Latvijas Republikas Augstākā tiesa

MORĀLĀ KAITĒJUMA

ATLĪDZINĀŠANA CIVILLIETĀS

Tiesu prakses apkopojums

Rīga 2014

SATURA RĀDĪTĀJS_Toc407697937

Izmantotie apzīmējumi un saīsinājumi.......................................................................................3

Ievads..........................................................................................................................................4

1. Morālā kaitējuma atlīdzināšanas lietu vispārējs raksturojums............................................7

2. Morālā kaitējuma jēdziena izpratne, nekonsekventa terminu lietošana un to maiņas ierosinājumi.................................................................................................................................9

3. Lietu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu pakļautības problemātika................................16

4. Morālā kaitējuma atlīdzināšanas priekšnoteikumi............................................................23

4.1. Neatļauta darbība........................................................................................................23

4.2. Morālā kaitējuma esamība.........................................................................................26

4.3. Cēloniskais sakars......................................................................................................34

4.4. Morālais kaitējums pierādāms vai prezumējams?......................................................40

5. Personas, kurām ir tiesības uz atlīdzinājumu. Īstā atbildētāja noteikšana.........................46

5.1. Personas, kurām ir tiesības uz atlīdzinājumu.............................................................46

5.2. Īstā atbildētāja noteikšana..........................................................................................48

6. Atlīdzinājuma par morālo kaitējumu noteikšanas kritēriji................................................52

7. Atlīdzinājuma apmēra noteikšana atsevišķu kategoriju lietās...........................................58

7.1. Apmierinājums dzīvības un veselības apdraudējuma sakarā.....................................60

7.2. Atlīdzinājums izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā.....................................................................................................................72

7.3. Atlīdzinājuma noteikšana tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpuma gadījumā................................................................................................................................80

7.4. Atlīdzinājums par tiesību aizskārumiem darba tiesiskajās attiecībās.........................91

7.5. Atlīdzinājums par nekvalitatīva ārstniecības pakalpojuma sniegšanu.......................98

7.6. Atlīdzinājums dažādu citu kategoriju lietās.............................................................102

KOPSAVILKUMS.................................................................................................................105

2. lappuse no 111

IZMANTOTIE APZĪMĒJUMI UN SAĪSINĀJUMI

ANO – Apvienoto Nāciju Organizācija

CL – Civillikums

CPL – Civilprocesa likums

Civillietu departaments – Augstākās tiesas Civillietu departaments (kasācijas instances tiesa

pēc 2014. gada 1. janvāra)

Civillietu tiesu palāta – Augstākas tiesas Civillietu tiesu palāta

ECT (arī Tiesa) – Eiropas Cilvēktiesību tiesa

ES – Eiropas Savienība

EST – Eiropas Savienības tiesa

Konvencija – Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija

MADEKKI – Veselības ministrijas Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes

kontroles inspekcija

NBS – Nacionālie bruņotie spēki

OCTA likums – Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās

apdrošināšanas likums

Satversme – Latvijas Republikas Satversme

Senāts – Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments (kasācijas instances tiesa līdz

2014. gada 1. janvārim)

UNICEF – Apvienoto Nāciju Starptautiskais Bērnu fonds

VSAA – Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra

VUGD – Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests

3. lappuse no 111

IEVADS

Kopš Civillikuma Saistību tiesību daļas atjaunošanas 1993. gadā tiesu praksē blakus

zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par parastu parādību kļuva arī prasības par nemantiskā

kaitējuma atlīdzināšanu. Šādas prasības sākotnēji tika apmierinātas likumā konkrēti noteiktos

nedaudzos gadījumos, kas paredzēti CL 2349. pantā (sakropļojums, izķēmojums), 2352. pantā

(nodarījumi pret personisko brīvību), 2352.1 pantā (goda un cieņas aizskārumi), 2353. pantā

(dzimumneaizskaramība), kā arī dažos citos likumos, un prasītāji reti pārsūdzēja pēc tiesas

ieskata noteiktās summas apmēru.

Morālā kaitējuma atlīdzības prasību skaita krass pieaugums sākās pēc CL grozījumiem

2006. gadā, kad 1635. pantā ietvēra vispārēju noteikumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu

un divas jaunas panta daļas par morālā kaitējuma konstatēšanu.1

CL 1635. panta formulējums pašreizējā redakcijā nedod pamatu prasītājam katrā

tiesību aizskāruma gadījumā cietušajam prasīt apmierinājumu par morālo kaitējumu, lai gan

teikums sākas ar vārdiem „Katrs tiesību aizskārums”. No panta teksta neizriet, ka visos

tiesību aizskāruma gadījumos pienākas morālā kaitējuma atlīdzība, tajā noteikts, ka pienākas

apmierinājums. Tātad vispirms ir jākonstatē morālā kaitējuma esamība un tikai tad var spriest

par tā apmierināšanas veidu.

CL 1635. pants neparedz vienīgi atlīdzinājumu naudā. Apmierinājuma došana var

izpausties arī citādā veidā, piemēram, personiskas brīvības atdošanā (CL 2352. pants), godu

un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanā, dokumenta apmaiņā (CL 2352.1 pants), autortiesību

aizskāruma pārtraukšanā, rakstveida vai publiskas atvainošanās veidā, sabojātās mantas

izlabošanā, aizstāšanā ar citu. Taču izplatītākais ir atlīdzinājums naudā.

Morālā kaitējuma kompensācijas problēmām ir starpnozaru raksturs, tās aptver arī

krimināltiesību, administratīvo tiesību un attiecīgo procesuālo tiesību piemērošanas praksi.

Jau 1998. gada 28. maijā pieņemtais likums „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas

nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”2 paredzēja

morālā kaitējuma atlīdzību. Detalizētāku regulējumu satur 2005. gada 2. jūnija Valsts

pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums.3 Ir veikti tiesu prakses

apkopojumi un Augstākās tiesas mājaslapā pieejami pētījumi „Tiesu prakse par morālā

1 Grozījumi Civillikumā: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 24(3392), 2006, 9. febr. (spēkā no 2006. gada 1. marta).2 Likums „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 176/178(1237/1239), 1998, 16. jūn. 3 Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 96(3254), 2005, 17. jūn.

4. lappuse no 111

kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā” (2010/2011)4 un „Morālā kaitējuma atlīdzināšana

administratīvajās lietās. Tiesu prakses apkopojums, 2011.”5

Fakts, ka prasījumus par morālā kaitējuma kompensāciju izskata visu trīs tiesību

nozaru lietās, prasa novērst līdz šim vērojamās nekonsekvences strīdu pakļautības noteikšanā

administratīvajai tiesai vai vispārējās jurisdikcijas tiesai. Talsu traģēdijas lietās, kā arī

vairākās lietās par morālā kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar nepamatotu saukšanu pie

kriminālatbildības tiesa ir atsaukusies uz Satversmes 92. pantu, CL 5. un 1635. pantu, kā arī

uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14. pantā noteiktajiem

atlīdzības apmēriem.6 Tas, ka vairākas lietas tika uzsāktas un turpinātas kā civillietas, lai gan

būtu skatāmas administratīvajā tiesā, nenozīmē, ka judikatūra virzās uz šādas nekonsekvences

turpināšanu.

Latvijas un ārzemju prakse rāda, ka izredzes saņemt lielāku vai mazāku kompensāciju

līdztekus zaudējumu atlīdzībai draud vēl vairāk noslogot jau tā pārslogotās tiesas. Pastāv risks

negatīvi ietekmēt mūsu sabiedrību, pieradinot jebkura tiesību aizskāruma gadījumā

civiltiesiskās attiecības vērtēt no skatupunkta: „Cik par to izdosies pietiesāt morālā kaitējuma

atlīdzības formā?”

Apkopojumā analizēti gan kasācijas instances, gan arī citu instanču tiesu nolēmumi,

kas izraisīja interesi no judikatūras veidošanas viedokļa. Apkopojums aptver civillietas, kuras

izskatītas laika posmā kopš 2006. gada, kad izdarīti grozījumi CL 1635. pantā, līdz 2014. gada

augustam. Šajā laikā kasācijas instances tiesa ir pieņēmusi vairāk nekā 500 nolēmumus lietās,

kurās prasīta morālā kaitējuma atlīdzība. Apkopojuma autori ir aplūkojuši praktiski visus

nolēmumus, kas pieņemti šajās lietās un ir pieejami Tiesu informācijas sistēmā. Sākotnēji tika

atlasīti tuvu simtam nozīmīgu spriedumu, kuros ietvertas atziņas par morālā kaitējuma

atlīdzības dažādiem aspektiem, taču izpētes laikā aplūkoto lietu skaits pieauga, jo kļuva

redzams, ka vēlams analizēt arī vismaz daļu no vairāk nekā divsimt izskatītajām lietām, kurās

kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atteikta. Saprotams, ka apkopojumā nav iespējams un

nepieciešams apskatīt atsevišķi ikvienu no izskatītajām lietām, jo mērķis ir analizēt tendences,

radušās problēmas vai pretrunas.

Atbilstoši grozījumiem likumā „Par tiesu varu” kopš 2014. gada 1. janvāra nepastāv

Augstākās tiesas Senāts,7 tāpēc, raugoties no terminu konsekventas lietošanas viedokļa, ir

4 Sk. Tiesu prakse par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā. Pieejams: http://at.gov.lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/kriminaltiesibas/ (aplūkots 2014. gada 20. jūnijā).5 Sk. Morālā kaitējuma atlīdzināšana administratīvajās lietās. Pieejams: http://at.gov.lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/administrativajas-tiesibas/ (aplūkots 2014. gada 20. jūnijā).6 Sk. Senāta 2011. gada 28. septembra spriedumu lietā Nr. SKC-258/2011; arī spriedumus lietās Nr. SKC-579/2009, Nr. SKC-22/2011, Nr. SKC-93/2011, Nr. SKC-651/2012.7 Grozījumi likumā „Par tiesu varu”: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 128(4934), 2013, 4. jūl.

5. lappuse no 111

jānorāda, ka apkopojumā ir lietoti divi termini, kas apzīmē kasācijas instances tiesu.

Analizējot nolēmumu, kuru pieņēmis Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments,

apkopojumā lietots apzīmējums „Senāts”. Savukārt, ja analizēts Augstākās tiesas Civillietu

departamenta nolēmums, tad lietots apzīmējums „Civillietu departaments”.

Morālā kaitējuma lietas mēdz būt visai sarežģītas no tajās apskatāmo faktu un to

traktējuma viedokļa. Lai saprastu, kā tiesa ir vērtējusi tiesību aizskārumus, to sekas un pušu

argumentus, dažu lietu materiāli ir izklāstīti plašāk, neaprobežojoties vien ar prasības

formulējumu un vispārinošo tēzi.

Kopsavilkumā sniegtas gan Senāta un citu tiesas instanču nolēmumos esošās atziņas,

no kurām daļa jau ir publiskotas Augstākās tiesas mājaslapas sadaļā „Judikatūra”, gan arī

pētījuma autoru secinājumi, kas akceptēti Civillietu departamenta tiesnešu sanāksmē.

6. lappuse no 111

1. MORĀLĀ KAITĒJUMA ATLĪDZINĀŠANAS LIETU

VISPĀRĒJS RAKSTUROJUMS

Prasījumi par morālā kaitējuma atlīdzināšanu pārsvarā tiek izvirzīti kopā ar

prasījumiem par zaudējumu atlīdzību, un to pamatošanai tiek norādīti daudzi un dažādi

apstākļi. Pamatojumam tiek norādīts vienlaikus uz vairākiem CL pantiem, citiem likumiem,

kā arī uz Satversmes pantiem. Tas šīs lietas padara sarežģītas un grūti klasificējamas pēc

likumu normu pantiem. Ir arī dažas lietas, kurās prasījums par morālo kaitējumu izvirzīts pēc

lietas par zaudējumu atlīdzību izskatīšanas, kā arī pēc krimināllietā veiktas civilprasības

izskatīšanas. Ir arī lietas, kurās morālā kaitējuma prasība celta viena notikuma sakarā gan

administratīvajā procesā, gan vispārējās kompetences tiesā un novedusi pie divu prasību

apmierināšanas.

Visbiežāk prasību pamatojumam sākotnēji atlasītajās lietās norādīts CL 1635. pants

(27 lietas), taču ir samērā daudz prasību, kas pamatotas ar CL 2347. pantu (7 lietas),

2348. pantu (2), 2349. pantu (11), 2351. pantu (4), 23521. pantu (15) u.c. Plaši tiek izmantota

tiesība atsaukties uz citiem likumiem, kuri arī paredz morālā kaitējuma atlīdzību, piemēram,

Darba likumu un citiem darba tiesiskās attiecības regulējošiem normatīvajiem aktiem

(5 lietas), likumu „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” (2), Autortiesību

likumu (1), Epidemioloģiskās drošības likumu (1), Ārstniecības likumu (1), Pacientu tiesību

likumu (2), Fizisko personu datu aizsardzības likumu (1), likumu „Par izziņas iestādes,

prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanu” (4), apdrošināšanas tiesiskās attiecības regulējošiem normatīvajiem

aktiem (3) u.c. Pamatojumā ietvertas arī norādes uz Satversmes 92. pantu, kas noteic, ka

nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu,

95. un 96. pantu, kā arī uz Konvenciju.

Savdabīga robežšķirtne ir CL 1635. panta grozījumi 2006. gadā. Tiesiskās attiecības,

kas radušās pirms CL 1635. panta 2006. gada 26. janvāra redakcijas spēkā stāšanās, nav

apspriežamas pēc panta jaunajā redakcijā ietvertajiem noteikumiem.8 Tomēr tiesu nolēmumos

atspoguļojas, ka CL 1635. panta noteikumi to jaunajā redakcijā nenozīmē, ka nepastāvēja

tiesisks pamats morālā kaitējuma atlīdzināšanai pirms 2006. gada 1. marta. Tajos gadījumos,

kad pušu savstarpējās tiesiskajās attiecībās atbildētāja uzstājas kā cilvēktiesību objekts, no

kura ir tiesības prasīt rīcības atbilstību cilvēktiesību standartiem, piemēram, no ārstniecības

iestādes, Senāts atzinis, ka, atsaucoties uz privātautonomijas principu, atbildētāja nevar

8 Sk. Senāta 2006. gada 15. novembra spriedumu lietā Nr. SKC-662/2006, sal. arī Senāta 2012. gada 19. septembra spriedums lietā Nr. SKC-823/2012.

7. lappuse no 111

atbrīvoties no pienākuma cilvēka pamattiesību aizskāruma gadījumā dot atbilstīgu

atlīdzinājumu. Ja prasītājs uzskata, ka viņa tiesības ir nepamatoti aizskartas, viņš, atsaucoties

tieši uz Satversmes 92. panta trešo teikumu, ir tiesīgs vērsties (..) tiesā ar prasību par atbilstīga

atlīdzinājuma piedziņu. Īpaša likuma neesamība neaizskar un neierobežo iesniedzēja

konstitucionālās tiesības uz tiesas aizsardzību.9

Apkopojuma sagatavošanas gaitā, ievērojot tiesu nolēmumu lielo skaitu, tapa skaidrs,

ka nav lietderīga katras lietas analīze, tāpat kā maz ko dos īss lietas atreferējums, jo katrā lietā

ir atšķirīgi apstākļi pat tad, ja prasība pamatota ar vienu un to pašu pantu, piemēram,

CL 2349. vai 1635. pantu. Tāpēc analīze tiek veidota, nošķirot praksei būtiskus apakštematus.

Pirms uzsākt apskatu, nepieciešams neliels lietoto terminu un jēdzienu komentārs.

9 Sk. Senāta 2009. gada 29. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-12/2009.8. lappuse no 111

2. MORĀLĀ KAITĒJUMA JĒDZIENA IZPRATNE,

NEKONSEKVENTA TERMINU LIETOŠANA UN TO MAIŅAS

IEROSINĀJUMI

Apkopojumā, atreferējot izskatīto lietu materiālus, saglabāti formulējumi, kādi praksē

tiek lietoti. Taču nepieciešams atzīmēt, ka termini un vārdkopas ne vienmēr tiek lietoti

veiksmīgi, kas nereti rada arī tiesiska rakstura pārpratumus. Likumos un tiesu spriedumos

lietotie vārdi „atlīdzība”, „kompensācijas piespriešana” ir maldinoši, jo var radīt un ir radījuši

nepareizu priekšstatu, ka tiesai jāizmēra morālā kaitējuma apmērs, un, pretēji tam, ka sāpes un

ciešanas nevar novērtēt naudā, jāpiešķir tām atbilstoša naudas summa. Mērīt fiziskas vai

garīgas ciešanas latos, euro vai dolāros nav loģiski. Morālā kaitējuma „atlīdzībai” nav mērķis

kompensēt, bet gan pēc citiem kritērijiem noteikt, cik būtu saprātīgi vajadzīgs, lai mierinātu

cietušo. Visu, kas kompensējams jeb atlīdzināms, risina ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību

izskatīšanu un spriedumiem par to atlīdzību. Pretēji tam praksē dažkārt prasītāji un tiesas

nemantisku aizskārumu lietās meklē tos pašus kritērijus atlīdzības izmērīšanai un

atlīdzināšanai, kā mantiska kaitējuma gadījumos, kad zaudējumi ir jāmēra naudas ekvivalentā,

un to ir iespējams izdarīt.

Piemēram, ja sakarā ar personas bojā eju tiek prasīts atlīdzināt morālo kaitējumu, tad

dažās civillietās tiek norādīts, ka piespriestā summa ir nesamērīgi maza salīdzinājumā ar

cilvēka dzīvību. Atbildības mērķis šādā gadījumā noteikti nav sagādāt naudas summu, kas

līdzvērtīga cilvēka dzīvībai, atbildībai ir pilnīgi cits mērķis – dot mierinājumu tuviniekam, un

tā apmērs nav saistāms ar mēģinājumiem novērtēt naudā sakropļotu roku vai zaudētu aci. Gan

morālais kaitējums, gan cilvēka dzīvība nevar tikt novērtēta naudā. Tātad nevar runāt par

atlīdzināšanu šī vārda tiešajā nozīmē. Atlīdzināt nozīmē dot ekvivalentu daudzumu kāda cita

konkrēti izmērāma labuma vietā.

Arī vārdkopa dot kompensāciju par morālo kaitējumu nav daudz labāka, lai gan

svešvārds kompensācija tika ielikts iekavās aiz vārda atlīdzība CL 23521. panta trešajā daļā

1992. gada 22. decembra grozījumos ar mērķi vismaz nedaudz uzsvērt nemantiskā kaitējuma

nolīdzināšanas atšķirību no zaudējumu atlīdzības. Vārds kompensēt latviski to pašu

atlīdzināšanu vien nozīmē.

Termins morālais kaitējums neiederas latviešu valodā. Iespējams, ka citās valodās,

kurās jurisprudencē arī iegājies šāds termins, piemēram, Francijā, šī termina ieviešanās

vismaz sākotnēji bijusi saistīta galvenokārt ar morālas dabas aizskārumiem, kā kaitējumu

tādām ar morāles normām samērojamām kategorijām kā personas gods un cieņa. Modernajās

9. lappuse no 111

tiesībās aizvien biežāk vērojami centieni ieviest citu terminu, it sevišķi terminu nemantiskais

kaitējums (vai nenaudas kaitējums – non-pecuniary damage, angl.). Tā Eiropas Deliktu

tiesību principos lietots termins nemantisks kaitējums (vai nenaudas – non-pecuniary), šāds

termins lietots arī citos Eiropas tiesību unifikācijas projektos, kas publicēti kā autoritatīvi

zinātnieku grupu izstrādāti likumu pilnveidošanas priekšlikumi un izpelnījušies ievērību no

ES institūciju puses.

Cits pārpratums, ko dažkārt ir izraisījusi termina morālais kaitējums ieviešana CL un

citu likumu tekstā, ir jautājumā par to, vai CL 2349. pantā noteiktā atbildība par sakropļojumu

jau sākotnēji nebija domāta kā tāda, ko vēlāk citos pantos nosauca par atbildību par morālo

kaitējumu.

Tiesu nolēmumi trijās lietās, kas atspoguļo dažādu CL 2349. panta iztulkojumu

kopsakarā ar CL 1635. un 2347. pantu, aplūkoti turpmāk.

2.1. Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā 2008. gada 5. februārī prasītāja A. A. cēla

prasību pret atbildētāju V. V. par atlīdzības noteikšanu par morālo kaitējumu sakarā ar

kaitējumu veselībai un sakropļojumu. Ceļu satiksmes negadījumā prasītājai bija nodarīti

smagi miesas bojājumi, kas bīstami cietušās dzīvībai. Ar Rīgas rajona tiesas 2000. gada

20. septembra spriedumu V. V. atzīts par vainīgu nozieguma izdarīšanā, kas paredzēts

Latvijas Kriminālkodeksa 213. panta otrajā daļā, un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem

nosacīti, ar pārbaudes laiku uz 3 gadiem. Minētajā krimināllietā A. A. pieteiktā civilprasība

atstāta bez izskatīšanas.

Prasītāja norādījusi divus atbildības noteikšanas pamatus. Pirmkārt, to, ka viņai

nodarītie miesas bojājumi ir atzīstami par veselības sakropļojumu, kas dod viņai pamatu prasīt

atlīdzību pēc CL 2349. panta Ls 50 000 apmērā. Otrkārt, pamatojoties uz CL 1635. pantu,

prasītāja lūgusi piedzīt no atbildētāja arī atlīdzību Ls 30 000 par morālo kaitējumu, kas

izpaudies kā pārciestas fiziskas sāpes, vairākas operācijas, kustību un runas spēju zudums uz

laiku, nepieciešamība līdz mūža galam lietot medikamentus un sistemātiski atrasties

medicīnas iestāžu kontrolē. Pārciesto fizisko ciešanu rezultātā prasītāja nereti izjūt depresīvu

noskaņojumu, diskomfortu un baiļu sajūtu, viņa ir raudulīga, nav spējīga ilgāku laiku

koncentrēties darbam, lasīt. Prasītāja bijusi spiesta pārtraukt mācības, viņai liegta iespēja iegūt

augstāko izglītību, ierobežotas iespējas atrast darbu.

Atbildētājs uzskata, ka prasītāja, lūgdama atlīdzību Ls 30 000 un Ls 50 000 par morālo

kaitējumu un veselības sakropļojumu, nav norādījusi minēto summu apmēra pamatojumu.

Ņemot vērā atbildētāja mantisko un ģimenes stāvokli, prasības summa ir nesamērīga.

10. lappuse no 111

Rajona tiesa piedzinusi no V. V. prasītājas labā atlīdzību par veselībai nodarīto

kaitējumu un sakropļojumu Ls 50 000 apmērā un atlīdzību par morālo kaitējumu Ls 30 000

apmērā.

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija atzina, ka piedzenamā summa ir

samazināma, un noteica atlīdzību pēc saviem ieskatiem – Ls 5 000 par veselībai nodarīto

kaitējumu un sakropļojumu un Ls 3 000 – atlīdzību par morālo kaitējumu.10

Tātad tiesa ir piespriedusi divas summas, to pamatojot ar diviem CL pantiem.

2.2. Līdzīgi divas summas tiesa piespriedusi A. V. prasības lietā pret apdrošināšanas

sabiedrību un automašīnas īpašnieci (atbildības subjektu aspektā lieta sīkāk apskatīta

apkopojuma 5. punkta apakšpunktā „Īstā atbildētāja noteikšana”).

Minētajā lietā E. K., izpildot darba pienākumus, ar komercsabiedrībai piederošo

automašīnu izraisīja autoavāriju, kuras rezultātā prasītājam nodarīti smagi, dzīvībai bīstami

miesas bojājumi. E. K. notiesāts pēc Krimināllikuma 260. panta otrās daļas. Apdrošināšanas

sabiedrība ir daļēji atlīdzinājusi cietušajam nodarītos zaudējumus. A. V. cēlis prasību pret

apdrošināšanas sabiedrību un automašīnas īpašnieku par noziedzīga nodarījuma rezultātā

radīto materiālo zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Pamatojoties uz CL 1635.,

2347. un 2349. pantu un Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības

obligātās apdrošināšanas likuma 15., 18.-22., 25. pantu, 31. panta otro daļu, prasītājs lūdzis

piedzīt no apdrošināšanas sabiedrības zaudējumu atlīdzību Ls 1 639,50, bet no automašīnas

īpašnieka – apmierinājumu par morālo kaitējumu Ls 50 000. Prasītājs šādi konkretizējis

prasījumus: par sakropļojumu Ls 25 000, pamatojoties uz CL 2347. panta otro daļu un

2349. pantu, par morālo kaitējumu Ls 25 000, pamatojoties uz CL 1635. pantu un 2347. panta

otro daļu – Ls 12 500 par fiziskajām ciešanām, bet Ls 12 500 par garīgajām ciešanām.

Apgabaltiesa nosprieda piedzīt no automašīnas īpašnieka par labu A. V. atlīdzību par

sakropļojumu Ls 5 000 un morālā kaitējuma atlīdzību Ls 6 697,50. Senatoru kolēģija ar

2013. gada 2. septembra lēmumu lietā Nr. SKC-2571/2013 atteica ierosināt kasācijas

tiesvedību.

Tātad spēkā ir stājušies spriedumi, kuros pēc tiesas ieskata ir noteikta atlīdzība

atsevišķi gan par sakropļojumu, gan par morālo kaitējumu. Senāta 2013. gada 6. februāra

spriedumā lietā Nr. SKC-549/2013 un Senāta rīcības sēdes 2013. gada 2. septembra lēmumā

lietā Nr. SKC-2571 par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību nav skarts jautājums par

divu summu piedziņas pamatotību, ko var izskaidrot ar to, ka Senāts pārbauda sprieduma

likumību attiecībā uz personām, kas to pārsūdzējušas, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti

10 Sk. Rīgas apgabaltiesas 2009. gada 16. februāra spriedumu lietā Nr. C28095108.11. lappuse no 111

kasācijas sūdzībās, kā to nosaka CPL 473. panta pirmā daļa. Taču judikatūras veidošanas

aspektā problēma ir iezīmējusies.

2.3. Aplūkosim vēl vienu lietu, kurā galavārdu teicis Senāts.

Rīgas apgabaltiesā 2006. gada 8. maijā V. V. cēla prasību pret Latvijas valsti Iekšlietu

ministrijas un VUGD personā, lūdzot piedzīt atlīdzību Ls 40 000 par nodarīto sakropļojumu

un izķēmojumu, atlīdzību Ls 20 000 par nodarīto kaitējumu veselībai, atlīdzību Ls 40 000 par

nodarīto morālo kaitējumu, kā arī zaudējumus Ls 967,28, kas saistīti ar nodarīto miesas

bojājumu ārstēšanu. Prasības pieteikumā norādīts, ka 1997. gada 28. jūnijā notikusī traģēdija

prasītājam radījusi ievērojamu fizisku un morālu kaitējumu, kreisā pleca daļēju amputāciju, kā

arī atstājusi neizdzēšamu negatīvu iespaidu uz visu viņa dzīvi. Slimnīcā mediķi veikuši

prasītājam četras operācijas ar vispārējo narkozi, kā arī vairākas asins pārliešanas. Viņam

veikts rehabilitācijas kurss – psihoemocionālā stabilizācija un kustību apjoma uzlabošana

kreisajā rokā. No 1997. gada 6. oktobra līdz 2001. gada 17. novembrim viņš atzīts par bērnu

invalīdu. Ķermeņa brūču rētas piesaista apkārtējo pastiprinātu uzmanību, kas liek justies

psiholoģiski slikti. Ierobežota muskuļu funkcija liedz prasītājam piedalīties fiziskās aktivitātēs

un veikt fizisku darbu. Prasība pamatota ar Satversmes 92. pantu, CL 1410., 1635., 1782.,

2347., 2349., 2352. pantu.

Rīgas apgabaltiesa nospriedusi piedzīt no VUGD par labu prasītājam zaudējumus

Ls 959,98, atlīdzību par nodarīto kaitējumu veselībai Ls 20 000, atlīdzību par veselības

kaitējuma rezultātā gūto sakropļojumu un izķēmojumu Ls 40 000, kā arī atlīdzību Ls 20 000

par morālo kaitējumu. Pārējā daļā prasību noraidījusi.

Izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, Civillietu tiesu palāta prasību apmierinājusi daļēji –

nospriedusi piedzīt no VUGD par labu V. V. atlīdzību par sakropļojumu Ls 25 000, ārstēšanās

izdevumus Ls 959,98. Senāts ar 2011. gada 26. oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-319/2011

atstāja negrozītu Civillietu tiesu palātas 2009. gada 4. novembra spriedumu, bet kasācijas

sūdzību un pretsūdzību noraidīja.

Kā redzams no šī sprieduma, piedzenot atlīdzību par sakropļojumu, tiesa nav atsevišķi

vēl piedzinusi arī atlīdzību par morālo kaitējumu. Šāds risinājums atzīstams par pareizu. Tā

pamatojumam tuvāk aplūkosim CL 2349. panta saturu.

Minētais pants noteic: ja miesas bojājuma sekas bijušas sakropļojums vai izķēmojums,

tad arī par to noteicama atlīdzība, pēc tiesas ieskata. Nav šaubu, ka atlīdzība noteicama par

tām negatīvajām sekām, ko nevar izmērīt kā mantisku samazinājumu, respektīvi, zaudējumu.

Tātad par psihiskiem pārdzīvojumiem, emocionālo diskomfortu un ciešanām, ko izraisa vai nu

sakropļojums, vai izķēmojums, vai abi kopā, turklāt abi ir arī veselības bojājumi. Un

12. lappuse no 111

atlīdzības apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata, vadīdamās no taisnīguma un saprātīguma

apsvērumiem. Tas ir tieši tas pats, ko vēlāk sāka apzīmēt ar terminu „morālais kaitējums.” Par

to, ka CL 2352. - 2353. pantā paredzētā atlīdzība savā būtībā ir kompensācija par morālo

kaitējumu, Senāts norādīja jau 1999. gadā, turklāt atsaucoties arī uz Augstākās tiesas plēnuma

1999. gada 26. februāra lēmumu Nr. 1.11 Secināms, ka ar terminu „morālais kaitējums”

apzīmē plašāku kategoriju, kurā kā apakšgrupa ietilpst atlīdzība par sakropļojumu un

izķēmojumu, kā arī atlīdzība par goda un cieņas aizskārumu, miesas bojājumu (kas nav radījis

CL 2349. pantā paredzētās sekas), privātuma aizskārumu un citas apakšgrupas, kuru skaits

turpina augt, bet kurām nav kaitējuma atlīdzības veidus klasificējoša nozīme. Likums

neparedz atsevišķi atlīdzību par sakropļojumu vai izķēmojumu un vēl arī atlīdzību par sāpēm

un ciešanām (morālo kaitējumu).

2.4. Ievērību pelna lieta, kurā Senāts atzinis, ka tad, ja prasība celta, pamatojot to ar

CL 2347. pantu, bet lietas izskatīšanas gaitā tiesa atzinusi, ka prasījuma apmierināšanai

pamatojumam norādāms CL 2349. pants, tad tas nav uzskatāms par prasījuma robežas

pārkāpšanu. Tātad būtībā ir uzsvērts, ka atlīdzība par sakropļojumu ir atlīdzība par morālo

kaitējumu, par kura atlīdzināšanu norāde ietverta arī CL 2347. pantā.

Prasītāji J. O. un L. O. cēla prasību pret atbildētāju A. T. par zaudējumu piedziņu un

morālā kaitējuma atlīdzību, norādīdami, ka 2002. gada 6. martā atbildētāja vadītā automašīna

iebrauca pretējā kustības joslā un sadūrās ar J. O. vadīto automašīnu. Tā rezultātā J. O. tika

nodarīti smagi dzīvībai bīstami miesas bojājumi. Krimināllietā tiesa atzina A. T. par vainīgu

un notiesāja. Ceļu satiksmes negadījumam sekoja ilgstoša ārstēšanās dažādās medicīnas

iestādēs, kas radīja prasītājiem materiālus zaudējumus. Prasītāji, pamatojoties uz CL 5.,

1770.–1792. un 2347. pantu, lūguši piedzīt no atbildētāja nodarītos zaudējumus un atlīdzību

par morālo kaitējumu – par labu J. O. Ls 5 000, par labu L. O. Ls 1 000.

Pirmās instances tiesa prasību noraidīja, atzīstot, ka prasītāji nav pierādījuši prasību

daļā par zaudējumu piedziņu, bet prasījums daļā par morālā kaitējuma atlīdzību nav pamatots

ar materiālo tiesību normām. Apelācijas instances tiesa prasību apmierinājusi daļēji un

piedzinusi par labu J. O. mantisko atlīdzību sakarā ar nodarīto morālo kaitējumu Ls 5 000.

Pārējā daļā prasību noraidījusi.

Apmierinot prasību daļā par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, apgabaltiesa spriedumā

norādījusi turpmāk minētos argumentus. Ceļu satiksmes negadījumā gūto miesas bojājumu

rezultātā J. O. ir kļuvis par invalīdu, viņam noteikta trešā invaliditātes grupa. No nosūtījuma

uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisiju nepārprotami izriet, ka invaliditātes

11 Sk. Senāta 1999. gada 31. marta spriedumu lietā Nr. SKC-1/1999.13. lappuse no 111

noteikšana saistīta ar avārijā gūtajām traumām. Prasību daļā par morālā kaitējuma atlīdzību

L. O. tiesa noraidīja, atzīmējot, ka invaliditāte viņai netika piešķirta, tāpēc nepastāv

priekšnosacījumi atlīdzības piedziņai saskaņā ar CL 2349. pantu.

Kasācijas sūdzībā atbildētājs lūdza spriedumu daļā, ar kuru apmierināta J. O. prasība,

atcelt, jo tiesa nav ievērojusi prasījuma robežas un ar to pārkāpusi CPL 192. un 426. pantu.

Prasības pieteikumā prasījums piespriest morālā kaitējuma atlīdzību tika saistīts ar

CL 2347. pantu, taču tiesa atlīdzības piedziņu pamatoja ar citu pantu.

Senāts noraidīja apgalvojumu kasācijas sūdzībā, ka apgabaltiesa ir paplašinājusi

prasījuma robežas, jo apmierinājusi prasību par morālā kaitējuma atlīdzību nevis uz

CL 2347. panta, bet gan uz 2349. panta pamata. Citas materiālo tiesību normas piemērošana,

pastāvot tiem pašiem juridiskajiem faktiem, nav prasības pamata grozīšana, jo atbilstoši

CPL 8., 9., 10. pantam jāpierāda faktiskie apstākļi, tas ir, juridiskie fakti, bet ne tiesību

normas pastāvēšana. Senāts ar spriedumu lietā Nr. SKC-334/2006 atstāja negrozītu spriedumu

par Ls 5 000 piedziņu.

Tas, ka CL 2349. pantā paredzēta atbildība ir kaitējuma atlīdzināšana, neapšaubāmi

izriet no Senāta secinājumiem lietā Nr. SKC-226/2010, kuri kā trešā tēze par spriedumu

publicēti Augstākās tiesas mājaslapā – CL 2349. pants ir tiesiskais pamats morālā kaitējuma

atlīdzināšanai par sakropļojumu vai izķēmojumu. Ja persona noteiktā laika posmā ir izjutusi

garīgas ciešanas sakarā ar radušos sakropļojumu vai izķēmojumu, tad viņa ir tiesīga saņemt

par to atlīdzinājumu. Laika posms, kādā saglabājas miesas bojājuma sekas izkropļojuma vai

izķēmojuma veidā, var būt papildu kritērijs morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanai,

taču tas nevar būt pamats secinājumam, ka persona nav tiesīga saņemt atlīdzinājumu vispār.

2.5. Turpinot par morālā kaitējuma jēdzienu, jāatzīmē, ka pretrunas ir radījis arī Valsts

pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums, kurā kaitējumi iedalīti trīs

grupās: mantiskais zaudējums, personiskais un morālais kaitējums. Saskaņā ar šā likuma

8. pantu personiskais kaitējums ir kaitējums, kas ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu

vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas dzīvībai, fiziskajai integritātei,

veselībai, brīvībai, godam un cieņai, personiskam un ģimenes noslēpumam vai

komercnoslēpumam, autortiesībām vai citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu

aizsargātajām interesēm. Tāds var tikt konstatēts arī juridiskai personai. Savukārt šā likuma

9. pants nosaka, ka morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir personiskais kaitējums, kas

izpaužas kā fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar

likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums (ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2011. gada

1. jūlija likumu). Tādējādi morālais kaitējums ir traktēts kā apakšgrupa personiskajos

14. lappuse no 111

aizskārumos, savukārt zaudējumi mantiska samazinājuma veidā, piemēram, ārstēšanās

izdevumi, it kā nav personiska aizskāruma sekas. Tas atšķiras no dalījuma CL, kura Saistību

tiesību daļas 19. nodaļas pirmajā apakšnodaļā „Prasījumi personisku aizskārumu dēļ” ir

regulētas tiesības uz atlīdzību par miesas bojājumiem, kas aptver gan zaudējumu (ārstēšanās

izdevumu, atrautās peļņas) atlīdzību, gan kompensāciju par morālo kaitējumu, tostarp arī par

personiskās brīvības ierobežošanu, goda, cieņas aizskārumiem, sakropļojumu, izķēmojumu un

citiem, tātad arī neatkarīgi no fiziskām sāpēm. Nav atbalstāma tendence, kas vērojama tiesu

praksē, ka atlīdzību prasa gan par personisku aizskārumu, gan vēl arī par morālo kaitējumu.

No CL regulējuma neizriet, ka par vienu nodarījumu varētu prasīt divas atlīdzības summas –

vienu par sakropļojumu vai goda aizskārumu, otru – par morālo kaitējumu.

2.6. Atgriežoties pie morālā kaitējuma jēdziena izpratnes civiltiesībās, vispirms

jāatzīmē, ka vispārēja definīcija ir dota CL 1635. panta otrajā daļā – ar morālo kaitējumu

jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu

cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Šī definīcija nedod skaidrību,

jo norāda uz citu jēdzienu, kas nav konkrēti definējams kā juridiski noteikta kategorija, proti,

uz ciešanām ar iedalījumu fiziskās vai garīgās ciešanās. Praksē tas nozīmē, ka tiesai jāmeklē

kritēriji, kā nošķirt morālo kaitējumu no citādām negatīvām sekām, piemēram, negatīvām

emocijām, kas izpaužas kā sarūgtinājums, vilšanās, garastāvokļa sabojāšanās. Ir noprotams,

ka likumdevējs, ieviešot pazīmi „fiziskas un garīgas ciešanas”, kas atbilst citu valstu praksē

atzītajam kritērijam (angliski „pain and suffering”), vēlējies novērst atlīdzības noteikšanu par

jebkuru cilvēka labsajūtas mazinājumu. Taču turpmāka ciešanu pazīmju un apjoma

izvērtēšana ir atstāta tiesību piemērotāja kompetencē.

Tādējādi, izprotot, ka ar terminu atlīdzība par morālo kaitējumu apzīmētajai

apmierinājuma došanai mērķis ir mierinājuma došana, vajadzētu ieviest latviešu valodā labāk

par morālā kaitējuma atlīdzību iederīgu apzīmējumu „mierinājuma maksa” vai „mierinājuma

nauda”. Attiecīgi spriedumā būtu norādāms, ka tiesa nosprieda piedzīt mierinājuma maksu

„x” euro apmērā.

15. lappuse no 111

3. LIETU PAR MORĀLĀ KAITĒJUMA ATLĪDZINĀŠANU

PAKĻAUTĪBAS PROBLEMĀTIKA

Izskatot lietas par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, nereti rodas jautājums, vai lieta ir

pakļauta izskatīšanai tiesā CPL noteiktajā kārtībā, vai arī tā ir izskatāma administratīvajā tiesā

atbilstoši Administratīvā procesa likuma noteikumiem. Ja likumā nav noteikts citādi, visos

gadījumos, kad prasījums par morālā kaitējuma atlīdzināšanu ir pamatots ar civiltiesisku

aizskārumu, lieta ir pakļauta izskatīšanai tiesā CPL noteiktajā kārtībā. Turpretī, ja šāds

prasījums izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām, tad atbilstoši Administratīvā procesa

likuma 92. panta noteikumiem lieta par morālā kaitējuma atlīdzināšanu ir pakļauta

izskatīšanai administratīvajā tiesā.

3.1. Minēto pakļautības noteikumu Civillietu departaments ir norādījis 2014. gada

24. janvāra lēmumā lietā Nr. SKC-1528-14, kurā prasības pieteikuma iesniedzējs I. K. savu

tiesību aizskārumu pamatoja ar tādu ziņu atsaukšanu, kuras ietvertas Administratīvās rajona

tiesas 2013. gada 28. februāra lēmumā. Prasītājs uzskatīja, ka šā lēmuma 6.4. punktā norādītas

nepatiesas ziņas par viņa nespēju nodrošināt, lai viņa meita B. K. apmeklē skolu, tāpēc

atbildētājai (novada bāriņtiesai), kas apšaubījusi prasītāja spējas veikt meitas aprūpi, ir

pienākums šādas ziņas atsaukt un izmaksāt morālā kaitējuma atlīdzību Ls 173 000.

Civillietu departaments norādīja, ka tiesā netiek izskatītas prasības par tādu ziņu

atsaukšanu, kādas satur citi tiesas spriedumi un oficiāli dokumenti, kuru pārsūdzēšanai likums

paredz citu kārtību. Konstatējot, ka prasītājs faktiski apstrīd bāriņtiesas sniegtās informācijas

patiesumu, Civillietu departaments atzina, ka strīds nepastāv par civilajām tiesībām un tāpēc

prasības pieteikums nav pakļauts izskatīšanai tiesā CPL noteiktajā kārtībā.

Tāpat, konstatējot, ka prasītājs ir izmantojis Administratīvajā procesā noteiktās

tiesības un pārsūdzējis Administratīvās rajona tiesas 2013. gada 28. februāra lēmumu,

Civillietu departaments atzina, ka prasītāja tiesību aizsardzība ir nodrošināta administratīvā

procesa ietvaros.

3.2. Pakļautības jautājuma nozīme ir uzsvērta lietā, kurā bojāgājušā karavīra tuvinieki

cēla prasību pret Latvijas Republiku Aizsardzības ministrijas un NBS personā par morālā

kaitējuma atlīdzības Ls 400 000 piedziņu.12 Prasībā bija norādīts, ka Aizsardzības ministrijas

NBS Speciālo uzdevumu vienībā notika praktisko lēcienu nodarbības ar izpletni no lidmašīnas

AN-2, kurās piedalījās un gāja bojā NBS karavīrs, iekrītot ar izpletni Daugavā un noslīkstot.

12 Sk. Senāta 2013. gada 8. maija spriedumu lietā Nr. SKC-32/2013.16. lappuse no 111

Karavīra nāves iemesls bija Latvijas Republikas institūciju un to amatpersonu prettiesiska

rīcība, nenodrošinot praktisko izpletņlēkšanas nodarbību pienācīgu drošību un atbilstību NBS

normatīvu prasībām.

Izskatot iesniegtās kasācijas sūdzības, Senāts vispirms pievērsās jautājumam, vai

konkrētais strīds ir pakļauts izskatīšanai vispārējās jurisdikcijas tiesai. Analizējot procesuālo

kārtību, kādā konstatējami karavīra nāves apstākļi, spriedumā norādīts, ka atbilstoši Militārā

dienesta likuma 52. panta astotās daļas noteikumiem (likuma redakcijā līdz 2009. gada

31. decembrim) karavīra bojāejas vai ievainojuma cēloņa saistību ar tiešo dienesta pienākumu

pildīšanu nosaka dienesta izmeklēšanas veicējs un viņa lēmumu ieinteresētās puses var

apstrīdēt aizsardzības ministram, savukārt ministra lēmumu var pārsūdzēt tiesā. To ievērojot,

Senāts paplašinātā sastāvā (11 senatori) secināja, ka karavīra nāves izmeklēšanu likumdevējs

ir paredzējis kā patstāvīgu administratīvo procesu, kura rezultātā tiek izdots administratīvais

akts. Līdz ar to prettiesiskas faktiskās rīcības gadījumā, kas attiecināms arī uz konkrēto

situāciju, privātpersonu tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai

personisko kaitējumu, tai skaitā morālo kaitējumu, realizējamas saskaņā ar Administratīvā

procesa likuma un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma

noteikumiem. Tomēr, pamatojoties uz apsvērumiem, ka prasītāju iespējas panākt morālā

kaitējuma atlīdzinājumu Administratīvā procesa likuma noteiktajā kārtībā ir zudušas daļēji arī

vispārējās jurisdikcijas tiesas rīcības dēļ, kura savlaicīgi neatsacījās pieņemt prasības

pieteikumu vai neizbeidza tiesvedību lietā, un Satversmes 92. pantā noteikto personas

pamattiesību nodrošināšana ir svarīgāka par tiesu kompetences nošķiršanas jautājumiem,

Senāts atzina, ka situācijā, kad prasītāju prasījuma izšķiršanas iespēja administratīvā procesa

kārtībā ir zudusi, tiesai izņēmuma kārtībā ir jāturpina ierosinātās lietas izskatīšana.

Minētais piemērs apkopojumā ir ietverts ar nolūku nevis akcentēt izņēmuma

noteikumu, bet gan atgādināt, ka lietas ierosināšanas, kā arī tās izskatīšanas stadijā ir

jāpārbauda, vai konkrētā lieta ir pakļauta izskatīšanai tiesā civilprocesuālajā kārtībā.

3.3. Izšķirot jautājumu par lietas pakļautību, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

lietu departaments 2012. gada 1. jūnija lēmumā lietā Nr. SKA-235/2012 ir norādījis, ka, lai

iestādes lēmumu vai rīcību varētu atzīt par administratīvo aktu vai faktisko rīcību, jākonstatē,

ka iestāde rīkojusies publisko tiesību jomā (Administratīvā procesa likuma 1. panta trešā daļa,

89. panta pirmā daļa). Jēdziens „publisko tiesību joma” kalpo arī, lai norobežotu publiski

tiesisko strīdu izskatīšanu administratīvajā tiesvedībā no privāttiesisku strīdu izskatīšanas

civiltiesiskajā tiesvedībā.

17. lappuse no 111

Atbilstoši Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006. gada

8. augusta lēmumā lietā Nr. SKA-393/2006 norādītajam jāņem vērā, ka ne ikviena rīcība

publisko tiesību jomā ir pakļauta administratīvo tiesu kontrolei. Lai tiesa administratīvā

procesa kārtībā varētu izskatīt lietu, ir nepieciešams konstatēt, kādā tieši veidā ar iestādes

darbību (vai bezdarbību) konkrētajā gadījumā ir noticis individuāli noteiktas personas tiesību

vai tiesisko interešu aizskārums. Turklāt šim aizskārumam jābūt izdarītam valsts pārvaldes

jomā. Piemēram, tiesas rīcība, pievienojot lietas materiāliem kādus dokumentus, kā arī

nodrošinot procesa dalībniekam iespēju iepazīties ar lietas materiāliem, tiek veikta, īstenojot

tiesu varu, tātad – ne valsts pārvaldes jomā.

Savukārt 2011. gada 26. maija spriedumā lietā Nr. SKA-575/2011 Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departaments ir paskaidrojis, ka atlīdzību administratīvā procesa

kārtībā ir iespējams prasīt vienīgi par kaitējumu, kas nodarīts ar iestādes faktisko rīcību vai

administratīvo aktu. Tas vien, ka kaitējumu ir nodarījusi iestāde vai tās amatpersona,

nenozīmē, ka jautājums par šāda kaitējuma atlīdzību ir izskatāms administratīvā procesa

kārtībā.

Norādītie tiesu prakses piemēri izgaismo nozīmīgu problēmu, ar kuru nākas saskarties

vispārējās jurisdikcijas tiesām. Proti, valsts pārvaldes joma ir tikai daļa no publisko tiesību

jomas, tāpēc iestādes (amatpersonas) rīcība, kas veikta publisko tiesību jomā, bet neattiecas uz

valsts pārvaldes jomu, nav pakļauta administratīvo tiesu kontrolei. Līdz ar to prasījums par

morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas pamatots ar aizskārumu tādā publisko tiesību jomā, kas

neattiecas uz valsts pārvaldes jomu, nav pakļauts izskatīšanai administratīvajā tiesā. Tajā pašā

laikā šāda prasījuma izskatīšana civilprocesuālajā kārtībā arī nav paredzēta. CPL 1. panta

pirmā daļa paredz, ka ikviens tiesā var aizstāvēt savas aizskartās vai apstrīdētās civilās

tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses. Tiesiskajām attiecībām publisko tiesību jomā nav

privāttiesiska rakstura, tamdēļ no šādām attiecībām izrietošo tiesību aizsardzība

civilprocesuālajā kārtībā neatbilst CPL 1. panta noteikumiem. Tāpēc šis jautājums tiek

apskatīts sīkāk turpinājumā.

3.4. Pakļautības jautājuma problēmas nevar risināt, tikai balstoties uz kādu atsevišķu

procesuālu normatīvu aktu. Jāņem vērā gan Satversmes 92. pants, kas noteic, ka ikviens var

aizstāvēt savas tiesības un likumīgās intereses taisnīgā tiesā, gan arī Konvencijas 13. pants,

kas paredz, ka ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek

pārkāptas, ir efektīvas aizsardzības nodrošinājums valsts institūcijās.

Minētās tiesību normas virzītas uz to, lai valsts nodrošinātu aizskarto tiesību efektīvu

aizsardzības mehānismu. Kā izriet no aplūkotajiem nolēmumiem, tiesību aizsardzību publisko

18. lappuse no 111

tiesību jomā, kas atbilstoši Administratīvā procesa likumam nav pakļauta izskatīšanai

administratīvajā tiesā, tiek nodrošināta civilprocesuālajā kārtībā. Piemēram, 2010. gada

24. novembra spriedumā lietā Nr. SKC-233/2010, kurā prasītājs bija cēlis prasību par

kaitējuma atlīdzināšanu tiesības uz pieeju tiesai pārkāpuma sakarā, saistot to ar

administratīvās tiesas rīcību, kas bija atsacījusi personai izsniegt tiesas nolēmuma tulkojumu,

Senāts norādījis, ka valstī nav normatīvā regulējuma par kaitējuma atlīdzību, kas indivīdam

nodarīts tiesu darbības rezultātā, izņemot nepamatotas notiesāšanas un administratīvā aresta

piemērošanas gadījumā, taču tas nevar būt šķērslis, lai persona, pamatojoties uz Satversmes

92. pantu, vērstos ar prasību tiesā.

No minētās tēzes izriet secinājums, ka, lai nodrošinātu personu tiesības uz efektīvu

tiesību aizsardzību, tajos gadījumos, kad publisko tiesību subjekta rīcība nav pārbaudāma

administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā vai citā ar likumu noteiktajā kārtībā,

vispārējās jurisdikcijas tiesai celtā prasība par kaitējuma atlīdzināšanu sakarā ar publisko

tiesību subjekta rīcību ir jāizvērtē pēc būtības. Šāds risinājums, Senāta ieskatā, atbilst

Satversmes 89., 92. pantam, kā arī Konvencijas 13. pantam. Apstāklis, ka CPL 1. pants paredz

tiesību aizsardzību gadījumā, kad aizskartas vai apstrīdētas personas civilās tiesības, nebūt

nenorāda uz tiesas kompetences pārkāpumu, jo minētās pamatlikuma normas ir tieši

piemērojamas un tām normatīvo aktu hierarhijā ir augstāks juridiskais spēks.

Tādējādi, izšķirot jautājumu, vai prasība, kas celta par kaitējuma atlīdzināšanu pret

publisko tiesību subjektu saistībā ar rīcību publisko tiesību jomā, ir pakļauta izskatīšanai CPL

noteiktajā kārtībā, tiesai ir nepietiekoši konstatēt, ka pušu starpā nepastāv privāttiesiskas

attiecības. Iepriekš norādīto iemeslu dēļ tiesai ir nepieciešams arī pārbaudīt, vai apstrīdētās

rīcības tiesiskuma pārbaudei ir paredzēta cita kārtība. Šāda prasība expresis verbis izriet no

CPL 23. panta otrās daļas, kurā noteikts, ka, ja tiesa atzīst, ka strīds nav pakļauts tiesai,

lēmumā jānorāda iestāde, kuras kompetencē ietilpst šā strīda izšķiršana.

3.5. Līdzīga iepriekšējam tiesu prakses piemēram attieksme pret pakļautības jautājumu

ir saskatāma arī M. Z. prasības lietā pret Latvijas Republiku Augstākās tiesas personā par

nepamatota personas tiesību aizskāruma konstatēšanu un morālā kaitējuma atlīdzības

piedziņu. Prasība tika pamatota ar apstākļiem, ka Augstākā tiesa prasītāja darba devējam

nosūtīja slēgtā tiesas sēdē taisīta pilna sprieduma krimināllietā norakstu.

Sākotnēji pirmās instances tiesas tiesnese nolēma nepieņemt prasību, norādot, ka

M. Z. prasības pieteikums par kaitējuma atlīdzināšanu, kas nodarīts ar Augstākās tiesas kā

iestādes nelikumīgu darbību, nav pakļauts tiesai civilprocesuālajā kārtībā, bet gan izskatāms

19. lappuse no 111

administratīvajā tiesā.13 Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija blakus sūdzības

izskatīšanas kārtībā atcēla tiesneses lēmumu un prasības pieteikumu nodeva jaunai

izskatīšanai. Apelācijas instances tiesa norādīja, ka pirmās instances tiesas tiesnese nav

ņēmusi vērā apstākli, ka administratīvā tiesa savā nolēmumā minēto Augstākās tiesas rīcību

kvalificēja kā tādu, kas nav veikta valsts pārvaldes jomā, un tāpēc tā nav pakļauta

administratīvo tiesu kontrolei.14

Izskatot prasību pēc būtības, Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa ar 2012. gada 19. jūnija

spriedumu lietā Nr. C27165111 prasību apmierināja daļēji. Tiesa atzina prasītāja tiesību

nepamatotu aizskārumu un piedzina no Latvijas Republikas, ko pārstāv Augstākā tiesa,

prasītāja labā morālā kaitējuma atlīdzību Ls 200. Apelācijas instances tiesa prasītāja

apelācijas sūdzību noraidīja,15 savukārt Civillietu departamenta tiesnešu kolēģija rīcības sēdē

lietā Nr. SKC-0892-14 2014. gada 18. martā pieņēma lēmumu par atteikšanos ierosināt

kasācijas tiesvedību. Tā kā ne pirmās, ne apelācijas, ne arī kasācijas instances tiesa savā

nolēmumā vairs nav risinājusi jautājumu par lietas pakļautību, ir pamats secināt, ka tiesas

piekritušas tam, ka konkrētais strīds, kas saistīts ar valsts iestādes rīcības ārpus valsts

pārvaldes jomas tiesiskuma izvērtēšanu, ir pakļauts izskatīšanai civilprocesuālajā kārtībā.

3.6. Šajā aspektā vēl ir jāpiemin prasības lietas pret Iekšlietu ministriju un VUGD par

morālā kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar notikumiem, kas norisinājās 1997. gada 28. jūnijā,

Talsos, kur notika Iekšlietu ministrijas organizētie ugunsdzēsēju un policijas svētki. Šā

pasākuma laikā tika izplatīts paziņojums, ka ir iespējams apskatīt pilsētas panorāmu no

augstuma. Auto pacēlāja apkalpe veica cilvēku pacelšanu, bet septītajā pacelšanas reizē

deformējās auto pacēlāja strēle un notrūka grozs, kā rezultātā 9 bērni gāja bojā, bet 21 cilvēks

guva smagus, vidēji smagus un vieglus miesas bojājumus.

Lai arī lietās tika konstatēti apstākļi, ka prettiesisko rīcību veica valsts iestāžu

darbinieki, turklāt valsts iestādes organizēta pasākuma laikā, Senāts nevienā no tām nav

aktualizējis jautājumu par to, vai minētās lietas ir pakļautas izskatīšanai civilprocesuālajā

kārtībā.16 Tādējādi ir pamats uzskatīt, ka, tiesas ieskatā, valsts iestādes profesionālo svētku

organizēšana un tās norise nav saistāma ar valsts pārvaldes uzdevumu veikšanu. Tamdēļ,

neraugoties uz apstākli, ka valsts iestāžu rīcība, organizējot profesionālos svētkus, ir veikta

publisko tiesību jomā, prasības par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas saistītas ar svētku

norises gaitā pieļauto prettiesisko rīcību, tika izskatītas civilprocesuālajā kārtībā.13 Sk. Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesneses 2010. gada 21. decembra lēmumu lietā Nr. 3-10/0564/2.14 Sk. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2011. gada 14. marta lēmumu lietā CA-2849-11/23. 15 Sk. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2013. gada 22. februāra spriedumu lietā Nr. C27165111.16 Sk., piemēram, Senāta 2009. gada 16. decembra spriedumu lietā Nr. SKC-579/2009; 2010. gada 24. novembra spriedumu lietā Nr. SKC-226/2010; 2011. gada 12. janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-22/2011; 2011. gada 23. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-93/2011.

20. lappuse no 111

3.7. Iepriekšējie tiesu prakses piemēri liecina, ka gadījumā, kad aizskārums ir saistīts

ar valsts iestādes (amatpersonas) rīcību, kas veikta publisko tiesību jomā, bet neattiecas uz

valsts pārvaldes jomu, prasījums par morālā kaitējuma atlīdzināšanu ir pakļauts izskatīšanai

tiesā civilprocesuālajā kārtībā. Tomēr minētie tiesu prakses piemēri ir jānošķir no

gadījumiem, kad valsts iestādes (amatpersonas) ir rīkojušās valsts pārvaldes jomā, bet saskaņā

ar Administratīvā procesa likuma noteikumiem šāda rīcība tomēr nav pakļauta administratīvo

tiesu kontrolei.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1. panta trešās daļas noteikumiem iestādes

iekšējs lēmums, kas skar tikai pašu iestādi vai īpaši pakļautu personu, nav administratīvais

akts. Strīdi, kas saistīti ar iekšējiem lēmumiem, risināmi valsts pārvaldes ietvaros pakļautības

kārtībā, tas ir, šādu lēmumu tiesiskuma pārbaudi veic augstākstāvoša amatpersona vai

augstāka iestāde. No minētā noteikuma likumdevējs ir paredzējis izņēmumu, proti, ja iestādes

iekšējs lēmums būtiski ierobežo iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības, tas atzīstams

par administratīvo aktu un kā tāds ir pakļauts administratīvās tiesas kontrolei. To, vai

konkrētais iekšējais lēmums būtiski ierobežo iestādei īpaši pakļautās personas cilvēktiesības,

izvērtē administratīvā tiesa. Tātad ieslodzījuma vietas administrācijas lēmums, kas adresēts

ieslodzītajai personai, bet neskar tās cilvēktiesības, ir iestādes iekšējs lēmums un nav pakļauts

izskatīšanai tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.17

Administratīvās tiesas tiesnesim šādā gadījumā ir jāpieņem lēmums par atteikšanos

pieņemt pieteikumu. Vienlaikus jāuzsver, ka iestādes iekšējs lēmums nav pakļauts

izskatīšanai arī CPL noteiktajā kārtībā. Tāpēc ieslodzījumā esošas personas prasības

pieteikuma par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, kas pamatots ar iestādes iekšēju lēmumu,

pieņemšana ir atsakāma, pamatojoties uz CPL 132. panta pirmās daļas 1. punktu. Kā jau

norādīts iepriekš, iestādes iekšējā lēmuma tiesiskums ir pārbaudāms valsts pārvaldes ietvaros

pakļautības kārtībā.

3.8. Pakļautības problemātikas kontekstā ir jāpiemin arī Senāta 2012. gada 16. maija

spriedums lietā Nr. SKC-752/2012 I. V. prasībā pret atbildētājiem A. Z. un A. L. par

brīvprātīgi atzītās paternitātes apstrīdēšanu un paternitātes noteikšanu. Minētajā spriedumā

līdzās CL tiesību normu interpretācijai ir sniegta arī norāde uz nesamērīgi ilgo tiesvedības

laiku lietā, kas bija par pamatu tam, lai Senāts, neraugoties uz apelācijas instances tiesas

sprieduma pretrunīgumu, atstātu to negrozītu, jo tiesa bija vērtējusi, kāds lietas iznākums ir

bērna interesēm visvairāk atbilstošs, un šajā ziņā nonākusi pie pamatota secinājuma.

17 Sk. Satversmes tiesas 2014. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 2013-18-01 11. un 15. punktu.21. lappuse no 111

Prasītājs iesniedza sūdzību ECT, kas 2014. gada 28. janvārī pieņēma spriedumu, kurā

atzina iesniedzēja tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos, ko garantē Konvencijas

6. panta 1. punkts, pārkāpumu.18 ECT spriedumā cita vidū norādīja, ka iespēja paātrināt lietas

izskatīšanu civilprocesā nav uzskatāma par pietiekamu, lai iesniedzējs zaudētu cietušā statusu

Konvencijas 34. panta izpratnē, ja iesniedzējs nav saņēmis materiāla rakstura kompensāciju

par ieilgušo procesu. Tāpat iesniedzēja iespēja vērsties ar kompensācijas prasību vispārējās

jurisdikcijas tiesā, pamatojoties uz Satversmes 92. pantu, nav uzskatāmi par efektīviem

tiesiskās aizsardzības līdzekļiem saistībā ar sūdzību par tiesvedības ilgumu civillietā, kuri

iesniedzējam būtu jāizmanto pirms vēršanās ECT, jo trūkst precīza tiesiskā regulējuma un

tiesu prakses piemēru.

Tādējādi – atbilstoši minētajām atziņām – nacionālajā tiesā ir iespējams iesniegt

prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar tiesību uz lietas izskatīšanu

saprātīgos termiņos pārkāpumu.

Tiesu lietas izskatīšana ir rīcība publisko tiesību jomā, taču tā nav saistāma ar valsts

pārvaldes uzdevumu veikšanu, bet gan ar tiesas spriešanas funkcijas īstenošanu. Tādējādi,

pamatojoties uz šajā apakšpunktā norādītajām tēzēm, var secināt, ka lieta par morālā

kaitējuma atlīdzināšanu, kas pamatota ar tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā

pārkāpumu, būtu pakļauta izskatīšanai tiesā civilprocesuālajā kārtībā.

3.9 Katrā ziņā jautājums par to, kurā procesuālajā kārtībā šāda satura prasījumi tiks

izskatīti, ietilpst tiesu kompetencē. Domstarpību gadījumā ir iespējams izmantot vairākus

instrumentus. Pirmkārt, saskaņā ar likuma „Par tiesu varu” 49.1 un 50. panta piekto daļu

vērsties ar pieteikumu pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja, lai Augstākās tiesas departamentu

priekšsēdētāju sēdē izšķirtu tiesneša vai tiesas iesniegtu jautājumu par lietas pakļautību.

Otrkārt, atbilstoši šā likuma 86. panta sestās daļas un 92. panta otrās daļas 1. punktam

jautājumu par noteiktas lietu kategorijas pakļautību var izlemt tiesnešu konference. Treškārt,

saskaņā ar likuma „Par tiesu varu” 49. panta otrās daļas noteikumiem šāda rakstura

jautājumus var apspriest arī Augstākās tiesas plēnums.

18 Sk. ECT 2014. gada 28. janvāra spriedumu lietā „Veiss  pret Latviju”, pieteikuma Nr. 15152/12.22. lappuse no 111

4. MORĀLĀ KAITĒJUMA ATLĪDZINĀŠANAS

PRIEKŠNOTEIKUMI

4.1. Neatļauta darbība

Morālais kaitējums ir tiesību aizskāruma sekas, kas cietušajam rada tiesības uz

apmierinājumu. Lai iestātos civiltiesiskā atbildība par morālo kaitējumu, ir jākonstatē tādi paši

pamati (priekšnosacījumi), kādi vajadzīgi atbildībai zaudējumu atlīdzības formā, bet tieši

attiecībā uz morālo kaitējumu. Tātad, pirmkārt, jāatbild uz jautājumu, vai notikusi neatļauta

darbība jeb prettiesiska rīcība, kas ietver arī rīcības izvērtējumu no nodarītāja vainojamības

viedokļa (izņemot stingrās jeb bezvainas atbildības gadījumus). Neatļautas darbības vai

bezdarbības konstatēšana automātiski nerada tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzību. Vairumā

lietu, kas izskatītas Senātā, atbildētāja prettiesiskā rīcība ir konstatēta. Taču ir arī diezgan

sarežģīti strīdi, kas beigušies ar to, ka šis pirmais civiltiesiskās atbildības priekšnoteikums nav

konstatēts. Līdz ar to atkrīt jautājumi par kaitējuma esamību un cēlonisko sakaru. To ilustrē

turpmāk norādītā lieta.

4.1.1. Prasītāja A. M. cēla prasību pret slimnīcu (valsts sabiedrība ar ierobežotu

atbildību) par atlīdzības par miesas bojājumiem piedziņu, norādīdama, ka 2002. gada

6. februārī pēc ārstes nosūtījuma vērsusies minētajā slimnīcā, kur ārsts uzstādījis diagnozi:

„Mugurkaulāja jostas daļas spondiloze, spondiloartoze. Skeleta sāpju un abpusējas

radikulopātijas sindroms. Neirogēna klaudikācija”. Kodolmagnētiskās rezonanses

izmeklējumā dots slēdziens: „osteoporoze, daļēja L3 un L4 skriemeļu kompresija.

Nevienmērīga lumbāla prevalējoši spondiloartroze un ligamentoze ar kanāla un foraminālām

substenozēm. L4 un vairāk L5 disku asimetriskas protrūzijas.” Ārstu konsīlijs devis slēdzienu,

ka sakarā ar progresējošu spinālā kanāla stenozi, abpusēju radikulopātiju, kas ievērojami

samazina slimnieces aktivitāti, limitē pārvietošanās distanci līdz 50 m, nepieciešama

operācija: L4, L5 laminektomija, mugurkaula jostas daļas traspedikulārā fiksācija L2-L5

līmenī.

Prasītāja 2002. gada 3. oktobrī stacionēta slimnīcā ar sūdzībām par sāpēm mugurā un

nespēku abās kājās. Prasītāja parakstījusi „Piekrišanu izmeklēšanai, anestēzijai, operācijai”.

Viņai 2002. gada 7. oktobrī veikta operācija, un 11. novembrī prasītāja no slimnīcas izrakstīta.

Pēc vairāk nekā 11 mēnešiem prasītāja atkārtoti stacionēta slimnīcā. Kaulu osteoporozes dēļ

prasītājai notikusi kaulaudu rezorbcija ap metāla skrūvēm, pazeminot to stingrību un

pastiprinot sāpju sindromu, tādēļ 2003. gada 18. septembrī prasītājai tikusi izņemta USS no

23. lappuse no 111

mugurkaula. Prasītāja 2003. gada 13. oktobrī izrakstīta no slimnīcas. Taču prasītājai sāpes pēc

atkārtotās operācijas palielinājušās.

Prasītāja lūgusi tiesu piedzīt no atbildētājas zaudējumu atlīdzību Ls 30 000, kurā

ietilpst kompensācija par prasītājas nenovērtējamām fiziskām un garīgām sāpēm, kā arī

medikamentiem, medicīniskai palīdzībai un operācijai ieguldītie naudas līdzekļi (tā prasības

pieteikumā). Prasība pamatota ar CL 1782. un 2347. pantu.

Pirmās un apelācijas instances tiesa prasību noraidīja. Prasītājas kasācijas sūdzībā

parādījās būtībā jauni pārmetumi ārstniecības iestādei, kas stipri atšķīrās no prasības

pieteikumā ietvertā apgalvojuma par miesas bojājumu nodarīšanu.

Senāts noraidīja prasītājas kasācijas sūdzību, sniedzot plašu argumentāciju, kurā

tostarp teikts: „Nepamatoti ir norādījumi kasācijas sūdzībā par Ārstniecības likuma 41. panta

pārkāpšanu, kas esot izpaudušies kā prasītājas neinformēšana par operācijas iespējamām

sekām un komplikācijām. Pirms pašas operācijas, parakstoties medicīnas kartē, prasītāja

apliecinājusi, ka izprot operācijas iespējamās sekas. Lietas apstākļi, Senāta ieskatā, nenorāda

uz formālu Ārstniecības likuma 41. panta izpildi, bet gan uz to, ka prasītāja bija informēta

gan par prognozi, kas viņu sagaida, neveicot operāciju, gan arī par iespējamajiem riskiem

operācijas gadījumā. Civillietu tiesas kolēģijas tiesas spriedums ir pamatots uz lietas apstākļu

vērtējumu, un tajā secināts, ka 2002. gada operācija nav bijusi cēlonis vēlākajai mugurkaulā

ievietoto USS konstrukciju izņemšanai un prasītājas veselības stāvokļa pasliktināšanai.

Prasītājai ir nopietna blakus saslimšana – osteoporoze, kura pasliktina viņas veselības

stāvokli. Citāda un no apelācijas instances tiesas atšķirīga vērtējuma sniegšanai Senātam nav

pamata.”19

4.1.2. Daudzās civillietās sakarā ar cilvēku veselības stāvokļa pasliktināšanos

jautājums par prettiesisku rīcību ļoti cieši savijas ar jautājumu par cēlonisko sakaru. Nekādas

šaubas neizraisa veselības pasliktināšanās. Bet izšķirīgais jautājums ir par to, vai veselības

pasliktināšanās ir ārstniecības personas prettiesiskas rīcības sekas vai arī cēlonis ir konkrētā

cilvēka organisma īpatnības vai agrākais dzīvesveids. Ja lietas apstākļi rāda, ka cilvēka

veselības pasliktināšanos nav radījusi ārstniecības iestādes vai personas kļūda vai prettiesiska

rīcība, bet gan cilvēka mūžā uzkrājušās kaites, ko mūsdienu medicīna nespēj novērst, tad

cēlonības noskaidrošana dod atbildi arī par to, vai ir konstatējama ārstu prettiesiska rīcība.

Šādu dilemmu risināšana nav iespējama bez medicīnas speciālistu līdzdalības civilprocesā.

Turpinājumā atreferētā lieta rāda, ka prasītāju vērtējums mēdz būt daudzos tūkstošos

skaitāms, bet ne vienmēr tiem ir tiesisks pamats.

19 Sk. Senāta 2011. gada 13. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-144/2011.24. lappuse no 111

Prasītāja A. G. 2007. gada 15. oktobrī cēla tiesā prasību pret slimnīcu, kurā lūdza

piedzīt no atbildētāja atlīdzību Ls 161 101,19 apmērā, ko veido atlīdzība par atrauto peļņu par

laiku no 2000. līdz 2007. gadam un turpmākiem 15 gadiem Ls 57 522,50, atlīdzības par

esošiem un priekšā stāvošiem ārstēšanās izdevumiem Ls 3 578,69, kā arī atlīdzības par morālo

kaitējumu Ls 100 000 apmērā.

Prasītāja prasības pieteikumā atsaukusies uz CL 2347., 2348. un 2349. pantu un

prasību pamatojusi ar šādiem apstākļiem. Slimnīcā veiktās operācijas un nepienācīgās

ārstēšanas rezultātā prasītājai sākusies labās kājas vēnu trombozēšanās, brūces iekaisums,

asinsrites traucējumi un radusies nedzīstoša trofiskā čūla, kā rezultātā viņa ir bijusi spiesta arī

turpmāk ārstēties ambulatori un stacionāri, nav spējīga strādāt, 2002. gada novembrī atzīta par

otrās grupas invalīdi, kā arī viņai nodarīts morālais kaitējums, kas izpaužas kā savas

nepilnvērtības apzināšanās, personīgās laimes neiespējamība un pastāvīgas fiziskās sāpes.

Ekspertu atzinumā ir secināts, ka konkrētajā gadījumā nav pietiekama pamata

prasītājas veselības problēmas un invaliditāti saistīt ar operējošo ķirurgu darbību un ka vēnas

sieniņas bojājums un sekojošā asiņošana varēja rasties prasītājas venozo asinsvadu

individuālo anatomisko īpatnību dēļ. Vēnas sieniņas bojājums operācijas laikā ir pienācīgi

novērsts, laikā no 2000. gada 14. augusta līdz 1. septembrim un laikā no 2000. gada

11. septembra līdz 20. septembrim, kad prasītāja atradusies stacionārā, ir veikti vēnu

trombozes profilaktiskie pasākumi un trombozes klīniskās pazīmes nav konstatētas.

Izvērtējot visus lietas apstākļus, Civillietu tiesu palāta prasība noraidīja.20

4.1.3. Sevišķi rūpīga apstākļu izvērtēšana nepieciešama nelaimes gadījumos, kas

notikuši darba tiesisko attiecību ietvaros. Prasības pieteikumos parasti uzsvērts normatīvajos

aktos noteiktais darba devēja pienākums rūpēties par drošiem darba apstākļiem. Tas ir pareizi,

bet nenoņem no darbinieka pienākumu ievērot darba drošības noteikumus un citus

priekšrakstus. Teikto ilustrē lietā Nr. SKC-465/2009 konstatētais.

Prasītāja V. G., pamatojoties uz CL 2347. pantu, cēlusi prasību pret ēdināšanas

uzņēmumu, lūgdama piedzīt Ls 20 000 par morālo un veselībai nodarīto kaitējumu. Norādīts,

ka prasītāja, veicot savus darba pienākumus atbildētājas karsto ēdienu virtuvē, negadījuma

rezultātā ieguvusi spēcīgas apdeguma traumas, kuras bija jāārstē apdegumu centrā. Iegūto

veselības bojājumu dēļ viņa nav spējīga atgriezties darbā. Iesniedzot papildinājumus, prasītāja

pamatojusi prasību arī ar Satversmes 8. nodaļu, Konvencijas 13. pantu, CL 1635., 1639.,

1782., 2247. un 2249. pantu un lūgusi piedzīt kompensāciju par morālo un veselībai nodarīto

kaitējumu Ls 100 000.

20 Sk. Civillietu tiesu palātas 2012. gada 29. oktobra spriedumu lietā Nr. C04338207.25. lappuse no 111

Pirmās instances un apelācijas instances tiesas prasību noraidījušas.

Rīgas apgabaltiesa atzinusi, ka lietas izskatīšanas gaitā nav konstatēta atbildētājas

prettiesiska darbība vai bezdarbība un atbildētājas vainojamība konkrētajā nelaimes gadījumā,

kas ir būtiski priekšnoteikumi CL 2347. panta piemērošanai. Tiesa norādījusi, ka ar lietā

esošajiem pierādījumiem, tostarp 2006. gada 12. maija aktu nr. 1-2006 par nelaimes gadījumu

darbā, Darba aizsardzības instrukciju Nr. 16, liecinieku liecībām, ir pierādīts, ka nelaimes

gadījums, kura rezultātā V. G. guvusi traumu apdeguma veidā, noticis pašas prasītājas

neuzmanības un nepienācīgas rūpības dēļ. Tiesa konstatējusi, ka prasītāja nav ievērojusi

Darba drošības instrukcijas Nr. 16 noteikumus un Darba aizsardzības likuma 17. panta

1. punkta prasības. Tiesa turklāt secinājusi, ka darba aizsardzības reglamentējošo un citu

normatīvo aktu pārkāpumi no darba devēja puses minētajā aktā nav konstatēti. Prasītāja aktu

par nelaimes gadījumu darbā likumā noteiktajā kārtībā nav pārsūdzējusi, nav arī vērsusies

Darba aizsardzības inspekcijā.

Senatoru kolēģija ar rīcības sēdes lēmumu atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību.21

4.2. Morālā kaitējuma esamība

Ne katrs tiesību aizskārums rada morālo kaitējumu, tāpat kā ne katra prettiesiska rīcība

rada zaudējumus. Neatļauta darbība var radīt zaudējumus, vai arī zaudējumus un morālo

kaitējumu, vai neradīt ne vienu, ne otru. Nav pareizi pierādīt tiesību aizskārumu un tūliņ

nosaukt naudas summu, kas būtu piespriežama. Atbildība vispār ir noteikta par tādu neatļautu

darbību, kas izraisījusi negatīvas sekas. Šīs sekas sauc par kaitējumu, kas var izpausties

zaudējumos vai/un morālā kaitējumā. Kaitējuma esamība ir jānošķir no prettiesiskās rīcības

konstatēšanas. Zaudējumu radīšana nenozīmē, ka ir radīts arī morālais kaitējums.

Tiesību pārkāpuma konstatēšana nav pietiekama atbildībai, tiesai ir uzdevums

konstatēt tādu neatļautu darbību, ar ko aizskartas cietušās personas mantiskās vai nemantiskās

tiesības vai intereses, un ir būtiski nošķirt, vai aizskartas mantiskās vai nemantiskās tiesības.

4.2.1. Šo patiesību, kas uzskatāma par elementāru, Senāts kādā lietā atzinis par

nepieciešamu atgādināt. Senāts norādījis, ka apelācijas instances tiesas spriedumā nav

izklāstīti „motīvi, no kuriem varētu spriest, kādu nemantisko tiesību, labumu vai interesi tiesa

ir uzskatījusi par pārkāptu ar ēkas patvaļīgo nojaukšanu un par kādu nemantiskās tiesības

pārkāpumu piespriests atlīdzinājums”.22

21 Sk. Senāta rīcības sēdes 2009. gada 9. marta lēmumu lietā Nr. SKC-465/2009.22 Sk. Senāta 2012. gada 27. septembra spriedumu lietā Nr. SKC-309/2012.

26. lappuse no 111

Prasītājs, atsaukdamies uz CL 1635. pantu, lūdzis piedzīt no atbildētāja atlīdzinājumu

par morālo kaitējumu sakarā ar viņa mantas iznīcināšanu (viņam piederoša īpašuma

nojaukšanu), norādīdams, ka atbildētāja darbību rezultātā viņš zaudējis dzīvesvietu, nojauktā

dzīvojamā ēka bijusi viņa dzimtas īpašums, kurā prasītājs uzaudzis un pavadījis daudzus savas

dzīves gadus, ar ko viņam saistās atmiņas par savu mūžu.

Apgabaltiesa nospriedusi prasību apmierināt daļēji un piedzīt no atbildētāja morālā

kaitējuma atlīdzību Ls 500. Apelācijas instances tiesa pārbaudījusi faktus par ēkas

nojaukšanu, konstatējusi, ka: 1) atbildētājs to nojaucis patvaļīgi, neievērojot likumā noteikto

kārtību, par ko ir administratīvi sodīts; 2) strīdus īpašums vēsturiski bijis prasītāja dzimtas

īpašums, kas ticis nojaukts, nesaņemot prasītāja piekrišanu; 3) prasītājs īpašumā nedzīvo

vairāk kā desmit gadus. Senāts atzīmēja, ka tiesa nav pievērsusies jautājumam, vai no šiem

faktiem secināms, ka prasītājam nodarīts morālais kaitējums. Tā vietā tiesa, nenorādot

argumentus, secinājusi, ka morālais kaitējums tiek prezumēts, jo tas ir subjektīvs jēdziens,

personas iekšēji pārdzīvojumi.

Senāts akcentēja, ka, lai vispār varētu runāt par morālo kaitējumu CL 1635. panta

izpratnē, ir nepieciešams konstatēt, pirmkārt, neatļautu darbību, otrkārt, ar šo neatļauto

darbību aizskartu cietušās personas nemantisko tiesību (piemēram, kādu no cilvēka

pamattiesībām) vai nemantisko labumu (piemēram, veselību, reputāciju). Morālais kaitējums

ir aizskāruma negatīvās sekas. Līdz ar to vispirms ir jākonstatē morālā kaitējuma esamība un

tikai pēc tam jāskaidro un jāvērtē atlīdzinājuma apmērs. Senāts atzina, ka tiesa nav

konstatējusi visus nepieciešamos priekšnoteikumus morālā kaitējuma atlīdzības piedziņai,

katrā ziņā spriedumā nav atrodami motīvi, no kuriem varētu spriest, kādu nemantisko tiesību,

labumu vai interesi tiesa ir uzskatījusi par pārkāptu ar ēkas patvaļīgo nojaukšanu un par kādu

prasītāja nemantiskās tiesības pārkāpumu morālā kaitējuma atlīdzība ir piespriesta.

4.2.2. Tiesām nākas sastapties ar problemātisku jautājumu par to, vai morālā kaitējuma

esamība var tikt konstatēta arī līgumisko tiesību pārkāpuma gadījumā. Civiltiesību teorijā un

CL piemērošanas praksē par dominējošu uzskatāms viedoklis, ka līgumu attiecībās kā naudas

un preču apmaiņas attiecībās tiesību uzdevums ir nodrošināt ekvivalenci, un tāpēc jautājums

par morālā kaitējuma konstatēšanu un atlīdzību risināms tikai sevišķos gadījumos. Tāpēc

ievērību pelna daži gadījumi, kad prasītāji līguma pārkāpumus saista ar cita rakstura ārpus

līgumiskajām saistībām notikušiem tiesību aizskārumiem. To rāda Senāta 2010. gada 7. aprīļa

spriedums lietā Nr. SKC-94/2010.

Izskatot strīdu par nekustamā īpašuma pārdevuma līguma nenoslēgšanu un

rokasnaudas atdošanu divkāršā apmērā, rajona tiesa ar 2007. gada 26. jūnija spriedumu

27. lappuse no 111

piedzinusi no I. A., kura solīto īpašumu pārdeva trešajai personai, par labu pircējai I. K.

rokasnaudu Ls 5 500 un tiesāšanās izdevumus Ls 470,47, bet prasību daļā par morālā

kaitējuma kompensācijas Ls 1 000 piedziņu noraidījusi.

Rīgas apgabaltiesa, izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, piedzinusi no I. A. gan

rokasnaudu, gan tiesāšanās izdevumus, gan arī kompensāciju par morālo kaitējumu. Civillietu

tiesas kolēģija atzinusi par daļēji – Ls 700 apmērā apmierināmu prasību par morālā kaitējuma

piedziņu, jo I. A. bezdarbība minētā darījuma nenoslēgšanā radīja morālu kaitējumu prasītājai,

kura ir cienījamā vecumā, uzticējās atbildētājai, ļāva izmantot ilgstoši savus naudas līdzekļus,

tagad tērē savu laiku, lai tos atgūtu, kas ir uzskatāmas par garīgām ciešanām.

Senāts atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par morālā kaitējuma

kompensācijas un tiesāšanās izdevumu piedziņu, un šajā daļā lietu nodeva jaunai izskatīšanai

apelācijas instances tiesā. Sprieduma motīvu daļa satur šādus secinājumus:

„Daļā par morālā kaitējuma atlīdzību Ls 700 apmērā Senāts atzīst par nepietiekamu un

nepareizu šādas atlīdzības vispār un tās apmēra pamatojumu. Atzīstot prasību par morālā

kaitējuma atlīdzību par apmierināmu daļēji, tas ir Ls 700 apmērā, apgabaltiesa par

pamatojumu piedziņai ir norādījusi prasītājas cienījamo vecumu, uzticēšanos atbildētājai (kas

pievilta), ļaušanu ilgstoši lietot savus līdzekļus un laika patēriņu to atgūšanai.

Senāta ieskatā, ne tas, ka kāds ilgstoši lieto svešus naudas līdzekļus, ne tas, ka to

atgūšanai jātērē laiks, neizraisa otrai pusei atlīdzināmu morālo kaitējumu CL 1635. panta

izpratnē. Arī uzticības neattaisnošana no darījuma partnera puses nav uzskatāma par garīgas

ciešanas jeb morālā kaitējuma izraisītāju CL 1635. panta izpratnē. Savukārt cienījams vecums

varētu būt apstāklis, kas ietekmē tiesas ieskatu par atlīdzības apmēru, ja morālo kaitējumu

izraisošie apstākļi būtu pietiekami skaidri raksturoti. To tiesa nav izdarījusi, tādējādi pārkāpjot

CPL 189. panta trešās daļas, 190. panta un 193. panta piektās daļas prasības.

Veicot grozījumus CL 1635. pantā 2006. gada 26. janvārī, likumdevējs ir paplašinājis

to tiesiskās aizsardzības līdzekļu klāstu, kas virzīti ne uz mantiskā samazinājuma novēršanu,

bet uz apmierinājuma došanu citā veidā – ciešanu un sāpju nolīdzināšanai dodot mantisku

kompensāciju. Taču uz šāda veida gandarījumu zināmā mērā ir virzīta arī rokasnaudas

atlīdzība dubultā apmērā. Konkrētajā gadījumā šādā apmierinājuma (gandarījuma) nozīmē

piespriestā summa ir salīdzinoši liela – Ls 5 500.

Izvērtējot morālā kaitējuma rašanos un nosakāmās kompensācijas apmēru, tiesai

jāvērtē abu pušu rīcība konkrētajos lietas apstākļos. Izskatāmajā lietā tiesai bija jāapsver, vai

to, ka netika noslēgts iecerētais nekustamā īpašuma pirkums, kaut kādā mērā nevarēja

ietekmēt arī rokasnaudas devēja nedisciplinētība, kā arī neskaidrības informācijā par pircējas

spēju samaksāt norunāto pirkuma maksu”.

28. lappuse no 111

Izskatījusi lietu atkārtoti, apelācijas instances tiesa prasību par morālā kaitējuma

atlīdzību noraidīja (lieta Nr. CA-3607/10). Senāta senatoru kolēģija atteicās ierosināt

kasācijas tiesvedību sakarā ar prasītājas pārstāvja kasācijas sūdzību.

Tādējādi Senāts ir iezīmējis jēdzienu „atlīdzināms” un „neatlīdzināms morālais

kaitējums” atzīšanu. Atšķirībā no civiltiesiskajām attiecībām administratīvajās attiecībās

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums morālo kaitējumu, kas

atlīdzināms pēc šī likuma, raksturo kā tādu, ko izraisījis būtisks tiesību vai interešu

aizskārums. Minētā likuma 9. pantā noteikts: „Morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir

personiskais kaitējums, kas izpaužas kā fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks

šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums.” Tas devis

pamatu tiesu prakses apkopojumā par morālā kaitējuma atlīdzināšanu administratīvajās lietās

ietvert šādu atziņu: „Personai nav tiesību uz atlīdzinājumu par nebūtisku (maznozīmīgu)

tiesību aizskārumu.”23 Neraugoties uz atšķirībām likumos, kas civillietās neļauj tieši norādīt,

ka aizskārums nav būtisks, prakse virzās tādā pašā virzienā kā administratīvajās lietās. Par

pamatu tam atzīstams norādījums CL 1635. pantā, ka jāņem vērā morālā kaitējuma smagums

un sekas. Tātad kaitējuma smagums un sekas var tikt atzītas par maznozīmīgām.

4.2.3. Citā lietā Senāts ir attīstījis neatlīdzināma morālā kaitējuma izpratni.

L. D. cēla prasību pret G. B. par zaudējumu Ls 40 000 un morālā kaitējuma Ls 6 000

piedziņu. Daudzdzīvokļu mājas galvenais aukstā ūdens padeves vertikālais stāvvads atrodas

atbildētājas dzīvoklī, no tā tika pievadīts ūdens prasītājas dzīvokļa vannas istabai. Atbildētāja

2006. gada aprīlī, veicot remontu savā dzīvoklī, patvaļīgi likvidēja aukstā ūdens pievadu.

Pašvaldības policijas protokolā fiksēts, ka remontdarbi veikti bez citu dzīvokļu īpašnieku

piekrišanas un neievērojot būvniecību reglamentējošos normatīvos aktus.

Prasītāja norāda, ka ar šīm darbībām aizskartas viņas un bērna tiesības izmantot

dzīvokļa īpašumu un lietot auksto ūdeni. Prasītājai tas radījis fiziskas un garīgas ciešanas,

pasliktinājusies veselība, pazeminājies dzīves līmenis. Divas tiesu instances prasību noraidīja.

Kasācijas sūdzībā L. D. lūgusi atcelt spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai

apelācijas instances tiesā, cita starpā norādīdama šādus argumentus:

- atbildētājas neatļauta (prettiesiska) rīcība konstatēta ar pirmās instances tiesas

spriedumu, ar kuru atbildētājai uzlikts pienākums atjaunot ūdens padevi vannas istabā.

Spriedums norādītajā daļā stājies likumīgā spēkā, un atbildētāja to ir izpildījusi 2010. gada

30. martā;

23 Sk. Morālā kaitējuma atlīdzināšana administratīvajās lietās, 45. lpp. Pieejams: http://at.gov.lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/administrativajas-tiesibas/ (aplūkots 2014. gada 20. jūnijā)

29. lappuse no 111

- tiesa CL 1635. panta normas tulkojusi tendenciozi, par labu atbildētājiem, kuri,

patvarīgi rīkojoties, ir pārkāpuši Konvencijas 8. panta pirmajā daļā un Satversmes 96. pantā

noteiktās personas tiesības uz īpašumu un tā neaizskaramību. Atbildētāju vaina ir pierādīta,

taču pretēji Satversmes 92. pantam un CL 1635. pantam atlīdzinājums par nodarīto nav

noteikts. Tiesas konstatējums par atbildētājas rīcības prettiesiskumu ļauj secināt, ka šī rīcība ir

cēloniskā sakarā ar prasītājas un viņas bērna tiesību aizskārumu. Ūdens atslēgšana radīja

morālas, fiziskas ciešanas, tā dēļ pasliktinājās veselība, ko apliecina lietā iesniegtie

medicīniskie dokumenti. Tāpat bija jāņem vērā, ka atbildētājas prettiesiskā rīcība ilga četrus

gadus, ko novērst bija iespējams tikai tiesas ceļā. Tam, ka prasītāja nepiekrita atbildētājas un

dzīvojamās mājas apsaimniekotājas piedāvājumam pieslēgt auksto ūdeni vannas istabai, nav

nozīmes, jo bija nepieciešams ūdens padevi atjaunot tieši iepriekšējā stāvoklī;

- tiesa nav ņēmusi vērā likuma „Par dzīvokļa īpašumu” 7. pantu (spēkā esošā Dzīvokļa

īpašuma likuma 9. pants) un ka prasītājai bija liegtas CL 927. pantā noteiktās pilnīgās varas

tiesības pār savu īpašumu, iespēja izmantot to pēc saviem ieskatiem, kā arī liegta iespēja lietot

ūdeni vannas istabā.

- morālais kaitējums izpaužas kā personas garīgas ciešanas, tādēļ tiesai, nosakot

atlīdzinājumu, ir jāņem vērā faktisko apstākļu ietekme uz personas psihi – vai persona cieta,

kādas ciešanas personai radītas, kā ciešanas ir ietekmējušas personu. Lietā ir pierādīts, ka

prasītājai pasliktinājās veselība, četrus gadus nebija iespējams lietot vannas istabu, veikt

nepieciešamās ūdens procedūras u. tml. Turklāt morālā kaitējuma apmērs prasītājai nav

jāpierāda, bet tikai iespēju robežās jānorāda uz apstākļiem, kas dod pamatu izvērtēt kaitējuma

apmēru.

Izvērtējis šos un citus kasācijas sūdzības argumentus, Senāts atstāja negrozītu

apelācijas instances tiesas spriedumu, motīvu daļā cita starpā norādot tālākminēto.

Kasācijas sūdzībā akcentētais fakts, ka atbildētāju rīcība bijusi prettiesiska, kas

konstatēts ar likumīgā spēkā stājušos pirmās instances tiesas spriedumu, nav vienīgais

apstāklis, kas ietilpst CL 1635. panta normas tiesiskajā sastāvā un pamato morālā kaitējuma

atlīdzināšanu.

Tā kā izskatāmajā lietā nav konstatējams noziedzīgs nodarījums pret kādu no

uzskaitītajām personas nemantiskajām tiesībām, morālā kaitējuma esamības prezumpcija

nepastāv un prasītājai jāpierāda, ka konkrētajā gadījumā atbildētāju rīcības rezultātā viņai

radītās neērtības ir kvalificējamas kā morāls kaitējums, kura atlīdzināšana noteikta

CL 1635. pantā. Konkrētajā gadījumā, kā to pamatoti atzinusi arī apelācijas instances tiesa,

prasītāja nav pierādījusi, ka aukstā ūdens neesamība radījusi viņai garīgas ciešanas.

30. lappuse no 111

Ne katras sadzīviska rakstura neērtības, piemēram, ūdens padeves atvienošana

prasītājai piederošā dzīvokļa vannas istabā, ir pamats atlīdzības par morālo kaitējumu

piedziņai.24

4.2.4. Likumā tieši nenorādītā prettiesisku darbību izraisītu fizisku un garīgu ciešanu

konstatēšana dažkārt prasa rūpīgu plaša apjoma tiesību aktu izpēti un piemērošanu

konkrētajiem lietas apstākļiem. Šajā sakarā par ilustrāciju ilgstošām diskusijām tiesas sēdēs

var kalpot vairākās tiesu instancēs skatītā lieta Nr. C13028510, kas šajā apkopojumā aplūkota

vēl divu jautājumu sakarā.

Apelācijas sūdzībā par spriedumu, ar kuru daļēji apmierināta prasība par morālā

kaitējuma atlīdzību, atbildētāja (komercsabiedrība) citu argumentu starpā norādīja, ka nav

konstatējams morālais kaitējums termina juridiskajā izpratnē. Spriedumā atzīts, ka prasītāji

nav iesnieguši tiesai pierādījumus par ceļu satiksmes negadījuma seku ietekmi uz prasītāju

(bērnu) veselības stāvokli, lai gan spriedumā uzskaitīti apstākļi, kurus tiesa ņēmusi vērā,

nosacīdama morālā kaitējuma atlīdzību. Atbildētāja ieskatā, lietā nav iegūti nekāda veida

pierādījumi tam, ka prasītāju apziņā un psihē notikušas negatīvas izmaiņas un ka spriedumā

uzskaitītie apstākļi kaut kādā veidā ietekmējuši cietušo apziņu. Spriedumā tiesa nav arī norādījusi,

uz kādu pierādījumu pamata tā izdarījusi secinājumu, ka ceļu satiksmes negadījuma sekas bijušas

izmaiņas prasītāju apziņā, tādējādi tiesa pārkāpusi CPL 193. panta piekto daļu.

Sakarā ar to apgabaltiesa 2013. gada 21. maija spriedumā sniedza izvērstu

pamatojumu:

Lietā nav strīda par to, ka atbildētāja veikusi šķidro minerālmēslu transportēšanu un ka

šķidro minerālmēslu transportēšanas cisterna tehniskas kļūmes dēļ apgāzās un pārlūza, un tā

rezultātā prasītāja O. J. nekustamajā īpašumā no cisternas izlija 7 m3 šķidro slāpekļa

minerālmēslu. Par notikušo piesārņojuma faktu Valsts vides dienests 2008. gada 11. jūnijā

sastādījis pārbaudes aktu.

Vides aizsardzības likuma 25. panta pirmā daļa nosaka, ka operators ir atbildīgs par

savas profesionālās darbības ietvaros nodarīto kaitējumu videi vai tiešiem kaitējuma

draudiem, ko izraisījusi viņa tīša vai aiz neuzmanības veikta darbība vai bezdarbība, ar kuru ir

pārkāptas vides normatīvo aktu prasības. Nekustamajā īpašumā gruntsūdens un virsūdens

piesārņots ar slāpekļa savienojumiem 200-300 m2 lielā platībā, grodu akā esošajā ūdenī

konstatētas bīstami paaugstinātas amonija slāpekļa jonu koncentrācijas, ūdens nav pārtikā

izmantojams. Teritorija atzīta par stipri piesārņotu ar slāpekļa savienojumiem.

24 Sk. Senāta 2013. gada 15. septembra spriedumu lietā Nr. SKC-26/2013.31. lappuse no 111

Konvencijas 8. panta pirmā daļa nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz savu privāto un

ģimenes dzīvi, korespondences noslēpumu un dzīvokļa neaizskaramību. ECT lietā

„Fadeyeva v Russia” norādījusi, ka tiesībās un brīvībās, ko aizsargā Konvencija, nav ietvertas

tiesības uz dabas vides saglabāšanu kā tādu un, lai tiktu konstatēts Konvencijas 8. panta

pārkāpums, jākonstatē noteikts vides piesārņojuma līmenis, kas tieši ietekmē pieteicēja mājas,

ģimenes vai privāto dzīvi.25

Satversmes 115. pantā ir noteikts, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā

vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.

Satversmes 92. pants nosaka, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības

uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

Par vides piesārņošanu ir paredzēta atbildība Administratīvo pārkāpumu kodeksa

58. pantā, Krimināllikuma 102. pantā.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10. panta pirmā daļa nosaka, ka bērnam ir tiesības

uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un

intelektuālo attīstību. ANO Bērnu tiesību aizsardzības konvencijas 27. panta pirmajā daļā

noteikts, ka dalībvalstis atzīst katra bērna tiesības uz tādu dzīves līmeni, kāds nepieciešams

bērna fiziskajai, intelektuālajai, garīgajai, tikumiskajai un sociālajai attīstībai. UNICEF,

UNCHS/Habitat 1996. gada deklarācijā par Konvencijas par bērnu tiesībām atbilstību Habitat

II mērķiem norādīts, ka veselīgs mājoklis nozīmē drošu un pietiekamu ūdens piegādi, brīvību

no piesārņojuma, no pārmērīga trokšņa un drūzmas.26

Tādējādi tiesa atzīst, ka atbildētājas neatļautā darbība ir prasītāju ģimenes dzīvesvietas

piesārņošana ar šķidrajiem slāpekļa minerālmēsliem: piesārņota tika augsne, gruntsūdeņi un

dzeramais ūdens akā. Prasītāju īpašuma un dzīvesvietas piesārņojuma ar ķīmisko vielu –

amonija nitrātu – sekas radīja prasītājiem tiesības uz mājokļa neaizskaramību pārkāpumu, jo,

kā atzīts juridiskajā literatūrā un ECT praksē, tiesības uz mājokļa neaizskaramību attiecina arī

uz personas aizsardzību pret piesārņojumu, trokšņiem u. tml.27

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka sakarā ar kaitējumu, kas tika nodarīts prasītāju

ierastajai videi, kā arī sakarā ar sadzīves rakstura neērtībām prasītājiem ir radušies

pārdzīvojumi, garīgās ciešanas. Apgabaltiesa pievienojusies pirmās instances tiesas

secinājumiem, ka negadījuma radītās sekas – vides piesārņojums – ietekmēja prasītāju

25 Sk. ECT 2005. gada 9. jūnija spriedumu lietā „Fadeyeva v. Russia”, pieteikums Nr. 55723/00.26 Sk. Konvencijas par bērna tiesībām ieviešanas praksē rokasgrāmata, Apvienoto Nāciju Bērnu fonds, 2002, 397. lpp.27 Sk. Harris, D.J., O`Boyle, M., Wabrick, C. Law of the European Convention on Human Rights. London, Dublin, Edinburg : Butterworths, 1995, p. 307-312; ECT 1994. gada 9. decembra spriedumu lietā „López Ostra v. Spain”, pieteikums Nr. 16798/90, un 1998. gada 19. februāra spriedumu lietā „Guerra and others v. Italy” (116/1996/735/932).

32. lappuse no 111

labsajūtu, traucēja prasītājiem normālā veidā izbaudīt savas mājas, un tas negatīvi iespaidoja

viņu ģimenes dzīvi.

Apelācijas instances tiesa, izvērtējusi prasītājiem nodarītās garīgās ciešanas, secina, ka

atbildētājs ar prasītāju dzīvesvietas piesārņošanu un tiesību uz mājokli aizskārumu ir radījis

prasītājiem ievērojamas ciešanas un ir būtiski un neatgriezeniski pasliktinājis viņu dzīves

kvalitāti. Tas, ka gandrīz pusotra gada laikā prasītāju dzīvesvieta bija piesārņota ar ķīmisku

vielu, kuras dēļ prasītāji nevarēja izmantot piemājas zemi un dzeramo ūdeni, viņiem pilnībā

tika izmainīts dzīvesveids, tiesas ieskatā, ir radījis prasītājiem lielu morālo pārdzīvojumu, šis

pārdzīvojums prasītājiem bija kopš 2008. gada jāizcieš katru dienu un tas arī turpinājās, līdz

prasītāji mainīja dzīvesvietu.28

4.2.5. Priekšnoteikumus prasībai par morālā kaitējuma atlīdzināšanu rada arī

cilvēktiesību aizskārumi psihiatriskās palīdzības un ārstēšanas jomā, it sevišķi, ja palīdzība

saistīta ar personu ievietošanu ārstniecības iestādē. Sevišķi rūpīgi jāievēro Latvijai saistošie

starptautiskie dokumenti, kā arī Ārstniecības likums un citi likumi. Uz to vairākas reizes

norādījusi atbilstoši Eiropas Padomes Konvencijai par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai

pazemojošas rīcības vai soda novēršanu nodibinātā komiteja ziņojumos Latvijas valdībai pēc

vizītēm Latvijas psihiatriskajās slimnīcās, dažādās veselības aprūpes iestādēs.29

Personu ar garīga rakstura traucējumiem tiesības ir noteiktas vairākos Latvijai

saistošos starptautiskos dokumentos, proti: Konvencijā; ANO Starptautiskajā paktā par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām: ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām;

Eiropas Padomes Konvencijā par cilvēktiesībām un biomedicīnu, kā arī ES Pamattiesību

hartā. Tāpat ANO un EP ir pieņēmušas vairākas rekomendācijas un principus, kurām, lai gan

nav juridiski saistoša spēka, tomēr ir liela nozīme personu ar invaliditāti tiesību

nodrošināšanā. Plašāku informāciju par minēto tiesību aktu ievērošanas nepieciešamību var

gūt no turpmāk izklāstītā tiesu prakses piemēra.

Senāts izskatīja civillietu sakarā ar prasītāja G. D. kasācijas sūdzību par Rīgas

apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2011. gada 10. novembra spriedumu, ar kuru noraidīta

prasība pret psihoneiroloģisko slimnīcu par atlīdzības piedziņu par nodarīto morālo kaitējumu,

ko izraisījusi stacionēšana psihiatriskajā slimnīcā, ārstēšana bez viņa piekrišanas un

personiskās brīvības ierobežošana. Konstatējot nopietnus pacientu tiesiskās aizsardzības

normu pārkāpumus, kas rada pamatu prasībai par morālā kaitējuma atlīdzību, Senāts atcēla

apgabaltiesas spriedumu un lietu nodeva jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā, norādot

tālākminēto.

28 Sk. Zemgales apgabaltiesas 2013. gada 21. maija spriedumu lietā Nr. C13028510.29 Sk. http:/www.cpt.coe.int/latvian.htm (aplūkots 2014. gada 20. jūnijā).

33. lappuse no 111

1) Psihiatriskās palīdzības sniegšana, nesaņemot personas piekrišanu, iespējama tikai

izņēmuma gadījumos, kad konstatēti akūti psihiskās darbības traucējumi, kas apdraud pacienta

dzīvību un kuriem raksturīga agresīva rīcība vai pašnāvības mēģinājums.

2) Sniedzot psihiatrisko palīdzību bez pacienta piekrišanas, obligāti jāievēro

Ārstniecības likuma 68. pantā reglamentētā lēmumu pieņemšanas kārtība, proti, jābūt ārstu

konsīlija lēmumam, kas pakļauts tiesas kontrolei. Nekādi izņēmumi no šīs likumā noteiktās

kārtības nav paredzēti.

3) Atbilstoši Eiropas Padomes Konvencijai par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai

pazemojošas rīcības vai soda novēršanu nodibinātās Komitejas standartiem piekrišanu

ārstēšanai var kvalificēt kā brīvprātīgu un apzinātu tikai tad, ja tā pamatojas uz pilnu, precīzu

un visaptverošu informāciju par pacienta stāvokli un ieteikto ārstēšanu. Turklāt brīvprātīgie

pacienti ierobežojami tikai ar viņu piekrišanu. Ja brīvprātīgam pacientam rīcības ierobežošana

izrādās nepieciešama un pacients tai nepiekrīt, tādā gadījumā jāpārskata pacienta juridiskais

statuss.30

4.3. Cēloniskais sakars

4.3.1. Jautājums par cēlonisko sakaru starp negatīvajām sekām un iepriekš tām

bijušiem notikumiem vai darbībām dažkārt prasības pieteikumā tiek atspoguļots visai

vienpusīgi, lai tādā veidā radītu iespaidu par atbildētāja rīcības prettiesiskumu un šīs rīcības

cēlonisko sakaru ar negatīvajām sekām. Turpinājumā apskatītā lieta rāda, ka uz bērna nejauši

gūtas traumas fona var tikt pieteikta prasība par ļoti smagiem Satversmes un citu likumu

pārkāpumiem, mākslīgi cenšoties pamatot to cēlonisko sakaru ar negadījuma sekām.

S. Š. māte, atsaukdamās uz Satversmes 92. un 94. pantu, CL 1401., 1402., 1410.,

1635., 1644., 1770., 1773., 1775., 1779., 2347 un 2349. pantu, kā arī Ārstniecības likuma 6.,

20., 37. un 41. pantu, 2005. gada 7. martā cēlusi prasību pret slimnīcu par atlīdzības par

veselībai nodarīto kaitējumu un zaudējumu piedziņu.

Piecgadīga meitene S. Š. dārza vārtos ievērusi roku un tādēļ slimnīcā zaudējusi divu

pirkstu galus. Māte norāda, ka viņai netika sniegta informācija par traumas būtību, ārstēšanu,

iespējamām komplikācijām un sekām, medicīnisku manipulāciju veikšanai mātes atļauja

netika prasīta. Netika veikta rentgenoloģiskā izmeklēšana, kas liegusi pārliecināties par

traumēto pirkstu patieso stāvokli, kā arī netika izvērtētas citas ārstēšanas iespējas. Turklāt

ārsts nav spējis pierādīt, ka meitenes pirkstus nav iespējams izārstēt, neveicot amputāciju.

30 Sk. Senāta 2013. gada 18. oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-216/2013.34. lappuse no 111

Prasītāja uzskata, ka ārsta prettiesiskas darbības rezultātā bērnam nodarīts fizisks

sakropļojums, kas paliks uz visu mūžu, tādēļ lūgusi piedzīt no atbildētājas Ls 60 000 kā

atlīdzību par S. Š. nodarīto sakropļojumu, izķēmojumu un morālajām ciešanām.

Tiesas procesi bijuši ilgstoši. Ar apgabaltiesas spriedumu prasība noraidīta. Arī

Civillietu tiesu palāta, izskatot lietu apelācijas kārtībā, prasību noraidījusi. Senāts atcēlis

Civillietu tiesu palātas spriedumu tā pārsūdzētājā daļā un lietu nodevis jaunai izskatīšanai

apelācijas instances tiesā. Civillietu tiesu palāta 2009. gada 2. jūlijā, izskatot lietu atkārtoti,

nospriedusi prasību noraidīt.

Kasācijas sūdzībā prasītājas pārstāve lūgusi Civillietu tiesu palātas spriedumu atcelt,

norādīdama, ka tas nav realizējis Konvencijas 13. pantā garantēto efektīvu cilvēktiesību

aizsardzību Latvijas Republikas tiesā.

Tiesa nav piemērojusi ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 3. un 12. pantu,

Konvencijas 5. un 8. pantu, Eiropas Padomes Konvencijas par cilvēktiesību un cilvēka cieņas

aizsardzību bioloģijā un medicīnā, Satversmes 94. un 96. pantu kopsakarā ar Ārstniecības

likuma 20. un 41. pantu. Tiesa nav piemērojusi Satversmes 92. pantu kopsakarībā ar

CL 1635. pantu, jo nav izskatījusi pēc būtības prasījumu par neatļautu ārstēšanu. Tiesas

norādītais, ka Ārstniecības likuma 20. un 41. panta pārkāpums nav cēloniskā sakarā ar bērna

veselībai nodarīto kaitējumu, liecina, ka tiesa vispār nav vērtējusi kaitējumu un

CL 1635. panta piemērošanu gadījumā, ja ir notikusi prettiesiska, neatļauta bērna ārstēšana.

Tiesai bija jāņem vērā judikatūra (lietas Nr. SKC-128/2008, PAC-27/2001, PAC-714/2006)

un jāpiemēro Eiropas Padomes Konvencija par cilvēktiesību un cilvēka cieņas aizsardzību

bioloģijā un medicīnā. Tiesa nepamatoti norādījusi, ka izmeklējumu neveikšana nav cēloniskā

sakarā ar bērna veselībai nodarīto kaitējumu, uzskatot, ka tas nav veicinājis vai radījis

nelabvēlīgu seku iestāšanos.

Izskatot iesniegto kasācijas sūdzību Senāta rīcības sēdē, senatoru kolēģija atzina, ka

konkrētajā lietā ierosināt kasācijas tiesvedību nav likumīga pamata. Tiesu palātas spriedumā ir

konstatēti šādi būtiski apstākļi.

1) MADEKKI veikusi ekspertīzi, kurā secinājusi, ka 2002. gada 4. jūnijā traumatologa

veiktā operācija bijusi atbilstoša traumas rezultātā gūtajiem bojājumiem rokas pirkstos.

2) Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes komisijas ekspertu 2002. gada 20. septembra

atzinumā secināts, ka traumatologa 2002. gada 4. jūnijā noteiktā diagnoze „Kreisās rokas III

un IV pirksta III falangu traumatiska amputācija” uzskatāma par pareizu, ārsts ir veicis tikai

stumbru ķirurģisku apdari, nevis amputāciju kā tādu.

3) Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes atzinumā atzīts, ka miesas bojājumi – kreisās

rokas III un IV pirkstu nagu falangu mīksto audu un kaulu bojājums, kas S. Š. radies, iecērtot

35. lappuse no 111

pirkstu galus metāla vārtiņos, ir šīs traumatiskās iedarbības, nevis brūču primārās ķirurģiskās

apdares tiešas sekas. Eksperti secinājuši, ka traumas rezultātā saspiesto, dzīvotnespējīgo

mīksto audu atdalīšana un kaulu fragmentu evakuācija brūces primārās ķirurģiskās apdares

laikā nav uzskatāma par ārsta veikto amputāciju.

4) No četru ekspertu paskaidrojumiem tiesas sēdē izriet, ka traumatiskā amputācija

notikusi, iecērtot pirkstus metāla vārtos, nevis ārsta veikto manipulāciju rezultātā. Ārsts veicis

brūces primāro apdari, atdalot dzīvotnespējīgos audus.

5) Arī MADEKKI 2002. gada 20. jūnija atzinumā secinājusi, ka konstatēta III un IV

pirkstu galu mīksto audu nekroze. Nekroze ir traumatiska audu bojājuma sekas un pierādījums

tam, ka pāri palikušie traumētie audi nav bijuši dzīvotspējīgi.

Pamatojoties uz šādiem pierādījumiem, Tiesu palāta atzinusi, ka ārsta rīcība, kurš

veicis brūces primāro ķirurģisko apdari, bijusi profesionāla, un secinājusi, ka ārsta veiktā

manipulācija, izdarot traumas rezultātā iegūtās brūces primāru apdari, nav atzīstama par ārsta

veiktu pirkstu galu amputāciju, kā rezultātā radies sakropļojums un izķēmojums.

Tiesu palāta šo radioloģiskās izmeklēšanas neveikšanu atzinusi par medicīniskās

aprūpes pārkāpumu, taču secinājusi, ka šis apstāklis nav radījis vai veicinājis nelabvēlīgu seku

iestāšanos cietušajai.

Konkrētajā gadījumā Tiesu palāta secinājusi, ka ārsta pieļautais Ārstniecības likuma

20. un 41. panta pārkāpums nav cēloniskā sakarā ar S. Š. veselībai radušos kaitējumu.

Tas, ka netika veikta rentgenoloģiskā izmeklēšana un vecākiem netika sniegta

informācija par diagnozi un ārstēšanu, nav radījis sekas, kas bija iestājušās. Miesas bojājumi

bērnam bija iestājušies traumas rezultātā, nevis atbildētājas vainas dēļ, tāpēc atlīdzības

noteikšanai saskaņā ar CL 2349. pantu nav pamata.

Senatoru kolēģija nolēma atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību.31

4.3.2. Viens no sarežģītākajiem tiesu praksē ir jautājums par to, vai kāda neveiksme

medicīniskās aprūpes jomā ir cēloniskā sakarā ar ārstniecības personu pieļautu prettiesisku

rīcību. Turklāt sarežģītību pastiprina arī tas, ka prasības pieteikumos bez norādēm par ārsta

prettiesisku bezdarbību ārstniecības procesā aizvien biežāk tiek norādīts par to Ārstniecības

likuma normu pārkāpumiem, kurās noteikti pienākumi informēt pacientu un saņemt viņa

piekrišanu, kā arī uz Satversmes 92. pantu. To rāda šāda divas reizes Senātā izskatīta lieta.32

S. L. cēla tiesā prasību pret slimnīcu par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu,

norādīdama, ka viņai 2002. gada jūnijā nodarīts fiziskais un morālais kaitējums sakarā ar

31 Sk. Senāta rīcības sēdes 2009. gada 3. decembra lēmumu lietā Nr. SKC-1158/2009.32 Sk. Senāta 2009. gada 29. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-12/2009 un Senāta rīcības sēdes 2011. gada 15. decembra lēmumu lietā Nr. SKC-1168/2011.

36. lappuse no 111

nepareizu aprūpi dzemdībās, kādēļ mirusi viņas meita. Norādīti vairāki pārkāpumi un

pārkāptās likumu normas: 1) dzemdību izraisīšanai ginekoloģe veikusi dzemdību stimulāciju,

nepaskaidrojot situāciju un nesaņemot pacientes piekrišanu, tādējādi pārkāpts Ārstniecības

likuma 41. pants; 2) slimnīcas personāla rīcība traktējama kā nepamatots pacienta tiesību

aizskārums, kas izriet no Ārstniecības likuma 6. un 41. panta, ir pretrunā Satversmes

92. pantam, tādēļ prasītājai atbilstoši CL 1635. pantam ir tiesības prasīt apmierinājumu;

3) ārste B. P. pretlikumīgi ierobežojusi pacientes tiesības, viņas brīvību izvēlēties dzemdību

veidu, kas ir CL 2353. panta pārkāpums, tāpēc, pamatojoties uz minēto pantu, slimnīcai ir

pienākums atlīdzināt morālo kaitējumu Ls 50 000.

Apgabaltiesa un apelācijas instance Civillietu tiesu palāta prasību noraidīja. Civillietu

tiesu palātas spriedumā atzīts, ka ir notikuši Ārstniecības likuma 6., 20., 41. panta pārkāpumi,

bet par aizskārumiem, kas notikuši pirms grozījumiem CL 1635. pantā, līdz 2006. gada

1. martam atlīdzība par morālo kaitējumu nebija noteikta. Savukārt kā nepamatotus tiesa

noraidīja prasītājas argumentus, ka atbildētāja aizskārusi S. L. tiesības uz personas brīvību, ko

garantē Satversmes 94. pants, jo nav pierādīts, ka atbildētāja būtu laupījusi prasītājai

personisko brīvību, par ko CL 2353. pants paredz morālā kaitējuma kompensāciju. Nav arī

konstatētas personas, kas būtu vainojamas prasītājas bērna nāvē.

Izskatījis lietu sakarā ar prasītājas kasācijas sūdzību, Senāts paplašinātā sastāvā atcēla

spriedumu un lietu nodeva jaunai izskatīšanai. Senāta spriedums satur šādus tālāk minētus

nozīmīgus secinājumus.

Atzīdama par pierādītu, ka atbildētāja rīkojusies prettiesiski un ir vainojama kaitējuma

nodarīšanā S. L., Civillietu tiesu palāta nepamatoti prasību noraidījusi, jo kļūdaini uzskatījusi,

ka likuma neesamība ir šķērslis atlīdzības par morālo kaitējumu piedziņai. Ja tiesa,

konstatēdama prasītājas tiesību aizskārumu, uzskatīja, ka CL 1635. pants (2006. gada

26. janvāra likuma grozījumu redakcijā) nav piemērojams, tai bija pienākums piemērot

minēto Satversmes 92. pantu nepastarpināti.

Civillietu tiesu palāta, 2010. gada 16. decembrī izskatot lietu no jauna (lieta

Nr. C06063406), nosprieda piedzīt morālā kaitējuma kompensāciju Ls 10 000, pārējā daļā

prasību noraidīt. Savukārt senatoru kolēģija rīcības sēdē nolēma atteikties ierosināt kasācijas

tiesvedību.33

Jautājums par Satversmes normu tiešu piemērošanu nav guvis plašāku raksturojumu

Senāta spriedumos. Satversmes 92. panta trešajā teikuma teikts, ka nepamatota tiesību

aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. No šī panta neizriet, ka

visos tiesību aizskāruma gadījumos ir tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzību. Atbilstīgs

33 Sk. Senāta rīcības sēdes 2011. gada 15. decembra lēmumu lietā Nr. SKC-1168/2011.37. lappuse no 111

atlīdzinājums var būt zaudējumu atlīdzība, ja tādi ir konstatēti (to paredz CL 1779. pants),

atvainošanās, ziņu atsaukšana un citi, taču kuri aizskārumi izraisa tādu morālo kaitējumu, kas

ir jāatlīdzina, joprojām paliek judikatūras veidošanās stadijā. Bērna bojā eja neveiksmīgu

dzemdību rezultātā, kas apskatīta iepriekšējā kāzusā, bez šaubām ir ļoti nepatīkams fakts, taču

atgādināms, ka tiesa nekonstatēja atbildētāja vainu bērna bojā ejā un ka prasības pieteikumā

norādes bija ne uz šo notikumu kā tiesību aizskārumu, bet gan uz neinformēšanu, pacienta

piekrišanas nesaņemšanu, brīvības ierobežošanu. Domājams, ka ne katrā pacienta piekrišanas

nesaņemšanas gadījumā atzīstama morālā kaitējuma nodarīšana, jāskata visi lietas apstākļi

kopumā. Ārstniecības likuma 6. un 41. panta pārkāpumi var noteiktos apstākļos izpausties kā

tādi tiesību aizskārumi, kas rada atlīdzināmu morālu kaitējumu. Konkrētajā lietā tiesa, zināmā

mērā ignorējot problēmu par tā pierādīšanas pienākumu, ir atzinusi par pamatotu

kompensāciju Ls 10 000 apmērā.

Sagaidāms, ka nākotnē šāda rakstura strīdi tiesu instancēs mazināsies, jo saskaņā ar

Pacienta tiesību likuma 16. un 17. pantu ir izveidots Ārstniecības riska fonds un 2013. gada

5. oktobrī Ministru kabinets apstiprinājis Ārstniecības riska fonda darbības noteikumus.34

Šajos noteikumos noteikta kārtība, kādā no Ārstniecības riska fonda pieprasa atlīdzību par

pacienta dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī atlīdzību par ārstniecības

izdevumiem, un kārtību, kādā novērtē pacientam radītā kaitējuma apmēru, pieņem lēmumu

par atlīdzības izmaksu un izmaksā atlīdzību no Ārstniecības riska fonda. Noteikumu

pielikumā Nr. 2 atrodami izvērsti Pacienta veselībai vai dzīvībai nodarītā kaitējuma (arī

morālā kaitējuma) noteikšanas kritēriji. Līdz ar to ir paredzamas, ka nākotnē lielāko daļu

strīdu par ārstniecībā nodarītu vai nenodarītu kaitējumu atrisinās Veselības inspekcija, kas

veic ekspertīzi, sagatavo atzinumu un nosaka kaitējuma apmēru procentos, kā arī vērtē

ārstniecības izdevumu saistību ar pacientam nodarītā kaitējuma seku mazināšanu vai

novēršanu, un Nacionālais veselības dienests, kas administrē Ārstniecības riska fonda

līdzekļus un, pamatojoties uz inspekcijas atzinumu, pieņem lēmumu par atlīdzības

izmaksāšanu vai par atteikumu to izmaksāt, kā arī izmaksā atlīdzību no Ārstniecības riska

fonda.

4.3.3. Cēloniskā sakara jautājums praksē ir parādījies kā jautājums par atkārtotu

prasību sakarā ar prettiesiskas rīcības seku palielināšanos laika gaitā.

Ņ. G. cēla prasību apgabaltiesā pret A. G., lūdzot piedzīt no atbildētājas prasītāja

labā ārstēšanās izdevumus Ls 469,06 apmērā, morālā kaitējuma atlīdzību Ls 120 000 apmērā

un naudas līdzekļus ik mēnesi Ls 100 apmērā pavadoņa nolīgšanas izdevumu segšanai.

34 Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi: Ministru kabineta 2013. gada 5. novembra noteikumi Nr. 1268. Latvijas Vēstnesis, Nr. 228(5034), 2013, 22. nov.

38. lappuse no 111

Prasībā norādīts, ka 2003. gada 11. augustā A. G. nodarīja Ņ. G. miesas bojājumus:

tīši iešļāca sejā etiķa esenci, kas radīja abu acu gļotādu un radzeņu apdegumu, kas sarežģījās

ar sekundāru glaukomu, komplicētu kataraktu, saaugumiem priekšējā un aizmugurējā acs

kamerā, labās acs perforējošu radzenes čūlu un izraisīja redzes zudumu abām acīm.

Ar spriedumu krimināllietā A. G. atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā,

kas paredzēts Krimināllikuma 125. panta pirmajā daļā, un no viņas prasītāja labā piedzīti

Ls 350 kā atlīdzība par nodarīto morālo kaitējumu. Atkārtoti celtajā prasībā norādīts, ka morālā

kaitējuma apmērs tika aprēķināts, ievērojot to, ka 1. grupas invaliditāte prasītājam tika

noteikta uz laiku no 2005. gada 10. maija līdz 2007. gada 31. maijam, jo prasītājs bija

pārliecināts, ka redze atgriezīsies. Tomēr no prasītāja neatkarīgu apstākļu dēļ redzi

atjaunot neizdevās, tādēļ 2007. gada 4. decembrī viņu atzina par 1. grupas invalīdu no

2007. gada 25. maija bez termiņa un norādīja, ka atbildētājam nepieciešams pavadonis.

Prasībā par morālā kaitējuma atlīdzības nepieciešamību par veselības sakropļojumu

paskaidrots, ka pēc uzzināšanas, ka redzi atjaunot vairs nebūs iespējams, prasītājs zaudēja

pēdējās cerības uz pilnvērtīgi vesela cilvēka dzīvi. Viņš kā 1. grupas redzes invalīds vairs

nespēs izveidot laimīgu ģimenes dzīvi. Prasītājs arī norādīja, ka paliekošā sakropļojuma dēļ

viņam pasliktinājās psihiskais stāvoklis, kā rezultātā viņš ir kļuvis nervozs un biežāk slimo.

Prasītājam nodarīts paliekošs sakropļojums, dziļš un publisks morālais aizskārums un

psihiskas traumas, un šī morālā kaitējuma atlīdzībai viņš prasa piedzīt no atbildētājas

Ls 120 000. Prasība celta, pamatojoties uz CL 2347., 2348. un 2349. pantu.

Atbildētāja A.  G. prasību neatzina un norādīja, ka prasības daļā par morālā kaitējuma

atlīdzību tiesvedība ir izbeidzama saskaņā ar CPL 223. panta 3. punktu, jo ar tiesas

spriedumu no viņas prasītāja labā jau ir piedzīta atlīdzība par morālo kaitējumu Ls 350 .

Sakropļojums jau lietas izskatīšanas brīdī bija novērtēts kā paliekošs, un prasītāja veselības

stāvoklis bija zināms.

Apgabaltiesa piedzina no A. G. ārstēšanās izdevumus un atrauto peļņu, bet pārējā daļā

prasību noraidīja.

Par šo spriedumu prasītājs Ņ. G. iesniedza apelācijas sūdzību, pārsūdzot spriedumu

daļā, ar kuru noraidīta viņa prasība par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu.

Civillietu tiesu palāta, izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, atzina, ka strīds daļā par to

vai prasītājam vispār ir tiesības prasīt atlīdzību par morālo kaitējumu civiltiesiskā kārtā pie

apstākļiem, ka par šo pašu A. G. nodarījumu ar spriedumu krimināllietā no atbildētājas

prasītāja labā piedzīti Ls 350, izšķirams par labu prasītājam, norādot, ka viņam ir tiesības

vērsties tiesā civiltiesiskā kārtībā ar prasījumu, kas nebija pieteikts vai izspriests krimināllietā.

Redzes atjaunošanas neiespējamība pēc divām operācijām konstatēta tikai 2007. gadā, tas ir,

39. lappuse no 111

pēc 2005. gada sprieduma ir notikusi būtiska apstākļu maiņa. Atgriezenisks redzes zaudējums

un neatgriezenisks redzes zaudējums ir atšķirīgi sakropļojuma veidi, un katrs no tiem nodara

personai pavisam cita rakstura un smaguma morālu kaitējumu. Tātad prasījums par pilnīgu un

neatgriezenisku redzes zudumu uz 2007. gada 4. decembra ārstu komisijas atzinuma pamata

krimināllietā pieteikts un izspriests nebija, un līdz ar to prasītājam ir tiesības šādu prasījumu

celt civilprocesuālajā kārtībā. Savukārt krimināllietā piespriesto Ls 350 kompensāciju var

uzskatīt tikai kā atlīdzību par līdz 2007. gada 31. maijam ciesto morālo kaitējumu – fiziskajām

un garīgajām ciešanām. Tiesa ņēma vērā to, ka A. G. kaitējumu nodarīja tīši. Šādā gadījumā

vainīgajai personai ir jāuzņemas kaitējuma atlīdzināšanas pienākums lielākā apmērā nekā

personai, kas kādam kaitējumu nodara aiz neuzmanības.

Civillietu tiesu palāta nosprieda piedzīt morālā kaitējuma atlīdzību Ls 31 000 apmērā.

Ar Senāta rīcības sēdes 2013. gada 12. marta lēmumu lietā Nr. SKC-175/2013 kasācijas

tiesvedības ierosināšana atteikta.

4.4. Morālais kaitējums pierādāms vai prezumējams?

Cenšoties atvieglot morālā kaitējuma konstatēšanu, likumdevējs CL 1635. panta

trešajā daļā ir paredzējis, ka gadījumā, ja neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs

nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu,

cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir

nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.

Norādi par morālā kaitējuma (tātad fizisku vai garīgu ciešanu) pierādīšanu nevar

uzskatīt par veiksmīgu. Atbilstoši CPL 92. pantam pierādījumi ir ziņas, uz kuru pamata tiesa

nosaka tādu faktu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā. No minētā

nepārprotami izriet, ka ar pieļaujamajiem pierādīšanas līdzekļiem tiesa nodibina faktus.

Atzīstot morālā kaitējuma atlīdzināšanas pienākumu, likumdevējs ir izvirzījis

uzdevumu konstatēt morālā kaitējuma esamību, tātad arī fizisku vai garīgu ciešanu fakta

konstatēšanu. Tas prasītājam un pēc tam tiesai rada grūti izpildāmu uzdevumu, jo pārsvarā

izmantojami netieši pierādījumi, turklāt nepietiek ar prettiesiskās rīcības fakta atkārtošanu. Kā

jau norādīts, uzdevumu daudzos gadījumos atvieglo prezumpcija, taču prakse saskaras arī ar

prasībām, kurās prezumpcija nav piemērojama.

Tiesu prakse attiecībā uz morālā kaitējuma pierādīšanas pienākumu atzīstama par

pretrunīgu. Iezīmējušās vairākas pieejas.

Pirmkārt, tiesas paplašina CL 1635. pantā noteiktās prezumpcijas piemērošanas

robežas, kam zināmos gadījumos ir likumisks pamats – citos likumos noteikta prezumpcija.40. lappuse no 111

Otrkārt, tiesas konkrētās situācijās atzīst morālā kaitējuma esamību par vispārzināmu

faktu, kas ne vienmēr der, it sevišķi attiecībā uz cietušās personas radiniekiem.

Treškārt, tiesas atsaucas uz CPL 97. pantā minēto tiesību vadīties no tiesiskās apziņas,

kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

Iespējama arī versija, kas nav formulēta tiesas spriedumos, bet izriet no dzīvē gūtiem

novērojumiem, ka katrs tiesību aizskārums izraisa aizskartajam diskomfortu, negatīvas

emocijas, lielākas vai mazākas, un tiesas uzdevums ir izlemt, kuros gadījumos tās ir tik

nozīmīgas, ka jānosaka atlīdzība, bet kuros tās ir pārāk mazas, lai atzītu par atlīdzināmām.

Turpmāk aplūkotie tiesu prakses piemēri apliecina dažādību, kādā morālā kaitējuma

pierādīšanas problemātika atklājas arī kasācijas instances tiesas nolēmumos.

4.4.1. Civillietu departamenta tiesnešu kolēģija, atsaucoties uz Senāta 2012. gada

27. septembra spriedumu lietā Nr. SKC-309/2012, 2013. gada 15. februāra spriedumu lietā

Nr. SKC-26/2013, 2014. gada 14. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-17/2014, rīcības sēdes

lēmumā, ar kuru atteica ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar prasītāja P. R. kasācijas

sūdzību, paskaidrojusi, ka atbilstoši CL 1635. panta trešās daļas noteikumiem, ja neatļautā

darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību,

dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams,

ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos

morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.35

Minētajā lietā prasītājs P. R. cēla prasību pret Latvijas valsti Finanšu ministrijas

personā, norādot, ka prasītāja tiesību aizskārums noticis laikā no 2001. gada 23. aprīļa līdz

2004. gada 23. aprīlim un no 2006. gada 19. decembra līdz 2010. gada 1. jūnijam, jo tobrīd

spēkā esošās Ministru kabineta noteikumu normas par ieslodzīto ēdināšanu vēlāk ar

Satversmes tiesas spriedumu tika atzītas par spēkā neesošām. Nenodrošinot prasītājam kā

ieslodzītajam pilnvērtīgu un kvalitatīvu uzturu minētajos laika posmos, viņam esot nodarīts

morālais kaitējums, jo valsts, nosakot ēdināšanas normas, eksperimentējusi ar viņu un viņa

spējām izdzīvot, apdraudējusi veselību. Tādā veidā prasītājs esot pazemots un nežēlīgi sodīts.

Civillietu departamenta tiesnešu kolēģija, pārbaudot kasācijas sūdzībā norādītos

argumentus, atzina par pamatotu apelācijas instances tiesas secinājumu, ka prasītājs nav

iesniedzis pierādījumus par to, ka ieslodzījuma vietā saņemtā pietiekamā dienas uztura

pamatnorma būtu atstājusi negatīvu ietekmi uz viņa veselību vai radījusi viņam garīgas

ciešanas.

35 Sk. Civillietu departamenta rīcības sēdes 2014. gada 3. aprīļa lēmumu lietā Nr. SKC-696/2014.41. lappuse no 111

Aplūkotajā lietā minētā atziņa par prasītāja pienākums pierādīt morālo kaitējumu

vispārēji atkārto CL 1635. panta trešās daļas saturu.

4.4.2. Jautājumā par morālā kaitējuma pierādīšanu interesi raisa Civillietu

departamenta spriedums H. I. prasības lietā pret Valsts policiju par morālā kaitējuma

atlīdzību, kurā tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpumu prasītājs saistījis ar

apstākļiem, ka 2008. gada 2. septembrī, atrodoties Gulbenes rajona Policijas pārvaldes

Īslaicīgās aizturēšanas vietā, viņš uzrakstījis vēstules sievai un iesniedzis nosūtīšanai, taču

inspektors vēstules izlasījis un komentējis to saturu.36 Prasītājs lūdzis piedzīt morālā kaitējuma

atlīdzību Ls 9 000, jo viņa sarakste ar ģimeni tika nelikumīgi kontrolēta un par vēstuļu saturu

tika izteiktas nievājošas piezīmes.

Civillietu departaments, atceļot apelācijas instances tiesas spriedumu, norādījis, ka

atbilstoši CPL 93. panta pirmajai daļai prasītājam jāpierāda, ka viņa sarakste tika prettiesiski

kontrolēta un tādējādi viņam nodarīts morāls kaitējums, savukārt atbildētājai, kura šajā

gadījumā pārstāv valsti, jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

Konstatējot, ka lietā nav strīda par apstākļiem, ka vēstules tika kontrolētas, savukārt

atbildētāja nav pamatojusi nepieciešamību prasītāja sarakstes kontrolei, kā arī nav atbildējusi

uz prasītāja iebildumiem, ka konkrētais policijas darbinieks nebija tiesīgs veikt šādu kontroli,

Civillietu departaments atzinis, ka apelācijas instances tiesa nepamatoti atbrīvojusi atbildētāju

no savu iebildumu pierādīšanas pienākuma.

Kasācijas instances tiesas argumenti norāda uz to, ka morālā kaitējuma konstatēšanai

prasītājam ir jāpierāda vēstuļu prettiesiska kontrolēšana, tas ir, ka noteiktā laikā Valsts

policijas amatpersona, pārkāpjot normatīvajos aktos noteikto kārtību, ir pārbaudījusi prasītāja

vēstuļu saturu. Tātad ir konstatēta prettiesiska rīcība. Taču paliek jautājums, vai tā izraisījusi

atlīdzināmu morālo kaitējumu, vai izraisītās sekas ir tik smagas, ka nepieciešams noteikt

atlīdzību par morālo kaitējumu. Tātad apstākļus (faktus) par vēstuļu kontrolēšanu ir iespējams

pierādīt un, atbilstoši CPL 193. panta piektās daļas noteikumiem, kas nosaka tiesas

pienākumu sniegt konstatēto lietas apstākļu juridisko novērtējumu, tiesai, ja tā atzīst

konkrētos apstākļus par pierādītiem, ir jāsniedz vērtējums, vai tie ir radījuši tādas kaitīgās

sekas, kuru dēļ piespriežama atlīdzība par morālo kaitējumu.

CL 1635. panta trešās daļas noteikumus var tulkot šādā veidā – ja neatļautā darbība

izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums, prasītājam ir pietiekami iesniegt tiesai nolēmumu

krimināllietā, ar kuru atzīta pārkāpēja vaina noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, un tiesai,

nepieprasot citus pierādījumus, ir pamats prezumēt, ka krimināllietā konstatētās darbības ir

36 Sk. Civillietu departamenta 2014. gada 16. jūnija spriedumu lietā Nr. SKC-0031-14.42. lappuse no 111

radījušas cietušajai personai kaitīgās sekas – fiziskas vai garīgas ciešanas. Savukārt citos

gadījumos prasītājam ir jāpierāda tie apstākļi (fakti), ar kuriem viņš saistījis kaitīgo seku

iestāšanos, un atšķirībā no pirmā gadījuma, kad likumdevējs paredzējis kaitīgo seku

prezumpciju, šādās situācijās konstatēto apstākļu vērtējums attiecībā uz to, vai konkrētā rīcība

ir radījusi kaitīgās sekas (garīgas vai fiziskas ciešanas), ir jāsniedz tiesai.

4.4.3. Nule kā minētā tēze zināmā mērā ir saskanīga ar atziņu, ko izteicis Senāts

2013. gada 6. marta spriedumā lietā Nr. SKC-8/2013, ar kuru atstāts negrozīts apelācijas

instances tiesas nolēmums par morālā kaitējuma atlīdzības Ls 20 000 piedziņu no Latvijas

valsts Aizsardzības ministrijas personā. Šajā lietā prasītāja V. P., ceļot prasību, norādīja, ka

viņas dēls gāja bojā bezjēdzīgā nāvē NBS izpletņlēkšanas nodarbību laikā, jo iekritis Daugavā

ar nevadāmu izpletni un nesaņēmis nekādu palīdzību no nodarbību organizētāju puses, un dēla

zaudēšana viņai ir emocionāli ļoti smags pārdzīvojums.

Apelācijas instances tiesa, konstatējot, ka Latvijas valsts amatpersonas pieļāvušas

nolaidību dienesta pienākumu veikšanā, tātad konstatējot neatļautu darbību, piemēroja

CL 1635.pantu un atzina, ka prasītājai ar dēla nāvi ir nodarīts morālais kaitējums, kas dod

viņai tiesības prasīt apmierinājumu.

Apelācijas instances tiesa morālo kaitējumu atzina par konstatētu, atsaucoties uz

CPL 96. panta pirmo daļu, kurā noteikts, ja tiesa atzīst kādu faktu par vispārzināmu, tas nav

jāpierāda. Senāts piekrita apelācijas instances nostājai, ka par vispārzināmu ir atzīstams fakts,

ka bērna nāve vecākiem rada neizmērojamas morālas ciešanas un naudas izteiksmē

nenovērtējamu kaitējumu.

Šā sprieduma argumenti liecina, ka bērna nāvi (kas ir juridiskas fakts un ko ir

iespējams pierādīt) tiesas novērtējušas kā tādu, kas bērna vecākiem nepārprotami rada

neizmērojamas garīgas ciešanas.

Tādējādi, pat ja par nāves faktu nav bijis ierosināts kriminālprocess un spēkā stājies

tiesas spriedums, ar kuru atzīta pārkāpēja vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bojāgājušās

personas tuvinieks ir tiesīgs celt prasību par morālā kaitējuma atlīdzību. Prasītājam ir

jāpierāda tuvinieka bojāejas apstākļi, savukārt tiesai, konstatējot civiltiesiskās atbildības

priekšnoteikumus, jāsniedz vērtējums, vai konstatētie apstākļi cietušajam radījuši garīgas

ciešanas. Ja ir vairākas personas, kuras civiltiesiski atbildīgas par prasītāja tuvinieka bojāeju,

tiesa, atzīstot garīgo ciešanu esamību, atbildību par morālā kaitējuma atlīdzību, var atlīdzību

noteikt solidāri, bet gadījumā, kad atbildība ir dalāma – proporcionāli līdzatbildībai kaitējuma

nodarīšanā.

43. lappuse no 111

4.4.4. Morālā kaitējuma pierādīšanas aspektā ir jāņem vērā īpatnības, kas izriet no

darba tiesisko attiecību regulējuma. Uzskatāmi tās ir atklātas Senāta spriedumā E. Ū. prasības

lietā pret kādu komercsabiedrību par atjaunošanu darbā, kā arī par morālā kaitējuma atlīdzību

sakarā ar atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu.37

Minētajā lietā apelācijas instances tiesa, ievērojot apstākļus, ka apelācijas kārtībā nav

pārsūdzēti pirmās instances tiesas nodibinātie apstākļi par prasītāja prettiesisku atlaišanu no

darba, atzina, ka darba devēja, uzteicot darba līgumu prasītājam, ir pārkāpusi atšķirīgas

attieksmes aizliegumu un pieļāvusi darbinieka diskrimināciju pēc vecuma. Tajā pašā laikā

tiesa secināja, ka Darba likuma 29. panta astotā daļa dod prasītājam tikai tiesības prasīt

morālā kaitējuma atlīdzību, nevis prezumē viņa tiesības šādu atlīdzību saņemt. Lai arī

prasītājs norādījis, ka morālo kaitējumu viņam radījusi veselības pasliktināšanās atbildētājas

prettiesiskās rīcības – nepamatotā uzteikuma dēļ, kā arī netaisnīguma sajūta un reputācijas

graušana, tomēr viņš nav pierādījis, ka viņa veselības stāvoklis pasliktinājies tieši nepamatotā

darba uzteikuma dēļ.

Senāts, atceļot apelācijas instances tiesas nolēmumu, vispirms norādīja, ka atbilstoši

Darba likuma 29. panta astotās daļas noteikumiem morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais

pamats ir atšķirīgas attieksmes aizlieguma vai aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpums.

Šā panta izpratnē morālā kaitējuma esamība uzskatāma par konstatētu, ja ir pierādīts

atšķirīgas attieksmes aizlieguma vai aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpums. Savukārt

gadījumā, ja par pieprasītās atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru pastāv strīds, tiesa to

nosaka pēc sava ieskata. Tas nozīmē, ka tiesa šo apmēru nosaka pati pēc saprātīgas pieredzes,

izvērtējot konkrētās lietas apstākļus. Ja, tiesas ieskatā, nav pamata morālā kaitējuma piedziņai,

jo tiesa nekonstatē, ka noticis atšķirīgas attieksmes aizlieguma (diskriminācijas) vai

aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpums, tad tiesa prasību noraida un jautājums par

apmēru netiek izskatīts. Tomēr, ja, tiesas ieskatā, pārkāpums ir noticis, tad prasība

apmierināma un tiesai jālemj par morālā kaitējuma apmēru.

Senāts savus secinājumus pamatojis ar EST judikatūrā izteiktajām atziņām, ka

diskriminācijas aizlieguma fakta konstatēšana pati par sevi ir pietiekams fakts, lai tā

pārkāpējam iestātos civiltiesiskā atbildība. Nav pieļaujams izmantot nekādus nacionālos

normatīvo aktu nosacījumus, kas ļautu diskriminācijas pārkāpēju atbrīvot no atbildības.

Saskaņā ar ES normatīvajiem aktiem cietušajam ir garantētas tiesības uz atlīdzību par morālo

kaitējumu, ja pārkāpts diskriminācijas aizlieguma princips.

Šajā spriedumā Senāts arī akcentēja, ka atšķirībā no saistību tiesību vispārējo

noteikumu regulējošā CL 1635. panta trešās daļas otrā teikuma, kas noteic, ka morālais

37 Sk. Senāta 2013. gada 29. novembra spriedumu lietā Nr. SKC-1702/2013.44. lappuse no 111

kaitējums cietušajam jāpierāda, Darba likuma 29. panta astotā daļa šādu prasītāja pienākumu

neparedz, jo morālā kaitējuma esamības prezumpcija atšķirīgas attieksmes aizlieguma un

aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpuma gadījumā jau ir ietverta Darba likuma

29. panta astotajā daļā. Diskriminācija ir būtisks cilvēka pamattiesību prettiesisks aizskārums,

un morālais kaitējums ir šāda aizskāruma negatīvās sekas, kuru novēršanai vai mazināšanai

arī tiek noteikta taisnīga un samērīga atlīdzība.

Līdzīgas atziņas par morālā kaitējuma pierādīšanu darba tiesiskajās attiecībās

gadījumā, kad konstatēts atšķirīgas attieksmes aizlieguma un aizlieguma radīt nelabvēlīgas

sekas pārkāpums, ir izteiktas arī Senāta 2012. gada 6. jūnija spriedumā lietā Nr. SKC-

684/2012, 2013. gada 3. maija spriedumā lietā Nr. SKC-1548/2013, 2013. gada 8. maija

spriedumā lietā Nr. SKC-1482/2013.

45. lappuse no 111

5. PERSONAS, KURĀM IR TIESĪBAS UZ ATLĪDZINĀJUMU.

ĪSTĀ ATBILDĒTĀJA NOTEIKŠANA

5.1. Personas, kurām ir tiesības uz atlīdzinājumu

Jautājums par morālā kaitējuma kompensēšanu ir aktuāls arī aspektā, kuri no bojā

gājuša cilvēka tuviniekiem ir tiesīgi prasīt kompensāciju. Šai sakarā aplūkojamas vairākas

lietas.

5.1.1. Sakarā ar deviņus gadus veca puisēna nāvi prasību cēla māte un tēvs, prasot

kompensāciju ne tikai sev, bet kā bojā gājušā dēla māsas likumiskie pārstāvji arī viņas vārdā.

Pirmās instances tiesa piesprieda kompensāciju par morālo kaitējumu mātei Ls 40 000, tēvam

Ls 40 000, māsai Ls 20 000. Izskatot lietu apelācijas kārtībā, Civillietu tiesu palāta noteica

vecākiem citu atlīdzības summu, bet attiecībā uz māsu atzina, ka prasība noraidāma, ņemot

vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijas 1975. gada 14. marta rezolūcijā

Nr. (75)7 „Par zaudējumu atlīdzību gadījumos, kad nodarīti miesas bojājumi, un nāves

gadījumā”. Tās 19. punktā noteikts, ka tiesības uz atlīdzību par pārciestajām ciešanām upura

nāves gadījumā maksājamas tikai upura dzīvesbiedram, vai viņa bērniem, vecākiem vai

saderinātajam, pat šajā gadījumā atlīdzība var tikt pakļauta nosacījumam, ka šīm personām

bija tuvas emocionālās saites ar upuri uz nāves brīdi. Šādas pieejas atzīšanu vairākos

spriedumos paudusi arī ECT.

Saistībā ar kompensācijas par morālā kaitējuma piešķiršanu cietušo personu ģimenēm

Senāts ir norādījis, ka par katru notikušo gadījumu tiek noteikta viena atlīdzināmā summa

ģimenei, nevis katram ģimenes loceklim atsevišķi.38 Līdz ar to, kā atzinis Senāts, apelācijas

instances tiesas secinājums, ka nav pamata atsevišķu atlīdzību piedzīt katra prasītāja labā, jo

atlīdzība tiek piespriesta pašai cietušajai personai, kas pilnībā atbilst judikatūrai.

Fakts, ka pašam negadījumā cietušajam A. Z. ir noteikts atlīdzinājums Ls 100 000,

Senāta ieskatā, pēc būtības sniedz apmierinājumu un gandarījumu arī morālo kaitējumu

guvušās personas ģimenes locekļiem.39

5.1.2. Līdzīgs jautājums par personām, kurām ir tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzību

rodas arī lietās, kurās nav nodarīti miesas bojājumi vai nonāvēts cilvēks.

Jau apskatītajā lietā par lauku saimniecības piesārņošanu ar amonija nitrātu prasītāji ir

divi vecāki un trīs viņu aizgādībā esošas personas, tostarp pirmās grupas invalīds E. V.

38 Sk. Senāta 2009. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-579/2009 18. punktu un 2011. gada 12. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC-22/2011 13. punktu.39 Sk. Senāta 2011. gada 9. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-56/2011.

46. lappuse no 111

Apgabaltiesa nosprieda piedzīt no atbildētājas morālā kaitējuma atlīdzību par labu

katram no vecākiem Ls 2 000, bet katram no trijiem viņu aizgādībā esošajiem Ls 300

(spriedums nav pārsūdzēts).

Apelācijas instances tiesa atzina par nepamatotiem un nekorektiem atbildētājas

pārstāvja apgalvojumus par to, ka cietušajam E. V. nepienākas atlīdzība par tiesību

aizskārumu, jo neesot pierādīts, ka E. V. būtu bijušas garīgas ciešanas, ko nācies pārciest

vides piesārņojuma dēļ, tāpēc, ka viņš ir pirmās grupas invalīds un garīgi atpalicis.

Atzīstot visu pārējo prasītāju garīgās ciešanas saistībā ar viņu dzīvesvietas

piesārņošanu, atzīstams, ka arī E. V. ir nodarīts morālais kaitējums tāpat kā pārējiem ģimenes

locekļiem. Personas tiesību uz atlīdzību ierobežošana dēļ viņas invaliditātes būtu klajš

Satversmes 91. panta pārkāpums.

Vispārināti var sniegt šādu tēzi: tiesības uz kompensāciju par morālo kaitējumu ir

katrai no prettiesiskās darbības, piemēram, dzīves vietas piesārņošanas, personiski cietušajai

personai, tostarp nepilngadīgai. Kompensācijas apmērs katram ģimenes loceklim var būt

diferencēts. Noraidāmi mēģinājumi izslēgt tiesisko aizsardzību morālā kaitējuma atlīdzības

veidā ar argumentiem par personas pazeminātu jūtīgumu pret aizskārumiem (garīgu

atpalicību) vai bērna mazāku izpratni par notikušo.40

5.1.3. Ievērību pelna divas lietas, kas sakarā ar nepaziņošanu par inficēšanos ar

infekcijas slimību (C hepatīta vīrusu) tika skatītas pret vienu tiesību aizskārēju Administratīvā

rajona tiesā un nedaudz vēlāk par to pašu nepaziņošanu pret citu atbildētāju – civilprocesuālā

kārtībā.

Prasītājs M. D. 1998. gada janvārī kā donors slimnīcā nodeva asinis. Asinsdonoru

nodaļā viņa asinīs tika konstatēts Anti HVC+, kas nozīmē inficēšanos ar hepatīta C vīrusu.

Pretēji normatīvo tiesību aktu prasībām slimnīca nepaziņoja par to donoram. Slimnīca gan

nodeva informāciju Slimību profilakses un kontroles centram, bet arī tas neinformēja donoru.

Par savu inficēšanos M. D. uzzināja tikai 2002. gada decembrī, uzsākot ārstēšanos

Infektoloģijas centrā, kur arī analīzes uzrādīja hepatīta C vīrusa infekciju.

Pirmā lieta izskatīta administratīvajā tiesā, kurā ar pieteikumu par Slimību profilakses

un kontroles centra faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma

atlīdzināšanu Ls 30 000 apmērā vērsās M. D. un četri viņa tuvinieki.

Administratīvā rajona tiesa pieteikumu noraidīja, taču Administratīvā apgabaltiesa,

izskatot pieteikumu apelācijas kārtībā, to apmierināja daļēji: 1) atzina par prettiesisku Slimību

profilakses un kontroles centra faktisko rīcību, nesniedzot M. D. informāciju par to, ka pastāv

40 Sk. Zemgales apgabaltiesas 2013. gada 21. maija spriedumu lietā Nr. C13028510.47. lappuse no 111

profesionāli pamatotas aizdomas par viņa inficēšanos ar infekcijas slimību (C hepatīta vīrusu),

2) uzlika pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt M. D. nodarīto morālo kaitējumu Ls 4 000

apmērā, bet tuviniekiem – sievai Ls 2 000 un bērniem Ls 1 000 katram. Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departaments pēc līdzpieteicēju (tuvinieku) kasācijas sūdzības,

kurā viņi pauda uzskatu, ka piespriestās summas ir pārāk mazas, ar 2012. gada 19. oktobra

spriedumu lietā Nr. SKA-665/2012 atcēla minēto apgabaltiesas spriedumu daļā un nodeva

šajā daļā lietu jaunai izskatīšanai. Attiecībā uz Ls 4 000 piedziņu par labu M. D. spriedums ir

stājies spēkā.41

Otra lieta civilprasības kārtībā. Par jau norādīto tiesību aizskārumu M. D. 2009. gada

janvārī cēla civilprasību pret slimnīcu, prasot piedzīt par morālo kaitējumu Ls 30 000. Pirmās

instances tiesa prasību apmierināja, apelācijas instances tiesa prasību apmierināja daļēji –

Ls 3 000 apmērā. Kasācijas instances tiesa, analizējot lietas apstākļus, norādīja, ka morālais

kaitējums uzskatāms par vienota aizskāruma sekām, kuru pieļāvusi gan slimnīca, gan Slimību

profilakses un kontroles centrs, un tāpēc tiesai bija jāizvērtē katra atbildīgā līdzdalības

pakāpe.42 Rīgas apgabaltiesa, kurai Senāts nodeva lietu jaunai izskatīšanai, 2013. gada

30. oktobrī lietā Nr. C31324309 nosprieda piedzīt no slimnīcas par labu M. D. morālā

kaitējuma atlīdzību Ls 2 000 apmērā. Spriedums ir stājies likumīgā spēkā. Tādējādi par labu

M. D. piespriesti Ls 4 000 + Ls 2 000.

5.2. Īstā atbildētāja noteikšana

Ar terminu „aizskārējs” CL 1635. pantā saprotama persona, kas veikusi neatļautu

darbību. Tā ir elementāra patiesība. Taču tiesu praksē vērojamas situācijas, kad par ceļu

satiksmes negadījumu vai citu nelaimes gadījumu notiesāta kāda konkrēta fiziska persona, bet

transporta līdzeklis vai cits kaitējumu izraisījušais bīstamības avots pieder juridiskai personai,

turklāt mantisko attiecību kārtošanu ietekmē arī apdrošināšana. Līdz ar to tiesām nākas rūpīgi

izvērtēt, kurš no prasības pieteikumā norādītajiem ir īstais atbildētājs un vai iespējama

atbildības „dalīšana” starp vairākiem atbildētājiem. Talsu traģēdijas lietās notiesātas divas

fiziskas personas, bet prasības celtas pret Latvijas valsti, VUGD vai Iekšlietu ministrijas

personā. Tas prasa vismaz divu piemēru apskatu:

5.2.1. E. K., izpildot darba pienākumus, ar komercsabiedrībai piederošo automašīnu

izraisīja autoavāriju, kuras rezultātā smagi, dzīvībai bīstami miesas bojājumi nodarīti A. V.

41 Sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes 2013. gada 5. decembra lēmumu lietā Nr. SKA-895/2013.42 Sk. Senāta 2012. gada 19. septembra spriedumu lietā Nr. SKC-823/2012.

48. lappuse no 111

Automašīnas vadītājs notiesāts pēc Krimināllikuma 260. panta otrās daļas. Apdrošināšanas

sabiedrība ir daļēji atlīdzinājusi cietušajam nodarītos zaudējumus.

Cietušais cēlis prasību pret apdrošināšanas sabiedrību un komercsabiedrību ar trešo

personu E. K. par noziedzīga nodarījuma rezultātā radīto materiālo zaudējumu un morālā

kaitējuma atlīdzināšanu. Pamatojoties uz CL 1635., 2347. un 2349. pantu un Sauszemes

transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 15., 18.–

22., 25. pantu, 31. panta otro daļu, prasītājs lūdzis piedzīt no apdrošināšanas sabiedrības

zaudējumu atlīdzību Ls 1 639,50, no komercsabiedrības – apmierinājumu par morālo

kaitējumu Ls 50 000.

Apelācijas instances tiesa, noraidot prasību daļā par morālā kaitējuma atlīdzību,

norādījusi, ka ar spriedumu krimināllietā par vainīgu ceļu satiksmes negadījumā ir atzīts E. K.

un līdz ar to atbilstoši CL 1635. pantam prasītājam ir tiesības prasīt kompensāciju no vainīgās

personas.

Senāts, izskatījis lietu sakarā ar abu pušu kasācijas sūdzībām, ar 2013. gada 6. februāra

spriedumu lietā Nr. SKC-549/2013 atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu, norādot

turpmāk minētos argumentus. Noziedzīgā nodarījuma rezultātā prasītājam nodarīts morālais

kaitējums, kas saskaņā ar CL 1635. un 2347. pantu jāatlīdzina transportlīdzekļa īpašniecei,

kuras darbība saistīta ar paaugstinātu bīstamību apkārtējiem, un apdrošinātāja atbildības limita

robežās apdrošināšanas sabiedrībai. Prasītājs ir cēlis prasību pret komercsabiedrību, un, ja

tiesa, izskatot lietu no jauna, atzīs, ka tā ir šās tiesību normas subjekts, tad nav nekāda pamata

noraidīt prasību tikai tā iemesla dēļ, ka krimināllietā par vainīgu ceļu satiksmes negadījumā ir

atzīts automašīnas šoferis. Ja ir pamats pēc būtības apmierināt prasījumu, tad tas vēlāk dod

iespēju komercsabiedrībai celt regresa prasību pret vainīgo šoferi.

Izskatot lietu atkārtoti, apgabaltiesa nosprieda piedzīt no komercsabiedrības par labu

prasītājam atlīdzību par sakropļojumu Ls 5 000 un morālā kaitējuma atlīdzību Ls 6 697,50.

Senatoru kolēģija ar rīcības sēdes 2013. gada 2. septembra lēmumu lietā Nr. SKC-2571/2013

atteica ierosināt kasācijas tiesvedību.

Tātad apstāklis, ka par noziedzīgu nodarījumu kriminālprocesā ir notiesāta fiziska

persona, neizslēdz civiltiesiskās atbildības noteikumu piemērošanu pret juridisku personu,

tostarp par paaugstinātas bīstamības avota valdītāja atbildību, kas CL 2347. panta otrajā daļā

paredzēta neatkarīgi no vainas konstatēšanas. Minētā panta otrajā daļā noteikts, ka tam, kura

darbība saistīta ar paaugstinātu bīstamību apkārtējiem (transports, uzņēmums, būvniecība,

bīstamas vielas u. tml.), ir jāatlīdzina zaudējumi, ko nodarījis paaugstinātas bīstamības avots,

ja viņš nepierāda, ka zaudējums radies nepārvaramas varas dēļ, ar paša cietušā nodomu vai

viņa rupjas neuzmanības dēļ. Ja paaugstinātas bīstamības avots izgājis no īpašnieka, glabātāja

49. lappuse no 111

vai lietotāja valdījuma bez viņa vainas, bet citas personas prettiesisku darbību rezultātā, par

nodarīto zaudējumu atbild šī persona. Ja valdītājs (īpašnieks, glabātājs, lietotājs) arī uzvedies

neattaisnojoši, atbildību par nodarīto zaudējumu var prasīt kā no personas, kas lietojusi

paaugstinātas bīstamības avotu, tā arī no tā valdītāja, ievērojot, cik katrs vainīgs.

5.2.2. Iepriekšējās lietas komentāros izklāstīto apsvērumu dēļ nevar atzīt par pamatotu

viedokli, ko lietā Nr. C13028510 par nekustamā īpašuma piesārņošanu bija paudusi apelācijas

instances tiesa. Atgādināsim, ka pieci ģimenes locekļi bija vērsušies rajona tiesā ar prasību

pret komercsabiedrību, traktora īpašnieci, par zaudējumu atlīdzības un kompensācijas par

nodarīto morālo kaitējumu piedziņu, norādot kā trešo personu A. J. un apdrošināšanas akciju

sabiedrību

Ar Ceļu policijas nodaļas priekšnieka vietnieka lēmumu administratīvā pārkāpuma

lietā par vainīgu minētajā ceļu satiksmes negadījumā atzīts komercsabiedrības darbinieks

A. J., kurš sodīts pēc Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.4 panta četrpadsmitās daļas ar

naudas sodu Ls 5.

Ar rajona tiesas spriedumu prasība apmierināta daļēji: no komercsabiedrības piedzīta

kompensācija par nodarīto morālo kaitējumu par labu O. L. un S. L. – Ls 2 000 katram, par

labu nepilngadīgajiem A. un J. L., kā arī rīcībnespējīgajam E. V. – Ls 300 katram.

Par rajona tiesas spriedumu komercsabiedrība iesniedza apelācijas sūdzību, uzskatot,

ka tā nav pieļāvusi nekāda veida vainojamu darbību attiecībā pret ceļu satiksmes negadījumu,

tai piederošā traktortehnika, kas bija iesaistīta ceļu satiksmes negadījumā, bija apdrošināta,

tajā skaitā apdrošināta arī komercsabiedrības civiltiesiskā atbildība, traktortehnika bija

izgājusi tehnisko apskati, to vadīja šoferis uz darba attiecību pamata un ar attiecīgu

kvalifikāciju, civiltiesiskās atbildības apdrošinātājs izmaksāja prasītājiem apdrošinājuma

summu, par kādu prasītāji ar apdrošināšanas sabiedrību bija rakstveidā vienojušies. Tiesa,

piespriežot morālā kaitējuma atlīdzinājumu no komercsabiedrības, esot nepareizi tulkojusi un

piemērojusi CL 1635., 1775. un 1779. pantu, kā arī neesot ņēmusi vērā CL 2347. pantu.

Norāda, ka saskaņā ar iepriekš minētajām likuma normām priekšnoteikums morālā kaitējuma

atlīdzības pienākumam ir tās personas vaina, kura nodarījusi zaudējumus. Turpretim

konkrētajā gadījumā par vainīgu ceļu satiksmes negadījumā atzīta trešā persona, bet

komercsabiedrības vainas zaudējumu nodarīšanā nav konstatēta. Divas personas – gan trešā

persona, komercsabiedrības darbinieks A. J., gan pati komercsabiedrība – nevar vienlaikus būt

uzlūkojamas par vienlīdz vainojamu tiesību aizskārēju. Līdz ar to tiesa esot nepamatoti

piedzinusi morālā kaitējuma atlīdzību no komercsabiedrības.

50. lappuse no 111

Pirmo reizi izskatījusi lietu sakarā ar prasītāju un atbildētājas apelācijas sūdzībām,

apgabaltiesa prasību noraidījusi, atsaucoties uz OCTA likuma 19. pantu, kas neparedz morālā

kaitējuma atlīdzināšanu sakarā ar garīgajām ciešanām, ko radījis vides piesārņojums, tāpēc

atbildētājai neiestājas pienākums dot šādu atlīdzību, tātad ceļu satiksmes negadījumā

cietušajiem jāsamierinās ar to, ko nosaka transportlīdzekļa atbildības apdrošināšanas

noteikumi.

Senāts, izskatot lietu kasācijas kārtībā, atzina, ka OCTA likumā ietvertās normas tiesa

piemērojusi kļūdaini, jo prasība nav celta pret apdrošinātāju par neizmaksātās apdrošināšanas

atlīdzības piedziņu un arī izskatāmajā lietā konstatētie apstākļi nav attiecināmi uz minētās

normas tiesisko sastāvu. Gan prasības pieteikumā, gan apelācijas sūdzībā, lūdzot atlīdzību par

morālo kaitējumu, prasītāji ir atsaukušies uz CL 1635. pantu, kas tieši paredz morālā

kaitējuma atlīdzināšanu. Taču apelācijas instances tiesa, izšķirot strīdu, spriedumā nav

analizējusi minēto normu saistībā ar konstatētajiem apstākļiem, kā arī nav argumentējusi,

kādu apsvērumu dēļ pie tiem pašiem nodibinātajiem apstākļiem nav pareizi pirmās instances

tiesas secinājumi par atbildētājas pienākumu atlīdzināt prasītājiem morālo kaitējumu saskaņā

ar CL 1635. pantu.

Atceļot apelācijas instances tiesas nolēmumu, Senāts arī norādīja, ka faktiski šī

negadījuma sekas radīja prasītāju tiesības uz mājokļa neaizskaramību pārkāpumu, jo, kā atzīts

juridiskajā literatūrā un ECT praksē, tiesības uz mājokļa neaizskaramību attiecina arī uz

personas aizsardzību pret piesārņojumu, trokšņiem u. tml.

Izskatot lietu vēlreiz, apelācijas instances tiesa 2013. gada 21. maija spriedumā skaidri

norādīja: „Prasītājiem kaitējums nodarīts ar paaugstinātas bīstamības avota izmantošanas

rezultātā izraisītu vides piesārņojumu, līdz ar to CL 1635. pantā minētais jēdziens par cietušā

tiesību aizskārēju šādā gadījumā ir attiecināms uz paaugstināta bīstamības avota un šķidro

minerālmēslu īpašnieku, kas šajā gadījumā ir atbildētāja (komercsabiedrība), nevis trešā

persona lietā A. J.” Tiesa piedzina no komercsabiedrības atlīdzību tādā pašā apmērā, kādu

bija piespriedusi pirmās instances tiesa.

51. lappuse no 111

6. ATLĪDZINĀJUMA PAR MORĀLO KAITĒJUMU

NOTEIKŠANAS KRITĒRIJI

CL 1635. panta otrā daļa noteic, ka morālā kaitējuma atlīdzības apmēru nosaka tiesa

pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Minētā norma paredz gan

metodoloģiju, gan arī kritērijus morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanai.

Atbilstoši CL 5. pantam, nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu, tiesnesim jāspriež

pēc taisnības apziņas un vispārējiem tiesību principiem. Tas nozīmē, ka tiesnesim jāvadās no

konkrētajā sabiedrībā pastāvošajām vērtībām, kā arī taisnīguma principa, kas savā būtībā

vērsts uz sadūrušos interešu samierināšanu.43 Tiesai, kā to paredz CPL 193. panta piektās

daļas noteikumi, sprieduma pamatojumā jānorāda argumenti, kuru dēļ tā uzskatījusi, ka

noteiktais atlīdzinājums atbilst taisnības apziņai, citiem vārdiem sakot, ka atlīdzinājums ir

taisnīgs un samērīgs – tāds, kas dod apmierinājumu cietušajai personai, un vienlaikus kalpo

arī kā līdzeklis pušu samierināšanai un sasniedz ģenerālās prevencijas mērķi.44

Likumdevējs atlīdzības noteikšanu pēc tiesas ieskata ir paredzējis tamdēļ, ka

komplicētības un individualitātes dēļ tam nav iespējams likumā uzskaitīt visus gadījumos, kad

atlīdzība ir piešķirama, un noteikt atlīdzības apmēru katrā individuālā gadījumā. Tajā pašā

laikā, lai arī vispārējus un plašus pēc satura, tomēr zināmus kritērijus atlīdzības apmēra

noteikšanai likumdevējs ir paredzējis. Proti, nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru,

jāņem vērā kaitējuma smagums un sekas.

Civillietu departaments L. K. prasības lietā par morālā kaitējuma atlīdzību, kas radies

izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā, tuvāk ir

paskaidrojis atlīdzības apmēra noteikšanas kritērijus.45 Spriedumā ir norādīts, ka tiesai ir

jāņem vērā un jāsniedz vērtējums šādiem apstākļiem.

Pirmkārt, cik nozīmīgas ir aizskartās tiesības un ar likumu aizsargātās intereses. Ja

konstatējams pamattiesību aizskārums, jānoskaidro, vai aizskāruma veids un apjoms ir

nepārprotami noteikts likumā un tā īstenošana ir notikusi likumā paredzētā procesā (likumības

princips). Ja noticis pamattiesību ierobežojums, vai ierobežojuma mērķis ir konstitucionāli

leģitīms (mērķa piesaistes princips) un vai šis ierobežojums ir proporcionāls (samērīguma

princips), kā arī, vai attiecīgais tiesību ierobežojums sasniedz likumā noteikto mērķi

(piemērotība), vai piemēroti visatbilstošākie līdzekļi, ar ko iespējams sasniegt minēto mērķi

(nepieciešamība).

43 Sk. Senāta 2012. gada 23. maija spriedumu lietā Nr. SKC-200/2012.44 Sal. Sinaiskis, V. Taisnības princips Latvijas civiltiesībās. Jurists, Nr. 7/8, 1937.45 Sk. Civillietu departamenta 2014. gada 20. jūnija spriedumu lietā Nr. SKC-0106-14.

52. lappuse no 111

Otrkārt, aizskāruma smagums, piemēram, salīdzinot gadījumus, kad nevainīga persona

tiek saukta pie kriminālatbildības par kriminālpārkāpumu vai arī par smagu noziegumu, tad

personai nodarītais morālais kaitējums pēdējā gadījumā būs ievērojami lielāks. Tāpat arī,

salīdzinot gadījumu, kad kriminālprocesa laikā personai nav piemērots drošības līdzeklis, ar

gadījumu, kad nepamatoti piemērots drošības līdzeklis apcietinājums, utt.

Treškārt, kaitējuma nodarītāja vainas pakāpe. Piemēram, morālā kaitējuma apmēru var

iespaidot apstāklis, ka aizdomās turētais vai apsūdzētais piespiests dot liecības. Vēl jo vairāk,

ja šāda piespiešana saistīta ar vardarbību vai ņirgāšanos.

Ceturtkārt, paša prasītāja rīcība. Piemēram, apsverot jautājumu par lietas izskatīšanu

saprātīgos termiņos, vērā ņemams ne tikai procesa ilgums pats par sevi, bet arī lietas

sarežģītība, lietas iemesli, kriminālprocesa norise (cik bieži notikušas tiesas sēdes un uz

kādiem laikiem tās tika pārtrauktas), kā arī aizdomās turētā, apsūdzētā, tiesājamā uzvedība –

vai viņš traucējis tiesas procesu, izvairīdamies no tiesas, vai traucējis patiesības

noskaidrošanu.

Piektkārt, kaitējuma radīto seku neatgriezeniskums. Piemēram, ja veselībai nodarīts

kaitējums, tad būtisks ir apstāklis, vai tas ir paliekošs vai tomēr novēršams un kādā laika

posmā.

Noslēdzot apstākļu uzskaitījumu, tika norādīts, ka var pastāvēt vēl citi apstākļi, kuriem

var būt nozīme morālā kaitējuma taisnīgas atlīdzības noteikšanā.

Lai arī atlīdzības apmēra noteikšanas kritēriji ir paskaidroti lietā par morālā kaitējuma

atlīdzību, kas radies izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas

rīcības rezultātā, tie ir attiecināmi uz ikvienu lietu par morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanu.

Tālāk norādītajā lietā Civillietu departaments analizēja, vai apelācijas instances tiesa ir

devusi vērtējumu apstākļiem, kuriem ir nozīme atlīdzības apmēra noteikšanā. Apelācijas

instances tiesa, konstatējot, ka prasītājam kriminālprocesā nav tikuši piemēroti drošības

līdzekļi, taču prasītājs trīs gadu garumā bija spiests piedalīties dažādās procesuālās darbībās

kriminālprocesa ietvaros, kas neapšaubāmi saistīts ar psiholoģisku diskomfortu un citām

negatīvām emocijām, tostarp bailēm un pazemojuma sakarā ar nepamatota pirmās instances

tiesas notiesājoša sprieduma pasludināšanu, atzina par pamatotu noteikt atlīdzību par morālo

kaitējumu Ls 500. Civillietu departaments secināja, ka tiesa nav piešķīrusi nozīmi apstāklim,

ka prasītājs bija apsūdzēts smaga nozieguma izdarīšanā, kā arī vispār nav analizējusi tiesu

praksi attiecībā uz atlīdzības noteikšanu par nodarīto morālo kaitējumu līdzīgās lietās,

aprobežodamās ar vispārīgu norādi, ka prasītāja minētie judikatūras piemēri ir atšķirīgi no

izskatāmās lietas apstākļiem. Pastāvot šādiem lietas apstākļiem, Civillietu departaments

53. lappuse no 111

atzina, ka apelācijas instances tiesa nav vērtējusi apstākļus, kuriem ir būtiska nozīme

atlīdzības par nodarīto morālo kaitējumu noteikšanā.

Līdzīgas atziņas Senāts ir izteicis arī 2011. gada 28. septembra spriedumā lietā

Nr. SKC-243/2011, kurā prasītājs J. K. cēla prasību pret Latvijas valsti Ģenerālprokuratūras

personā, ar trešajām personām – divu laikrakstu izdevniecībām, lūgdams piedzīt no valsts

atlīdzību par morālo kaitējumu Ls 600 000.

Apelācijas instances tiesa, konstatējot, ka prasītājs aizdomās turētās personas statusā

nonācis prokurora S. N. dienesta stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas dēļ, kas atzīts ar

Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2005. gada 16. septembra spriedumu, un

patiesībai neatbilst prokuratūras masu informācijas līdzekļiem sniegtās ziņas, ka prasītājs ir

ticis aizturēts arī izmeklējamajās krimināllietās par D. P., A. Š. slepkavībām un M. M.

slepkavības mēģinājumu, piedzina no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem par labu prasītājam

atlīdzību par viņa brīvības prettiesisku nolaupīšanu Ls 30 000 un par goda un cieņas

prettiesisku aizskaršanu Ls 60 000, kopā Ls 90 000.

Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa minētās atlīdzības piedziņu pamatojusi

ar apstākļiem, ka 1) Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes

kriminālizmeklēšanas pārvaldes vecākā inspektore 2009. gada 14. septembrī pieņēma

lēmumu, ar kuru izbeidza krimināllietu attiecībā pret prasītāju par pilsoņa N. R. slepkavības

faktu, jo viņa darbībās nav Krimināllikuma 116. pantā minētā noziedzīgā nodarījuma sastāva,

kā arī 2) prokuratūras pārstāves daļēji atzina prasību. Tajā pašā laikā Senāts atzina, ka tiesa

spriedumā nebija ietvērusi argumentāciju par to, tieši kādā veidā šie apstākļi ietekmēja tik

ievērojamas atlīdzības piedziņu par morālo kaitējumu.

Atceļot apelācijas instances tiesas spriedumu, Senāts norādīja, ka tiesai ir jāizvērtē visi

apstākļi par prasītājam nodarīto kaitējumu un, nosakot atlīdzības apmēru, argumentēti

jāpamato, kādēļ tā uzskatījusi šādu atlīdzinājumu par atbilstīgu.

Citā lietā Senāts norādījis, ka apelācijas instances tiesa, atzīdama par taisnīgu tik

ievērojamas atlīdzības noteikšanu, to samērojusi ar prasītāja pieprasītās atlīdzības apmēru,

taču šāda pieeja morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai nevar tikt uzskatīta par pareizu un

taisnīgu. Morālā kaitējuma atlīdzības apmērs jāsamēro ar nodarīto kaitējumu, kas nozīmē, ka

atskaites punkts atlīdzības noteikšanai ir nevis prasītāja pieprasītā summa, bet gan kaitējuma

raksturs, tā nodarīšanas apstākļi un citi būtiski apstākļi, kam ir nozīme atlīdzības noteikšanā.46

Atlīdzības apmēra kritēriju kontekstā interesi raisa kasācijas instances tiesas

2012. gada 23. maija spriedums lietā Nr. SKC-200/2012, kurā ārstniecības iestāde atzīta par

46 Sk. Senāta 2011. gada 5. oktobra spriedums lietā Nr. SKC-209/2011.54. lappuse no 111

vainojamu pie tā, ka prasītājam, tobrīd četrus gadus vecam bērnam, radušies miesas bojājumi,

kuru sekas ir sakropļojums (zaudēts viens sēklinieks un tā piedēklis).

Apelācijas instances tiesa bērna likumiskā pārstāvja prasību apmierinājusi daļēji,

piedzenot no atbildētājas par labu prasītājam atlīdzību par morālo un veselībai nodarīto

kaitējumu Ls 5 000. Izskatot kasācijas sūdzību, Senāts vispirms norādīja uz plašo piedzīto

summu diferenciāciju lietās par kompensācijas noteikšanu nemantiskā kaitējuma nodarīšanas

gadījumā un sniedza ieskatu vairākās šādās lietās piespriestajās atlīdzības summās.47 Senāts

secināja, ka izskatāmajā lietā apelācijas instances tiesa nav analizējusi citās lietās pēc tiesas

ieskata noteiktās atlīdzības pamatojumu. Turpretī pirmās instances tiesa, kā tas redzams no

sprieduma satura, bija veikusi prasītājam nodarītā nemantiskā kaitējuma izvērtējumu gan lietā

konstatēto faktisko apstākļu kontekstā, gan saistībā ar citā civillietā piespriesto atlīdzību,

proti, analizējusi Civillietu tiesu palātas 2001. gada 7. februāra spriedumā lietā Nr. PAC-27

minētos apsvērumus par atlīdzības apmēru un norādījusi pamatojumu secinājumam, ka

konkrētajā gadījumā atlīdzība par prasītājam nodarīto kaitējumu ir nosakāma Ls 10 000.

Tālāk, ievērojot bērna interešu prioritāro nozīmi un procesuālās ekonomijas principu,

Senāts izmantoja sev CPL 474. panta 4. punktā piešķirto kompetenci grozīt apelācijas

instances tiesas spriedumu daļā par atlīdzinājuma apmēra noteikšanu. Lietā bija konstatēts, ka

prasītājs vairāku dienu garumā ir izjutis fiziskas sāpes, pēc tam ar vispārējo anestēziju

pārdzīvojis operāciju, kuras rezultātā ir zaudējis iepriekš minētos orgānus, kas ir vērtējams kā

vidēja smaguma miesas bojājumi, kuru sekas ir sakropļojums CL 2349. panta izpratnē. Senāts

norādīja, ka nav iespējams prognozēt, vai prasītājam nākotnē būs liegta reproduktīvā funkcija,

jo, normāli attīstoties palikušajam sēkliniekam, neauglības riska var nebūt. Taču neapstrīdams

ir apstāklis, ka prasītājam visas turpmākās dzīves garumā ir mazināta dzīves kvalitāte, jo

viņam ir ierobežota iespēja piedalīties jebkādās aktivitātes, kurās pastāv risks savainot otru

sēklinieku un tādēļ kļūt neauglīgam. Minēto fizisko defektu var novērst dzimumnobrieduma

vecumā, ievietojot protēzi atbilstoši veselā sēklinieka izmēriem. Taču, lai to veiktu, prasītājam

būs jāpārcieš vēl viena operācija, kā arī anestēzija, kas atstāj negatīvu iespaidu uz veselību.

Tāpat jāņem vērā, ka pēc viena sēklinieka un tā piedēkļa zaudēšanas prasītājam var rasties

emocionālā spriedze un papildus sarežģījumi, veidojot attiecības ar pretējo dzimumu un

slēdzot laulību. Senāta ieskatā, lai kompensētu prasītājam nodarītās fiziskās sāpes, dzīves

kvalitātes mazināšanu ilgā laika posmā, esošos un nākotnē sagaidāmos emocionālos

pārdzīvojumus, negatīvo ietekmi uz veselību saistībā ar priekšā stāvošo operāciju, kā arī

sakropļojumu kā tādu, ir nosakāma atlīdzība Ls 10 000 apmērā. Šāda summa sekmēs pušu

47 Sk. Senāta 2011. gada 20. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-161/2011, 2011. gada 26. oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-319/2011, 2011. gada 9. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-56/2011 un rīcības sēdes 2011. gada 17. novembra lēmumu lietā Nr. SKC-627/2011.

55. lappuse no 111

samierināšanos un kalpos par preventīvu līdzekli nepieļaut tādus pārkāpumus, kuru rezultātā

var tikt aizskarti katram cilvēkam vērtīgākie nemantiskie labumi – dzīvība un veselība.

Turklāt, ievērojot nodarītā kaitējuma raksturu, minētā summa salīdzinoši atbilst Senāta

apskatītajām atlīdzinājuma summām, kas noteiktas pēc tiesas ieskata.

Atlīdzinājuma par morālo kaitējumu noteikšanas kritēriju kontekstā ir jāvērš uzmanība

vēl uz diviem aspektiem.

Pirmkārt, ņemot vērā, ka Latvijā nav vienotas tiesu prakses par morālā kaitējuma

atlīdzības apmēra noteikšanas metodiku, Senāts vairākās lietās ir paskaidrojis, ka tiesām,

nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu pēc tiesas ieskata, ir jācenšas rast kritērijus, kas

pamatotu piešķirto atlīdzības apmēru. Šajā ziņā tiesas var ņemt vērā līdzīgas tiesiskās

attiecības regulējošos normatīvajos aktos paredzētos kritērijus un atlīdzības apmēra

noteikšanas metodikas, jo kontinentālās Eiropas tiesību sistēmas valstīs tiesas ieskatu

pamatojošajiem argumentiem, kam ir saistība ar likumdevēja gribu par tiesisko jābūtību

līdzīgās tiesiskās attiecībās, ir autoritatīvs spēks. To ievērojot, Senāts atzinis, ka apelācijas

instances tiesa, nosacīdama atlīdzību pēc tiesas ieskata, kā to nosaka CL 5. pants, pamatoti kā

kritēriju izmantojusi Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu, kurā

ir ietverts regulējums par kārtību, kādā nosakāms atlīdzinājums par personisko un morālo

kaitējumu.48

Otrkārt, nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu, ir jāņem vērā arī ECT judikatūra par

morālā kaitējuma atlīdzības apmēru. ECT savā praksē uzsvērusi, ka, pat ja valsts ir atzinusi

cilvēktiesību pārkāpumu, bet noteikusi atlīdzinājumu, kas ir ievērojami zemāks par

minimumu, kādu ECT parasti piešķir par attiecīgu pārkāpumu, persona saglabā upura statusu

Konvencijas 34. panta izpratnē. Piemēram, ECT 2010. gada 20. jūlija spriedumā lietā

„Ciorap v. Moldova” (No. 2), pieteikums Nr. 7481/06, konstatēja, ka pieteicējs neilgi pēc

tam, kad viņam tika veikta medicīniska operācija, tika aizturēts un ievietots policijas

izmeklēšanas izolatorā, kur viņš atradās vairāk nekā divas nedēļas. Pieteicējam nebija

nodrošināta gulta, viņam bija jāguļ uz grīdas, un tas negatīvi ietekmēja pēcoperācijas brūces,

taču viņam netika sniegta pienācīga medicīniskā palīdzība. Moldovas Augstākā tiesa atzina,

ka pieteicējam nosakāma atlīdzība par nemantisko kaitējumu 600 euro. ECT secināja, ka šāda

apmēra atlīdzība par atrašanos ieslodzījuma vietā necilvēciskos apstākļos, lai arī relatīvi

neilgu laika posmu, ievērojami atšķiras no minimālā atlīdzības standarta, kādu par

Konvencijas 3. panta pārkāpumu savā praksē ir piešķīrusi ECT. Šajā ziņā Tiesa atsaucās uz

48 Sk. Senāta 2012. gada 29. maija spriedumu lietā Nr. SKC-651/2012, 2011. gada 28. septembra spriedumu lietā Nr. SKC-258/2011 un 2009. gada 16. decembra spriedumu lietā Nr. SKC-579/2009.

56. lappuse no 111

lietām „Gavrilovici v. Moldova” un „Istratii and Others v. Moldova”, kurās par atrašanos

ieslodzījuma vietās necilvēciskos apstākļos (pirmajā lietā pieteicējs ieslodzījumā atradās

piecas dienas, otrajā – apmēram divus mēnešus) piešķīra atlīdzību 6 000 euro.

Ievērojot norādītos piemērus, secināms, ka nacionālajai tiesai, nosakot atlīdzību par

nemantisko kaitējumu, jāsalīdzina ECT noteiktais atlīdzinājums līdzīgās lietās un jāņem vērā

ne tikai Latvijas ekonomiskās iespējas, bet arī tas, ka atlīdzība nedrīkst būt ievērojami zemāka

par minimumu, kādu salīdzināmās lietās ir noteikusi ECT.

57. lappuse no 111

7. ATLĪDZINĀJUMA APMĒRA NOTEIKŠANA ATSEVIŠĶU

KATEGORIJU LIETĀS

Senāts 2012. gada 23. maija spriedumā lietā Nr. SKC-200/2012 norādīja, ka vienotas

likmes, uz kuru pamata noteikt atlīdzību par morālo kaitējumu, kā arī veselībai nodarīto

kaitējumu sakropļojuma gadījumā, nepastāv, tāpēc atlīdzības apmērs nosakāms katrā konkrētā

gadījumā pēc tiesas ieskata, vadoties pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem,

kā to paredz CL 5. pants.

No juridiskās metodes viedokļa taisnīga atlīdzinājuma noteikšanu sekmē tā dēvētā

gadījumu salīdzināšanas un tipizēšanas metode, kas balstās uz vienlīdzības principu, proti,

salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos – atšķirīgam. Šajā ziņā

tiesu prakse veido plašu uzziņas un salīdzināšanas materiālu. Ar katru tiesas izšķirto dzīves

gadījumu pieaug salīdzināšanas iespēja un līdz ar to – arī tiesiskā stabilitāte. Protams, tiesu

praksi nevar uzskatīt par vienīgo kritēriju atlīdzības noteikšanai nemantiska kaitējuma

nodarīšanas gadījumā, taču neapšaubāmi tā izmantojama kā viens no palīgavotiem atbilstīga

atlīdzinājuma noteikšanai. Tāpēc, kad lieta ir jāizspriež pēc tiesas ieskata, tiesai atbilstoši

CPL 5. panta sestās daļas noteikumiem ir nepieciešams analizēt citās līdzīgās lietās norādītos

apsvērumus par atlīdzinājuma apmēru.

Šīs metodes pielietošana uzskatāmi ir atklāta Senāta 2011. gada 5. oktobra spriedumā

lietā SKC-209/2011. Minētajā lietā Civillietu departaments atcēla Civillietu tiesu palātas

spriedumu daļā par piedzītās atlīdzības apmēru par nodarīto morālo kaitējumu, norādot, ka

spriedumā nav atspoguļots, kādu apsvērumu dēļ morālā kaitējuma atlīdzība noteikta tieši

Ls 10 000, nevis kāda cita summa.

Civillietu departaments spriedumā vispirms norādīja, ka morālā kaitējuma atlīdzības

apmērs jāsamēro ar nodarīto kaitējumu, kas nozīmē, ka morālā kaitējuma atlīdzības

noteikšana ir saistāma nevis ar prasītāja pieprasītās summas apmēru, bet gan nodarītā

kaitējuma raksturu, tā nodarīšanas apstākļiem un citiem būtiskiem apstākļiem. Tālāk tas

akcentēja, ka, atbilstoši vienlīdzības principam, morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā

jāņem vērā arī citos (jo sevišķi – salīdzināmos) gadījumos noteikto atlīdzinājumu veids un

apmērs.

Pamatojoties uz šādiem principiem, Civillietu departaments sprieduma nākamajos

punktos norādīja: „Līdz šim vairākās izskatītajās lietās par personas goda un cieņas

58. lappuse no 111

aizskārumu, atkarībā no kaitējuma rakstura, tā nodarīšanas apstākļiem un sekām,

kompensācijas apmērs noteikts robežās no Ls 100 līdz Ls 5 000.”49

Lai arī citās lietās faktiskie un tiesiskie apstākļi atšķiras no izskatāmās lietas, Senāts

uzskata, ka tiesas noteikto atlīdzinājumu par nodarīto kaitējumu sakarā ar nepatiesu, godu un

cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu nevar uzskatīt par adekvātu salīdzinājumā ar tiem

gadījumiem, kad morālā kaitējuma atlīdzība Ls 10 000 un vairāk noteikta par personisku

aizskārumu sakarā ar miesas bojājumu nodarīšanu, nepamatotu aizturēšanu, kā arī par

kaitējumu, kas nodarīts noziedzīga nodarījuma rezultātā.”50

Kā redzams no sprieduma argumentiem, Civillietu departaments ņēma vērā arī

Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2011. gadā veiktajā pētījumā par morālā

kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā atzītās vadlīnijas, tostarp to, ka morālā kaitējuma

atlīdzība, kas pārsniedz Ls 10 000, ir nosakāma vienīgi par kaitējumu, kas personai nodarīts

Krimināllikuma 116. pantā (slepkavība) vai Krimināllikuma 117., 118. pantā (slepkavība

pastiprinošos apstākļos un slepkavība sevišķi pastiprinošos apstākļos) noteikto noziedzīgo

nodarījumu rezultātā.51

To ievērojot, Civillietu departaments neatzina par pieļaujamu situāciju, ka vienāds

kompensācijas apmērs tiek noteikts par tādiem tiesību aizskārumiem, kuru radītais kaitējums

nav salīdzināms. Tajā pašā laikā Civillietu departaments uzsvēra, ka minētais neizslēdz arī

citu apstākļu vērtēšanu un atšķirīga atlīdzinājuma noteikšanu, taču šādam pamatojumam ir

jābūt atspoguļotam sprieduma motīvu daļā, lai būtu saprotams, kādēļ tiesa uzskatījusi

atlīdzinājumu par atbilstīgu.

Līdzīga pieeja ir vērojama Senāta 2011. gada 28. septembra spriedumā lietā Nr. SKC-

243/2011, kurā tas tostarp paskaidrojis, ka salīdzināmos apstākļos atlīdzinājumam jābūt

līdzīgam. Senāts piekrita, ka kasācijas sūdzībā pamatoti norādīts uz tiesu prakses piemēriem,

kuri ir attiecināmi uz izskatāmo lietu (salīdzināmi). Proti, Civillietu tiesu palāta, izskatot

prasības pret valsti par morālā kaitējuma atlīdzināšanu sakarā ar personu atrašanos

apcietinājumā vairāk nekā gadu, ir piedzinusi atlīdzību Ls 20 000,52 savukārt lietā par morālā

kaitējuma atlīdzības piedziņu sakarā ar krimināllietas ierosināšanu un vēlāku attaisnošanu, par

49 Sk. Senāta 2011. gada 20.aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-161/2011, 2010. gada 9. jūnija spriedumu lietā Nr. SKC-156/2010, 2006. gada 6. septembra spriedumu lietā Nr. SKC-473/2006, rīcības sēdes 2011. gada 28. marta lēmumu lietā Nr. SKC-323/2011 un rīcības sēdes 2009. gada 2. jūnija lēmumu lietā Nr. SKC-708/2009.50 Sk. Civillietu tiesu palātas 2006. gada 1. decembra spriedumu lietā Nr. PAC-714, 2006. gada 5. decembra spriedumu lietā Nr. PAC-941, 2008. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Nr. PAC-376, 2010. gada 3. jūnija spriedumu lietā Nr. PAC-290 un 2011. gada 7. aprīļa spriedumu lietā Nr. PAC-153.51 Sk. Tiesu prakse par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā, pielikums Nr.3. Pieejams: http://at.gov.lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/kriminaltiesibas/ (aplūkots 2014. gada 20. jūnijā).52 Sk.  Civillietu tiesu palātas 2008. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Nr. PAC 376 un 2008. gada 2. oktobra spriedumu lietā Nr. PAC 515.

59. lappuse no 111

publikācijām presē šajā sakarā tiesa piedzinusi Ls 10 000.53 No minētā Senāts secinājis, ka

konkrētajā lietā piespriestās summas būtiski atšķiras no šajās lietās piedzītajām, turklāt bez

īpašas apstākļu analīzes un argumentācijas.54

Ievērojot norādītos tiesu prakses piemērus, ir pamats secināt, ka salīdzināšanas un

tipizēšanas metodei Senāts ir piešķīris vērā ņemamu nozīmi atbilstīga atlīdzinājuma par

morālo kaitējumu noteikšanā. Tamdēļ tālāk apkopojumā tiks sniegts ieskats par atlīdzinājuma

apmēra noteikšanu dažādu kategoriju lietās. Tādā veidā gan tiesas, gan ikviens interesents

apkopojumu varēs izmantot kā vienu no izziņas avotiem, lai salīdzinātu un analizētu noteiktā

atlīdzinājuma atbilstību pēc faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem līdzīgās lietās.

7.1. Apmierinājums dzīvības un veselības apdraudējuma sakarā

Konvencijas I sadaļa tiek sākta ar vārdiem „Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā

likums”. Šo fundamentālāko pamattiesību, kā arī personas veselības aizsardzības sakarā

izskatītajās lietās par morālā kaitējuma atlīdzināšanu Augstākās tiesas prakse veido visplašāko

apmierinājuma veidu un apmēru amplitūdu.

Būtisku lomu šajā lietu kategorijā ieņem tā dēvētās „Talsu lietas”. Neliels ieskats ar šo

traģēdiju saistītajās Augstākajā tiesā skatītajās lietās piespriestajos atlīdzinājumos.

Lieta Nr. SKC-319/2011

Ar 2011. gada 26. oktobra spriedumu šajā lietā Senāts atstājis negrozītu Civillietu tiesu

palātas 2009. gada 4. novembra spriedumu, ar kuru, pamatojoties uz CL 2349. pantu, noteikta

atlīdzība par sakropļojumu Ls 25 000 (minētajā summā ietverta arī atlīdzība par morālo

kaitējumu Ls 10 000). Lietā konstatēts, ka iepriekš minēto svētku laikā prasītājs, nokrītot no

liela augstuma, guva smagus miesas bojājumus. Viņam daļēji amputēts kreisais plecs, kā

rezultātā daļēji zudusi kreisās rokas un pleca kustību funkcionalitāte. Nosakot atlīdzību, tiesa

ņēmusi vērā pārdzīvotās fiziskās, kā arī garīgās ciešanas, kas saistītas gan ar iegūto traumu

raksturu un palikušo ķermeņa sakropļojumu, dzīves kvalitātes samazināšanu, gan arī nespēju

atgriezties ierastajos dzīves apstākļos.

Lieta Nr. SKC-56/2011

53 Sk. Civillietu tiesu palātas 2010. gada 9. februāra spriedumu lietā Nr. PAC-168.54 Sk. Senāta 2011. gada 28. septembra spriedumu lietā Nr. SKC-243/2011.

60. lappuse no 111

Savukārt ar Senāta 2011. gada 9. februāra spriedumu atstāts negrozīts Civillietu tiesu

palātas 2009. gada 11. jūnija spriedums, ar kuru par labu prasītājam piedzīta atlīdzība par

morālo kaitējumu Ls 50 000 un atlīdzība par sakropļojumu Ls 50 000. Lietā ir konstatēts, ka

prasītājam ir nodarīti smagi miesas bojājumi, kuri atstājuši neatgriezenisku iespaidu uz viņa

fizisko un garīgo veselību – ir iestājusies daļēja ķermeņa paralīze, prasītājs zaudējis spēju

runāt, patstāvīgi pārvietoties, ir ļoti ierobežotas roku kustības, jaunietis ir pilnībā atkarīgs no

citu cilvēku aprūpes.

Lieta Nr. SKC-627/2011

Šajā lietā ar Senāta rīcības sēdes 2011. gada 17. novembra lēmumu atteikts ierosināt

kasācijas tiesvedību sakarā ar VUGD kasācijas sūdzību par Civillietu tiesu palātas 2010. gada

11. maija spriedumu, ar kuru par labu prasītājam piedzīta atlīdzība par morālo kaitējumu Ls

15 000 un atlīdzība par sakropļojumu Ls 15 000. Lietā konstatēts, ka prasītājs, nokrītot no

auto pacēlāja, guva smagus miesas bojājumus – galvas sasitumu, galvas smadzeņu

satricinājumu, sistu brūci apakšlūpā un labajā ausī, apakšžokļa lūzumu, kreisā augšstilba

kaula diafizāru vaļēju lūzumu, labā atslēgas kaula sternālu gala mežģījumu un traumatisku

šoku II pakāpē.

Lieta Nr. SKC-588/2011

Šajā lietā ar Senāta rīcības sēdes 2011. gada 6. oktobra lēmumu atteikts ierosināt

kasācijas tiesvedību sakarā ar VUGD kasācijas sūdzību par Civillietu tiesu palātas 2010. gada

15. aprīļa spriedumu, ar kuru par labu A. H. un B. H. piedzīta atlīdzība par morālo kaitējumu

Ls 20 000. Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka prasītājiem sakarā ar dēla traģisko nāvi

nodarīts morālais kaitējums, prasītāju garīgās ciešanas nav zudušas un tās smagi ietekmē viņu

emocionālo stāvokli, ko apliecina sertificēta psihoterapeita atzinums. Nosakot atlīdzinājuma

apmēru par nodarīto morālo kaitējumu, tiesa ņēmusi vērā Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto

zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14. pantu.

Lieta Nr. SKC-0530-13

Šajā lietā Senāts izmantoja CPL 474. panta 4. punktā noteiktās tiesības un grozīja

Civillietu tiesu palātas 2012. gada 21. februāra spriedumu, nosakot, ka no Latvijas valsts

VUGD personā par labu G. R. piedzenama atlīdzība par morālo kaitējumu Ls 25 000.

Apelācijas instances tiesa ir konstatējusi, ka prasītājam viņam nodarīto smago miesas

bojājumu dēļ bija jāpārcieš vairākas operācijas Latvijā un ārvalstīs, tostarp ar asins preparātu

pārliešanu. Prasītājam cita starpā konstatēts daļējs kustību zudums, labā elkoņa leņķveida

61. lappuse no 111

kontraktūra, posttraumatiskā stresa sindroms. 2005. gadā prasītājam joprojām bijušas izteiktas

funkcionālas kaulu novirzes, iekšējo orgānu darbības traucējumi, viņš nevar pilnvērtīgi lietot

labo roku un tā nedabīgi atkarājas. Rokas kaulu struktūrā konstatēta pastiprināti neviendabīga

skleroze, kas mijas ar osteoporozi. Elkoņu locītavā ir izteikti deformējoša artoze, kas ir

locītavu sāpju cēlonis, un perspektīvā varbūt nepieciešama elkoņa locītavas endoprotezēšana.

Pie pozīcijas maiņas prasītājam novērojama acu ābolu raustīšanās – nistagma, anirokorija

(nevienādas acu zīlītes). Prasītājam ir asimetriska – nevienāda plecu josla – atšķiras augums,

muskulatūras apjoms. Nevienmērīgi refleksi ķermeņa daļās, samazināta dzirde ar labo ausi.

Prasītājam novērota neliela muskulatūras atrofija abās rokās, rokas un kājas nav vienāda

izmēra. Nervu darbības traucējumu dēļ konstatētas jušanas izmaiņas un cirkulācijas –

apasiņošanas traucējumi, konstatētas deformējošas rētas. Tāpat G. R. pēc ēšanas bieži

konstatējamas sāpes vēderā, kam par iemeslu ir gan mugurkaula izliekuma izmaiņas, gan

infekciozā aknu slimība – B hepatīts. Minēto infekciju, kas prasītājam tika konstatēta

1997. gada 2. novembrī, viņš varēja iegūt asins un to sastāvdaļu pārliešanu rezultātā vai

operāciju rezultātā.

Viss iepriekš minētais radīja prasītājam G. R. garīgas ciešanas, kas izpaudās kā mokas,

raizes, nemiers, bēdas, skumjas, emocionāls šoks, psihiskā un garīgā stāvokļa izmaiņas,

zaudēta pilnvērtīga dzīve un dzīvesprieks. Turklāt prasītājs sakropļojumu un izķēmojumu

guva 10 gadu vecumā, kad vienaudžu tolerance izpaužas nepilnīgi un to attieksmē pret

citādajiem parādās neiecietība. Traģiskā negadījuma rezultātā iegūtais sakropļojums G. R.

apgrūtināja zināšanu apguves procesu un samazināja iespēju iesaistīties skolas un ārpusskolas

izklaidējošās un fiziskajās aktivitātēs, kas radīja viņam garīgas ciešanas. Nelaimes gadījuma

rezultātā gūto sakropļojumu dēļ prasītājs nevar strādāt darbu, kurā nepieciešams pilnvērtīgi

izmantot abas rokas, kas viņam radījis arī grūtības profesijas izvēlē. Prasītājs izjūt bailes

pilnvērtīgi iesaistīties sabiedrībā, viņam joprojām rodas ciešanas par iespējamām problēmām

nākotnē, veidojot attiecības ar citiem cilvēkiem un socializējoties vispār, jo ķermeņa daļas

sakropļojums ļāva un joprojām G. R. ļauj pieņemt, ka apkārtējie no komunikācijas un

attiecību veidošanas ar viņu var izvairīties. Traģiskais notikums un turpmākās tā sekas, kas

izpaudās iepriekš norādītajā veidā, ir nodarījušas prasītājam ievērojamu morālo kaitējumu.

Senāts atzinis, ka tiesai, izskatot konkrēto lietu un nosakot kompensācijas apmēru, bija

jāņem vērā ne tikai cietušā gūtās traumas, to raksturs, atveseļošanās procesa ilgums un

atveseļošanās produktivitāte, bet arī nākotnes atlabšanas iespējas, jāvērtē iekšējie

pārdzīvojumi, kas saistīti ar gūtajām traumām, to rezultātā pazemināto dzīves kvalitāti un

emocionālā spriedze gūto traumu ārstēšanas procesā, bet bija jāizvērtē arī citās – no faktisko

un tiesisko apstākļu viedokļa raugoties, līdzīgās lietās – piedzīto atlīdzību apmērs.

62. lappuse no 111

Izskatāmajā lietā apelācijas instances tiesa nav analizējusi citās lietās pēc tiesas ieskata

noteiktās atlīdzības pamatojumu (lietas Nr. SKC-319/2011; SKC-627/2011; SKC-56/2011).

Senāts uzskatījis, ka apelācijas instances tiesas noteikto atlīdzinājumu Ls 15 000 nevar atzīt

par taisnīgu, kas nozīmē, ka tā tiesas ieskatu nav izlietojusi atbilstoši CL 5. pantam.

Pamatojoties uz CPL 474. panta 4. punktu un procesuālās ekonomijas principu, Senāts

atzina, ka apelācijas instances tiesas spriedums grozāms daļā par atlīdzinājuma apmēra

noteikšanu. Senāts to neuzskatīja par savas kompetences robežu pārkāpumu, jo šajā lietā nav

strīda par faktiskajiem apstākļiem, bet gan tikai par to, vai noteiktā atlīdzība atbilst

CL 5. pantam, ko Senāts kā tiesu instance, piemērojot materiālo tiesību normu, var grozīt.

Lietas materiāli apliecina to, ka pēc smaguma pakāpes prasītāja veselībai nodarītais

kaitējums un tā sekas nav vieglākas par Talsu traģēdijā cietušo V. V. un T. P. veselībai

nodarīto kaitējumu, līdz ar to atbilstoši tiesiskās vienlīdzības principam arī noteiktajam

atlīdzības apmēram jābūt līdzīgam.

Senāta ieskatā, lai kompensētu norādītos pārdzīvojumus un arī sakropļojumu, kura

esamību pamatoti atzinusi apelācijas instances tiesa, ir nosakāma atlīdzība Ls 25 000 apmērā,

kas atbilstu arī citās, no faktisko un tiesisko apstākļu viedokļa raugoties līdzīgās lietās

noteiktās atlīdzības apmēram.

Citās šajā kategorijā ietilpstošajās lietās Latvijas Republikas kasācijas instances tiesa

pieņēmusi turpmāk minētos nolēmumus.

Lieta Nr. SKC-8/2013

Ar 2013. gada 6. marta spriedumu Senāts atstājis negrozītu Civillietu tiesu palātas

2011. gada 24. maija spriedumu, ar kuru no Latvijas valsts Aizsardzības ministrijas personā

V. P. labā piedzīta atlīdzība par nodarīto morālo kaitējumu Ls 20 000.

Lietā ir konstatēts, ka NBS organizēto izpletņlēcēju praktisko nodarbību laikā

2006. gada 15. maijā dzīvību zaudēja divi karavīri.

Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka konkrētajā gadījumā prasītājai (viena karavīra

mātei) nodarīts viens no iespējami smagākajiem tiesību aizskārumiem, jo gājis bojā viņas

dēls, ko izraisījusi attiecīgo NBS amatpersonu rīcība, kuri neveica visas nepieciešamās

darbības, lai nodrošinātu izpletņlēkšanas nodarbību drošību un atbilstību spēkā esošajām

tiesību normām, kas izpaudusies kā Satversmē garantēto tiesību neievērošana.

Morālās kompensācijas apmēru konkrētajā gadījumā nevar ietekmēt apelācijas sūdzībā

norādītais fakts, ka atbildētājs materiālās un nemateriālās izpausmēs ir atbalstījis bojā gājušā

tuviniekus, uzstādīdams kapa pieminekli un apmeklēdams karavīra kapa vietu. Kā izriet no

63. lappuse no 111

iesniegtās pretapelācijas sūdzības, šāda atbildētāja rīcība nav spējusi mazināt prasītājas

ciešanas. Tieši pretēji – prasītāja norādījusi uz pārciesto morālo ciešanu vairošanu, ko

izraisījusi cita atbildētāju rīcība – pašu bojāgājušo karavīru publiska apvainošana

neprofesionalitātē.

Pie šādiem apstākļiem atlīdzība par mātei nodarīto morālo kaitējumu sakarā ar dēla

nāvi ir nosakāma Ls 20 000 apmērā. Bērna nāves radīts morālais kaitējums naudas izteiksmē

nav kompensējams, tomēr minētā summa šībrīža ekonomiskajos apstākļos ir pietiekama, lai

radīto morālo kaitējumu kompensētu vismaz daļēji un sniegtu iespējami taisnīgu

apmierinājumu.

Senāts arī akcentējis, ka ar Aizsardzības ministrijas 2006. gada 29. jūnija lēmumu par

valsts obligātās apdrošināšanas kompensācijas piešķiršanu bojā gājušā karavīra mantiniekiem,

pamatojoties uz Militārā dienesta likuma 52. panta sestās daļas 2. punktu, nolemts piešķirt

mantiniekiem vienreizējo apdrošināšanas kompensāciju Ls 50 000. Tiesību normā, uz kuru ir

atsauce lēmumā, noteikts, ka kompensāciju izmaksā bojā gājušo aktīvā dienesta karavīru

neatraidāmajiem mantiniekiem. CL 423. pants noteic, ka  neatraidāmie mantinieki ir laulātais

un lejupējie, bet ja pēdējo nav, tad tuvākās pakāpes augšupējie. Tā kā karavīram pēc nāves

palika sieva un bērni, tad prasītāja konkrētajā gadījumā nav neatraidāmā mantiniece. Turklāt

lietā noskaidrots, ka prasītāja nav saņēmusi Militārā dienesta likuma 52. panta sestās daļas

2. punktā noteikto kompensāciju.

Cita starpā Senāts norādījis, ka Aizsardzības ministrijas norādītās Bērnu tiesību

aizsardzības likuma 3. panta pirmās daļas piemērošanai šajā lietā nav nekāda pamata un šāds

arguments no morāles viedokļa konkrētajā gadījumā nav pieņemams, jo 18 gadu sasnieguša

bērna nāve mātei ir tikpat sāpīga kā līdz 18 gadiem.

Lieta Nr. SKC-32/2013

Lietā sakarā ar otra karavīra nāvi Senāts atstājis negrozītu apelācijas instances tiesas

spriedumu, ar kuru no Latvijas Republikas bojā gājušā mātei un tēvam piedzīta atlīdzība par

morālo kaitējumu Ls 10 000 apmērā katram.

Senāts konstatējis, ka apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi nelaimes gadījuma

apstākļus, tamdēļ tiesas noteiktais atlīdzinājums atbilst prettiesiskās rīcības smagumam un

sekām, kas iestājušās tās rezultātā. Turklāt morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmērs abiem

prasītājiem kopā nepārsniedz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas

likumā noteikto maksimāli iespējamo summu.

Senāta spriedumā norādīts, ka saskaņā ar Militārā dienesta likuma 52. panta

izmaksājamām apdrošināšanas atlīdzības vai apdrošināšanas kompensācijas summām nebija

64. lappuse no 111

precīzi noteikts šo izmaksu mērķis un to neatklāj arī pašreizējais normatīvais regulējums,

tamdēļ nav iespējams minēto normu tulkot paplašināti, ietverot tajā arī atlīdzinājumu par

morālo kaitējumu.

Lieta Nr. SKC-124/2011

Ar 2011. gada 23. marta spriedumu Senāts ir atstājis negrozītu apelācijas instances

tiesas spriedumu, ar kuru no atbildētāja par labu prasītājam piedzīta atlīdzību par morālo

kaitējumu Ls 500.

Lietā konstatēts, ka pušu strīda laikā atbildētājs ir pielietojis gāzes pistoli, izdarīdams

vairākus šāvienus prasītāja virzienā, un nodarījis viņam vieglus miesas bojājumus. Apelācijas

instances tiesa atzinusi, ka miesas bojājumu nodarīšana neapšaubāmi varēja izraisīt prasītājam

garīgas un fiziskās ciešanas. Nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, tiesa ņēmusi vērā

faktus, ka nodarītie miesas bojājumu ir uzskatāmi par viegliem, kas izraisīja īslaicīgus

traucējumus uz laiku, ilgāku par 6 dienām, bet ne ilgāk par 21 dienu, un ka prasītājam

atbildētāja rīcības dēļ uz sejas ir palikuši melni punktveidīgi pigmentēti plankumi. Tāpat tiesa

par būtisku uzskatījusi apstākli, ka puses ir brāļi un prasītājs ir līdzatbildīgs kā par konflikta

situācijas esamību brāļu starpā, tā par savstarpējo attiecību skaidrošanu agresīvā veidā.

Piedzīto atlīdzības apmēru tiesa uzskatījusi par taisnīgu, jo tas pildīs gan preventīvo funkciju

– lai piespriestā summa atturētu atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma

nodarīšanas nākotnē, gan samierināšanas funkciju – palīdzēs prasītājam samierināties ar

nodarīto aizskārumu.

Senāts secinājis, ka Civillietu tiesas kolēģija ir devusi juridisku novērtējumu

apstākļiem, kuriem ir nozīme strīda pareizā izšķiršanā, un argumentējusi, kādus kritērijus

izmantojot, noteikta atlīdzība par morālo kaitējumu.

Kasācijas instances tiesas praksē par tiesiskiem un pamatotiem atzīti arī šādi tālāk

minēti apelācijas instances tiesu spriedumi, rīcības sēdē atsakot kasācijas tiesvedības

ierosināšanu jautājumos par morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanu:

Senāta rīcības sēdes 2012. gada 26. jūlija lēmums lietā Nr. SKC-741/2012

Apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka atbildētājs ar nazi divas reizes iedūris

prasītājai mugurā, nodarīdams viņai vieglus miesas bojājumus, kas izraisījuši īslaicīgus

veselības traucējumus uz laiku, ilgāku par 6 dienām, bet ne ilgāk par 21 dienu.

65. lappuse no 111

Nosakot atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu, kas izpaudies kā prasītājas fiziskas

un garīgas ciešanas, apelācijas instances tiesa ņēmusi vērā nodarītā kaitējuma raksturu un

noziedzīgā nodarījuma izraisītās sekas. Nav pamata apšaubīt, ka atbildēja nodarītie miesas

bojājumi prasītājai, kaut arī tie noveduši pie īslaicīgiem veselības traucējumiem, izraisījuši arī

fiziskas ciešanas, jo naža dūrieni mugurā nevar būt nesāpīgi. Prasītāja norādījusi, ka pēc

atbildētāja huligāniskā uzbrukuma viņai pasliktinājusies veselība, arī redze, kā rezultātā

jālieto brilles, kā arī skolā pasliktinājušās sekmes. Lietas materiālos nav pierādījumu, kas šos

prasītājas apgalvojumus apstiprinātu, cēloņsakarība starp nodarītajiem miesas bojājumiem un

redzes pasliktināšanos nav konstatēta. Lietas izskatīšanas gaitā nav iegūti pierādījumi, ka

cietušajai būtu nodarīts paliekošs veselības traucējums, sakropļojums vai darba spēju zudums.

No lēmuma par kriminālprocesa izbeigšanu redzams, ka atbildētājs uzbrucis prasītājai

pēkšņi, negaidīti, tumšā diennakts laikā. Noziedzīgais nodarījums, kura rezultātā nodarīts

morālais kaitējums, bijis vērsts pret vispārēju drošību un sabiedrisko kārtību, taču konkrētajā

gadījumā reāls apdraudējums ir bijis arī fiziskas personas veselībai un dzīvībai. Cietusī ir

morāli aizskarta ar to, ka noziedzīgais nodarījums noticis publiskā vietā, cietusī izjutusi

bezpalīdzību, situācijas nekontrolējamību, uzbrukuma pēkšņums radījis lielas izbailes.

Nav pamata apšaubīt šos prasītājas argumentus, jo pats par sevi saprotams ir fakts, ka

uzbrukums ar nazi publiskā vietā, turklāt nepilngadīgai personai, nevar neradīt smagu morālu

traumu. Šajā sakarā nepamatota ir atbildētāja norāde apelācijas sūdzībā, ka šie prasītājas

apgalvojumi nav guvuši objektīvus pierādījumus. Tāpat par nepamatotu atzīstams arī

atbildētāja arguments, ka pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka puses ir pazīstamas un

viņu starpā jau pastāvējis konflikts, kā arī to, ka prasītāja ar savu uzvedību ir izprovocējusi

šādu atbildētāja rīcību. Nolūkā atjaunot taisnīguma un samērīguma principu piedzenamā

morālā kaitējuma atlīdzības apmērs no pirmās instances tiesas piespriestajiem Ls 5 000

samazināms līdz Ls 3 000. Par pamatu kaitējuma atlīdzības samazināšanai apelācijas

instances tiesa ņēmusi vērā, ka noziedzīgā nodarījuma brīdī atbildētājs nebija sasniedzis

pilngadību, bijis nepieskaitāms un ka viņš mācās un viņam nav savu ienākumu. Šāds

kompensācijas apmērs ir taisnīgs un samērīgs, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus.

Samazinot atlīdzības apmēru par morālā kaitējuma nodarīšanu, Civillietu tiesas

kolēģija ņēmusi vērā arī prasītājas nekonsekvenci, nosakot materiālo zaudējumu un morālā

kaitējuma atlīdzības apmēru. Kā redzams no pretenzijas, ko nosūtījusi viņas māte, materiālo

zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzības apmērs noteikts Ls 6 000 apmērā, savukārt prasība

celta gandrīz par desmitkārt lielāku summu.

Senāta rīcības sēdes 2011. gada 18. aprīļa lēmums lietā Nr. SKC-166/2011

66. lappuse no 111

Lietā konstatēts, ka prasītājs skolēnu vasaras brīvlaikā, būdams nepilngadīgs, pieņemts

darbā. Pildot savus pienākumus, darba devēja vainas dēļ ar prasītāju noticis negadījums, kā

rezultātā prasītājam nodarīti smagi miesas bojājumi – labās plaukstas un apakšdelma dragāts

ievainojums ar trīs pirkstu pilnu traumatisku amputāciju un divu pirkstu subtotālu traumatisku

amputāciju. Miesas bojājumu rezultātā radies paliekošs darbspēju zudums 65% apjomā.

Nosakot atlīdzību, pirmās instances tiesa ņēmusi vērā paša prasītāja daļēju vainu

notikušajā, jo viņš nav ievērojis darba līguma 2. punkta noteikto, ka viņam jāveic tikai dēlīšu

šķirošanas un kraušanas darbs, un samazinājusi prasībā minēto summu. Tāpat tiesa ņēmusi

vērā apstākli, ka atbildētāja finansiālais stāvoklis ir pasliktinājies un prasītājs saņem

apdrošināšanas atlīdzību no VSAA Ls 61,26 mēnesī. Prasītājs pirmās instances tiesas

spriedumu prasības noraidītajā daļā nav pārsūdzējis, līdz ar to secināms, ka ar to piedzītās

summas ir pamatotas. Nav pamata uzskatīt, ka prasītājs tīši nav ievērojis noteikumu strādāt

tikai pie dēlīšu kraušanas, turklāt viņš tika nodarbināts pie tehniskā kārtībā neesoša agregāta.

Tādējādi nav pamata prasībā minētās summas vēl vairāk samazināt. Ņemot vērā minēto, par

iegūto rokas sakropļojumu nosakāma atlīdzība Ls 8 000.

No lietā konstatētajiem apstākļiem secināms, ka sakarā ar rokas sakropļojumu

prasītājam radies morāls pārdzīvojums un neērtības. Prasītājs norādījis, ka pārciestās

operācijas un ilgstošais ārstēšanās process viņam joprojām sagādā smagus pārdzīvojumus, kas

izpaužas kā fiziskas sāpes, nepatīkamas sajūtas, negatīvas emocijas (bailes, kauns,

pazemojums), neērtība un diskomforts. Labās rokas sakropļojums negatīvi iespaido prasītāja

psihi, kas izpaužas kā fiziskās un garīgās ciešanas, kā arī nelabvēlīgi ietekmē pašapziņu.

Nelaimes gadījums izmainījis visu prasītāja dzīvi, jo viņš vēlējies studēt Sporta akadēmijā un

dzīvi saistīt ar sportu, taču tagad tas neesot iespējams. Apelācijas instances tiesas sēdē

prasītājs norādīja, ka diskomforts rodas ikdienā, piemēram, darba intervijās, kad,

kontaktējoties ar citām personām, uzmanība vispirms tiek pievērsta viņa rokai. Pie šādiem

apstākļiem prasītājs ir tiesīgs pieprasīt no atbildētājas morālā kaitējuma kompensāciju, un

Ls 4 000 ir vērtējama kā pamatota un ar atbildētāja iespējām samērīga summa.

Senāta rīcības sēdes 2013. gada 22. marta lēmums lietā Nr. SKC-260/2013

Lietā konstatēts, ka atbildētājs izraisījis ceļu satiksmes negadījumu, kā rezultātā

prasītājs guvis vidēja smaguma miesas bojājumus (kreisā apakšstilba sasitums ar

nobrāzumiem, asinsizplūdumu un multipliem lielā lielakaula un mazā lielakaula lūzumiem.

Traumai pievienojās kreisā apakšstilba trofiska čūla, fistula un osteomielīts – kaulu smadzeņu

iekaisums). Prasītājs atzīts par trešās grupas invalīdu.

67. lappuse no 111

Prasītājs norādījis, ka noziedzīga nodarījuma rezultātā viņam ir radies morāls

kaitējums, kas izpaužas kā fiziskas ciešanas, ko radījušas ceļu satiksmes negadījumā iegūtās

traumas. Viņš joprojām izjūt fiziskas sāpes, vecuma dēļ atveseļošanās process ir īpaši smags.

Ārsti prognozē, ka pilnīga atveseļošanās viņam nav iespējama, jo traumētā kāja funkcionāli

nedarbosies kā pirms negadījuma. Morālais kaitējums izpaužas arī kā garīgas ciešanas. Viņam

ir pastāvīgas bailes no transporta līdzekļiem, kā gājējam viņam ir nemitīga stresa, nemiera un

baiļu sajūta. Zaudējot cerības uz labām vecumdienām, viņš kļuvis depresīvs, nomākts un

pesimistisks.

Apelācijas instances tiesas ieskatā, prasītājs nav pierādījis, ka visi veselības traucējumi

ir tiešas satiksmes negadījuma sekas, līdz ar ko morālā kaitējuma smaguma pakāpē nav

vainojams tikai atbildētājs. Viņa atbildības apmēru nevar ietekmēt apstāklis, ka prasītājam

organisma īpatnību vai ārstēšanas kļūdu dēļ bijušas nepieciešamas vairākas operācijas,

izveidojusies trofiskā čūla, viņam ir osteomielīts. Tāpat vērā ņemams ir apstāklis, ka prasītājs

ir pensijas vecumā un lietā nav pierādījumu, ka viņa veselība pirms negadījuma ir bijusi

nevainojama, ko apstiprina kardioloģijas izmeklējumos konstatētais. Lietā nav objektīvu

pierādījumu, ka prasītājam būtu jebkādi neirotiska rakstura veselības traucējumi.

Prasītājam ir izmaksāta apdrošināšanas atlīdzība Ls 50 sakarā ar to, ka viņš kļuvis par

invalīdu, un Ls 102,50 kā kompensācija par morālo kaitējumu. Izvērtējot apdrošinātāja

izmaksātās kompensācijas apmēru, tiesa uzskatījusi, ka tas nav samērojams ar prasītājam

nodarīto kaitējumu un nav pietiekams. Nosakot kaitējuma apmēru, vērā ņemamas tās atziņas

un principi, kas izteikti Augstākās tiesas 2010.–2011. gada tiesu prakses apkopojumā par

morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā. Ņemot vērā tiesu praksi un samērojamību,

apkopojuma 3. pielikumā norādīts, ka virs speciālajos likumos paredzētajām summām tiesa

varētu piedzīt morālā kaitējuma atlīdzību līdz Ls 2 000, ja ar Krimināllikuma 260. panta

pirmajā daļā paredzēto noziegumu cietušajam nodarīti vidēji smagi miesas bojājumi.

Tiesa atzinusi, ka no atbildētāja ir piedzenami Ls 1 000. Šī summa ir samērojama ar

prasītājam nodarītajām fiziskajām ciešanām, kā arī atbilst tiesu praksei līdzīgās lietās.

Senāta rīcības sēdes 2013. gada 9. aprīļa lēmums lietā Nr. SKC-200/2013

Līdzīgā lietā sakarā ar ceļu satiksmes negadījumā gūtiem vidēja smaguma miesas

bojājumiem (kreisā augšstilba kaula mediālā kakliņa lūzums) apelācijas instances tiesa no

atbildētāja par labu prasītājai piedzinusi atlīdzību par morālo kaitējumu Ls 1 000. Tiesa ir

ņēmusi vērā jau minēto Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumu par morālā kaitējuma

kompensāciju kriminālprocesā, kā arī apdrošināšanas atlīdzības izmaksāšanas faktu. Tāpat

tiesa ņēmusi vērā arī prasītājas vecumu satiksmes negadījuma brīdī (84 gadi), kura dēļ

68. lappuse no 111

psiholoģiskā līdzsvara atgūšana un atveseļošanās nav bijusi tik viegla, kāda tā būtu bijusi

jaunākam cilvēkam līdzīgos apstākļos. Tomēr, izvērtējot kompensācijas apmēru, tiesa

vadījusies no lietai pievienotajiem speciālistu atzinumiem, jo vidēja smaguma miesas

bojājumi pēc sava rakstura un izpausmēm var būt atšķirīgi, līdz ar to atšķirīga var būt arī

fizisko sāpju pakāpe, atveseļošanās iespējas un attiecīgi arī garīgo ciešanu līmenis.

No atzinumiem redzams, ka prasītāja iestājusies slimnīcā ar akūtu traumu – kreisā

augšstilba mediālā kakliņa lūzumu. Slimnieces vispārējais stāvoklis bijis apmierinošs, vienīgi

viņa sūdzējusies par sāpēm kreisajā gūžā. Vēlāk veikta operācija – kreisā augšstilba

endoprotezēšana, pēcoperācijas periods bijis bez sarežģījumiem. No lietai pievienotā epikrīzes

izraksta izriet, ka sakarā ar kreisās gūžas locītavas endoprotēzes izkustēšanos prasītājai veikta

atkārtota operācija – endoprotēzes maiņa. No minētā nav secināms, ka prasītāja pēc gūtās

traumas ilgstoši pārdzīvojusi sāpes un ka atveseļošanās periods bijis grūts un gūtā trauma bija

par cēloni atkārtotas operācijas nepieciešamībai. Lietā nav pierādījumu, kas raksturotu

prasītājas veselības stāvokli pirms negadījuma, tādējādi nav iespējams noteikt tieši satiksmes

negadījuma rezultātā veselībai nodarītā kaitējuma apmēru un sekas. Lietā nebija arī

pierādījumu tam, ka prasītāja dzīvo viena un nav neviena cita, kas viņai varētu palīdzēt. Kā to

pareizi norādījis atbildētājs, jāņem vērā arī tas, ka prasītāja ir cienījamā vecumā, kurā

cilvēkiem parasti ir apgrūtināta pārvietošanās un ikdienas darbu veikšana.

No lietas materiāliem izriet, ka atbildētājs, nopratināts kā aizdomās turētais

krimināllietā, ir daļēji atzinis savu vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un ir sniedzis

prasītājai palīdzību, tostarp materiālu, bet šajā civillietā noliedz savu vainu un nevēlas

kompensēt prasītājai nodarīto morālo kaitējumu, kas vērtējama kā bezatbildīga rīcība.

Vienlaikus lietā nav pierādīts, ka atbildētājs pēc satiksmes negadījuma pret prasītāju būtu

izturējies necilvēcīgi un vienaldzīgi, tieši otrādi – viņš ir centies palīdzēt.

Civillietu tiesas kolēģija secinājusi, ka prasītā kompensācija Ls 10 000 ir nesamērīgi

augsta un neadekvāta, tamdēļ, ņemot vērā aprakstītos apstākļus, taisnīga un saprātīga

kompensācija, kas dos prasītājai gandarījumu, ir Ls 1 000.

Senāta rīcības sēdes 2013. gada 11. septembra lēmums lietā Nr. SKC-0664-13

Atlīdzības noteikšanas sakarā līdzīgus kritērijus iepriekš minētajiem apelācijas

instances tiesa ir izmantojusi arī šajā lietā, cita starpā norādot, ka prasītāji nav saņēmuši

apdrošināšanas atlīdzību par morālo kaitējumu, taču šis apstāklis neietekmē lietas izskatīšanu,

jo atbilstoši judikatūrai ceļu satiksmes negadījumā cietušajai personai nav pienākums griezties

apdrošināšanas sabiedrībā ar iesniegumu par nemateriālā zaudējuma atlīdzināšanu.

69. lappuse no 111

Tiesa sakarā ar vidēji smagu miesas bojājumu nodarīšanu ceļu satiksmes negadījuma

rezultātā piedzinusi no atbildētāja par labu T. P. (sejas sasitums ar sistu brūci zodā, labā

spieķa kaula lūzums) atlīdzību par morālo kaitējumu Ls 1 000, bet par labu D. V. (kreisā

augšstilba lūzums ar dislokāciju) – Ls 1 500.

Senāta rīcības sēdes 2013. gada 2. aprīļa lēmums lietā Nr. SKC-233/2013

Šajā lietā konstatēts, ka atbildētājs ir vainojams satiksmes negadījuma izraisīšanā, kas

izraisījusi prasītāju dēla nāvi.

Nosakot atlīdzinājuma apmēru, tiesa ņēmusi vērā no lietas materiāliem izrietošos

faktus, ka atbildētājs ir izdarījis smagu noziegumu, taču pilnībā ir atzinis savu vainu un ir

daļēji atlīdzinājis zaudējumus. Turklāt arī bojā gājušais satiksmes negadījuma laikā ir bijis

alkohola un narkotisko vielu ietekmē, tādējādi pats veicinot satiksmes negadījumu un

attiecīgo smago seku iestāšanos.

Pēc satiksmes negadījuma, zaudējot vienīgo bērnu, vecāki izjuta un joprojām izjūt

lielas garīgas ciešanas – pārdzīvojumus, psiholoģisko diskomfortu, negatīvas emocijas, kas

ietekmē gan viņu garīgo, gan fizisko veselību.

Augstākā tiesa apkopojumā „Tiesu prakse par morālā kaitējuma kompensāciju

kriminālprocesā” norādījusi, ka, ņemot vērā tiesu praksi, samērojamību, virs speciālajos

likumos paredzētajām summām tiesas par Krimināllikuma 260. panta trešajā daļā

paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem varētu piedzīt kompensāciju par morālo

kaitējumu lielākā apmērā, nekā tā ieteikta par Krimināllikuma 260. panta otrajā daļā

paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem (no Ls 5 000 līdz Ls 7 000).

Secināms, ka pieprasītā kompensācija Ls 5 000 ir mazāka par parasti piedzenamo

šādos gadījumos. Ņemot vērā lietā noskaidrotos apstākļus, prasītā kompensācija ir samērīga

un sniedz taisnīgu atlīdzību par nodarīto kaitējumu.

Senāta rīcības sēdes 2013. gada 12. marta lēmums lietā Nr. SKC-175/2013

Lietā konstatēts, ka atbildētāja nodarīja prasītājam miesas bojājumus: tīši ielēja sejā

etiķskābi, kas radīja abu acu gļotādu un radzeņu apdegumu, kas sarežģījās ar sekundāru

glaukomu, komplicētu kataraktu, saaugumiem priekšējā un aizmugurējā acs kamerā, labās

acs perforējošu radzenes čūlu un izraisīja redzes zudumu abām acīm; šie miesas bojājumi

pēc sava rakstura pieskaitāmi pie smagiem miesas bojājumiem, kas izraisīja vispārēju

darbspēju paliekošu zaudējumu vairāk nekā vienas trešdaļas apmērā. Par šo nodarījumu ar

spriedumu krimināllietā atbildētāja atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas

paredzēts Krimināllikuma 125. panta pirmajā daļā.

70. lappuse no 111

Tiesa ir ņēmusi vērā, ka pie apstākļiem, kad par šo pašu nodarījumu ar spriedumu

krimināllietā no atbildētājas prasītāja labā piedzīti Ls 350 kā atlīdzība par nodarīto morālo

kaitējumu, prasītājam ir tiesības prasīt morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu arī civilprocesuālā

kārtībā. Turklāt minētais spriedums ir taisīts laikā, kad prasītājam invaliditāte bija noteikta no

2005. gada 10. maija līdz 2007. gada 31. maijam uz ārstu komisijas tajā laikā spēkā esošas

izziņas pamata. Tikai pēc tam prasītājs atzīts par 1. grupas invalīdu bez termiņa

ierobežojuma. Redzes atjaunošanas neiespējamība pēc divām operācijām konstatēta tikai

2007. gadā, tādējādi pēc 2005. gada sprieduma ir notikusi būtiska apstākļu maiņa.

Atgriezenisks un neatgriezenisks redzes zaudējums ir atšķirīgi sakropļojuma veidi – katrs no

tiem nodara personai pavisam cita rakstura un smaguma morālu kaitējumu.

Apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka redze zaudēta pilnīgi, abām acīm. Redze ir

viena no būtiskākajām cilvēka maņām, un tieši šīs maņas zudums visievērojamāk ietekmē

personas iespēju dzīvot pilnvērtīgu vesela cilvēka dzīvi. Turklāt būtiski, ka nodarītais

sakropļojums un redzes funkcijas zaudējums šajā gadījumā ir neatgriezenisks – paliekošs. Tas

nozīmē, ka prasītājs būs spiests izjust nodarījuma sekas visu mūžu, katru dienu.

Garīgās ciešanas prasītājam izpaužas gan ierobežojumā uztvert pasauli visā tās pilnībā,

gan nespējā bez citu palīdzības veikt līdz šim ierastas un veselam cilvēkam iespējamas

darbības bez citu personu vai speciālu palīglīdzekļu palīdzības, gan nespējā daudzas darbības

veikt vispār. Tāpat tiesa piekritusi prasītāja argumentam, ka viņš izjūt garīgas ciešanas sakarā

ar sabiedrībā jūtamo attieksmi pret sevi kā pret atšķirīgu cilvēku, jo publiskās vietās var

parādīties tikai specifiskās, tumšās brillēs, ar spieķi un pavadoni. Par pamatotu atzīts arī

prasītāja uzskats, ka viņam kā 1. grupas redzes invalīdam ticami var būt apgrūtinātas iespējas

izveidot jaunu ģimeni, kaut vai tādēļ, ka invaliditātes dēļ viņš ģimeni nespēs uzturēt. Morālā

kaitējuma atlīdzībai jābūt tādai, lai mīkstinātu arī šādas sekas.

Tomēr tiesa uzskatījusi par nepamatotu prasītāja norādi, ka paliekošā sakropļojuma dēļ

viņam pasliktinājās psihiskais stāvoklis, kā rezultātā viņš ir kļuvis nervozs un biežāk slimo.

Par šādu nodarījuma ietekmi uz prasītāja garīgo un fizisko veselību pierādījumu lietā nav.

Tiesa ņēmusi vērā arī to, ka, kā atzīts par pierādītu krimināllietā, atbildētāja kaitējumu

nodarīja tīši, nolūkā nodarīt prasītājam miesas bojājumus. Šādā gadījumā vainīgajai personai

ir jāuzņemas kaitējuma atlīdzināšanas pienākums lielākā apmērā nekā personai, kura

kaitējumu nodara aiz neuzmanības.

Ņemot vērā minēto, prasītāja labā piedzenama kompensācija par morālo kaitējumu

sakarā ar miesas bojājumu rezultātā nodarīto sakropļojumu Ls 31 000 apmērā.

71. lappuse no 111

Civillietu departamenta rīcības sēdes 2014. gada 28. maija lēmums lietā Nr. SKC-

0365-14

Lietā konstatēts, ka atbildētājs, saņemot prasītāja aizrādījumu par nepareizi novietotu

automašīnu, dusmu vadīts, vairākas reizes iesita prasītājam ar celi pa galvu sejas rajonā, pēc

kā prasītājs zaudēja samaņu un nokrita. Minēto darbību rezultātā prasītājam tika nodarīti

miesas bojājumi: galvas sasitums ar zemādas asins izplūdumiem, galvas smadzeņu

satricinājums, deguna kaula lūzums. Tie pēc sava rakstura kopumā pieskaitāmi pie viegliem

miesas bojājumiem, kas izraisīja īslaicīgus veselības traucējumus uz laiku, ilgāku par 6

dienām, bet ne ilgāk par 21 dienu.

Apelācijas instances tiesa uzskatīja, ka prasītājam nodarītā morālā kaitējuma sekas nav

vērtējamas kā tādas, kas ilgstoši ietekmēja un pazemināja viņa dzīves kvalitāti, tomēr

morālais kaitējums ir vērtējams kā smags, jo ir saistīts ar tīšu prasītāja veselības

apdraudējumu, bet veselība katram cilvēkam ir galvenais dzīves kvalitātes kritērijs. Prasītājam

ir radītas ne vien fiziskas sāpes, bet arī garīgas ciešanas. Tiesa piedzinusi no atbildētāja par

labu prasītājam atlīdzību par morālo kaitējumu Ls 1 000.

7.2. Atlīdzinājums izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas

nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā

Likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas

rīcības rezultātā nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu” 5. panta trešajā daļā noteikts, ka personai

ir tiesības celt prasību par tāda morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies izziņas iestādes,

prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā. Tā izskatāma tiesā

civilprasības kārtībā.

Kasācijas instances tiesa jautājumiem par atlīdzības apmēra noteikšanas problemātiku

šajā lietu kategorijā cita starpā ir pievērsusies turpmāk aprakstītajos nolēmumos.

Lieta Nr. SKC-459/2012

Senāts ir atstājis negrozītu Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedumu,

kurā, izvērtējot konkrētās lietas apstākļus (piecus mēnešus prasītājam nepamatoti piemēroto

drošības līdzekli – apcietinājumu, kriminālprocesa ilgumu vairāk nekā divpadsmit gadus, kas

atzīstams par nesamērīgu, ilgstošās morālās ciešanas un pārdzīvojumus) un ievērojot Valsts

pārvaldes iestāžu zaudējumu atlīdzināšanas likumā noteikto nemantiskā zaudējuma

72. lappuse no 111

atlīdzinājuma maksimālo apmēru, atzīts, ka morālā kaitējuma atlīdzība Ls 10 000 izpilda gan

taisnīguma, gan prevencijas, gan samierināšanās funkciju.

Turklāt piedzītā summa nav būtiski atšķirīga no citās pēc faktiskajiem un tiesiskajiem

apstākļiem līdzīgās lietās noteiktās morālā kaitējuma atlīdzības. Tā, piemēram, Civillietu tiesu

palāta 2010. gada 9. februārī taisījusi spriedumu lietā Nr. PAC-168, ar kuru personai sakarā ar

krimināllietas ierosināšanu un vēlāku attaisnošanu (kriminālprocesa ilgums vienpadsmit gadi)

un par publikācijām presē šajā sakarā morālā kaitējuma atlīdzība no valsts piedzīta Ls 10 000.

Savukārt, izskatot prasības pret valsti par morālā kaitējuma atlīdzināšanu sakarā ar personas

nepamatotu atrašanos apcietinājumā vairāk kā gadu, Civillietu tiesu palāta piedzinusi atlīdzību

Ls 20 000.55

Lieta Nr. SKC-107/2007

Ar 2007. gada 14. marta spriedumu šajā lietā Senāts atstājis negrozītu Rīgas

apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedumu, ar kuru no Latvijas valsts par labu

prasītājam piedzīta atlīdzība par morālo kaitējumu Ls 8 000. Tiesa atzina, ka krimināllieta pret

prasītāju izbeigta reabilitējošu apstākļu dēļ, tādēļ sakarā ar nepamatoti ilgstošu izolāciju no

sabiedrības, kas liedzis īstenot Satversmē garantētās tiesības un grāvis personas

pašnovērtējumu, attiecīga atlīdzība par morālo kaitējumu. Senāts norādījis, ka likuma „Par

izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarītā

zaudējuma atlīdzināšanu” 2. panta 2. punkta noteikumi konkrētajā gadījumā attiecināmi arī uz

krimināllietas izbeigšanu prasītāja apsūdzībā pēc Krimināllikuma 130. panta pirmās daļas, jo

prasītājs izdarījis kriminālpārkāpumu, par kuru viņš atbrīvots no kriminālatbildības, nevis

kriminālnoziegumu. Piemērojot drošības līdzekli – apcietinājumu uz vienu gadu, vienu

mēnesi un sešpadsmit dienām par kriminālpārkāpumu, par kuru nav paredzēts piemērot šādu

drošības līdzekli un par kuru nav paredzēta brīvības atņemšana Krimināllikuma izpratnē,

procesa virzītājs rīkojies nepamatoti.

Lieta Nr. SKC-452/2013

Atceļot apelācijas instances spriedumu sakarā ar nepamatoti noteikto atlīdzības

apmēru, Senāts 2013. gada 31. oktobra spriedumā ir atzinis, ka, nosakot atlīdzinājuma

apmēru, ir jāņem vērā kaitējuma raksturs, tā nodarīšanas apstākļi un sekas, kā arī citi būtiski

apstākļi. Turklāt salīdzināmos apstākļos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam.

55 Sk. Civillietu tiesu palātas 2008. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Nr. PAC-376 un 2008. gada 2. oktobra spriedumu lietā Nr. PAC-515.

73. lappuse no 111

Pārsūdzētajā apelācijas instances tiesas spriedumā bez apstākļu analīzes un

argumentācijas ir noteikts būtiski lielāks morālā kaitējuma atlīdzības apmērs Ls 2 500, nekā

tas noteikts citai tajā pašā krimināllietā attaisnotai personai – Ls 500. Apelācijas instances

tiesai, nosakot atlīdzību par prasītājam nodarīto morālo kaitējumu, jāņem vērā tiesu prakse

līdzīgās lietās par morālā kaitējuma atlīdzību, lai personas nepamatota tiesību aizskāruma

gadījumā atlīdzība būtu taisnīga un atbilstoša morālā kaitējuma smagumam un tā radītajām

sekām. Tiesas piemērotajās tiesību normās nav doti kritēriji atlīdzības apmēra noteikšanai,

līdz ar to tiesai pašai ir jāizvērtē visi apstākļi par prasītājam nodarīto kaitējumu, un, nosakot

atlīdzības apmēru, argumentēti jāpamato, kādēļ tā uzskatījusi šādu atlīdzinājumu par

atbilstīgu.

Kā kritēriji atlīdzības apmēra noteikšanai ir ņemami vērā tiesas spriedumi citās lietās,

kas veido vienveidīgu tiesu praksi. Piemēram, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ir

taisījusi šādus spriedumus: 2013. gada 17. jūnija spriedumā lietā Nr. CA-2045-13/28 par

atbilstošu atzīta atlīdzība Ls 200 apmērā personai par 32 dienu nepamatoti piemēroto drošības

līdzekli – apcietinājumu; 2012. gada 17. oktobra spriedumā lietā Nr. CA-2382-12/31 par

atbilstošu atzīta atlīdzība Ls 300 apmērā personai par divu mēnešu un 24 dienu nepamatoti

piemēroto drošības līdzekli – apcietinājumu; ar 2012. gada 25. septembra spriedumu lietā

Nr. CA-1764/20 personai, kura ir bijusi līdztiesājamais vienā krimināllietā kopā ar J. K.

(kriminālprocess pret personu ildzis apmēram sešus gadus – taisīts notiesājošs spriedums,

paredzot sodu – brīvības atņemšanu uz diviem gadiem nosacīti, ar pārbaudes laiku uz diviem

gadiem, kā arī uz diviem gadiem aizliedzot veikt nodarbošanos, kas saistīta ar meža platību

iepirkšanu, pārdošanu, ciršanu un kokmateriālu realizāciju, bet vēlāk persona tikusi

attaisnota), morālā atlīdzība piedzīta Ls 500 apmērā; izskatot prasību sakarā ar personas

nepamatotu atrašanos apcietinājumā vairāk nekā gadu, ar 2012. gada 2. aprīļa spriedumu lietā

Nr. CA-1023/18 par labu personai piedzīta atlīdzība Ls 1 000; ar 2009. gada 7. oktobra

spriedumu lietā Nr. CA-0709/4 par atbilstošu atzīta atlīdzība Ls 500 apmērā personai par

piecu dienu nepamatoti piemēroto administratīvo arestu.

Ņemot vērā minēto, apelācijas instances tiesa ir pārkāpusi CL 5. pantu, nepareizi to

iztulkodama. Izšķirot lietu pēc saviem ieskatiem, kad jāspriež pēc taisnības apziņas un

vispārīgiem tiesību principiem, tiesa nav izvērtējusi visus apstākļus, kuriem ir nozīme šīs

lietas izspriešanā.

74. lappuse no 111

Ar rīcības sēdes lēmumiem kasācijas tiesvedības ierosināšana atteikta šādās lietās.

Senāta rīcības sēdes 2011. gada 12. septembra lēmums lietā Nr. SKC-449/2011

Apelācija instances tiesa konstatējusi, ka prasītājs nepamatoti saukts pie

kriminālatbildības un viņam nepamatoti uzrādīta apsūdzība. Tiesa atzinusi par pierādītu, ka

prasītājam morālas ciešanas radījusi ne tikai nepamatotā saukšana pie kriminālatbildības, bet

arī viņa atstādināšana no amata Valsts policijā, jo ilgstošā laika periodā viņš nav saņēmis

darba samaksu. Ar atstādināšanu no darba ticis grauts prasītāja pašnovērtējums, prasītājam

bijusi liegta iespēja gādāt par sievu laikā, kad ģimenē bija gaidāma bērna piedzimšana, kā arī

viņš bijis spiests dzīvot finanšu grūtībās un stresā par turpmāko. Nav pamata apšaubīt

prasītāja norādīto, ka viņam bijuši pārdzīvojumi, kā arī viņš papildus cietis saistībā ar ģimenes

locekļiem radītajām negatīvajām emocijām.

Atstādināšana no amata ir sekas prasītāja nepamatotai saukšanai pie

kriminālatbildības. Likums nenosaka darba devēja obligātu pienākumu kriminālvajāšanas

gadījumā atstādināt darbinieku no amata pienākumu izpildes, tomēr prasītājs ir policijas

darbinieks, pret kuru bija izvirzīta apsūdzība par valsts amatpersonai ar likumu uzlikto

uzdevumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežu pārsniegšanu, līdz ar ko viņa atstādināšana

sakarā ar ierosināto kriminālprocesu bija neizbēgama. Nav šaubu, ka prasītājs nebūtu

atstādināts no amata pienākumu pildīšanas, ja pret viņu nebūtu uzsākta kriminālvajāšana. Līdz

ar to morālais kaitējums, kas saistīts ar atstādināšanu no amata, prasītājam ir radies izziņas

iestādes un prokuratūras nepamatotas rīcības rezultātā. Pie minētajiem apstākļiem tiesa par

labu prasītājam piesprieda atlīdzību Ls 3 000, kas konkrētajā gadījumā tiesas ieskatā būtu

taisnīga un samērīga atlīdzība par prasītājam nodarīto morālo kaitējumu un spētu nodrošināt

taisnīguma funkciju.

Senatoru kolēģija norādījusi, ka, nosakot morālās kompensācijas apmēru Ls 3 000,

tiesa pamatoti vadījusies no CL 5. panta, ņēmusi vērā lietas apstākļus, kas liecina par morālā

kaitējuma smagumu un radītajām sekām. Morālā kompensācija Ls 3 000 nepārsniedz Valsts

pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14. panta trešajā daļā noteikto

morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru.

Senāta rīcības sēdes 2013. gada 9. septembra lēmums lietā Nr. SKC-1816/2013

2002. gada augustā pret prasītāju V. U. tika ierosināta krimināllieta, viņš saukts pie

kriminālatbildības un apsūdzēts smagu noziegumu izdarīšanā. Ar pirmās instances tiesas

spriedumu V. U. attaisnots apsūdzībā pēc Krimināllikuma 323. panta pirmās daļas – 20. panta

trešās daļas, savukārt visās celtajās apsūdzībās, tanī skaitā arī pēc Krimināllikuma 177. panta

75. lappuse no 111

trešās daļas, prasītājs atzīts par nevainīgu un attaisnots ar Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu

palātas 2009. gada 27. februāra spriedumu, kas stājies spēkā 2009. gada 28. oktobrī.

Prasot atlīdzināt morālo kaitējumu, V. U. norādījis, ka apsūdzības fakts un piemērotais

drošības līdzeklis viņam radīja morālu traumu, ko pastiprināja celtās apsūdzības smagums, bet

vēl vairāk morālās ciešanas pastiprinājusi netaisnības apziņa. Prasītājs gandrīz astoņus

mēnešus atradies apcietinājumā un izjuta pazemojumu un morālas ciešanas saistībā ar neziņu

par savu nākotni, kā arī neziņu par saviem piederīgajiem un ģimeni, kura tika traumēta gan ar

kratīšanām, gan pratināšanām. Kaimiņi un paziņas šajā laikā par prasītāju runāja kā par

noziedznieku, par šo notikumu bija arī publikācijas presē. Ar šiem notikumiem saistītie

pārdzīvojumi atstāja negatīvu iespaidu arī uz prasītāja fizisko veselību, un 2009. gada martā

V. U. tika veikta smaga operācija, pēc kuras ar darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas

slēdzienu viņam piešķirta 2. grupas invaliditāte.

Izskatāmajā civillietā atlīdzība par morālo kaitējumu saistāma ar V. U. garīgajām

ciešanām par viņa nepamatotu saukšanu pie kriminālatbildības, piemēroto aizturēšanu un

apcietinājuma piemērošanu. Apcietinājumā V. U. pavadījis laika posmu no 2002. gada

22. augusta līdz 2003. gada 14. aprīlim, taču personas ciešanas par piemēroto apcietinājumu

neapšaubāmi neizbeidzas ar viņa atbrīvošanas dienu, jo garīgas ciešanas ir saistāmas arī ar

V. U. saukšanu pie kriminālatbildības – tās ir ilgušas līdz 2009. gada 28. oktobrim, kad spēkā

stājās attaisnojošs spriedums. Sakarā ar iepriekš minēto, bet jo sevišķi attiecībā uz V. U.

piemēroto apcietinājumu, kura ilgums ir bijis nepilnus astoņus mēnešus, ir konstatējams

smags morālais kaitējums.

Vērā ņemams arī tas, ka sakarā ar krimināllietu tika apturēta V. U. darbība Latvijas

zvērinātu advokātu kolēģijā, tādējādi iespaidojot prasītāja profesionālās darbības reputāciju.

Turklāt kriminālprocess iespaidojis prasītāja fizisko veselību, jo viņš kļuvis par invalīdu.

Morālā kaitējuma atlīdzinājums nosakāms Ls 15 000, kas ir taisnīga un samērīga

atlīdzība, ņemot vērā lietā iegūtos pierādījumus, kas apstiprina prasītāja aizskarto tiesību un ar

likumu aizsargāto interešu nozīmīgumu un konkrētā aizskāruma smagumu, kā arī ņemot vērā

tiesībsargājošo iestāžu rīcības pamatojumu un motīvus.

Ņemot vērā lietā konstatētos faktiskos apstākļus un lietā iesniegtos pierādījumus,

pirmās instances tiesas noteiktais morālā kaitējuma atlīdzības apmērs Ls 50 000 šajā gadījumā

atzīstams par nesamērīgi lielu. Šāda summa vairākkārt pārsniedz visas Valsts pārvaldes

iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14. panta trešajā daļā noteiktās summas.

Pirmās instances tiesas spriedumā nav norādīti motīvi, kas pamatotu tiesas ieskatu par

piedzenamās atlīdzības apmēru.

76. lappuse no 111

Senāta rīcības sēdes 2012. gada 1. marta lēmums lietā Nr. SKC-209/2012

Civillietu tiesu palāta no Latvijas valsts Ģenerālprokuratūras personā par labu

prasītājam piedzinusi morālā kaitējuma atlīdzību Ls 3 500. Prasītājs uz aizdomu pamata par

izdarītu noziegumu ir bijis aizturēts 1999. gada 27. augustā, bet 1999. gada 30. augustā viņam

piemērots apcietinājums, kas pirmstiesas izmeklēšanā ildzis līdz 2000. gada 13. martam, kad

pieņemts lēmums par krimināllietas prasītāja apsūdzības daļā izbeigšanu.

Attiecībā uz prasītāja argumentiem par pret viņu veikto darbību ietekmi uz viņa mātes

veselību apelācijas instances tiesa norādījusi, ka ieraksti medicīniskajā dokumentācijā

apstiprina prasītāja mātes agrāku saslimšanas faktu un izslēdz cēloniska sakara pastāvēšanu

starp viņas saslimšanu un prasītāja aizturēšanu. Apelācijas sūdzībā prasītājs norādījis, ka

mātes nāve nav sekas prasītāja nelikumīgajam apcietinājumam. Savukārt prasībā norādītais

apstāklis, ka prasītāja mātes veselības pasliktināšanās notikusi sakarā ar uztraukumu par

prasītāja apcietināšanu un ilgstošu uzturēšanos cietumā, neietilpst izskatāmās lietas

priekšmetā, jo raksturo minētās personas pārdzīvojumus par tuvinieku, nevis paša prasītāja

ciešanas.

Lietā nav pierādīts apstāklis, ka, atrodoties apcietinājumā, prasītājam ir bijušas fiziskas

ciešanas vai veselības apdraudējums no nepilnīga un nesabalansēta uztura lietošanas. Nosakot

atlīdzību par morālā kaitējuma atlīdzību, prasītāja norādītie apcietinājuma laikā esošie

sadzīves apstākļi raksturo apcietinājuma kā nelikumīgas brīvības atņemšanas ierobežojošo

būtību, un tādēļ atsevišķi tie nav vērtējami. Turklāt šie apstākļi tiek pamatoti vienīgi ar

prasītāja paskaidrojumiem, un lietā nav pierādījumu, ka attiecībā pret prasītāju būtu pārkāpts

kāds no aizdomās turētās personas uzturēšanas izmeklēšanas cietumā kārtības noteikumiem.

Laikā, kad prasītājs atradies apcietinājumā, apcietināto personas tiesības ar procesa

virzītāja atļauju tikt konvojētam no izmeklēšanas cietuma uz tuvinieka bēru norises vietu

tiesību normas neparedzēja. Minētais apstāklis ir vērā ņemams, izvērtējot prasītāja

iebildumus, ka nepamatota apcietinājuma dēļ viņam bijusi liegta iespēja piedalīties mātes

bērēs un atvadīties no sev tuva cilvēka, kas radījis papildu pārdzīvojumus un ciešanas. Pirmās

instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka apcietinājumam šai gadījumā ir tiešs cēlonisks sakars ar

prasītāja ciešanām par liegto iespēju piedalīties mirušās mātes apbedīšanā, kas salīdzināmos

apstākļos (ja notikums neiestātos) ir vērtējams kā papildu faktors, kas vairojis prasītāja

ciešanas nepamatotas apcietināšanas sakarā, un, tātad, arī ietekmē prasītājam norādītā morālā

kaitējuma apmēru un nosakāmās atlīdzības lielumu. Apcietinājums ir ierobežojis prasītāja

satikšanos ar tuviniekiem, bet šāds prasībā norādītais pamats ietilpst pašā nepamatota

apcietinājuma faktā un tādēļ atsevišķi izvērtēt to nav pamata.

77. lappuse no 111

Prasībā norādītais apstāklis – dzīves emocionālā pamata zaudēšana un apcietinājuma

seku iespaidā izdarītais noziegums 2004. gadā – nevar būt par pamatu morālā kaitējuma

atlīdzības piedziņai. Prasītāja uzskats, ka ar nepamatotu apcietinājumu kā valsts nelikumīgas

vardarbības izpausmi personai zūd ticība, ka noziegums un sods ir nesaraujami saistītas lietas,

jo personu ar brīvības atņemšanu var faktiski sodīt arī nevainīgu, ir prasītāja subjektīvs

viedoklis. Tīša nozieguma izdarīšanu vienmēr raksturo nodoms un parasti arī motīvs. Tādējādi

tiesiskās paļāvības uzticēšanās zudums neattaisno prettiesiskas darbības, no kuru izdarīšanas

pieskaitāma persona var atturēties, ja tā ievēro sabiedrisko normu, principu un noteikumu

sistēmu, kas regulē cilvēka rīcību sabiedrībā un attieksmē pret citiem cilvēkiem. Līdz ar to

morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai par to, ka prasītājs nepamatota apcietinājuma netiešā

ietekmē ir kļuvis par potenciālu likumpārkāpēju un 2004. gadā arī noziegumu izdarījis, nav

pamata, savukārt tādus prasītāja norādītos apstākļus kā nodarbinātības grūtības, ar

integrēšanos sabiedrībā saistītas psiholoģiska rakstura problēmas pēc apcietinājuma periodā

neapstiprina neviens lietā esošs rakstveida pierādījums.

Nevar piekrist arī apelācijas sūdzībā norādītajiem iebildumiem, ka, nosakot atlīdzību

par morālo kaitējumu, pirmās instances tiesa ir diskriminējusi viņu atkarībā no sociālā

stāvokļa, sociālajiem sakariem un profesijas (prasītājs apelācijas sūdzībā norādījis, ka citā

lietā tiesa noteikusi kompensāciju Ls 100 000 par privāto sarunu noklausīšanos).

Prasītājam kā taisnīga un samērīga morālā kaitējuma atlīdzība nosakāma Ls 3 500

apmērā, bet pārējā daļā prasība par morālā kaitējuma atlīdzību noraidāma.

Senāta rīcības sēdes 2012. gada 6. novembra lēmums lietā Nr. SKC-709/2012

A. L. prasībā pret Latvijas valsti Latvijas Republikas Prokuratūras un Finanšu

ministrijas personā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu Civillietu tiesu palāta, vadīdamās

no Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma normām, kā saprātīgu

un taisnīgu atlīdzību noteikusi Ls 3 000. Tiesa secinājusi, ka celtā apsūdzība krimināllietā nav

bijusi par iemeslu tam, lai prasītājs morāli nedrīkstētu un/vai nevarētu kandidēt Saeimas

vēlēšanās, un ka process prasītājam būtu liedzis piedalīties partijas sēdēs un koalīcijas

padomes sēdēs, jo, ņemot vērā šādu paša prasītāja uzstādīto morālās atbildības slieksni, šī

apsūdzība būtu bijusi morāls šķērslis arī domes deputāta amata pienākumu pildīšanai attiecīgā

laika periodā. Konkrētajā gadījumā prasītājam tika celta apsūdzība par smaga un mazāk

smaga nozieguma izdarīšanu, kas prasītājam radīja psiholoģisku diskomfortu divu gadu

garumā. Tiesvedības procesa norise tika atspoguļota plašsaziņas līdzekļos, un prasītājam

pastāvīgi bija jāattaisnojas ģimenei un sabiedrībai par celtas apsūdzības nepamatotību. Tomēr

nevar atstāt bez ievērības, ka nepamatotās apsūdzības pamatā ir bijusi arī paša prasītāja kā

78. lappuse no 111

amatpersonas neattaisnojuma rīcība, kas bija pretēja labas pārvaldības principam, kas

nodibināts Senāta Krimināllietu departamenta 2008. gada 4. februāra lēmumā. Tas, ka rīcība,

kas bijusi pretēja labas pārvaldības principam, neveido noziedzīga nodarījuma sastāvu, ir

pamats tiesībām uz morālā kaitējuma atlīdzību par nepamatoti celto apsūdzību, tomēr šī

rīcība, realizējot valsts pārvaldes funkcijas, izšķiroši ietekmē atlīdzības apmēru, jo tā nevar

veidot valsts atbildības pamatu.

Civillietu departamenta rīcības sēdes 2014. gada 6. jūnija lēmums lietā Nr. SKC-

0443-14

V. L. prasībā pret Latvijas valsti Tieslietu ministrijas personā par morālā kaitējuma

atlīdzības Ls 1 apmērā piedziņu apelācijas instances tiesa par pareiziem un pilnībā

pietiekamiem atzinusi pirmās instances tiesas secinājumus.

Analizējot prasītāja fizisko un morālo ciešanu pakāpi, tiesa vērtējusi to, ka prasītājam

vairāk kā trīs mēnešu garumā bez pamatotiem iemesliem ir ierobežota viena no būtiskākajām

cilvēka dzīves vērtībām – brīvība, un visu šo laiku viņš ir bijis nošķirts no ģimenes un

sabiedrības kopumā, liedzot prasītājam ne tikai iespēju dzīvot ierastajā sadzīviskajā vidē, bet

arī realizēt citas savas tiesības un brīvības, piemēram, tiesības noteikt savu dzīvesvietu,

nodarbošanos, tiesības uz pilnvērtīgu atpūtu u. tml., kā arī baudīt tās priekšrocības, fiziskās un

garīgās baudas, kas ir cilvēkiem, atrodoties brīvībā. Pie morālām ciešanām tāpat pieskaitāmas

prasītāja bailes, pazemojums, citas negatīvas emocijas sakarā ar nepamatotu brīvības

ierobežošanu.

Tiesa nepiekrita atbildētājas viedoklim, ka konkrētajā gadījumā būtu piemērojama

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 3. panta otrā daļa, jo drošības līdzeklis – apcietinājums –

prasītājam tika piemērots sakarā ar to, ka prasītājs izvairījās no pirmstiesas izmeklēšanas.

Lietā nav būtiski tas, kādu iemeslu dēļ V. L. bijis piemērots drošības līdzeklis –

apcietinājums, bet gan tas, ka prasītājam piemērots apcietinājums krimināllietā, kurā vēlāk

taisīts attaisnojošs tiesas spriedums, proti, nevainīga persona vairāk nekā trīs mēnešus ir

pavadījusi apcietinājumā.

Lietā secināts, ka prasītājs kā gandarījumu konkrētajā prasībā uzskata prasības

apmierināšanu, tāpēc noteikts simbolisks atlīdzinājuma apmērs. Tādējādi tiesa kritiski

vērtējusi atbildētāja argumentu, ka prasītājs savas tiesības celt prasību izmanto neattaisnojamu

mērķu sasniegšanai.

79. lappuse no 111

7.3. Atlīdzinājuma noteikšana tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramības pārkāpuma gadījumā

Satversmes tiesa, skaidrojot Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību saturu, savos spriedumos ir norādījusi, ka tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību ietver sevī arī tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, tās aizsargā

indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, vārda un identitātes izmantošanu,

personas datus un skar citus ar privāto dzīvi saistītus aspektus.56

Ievērojot minēto, šajā sadaļā ir ietverti tiesu prakses piemēri par morālā kaitējuma

atlīdzības noteikšanu gadījumos, kad aizskarts personas privātums, gods un cieņa, kā arī

prettiesiski izmantoti personas dati.

Lieta Nr. SKC-8/2012

Ar 2012. gada 1. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-8/2012 Senāts paplašinātā sastāvā

grozīja Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedumu M. G. prasības lietā pret

diviem plašsaziņas līdzekļiem un A. R. par morālā kaitējuma atlīdzības Ls 3 000 piedziņu.

Minētajā lietā M. G. cēla prasību, kurā lūdza uzlikt par pienākumu atbildētājiem

atvainoties prasītājam par aizskārumu, ko radījusi publikācija „Gulbju ligzdas likumi”, kā arī

piedzīt no atbildētājiem morālā kaitējuma atlīdzību Ls 13 105. Prasītājs norādīja, ka

publikācijā izteikti klaji nievājoši, atklāti negatīvi, ciniski, pat rupji nepieklājīgi apgalvojumi

par prasītāju, viņa māti, tēvu un patēvu, viņu savstarpējām attiecībām, tēva un patēva

darbībām, tie satur nepatiesas, prasītāja godu un cieņu aizskarošas ziņas.

Tiesa spriedumā vispirms uzsvēra, ka goda un cieņas aizskārums ir vērtējams atsevišķi

no personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpuma. Konstatējot, ka atbildētāji

nebija pierādījuši prasītāja tēva un patēva godu un cieņu aizskarošu ziņu, kas attiecas uz viņu

veiktajiem darījumiem, atbilstību patiesībai, Civillietu tiesas kolēģijai bija pamats

secinājumam, ka šādi apstākļi rada tikai minētajām personām CL 2352.1 pantā paredzētās

tiesības. Tajā pašā laikā Senāts neatzina par pareiziem tiesas argumentus, ka šo ziņu saistība

ar prasītāju ir patstāvīgs pamats viņa subjektīvo tiesību aizskāruma konstatēšanai, jo tiesība uz

goda un cieņas aizsardzību ir tīri personiska.

Savukārt privātuma ievērošanas aspektā tiesa norādīja, ka publiskām personām ir

jāiztur īpaši liela kritikas deva, tomēr ar šādu kritiku ir jārēķinās, ja tā saistīta ar viņa

sabiedriskajām darbībām, nevis par personiskajām, kas skar tikai viņu vai viņa ģimeni.

56 Sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. punktu un 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 8. punktu.

80. lappuse no 111

Apelācijas instances tiesa, atzīstot, ka sabiedrībai bija tiesības uzzināt par tolaik aktīvā

politiķa M. G. bērnību, viņa personības veidošanās apstākļiem, tomēr secināja, ka konkrētajā

gadījumā ar apstrīdētajā rakstā ietvertajiem izteikumiem (sk. sprieduma 3.9. punktu), klaji

nievājošā, aizskarošā un ciniskā veidā iztirzājot prasītāja bērnībā viņa ģimenē norisinājušos

notikumus, proti, vecāku laulības iziršanu, tēva, mātes un patēva savstarpējās privātās

attiecības, kurām nav nekādas saistības ar viņa politisko vai sabiedrisko darbību, atbildētāji

pārkāpa pieļaujamās vārda brīvības robežas un neattaisnojami iejaucās prasītāja personiskajā

dzīvē.

Konstatējot, ka atbildētāji nespēja pamatot neatliekamo sociālo vajadzību (sabiedrības

interesi), kuras vārdā notika privātu jautājumu publiska iztirzāšana aizskarošā un izsmejošā

veidā, Senāts piekrita, ka atbildētāju iejaukšanās prasītāja privātajā dzīvē bija pārmērīga un

acīmredzami neproporcionāla ar sasniedzamo leģitīmo mērķi.

Tā kā prasītāja goda un cieņas aizskārums konkrētajā gadījumā iepriekš izklāstīto

argumentu dēļ bija nodibināts nepareizi, Senāts, pamatojoties uz CPL 474. panta 4. punktu,

atzina par iespējamu grozīt apelācijas instances tiesas noteikto morālā kaitējuma atlīdzības

apmēru (Ls 3 000), samazinot to līdz Ls 1 000, kas, Senāta ieskatā, ir taisnīgs un ar nodarīto

tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpumu samērīgs atlīdzinājums.

Lieta Nr. SKC-5/2010

Savukārt citā lietā Senāts ar 2010. gada 28. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-5/2010

atcēla Latgales apgabaltiesas spriedumu, ar kuru tiesa bija piedzinusi no žurnālista atlīdzību

Ls 2 000 par goda un cieņas aizskārumu, norādot, ka tiesa nav pietiekami novērtējusi būtiskus

lietas apstākļus. Tiesai bija jāņem vērā, ka minēto rakstu publicēšanas laikā prasītājs O. T.

bija Daugavpils pilsētas domes deputāts un pildīja Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja

vietnieka pienākumus, un publikācijas bija saistītas ar viņa politisko un sabiedrisko darbību.

Neraugoties uz to, ka publikācijās ietvertie izteikumi bija asā un aizskarošā formā, minēto

apstākļu kontekstā Civillietu departaments atzīmēja, ka atbilstoši ECT judikatūrai pieļaujamās

kritikas robežas attiecībā uz politiķi ir plašākas, nekā kritizējot privātpersonu. Atšķirībā no

pēdējās politiķis neizbēgami nostāda sevi katra vārda un rīcības ciešai uzraudzībai gan no

žurnālistu, gan plašas sabiedrības puses, un tādēļ viņam ir jābūt ar lielāku tolerances pakāpi.57

Lieta Nr. SKC-323/2011

Vēl cita nianse ir atklāta Senāta rīcības sēdes 2011. gada 28. marta lēmumā lietā

Nr. SKC-323/2011. Šajā lietā Valsts kontroles amatpersona cēla prasību pret A. Š. un diviem

57 Sk. ECT 1986. gada 8. jūlija sprieduma lietā „Lingens v. Austria”, pieteikums Nr. 9815/82, 42. punktu.81. lappuse no 111

plašsaziņas līdzekļiem par goda un cieņas aizskarošu ziņu atsaukšanu un atlīdzības par morālo

kaitējumu piedziņu. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija prasību apmierināja daļēji:

1) uzlika par pienākumu A. Š. atsaukt televīzijas raidījumā teikto, atvainoties I. S. par viņas

goda un cieņas aizskārumu un sniegt nepatieso ziņu atsaukumu; 2) no atbildētāja par labu

prasītājai piedzina mantisko kompensāciju Ls 5 000 par morālo kaitējumu.

Senatoru kolēģija rīcības sēdes lēmumā norādīja, ka visās kasācijas sūdzībā

uzskaitītajās ECT lietās minētās personas bija aktīvi iesaistījušās publiskajā apspriešanā un

politiskajā dzīvē, tādēļ attiecībā uz viņu darbībām bija pieļaujamas plašākas kritikas robežas.

Taču konkrētajā gadījumā, kā to konstatēja apelācijas instances tiesa, prasītāja nekādās

diskusijās ar atbildētāju nebija iesaistījusies. Līdz ar to kasācijas sūdzības argumenti par ECT

judikatūrā izteikto atziņu neievērošanu nebija pietiekami kasācijas tiesvedības ierosināšanai.

Konkrētajā gadījumā tiesa, izvērtējot atbildētāja izteikumus, secināja, ka viņš nav

pierādījis savu izteikumu atbilstību patiesībai un ir pārkāpis kritikas pieļaujamās robežas.

Tādējādi senatoru kolēģija secināja, ka apelācijas instances tiesa pareizi konstatēja prasītājas

goda un cieņas aizskārumu un pamatoti piedzina atlīdzību par morālo kaitējumu Ls 5 000.

Attiecībā uz kasācijas sūdzībā uzsvērto apstākli, ka prasītāja ir publiska persona, senatoru

kolēģija norādīja, ka tam nav nozīmes, jo lietā tika konstatēts, ka prasītāja nav politiķe.

Lieta Nr. SKC-161/2011

Senāts ar 2011. gada 20. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-161/2011 atstāja negrozītu

Kurzemes apgabaltiesas spriedumu, ar kuru par tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību

pārkāpumu piedzīta atlīdzība par morālo kaitējumu Ls 3 000.

Minētajā lietā prasītājas Z. M. un V. Z. cēla prasību pret laikrakstu un tā galveno

redaktoru, kurā lūdza uzlikt par pienākumu atbildētājiem atvainoties par laikrakstā publicēto

godu un cieņu aizskarošo fotogrāfiju un piedzīt morālā kaitējuma atlīdzību Ls 15 000 katrai.

Prasītājas norādīja, ka laikraksta titullapā pie raksta „Projekts beidzas ar pamatīgu

pēršanos” bez prasītāju piekrišanas tika publicēta fotogrāfija, kurā prasītājas redzamas pirtī

kailas. Fotogrāfija tapusi konferences (sarīkojuma) saviesīgajā daļā – pēc oficiālās daļas

noslēguma.

Izskatot kasācijas sūdzību, Senāts spriedumā vērsa uzmanību, ka fotogrāfijas

prettiesiska publicēšana var tikt kvalificēta dažādi, ņemot vērā publicēšanas veidu un

aizskartās intereses. Tā var tikt atzīta par iejaukšanos privātajā dzīvē (privātumā), goda un

cieņas aizskārumu, autortiesību vai īpašuma tiesību aizskārumu u.c., kas tiesai katrā reizē

pareizi jānošķir. Publicējot fotogrāfiju, personas gods un cieņa var tikt aizskarts, ja personas

attēls tiek izmainīts vai izmantots, informējot par tādiem jautājumiem, kas nav saistīti ar šo

82. lappuse no 111

personu un attēlā redzamajiem notikumiem. Taču šādi apstākļi netika konstatēti, tāpēc

izskatāmajā lietā apelācijas instances tiesai nebija pamata runāt par goda un cieņas

aizskārumu.

Tomēr prasības pieteikumā tā iesniedzējas bija atsaukušās tostarp uz CL 1635. pantu

un Satversmes 96. pantu, kas liecina, ka iepriekš norādītās fotogrāfijas publicēšanas faktu

prasītājas bija saistījušas ne vien ar goda un cieņas aizskārumu, bet arī ar tiesību uz privātās

dzīves neaizskaramību pārkāpumu.

Lietā tika konstatēts, ka pasākums, kas nosaukts kā „noslēguma konference”, bija

publisks un organizatoru nosūtītajā noslēguma konferences dienas plānā nebija īpaši izdalīta

oficiālā un saviesīgā daļa. Tomēr, tiesas ieskatā, tas vien, ka pasākums bija publisks, nedeva

atbildētājiem pamatu secināt, ka personas atrašanās pirtī ir pielīdzināma ar atrašanos publiskā

vietā, jo pirts ir tāda vieta, kurā persona pamatoti var uzskatīt, ka atrodas prom no publikas

acīm un pavada laiku vienatnē vai kopā ar vēl kādu. Šādā vietā persona var rīkoties un

uzvesties atšķirīgi nekā publiskā vietā. Tādēļ to, ka pirtī kādas personas varētu atrasties kailas,

saprātīgi varēja paredzēt, jo šādā vietā tā ir pavisam normāla un pieļaujama darbība. No visām

uzņemtajām fotogrāfijām publicējot tieši to, kurā redzamas prasītājas kailas, atbildētāja nebija

izsvērusi, vai informatīvā publikācijas vērtība attaisno iejaukšanos personas privātumā.

Ievērojot minēto, Civillietu departaments secināja, ka apelācijas instances tiesa pamatoti

atzinusi fotogrāfiju publicēšanu bez prasītāju piekrišanas par iejaukšanos viņu privātajā dzīvē,

kas ir pamats piedzīt atlīdzību par morālo kaitējumu Ls 3 000 katrai.

Lieta Nr. SKC-11/2013

Senāts paplašinātā sastāvā ar 2013. gada 28. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-

11/2013 atstāja negrozītu Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru par tiesības uz privātās

dzīves neaizskaramību pārkāpumu piedzīta atlīdzība par morālo kaitējumu Ls 1 000.

Minētajā lietā A. S. cēla prasību pret plašsaziņas līdzekli un K. S. par morālā

kaitējuma atlīdzības Ls 9 000 piedziņu, norādot, ka žurnālā tika publicēts prasītājas attēls,

kurā viņa redzama kopā ar savu krustmeitu baznīcas slēgtajā telpā reliģiska rituāla

(ceremonijas) laikā brīdī, kad prasītāja nolasa Pareizticīgās baznīcas „Svēto simbolu” un

kristāmā vārdā dod solījumu Dievam.

Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa prasību noraidīja, savukārt apelācijas instances tiesa

ar 2011. gada 26. maija spriedumu prasību apmierināja daļēji un nosprieda piedzīt no

plašsaziņas līdzekļa par labu A. S. morālā kaitējuma atlīdzību Ls 1 000.

Senāts, atstājot negrozītu apelācijas instances tiesas spriedumu, akcentēja, ka

fotografēšana bez piekrišanas pati par sevi, nevērtējot konkrēto situāciju, nevar tikt uzskatīta

83. lappuse no 111

par tiesībām uz privāto dzīvi pārkāpumu. Proti, nav pietiekami izdarīt abstraktu konstatējumu,

ka notikusi personas fotografēšana bez piekrišanas, bet gan vērtējami konkrētie apstākļi.

Ievērojot konstatētos apstākļus, ka:

- fotografēšana un šīs fotogrāfijas publikācija notika bez nofotografētās personas

atļaujas;

- fotografēšana nav notikusi publiskā pasākumā, un prasītājai bija tiesības paļauties uz

savas dalības privātumu bērna kristīšanas rituāla laikā;

- prasītāja nav nedz politiķis, nedz valsts amatpersona (publiska persona), kurai būtu

uzticēta oficiālu valstisku funkciju izpilde un kas varētu būt iemesls leģitīmai interesei par

konkrēto personu. Turklāt publikācija skar personiskas dzīves detaļas, kas liecina par

nesamērīgu un neattaisnojamu iejaukšanos personas privātajā dzīvē;

- prasītājas attēls konkrētā gadījumā nekādā veidā nav saistīts ar kādu politisku vai

citādi sabiedriski nozīmīgu diskusiju, bet tas ir publicēts, lai apmierinātu noteiktas lasītāju

grupas interesi par citas personas privāto dzīvi (fotogrāfijas publikācijai nav leģitīma mērķa);

- strīdus attēla publikācija kontekstā ar raksta saturu nav bijusi attaisnojama un

samērīga;

- prasītājas attēls publicēts komerciālos nolūkos izdevumā, kura tirāža 2008. gadā bija

60 000 eksemplāru, tas ir, padarot to atklātu Latvijas mērogiem plašai sabiedrības daļai.

Senāts piekrita tiesas secinājumam, ka konkrētajā gadījumā atbildētāja ir pārkāpusi

prasītājas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas ir pamats morālā kaitējuma

atlīdzības Ls 1 000 piedziņai.

Lieta Nr. SKC-873/2014

Ar Civillietu departamenta tiesnešu kolēģijas rīcības sēdes 2014. gada 28. aprīļa

lēmumu lietā Nr. SKC-873/2014 atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar A. G.

kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2013. gada 1. marta

spriedumu, ar kuru prasītājas B. S. labā no A. G. piedzīta morālā kaitējuma atlīdzība Ls 4 000,

bet prasība daļā pret plašsaziņas līdzekli noraidīta.

Minētajā lietā prasītāja cēla prasību pret laikrakstu un A. G. par morālā kaitējuma

atlīdzības piedziņu sakarā ar privātās dzīves un goda un cieņas aizskārumu, lūdzot piedzīt no .

84. lappuse no 111

A. G. Ls 40 000, bet no laikraksta Ls 10 000. Prasītāja norādīja, ka viņas privātās

dzīves aizskārums izpaudies, atbildētājam A. G. grāmatā publicējot prasītājas datus – vārdu,

uzvārdu, datus par ģimenes stāvokli, darba vietu, – pēc kuriem iespējams identificēt prasītāju

kā personu, kuru grāmatā norādītajā veidā izvarojis S. R., savukārt prasītājas goda un cieņas

aizskārums izpaudies grāmatā esošajā tekstā, tās autoram izsakot apgalvojumus par prasītāju

kā par „dzīves pabiru un prostitūtu”, „kritušu sievieti” u. tml.

Apelācijas instances tiesa, atsaucoties uz ECT 2011. gada izpētes ziņojumu, norādīja,

ka, izvērtējot cilvēktiesību aizskārumu, ir jāņem vērā tāds kritērijs kā godīgs līdzsvars starp

sabiedrības un fiziskās personas interesēm. Nospraužot vārda brīvības robežas, allaž

jāpārbauda, vai informācijas izpaušana demokrātiskai sabiedrībai ir nepieciešama, citiem

vārdiem sakot, tā ir „ārkārtēja sociāla vajadzība”.

Civillietu tiesas kolēģija atzina, ka konkrētajā gadījumā šis līdzsvars nav ievērots un

prasītājas datu izpaušana nebija nepieciešama, lai vairotu ticamību un grāmatas lasītājam

radītu klātbūtnes efektu, un no tā bija iespējams izvairīties.

Atsaucoties uz ECT 2012. gada 17. janvāra spriedumā lietā „Kurier Zeitungsverlag

und Druckerei GmbH v. Austria”, pieteikums Nr. 3401/07, apelācijas instances tiesa secināja,

ka ziņu izpaušana par personas ciešanām izvarošanas noziegumā ir atzīstama par rupju

iejaukšanos personas privātajā dzīvē un aizskāra personas tiesības uz anonimitāti. Tas vien, ka

persona ir cietusi noziedzīgā nodarījumā, kas piesaistījis plašu sabiedrības uzmanību, nav

pietiekams apstāklis, lai atzītu, ka persona ir publiski zināma persona. Līdz ar to Civillietu

tiesas kolēģija atzina, ka A. G. ir aizskāris prasītājas tiesības uz privāto dzīvi, par ko prasītājai

pienākas taisnīga atlīdzība. Vienlaikus tiesa noraidīja prasītājas argumentu, ka atbildētājs

A. G. ir aizskāris prasītājas godu un cieņu, jo, kā redzams no strīdus izteikuma gramatiskās

jēgas, tajā nav izteikts autora apgalvojums, bet gan literārā darbā ir izteikts S. R. domu

atspoguļojums, viedoklis par saviem upuriem. Minētais izteikums ir vērtējams kā literāra

darba (dokumentālās prozas) mākslinieciskās izteiksmes veids, aprakstot S. R. sajūtas, domas

un attieksmi.

Nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, tiesa vadījās no privātās dzīves datu

izplatīšanas apjoma, publicitātes, personas, par kuru tās izplatītas, atpazīstamības, personu,

kura pārkāpusi prasītājas privātumu.

Tiesa ņēma vērā, ka atbildētājs A. G. ir pārkāpis prasītājas privātās dzīves

neaizskaramību saistībā ar seksuālajā dzīvē notikušu vardarbību nolūkā informēt sabiedrību

par vēsturiskiem notikumiem, ignorējis prasītājas privātumu attiecībā uz ļoti negatīviem,

pazemojošiem notikumiem prasītājas privātajā dzīvē.

85. lappuse no 111

Vienlaikus tiesa arī ievēroja, ka no rakstiem par grāmatu, atbildētāja A. G. intervijām

ir redzams, ka tajos nav izplatīti fakti par prasītājas privāto dzīvi tādā veidā, ka prasītāja būtu

identificējama, bet gan tikai atsevišķi fakti par grāmatas tapšanu, fragmenti no tās. Turklāt

atlīdzības apmēra noteikšanā būtiska nozīme ir prasītājas datu aktualitātei, proti, šobrīd

prasītājai ir cits uzvārds, un noziegums pret prasītāju ir izdarīts pirms 30 gadiem. Tāpat tiesa

norādīja, ka lietā nav iesniegti tieši pierādījumi, ka prasītājas veselības stāvoklis pasliktinājies

tieši saistībā ar privātās dzīves aizskārumu grāmatā, taču jāievēro, ka prasītājas privātās

dzīves aizskārums attiecas uz ļoti sensitīviem prasītājas datiem un seksuālo dzīvi tādā aspektā,

kas ir bijis ļoti traumējošs notikums prasītājas dzīvē, kā to norādījis psihiatrs J. D.

To ievērojot, Civillietu tiesas kolēģija atzina par taisnīgu un samērīgu noteikt prasītājai

morālā kaitējuma atlīdzību Ls 4 000, kas pienākas no atbildētāja A. G. par privātās dzīves

aizskārumu.

Lieta Nr. SKC-708/2009

Ar Senāta rīcības sēdes 2009. gada 2. jūnija lēmumu lietā Nr. SKC-708/2009 atteikts

ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar A. L. kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas

Civillietu tiesas kolēģijas 2009. gada 19. februāra spriedums, ar kuru A. L. labā piedzīta

morālā kaitējuma atlīdzība Ls 500.

Minētajā lietā prasītājs lūdza tiesu uzlikt par pienākumu plašsaziņas līdzeklim

nekavējoties atsaukt 2004. gada 22. novembrī publicētās ziņas par to, ka „Centrālcietumā

2004. gada 17. novembrī uz aizdomu pamata par mobilā tālruņa ienešanu un nodošanu

ieslodzītajam aizturēts zvērināts advokāts A. L.”, kā arī piedzīt no plašsaziņas līdzekļa

atlīdzību Ls 25 000 par nodarīto morālo kaitējumu.

Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesa secināja, ka atbildētāja nav pierādījusi

prasītāja godu un cieņu aizskarošo un izplatīto ziņu atbilstību patiesībai, tādēļ saskaņā ar

CL 23521. panta noteikumiem tiesas pamatoti noteica pienākumu atsaukt nepatiesās ziņas un

piedzina atlīdzību par morālo kaitējumu. Atšķirībā no pirmās instances tiesas, kas piedzina

atlīdzību Ls 25 000 apmērā, apelācijas instances tiesa, nosakot atlīdzības apmēru, norādīja, ka

prasītājs pēc profesijas ir advokāts, kuram ir saistoša tā kārtība un noteikumi, kuri saskaņā ar

likumu pastāv vietās, kur tiek sniegta juridiskā palīdzība, proti, aizliegums izmeklēšanas

cietumā izmantot saziņas līdzekļus, to vidū mobilos telefonus. Prasītājam bija pienākums ar

pilnu rūpību izturēties pret šādu aizliegumu, un viņa nevērība pret šiem noteikumiem arī

radīja konkrēto konflikta situāciju.

86. lappuse no 111

Senatoru kolēģija atzina, ka apelācijas instances tiesa pamatoti ņēma vērā iepriekš

minētos apstākļus un tās noteiktais atlīdzības apmērs atbilst lietas faktiskajiem apstākļiem un

likumam.

Lieta Nr. SKC-470/2013

Ar Senāta rīcības sēdes 2013. gada 17. jūnija lēmumu lietā Nr. SKC-470/2013 atteikts

ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar plašsaziņas līdzekļa, E. V. un J. O. kasācijas sūdzību

par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012. gada 6. februāra spriedumu, ar kuru

prasītājas labā par viņai nodarīto goda un cieņas aizskārumu no plašsaziņas līdzekļa piedzīta

atlīdzība Ls 3 000, bet no E. V. un J. O. – Ls  300 no katra.

Minētajā lietā prasītāja lūdza tiesu uzlikt par pienākumu laikraksta izdevējai, E. V. un

J. O. publiski atvainoties un atsaukt laikrakstā publicētajā rakstā „Vetārsti vaino suņa

nomocīšanā” ziņas par to, ka, atsaucoties uz policijas sniegto informāciju un iedzīvotāju

stāstīto, prasītāja tiek vainota īpašā nežēlībā pret neaizsargātu dzīvnieku, tas ir, viņa aiz

atriebības uz mežu aizvedusi kaimiņienes suni un piesējusi to pie koka nomirt, kas ir fiksēts

policijas protokolā.

Apelācijas instances tiesa, norādot, ka atbildētājiem kā ziņu izplatītājiem ir pienākums

pierādīt izplatīto ziņu patiesumu, konstatējusi, ka atbildētāji šādus pierādījumus nav

iesnieguši. Turklāt lasītājam sniegto ziņu nav apstiprinājuši policijas darbinieki, jo ar lietas

materiāliem pievienoto policijas iecirkņa 2007. gada 4. decembra atbildi nepārprotami

apstiprinās, ka policijas iecirknī informācija par suņa mocīšanu nav reģistrēta, kā arī policijas

rīcībā nav informācijas, ka policijā būtu vērsies kāds no laikraksta. Līdz ar to Civillietu tiesas

kolēģija piekrita pirmās instances tiesas viedoklim, ka rakstā ir publicētas nepatiesas ziņas un

tās aizskar prasītājas godu un cieņu, taču vienlaikus tā atzina, ka pirmās instances tiesas

noteiktais morālā kaitējuma atlīdzības apmērs ir nesamērīgs ar prasītājai nodarīto

kaitējumu (pirmās instances tiesa piedzina morālā kaitējuma atlīdzību šādā apmērā – no

plašsaziņas līdzekļa Ls 10 000, no E. V. – Ls 500 un J.O. – Ls 500).

Zīmīgi, ka, pamatojot savu viedokli, apelācijas instances tiesa atsaucās uz citiem tiesu

prakses piemēriem, kuros risināts jautājums par atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanu. Tiesa

norādīja, ka noteiktais atlīdzinājums par prasītājai nodarīto morālo kaitējumu nav uzskatāms

par samērīgu salīdzinājumā ar tiem gadījumiem, kad, piemēram, morālā kaitējuma atlīdzība

Ls 10 000 noteikta par personisku aizskārumu sakarā ar miesas bojājumu nodarīšanu,

nepamatotu aizturēšanu, kā arī par kaitējumu, kas nodarīts noziedzīga nodarījuma rezultātā,

kas norādīti Civillietu tiesu palātas 2006. gada 1. decembra spriedumā lietā Nr. PAC-714,

87. lappuse no 111

2006 gada 5. decembra spriedumā lietā Nr. PAC-941, 2010. gada 3. jūnija spriedumā lietā

Nr. PAC-290 un 2011. gada 7. aprīļa spriedumā lietā Nr. PAC-153.58

Senatoru kolēģija, atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību, piekrita tam, ka apelācijas

instances tiesa lietā ir noteikusi taisnīgu un samērīgu atlīdzību par prasītājai nodarīto morālo

kaitējumu.

Lieta Nr. SKC-470/2014

Sadzīvē personu starpā nereti rodas dažādas konfliktsituācijas, kas atsevišķos

gadījumos ir bijušas par pamatu prasībai par morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

Tā 2011. gada 24. janvārī prasītāja Z. Š. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā cēla

prasību pret atbildētāju I. O. par kompensācijas piedziņu par goda un cieņas prettiesisku

aizskārumu, norādot, ka 2010. gada 11. septembrī plkst. 7:00 Rīgā kādas mājas pagalmā tā

lamājās necenzētiem vārdiem sabiedriskā vietā. Atbildētājas mutvārdos izteiktie necenzētie

vārdi bija adresēti tieši prasītājai un publiski sabiedriskā vietā aizskāra prasītājas godu un

cieņu, turklāt tas notika citu personu klātbūtnē. Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas

2010. gada 6. decembra lēmumu par lamāšanos ar necenzētiem vārdiem sabiedriskā vietā

atbildētāja atzīta par vainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, kas paredzēts Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 167. pantā, un sodīta ar naudas sodu.

Prasītāja lūdza piedzīt atlīdzību par morālo kaitējumu Ls 5 000 apmērā, taču pirmās

instances tiesa prasību apmierināja daļēji, piedzenot atlīdzību Ls 100. Nosakot atlīdzības

apmēru, tiesa ņēma vērā, ka: 1) prasītāja ir gados vecs cilvēks ar nopietnām veselības

problēmām; 2) prasītājai un atbildētājai ilgstoši pastāv savstarpēja konflikta situācija un

savstarpēji naidīgas attiecības; vienas mājas iedzīvotāji raksturo pozitīvi atbildētāju, savukārt

vairāku citu māju iedzīvotāji pozitīvi raksturo prasītāju; 3) no darba vietas atbildētāja arī

raksturota pozitīvi. Tādējādi, konstatējot, ka atbildētājas rīcības rezultātā prasītājas gods un

cieņa nav pārmērīgi cietuši un atlīdzinājumam ir jāsniedz cietušajai personai gandarījums,

tiesa kā taisnīgu un samērīgu atlīdzību par morālo kaitējumu noteica Ls 100.59

Apelācijas instances tiesa, izskatot lietu sakarā ar prasītājas apelācijas sūdzību prasības

noraidītajā daļā, atzina, ka pirmās instances tiesa ir vispusīgi un objektīvi izvērtējusi lietas

apstākļus un taisījusi pamatotu un likumīgu spriedumu. Savukārt Civillietu departamenta

tiesnešu kolēģija ar 2014. gada 30. jūnija rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKC-470/2014

atteica ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar prasītājas kasācijas sūdzību.

58 Sk. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012. gada 6. februāra spriedumu lietā Nr. C30250208.59 Sk. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2011. gada 15. decembra spriedumu lietā Nr. C32240811.

88. lappuse no 111

Lieta Nr. SKC-642/2013

Savukārt citā lietā 2009. gada 2. jūlijā prasītāja J. T. Rīgas pilsētas Latgales

priekšpilsētas tiesā cēla prasību pret B. Ž. par zaudējumu un atlīdzības par morālo kaitējumu

Ls 10 000 piedziņu. Prasījums daļā par morālā kaitējuma atlīdzināšanu tika saistīts ar

apstākļiem, ka: 1) 2005. gada 2. martā atbildētājs vērsies ar iesniegumiem pie Rīgas pilsētas

Zemgales priekšpilsētas virsprokurora, pie Rīgas domes Zemgales priekšpilsētas

izpilddirektora un Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas Sociālās palīdzības nodaļā, izklāstot

vairākas prasītāju diskreditējošas, nepatiesas un pazemojošas ziņas, cenšoties parādīt prasītāju

kā krāpnieci kompetento iestāžu acīs, nepamatoti norādot, ka viņa nelikumīgi saņemot

mazturīgas personas pabalstu; 2) ar spēkā stājušos spriedumu krimināllietā atzīts par pierādītu,

ka atbildētājs 2004. gada 16. februārī ap plkst. 17.30, saķerot prasītāju aiz rokas un kažoka

apkakles, izgrūdis no kabineta un iesitis viņai ar dūri pa seju, vairākas reizes spēris ar kreiso

kāju, kā rezultātā prasītājai nodarīti viegli miesas bojājumi, kas nav izraisījuši īslaicīgus

veselības traucējumus uz laiku, ilgāku par sešām dienām.

Vispirms tiesa norādīja, ka atbildētāja darbības, vēršoties ar iesniegumiem valsts

iestādēs, nav atzīstamas par tādām, kas nodarījušas prasītājai morālo kaitējumu vai aizskārušas

viņas godu un cieņu.

Savukārt, nodarot prasītājai vieglus miesas bojājumus, kas nav izraisījuši īslaicīgus

veselības traucējumus uz laiku, ilgāku par sešām dienām, tiesas ieskatā, atbildētājs ir radījis

prasītājai morālo kaitējumu.

Nosakot atlīdzības apmēru, tiesa ņēmusi vērā Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas

kolēģijas spriedumā izteikto atzinumu, ka atbildētājs noziedzīgo nodarījumu izdarījis cietušās

prasītājas prettiesiskas uzvedības ietekmē, kura izpaudusies kā atbildētāja mutiska

apvainošana. Tāpat tiesa ņēmusi vērā aizskāruma smagumu un kaitējuma sekas, lietas

faktiskos apstākļus kopsakarībā ar saprātīguma un samērīguma principiem, atzīstot, ka

prasītājai nodarītais morālais kaitējums ir kompensējams Ls 50 apmērā. Tiesa secinājusi, ka

nebūtu taisnīgi piešķirt prasītājai tiesības saņemt augstu kompensāciju par nodarījumu, kura

norisi viņa pati sekmējusi un atzinusi.60

Apelācijas instances tiesa, izskatot lietu sakarā ar prasītājas apelācijas sūdzību prasības

noraidītajā daļā, pievienojās pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai daļā par morālā un

materiālā kaitējuma, kas prasītājai nodarīts ar atbildētāja noziedzīgo nodarījumu,

kompensācijas apmēru, un atzina minētajā spriedumā ietverto pamatojumu par pareizu un

pilnībā pietiekamu, to neatkārtojot. Savukārt senatoru kolēģija ar rīcības sēdes 2013. gada

60 Sk. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2010. gada 28. oktobra spriedumu lietā Nr. C29582809.89. lappuse no 111

23. augusta lēmumu lietā Nr. SKC-642/2013 atteica ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar

prasītājas kasācijas sūdzību.

Lieta Nr. SKC-1178/2012

Prasītājs O. G. cēla tiesā prasību pret komercsabiedrību, lūdzot: 1) uzdot atbildētājai

dzēst informāciju savā datu bāzē par prasītāja neesošiem parādiem attiecībā uz divām

komercsabiedrībām un aizliegt atbildētājai izplatīt informāciju par prasītāja neesošiem

parādiem trešajām personām; 2) piedzīt atlīdzību par morālo kaitējumu Ls 2 000. Prasību par

morālā kaitējuma atlīdzību prasītājs saistīja ar apstākļiem, ka 2007. gada 8. februārī viņš

vērsās bankā, 2007. gada 9. februārī un 4. aprīlī citā bankā un 2007. gada 21. jūnijā un

8. augustā vēl citā bankā ar iesniegumu par kredītkartes izsniegšanu un pieteikumu par kredīta

piešķiršanu. Prasītājam tika atteikta kredītkartes izsniegšana un kredīta piešķiršana, jo

atbildētājas parādnieku datu bāzē bijis reģistrēts prasītāja neapmaksāts parāds. Tāpat

2007. gada 29. novembrī arī cita komercsabiedrība atteicās sniegt pakalpojumus prasītājam, jo

atbildētāja bija sniegusi tai informāciju par prasītāja parādiem. Saskaņā ar informāciju, kura ir

pieejama globālajā tīmeklī, atbildētāja piedāvāja informāciju par prasītāja parādiem jebkurai

personai pasaulē latviešu, krievu un angļu valodā.

Pirmās un apelācijas instances tiesa atzina, ka, nepārbaudot un savlaicīgi neizdarot

labojumus fizisko personu kredītvēstures datu bāzē, atbildētāja kā datu pārzinis Fizisko

personu datu aizsardzības likuma izpratnē nav nodrošinājusi Fizisko personu datu

aizsardzības likuma 10. panta pirmās daļas 4. punktā noteikto pienākumu izpildi, tādējādi

pieļaujot prasītāja tiesību aizskārumu, kas izpaudies dažādu uzņēmumu atteikumos sniegt

pakalpojumus prasītājam.

Apelācijas instances tiesa, nosakot atlīdzības apmēru, norādīja, ka atlīdzībai ir jābūt

pietiekamai, lai veiktu prevencijas funkciju, proti, lai piespriestā summa atturētu atbildētāju

un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē, izvērtējot atbildētājas spēju dot

šādu atlīdzību, kā arī ziņu izplatīšanas publiskumu un plašumu, aizskāruma smagumu

attiecībā pret personu un sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšana.

Konstatējot, ka negatīvi ietekmēta prasītāja reputācija un prasītājs ticis personiski aizskarts,

tiesa kā taisnīgu un samērīgu atlīdzību par morālo kaitējumu noteikusi Ls 300.

Senāts, atzīstot, ka tiesa pamatoti ir konstatējusi prasītāja tiesību aizskārumu un

noteikusi samērīgu atlīdzību, atbildētājas kasācijas sūdzību noraidīja.61

Lieta Nr. SKC-336/2011

61 Sk. Senāta 2012. gada 5. oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-1178/2012.90. lappuse no 111

Šajā pēc faktiskajiem apstākļiem līdzīgā lietā Senāts ar 2011. gada 26. oktobra

spriedumu atstājis spēkā apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru sakarā ar atbildētājas

neatļautu darbību, iekļaujot prasītāju Latvijas Bankas kredītu (parādnieku) reģistrā, kas

ilgstošā laika posmā ir izsaukusi prasītāja tiesību aizskārumu, no līzinga kompānijas par labu

prasītājam piedzīta krietni lielāka morālā kaitējuma atlīdzība – Ls 3 000.

Vērtējot, vai norādīto lietu ir iespējams izmantot kā izziņas avotu atlīdzības apmēra

salīdzināšanai, jāvērš uzmanība uz apstākli, ka konkrētajā gadījumā kasācijas sūdzībā netika

apstrīdēti tiesas piemērotie kritēriji morālā kaitējuma fakta konstatēšanai un piedzenamās

kompensācijas apmēra noteikšanai, tāpēc šajā lietā Senāts nevērtēja apelācijas instances tiesas

noteiktā morālā kaitējuma atlīdzības apmēra pamatotību.

7.4. Atlīdzinājums par tiesību aizskārumiem darba tiesiskajās

attiecībās

Šajā lietu kategorijā ietilpst ievērojamākais skaits no Tiesu informatīvajā sistēmā

atrodamajām lietām sakarā ar morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Morālā kaitējuma atlīdzības

prasījumiem saistībā ar aizskārumiem darba tiesiskajās attiecībās bieži ir pakārtots raksturs,

proti, tie tiek celti līdzās citiem no šādām attiecībām izrietošajiem prasījumiem. Jāatzīmē, ka

daļā par morālā kaitējuma atlīdzināšanu arī noraidīto prasību īpatsvars šajā lietu kategorijā ir

pārliecinoši lielākais.

Bieži morālā kaitējuma atlīdzība tiek prasīta sakarā ar nepamatotu atlaišanu no darba.

Šajā sakarā atzīmējama viena ļoti būtiska īpatnība. Darbinieka prettiesiskas atlaišanas fakts

pats par sevi nav priekšnoteikums saistību tiesību vispārējo noteikumu regulējošā CL

1635. panta piemērošanai.62 Morālā kaitējuma atlīdzināšana darba tiesiskajās ir izvērtējama

atbilstoši Darba likuma 29. panta astotajai daļai, kurā šāda atlīdzināšana paredzēta gadījumā,

ja darba devējs pārkāpis atšķirīgas attieksmes aizliegumu un aizliegumu radīt nelabvēlīgas

sekas.63 Atbilstoši šai normai prasītājam ir jāpierāda, ka viņam ar darba uzteikumu ir nodarīts

morālais kaitējums.64 Ikviena līguma (arī darba līguma) nepildīšana ir neizbēgami saistīta ar

otras puses vilšanos. Tomēr parastās neērtības vai vilšanās, kas rodas līguma neizpildes

rezultātā, nav tāds morālais kaitējums, kas atlīdzināms saskaņā ar CL 1635. pantu.65 Tāpat

tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzību, izņemot Darba likuma 9. un 29. pantā norādītos

gadījumus, neizraisa darba devēja citas prettiesiskās darbības. Izplatīts ir uzskats, ka līdz ar to

62 Sk. Senāta 2011. gada 9. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-284/2011.63 Sk. Senāta 2010. gada 13. janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-220/2010.64 Sk. Senāta 2009. gada 25. novembra spriedumu lietā Nr. 649/2009.65 Sk. Senāta 2012. gada 6. jūnija spriedumu lietā Nr. SKC- 761/2012.

91. lappuse no 111

Darba likums paredz izsmeļošus pamatus atlīdzības par morālo kaitējumu piedziņai. Taču

minēto Darba likuma normu formulējumi ir ļāvuši sasaistīt diskrimināciju un nelabvēlīgu seku

radīšanu darba attiecībās arī ar cilvēktiesībām, mobingu, bosingu, datu prettiesisku nodošanu

u.c., kas spiež tiesas nodarboties ar ļoti darbietilpīgu plaša apjoma materiālu izpēti. Jāatzīmē

arī, ka darba attiecību pastāvēšana un darbinieku sociālā apdrošināšana neizslēdz morālā

kaitējuma atlīdzību par veselībai nodarītu kaitējumu. Ieskatu par konkrētiem piespriestā

atlīdzinājuma (apmierinājuma) apmēriem var sniegt turpmāk norādītie kasācijas instances

tiesas nolēmumi.

Daudzās ar darba tiesiskajām attiecībām saistīto lietu ir atteikta kasācijas tiesvedības

ierosināšana par apelācijas instances tiesu spriedumiem daļā par morālā kaitējuma

atlīdzināšanu, tādējādi atzīstot spriedumos noteikto atlīdzinājumu par tiesisku un pamatotu.

Senāta rīcības sēdes 2013. gada 18. decembra lēmums lietā Nr. SKC-2846-13

Vienā no lietām par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu saistībā ar darba līguma

uzteikuma prettiesiskumu atšķirīgas attieksmes pārkāpuma dēļ Latgales apgabaltiesas

Civillietu tiesas kolēģija piedzinusi no slimnīcas I. V. labā Ls 2 000. Tiesa atzinusi par

pierādītu, ka darba devēja ir pieļāvusi nepamatotu, atšķirīgu attieksmi pret prasītāju dzimuma

(maternitātes) dēļ. Spriedumā norādīts, ka darbs ir nozīmīga cilvēka dzīves sastāvdaļa, no

kuras ir atkarīga indivīda labklājība, un, zaudējot darbu, tas sagādā morālas ciešanas, proti,

rada stresu, personiskus pārdzīvojumus, tomēr nav iespējams precīzi noteikt indivīda morālo

ciešanu pakāpi. Turklāt jāņem vērā, ka divu mēnešu laika periodā darba devēja nenodrošināja

prasītājai normālus darba apstākļus, tostarp sistemātiski uzdevusi viņai minimālos termiņos

atbildēt uz piedāvājumiem grozīt darba līgumu, tādēļ prasītāja arī lūdza darba devējai

pagarināt termiņus atbilžu sniegšanai. Piemēram, 2012. gada 5. decembrī plkst. 11.45

saņemtajā rīkojumā bija uzdots sniegt atbildi par piedāvāto darbu līdz tās pašas dienas

plkst. 13.00; 2012. gada 16. decembrī plkst. 16.05 saņemtajā rīkojumā uzdots sniegt atbildi

līdz tās pašas dienas plkst. 18.30 u. tml.

Minētie darba apstākļi sagādāja prasītājai neērtības, uztraukumu un stresu, kas

neapšaubāmi atstāja negatīvu iespaidu uz viņas veselību un darba spējām. Tādējādi tiesību

aizskārums, kas nodarīts Darba likuma 7. panta un 29. panta trešās daļas izpratnē, radījis

morālu kaitējumu aizskartajai personai. Ņemot vērā minētos tiesas apsvērumus un nodibinātos

apstākļus, kas raksturo nodarītā morālā kaitējuma esamību, tiesas noteiktais atlīdzinājuma

apmērs ir tāda summa, kas pilda taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkciju, tā ir

adekvāta aizskārumam. Konkrētajā gadījumā prasītājas pieprasītā atlīdzība Ls 10 000

92. lappuse no 111

vērtējama kā neatbilstoša ekonomiskas ekvivalences, saprātīguma un samērīguma principam.

Savukārt pirmās instances tiesas secinājumi par morālā kaitējuma atlīdzības apmēru Ls 100,

kas pēc būtības ir tikai puse no minimālās mēnešalgas, nav balstīti uz objektīvi pārbaudītiem

un pareizi novērtētiem pierādījumiem lietā.

Senāta rīcības sēdes 2013. gada 28. oktobra lēmums lietā Nr. SKC-2767-13

Citā lietā Civillietu tiesu palāta konstatējusi, ka ir notikusi atbildētājas vēršanās pret

savu darbinieci J. S., izdarot nepārtrauktu psiholoģisku spiedienu nolūkā mudināt viņu mainīt

domas un piekrist darba līguma izbeigšanai uz vienošanās pamata pēc prasītājas iniciatīvas,

izraisot viņai stresu un emocionālus pārdzīvojumus (pieprasīta virkne paskaidrojumu un

sastādīti daudzi pārkāpuma akti, kas sakritis ar brīdi, kad prasītāja atteicās parakstīt

vienošanos par darba tiesisko attiecību izbeigšanu). Darba devējas reakcija uz darbinieka

darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmantotām tiesībām, radot darbiniekam

īpašus, spriedzes pilnus nelabvēlīgus darba apstākļus, vērtējama kā nelabvēlīgu seku radīšanas

aizlieguma pārkāpums. Kad psiholoģiskās ietekmēšanas līdzekļi darba tiesisko attiecību

izbeigšanas panākšanai savu mērķi nesasniedza, darba devēja, sodot darbinieci, izmantoja

formālu iemeslu darba tiesisko attiecību izbeigšanai, nevērtējot ne pārkāpuma raksturu, ne tā

smagumu.

Apelācijas instances tiesa nodibinājusi, ka pastāv pamats komercsabiedrības atbildībai

par morālā kaitējuma nodarīšanu prasītājai. Civillietu tiesu palāta secinājusi, ka Ls 500 būs

atzīstama par saprātīgu un taisnīgu atlīdzību konkrētajā lietā, kur naudas kompensācija

līdztekus morālā kaitējuma nodarīšanas atzīšanas faktam pildīs kā atlīdzības, tā prevencijas

funkciju, lai darba devēja izvērtētu to personu atbildību, kuras pieļāva darbinieka tiesību

pārkāpumu, un līdzīgi gadījumi nākotnē neatkārtotos.

Senāta rīcības sēdes 2011. gada 19. janvāra lēmums lietā Nr. SKC-615/2011

Līdzīgā lietā tiesa ir konstatējusi pamatu morālā kaitējuma atlīdzības piedziņai Ls 500,

jo ilgstošu laika periodu darbiniece M. N. ir turēta neziņā un stresā tikai tā iemesla dēļ, ka

viņa atteikusies parakstīt darba devējas piedāvāto vienošanos par darba tiesisko attiecību

izbeigšanu, kas pilnībā ietilpst darbinieka tiesībās. Tā vietā, lai darba devēja izlietotu sev

Darba likumā piešķirtās tiesības atlaist darbinieku uz citiem pamatiem, kas atbilst

faktiskajiem apstākļiem (piemēram, sakarā ar darbinieku skaita samazināšanu), darba devēja

izvēlējusies darbinieci neielaist darba telpās, bet, ja viņa tur ieradusies, ar apsardzes palīdzību

viņu izraidīt, pielietojot gan psiholoģisku ietekmēšanu, gan norādot uz fiziska spēka

93. lappuse no 111

pielietojumu, tādā veidā radot prasītājai pazemojuma un kauna sajūtas, veselības

pasliktināšanos ilgstošā laika periodā.

Senāta rīcības sēdes 2013. gada 9. decembra lēmums lietā Nr. SKC-2754/2013

Darba devējas prasības lietā pret V. M. par darba tiesisko attiecību izbeigšanu un

V. M. pretprasībā par nelabvēlīgu seku radīšanas aizlieguma pārkāpuma atzīšanu un morālā

kaitējuma atlīdzības piedziņu Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija prasību noraidījusi,

bet pretprasību apmierinājusi daļēji, piedzenot no prasītājas par labu atbildētājai atlīdzību Ls

650. Tiesa atzinusi, ka prasītāja kā darba devēja ir pieļāvusi nevienlīdzīgu attieksmi pret

atbildētāju, kā arī ilgstošā laika posmā aicinājusi to atbalstīt arī arodbiedrībai, sniedzot

nepilnīgu vai maldīgu informāciju par esošajām vakancēm un pieprasot dot piekrišanu darba

līguma uzteikumam, jo atbildētāja ir sasniegusi pensijas vecumu. Šajā lietā prasītāja nav arī

atspēkojusi atbildētājas apgalvojumus, ka viņa bijusi vienīgā darbiniece, kura netika

iepazīstināta ar jauno nodaļas vadītāju. Šāda darba devējas attieksme atbildētāju ietekmējusi

nelabvēlīgi, izraisot negatīvas emocijas un stresu. Tādējādi viņai nodarīts morāls kaitējums,

par ko atbildētājai pienākas atlīdzība viena mēneša amatalgas Ls 650 apmērā, kas ir taisnīga

atlīdzība par darba devējas pieļauto aizskārumu un radītajām nelabvēlīgajām sekām.

Civillietu departamenta rīcības sēdes 2014. gada 19. augusta lēmums lietā Nr. SKC-

2698-14

I. P. prasībā pret pašvaldības uzņēmumu Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija

secinājusi, ka atbildētāja, neizmaksādama prasītājam vienreizēju veselības uzlabošanas

pabalstu saskaņā ar darba koplīgumu, ir pieļāvusi atšķirīgas attieksmes aizlieguma

pārkāpumu, tādēļ tai ir pienākums atlīdzināt prasītājam morālo kaitējumu. Vienlaicīgi tiesa

atzinusi, ka tā nekonstatē atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu saistībā ar atbildētājas

atteikšanos kompensēt prasītājam studiju maksu. Atbilstoši Darba likumā paredzētajam tiesai

morālā kaitējuma apmērs jānoteic gadījumos, ja darba devējs iebilst pret darbinieka noteikto

morālā kaitējuma apmēru, kas nozīmē, ka tiesa šo apmēru nosaka pati pēc saprātīgas

vispārējās pieredzes, izvērtējusi konkrētās lietas apstākļus. Prasītājs lūdzis piedzīt no

atbildētājas morālā kaitējuma kompensāciju Ls 3 500, to nekādā veidā nemotivējis, kā arī

nenorādījis uz kādām būtiskām sekām, kas radušās kaitējuma rezultātā. Izvērtējot aizskarto

tiesību nozīmīgumu un aizskāruma smagumu, Civillietu tiesas kolēģija atzinusi, ka morālā

kaitējuma kompensācija prasītājam nosakāma viena gada veselības uzlabošanas pabalsta

apmērā Ls 160 jeb 227,66 euro, kas konkrētajā situācijā ir taisnīga un samērīga atlīdzība par

94. lappuse no 111

prasītāja nemantisko labumu aizskārumu. Tāpat šāds morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmērs

izpildīs arī preventīvo un samierināšanas funkciju.

Civillietu departamenta rīcības sēdes 2014. gada 23. maija lēmums lietā Nr. SKC-

2266/2014

Citā lietā Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija atzinusi, ka darba devēja

attiecībā uz prasītāju ir pieļāvusi atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu, jo viņa

atbrīvošana no darba faktiski ir notikusi darba nespējas dēļ. Tiesa norādījusi, ka, lai gan

prasītājs viņam nodarīto morālo kaitējumu ir saistījis ar savu darbnespēju, nosakot morālā

kaitējuma atlīdzības apmēru, nebūtu pareizi to saistīt ar darbnespējas termiņu, kādu samaksā

darba devējs, tas ir, pirmajām 10 dienām, kā to izdarījusi pirmās instances tiesa. Tiesai ir

jāņem vērā konkrētā persona un personība, jo morālā kaitējuma rezultātā negatīvas izmaiņas

notiek cietušā apziņā un to izpausmes forma ir atkarīga no katra indivīda. Apstāklis, ka

prasītājs viņa darbnespējas dēļ tika atbrīvots no darba, neapšaubāmi varēja radīt negatīvas

izmaiņas viņa psihē. Pie šādiem secinājumiem tiesa uzskatījusi par samērīgu noteikt morālā

kaitējuma atlīdzības apmēru Ls 500 jeb 711,44 euro.

Civillietu departamenta rīcības sēdes 2014. gada 29. janvāra lēmums lietā Nr. SKC-

1613-14

Lietā, kurā atzīts par pierādītu, ka darba devēja noteiktā laika posmā nav sniegusi

prasītājai N. T. pamatotas un vispusīgas atbildes uz viņas iesniegumiem un apgrūtinājusi

prasītājas nokļūšanu personāldaļā, tādējādi pieļaujot diskriminējošu attieksmi un radot

nelabvēlīgas sekas, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija piedzinusi no atbildētājas par

labu prasītājai morālā kaitējuma atlīdzību Ls 500. Tiesa īpaši ņēmusi vērā faktu, ka prasītāja

pie atbildētājas bijusi nodarbināta vairāk nekā 20 gadus.

Senāta rīcības sēdes 2013. gada 26. marta lēmums lietā Nr. SKC-2754/2013

Apstākļos, kad darba devēja atteikusies piešķirt savam darbiniekam I. K. ikgadējo

atvaļinājumu sakarā ar viņa atstādināšanu no darba, nenorādīdama šāda atteikuma tiesisko

pamatojumu, un pārtraukusi veselības apdrošināšanu, kā arī, tiesai konstatējot cēlonisko

sakaru starp darbinieka vēršanos arodbiedrībā un viņa atstādināšanu no darba, tiesa atzinusi

par pierādītu nelabvēlīgu seku radīšanu tāpēc, ka I. K. darba tiesisko attiecību ietvaros

pieļaujamā veidā izmantojis savas tiesības. Tiesa secinājusi, ka darba devēja attiecībā uz viņu

ir pārkāpusi vienlīdzīgu attieksmi, proti, darbinieka tiesības uz taisnīgiem darba apstākļiem,

salīdzinot ar citiem darbiniekiem. Apelācijas instances tiesa atzina, ka pirmās instances tiesa

95. lappuse no 111

pamatoti atsaukusies uz tiesu praksi dažādās lietās, kas saistītas ar morālā kaitējuma

atlīdzināšanu, tajā skaitā arī administratīvās lietās, un uzskatījusi par pamatotu I. K. norādi, ka

morālais kaitējums izpaužas arī iztikas līdzekļu liegšanā ilgā laika periodā, kas radījis

psiholoģisku spriedzi un pazemojuma sajūtu. Tiesa atzinusi par adekvātu nodarītajam

kaitējumam noteikt atlīdzību Ls 1 000 apmērā.

Senāta rīcības sēdes 2012. gada 12. jūnija lēmums lietā Nr. SKC-902/2012

V. T. prasībā pret kādu komercsabiedrību Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas

kolēģija atzinusi, ka darba devēja attiecībā uz prasītāju invalīdu ir pieļāvusi vienlīdzīgu tiesību

principa pārkāpumu, jo nav izpildījusi ar likumu uzlikto pienākumu veikt pasākumus, kas

nepieciešami, lai pielāgotu darba vidi, sekmētu invalīda iespējas pildīt darba pienākumus

(salīdzināmā situācijā prasītājs ir ticis diskriminēts attiecībā pret citiem: viņam kā kustību

invalīdam autostāvvieta no ieejas ēkā, kurā atrodas viņa darba kabinets, tikusi ierādīta tālāk

nekā citiem uzņēmuma darbiniekiem). Atbildētāja pārkāpusi aizliegumu radīt nelabvēlīgas

sekas, jo prasītājs ticis sodīts tādēļ, ka viņš darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā

izmantojis savas tiesības, un atšķirīgas attieksmes aizliegumu, jo darba tiesisko attiecību

pastāvēšanas laikā, nosakot darba apstākļus, kā arī uzteicot darba līgumu, darba devējs

neattaisnojami pieļāvis atšķirīgu attieksmi pret prasītāju kā pret invalīdu.

Tiesas kolēģija secinājusi, ka kaitējuma atlīdzības noteikšana pirmās instances tiesas

piespriestajā apmērā Ls 500 nesasniegtu atlīdzības mērķi un uzdevumu. Tā kā lietā konstatēts

vairākus mēnešus ilgs periods, kurā attiecībā pret prasītāju tika pieļauti darba tiesību normu

pārkāpumi, nav pamatots pirmās instances tiesas viedoklis par to, ka kompensācija nosakāma

aptuveni vienas mēnešalgas apmērā. Summas noteikšanā ir jāņem vērā arī tas, kādas sekas

tiesas piedzītās summas samaksa atstās uz atbildētāju, jo nevar tikt atzīta par taisnīgu tāda

atlīdzība, kuras samaksa var izraisīt atbildētāja maksātnespēju vai citas kaitīgas sekas.

Konkrētajā gadījumā atbildētāja ir kapitālsabiedrība, kuras pamatmērķis ir peļņas gūšana, un

nav iegūti pierādījumi tam, ka uzņēmumam ir tāda finansiālā situācija, kas norāda uz

apgrozāmo līdzekļu trūkumu, nespēju pildīt īstermiņa saistības u. tml. Apelācijas instances

tiesa, izvērtējot minēto, atzinusi, ka morālā kaitējuma atlīdzība nosakāma Ls 1 000 apmērā,

kas ir adekvāta prasītāja tiesību aizskārumam.

Senāta rīcības sēdes 2013. gada 13. marta lēmums lietā Nr. 1472/2013

Tomēr iepriekšējās rindkopās aprakstītā konfliktsituācija pēc prasītāja atjaunošanas

darbā turpinājās. Nākamajā strīdā starp tām pašām pusēm Kurzemes apgabaltiesas Civillietu

tiesas kolēģija atkārtoti atzinusi vienlīdzīgu tiesību principa pārkāpumu attiecībā pret

96. lappuse no 111

darbinieku, uz ko norāda darba devēja rīcība, nenodrošinot prasītājam kā invalīdam ar kustību

traucējumiem tādu pieeju darba vietai, kas nekaitētu viņa drošībai un veselībai (cita starpā pēc

prasītāja atjaunošanas darbā ierādītā autostāvvieta cilvēkiem ar īpašām vajadzībām tikusi

pārvietota).

Tāpat tiesas kolēģija konstatējusi, ka pret prasītāju ir pielietots psiholoģisks spiediens,

radot darba vidē nepieņemamu situāciju, kad darba devēja un darbinieka komunikācija

aprobežojas tikai ar rakstveida ziņojumiem, sūdzībām, rīkojumiem un paskaidrojumiem uz

tiem. Nav īpaši jāpierāda, ka psiholoģiskais terors darba vietā ir veselībai un drošībai kaitīgs

darba apstāklis, un situācijā, kad pats darba devējs konstatē psiholoģiska rakstura konfliktus

darba vietā, tieši darba devēja pienākums bija izvērtēt konkrētā darba vides faktora apjomu un

raksturu un noteikt, kādi pasākumi ir nepieciešami, lai novērstu un mazinātu šo darba vides

risku. Tā vietā darba devējs nav veicis nekādus pasākumus, lai novērstu nelabvēlīgu

psiholoģisku gaisotni, bet, gluži pretēji, izdodot uz darba attiecību izbeigšanu ar prasītāju

vērstus prettiesiskus rīkojumus, neveicināja psiholoģiskā konflikta noregulējumu. Tiesa

secinājusi, ka prasītāja tiesību aizskārums ir radies, pamatojoties uz ieilgušu, nelabvēlīgu

psiholoģisku gaisotni darba vidē, kuras saprātīgu noregulējumu nav veicinājusi ne viena, ne

otra puse. Tiesa atzinusi, ka morālā kaitējuma atlīdzība nosakāma Ls 800 apmērā.

Senāts vairākkārt par pamatotu ir atzinis tiesu noteikto morālā kaitējuma atlīdzības

apmēru, skatot lietas arī kasācijas tiesvedības kārtībā.

Lieta Nr. SKC-761/2012

Ar 2012. gada 6. jūnija spriedumu lietā Nr. SKC-761/2012 atstāts spēkā apelācijas

instances tiesas spriedums, ar kuru no kādas internātpamatskolas I. Č. labā piedzīta atlīdzība

par morālo kaitējumu Ls 1 000. Senāts norādījis, ka Civillietu tiesas kolēģija pamatoti

konstatējusi aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpumu. Nelabvēlīgu seku radīšana nav

atlaišana kā tāda, bet gan atlaišana ar mērķi sodīt darbinieku, jo viņš sakarā ar aizdomām par

noziedzīga nodarījuma vai administratīva pārkāpuma izdarīšanu darbavietā ir informējis

kompetentās iestādes (Valsts Bērnu tiesību inspekciju).

Lieta Nr. SKC-422/2013

Konkrētā lieta ir uzskatāma par atšķirīgu no citām šajā kategorijā ietilpstošajām

lietām. Tajā konstatēta atbildētājas prettiesiska rīcība (bezdarbība), kas izpaudusies

pienākuma nodrošināt darbinieces veselībai drošus darba apstākļus (pārvietošanos pa darba

devējas teritoriju) neizpildē, kas bijusi cēloniskā sakarā ar slidenas ietves dēļ notikuša

97. lappuse no 111

nelaimes gadījuma sekām – miesas bojājumu nodarīšanu prasītājai. Senāts ar 2013. gada

13. novembra spriedumu atcēlis apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par piedzītās

atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru. Senāts norādījis, ka izskatot šāda rakstura prasījumu,

tiesai ir ne tikai jānosaka taisnīgs atlīdzinājums, bet arī jāpamato, kādēļ tā piespriesto

atlīdzinājumu par tādu uzskatījusi. Pamatojumam jāatklāj, ka tiesa izvērtējusi visus apstākļus,

kuriem ir nozīme atlīdzinājuma noteikšanā, un ir balstījusies uz racionāliem juridiskiem

apsvērumiem, nevis subjektīviem ieskatiem.

Civillietu tiesas kolēģija pamatoti atzinusi, ka, nosakot piespriežamo atlīdzinājumu,

ņemams vērā nodarītā kaitējuma raksturs, nodarīšanas apstākļi un tā būtiskums,

kompensācijai jābūt taisnīgai, tai ne vien jādod apmierinājums cietušajai personai, bet arī

jāpilda prevencijas un samierināšanas funkcija. Tomēr spriedumā nav atspoguļots, kādi

apsvērumi kalpojuši par pamatu tam, ka atlīdzinājums noteikts tieši Ls 3 000. Faktiski tiesa

atlīdzinājumu samērojusi ar L. D. pieprasītā atlīdzinājuma apmēru Ls 35 000. Taču norādītā

pieeja, Senāta ieskatā, nevar tikt atzīta par pareizu, jo piespriežamā atlīdzinājuma apmērs

primāri jāsamēro ar nodarīto kaitējumu. Spriedumā doto apstākļu uzskaitījums neatklāj, kā

tieši tie ietekmējuši noteiktās mantiskās kompensācijas apmēru. Senāts kā apelācijas instances

tiesas sprieduma trūkumu ir norādījis gadījumu salīdzināšanas un tipizēšanas metodes

neizmantošanu.

7.5. Atlīdzinājums par nekvalitatīva ārstniecības pakalpojuma

sniegšanu

Lietās, kuras saistītas ar pārkāpumiem, sniedzot medicīniskus pakalpojumus, par

tiesiskiem un pamatotiem atzīti arī zemāk norādītie apelācijas instances tiesu spriedumi,

rīcības sēdē atsakot kasācijas tiesvedības ierosināšanu jautājumos par morālā kaitējuma

atlīdzības noteikšanu.

Senāta rīcības sēdes 2011. gada 15. decembra lēmums lietā Nr. SKC-1168/2011

Civillietu tiesu palāta ar 2010. gada 16. decembra spriedumu daļēji apmierinājusi

sievietes, kura dzemdību laikā zaudējusi bērnu, prasību, piedzenot no slimnīcas par labu

prasītājai kompensāciju Ls 10 000 par nodarīto morālo kaitējumu. Senatoru kolēģija šajā

sakarā norādījusi uz apelācijas instances tiesas konstatēto, ka atbildētājas darbiniece prasītājas

ārstēšanā ir pārkāpusi Ārstniecības likumā noteiktās pacienta tiesības, jo nav sniegusi

pacientei pilnīgu informāciju par pielietotajām ārstēšanas metodēm, kā arī nav saņēmusi

pacientes piekrišanu izvēlēto medikamentu un manipulāciju pielietošanai. Tāpat dzemdību

98. lappuse no 111

palīdzībā viņa nav nodrošinājusi pacientei tiesības uz kvalitatīvu, laipnu un cieņpilnu

attieksmi un ārstēšanu. Turklāt dzemdību palīdzībā izdarītie pārkāpumi, tostarp situācijas

pareiza nenovērtēšana un bez pacientes piekrišanas pielietotās manipulācijas dzemdībās, bija

par iemeslu jaundzimušās meitenes smagajam stāvoklim. Dzimšanas brīdī bērnam netika

nodrošināta atbilstoša, savlaicīga un adekvāta reanimācija, un meitene vēlāk nomira.

Senatoru kolēģija norādījusi, ka apelācijas instances tiesa pamatoti ir vērtējusi

atlīdzības apmēra noteikšanā būtiskus apstākļus, proti, prasītājas tiesību aizskārums noticis

veselības aizsardzības jomā, turklāt tiesa ievērojusi arī likumdevēja noteikto reproduktīvās

veselības īpašo vērtību un prioritāti veselības aprūpē atbilstoši Seksuālās un reproduktīvās

veselības likuma 4. pantam un Ārstniecības likuma 3. panta otrajai daļai. Savukārt apstāklis,

ka, nosakot kompensācijas apmēru, tiesa nav piemērojusi Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto

zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14. pantu, kas kā viens no palīgavotiem varētu tikt

izmantots atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanai, nevar būt par pamatu kasācijas tiesvedības

ierosināšanai. Turklāt uz atbildētāju minētā likuma norma nav attiecināma, jo, lai gan

atbildētāja pilda valsts deleģētās funkcijas, tā nav valsts pārvaldes iestāde, bet gan

komercsabiedrība. Rīcības sēdes lēmumā kolēģija, pamatojoties uz vienlīdzības principu,

atsaukusies uz iepriekš minēto Senāta 2011. gada 20. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-

153/2011, akcentējot, ka norādītajā lietā pastāvēja atšķirīgs gadījums, jo pacientes grūtniecība

bija saistīta ar dažādiem sarežģījumiem (nestabilu augļa guļu, paaugstinātu asinsspiedienu un

citiem ar grūtniecību saistītiem riska faktoriem, tostarp nedēļu pirms dzemdībām auglim bija

konstatēta hroniska hipoksija jeb skābekļa nepietiekamība), līdz ar to tiesa pamatoti noteikusi

atšķirīgu atlīdzinājumu.

Senāta rīcības sēdes 2013. gada 22. marta lēmums lietā Nr. SKC-455/2013

Nosakot atlīdzības apmēru par nodarīto morālo kaitējumu, vienā no lietām Civillietu

tiesu palāta secinājusi, ka konkrētajā gadījumā prasītājai ir nodarīts viens no iespējami

smagākajiem aizskārumiem, jo bojā gājis viņas dēls – tas noticis atbildētājas neattaisnojamas,

ilgstošas prettiesiskas bezdarbības dēļ, nepildot Ārstniecības likumā noteiktos pienākumus. Tā

kā nav cita likuma, kas noteiktu kritērijus morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanai

situācijā, kad atbildētājs strīdā ir ārstniecības iestāde, saskaņā ar CPL 5. panta piektās daļas

nosacījumiem izskatāmajā lietā jāvadās no Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanas likuma normām. Nodarītais morālais kaitējums uzskatāms par sevišķi smagu,

tāpēc no atbildētājas ir piedzenama kompensācija Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto

zaudējumu atlīdzināšanas likumā paredzētajā maksimālajā apmērā Ls 20 000.

99. lappuse no 111

Civillietu departamenta rīcības sēdes 2014. gada 27. marta lēmums lietā Nr. SKC-

1920/2014

Citā lietā atzīts, ka atbildētāja, pārkāpjot Ārstniecības likuma prasības, ir veikusi

prasītājai nekvalitatīvu kreisās ceļa locītavas plānveida operāciju, kuras rezultātu novēršanai

bija nepieciešamas vēl trīs operācijas, kas prasītājas pārciestās fiziskās un garīgās ciešanas

pastiprināja. Sakarā ar Civillietu tiesu palātas 2013. gada 28. oktobra spriedumu šajā lietā

Civillietu departamenta tiesnešu kolēģija ir norādījusi, ka apelācijas instances tiesa, izvērtējot

atlīdzības apmēra samērīgumu, pretēji kasācijas sūdzībā izteiktajam viedoklim Valsts

pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma noteikumus ņēmusi vērā kā vienu

no kritērijiem atlīdzības apmēra noteikšanai līdzīgos gadījumos, taču vienlaikus piemērojusi

arī citus kritērijus, proti, prasītājai nodarītā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Kasācijas

tiesvedības ierosināšanas pamats nevar būt arī apstāklis, ka apelācijas instances tiesa, nosakot

atlīdzinājuma apmēru, sprieduma motīvu daļā nav atsaukusies uz tiesu nolēmumiem līdzīgās

lietās, jo tas nav novedis pie lietas nepareizas izspriešanas. Tiesnešu kolēģija, izvērtējot tiesu

praksi līdzīgās lietās, tostarp kasācijas sūdzības iesniedzējas norādītos tiesu spriedumus,

atzinusi, ka tiesas noteiktais kompensācijas apmērs Ls 5 000 ir samērīgs un atbilstošs.

Senāta rīcības sēdes 2009. gada 15. oktobra lēmums lietā Nr. SKC-1053/2009

Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2009. gada 2. jūnija spriedumu

daļēji apmierinājusi prasību un piedzinusi no slimnīcas par labu J. Z. atlīdzību par morālo

kaitējumu Ls 1 000 sakarā ar medicīnas aprūpē pieļautajiem pārkāpumiem, nenodrošinot

kvalitatīvu un cieņpilnu medicīnas aprūpi. Šajā lietā nodibināts, ka prasītājs neuzmanības dēļ

iecirtis sev kājā ar cirvi, kā rezultātā ieguvis plašu cirstu brūci kreisās pēdas virspusē pie

potītes ar plašu audu bojājumu. Apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka atbildētājas

darbinieki prasītāja ārstēšanā ir pārkāpuši Ārstniecības likuma 6., 20. un 41. pantā noteiktās

pacienta tiesības. Ārsts nav sniedzis pacientam pilnīgu informāciju par slimības diagnozi,

izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, par pielietotajām ārstēšanas metodēm un prognozi,

iespējamām komplikācijām, kā arī nav saņēmis no pacienta piekrišanu operācijai. Tāpat

pretēji Ministru kabineta 2006. gada 4. aprīļa noteikumu Nr. 265 „Ārstniecības iestāžu

medicīniskās un uzskaites dokumentācijas lietvedības kārtība” prasībām atbildētājas

darbinieki nav izdarījuši pacienta medicīnas dokumentos pilnīgus ierakstus ne tikai par pēdas

bojājuma lielumu un atrašanās vietu, bet arī par izmanto anestēzijas līdzekļu daudzumu,

operācijas laikā veiktajām manipulācijām un ārstēšanās rezultātiem, kā arī nav veikuši

rentgena diagnostiku bojātajai pēdas daļai, izrakstījuši slimnieku no stacionāra ar redzamām

komplikācijām – brūces malu nekrozēm – tālākai ambulatorai ārstēšanai. Turklāt pretrunas

100. lappuse no 111

ārstniecības personu sniegtajos paskaidrojumos arī neliecina par cieņpilnas un kvalitatīvas

ārstēšanas nodrošināšanu. Senatoru kolēģija secinājusi, ka Civillietu tiesas kolēģija,

novērtējusi aizskāruma smagumu un radītās sekas, pēc sava ieskata noteikusi pamatotu

atlīdzību.

Kasācijas tiesvedības ietvaros ir izskatītas tālāk minētās attiecīgās kategorijas lietas.

Lieta Nr. SKC-153/2011

Izskatot lietu kasācijas tiesvedības kārtībā, ar 2011. gada 20. aprīļa spriedumu Senāts

atstājis negrozītu Civillietu tiesu palātas spriedumu, ar kuru no kādas slimnīcas V. Z. labā

piedzīta atlīdzība par morālo kaitējumu Ls 5 000. Lai arī apelācijas instances tiesa

konstatējusi, ka ārstniecības personu darbība nav bijusi tiešā cēloniskā sakarā ar prasītājas

augļa bojāeju dzemdību laikā, tomēr tiesa pamatoti secinājusi, ka atbildētāja

dzemdībpalīdzības laikā ir izdarījusi pārkāpumus, kas liecina par nepietiekamu nedzimuša

bērna izmeklēšanu līdz dzemdībām un dzemdību laikā. Līdz ar to atbildētāja ir pārkāpusi

Ārstniecības likuma 6. pantu, tādēļ samērīgs atlīdzinājums par prasītājai nodarīto morālo

kaitējumu sakarā ar nekvalitatīvo aprūpi, sniedzot dzemdībpalīdzību, ir nosakāms Ls 5 000,

vienlaikus ievērojot arī likumdevēja noteikto reproduktīvās veselības īpašo vērtību un

prioritāti veselības aprūpē atbilstoši Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 4. pantam

un Ārstniecības likuma 3. panta otrajai daļai.

Lieta Nr. SKC-122/2013

Citā lietā Senāts ir izmantojis iepriekš norādīto metodoloģiju, salīdzinot apelācijas

instances tiesas noteikto atlīdzinājumu Ls 5 000 par bērnam radušos kaitējumu pēc

komplikācijām apendicīta operācijā kopsakarā ar citās lietās piespriestajām summām par

morālo kaitējumu un sakropļojumu. Senāts savā 2013. gada 12. jūnija spriedumā šādu

atlīdzinājumu uzskatījis par neatbilstīgu nodarītajam kaitējumam tā iemesla dēļ, ka

atlīdzinājums ir noteikts pārāk augsts. Nodarītais morālais kaitējums par sarežģījumiem

samērā izplatītas operācijas sakarā nevar tikt novērtēts par salīdzinoši tikai nedaudz mazāku

naudas summu attiecībā pret tādu morālo kaitējumu, kas izraisīts, radot sakropļojumu pēc

ķermeņa daļu amputācijas.

Lieta Nr. SKC-10/2013

Savukārt 2013. gada 6. marta spriedumā Senāts pēc gadījumu tipizēšanas un

salīdzināšanas metodes izmantošanas ir izdarījis secinājumu, ka pie apstākļiem, kad

prasītājam nodarīto miesas bojājumu sekas ir sakropļojums (zaudēta prostata, limfmezgli un 101. lappuse no 111

sēklas pūslīši), kura rezultātā viņam nevar būt pēcnācēji, ir iestājusies erektīvā disfunkcija un

urīna nesaturēšana, kas neapšaubāmi samazinājusi viņa dzīves kvalitāti, apelācijas instances

tiesas kopējā piedzītā summa Ls 20 000 ir vērtējama kā atbilstīgs atlīdzinājums par prasītājam

nodarītajiem miesas bojājumiem, kā arī notikušā sakarā radušamies fiziskajām un garīgajām

ciešanām. Kā redzams no tiesas sprieduma, atlīdzinājuma summu tiesa ir sadalījusi uz pusēm,

piedzenot no katra atbildētāja (slimnīcas un ārsta) Ls 10 000.

7.6. Atlīdzinājums dažādu citu kategoriju lietās

Latvijas Republikas kasācijas instances tiesas praksē ir atrodami daudzi nolēmumi

morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanas sakarā tādās lietās, kuras nav klasificējamas

kā piederīgas kādai no iepriekš norādītajām kategorijām.

Ar rīcības sēdes lēmumiem kasācijas tiesvedības ierosināšana atteikta tālākminētajās

lietās.

Civillietu departamenta rīcības sēdes 2014. gada 6. jūnija lēmums lietā Nr. SKC-

2473/2014

Ar Civillietu tiesu palātas spriedumu no V. A. par labu viņas māsai Z. S. līdz ar

zaudējumiem nospriests piedzīt morālā kaitējuma atlīdzību Ls 1 000 jeb 1 422,87 euro. Ar

spēkā stājušos nolēmumu krimināllietā konstatēts, ka atbildētāja ir izdarījusi noziedzīgu

nodarījumu (krāpšanu), pretēji viņai dotajam pilnvarojumam nevis privatizējot dzīvokli par

labu savai ārzemēs esošajai māsai, bet gan par labu sev, vēlāk dzīvokli pārdodot. Civillietu

tiesu palāta pievienojusies pirmās instances tiesas motīviem par to, ka morālā kaitējuma

atlīdzības summa, ņemot vērā prasītājai nodarīto kaitējumu, šajā gadījumā ir nosakāma

iepriekš minētajā apmērā, kas konkrētajā gadījumā ir taisnīgs, samērīgs un spēs nodrošināt

taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkciju, kā arī, iespējams, nākotnē atturēs

atbildētāju no prettiesisku darbību veikšanas.

Senāta rīcības sēdes 2010. gada 26. februāra lēmums lietā Nr. SKC-469/2010

Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedumu no J. Ž. par labu L. Ļ. cita

starpā piedzīta atlīdzība par morālo kaitējumu Ls 500. Atbilstoši lietā konstatētajiem

apstākļiem Imantas meža teritorijā pastaigas laikā prasītāja klātbūtnē viņam piederošajam 102. lappuse no 111

pūdeļa sugas sunim agresīvi uzbruka atbildētājam piederošs cīņas sugas suns – stratforda un

pitbula šķirnes krustojums, kurš tika izvests pastaigā bez uzpurņa, kā arī neatradās īpašniekam

pie saites. Uzbrukuma rezultātā pūdelim konstatētas kostas brūces kakla, skausta un rīkles

apvidū, vismaz 12 atvērtas brūces, atrauta āda no zemādas, traumēta traheja, suns elpojis

daļēji caur brūci, daļēji caur muti, krūšu daļa bijusi atrauta no ķermeņa. Sunim veikta

operācija, kas ilga vairāk par divām stundām, pēc tam 10 dienas suns atradās kritiskā stāvoklī,

bet tad nomira. Norādītajos apstākļos secināts, ka suņa saimniekam ir nodarīts morālais

kaitējums. Piedzenamās morālā kaitējuma atlīdzības summas apmēra noteikšanā apelācijas

instances tiesa pievienojusies pirmās instances tiesas apsvērumiem par prasītāja norādīto

apstākli, ka viņa un ģimenes ciešanas par šādu suņa zaudējumu varētu mazināt jauna suņa

iegāde, līdz ar ko tiesa noteikusi, ka Ls 500 būtu tas atlīdzības apmērs, par kādu prasītājs

varētu iegādāties jaunu suni.

Savukārt turpmāk norādītās lietas ir izskatītas kasācijas tiesvedības kārtībā.

Lieta Nr. SKC-40/2011

Izskatot lietu kasācijas kārtībā, Senāts ar 2011. gada 26. janvāra spriedumu atstājis

spēkā apelācijas instances tiesas spriedums daļā, ar kuru no A. F. par labu L. G. piedzīta

morālā kaitējuma atlīdzība Ls 1 000. Senāta ieskatā, piedzītā naudas summa ir samērīga

nodarījumam, jo ilgstoša un sistemātiska naktsmiera traucēšana (laika posmā no 2006. gada

novembra līdz 2007. gada novembrim pašvaldības policija uz atbildētāja dzīvesvietu bija

izbraukusi deviņas reizes, par iedzīvotāju miera traucēšanu sastādīti četri administratīvo

pārkāpumu protokoli un izteikts viens brīdinājums) sagādā neērtības, izraisa uztraukumu un

stresu, regulāra neizgulēšanās atstāj iespaidu uz veselību un darba spējām. Vēl jo vairāk tādēļ,

ka L. G. 63 gadu vecumā strādā par elektriķi un ir 2. grupas invalīds. Turklāt ņemams vērā, ka

tiesas spriedumam par morālā kaitējuma atlīdzību ir preventīvs raksturs, proti, atturēt

atbildētāju no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē.

Lieta Nr. SKC-82/2012

Senāta 2012. gada 22. februāra spriedumā konstatēts, ka Z. K. pret Valsts zemes

dienestu vērsto prasījumu saistījusi ar apstākli, ka atbildētājas prettiesiskās rīcības dēļ noticis

prasītājas īpašuma tiesību aizskārums, kas radījis morālu kaitējumu. Senāts secinājis, ka

apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi par pierādītu, ka Valsts zemes dienesta darbinieks

(mērnieks), noteikdams nekustamā īpašuma robežas un sastādīdams attiecīgu aktu, pieļāvis

mērniecības kļūdu, kura izraisījusi Z. K. piederošā īpašuma samazinājumu dabā. No lietas

103. lappuse no 111

materiāliem redzams, ka uzmērīšana veikta, nepieaicinot prasītāju. Pastāvot minētajiem

apstākļiem kopsakarā ar to, ka norādītie zemes robežu uzmērīšanas normatīvā akta prasību

pārkāpumi noveda ne tikai pie īpašuma nepamatota aprobežojuma un prasītājai piederošās

mantas (stādījumu) iznīcināšanas, bet arī izsauca nepieciešamību atkārtoti vērsties

zemesgrāmatā jau nostiprināta īpašuma robežu jautājuma kārtošanai, apelācijas instances

tiesai, Senāta ieskatā, bija pietiekams iemesls konstatēt Z. K. likumā garantēto tiesību

aizskārumu. Senāts nepiekrita atbildētājas kasācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem, ka

atbildība par notikušo jāuzņemas blakus esošā nekustamā īpašuma īpašniecei, kura radīja

šķēršļus prasītājai piederošā īpašuma izmantošanai un izpostīja stādījumus, jo, kā pareizi

atzinusi tiesa, kaimiņienei bija pamats paļauties uz valsts institūcijas darbinieka rīcības,

uzmērot zemes robežas, tiesiskumu. Senāts uzskatījis, ka tiesa pamatoti piedzinusi par labu

prasītājai atlīdzību par morālo kaitējumu Ls 500.

Lieta Nr. SKC-217/2012

Senāts ar 2012. gada 9. maija spriedumu ir akceptējis morālā kaitējuma atlīdzības

noteikšanu Ls 500 apmērā apstākļos, kad prasītājs P. G. izslēgts no mednieku un

makšķernieku biedrības ar tās valdes prettiesisku lēmumu (ar spēkā stājušos tiesas spriedumu

lēmums atzīts par spēkā neesošu). Lēmums pamatots ar biedrības statūtu punkta pārkāpumu,

kas paredz pienākumu biedriem augsti turēt biedrības labo vārdu un nepieļaut rīcību, kas grauj

biedrības reputāciju sabiedrības acīs. Lēmuma pamatojums radīja iespaidu, ka prasītājs ir

apkaunojis biedrību; personai vairāk kā divus gadus bija liegts darboties biedrībā; atņemta

iespēja nodarboties ar savu vaļasprieku.

Lieta Nr. SKC-32/2006

Ar 2006. gada 25. janvāra spriedumu Senāts atstājis negrozītu tādu apelācijas

instances tiesas spriedumu, ar kuru par labu sievietei no varmākas, kurš izdarījis pret viņu

dzimumtieksmes apmierināšanu netiklā formā, pielietojot fizisku spēku un draudus, piedzīti

Ls 3 000. Šajā lietā Senāts gan ir norādījis, ka kasācijas instances tiesai, kura pārbauda tikai

pārsūdzētā tiesas sprieduma atbilstību likumam, nav dotas tiesības vērtēt kompensācijas

apmēra atbilstību faktiskajam nodarījumam.

104. lappuse no 111

KOPSAVILKUMS

1. Morālais kaitējums ir personas ciešanas, sāpes, pārdzīvojumi, ko nav iespējams tieši

novērtēt. Pārciestā sekas nav iespējams aizstāt ar naudu, taču, sniedzot cietušajai personai

atbilstīgu atlīdzinājumu naudas izteiksmē, ir iespējams sniegt viņai zināmu gandarījumu un

tādējādi mazināt ciešanas un sāpes.

Tā kā morālais kaitējums ir aizskāruma negatīvās sekas, tiesai pēc prettiesiskas rīcības

fakta visupirms ir jākonstatē morālā kaitējuma esamība un tikai pēc tam jāvērtē atlīdzības

apmērs.

2. Ar terminu „morālais kaitējums” civiltiesībās apzīmēts virsjēdziens, kas

Civillikumā ieviests pakāpeniski ar grozījumiem 1992., 2006. un 2012. gadā un kura saturs un

atlīdzības priekšnoteikumi ir diferencēti atkarībā no tiesību aizskārumu rakstura.

Tiesību aizskārumi, kas rada tiesību uz morālā kaitējuma atlīdzību, iedalāmi trīs

grupās:

1) tiesību aizskārumi, kas paši par sevi ir sabiedriski tik bīstami, ka rada prezumpciju

par nepieciešamību noteikt atlīdzību pēc tiesas ieskata, lai dotu mierinājumu cietušajam, kā

arī stiprinātu vispārējo prevenciju (sk. kopsavilkuma 3.un 8. tēzi);

2) likumā konkrēti norādīti noziedzīgi nodarījumi, kuru nodarīšanas gadījumā

prezumējams morālais kaitējums (Civillikuma 1635. panta trešā daļa);

3) pārējie gadījumi, kad tiesību aizskārums izraisījis fiziskas vai garīgas ciešanas un

cietusī persona tās spēj pierādīt.

Tiesu praksē atzīts, ka visos gadījumos morālā kaitējuma atlīdzināšanas

priekšnoteikums ir tas, ka tiesību aizskārums ir būtisks (jāņem vērā morālā kaitējuma

smagums un sekas – Civillikuma 1635. panta otrā daļa).

3. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei un Civillikuma 2349., 2352., 2351¹.,

2353. panta, Darba likuma 29. panta jēgai tiesa, nosakot morālā kaitējuma atlīdzību, nav

saistīta ar priekšnoteikumu par fizisku un garīgu ciešanu konstatēšanu. Šāds priekšnoteikums

nepastāv arī autortiesību, privātuma personas datu prettiesiskas izmantošanas un citos

cilvēktiesību aizskārumu gadījumos.

4. Tiesu praksē nav izveidojusies stabila judikatūra attiecībā uz to, pie kuras no tēzē

Nr. 2 norādītajām grupām pieskaitāmi gadījumi, kas paredzēti Pacientu tiesību likuma

16. pantā, likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 28. pantā, likuma „Par

izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarītā

105. lappuse no 111

zaudējuma atlīdzināšanu” 5. pantā un dažos citos likumos norādītie tiesību aizskārumi. Pēc

konkrētās izpausmes tie var tikt pieskaitīti jebkurai no minētajām grupām.

5. Izskatot prasību par morālo kaitējumu Civillikuma 1635. panta izpratnē, ir

nepieciešams konstatēt, pirmkārt, neatļautu darbību, otrkārt, ar šo neatļauto darbību aizskartu

cietušās personas nemantisko tiesību (piemēram, kādu no cilvēka pamattiesībām) vai

nemantisko labumu (piemēram, veselību, reputāciju). Tiesai spriedumā jānorāda motīvi, no

kuriem varētu spriest, kāda nemantiska tiesība, labums vai interese ir aizskarta ar konstatēto

prettiesisko rīcību.

6. Atlīdzības apmērs par morālo kaitējumu nosakāms katrā konkrētā gadījumā pēc

tiesas ieskata, vadoties pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem. Jāņem vērā,

ka vienotas likmes atlīdzības apmēra noteikšanai par morālo kaitējumu nepastāv. To nosaka,

ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu, raksturu, tā nodarīšanas apstākļus un sekas, kā arī

citus būtiskus apstākļus. Piespriežamajai summai jeb atlīdzinājumam jāpilda taisnīguma,

prevencijas un samierināšanas funkcija. Tam ne tikai jāsniedz mierinājums personai, kuras

tiesības tikušas aizskartas, bet arī jāattur vainojamā persona no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas

nākotnē. Tādējādi atlīdzinājumam jābūt samērīgam.

7. Salīdzināmos apstākļos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam. Kā kritēriji atlīdzības

apmēra noteikšanai ir vērā ņemami tiesas spriedumi citās lietās, kas veido vienveidīgu tiesu

praksi.

8. Civillikuma 2349. pants ir tiesiskais pamats atlīdzībai par sakropļojumu vai

izķēmojumu, kas kā atsevišķa apakšgrupa ietilpst jēdzienā „atlīdzība par morālo kaitējumu”.

Arī atlīdzība par goda un cieņas aizskārumu, miesas bojājumu (kas nav radījis Civillikuma

2349. pantā paredzētās sekas), privātuma aizskārumu un citas apakšgrupas, kuru skaits turpina

augt, ietilpst jēdzienā „atlīdzība par morālo kaitējumu”. Nav nosakāma atsevišķi atlīdzība par

sakropļojumu vai izķēmojumu un vēl arī atlīdzība par sāpēm un ciešanām jeb morālo

kaitējumu.

Nav atbalstāma tendence, kas vērojama tiesu praksē, ka atlīdzību nosaka gan par

sakropļojumu vai izķēmojumu, gan arī vēl par morālo kaitējumu. Izvērtējot atlīdzības par

morālo kaitējumu apmēru, tiesa nolēmuma motīvu daļā var norādīt apsvērumus, ka,

piemēram, nodarījuma rezultātā kaitīgās sekas ir iestājušās gan sakropļojuma, gan arī fizisku

sāpju un/vai garīgu ciešanu veidā, taču rezolutīvajā daļā ir nosakāma viena atlīdzības summa

par morālo (nemantisko) kaitējumu.

106. lappuse no 111

9. Ja persona noteiktā laika posmā ir izjutusi garīgas ciešanas sakarā ar radušos

sakropļojumu vai izķēmojumu, tad viņa ir tiesīga saņemt par to atlīdzinājumu. Ilgums, kādā

saglabājas miesas bojājuma sekas sakropļojuma vai izķēmojuma veidā, var būt papildu

kritērijs morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanai, taču tā īslaicīgums nevar būt pamats

secinājumam, ka persona nav tiesīga saņemt atlīdzinājumu vispār.

10. Iestādes prettiesiskas faktiskās rīcības gadījumā privātpersonu tiesības uz

atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, tā vidū morālo kaitējumu,

īstenojamas saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu,

tādēļ tāda prasība nav pakļauta izskatīšanai vispārējās jurisdikcijas tiesā, bet gan

Administratīvā procesa likuma kārtībā. Līdz ar to prasība vispārējās jurisdikcijas tiesā ir

atsakāma pieņemt, vai tiesvedība civillietā izbeidzama, ja tā jau uzsākta.

11. Satversmes 92. pantā noteikto personas pamattiesību nodrošināšana ir svarīgāka

par tiesu kompetences nošķiršanas jautājumiem – jo īpaši situācijā, kad prasījuma izšķiršanas

iespēja administratīvā procesa kārtībā ir zudusi daļēji arī tiesas rīcības dēļ, savlaicīgi

neatsakoties pieņemt prasības pieteikumu vai tiesvedību lietā neizbeidzot.

Tādēļ, izšķirot jautājumu, vai prasība, kas celta par kaitējuma atlīdzināšanu pret

publisko tiesību subjektu saistībā ar rīcību publisko tiesību jomā, ir pakļauta izskatīšanai

Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā, tiesai nepietiek konstatēt, ka pušu starpā nepastāv

privāttiesiskas attiecības. Iepriekš norādīto iemeslu dēļ tiesai ir nepieciešams arī pārbaudīt, vai

apstrīdētās rīcības tiesiskuma pārbaudei ir paredzēta cita kārtība.

Lai nodrošinātu personu tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību tajos gadījumos, kad

publisko tiesību subjekta rīcība nav pārbaudāma Administratīvā procesa likumā vai citā ar

likumu noteiktā kārtībā, vispārējās jurisdikcijas tiesai celtā prasība par kaitējuma

atlīdzināšanu sakarā ar publisko tiesību subjekta rīcību ir jāizvērtē pēc būtības. Šāds

risinājums atbilst Satversmes 89. un 92. pantam, kā arī Konvencijas 13. pantam. Apstāklis, ka

Civilprocesa likuma 1. pants paredz tiesību aizsardzību gadījumā, kad aizskartas vai

apstrīdētas personas civilās tiesības, nebūt nenorāda uz tiesas kompetences pārkāpumu, jo

pamatlikuma normas ir piemērojamas tieši un tām normatīvo aktu hierarhijā ir augstāks

juridisks spēks.

12. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1. panta trešās daļas noteikumiem

ieslodzījuma vietas lēmums, kas adresēts ieslodzītajai personai, bet būtiski neskar tās

cilvēktiesības, ir iestādes iekšējs lēmums un nav pakļauts izskatīšanai Administratīvā procesa

likumā noteiktajā kārtībā. Vienlaikus iestādes iekšējs lēmums nav pakļauts izskatīšanai arī

107. lappuse no 111

Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā. Tāpēc ieslodzījumā esošas personas prasības

pieteikuma par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, kas pamatots ar iestādes iekšēju lēmumu,

pieņemšana ir atsakāma, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas

1. punktu. Iestādes iekšēja lēmuma tiesiskums ir pārbaudāms valsts pārvaldes ietvaros

pakļautības kārtībā.

13. Tiesā var celt prasību par morālā kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar tiesību uz

lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos pārkāpumu.

Izlemjot jautājumu par šādas prasības pakļautību, jāņem vērā, ka tiesu lietas

izskatīšana ir rīcība publisko tiesību jomā, taču tā nav saistāma ar valsts pārvaldes uzdevumu

veikšanu, bet gan ar tiesas spriešanas funkcijas īstenošanu. Lieta par morālā kaitējuma

atlīdzināšanu, kas pamatota ar tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu, būtu

pakļauta izskatīšanai tiesā civilprocesuālajā kārtībā.

14. Morālā kaitējuma atlīdzināšana darba tiesiskajās attiecībās ir izvērtējama atbilstoši

Darba likuma 29. panta astotajai daļai, kurā šāda atlīdzināšana paredzēta gadījumā, ja darba

devējs pārkāpis atšķirīgas attieksmes aizliegumu un aizliegumu radīt nelabvēlīgas sekas.

Darbinieka prettiesiskas atlaišanas fakts pats par sevi nav priekšnoteikums saistību tiesību

vispārējo noteikumu regulējošā Civillikuma 1635.panta piemērošanai.

15. Darba likuma 29. panta astotās daļas izpratnē morālais kaitējums uzskatāms par

nodarītu, ja ir pierādīts atšķirīgas attieksmes aizlieguma vai aizlieguma radīt nelabvēlīgas

sekas pārkāpums.

Vadoties no Eiropas Savienības tiesību efektivitātes principa, kas dalībvalstīm uzliek

pienākumu nodrošināt, lai jebkurš indivīds varētu efektīvi realizēt ar Eiropas Savienības

normatīvajiem aktiem piešķirtās tiesības, darba tiesībās ir noteikts apgrieztais pierādīšanas

pienākums gadījumā, ja prasītājs (darbinieks) ir norādījis uz faktiem vai apstākļiem, kas

varētu liecināt par nelabvēlīgu seku radīšanu viņam vai varbūtēju diskrimināciju (Darba

likuma 9. panta otrā daļa, 29. panta trešā daļa, 125. pants). Šādā situācijā darba devējam ir

jāspēj pierādīt, ka pret darbinieku vērstā attieksme, uzsakot darba līgumu, uzliekot

disciplinārsodu, izsakot mutiskus aizrādījumus, nav saistīta ar darba devēja nepamatotu,

tendenciozu, diskriminējošu attieksmi pret konkrēto darbinieku. Tādējādi pienākums pierādīt,

ka darbinieks nav diskriminēts, ir darba devējam.

16. Persona, kura darbā guvusi miesas bojājumus pašas neuzmanības un nepienācīgas

rūpības dēļ, nav tiesīga saņemt atlīdzību par morālo kaitējumu, ja lietas izskatīšanas gaitā nav

108. lappuse no 111

konstatēta atbildētāja (darba devēja) prettiesiska darbība vai bezdarbība un līdz ar to

vainojamība konkrētajā nelaimes gadījumā.

17. Ne katra sadzīviska rakstura neērtība, piemēram, ūdens padeves atvienošana

prasītājam piederošā dzīvokļa vannas istabā, ir pamats atlīdzības piedziņai par morālo

kaitējumu. Tas, ka kāds ilgstoši lieto svešus naudas līdzekļus, kuru atgūšanai jātērē laiks, pats

par sevi neizraisa otrai pusei atlīdzināmu morālo kaitējumu Civillikuma 1635. panta izpratnē.

Arī uzticības neattaisnošana no darījuma partnera puses nav uzskatāma par garīgas ciešanas

jeb morālā kaitējuma izraisītāju Civillikuma 1635. panta izpratnē. Veicot grozījumus

Civillikuma 1635. pantā 2006. gada 26. janvārī, likumdevējs ir paplašinājis to tiesiskās

aizsardzības līdzekļu klāstu, kas vērsti ne uz mantiskā samazinājuma novēršanu, bet uz

apmierinājuma došanu citā veidā – ciešanu un sāpju nolīdzināšanai dodot mantisku

kompensāciju. Uz šāda veida gandarījumu zināmā mērā ir vērsta arī rokasnaudas atlīdzība

dubultā apmērā, kas arī tiesai jāņem vērā. Turklāt, izvērtējot morālā kaitējuma rašanos un

nosakāmās kompensācijas apmēru, tiesai jāvērtē abu pušu rīcība konkrētajos lietas apstākļos.

18. Prasītāja cienījams vecums var ietekmēt tiesas ieskatu par atlīdzības apmēru, ja

morālo kaitējumu izraisošie apstākļi pietiekami skaidri konstatēti, bet vecums pats par sevi

nevar būt pamatojums morālā kaitējuma esamībai.

19. Tiesības uz kompensāciju par morālo kaitējumu ir katrai no dzīvesvietas

piesārņošanas personiski cietušajai personai, tostarp nepilngadīgai. Kompensācijas apmērs

katram ģimenes loceklim var būt diferencēts. Noraidāmi mēģinājumi izslēgt tiesisko

aizsardzību morālā kaitējuma atlīdzības veidā ar argumentiem par personas pazeminātu

jutīgumu pret aizskārumiem (garīgu atpalicību) vai bērna mazāku izpratni par notikušo.

20. Jautājums par personām, kas tiesīgas saņemt atlīdzību, apspriežams, ņemot vērā

rekomendāciju, kas izteikta Eiropas Padomes Ministru komitejas 1975. gada 14. marta

rezolūcijas Nr. (75)7 „Par zaudējumu atlīdzību gadījumos, kad nodarīti miesas bojājumi, un

nāves gadījumā” 19. punktā, ka tiesības uz atlīdzību par pārciestajām ciešanām upura nāves

gadījumā maksājamas tikai upura dzīvesbiedram, vai viņa bērniem, vecākiem vai

saderinātajam; pat šajā gadījumā atlīdzība var tikt pakļauta nosacījumam, ka šīm personām

bija tuvas emocionālās saites ar upuri uz nāves brīdi.

21. Saistībā ar kompensācijas par morālā kaitējuma piešķiršanu cietušo personu

ģimenēm pastāv princips, ka par katru notikušo gadījumu, kurā prettiesiskā rīcība vērsta pret

vienu personu, bet prasību cēluši arī tuvinieki, tiek noteikta viena atlīdzināmā summa

109. lappuse no 111

ģimenei, nevis katram ģimenes loceklim atsevišķi. Līdz ar to, ja pašam negadījumā cietušajam

ir noteikts atlīdzinājums, tad tas pēc būtības sniedz apmierinājumu un gandarījumu arī morālo

kaitējumu guvušās personas ģimenes locekļiem.

22. Pamatu prasībai par morālā kaitējuma atlīdzību rada personas nepamatota

ievietošana psihiatriskajā ārstniecības iestādē.

Psihiatriskās palīdzības sniegšana bez pacienta piekrišanas iespējama tikai izņēmuma

gadījumos, kad konstatēti akūti psihiskās darbības traucējumi, kas apdraud pacienta dzīvību un

kuriem raksturīga agresīva rīcība vai pašnāvības mēģinājums. Šādos gadījumos jāievēro

Ārstniecības likuma 68. pantā reglamentētā lēmumu pieņemšanas kārtība, proti, jābūt ārstu

konsīlija lēmumam, kas pakļauts tiesas kontrolei. Nekādi izņēmumi no šīs likumā noteiktās

kārtības nav paredzēti. Arī šā noteikuma pārkāpums rada pamatu prasībai par morālā

kaitējuma atlīdzību.

23. Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās

apdrošināšanas (OCTA) likumā kā speciālajā tiesību normā noteiktais apdrošinātāja atbildības

limits, tas ir, zaudējumu atlīdzība (arī atlīdzība par morālo kaitējumu), ko, iestājoties

apdrošināšanas gadījumam, ceļu satiksmes negadījumā cietušajiem izmaksā apdrošinātājs,

nevar ierobežot cietušā tiesības saņemt atlīdzinājumu par nodarīto morālo kaitējumu atbilstoši

Civillikuma 1635. pantam.

24. Atsauces uz tiesu praksi administratīvajās lietās attiecībā uz tiesību aizskāruma

atzīšanu par nebūtisku, piemēram, „Personai nav tiesību uz atlīdzinājumu par nebūtisku

(maznozīmīgu) tiesību aizskārumu” neatbilst normām par civillietās piemērojamo likumu.

Neraugoties uz atšķirībām likumos, kas civillietās neļauj tieši norādīt, ka aizskārums nav

būtisks, prakse virzās tādā pat virzienā kā administratīvajās lietās. Par pamatu tam atzīstams

norādījums Civillikuma 1635. pantā, ka jāņem vērā morālā kaitējuma smagums un sekas.

Tātad kaitējuma smagums un sekas var tikt atzītas par maznozīmīgām.

25. Fotogrāfijas prettiesiska publicēšana kā kaitējums var tikt kvalificēta dažādi,

ņemot vērā publicēšanas veidu un aizskartās intereses. Tā var tikt atzīta par iejaukšanos

privātajā dzīvē, goda un cieņas aizskārumu, autortiesību vai īpašuma tiesību aizskārumu u.c.,

kas tiesai katrā reizē jānošķir. Ar fotoattēla, kurā personas redzamas kailas, publicēšanu bez

personas piekrišanas notiek iejaukšanās personas privātajā dzīvē, tiek pārkāpta personas

fiziskā integritāte, personiskais noslēpums un tiesības uz savu attēlu, kas ir pamats morālā

kaitējuma atlīdzināšanai.

110. lappuse no 111

26. Personas fotografēšana bez piekrišanas pati par sevi, nevērtējot konkrēto situāciju,

nevar tikt uzskatīta par tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību

tiesas praksei tiesa izvērtē konkrētos ar personas attēla iegūšanu un izmantošanu saistītos

apstākļus, piemēram, kādos apstākļos un kādiem nolūkiem tā notikusi, ko nofotografētā

persona konkrētā vietā darīja, kā nofotografētais materiāls ticis izmantots.

27. Jaunrades un izteiksmes brīvība nav absolūta un var tikt ierobežota ar mērķi

aizsargāt citu cilvēku tiesības, tostarp Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privātās

dzīves neaizskaramību.

Tomēr jaunrades brīvības ierobežojumiem jābūt pamatotiem, jo jebkurš civiltiesiskās

atbildības gadījums saistībā ar publikācijām literatūrā vērtējams arī kā potenciāls jaunrades

brīvību ierobežojošs akts, kas var novest pie cenzūras. Tādējādi tas, vai pastāv leģitīms mērķis

jaunrades brīvības ierobežošanai, ir jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā, ievērojot samērīguma

principu.

Vērtējot jaunrades brīvības ierobežojuma nepieciešamību, svarīgi, pirmkārt, vai

konkrētais objekts ir jaunrades darbs un pie kāda žanra tas pieder. Otrkārt, vadoties no

konkrētā darba žanra, tiesai jāvērtē literārā darba attiecības ar realitāti (tā ir fikcija vai tas

satur ziņas, faktus, ko iespējams pārbaudīt no objektīvā patiesīguma viedokļa), darba

mākslinieciskās izteiksmes forma, saturs un kopējais konteksts. Tas ir īpaši būtiski gadījumos,

kad jaunrades darbs tiek balstīts uz reāliem notikumiem, faktiem, vienlaikus ietverot arī

fikcijas elementus.

Gadījumā, ja ierobežojumi nepieciešami personas reputācijas, privātuma aizsardzībai,

īpaša nozīme ir aizskarošo elementu raksturam, tostarp aizskarošo izteikumu stilam, personas

statusam sabiedrībā, iespējamībai tikt atpazītai konkrētajā jaunrades darbā. Tāpat jāņem vērā,

ka jebkurš jaunrades darbs pamatā ir fikcija (izdomājums), tāpēc ierobežojumi pieļaujami

tikai izņēmuma gadījumos.

Augstākās tiesas Civillietu departaments Augstākās tiesas Judikatūras nodaļa

Dr. habil. iur. Kalvis TorgānsMg. iur. Aldis Laviņš

Mg. iur. Andrejs Stupins

Tiesu prakses apkopojums akceptēts Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu sanāksmē 2015. gada 13. janvārī

111. lappuse no 111