1 0 1 6 . m a i j s , 2 0 1 9

te

āt

ris

/ r

ec

en

zij

a

Raksta nosaukumā lietota nepareiza (visticamāk) itāļu valoda, jo raksta au-tore to (itāļu valodu) ne-prot. Tāpat kā to (valodu) neprot (visticamāk) Leļļu teātra izrādes Kazanova radošā komanda. Un to-mēr vārdi, ko lieto izrādes varoņi, ir itāliski jeb, pre-

cīzāk sakot, tas ir gramatiski apšaubāms itāļu-angļu-latviešu valodas frāžu koktei-lis, bet tik un tā visi to saprot. Bambino Džakomo izaudzina nonna, kura ieprieci-na sevi ar prosecco, pie slimā bambino iz-sauc dottori. Un tad Džakomo izaug liels, un sancti pātari vietā izvēlas piču paču ar daiļo Betīnu. Un tālāk viens vienīgs amo-re, līdz kamēr… amore no more.

T r e š a i s p i e g ā j i e n s

Finita la festival ir nevarīgs mēģinājums vārsmot līdzi izrādes valodai, bet faktiski tas nozīmē apmēram to, ka ballīte ir bei-gusies. jo tagad jau pavisam noteikti ir zi-nāms, ka šis ir pēdējais Ģirta šoļa režijas darbs Leļļu teātra galvenā režisora statu-sā. Cerams, ne pēdējais šajā teātrī vispār. paradoksālā kārtā tas ir tieši Kazanova – izrāde, kura jau divreiz desmit gadu laikā palikusi pusceļā. 2009. gadā Kazanova bi-ja Leļļu teātra publiski zināmajos plānos ceturtais projekts Krievijas režisora alek-sandra Mindļina rīgas marionešu izrāžu ciklā ar pirmo reizi Latvijas Leļļu teātra darbnīcās veidotām lellēm. Diemžēl līdz izrādei nenonācis, režisors no Latvijas aizbrauca, tikai gatavās lelles pēc pāris gadiem tika šur tur parādītas izstādēs. sa-vukārt tieši pirms diviem gadiem Kazano-vas pirmizrādei Leļļu teātrī bija jānotiek Ģirta šoļa kursa biedra andra Kalnozola režijā, bet atkal dažādu iemeslu dēļ līdz fi-nišam tikt neizdevās.

ar trešo piegājienu un jaunām lellēm Kazanova beidzot tiek spēlēts, un dau-dzējādā ziņā tas ir tipisks Ģirta šoļa darbs. gan intonatīvi, gan estētiski. Tas ir ironisks un melns un ierēc par visu. par reliģiskiem un morāliem svētumiem. par dzimumu stereotipiem. par romantiskām klišejām. galvenais varonis Kazanova ir burtiskā no-zīmē sieviešu izlolots zelta puisēns. izrāde sākas ar vieglprātīgās māmiņas Džanetas dzemdībām, kura tādā kā komiskā špagatā izšauj mazo Džakomo un tūliņ pēc tam to pamet vecmāmiņas gādībā. Tālāk jau diže-nā Kazanovas ceļš cauri astoņu mīlošu sie-viešu klēpim pretī kapam ir tikai tehnikas jautājums.

Četri aktieri – Dana avotiņa-Lāce, Bai-ba Vanaga, anrijs sirmais (arī Miķelis Ži-deļūns) un rihards Zelezņevs (arī pēteris galviņš) – darbojas gan dzīvajā plānā zem maskām, gan vada lelles. Maskas un arī

režisora veidotais scenārijs ar minimā-liem dialogiem strādā stilizēti atvieglinātā delartiskās komēdijas manierē, jo dažām maskām ir tikai funkcijas nozīme (melnā ģērbies aktieris zaudē individualitāti mel-nā skatuvē), bet citas nosaka visu tēlu. piemēram, ar fallisku degunu apveltītais amora vadītājs droši vien ir arlekīna radi-nieks, bet greznais putna knābis ir klasis-kā itāļu Doktora pazīšanas zīme.

g r aC i o Z a s Bū T n e s

Mākslinieču Veltas emīlijas platupes un Vitas radziņas radīto leļļu vizuālā stilisti-ka nupat jau ir labi pazīstama – nelielas, dārgakmeņiem rotātas un izteiksmīgām sejām apveltītas, neparastas būtnes, ku-ras graciozi lidinās aktieru rokās un ingas Krasovskas horeogrāfijā. Kazanovas kon-tekstā gribas atcerēties Ģirta šoļa un Vel-

tas emīlijas platupes sadarbību skumji ironiskajā Pasakā par Veco nāvi (Ģertrū-des ielas teātris, 2015), kurā nāve bija mi-niatūra, eleganta veca dāma dzeltenā platmalē un kažokādā un par viņas darba turpinātāju bija jākļūst kuslajam putna bērnam. arī Kazanova ir tāds putna bērns, kurš ir varens tik ilgi, kamēr viņam palīdz priecīgi rozā spārnus plivinošs amors.

Vispār jau uz skatuves tas nav nekāds amors, bet nekaunīgs, jaudā un apjomā pieaugošs falls, kurš, atdalījies no saim-nieka, dara, ko un kā grib. Un ir ļoti smiek-līgs. Uztūnēts ar mūslaiku popkultūras mākslīgo glamūru vizuālās detaļās (Ka-zanovas mīļāko sejās, ja grib, var saskatīt īsto dīvu, piemēram, Merilinas Monro un Helēnas Bonemas-Kārteres vaibstus) un ironiskiem citātiem Mikus Frišfelda ska-ņu celiņā, leļļu Kazanova atgādina XXi gadsimta komiksu par viduslaiku tēmām.

interesanti, ka jau sesto gadu Daugav-pils teātra repertuārā turas Kazanova. Henrieta. Venēcija – ironijas neskarta kus-tību izrāde ar muskuļotiem puskailiem dejotājiem, balti un sarkani tērptām dejo-tājām un vērienīgiem inscenējuma efek-tiem, piemēram, ūdeni un uguni. Uz šāda spēka un ekstāzes fona Ģirta šoļa Kazano-va tiešām ir tikai tāds bambino. Huligā-nisks, asprātīgs nieciņš, kurš nenoliedza-mi varētu būt dziļāks, garāks un daudzno-zīmīgāks. Bet arī tāds, kāds tas ir, tas ap-liecina viduslaiku karnevāla un masku ko-mēdijas teatrālās dabas dzīvelīgumu šo-dien. Tas aizkustina ar dabisko, nesakon-struēto uzmanību pret mazajām, trausla-jām, elegantajām aktrisēm marionetēm.

g a r ā M pa L a i s Ta i e s p ē j a

Leļļu teātra vārds šajā pavasarī ir daudzu teātra cilvēku un ieinteresētu skatītāju mutē, jo Latvijas Kultūras akadēmiju jūni-jā absolvēs īpaši leļļu mākslā sagatavots

aktieru kurss. Trīspadsmit daudzpusīgi iz-glītotu, domājošu, apdāvinātu un pievil-cīgu jaunu cilvēku, kuri visi kopā (gan ar, gan bez lellēm) jau likuši sevi pamanīt pa-šu radītos un dažādos festivālos spēlētos darbos, diplomdarbu ansambļa izrādēs Izzūdošā nākotne, Dzīvnieku ferma un Medības, pa vienam atzīmējušies nacio-nālā teātra iestudējumā Pūt, vējiņi!, jrT Jaunības putnā ar saldo balsi, Daugavpils Kliedzējos, Dirty Deal Teatro uzvedumā Pelmeņi un cigaretes… Un tikai pavisam, pavisam mazliet Leļļu teātrī – rihards Ze-lezņevs ir divdomīgais, sārtais amors Ka-zanovā un rūdolfs apse – Vilks tikko pirmizrādītajās Vecmāmiņas pasakās.

Lai kā izvērtīsies šī kursa tālākais likte-nis, jau tagad ir skaidrs, ka Leļļu teātris jau otro reizi šajā gadsimtā ir palaidis ga-rām iespēju piedzimt no jauna. jā, naudas trupas paplašināšanai nav; jā, Kultūras ministrija nedod; jā, galvenais režisors ar direktoru acīmredzami nesapratās, un sa-va atbildība par to ir jāuzņemas abiem, bet, piedodiet par banalitāti, visas labās lietas pirmām kārtām sākas ar ideju. Un tad jau bieži rodas arī iespējas.

Tāpēc visbūtiskākais jautājums šobrīd, vai Leļļu teātris kā institūcija arī bez gal-venā režisora un, iespējams, arī bez jau-niem aktieriem nākamajās sezonās turpi-nās vismaz meklēt ceļus jaunu formu un jaunas auditorijas piesaistei. Kazanova ir mēģinājums iet šādus jaunus ceļus.

Kopš pirmizrādes februāra vidū par šo izrādi cienījamos medijos publicētas vis-maz trīs ļoti atzinīgas recenzijas, ko pa-rasti teātru mārketings izķer kā karstus pī-rādziņus, jo vismaz uz daļu domīgas pub-likas tas var iedarboties pozitīvi. Bet Leļļu teātra mājaslapā pie izrādes Kazanova apraksta sadaļā Publikācijas atrodams uzraksts «publikāciju pašlaik nav». pie-ņemsim, ka tā ir tikai nejaušība.

Finita la FestivalLatvijas Leļļu teātrī režisora Ģirta Šoļa iestudētā izrāde Kazanova atgādina XXI gadsimta komiksu par viduslaiku tēmām Teksts Līga Ulberte

izrāde Kazanova ir huligānisks, asprātīgs nieciņš, kurš varētu būt dziļāks, garāks un daudznozīmīgāks. Bet arī tāds, kāds tas ir, Kazanova apliecina viduslaiku karnevāla un masku komēdijas teatrālās dabas dzīvelīgumu šodien. Foto – Matīss Markovskis

Jaudā un apJoMā pieaugošs Falls, KuRš daRa, Ko un Kā gRiB

2268807.indd 10 5/14/19 4:21:05 PM