DEIVIDS HENRIJS HVANGS

M.BUTTERFLY

Tulkojusi Evita Mamaja

2

Darbojošās personas:

RENĒ GALIMĀRS

SONG LILINGA

MARKS / KONSULS ŠĀRPLESS

RENĪ

SIEVIETE BALLĪTĒ / MEITENE NO ŽURNĀLA

BIEDRENE ČINA / SUZUKI / ŠŪ FANGA

HELGA

MESJĒ TOULONS / VĪRIETIS Nr.2

TIESNESIS / VĪRIETIS Nr.1

Darbība notiek Parīzes cietumā mūsdienās un – atmiņās – laikā no 1960.-1970.gadam Pekinā, un no 1966.gada līdz mūsdienām Parīzē.

3

PIRMAIS CĒLIENS

1.AINA

Galimāra cietuma kamera. Parīze. Mūsdienas.

Izgaismojas skatuve, lai atklātu Renē Galimāru (65) cietuma kamerā. Viņš ir ģērbies ērtā peldmētelī un izskatās vecs un noguris. Pieticīgi mēbelētajā kamerā ir koka kaste, uz kuras novietota karsta plātne ar tējkannu un pārnēsājams magnetofons. Galimārs sēž uz kastes, cieši

skatoties uz magnetofonu, viņa sejā ir skumjš smaids.

Skatuves aizmugurē Song, kas parādās kā skaista sieviete tradicionālā ķīniešu tērpā, dejo tradicionālu deju no Pekinas operas ķīniešu sitamās

mūzikas šķindoņas pavadījumā.

Tad gaismas un skaņa lēnām izgaist, ķīniešu operas mūzika izšķīst Rietumu operā - „Mīlas duetā” no Pučīni „Madame Butterfly”. Song turpina dejot, tagad rietumnieku mūzikas pavadījumā. Kaut arī viņas

kustības nemainās, atšķirīgā mūzika tagad liek tām izskatīties kā baletā.

Galimārs pieceļas un pagriežas pret skatuves aizmuguri uz Song figūru, kura dejo, viņu nepazīstot.

GALIMĀRS: Taurenīt, Taurenīt...

Viņš piespiež sevi novērsties, Song tēls izzūd, un viņš runā ar mums.

GALIMĀRS: Manas kameras robežas ir šādas: četrarpus metri reiz pieci. Pie tālākās sienas ir viens logs; durvis – ļoti stipras, lai mani aizsargātu no autogrāfu medniekiem. Es esmu atbildīgs par magnetofonu, karsto plātni un šo apburošo kafijas galdiņu.

Kad man gribas ēst, es tieku pavadīts uz ēdamistabu – uz mana šķīvja parādās karstas, kūpošas samazgas. Kad es gribu gulēt, gaismas spuldze izslēdzas pati no sevis – to paveic fejas. Es mitinos apburošā vietā. Mēs, francūži, zinām, kādam jābūt cietumam.

4

Bet, atklāti runājot, pret mani neizturas kā pret parastu cietumnieku. Kāpēc? Tāpēc, ka es esmu slavenība. Redziet, es lieku cilvēkiem smieties.

Es nekad nevarēju iedomāties, ka pienāks šāda diena. Mani nekad nav uzskatījuši par asprātīgu vai gudru. Faktiski, kad es biju jauns puika, ģimnāzijas klasesbiedru neformālā balsošanā es tiku ievēlēts par „pēdējo, kuru kāds uzaicinās uz ballīti”. Šo titulu man izdevās paturēt daudzus gadus. Par spīti visai spēcīgai konkurencei.

Kā tagad viss ir mainījies! Paskatieties uz mani: es esmu katra saviesīga vakara tēma Parīzē. Parīzē? Kāpēc tik pieticīgi? Mana slava ir sasniegusi Amsterdamu, Londonu, Ņujorku. Paklausieties tikai! Visizsmalcinātākajās pasaules viesistabās! Es esmu tas, kurš uzlabo viņiem garastāvokli!

Ar plašu žestu Galimārs pievērš mūsu uzmanību citai skatuves pusei.

2.AINA

Viesības. Mūsdienas.

Izgaismojas eleganta viesistaba, kur sarunājas labi ģērbts trio – divi vīrieši un viena sieviete. Arī Galimārs paliek izgaismots; viņš viņus vēro

no savas kameras.

SIEVIETE: Un kas ir ar Galimāru?

VĪRIETIS 1: Galimāru?

VĪRIETIS 2: Galimāru!

GALIMĀRS (mums): Redzat? Viņi visi izrunā manu vārdu tā, it kā tas apzīmētu kādu jaunu deju.

SIEVIETE: Viņš joprojām apgalvo, ka netic patiesībai.

VĪRIETIS 1: Ko? Joprojām? Pat pēc tiesas?

SIEVIETE: Jā? Vai tas nav ārprāts?

5

VĪRIETIS 2 (smejoties): Viņš saka... bijis tumšs... un viņa bijusi ļoti kautrīga!

Trio izplūst smieklos.

VĪRIETIS 1: Un tad? Viņš nekad nav viņai pieskāries?

VĪRIETIS 2: Varbūt viņš pieskārās un vienkārši nespēja noteikt aprīkojumu. Nepārspējams gadījums seksa audzināšanai skolās.

SIEVIETE: Lai aizsargātu nacionālo drošību – Baznīca nevar pret to iebilst.

VĪRIETIS 1: Tas nav iespējams! Kā viņš varēja nezināt?

VĪRIETIS 2: Vienkāršs zināšanu trūkums.

VĪRIETIS 1: Divdesmit gadus?

VĪRIETIS 2: Ja esi dumjš, laiks skrien vēja spārniem.

SIEVIETE: Nu, man vienmēr ir licies, ka franču vīrieši ir sievišķīgi.

VĪRIETIS 2: Šķiet, ka mesjē Galimārs ir ļoti centies, lai būtu savas nācijas reputācijas cienīgs.

SIEVIETE: Nu, viņš nav īpaši izskatīgs.

VĪRIETIS 1: Nē, nav gan.

VĪRIETIS 2: Noteikti nav.

SIEVIETE: Patiesībā man viņa žēl.

VĪRIETIS 2: Tosts! Par mesjē Galimāru!

SIEVIETE: Jā! Par Galimāru!

VĪRIETIS 1: Par Galimāru!

VĪRIETIS 2: Vive la différence!

Viņi smejoties uzsauc tostu. Gaisma uz viņiem nodziest.

6

3.AINA

Galimāra kamera.

GALIMĀRS (smaidot): Redzat? Viņi par mani uzsauc tostu. Es esmu kļuvis par svēto patronu sociāli atstumtajiem. Vai tiešām viņi var būt tādi muļķi? Tādiem vīriešiem – viņiem vajadzētu skrāpēties pie manām durvīm, lūgties, lai izdibinātu manu noslēpumu! Jo redzat, es, Renē Galimārs, es esmu pazinis un mani mīlēja... Ideālā Sieviete.

Nakti pēc nakts es vienatnē sēžu šajā kamerā, skatoties, kā manā galvā tiek izspēlēts mūsu stāsts, vienmēr meklējot jaunu nobeigumu, tādu, kas man ļautu atgūt cieņu, kur viņa beidzot atgrieztos manās rokās. Un es iedomājos jūs – manu ideālo publiku – kas nāk, lai saprastu un pat, varbūt tikai nedaudz, apskaustu mani.

Viņš ieslēdz savu magnetofonu. Pa skaļruņiem mēs dzirdam „Madame Butterfly” sākuma frāzes.

GALIMĀRS: Lai jūs saprastu, ko es darīju un kāpēc, man jūs jāiepazīstina ar savu mīļāko operu: „Madame Butterfly”. Sarakstījis Džakomo Pučīni. Pirmoreiz iestudēta La Skalā, Milānā, 1904.gadā, tagad tā ir iemīļota visā Rietumu pasaulē.

Galimāram aprakstot operu, ieraksts pāriet no vienas daļas, ko viņš apraksta, uz citu.

GALIMĀRS: Un kāpēc ne? Tās varone, Čo-Čo-Sana, pazīstama arī kā Taurenītis, ir sievietes ideāls, skaista un drosmīga. Un tās varonis, vīrietis, kura dēļ viņa atsakās no visa, ir... (Viņš izvelk no savas kastes jūras kara virsnieka cepuri, uzliek to sev galvā un soļo apkārt.) ... ne pārāk izskatīgs, ne pārāk gudrs, un diezgan liels nūģis: Bendžamins Franklins Pinkertons no Savienoto Valstu Jūras kara flotes. Paceļoties priekškaram, viņš nupat ir noslēdzis divus lielus darījumus: vienu par māju, otru par sievieti – sauciet to par komplekso darījumu.

Pinkertons nopirka tiesības uz Taurenīti par simt jēnām – mūsdienu naudā tas ir apmēram... sešdesmit seši centi. Tāpēc, kad ierodas Šārpless, Amerikas konsuls, lai būtu liecinieks laulībās, viņš jūtas diezgan apmierināts ar sevi.

7

Uznāk Marks ar amatpersonas cepuri, kas apzīmē Šārplesu, un spēlē tēlu.

ŠĀRPLESS / MARKS: Pinkerton!

PINKERTONS / GALIMĀRS: Šārples! Kā tad klājas? Šī ir lieliska diena, tiešām lieliska. Ar savu māju, savu sievu un braucienu ar rikšu no pilsētas es šorīt esmu ietaupījis deviņpadsmit centus.

ŠĀRPLESS: Brīnišķīgi. Es jau tagad varu redzēt uzrakstu uz tava kapu pieminekļa: „Es ietaupīju dolāru, te es guļu.” (Viņš apskatās apkārt.) Jauka māja.

PINKERTONS: Tā ir mākslinieciska. Mākslinieciska, vai tev tā nešķiet? Tev patīk, kā slīdoši atveras šoji aizslietņi, lai atklātu dzērienu bāru un disko spoguļbumbu? Pirmšķirīgi, ne? Svarīgi, lai atstātu iespaidu uz meičām.

ŠĀRPLESS: „Meičām”? Pinkerton, tu gatavojies kļūt par precētu vīru!

PINKERTONS: Nu, zināmā mērā.

ŠĀRPLESS: Ko tu ar to gribi teikt?

PINKERTONS: Šajā zemē – Šārples, tas ir okay. Tu vari dabūt visas šīs apkārt skraidošās geišu meičas...

ŠĀRPLESS: Es zinu! Es te dzīvoju!

PINKERTONS: Tad tu zini laulību likumus, vai ne? Es izšķiros uz vienu mēnesi, un tā ir anulēta!

ŠĀRPLESS: Lai tas paliek uz tavas sirdsapziņas. Kura ir tā laimīgā meitene?

PINKERTONS: Čo-Čo-Sana. Viņas draugi sauc viņu par Taurenīti. Šārples, viņa ēd man no rokas!

ŠĀRPLESS: Viņa laikam ir ļoti izsalkusi.

PINKERTONS: Ne tāda kā amerikāņu meitenes. Tā ir taisnība, ko runā par Austrumu meitenēm. Viņas grib, lai pret viņām izturas slikti!

8

ŠĀRPLESS: Ak, lūdzu!

PINKERTONS: Tā ir taisnība!

ŠĀRPLESS: Vai tev ir nopietni nodomi pret šo meiteni?

PINKERTONS: Es viņu precu, vai tad ne?

ŠĀRPLESS: Jā – ar dāsniem nosacījumiem – apmainīt vecu preci pret jaunu.

PINKERTONS: Kad es došos prom, viņa zinās, ko nozīmē būt mīlējušai īstu vīrieti. Un es pat nopirkšu viņai dažas neilona zeķes.

ŠĀRPLESS: Tu neplāno ņemt viņu sev līdzi?

PINKERTONS: Ēē? Uz kurieni?

ŠĀRPLESS: Uz mājām!

PINKERTONS: Tu domā – uz Ameriku? Vai tu esi traks? Vai tu spēj iedomāties, kā viņa mēģina nopirkt rīsus Sant Luisā?

ŠĀRPLESS: Tātad tev nav nopietnu nodomu.

Pauze.

PINKERTONS / GALIMĀRS (kā Pinkertons): Konsul, es esmu jūrnieks, kurš atrodas ostā. (Kā Galimārs.) Tad viņi sāk dziedāt to slaveno duetu „Pāri visai pasaulei”.

Skaļruņos spēlē duetu. Galimārs kā Pinkertons sinhroni kustina lūpas savās rindiņās no operas.

GALIMĀRS: Aptuvenā tulkojumā tas būtu: „Jenkijs ceļo pa visu pasauli, izmetot savu enkuru, kur vien vēlas. Nav vērts dzīvot, ja vien viņš nevar iegūt skaistāko jaunavu sirdis, un tad steigšus aizlaisties prom, cik ātri vien iespējams.” (Viņš pagriežas pret Marku.) Iepriekšējā ainā es spēlēju Pinkertonu, nelieti, kas uzdzīvo ar sievietēm, un mans draugs Marks no skolas laikiem... (Marks cienīgi mums palokās.) spēlēja Šārplesu, pašu iejūtības un saprāta iemiesojumu. Tomēr dzīvē mūsu pozīcijas parasti ... nē, vienmēr... ir bijušas tieši pretējas.

9

4.AINA

Ecole Nationale. Aix-de-Provence. 1947.gads.

GALIMĀRS: Nē, Mark, man liekas, ka es labāk palikšu mājās.

MARKS: Vai tu esi jucis?! Mēs dodamies uz tēta māju Marseļā! Tu zini, kas notika pagājušajā reizē?

GALIMĀRS: Protams, ka es zinu.

MARKS: Protams, ka tu nezini! Tu nekad nezini... Viņas izģērbās, Renē!

GALIMĀRS: Kurš izģērbās?

MARKS: Meitenes!

GALIMĀRS: Meitenes? Kurš kaut ko teica par meitenēm?

MARKS: Renē, mēs esam bariņš universitātes puišu, kas dodas uz laukiem. Ko tad mēs tur darīsim – runāsim par filozofiju?

GALIMĀRS: Kādas meitenes? Kur jūs viņas dabūjat?

MARKS: Kāda tam nozīme? Galvenais ir tas, ka viņas brauc. Kravas mašīnās. Saspiestas kā sardīnes. Aizmugurējās durvis atveras, meičas izlec ārā, mēs esam gatavi rullēt.

GALIMĀRS: Tu gribi teikt, viņas vienkārši...?

MARKS: Pirms tu to aptver, viņas visas – viņas ir izģērbušās un šļakstinās pa manu baseinu. Mēness nav, viņas nevar redzēt, kas notiek, viņu pupi plakšķ pa ūdeni, skaidrs? Tu aizver acis, pastiep roku – tā ir loterija, saproti? Nav nozīmes, kura pakaļa ir starp kurām kājām, kura zobi iesūcas kurā. Tu vienkārši esi tur iekšā, meties virsū, aizvērtām acīm, vēl un vēl, cik ilgi vien vari izturēt. (Pauze.) Visai jautri, hē?

GALIMĀRS: Kas notiek no rīta?

MARKS: No rīta tu esi gatavs mazliet parunāt par filozofiju. (Pauze.) Nu, kā tad būs?

10

GALIMĀRS: Mark, es nevaru... Es baidos, ka viņas pateiks „nē” – tās meitenes. Tāpēc es nekad nejautāju.

MARKS: Tev nav jājautā! Tur jau ir tas skaistums – vai tu nesaproti? Viņām nav jāsaka „jā”. Tādam puisim kā tu tas ir ideāli, tiešām.

GALIMĀRS: Tu brauc... Es varu aizbraukt vēlāk.

MARKS: Ei, Renē, – tas nekas, ka tu esi neveikls un tev ir pūtītes – viņas neskatās!

GALIMĀRS: Liels paldies.

MARKS: Ņerga.

Marks pāriet uz otru skatuves pusi un sāk māt un smaidīt sievietēm publikā.

GALIMĀRS (mums): Tagad mēs atgriežamies pie manas „Madame Butterfly” versijas un notikumiem, kas noveda pie manas nesenās notiesāšanas par nodevību.

Galimārs pamana Marka nepieklājīgos žestus.

GALIMĀRS: Mark, ko tu dari?

MARKS: Ēē? (Pusbalsī.) Renē, tur ir pilns ar lieliskām meičām. Viņas droši vien skatās uz mani un domā: „Ir nu gan bīstams puisis.”

GALIMĀRS: Jā – kā gan viņas varētu pretoties tavai kolosālajai sofistikai?

Galimārs uzsprauž Markam galvā Šārplesa cepuri un norāda viņam doties prom no skatuves. Marks lūrēdams aiziet.

5.AINA

Galimāra kamera.

GALIMĀRS: Pēc tam uznāk Taurenītis. Mēs uzzinām viņas vecumu – piecpadsmit... bet ļoti nobriedusi saviem gadiem.

11

Gaismas izgaismo laukumu, kur mēs lugas sākumā redzējām dejojam Song. Viņa atkal tur parādās, tagad tērpusies kā Madame Butterfly,

pievēršas „Mīlas duetam”. Galimārs nedaudz pagriežas pret skatuves aizmuguri, lai vērotu, kā pienaglots.

GALIMĀRS: Bet, kad viņa slīd viņam garām, skaista, maigi smejoties aiz sava vēdekļa, vai tad mēs, vīrieši, cerībā nenopūšamies? Mēs, kas neesam ne pievilcīgi, ne drosmīgi, ne vareni, tomēr kaut kā, tāpat kā Pinkertons, ticam, ka mēs esam pelnījuši Taurenīti. Viņa ierodas, un viss, kas viņai pieder, ir viņas piedurkņu ielocēs, viņa to visu izklāj, lai viņas vīrietis var ar to darīt, ko vien viņš vēlas. Pat ar viņas pašas dzīvību – viņa noliec galvu, čukstot, ka viņa nav vērta pat to simt jēnu, ko viņš par viņu samaksājis. Viņš jau ir devis par daudz, kaut arī mēs zinām, ka viņam īstenībā nebija jādod vispār nekas.

Mūzika un gaismas no Song nodziest. Galimārs sēž uz savas kastes.

GALIMĀRS: Reālajā dzīvē ir visai grūti atrast sievietes, kuras savu vērtību novērtē zemāk par sešdesmit sešiem centiem. Vistuvākais ir šo žurnālu lapās. (Viņš pasniedzas savā kastē, izvelk kaudzi žurnālu ar puskailu meiteņu fotogrāfijām un sāk tos pāršķirstīt.) Cietumā tā tiešām ir nepieciešamība. Par trim vai četriem dolāriem jūs dabūjat septiņas vai astoņas sievietes.

Pirmoreiz šos žurnālus es atklāju sava tēvoča mājā. Kādu dienu, kad man bija divpadsmit gadi. Pirmoreiz, kad es tos redzēju viņa skapī... visus rindiņā – mans ķermenis drebēja. Ne no iekāres – nē, no spēka. Te bija sievietes – pilns plaukts – kuras darīs tieši to, ko es gribu.

Pa skaļruņiem atskan „Mīlas duets”. Izgaismojas laukums, šoreiz atklājot nevis Song, bet kārdinošu meiča seksīgā peņuārā, viņa ir ar muguru pret mums. Galimārs pagriežas pret skatuves aizmuguri un

skatās uz viņu.

MEITENE: Es zinu, ka tu uz mani skaties.

GALIMĀRS: Mana rīkle... ir sausa.

MEITENE: Katru nakti, pirms eju gulēt, es atstāju žalūzijas vaļā.

GALIMĀRS: Es nevaru pakustēties.

12

MEITENE: Es atstāju žalūzijas vaļā un gaismas iedegtas.

GALIMĀRS: Es trīcu. Mana āda ir karsta, bet mans penis ir mīksts. Kāpēc?

MEITENE: Es stāvu pie loga.

GALIMĀRS: Ko viņa grib darīt?

MEITENE: Es purinu savus matus un paveru lūpas... pavisam nedaudz.

GALIMĀRS: Man nevajadzētu to redzēt. Tas ir tik netīri. Es esmu tik slikts.

MEITENE: Tad es lēnām novelku savu naktstērpu.

GALIMĀRS: Ak, Dievs. Es nespēju tam noticēt. Es nespēju...

MEITENE: Es to nometu zemē.

GALIMĀRS: Tagad viņa aizies. Viņa...

MEITENE: Es stāvu tur, apgaismota, izrādot sevi.

GALIMĀRS: Nē. Viņa ir... kāpēc viņa ir kaila?

MEITENE: Tev.

GALIMĀRS: Pie loga? Tas nav pareizi. Nē...

MEITENE: Nekaunoties.

GALIMĀRS: Nē, viņai noteikti... tas patīk.

MEITENE: Man tas patīk.

GALIMĀRS: Viņa... viņa grib, lai es redzu.

MEITENE: Es gribu, lai tu redzi.

GALIMĀRS: Es nespēju tam noticēt! Viņu tas uzbudina!

MEITENE: Es tevi neredzu. Tu vari darīt, ko vien vēlies.

GALIMĀRS: Es neko nevaru izdarīt. Kāpēc?

13

MEITENE: Ko tu gribētu, lai es daru... tālāk?

Gaismas uz viņu satumst. Mūzika apklust. Klusums, Galimārs noliek malā savus žurnālus. Tad viņš atsāk runāt ar mums.

GALIMĀRS: Otrais cēliens sākas, Taurenītim lūkojoties okeānā. Pinkertons ir aizsaukts atpakaļ uz ASV, un viņš ir iedevis savai sievai detalizētu sarakstu par saviem plāniem. Slejā, kas atzīmēta kā „atgriešanās datums”, viņš ir ierakstījis „kad sarkankrūtīši vīs ligzdas”. Tas nav radījis viņā nekādas aizdomas. Ir pagājuši trīs gadi, kopš viņš nav pat iečivinājies. Uz ko atbild viņas uzticamā kalpone Suzuki.

Uznāk biedrene Čina, kas spēlē Suzuki.

SUZUKI: Meitenīt, viņš ir neveiksminieks. Ko viņš tev jebkad ir devis? Deviņpadsmit centus un tās neglītās luminiscējošās zeķes? Klausies, tas ir beidzies! Pagalam! Galā! Un tev par to būtu jāpriecājas! Es gribu teikt, ka tas puisis bija pagalam nepatīkams tips! Pirms tam viņš mēģināja, saproti – pirms viņš satika tevi, viņš devās uz geišu centru un nometa savu atlikušo sīknaudu parasto kandidāšu priekšā – viņas visas smējās! Tās ir izsalkušas prostitūtas, un viņas nebija ieinteresētas, tu to aptver? Tāpēc beidz izšķiest laiku, gaidot, kad iebrauks amerikāņu kuģis, un nopelnīsim dažus zaļos – es gribēju teikt, jēnas! Mēs esam izputinātas!

Tā, kā ir ar Jamadori? Ei, ei – nenovērs skatienu – tas vīrs ir īsts princis – pārnestā nozīmē, un, kas ir pat labāk, burtiskā. Viņš ir bagāts, viņš ir izskatīgs, viņš saka, ka nomirs, ja tu viņu neprecēsi, – un viņš pat ir ar mieru nepievērst uzmanību tam nenozīmīgajam apstāklim, ka kāds ārzemju velns ir laupījis tev nevainību. Ko tu ar to gribi teikt: „Bet viņš ir japānis?” Tu esi japāniete! Tu domā, ka tevi ir skāris kāds balto dievs? Viņš bija jūrnieks ar netīrām rokām!

Suzuki cēli nosoļo no skatuves.

GALIMĀRS: Viņu apciemo arī konsuls Šārpless, kuru sūtījis Pinkertons kādā mazsvarīgā uzdevumā.

Uznāk Marks kā Šārpless.

ŠĀRPLESS: Es ienīstu šo uzdevumu.

14

GALIMĀRS: Šis Pinkertons – viņš neierodas personīgi, lai pateiktu savai sievai, ka viņš viņu pamet. Nē, viņš atsūta valdības diplomātu... par nodokļu maksātāju naudu.

ŠĀRPLESS: Taurenīt? Taurenīt? Man ir sliktas... man paliks slikti. Taurenīt, es atnācu tev pateikt...

GALIMĀRS: Taurenītis saka – viņa zina, ka viņš atgriezīsies, un, ja ne, viņa drīzāk sevi nogalinās nekā atgriezīsies pie saviem ļaudīm. (Pauze.) Tad sarunā iestājas klusuma brīdis.

ŠĀRPLESS: Teiksim tā...

GALIMĀRS: Taurenītis ieskrien blakusistabā un atgriežas, turot...

Skaņa: raudošs bērns. To „redzot”, Šārpless pasper soli atpakaļ.

ŠĀRPLESS: Nu, labi. Priecājos redzēt, ka viss ir kārtībā. Man liekas, es tagad iešu. Tā, tā. Čau. (Viņš aizgriežas. Raudāšana apklust.) Es ienīstu šo uzdevumu. (Viņš aiziet.)

GALIMĀRS: Šobrīd Taurenītis ostā sagaida amerikāņu kuģi – tas ir „Ābrams Linkolns”!

Mūzika: „Ziedu duets”. Song, joprojām tērpusies kā Butterfly, pārģērbjas kāzu kimono, kustoties mūzikas ritmā.

GALIMĀRS: Šis mirklis atlīdzina viņas gaidīšanas gadus. Ar Suzuki palīdzību viņas izrotā istabu ar ziediem...

Uz skatuves uzslāj Čina kā Suzuki un bez īpaša entuziasma nosviež vientuļu ziedu.

GALIMĀRS: ... un viņa pārģērbjas savā kāzu kleitā, lai sagatavotos Pinkertona atbraukšanai.

Suzuki palīdz Butterfly pārģērbties. Uznāk Helga un palīdz Galimāram pārģērbties smokingā.

GALIMĀRS: Es apprecēju par sevi vecāku sievieti – Helgu.

HELGA: Mans tēvs bija vēstnieks Austrālijā. Es uzaugu starp noziedzniekiem un ķenguriem.

15

GALIMĀRS: Šī ziņa mani noveda pie altāra...

Helga iziet.

GALIMĀRS: ... kur es devu svinīgu solījumu atteikties no mīlestības. Neviena ideālā sieviete nekad mani negribēs, tāpēc, jā, es izšķiršos par strauju lēcienu augšup pa karjeras kāpnēm. Es aizgaiņāju kaislību, un tās vietā nāca – praktiskums!

Bet tobrīd, kad mēs ieradāmies Ķīnā, mani svinīgie solījumi jau sen bija zaudējuši savu pievilcību. Skumjā patiesība ir tāda, ka visi vīrieši vēlas skaistu sievieti, un, jo vīrietis ir neglītāks, jo šī vēlēšanās ir lielāka.

Suzuki veic pēdējos piekārtojumus Butterfly kostīmam, tāpat kā Galimārs – savam smokingam.

GALIMĀRS: Es apprecējos vēlu, trīsdesmit viena gada vecumā. Astoņus gadus es biju uzticīgs savai laulībai. Līdz dienai, kad kā zemākā ranga diplomāts puritāniskajā Pekinā, Vācijas vēstnieka mājas viesistabā, „Simts ziedu valdīšanas” laikā es pirmoreiz ieraudzīju viņu... dziedot „Madame Butterfly” nāves ainu.

Suzuki noskrien no skatuves.

6.AINA

Vācijas vēstnieka māja. Pekina. 1960.gads.

Laukums skatuves aizmugurē tagad kļūst par skatuvi. Vairāki krēsli ir pagriezti pret skatuves aizmuguri, attēlojot sēdvietas kādiem divdesmit viesiem viesistabā. Ienāk daži „diplomāti” – Renē, Marks, Toulons –

formas apģērbos un apsēžas.

Galimārs arī apsēžas, bet pagriežas pret mums un turpina runāt. Orķestra pavadījumu ierakstā tagad nomaina vienkāršas klavieres. Song uzsāk nāves ainu no mirkļa, kad Butterfly atklāj skatienam hara-kiri nazi.

16

GALIMĀRS: Beigas ir aizkustinošas. Rīkojoties varen drosmīgi, Pinkertons paliek mājās un sūta savu amerikāņu sievu pakaļ Taurenīša bērnam. Ilgi novilcinātā patiesība klauvē pie viņas durvīm.

Song, kas spēlē Butterfly, dzied rindas no operas savā pašas balsī – kurai, kaut arī tā nav klasiska, jābūt pietiekami labai.

SONG: „Con onor muore / chi non puo serbar / vita con onore.”

GALIMĀRS (vienlaicīgi): „Godpilna nāve / Ir labāka par dzīvi / Dzīvi negodā.”

Skatuve ir izgaismota; tagad mēs pilnībā atrodamies elegantā diplomāta dzīvesvietā. Song turpina izspēlēt saīsinātu nāves ainu. Visi istabā aplaudē. Song kautrīgi pieņem aplausus. Citi istabā steidzas viņu

apsveikt. Galimārs paliek, runājam ar mums.

GALIMĀRS: Runā, ka operā balss esot viss. Droši vien tāpēc man nekad agrāk nav patikusi opera. Te... te bija Taurenītis ar sīku vai vispār nekādu balsi – bet viņai piemita grācija, smalkums... Es noticēju šai meitenei. Es noticēju viņas ciešanām. Es gribēju paņemt viņu savās rokās – viņa bija tik smalka, pat es varēju viņu aizsargāt, aizvest viņu uz mājām, lutināt viņu, līdz viņa pasmaidīs.

Šīs runas laikā Song ir izlauzusies no skatuves aizmugures pūļa un pienākusi tieši pie Galimāra.

SONG: Atvainojiet. Mesjē...?

Galimārs izbrīnīts pagriežas pret skatuves aizmuguri.

GALIMĀRS: O! Galimārs. Mademoiselle...? Brīnišķīgs...

SONG: Song Lilinga.

GALIMĀRS: Brīnišķīgs priekšnesums.

SONG: O, lūdzu.

GALIMĀRS: Parasti man...

SONG: Jūs liekat man nosarkt. Es vispār neesmu operdziedātāja.

GALIMĀRS: Parasti man nepatīk „Butterfly”.

17

SONG: Es ne mazākajā mērā nevaru jūs par to vainot.

GALIMĀRS: Es gribēju teikt, ka šis stāsts...

SONG: Ir smieklīgs.

GALIMĀRS: Man patīk šis stāsts, bet... ko?

SONG: O, jums tas patīk?

GALIMĀRS: Es... es gribēju teikt – es vienmēr esmu redzējis, ka to spēlē milzīga sieviete ar šausmīgu grimu.

SONG: Slikts grims Rietumos nav nekas neparasts.

GALIMĀRS: Bet kurš spētu viņām noticēt?

SONG: Un man jūs ticat?

GALIMĀRS: Neapšaubāmi. Jūs bijāt pilnībā pārliecinoša. Šī ir pirmā reize...

SONG: Pārliecinoša? Kā japāņu sieviete? Kara laikā japāņi izmantoja simtiem mūsu ļaužu medicīniskiem eksperimentiem. Bet jūs droši vien neuztverat šo ironiju.

GALIMĀRS: Nē! Es gribēju teikt – šī ir pirmā reize, kad es saskatu šī stāsta skaistumu.

SONG: Tiešām?

GALIMĀRS: Viņas nāves skaistumu. Tas ir... tīrs upuris. Viņš ir nicināms, bet ko viņa var darīt? Viņa mīl viņu... tik ļoti. Tas ir ļoti skaists stāsts.

SONG: Nu, jā, rietumniekam tā šķiet.

GALIMĀRS: Atvainojiet?

SONG: Tā ir viena no jūsu iecienītajām fantāzijām, vai ne? Pakļāvīgā Austrumu sieviete un nežēlīgais baltais vīrietis.

GALIMĀRS: Nu, es nebiju domājis gluži...

SONG: Iedomājieties tagad: ko jūs teiktu, ja gaišmataina, dzīvespriecīga meitene iemīlētos maza auguma japāņu biznesmenī. Viņš

18

izturas pret viņu nežēlīgi, tad uz trīs gadiem atgriežas mājās, bet viņa šajā laikā pielūdz viņa fotogrāfiju un noraida jaunā Kenedija laulību piedāvājumu. Un, kad viņa uzzina, ka viņš atkal ir apprecējies, viņa izdara pašnāvību. Nu, man šķiet, ka jūs uzskatītu šo meiteni par sajukušu idioti, vai ne? Bet, ja tā ir austrumniece, kura izdara pašnāvību kāda rietumnieka dēļ – ā! – jūs uzskatāt, ka tas ir skaisti.

Klusums.

GALIMĀRS: Jā... nu... es saprotu jūsu viedokli...

SONG: Es nekad vairs nedziedāšu „Butterfly”, mesjē Galimār. Ja jūs gribat redzēt īstu teātri, atnāciet kādreiz uz Pekinas operu. Atbrīvojiet savu prātu.

Song noiet no skatuves.

GALIMĀRS (mums): Tik daudz par viņas aizsargāšanu manās lielajās rietumnieka rokās.

7.AINA

Galimāra dzīvoklis. Pekina. 1960.gads.

Galimārs pārģērbj savu smokingu, nomainot to pret ikdienas uzvalku. Ienāk Helga.

GALIMĀRS: Ķīnieši ir neticami augstprātīgi ļaudis.

HELGA: Parīzē mūs par to brīdināja, atceries?

GALIMĀRS: Pat parīzieši uzskata viņus par augstprātīgiem. Tas kaut ko nozīmē.

HELGA: Kā Sū kundze saka? „Mēs esam ļoti sena civilizācija.” Es nekad nesaprotu, vai viņa runā par savu zemi vai sevi pašu.

GALIMĀRS: Kad es te staigāju, katru dienu visapkārt es dzirdu tikai to, cik šī kultūra ir sena. Viņiem neienāk prātā tas, ka „sena” var būt sinonīms vārdam „senila”.

19

HELGA: Tu viņus nepārtaisīsi. „Austrumi ir austrumi, rietumi ir rietumi, un...” kā tur tas puisis teica.

GALIMĀRS: Tas vienkārši ir... muļķīgi. Es satiku... šovakar pie vēstnieka Koninga – tev vajadzēja tur būt.

HELGA: Koninga? Ak, Dievs, nē. Vai viņš tevi atkal apbūra ar Bavārijas vēsturi?

GALIMĀRS: Nē. Es satiku, šķiet, ķīniešu ekvivalentu dīvai. Viņa ir dziedātāja ķīniešu operā.

HELGA: Viņiem ir arī opera? Vai viņi dzied ķīniski? Vai varbūt – itāļu valodā?

GALIMĀRS: Šovakar viņa dziedāja itāļu valodā.

HELGA: Kā viņai tas izdevās?

GALIMĀRS: Pirms revolūcijas viņa noteikti ir mācījusies Rietumos. Arī viņas franču valoda ir ļoti laba. Lai vai kā, viņa dziedāja nāves ainu no „Madame Butterfly”.

HELGA: „Madame Butterfly”! Tad man vajadzēja aiziet. (Viņa sāk dungot, slīdot pa istabu un it kā velkot aiz sevis garas kimono piedurknes.) Vai viņai bija glīts kostīms? Man liekas, ka tā ir klasiskā mūzika.

GALIMĀRS: Man arī tā likās. Uzmanies, lai viņa nedzird, ka tu tā saki.

HELGA: Kāpēc tā?

GALIMĀRS: Acīmredzot ķīnieši to ienīst.

HELGA: Viņa to ienīst, bet viņa tomēr to dziedāja? Vai viņa ir perversa?

GALIMĀRS: Viņi to ienīst tāpēc, ka baltais vīrietis dabū to meiteni. Ja vēlies zināt manas domas, vīnogas ir skābas.

HELGA: Atkal politika? Kāpēc viņi nevar to klausīties vienkārši kā skaistu mūziku? Un kas ir viņu operā?

20

GALIMĀRS: Es nezinu. Bet, lai kas tas arī būtu, es esmu pārliecināts, ka tam ir jābūt senam.

Helga aiziet.

8.AINA

Ķīniešu operas māja un Pekinas ielas. 1960.gads.

Skatuvi piepilda gonga šķindoņas skaņas.

GALIMĀRS: Man ausīs arvien turpināja skanēt manas sievas nevainīgais jautājums. Es apjautājos cilvēkiem, bet par ķīniešu operu neviens neko nezināja. Tas prasīja četras nedēļas, bet mana ziņkārība pieveica manu gļēvulību. Šī ķīniešu dīva – šī negribīgā Butterfly – ko viņa darīja, ja tas lika viņai justies tik lepnai?

Istabā bija karsti, un tā bija pilna ar dūmiem. Krunkainas sejas, vecas sievietes, izkrituši zobi – vīrietis ar augoni uz kakla, kā tāds krupis cilvēka izskatā. Visi smaida, pīpes krīt laukā no viņu mutēm, ar zobiem šķeļ riekstus, pie manām kājām knābā dzīvs cālis – visi skatās, klaigā, blenž... uz viņu.

Skatuves aizmuguri pēkšņi izgaismo skarba, balta gaisma. Tā ir kļuvusi par skatuvi ķīniešu operas izrādei. Kopā ar Song uznāk divas dejotājas.

Galimārs vērojot stāv nomaļus. Song graciozi slīd starp abām dejotājām. Pēkšņi bungas apklust. Song sastingst pozā, skatoties tieši uz Galimāru. Dejotājas aiziet. Gaismas mainās. Pauze, tad Song noiet no skatuves un

dodas tieši pie Galimāra.

SONG: Jā. Jūs. Baltais vīrietis. Es skatos tieši uz jums.

GALIMĀRS: Mani?

SONG: Vai jūs redzat kādu citu balto vīrieti? Jūs pamanīt bija pārāk viegli. Cik bieži vīrietis manā publikā nāk ar kaklasaiti?

Song sāk vilkt nost savu kostīmu. Zem tā viņai ir vienkāršas maisveidīgas drēbes. Tagad viņi ir aiz kulisēm. Izrāde ir beigusies.

21

SONG: Tātad jūs esat bezbailīgs imperiālists?

GALIMĀRS: Man... likās, ka tas papildinās manu izglītību.

SONG: Tas jums prasīja četras nedēļas. Kāpēc?

GALIMĀRS: Es biju aizņemts.

SONG: Nu, Rietumos izglītība vienmēr ir tikusi vērtēta zemu, vai ne?

GALIMĀRS (smejoties): Man tā nešķiet.

SONG: Nē, jums tā varētu nešķist. Jūs esat rietumnieks. Kā jūs varat objektīvi novērtēt pats savas vērtības?

GALIMĀRS: Man liekas, ka ir iespējams paskatīties no malas.

SONG: Tiešām? (Pauze.) Te iekšā smird. Iesim.

GALIMĀRS: Šīs ir jūsu uzticamo cienītāju smakas.

SONG: Es viņus mīlu par to, ka viņi ir mani cienītāji, bet es ienīstu smaku, ko viņi aiz sevis atstāj. Arī es varu paskatīties no malas uz saviem tautiešiem. (Viņa paskatās apkārt, tad iečukst viņam ausī.) „Māksla masām” ir sūdīgs attaisnojums tam, lai turētu māksliniekus nabadzībā. (Viņa iebāž mutē cigareti.) Esiet džentlmenis, labi? Un aizdedziniet manu cigareti.

Galimārs taustās pēc sērkociņa.

GALIMĀRS: Es... nesmēķēju.

SONG (aizdedzina pati): Žēl gan. Ja jūs būtu aizdedzinājis manu cigareti, es būtu varējusi iepūst dūmu mākoni jums tieši starp acīm. Nāciet.

Viņi sāk staigāt pa skatuvi. Ir vasaras nakts Pekinas ielās. Pa skaļruņiem skan pilsētas skaņas.

SONG: Kā es gribētu, lai te būtu kaut neliela kafejnīca, kur pasēdēt. Ar kapučīno un vīriešiem smokingos, un sliktu emigrantu džezu.

GALIMĀRS: Ja manas zināšanas par vēsturi mani neviļ, pirms Revolūcijas jums pat nebija atļauts apmeklēt Šanhajas klubus.

22

SONG: Jūsu zināšanas par vēsturi jūs viļ, mesjē Galimār. Tiesa, tur bija izkārtnes ar norādi „Suņiem un ķīniešiem ieeja aizliegta”. Bet sieviete, īpaši izsmalcināta Austrumu sieviete – mēs vienmēr ejam, kur mums tīk. Bet kā jūs domājāt? Ka klubi Ķīnā būtu pilni ar neveselīgi bālām baltajām sievietēm ar resnām ciskām, kamēr aiz durvīm gaidītu tūkstošiem slaidu lotosa ziedu? Nekad. Klubi būtu tukši. (Pauze.) Mēs vienmēr zināmā mērā esam valdzinājušas jūs, bālģīmju vīriešus, vai ne?

GALIMĀRS: Bet... tāds valdzinājums ir imperiālistisks, tā jūs man teicāt.

SONG: Vai jūs ticat visam, ko es jums saku? Jā. Tas vienmēr ir imperiālistisks. Bet dažreiz... dažreiz tas ir arī abpusēji. O – šeit ir mans dzīvoklis.

GALIMĀRS: Es pat ne...

SONG: Paldies. Atnāciet citreiz, un mēs turpināsim atbrīvot jūsu prātu.

Song aiziet. Galimārs turpina klejot pa ielām, runājot ar mums.

GALIMĀRS: Kas tas bija? Ko viņa gribēja teikt „Dažreiz... tas ir abpusēji”? Sievietes neflirtē ar mani. Un parasti es nevaru ar viņām sarunāties. Bet šonakt es jutos pilnīgi savādāk.

9.AINA

Galimāra guļamistaba. Pekina. 1960.gads.

Ienāk Helga.

HELGA: Tu man neteici, ka būsi mājās vēlu.

GALIMĀRS: Es nebiju paredzējis. Kaut kas atgadījās.

HELGA: O? Piemēram, kas?

GALIMĀRS: Es devos uz... uz Holandes vēstnieka māju.

HELGA: Atkal?

23

GALIMĀRS: Tur bija pieņemšana par godu kādam atbraukušam zinātniekam. Viņš raksta sešu sējumu apcerējumu par Ķīnas revolūciju. Mēs secinājām – tas nozīmē, ka viņam bijis te jādzīvo pietiekami ilgi, lai tiešām uzrakstītu sešus sējumus, un mēs visi izteicām savu visdziļāko līdzjūtību.

HELGA: Nu, man arī bija labs vakars. Mēs ar dāmām devāmies uz kara mākslas demonstrāciju. Daži no tiem vīriem – kad viņi salauž tos biezos dēļus... (Viņa imitē, ka apvēdina sevi ar vēdekli.) oo-ho!

Helga aiziet. Gaismas kļūst nespodras.

GALIMĀRS: Es meloju savai sievai. Kāpēc? Man nekad agrāk nav bijis nekāda iemesla melot. Bet kāds iemesls man bija šonakt? Es nebiju darījis neko sliktu. Tonakt es redzēju sapni. Man ir stāstīts, ka citiem cilvēkiem ir sapņi, kuros parādās eņģeļi. Vai pūķi, vai dvielī ietinusies Sofija Lorēna. Manā sapnī parādījās Marks no skolas.

Uznāk Marks, tērpies naktskreklā un ar cepuri galvā.

MARKS: Renē! Tu satiki meiteni!

Galimārs un Marks maldās pa Pekinas ielām. Pa skaļruņiem atskan nakts trokšņi.

GALIMĀRS: Tas nav nekas tik pārsteidzošs, paldies.

MARKS: Nē! Tas ir tik monumentāli, ka es miegā par to dzirdēju pāri pusei zemeslodes!

GALIMĀRS: Zini, es esmu saticis meitenes arī agrāk.

MARKS: Nosauc man kaut vienu. Es esmu atnācis cauri laikam un telpai, lai tevi apsveiktu. (Viņš pasniedz Galimāram vīna pudeli.)

GALIMĀRS: Mark, tas ir dārgs.

MARKS: Tajos retajos gadījumos, kad tu kļūsti par bezmiesīgu garu, kāpēc nezagt vislabāko?

Marks atkorķē pudeli, sāk dalīties tajā ar Galimāru.

GALIMĀRS: Tu mani mulsini. Viņa... nav nekāda iemesla domāt, ka es viņai patīku.

24

MARKS: „Dažreiz tas ir abpusēji”?

GALIMĀRS: O.

MARKS: „Abpusēji”? „Abpusēji”? Ko tas nozīmē?

GALIMĀRS: Tu dzirdēji!

MARKS: Tas nozīmē, ka nauda ir bankā, tev tikai jāizraksta čeks!

GALIMĀRS: Es esmu precēts cilvēks!

MARKS: Un arī lielisks. Es piekrāpu pēc... sešiem mēnešiem. Tad atkal un atkal, līdz šim – divpadsmit gados trīssimt meitenes.

GALIMĀRS: Man neliekas, ka mums to vajadzētu uzskatīt par paraugu.

MARKS: Protams, ne! Mana dzīve ir riebīga! Fui! Fui! Bet tu – tu esi īsts paraugvīrs.

GALIMĀRS: Jebkurā gadījumā, tas nav iespējams. Es esmu ārzemnieks.

MARKS: Ā, jā. Viņa nevar tevi mīlēt, tas ir tabu, bet kaut kas viņas sirds dziļumos... viņa nevar pretoties... viņai ir jāpakļaujas tev. Tas ir viņas liktenis.

GALIMĀRS: Kā tu to visu iedomājies?

MARKS: Tāpat kā tu. Tas ir vecs stāsts. Tas mums ir asinīs. Viņi baidās no mums, Renē. Viņu sievietes no mums baidās. Un viņu vīrieši – viņu vīrieši mūs ienīst. Un zini ko? Viņiem visiem ir taisnība.

Viņi ierauga kādā logā gaismu.

MARKS: Tur! Tur, Renē!

GALIMĀRS: Tas ir viņas logs.

MARKS: Ir vēla nakts – tas spīd. Tā gaisma – tā spīd tev.

GALIMĀRS: Es neskatīšos. Tas nav pieklājīgi.

MARKS: Mums nav jābūt pieklājīgiem. Mēs esam ārzemju velni.

25

Ienāk Song pilnīgā ietērpā. Pa skaļruņiem skan ārija „Kādā jaukā dienā”. Ar muguru pret mums Song attēlo darbošanos ap savu tērpu.

Viņas ietērps kļūst vaļīgāks, atklājot viņas baltos plecus.

MARKS: Visu savu mūžu tu esi gaidījis skaistu meiteni, kura nogulsies tavā priekšā. Visu savu mūžu tu esi smaidījis kā svētais, kad tas notika ar katru otro tev pazīstamo vīrieti. Un tu redzi viņas žurnālos, un tu redzi viņas filmās. Un tu brīnies – kas man vainas? Vai kāda skaista meitene jebkad mani gribēs? Gadiem ejot, tavi mati kļūst plānāki un tu cīnies, lai saglabātu kaut vai savas cerības. Beidz cīnīties, Renē. Gaidīšana ir galā. (Viņš aiziet.)

GALIMĀRS: Mark? Mark?

Šajā brīdī Song, joprojām ar muguru pret mums, nomet savu tērpu. Sekunde ar viņas kailo muguru, tad skaņa: ļoti skaļi zvana telefons.

Tumsa, nākamajā brīdī seko īpašs izgaismojums guļamistabas vietā, kur tagad atrodas telefons. Galimārs klupdams iet pāri skatuvei un paceļ klausuli. Skaņa apklust. Viņa sarunas laikā telpas gaismas apgaismo

vietu, kur atrodas viņa gulta. Ir nākamais rīts.

GALIMĀRS: Jā? Hallo?

SONG (aiz skatuves): Vai ir ļoti agrs?

GALIMĀRS: Nu, jā.

SONG (aiz skatuves): Cik agrs?

GALIMĀRS: Ir... ir 5:30. Kāpēc jūs...?

SONG (aiz skatuves): Bet laukā ir gaišs. Jau.

GALIMĀRS: Ir gan. Saule šodien noteikti ir apmulsusi.

Song nākamās runas laikā viņas telpa skatuves aizmugurē atkal izgaismojas. Viņa sēž krēslā savā ietērpā, sakrustojusi kājas, ar klausuli

pie auss.

SONG: Es gaidīju, līdz ieraudzīju sauli. Tas man prasīja tik daudz gribasspēka, cik es vienā naktī spēju sakopot. Vai jūs man piedodat?

GALIMĀRS: Protams... par ko?

26

SONG: Tad es jums ātri pajautāšu. Vai jūs tiešām interesē opera?

GALIMĀRS: Nu, jā. Jā, interesē.

SONG: Tad atnāciet atkal nākamo ceturtdien. Es spēlēju „Piedzērušos skaistuli”. Vai es varu uz jums paļauties?

GALIMĀRS: Jā. Jūs varat.

SONG: Brīnišķīgi. Nu, man ir jāiet gulēt. Es esmu nomocījusies. Šī man ir bijusi ļoti gara nakts.

Song noliek klausuli; gaisma no viņas nodziest. Galimārs sāk ģērbties, lai ietu uz darbu.

10.AINA

Song Lilingas dzīvoklis. Pekina. 1960.gads.

GALIMĀRS: Es biju operā nākamajā nedēļā un vēl pēc nedēļas... mūsu satikšanās ir tik īsas – varbūt piecpadsmit, lielākais divdesmit minūtes. Tāpēc katru nedēļu es tieku atstāts slāpēs, kas arvien pastiprinās. Šādā veidā ir pagājušas piecpadsmit nedēļas. Es sāku apšaubīt sava drauga Marka vārdus. Bet nē, patiesībā ne. Savā sirdī es zinu, ka viņai ir... interese par mani. Man liekas, ka tas ir viņas izturēšanās veids. Ārēji viņa ir pašapzinīga un vaļsirdīga, tomēr viņas sirds ir kautrīga un nobijusies. Tā ir viņas austrumnieciskā būtība, kas cīnās ar viņas rietumniecisko audzināšanu.

SONG (aiz skatuves): Es iznākšu pēc mirkļa. Prasi kalpotājam visu, ko tu vēlies.

GALIMĀRS: Šovakar es beidzot tiku uzaicināts ienākt viņas dzīvoklī. Kaut arī šai domai gandrīz nevar noticēt, man liekas, ka viņai no manis ir bail.

Galimārs skatās apkārt istabā. Viņš paceļ fotogrāfiju rāmītī, apskata to. Viņam nemanot, ienāk Song, eleganti tērpta melnā 20-o gadu tērpā. Viņa

stāv uz sliekšņa, izskatoties kā Anna Meja Vonga.

27

SONG: Tas ir mans tēvs.

GALIMĀRS (pārsteigts): Mademoiselle Song...

Viņa pieslīd pie viņa, paķer fotogrāfiju.

SONG: Ļoti labi, ka viņš nenodzīvoja tik ilgi, lai redzētu Revolūciju. Viņi bez šaubām būtu likuši viņam mesties ceļos uz saplēstiem stikliem. Nav jau tā, ka viņš nebūtu pelnījis šādu sodu. Bet viņš ir mans tēvs. Man nebūtu gribējies redzēt, ka tā notiek.

GALIMĀRS: Es esmu ļoti pagodināts, ka jūs man atļāvāt apciemot jūsu māju.

Song pakniksē.

SONG: Paldies. O! Vai jums neielēja tēju?

GALIMĀRS: Es tiešām neesmu...

SONG (savam kalpam aiz skatuves): Šu-Fang! Ča! Kvai-lah! (Galimāram.) Es atvainojos. Tu vēlies, lai viss ir ideāli...

GALIMĀRS: Lūdzu.

SONG: ...un, pirms vakars vispār ir sācies...

GALIMĀRS: Es tiešām neesmu izslāpis.

SONG: ...tas ir sabojāts.

GALIMĀRS (skarbi): Mademoiselle Song!

Song apsēžas.

SONG: Es atvainojos.

GALIMĀRS: Par ko jūs atvainojaties tagad?

Pauze; Song sāk ķiķināt.

SONG: Es nezinu!

Galimārs smejas.

GALIMĀRS: Gluži manas domas.

28

SONG: Ak, es esmu muļķīga. Vieglprātīga. Es apsolu šovakar vairs ne par ko neatvainoties, vai jūs mani dzirdat?

GALIMĀRS: Laba meitene.

Iznāk Šu-Fanga, kalpotāja, ar tējas paplāti un sāk ieliet tēju.

SONG (Šu-Fangai): Nē! Es pati ieliešu šim džentlmenim!

Šu-Fanga, cieši skatoties uz Galimāru, iziet.

SONG: Nē, es... es pat nezinu, kāpēc es jūs uzaicināju.

GALIMĀRS: Nu, es priecājos, ka jūs tā darījāt.

Song paskatās apkārt.

SONG: Jūsu klātbūtnē ir kāda daļa briesmu.

GALIMĀRS: O?

SONG: Jums tas jāzina.

GALIMĀRS: Tas mani neuztrauc. Mēs abi zinām, kāpēc es esmu te.

SONG: Mani arī tas neuztrauc. Nē... nu, varbūt...

GALIMĀRS: Ko?

SONG: Varbūt es nedaudz baidos no skandāla.

GALIMĀRS: Ko mēs darām?

SONG: Es jūs izklaidēju. Savā viesistabā.

GALIMĀRS: Francijā tas diez vai...

SONG: Francija. Francija ir zeme, kas dzīvo modernā laikmetā. Varbūt pat to apsteidz. Ķīna ir nācija, kuras dvēsele cieši sakņojas divu tūkstošu gadu pagātnē. Visam, ko es daru, pat tagad ieleju jums tēju... ir... saistība. Tā runā sienas un logi. Pat mana pašas sirds, ietīta šajā Rietumu kleitā... pat tā runā to... to, ko es nevēlos dzirdēt.

Song pasniedz Galimāram tējas tasi. Galimārs uzliek savu plaukstu uz tējas tases un Song plaukstas.

GALIMĀRS: Šī ir skaista kleita.

29

SONG: Nevajag.

GALIMĀRS: Ko?

SONG: Es pat nezinu, vai tā man piestāv.

GALIMĀRS: Ticiet man...

SONG: Jūs esat no Francijas. Jūs redzat tik daudz skaistu sieviešu.

GALIMĀRS: Francija? Kopš kura laika Eiropas sievietes...?

SONG: O! Lai vai kā, ko es cenšos darīt?

Song pieskrien pie durvīm, nomierinās, tad pagriežas pret Galimāru.

SONG: Mesjē Galimār, varbūt jums vajadzētu iet.

GALIMĀRS: Bet... kāpēc?

SONG: Kaut kas visā šajā ir nepareizi.

GALIMĀRS: Es nesaprotu – kas.

SONG: Es jūtos... es neesmu savā ādā.

GALIMĀRS: Nē. Jūs esat satraukta.

SONG: Lūdzu. Es tik ļoti cenšos būt mūsdienīga, runāt kā vīrietis, nomainīt savu sejas izteiksmi pret Rietumu sievietes strikto seju... beigu beigās man neizdodas. Maza, nobijusies sirds sitas pārāk strauji un mani nodod. Mesjē Galimār, es esmu ķīniešu meitene. Es nekad iepriekš neesmu... neesmu uzaicinājusi savā dzīvoklī vīrieti. Mana nekautrīgā rīcība dedzina manu ādu.

GALIMĀRS: No kā jūs baidāties? Noteikti ne jau no manis, es ceru.

SONG: Es esmu vienkārša meitene.

GALIMĀRS: Es zinu. Un ļoti skaista. (Viņš pieskaras viņas matiem.)

SONG: Lūdzu – tagad ejiet. Nākamreiz, kad jūs mani redzēsiet, es atkal būšu es pati.

GALIMĀRS: Man jūs patīkat tāda, kāda esat tagad.

30

SONG: Jūs esat nelietis.

GALIMĀRS: Ko jūs gaidījāt? Es esmu ārzemju velns.

Galimārs iet uz skatuves priekšplānu. Song iziet.

GALIMĀRS (mums): Vai jūs dzirdējāt, kā viņa runāja par Rietumu sievietēm? Pavisam citādi nekā pirmajā vakarā. Viņa... viņa jūtas mazvērtīgāka par viņām... un par mani.

11.AINA

Francijas vēstniecība. Pekina. 1960.gads.

Galimārs iet pie rakstāmgalda.

GALIMĀRS: Es nolēmu veikt eksperimentu. „Madame Butterfly” Čo-Čo-Sana baidās, ka Rietumu vīrietis, kurš noķer taurenīti, caurdurs viņai sirdi ar adatu, tad pametīs to bojāejai. Es sāku prātot: vai arī es esmu noķēris taurenīti, kurš locīsies uz adatas?

Ienāk Marks, ģērbies kā ierēdnis, turot papīru grēdu. Galimāram runājot, Marks viņam padod papīrus. Viņš tos rūpīgi pārlasa, tad

parakstās, apzīmogo tos vai atgrūž.

GALIMĀRS: Nākamo piecu nedēļu laikā es strādāju kā dinamomašīna. Es pārtraucu iet uz operu, es viņai nezvanīju un nerakstīju. Es zināju, ka šis mazais ziediņš gaida, kad es piezvanīšu, un, kad es nežēlīgi to nedarīju, es pirmoreiz sajutu šo varas pacilātību – vīrieša absolūto varu.

Marks turpina darboties kā ierēdnis, bet tagad viņš runā kā viņš pats.

MARKS: Renē! Tas esmu es!

GALIMĀRS: Mark – tagad es visur dzirdu tavu balsi. Pat darba laikā.

MARKS: Tas ir tāpēc, ka es tevi vēroju – visu laiku.

GALIMĀRS: Tu vienmēr esi bijis vispopulārākais puisis skolā.

31

MARKS: Nu, laimīgi laiki augstskolā nav nekāda garantija pret neveiksmi dzīvē. Kaut kādā veidā es zināju, ka es nonākšu priekšpilsētā un strādāšu „Renault”, bet tu būsi Austrumos un plūksi no kokiem eksotiskas sievietes. Un vēl runā, ka nav taisnības.

GALIMĀRS: Tāpēc tu biji mans draugs?

MARKS: Es tev dāvāju nedaudz savas dzīves, lai tagad tu varētu man dot nedaudz tavējās. (Pauze.) Atceries Izabellu?

GALIMĀRS: Protams, es atceros! Viņa bija mana pirmā pieredze.

MARKS: Mēs visi gribējām viņu pamīcīt. Bet viņa gribēja tikai mani.

GALIMĀRS: Es viņu dabūju.

MARKS: Pareizi. Tu viņu pamīcīji.

GALIMĀRS: Tu biji vienīgais, kurš man ticēja.

MARKS: Nu, tam bija labs iemesls. (Pauze.) Beidz. Tu noteikti esi uzminējis.

GALIMĀRS: Tu man tonakt liki gaidīt krūmos pie kafejnīcas. Nākamais, ko es aptvēru, – viņa bija man virsū. Kleita pacelta gaisā.

MARKS: Viņa nekad nevalkāja apakšveļu.

GALIMĀRS: Manas rokas bija iespiestas netīrumos.

MARKS: Viņai patika būt augšā. Meitene bija priekšā savam laikam.

GALIMĀRS: Es paskatījos augšup, un tur bija šī sieviete... lēkāja augšā lejā pa maniem gurniem.

MARKS: Kliedzot, vai ne?

GALIMĀRS: Kliedzot un salaužot zarus man visapkārt, un dauzot manu pakaļu pa netīrumiem.

MARKS: Elšot un pūšot kā lokomotīve.

GALIMĀRS: Un pa vidu tam visam man mutē līda lapas, manās kājās apstājās asinsrite, es domāju: „Dievs. Tātad šis ir tas?”

MARKS: Tu tā domāji?

32

GALIMĀRS: Nu, es uztraucos, ka man atmirs kājas.

MARKS: Tev nebija labi?

GALIMĀRS: Nē, to es negribēju... man bija ļoti labi!

MARKS: Tu esi pārliecināts?

GALIMĀRS: Jā. Tiešām.

MARKS: Jo es gribēju, lai tev ir labi.

GALIMĀRS: Man bija.

Pauze.

MARKS: Sūds. (Pauze.) Kad viss bija pateikts un izdarīts, viņa bija diezgan pretīga piegulētāja, vai ne? Es gribēju teikt, viņai bija papilnam enerģijas, bet nekad nevarēja zināt, ko viņa ar to iesāks. Kā tad, kad viņa kliedza: „Es nāku!” – velns, tas bija tik skaļi, ka gribējās teikt: „Paklau, tas nav tik svarīgi.”

GALIMĀRS: Man palika bail. Man likās – viņa gribēja teikt, ka kāds tiešām nāk. (Pauze.) Bet, Mark?

MARKS: Ko?

GALIMĀRS: Paldies.

MARKS: O, nav par ko.

GALIMĀRS: Tā bija mana pirmā pieredze.

MARKS: Jā. Tu viņu dabūji.

GALIMĀRS: Es viņu dabūju.

MARKS: Pagaidi! Paskaties vēlreiz uz šo vēstuli!

Galimārs paceļ vienu no papīriem, ko viņš apzīmogojis, un to pārlasa.

GALIMĀRS (mums): Pēc sešām nedēļām tās sāka pienākt. Vēstules.

Skatuves aizmugurē gaisma uz Song kā Madame Butterfly. Aina tiek uzsvērta ar „Mīlas duetu”.

33

SONG: Vai mēs cīnījāmies? Es nezinu. Vai jūs vairs neinteresē opera? Lūdzu, atnāciet – manā publikā pietrūkst baltā velna.

Galimārs paceļ skatienu no vēstules, uz mums.

GALIMĀRS (mums): Piekāpšanās, bet pārāk cildena. (Pauze; viņš nomet vēstuli.) Tajā nedēļā es atkal neaizgāju uz operu, lai pabeigtu ziņojumu par tirdzniecību.

Ierēdnis pasniedz viņam vēl vienu vēstuli.

SONG: Ir pagājušas sešas nedēļas, kopš mēs pēdējoreiz tikāmies. Vai tāds ir jūsu paradums – pamest draugus nelaimē? Dažreiz es jūs ienīstu, dažreiz es ienīstu pati sevi, bet man vienmēr jūsu pietrūkst.

GALIMĀRS (mums): Jau labāk, bet man nepatīk veids, kādā viņa mani sauc par „draugu”. Kad sieviete vīrieti sauc par savu „draugu”, viņa to nosauc par einuhu vai homoseksuāli. (Pauze; viņš nomet vēstuli.) Es neierados uz operu arī septīto nedēļu, izjūtot pēkšņu dzinuli sakārtot savas darba lietas.

Ierēdnis pasniedz viņam vēl vienu vēstuli.

SONG: Jūsu nepieklājība ir neticama. Es neesmu pelnījusi šādu nežēlību. Nepūlieties mani apciemot. Es jūs padzīšu pie durvīm.

GALIMĀRS (mums): Es nepūlējos. (Viņš nomet vēstuli; ierēdnis pasniedz viņam vēl vienu.) Un tad beidzot vēstule, kas noslēdza manu eksperimentu.

SONG: Man trūkst vārdu. Es vairs ilgāk nespēju slēpties aiz goda. Ko jūs vēlaties? Es jau esmu atdevusi jums savu kaunu.

Galimārs lēnām atdod vēstuli atpakaļ Markam. Gaisma no Song nodziest.

GALIMĀRS (mums): To lasot, es pēkšņi nokaunējos. Jā, mans eksperiments bija veiksmīgs. Viņa locījās uz manas adatas. Bet šī uzvara šķita neīsta.

MARKS: Neīsta?! Vai tu esi traks?

GALIMĀRS: Nekas, Mark. Lūdzu, ej prom.

34

MARKS (aizejot ar papīriem): Vai es tev neko neesmu iemācījis?

GALIMĀRS: „Es jau esmu atdevusi jums savu kaunu.” Tajā vakarā man bija jāapmeklē kāda pieņemšana. Pa ceļam es jutos slikti. Ja Dievs eksistē, tagad viņš noteikti mani sodīs. Beidzot es biju ieguvis varu pār skaistu sievieti – vienīgi tāpēc, lai to cietsirdīgi izmantotu. Pasaulē ir jābūt taisnībai. Man bija savāda sajūta, ka šajā pašā vakarā kritīs cirvis.

12.AINA

Vēstnieka Toulona rezidence. Pekina. 1960.gads.

Skaņa: viesību trokšņi. Gaismas mainās. Tagad mēs esam plašā rezidencē. Uznāk Toulons, Francijas vēstnieks un uzsit Galimāram uz

pleca.

TOULONS: Galimār? Vai mēs varam aprunāties? Te nostāk.

GALIMĀRS (mums): Manuels Toulons. Francijas vēstnieks Ķīnā. Viņam patīk par mums visiem domāt kā par saviem bērniem. Gandrīz kā Dievam.

TOULONS: Klausieties, Galimār, nav jau daudz, ko teikt. Jūs man esat iepaticies. Kopš dienas, kad jūs ienācāt. Jūs nebijāt līderis, bet jūs bijāt kārtīgs un prasmīgs.

GALIMĀRS: Paldies, sir.

TOULONS: Neskrieniet ratiem pa priekšu. Okay, mūsu vajadzības Ķīnā mainās. Tas ir nepatīkami, ka mēs zaudējām Indoķīnu. Kāds tur vienkārši nebija pietiekami veikls. Es, protams, nedomāju personīgi jūs.

GALIMĀRS: Paldies, sir.

TOULONS: Nākotnē mēs domājam daudz vairāk nodarboties ar informācijas iegūšanu. Mūsu darbības veids šeit mainās. Dažiem cilvēkiem vienkārši būs jāaiziet. Tas nav nekas personisks.

GALIMĀRS: O.

35

TOULONS: Gribat zināt noslēpumu? Vicekonsuls LeBons tiek pārcelts.

GALIMĀRS (mums): Mans tiešais priekšnieks!

TOULONS: Un lielākā daļa viņa departamenta.

GALIMĀRS (mums): Tieši tas, no kā es baidījos! Dievs ir redzējis manu ļauno sirdi...

TOULONS: Bet ne jūs.

GALIMĀRS (mums): ... un viņš viņu atņem tieši kā... (Toulonam.) Atvainojiet, sir?

TOULONS: Es jūs nobiedēju? Man jau tā likās. Galvu augšā, Galimār. Es gribu, lai jūs stājaties Le Bona vietā kā vicekonsuls.

GALIMĀRS: Jūs...? Jā, labi, paldies, sir.

TOULONS: Katrā laikā.

GALIMĀRS: Es... to pieņemu ar lielu pazemību.

TOULONS: Pazemība šajā darbā neietilpst. Jūs koordinēsiet pārveidoto izlūkošanas nodaļu. Gribat zināt noslēpumu? Pirms gada jūs būtu izmests laukā. Bet dažos pagājušajos mēnešos, es nezinu, kā tas notika, jūs esat kļuvis tik enerģiski pašapzinīgs... Un man arī stāsta, ka jūs labi satiekat ar ķīniešiem. Tāpēc man liekas, ka jūs esat laimīgs cilvēks, Galimār. Apsveicu.

Viņi paspiež rokas. Toulons aiziet. Viesību trokšņi apklust. Galimārs klupdams iet pāri tumšajai skatuvei.

GALIMĀRS: Vicekonsuls? Neiespējami! Kad es izklumburēju no viesībām, es redzēju to rakstītu pāri visām debesīm: Dieva nav. Vai, nē – teiksim, ka Dievs ir. Bet tas Dievs... saprot. Protams! Dievs, kurš rada Ievu, lai viņa kalpotu Ādamam, kurš svētī Zālamanu ar viņa harēmu, bet piesien Jezebeli pie degošas gultas – tas Dievs ir vīrietis. Un viņš saprot! Trīsdesmit deviņu gadu vecumā es pēkšņi tiku iesvētīts pasaules lietu kārtībā.

36

13.AINA

Song Lilingas dzīvoklis. Pekina. 1960.gads.

Ienāk Song caurspīdīgos rītassvārkos.

SONG: Vai jūs esat traks?

GALIMĀRS: Mademoiselle Song...

SONG: Atnākt šurp – šādā stundā? Pēc... pēc astoņām nedēļām?

GALIMĀRS: Tas ir gluži apbrīnojami...

SONG: Jūs klauvējat pie manām durvīm? Izbiedējat manus kalpotājus, izraisāt sašutumu kaimiņos?

GALIMĀRS: Es tiku paaugstināts. Par vicekonsulu.

Pauze.

SONG: Un ko tam vajadzētu nozīmēt man?

GALIMĀRS: Vai jūs esat mans Taurenītis?

SONG: Ko jūs sakāt?

GALIMĀRS: Šonakt es esmu atnācis pēc atbildes: vai jūs esat mans Taurenītis?

SONG: Vai tad jūs jau nezināt?

GALIMĀRS: Es gribu, lai jūs to pasakāt.

SONG: Es negribu to teikt.

GALIMĀRS: Tātad tā ir jūsu atbilde?

SONG: Jūs zināt, ko es jūtu...

GALIMĀRS: Es atceros kādu lietu.

SONG: Ko?

37

GALIMĀRS: Vēstulē, ko es saņēmu šodien.

SONG: Nevajag.

GALIMĀRS: „Es jau esmu atdevusi jums savu kaunu.”

SONG: Pietiek ar to, ka es vispār to uzrakstīju.

GALIMĀRS: Nu, tad...

SONG: Nevajag sviest to man sejā.

GALIMĀRS: ...ja tā ir taisnība...

SONG: Beidziet!

GALIMĀRS: Tad ko gan nozīmē vēl viena īsa atbilde?

SONG: Es to negribu!

GALIMĀRS: Vai jūs esat mans Taurenītis? (Klusums; viņš šķērso istabu un sāk pieskarties viņas matiem.) Es vēlos, lai jūs būtu godīga. Starp mums nedrīkst būt nekā neīsta. Nekāda neīsta lepnuma.

Pauze.

SONG: Jā, es esmu. Es esmu jūsu Taurenītis.

GALIMĀRS: Tad atļaujiet man būt godīgam pret jums. Tā esat jūs, kuras dēļ es šovakar tiku paaugstināts. Jūs esat izmainījusi manu dzīvi uz visiem laikiem. Mans mazais Taurenīt, vairs nedrīkst būt nekādu noslēpumu: es tevi mīlu.

Viņš sāk viņu kaislīgi skūpstīt. Viņa nedaudz pretojas.

SONG: Nē... nē... maigi... lūdzu, es nekad neesmu...

GALIMĀRS: Nē?

SONG: Es centos izlikties pieredzējusi, bet... patiesība ir tāda... nē.

GALIMĀRS: Vai tu esi nepieredzējusi?

SONG: Jā. Nepieredzējusi.

GALIMĀRS: Tad mēs to darīsim ļoti, ļoti lēnām.

38

Viņš sāk viņu glāstīt; viņas rītassvārki sāk atvērties.

SONG: Nē... ļauj man... paturēt manas drēbes...

GALIMĀRS: Bet...

SONG: Lūdzu... tas viss mani baida. Es esmu vienkārša ķīniešu meitene.

GALIMĀRS: Mans nabaga mazais dārgums.

SONG: Es esmu tavs dārgums. Kaut arī nepieredzējusi, es neesmu... nezinoša. Mums māca paņēmienus, mūsu mātes, par to, kā izpatikt vīrietim.

GALIMĀRS: Ja?

SONG: Es darīšu, ko varēšu, lai darītu tevi laimīgu. Nodzēs gaismas.

Galimārs pieceļas un iet pie lampas. Song, atbalstījusies uz viena elkoņa, atmet atpakaļ matus un smaida.

SONG: Mesjē Galimār?

GALIMĀRS: Jā, Taurenīt?

SONG: „Vieni, vieni!”

GALIMĀRS: „Nāc, mīļais!”

SONG: „Ā! Dolce notte!”

GALIMĀRS: „Skaista nakts.”

SONG: „Tutto estatico d’amor ride il ciel!”

GALIMĀRS: „Visi ir mīlas ekstāzes pārņemti, debesis pilda smiekli.”

Viņš nodzēš lampu. Tumsa.

39

OTRAIS CĒLIENS.

1.AINA

Galimāra kamera. Parīze. Tagadne.

Gaismas uz Galimāru. Viņš sēž savā kamerā, lasot no brošūras.

GALIMĀRS: Šis ir no mūsdienu kritiķa komentāra par „Madame Butterfly”: „Pinkertons... ir pretīgs nekauņa, kuram katrs vīrietis publikā jūt neatvairāmu vēlmi iespert.” Lieliski teikts par mums, vīriešiem publikā! Tad, tajā pašā rakstā: „Butterfly noteikti ir visvaldzinošākā no Pučīni „mazajām sievietēm”. Vērot to, kā viņa nemitīgi tiek pazemota, ir tāpat, kā vērot, kā tiek spīdzināts bērns.” (Viņš pārsviež brošūru sev pār plecu.) Man šķiet, ka, kaut arī mums, vīriešiem, varbūt visiem gribas iespert Pinkertonam, tikai daži no mums palaistu garām izdevību būt Pinkertonam.

Galimārs iziet no savas kameras.

2.AINA

Galimāra un Butterfly dzīvoklis. Pekina. 1960.gads.

Mēs atrodamies vienkāršā, bet glīti iekārtotā viesistabā. Galimārs iet, lai apsēstos uz sofas, kamēr Song, tērpusies chong sam, ienāk un saritinās

viņam pie kājām.

GALIMĀRS (mums): Mēs sagādājām dzīvokli Pekinas nomalē. Taurenītis, kā es viņu tagad saucu, iekārtoja mūsu „mājas” ar Rietumu mēbelēm un ķīniešu senlietām. Un tur, katru nedēļu dažās nozagtās pēcpusdienās vai vakaros, Taurenītis uzsāka savu izglītošanos.

SONG: Ķīniešu vīrieši – viņi mūs ierobežo.

40

GALIMĀRS: Pat „jaunajā sabiedrībā”?

SONG: „Jaunajā sabiedrībā” mēs tāpat visas esam neizglītotas. Tā ir viena no aizraujošākajām lietām, ja mīl rietumnieku vīrieti. Es zinu, ka tevi neapdraud sievietes izglītība.

GALIMĀRS: Es neesmu svētais, Taurenīt.

SONG: Bet tu nāc no progresīvas sabiedrības.

GALIMĀRS: Mēs visu laiku cits citam neatgādinām, cik mēs esam „seni”, ja to tu gribēji teikt.

SONG: Tieši tā. Mēs, ķīnieši, - es domāju, ka tā ir taisnība, reiz mēs valdījām pār pasauli. Bet, nu un tad? Ir daudz aizraujošāk būt daļai no tās sabiedrības, kas valda pār pasauli šodien. Pasaki man – kas notiek Vjetnamā?

GALIMĀRS: Ak, Taurenīt, - tu gribi, lai es nesu savu darbu uz mājām?

SONG: Es gribu zināt to, ko zini tu. Lai mans vīrietis mani pārsteidz. Mani neinteresē tik daudz detaļas, kā fakts, ka tu pieņem lēmumus, kas maina pasaules formu.

GALIMĀRS: Ne jau pasaules. Augstākais, kādu mazu nostūri.

Uznāk Toulons un apsēžas skatuves aizmugurē pie galda.

3.AINA

Francijas vēstniecība. Pekina. 1961.gads.

Galimārs iznāk skatuves priekšplānā, pie Toulona galda. Song paliek skatuves aizmugurē vērojam.

TOULONS: Un grūti iedomāties vēl nemierīgāku nostūri.

GALIMĀRS: Tātad amerikāņi plāno sākt bombardēšanu?

41

TOULONS: Tas ir ļoti slepeni, Galimār: jā. Amerikāņiem te nav vēstniecības. Viņi lūdz mums būt par viņu acīm un ausīm. Teiksim, Džeks Kenedijs parakstītu pavēli bombardēt Ziemeļvjetnamu, Laosu. Kā ķīnieši reaģētu?

GALIMĀRS: ES domāju, ka ķīnieši žēlotos...

TOULONS: Uhū.

GALIMĀRS: ...bet savā būtībā viņiem nemaz nepatīk Ho Či Mins.

Pauze.

TOULONS: Ir nu gan bariņš stulbeņu. Vjetnama bija mūsu kolonija. Amerikāņi ne tikai nepalīdzēja mums cīnīties, lai to paturētu, bet tagad, pēc septiņiem gadiem, viņi ir atgriezušies, lai sagrābtu šo teritoriju paši sev. Tas ir ļoti kaitinoši.

GALIMĀRS: Ar visu pienācīgo cieņu, sir, kāpēc amerikāņiem būtu vajadzējis 54.gadā mūsu labā uzvarēt mūsu karu, ja mums nebija vēlmes uzvarēt to pašiem?

TOULONS: Jūs jokojat, vai ne?

Pauze.

GALIMĀRS: Austrumnieki vienkārši grib apvienoties ar to, kam ir vairāk spēka un varas. Jūs dzīvojat kopā ar ķīniešiem, sir. Vai jūs domājat, ka viņiem patīk komunisms?

TOULONS: Es dzīvoju Ķīnā. Nevis ar ķīniešiem.

GALIMĀRS: Nu, es...

TOULONS: Jūs dzīvojat ar ķīnieti.

GALIMĀRS: Atvainojiet?

TOULONS: Es nevaru glabāt noslēpumu.

GALIMĀRS: Ko jūs gribat teikt?

TOULONS: Tikai to, ka es neesmu imūns pret baumām. Tātad jūs uzturat vietējo mīļāko. Neatbildiet. Tā nav mana darīšana. (Pauze.) Es esmu pārliecināts, ka viņa noteikti ir lieliska.

42

GALIMĀRS: Nu...

TOULONS: Es esmu pārsteigts. Jums ir izturība iziet ielās un kādu nomedīt. Dažiem no mums ir jāsamierinās ar sievām no emigrantu kopienas.

GALIMĀRS: Es jūtos... laimīgs.

TOULONS: Tātad, Galimār, jūs esat ieguvis zināšanas no iekšpuses – ko domā ķīnieši?

GALIMĀRS: Dziļi sirdī viņi ilgojas pēc senajām dienām. Jūs zināt, kapučīno, vīrieši smokingos...

TOULONS: Tātad – ko mēs sakām amerikāņiem par Vjetnamu?

GALIMĀRS: Sakiet viņiem, ka starp Rietumiem un Austrumiem ir dabiskas simpātijas.

TOULONS: Un ka jūs runājat no pieredzes?

GALIMĀRS: Arī austrumnieki ir cilvēki. Viņi vēlas tās labās lietas, ko mēs viņiem varam dot. Ja amerikāņi izrādīs vēlmi uzvarēt, vjetnamieši viņus laipni uzņems savstarpēji izdevīgā savienībā.

TOULONS: Es nevaru iedomāties, kā vjetnamieši varētu noturēties pret amerikāņu apšaudi.

GALIMĀRS: Austrumnieki vienmēr pakļausies lielākam spēkam.

TOULONS: Es atzīmēšu jūsu uzskatus savā ziņojumā. Amerikāņiem vienmēr patīk dzirdēt, cik viņi tiks „laipni uzņemti”. (Viņš dodas prom.)

GALIMĀRS: Sir?

TOULONS: Mmmm?

GALIMĀRS: Šīs... baumas, ko jūs esat dzirdējis.

TOULONS: Uhū?

GALIMĀRS: Kā jūs domājat, cik... tās ir plaši izplatītas?

43

TOULONS: Tās ir plaši izplatītas tikai šai vēstniecībā. Kur neviens nerunā, jo visi ir vainīgi. Mēs raizējāmies par jums, Galimār. Mēs domājām, ka jūs te esat vienīgais, kuram nav noslēpuma. Bet jūs ejat un atrodat lotosa ziedu... un pārspējat mūs visus. (Viņš aiziet.)

GALIMĀRS (mums): Toulons zina! Un viņš to atbalsta! Es apguvu priekšrocības, ko nozīmē būt vīrietim. Mēs dibinām paši savus klubus, sēžam aiz biezām durvīm, smēķējam – un svinam faktu, ka joprojām esam puikas. (Viņš iet uz skatuves aizmuguri, uz Song pusi.) Tātad, nākamo...

Pēkšņi ienāk biedrene Čina. Galimārs atkāpjas.

GALIMĀRS (Song): Nē! Kāpēc viņai vajag parādīties?

SONG: Renē, esi prātīgs. Kā viņi var saprast mūsu stāstu bez viņas? Tā, beidz satraukties.

Galimārs iet uz skatuves centru.

GALIMĀRS (mums): Tagad jūs redzēsiet, kāpēc mans stāsts daudziem cilvēkiem liekas tik uzjautrinošs. Kāpēc viņi viesībās neticīgi ķiķina. Lūdzu – mēģiniet to saprast no mana redzes viedokļa. Mēs visi esam mūsu laika un vietas cietumnieki. (Viņš aiziet.)

4.AINA

Galimāra un Butterfly dzīvoklis. Pekina. 1961.gads.

SONG (mums): 1961.gads. Dzīvoklis, kuru mesjē Galimārs mums īrēja. Vakars pēc tam, kad viņš bija aizgājis.

ČINA: Okay, mēģini, vai tu vari izdibināt, kad amerikāņi plāno sākt bombardēt Vjetnamu. Ja tu vari uzzināt, kuras pilsētas, vēl jo labāk.

SONG: Es darīšu, ko varēšu, bet es negribu radīt viņā aizdomas.

ČINA: Jā, skaidrs, protams. Tā, kas vēl?

44

SONG: Amerikāņi palielinās karaspēku Vjetnamā līdz 170.000 kareivjiem ar 120.000 zemessardzi un 11.000 amerikāņu padomniekiem.

ČINA (rakstot): Pagaidi, pagaidi. 120.000 zemessardzes un...

SONG: ...11.000 amerikāņu...

ČINA: ...amerikāņu padomniekiem. (Pauze.) Kā tu tik daudz atceries?

SONG: Es esmu aktieris.

ČINA: Jā. (Pauze.) Vai tāpēc tu šādi ģērbies?

SONG: Kā, mis Čina?

ČINA: Tajā kleitā! Tu valkā kleitu. Un katru reizi, kad es te atnāku, tu valkā kleitu. Vai tas tāpēc, ka tu esi aktieris? Vai kā?

SONG: Tā ir... pārģērbšanās, mis Čina.

ČINA: Aktieri, man liekas, ka viņi visi ir dīvaini. Mana māte man saka, ka aktieri ir tādi paši kā spēlmaņi vai prostitūtas, vai...

SONG: Tas man palīdz darbā.

Pauze.

ČINA: Tu taču nevāc informāciju tādā veidā, kas kaut kā pārkāpj Komunistiskās partijas principus, vai ne?

SONG: Kāpēc lai es tā darītu?

ČINA: Es tikai pārbaudu. Atceries: kad strādā Lielās Proletariāta Valsts labā, tu pārstāvi mūsu priekšsēdētāju Mao katrā darbā, ko tu dari.

SONG: Es mēģināšu iedomāties, kā priekšsēdētājs dara manu darbu.

ČINA: Mēs visi domājam par viņu šādā veidā. Uz redzēšanos, biedri. (Dodas prom.) Biedri?

SONG: Jā?

ČINA: Neaizmirsti: Ķīnā nav homoseksuālisma!

SONG: Jā, tā es esmu dzirdējis.

45

ČINA: Es tikai pārbaudu. (Viņa aiziet.)

SONG (mums): Un tāda modernajā Ķīnā tiek uzskatīta par sievieti.

Galimārs pabāž galvu no kulisēm.

GALIMĀRS: Vai viņa ir prom?

SONG: Jā, Renē. Lūdzu, turpini pēc sava prāta.

5.AINA

Pekina. 1961.-63.

Galimārs dodas pie kušetes, kur joprojām sēž Song. Viņš apguļas viņai klēpī, un viņa glāsta viņam pieri.

GALIMĀRS (mums): Un tā, 1961., 62., 63.gadu laikā mēs, Taurenītis un es, mierīgi dzīvojām savu ikdienas dzīvi. Viņa vienmēr mēdza sagatavot vieglas uzkodas, un tad, allaž tik smalkjūtīgi un tikai tad, ja es piekritu, viņa sāka man sniegt baudu. Ar savām rokām, savu muti... pārāk daudz veidos, lai paskaidrotu, un pārāk skumji manā tagadējā situācijā. Bet lielākoties mēs mēdzām sarunāties. Par manu dzīvi. Varbūt nav nekā retāka, kā atrast sievieti, kura dedzīgi klausās.

Song paliek skatuves aizmugurē, klausoties; uznāk Helga un spēlē ainu ar Galimāru skatuves priekšplānā.

HELGA: Renē, es šorīt apmeklēju doktoru Boleāru.

GALIMĀRS: Kāpēc? Vai tu esi slima?

HELGA: Nē, nē. Redzi, es gribēju viņam pajautāt... to jautājumu, ko mēs apspriedām.

GALIMĀRS: Un es tev teicu, ka tas ir tikai laika jautājums. Kāpēc tu šajā lietā iesaisti ārstu? Mums tikai jāturpina mēģināt – kā šaut uz labu laimi, būtībā.

HELGA: Es aizgāju, atvaino. Bet klausies: viņš saka, ka ar mani viss ir kārtībā.

46

GALIMĀRS: Redzi? Tā, vai tu beigsi...?

HELGA: Renē, viņš saka, viņš gribētu, lai tu iegrieztos un uztaisītu dažas pārbaudes.

GALIMĀRS: Kāpēc? Lai viņš varētu secināt, ka viss ir kārtībā ar mums abiem?

HELGA: Renē, es neprasu daudz. Vienu braucienu! Vienu vizīti! Un tad, ko tu gribēsi šajā sakarā darīt, – varēsi izlemt pats.

GALIMĀRS: Tu uzskati, ka viņš atklās kaut kādu defektu!

HELGA: Nē! Protams, ne! Lai ko viņš atklātu – ja viņš neko neatklās, mēs izlemsim, ko darīt ar šo neko! Bet aizej!

GALIMĀRS: Ja viņš neko neatklās, mēs turpināsim mēģināt. Tieši tāpat, kā mēs darām tagad.

HELGA: Bet mēs vismaz zināsim! (Pauze.) Atvaino. (Viņa dodas prom.)

GALIMĀRS: Vai tu tiešām gribi, lai es tiekos ar doktoru Boleāru?

HELGA: Tikai tad, ja tu gribi bērnu, Renē. Mums jāapzinās, ka laiks aiziet. Tikai tad, ja tu gribi bērnu. (Viņa aiziet.)

GALIMĀRS (Song): Es esmu mūsdienīgs cilvēks, Taurenīt. Un tomēr es negribu iet. Tas ir tas pats vecais stāsts. Es jūtos tā, it kā pats Dievs par mani smietos, ja es nevaru radīt bērnu.

SONG: Jūs, Rietumu vīrieši, - jūs esat apsēsti ar savu savādo vēlmi pēc vienlīdzības. Tava sieva nevar tev dāvāt bērnu, un tu iesi pie ārsta?

GALIMĀRS: Nu, redzi, viņa jau ir aizgājusi.

SONG: Un tāpēc, ka šis nepraša nevar atrast vainu, tagad tev ir pašam jāiet pie viņa? Tas ir nedabiski.

GALIMĀRS: Nu, kāds ir „dabiskais” risinājums?

SONG: Imperatoriskajā Ķīnā, kad vīrietis atklāja, ka viena sieva ir nepilnvērtīga, viņš griezās pie citas – lai dāvā viņam viņa dēlu.

GALIMĀRS: Ko tu...? Es nevaru... tevi apprecēt, pagaidām.

47

SONG: Lūdzu. Es tevi nelūdzu kļūt par manu vīru. Bet es jau tagad esmu tava sieva.

GALIMĀRS: Vai tu gribi... dzemdēt man bērnu?

SONG: Man likās, ka tu nekad nepajautāsi.

GALIMĀRS: Bet tava karjera... tava....

SONG: Pie velna manu karjeru! Tas ir tavs rietumnieka prāts, kas atkal izkropļojas savādās formās. Protams, ka es mīlu savu karjeru. Bet ko es mīlētu visvairāk? Just kaut ko sevī – dienu un nakti – kaut ko, par ko es zinātu, ka tas ir tavs. (Pauze.) Apsoli man... tu neiesi pie šī ārsta. Kas ir šis rietumnieku šarlatāns, lai uzskatītu sevi par tiesnesi vīrietim, kuru es mīlu? Es zinu, kurš ir vīrietis un kurš nav. (Viņa aiziet.)

GALIMĀRS (mums): Doktors Boleārs? Protams, ka es neaizgāju. Kurš vīrietis gan ietu?

6.AINA

Pekina. 1963.gads.

Pa skaļruņiem atskan viesību trokšņi. Ienāk Renī, tērpusies atsegtā kleitā.

GALIMĀRS: 1963.gads. Viesības Austrijas vēstniecībā. Neviens no mums nespēja atcerēties Austrijas vēstnieka vārdu, kas likās kaut kā pieņemami. (Renī.) Tātad, es saku amerikāņiem, Djemam ir jāaiziet. ASV vēlas, lai vjetnamieši tās respektē, un tomēr viņi atbalsta šo neievērojamo semināristu kā savu prezidentu. Vīrieti, kura pretenzijas uz slavu aprobežojas ar viņa svaines impozanti fanātiskajām „tikumiskās kārtības” kampaņām? Austrumnieku sievietes – kad viņas ir labas, viņas ir ļoti labas, bet, kad viņas ir sliktas, viņas ir kristietes.

RENĪ: Jā.

GALIMĀRS: Un ko jūs darāt?

RENĪ: Es esmu studente. Mans tēvs eksportē daudz bezjēdzīgu krāmu Trešās pasaules valstīm.

48

GALIMĀRS: Cik bezjēdzīgu?

RENĪ: Nu, zināt. Ūdenspistoles, pūdercukuru, griežamos riņķus...

GALIMĀRS: Viņi noteikti novērtē cukuru.

RENĪ: Es te esmu, lai divus gadus mācītos ķīniešu valodu.

GALIMĀRS: Divus gadus?

RENĪ: Tā visi saka.

GALIMĀRS: Kad jūs atbraucāt?

RENĪ: Pirms trim nedēļām.

GALIMĀRS: Un?

RENĪ: Man tā patīk. Tā ir primitīva, bet... nu, šī ir īstā vieta, kur mācīties ķīniešu valodu, tāpēc es te esmu.

GALIMĀRS: Kāpēc ķīniešu valodu?

RENĪ: Man liekas, ka kādu dienu tā būs svarīga.

GALIMĀRS: Tiešām?

RENĪ: Nejautājiet man, kad, bet... es tā domāju.

GALIMĀRS: Nu, es jums piekrītu. Par simts procentiem. Tas ir ļoti tālredzīgi.

RENĪ: Jā. Nu, protams, mans tēvs domā, ka es esmu pilnīgi ķerta.

GALIMĀRS: Kādu dienu viņš jums teiks paldies.

RENĪ: Piemēram, kad ķīnieši sāks pirkt griežamos riņķus?

GALIMĀRS: Viņu ir kāds miljons.

RENĪ: Un, ja viņi galu galā pārņems pasauli – nu, tad es būšu laimīga, ka zinu arī ķīniešu valodu, vai ne?

Pauze.

GALIMĀRS: Šajā brīdī es nevaru iedomāties, kā ķīnieši varētu pārņemt...

49

RENĪ: Zināt, kas man Ķīnā nepatīk?

GALIMĀRS: Atvainojiet? Nē – kas?

RENĪ: Naktī nav ko darīt.

GALIMĀRS: Jūs nākat uz viesībām vēstniecībās tāpat kā visi citi.

RENĪ: Jā, bet tās beidzas desmitos. Un ko pēc tam?

GALIMĀRS: Es baidos, ka ķīniešu izpratne par deju zāli ir netīra grīda un vīrietis ar flautu.

RENĪ: Vai jūs esat precējies?

GALIMĀRS: Jā. Kāpēc jautājat?

RENĪ: Vai jūs vēlētos... mazliet paslaistīties apkārt?

Pauze.

GALIMĀRS: Protams.

RENĪ: Es jūs gaidīšu ārpusē. Kā jūs sauc?

GALIMĀRS: Galimārs. Renē.

RENĪ: Liktenīgi. Jo es esmu Renī. (Viņa aiziet.)

GALIMĀRS (mums): Un tā es uzsāku savu pirmo ār-ārlaulības sakaru. Renī bija sievietes ideāla iemiesojums. Ar tādu ķermeni kā tām meitenēm no žurnāliem. Ja es pārklātu savas acis ar zīdpapīru, es nespētu noteikt atšķirību. Un bija aizraujoši būt kopā ar kādu, kura nebaidījās tikt redzēta pilnīgi kaila. Bet vai sievietei ir iespējams būt pārāk brīvai, pārāk gribošai, tā, lai liktos gandrīz pārāk... vīrišķīga?

No skaļruņiem skan Čaks Berijs, tad kļūst klusāks, kad ienāk Renī, susinot savus matus dvielī.

RENĪ: Tev ir jauks nieciņš.

GALIMĀRS: Kas?

RENĪ: Penis. Tev ir jauks penis.

GALIMĀRS: O. Nu, paldies. Tas ir ļoti...

50

RENĪ: Ko – nevari uzklausīt komplimentu?

GALIMĀRS: Nē, tas ir ļoti... mierinoši.

RENĪ: Bet lielākā daļa meiteņu to nesaka, ko?

GALIMĀRS: Un arī... kā tu to nosauci?

RENĪ: O. Lielākā daļa meiteņu nesauc to par „nieciņu”, ko?

GALIMĀRS: Tas izklausās ļoti...

RENĪ: Mazs, es zinu.

GALIMĀRS: Es gribēju teikt „jauns”.

RENĪ: Jā. Jauns, mazs, tas ir tas pats. Lielākoties puiši šajā ziņā ir diezgan, ē, jūtīgi. Piemēram, zini, man mājās Dānijā bija draugs. Reiz es uz viņu sadusmojos un nosaucu viņu par mazo nieciņgalvu. Viņš tā sadusmojās! Viņš teica, ka man vismaz vajadzēja viņu nosaukt par varen lielo nieciņgalvu.

GALIMĀRS: Man šķiet, es vienkārši saku „penis”.

RENĪ: Jā. Tas ir diezgan bezkaislīgi. Ir vēl „gailītis”, bet tas izklausās pēc cāļiem. Un „daikts” ir sāpīgi, un „dzimumloceklis” ir tā, it kā runātu par kādu, kura nav istabā.

GALIMĀRS: Jā. Tā ir... lielāka problēma, nekā man likās.

RENĪ: Es... es domāju, varbūt tas ir tāpēc, ka es tiešām nezinu, ko ar tiem darīt – tāpēc es tos saucu par „nieciņiem”.

GALIMĀRS: Nu, ar manu... tu darīji gluži labi.

RENĪ: Paldies, bet es gribēju teikt, tiešām ar tiem darīt. Piemēram, okay, vai tu kādreiz esi uz kādu paskatījies? Es domāju – tiešām?

GALIMĀRS: Nē, man liekas, kad tas ir daļa no tevis, tu tā kā pieņem to kā pašu par sevi saprotamu.

RENĪ: Laikam jau. Bet, nu, tas tur vienkārši karājas. Šis mazais... kankariņš miesas. Un mēs par to saceļam tādu jezgu. Nu, man liekas, ka patiesais iemesls, kāpēc mēs karojam, ir tāpēc, ka mēs valkājam drēbes. Jo neviens nezina – vīriešu starpā, es domāju – kuram ir vislielākais...

51

nieciņš. Tātad, ja es esmu puisis, kuram tas ir mazs, es uzcelšu tiešām lielu māju vai pārņemšu tiešām lielu zemes gabalu, vai sarakstīšu tiešām garu grāmatu, tā, lai citi vīrieši nezinātu, vai ne? Bet, redzi, tas nekad tā īsti nestrādā, tur jau ir tā problēma. Es gribēju teikt, tu iekaro kādu zemi vai ko tādu, bet tu joprojām valkā drēbes, tāpēc nav iespējams pārliecinoši pierādīt, kuram tas ir lielāks vai mazāks. Un to mēs saucam par civilizētu sabiedrību. Pasaule, kuru pārvalda bariņš vīriešu ar kniepadatas lieluma daiktiem. (Viņa aiziet.)

GALIMĀRS (mums): Tas vienkārši bija nepieņemami.

Gaisā dzirdama spalgu zvanu skaņa. Skatuves aizmugures laukumā parādās Song, tērpusies kā Butterfly. Viņa acīmredzami ir sāpināta.

Viņas augums līgojas, kamēr viņa mēģina sakārtot vāzē ziedus.

GALIMĀRS: Bet es turpināju mūsu mežonīgo dēku vairākus mēnešus. Kāpēc? Droši vien Taurenīša dēļ. Viņa zināja noslēpumu, ko es centos noslēpt. Bet, pretēji Rietumu sievietēm, viņa man nepārmeta, nedraudēja, pat nesabozās. Es atcerējos Pučīni „Butterfly” vārdus:

SONG: „Noi siamo gente avvezza / alle piccole cose / umili e silenziose.”

GALIMĀRS: „Es nāku no cilvēkiem / Kuri ir pieraduši pie mazumiņa / Pazemīgiem un klusiem.” Es redzēju Pinkertonu un Butterfly, un ko viņa teiktu, ja viņš būtu neuzticīgs... neko. Viņa raudātu vienatnē tajās nevaldāmi platajās piedurknēs, kas reiz bija pārpilnas ar cerībām, tagad tukšas, lai savāktu viņas asaras. Viņas asaras un viņas klusēšana mani valdzināja – katru reizi, kad es apciemoju Renī.

TOULONS (aiz skatuves): Galimār!

Uznāk Toulons. Galimārs pagriežas pret viņu. Sekojošā dialoga laikā, Song skatuves dziļumā, centrā, sāk dejot ar ziediem. Tā ir apreibusi deja,

kuras laikā viņa salauž ziedu stublājus mazos gabalos.

TOULONS: Viņi viņu nogalina.

GALIMĀRS: Kas? Es atvainojos? Ko?

TOULONS: Vai jums bija apgrūtinoši atnākt tik vēlā nakts stundā?

52

GALIMĀRS: Nē... protams, ne.

TOULONS: Ne jau pēc tam, kad dzirdēsiet manu noslēpumu. Šampanieti?

GALIMĀRS: Mm... paldies.

TOULONS: Jūs būsiet pārsteigts. Tas ir kas tāds, ko jūs esat vēlējies, Galimār. Nē, ne paaugstinājums darbā. Nākamreiz. Kaut kas pasaulē. Jūs to nezināt, bet izlūkošanas aģentu vidū klīst neoficiālas baumas. Un daži no mūsējiem dzirdēja no dažiem amerikāņiem...

GALIMĀRS: Jā?

TOULONS: Ka ASV atļaus vjetnamiešu ģenerāļiem organizēt veiklu gājienu... un noslepkavot prezidentu Djemu.

Zvani atkal zvana. Toulons sastingst. Galimārs pagriežas pret skatuves aizmuguri un skatās uz Butterfly, kas lēnām un nesteidzīgi norauj ziedu

no stublāja. Galimārs pagriežas atpakaļ pret Toulonu.

GALIMĀRS: Man liekas... tas ir ļoti gudrs gājiens!

Toulons atdzīvojas.

TOULONS: To ieteicāt jūs. Tostu?

GALIMĀRS: Protams. Es uzskatīšu, ka esmu attaisnojis sev veltīto uzticību.

TOULONS: Ne gluži. „Par pārbaudījumu. Cerēsim, ka jūs to izturēsiet.”

Viņi dzer. Atkal zvana zvani. Toulons sastingst. Galimārs pagriežas pret skatuves aizmuguri, un Song norauj vēl vienu ziedu.

GALIMĀRS (Toulonam): Pārbaudījumu?

TOULONS (atdzīvojoties): Tas ir pārbaudījums visam, ko jūs esat teicis. Personīgi es domāju, ka varbūt ģenerāļi apturēs komunistus. Un jūs būsiet varonis. Bet, ja kaut kas noies greizi, jūsu uzskatiem nebūs lielāka vērtība kā cūkas ausij. Es esmu pārliecināts, ka tā nenotiks. Bet dažreiz ir vieglāk, ja tevī neieklausās.

53

GALIMĀRS: Tādi ir arī jūsu uzskati, vai tad ne?

TOULONS: Personīgi, jā.

GALIMĀRS: Tātad mēs esam vienojušies.

TOULONS: Bet manu uzskatu tajā ziņojumā nav. Jūsējie ir. Priekā.

Toulons aizgriežas prom no Galimāra un paceļ savu glāzi. Šajā mirklī Song paceļ vāzi un met to pret grīdu. Tā saplīst. Song noslīgst zemē starp

vāzes lauskām mierīgā, bērnišķīgā transā. Viņa klusām dzied, it kā deklamējot bērnu šūpuļdziesmas vārdus.

SONG (atkārto, cik vajadzīgs): „Pa visu pasauli ceļo baltais vīrietis, izmetot enkuru, kur vien viņš vēlas. Nav vērts dzīvot, ja vien viņš neatrod visskaistākās jaunavas katrā zemē...”

Galimārs skatuves priekšplānā pagriežas pret mums. Song turpina dziedāt.

GALIMĀRS: Es trīcēju, pametot viņa māju. Šis gļēvulis! Šis tārps! Uzkraut savu lēmumu nastu uz maniem pleciem!

Es devos pie Renī. Bet nē, to nu man vajadzēja vismazāk. Skolnieci, kura apcer peņa lomu mūsdienu sabiedrībā. Es gribēju atriebties. Man bija vajadzīgs trauks, kurā saliet savu pazemojumu. Kaut arī es viņu nebiju redzējis vairākas nedēļas, es devos pie Taurenīša.

Galimārs ienāk Song dzīvoklī.

SONG: O! Renē... Es sapņoju!

GALIMĀRS: Tu esi dzērusi?

SONG: Ja es nevaru aizmigt, tad jā, es dzeru. Bet tas man dāvā tos sapņus, kuri... Renē, ir pagājušas gandrīz trīs nedēļas, kopš tu pēdējoreiz mani apciemoji.

GALIMĀRS: Es zinu. Pasaulē daudz kas notiek.

SONG: Laimīgā kārtā es esmu piedzērusies. Tāpēc es varu runāt brīvi. Nerunāsim par pasauli, esam tu un es. Un vecā problēma. Pat vismaigākā āda liekas raupja vīrietim, kurš tai ir pieskāries pārāk bieži. Es atzīstos – es nezinu, kā to apturēt. Es nezinu, kā kļūt par citu sievieti.

54

GALIMĀRS: Man ir lūgums.

SONG: Vai tas ir atrisinājums? Vai arī tu esi gatavs atteikties no dzīvokļa?

GALIMĀRS: Tas varētu būt atrisinājums. Bet es esmu pārliecināts, ka tev tas nepatiks.

SONG: Ak, nu, tas ir ļoti svarīgi. „Nepatiks”? Vai tev liekas, ka man „patīk” gulēt te vienai, gaidīt, vienmēr gaidīt, kad tu atgriezīsies? Lūdzu – neuztraucies par to, kas man varētu „nepatikt”.

GALIMĀRS: Es gribu redzēt tevi... kailu.

Klusums.

SONG: Man likās, ka tu saproti manu kautrību. Tātad tu gribi, lai es... ko... izģērbjos? Kā liela kovbojmeitene? Mirdzošas uzlīmes uz manām krūtīm? Vai man jānorauj kimono sev pār galvu un, to darot, jāsauc „ja-hū”? Man likās, ka tu cieni manu kaunu!

GALIMĀRS: Man liekas, ka tu atdevi man savu kaunu pirms daudziem gadiem.

SONG: Jā, un tas ir īsti baltā velna garā izmantot to pret mani. Es nespēju tam noticēt. Man likās, ka es esmu tik aizsargāta pret pasīvajiem Austrumiem un nežēlīgajiem baltajiem vīriešiem. Tagad es redzu – visvairāk mūsos rada riebumu tas, kas slēpjas mūsos pašos.

GALIMĀRS: Es tikai gribēju teikt...

SONG: Jā?

GALIMĀRS: ... ka tas nojauks vienīgo barjeru, kas vēl starp mums palikusi.

SONG: Nē, Renē. Neslēp savu lūgumu zem saldiem vārdiem. Esi tu pats – nelietis – un zini, ka mana mīlestība ir tik liela, ka es pakļaujos... pakļaujos visļaunākajam, ko tu vari man nodarīt. (Pauze.) Nu, nāc. Izģērb mani. Lai kas notiktu, zini, ka tu to esi gribējis. Mūsu mīlestība ir tavās rokās. Es esmu bezpalīdzīga sava vīrieša priekšā.

Galimārs šķērso istabu.

55

GALIMĀRS: Vai es viņu neizģērbu tāpēc, ka kaut kur dziļi sirdī zināju, ko es atradīšu? Varbūt. Laime ir tik reta, ka mūsu prāts spēj mest kūleņus, lai to aizsargātu.

Tai brīdī es zināju tikai to, ka redzu Pinkertonu, kurš lavās klāt savam Taurenītim, gatavs atalgot viņas mīlu ar savām baudkārajām rokām. Šis tēls radīja manī riebumu, nogrūda mani uz ceļiem, un es rāpoju pie viņas kā tārps. Mirklī, kad es viņu sasniedzu, Pinkertons... bija pazudis no manas sirds. Lai tiktu aizvietots ar kaut ko jaunu, kaut ko pretdabisku, kas meta izaicinājumu visam, ko es biju iemācījies šajā pasaulē, - kaut ko ļoti līdzīgu mīlestībai.

Viņš satver viņu ap vidukli; viņa glāsta viņam matus.

GALIMĀRS: Taurenīt, piedod man.

SONG: Renē...

GALIMĀRS: Par visu. No paša sākuma.

SONG: Es esmu...

GALIMĀRS: Es vēlos...

SONG: Man būs bērns. (Pauze.) Man būs bērns. (Pauze.) Man būs bērns.

Pauze.

GALIMĀRS: Es vēlos tevi precēt!

7.AINA

Galimāra un Butterfly dzīvoklis. Pekina. 1963.gads.

Skatuves priekšplānā soļo Song, kamēr biedrene Čina lasa viņas piezīmju bloknotu. Skatuves aizmugurē Galimārs joprojām ir nometies ceļos. Viņš

paliek uz ceļiem visu ainu un vēro to.

SONG: Man vajag bērnu.

56

ČINA (no bloknota): Ir manīts, ka viņš apmeklē kādu studentu kopmītni.

SONG: Man vajag bērnu.

ČINA: Svešvalodu institūtā.

SONG: Man vajag bērnu.

ČINA: Kādas dāņu meitenes istabu... Ko tu ar to gribi teikt – tev vajag bērnu?!

SONG: Pasakiet biedram Kangam – pagājušajā naktī varēja izjukt visa misija.

ČINA: Ko tu ar to gribi teikt?

SONG: Pasakiet Kangam – viņš lika man izģērbties.

ČINA: Izģērbties?!

SONG: Pierakstiet!

ČINA: Es jums saku, es šajā lietā neko vairs nesaprotu. Neko.

SONG: Viņš lika man izģērbties, un es izmantoju izdevību. O, mēs, ķīnieši, mēs zinām, kā ir jāspēlē.

ČINA (rakstot): „... lika viņam izģērbties.”

SONG: Man bija mitras plaukstas, man vajadzēja pieņemt lēmumu acumirklī.

ČINA: Ei! Vai tu vari lēnāk?!

Pauze.

SONG: Rakstiet ātrāk, es te esmu mākslinieks. Pēkšņi man ienāca prātā – „Viņš vēlas tikai to, lai viņa pakļautos. Kad sieviete pakļaujas, vīrietis vienmēr ir gatavs kļūt „augstsirdīgs”.”

ČINA: Izskatās, ka tu sāksi runāt rupjības.

SONG: Un tas nostrādāja! Viņš padevās! Tagad man tikai vajag sagādāt viņam bērnu. Ķīniešu bērnu ar gaišiem matiem – viņš būs mans uz mūžu!

57

ČINA: Kangs nekad nepiekritīs! Bērnu tirdzniecība ir kontrrevolucionārs akts!

SONG: Dažreiz kontrrevolucionārs akts ir nepieciešams, lai stātos pretī kontrrevolucionāram aktam.

Pauze.

ČINA: Pagaidi.

SONG: Man viņu vajag... pēc septiņiem mēnešiem. Pārliecinieties, lai tas būtu puika.

ČINA: Neizklausās, ka priekšsēdētājs ko tādu varētu darīt. Varbūt labāk tev pašam aprunāties ar biedru Kangu.

SONG: Labi. Es to darīšu.

Čina pieceļas, lai dotos prom.

SONG: Mis Čina? Kāpēc Pekinas operā sieviešu lomas spēlē vīrieši?

ČINA: Es nezinu. Varbūt tās ir reakcionāras paliekas no vīriešu...

SONG: Nē. (Pauze.) Tāpēc, ka tikai vīrietis zina, kā ir jāizturas sievietei.

Čina aiziet. Song pagriežas pret skatuves aizmuguri, pret Galimāru.

GALIMĀRS (saucot pakaļ Činai): Laimīgu ceļu! (Song.) Zini, es varētu acumirklī aizmirst visu to nodevību. Ja vien tu atgrieztos un atkal kļūtu par Taurenīti.

SONG: Veltas cerības. Tu esi te, cietumā, pūsti savā kamerā. Un es esmu lidmašīnā, lidojot atpakaļ uz Ķīnu. Jūsu prezidents man piedeva mūsu nodevību, tu zini.

GALIMĀRS: Jā, es par to lasīju.

SONG: Tas noteikti liek tev justies... sliktākam par sūdu.

GALIMĀRS: Bet vai tu, kaut vai mazliet, nevēlies būt te kopā ar mani?

58

SONG: Es esmu mākslinieks, Renē. Tu biji mans lielākais... tēlošanas izaicinājums. (Viņa smejas.) Nav nozīmes tam, cik riebīgi es atbildu, vai ne? Tu joprojām mani dievini. Tāpēc es tevi mīlu, Renē. (Viņa norāda uz mums.) Tātad – tu stāstīji saviem skatītājiem par to nakti, kad es paziņoju, ka man būs bērns.

Galimārs apskauj Song vidukli. Viņš un Song ir tādā pašā pozīcijā, kādā viņi atradās 6.ainas beigās.

8.AINA

Tāpat.

GALIMĀRS: Es šķiršos no savas sievas. Mēs dzīvosim kopā te un tad vēlāk Francijā.

SONG: Man ir tāds... kauns.

GALIMĀRS: Kāpēc?

SONG: Es jau sāku zaudēt ticību. Un tagad tu mani apkauno ar savu augstsirdību.

GALIMĀRS: Augstsirdību? Nē, es tevi bildinu ļoti savtīgu iemeslu dēļ.

SONG: Tava atvainošanās tikai liek man sajust vēl lielāku kaunu. Mans izvirdums pirms brīža!

GALIMĀRS: Tavs izvirdums? Un kā tad ar manu lūgumu?!

SONG: Tu esi bijis ļoti pacietīgs attiecībā pret manām... dīvainībām. Rietumnieku vīrietis, kurš ir pieradis, ka sievietes brīvi izturas pret savu ķermeni...

GALIMĀRS: Tas bija nelietīgi! Neizdomā man atvainojumus.

SONG: Man tas ir jādara. Neliekas, ka tu gribētu tos izdomāt pats.

Pauze.

59

GALIMĀRS: Tu esi traka.

SONG: Es esmu laimīga. Kas bieži līdzinās neprātam.

GALIMĀRS: Tad padari traku mani. Precies ar mani.

Pauze.

SONG: Nē.

GALIMĀRS: Ko?

SONG: Vai tas izklausīsies muļķīgi, verdziski, ja es teikšu, ka neesmu cienīga?

GALIMĀRS: Jā. Tieši tā. Neviens nav mani mīlējis tā, kā tu.

SONG: Paldies. Un neviens nekad nemīlēs. Par to es parūpēšos.

GALIMĀRS: Tad kur ir problēma?

SONG: Renē, mēs, ķīnieši, esam reālisti. Mēs saprotam rīsus, zeltu un ieročus. Tu esi diplomāts. Tava karjera strauji iet uz augšu. Un kas notiks, ja tu šķirsies no savas sievas un apprecēsies ar Komunistiskās Ķīnas aktrisi?

GALIMĀRS: Tas nenozīmē būt reālistei. Tas nozīmē jau iepriekš atzīt savu sakāvi.

SONG: Mums ir jāpietaupa savi spēki tām kaujām, kuras mēs varam uzvarēt.

GALIMĀRS: Tas izklausās pēc laimes cepumiņa!

SONG: Kā tu domā, no kurienes nāk laimes cepumiņi?

GALIMĀRS: Man vienalga.

SONG: Tev nav gan. Un man arī ne. Un tā arī ir jābūt. Tāpēc es saku, ka es neesmu cienīga. Es esmu cienīga mīlēt un pat būt mīlēta. Bet es neesmu cienīga izbeigt karjeru vienam no Rietumu visdaudzsološākajiem diplomātiem.

GALIMĀRS: Tā nav tik izcila karjera! Es esmu to pārspīlējis!

60

SONG: Pieticība tev nepalīdzēs. Glaimojot sev, tu glaimo man. Es esmu pagodināta noraidīt tavu piedāvājumu. (Viņa aiziet.)

GALIMĀRS (mums): Mēs ar Taurenīti strīdējāmies visu nakti. Un beigās es aizgāju, zinot, ka es nekad nebūšu viņas vīrs. Viņa aizbrauca uz vairākiem mēnešiem – uz laukiem, kā mazs dzīvnieciņš. Līdz naktij, kad viņa man piezvanīja.

Aiz skatuves dzirdamas bērna raudas. Uznāk Song, nesot bērnu.

SONG: Viņš izskatās pēc tevis.

GALIMĀRS: O! (Pauze; viņš tuvojas bērnam.) Nu, piedzimstot bērni nekad nav īpaši pievilcīgi.

SONG: Izbeidz!

GALIMĀRS: Es esmu pārliecināts, ka pieaugot viņš būs glītāks. Vairāk līdzīgs savai mātei.

SONG: „Chi vide mai / a bimbo del Giappon...”

GALIMĀRS: „Kāds bērns, es gribētu zināt, jebkad ir dzimis Japānā”... vai, šajā gadījumā, Ķīnā...

SONG: „... occhi azzurini?”

GALIMĀRS: „Ar debeszilām acīm” – patiesībā tās ir vairāk brūnas, vai tev tā neliekas?

SONG: „E il labbro.”

GALIMĀRS: „Un tādām lūpām!” (Viņš noskūpsta Song.) Un tādām lūpām.

SONG: „E i ricciolini d’oro schietto?”

GALIMĀRS: „Un tik zeltainiem matiem” – ja nedaudz šķidri – „sprogām”?

SONG: Es viņu saukšu par „Pīpī”.

GALIMĀRS: Mīļā, vai tu varētu to atkārtot, jo es esmu pārliecināts, ka virs galvas tikko pārlidoja rikša.

61

SONG: Tu mani dzirdēji.

GALIMĀRS: „Song Pīpī”? Vai es varētu ierosināt – Maikls vai Stefans, vai Ādolfs?

SONG: Tu vari, bet es neklausīšos.

GALIMĀRS: Tas nevar būt nopietni. Vai tu vari iedomāties laiku, kas šim bērnam būs jāpavada skolā?

SONG: Rietumos, jā.

GALIMĀRS: Tas ir ļaunāk nekā nosaukt viņu par Ping Pongu vai Ding Dongu, vai...

SONG: Bet viņš nekad nedzīvos Rietumos, vai ne?

Pauze.

GALIMĀRS: Tā nebija mana izvēle.

SONG: Tā ir mana. Un šis ir mans solījums tev: es viņu audzināšu, viņš būs mūsu bērns, bet viņš nekad tevi neapgrūtinās ārpus Ķīnas.

GALIMĀRS: Kāpēc tu izsaki šos solījumus? Es gribu, lai mani apgrūtina! Es gribu skandālu, par ko raksta visās avīzēs!

SONG (mums): Pravietiski.

GALIMĀRS: Es to domāju nopietni.

SONG: Es arī. Viņa vārds ir tāds, kādu es to reģistrēju. Un viņš nekad nedzīvos Rietumos.

Song ar bērnu aiziet.

GALIMĀRS (mums): Iespējams, ka viņas stūrgalvība tikai lika man viņu gribēt vēl vairāk. Šī atkāpšanās manas kapitulācijas brīdī bija visspīdošākā stratēģija, ko viņa varēja izvēlēties. Iespējams. Bet iespējams arī, ka šajā brīdī viņa varēja teikt, varēja darīt... jebko, un es vienalga būtu viņu dievinājis.

62

9.AINA

Pekina. 1966.gads.

Skatuvi pilda ķīniešu sitamo instrumentu straujie ritmi.

GALIMĀRS: Un tad Ķīna sāka mainīties. Mao kļuva ļoti vecs, un viņa kults kļuva ļoti spēcīgs. Un kā daudziem veciem vīriem, viņam sākās otrā bērnība. Tāpēc viņš nodeva vadības grožus tiem, kuru prāts līdzinājās viņa prātam. Un bērni vadīja Centrālo Karalisti, vadoties pēc savām kaprīzēm. Kultūras revolūcijas doktrīna nozīmēja nepārtrauktu anarhiju. Sakari starp ķīniešiem un ārzemniekiem kļuva neiespējami. Mūsu dzīvoklis tika konfiscēts. Viņas slava un mana nauda tagad vērsās pret mums.

Uznāk divas dejotājas Mao uzvalkos un ar sarkanām zvaigznēm uz cepurēm un sāk primitīvi imitēt revolūcijas varmācību aģitpropa stilā.

GALIMĀRS: Un arī amerikāņu karš kaut kā nogāja greizi. Par katru nogalināto vjetkongu bija iztērēti četrsimt tūkstoši dolāri; tāpēc ģenerāļa Vestmorlenda piezīme, ka austrumnieki nevērtē dzīvību tik augstu kā amerikāņi, bija paradoksāli precīza. Kāpēc vjetnamiešu tauta nepadevās? Kāpēc viņi tā vietā samierinājās mirt un mirt, un vēlreiz mirt?

Uznāk Toulons.

TOULONS: Apsveicu, Galimār.

GALIMĀRS: Atvainojiet, sir?

TOULONS: Tas nav paaugstinājums. Tas bija pagājušajā reizē. Jūs braucat mājās.

GALIMĀRS: Ko?

TOULONS: Nesakiet, ka es jūs nebrīdināju.

GALIMĀRS: Es tieku pārcelts... jo es kļūdījos attiecībā uz amerikāņu karu?

63

TOULONS: Protams, ka ne. Mūs neuztrauc amerikāņi. Mēs uztraucamies par jūsu prātu. Par jūsu analīzes kvalitāti. Būtībā viss, ko jūs pareģojāt te, Austrumos... vienkārši nav noticis.

GALIMĀRS: Man liekas, ka tas ir pārsteidzīgi.

TOULONS: Nelieciet man kļūt skarbam. Okay, jūs teicāt, ka Ķīna ir gatava atvērt durvis Rietumu tirgum. Vienīgā lieta, ko viņi tur tirgo, ir rietumnieku galvas. Un, jā, jūs teicāt, ka amerikāņi gūs sekmes Indoķīnā. Jūs jokojāt, vai ne?

GALIMĀRS: Man liekas, ka gals jau ir saskatāms.

TOULONS: Nekļūstiet patētisks. Un neuztveriet to personiski. Jūs kļūdījāties. Tā nav jūsu vaina.

GALIMĀRS: Bet es braucu mājās.

TOULONS: Tieši tā. Vai es varu dabūt jūsu mīļākās numuru? (Pauze.) Joks! Joks! Apēdiet manā vietā kruasānu.

Toulons aiziet. Song, tērpusies Mao uzvalkā, tiek izvilkta no kulisēm kā daļa no dejas skatuves aizmugurē. Viņu „sit”, tad izspēlē satīru par

akrobātiku no ķīniešu operas, viņu nogrūž uz ceļiem.

GALIMĀRS (vienlaicīgi): Es negribu atcerēties, kā es steidzīgi atvadījos no Taurenīša. Varbūt bija labāk izbeigt mūsu dēku, pirms tā bija viņu nogalinājusi.

Galimārs aiziet. Biedrene Čina pāriet pāri skatuvei ar karogu, uz kura rakstīts: „Aktieris atsakās no savas pagrimušās profesijas!” Viņa

sasniedz ceļos nometušos Song. Sitamie instrumenti ar būkšķi apklust. Dejotājas sastingst pozās.

ČINA: Aktieri-apspiedēj, gadiem ilgi tu esi dzīvojis, būdams pārāks par parastajiem cilvēkiem, un noraudzījies uz viņu darbu no augšas. Kamēr laukstrādnieks ēda prosu...

SONG: Es ēdu kūkas no Francijas un cukurotus augļus no sudraba paplātēm.

ČINA: Un kā tu varēji ieņemt tik augstu stāvokli?

64

SONG: Es biju rotaļlieta imperiālistu rokās!

ČINA: Ko tu darīji?

SONG: Es apkaunoju Ķīnu, atļaujot, ka mani nopērk ārzemnieks...

ČINA: Ko tas nozīmē? Tauta pieprasa pilnīgu atzīšanos!

SONG: Es iesaistījos viszemiskākajās izvirtībās ar Ķīnas ienaidniekiem!

ČINA: Kādās izvirtībās? Izsakies skaidrāk!

SONG: Es ļāvu viņam to likt pie manas pakaļas!

Dejotājas izrāda riebumu.

ČINA: Āāā-jā! Kā tu vari tik pretīgi runāt?

SONG: Mana valoda... ir tikai tik neķītra, kā manis izdarītie noziegumi...

ČINA: Jā. Tā jau ir labāk. Tātad – ko tu tagad gribi darīt?

SONG: Es gribu kalpot tautai.

Sāk skanēt sitamie instrumenti, ar ķīniešu stīgām.

ČINA: Ko?

SONG: Es gribu kalpot tautai!

Dejotājas atkal atgūst revolucionāros smaidus un uzsāk uzvaras deju.

ČINA: Ko?!

SONG: Es gribu kalpot tautai!!!

Dejotājas atritina karogu: „Aktieris ir pāraudzināts!” Song paliek uz ceļiem Činas priekšā, dejotājas lēkā viņiem apkārt, tad viņas aiziet.

Mūzika apklust.

10.AINA

65

Komūna. Hunan province. 1970.gads.

ČINA: Kā tu esi iecerējis to darīt?

SONG: Es jau esmu nostrādājis četrus gadus Hunan laukos, biedrene Čina.

ČINA: Nu, un? Laukstrādnieki strādā visu savu mūžu. Parādi man savas rokas.

Song tās izstiepj viņas apskatei.

ČINA: Nolādēts! Joprojām tik gludas! Cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai jūs, aktierus, pārvērstu par kaut ko derīgu? Hmm. Tu vienkārši esi pārāk ilgus gadus pavadījis greznībā, lai nestu kādu labumu Revolūcijai.

SONG: Es kalpoju Revolūcijai.

ČINA: Kalpo Revolūcijai? Blēņas! Tu valkāji kleitas! Nestāsti man – es tur biju. Es tevi redzēju! Tu un tavs baltais vicekonsuls! Dirnējāt tai savā dzīvoklī, dzīvojāt uz tautas rēķina! Jā, es zināju, kas notiek! Jūs abi... homo! Homo! Homo! (Pauze; viņa nomierinās.) Ā! Labi... tu kalposi tautai, labi. Bet ne par Revolūcijas naudu. Šoreiz tu izmantosi pats savu naudu.

SONG: Man nav naudas.

ČINA: Turi muti! Un tu vairāk nepiesmirdināsi Ķīnu ar savu izvirtušo rīcību. Tu samaitāsi to vietu, no kuras samaitātība sākas – Rietumus.

SONG: Ko jūs ar to gribat teikt?

ČINA: Turi muti! Tu brauksi uz Franciju. Bez centa kabatā. Tu atradīsi sava konsula māju, tu liksi viņam samaksāt savus izdevumus...

SONG: Nē.

ČINA: Un tu mums sūtīsi iknedēļas ziņojumus! Noderīgu informāciju!

SONG: Tas ir ārprāts. Ir pagājuši četri gadi.

ČINA: Vai nu tā, vai atgriezies pāraudzināšanas centrā!

66

SONG: Biedrene Čina, viņš mani neatbalstīs! Ne jau Francijā! Viņš ir baltais vīrietis! Es viņam biju tikai rotaļlietiņa...

ČINA: O, vēē! Atkal tā pretīgā valoda? Kur ir mans spieķis?

SONG: Jūs nesaprotat vīrieša domāšanu.

Pauze.

ČINA: Ak, tā? Es nesaprotu? Kā tad es apprecējos, ko? Kā tad es dabūju vīrieti? Pirms pieciem, sešiem gadiem jūs man vienmēr stāstījāt šādas lietas, un es jutos ļoti slikti. Bet ne tagad! Jo ko saka Priekšsēdētājs? Viņš mums saka – es tagad esmu tā gudrā, jūs tagad esat tie pamuļķi! Tu tagad esi tā niecība, tas auša, tas muļķis! Tu domā, ka esi tik gudrs? Tu saproti „vīrieša domāšanu”? Dievs! Tad tu brauc uz Franciju un esi izvirtulis Priekšsēdētāja Mao dēļ!

Čina un Song aiziet pretējos virzienos.

11.AINA

Parīze. 1968.-70.

Ienāk Galimārs.

GALIMĀRS: Kas mani sagaidīja Parīzē? Nu, labāks ķīniešu ēdiens nekā es biju ēdis Ķīnā. Draugi un radinieki. Nedaudz atskaišu, sistemātisks grafiks, sekošana satiksmes pārkāpumiem priekšpilsētās... Un studentu necieņa, izkliedzot man sejā Priekšsēdētāja Mao saukļus – franču valodā.

HELGA: Renē? Renē? (Viņa uznāk, galīgi izmirkusi.) Man ir... kāda problēma. (Viņa nošķaudās.)

GALIMĀRS: Tu esi slapja.

HELGA: Jā, es... nāku no pārtikas veikala. Grupa studentu, vicinot sarkanus karogus, viņi...

Galimārs atnes dvieli.

67

HELGA: ... viņi skrēja garām, mani noķēra kopā ar viņiem. Pirms es sapratu, kas notiek...

Galimārs sniedz viņai dvieli.

HELGA: Paldies. Policija sāka uz mums šaut ar ūdensmetējiem. Es mēģināju kliegt, pateikt viņiem, ka esmu diplomāta sieva, bet... tu zini, kā tas ir... (Pauze.) Nemaz nerunājot par to, ka es pazaudēju iepirkumus. Renē, kas te Francijā notiek?

GALIMĀRS: Kas...? Nu, nekas, tiešām.

HELGA: Nekas?! Veikalu vitrīnas ir liesmās, ielās ir sasisti stikli, mājas tiek izārdītas – un es esmu slapja!

GALIMĀRS: Nekas tāds... par ko man vajadzētu satraukties.

HELGA: Vai tāpēc tu paliec šajā istabā?

GALIMĀRS: Būtībā, jā.

HELGA: Dedzinot vīraku? Vai zini, ko? Es nevaru ciest vīraku. Tas tik pretīgi saldi smaržo.

GALIMĀRS: Bet es nevaru ciest frančus. Kas smaržo vienkārši – laikmetīgi!

HELGA: Un ķīnieši bija labāki?

GALIMĀRS: Lūdzu – nesāc.

HELGA: Kad mēs braucām prom, bija tieši tas pats, sacelšanās...

GALIMĀRS: Nē, nē...

HELGA: Studenti izkliedz saukļus, izgāž durvis...

GALIMĀRS: Helga...

HELGA: Tas viss notika arī Ķīnā. Vai tu neatceries?!

GALIMĀRS: Helga! Lūdzu! (Pauze.) Tu nekad neesi sapratusi Ķīnu, vai ne? Tu te ienāc ar šīm smieklīgajām idejām, ka Rietumi brūk kopā, ka Ķīna spļauj mums sejā. Tu ienāc no ielas, pilinot ūdeni, un tu

68

saslapini visu manu grīdu. (Viņš paķer Helgas dvieli, sāk uzslaucīt grīdu.)

HELGA: Bet tā ir patiesība!

GALIMĀRS: Helga, es gribu šķirties.

Pauze; Galimārs turpina uzslaucīt grīdu.

HELGA: Es ņemu savus vārdus atpakaļ. Ķīna ir... skaista. Vīraks, man patīk vīraks.

GALIMĀRS: Man bija mīļākā.

HELGA: Nu, un?

GALIMĀRS: Astoņus gadus.

HELGA: Es zināju, ka tā būs. Es zināju, ka tā būs, jau tai dienā, kad ar tevi apprecējos. Un tagad? Tu gribi precēties ar viņu?

GALIMĀRS: Es nevaru. Viņa ir Ķīnā.

HELGA: Es saprotu. Tu gribi mani pamest. Kādas dēļ, kuras te nemaz nav, vai ne?

GALIMĀRS: Jā.

HELGA: Tu nevari dzīvot ar viņu, bet tu tomēr negribi dzīvot ar mani.

GALIMĀRS: Jā, tā ir.

Pauze.

HELGA: Sūds. Cik briesmīgi, ka es varu to saprast. (Pauze.) Es nekad nedomāju, ka to pateikšu. Bet Ķīnā es biju laimīga. Es zināju, savā veidā, es zināju, ka tu neesi tas, par ko izliecies. Bet šī izlikšanās – tev zem rokas doties uz vēstniecības balli, apciemot tavu biroju, un sargi, kas saka: „Labrīt, labrīt, Galimāra kundze” – šī izlikšanās... bija tiešām ļoti laba. (Pauze.) Es ceru, ka visi pret tevi izturēsies zemiski visu tavu atlikušo mūžu. (Viņa aiziet.)

GALIMĀRS (mums): Pravietiski.

Uznāk Marks ar diviem dzērieniem.

69

GALIMĀRS (Markam): Ķīnā es atšķīros no visiem citiem vīriešiem.

MARKS: Protams. Tu biji baltais. Te būs tavs dzēriens.

GALIMĀRS: Es jutos... kā sajucis.

MARKS: Prātā? Renē, es negribu klausīties par Austrumu mīlas dievieti. Okay? Vienu nakti – vai mēs varam vienkārši iedzert un piemesties bez pārmērīgas runāšanas?

GALIMĀRS: Tu joprojām man netici, vai ne?

MARKS: Protams, ka ticu. Viņa bija visskaistākā, et cetera, et cetera, bla-bla.

Pauze.

GALIMĀRS: Mana dzīve Rietumos ir nesusi tādu vilšanos.

MARKS: Dzīve Rietumos tāda ir. Tu pie tās pieradīsi. Klausies, tu dzen mani prom. Es aizeju. Tagad tu esi laimīgs? (Viņš aiziet, tad atgriežas.) Klausies, man rītvakar ir randiņš. Tu gribi nākt? Es varu tevi iekārtot ar...

GALIMĀRS: Protams. Es labprāt iešu.

Pauze.

MARKS: Ū... ja tā padomā, nē. Tu labāk vispirms tiec ar sevi galā.

Viņš aiziet; Galimārs skalina savu dzērienu.

GALIMĀRS (mums): Tas tiešām ir nežēlīgi, vai ne? Ka es varu runāt un runāt, un jebkuram, kas klausās, tas ir tikai gaiss – pārāk bagātīga diēta, lai laicīgā pasaule spētu to norīt. Kāpēc neviens nesaprot? Ka es Ķīnā reiz mīlēju un mani mīlēja, ļoti vienkārši, Ideālā Sieviete.

Ienāk Song, tērpusies kā Butterfly kāzu kleitā.

GALIMĀRS (Song): Vairs ne. Mana iztēle ir elle. Vai šoreiz es guļu? Vai arī es par daudz iedzēru?

SONG: Renē?

GALIMĀRS: Dievs, tas ir pārāk sāpīgi! Tu runā?

70

SONG: Par ko tu runā? Renē, pieskaries man.

GALIMĀRS: Kāpēc?

SONG: Es esmu īsta. Ņem manu roku.

GALIMĀRS: Kāpēc? Lai tu atkal varētu pazust un atstātu mani, tverot tukšu gaisu? Par izklaidi maniem kaimiņiem, kuri...?

Song pieskaras Galimāram.

SONG: Renē?

Galimārs saņem Song roku. Klusums.

GALIMĀRS: Taurenīt? Es nekad nešaubījos par to, ka tu atgriezīsies.

SONG: Tu neesi... aizmirsis...?

GALIMĀRS: Jā, patiesībā es esmu aizmirsis visu. Redzi, manā prātā – šajā cietajā galvā nebija vietas – pasaulei un tev. Nē, tur bija vieta tikai vienam. (Pauze.) Nāc, skaties. Redzi? Tava gulta tevi gaida, ar Klimta plakātu, kas tev patīk, un – redzi? Tas xiang lu [vīraka kvēpināmais], ko tu man iedevi?

SONG: Es... es nezinu, ko lai saka.

GALIMĀRS: Nekas nav jāsaka. Ne jau gara ceļa galā. Vai es varu pagatavot tev tēju?

SONG: Bet kur ir tava sieva?

GALIMĀRS: Viņa ir man blakus. Viņa beidzot ir man blakus.

Galimārs pasniedzas, lai apskautu Song. Song izvairās no viņa.

GALIMĀRS: Kāpēc?!

SONG (mums): Tā es atgriezos pie Renē Parīzē. Kur es atradu...

GALIMĀRS: Kāpēc tu bēdz? Vai mēs nevaram viņiem parādīt, kā mēs tajā vakarā apskāvāmies?

SONG: Lūdzu. Es runāju.

71

GALIMĀRS: Tev ir jādara tas, ko es lieku! Es tevi uzburu savā prātā!

SONG: Renē, es nekad neesmu darījusi to, ko tu liec. Kāpēc tavā prātā tam būtu jānotiek kaut kā citādi? Tagad ej prom – stāsts turpinās, un man ir jāpārģērbjas.

GALIMĀRS: Es tevi uzņēmu savā mājā! Man tas nebija jādara, tu zini! Es varēju tevi atstāt Parīzes ielā bez centa kabatā! Bet es tevi pieņēmu!

SONG: Paldies.

GALIMĀRS: Tāpēc... lūdzu... nepārģērbies.

SONG: Tu zini, ka man tas ir jādara. Tu zini, ka es to darīšu. Un jebkurā gadījumā, kāda tam nozīme? Nav svarīgi, ko tavas acis tev saka, tu nevari ignorēt patiesību. Tu jau tagad zini pārāk daudz.

Galimārs aiziet. Song pagriežas pret mums.

SONG: Mana pārģērbšanās prasīs apmēram piecas minūtes. Tāpēc man likās, ka jūs varētu gribēt izmantot šo iespēju, lai izstaipītu savas kājās, iebaudītu kādu dzērienu vai paklausītos mūziku. Es būšu te, kad jūs atgriezīsieties, tieši tur, kur jūs mani atstājāt.

Song pieiet pie spoguļa, kura priekšā ir ūdens bļoda. Viņa sāk mazgāt nost savu grimu, skatuves gaismas nedaudz satumst un iedegas gaisma

skatītāju zālē.

TREŠAIS CĒLIENS

1.AINA

Tiesas māja Parīzē. 1986.gads.

Kā jau solījis, brīdī, kad nodziest gaisma zālē un izgaismojas skatuve, Song ir pabeidzis lielāko daļu no savas transformācijas uz skatuves. Viņš

72

noņem savu parūku un novelk kimono, atstājot tos uz grīdas. Apakšā viņš ir laba piegriezuma uzvalkā.

SONG: Un tā es biju paveicis savu darbu labāk, nekā es varēju cerēt. Nu, novērtēsim arī viņa ieguldījumu. Viņam ir taisnība – kad es ierados Parīzē, es biju ķezā. Es aizgāju no lidostas uz pilsētu, tad es uz labu laimi devos uz ķīniešu rajonu. Ļaujiet man jums kaut ko paskaidrot: lai ko runātu par ķīniešiem, viņi ir skopi! Trīs dienas es gulēju uz ielas, līdz atradu kādu drēbnieku, kurš bija ar mieru uz kredīta man uzšūt šo kimono. Kā rādās, varbūt man to pat nevajadzēja. Varbūt viņš būtu laimīgs, redzot mani vienkāršā ietērpā un ar skropstu tušas iekrāsotām acīm. Bet... labāk nodrošināties nekā nožēlot.

Kad es ierados Parīzē, bija 1970.gads. Nākamos piecpadsmit gadus, jā, es dzīvoju ļoti ērtu dzīvi. Ticiet man, tas bija visai liels atvieglojums pēc četriem gadiem tajā sūda komūnā Ķīnas Nekurienē. Renē uzturēja puiku un mani, un es veicu dažus demonstrējumus valstī kā daļu no sava „kultūras apmaiņas” aizsega. Un tad bija tā spiegošana.

Song aiziet skatuves aizmugurē, pie krēsla. Uznāk Toulons kā tiesnesis, viņam ir attiecīga parūka un mantija. Viņš apsēžas netālu no Song. Ir

1986.gads, un Song nodod liecību tiesas zālē.

SONG: Sākumā neko daudz. Renē bija zaudējis visus savus augstā līmeņa sakarus. Biedreni Činu neko daudz neinteresēja automašīnu soda talonu statistika. Bet beidzot pēc mana pamudinājuma Renē dabūja darbu kā slepenu dokumentu kurjers. Viņš tos man nofotografēja, un es tos nodevu Ķīnas vēstniecībā.

TIESNESIS: Vai viņš saprata savas rīcības nozīmi?

SONG: Viņš nejautāja. Viņš zināja, ka man vajag šos dokumentus, un ar to pietika.

TIESNESIS: Bet viņam vajadzēja zināt, ka viņš nodod slepenu informāciju.

SONG: Es nezinu.

TIESNESIS: Viņš nekad nejautāja, ko jūs taisāties ar tiem darīt?

SONG: Nē.

73

Pauze.

TIESNESIS: Ir kāda lieta, ko tiesa – tiešām, ko visa Francija – vēlētos zināt.

SONG: Uz priekšu.

TIESNESIS: Vai mesjē Galimārs zināja, ka jūs esat vīrietis?

SONG: Nu, viņš nekad nav redzējis mani pilnībā kailu. Nekad.

TIESNESIS: Bet, protams, viņam vajadzēja... kā lai es to pasaku?

SONG: Sakiet, kā gribat. Es neesmu kautrīgs. Viņam vajadzēja sajust?

TIESNESIS: Mmmmm.

SONG: Ne gluži. Visu izdarīju es. Viņš vienkārši gulēja uz muguras. Protams, mēs izbaudījām arī... pilnīgāku savienību, un droši vien viņš varēja brīnīties, kāpēc es vienmēr guļu uz vēdera, bet... Bet jūs domājat: „Protams, plaukstas locītavai vajadzēja pieskarties... rokai sataustīt... divdesmit gadu laikā!” Jā. Nu, Jūsu Godība, mans darbs bija likt viņam domāt, ka es esmu sieviete. Un, iedomājieties, – tas nemaz nebija tik grūti. Redzat, mana māte bija prostitūta Bundt laikā pirms Revolūcijas. Un, ē, man liekas, ir jāpasaka, ka viņa iemācījās dažas lietas par Rietumu vīriešiem. Tā viņas zināšanas es aizņēmos sev. Lai kalpotu savai zemei.

TIESNESIS: Vai jūs būtu tik laipns un informētu tiesu par šīm slepenajām zināšanām? Es esmu pārliecināts, ka mēs visi ļoti gribam zināt.

SONG: Es esmu pārliecināts, ka gribat. (Pauze.) Okay, pirmais noteikums ir: vīrieši vienmēr tic tam, ko viņi grib dzirdēt. Tāpēc meitene var stāstīt visriebīgākos melus un puiši tiem katrreiz ticēs – „Šī man ir pirmā reize” – „Tas ir vislielākais, kādu es jebkad esmu redzējusi” – vai abus kopā, kas, ja jūs tā padomājat, vienlaicīgi nav iespējams. Jūs droši vien dažreiz esat šīs frāzes dzirdējis pats savā dzīvē, vai ne, Jūsu Godība?

TIESNESIS: Šodien mēs neiztiesājam manu dzīvi, mesjē Song.

SONG: Okay, okay, es tikai centos jūs izklaidēt. Drūma telpa.

74

TIESNESIS: Turpiniet.

SONG: Otrais noteikums: tiklīdz Rietumu vīrietis saskaras ar Austrumiem – viņš jau ir apjucis. Rietumiem piemīt tāda kā starptautiska izvarošanas mentalitāte attiecībā pret Austrumiem. Vai jūs zināt, kas ir izvarošanas mentalitāte?

TIESNESIS: Lūdzu, sniedziet mums savu definīciju.

SONG: Pamatā: „Viņas mute saka nē, bet viņas acis saka jā.”

Rietumi domā par sevi kā par vīrišķo pusi – lieli ieroči, liela rūpniecība, liela nauda – tāpēc Austrumi ir sievišķais – vāji, smalki, nabadzīgi... bet labi mākslā un pilni noslēpumainas gudrības – sievišķā mistika.

Viņas mute saka nē, bet viņas acis saka jā. Rietumi tic, ka Austrumi sirds dziļumos grib, lai pār tiem valdītu, – jo sieviete nevar pati pieņemt lēmumus.

TIESNESIS: Kāds tam visam sakars ar manu jautājumu?

SONG: Jūs domājat, ka Austrumu zemes pakļausies jūsu ieročiem, un jūs domājat, ka Austrumu sievietes pakļausies jūsu vīriešiem. Tāpēc jūs sakāt, ka viņas ir vislabākās sievas.

TIESNESIS: Bet kāpēc tas jums darīja iespējamu muļķot mesjē Galimāru? Lūdzu – runājiet par tēmu.

SONG: Pirmkārt, kad viņš beidzot satika savu sapņu sievieti, vairāk par visu viņš vēlējās ticēt, ka viņa ir sieviete. Un, otrkārt, es esmu austrumnieks. Un kā austrumnieks es nekad nevarētu būt pilnībā vīrietis.

Pauze.

TIESNESIS: Jūsu kabineta politiskā teorija ir šķidra, mesjē Song.

SONG: Jums tā šķiet? Tāpēc jūs zaudējat visos jūsu darījumos ar Austrumiem.

TIESNESIS: Vienkārši atbildiet uz manu jautājumu: vai viņš zināja, ka jūs esat vīrietis?

Pauze.

75

SONG: Zināt, Jūsu Godība, es nekad nejautāju.

2.AINA

Tāpat.

Pa skaļruņiem skaļi skan mūzika no „Butterfly” „Nāves ainas”. Tā ir skaļākā mūzika, ko mēs esam šajā lugā dzirdējuši.

Uznāk Galimārs, lēni tuvojas Song parūkai un kimono.

GALIMĀRS: Taurenīt? Taurenīt?

Song paliek kā vīrietis liecinieku solā, sniedzot liecību, ko mēs nedzirdam.

GALIMĀRS (mums): Manā visdziļākā apkaunojuma brīdī, te, šajā tiesas zālē – ar to... tur personu, kas stāsta visai pasaulei... Mani visvairāk satriec tas, cik viņš ir aprobežots, cik izmanīgs un verdzisks... pilnīgi... bez kāda satura! Tāds tips, kas klaiņo pa diskotēkām ar zelta medaljonu kaklā un smird pēc ķiplokiem. Tik atšķirīgs no mana Taurenīša.

Tomēr pat šajā mirklī mans prāts paliek lokans, lēkājot kā cilvēks uz tramplīna. Pat tagad. Aina manu acu priekšā izplūst, un es redzu to... liecinieku, kurš uzrunā mani.

Pēkšņi Song izslejas pie sava liecinieka sola un skatās uz Galimāru.

SONG: Jā. Tu. Baltais vīrieti.

Song iznāk no liecinieku sola un nāk uz skatuves priekšplānu pie Galimāra. Gaismas mainās.

GALIMĀRS (Song): Kas? Es?

SONG: Vai tu redzi kādu citu balto vīrieti?

GALIMĀRS: Jā. Te visapkārt ir balti vīrieši. Šī ir Francijas tiesas zāle.

SONG: Tātad tu esi bezbailīgs imperiālists. Saki man, kāpēc tas tev prasīja tik ilgu laiku? Atgriezties šajā vietā?

76

GALIMĀRS: Kādā vietā?

SONG: Šajā teātrī Ķīnā. Kur mēs satikāmies pirms daudziem gadiem.

GALIMĀRS (mums): Un atkal pret manu gribu es tieku pārcelts.

Skaļruņos atskan ķīniešu operas mūzika. Song sāk izpildīt operas kustības, kā viņš to darīja naktī, kad viņi satikās.

SONG: Vai tu atceries? To nakti, kad tu atdevi savu sirdi?

GALIMĀRS: Tas bija sen.

SONG: Nepietiekami sen. Nakti, kas apgrieza tavu pasauli ar kājām gaisā.

GALIMĀRS: Varbūt.

SONG: O, esi godīgs pret mani. Ko nozīmē vēl nedaudz glaimu, kad tu jau esi atdevis man divdesmit gadus? Brīnums, ka mana galva nav uzpūtusies Ķīnas izmērā.

GALIMĀRS: Kurš tad saka, ka nav?

SONG: Kurš saka? Un kas ir kauns? Lepnumā? Tu domā, ka es nebiju pārpilna lepnuma jau tad, kad mēs satikāmies? Nē, ne tikai lepnuma. Augstprātības. Tā ir augstprātība, tiešām – ticēt, ka ar savām acīm un savām lūpām tu vari ietekmēt kāda cita likteni. (Viņš dejo.) Beidz. Atzīsties. Tu joprojām mani gribi. Pat biksēs un šajā atturīgajā uzvalkā.

GALIMĀRS: Es nesaprotu, kāpēc...

SONG: Nesaproti? Nu, varbūt, Renē, tikai varbūt – es gribu tevi.

GALIMĀRS: Tiešām?

SONG: Bet varbūt es tikai spēlējos ar tevi. Kā tu vari zināt? (Atgūstot savu sievišķo būtību, viņš pieiet pie Galimāra.) „Kā es gribētu, lai te būtu kaut neliela kafejnīca, kur pasēdēt. Ar vīriešiem smokingos un kapučīno, un sliktu emigrantu džezu.” Tagad tu gribi mani noskūpstīt, vai ne?

77

GALIMĀRS (atraujas): Kas tev liek būt...?

SONG: ... tik pārliecinātam? Redzi? Es izņemu vārdus tev no mutes. Tad es gaidīšu, kad tu atnāksi un tos paņemsi atpakaļ. (Viņš noslīgst uz grīdas.)

GALIMĀRS: Kāpēc?! Kāpēc tu pret mani izturies tik nežēlīgi?

SONG: Varbūt es izturējos pret tevi nežēlīgi. Bet tagad – es esmu jauks. Nāc, mans maziņais.

GALIMĀRS: Es neesmu tavs maziņais!

SONG: Atvaino. Tas esmu es, kas ir tavs maziņais, vai ne?

GALIMĀRS: Jā, es...

SONG: Tad nāc un paņem savu maziņo. Ja vēlies. Es pat varu atļaut tev mani izģērbt.

GALIMĀRS: Es gribēju teikt, tu biji! Pirms... bet ne jau šādi!

SONG: Es biju? Tad varbūt es joprojām esmu. Ja tu pietiekami rūpīgi ieskatīsies. (Viņš sāk izģērbties.)

GALIMĀRS: Ko... ko tu dari?

SONG: Palīdzu tev mani ieraudzīt.

GALIMĀRS: Izbeidz! Es negribu! Es ne...

SONG: O, bet tu man lūdzi izģērbties, atceries?

GALIMĀRS: Ko? Tas bija pirms daudziem gadiem! Un es no tā atteicos!

SONG: Nē. Tu to atliki. Atliki nenovēršamo. Šodien šis nenovēršamais ir pienācis.

No skaļruņiem atskan kakofonija: ”Butterfly” sajaucas ar ķīniešu gongiem.

GALIMĀRS: Nē! Izbeidz! Es negribu redzēt!

SONG: Tad neskaties.

78

GALIMĀRS: Tu esi tikai manā iztēlē! Tas viss notiek manā iztēlē! Es tev pavēlu! Izbeigt!

SONG: Ko? Izģērbties? Es tieši to...

GALIMĀRS: Nē! Izbeidz! Es gribu, lai tu...!

SONG: Tu gribi mani?

GALIMĀRS: Izbeidz!

SONG: Vai zini ko, Renē? Tava mute saka nē, bet tavas acis saka jā. Novērs skatienu. Es tevi izaicinu.

GALIMĀRS: Man tas nav jādara! Katru nakti tu saki, ka izģērbsies, bet tad es tev lūdzu un tu apstājies!

SONG: Man liekas, ka šonakt ir citādi.

GALIMĀRS: Kāpēc? Kāpēc tā?

SONG: Varbūt es esmu kļuvis neapmierināts. Varbūt es saku: „Paskaties uz mani, muļķi!” Vai varbūt es vienkārši jūtos... seksīgs. (Viņš ir izģērbies līdz apakšbiksēm.)

GALIMĀRS: Lūdzu. Tas nav nepieciešams. Es zinu, kas tu esi.

SONG: Tiešām? Kas es esmu?

GALIMĀRS: ... vīrietis.

SONG: Tu tam īsti netici.

GALIMĀRS: Es ticu gan! Es visu laiku kaut kā zināju, ka mana laime ir īslaicīga, mana mīlestība ir maldi. Bet mans prāts apvaldīja šīs zināšanas. Lai padarītu gaidīšanu izturamu.

SONG: Mesjē Galimār, – gaidīšana ir beigusies.

Song nomet savas apakšbikses. Viņš ir kails. Skaņas apklust. Lēnām mēs un Song saprotam, ka tas, ko mēs bijām uztvēruši kā Galimāra šņukstus,

patiesībā ir viņa smiekli.

GALIMĀRS: Ak, Dievs! Kāds idiots! Protams!

SONG: Renē – ko?

79

GALIMĀRS: Paskaties uz sevi! Tu esi vīrietis! (Viņš atkal izplūst smieklos.)

SONG: Es nesaprotu, kas te ir tik smieklīgs!

GALIMĀRS: „Tu nesaproti...!” Es gribēju teikt, tev nekad nav bijusi pārāk izteikta humora izjūta, vai ne? Es vienkārši iedomājos, tas ir šausmīgi smieklīgi, ka tik daudz laika es esmu iztērējis vienkārši vīrietim!

SONG: Pagaidi. Es neesmu „vienkārši vīrietis”.

GALIMĀRS: Nē? Vai tad tu nemēģināji mani pārliecināt, ka esi?

SONG: Jā, bet es biju domājis...

GALIMĀRS: Un tagad es tev beidzot ticu, bet tu man saki, ka tā nav taisnība? Man liekas, ka tev ir kaut kādas problēmas ar identitāti.

SONG: Vai tu manī paklausīsies?

GALIMĀRS: Kāpēc?! Es esmu tevī klausījies divdesmit gadus. Vai es neesmu pelnījis brīvdienas?

SONG: Es neesmu vienkārši jebkurš vīrietis!

GALIMĀRS: Tad kas tu esi?

SONG: Renē, kā tu vari jautāt...? Okay, kā būtu ar šo?

Viņš paceļ Butterfly tērpu, sāk dejot. Bez mūzikas.

GALIMĀRS: Jā, tas ir ļoti jauki. Tas man jāatzīst.

Song pastiepj roku pretī Galimāram.

SONG: Tā ir tā pati āda, ko tu gadiem ilgi esi dievinājis. Pieskaries tai.

GALIMĀRS: Jā, pēc taustes tāda pati.

SONG: Tā – aizver acis.

Song ar vienu plaukstu aizsedz Galimāram acis. Ar otru Song pievelk Galimāra plaukstu sev pie sejas. Galimārs kā aklais ļauj savām rokām

taustīties ap Song seju.

80

GALIMĀRS: Šī āda, es atceros. Viņas sejas līnijas, viņas vaiga maigums, viņas mati pret manas plaukstas virspusi...

SONG: Es esmu tavs Taurenītis. Zem drēbēm, zem visa, tā vienmēr biju es. Tā, atver savas acis un atzīsti – tu mani dievini. (Viņš noņem savu plaukstu Galimāram no acīm.)

GALIMĀRS: Tu, kurš zināji katru manu slēptāko vēlēšanos – lai nu kurš, bet kā tu varēji pieļaut tādu kļūdu?

SONG: Ko?

GALIMĀRS: Tu parādīji man savu patieso būtību. Bet viss, ko es mīlēju, bija meli. Ideāli meli, ko tu ļāvi nomest zemē, – un tagad tie ir veci un notraipīti.

SONG: Tātad – tu nekad neesi mani tiešām mīlējis? Tikai tad, kad es spēlēju lomu?

GALIMĀRS: Es esmu vīrietis, kurš mīlēja sievieti, ko bija radījis vīrietis. Viss cits vienkārši ir sabrucis.

Pauze.

SONG: Ko man tagad darīt?

GALIMĀRS: Tu biji lielisks spiegs, mesjē Song, ar vēl lieliskāku līdzdalībnieku. Bet tagad man liekas, ka tev vajadzētu iet prom. Ej prom no manas dzīves!

SONG: Uz kurieni? Renē, tu nevari dzīvot bez manis. Ne jau pēc divdesmit gadiem.

GALIMĀRS: Es noteikti nevaru dzīvot ar tevi – pēc divdesmit nodevības gadiem.

SONG: Neesi tik stūrgalvīgs! Uz kurieni tu iesi?

GALIMĀRS: Man ir tikšanās... ar manu Taurenīti.

SONG: Tad aizmirsti savu lepnumu. Un nāc...

GALIMĀRS: Liec mani mierā! Šonakt es beidzot esmu iemācījies atšķirt fantāziju no realitātes. Un, zinot atšķirību, es izvēlos fantāziju.

81

SONG: Es esmu tava fantāzija!

GALIMĀRS: Tu? Tu esi tikpat reāls kā hamburgers. Tagad vācies prom! Man ir tikšanās ar manu Taurenīti, un es nevēlos, lai tavs ķermenis apgāna telpu! (Viņš pamet viņam Song tērpu.) Paskaties uz šo – tu ģērbies kā tāds savedējs.

SONG: Ei! Tās ir Armani bikses un...! (Viņš uzvelk savas apakšbikses un bikses.) Teiksim tā... Es esmu tevī vīlies, Renē. Es domāju, ka savā pielūgsmē tu būsi kļuvis par kaut ko citu. Līdzīgāku... sievietei.

Bet nē. Vīrieši. Tu esi tāds pats kā viņi visi. Viss slēpjas tikai veidā, kā mēs ģērbjamies un krāsojam savas sejas, un mirkšķinām savas skropstas. Tev tiešām ir tik maz iztēles!

GALIMĀRS: Jūs, mesjē Song? Apsūdzat mani iztēles trūkumā? Lai nu kuram, bet tev būtu jāzina – es esmu vistīrākā iztēle. Un iztēlē es arī palikšu. Tagad vācies prom!

Galimārs aizstumj Song prom no skatuves, paņemot viņa kimono.

SONG: Renē! Es nekad vairs nevilkšu šo tērpu! Tu nožēlosi!

GALIMĀRS (Song): Es jau tagad nožēloju! (Skatoties uz kimono savās rokās.) Nožēloju tāpat kā... kā Taurenītis.

3.AINA

Galimāra cietuma kamera. Parīze. Mūsdienas.

GALIMĀRS: Nakti pēc nakts es esmu izspēlējis savas dzīves notikumus, vienmēr meklējot savam stāstam jaunu nobeigumu – tādu, kurā es atstāju šo kameru un uz visiem laikiem atgriežos sava Taurenīša rokās.

Šonakt es saprotu, ka mani meklējumi ir galā. Ka es visu laiku esmu meklējis nepareizajā vietā. Un tagad es jums pierādīšu, ka mana mīlestība

82

nebija veltīga – es atgriezīšos fantāziju pasaulē, kur es pirmoreiz viņu satiku.

Viņš paceļ kimono; uznāk dejotājas.

GALIMĀRS: Tā ir mana vīzija par Austrumiem. Par slaidām sievietēm chong sams un kimono, kuras mirst savas mīlestības dēļ pret nevērtīgiem ārzemju velniem. Kuras ir dzimušas un augušas, lai būtu ideālas sievietes. Kuras pieņem no mums jebkuru sodu un atkal iztaisnojas, bezierunu mīlestības spēcinātas. Tā ir vīzija, kas ir kļuvusi par manu dzīvi.

Dejotājas viņam pienes ūdens bļodu un palīdz viņam uzkrāsot sev seju.

GALIMĀRS: Es turpināju publiski noliegt, ka Song Lilinga ir vīrietis. Par to raksta presē, un tas varen mulsina manus franču kolēģus, kuriem tagad sākas klepus lēkme, ja kāds kaut vai tikai piemin ķīniešu ēdienu. Bet vienatnē savā kamerā es jau sen esmu sapratis patiesību.

Un patiesība prasa upuri. Par kļūdām, kas izdarītas dzīves laikā. Manas kļūdas bija vienkāršas un neapšaubāmas – vīrietis, ko es mīlēju, bija nelietis, nekauņa. Viņš nebija pelnījis neko citu kā kājas spērienu pa pakaļu, bet tā vietā es sniedzu viņam... visu savu mīlestību.

Jā – mīlestību. Kāpēc to neatzīt? Tā bija mana bojāeja, vai ne? Mīlestība izkropļoja manu spriedumu, padarīja aklas manas acis, pārveidoja manas sejas līnijas, līdz es varēju skatīties spogulī un redzēt vienīgi... sievieti.

Dejotājas palīdz viņam uzlikt Butterfly parūku.

GALIMĀRS: Man bija vīzija. Par Austrumiem. Ka dziļi to mandeļveida acīs tur joprojām ir sievietes. Sievietes, kas ir gatavas sevi upurēt vīrieša mīlestības dēļ. Pat tāda vīrieša dēļ, kura mīlestība ir pilnīgi nevērtīga.

Dejotājas palīdz Galimāram uzvilkt kimono. Viņas pasniedz viņam nazi.

GALIMĀRS: Nāve bez goda ir labāka par dzīvi... dzīvi negodā. (Viņš novietojas skatuves centrā, seppuku [hara-kiri] pozā.) Taurenīša mīlestība var izturēt daudz ko – neuzticību, zaudējumu, pat pamešanu. Bet vai tā var stāties pretī tam vienam grēkam, kas ietver sevī visus citus? Postošā izpratne par to, ka viņas mīlestības objekts galu galā ir bijis ne

83

vairāk, ne mazāk kā... vīrietis. (Viņš novieto naža galu pret savu augumu.) Ir 19... Un es beidzot esmu viņu atradis. Cietumā Parīzes nomalē. Mani sauc Renē Galimārs – pazīstams arī kā Madame Butterfly.

Galimārs pagriežas pret skatuves aizmuguri un iegrūž sev ķermenī nazi, pa skaļruņiem skan mūzika no „Mīlas dueta”. Viņš sabrūk dejotāju

rokās, kuras viņu godbijīgi nogulda uz grīdas. Kādu mirkli paliek šī aina. Tad gaisma uz Song, kurš stāv kā vīrietis, raugoties uz mirušo Galimāru. Viņš smēķē cigareti; dūmi kāpj augšup caur gaismām. Divi vārdi atskan

no viņa lūpām.

SONG: Taurenīt? Taurenīt?

Ceļas dūmi, gaismas lēnām izdziest.

BEIGAS