Māszinību fakultātePilna laika klātienes profesionālās bakalaura studiju programmas „Vecmāte”

BAKALAURA DARBS

Vecmātes vadītu dzemdību aprūpes raksturojums zema riska grūtniecēm stacionārā

Darba autore:Māra Grieze

Studentes apliecības Nr. 011234______________

/paraksts/

20.05.2014datums

Darba vadītāja:Vija Bathena

Mg. soc. sc. _______________

/paraksts/

20.05.2014.datums

Rīgā, 2014

Vecmātes vadītu dzemdību aprūpes raksturojums zema riska grūtniecēm stacionārā

Anotācija

Ievads un teorētiskais pamatojums

Bakalaura darba tēma ir izvēlēta saistībā ar autores profesionālo darbību, strādājot kā vecmātei

stacionārā. Praksē ik dienas var novērot, ka dzemdību aprūpes modeļi mēdz atšķirties

dzemdībās, kuras vada ārsts un dzemdībās, kuras vada vecmāte. Pētot zinātniskos rakstus un

publikācijas par vecmātes vadītu dzemdību aprūpi, var secināt, ka tā ir piemērota zema riska

grūtniecēm, tādejādi pasargājot sievieti no nevajadzīgām intervencēm dzemdību laikā un

nodrošinot holistisku aprūpes modeli dzemdībās.

Vecmātes vadīta aprūpe balstās uz viedokli, ka grūtniecība un dzemdības ir normāls,

fizioloģisks dzīves periods. Aprūpes centrā ir sieviete un viņā noritošās pārmaiņas. Vecmātes

kompetencē ietilpst nodrošināt nepārtrauktu aprūpi,fizisko, fizioloģisko un psiholoģisko

pārmaiņu uzraudzība.

Pētījuma mērķis

Noskaidrot kāda ir vecmātes vadīta dzemdību aprūpe zema riska grūtniecēm stacionārā.

Pētījuma metodoloģija

Kvantitatīva pētījuma ietvaros tika pētītas un analizētas 100 anketas par vecmātes vadītām

dzemdībām zema riska grūtniecēm stacionārā.

Pētījuma rezultāti un secinājumi

Pēc 100 anketu par vecmātes vadītām dzemdībām zema riska grūtniecēm stacionārā analīzes

secināts, ka lielākā daļa dzemdību noritējušas bez sarežģījumiem un medicīnisko intervenču

veikšanas un vecmātes lielākajā daļā dzemdību rūpējušās par sievietes psiholoģisko komfortu

dzemdību laikā.

Atslēgas vārdi:

Vecmātes vadītas dzemdības, dzemdību aprūpes modeļi, zema riska grūtniecība, medicīniskās

intervences dzemdībās.

2

Characterization of midwife-led care for low risk pregnant women in a hospital

Abstract

Introduction and background

The topic of the bachelor’s paper was selected due to professional activity of the author,

working in the hospital as a midwife. One can observe every day how maternity care models

differ when birth is attended by an obstetrician and when by a midwife. Studies of the

scientific articles and publications on the midwife-led maternity care lead to the conclusions

that it is appropriate for low risk pregnant women, sparing them from unnecessary

interventions during the childbirth, and providing holistic model of maternity care.

Midwife-led maternity care is based on the opinion that childbirth is normal, physiological

period of life. Woman and changes within her are in the center of care. The expertise of

midwife is in providing continuous care and monitoring of the physical, physiological and

psychological changes.

Objective

Explore the midwife-led maternity care for low-risk women in a hospital.

Methodology

There were 100 inquiry forms studied and analyzed within quantitative study on childbirth of

low risk pregnant women attended by midwives in a hospital.

Results and conclusion

Conclusions after the analysis of 100 inquiry forms on childbirth of low risk pregnant women

attended by midwives in a hospital are: most births proceeded with no complications and

medical interventions, and midwives mostly maintained the women’s psychological comfort

during the birth.

Keywords

Midwife- led birth, models of maternity care, low-risk pregnancy, medical interventions in

childbirth;

3

SATURS

Anotācija…………………………………………………………………………………….…2

Abstract……………………………………………………………………………………..….3

Saturs..........................................................................................................................................4

Ievads………………………………………………….……………………………………….5

1.Teorētiskā daļa……………………………………………………..………………………..7

1.1. Normālu dzemdību raksturojums…………………………………………………………..7

1.1.1. Normālu dzemdību sākums…………………………………………………………..…..8

1.1.2. Normālu dzemdību ilgums……………………………………………………………….8

1.2. Dzemdību aprūpes modeļi…………………………………………………………………9

1.2.1. “Viens pret viens”aprūpe……………………………………………………………….10

1.2.2. Vecmātes vadīta aprūpe…………………………………………………………...……10

1.2.2.1. Vecmātes vadīta aprūpe grūtnieces partnera paradigmā…………………………..…15

1.2.2.2.Tehnokrātiskais modelis vecmātes praksē…………………….………………………16

1.2.2.1 Holistiskais modelis vecmātes praksē………………………………………………17

1.3. Dzemdību riska noteikšana…………………………………………………………...…..17

1.4. Medicīniskās intervences dzemdībās…………………………………………………..…20

1.5. Mātei draudzīgas aprūpes nodrošināšana…………………………………………...…….22

2. Pētniecības daļa…………………………………………………………………………...26

2.1. Pētījuma dalībnieki un anketēšanas norise.……………………………………..………..26

2.2. Anketu atlases kritēriji…………………………………………………………………...26

2.3. Pētījuma instruments………………………………………………………………...……27

2.4. Pētījuma rezultāti un analīze……………………………………………………….……..29

Secinājumi………………………………………………………………………………..…..39

Priekšlikumi………………………………………………………………………….…...…..41

Izmantoto informatīvo avotu saraksts………………………………………………...……42

Pielikumi…………………………………………………………………………………...…46

4

Ievads

Vecmātes vadītas dzemdības zema riska grūtniecēm stacionārā ir mērķis, uz kuru jātiecas ne

tikai grūtniecēm, bet arī vecmātēm, atbalstot dabīgu dzemdību norisi, uzticoties sievietes

spējai dabīgi dzemdēt un saņemot uzticēšanos un iedrošinājumu gan no stacionārā strādājošu

ārstu puses, gan vecmātēm, tādejādi jūtot atbalstu vecmātes spējai uzņemties iniciatīvu vadīt

dzemdības zema riska grūtniecēm stacionārā.

Laikā, kad dzemdības bieži vien ir medikalizētas un pakļautas dažādam medicīnas

tehnoloģijām, arvien pieaug to sieviešu skaits, kuras apzināti vēlas dabiskas dzemdības, bez

papildus medicīniskām intervencēm un tehnoloģiju pielietojuma. Stacionārā ir iespējams

dzemdēt dabiski, tomēr salīdzinoši bieži, arī zema riska grūtnieču dzemdībās, tiek veiktas

intervences, kas nesaskan ar sieviešu vēlmi izvairīties no tām, ja vien tas neapdraud pašas

sievietes vai augļa veselību.

Vecmātes vadīta aprūpe ir balstīta uz viedokli, ka grūtniecība un dzemdības ir normāls,

fizioloģisks dzīves periods. Aprūpes centrā ir sieviete un viņā noritošās pārmaiņas. Vecmātes

kompetencē ietilpst nodrošināt nepārtrauktu aprūpi, fizisko, fizioloģisko un psiholoģisko

pārmaiņu uzraudzība (Gold, O’ Neil, Wagner, 2005).

Informācijai par iespējām un lēmumiem ir jābūt izrunātai ar sievieti – tas sevī ietver dzemdību

apstākļu un iespēju, iesaistīto personu, procedūru un lēmumu pieņemšanu, kas saistīti ar

sievieti, izklāstu, virzot grūtnieci kā aprūpes procesa centrālo personu, kas savu dzemdību

procesu vada sadarbībā ar aprūpes sniedzējiem – vecmāti, dzemdību speciālistu, ārstu.

Strādājot kopā ar sievieti šajā procesā, tiek respektētas viņas vēlmes un zināšanas, intuīcija par

ķermeņa vajadzībām (Smulders, 2002).

Brīvi stāvošās vecmāšu prakses vietās un pie dzemdību nodaļām piesaistītās vecmāšu prakses

vietās dzemdēt ir droši bērnam un tās piedāvā papildus ieguvumus kā mātei - retākas

medicīniskās iejaukšanās, tā bērnam - biežāk uzsākta zīdīšana (Cooper, 2006).

Ir lielāks procents to sieviešu, kuras dzemdību laikā saņēmušas jebkādu medicīnisku

iejaukšanos, nekā sieviešu, kuras dzemdējušas pilnīgi dabiski. Katra no šīm manipulācijām var

izjaukt kādu no dabiskajiem, fizioloģiskajiem procesiem dzemdībās, kas saistās gan ar

sievietes fiziskajiem, gan emocionālajiem procesiem. Lai gan šīm manipulācijām ir

medicīniskas indikācijas, tomēr nav pierādījumu par to nepieciešamību rutīnā (Lothian, 2007).

5

Bakalaura darba mērķis: izzināt kāda ir vecmātes vadīta dzemdību aprūpe zema riska

grūtniecēm stacionārā.

Darba uzdevumi:

• apkopot zinātniskos un teorētiskos materiālus par vecmātes vadītu dzemdību aprūpi;

• apkopot zinātniskos un teorētiskos materiālus par zema riska grūtnieču aprūpi

dzemdībās;

• analizēt apkopoto zinātnisko un teorētisko informāciju;

• izstrādāt un adaptēt pētījuma instrumentus Latvijas apstākļiem;

• noskaidrot, kāda ir vecmātes vadīta dzemdību aprūpe zema riska grūtniecēm

stacionārā;

• apkopot iegūto informāciju;

• analizēt un apstrādāt iegūtos datus;

• izdarīt secinājumus un izvirzīt priekšlikumus.

Pētījuma metodes:

Anketa, kura sastāv no divām daļām:

• Anketas A daļa ir Medicīnisko riska faktoru klasifikators (autores izstrādāts pēc NICE

intrapartum care guidelines 2007, un dr.D.Rezebergas red. “Dzemdniecība” 2009. gads).

• Anketas B daļa aizpildāma tikai par tām dzemdētājām, kas ir zema riska grūtnieces uz brīdi,

kad sieviete iestājas dzemdību nodaļā. B daļa sastādīta tā, lai izzinātu zema riska grūtnieces

dzemdību norises raksturojumu un vecmātes lomu tajā.

Matemātiskās statistikas metodes.

Pētījuma raksturojums:

Pēc izmantotās metodes – neeksperimentāls, kvantitatīvs pētījums;

Tika ievāktas anketas par 100 vecmātes vadītām dzemdībām zema riska grūtniecēm.

Pētījuma jautājumi:

1. Kāda ir vecmātes vadītu dzemdību aprūpe zema riska grūtniecēm stacionārā?

2. Kādas medicīniskās intervences tiek veiktas vecmātes vadītās dzemdībās zema riska

grūtniecēm stacionārā?

Pētījuma bāze: specializēta dzemdību palīdzības klīnika X

Pētījuma dalībnieki: Stacionārā strādājošas vecmātes6

1. Teorētiskā daļaDzemdības ir dzīves notikums, kas izmaina dzīvi, un aprūpe, ko sieviete saņem dzemdību

laikā, viņu ietekmē gan fiziski, gan emocionāli - gan īstermiņā, gan ilglaicīgi. Veiksmīga

komunikācija, atbalsts, iejūtība no personāla un sievietes vēlmju respektēšana ir

priekšnoteikumi, lai dzemdības sievietei un viņas partnerim asociētos ar pozitīvu pieredzi

(Intrapartum care: NICE guideline, 2014).

1.1. Normālu dzemdību raksturojums

Normālas dzemdības ir jēdziens, kas tiek traktēts dažādi. Pasaules Veselības organizācija

normālas dzemdības definē kā procesu ar spontānu sākumu, zemu risku dzemdību sākumā un

dzemdību laikā, bērns piedzimst spontāni galviņas priekšguļā grūtniecības 37. līdz 42. nedēļā.

Pēc dzemdībām jaundzimušā un mātes stāvoklis ir labs (World Health Organization, 1996).

Normālas dzemdības ir fizioloģisks process, ko raksturo dzemdes kontrakcijas, kuru rezultātā

notiek dzemdes kakla atvēršanās, piedzimst bērns, placenta ar apvalkiem un nabassaite.

Dzemdības sākas laikā no 37. līdz 42. grūtniecības nedēļai (Rezeberga, 2009).

Angļu valodā vārdam dzemdības (labor) piemīt noteikta emocionāla nokrāsa. Saskaņā ar

jauno saīsināto Oksfordas vārdnīcu (1993) labor pārējās nozīmes ir: pūliņi, grūtības, ciešanas,

fiziska piepūle, īpaši, ja tā ir sāpīga, un darba rezultāts. Šīs visas nozīmes sniedz priekšstatu arī

par bērna dzimšanas procesu un šķiet iederīgas, uzsverot nepieciešamību visiem palīdzības

sniedzējiem atbalstīt dzemdētājas vajadzības, īpaši veiksmīgas atsāpināšanas ziņā (Viljamsa

Dzemdniecība, 2013).

Informācijai par iespējām un lēmumiem ir jābūt izrunātai ar sievieti – tas sevī ietver dzemdību

apstākļu un iespēju, iesaistīto personu, procedūru un lēmumu pieņemšanu, kas saistīti ar

sievieti, izklāstu, virzot grūtnieci kā aprūpes procesa centrālo personu, kas savu dzemdību

procesu vada sadarbībā ar aprūpes sniedzējiem – vecmāti, dzemdību speciālistu, ārstu. Strādājot

kopā ar sievieti šajā procesā, tiek respektētas viņas vēlmes un zināšanas, intuīcija par ķermeņa

vajadzībām (Smulders, 2002).

7

1.1.1.Normālu dzemdību sākums

Lai varētu runāt par normālām dzemdībām, svarīgi konstatēt dzemdību sākšanās brīdi, izdalot

latento un aktīvo dzemdību fāzi. Lielākais šķērslis normālu dzemdību izpratnei ir to sākuma

konstatācija. Striktā dzemdību darbības definīcija – dzemdes kontrakcijas, kas izraisa

ievērojamu dzemdes kakla saīsināšanos un atvēršanos – ne vienmēr palīdz noteikt dzemdību

darbības patieso sākumu, jo šī diagnoze tiek apstiprināta tikai retrospektīvi. Iespējams

izmantot vairākas metodes, lai noteiktu dzemdību sākuma punktu. Viena definē dzemdību

sākšanos kā brīdi, kad sāpīgas kontrakcijas kļūst regulāras, tomēr dzemdes aktivitāte, kas

izraisa nepatīkamās sajūtas, bet nenozīmē īstās dzemdību darbības sākšanos, var parādīties

jebkurā grūtniecības posmā. Dzemdību priekšvēstneši jeb tā sauktās viltus dzemdības bieži

vien spontāni beidzas vai arī var ātri vien pāriet dzemdību kontrakcijās. Otra metode definē

dzemdību darbības sākšanos kā brīdi, kad sieviete tiek uzņemta dzemdību nodaļā. Nacionālajā

dzemdību namā Dublinā ir sistematizēti uzņemšanas kritēriji. Iznēsātas grūtniecibas gadījumā

šie kritēriji ir sāpīgas kontrakcijas, kuras pavada vismaz viens no šādiem apstākļiem: augļa

apvalku plīsums, asiņaini izdalījumi (“gļotu korķis”) vai pilnīga dzemdes kakla

nolīdzināšanās. Savukārt, ASV uzņemšana dzemdību nodaļā bieži vien notiek, vadoties pēc

dzemdes kakla atvēruma, ko pavada sāpīgas kontrakcijas. Ja augļa apvalki ir neskarti,

dzemdes kakla atvērums ir trīs līdz četri centimetri vai vairāk, tas tiek uzskatīts par pietiekami

drošu rādītāju dzemdību sākuma noteikšanai. Šajā gadījumā tiek uzskatīts, ka dzemdību

darbība sākusies ar uzņemšanas brīdi stacionārā. Šī varbūtības metode izslēdz daudzas

neskaidrības, kas raksturo dzemdību diagnosticēšanu agrākās dzemdes kakla atvēršanās

stadijās (Viljamsa Dzemdniecība, 2013).

1.1.2. Normālu dzemdību garums

Normālu dzemdību ilgums ir parametrs, kurš stacionāra apstākļos tiek samērā strikti definēts.

Pārklendas slimnīcā tika analizēti gandrīz 25000 spontānu dzemdību pēc iznēsātas

grūtniecības. Gandrīz 80 procenti sieviešu tika uzņemtas slimnīcā ar 5 cm mai mazāku

dzemdes kakla atvērumu. Iepriekšējo dzemdību skaits vai to neesamība un dzemdes kakla

atvērums uzņemšanas brīdī bija faktori, kas nozīmīgi ietekmēja spontānu dzemdību ilgumu.

Vidējais laiks no uzņemšanas līdz bērna piedzimšanai visām sievietēm bija 3,5 stundas, un 95

procenti no visām sievietēm dzemdēja 10, 1 stundas laikā. Žangs u.c. (Zhang et al., 2009a,b)

8

izdarīja līdzīgus secinājumus savā pētījumā, kas ietvēra 126887 dzemdības 12 slimnīcās ASV

(Viljamsa Dzemdniecība,2013).

Douns uapraksta laika uzskaites ietekmi uz dzemdību aprūpi un to, kā tā izraisījusi laika

atkarību dzemdniecības praksē. Ņemot vērā ilgstošo tehnokrātisko modeļu pielietojumu un

tiem piešķirto nozīmi, autori secina, ka šo modeļu ietekme turpinās šādu aprūpes elementu dēļ:

“Pasaules ekonomika, kuras valdošā ideoloģija ir patērēšana, kurā par vērtībām tiek

uzskatītas ilūzijas par drošību un kontroli pār dzīves notikumiem, un kurā laiks ir nauda.

Tiem, kuri par vērtību uzskata skaidri nenoteiktos, iekšējos, „tapšanas” aspektus grūtniecībā

un dzemdībās, būs jārod pārliecinoši argumenti, lai stātos pretī pašreizējai risku iebiedētajai,

laikā ierobežotai dzemdniecībai” (Downe, 2009).

1.2. Dzemdību aprūpes modeļi

Dzemdību vadīšana prasa no dzemdību palīdzības sniedzējiem divu potenciāli pretrunīgu

pieņēmumu ievērošanu. Pirmkārt, dzemdības jāuzskata par normālu fizioloģisku procesu, kurš

vairumam sieviešu notiek bez sarežģījumiem. Otrkārt, jābūt gataviem reaģēt uz dzemdību

darbības sarežģījumiem, kas var parādīties ļoti strauji un negaidīti. Līdz ar to palīdzības

sniedzējiem vienlaikus jāļauj sievietei un viņas pavadoņiem justies ērti, reizē nodrošinot mātes

un augļa drošību piepešu komplikāciju gadījumā (Viljamsa Dzemdniecība, 2013).

Grūtnieču aprūpi Latvijā grūtniecības periodā atbilstoši Ministru Kabineta 2006. gada 25.

jūlijā izstrādātiem noteikumiem Nr. 611 „Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība” sniedz

viena no šādām ārstniecības personām: ginekologs (dzemdību speciālists), ģimenes ārsts vai

vecmāte, ja grūtniecība norit fizioloģiski. Ginekologs (dzemdību speciālists), vecmāte vai

ģimenes ārsts izvērtē grūtniecības un dzemdību risku un nosaka, kura no šo noteikumu 4.

punktā  minētajām ārstniecības personām veiks turpmāko grūtnieces aprūpi: pirmā

apmeklējuma laikā vai jebkurā citā grūtniecības periodā, ja ir parādījušies vai ir apzināti kādi

grūtniecības riska faktori.

Iestājoties ārstniecības iestādē dzemdību palīdzības saņemšanai, grūtniece iesniedz:

Dzemdību palīdzības sniegšanu atbilstoši individuālajām medicīniskajām indikācijām un

kompetencei nodrošina šādas ārstniecības personas:

ginekologs (dzemdību speciālists);

vecmāte;

anesteziologs, reanimatologs;9

neonatologs vai pediatrs, kurš apguvis apmācības kursu jaundzimušā primārajā

reanimācijā un veselības stāvokļa stabilizēšanā (MK noteikumi Nr. 611).

1.2.1. “Viens pret viens” aprūpe

Amerikas Pediatru akadēmija un Amerikas Dzemdību speciālistu un ginekologu kolēģija

kopā izstrādājuši Perinatālās aprūpes vadlīnijas (2007). Tajās tiek sniegta sīka informācija par

pienācīgu dzemdību aprūpi, ieskaitot prasības gan pret personālu, gan ārstniecības iestādi.

1. tabulā ir parādīta ieteicamā aprūpētāju un dzemdētāju skaita attiecība dzemdību laikā.

1.1. tabula

Ieteicamā aprūpētāju un dzemdētāju skaita attiecība dzemdībās

Vecmāšu/ pacientu attiecība Sniegtā aprūpe

1:2 Dzemdētājas

1:1 Dzemdētājas otrajā dzemdību periodā

1:1 Dzemdētājas, kurām ir medicīniski vai

dzemdību sarežģījumi

1:2 Dzemdību ierosināšana vai stimulēšana ar

oksitocīnu

1:1 Epidurālās anestēzijas ievades nodrošināšana

1:1 Ķeizargrieziena operācija

Arī NICE 2014. gada maijā izstrādātajās vadlīnijās kā jauns priekšnoteikums iestrādāts

punkts, ka dzemdību iestādēm vajadzētu nodrošināt tādu aprūpes modeli, kas atbalsta aprūpi

„viens pret viens” dzemdību atvēršanās un izstumšanas fāzēs, kā arī novērtēt pakalpojumus un

noteikt, vai personāla nav par daudz vai par maz, izmantojot darba spēka plānošanas modeļus

un/vai attiecību - sieviešu skaits pret vecmāšu skaitu (Intrapartum care: NICE guideline,

2014).

1.2.2. Vecmātes vadīta aprūpe

Vecmātes vadīta aprūpe balstās uz viedokli, ka grūtniecība un dzemdības ir normāls,

fizioloģisks dzīves periods. Aprūpes centrā ir sieviete un viņā noritošās pārmaiņas. Vecmātes

kompetencē ietilpst nodrošināt nepārtrauktu aprūpi, fizisko, fizioloģisko un psiholoģisko

10

pārmaiņu uzraudzība, sievietes un arī viņas ģimenes informēšana sociālos jautājumos, sievietei

nodrošināt individuālu pieeju, apmācības, konsultācijas un antenatālo aprūpi, dzemdību un

pēcdzemdību aprūpi, samazināt tehnoloģisku iejaukšanos procesos, atpazīt un palīdzēt

sievietēm, kam nepieciešama citu speciālistu aprūpe. Atšķirība starp vecmātes un citiem

aprūpes modeļiem bieži iekļauj atšķirības filozofijā, aprūpes fokusā, attiecībās starp aprūpes

sniedzēju un grūtniecei, dzemdību norisē un medicīnisku iejaukšanos skaitā, dzemdību vides

izvēlē. Tāpat ir atšķirības arī izmaksās dažādos aprūpes modeļos un optimālo antenatālās

aprūpes rutīnu skaitam veselai grūtniecei (Gold, O’ Neil, Wagner, 2005).

Vecmātes vadītas aprūpes filosofijas pamatā ir - ļaut sievietei izdzīvot dzemdības ar minimālu

iejaukšanos, kamēr vien tas nav nepieciešams pašas sievietes vai augļa interesēs. Ir

novērojamas sociokulturālas atšķirības dažādās valstīs, tomēr vecmāte uztur ar sievieti tuvas

attiecības, viešot savstarpēju uzticēšanos, veltot sievietei individuālu uzmanību, strādājot

sievietes interesēs un rūpējoties par viņas vajadzībām. Ar šādu aprūpes modeli būtu vēlams

saskarties gan mājdzemdību, gan stacionāra dzemdību aprūpes nodrošināšanā fizioloģiski

noritošas grūtniecības vai „zema riska”grūtniecības aprūpē. Iespējama arī vecmātes vadīta

aprūpe sievietei ar komplikācijām, tomēr šajā gadījumā vecmāte strādā ciešā sadarbībā ar

speciālistiem. Ir sastopami arī citi aprūpes modeļi, kur vecmātes aprūpe sadalīta pa nozarēm –

pirmsdzemdību, dzemdību, pēcdzemdību vecmātes (Gold, O’Neil, Wagner, 2005).

Vecmāšu vadīta aprūpe ir definēta kā aprūpe, kurā vecmātes darbojas kopā ar sievieti kā

partneres, galvenās speciālistes, kuru pārziņā ir novērtēt sievietes vajadzības, veidot viņas

aprūpes plānu, ja nepieciešams, nosūtīt pie citiem speciālistiem un nodrošināt dzemdību

palīdzības pakalpojumus. Vecmāšu vadītas nodaļas tiek uzlūkotas kā svarīgas un

nepieciešamas aprūpes attīstībā un lielākajai daļai sieviešu piedāvā uz sievieti vērstu, finansiāli

efektīvu , drošu un apmierinājumu sniedzošu alternatīvu ginekologu vadītai aprūpei

(Pembroke, N., Pembroke, J., 2008).

Vecmātēm un visiem veselības aprūpes speciālistiem vajadzētu nodrošināt to, ka visos

dzemdību apstākļos valda cieņas pilna kultūra pret katru sievieti kā personību, kas piedzīvo

dzemdības kā nozīmīgu un emocionāli intensīvu dzīves notikumu, lai sieviete varētu izdarīt

informētus lēmumus, lai viņa tiktu uzklausīta un iejūtīgi aprūpēta. Ikvienam no personāla

vajadzētu parādīt ar saviem vārdiem un uzvedību, kāds ir pieņemams veids, kā attiekties un

runāt ar sievietēm un viņu dzemdību partneri(em), un kā runāt par dzemdībām un veicamajām

izvēlēm dzemdību laikā (Intrapartum care: NICE guideline, May 2014).

11

Kohrana datu bāzē esošs pārskats, kas vērtēja vecmāšu vadītu aprūpi ietvēra 11 pētījumus,

kuros iesaistītas 12 276 sievietes. Šī pārskata secinājumi bija tādi, ka sievietēm, kuras tika

aprūpētas pēc vecmāšu vadītas aprūpes modeļiem, bija mazāka varbūtība piedzīvot:

ievietošanu slimnīcā pirmsdzemdību periodā, vietējās anestēzijas pielietošanu, epiziotomiju,

instrumentālas dzemdības; viņas biežāk dzemdēja bez atsāpināšanas, piedzīvoja spontānas

vaginālas dzemdības, jutās vairāk spējīgas kontrolēt notiekošo dzemdību atvēršanās un

izstumšanas fāzē, viņām dzemdību laikā klāt bija pazīstama vecmāte, kā arī veiksmīgāk tika

uzsākta zīdīšanu, viņu mazuļiem bija nepieciešams īsāks uzturēšanās laiks slimnīcā, nebija

statistiski nozīmīgu atšķirību starp grupām attiecībā uz kopējiem augļa bojāejas/jaundzimušo

mirstības rādītājiem, kā arī augļa bojāejas/jaundzimušo, kas piedzimuši vismaz 24.

grūtniecības nedēļā, mirstības rādītājiem. Autori secināja, ka visām sievietēm vajadzētu

piedāvāt vecmāšu vadītus aprūpes modeļus un sievietes vajadzētu iedrošināt pieprasīt šādu

iespēju (Sandall et al., 2008).

Savukārt, Džordans savā pētījumā par dzemdībām Amerikas slimnīcā atklāja to, ka sievieti un

viņas partneri ārsts nekad neuzrunā tieši; informācija tiek nodota ar vecmātes starpniecību;

vecmātei ir jāgaida ārsts, lai viņš pieņemtu lēmumus; vecmāte min, ka pat tad, ja viņa ir

veikusi vaginālu izmeklēšanu, ārsts neuzskata viņas atradnes par patiesām interpretācijām un

viņš to tik un tā veic atkārtoti (Jordan, 1997).

Valsts bērnu veselības aprūpes vadlīnijās (The National Service Framework for Children)

(Department of Health 2005) norādīts, ka pakalpojumiem jābūt elastīgākiem un vairāk

pielāgotiem individuālajām vajadzībām, īpaši vēršot uzmanību uz neaizsargātajiem un

ierobežotajiem. Tās ierosina arī to, ka sievietēm, kurām paredzama normāla grūtniecība un

dzemdības, jābūt pieejamiem vecmāšu vadītiem aprūpes modeļiem un videi. Vecmāšu vadīta

vide var sniegt lielākas izvēles iespējas un pieejamību sievietēm, nezaudējot ginekologu

pakalpojumus (Department of Health, 2005).

Veselības aprūpes komisija Anglijā (2008) veica pētījumu, izjautājot sievietes par aprūpi, kādu

viņas ir saņēmušas grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību aprūpes ietvaros. Sievietēm ar

augstiem apmierinātības rādītājiem dzemdību laikā tika nodrošināta vecmāšu aprūpe, kas

saistīta ar uz sievieti vērstu aprūpi un mazāku iejaukšanos. Augstā apmierinātība bija saistīta

ar īsāku dzemdību ilgumu, ar iespēju saņemt tādu atsāpināšanu, kādu vēlējās, ar vienkāršām

vaginālām dzemdībām un ar mazāku skaitu aprūpējošo vecmāšu, ar kurām viņas bija iepriekš

tikušās. Svarīgi, ka ar sievietēm runāja viņām saprotamā valodā, laipni, kas nodrošināja 12

paļāvību un uzticēšanos personālam. Sievietes saņēma nepieciešamo informāciju un

skaidrojumus (The Healthcare Commission, 2008).

Saimons ar pētnieku grupu salīdzināja rezultātus sievietēm, kuras bija dzemdējušas divās

dažādās vidēs – ginekologu vadītā nodaļā vai vecmāšu vadītā nodaļā. Izmantoja pēcdzemdību

aptaujas, kurās sievietes savus priekšstatus par risku saistībā ar savu grūtniecību novērtēja,

izvēloties starp „nekādu”, „zemu”, „vidēju” un „augstu” risku, kā arī lūdza viņām sniegt

viedokli par saņemto aprūpi. Sievietes, kuras sevi ieskaitīja „nekāda” vai „zema” riska

līmeņos, ietvēra pētījumā. Viņu vidū bija sievietes, kuras dzemdību laikā no vecmāšu vadītas

nodaļas tika pārvestas uz ginekologu vadītu nodaļu. Šo sieviešu dati pēc tam tika salīdzināti

saistībā ar dzemdību vietas vidi. Dzemdību norises ilgums bija īsāks, ja dzemdības notika

vecmāšu vadītā nodaļā. Sievietēm ginekologu vadītās nodaļās biežāk tika pielietota

medikamentoza atsāpināšana. Gandrīz visas sievietes, kuras bija plānojušas dzemdēt vecmāšu

vadītā nodaļā, piedzīvoja normālas vaginālas dzemdības. Sievietes piedzīvoja vairāk

medicīnisku iejaukšanos, ja atradās ginekologu vadītā nodaļā. Šis pētījums liek domāt, ka

dažādās dzemdību vidēs darbojas atšķirīga filozofija. Sievietes vecmāšu vadītās nodaļās ziņoja

par augstāku aprūpes standartu, kurā vecmātes sniedz lielāku palīdzību un iedrošinājumu

attiecībā uz viņu ērtībām un viņas jutās vairāk iesaistītas lēmumu pieņemšanā(Symon et al.,

2011).

Nozīmīgs pētījums veikts 2011. gadā Japānā, pētēt zema riska grūtnieču dzemdību aprūpi

vecmāšu vadītā nodaļā. Mērķis bija izpētīt medicīniskos rezultātus „zema riska” grūtniecēm,

salīdzinot vecmāšu vadītu dzemdību aprūpi ar ginekologu un vecmāšu aprūpi. Retrospektīvā

kohorta pētījumā salīdzināja dzemdību iznākumus vecmāšu „primārajā” aprūpē un

ginekologu un vecmāšu aprūpē. Pētījumā piedalījās 1031 grūtnieces, kuras sākotnēji pie

uzņemšanas tika uzskatītas par „zema riska” grūtniecēm. Uzņemšanā 878 no viņām (85%)

vēlējās dzemdēt vecmātes aprūpē, tomēr 364 no šīm sievietēm (42%) dzemdību laikā tika

pārvestas uz ginekologu un vecmāšu aprūpes nodaļu. Vecmāšu „primārajā” aprūpē vidējais

dzemdību ilgums bija būtiski ilgāks nekā ginekologu un vecmāšu aprūpē. Tomēr nebija

būtisku atšķirību ieilgušu dzemdību rādītāju ziņā (≥24  h). Abām grupām nebija citu būtisku

atšķirību citos dzemdību vai jaundzimušo stāvokļa rezultātos. Nebija datu, kas pierādītu, ka

vecmāšu „primārā” aprūpe ir nedroša „zema riska” grūtniecēm. Līdz ar to „zema riska

grūtniecēm” ir ieteicama vecmāšu aprūpe (Suzuki, 2011).

13

Arī Īrijā 2011. gadā veikts pētījums, kura mērķis bija salīdzināt vecmāšu vadītu nodaļu

(VVN) un ginekologu vadītu nodaļu (GVN) aprūpi veselām grūtniecēm bez dzemdību riska

faktoriem. Tika izveidots nejaušināts pētījums, kura ietvaros visas sievietes, kas stājās

uzskaitē līdz 24. grūtniecības nedēļai divos dzemdību namos Īrijā, kuros gada laikā notiek

1300 – 3200 dzemdības. Statistiski nozīmīga atšķirība starp VVN un GVN netika atklāta šādos

septiņos galvenajos rezultātos: dzemdības ar ķeizargriezienu, ierosināšana, epiziotomija,

instrumentālas vaginālas dzemdības, Apgares novērtējumi, pēcdzemdību asiņošana, zīdīšanas

uzsākšana. VVN sievietēm būtiski retāk tika veikta nepārtraukta elektroniska augļa uzraudzība

(36,1% VVN vs 313 56,7% GVN) un dzemdību stimulēšana (39,6% vs 56,9%). Tika izdarīts

secinājums, ka vecmāšu vadīta aprūpe, praktizējot tādā veidā, kā šajā pētījumā, ir tikpat droša

kā ginekologu vadīta aprūpe un ir saistīta ar mazākiem iejaukšanās rādītājiem dzemdību laikā

(Begley, C. et al., 2011).

Vecmātes lomu var uztvert dažādi, atkarībā no aprūpes modeļa vai vides, kādā vecmāte strādā.

Var novērot, ka vecmātes strādā atšķirīgi no savām kolēģēm pat vienas darba vides ietvaros.

Vecmātes jūt, ka viņu loma virzās prom no tradicionālajām vērtībām. Tehnoloģiju

izmantošana vecmāšu vidū atšķiras, atkarībā no uzticēšanās tradicionālajām prasmēm dažādu

kultūru ietvaros. Pastāvēja sieviešu gaidas, ka vecmātēm ir nepieciešamas tehnoloģijas, lai

īstenotu savu lomu. Ir redzams, ka sievietes un viņu partneri, kas saņēmuši aprūpi vecmāšu

vadītā nodaļā, uzskata, ka viņu pieredze ir labāka un sievietēm bija labāki rezultāti, ieskaitot

zemākus medicīniskas iejaukšanās rādītājus. Interesanti, ka sievietes, kas nav piedzīvojušas

šādu dzemdību vidi, uzskata dzemdības slimnīcā par drošāku izvēli. Vecmāšu aptverošais

aprūpes modelis sniedz augstāku apmierinātības līmeni starp sievietēm, kas to ir

piedzīvojušas, salīdzinot ar tām, kurām bijusi tradicionāla grūtniecības un dzemdību aprūpe

(Sinclair, 2009).

Pēdējās desmitgadēs vecmātes loma ir piedzīvojusi daudzas izmaiņas, galvenokārt tās saistītas

ar lielāku uzsvaru uz aprūpi, kura vērsta uz sievieti. Šāda aprūpe balstās uz atzīšanu,

apliecināšanu un cieņu pret dzemdējošo sievieti viņas individuālajās vajadzībās, idejās, domās,

emocijās, gaidās un vēlmēs attiecībā uz grūtniecību, dzemdībām un mātes lomu, citiem

vārdiem, sieviete un viņas mazulis ir pirmajā vietā. Sieviete cer sastapt vecmāti, kura rūpēsies

par viņu kā personību, atbalstot viņas instinktīvās spējas kļūstot par māti. Vecmātes

galvenajam mērķim vajadzētu būt uzmanīgi vērot topošo māti un viņas vajadzības, iedrošināt

viņu dzemdību norises gaitā un izprast viņas stiprās un vājās puses. Autore min, ka, ņemot

14

vērā, ka dzemdības ir tik nozīmīgs notikums sievietes dzīvē, tas var iespaidot visas ģimenes

uzvedību nākotnē (Eliasson et al., 2008).

Pozitīva pieredze iegulst atmiņā, ja vecmāte ir bijusi gādīga, kā arī pastāvīga vecmātes

klātbūtne un rūpes dzemdību laikā var paaugstināt sievietes un viņas partnera apmierinātību ar

dzemdību pieredzi. Līdz ar to katrai vecmātei vajadzētu ņemt vērā to, cik svarīga ir sievietes

un viņas ģimenes labsajūta un apmierinātība dzemdību laikā (Waldenstrom, 1999).

Turklāt ir jāapzinās, ka psiholoģiskā ieguvuma vai zaudējuma potenciāls ir katrās dzemdībās.

Aprūpes sniedzējiem ir milzīga nozīme ietekmējot to, kā katra sieviete atcerēsies piedzīvoto.

Vecmātes aprūpes mērķim vajadzētu būt ne vien drošam rezultātam, bet arī pozitīvām

atmiņām (Stewart, 2004).

Analizējot jautājumu, kurš vada dzemdības un kurš dzemdībās ir galvenais, svarīgi apzināties,

ka sieviete ir tā, kas uzaicina pārējos būt klāt, kad viņa dzemdē. Faktiski vecmāti, pirmkārt,

var uzlūkot kā aicinātu viešņu sievietes pieredzē. Tiek atstāta iespēja „namamātes” jēdzienu

saglabāt saistībā ar vecmātes lomu: vecmāte ir aicināta izveidot garīgu telpu, kura tiks

piepildīta ar sievietes vajadzībām un vēlmēm (Pembroke&Pembroke, 2008).

1.2.2.1. Vecmātes vadīta aprūpe grūtnieces partnera paradigmā

Vecmātes vadītas aprūpes modelī nozīmīgu vietu ieņem grūtnieces partneris vai citi ģimenes

locekļi, kuru izjūtām dzemdību laikā jāvelta vecmātes uzmanība.

Nozīmīgs pētījums veikts, pētot partneru izjūtu par vecmātes komunikāciju un darbībam

dzemdību laikā. Tika pieņemts, ka visi partneri šajā pētījumā ir vīrieši. Iegūtie rezultāti

parādīja, ka vecmātes tika uztvertas kā tādas, kas sniedza informāciju viņiem saprotamā veidā

un vēlējās uzklausīt to, kā viņi jūtas. Viņi uzskatīja, ka vecmātes gandrīz vienmēr viņus

iedrošināja uzdot jautājumus. Piektā daļa vīriešu juta, ka vecmātes viņus neiedrošina uzdot

jautājumus un viena sestā daļa juta, ka vecmātes nevēlējās klausīties, ja viņi gribēja runāt.

Viena trešdaļa vīriešu juta, ka vecmātes viņus ignorē, galvenokārt, sarunājoties ar partneri. 7%

vīriešu bija sajūta, ka vecmātes izvairās no acu kontakta ar viņiem. Vecmāšu komunikācijas

prasmes tika vērtētas augstāk nekā ģimenes ārstiem vai slimīcas ārstiem. Vīrieši bija mazāk

apmierināti ar veidu, kā vecmātes sarunājās ar viņiem pēc tam, kad mazulis bija piedzimis.

Vīrieši, kurus vecmāte apmeklēja viņu pašu mājās, biežāk atzinīgi izteicās par vecmātes aprūpi

(Singh, Newburn, 2003).

15

Komunikācija starp vecmāti un sievietes partneri dzemdību laikā tika pētīta, izmantojot

Heidegera fenomenoloģisko metodi, ar kuras palīdzību tika noskaidrots vīriešu gaidas un

pieredze, uzturoties dzemdību nodaļā. Pētījums sastāvēja no divām izsmeļošām intervijām,

viena notika pirms dzemdībām un viena pēc dzemdībām. Bija acīmredzami, ka pirms viņu

pirmās dzemdību pieredzes viņiem bija uzticība veselības aprūpes speciālistiem.

Komunikācijas apjoms starp vecmāti, viņiem pašiem un viņu partneri vai kādu citu veselības

aprūpes speciālistu radīja nozīmīgu atšķirību tajā, cik atbildīgi un iesaistīti jutās tēvi

dzemdību laikā. Šis faktors pieredzi dzemdībās padarīja vai nu par pozitīvu vai negatīvu. Sevi

dzemdību laikā viņi vērtēja kā no notikumiem malā stāvošus un augstu vērtēja tiešu

komunikāciju ar viņiem no vecmāšu puses, tas, viņuprāt, uzlabo pieredzi

(Longworth ,Kingdon, 2010).

1.2.2.2. Tehnokrātiskais modelis vecmātes praksē

Tehnokrātiskais dzemdību aprūpes modelis par “normālu”dzemdību gaitu runā, ja tiek ievēroti

daudzi specifiski parametri – dzemdībām nevajadzētu būt ilgākām par 12 stundām, dzemdes

kakla atvēršanās ātrumam jābūt 1 cm/ stundā, augļa sirdstoņiem jābūt normā, neskatoties uz

fizioloģiski vispāratzītām atkāpēm no normas piem. izstumšanas periodā. Dzemdības, kuras

nenotiek atbilstoši šiem kritērijiem (piem. dzemdes kakls veras lēnāk kā 1 cm/stundā), tiek

uzskatītas par novirzēm no normas. Atbilstoši tehnokrātiskās aprūpes modelim, vecmātēm

strikti jāseko medicīnas protokoliem un vadlīnijām, kas autoritatīvi nosaka dažādus dzemdību

parametrus, par kuru neatbilstību uzreiz jāziņo ārstam, kurš tālāk pieņem lēmumus jau savas

(medicīniski – ārstnieciskās) kompetences robežās (Davis-Floyd, 1998).

Deivisa-Floida savā pētījumā norāda, ka dzemdību tehnokrātiskais modelis (kad aprūpe

balstās uz tehnoloģiju pielietojumu) nedarbojas; tas paaugstina iejaukšanās un ķeizargriezienu

skaitu, kas, savukārt, izraisa nevajadzīgas saslimšanas un paaugstina mirstību. Dzemdību

aprūpes modeļi ar zemu iejaukšanās īpatsvaru sniedz salīdzinoši zemākus saslimstības

rādītājus un tādus pašus vai mazākus mirstības rādītājus (Davis-Floyd et al., 2009).

Vecmātes galvenā atbildība ir būt līdzās sievietei, kad tiek aizsargātas fizioloģisku dzemdību

vērtības. Šī pienākuma veikšana var būt traucēta, jo vecmātēm jāievēro iestādes vadlīnijas un

noteikumi. Šī kontrole pār dzemdībām neļauj vecmātēm strādāt tā, lai sievietēm veicinātu

fizioloģisku dzemdību norisi. Uzraudzības filozofija var nosmacēt normālu vecmāšu praksi.

Riski un risku pārvaldīšana ir galvenie temati grūtniecības un dzemdību aprūpē. Visas 16

vecmāšu darbības tiek ierobežotas, lai tās atbilstu dominējošajai riska kultūrai, no vecmātības

izsūcot dzīvību, ko piešķir radošums un patstāvība, tikai tādēļ, lai nodrošinātu, ka vecmāšu

darbu kontrolē iestādē dominējošie likumi, kuri balstās tehnokrātiskās dzemdību praksēs, un

kuras vecmātei tagad ir jāizpilda (Powell-Kennedy, H. 2009).

1.2.2.3 Holistiskais modelis vecmātes praksē

Deivisa-Floida ar kolēģiem apgalvo, ka mērķis sniegt holistisku aprūpi var būt pārāk liels

izaicinājums iestādēm, kas ir orientētas tehnoloģiski, jo autoritatīvas zināšanas pārmāc citus

zināšanu veidus. Līdz ar to sievietēm ir mazāka iespēja piedzīvot garīgumu un noticēt

fizioloģiskajai dzemdību būtībai, jo šo zināšanu veidu nomāc iestādes autoritatīvās zināšanas

un tās organizācijas kultūra (Davis-Floyd, 2009).

Pierādījumi liecina, ka vecmātes, kas strādā atbilstoši uz sievieti vērstam holistiskajam

modelim, jūtas spējīgas praktizēt, neveicinot nevajadzīgu iejaukšanos, un šāda aprūpe sniedz

labus rezultātus sievietēm un rada apmierinātību vecmātēm (Walsh, 2007).

1.3. Dzemdību riska noteikšana

Nozīmīgs antenatālās aprūpes uzdevums ir agrīna potenciālo un esošo riska faktoru atpazīšana.

Visas sievietes sūdzības jādokumentē un jāanalizē katrā antenatālās vizītes laikā.

Lai identificētu grūtnieču riska faktorus, jāievāc anamnēze, kuras laikā jāprecizē: šīs

grūtniecības norise pirms ārsta apmeklējuma, pašsajūta un sūdzības, ģimenes un dzīves

anamnēze (piemēram, iedzimtas slimības), neauglības ārstešana anmnēzē, agrākas

grūtniecības, to iznākums (skaits, laiks, norise, sarežģījumi, dzemdību veids, bērna attīstība,

bērna zīdīšana u.c.), sociālā anamnēze, psihosociālās problēmas, grūtnieces un ģimenes

attieksme pret esošo grūtniecību, darba apstākļi, slimības šīs grūtniecības laikā un anamnēzē,

operācijas anmnēzē (īpaši dzimomorgānu operācijas), medikamentu lietošana (Rezeberga,

2009).

Grūtniecības riska faktori:

Individuālie riska faktori:

o ģimenes anamnēzē ģenētiskās slimības, diabēts, hipertensija u.c.;

o psiholoģiskā slodze, konflikti, stress, sociālas problēmas;

o adipozitāte, samazināts ķermeņa svars, mazs augums, skeleta anomālijas;

o atkarība no kaitīgām vielām (alkohols, nikotīns, narkotikas).

17

Mātes vispārējās slimības, kas var ietekmēt grūtniecību:

o sirdskaite;

o hipertensija, hipotensija;

o sirds un asinsvadu slimības;

o vēnu varikoze;

o hemorāģiskā diatēze;

o plaušu slimības;

o pielonefrīts, nieru mazspēja;

o kuņģa un zarnu trakta slimība;

o aknu slimība;

o diabēts;

o hipo- un hipertireoze;

o alerģija;

o neiroloģiski psihiatriskā slimība;

o infekcioza slimība;

o ļaundabīga slimība.

Riska faktori anamnēzē, kas var ietekmēt esošo grūtniecību:

o olnīcu mazspēja, neauglības ārstēšana;

o dzemdes patoloģijas (attīstības patoloģija, dzemdes mioma, dzemdes operācija

anamnēzē, piemēram, ķeizargrieziens, miomas mezglu enukleācija);

o asins pārliešana;

o divi un vairāk aborti (spontānie vai mākslīgie);

o intrauterīna augļa nāve;

o priekšlaicīgas dzemdības;

o placentas nepietiekamība;

o imūnkonflikts;

o sarežģījumi iepriekšējās grūtniecībās (trombembolija, placentas priekšguļa,

priekšlaicīga placentas atslāņošanās u.c.);

o sarežģījumi iepriekšējās dzemdībās;

o multiparitāte (vairāk nekā četras dzemdības);

18

o daudzaugļu grūtniecība;

o jaundzimušā ķermeņa masa >4500 g vai <2500 g.

Esošās grūtniecības riska faktori:

o mātes vecums <18 (16) gadiem, vai >35 (40) gadiem;

o vispārējas slimības;

o psiholoģiska vai sociāla slodze;

o atkarība no alkohola, nikotīna vai narkotikām;

o gestācijas diabēts;

o paaugstināts asinsspiediens, preeklampsija, eklampsija;

o hipotonija;

o pielonefrīts;

o ģeneralizēta tūska, pārmērīga pieņemšanās svarā;

o anēmija;

o dzemdes kakla nepietiekamība;

o asiņošana;

o placentas priekšguļa;

o liels augļa svars;

o aizkavēta augļa augšana;

o placentas nepietiekamība;

o daudzaugļu grūtniecība;

o rēzus konflikta iespējamība;

o augļa guļas anomālijas.

Pēc Pasaules veselības organizācijas rekomendācijām, katras sievietes risku ir iespējams

novērtēt pēc šādas riska skalas, ievācot akušierisko anamnēzi:

iepriekš nedzīvs dzimis vai miris jaundzimušais;

anamnēzē trīs vai vairāk spontāni aborti pēc kārtas;

pēdējam bērnam dzimšanas svars <2500 g;

pēdējam bērnam dzimšanas svars > 4500 g;

hospitalizāija pēdējās grūtniecības laikā paaugstināta asinsspiediena/ preeklampsijas

dēļ;

19

iepriekš ķirurģiskas manipulācijas dzimumceļos (miomektomija, starpsienas

likvidācija, koniska biopsija, klasiskais ķeizargrieziens, dzemdes kakla cerklāža);

diagnosticēta daudzaugļu grūtniecība vai ir aizdomas par to;

mātes vecums <16 gadiem;

mātes vecums >40 gadiem;

izoimunizācijas rēzus sistēmā (iepriekšējā vai šajā grūtneicībā);

vagināla asiņošana grūtniecības laikā;

veidojumi mazajā iegurnī;

diastoliskais spiediens uzsākot antenatālo aprūpi >90 mm Hg;

insulīna atkarīgs diabēts;

nieru slimība;

sirds slimība;

zināma sievietes atkarība no kaitīgu vielu lietošanas (ieskaitot alkoholu);

citas slimības vai stāvokļi (specificēt) (Rezeberga, 2009).

2007. gadā NICE (National Institute for Health and Care Excellence) izstrādātajās vadlīnijās

aprakstīts medicīnisko riska faktoru klasifikators, kas izstrādāts ar mērķi atdalīt zema un

augsta riska grūtnieces, lai varētu optimāli plānot grūtniecības atrisināšanas aprūpes virzienus,

proti vietu, kurā dzemdēt (vecmātes vadīta nodaļa, ginekologa vadīta nodaļa, dzemdības

mājās). Medicīnisko riska klasifikatoru skat. 1. pielikumā.

Izvērtējot augstāk minētos riska faktorus un konstatējot, ka ir zema riska grūtniecība, tiek

ieteikts atkārtoti dzemdējošām sievietēm dzemdēt mājās vai vecmāšu vadītā nodaļā, par

iemeslu minot zemāku intervenču skaitu un jaundzimušo veselības stāvokli pēc dzemdībām,

kurš neatšķiras, salīdzinot ar ginekologu vadītu nodaļu.

Arī zema riska pirmdzemdētājām ieteicams plānot dzemdības vecmāšu vadītā nodaļā, sakarā

ar zemāku iejaukšanās skaitu un jaundzimušo veselības stāvokli pēc dzemdībām, kurš

neatšķiras, salīdzinot ar ginekologu vadītu nodaļu, savukārt, ja plāno dzemdības mājās, pastāv

mazliet augstāks risks sarežģījumiem jaundzimušajam (Intrapartum care: NICE guidelines,

2014).

1.4. Medicīniskās intervences dzemdībās

20

Attiecībā uz visām rekomendācijām, īpaši medicīniskām intervencēm, NICE vadlīnijās

noteikts, ka notiek pārrunas ar grūtnieci/ dzemdētāju par iejaukšanās riskiem un ieguvumiem,

kā arī par viņas vērtībām un vēlmēm. Šo pārrunu mērķis ir palīdzēt nonākt pie pilnībā

informēta lēmuma.

21

1. Iejaukšanās, kuras jāveic (nedrīkst veikt):

Vārds „jāveic” vai „nedrīkst veikt” tiek izmants tikai tad, ja ir juridisks pamats šādu ieteikumu

sniegt. Nereti tiek lietoti vārdi „jādara” vai „nedrīkst darīt” tad, ja ieteikuma neievērošana

varētu būt ārkārtīgi nopietna vai, iespējams, apdraudētu dzīvību.

2. Iejaukšanās, kuras vajadzētu (vai nevajadzētu) veikt – „spēcīgs” ieteikums:

Ja ir pārliecība, ka lielākajai daļai pacientu šī iejaukšanās darītu vairāk laba nekā slikta, un

ieguvumi būs vairāk nekā zaudējumi, tiek lietots vārds „piedāvājam” (vai līdzīgus vārdus,

piem., “iesakām”). Līdzīgas vārdu formas (piem., nepiedāvājam”) tiek lietotas tad, ja esam

pārliecināti, ka iejaukšanās nenāks par labu lielākajai daļai pacientu.

3. Iejaukšanās, kuras varētu veikt:

Ja esam pārliecināti, ka iejaukšanās darīs vairāk laba, nekā slikta lielākajai daļai pacientu, un

ieguvumi būs lielāki par zaudējumiem, tomēr citas iespējas (piem. izvēlēties nedarīt neko)

varētu būt tikpat izdevīgas, tad lietojam terminu “iespējams veikt”. Iejaukšanās veida izvēle

un izvēle vai iejaukšanos vispār veikt, drīzāk būs atkarīga no pacienta vērtībām un vēlmēm,

nekā no spēcīgiem ieteikumiem, tādēļ veselības aprūpes speciālistam vajadzētu pavadīt vairāk

laika, kopā ar pacientu apspriežot un pārrunājot izvēles iespējas (Intrapartum care: NICE

guideline, 2014).

Daudzi iebilstu, sakot, ka iejaukšanās normālā fizioloģiskā dzemdību procesā ir nepieciešama,

lai dzemdības padarītu drošākas (DHSS 1970, Friedman 1978,O’Driscoll and Meagher 1980).

Patiesībā piecpadsmit gadu laikā perinatālā mirstība ir kritusies tikai par 3%, salīdzinājumā ar

100% ķeizargriezienu skaita pieaugumu (Kings Fund 2008).

Tas parāda, ka iejaukšanās rādītāja pieaugums būtiski nav ietekmējis mazuļu izdzīvošanas

rādītājus. Medicīniskas iejaukšanās, ieskaitot ķeizargriezienu, var radīt kaitējumu. Tas

sievietēm pirms iejaukšanās ne vienmēr tiek izskaidrots (Powell-Kennedy, 2009).

Dzemdību medikalizēšana noved pie aprūpes modeļa, kas vairāk koncentrējas uz principu

„veselība slimībā” nevis pievēršas normalitātes perspektīvai (Department of Health 2008), un

kurā normālu dzemdību filozofija tiek uzlūkota tikai retrospektīvi (Lavender et al. 2002).

Tomēr tagad ir pierādījumi, kas atbalsta uzskatu, ka sniegt uz normālu aprūpes modeli balstītu

aprūpi ir efektīvi un droši (Olsen 1997, Green et al 1998, Olsen and Jewell 2001). Par spīti

šiem pierādījumiem, ir acīmredzamas atšķirīgas aprūpes pazīmes veidā, kā sievietēm tiek

sniegta grūtniecības un dzemdību aprūpe (Foster and Gold 2002, Hall 2002). Līdztekus šīm

22

atšķirībām trūkst pētījumu, kas parādītu, kā sievietes (Garcia et al 1998) pieņem šos atšķirīgos

aprūpes modeļus ( Foster,J., Gold, L., 2002).

Pierādījumi rāda, ka vecmātes, kas strādā slimnīcas vidē, jūt, ka viņu neatkarību ierobežo

slimnīcas kultūra, viņām ir augstāki iejaukšanās rādītāji un viņas jūtas spiestas padarīt darbu

konveijera tipa sistēmā (Homer et al., 2008). Slimnīcas kultūras ietvaros joprojām pastāv

atšķirības aprūpē starp dažādiem aprūpes sniedzējiem. Izpētīts, ka pastāv atšķirīgi neatkarības

un medicīniskās iejaukšanās līmeņi, kas ir atkarīgi no vides un aprūpes sniedzēja (Stockton,

A. 2010).

1.3. Mātei draudzīgas aprūpes nodrošināšana

Pasaulē arvien vairāk uzmanība tiek pievērsta mātes aprūpes kvalitātei, ņemot vērā katras

sievietes individuālās vajadzības. Mātei draudzīgas aprūpes nodrošināšas pamatā ir veicināt

mātei draudzīgus grūtniecības un dzemdību pakalpojumus, kas ir saskaņā ar šādiem

principiem:

1) Dzemdību process kā normāls stāvoklis:

dzemdības ir normāls, dabisks un veselīgs process;

mātēm un bērniem piemīt dzemdībām nepieciešamā iedzimtā gudrība;

bērni dzemdību laikā ir apzinātas, jūtīgas cilvēciskas būtnes un viņi ir jāatzīst kā tādi

un pret viņiem atbilstoši jāizturas;

zīdīšana ir optimāls uzturs jaundzimušajiem un zīdaiņiem;

dzemdības var drošā veidā notikt slimnīcās, dzemdību centros un mājās;

vecmāšu aprūpes modelis, kas atbalsta un aizsargā normālu dzemdību procesu, ir

vislabāk piemērots lielākajai daļai sieviešu grūtniecības un dzemdību laikā.

2) Iedrošinājums:

sievietes pārliecību par saviem spēkiem un spēju dzemdēt un rūpēties par bērnu veicina

vai nomāc katrs cilvēks, kas viņu aprūpē, un vide, kādā viņa dzemdē;

māte un bērns grūtniecības, dzemdību un pirmā dzīves gada laikā ir atsevišķas, tomēr

savstarpēji atkarīgas būtnes. Viņu savstarpējā saikne ir dzīvībai svarīga, un tā ir

jārespektē;

23

grūtniecība, dzemdības un pēcdzemdību periods ir atskaites punkti dzīves

nepārtrauktībā. Šī pieredze pašos pamatos rada iespaidu uz sievietēm, bērniem, tēviem

un ģimenēm, un tai ir ilgtermiņa iespaids uz sabiedrību.

3) Autonomija:

Katrai sievietei jābūt iespējai:

piedzīvot veselīgas dzemdības sev un savai ģimenei, neatkarīgi no viņas vecuma vai

apstākļiem;

dzemdēt tā, kā viņa vēlas vidē, kurā viņa jūtas aprūpēta un drošībā, un kur respektē

viņas emocionālo labklājību, privātumu un personīgās vēlmes;

saņemt pilnu iespēju spektru grūtniecības un dzemdību laikā un periodā, kad viņa

rūpējas par savu bērnu, kā arī precīzu informāciju par iespējamām dzemdību vietām,

aprūpes sniedzējiem un praksēm;

saņemt precīzu un aktuālu informāciju par visu grūtniecības, dzemdību un

pēcdzemdību periodā ieteikto procedūru, medikamentu un pārbaužu ieguvumiem un

riskiem, ar tiesībām sniegt informētu piekrišanu vai informētu atteikumu;

saņemt atbalstu informētu izvēļu veikšanā par to, kas ir labākais viņai un bērnam,

pamatojoties uz viņas personīgajām vērtībām un uzskatiem.

4) Nekaitēšana:

Grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā iejaukšanos nevajadzētu veikt rutīnas

veidā. Daudzām standarta pārbaudēm, procedūrām, tehnoloģijām un medikamentiem ir

savi riski attiecībā uz māti un bērnu, un no tām vajadzētu izvairīties, ja nav īpašu uz

pierādījumiem balstītu indikāciju to pielietošanai.

Ja grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību periodā rodas sarežģījumi, ārstniecības

pasākumiem jābūt balstītiem uz pierādījumiem.

5) Atbildība

Katrs aprūpes sniedzējs ir atbildīgs par savas sniegtās aprūpes kvalitāti.

Grūtniecības un dzemdību aprūpei vajadzētu balstīties nevis uz aprūpes sniedzēja

vajadzībām, bet gan tikai uz mātes un bērna vajadzībām.

24

Katras slimnīcas un dzemdību centra atbildība ir veikt savas darbības periodisku

pārskatu un novērtējumu, balstoties uz aktuālajiem zinātniskajiem pierādījumiem, to

veikto medicīnisko procedūru efektivitāti, risku un lietošanas biežumu mātēm un

bērniem.

Sabiedrība gan valdības, gan sabiedrības veselības organizāciju līmenī ir atbildīga par

to, lai visām sievietēm būtu pieejama grūtniecības un dzemdību aprūpe, kā arī par šo

pakalpojumu kvalitātes uzraudzību.

Visbeidzot, pati sieviete ir atbildīga par informētu lēmumu pieņemšanu par veselības

aprūpi, kādu viņa un viņas bērns saņem (The Mother-Friendly Childbirth Initiative,

2006).

Mātei draudzīgas aprūpes nodrošināšana ietverta un pozicionēta iedomāti sadalītos desmit

soļos, kuru ievērošanas rezultātā uzlabojas sieviešu apmierinātība ar perinatālā perioda aprūpi

un dzemdībās piedzīvoto:

1.solis: Nodrošināt ikvienai sievietei dzemdībās: neierobežotas iespējas tēvam, partnerim,

bērniem, ģimenes locekļiem un draugiem būt līdzās sievietei dzemdību brīdī; neierobežotas

iespējas saņemt fizisku un emocionālu atbalstu no kādas citas pieredzējušas sievietes,

piemēram, dūlas vai cita veida dzemdību atbalstītāja, kā arī nodrošināt  iespēju saņemt

vecmātes aprūpi.

2.solis: Iepazīstināt sabiedrību un publiski padarīt pieejamu precīzu, aprakstošu un statistiski

precīzu informāciju par dzemdību aprūpes praksēm un procedūrām, tajā skaitā iekļaujot

rezultātus par intervencēm dzemdībās un dzemdību rezultātiem;

3.solis: Nodrošināt kultūras atšķirību respektējošu aprūpi. Ar iejūtību un izpratni respektēt

atšķirīgus mātes izcelsmes un reliģijas noteiktus uzskatus, vērtības un paražas.

4.solis: Nodrošināt sievietei iespēju brīvi staigāt, kustēties un dzemdību laikā ieņemt pozu pēc

viņas izvēles (izņēmums ir gadījums, kad ierobežojums ir nepieciešams, lai risinātu kādu

komplikāciju). Ja iespējams, atturēties no litotomijas pozas izmantošanas dzemdībās.

5.solis: Perinatālajā periodā (laika posms no 28. grūtniecības nedēļas līdz 7. diena pēc bērna

piedzimšanas) nodrošināt iespēju sadarboties un konsultēties ar citiem sievietes aprūpē

iesaistītajiem speciālistiem, nodrošinot komunikācijas kārtību ar sākotnējo aprūpētāju

gadījumā, ja tiek veikta dzemdētājas pārvešana no vienas dzemdību vietas uz citu; nodrošināt

sievieti ar informāciju par pieejamo atbalstu sievietei un bērnam perinatālajā periodā, laikā pēc

izrakstīšanās no dzemdību vietas, kā arī krūts ēdināšanas atbalsta saņemšanai25

6.solis: Rutīnas veidā neizmantot prakses, kurām nav zinātnisku pierādījumu, piemēram (solis

attiecas ne tikai uz uzskaitītajām praksēm): kaunuma apmatojuma skūšana, klizmas,

atturēšanās no ēšanas, agrīna augļūdens pūšļa atvēršana u.c.

  Citas iejaukšanās būtu ieteicams uzturēt šādā līmenī:

•    dzemdību ierosināšana — 10% vai mazāk

•    epiziotomija (starpenes iegriezums) — 20% vai mazāk; mērķis — 5%  vai mazāk

•    kopējais ķeizargriezienu daudzums — 10% vai mazāk parastajās dzemdību iestādēs un

15% vai mazāk terciārās aprūpes stacionāros

•    vaginālas dzemdības pēc ķeizargrieziena — 60% vai vairāk; mērķis — 75% vai vairāk

7.solis: Izglītot aprūpes sniedzējus par nemedicīniskām atsāpināšanas metodēm un neveicināt

atsāpināšanas līdzekļu izmantošanu, ja vien tas netiek darīts komplikāciju novēršanas

kontekstā.

8.solis: Iedrošināt ikvienu māmiņu un ģimenes locekļus, tajā skaitā tos, kuru jaundzimušie ir

slimi, dzimuši priekšlaikus vai ir ar kādiem iedzimtiem defektiem, pieskarties bērnam, turēt to,

zīdīt un aprūpēt saskaņā ar savām iespējām.

9.solis: Atturēties no jaundzimušo apgraizīšanas, kas nav saistīta ar reliģiskiem uzskatiem.

10.solis: Praktizēt WHO / UNICEF Desmit Soļus Mazulim Draudzīgas Slimnīcas Iniciatīvā,

lai atbalstītu sekmīgu krūts ēdināšanu (The Coalition for Improving Maternity Services

(CIMS), 1996).

26

2. Pētniecības daļa

2.1. Pētījuma dalībnieki un anketēšanas norise

Pētījuma veikšanai saņemta klīnikas administrācijas atļauja (skat. pielikumu Nr. 2 ). Pētījumā

piedalījās dzemdību nodaļā strādājošas vecmātes, kurām pēc brīvprātības principa tika dota

iespēja piedalīties pētījumā. Katra vecmāte individuāli tika iepazīstināta ar grūtniecības riska

klasifikatoru un anketu. Tika lūgts aizpildīt anketas A daļu gan par augsta, gan zema riska

grūtniecēm, grūtniecei iestājoties dzemdību nodaļā, savukārt, B daļu – uzreiz pēc dzemdību

noslēguma - tikai par grūtniecēm, kuras uz brīdi, kad iestājās dzemcību nodaļā bija zema riska.

2.2. Anketu atlases kritēriji

Kopumā tika aizpildītas 418 anketas. 318 anketās tika identificēti riska faktori, tādēļ, anketas

B daļa aizpildīta netika. Sešas anketas bija nepilnīgi aizpildītas un atzītas par nederīgām.

Astoņām dzemdētājām, kuras sākotnēji tika iekļautas “zema riska”grupā, dzemdības beidzās

ar ķeizargriezienu, līdz ar to respondentēm nav iespējams atbildēt uz visiem anketas

jautājumiem un šīs anketas tika izslēgtas no tālākas analīzes. Rezultātā tika atlasītas 100

anketas, kuru dati atbilda pētījumam izvirzītajiem nosacījumiem.

Tika saņemts Rīgas Stradiņa universitātes Ētikas komisijas apstiprinājums pētījuma veikšanai.

27

418 kopumā ievāktas anketas par dzemdībām stacionārā

318 “augsta riska”. Neatbilst atlases

kritērijiem. Izslēgtas no tālākas analīzes

114 “zema riska”. Atbilst atlases

kritērijiem

6 “zema riska”- nepilnīgi aizpildītas anketas. Neatbilst atlases kritērijiem. Izslēgtas no tālākas

analīzes

8 “zema riska” – tika atrisinātas ar

ķeizargriezienu.Neatbilst atlases

kritērijiem. Izslēgtas no tālākas analīzes

2.1. att. Anketas atlases kritēriji

2.3. Pētījuma instruments

Pētījumam tika izstrādāts Medicīnisko riska faktoru klasifikators (autores sastādīts, saskaņā ar

NICE Intrapartum Care guidelines 2007, un “Dzemdniecība”prof. D. Rezebergas redakcijā,

2009).

Pētījumam tika izstrādāta anketa ar 20 jautājumiem.

Pirmais un otrais jautājums tika izstrādāts, lai izzinātu, vai dzemdības noritēja dabiski,

vai arī tika veiktas intervences, kas paātrina dzemdību norisi;

Trešais jautājums iekļauts, lai izzinātu kurš – vecmāte vai ārsts – veica vaginālo

izmeklēšanu;

Ceturtais jautājums izstrādāts ar mērķi noskaidrot vecmates individuālo pieeju

konkrētajai dzemdētājai, izzinot sievietes vēlmes dzemdību laikā;

28

Piektais un sestais jautājums iekļauts, lai izzinātu, vai dzemdībās tika izmantota kāda

no medicīniskās atsāpināšanas metodēm;

Septītais jautājums izstrādāts ar nolūku izzināt, vai dzemdēttāja kā iespējamo

relaksācijas metodi izvēlējusies ūdeni;

Astotais jautājums izveidots ar mērķi izzināt, vai dzemdību izstumšanas periods

noslēdzās ūdenī;

Devītais jautājums izstrādāts ar mērķi izzināt to, kurš – dzemdētāja vai vecmāte

izvēlējās dzemdību pozu, kā arī noskaidrot dzemdību pozīciju;

Desmiatais jautājums izstrādāts ar mērķi uzzināt, vai vecmāte bija līdzās visu

dzemdību izstumšanas periodu, kā izņēmumu pieļaujot īsu prombūtni līdz 2 minūtēm;

Vienpadsmitais jautājums tika izveidots ar mērķi izzināt, kāds ir epiziotomijas biežums

un tās iemesli;

Divpadsmitais jautājums izstrādāts ar mērķi izzināt, vai dzemdībās piedalījās ārsts un,

ja jā, tad iespējamais tā iemesls;

Trīspadsmitais jautājums izstrādāts ar mērķi noskaidrot, kāds bija dzemdību

atrisinājums;

Četrpadsmitais jautājums izstrādāts ar mērķi noskaidrot dzemdību trešā perioda

vadīšanas taktiku;

Piecpadsmitais jautājums izstrādāts ar mērķi izzināt ilgumu starp dzemdību brīdi un

nabas saites pārdalīšanu;

Sešpadsmitais jautājums veidots, lai noskaidrotu, vai jaudzimušais uzreiz pēc

piedzimšanas saņēma nepārtrauktu āda-āda kontaktu vismaz 20 minūtes un ja nē, tad

iespējamo iemeslu;

Septiņpadsmitais jautājums izstrādāts, lai noskaidrotu, vai jaundzimušā zīdīšana

uzsākta 2 stundu laikā pēc dzemdībām;

Astoņpadsmitais jautājums izstrādāts, lai izpētītu vecmātes vēlmi un motivāciju

dzemdību laikā izrādīt rūpes par sievietes atbalsta perosonu dzemdībās;

Deviņpadsmitais jautājums izveidots, lai izpētītu, cik bieži dzemdībās piedalās studenti

un, vai vecmāte izrāda rūpes par sievietes psiholoģisko komfortu, lūdzot sievietes

piekrišanu par studentu klātbūtni dzemdībās;

Divdesmitais jautājums izstrādats, lai izpētītu, vai dzemdībās, kuras to sākumā bija

zema riska, tika novēroti kādi sarežģījumi un, ja jā – tad kurā dzedmdību periodā;

29

2.4. Pētījuma rezultāti un analīze

nē67%

primāra dzemdes disfunkcija

9%

sekundāra dzemdes disfunkcija

18%

cits iemesls6%

2.2.att. Dzemdību stimulācija

2.2. attēlā redzams, ka 67 respondentiem no 100 dzemdības netika stimulētas, bet

33 gadījumos bija nepieciešama dzemdību stimulācija. Dominējošais dzemdību stimulēšanas

iemesls ir sekundāra dzemdes disfunkcija (18 gadījumos no 33) un primāra dzemdes

disfunkcija (9 gadījumos no 33). Kā citi dzemdību stimulēšanas iemesli norādīti: jatrogēna

stimulācija (3 gadījumos no 33), paredzams liels auglis (2 gadījumos no 33) un spēku

izsīkums (1 gadījumā no 33).

nē62%

11%

3%

2%

16%

6%

nē dzemdes disfunkcija augļa distressasiņošana no dzemdību ceļiem pilns dzemdes kakla atvērums cits iemests

2.3.att. Amniotomijas pielietojums dzemdībās30

Pēc atbilžu sadalījuma varam secināt, ka 62 dzemdībās no 100 analizētajiem gadījumiem nav

veikta amniotomija. Amniotomija veikta 38 dzemdībās un kā biežākais tās iemesls bijis pilns

dzemdes kakla atvērums (16 gadījumos no 38). Kā otrs biežāk sastopamais iemesls ir dzemdes

disfunkcija (11 gadījumos no 38). Trīs gadījumos no 38 iemesls augļūdeņu pārduršanai bijis

augļa distress un divos gadījumos asiņošana no dzemdību ceļiem. Pie citiem šīs manipulācijas

iemesliem norādīti: jatrogēni iemesli, plakans augļa ūdens pūslis un aizdomas par zaļiem augļa

ūdeņiem.

tikai ārsts7%

tikai vecmāte38%

gan ārsts, gan vecmāte55%

2.4.att. Vaginālās apskates dzemdību laikāAnalizējot pētījumā iegūtos rezultātus varam secināt, ka nedaudz vairāk kā pusē (55  no 100)

dzemdību vaginālās apskates veica gan ārsts gan vecmāte. 38 dzemdībās no 100 analizētajām

to darīja tikai vecmāte, bet 7 gadījumos to veica tikai ārsts.

sievietes vēlmes dzemdību laikā izzinātas netika

7%

tika ņemtas vērā vēlmes, ja sieviete pati ko lūdza

29%vecmāte izzināja sievietes

vēlmes dzemdību laikā54%

vecmāte iepazinās ar sievietes dzemdību plānu (ja tāds bija)

10%

2.5.att. Sievietes vēlmju izzināšana dzemdībās

31

Iegūtie rezultāti parāda, ka 54% no analizētajām dzemdībām vecmāte izzināja sievietes vēlmes

dzemdību laikā, 29% gadījumu vecmāte ņēma vērā sievietes vēlmes, ja sieviete pati ko lūdza,

10% gadījumu vecmāte iepazinās ar dzemdību plānu, tomēr 7% gadījumu vēlmes netika

izzinātas.

jā61%

sieviete neizrādīja vēlmi, lai vecmāte visu laiku būtu

blakus

vecmātei paralēli bija citi neatliekami darbi

nav nepieciešamības šajā pe-riodā visu laiku atrasties

kopā ar dzemdētāju

sievietes atbalsta persona viņu labi atbalstīja

17 %

6 %

12 %

4%

2.6. att. Vecmātes klātbūtne izstumšanas periodā

2.6. attēlā redzams, ka 61% dzemdību vecmāte izstumšanas periodā atradās kopā ar

dzemdētāju. 39% gadījumu, sākoties izstumšanas periodam, vecmāte atstāja dzemdētāju bez

savas klātbūtnes ilgāk par divām minūtēm. No tiem 17% (17 no 39) sieviete neizrādīja vēlmi,

lai vecmāte visu laiku būtu blakus. 6% (6 no 39) gadījumu vecmātei bija veicami citi

neatliekami darbi (paralēli dzemdēja cita sieviete), bet 4% (4 no 31) gadījumu sievieti labi

atbalstīja viņas atbalsta persona. 12% (12 no39) gadījumu vecmāte neatradās kopā ar

dzemdētāju, jo nav nepieciešams šajā periodā visu laiku atrasties kopā ar dzemdētāju.

32

nē81%

augļa distress7%

augsta/rigida starpene1%

draudošs starpenes plīsums

9%

cits iemesls2%

2.7.att. Epiziotomijas veikšana

Konstatēts, ka 19 gadījumos no 100 veikta epiziotomija. No tiem 9 gadījumos no 19

epiziotomijas iemesls bija draudošs starpenes plīsums, 7 gadījumos no 19 - augļa distress,

1 gadījumā iemesls bija augsta/rigida starpene, bet 2 gadījumos – tika minēts cits iemesls.

nē53%

slāpekļa oksiduls2%

epidurālā analgēzija4%

slāpekļa oksiduls un epidurālā analgēzija

1%

iegremdēšanās ūdenī un/vai duša

36%

epidurālā analgēzija un duša4%

2.8.att. Dzemdību sāpju mazināšanas veidi

Analizējot datus par dzemdību sāpju mazināšanu var secināt, ka gandrīz pusē gadījumu - 47%

tiek veikta dzemdību sāpju mazināšana. Visbiežāk 36% gadījumu dzemdību sāpju

mazināšanai tiek izmantota duša vai iegremdēšanās ūdenī. 4% gadījumu izmantota epidurālā

33

analgēzija, bet 2% slāpekļa oksiduls. 4 % gadījumu izmantota epidurālā analgēzija un duša.

Vienā gadījumā izmantots gan slāpekļa oksiduls gan epidurālā analgēzija. Šajā gadījumā

epidurālā analgēzija veikta pēc vecmātes ieteikuma, bez tiešām medicīniskām indikācijām.

Pārējos gadījumos epidurālā analgēzija veikta pēc sievietes vēlēšanās.

guļus uz muguras

guļus uz sāniem

četrrāpus uz dzemdību

soliņa

stāvus tupus cits variants

01020304050607080

dzem

dību

ska

its

2.9.att. Dzemdību pozas izvēle

Analizējot dzemdību pozas izvēli var secināt, ka 40% no analizētajām dzemdībām sieviete

dzemdību pozu izvēlējās pati, bet 60% gadījumu to izvēlējās vecmāte. No attēla ... redzams, ka

neatkarīgi no tā, kurš izvēlējās dzemdību pozu visbiežāk izvēlētā poza ir guļus uz muguras.

Šādi dzemdēt izvēlējušās 34% (14 no 40) sieviešu, kuras pašas izvēlējās dzemdību pozu un

90% (54 no 60) sieviešu, kurām pozu izvēlējās vecmāte. Otra populārākā poza ir guļus uz

sāniem. Šādi dzemdēt izvēlējušās 32% (13 no 40) sieviešu un 10% (6 no 60) sieviešu šādu

pozu izvēlējās vecmāte. Dzemdēt izmantojot dzemdību soliņu izvēlējušās 20% (8 no 40)

sievietes, kuras dzemdību pozu izvēlējās pašas, bet vecmātes šādu pozu dzemdētājām nav

izvēlējušās.

34

jā5%

nē95%

2.10.att. Ūdensdzemdības

Varam secināt, ka 5 no 100 analizētajiem gadījumiem dzemdību otrais periods noslēdzās ūdeni.

nogaidoša taktika69%

aktīvi, jo novēroja asiņošanu

5%

aktīvi, profilaktiskos nolūkos

26%

2.10. att. Dzemdību trešā perioda vadīšana

No 2.10. attēla varam secināt, ka 69% dzemdību izmantota nogaidošā taktika (spontāna

placentas piedzimšana 30 minūšu laikā neveicot papildus intervences). Dzemdību trešais

periods izmantojot aktīvo taktiku bija vadīts 31% dzemdību no kurām 80% (n=26) to darīja

profilaktiskos nolūkos, bet 20% gadījumu (n=5) šāda izvēle bija tāpēc, ka tika novērota

asiņošana.

35

līdz 1 minūtei pēc bērna piedzimšanas

8%

no 1 līdz 5 minūtēm pēc bērna piedzimšanas

54%

vēlāk kā pēc 5 minūtēm (pēc nabassaites pulsāci-

jas izbeigšanās)38%

2.11.att. Nabas saites pārdalīšana

Pētījuma rezultāti parādīja, ka 54% dzemdību nabassaite tiek atdalīta no 1 līdz 5 minūtēm pēc

bērna piedzimšanas. 38% dzemdību nabassaite atdalīta vēlāk kā pēc 5 minūtēm (pēc

nabassaites pulsācijas izbeigšanās) un tikai 8% gadījumu nabas saites pārdalīšana veikta līdz 1

minūtei pēc bērna piedzimšanas.

jā85%

jaundzimušajam konstatē-tas nopietnas veselības problēmas uzreiz pēc

piedzimšanasmātei konstatētas

nopietnas veselības problēmas uzreiz pēc bērna piedzimšanas

vecmātes vēlme ātrāk nosvērt un nomērīt

4%sievietei tika veikta dzemdību ceļu apskate un/vai plīsumu

sašūšana

neonatologa vēlme ātrāk veikt pirmo apskati

4%

4 %

2 %

1 %

.

2.12.att. Āda-āda kontakts

Var secināt, ka 85% dzemdību jaundzimušais saņem vismaz 20 minūšu āda – āda kontaktu

uzreiz pēc piedzimšanas. 11% dzemdību gadījumu norādīts, ka šāda iespēja nav bijusi. Četros

gadījumos tas nav bijis iespējams, jo jaundzimušajam konstatētas nopietnas veselības

36

problēmas uzreiz pēc piedzimšanas. Četros gadījumos iemesls ir bijis neonatologa vēlme

ātrāk veikt jaundzimušā pirmo apskati. Vēl 4 gadījumos vecmāte vēlējusies ātrāk nosvērt un

nomērīt jaundzimušo. Divās dzemdībās mātei konstatētas nopietnas veselības problēmas un

vienā gadījumā sievietei veikta dzemdību ceļu apskate un /vai plīsumu sašūšana.

jā90%

Jaundzimušajam konstatēti nopietni veselības sarežģījumimātei konstatēti nopietni veselības

sarežģījumicits iemesls

4 %

1 %

5 %

2.13.att. Jaundzimušā zīdīšanas uzsākšana

Autore konstatēja, ka 90% dzemdību izdodas veiksmīgi uzsākt jaundzimušā zīdīšanu divu

stundu laikā pēc dzemdībām un tikai 10% dzemdību tas nebija iespējams. Biežāk sastopamais

iemesls, kāpēc netika uzsākta jaundzimušā zīdīšana divu stundu laikā pēc dzemdībām ir

nopietnu veselības sarežģījumu konstatācija jaundzimušajam 4 % (n=4). Nopietni veselības

traucējumi mātei bijuši vienā gadījumā (1%). 5% norādīti citi iemesli, par biežāko iemeslu

minot jaundzimušā nevēlēšanos uzsākt zīšanu.

nē, jo sieviete dzemdēja viena pati

41%

nē, jo tas nav vecmātes pienākums

17%

jā, jo atbalsta persona to lūdza11%

jā, jo tāda bija vecmātes iniciatīva

31%

2.14.att.Vecmātes rūpes par sievietes atbalsta personu dzemdībās

37

Analizējot 16. attēlā redzamo informāciju varam secināt, ka 41% sieviešu dzemdēja bez

atbalsta personas, bet 59% sieviešu dzemdībās atbalsta viņu izvēlēta persona. No tiem 30%

dzemdību gadījumu palīdzību lūgusi pati atbalsta persona, bet 70% vecmāte pati izrādījusi

rūpes par atbalsta personu. 17% dzemdību vecmāte uzskatīja, ka rūpes par atbalsta personu

neietilpst viņas pienākumos.

nē, jo dotajā brīdī tādu nebija64%

nē, jo sieviete atteicās no studentu klātbūtnes

dzemdībās8%

jā, un vecmāte lūdza piekrišanu par studentu

klātbūtni dzemdībās18%

jā, bet sievietes piekrišana netika lūgta

10%

2.15.att. Studentu piedalīšanās dzemdības

No 17. attēla var secināt, ka 72% dzemdību studenti nepiedalījās. 64 gadījumos no 100

studenti nepiedalījās, jo tādu dotajā brīdī nebija, bet 8% no 100 studenti nepiedalījās, jo

sieviete atteicās no student klātbūtnes. 28% dzemdību piedalījās studenti. 18gadījumos no 100

vecmāte lūdza sievietes piekrišanu par student klātbūtni dzemdībās, bet 10 gadījumos no 100

studenti piedalījās dzemdībās, tomēr sievietes piekrišana netika lūgta.

38

sarežģījumi netika novēroti

67%

pirmajā periodā15%

otrajā periodā11%

trešajā periodā4%

pirmajās 2 h pēc dzemdībām 3%

2.16.att. Sarežģījumi dzemdībās

No 18. attēla iespējams secināt, ka 67% no analizētajām dzemdībām noritēja bez

sarežģījumiem, bet 33% dzemdību tika konstatēti sarežģījumu. No tiem 50% (n=15) konstatēti

pirmajā dzemdību period (kā biežākais sarežģījums minēta primāra dzemdes disfunkcija),

30% (n=11) otrajā dzemdību periodā (kā biežākais iemesls minēta sekundāra dzemdes

disfunkcija), 10% (n=4) trešajā dzemdību periodā (visos četros gadījumos – placentas ablācija)

un 10% (n=3) pirmajās divās stundās pēc dzemdībām (kā biežākais iemesls minēta

pēcdzemdību asiņošana).

39

Secinājumi

1. Apzinot un analizējot pētījuma tematam atbilstošo zinātnisko literatūru, darba autore

konstatēja, ka:

1.1. Dzemdību laikā lielāks procents ir to sieviešu, kuras saņēmušas jebkādu

medicīnisku iejaukšanos, nekā sieviešu, kas dzemdējušas pilnīgi dabiski.

1.2. Vecmātes vadītas aprūpes filosofijas pamats ir, nodrošināt iespēju sievietei

izdzīvot dzemdības ar minimālām intervencēm, kamēr vien tas nav absolūti

nepieciešams pašas sievietes vai augļa interesēs.

1.3. Vecmātes vadīta aprūpe zema riska grūtniecēm ir tikpat droša kā ginekologa -

dzemdību speciālista vadīta aprūpe un ir saistīta ar mazākiem iejaukšanās

rādītājiem dzemdību laikā.

1.4. Vecmātes aprūpe ir vērsta uz sievieti. Šādas aprūpes pamatā ir cieņa pret

dzemdējošo sievieti viņas individuālajās vajadzībās, idejās, domās, emocijās,

gaidās un vēlmēs attiecībā uz grūtniecību, dzemdībām un mātes lomu.

1.5. Vecmātes, kas strādā atbilstoši holistiskajam aprūpes modelim, jūtas spējīgas

praktizēt, neveicinot nevajadzīgu iejaukšanos, un šāda aprūpe rada apmierinātību

sievietēm un labus rezultātus vecmātēm.

1.6. Atkārtoti dzemdējošām zema riska grūtniecēm ir droši dzemdēt mājās vai

vecmāšu vadītā nodaļā stacionārā, par iemeslu minot zemāku intervenču skaitu un

jaundzimušo veselības stāvokli pēc dzemdībām, kurš neatšķiras, salīdzinot ar

ginekologu vadītu nodaļu stacionārā.

1.7. Zema riska pirmdzemdētājām ir droši plānot dzemdības vecmāšu vadītā nodaļā

stacionārā, sakarā ar zemāku iejaukšanās skaitu un jaundzimušo veselības stāvokli

pēc dzemdībām, kurš neatšķiras, salīdzinot ar ginekologu vadītu nodaļu stacionārā,

savukārt, ja plāno dzemdības mājās, pastāv nedaudz augstāks risks sarežģījumiem

jaundzimušajam.

2. Veicot eksperimentālo pētījumu konstatēts, ka:

2.1. Dzemdības tika stimulētas 33% vecmātes vadītu dzemdību gadījumā, savukārt

amniotomija tika veikta 38% gadījumu.

40

2.2. Dzemdību laikā vaginālās apskates, galvenokārt, veica vecmāte (tikai vecmāte

– 38% dzemdību, 55% kopā ar ārstu). 7% dzemdību tikai ārsts veica vaginālās

apskates.

2.3. Izstumšanas periodā vecmāte atradās kopā ar dzemdētāju 69 % dzemdību,

tomēr 39% gadījumu, sākoties izstumšanas periodam, vecmāte atstāja dzemdētāju

bez savas klātbūtnes ilgāk par divām minūtēm, galvenokārt, jo sieviete neizrādītja

vēlmi pēc vecmātes klātbūtnes vai vecmātei bija citi paralēli darbi.

2.4. Vecmātes izzināja sievietes vēlmes lielākajā daļā gadījumu, tādejādi rūpējoties

par sievietes labizjūtu dzemdību laikā.

2.5. Biežākā atsāpināšanas metode dzemdību laikā bija iegremdēšanās ūdenī/dušas

izmantošana, kas norāda, ka vecmāte sākotnēji iesaka dabīgas atsāpināšanas

metodes.

2.6. Vecmāte biežāk kā sieviete izvēlas izstumšanas pozīciju dzemdībās, kas 90%

pēc vecmātes ieteikuma ir guļus uz muguras.

2.7. Zema risku dzemdības 67 gadījumos no 100 noritēja bez jebkādiem

sarežģījumiem

Darba sākotnēji definētie uzdevumi ir izpildīti un izvirzītais mērķis sasniegts.

Ir iespējams atbildēt uz pētījumā izvirzītajiem jautājumiem:

1) Kāda ir vecmātes vadītu dzemdību aprūpe zema riska grūtniecēm stacionārā?

Pēc pētījuma rezultātiem var secināt, ka vecmātes vadīta dzemdību aprūpe zema riska

grūtniecēm stacionārā ir medikalizēta jeb balstīta uz tehnokrātiskā aprūpes modeļa principiem,

proti, tas skaidrojams ar nepieciešamību ievērot vadlīnijas un stacionāra noteiktos standartus.

Aprūpes principi, kas saistīti ar vecmātes vēlmi strādāt individuāli, ņemot vērā katras sievietes

vēlmes un vajadzības, tiek īstenoti augstā līmenī, proti, vecmātes cenšas izzināt sievietes

vēlmes dzemdību laikā, nodrošināt āda-āda kontaktu jaundzimušajam ar māti uzreiz pēc

dzemdībām, kā arī izrādīt rūpes par sievietes atbalsta personu dzemdībās.

2) Kādas medicīniskās intervences tiek veiktas vecmātes vadītās dzemdībās zema riska

grūtniecēm stacionārā?

Biežākās medicīniskās intervences, kas tiek veiktas vecmātes vadītās dzemdībās zema riska

grūtniecēm stacionārā ir amniotomija (38% gadījumu), dzemdību stimulācija (33% dzemdību)

un epiziotomija (19% dzemdību).

41

Priekšlikumi

1. Ieteicams vecmātēm strādāt pēc holistiskā aprūpes modeļa principiem, ņemot vērā

sievietes individuālās vajadzības, gaidas un vēlmes attiecībā uz grūtniecību un

dzemdībām;

2. Pēc iespējas ilgāk izvairīties no medicīniskām intervencēm, kuras nav neatliekamas,

bet ilgāk ļaut sievietei izdzīvot dzemdības ar minimālu iejaukšanos, kamēr vien tas nav

nepieciešams pašas sievietes vai augļa interesēs.

3. Satiekot sievieti dzemdības, ieteicams izzināt katras sievietes vēlmes, gaidas un bažas

attiecībā un dzemdībām, lai vairotu ar dzmdībām apmierināto sieviešu skaitu;

4. Rekomendējams izstumšanas periodā vecmātēm atrasties nepārtrauktā kontaktā ar

sievieti, nodrošinot “viens pret viens”aprūpi, jo vecmātes līdzāsbūšana var samazināt

izstumšanas perioda ilgumu;

5. Ieteicams izstumšanas periodā vairāk paļauties uz sievietes vēlmi ieņemt sev ērtāko

pozīciju, nevis ieteikt priekš vecmātes ērtu pozīciju;

42

Izmantotās literatūras saraksts

1. Begley C. et al. (2011). Comparison of midwife-led and consultant-led care of healthy

women at low risk of childbirth complications in the Republic of Ireland

2. Cooper, T. (2006). The good, the bad and the ugly. British Journal of Midwifery.Jul 14 (7):

pp.439-440.

3. Davis-Floyd, R. (1998). Types of midwifery training: an anthropological owerview.

Pathways to becoming a Midwife. Getting an Education: Midwifery Today, 1998, pp.119-193.

4. Davis-Floyd, R. (2009). The technocratic, humanistic and holistic paradigms of childbirth.

International Journal Gynaecology and Obstetrics 75:pp S5-S23.

5. Downe,S., McCourt, C. (2004). From Being to Becoming: Reconstructing Childbirth

Knowledges In: Downe, S. (2004) Normal Childbirth Evidence and Debate. London:

Churchill Livingstone.

6. Department of Health 2005. The National Service Framework for Children

7. Department of Health (2008) Payment by Results www.dh.gov.uk/en/ Managing your

organisation/ Financeandplanning/NHSFinancialReforms/DH_900

8. Eliasson, M., Kainz, G., Von Post, I. (2008). Uncaring Midwives. Nursing Ethics. 15.(4):

pp.500-511

9. Foster,J., Gold, L., (2002). Dr Foster Good Birth Guide. London: Vermilion

10. Garcia, J., Redshaw, M., Fitzsimons, B., Keene, J. (1998). First Class Delivery. A national

survey of women’s views of maternity care. London: AuditCommission.

11. Gold S., O’ Neil J., Wagner V.(2005). Examing Midwifery-based Options to Improve

Continuity of Maternity Care Services in Remote Nunavut Communitie.

http://www.aom.on.ca/files/Communications/Reports_and_Studies/JMWH_Nunavik_Midwife

ry_VanWagner_JulyAug2007.pdf

12. Hall, J. (2002). Finding the Spiritual Side of Birth. Practicing Midwife. 5:pp. 4-5.

43

13. Homer, C.S., Passant, L., Brodie, P.M., Kildea, S., Leap, N., Pincombe, J., Thorogood, C.

(2008). The role of the Midwife in Australia; views of women and midwives. Midwifery

12.2.08. Medline from Pubmed.

14. Intrapartum care: NICE guideline, 2014

15. Jordan, B. (1997). Authoritative knowledge and its construction. In: Davis-Floyd, R.

Sargent, C.F. (1997). Childbirth and Authoritative Knowledge. Cross Cultural Perspectives.

Pp.55-79. University of California Press. London.

16. Kings Fund. (2008). Safe Births. www.kingsfund.org.uk/ research/projects/

maternity_services_inquiry/

17. Lavender, T., Bennett, N., Blundell, J., Malpass, L. (2002). Redefining the Midwifery

Role: Midwives Views-General Views. British Journal Midwifery. 10 (2):pp. 72-77.

18. Longworth, H., Kingdon, C (2010). Fathers in the Birth Room: What are They Expecting

and Experiencing? A Phenomenological Study. Midwifery. 27(1); pp. 1-112.

19. Lothian L., (2007). Coalition for Improving Maternity Services. Journal of Perinatal Eduaction.

20. Olsen, O. (1997). Meta-analysis of the safety of home birth. Birth. 24:pp. 4-13

21. Olsen, O., Jewell, M. (2001). Home versus hospital birth (Cochrane Review). The

Cochrane Library, Issue 3, 2001. Oxford: Update Software

22. Pembroke, N., Pembroke, J. (2008). The Spirituality of Presence in Midwifery Care.

Midwifery. Elsevier. 24:pp.321-327. www.elsevier.com.

23. Powell-Kennedy, H. (2009). Orchestrating Normal. The Conduct of Midwifery in

the United States. In: Davis-Floyd, R., Barclay, L., Daviss, B.A., Tritten, J. eds.

24. Rezeberga D. et al. 2009. Dzemdniecība normālā un patoloģiskā. Rīga: „ Medicīnas

apgāds”

25. Sandall, J., Hatem, M., Devane, D., Soltani, H., Gates, S. (2008). Midwife-ledversus other

models of care for childbearing women. The Cochrane Library.

44

26. Sinclair, M. (2009). Practice: A Battlefield Where the Natural Versus the Technological.

Evidence Based Midwifery. 7 (2):pp.39.

27. Singh, D., Newburn, M. (2003). What Men Think of Midwives. Midwives Magazine.

February 2003.

28. Smulders B., (2002). Keeping birth normal. New Zealand College of Midwifes: Midwifer

News, 27, 19-20.

29. Stewart, M (2004). Pregnancy, Birth and Maternity Care. , Oxford: Books for Midwives.

30. Stockton, A. (2010). Mother's mouthpiece or clinician's curse: the doula debate continues -

MIDIRS Midwifery Digest. 20. (1): pp 57-58.

31. Suzuki et al. (2011). Midwife-led care unit for 'low risk' pregnant women in a Japanese

hospital. Maternal Fetal Neonatal Med. 2011. Aug;24(8):1046-50. doi: 10.3109/ 14767058.

2010.545912. Epub 2011 Jan 13.

32. Symon, A., Paul, J., Butchart, M., Dugard, P. (2011).Self-Rated “No-“ and “Low-“ Risk

Pregnancy: A Comparison of Outcomes for Women in Obstetric- Led and Midwife- Led Units

in England. Birth. 34 (4): pp323-330.

33. The Coalition for Improving Maternity Services (CIMS)(1996).

34. The Healthcare Commission. (2008). Towards better births. A review of maternity

services in England, 2008.

35. The Mother-Friendly Childbirth Initiative (2006).

36. Viljamsa Dzemdniecība, (2013). Rīga

37. Waldenstrom, U. (1999) Effects of Birth Centre Care on Father’s Satisfaction with Care,

Experience of the Birth and Adaptation to Fatherhood. Journal of Reproductive and Infant

Psychology 17 (4): pp. 357-368.

38. Walsh, D. (2007a). Improving Maternity Services. Small is Beautiful- Lessons From a

Birth Centre. Oxford :Radcliffe Publishing.

45

39. World Health Organization (1996). Care in normal birth: a practical guide. Maternal and

Newborn Health/Safe Motherhood Unit.

46