Latvijas Universitāte

Pedagoģijas, Psiholoģijas un Mākslas fakultāte

Metodiskais materiāls

Kulturoloģijas mācību metodikā

Angļu valodas un kulturoloģijas skolotājs

4.kurss

Aijas Livča

Virziena vadītājai, lektorei

Austrai Avotiņai

Vērtējums:

Rīga 2012

Saturs1. Klase, temats un mērķis.....................................................................................................3

2. Vecumposma specifika.......................................................................................................4

3. Tēmas konspekts.................................................................................................................5

Māksla kā kultūras izpausmes līdzeklis..................................................................................5

Mākslas izpausmes formas.....................................................................................................5

Māksla dažādās formās...........................................................................................................6

Vizuālā māksla....................................................................................................................6

Mūzika..............................................................................................................................11

Literatūra...........................................................................................................................12

Teātris...............................................................................................................................12

Kino...................................................................................................................................13

Tehnoloģijas..........................................................................................................................14

Mediji....................................................................................................................................14

4. Tēmas sadalījums pa stundām..........................................................................................16

5. Tēmas izklāsts vienai mācību stundai...............................................................................16

Mūzika..............................................................................................................................16

Literatūra...........................................................................................................................17

Teātris...............................................................................................................................18

Kino...................................................................................................................................18

6. Satura atlases kritēriji........................................................................................................19

7. Mācību principu izvēle.....................................................................................................19

8. Mācību metožu izvēle un pamatojums.............................................................................21

9. Mācību līdzekļu un uzskates līdzekļu izvēle un pamatojums...........................................22

10. Mācību organizācijas formu izvēle stundā....................................................................23

11. Mācību vērtēšanas kritēriji.............................................................................................23

12. Prognozējamais rezultāts...............................................................................................25

13. Mācību satura apguves un stundas struktūras vienotība................................................26

14. Izmantotā literatūra........................................................................................................29

15. Pielikums........................................................................................................................30

2

1. Klase, temats un mērķis

Mana izvēlētā tēma kulturoloģijas mācību metodikā metodiskajam materiālam ir

„ Mākslas, zinātne, modernās tehnoloģijas: māksla kā kultūras izpausme un izteiksmes

līdzeklis, mākslas dažādās formas – glezniecība, arhitektūra, teātris, mūzika, literatūra. Stili

un mākslas virzieni kā kultūras un laikmeta liecība. Zinātnes un tehnikas sasniegumi kā

kultūras izpausmes formas. Mediji un modernās tehnoloģijas kā kultūras izpausmes metodes”.

Tēma ir piemērota vienpadsmitajai vidusskolas klasei. Tā sevī ietver gan pagātnes

mantojumu, gan mūsdienu kultūru gan nākotnes vīzijas.

Mācību tēmas mērķis ir:

Pilnveidot zināšanas par mākslas dažādām formām un sasaitīt tās ar tehnoloģiju

attīstību un ietekmi.

Uzdevumi:

1. Prasts definēt, kas ir mākslas darbs un mācēt noteikt mākslas darba žanru, stilu

un virzienu .

2. Noskaidrot, kādas mākslas formas pastāv, iegūt jaunas zināšanas par tām

papildināt jau esošās.

3. Papildināt zināšanas un veidot priekšstatus par tehnoloģijas attīstību un ietekmi

uz mākslas formām.

3

2. Vecumposma specifika

Vienpadsmitajā klasē skolēni ir vecumā no sešpadsmit līdz septiņpadsmit gadiem,

tāpēc atsaucoties uz „UNICEF” iedalījumu ieskaitāmi grupā „ Vēlais pusaudžu vecums” .

Šajā vecuma posmā, pusaudži jau ir paguvuši fiziski attīstīties, tomēr šis process nav

beidzies, tāpēc tas ir arī jāņem vērā stundu sagatavošanā. Piemēram, ievadot stundu par kino

attīstību un esamību mūsdienās, ar filmu fragmentu palīdzību nevajadzētu izvēlēties tādus

fragmentus no filmām, kas var radīt nepārliecinātības sajūtu par savu ķermeni un tā attīstību.

Savu vienaudžu viedoklis šajā vecuma grupā joprojām ir svarīgs, taču sāk

nostiprināties skolēnu viedoklis un identitāte, tāpēc vienaudžu darbības un viedokļi vairs

neieņem svarīgāko lomu. Diskusija par tehnoloģijām mūsdienās un pirmsākumos, palīdz

nostiprināt un veidot savu viedokli. Ar diskusijas palīdzību tiek veidoti argumenti, kas palīdz

nostiprināt skolēna viedokli.

Šajā vecuma posmā meitenes ir lielākā riska grupā nekā zēni, jo meitenēm biežāk nekā

zēniem var rasties depresijas, ēšanas traucējumi, ievērojamas raizes par ārējo izskatu, ko

veicina mediju un sabiedrības uzskati par skaistumu. Runājot par kino attīstību, var tikt

minētas slavenas aktrises. Piemēram Merlina Monro, kas vēl joprojām tiek uzskatīta par

sievišķības simbolu. Tomēr skolotajam jābūt uzmanīgam, lai neradītu vēl lielākus kompleksus

kā meitenēm, tā zēniem. Runājot par medijiem, skolotajam jābūt uzmanīgam, minot piemērus.

Piemēram, kā mediji ietekmē sabiedrības priekšstatus par to, kas ir skaists, un kas nē.

Šajā vecuma posmā skolēni sāk domāt par savu nākotni un karjeru. To iespējams

sasaistīt ar stundu tematiku. Piemēram, runājot par tehnoloģijām, kā tās noder dažādās

profesijās. Veicināt skolēnus domāt, kura no tehnoloģijām būs visvairāk nepieciešama viņu

nākotnes profesijām, un kas mainīsies tehnoloģijās, kāds būs to progress, līdz viņi uzsāks

darbu kādā no vēlamajām nākotnes profesijām.

4

3. Tēmas konspekts

Māksla kā kultūras izpausmes līdzeklis

Kas ir mākslas darbs? Kulturoloģijā par mākslas darbu tiek uzskatīts viss, kas izraisa

estētiskus vai ētiskus pārdzīvojums, bet bieži vien sabiedrībā par mākslas darbu tiek uzskatīts

vizuālās mākslas darbi ( gleznas, skulptūras).

Mākslas izpausmes formas

Mākslas darbs bieži vien tiek saukts par artefaktu. Artefakti, jeb mākslas darbi ir

iedalīti sekojošās formās: vizuālā forma, audiālā forma, verbālā forma, kinētiskā forma,

sintētiskā forma.

Vizuālā forma ir viss, ko mēs uztveram caur attēlojumu. Tās var būt gleznas,

skulptūras, grafiti gleznojumi, arhitektūra, tekstils, keramika, dizains ( piemēram

šokolādes tāfelītes iepakojuma dizains) .

Audiālā forma sevī ietver visu, kas saistīts ar dzirdi, kas sevī ietver skaņu – šeit tā ir

mūzika (opera, populārā mūzika).

Verbālā formā mākslas darbs tiek veidots no vārdiem, tie ir literāli darbi, kā piemēram

dzeja, proza, eseja, novele, kriminālromāns.

Kinētiskā izteiksmē par mākslas darbu jeb artefaktu tiek uzskatīts tas, kas saistīts ar

kustību, tātad deja, kustību teātris.

Sintētiskā forma ietver sevī vairākus mākslas izteiksmes veidus, kā piemēram kino,

teātri un datorvides mākslu.

Visās minētajās mākslas/artefaktu formās ir svarīgi tādi jēdzieni kā žanrs, stils un

virziens. Mākslas žanrs ir noteikta mākslas darba forma, kura ir izveidojusies vēsturiski. Kā

piemērus var minēt: teātrī - traģēdija, mūzikā – dziesma, gleznā – ainava ir mākslas žanrs.

Skaidrītes Cielavas Vispārīgā mākslas vēsturē žanrs ir „vēsturiska kategorija, kas radies,

mākslai attīstoties, un joprojām veidojas arvien jaunās variācijās, vieniem žanriem atmirstot,

bet citiem rodoties no jauna.”

Mākslas virziens ir mākslinieku ideju un paņēmienu kopums, kas raksturīgs vairākiem

māksliniekiem, kādā konkrētā laika posmā. Piemēram baroks vai impresionisms. Savukārt

mākslas stils ir konkrētas izteiksmes tradīcijas, kā autori izpauž virzienam raksturīgās idejas.

5

Māksla dažādās formās

Vizuālā māksla

Glezniecība - mākslas darbs tiek radīts uz plaknes ar krāsām (akvareļu, eļļas, guašas

u.c.), izmantojot līnijas, attēlojot gaismēnas.

Glezniecība – tēlotājas mākslas veids, kas ar krāsām, līnijām, gaismēnām uz plaknes –

audekla, koka kartona, sienas apmetuma rada mākslas tēlus.

Pēc otrās definīcijas rodas jautājums, kas ir tēlotājmāksla. D.Blūmas: „Mazās mākslas

vēstures terminu vārdnīcā” tā tiek definēta kā mākslas veids, kas īstenību atspoguļo vizuālos

tēlos.

Vizuālā māksla, tā pat kā viss mūsu pasaulē, ir mainījusies no tās pirmsākumiem, un

sabiedrības attieksme ir tā, kas ir ietekmējusi šīs pārmaiņas. Seno laiku sabiedrībā, vizuālā

māksla kalpoja svētvietu un reliģijas vajadzībām. Tā atradās tempļos, kapenēs un valdnieku

pilīs, kur tā kalpoja kā rituāli priekšmeti. Parasti vizuālās mākslas darbos tika attēloti Dievi un

valdnieki. Mākslinieki šajā laikā tika uzskatīti par amatniekiem un to pienākums bija kalpot

dievišķajam nevis izteikt savas domas. Māksliniekiem bija jāievēro stingri noteikumi, jeb

kanoni mākslas darba radīšanā. Jo, kā jau iepriekš tika minēts, tie bija daļa no svētiem

rituāliem. Par cik mākslinieki neizteica savas domas, bet sekoja noteiktiem kanoniem, lielākā

daļa mākslinieku vārdu nav saglabājušies līdz mūsdienām. Arī viduslaiku Eiropā mākslinieki

tika uzskatīti par amatniekiem jo vizuālā māksla tika radīta sakrālos jeb svētos nolūkos. Taču

pirmais pagrieziena punkts notika Renesanses laikā, kad turīgā sabiedrības daļa vēlējās rotāt

savas dzīves vietas ar vizuālās mākslas darbiem. Līdz ar to, tie sāka veidot kolekcijas. Tātad

laicīgā māksla sāka pastāvēt blakus sakrālajai. Renesanses beigās radās tradīcija publiski

izstādīt darbus, un pirmo reizi tas notika Francijas Akadēmijas Luvras Pils lielajā zālē.

Astoņpadsmitajā, deviņpadsmitajā gadsimtā Eiropā norisinājās vairākas revolūcijas un daudzi

senie monarhi tika gāzti. No revolucionāru puses, tika pieņemti lēmumi, ka mākslas darbi

jānodod publiskai apskatei. Tā arī izveidojās mākslas muzeji. Pirmais mākslas muzejs tika

dibināts 1793. Gadā, Francijas karaļu pilī, Luvrā. Tam sekoja arī citi muzeji Anglijā – Britu

muzejs, Spānijā – Prado muzejs. Publiskojot darbus mainījās arī cilvēku attieksme, skatītāji

lielāku uzmanību sāka pievērst mākslinieka domai.

Vizuālā māksla tāpat kā citas artefaktu formas ir iedalīta virzienos. Pirmais no

virzieniem ir Antīkā māksla, kas sevī ietver grieķu un romiešu mākslu. Eiropas māksla ir

veidojusies no Grieķu un Romiešu tradīcijām un joprojām balstās uz tām.

Grieķu augstākais uzdevums bija: garīgā un fiziskā, formas un satura, dvēseles un

ķermeņa harmonija. Grieķu mākslas nozīmīgākie mantojumi ir skulptūru veidošanas tradīcijas

6

un grieķu ordenis. Grieķu tēlniecība tiek iedalīta trīs posmos: arhaiskais posms, klasiskais

periods un helēnisma periods. Arhaiskais posms norisinājās 7.-6.gs. p.m.ē.. Darinātās figūras

bija aplūkojamas tikai no priekšpuses. Tā pat kā seno ēģiptiešu darbi, tiek uzskatīts ka šīm

figūrām iedvesmas avots bijis no senās Ēģiptes. Tika veidotas koši krāsotas skulptūras.

Kurosos – stāvošas vīriešu kailfigūras un koras - stāvošas sievietes, ģērbtas vieglos tērpos.Šīs

skulptūras bija domātas tempļiem. Klasiskais periods bija no 5.-4.gs. p.m.ē., šajā laikā

izveidojās grieķu skaistuma ideāls, kas tika attēlots skulptūrās – simetriska seja, taisns deguns,

augsta piere, platas acis, muskuļains augums. Attēlotajiem cilvēkiem bija mierīgs skatiens, jo

grieķi uzskatīja, ka mākslai nav jāsatrauc. Pēdējais grieķu mākslas attīstības posms bija

helēnisma periods no 4.-3.gs. p.m.ē. Tam raksturīgas ir emocijas un asi izteiktas jūtas – tika

attēlotas cīņas ainas un sāpes. Šajā posmā grieķu kultūra izplatījās arī citur pasaulē, jo

izveidojās Maķedonijas Aleksandra impērija.

Ēkas, grieķi veidoja no māliem vai akmens blokiem. Akmens blokos svarīgas bija

kolonnas, kas noturēja jumtu un frīzes, jeb jumta malas. Jumta balstus sauca par orderiem.

Sekojoši Grieķu arhitektūrā izveidojās trīs orderu veidi (celtņu konstrukciju principi):

doriskais, joniskais un korintiskais. Doriskā ordera kolonnas bija resnas, smagnējas ar

vienkāršu kapiteli; izplatītas Dienviditālijā, Sicīlijā Balkānu pussalā. Joniskā ordera kolonnas

bija slaidākas un vieglākas ar greznāku kapiteli, izplatītas Mazāzijā joniešu tempļos un Egejas

jūras salās. Vēlāk, klasiskā laikmeta, 5.gs. beigās p.m.ē., parādījās trešais kolonnu veids –

korintiskais orderis. Tam bija grezns kapitels ar sarežģītu augu dekoru. (attēlus skatīt 1.

Pielikumā). Ievērojami grieķu mākslinieki: Feidijs (480.- 430.gs.p.m.ē.) – milzu skulptūru jeb

kolosu autors, Prāksitels (4.gs.p.m.ē.) - sieviešu figūru meistars, Mīrons( 480.-440.gs.p.m.ē.)

– pirmais tēlnieks kam izdevās atainot kustību, Antiohijas Aleksandrs (2.gs.p.m.ē) –

slavenākās grieķu skulptūras „Mēlas Afrodītes” autors. ( attēlus skatīt 2. Pielikumā)

Romiešu tēlnieki ietekmējās: no etruskiem – sāka atliet mirušo radinieku maskas un

izmantoja tās senču pielūgšanā; no grieķiem – atveidojot skaistus cilvēku augumus. Romieši

veidoja reljefus, kuri attēlo spraigas kaujas ainas. Kā arī tika kopēti pazīstamu grieķu tēlnieku

darbi, un ar tiem tika rotātas mājas. Valdnieki un izcili karavadoņi tika attēloti, kāda dieva

tēlā. Tas veidojās no tā, ka romiešiem bija pieņemts pielūgt to imperatorus. Mājas tika rotātas

ar košās krāsās, krāsotām freskām un mozaīkām, kurās bija ievēroti perspektīvas likumi.

Romieši izmantoja visus grieķu orderu veidus: pirmā celtnes stāvā - doriešu, otrā- joniešu,

trešajā - korintiešu. Sakarā ar to, ka romieši vieni no pirmajiem sāka izmantot kaļķa javu

mūrēšanā, tad kolonas viņiem kļuva tikai kā dekoratīvs elements, jo tās vairs nebalstīja jumtu.

Romiešu māksla mainījās impērijas pastāvēšanas beigu posmā. Imperatoru vēlmes dēļ

sacensties ar Austrumu valdniekiem, celtņu sienas tika rotātas ar zelta mozaīkām un

7

daudzkrāsainu marmoru. Kristīgās ticības ietekmē cilvēku augumi skulptūrās bija jāpiesedz

dēļ tā ka miesa tika pasludināta par grēcīgu.

Viduslaiku sākumā Eiropā izveidojās jauns mākslas virziens, kuru 19.gs mākslas

vēsturnieki nosauca par Romāniku. Šis virziens pastāvēja no 10. – 12.gs. un pēc pētnieku

domām nomainīja antīko arhitektūru. No visiem mākslas veidiem pirmajā vietā izvirzījās

arhitektūra. Cēla baznīcas un klosteru ansambļus, cēla feodāļu pilis. Romānikas celtnes

konstrukciju veido apaļas arkas, nišas un velves. Celtnēm raksturīgas biezas sienas un mazi

logi. Tās rotā maz skulptūru. Cilvēki un dzīvnieki attēloti ar lielām galvām un maziem

ķermeņiem. Baznīcu ēkas, klosteru kompleksi, arī laicīgo un garīgo feodāļu pilis bija galvenās

celtnes visā romānikas laika Rietumeiropas pilsētās. Baznīcu iekštelpas rotāja freskas, kas

veidotas pēc bizantiešu ikonu tradīcijām (attēls tajās ir plakans, bez perspektīvas), attēlotie

cilvēki bez emocijām. Latvijā pēc Romānikas tradīcijām celtas pirmās mūra pilis Ikšķilē,

Salaspilī un Rīgā (no Rīgas saglabājusies Jura baznīca). Ievērojamākais Romānikas pārstāvis

bija zeltkalis Nikolajs no Verdenas (1130-1205). Viņa slavenākais darbs ir apzeltīts relikviju

šķirsts, kurā atrodas Triju Ķēniņu mirstīgās atliekas, šis darbs atrodas Ķelnes katedrālē.

Gotika ir stils tēlotājmākslā un arhitektūrā, kas aizsākās aptuveni 12.gs. vidū Francijā,

nomainot līdz šim dominējošo romānikas stilu, un valdīja Eiropā līdz pat 15.gs., kad par

noteicošo kļuva renesanses stils. Jēdziens "gotika" izveidojās renesanses laikmetā kā

nievājošs apzīmējums iepriekšējā laikmeta mākslai, kas tika uzskatīta par barbarisku un rupju,

taču vēlāk jēdziens šo nozīmi zaudēja. Gotiku tradicionāli iedala trīs posmos - agrajā,

dižgotikā un liesmojošajā gotikā. Gotiskā arhitektūra īpaši spilgti izpaudās katedrāļu un citu

baznīcu celtniecībā. Par izejmateriālu tika lietots akmens. Gotikas raksturīgākās iezīmes ir

karkasa celtniecība un celtniecība kā zinātne. Raksturīgie elementi: smailloka arka, velvju

galerijas, augsti, rozetveida logi, krāšņas vitrāžas, masīvi torņi, atdalītais kontrforss, detalizēts

fasādes dekorējums, askētisms. Raksturīga arī perspektīva, skatītājam jāmeklē no kura punkta

skatoties attēls ir telpisks. Gotikas laika mākslinieki attēloja arī ikdienas ainas un dabas

skatus. Viens no slavenākajiem gotikas darbiem ir Parīzes Dievmātes katedrāle. Arī Latvijā ir

satopamas dažas ēkas, kas veidotas pēc gotikas tradīcijām, piemēram, Jēkaba baznīca un

Doma baznīca.

Renesanse no 13. līdz 16.gs.. Vārds „renesanse“ nozīmē „atdzimšanu“, to 1550. gadā

sāka lietot itāļu mākslas pētnieks Džordžio Vazari. Renesanses posmā sabiedrībai atdzima

interese par seno romiešu un grieķu sasniegumiem, kā arī mainījās attieksme pret cilvēka

lomu sabiedrībā. Vizuālajā mākslā tas nozīmē, ka mākslinieki pētīja dabu, lai viņu mākslas

darbi izskatos pēc iespējas ticamāki. Renesanse sākās bagātākajās Itālijas pilsētās: Florencē,

Venēcijā, Milānā un Romā. Šis jaunais virziens Itālijā radīja divas tendences: Pirmkārt

8

bagātie sāka kolekcionēt seno romiešu un grieķu mākslas darbus un sāka pieprasīt lai

mākslinieki darbos attēlo seno grieķu un romiešu mītu varoņus; otrkārt gleznojot pēc baznīcas

pasūtījuma mākslinieki sasaistīja Bībeles ainas ar ikdienas dzīvi. Eiropas Ziemeļu valstīs

jaunā virziena ietekmē mākslinieki savus darbus nesasaistīja ar Bībeli, bet gleznoja tikai

ikdienas ainas. Renesansē, tā pat kā antīkajā periodā, nebaidījās atainot kailus cilvēkus. Šajā

laika posmā bija spožs zinātnes, mākslas un literatūras uzplaukums. Ievērojamākie renesanses

pārstāvji ir: Leonardo da Vinči, Mikelandželo Buonarotu, Rafaēls Santi, Ticiāns, Jans nav

Eiks, Pīters Breigels Vecākais, HieronīmsBoshs, Alberts Dīrers.

Baroks no 17. līdz 18. gadsimtam. 16.gs. pirmajā pusē notika cīņā pret Romas

baznīcas reformāciju, kā rezultātā katoļu baznīca lēma, ka baznīcās vajadzētu ievietot vairāk

atmiņā paliekošus darbus, līdz ar to radās baroks. Šim mākslas virzienam raksturīgas liektas

līnijas un formas, krāšņas krāsas, dažādi gaismas efekti, dramatiskums, gleznainums un

spēcīgs spožas gaismas un ēnas kontrasts. Sakarā ar to ka Baroka laikā veidojās absolūtisms

(neierobežota valdnieku vara), tad valdnieki ar celtņu palīdzību vēlējās izrādīt savu varenību.

Tāpēc Baroka arhitektūra izcēlās ar īpašu celtņu greznību. Visi telpu apjomi bija pārpildīti ar

dekoru, griezumiem, marmoru, nebeidzamām spoguļu rindām, gobelēniem un dekoratīvi

alegoriskām ainām freskās un griestu gleznojumos. Baroka laika pilis veidoja no vairākiem

spārniem. Baroka baznīcas veidoja no cilindriskiem jomiem, bet to altārus ievietoja portālos,

lai radītu iespaidu, ka ir attēloti vārti uz citu pasauli. Pazīstamākie baroka mākslinieki ir

Karavadžo, Velaskess, Surbarans, Anibale Karači, Žoržs de Latūrs, Nikolā Pusēns,

Rembrants, Risdāls, Pīters Pauls Rubenss u.c.; skulptori - Džovanni Lorenco Bernīni,

Frančesko Boromini, Klods Pero.

Rokoko ir 18. gadsimta mākslas virziens. Tā nosaukums radās 19. gadsimtā no franču

vārda, kas apzīmē gliemežnīcas formu. tas izpaužas gan interjera dekorācijās,

gan ornamentos, taču tas var tikt novērots arī skulptūrās, gleznās un arhitektūras detaļās. Pilīs,

kur valdnieki uzņēma savus viesu valdnieki vēlējās parādīt varenību, taču celtnēs kurās viņi

pavadīja savu ikdienu tie vēlējās redzēt, kaut ko smalkāku un nomierinošāku. Tā no baroka

izveidojās rokoko. Tā pirmsākumi radās Francijas galmā, taču vēlāk tas arī izplatījās pārējā

Eiropā. Rokoko raksturo smalkums un vieglums. Priekšmeti ir asimetriski. Rokoko arhitekti

būvēja mazākas ēkas, to fasādes rotāja augu vijumi, iekštelpas – vijīgos rāmjos ievietoti

griestu gleznojumi un spoguļi. Rokoko gleznām raksturīgs: smalkums, gaišas un maigas

krāsas, rūpīgi izstrādātas detaļas, viegla un rotaļīga kustība. Ievērojamākie rokoko pārstāvji:

Žans Antuāns Vato un Etjēns Moriss Falkonē.

Klasicisms radās 18.gs. otrajā pusē, dēļ atkārtotas mākslinieku un arhitektu intereses

par seno grieķu un romiešu tradīcijām. Nozīmi zaudēja absolūtisma idejas , kuru simboli bija

9

baroks un rokoko. Klasicisma celtnes bija apaļas vai taisnstūrveida, rotātas ar grieķu orderu

detaļām. Tās papildināja romiešu stilā veidotas skulptūras ar seno mītu varoņiem. Viens no

klasicisma paveidiem bija ampīrs, kurš izveidojās Napoleona valdīšanas laikā. Ampīra celtnes

bija greznas, masīvas un ar zeltījumiem. Iekštelpas rotāja krāsains marmors un zelts, augu

ornamentu gleznojumi, varas simboli, kā arī ainas no seno romiešu un grieķu dzīves.

Gleznotāji bija ieinteresēti romiešu un grieķu mītos, tie reti attēloja dabu, biežāk darbība

risinās uz grieķu vai romiešu celtņu fona. Gleznās cilvēku atgādina, antīkās skulptūras.

Gleznu priekšplānā parasti ir lielas cilvēku figūras ar nosvērtām sejām un skaidriem žestiem.

Ievērojamākie pārstāvji: Žaks Luī Davids, Žans Ogists Dominiks Engrs un Kārlis Hūns.

Romantisms radās kā pretstats klasicismam 18.gs beigās un 19.gs sākumā . Romantiķi

pievērsās jūtām, neizzināmajam un mistiskajam. Historisma virziens radās pateicoties

romantismam, jo romantisms arhitektūrā mudināja atgriezties pie celtnēm, kurās izmantoti

agrāko virzienu elementi, kā piemēram, gotikas vai romānikas. Romantisma gleznās ir

vērojama trauksme un noslēpumainība, tās var saskatīt gan dabas ainās, gan barbaru tautas

pagātnes un seno mītu attēlojumos. Romantiķi bija ieinteresēti sava laika revolucionārajās

cīņās. Ievērojamākie pārstāvji bija Eižens Delakruā un Jūlijs Feders. No latviešu pārstāvjiem

ievērojams bija tautiskā romantisma pārstāvis Arturs Baumanis.

Reālisms ir viens no populārākajiem mākslas virzieniem 19.gadsimta Eiropā.

Reālisma tradīcijas radās jau renesanses laikā, kad mākslinieki attēloja vienkāršo cilvēku

dzīvi. Taču īpaši tas uzplauka 19.gs vidū, kad radās kustības, kas prasīja lielāku sociālo

taisnīgumu sabiedrībā. Darbi tika veidoti vienkārši un bez simboliem, lai tos spētu saprast

jebkura sabiedrības daļa. Bieži mākslinieki nāca no vienkāršo cilvēku aprindām. Mācību

grāmata „ Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām” atgalvo, ka Reālisti nemeklēja ideālo

skaistumu, jo skaisto saskatīja visur, izņemot brutālajā un varmācīgajā. Viens no

ievērojamākie pārstāvjiem reālismā ir Žans Fransuā Milē.

Modernisms pastavēja no 19. līdz 20. gadsimtam. Māksliniekiem šajā posmā bija

lielāka interese par mākslas darba formu un izteiksmes paņēmieniem nevis saturu. Šajā laikā

nepārtraukti radās, kāds jauns mākslas virziens. Mākslas modernisma virzieni:

Impresionisms, postimpresionisms, simbolisms, jūgendstils, ekspresionisms, kubisms,

dadaisms, futūrisms, abstrakcionisms, sirreālisms. Moderno mākslas virzienu ievērojamākie

pārstāvji: Pablo Pikaso, Salvadors Dali un no latviešiem Jānis Rozentāls un Vilhelms Purvītis.

Postmodernisms sāka pastāvēt 20.gadsimtā un pastāv vēl aizvien. Šajā laika posmā par

mākslas darbu neuzskata pašu darbu, bet gan ceļu jeb procesu, kā pie tā nonāk.

Postmodernismu var iedalīt divos virzienos: pastāvīgajos kas sevī ietver abstrakto

ekspresionismu, minimālismu, opārtu, popārtu, fotoreālismu un situatīvajos virzienos kā

10

instalācijas, performances un konceptuālā māksla. Šajā laikā notika pārmaiņas arhitektūrā,

izveidojās divi jauni virzieni: funkcionālims, ko vēlāk aizstāja otrais no virzieniem

internacionālisms. Pazīstamākie postmodernisma pārstāvji: Viktors Vazarelli, Endijs Vorhols

un Marks Rotko.

Mūzika

Pirmie ieraksti un pierādījumi par mūzikas pastāvēšani ir zīmējumu uz alu un kapeņu

sienām, kuras redzami dejojoši cilvēki un mūzikas instrumenti. Paši mūzikas pirmsākumi,

tāpat kā glezniecībā un arhitektūrā ir saistīti ar sakrālo pasauli, jo zīmējumos uz alu un kapeņu

sienām dejotāji ir atainoti, kā rituāla sastāvdaļa.

Pirmie mūzikas ieraksti parādījās tad, kad cilvēki sāka gatavot stīgu instrumentus, ar

to palīdzību var noteikt skaņas augstumu noteikta garuma stīgai. Šie mūzikas pieraksti tika

veikti uz māla plāksnēm.

Senajā pasaulē radās mums zināmās mūzikas instrumentu grupas, tādas kā: sitamie

instrumenti, stīgu instrumenti un pūšamie instrumenti. Mūzika tika izmantota izklaidei, dievu

pielūgšanai rituālos, kā arī citos uzdevumos.

Viduslaikos attīstījās garīgā mūzika, populāri kļuva Gregora dziedājumi. 14. Gadsimtā

tika sāktas būvētas ērģeles.

Renesanses laikmetā mūzika kļuva daudzbalsīga un krāšņā. Tika izveidotas vairākas

komponistu skolas ar mērķi radīt mūziku gan valdnieku pilīm, gan baznīcām. Šajā laikā radās

arī tāds muzikāls priekšnesums, kā opera. Pirmais operas darbs - Jakopo Peri(1561-1633)

„Dafne”.

Baroka un rokoko laikmetā sakarā ar ērģeļu attīstību radās arī krāšņāki skaņdarbi –

fūgas. Johans Sebastians Bahs bija šī žanra meistars. Populāra šajā laika bija arī dzejas

mūzika: menueti, sarabandas, gavotes. Valdnieki savās krāšņajās pilīs veidoja orģestrus,

kuriem komponisti rakstīja skaņdarbus.

Romantisma laikmetā mūzikā radās jaunas vēsmas, kā izklaides mūzika populāri kļuva

valši un polkas ( Johans Štrauss 1825-1899). Himnas cilvēka diženumam sacerēja Ludvigs

van Bēthovens, Francis Šūberts apcerēja cilvēka jūtas.

Modernisma un postmodernisma mūziku ietekmēja tehnoloģijas un zinātnes attīstība.

Piemēram, radio rašanās, kad mūzika kļuva par ikdienas dzīves sastāvdaļu un bija pieejama

visiem. Skaņu ierakstu un tāpat radio izgudrošana, radīja lielu sabiedrības pieprasījumu pēc

izklaidējošas mūzikas. Elektroniskā mūzika ar datora palīdzību sāka radīt tādas skaņas, kas

nav pieejamas akustiskajiem instrumentiem. Līdz ar to par mūziķi varēja kļūt katrs, kam bija

izpratne par datora programmas lietošanu. 1913. gadā Luidži Ruslo izgatavoja kastes ar

11

ruporiem, ar šiem instrumentiem tika sniegti arī vairāki koncerti. 21. gadsimtā atdzima

interese par dabisko mūziku.

Literatūra

Senajos laikos stāstus, dzejas un prozas darbus cilvēki neiesēja grāmatās, jo vēl nebija

attīstītas tādas tehnoloģijas, kā grāmatu iesiešana. Literatūra bija kā priekšnesums. Visus

darbus cilvēki glabāja savās atmiņās un noteiktos brīžos ar tiem iepazīstināja savus

klausītājus. Dzeja tika runāta mūzikas pavadījumā, kas visbiežāk norisinājās dievu

pielūgšanas rituālos. Prozas priekšnesumi piesaistīja daudz skatītāju, līdz ar to radās klejojošie

autori. Lielāka daļa seno laiku literatūras sacerējumi ir himnas, kas radītas dieviem un eposi,

kas radīti valdniekiem. Grieķijā tāds eposs kā „Odiseja”, Ķīnā – „Rāmājana”, „Mahābhārata”.

Viduslaiku literatūrā eposu krājumus papildināja tādas skandināvu sāgas, kā

„Beovulfs” – mūsdienās ir uzņemta multiciplējošā filma balstīta uz šo eposu. „Tristans un

Izolde” – ir uzņemtas daudz filmas balstītas uz šo eposu. Liela loma viduslaikos bija

bruņinieku kultūrai klejojošiem mīlas dzejniekiem , no kuru senajiem stāstiem veidojās

bruņinieku romāns.

Renesanses laikā tika izgudrota grāmatas iespiešana. Dēļ šī jaunieveduma literatūra

zaudēja savu priekšnesuma raksturu, tās lasīšanā varēja piedalīties tikai viens lasītājs, līdz ar

to darbos tika pausts aizliegtais un darbi kļuva daudz intīmāki.

Romantisma laikmets literatūra ievieš gan cēlus varoņus – Johana Volfganga Gētes

„Laupītaji”, gan mistiku- gotiskie romāni Mērija Šellija „Frankenšteins”.

Modernisma laikmetā, literatūrā sākās jaunas izteiksmes meklējumi. Uzplaukst arī

reālisms. Aizsākas zinātniskās fantastikas žanrs – 1863. gadā izdotais Žila Verna darbs

„Piecas nedēļās gaisa balonā”. Sākās jauni formas meklējumi – Volta Vitmena dzejas krājums

„Zāļu stiebri” aizsāka brīvās formas dzeju, kurā nebija ne atskaņu, ne ritma. Literatūru arī

ietekmēja zemapziņas atklāšana psiholoģijā.

Par postmodernisma simboliem kļuva: absurda teātris, kurš centās atklāt moderna

cilvēka absurdu, fantāzijas žanrs, kurā savijās seno mītu un mūsdienu motīvi Tolkīna Džona

Ronalda Rūela „Gredzenu pavēlnieks”, maģiskais reālisms, kur varoņi parasti bija burvji, kas

no reālās pasaules brīvi pārcēlās mistiskajā.

Teātris

Par teātra izrādēm senajos laikos, mums ziņas ir no Ēģiptes, kur 2000.g. p.m.ē.

priesteri rīkoja uzvedumus, lai atainotu dieva Ozīrisa likteni. Savukārt Ķīnā galvenais teātra

veids bija Ēnu teātris – uz tumsā izgaismota fona aktieri kustināja no ādas izgrieztas lelles.

12

Eiropas teātra pirmsākumi ir saistīti ar Grieķiju, kur teātris radās vīnkopības dieva Dionīsa

svētkos, kur tika dziedātas himnas.

Viduslaikos teātra izrādes izmantoja kristīgā baznīca, ko sauca par mistērijām. To

mērķis bija tautu iepazīstinātu ar Bībeles stāstiem. Skatuves parasti tika ierīkotas tirgus

laukumos. 1210. gadā garīdzniekiem aizliedza piedalīties teātra izrādēs un viņus aizstāja

klejojošās aktieru trupas.

Renesanses laikā iecienītas kļuva morāles lugas, ko īpaši piekopa Itālijā izveidojušās

„commedia del’arte”, jeb „aktieru komēdijas” trupas. Anglijā teātris attīstījās savādāk,

Londonas pilsētas nomalēs sāka būvēt teātru celtnes. Pirmais, 1567. Gadā, tika uzcelts

„ Sarkanās lauvas teātris” . Londonas teātri izrādīja darbus, kas bija iepriekš uzrakstīti, šajos

teātros savus darbus izrādīja arī Viljams Šekspīrs.

Klasicisma un romantisma laikmetā turpinājās renesanses teātra tradīcijas, taču teātri

uzvedumi nereti vien līdzinājās rituāliem. Lugas teksts parasti tika rakstīts dzejas formā.

Modernisma gados teātrī iesākās reālisma laikmets, šī laikmeta lugu autoriem bija

svarīgi, lai skatītājs notic tam, ka atveidotie aktieru tēli ir patiesi.

Postmodernisma laikmets teātra mākslā izraisīja daudz eksperimentu, kā piemēram,

„nežēlīgo teātri”, kura uzdevums bija tracināt skatītājus ar dīvainām izdarībām. Daudzi

režisori atgriezās pie improvizācijas teātra idejām.

Kino

Kino, kā mākslu, radīja franču cirka mākslinieks Žoržs Meljess, kad 1897. gadā uz

savas mājas jumta tas izveidoja studiju, kurā tapa 531 filma. Taču pirmo filmu demonstrēja

franči, Ogists un Luiss Limjēri. 1895. gada 22. martā Parīzes lielās kafejnīcas Indiešu salonā,

tā bija „Strādnieki iznāk no Limjēru fabrikas”. Viņus uzskata par kino tēviem dēļ filmas

demonstrēšanas veida – attēlu rāda tumšā telpā uz liela ekrāna, kā tas arī notiek mūsdienās.

Jau pašos pirmsākumos atklājās, ka kino ir dārga māksla un veiksmīgas studijas

izveidojās reti. Taču diktatori izmantoja kino priekšrocības, un izmantoja to kā veidu, kā

propagandēt savas idejas. Līdz ar to kino producentus ar naudu atbalstīja valsts.

Taču ASV situācija bija pavisam savādāka. Šeit kino industrija spēja sevi uzturēt pati.

1910. gadā kino filmētāji no Ņujorkas izvēlējās pārcelties uz Holivudu, jo dienvidu Amerikas

daļā saule spīdēja ilgāk, kas bija nepieciešama filmēšanai. Jau pēc pieciem gadiem Holivuda

kļuva par galveno filmu ražotni pasaulē. Holivudā radās tādi žanri kā : drāma, komēdija,

liriskā komēdija, trilleris, šausmu filma, mūzikls. Holivudas filmas pārsvarā veidotas peļņas

iegūšanas nolūkos, tāpēc 1920. Gadā, Eiropā sāka veidoties eksperimentālais kino, kura

piekritēji centās apliecināt, ka uz ekrāna var veidot arī mākslinieciski interesantas ainas.

13

Tehnoloģijas

Par tehnoloģijām, plašākā nozīmē, sauc cilvēku radītus paņēmienus - kā dabas spēkus

izmantot savā labā. Pastāv četru veidu tehnoloģijas: mehāniskās, elektroniskās, bioloģiskās,

nanotehnoloģijas.

Vienas no pirmajām cilvēki iemācījās lietot mehāniskā tehnoloģijas, kas balstījās uz

smaguma un siltuma izraisītajiem spēkiem. Piemēram, vissarežģītākā tehnoloģija kas tika

iegūta ar šo metodi bija dzinēji – tvaika un iekšējais.

Elektroniskajās tehnoloģijās cilvēki izmanto elektrības spēku – tika radīta

datortehnika. Aktīva elektroniskās tehnoloģijas ieviešana radās 19.gs., Eiropā.

Par bioloģisko tehnoloģiju pirmsākumiem uzskata seno cilvēku selekcijas darbu , kura

rezultātā radās tādas augu un dzīvnieku šķirnes, ko varēja izmantot lauksaimniecībā.

Piemēram aita Dollija ir viens no strīdīgākajiem šīs tehnoloģijas simboliem.

Nanotehnoloģija – pārveidojot molekulas un atomus, viela iegūst jaunas īpašības.

Piemēram, degošas vielas kļūtu nedegošas un otrādi.

Viens no lielākajiem tehnoloģijas sasniegumiem ir interneta radīšana, ar kura palīdzību mums

ir iespēja saņemt jaunākās ziņas, iegūt jebkāda veida informāciju. Tehnoloģija mūsdienās

attīstās tādā ātruma, ka tam pat nav iespējams izsekot. Mūsdienu postmodernais laikmets tiek

dēvēts par informācijas laikmetu, jo jaunās informācijas tehnoloģijas paver ar vien plašākas

iespējas cilvēku bez kontaktu saziņai. Piemēram iepazīšanās internetā jau tiek uzskatīta par

normu, kā arī mājas darbu nodošana, pildīšana, vērtēšana, e-vidē. Tomēr zinātnieki, kas pēta

informācijas tehnoloģijas attīstību, ir novērojuši, ka jau apmēram desmit gadus informācijas

tehnoloģiju jomā netiek veikti nekādi kvalitatīvi jauni atklājumi, bet progress tiek sasniegts

jau uz esošo sistēmu pilnveides, datoru atmiņas un ātruma palielināšanu, dažādu tehnoloģiju

integrāciju. Piemēram, datorfunkciju iekļaušanu vieglajās automašīnās, vilcienos.

Mediji

Vārds medijs tulkojumā no latīņu valodas nozīmē starpnieks. Mediji – plašsaziņas

līdzekļi. Kā drukātie mediji, tiek uzskatīti prese un grāmatas, kā elektroniskie mediji – radio,

televīzija, internets, mobilie sakari. Cilvēce šobrīd saskaras ar jauniem savstarpējas saziņas

veidiem. Piemēram, vairāk kā desmit gadus, tā vairs nav problēma, sazināties ar Skype

programmas palīdzību. Informācijas pieejamība šobrīd ir jebkuram no cilvēkiem.

Elektroniskie mediji ļoti būtiski pārveido visu sabiedrību un tās uztveres modeļus.

Piemēram 20.gs. televīzija tiek saukta pat par jauno ticību – telezofiju, ar kuras esamību

jāsamierinās visiem sabiedrības daļas pārstāvjiem, reliģijām, konfesijām, nācijām un partijām.

14

Mediju kultūra šobrīd ir dominējoša saziņas kultūras forma, kas cilvēkus audzina un informē

mākslas, zinātnes, tehnoloģiju, politikas un ekonomikas jomās. Mediju kultūra veido

priekšstatus par pasauli. Mediji ir jauns sabiedrības organizēšanas veids, kur nereti sabiedrības

mazākums ietekmē sabiedrības vairākumu.

Ar interneta rašanos mediji sāka pildīt vēl kādu lomu, tie sāka dot iespēju jebkuram

cilvēkam izplatīt savus veidotos kultūras objektus, viedokļus. Ikvienam ir iespēja mūsdienās

atvērt savu mājas lapu, vai blogu un sniegt savu viedokli par pasaulē notiekošo.

15

4. Tēmas sadalījums pa stundām

1.stunda Ievads par mākslu kā kultūras izpausmes līdzekli. Stilu, mākslas virzienu un

žanru definējums.

2.stunda Mākslas dažādās formas – glezniecība un arhitektūra.

3.stunda Mākslas dažādās formas – teātris, mūzika, literatūra, kino.

4.stunda Zinātnes un tehnikas sasniegumi kā kultūras izpausmes formas.

5.stunda Mediji un modernās tehnoloģijas kā kultūras izpausmes formas.

6.stunda Mediji un modernās tehnoloģijas kā kultūras izpausmes formas.

5. Tēmas izklāsts vienai mācību stundai

Mūzika

Pirmie ieraksti un pierādījumi par mūzikas pastāvēšanu ir zīmējumu uz alu un kapeņu

sienām, kuras redzami dejojoši cilvēki un mūzikas instrumenti. Paši mūzikas pirmsākumi,

tāpat kā glezniecībā un arhitektūrā ir saistīti ar sakrālo pasauli, jo zīmējumos uz alu un kapeņu

sienām dejotāji ir atainoti, kā rituāla sastāvdaļa.

Pirmie mūzikas pieraksti parādījās tad, kad cilvēki sāka gatavot stīgu instrumentus, ar

to palīdzību var noteikt skaņas augstumu noteikta garuma stīgai. Šie mūzikas pieraksti tika

veikti uz māla plāksnēm.

Senajā pasaulē radās mums zināmās mūzikas instrumentu grupas, tādas kā: sitamie

instrumenti, stīgu instrumenti un pūšamie instrumenti. Mūzika tika izmantota izklaidei, dievu

pielūgšanai rituālos, kā arī citos uzdevumos.

Viduslaikos attīstījās garīgā mūzika, populāri kļuva Gregora dziedājumi. 14. Gadsimtā

tika sāktas būvētas ērģeles.

Renesanses laikmetā mūzika kļuva daudzbalsīga un krāšņā. Tika izveidotas vairākas

komponistu skolas ar mērķi radīt mūziku gan valdnieku pilīm, gan baznīcām. Šajā laikā radās

arī tāds muzikāls priekšnesums, kā opera. Pirmais operas darbs - Jakopo Peri(1561-1633)

„Dafne”.

Baroka un rokoko laikmetā sakarā ar ērģeļu attīstību radās arī krāšņāki skaņdarbi –

fūgas. Johans Sebastians Bahs bija šī žanra meistars. Populāra šajā laika bija arī dzejas

mūzika: menueti, sarabandas, gavotes. Valdnieki savās krāšņajās pilīs veidoja orķestrus,

kuriem komponisti rakstīja skaņdarbus. 16

Romantisma laikmetā mūzikā radās jaunas vēsmas, kā izklaides mūzika populāri kļuva

valši un polkas ( Johans Štrauss 1825-1899). Himnas cilvēka diženumam sacerēja Ludvigs

van Bēthovens, Francis Šūberts apcerēja cilvēka jūtas.

Modernisma un postmodernisma mūziku ietekmēja tehnoloģijas un zinātnes attīstība.

Piemēram, radio rašanās, kad mūzika kļuva par ikdienas dzīves sastāvdaļu un bija pieejama

visiem. Skaņu ierakstu un tāpat radio izgudrošana, radīja lielu sabiedrības pieprasījumu pēc

izklaidējošas mūzikas. Elektroniskā mūzika ar datora palīdzību sāka radīt tādas skaņas, kas

nav pieejamas akustiskajiem instrumentiem. Līdz ar to par mūziķi varēja kļūt katrs, kam bija

izpratne par datora programmas lietošanu. 1913. gadā Luidži Ruslo izgatavoja kastes ar

ruporiem, ar šiem instrumentiem tika sniegti arī vairāki koncerti. 21. gadsimtā atdzima

interese par dabisko mūziku.

Literatūra

Senajos laikos stāstus, dzejas un prozas darbus cilvēki neiesēja grāmatās, jo vēl nebija

attīstītas tādas tehnoloģijas, kā grāmatu iesiešana. Literatūra bija kā priekšnesums. Visus

darbus cilvēki glabāja savās atmiņās un noteiktos brīžos ar tiem iepazīstināja savus

klausītājus. Dzeja tika runāta mūzikas pavadījumā, kas visbiežāk norisinājās dievu

pielūgšanas rituālos. Prozas priekšnesumi piesaistīja daudz skatītāju, līdz ar to radās klejojošie

autori. Lielāka daļa seno laiku literatūras sacerējumi ir himnas, kas radītas dieviem un eposi,

kas radīti valdniekiem. Grieķijā tāds eposs kā „Odiseja”, Ķīnā – „Rāmājana”, „Mahābhārata”.

Viduslaiku literatūrā eposu krājumus papildināja tādas skandināvu sāgas, kā

„Beovulfs” – mūsdienās ir uzņemta multiciplējošā filma balstīta uz šo eposu. „Tristans un

Izolde” – ir uzņemtas daudz filmas balstītas uz šo eposu. Liela loma viduslaikos bija

bruņinieku kultūrai klejojošiem mīlas dzejniekiem , no kuru senajiem stāstiem veidojās

bruņinieku romāns.

Renesanses laikā tika izgudrota grāmatas iespiešana. Dēļ šī jaunieveduma literatūra

zaudēja savu priekšnesuma raksturu, tās lasīšanā varēja piedalīties tikai viens lasītājs, līdz ar

to darbos tika pausts aizliegtais un darbi kļuva daudz intīmāki.

Romantisma laikmets literatūra ievieš gan cēlus varoņus – Johana Volfganga Gētes

„Laupītaji”, gan mistiku- gotiskie romāni Mērija Šellija „Frankenšteins”.

Modernisma laikmetā, literatūrā sākās jaunas izteiksmes meklējumi. Uzplaukst arī

reālisms. Aizsākas zinātniskās fantastikas žanrs – 1863. gadā izdotais Žila Verna darbs

„Piecas nedēļās gaisa balonā”. Sākās jauni formas meklējumi – Volta Vitmena dzejas krājums

„Zāļu stiebri” aizsāka brīvās formas dzeju, kurā nebija ne atskaņu, ne ritma. Literatūru arī

ietekmēja zemapziņas atklāšana psiholoģijā.

17

Par postmodernisma simboliem kļuva: absurda teātris, kurš centās atklāt moderna

cilvēka absurdu, fantāzijas žanrs, kurā savijās seno mītu un mūsdienu motīvi Tolkīna Džona

Ronalda Rūela „Gredzenu pavēlnieks”, maģiskais reālisms, kur varoņi parasti bija burvji, kas

no reālās pasaules brīvi pārcēlās mistiskajā.

Teātris

Par teātra izrādēm senajos laikos, mums ziņas ir no Ēģiptes, kur 2000.g. p.m.ē.

priesteri rīkoja uzvedumus, lai atainotu dieva Ozīrisa likteni. Savukārt Ķīnā galvenais teātra

veids bija Ēnu teātris – uz tumsā izgaismota fona aktieri kustināja no ādas izgrieztas lelles.

Eiropas teātra pirmsākumi ir saistīti ar Grieķiju, kur teātris radās vīnkopības dieva Dionīsa

svētkos, kur tika dziedātas himnas.

Viduslaikos teātra izrādes izmantoja kristīgā baznīca, ko sauca par mistērijām. To

mērķis bija tautu iepazīstinātu ar Bībeles stāstiem. Skatuves parasti tika ierīkotas tirgus

laukumos. 1210. gadā garīdzniekiem aizliedza piedalīties teātra izrādēs un viņus aizstāja

klejojošās aktieru trupas.

Renesanses laikā iecienītas kļuva morāles lugas, ko īpaši piekopa Itālijā izveidojušās

„commedia del’arte”, jeb „aktieru komēdijas” trupas. Anglijā teātris attīstījās savādāk,

Londonas pilsētas nomalēs sāka būvēt teātru celtnes. Pirmais, 1567. Gadā, tika

uzcelts„ Sarkanās lauvas teātris” . Londonas teātri izrādīja darbus, kas bija iepriekš uzrakstīti,

šajos teātros savus darbus izrādīja arī Viljams Šekspīrs.

Klasicisma un romantisma laikmetā turpinājās renesanses teātra tradīcijas, taču teātri

uzvedumi nereti vien līdzinājās rituāliem. Lugas teksts parasti tika rakstīts dzejas formā.

Modernisma gados teātrī iesākās reālisma laikmets, šī laikmeta lugu autoriem bija

svarīgi, lai skatītājs notic tam, ka atveidotie aktieru tēli ir patiesi.

Postmodernisma laikmets teātra mākslā izraisīja daudz eksperimentu, kā piemēram,

„nežēlīgo teātri”, kura uzdevums bija tracināt skatītājus ar dīvainām izdarībām. Daudzi

režisori atgriezās pie improvizācijas teātra idejām.

Kino

Kino, kā mākslu, radīja franču cirka mākslinieks Žoržs Meljess, kad 1897. gadā uz

savas mājas jumta tas izveidoja studiju, kurā tapa 531 filma. Taču pirmo filmu demonstrēja

franči, Ogists un Luiss Limjēri. 1895. gada 22. martā Parīzes lielās kafejnīcas Indiešu salonā,

tā bija „Strādnieki iznāk no Limjēru fabrikas”. Viņus uzskata par kino tēviem dēļ filmas

demonstrēšanas veida – attēlu rāda tumšā telpā uz liela ekrāna, kā tas arī notiek mūsdienās.

18

Jau pašos pirmsākumos atklājās, ka kino ir dārga māksla un veiksmīgas studijas

izveidojās reti. Taču diktatori izmantoja kino priekšrocības, un izmantoja to kā veidu, kā

propagandēt savas idejas. Līdz ar to kino producentus ar naudu atbalstīja valsts.

Taču ASV situācija bija pavisam savādāka. Šeit kino industrija spēja sevi uzturēt pati.

1910. gadā kino filmētāji no Ņujorkas izvēlējās pārcelties uz Holivudu, jo dienvidu Amerikas

daļā saule spīdēja ilgāk, kas bija nepieciešama filmēšanai. Jau pēc pieciem gadiem Holivuda

kļuva par galveno filmu ražotni pasaulē. Holivudā radās tādi žanri kā : drāma, komēdija,

liriskā komēdija, trilleris, šausmu filma, mūzikls. Holivudas filmas pārsvarā veidotas peļņas

iegūšanas nolūkos, tāpēc 1920. Gadā, Eiropā sāka veidoties eksperimentālais kino, kura

piekritēji centās apliecināt, ka uz ekrāna var veidot arī mākslinieciski interesantas ainas.

6. Satura atlases kritēriji

Manas izvēlētās tēmas, „Mākslas dažādās formas – teātris, mūzika, literatūra, kino” saturs

tiek atlasīts pēc šādiem kritērijiem:

Vecumposmu specifika – izvēlētais stāstījums, vizuālie un audiālie materiāli atbilst

vecuma specifikai, lai piemēram runājot par teātri skolotājs nerunātu par izrādēm

bērniem vecumposmam no 7-12 gadiem.

Mācību uzdevumiem, stundas mērķa – piemēram, lai skolotājs neprezentētu materiālus

un neveiktu stāstījumu, kas nevar izpildīt šīs stundas mērķi. Šajā gadījumā, lai

skolotājs nenovirzītos pārāk no tēmas, piemēram, no mūzikas nonākot pie

subkultūrām.

Mūsdienīguma – izvēlētie filmu fragmenti, mūzikas stilu, teātra izrāžu un literatūras

piemēri būs mūsdienīgi, tā lai jaunieši spēj būt ieinteresēti un sasaistīt šo stundas tēmu

ar mūsdienām.

7. Mācību principu izvēle

V. Zelmenis savā grāmatā mācību principus definē šādi: „Mācību jeb didaktikas

principi - didaktisko prasību sistēma, secinājumi, kas izriet no mācību procesa vispusīgas

analīzes un kā likumsakarīgas prasības (norādījumi, ieteikumi) skolotājam palīdz veidot viņa

metodisko stratēģiju un taktiku.” Šī definīcija norāda, ka mācību principi palīdz skolotājam

veidot tā metodisko stratēģiju. Tādēļ mācību principu izvēlei ir jābūvē balsts, lai skolājs

varētu izvēlēties veiksmīgas metodes stundas veidošanā.

19

Galvenie no mācību principiem ir sekojošie:  mācību procesa mērķtiecīgums un

kompleksums, mācību procesa zinātniskums un saprotamība, sistemātiskums un pēctecība,

mācību saistība ar dzīvi, uzskatāmība, apzinīgums un aktivitāte, skolotāja vadība, zināšanu

noturīgums un pamatīgums, pozitīvs mācību emocionālais fons.

Tomēr manis izvēlētajā trešajā mācību stundā tiks lietoti tikai daži no visiem mācību

principiem.

Pirmais no manis izvēlētajiem mācību principiem, trešajai mācību stundai ir „Mācību

procesa zinātniskums un saprotamība”. Skolotājs ir tas, kas izvēlas mācību materiālus un

saturu, tāpēc ir svarīgi, lai materiāli un mācību saturs ir zinātniski pareizs un to izklāsts

skolēniem saprotošs (to spējām piemērots). Mācību vielai pēc grūtības pakāpes ir jāatbilst

skolēnu vecumposmam un iepriekšējās sagatavotības līmenim. Mācību procesa

zinātniskumam un saprotamībai ir jābūt balstītiem uz izvēlētās mācību metodes, kā šajā

mācību stundā pielietotā Izskaidrojoši ilustratīvā metode, kad skolotājs sniedz prezentāciju,

informācijai par teātra, mūzikas, kino un literatūras attīstību. Tāpat šis process sniedz pamatu

Tabulaas (grafiskais organizētājs) metodi. Tabulas strukturējumam ir jābūt tādam, lai skolēns saprot kā

grupēt saņemto informāciju.

Otrais no manis izvēlētajiem mācību principiem trešajai mācību stundai ir

„Sistemātiskums un pēctecība” , šajā principā visas zināšanas ir sakārtotas tā, lai tās balstās uz

iepriekšējām, un lai iepriekšējās zināšanas tiktu stiprinātas ar jauniegūtajām. Tātad skolēniem

noteikti būs kādas iepriekšējas zināšanas par kino, teātri, mūziku un literatūru, kas iegūtas no

citiem priekšmetiem vai savas intereses rezultātā. Tāpēc skolotājam sniedzot savu

prezentāciju un veidojot diskusijas par šīm iepriekšminētajām tēmām, jāņem vērā tas, lai

iepriekšējās zināšanas tiktu nostiprinātas ar jaunām.

Trešajai mācību stundai atbilst arī „Mācību saistība ar dzīvi” princips. Skolēniem

jāprot analizēt apstākļus un to cēloņus. Šis princips pieprasa saprātīgi organizēt skolēnu

personisko praksi, iekļaujot viņus projektu darbu sagatavošanā. Šis mācību princips balsta

projektu metodi, kad skolēniem kā mājas darbs būs jāsagatavo projekts par kino, literatūras,

teātra, mūzikas, arhitektūras un glezniecības sasaiti ar tehnoloģiju attīstību. Skolēniem būs

jāatrod reāli piemēri no dzīves, kas radīs šo mācību sasaisti ar dzīvi.

Tiks pielietots arī uzskatāmības princips, kas ir redzes, motoriskā un taustes uztvere.

Šis princips sniegs atbalstu stundas sākumā pielietoto demonstrēšanas metodi, kad skolotājs

rādīs iepriekš sagatavotu video, kas balstīsies, gan uz redzes, gan dzirdes uztveri. Kā V.

Zelmenis paskaidro „Uztvere notiek tikai tad, ja skolēnā rodas iekšējs jautājums, ja aktīvi

darbojas viņa domāšana.” Par cik pielietotā metode risināsies stundas sākumā, skolotājam

neko nepaskaidrojot, skolēniem vajadzētu rasties jautājumiem, kādēļ šis video/īsfilma tiek

20

rādīta? Šis stundas ievads, tad arī pildīs uzskates uzdevumu, rosināt skolēnu domāšanas

operācijas. Stundā pielietotā diskusijas metode pildīs uzskates principa iepriekšminēto

uzdevumu.

Kā piektais princips stundā tiks lietots „Apzinīgums un aktivitāte, skolotāja vadība”.

Šajā principā mācības ir rezultatīvas, ja skolotājs māca enerģiski un skolēni apzinīgi un aktīvi

strādā. Mācību procesā skolēns ir aktīvs līdzdalībnieks, mācību subjekts, ir jāiesaista aktīvā

izziņas procesā. Šis princips balstīs diskusiju metodi, kas tiks pielietota stundā, jo tas veicinās

skolēnu aktivitāti un apzinīgumu.

Pēdējais no trešajā stundā pielietotajiem mācību principiem ir „Pozitīvs mācību

emocionālais fons”. Pozitīvās emocijas paaugstina visa mācību darba efektivitāti. Stundas

ievads (īsfilma) ir tas, kas radīs šo emocionālo fonu. Šo principu, manuprāt, arī veido

skolotāja personība. Jo vērtīgākās skolotāja īpašības šajā principā ir optimisms, labestība un

humora izjūta.

8. Mācību metožu izvēle un pamatojums

Balstoties uz Kulturoloģijas Vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmeta programmas

parauga, mācību metodes izvēli nosaka: vispārējais mācību un audzināšanas mērķis un

uzdevums; mācību priekšmeti; stundā veicamie didaktiskie uzdevumi: jaunas informācijas

iegūšana, zināšanu nostiprināšana, prasmju un iemaņu izkopšana, zināšanu un prasmju

pārbaude u.c.; Atbilstība konkrētiem apstākļiem un mācībām atvēlētajam laikam; Skolēnu

vecums un attīstības līmeņa īpatnības, klases kolektīva īpatnības; Skolotāju iespējas, kas

atkarīgas no pieredzes, personības. Par cik šīs stundas mērķis ir rosināt skolēnus orientēties

tādos mākslas formās kā mūzika, literatūra, teātris un kino. Tad metodes tiek balstītas uz tā,

lai noteiktie stundas uzdevumi tiktu izpildīti un mācību stundas mērķis sasniegts.

Kā pirmo metodi skolotājs lietos Demonstrēšanas metodi, kad skolotājs rāda skolēniem jau

apkopoto informāciju. Šajā gadījumā šī metode tiks lietota stundas sākumā kā ievads. Tiks rādīts

iepriekš sagatavots video ar grāmatu vāku attēliem, gleznām, celtņu attēliem un fragmentiem no

filmām, teātra izrādēm, kurā fonā skan mūsdienīga mūzika. Skolēni šeit veic zināšanu apguves

pirmā līmeņa darbības: klausās, skatās, novēro, saista jauno informāciju ar jau agrāk apgūto

un iegaumē.

Nākamā metode ir Domu karte (grafiskais organizētājs), kad skolēniem pēc redzētā

video ir jānosauc kādas mākslas formas viņi saskatīja šajā video. Tās tiek pierakstītas domu

kartē uz tāfeles. Šī metode veicina domu strukturizēšanu, informācijas apkopošanu, sākot no

21

vispārīgā (tēma) uz konkrēto (apakštēma) – šai gadījumā no mākslas darba uz mākslas formu

iedalījumiem. Tā vēl joprojām darbojas kā ievads.

Stundas gaitā atkārtoti tiek lietota Demonstrēšanas metode, kad skolotājs rāda

PowerPoint prezentāciju un papildina to ar savu stāstījumu par tādām mākslas formām kā

literatūra, mūzika, teātris un kino. Paralēli šai metodei tiek lietota Tabulas (grafiskais

organizētājs) metode. Šo metodi izmanto rezultātu apkopošanai par skolotāja stāstīto un

rādīto. Tas veidojas, kā uzskatāms informācijas izkārtojums, ļauj ietaupīt laiku un atlasīt

nepieciešamo informāciju. Šai gadījumā par iepriekš minētajām mākslas formām.

Ar divām iepriekš minētajām metodēm paralēli mijas Diskusija. Skolotājs beidzot

stāstījumu par vienu no mākslas formām, veicina diskusijas veidošanos, sasaistot tēmas

aktualitāti ar mūsdienām. Šī mācību metode tiek izvēlēta, jo diskusija sevī iekļaus pārrunas,

problēmsituāciju risināšanu, prasību argumentēt savu domu, aizstāvēt vai kritizēt dažādus

viedokļus. Skolotājs būs tas, kas vadīs šo diskusiju līdz ar to neļaus novirzīties pavisam no

tēmas.

Kā pēdējā no metodēm tiks lietota Projekta metode. Projekta darbs tiks iepazīstināts

stundas beigās. Taču skolēnu sadalījums grupās projekta izpildei un tā plānošana norisināsies

nākamās stundas sākumā. Šī projekta rezultāti būs tie, kas noteikts, vai mācību tēmas mērķis

ir sasniegts. Skolēnu uzdevums šajā projektā būs veidot prezentāciju par vienu no mākslas

formām un tās sasaiti ar tehnoloģiju attīstību. Šo projektu skolēni veiks grupā, ārpus mācību

stundas, taču viņiem būs iespēja saņemt skolotāja konsultācijas, ja tādas būs nepieciešamas.

Šo metodi izvēlējos jo, tā attīsta prasmi plānot, patstāvīgi izmantot dažādus informācijas

avotus, prasmi apkopot un izvērtēt, prezentēt, aizstāvēt savu viedokli, kā arī darboties grupās,

kas noderēs mūžizglītībai.

9. Mācību līdzekļu un uzskates līdzekļu izvēle un pamatojums

Balstoties uz Kulturoloģijas Vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmeta

programmas paraugu, kurā teikts: „stundās arī ieteicams izmantot ne tikai piedāvātos mācību

un metodiskos līdzekļus, enciklopēdijas, zinātnisko literatūru un informāciju no masu saziņas

līdzekļiem, bet arī audiovizuālos materiālus, interneta resursus, kultūrizglītojošas filmas”,

izvēlējos mācību un uzskates līdzekļus tā lai tie atbilstu iepriekš teiktajam.

Kā mācību līdzekli skolotājs izmanto PowerPoint prezentāciju,tā sagatavošanai

izmantotas tādas grāmatas, kā D. Blūmas „Mazā mākslas vēstures terminu vārdnīca”, A.

Ērgles „Kulturoloģija”, S. Austrumas „Kulturoloģija”, Pelkeja un Džeksona „Music and

History : Bridging the Disciplines”, kā arī interneta un personīgie informācijas resursi attēlu

22

iegūšanai. Tāds mācību līdzeklis, kā skolotāja prezentācija tiek izvēlēts tādēļ, ka paralēli

stāstījām ir iespēja parādīt attiecīgos attēlus, vai video fragmentus. Tie skolēni, kas nav bijuši

stundā, saņem iespēju iepazīties ar izdales materiāliem, kas apkopo skolotāja prezentāciju.

Kā pirmo stundai pielieto tādu uzskates līdzekli kā video, tas tiek veidots pēc skolotāja

ieskatiem un zināšanām. Kā jau augstāk minēju, šis video, ir kā ievads stundai un tajā ir

redzami dažādi grāmatu vāku attēli, gleznas, celtņu attēli un fragmenti no filmām, teātra

izrādēm, fonā skan mūsdienīga mūzika. Tā mērķis ir stimulēt skolēnu domāšanu nākamā

uzdevuma izpildei.

Kā tehniskie līdzekļi tiek lietoti: dators, projektors, skaļruņi. Šie līdzekļi izvēlēti, lai

varētu parādīt video un PowerPoint prezentāciju. Tie var būt arī kā diskusijas raisītāji, tam, kā

piemēram, kino vai mūzika ir attīstījušies līdz mūsdienām – tas, ka filmas un mūziku, mums ir

iespēja skatīties ar interneta palīdzību.

10.Mācību organizācijas formu izvēle stundā

Mācību darba organizācijas formas ir tās, kas izriet no mācību satura, mācību un

audzināšanas uzdevumu rakstura, kā arī no skolēnu vecuma. Kopā par vispārīgām mācību

organizācijas formām tiek atzītas trīs: frontālās, individuālās un grupālās formas.

Konkrēti izvēlētajā mācību stundā tiek izvēlētas divas no mācību organizācijas

formām: frontālā un individuālā mācību organizācijas forma. Frontālā organizācijas forma

tiek izvēlēta informācijas un zināšanas nolūkos. Skolotājs šajā formā vada darbu: stāsta,

skaidro, demonstrē, iesaista visus skolēnus mācību darbā, uztur uzmanību un disciplīnu.

Skolotājs šo formu izvēlētajā stundā pielieto demonstrācijas metodes laikā, kā arī diskusijas

laikā. Šai mācību organizācijas formai, jau stundas laikā, jānodibina kontakts ar klasi, lai

noturētu skolēnu uzmanību, un tas tiek darīts ar demonstrācijas metodes palīdzību, kad tiek

rādīts attiecīgais video, kā ievads stundai. Individuālā organizācijas forma, katrs skolēns

saņem savu uzdevumu, kas neatkarīgi jāveic no citiem. Šajā mācību formā ikviens skolēns

iesaistās mācību procesā. Organizācijas forma izvēlētajā stundā izpaužas tabulas (grafiskais

organizētājs) metodes lietojumā, jo katram skolēnam individuāli jāveic ieraksti tabulā.

11.Mācību vērtēšanas kritēriji

Šīs tēmas vērtēšanā tiks pielietotas divas no trim vērtēšanas formām: formatīvā un

summatīvā.

Formatīvā vērtēšana risinās tēmas apgūšanas laikā, tās mērķis ir informēt par

mācīšanās procesu un ļaut to koriģēt. Šī vērtēšana risināsies trešajā stundā kad skolēniem 23

stundas beigās būs jānodod aizpildītā tabula. Vēl šī vērtēšana risināsies trešajā stundā, kad

skolēniem būs mutiski jāatbild uz skolotāja uzdotajiem jautājumiem. Rezultāti tiks novētīti ar

ieskaitīts/neieskaitīts vērtējumu. Skolotājs atgriežot darbu apskatei, būs devis komentārus par

darba vērtējumu, un par to, kas skolēnam jāveic, lai notiktu uzlabojumus. Šādi skolēni tiek

motivēti uzlabot savus mācību rezultātus. Formatīvās Vērtēšanas kritēriji darbam ar tabulām

un mutiskajām atbildēm uz skolotāja uzdotajiem jautājumiem otrās stundas gaitā.

Ieskaits : skolēnam ir sākusi veidoties izpratne par tēmu, kaut vēl nepieciešami uzlabojumi

Neieskaitīts: Skolēnam nav izpratnes par mācības tēmu un nav vēlmes to veidot

Summatīvā vērtēšana risinās tēmas apgūšanas beigās. Kad tiek pielietota projekta

metode. Projekta darbs sevī ietver mutvārdu prezentāciju un iesniegto referātu par izvēlēto

tēmu. Summatīvās vērtēšanas referātu rezultātu maksimālais punktu skaits ir 5. Par mutvārdu

prezentāciju maksimālais punktu skaits, ko skolēns var iegūt arī ir 5. Mutvārdu prezentācijas

rezultāts veidojas no prezentācijas laikā iegūto punktu kopsummas izdalot tos ar 30.(Tabula

par prezentācijas punktu ieguvi ir skatāma zemāk). Abu darbu kopējā summa veidos

summatīvās vērtēšanas gala atzīmi. Rezultātus katram skolēnam, skolotājs sniegs individuāli

ar vērtējuma analīzi un komentāriem, kā arī ieteikumiem.

Vērtēšanas kritēriji referātam

0 punktu Darbs netiek iesniegts

1 punkts Teksts ir pārāk īss (līdz 1/3 no noteiktā apjoma).

Saturs neatbilst tematam.

Pareizrakstības kļūdas neļauj uztvert saturu.

2 punkti Saturs izklāstīts haotiski, viedoklis nav pamatots.

Daudz pareizrakstības kļūdu, taču teksta jēga ir nojaušama. Teksts ir pārāk vispārīgs un

nekonkrēts. Ir pārkāpti tolerances principi.

3 punkti Saturs izklāstīts secīgi, taču atsevišķas daļas izstrādātas pavirši, ievada daļa neprecīza,

secinājumi ir vispārīgi, nekonkrēti. Daudz pareizrakstības kļūdu, taču teksta jēga ir

nojaušama.

4 punkti Saturs strukturēts: tekstam ir ievads, iztirzājums un secinājumi.

Secinājumi saistīti ar tekstu, taču ir mazas novirzes no tēmas. Ievēroti pareizrakstības

likumi, taču ir dažas neuzmanības vai pārrakstīšanās kļūdas

5 punkti Saturs strukturēts: tekstam ir ievads, iztirzājums un secinājumi.

Secinājumi saistīti ar tekstu.

Ievērotas pareizrakstības normas.

Vērtēšanas kritēriji mutvārdu prezentācijai

24

Maksimālai

s punktu

skaits

Vērtēšanas Kritēriji

30 punkti Projekta skaidrība, precizitāte (Vai to var saprast klātesošie, vai skaidri

jēdzieni, to skaidrojumi utt.?)

30 punkti Prezentācija (Cik interesanta un daudzveidīga ir prezentācija, kā tā parāda

procesu un rezultātus?)

30 punkti Izpratne, zināšanas un to pielietojums (Vai ir izprasta tēma, vai pielietotas

esošās zināšanas?)

30 punkti Projekta oriģinalitāte (Vai Ideja un tēma tiek oriģināli prezentēta, personīgais

ieguldījums - paveiktais un prezentētais, vai izvēlētajai tēmai tiek atrasti

oriģināli mācību līdzekļi? )

30 punkti Laika limits (Vai skolēni iekļaujas noteiktajā laika limitā ?)

12.Prognozējamais rezultāts

Sakarā ar tēmas mūsdienīgumu, skolēniem vajadzētu būt ieinteresētiem stundas tēmā.

Taču ar tēmas mūsdienīgumu vien nepietiek. Skolotājam ir jādomā, kādas organizācijas

formas un metodes izvēlēties skolēnu uzmanības noturēšanai. Par cik sagatavotajā mācību

tēmas plānā tiek lietotas visdažādākās metodes, tad skolēni nebūs noguruši no vienveidības.

Projekta darbs grupās veicinās sadarbību ar saviem klases biedriem. Projekta darba izveide,

kādam no skolēniem var veicināt padziļinātu interesi par tēmu, kas var vedināt uz vēlākām

studijām šai sfērā vai patstāvīgu padziļinātu tēmas izpēti.

25

13.Mācību satura apguves un stundas struktūras vienotība

Laikaplānojums

Stundas tēmaun metode,paņēmieni

Stundas mērķisun skolotāja

darbība

Skolēna darbībaun stundasuzdevumi

Nepieciešamie resursi

– teksti, attēli, datori,projektors utt.

Vērtējuma un pašnovērtējuma

principi – zināšanām, prasmēm,

attieksmei, kas kopā veido

kompetenci

1. Tēma: „Ievads par mākslu kā kultūras izpausmes līdzekli. Stilu, mākslas virzienu un žanru definējums” Metodes: Diskusija, Demonstrēšana, Jautājumu sesija

Veicināt skolēnu izprati par dažādām mākslas formām un palīdzēt skolēniem veidot atšķirības starp žanru, stilu un mākslas virzienu.

Klausīties un vērot skolotāja sniegto prezentācijā

Uzdot jautājumus Darboties grupā

atbildot skolotāju uzdoto darba uzdevumu

Piedalīties diskusijā

Dators, Projektors, skaļruņi, attēli, Tēmas kopsavilkuma izdales materiāls, PowerPoint prezentācija

Skolēnu darbs šajā stundā tiek vērtēts pēc grupas darba izpildes iesniegšanas, atzīmes par šo darbu skolēni nesaņem, bet gan komentārus un ieteikumus turpmākajam darbam

2. Tēma: „Mākslas dažādās formas – glezniecība un arhitektūra.” Metodes: Demonstrēšana, Diskusija, Jautājumu sesija,

Tabula (grafiskais organizētājs)

Rosināt skolēnus orientēties tādos mākslas formās kā glezniecība un arhitektūra.

Klausīties un vērot skolotāja sniegto prezentācijā

Uzdot jautājumus Atbildēt uz

skolotāja uzdotajiem jautājumiem

Piedalīties

Dators, Projektors,Darba lapas, Loterijas lozes, PowerPoint prezentācija, Tēmas kopsavilkuma izdales materiāls

Vērtēšana notiek pēc skolēnu sniegtajam atbildēm uz skolotāja jautājumiem, par katru no virzieniem. Vērtēts tiek ar ieskaitīts/neieskaitīts.

26

diskusijā Aizpildīt tabulu

3. Tēma: „Mākslas dažādās formas – teātris, mūzika, literatūra, kino.” Metodes : Demonstrēšana,

Tabula (grafiskais organizētājs), Domu karte (grafiskais organizētājs), Diskusija, Projekts.

Rosināt skolēnus orientēties tādās mākslas formās kā ,mūzika, literatūra, teātris un kino.

Klausīties un vērot skolotāja sniegto prezentācijā

Uzdot jautājumus Piedalīties

diskusijā Piedalīties domu

kartes veidošanā Aizpildīt tabulu

Dators, Projektors, Video, Skaļruņi, tabula, PowerPoint prezentācija, Tēmas kopsavilkuma izdales materiāls

Vērtējums tiek veikts pēc tabulas izpildes un iesniegšanas ar vērtējumu ieskaitīts/neieskaitīts. Skolotājs katram skolēnam sniedz rakstiski darba vērtējumu un ieteikumus.

4. Tēma: „Zinātnes un tehnikas sasniegumi kā kultūras izpausmes formas.”Metodes: Demonstrācija, Projekts,

Prognozēšana, Diskusija

Rosināt skolēnus orientēties zinātnes un tehnoloģijas sasniegumos.

Veicināt skolēnu prasmi sadarboties grupā, diskutējot un sniedzot vizuālu materiālu par sava projekta darba veidošanas plānojumu.

Klausīties un vērot skolotāja sniegto prezentācijā

Uzdot jautājumus Piedalīties

diskusijā Ģenerēt idejas

projekta izpildei

Dators, Projektors,PowerPoint prezentācija, Tēmas kopsavilkuma izdales materiāls, baltas lapas

Šajā stundā skolotājs vērtē skolēnu darbu grupās ,organizējot sava projekta darba izpildi un savu plānojumu, īsi prezentējot klasei .

5. Tēma: „Mediji un modernās tehnoloģijas kā kultūras izpausmes formas.”Metodes: Projekts, Diskusija

Veicināt skolēnu prasmi sadarboties grupā

Mācīties uzstāties auditorijā ar prezentāciju par iegūto informāciju

Uzstāties ar sagatavoto prezentāciju

Klausīties un vērot savu kolēģu sniegtajās prezentācijas

Dators, Projektors, Skaļruņi , vērtēšanas veidlapas

Šajā stundā tiek lietota summatīvā vērtēšana skolēniem prezentējot savus projekta darbus un iesniedzot referātus. Rezultāti katrai grupai

27

par vienu no mākslas formām un tās sasaiti ar tehnoloģijas attīstību.

Vērtēt klases biedru prezentācijas

Uzdot jautājums par klases biedru sniegto informāciju ar prezentācijas palīdzību

tiks izsniegti atsevišķi, ar komentāriem, darba analīzi un ieteikumiem.

6. Tēma: „Mediji un modernās tehnoloģijas kā kultūras izpausmes formas.” Metodes: Projekts, Diskusija

Veicināt skolēnu prasmi sadarboties grupā

Mācīties uzstāties ar prezentāciju auditorijā par iegūto informāciju par vienu no mākslas formām un tās sasaiti ar tehnoloģijas attīstību.

Veidot tēmas noslēguma diskusiju un iegūt atsauksmes

Uzstāties ar sagatavoto prezentāciju

Klausīties un vērot savu kolēģu sniegtajās prezentācijas

Vērtēt klases biedru prezentācijas

Uzdot jautājums par klases biedru sniegto informāciju ar prezentācijas palīdzību

Aizpildīt skolotāja sagatavotās atsauksmes veidlapas

Dators, Projektors, Skaļruņi, vērtēšanas veidlapas, PowerPoint prezentācija par tēmas kopsavilkumu, atsauksmju anketas.

Šajā stunda tiek pielietota summatīvā vērtēšana skolēniem prezentējot savus projekta darbus un iesniedzot referātus.Rezultāti katrai grupai tiks izsniegti atsevišķi, ar komentāriem, darba analīzi un ieteikumiem.

28

14.Izmantotā literatūra

1. S. Austruma. „Kulturoloģija” Rīga, Zvaigzne ABC, 2010.

2. D. Blūma. „Mazā mākslas vēstures terminu vārdnīca”, Rīga, Zvaigzne ABC

3. D. Blūma., M. Lapiņa, L. Zitāne „Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām” Rīga,

RaKa

4. S. Cielava „Vispārīgā mākslas vēsture” Rīga, Zvaigzne ABC.

5. A. Ērgle, u.c. „Kulturoloģija” Rīga, RaKa, 2009.

6. H. Gudjons „ Pedagoģijas pamatatziņas” Rīga, Zvaigzne ABC, 1998.

7. Jeffrey H. Jackson and Stanley C. Pelkey „H.Music and History : Bridging the

Disciplines”, University Press of Mississippi, 2005

8. Wolf W., Bantleon K. and Thoss J. „The Metareferential Turn in Contemporary Arts

and Media : Forms, Functions, Attempts at Explanation” , Editions Rodopi B.V.,

Amsterdam – New York, NY 2011

9. I. Žogla „Didaktikas teorētiskie pamati” Rīga, RaKa, 2001.

Periodiskie izdevumi:

1. Cliff McKinney, Reesa Donnelly and Kimberly Renk ‘Perceived Parenting, Positive

and Negative Perceptions of Parents, and Late Adolescent Emotional Adjustment”

Child and Adolescent Mental Health Volume 13, No. 2, 2008, pp. 66–73, Orlando,

Florida, USA

Interneta resursi:

2. http://mapyourinfo.com/wiki/lv.wikipedia.org/rokoko/

3. http://skolai.daba.lv/proj_materiali/macibu_materiali/b/

Tradic_macmetodes_prezent_rb_b.pdf

4. http://ecommons.library.cornell.edu/bitstream/1813/19311/2/StagesAdol_chart.pdf

5. http://www.unicef.org/sowc2011/

6. http://visc.gov.lv/saturs/vispizgl/programmas

29

15.Pielikums

1.

doriskais ordenis; joniskais ordenis; korintiskais ordenis

2.

1.

30

Feidijs "Atēna sargātāja"

Prāksiels ”Knidas Afrodīte”

Mīrons "Diska metējs"

Antiohijas Aleksandrs „Mēlas Afrodīte”