtējais “kucītei gadījās” metiens,kurš saimnieku bezatbildīgas rīcības dēļ bijakļuvis lieks. Divu mēnešu laikā viens pēc otrajaunas mājas atrada visi brālīši un māsiņas,patversmē paliekot diviem R puikām—Raivo unRaitim, liekot bažīties, ka viņi būs kārtējie jaun-uļi, kuriem nāksies augt patversmē. Jebkuramkucēnam ir ļoti svarīgi izaugt mājās, jo bez at-bilstošām rūpēm un skološanas pirmajā dzīvesgadā viņi paliek nevaldāmi.

Taču ar patversmes somu draudzenes Inariaktīvu dalību abi R puikas bija pirmie, kuriemsaimnieki tika atrasti Somijā, un decembra sā-kumā abi delveri beidzot satika savas ģimenes.

Lai arī līdzīgi kā divas ūdenslāses un nezinā-tājam grūti atšķirami, puikas tomēr raksturosbija visai dažādi. Raivo — mierīgāks, nosvērtāksun mīlīgāks, bet Raitis — aktīvs darbonis, emo-cionālāks un ar viedokli par visu apkārt notie-košo. Kā viņiem klājas tagad?

Raivo saimniece raksta, ka viņš labi sadzīvoar citiem suņiem un kaķiem. Ģimenes vecākaissuns Eeli pat dažkārt ļaujas rotaļām. Raivo ļotipatīk doties pastaigās un viņš labprāt komunicēgan ar cilvēkiem, gan ar suņiem. Kā aitusuņupēctecis viņš dažkārt mēdzot “ganīt” bērnus —piemēram, ejot pastaigā uz parku un vērojot, kāsaimnieces dēls pēc brauciena pa kalniņu pa-liek kādu brīdi guļot, viņš sāk uztraukti riet,savukārt, ejot pa ie-

lu, viņš pasācis turēties tuvu bērnu ratiņiem unpastāvīgi uzrauga, vai viņa mazajam draugamviss ir kārtībā. Raivo ir apguvis arī komandas“nedrīkst”, “stāvi” un “gaidi”, taču vismīļākā ir

“ejam gulēt” - tad Raivo ierāpjas saimniecesgultā un gaida, kad varēs saritināties savamcilvēkam blakus. Kopumā viņš ir ļoti at-vērts, dzīvespriecīgs, labsirdīgs sardziņš.Saimniece priecājas, ka izvēlējās tieši viņu.

Savukārt Raitis ir ticis pie jauna vārda—Onni, kas somu valodā nozīmē “veiksme”,un ir kļuvis par draugu otram, vecākamģimenes sunim Karro. Ar saimnieci viņšsaprotas labi, dažkārt gan grib pārbaudītrobežas, kas ir ļoti raksturīgi suņu pui-kām viņa vecumā.

Raivo

Raitis

18

MišelaPatversmes veterānei Mišelai līdz savai

lielajai iespējai dzīvē izrauties no patver-smes rutīnas vajadzēja gaidīt 4,5 gadus—gandrīz visu mūžu.

Viņa ir suns, kas svešajiem ar pirmopiegājienu uzticību nedāvā, labprātāk izvai-roties vai, ja cilvēks sadomā pārkāpt Miše-las pašas novilkto līniju, dusmīgi aprejot.Tāpēc tikai tie daži, kas veltīja laiku, lai arviņu sadraudzētos un tiktu šīs neredza-mās, bet strikti novilktās robežas otrā pu-sē, varēja viņu ieraudzīt tādu, kāda viņabija patiesībā—mīļa, draudzīga, ļoti gudraun uzticama.

Diemžēl šī un varbūt arī tā iemesla dēļ,ka cilvēki suņus izvēlēties nāk aizvien re-tāk, Mišelas pagaidu mītne patversmē kļu-va par vienīgajām mājām, ko viņa pazina.Suns ar bagātu garīgo pasauli vadīja bez-mērķīgu, stresa pilnu dzīvi — nepamanītsun nenovērtēts.

Taču pasaulē ir cilvēki, kuri vēlas dotiespēju tieši šādiem suņiem, un Mišelailaimējās tādus sastapt. Decembra sākumāviņa kopā ar patversmes ilggadējo draudzeni un brīvprātīgo palīgu Ulriku atvadījās no mums, laidotos tālajā un ilgajā ceļā uz Vāciju. Tur viņu gaidīja vieta suņu pansijā, kuras iemītnieki dzīvo mā-jas apstākļos un ir ļoti mīlēti un aprūpēti.

Kā jau mēdz gadīties garos un nopietnos ceļojumos, arī šajā neiztika bez neparedzētiem notiku-miem. Liepājā, no kuras bija paredzēts ar prāmi braukt uz Travemundi, notika četru stundu aizka-vēšanās, kas nozīmēja, ka paredzētā ierašanās galamērķī arī būs stipri vēlāka. Tā kā šajā gadalaikātūristu ir maz un ar prāmi pārvietojas vienīgi lielās fūres, Ulrika un Mišela bija vienīgās dāmas uzklāja, un izturēšanās pret viņām bija ļoti galanta. Bažas gan radīja tas, ka Mišela, būdama pārmērulabi audzināta, jūrasbrauciena laikā principiāli atteicās nokārtoties uz tam paredzētā klāja vai pala-dziņiem, tāpēc vācu zeme pēc gandrīz 30 stundu ilgas ciešanās tika sveikta ar lielum lielu peļķi.

Nakti ceļotājas pārlaida Hamburgā, jo bija jau pārāk vēls, lai paspētu nonākt galā. Mišela drau-dzību ar Ulriku bija nodibinājusi ar siera palīdzību, tāpēc baiļu nebija nemaz—vien ieinteresēta oš-ņāšanās nepazīstamajā vietā un, protams, gulēšana blakus gultā. Nākamajā rītā gaidīja divu stundugarš brauciens ar vilcienu, kura laikā meitene esot priekšzīmīgi uzvedusies, un galu galā satikšanāsar jaunajiem pagaidu saimniekiem — Kristelu un Manfrēdu — un visu pansijas četrkājaiņu ģimeni.

Iepazīšanās notikusi lieliski un pēc pēdējām ziņām arī tagad Mišelai klājas ļoti labi. Šķiet, lielāsbailes un vecie paradumi palikuši tepat patversmes sienās, jo Mišela ļoti priecājoties satikt visuscilvēkus, labprāt ejot pastaigās, rādot, ko ir iemācījusies, diedelējot pie galda. Viņa ir arī atradusilabāko draugu suņu vidū — jaunuli Paolo, bet katru nakti guļ blakus Kristelai. Visi, kas Mišelu sa-tiekot, nevarot noticēt, ka viņa iepriekš tik ilgus gadus nodzīvojusi patversmē.

Tā nu šķiet, ka galu galā mūsu “sarežģītais zvirbulēns” pēc tiešā un pārnestā nozīmē gara ceļa irnonācis tieši tur, kur viņai vajadzēja būt, un ir ieguvusi atspēriena punktu jaunai un piepildītākaidzīvei.

LAIMĪGIE STĀSTI

19

VĒSTULES NO MĀJĀM

ČETRKĀJAIŅU PASTKASTĪTE:Saimnieki par mīluļiem, mīluļi par saimniekiem

Vēstule no Čiekura

Labdien!

Vēlamies nosūtīt dažus vārdus par to, kā klājasČiekuram.

Viss ir labi, - tikpat hiperaktīvs kā pirmajās die-nās, tiek saukts par turbo-Čiekuru. Sadzīvo ar vie-nu vecāku kaķu kundzīti, kurai neliek mieru, unsuni, kurš slēpjas, kad kaķu tracis iet vaļā.Pielikumā draiskuļa bildes.

Ar sveicieniem,

Aija

Čiekurs

Ziņas no Bizītes (tagad Gabrielas)

Sveiciens visiem!

Kā solīju nosūtu Jums Bizītes - tagad Gabrie-las (Gabi) bildītes. Mums iet ļoti labi - Gabriela irpilnībā iejutusies un ļoti labi sadraudzējusies arruncīti Lūci. Abi no rīta līdz vakaram dzenā viensotru no vienas dzīvokļa malas uz otru, guļ tikaikopā un viens bez otra jau vairs dzīvot nevar,vismaz tā no malas izskatās.

Gabrielai patīk kāpelēt — jo augstāk jo labāk,arī guļ viņa pašā augstākajā istabas punktā. Vis-smieklīgāk ir noskatīties, kā abi nosēžas katrssavā durvju pusē un pa apakšu viens otram ķek-sē ar ķepu. Patīk arī palaidnības—vienmēr kautkas mutē kustas un kaut kas ir jāsagrauž, pie-mēram, ir jau cietis Adventes vainags (gandrīzpalicis bez rotājumiem), patīk arī vadus pagrauzt,un tā vietā, lai spēlētos ar savām mantiņām, ķervisu citu, kas pa ķepai, piemēram, manas matusprādzītes un visādus citus sīkumus!

Paldies Jums par Bizīti!

Santa

Melnbaltā Gabriela (Bizīte) un viņasdraugs Lūcis

20

VĒSTULES NO MĀJĀM

Ziņas par Saulīti

Kaķenīte Saulīte tagad dzīvo Somijā, un saimniecepar viņu raksta tā:

“Saulītei klājas labi, viņa jūtas labi, ne no kā nebai-dās, kārtīgi ēd, dzer un dodas uz kastīti. Viņa ir ļotimīļa, patīk uzmanība un rotaļas un ar katru dienuviņa staigā arvien labāk (piebilde—novembra beigāsSaulīte neveiksmīga lēciena rezultātā guva mugur-kaula traumu, kuras dēļ viņai kādu laiku bija grūtī-bas pārvietoties, viņai tika noteikts stingrs mierarežīms un tagad stāvoklis ir krietni vien uzlabojies)un neiebilst, ja jāpavada laiks būrītī. Dažkārt viņaredz “spokus”, kas ir ļoti uzjautrinoši.

Paldies par viņu un visu, ko jūs darāt!

Marija un Saulīte

Saulīte

Sveiciens no Asjas - Ancītes!

Labrīt, nu jau kādas pāris nedēļas dzīvoju Maskavasforštatē. Mani tā vienkārši ielika kastē un uz turieni aiz-veda no Zasulauka mājām. Sākumā, pirmo vakaru bijugaužām neapmierināta – iemuku zem dīvāna, stūrī, unšņācu uz tiem dievkājainajiem ērmiem, kurus līdz tamnebiju redzējusi. Naktī, kad tie cilvēki nomierinājās, essāku staigāt pa jauno dzīvokli un izvēlējos sev vietu,kur čurāšu, kur ēdīšu un kur gulēšu. Parasti naktīs guļusaimniekiem līdzās viņu gultā, bet pa dienu man patīkizrevidēt skapjus, izmest ārā no tiem apģērba gabalus,kurus vairs neviena prātīga radība nevalkā un ieliktiesplauktā to vietā.

Tā pamazām es tos divkājainos ērmus pie sevis pie-radinu. Nu jau viņi ir tik droši, ka reizēm atļauj mangulēt savā klēpī, viņi vairs nebaidās man pieskarties,viņi ir iemācīti, kā veikalos pareizi nopirkt barību.

Jā, starp citu vasarā viņi solās braukt uz Kurzemi unņemt mani līdzi. Trakie, šonakt takš tur bija vētra! Būsvien jābrauc līdzi uz viņu lauku vasaras māju, jāuzma-na taču tie cilvēki kaut kā... Bez manis viņi galīgi aiziespostā.

P.S. – jā, starp citu, man piešķirts vēl viens jaunsvārdiņš, tagad es atsaucos arī uz vārdu Ance. Nekastraks, kaut kas jau līdzīgs Asjai...

Asja

Asja

21

VĒSTULES NO MĀJĀM

Ņikusika jaunā dzīve

Labdien!

Šeit raksta Nika, jeb Ņikusika - kā visbie-žāk viņu dēvējam, ģimene.

Ņemot vērā, ka šodien Nikam ir svētku die-na—vārda diena, iedvesmas pārņemti, nolē-mām īsumā uzrakstīt, kā mums klājies līdzšim.

Sākumā mums bija tādas kā negulētas„Jāņu naktis” , bet nu jau tas šķiet tālā pa-gātnē, jo Niks nakts stundās ir kļuvis daudzmierīgāks, izpratis mūsu ritmu, zina, kasaimniekus no rītiem, vislabāk, piecelt īsipirms modinātāja. Tad, protams, kā jau vis-iem kaķiem, notiek vilināšana pie ledus-skapja, kur vienmēr kas gards Nikam sarū-pēts.

Lielākais notikums Nikam bija mūsu brau-ciens atvaļinājuma laikā uz laukiem – īstulauku viensētu, kur ir lielākas iespējas kār-tīgi izskrieties, izpētīt jaunas vietas, sajustjaunas smaržas, pagaršot zāli (mājāsaudzētā zālei Niks pat nepievērsa uzmanī-bu), redzēt putniņus, ķert mušas, satiktiesar citiem kaķiem, kas reizēm iemaldās nesavā teritorijā, utt. Par laimi, Niks nav klejo-tājs, un vairāk seko saimniekiem, tā tomērdrošāk.... Papildus Niks vienmēr tiek uzma-nīts, lai vienmēr ir skatiena attālumā.

Visvairāk pārsteidza, ka Nikam ļooooti garšodīķa ūdens. To konstatējām, kad kādā kar-stā vasaras dienā piepildījām ar dīķa ūdeninelielu bērnu baseinu ar stāvām, plānāmmalām. Bērni baseinā plunčājās, bet Niks noārpuses uzgūlās uz baseina malām un tāsielieca uz iekšu, kā rezultātā ūdens straujiizlija. Tā Niks tika pie ūdens, savukārt bērnipalika bez ūdens. Jautrība bez gala! Kopš tābrīža Niks laukos dzer tikai dīķa ūdeni unlabāk no lielāka trauka (piemēram, nelielaspaiņa).

Niks ir īsts skaistulis (pamazām arī svars sarūk, par pārsimts gramiem, bet tomēr...), sabiedrisks,laisks un mīlīgs runcis, kuru visi bužina, mīļo un apbrīno. Interesējoties par Nika izskatu un raksturaīpašībām, konstatējām, ka viņš visdrīzāk varētu būt Norvēģijas meža kaķis vai vismaz tā līdzinieks. Tāmums labpatīkas domāt!

Ar sveicieniem un laba vēlējumiem,Holštromu ģimene

22

VĒSTULES NO MĀJĀM

Sirsnīgi sveicieni no Puikas!

Ir jau pagājis mēnesis kopš esmu jaunajās mājās piesaviem vecākiem. Pirmās dienas biju nedaudz sa-springts, kad mani izveda pagalmā, stāvēju nekustī-gi, tikai pateicoties mammai, kura mani paskubināja,sāku pamazām iepazīt savu jauno dzīvesvietu, kuraman tagad būs jāapsaimnieko.Gandrīz nedēļu mani vecāki nevarēja vienoties parjauno vārdu, līdz beidzot nokristīja mani par Rio.Vārdu pieņēmu uzreiz, jo par puiku, puišeli mīļumuun citos jaukos vārdiņos mani jau tāpat saukā.Man klājas ļoti labi, ēdu visu, ko dod, neesmu izle-pis, un ja tā godīgi, es varētu ēst cauru dienu, jatikai man to ļautu.Man ir sapirktas un sadāvinātas mantiņas, ar ku-rām labprāt spēlējos, taču vislabāk man patīk dau-

zīties tāpat.Atzīšos, ka man ir viens nejauks niķis – man

patīk kost gan kājās, gan ieķerties bikšu starās,reizēm patīk noraut no krēsla mammas drēbes uzgrīdas, kamēr mamma neredz.

Vispār es esmu ļoti žiperīgs puika, ļoti reti es-mu mierīgs, kā mamma saka –mūžīgais dzinējs.

Mēs bieži ejam pastaigās, sākumā gājām trīsreizes dienā (pirmā bija 6-os no rīta),bet tagadejam divas, no rīta izskrienos tepat pa pagalmu.

Esmu ļoti mīļš, ļoti patīk bučoties. Pirmajā ne-dēļā, kamēr sāku apjaust savu jauno dzīves sta-tusu, es vēl nerēju un mani vecāki domāja, ka esneprotu, bet tad ieraudzījis lidojam putniņu, pēk-šņi ierējos un tagad reju, kad vien tik varu. Balssman ir skaļa, kā nekā man taču ir sargājams īpa-šums, lai visi zin, ka joki mazi.

Es jau pamazām gatavojos ziemai - mans ka-žociņš ir sakuplojis un arī siltās drēbes mammaman ir sagatavojusi.

Vecāki mani jau divas reizes mazgāja vannā -pirmoreiz man ne visai patika, bet otrajā reizēbiju mierīgs, jo zināju cik laba sajūta ir būt tīram,biju laimīgs un bezgala priecīgs. Domāju, ka es-mu par sevi pastāstījis daudz, galvenais, ka manir ģimene, kas mani ļoti mīl un es esmu ļoti lai-mīgs. Nosūtu jums visiem mīļus sveicienus, kā arīvisiem patversmes iemītniekiem, un novēlu, lainotiek Ziemassvētku brīnums un viņi arī sev atrodlabas ģimenes un ir tikpat laimīgi kā es.

Jūsu Rio-Puika.

Sveiciens no mammas un tēta - Mārītes un Arvīda

23

VĒSTULES NO MĀJĀM

Ziemassvētku sveicieni no murrātājiem un viņu saimniekiem!

Krelle

Macu

Dimka un Iriska Miķelis

KaprioAksels

Ne visi izvēlas rakstīt garas vēstules un, kāgan vēl labāk izstāstīt par to, kā klājas mūsubijušajiem iemītniekiem, ja ne atsūtīt fotogrāfi-jas ar viņiem darbībā?

Paldies visiem murrātāju saimniekiem partik brīnišķīgām fotogrāfijām—redzams, ka visiir iedzīvojušies un kļuvuši par īsteniem ģime-nes mīluļiem.

24

Patversme "Dzīvnieku draugs"Fr.Candera ielā 4, Rīgā, LV-1046

Tel. 67500491E-pasts: dzd@latnet.lv

Nodibinājums "Dzīvnieku drauga fonds"Volguntes ielā 6/8, Rīgā, LV-1046

Reģ.Nr. 40008020876AS Swedbank, LV10HABA000140J032916

© Dzīvnieku Draugs 2014

LekcijaMaiju zeme Jukatāna

jebMeksika dzīvniekmīļa acīm

14.februārī pl.14.00patversmē “Dzīvnieku Draugs”