Padomju Savienības 1941. un 1949. gada totalitārā režīma

Jūrmalas Valsts ģimnāzija

Padomju Savienības 1941. un 1949. gada totalitārā

režīma represijas jūrmalnieku atmiņās.

Zinātniski pētnieciskais darbs vēstures sekcijā

Darba autori:

Kristiāna Ošupe un

Jana Aizupe

11.m klase

Darba zinātniskais vadītājs:

Gunārs Buls

Jūrmalas Valsts ģimnāzijas

Vēstures un politikas un tiesību skolotājs

Jūrmala, 2017

2

Anotācija.

Padomju Savienības 1941. un 1949. gada totalitārā režīma represijas jūrmalnieku atmiņās.

Darbu veidoja Jana Aizupe un Kristiāna Ošupe. Darbu vadīja Jūrmalas Valsts ģimnāzijas vēstures

un politikas un tiesību skolotājs Gunārs Buls.

Darbā analizēts – 1941. un 1949. gada Padomju Savienības totalitārā režīma deportācijas

izpausmes. Represēto jūrmalnieku pārdzīvojumi izsūtījuma laikā un atgriežoties mājās.

Darba mērķis - Apzināt Padomju Savienības veikto represiju ietekmi uz Jūrmalas

iedzīvotājiem.

Darba uzdevumi:

1. Noskaidrot, kā jūrmalnieku dzīves gājumu ir ietekmējušas Padomju Savienības

veiktās represijas.

2. Intervēt represētos jūrmalniekus par viņu atmiņām un pārdzīvojumiem represiju

laikā.

Pētījumā ir secināts, ka veiktās represijas traģiski ietekmēja izsūtīto jūrmalnieku likteņus,

kas izpaudās viņu veselības problēmās, darba, dzīvesvietas meklējuma grūtībās. Deportācijas

sekas atspoguļojas arī nākamajās paaudzēs, tātad represiju atstātās sekas skar ne tikai pašu cilvēku,

bet arī viņa bērnus un mazbērnus, kas vēlreiz pierāda to, ka veiktās represijas sagrauj cilvēku

likteņus.

Atslēgas vārdi: deportācija, jūrmala, totalitārisms, genocīds, Padomju Savienība.

Darbs satur 51 lapu, 15 bibliogrāfiskus nosaukumus, 5 attēlus, 15 pielikumus. Darba

praktiskajā daļā ir veiktas intervijas ar represēto jūrmalnieci Vilhelmīnu Tiltnieci, Aleksandru

Leiti, Andri Pienkausu, Rūtu Bļodnieci, Vēsmu Revinu, Gaidu Niedri; ar represēto ģimeņu

locekļiem: Antoņinu Klučnieci; ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti.

3

Annotation.

Soviet Union’s 1941 and 1949 repressions of totalitarian regime in Jurmala’s inhabitants

memories. Research work authors are Jana Aizupe and Kristiana Osupe, supervisor - Jūrmala State

gymnasium teacher of history and politics and law Gunars Buls.

In work analyzed – repressions made by Soviet Union in 1941 and 1949. Emotional

experiences told from the memory of Jurmala’s inhabitants who had been deported.

Work objective – understand what kind of influence has been left on inhabitants of Jurmala

by Soviet Union’s repressions.

Work tasks:

1. Find out how repressions have influenced life’s of inhabitants of Jurmala.

2. Interview previously deported inhabitants of Jurmala to find out more about their

experiences during deportation.

Key words: deportation, Jurmala, totalitarian regime, Soviet Union, genocide.

Study concluded that repressions left dramatic influence on future of Jurmala’s inhabitants,

which derives from their damaged health, difficulties in finding a job or a place to live in. This

negative influence is also reflected in next generations, so it is safe to say that consequences affect

not only a person, who has been deported, but also their children and grandchildren, which once

again proves that repressions have left huge damage on inhabitants future.

Work consists of 51 pages, 15 bibliographical title, 5 pictures, 15 appendixes. Practical

part of work contains interviews with previously deported inhabitant of Jurmala - Vilhelmine

Tiltniece Aleksandrs Leitis, Andris Pienkauss, Ruta Blodniece, Vesma Revina, Gaida Niedre; with

family members of repressed inhabitants: Antonina Klucniece; with European Parliament member

Sandra Kalniete.

4

Saturs.

Ievads. ....................................................................................................................... 5

Bibliogrāfijas apskats. ............................................................................................... 7

1. Totalitārisma jēdziens. .................................................................................... 8

2. Genocīda jēdziens un tā vēršana pret latviešu tautu. ...................................... 9

2.1. Genocīda jēdziens. ........................................................................................ 9

2.2. Genocīds pret latviešu tautu. ....................................................................... 10

3. Politiski represētās personas. ........................................................................ 12

4. Molotova - Ribentropa pakts. ....................................................................... 13

5. 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta deportācijas Jūrmalā. ........ 14

5.1. 1941. gada 14. jūnija deportācijas. .............................................................. 14

5.2. 1949. gada 25. marta deportācijas ............................................................... 16

6. Represēto jūrmalnieku pārdzīvojumi izsūtījumu laikā. ...................................... 17

7. Represēto jūrmalnieku pārdzīvojumi atgriežoties dzimtenē. .............................. 24

Secinājumi. ............................................................................................................. 27

Saīsinājumi. ............................................................................................................. 28

Bibliogrāfija. ........................................................................................................... 29

Pielikums ................................................................................................................ 31

5

Ievads.

Padomju Savienība, lai nodrošinātu totalitāro varu, pret tās iedzīvotājiem vērsa represijas.

Pēc Latvijas okupācijas tika uzsākta tās inteliģences, armijas un vadītāju iznīcināšana, viņu ģimeņu

deportācija uz tālajiem Krievijas reģioniem.

Tēmas izvēle bija balstīta uz vēlmi izzināt Padomju Savienības totalitārā režīma represēto

jūrmalnieku likteņos atstātās rētas, viņu pārdzīvojumus un dzīves tālāko attīstību.

Darba tēma – Padomju Savienības 1941. un 1949. gada totalitārā režīma represijas

Jūrmalnieku atmiņās.

Mērķis – Apzināt Padomju Savienības veikto represiju ietekmi uz Jūrmalas iedzīvotājiem.

Uzdevumi:

1. Noskaidrot, kā jūrmalnieku dzīves gājumu ir ietekmējušas Padomju Savienības

veiktās represijas.

2. Intervēt represētos jūrmalniekus par viņu atmiņām un pārdzīvojumiem represiju

laikā.

Hipotēze – Ja PSRS totalitārais režīms veica represijas pret Jūrmalas iedzīvotājiem, tad tās

atstāja traģisku ietekmi uz viņu likteņiem.

Novitāte – Latvijā nav veikts apjomīgs pētījums, kas tiktu koncentrēts tieši uz represēto

jūrmalnieku likteņstāstu analizēšanu.

Aktualitāte:

1. Eiropā parādās ar vien lielāka interese par represēto cilvēku likteņstāstiem.

2. Ir nepieciešams rosinājums apzināties vēstures notikumus un kļūdainos politiskos

lēmumus, lai nepieļautu līdzīgu situāciju atkārtošanos.

3. Ir jāizprot totalitārā režīma atstātās pēdas cilvēka psiholoģijā.

Pētnieciskā darba metodes:

6

1. Vēsturiskā – Padomju Savienības totalitārā režīma attīstība;

2. Salīdzinošā – 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta represiju salīdzinājums;

3. Intervējošā – Intervijas ar represētajiem jūrmalniekiem.

Darba struktūra. Darbs sastāv no bibliogrāfijas apskata, 7 nodaļām, 4 apakšnodaļām,

secinājumiem, bibliogrāfijas, saīsinājumu skaidrojuma un 15 pielikumiem. Darbā ir 5 attēli.

7

Bibliogrāfijas apskats.

1. “Ar asarām tas nav pierādāms... M. Vidnere. Latvijas Universitāte, 1997.” – Autore ir

Latvijā atdzīta psiholoģijas profesore. Sarakstījusi vairāk nekā 150 zinātnisku, zinātniski

populāru rakstu un mācību metodisko materiālu, kā arī vairāk nekā 10 zinātnisku grāmatu.

Šajā darbā tiek pētīta totalitārā režīma genocīda būtība, sociāli vēsturiskais aspekts, kā arī tā

radīto traumatisko pārdzīvojumu atstātās pēdas cilvēku psihē. Šajā grāmatā atsauces tiek

lietotas regulāri un tiek norādītas detalizēti, kā arī tiek izmantotas pašu represēto cilvēku

liecības. Tas norāda uz to, ka darbs tika veidots balstoties uz materiālu dažādību un

konkrētību, kas arī norāda uz nopietnu ticamības līmeni.

2. “Represēto likteņstāsti. L. Ancīte, M. Sakniņa, A. E. Zodāne, M. G. Mētra, S. Bramane, R.

Kalniņš, K. Mūrmane, R. Vuškāns, K. Divakova, V. A. Ņikitins, K. Priede. Jūrmalas Valsts

ģimnāzija, 2014.” – Šīs brošūras autori ir Jūrmalas Valsts ģimnāzijas skolēnu kolektīvs un

viņu skolotāji. Viņi ir apkopojuši septiņpadsmit jūrmalnieku likteņstāstus, kurus noteica

padomju totalitārais režīms. Šim darbam ticamības līmenis ir augsts, jo katra intervija

atsaucas uz konkrēto personu.

3. “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Sandra Kalniete. Atēna, 2001. ISBN 9984-635-78-3” –

Grāmatas autore no 2009. gada ir Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas. Šis ir

dokumentāls stāsts par autores vecāku un vecvecāku - Dreifeldu un Kalniešu ģimeņu -

traģiskajiem likteņiem izsūtījumā Sibīrijas gulaga nometnēs un nometinājumā. Stāsts ir

sasaistīts ar svarīgākajiem tā laika Eiropas vēstures un politikas notikumiem, atklājot, kā

nekontrolētas varas gaiteņos pieņemtie lēmumi sakropļo veselu tautu dzīvi uz paaudžu

paaudzēm. Šī grāmata atsaucas uz reālu personu atmiņām un notikumiem, tādēļ tai ir ar

nopietnu ticamības līmeni.

8

1. Totalitārisma jēdziens.

Totalitārisms ir valsts pārvaldes un politiskā režīma forma, kam raksturīga visaptveroša

valsts kontrole pār sabiedrības dzīvi, konstitucionālo tiesību atcelšana vai neievērošana, legālās

opozīcijas nepieļaušana un sabiedrības militarizācija.1 Cilvēks tiek ierobežots visās dzīves sfērās.

Totalitārisms noved ne tikai pie sabiedrības sociālās degradācijas, bet rada arī apstākļus cilvēka

personības sairumam. Tas izkropļo cilvēku savstarpējās attiecības.

Totalitārismā valsts darbība ir pakļauta tiešai vienas partijas kontrolei. Tā veido savu kultu,

mistificē visas valsts varas funkcijas, savienojot cilvēka apziņā priekšstatus par tās visvarenību.

Šīs ideoloģijas mērķis ir pārveidot sabiedrību par „vienādi domājošiem”. Ja kāda persona vai

personu grupa nepakļaujas šim režīmam, tad šī persona tiek vajāta, izsūtīta vai spīdzināta.

Totalitārais režīms noved cilvēku izmisumā un pakļauj tos iznīcībai ilgstošos dzīvību apdraudošos

apstākļos.2 Bailēs cilvēki mēdza nodot viens otru, sakot, ka tie citi ir nodevuši pašu valsti.

Kā totalitāras tika definētas 20.gs. diktatūras, kurām raksturīga viena masu partija, kuru

vada harizmātisks līderis, oficiāla ideoloģija, partijas kontrole pār ekonomiku, masu informācijas

līdzekļiem un militārajiem formējumiem.3 Spilgts totalitārisma piemērs ir PSRS režīms, kurš

pastāvēja no 1922.-1991. gadam, kad Josefs Staļins kļuva par Komunistiskās partijas Centrālās

komitejas ģenerālsekretāru, no varas atstumjot visus savus konkurentus. Staļina laiks Latvijā

atnāca ar nežēlību un represijām. Padomju laika totalitārisma izpausmes bija terors, masveidīga

citādi domājošo apspiešana, valsts iejaukšanās visās dzīves jomās un likumu brīva interpretācija

komunistu partijas izpratnē.

1 79. lpp. Vēsturisko jēdzienu skaidrojošā vārdnīca. Lilija Skangale. Raka. 2005. ISBN 9984-15-723-7 2 39. lpp. Ar asarām tas nav pierādāms… Māra Vidnere. Latvijas Universitāte. 1997. 3 21. lpp. Turpat.

9

2. Genocīda jēdziens un tā vēršana pret latviešu tautu.

2.1. Genocīda jēdziens.

Genocīds (gr. genos - dzimta, lat. caedere - nogalināt) ir darbība, kas vērsta uz atsevišķu

iedzīvotāju grupu iznīcināšanu rasu, nāciju un reliģiska naida dēļ.4

Profesore Māra Vidnere uzskata, ka „genocīds nozīmē arī to, ka okupētās zemes tautai tiek

radīti tādi apstākļi, kuros tā ar laiku zaudē savu identitāti, nacionālo pašapziņu, valodu utt.

Genocīds ir arī svešas pilsonības uzspiešana okupētās zemes tautai. (..) Genocīds nozīmē arī

okupētajās zemēs iesūtīt pie citas nācijas piederošos, lai pamatnāciju nostādītu mazākuma stāvoklī

savā dzimtenē un vadītu tās sociālās norises”.5

Genocīds kā jēdziens pasaules terminoloģijā parādījās 1946. gada 11. decembrī, kad ANO

Ģenerālās Asamblejas sesijā tika izdota rezolūcija nr.96 (I)6 (skatīt 1. pielikumu), kurā rakstīts, ka

genocīds ir noziegums, kas pārkāpj starptautisko tiesību normas un ir pretrunā ar ANO statūtiem

un mērķiem, un ka civilizētā pasaule to nosoda.

1948. gada 9. decembrī ANO Ģenerālās Asamblejas pieņemtā konvencija, 260 A(III)7 „Par

genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to” 2. pants (skatīt 2. pielikumu) genocīdu definē kā

darbību, kas tiek izdarīta ar nolūku pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasu vai

reliģisku grupu.

1948. gada ANO debates saistībā ar konvencijas tekstu par genocīda nepieļaujamību un

sodīšanu par to, parāda dažādu polisko režīmu valstu pretējās politiskās intereses genocīda

definējumā un genocīda konvencijas pielietojumā.8

PSRS, ANO Drošības Padomes loceklei, genocīda konvencijas pieņemšanā bija liela

nozīme. Tās pamatnostāja bija panākt, lai genocīda konvencijā galveno uzvaru liktu uz nacistiskās

Vācijas pastrādātajiem noziegumiem, kā arī nodrošināt, lai tobrīd netiktu izmeklēti Padomju

Savienības pastrādātie noziegumi. Par to liecina PSRS mērķis konvencijas preambulā iekļaut

4 26. lpp. Vēsturisko jēdzienu skaidrojošā vārdnīca. Lilija Skangale. Raka. 2005. ISBN 9984-15-723-7 5 18. lpp. Ar asarām tas nav pierādāms… Māra Vidnere. Latvijas Universitāte. 1997. 6ANO ĢA rezolūcija 96(I) „Genocīda noziegums”, 1946. gada 11. decembris.

http://www.un.org/documents/ga/res/1/ares1.htm [skatīts 03.01.2017] 7 ANO ĢA konvencija 260 A(III) „Par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to” 1948. gada 9.

decembris http://www.un-documents.net/a3r260.htm [skatīts 03.01.2017] 8 122. lpp. Mīti Latvijas vēsturē. Kaspars Zellis. LU žurnāla „Latvijas Vēsture” fonds. 2006. ISBN 9984

643-75-1

http://www.un.org/documents/ga/res/1/ares1.htm

http://www.un-documents.net/a3r260.htm

10

normu par genocīda organisko saistību ar fašismu un rasismu, kā arī direktīvas PSRS pārstāvim

ANO, kuras noteica cīnīties, lai genocīda konvencijā iekļautu pantu par organizāciju likvidēšanu,

kuru mērķis ir rasu, nacionāla vai reliģiska naida kurināšana. PSRS piedāvātais genocīda

konvencijas preambulas papildinājums tika noraidīts, iespējams, baidoties no PSRS ietekmes

paplašināšanas Vācijā.

2.2. Genocīds pret latviešu tautu.

1941. un 1949. gada deportācijas vēsturnieki raksturo kā genocīdu pret latviešu tautu. Par

tā veikšanu Latvijā notiesāti vairāki bijušie LPSR drošības iestāžu darbinieki.

Viens no pirmajiem nopietnajiem formulējumiem, ka Latvijā noticis komunistiskā režīma

veiktais genocīds, izskanēja 1991. gada 13. jūnijā Rīgā, zinātniskajā konferencē „Komunistiskā

totalitārisma un genocīda prakse Latvijā”.

Ietekmējoties no starptautiskās sabiedrības ignorances Latvijas okupācijas jautājumā un,

lai juridiski noformulētu okupācijas faktu, LR Saeima 1996. gada 22. augustā pieņēma

“Deklarāciju par Latvijas okupāciju” (skatīt 3. pielikumu). Tajā Saeima atzīmēja, ka „visā

okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu, tā pārkāpjot 1948. gada

9. decembra Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to”.9

Latvijas vēsturnieki līdz šim pārsvarā komunistiskā režīma genocīdu Latvijā saistījuši ar

masveida deportācijām 1941. un 1949. gadā. Piemērs tam ir 2001. gada 12. un 13. jūnijā Rīgā

notikusī starptautiskajā konferencē „1941.gada 14. jūnija deportācija - noziegums pret cilvēci”.

Vairāki Latvijas zinātnieki pauda viedokli, ka 1941. gada deportācijas Latvijā bija genocīds.

Pretējs viedoklis bija Krievijas zinātniecei N. Ļebedevai un P. Polonjam, kuri uzskatīja, ka 1941.

gada deportācijas nav vērtējama kā genocīds, bet gan kā noziegums pret cilvēci.10

Jautājuma būtība izriet no tā, kā tiek interpretēts 1948. gada 9. decembra ANO ĢA

konvencijas 260 A(III) 2.pants. Latvijas pētnieki pieturās pie interpretācijas, ka 1941. gada

deportācija bija pret latviešiem kā tautu. Komunistiskā režīma realizētā genocīda dēļ latvieši kā

9 535.lpp. Okupācijas varu politika Latvijā 1939 – 1991. Autoru kolektīvs. Latvijas valsts arhīvs. 1999

ISBN 9984-510-59-X 10 415. lpp. 1941. gada 14. jūnija deportācija – noziegums pret cilvēci starptautiskās konferences materiāli.

2001. gada 12. -13. jūnijs, Rīga. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 2002.

11

pamatnācijas īpatsvars samazinājās no 77% līdz 52%. Šie skaitļi norāda, ka pret latviešiem tika

vērsts genocīda jēdzienam atbilstošs noziegums.11

Vadoties pēc ANO ĢA konvencijas 260 A(III), jāņem vērā faktori, kas kavē 1941. gada

deportāciju atzīmēt kā genocīdu:

a) izsūtīto etniskais sastāvs - salīdzinot izsūtītos pēc tautības, visvairāk ir izvesti ebreji

1,93% no visu Latvijas ebreju kopskaita, tālāk seko latvieši ar 0,85% no latviešu

kopskaita Latvijā;12

b) izsūtīšana tika noformēta kā “šķiras ienaidnieku” jeb sociālās grupas deportēšanu,

tādēļ izsūtītie neatbilst genocīda konvencijas 2.panta preambulai.

1949. gada marta Latvijas iedzīvotāju deportācijā ir saskatāmas genocīda pazīmes, kas

atbilsts ANO ĢA konvencijai 260 A(III) 2. panta punktiem:

a) „ .. darbība, kas tiek izdarīta ar nolūku pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu,

etnisku, rasu vai reliģisku grupu.” 1949. gada deportācijā lielākā daļa izsūtīto bija

Latvijas iedzīvotāji;

b) „pasākumu ieviešanu, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu.” Izsūtītajiem tika

radīti slikti apstākļi nometinājumā, pārtikas trūkums, smags fizisks darbs, kas

aizkavēja bērnu dzimšanu;

c) „tīšu tādu dzīves apstākļu radīšanu šādai grupai, kas aprēķināta, lai to pilnīgi vai

daļēji fiziski iznīcinātu”. Izsūtījumā mira 12% deportēto.13

11 98. lpp. 1941. gada 14. jūnija deportācija – noziegums pret cilvēci starptautiskās konferences materiāli.

2001. gada 12. -13. jūnijs, Rīga. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 2002. 12 43. lpp. Turpat. 13 127. lpp. Mīti Latvijas vēsturē. Kaspars Zellis. LU žurnāla „Latvijas Vēsture” fonds. 2006. ISBN 9984-

643-75-1

12

3. Politiski represētās personas.

Ar Latvijas Republikas 1992.gada 13.maija likumu “Par politiski represētās personas

statusa noteikšanu” par noziedzīgiem atzīstami komunistisko un nacistisko organizāciju totalitārie

režīmi un politiskās represijas, ko šie režīmi vērsa pret Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem

iedzīvotājiem par viņu politisko pārliecību vai politisko darbību, par pretošanos totalitārajiem

režīmiem, par reliģiskajiem uzskatiem, par rases vai nacionālo piederību, par piederību pie

noteiktas sabiedrības šķiras vai sociālā slāņa, par strādāšanu noteiktā profesijā vai par

nodarbošanos, kas nebija pretrunā ar Latvijas Republikas likumiem, par laulību vai radniecību ar

politiski represēto personu, par palīdzību politiski vajātajām vai represētajām personām.

Par komunistiskā režīma politiski represētām personām atzīstami tie Latvijas Republikas

pilsoņi, kuri augstākminēto iemeslu dēļ laika posmā līdz 1991.gada 21.augustam:

1) nogalināti vai miruši represiju rezultātā;

2) apcietināti, ieslodzīti cietumos, koncentrācijas, PSRS filtrācijas vai labošanas darbu

nometnēs, vai ievietoti iestādēs, kur viņiem piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi;

3) izsūtīti, nometināti vai pārvietoti no pastāvīgās dzīvesvietas, dzimuši izsūtījumā vai

nometinājumā.14

Visus represētos cilvēkus saista līdzīgas traģēdijas - nepatiesie apvainojumi, pārtrauktā

dzīve, šķiršanās no ģimenes, dzimto māju zaudējums, sagandētā veselība, mantas un iedzīves

konfiskācija.

Visbūtiskākais pamatojums represijām ir leģionāra vai nacionālā karavīra statuss.15 Par

pamatu represijām varēja būt pat anekdote par politisko tēmu vai neapdomīgi izteikts vārds, kas

pauda neapmierinātību ar esošo varu.

14 Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem.

http://likumi.lv/doc.php?id=34832 [skatīts 03.01.2017] 15 57. lpp. Ar asarām tas nav pierādāms… Māra Vidnere. Latvijas Universitāte. 1997.

http://likumi.lv/ta/id/65541-par-politiski-represetas-personas-statusa-noteiksanu

http://likumi.lv/doc.php?id=34832

13

4. Molotova - Ribentropa pakts.

1939.gada 23.augustā Padomju Savienība un Vācija Maskavā noslēdza neuzbrukšanas

līgumu, kura neatņemamā sastāvdaļa - slepenais papildu protokols jeb Molotova - Ribentropa

pakts, kas bija vērsts pret brīvajām tautām - neatkarīgajām Baltijas valstīm. Molotova - Ribentropa

paktā lielvalstu vadītāji vienojās Austrumeiropas valstis sadalīt interešu sfērās. Šis Padomju

Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līgums iededza zaļo gaismu Otrajam pasaules karam un

genocīdam pret latviešu tautu.

Avīzē iepriekšējā dienā bija parādījusies ziņa, ka PSRS un Vācija gatavojas noslēgt

savstarpējās neuzbrukšanas līgumu,16 taču caurmēra cilvēka apziņai šī notikuma nozīmīgums

paslīdēja garām. Presē gan atskanēja satrauktas balsis par spēku samēra izmaiņu Eiropā un par

draudiem Baltijas valstu drošībai, bet turpat līdzās tika sniegti PSRS un Vācijas nomierinošie

komentāri, ka “Baltijas valstu neatkarībai un drošībai (..) vācu un krievu neuzbrukšanas pakts varot

nākt vienīgi par labu”.17

1939. gada oktobrī ārlietu ministrs V. Munters padevās Staļina un Molotova spiedienam un

parakstīja Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un PSRS (skatīt 4. pielikumu). Tas nozīmēja,

ka Padomju Savienībai ir tiesības ieviest karabāzes Latvijas teritorijā. Iesākumā ievestie karavīri

izturējās diskrēti un ārpus savas teritorijas tikpat kā nebija jūtami. Sākotnējais satraukums par

notikušo nedaudz pierima, un cilvēki atkal iejutās savā ikdienā, tomēr vēlāk tika veikti dažādi

ierobežojumi, piemēram, pārtikas produktiem un rūpniecībai, anulēja pilsoņiem izsniegtās

ārzemju pases, kas atvēra cilvēkiem acis uz valsts neatkarības faktisko zaudēšanu.18

16 4. lpp. „Vācijas – PSRS neuzbrukšanas līguma lielākā sensācija”, Zemgales Balss, Nr.188, 1939,

22. augusts. 17 1. lpp. „Vācijas ārlietu ministrs par Baltijas valstu drošību”, Jaunākās ziņas, Nr.190, 1939, 24. augusts. 18 22.lpp. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Sandra Kalniete. Atēna. 2001. ISBN 9984-635-78-3

14

5. 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta

deportācijas Jūrmalā.

5.1. 1941. gada 14. jūnija deportācijas.

Satriecoša ir neziņa, kas tajā jūnija dienās valdīja sabiedrībā. Klīda baumas, jo gandrīz

nekas no politiskajā elitē notiekošā plašāk nebija zināms okupantu pilnīgās kontroles pār presi un

radio dēļ. Lielākā daļa avīžu gan vēl turpināja iznākt, bet dažu dienu laikā būtiski mainījās to

saturs, kas sāka līdzināties Padomju Savienības propagandas rakstura rakstiem.19

Saeimas vēlēšanas tika izsludinātas 1940. gada 14. un 15. jūlijā. Cilvēki saprata, ka nevar

atļauties neiet balsot, jo par piedalīšanos pasē spieda zīmogu un zīmoga trūkums piesauktu nelaimi

ģimenē. Vēlēšanas faktiski bija atklātas. Pēc padomju oficiālajiem datiem, vēlēšanās bija

piedalījušies 94,8% Latvijas vēlētāju un 97,8% bija nobalsojuši par Darba tautas bloku.20

Procentuālais sadalījums pierāda, ka rezultāti tika viltoti. Faktu papildina tas, ka pārpratuma pēc

rezultātus ziņoja jau 14. jūlijā, lai gan vēlēšanas Latvijā turpinājās 15., bet Lietuvā pat 17. jūlijā.

Publicētie skaitļi sakrīt ar pēc trim dienām ziņotajiem oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem.

1941. gada 16. maija represīvajām iestādēm tika dots uzdevums izsūtīt projektā minētās

izsūtāmo cilvēku kategorijas:

a) aktīvos kontrrevolucionāro partiju biedrus un pretpadomju nacionālistisko baltgvardu

organizācijas dalībniekus;

b) bijušos apsargus, bijušos vadošos policistus un cietumu darbiniekus, par kuriem ir

kompromitējoši materiāli;

c) bijušos lielos muižnieks, fabrikantus un bijušā valsts aparāta augstos ierēdņus;

d) bijušos armiju un baltās armijas virsniekus, par kuriem ir kompromitējoši materiāli.21

No Latvijas kopumā deportēja 15 424 cilvēkus. Tie bija 0,79% no visiem Latvijas

iedzīvotājiem. 23,5% no visiem deportētajiem bija zemnieki (lielākā daļā piederēja aizsargu

organizācija, kas bija iegansts viņu izsūtīšanai), 19% skolēni, 13,7% mājsaimnieces, tāpat

19 33. lpp. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Sandra Kalniete. Atēna. 2001. ISBN 9984-635-78-3 20 1. lpp. „Saeimas vēlēšanu galīgie rezultāti”, Latvijas Kareivis, Nr.159, 1940, 17. jūlijs 21 252.lpp. Sibīrijas vēstules uz bērza tāss. Agrita Ozola, Ritvars Jansons. Tukuma muzejs. 2011. ISBN

978-9934-8036-3-5

15

procentuāli lielu deportēto daļu veido bijušie tirgotāji, Latvijas armijas virsnieki, policijas

darbinieki, skolotāji, studenti, rakstnieki, žurnālisti, ārsti, inženieri, advokāti, tiesneši, garīdznieki

u.c. Kopā no deportētajiem gāja bojā 6081 cilvēks, kas ir 39,43% no visiem deportētajiem.22 35

vīrieši un 164 sievietes tika izsūtīti bez ģimenēm. Ieslodzījuma vai nometinājuma vietā viņi tika

nogādāti atsevišķi.23

No Jūrmalas kopumā deportēja 66 cilvēkus: 9 bērnus, 23 sievietes un 34 vīriešus. Atbrīvoti

tika 32 jeb 48% deportētie. Bojā gāja 34 jeb 52% deportētie: 1 (11%) bērns, 5 (22%) sievietes , 28

(82%) vīrieši. Visvairāk deportēja uz Novosibirskas apgabalu un Krasnojarskas novadu. 18

jūrmalniekus deportēja uz Molotovas apgabala Usoļlagu, kas bija viena no Gulaga soda

nometnēm, kur ieslodzītajiem lika strādāt kālija sāls raktuvēs un meža darbos. Šajā soda nometnē

izdzīvoja tikai viens no Jūrmalas deportētais vīrietis (skatīt 5. pielikumu).

Nometinājuma vietā izsūtītajam sākumā tika paziņots, ka viņš ir izsūtīts uz 20 gadiem bez

tiesībām izbraukt no pastāvīgās dzīvesvietas.

Pases izsūtītajiem neizsniedza. Iekšlietu tautas komisariāta vietējie darbinieki atņēma un

iznīcināja pases arī tiem, kuriem tās bija. Vietā tika izsniegtas šo nometināto kategorijai paredzētās

apliecības.

Izvešana notika lielā steigā, nedomājot par to, kas ar izsūtītajiem notiks. Galvenais viņus

bija aizvest prom no dzimtajām vietām pēc iespējas ātrāk. Dzīves apstākļi bija ārkārtīgi smagi. Tie

nedaudz uzlabojās pēc Otrā pasaules kara, tomēr joprojām daudzi cilvēki bija spiesti dzīvot

ekstremālos apstākļos un strādāt ļoti smagus darbus.

Vairums nometināto cilvēku iespēju atgriezties Latvijā ieguva tikai piecdesmito gadu otrajā

pusē. Visvairāk nometināto atbrīvoti 1956. un 1957. gadā.24

Nometinājuma apstākļi nav uzskatāmi par humāniem. Izsūtīšanas rezultātā tika šķirtas

ģimenes, un līdz ar to netika veicināta tautas atražošanās. Tā ir viena no genocīda pazīmēm.

Izvešana ir vērtējama kā noziegums pret cilvēci.

Deportētie ir juridiski reabilitēti, viņu piemiņa iemūžināta piemiņas vietās Latvijā.

22 30. lpp. 1941. gada 14. jūnija deportācijas struktūranalīze. Zālīte I., Eglīte S., Nordik. 2007. 23 31. lpp. Turpat. 24 38. lpp. Turpat.

16

5.2. 1949. gada 25. marta deportācijas

Viens no izsūtīšanas cēloņiem bija kolektivizācijas realizēšana, kas ļāva lauzt no senčiem

mantotās saimniekošanas tradīcijas un daļēji arī uzvedības kultūru. Par kolektivizācijas

ienaidnieku valdība uzskatīja turīgu latviešu zemnieku, kuram piederēja vai agrāk bija piederējis

zemes īpašums un saimniecība - tā sauktos kulakus. Kulaku kategorijā daudzos gadījumos

ieskaitīja arī trūcīgos zemniekus. Pieminēto kategoriju nolēma izsūtīt.

Aukstā kara laikā PSRS rūpējās par drošību savām robežām tuvajās teritorijās, koncentrējot

tajās karaspēku un deportējot cilvēkus, kuri potenciāli varēja būt režīmam bīstami - kulaki, bandīti,

politiski represēto ģimenes locekļi. Baltijā joprojām darbojās bruņoti nacionālie partizāni, kuru

galvenie atbalstītāji bija zemnieki. Nacionālo partizānu atbalstītājus nolēma izsūtīt.

Komunistiskais režīms partizānus sauca par bandītiem un tādēļ uzskatīja, ka ir attaisnojama

jebkura viņu represēšanas forma, ieskaitot nošaušanu bez tiesas sprieduma.25

1949. gada 17. martā tika pieņemts lēmums no LPSR izsūtīt specnometinājumā PSRS

attālās vietās 10 000 kulaku ģimeņu, tai skaitā nacionālo partizānu un viņu ģimenes locekļus, kas

gan lēmumā netika minēti. Izsūtīto kulaku uzskaites lietās 1947. un 1948. gadā sagatavoto oficiālo

kulaku saimniecību sarakstu vietā tika izmantoti 1939. gadā veiktās iedzīvotāju tautsaimniecības

uzskaites dati.26 Skaitliski lielu PSRS VDM karaspēka daļu, IeM darbinieku, padomju aktīva un

iznīcinātāju bataljonu piedalīšanās nodrošināja samērā mierīgu 1949. gada marta deportācijas

norisi.

Kopumā 1949. gadā tika deportēti 44 271 Latvijas iedzīvotāju. 26,1% bija jaunāki par 16

gadiem. Nepilngadīgie bērni saskaņā ar tā laika PSRS tiesību aktu nebija deportējami, tomēr tie

arī tika ierakstīti slēdzienos par izsūtīšanu un izsūtīti. Ceļā uz specnometinājumu mira 1508

cilvēki. Kopumā gan ceļā, gan nometinājumā mira 5182 cilvēki.27

No Jūrmalas kopumā deportēja 21 cilvēku: 4 bērnus, 11 sievietes un 6 vīriešus. Atbrīvoti

tika 19 jeb 90% deportētie. Bojā gāja 2 jeb 10% deportētie: 1 sieviete un 1 vīrietis. Visus deportētos

Jūrmalas iedzīvotājus deportēja uz Tomskas apgabala Kolpaševas un Šegarskas rajonu (skatīt 6.

pielikumu).

25 304. lpp. Sibīrijas vēstules uz bērza tāss. Agrita Ozola, Ritvars Jansons. Tukuma muzejs. 2011. ISBN

978-9934-8036-3-5 26 312. lpp. Turpat. 27 323. lpp. Turpat.

17

6. Represēto jūrmalnieku pārdzīvojumi izsūtījumu laikā.

Pirmie represēto jūrmalnieku pārdzīvojumi ir saistīti ar arestiem. Vairākumā gadījumu

aresti bija mežonīgi un zvērīgi. Cilvēki nebija sagatavojušies garajam ceļam, bargajiem

klimatiskajiem apstākļiem izsūtījuma vietās, badam un smagajam darbam. Viņi netika brīdināti,

kur viņus vedīs. Vadīties varēja tikai no valdošās gaisotnes un nostāstiem. Daļa cietušo tikmēr bija

it kā sagatavojušies šādai varbūtībai, jo izprata radušos politisko stāvokli. Cilvēki tika arestēti

jebkurā vietā.

„Miegu pārtrauca čekistu klauvējieni pie durvīm trijos naktī. Ieejot iekšā, viņi pārmeklēja māju

un pavēlēja sakravāt mantas, teica, ka tiekam pārsūtīti uz citu dzīvesvietu - Ogri.”28 (L.

Dreifelde)

„Vakarā pirms izsūtīšanas ar brāli jau zinājām, ka būs izsūtīšana, bet neņēmām to vērā un pat

aizgājām uz Dailes teātra izrādi „Krauklītis”.”29 (A. Upmacis)

„Aizbraucām uz Subati, no skolām izdzina bērnus un sēdināja ratos.”30 (E. Šedis)

Aresta izpildpersonas ne vienmēr deva laiku situācijas aptveršanai un visnepieciešamāko

mantu sakravāšanai, tomēr atsevišķos gadījumos šīs personas rīkojās cilvēcīgi un deva padomus

līdzi ņemamo mantu izvēlē. Visām vērtīgajām mantām bija jāpaliek okupantu rokās. Tā kā situācija

nebija skaidra, mājās tika atstātas daudzas turpmākajā ceļā noderīgas lietas.

„Kad mūs ņēma ciet, tad mums pateica, ka ir 40 minūtes laika, lai paņemtu līdzi tik, cik var panest.

Mēs uzreiz domājām, ka būs jāiet ar kājām un nepaņēmām līdzi daudz vajadzīgu lietu. Es pat

saliku rokas kabatā un teicu, ka man neko līdzi nevajag. Par laimi mana māte paņēma līdz daudz

nepieciešamu lietu.”31 (A. Upmacis)

„..viens no zaldātiem pat centās mums kaut nedaudz palīdzēt. Viņš ieteica salikt čemodānos pēc

iespējas vairāk drēbes. (..) Kamēr vācām mantas, svešie sāka rakņāties grāmatās un tēta piezīmēs.

Viņi pievāca divus Trīszvaigžņu ordeņus, ko tēvs bija saņēmis par godīgu kalpošanu Latvijas

Republikai”32 (O. H. Koziorova)

28 44. lpp. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Sandra Kalniete. Atēna. 2001. ISBN 9984- 635- 78- 3 29 25. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 30 22. lpp. Turpat. 31 25. lpp. Turpat. 32 4. lpp. Turpat.

18

„Mums ar mammu gadījās ļoti veiksmīgs čekists, viņš mammai visu laiku teica, ko ņemt līdzi, tādēļ

mums bija daudz noderīgas mantas. Mamma paņēma pat līdzi šujmašīnu, jo viņa bija laba šuvēja

un tas palīdzēja nopelnīt naudu.”33 (Ē. L. Trauberga)

„Mēs pliki stāvējām, kas nu kuram bija līdzi paņemts, tikai pāris apģērba gabali.”34 (A. Upmacis)

„Varbūt tie bija labi cilvēki, kas bija pakaļ atbraukuši, tāpēc, ka mani vēl ielika tēva kažokā. Tie

cilvēki palīdzēja ielikt šujmašīnu, silto kažoku. (..) Un tie cilvēki palīdzēja mums, salika siltās

drēbes. Brālītis paņēma vēl akordeonu, ermoņikas un viss.”35 (V. Tiltniece)

Liela daļa cilvēku vēl šodien nevar nosaukt pamatojumu viņu represijām. Represiju iemesli

bija dažādi: uzņēmējdarbība, darbošanās valsts pārvaldē, sabiedriskajās organizācijās,

pretpadomju aktivitātes, darbs valsts drošības institūcijās, kā arī iztrūkstošo arestam paredzēto

personu aizvietošana.

„Visi runāja, ka izved cilvēkus, kad tu zini, ka tu nozagi vai izdarīji kaut ko sliktu, tad jau tu

baidīsies, tu slēpsies, bet mums nebija par ko – tā mēs domājām. Bija atnācis skolas direktors un

pateica manai mammai, ka „jūs rīt izvedīs”. Mana mamma aizskrēja vakarā uz baznīcu, lai

Dieviņš apskaidro prātu tam skolotājam, viņš tik gudrs cilvēks, bet muļķīgi runā.”36 (V.

Tiltniece)

„Mūs nemaz nebija paredzēts izvest. Mūs izsūtīja tikai tādēļ, ka kāda cita ģimene, kura bija

sarakstā, atpirkās ar zelta rotaslietām. Lai iegūtu vajadzīgo skaitu cilvēku, izsūtīja manu

ģimeni.”37 (Ē. L. Trauberga)

„Es pats biju virsplānā un pat nebiju sarakstā, bet mani izsūtīja, jo es biju ģimenes loceklis.”38

(A. Upmacis)

Apcietinājuma vietās notika arī apcietināto pratināšana, lietu noformēšana, spriedumu

pasludināšana un pārskatīšana.

„Mani pratināja, sita un solīja nošaut, ja nenodošu partizānu noslēpumu. Kamēr notika

pratināšana, es pavadīju 6 mēnešus cietumā Rīgā, Stabu ielā.”39 (I. Bergmane)

33 23. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 34 25. lpp. Turpat. 35 Intervija ar Vilhelmīnu Tiltnieci. (7. pielikums) 36 Turpat. 37 23. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 38 25. lpp. Turpat. 39 7. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija.

19

Cilvēki tika sadzīti pārbūvētos lopu vagonos, un sākās viņu ceļš pretī nezināmajam.

Vagonos valdīja vēl nepieredzēti skarbi apstākļi. Daudzi cilvēki tālo ceļu neizturēju, un viņu

ķermeni tika atstāti dzelzceļa sliežu malā. Ceļā pieredzētais cilvēkus morāli sagrāva, viņi bija

izmisuši un patstāvīgā neziņā par savu nākotni. Izturēšanās pret arestētajiem bija necilvēcīga.

„Torņakalnā stāvēja lopu vagons. Tur bija salmi. Mans brālītis, kad sāka spēlēt latgaļu dziesmu

„Jau maņi vad”, tad visi, kā lai saka, ne raudāja, bet gaudoja. To nevar izteikt. Tā nebija

raudāšana, tas bija izmisums.”40 (V. Tiltniece)

„Neziņa par savu likteni bija mokoša. Vagoni bija pilni, tajos tika ietilpināti ap 40 cilvēkiem, tajā

skaitā arī mazi bērni. Abos vagona galos uz ātru roku bija uzsistas lažas, gar sienu tika nokrauta

grēda ar rupjmaizes ķieģelīšiem.”41 (L. Dreifelde)

„Vagonā ieslodzītajiem neatļāva izkāpt, dabiskās vajadzības bija jākārto turpat vagonā, visu acu

priekšā. Reizi dienā ienesa divus spaiņus ūdens. Katram iznāca puslitrs dzeršanai. Ēst neko

nedeva, un nevienam arī negribējās.”42 (L. Dreifelde)

„Sajūta, kad mūs izsūtīja, bija traka, vagonā bija mazs, mazs lodziņš, no kura vien varēja redzēt.

Stacijā deva ēst putras. Pa ceļam daudzi nomira, līķus izmeta ārā no vagona. Man ir ļoti sāpīgas

atmiņas, negribas atcerēties.”43 (U. M. Ābols)

„Sākās garais ceļš uz nekurieni. Daudzi nomira, līķus izmeta no vagona. Caur lielajām pilsētām

mūs neveda, tikai pa apvedceļiem.”44 (E. Šedis)

„Ceļš bija ļoti tāls. Katrā vagonā bija spainis, kurā visi veica savas dabiskās vajadzības. (..)

Vagoni apstājās tikai klajos laukos, lai cilvēkiem nebūtu iespēja aizbēgt.”45 (A. Upmacis)

„Vagonos bija gan mazi bērni, gan sirmgalvji, gan grūtnieces. Vienā vagonā pat piedzima bērniņš,

bez daktera, bez siltā ūdens, bet par brīnumu bērs izdzīvoja.”46 (A. Upmacis)

„Ceļš bija tik smags, ka es gandrīz nomiru. Pārtikas nebija pietiekami daudz, un vagonos apstākļi

bija ļoti skarbi.”47 (Ē. L. Trauberga)

40 Intervija ar Vilhelmīnu Tiltnieci. (7. pielikums)

41 44.lpp. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Sandra Kalniete. Atēna. 2001. ISBN 9984- 635- 78- 3 42 44. lpp. Turpat. 43 6. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 44 22. lpp. Turpat. 45 25. lpp. Turpat. 46 26. lpp. Turpat. 47 23. lpp. Turpat.

20

Totalitārā režīma agresīvās metodes un galējās formas noveda cilvēkus izmisumā un

pakļāva tos iznīcībai ilgstošos, dzīvību apdraudošos apstākļos. Adaptācija izsūtījumā bija smaga

– gan fiziski, gan garīgi. Represētajiem jūrmalniekiem bija jāizcieš bads, pazemojums, necilvēcīgi

smags darbs, neciešami dzīves apstākļi, aukstums, kā arī jāpārcieš dažādas slimības. Nevienam

neinteresēja pārdzīvojumi, kuri izsūtītajiem bija jāpārcieš.

„Mūs aizveda uz lielām barakām. Gultas bija sataisītas no dēļiem un salmiem. Un tad vēl no

sienām blaktis krita virsū, nevarēja pagulēt. Mēs visi gājām strādāt. Nesām akmeņus, griezām

tūjas. Ziemas bija aukstas, mēs puspliki dzīvojāmies pa āru. Maizi nevarēja dabūt, bija jāiet uz

tālu veikalu, jāstāv rindā. Vienu reizi pat noģību, nevarēju atnākt mājās, negribas atcerēties, ļoti

sāpīgi.”48 (U. M. Ābols)

„Pirmajā gadā, kad mūs tur aizveda, bads bija lielāks nekā vajag. Ēst nebija ko. Brīžiem ēdām

nātru vai balandu zupas.”49 (A. Ķezbere)

„Kad nonācām nometnē, katram ierādīja vietu „pirmās klases viesu namā”. Tas „viesu nams”

bija tīri izmazgāta, izbalsināta govju kūts, kurā mēs bijām kādi 400 cilvēku, visi gulēja gar kūts

malām, lāvās. Kūts durvīm un logiem bija šķirbas, kurām cauri pūta aukstu gaisu un smiltis.”50

(A. Upmacis)

„Mums bija iespēja satikties ar tēvu cietumā. Tur apstākļi gan bija ļoti smagi. Visi gulēja uz cietām

lāviņām. Tēvs bargo apstākļu ietekmē bija mainījies līdz nepazīšanai. Tā kā cietuma priekšnieks

bija man labs draugs, man gadījās redzēt arī pratināšanas telpas, kurās sienas un grīda bija

nosmērētas ar asinīm.”51 (Ē. L. Trauberga)

„Pirmajos sešos izsūtījuma gados mēs ar māti bijām spiestas deviņas reizes mainīt mājvietu.

Nevienu neinteresēja izsūtīto pārdzīvojumi, atstājot savu nelielo sakņu dārziņu, kas bija sarūpēts,

lai kaut kā nodrošinātos pret badu. Cilvēkus bieži vien sūtīja uz cilvēka dzīvošanai pilnīgi

nepiemērotām vietām. Tā viņi darīja tādēļ, lai cilvēks nekur nepagūtu iedzīvoties un lai ātrāk

nomirtu.”52 (L. Dreifelde)

„Nezinu, ko mēs tur ēdām un, kā izdzīvojām, bet mamma mums bija gudra, tējiņas vāca, lai mums

vitamīni būtu, bet mans organisms bija vājš tik un tā.”53 (V. Tiltniece)

48 6. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 49 13. lpp. Turpat. 50 26. lpp. Turpat. 51 24. lpp. Turpat.

52 44. lpp. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Sandra Kalniete. Atēna. 2001. ISBN 9984- 635- 78- 3 53 Intervija ar Vilhelmīnu Tiltnieci. (7. pielikums)

21

Viens no galvenajiem pārdzīvojumiem bija pazemojums. Vardarbība, pazemojumi un

izrēķināšanās represētos cilvēkus (kā politiskos pretiniekus) pavadīja visus izsūtījuma gadus.

Nometnes apstākļos represēto tiesiskais statuss bija viszemākais un nicināmākais.

„Drausmīgākā attieksme pret atvestajiem bija no virsnieku un karavīru puses. Vienīgais, ko

dzirdējām, bija tas, ka esam tie lielākie noziedznieki un vācu fašisti. Vietējie arī sākumā uz mums

šķībi skatījās, taču ar laiku saprata, ka esam tikpat parasti cilvēki kā visi pārējie.”54 (A.

Ķezbere)

„Mūs sauca par fašistiem. Bija traki.”55 (U. M. Ābols)

„Vietējie mūs, bērnus, sauca par fašistiem, bet kolhoza priekšsēdētājs mūs aizstāvēja, sakot, ka

visi bērni ir vienādi.”56 (E. Ozoliņš)

„Mammai lika parakstīties, ka viņa ir noziedzniece.”57 (E. Šedis)

Represēto piespiedu darbs bija ne tikai smags, bet papildināts ar bezjēdzīgumu un nežēlību.

Darba organizācija bija tāda, lai pazemotu un novārdzinātu cilvēku. Darbi bija ļoti dažādi. Tie maz

atšķīrās sieviešu un vīriešu nodarbinātībā.

„Belamoras kanālu raka tūkstošiem cilvēki ar koka lāpstām. Tos, kuri neizturēja un krita kanālā

iekšā vai arī tos, kuri nebija spējīgi rakt, turpat uz vietas nošāva. Kad betonēja kanāla krastus, tad

līķus turpat arī iebetonēja.”58 (A. Upmacis)

„Pirmais darbs bija sludināt baļķus pa Manas upi. Ļoti smags darbs, taču man – pusaugu meitenei

– nekas cits neatlika, kā turēt līdzi.”59 (O. H. Koziorova)

„Tie, kas nonāca kolhozos, bija totāli vergi. Tur algu nemaksāja, un cilvēki sāka taisīt pašnāvību.

Sovhozos algu maksāja, bet tā bija ļoti maza.”60 (A. Upmacis)

„Sievietēm bija ļoti daudz jāstrādā, bet tomēr apstākļi nebija tik smagi kā tiem, kurus izsūtīja

1941.gadā.”61 (Ē. L. Trauberga)

54 13. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 55 6. lpp. Turpat. 56 20. lpp. Turpat. 57 22. lpp. Turpat. 58 26. lpp. Turpat. 59 4. lpp. Turpat. 60 26. lpp. Turpat. 61 25. lpp. Turpat.

22

Starp visiem negatīvajiem iespaidiem, represētajiem jūrmalniekiem atmiņās palikuši arī

pozitīvi brīži, kuri pieredzēti nometinājuma vietās. Vietējie iedzīvotāji viņos pamanīja un

novērtēja darba mīlestību un prasmes.

„Abi ar brāli Sibīrijā tikām pie traktora, ar kuru mums vajadzēja iemācīties apieties pašmācības

ceļā. Tehnika mums ļoti patika, tādēļ mēs bijām apmierināti ar savu jauno darbu. Kopā ar brāli

iemācījāmies gan ar traktoru braukt, gan tos labot. Pat kolhoza vadītāji ar mums lepojušies un

saukuši par saviem „ērgļiem.”62 (S. Papiņš)

„Vietējie bija draudzīgi, labsirdīgi. (..) Sāku iet skolā, bet nemācēju krieviski runāt, skolotājas

palīdzēja ātri iemācīties, viņas bija labsirdīgas. Mēs izsūtītie bērni bijām daudz apķērīgāki nekā

vietējie. Skolotāji to pamanīja un novērtēja. Visi bijām teicamnieki.”63 (E. Šedis)

„Es kā bērns to smagumu tur nejutu. Ko deva ēsts – tas bija labi. Nu nekas, cīnījāmies. Brāļiem

vairāk tika strādāt, pierādīt. Viņus tiešām paglāba mācības un zināšanas.”64 (V. Tiltniece)

„Tie cilvēki, kuri tur dzīvoja, bija draudzīgi. Es nevaru Dievam spļaut acīs un teikt, ka mani

pazemoja. Viņi uz mums skatījās ar cieņu un zināmu bijību. Es tur biju kā labais baltais

zvirbulis.”65 (V. Tiltniece)

Viens no represēto smagākajiem pārdzīvojumiem bija izsūtījumā pārciestās slimības, kuru

cēlonis bija bads, smagais darbs un bargie klimatiskie apstākļi. Tās atstāja pēdas arī turpmākajā

dzīvē.

„Mēs atgriezāmies – slimi, šķībi. Visi ārstējāmies slimnīcās. Līdz kapa malai paliks dažādas

hroniskas slimības. Tās ir sekas no smagā darba, neēšanas un aukstuma.”66 (V. Tiltniece)

Pat atrodoties tālu Ziemeļos, latvieši neaizmirsa savas tautas tradīcijas un ar tām lepojās

un iepazīstināja arī citus. Tā viņi izrādīja savas tautas spēcīgo un vareno garu.

„Latvieši kopā Sibīrijā svinēja vārda dienas un citus svētkus. Viņi saplūca ziedus un gāja viens

pie otra ciemos.”67 (Ē. L. Trauberga)

62 22. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 63 23. lpp. Turpat. 64 Intervija ar Vilhelmīnu Tiltnieci. (7. pielikums) 65 Turpat. 66 Turpat. 67 24. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija.

23

„Latvieši vienmēr kur ir, tur dibina kori un dzied. Notika arī koru skates un vietu dalīšana.”68 (A.

Upmacis)

„Svinējām arī Līgo svētkus. Tie kuriem bija tautu tērpi, ģērba tautu tērpus, mums arī bija līdzi.

Mēs dziedājām, dejojām un ēdām pīrādziņus. Vietējie iedzīvotāji nevarēja sagaidīt, kad atkal varēs

svinēt Līgo.”69 (V. Tiltniece)

Smago izsūtīšanas laiku represētajiem palīdzēja izturēt mīlestība pret ģimeni, dzimteni,

ticība Dievam un paļaušanās uz saviem spēkiem. Galvenais faktors, kas politiski represētajiem

cilvēkiem palīdzēja izdzīvot bija cerība atgriezties dzimtenē.

„Vajadzēja strādāt un izķepuroties pašu spēkiem. Mēs palīdzējām viens otram un atbalstījām cits

citu. Mamma ticēja, ka mēs atgriezīsimies mājās. Labākā draudzene mammai bija Aglonas

Jaunava Marija. Bieži viņa lūdz par mums, lai mēs visi dzīvi atgrieztos mājās.”70 (V. Tiltniece)

„Visur cilvēks var adoptēties, jāsaka paldies, ka mēs bijām tik stipra komanda. Mums bija liela

dzimtenes mīlestība. Nebija pat tāda doma, ka mēs neatgriezīsimies dzimtenē. Pat tautu tērpus

ņēmām līdzi uz Sibīriju.”71 (V. Tiltniece)

68 27. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 69 Intervija ar Vilhelmīnu Tiltnieci. (7. pielikums) 70 Turpat. 71 Turpat.

24

7. Represēto jūrmalnieku pārdzīvojumi atgriežoties dzimtenē.

Atgriežoties no izsūtījuma, represēto cilvēku pārdzīvojumu nasta nekļuva vieglāka. Radās

jauni pārdzīvojumi, kuri ir saistīti ar diskrimināciju savā dzimtenē. Tas viņu dzīvē rosināja jaunu

krīzi.

Komunistiskās varas funkcionāri rūpējās par tādas jaunas morāles iesakņošanos, kas

sludināja visu cilvēku vienlīdzību un brālību, taču tie cilvēki, kuri atgriezās no izsūtījuma, šim

statusam neatbilda. Viņus uzskatīja par jaunās varas potenciālajiem ienaidniekiem. Represētie

cilvēki tika diskriminēti un viņiem bija liegtas daudzas ikdienišķas lietas, kas pienāktos parastam

iedzīvotājam. Visbiežāk represētajiem bija atņemta iespēja iekārtoties darbā, profesijas izvēle un

amata pilnveidošana, kā arī problēmas sagādāja dzīvesvietas atrašana, izglītības iegūšana.72

Komunistiskā režīma vērstā diskriminācija pret represētajiem jūrmalniekiem bija

visaptveroša. Tā izpaudās visdažādākajās formās. Viens no izplatītākajiem diskriminācijas

veidiem bija diskriminācija darba sfērā. Atrast, dabūt darbu bija laime un uzvara pār apstākļiem.

„Kad man bija 16 gadi, dabūju pasi, tad es sāku strādāt zāģētavā, nekur jau citur neņēma

izsūtītos.”73 (U. M. Ābols)

„Pārnākot mājās, darbu saņemt nebija iespējams. Nācās strādāt akmens raktuvēs, kur saņēmu

smagu traumu. Es piespiedu roku ar kompresoru. Domāju, ka uz vietas nomiršu.”74 (I.

Bergmane)

Diskriminācija tika piedzīvota arī dzīvesvietas atrašana vai dzīvokļa piešķiršanas

jautājumā. Atgriežoties izsūtījuma, bieži iepriekšējās dzīvesvietas tika atrastas nopostītas vai

aizņemtas. Lai gan atbrīvošanas dokumentos bija norādīts, ka sods izciests un sodāmība noņemta,

pierakstīšanās iepriekšējā dzīvesvietā parasti nebija iespējama.

„Atbraucot mājās, savu zemi atpakaļ dabūt nevarējām, tāpēc man ar bērniem nācās cīnīties par

savu dzīvi. Ar laiku viss sāka noskaidroties.”75 (R. Papiņa)

72 202. lpp. Ar asarām tas nav pierādāms… Māra Vidnere. Latvijas Universitāte. 1997. 73 6. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 74 7. lpp. Turpat. 75 21. lpp. Turpat.

25

„Atbraucot atpakaļ mums bija ļoti lielas problēmas. Sākot ar to, ka ģimenei tika konfiscētas visas

mantas un neļāva dzīvot ģimenes mājā, kura piederēja tēvam.”76 (Ē. L. Trauberga)

„Kad es atbraucu atpakaļ, mums neļāva apmesties Rīgā. Es devos uz laukiem, bet tur bija tik

skumji un drūmi. Visi tie kolhozi bija nolaisti. Un, kad es atbraucu, viss tiešām bija nožēlojami.

Es gribēju pierakstīties Rīgā un kaut kur strādāt, bet man pasē bija rakstīts – bez tiesībām 3 gadi

– tādēļ es nekur nevarēju strādāt, pieteikties. Visus šos 60 gadus, kamēr bijām krievu pakļautībā,

mēs bijām ar ierobežotām tiesībām.”77 (S. Vērse)

„Kad, izmācījusies par grāmatvedi, atgriezos Latvijā, bija grūti, jo Rīgā man negribēja nekur

pierakstīt. Esmu taču vāciete. Teica, lai braucot atpakaļ. Izturējās kā pret noziedznieku. Ja gribēja

īrēt dzīvokli, nedod dievs, ja pateici, ka esi represētais. Viss – nekur Tevi nepierakstīja. Tajos

gados mēs par represēšanu pat runāt nedrīkstējām.”78 (A. Ķezbere)

Dzimto māju zaudējuma rezultātā cilvēki tika emocionāli sagrauti. Reizēm tas rosināja

cilvēku alkoholismu.

„Tēvs bija sarūgtināts, ka netika atpakaļ savā mājā, tādēļ sāka pastiprināti lietot alkoholu.

Alkohola iespaidā viņš teica, ka nodedzinās to māju, bet laimīgā kārtā to tomēr neizdarīja.” (Ē.

L. Trauberga)

Represētie jūrmalnieki tika diskriminēta arī izglītības jomā. Izsūtītā statuss izglītības

ieguves nodomu izpildi vairākumam vispār liedza vai stipri kavēja.

„Es gribēju iegūt augstāko izglītību. Gāju stāties LVU mākslas zinātņu nodaļā, taču tur, iesniedzot

dokumentus, bija jānorāda, kas ir vecāki. Es tā arī skaidri un gaiši uzrakstīju – deportēti.

Dokumentus iesniedzu vienreiz – nepieņem. Otrreiz – nepieņem. Trešo reizi – atkal nepieņem, un

tad es vairs neizturēju. Es pat nevarēju iziet no universitātes. Bija sajūta, ka kājas ir sapītas.

Universitātes foajē bija telefona būdiņas. Pie vienas no būdiņām stāvēju un klusi, bet spēcīgi

raudāju.”79 (O. H. Kozirova)

„Atgriežoties es iestājos Slokas otrajā vidusskolā. Tā bija krievu skola. Latviski nebiju spējīgs

mācīties. Pēc vidusskolas mēģināju iestāties žurnālistos, bet izsūtītos žurnālistos neņēma.”80 (E.

Šedis)

76 24. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 77 28. lpp. Turpat. 78 13. lpp. Turpat. 79 5. lpp. Turpat. 80 23. lpp. Turpat.

26

„Skolā to, ka biju izsūtīta, izjutu tikai tad, kad mani nepieņēma pionieros, bet augstskolā mani

nepieņēma tieši šī iemesla dēļ. Darba vietu atrast bija gandrīz neiespējami. Mana pagātne bija

šķērslis gan mācībām, gan darbam, gan turpmākai ģimenes dzīvei.”81 (Ē. L. Trauberga)

Diskriminējoša attieksme bija arī pret represēto bērniem. Uzņemot augstskolās, uzmanība

tika pievērsta biogrāfiskajiem datiem, vecāku un tuvāko radu biogrāfijai. Ja tie nebija pietiekami

„tīri”, tad tika izmantoti aizliegumi iestāties augstskolā, virzībai pa karjeras kāpnēm, braucieniem

uz ārzemēm un savu spēju apliecinājumam dažādās nozarēs.

„Manu pagātni izjuta arī mans dēls, kurš dejoja augsta līmeņa pionieru pils deju kolektīvā.

Kolektīvam bija brauciens uz Bulgāriju, bet manam dēlam neļāva šķērsot robežu.”82

(Ē. L. Trauberga)

„Mamma, vecāmamma un brālis palika tur, kur ir arī apglabāti. Brālis latviski vairs nemaz

nerunāja. Vispār to visu atcerēties ir šausmīgi, bet ko lai dara – tāda nu tā vēsture ir.” (A.

Ķezbere)

„Latvijā uz mums iesākumā daži skatījušies kā uz nodevējiem, taču ar laiku saprata, ka nekādi

nodevēji jau nu nebijām.”83 (S. Papiņš)

81 24. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 82 24. lpp. Turpat. 83 22. lpp. Turpat.

27

Secinājumi.

1. Padomju Savienības totalitārā režīma laikā tika veiktas represijas pret Latvijas, tai skaitā

Jūrmalas, iedzīvotājiem.

2. 1941. deportācijas izpaudās radikālāk nekā 1949. gada deportācijas.

3. Totalitārais režīms vērsās pret aktīvāko tautas daļu - jauno paaudzi jeb vērtīgāko valsts

potenciālu, kas ietekmēja turpmāko demogrāfisko situāciju Latvijā.

4. Represiju atstātā ietekme uz Jūrmalas iedzīvotāju likteņiem izpaudās negatīvi – cilvēki

nevarēja ieņemt augstus amatus, atrast dzīvesvietu dzimtenē, pastāvēja diskriminācija

izglītības jomā un veselības problēmas visa mūža garumā.

5. Represijas atstāja ietekmi arī uz rakstura īpašībām. Cilvēkos vērojama pieticība,

pragmatisms, taupīgums, spēja izdzīvot grūtos apstākļos u.c.

6. Rezultātā darba gaitā apstiprinās izvirzītā hipotēze “ja PSRS totalitārais režīms veica

represijas pret Jūrmalas iedzīvotājiem, tad tās atstāja traģisku ietekmi uz viņu likteņiem”.

28

Saīsinājumi.

ANO - Apvienoto Nāciju Organizācija

ĢA – Ģenerālā Asambleja

IeM – Iekšlietu ministrija

LPSR - Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika

LR – Latvijas Republika

PSRS - Padomju Sociālistisko Republiku Savienība

VDM – Valsts Drošības ministrija

29

Bibliogrāfija.

Izmantotā literatūra un informācijas avotu saraksts.

Izmantotā literatūra:

1. Autoru kolektīvs. „Okupācijas varu politika Latvijā 1939 – 1991”. Rīga: „Nordik”, 1999,

589.lpp. ISBN 9984-510-59-X

2. Jansons, Ritvars, Ozola, Agrita. „Sibīrijas vēstules uz bērza tāss”. Tukums: „Tukuma

muzejs”, 2011, 344.lpp. ISBN 978-9934-8036-3-5

3. Kalniete, Sandra. „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Rīga: „Atēna”, 2001, 278.lpp.

ISBN 9984-635-78-357.

4. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. „1941. gada 14. jūnija deportācija – noziegums

pret cilvēci. Starptautiskās konferences materiāli 2001. gada 12. - 13. jūnijs”. Rīga:

„Latvijas vēstures institūta apgāds”, 2002, 420.lpp.

5. Skangale, Lilija. „Vēsturisko jēdzienu skaidrojošā vārdnīca.” Rīga: „RaKa”, 2005,

86.lpp. ISBN 9984-15-723-7

6. Vidnere, Māra. „Ar asarām tas nav pierādāms…”. Rīga: „ Latvijas Universitāte”, 1997,

326.lpp.

7. Zālīte, Indulis, Eglīte, Sindija. „1941. gada 14. jūnija deportācijas struktūranalīze”.

Rīga: „Nordik”, 2007, 40.lpp.

8. Zellis, Kaspars. „Mīti Latvijas vēsturē”. Rīga: „LU žurnāla „Latvijas Vēsture” fonds”,

2006, 146.lpp. ISBN 9984-643-75-1

Avoti:

9. ANO ĢA konvencija 260 A(III) „Par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to”, 1948.

gada 9. decembris (skatīts 03.01.2017)

10. ANO ĢA rezolūcija 96(I) „Genocīda noziegums”, 1946. gada 11. decembris (skatīts

03.01.2017)

11. „Represēto likteņstāsti”. Jūrmalas Valsts ģimnāzija, 2014, 28.lpp.

30

12. „Saeimas vēlēšanu galīgie rezultāti”, Latvijas Kareivis, Nr.159, 1940, 17. jūlijs.

13. „Vācijas – PSRS neuzbrukšanas līguma lielākā sensācija”. Zemgales Balss, Nr.188, 1939,

22. augusts.

14. „Vācijas ārlietu ministrs par Baltijas valstu drošību”. Jaunākās ziņas, Nr.190, 1939, 24.

augusts.

Interneta vietnes:

15. Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā

cietušajiem. http://likumi.lv/doc.php?id=34832 (skatīts 25.11.2016)

http://likumi.lv/ta/id/65541-par-politiski-represetas-personas-statusa-noteiksanu

http://likumi.lv/doc.php?id=34832

31

1. pielikums. ANO ĢA pieņemtā rezolūcija “Genocīda noziegums”.

December 11, 1946 United Nations General Assembly Resolution 96 (I) “The Crime of

Genocide.”

Genocide is a denial of the right of existence of entire human groups, as homicide is the

denial of the right to live of individual human beings; such denial of the right of existence shocks

the conscience of mankind, results in great losses to humanity in the form of cultural and other

contributions represented by these human groups, and is contrary to moral law and to the spirit

and aims of the United Nations. Many instances of such crimes of genocide have occurred when

racial, religious, political, and other groups have been destroyed, entirely or in part. The

punishment of the crime of genocide is a matter of international concern.

The General Assembly, therefore, affirms that genocide is a crime under international law which

the civilized world condemns, and for the commission of which principals and accomplices -

whether private individuals, public officials or statesmen, and whether the crime is committed on

religious, racial, political or any other grounds --are punishable; invites the Member States to enact

the necessary legislation for the prevention and punishment of this crime; recommends that

international co-operation be organized between States with a view to facilitating the speedy

prevention and punishment of the crime of genocide, and, to this end, requests the Economic and

Social Council to undertake the necessary studies, with a view to drawing up a draft convention

on the crime of genocide to be submitted to the next regular session of the General Assembly.

Fifty-fifth plenary meeting,

11 December 1946

32

2. pielikums. ANO ĢA pieņemtās konvencijas 260 A (III) “Genocīda nepieļaujamību un

sodīšanu par to” 1. – 3. pants.

I pants

Līgumslēdzējas Puses atzīst, ka genocīds neatkarīgi no tā, vai tas izdarīts miera vai kara laikā,

ir noziegums, kas pārkāpj starptautiskās tiesības un kuru tās apņemas novērst un sodīt par to.

II pants

Šajā konvencijā ar genocīdu saprotama jebkura tālāk izklāstīta darbība, kas tiek izdarīta nolūkā

pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu kā tādu:

a) šādas grupas locekļu nogalināšana;

b) nopietnu miesas bojājumu nodarīšana vai garīga kaitējuma radīšana šādas grupas locekļiem;

c) tīša tādu dzīves apstākļu radīšana šādai grupai, kas aprēķināta, lai to pilnīgi vai daļēji fiziski

iznīcinātu;

d) pasākumu ieviešana, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā;

e) bērnu nodošana spaidu kārtā no vienas grupas otrai.

III pants

Sodāmai jābūt šādai darbībai:

a) genocīdam;

b) sazvērestībai, kuras mērķis izdarīt genocīdu;

c) tiešai un publiskai kūdīšanai izdarīt genocīdu;

d) mēģinājumam izdarīt genocīdu;

e) līdzdalībai genocīdā.

33

3. pielikums. Fragments no LR Saeimas 1996. gada 22. augustā pieņemtās deklarācijas

„Deklarācija par Latvijas okupāciju”.

Latvijas tautas augstākā pārstāvības institūcija Saeima vēršas ar šo deklarāciju pie pasaules

valstīm un starptautiskajām organizācijām, lai atgādinātu mūsu tautas un valsts traģisko likteni

XX gadsimtā.

Latvijas Republika tika proklamēta 1918. gada 18. novembrī un 1921. gada 22. septembrī

tā kļuva par Tautu Savienības locekli. Latvijas kā neatkarīgas valsts attīstību pārtrauca divu

totalitāro lielvalstu – nacionālsociālistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS 1939. gada 23.

augustā noslēgtais neuzbrukšanas līgums, kura mērķis bija sadalīt Eiropu ietekmes sfērās.

Pārkāpjot starptautisko tiesību pamatprincipus, kā arī Latvijas un PSRS noslēgtos līgumus, PSRS

1940. gada 17. jūnijā ar militāru spēku okupēja Latviju un nelikumīgi iekļāva to PSRS sastāvā.

Līdz ar to Latvijā tika ieviests PSRS politiskais režīms un tiesiskā sistēma. (..)

Visā okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu, tā pārkāpjot

ANO konvenciju par „Genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to”. Okupācijas režīms iznīcināja

nevainīgus cilvēkus, vairākkārt veica iedzīvotāju masveida deportācijas un citas represijas,

nežēlīgi sodīja tos, kuri bruņotā vai citādā veidā iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu,

prettiesiski un bez atlīdzības atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus un apspieda brīvas domas

izpausmes. PSRS vadība mērķtiecīgi iepludināja Latvijā simtiem tūkstošu migrantu un ar to

palīdzību centās iznīcināt Latvijas tautas identitāti. Šīs politikas rezultātā latviešu kā pamatnācijas

īpatsvars samazinājās no 77% līdz 52%. (..)

Jau pirms PSRS sabrukšanas Latvijā sākās plaša tautas kustība par valsts neatkarības

atjaunošanu mierīgā un demokrātiskā ceļā. Šai kustībai 1990. gada vēlēšanās izdevās iegūt

vairākumu augstākajā pārstāvības institūcijā – Augstākajā Padomē, kura tā paša gada 4. maijā

pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, nosakot pārejas periodu

neatkarīgas valsts atjaunošanai de facto. Šī deklarācija pasludināja, ka 1940. gada 17. jūnija PSRS

militārā agresija ir kvalificējama kā starptautisks noziegums.

Pateicoties Latvijas tautas gribai un pasaules demokrātisko spēku

atbalstam, valsts neatkarība tika atjaunota 1991. gada 21. augustā.

Latvijas Republikas Saeima apliecina, ka Latvija, neturot naidu un neprasot atriebību

pagātnes dēļ, vienmēr neatlaidīgi atgādinās un aicinās saprast savas tautas traģisko likteni, jo

pusgadsimtu ilgā okupācija ir izraisījusi smagas, pašu spēkiem vien grūti pārvaramas sekas.

Latviju satrauc arī tas, ka Krievija nav atzinusi PSRS veikto Latvijas okupāciju un nevēlas

balstīties uz 1920. gada 11. augusta Latvijas un Krievijas miera līgumu, ar kuru Krievija uz

mūžīgiem laikiem atteicās no pretenzijām uz Latvijas teritoriju.

Tāpēc Latvijas Republikas Saeima tautas vārdā aicina pasaules valstis un starptautiskās

organizācijas:

1) atzīt Latvijas okupācijas faktu;

2) palīdzēt Latvijai likvidēt okupācijas sekas, sniedzot tai politisku un

ekonomisku palīdzību;

3) atbalstīt to personu centienus, kuras vēlas no Latvijas atgriezties savā etniskajā dzimtenē

un no ārvalstīm – savā tēvzemē Latvijā.

34

4. pielikums.

1.att. V. Munters. Noslēgs savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un Padomju Savienību.

Daugavas vēstnesis, Nr. 91., 1939, 8. oktobris, 1. lpp

35

5. pielikums.

2. att. 1941. gada 14. jūnija no Jūrmalas izsūtīto iedzīvotāju saraksts.

36

3. att.

37

4.att.

38

6. pielikums.

5. att. 1949. gada 25. martā no Jūrmalas izsūtīto iedzīvotāju saraksts.

39

7. pielikums. Intervija ar represēto jūrmalnieci Vilhelmīnu Tiltnieci

2016. gada 21. februārī, Mellužos.

Mūs izveda no Rēzeknes rajona, Maltas, 1949.gadā, martā. Mēs bijām pieci bērni ģimenē.

Mums bija lopiņi, apstrādājām zemi, sava māja. Tētis bija ceļa meistars. Vecākais brālis un māsa

mācījās Rīgā. Brālis gāja divās fakultātēs – vācu un ģeogrāfijas, māsa – filologos. Jaunākais brālis

vēl gāja skolā – 12. klasē. Trešais brālis bija praksē pie Kandavas.

Visi runāja, ka izved cilvēkus. Kad tu zini, ka tu nozagi vai izdarīji kaut ko sliktu, tad jau

tu baidīsies, slēpsies, bet mums nebija par ko – tā mēs domājām. Bija atnācis skolas direktors un

pateica manai mammai, ka rīt izvedīs. Mana mamma aizskrēja vakarā uz baznīcu, lai dieviņš

apskaidro prātu tam skolotājam, viņš tik gudrs cilvēks, bet muļķīgi runā.

To rītu es atceros. Atbrauca ar pajūgiem. Varbūt tie bija labi cilvēki, kas bija pakaļ

atbraukuši, tāpēc, ka mani vēl ielika tēva kažokā. Tie cilvēki palīdzēja ielikt šujmašīnu, silto

kažoku. Mammai rokas, kājas trīcēja. Ar mammu gājām apkārt mājai, viņa tā kā atvadījās.

Kambarītī stāvēja manas māsa baltās kurpītes, es vēl tagad atceros – tādas baltas un spīdīgas

podziņas. Tā arī viņas palika. Tie cilvēki palīdzēja mums, salika siltās drēbes. Brālītis paņēma vēl

akordeonu, ermoņikas un viss.

Torņakalnā stāvēja lopu vagons. Mans brālītis, kad sāka spēlēt latgaļu dziesmu „Jau maņi

vad”, tad visi, kā lai saka, ne raudāja, bet gaudoja. To nevar izteikt. Tā nebija raudāšana, tas bija

izmisums. Viņam pēc tam viens tur atņēma un it kā pēc tam atdeva atpakaļ to akordeonu, lai viņš

nespēlē. Un viss. Es tur saslimu, knapi dzīva paliku.

Mani, mammu un vecāko brālīti atveda uz Omskaja oblast rajonu. Tur bija stepe, nebija,

kur dzīvot. Labi, ka brālītis mums bija stiprs un darīja. Mēs dzīvojām zemē iekšā un tur bija tāds

kā logs. Un plīts bija. Vēl mēs gulējām uz bērziem. Brālītis, nezinu kur, bija dabūjis tādus stiprākus

zarus un iztaisīja gultu. Mēs visi trīs tur gulējām. Un man pirmā eglīte, kuru es atceros, bija no

bērza. Stūrītī stāv bērziņš, apaļas bumbiņas bija pakārtas, brālītis mani tur klēpītī un stāsta: „Māsiņ,

mums mājās ir zaļa eglīte ar skujiņām. Kad atbrauksim mājās – būs īsta eglīte.” Brālītis strādāja

kolhozā. Zini, kā. Latvieši prot visur strādāt. Dieviņš viņu sargāja.

Par pārējiem mēs neko nezinājām. Viņi nezināja, kur mēs esam. Pēc tam brāļi sarakstījās

un dabūja adreses. Izrādās, ka māsu un brāli no Rīgas aizveda uz tāliem Austrumiem. Latvijā

palika tētis un vēl viens brālis. Brāļi rakstīja uz Rīgu, Maskavu, lai ģimeni apvieno. Mani, brāli un

mammu viens milicis veda uz tālajiem Austrumiem, lai apvienotu ģimeni Kad mūs visus

savienoja, domāju, ka mammai bija mierīgāka sirds. Viņi visi strādāja kolhozā. Vēl, pirms tam,

40

kad atbrauca atpakaļ, strādāja mežā – ziemā un vasarā. Tur bija ļoti, ļoti smagi jāstrādā. Varbūt

neviens negulēja tādā viesnīcā. Tur agrāk dzīvoja teļi kolhoza un tos izdzina ārā, un ievietoja mūs,

un tur, kur barošanas sile, tur bija vairākās kārtās siens salikts, lai varētu gulēt.

Tur, kur mēs bijām, mums negadījās tā, ka sauc par fašistiem. Tur bija vairāki no cara

laikiem izsūtīti. Tie paaudzes paaudzēs, kas palikuši. Viņi saprata tos, kas tagad izsūtīti bija. Mums

laimējās ar komandantu. Viņš ļāva puišiem mācīties neklātienē un nolikt eksāmenus. Es pabeidzu

vidusskolu, farmācijas skolu.

Es kā bērns to smagumu tur nejutu. Ko deva ēsts – tas bija labi. Cīnījāmies. Brāļiem vairāk

tika strādāt, pierādīt. Viņus paglāba mācības un zināšanas. Brālis Roberts pasniedza fiziku

skolēniem. Māsa ar mammu mācēja šūt ar šujmašīnu. Jāsaka paldies tiem, kuri atļāva līdzi paņemt

šujmašīnu. Ja kādam vajadzēja sašūt kādu apģērbu, tad nesa mums. Kā samaksu atstāja kādu

kartupeli, vai maizīti, ko nu varēja. Nezinu, ko mēs tur ēdām, kā izdzīvojām, bet mamma mums

bija gudra, tējiņas vāca, lai mums vitamīni būtu, bet mans organisms bija vājš tik un tā.

Mamma ticēja, ka mēs atgriezīsimies mājās. Labākā draudzene viņai bija Aglonas Jaunava

Marija. Bieži viņa lūdza par mums, lai mēs visi dzīvi atgrieztos mājās. Tie cilvēki, kuri tur dzīvoja,

bija draudzīgi. Es nevaru Dievam spļaut acīs un teikt, ka mani pazemoja. Viņi uz mums skatījās

ar cieņu un zināmu bijību. Es tur biju kā labais baltais zvirbulis.

Vēstules mēs rakstījām uz vecajām mājām Latvijā, tie kuri strādāja pastā, zināja, ka

vēstules jāpārsūta tālāk. Vēstules bieži vien nenonāca galamērķī, jo mūs bieži pārvietoja. Beidzās

meža darbi vienā mežā, pārveda uz citu, lai mēs nepierastu. Vajadzēja strādāt un izķepuroties pašu

spējiem. Mēs palīdzējām viens otram un atbalstījām cits citu.

Svinējām arī Līgo svētkus. Tie kuriem bija tautu tērpi, ģērba tautu tērpus, mums arī bija

līdzi. Mēs dziedājām, dejojām un ēdām pīrādziņus. Pēc tam man stāstīja, ka vietējie iedzīvotāji

nevarēja sagaidīt, kad atkal varēs svinēt Līgo. Visur cilvēks var adoptēties, jāsaka paldies, ka mēs

bijām tik stipra komanda. Mums bija liela dzimtenes mīlestība. Nebija pat tāda doma, ka mēs

neatgriezīsimies dzimtenē. Pat tautu tērpus ņēmām līdzi uz Sibīriju.

Pēc 1956.gada mums atļāva braukt mājās. Visi kuri varēja, tie brauca uz mājā. Mēs

atstājām labi iekoptu dārzu ar auglīgu zemi, jo dzimtenes mīlestība bija spēcīgāka. Pirmais uz

mājām atbrauca brālis Roberts ar ģimeni. Atrada darbu un strādāja, lai nopelnītu naudu, kuru sūtīt

mums, lai arī mēs varam atbraukt uz mājām. Brāli Jāni negribēja laist atpakaļ uz Latviju, jo viņš

bija gudrs, viņu tur gribēja paturēt kā speciālistu. Viņš Latvijā varēja strādāt universitātē, bet

neļāva, jo domāja, ka viņš studentiem varētu stāstīt nepareizi. Mēs atgriezāmies – slimi, šķībi. Visi

ārstējāmies slimnīcās. Līdz kapa malai paliks dažādas hroniskas slimības. Tās ir sekas no smagā

darba, neēšanas un aukstuma.

41

8. pielikums. Intervija ar represēto jūrmalnieci Rūtu Bļodnieci

2017. gada 3. februārī, Dzintaros.

1. Kurā gadā tika deportēti Jūsu vecāki?

Mani vecāki tika deportēti atsevišķi. Vispirms apcietināja tēvu uz 25 gadiem, kā bijušo

leģionāru, kurš pēc Kurzemes katla vispirms nokļuva filtrācijas nometnē pie Belomor kanāla, pēc

tam 1948. gadā viņu apcienāja un aizsūtīja uz tālajiem Ziemeļiem - Komi republiku. Savukārt

mammu, mani, manus viengadīgos dvīņu brālīšus un mammas mammu 1949. gada 25. martā

aizsūtīja uz Amūras apgabalu, kā nacionālista ģimenes locekļus.

2. Kāds bija Jūsu vecāku amats?

Mans tēvs bija lauksaimnieks, mamma - mājturības skolotāja.

3. Vai izsūtījuma laikā spējāt cerēt ieraudzīt tēvzemi? Kas neļāva Jums padoties?

Mana mamma un vecmāmiņa ticēja, ka pienāks arī atgriešanās laiks. Pirmkārt, manuprāt,

padoties neļāva cīņa par mūsu, trīs bērnu, dzīvībām. Pēc grūtā darba mamma smēlās spēku lasot

Leonīda Breikša dzejas rindas. Es pat līdz šim laikam glabāju viņas ar roku rakstīto dzejas

grāmatiņu, ar saraudātām lappusēm: „Neviens nav notiesāts uz nāvi, / Neviens, kam sirds pēc

gaismas slāpst; / Lai tūkstots kapi būtu rakti / Reiz dzīvība tiem pāri kāps.”

Savukārt vecmāmiņa lasīja līdzi paņemto Dziesmu grāmatu luterāņu draudzēm. Ja jārunā

par mums - bērniem, tad mēs tolaik vēl neaptvērām, kur mēs esam un kāpēc.

4. Varbūt ir kāda pozitīva atmiņa no izsūtījuma laika?

Es vienmēr atceros savu skolas laika draudzenīti Veru no ukraiņu ģimenes, kura mūsu ģimenei

regulāri nesa pienu, jo viņiem bija gotiņa. Ziemā pēc izslaukšanas pienu uz pāris minūtēm ielēja

bļodiņa, izlika ārā un pēc tam mana draudzenīte ar pienu padusē nāca pie mums. Ar viņu kopā

rotaļājoties es arī iemācījos krievu valodu. Uz jauno gadu mēs kopīgi ar viņu greznojām priedīti,

jo egļu tur nebija, bet krāsainās egļu piepūšamās mantiņas un svecītes mums bija atsūtītas no

Latvijas un par tām visi nāca brīnīties. Vēl skaidri atceros to briesmīgo puteni, kas bija Amūrā,

Staļina nāves dienā 1953.gadā, kad no rīta mamma mani burtiski vilka uz skolu, lai nepazūdu, bet

pēc stundām, kā parasti, visi kopā gājām pa sādžas vienīgo ielu kopā ar skolotāju, kura teica

"naverno sam čort umer, takaja pogoda". Tuvojoties klubam sapratām, ka tiešām "čorts" ir miris,

jo tur bija jau redzami raudošu krievu bari.

42

5. Kā pēc atgriešanās apkārtējie attiecās pret faktu, ka bijāt izsūtīta? Vai viegli bija atrast

mājvietu un darbu?

Pie atgriešanās bija noteikums, ka tēvs, kā bijušais politiski ieslodzītais, nedrīkstēja dzīvot

tuvāk par 100 km no Rīgas. Šis fakts mums liedza atgriezties tēva mājās Mālpilī, tāpēc braucām

uz Vestienu, no kurienes mūs izsūtīja un kur bija mammas vecāku māja. Diemžēl, vietējā vara mūs

arī tur nelaida, mājā bija izveidoti dzīvokļi un tā bija apdzīvota. Kādu laiku dzīvojām pie mammas

māsīcas, tēvs sāka strādāt mežniecībā un mums iedeva t.s. dienesta dzīvokli. Mamma pēc

atgriešanās nedrīkstēja vairs strādāt par skolotāju, viņa turpināja darbu Vestienas lauksaimniecības

skolā, nu jau kā pavāre, ne skolotāja.

Es turpināju mācības Ērgļu vidusskolas 7.klasē, to pabeidzu krievu plūsmā, bet ar 8.klasi

sāku mācīties klasē ar latviešu apmācību. Es personīgi nekad neesmu izjutusi apkārtējo slikto

attieksmi. Ērgļu vidusskolā bija brīnišķīga direktore, kas speciāli tādiem, kas atgriežas un ir

problēmas ar latviešu valodu, bija izveidojusi klasi ar krievu apmācības valodu un pastiprinātu

latviešu valodas apguvi. Nekādu šķēršļu man nebija arī stājoties Rīgas Medicīnas institūtā, vien

tik, ka iesniedzot dokumentus bija jāiet uz pārrunām ar dekānu, kas noritēja ļoti saprotoši. Arī

tālākajā darba dzīvē, ilgus gadus strādājot Jūrmalas pilsētas poliklīnikā, būdama pilsētas galvenā

ārsta vietniece padomju laikā es neizjutu kaut kādu atšķirīgu attieksmi. Tādā ziņā man ir ļoti

paveicies ar kolēģiem. Zinu, ka citiem tik viegli nav gājis.

6. Cik daudz izsūtījums ir ietekmējis Jūsu personību?

Ja jārunā par kādu rakstura īpašību, kuru esmu iemantojusi pateicoties savam liktenim, tad

tā ir spītība vārda labākajā nozīmē - visu paveikt līdz galam un cik vien labi iespējams.

7. Vai esat spējis psiholoģiski attālināties no izsūtījuma gadiem? Cik bieži Jūs pieķerat sevi

atminoties izsūtījuma laiku?

Gadiem ejot, es sevi pieķeru pie domas, ka arvien biežāk domāju par šiem notikumiem,

arvien biežāk apbrīnoju savu mammu, kas sabeigdama savu veselību, strādājot pārcilvēcīgi smagu

darbu, pusbadā, mūs visus izglāba no drošas nāves, lika mācīties un nepieminēt ļauno.

8. Pēc Jūsu domām, no deportācijas sekām ir iespējams pilnībā atgūties?

Tagad man ir 72 gadi, var teikt, ka dzīve ir nodzīvota, bet vēl joprojām strādāju un darbojos

arī Latvijas Politiski represēto apvienības valdē, mēģinot palīdzēt likteņbiedriem ar veselības

aprūpi saistītajos jautājumos. Es skatos cerīgi uz nākotni un ticu, ka tas nekad vairs neatkārtosies.

43

9. pielikums. Intervija ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti

2017. gada 7.februārī.

1. Kurā gadā tika izsūtīti Jūsu vecāki?

Mani vecvecāki Emīlija un Jānis Dreifeldi un viņu četrpadsmit gadīgā meita, mana māte

Ligita, uz Sibīriju tika izsūtīti 1941. gada 14. jūnijā. 1949.gada 25.martā otrais deportācijas vilnis

līdzi aiznes arī Mildu Kalnieti un viņas dēlu Aivaru, manu tēvu. Jau pirms tam 1945. gadā tika

apcietināts šīs ģimenes galva Aleksandrs Kalnietis, kuru kā "mežabrāli" un padomju varas

ienaidnieku sākumā apcietināja, tiesāja un izsūtīja uz Ziemeļiem. Svešumā satikās arī mani vecāki

Ligita un Aivars.


Es piedzimu izsūtījumā un atgriezos Latvijā 4 gadu vecumā. Jāiztur bija maniem vecākiem

un viņu pārbaudījumi ir detalizēti aprakstīti grāmatā „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Viņus,

īpaši manu mammu, uzturēja doma par atgriešanos Latvijā.


Bērnības atmiņas vienmēr ir gaišas. Īpaši tāpēc, ka bērns nemaz nezina, ka ir iespējama

cita dzīve un cits ēdiens. Gaišākās atmiņas man saistās ar manu vecmāmiņu, kazas piena dzeršanu,

mūsu kaķi un sniega mājiņu celšanu no sniega "ķieģeļiem".

4.Vai ir kāds konkrēts notikums, kura atstātais iespaids ir jūtams arī šodien?

Atgriežoties, kad vilciens piestāja Zilupes stacijā, mana mamma izkāpa no vilciena, nokrita

uz ceļiem un sāka raudāt. Šis tēls ir tik dziļi iegravēts manā atmiņā, ka ikreiz, kad to atceros, tad

asaras man sasprāgst acīs. Toreiz es vēl nespēju saprast manas mammas pārdzīvojumu pilnībā. Es

to sapratu jau būdama pieaugusi sieviete.

5. Cik psiholoģiski grūti bija iejusties atpakaļ dzimtenē pēc atgriešanās? Vai arī tas

nesagādāja nekādas grūtības?

Šis jautājums attiecas uz maniem vecākiem, kam tas bija grūti, jo māte vairāk nekā

septiņpadsmit gadus un tēvs astoņus gadus bija spiesti dzīvot nenormāli. Pat, ja Latvijas pēckara

laiks bija cilvēkiem grūts, viņus piemeklēja trūkums un daudzi pārbaudījumi, tad tomēr ekstrēmā

Sibīrijas pieredze radīja atsvešinātību. Turklāt, daļā sabiedrības valdīja bailes, ka kontakts ar

izsūtītajiem vēlāk var tikt pavērsts pret viņiem, ja kārtējo reizi režīms pastiprinās vajāšanas. Bija

grūti atrast mājokli un darbu.

44

6. Cik daudz izsūtījums ir ietekmējis Jūsu personību? Varbūt ir kāda noteikta rakstura īpašība,

ieradums, ko iemantojāt pateicoties deportācijai?

Tas manī ir atstājis dziļas pēdas. Mazās un lielās lietās. Man ir īpaši uzmanīga attieksme

pret pārtiku - neko nevaru izmest ārā. Manas mammas skola, jo pēc pārciestā bada nekāda

ņergāšanās ar ēdienu mūsu ģimenē nebija atļauta. Sibīrijas trauma ir palīdzējusi kaldināt manu

izpratni par vēsturi, demokrātiju, ģeopolitiku un drošības politiku. Es nebūtu kļuvusi tāds cilvēks

bez manas ģimenes - mana tēva bezgalīgā godīguma un manas mammas taisnīguma sajūtas un

bezgalīgās Latvijas mīlestības.

7. Vai esat spējis psiholoģiski attālināties no izsūtījuma gadiem, vai arī šo notikumu ietekmi

Jūs izjūtat arī šodien? Cik bieži Jūs pieķerat sevi atminoties izsūtījuma laiku?

Pēc grāmatas uzrakstīšanas Sibīrijas ciešanu stāsts vienmēr ir manī.


Tiem, kas ir pārcietuši tik lielas ciešanas trauma saglabājās visu dzīvi. Tā ietekmē nākamo

un aiznākamo paaudzi. Mans mazdēls un manu vecāku mazmazdēls ir pirmā paaudze, kas vairs

sevī nenes Sibīrijas ēnu. Viņš ir dzimis pēc neatkarības, brīvas Latvijas un brīvas Eiropas pilsonis.

45

10. pielikums. Intervija ar represēto ģimenes locekli Antoņinu Klučnieci

(deportēta tika māte) 2017. gada 8. februārī, Kauguros.

1. Kurš no Jūsu radiniekiem tika pakļauts izsūtījumam?

Mana māte, Marta Kļaviņa, 1949. gadā tika apcietināta par lojalitātes neizrādīšanu pret

komunistu partiju, par anti-komunistisku attieksmi pret ieņemamo amatu. Manai mammai tad bija

25 gadi. Tajā laikā viņa dzīvoja Bolderājā un strādāja «Ķerudzijā». Viņa ar kolēģiem tika arestēta.

Tos aizveda uz Rīgu, kur viņu lieta tika izskatīta Stūra mājā. Tiesu vadīja un spriedumu par

izsūtīšanu pieņēma trīs Valsts drošības komitejas darbinieki. Pēc tiesas notiesātos speciālā mašīnā,

ko sauca par «Melno Bertu», aizveda nezināmā virzienā.

2. Kā Jūs, 7 gadus vecs bērns, jutāties tad, kad Jūs ar māti tikāt šķirtas?

Vecā māte neko neteica, atbrauca uz Bolderāju un paņēma mani uz Sloku dzīvot. Es redzēju

visu, redzēju tiesu. Vienmēr atcerēšos, kā viņu izved, iesēdina «Melnajā Bertā». Ne viņa raudāja,

ne mana vecmamma padeva ziņu. Viņa tik sēdēja un skatījās uz mani. Vēlāk vecmamma teica, ka

mamma ir cietumā, bet lai es nevienam to nesaku.

3. Kādi apstākļi bija izsūtījumā?

Sodu viņa izcieta Sibīrijā, kur dzīvoja ar agrāk sodītu sievieti. Abas strādāja līdzvērtīgu

darbu ar vīriešiem – taigā zāģēja kokus. Cilvēki baroja tik, lai viņi būtu darbspējīgi. Apkārt bija

meži, purvi, vilki. Apģērbs bija vienkāršs: galvā lakats, pufaika, vāļenki kājās, darba cimdi.

4. Kā skola, apkārtējie attiecās pret notiekošo deportāciju?

Skolā (es mācījos Slokā) vispār ne vārda par to netika minēts. Neviens nekad nerunāja par

deportāciju un izsūtījumu, arī apkārtējie to nepieminēja.

5. Vai izsūtījuma laikā spējāt cerēt uz atkalredzēšanos ar savu māti?

Mana vecmamma bija vecticībniece un ticēja daudzām paražām. Viņa noķēra lielu zirnekli

un lika to zem poda, kuru noklāja un gaidīja, vai zirneklis uzaudīs tīklu. Tā tas tika atkārtots trīs

gadus. Ja tīklu uzauda, tad māte nāks atpakaļ, ja nē, tad vēl nenāks.

6. Kad Jūsu māte atgriezās mājās?

Visus šos gadus mums ar omi nebija absolūti nekādas informācijas, kas notika ar mammu.

Atgriezās mamma mājās 1953. Gadā, kad pēc Staļina nāves tika izdots dekrēts par apcietināto

sieviešu, kurām mājās bija bērni līdz 10 gadu vecumam, reabilitāciju un atbrīvošanu. Pēc kāda

46

laika sodāmību atcēla, cilvēki tika reabilitēti, tomēr mātei visu mūžu veselības stāvoklis atgādināja

par šiem briesmīgajiem gadiem.

7. Vai pēc mātes atgriešanās Jūs bieži runājāt par piedzīvotajiem laikiem Sibīrijā?

Nē, vispār nē. Tie trīs gadi no dzīves bija ārā. 1953. gadā, kad mātei tika dota atļauja

atgriezties dzimtenē, viņai iedalīja nelielu naudas summu ceļam. Pirmais, ko māte izdarīja, ir

nopirka vilciena biļeti pirmajā klasē, lai viņa būtu ārā no tās sabiedrības daļas, kas bija Sibīrijā.

8.Vai mātes izsūtījums atstāja uz Jums lielu iespaidu?

Es vēl biju bērns, es īsti nesapratu, kas notiek. Jā, es ilgojos pēc mātes, tomēr tad, kad viņa

bija atpakaļ, tie trīs gadi pagaisa. Kā jau teicu, mēs nekad par to nerunājām, pazaudētie gadi mūsu

dzīvēs neeksistēja. Arī tagad es to pieņemu kā faktu, tomēr par to vispār nedomāju, domāju par

labām atmiņām ar savu māti.

9. Kā apkārtējie cilvēki attiecās pret Jūsu mātes izsūtījumu?

Neviens par to īsti neko nezināja, nerunāja. Tie trīs gadi bija pilnīgi izsvītroti.

10. Pēc Jūsu domām, no tādas traumas ir iespējams jelkad pilnībā atgūties?

Tas ir dikti atkarīgs no situācijas, no apstākļiem, no paša cilvēka, bet, protams, iemantotās

veselības problēmas runā pašas par sevi.

47

11. pielikums. Intervija ar represēto jūrmalnieku Andri Pienkausu

2017. gada 3. februārī.

1. Kurā gadā Jūs tikāt deportēts?

Mūs izsūtīja 1949.gada martā uz Omskas apgabalu.


Tēvs bija pazudis kara laikā, māte vadīja zemnieku saimniecību.


Pirms izsūtījuma es nezināju krievu valodu, tādēļ 1949. gada 1. septembrī, gandrīz 10

gadu vecumā, sāku mācīties 1. klasē. Izrādījās, ka šinī vecumā ir daudz patīkamāk to darīt, arī

rezultāti bija - visus 7 gadus biju teicamnieks. Bija patīkami! Skolu, tehnikumu un augstskolu

esmu beidzis krievu valodā.


mājvietu un darbu?

Latvijā es atgriezos 1967. gadā kā speciālist ar izglītību un darbu dabūju bez grūtībām.

Strādāju Rīgā daudznacionālā kolektīvā un nekādu pretestību nesajutu.


Dzīve Sibīrijas skarbajos apstākļos pieradināja pie tā, ka vajadzīga pacietība, ka nekas

nav pastāvīgs, un viss agrāk vai vēlāk mainās uz labāko pusi.


Jūs izjūtat arī šodien? Cik bieži Jūs pieķerat sevi atminoties izsūtījuma laiku?

Jo vecāks kļūstu, jo biežāk atceros Sibīrijā pavadītos gadus, un atmiņas ir gaišas. Tur, kur

toreiz bija atradās GULAG’a nometne, tagad ir skaists Ačairas sieviešu klosteris.


Nevienu no savas dzīves posmiem nav iespējams aizmirst. Es vienlīdz labi un ar patiku

atceros Ačairas skolu, Behteru tehnikumu (Ukraina, Hersonas apgabals), armiju Benderos

(Moldāvija), augstskolu Maskavā, darbu Rīgā un dienas, ko pavadu Jūrmalā! Ja ir bijis kas slikts,

es to neatceros.

48

12. pielikums. Intervija ar represēto jūrmalnieci Gaidu Niedri

2017. gada 9. februārī, Kauguros.


Manus vecākus deportēja 1949. gada 25. martā uz Omskas apgabalu, jo bija saimnieki

Jelgavas apriņķī.


Vecākiem piederēja saimniecība, bija zemkopji.


Es pati piedzimu Omskas apgabalā, Čerlakas ciemā, tādēļ īsti nezināju, kā šeit, tēvzemē

ir, taču vecākiem palīdzēja liela uzupurēšanās un cerība pārvest bērnus uz tēvzemi.

4. Cik psiholoģiski grūti bija iejusties dzimtenē pēc atgriešanās?

Dažreiz bērnībā bija grūti saprast, kādēļ citām ģimenēm ir tā, bet mūsu ģimenei ir citādāk.

5. Kā pēc atgriešanās apkārtējie attiecās pret faktu, ka bijāt izsūtīta?

Reizēm rotaļājoties ar krievu tautības bērniem, tie apsaukājās „ei latiš, kuda ļeķiš...”

6. Cik daudz izsūtījums ir ietekmējis Jūsu personību? Varbūt ir kāda noteikta rakstura

īpašība, ieradums, ko iemantojāt pateicoties deportācijai?

Vērojot un atceroties savu bērnību, vecāku lielo centību, darbasparu, arī pati esmu

optimiste, nesūdzos par sīkumiem, lielākā vērtība ir cilvēka dzīvība.


Jūs izjūtat arī šodien

Izjūtu un negribu aizmirst. Katru gadu 25. Martā un 14. Jūnijā apmeklēju piemiņas vietas,

arī Lesteni.


Domāju, ka no tām nav iespējams pilnībā atgūties.

49

13. pielikums. Intervija ar represētās jūrmalnieces Gaidas Niedres māti


1. Kurā gadā Jūs tikāt izsūtīja? Kāds bija iemesls?

Mani izsūtīja 25. martā 1949. gadā, it kā par „meža brāļu” atbalstīšanu. Tajā laikā es

mācījos Garozas pamatskolā. Man bija 15 gadi.


Es visu laiku cerēju – 10 gadus. Man neļāva padoties ilgas pēc tēvzemes, spīts, dzimtās

zemes mīlestība.


Izsūtījuma laikā tika iemantoti draugi, likteņbiedri.

4. Cik psiholoģiski grūti bija iejusties dzimtenē pēc atgriešanās? Vai arī tas nesagādāja

nekādas grūtības?

Bija ļoti grūti redzēt savas izpostītās mājas, izsistos logus, kad tajās stāvēja kolhoza

minerālmēsli, bet mums pašiem atgriežoties nebija kur dzīvot.


mājvietu un darbu?

Gan darbu, gan dzīvesvietu atrast bija ļoti grūti. Mūsu dzimtas mājas bija izpostītas. Cilvēki

izturējās pret mums ļoti dažādi.


Domāju, ka tā noteikti ir neatlaidība, lepnums par savu tēvzemi, savādāks skatījums uz

dzīves vērtībām.

7. Vai esat spējis psiholoģiski attālināties no izsūtījuma gadiem, vai arī šo notikumu

ietekmi Jūs izjūtat arī šodien?

Šos gadus es izjūtu visu savu dzīvi, it īpaši katru gadu 25. martu.


Nav iespējas atgūties. Par ko, kādēļ – šie jautājumi ir neatbildēti.

50

14. pielikums. Intervija ar represēto jūrmalnieci Vēsmu Revinu



1949. gada 25. martā no Skrundas stacijas uz Omskas apgabalu, kā kulakus.


Mani vecāki bija laukstrādnieki.

3. Vai izsūtījuma laikā spējāt cerēt ieraudzīt tēvzemi?

Mani vecāki sapņoja, ka kādreiz beidzot atgriezīsies. Tas bija viņu lielākais sapnis.


Pozitīvi bija tas, ka mums ļoti palīdzēja vietējie iedzīvotāji. Viņi mums palīdzēja

izdzīvot.

5. Varbūt ir kāds konkrēts notikums, kura atstātais iespaids ir jūtams arī šodien?

Tā noteikti ir veselība. Mēs dzīvojām barakās, kur bija ļoti, ļoti auksti. Tie, kas gulēja pie

sienas, tiem pa nakti sasala mati no aukstuma.

6. Cik psiholoģiski grūti bija iejusties dzimtenē pēc atgriešanās?

Atgriežoties dzimtenē nebija nekādas grūtības iejusties šeit, jo palīdzēja dzimtenes gaiss.


mājvietu un darbu?

No apkārtējiem nekādu pretestību nesajutu. Kad atgriezāmies, kolhozs mums piešķīra

istabu. Arī darba atrašana sagādāja lielas grūtības.


Pateicoties izsūtījumam manī mīt izturība, cīņas spars.

9. Vai esat spējis psiholoģiski attālināties no izsūtījuma gadiem? Pēc Jūsu domām, no

deportācijas sekām ir iespējams pilnībā atgūties?

No šiem gadiem es nespēju psiholoģiski attālināties, no sekām nekad nevarēs atgūties

pilnībā.

51

15. pielikums. Intervija ar represēto jūrmalnieku Aleksandru Leiti


1. Kurā gadā Jūs tikāt deportēts?

Mani izsūtīja tad, kad man bija 2 gadi. 1949.gadā 25. martā uz Omskas apgabalu. No

Ventspils. Pie mums naktī ap trijiem ienāca bruņoti vīri un nokomandēja, ka 15 minūtes jāsavācas.

Pie mums ciemos bija manas mammas māsa no Jelgavas, mana tante ar savu dēlu Māri. Viņus arī

uzreiz paņēma. Iemesls izsūtīšanai bija, ka mans onkulis, mammas brālis, bija Latvijas leģionā.

Viņam bija tikai 17 gadi. Viņu čekisti notvēra un iebāza cietumā uz 10 gadiem.


Mamma pamatā bija zvejniece, mājsaimniece.


Es ļoti cerēju uz to. Mamma man stāstīja kā ir Latvijā. Sibīrijā bērzi bija īsi. Nevarēju

iedomāties, kā ir Latvijā. Tieši cerība atgriezties bija tā stirpā puse, kas neļāva padoties.


Apguvu valodu, satiku daudz interesantus cilvēkus, visādi piedzīvojumi bija.

5. Vai ir kāds konkrēts notikums, kurš atstājies iespaidu uz Jums arī šodien?

Varbūt veselība nav tik laba, cik vajadzētu būt, par cik ar to ēšanu bija tik švaki, ka brīžiem

nebija galīgi ko ēst. Negatīva arī bija krievu puiku attieksme pret mums.

6. Cik psiholoģiski grūti pēc atgriešanās bija iejusties dzimtenē?

Psiholoģiski grūti tā sevišķi nebija. Bija grūti tad, kad sāku mācīties skolā. visi tie

matemātiskie jēdzieni. Visi tie man bija krievu valodā, bet te latviešu valodā.

7. Kā pēc atgriešanās apkārtējie attiecās pret faktu, ka bijāt izsūtīta?

Daudzi jau nezināja, ka esi izsūtīts, bet tie, kas zināja, tie ar līdzjūtību attiecās.


Mīlestība pret dzimteni ir 10 reizes lielāka nekā, varbūt, vienam vai otram, kas dzimuši un

auguši te Latvijā. Saprotu, ko nozīmē dzimtene.


No kura puses skatās. Morāli it kā jā, bet no otras puses diezgan smagi un grūti. Atceries visu

to, kā tev tur gāja, kā tur dzīvoja...

Documents

Padomju Savienības 1941. un 1949. gada totalitārā režīma