UZ JAUNU KOPĒJOLAUKSAIMNIECĪBAS POLITIKU

Slow Food PolicyPaper on CAP

LV

Uz jaunu kopējo lauksaimniecības politikuTādā veidā, kā tā ir bijusi iecerēta un vadīta līdz šim, Eiropas Savienības kopējā lauksaimniecības politika (KLP) satur augstākajā mērā kritizējamus punktus, kuri rada negatīvas sekas gan ražotājiem, gan patērētājiem. Pirmkārt, šo politiku iezīmē acīmredzama nevienlīdzība tajā, cik nevienādi tiek sadalīti tā sauktā “pirmā pīlāra” (kas aptver pasākumus tirgus atbalstam, it īpaši tiešos maksājumus ražotājiem) finansiālie resursi starp ražošanas veidiem, lauksaimniecībām (mazām, vidējām, lielām) un dalībvalstīm.

Otrkārt, tā veicina ārkārtīgi nelīdzsvarotu patēriņa modeli: 250 no 500 miljoniem ES iedzīvotāju ir liekais svars un 42 miljoni dzīvo dziļa trūkuma apstākļos, kamēr katru gadu 90 miljoni tonnu izmantojamas pārtikas tiek izmesti atkritumos (Eurostat 2010). Faktiski, pārtika ir zaudējusi savu patieso vērtību, un cena ir vienīgais atlikušais kritērijs, pēc kura vadīties pārtikas izvēlē.

Treškārt, šī politika samazina darbaspēka vērtību lauksaimnieciskās pārtikas sektorā: nesens pētījums uzrādīja, ka visā Eiropā nodarbinātība lauksaimniecībā ir samazinājusies par 25 procentiem mazāk nekā desmit gadu laikā, kopumā zaudējot 3.7 miljonus darbavietu (Eurostat 2010). Šo nodarbinātības kritumu nav pavadījis lauksaimniecības sektorā strādājošo atalgojuma pieaugums salīdzinājumā ar citiem sektoriem; patiesībā ieņēmumi — un tā rezultātā profesionālais sektora līmenis — ir strauji kritušies. Nepietiekamie ienākumi ir viens no pamatcēloņiem daudzu lauksaimniecības produktu izzušanai.

Industriālais lauksaimnieciskās pārtikas modelis, kas ir nostiprinājies pēdējo piecdesmit gadu laikā, ir viens no cēloņiem visnopietnākajām vides un klimata krīzēm, ko cilvēce jebkad piedzīvojusi. No vienas puses, tā kā tie tika uzskatīti par neizsmeļamiem, tādi dabas resursi kā ūdens, zeme, meži un koki ir tikuši izmantoti neizvēlīgi un līdz ar to ir neatgriezeniski izbojāti. No otras puses, industriālā lauksaimniecība arvien nevaldāmāk ir izmantojusi fosilās izcelsmes materiālus, tādus kā ķīmiskais mēslojums, pesticīdi un plastmasas.

Dažu pēdējo gadu laikā KLP ir bijusi pakļauta visaptverošam reformu procesam. Šī fāze, ko paredzēts noslēgt ar jaunas KLP stāšanos spēkā 2014. gada sākumā, ir fundamentāli nozīmīga Eiropas Savienības nākotnei. Jaunajai KLP ir jārisina lieli uzdevumi. Tai ir: jānodrošina pārtikas drošība un suverenitāte, jāpiedāvā atbilde vides un klimata krīzei un jāatdzīvina ekonomika un nodarbinātība lauksaimniecības sektorā.

Slow Food ir nolēmusi pievienoties debatēm, izmantojot savu pieredzi un vīziju, lai popularizētu godīgāku, ilgtspējīgāku KLP.

2

3

Slow Food un tās filozofijaSlow Food ir starptautiska asociācija, kas tiecas mainīt ikdienas attiecības starp cilvēkiem un pārtiku, popularizējot pārtikas suverenitāti, cilvēku tiesības izlemt, ko viņi audzē un ēd. Saskaņā ar Slow Food, lauksaimniecībai vajadzētu pieņemt holistisku pieeju, ar to saprotot tādu aspektu savienošanu, kas parasti ir tikuši strikti nodalīti: sociālo aspektu (piemēram, attiecības starp ražotājiem un patērētājiem), vides aspektu (piemēram, biodaudzveidības, ūdens resursu un zemes auglības aizsardzība, produktu izplatīšana, ilgtspējīgs iepakojums un resursu otrreizējā izmantošana) un kultūras aspektu (tradicionālo zināšanu aizsardzība). Starp kopienām, to ražošanas un patērēšanas veidu un kultūru un vidi, kurā tās dzīvo, pastāv cieša savstarpējā saite.

Slow Food ierosina mainīt ražošanas un patēriņa modeļus ar izglītošanu un izpratnes veicināšanu pārtikas un vides jomā, vietējo saimniecību atbalstīšanu, ražotāju zināšanu popularizēšanu un dažādo kultūras identitāšu aizsardzību. Konkrētāk, Slow Food popularizē ciešāku saikni starp ražotājiem un patērētājiem, lai dotu vairāk cieņas pirmajiem un lielāku izpratni pēdējiem — kuru rīcībā jābūt plašākam instrumentu klāstam, kas ļautu veikt pamatotu izvēli.

Rītdienas KLP saskaņā ar Slow FoodIlgtspēja un jaunie laukiRītdienas KLP nevar būt saistīta tikai ar produktivitātes aspektiem: pats svarīgākais būs virzība no vienīgi lauksaimnieciskas politikas uz tādu, kas ietver lauksaimniecību un pārtiku. Lai risinātu tādas sazarotas problēmas kā vides, ainavas un dabas resursu aizsardzība un cīņa pret klimata izmaiņām efektīvāk un iedarbīgāk, būs nepieciešams arī palielināt mijiedarbību starp dažādām Kopienas politikām. Divi makro-mērķi, kam jāiedvesmo KLP nākotnē, ir sociāla, ekonomiska un vides ilgtspēja un jaunie “lauki“, nākotnes sabiedrībai koncentrējoties ap lauku apvidiem.

Četras fundamentālas izmaiņasLai sasniegtu šos mērķus, KLP struktūrā ir jāveic četras fundamentālas izmaiņas.

1. Maza un vidēja mēroga ražošanas popularizēšana

Lēmums strukturēt lauksaimniecību pēc tiem pašiem noteikumiem kā jebkuru citu industriālo sektoru ir cēlonis tai dramatiskajai situācijai, kurā pašlaik atrodas Eiropas lauksaimnieciskā ražošana. Tā vietā ir nepieciešams popularizēt lauksaimniecību harmonijā ar ekosistēmām, savienojot inovācijas un tradicionālās zināšanas, lai ražotu kvalitatīvu pārtiku ilgtspējīgi.KLP jākoncentrējas uz kvalitatīviem ilgtspējīgas maza un vidēja mēroga ražošanas produktiem, kas paredzēti tikai cilvēku un dzīvnieku patēriņam. Nākotnes uzdevums nebūs saražot lielāku lauksaimniecības produktu

apjomu, bet gan ražot pārtiku efektīvāk un ilgtspējīgāk, uzliekot šo atbildību kvalitatīvai maza un vidēja mēroga ražošanai, kas ir cieši saistīta ar zemi un ir videi draudzīga. Tā kā tās izmanto vairāk darbaspēka, maza un vidēja mēroga saimniecības rada darbavietas, ir ilgtspējīgākas (enerģijas taupīšanas ziņā), palīdz atbalstīt vietējo ekonomiku (tai skaitā perifēros apvidos) un atvieglo demogrāfisko spiedienu uz urbānajiem apgabaliem.

2. Vietējo produktu popularizēšana

Tomēr ar mazu mērogu vien nepietiek. Noteicošs faktors, lai nodrošinātu produkta ilgtspēju, ir saikne starp maza mēroga ražošanu un vietējo reģionu (ko mēs saucam par zemes aicinājumu). Vietējie un tradicionālie produkti (dārzeņu dažādība, dzīvnieku šķirnes, pārstrādātā pārtika) ir vispiemērotākie klimata un augsnes apstākļiem un vislabāk parāda savu potenciālu apvidos, kuros, pateicoties cilvēku darbam, tie ir auguši un aklimatizējušies gadsimtu garumā. Tieši tāpēc tur tie ir izturīgāki un tiem mazāk nepieciešama iejaukšanās no ārienes. Tādā veidā tie ir ilgtspējīgāki gan no vides, gan ekonomiskā viedokļa. Visbeidzot, tiem ir svarīga loma, aizsargājot biodaudzveidību un popularizējot kopienas pārtikas kultūru un tradīcijas.

3. Vietējo lauksaimnieciskās pārtikas sistēmu popularizēšana

Globālā tirgus ekonomika atklāj visus savus ierobežojumus attiecībā uz atkritumiem un videi nodarīto postu. Vietēja pārtikas sagādes, izplatīšanas un patēriņa sistēma varētu samazināt ietekmi uz vidi, samazinot pārtikas pārvadāšanas attālumus (pārtikas jūdzes) un nodrošinot patērētājus ar svaigiem, sezonāliem vietējiem produktiem. Atsakoties no dažiem starpposmiem ražotāju un patērētāju attiecībās, būs iespējams izveidot jaunas attiecības starp lauksaimniecisko pasauli un urbāno pasauli. Izšķiroša loma vietējo lauksaimnieciskās pārtikas sistēmu veidošanā būs izglītošanai, ne tikai skolās, bet arī lauksaimniecībās un pārdošanas vietās. Tāpēc ir būtiski izveidot kontaktu tīklus apmaiņai ar zināšanām un solidaritātei starp lauksaimniekiem un pilsētas iedzīvotājiem.

4. Videi draudzīgu lauksaimnieciskās pārtikas sistēmu popularizēšana

Maza un vidēja mēroga ražošanas produktiem ir vieglāk piemērot agroekoloģijas principus, kas balstīti pareizā dabas resursu (biodaudzveidības, zemes, ūdens, ainavas) pārvaldīšanā, vietējās lauksaimniecības pārzināšanā, tādu tradicionālo un moderno tehniku ieviešanā, kas ir visatbilstošākās dažādajiem augsnes un klimata apstākļiem, ģenētiski modificētu produktu, monokultūru un intensīvas dzīvnieku audzēšanas izslēgšanā, cilvēku gatavotu ķimikāliju samazināšanā vai izslēgšanā, lauksaimnieciskās ainavas aizsardzībā un sociālajā vienlīdzībā. Nākotnes KLP nevajadzētu tikai censties samazināt lauksaimnieciskās pārtikas uzņēmumu lielumu, bet vienlaikus arī atalgot tos, kuri patiešām izmanto agroekoloģiskas tehnikas, dodot vietējai sabiedrībai savu ieguldījumu vides pakalpojumu veidā (“zaļāka” KLP). Tāpat būtu jāatlīdzina arī tiem, kuri dzīvo un strādā perifēros apvidos (nogāzēs un kalnos). Masveida izceļošana no kalnu apvidiem ir izraisījusi nopietnus hidroģeoloģiskus sarežģījumus un rada ekonomiskus, sociālus un vides zaudējumus vietējām kopienām. Cilvēkiem, kuri nolemj palikt šajos sarežģītajos apvidos, ir nozīmīga loma zemes aizsardzībā, un viņi ir pelnījuši atbalstu.

4

Rītdienas KLP instrumentiLai sasniegtu nospraustos mērķus un ieviestu minētās izmaiņas, KLP ir nepieciešams atbalstīt ar adekvātiem ekonomiskiem instrumentiem.

BudžetsDalībvalstīm un Kopienas institūcijām ir jāizvairās no pieejamā budžeta samazināšanas un jānodrošina nākotnes KLP ar adekvātiem finansiāliem resursiem. Tie ir jāsadala tā, lai nostiprinātu “otrā pīlāra” (kas ietver lauku apvidu un vides attīstības pasākumus) finansējumu — līdz ar to dodot tam lielākas iespējas.

Atbalsts “zaļajai” lauksaimniecībai: sabiedrības nauda sabiedrības īpašumamTiešie maksājumi (pirmais pīlārs) ir viens no svarīgākajiem ekonomiskajiem instrumentiem, kas pieejami KLP. To galvenajai funkcijai vajadzētu būt ekonomiskas kompensācijas nodrošināšanai lauksaimniekiem par vides pakalpojumiem, ko tie sniedz vietējai sabiedrībai. Pieejai jābūt tādai, ka “sabiedrības nauda tiek sabiedrības īpašumam”. Lielākais atbalsts jānovirza tiem cilvēkiem, kuri realizē labu vides praksi, tādā veidā aizsargājot vidi un sabiedrības īpašumu, piemēram, augsni un ūdeni, kā arī tiem, kuri aizsargā perifēros apvidus.Ir būtiski, lai tiešie maksājumi atsevišķiem ražotājiem tiktu saistīti ar vietējo pasākumu un kopējās darbības veidu popularizēšanu. Lai veicinātu ilgtspējīgas lauksaimniecības un patēriņa prakses izplatīšanos, tikpat nozīmīgi būs pāraugt pāri individuālismam un sekmēt ražotāju un patērētāju kontaktu tīklu veidošanos.

Lauksaimnieciskās pārtikas ražotāju ieņēmumu atbalstīšana Nākotnes KLP jātiecas nodrošināt adekvātu atbalstu maza un vidēja mēroga ilgtspējīgu ražotāju ieņēmumiem. Ekonomisko atbalstu vajadzētu sniegt vienīgi aktīviem ražotājiem, un priekšroka jādod ražotājiem perifērajos apvidos. Šo mērķi var sasniegt arī ar konkrētiem pasākumiem, lai noturētu svārstīgās lauksaimniecības produktu cenas.

5

Slow Food pieredze kalpo rītdienas KLPŅemot vērā savu pieredzi lauksaimnieciskās pārtikas sektorā, Slow Food iesaka virkni konkrētu iniciatīvu, it īpaši divos Eiropas lauksaimniecības nākotnei izšķirošos aspektos: jaunieši un maza un vidēja mēroga ražošana.

JAUNIEŠI

Jauniešiem jābūt nākamās KLP centrā: bez skaidras rīcības šajā virzienā Eiropas lauksaimniecībai nav nākotnes. Lauki arvien straujāk tiek pamesti, un iedzīvotāji noveco. Darbaspēka lauksaimniecības sektorā paliek arvien mazāk, un jauniešu īpatsvars nepārtraukti krītas. Aprēķini rāda, ka tikai 7 procenti lauksaimnieku ir jaunāki par 35 gadiem un ka viens no pieciem — kopumā 4.5 miljoni — ir vecāki par 65 gadiem (Eurostat 2009).

Konkrēti priekšlikumi

1. Dot godu lauksaimnieka profesijai, lai tā būtu stimulējoša, gandarījumu sniedzoša dzīvesveida izvēle.

2. Nodrošināt jauniešiem adekvātus ieņēmumus (piemēram, ar tiešiem papildu maksājumiem vai papildu nodokļu atvieglojumiem), līdz ar to pietiekamu drošību savas nākotnes plānošanai.

3. Popularizēt jauniešu kontaktu tīklu veidošanu — gan lauksaimnieku, gan arī citu pārtikas piegādes ķēdē iesaistīto, piemēram, pārtikas meistaru, restorānu vadītāju, izglītības darbinieku, patērētāju utt. —radot telpu, iespējas un instrumentus mijiedarbībai (pasākumi, internets, sociālie tīkli u.c.), lai izvairītos no izolētības, kas dažkārt ir raksturīga lauksaimnieciskajam darbam un atgrūž jauniešus no iesaistīšanās tajā.

4. Popularizēt jauno lauksaimnieku apmācību vidusskolas kursos, kā arī īsos kursos, ar pašiem lauksaimniekiem kā skolotājiem, zināšanu un pieredzes apmaiņā.

5. Sekmēt zināšanu nodošanu starp paaudzēm.

6. Atvieglot jauniešu vadītu jaunu uzņēmumu veidošanos, vienkāršojot un paātrinot birokrātiskās procedūras un piedāvājot tādus stimulus kā tiešais finansējums, nodokļu atvieglojumi, zemi kredītprocenti, labvēlīgi apdrošināšanas nosacījumi u.c.

7. Nodrošināt subsidētu tehnisko palīdzību agroekoloģisko tehniku izmantošanā, biznesa vadībā u.c.

6

MAZA UN VIDĒJA MĒROGA RAŽOŠANA

Ir būtiski piešķirt centrālāku lomu godīgiem ražotājiem un vienlaikus izplatīt zināšanas par viņu produktiem (izcelsmes vietu, pārstrādes tehnikām utt.), izglītojot patērētājus un satuvinot viņus ar lauksaimniekiem.

Konkrēti priekšlikumi

1. No jauna izvērtēt ģeogrāfiskos rādītājus, iekļaujot stingrus ilgtspējas, saiknes ar zemi, vēstures un biodaudzveidības aizsardzības kritērijus. Tāpat šiem instrumentiem jānodrošina adekvāta aizsardzība tai maza mēroga ražošanai, kas pārstāv unikālas Eiropas kultūras vērtības.

2. Vienkāršot birokrātiskās procedūras par labu maza un vidēja mēroga ražošanai.

3. Atlīdzināt tiem ražotājiem, kuri aizsargā vietējo un tradicionālo biodaudzveidību (vietējās šķirnes un dārzeņu dažādību), kuri saglabā tradicionālo agrāro ainavu (vecos vīnadārzus, tūkstošgadīgās olīvu birzis utt.) un tradicionālo arhitektūru (ūdens dzirnavas, Alpu būdas, vecās malkas krāsnis utt.), kuri strādā perifēros apvidos un kuriem ir svarīga loma zemes aizsardzībā, kā arī tiem, kuri veido apvienības, respektējot kopējos ražošanas protokolus.

4. Veicināt informācijas un zināšanu apmaiņu starp mazajiem ražotājiem un dažādām paaudzēm.

5. Organizēt mācību programmas, lai optimizētu agronomijas un pārstrādes tehnikas un nostiprinātu ražotāju organizēšanos, kā arī viņu spējas piedāvāt produktus tirgum (ar piemērotām etiķetēm, vienkāršu un ekoloģiski ilgtspējīgu iepakojumu utt.).

6. Organizēt pārtikas un vides izglītības programmas skolās, ar paraugu palīdzību popularizējot skolu dārzu izveidošanu. Organizēt izpratni paaugstinošas un informatīvas programmas par lauksaimnieciskās pārtikas sistēmas, ilgtspējas un diētas problēmām. Veicināt pastāvīgu informācijas apmaiņu starp ražotājiem un patērētājiem.

7. Izveidot maza un vidēja mēroga ražošanas produktu tirdzniecības kanālus: popularizēt lauksaimnieku tirgus, vietējās produktu iepirkšanas grupas, vietējo produktu izmantošanu sabiedriskajā ēdināšanā un visas pārējās tiešās pārdošanas iniciatīvas. Atbalstīt grupas, kas izveidotas, lai tieši atbalstītu vietējās lauksaimniecības veidus.

8. Atlīdzināt tiem, kuri veido atšķirīgu piedāvājumu, lauksaimniecisko ražošanu apvienojot ar izglītības, tūrisma un kultūras aktivitātēm, lai popularizētu vides, zemes un lauksaimniecības zināšanas (tādējādi pildot daudzfunkcionālu lauksaimniecību lomu).

7

Financed by the European UnionThe contents of this publication are the sole responsibility of the author and the European Commission is not responsible

for any use that may be made of the information contained therein.

w w w . s l o w f o o d . c o m