Mēs Eiropā

"Mēs Eiropā"

Saturs

EIROPAS SAVIENĪBAS VĒSTURE .................................................................................... 4 1950.gada 9.maijs: Šūmana plāns............................................................................................................. 4 1957. gada 25. marts: Eiropas Ekonomiskā kopiena (EEK) ....................................................................... 5 1968. gada 1. augusts: Muitas savienība .................................................................................................. 5 1973. gada 1. janvāris: pirmā paplašināšanās........................................................................................... 5 1979. gada 7.‐10. jūnijs: pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas..................................................... 6 1986. gada 17. februāris: Vienotais Eiropas akts ...................................................................................... 6 1993. gada 1. novembris: Eiropas Savienība............................................................................................. 7 1997. gada 17. jūnijs: Amsterdamas līgums ............................................................................................. 7 2001. gada 26. februāris: Nicas līgums ..................................................................................................... 7 2007. gada 13. decembris: paraksta Lisabonas līgumu ............................................................................ 7

KĀ DARBOJAS EIROPAS SAVIENĪBA?............................................................................. 9 Eiropadome: dalībvalstu vadītāju sanāksme .......................................................................................... 10 Eiropas Savienības Padome: 27 viedokļu apsvēršana............................................................................. 10 Eiropas Savienības Padomes prezidentūra ............................................................................................. 13 Eiropas Komisija: Eiropas Savienības dzinējspēks................................................................................... 14 Eiropas Parlaments: no konsultācijām līdz kopīgam lēmumam ............................................................. 17 Eiropas Kopienu tiesa: likumu balsts ...................................................................................................... 21 Eiropas Savienības Revīzijas palāta: cīņa pret naudas izšķērdēšanu ...................................................... 22 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja: sociālo partneru iesaistīšana ........................................ 23 Reģionu komiteja: reģionu viedoklis....................................................................................................... 24 Eiropas Centrālā banka ........................................................................................................................... 25 Eiropas ombuds....................................................................................................................................... 25 Aģentūras ................................................................................................................................................ 25 Lēmumu pieņemšana Eiropas Savienībā ................................................................................................ 29

KO EIROPAS SAVIENĪBA NOZĪMĒ MAN? ..................................................................... 32 Ceļošana ES ............................................................................................................................................. 32 Mobilo tālruņu sakari ES valstīs .............................................................................................................. 32 112 – vienots ES ārkārtas tālruņa numurs .............................................................................................. 33 Darbs ES .................................................................................................................................................. 33 Veselība un sociālā aizsardzība ............................................................................................................... 34 Sociālās garantijas ................................................................................................................................... 35 Izglītība un kultūra .................................................................................................................................. 36 Kvalifikāciju atzīšana ............................................................................................................................... 36 Pētniecība ............................................................................................................................................... 37 Tirdzniecības politika .............................................................................................................................. 37 Vienotais tirgus ....................................................................................................................................... 38 Ekonomikas un monetārā savienība ....................................................................................................... 39 Patērētāju aizsardzība............................................................................................................................. 40 Kopējā lauksaimniecības politika ............................................................................................................ 40 Paplašināšanās ........................................................................................................................................ 41 Reģionālā politika.................................................................................................................................... 42

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008 www.esia.gov.lv

2

"Mēs Eiropā"

Vides politika........................................................................................................................................... 43 Tiesiskums, brīvība un drošība................................................................................................................ 44 Kopējā ārējā un drošības politika............................................................................................................ 45 Cilvēktiesības........................................................................................................................................... 46 ES pilsonība ............................................................................................................................................. 47 Nepilsoņi un ES........................................................................................................................................ 47 Patvērums ............................................................................................................................................... 48 Vienlīdzība............................................................................................................................................... 49 Vēlēšanas ................................................................................................................................................ 49


3

"Mēs Eiropā"

Eiropas Savienības vēsture

Eiropas integrācija sākās 1950. gadā, kad sešas valstis apvienojās, lai kopīgi dibinātu Eiropas Ogļu un tērauda kopienu. Septiņus gadus vēlāk šīs valstis nolēma paplašināt savu sadarbību, pilnīgi aptverot ekonomikas jomu. Tika izveidota Eiropas Ekonomiskā kopiena. Līdz ar Māstrihtas līguma stāšanos spēkā 1993. gadā par apliecinājumu tam, ka organizācija ir daudz vairāk nekā ekonomiska savienība, kopienas nosaukums tika mainīts uz “Eiropas Savienība”. Kopš tā laika dalībvalstu skaits ir pieaudzis līdz divdesmit septiņām. 2004. gadā notika lielākā paplašināšanās Eiropas Savienības (ES) vēsturē. ES tika uzņemtas desmit jaunas valstis, arī Latvija. Eiropas integrācijas process vēl nav beidzies, jo ES nepārtraukti attīstās. Patlaban eirozonā ir 15 no 27 dalībvalstīm – Austrija, Beļģija, Francija, Grieķija, Itālija, Īrija, Kipra, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Slovēnija, Somija, Spānija un Vācija. 2009. gada 1. janvārī eirozonai pievienosies Slovākija. Lai gan lielākā ES paplašināšanās jau notikusi, jaunu dalībvalstu uzņemšana ES turpinās. 2007. gadā ES tika uzņemtas Bulgārija un Rumānija, kandidātvalsts statuss ir piešķirts vēl 3 valstīm – Turcijai, Horvātijai un Bijušajai Dienvidslāvijas Republikai Maķedonijai.

1950.gada 9.maijs: Šūmana plāns

1950. gada pavasarī Eiropā bija ļoti sarežģīta situācija. Aukstais karš radīja nopietnus bruņota konflikta draudus starp Austrumiem un Rietumiem. Lai gan kopš Otrā pasaules kara beigām bija pagājuši pieci gadi, bijušo pretinieku samierināšanos bija jāgaida vēl ilgi. Eiropai bija jāatrisina svarīgs jautājums – kā izvairīties no pagātnes kļūdām un likt pamatus ilgstošam mieram starp tautām, kuras vēl nesen karoja savā starpā? Problēmas risinājums balstījās uz Francijas un Vācijas attiecību ievirzīšanu jaunā gultnē. Ja starp šīm valstīm izdotos nodibināt ciešāku saikni, tas Eiropas brīvajām valstīm dotu impulsu veidot kopīgu nākotni. Francijas valstsvīrs Žans Monē (Jean Monnet), kuram bija vērā ņemama pieredze diplomātijā un samierināšanā, iesniedza plānu Francijas ārlietu ministram Robertam Šūmanam (Robert Schuman) un Vācijas Federatīvās Republikas kancleram Konrādam Adenaueram (Konrad Adenauer). Plāns paredzēja izveidot vienotu ogļu un tērauda tirgu, kas būtu pakļauts neatkarīgām varas institūcijām, tādējādi Francijai un Vācijai radot kopīgu interešu sfēru. Apvienojot abas galvenās rūpniecības nozares, kas nepieciešamas ieroču ražošanai, karš starp abām valstīm kļūtu neiespējams. Šo priekšlikumu Francija oficiāli izteica 1950. gada 9. maijā. To vienbalsīgi atbalstīja Vācija, Itālija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga.


4

"Mēs Eiropā"

Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) dibināšanas līgums, kas tika parakstīts 1951. gada aprīlī, lika pamatus Eiropas un tagadējās ES attīstībai. Katru gadu 9. maijā tiek svinēta Eiropas diena. Datums Eiropas dienai tika izvēlēts 1986. gadā, atceroties 1950. gada 9. maija deklarāciju.

1957. gada 25. marts: Eiropas Ekonomiskā kopiena (EEK)

1950. gadā pēc Šūmana plāna tika likti pamati kopienai ar lēmumu pieņemšanas pilnvarām ogļu un tērauda ražošanā. Pastāvēja viedoklis, ka sadarbību vajadzētu attīstīt arī citās jomās. Tā kā visas sešas EOTK dalībvalstis par prioritāti bija izvirzījušas ekonomisko integrāciju, tika nolemts paplašināt sadarbību citās ekonomikas jomās, lai radītu kopēju tirgu. Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) dibināšanas līgums tika parakstīts Romā 1957. gada 25. martā. Tas iezīmēja jauna posma sākšanos Eiropas integrācijas procesā. Līgums noteica jaunu institūciju izveidošanu un kopīgas lēmumu pieņemšanas procedūras, lai virzītu nacionālās intereses uz vienotu mērķi. Tādējādi EEK kļuva par atbalsta punktu turpmākajai Eiropas integrācijai. Vienlaikus ar EEK dibināšanas līgumu tika parakstīts arī Eiropas Atomenerģijas kopienas (EAK jeb Euratom) dibināšanas līgums, un tādēļ tie abi kopā ir pazīstami kā Romas līgumi. Abi līgumi stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī.

1968. gada 1. augusts: Muitas savienība

1968. gada 1. augustā tika likvidētas pēdējās muitas barjeras starp dalībvalstīm un piemēroti vienādi muitas nodokļi importam ārpus EEK robežām. Sāka darboties Muitas savienība. Muitas nodokļu atcelšanai bija ievērojami panākumi: tirdzniecības apjoms starp EEK valstīm no 1958. gada līdz 1970. gadam pieauga sešas reizes, bet tirdzniecības apjoms ar pārējām pasaules valstīm trīskāršojās. EEK valstu nacionālais kopprodukts pieauga par 70 procentiem. Pirmo reizi Eiropas uzņēmumiem bija pieejams plašs kontinenta tirgus, līdzīgi kā tas bija ASV. EEK uzņēmumi varēja pilnīgi izmantot atvērto robežu radītās iespējas, EEK valstu iedzīvotāji – novērtēt Eiropas integrācijas sniegtos praktiskos labumus, jo, palielinoties no citām EEK valstīm ievesto preču apjomam, tika piedāvāta plašāka preču izvēle.

1973. gada 1. janvāris: pirmā paplašināšanās

Jebkura Eiropas valsts var pievienoties ES, ja vien tā ir gatava pieņemt dibināšanas līgumos noteiktos principus un pienākumus. Lai pievienotos ES, valstij ir jāievēro šādas galvenās prasības: tai ir jāatrodas Eiropas kontinentā un jābūt tiesiskai valstij ar brīvu tirgus ekonomiku un demokrātiskiem pārvaldes principiem.


5

"Mēs Eiropā"

1973. gada janvārī EEK paplašinājās pirmo reizi, uzņemot Dāniju, Īriju un Apvienoto Karalisti. 1981. gadā otrajā paplašināšanās kārtā kopienai pievienojās Grieķija. Trešajā paplašināšanās kārtā 1986. gadā kopienai pievienojās Portugāle un Spānija. 1995. gadā arī Austrija, Somija un Zviedrija kļuva par ES dalībvalstīm. 2004. gada 1. maijā notika lielākā paplašināšanās ES vēsturē. ES tika uzņemtas desmit jaunas valstis – Čehija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Malta, Polija Slovākija, Slovēnija un Ungārija. 2007. gada 1.janvārī par ES dalībvalstīm kļuva Bulgārija un Rumānija.

1979. gada 7.‐10. jūnijs: pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas

1979. gadā no 7. līdz 10. jūnijam EEK valstu pilsoņi devās uz vēlēšanu iecirkņiem, lai pirmo reizi tiešās vēlēšanās ievēlētu deputātus Eiropas Parlamentā. Kopš 1979. gada tiešas Eiropas Parlamenta vēlēšanas tiek rīkotas reizi piecos gados. Latvijā pirmās EP vēlēšanas notika 2004. gada 12. jūnijā. Eiropas Parlamentam ir svarīga loma ES institucionālajā struktūrā. Tā ir vienīgā tieši vēlētā ES institūcija. Eiropas Parlamenta pilnvaras pakāpeniski ir pieaugušas – EEK dibināšanas sākumā Eiropas Parlaments bija tiesīgs sniegt tikai konsultācijas, taču pašlaik tas līdzvērtīgi ES Padomei piedalās lēmumu pieņemšanā daudzās jomās.

1986. gada 17. februāris: Vienotais Eiropas akts

Sešdesmito gadu beigās EEK dalībvalstis bija atcēlušas muitas nodokļus un daudzus savstarpējus kvantitatīvus ierobežojumus. Tomēr īsts kopējais tirgus bija vēl tāls mērķis. Atšķirīgie nacionālie standarti un noteikumi kavēja brīvo tirdzniecību gandrīz tikpat spēcīgi kā muitas nodokļi un importa kvotas. 1985. gadā Eiropas Komisija piedāvāja plānu kopējā tirgus izveidošanai, kā rezultātā tika parakstīts Vienotais Eiropas akts. Tas noteica, ka no 1993. gada 1. janvāra jābūt ieviestām četrām pamatbrīvībām – brīvai preču, personu, pakalpojumu un kapitāla kustībai EEK. Vienotais Eiropas akts apvienoja kopējā tirgus izveidi ar ekonomiskās un sociālās solidaritātes principiem. Lai palīdzētu reģioniem, kurus negatīvi bija ietekmējušas tehnoloģiskās pārmaiņas un industriālā restrukturizācija, kā arī atpalikušajiem reģioniem, tika izstrādāti reģionālās politikas pasākumi. Tika paredzēts veicināt sadarbību pētniecības un attīstības jomās, lai pārliecinātos, ka kopējā tirgus sociālajai dimensijai tiek veltīta pienācīga uzmanība. Vienotais Eiropas akts nostiprināja demokrātiju EEK, Eiropas Parlamentam paredzot jaunas pilnvaras lēmumu pieņemšanā.


6

"Mēs Eiropā"

1993. gada 1. novembris: Eiropas Savienība

1993. gada novembrī stājās spēkā Līgums par Eiropas Savienību, kas tika parakstīts 1992. gada 7. februārī Māstrihtā. Tas skaidri atspoguļoja dalībvalstu mērķi būt ne tikai ekonomiskai kopienai, bet arī veicināt ciešāku politisko sadarbību un izveidot ES, kas aptvertu arī citas jomas. Iedzīvotājiem vislabāk pamanāmās pārmaiņas, ko paredzēja Māstrihtas līgums, bija virzība uz Ekonomisko un monetāro savienību un kopējās valūtas – eiro – ieviešana. Eiro ieviešana bija ļoti nozīmīgs politisks solis, jo eiro pašlaik ir ievērojamākais ES simbols.

1997. gada 17. jūnijs: Amsterdamas līgums

1997. gada 17. jūnijā valstu un valdību vadītāji vienojās par jauna līguma – Amsterdamas līguma – noslēgšanu. Amsterdamas līgumam ir četri galvenie mērķi: ‐ pastiprināt nodarbinātības politikas un pilsoņu tiesību nozīmi; ‐ atcelt atlikušās barjeras brīvai pilsoņu kustībai un garantēt drošību ES teritorijā; ‐ dot Eiropai lielākas balsstiesības globālajos jautājumos; ‐ gatavojoties paplašināšanās procesam, padarīt efektīvāku ES institucionālo struktūru.

2001. gada 26. februāris: Nicas līgums

Ar Nicas līguma parakstīšanu noslēdzās 2000. gada Starpvaldību konference, kuras uzdevums bija izstrādāt plānu, kā paplašināšanās kontekstā ES institūcijām turpināt efektīvu darbu. Nicas līgums, tāpat kā Amsterdamas līgums, nav patstāvīgs pamatlīgums – ar šo līgumu tiek grozīts Eiropas Kopienas dibināšanas līgums un Līgums par Eiropas Savienību. Nicas līgums (kopā ar pielikumiem) ir būtisks Latvijai, jo nosaka kandidātvalstu uzņemšanas procedūru un izmaiņas ES institūcijās pēc 2004. un 2007. gada paplašināšanās. Nicas līgumā arī noteikts Latvijas pārstāvju skaits ES institūcijās. Nicas līgums stājās spēkā 2003. gada 1. februārī pēc tam, kad to bija ratificējušas visas ES dalībvalstis.

2007. gada 13. decembris: paraksta Lisabonas līgumu

Jauns līgums ES dalībvalstu starpā ir nepieciešams, lai efektīvāk koordinētu paplašināšanās rezultātā radītos institucionālos jautājumus, uzlabotu ES darbības efektivitāti, vienkāršotu ES pamatlīgumus, kā arī risināto globālos izaicinājumus – klimata pārmaiņas, tehnoloģiskā attīstība un ciešāka ekonomikā integrācija.


7

"Mēs Eiropā"

Jau 2002. gadā tika sasaukts konvents, kura uzdevums bija izstrādāt priekšlikumus jauna līguma tapšanai. Tā rezultātā 2004. gada 29. oktobrī tika parakstīts Līgums par Konstitūciju Eiropai. Tā kā visas ES dalībvalstis to neratificēja, līgums nestājās spēkā. Darbs pie līguma pārstrādāšanas sākās 2007. gada sākumā līdz ar Vācijas prezidentūras atklāšanu. 2007. gada 13. decembrī Lisabonā ES dalībvalstu vadītāji parakstīja jauno līgumu – Lisabonas līgumu, kas groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, to pārdēvējot par Līgumu par Savienības darbību. Lisabonas līgums stāsies spēkā, kad to būs ratificējušas visas 27 dalībvalstis.


8

"Mēs Eiropā"

Kā darbojas Eiropas Savienība?

ES ir veidojusies vairāk nekā pusgadsimta ilgā pakāpeniskā integrācijas procesā. Kopš Otrā pasaules kara beigām Eiropas valstu savstarpējo attiecību pilnveidošana ir pāraugusi ciešā ekonomiskā un politiskā sadarbībā. Saskaņā ar Māstrihtas līgumu ES struktūru veido trīs savstarpējās sadarbības virzieni jeb pīlāri: Eiropas Ekonomiskā kopiena, Kopējā ārējā un drošības politika, kā arī Sadarbība tieslietu un iekšlietu politikā. Lisabonas līgums piešķirs vienotas juridiskas personas statusu ES un atteiksies no Māstrihtas līguma iedibinātās pīlāru struktūras. ES ir piecas galvenās institūcijas – Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome, Eiropas Komisija, Eiropas Kopienu tiesa un Eiropas Revīzijas palāta. Tām palīdz piecas citas institūcijas – Ekonomisko un sociālo lietu komiteja, Reģionu komiteja, Eiropas Centrālā banka, Eiropas ombuds jeb vidutājs un Eiropas Investīciju banka. Sistēmā ietilpst arī vairākas aģentūras un citas struktūrvienības. Darbojas arī Eiropadome, kas nav ES institūcija, bet ir politiska valstu valdību un vadītāju sanāksme.

Institūcija Locekļi Loma Eiropas Parlaments 785 deputāti, ievēlēti

tiešās vēlēšanās reizi piecos gados

Kopā ar ES Padomi īsteno likumdošanas funkciju, kā arī veic demokrātisku ES darba kontroli

Eiropas Savienības Padome (Padome)

Dalībvalstu ministri ES likumdošanas institūcija

Eiropas Komisija 26 komisāri un Komisijas prezidents. Izvirza dalībvalstis uz pieciem gadiem

Tiesību aktu iniciatore, līgumu aizbildne un izpildvaras institūcija

Eiropas Kopienu tiesa 27 tiesneši, astoņi ģenerāladvokāti. Tiesnešus un ģenerāladvokātus uz sešiem gadiem, savstarpēji vienojoties, amatā ieceļ dalībvalstu valdības

Lemj par Kopienas tiesību interpretāciju un piemērošanu

Eiropas Revīzijas palāta 27 locekļi, katrs no savas ES dalībvalsts. Tos amatā ieceļ Padome uz sešiem gadiem

ES finanšu kontrole

Ekonomisko un sociālo lietu komiteja

344 locekļi, kurus ieceļ uz četriem gadiem

Konsultatīva institūcija, kas pauž organizētas pilsoniskās sabiedrības


9

"Mēs Eiropā"

viedokli par ekonomiskiem un sociāliem jautājumiem

Reģionu komiteja 344 locekļi, kurus ieceļ uz četriem gadiem

Konsultatīva institūcija, kas pārstāv reģionālās un vietējās pašvaldības

Eiropas Centrālā banka Galvenās lēmumu pieņemšanas struktūras: valde, padome un ģenerālpadome

Atbild par kopējās monetārās politikas formulēšanu un tās izpildi eirozonā

Eiropas ombuds Eiropas ombudu uz pieciem gadiem ievēl Eiropas Parlaments

Izskata pilsoņu sūdzības par ES iestāžu administrāciju

Eiropadome: dalībvalstu vadītāju sanāksme

Eiropadomes sanāksme ir “ES samits” jeb “galotņu sanāksme”, kurā tiekas valstu un valdību vadītāji, lai iezīmētu galvenās ES politikas vadlīnijas un pieņemtu galīgos lēmumus strīdīgos jautājumos. Loma un pienākumi Eiropadome, kaut arī nav ES institūcija, gadu gaitā ir ieguvusi nozīmīgu lomu. Eiropadomes pienākumi ir skaidri noteikti Līgumā par Eiropas Savienību. Eiropadome nosaka galvenās politiskās vadlīnijas ES tālākai attīstībai, sniedz politiska rakstura norādījumus ES Padomei un Eiropas Komisijai. Lisabonas līgums piešķirs Eiropadomei institūcijas statusu. Sastāvs Eiropadomē ietilpst dalībvalstu galvenie politiskie vadītāji, parasti – valdību vadītāji un prezidenti. Eiropas Komisijas prezidents ir līdztiesīgs Eiropadomes loceklis. Eiropadomes locekļiem viņu darbā palīdz valstu Ārlietu ministrijas un attiecīgie Eiropas Komisijas komisāri. Kā darbojas? Eiropadome tiekas vismaz divas reizes gadā parasti Briselē. Sevišķi svarīgu jautājumu risināšanai var tikt sasauktas ārkārtas sanāksmes. Pēc katras tikšanās reizes Eiropadome ziņo Eiropas Parlamentam un katru gadu sniedz rakstisku ziņojumu par ES attīstību.

Eiropas Savienības Padome: 27 viedokļu apsvēršana

Eiropas Savienības Padome pieņem ES “likumus”, vairumā gadījumu sadarbībā ar Eiropas Parlamentu. Institūcija bieži tiek dēvēta par Ministru padomi, jo to veido katras dalībvalsts


10

"Mēs Eiropā"

ministri, kuri cenšas rast visām dalībvalstīm pieņemamus kompromisus konkrētās nozarēs. ES Padome nereti tiek jaukta ar Eiropas Padomi, kas ir cita starptautiska organizācija, pilnīgi neatkarīga no ES. Loma un pienākumi ES Padome, parasti sadarbībā ar Eiropas Parlamentu, apstiprina ES tiesību aktus, un dalībvalstu pārstāvji aizstāv savas nacionālās intereses. Tajā tiek panākts kompromiss starp visas ES un atsevišķu dalībvalstu interesēm, kas nereti mēdz būt ļoti dažādas. Līdz pat deviņdesmito gadu sākumam Eiropas Savienības Padome bija vienīgā ES likumdošanas institūcija. Patlaban situācija ir mainījusies – ES Padome cieši sadarbojas ar Eiropas Parlamentu gandrīz visu lēmumu pieņemšanā. Daudzās jomās ES Padome vairs nav tiesīga pieņemt lēmumus bez Eiropas Parlamenta piekrišanas. Kas darbojas ES Padomē? Padome ir ES galvenā lēmējiestāde. Padome pārstāv dalībvalstis, un tās sanāksmēs piedalās viens ministrs no katras ES dalībvalsts valdības. Atkarībā no tā, kādi jautājumi iekļauti darba kārtībā, tiek izvēlēts ministrs, kurš piedalīsies konkrētajā sanāksmē. Ja, piemēram, Padome apspriedīs vides jautājumus, sanāksmi apmeklēs katras ES dalībvalsts vides ministrs, un sanāksme tiks dēvēta par Vides padomi. Kopā ir deviņas dažādas Padomes formācijas (sastāvi): ‐ Vispārējās lietas un ārējās attiecības; ‐ Ekonomikas un finanšu lietas (ECOFIN); ‐ Tieslietas un iekšlietas; ‐ Nodarbinātība, sociālā politika, veselības un patērētāju lietas; ‐ Konkurence (iekšējais tirgus, rūpniecība un pētniecība); ‐ Transports, telekomunikācijas un enerģija; ‐ Lauksaimniecība un zivsaimniecība; ‐ Vide; ‐ Izglītība, jaunatne un kultūra. Neskatoties uz to, ka notiek dažādu formāciju Padomes sanāksmes, šī ir vienota iestāde. Katrs ministrs Padomē ir pilnvarots pārstāvēt savu valdību. Citiem vārdiem sakot, ministra paraksts ir visas valdības paraksts. Viņš ir atbildīgs savas valsts parlamenta un tā pārstāvēto pilsoņu priekšā. Tas nodrošina Padomes lēmumu demokrātisko likumību. Ar Lisabonas līgumu tiks ieviests Eiropas Padomes prezidenta amats. Prezidentu ievēlēs Eiropas Padome ar kvalificēto balsu vairākumu uz 2,5 gadiem ar tiesībām tikt pārvēlētam uz vēl vienu termiņu. Kā darbojas ES Padome? ES Padome var pieņemt lēmumus, tikai pamatojoties uz Eiropas Komisijas izvirzītiem priekšlikumiem. Padomes lēmumus sagatavo dalībvalstu Pastāvīgo pārstāvju komiteja (biežāk


11

"Mēs Eiropā"

tiek saukta saīsinājumā no franču valodas COREPER). Katrai dalībvalstij ir pastāvīgā pārstāvniecība Briselē. Pārstāvniecības vada pastāvīgie pārstāvji – dalībvalstu vēstnieki ES, kas kopā veido Pastāvīgo pārstāvju komiteju, kuras uzdevums ir sagatavot ES Padomes ministru tikšanās. Kad tehniska rakstura jautājumi ir izrunāti darba grupās, Pastāvīgo pārstāvju komiteja cenšas izlīdzināt pretrunas starp dalībvalstīm. Ja dalībvalstu Pastāvīgie pārstāvji ir vienojušies, tad galīgais lēmums ES Padomē bieži vien ir tikai formalitāte. Ja pārstāvjiem vienoties neizdodas, kompromisa panākšana ir ministru rokās. ES Padomei ir īpaši nozīmīga loma tajās jomās, kas balstās uz starpvaldību sadarbību (kopējā ārpolitika un drošības politika, sadarbība tieslietās un iekšlietās). Šajās nozarēs ES Padome pati izstrādā priekšlikumus un pieņem lēmumus. Kā balso? ES Padome var pieņemt lēmumus dažādos veidos: vienbalsīgi, ar vienkāršu balsu vairākumu vai ar kvalificēto balsu vairākumu. Kādā veidā par kuru jautājumu jābalso, nosaka ES līgumi. Jautājumos, kas ir īpaši svarīgi ES attīstībai, piemēram, kopējā ārējā un drošības politika, policijas sadarbība, patvēruma un imigrācijas jautājumi, kā arī nodokļu politika, ir nepieciešami vienbalsīgi lēmumi jeb, citiem vārdiem sakot, katrai valstij ir veto tiesības. Balsojumos, kas paredz vienbalsīguma vai vienkāršā vairākuma principu izmantošanu, katrai valstij ir viena balss. Savukārt, ja tiek pielietots kvalificētā vairākuma princips, dalībvalstīm ir atšķirīgs balsu skaits. Bieži vien ir ļoti grūti pieņemt vienbalsīgu lēmumu dalībvalstu dažādo interešu dēļ. Laika gaitā progresu politikas attīstībā ir kavējušas dalībvalstis, kas nolēmušas izmanot savas veto tiesības. ES ir 27 dalībvalstis. Ja katrai valstij būtu iespēja izmantot veto tiesības jebkura jautājuma izskatīšanā, tas ES darbu varētu pat apturēt. Tādēļ ar Nicas līgumu tika ierobežotas jomas, kurās valstis var izmantot veto tiesības. Arvien vairāk jautājumu ES tiek pieņemti ar kvalificēto balsu vairākumu. Papildus tam Nicas līgums arī paredz, ka jebkura dalībvalsts var pieprasīt pārbaudīt, vai lēmums, kas pieņemts ar kvalificēto balsu vairākumu, pārstāv vismaz 62 procentus ES iedzīvotāju. Lai veicinātu ES sadarbību un progresu, Amsterdamas līgums paredz iespēju vairākām ES dalībvalstīm uzsākt pastiprinātu sadarbību kādā jomā. Tai jābūt balstītai uz ES kopīgām interesēm un jāparedz iespēja pārējām ES dalībvalstīm pievienoties tai, kad tās to varēs un vēlēsies. Nicas līgums paredz, ka valstīm vairs nav veto tiesību šādas sadarbības apstādināšanai. Lai uzsāktu šādu sadarbību, nepieciešams vismaz astoņu dalībvalstu atbalsts. Tas var notikt, piemēram, kopējās ārējās un drošības politikas jomā, izņemot jautājumus, kas skar aizsardzību. Lisabonas līgums ieviesīs jaunu dubultā vairākuma balsošanas sistēmu, kurā katrai dalībvalstij ir viena balss. Dubultā vairākuma balsošanas sistēma kļūs par standarta procedūru, ja vien Līgumos nav paredzēts citādi. Vienprātības princips saglabāsies šādās jomās: nodokļi, ārpolitika, aizsardzība un sociālā drošība. Lēmums tiks pieņemts, ja par to balsojušas vismaz 55% dalībvalstu, kas pārstāv vismaz 65% ES pilsoņu. Lai novērstu situāciju, kad lēmumu pieņemšanu


12

"Mēs Eiropā"

bloķē pavisam neliels visvairāk apdzīvoto dalībvalstu skaits, ir paredzēts, ka bloķējošajā mazākumā ir jābūt vismaz četrām dalībvalstīm, pretējā gadījumā uzskatīs, ka kvalificētais balsu vairākums ir sasniegts arī tad, ja nav izpildīts iedzīvotāju skaita kritērijs. No 2014. gada līdz 2017. gadam Lisabonas līgums paredz pārejas periodu jaunajai balsošanas sistēmai. Pilnā apjomā balošanas sistēma stāsies spēkā 2017. gadā. Cik vērta ir katra balss? Kad lēmumi ES Padomē tiek pieņemti ar kvalificēto balsu vairākumu, katrai dalībvalstij ir atšķirīgs balsu skaits. Lēmums ar kvalificēto balsu vairākumu ir pieņemts, ja atbalstu sniedz vairākums (dažos gadījumos divas trešdaļas) dalībvalstu un ja ir vismaz 258 balsis “par”. Turklāt jebkura dalībvalsts var lūgt apstiprinājumu, lai “par” balsojošo skaits aptvertu vismaz 62 procentus no kopējā ES iedzīvotāju skaita. Ja izrādās, ka tā nav, lēmums netiek pieņemts.

Valsts Balsu skaits

Vācija 29 Francija 29 Itālija 29 Apvienotā Karaliste

29

Spānija 27 Polija 27 Rumānija 14 Nīderlande 13 Grieķija 12 Portugāle 12 Beļģija 12 Ungārija 12 Čehija 12

Zviedrija 10 Bulgārija 10 Austrija 10 Slovākija 7 Dānija 7 Somija 7 Īrija 7 Lietuva 7 Latvija 4 Slovēnija 4 Igaunija 4 Kipra 4 Luksemburga 4 Malta 3 Kopā 345

Lēmums ar kvalificēto balsu vairākumu ir pieņemts, ja atbalstu sniedz vairākums (dažos gadījumos divas trešdaļas) dalībvalstu un ja ir vismaz 258 balsis “par”. Turklāt jebkura dalībvalsts var lūgt apstiprinājumu, lai “par” balsojošo skaits aptvertu vismaz 62 procentus no kopējā ES iedzīvotāju skaita. Ja izrādās, ka tā nav, lēmums netiek pieņemts.

Eiropas Savienības Padomes prezidentūra

Lai nodrošinātu ES Padomes darba efektivitāti, katra dalībvalsts pēc kārtas uz sešiem mēnešiem uzņemas ES Padomes prezidējošās valsts pienākumus. Tā kā ES uzdevumi kļūst arvien sarežģītāki, ES Padomes prezidentūras loma turpina pieaugt.


13

"Mēs Eiropā"

Tās uzdevumi ir šādi: ‐ sagatavot un vadīt visas ES Padomes tikšanās; ‐ nodrošināt pieņemto lēmumu saskaņotību un nepārtrauktību; ‐ rast praktiskus risinājumus dažādām ES problēmām. Prezidentūru secība tuvākajos gados būs šāda (valsts, kas minēta pirmā, ir prezidējošā valsts gada pirmajos sešos mēnešos):

2008. gads 2009. gads 2010.gads Slovēnija Čehija Spānija Francija Zviedrija Beļģija

Ar Lisabonas līgumu tiks izveidota „grupas prezidentūra”. Trīs dalībvalstis, ievērojot vienlīdzīgas rotācijas principu, 18 mēnešus uzņemas ES prezidentūras funkcijas. Tās kopīgi izstrādās ES dienas kārtību un savstarpēji sadarbosies vadot ES Padomes darbu. Latvija ES prezidējošās valsts pienākumus kopā ar Itāliju un Luksemburgu pildīs 2015. gadā.

Eiropas Komisija: Eiropas Savienības dzinējspēks

Eiropas Komisija ES institucionālajā struktūrā pārstāv ES kopīgās intereses. Tā ir vienīgā ES institūcija, kurai ir likumdošanas iniciatīvas tiesības, tādēļ tai ir liela ietekme uz ES attīstības ātrumu un virzību. Kā “līgumu sargs” Eiropas Komisija nodrošina ES likumu ievērošanu. Tā ir atbildīga arī par Parlamenta un Padomes lēmumu īstenošanu. Loma un pienākumi Eiropas Komisijas primārās intereses ir ES intereses, un tā bieži ir starpnieks starp dalībvalstu dažādajām nacionālajām interesēm. Eiropas Komisijas četras galvenās lomas ir šādas: ‐ ierosināt tiesību aktu priekšlikumus Eiropas Parlamentā un ES Padomē; ‐ vadīt un īstenot ES politiku un budžetu; ‐ īstenot Eiropas tiesību aktus (kopā ar Eiropas Kopienu tiesu); ‐ pārstāvēt ES starptautiskā arēnā, piemēram, sarunās starp ES un citām valstīm. Jaunu tiesību aktu priekšlikumu ierosināšana Eiropas Komisijai ir iniciatīvas tiesības. Tā viena pati ir atbildīga par jaunu Eiropas tiesību aktu priekšlikumu izstrādi, kurus tā iesniedz Eiropas Parlamentam un ES Padomei. Šiem priekšlikumiem jābūt tādiem, lai aizstāvētu ES un tās pilsoņus, nevis kādu konkrētu valstu vai nozaru intereses. Pirms priekšlikumu iesniegšanas Komisijai ir jāapzinās jaunās situācijas un problēmas, kas rodas Eiropā, un jāapsver, vai ES tiesību akts būtu labākais veids, kā tās risināt. Tādēļ Komisija pastāvīgi sazinās ar ļoti dažādām interešu grupām un divām padomdevējām iestādēm – Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (kura sastāv no darba devēju, arodbiedrību un


14

"Mēs Eiropā"

citu interešu grupu vai nevalstisko organizāciju pārstāvjiem) un Reģionu komiteju (kura sastāv no vietējo un reģionālo pašpārvalžu pārstāvjiem). Komisija lūdz arī nacionālo parlamentu un valdību atzinumus. Komisija ierosina darbības ES līmenī tikai tad, ja problēmu nav iespējams efektīvāk atrisināt valsts, reģionālā vai vietējā līmenī. Šo principu, pēc kura problēma tiek risināta iespējami zemākā līmenī, sauc par subsidiaritātes principu. Lisabonas līgums paredz lielāku nacionālo parlamentu iesaisti likumdošanas procesā. Tikko Eiropas Komisija būs nākusi klajā ar jaunu likumdošanas iniciatīvu, tā tiks nosūtīta apspriešanai nacionālajiem parlamentiem. Parlamentiem būs iespēja noraidīt likumdošanas priekšlikumu, 8 nedēļu laikā sniedzot pamatotus atzinumus par to, kāpēc konkrētais priekšlikums nav pieņemams. Tāpat Lisabonas līgums ievieš Eiropas pilsoņu iniciatīvu. Jaunais līdzdalības demokrātijas noteikums paredz, ka viens miljons iedzīvotāju no vairākām dalībvalstīm var uzņemties iniciatīvu un aicināt Komisiju izstrādāt attiecīgu priekšlikumu par jautājumiem, kuros, pēc viņu domām, ir vajadzīgs ES līmeņa tiesību akts. Kārtību, kādā īstenojama šī procedūra, noteiks atsevišķos dokumentos. ES politikas un budžeta īstenošana Komisija kā ES izpildvaras iestāde ir atbildīga par ES budžeta, Parlamenta un Padomes pieņemtās politikas un programmu pārvaldīšanu un īstenošanu. Lielāko daļu darba veic un izdevumus sedz valsts un vietējās varas iestādes, bet Komisija ir atbildīga par to pārraudzīšanu. Komisija vada daudzas ES programmas – sākot ar “Interreg” programmu Eiropas teritorijas harmoniskas un līdzsvarotas attīstības veicināšanai, līdz ES rīcības programmai mūžizglītības jomā, kas ir vienīgā tik plaša sadarbības programma, kas ietver visus izglītības veidus un līmeņus un kurā Latvijas iedzīvotāji var iesaistīties jebkurā mūža posmā. Komisija pārvalda budžetu, un šo procesu, savukārt uzrauga Revīzijas palāta. Abas iestādes darbojas ar mērķi nodrošināt labu finanšu pārvaldību. Tikai tad, ja Eiropas Parlaments ir apmierināts ar Revīzijas palātas gada pārskatu, tas apliecina budžeta izpildi. Eiropas tiesību aktu īstenošana Komisija darbojas kā “līgumu sargs”. Tas nozīmē, ka Komisija kopā ar Eiropas Kopienu tiesu ir atbildīga par to, lai ES tiesību akti tiktu pienācīgi piemēroti visās dalībvalstīs. Ja tā konstatē, ka kāda ES dalībvalsts nepiemēro kādu ES tiesību aktu un tādējādi nepilda savas tiesiskās saistības, Komisija veic pasākumus, lai šo situāciju labotu. Vispirms tā uzsāk procesu, ko sauc par pārkāpuma izmeklēšanas procedūru. Tas nozīmē, ka valdībai tiek nosūtīta oficiāla vēstule, kurā norādīts, kāpēc Komisija uzskata, ka šī valsts pārkāpj ES tiesību aktu, tāpat šajā vēstulē tiek noteikt termiņš, līdz kuram valdībai ir jānosūta Komisijai sīki izstrādāta atbilde.


15

"Mēs Eiropā"

Ja šī procedūra nespēj atrisināt radušos situāciju, Komisijai ir jāvēršas Eiropas Kopienu tiesā, kurai ir tiesības uzlikt sodu. Tiesas lēmumi ir saistoši visām dalībvalstīm un ES iestādēm. ES pārstāvēšana starptautiskajā arēnā Eiropas Komisija ir ES nostājas paudēja starptautiskajā arēnā. Tā dod iespēju 27 dalībvalstīm “runāt vienā balsī” starptautiskos forumos, piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Komisija veic sarunas ES vārdā par starptautisku nolīgumu slēgšanu. Piemērs šādai darbībai ir Kotonū nolīgums, kurā izstrādāti nosacījumi nozīmīgām palīdzības un tirdzniecības partnerattiecībām starp ES un Āfrikas, Karību salu un Klusā okeāna valstīm. Sastāvs Līdz ar Bulgārijas un Rumānijas iestāšanos Eiropas Savienībā 2007. gada 1. janvārī, Eiropas Komisijā darbojas 27 komisāri, kurus izvirzījušas dalībvalstis un apstiprinājis Parlaments. Saskaņā ar Lisabonas līgumu no 2014. gada Eiropas Komisijas sastāvs tiks samazināts līdz 2/3 no dalībvalstu skaita. Komisārus izraudzīs uz pieciem gadiem, piemērojot dalībvalstu līdzvērtīgas rotācijas sistēmu. Katrus 2 no 3 Eiropas Komisijas sasaukuma termiņiem Latvijai ir jābūt savam komisāram. Eiropas Komisijas komisārus izvirza dalībvalstis, bet tie savā darbībā ir pilnīgi neatkarīgi un darbojas kopējās – Eiropas – interesēs. Pirms darba uzsākšanas Komisijā daudzi no komisāriem ir bijuši dalībvalstu vai Eiropas Parlamenta deputāti, ministri vai vecākās amatpersonas. Tādējādi Komisijas locekļiem ir vērā ņemama pieredze, ko viņi veiksmīgi izmanto, strādājot Komisijā. Oficiālā komisāru iecelšanas procedūra ir šāda: Eiropadome vispirms izvirza kandidātu Eiropas Komisijas prezidenta amatam. To apstiprina Eiropas Parlaments. Pēc tam, konsultējoties ar prezidentu, dalībvalstis izvirza katra pa vienam komisāra amata kandidātam. Eiropas Parlamentā notiek komisāru noklausīšanās procedūra, kuras laikā komisāra amata kandidātam tiek uzdoti dažādi jautājumi. Katra komiteja, kura uzklausījusi komisāra amata kandidātus, sniedz savu viedokli par katru kandidātu. Eiropas Parlaments balso par visu Eiropas Komisiju kopumā, nevis par katru kandidātu atsevišķi. Kad saņemts apstiprinošs Eiropas Parlamenta balsojums, jaunā Komisija uzskatāma par apstiprinātu. Komisija tiek apstiprināta uz pieciem gadiem, kas ir tikpat ilgs pilnvaru laiks kā Eiropas Parlamentam. Lisabonas līgums paredz izmaiņas Komisijas priekšsēdētāja izvirzīšanā. Eiropas Parlamentam tiks piešķirtas tiesības tieši ievēlēt Eiropas Komisijas prezidentu, tādejādi paplašinot Eiropas Parlamenta funkcijas. Pirmais komisārs no Latvijas ir Andris Piebalgs, kurš pārvalda Eiropas enerģētikas nozari. Laikā no 2004. gada maija līdz novembrim jaunās dalībvalstis Eiropas Komisijas darbā piedalījās ar tā sauktajiem “ēnu komisāriem”, kuriem pašiem nebija iedalīta sava atbildības joma, bet viņi aktīvi piedalījās kāda komisāra darbības vērošanā, tādējādi iepazīstoties ar Komisijas darbu. No Latvijas kā “ēnu komisāre” lauksaimniecības jomā darbojās Sandra Kalniete.


16

"Mēs Eiropā"

Eiropas Komisijas ierēdņi strādā specializētos departamentos (ģenerāldirektorātos) un dažādos citos dienestos. Likumdošanas procesā īpaši svarīgs ir ģenerālsekretariāts, kas pārrauga lēmumu pieņemšanas procesu Komisijā un sadarbojas ar citām institūcijām. Komisijai ir pārstāvniecības visās ES dalībvalstīs un delegācijas daudzās citās valstīs, ar kurām ES ir ciešas attiecības. Kā komisāri darbojas? Komisāri piedalās iknedēļas sanāksmēs, kurās viņi pārrunā ES politiku un apstiprina likumdošanas priekšlikumus un politiskus dokumentus. Katrs komisārs ir atbildīgs par atsevišķām specifiskām jomām, kā arī par attiecīgo ģenerāldirektorātu darbību. Tomēr Eiropas Komisija vienmēr darbojas kā vienota iestāde. Tas nozīmē, ka tā var pieņemt lēmumus tikai ar balsu vairākumu. No katra komisāra tiek gaidīts bezierunu atbalsts Komisijas politikai. Demokrātiska uzraudzība Eiropas Komisija ir pakļauta Eiropas Parlamenta kontrolei. Jaunā Eiropas Komisija var sākt darbu tikai tad, kad to apstiprina Eiropas Parlaments. Kopš Amsterdamas līguma stāšanās spēkā Parlamentam jāapstiprina Komisijas prezidenta iecelšana. Ja Eiropas Parlaments izsaka neuzticību, jāatkāpjas visai Eiropas Komisijai.

Eiropas Parlaments: no konsultācijām līdz kopīgam lēmumam

Eiropas Parlamenta pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un ES dibināšanas līgumos. Kopš 1979. gada Eiropas Parlamenta deputātus tiešās vēlēšanās ievēl ES pilsoņi. Parlamenta vēlēšanas notiek reizi piecos gados, un balsot var katrs ES pilsonis, kas ir reģistrēts vēlētājs. Tādējādi Parlaments atspoguļo ES pilsoņu demokrātisko gribu un pārstāv viņu intereses sarunās ar citām ES iestādēm. Parlamenta pilnvaras līdz ar Eiropas integrācijas procesa attīstību ir pakāpeniski palielinājušās. Eiropas Parlamentam ir ievērojama loma lēmumu pieņemšanā, tā apstiprinājums nepieciešams daudzās jomās. Loma un pienākumi Eiropas Parlaments ir tieši iesaistīts likumdošanas procesā un daudzās jomās pieņem lēmumus kopā ar ES Padomi. Eiropas Parlamentam ir lielas pilnvaras attiecībā uz ES budžetu. Parlaments dod apstiprinājumu starptautisku līgumu parakstīšanai, un tam ir izšķirošā loma Eiropas Komisijas apstiprināšanā. Eiropas Parlaments kontrolē Eiropas Komisijas darbu. Deputāti var uzdot Eiropas Komisijai un ES Padomei jautājumus gan rakstiskā, gan mutiskā veidā, piemēram, debašu laikā plenārsēdēs un parlamenta komiteju sanāksmēs. Eiropas Parlaments nav tiesīgs izvirzīt pats savus likumdošanas priekšlikumus, jo iniciatīvas tiesības ir tikai Eiropas Komisijai. Tomēr Eiropas Parlaments var lūgt Eiropas Komisiju izvirzīt dažus likumdošanas priekšlikumus izskatīšanai. Parlamentam ir trīs galvenie uzdevumi:


17

"Mēs Eiropā"

‐ tiesību aktu pieņemšanas pilnvaras. Šo darbu Eiropas Parlaments veic kopā ar ES Padomi. Fakts, ka Eiropas Parlaments ir tieši ievēlēta institūcija, palīdz nodrošināt Eiropas tiesību aktu demokrātisko likumību; ‐ demokrātiska uzraudzība pār visām ES iestādēm, it īpaši Eiropas Komisiju. Eiropas Parlamentam ir tiesības apstiprināt vai noraidīt amatam izvirzītos komisārus un tiesības kritizēt Eiropas Komisiju kopumā; ‐ budžeta kontrole. Eiropas Parlaments kopā ar ES Padomi uzrauga ES budžetu un tādējādi var ietekmēt ES izdevumus. Procedūras beigās Eiropas Parlaments pieņem vai noraida budžetu pilnībā. Tiesību aktu pieņemšanas pilnvaras Eiropas Parlaments kopā ar ES Padomi, kā arī ES Padome un Komisija pieņem regulas, direktīvas un lēmumus, kā arī sniedz ieteikumus un atzinumus. Regulas uzliek saistības un ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs. Direktīvas uzliek saistības tām dalībvalstīm, kurām tās ir adresētas. Tās nosaka vēlamo rezultātu, bet ļauj valstu varas iestādēm noteikt to sasniegšanas formas un metodes. Lēmumi ir saistoši adresātiem. Ieteikumi un atzinumi nav saistoši – tie ir tikai rekomendējoša rakstura. ES tiesību aktu pieņemšanas procedūru nosaka joma, kurā tas tiek pieņemts. Daudzās jomās ES Padome nav tiesīga pieņemt lēmumus bez Parlamenta atbalsta. Visbiežāk izmantotā procedūra ES tiesību aktu pieņemšanā ir koplēmums (sk. sadaļu “Lēmumu pieņemšana Eiropas Savienībā”). Tas nostāda Eiropas Parlamentu un ES Padomi līdztiesīgās pozīcijās, un tiesību akti, kas pieņemti ar šo procedūru, ir ES Padomes un Eiropas Parlamenta kopīgi tiesību akti. Ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā koplēmums būs standarta likumdošanas procedūra, tādejādi iesaistot Eiropas Parlamentu lielākajā daļā likumdošanas aktu sagatavošanas procesa daļā. Par virkni citu priekšlikumu ar Parlamentu ir jāapspriežas, un tā piekrišana ir vajadzīga atsevišķiem nozīmīgiem politiskiem un institucionāliem lēmumiem. Parlaments arī dod ierosmi jaunu tiesību aktu pieņemšanai, izskatot Komisijas gada darbības programmu, izvērtējot, kādi jauni tiesību akti būtu vajadzīgi, un aicinot Komisiju iesniegt priekšlikumus. Demokrātiskā uzraudzība Parlaments veic demokrātisko uzraudzību pār visām ES iestādēm. Tas notiek vairākos veidos. Kad jāieceļ jauna Eiropas Komisija, Parlaments intervē visus tās potenciālos locekļus un Komisijas priekšsēdētāju (kurus izvirza dalībvalstis). Šīs personas nevar tikt ieceltas bez Eiropas Parlamenta piekrišanas. 2004. gadā Eiropas Parlaments pierādīja savu varu, kad bija ar mieru noraidīt jaunā Eiropas Komisijas prezidenta Žozē Manuela Barrozu sastādīto Komisiju, tāpēc Ž.M.Barrozu lūdza atcelt balsojumu Eiropas Parlamentā. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta komiteju sniegtajiem atzinumiem daži komisāra amata kandidāti tika nomainīti. Pēc tam Eiropas Parlaments atbalstīja Eiropas Komisiju un tā, lai arī ar pāris nedēļu kavēšanos, uzsāka savu darbu 2004. gada novembra beigās. Eiropas Komisija ir politiski atbildīga Parlamenta priekšā, kas tai var izteikt neuzticību, pieprasot Komisijas atkāpšanos pilnā sastāvā. 1999. gada martā pirmo reizi ES vēsturē Eiropas Parlaments


18

"Mēs Eiropā"

izteica neuzticību Eiropas Komisijai, jo tika atklāta korupcija un pārkāpumi finanšu vadībā. Eiropas Komisija atkāpās. Parlaments arī veic kontroli, regulāri izskatot Eiropas Komisijas iesniegtos ziņojumus (pārskata ziņojums, ziņojums par budžeta izpildi, Kopienas tiesību aktu piemērošana utt.). Bez tam Eiropas Parlamenta locekļi regulāri uzdod Komisijai rakstiskus un mutiskus jautājumus. Eiropas Komisijas locekļi piedalās Parlamenta plenārsēdēs un parlamenta komiteju sanāksmēs, uzturot nepārtrauktu dialogu starp abām iestādēm. Parlaments uzrauga arī ES Padomes darbu: Eiropas Parlamenta locekļi regulāri uzdod Padomei rakstiskus un mutiskus jautājumus, plenārsēdēs un svarīgās debatēs piedalās arī ES Padomes priekšsēdētājs – prezidējošās valsts premjers. Eiropas Parlaments cieši sadarbojas ar Padomi noteiktās jomās: kopējā ārējā un drošības politika, tiesu iestāžu sadarbība, kā arī dažos kopīgu interešu jautājumos, piemēram, attiecībā uz politiskā patvēruma piešķiršanu un imigrācijas politiku, kā arī pasākumiem narkotiku lietošanas, krāpšanas un starptautiskās noziedzības apkarošanai. ES Padomes prezidentūra informē Parlamentu par visiem šiem jautājumiem. Eiropas Parlaments var veikt demokrātisko kontroli, pārbaudot pilsoņu iesniegumus un pēc pieprasījuma izveidojot pagaidu izmeklēšanas komitejas. Visbeidzot, Parlaments dod savu ieguldījumu katrā ES galotņu sanāksmē (Eiropadomes sanāksmē). Katra samita atklāšanā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs tiek aicināts izteikt viņa vadītās, pilsoņu tieši ievēlētās pārstāvniecības uzskatus un bažas par svarīgiem jautājumiem un Eiropadomes darba kārtības tematiem. Budžeta kontrole ES gada budžetu kopīgi izstrādā Eiropas Parlaments un ES Padome. Parlaments budžetu izskata divos lasījumos pēc kārtas. Tas nav apstiprināts, pirms to nav parakstījis Parlamenta priekšsēdētājs. ES budžetā ir gan “obligātie”, gan “neobligātie” izdevumi. Ja izdevumi nav tiesiski obligāti (“neobligātie” izdevumi), Eiropas Parlamentam ir ievērojamas pilnvaras finansējuma piešķiršanā, piemēram, strukturālajiem fondiem vai pētniecībai un attīstībai. Iespēju robežās Parlaments var vai nu palielināt šos izdevumus, vai arī veikt izmaiņas finansējuma sadalē. Attiecībā uz “obligātajiem” izdevumiem Eiropas Parlaments var izteikt priekšlikumus labojumiem, tomēr pēdējais vārds ir ES Padomei. Īpaši tas attiecas uz budžeta sadali lauksaimniecībai. Ja ir svarīgi iemesli, Eiropas Parlaments var noraidīt visu budžeta projektu un pieprasīt jauna projekta izstrādi. Eiropas Parlamenta Budžeta kontroles komiteja uzrauga budžeta izlietojumu, un Parlaments katru gadu lemj, vai apstiprināt Eiropas Komisijas budžeta pārvaldīšanu iepriekšējā finanšu gadā. Šis apstiprināšanas process tiek dēvēts par budžeta izpildes apliecināšanu. Eiropas Parlamenta vēlēšanas Eiropas Parlamenta deputātus ievēl ES dalībvalstu pilsoņi tiešās vēlēšanās reizi piecos gados. Taču tā nav bijis vienmēr. Līdz pat 1979. gadam Eiropas Parlamenta deputāti bija nacionālo


19

"Mēs Eiropā"

parlamentu deputāti, ko tie izvirzīja darbam Eiropas Parlamentā. Eiropas Parlamenta vēlēšanu sistēmas dalībvalstīs atšķiras. Latvijā pirmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas notika 2004. gada 12. jūnijā. No Latvijas Eiropas Parlamentā tika ievēlēti deviņi deputāti – Georgs Andrejevs, Valdis Dombrovskis, Guntars Krasts, Ģirts Valdis Kristovskis, Aldis Kušķis, Rihards Pīks, Inese Vaidere, Roberts Zīle un Tatjana Ždanoka. Nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas norisināsies 2009. gada jūnijā. Eiropas Parlamenta sastāvs Līdz ar katru paplašināšanos mainās arī Eiropas Parlamenta deputātu skaits. Pēc pēdējās paplašināšanās Eiropas Parlamentā ir 785 deputāti no 27 dalībvalstīm. Eiropas Parlamenta deputātu skaits, ko ievēl katra dalībvalsts, ir atkarīgs no valsts lieluma. Ar Lisabonas līgumu tiks mainīts Eiropas Parlamenta sastāvs – to veidos 750 deputāti un Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs. Dalībvalstu pārstāvība nedrīkstēs būt mazāka par 6 un lielāka par 96 deputātu vietām. Pēc līguma stāšanās spēkā Latvijas pārstāvēto deputātu skaits paliks nemainīgs. Parlamenta deputāti strādā politiskajās grupās, kurās apvienojas dažādu valstu deputāti atkarībā no savas politiskās piederības. Parlamentu vada birojs, ko veido Prezidents un 14 viceprezidenti. Vietu sadalījums Eiropas Parlamentā pa valstīm Valsts No brīža, kad tika

uzņemta Bulgārija un Rumānija, līdz 2009. gadam

Vācija 99 Francija 78 Itālija 78 Lielbritānija 78 Spānija 54 Polija 54 Rumānija 35 Nīderlande 27 Portugāle 24 Beļģija 24 Grieķija 24 Čehija 24

Ungārija 24 Zviedrija 19 Bulgārija 18 Austrija 18 Slovākija 14 Dānija 14 Somija 14 Īrija 13 Lietuva 13 Latvija 9 Slovēnija 7 Igaunija 6 Kipra 6 Luksemburga 6 Malta 5 Kopā: 785

* Pēc Rumānijas un Bulgārijas uzņemšanas Eiropas Parlamenta vēlēšanas notika tikai šajās valstīs. No pārējām valstīm deputāti ir tie paši, kas ievēlēti 2004. gada vēlēšanās. Kā Eiropas Parlaments darbojas?


20

"Mēs Eiropā"

Parlamentārā gada laikā Eiropas Parlaments reizi mēnesī Strasbūrā (Francijā) rīko nedēļu garas plenārsēdes. Plenārsēdēs notiek publiskas debates, kā arī tiek uzklausīti viedokļi un pieņemti lēmumi, balsojot par ES normatīvajiem aktiem. Papildu plenārsēdes, sauktas arī par mini‐sesijām, tiek organizētas Briselē. Sagatavošanās darbus Parlamenta plenārsēdēm veic komitejas. Tās bieži tiekas Briselē, lai būtu vieglāk uzturēt kontaktus ar Eiropas Komisiju un ES Padomi. Komitejas regulāri uzklausa ziņojumus, kurus sagatavo pēc Eiropas Parlamenta deputātu pieprasījuma. Komitejas arī izstrādā ziņojumus un izvirza savus ierosinājumus tiem Komisijas priekšlikumiem, par kuriem Eiropas Parlamentam jāizsaka savs atzinums. Tiesības iesniegt petīciju Ikviens iedzīvotājs, kurš pastāvīgi dzīvo kādā no ES dalībvalstīm un uzskata, ka viņa tiesības kādā ES darbības jomā ir pārkāptas, var iesniegt petīciju Eiropas Parlamentam sūdzības vai lūguma formā. Arī uzņēmumiem, biedrībām un apvienībām ir tiesības iesniegt petīciju Eiropas Parlamentam. Visām petīcijām jāattiecas uz ES darbību, jābūt saistītām ar ES līgumiem un Kopienu likumdošanu vai jābūt attiecinātām uz kādu no ES institūcijām. Fiziskas personas var iesniegt Eiropas Parlamentam petīcijas gan par lietām, kas attiecas uz sabiedrības interesēm (piemēram, arhitektūras, kultūras vai vides aizsardzības jomā), gan uz personiskajām interesēm (piemēram, tiesības uz pensiju). Eiropas Parlamenta Petīciju komiteja izskata tai nodotās petīcijas un izlemj, vai tiks uzsāktas turpmākās darbības. Tad Petīciju komiteja var vērsties pie Eiropas Komisijas, lai tā rīkotos kā “līgumu sargs”. Eiropas Komisija var uzstāties tiesā pret jebkuras dalībvalsts varas iestādēm, ja Petīciju komiteja un Eiropas Komisija ir konstatējušas Kopienu tiesību pārkāpumu.

Eiropas Kopienu tiesa: likumu balsts

Eiropas Kopienu tiesa (EKT) nodrošina, lai Kopienas tiesības dažādās dalībvalstīs netiktu atšķirīgi interpretētas un piemērotas, kā arī lai dalībvalstis un ES institūcijas pildītu pienākumus, kas noteikti līgumos. ES radītā īpašā tiesību sistēma tiek piemērota tikai Eiropas Kopienā, kas ir pirmā un svarīgākā no trim tā sauktajiem ES “pīlāriem”. Tādēļ to dēvē par “Kopienas tiesībām”, nevis ES tiesībām. Ar Lisabonas līgumu tiek likvidēta pīlāru sistēma, tajā skaitā arī jēdziens „Eiropas Kopiena”. Līdz ar to „kopienas tiesības” tiks pārdēvētas par ES tiesībām, savukārt Eiropas Kopienu tiesa par Eiropas Savienības tiesu. Svarīgi ir atzīmēt arī to, ka Lisabonas līgumam pievienotā deklarācija, nosaka ES tiesību pārākumu pār nacionālajām tiesībām, pamatojoties uz Eiropas Kopienu tiesas praksi. Loma un pienākumi


21

"Mēs Eiropā"

EKT pienākums ir uzklausīt visus strīdīgos jautājumus, kuros var būt iesaistītas dalībvalstis, ES institūcijas, uzņēmumi vai indivīdi. Tiesai jāizlemj, vai kāda dalībvalsts nav pārkāpusi saistības, kas noteiktas līgumos, vai kāda institūcija nav pārsniegusi savu pilnvaru robežas vai arī nav pildījusi savus uzdevumus. EKT jākontrolē, vai Kopienas tiesības tiek vienādi interpretētas un piemērotas dalībvalstu varas iestādēs un tiesās. Veicot savus pienākumus, EKT pilda vairākus uzdevumus, ko dalībvalstīs pildītu dažādas tiesas, piemēram, konstitucionālās tiesas, administratīvās tiesas un vispārējās jurisdikcijas tiesas. Sastāvs EKT sastāv no divdesmit septiņiem tiesnešiem un astoņiem ģenerāladvokātiem. Pēc Tiesas lūguma ES Padome ar vienprātīgu lēmumu var palielināt ģenerāladvokātu skaitu. Tiesnešus un ģenerāladvokātus uz sešiem gadiem, savstarpēji vienojoties, amatā ieceļ dalībvalstu valdības. Tiesnešus un ģenerāladvokātus izraugās no juristu vidus, kuru neatkarība nav apšaubāma un kuri atbilst prasībām, kādas dalībvalstis parasti izvirza tiesnešu augstākajiem amatiem, vai kuru kompetence ir vispāratzīta. Tiesas tiesneši uz trim gadiem no sava vidus ievēl Tiesas priekšsēdētāju, kura darbības termiņu var atjaunot. Tiesas priekšsēdētājs vada Tiesas darbu un ir priekšsēdētājs tiesas sēdēs un apspriedēs ar sastāvu. Ģenerāladvokāti palīdz EKT veikt tās uzdevumus. Viņi, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē izsaka pamatotus secinājumus par lietu, ja vien Tiesa nelemj citādi gadījumos, kad lieta nav saistīta ar jaunu tiesību jautājumu. Pašlaik no Latvijas par EKT tiesnesi ir apstiprināts Egils Levits. Lai paātrinātu Tiesas procesu, 1989. gadā pie EKT tika izveidota Pirmās instances tiesa. Tā izskata lietas, ko uzņēmumi vai indivīdi ierosinājuši pret Kopienas institūcijām, piemēram, kompensācijas pieprasījumus par zaudējumiem vai bojājumiem, ko radījušas Kopienas institūcijas, Eiropas Komisijas lēmumu apstrīdējumus, piemērojot noteikumus par godīgu konkurenci vai antidempinga nodokļiem, kā arī lietas, ko izvirza ES institūciju darbinieki pret ES institūcijām kā darba devējiem. Pirmās instances tiesas lēmumi tiek pakļauti apelācijai EKT, tikai pamatojoties uz likumu. Pirmās instances tiesas sastāvā ir 27 tiesneši, kurus, tāpat kā EKT tiesnešus, ieceļ amatā dalībvalstu valdības uz sešiem gadiem. Tiesnešu darbības laiku var pagarināt. Pašlaik no Latvijas Pirmās instances tiesā par tiesnesi ir apstiprināta Ingrīda Labucka. Saskaņā ar izlozi viņa amata pienākumus pildīja laikā no 2004. gada 1. maija līdz 2007. gada 31. augustam. 2007. gadā Ingrīda Labucka tika apstiprināta darbam uz nākamo sešu gadu pilnvaru termiņu.

Eiropas Savienības Revīzijas palāta: cīņa pret naudas izšķērdēšanu

Eiropas Revīzijas palāta pārstāv ES nodokļu maksātāju intereses un ir ES “finanšu sirdsapziņa”. Dažkārt Revīzijas palātu sauc arī par Auditoru tiesu. Revīzijas palāta pārbauda, vai ES godīgi un ekonomiski izlieto tai piešķirto naudu. Finanšu uzraudzītāja Eiropas Revīzijas palāta rūpīgi pārbauda katru eiro, ko saņem vai iztērē ES, neatkarīgi no tā, vai nauda tiek izlietota atpalikušiem ES reģioniem vai ES apmācību programmām. Revīzijas palātas


22

"Mēs Eiropā"

darbība aptver ne tikai ES institūcijas, bet arī nacionālās, reģionālās un vietējās aģentūras, kas izmanto ES naudu, piemēram, strukturālo fondu līdzekļus vai ES subsīdijas. Tām ir jāsniedz Revīzijas palātai pilnīgi visa pieprasītā informācija vai dokumenti. Revīzijas palāta pārbauda, vai ES ienākumi ir izmantoti likumīgi, ekonomiski un paredzētajiem nolūkiem. Ja nepieciešams, Revīzijas palāta var veikt pārbaudes bez iepriekšēja brīdinājuma gan ES institūcijās, gan dalībvalstīs, gan citās valstīs, kas saņēmušas ES finansiālo palīdzību. Ja Revīzijas palāta atklāj kļūdas un neprecizitātes vai arī tai ir aizdomas par krāpšanu, tiek informētas attiecīgās institūcijas, kas var īstenot nepieciešamos pasākumus. Eiropas Revīzijas palāta pievērš īpašu uzmanību sistēmu un procedūru vājajām vietām. Sastāvs Revīzijas palātā darbojas viens loceklis no katras ES dalībvalsts, kuru pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu amatā ieceļ ES Padome uz sešu gadu termiņu, ko var pagarināt. No Latvijas Revīzijas palātā darbojas Igors Ludboržs. Revīzijas palāta ir pilnīgi neatkarīga institūcija. Tās locekļiem nav atļauts iesaistīties jebkāda cita veida profesionālajās attiecībās viņu darbības laikā. Revīzijas palāta atrodas Luksemburgā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja: sociālo partneru iesaistīšana

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā ir pārstāvētas svarīgākās ES interešu grupas – darba devēji, arodbiedrības, patērētāji un citas interešu grupas vai nevalstiskās organizācijas. Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pilda padomdevēja funkcijas, un tai jāizsaka viedoklis par Eiropas Komisijas izteiktajiem priekšlikumiem. Ar ko nodarbojas? ES likumdošanas procesā Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pārstāv dažādu ekonomisko un sociālo grupu intereses. Tā sniedz padomus ES Padomei un Eiropas Komisijai, nosakot politiku kādā konkrētā ES jomā. Tādējādi Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ir liela ietekme ES lēmumu pieņemšanas procesā. Daudzās politikas jomās Eiropas Komisijai un ES Padomei, pirms tās pieņem tiesību aktus, ir jākonsultējas ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju. Dažos gadījumos ES institūcijas, ja ir nepieciešams, var lūgt Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izteikt savu viedokli. Ekonomikas un sociālo lietu komiteja var arī izteikt savu viedokli par atsevišķiem ES darbības aspektiem bez iepriekšējas saskaņošanas. Kas strādā? Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumi tiek gatavoti sešās nodaļās. Atsevišķu jautājumu sagatavošanai nodaļas ieceļ ziņotāju. Nodaļas var veidot arī apakškomitejas.


23

"Mēs Eiropā"

Ekonomikas un sociālo lietu komitejā ir pārstāvētas dažādas ekonomiskās un sociālās grupas, kas aptver darba devējus un darba ņēmējus (sociālos partnerus), lauksaimniecības, transporta, tirdzniecības, mazo un vidējo uzņēmumu, brīvo profesiju, apdrošināšanas grupu un kooperatīvu pārstāvjus, patērētājus un vides aizstāvjus. Šīs grupas sadalās trīs apakšgrupās: darba devēji (1. grupa), darba ņēmēji (2. grupa) un citas interešu grupas (3. grupa). Komitejas locekļus ar vienprātīgu lēmumu uz četriem gadiem ieceļ ES Padome. Pēc Bulgārijas un Rumānijas uzņemšanas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā ir 344 locekļi. Valsts Pārstāvju skaits

saskaņā ar Nicas līgumu

Vācija 24 Francija 24 Itālija 24 Apvienotā Karaliste 24 Spānija 21 Polija 21 Rumānija 15 Nīderlande 12 Grieķija 12 Portugāle 12 Beļģija 12 Ungārija 12 Čehija 12 Zviedrija 12

Bulgārija 12 Austrija 12 Slovākija 9 Dānija 9 Somija 9 Īrija 9 Lietuva 9 Latvija 7 Slovēnija 7 Igaunija 7 Kipra 6 Luksemburga 6 Malta 5 Kopā 344

Reģionu komiteja: reģionu viedoklis

Daudzi lēmumi, kas pieņemti ES, tiek īstenoti ES reģionos. Reģioni var ietekmēt ES likumdošanu, jo to intereses un uzskatus pārstāv Reģionu komiteja. Tai ir divi uzdevumi: pārstāvēt reģionu un to iedzīvotāju intereses un pārbaudīt, vai informācija par ES politiku tiek nodota reģioniem. Loma un pienākumi Reģionu komiteja pārstāv vietējo un reģionālo iestāžu intereses ES likumdošanas procesā. Tai ir padomdevējiestādes statuss. Ja kāds ES lēmums ietekmē reģionu intereses, Eiropas Komisijai vai ES Padomei šajos jautājumos ir jākonsultējas ar Reģionu komiteju. Reģionu komiteja var arī pati izteikt savu viedokli ES politikas jautājumos, kas skar vietējo un reģionālo pašvaldību intereses. Reģionu komitejas ietekme būtiski pieauga līdz ar Amsterdamas līguma stāšanos spēkā. Svarīgākais komitejas uzdevums ir koncentrēties uz ES politikas reģionālajiem aspektiem.


24

"Mēs Eiropā"

Sastāvs Pēc Rumānijas un Bulgārijas uzņemšanas Reģionu komitejā darbojas 344 locekļi. Reģionu komitejas locekļus apstiprina dalībvalstu valdības un ieceļ ES Padome uz četriem gadiem, kas pārstāv ES reģionālo un vietējo iestāžu intereses. Reģionu komitejas locekļi bieži vien ir pašvaldību vadītāji. Pārstāvju skaits Reģionu komitejā no katras valsts ir tāds pats kā Ekonomikas un sociālo lietu komitejā. Komitejas darbs notiek sešās komisijās.

Eiropas Centrālā banka

Eiropas Centrālā banka (ECB) tika izveidota 1998. gadā saskaņā ar līgumu par Eiropas Savienību, un tā atrodas Frankfurtē (Vācijā). Tās uzdevums ir eiro, ES vienotās valūtas, pārvaldība. ECB ir arī atbildīga par ES ekonomikas izveidi un īstenošanu. Lai veiktu savus pienākumus, ECB sadarbojas ar Eiropas Centrālo Banku sistēmu (ECBS), kas aptver visas 27 ES dalībvalstis. Tomēr tikai 15 no šīm valstīm ir ieviesušas eiro. 15 valstis kopā veido “eirozonu“, un to centrālās bankas kopā ar Eiropas Centrālo banku veido “eirosistēmu“. Cieši sadarbojoties ar valsts centrālajām bankām, ECB sagatavo un īsteno lēmumus, kurus pieņēmušas eirosistēmas lēmumu pieņemšanas struktūras – ECB Padome, Valde un Ģenerālpadome. No 2003. gada novembra ECB prezidenta pienākumus pilda francūzis Žans Klods Trišē.

Eiropas ombuds

Kopš 1995. gada Eiropas Parlamentam ir ombuds jeb tiesībsargs. Eiropas ombudu ievēl Eiropas Parlaments uz savu pilnvaru laiku. Ombuda pakalpojumi var tikt izmantoti, ja ES pastāvīgais iedzīvotājs uzskata, ka kāda ES institūcija ir aizskārusi viņa tiesības. Ja tiek secināts, ka ES institūcijas nav rīkojušās pareizi, attiecīgajai iestādei ir jāatbild uz sūdzību trīs mēnešu laikā. Atkarībā no tā, kāda atbilde tiek sniegta, ombuds sagatavo ziņojumu, ko iesniegt Eiropas Parlamentā un attiecīgā institūcijā. Arī prasītājs tiek informēts par lietas iznākumu. Sūdzība jāiesniedz kāda no oficiālajām ES valodām, tai skaitā latviešu. Tajā skaidri jānorāda savi personas dati, institūcija, pret kuru tiek iesniegta sūdzība, un kāds ir sūdzības pamatojums.

Aģentūras

ES ir izveidojusi aģentūras, kas nodrošina atbalstu tās darbībai atsevišķās jomās. Katrai no aģentūrām ir savas īpašas funkcijas. Aģentūras atrodas dažādās ES dalībvalstīs.


25

"Mēs Eiropā"

Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie ES dalībvalstu ārējām robežām (FRONTEX) – koordinē operatīvo sadarbību starp dalībvalstīm ārējo robežu pārvaldības jomā. Atrodas Varšavā (Polijā). http://www.frontex.europa.eu Eiropas Aizsardzības aģentūra (EDA) – veicina Eiropas aizsardzības un drošības spēju saskaņotību un novērš to sadrumstalotību, ieskaitot bruņojumu un aprīkojumu, pētniecību un operācijas. Atrodas Briselē (Beļģijā). http://www.eda.europa.eu Eiropas Aviācijas drošības aģentūra (EASA) – nodarbojas ar civilās aviācijas drošības un vides aizsardzības jautājumiem. Sekmē arī brīvu preču, personu un pakalpojumu kustību. Atrodas Ķelnē (Vācijā). http://www.easa.europa.eu Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra (EU‐OSHA) – apkopo, analizē un izplata informāciju, kas veicina darba drošības un veselības attīstību Eiropā. Aģentūra ir trīspusēja organizācija, kas pārstāv valdības, darba devēju un darba ņēmēju asociācijas. Atrodas Bilbao (Spānijā). http://www.osha.europa.eu Eiropas Dzelzceļa aģentūra (ERA) – nostiprina dzelzceļu drošību un savienojamību visā Eiropā. Atrodas Valansjēnas pilsētā un Lillē (Francijā). http://www.era.europa.eu Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts – palīdz Kopienas iestādēm, jo īpaši Eiropas Komisijai, un dalībvalstu iestādēm cīņa pret diskrimināciju dzimu dēļ, kā arī veicina dzimumu līdztiesību. Atrodas Viļņā (Lietuvā). Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonds (EUROFOUND) – izstrādā un īsteno idejas labākiem dzīves un darba apstākļiem ES. Atrodas Dublinā (Īrijā). http://www.eurofound.europa.eu Eiropas Globālās satelītu navigācijas sistēmas uzraudzības iestāde (GSA) – nodrošina sabiedrisko interešu pārvaldību saistībā ar Eiropas satelītu radionavigācijas programmām EGNOS un GALILEO un pilda valdības iestādes funkcijas GALILEO programmas ieviešanā. Atrodas Briselē (Beļģija). http://www.gsa.europa.eu Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts (EIT) ‐ veicina izcilību Eiropas inovācijās un palīdz rast jaunus risinājumus svarīgākajiem uzdevumiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņām, atjaunojamu enerģiju un nākamās paaudzes informācijas un saziņas tehnoloģijām. Atrodas Budapeštā (Ungārijā). http://ec.europa.eu/eit Eiropas Izglītības fonds (ETF) – sniedz iespēju 30 ES kaimiņvalstīm reformēt profesionālās izglītības un apmācības sistēmu, galvenokārt izmantojot Eiropas Kopienas Phare, CARDS, Tacis un MEDA programmas. Tāpat ETF palīdz Eiropas Komisijai īstenot arī Tempus programmu. Atrodas Turīnā (Itālijā). http://www.etf.europa.eu


26

http://www.frontex.europa.eu/

http://www.eda.europa.eu/

http://www.easa.europa.eu/

http://www.osha.europa.eu/

http://www.era.europa.eu/

http://www.eurofound.europa.eu/

http://www.gsa.europa.eu/

http://ec.europa.eu/eit

http://www.etf.europa.eu/

"Mēs Eiropā"

Eiropas Jūras drošības aģentūra (EMSA) – nodarbojas ar jūrniecības drošības sistēmu nodrošināšanu, lai samazinātu iespējas negadījumiem uz ūdens, jūras piesārņojumiem no kuģiem, kā arī jūrā bojāgājušo cilvēku skaitu. Atrodas Lisabonā (Portugālē). http://www.emsa.europa.eu Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra (ECHA) – veic ar REACH (ķimikāliju reģistrēšana, novērtēšana, licencēšana un ierobežošana) direktīvu saistītās administratīvās darbības. Atrodas Helsinkos (Somijā). http://ec.europa.eu/echa „Fusion for Energy” – Eiropas kopuzņēmums ITER un kodolsintēzes enerģijas attīstības vajadzībām, kura mērķis ir, sadarbojoties ar Eiropas rūpniecības un pētniecības organizācijām, izstrādāt augsto tehnoloģiju komponentes ITER kodolsintēzes projektam. Atrodas Barselonā (Spānijā). http://fusionforenergy.europa.eu Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs (EMCDAA) – nodrošina objektīvus, ticamus un savstarpēji salīdzināmus datus par narkotiskajām vielām, to atkarību un sekām Eiropā. Atrodas Lisabonā (Portugālē). http://www.emcdda.europa.eu Eiropas Pamattiesību aģentūra (FRA) – darbojas ES ietvaros, sniedzot ES un tās dalībvalstīm objektīvu, ticamu un salīdzinošas analīzes nolūkos izmantojamu informāciju par pamattiesībām. Aģentūras pamatuzdevumi: datu un informācijas vākšana, pētnieciskais darbs, viedokļu sniegšana ES institūcijām un dalībvalstīm, sadarbība ar pilsonisko sabiedrību un sabiedrības kompetences celšana par pamattiesībām. Atrodas Vīnē (Austrija). http://www.fra.europa.eu Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) – neatkarīga zinātniska padomdevējaģentūra visās pārtikas drošības jomās. Atrodas Parmā (Itālijā). http://www.efsa.europa.eu Eiropas Policijas birojs (Europol) – veicina ES valstu tiesībsargājošo iestāžu darba efektivitāti un sadarbību cīņā pret starptautisko organizēto noziedzību. Atrodas Hāgā (Nīderlandē). http://www.europol.europa.eu Eiropas Policijas akadēmija (CEPOL) – apmāca augstākā līmeņa ES policijas darbiniekus, sagatavo mācību programmas vidējās līmeņa policijas darbiniekiem, īpašu uzmanību veltot starptautiskās noziedzības apkarošanai. Atrodas Bremshilā (Apvienotā Karalistē). http://www.cepol.europa.eu Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (Cedefop) – veicina un attīsta profesionālo apmācību ES mūža garumā. Atrodas Salonikos (Grieķijā). http://www.cedefop.europa.eu Eiropas Rekonstrukcijas aģentūra (EAR) – pārzina ES programmas par palīdzības sniegšanu kara izpostītājām Balkānu valstīm rekonstrukcijai, ekonomikas un sociālajai attīstībai. Atrodas Salonikos (Grieķijā). Darbosies līdz 2008. gada beigām. http://www.ear.europa.eu


27

http://www.emsa.europa.eu/

http://ec.europa.eu/echa

http://fusionforenergy.europa.eu/

http://www.emcdda.europa.eu/

http://www.fra.europa.eu/

http://www.efsa.europa.eu/

http://www.europol.europa.eu/

http://www.cepol.europa.eu/

http://www.cedefop.europa.eu/

http://www.ear.europa.eu/

"Mēs Eiropā"

Eiropas Savienības Drošības izpētes institūts (EUISS) – sniedz ieguldījumu kopējās Eiropas drošības kultūras izveidē, kā arī atbalsta Eiropas Savienības kopīgu drošības interešu formēšanu. Atrodas Parīzē (Francijā). http://www.euiss.europa.eu Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC) – stiprina Eiropas aizsardzību pret bīstamām infekcijas slimībām, piemēram, gripu, AIDS un citām. Atrodas Stokholmā (Zviedrijā). http://www.ecdc.europa.eu Eiropas Savienības Satelītcentrs (EUSC) – vāc, analizē datus un attēlus no zemes novērošanas satelītiem, atbalstot ES ārpolitikas un drošības politikas prioritātes un humānās darbības. Atrodas Torehonā de Ardosā (Spānijā). http://www.eusc.europa.eu Eiropas Tiesu sadarbības vienība (Eurojust) – sekmē kompetento iestāžu darbības efektivitāti nopietnos pārrobežu un organizētās noziedzības jautājumos, kā arī uzlabo ar izmeklēšanu un kriminālvajāšanu saistīto jautājumu koordinēšanu dalībvalstu starpā. Atrodas Hāgā (Nīderlandē). http://www.eurojust.europa.eu Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūra (ENISA) – ES nodrošina augsta līmeņa informācijas sistēmu un tīklu aizsardzību. Analizē datus par riskiem, kas var kaitēt informācijas tehnoloģiju drošībai. Atrodas Heraklionā (Grieķijā). http://www.enisa.europa.eu Eiropas Vides aģentūra (EEA) – apkopo un izplata savlaicīgu, objektīvu ticamu un savstarpēji salīdzināmu informāciju par vidi Eiropā. Aģentūras locekles ir arī Īslande, Lihtenšteina un Norvēģija. Atrodas Kopenhāgenā (Dānijā). http://www.eea.europa.eu Eiropas Zāļu aģentūra (EMEA) – aizsargā cilvēku un dzīvnieku veselību. Tā atbild par ES teritorijā lietoto cilvēkiem un dzīvniekiem domāto zāļu novērtēšanu un pārbaudi. Ņemot vērā aģentūras atzinumus, Komisija izlemj, vai jauno medicīnisko produktu drīkst pārdot ES. Atrodas Londonā (Apvienotajā Karalistē). http://www.emea.europa.eu Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūra (CFCA) – kontrolē un stiprina ES un dalībvalstu zivsaimniecības kontroles un uzraudzības pasākumus. Atrodas Briselē (Beļģijā). http://www.cfca.europa.eu Eiropas Savienības iestāžu tulkošanas centrs (CdT) – nodrošina tulkošanu citām specializētajām un decentralizētajām Kopienas aģentūrām. Atrodas Luksemburgā (Luksemburgā). http://www.cdt.europa.eu Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes un dizainparaugi) (OHIM) – apkopo, pārbauda un reģistrē Kopienas preču zīmes. Kopienas preču zīme ļauj firmai aizsargāt savu preču zīmi, padarot to atšķirīgu no citām firmām, kā arī aizsargāt to pret kopēšanu ES teritorijā. Nacionālās preču zīmes turpina pastāvēt vienlaicīgi ar Kopienas preču zīmēm. Atrodas Alikantē (Spānijā). http://www.oami.europa.eu


28

http://www.euiss.europa.eu/

http://www.ecdc.europa.eu/

http://www.eusc.europa.eu/

http://www.eurojust.europa.eu/

http://www.enisa.europa.eu/

http://www.eea.europa.eu/

http://www.emea.europa.eu/

http://www.cfca.europa.eu/

http://www.cdt.europa.eu/

http://www.oami.europa.eu/

"Mēs Eiropā"

Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūra – pārvalda to ES programmu praktiskos aspektus, ar kurām finansē aktivitātes, kas veidotas jaunatnei, studentiem un skolotājiem, kā arī pasākumus kultūrai un plašsaziņas līdzekļiem. Atrodas Briselē (Beļģijā). http://eacea.ec.europa.eu/index.htm Kopienas Augu šķirņu birojs (CPVO) – aizsargā un vada Kopienas augu sugu dažādības aizsardzības sistēmu. Tādējādi firmām un indivīdiem, kuri ir radījuši jaunas augu sugas, iespēja savus atklājumus aizsargāt pret kopēšanas mēģinājumiem noteiktā laika periodā. Atrodas Anžērā (Francijā). http://www.cpvo.eu.int Sabiedrības veselības programmas izpildaģentūra – pārzina ES sabiedrības veselības projektu finansēšanas programmu praktiskos jautājumus un dara zināmus projektu rezultātus sabiedrības veselības nozarei un politikas veidotājiem. Atrodas Luksemburgā. http://ec.europa.eu/phea/index_en.html

Lēmumu pieņemšana Eiropas Savienībā

Lēmumu pieņemšanā ES līmenī ir iesaistītas vairākas iestādes. Viena pati ES iestāde nevar pieņemt likumdošanas aktu, tām jāsadarbojas citai ar citu. Lēmumu pieņemšanā lielākoties ir iesaistītas Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments un ES Padome. Vairumā gadījumu Eiropas Komisija ierosina jaunus tiesību aktus, bet tos pieņem ES Padome kopā ar Eiropas Parlamentu. Arī citām iestādēm un struktūrām ir sava loma. ES lēmumu pieņemšanas noteikumi un procedūras ir noteiktas līgumos. Katrs ES tiesību akts balstās uz konkrētu līguma pantu, ko sauc par aktu tiesisko pamatu. Tiesību akti tiek pieņemti, izmantojot vienu no trim galvenajām procedūrām: koplēmuma, konsultāciju vai piekrišanas procedūru. Galvenā atšķirība starp tām ir veidā, kā Eiropas Parlaments sadarbojas ar ES Padomi. Konsultāciju procedūrā Eiropas Parlaments tikai sniedz savu atzinumu, bet koplēmuma procedūrā Parlaments patiešām dala pilnvaras ar ES Padomi. Eiropas Komisijai, ierosinot jaunu tiesību aktu, jāizvēlas, kuru procedūru ievērot. Izvēle lielā mērā ir atkarīga no priekšlikuma tiesiskā pamata. Koplēmums Koplēmuma pieņemšanas procedūrā Eiropas Parlamentam un ES Padomei ir vienādas likumdošanas pilnvaras. Eiropas Komisija nosūta priekšlikumu abām iestādēm. Katra no tām priekšlikumu lasa un to apspriež divas reizes. Ja tās nevar savstarpēji vienoties, priekšlikums tiek nosūtīts Samierināšanas komitejai, kuru veido vienāds pārstāvju skaits no ES Padomes un Eiropas Parlamenta. Arī Eiropas Komisijas pārstāvji piedalās šīs komitejas sanāksmēs un veicina diskusijas. Kad komiteja ir panākusi vienošanos, pieņemtais teksts tiek nosūtīts Eiropas Parlamentam un ES Padomei izskatīšanai trešajā lasījumā, lai šīs iestādes varētu pieņemt to kā tiesību aktu.


29

http://eacea.ec.europa.eu/index.htm

http://www.cpvo.eu.int/

http://ec.europa.eu/phea/index_en.html

"Mēs Eiropā"

Koplēmuma procedūru piemēro šādās jomās: ‐ nediskriminēšana attiecībā uz tautību; ‐ tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties ES valstīs; ‐ darba ņēmēju brīva pārvietošanās; ‐ sociālais nodrošinājums migrējošiem darba ņēmējiem; ‐ tiesības veikt uzņēmējdarbību; ‐ transports; ‐ iekšējais tirgus; ‐ nodarbinātība; ‐ muitas sadarbība; ‐ cīņa pret sociālo atstumtību; ‐ līdztiesīgas iespējas, vienlīdzīga attieksme; ‐ lēmumu īstenošana attiecībā uz Eiropas Sociālo fondu; ‐ izglītība; ‐ arodmācības; ‐ kultūra; ‐ veselība; ‐ patērētāju aizsardzība; ‐ Eiropas komunikāciju tīkli; ‐ lēmumu īstenošana attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu; ‐ zinātniskā izpēte; ‐ vide; ‐ pārredzamība; ‐ krāpšanas novēršana un apkarošana; ‐ statistika; ‐ datu aizsardzības padomdevējas iestādes izveidošana. Lisabonas līgums paredz, ka jautājumos, kas skar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, pamata lēmumu pieņemšanas procedūra būs koplēmums. Konsultāciju procedūra Konsultāciju procedūrā Eiropas Komisija priekšlikumu iesniedz gan ES Padomei, gan Eiropas Parlamentam, taču Padome ir tā, kas oficiāli apspriežas ar Parlamentu un citām iestādēm, piemēram, Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju, kuru atzinumi ir ES lēmumu pieņemšanas procesa neatņemama sastāvdaļa. Dažos gadījumos konsultācijas ir obligātas, jo to pieprasa tiesiskais pamats un priekšlikums nevar kļūt par tiesību aktu bez Parlamenta atzinuma. Citos gadījumos konsultācijas nav obligātas, un Komisija tikai ierosina, lai Padome apspriestos ar Parlamentu. Eiropas Parlaments var apstiprināt Komisijas priekšlikumu, noraidīt to vai lūgt izdarīt grozījumus. Ja Parlaments lūdz izdarīt grozījumus, Komisijai jāizvērtē visas Parlamenta ieteiktās izmaiņas. Ja tiek pieņemts kāds no šiem ieteikumiem, tad Komisija nosūta Padomei grozītu priekšlikumu. Padome izskata grozīto priekšlikumu un pieņem to tādu, kāds tas ir, vai arī izdara papildu


30

"Mēs Eiropā"

grozījumus. Šajā procedūrā, tāpat kā visās citās, Padome grozījumus var izdarīt tikai ar vienprātīgu lēmumu. Konsultāciju procedūras jomas: ‐ policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās; ‐ ES līgumu grozīšana; ‐ diskriminācija dzimuma, rases vai etniskās piederības, reliģiskās vai politiskās pārliecības, darbnespējas, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ; ‐ ES pilsonība; ‐ lauksaimniecība; ‐ vīzas, patvērums, imigrācija un citas jomas saistībā ar personu brīvu pārvietošanos; ‐ transports (ja tam ir būtiska ietekme uz kādu reģionu); ‐ konkurences noteikumi; ‐ nodokļu režīms; ‐ ekonomiskā politika; ‐ “pastiprināta sadarbība”, t.i., kārtība, kas ļauj grupai dalībvalstu strādāt kopā kādā noteiktā jomā, pat ja citas dalībvalstis pagaidām nevēlas piedalīties. Dažās jomās, piemēram, nodokļu politikā, ES Padomes lēmumam jābūt vienprātīgam. Piekrišanas procedūra Piekrišanas procedūra nozīmē, ka ES Padomei jāsaņem Eiropas Parlamenta piekrišana, pirms tiek pieņemts kāds konkrēts lēmums. Procedūra ir tāda pati kā konsultāciju gadījumā, izņemot to, ka Eiropas Parlaments nevar grozīt priekšlikumu: tam priekšlikums ir vai nu jāpieņem, vai jānoraida. Pieņemšanai (piekrišanai) vajadzīgs absolūts nodoto balsu vairākums. Piekrišanas procedūras formas: ‐ specifiski Eiropas Centrālās bankas uzdevumi; ‐ Eiropas centrālo banku sistēmas/Eiropas Centrālās bankas statūtu grozījumi; ‐ struktūrfondi un Kohēzijas fonds; ‐ vienota Eiropas Parlamenta vēlēšanu procedūra; ‐ noteikti starptautiski nolīgumi; ‐ jaunu dalībvalstu pievienošanās.


31

"Mēs Eiropā"

Ko Eiropas Savienība nozīmē man?

Ceļošana ES

Iespējams, par vissvarīgāko sasniegumu ES attīstībā jāuzskata pārvietošanās brīvība: ES pilsoņi var brīvi ceļot uz jebkuru ES valsti. Ļaudis var arī iegādāties preces personīgajām vajadzībām jebkurā dalībvalstī un vest tās uz savu valsti, nemaksājot par tām papildu nodokļus. Iepirkšanos un ceļošanu atvieglo arī tas, ka piecpadsmit ES dalībvalstīs tiek izmantota vienota nauda – eiro. Lai ceļotu ES teritorijā, dalībvalstu pilsoņiem, ieskaitot Latvijas pilsoņus, nav nepieciešamas vīzas. No 2007. gada 19. janvāra vīzas ceļošanai uz ES valstīm (izņemot Lielbritāniju un Īriju), kā arī Norvēģiju, Luksemburgu un Islandi nav nepieciešamas arī Latvijas nepilsoņiem. Savukārt citu trešo valstu pilsoņu ceļošanu atviegloja Latvijas pievienošanās Šengenas zonai, kas nosaka robežkontroles atcelšanu. Šengenas līguma teritorijā ir: Austrija, Beļģija, Dānija, Francija, Grieķija, Itālija, Īslande, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle, Somija, Spānija, Vācijas, Zviedrija, Čehija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Malta, Ungārija, Polija, Slovēnija un Slovākija. Pēc pievienošanās Šengenas zonai ir iespēja ceļot starp līguma valstīm bez pasu pārbaudes un robežkontroles. Lai šķērsotu robežu, jebkurai personai, arī bērnam, jābūt derīgam ceļošanas dokumentam – pasei. Katrā valstī var būt atšķirīgas prasības ieceļotāju pases derīguma termiņam, tāpēc šī informācija precizējama katras valsts vēstniecībā. ES pilsonība piešķir ES pilsoņiem jaunas tiesības. Piemēram, ja ES pilsoņiem rodas sarežģījumi atvaļinājuma laikā vai ceļojot ārpus ES, viņi var lūgt atbalstu, padomu vai palīdzību citu ES dalībvalstu vēstniecībās. Arī, lai iegūtu vadītāja tiesības, visā ES teritorijā ir jākārto vienots braukšanas pārbaudījums. Latvijā iegūta autovadītāja apliecība ir derīga visā ES teritorijā.

Mobilo tālruņu sakari ES valstīs

Pateicoties “starptautiskajai viesabonēšanai”, mobilo tālruņu lietotājiem ir iespēja savus tālruņus izmantot ārvalstīs. Zvanīt un saņemt zvanus ir iespējams, izmantojot to pašu numuru, kuru lietotājs izmanto savā valstī. 2007. gada 30. jūnijā visā Eiropas Savienībā stājās spēkā tā dēvētā ES viesabonēšanas regula, kas paredz to, ka ģimenes un uzņēmumi var izmantot „eirotarifu” uzturoties ārzemēs ES robežās. Ar tarifu tiek noteikta maksimālā cena par minūti izejošajiem un ienākošajiem zvaniem (attiecīgi: 49 un 24 eiro centi bez PVN). Eiropas Komisijas izveidotajā mājas lapā: http://ec.europa.eu/information_society/activities/roaming/implementation/benchmark/index_en.htm ir publiskoti viesabonēšanas tarifi, kurus piedāvā operatori visās 27 ES dalībvalstīs,


32

http://ec.europa.eu/information_society/activities/roaming/implementation/benchmark/index_en.htm

http://ec.europa.eu/information_society/activities/roaming/implementation/benchmark/index_en.htm

"Mēs Eiropā"

palīdzot patērētājiem gūt reālu priekšstatu par tarifiem konkrētās valstīs un sniedzot norādes par starptautiskās viesabonēšanas rēķiniem. 2008. gada 23.septembrī Eiropas Komisija ierosināja no 2009. gada 1.jūlija samazināt īsziņu viesabonēšanas maksu par 60%, tādejādi mobilo tālruņa lietotājiem no 2009. gada vasaras par īsziņu sūtīšanu no kādas citas Eiropas Savienības valsts, iespējams, būs jāmaksā krietni mazāk nekā patlaban. Priekšlikums paredz, ka ES iedzīvotājiem, kas uzturas citās ES valstīs, nevajadzētu maksāt vairāk kā 0,11 eiro (7,7 santīmus) par vienu īsziņu bez PVN, salīdzinot ar pašreizējo maksu, kas ES vidēji ir 0,29 eiro (20,4 santīmi).

112 – vienots ES ārkārtas tālruņa numurs

Pieaugot starptautisko darījumu braucienu un ģimeņu skaitam, kas regulāri dodas brīvdienās uz ārzemēm, Eiropas neatliekamās palīdzības dienestu numurs ir ļoti būtisks. 112 ir ārkārtas tālruņa numurs, pa kuru var zvanīt ārkārtas dienestiem jebkurā ES dalībvalstī no fiksētā vai mobilā tālruņa. Cilvēkiem, piezvanot uz 112, atbildēs operators, kurš atkarībā no katras nacionālās valsts specifikas savienos vai nu tieši ar pieprasīto adresātu, vai arī ar kādu no speciālajiem ārkārtas dienestiem (ātro medicīnisko palīdzību, ugunsdzēsējiem u.c.). Vairumā gadījumu operators var atbildēt vairākās valodās.

Darbs ES

Lai gan Latvija kļuvusi par pilntiesīgu ES dalībvalsti, Latvijas pilsoņi vēl nebauda tiesības uz pilnīgi brīvu darbaspēka kustību. ES paplašinoties, vecās dalībvalstis varēja noteikt pārejas periodu brīvai darbaspēka kustībai no jaunajām dalībvalstīm 7 gadu periodā sākot ar 2004.gada 1.maiju. Vairums veco dalībvalstu to izmantoja. Darba tirgu atvēra tikai Apvienotā Karaliste, Īrija un Zviedrija. 2006.gadā Eiropas Komisija publicēja ziņojumu, kurā teikts, ka brīva darbaspēka kustība nes ekonomisku labumu. Tādēļ Komisija aicinājusi arī pārējās dalībvalstis atvērt savus darba tirgus jauno valstu strādniekiem. No 2006.gada 1.maija savu darba tirgu atvēra Grieķija, Itālija, Portugāle, Spānija un Somija, no 2007.gada 1.maija – Nīderlande, bet no 1. novembra ‐ Luksemburga. Beļģijā un Francijā darba tirgus ir atvērts noteiktās nozarēs un specialitātēs, ko nosaka valdība kopā ar sociālajiem partneriem. Austrija, Dānija un Vācija izmanto Pievienošanās līgumā noteikto pārejas periodu sava darba tirgus aizsardzībai un šajās valstīs ir nepieciešamas darba atļaujas. Brīva darbaspēka kustība pastāv arī starp Latviju un pārējām vienpadsmit jaunajām ES dalībvalstīm. Ja persona dodas strādāt uz kādu citu ES dalībvalsti, par iespējām atrast tur darbu var interesēties Nodarbinātības valsts aģentūrā, kā arī izmantot “EURES” tīklu. Tas ir ES dalībvalstu, kā arī Īslandes, Norvēģijas un Šveices nodarbinātības dienestu vienotais tīkls, kurā pieejama


33

"Mēs Eiropā"

informācija par darba iespējām šajās valstīs – vakances, darba meklētāju CV, darba un dzīves apstākļi u.c. uzziņas. Pirms došanās strādāt uz kādu no ES valstīm jānoskaidro: • darba piedāvājuma ticamība un tas, vai izvēlētā firma, kura iekārto darbā ārzemēs, ir saņēmusi Nodarbinātības valsts aģentūras izsniegtu licenci; • dokumentu noformēšanas procedūra valstī, kura izvēlēta darbam; • darba veikšanai nepieciešamās svešvalodu zināšanas; • vai attiecīgās personas iegūtā izglītība izvēlētajā valstī tiek atzīta; • piedāvātie darba apstākļi un detalizēts darba līgums; • nepieciešamais iztikas minimums, kā arī dzīves apstākļi izvēlētajā valstī. Pirms došanās strādāt ārpus Latvijas jāsagādā un jāņem līdzi: • pase; • veselības un nelaimes gadījumu apdrošināšanas polise; • Eiropas veselības apdrošināšanas karte neatliekamās medicīniskās palīdzības saņemšanai. Tā darbojas 12 mēnešus; • izglītības dokumenti, kā arī notariāli apliecinātas to kopijas. Dokumenta kopijai jābūt tulkotai tās valsts valodā, uz kuru dodas; • CV un fotogrāfijas; • pietiekami iztikas līdzekļi un kredītkartes. Ierodoties kādā no ES valstīm, ir jānoformē nepieciešamie dokumenti darba sākšanai (darba līgums, darba atļauja (ja tiek prasīta), uzturēšanās atļauja un dzīvesvietas deklarācija). Uzturoties valstī, jāievēro atļautais uzturēšanās laiks.

Veselība un sociālā aizsardzība

Jau no 2004.gada, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā (turpmāk tekstā‐ ES), mūsu valsts iedzīvotājiem paveras plašākas iespējas saņemt veselības aprūpi ES, Eiropas Ekonomikas zonas (turpmāk tekstā – EEZ) dalībvalstīs un Šveices Konfederācijā. Pārvietojoties ES teritorijā, Latvijas pilsoņi nezaudē jau uzkrātās sociālās drošības tiesības, tiek nodrošināts pabalstu eksports. ES, EEZ dalībvalstīs, kā arī Norvēģijā, Īslandē, Lihtenšteinā, kā arī Šveices Konfederācijā (Šveicē) Latvijas iedzīvotājiem, kuri izņēmuši Eiropas veselības apdrošināšanas karti – EVAK (angļu valodā ‐ European Health Insurance Card – EHIC), pieejama tāda pati neatliekamā un nepieciešamā medicīniskā palīdzība par tādu pašu samaksu, kāda tā ir attiecīgās valsts pilsoņiem. Personai ir tiesības saņemt medicīnisko palīdzību visās valsts ārstniecības iestādēs. Privātajām ārstniecības iestādēm nav pienākuma sniegt bezmaksas palīdzību, tāpēc katram pašam pirms palīdzības saņemšanas ir jānoskaidro, vai tiek pieņemtas EVAK. Bieži vien bezmaksas palīdzības saņemšana var nebūt iespējama kūrortos, kur nereti atrodamas tikai privātas ārstniecības iestādes. Par sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem personai nav jānorēķinās, bet dažās


34

"Mēs Eiropā"

valstīs var būt jāmaksā noteiktā pacienta iemaksa (tāda ir arī Latvijā). Atsevišķās valstīs par visu sniegto medicīnisko palīdzību būs jānorēķinās ārstniecības iestādē, bet pēc tam attiecīgās valsts kompetentajai iestādei jāprasa iztērēto summu atlīdzināt (šāda kārtība ir spēkā Beļģijā, Francijā un Luksemburgā). EVAK nesedz pakalpojumus, kas nodrošinātu pacienta repatriāciju smagu slimību, traumu vai nāves gadījumā. EVAK nenodrošina tiesības uz plānoto medicīnisko palīdzību. EVAK ir tiesības saņemt ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kuram Latvijā ir piešķirts personas kods. Latvijā EVAK saņemšana ir bezmaksas, un tās derīguma termiņš ir viens gads. Pieteikties EVAK var Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrā. Saskaņā ar ES sociālās aizsardzības principiem darba ņēmējiem ir jāsaņem sociālās aizsardzības garantijas tajā valstī, kurā viņi dzīvo un strādā. Katrs, kas dzīvo vai strādā citā ES dalībvalstī, parasti šajā valstī arī saņem veselības apdrošināšanu un slimības gadījumā pabalstu, ko nodrošina šīs valsts veselības apdrošināšanas sistēma. Pabalsti sociālās aizsardzības jomā dažādās valstīs atšķiras.

Sociālās garantijas

Latvijas pilsoņiem, kuri likumīgi strādā kādā no ES dalībvalstīm, ir iespēja iesaistīties šīs valsts sociālās drošības sistēmā un saņemt tās sniegtās garantijas. Viņiem šajā ES dalībvalstī ir tādas pašas tiesības un pienākumi sociālās drošības jomā kā šīs valsts pilsoņiem. Tādēļ, dodoties uz citu ES dalībvalsti, jānoskaidro, kādas sociālās drošības garantijas šī valsts nodrošina saviem pilsoņiem. Sociālās drošības sistēma aptver tādus ienākumu zaudēšanas riskus kā vecums, invaliditāte, apgādnieka zaudējums, slimība, nelaimes gadījums darbā, arodslimība, dažādas kompensācijas par papildu izdevumiem ģimenei ar bērniem, bezdarbs. Ja darba ņēmējs kādā ES dalībvalstī nav nostrādājis pietiekami ilgu laiku, lai viņam būtu tiesības uz kādu pabalstu, tiek ņemti vērā arī citās dalībvalstīs nostrādātie laika periodi (periodu summēšanas princips). Latvijas pilsoņi, pārceļoties uz dzīvi kādā no ES dalībvalstīm, nezaudē tiesības uz pabalstiem un pensijām, ko viņi ir ieguvuši Latvijā. Piešķirtie pabalsti tiek pārskaitīti uz personas norādīto bankas kontu jebkurā dalībvalstī (pabalstu eksporta princips). Latvijas pilsoņiem, strādājot un dzīvojot kādā no ES valstīm, ir tiesības saņemt šādas pensijas un pabalstus: • vecuma pensiju; • invaliditātes pensiju; • apgādnieka zaudējuma pensiju; • atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām; • slimības un maternitātes pabalstu; • bezdarbnieka pabalstu; • apbedīšanas pabalstu;


35

"Mēs Eiropā"

• ģimenes pabalstu (bērna kopšanas un ģimenes valsts pabalstu).

Izglītība un kultūra

ES apvieno atšķirīgas valodas, kultūras un izglītības sistēmas. ES devīze – vienoti daudzveidībā apliecina, ka viena no ES pamatvērtībām ir dažādība. Eiropas Savienības tiesību akti neregulē izglītības jautājumus, taču tā realizē savus mērķus izglītības politikā ar ES finansēto izglītības programmu palīdzību, kā arī dalībvalstu sadarbības veicināšanu izglītības kvalitātes uzlabošanai. Eiropas Savienība nodrošina daudznacionālo izglītību, apmācību un jaunatnes partnerību, apmaiņas shēmas un iespējas mācīties ārzemēs, inovatīvus apmācības projektus, kā arī speciālo akadēmisko un profesionālo zināšanu tīklus. Kopš 2007. gada 1. janvāra Latvijā darbojas ES rīcības programma mūžizglītības jomā, kas tiek īstenota caur četrām apakšprogrammām: Comenius (skolu izglītība), Erasmus (augstākā izglītība), Leonardo da Vinci (profesionālā izglītība) un Grundtvig (pieaugošo izglītība). Šī rīcībprogramma ir vienīgā tik plaša sadarbības programma, kas ietver visus izglītības veidus un līmeņus un kurā Latvijas iedzīvotāji var iesaistīties jebkurā mūža posmā. ES pilsoņi var studēt Eiropas Savienībā, paši izvēloties valsti un studiju virzienu. Studentus no citām ES valstīm nedrīkst diskriminēt attiecībā uz programmas izvēli vai mācību maksu salīdzinājumā ar savas valsts studentiem. Studentiem no citām ES dalībvalstīm ir tiesības uz uzturēšanās atļauju. Direktīva par studentu tiesībām uz uzturēšanos tiek piemērota, ja studenti atrodas citā dalībvalstī tikai studiju nolūkos. Ja studenti atrod darbu, tiem jāievēro ES noteikumi par brīvu pārvietošanos. Tāpat kā citiem strādājošajiem, arī studentiem ir jāparaksta darba līgums vai jābūt sertifikātam, ko sniedz darba devējs. Studentiem nevar liegt strādāt. Arī studentu ģimenēm ir tiesības palikt valstī un bez speciālām formalitātēm sameklēt darbu. Ar īpašu programmu palīdzību tiek veicināta arī kultūras apmaiņa starp dalībvalstīm. Tiek atbalstīti, piemēram, starptautisku jauniešu orķestru priekšnesumi, Eiropas nozīmes pieminekļu atjaunošana vai starptautiski filmu un televīzijas projekti.

Kvalifikāciju atzīšana

Katram, kurš vēlas strādāt reglamentētā profesijā citā ES dalībvalstī, ir jābūt atbilstošai profesionālai kvalifikācijai, kas tiek pieprasīta attiecīgajā valstī. Reglamentēto profesiju profesionālās kvalifikācijas ir savstarpēji atzītas visās dalībvalstīs. Papildu nosacījumus var izvirzīt tikai tad, ja gala eksāmenos vai izglītības programmu saturā ir vērā ņemamas atšķirības.


36

"Mēs Eiropā"

ES jau kopš septiņdesmitajiem gadiem ir pieņēmusi vairākas direktīvas par atsevišķām profesijām. Šīs direktīvas nosaka diplomu atzīšanu, galvenokārt medicīnas jomā, t.i., ārstu, zobārstu, veterinārārstu, medmāsu, vecmāšu un farmaceitu, kā arī arhitektu diplomiem. Tomēr, kad šīs direktīvas tika izstrādātas, kļuva skaidrs, ka vairumam profesiju ir ļoti grūti saskaņot programmu saturu. Šī iemesla dēļ dalībvalstis veic diplomu atzīšanu pēc savstarpējas uzticēšanās principa. Citas valsts diploms lielākoties tiek atzīts tad, ja tas piešķir tiesības praktizēt attiecīgajā profesijā valstī, kurā diploms ir izsniegts. Tam ir viens priekšnosacījums, proti, izglītības programmai, kuru persona ir apguvusi, nav būtisku atšķirību salīdzinājumā ar valsti, kurā persona vēlas praktizēt. Tomēr, ja izglītības programmas būtiski atšķiras, personai var pieprasīt nokārtot spēju pārbaudes testu vai arī strādāt kāda uzraudzībā adaptācijas periodā. Šādos gadījumos ES pilsoņiem ir tiesības izvēlēties pārbaudījumu vai adaptācijas periodu. Spēju pārbaudes tests visās ES valstīs ir obligāts tikai juridisko profesiju pārstāvjiem (advokātiem, nodokļu konsultantiem u.c.). Divas vispārēja rakstura direktīvas attiecas uz universitāšu diplomu un vienādu kvalifikāciju atzīšanu, kā arī to diplomu atzīšanu, kas izsniegti pēc īsāka studiju perioda, piemēram, terapeitu un medmāsu profesijās. Šīs ES direktīvas piemēro tikai reglamentētām profesijām, t.i., profesijām, kuras juridisku iemeslu dēļ var praktizēt tikai attiecīgā diploma vai sertifikāta īpašnieki. Šādas profesijas ir skolotāji, advokāti un inženieri. Visu pārējo profesiju pārstāvjiem, kuri vēlas strādāt vai uzsākt uzņēmējdarbību kādā citā ES valstī, pamatojoties uz profesionālo kvalifikāciju, nav nekādu šķēršļu.

Pētniecība

Zinātne un pētniecība vienmēr ir bijušas svarīgas nozares mūsu ikdienas dzīvē un ekonomiskās labklājības veicināšanā. Mūsdienās tehnoloģijas attīstās nepieredzētā ātrumā, un tādā pašā ātrumā pieaug arī pētniecības izmaksas. Tādēļ, lai būtu konkurētspējīgas, ES dalībvalstis apvienojas, veicot pētniecisko darbu kopīgiem spēkiem. ES ir daudzas programmas, kuras veicina pētniecību dažādās zinātnes jomās, piemēram, biomedicīnā un transporta attīstībā. Arī Latvijas zinātnieki sekmīgi piedalās ES zinātnes un pētniecības projektos, kas vērsti uz Eiropas konkurētspējas paaugstināšanu pasaules tirgū. To nodrošina ES septītā ietvara programma (no 2007. līdz 2013. gadam), kuras finansējuma kopējais apjoms ir 53,2 miljardi eiro.

Tirdzniecības politika

ES vienotais tirgus ir atvērts starptautiskajai tirdzniecībai. ES ir kopēja tirdzniecības politika, kas nosaka preču importu un eksportu. Brīvā preču kustība ir viena no ES pamatbrīvībām, kas nodrošina vienotā tirgus darbību. ES ir izveidota muitas savienība, kuras ietvaros jebkura prece


37

"Mēs Eiropā"

var tikt brīvi pirkta un pārdota pāri dalībvalstu robežām, un šādai preču kustībai netiek noteikti ierobežojumi (muitas tarifi, kvotas, diskriminējoši nodokļi u.c.). 2004. gada 1. maijā Latvija, kļūstot par pilntiesīgu ES dalībvalsti, ir kļuvusi arī par pasaules lielākā iekšējā tirgus dalībnieci. Tas nozīmē, ka uzņēmēji var brīvi eksportēt savas preces uz visām ES dalībvalstīm, kā arī uz Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstīm – Norvēģiju, Islandi un Lihtenšteinu. Šis plašais un stabilais tirgus aptver gandrīz 500 miljonus patērētāju. Gandrīz visas jaunattīstības valstis ir parakstījušas līgumus ar Eiropas Kopienu. Tādējādi šīm valstīm tiek nodrošināti izdevīgi tirdzniecības apstākļi un sniegts finansiāls atbalsts. ES ir liela ietekme starptautiskās apspriedēs par pasaules tirdzniecības liberalizāciju, ko organizē Pasaules Tirdzniecības organizācija.

Vienotais tirgus

Produktiem, kas tiek pārdoti Kopienas teritorijā, muitas nodokļus atcēla 1986. gadā. Kopš tā brīža importētās preces no valstīm, kuras nav ES sastāvā, ir pakļautas vienotām nodokļu likmēm. 1993. gada 1.janvārī liela, standartizēta ES tirgus izveide tika pabeigta. Robežkontroles tagad pieder pagātnei. Uzņēmumi var brīvi piedāvāt savas preces citās dalībvalstīs un naudu ieguldīt jebkurā ES valstī. Latvijas kā ES dalībvalsts robežas ar Lietuvu un Igauniju ir ES iekšējās robežas, turpretī ar Krieviju un Baltkrieviju – ES ārējās robežas. Robežkontroles punktos uz iekšējām robežām ievedamo un izvedamo preču pārbaudes vairs netiek veiktas, jo brīvas preču kustības apstākļos preces nav jādeklarē un muitas nodoklis nav jāmaksā. Savukārt uz ārējām robežām fiziska muitas kontrole tiek saglabāta. Ar plašāku informāciju var iepazīties Valsts ieņēmumu dienesta interneta mājas lapā: www.vid.gov.lv. ES patērētāji var iegādāties preces jebkurā ES valstī un pārvest pirkumus pāri iekšējām robežām. Vienīgais nosacījums – precēm jābūt paredzētām vienīgi personiskajām vajadzībām. Neraugoties uz brīvo preču kustību starp ES dalībvalstīm, joprojām pastāv vairāki ierobežojumi. Ievedot un/vai reģistrējot Latvijā transportlīdzekļus jānomaksā vieglo automobiļu un motociklu nodoklis, dabas resursu nodoklis, transportlīdzekļu reģistrācijas valsts nodeva, kā arī pievienotās vērtības nodoklis, ja citā Eiropas Savienības dalībvalstī ir iegādāts jauns transportlīdzeklis. Tāpat ir noteiktas atsevišķas preču grupas, kurām Eiropas Savienības dalībvalstis paredzējušas ievedamo apjomu ierobežojumus: tabakas izstrādājumiem (800 cigaretes, 400 cigarellas, 200 cigāri, viens kilograms smēķējamās tabakas), alkoholiskajiem dzērieniem (110 litri alus, 90 litri vīna (tajā skaitā ne vairāk par 60 litriem dzirkstošā vīna) vai pārējo raudzēto dzērienu, 20 litri starpproduktu (vidēji stiprie dzērieni), 10 litri pārējo alkoholisko dzērienu (stiprie dzērieni)), kafijai – 10 kilogrami, bezalkoholiskiem dzērieniem – 110 litri, degvielai, kas atrodas Latvijā iebraucoša transportlīdzekļa un motocikla standarta degvielas tvertnē, kā arī pārnēsājamā degvielas tvertnē, kuras tilpums nepārsniedz 10 litrus.


38

http://www.vid.gov.lv/

"Mēs Eiropā"

Ekonomikas un monetārā savienība

Eiropas ekonomiskās integrācijas attīstība lika astoņdesmitajos gados nopietni apsvērt vienotās valūtas ieviešanas lietderību. EEK dalībvalstis rūpīgi apsvēra visus “par” un “pret”, tika vispusīgi analizēta ekija (bezskaidras naudas Eiropas valūtas vienība, ko 1995. gadā sāka dēvēt par “eiro”) lietošanas pieredze. Secinājums bija viens: vienotā valūta ir nepieciešama. Tomēr laiks līdz vienotās valūtas ieviešanai bija diezgan ilgs. Tās ieviešana notika vairākos posmos. ES vienotās valūtas nosaukuma “eiro” un tās simbola pamatā ir Eiropas nosaukums un grieķu burts “epsilons” ar divām paralēlām līnijām, kas simbolizē stabilitāti. 1999. gada 1. janvārī vienpadsmit ES dalībvalstis (Austrija, Beļģija, Francija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Somija, Spānija un Vācija) bezskaidras naudas norēķinos sāka izmantot eiro. No 2002. gada 1. janvāra šīs valstis un Grieķija arī skaidras naudas norēķinos sāka izmantot eiro, kas aizvietoja šo valstu nacionālās valūtas. 2007. gada 1. janvārī eirozonai pievienojās Slovēnija, bet 2008. gada 1. janvārī eiro ieviesa Kipra un Malta, tādejādi, palielinot monetārās savienības dalībvalstu skaitu līdz 15. 2009. gada 1. janvārī eiro ieviesīs Slovākija. No „vecajām” dalībvalstīm eirozonai nav pievienojušās Lielbritānija, Dānija un Zviedrija. Eiro ir vairākas priekšrocības. Ceļojot Ekonomikas un monetārās savienības robežās, vairs nevajag mainīt naudu. Uzņēmumi var plānot darbību, neuztraucoties par valūtas kursu svārstībām. Ir vieglāk salīdzināt cenas. Latvijā un citās jaunajās ES dalībvalstīs nenotiks atsevišķs referendums par pievienošanos eirozonai. Līdz ar tautas balsojumu par pievienošanos ES tika apstiprināta arī vēlme pievienoties eirozonai. Tomēr precīzs eiro ieviešanas laiks Latvijā vēl nav zināms. Lai valsti uzņemtu Eiropas Monetārajā savienībā, tai jāizpilda vairāki nosacījumi. Valstij obligāti jābūt pilntiesīgai ES loceklei. Pievienošanās līgumā norādīts, ka Latvija apņemas nomainīt savu nacionālo valūtu latu pret eiro. Tam pienācīgi jāsagatavojas un jāpanāk, lai būtu izpildīti tā saucamie Māstrihtas kritēriji: ‐ valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no valsts iekšzemes kopprodukta; ‐ valsts kopējais parāds (iekšējais un ārējais) nedrīkst pārsniegt 60 % no iekšzemes kopprodukta; ‐ ilgtermiņa kredīta procentu likmes nedrīkst vairāk par 2 procentu punktiem pārsniegt triju inflācijas ziņā labāko dalībvalstu vidējo rādītāju; ‐ valsts valūtas maiņas kurss divu gadu laikā nedrīkst pārsniegt iepriekš noteiktas svārstību robežas; ‐ inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,5 procentu punktiem pārsniegt vidējo inflācijas līmeni trijās Eiropas valstīs, kur iepriekšējā gadā bija viszemākā inflācija.


39

"Mēs Eiropā"

Patērētāju aizsardzība

Patērētāji izmanto Eiropas kopējo tirgu, pērkot gan automašīnas, gan pārtiku, gan rotaļlietas. Lai patērētāji varētu izbaudīt visas kopējā tirgus priekšrocības, jāzina, ka viņu intereses vienmēr būs aizsargātas. Patērētājiem jābūt iespējai salīdzināt cenas un kvalitāti, zināt savas tiesības un kā tās izmantot. Patērētāju tiesības nozīmē, ka veikalos varam nopirkt noteiktiem kvalitātes standartiem atbilstošu, nekaitīgu pārtiku, drošas elektropreces, pārbaudītu kosmētiku, kā arī rotaļlietas bērniem, kas nav kaitīgas viņu veselībai un neapdraud mazuļu dzīvību. Patērētāju tiesību aizsardzība nozīmē arī maldinošas reklāmas aizliegumu un tiesības saņemt atpakaļ naudu, ja iegādāta nekvalitatīva prece. ES nodrošina augsta līmeņa patērētāju aizsardzību visās dalībvalstīs un sniedz patērētājiem plašu informāciju – sākot ar nolikumiem, kas nosaka pārtikas un kosmētikas sastāvu, un beidzot ar CE drošības zīmi. CE marķējums apliecina, ka produkts ir ražots atbilstoši ES kvalitātes un drošības standartiem. ES līmenī efektīvs patērētāju tiesību aizsardzības instruments ir Eiropas Patērētāju informēšanas centru tīkls (ECC‐Net), kuram ir arī pārstāvniecība Latvijā. Eiropas Patērētāju informēšanas centrs ir izveidots ar mērķi nodrošināt patērētāju aizsardzību un tiesību ievērošanu ceļojumos un veicot iepirkumus. Centrā var saņemt padomu un informāciju par patērētāju tiesībām ES, kā arī meklēt palīdzību, risināt problēmas, kas radušās pērkot preces vai pakalpojumus ārpus Latvijas. Plašāka informācija pieejama: http://www.ecclatvia.lv. Lai uz mūsu galdiem nonāktu droša un nekaitīga pārtika, Latvijā par to rūpējas Pārtikas un veterinārais dienests. Latvijā tiek īstenota pārtikas uzraudzības koncepcija “no lauka līdz galdam”. Tas nozīmē, ka tiek veikta: ‐ veterinārā kontrole (uzrauga dzīvnieku veselību un labturību, lai pasargātu patērētājus no iespējas, ka dzīvnieki tiek baroti ar nekvalitatīvu pārtiku, kas vēlāk varētu kaitēt cilvēkam); ‐ pārtikas ražošanas un izplatīšanas uzraudzība (produkta kvalitāte ir cieši saistīta ar to, kā notiek tā ražošana un kā tas tiek uzglabāts, kad nonācis tirdzniecībā); ‐ laboratoriskā kontrole; ‐ sanitārā robežkontrole (pārtikas produktu kontrole uz ES ārējās robežas, lai nepieļautu nekvalitatīvas produkcijas ievešanu ES teritorijā).

Kopējā lauksaimniecības politika

ES Kopējā lauksaimniecības politika (KLP) pastāv jau 50 gadus. Tā ir viena no galvenajām ES politikām, kuras uzturēšanai tiek tērēti prāvi ES budžeta līdzekļi (aptuveni viena trešdaļa). KLP attīstība vienmēr ir bijusi viena no Eiropas Kopienas pamatuzdevumiem.


40

http://www.ecclatvia.lv/

"Mēs Eiropā"

Latvijas zemnieki tiek uzskatīti par vieniem no lielākajiem ieguvējiem, Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti. Lauksaimniecības jomā tiek piemēroti ES KLP tirgus atbalsta maksājumi (intervences pasākumi, eksporta atbalsts, importa ierobežojumi) un tiešie maksājumi, tā nodrošinot kopīgu tirgus aizsardzību, kā arī priekšrocības ES ražotajiem produktiem salīdzinājumā ar importētajiem no trešajām valstīm un paaugstinot konkurētspēju iekšējā tirgū. Zemniekiem ir brīvi pieejams ES kopējais tirgus, tādējādi sniedzot ražotājiem lielākas iespējas realizēt produkciju, kā arī ražošanā nepieciešamo izejvielu un resursu pieejamību. ES, tajā skaitā arī Latvijas, ražotāju un eksportētāju konkurētspējas nodrošināšanai trešajos tirgos tiek piemērotas eksporta atmaksas. Savukārt ES iekšējā tirgus aizsardzībai var piemērot speciālos tirgus aizsardzības pasākumus. Lauksaimniekiem pieejams arī atbalsts tiešo maksājumu, prēmiju un kompensāciju veidā, pagaidu valsts atbalsts, kas noteikts iestāšanās ES līgumā, un nacionālās subsīdijas, kā arī atbalsts palīdzības maksājumu veidā lauku vides attīstībai. Ievērojami pieaudzis finansiālais atbalsts bioloģiskās lauksaimniecības produktu ražotājiem. Tas rada papildu ienākumu iespējas lauku iedzīvotājiem. ES īpaši tiek domāts ne tikai par lauksaimnieciskās ražošanas atbalstīšanu, bet arī par lauku attīstīšanu. Pēdējos gados pieņemti būtiski lēmumi par KLP reformēšanu. Par galveno KLP reformu, kas skar arī Latviju, vienošanās tika panākta 2003. gada vidū. Reformas mērķis ir paaugstināt ES lauksaimniecības konkurētspēju un veicināt vairāk uz tirgu orientētu ilgtspējīgu lauksaimniecību, optimizējot palīdzības maksājumu administrēšanas procesu, kā arī nodrošināt labāku līdzsvaru starp tiešajiem maksājumiem un lauku attīstību. Jauns un nebijis pasākums ir vienotā maksājuma shēmas ieviešana, lai maksājumus pilnīgi vai daļēji atdalītu no ražošanas. KLP reforma paredz pāreju no ražošanas atbalsta uz ražotāju atbalstu. Proti, lauksaimniekam vairs netiks maksāts par saražoto produkciju. Maksājums tiks piesaistīts zemes platībai, nevis saražotās produkcijas daudzumam. Pats uzņēmējs varēs domāt, kam naudu tērēt un ko ražot. Tādējādi lauksaimniekam būs jādomā, kā padarīt saimniekošanu efektīvāku. Pats uzņēmējs varēs elastīgāk piemēroties tirgus pieprasījumam – skatīties, ko vairāk pērk, ko izdevīgāk ražot. Uzņēmējs vairs nesaņems naudu no ES par to, ka viņš ražo konkrētu produktu. ES vairs nestimulēs ražošanu, bet gan dzīvošanu un strādāšanu laukos. Latvijā vienotais maksājums jāievieš, vēlākais, sākot ar 2009. gadu. KLP reformas mērķi: ‐ paaugstināt ES lauksaimniecības konkurētspēju un pārtikas kvalitāti; ‐ dot iespēju lauksaimniekam izvēlēties, ko audzēt uz savas zemes; ‐ tiešo ienākumu atbalstu novirzīt no ražošanas uz ražotāju; ‐ nodrošināt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem; ‐ veicināt vairāk uz tirgu orientētu un ilgtspējīgāku lauksaimniecību; ‐ nodrošināt labāku līdzsvaru starp tiešajiem maksājumiem un lauku attīstību.

Paplašināšanās


41

"Mēs Eiropā"

Līgums par ES nosaka, ka “jebkura Eiropas valsts var izteikt vēlmi kļūt par ES dalībvalsti”. Nav oficiālas definīcijas vārdam “Eiropas valsts”. Termins ietver ģeogrāfiskus, vēsturiskus un kultūras elementus, kuri kopā veido Eiropas identitāti. 1993. gadā ES samitā Kopenhāgenā tika nolemts, ka, “lai kļūtu par ES dalībvalsti, kandidātvalstī jābūt stabilām institūcijām, kas garantē demokrātiju, tiesisku valsti, cilvēktiesības un cieņu pret minoritātēm, un to aizsardzību. Valstī ir jābūt funkcionējošai tirgus ekonomikai, kā arī tai jāspēj izturēt ES tirgus un konkurences spiedienu. Priekšnoteikums uzņemšanai ir kandidātvalsts spēja uzņemties dalībvalsts pienākumus, ieskaitot politiskās, ekonomikas un monetārās savienības mērķu stingru ievērošanu”. Topošajām dalībvalstīm jāpārņem visi ES tiesību akti. Ja ES likumdošanas pārņemšana rada nopietnas problēmas jaunā vai vecā dalībvalstī, var noslēgt vienošanos par pārejas periodiem. Tie tiek saskaņoti iestāšanās sarunu laikā. Pēdējā lielākā paplašināšanās notika 2007. gada 1. janvārī, kad ES tika uzņemtas divas jaunas valstis – Bulgārija un Rumānija. Pašlaik ES kandidātvalstis ir Horvātija, Turcija un Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija. Horvātija un Turcija ir jau uzsākušas iestāšanās sarunas ar ES. Ar Bijušo Dienvidslāvijas Republiku Maķedoniju iestāšanās sarunas vēl nav uzsāktas. Par potenciālām ES kandidātvalstīm tiek uzskatītas arī Albānija, Bosnija un Hercegovina, Serbija, Melnkalne un Kosova. Jaunajā Lisabonas līgumā dalībvalstīm tiek piešķirtas tiesības, izpildot visas augšminētās prasības, ne tikai iestāties Eiropas Savienībā, bet arī izstāties no tās.

Reģionālā politika

Viens no ES mērķiem ir izlīdzināt ekonomiskās atšķirības starp reģioniem un, izmantojot reģionālo politiku, veicināt izaugsmi un nodarbinātību mazāk attīstītajos reģionos vai reģionos, kur notiek rūpniecības pārstrukturēšana. Galvenā reģionālās politikas prioritāte ir cīņa pret bezdarbu. ES strukturālie fondi un Kohēzijas fonds veicina ekonomisko attīstību un ļauj radīt jaunas darba vietas. Strukturālie fondi nodrošina palīdzību uz vietas, piemēram, akmeņogļu kalnrūpniecības reģionos, apmācības kursu sniegšanā sievietēm vai investīciju garantēšanā vides jomā. Ar piešķirtajiem 213 miljardiem eiro laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam strukturālie fondi patērēja gandrīz trešdaļu ES budžeta. Lai sniegtu palīdzību mazāk attīstītajiem reģioniem attīstības un nodarbinātības jomā, ES ir Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālā fondu un Kohēzijas fondu. Kohēzijas fonda galvenais uzdevums ir sniegt atbalstu tādiem projektiem vides un Eiropas komunikāciju tīklu jomā, kas attiecas uz transporta infrastruktūru. Lai spētu sasniegt izvirzītos mērķus, šie fondi darbojas saskaņoti. Kopš Latvija kļuvusi par pilntiesīgu ES dalībvalsti, ir pieejami ES ekonomiskās un sociālās kohēzijas politikas finanšu instrumenti. ES Latvija iestājās 2000. – 2006. gada


42

"Mēs Eiropā"

finansēšanas perioda vidū. Līdz 2006. gada beigām kopējais pieejamais finansējums Latvijai bija aptuveni 625 miljoni eiro. 2005. gada decembrī ES dalībvalstu valdību vadītāji Eiropadomē vienojās par finanšu perspektīvu 2007. – 2013. gadam. Latvijai šajā budžeta periodā izdevās panākt ievērojamu finansējuma palielinājumu, kā rezultātā Latvija nākamajos septiņos gados saņems 4,53 miljardus eiro (aptuveni 3,18 miljardu latu). Papildus tam 2007.–2013. gadā Latvijā būs pieejami ES fondi – Eiropas lauksaimniecības fonds lauku attīstībai – tā kopējais finansējuma apjoms ir 1363 miljoni eiro. Eiropas zivsaimniecības fonds, kura kopējais finansējuma apjoms 164 miljoni eiro, un Eiropas lauksaimniecības garantiju fonds tiešajiem maksājumiem, kam paredzēti 1012 miljoni eiro. ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda sadalījums 2007. – 2013. gadā (eiro)

ES struktūrfondu finansējums mērķa programmas ietvaros

ES finansējums miljonus latu

Eiropas Reģionālās attīstības fonds 1 714 Eiropas Sociālais fonds 386 Kohēzijas fonds 1 081 Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonds

731

Eiropas Zivsaimniecības fonds 87 Kopā 3 999

Ar ES struktūrfondu līdzfinansējumu Latvijā tiek īstenoti daudzi projekti. Piesaistot ES naudu, tiek atjaunoti Latvijas ceļi, uzlabotas ražotnes, apmācīti cilvēki, piemērotas darbavietas invalīdu vajadzībām u.c.

Vides politika

Klimata pārmaiņas un globālā sasilšana, piesārņotas upes un gaiss, gaisa satiksmes radītais troksnis un citi vides piesārņojuma veidi nerespektē valstu robežas. Vienīgais veids, kā ar tiem cīnīties, ir sadarbība starp valstīm. Eiropas Savienības vides politikas pamatā ir rīcības programma „Vide 2010. Mūsu nākotne, mūsu izvēle”, kuras ietvaros tie risināti tādi jautājumi kā siltumnīcefekta gāzu izmešu pieaugums pasaulē, nepārtrauktā bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, mežu izciršana, pastāvīgā piesārņojuma ietekme uz sabiedrības veselību un citi jautājumi. Eiropas Savienības mērķis ir apturēt vidējo temperatūras paaugstināšanos pasaulē, nepārsniedzot 2° pēc Celsija virs temperatūras pirms rūpniecības laikmeta. Lai to panāktu, ir vajadzīgi enerģijas ietaupījumi, gan efektīvāks enerģijas izlietojums, gan arī atjaunojamo enerģijas resursu izmantojums.


43

"Mēs Eiropā"

Jāatzīmē arī Latvijas ieguldījumus atjaunojamo energoresursu izmantošanā. Valsts atjaunojamo energoresursu politikas mērķis ir panākt, lai līdz 2010. gada, Latvijā 49,3% no kopējā saražotā elektroenerģijas apjoma tiktu iegūts no atjaunojamajiem energoresursiem. Tāpat ir sperts solis, ieviešot pirmo emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, lai izpildītu ES starptautiskās saistības saskaņā ar to saukto Kioto protokolu. ES valdības nosaka kvotas rūpniecības un enerģētikas uzņēmumiem, lai tie ierobežotu oglekļa dioksīda, galvenās siltumnīcefekta gāzes, iespējamos emitēšanas apjomus. Eiropas Komisija vēlas emisiju kvotu tirdzniecību no 2011. gada piemērot lidojumiem ES teritorijā un no 2012. gada – lidojumiem uz ES un no tās. Bez klimata jautājumiem būtiskas ir arī citas ar vides jautājumiem saistītas problēmas: gaisa piesārņojums, atkritumu otrreizēja pārstrāde, augsnes apdraudējums u.c. Svarīgi, lai visās ES politikas jomās tiktu ņemti vērā arī vides aizsardzības apsvērumi. Galvenais uzdevums ir cik vien iespējams ātri vērsties pret piesārņojuma avotu. Princips “piesārņotājs maksā” nozīmē, ka indivīds vai uzņēmums, kas rada piesārņojumu, sedz izdevumus, kas saistīti ar radītā piesārņojuma izvērtēšanu, samazināšanu vai novēršanu. Ar ES finansiālu atbalstu Latvijā tiek īstenoti vairāki ūdenssaimniecības attīstības projekti. Šo projektu ietvaros izbūvē jaunas, kā arī uzlabo esošās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, rekonstruē dzeramā ūdens sagatavošanas stacijas, sakārto ūdens ieguves vietas un ūdens padevi uz pilsētām, kā arī veic plašus ūdensapgādes un kanalizācijas tīklu rekonstrukcijas un paplašināšanas darbus, kā rezultātā tiks samazināts vidē novadītā piesārņojuma apjoms un ar kvalitatīvu dzeramo ūdeni nodrošināts lielāks skaits iedzīvotāju šajās pilsētās. Ar ES līdzfinansējumu tiek sakārtota arī atkritumu apsaimniekošana Latvijā. Atbalstu ieguvuši vairāki projekti, kuri paredz izbūvēt likumu prasībām atbilstošus reģionālos sadzīves atkritumu apglabāšanas poligonus, rekultivēt visas reģionos vides prasībām neatbilstošās atkritumu izgāztuves, izveidot dalītās atkritumu savākšanas punktus. Tik apjomīgus projektus Latvijā nebūtu iespējams īstenot bez ES fondu atbalsta.

Tiesiskums, brīvība un drošība

ES, kur vairs nav robežkontroles uz dalībvalstu savstarpējām robežām, iekšējā drošība kļūst sevišķi nozīmīga. Jāpārliecinās, ka pārvietošanās brīvība neatver durvis noziedzniekiem, narkotiku tirgotājiem, krāpniekiem un nelegālo imigrantu pārvadātājiem. Tas ir iemesls, kāpēc dalībvalstis sadarbojas tieslietu un iekšlietu jomās, vienkāršojot tiesisko jautājumu risināšanu. Sadarbība paredz apmaiņu ar tiesiskās palīdzības pieprasījumiem, personu izdošanu, savstarpēju tiesas spriedumu atzīšanu. Tagad ir iespējams sekmīgāk izsekot un aizturēt personu, kas Latvijā pārkāpusi likumu. Sadarbība ar citām valstīm krimināllietās (piemēram, personu izdošana, kriminālsodu spēkā esamība) ļauj efektīvāk apkarot noziedzību, neļaujot


44

"Mēs Eiropā"

noziedzniekiem izmantot tiesisko sistēmu atšķirības savā labā. Sadarbība ar citām dalībvalstīm civillietās, arī dokumentu un tiesu spriedumu savstarpēja atzīšana un izpilde, vienkāršo formalitāšu kārtošanu fiziskajām personām un uzņēmumiem, piemēram, laulības, bērnu aizbildniecības vai komercstrīdu gadījumos. Latvijā ieviests Eiropas apcietinājuma orderis. Tas vienkāršo un paātrina aizdomās turamo personu vai noziedznieku izdošanu no vienas ES dalībvalsts citai. Agrāk pirms aizdomās turētā izdošanas notika gadiem ilga vilcināšanās, jo atsevišķu ES valstu tiesu iestādes ne vienmēr atzina citas dalībvalsts tiesu iestāžu lēmumus. Tagad visā ES ir vienota un vienkāršota izdošanas procedūra. ES ir izveidota Eiropas policijas organizācija Europol, lai palīdzētu ES valstīm cīnīties pret starptautisko noziedzību. Europol galvenie uzdevumi ir veicināt informācijas apmaiņu un palīdzēt izmeklēt noziegumus, kas saistīti ar narkotiku kontrabandu, cilvēku tirdzniecību, automašīnu zādzībām, nelegālās imigrācijas organizēšanu, sieviešu un bērnu seksuālo izmantošanu, radioaktīvo un kodolmateriālu kontrabandu, naudas atmazgāšanu, terorismu u.c. ES dalībvalstis sadarbojas arī terorisma apkarošanas jomā. Lai nodrošinātu efektīvu pretterorisma darbībās iesaistīto institūciju sadarbības koordinēšanu un operatīvo terorisma apkarošanas pasākumu veikšanu, Latvijā Drošības policijas sastāvā darbu ir sācis Pretterorisma centrs. Tā darbības pamatvirzieni ir terorisma draudu analīze, kā arī praktiskās pretterorisma darbības koordinācija.

Kopējā ārējā un drošības politika

Kopš komunisma sistēmas un Varšavas pakta sabrukuma 1990. gadā Eiropas drošības sistēma ir radikāli mainījusies. Bija jāizstrādā veids kā garantēt stabilitāti un drošību visā Eiropas teritorijā. Kaut gan drošības politika mainījās deviņdesmitajos gados, NATO vēl joprojām ir Eiropas drošības sistēmas stūrakmens. Par teritoriālo aizsardzību joprojām tiek galvenokārt domāts ES dalībvalstu, ASV un Kanādas transatlantiskās sadarbības kontekstā. Tomēr pastāv uzskats, ka Eiropas valstīm ir jāuzņemas lielāka atbildība par drošību savā teritorijā. Kopējā ārējā un drošības politika (KĀDP) tika ieviesta līdz ar ES dibināšanu 1992. gadā, parakstot Māstrihtā Līgumu par Eiropas Savienību. Šī līguma sadaļa “Noteikumi par kopēju ārpolitiku un drošības politiku” atspoguļo ES dalībvalstu vēlmi veidot kopēju ārpolitiku, ieņemot vienotu nostāju attiecībās ar trešajām valstīm un starptautiskajām organizācijām. Kopš Māstrihtas līguma parakstīšanas ES dalībvalstu sadarbība KĀDP jomā strauji paplašinājās un padziļinājās. Šī iemesla dēļ ES līguma KĀDP sadaļa tika papildināta un paplašināta gan Amsterdamas (1997. gadā), gan Nicas (2000. gadā) starpvaldību konferencēs. Nicas līgums KĀDP ietvaros uzsver aizsardzības jautājumus un paredz nosacījumus Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) attīstīšanai. Pašlaik KĀDP tiek īstenota starpvaldību līmenī. Tas nozīmē, ka tikpat kā visiem lēmumiem jābūt vienbalsīgiem. Eiropas Komisijai šajā jomā nav iniciatīvas tiesības, taču tā ir iesaistīta visu KĀDP


45

"Mēs Eiropā"

jautājumu apspriešanā un var izvirzīt savus ieteikumus kopā ar dalībvalstīm. Eiropas Parlaments regulāri sniedz konsultācijas, bet tam nav tiešas ietekmes KĀDP jautājumos. Dalībvalstis ES Padomē pastāvīgi informē cita citu par ārējās un drošības politikas jautājumiem un var ieņemt kopēju nostāju. Padome var pieņemt arī lēmumu par kopējas rīcības nepieciešamību, lai atbalstītu kopējo nostāju. Padome var izlemt par kopēju rīcību ar kvalificēto balsu vairākumu, taču tikai nedaudzās jomās. Lisabonas līgums paredz stiprināt dalībvalstu sadarbību drošības un aizsardzības politikā. Līdz ar Lisabonas līguma ieviešanu EDAP tiks balstīta uz pastāvīgu strukturētu sadarbību militāro spēju attīstības jomā, uz solidaritātes klauzulu visu ES dalībvalstu iesaistei teroristisko uzbrukumu, dabas un tehnogēnu katastrofu seku novēršanā, kā arī uz savstarpējās aizsardzības klauzulu kopējās aizsardzības nodrošināšanai, kuru ES 1999.gadā pārņēma no Rietumeiropas Savienības.

Cilvēktiesības

Daudzos ES līgumos uzsvērts, ka ES dalībvalstis ievēro cilvēktiesības. Līgumā par ES teikts: “Savienībai jāievēro pamattiesības, ko garantē Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, un kuras ir dalībvalstu kopīgo konstitucionālo tradīciju rezultāts, izriet no Kopienas tiesību pamatprincipiem.” Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija ir starptautisks līgums, kas pieņemts un stājies spēkā 1953. gadā. Tas nosaka neatņemamas tiesības un brīvības, uz ko var pastāvēt ikviens, un konvencija obligāti tās liek ievērot valstij attiecībā uz katru tās jurisdikcijā atrodošos personu. Turklāt konvencija iedibina starptautisku aizsardzības sistēmu: valstis un indivīdi neatkarīgi no savas pilsonības var vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ja uzskata, ka ir kļuvuši par Konvencijas pārkāpšanas upuriem. Konvencija cita vidū garantē tiesības uz dzīvību, aizsardzību pret spīdzināšanu un necilvēcīgu izturēšanos, tiesības uz brīvību un drošību, taisnīgu tiesu, cieņu pret privāto un ģimenes dzīvi un korespondenci, vārda brīvību (ieskaitot preses brīvību), domu, apziņas un reliģijas brīvību un pulcēšanās un biedrošanās brīvību. Protokolos pievienotas citas tiesības, piemēram, 6. protokols atceļ nāves sodu. 1997. gada jūnijā parakstītajā Amsterdamas līgumā par mērķi tika izvirzīta pilsoņu pamattiesību aizsardzība, tāpēc visi pilsoņi var vērsties Eiropas Kopienu tiesā, ja institūcijas pārkāpj viņu pamattiesības. Ja dalībvalsts “nopietni un pastāvīgi” pārkāpj šīs tiesības, Eiropadome ir tiesīga izlemt par noteiktu dalībvalsts tiesību atcelšanu. ES gādā par to, lai novērstu diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās piederības, reliģijas vai ticības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ. 2000. gada decembrī Nicā 15 dalībvalstu līderi apstiprināja Pamattiesību hartu, kura ietver sešas galvenās pamattiesības. Pirmo reizi pilsoniskās un politiskās tiesības (vārda brīvība, nāvessoda aizliegums utt.) tika apvienotas ar ekonomiskajām un sociālajām (tiesības streikot, pieeja medicīnas līdzekļiem), kā arī ar tā sauktajām trešās paaudzes tiesībām (vides aizsardzība, patērētāju tiesības, tiesības uz mieru, bioētika, datu aizsardzība). Pašlaik katras ES valsts


46

"Mēs Eiropā"

iedzīvotāju tiesības sargā nacionālie likumi un starptautiskās konvencijas. Eiropas Pamattiesību harta politiski nosaka virkni tādu pamatprincipu, kas iet tālāk par Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteiktajiem: tiesības uz informācijas aizsardzību, cilvēku reproduktīvās klonēšanas aizliegums, bērnu tiesības. Tomēr ES Pamattiesību harta nav juridiski saistošs dokuments, tā ir kā labas gribas apkopojums. Lisabonas līgums nodrošinās Pamattiesību hartas juridiski saistošu spēku, iekļaujot Līgumā par Eiropas Savienību atsauci uz Hartu. Tādejādi ES institūcijām un dalībvalstīm būs jāievēro Hartā noteiktās cilvēktiesības un pamatbrīvības.

ES pilsonība

Līgumā par ES tās pilsoņiem ir noteiktas vairākas papildu priekšrocības. ES pilsoņiem ir tiesības: ‐ brīvi pārvietoties un pastāvīgi uzturēties ES dalībvalstīs, pat ja pilsonis nestrādā attiecīgajā valstī. Ir tikai viens noteikums: jābūt pietiekošiem ienākumiem, lai spētu izdzīvot; ‐ balsot un kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās; ‐ saņemt jebkuras dalībvalsts diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību, atrodoties valstīs, kuras nav ES sastāvā un kurās nav tās dalībvalsts pārstāvniecības, kas personai devusi pilsonību; ‐ iesniegt petīciju Eiropas Parlamentam; ‐ vērsties pie ombuda; ‐ rakstiski vērsties pie jebkuras no ES institūcijām kādā no ES oficiālajām valodām un saņemt atbildi tajā pašā valodā. Arī latviešu valoda ir viena no ES oficiālajām valodām. ES pilsonība ir izveidota, lai papildinātu nacionālo pilsonību, nevis lai aizstātu to.

Nepilsoņi un ES

Ikviena persona, kurai ir kādas ES dalībvalsts pilsonība, vienlaikus ir arī ES pilsonis. Par trešo valstu pilsoņiem ES tiek atzītas tās personas, kurām nav nevienas ES dalībvalsts pilsonības, ieskaitot personas, kurām nav nevienas citas valsts pilsonības (bezvalstnieki). Latvijas Republikas nepilsoņi attiecībās ar ES nebauda tiesības, kādas ir ES pilsoņiem. Attiecībās ar ES Latvijas nepilsoņi tiek pielīdzināti trešo valstu pilsoņiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā no dalībvalstīm. Atbilstoši tam pastāv noteiktas administratīvās barjeras attiecībā uz ekonomiskajām, kā arī politiskajām tiesībām. Tomēr Latvijas nepilsoņi nav bezvalstnieki, jo Latvijā viņi bauda īpašu tiesisko statusu, un Latvijas valsts viņus aizsargā arī ārvalstīs. Īpašs tiesiskais statuss Latvijas nepilsoņiem izriet no Latvijas specifiskās vēstures un politiskās situācijas. Latvijas valsts nodrošina iespēju visiem, kuri to vēlas, iegūt Latvijas pilsonību atbilstoši likumiem un citiem tiesību aktiem. Kļūstot par Latvijas pilsoni, persona iegūst arī ES pilsonību. 2006. gada 23. janvārī stājas spēkā direktīva par trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas valsts pastāvīgie iedzīvotāji. Latvijā saskaņā ar šo direktīvu ieviesa jaunu statusu – Eiropas Kopienas


47

"Mēs Eiropā"

pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā. Latvijā par trešās valsts pilsoņiem tiks uzskatīti visi ārzemnieki un Latvijas nepilsoņi. Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statuss nav obligāts un netiek piešķirts personām automātiski. Personai, kura vēlas iegūt šo statusu, ir jāvēršas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē un vienlaicīgi jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Kritēriji Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai ir: ‐ personai vismaz piecus gadus jābūt dzīvojošai konkrētajā valstī; ‐ jāpierāda pietiekami iztikas līdzekļi; ‐ dalībvalsts valodas zināšanas. Uz EK pastāvīgā iedzīvotāja statusu nevar pretendēt persona, kura ES dalībvalstī uzturas, lai iegūtu izglītību. Tas iespējams tikai gadījumā, ja šī persona Latvijā apprecas un saistībā ar to iegūst uzturēšanās atļauju Latvijā. Ja Latvijas nepilsonis nevēlas šādu priviliģētu statusu saņemt, viņa statuss Latvijā nemainās, savukārt ES dalībvalstīs viņš var uzturēties kā jebkurš trešās valsts pilsonis vispārējā kārtībā. Statusu ieguvušais Latvijas nepilsonis vai ārzemnieks Latvijā uz vietas bauda tādas pašas tiesības kā jebkurš Latvijas nepilsonis vai ārzemnieks ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Jāatzīmē, ka Latvijas nepilsoņi bez vīzas uz Eiropas Savienības dalībvalstīm (izņemot Lielbritāniju un Īriju) var ceļot jau kopš 2007.gada janvāra. Pēc mūsu valsts pievienošanās Šengenas līgumam brīvi pārvietoties Šengenas zonā var arī tie citu valstu (piemēram, Krievijas) pilsoņi, kam ir Latvijas uzturēšanās atļaujas. Izņēmums ir Lielbritānija, Īrija, Bulgārija, Rumānija un Kipra, kas nav Šengenas līguma valstis, tāpēc nepilsoņiem un trešo valstu pilsoņiem, lai ieceļotu šajās valstīs, joprojām nepieciešama vīza. Savukārt Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu ir izdevīgi iegūt tiem trešo valstu pilsoņiem, kas vēlas doties strādāt kādā citā ES dalībvalstī. Persona, kas Latvijā ieguvusi Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu, pēc viena nostrādāta gada kādā ES valstī var brīvi mainīt darba devēju (pretējā gadījumā šis cilvēks var strādāt tikai pie tā darba devēja, kas viņu ir uzaicinājis darbā). Turklāt Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa īpašniekiem atrast darbu Eiropā ir vieglāk.

Patvērums

Tie, kurus vajā politiskās pārliecības dēļ, var rast patvērumu un drošību ES. Tā kā robežas ir atvērtas visā ES teritorijā, nepieciešami skaidri formulēti noteikumi patvēruma sniegšanas procedūrās. Tāpēc dalībvalstis ir pieņēmušas lēmumu, ka iesniegumus patvēruma saņemšanai ir jānoformē, tikko patvēruma meklētājs šķērso ES robežu. Pēc tam lēmumu apstiprina pārējās dalībvalstis. No 2003. gada janvāra darbojas pirmā Eiropas automatizētā pirkstu nospiedumu identifikācijas sistēma. Tās nosaukums ir EURODAC. Ar tās palīdzību netiek pieļauts, ka bēgļi lūgtu patvērumu vienlaikus vairākās ES dalībvalstīs.


48

"Mēs Eiropā"

Vienlīdzība

Vienlīdzības princips ES tiek izprasts divējādi – kā diskriminācijas aizliegums, ņemot vērā nacionalitāti, un kā dzimumu līdztiesība, proti, nevienu nevar diskriminēt atkarībā no dzimuma. Šie principi ir atrunāti arī ES līgumos un vairākās direktīvās. ES likumdošanā tiek ievērots pamatprincips, ka nevienu ES pilsoni nedrīkst diskriminēt viņa nacionālās piederības dēļ. ES pilsoņiem, kas strādā citā ES valstī, ir tādas pašas tiesības kā attiecīgās valsts pilsoņiem. Viņi maksā tos pašus nodokļus, veic tos pašus ieguldījumus labklājībā, un viņiem ir tiesības uz tiem pašiem sociālajiem pabalstiem. ES pilsoņi no citām dalībvalstīm ir aizsargāti pret diskrimināciju izglītības un apmācības jomā. Šis princips tiek piemērots gan uzņemšanas procedūrās mācību iestādēs, gan kursu apmaksā.

Vēlēšanas

Eiropas Parlamenta vēlēšanās ES pilsoņi var vēlēt tajās dalībvalstīs, kur viņi dzīvo, pat nebūdami attiecīgās valsts pilsoņi. Precīza vēlēšanu gaita izklāstīta nacionālajos vēlēšanu likumos. Citu ES valstu pilsoņi drīkst piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās, ievērojot tos noteikumus, kādi pastāv attiecīgās valsts nacionālajā likumdošanā. Vienīgais noteikums, kas jāievēro papildus – viņi nedrīkst vienlaicīgi balsot arī savā dzimtajā valstī. Latvijā tiesības piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir: 1) Latvijas pilsoņiem: ‐ kuri vēlēšanu dienā sasnieguši 18 gadu vecumu; ‐ par kuriem ir iekļautas ziņas vēlētāju reģistrā Latvijā; 2) ES pilsoņiem: ‐ kuri nav Latvijas pilsoņi, bet kuri uzturas Latvijas Republikā; ‐ kuri vēlēšanu dienā sasnieguši 18 gadu vecumu; ‐ par kuriem ir iekļautas ziņas vēlētāju reģistrā Latvijā; ‐ kuriem ir balsstiesības vēlēt ES dalībvalstī, kuras pilsoņi viņi ir. ES pilsoņi var balsot un piedalīties kā kandidāti pašvaldību vēlēšanās tajā dalībvalstī, kurā viņi attiecīgā brīdī dzīvo. Lai nepieļautu iespēju vēlēt divreiz – gan dzimtajā zemē, gan valstī, kur attiecīgajā brīdī dzīvo, katram, kurš vēlas piedalīties vēlēšanās kādā citā ES valstī, ir jāiesniedz deklarācija tajā valstī, kurā viņš dzīvo. Dalībvalstis veic informācijas apmaiņu ar vēlēšanu sarakstu un kandidātu sarakstu palīdzību. Nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas notiks 2009. gada 6. jūnijā.


49

Documents

Mēs Eiropā