Sociālo apakalpojumu aģentūra. OAK projekts “drošu ģimenes ... · Web view“SPECIALIZĒTĀS AUDŽUĢIMENES - ĀRPUSĢIMENES APRŪPES MODEĻA. ATTĪSTĪBA LATVIJĀ”. SATURS

SOCIĀLO APAKALPOJUMU AĢENTŪRA. OAK PROJEKTS “DROŠU ĢIMENES VIDI BĒRNIEM LATVIJĀ”

“SPECIALIZĒTĀS AUDŽUĢIMENES - ĀRPUSĢIMENES APRŪPES MODEĻA

ATTĪSTĪBA LATVIJĀ”.

SATURS

Izmantotie saīsinājumi......................................................................................................2

Jēdzienu skaidrojumi........................................................................................................2

1. Pētījuma pamatojums un metodoloģija................................................................4

2. Pārskats par starptautisko un Latvijas normatīvo bāzi, kas regulē audžuģimeņu

darbību bērnu ārpus ģimenes aprūpes nodrošināšanā..........................................8

2.1. Starptautiskais konteksts..........................................................................8

2.2. Latvijas konteksts…...............................................................................13

3. Pārskats par audžuģimeņu darbību Latvijā........................................................17

4. Pārskats par bērniem ārpus ģimenes aprūpē Latvijā..........................................23

5. Starptautiskā pieredze audžuģimeņu ārpus ģimenes modeļu attīstībā...............29

6. Pētījuma rezultātu apkopojums..........................................................................32

6.1. Fokusgrupās iegūto datu analīze un apkopojums...................................32

6.2. Anketēšanā iegūto datu analīze un apkopojums.....................................63

7. Galvenie secinājumi un analīze………………………………………………..130

8. Rekomendācijas audžuģimeņu modeļa izstrādei Latvijā ……………..............132

9. Izmantotās literatūras saraksts……………………………………………….

1


IZMANTOTIE SAĪSINĀJUMI

ANO - Apvienoto Nāciju Organizācija

DI – Deinstitucionalizācija

UNGASS – Apvienoto Nāciju Ģenerālās asamblejas īpašā sesija.

UNGASS deklarācija - UNGASS 2002.gada pieņemtā deklarācija un rīcības plāns

"Bērniem piemērota pasaule"

LNAP – Latvijas Nacionālais attīstības plāns

VBTAI – Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija

BT – Bāriņtiesa

LM – Labklājības ministrija

MK – Ministru kabinets

SPA – Nodibinājums Sociālo pakalpojumu aģentūra.

JĒDZIENU SKAIDROJUMI

Ārpus ģimenes aprūpe – viens no formālās aprūpes veidiem, kas bāreņiem un bez

vecāku gādības palikušiem bērniem nodrošina aprūpi. Latvijā formālo ārpus ģimenes

aprūpi nodrošina aizbildnis, audžuģimene vai bērnu aprūpes iestāde.

Audžuģimene - ģimene vai persona, kas nodrošina aprūpi bērnam, kuram uz laiku vai

pastāvīgi atņemta viņa ģimeniskā vide vai kura interesēs nav pieļaujama palikšana savā

ģimenē, līdz brīdim, kad bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek

adoptēts, viņam nodibināta aizbildnība vai bērns ievietots bērnu aprūpes iestādē.

Bez vecāku gādības palicis bērns - bērns, kura vecāki nav zināmi, ir pazuduši vai

ilgstošas slimības dēļ nespēj realizēt aizgādību vai kura vecākiem atņemtas aprūpes vai

aizgādības tiesības.

Bērna aprūpe - bērna aprūpe nozīmē viņa ikdienas uzturēšanu, kas ietver ēdiena,

apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu,

audzināšanu, kā arī garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot

viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu neatkarīgai dzīvei.

2


Bērnu aprūpes iestāde — iestāde, kurā tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā

rehabilitācija bāreņiem vai bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kā arī bērniem,

kuriem nepieciešama sociālā rehabilitācija vai īpaša aprūpe veselības stāvokļa dēļ.

Audžubērns – bieži izmantots jēdziens, ko lieto runājot, par bērniem, kuri dzīvo

audžuģimenēs.

Bārenis - bērns, kura vecāki ir miruši vai likumā noteiktajā kārtībā atzīti par mirušiem.

Deinstitucionalizācija (DI) – tādas pakalpojumu sistēmas izveide, kas sniedz personai,

kurai ir ierobežotas spējas sevi aprūpēt, nepieciešamo atbalstu, lai tā spētu dzīvot mājās

vai ģimeniskā vidē. DI ir process, kas novērš situācijas, ka personām ir jāpārceļas uz

dzīvi ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, jo nav pieejams

nepieciešamais atbalsts un sociālie pakalpojumi dzīvesvietā.

Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija - sociālā institūcija,

kas nodrošina personai, kura vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nespēj sevi aprūpēt, kā arī

bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem mājokli, pilnu aprūpi un sociālo

rehabilitāciju.

Audžuģimenes kompetences ietver 1) spēju nodrošināt bērnam nepieciešamo aprūpi; 2)

spēju izprast bērnu un atbilstoši reaģēt; 3) Spēju radīt drošu ģimenes vidi; 4) spēju

stiprināt bērna saiknes; 5) spēju sadarboties; 6) spēju pilnveidoties un attīstīties.

Specializēta audžuģimene – viena no formālās ārpus ģimenes aprūpes formas

organizēšanas veidiem pēc noteiktas mērķa grupas. Audžuģimeņu sagatavošana noteiktu

bērnu grupu aprūpei, piemēram zīdaiņi, līdz 3 gadu veci bērni, bērni ar garīgās attīstības

traucējumiem, bērni ar fiziskās attīstības traucējumiem utt. Katra specializācija no

audžuģimenes prasa speciāli sagatavotu vidi, zināšanas, prasmes bērna uzņemšanai un

aprūpei. (Pētījuma eksperta piedāvāts definējums.)

Jēdzienu skaidrojumos izmantoti termini no Latvijas bērnu tiesību aizsardzības

normatīviem.

3


1. PĒTĪJUMA PAMATOJUMS UN METODOLOĢIJA

Projekta “Drošu ģimenes vidi Latvijas bērniem!” mērķis ir veicināt atbalstošas un drošas

ģimenes vides sistēmas attīstību Latvijā bērniem, kuri palikuši bez vecāku aprūpes.

Projekta realizētājs ir Nodibinājums “Sociālo pakalpojumu aģentūra” - SPA, kas no

2003.gada ir realizējis vairākus projektus sociālajā jomā, nodrošinot psihosociālo

palīdzību cilvēkiem dažādās problēmu jomās, t. sk. veicinot ārpus ģimenes aprūpes

sistēmas attīstību atbilstoši bērnu individuālajām vajadzībām un tiesībām, kā arī 2012.

gadā nodrošinot “Atbalsta konsultatīvo programmu audžuģimenēm, aizbildņiem un

adoptētājiem Rīgas pilsētā” . No 2013.-2015.gadam SPA Sabiedrības Integrācijas Fonda

finansētā projekta Nr.2012.EEZ/PP/1/MAC/087 ietvaros pēc Rīgas Atbalsta programmas

parauga atbalsta pakalpojumi tika nodrošināti audžuģimenēm Latgalē, Vidzemē,

Kurzemē izveidojot reģionālos atbalsta centrus. OAK fonda finansētajā projektā “Drošu

ģimenes vidi Latvijas bērniem!” tiek nodrošināta šo pakalpojumu pēctecība.

Projekts “Drošu ģimenes vidi Latvijas bērniem!” tiek balstīts uz Latvijas Nacionālā

attīstības plāna un Labklājības ministrijas deinstitucionalizācijas vadlīnijām bērnu ārpus

ģimenes aprūpes jomā. Vadlīnijas iekļauj nozīmīgu atbalstu audžuģimeņu ārpus ģimenes

aprūpes formai, jo ģimeniskas vides nodrošināšanas principa ievērošana ir bērnu aprūpes

sistēmas kodols un jēga. Projekts ilgst no 2015. – 2018. gadam.

Projekta kopējās aktivitātes:

1. Apmācības un supervīzijas speciālistu komandām reģionos, kuras veiks bērnu

individuālo vajadzību izvērtēšanu un atbalsta plāna izstrādi, lai nodrošinātu

vienotu pieeju bērnu izvērtēšanā un bērna vajadzību respektēšanu izvērtēšanas

procesā.

2. Informatīvās kampaņas, lai piesaistītu jaunās audžuģimenes un veicinātu

pozitīvu attieksmi pret deinstitucionalizācijas procesu.

3. Pētījums “Specializētās audžuģimenes – ārpus ģimenes aprūpes modeļa

attīstība Latvijā”.

4


4. Audžuģimeņu atbalsta sistēmas uzlabošana, izveidojot audžuģimeņu

konsultatīvos atbalsta centrus četros Latvijas reģionos.

5. Jauniešu, kuri dzīvo audžuģimenēs, sagatavošana neatkarīgai dzīvei izveidojot

un realizējot atbalsta programmu balstoties uz resiliences pieejas principiem.

6. Apmācības un supervīzijas bērnu aprūpes centru darbiniekiem jaunu sabiedrībā

balstītu pakalpojumu sniegšanai bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem

bērniem.

Saskaņā ar projekta trešo uzdevumu tika veikts pētījums “Specializētās

audžuģimenes – ārpus ģimenes aprūpes modeļa attīstība Latvijā”.

Kopš 2010. gada audžuģimeņu skaits Latvijā ir pieaudzis, līdz ar to, veidojās

nepieciešamība pēc daudzpusīga un profesionāla atbalsta, ko sniegt audžuvecākiem. Ir

īstenoti dažādi projekti, kuru ietvaros izstrādātas un realizētas atbalsta programmas

audžuģimenēm, kā arī veiktas apmācības. Audžuģimenēm attīstoties kā stabilai bērnu

aprūpes formai Latvijā, pieaug nepieciešamība pēc audžuģimenēm, kas būtu specializētas

un kuru kapacitāte būtu pietiekama, lai uzņemtu bērnus ar dažādām aprūpes vajadzībām.

Lai izveidotu alternatīvu specializēto audžuģimeņu darbības modeli, kā pirmais solis tika

veikts paplašināts pētījums par Latvijas audžuģimenēm, par kuru seko apraksts turpmāk

tekstā.

Pētījuma virsmērķis ir veicināt atbalstošas un drošas ģimenes vides sistēmas attīstību

Latvijā bērniem, kuri palikuši bez vecāku aprūpes.

Pētījuma mērķis ir izzināt esošo audžuģimeņu gatavību un iespējas specializēties, ņemot

vērā starptautisko specializēto audžuģimeņu ārpusģimenes aprūpes modeļu kontekstu.

Pētījuma uzdevumi:

1. Identificēt esošo audžuģimeņu problemātiku audžubērnu aprūpē:

Izvērtēt audžuģimeņu gatavību specializēties un noteikt iespējamos specializācijas

virzienus un nepieciešamo atbalstu;

Identificēt audžuģimeņu apmācību vajadzības un noteikt izglītojošo

treniņprogrammu tematiskos blokus.

5


Ņemot vērā, ka tik plašs audžuģimeņu pētījums nav ticis veikts (pēdējais

apjomīgais pētījums, kas ietvēra audžuģimeņu aptaujas tika veikts 2008.gadā1), pētnieki

uzskatīja par nepieciešamu padziļināt sākotnēji izvirzīto pētījuma fokusu.

Līdz ar to izvirzīti sekojoši papildu pētījuma uzdevumi:

Apzināt audžuģimeņu specializācijas praktiskās iespējas un formulēt svarīgākos

kritērijus specializētām audžuģimenēm;

Izstrādāt rekomendācijas specializēto audžuģimeņu modeļa izveidei Latvijā.

Pētījuma mērķa grupa tika noteikta- Latvijā esošās audžuģimenes, kurām ir noteikts

audžuģimenes statuss.

Pētījumā tika izmantotas sekojošas metodes:

1. Starptautisko un Latvijas audžuģimeņu darbību reglamentējošo normatīvu analīze.

2. Statistikas datu analīze par audžubērniem un audžuģimenēm Latvijā.

3. Ārzemju pieredzes analīze par specializēto audžuģimeņu modeli ārpusģimenes aprūpē.

4. Fokusgrupas.

5. Anketēšana.

Pētījuma apgrūtinājumi/riski:

• Sadarbības trūkums ar atbildīgajām un iesaistītām institūcijām, līdz ar to

respondentu sniegtās atbildes ir atšķirīgas dažādos reģionos.

• Audžuģimeņu kontaktu trūkums vai to nepieejamība, līdz ar to grūtības iesaistīt

lielāku audžuģimeņu skaitu pētījumā.

• Audžuģimeņu nevienmērīgais izvietojums reģionos.

Pētījuma eksperti un sagatavotāji:

Mg. paed., Dr.soc.paed. Vita Roga

Mg.soc.d. Ieva Lāss

Bc.sc.soc. Kristina Grundāne

1 VBTAI. Ārpusģimenes aprūpes un adopcijas sistēmas izpēte un ieteikumi tās pilnveidošanai. 2008.gads. Pieejams http://www.bti.gov.lv/lat/arpusgimenes_aprupe/statistika_un_petijumi/?doc=1877&page=

6

http://www.bti.gov.lv/lat/arpusgimenes_aprupe/statistika_un_petijumi/?doc=1877&page


Mg.theol. Valters Dolacis

Mg.hr. Dace Blaževiča

Juriste Laila Henzele

Bc.paed. Margita Kalniņa-Laksa

Profesionālo audžuģimeņu apvienības "Terēze"

vadītāja Ārija Martukāne

Latgales audžuģimeņu biedrības „ Muna sāta" vadītāja Marija Pupiņa

Kurzemes audžuģimeņu biedrības „ Estere" vadītāja Margita Grulle

Vidzemes audžuģimeņu biedrības ' Pūpolu gaismā" vadītāja Aija Gulbe

7


2.PĀRSKATS PAR STARPTAUTISKO UN LATVIJAS NORMATĪVO BĀZI,

KAS REGULĒ AUDŽUĢIMEŅU DARBĪBU BĒRNU ĀRPUS ĢIMENES

APRŪPES NODROŠINĀŠANĀ

2.1. Starptautiskais konteksts.

ANO Konvencijas par bērna tiesībām2 20.pants visām dalībvalstīm uzliek par

pienākumu bērnam, kuram īslaicīgi vai pastāvīgi nav savas ģimenes vai kuru viņa paša

interesēs nedrīkst atstāt ģimenē, ir tiesības uz īpašu valsts aizsardzību un palīdzību. Tas

nozīmē, ka dalībvalstīm ir jānodrošina bērnam alternatīvu aprūpi, ja ģimenē to nav

iespējams realizēt. Bērna alternatīvai aprūpei ir jābūt veidotai saskaņā ar visām

citām bērna tiesībām uz izglītību, veselību, ģimenisku vidi un nediskrimināciju.

2002. gada ANO ārkārtas sesijā par bērniem, kas ir līdz šim visnozīmīgākā un

apjomīgākā bērnu tiesību aizsardzības jautājumu apspriede pasaulē, kurā piedalījās vairāk

kā 7000 dalībnieku, tai skaitā 90 valstu oficiālie pārstāvji, 117 valstu nevalstisko

organizāciju dalībnieki un vairāk kā 600 bērni, kā arī dažādu sabiedrības jomu līderi, tika

pieņemta UNGASS deklarācija un rīcības plāns "Bērniem piemērota pasaule" (A World

Fit for Children)3. Šīs unikālās tikšanās dalībnieki, valstu līderi noteica tūkstošgades

mērķus un apņēmās veicināt bērnu tiesības visā pasaulē, īstenojot apstiprinātos mērķus,

stratēģijas un pasākumus.4 Deklarācijas III daļas, 16.pantā ir uzsvērts, ka jāveic īpaši

pasākumi, gan, lai atbalstītu bērnus, kuriem nav savas ģimenes un gan iestādes,

institūcijas un pakalpojumus, kas rūpējas par šiem bērniem. Bērnu bāreņu tiesības

uzaugt ģimeniskā un aizsargātā vidē, realizējot visas tiesības uz izglītību un

veselību, ir līdzvērtīgas jebkura cita bērna tiesībām. Dalībvalstīm arī jāvērš uzmanība

un nepieciešamais atbalsts audžuģimenēm kā vienai no nozīmīgākajām, pēc bērna

2 Convention on the Rights of the Child. Adopted and opened for signature, ratification and accession by General Assembly resolution 44/25 of 20 November 1989., United Nation Human Rights. http://www.ohchr.org/EN/ProfessionalInterest/Pages/CRC.aspx. Bērnu tiesību konvencija latviešu valodā http://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1150 3 A World Fit for Children. Millenium development goals special sessions. 2002. http://www.unicef.org/specialsession/docs_new/documents/wffc-en.pdf 4 The United Nations Special Session on Children: A first anniversary report on follow-upUNICEF. 2003. http://www.unicef.org/specialsession/docs_new/documents/SSC-anniversary-report.pdf

8

http://www.unicef.org/specialsession/docs_new/documents/SSC-anniversary-report.pdf

http://www.unicef.org/specialsession/docs_new/documents/wffc-en.pdf

http://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1150

http://www.ohchr.org/EN/ProfessionalInterest/Pages/CRC.aspx


bioloģiskās ģimenes, atbalsta sistēmām bērniem bāreņiem, jo bērna tiesības uzaugt

ģimeniskā vidē ir neapstrīdamas.

Atzīmējot ANO Bērnu konvencijas 20 gada dienu, 2010. gadā ANO Ģenerālā

asamblejas 64. sesijā tika pieņemta rezolūcija 64/142 “Pamatnostādnes par bērnu

alternatīvo aprūpi”5. Minētās pamatnostādnes šobrīd ir viens no galvenajiem

starptautiskajiem normatīviem, kas nosaka būtiskāko noteikumu aprakstu, attiecībā uz to

bērnu aizsardzību un labklājības nodrošināšanu, kuriem dažādu iemeslu dēļ ir liegtas

vecāku rūpes.

Starptautiskās pamatnostādnes par bērnu alternatīvo aprūpi nosaka, ka alternatīvā

aprūpe var izpausties divejādi:

1. Neformālā alternatīvā aprūpe – jebkurš privāti rasts risinājums ģimenes vidē,

saskaņā ar kuru par bērnu ilgstoši vai nenoteiktu laiku rūpējas radinieki vai

draugi (neformāla radinieku veikta aprūpe) vai citas privātpersonas pēc bērna,

viņa vecāku vai citu cilvēku iniciatīvas un šādu kārtību nav noteikusi

administratīva vai tiesu iestāde, vai tam attiecīgi akreditēta iestāde;

2. Formālā alternatīvā aprūpe – jebkura aprūpe ģimenes vidē saskaņā ar

kompetentas administratīvas vai tiesu iestādes rīkojumu un visu veidu aprūpe,

kas tiek nodrošināta iestādēs, tostarp privātās, neatkarīgi no tā, vai šī aprūpe

izriet no administratīviem vai tiesas noteiktiem pasākumiem.6

Savukārt, atkarībā no vides, kurā tā tiek nodrošināta, alternatīvo aprūpi var iedalīt:

1. Radinieku veikta aprūpe – aprūpe ģimenē, gan formāla, gan neformāla, ko

nodrošina bērna paplašinātā ģimene vai tuvi ģimenes draugi, kurus bērns

pazīst;

2. Aprūpe audžuģimenē – gadījumi, kad kompetenta iestāde alternatīvās

aprūpes vajadzībām ievietojusi bērnus mājas vidē ģimenē, kas nav paša bērna

ģimene, bet ir izraudzīta, atzīta par piemērotu, saņēmusi atļauju un šīs aprūpes

īstenošanā tiek uzraudzīta;

3. Citi aprūpes veidi ģimenē un ģimenei līdzīgā vidē;

5 The United Nations. Guidelines for the Alternative Care of Children. 2009. http://www.un.org/en/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/64/142&referer=/english/&Lang=E 6 Turpat 6. lpp.

9

http://www.un.org/en/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/64/142&referer=/english/&Lang=E


4. Aprūpe iestādē – aprūpe, ko nodrošina grupās ārpus ģimenes vides, piemēram,

patversmēs, kas organizētas ārkārtas aprūpei, tranzīta centros ārkārtas

situācijās un visās citās īstermiņa un ilgtermiņa aprūpes iestādēs, tostarp grupu

mājās;7

Pamatnostādnes par bērnu alternatīvo aprūpi nosaka pietiekoši augstas prasības

pret bērna aprūpes standartu visiem alternatīvās aprūpes sniedzējiem vai tā ir

audžuģimene vai iestāde, kas rūpējas par bērnu. Tā piemēram, II daļas, A sadaļas, 3.

punkts nosaka , ka katram bērnam un jaunietim jādzīvo vidē, kur viņam ir nodrošināts

atbalsts, aizsardzība un gādība un kur viņš var pilnībā īstenot savu potenciālu. II daļas, B

sadaļas, 12. punktā ir uzsvērts, ka pieņemot lēmumus par bērniem alternatīvā aprūpē,

ieskaitot neformālo aprūpi ir jāņem vērā, ka svarīgi ir nodrošināt bērniem stabilas

mājas un apmierināt viņu pamatvajadzības pēc drošas un pastāvīgas piesaistes

aprūpētājiem, turklāt pastāvīga risinājuma rašana jāuzskata par galveno mērķi.

Tātad tiek uzsvērta pēc iespējas nemainīgāku un stabilāku risinājumu nepieciešamība

ārpusģimenes aprūpē.

Pamatnostādņu B sadaļas, 16.punkts nosaka, ka ir jāveicina un jāsargā visas citas

tiesības, kas jo īpaši attiecas uz bērniem, kuri nav vecāku gādībā, ieskaitot, bet ne tikai,

piekļuvi izglītībai, veselības un citiem pamatpakalpojumiem, tiesības uz identitāti,

reliģiskās pārliecības brīvību, valodu un īpašuma aizsardzību, kā arī mantošanas tiesībām.

Pētījuma kontekstā ir būtiski uzsvērt, ka Pamatnostādnēs bērnu alternatīvai

aprūpei tiek vairākkārtīgi uzsverta nepieciešamība ņemt vērā bērna individuālās

vajadzības gan pēc vecuma, gan kultūras, sociāliem aspektiem. Bērna individuālās

vajadzības ir pamats rīcībai bērna interesēs.

Tātad, tādas bērna individuālās vajadzības kā vecums, psiholoģiskās, fiziskās,

kultūras, sociālās un veselības u.c. īpatnības nosaka, ka aprūpētājam ir jāsniedz atbilstoša

aprūpe. Būtībā tas nosaka vajadzību pēc specializētas alternatīvās aprūpes t.s.

specializētām audžuģimenēm.

Pamatnostādnēs tiek minētas vairākas norādes uz aprūpes individualizēšanu t.i.

specializāciju. Tā piemēram, B daļas 22.punktā tiek viennozīmīgi uzsvērta bērnu līdz 3

7 Turpat 6. lpp.

10


gadu aprūpes nepieciešamība ģimenē. Tātad, bērni līdz 3 gadi kā specifiska mērķa grupa.

II daļas, 9.punktā teikts, ka, valstīm jātiecas nodrošināt atbilstošus pasākumus, lai sniegtu

atbilstošu aprūpi un aizsardzību mazāk aizsargātiem bērniem, piemēram, vardarbības

upuriem un no ekspluatācijas cietušiem bērniem, pamestiem bērniem, ielu bērniem,

ārlaulības bērniem, bērniem bez pavadoņa un no ģimenes nošķirtiem bērniem, valsts

robežās pārvietoto iedzīvotāju un bēgļu bērniem, iebraukušo strādnieku bērniem,

patvēruma meklētāju bērniem vai HIV pozitīviem vai HIV/AIDS un citu smagu slimību

skartiem bērniem.

Vēl jo vairāk, minētajā dokumentā tiek uzsvērta ne tikai nepieciešamība ņemt

vērā bērnu individuālās vajadzības, bet arī organizēt aprūpi atbilstošā veidā, līdz ar to

nosakot augstas prasības alternatīvās aprūpes sniedzējiem.

Kā papildinājums normatīvai bāzei, kas nosaka bērnu, kuri palikuši bez ģimenes

aprūpes tiesības ir jāpiemin trīs starptautisko organizāciju: Starptautiskās ārpusģimenes

aprūpes organizācijas (IFCO8), SOS bērnu ciematu organizācijas9 un Internacionālās

izglītojošo kopienu federācijas (FICE10) izstrādātos Standartus bērnu ārpusģimenes

aprūpei Eiropā11 (turpmāk - Standarts). Standarti balstās uz iepriekš nosauktajiem

starptautiskajiem normatīviem (ANO Bērnu konvencija, ANO, UNGASS deklarāciju,

ANO Pamatnostādnes par bērnu alternatīvo aprūpi) un gandrīz visu Eiropas valstu

iesaistīšanos. Standarti tika izstrādāti kā vadlīnijas Eiropas valstīm, lai garantētu un

uzlabotu aprūpē mītošo bērnu stāvokli un attīstības iespējas. Tie precizē ārpusģimenes

aprūpē ieinteresēto pušu, proti, aprūpētāju, aprūpes organizāciju, bērnu aizsardzības

dienestu u.c. iestāžu rīcības maksimālu atbilstību bērna individuālajām vajadzībām.

Standartā ārpusģimenes aprūpes procesu definē kā laika posmu starp uzņemšanas

procesu un aprūpes izbeigšanas procesu. Aprūpē esošie bērni tiek gatavoti turpmākai

dzīvei, lai viņi spētu kļūt par pašpaļāvīgiem, patstāvīgiem un aktīviem sabiedrības

locekļiem, kas tiek veicināts, nodrošinot atbalstošu, drošu un gādīgu vidi.12

8 International Foster Care Organisation. IFCO www.ifco.info/ 9 SOS children’s villages. http://www.sos-childrensvillages.org/ 10 International Federation of Educative Communities. FICE http://ficeinter.net/ 11 Quality4Children Standarts. Defence for Children International, 2007. www.quality4children.info 12 Turpat 31. lpp.

11

http://www.quality4children.info/

http://ficeinter.net/

http://www.sos-childrensvillages.org/

http://www.ifco.info/


Standarts nosaka, ka bērnam ir jāpiemeklē vislabākā pieejamā ārpusģimenes

aprūpes vieta, kas nozīmē, ka ārpusģimenes videi ir jābūt:

Pieejamai;

Iekļaujošai;

Atbalstošai;

Drošai;

Gādīgai.13

Pētījuma kontekstā svarīgi pieminēt aprūpes procesa 9. standartu punktu, kas

nosaka, ka aprūpētājiem ir jābūt atbilstošai kvalifikācijai un darba apstākļiem jau

pirms aprūpētājiem tiek uzticētas rūpes par bērnu. Aprūpētājiem, kuri rūpējas par

bērniem ar īpašām vajadzībām ir nepieciešama specifiska apmācība. Jāņem vērā, ka

Standartos bērni ar īpašām vajadzībām tiek definēti kā bērni, kuriem psiholoģisku,

fizisku vai intelektuālu nepilnību, kultūras izcelsmes, piedzīvotās ļaunprātīgās

izmantošanas, nevērīgās attieksmes vai citu faktoru dēļ ir nepieciešama īpaša aizsardzība

un aprūpe, kuru sniedz īpaši sagatavoti aprūpētāji vai terapeiti (un citi speciālisti)

ārpusģimenes aprūpes laikā.14 Tādejādi, tiek paplašināta izpratne par “cilvēkiem ar

īpašām vajadzībām”, kas Latvijā tradicionāli tiek saprasta kā cilvēki ar kādiem

ietekmējošiem fiziskiem, intelektuāliem vai fiziskiem traucējumiem, grūtībām.

Piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likumā jēdziens “bērns ar īpašām vajadzībām” tiek

izprasts kā bērns, kuram sakarā ar slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisītiem

orgānu sistēmas funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā,

pedagoģiskā un sociālā palīdzība neatkarīgi no tā, vai likumā paredzētajā kārtībā ir

noteikta invaliditāte.15 Savukārt, pēc starptautiskā standarta bērni, kuri pārcietuši

emocionālo, fizisko, seksuālo vardarbību, aprūpes nenodrošināšanu jeb nevērīgu

attieksmi vai citus nelabvēlīgus apstākļus arī ir bērni, kuriem ir īpašas vajadzības.

Un arī šo bērnu ārpusģimenes aprūpē ir nepieciešamas specifiski apmācītas

audžuģimenes.

13 Turpat 34 lpp.14 Turpat 58 lpp.15 Bērnu tiesību aizsardzības likums. VIII nodaļa, 5.pants. http://likumi.lv/doc.php?id=49096

12

http://likumi.lv/doc.php?id=49096


2.2. Latvijas konteksts.

Analizējot Latvijas normatīvo bāzi, kas šobrīd reglamentē audžuģimeņu darbību

un ietekmē ārpusģimenes aprūpes sistēmas attīstību, pavisam nedaudz jāatskatās vēsturē.

Lai arī audžuģimeņu loma bērnu tiesību aizsardzībā Latvijā ir pieminēta jau no Bērnu

tiesību aizsardzības likuma pamata versijas 1998.gadā16 un 1997.gada 10.jūnija MK

noteikumos nr. 211 “Noteikumi par audžuģimenēm”17, kas izveidoti saskaņā ar likuma

“Par bāriņtiesām un pagasttiesām”18 13.pantu (arī zaudējuši spēku), tomēr audžuģimeņu

tiesiskā regulējuma attīstība tiek saistīta ar Bērnu un ģimenes lietu ministrijas (vēlāk

Bērnu, ģimenes un integrācijas lietu ministrija) izveidi 2003.gadā. Iespējams, ka

2002.gadā notikusī UNGASS deklarācijas spēcīgie uzstādījumi un plašā pārstāvniecība,

kalpoja kā stimuls, lai ārpusģimenes aprūpei ģimeniskā vidē pievērstu uzmanību un

audžuģimeņu sistēma sāktu nopietnāk attīstīties arī Latvijā. Visādā gadījumā Latvija

nedrīkstēja ignorēt tik nozīmīga starptautiskā dokumenta aktualitātes.

Tā laika, Bērnu, ģimenes un integrācijas lietu ministrijas 2004. – 2008.gada

pārskatā19 audžuģimenes ir pieminētas trīs teikumos, kas liecina par pašiem ārpusģimenes

aprūpes sistēmas veidošanās pirmajiem soļiem. Pārskatā, pirmie fiksētie dati, kas

izmantoti salīdzināšanai ir par 2004.gadu, kad reģistrētas 15 audžuģimenes, bet tekstā

pieminēts, ka 2003.gadā jau ir bijušas “14 ģimenes ar 9 bērniem ievietotiem tajās un par

to attīstīšanu neviens nerūpējās”. Varētu pieņemt, ka līdz tam ārpusģimenes aprūpe

lielākoties tik risināta ar neformālām sistēmām (radi, draugi, paziņas) vai formālā aprūpē

institūcijās un aizbildnībā.

Šobrīd Bērnu tiesību aizsardzības likuma VI nodaļas, 32. pants nosaka

ārpusģimenes aprūpes mērķi pietiekoši vispārīgi. Ārpusģimenes aprūpes mērķis ir

radīt bērnam aizsargātības sajūtu, nodrošināt apstākļus viņa attīstībai un

labklājībai, atbalstīt bērna centienus būt patstāvīgam.20

16 Bērnu tiesību aizsardzības likums. Pamata versija 1998.-1999.g. http://likumi.lv/doc.php?id=49096 17 MK noteikumi Nr.211 “Noteikumi par audžuģimenēm”. Zaudējuši spēku 2003.gadā. http://likumi.lv/ta/id/43867-noteikumi-par-audzugimenem 18Likums “Par bāriņtiesām un pagasttiesām”. Zaudējis spēku 2007.gadā. http://likumi.lv/ta/id/38050-par-barintiesam-un-pagasttiesam 19 Bērnu, ģimenes un Integrācijas lietu ministrija. Izmaiņas bērnu un ģimeņu tiesību jomā. 2008., 9.lpp., http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/bernu_tiesibas/publikacijas/publikacijas1.pdf 20 Bērnu tiesību aizsardzības likums. http://likumi.lv/doc.php?id=49096

13


http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/bernu_tiesibas/publikacijas/publikacijas1.pdf

http://likumi.lv/ta/id/38050-par-barintiesam-un-pagasttiesam

http://likumi.lv/ta/id/38050-par-barintiesam-un-pagasttiesam

http://likumi.lv/ta/id/43867-noteikumi-par-audzugimenem

http://likumi.lv/ta/id/43867-noteikumi-par-audzugimenem



Bērnu tiesību aizsardzības likumā bērna tiesības uz īpašu aprūpi ir noteiktas tikai

bērniem ar īpašām vajadzībām. Audžubērni, bāreņi un bez vecāku gādības palikušie bērni

normatīvos tiek vairāk izcelti caur dažādiem aizgādības tiesību noteikšanas procesiem,

nevis kā īpaša mērķa grupa ar īpašām vajadzībām.

Turpinot pārskatīt tiesisko regulējumu audžuģimenēm Latvijā, Bērnu tiesību

aizsardzības likuma VI nodaļas 36.pantā tiek atrunāts atbildības sadalījums par bērna

aprūpi audžuģimenē. Proti, BT, atbilstoši precizējošiem MK noteikumiem piešķir

audžuģimenes statusu, gādā par attiecīgās ģimenes apmācību un bērna aprūpes līguma

slēgšanu ar to. Savukārt, pašvaldībai būtu jāsniedz atbalsts un palīdzība audžuģimenēm

bērnu audzināšanā un jānodrošina nepieciešamos sociālos pakalpojumus, kā arī pabalstus.

Šis pants atbildību par audžuģimeņu atlasi, pārraudzību un bērna pārstāvniecību uzliek

BT.

Latvijā kopumā BT ir uzlikta ļoti liela vara un atbildība par bērna tiesību

ievērošanu un realizēšanu, kā arī ārpusģimenes aprūpes kvalitāti. Dažkārt šķiet, ka uzliktā

atbildība ir pārlieku komplicēta un vienlaicīgi visās ārpusģimenes jomās ir grūti

nodrošināt kvalitatīvu darbu bērna interešu pārstāvniecībā. Uz to norāda arī Labklājības

ministrijas VBTAI gada pārskats, kurā iekļauta BT darbības analīze.21

Detalizētāk bāriņtiesu kompetence jau tiek atrunāta “Bāriņtiesu likumā” 22. BT

darbu uzrauga VBTAI, kas veido ārpusģimenes aprūpes sistēmu Latvijā.

Bāriņtiesu likuma 25.pantā ir noteiktas bāriņtiesu galvenās lemšanas tiesības

attiecībā par audžuģimenēm un audžubērniem. BT ir tiesīga lemt par:

1) ģimenes vai personas piemērotību audžuģimenes pienākumu veikšanai;

2) audžuģimenes statusa piešķiršanu;

3) bērna ievietošanu audžuģimenē vai uzturēšanās izbeigšanu tajā.

4) audžuģimenes statusa atņemšanu vai izbeigšanu pie noteiktiem nosacījumiem.

Tātad, esošais regulējums notur ciešā saitē ar BT gan bērnus, kuriem ir

nepieciešama ārpusģimenes aprūpe, gan audžuģimenes, kurās ir ievietoti bērni. Ņemot

vērā, ka BT darbošanās ģeogrāfiskās robežas nosaka dzīves vietas deklarēšanās princips,

tad arī bērni un audžuģimenes darbojas deklarētās dzīvesvietas attiecīgās BT pārraudzībā.

21 Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas 2015. gada publiskais pārskats., LR LM VBTAI, 40.-51.lpp. http://www.bti.gov.lv/lat/zinas_par_iestadi/parskati_un_atskaites/?doc=4410&page= 22 Bāriņtiesu likums. http://likumi.lv/doc.php?id=139369

14


http://www.bti.gov.lv/lat/zinas_par_iestadi/parskati_un_atskaites/?doc=4410&page


Bāriņtiesu kompetencē ir ne tikai bērna personīgo un mantisko interešu aizstāvība, bet arī

bērna aprūpes un aizgādības tiesību atņemšana un atjaunošana kā arī bērnu ārpusģimenes

aprūpes jautājumu risināšana23.

MK noteikumi nr. 1036 “Audžuģimenes noteikumi” detalizēti reglamentē nosaka

audžuģimenes statusa piešķiršanas un atņemšanas kārtību, bērna un audžuģimenes

savstarpējās personiskās un mantiskās attiecības, audžuģimenes finansēšanas kārtību, kā

arī kārtību, kādā bērnu nodod audžuģimenei vai izbeidz viņa uzturēšanos tajā. 24 Lai arī

iepriekš minētie normatīvi nodod pašvaldībām atbalsta sniegšanu audžuģimenēm,

“Audžuģimeņu noteikumos” tiek minēts, ka VBTAI nodrošina audžuģimenēm

psiholoģisko palīdzību un informatīvo un metodisko atbalstu, kā arī nodrošina

audžuģimeņu apmācību. Var pieļaut, ka ilgstošā slēgtā pārraudzības un atbalsta sistēma,

kad VBTAI pārrauga, izglīto un atbalsta gan BT, gan audžuģimenes, gan bērnu tiesību

aizsardzības jautājumus, dažkārt pat dublējot BT funkcijas attiecībā uz audžuģimenēm ir

negatīvi ietekmējusi audžuģimeņu kustības attīstību.

MK “Audžuģimeņu noteikumu” 28. pants nosaka, kādos gadījumos BT var ievietot bērnu audžuģimenēs:

1. Bērna vecāki ir miruši;

2. Bērns ir atrasts;

3. Bērna vecākiem ar tiesas spriedumu atņemtas aizgādības tiesības;

4. Bērna vecākiem pārtrauktas aizgādības tiesības;

5. Bērns atrodas viņa veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos;

6. Izveidojusies konfliktsituācija starp bērnu un vecākiem vai aizbildni;

7. Bērna vecāku ilgstoša slimība.

Katrs no 7 minētajiem gadījumiem, kas BT ļauj lemt par bērna ievietošanu ir

saistīts ar augstu stresa, krīzes situācijām un/vai kumulatīvām traumām25 bērnam. Katrā

23 Ministru Kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumi Nr.1036 „Audžuģimenes noteikumi”, 1.punkts. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=15073424 MK noteikumi Nr. 1036 “Audžuģimenes noteikumi” http://likumi.lv/doc.php?id=150734 25 Kumulatīva bērnības trauma – Masuda Khana (Masud Khan) radīts jēdziens. Kumulatīva bērnības trauma sastāv no salīdzinoši nelieliem, pat mikroskopiskiem, bet regulāri notiekošiem negatīviem notikumiem un, kas būtiski atšķiras no “lielajām”, dažkārt vienreizējām psihotraumējošām un

15




individuālajā gadījumā ir nepieciešama saudzīga un izprotoša attieksme, kā arī

kvalitatīva turpmākā ārpusģimenes aprūpe, iepriekš sagatavotās audžuģimenēs.

Projekta “Drošu ģimenes vidi bērniem Latvijā” pētījuma kontekstā ir jāpiemin

Latvijas Nacionālā attīstības plāna (LNAP) 2014.-2020.gadam26 noteiktās vadlīnijas,

kurās viena no prioritātēm ir cilvēka drošumspēja27 jeb spēja pielāgoties mainīgiem

apstākļiem. Šīs prioritātes rīcības virziens “Stabilai tautas ataudzei” paredz īpašu

uzmanību un kompleksu pieeju ne tikai ģimenes stiprināšanai, bet arī ārpusģimenes

aprūpes attīstīšanai, palielinot bērnu, kuri ir palikuši bez vecākiem un ģimeniskās vides,

iespēju dzīvot nevis ārpusģimenes aprūpes iestādēs, bet aizbildnībā un audžuģimenēs.

Labvēlīgā ģimeniskā vai ģimenei pietuvinātā vidē samazinās vardarbības un deviantās

uzvedības riski, kā arī sniedz iespēju audzināt bērnu ņemot vērā viņa individuālās

īpatnības un vajadzības, lai pieaugtu viņa drošumspēja un neatkarība nākotnē. LNAP

rīcības virzienos ir noteikts, ka jāstiprina alternatīvo ģimeņu (audžuģimenes, aizbildņi)

kustību, pilnveidojot bērnam sniegtos pakalpojumus ārpusģimenes aprūpes laikā.28

katastrofalām situācijām. Kumulatīvās traumas notikumiem ir “uzkrājošs” raksturs. Kumulatīvās traumas notikumi pakāpeniski negatīvi ietekmē bērna psihes attīstību. Ņemot vērā, ka pieaugušie paši var nespēt identificēt kumulatīvās traumas avotus savā uzvedībā, attieksmēs un jūtu izpausmēs, tādēļ tās dažkārt var atpazīt tikai pēc bērna uzvedības, veselības vai psiholoģiskām problēmām. Avots: Kalsched D. The Inner World of Trauma. – NY.: Routlage Taylor&Francis Group, 1996. – 47.p. 26 Latvijas Nacionālās attīstības plāns 2014. – 2020.gadam. VARAM, http://www.varam.gov.lv/lat/pol/ppd/ilgtsp_att/?doc=13858 27 Turpat 33. lpp.28 Latvijas Nacionālās attīstības plāns 2014. – 2020.gadam. VARAM, http://www.varam.gov.lv/lat/pol/ppd/ilgtsp_att/?doc=13858 40.- 42..lpp.

16

http://www.varam.gov.lv/lat/pol/ppd/ilgtsp_att/?doc=13858





3. PĀRSKATS PAR AUDŽUĢIMEŅU DARBĪBU LATVIJĀ.

1997.gada 10.jūnijā apstiprinātie MK noteikumi nr. 211 “Noteikumi par

audžuģimenēm”29 iezīmē audžuģimeņu formālās dzimšanas brīdi Latvijā, jo pirmo reizi

atrunā kārtību kā tiek piešķirts vai noņemts audžuģimenes statuss un kopumā tiek

precizēts, kas ir audžuģimene Latvijā. Centrālās statistikas pārvaldes dati par

audžuģimenēs ievietotiem bērniem aizsākas no 1998.gada, kad pirmajās, oficiāli

nosauktajās audžuģimenēs Latvijā tik ievietoti 10 bērni.30 Cik audžuģimeņu bija

1998.gadā oficiālu informāciju neizdevās atrast. VBTAI mājas lapā pieejami apkopoti

dati no 2004.gada. Bērnu, ģimenes un integrācijas lietu ministrijas pārskatā par bērnu

stāvokli 2004.gadā atspoguļoti oficiālās statistikas dati par to, ka 2003.gadā pabalstu par

audžuģimenes pienākumu pildīšanu saņēmušas 5 audžuģimenes, 2004.gadā 6

audžuģimenes.31 Tomēr, 2008.gada Bērnu, Ģimenes un Integrācijas lietu ministrijas

pārskatā ir informācija par 14 audžuģimenēm, kurās 2003.gadā bijuši 9 bērni.32

Interesanti, ka citā, agrākā šīs ministrijas pārskatā ir minēti citi dati par bērnu skaitu

audžuģimenēs, ka “Šo, kā arī citu pasākumu rezultātā pieaudzis bērnu skaits

audžuģimenēs – no 21 bērna 2003.gadā līdz 56 bērniem 2004.gadā.”33 VBTAI

Audžuģimeņu un aizbildņu nodaļas 2009.gada atskaitē 2004.gadā bijušas 15

audžuģimenes.

29 MK noteikumi nr.211 Noteikumi par audžuģimenēm. Zaudējuši spēku. http://m.likumi.lv/doc.php?id=43867 30 Audžuģimenēs gada laikā ievietotie bērni. Dati 1998.-2015.g. Centrālās statistikas pārvaldes datu bāzes. http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/Sociala/Sociala__ikgad__socdr/?tablelist=true&rxid=ce8aac91-f2b0-4f13-a25d-29f57b1468fb 31 Pārskats par bērnu stāvokli 2004.gadā. Bērnu, ģimenes un integrācijas lietu ministrija. 21.tabula. Valsts sociālo pabalstu ģimenēm ar bērniem, pabalstu aizbildņiem un audžuģimenēm vidējie apmēri, 2005., 25.lpp. http://providus.lv/article/parskats-par-bernu-stavokli-latvija-2004-gada

32 Izmaiņas bērnu un ģimenes jomā. Bērnu, Ģimenes un Integrācijas lietu ministrijas. Pārskats par 2004. – 2008.gada darbību., 9.lpp. http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/bernu_tiesibas/publikacijas/publikacijas1.pdf 33 Pārskats par bērnu stāvokli 2004.gadā. Bērnu, ģimenes un integrācijas lietu ministrija. 21.tabula. Valsts sociālo pabalstu ģimenēm ar bērniem, pabalstu aizbildņiem un audžuģimenēm vidējie apmēri, 2005., 25.lpp. http://providus.lv/article/parskats-par-bernu-stavokli-latvija-2004-gada

17

http://providus.lv/article/parskats-par-bernu-stavokli-latvija-2004-gada


http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/bernu_tiesibas/publikacijas/publikacijas1.pdf



http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/Sociala/Sociala__ikgad__socdr/?tablelist=true&rxid=ce8aac91-f2b0-4f13-a25d-29f57b1468fb

http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/Sociala/Sociala__ikgad__socdr/?tablelist=true&rxid=ce8aac91-f2b0-4f13-a25d-29f57b1468fb

http://m.likumi.lv/doc.php?id=43867


1547

154

260304

348

416

0

50

100

150

200

250

300

350

400

450

AUDŽUĢIMEŅU SKAITS

1.diagramma. Audžuģimeņu skaits 2004.-2010.gads. VBTAI informācija.

VBTAI katru gadu apkopo BT iesūtītos pārskatus par bāriņtiesu darbu, apzinot

faktisko situāciju bāriņtiesas kompetencē esošajos jautājumos un faktisko stāvokli bērnu

un aizgādnībā esošu personu tiesību aizsardzības jomā valstī kopumā.34 Tātad, ir

galvenais ziņotājs par audžuģimeņu situāciju Latvijā.

Pēc VBTAI apkopotajiem datiem 2015.gadā ir 585 audžuģimenes, kuras ir

ieguvušas statusu. 2013.gadā bija nepieredzēti augsts audžuģimeņu skaits - 594

audžuģimenes, kurām ar bāriņtiesas lēmumu tika piešķirts audžuģimenes statuss, t.i. par

12 audžuģimenēm vairāk nekā 2012.gadā un par 9 audžuģimenēm vairāk nekā

2015.gadā. 35

34 VBTAI. Bāriņtiesu iesniegto ikgada valsts statistikas pārskatu par bāriņtiesu darbu 2015. gadā analīze. http://www.bti.gov.lv/lat/barintiesas/aktualitates/?doc=4416&page= 35 VBTAI. Bāriņtiesu iesniegto ikgada valsts statistikas pārskatu par bāriņtiesu darbu 2015. gadā analīze. 40.lpp. http://www.bti.gov.lv/lat/barintiesas/aktualitates/?doc=4416&page=

18

http://www.bti.gov.lv/lat/barintiesas/aktualitates/?doc=4416&page



2. diagramma. Audžuģimeņu kopējais skaits Latvijā 2012. – 2015. gads.

Kā redzams no piedāvātajiem datiem 1. un 2.diagrammā, 12-13 gadu griezumā

audžuģimeņu skaits kopumā ir pieaudzis būtiski. Taču pēdējo gadu griezumā nav

konstatējams būtisks kopējā audžuģimeņu skaita palielinājums. Svārstības norādītajos

skaitļos pa pēdējiem gadiem nav nozīmīgas, kā arī jāņem vērā, ka ne visās audžuģimenēs,

kurām ir audžuģimenes statuss, ir ievietoti bērni. Pēc VBTAI Bāriņtiesu darbības

pārskata datiem 2015.gadā no 585 audžuģimenēm, kurām piešķirts audžuģimenes statuss,

71 audžuģimenē pārskata gada 31.decembrī nav ievietoti bērni, t.i. 12.13% no kopējā

audžuģimeņu skaita. Pēc bāriņtiesu sniegtās informācijas 2015.gadā 46 audžuģimenes

pamatotu iemeslu dēļ ģimenē nav varējušas uzņemt bērnus. Ievērojot iepriekš minēto,

kopumā uz 2015.gada 31.decembri 514 audžuģimenes faktiski veikušas savus

audžuģimenes pienākumus attiecībā pret bērniem.36 Faktiskais audžuģimeņu skaits

būtiski atšķiras no reālā skaita. Tomēr rodas jautājums, kādēļ neskatoties uz ieguldītajiem

valsts līdzekļiem audžuģimeņu sagatavošanā, apmācībā un statusa iegūšanā, tik lielam

audžuģimeņu skaitam netiek ievietoti bērni.

VBTAI apkopojusi statistisko informāciju par tām ģimenēm, kurām 2015.gadā

pirmreizēji piešķirts audžuģimenes statuss, audžuģimenēm, kurām atņemts statuss un,

kurā ir izbeigts statuss.

36 Turpat. 41.lpp.

19


3. diagramma. Pārskats par audžuģimenēm Latvijā.

VBTAI secina, ka kopumā 2014.un 2015.gadā salīdzinājumā ar 2012.un

2013.gadu mazāk personas izrādījušas gatavību kļūt par audžuģimeni un vērojams

piešķirto audžuģimeņu statusu skaita samazinājums gada ietvaros. Proti, salīdzinoši

2012.gadā audžuģimenes statuss piešķirts 51 personai bet 2013.gadā- 53 audžuģimenēm.

Minētie dati norāda uz audžuģimeņu institūta attīstības nepieciešamību, tajā skaitā

jaunu audžuģimeņu piesaisti.37

Bāriņtiesu likuma 25.panta otrajā daļā noteikts, ka bāriņtiesa lemj par

audžuģimenes statusa atņemšanu, ja bāriņtiesa konstatē, ka audžuģimene nepilda

audžuģimenes pienākumus atbilstoši bērna interesēm. Tie ir gadījumi, kad bāriņtiesa

pieņēmusi lēmumu atņemt audžuģimenes statusu, ja audžuģimene nepilda audžuģimenes

pienākumus atbilstoši bērna interesēm, konstatēta audžuģimenes vardarbība pret bērnu

vai audžuģimene nepamatoti atsakās no audžuģimenes pienākumu pildīšanas vai pēc

bērna uzņemšanas nepamatoti atsakās no tālākās bērna aprūpes. Diagrammas nr.2 dati

norāda, ka pēdējo trīs gadu laikā lielākais audžuģimeņu skaits, kam atņemts statuss, jo

konstatēts, ka audžuģimene nepilda savus pienākumus atbilstoši bērna interesēm vai

37 VBTAI. Bāriņtiesu iesniegto ikgada valsts statistikas pārskatu par bāriņtiesu darbu 2015. gadā analīze. 41.lpp. http://www.bti.gov.lv/lat/barintiesas/aktualitates/?doc=4416&page=

20



atklāti bērnu tiesību pārkāpumi audžuģimenes rīcībā, ir fiksēts 2012.gadā, respektīvi, 24

personām ar bāriņtiesas lēmumu atņemts audžuģimenes statuss, kas nozīmē to, ka

bāriņtiesām savas kompetences ietvaros bija nepieciešams izvērtēt iespējas bērniem

nodrošināt aprūpi citā audžuģimenē vai izvēlēties citu ārpusģimenes aprūpes formu.

2013.gadā un identiski 2014.gadā informācija sniegta par 13 šādām audžuģimenēm, kas

ir gandrīz uz pusi mazāk kā 2012.gadā. Savukārt 2015.gadā ar bāriņtiesas lēmumu

audžuģimenes statuss atņemts tikai 2 audžuģimenēm, t.i., par 11 audžuģimenēm mazāk

nekā 2013. un 2014.gadā. VBTAI norāda uz 2 audžuģimeņu pārkāpumiem, pildot

audžuģimenes pienākumus, bāriņtiesas 2015.gadā informējušas tiesībsargājošās

institūcijas. Salīdzinoši 2014.gadā attiecīga informācija par audžuģimenēm sniegta 4

gadījumos.38

Nedaudz citā griezumā pieejami Labklājības ministrijas dati par audžuģimeņu

kopējo skaitu 2009.-2013.gadam. Tabulā nr.1. redzama aptuvenā dinamika, cik daudz

audžuģimenes iegūst statusu un cik daudzās ģimenēs tiek ievietoti bērni.

Tabula. Nr.1 Audžuģimeņu kopējais skaits Latvijā no 2009.-2013.gadam.39

2009.g. Audžuģimeņu (kurām ar bāriņtiesas lēmumu piešķirts audžuģimenes statuss)

kopējais skaits pārskata gada 31.decembrī, kopā:

4

437

No tā audžuģimeņu skaits, kurās nav ievietoti bērni 122



5

531




5

585




5

582


2013.g. Audžuģimeņu (kurām ar bāriņtiesas lēmumu piešķirts audžuģimenes statuss) 5

38 VBTAI. Bāriņtiesu iesniegto ikgada valsts statistikas pārskatu par bāriņtiesu darbu 2015. gadā analīze. 40.-41.lpp. http://www.bti.gov.lv/lat/barintiesas/aktualitates/?doc=4416&page= 39 Labklājības ministrijas statistikas dati oficiālā vēstulē Zvannenieku mājai. www.zvannieki.lv/wp-content/uploads/2015/02/Atbilde_decembris_2014.docx

21

http://www.zvannieki.lv/wp-content/uploads/2015/02/Atbilde_decembris_2014.docx



kopējais skaits pārskata gada 31.decembrī, kopā: 594


Visapjomīgākais pētījums, kas līdz šim Latvijā ir veikts, analizējot ārpusģimenes

aprūpi ir VBTAI pasūtīts pētījums “Ārpusģimenes aprūpes un adopcijas sistēmas izpēte

un ieteikumi tās pilnveidošanai”40 Šajā pētījumā iezīmējas audžuģimenes socioloģiskais

portrets. Pētnieki secina, ka aptaujāto audžuģimeņu profils liecina, ka lielākoties tās ir

ģimenes, kur vecāki ir vecumā virs 40 gadiem. Tikai katrā ceturtajā ģimenē vecāki ir

jaunāki par 40 gadiem. Audžuvecāku funkcijas visbiežāk pilda sievietes; latviešu

ģimenes; vecāki, kuriem ir vidējā izglītība; algoti darbinieki un mājsaimnieces. Šādā

aspektā salīdzinot audžuģimenes ar aizbildņiem, novērojams, ka aizbildņu vidū

salīdzinoši biežāk ir cilvēki virs 51 gada vecuma, kamēr audžuģimeņu vidū – līdz 50

gadu vecumam. Audžuģimeņu biežāk, nekā aizbildņu vidū ir cilvēki ar nepabeigtu vai

pabeigtu augstāko izglītību, pašnodarbinātie vai paši sev darba devēji, kamēr aizbildņu

vidū izteikti liels ir pensionāru īpatsvars.

Pēc pētījuma rezultātiem bija iespējams izdalīt galvenās problēmu grupas ar,

kurām audžuģimenes sastopas ikdienā:

1. Finansiālās problēmas – nepietiekamie līdzekļi bērnu uzturēšanai,

nepietiekami finanses kultūras pasākumu apmeklēšanai u.tml.;

2. Negatīva apkārtējo iedzīvotāju attieksme pret ģimenēm, kuras pieņem

audzināšanā bērnus – morālā atbalsta trūkums gan no sabiedrības kopumā,

gan arī konkrētām atbildīgajām institūcijām (bāriņtiesa, sociālais dienests,

pašvaldības);

3. Problēmas bērnu audzināšanā – nepilnīgas psiholoģijas zināšanas un iemaņas

bērnu audzināšanā gadījumos, kad ģimenē tiek pieņemti bērni ar uzvedības

traucējumiem, nepilnīga apmācība un informācija par bērnu no iestādēm

īpašajām vajadzībām, attieksmi;

4. Atsevišķos gadījumos arī informācijas trūkums – par iespējām saņemt

atbalstu, palīdzību, par iespējām saņemt palīdzību krīzes situācijās u.tml.41

40 Pētījums Ārpusģimenes aprūpes un adopcijas sistēmas izpēte un ieteikumi tās pilnveidošanai, VBTAI, 2008., 295 lpp. http://www.bti.gov.lv/lat/arpusgimenes_aprupe/statistika_un_petijumi/ 41 Pētījums Ārpusģimenes aprūpes un adopcijas sistēmas izpēte un ieteikumi tās pilnveidošanai, VBTAI, 2008., 232. lpp. http://www.bti.gov.lv/lat/arpusgimenes_aprupe/statistika_un_petijumi/

22

http://www.bti.gov.lv/lat/arpusgimenes_aprupe/statistika_un_petijumi/



4. PĀRSKATS PAR BĒRNIEM ĀRPUSĢIMENES APRŪPĒ LATVIJĀ.

Pēc BT iesniegto ikgadējo valsts statistikas pārskatu par BT darbu 2015.gadā

datiem konstatējams pakāpenisks aizgādības tiesību pārtraukšanas skaita samazinājums.

Lielā mērā tas varbūt saistīts ar kopējo iedzīvotāju skaita un dzimstības samazināšanās

rādītājiem. 2015.gadā 1456 bērniem vecākiem tika pārtrauktas aizgādnības tiesības. Aiz

katra skaitļa, katras statistiskās vienības ir reāli bērni ar saviem pārdzīvojumiem un

likteņiem. Lai nonāktu līdz aizgādnības tiesību pārtraukšanas ir jānoiet ilgs un sarežģīts

visām iesaistītajām pusēm process. Bērniem tas ir īpaši sāpīgi, jo saistīts ar pārrāvumu

attiecībās ar piesaistes personām (-u).

4.diagramma. Aizgādības tiesību pārtraukšana Latvijā 2012. -2015.gads.42

Tabula nr.2 Bērnu skaits, kuru vecākiem pārtrauktas vecāku tiesības dalījumā pēc

vecuma grupām.

Bērnu skaits, kuru vecākiem pārtrauktas aizgādības tiesības

Bērni vecumā: 2012. 2013. 2014. 2015.

līdz 3 gadiem 658 603 472 457

42 VBTAI. Bāriņtiesu iesniegto ikgada valsts statistikas pārskatu par bāriņtiesu darbu 2015. gadā analīze. 6.lpp. http://www.bti.gov.lv/lat/barintiesas/aktualitates/?doc=4416&page=

23



no 4 līdz 12 gadiem 1106 1004 818 711

no 13 līdz 17 gadiem 425 425 315 297

Centrālās statistikas pārvaldes dati par bērnu stāvokli Latvijā 2015.gadā “Bērni

Latvijā’2015”43 ir visplašāk pieejamie dati, kas apkopo statistisko informāciju par bērnu

dzimstību, mirstību, vecumsastāvu, veselības stāvokli, izglītošanu, sociālo aizsardzību,

materiālās nenodrošinātības un nabadzības risku ģimenēs ar bērniem, nepilngadīgo

ekonomisko aktivitāti, informācijas tehnoloģiju lietošanu, vardarbību pret bērniem un

bērniem konfliktā ar likumu 2014. gadā, kā arī salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem.

Sadaļā par sociālās aizsardzības statistikas radītājiem ir aplūkojami aktuālākie dati

par bērniem ārpusģimenes aprūpē. Lielākoties pieejamie dati atspoguļo bērnu stāvokli

valsts un pašvaldību sociālās aprūpes centros, kas 2014. gadā kopskaitā bija 33. Tabula

nr.2 atspoguļo kopējo bērnu skaitu sociālās aprūpes iestādēs.44

2014.gadā aprūpes iestādēs bija 1589 bērni no, kuriem 249 bērni ir vecumā līdz 3

gadiem, ko atspoguļo tabulas nr.3 dati.

Tabula nr.3. Bērnu skaits sociālā aprūpes iestādēs.

Valsts (un līgumorganizāciju) sociālās aprūpes centri

Pašvaldību un citu organizāciju sociālās aprūpes centri

2010. 2013. 2014. 2010. 2013. 2014.

43 Bērni Latvijā’ 2015. Nr.2015/13. Centrālā statistikas pārvalde. E-publikācijas, 2015., 95 lpp. http://www.csb.gov.lv/dati/e-publikacijas/berni-latvija-2015-34711.html 44 Turpat. Tabula nr. 5.6. Bērnu skaits sociālās aprūpes iestādēs, 72. lpp.

24

http://www.csb.gov.lv/dati/e-publikacijas/berni-latvija-2015-34711.html


Iestāžu skaits 17 15 15 41 34 33

Bērnu kopskaits iestādēs

602 500 424 1268 1354 1165

No tiem bērni invalīdi

355 321 299 114 123 103

No kopējā skaita mācās skolā

162 238 215 1083 1056 921

Pēc iepriekš aplūkotajiem starptautiskajiem dokumentiem un vadlīnijām bērnu

ārpusģimenes aprūpē, bērniem līdz 3 gadu vecumam ir nepieciešams nodrošināt

ģimenisku vidi un nav pieļaujama viņu ievietošana iestādēs. Lai bērna attīstība noritētu

veiksmīgi, tad tikko dzimušiem un mazgadīgiem bērniem ir visvairāk un vitāli

nepieciešama ģimeniska vide un stabila piesaistes persona.

Tabula nr.4. Bērnu skaits sociālās aprūpes iestādēs sadalījumā pēc vecuma.45



2010. 2013. 2014. 2010. 2013. 2014.Bērnu kopskaits iestādēs 602 500 424 1268 1354 1165

0 - 3 g. 276 222 170 93 105 794 - 6 g. 47 34 25 146 165 1367 – 14 g. 191 153 128 605 654 54815 – 18 g. 88 91 101 424 430 40218 un vecāki - - - 137 76 81

Bērnu līdz 3 gadu vecuma grupas bērnu skaits pakāpeniski samazinās, bet

joprojām paliek bērni, kuri dzīvo valsts un pašvaldību iestādēs. Jau 2011.gada

7.novembra LR Tiesībsarga biroja konferencē, biroja vecākās juriskonsultes L. Grāveres

līdzziņojumā par bērna tiesībām Latvijā tika akcentēts, ka saskaņā ar

starptautiskajiem aktiem bērnu līdz 3 gadu vecumam ievietošana aprūpes iestādēs

ir uzskatāma par bērna tiesību pārkāpumu. Līdz ar to izvēloties ārpusģimenes

45 Turpat. Tabula nr. 5.7. Bērnu skaits sociālās aprūpes iestādēs pēc to vecuma, 72. lpp.

25


aprūpes formu, maziem bērniem ir jābūt nodrošinātai aprūpei ģimeniskā vidē. Tiesībsarga

birojs arī norādīja, ka valstī izveidotajā ārpusģimenes aprūpes sistēmā pastāv problēmas

ar ģimenes tipa aprūpes pakalpojumu pieejamību jaunāka vecuma bērniem, kā rezultātā

tiek pieļauts bērnu tiesību pārkāpums.46

Tabula nr.3 norāda, ka vislielākā vecuma grupa bērnu, kas atrodas formālā

ārpusģimenes aprūpes iestādē ir bērni vecumā no 7 – 14g., kopā 676 bērni. Kopumā visās

vecuma grupās bērnu skaits aprūpes iestādēs samazinās. Interesanta ir datu dinamika par

bērniem, kuri aprūpes iestādēs turpina uzturēties pēc 18 gadiem.

Tabula nr.4 atspoguļo bērnu ārpusģimenes aprūpē garīgo attīstību un somatiska

rakstura traucējumus, kas ir diagnosticēti. Diemžēl tik detalizēti dati nav pieejami par

bērniem audžuģimenēs, kā arī dati par bērnu veselību neietver bēru emocionālo stāvokli,

uzvedības problēmas, pārciestās vardarbības veidus u.c. problēmas, kas palīdzētu iegūt

plašāku priekšstatu par bērniem ārpusģimenes aprūpē. Pēc pieejamiem datiem tabulā nr.4

nedaudz vairāk par pusi bērniem tiek atzīti par garīgi veseliem. Tomēr 877 bērniem no

bērnu kopskaita gan valsts, gan pašvaldību sociālās aprūpes centros ir vai nu mācīšanās

iemaņu, garīgās attīstības vai citi traucējumi. Tātad, ja bērni ar kādu no šiem

traucējumiem vai jauktiem traucējumiem nokļūst audžuģimenēs, tad audžuģimenēm ir

jābūt nepieciešamām zināšanām, prasmēm un spējām aprūpēt bērnus.

46 Laila Grāvere. Līdzziņojums par bērna tiesībām Tiesībsarga konferencē 2011.gada 7.novembrī. Izdales materiāli. 2011.gads, 4.slaids.

26


Tabula nr. 5. Bērnu garīgā attīstība un somatiska rakstura traucējumi vai

slimības sociālās aprūpes iestādēs. 47



2010. 2013. 2014. 2010. 2013. 2014.Bērnu kopskaits iestādēs 602 500 424 1268 1354 1165Garīgi veseli 55 78 53 782 731 659Bērni ar mācīšanās iemaņu traucējumiem

125 51 29 110 149 164

Bērni ar garīgo atpalicību 354 299 268 250 244 185

Viegla pakāpe 7 19 13 179 163 134Vidēja pakāpe 22 39 28 68 72 49Smaga pakāpe 197 138 136 3 9 2Dziļa pakāpe 128 103 91 - - -Citi traucējumi 68 72 74 126 230 158Fiziskās attīstības traucējumi 270 254 203 27 60 62

Ar redzes traucējumiem 107 102 72 232 255 272

Ar dzirdes traucējumiem 23 27 25 10 12 11

Ar valodas traucējumiem 310 195 153 100 125 134

Ar cita somatiska rakstura traucējumiem

126 52 47 81 72 60

Sirds un asinsvadu saslimšanas 38 23 18 29 21 15

Tuberkulozes uzskaitē 16 9 8 89 65 55

Inficēti ar seks.transmisīvām saslimšanām

10 2 - 2 3 7

Inficēti ar AIDS 6 7 5 6 6 5

47 Turpat. Tabulas nr. 5.8. Bērnu garīgā attīstība sociālās aprūpes iestādēs un nr. 5.9. Bērnu sadalījums pēc somatiska rakstura traucējumiem vai slimībām sociālā aprūpes iestādēs, 72.-73.lpp.

27


Tabula nr.6. Audžuģimenēs nodoto bērnu skaits.48

2010. 2013. 2014.

Audžuģimenēs nodoto bērnu skaits gada beigās 884 1 262 1 224

No tiem nodoti gada laikā 403 386 318

48 Bērni Latvijā’ 2015. Nr.2015/13. Centrālā statistikas pārvalde. E-publikācijas, 2015., 78.lpp. http://www.csb.gov.lv/dati/e-publikacijas/berni-latvija-2015-34711.html

28

http://www.csb.gov.lv/dati/e-publikacijas/berni-latvija-2015-34711.html


5. STARPTAUTISKĀ PIEREDZE DAŽĀDU AUDŽUĢIMEŅU ĀRPUSĢIMENES

MODEĻU ATTĪSTĪBĀ.

BCN (Better Care Network)49 starptautiskās organizācijas ārpusģimenes aprūpes sistēmas

attīstībā veiktais pētījums par dažādiem ārpusģimenes aprūpes modeļiem Eiropā50

atspoguļo gan vienotās tendences, gan katras valsts unikālo pieeju un risinājumus. Pēc

pētījuma datiem tika izdalīti sekojoši ārpusģimenes aprūpes modeļi:

1) Radniecīgās audžuģimenes modelis (kinship foster care). Daudzas valstis kā

primāro aprūpes personu bērnam, kurš palicis bez vecāku gādības, meklē starp

radiniekiem. Tās ir audžuģimenes, kuru ģimenes locekļi ir kādā radniecībā ar

bērnu. Latvijā šīs audžuģimenes aprūpes modelis ir atpazīstams ar aizbildņa

statusu. Aizbildņi Latvija lielākoties ir bērna radinieki. Izņemot Franciju un

Itāliju, visās Eiropas valstīs ir sastopams un normatīvi noteikts šīs modelis. Tas ir

saprotams, jo visi starptautiskie bērnu tiesību dokumenti un cilvēka veselais

saprāts akcentē bērna palikšanu ģimenes sistēmā, ja tas nepasliktina viņa stāvokli.

Kinship vārda tulkojums ietver ne tikai radniecību, bet arī tuvību. Tātad otra

cilvēku grupa, kas var būt bērna aužuvecāki pēc šī modeļa var būt tuvi cilvēki,

cilvēki, kas bērnam ir pazīstami un, ar kuriem bērnam ir tuvas attiecības

(krustvecāki, ģimenes draugi, kaimiņi u.c.). Katra valsts nosaka specifisku

kritērijus un prasības pret radniecīgo audžuģimeni.

2) Tradicionālās audžuģimenes modelis (Tradicional foster care). Tradicionāla

audžuģimenes aprūpe, kas nodrošina bērna, kura psihiskā, fiziskā un sociālā

attīstībā nav nozīmīgu attīstības traucējumu kā citiem bērniem šajā vecumā.

Tradicionālais audžuģimeņu modelis ir pieejams Zviedrijā, Polijā, Ungārijā.

3) Specializētās audžuģimenes modelis (Specialised foster care). Sauktas arī par

atveseļojošām vai “terapeitiskajām” audžuģimenēm. Īpaši apmācīti audžuvecāki/

audžuģimene, kuri bērna aprūpē ikdienas darbā un mijiedarbībā ar bērnu izmanto

specifiskas terapeitiskās/atveseļojošās tehnikas un pieejas. Modelis tiek izmantots

Francijā, Ungārijā, Slovēnijā, Austrijā un Serbijā. Lielākoties šis modelis tiek

49 BCN http://www.bettercarenetwork.org/ 50 Laklija M. Foster Care Modell in Europe. http://www.bettercarenetwork.nl/dl-17382-1-37371/download/pleegzorgmodellen_in_europa.pdf

29

http://www.bettercarenetwork.nl/dl-17382-1-37371/download/pleegzorgmodellen_in_europa.pdf

http://www.bettercarenetwork.org/


izmantots bērniem ar garīgās attīstības, uzvedības un psiholoģiskām problēmām,

kā arī bērniem ar fiziskās attīstības grūtībām.

4) Profesionālo audžuģimeņu modelis (Professional foster care). Profesionālās

audžuģimenes attīstās kā neatkarīga profesija, profesionālā aktivitāte. Šajā modelī

audžuģimenēm ir nepieciešama noteikta kvalifikācija un apmācības. Audžuvecāki

ir palīdzošās jomas profesionāļi, kuri specializējas ārpusģimenes aprūpes jomā

(sociālie darbinieki, sociālie pedagogi, psihologi, logopēdi, dakteri u.c.). Somijā,

Nīderlandē, Austrijā, Skotijā, Francijā u.c. Eiropas valstīs ir attīstīts šis

audžuģimeņu darbības modelis.

5) Krīžu audžuģimeņu modelis (Crisis foster care). Audžuģimeņu uzdevums ir būt

gatavām uzņemt bērnus krīzes situācijās, līdz krīzes beigām, bērna atgriešanos

ģimenē vai citiem aprūpes risinājumiem. Zviedrijā šīs ģimenes sauc par ārkārtas

ģimenēm (emergency family). Šīs audžuģimenes ir gatavas 24h uzņemt bērnu. Tas

nozīmē noteiktas prasības ģimenei – nav laika ilgi sagatavoties bērna uzņemšanai;

ģimenei un videi ir jābūt vienmēr gatavai uzņemt bērnu krīzē; nedrīkst nekur tālu

izbraukt; jāprot rīkoties un uzvesties krīžu situācijās u.c. nosacījumi. Gandrīz

visās Eiropas valstīs, kurās ir ilggadīga pieredze ārpusģimenes aprūpes

organizēšanā ģimenēs ir pieejamas krīžu audžuģimenes.

6) Atelpas audžuģimeņu modelis (Respite foster care). Audžuģimeņu modelis, kas

parasti tiek izmantots īstermiņā (nedēļa, pusotra nedēļa). Lielākoties tās tiek

izmantotas priekš bērniem ar garīgās un/vai fiziskās uzvedības traucējumiem

priekš specializētajām audžuģimenēm, kā arī priekš bioloģiskās ģimenes

vecākiem. Skotijā, Slovēnijā un Serbijā ir šis modelis.

7) Atgriešanās atpakaļ ģimenēs audžuģimeņu modelis (Back-uo families).

Audžuģimenes nodrošina sociālo atbalstu (informatīvu, emocionālu,

instrumentālu) bērna bioloģiskajai ģimenei grūtībās un uztur bērna kontaktu ar

ģimeni. Modelis visbiežāk tiek piemērots periodā, kad tiek lemts par vecāku

aizgādības tiesībām, tiek izvērtēta ģimenes situācija. Šis modelis ir izstrādāts un

darbojas Zviedrijā.

8) Privātās audž

30


9) uģimenes (Privat foster care). Viens no Skotijas audžuģimeņu modeļiem. Veids

kā bioloģiskie vecāki tiek iesaistīti piemērotas audžuģimenes bērnam meklēšanā

neatkarīgi no labklājības institūcijām.

31


6. PĒTĪJUMA REZULTĀTU APKOPOJUMS

6.1. Fokusgrupās iegūto datu analīze un apkopojums

Kā viena no pētījuma metodēm tika izvēlēta fokusgrupas intervija. Fokusgrupas

parasti tiek izvēlētas ar mērķi – iegūt projekta pētījumam specifisku informāciju no

pareizi identificētām personām, kas šajā gadījumā ir audžuģimenes. Fokusgrupā

iesaistītās personas (audžuģimenes) bija kompetentas sniegt vēlamo informāciju un

pārstāvēja pētījuma mērķa grupas intereses.

Fokusgrupas darbības uzsākšanā īpaši svarīga bija sagatavošanās fāze. Pirmkārt,

dalībnieku rekrutēšana un intervēšanas vadlīniju modelēšana kā pētnieciskā instrumenta

konstrukcija, kā arī formulētajai problēmai atbilstoši izveidoti jautājumi. Otrkārt,

jautājuma formulēšana tika balstīta uz 2 principiem: 1) tie bija veidoti sākot ar

vispārējiem un pārejot specifiskos jautājumos; 2) jautājumi netika izkārtoti atkarībā no to

nozīmīguma saistībā ar projekta pētījuma mērķi. Lielākais foskugrupas ieguvums parasti

ir tas, ka izdodas nodrošināt atklātu un saturiski kompetentu atgriezenisko saiti, jo grupā

iesaistītie dalībnieki ir ieinteresēti audžuģimeņu tālākā pilnveidē, noskaidrojot to iespējas

izglītoties noteiktā specializācijā un gala rezultātā – kļūt par specializētām

audžuģimenēm.

Fokusgrupas dalībnieki jau iepriekš tika informēti par konfidencialitātes

nosacījumiem un ieraksta veikšanu diktofonā, un sniedza savu mutisku piekrišanu.

Kopumā notika 5 fokusgrupas, kas nosacīti apzīmētas ar A, B, C, D un E.

Dalībnieku vārdi tiek minēti kā kodēti pašā transkripcijā.

Fokusa grupas dalībnieki ir audžuģimenes no 4 reģioniem un no Rīgas papildinoši

viena grupa krievu valodā. Dalībnieku skaits vienā grupā maksimums 10 dalībnieki

(iespējamas variācijas).

32


Grupu atlasei tika noteikti sekojoši kritēriji:

Apmeklē audžuģimeņu atbalsta pasākumus – pašpalīdzības un atbalsta grupas,

seminārus, konferences un tālākās apmācības kursos.

Brīvprātīga vēlme piedalīties.

Ir atgriezuši bērnus bioloģiskajā ģimenē.

Sadarbojas ar bioloģiskajiem vecākiem.

Sadarbojas ar skolu, bāriņtiesu, sociālo dienestu un citām institūcijām.

Audžuģimenē ir bijuši vairāki audžubērni (piemēram, vecāki ar garīgās attīstības

vai funkcionāliem traucējumiem, bērna vecāki cietumā, dažādi vecumposmi,

veselības problēmas u.c.)

Fokusgrupas mērķis – iegūt specifisku papildus informāciju no audžuģimenēm

par izvirzītajiem pētījuma uzdevumiem.

Fokusgrupā iesaistītās personas bija kompetentas sniegt vēlamo informāciju un

pārstāvēja pētījuma tiešās mērķa grupas intereses.

Fokusgrupas diskusijas uzdevumi:

1. Identificēt būtiskākās problēmas audžuģimeņu darbībā saistībā ar bērnu vajadzību

nodrošināšanu, aprūpi un audzināšanu.

2. Noskaidrot audžuģimeņu viedokli un gatavību par iespējām specializēties.

3. Noskaidrot audžuģimeņu viedokli par audžuģimeņu sistēmas attīstību.

Diskusijas plāns

Ievads (3 – 5 minūtes)

Dalībnieki tika iepazīstināti ar projekta teorētisko pamatu un pētījuma mērķi.

Katrs grupas dalībnieki sniedz īsu informāciju par sevi.

Informēšana par ieraksta nepieciešamību un konfidencialitātes garantēšana, ja

grupas dalībnieki to pieprasa. Diskusijas dalībnieki piekrita ierakstīt savus vārdus.

33


Diskusijas saturu veidoja 10 jautājumi, kas rakstveidā tika izsniegti katram grupas

dalībniekam.

Jautājumu formulējums:

1. Kā Jūs jūtaties audžuģimenes statusā? Ja iespējams, pamatojiet.

2. Kādus pozitīvos faktorus Jūs saskatāt esošajā audžuģimeņu darbībā?

3. Kādus negatīvos faktorus Jūs saskatāt esošajā audžuģimeņu darbībā?

4. Vai vienmēr jūtaties drošs/droša, ka rīkojaties saskaņā ar bērna vajadzībām un

interesēm un esat gādīgs un atbalstošs audžuvecāks

5. Lūdzu, raksturojiet Jūsuprāt būtiskākās problēmas audžubērnu audzināšanā,

vadoties no savas pieredzes?

6. Kas būtu jādara valstiskā līmenī, lai audžuģimenes justos vairāk atbalstītas?

7. Vai Jums ir vēlme padziļināt savas zināšanas un prasmes konkrētā specializācijā

kā audžuvecākam? Vienalga kāda ir atbilde, lūdzu, pamatojiet – kāpēc.

8. Kādas iespējamās audžuģimenes specializācijas, Jūsuprāt, būtu nepieciešamas?

9. Kādas zināšanas un prasmes Jums pietrūkst pašreiz kā esošajam audžuvecākam?

10. Kāds pēc Jūsu domām, varētu būt sadarbības, atbalsta, finansējuma un

uzraudzības modelis specializētā a/ģimene un atbildīgā organizācija (Aģentūra,

pašvaldība, valsts)

Fokusa grupas A analīze

Pamatdati.

Mērķa grupa: audžuģimenes Rīgā un tās apkārtnē

Lauka darba laiks: 05. 05. 2016.

Norises vieta: Rīga, Klostera iela 5

Diskusijas norises ilgums: 2 stundas

Grupas diskusijas valoda: latviešu

34


Izlases metode: tika apzinātas pēc iespējas visas audžu ģimenes, kas darbojas Rīgā un

tuvākajā apkārtnē; kopskaitā 11 dalībnieki.

Kā jūs jūtaties audžuģimenes statusā? Ja iespējams, pamatojiet savu

viedokli!

Visi respondenti uzsver, ka pārsvarā jūtas labi, droši, fantastiski (1), enerģiski (1)

jo ir laba sajūta, ka var kādam palīdzēt un ir vēlme turpināt darīt šo darbu (2). Pārsvarā

visi respondenti atzina, ka ir prieks un gandarījums par paveikto. Ir labi redzēt kā bērni

pierod pie pārmaiņām un paši mainās. Bērni neļauj novecot, ir jādarbojas līdzi.

Trīs respondenti uzskata, ka tie ir viņu pašu bērni, nekādas atšķirības netiek

uzliktas: “…Tie ir mani bērni – neuztveru viņus kā audžubērnus.”

Tomēr tiek akcentēta arī sākotnējā attieksme no apkārtējo puses, kas ne vienmēr

bijusi pozitīva un dažreiz pat attieksme bijusi ļoti redzama. Dažreiz tika izteiktas pat

dažādas replikas: “….nu ja, nauda jau jāpelna…”.

Arī Bāriņtiesas pārbaude/kontrole tiek akcentēta kā sākotnēji negatīva pieredze.

Kādus pozitīvos faktorus jūs saskatāt esošajā audžuģimeņu darbībā?

Pārsvarā visi fokusējās uz tiem pozitīvajiem momentiem, kurus audžubērni var

iegūt ģimeniskā vidē.

Vairākkārt tika minēti tādi faktori kā:

1) iespēja attīstīties un augt ģimeniskā vidē;

2) ģimene ir kā paraugs/ģimenes modelis uz ko tiekties, “….. ja bērnam neparāda

ģimenes modeli, viņam nav ar ko salīdzināt, viņš zina tikai nepareizo modeli..”;

3) iespēja kļūt patstāvīgam un mācīties būt atbildīgam.

2 respondenti uzsvēra, ka bērniem ģimeniskā vidē tiek parādītā darba nozīme un

vērtība, bet 1 respondents atzina, ka ģimenē esot bērns saprot, ka :”….ir kāds, kas par

viņu iestājas..”. Tātad, bērnam tiek attīstīta drošības sajūta. Arī pienākuma apziņas

ieaudzināšana tika uzsvērta kā ļoti svarīgs un būtisks faktors audžuģimeņu darbībā.

35


Audžuģimenē ir iespēja mācīties dalīties vienam ar otru (2): “..Vienam puisītim

bija jubileja, tika atnestas konfektes. Meitene staigāja, dalīja, lai gan gribēja pati. Zināja,

ka visiem vajag. Gribēja sev vēl, bet neņēma, man pilnīgi nāca raudiens. Visiem dalīja, jo

tā jābūt. Visiem atstāja. To var iemācīties tikai ģimenē.”

Turpmāk respondenti dod dažādus skatījumus uz audžuģimenes pozitīvo faktoru

uzskaitījumu:

Apgūst pašapziņu (2) un svarīgi ir teikt labu vārdu un uzslavēt par labi padarītu

darbu.

Iemācās noteiktas dzimuma lomas (1).

Bērni kļūst mierīgāki (1).

Kādus negatīvos faktorus jūs saskatāt esošajā audžuģimeņu darbībā?

Lielākā daļa grupas dalībnieku uzsvēra šādus negatīvos aspektus:

trūkst stabilitātes un drošības sajūtas (5): “…slikti, ka no bāriņtiesas puses nav

atbalsta, tev neuzticas. Sākumā tas bija graujoši. Es biju viena pati audžuģimene,

man nebija atbalsta grupas...”

ģimenes ir ļoti atkarīgas no bāriņtiesas lēmumiem (4),

trūkst atbalsta (5): “…trūkst atbalsta. Negatīvi raugās uz audžuģimenēm.”; “..tad,

kad man bija grūtības ar meiteni pusaudzi, es tiešām netiku galā un jutos ļoti

slikti, zvanīju uz bāriņtiesu un teicu, ka man nepieciešama kāda atbalsta grupa,

taču man atbildēja, lai meklējot pati…”

ir nestabilitāte attiecībā uz adopciju, kad visu laiku liek gaidīt (2),

dokumenti ir sarežģīti, sadarbojoties ar bāriņtiesu: “ Esam ļoti atkarīgi no

bāriņtiesas, vai tā dos, vai nedos atļauju izbraukt/ceļojumiem..”. Un vēl piemērs:

“Slikti, ka atļauju izsniedz tikai uz mēnesi. Man bija Horvātijas brauciens, par

laimi, to nokārtoju. Ieraudzīju sludinājumā ļoti izdevīgu iespēju. Labi, ka viena

inspektore atļauju izsniedz uz gadu, tad varam arī uz Lietuvu aizbraukt. Kāpēc ik

reizi apgrūtināt bāriņtiesu? Varbūt, ja man tik ilgi bērni ir uzticēti – audžu

mamma esmu kopš 2001. gada – tad jau bāriņtiesa zina, kāda es esmu, zina, ka

var man uzticēt bērnus. Es viņus atvedīšu atpakaļ, nekur bērni nepazudīs.”

36


Izskanēja 1 viedoklis par to, ka bērniem grūti likt pildīt mājas darbus, jo īsti nav

nosacīts, kas tad ir mājas darbs: “Lai bērnu pilnvērtīgi audzinātu, viņam nepieciešams dot

kādus pienākumus, bet te parādās arī negatīvā puse: bērnam, piemēram, uzdotu mazgāt

traukus vai apkopt kādu augu, bet ……Juridiski nevaru bērnam likt “strādāt.”

Visi grupas dalībnieki lielāko problēmu saskata jautājumā par sociālajām

garantijām (11).

Turpmāk uzskaitīti dažādi respondentu sniegtie viedokļi šajā jautājumā:

1 respondents izteica bažas, ka a/ģ tiek doti tie bērni, ar kuriem parasti netiek galā

bērnu namā. Tika izteikts priekšlikums iet uz bērnu namu un izskatīt dokumentus,

lai pati ģimene varētu izvēlēties sev bērnu (1).

Netiek sniegta pilnīga informācija par bērnu veselības stāvokli/medicīniskie dati

(2).

Audžuģimenes statuss netiek iekļautas darba stāžā, līdz ar to pensija netiek pelnīta

(1).

Slimības lapas kā tādas neeksistē (1).

Bioloģisko vecāku visatļautība (3): “…..Viņi var sūdzēties, kam vien vēlas.

Uzskatīs, ka viņam ir taisnība. Vecāks sūdzas, bet bērns tikmēr atrodas nenoteiktā

statusā, lai gan varētu dzīvē virzīties uz priekšu. Vajadzētu kādā brīdī pieņemt

lēmumu – piemēram, “viss, bērns tiek atņemts”.

Runājot par negatīvajiem aspektiem audžuģimenes darbībā, grupas

dalībnieki pievēršas sistēmas problēmām (piemēram, nevis bērna audzināšanas

grūtībām) – viedokļa neuzklausīšana, birokrātija, neuzticēšanās, informācijas

trūkums, pastiprināta kontrole un atbalsta trūkums, negatīva un augstprātīga

attieksme pret audžuģimenēm, kā arī materiālā atbalsta trūkums, īpaši, ja

audžuģimenē ir bērns ar veselības problēmām.

Vai vienmēr jūtaties droši, pārliecināti, ka rīkojaties saskaņā ar bērna vajadzībām un interesēm, un esat gādīgs, atbalstošs audžuvecāks?

2 respondenti nebija pārliecināti vai vispār var atbildēt uz šo jautājumu un 1 respondents

atbildēja, ka tas ir atkarīgs no situācijas un tā, kas ir izdarīts.

37


Kopumā var spriest, ka šis jautājums grupai sagādājis grūtības, jo dalībnieki ir pārgāja uz

diskusiju par to, kas ir pareiza un nepareiza rīcība. No uzdotā jautājuma netiek paņemta

galvenā doma par bērna vajadzību un interešu nodrošināšanu. Tiek diskutēts par bērnu

aizstāvēšanu, rāšanu vai piedošanu un to kāda katram ir pieeja bērnu audzināšanā.

Uzskatāmībai daži atbilžu varianti:

“Nedomāju, ka būtu kāds, kurš speciāli darītu tā, lai bērnam ieriebtu vai būtu sliktāk.”

“Katram ir savs viedoklis, domas un rīcība.”

“Protams, arī audžuģimenes ir dažādas, taču domāju, ka ir ļoti mazs procents to, kuri

rīkojas nepareizi.”

“Mēs vienmēr cenšamies visu izrunāt.”

Tikai 1 respondents atbildēja uz jautājumu apstiprinoši: “..Juridiski droši nejūtamies, bet

morāli esam droši par to, ko mēs darām. Lai vai kā, simtprocentīgi pareizi visu vienmēr

tik un tā izdarīt nav iespējams.”

Šīs grupas grūtības atbildēt uz šo jautājumu liecina, ka audžuģimenes nejūtas droši un

pārliecināti, ka rīkojās atbilstoši bērna vajadzībām un interesēm, jo nav vienotas

izpratnes par to.

Lūdzu raksturojiet būtiskākās problēmas audžubērnu audzināšanā, vadoties pēc savas pieredzes!

Grupa nosauca sekojošas problēmas:

Problēma iemācīt elementāras sadzīves lietas (5). Melošana kā problēma (2). Tēlošana… (2). Čurāšana gultā (2). Smēķēšana (3): “...Bija tā, ka aizgājām uz cirku ar četriem vienas ģimenes

bērniem – izrādījās, ka viņiem kabatā līdzi ir mīkstie penāļi, tādi kā maciņi. Kamēr no Rīgas tikām līdz mājām, izrādījās, katrs jau ir savācis benčikus. Pīpēšana ir liela problēma.”

Neviens īsti neizprot šos bērnus un nezin, kādi viņi ir (2): “…Kurš zina par šiem bērniem? Portālā “Delfi” tiek publicēti raksti, bet kurš tos lasa? Pašas audžuģimenes, kuras zina, ka tur ir šie raksti. Redzu to pēc komentāriem pie rakstiem, to praktiski nav. Tas nozīmē, ka neviens par to nerunā. Šie raksti nav

38


pirmajās lapās; pirmajās lapās publicētas kaut kādas muļķības – par traku sievieti trolejbusā un tamlīdzīgi. Vai kriminālziņas. Tas visu laiku ir centrā. Bet kāpēc centrā nav raksti par audžuģimenēm?”

Problēmas skolā, parasti ar uzvedību (2).

Tika izteikts priekšlikums, reizi gadā rīkot tikšanās ar pirmsskolas un skolu skolotājiem ar speciālistiem, lai pastāstītu par šiem bērniem.

Kas būtu jādara valstiskā līmenī, lai audžuģimenes justos vairāk atbalstītas?

Grupas dalībnieki izteica dažādus viedokļus par to, kas/kāds atbalsts būtu nepieciešams ģimenēm ne tikai valstiskā līmenī:

Vajadzīgs atbalsts no iestāžu puses, stabils juridiskais statuss, sakārtot darba stāža jautājumu, sakārtot sociālās garantijas, morālais atbalsts, pieejamākas atbalsta grupas (2), finansiālais atbalsts nav pietiekams (6), jābūt pilnīgai medicīniskai informācijai, svarīgi sakārtot šo bērnu medicīnisko aprūpi valsts līmenī (izmeklēšanas,

speciālistu vizītes, rehabilitācijas iespējas),

Grupas dalībnieku ieteikums, ka uztura naudai vajadzētu būt vienādai nevis atkarīgai no pašvaldības iespējam. Par katru nākamo pieņemto bērnu atlīdzība jāpalielina.

Vai jums ir vēlme padziļināt savas zināšanas un prasmes konkrētā specializācijā – kā audžuģimenēm? Ja ir, tad pamatojiet, kāpēc?

Jautājums radīja neskaidrību respondentu vidū. Daži grupas dalībnieki pauda viedokli, ka labāk ir plašas un visaptverošas zināšanas nevis šauras, jo tas dod lielāku iespēju vecākiem, kad jaunais bērns ienāk ģimenē, bet visi grupas dalībnieki piekrīt, ka apmācības vajag.

Kopumā specializācijas ideja tiek akceptēta un grupa sniedz šādas atbildes:

Bērni ar īpašām vajadzībām, kā piemēram, Dauna sindroma specializācija (1): “…Domāju, ka specializācija noteikti vajadzīga attiecībā uz bērniem ar īpašām vajadzībām – tādiem, kam ir Dauna sindroms vai kustību traucējumi. Noteikti nepieciešama specializācija, ja audžuģimene ir gatava to uzņemties! Tad nepieciešamas speciālās apmācības.”

Specializācija ģimenēm, kas strādā ar bērniem līdz 3 gadu vecumam (1), Redzes un dzirdes invalīdiem, Specializācija darbam bērniem ar uzvedības traucējumiem, Garīga rakstura traucējumi.

39


Kādas zināšanas un prasmes jums šobrīd trūkst kā esošajiem audžuvecākiem?

Grupas dalībnieki pilnībā novirzījās no atbilžu sniegšanas šajā jautājumā. Tika runāts par to, cik svarīgi ir mācīties un kā palīdzēt bērnam ar mācībām skolā, bet kas tieši pietrūkst pašiem audžu vecākiem, atbildēts netika. Tikai 2 atbilžu varianti ir saskatāmi šajā jautājumā – psiholoģijas un juridiskās zināšanas.

Pēc novērojumiem grupas darbībā, interpretēt dalībnieku novirzīšanos no tēmas un izvairīšanos runāt konkrēti par iztrūkstošām zināšanām var gan kā paaugstinātu trauksmi tikt vērtētām, gan kā audžu mammu lielo uzsvaru uz praktisko darbu un grūtībām novērtēt teorētisko zināšanu, apmācību nozīmi un nepieciešamību audžuģimenes darbībā.

Kāds, Jūsuprāt, varētu būt sadarbības, atbalsta, finansējuma un uzraudzības modelis specializētajā audžuģimenē? Un kas varētu būt atbildīgā organizācija? Aģentūra, valsts, pašvaldība?

Audžuģimenes minēja vairākus priekšlikumus. Būtu jādarbojas dažādām institūcijām(1) un jāsakārto bērnu ievietošanas

jautājums audžuģimenē. Visam jābūt vienas rokās (1). Ar šo tika domāts, ka šobrīd ir pārlieku daudz

atbildīgās institūcijas, kuras kontrolē, ievāc un izvērtē informāciju par bērnu un pārlieku daudzas institūcijas, kurām ir jāatskaitās.

Varētu būt Aģentūra, kas sadarbojas ar Bāriņtiesu (2): “….būtu nepieciešams mazināt kontrolēšanu. Tā visa ir par daudz. Inspekcija lai kontrolē bāriņtiesu, lai liek mieru mums!”

Pēc sniegtajām atbildēm, var secināt, ka dalībnieki pašreizējā modelī izjūt kontroli. Konkrētības trūkums atbildēs lielā mērā liecina par dalībnieku grūtībām identificēt daudzo iesaistīto institūciju lomu un funkcijas kā noderīgas audžuģimeņu darbības uzlabošanā.

Fokusa grupas B analīze

Mērķa grupa: audžu ģimenes Vidzemes reģionāLauka darba laiks: 05. 06. 2016. Norises vieta: SmilteneDiskusijas norises ilgums: 2 stundas 30 minūtesGrupas diskusijas valoda: latviešuIzlases metode: tika apzinātas pēc iespējas visas audžu ģimenes, kas darbojas Vidzemes reģionā; kopskaitā 9 dalībnieki.

Kā jūs jūtaties audžuģimenes statusā? Ja iespējams, pamatojiet!

40


Pārsvarā respondenti jūtas labi kā audžu vecāki, jo dara darbu kas patīk. Tomēr vairums respondentu izteica neapmierinātību ar bāriņtiesu darbu un nevērīgo attieksmi no speciālistu puses.

Jūtas labi, taču slikti sistēmas dēļ, pārāk liela kontrole un bāriņtiesa nesniedz nepieciešamo informāciju (5).

Kopumā jūtas labi, bet neapmierina samaksas sistēma (1). Jūtas labi, bet ir neizpratne no iestāžu puses un arī skolotāji nesaprot, kādi ir

audžubērni. Jūtas stabili, normāli (2).

Viens grupas dalībnieks atzina, ka jūtas apmierināts ar bāriņtiesu darbu, kaut arī citi sūdzas par to: “….Esmu apmierināta arī ar bāriņtiesām. Neesmu izjutusi pārmērīgu kontroli, lai gan citi cilvēki sūdzas. Bet arī tas viss piederas pie lietas: mēs kā audžuģimene darām savu darbu, bāriņtiesa – savu.”


Pozitīvie momenti ir vairāk nekā negatīvie un vissvarīgākais ir tas, ka var redzēt kā bērni mainās, aug un attīstās. To uzsver gandrīz visi grupas dalībnieki (9). Notiek izaugsme: “…Gandarījumu sniedz tas, ka mēs varam mainīt šo bērnu likteņus. Mēs varam viņus pavirzīt uz augšu. Ja tas notiek, ja notiek abpusēja mīlestības došana un ņemšana, tad tas mūs visus šajā darbā “satur” – neraugoties uz visu pārējo.”

Kādus negatīvos faktorus jūs saskatāt esošajā audžuģimeņu darbībā? Par bāriņtiesām jau šis tas tika teikts. Varbūt varat nosaukt vēl citus aspektus?

Kā būtiskākās problēmas tika minētas šādas: nesaprašanās ar skolu, neapmierina bāriņtiesu apslēptā darbība (bērnu anketēšana bez audžuģimenes

informēšanas): “…Tagad pat sūta bērniem uz skolu anketas, kas jāpilda – par to, kā viņi jūtas audžuģimenē! Ja no malas bāriņtiesa redz, ka kaut kas ir slikti, tad vajadzētu normāli, aci pret aci, runāt ar audžuvecākiem, atklāti izrunāt. Nav pareizi bērniem mācīt, ka viņiem audžuvecāki it kā ir “jānodod”. Svarīgi, kādā brīdī šo anketu bērnam iedod – varbūt viņš to saņem dienā, kad no rīta sastrīdējies ar audžuvecākiem par to, ka ir noskuvis uzacis, ka es, audžumamma, esmu aizrādījusi, ka 15 gadu vecumā tā nevajag darīt…”

problēmas sadarbībā ar bioloģisko ģimeni, piemēram, alkoholiķu ģimene, mātes ar garīga rakstura traucējumiem (4),

41


nākotnes vīzija kā problēma: “…Turklāt liela daļa audžubērnu ir pārauguši savā skolas vecumā – vai nu vienā klasē sēdējuši uz otru gadu, vai nav laicīgi palaisti skolā. Tāpēc ir tā, ka pamatizglītību viņi iegūst 17, 18 gados. Kas būs tālāk, kad viņi beigs pamatskolu? It kā viņi varētu palikta audžuģimenēs, mācīties vidusskolā. Bet kā tas nokārtosies valstiskā līmenī?”

nav finansiālā atbalsta,


Visi grupas dalībnieki (9) atzina, ka jūtas droši un pārliecināti kā audžuvecāki un attiecīgajā brīdī rīkojas bērna interesēs.

Ne tik droši un pārliecināti jūtas tad, ja bērnam ir kādas veselības problēmas: “…Vienīgi veselības ziņā neesmu tik droša: tad, kad ģimenē ir mazie, reizēm jādomā – “Vest viņu uz slimnīcu vai nevest!?” Aizvedīšu uz slimnīcu, tur viņam dos daudz antibiotiku. Neaizvedīšu – ja kaut kas notiks, es būšu vainīga. Mazo veselības jautājums ir tiešām sarežģīts. Mazs bērns jau īsti arī nevar pateikt, kas viņam kaiš. Lielie vismaz pasaka.”

Lūdzu raksturojiet būtiskākās problēmas audžubērnu audzināšanā, vadoties

pēc savas pieredzes!

Grupas dalībnieki vairāk stāstīja savus piemērus, no kuriem varēja secināt par šādām audzināšanas problēmām:

Bērni ar hiperaktivitātes sindromu ( 1). Melošana un zagšana kā netikums, ko grūti izskaust (4).


Arī šis jautājums izraisīja dažādus ieteikumus, kas attiecās ne tikai uz atbalsta nepieciešamību valstiskā līmenī:

Jāstrādā ar bioloģiskajiem vecākiem. Jāsakārto finansiālais jautājums. Jāuzlabo veselības aprūpes iespējas: “…Pie mums skolā, piemēram, reizi gadā

atbrauc buss – un tad visiem bērniem par brīvu salabo zobus. Mūsu skolā ir 35 audžubērni. Vēl mums pie projekta ietvaros izbraukumā ieradās acu ārsts ar visu aparatūru. Pārbaudīja redzi, izrakstīja brilles tiem, kuriem vajadzēja. Skolai arī ir jāiesaistās.”

Jāoptimizē sadarbība ar SOS ciematu: “…Arī mūsu skolā mācās bērni no SOS ciemata. Triju gadu laikā nevienu SOS mammu neesmu redzējusi. Nav bijusi

42


nevienā pasākumā, nevienā sapulcē. Bērns ir mežonis, kurš trīs gadus terorizē visus citus.”

Izskanēja ieteikums, izveidot bez rindas sistēmu tiem audžubērniem, kam ir veselības problēmas un viņi nav apmeklējuši vajadzīgos speciālistus.

Vai jums ir vēlme padziļināt savas zināšanas un prasmes konkrētā

specializācijā – kā audžuvecākiem? Kāpēc?

Grupa atzīst, ka specializācijas gadījumā būtu vajadzīgs apgūt daudz zināšanas.Grupas diskusiju analīze atklāja, ka dalībnieki novirzās no jautājuma būtības par

to vai ir gatavi uzņemties kādu specializāciju, bet vairāk runā par problēmām, kas būtu vai nebūtu jādara, katrs stāsta savu pieredzi ar vienu vai diviem bērniem. Lai arī grupas vadītājs vairākkārtīgi centās dalībniekus uzvedināt atpakaļ pie jautājuma, diemžēl tas nav izdevies. Ir grūti secināt, kāda tad ir respondentu izpratne par šo jautājumu un līdz ar to – attieksme. No kopēja diskusiju konteksta var spriest, ka dalībnieki vēlētos apgūt sekojošas specializētās audžuģimenes:

Bērnu veselība un slimības. Ar atkarīgiem bērniem. Specializācija darbā ar zīdaiņiem (2). Profesionāla audžuģimene, kas uzņem 5-6 vienas ģimenes bērnus (1).

Kādas zināšanas un prasmes jums trūkst šobrīd kā esošajiem

audžuvecākiem?

Grupa izvirza viedokli, ka viņiem jau ir ļoti plašas zināšanas par dažādiem

jautājumiem, piemēram, juridiskās un psiholoģiskās. Noteikti būtu nepieciešamas

padziļinātas zināšanas ģimenēm, kurās ir bērni ar speciālām vajadzībām (2).

1 respondents atzina, ka jābūt zināšanām kā pašam atpūsties un neizdegt.

Kāds, jūsuprāt, varētu būt sadarbības, atbalsta, finansējuma un uzraudzības

modelis specializētajā audžuģimenē? Un kas varētu būt atbildīgā organizācija?

Aģentūra, valsts, pašvaldība? Kāds varētu būt darbības modelis nākotnē?

Respondentu atbildes ir sekojošas:

Viena bāriņtiesa uzraudzības funkcijai.

Nevar slēgt līgumus ar vairākām pašvaldībām.

Fokusa grupas C analīze

43


Mērķa grupa: audžu ģimenes Kurzemes reģionāLauka darba laiks: 06. 05. 2016. Norises vieta: SaldusDiskusijas norises ilgums: 2 stundas 30 minūtesGrupas diskusijas valoda: latviešuIzlases metode: tika apzinātas pēc iespējas visas audžu ģimenes, kas darbojas Kurzemes reģionā; kopskaitā 7 dalībnieki.

Kā jūs jūtaties audžuģimenes statusā? Ja iespējams, pamatojiet savu viedokli!

Visi respondenti atzīst, ka jūtas labi (7) – patīk tas, ko dara, var veidot savu darba laiku, tā ir sirdslieta, patīk palīdzēt bērniem, kam tas ir vajadzīgs: “…Kā audžuģimene, kopā ar sievu – jūtos labi. Tā ir mūsu sirdslieta, mēs ar prieku palīdzam bērniem – vēl jo vairāk priecē rezultāts, tas, ka bērnu dzīves izmainās. Bērniem tiek dota iespēja, viņi tiek izrauti no nelaimju loka, dodot iespēju dzīvē kaut ko sasniegt. Un viņi arī sasniedz.”


Respondenti nosauc vairākus pozitīvos faktorus, kas pārsvarā saistās ar viņu pašu gandarījumu un prieku emocionālajā un jūtu sfērā: labi padarīts darbs, bērni izaug un pasaka paldies, atceras jubilejās. Kopumā tika sniegti sekojoši pozitīvi vērtējumi:

Bērnu izaugsme (7). Iespējas mācīt patstāvīgi dzīvot un iegūt izglītību (3).

44


Kādus negatīvos faktorus jūs saskatāt esošajā audžuģimeņu darbībā?

Jautājums izraisījis aktīvu diskusiju dalībnieku vidū un tās gaitā, ir lielas novirzes no uzdotā jautājuma. Var secināt, ka daudz kas ir sasāpējis un jautājumi nav risināti ilgu laiku un šī ir iespēja izrunāt visu, kas sakrājies.

Analizējot diskusiju, var nosaukt šādus dalībnieku izvirzītos negatīvos faktorus: Nereti negatīva sabiedrības attieksme (3). Cilvēkiem trūkst info par audžuvecākiem un viņu darbu (2). Finansējums ir ļoti niecīgs, nedrīkst būt viena un tā pati samaksa, neraugoties uz

to kāds ir audžubērnu skaits ģimenē (5). Bāriņtiesu darbs varētu būt labāks (2). Skolā un bērnu dārzos audžu bērni netiek izprasti, skolotāji nav spējīgi palīdzēt

audžuģimenei (2). Sociālais dienests maz strādā ar bioloģiskajām ģimenēm (1). Zināšanu trūkums dažādās situācijās (1).


1 respondents atbildēja kategoriski nē, jo situācijas ir ļoti dažādas.Visi respondenti atzīmēja, ka ir tikai cilvēki un arī var dusmoties, būt sliktā garastāvoklī, bet vienmēr otrs ir jāciena: “…Ģimenē ar bērniem mēģinām saprast, izrunāt, ka mēs visi esam tikai cilvēki, ka mums var būt dažādi garastāvokļi, bet ar savu uzvedību mēs nedrīkstam apvainot viens otru. Ja tā gadās, tad ir jāprot atvainoties un paskaidrot savu rīcību.”

Kopumā tika sniegtas sekojošas atbildes: Ne visai droši (2). Esmu labs audžuvecāks (1). Darām visu pēc labākās sirdsapziņas (3). Bērna intereses īsti nodrošināt nevar, jo nav kur bērnu aizvest darboties (2). Nejūtas droši, bet cenšas visu darīt labi (1)


Kā svarīgākās problēmas tika nosauktas: Bioloģiskās ģimenes iejaukšanās, kas negatīvi ietekmē bērnu (2): “….Lielai daļai

bioloģisko vecāku nevajadzētu ļaut tikties ar bērniem. Jo īpaši, ja šajā ģimenē ir bijusi vardarbība…”

45


Saskarsmes tiesības ir pārspīlētas (1): “…Arī man nepatīk šīs tikšanās. Nepatīk, ka bioloģiskie vecāki sasola bērniem dažādas lietas, noskaņo pret audžuģimeni: “Tev nav jānes malka! Ko tad šie tur dara mājās? Viņiem par to maksā!” Vai arī zvana un bērnam vaicā: “Ko tu ēdi vakar? Ko tu ēdi šodien? Vai tev pērk konfektes?” Šie vecāki nevis jautā bērnam, kā viņš jūtas, vai ir vesels un kā sokas mācībās, bet uzdod šādus jautājumus.”

Netiek strādāts ar bioloģisko ģimeni (2). Problēmas rada skolas biedri (1).


Grupas dalībnieki izvirzīja vairākus atbalsta pasākumus, kas būtu jāveic valstiskā līmenī:

Jāsakārto sociālo garantiju jautājums (1): “…Jāsakārto sociālo garantiju jautājums, jo mēs esam pilnu slodzi strādājoši cilvēki. Arī bērnu audzināšanā. Un tas mums netiek ieskaitīts nekādā stāžā, es pat īsti nezinu, kā tas skaitās.”

Atlīdzības/ samaksas jautājums (2). Vajadzētu, lai darbs kā a/ģimenei tiktu ieskaitīts darba stāžā (2): “….Jā.

Piemēram, šobrīd esmu vēl jauns, varu strādāt, nopelnīt papildus naudu, taču es palikšu vecāks, un mēs turpināsim palīdzēt bērniem. Būtu labi, ja audžuģimenes statuss būtu kā profesija un šis stāžs tiktu ieskaitīts pensijā.”

Vajag atvaļinājumu un slimības lapas (1). Atvieglinājumus a/ģimenēm ar bērniem invalīdiem (1).

Grupas dalībnieki izsaka domu, ka a/ģimene ir darbs nevis hobijs un tajā tiek ieguldīti personīgie līdzekļi un laiks: “... No mums tiek prasīts daudz, bet vai mums to arī palīdzēs nodrošināt? Tā jau mēs neesam noskaņoti pret!”

Nepieciešams uzlabot medicīnisko aprūpi (2). Vajadzētu domāt par pavadoņa statusu (1).

Nepieciešams domāt par darba platību a/ģimenei (1): “….Ja ir runa par valsts atbalstu, tad varam runāt par darba dzīvokļiem, ko pašvaldības audžuģimenei varētu piešķirt uz darba laiku, lai var pilnvērtīgi strādāt. Ja paredzēts audžuģimenē ievietot piecus, sešus bērnus, tad nepieciešama arī attiecīgā platība. Bieži vien tieši dzīvojamās platības izmērs ierobežo sekmīgu darba veikšanu. Šim jautājumam jāpievērš uzmanība – dienesta dzīvoklis audžuģimenes darbības laikā. Pēc tam cilvēks var, piemēram, atgriezties savā privātīpašumā.”

Preventīvais darbs ar bioloģiskajā ģimenēm (1). Atbalsta grupas katru mēnesi (2). Realizēt projektus caur Valsts Nodarbinātības Aģentūru (1).

46


Vai jums ir vēlme padziļināt savas zināšanas un prasmes konkrētā specializācijā – kā audžuvecākam? Ja ir, tad pamatojiet, kāpēc?

Dalībnieki kopumā izsaka gatavību un vēlmi savas zināšanas vienmēr papildināt un kaut ko mācīties padziļināti:

Gatavi mācīties (7). Vajadzīgs padziļināt zināšanas (3). Gatavi kļūt par specializēto a/ģimeni (4).

Diskusijas gaitā tiek izvirzītas jau noteiktas specializācijas: Vardarbībā cietušo bērnu audzināšana (1). Darbs ar zīdaiņiem (1). Darbs ar bērniem invalīdiem (1). Pusaudži ar uzvedības problēmām (2). Atpūtas a/ģimenes (1). Jaunās māmiņas un zīdaiņi (1). 24 stundu ģimenes (1).

Kādas zināšanas un prasmes jums šobrīd trūkst kā esošajiem audžuvecākiem?

1 respondents izteicās, ka viņu ne ar ko vairs nevar pārsteigt.Kā svarīgākās, tika nosauktas sekojošas zināšanas:

Psiholoģijā: ‘…Mēs redzam neadekvātu uzvedību, bet patiesībā dvēsele jau liesmo ārā pa galvu. Ja tu saproti to visu uzreiz, tad nepieļauj kļūdas attieksmē pret bērnu, vari empātiskāk pret viņu izturēties.”

Medicīnā. Psihiatrijā.

Kāds, jūsuprāt, varētu būt sadarbības, atbalsta, finansējuma un uzraudzības modelis specializētajā audžuģimenē? Un kas varētu būt atbildīgā organizācija? Valsts, aģentūra, pašvaldība?

Prevalē doma, ka atbildīgai jābūt tikai vienai organizācijai.Atbilžu varianti ir ļoti atšķirīgi:

Nevalstiskā organizācija (1). Bāriņtiesa (1). Atbalsta centri katrā reģionā (1).

Fokusa grupas D analīze

Mērķa grupa: audžu ģimenes no Latgales reģionaLauka darba laiks: 04. 05. 2016. Norises vieta: Ilūkstes novads, Dvietes pagasts

47


Diskusijas norises ilgums: 1.40 stundasGrupas diskusijas valoda: latviešuIzlases metode: tika apzinātas pēc iespējas visas audžu ģimenes, kas darbojas

Latgales reģionā; kopskaitā 7 dalībnieki.

Kā jūs jūtaties audžuģimenes statusā? Ja iespējams, pamatojiet!

Visi respondenti jūtas labi audžuģimenes statusā un pamato to šādi: Tas ir kaut kas jauns (2). Sniedz izaugsmi pašam sev (2). Svarīgs ir gala rezultāts (1). Ir jūtams gandarījums un prieks (1). Vienmēr iespēja piedzīvot kaut ko jaunu (2). Prieks redzēt pārmaiņas un bērnu izaugsmi (1).


Respondenti atzīmēja vairākus pozitīvos faktorus: Savstarpējās konsultēšanās iespējas (1). Atbalsta grupu pieejamība un nevalstisko organizāciju atbalsts (3). Bērniem veidojas sajūta, ka viņi nav vieni paši (1). Iespējas piesaistīt projektus (1). Psihologu atbalsts (2).

Kādus negatīvos faktorus jūs saskatāt esošajā audžuģimeņu darbībā?Bāriņtiesas tiek minētas kā būtiskākais negatīvais faktors (4): “…Ir jautājums, vai

bāriņtiesas pārstāvji kādreiz apmeklē tos seminārus, ko mēs? Vai viņi nedzird vai negrib dzirdēt to, ko dzirdam mēs? Reizēm paliek mieles – kāda jēga vispār darboties. Reizēm nostrādā tikai cilvēciskais faktors – tev ir bērni, viņi tomēr ir tavi.”

Turpmāk respondenti piemin dažādus faktorus: Zems finansiālais atbalsts (2). Skolotāji neizprot šos bērnus (1). Nav sakārtots jautājums par pusaudžiem ar dažādām atkarībām (1). Nesakārtots dzīvokļu jautājums pusaudžiem, kas sasnieguši pilngadību (3).


Grupā izskan viedoklis, ka 100% nekad neviens nevar būt drošs, ka rīkojas saskaņā ar bērna interesēm: “...Lai cik gādīgs un atbalstošs cilvēks tu nebūtu, vienmēr simtprocentīgi rīkoties tikai un vienīgi saskaņā ar bērnu interesēm nesanāk, jo sevišķi gadījumos, ja ir

48


runa par kādu konkrētu bērna veselības stāvokli vai ko citu. Augot bērns pieprasa arvien vairāk, neatkarīgi no tā, vai ir slims, vai vesels. Nevar rīkoties simtprocentīgi tikai konkrētā bērna interesēs.”3 respondenti uzskata, ka tas ir atkarīgs no konkrētas situācijas.

4 grupas dalībnieki dalījās ar viedokli, ka ne vienmēr visi pieņemtie lēmumi ir bērna interesēs, jo viņi nezina, kas ar bērnu notiks tālāk: “…Bāriņtiesa vaicā, kāpēc bērns netiek sagatavots. Bet kā lai viņu sagatavo? Tā taču nav sagatavošana uz ekskursiju! Var sakrāmēt somu uz nometni vai ekskursiju, bet kā lai es zinu un saku, ka “Tev tur, bērniņ, būs labi!”

Grupā tika diskutēts par sagatavošanu adopcijai – vai tas ir bērna intereses un kā to darīt. Tika izteikts priekšlikums, ka adopcijai jāsagatavo tos, kuri bērnu pieņems un sagatavošanas procesam vajadzētu būt ilgākam.

2 respondenti ir droši par savu rīcību attiecībā pret bērnu, aizstāvot viņa intereses.


Tiek uzskaitītas šādas problēmas: Nav drošu ziņu par bērna medicīnisko vēsturi (1). Netiek sniegts bērna raksturojums (3).

4 respondenti uzskata, ka problēmas var atrisināt, ja vēlas. Neatrisināmu problēmu nav.

Kas būtu jādara valstiskā līmenī, lai audžuģimenes justos vairāk atbalstītas?Tika nosauktas 3 nepieciešamās aktivitātes valsts līmenī:

Nodrošināt jurista pieejamību(3). Vajadzīgi atbalsta centri un pieejami speciālisti (2). Medicīniskie jautājumi jāsakārto valsts līmenī, dažreiz bērni nevar gaidīt garās

rindās pie speciālistiem (2).

Vai jums ir vēlme padziļināt savas zināšanas un prasmes konkrētā specializācijā – kā audžuvecākiem? Kāpēc?

Grupai nepieciešams skaidrot, kas ir specializācija un jautājums tiek saistīts ar samaksu. Grupas vadītājam vairākas reizes nākas skaidrot šī jautājuma būtību. Bet visā diskusijā, grupas dalībnieki neatbild uz jautājumu, vai ir gatavi mācīties.

1 respondents uzskata, ka specializācija ir nepārdomāta, jo piemēram, ģimenē nevar būt vienlaicīgi vairāki zīdaiņi.

1 respondents kategoriski atsakās no specializācijas.Apkopojot diskusiju, izskanēja šādi viedokļi:

Jautājums nav pārdomāts (1).

49


Ir daudz neskaidrību (1). Ir jāzina, kas a/ģimenei tiks piedāvāts (2). Būtu gatavi mācīties, bet nav skaidrības, kas būs tālāk (1). Varētu mācīties (1). Visu laiku apmeklē kursus un seminārus (1).

Kādas iespējamās audžuģimeņu specializācijas, jūsuprāt, būtu nepieciešamas?1 respondents uzskata, ka tam nav nekādas nozīmes: “…Bērnus nevar “salikt pa

plauktiņiem”. Zūd ģimeniskā vide, kurā kopā ir gan lielāki, gan mazāki. Viņi mācās sadzīvot. Mazākie mācās no lielākajiem – ir normāla sadzīve. “Salikšana pa plauktiņiem” neder. Tas būtu bērnudārzs.”

Kā iespējamās specializācijas tika nosauktas sekojošas: Specializācija pusaudžu audzināšanā (1) Specializācija zīdaiņu audzināšanā (2). Grupa no dzimšanas līdz skolas vecumam (1): “….Kad bērns ienāk ģimenē triju

gadu vecumā, var būt jau par vēlu, jo tajā laikā formējas nervu sistēma, veidojas loģika. Vēlāk daudz ko nevar mainīt. Markusu uzņēmu triju gadu vecumā. Viņam ir epilepsija un viss pārējais, ko vien varēja “savākt”. Tagad labojam, ko varam. Iztaisnojām vistas krūti. Tagad bērnā ir daudz jāiegulda. “Pamati” bija jau jāieliek līdz triju gadu vecumam.”

Respondenti pauda negatīvu nostāju par garīgi atpalikušo bērnu specializāciju: “…Ja bērns ar atpalicību, piemēram, ir normālā ģimenē, tie citi viņu tomēr it kā “paceļ”. Viņu “parauj līdzi”, tuvinot normāliem bērniem. Bet, līdz ko visi šādi bērni ir kopā, vienā vidē, viņiem nav nekādas izaugsmes. Parastā ģimenē pārējie šo bērnu it kā “velk līdzi”, tas sniedz izaugsmi, attīstību.”

Kādas zināšanas un prasmes jums pietrūkst pašreiz kā esošajiem audžuvecākiem?

Izglītošanās tiek atzīta kā nepieciešama un ļoti vajadzīga un grupas dalībnieki uzskata, ka noder dažāda veida semināri un lekcijas.

Kā būtiskākās tika nosauktas šādas nepieciešamās zināšanas un prasmes:

Likumdošanā (2), masāžas kursi (1), logopēdijā (1),

50


Kāds, jūsuprāt, varētu būt sadarbības, atbalsta, finansējuma un uzraudzības modelis specializētajā audžuģimenē un atbildīgā organizācija? Valsts, aģentūra, pašvaldība?

Šajā jautājumā grupas dalībniekiem ļoti dažādi viedokļi, par ko dalībnieki ļoti aktīvi diskutē savstarpēji. Kā atbildīgā institūcija tika nosaukta Labklājības Ministrija (Valsts), kas darbojas kopā ar bāriņtiesu, realizējot kontrolējošo funkciju (3). Arī finansējumam jānāk no valsts: “…Ja valsts dod naudu, tad viņi arī mūs kontrolē. Tāpēc es prasu no valsts. Un valsts prasa mācīties. Mēs runājam, ka viss nāk no valsts – bet te pēkšņi tiek minēts kaut kāds SOS, kaut kāda biedrība! Stāsta, ka ņems mūs darbā, maksās lielu naudu...”

1 respondents uzskata, ka nekāda jauna kontrolējošā iestāde nav vajadzīga.Visi respondenti uzskata, ka aģentūrai ir jābūt galvenajai iestādei, kas nodrošina

a/ģimeņu darbību un pārstāv viņu intereses.

Fokusa grupas E analīze

Mērķa grupa: audžu ģimenes Rīgas reģionāLauka darba laiks: 21/07/2016Norises vieta: Rīga, Klostera iela 5Diskusijas norises ilgums: 2 stundas 18 minūtesGrupas diskusijas valoda: krievuIzlases metode: tika apzinātas pēc iespējas visas audžu ģimenes, kas darbojas Rīgas reģionā; kopskaitā 9 dalībnieki.

Kā jūs jūtaties audžuģimenes statusā? Ja iespējams, pamatojiet!Kopumā pārsvars grupas dalībnieku atzina, ka jūtas labi (1), jo daudz pozitīvo

emociju (2), jūtas noderīgs (1), ir redzami darba rezultāti (2) : “Man patīk, ka es kā audžuģimene redzu savus rezultātus. Redzu kā bērns acīmredzot mainās. No visām pusēm vieni plusi un rezultāti. Un, kad Tu tos redzi jūtos vienkārši brīnišķīgi “; paši esam mainījušies pozitīvā nozīmē (2).

1 respondents uzsvēra morālo gandarījumu par padarīto darbu un to, ka paši ir kļuvuši iecietīgāki kā vecāki.

Kādus pozitīvos faktorus jūs saskatāt esošajā audžuģimeņu darbībā?Grupa minēja šādus pozitīvos faktorus:

Jauki redzēt izmaiņas bērnos, kā tie mainās un attīstās (1); Iespēja realizēt individuālo pieeju bērnu audzināšanā (1); Bērniem iespēja atvērties, uzticēties (2): “…Bērni tik tiešām kļūst citādi un paši to

apzinās. Mums puisēns sāka saprast un salīdzināt kas ir labs un, kas ir slikts. Viņš

51


pienāca un teica: “Šeit ir tik labi! Bet ar mammu bija slikti, bērnu namā bija pavisam slikti, bet šeit ir labi.” Pats galvenais, ka viņi aug , mainās un kļūst pilnvērtīgi. Pilnībā atvērti un labsirdīgi”

Bērns aug ģimenē (2).

Kādus negatīvos faktorus jūs saskatāt esošajā audžuģimeņu darbībā?Vairāki grupas dalībnieki diskutēja par nepatīkamām izjūtām, saistībā ar

Bāriņtiesas kontrolēm (5). Turpmāk tika minēti dažādi negatīvie faktori:

bērni ar dažādām saslimšanām (2); negatīva attieksme no bērnu dārza puses (2); nav sapratnes par to, ko audžuģimenes dara un trūkst komandas darba (2); nesaprašanās ar skolu (1): “…Ja runā par sabiedrības moijiedarbības grūtībām,

esmu saskārusies ar to, ka skolu sistēma vispār nav gatava šiem bērniem. Viņi (skolas) uzskata un apvaino, ka tu esi savtīgs cilvēks, ka gribi tikai pelnīt, ka Tev ir jādara viss priekš šī bērna un, ka ir ļoti ātri jāuzvelk viņš līdz tādam līmenim, kāds ir tiem bērniem, kuri ir auguši savās ģimenēs, bet paši negrib pielikt nekādas pūles, lai palīdzētu audžubērniem.

trūkst precīzas informācijas par bērniem, īpaši no bērnu namiem (runā par bērnu sagatavošanu skolai, par esošām slimībām) (4);

sabiedrības vienaldzība (2); trūkst papildizglītības iespējas (1); trūkst sadarbības ar ārstiem (3).

Grupas dalībnieki daudz diskutē par finansiālo līdzekļu nepietiekamību ( bet konkrēti to kā negatīvo faktoru nenosauc), bet no konteksta var secināt, ka a/ģ trūkst līdzekļu un finansiālais jautājums ir problēma (5).


Šos jautājums grupā izraisa veselu virkni domu un vēlmi runāt par konkrētiem piemēriem un var noprast, ka viennozīmīgi uz šo jautājumu atbildēt ir grūti – cik situāciju, tik sajūtu un pat rīkojoties it kā pareizi, pozitīvu rezultātu var nebūt: “…Es domāju, ka savu iespēju robežās, cik es saprotu. Daru visu iespējamo. Varbūt no malas kādam liekas savādāk, bet es uzskatu, ka mana attieksme pret šiem bērniem ir tāda pati kā pret saviem bērniem.

No plaši diskutētiem piemēriem, eksperts izdarīja šādu kopsavilkumu: ne vienmēr (1); cenšamies, bet esam tikai cilvēki (3); jā, jūtas pārliecināti (2).

52



Grupa mēģina teikt, ka visas problēmas jau ir izteiktas. Pēc iepriekšējiem jautājumiem, grupas dinamikā notikusi emocionālā izlāde un pie šī būtiskā jautājuma vērojama izsīkuma dinamika. Sākotnēji arī pats jautājums netiek uztverts kā jautājums par audžuvecāku problēmām bērnu audzināšanā, bet gan kā pašu bērnu problēmas, kas ir pavisam cita rakursa jautājums.

No visa diskutētā, tomēr izdodas izdalīt viena respondenta sniegto atbildi, kas attiecināma uz jautājuma būtību - pašdisciplīnas trūkums (1)

Kas būtu jādara valstiskā līmenī, lai audžuģimenes justos vairāk atbalstītas?Jautājums izraisa ļoti labus ieteikumus, kurus var attiecināt gan uz mikro, gan

mezo līmeni: vairāk informācijas par bērniem (2); rīkot vairāk a/ģ apmācības (1); sakārtot darba stāža jautājumu (5): “…Es arī vēlētos, lai tas skaitītos kā darbs, lai

es būtu sociāli aizsargāta, jo gadi iet un nebūs ne pensijas, ne medicīniskā apdrošināšana…”

nodrošināt sociālās garantijas (4); nepieciešams iesaistīt brīvprātīgos (1).

Kādas zināšanas un prasmes jums pietrūkst pašreiz kā esošajiem audžuvecākiem?Kā pirmais ir viedoklis visas grupas vārdā, ka mācīties gribētu visi!!!Turpmāk atbildes variējas, jo grupas vadītāji dod uzvedinošus jautājumus, lai

turētu fokusu uz uzdoto jautājumu, taču tas īpaši neizdodas, jo grupa turpina uzdot savus jautājumus par mācīšanos kā tādu, novirzoties no specializācijas tēmas, piemēram, kas tad ir mācīšanās, mācīties var vienmēr, cik var mācīties, jebkuras mācības ir labas utt.

Atbilžu varianti sekojoši: gribētu mācīties (9); varētu iet kursos, bet tikai krievu valodā (2)

Kādas iespējamās audžuģimeņu specializācijas, jūsuprāt, būtu nepieciešamas?Plašu diskusiju rezultātā, tiek nosauktas šādas specializācijas:

specializācijas ar bērniem ar garīga rakstura traucējumiem (1); bērnu grupa ar dažādām iedzimtām saslimšanām (gremošana, redze, dzirde), (4); atpūtas ģimene (9); specializācija ar grūti audzināmiem pusaudžiem (2);

Kādas zināšanas un prasmes jums pietrūkst pašreiz kā esošajiem audžuvecākiem?Grupā tiek diskutēts par dažāda vecuma bērnu skaitu ģimenē, taču iespējams

identificēt sekojošas nepieciešamās zināšanas:

53


medicīniskās (2); juridiskās ( 1); psiholoģiskās (2); zināšanas par atkarībām (2); pedagoģiskās (1).

Kāds, jūsuprāt, varētu būt sadarbības, atbalsta, finansējuma un uzraudzības modelis specializētajā audžuģimenē un atbildīgā organizācija? Valsts, aģentūra, pašvaldība?

Jautājums sagādā grūtības un īstas skaidrības par iespējamo modeli nav. Ir daudz papildjautājumu no grupas dalībnieku puses. Kopumā atbildes var tikt identificētas sekojoši:

jābūt vienai vadošai institūcijai (2); aģentūra (5).

Fokusa grupās iegūto datu analīze norāda uz būtisku tendenci- kopumā visos reģionos

audžuģimenes vēlas skaidri noteiktu un sakārtotu atbalsta sistēmu, taču “specializācijas”

jēdziens audžuģimenēm pagaidām ir diezgan neskaidrs jautājums un izraisa satraukumu.

Audžuģimenēm nav vienota skatījuma par to, kādi varētu būt speciālizāciju veidi, kā arī

nav arī vienotas izpratnes, ko specializēšanās īsti nozīmē. Līdz ar to var secināt, ka

izpratne par iespējamo specializācijas modeli ir ļoti minimāla un neviennozīmīga,

adekvāta patreizējai situācijai, kas atspoguļojas arī pētījuma datos.

Ir būtiski atzīmēt, ka fokusgrupas diskusiju analīze norādīja uz esošo audžuģimeņu

komplicēto un specifisko darbu ar bērniem jau šobrīd, respektīvi vairākums audžuģimeņu

jau pašlaik audzina un aprūpē bērnus ar speciālajām vajadzībām, audzināšanas grūtībām

vai funkcionāliem traucējumiem. Šī iemesla dēļ, specializēšan ās kā inovatīvs risinājums

vairums audžuģimenēs rada neizpratni.

Analizējot fokusa grupu rezultātus, var secināt, ka vairums audžuģimenes uztver, ka

iesaistītās institūcijas pārsvarā veic kontroles un uzraudzības funkcijas, bez noteikti un

skaidri definētām konkrētu institūciju atbildībām.

Kā pierāda aptaujas un foksugrupu dati, ir nepieciešams veidot specializēto

audžuģimeņu atbalsta modeli, vienlaicīgi veicot paplašinātus informatīvi izglītojošus

54


pasākumus, kuros tiktu skaidrots specializācijas jēdziens, pamatota procesuālā kārtība un

skaidrojms, kā/vai specializāciju ieviešana ietekmēs audžuģimeņu pašreizējo darbu.

Sociāli politiskā līmenī būsu jānosaka specializācijas likumiskais ietvars.

Turpmāk tekstā ievietotā tabula atspoguļo fokusgrupu datu analīzes saturisko un

skaitlisko apkopojumu un samērā skaidri norāda uz esošās situācijas pozitīvajiem un

problemātiskajiem aspektiem audžuģimeņu darbībā, kā arī iespējamajiem specializācijas

virzieniem Latvijā audžuģimeņu skatījumā.

55


Fokusa grupu galveno atziņu saturiskais un skaitliskais kopsavilkums

1. Kā Jūs jūtaties audžuģimenes statusā? Ja iespējams, pamatojiet.

Biežāk minētās atbildes Skaits Papildu komentāri

Labi Tas ir kaut kas jauns Sniedz izaugsmi pašam sev Iespējams redzēt rezultātu Slikti sistēmas dēļ Jūtas stabili, normāli

2641551

Respondenti uzsver, ka viņiem patīk, tas, ko dara,tā ir sirdslieta, viņi ar prieku palīdz bērniem,bērniem tiek dota iespēja kaut ko dzīvē sasniegt un irdaudz pozitīvo emociju

2. Kādus pozitīvos faktorus Jūs saskatāt esošajā audžuģimeņu darbībā?

vērojama bērnu izaugsme iespējas mācīt patstāvīgu dzīvesveidu bērni iegūst izglītību savstarpējās konsultēšanās iespējas nevalstisko organizāciju atbalsts iespējas iesaistīties projektos psihologu atbalsts ģimeniskas vides paraugs bērniem parāda darba vērtību un nozīmi bērni atgūst pašapziņu un kļūst nosvērtāki iemācās noteiktas dzimuma lomas iespēja realizēt individuālo pieeju bērnam iespēja uzticēties, atvērties

17431312622112

Minot pozitīvos faktorus audžuģimenes fokusējas tikai uz pozitīvajām pārmaiņām bērnos un uz sava darba nozīmīgākajiem rezultātiem.

3. Kādus negatīvos faktorus Jūs saskatāt esošajā audžuģimeņu darbībā?

Pārsvarā negatīva sabiedrības attieksme Trūkst info par a/ģimenēm un to darbību Finansējums pārāk niecīgs Bāriņtiesu darbs neapmierina, nav atbalsta

54104

Visās grupās plaši tiek diskutēts par finansiālo atbalstu audžu ģimenēm. Kopumā pastāv uzskats, ka apmaksai jābūt diferencētai, atbilstoši bērnu skaitam, problēmām.Bāriņtiesu darbība pārsvarā tiek raksturota kā negatīva un pat traucējoša, ļoti kontrolējoša. Daudzi dalībnieki atzīmē,

56


Skolā un bērnu dārzā audžubērnus neizprot Sociālais dienests maz strādā ar bioloģiskajām ģimenēm Nesakārtots dzīvokļa jautājums pusaudžiem, kas sasnieguši

pilngadību Trūkst stabilitātes un drošības sajūtas Ģimenes pārāk atkarīgas no BT lēmumiem Trūkst atbalsta Nav nekādu sociālo garantiju Nav ziņu par bērnu veselību a/ģimeņu statuss nav iekļauts darba stāžā Bioloģisko ģimeņu visatļautība, problēmas sadarboties Nākotnes vīzija kā problēma – kas notiks tālāk ar bērniem? Trūkst sadarbība ar ārstiem

92

4545

1161713

ka piedzīvojuši nepatīkamu attieksmi no atsevišķu bāriņtiesu darbinieku puses. Dažkārt var novērot bailes no iespējamām sekām par negatīva viedokļa paušanu par bāriņtiesas darbinieku.Saskarsmes veidošanas process ar audžubērna bioloģisko ģimeni kopumā tiek vērtēts negatīvi. Audžuģimenēm nav skaidrības kā notiek darbs ar šīm ģimenēm, kas veic šo darbu un kādas ir audžuģimeņu funkcijas, lomas šajā sadarbībā.Audžuģimenēm netiek sniegta vai nav pieejama pilna informācija par bērnu medicīnisko un sociālo vēsturi, informācija, kas traucē pildīt audžuģimenes funkcijas.

4. Vai vienmēr jūtaties drošs/droša, ka rīkojaties saskaņā ar bērna vajadzībām un interesēm un esat gādīgs un atbalstošs

audžuvecāks?

Nejūtas drošs Ne visai drošs Bērna intereses īsti nevar nodrošināt Tas atkarīgs no situācijas Jūtas droši Nav droši, ja ir veselības problēmas

5316

141

1

Pārsvarā respondenti jūtas droši par to dara, bet bieži viennav kur bērnu aizvest un ir grūtības nodrošināt viņa interešu attīstību.Audžuģimenes atzīst, ka dara visu pēc labākās sirdsapziņas, uzskata, ka ir labi audžuvecāki, bet neviens nekad nevar būt drošs, ka rīkojas pilnīgi pareizi, ja iet runa ne par saviem bērniem.

5. Lūdzu, raksturojiet Jūsuprāt būtiskākās problēmas audžubērnu audzināšanā, vadoties no savas pieredzes?

Bioloģiskās ģimenes neveselīga iejaukšanās Problēmas rada skolas biedri Nav precīza info par bērna medicīnisko vēsturi Netiek sniegts bērna kopējais raksturojums Iemācīt elementāras sadzīves lietas

11135

Melošana un zagšanā tiek minētas kā visbiežāk sastopamās problēmas, bet tas, ka iemācīt elementāras sadzīves lietas ir problēma, nevar tikt pieskaitītas pie audzināšanas problēmām. Var domāt, ka dažkārt tas ir pašu audžuģimeņu zināšanu vai prasmju trūkums kā šo prasmju iemācīšanu organizēt.

57


Melošana kā problēma Enurēze Smēķēšana Problēmas skolā ar uzvedību Hiperaktīvi bērni Zagšana kā netikums Pašdisciplīnas trūkums Problēmu nav, visu var atrisināt.

62321414

16. Kas būtu jādara valstiskā līmenī, lai audžuģimenes justos vairāk atbalstītas?

Jāsakārto sociālās garantijas Samaksas jautājums jāpārskata Tas ir darbs, tāpēc jāiekļauj darba stāžā Jāuzlabo bērnu medicīniskā aprūpe Pavadoņa statuss a/ģimenēm Atbalsta grupas katru mēnesi Nodrošināt jurista pieejamību Vajadzīgi atbalsta centri + speciālisti Stabils juridiskais statuss Jāstrādā vairāk ar bioloģiskajām ģimenēm Optimizēt sadarbību ar SOS ciematu Vairāk informācijas par bērniem Iesaistīt brīvprātīgos

131086143222121

Viennozīmīgi atbildes sarindojas šādā secībā:Primāri ir sakārtot sociālās garantijas, pārskatīt samaksas jautājumu, a/ģ darbu iekļaut darba stāžā.Sekundārs būtu atbalsts, kas jāsniedz bērniem, lai saņemtu medicīnisko aprūpi.Turpmākais atbalsts ir nepieciešams jautājumu kārtošanā par apdzīvojamām platībām, atvaļinājumu un slimības lapu piešķiršanā.

7. Vai Jums ir vēlme padziļināt savas zināšanas un prasmes konkrētā specializācijā kā audžuvecākam? Vienalga kāda ir atbilde, lūdzu pamatojiet – kāpēc?

Gatavi mācīties Izjūt nepieciešamību padziļināt zināšanas Gatavi kļūt par specializēto a/ģimeni Par to nav īstas skaidrības

17362

Vairums respondentu izsaka gatavību un vēlmi mācīties.1 respondents uzskata, ka jautājums nav pārdomāts1 respondents kategoriski atsakās no specializācijas2 respondenti vēlas mācības krievu valodā

58


Zināšanas par redzes un dzirdes invalīdiem Bērni ar garīga rakstura traucējumiem Zināšanas par atkarībām

112

8. Kādas iespējamās audžuģimenes specializācijas Jūsuprāt būtu nepieciešamas?

Vardarbībā cietušo bērnu audzināšana Darbs ar zīdaiņiem Pusaudži ar uzvedības problēmām Atpūtas ģimenes Jaunās māmiņas un zīdaiņi 24 stundu ģimenes Grupa no dzimšanas līdz skolas vecumam Dauna sindroma specializācija Grupa no dzimšanas līdz 3 gadu vecumam Bērni ar kustību traucējumiem Profesionāla ģimene, kas uzņem 5-6 vienas ģimenes bērnus Bērni ar dažāda rakstura saslimšanām

155

10111121214

Nosauktas dažāda veida specializācijas, bet visbiežāk minētā ir atpūtas ģimeņu specializācija.Grupa pauda negatīvu nostāju par garīgi atpalikušo bērnu specializāciju viņu izolāciju no veseliem bērniem.

9. Kādas zināšanas un prasmes Jums pietrūkst pašreiz kā esošajam audžuvecākam?

Psiholoģija Psihiatrija Medicīna Likumdošana Logopēdija Pirmā palīdzība Zināšanas kā pašam “neizdegt” Bērni ar speciālām vajadzībām

Pārsvarā visās grupās izskanēja līdzīgas atbildes

10. Kāds pēc Jūsu domām, varētu būt sadarbības, atbalsta, finansējuma un uzraudzības modelis specializētā a/ģimene un atbildīgā organizācija (Aģentūra, pašvaldība, valsts???)

59


Nevalstiskā organizācija Bāriņtiesa Atbalsta centri katrā reģionā Atbildīga ir Labklājības Ministrija + Bāriņtiesa Aģentūra ir galvenā iestāde Aģentūra ar Bāriņtiesu Viena bāriņtiesa uzraudzības funkcijai

3211

1211

Par visām grupām var secināt, ka dalībniekiem nav noteikta viedokļa par iespējamo modeli. Grūti secināt, kādēļ. Iespējams, jautājums bija sarežģīts, respondenti neizprot, kas ir modelis. Pārsvarā tiek runāts par to, ko vajadzētu darīt, kas pietrūkst, par problēmām, bet netiek nosaukts modeļa saturs vai iezīmētas kaut kādas vadlīnijas modeļa izveidē. Tiek minēts, ka uzraudzību varētu veikt viena bāriņtiesa.

60


Kā redzams no tabulā dotā datu apkopojuma, lielākā daļa audžuģimeņu jūtas labi savā

statusā un saskata daudz pozitīvu faktoru savā darbā, piemēram, bērniem ir vērojama

pozitīva izaugsme, ģimenes modelis bērniem ir kā paraugs, lai veidotu izpratni par

pozitīvām attiecībām ģimenē, ir iespēja realizēt individuālo pieeju bērnu audzināšanā,

kā arī bērniem ir iespēja iegūt izglītību.

Kā būtiskākie negatīvie faktori audžuģimeņu darbībā tika atzīmēti tie faktori, kas ne

tik daudz attiecas uz pašu ģimeņu darbību, bet ir saistāmi ar audžuģimeņu kā aprūpes

sistēmas darbību kopumā. Svarīgākais no tiem tiek atzīmēts niecīgais finansējums no

valsts puses (kas sasaucas arī ar aptaujas datiem). Kā nākamais negatīvais faktors, ir

minēts sociālo garantiju trūkums un tas, ka audžuģimeņu statuss nav iekļauts algotā

darba stāžā (sasaucas ar aptaujas datiem). Diemžēl, arī skolu un bērnudārzu

speciālistu attieksme tiek vērtēta kā negatīva, kas sasaucas ar negatīvo attieksmi no

sabiedrības puses. Grupu dalībnieki vairākkārt atzīmēja, ka jūtas nedroši un viņiem

pietrūkst stabilitātes sajūtas, kā arī ir problēmas sadarboties ar bioloģisko ģimeni un

skaidru nosacījumu trūkums, kā šai sadarbībai jānotiek un kas to nosaka.

Pozitīvi vērtējams ir fakts, ka vairums fokusgrupas dalībnieku atzīmējuši, ka jūtas

droši par to, ka rīkojas saskaņā ar bērna vajadzībām un interesēm.

Būtiski ir atzīmēt biežāk diskutētās grūtības bērnu audzināšanā, kas ir - melošana,

zagšana un grūtības iemācīt elementāras sadzīves lietas, kas varētu būt pašu

audžuvecāku pieredzes un/vai zināšanu trūkums.

Kopumā pozitīvu attieksmi par noteiktas specializācijas apgūšanu un vēlmi

specializēties ir izrādījuši vairums respondentu. Tiek nosauktas tādas specializācijas

grupas, kā 24 stundu ģimenes, ģimenes bērniem vecumā no dzimšanas līdz skolas

vecumam, ģimenes bērniem ar kustību traucējumiem un ģimenes bērniem ar dažāda

rakstura saslimšanām. Vairums diskusijas dalībnieku uzsvēra nepieciešamību ieviest

atpūtas vai atelpas brīža audžuģimenes kā specializāciju (sasaucas ar aptaujas

datiem). Grupu diskusija izteikti norāda uz nepieciešamību skaidrot specializācijas

nozīmi, vajadzību un jēgu.

Diskutējot par iespējamo atbalsta modeli, neviena no fokusgrupām neatspoguļoja

vienotu skatījumu vai viedokli šajā jautājumā. Audžuģimeņu esošajai darbībai

pietrūkst atbalsts no speciālistiem (bāriņtiesas darbinieki, sociālie darbinieki,

psihologi, psihoterapeiti u.c.), trūkst sadarbības iespēju, kā rezultātā izveidojusies

61


zināma neuzticība un negatīvisms pret institūcijām vai pret atsevišķiem darbiniekiem

(īpaši pret BT vai VBTAI).

Saskaņā ar Vidzemes reģiona audžuģimeņu viedokli, Vidzemē ir izteikti vājāka

audžuģimeņu atbalsta sistēma, kā arī trūkst informācijas par audžuģimeņu darbību,

turpretim Zemgales reģions tiek vērtēts pozitīvi gan sabiedrības attieksmes, gan

atbalsta resursu ziņā.

Respondenti kā negatīvu faktoru atzīst dažādu institūciju/speciālistu atšķirīgo

skatījumu uz bērnu: sociālais darbinieks, skolotājs, psihologs, bāriņtiesas darbinieks –

katrs redz bērnu atšķirīgi, “katrs redz tikai savu lauciņu” un centrā nav konkrēta bērna

individuālās vajadzības.

Vairākums audžuģimeņu, kurās ir ievietoti bērni ar dažāda rakstura veselības

problēmām, piemēram, kustību traucējumiem, kā pašas audžuģimenes atzīmē, jau

tagad pilda specializēto audžuģimeņu funkcijas, aprūpējot bērnus ar īpašām

vajadzībām, bērnus līdz 3 gadu vecumam, pusaudžus, bērnus ar uzvedības un mācību

traucējumiem, seksuālā un fiziskā vardarbībā cietušos bērnus, bērnus ar atkarību

problēmām, bērnus ar HIV/AIDS un C hepatītu, kā arī ar citām saslimšanām.

62


6.2. Anketēšanā iegūto datu analīze un apkopojums

Kā pamata pētījuma metode tika izmantota anketēšana.

Anketēšanas mērķis: izvērtēt esošo audžuģimeņu kapacitāti un gatavību

specializēties, izzināt esošās audžuģimeņu problēmas, kā arī noteikt nepieciešamos

darbības virzienus atbalsta sistēmas uzlabošanai.

Papildu izvirzītie uzdevumi:

1) Izveidot esošo audžuģimeņu sociālo portretu;

2) Identificēt audžuģimeņu atbalsta sistēmā iesaistīto pušu atbildības jomas;

3) Noteikt specializāciju iespējamos virzienus.

Lai anketēšanu realizētu pēc iespējas efektīvāk, tika sagatavoti 10 pētnieki, kuri pirms

pētījuma uzsākšanas tikai speciāli apmācīti. Pētnieku uzdevums bija intervēt

audžuģimenes pa reģioniem – 2 pētnieki Latgalē, 2 Kurzemē, 2 Vidzemē un 2 Rīgā un

Pierīgā, un intervijas gaitā klātienē atbalstīt respondentus, palīdzot aizpildīt anketas

elektroniski.

Kopumā tika plānots aptaujāt 580 Latvijas audžuģimenes, bet realizācijas gaitu

sarežģīja audžuģimeņu kontaktu iegūšana. Procesā tika iesaistīta VBTAI, novadu

bāriņtiesas, Audžuģimeņu biedrības, kā rezultātā tika aptaujātas 413 audžuģimenes

jeb pētījuma respondenti.

Turpmāk pētījuma realizācija tika sadalīta divos virzienos:

1) pētnieki sazinājās ar audžuģimenēm ar Audžuģimeņu biedrību atbalstu;

2) pētnieki sazinājās ar audžuģimenēm ar novadu bāriņtiesu atbalstu. Abos gadījumos

anketu aizpildīšana notika respondentu mājās un ilga no 1 – 1.5 stundām. Anketēšanas

ilgumu ietekmēja, kā respondenti saprata uzdotos jautājumus.

Turpmāk tekstā tiek dots anketēšanā iegūto datu apkopojums un analīze.

63


Sociāldemogrāfiko atbilžu raksturojums

Bāze : visi respondenti, n=413

2.297.8

5.821.8

36.336.1

3.920.8

43.332.0

86.911.1

1.9

84.515.5

30.523.5

12.831.0

2.2

7.728.3

8.08.09.4

11.624.9

10.41.2

26.218.2

22.321.8

1.9

0 20 40 60 80 100

vīrieši (n=9)

sievietes (n=404)

25 - 34 g.v. (n=24)

35 - 44 g.v. (n=90)

45 - 54 g.v. (n=150)

55 g.v. un vairāk (n=149)

pamatizglītība (n=16)

vidējā (n=86)

profesionālā vidējā/vidējā speciālā (n=179)

augstākā (n=132)

latvieši (n=359)

krievi (n=46)

citi (n=8)

latviešu sarunvaloda (n=349)

krievu sarunvaloda (n=64)

publiskajā sektorā (valsts, pašvaldības) (n=126)

privātajā sektorā (IK, MNM, SIA) (n=97)

zemnieku saimniecība (n=53)

nestrādā (n=128)

cits (n=9)

augstākā vai vidējā līmeņa vadītājs (n=32)pašvaldības iestāžu darbinieks(-ce), valsts amatpersona

(n=117)strādnieks, strādā fizisku darbu (n=33)

zemnieks (ir sava zemnieku saimniecība) (n=33)

ir savs uzņēmums, individuālais darbs (n=39)

pensionārs (-e) (n=48)

mājsaimniece (-ks) (n=103)

atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā (n=8)

Rīga (n=43)

Pierīga (n=5)

Vidzeme (n=108)

Kurzeme (n=75)

Zemgale (n=92)

Latgale (n=90)

%

%

1.

64


Analīzē iekļauti dati par 413 respondentu sniegtajām atbildēm. Izvērtējot

respondentu demogrāfiskos rādītājus, jāsecina, ka tikai 2% no respondentiem, kuri

piedalījās aptaujā, ir vīrieši. Absolūtais vairākums jeb 98% respondentu – sievietes.

Analizējot respondentu vecumu, redzams, ka visbiežāk respondenti ir vecuma

grupā no 45 līdz 54 gadiem (36%), kā arī vecumā no 55 un vairāk gadiem (36%). 22%

respondentu ir vecuma grupā no 35 līdz 44 gadiem un tikai 6% respondentu vecuma

grupā no 25 līdz 34 gadiem.

Pēc aptaujas rezultātiem, lielākai daļai respondentu augstākais sasniegtais

izglītības līmenis ir profesionālā vidējā vai vidējā speciālā izglītība – to ir ieguvuši

43% respondentu. Augstākā izglītība ir gandrīz 1/3 respondentu (32%). Savukārt

vidējā 21% respondentu. Pamata izglītība ir vien 4% respondentu.

87% respondentu pēc tautības ir latvieši, 1/10 daļai respondentu (11%) tautība

ir krievu, bet 2% respondentu ir citu tautību pārstāvji (t.sk. poļu, baltkrievu). Vairumā

gadījumu respondentu galvenā sarunvaloda ģimenē ir latviešu (85%).

Pēc nodarbošanās sektora lielākā daļa strādājošo respondentu ir nodarbināti

publiskajā sektorā (31%). Tikpat daudz respondentu patlaban nestrādā (31%).

Pēc pamatnodarbošanās visbiežāk respondenti ir pašvaldības iestāžu

darbinieki (28%), kā arī mājsaimnieces (25%).

Pēc aptaujāto respondentu dzīvesvietas iedalījuma, lielākā daļa respondentu šobrīd ir

Vidzemes iedzīvotāji (26%), Zemgalē šobrīd dzīvo 22% respondentu un tikpat arī ir

Latgalē (22%), savukārt Kurzemē dzīvo - 18%, kā arī 12% respondentu ir Rīgas un

Pierīgas iedzīvotāji.

65


Atbildot uz jautājumu, cik respondentiem ir savi (bioloģiskie) bērni, kuri nav

sasnieguši 18 gadu vecumu, 1/3 respondentu (34%) minēja vienu bērnu. 15% minēja

trīs bērnus. Divus bērnus minēja 6% respondentu, savukārt četrus – 2%. Jāpiebilst, ka

2% respondentu ir pieci bioloģiskie bērni, bet 1% - septiņi. Tomēr jāpiemin, ka 41%

respondentu bioloģiskie bērni jau ir sasnieguši 18 gadu vecumu vai arī bioloģisko

bērnu viņiem nav.


17.9

13.6

12.3

11.1

10.9

9.4

8.2

7.5

7.3

1.5

0.2

0 10 20

Pieci

Trīs

Astoņi

Četri

Septiņi

Divi

Desmit

Seši

Deviņi

Viens (dzīvo viens pats/-i)

Četrpadsmit

%

%

"Cik cilvēku, ieskaitot Jūs, dzīvo Jūsu mājsaimniecībā?" 3.

Atbildot uz jautājumu, cik cilvēku (ieskaitot respondentu) dzīvo ar viņu

kopā vienā mājsaimniecībā, gandrīz 1/5 daļa respondentu atbildēja – pieci cilvēki

(18%). Trīs, astoņus, četrus un septiņus cilvēkus mājsaimniecībā atzīmēja no 10% līdz

14% respondentu. Cits cilvēku skaits minēts retāk (divi, seši, deviņi, desmit).

Jāpiebilst, ka 2% respondentu norādīja, ka viņi dzīvo vieni paši.

66



90.0

67.7

12.9

12.9

10.9

7.0

6.2

1.5

0 20 40 60 80 100

Bērni (t.sk. adoptētie, partnera)

Vīrs / Sieva

Pastāvīgs partneris / partnere

Mazbērni

Vecāki

Brāļi, māsas, citi radinieki

Citi (ne radinieki)

Dzīvo viens / viena

%

%

"Ar ko kopā Jūs dzīvojat?"

*Tā kā respondenti varēja minēt vairākas atbildes, kopējā atbilžu summa var pārsniegt 100%.

4.

Kā liecina rezultāti, respondenti visbiežāk dzīvo kopā ar bērniem (t.sk.

adoptētiem, partnera, saviem, audžubērniem u.c.) – šo atbildi atzīmēja 90%

respondentu. 68% respondentu arī norādīja, ka dzīvo kopā ar laulāto cilvēku (vīrs,

sieva). Savukārt 13% respondentu dzīvo kopā ar pastāvīgo partneri. Tikpat liels skaits

respondentu atzīmēja, ka dzīvo kopā ar mazbērniem, mazliet mazāk respondentu –

11% – ar vecākiem. 7% respondentu dzīvo ar radiniekiem (t.sk. brāļiem, māsām), 6%

– kopā arī ar citām personām, kas nav viņu radinieki, savukārt 2% dzīvo vieni.

Ņemot vērā audžuģimeņu darba specifiku un ievietoto bērnu vardarbīgo un

negatīvo dzīves pieredzi bioloģiskajā ģimenē vai to dzīvi institucionālajā aprūpē,

pozitīvi vērtējams fakts, ka 81% aptaujāto respondentu ir pilnās ģimenes (vīrs/sieva,

pastāvīgs partneris/partnere), kas audžuģimenēs ievietotajiem bērniem nenoliedzami

dod pilnvērtīgāku izpratni par savstarpējām attiecībām ģimenē, lomu sadalījumu,

atbildību vienam pret otru un savas ģimenes veidošanu nākotnē.

67



49.9

34.4

10.4

4.8

0.5

0 20 40 60

Privātmāja

Dzīvoklis

Īrēts dzīvoklis

Pašvaldībasnodrošināta

dzīvesvieta (sociālamāja)

Īrēta privātmāja

%

%

"Kur Jūs patlaban dzīvojat?" 5.

Atbildot uz jautājumu, kur respondenti pašlaik dzīvo, puse no

respondentiem atzīmēja, ka privātmājā (50%). Atbildi – dzīvoklī – atzīmēja mazliet

vairāk nekā 1/3 respondentu (34%), savukārt īrēto dzīvokli – 10% respondentu.

Pašvaldības nodrošinātā dzīvesvietā pašlaik dzīvo 5% respondentu, bet tikai 1% dzīvo

īrētā privātmājā.

68



37.3

16.2

5.3

0.5

0.5

6.8

26.9

6.5

0 20 40

Luterānis/-e�

Katolis/-e

Pareizticīgais/-ā

Baptists/-e

Dievturis/-e

Ateists/-e (netic Dievam, noliedz Dievaesamību)

Uzskatu sevi par ticīgo, bet nevaru sevipieskaitīt pie noteiktas ticības

Grūti pateikt

%

%

"Kāda ir Jūsu reliģiskā piederība?" 6.

Norādot savu reliģisko piederību, lielākā daļa respondentu norādīja, ka ir

luterāņi (37%). Par katoļiem sevi uzskata 16% respondentu. Pareizticīgie 5% un

mazāk respondentu 0.5% baptisti un dievturi. Savukārt 7% respondentu norādīja, ka

Dievam netic.. Jāpiebilst, ka vairāk nekā ¼ daļa respondentu jeb 27% norādīja, ka

uzskata sevi par ticīgajiem, bet nevar pieskaitīt pie noteiktas ticības. 7% respondentu

bija grūtības atbildēt uz šo jautājumu.

69


1. Esošās situācijas ģimenēs raksturojums

45.5

9.9

8.2

7.5

6.1

5.3

5.3

4.4

3.4

1.0

3.4

0 10 20 30 40 50

Vairāk kā 10 gadus�

Vairāk kā 7 gadus, līdz 8 gadiem�




Vairāk kā 1 gadu, līdz 2 gadiem



Vairāk kā 2 gadus, līdz 3 gadiem


Līdz 1 gadam

%

%Bāze : visi respondenti, n=413

"Cik ilgu laika posmu Jums ir piešķirts audžuģimenes statuss?" 7.

Jautājot respondentiem, cik ilgu laika posmu viņiem ir piešķirts

audžuģimenes statuss, visbiežāk minēto atbildi – vairāk nekā 10 gadus – atzīmēja

gandrīz puse respondentu (46%). Visretāk minētā atbilde ir laika periods līdz 1 gadam

(1%).

Arī pēc atbilžu sagrupēšanas plašākās grupās rezultāti liecina, ka visvairāk ir

respondentu, kuriem audžuģimenes statuss ir jau vairāk kā 10 gadus (46%). Nākamā

visbiežāk minētā atbilde ir laika posms no 5 līdz 10 gadiem (36%). Savukārt visretāk

minētā atbilde – līdz 5 gadiem (18%).

70


45.5

36.1

18.4

0 10 20 30 40 50

Vairāk kā 10 gadus�

No 5 gadiem līdz10 gadiem

Līdz 5 gadiem%


"Cik ilgu laika posmu Jums ir piešķirts audžuģimenes statuss?" 8.

9.0

40.7

87.1

87.7

95.2

98.3

43.3

34.4

9.0

5.6

3.6

1.7

16.7

5.8

6.5

15.3

14.0

1.5

0.2

2.9

2.4

7.0 0.7

1.2

2.4

2.2

3.9

0.5

1.2

0 20 40 60 80 100%

Nav Viens Divi Trīs Četri Pieci Seši Septiņi Astoņi

Bāze: visi respondenti, n=413

Bērnu skaits ģimenēs līdz 18 gadiem

Savi (bioloģiskie)

Adoptētie

Audžuģimenē

Aizbildībā

Citi

Viesģimenē

9.

Atbildot uz jautājumu, vai respondenta ģimenē pašlaik dzīvo bērni

audžuģimenē, 91% respondentu atbildēja apstiprinoši; vairumā gadījumu tas ir 1

bērns (43%). Savukārt savi (bioloģiskie) bērni ir 59% respondentu (vairumā gadījumu

tas arī ir 1 bērns). 13% respondentu šobrīd ir adoptēts kāds bērns, bet aizbildnībā

bērni atrodas 12% respondentu. Adoptēti vairumā gadījumu ir 1 bērns, bet aizbildnībā

71


atrodas vairumā gadījumu 2 bērni. Bērni viesģimenē šobrīd atrodas tikai 2%

respondentu, no tiem vairumā gadījumu – 1 bērns.

59.5

21.6

16.2

5.4

13.5

0 10 20 30 40 50 60 70

Audžuģimene šobrīd gaida, kadBāriņtiesa piešķirs bērnu

(n=22)

Veselības problēmu dēļ (kādamno vecākiem) (n=8)

Audžuģimene ir paņēmusipārtraukumu (nav precizēts)

(n=6)

Šobrīd atrodas bērnu kopšanasatvaļinājumā (n=2)

Cits iemesls (n=5)%

%

Bāze : respondenti, kuru audžuģimenēs šobrīd nav ievietoti audžubērni, n=37

Iemesli, kādēļ šobrīd nav ievietoti bērni audžuģimenē

Kategorijā "Cits iemesls" ietilpst: "Audžumeita šogad palika pilngadīga un dzīvo savā ģimenē" (minēts 1 reizi); "Bērns ir tikko 2.jūnijā atgriezies bioloģiskajā ģimenē" (minēts 1 reizi); "Saimnieciskās darbības uzlabošana" (minēts 1 reizi); "Tiek pārbūvēta ģimenes māja" (minēts 1 reizi); "Vecāku problēmas" (minēts 1 reizi).

10.

Respondentiem, kuri norādīja, ka šobrīd viņu ģimenēs nav ievietoti

audžubērni (tās ir 37 ģimenes), tika uzdots jautājums par iemesliem. Šis bija t.s.

atvērtais jautājums, kurā atbilžu varianti netika piedāvāti: respondenti paši formulēja

savas atbildes, kuras datu apstrādes gaitā tika apkopotas lielākās grupās. Vairāk nekā

puse no šiem respondentiem norādīja, ka viņi gaida, kad Bāriņtiesa piešķirs bērnu

(59%), savukārt otrs biežākais iemesls – mazliet vairāk nekā 1/5 daļai respondentu

(22%) – ir saistīts ar veselības problēmām kādam no audžuvecākiem.

72


71.0

43.5

26.3

24.2

5.7

3.0

0 10 20 30 40 50 60 70 80

7-11 gadi

12-14 gadi

15-17 gadi

1-6 gadi

18 un/vai jau sasniegušipilngadību

Līdz 1 gada vecumam

%

%

Bāze : respondenti, kuru audžuģimenēs šobrīd ir ievietoti audžubērni, n=376

"Kāda vecuma audžubērni dzīvo kopā ar Jums?" 11.

Respondenti, kuru ģimenēs šobrīd dzīvo audžubērni (tās ir 376 ģimenes),

visbiežāk norādīja, ka tie ir no 7 līdz 11 gadiem veci (71% respondentu). 44%

respondentu norādīja, ka viņu audžubērni ir no 12 līdz 14 gadiem veci. Mazliet vairāk

nekā ¼ daļa respondentu (26%) norādīja, ka viņu ģimenēs pašlaik uzturas audžubērni

vecumā no 15 līdz 17 gadiem. Gandrīz tikpat daudz procentiem respondentu šobrīd

ģimenēs ir audžubērni no 1 gada līdz 6 gadu vecumam (24%). 6% respondentu

audžubērni ir sasnieguši pilngadību un turpina dzīvot viņu ģimenēs. Savukārt tikai pie

3% respondentu šobrīd audžuģimenēs atrodas zīdaiņi – bērni līdz 1 gada vecumam.

Turklāt, norādot noteiktu bērnu skaitu attiecīgajās vecuma grupās, redzams, ka

visās vecuma grupās visbiežāk tas ir viens bērns (skat. grafiku nākamajā lapā).

73


56.9

34.9

19.4

21.1

4.6

20.8

7.3

11.9

2.2

9.4

0.5

0.7

2.4

0.5

3.9

1.7

0.5

1.5

0 20 40 60 80 100%

Viens Divi Trīs Četri� Pieci Vairāk kā 5

Bāze: respondenti, kuru audžuģimenēs šobrīd ir ievietoti audžubērni, n=376

Audžubērnu skaits attiecīgās vecuma grupās

12-14 gadi (n=144)

1-6 gadi (n=80)

7-11 gadi (n=235)

15-17 gadi (n=87)

18 un/vai sasnieguši pilngadību (n=19)

Līdz 1 gada vecumam (n=10)

12.

Atbildot uz jautājumu, cik ilgu laika posmu esošie audžubērni atrodas viņu

ģimenēs, lielākā daļa respondentu (34%) par kādu no ģimenē esošiem audžubērniem

minēja atbildi – 2 gadus. Gandrīz 1/3 respondentu minēja atbildes: no 6 līdz 12

mēnešiem (30%) un “vairāk par gadu, bet mazāk par 2 gadiem” (28%). 3 gadus

atzīmēja 21% respondentu. Pārējos laika posmus minēja mazāk nekā 20%

respondentu. Visilgāko laika periodu – 9 gadus – min 4% respondentu. Jāpiebilst, ka

nevienam no respondentiem audžubērns neatrodas ģimenē vairāk nekā 10 gadus

Lai gan audžuģimene paredzēta, kā īslaicīga ārpusģimenes aprūpes forma,

aptaujas dati liecina, ka 74% bērnu audžuģimenēs uzturas no 3 līdz 9 gadiem (skat.

grafiku nākamajā lapā).

74


34.0

29.8

28.2

21.0

14.6

12.8

12.5

10.6

5.9

3.5

0.8

0.0

0.0

5.3

0 10 20 30 40

2 gadus (n=128)

6-12 mēnešus (n=112)

Vairāk par gadu, bet mazāk par 2 gadiem(n=106)

3 gadus (n=79)

4 gadus (n=55)

8 gadus (n=48)


5 gadus (n=40)

6 gadus (n=22)

7 gadus (n=20)

9 gadus (n=13)

Mazāk kā vienu mēnesi (n=3)

10 gadus un vairāk

Grūti pateikt

%

%

Bāze : respondenti, kuru audžuģimenēs šobrīd ir ievietoti audžubērni, n=376

"Cik ilgu laika posmu audžubērns/-i jau atrodas Jūsu ģimenē?" 13.

75


20.8

22.8

12.1

7.0

4.8

6.1

8.5

5.8

3.6

2.7

2.4

0.0

8.2

3.4

9.7

7.7

7.3

1.5

1.9

3.4

1.7

1.7

0.7

4.8

0.7

4.1

2.2

0.70.2

0.5

0.7

0.5

0.5

0.5

0.2

3.1

0 10 20 30 40%

Viens Divi Trīs Četri� Vairāk kā 5

Bāze: respondenti, kuru audžuģimenēs šobrīd ir ievietoti audžubērni, n=376

Audžubērnu skaits attiecīgās laikaposma grupās


Vairāk par gadu, bet mazāk par 2 gadiem (n=106)

2 gadus (n=128)

3 gadus (n=79)

4 gadus (n=55)

8 gadus (n=48)


5 gadus (n=40)

6 gadus (n=22)

7 gadus (n=20)

9 gadus (n=13)

Mazāk kā vienu mēnesi (n=3)

10 gadus un vairāk 0.0

14.

Norādot konkrētu audžubērnu skaitu attiecīgajās grupās, visbiežāk tas ir

viens bērns, neskaitot laika periodus – 3 gadus un 4 gadus, kur tie visbiežāk ir divi

bērni.

76


18.4

6.3

5.8

4.1

3.1

2.2

1.9

1.7

1.5

1.0

1.0

51.8

1.2

0 10 20 30 40 50 60

Viens

Četri

Divi

Seši

Desmit

Trīs

Astoņi

Divpadsmit

Deviņi

Astoņpadsmit

Pieci

Divdesmit trīs

Tādi nav vai arī tādi nekad nav bijuši

%


"Cik audžubērnu ir dzīvojuši/dzīvo līdz pilngadības sasniegšanai Jūsu ģimenē kā audžuģimenē, kopš audžuģimenes statusa iegūšanas?"

15.

Atbildot uz jautājumu, cik audžubērnu ir dzīvojuši vai dzīvo pie

respondentiem līdz pilngadības sasniegšanai, visbiežāk norādīta atbilde ir 1 bērns

(18%). Svarīgi piebilst, ka aptuveni pusei respondentu (52%) tādi audžubērni nekad

nav bijuši viņu ģimenēs.

Nē55.9%

Grūti pateikt3.4%

Jā40.7%


"Vai Jūs vēlētos savā audžuģimenē pieņemt vēl kādu bērnu?" 16.

77


Visbiežāk (56%) respondenti norādīja, ka šobrīd nav gatavi savā audžuģimenē

pieņemt vēl kādu a/bērnu, lai gan 41% respondentu to vēlētos darīt. Grūtības atbildēt

uz jautājumu, vai viņi vēlētos pieņemt audžuģimenē vēl kādu bērnu, bija 3%

respondentu.

45.2

45.2

7.7

1.8

0 10 20 30 40 50

Vienu (n=76)

Divus (n=76)

Trīs (n=13)

Četrus (n=3)�

%

%

Bāze : respondenti, kuri vēlētos pieņemt savā audžuģimenē vēl kādu bērnu, n=168

"Cik bērnu Jūs vēl varētu uzņemt savā audžuģimenē?"Audžubērnu skaits

17.

Tie respondenti, kuri vēlētos un varētu savā ģimenē uzņemt vēl kādu audžubērnu,

visbiežāk norādīja, ka tas ir viens vai divi bērni (45%). 8% respondentu norādīja, ka

vēlētos pieņemt vēl trīs bērnus, savukārt 2% respondentu – četrus.

Ļoti slikts1.9%

Drīzāk slikts5.1%

Drīzāk labs34.9%

Viduvējs45.5%

Ļoti labs10.9%

Grūti pateikt1.7%


"Kā Jūs novērtētu Jūsu ģimenes pašreizējo finansiālo stāvokli? Vai Jūs to raksturotu kā… ?" 18.

78


Novērtējot savas ģimenes pašreizējo finansiālo stāvokli, visbiežāk

respondenti norādīja, ka tas ir viduvējs (46%). Tikpat bieži respondenti atzīmēja, ka

tas ir labs (46%) (atbildes drīzāk labs un ļoti labs), t.sk. 11% atzīmēja, ka tas ir ļoti

labs. Savukārt 7% respondentu savu ģimenes pašreizējo finansiālo stāvokli uzskata

par sliktu (atbildes drīzāk slikts un ļoti slikts). 2% savukārt bija grūti atbildēt uz šo

jautājumu.

79


2. Motivācija uzņemt bērnus audžuģimenē

55.1

27.7

9.7

6.5

0.5

0.6

0 10 20 30 40 50 60

Vēlme palīdzēt bērnam(-iem)

Personīgi apsvērumi

Pilsoniskā atbildība

Valsts papildu finansiālsatbalsts

Cits iemesls

Grūti pateikt

%

%Bāze : visi respondenti, n=413Kategorijā "Cits iemesls" ietilpst: Dieva aicinājums, misija (minēts 1 reizi); Piemērs no citām audžuģimenēm (minēts 1 reizi); Visa dzīve ar bērniem, liela ģimene gan pašai, gan vīram (minēts 1 reizi).


"Kas personīgi Jūs motivēja pieņemt bērnu(-us) savā ģimenē un kļūt par audžuvecāku?" 19.

Atbildot uz jautājumu, kas respondentus personīgi motivēja pieņemt

bērnus audžuģimenē un kļūt par audžuvecākiem, vairāk nekā puse aptaujāto

(55%) norādīja, ka tā ir vēlme palīdzēt bērniem. Nākamā visbiežāk atbilde bija

respondentu personīgi apsvērumi (28%). 1/10 daļa respondentu (10%) uzskatīja, ka

pieņemt bērnu ģimenē un kļūt par audžuvecāku viņus motivēja pilsoniskā atbildība.

Savukārt 7% kā motivējošu faktoru uzskatīja valsts papildus finansiālo atbalstu.

Pie citām atbildēm respondenti nosauca tādus iemeslus kā Dieva aicinājums,

misija; piemērs no citām audžuģimenēm; kā arī faktoru, ka visa dzīve ir bijusi saistīta

ar bērniem. Nepilnam 1% respondentu bija grūtības atbildēt, kas personīgi viņus

motivēja uzņemt bērnu audžuģimenē.

80


15.8

14.8

14.5

9.9

9.8

8.4

6.7

5.5

5.0

1.7

3.8

0.4

3.5

0 10 20

Nepietiekams finansiālais atbalsts, sociālās garantijas

Bailes, ka bērns neiekļausies ģimenē

Negatīva sabiedrības attieksme

Iespējama bērna nelabvēlīga iedzimtība

Slodze darbā, aizņemtības dēļ

Pārāk maza dzīvojamā platība dzīvesvietā

Atbalsta trūkums no pārējiem ģimenes locekļiem, radiem,draugiem

Trūkst informācijas par iespējām pieņemt bērnu savā ģimenē

Pārāk sarežģīts formālais process, lai pieņemtu bērnuģimenē

Veselības problēmas

Profesionāls atbalsta sistēmas trūkums

Cits iemesls

Grūti pateikt

%


Kategorijā "Cits iemesls" ietilpst: Cilvēk i baidās no atbildības, uzņemties atbildību, audzināt citu bērnu (minēts 5 reizes); Bailes par komforta zaudēšanu (minēts 1 reizi); Grūti bērnu atdot, ja bērns atgriežas bioloģiskajā ģimenē vai aiziet adopcijā (minēts 1 reizi); Mīlestības trūkums - egoisms (minēts 1 reizi); Nevēlēšanās uzņemt svešu cilvēku (minēts 1 reizi); Pārāk liela kontrole no instutūcijām (minēts 1 reizi); Saistīts 24h diennaktī (minēts 1 reizi); Slik ta citu audžuģimeņu pieredze, saskaroties ar negatīvu bāriņtiesas attieksme pret audžuģimeni (minēts 1 reizi); Slinkums (minēts 1 reizi); Vairāk jādomā par prestižu (minēts 1 reizi).

*Tā kā respondenti varēja minēt 3 atbildes, kopējā atbilžu summa var pārsniegt 100%.

"Kas, Jūsuprāt, attur cilvēkus pieņemt bērnu savā ģimenē? Nosauciet, lūdzu, trīs būtiskākos iemeslus!" 20.

Aptaujas ietvaros respondentiem tika uzdots jautājums par to, kas, viņuprāt,

attur cilvēkus pieņemt audžubērnus savā ģimenē. Respondentiem bija jānosauc,

viņuprāt, trīs būtiskākie iemesli. Visbiežāk respondenti atzīmēja nepietiekamo

finansiālo atbalstu un sociālās garantijas, ko par būtisku iemeslu minēja 16%

respondentu. Bailes par to, ka bērns neiekļausies ģimenē, atzīmēja 15% respondentu.

Tikpat bieži (15%) respondenti atzīmēja negatīvu sabiedrības attieksmi kā vienu no

iemesliem, kas attur cilvēkus pieņemt bērnus ģimenē. Mazliet retāk nosaukta

iespējamā bērna nelabvēlīgā iedzimtība (10%). Slodze darbā un cilvēku aizņemtība

bija iemesls, kuru nosauca 10% respondentu. Pārāk mazu dzīvojamo platību

dzīvesvietā nosauca 8% respondentu. Savukārt atbalsta trūkums no pārējiem ģimenes

locekļiem, radiem un draugiem bija atzīmēts 7% gadījumu. 6% kā vienu no

iemesliem, kas attur cilvēkus pieņemt audžubērnus, uzskatīja faktoru, ka trūkst

informācijas par iespējām pieņemt bērnu audžuģimenē. Gandrīz tikpat bieži – 5%

respondentu norādīja, ka pieņemt bērnu audžuģimenē ir pārāk sarežģīts formālais

process. Veselības problēmas kā iemeslu, kas attur pieņemt bērnu audžuģimenē,

norādīja 4% respondentu. Vien 2% respondentu uzskatīja, ka profesionāls atbalsta

sistēmas trūkums varētu liegt cilvēkiem pieņemt bērnus audžuģimenē.

81


Pie citiem iemesliem 5 reizes tika minēts faktors, ka bērna pieņemšana

audžuģimenē ir ļoti liela atbildība (t.sk., ka cilvēki baidās no šīs atbildības). Tāpat tika

pieminētas arī tādas atbildes kā bailes par komforta zaudēšanu; grūtības atdot bērnu,

ja bērns atgriežas bioloģiskajā ģimenē vai aiziet adopcijā; mīlestības trūkums –

egoisms; nevēlēšanās uzņemt svešu cilvēku; pārāk liela kontrole no institūcijām; tas,

ka cilvēks ir saistīts 24 stundas diennaktī; slikta citu audžuģimeņu pieredze,

saskaroties ar negatīvu bāriņtiesas attieksmi; kā arī slinkums.

Minētos iemeslus var sadalīt ārējas un iekšējas dabas šķēršļos. Zīmīgi, ka

respondenti iespējamo bērna nelabvēlīgo iedzimtību kā šķērsli (10%) nemin starp

galvenajiem iemesliem, kas parāda, ka audžuvecāki kopumā nebaidās no nelabvēlīgas

iedzimtības ietekmes un ir gatavi strādāt ar bērna personību un raksturu. Galvenais

minētais šķērslis, proti, nepietiekamais finansiālais atbalsts un sociālās garantijas

audžuģimenei, norāda, ka, uzlabojot finansiālo atbalstu, būtu iespējams palielināt

audžuģimeņu skaitu vai ģimeņu gatavību kļūt par audžuģimenēm. Savukārt

informācijas trūkums par audžuģimenes iespējām un pārāk sarežģītais formālais

process ir faktori, kurus var mainīt vai novērst pati ārpusģimenes aprūpes sistēma.

Ir arī liela varbūtība, ka pie minētajiem citiem iemesliem audžuģimenes ir

norādījušas šķēršļus vai bailes, ar ko tās pašas ir saskārušās savā pieredzē un kas

atspoguļo audžuvecāku iekšējo psiholoģisko noskaņojumu – savas pieredzes

psiholoģisko novērtējumu.

82


3. Problēmas, ar kurām saskarās audžuģimenes

12.3

11.5

11.0

10.5

9.4

9.3

8.6

6.7

4.6

3.7

3.7

2.2

0.9

1.3

4.5

0 5 10 15

Mācīšanās grūtības, koncentrēšanās grūtības

Grūtības ievērot noteikumus, nepaklausība

Ēšanas traucējumi

Melošana

Miega traucējumi

Enurēze (periodiska, nekontrolēta urīna noplūdemiega laikā)

Agresivitāte

Zagšana

Vecumam neatbilstoša seksualizēta uzvedība

Disfunkcionāla uzvedība

Enkoprēze (atkārtota patvaļīga vai nepatvaļīgadefekācija)

Atkarības problēmas (smēķēšana, alkoholalietošana, datorspēles u.c.)

Klaiņošana

Cita problēma

Nav novērotas problēmas

%

%Bāze : visi respondenti, n=413Kategorijā "Cita problēma" ietilpst: Neirozes (minēts 4 reizes); Bailes no jebkāda fiziska kontak ta, jo bērnam bija negatīva iepriekšējā pieredze (bija sista) (minēts 1 reizi); Bailes no vīriešiem (minēts 1 reizi); Bērni paši mūs novēro (minēts 1 reizi); Bik lums, vēlme izdabāt (minēts 1 reizi); Ignorē teik to (minēts 1 reizi); Ļoti atturīgi, visu it kā iztaustīja (minēts 1 reizi); Nav pieredze kā audžuģimenei (nav ievietoti bērni) (minēts 1 reizi); Nedrošība, situācijas izpēte (minēts 1 reizi); Satraukums, trauksme (minēts 1 reizi); Piesardzība, neuzticība, psiholoģiska nestabilitāte (minēts 1 reizi); Skumjas, ilgas pēc mājām un ģimenes (minēts 1 reizi); Slimīgums (minēts 1 reizi); Vāja imunitāte, novārdzinātība (minēts 1 reizi).


"Vai Jūs esat novērojis/-usi Jūsu audžubērnam(-iem) kādu no sekojošām problēmām pirmajā mēnesī kopš bērna uzņemšanas brīža ģimenē?"

21.

Nosaucot problēmas, ar kurām audžuģimenēm bija jāsaskaras pirmajā

mēnesī kopš bērna uzņemšanas brīža ģimenē, visbiežāk respondenti norādīja

mācīšanās un koncentrēšanās grūtības (12%). Tikpat bieži respondenti atzīmēja bērna

grūtības ievērot noteikumus un nepaklausību (12%). Ēšanas traucējumi un melošana

bija atzīmēti starp 11% respondentu. Nākamās visbiežāk atzīmētās problēmas, ar

kurām audžuģimenes saskarās pirmajā mēnesī, bija audžubērna miega traucējumi

(9%) un enurēze (periodiska, nekontrolēta urīna noplūde miega laikā) (9%).

Agresivitāti atzīmēja 9% respondentu. Zagšana tika atzīmēta 7% gadījumu. Pārējās

atbildes atzīmēja mazāk nekā 5% respondentu. Tikai 1% respondentu atzīmēja, ka

problēmas pirmajā mēnesī nav novērotas.

83


Pirmā mēneša problemātika, bērnam ienākot audžuģimenē, ir saistīta ar

adaptācijas procesu un tā uzsākšanu. Starp dotajām problēmām ir gan bērna

jauniepazītās rakstura iezīmes, ienākot ģimenē, gan ar adaptāciju saistītās uzvedības

problēmas.

9.9

3.4

2.4

1.7

1.0

2.4

28.6

19.6

19.6

16.5

10.9

8.5

10.4

8.0

8.2

7.3

6.5

6.8

4.8

3.9

2.7

28.6

29.1

38.7

37.5

15.0

18.4

27.1

17.9

28.6

13.6

13.6

11.6

15.3

9.9

5.6

7.0

20.8

23.7

27.4

21.5

18.4

27.6

22.0

27.4

9.9

19.1

18.4

22.5

16.2

12.1

16.2

17.2

24.7

12.8

14.3

48.4

49.9

31.5

47.7

30.5

62.2

54.7

57.9

53.8

64.2

74.8

71.2

2.4

2.4

2.7

2.7

3.1

2.4

3.1

2.9

5.1

6.1

5.6

5.1

2.2

5.6

4.6

4.6

0.2

0.5

1.5

0.2

0.2

0.2

1.0

0.2

1.5

1.0

13.3

0 20 40 60 80 100

Mācību grūtības, koncentrēšanās grūtības

Melošana

Grūtības ievērot robežas, nepaklausība

Bērns(-i) uzvedas slikti – neklausa

Enurēze

Ēšanas traucējumi

Bērns(-i) ir agresīvi

Miega traucējumi

Bērns(-i) ir noslēgti, neuzticas

Atkarības problēmas

Disfunkcionāla uzvedība

Vecumam neatbilstoša seksualizēta uzvedība

Zagšana

Bērns(-i) uzvedas slikti – destruktīva uzvedība

Enkoprēze

Klaiņošana

%

%

Vienmēr Bieži Reizēm Reti Nekad Grūti pateikt


Lūdzu, novērtējiet, cik bieži, pildot audžuvecāka pienākumus, Jums nākas saskarties ar sekojošām problēmām? 22.

Pildot audžuvecāku pienākumus, respondentiem bija jāsaskaras ar vairākām

problēmām. Visbiežāk tās ir bērna mācību un koncentrēšanās grūtības, tos atzīmēja

39% respondentu (atbildes vienmēr un bieži), melošana – 23%, bērna grūtības ievērot

robežas, nepaklausība – 22%, kā arī 18% respondentu minēja bērna slikto uzvedību.

Savukārt atbilde reizēm visbiežāk tika atzīmēta, novērtējot bērna grūtības ievērot

robežas, nepaklausību – 39% un bērna slikto uzvedību – 38%. Atbilde reti visbiežāk

tika minēta pie problēmas, ka bērns ir agresīvs (28%), kā arī to, ka bērns ir noslēgts

84


un neuzticas, to minēja 27% respondentu. Visretāk respondentiem bija jāsaskaras ar

bērnu klaiņošanu (71%) un enkoprēzi (75%) (atbilde nekad).

Nē5.8%Jā

94.2%


"Vai Jūs esat novērojis/-usi kādas veselības problēmas Jūsu audžubērnam(-iem)? " 23.

Atbildot uz jautājumu, vai respondents ir novērojis kādas veselības

problēmas savam audžubērnam(-iem), lielākais vairākums jeb 94% respondentu

atbildēja apstiprinoši. 6% respondentu problēmas audžubērnam(-iem) nav novērojuši.

Respondenti, kuri ir norādījuši, ka ir novērojuši kādas no veselības problēmām

savam audžubērnam(-iem), visbiežāk atzīmēja, ka tie ir runas traucējumi (56%). 48%

respondentu norādīja, ka ir novērojuši bērnam hronisku saslimšanu, 45% – garīga

rakstura traucējumus, 42% – redzes traucējumus, 41% – kustību un elpošanas

sistēmas slimības. Alerģijas atzīmēja aptuveni 1/3 respondentu (31%). Citas veselības

problēmas atzīmēja mazāk nekā 30% respondentu. Tomēr jāpiebilst, salīdzinoši bieži

pie citām veselības problēmām norādīja stomatoloģiju, problēmas ar zobiem – šī

atbilde tika sniegta 45 reizes (skat. grafiku nākamajā lapā).

Veselības stāvoklis, ar kādu sastopas audžuģimene, raksturo bērna veselību

viņa bioloģiskajā ģimenē. Runas traucējumi kā biežākā veselības problēma parāda

bērna atstāšanu novārtā bioloģiskajās ģimenēs, kas ietver neattīstītu valodu un vārdu

krājumu.

85


56.4

47.5

45.0

41.6

41.2

41.2

31.2

26.6

25.7

22.3

21.1

18.6

16.9

14.5

12.6

8.5

4.6

0.2

0.2

14.5

0.0

0.0

0.0

24.5

0 20 40 60

Runas traucējumi

Hroniska(-s) saslimšana(-s)

Garīga rakstura traucējumi

Redzes traucējumi

Kustību traucējumi

Elpošanas sistēmas slimības

Alerģijas

Gremošanas sistēmas slimības

Svara deficīts

Astma

Ievainojumi

Endokrīnās, uztures un vielmaiņas slimības

Invaliditāte

Infekcijas un parazitārās slimības

Nervu sistēmas un maņu orgānu slimības

Iedzimtas anomālijas

C hepatīts

Skolioze

Saindēšanās

B hepatīts

Cita problēma

Dzirdes traucējumi

HIV

Uroģenitālās sistēmas slimības

%

%Bāze : respondenti, kuri ir novērojuši kādas veselības prob lēmas audžubērnam(-iem), n=389

Kategorijā "Cita problēma" ietilpst: "Stomatoloģija, prob lēmas ar zob iem" (minēts 45 reizes); "Sirds mazspēja" (minēts 9 reizes); "Neirozes" (minēts 2 reizes); "Iedzimta slimība, sirdsslimība" (minēts 2 reizes); "Higiēnas problēmas" (minēts 1 reizi); "Kifoze" (minēts 1 reizi); "Mazasinība" (minēts 1 reizi).*Tā kā respondenti varēja minēt vairākas atbildes, kopējā atbilžu summa var pārsniegt 100%.

"Vai Jūs esat novērojis/-usi kādas no sekojošām veselības problēmām Jūsu audžubērnam(-iem)?" 24.

86


4. Bērna adopcija Latvijā un ārzemēs

Ļoti labi informēts/-a30.3%

Drīzāk slikti informēts/

19.4%

Drīzāk labi informēts/-a

32.2%

Ļoti slikti informēts/-a

6.3%

Grūti pateikt11.9%


"Kopumā – cik informēts(-a) Jūs esat par bērnu adopcijas iespējām Latvijā ? "25.

Norādot, cik informēti respondenti jūtās par bērnu adopcijas iespējām

Latvijā, visbiežāk respondenti uzskatīja, ka jūtās labi informēti (63%) (atbildes drīzāk

labi informēts/-a un ļoti labi informēts/-a). Par slikti informētiem sevi uzskatīja 26%

respondentu (atbildes drīzāk slikti informēts/-a un ļoti slikti informēts/-a). 12% bija

grūtības atbildēt uz šo jautājumu.

Ļoti labi informēts/-a22.3%

Drīzāk slikti informēts/-a

25.2%

Drīzāk labi informēts/-a

26.9%

Ļoti slikti informēts/-a

14.8%Grūti pateikt

10.9%Bāze : visi respondenti, n=413

"Un cik informēts(-a) Jūs esat par bērnu adopcijas iespējām uz ārvalstīm? " 26.

Savukārt norādot, cik informēti respondenti jūtās par bērnu adopcijas

iespējām uz ārvalstīm, visbiežāk respondenti uzskatīja, ka jūtās labi informēti (49%)

(atbildes drīzāk labi informēts/-a un ļoti labi informēts/-a). Par slikti informētiem sevi

uzskata 2/5 daļa respondentu jeb 40% (atbildes drīzāk slikti informēts/-a un ļoti slikti

informēts/-a). Savukārt 11% bija grūtības atbildēt uz šo jautājumu.

87


Grūti pateikt9.4%

Ļoti laba35.1%

Ne laba, ne slikta0.7%

Drīzāk laba32.9%

Drīzāk slikta19.1%

Ļoti slikta2.7%Bāze : visi respondenti, n=413

"Kāda ir Jūsu personīgā attieksme pret bērnu adopcijas procesu Latvijā ? Tā ir... " 27.

Norādot, kāda ir viņu personīgā attieksme pret bērnu adopcijas procesu

Latvijā, visbiežāk respondenti norādīja, ka tā ir laba (68%) (atbildes drīzāk laba un

ļoti laba). Savukārt par sliktu savu attieksmi atzina 22% respondentu (atbildes drīzāk

slikta un ļoti slikta). 1% respondentu attieksme ir ne laba, ne slikta, bet 9%

respondentu nebija viedokļa šajā jautājumā.

Grūti pateikt9.0%

Ļoti laba33.7%

Ne laba, ne slikta1.0%

Drīzāk laba42.1%

Drīzāk slikta6.5%

Ļoti slikta7.7%Bāze : visi respondenti, n=413

"Un kāda ir Jūsu personīgā attieksme pret bērnu adopcijas procesu uz ārvalstīm? Tā ir.."

28.

Norādot, kāda ir viņu personīgā attieksme pret bērnu adopcijas procesu uz

ārvalstīm, visbiežāk respondenti norādīja, ka tā ir laba (76%) (atbildes drīzāk laba un

ļoti laba). Savukārt par sliktu savu attieksmi atzina 14% respondentu (atbildes drīzāk

slikta un ļoti slikta). 1% respondentu attieksme ir ne laba, ne slikta, bet 8%

respondentu nebija viedokļa šajā jautājumā.

Salīdzinot atbildes par personīgo attieksmi pret bērnu adopcijas procesu

Latvijā un uz ārzemēm, var secināt, ka slikta attieksme pret adopcijas procesu Latvijā

ir lielāka nekā pret adopciju uz ārzemēm.

88


Ģimenes, kuras adoptē bērnus Latvijā biežāk pārtrauc pirms adopcijas procesu

un var to darīt vairākkārtīgi. Bērni tiek atgriezti audžuģimenē un pēc īsa laika posma

tiek pakļauti kārtējam adopcijas procesam, tas rada negatīvas sekas veiksmīgai bērna

adopcijai nākotnē.

Jā18.6%

Nē81.4%


"Vai vēlaties adoptēt bērnu?" 29.

Jautājot, vai respondenti šobrīd paši vēlas adoptēt bērnu, vairums

respondentu atbildēja noliedzoši (81%), savukārt 19% respondentu to vēlētos darīt.

Respondentiem tika uzdots jautājums par to, kā viņi sagatavo/sagatavos savu

audžubērnu adopcijas procesam. Jāmin, ka šis bija atvērtais jautājums, kurā atbilžu

varianti netika piedāvāti: respondenti paši formulēja savas atbildes, kuras datu

apstrādes gaitā tika apkopotas lielākās grupās. Visbiežāk respondenti atzina, ka notiks

vairākkārtējas sarunas ar bērnu (41%). 1/5 daļa respondentu (20%) atzina, ka viņi

centīsies kopā ar bērnu izveidot kontaktu un iepazīt jauno adoptētāju ģimeni. Gandrīz

tikpat daudz respondentu (18%) sniegs audžubērnam atbalstu (t.sk. arī psiholoģisko).

10% respondentu atzīmēja, ka paskaidros, kādas izmaiņas gaida bērnu nākotnē. 7%

respondentu meklēs palīdzību pie Bāriņtiesas vai Sociālajā dienestā. 5% respondentu

atzīmēja, ka, viņuprāt, ir ļoti svarīgi noskaidrot bērna viedokli par to, vai viņš vēlas

tikt adoptēts. Jāpiebilst, ka 16% respondentu nebija atbildes uz šo jautājumu (aptaujas

anketās netika sniegta nekāda atbilde), 24% respondentu atzīmēja, ka līdz šim viņi

nav saskārušies ar šādu pieredzi, savukārt 12% respondentu bija piebilstami arī citi

veidi, kā viņi varētu sagatavot bērnu adopcijas procesam (skat. grafiku nākamajā

lapā).

¼ daļai no aptaujātām audžuģimenēm (24%) nav bijusi pieredze bērna

sagatavošanā adopcijai uz citu ģimeni, kā arī fakts, ka 16% audžuģimeņu nav

sniegušas atbildi uz šo jautājumu, norāda, ka audžuģimenes nav domājušas par šādu

89


jautājumu vai arī savā praksē audžuģimenē ievietotie bērni nav saskārušies ar

adopcijas iespēju.

Savukārt ģimenes, kurās ievietotie bērni ir saskārušies ar adopcijas iespēju,

veido atbildīgu un ētisku attieksmi pret bērniem, skaidrojot viņiem, ka audžuvecāki

nav viņu vecāki, lai neveidotos pārāk liela pieķeršanās situācijā, kad bērnam ir iespēja

tikt adoptētam uz citu ģimeni pastāvīgi. Tādējādi šīs ģimenes apzinās audžuģimenes

uzstādījumu, proti par to, ka bērni tajā ir ievietoti uz laiku, nevis pastāvīgi (tajā

nenotiek adopcijas process).

Ir minētas atbildes, ka reizēm netiek ņemts vērā bērna viedoklis par

adoptēšanu, vecumā, kad bērns ir spējīgs paust savu nostāju. Tomēr pārsvarā

audžuģimenes adopciju vērtē kā pozitīvu pieredzi. Savukārt ir arī minētas situācijas,

kad bieža iespējamo adoptētāju parādīšanās audžuģimenē un interesēšanās par

bērniem ir traumējoša pieredze bērnam un nedod stabilitāti ļaut audžuģimenē

ievietotiem bērniem adaptēties audžuģimenē. Interesants ir viedoklis, ka nevajadzētu

adoptēt no audžuģimenēm, bet gan no bērnu namiem, kas parāda audžuvecāku vēlmi

saglabāt savas audžuģimenes statusu neskartu vai arī vēlmi bērnu namu bērniem

prioritāri nodrošināt iespēju augt ģimenē. Atšķiras arī vecāku taktika, ierodoties

potenciālajiem adoptētājiem – vienas ģimenes nodala bērnu no pārējiem bērniem,

savukārt citas uzskata, ka svarīgākais atbalsts bērnam ir satikties ar adoptētājiem

audžuģimenes klātbūtnē, lai bērns justos droši.

90


41.420.1

18.210.2

7.35.3

2.91.2

0.5

1.211.9

15.724.2

0.5

0 10 20 30 40 50

Sarunājoties ar bērnu

Izveidojot kontaktu, iepazīstoties ar adoptētāju ģimeni

Sniedzot bērnam atbalstu (t.sk. psiholoģisko)

Izskaidrojot, sniedzot informāciju par gaidāmajām izmaiņām

Meklējot palīdzību pie attiecīgajām institūcijām (SD, BT)

Noskaidrojot bērna viedokli par adopciju

Iedrošinot bērnu

Apmeklējot psihologa konsultācijas

Apgūstot adoptētāju ģimenes sarunvalodu (piem., angļu)

Bērnam tiktu veiktas medicīniskas pārbaudes

Audžuģimene pati ir adoptējusi bērnu

Cita atbilde

Nav atbildes

Audžuģimenei līdz šim nav bijusi tāda pieredze

%

%Bāze : visi respondenti, n=413Kategorijā "Cita atbilde" ietilpst: "Esošais bērns , visticamāk, ģimenē dzīvos līdz 18 gadiem" (minēts 4 reizes); "Līdz šim pozitīva pieredze ar bērna adopciju (neprecizēts)" (minēts4 reizes); "Bērni nav vēlējušies citus vecākus. Nevēlos apbēdināt bērnus" (minēts 2 reizes); "Līdz šim pieredze negatīva, jo bērnam ārzemju adopcija tika uzspiesta pretēji tam, kovēlējās bērns. Adopcija nenotika. Adopcijai jānotiek tikai , ja bērni to vēlas" (minēts 2 reizes); "Mācu bērniem, kā "augt" ģimenē - savstarpēji dalīties, mīlēt, utt." (minēts 2 reizes);"Adopcija kā tāda no a/ ģimenes ir visai slikta padarīšana" (minēts 1 reizi); Ar bērniem, kuri ir juridiski brīvi sadzīviskās sarunās stāstu, ka varbūt viņiem arī atradīsies ģimene un,ja bērni paši to vēlēsies varēs dzīvot īstā ģimenē." (minēts 1 reizi); "Ar bērniem, kuri ir juridiski brīvi sadzīviskās sarunās stāstu, ka varbūt viņiem arī atradīsies ģimene un, jabērni paši to vēlēsies varēs dzīvot īstā ģimenē." (minēts 1 reizi); "Atgādināt, ka bērnam ir izvēle piekrist vai nepiekrist adopcijai (ja nevēlas ir tiesības atteikties)." (minēts 1 reizi);"Attiecības joprojām tiek uzturētas." (minēts 1 reizi); "Trešā meitene pēc ciemošanās trīs reizes, tomēr atteicās no adopcijas iespējas. Domāju, ka apzinājās tiesiskās sekas, arīģimenē bija ļoti liela ticības ietekme." (minēts 1 reizi); "Bērnam garīga atpalicība, neviens nekad nav izteicis vēlēšanos, drīz pilngadība, bet ja vajadzētu būtu grūti gan man, ganbērnam." (minēts 1 reizi); "Bērni bija diezgan mazi, adopcijas process notika ļoti ātri, gatavoties un noskaņoties nācās pašiem, nevis bērniem. (bērni tad bija 3 gadus jauni)"(minēts 1 reizi); "Bērni bija garīgi slimi, ļoti labi ka adoptēja." (minēts 1 reizi); "Bērns ir iekļāvies ģimenē, ir izskaidrots, ka tie vecāki nevarēja parūpēties, bet tagad te ir viņaģimene." (minēts 1 reizi); "Bija mazs bērns , vienkārši iekļāvās ģimenēs." (minēts 1 reizi); "Būtu grūtības, to apzinos." (minēts 1 reizi); "Gadu atpakaļ tika adoptēta 4 gadus vecameitiņa, kura ģimenē dzīvoja kā audžubērns no 7 mēnešu vecuma." (minēts 1 reizi); "Grūtāk būtu bērnus sagatavot tad, ja vecāki būtu iedomu tēli un nākotne nezināma." (minēts1 reizi); "Līdz šim ir pieredze ar ārvalstu adopciju, bet negatīva. Bāriņtiesa neņēma vērā bērna viedokli par nevēlēšanos tikt adoptētai." (minēts 1 reizi); "Bērni jāgatavo adopcijai,jāstāsta par adopcijas sekām." (minēts 1 reizi); "Līdz šim ir pozitīva pieredze ar adopciju uz ASV. No ģimenes ir adoptēti septiņi bērni. Attiecības veidojam pakāpeniski." (minēts 1reizi); "Līdz šim ir pozitīva pieredze Francijas adopciju. Bērns gribēja īstu ģimeni. Daudz bija runājusi bāriņtiesa. Bērns bija ļoti atvērts adopcijas procesam" (minēts 1 reizi); "Līdzšim pieredze pozitīva ar adopciju ASV." (minēts 1 reizi); "Mūsu ģimenes bērni bijuši mazi, tāpēc daudz nav bijis jāstāsta par adopciju." (minēts 1 reizi); "Neatzīstu par to, ka tiekpārmests, ka neadoptējot bērnu tiks liegta iespēja bērniem saņemt mantojumu" (minēts 1 reizi); "Negatīva pieredze ar to, ka pie bērna braukuši trīs adoptētāji, paskatās, atzīst, ka nepatīk, vai pēc laika atved atpakaļ" (minēts 1 reizi); "Nepieciešams veidot pozitīvu kontaktu ar bērnu, lai arī bērns (ja viņš ir pietiekoši liels) spētu atbildēt vai grib kļūt adoptēts"(minēts 1 reizi); "No a/g nevajadzētu adoptēt bērnus, lai adoptē no bērnunamiem" (minēts 1 reizi); "Par to, ka bērni ģimenē ir uz laiku runājam jau savlaicīgi." (minēts 1 reizi);"Pārējos bērnus tajā laikā cenšamies norobežot, lai ciemiņi ir tikai konkrētajam bērniem. Līdz šim visi gadījumi ir bijuši pozitīvi" (minēts 1 reizi); "Pārrunāt iespējamos uzvedībasmodeļus jaunajā ģimenē" (minēts 1 reizi); "Pieredze nodot bērnu adopcijā ir tikai ar maziem bērniem līdz 2 gadu vecumam, kas minimāli saprot plašus izskaidrojumus." (minēts 1reizi); "Svarīgākais atbalsts bērnam ir satikties ar adoptētājiem audžuģimenes klātbūtnē, lai bērns justos droši" (minēts 1 reizi); "Pieredze skarba, ka bāriņtiesas darbinieki neņemvērā bērna viedokli par nevēlēšanos tikt adoptētiem" (minēts 1 reizi); "Tad kad pienāks laiks un šāda situācija, tad par šo domāsim" (minēts 1 reizi); "Tas ir grūts process, ja irbioloģiskie vecāki, kas interesējas. Šobrīd man ir situācija, ka bērni atsakās no adopcijas" (minēts 1 reizi); "Uzreiz sakām, ka neesam vecāki, nesauc par vecākiem. Iespēja tiktpie jauniem, labiem vecākiem" (minēts 1 reizi); "Uzskatu, ka ārzemju adopcija, kur cita mentalitāte, katras tautas atšķirības būtiski ietekmē bērna turpmāku dzīvi, būtiskasnegatīvas sekas, psiholoģisku traumu" (minēts 1 reizi); "Vajadzības gadījumā, vadīšos no faktiskajiem apstākļiem" (minēts 1 reizi); "Veikt sagatavošanu, atkarībā no vecuma"(minēts 1 reizi); "Vēlas adoptēt meitenīti 5 -10 gadus vecu" (minēts 1 reizi); "Viss notika ļoti āti, bērns tika aizvests uz Rīgu" (minēts 1 reizi).

"Raksturojiet, lūdzu, kā Jūs sagatavojiet/sagatavosiet bērnu adopcijas procesam?" 30.

91


5. Bērna pamatvajadzību nodrošināšana

70.7

44.1

50.1

36.3

36.1

54.7

38.0

18.9

36.1

47.5

34.9

31.5

22.3

16.2

16.7

35.1

27.6

38.3

38.3

28.1

41.4

23.7

6.3

17.9

12.3

20.6

23.7

10.2

18.4

7.0

16.7

6.1

21.5

19.1

21.3

34.4

13.1

24.9

3.6

5.6

2.9

15.3

17.7

22.0

21.1

32.0

16.9

18.9

26.2

19.6

13.1

9.0

1.9

4.1

10.9

1.9

8.2

10.2

15.5

17.9

9.0

5.1

2.4

12.6

14.0

2.4

Es spēju radīt bērnam drošu ģimenes vidi

Spēju radīt pozitīvu emocionālo kontaktu ar bērnu

Vecāku pienākums ir dot bērnam visu labāko pat uz savas labklājībasrēķina

Es rotaļājos ar bērnu, veltu savu brīvo laiku bērnam

Es spēju sadarboties ar bērnu

Esmu pārliecināts(-a), ka nodrošinu bērna tiesību ievērošanu

Man nav grūtību organizēt bērna ikdienu

Es esmu gatavs(-a) pilnveidoties un attīstīt savas prasmes un spējas, laimaksimāli nodrošinātu bērna vajadzības

Es jūtos pilnībā piemērots(-a) un pašpietiekams(-a) vecāka lomai

Bērns ģimenē jūtas labi

Es spēju izprast bērnu un atbilstoši reaģēt

Lai bērns varētu pilnvērtīgi attīstīties, viņam vajadzīgi abi vecāki

Man nav grūtību organizēt pašam(-i) savu dzīvi

Es palīdzu bērnam pildīt mājasdarbus

%Pilnībā piekrītu Drīzāk piekrītu Drīzāk nepiekrītu Pilnībā nepiekrītu Grūti pateikt

Bāzes: visi respondenti, n=413

"Kādā mērā Jūs piekrītat vai nepiekrītat šiem apgalvojumiem?" 31.

Aptaujas ietvaros respondentiem tika uzdots jautājumu bloks par dažādiem

apgalvojumiem, kuriem vajadzēja piekrist vai nepiekrist. Visbiežāk respondenti

piekrita apgalvojumam, ka viņi spēj radīt bērnam drošu ģimenes vidi (87%) (atbildes

pilnībā piekrītu un drīzāk piekrītu). 79% respondentu piekrita apgalvojumam, ka spēj

radīt pozitīvu emocionālo kontaktu ar bērnu. Gandrīz tikpat daudz – 78% respondentu

piekrita apgalvojumam, ka vecāku pienākums ir dot bērnam visu labāko pat uz savas

labklājības rēķina. 3/4 respondentu jeb 75% uzskatīja, ka rotaļājas ar bērnu un velta

tam savu brīvo laiku, savukārt 74% respondentu piekrita apgalvojumam, ka spēj

sadarboties ar bērnu. Pārējiem apgalvojumiem piekrita mazāks respondentu skaits.

Minētās pozitīvās atbildes liecina, ka audžuvecākiem ir pārliecība par to, ko viņi dara

kā audžuvecāki – drošas ģimeniskas vides radīšanā bērnam un spējā radīt pozitīvu

emocionālu kontaktu ar bērnu. Tāpat par audžuģimenes altruistisko dabu liecina

apgalvojums, kam piekritušas puse no aptaujātām ģimenēm (50%), ka vecāku

pienākums ir dot bērnam visu labāko pat uz savas labklājības rēķina.

Visretāk respondenti piekrita apgalvojumam, ka palīdz bērnam pildīt

mājasdarbus (40%) (atbildes pilnībā nepiekrītu un drīzāk nepiekrītu), kā arī

apgalvojumam, ka bērnam vajadzīgi abi vecāki, lai viņš varētu pilnvērtīgi attīstīties

92


(37%). Visvairāk grūtības respondentiem sagādāja apgalvojums par to, vai bērns

ģimenē jūtas labi – 32% respondentiem bija grūti atbildēt, vai viņi šim apgalvojumam

piekrīt vai arī nepiekrīt. Nākamā lielākā neskaidrība (26%) – grūti pateikt –

audžuvecākiem bija saistībā ar apgalvojumu, vai viņiem nav grūtību organizēt pašiem

savu dzīvi. Kaut gan vairāk nekā puse (55%) no audžuģimenēm bija pārliecinātas, ka

nodrošina bērna tiesību ievērošanu, salīdzinoši lielam īpatsvaram šajā jautājumā, proti

22% audžuģimeņu bija grūti pateikt, vai piekrīt šādam apgalvojumam, tātad parādot

neskaidrību, vai viņu darbības audžuģimenē nodrošina bērna tiesību ievērošanu.

Pilnībā piekrītu79.0%Drīzāk nepiekrītu

1.2%

Drīzāk piekrītu18.6%

Grūti pateikt1.2%


"Cik lielā mērā Jūs piekrītat apgalvojumam: „Es spēju nodrošināt savam bērnam(-iem) visas viņam(-iem) nepieciešamās pamatvajadzības"?"

32.

Noskaidrojot, cik lielā mērā respondenti piekrīt apgalvojumam, ka viņi spēj

nodrošināt bērnam visas viņam nepieciešamās pamatvajadzības, lielākais vairums

respondentu (79%) apgalvojumam pilnībā piekrita. Apgalvojumam drīzāk piekrita

19% respondentu. Savukārt atbildi drīzāk nepiekrītu atzīmēja vien 1% respondentu.

Atbildi pilnībā nepiekrītu neatzīmēja neviens respondents. Grūtības atbildēt uz šo

jautājumu bija 1% respondentu (atbilde grūti pateikt).

Jautājot respondentiem, kuras vajadzības, viņuprāt, viņu ģimene spēj

nodrošināt bērnam pilnībā, visi respondenti jeb 100% atzīmēja atbildi rūpes un

gādību. Gandrīz tikpat bieži tika atzīmēta drošības sajūta dzīvesvietā (99%),

medicīniskais atbalsts un rehabilitācija (97%), psiholoģiskais atbalsts (96%), mīlestība

(95%), piederības apziņa ģimenei (94%), kā arī bērna pašizpausmes un pašrealizācijas

iespējas (92%), kur pēdējā atbilde parāda, ka ne visām audžuģimenēm ir iespēja

nodrošināt interešu grupu vai sporta nodarbību apmeklēšanu. Par šādu iespēju

nodrošināšanu varētu domāt topošās atbalsta sistēmas ietvaros audžuģimenēm.

Savukārt bioloģisko vecāku klātesamības nodrošināšanu un atbalstu atzīmēja

jau vairāk nekā uz pusi mazāks respondentu skaits, vien 41% (skat. grafiku nākamajā

lapā), kur iemesli varētu būt saistīti ar to, ka ne visiem audžubērniem ir nepieciešama

93


bioloģisko vecāku klātesamības nodrošināšana, it īpaši situācijās, kad bioloģiskais

vecāks nav spējīgs veidot kontaktu ar bērnu personīgo postošo atkarību dēļ,

ieslodzījuma dēļ, izdarītās vardarbības pret bērnu vai slimības dēļ, un kuram šāds

kontakts varētu būt traumējošs.

Tādējādi rodas jautājums par to, cik lielā mērā audžuģimenē ievietotam

bērnam ir nepieciešams šis kontakts ar bioloģisko vecāku, ja pastāv objektīvi iemesli,

kāpēc viņš ir izņemts no savas bioloģiskās ģimenes, un vai kontakts nevar būt

traumējošs. Jautājums rodas arī par to, cik lielā mērā šāds kontakts traucē vai netraucē

bērna adaptācijas procesam audžuģimenē un audžuvecāku pūliņiem mazināt bērna

trauksmi, neziņu, vai neskaidros jautājumus par savu šķirto stāvokli no bioloģiskajiem

vecākiem (piem., paradokss, kas bērna apziņā atbilstoši noteiktam vecumposmam ir

nepārvarams – „Kāpēc es esmu ievietots citā ģimenē, ja mani vecāki ir dzīvi? Kāpēc

viņi nāk mani apmeklēt, bet es nevaru būt pie viņiem?”.

99.5

98.8

97.3

95.6

95.4

94.2

91.5

41.2

0.2

0 20 40 60 80 100

Rūpes un gādību

Drošības sajūtu dzīvesvietā

Medicīniskais atbalsts, rehabilitācija

Psiholoģiskais atbalsts

Mīlestību

Piederības apziņu (bērns jūtās piederīgs ģimenei)

Bērna pašizpausmes un pašrealizācijas iespējas(piem., interešu grupu vai sporta nodarbību

apmeklēšana)

Bioloģisko vecāku (vai citu radu) klātesamībasnodrošināšana, atbalsts

Grūti pateikt

%



"Kuras no šīm bērna vajadzībām Jūsu ģimene, Jūsuprāt, spēj nodrošināt bērnam pilnībā?" 33.

94


6. Atbalsts ģimenēm un apmācības

86.3

46.1

43.7

39.5

37.8

37.1

36.8

33.4

33.2

23.2

17.6

3.7

1.5

32.2

0 20 40 60 80 100

Finansiālu, materiālu palīdzību, sociālāsgarantijas

Bērnu pieskatīšanas pakalpojumus

Palīdzību juridiskos, tiesiskos jautājumos

Atbalstu krīzes situācijā

Apmācību kursus/ seminārus

Vairāk pieejamas informācijas masu medijos

Pieredzes apmaiņas pasākumus ar jauesošajām audžuģimenēm

Tikšanos ar bērna bioloģisko ģimenispeciālista klātbūtnē

Nodrošināšanu ar transportu, lai varētuapmeklēt piedāvātos pakalpojumus

Psihologa/ psihoterapeita konsultācijas

Sociālā darbinieka atbalstu

Sadarbības iespējas ar Bāriņtiesu

Citu

Grūti pateikt

%

%

Kategorijā "Citu" ietilpst: Nometnes bērniem (minēts 2 reizes); Atbalsta grupas, semināri pa vakariem, brīvdienās (minēts 1 reizi); Bērns slimo, vajag auklītes (ilglaicīgi, ja nevar apvienot ar darbu) (minēts 1 reizi); Es gribētu, lai šos gadus ieskaita darba stāžā (minēts 1 reizi); Kursi baltkrievu valodā (minēts 1 reizi); Nepietiekamas bērnu nometņu iespējas (minēts 1 reizi); Par stāvvietām pie pakalpojuma saņemšanas vietas (bezmaksas) (minēts 1 reizi); Patiesas informācijas sniegšanu, par bērna veselības un emocionālo stāvokli, ar kādām grūtībām nāksies saskarties (minēts 1 reizi); Pilnvaras audžuģimenei lēmumu pieņemšanā medicīnas pakalpojumu izmantošanā audžubērnam (minēts 1 reizi); Psihologa individuāls atbalsts nevis vērtēšana (minēts 1 reizi); Speciālistu konsultācijas regulāras (logopēds, fizioterapeits utml.) (minēts 1 reizi); Veselības apdrošināšana (minēts 1 reizi).


"Kādu, Jūsuprāt, pakalpojumu un palīdzību būtu nepieciešams uzlabot/pastiprināt audžuģimenēm?"


34.

Jautājot respondentiem, kādu pakalpojumu un palīdzību būtu nepieciešams

uzlabot vai pastiprināt audžuģimenēm, vairākums respondentu atzīmēja finansiālu,

materiālu palīdzību un sociālās garantijas (86%). Bērnu pieskatīšanas pakalpojumus

atzīmēja 46% respondentu. 44% respondentu norādīja, ka ir nepieciešams uzlabot

palīdzības kvalitāti juridiskos un tiesiskos jautājumos. 40% respondentu atzīmēja

95


atbalstu krīzes situācijās. 38% respondentu vēlētos uzlabot apmācību kursus un

seminārus, savukārt 37% nepieciešams vairāk informācijas masu medijos. Tikpat

bieži (37%) respondenti vēlētos pieredzes apmaiņas pasākumus ar jau esošām

audžuģimenēm. Tikšanos ar bērna bioloģisko ģimeni speciālista klātbūtnē atzīmēja

33% respondentu, bet nodrošināšanu ar transportu, lai varētu apmeklēt piedāvātos

pakalpojumus – 33%, psihologa un psihoterapeita konsultācijas – 32%, savukārt

sociāla darbinieka atbalstu – 23%. Nepieciešamību uzlabot un pastiprināt sadarbības

iespējas ar Bāriņtiesu atzīmēja 18% respondentu.

Audžuģimenes savās atbildēs norāda dažāda veida nepieciešamo palīdzību kā

atbalstu savai audžuģimenes funkcionēšanai. Materiālā palīdzība un sociālās

garantijas ir dominējošā nepieciešamā palīdzība, ņemot vērā riskus, kas var iestāties.

Piemēram, audžuvecāks ir zaudējis darba spējas, ieguvis invaliditāti, kas saistīts ar

tiešo audžuvecāka pienākumu pildīšanu, taču, tā kā laiks un darbs, kas pavadīts

audžuģimenes statusā, nav pielīdzināts darba stāžam, audžuvecāks nesaņem palīdzību

invaliditātes gadījumā.

Otrs dominējošais pakalpojumu klāsts, ko būtu nepieciešams uzlabot, ir

saistīts ar atbalstu bērna pieskatīšanā, krīzes situācijās, apmācību kursu veidā, dažādu

atbalsta speciālistu piesaistīšanā gan bērniem, gan pašiem audžuvecākiem, kā arī

transporta nodrošināšanā. Minētās atbalsta formas parāda iespējas un nepieciešamību

plašākas atbalsta sistēmas izveidē audžuvecākiem, jo atspoguļo reālās audžuģimenes

vajadzības efektīvas audžuģimenes funkcionēšanas nodrošināšanai. Tāpat pie cita

veida atbalsta formām vecāki min palīdzību nodrošināt bērniem nometnes, atbalsta

grupas vakaros, regulāras speciālistu konsultācijas (logopēds, fizioterapeits utml.),

veselības apdrošināšanu.

Fakts, ka vecāki kā nepieciešamību (33%) ir minējuši tikšanos ar bērna

bioloģisko ģimeni speciālista klātbūtnē, liecina par nepieciešamību pēc palīdzības,

a/ģimenēs ievietotajiem bērniem, veidot pareizas attiecības ar bioloģiskajiem

vecākiem, novērst iespējamos riskus saskarsmē, ja vecāki ir alkohola reibumā vai

uzvedas agresīvi, kā arī novērot vecāku prasmes un iemaņas komunikācijā ar bērnu.

96


90.1

81.6

64.9

62.7

48.9

32.4

23.0

23.0

16.5

10.2

10.2

9.2

0.7

1.9

12.8

0 20 40 60 80 100

Izglītojošas atbalsta grupas audžuģimenēm

Izglītojošus seminārus audžuģimeņukapacitātes stiprināšanai

Speciālistu palīdzību (piem., sociālaisdarbinieks, sociālais pedagogs, skolotājs

Psihologa konsultācijas (gan valstsatmaksātās, gan pārējās)

Pašpalīdzības grupas

Tikšanos speciālista klātbūtnē ar bērnabioloģisko ģimeni


Nometnes bērniem

Patronāžas pakalpojumus (piem., apsekošanadzīvesvietā, problēmsituāciju izpēte)

Bērnu pieskatīšanas pakalpojumus seminārulaikā

Mentoru ģimeņu/mentoru pakalpojumus,seminārus

Psihoterapiju

Atbalsta un informatīvo tālruni

Cits variants

Grūti pateikt

%

%

Kategorijā "Cits variants" ietilpst: Audzuģimeņu b iedrības atbalsts (minēts 2 reizes).Bāze : visi respondenti, n=413

"Lūdzu norādiet kādus atbalsta pakalpojumus audžuģimenēm no piedāvātajiem Jūsu paši kā audžuvecāki esat izmantojis/-uši!"


35.

Jautājot, kādus pakalpojumus respondenti paši kā audžuvecāki ir

izmantojuši, visbiežāk atzīmētā atbilde ir izglītojošas atbalsta grupas audžuģimenēm

(90%). 82% respondentu ir izmantojuši izglītojošus seminārus audžuģimeņu

kapacitātes stiprināšanai. 65% respondentu ir izmantojuši speciālistu palīdzību.

Psihologa konsultācijas un palīdzību ir izmantojuši 63% respondentu. Savukārt

pašpalīdzības grupas – 49% respondentu. Iespēju tikties ar bērna bioloģisko ģimeni

speciālista klātbūtnē ir izmantojuši 32% respondentu. Pārējos pakalpojumus ir

atzīmējuši mazāk nekā 30% respondentu. 2% respondentu bija grūtības atbildēt uz šo

jautājumu.

97


Minētie pakalpojumi liecina par audžuvecāku interesi noskaidrot neskaidros

jautājumus, kas radušies audžuģimenes saskarē ar bērniem, izglītojot sevi, gatavojoties

saņemt speciālistu palīdzību un iesaistīties pašpalīdzības grupās audžuģimenes

kapacitātes stiprināšanai. Šāda kustība liecina par audžuģimeņu atvērto dabu un

palīdzības meklēšanu ģimenes situācijas uzlabošanai, kas liecina arī par gatavību

sadarboties ar palīdzošajām institūcijām un speciālistiem.

81.8

77.6

48.4

37.0

21.6

19.3

18.0

10.7

3.9

2.6

2.6

2.3

0.3

1.0

2.6

0 20 40 60 80 100

Psihologa konsultācijas (gan valstsatmaksātās, gan pārējās)

Speciālistu palīdzību (piem., sociālaisdarbinieks, sociālais pedagogs, skolotājs

Nometnes bērniem

Tikšanos speciālista klātbūtnē ar bērnabioloģisko ģimeni

Psihoterapiju


Bērnu pieskatīšanas pakalpojumus seminārulaikā

Patronāžas pakalpojumus (piem., apsekošanadzīvesvietā, problēmsituāciju izpēte)

Izglītojošas atbalsta grupas audžuģimenēm

Pašpalīdzības grupas

Izglītojošus seminārus audžuģimeņukapacitātes stiprināšanai

Atbalsta un informatīvo tālruni

Cits variants

Mentoru ģimeņu/mentoru pakalpojumus,seminārus

Grūti pateikt

%

%Kategorijā "Cits variants" ietilpst: Audzuģimeņu biedrības atbalsts (minēts 2 reizes); Atbalsta grupas bērniem (minēts 1 reizi).


"Lūdzu norādiet kādus atbalsta pakalpojumus audžuģimenēm no piedāvātajiem Jūsu audžubērns(-i) ir izmantojis/-uši!"


36.

Savukārt jautājot, kādus pakalpojumus respondenta audžubērni ir

izmantojuši, visbiežāk minētā atbilde ir psihologa konsultācijas (81%). Otrā

visbiežāk minētā atbilde ir speciālistu palīdzība (78%). Gandrīz ½ (48%) respondentu

atzīmēja, ka viņu audžubērni ir izmantojuši bērniem paredzētās nometnes. Tikšanos

98


speciālista klātbūtnē ar bioloģisko ģimeni ir izmantojuši 37% respondentu

audžubērnu. Pārējos pakalpojumus ir atzīmējuši mazāk nekā 30% respondenti.

Izmantotās palīdzības klāstā ir atrodama arī palīdzība, ko sniedz audžuģimeņu

atbalsta biedrības, kas parāda nevalstiskas organizācijas piedāvātās iespējas kā resursu

atbalsta sniegšanā un kas netiek izmantots pilnīgā mērā. Daudzās atbildēs parādījies

informētības trūkums paskaidro arī audžuvecāku neinformētību par šādu biedrības

piedāvāto atbalstu. Tas ir labojams, izvēršot plašāku informētības kampaņu un

izveidojot plašāku atbalsta pakalpojumu sistēmu audžuģimenēm.

11.1

8.3

8.3

5.6

5.6

2.8

2.8

61.1

0 10 20 30 40 50 60 70

Nav nepieciešams

Nepietika tam laika (darbs, saimniecība)

Bērnu pieskatīšanas grūtību dēļ (nav kam pieskatītatbalsta pakalpojumu laikā)

Bija pārāk tālu jābrauc/nav transporta līdzekļu

Atbalsts tika sniegts man nepiemērotā laikā (ja tasnotiktu man piemērotā laikā, es piedalītos)

Atbalsta pakalpojumi neatbilda manām vajadzībām

Cits iemesls

Grūti pateikt

%

%Bāze : respondenti, kuru audžubērni nav izmantojuši nevienu no piedāvātajiem pakalpojumiem, n=37

"Kādi iemesli ir tam, ka Jūs (vai Jūsu audžubērns(-i) nav izmantojuši nevienu no piedāvātajiem pakalpojumiem?"

*Tā kā respondenti varēja minēt vairākas atbildes, kopējā atbilžu summa var pārsniegt 100%. Kategorijā "Cits iemesls" ietilpst: Veselības prob lēmas (minēts 1 reizi).

37.

Kopumā 91% respondentu ir izmantojuši kādu no audžuģimenēm

piedāvātajiem pakalpojumiem. 9% respondenti (37 ģimenes) nav izmantojuši nevienu

no piedāvātajiem pakalpojumiem. No šiem respondentiem 11% norādīja, ka tas nav

nepieciešams. Savukārt 8% respondentu norādīja, ka tam nepietika laika (darbs,

saimniecība). Tikpat bieži – 8% respondentu pakalpojumus neizmantoja bērnu

pieskatīšanas grūtību dēļ. 6% respondentu kā iemeslu, kādēļ viņi neizmantoja

piedāvātos pakalpojumus atzīmēja to, ka bija pārāk tālu jābrauc, vai arī nav

99


transportlīdzekļu, kā arī faktoru, ka atbalsts tika sniegts respondentam nepiemērotā

laikā. 3% respondentu norādīja, ka atbalsta pakalpojumi neatbilda respondenta

vajadzībām. 61% respondentu, kuri neizmantoja (vai kuru audžubērni neizmantoja)

piedāvātos pakalpojumus, bija grūtības atbildēt uz šo jautājumu.

7.0

6.8

8.5

12.6

26.2

34.6

15.5

19.4

15.7

18.4

12.3

21.1

12.8

16.2

17.7

16.7

16.5

15.7

26.2

16.0

19.1

23.0

9.2

4.4

4.4

4.4

4.4

4.4

4.4

12.8

15.0

14.0

18.9

12.6

15.5

21.1

24.2

22.5

9.4

15.7

2.7

2.2

Lielākas iespējas pārstāv ētbērnu juridiski

Lielāki uzturlīdzekļiaudžubērnam/-iem

Lielāks f inansiālais atbalsts

Prof esionāls speciālistuatbalsts

Lai atbildīgās institūcijasieklausās un ņem v ērā

mūsu v iedokli, aizstāv otbērna intereses

Sociālās garantijas

6 - visvairāk nepieciešams 5 4 3 2 1 - vismazāk nepieciešams Grūti pateikt

Bāze : visi respondenti, n=413Bāze vidējai vērtībai : respondenti, kuri ir snieguši konkrētu atb ildi (netiek ņemts vērā atb ildes "Grūti pateikt" minēšanas b iežums), n=395

Kas, Jūsuprāt, Jums būtu nepieciešams, lai Jūs/Jūsu ģimene varētu veiksmīgi darboties kā audžuģimene? Lūdzu sarindojiet zemāk minētos apgalvojumus prioritārā secībā, kur 1 būtu – vismazāk nepieciešams un 6 – visvairāk nepieciešams!

38.

Vērtējumu vidējie rādītāji*

2.89

3.11

3.08

4.09

4.64

3.19

100


Novērtējot, kas respondentiem būtu nepieciešams, lai viņu ģimene varētu

veiksmīgi darboties kā audžuģimene, pirmajā vietā respondentiem (visvairāk

nepieciešamas) ir sociālās garantijas, kuras par visvairāk nepieciešamām atzīmēja

35% respondentu. Nākamais visvairāk nepieciešamais respondentiem ir faktors, lai

atbildīgās institūcijas ieklausās un ņem vērā respondentu viedokli, aizstāvot bērna

intereses (26%). Profesionālu speciālistu atbalstu atzīmēja 13%. 9% respondentu par

visnepieciešamāko atzīmēja lielāku finansiālo atbalstu. Lielākus uzturlīdzekļus

audžubērnam un lielākas iespējas pārstāvēt bērnus juridiski par visnepieciešamākām

atzina 7% respondentu.

Audžuģimeņu minētās sociālās garantijas kā dominējošā nepieciešamā palīdzība

ir būtisks rādītājs, ņemot vērā audžuģimeņu vecumu (vecuma grupā no 45 līdz 54

gadiem – 36%, kā arī grupā no 55 gadiem un vairāk – 36%). Piemēram, gadījumos, kad

audžuģimenes laikā audžuvecāks ir zaudējis darba spējas, ieguvis invaliditāti, kas tiešā

veidā saistīta ar audžuvecāka pienākumu pildīšanu - šis laiks un darbs, kas pavadīts

audžuģimenes statusā, netiek pielīdzināts darba stāžam un audžuvecāks nesaņem

palīdzību invaliditātes gadījumā.

101


11.611.0

9.28.1

7.56.9

6.46.46.4

2.92.3

1.21.2

0.622.5

12.13.5

5.8

0 10 20 30

Sociālās garantijas (t.sk. arī bērniem pēc 18 gadiem)

Lielāku dzīvojamo platību, labākus apstākļus

Finansiālu palīdzību

Bezmaksas transporta pakalpojumus

Palīdzību bērnu pieskatīšanā

Veselības apdrošināšanu un pārbaudes pie ārsta (bezmaksas)

Sabiedrības informēšana par a/ģ, attieksmes maiņa

Atvaļinājuma piešķiršana un nodrošināšana

Audžuvecāki - kā atalgots darbs (ar darba stāžu un pensiju)

Ciešāku sadarbību ar BT un SD (t.sk vairāk atbalsta)

Profesionālu speciālistu palīdzību

Nometnes bērniem

Vairāk informācijas

Pasākumus bērniem

Sporta inventāra iegāde

Cita atbilde

Nekas nav nepieciešams

Grūti pateikt

%

%

Kategorijā "Cita atbilde" ietilpst : "Audžuģimenei nepieciešams "atelpas" brīžu pakalpojumi" (minēts 2 reizes); "Lai visā valstī būtu pabalstsbērniem būtu vienāds" (minēts 2 reizes); "finansējums bērna talantu attīstīšanai" (minēts 2 reizes); "Apmaksāt studijas audžuvecākiem" (minēts 1reizi); "Audžuģimeņu sakārtotība, saistībā ar varēšanu palikt mājās" (minēts 1 reizi); "Bērna slimības laikā apmaksāts slimības pabalstsaudžuvecākam" (minēts 1 reizi); "Bērnunams nesniedza detalizētu informāciju par bērna veselības stāvokli, problēmas noklusētas. Daudzasveselības problēmas netika identificētas 2 gadu laikā, kurus bērns pavadīja bērnunamā (kopš dzimšanas līdz 2 gadu vecumam)" (minēts 1 reizi);"Biedrības izveide saistībā ar audžuģimenēm un aizbildņiem, kur var izteikt savu viedokli" (minēts 1 reizi); "Brīvdienu mammas" (minēts 1 reizi);"Būtu ieteicams ārpuskārtas rinda, ja bērnam nepieciešama rehabilitācija – ilgstoši - logopēds, fizioterapeits, sanatorija u.c. (šiem bērniem tas irnepieciešams steidzami)" (minēts 1 reizi); "Būtu labi, ja pagasts iztīrītu ceļu līdz mājām (ziemā)" (minēts 1 reizi); "Būtu nepieciešams organizētpsiholoģiskās saderības veidošanās periodu un sniegt audžuģimenei pilnu informāciju par audžubērnu, pirms bērns nonāk audžuģimenē" (minēts1 reizi); "Būtu vēlams, lai bērnudārzos un skolās, pedagogi un pasniedzēji būtu vairāk informēti par šo bērnu vajadzībām, izprastu viņu dzīvespieredzi un traumas" (minēts 1 reizi); "Grupveida terapija, veicinot sadarbību, saskarsmi audžuģimenēm un bērniem. Nepieciešams, kad bērnusievieto audžuģimenē, lai veicinātu vieglāku bērnu iekļaušanos. Atbalsta pasākumi, iesaistot visu ģimeni" (minēts 1 reizi); "Ievietot pie manisbērnu" (minēts 1 reizi); "Kāpēc Vidzemei nav sava koordinatora, kur griezties, ja nevaram sadarboties ar b/t. Trūkst jaunākās informācijas"(minēts 1 reizi); "Lai dažādās iestādes un institūcijas atļauj ģimenei netraucēti un mierīgi darboties" (minēts 1 reizi); "Lai nebūtu dažādu raksturubērni" (minēts 1 reizi); "Līdzcilvēku, tuvinieku morālais atbalsts un izpratne" (minēts 1 reizi); "Lielāka pašvaldības interese par mūsu ģimenesiespējām" (minēts 1 reizi); "Lielāks atbalsts krīzes situācijās" (minēts 1 reizi); "Lielāku uzmanību vērst uz bērnu interesēm un vajadzībām"(minēts 1 reizi); "Likumdošanas izmaiņas (piem., slimības lapu iespējas, pensionēšanās, utt.)" (minēts 1 reizi); "Mazināt birokrātijas slogu"(minēts 1 reizi); "Mums ir atbalsta programma, kura visu nepieciešamo nodrošina Rīgas audžuģimenēm" (minēts 1 reizi); "Nepieciešamainstitūcija, kas aizstāv un pārstāv audžuģimenes tiesības konfliktu gadījumos ar citām institūcijām" (minēts 1 reizi); "Nepieciešamsaudžuģimenes atalgojums kas ir piesaistīts bērnu skaitam, jo citādi gan par vienu bērnu, gan par sešiem bērniem ir vienāda alga" (minēts 1 reizi); "Nepieciešams koificients audžuģimenes atalgojumam, ņemot vērā bērnu vecumu un skaitu" (minēts 1 reizi); "Nezināšana par to, kas būs arbērna nākotni. Bērns ar problēmām: mācīšanās grūtības" (minēts 1 reizi); "Novērtējums, sociāla atzinība no valsts" (minēts 1 reizi); "Runāt irlieki, jo pa 12 gadiem nekas nav mainījies. Mēs daram valstisku darbu, tajā pašā laikā viss pa šiem gadiem stāv uz vietas, visi projekti" (minēts 1reizi); "Sadarbības veidošana skolā" (minēts 1 reizi); "Šobrīd viss ir kārtībā, jau veiksmīgi darbojamies" (minēts 1 reizi); "Uzskatu, ka vairākvajadzētu attīstīt sos-ciematu pakalpojumu visā Latvijas teritorijā" (minēts 1 reizi); "Vēlētos, lai tiek atmaksāts bērnudārzs" (minēts 1 reizi);"Vienotu sistēmu Latvijā (lai nav sadalīts pa pašvaldību). Katrs bērns jāved uz savu bērnudārzu (minēts 1 reizi)".

Bāze : respondenti, kuri ir snieguši atbildi uz šo jautājumu, n=173

"Lūdzu pastāstiet, varbūt Jums ir vēl kaut kas nepieciešams, lai Jūs/ Jūsu ģimene varētu veiksmīgi darboties kā audžuģimene?"

39.

Aptaujas ietvaros respondentiem tika jautāts, vai viņiem ir nepieciešams vēl

kaut kas, lai viņu ģimene varētu veiksmīgi darboties kā audžuģimene. Jāmin, ka

šis bija atvērtais jautājums, kurā atbilžu varianti netika piedāvāti: respondenti paši

formulēja savas atbildes, kuras datu apstrādes gaitā tika apkopotas lielākās grupās.

Visbiežāk minētā atbilde – sociālās garantijas, tās pieminēja 12% respondentu,

ietverot audžuģimenes laika un darba pielīdzināšanu darba stāžam, slimības lapas,

veselības apdrošināšanu, bērna slimības laikā apmaksātu slimības pabalstu

102


audžuvecākam, pensionēšanos, utt. Gandrīz tikpat bieži respondenti pieminēja, ka

vēlētos uzlabot savus dzīves apstākļus, t.sk. iegūt lielāku dzīvojamo platību

(piemēram, lai būtu iespēja pieņemt audžuģimenē vairāk bērnu). Gandrīz 1/10 daļa

respondentu minēja lielāku finansiālo atbalstu un palīdzību. Bezmaksas transporta

pakalpojumus (t.sk. transporta nodrošinājumu – iespēju braukt tad, kad ir

nepieciešams) minēja 8% respondentu. Tikpat daudz respondentu vēlētos saņemt

palīdzību bērnu pieskatīšanā (8%). Šo atbildi papildina arī cits atbildes variants par

“atelpas” brīža pakalpojuma pieejamību audžuģimenei, kas tiešā veidā saistīts ar

palīdzību bērna pieskatīšanā uz “atelpas” brīža laiku (atbildēs minēts arī “brīvdienu

mammas” variants).

7% respondentu nosauca bezmaksas veselības apdrošināšanu un vizītes pie

ārsta (ārpus rindas). 6% respondentu nosauca pasākumus, kuri veicinātu sabiedrības

informēšanu par audžuģimenēm Latvijā, un līdz ar to mainītu (uzlabotu) arī attieksmi

pret tām. Tāpat arī 6% respondentu bija nobažījušies par atvaļinājuma piešķiršanas

iespējām, nodrošinājumu ar atvaļinājumu.

6% respondentu vēlētos, lai audžuģimenes statuss būtu pieskaitāms pie

atalgota darba – respondenti vēlētos, lai šo faktu ņem vērā darba stāža uzskaitē un

pensijas piešķiršanā. 6% respondentu vēlētos ciešāku sadarbību ar Bāriņtiesu un

Sociālo dienestu, t.sk. respondenti minēja, ka vēlētos lielāku atbalstu un uzticību no

šīm iestādēm. Pārējās atbildes tika minētas retāk.

Jāpiebilst, ka 12% respondentu uzskata, ka viņiem ir viss nepieciešamais un

šobrīd nekas vairāk nav nepieciešams. Kā arī jāatzīmē, daudzas atbildes tika

nosauktas tikai 1 reizi (23%), tādēļ tās ir apkopotas pie citām atbildēm, noteiktas

kategorijas neveidojot.

Vairākas atbildes norāda uz problēmu par to, ka bāriņtiesas nesniedz detalizētu

informāciju par bērna veselības stāvokli un noklusē ar bērnu saistītās problēmas, kā

arī faktu, ka nav tikušas konstatētas daudzas veselības problēmas vairāku gadu laikā,

kurus bērns pavadīja institūcijā vai bioloģiskajā ģimenē. Tas savukārt kļūst par

problēmu, bērnam nonākot audžuģimenē. Vecāki kā vēlamu min arī nepieciešamību

pēc ārpuskārtas pieteikšanās, ja bērnam nepieciešama rehabilitācija (ilgstoši –

logopēds, fizioterapeits, sanatorija u.c. pakalpojumi, kas šiem bērniem ir nepieciešami

steidzami). Kā nepieciešamība tiek minēts arī finansējums bērna talantu attīstīšanai,

kas sasaucas ar bērnu interešu izglītības nepieciešamību, dalību attīstošās nometnēs.

103


7. Specializācijas iespējas

Noteikti jā25.2%

Drīzāk nē27.1%Drīzāk jā

29.5%

Noteikti nē10.4%

Grūti pateikt7.7%


"Vai Jūsu ģimene būtu gatava specializēties, izejot noteiktas apmācības/kursus, lai kļūtu par specializēto audžuģimeni?"

Jā, 55%Nē, 38%

40.

Uz jautājumu, vai ģimene gatava specializēties, izejot noteiktas apmācības

vai kursus, lai kļūtu par specializēto audžuģimeni, lielākā daļa respondentu (55%)

atbildēja apstiprinoši (atbildes noteikti jā un drīzāk jā). 38% respondentu atbildēja

noliedzoši (atbildes noteikti nē un drīzāk nē). 8% respondentu bija grūtības atbildēt uz

šo jautājumu. Tomēr jāsecina, ka lielākā daļa respondentu vēlētos iegūt iespēju kļūt

par specializēto audžuģimeni.

104


59.6

45.3

43.6

42.2

40.0

39.1

31.1

27.1

20.0

19.1

16.0

12.4

7.1

4.9

0.4

0 10 20 30 40 50 60 70 80

Specializācija nodrošināt uzturēšanos ģimenē vairākiembērniem

Specializācija uzņemt bērnus ar cita veida veselībasproblēmām

Specializācija būt gataviem uzņemt bērnus 24 stundasdiennaktī septiņas dienas nedēļā

Specializācija uzņemt zīdaiņa vecuma bērnus (līdz 3 gaduvecumam)

Specializācija būt par „atelpas” ģimeni

Specializācija uzņemt smagā fiziskā vai emocionālāvardarbībā cietušus bērnus

Specializācija uzņemt skolas vecuma bērnus vai bērnus, kurijau sasnieguši pusaudža vecumu (no 11 līdz 15 gadiem)

Specializācija uzņemt bērnus, kas cieta no seksuālāsvardarbības

Specializācija uzņemt bērnus ar funkcionāliem traucējumiem

Specializācija uzņemt bērnus ar garīgu atpalicību un/vaigarīga rakstura traucējumiem

Specializācija uzņemt bērnus, kuriem ir uzvedības grūtībām

Specializācija uzņemt jauniešus (no 16 līdz 18 gadiem)

Specializācija uzņemt bērnus ar HIV/B un/vai C hepatītu

Specializācija uzņemt bērnus ar kāda veida atkarībām

Grūti pateikt

Bāze : respondenti, kuri būtu gatavi specializēties, izejot noteik tas apmācības/kursus, lai k ļūtu par specializēto audžuģimeni, n=225

"Audžuģimenēm var būt atšķirīgi specializēšanās veidi. Kāds, no šiem specializēšanās veidiem, Jūsuprāt, būtu visatbilstošākais tieši Jūsu ģimenei?"


41.

Respondentiem, kuri atbildēja, ka būtu gatavi specializēties, izejot noteiktas

apmācības vai kursus, lai kļūtu par specializēto audžuģimeni, tika uzdots jautājums,

kādi specializēšanās veidi, viņuprāt, būtu visatbilstošākie tieši viņu ģimenei? Šo

respondentu skaits – 225. Vienam no respondentiem, neskatoties uz to, ka viņš būtu

gatavs specializēties, tomēr bija grūtības atbildēt uz jautājumiem par turpmākām

konkrētām specializēšanās iespējām.

Visbiežāk minētais specializēšanās veids ir specializācija nodrošināt

uzturēšanos ģimenē vairākiem bērniem vienlaicīgi, ko atzīmēja 60% respondentu.

Nākamais specializācijas veids, kuru minēja 45% respondenti, ir specializācija

uzņemt bērnus ar cita veida veselības problēmām (piemēram, astma, alerģijas

u.tml.), jāpiebilst, ka tās ir audžuģimeņu formas, kuras pastāv jau šobrīd un ir

respondentiem saprotamas. Mazliet retāk respondenti minēja specializēšanās iespēju

105


būt gataviem uzņemt bērnus 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā (44%).

42% respondentu piekrita specializēties uzņemt zīdaiņa vecuma bērnus (līdz 3 gadu

vecumam). Savukārt 40% respondentu vēlētos specializēties, kļūstot par “atelpas”

ģimeni. Jāpiebilst, respondentiem tika paskaidrots, ka “atelpas” ģimene ir ģimene,

kura dod atvaļinājumu audžuģimenēm vai aprūpē audžubērnus, ja audžuģimenē ir

problēmas, piem., nopietnas veselības problēmas, operācija, negadījums u.c.

Nākamais specializācijas veids, kuru biežāk minēja respondenti, ir

specializācija uzņemt smagā fiziskā vai emocionālā vardarbībā cietušus bērnus

(39%). Aptuveni 1/3 respondentu (31%) būtu gatavi specializēties, uzņemot skolas

vecuma bērnus vai bērnus, kuri jau sasnieguši pusaudža vecumu (no 11 līdz 15

gadiem).

Pārējie specializēšanās veidi bija minēti retāk nekā 30% no respondentu

atbildēm, taču salīdzinoši liela daļa – vairāk par 1/4 jeb 27% no audžuģimenēm būtu

gatavas uzņemt bērnus, kas cietuši no seksuālas vardarbības, savukārt 1/5 jeb 20% no

ģimenēm – bērnus ar funkcionāliem un garīgās attīstības traucējumiem. 7% ģimeņu

būtu gatavas specializēties, lai uzņemtu savā ģimenē ar HIV/B un/vai C hepatītu

slimus bērnus. Pēdējās atbildes liecina par audžuģimeņu altruistisko gatavību uzņemt

savā ģimenē un audzināt bērnus arī ar smagām veselības problēmām.

9.8 5.3 6.2 2.255.6 4.0 13.3 3.6

0 20 40 60 80 100%

Nevienu Vienu Divus Trīs Četrus Piecus Sešus Vairāk kā sešus

Bāze: respondenti, kuri būtu gatavi specializēties, izejot noteiktas apmācības/kursus, lai kļūtu par specializēto audžuģimeni, n=225

Specializācija būt gataviem uzņemt bērnus 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā:(Optimālais bērnu skaits šajā grupā, kuru ģimene, kā specializētā audžuģimene, varētu vienlaicīgi uzņemt)

42.

Visbiežāk minētais bērnu skaits (neskaitot atbildi nevienu) specializācijā būt

gataviem uzņemt bērnus 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā ir divi bērni, šo

atbildi minēja 13% respondentu.

2.2 19.6 5.8 9.8 2.240.0 12.0 8.4

0 20 40 60 80 100%



Specializācija nodrošināt uzturēšanos ģimenē vairākiem bērniem :(Optimālais bērnu skaits šajā grupā, kuru ģimene, kā specializētā audžuģimene, varētu vienlaicīgi uzņemt)

43.

106


Savukārt specializācijas iespējā nodrošināt uzturēšanos ģimenē vairākiem

bērniem visbiežāk atzīmētā atbilde ir trīs bērni, šo atbildi minēja 20% respondentu.

7.1 0.457.1 12.5 17.0 1.31.8

2.7

0 20 40 60 80 100%

Nevienu Vienu Divus Trīs Četrus Sešus Vairāk kā sešus


Specializācija uzņemt zīdaiņa vecuma bērnus (līdz 3 gadu vecumam):(Optimālais bērnu skaits šajā grupā, kuru ģimene, kā specializētā audžuģimene, varētu vienlaicīgi uzņemt)

44.

Specializācijas iespējā uzņemt zīdaiņa vecuma bērnus, t.i., bērnus līdz 3 gadu

vecumam, visbiežāk minētā atbilde ir divi bērni, ko minēja 17% no tiem

respondentiem, kuri būtu gatavi iegūt šo specializēšanās iespēju, izejot noteiktas

apmācības.

15.667.6 3.6 6.71.3

1.81.8

1.8

0 20 40 60 80 100%



Specializācija uzņemt skolas vecuma bērnus vai bērnus, kuri jau sasnieguši pusaudža vecumu (no 11 līdz 15 gadiem):(Optimālais bērnu skaits šajā grupā, kuru ģimene, kā specializētā audžuģimene, varētu vienlaicīgi uzņemt)

45.

Specializācijas iespējā uzņemt skolas vecuma bērnus vai bērnus, kuri jau

sasnieguši pusaudža vecumu, t.i., bērnus no 11 līdz 15 gadiem, visbiežāk minētā

atbilde ir divi bērni, ko minēja 16% respondentu.

0.986.2 2.2 8.41.8

0.4

0 20 40 60 80 100%

Nevienu Vienu Divus Sešus Vairāk kā sešus


Specializācija uzņemt jauniešus (no 16 līdz 18 gadiem):(Optimālais bērnu skaits šajā grupā, kuru ģimene, kā specializētā audžuģimene, varētu vienlaicīgi uzņemt)

46.

Specializācijā uzņemt jauniešus – vecumā no 16 līdz 18 gadiem, visbiežāk tika

minēti divi bērni, ko minēja 8% respondentu.

107


79.6 8.4 5.81.8

0.4

0.92.2

0.9

0 20 40 60 80 100%



Specializācija uzņemt bērnus ar funkcionāliem traucējumiem (piem., invaliditāte, kustības, redzes, dzirdes vai citi traucējumi):(Optimālais bērnu skaits šajā grupā, kuru ģimene, kā specializētā audžuģimene, varētu vienlaicīgi uzņemt)

47.

Specializācijā uzņemt bērnus ar funkcionāliem traucējumiem visbiežāk tika

minēts viens bērns, ko minēja 8% respondentu.

94.2 2.72.70.4

0 20 40 60 80 100%

Nevienu Vienu Divus Trīs


Specializācija uzņemt bērnus ar kāda veida atkarībām (piemēram, smēķēšana, alkoholisms, narkotikas, datorspēles u.c.):(Optimālais bērnu skaits šajā grupā, kuru ģimene, kā specializētā audžuģimene, varētu vienlaicīgi uzņemt)

48.

Specializācijā uzņemt bērnus ar kāda veida atkarībām visbiežāk tika minēts

viens vai divi bērni, kur šīs atbildes minēja 3% respondentu.

3.1 0.491.62.7 2.2

0 20 40 60 80 100%

Nevienu Vienu Divus Trīs Sešus


Specializācija uzņemt bērnus ar HIV/B un/vai C hepatītu:(Optimālais bērnu skaits šajā grupā, kuru ģimene, kā specializētā audžuģimene, varētu vienlaicīgi uzņemt)

49.

Specializācijā uzņemt bērnus ar HIV/B un/vai C hepatītu visbiežāk

respondenti minēja atbildi divi bērni (3%).

1.878.7 8.4 8.41.8

0.4

0.9

0.4

0 20 40 60 80 100%



Specializācija uzņemt bērnus ar garīgu atpalicību un/vai garīga rakstura traucējumiem:(Optimālais bērnu skaits šajā grupā, kuru ģimene, kā specializētā audžuģimene, varētu vienlaicīgi uzņemt)

50.

108


Specializācijā uzņemt bērnus ar garīgu atpalicību un/vai garīga rakstura

traucējumiem vienādi bieži tika minētas atbildes – viens vai divi bērni, ko minēja 8%

respondentu.

8.4 2.253.3 11.6 19.6 2.21.8

0.9

0 20 40 60 80 100%



Specializācija uzņemt bērnus ar cita veida veselības problēmām (piemēram, astma, alerģijas u.tml.):(Optimālais bērnu skaits šajā grupā, kuru ģimene, kā specializētā audžuģimene, varētu vienlaicīgi uzņemt)

51.

Specializācijā uzņemt bērnus ar cita veida veselības problēmām visbiežāk

minētais bērnu skaits ir divi bērni, ko minēja 20% respondentu.

8.0 1.359.6 9.3 15.1 2.22.7

1.8

0 20 40 60 80 100%



Specializācija uzņemt smagā fiziskā vai emocionālā vardarbībā cietušus bērnus:(Optimālais bērnu skaits šajā grupā, kuru ģimene, kā specializētā audžuģimene, varētu vienlaicīgi uzņemt)

52.

Specializācijā uzņemt smagā fiziskā vai emocionālā vardarbībā cietušus

bērnus visbiežāk tika minēti divi bērni, ko minēja 15% respondentu.

5.3 1.872.0 7.6 10.20.4

1.80.9

0 20 40 60 80 100%



Specializācija uzņemt bērnus, kas cieta no seksuālās vardarbības:(Optimālais bērnu skaits šajā grupā, kuru ģimene, kā specializētā audžuģimene, varētu vienlaicīgi uzņemt)

53.

Jautājot, kāds būtu optimālais bērnu skaits grupā, kuru ģimene kā specializētā

audžuģimene varētu vienlaicīgi uzņemt, uzņemot bērnus, kas cietuši no seksuālās

vardarbības, visbiežāk minētā atbilde ir divi bērni, ko minēja 10% respondentu.

109


9.8 3.61.858.7 4.9 14.2 4.92.2

0 20 40 60 80 100%



Specializācija būt par "atelpas" ģimeni (tā ir ģimene, kura dod atvaļinājumu audžuģimenēm vai aprūpē audžubērnus, ja audžuģimenē ir problēmas, piem., nopietnas veselības problēmas, operācija, negadījums u.c.):(Optimālais bērnu skaits šajā grupā, kuru ģimene, kā specializētā audžuģimene, varētu vienlaicīgi uzņemt)

54.

Savukārt specializēšanās veidā būt par atelpas ģimeni visbiežāk minētais

bērnu skaits, kuru vecāki varētu uzņemt savā ģimenē, ir divi bērni, šo atbildi minēja

14%.

0.983.6 8.9 3.61.8

0.4

0.9

0 20 40 60 80 100%

Nevienu Vienu Divus Trīs Četrus Sešus Vairāk kā sešus


Specializācija uzņemt bērnus, kuriem ir uzvedības grūtības (piemēram, agresijas un varmācības iezīmes):(Optimālais bērnu skaits šajā grupā, kuru ģimene, kā specializētā audžuģimene, varētu vienlaicīgi uzņemt)

55.

Specializācijas iespējā uzņemt bērnus, kuriem ir uzvedības grūtības, t.i.,

bērnus, kuriem, piemēram, ir agresijas un varmācības iezīmes, visbiežāk minētā

atbilde ir viens bērns – to minēja 9% respondentu.

110


74.2

53.3

40.9

39.1

24.4

19.1

1.8

0 10 20 30 40 50 60 70 80

Pirmsskolas vecuma bērnus (līdz 7 gadiem)

Līdz 3 gadu vecumam

Pusaudža vecuma bērnus (no 11 līdz 15 gadiem)

Zīdaiņus (līdz 1,5 gada vecumam)

Visa vecuma bērnus (krīzes situācijā brāļus/māsas,pusmāsas/pusbrāļus)

Jauniešus (no 16 līdz 18 gadiem)

Grūti pateikt

%

%

Bāze : respondenti, kuri būtu gatavi specializēties, izejot noteik tas apmācības/kursus, lai k ļūtu par specializēto audžuģimeni, n=225

"Runājot kopumā, kāda vecuma bērnu(-s) kopumā Jūsu ģimene, kļūstot par specializēto audžuģimeni, varētu uzņemt?"


56.

Atbildot uz jautājumu par to, kāda vecuma bērnus respondenti varētu

uzņemt, kļūstot par specializētu audžuģimeni, visbiežāk minētā atbilde bija

pirmsskolas vecuma bērni (līdz 7 gadiem), tos minēja 74% respondentu. Nākamā

biežāk minētā atbilde bija bērni līdz 3 gadu vecumam, šo atbildi minēja mazliet vairāk

par pusi respondentiem – 53%. Pusaudža vecuma bērnus (no 11 līdz 15 gadiem)

varētu uzņemt 41% respondentu. Gandrīz tikpat daudz – 39% respondentu piekrita, ka

varētu uzņemt zīdaiņus līdz 1,5 gada vecumam.

Savukārt visa vecuma bērnus ir gatavi uzņemt aptuveni ¼ daļa jeb 24%

respondentu. Visretāk minētā atbilde, kuru atzīmēja respondenti, ir jaunieši (vecumā

no 16 līdz 18 gadiem), tos, kā specializētajā audžuģimenē, būtu gatavi pieņemt 19%

respondentu. 2% respondentu, kuri būtu gatavi specializēties, bija grūtības atbildēt,

kāda vecuma bērnus viņi varētu uzņemt.

Gatavība uzņemt bērnus pārsvarā agrīnā vecumā raksturo Latvijas ģimenes,

īpaši, ja runā par adopciju, salīdzinot ar ārzemju ģimenēm, kuras ir vairāk gatavas

111


uzņemt bērnus pusaudžu vecumā. Tomēr arī sniegtajās atbildēs parādās audžuģimeņu

gatavība specializētajās audžuģimenēs uzņemt pusaudža vecuma bērnus (41%), kas ir

pozitīvs rādītājs.

20.4

16.414.7

12.9

4.9 4.0 3.6 2.7 2.7 2.7 2.2 1.3 0.9 0.9 0.4 0.4 0.4 0.4 0.4 0.4

7.1

0

5

10

15

20

25

1000 500 800 700 250 600 400 300 1200 1500 900 350 150 370 380 450 720 750 850 2000 Grūtipateikt

%


Vidējā vērtība729 €

€

Bāze vidējai vērtībai: respondenti, kuri ir snieguši konkrētu atb ildi (netiek ņemts vērā atbildes "Grūti pateikt" minēšanas biežums), n=209

"Kādu vēlamo atalgojumu (pēc nodokļu nomaksas) Jūs gribētu saņemt, kļūstot par specializēto audžuģimeni?"

57.

Jautājot, kādu vēlamo atalgojumu (pēc nodokļu nomaksas) ģimenes gribētu

saņemt, kļūstot par specializēto audžuģimeni, vēlamo algu diapazons variēja no 150

eiro līdz pat 2000 eiro. Aprēķinot vēlamās algas vidējo vērtību, tika iekļautas to

respondentu atbildes, kuri ir snieguši konkrētu atbildi (netika ņemtas vērā atbildes

grūti pateikt). Vidējais atalgojums pēc nodokļu nomaksas, kuru respondenti vēlētos

saņemt, ir 729 eiro. Visbiežāk atzīmētā atbilde, kuru minēja 1/5 jeb 20% respondentu,

ir 1000 eiro.

Jāpiebilst, ka vēlamais atalgojums tika minēts atbilstoši uzņemto bērnu

skaitam un problemātikas smagumam. Lielākā summa tika minēta, kā atalgojums

darbā ar pusaudžiem ar atkarību problēmām, jauniešiem 16-18 gadiem, bērniem ar

funkcionāliem traucējumiem.

112


8. Bērnu audzināšanas metodes

Noteikti jā16.7%

Drīzāk nē37.3%

Drīzāk jā34.9%

Noteikti nē6.3%Grūti pateikt

4.8%Bāze : visi respondenti, n=413

"Vai, Jūsuprāt, Jūsu bērnam(-iem) ir problēmas ar uzvedības normu ievērošanu?" 58.

Atbildot uz jautājumu, vai viņu audžubērniem ir problēmas ar uzvedības

normu ievērošanu, lielākā daļa aptaujāto atbildēja apstiprinoši (52%) (atbildes

noteikti jā un drīzāk jā). Savukārt 44% respondentu uzskatīja, ka viņu bērniem nav

problēmas ar uzvedības normu ievērošanu. 5% respondentu bija grūti pateikt, vai viņu

audžubērniem ir problēmas ar uzvedības normu ievērošanu. Grūtības ar uzvedības

normu ievērošanu vairāk tika saistītas ar pirmskolas un skolas izglītības iestādēm,

savukārt audžuģimenes vidē bērni ir vairāk spējīgi ievērot uzvedības normas.

113


68.5

67.6

57.7

39.9

30.5

11.7

0.9

0 10 20 30 40 50 60 70 80

Noteiktas kārtībasneievērošana

Paškontrolestrūkums

Prasmes pieņemamiizrādīt savas

emocijas trūkums

Cieņas trūkums pretcitiem cilvēkiem

Pašcieņas trūkums

Cita atbilde**

Grūti pateikt

%

%

Bāze : respondenti, kuri ir novērojuši bērniem prob lēmas ar uzvedības normu ievērošanu, n=213

**Kategorijā "Cita atbilde" ietilpst: "Vajadzīgs laiks adaptācijai" (minēts 7 reizes); "Bērnam irgarīgas veselības problēmas, diagnoze (atpalicība)" (minēts 4 reizes); "Bioloģiskāsģimenes audzināšanas pieredze" (minēts 4 reizes); "Arī vecumposma īpatnības" (minēts 1reizi); "Bērna „raustīšana” no vienas ģimenes pie otras" (minēts 1 reizi); "Bērni no dažādāmģimenēm" (minēts 1 reizi); "Ierobežota izpratne" (minēts 1 reizi); "Nav dzīves pieredzesšajā sfērā" (minēts 1 reizi); "Nav iemācīts jau iepriekš noteikumu ievērošana" (minēts 1reizi); "Necenšanās un nevēlēšanās" (minēts 1 reizi); "Psihiska saslimšana" (minēts 1 reizi);"Uzvedība krasi mainās pēc ciemošanās pie vecmammas" (minēts 1 reizi); "Uzvedībasizmaiņas saistītas ar veselības problēmām" (minēts 1 reizi); "Viņi vēl ir mazi" (minēts 1reizi) .


"Kas, Jūsuprāt, bērnam traucē ievērot un pieņemt noteikumus ģimenē?" 58.

Respondentiem, kuri ir novērojuši, ka viņu audžubērniem ir problēmas ar

uzvedības normu ievērošanu, bija uzdots jautājums par to, kas, viņuprāt, bērnam

traucē ievērot un pieņemt noteikumus ģimenē. Visbiežāk respondenti uzskatīja, ka

tā ir noteiktas kārtības neievērošana pati par sevi (68%), tikpat bieži respondenti

norādīja uz bērnu paškontroles trūkumu (68%), 58% respondentu norādīja, ka tam par

iemeslu ir prasmes trūkums pieņemami izrādīt savas emocijas. Savukārt 40%

respondentu pieņēma, ka tas ir cieņas trūkums pret citiem cilvēkiem. 31%

114


respondentu uzskatīja, ka bērna grūtības ievērot noteikumus ģimenē negatīvi ietekmē

bērna pašcieņas trūkums (31%). 12% respondentu minēja arī citas atbildes, no kurām

visbiežāk – 7 reizes – tika pieminēts faktors, ka bērnam ir vajadzīgs laiks adaptācijai.

Pēdējā atbilde parāda, ka vecāki saista noteikumu pieņemšanu un ievērošanu

audžuģimenē bērniem ar adaptācijai nepieciešamo laiku un procesu ģimenē, kas

parāda vecāku izpratni par bērna situācijas novērtēšanu, ieejot jaunā ģimenē.

Tāpat vecāki arī saista minētās noteikumu ievērošanas grūtības ar garīgās

veselības traucējumiem bērniem, kā arī bioloģiskās ģimenes ietekmi, bērnam

apmeklējot to un atgriežoties audžuģimenē, kā arī bioloģiskās ģimenes audzināšanas

(konkrētāk – neaudzinātības) pieredzi.

115


98.3

97.5

97.3

95.8

92.4

91.9

90.9

82.3

6.7

0.7

0 20 40 60 80 100 120

Uzslavēšana par labu uzvedību

Bērna uzklausīšana

Kopīga laika pavadīšana ar bērnu

Robežu noteikšana un to pamatošana (piemēram,neļaujot bērnam darīt to, kas var apdraudēt viņa

Patstāvības veicināšana (piemēram, ļaut, lai bērnspiedalās lēmumu pieņemšanā vai patstāvīgi veic

Iemeslu noskaidrošana, gadījumos, kad bērns kļūstnepaklausīgs

Bērna izrādīto emociju un emocionālā stāvokļapārrunāšana

Ievēroju pats savas prasības, nerīkojos pretējisaviem vārdiem un prasībām, rādu piemēru (abu

Cita labās prakses metode**

Grūti pateikt

%

%


**Kategorijā "Cita labās prakses metode" ietilpst: "Materiālas, finansiālas stimulēšanas izmantošana" (minēts 3 reizes);"Dažādu pasākumu, izstāžu, pirts, sporta nodarbību u.c. apmeklēšana" (minēts 2 reizes); "Apmeklēju bērnu radošonodarbību pasākumus un koncertus" (minēts 1 reizi); "Atbalsta bērna vēlmi palīdzēt sīkos mājas darbos" (minēts 1 reizi); "Bioloģiskās ģimenes audzināšanas pieredze" (minēts 1 reizi); "Ekskursija kā balva par labu uzvedību" (minēts 1 reizi);"Emocionāli, kopā skatīties TV raidījumus, pamācošus raidījumus, pārrunāt tos ar bērniem; telefonā uzfilmēt bērnusituācijās, kad dusmojas u.c. pēc tam parādot tikai bērnam, kāds ir bērns dusmās" (minēts 1 reizi); "Iesaistampasākumos (skrienam)" (minēts 1 reizi); "Individuālais laiks ar katru bērnu" (minēts 1 reizi); "Izrādīt mīlestību, lai bērnsjūtas mīlēts, vajadzīgs. Izrādīt bērnam cieņu, uzsklausīt bērna viedokli. Fiziskais kontakts – apskaut, samīļot, ņemt aizrokas. Bērna fiziskās spējas ņemt vērā" (minēts 1 reizi); "Kabatas naudas piešķiršana vai samazināšana" (minēts 1reizi); "Kopā dara saimnieciskus darbiņus, kopīga ceļošana" (minēts 1 reizi); "Kopīgas lūgšanas" (minēts 1 reizi); "Nekadbērnu nerāju svešu cilv.klātbūtnē, uzvedību pārrunāju tikai ģimenes lokā" (minēts 1 reizi); "Nekritizēt pašu bērnu, betviņa nepareizu rīcību; ierobežojot labumus – izklaides, datora lietošanu, u.c." (minēts 1 reizi); "Piedalīšanās ģimeņunometnēs, piedalīšanās pasākumos, sadarbība ar skolu, lūgšanas par bērniem" (minēts 1 reizi); "Privilēģijuierobežošana (datora lietošana, u.c.)" (minēts 1 reizi); "Reālās dzīves piemēru pārrunāšana, Sarunas par bībeli" (minēts1 reizi); "Sadarbība" (minēts 1 reizi); "Savstarpēja izpalīdzība starp bērniem" (minēts 1 reizi); "Strādājam kopā, iemācītpienākuma apziņu pret ģimeni" (minēts 1 reizi); "Teātra apmeklējums visiem kopā" (minēts 1 reizi); "Uzticēties bērnam"(minēts 1 reizi); "Vārdu ES TEVI MĪLU teikšana" (minēts 1 reizi); "Veicinu pašapkalpošanās prasmes, uzticu savuspienākumus" (minēts 1 reizi); "Vienkārša metode ir bērnu samīļot" (minēts 1 reizi).


"Kādas sekojošām pozitīvām audzināšanas metodēm Jūs izmantojat bērna(-u) audzināšanā?"

59.

Raksturojot, kādas no pozitīvām bērna audzināšanas metodēm

respondenti paši izmanto savu audžubērnu audzināšanā, vairāk nekā 95%

respondentu minēja gan uzslavēšanu par labu uzvedību (98%), gan bērna

uzklausīšanu (98%), gan kopīgu laika pavadīšanu ar bērnu (97%), gan arī robežu

noteikšanu un to pamatošanu (piemēram, neļaujot bērnam darīt to, kas var apdraudēt

viņa veselību) (96%).

116


Tāpat arī respondenti kā vienu no pozitīvām audzināšanas metodēm minēja

bērna patstāvības veicināšanu (piemēram, ļaujot, lai bērns piedalās lēmumu

pieņemšanā vai patstāvīgi veic sīkus iepirkumus) (92%). Arī iemeslu noskaidrošana

gadījumos, kad bērns kļūst nepaklausīgs (92%), ir viens no veidiem, ko respondenti

pielieto, audzinot audžubērnus.

Bērna izrādīto emociju un emocionālā stāvokļa pārrunāšana ir viens no

veidiem, ko piekopj 91% respondentu. Savukārt ne visi audžuvecāki, tikai 82%

respondentu pieminēja, ka viņi paši ievēro savas prasības, nerīkojas pretēji saviem

vārdiem un prasībām (respektīvi, rāda piemēru bērniem abu vecāku starpā), tādējādi

parādot, ka apzinās sava piemēra svarīgumu attiecībās ar bērnu, bet ne visi ir spējīgi

nodrošināt savu uzstādīto prasību pret bērniem un savas rīcības atbilstību.

7% respondentu pieminēja arī citas labās prakses metodes bērnu audzināšanā,

kas ir uzskaitītas zem grafika, starp kurām visbiežāk ir minēta materiālas, finansiālas

stimulēšanas izmantošana (kā izmantošanas efektivitāte un iespaids uz bērna vēlāko

uzvedību un rakstura īpašībām ir diskutējams jautājums), kopīga piedalīšanās dažādos

izklaidējošos, izglītojošos kultūras un sporta pasākumos, ceļojumos, mācīšanās

strādāt, darboties kopā, kā arī nebūt ne mazāk svarīgā mīlestības, pieķeršanās, cieņas

pret bērna viedokli izrādīšana un apliecināšana, laika un uzmanības īpaša veltīšana

bērnam.

Tāpat ģimenes izmanto arī ticības resursus kā pozitīvas audzināšanas metodes,

proti, lūgšanas par bērniem, lūgšanas kopā ar bērniem, sarunas par Bībeles un ticības

tēmām, sniedzot modeļus bērna uzvedības skaidrojumiem un paraugam.

117


3.6

3.6

2.7

2.2

63.9

61.3

52.1

30.5

32.2

42.6

92.5

1.9

2.9

2.7

2.23.1

0 20 40 60 80 100

Izteikt pārmetumusbērnam(-iem)

Kritizēt bērnu(-s)

Kaunināt bērnu(-s)

Fiziski sodīt vai veiktjebkādu citu fizisku

bērna(-u) aizskaršanu

%

%

Jā, bieži Jā, reti Nē, nekad Grūti pateikt


"Sakiet, lūdzu, vai atsevišķos gadījumos Jūs mēdzat…" 60.

Atbildot uz jautājumu, vai atsevišķos gadījumos respondenti mēdz darīt

noteiktas darbības attiecībā pret saviem bērniem, visbiežāk respondenti piekrita,

ka mēdz to darīt, tomēr tas notiek reti. 64% respondentu atzina, ka mēdz izteikt

pārmetumus bērniem, tomēr to dara reti. 31% respondentu to nekad nedara. Savukārt,

lai arī to dara reti, kritizēt bērnus mēdz 61% respondentu, savukārt 32% respondentu

minēja, ka to nekad nedara. Lai arī 52% respondentu atsevišķos gadījumos mēdz

kaunināt bērnus, tomēr 43% respondentu to nekad nedara. Fiziski sodīt vai veikt

jebkādu citu fizisku bērnu aizskaršanu mēdz 5% respondentu (atbildes jā, bieži un jā,

reti).

118


9. Saskarsme ar bērna bioloģisko ģimeni

73.1

66.4

15.8

9.9

5.7

3.0

2.2

9.1

0 30 60 90

Jā, viņi drīkst satikties, ja bērna(-u)bioloģiskie vecāki to vēlas

Jā, viņi drīkst satikties, ja bērns(-i) pats(-ši) to vēlas

Nē, jo vecāku nav

Nē, jo Bāriņtiesa nav devusi atļauju

Jā, jo Bāriņtiesa liek, bet es nevēlos, laitas notiek

Nē, neuzskatu, ka tas būtu nepieciešams

Grūti pateikt

Nav audžubērnu ģimenē

%

%

Bāze : visi respondenti, n=413*Tā kā respondenti varēja minēt vairākas atbildes , kopējā atbilžu summa var pārsniegt 100%.

"Vai Jūsu audžubērna(-u) bioloģiskie vecāki var satikt savu(-s) bioloģisko(-s) bērnu(-s)?"

61.

Atbildot, vai respondentu audžubērnu bioloģiskie vecāki var satikt savus

bioloģiskos bērnus, visbiežāk respondenti atzina, ka viņi drīkst satikties, ja bērna bioloģiskie

vecāki to vēlas (73%). 66% respondentu arī minēja, ka viņi drīkst satikties, ja bērni paši to

vēlas. 16% respondentu atzina, ka viņu audžubērniem nav iespējas satikt savus vecākus, jo

viņu nav. 1/10 gadījumu (10%) vecākiem nav iespējas satikt savus bērnus, jo Bāriņtiesa tam

nav devusi atļauju. Savukārt 6% respondenti min, ka Bāriņtiesa liek audžubērniem satikties ar

saviem bioloģiskiem vecākiem, bet paši audžuvecāki nevēlas, lai tas notiek. 3% respondentu

neuzskata, ka tas būtu nepieciešams, savukārt 2% respondentu bija grūtības atbildēt uz šo

jautājumu.

119


36.1

18.2

12.3

6.3

2.9

2.4

0.2

12.6

9.1

0 20 40

Vienam

Diviem

Trijiem

Č�etriem

Sešiem

Pieciem

Vairāk kā sešiem

Nevienam

Nav audžubērnu ģimenē

%


"Cik no Jūsu ģimenē uzņemtajiem audžubērniem ir iespēja satikt savus bioloģiskos vecākus? "

62.

Atbildot, cik respondentu audžubērniem ir iespēja satikt savus bioloģiskos vecākus,

visbiežāk tas ir viens bērns (36%). Divus bērnus minēja 18% respondentu, bet trīs – 12%.

Atbildi nevienam izvēlējās 13% respondentu.

120


48.4

50.5

13.6

9.7

0 20 40 60

Jā, satiekas

Nē, nesatiekas

Nē, jo vecāku nav

Nav audžubērnuģimenē

%


"Vai Jūsu audžubērna(-u) bioloģiskie vecāki satiekas ar savu(-iem) bioloģisko(-iem) bērnu(-iem)? "


63.

Jautājot par to, vai respondenta audžubērnu bioloģiskie vecāki satiekas ar saviem

bioloģiskiem bērniem, 51% respondentu atbildēja noliedzoši, tomēr jāatzīmē, ka gandrīz

tikpat bieži respondenti atzīmēja apstiprinoši (48%). 14% gadījumu audžubērni nesatiekas ar

saviem bioloģiskiem vecākiem, jo vecāku nav. Nosaucot konkrētu bērnu skaitu konkrētās

grupās, visbiežāk tas ir viens bērns visās kategorijās (neskaitot gadījumus, ja respondentam

šajā grupā audžubērnu nav).

121


23.8

12.4

7

66.0

15.1

54.1

1.1

1.6

8.8

41.5

30.1

14.5

3.6

1.6

3.8

9.4

1.9

3.8

0 20 40 60 80 100 120 140 160 180

Viens

Divi

Trīs

Četri

Pieci

Seši

%Jā, satiekas Nē, nesatiekas Nē, jo vecāku nav

Bāzes: respondenti, kuriem attiecīgajās grupās ir audžubērni

"Vai Jūsu audžubērna(-u) bioloģiskie vecāki satiekas ar savu(-iem) bioloģisko(-iem) bērnu(-iem)?" "Nosauciet, lūdzu, konkrēto bērnu skaitu attiecīgajā grupā!"

64.

Pilnībā piekrīt39.2%

Drīzāk nepiekrīt15.0%

Drīzāk piekrīt30.5%

Pilnīgi nepiekrīt3.6%

Grūti pateikt11.6%


"Cik lielā mērā Jūs piekrītat apgalvojumam: „Audžubērnam ir saikne ar viņa bioloģiskajiem vecākiem, kura saglabāsies visu bērna mūžu”?"

65.

Apgalvojumam, ka audžubērnam ir saikne ar viņa bioloģiskajiem vecākiem, kura

saglabāsies visu bērna mūžu – piekrita 70% jeb lielākā daļa respondentu (atbildes pilnībā

piekrīt un drīzāk piekrīt). Apgalvojumam nepiekrita 19% respondentu (atbildes pilnībā

nepiekrīt un drīzāk nepiekrīt), bet 12% respondentu bija grūti atbildēt uz šo jautājumu.

Apgalvojumam – “audžubērnam ir saikne ar viņa bioloģiskajiem vecākiem, kura

saglabāsies visu bērna mūžu” – ir iespējami vairāki līmeņi: ģenētiskā pārmantojamība,

122


audzināšanas ietekme, bioloģiskā vecāka un bioloģiskā bērna saite. Šo jautājumu turpmākā

pētījumā varētu gradēt, noskaidrojot audžuvecāku uzskatus par iespējām ietekmēt katru no

minētajiem līmeņiem savā audžuģimenes darba procesā. Atkarībā no tā, cik liels kontroles

fokuss piemīt vecākiem (gradācijā no spējas kontrolēt dzīves situācijas līdz pakļaušanās

situācijām), veidotos arī vecāku atbildes, no kurām varētu izsecināt aktualitāti audžuģimenes

funkcionēšanas efektivitātes palielināšanai, proti, audzināšanas ietekmi uz audžuģimenē

nonākuša bērna personības un rakstura veidošanos.

75.8

75.1

69.0

67.3

42.4

37.8

37.5

36.6

9.0

10.2

0 15 30 45 60 75 90

Sniedzu regulāru informāciju attiecīgajāminstitūcijām par bioloģisko vecāku saskarsmi ar

bērnu (Bāriņtiesai vai Sociālajam dienestam)

Ikdienas aprūpē nelietoju bērna vecākunosodošus apgalvojumus

Nodrošinu iespēju bērnam regulāri sazinātiesattālināti ar vecākiem (telefons, internets u.c.

resursi)Veicinu savstarpējo saskarsmi, nodrošinu bērnatikšanos ar bioloģiskiem vecākiem vai/un citiem

radiniekiem

Izskaidroju katru plānoto darbību, kas saistītа arbērnu (t.sk. plānoto lēmumu pieņemšanu)

Izskaidroju adopcijas procesu

Ļauju potenciālajiem adoptētājiemnepieciešamības gadījumā satikties ar bērnu savā

dzīvesvietā

Ja nepieciešams, palīdzu bioloģiskai ģimeneiatveseļoties (piemēram, sniedzot padomu)

Neveicinu bērna(-u) saskarsmi ar bioloģiskajiemvecākiem

Grūti pateikt

%

%Bāze : visi respondenti, n=413*Tā kā respondenti varēja minēt vairākas atbildes , kopējā atbilžu summa var pārsniegt 100%.

"Kā norit bērna sagatavošana tam, lai bērns(-i) varētu pēc iespējas ātrāk atgriezties bioloģiskajā ģimenē vai pie bioloģiskās ģimenes radiniekiem?"

66.

Jautājot, kā norit bērna sagatavošana tam, lai bērns(-i) varētu pēc iespējas ātrāk

atgriezties bioloģiskajā ģimenē vai pie bioloģiskās ģimenes radiniekiem, visbiežāk

respondenti minēja, ka sniedz regulāru informāciju attiecīgajām institūcijām (Bāriņtiesai vai

Sociālajam dienestam) par bioloģisko vecāku saskarsmi ar bērnu, to minēja 76%

123


respondentu. ¾ jeb 75% respondentu ikdienas aprūpē nelieto bērna vecāku nosodošus

apgalvojumus. 69% respondentu piekrita, ka viņi nodrošina iespēju bērnam regulāri

sazināties attālināti ar vecākiem. Gandrīz tikpat bieži – 67% respondentu uzskata, ka viņi

veicina savstarpējo saskarsmi, nodrošinot bērna tikšanos ar bioloģiskiem vecākiem un/vai

citiem radiniekiem. Pārējās darbības atzīmēja mazāk nekā puse respondentu. Jāpiebilst, ka

9% respondentu atzina, ka neveicina bērna saskarsmi ar bioloģiskajiem vecākiem. Savukārt

10% respondentu bija grūtības atbildēt uz šo jautājumu.

Tikties vai netikties ar bērna bioloģiskiem vecākiem ir sarežģīta tēma audžuvecākiem,

ja tas tiek atstāts vienīgi un tikai audžuģimenes pārziņā. Lai nodrošinātu veiksmīgu bērna

atgriešanu bioloģiskajā ģimenē, nepieciešama cieša sadarbība starp institūcijām, audžuģimeni

un bioloģisko ģimeni. Ja iztrūkst sociālais darbs ar bioloģisko ģimeni, lai novērstu šķēršļus

bērna atgriešanai ģimenē, tikai nodrošinot bioloģisko vecāku un bērna saskarsmi,

problēmsituācija netiks risināta.

124


10. Sadarbība ar dažādām institūcijām

48.7

48.2

42.9

22.8

19.4

47.5

45.3

45.5

55.7

42.9

21.3

9.4

0.5

2.2

2.4 8.0

16.9

33.2

59.3

5.8

3.4

21.3

15.0

0.2

1.0

2.2

1.5

0.5

1.2

2.4

1.2

4.4

77.7

86.9

3.4Medicīnas iestādes(ģimenes ārsts)

Izglītības iestādes (skola,PII )

Dzīvesvietas Bāriņtiesa(pēc teritoriālāizkārtojuma)

Sociālais dienests

Valsts bērnu tiesībuaizsardzības inspekcija

(VBTAI)

Nevalstiskāsorganizācijas (NVO)

Pašvaldības policija

Jaunatnes lietu speciālisti

% Ļoti laba Laba Slikta Ļoti slikta Grūti pateikt


"Kā Jūs, kā audžuģimene, vērtējat savu sadarbību ar sekojošām institūcijām?" 67.

Novērtējot savu sadarbību ar dažādām institūcijām, vispozitīvāk respondenti

vērtēja savu sadarbību ar medicīnas iestādēm (ģimenes ārstu), ko par labu (atbildes laba un

ļoti laba) atzina 96% respondentu. Nākamā institūcija, sadarbību ar kuru respondenti

novērtēja gandrīz tikpat pozitīvi, ir izglītības iestāde (piemēram, skola) (94%). Savu

sadarbību ar dzīvesvietas Bāriņtiesu par labu atzina 88% respondentu, sadarbību ar Sociālo

dienestu – 79% respondentu. Savu sadarbību ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju

kā labu novērtēja 64% respondentu. Jāatzīmē, ka lielai daļai respondentu (87%) bija grūtības

125


novērtēt savu sadarbību ar Jaunatnes lietu speciālistiem; Pašvaldības policiju (78%), kā arī

Nevalstiskām organizācijām (59%).

78.0

64.6

49.9

36.3

22.0

32.2

17.9

24.5

22.0

30.3

19.4

8.0

1.2

3.9

12.8

17.7

7.0

16.7

18.2

24.2

59.6

7.5

10.7 7.5

4.1

2.4

0.5

0.2

8.2

9.0

1.2

0.5

6.3

2.9

87.9

78.2

6.5

Medicīnas iestādes(ģimenes ārsts)

Izglītības iestādes (skola,PII )

Dzīvesvietas Bāriņtiesa(pēc teritoriālā izkārtojuma)

Sociālais dienests


(VBTAI)

Nevalstiskās organizācijas(NVO)


Jaunatnes lietu speciālisti

% Atbalstoša Drīzāk atbalstoša Drīzāk kontrolējoša Kontrolējoša Grūti pateikt


"Lūdzu sniedziet savu vērtējumu par katru no iepriekšminētām institūcijām. Vai Jūs tās darbību vērtējat kā: atbalstošu, drīzāk atbalstošu, drīzāk kontrolējošu vai kontrolējošu?"

68.

Novērtējot iepriekš minēto institūciju darbību gradācijā no atbalstošas līdz

kontrolējošai, visbiežāk par atbalstošu (atbildes atbalstoša un drīzāk atbalstoša) respondenti

atzina medicīnas iestāžu (ģimenes ārstus) darbību (96%). 89% respondentu kā atbalstošu

novērtēja izglītības iestāžu darbību. 72% uzskatīja, ka dzīvesvietas Bāriņtiesas darbību var

uzskatīt par atbalstošu, tomēr 22% respondentu tās darbību uzskatīja par kontrolējošu

(atbildes kontrolējoša un drīzāk kontrolējoša). Sociālā dienesta darbību par atbalstošu uzskata

67% respondentu, tomēr 15% respondentu sociālā dienesta darbību uzskata drīzāk par

kontrolējošu, nekā atbalstošu. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas darbības par

126


atbalstošām atzina 41% respondentu, lai gan 34% tās darbību novērtēja par kontrolējošu (kas

šajā gadījumā ir visaugstākais rādītājs starp respondentiem piedāvāto institūciju vērtējuma).

Nevalstisko organizāciju darbību par atbalstošu atzina 40% respondentu, tomēr jāpiebilst, ka

2/3 respondentu bija grūtības novērtēt šīs organizācijas darbību. Tāpat arī 78% respondentu

bija grūtības novērtēt Pašvaldības policijas darbību, kā arī 88% respondentu – Jaunatnes lietu

speciālistu darbību.

127


59.8

39.2

29.5

12.8

16.5

10.4

24.0

18.4

23.7

11.4

6.5

9.0

6.5

27.4

27.4

23.7

14.5

10.7

9.2

9.7

26.4

18.2

7.0

7.3

3.1

2.9

5.3

18.6

36.3

42.9

55.9

58.8

4.4

7.0

8.0

20.1

33.2

29.8

1.92.9

1.0

3.1

3.1

2.9

1.9

2.9

4.6

0 20 40 60 80 100

Izglītības iestādes(skola, PII )

Medicīnas iestādes(ģimenes ārsts)

Dzīvesvietas Bāriņtiesa(pēc teritoriālāizkārtojuma)

Sociālais dienests


(VBTAI)

Nevalstiskāsorganizācijas (NVO)

Jaunatnes lietuspeciālisti


%

%

Regulāri Bieži Reizēm Reti Nekad Grūti pateikt


"Cik bieži pēdējo 12 mēnešu laikā Jūs sadarbojāties/sniedzāt informāciju minētajām institūcijām? "

69.

Jautājot, cik bieži respondenti pēdējo 12 mēnešu laikā ir snieguši informāciju vai

sadarbojušies ar konkrētām institūcijām, visbiežāk (atbildes regulāri un bieži) tās ir

izglītības iestādes (84%), medicīnas iestādes (58%), kā arī dzīvesvietas Bāriņtiesa (53%).

Visretāk respondenti ir kontaktējušies un sazinājušies (atbildes reti un nekad) ar pašvaldības

policiju (66%), jaunatnes lietu speciālistiem (58%), kā arī nevalstiskām organizācijām (50%).

128


7. GALVENIE SECINĀJUMI UN ANALĪZE

Visapjomīgākais pētījums, kas līdz šim Latvijā ir veikts, analizējot ārpusģimenes

aprūpi, t.sk. audžuģimeņu sistēmas attīstības tendences un apgrūtinājumus, ir veikts 2008.

gadā VBTAI pasūtītā pētījuma “Ārpusģimenes aprūpes un adopcijas sistēmas izpēte un

ieteikumi tās pilnveidošanai” 51 ietvaros. Veicot salīdzinājumu ar šo pētījumu, var secināt, ka

astoņu gadu griezumā ir vērojamas pozitīvas tendences audžuģimeņu kustības attīstībā:

1) mazinājusies sabiedrības negatīvā attieksme pret audžuģimenēm;

2) audžuģimenēs ievietoto bērnu atbildīgo institūciju darbinieki un speciālisti ir

informētāki par audžuģimeņu darba specifiku;

3) audzis audžuģimeņu izglītības līmenis, piem., par 10% palielinājies augstāko izglītību

ieguvušo audžuģimeņu skaits;

4) mazliet palielinājies audžuģimeņu vidējais vecums Ja 2008. gadā 68% audžuģimeņu

bija vecumā līdz 50 gadiem, tad šobrīd 72% audžuģimeņu ir vecumā no 45 gadiem,

kļūst aktuāla audžuģimeņu kā ārpusģimenes aprūpes formas “novecošanās” tendence.

Daudzas 2008.gada pētījumā atzīmētās problēmas, kā finansiālā atbalsta trūkums,

sadarbības trūkums ar sociālo dienestu un bāriņtiesu kā aktualitāte atspoguļojas arī šajā

pētījumā, kas liecina par nepieciešamību meklēt konsekventus risinājumus. Analizējot

normatīvos aktus, kuri regulē Audžuģimeņu un Bāriņtiesu darbību, kā arī pašvaldību

pienākumu sniegt atbalstu audžuģimenēm nodrošinot nepieciešamos pakalpojumus un

uzraudzību, jāsecina, ka audžuģimenēm, kurās ievietoti bērni no dažādām pašvaldībām,

jāsadarbojas ar vairāku novadu bāriņtiesām un sociālajiem dienestiem (BT un arī SD

darbošanās ģeogrāfiskās robežas nosaka dzīves vietas deklarēšanās princips, tad arī bērni un

audžuģimenes darbojas deklarētās dzīvesvietas attiecīgās BT pārraudzībā skat.14lpp.). Dažādu

pašvaldību BT un SD darbinieku izpratne par ievietoto bērnu aprūpi, vajadzībām un

vislabākajām interesēm nav vienota un tas apgrūtina audžuģimeņu un iesaistīto institūciju

sadarbības kvalitāti, kas savukārt būtiski ietekmē bērnu vajadzību nodrošināšanu un interešu

aizstāvību. (sk.grafiku 38) Kas jūsu ģimenei nepieciešams, lai varētu veiksmīgi darboties kā

audžuģimene”, (100lpp), 45% respondenti kā visvairāk nepieciešamo norāda atbildīgo

institūciju spēju vairāk uzklausīt un ņemt vērā audžuģimeņu viedokli aizstāvot bērnu

intereses. Fokusgrupu dalībnieki savukārt norāda, ka pārraudzība un atbalsta nodrošināšana

51 Pētījums Ārpusģimenes aprūpes un adopcijas sistēmas izpēte un ieteikumi tās pilnveidošanai, VBTAI, 2008., 295 lpp. http://www.bti.gov.lv/lat/arpusgimenes_aprupe/statistika_un_petijumi/

129



būtu konsekventāka un vienotāka, ja tā tiktu veikta vienas bāriņtiesas vai Aģentūras darbības

ietvaros.

Analizējot audžuģimenēm pašreiz nepieciešamo atbalstu “Kas jūsu ģimenei

nepieciešams, lai varētu veiksmīgi darboties kā audžuģimene”, (sk. grafiku 38) pirmajā vietā

audžuģimenes atzīmē Sociālo garantiju nepieciešamību (kas tika minētas arī 2008.g.

pētījumā). Fokusgrupu diskusiju un anketēšanas laikā audžuģimenes atspoguļoja vēlmi

aprūpēt gados jaunāka vecuma bērnus (t.sk .ievietoto bērnu māsas, brāļus), kas darba dēļ nav

iespējams. Arī anketēšanas rezultāti atspoguļo, ka audžuģimeņu aprūpē aug sekojoša vecuma

bērni: no 7-11 gadiem (71%), pusaudži 12-14 gadi (44%), jaunieši 15-17 gadi (26%), bērni

1-6 gadi (24%) un tikai 3% bērnu ir no 0-1 gadam ir ievietoti audžugimenēs, lai gan tieši šī

vecumposma bērniem, kā tas noteikts Latvijas normatīvajos aktos, būtu prioritāras tiesības

augt ģimenē. Pētījuma respondenti norāda, ka 42% audžuģimenes uzņemtu tieši šīs grupas

bērnus un 44% respondentu kļūtu par krīzes ģimenēm,(24x7) , ja tiktu nodrošinātas sociālās

garantijas, vai audžuģimeņu darbs tiktu klasificēts kā specializācija. Anketēšanas datu analīze

parāda, ka 41% no kopējā respondentu skaita ir gatavas šobrīd uzņemt 1-2 bērnus (90%),

savukārt 34 audžuģimenes, gaida, kad bāriņtiesa ievietos bērnus un tātad šobrīd neveic

audžuģimeņu pienākumus, kas ir pretrunā viedoklim, ka “audžuģimenes ir pilnas un tāpēc

bērni ir jāvieto institūcijās”. Būtu ieteicams veikt datu analīzi par iemesliem, kāpēc tik lielā

īpatsvarā audžuģimenēs netiek ievietoti bērni. Šobrīd pieejamie dati par brīvām vietām

audžuģimenēs ir pieejami VBTAI mājas lapā (2013.g.).

Pēc pētījuma datiem uzskatāmi iezīmējas pašreizējais Latvijas audžuģimenes portrets,

kurā atspoguļojas sekojošas iezīmes:

1) Pētījumā iesaistīto respondentu vecums visbiežāk ir no 45 un vairāk gadiem (72%)

( skat. 1.grafiku);

2) Augstākais sasniegtais izglītības līmenis audžuģimenēs visbiežāk ir profesionālā

vidējā vai vidējā speciālā izglītība (43%), kā arī augstākā izglītība (32%), kas ir ļoti

labs rādītājs, raksturojot audžuģimeņu kapacitāti kļūt par specializētām

audžuģimenēm;

3) Lielākā daļa audžuģimeņu ir ģimenes, kurās ir abi vecāki (81%), kas ir vērtējums kā

pozitīvs moments veidojot bērnā izpratni par lomu sadalījumu ģimenē, attiecību

veidošanu;

4) Finansiālo stāvokli kā ļoti labu un labu vērtē 46% audžuģimeņu, tikpat daudz

audžuģimeņu uzskata, ka finansiālā situācija ģimenē ir viduvēja, tikai 10% to vērtē kā

130


sliktu, Pamatā audžuģimenes ir latviešu tautības cilvēki, kuru galvenā sarunvaloda

ģimenē ir latviešu (85%);

5) Pēc konfesionālās piederības audžuģimenes ir luterāņi (37%) un katoļi (16%);

6) Lielākā daļa strādājošo vecāku ir nodarbināti publiskajā sektorā (31%);

7) Vienā ģimenē visbiežāk dzīvo pieci cilvēki (18%). Turklāt puse no audžuģimenēm

šobrīd dzīvo privātmājās (50%);

8) Gandrīz pusei audžuģimeņu audžuģimenes statuss ir piešķirts vairāk kā 10 gadus

(45%);

9) Vairākums (56%) audžuģimeņu, kā motivāciju kļūt par audžuģimeni ir norādījušas

vēlmi palīdzēt bērniem, pēc tam seko personīgi apsvērumi(28%) un pilsoniskā

atbildība (10%);\

10) Anketēšanas datu analīze parāda, ka 41 % audžuģimeņu ir gatavas šobrīd uzņemt 1-2

bērnus (90%).

11) Ja audžuģimene kā ārpusģimenes aprūpes forma ir īslaicīga, tad pētījums parāda, ka

74% ievietoto bērnu audžuģimenēs uzturas no 3-9 gadiem (sk.grafiks 13.), savukārt

gandrīz puse audžuģimeņu (48%) bērnus ir audzinājusi līdz 18 gadu vecumam.

(sk.grafiks15)

Pētījums parāda, ka tikai 30% bērnu audžuģimenēs atrodas līdz 1 gadam, savukārt

62% ievietoto bērnu audžuģimenē uzturas no 1-3 gadiem, kas būtu maksimālais laika periods,

kurā būtu skaidrs audžubērnu statuss un turpmākās dzīves risinājums.

Ilgais uzturēšanās laiks audžuģimenēs rada apgrūtinājumu bērnu atgriešanai bioloģiskajā

ģimenē un veiksmīgam bērnu adopcijas procesam nākotnē. Kā problēmu to norādīja

respondenti fokusa grupu diskusijās un anketēšanas laikā., argumentējot, ka audžubērns jau

pēc trīs gadu uzturēšanās audžuģimenē, kļūst par savu un ja viņš ģimenē ienācis agrīnā

vecumā, tad citu ģimeni vairs nepazīst.

131


8. REKOMENDĀCIJAS SPECIALIZĒTO AUDŽUĢIMEŅU MODEĻA

IZVEIDEI LATVIJĀ

Atsaucoties uz pētījumā izvirzīto mērķi, ir konstatēts - vairāk kā puse aptaujāto

audžuģimeņu (55%) būtu gatavas iziet noteiktas apmācības, lai iegūtu specializētās

audžuģimenes statusu. Turklāt biežāk nekā caurmērā to būtu gatavas darīt Rīgā (72%) un

Vidzemē (73%) dzīvojošās audžuģimenes. Ņemot vērā audžuģimeņu ilgstošo darba pieredzi

(vidēji no 5-10 gadiem), labo izglītības līmeni un izteikto vēlmi specializēties, var secināt, ka

esošo audžuģimeņu kapacitāte kļūt par specializētām audžuģimenēm, ir vērtējama kā

pozitīva.

No tām ģimenēm, kuras gatavas specializēties - visbiežāk par sev piemērotāko un

vēlamāko specializēšanās veidu audžuģimenes izvēlējās specializāciju nodrošināt uzturēšanos

ģimenē vairākiem bērniem vienlaicīgi (60%), kā arī specializāciju uzņemt bērnus ar cita

veida veselības problēmām (45%) (t.i., ar tām veselības problēmām, kas nav šajā jautājumā

minētas pie citiem atbilžu variantiem).

Visbiežāk respondenti (74%) ir gatavi pieņemt pirmsskolas vecuma bērnus (līdz 7

gadiem). Turklāt optimālais bērnu skaits specializācijas iespējā nodrošināt uzturēšanos

ģimenē vairākiem bērniem vienlaicīgi ir trīs bērni, to minēja 20% audžuģimeņu. Vidējais

atalgojums pēc nodokļu nomaksas, kuru respondenti vēlētos saņemt, ir 729 eiro. Turklāt

vidēji augstāku atalgojumu vēlētos saņemt Rīgā (867 eiro) un Vidzemē (785) dzīvojošās

audžuģimenes.

Fokusa grupās iegūto datu analīze norādīja uz būtisku tendenci, kas lielā mērā

sasaucas ar pēc pētījuma notikušās pētnieku diskusijas laikā izteiktām atziņām un aptaujas

rezultātiem. Kopumā visos reģionos audžuģimenes sagaida atbalsta sistēmas pilnveidošanu,

taču “specializācijas” jēdziens audžuģimenēm pagaidām izraisa satraukumu, jo nav vienotas

informācijas, ko tas īsti nozīmē.

Saskaņā ar pētījumu, var secināt, ka vairākums audžuģimeņu, kurās ir ievietoti bērni

ar dažāda rakstura veselības problēmām, jau tagad pilda specializēto audžuģimeņu funkcijas,

aprūpējot bērnus ar īpašām vajadzībām, kustību traucējumiem, bērnus līdz 3 gadu vecumam,

pusaudžus, bērnus ar uzvedības un mācību traucējumiem, seksuālā un fiziskā vardarbībā

cietušos bērnus, bērnus ar atkarību problēmām, bērnus ar HIV/AIDS un C hepatītu, kā arī ar

citām saslimšanām. Šim iemeslam pateicoties, specializācija kā inovatīvs risinājums šajās

ģimenēs rada neizpratni. Apkopojot anketu un fokusdiskusijās iegūtos datus, var secināt, ka

132


daļa esošo audžuģimeņu, apgūstot attiecīgās specializācijas kursus, jau šobrīd varētu kļūt par

specializētām audžuģimenēm.

Pētījuma dati atspoguļo, ka esošo audžuģimeņu atbalsta sistēmā ir vērojamas

nepilnības, jo saskaņā ar respondentu viedokļiem, iesaistītās institūcijas pārsvarā veic

kontroles un uzraudzības funkcijas. Lai īstenotu uz bērnu centrēto pieeju audžuģimeņu

aprūpē, ir nepieciešams pilnveidot esošo audžuģimeņu atbalsta sistēmu, kā arī izstrādāt

atbalsta sistēmu specializētajām audžuģimenēm, vienlaicīgi veicot paplašinātus informatīvi

izglītojošus pasākumus, kuros tiktu skaidrots specializācijas jēdziens un pamatota procesuālā

kārtībā. Īpaša uzmanība būtu jāvērš uz valsts nodrošinātiem finansiālā atbalsta pasākumiem

un jāiestrādā detalizēti pasākumi valsts politiskās attīstības plānošanā, veicot sociālās

iemaksas par audžuģimeņu pienākumu pildīšanu.

Saskaņā ar realizētā pētījuma mērķi un uzdevumiem, ir izstrādātas Rekomendācijas,

kurās tiek nosauktas galvenās sadaļas ar noteiktām aktivitātēm, kas būtu jārealizē, veidojot

specializēto audžuģimeņu atbalsta modeli Latvijā. Rekomendācijām ir ieteikuma raksturs un

tās var tikt izmantotas tikai kopā ar veikto pētījumu un nevar tikt nodalītas kā atsevišķs

dokuments.

Rekomendācijām ir četras sadaļas, kas savstarpēji veido vienotu pasākumu kopumu,

ko nepieciešams realizēt makro, mezo un mikro līmeņos.

1. Atbalsta modeļa finansiālā un sociālās drošības sadaļa:

1.1. Valsts līmenī izstrādāt un noteikt vienotu atlīdzību par audžuģimenes

pienākumu veikšanu, to palielinot;

1.2. Noteikt vienādu pabalstu bērna uzturam un pabalstu apģērba un mīkstā

inventāra iegādei, samērojot to ar nepieciešamajiem izdevumiem;

1.3. Aprēķinot atlīdzību par audžuģimenes pienākumu veikšanu, to diferencēt

atkarībā no bērnu skaita ģimenē un no viņu veselības stāvokļa;

1.4. Valsts līmenī sakārtot sociālo garantiju jautājumu, kas ietver:

1.4.1.audžuģimeņu darbu iekļaut kopējā darba stāžā;

1.4.2.nodrošināt pensiju apdrošināšanas iemaksas;

1.4.3.izstrādāt atvaļinājumu piešķiršanas kārtību un slimības lapu apmaksu;

1.4.4.izstrādāt Valsts atbalstītu veselības apdrošināšanas programmu;

133


2. Atbalsta modeļa institūciju un iesaistīto speciālistu sadarbības sadaļa:

2.1.Izstrādāti skaidri noteiktu sadarbības modeli audžuģimeņu atbalsta

sistēmas uzlabošanai, t.sk. skaidri noteiktus un definētus pienākumus un atbildības

ikvienai institūcijai/organizācijai, ņemot vērā tās darbības specifiku audžuģimeņu un

specializēto audžuģimeņu atbalsta modelī: LM, BT, VBTAI, Aģentūra, Sociālais

dienests, Reģionālie atbalsta centri, NVO, skolas un ģimenes ārstu prakses;

2.2.Uzlabot sociālo darbu ar bioloģiskajām ģimenēm, nodrošinot iespējas tikties

bērnam drošā vidē ar vecākiem speciālista klātbūtnē, kā arī veidot starpinstitucionālo

sadarbību bērna interesēs iekļaujot sadarbības modelī audžuģimenes kā bērna aprūpes

pakalpojuma sniedzējus.

2.3. Izstrādāt sadarbības kārtību, kas nosaka, kuros gadījumos un kādā veidā

audžuģimenes sadarbojas ar Bāriņtiesu, Sociālo dienestu vai Aģentūru, un kā tiek:

- koordinēta/veidota sadarbība starp audžuģimeni un bioloģisko ģimeni;

- kā tiek sniegta pilnīga, precīza un savlaicīga informācija par bērna sociālo

vēsturi;

- veicināta/organizēta saskarsmes kārtība starp šķirtajiem brāļiem/māsām,

pusmāsām/pusbrāļiem, lai novērstu vienas ģimenes bērnu šķiršanu nākotnē

adopcijas gadījumos;

- veikta audžuģimeņu uzraudzība, nosakot vienādas prasības un kārtību

uzraudzībai visām Bāriņtiesām (lai novērstu situācijas, kad uz vienu audžuģimeni

brauc vairākas BT ar atšķirīgām prasībām un uzskatiem)

2.4.Iztrādāt adopcijas procesa kārtību prioritāri ņemot vērā bērna intereses

pakāpeniski iejusties jaunajā vidē kopīgi sadarbojoties audžuģimenei, adoptētājiem,

bāriņtiesai un konsultatīvajiem speciālistiem.

2.5. Noteikt jomas, kurās audžuģimene var bērnu juridiski pārstāvēt, nosakot kārtību

BT informēšanai un sadarbībai.

134


3. Izglītības un atbalsta pakalpojumu sadaļa:

3.1.Izveidot Atbalsta centrus visos Latvijas reģionos ar dažādu speciālistu piesaisti

(respektējot pētījumā apkopoto bērnu problemātiku un atbalsta nepieciešamību

audžuģimenēm): psihologi, juristi, sociālie darbinieki, logopēdi, attīstošie pedagogi,

fizioterapeiti, psihoterapeiti, pediatri u.c.;

3.2.Veidot inovatīvas apmācības programmas un pilnveidot jau esošās, ieviešot

diferencētu pieeju katrai mācību grupai - ņemot vērā audžuvecāku pieredzi, izglītību,

vecumu, specializāciju un citus kritērijus;

3.3.Izstrādāt uz pieredzes izglītības metodēm balstītus apmācību programmas

moduļus nepieciešamo zināšanu apguvei audžuģimeņu specializācijas gadījumos,

3.4.Izstrādāt Atelpas brīža pakalpojuma pieejamību specializētām audžuģimenēm;

3.5.Veidot pašapalīdzības un atbalsta grupas tuvāk audžuģimeņu dzīvesvietai;

3.6.Ieviest krīzes intervences pakalpojumu/konsultēšanu dzīvesvietā..

4. Iespējamo specializāciju veidu sadaļa:

4.1. Ģimenes, kuras uzņem vairākus bērnus vienlaicīgi;

4.2. Bērni ar dažāda rakstura saslimšanām;

4.3. 24 stundu ģimenes;

4.4. Bērni no dzimšanās līdz 3 gadiem;

4.5. Atpūtas audžuģimenes;

4.6. Vardarbībā cietušu bērnu audzināšana;

4.7. Pusaudži ar smagām uzvedības vai atkarību problēmām

135


Balstoties uz pētījuma datiem un papildus analizējot pētījuma datu reģionālās

atšķirības, kā arī esošo Atbalsta centru pieredzi darbā ar audžuģimenēm, tiks veidots

audžuģimeņu atbalsta sistēmas modelis Latvijā ( skat.shēmu nr.1).

1.AĢ piesaiste, kas ietver potenciālo a/ģ uzrunāšanu, atlasi un sākotnējo izvērtēšanu;

2.AĢ sagatavošana ( apmācības un izvērtēšana), atbalsts a/ģ bērnam ienākot ģimenē;

3.Atbalsta sistēma bērnam un a/ģ pildot a/ģ pienākumus;

4.Šķiršanās ( bērna adopcija, atgriešanās bioloģiskajā ģimenē vai pilngadības sasniegšana),

t.sk.audžuģimeņu statusa izbeigšana

Shēma nr.1

136

Documents

Sociālo apakalpojumu aģentūra. OAK projekts “drošu ģimenes ... · Web view“SPECIALIZĒTĀS AUDŽUĢIMENES - ĀRPUSĢIMENES APRŪPES MODEĻA. ATTĪSTĪBA LATVIJĀ”. SATURS