1

2014. gada 23. janvārī

Viesnīcā BERGS

Berga Bazārs Elizabetes iela 83/85

Ko sagaidām no

augstākās izglītības

Latvijā?

Diskusiju organizē Sorosa fonds – Latvija

08.01.2014

Diskusijas dokuments

Ko sagaidām no augstākās izglītības jomas Latvijā? Prioritātes, raksturojošie

kritēriji un instrumenti?

Gatis Bažbauers

Rīgas Tehniskās universitātes profesors, Zinātņu prorektora vietnieks

Gatis.Bazbauers@rtu.lv

Diskusijas mērķis: apspriest un veicināt vienošanos par galvenajiem uzdevumiem, kurus šodienas sabiedrība izvirza

augstākās izglītības institūcijām. Diskusijai tiek izvirzītas trīs svarīgākās jomas – (1) zināšanu vairošana, (2) speciālistu

sagatavošana darba tirgum un (3) inovācija (sabiedriskā ietekme), lai apspriestu galvenos uzdevumus katrā no jomām, kā

arī priekšnosacījumus un instrumentus, kas sekmētu šo uzdevumu sasniegšanu. Šāda vienošanās ir priekšnoteikums

sekmīgiem uzlabojumiem augstākās izglītības jomā.

No diskusijas sagaidāmais rezultāts: identificēti daži galvenie uzdevumi (prioritātes), kurus katrā no augstākās izglītības

trīs jomām vajadzētu un ir iespējams realizēt pārskatāmā nākotnē, ievērojot resursu ierobežojumus, noteikti galvenie

kritēriji, pēc kuriem mērīt progresu, kā arī galvenie instrumenti un priekšnosacījumi, lai šos uzdevumus izpildītu.

Tēmas pamatojums.

Augstākās izglītības nozare piedzīvo pārmaiņu laikus. Sabiedrība Latvijā un citās valstīs ar pieaugošu intensitāti norāda

uz nepieciešamību paaugstināt augstākās izglītības kvalitāti. Valdībām ir vēlme iejaukties kvalitātes uzraudzības procesā,

uzskatot, ka augstākās izglītības nozares loma valsts konkurētspējā ir pārāk nozīmīga, lai rūpes par kvalitāti atstātu pašu

augstskolu un neatkarīgu vērtēšanas aģentūru ziņā [1, 2]. Izaicinājums ir definēt, kas ir kvalitāte, un kā to noteikt?

Ievērojot, ka izglītības kvalitāti ir grūti „nomērīt”, bieži augstskolu vērtēšanā uzsvars ir uz pētniecības kvalitāti [3].

Pieaugošu lomu spēlē dažādi reitingi un papildus „tradicionālajām” reitingu sistēmām radīts ES „U-Multirank” [4] un ASV

instruments augstākās izglītības vērtēšanai „The Degree Qualifications Profile” [5]. Vienlaikus jāatzīst, ka reitingu nozīme

2

pieaug, jo tas ir būtisks mārketinga ierocis, lai pieaugoši „komercializētās” universitātes varētu piesaistīt studentus. Taču

saglabājas jautājums, vai reitingu sistēma palīdz uzlabot tikai universitātes tēlu vai arī sniegtās izglītības kvalitāti?

Droši vien jāatzīst, ka „augstākās izglītības tirgū” ir nepieciešama informācija, kas palīdzētu potenciālajiem studentiem

pieņemt lēmumus, jo izglītībai ir raksturīgs, ka tā ir „pieredzē balstīts labums jeb prece”, kuru iegādājāmies reti, un kuras

nomaiņa neveiksmīgas izvēles gadījumā ir dārgs prieks. Taču pastāv bažas, ka dažādas „ārēji uzspiestas” kvalitātes

novērtēšanas sistēmas (lincensēšana, akreditācija, utml.) nozīmē uzticības mazināšanos augstskolām, neuzlabo vai pat

vājina „iekšējo kvalitātes kultūru”, „proletarizē” akadēmisko sastāvu, mazinot to autonomiju, un konfliktē ar augstskolu

inovāciju spēju [6]. Augstākās izglītības nozare piedzīvo transformācijas procesu, kurā tā arvien vairāk tiek uzlūkota ar

„patērniecisku skatu”, kurā mazinās tās sociālā un kultūras funkcija, bet pieaug ekonomiskā funkcija, un kurā mērķis vairs

nav tikai noteiktas kvalitātes nodrošināšana un tās palielināšana, bet kvalitātes garantēšana par zemām izmaksām [6].

Vadošos akadēmiskos amatos esošo, īpaši institūtu un laboratoriju vadītāju, darbs augstskolās šobrīd vairāk līdzinās

komercuzņēmuma vidēja līmeņa administratora darbam nevis neatkarīga zinātnieka un pasniedzēja darbam [7].

Pārmetumi augstskolām par to nepietiekamo devumu sabiedrībai nav nekas jauns. Lielbritānijā un citās valstīs jau kopš

19.gs. sākuma kritiķi, reformatori un valdības apgalvoja, ka izglītības programmas universitātēs ir novecojušas,

neatbilstošas laika vajadzībām, vai citiem vārdiem – nederīgas. Un to, ka universitātes būtu jāpārveido, lai tās kalpotu

valsts interesēm efektīvāk, citiem vārdiem – būtu derīgas [7]. Taču vienlaicīgi sabiedrībā pastāv pietiekami stipra vēlme

pēc tā, lai būtu kāda „aizsargāta vieta”, kurā ilgtermiņa un „ne-materiālistiskas” domas un idejas tiktu kultivētas augstākā

līmenī. Respektīvi, vēlme pēc tā, lai daļēji komercializētās un uz darbaspēka sagatavošanu orientētās institūcijas

saglabātu centienus un ideālus, kas ir ārpus jebkādas ekonomiskās atdeves formas [7]. Augstākajā izglītībā, atšķirībā no

profesionālās, informācija tiek kritiski vērtēta un apšaubīta nevis vienkārši „pārnesta”. Lai mācītu studentiem kritiski vērtēt

esošās zināšanas, mācībspēkiem ir pastāvīgi „jāiziet ārpus” mācīto zināšanu apgabaliem, un tādēļ nav iespējams iepriekš

labi noteikt receptes, lai to darītu [7].

Taču augstskolām būs nepieciešams sabiedrībai saprotami demonstrēt to devumu un panākt sapratni par tās nozīmīgo

lomu sabiedrībā. Būs nepieciešams vienoties par to, kādi galvenie rādītāji raksturo izglītības atdevi un tās kvalitāti, kā arī

par veidiem kā to sasniegt. Pretējā gadījumā no sabiedrības puses nebūs „politisks pasūtījums” augstākās izglītības

nozares finansiālam atbalstam, kas nozīmēs arī turpmāku „politisko vienaldzību” pret šo jomu, kas visspilgtāk izpaužas

hroniski mazā finansējumā no publiskā sektora (1.att.).

3

1.att. Publiskais finansējums augstākajai izglītībai 2010.gadā, % no iekšzemes kopprodukta (IKP). Avots: EK statistikas

birojs (Eurostat)

Arī ārzemju eksperti, vērtējot Latvijas zinātnes un inovāciju sistēmu [8], norāda, ka lielākā problēma ir politiskās gribas un

izpratnes trūkums par to, ka pētniecība un inovācija ir būtisks izaugsmes veicinātājs. Un pētniecība un inovācija ir cieši

saistīta ar augstākās izglītības jomu. Eksperti (arī ārzemju) veicot pamatīgu Latvijas augstākās izglītības studiju

programmu starptautisku izvērtēšanu arī atzina, ka no trīs visvairāk identificētajām problēmām (1.nepietiekama

starptautiskā sadarbība; 2.nepietiekama augstākās izglītības institūciju savstarpējā sadarbība un sadarbība ar citiem

partneriem Latvijā; 3.studiju programmu pārklāšanās studiju virziena ietvaros) vismaz viena (1.) ir saistītas ar

nepietiekamo finansējumu [9]. Taču, lai izkļūtu no „ola – vista” („kvalitāte – finansējums”) situācijas ir skaidrs, ka

nepieciešams gan finansējuma pieaugums augstākajai izglītībai gan uzlabojumi augstākās izglītības sistēmā (ne tikai

augstskolās).

Augstākās izglītības reformu vajadzība un uzsākšana tika “skaļi” izsludināta, taču „pēc vētras iestājies klusums”.

Augstākās izglītības nozares reputācija, iespējams, tika sašķobīta, taču rodas jautājums, vai tas bija pamatoti? Uzsāktās

reformas, iespējams “iesprūda”, jo paredzēto pasākumu plāns bija izvērsts pārāk plašs, neizvirzot prioritātes, neparedzot

konkrētus realizācijas pasākumus (taktiku) un neveicot pietiekamu dialogu ar iesaistītām pusēm. Šobrīd rodas jautājums,

ko darīt tālāk? Uz kurieni vēlamies virzīt augstākās izglītības attīstību un kādēļ? Kādas izmaiņas patiešām ir aktuālas

tuvākā laikā, un kā tās veikt? Nav jau tā, ka nav zināms, kas būtu jādara. Tieši otrādi, ieteikumu ir ļoti daudz un tie

publicēti vairākos dokumentos [9-13]. Un tieši tas rada bažas.

Uzdrošinos apgalvot, ka mūsu rīcībā nav tādu resursu, lai realizētu daudzajos plānos norādītos pasākumus un tālākai

reformai būs nepieciešams noteikt un vienoties par dažām svarīgākajām prioritātēm un veidiem kā tās realizēt. Proti,

4

vienoties, kādi ir svarīgākie uzdevumi (iespējams, ne vairāk kā 3) katrā no 3 galvenajām augstskolu funkcijām (2.att.),

kurus vajadzētu un būtu iespējams realizēt pārskatāmā nākotnē, ievērojot mūsu rīcībā esošos ierobežotos resursus. Kādi

ir galvenie kritēriji, pēc kuriem mērīt progresu, kā arī galvenie priekšnosacījumi un instrumenti, lai šos uzdevumus izpildītu?

2.att. Augstākās izglītības loma sabiedrībā – trīs galvenās funkcijas

Zināšanas

Lai Latvija varētu savā labā izmantot tās zināšanas, kas tiek radītas ārpus valsts ir jāpastāv noteiktai pētnieciskai bāzei

valstī. Un ir jomas, kurās Latvija var sniegt ļoti nozīmīgu ieguldījumu, palīdzot globālajai sabiedrībai paplašināt zināšanu

apvārsni. Taču, lai nodrošinātu pētniecisko kapacitāti un zinātnisko izcilību noteiktās jomās ir nepieciešams adekvāts un

stabils finansējums, kas ļautu ne vien uzturēt nepieciešamo infrastruktūru, bet iesaistīt cilvēkresursus no Latvijas un

ārvalstīm, jo īpaši doktorantus, jaunos doktorus un izcilus pētniekus. Tas ļautu radīt zināšanas, celt akadēmiskā personāla

kvalitāti un nodrošināt tā atjaunotni, kas savukārt dotu pozitīvu rezultātu arī inovāciju un speciālistu sagatavošanas jomās.

Papildus finansējuma nodrošināšanai, būtu nepieciešams novērst tos šķēršļus, kas traucē piesaisīt ārvalstu studentus,

jaunos doktorus, pētniekus un mācībspēkus. Jāatceras, ka pasaulē ir ļoti sīva konkurence, lai piesaistītu spējīgus

studentus, pētniekus un mācībspēkus.

Darba tirgus

Augstskolas tiek daudz kritizētas par to, ka augstskolu beidzējiem nav nepieciešamās prasmes. Augstskolu primārā loma

ir nodrošināt, lai studenti var iegūt nepieciešamo teorētisko zināšanu bāzi (ieskaitot zināšanas par to, kā veidot savu

uzņēmumu), plaši lietojamas prasmes (piem., spēju risināt problēmas un sadarboties) un radošumu. Uzņēmumi ir atbildīgi

par tādu prasmju ieguvi, kuras nepieciešamas konkrētu profesionālo pienākumu veikšanai uzņēmumā. Domāju, ka

augstskolām ir vienmēr jābūt soli priekšā uzņēmumiem zināšanu aspektā, bet uzņēmumi būs soli priekšā augstskolām

konkrētu tehnoloģiju un profesionālu iemaņu jomā. Tādēļ, šajā jomā ir absolūti nepieciešama augstskolu un uzņēmumu

5

sadarbība. Uzņēmumi var nodrošināt ne tikai prakses vietas, bet arī palīdzēt izveidot nepieciešamo mācību infrastruktūru,

kā arī aktīvi piedāvāt tēmas, kuras studenti var risināt savos bakalaura, maģistru un doktora darbos. Šobrīd neizmantota

iespēja ir uzņēmumu speciālistu un akadēmiskā personāla savstarpēja mobilitāte, uzņēmumu speciālistiem, strādājot

daļēju laiku augstskolās un otrādi. Minētās sadarbības formas veicinātu arī uz uzņēmumu vajadzībām orientētu

pētniecību un radītu priekšnoteikumus inovācijai.

Inovācija

Inovācija ir brīnums, kurā liela nozīme ir priekšnoteikumiem un nejaušībai. Tā nav kopējama un plānveidā ieviešama.

Taču inovāciju potenciālu (varbūtību) varētu vairot, un šobrīd augstskolu studentu ir neizmantots potenciāls. Augstskolās

studē gandrīz 100 tūkstoši jauni un radoši cilvēki, kā arī darbojas daudzi pētnieki, kuriem nepieciešama vide, kurā tie

savas idejas varētu pārbaudīt ar fiziskiem prototipiem, teorētiskiem modeļiem vai eksperimentējot uzņēmējdarbībā.

Augstskolās nav pietiekama infrastruktūra, lai nodrošinātu vidi, kurā studenti (un arī pētnieki) var radīt. Tehniskajām

augstskolām ir īpaši svarīga „Mens et Manus” (no lat.val. „prāts un rokas”) vide, kas kalpo kā moto Masačūsetsas

tehnoloģiskajam institūtam (MIT). Jo augstskolām vajadzētu izglītot cilvēkus, kuri ne tikai apmierina esošās

tautsaimniecības vajadzības, bet spēj mainīt tautsaimniecību. Cilvēkus, kuri radīs darba vietas par kurām mēs šodien vēl

pat nenojaušam.

Informācijas avoti:

1. Hazelkorn E. Has Higher Education Lost Control Over Quality? The Chronicle of Higher Education, 23.05.2013

2. Soltas E. Measuring Higher Ed Isn't That Easy, Mr. President. Bloomberg, 27.08.2013

3. Learning our lesson: Review of Quality of Teaching in Higher Education, OECD, Institutional Management in

Higher Education

4. Frans van Vught, Frank Ziegele F. (eds.) U-Multirank, Design and Testing the Feasibility of a Multidimensional

Global University Ranking, Final Report, Consortium for Higher Education and Research Performance

Assessment, June 2011

5. The DegreeQualifications Profile, Lumina Foundation for Education, Inc., 2011

6. Embedding Quality Culture in Higher Education, A Selection of Papers from the 1st European Forum for Quality

Assurance, European University Association, 2007

7. Collini S. What Are Universities For? Penguin Books, 2012

8. Arnold E., Grinice E. and Reid A. Latvia, Innovation System Review – Draft for Discussion, Technopolis group,

Version 10 June 2013

9. Studiju programmu starptautiskā izvērtēšana kā priekšnoteikums Latvijas augstākās izglītības modernizācijai,

Monogrāfija, Baibas Rivžas un Ievas Brences redakcijā, LR Augstākās izglītības padome, Rīga, 2013

10. Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam, IZM, Rīga, 2013

11. Informatīvais ziņojums "Par Viedās izaugsmes stratēģijas izstrādi» IZM, 29.11.2013

12. Universitāšu ieguldījums Latvijas tautsaimniecībā, Latvijas Universitāšu asociācija, Rīga 2012

13. Zinātnes, tehnoloģijas attīstības un inovācijas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam (informatīvā daļa), IZM,

Projekta versija, 18.11.2013