MAZSALACAS PILSĒTAS BIBLIOTĒKA

Nr. 7. (74.) 2010.gada jūlijsMēs visi kopā rakstām lielo dzīves grāmatu.

Vasara pilnā plaukumā un jūlijs mums dāsni dāvā saules gaismu un siltumu. Karsti?... Jā! Taču mēs tā gaidījām vasaru...Tādēļ priecāsimies par to, lai arī sviedri līst aumaļām! Mūs taču laipni sagaida Salaca ar saviem neskaitāmajiem avotiņiem, stāvajiem krastiem, alām, ūdensrozēm... Man šajā atvaļinājuma laikā palaimējās vairākas reizes izbaudīt mūsu Salaciņas krastu un ūdeņu burvību, ļaujoties tās straumes plūdumam, sēžot laiviņā. Iepriekšējos gadus biju tik vērojusi un sarunājusies ar to no krasta, tādēļ šoreiz daudz ko redzēju un izjutu no pavisam cita skatu punkta. Atmiņā atausa lasītais - Kad dzīves upē airējat pārāk ātri un spēcīgi, tad varat zaudēt upes plūsmas virzienu un jums var nākties cīnīties ar straumēm. Kad airējat pārāk lēni, tad varat atpalikt un būs atkārtoti jāieiet upes plūsmā un vienalga jāmaina savs kustību ātrums. Ieklausieties savā iekšējā viedumā, Mīļie, tas jūs nemaldinās. Atvēliet ik dienas laiku un pavērojiet savas dzīves plūsmu, meditējiet par jūsu aktivitātēm un dzīvi. Klausieties un savienojieties līdz atrodiet to līdzsvaru, kas ļauj ieplūst Dzīves Upē, saplūst ar visuma Dievišķo harmoniju. Mēs visi kopīgi rakstām Lielo Dzīves Grāmatu. Katram no mums ir ļoti dziļa un personīga pieredze – gan ļoti skaista, gan reizēm pat traumējoša, šķietami neticama, tomēr dzīvi mainoša pieredze. Padomāsim par to!

Maija

Literārā konkursa – ES SAVAM NOVADAM – laureāte –

Agne Meļķe, Mazsalacas vidusskolas 12.kl.

skolniece.Dabas simfonija par

12 brāļiem un mūsu zemi. Visapkārt tik balts. Tāda klusuma simfonija, kad diena ir pazudusi

savos sniega kalnos. Es adīšu zeķi – baltu, baltu. Domās pārlapoju kalendāra vientuļo uzrakstu – janvāris., tad tālāk februāris, bet tikai tagad zinu – zeķe tā nebūs, tik balta un pūkaina – to jau uz zemes likt nevar! Audīšu tepiķi – tik rakstainu un raibu kā gadalaiku dažādie mēneši. Drosmīgi sašūpoju kamolus lielajā grozā. Jā, vai tu zināji, ka kamoli runā? Sākumā pie manis atripoja baltais un pūkainais, klusi teikdams: „”Vai es derēšu?” Es samulsu: „Kāpēc ne?” „Visapkārt tik balts un salts, visi šogad burkš – apnicis!” „Nebēdājies, vai tu ar sevi nepriecē lielas un mazas sirsniņas? Re. Minka arī priecājas par tevi! Liksim pašā galiņā un tu būsi mākonim kaimiņos.” Ak, negantais sērsnu karali, tu sajauci manu musturu! Pelēkais dzīpars pavisam sabozies! Vai tev nav radusies doma pakāpties virs sava novada un uz leju pavērties no putna lidojuma? „Man bail no augstuma!”- es šerpi atcērtu. Tomēr ziņkārība ir tik liela un vilinoša. Bērzu puduri ir kļuvuši rozīgi, lillīgi, gaidot marta saulīti. Ievelku dzeltenu dzīparu, bet tikai drusciņ. Nāks māllēpju un pieneņu lauki, tad varēs izlaist lielo līkumu pa tepiķa tālāko stūri. Zili, balti brīnumi satupuši zem visiem krūmiem. Pūkainais pūpols laimīgs vējā māj ar roku. Mīkstā aitiņa baksta man vaigā. Redzu, redzu, drīz kārkls tevi pārspēs katrā grāvmalē! Aprīlis nevainīgi nometies ceļos un lūr. Ko gaidi? Mirkli – mana audējiņa! Nedrīkst nokavēt! Re, pelēcis mākonis uzpūtīgi glūn un pa brīdim uzkaisa asus krusas graudus, atkal baltus. Nu paguvi, tagad tikai jāsaņemas, lai tavs zaļums būtu sulīgs, bet drīz jau tu kļūsi par pieradumu. Maijs uzmetis ziedu mākoni tā, ka nevar saprast, kur tik daudz krāsu dabūt. Labi, labi, jūs esat daudz, stāviet kārtīgi rindiņā un raksts būs neaizmirstams! Dzeltenais rapsis sacenšas ar

pieneņu rindām, bet purenītes grāvmalē klausās strautiņa piedzīvojumus garajā ziemā. Vizbulītes – tā ir nepacietīgas, pielīdušas pašā ceļmalā un nebūt nebaidās no auto dunas un riepu švīkstiem. Re, pīlādzis zied, pēdējais brīdis miežus zemē kaisīt, lai asno un zelmeni veido! Zeme – kā smaržo! Novelku tupeles un skrienu basām kājām pa velēnu miklumu un smaržu. Zinu, šis spēks ir jāsmeļ kā svētavotu ūdens. Tā manas zemes elpa un man jābūt vienā pulsā un ritmā. Kļavas visapkārt sūta savus smaržīgos sveicienus pavasara apdullušajiem putniem. Dzeguze viltīgi reibinošajā ievu krūmā – ku-kū! Ku-kū! Jā, mēs visi pieķeram pie kabatas. Arī tālais tīrums apmierināts pasmaida – lauks pabeigts. Jūnij! Auna pikas līksmo, smaidīgas pīpenes ar mīl un nemīl vilina, kalmes pavedinoši vēcina savas garās rokas upmalā, ar skalbēm sveicinādamās koķetē. Naktsvijoļu buršanās ar dzegužkurpēm vairs nav izturama. Daudz nedomādama ielaižos pļavas matracī. Madaras pateicībā māj ar savām skaru skropstām. Lēni ceļas migla. Grieze spalgi griež, te pēkšņi tālumā atskan: „Līgo!”. Raspodiņš iztraucēts man uzšauj savu rasas pērļu spaini. Nedrīkst gaidīt, jāsteidzas! Vēl kvēlo ugunskura liesmas, vēl turpat ozollapu vainags ar dzelteno siera rituli vidū, kurā tikai saule drīkst iekosties un virsū kāri uzdzert putojošo miestiņu. Migla, migla – tā nav migla. Saimniek, ver vaļā klēti, lai bagātība pa durvīm iekšā nāk! Rudzi zied! Rudzu puķes laimīgas kā nekad, sabužina zilos brunčus tik kuplus, ka nepamanīt nav iespējams. Liepziedu varenais jūlij, bites nes medus spainīšus nepagurdams. Āboliņš balts, sārts un pat dzeltens pacietīgi gaida savu kārtu, reizi pa reizei izšaudams aromātu salūtu. Taču tur, aiz meža, liels milzenis rūc un apēd skaistās rudzu vārpas. Pīlādzis jau sārtumu vaigos iekrāsojis. Siena zārdi nedaudz iesnaudušies, jo visapkārt darbs darbu dzen. Kas tad tas? Kaut kas nešpetni iedunkā pa muguru. Mazā, brūnā princesīte ar diviem dzelteniem auskariem nikni nosaka – mū! – un siena kaudzei ievelk pa sāniem, lai neguļ. August, kur novārtīji muti? Ak, ogas ēdi? Mellenes tevi kārtīgi izjokojušas. Brūklenes drīz paleposies ar savu sārto vaigu, vēl tikai nedaudz saulītes. Dālijas izaicinoši vējā purina savus raibos lindrakus. Skaisti! Kliņģerītes apvilkušas stingras oranžas vestes un izskatās kā inspektoru kundzes dobes galā. Visa dārza komanda uzmanīgi vēro. Puiši un meitēni sāk biežāk pamest aci uz puķu dobi. Zelta slotiņas sačukstas, bet asteres smaida. Savā limuzīnā ir atbraucis septembris. Daudzas piekabes un darbarīki strādā. Mieži birst apcirkņos, bet tupeņi grozos. Āboli plati smaida – sārti, zaļi, dzelteni, cieti, saldi un sulīgi, bet visi draudzīgi. Mēs esam dārza smukuļi! Oktobri, valdies! Nedomā spītēt ar salnu kūri! Esi pacietīgs, tavs skaistais paklājs man pusi dzijas

iztērējis – kur tik daudz krāsu zaļā sūnā? Ā, tās sēnes un beku mammas! Arī dzērvenes bažīgi klausās dzērvju klaigās. Koki, jūs rudens karaļi, kad paspējāt sevi sapost? Priecē lapu zelts. Mākslinieki glezno, dzejnieki raksta, komponisti virpina notis uz augšu un leju. Rudens, iedvesmu laiks, kad pavasara mutuļotais skrējiens ar vasaras svelmi liek attapties un atgriezties uz zemes. Atkal uz zemes, pilnu ar maizes smaržu un spēka pamatu. Novembris met pa brāzmainai pļaukai visiem sejā un nemaz nekaunas, nesarkst par padarītajām nerātnībām. Drīzāk draudīgi izrēķinās, nomet visu, kas pa rokai, uz zemes. Jāņem grābeklis un jāsaliek krāšņumu zaudējušās lapas kārtīgās kaudzēs, kuras vējš tāpat papluinīs. Ak, manu Salacu jau klāj caurspīdīgs ledus vāks! Nolaižas pa baltai sniega pārslai uz steigā artās zemes velēnas. Skaistu cepuri sētas mietam dāvājis decembris. Leduspuķes logā zied pat dienas vidū. Rīti un vakari ir kļuvuši par savējiem. Kas tur tik nemierīgi knosās un knakstās? Skatos un brīnos no tāluma, bet pieejot tuvāk redzu – tās taču egles, kas gatavojas svētkiem! Rau, zaķis uzvilcis baltu kažoku, met cilpas un kūleņus. Stirna bailīgi pabāž degunu no egļu jaunaudzes, kur čiekuri nepacietīgi strinkšķina – mācies dzejoļus, drīz Ziemassvētki! Klusuma laiks. Eņģeļu spārnu vēdas liek pieklust, palikt mīļākam un piedot. Smaržo piparkūku sirdis. Zaķu egle lepojas ar garšīgo un oriģinālo rotu. Žēl, ka ezis guļ, kā to visu spēs pastāstīt pavasarī? Janvāris ar laimes vēlējumiem katrai dienai piemet klāt pa minūtei gaismas. Sveiki, saules puteņu vērpetes un sniega bumbas! Te mēs visi esam – savējie. Te ir mūsu zeme – mana zeme, mans novads, tavs novads, mana Salaca, mans Skaņaiskalns, manas bērzu birzis un tīrumu simti. To lepnumu man neatņems neviens – ne Pizas tornis karstajā Itālijā, ne Londonas acs Temzas uzraudzībā, ne kalnu serpentīns Norvēģijā. Pasaules ceļus brienot, veidojas vērtību skala. Katram sava! Reizi pa reizītei, mājās esot, vakaros gribas vairāk patērzēt ar pelēko kamolīti, bet, atgriežoties uz savas mājas sliekšņa, pelēkais dzīpars ir pārvērties spožā salūtā. Mans novads, mana zeme ir kā acuraugs, mans lielākais lepnums! Tepiķis ir gatavs, raibi raibais, jautri nopietnais ar smaidu un vērmeles maliņu. Skaists! Kamoliņi pavisam sarukuši, bet bārkstiņām vēl iznāk. Katrs iesiesim savu bārksti un vēlēsim siltumu! Pārējais man un tev jau ir! Un atkal gatavais tepiķis jāliek zemē, bet kur citur? Kā tavs un mans novads siltumu gūs?

Ar mīlestību un pateicību šo izdevumu sagatavoja Maija Reinvalde

e-pasts: mazsalacasbiblioteka@inbox.lv