ES tiesību aktos paredzētās cilvēku tirdzniecībā cietušo tiesības · 2014. 9. 9. · 2 Ievads Vēršanās pret cilvēku tirdzniecību ir Eiropas Savienības un dalībvalstu

Iekšlietas

ES tiesību aktosparedzētās

cilvēku tirdzniecībācietušo tiesības

kg304742_LV_BAT.indd cvIkg304742_LV_BAT.indd cvI 19/09/13 11:3719/09/13 11:37

Papildu informācija par Eiropas Savienību ir pieejama portālā Europa (http://europa.eu).

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2013. gads

ISBN 978-92-79-28451-9

doi:10.2837/6123

© Eiropas Savienība, 2013. gads

Reproducēšana ir atļauta, ja tiek norādīts avots.

Printed in Belgium

Iespiests uz pap�ra, kas balin�ts bez element�r� hlora (ECF)

Europe Direct dienests jums palīdzēs rast atbildes

uz jautājumiem par Eiropas Savienību

Bezmaksas tālruņa numurs (*):

00 800 6 7 8 9 10 11

(*) Daži mobilā tālruņa operatori aizliedz pieeju 00 800 numuriem, vai arī par zvanīšanu uz šiem tālruņa

numuriem var būt jāmaksā.

kg304742_LV_BAT.indd cvIIkg304742_LV_BAT.indd cvII 19/09/13 11:3719/09/13 11:37

http://europa.eu

1

Priekšvārds

“Cilvēku tirdzniecība ir mūslaiku

verdzība un smags cilvēktiesību

pārkāpums. Tas ir būtisks

noziedzīgs nodarījums, kas vērsts

pret visu tautību sievietēm,

vīriešiem, meitenēm un zēniem

un kas rada smagu kaitējumu

cietušajām personām. Lai

aizsargātu cilvēku tirdzniecībā

cietušos un palīdzētu tiem

atgūties, cik ātri vien iespējams,

ES tiesību aktos viņiem ir

garantēta virkne tiesību — tiesības uz juridisko palīdzību, medicīnisku

palīdzību, pagaidu izmitināšanu u. c. Lai šīs tiesības būtu zināmas un

tiktu efektīvi piemērotas praksē, cietušajiem un speciālistiem, kuru

darbs saistīts ar cilvēku tirdzniecības jautājumiem, ir nepieciešama

skaidra un pieejama informācija par to saturu. Es ceru, ka šis pārskats

par ES tiesību aktos garantētajām tiesībām cilvēku tirdzniecības jomā

palīdzēs ES dalībvalstu iestādēm to ikdienas darbā, sniedzot cietušajām

personām palīdzību un aizsardzību, ko tās ir pelnījušas.”

Sesīlija Malmstrēma

ES iekšlietu komisāre

kg304742_LV_BAT.indd 1kg304742_LV_BAT.indd 1 19/09/13 11:3719/09/13 11:37

2

Ievads

Vēršanās pret cilvēku tirdzniecību ir Eiropas Savienības un dalībvalstu prioritāte. ES pieejā

tiek atzīts cilvēku tirdzniecības dzimumspecifi skais raksturs. Tajā centrālā loma ir cilvēktie-

sībām, un tiek atzīta nepieciešamība izmantot bērniem piemērotu pieeju. Tajā tiek uzsvērta

nepieciešamība veikt koordinētus un daudzdisciplinārus pasākumus.

Ir būtiski no cilvēku tirdzniecības cietušajām personām sniegt skaidru un konsekventu infor-

māciju par viņu tiesībām. Šīs tiesības ietver tiesības uz palīdzību (ārkārtas situācijas) un

veselības aprūpi, tiesības attiecībā uz tiesu pieejamību un tiesības uz advokātu, kā arī tie-

sības pieprasīt kompensāciju. Šajā dokumentā ir sniegts pārskats par minētajām tiesībām,

balstoties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, ES direktīvām, pamatlēmumiem un

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Katras nodaļas beigās ir iekļauta informācija par

bērnu tiesībām.

Šis dokuments ir adresēts cietušajiem un speciālistiem, kas vēlas iegūt informāciju par

tiesībām, kuras izriet no ES tiesību aktiem, kā arī dalībvalstīm, kuras vēlas izveidot līdzī-

gus pārskatus par cilvēku tirdzniecībā cietušo personu tiesībām valsts līmenī. ES tiesību

aktos ir noteikti minimuma standarti; dalībvalstis var nodrošināt apjomīgākas tiesības, ja

nepieciešams.

No ES tiesību aktiem izrietošas tiesības, kuru transponēšanas termiņš valsts tiesību aktos

ir pēc šā dokumenta publikācijas, tekstā ir iezīmētas slīprakstā.

Ar šo dokumentu Eiropas Komisija īsteno vienu no pasākumiem, kas minēts ES Stratēģijā

cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā, prioritātē A: Cilvēku tirdzniecības upuru

identifi kācija, aizsardzība un palīdzība tiem, ietilpstošās darbības nr. 4: Informācijas sniegšana

par upuru tiesībām. Šis dokuments tiek sagatavots tulkošanai un publicēšanai 2013. gada

pirmajā pusgadā.

Attiecībā uz tiesībām un pienākumiem, kas izklāstīti šajā dokumentā, “bērns” ir jebkura

persona, kas jaunāka par 18 gadiem. Ja bērna vecums nav skaidrs un ja ir pamats domāt,

ka cietušais ir bērns, tad jāpieņem, ka cietušais ir bērns.

Ar jēdzienu “cietušais” šajā dokumentā apzīmē personu, kas ir cietusi no cilvēku tirdzniecības.

Ar jēdzieniem “izdarītājs” un “likumpārkāpējs” šajā dokumentā apzīmē personu vai personas,

kas ir apsūdzēta vai atzīta par vainīgu cilvēku tirdzniecībā.

“Trešās valsts valstspiederīgais” ir persona, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis.

Ar šo dokumentu Eiropas Komisija īsteno vienu no pasākumiem, kas minēts ES Stratēģijā cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā, proti, pie prioritātĒ A: Cilvēku tirdzniecības upuru identifi kācija, aizsardzība un palīdzība tiem, ietilpstošās darbības nr. 4: Informācijas sniegšana par upuru tiesībām.


ES tiesību aktos paredzētās cilvēku tirdzniecībā cietušo tiesības

“Cilvēku tirdzniecība”, kā defi nēts Direktīvas

2011/36/ES 2. pantā, ir:

1. Ekspluatācijas nolūkā izdarīta personu vervēšana,

pārvadāšana, nodošana, izmitināšana vai saņemšana,

tostarp kontroles pār minētajām personām maiņa vai

nodošana, izmantojot draudus vai spēku, vai citā veidā

piespiežot, aizvedot ar viltu, krāpjot, maldinot, ļaunprātīgi

izmantojot varu vai personas neaizsargātības stāvokli vai

dodot vai saņemot materiāla vai citāda rakstura labu-

mus, lai panāktu tās personas piekrišanu, kura kontrolē

citu personu.

2. Neaizsargātības stāvoklis nozīmē situāciju, kad per-

sonai nav citas īstas vai pieņemamas izvēles, kā vien

pakļauties attiecīgajai ļaunprātīgajai izmantošanai.

3. Ekspluatācija ietver vismaz personu iesaistīšanu pros-

titūcijā vai citus seksuālās izmantošanas veidus, pie-

spiešanu veikt darbu vai sniegt pakalpojumus, tostarp

ubagošanu, turēšanu verdzībā vai darbības, kas līdzinās

turēšanai verdzībā, kalpībā, izmantošanu noziedzīgās

darbībās vai orgānu izņemšanu.

4. Cilvēku tirdzniecībā cietušā piekrišana vai nu iecerētajai, vai reālajai ekspluatācijai netiek

ņemta vērā, ja izmantots kāds no 1. punktā minētajiem līdzekļiem.

5. Ja darbības, kas minētas 1. punktā, attiecas uz bērnu, tās atzīstamas par cilvēku tirdz-

niecību un ir sodāmas arī tad, ja neviens no 1. punktā minētajiem līdzekļiem nav izmantots.

ES tiesību aktu un attiecīgās judikatūras apraksts šajā dokumentā ir neizsmeļošs, un tādējādi tajā nav izklāstītas visas modalitātes un nosacījumi, kas jāizpilda, lai persona varētu izmantot attiecīgās tiesības vai citas tiesības, kuras personai varētu būt paredzētas ES tiesību aktos atkarībā no apstākļiem. Šajā dokumentā paredzētās tiesī-bas cilvēku tirdzniecībā cietušas personas var izmantot arī gadījumā, ja piemērojamie ES tiesību akti attiecas uz plašāku personu grupu. Šis dokuments nerada nekādas saistības nevienai personai; tajā ir aprakstītas tiesības un pienākumi, kas izriet no ES tiesību aktiem, kuri ir transponējami dalībvalstu tiesību aktos. Tiesību aktu noteikumi, uz kuriem atsauces ir iekļautas šajā dokumentā, ir tādā redakcijā, kādā tie bija 2013. gada 1. janvārī (tiesību akti var būt grozīti vai atcelti). Šis dokuments nekādā gadījumā nav uzskatāms par tajā citēto tiesību aktu saistošu interpretāciju; tas ir uzskatāms tikai par atsauces dokumentu, lai atvieglotu pielietošanu.

© iS

tockp

hoto

/Dori O

Connell

3



4


Šajā dokumentā ir sniegta informācija cietušajiem, speciālistiem un

dalībvalstīm par ES tiesību aktos nodrošinātajām cietušo tiesībām.

Tas nekādā gadījumā nav uzskatāms par ES tiesību aktu saistošu

interpretāciju. Visas tiesības ir jāskata pilnīgu tiesību normu un

attiecīgo tiesību aktu kontekstā.

1. nodaļa. Palīdzība un atbalsts

1.1. Cietušajiem ir tiesības uz palīdzību un atbalstu, līdzko kompetentajām iestādēm ir pamats

pieņemt, ka tie varētu būt cietuši no cilvēku tirdzniecības.

1.2. Cietušajiem ir tiesības uz palīdzību un atbalstu pirms kriminālprocesa, tā laikā un pie-

nācīgā laikposmā pēc tā pabeigšanas.

1.3. Palīdzības un atbalsta sniegšanai nevajadzētu būt atkarīgai no cietušās personas gata-

vības sadarboties kriminālizmeklēšanā, kriminālvajāšanā vai krimināllietas iztiesāšanā; gadī-

jumos, kad cietušais attiecīgajā dalībvalstī uzturas nelikumīgi, palīdzība un atbalsts būtu

jāsniedz bez nosacījumiem vismaz nogaidīšanas laikposmā.

1.4. Palīdzību un atbalstu var sniegt tikai ar cietušās personas apzinātu piekrišanu.

1.5. Cietušajiem ir tiesības vismaz uz tādu dzīves līmeni, kas nodrošina iztikas līdzekļus,

pienācīgu un drošu izmitināšanu un materiālo palīdzību.

1.6. Cietušajiem ir tiesības uz nepieciešamo medicīnisko aprūpi, tostarp psiholoģisko palī-

dzību, konsultācijām un informāciju.

1.7. Cietušajiem ir tiesības uz rakstveida un mutiskās tulkošanas pakalpojumiem.

1.8. Ir jārūpējas par cietušajiem ar īpašām vajadzībām (jo īpaši vajadzībām saistībā ar grūt-

niecību, veselības stāvokli, invaliditāti, piemītošiem garīgiem vai psiholoģiskiem traucējumiem

vai smagām psiholoģiskās, fi ziskās vai seksuālās vardarbības formām, no kurām tie cietuši).

1.9. Cietušajiem saskaņā ar viņu vajadzībām pirms kriminālprocesa, tā laikā un atbilstīgu

laikposmu pēc tā ir tiesības uz bezmaksas piekļuvi konfi denciāliem cietušo atbalsta die-

nestiem, kas rīkojas viņu interesēs. Ģimenes locekļiem ir tiesības izmantot cietušo atbalsta

dienestus saskaņā ar viņu vajadzībām un kaitējuma apmēru, kas tiem radies pret cietušo

vērstā noziedzīgā nodarījuma rezultātā.

4



5

1.10. Īpašiem atbalsta dienestiem ir pienākums sniegt a) patvērumu vai jebkādu citu pie-

mērotu pagaidu mājokli cietušajiem, kam ir vajadzīga droša vieta sekundāras un atkārtotas

viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības riska dēļ; b) mērķtiecīgu un integrētu atbalstu cietu-

šajiem ar īpašām vajadzībām, tai skaitā no seksuālas vardarbības un vardarbības dzimuma

dēļ cietušām personām, tostarp atbalstu traumu gadījumos un konsultācijas.

1.11. Cietušie, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, ir jāinformē par nogaidīšanas laikposmu un

laikposmu, kas nepieciešams, lai atgrieztos normālā sabiedriskajā dzīvē, un tiem jāiesniedz

informācija par iespējām saņemt starptautisko aizsardzību.

1.12. Cietušajiem ir tiesības pieprasīt patvērumu un saņemt informāciju par iespējām saņemt

starptautisku aizsardzību, un tie būtu jāaizsargā pret izraidīšanu (atgriešanu valstī, kurā

pastāv risks, ka attiecīgā persona tiks nonāvēta, spīdzināta vai pret viņu citādi necilvēcīgi

vai pazemojoši izturēsies vai sodīs).

Cietušie, kas ir bērni

1.13. Bērna intereses ir primāras, un tās ir jāizvērtē katrā atsevišķā gadījumā. Prevalē bērnam

piemērota pieeja, kurā pienācīgi tiek ņemts vērā bērna vecums, brieduma pakāpe, uzskati,

vajadzības un bažas. Bērnu un personu, kam ir vecāku atbildība, vai citu viņa juridisko pār-

stāvi, ja viņam tāds ir, informē par visiem pasākumiem vai tiesībām, kuros īpaša uzmanība

pievērsta bērnam.

1.14. Cietušiem bērniem ir tiesības uz palīdzību un atbalstu, ņemot vērā viņu personīgos un

īpašos apstākļus. Dalībvalstīm jāveic vajadzīgie pasākumi, lai rastu ilgtermiņa risinājumu,

kura pamatā būtu bērna interešu individuāls izvērtējums.

1.15. Bērnam ir jāieceļ aizbildnis vai pārstāvis gadījumos, kad personas, kam ir vecāku

atbildība, nevar nodrošināt bērna intereses un/vai pārstāvēt bērnu.

2. nodaļa. Cilvēku tirdzniecībā cietušo aizsardzība

Aizsardzība pirms kriminālprocesa

2.1. Cietušajiem ir tiesības uz piemērotu aizsardzību, pamatojoties uz individuālu riska novēr-

tējumu. Individuālais novērtējums jāveic laikus, un tā nolūks ir apzināt vajadzības pēc īpašas

aizsardzības un noteikt, vai un kādā mērā cietušie varēs izmantot īpašus pasākumus krimi-

nālprocesa laikā, tādēļ ka viņi ir īpaši neaizsargāti pret sekundāru un atkārtotu viktimizāciju,

iebiedēšanu un atriebību.

2.2. Cilvēku tirdzniecībā cietušie saskaņā ar valsts tiesību aktiem nebūtu jāsauc pie krimi-

nālatbildības un tiem nebūtu jāpiemēro sankcijas par iesaistīšanos noziedzīgās darbībās,

ko viņi tikuši piespiesti izdarīt, ja šāda piespiešana bijusi tiešas sekas cilvēku tirdzniecībai.

2.3. Cietušo personas datus var iegūt tikai konkrētiem, precīzi formulētiem un likumīgiem

mērķiem saistībā ar kompetentās iestādes pienākumiem, un tos var apstrādāt tikai tam

mērķim, kuram dati ir iegūti. Datu apstrādei ir jābūt likumīgai, adekvātai un atbilstīgai, un

tā nedrīkst būt pārmērīgā apjomā (saistībā ar mērķiem, kuriem dati ir iegūti).

2.4. Cietušo personas dati ir jādzēš vai jāpadara anonīmi, ja tie vairs nav vajadzīgi mērķiem,

kuriem tie ir likumīgi iegūti.



6

2.5. Cietušajiem ir tiesības uz informāciju no pirmā saziņas brīža ar kompetentajām iestādēm

(piemēram, policiju, tiesu iestādēm u. c.) un, cik iespējams, plaši lietotā valodā.

2.6. Cietušajiem ir tiesības saņemt šādu informāciju:

• dienestu vai organizāciju veidi, pie kā viņi var vērsties pēc atbalsta;

• kāda veida atbalstu viņi var saņemt;

• kur un kā viņi var ziņot par nodarījumu;

• procedūras pēc šāda ziņojuma un viņu loma saistībā ar šādām procedūrām;

• kā un kādos apstākļos viņi var saņemt aizsardzību;

• kādā apmērā un ar kādiem nosacījumiem viņi var saņemt juridisku konsultāciju, juridisko

palīdzību vai jebkura cita veida konsultāciju;

• prasības attiecībā uz viņiem, lai viņi būtu tiesīgi saņemt kompensāciju;

• ja viņi ir citas dalībvalsts iedzīvotāji, kādi īpaši pasākumi viņiem ir pieejami savu interešu

aizsardzībai;

• kā saņemt atlīdzību par izdevumiem, kas radušies, piedaloties kriminālprocesā.

Aizsardzība kriminālprocesa laikā un pēc tā pabeigšanas

2.7. Saskaņā ar kompetentās iestādes vērtējumu cietušajām personām noteiktos apstākļos

ir tiesības uz īpašiem pasākumiem, lai novērstu sekundāras viktimizācijas risku, proti, izvai-

rīšanos no atkārtotas iztaujāšanas izmeklēšanā, kriminālvajāšanas laikā vai tiesas procesā,

vizuāla kontakta starp cietušo un likumpārkāpēju, liecības sniegšanas atklātā tiesas sēdē

un nevajadzīgas iztaujāšanas par cietušās personas privāto dzīvi.

2.8. Cietušajiem nekavējoties ir piekļuve juridiskām konsultācijām un juridiskai pārstāvībai,

tai skaitā kompensācijas pieprasīšanas nolūkos.

2.9. Ja cietušajam nav pietiekamu fi nanšu līdzekļu, juridiskās konsultācijas un juridiskā

pārstāvība ir bez maksas.

2.10. Cietušajiem atbilstīgi viņu lomai attiecīgajā krimināltiesību sistēmā ir tiesības pieprasīt

pārskatīt lēmumu neveikt kriminālvajāšanu.

2.11. Cietušajiem ir tiesības saprast kriminālprocesu un tikt saprastiem kriminālprocesā,

un saņemt paziņojumus saprotamā veidā, ņemot vērā personiskus apstākļus, piemēram,

invaliditāti.

2.12. Cietušajam noteiktos apstākļos ir tiesības uz kādas viņa izvēlētas personas pavadību,

kura var palīdzēt cietušajam saprast pirmo saziņu ar kompetento iestādi un tikt tajā sapras-

tam, ja vien tas nav pretrunā ar cietušā interesēm kriminālprocesā.

2.13. Ja cietušais iesniedz ofi ciālu sūdzību, viņam ir tiesības saņemt rakstisku apliecinājumu

par iesniegto sūdzību, saņemt tulkojumu un nepieciešamo lingvistisko palīdzību sūdzības

iesniegšanai.

2.14. Cietušie ir jāinformē, ka viņiem ir tiesības bez liekas kavēšanās saņemt informāciju

par kriminālprocesu, kas ierosināts viņu sūdzības rezultātā (lēmumi par kriminālprocesa

apturēšanu vai likumpārkāpēja nesaukšanu pie atbildības, kāda apsūdzība tiks izvirzīta

pret likumpārkāpēju, iztiesāšanas laiks un datums, galīgais spriedums un kriminālprocesa

stāvoklis), ja viņi to vēlas.

2.15. Cietušie par pieprasīt, lai viņiem bez liekas kavēšanās tiktu paziņots, ja likumpārkāpējs

ir atbrīvots vai izbēg no apcietinājuma.



7

2.16. Atkarībā no viņu ofi ciālās funkcijas kriminālprocesā cietušajiem ir tiesības uz bezmaksas

mutisko tulkojumu iztaujāšanā vai nopratināšanā kriminālprocesa gaitā izmeklēšanas un

tiesu iestādēs, un lai tie varētu aktīvi piedalīties lietas iztiesāšanā.

2.17. Atkarībā no viņu ofi ciālās funkcijas kriminālprocesā cietušajiem ir tiesības saņemt

bezmaksas tulkojumu valodā, ko viņi saprot, attiecībā uz informāciju, kas ir būtiska, lai viņi

kriminālprocesā varētu izmantot savas tiesības.

2.18. Cietušie tulkošanas nolūkā var izmantot sakaru tehnoloģijas, piemēram, videokonfe-

rences, tālruni vai internetu, ja vien cietušā pienācīgai tiesību izmantošanai vai tiesvedības

izpratnei nav nepieciešama tulka klātbūtne.

2.19. Cietušajiem ir tiesības brīvprātīgi piedalīties atjaunojošās justīcijas programmās,

pamatojoties uz viņu brīvu un apzinātu piekrišanu, ko var atsaukt jebkurā laikā. Cietušajam

ir tiesības uz pilnīgu un objektīvu informāciju par procesu. Pārrunas, kas netiek veiktas pub-

liski, var palikt konfi denciālas (izņemot, ja puses ir piekritušas izpaušanai vai ja informācija

ir jāizpauž saistībā ar sevišķām sabiedrības interesēm, piemēram, vardarbīgu aktu draudi).

2.20. Eiropas aizsardzības rīkojumu var izdot, ja cietušais dzīvo vai uzturas citā dalībvalstī

un pret cilvēku tirdzniecībā iesaistīto personu ir izdots aizsardzības pasākums, piemēram,

aizliegums apmeklēt konkrētus apvidus, vietas vai noteiktas teritorijas, kur dzīvo vai ko

apmeklē aizsargājamā persona, aizliegums vai noteikumi attiecībā uz jebkāda veida saziņu

(tostarp izmantojot tālruni, pastu). Eiropas aizsardzības rīkojums attiecas uz aizsardzības

pasākumiem, kas cietušā aizsardzībai pieņemti vienā ES dalībvalstī, attiecinot šo aizsardzību

arī uz citu ES valsti, uz kuru cietušais ir pārcēlies.

2.21. Dalībvalstīm ir jāmazina iespējamās saziņas grūtības (piemēram, ja cietušie runā sveš-

valodā vai tiem ir runas traucējumi) attiecībā uz cietušajiem, kuri ir liecinieki vai ir iesaistīti

kriminālprocesā citā veidā, lai šīs personas varētu izprast savu lomu katrā kriminālprocesa

posmā.


2.22. Cietušā bērna uzklausīšana tiek veikta, nepieļaujot nepamatotus kavējumus. Cietu-

šiem bērniem ir tiesības vajadzības gadījumā tikt uzklausītam šim nolūkam paredzētās vai

pielāgotās telpās.

2.23. Ja tas ir iespējams, cietušo bērnu vienmēr uzklausa vienas un tās pašas personas,

uzklausīšanu skaits ir pēc iespējas ierobežots un tās veic vienīgi tad, ja kriminālizmeklēšanas

un kriminālprocesa nolūkā tās ir obligāti vajadzīgas. Cietušo var pavadīt viņa pārstāvis vai

(attiecīgā gadījumā) viņa izraudzīts pieaugušais, ja vien attiecībā uz šīs personas piemērotību

nav pieņemts pamatots lēmums.

2.24. Uzklausīšanai kriminālprocesā, kurā iesaistīti cietušie, kas ir bērni, būtu jānotiek slēgti

un bez tiešas bērna klātbūtnes, kuru var uzklausīt, izmantojot piemērotas komunikāciju

tehnoloģijas (piemēram, videosaites u. c.).

2.25. Dalībvalstis var novērst jebkuras tādas informācijas publisku izplatīšanu, kuras rezultātā

cietušais bērns varētu tikt atpazīts.

2.26. Ja iespējams un ievērojot katras lietas apstākļus gadījumā, ja cietušais ir bērns, dalīb-

valstis var noteikt, ka pārkāpēja kriminālvajāšanu var veikt pietiekami ilgu laikposmu pēc

tam, kad cietušais sasniedzis pilngadību.



3. nodaļa. Kompensācija

3.1. Cietušajiem ir tiesības uz piekļuvi pastāvošajām shēmām, kas paredz kompensācijas

personām, kas cietušas ar nodomu veiktos vardarbīgos noziegumos.

3.2. Dalībvalstīm būtu jāveicina pasākumi, lai mudinātu pārkāpējus sniegt cietušajiem atbil-

stīgu kompensāciju kriminālprocesa gaitā.

3.3. Cietušajiem ir tiesības uz to, lai kriminālprocesa gaitā samērīgā laikposmā tiktu pieņemts

lēmums par kompensācijas saņemšanu no pārkāpēja, izņemot, ja valsts tiesību aktos ir

noteikts, ka šāds lēmums jāpieņem citā juridiskā procesā.

3.4. Cietušajiem ir tiesības bez kavēšanās atgūt īpašumu (ja vien tas nav steidzami vajadzīgs

kriminālprocesā), kas izņemts vai konfi scēts kriminālprocesa gaitā.

Piekļuve kompensācijas shēmām pārrobežu situācijās

3.5. Cietušajiem ir tiesības iesniegt pieteikumu savā pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī, lai

saņemtu kompensāciju dalībvalstī, kurā noziedzīgais nodarījums tika veikts.

3.6. Cietušajiem ir tiesības saņemt svarīgu informāciju par iespējām pieprasīt kompensā-

ciju. Tas ietver informāciju un norādījumus par pieteikuma aizpildīšanu un apliecinošajiem

dokumentiem, kas var būt vajadzīgi, un papildu informāciju pēc pieprasījuma.

3.7. Cietušajiem, cik ātri vien iespējams, ir tiesības saņemt informāciju par kontaktpersonu

vai struktūrvienību, kura ir atbildīga par kompensācijas pieprasījuma izskatīšanu, pieteikuma

saņemšanas apstiprinājumu, (ja iespējams) norādi par aptuveno laiku, līdz kuram tiks pie-

ņemts lēmums par pieteikumu, un par lēmuma saturu.

© iS

tockp

hoto

/Juanm

onin

o

8



9

4. nodaļa. Integrācija un darba tiesības

4.1. ES pilsoņiem, piemērojot ierobežojumus un nosacījumus, ir tiesības uzturēties citas

dalībvalsts teritorijā uz laiku līdz trim mēnešiem, ja viņiem derīga pase vai personu aplie-

cinošs dokuments.

4.2. ES pilsoņiem ir tiesības uzturēties jebkur ES teritorijā, ja viņi ir legāli nodarbināti vai

mācās akreditētā izglītības iestādē un ja viņiem ir visaptveroša veselības apdrošināšana (vai

pietiekami daudz fi nanšu līdzekļu, lai nodrošinātu, ka viņi vai viņu ģimenes locekļi nekļūst

par slogu uzņemošās valsts sociālā nodrošinājuma sistēmai), vai ja viņu ģimenes loceklis

atbilst vienam no šiem nosacījumiem.

4.3. Ikvienam ES pilsonim ir tiesības uz izglītību, kā arī uz pieeju arodmācībām un tālākizglītībai

4.4. Ikvienam ES pilsonim ir tiesības izvēlēties profesiju un tiesības strādāt jebkurā dalīb-

valstī (ir piemērojami noteikti ierobežojumi), un trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir

tiesības strādāt dalībvalstu teritorijā, ir tiesības uz tādiem darba apstākļiem, kas ir līdzvērtīgi

Savienības pilsoņu darba apstākļiem.

4.5. Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz godīgiem un taisnīgiem darba apstākļiem, kas ir

veselībai nekaitīgi, droši un cilvēka cieņai atbilstīgi, un uz maksimālā darba laika ierobežošanu,

uz atpūtas laiku ik dienu un ik nedēļu, kā arī uz vienu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

Trešo valstu valstspiederīgie

4.6. Dalībvalstis paredz noteikumus, saskaņā ar kuriem cietušajiem, kas ir trešo valstu

valstspiederīgie, kuriem ir uzturēšanās atļauja, uzturēšanās atļaujas derīguma termiņā ir

pieeja darba tirgum, arodmācību programmām un izglītībai.

4.7. Cietušajiem, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, ir jābūt pieejai pastāvošām programmām

vai shēmām, kuru mērķis ir nodrošināt viņu atgriešanos normālā sabiedriskā dzīvē, ieskaitot

vajadzības gadījumā kursiem, kas paredzēti, lai uzlabotu viņu profesionālās iemaņas vai

palīdzētu viņiem sagatavoties atgriezties viņu izcelsmes valstī.

4.8. Cietušie, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, bauda vienlīdzīgu attieksmi ar tās dalībvalsts

valstspiederīgajiem, kurā tie dzīvo, attiecībā uz darba apstākļiem, tostarp atalgojumu un

atlaišanu, kā arī uz veselības un drošības prasībām darba vietā, biedrošanās brīvību, izglī-

tību un arodmācību, diplomu, sertifi kātu un citu profesionālo kvalifi kāciju atzīšanu saskaņā

ar attiecīgajām valsts procedūrām, sociālā nodrošinājuma jomām, nodokļu atvieglojumiem,

piekļuvi precēm un pakalpojumiem un preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, kas ir pie-

ejami sabiedrībai, tostarp mājokļa ieguves kārtību, kā noteikts valsts tiesību aktos.

4.9. Cietušajiem, kas dalībvalstu teritorijā uzturas nelikumīgi, ir tiesības iesniegt sūdzību

pret savu darba devēju tieši vai ar trešo personu, piemēram, arodbiedrību vai citu apvienību,

starpniecību.

4.10. Cietušajiem, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, kuri dalībvalstu teritorijā uzturas neli-

kumīgi, ir tiesības prasīt darba devēja neizmaksāto atalgojumu (algu) pat, ja viņi jau ir

atgriezušies vai atgriezti izcelsmes valstī. Pastāv pienākums pirms atgriešanas lēmuma

izpildes šīs personas vispusīgi un objektīvi informēt par viņu tiesībām.

4.11. Atalgojuma līmenim būtu jābūt vismaz tikpat augstam kā algai, kas noteikta spēkā

esošajos tiesību aktos par minimālo algu, koplīgumos vai saskaņā ar iedibinātu praksi attie-

cīgajā profesionālajā nozarē, ja vien darba devējs vai darbinieks nevar pierādīt pretējo.



10

4.12. Cietušais, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstu teritorijā uzturas neli-

kumīgi, var iesniegt prasību pret savu darba devēju un panākt sprieduma izpildi par darba

devēja neizmaksāto atalgojumu.


4.13. Cietušiem bērniem, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, ir tiesības uz pieeju izglītības sis-

tēmai saprātīgā laikposmā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dalībvalsts valstspiederīgajiem.

5. nodaļa. Nogaidīšanas laikposms un uzturēšanās atļaujas cietušajiem, kas ir trešo valstu valstspiederīgie

Nogaidīšanas laikposms

5.1. Trešo valstu valstspiederīgajiem, kas cietuši no cilvēku tirdzniecības, ir tiesības uz nogai-

dīšanas laikposmu. Šā laikposma mērķis ir ļaut viņiem atgūties un izbēgt no nodarījumus

izdarījušo personu ietekmes, lai viņi varētu pieņemt vispusīgā informācijā balstītu lēmumu

sadarboties vai nesadarboties ar kompetentajām iestādēm.

5.2. Cietušo nogaidīšanas laikposmā nevar izraidīt no valsts.

5.3. Nogaidīšanas laikposmu var izbeigt, ja cietušais atjauno sakarus ar pārkāpējiem, vai arī

ar sabiedrisko kārtību un valsts drošības aizsardzību saistītu iemeslu dēļ.

5.4. Cietušajam nogaidīšanas laikposmā ir tiesības uz pieeju vismaz neatliekamajai medi-

cīniskajai palīdzībai un īpašiem pakalpojumiem, tai skaitā psiholoģiskajiem pakalpojumiem

visneaizsargātākajām personām.

Uzturēšanās atļauja

5.5. Līdzko nogaidīšanas laikposms attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo ir beidzies,

cietušajam ir tiesības, lai tiktu izvērtēta iespēja viņam piešķirt uzturēšanās atļauju, balstoties

uz to, vai cietušais:

• ir nepieciešams izmeklēšanā vai tiesas procesā;

• ir parādījis nepārprotamu nodomu sadarboties;

• ir pārtraucis visas attiecības ar personām vai personu, kas atbildīga par cilvēku tirdzniecību,

no kuras viņš cietis;

• nerada risku sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai.

Atļaujai ir jābūt derīgai vismaz sešus mēnešus, un to jāvar atjaunot, balstoties uz tiem

pašiem nosacījumiem.

5.6. Pēc uzturēšanās atļaujas piešķiršanas cietušajam, kuram nav pietiekamu līdzekļu, vēl

joprojām ir tiesības uz vismaz tādu dzīves līmeni, kas var nodrošināt iztikas līdzekļus, pieeju

neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai un, ja nepieciešams, tulkotāja un tulka pakalpojumus.

Būtu jānodrošina visneaizsargātāko personu vajadzību apmierināšana, tai skaitā psihologa

pakalpojumi. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem jāņem vērā arī drošības un aizsardzības



11

vajadzības. Atbalsts var ietvert arī bezmaksas juridisko palīdzību saskaņā ar valsts tiesību

aktiem.

5.7. Uzturēšanās atļauju var atsaukt, ja cietušais atjauno sakarus ar personām vai personu,

kas atbildīga par cilvēku tirdzniecību, no kuras viņš cietis, ja sadarbība no cietušā puses

ir krāpnieciska vai arī viņa sūdzības ir krāpnieciskas vai nepatiesas, ja viņš var radīt risku

sabiedriskajai kārtībai un valsts drošībai, ja viņš pārstāj sadarboties vai ja iestādes nolemj

pārtraukt procesu.

Pastāvīgie iedzīvotāji

5.8. Cietušajam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, kurš legāli uzturas dalībvalstī vismaz

piecus gadus, ir tiesības uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Tā piešķiršana ir atkarīga no tā,

vai cietušajam ir pietiekami līdzekļi, lai uzturētu sevi un savus ģimenes locekļus, nesaņemot

sociālo nodrošinājumu vai slimības apdrošināšanu.

6. nodaļa. Atgriešana

6.1. Ja cietušajam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, netiek atļauts palikt ES un viņam

ir jāatgriežas savā izcelsmes valstī, cietušajam parasti tiks sniegts laikposms brīvprātīgai

izceļošanai.

6.2. Šo laikposmu var pagarināt, lai ņemtu vērā īpašus apstākļus, piemēram, ģimeni, sociālās

saites vai to, ka ir bērni, kuri apmeklē skolu, un uzturēšanās ilgumu.

6.3. No cilvēku tirdzniecības cietušām personām, kurām piešķirta uzturēšanās atļauja un

kuras sadarbojas ar policiju un tiesu iestādēm, nevar liegt ieceļošanu dalībvalstu teritorijā

uz noteiktu laikposmu, ja tās ievēro pienākumu atgriezties, ar nosacījumu, ka tās nerada

draudus sabiedriskajai kārtībai vai drošībai.

6.4. Cietušajam vienmēr ir tiesības vērsties ar sūdzību iestādē, saņemot juridiskas konsul-

tācijas, pārstāvību un tulkojumu (ja nepieciešams).

6.5. Izraidīšana ir jāatliek, ja tiktu pārkāpts neizraidīšanas princips. To var atlikt arī citu

iemeslu dēļ, ņemot vērā katra gadījuma īpašos apstākļus, jo īpaši cietušā fi zisko stāvokli vai

garīgās spējas, vai tehniskus iemeslus, piemēram, transporta trūkumu vai cietušā personu

apliecinošu datu trūkumu.

6.6. Valstīm, kas ir parakstījušas atpakaļuzņemšanas nolīgumus ar Eiropas Savienību, ir

pienākums automātiski uzņemt atpakaļ savus valstspiederīgos, viņu (neprecētos) bērnus un

viņu laulātos vai personas, kuras ir vai bija uzturēšanās atļaujas turētājas.


6.7. Cietušu bērnu, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, kuru nepavada viens no vecākiem

vai aizbildnis, var atgriezt tikai pēc tam, kad ņemtas vērā bērna intereses un dalībvalsts

ir pārliecinājusies, ka bērns atgriezīsies savā ģimenē, pie iecelta aizbildņa vai piemērotās

uzņemšanas iestādēs.



12

Atsauces

1. nodaļa. Palīdzība un atbalsts

1.1. Direktīvas 2011/36/ES 11. panta 2. punkts:

2. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka

personai sniedz palīdzību un atbalstu, tiklīdz kompetentajām

iestādēm ir norāde uz pamatotu iemeslu, lai uzskatītu, ka pret

to varētu būt izdarīts jebkurš no 2. un 3. pantā minētajiem

nodarījumiem.


1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu,

ka upuriem tiek sniegta palīdzība un atbalsts pirms krimi-

nālprocesa, tā laikā un attiecīgu laiku pēc tā pabeigšanas, lai

šīs personas varētu īstenot tiesības, kas paredzētas Pamatlē-

mumā 2001/220/TI un šajā direktīvā.



ka palīdzību un atbalstu upuriem sniedz neatkarīgi no tā, vai

upuris vēlas sadarboties kriminālizmeklēšanā, kriminālvajā-

šanā vai tiesā, neskarot Direktīvu 2004/81/EK vai līdzīgus

valstu noteikumus.

Direktīvas 2011/36/ES 18. apsvērums:

19. Gadījumos, kad upuris attiecīgajā dalībvalstī uzturas neli-

kumīgi, palīdzība un atbalsts būtu jāsniedz bez nosacījumiem

vismaz nogaidīšanas periodā. Ja pēc identifi kācijas procesa

pabeigšanas vai nogaidīšanas perioda beigām tiek uzskatīts,

ka upuris nevar pretendēt uz uzturēšanās atļauju vai cita veida

likumīgu uzturēšanos šajā dalībvalstī, vai ja upuris ir devies

projām no dalībvalsts teritorijas, attiecīgajai dalībvalstij nav

pienākuma turpināt sniegt minētajai personai palīdzību un

atbalstu, balstoties uz šo direktīvu.

Direktīvas 2004/81/EK 1. pants:

Šīs direktīvas mērķis ir defi nēt nosacījumus, lai uz ierobežotu

laiku, kas saistīts ar attiecīgo valsts tiesas procesu ilgumu,

piešķirtu uzturēšanās atļauju trešo valstu valstspiederīgajiem,

kuri sadarbojas cīņā pret cilvēku tirdzniecību vai pret darbī-

bām, kas veicina nelegālo imigrāciju.

Direktīvas 2004/81/EK 6. panta 2. punkts:

2. Nogaidīšanas perioda laikā, kā arī gaidot kompetento

ie stāžu lēmumu, attiecīgajiem trešo valstu valstspiederīga-

jiem ir pieejams 7. pantā minētais režīms un nav iespējams

izpildīt pret viņiem vērstu izbraukšanas rīkojumu.


1. Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgajiem trešo valstu

valstspiederīgajiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, tiek pie-

šķirti dzīves apstākļi, kas var nodrošināt viņu iztiku un pie-

eju neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai. Tās rūpējas par

visneaizsargātāko personu īpašajām vajadzībām, ieskaitot,

vajadzības gadījumā un ja valsts tiesību akti to paredz, par

psiholoģisko palīdzību.

2. Piemērojot šo direktīvu, dalībvalstis saskaņā ar to valsts

tiesību aktiem pienācīgi ņem vērā attiecīgo trešo valstu

valstspiederīgo drošības un aizsardzības vajadzības.

3. Dalībvalstis vajadzības gadījumā nodrošina attiecīga-

jiem trešo valstu valstspiederīgajiem tulkotāja un tulka

pakalpojumus.

4. Dalībvalstis var sniegt attiecīgajiem trešo valstu pilsoņiem

bezmaksas juridisko palīdzību, ja tāda paredzēta ar valsts

tiesību aktiem, sniedzot to saskaņā ar valsts tiesību aktos

paredzētajiem nosacījumiem.


1. Dalībvalstis nodrošina, ka uzturēšanās atļaujas turētājiem,

kam nav pietiekamu līdzekļu, tiek piešķirts vismaz tāds

režīms, kāds paredzēts 7. pantā.

2. Dalībvalstis sniedz nepieciešamo medicīnisko vai cita veida

palīdzību attiecīgajiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kam

nav pietiekamu līdzekļu un kam ir īpašas vajadzības, pie-

mēram, grūtniecēm, invalīdiem vai seksuālās vai cita veida

vardarbības upuriem un, ja dalībvalstis izmanto 3. panta

3. punktā paredzēto iespēju, nepilngadīgajiem.

1.4.–7. Direktīvas 2011/36/ES 11. panta 5. punkts:

5. Palīdzības un atbalsta pasākumus, kas minēti 1. un 2. pun-

ktā, sniedz ar attiecīgās personas piekrišanu un viņu par to

informējot, un tajos ietver vismaz tādu dzīves līmeni, kas

12


13


var nodrošināt upuriem iztikas līdzekļus, garantējot viņiem

pienācīgu un drošu izmitināšanu un materiālo palīdzību,

kā arī nepieciešamo medicīnisko aprūpi, tostarp psiholo-

ģisko palīdzību, konsultācijas un informāciju, kā arī attiecīgā

gadījumā rakstveida un mutiskās tulkošanas pakalpojumus.


7. Dalībvalstis rūpējas par upuriem ar īpašām vajadzībām, kas

jo īpaši var rasties saistībā ar grūtniecību, veselības stāvokli,

invaliditāti, tiem piemītošiem garīgiem vai psiholoģiskiem

traucējumiem vai smagām psiholoģiskās, fi ziskās vai seksuālās

vardarbības formām, no kurām tie cietuši.

1.9. Direktīvas 2012/29/ES 8. panta 1. un 2. punkts:1. Dalībvalstis nodrošina, lai cietušajiem saskaņā ar viņu vaja-dzībām pirms kriminālprocesa, tā laikā un atbilstīgu laikposmu pēc tā būtu bez maksas pieejami konfi denciāli cietušo atbalsta dienesti, kas rīkojas viņu interesēs. Ģimenes locekļiem ir pie-ejami cietušo atbalsta dienesti saskaņā ar viņu vajadzībām un kaitējuma apmēru, kas tiem radies pret cietušo vērstā noziedzīgā nodarījuma rezultātā.

2. Dalībvalstis veicina to, lai kompetentā iestāde, kura saņēmusi sūdzību, un citas attiecīgās iestādes cietušo nosūtītu pie cietušo atbalsta dienestiem.

1.10. Direktīvas 2012/29/ES 8. panta 3. punkts:3. Dalībvalstis veic pasākumus, lai izveidotu bezmaksas un konfi denciālus speciālistu atbalsta dienestus, kas papildinātu vispārējos cietušo atbalsta dienestus vai būtu to sastāvdaļa, vai dotu iespēju cietušo atbalsta organizācijām vērsties pie jau pastāvošām specializētām iestādēm, kas sniedz šādu speciālistu atbalstu. Cietušajiem ir piekļuve šādiem dienestiem saskaņā ar viņu īpašajām vajadzībām, un ģimenes locekļiem — saskaņā ar viņu īpašajām vajadzībām un tā nodarītā kaitējuma pakāpi, kas viņiem radies pret cietušo izdarītā nozieguma rezultātā.

Direktīvas 2012/29/ES 9. pants:1. Cietušo atbalsta dienesti, kā minēts 8. panta 1. punktā, sniedz vismaz:a) informāciju, konsultācijas un atbalstu, kas attiecas uz cietušo

tiesībām, tostarp informāciju par piekļuvi valsts kompen-sācijas sistēmām attiecībā uz ievainojumiem, kas radušies nozieguma rezultātā, kā arī informāciju par viņu lomu kriminālprocesā, tostarp par sagatavošanos tiesas procesa apmeklēšanai;

b) informāciju par visiem pastāvošajiem attiecīgajiem speciā-listu atbalsta dienestiem vai tieši nosūta pie tiem;

c) emocionālu un, ja pieejams, psiholoģisku atbalstu;d) konsultācijas fi nansiālos un praktiskos jautājumos, kas radu-

šies saistībā ar noziegumu;e) konsultācijas saistībā ar sekundāras un atkārtotas viktimi-

zācijas, iebiedēšanas un atriebības risku un novēršanu, ja vien šādas konsultācijas jau nesniedz citi valsts vai privāti dienesti.

2. Dalībvalstis mudina cietušo atbalsta dienestus īpašu uzma-nību pievērst to cietušo īpašajām vajadzībām, kuri guvuši ievē-rojamu kaitējumu nozieguma smaguma dēļ.

3. Ja vien to jau nesniedz citi valsts vai privāti dienesti, 8. panta 3. punktā minētie speciālistu atbalsta dienesti plāno un sniedz vismaz: a) patvērumu vai jebkādu citu piemērotu pagaidu mājokli

cietušajiem, kam ir vajadzīga droša vieta sekundāras un atkārtotas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības riska dēļ;

b) mērķtiecīgu un integrētu atbalstu cietušajiem ar īpašām vajadzībām, piemēram, no seksuālas vardarbības, vardar-bības dzimuma dēļ un no vardarbības tuvās attiecībās cietu-šajiem, tostarp atbalstu traumu gadījumos un konsultācijas.


6. Informācija, kas minēta 5. punktā, attiecīgos gadījumos

ietver informāciju par nogaidīšanas laikposmu un laikposmu,

kas nepieciešams, lai atgrieztos normālā sabiedriskajā dzīvē,

saskaņā ar Direktīvu 2004/81/EK un informāciju par iespēju

piešķirt starptautisku aizsardzību saskaņā ar Padomes Direk-

tīvu 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem

standartiem, lai kvalifi cētu trešo valstu valstspiederīgos vai

bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepie-

ciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu

un piešķirtās aizsardzības saturu (1) un Padomes Direk-

tīvu 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimā-

liem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar

kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (2), vai saskaņā ar

citiem starptautiskajiem instrumentiem vai līdzīgiem valstu

noteikumiem.

1.12. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas

18. pants:

Patvēruma tiesības garantē, ievērojot noteikumus, kas ietverti

1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvencijā par bēgļu statusu

un 1967. gada 31. janvāra Protokolā par bēgļu statusu, kā

arī saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par

Eiropas Savienības darbību (turpmāk “Līgumi”).

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. pants:

1. Kolektīva izraidīšana ir aizliegta.

2. Nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai val-

stij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar

nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu

izturēsies vai sodīs.

Direktīvas 2011/95/ES 2. panta d) punkts:d) “bēglis” ir trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti bai-doties no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ, atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir, un kas nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību, vai bezvalstnieks, kas, atrazdamies ārpus savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, to pašu iepriekš minēto iemeslu dēļ nevar vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties, un uz kuru neattiecas 12. pants.



14


1. Dalībvalstis ievēro nerepatriēšanas principu saskaņā ar to

starptautiskajām saistībām.

2. Ja 1. punktā minētās starptautiskās saistības to neaizliedz,

dalībvalstis var repatriēt bēgli neatkarīgi no tā, vai viņa statuss

ir ofi ciāli atzīts vai nav, ja:

a) ir pamats uzskatīt, ka viņš vai viņa rada draudus tās dalīb-

valsts drošībai, kurā viņš vai viņa uzturas; vai

b) viņš vai viņa pēc notiesāšanas ar galīgu spriedumu par

sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu rada draudus šīs

dalībvalsts sabiedrībai.

3. Dalībvalstis var atcelt, izbeigt vai arī atteikt pagarināt

vai piešķirt uzturēšanās atļauju bēglim, uz kuru attiecas

2. punkts.


1.13. Direktīvas 2011/36/ES 13. panta 1. un

2. punkts:

1. Bērniem, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri, nodrošina

palīdzību, atbalstu un aizsardzību. Piemērojot šo direktīvu,

pirmkārt ņem vērā bērna intereses.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad pastāv neskaid-

rības par cilvēku tirdzniecībai pakļautas personas vecumu un

ir iemesls domāt, ka šī persona ir bērns, minētā persona tiek

uzskatīta par bērnu, lai tā varētu saņemt tūlītēju piekļuvi

aizsardzības, atbalsta un palīdzības pasākumiem saskaņā ar

14. un 15. pantu.

Direktīvas 2012/29/ES 1. panta 1. un 2. punkts:1. Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt, lai noziegumos cietušie saņemtu atbilstīgu informāciju, atbalstu un aizsardzību un varētu piedalīties kriminālprocesā .

Dalībvalstis nodrošina, lai cietušie tiktu atzīti un lai visa veida saskarsmē ar cietušo atbalsta vai atjaunojošās justīcijas dienestu vai jebkādu kompetento iestādi, kas rīkojas saistībā ar krimi-nālprocesu, pret viņiem attiektos ar cieņu, iejūtīgi, pamatojoties

uz katru atsevišķu gadījumu, profesionāli un bez diskrimināci-jas. Šajā direktīvā noteiktās tiesības piemēro cietušajiem, viņus nediskriminējot, tostarp saistībā ar viņu uzturēšanās statusu.

2. Dalībvalstis nodrošina, lai, piemērojot šo direktīvu gadīju-mos, kad cietušais ir bērns, pirmām kārtām vērā tiktu ņemtas bērna intereses un lai tās tiktu vērtētas ar individuālu pieeju. Prevalē bērnam piemērota pieeja, kurā pienācīgi tiek ņemti vērā bērna vecums, brieduma pakāpe, uzskati, vajadzības un bažas. Bērnu un personu, kam ir vecāku atbildība, vai citu viņa juridisko pārstāvi, ja viņam tāds ir, informē par visiem pasā-kumiem vai tiesībām, kuros īpaša uzmanība pievērsta bērnam.



ka īpašie pasākumi bērnu, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri,

īstermiņa un ilgtermiņa aizsardzībai un atbalstam viņu fi zis-

kās un psiholoģiski sociālās atveseļošanās laikā tiek īstenoti

pēc katra bērna, kas ir cilvēku tirdzniecības upuris, īpašo

ap stākļu individuālas izvērtēšanas, pienācīgi ņemot vērā

bērna viedokli, vajadzības un bažas, lai bērnam rastu ilgter-

miņa risinājumu.

Direktīvas 2011/36/ES 16. panta 1. un 2. punkts:


ka īpašajos pasākumos saistībā ar palīdzību un atbalstu bēr-

niem, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri, kā minēts 14. panta

1. punktā, pienācīgi ņemtu vērā nepavadīta bērna, kas ir

cilvēku tirdzniecības upuris, personīgos un īpašos apstākļus.

2. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai rastu ilgter-

miņa risinājumu, kura pamatā būtu bērna interešu indivi-

duāls izvērtējums.


2. No brīža, kad iestādes identifi cējušas bērnu, kas ir cil-

vēku tirdzniecības upuris, dalībvalstis viņam ieceļ aizbildni

vai pārstāvi gadījumos, kad saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību

aktiem personām, kam ir vecāku atbildība, interešu konfl ikts

starp tām un bērnu, kas ir cilvēku tirdzniecības upuris, liedz

nodrošināt bērna intereses un/vai pārstāvēt bērnu.


15


2. nodaļa. Cilvēku tirdzniecībā cietušo aizsardzība

Aizsardzība pirms kriminālprocesa


3. Dalībvalstis nodrošina, ka cilvēku tirdzniecībā cietušie

saņem piemērotu aizsardzību, pamatojoties uz individuālu

riska izvērtējumu, inter alia, saņemot piekļuvi liecinieku aiz-

sardzības programmām vai citiem līdzīgiem pasākumiem, ja

tas ir nepieciešams, saskaņā ar valsts tiesību aktos noteikto

pamatojumu vai procedūrām.

Direktīvas 2012/29/ES 22. pants:1. Dalībvalstis nodrošina, ka cietušie saskaņā ar valsts procedū-rām laikus saņem individuālu novērtējumu, ar ko tiek apzināta vajadzība pēc īpašas aizsardzības un tiek noteikts, vai un kādā mērā viņi varēs izmantot īpašus pasākumus kriminālprocesa laikā, kā paredzēts saskaņā ar 23.un 24. pantu, tādēļ, ka viņi ir īpaši neaizsargāti pret sekundāru un atkārtotu viktimizāciju, iebiedēšanu un atriebību.

2. Individuālajā novērtējumā jo īpaši ņem vērā: a) cietušā personu raksturojošās iezīmes; b) nozieguma veidu vai tā raksturu; un c) nozieguma apstākļus.

3. Saistībā ar individuālo novērtējumu īpaša uzmanība tiek pievērsta cietušajiem, kas nozieguma smaguma dēļ ir guvuši ievērojamu kaitējumu, tādos noziegumos cietušajiem, kuri veikti aizspriedumu vai diskriminējošu motīvu dēļ un kuri varētu būt jo īpaši saistīti ar cietušā personu raksturojošām iezīmēm, un cietušajiem, kuru attiecības ar likumpārkāpēju un kuru atkarība no likumpārkāpēja viņus padara īpaši neaizsargā-tus. Šajā sakarā pienācīgi ņem vērā no terorisma, organizētās noziedzības, cilvēktirdzniecības, vardarbības dzimuma dēļ, var-darbības tuvās attiecībās, seksuālas vardarbības, ekspluatācijas cietušos vai naida motivētos noziegumos cietušos un cietušos ar invaliditāti.

© iS

tockp

hoto

/Arn

e U

ebel

15



16

4. Piemērojot šo direktīvu, uzskata, ka cietušajiem bērniem ir īpašas aizsardzības vajadzības, jo viņi ir neaizsargāti pret sekundāru un atkārtotu viktimizāciju, iebiedēšanu un atrie-bību. Lai noteiktu, vai un kādā mērā viņiem būtu jāizmanto īpaši pasākumi, kas paredzēti saskaņā ar 23. un 24. pantu, cietušie bērni saņem individuālu novērtējumu, kā paredzēts šā panta 1. punktā.

5. Individuālā novērtējuma apjomu var pielāgot atbilstīgi nozieguma smagumam un cietušajam nodarītā acīmredzamā kaitējuma apmēram.

6. Individuālo novērtējumu veic, cieši iesaistot cietušos, un tajā ņem vērā viņu vēlmes, tostarp, ja viņi nevēlas izmantot īpašos pasākumus, kas paredzēti 23. un 24. pantā.

7. Ja būtiski mainījušies elementi, kas ir individuālā novēr-tējuma pamatā, dalībvalstis nodrošina, ka to atjaunina visa kriminālprocesa laikā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, lieta Rantsev pret Kipru

un Krieviju, pieteikums Nr. 25965/04

286. Tāpat kā Konvencijas 2. un 3. pants, arī 4. pants dažos

apstākļos var uzlikt pienākumu valstij veikt operatīvus pasā-

kumus cilvēku tirdzniecībā cietušo vai iespējamu cietušo

aizsardzībai (skat. mutatis mutandis, Osman, citēts iepriekš,

115. punkts, un Mahmut Kaya pret Turciju, Nr. 22535/93,

115. punkts, ECHR 2000-III). Lai rastos pozitīvs pienākums

veikt operatīvus pasākumus konkrētā gadījumā, ir jāpierāda,

ka valsts iestādes zināja vai tām bija jāzina par apstākļiem,

kuri bija pamatā ticamām aizdomām, ka identifi cēta persona

ir cietusi no cilvēku tirdzniecības vai ekspluatācijas vai reāli

un tieši bijusi pakļauta šādam riskam Palermo protokola

3. panta a) punkta un Konvencijas par cīņu pret cilvēku tirdz-

niecību 4. panta “a” punkta nozīmē. Apstiprinošas atbildes

gadījumā ir konstatējams konvencijas 4. panta pārkāpums, ja

iestādes savu pilnvaru robežās neveic piemērotus pasākumus,

lai izbeigtu attiecīgās personas atrašanos šādā situācijā vai

pakļautību šādam riskam (skat., mutatis mutandis, Osman,

citēts iepriekš, 116. līdz 117. punkts un Mahmut Kaya, citēts

iepriekš, 115. līdz 116. punkts).

2.2. Direktīvas 2011/36/ES 8. pants:

Dalībvalstis saskaņā ar savu tiesību sistēmu pamatprincipiem

veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka kompe-

tentās valsts iestādes ir tiesīgas cilvēku tirdzniecībā cietušos

nesaukt pie kriminālatbildības un tiem nepiemērot sankcijas

par iesaistīšanos noziedzīgās darbībās, ko viņi tikuši piespiesti

izdarīt, ja šāda piespiešana bijusi tiešas sekas jebkurai no

2. pantā minētajām darbībām.

Direktīvas 2011/36/ES 14. apsvērums:

14. Saskaņā ar attiecīgo dalībvalstu tiesību sistēmu pamat-

principiem cilvēku tirdzniecībā cietušie būtu jāaizsargā no

saukšanas pie kriminālatbildības vai sodīšanas par tādām

noziedzīgām darbībām kā viltotu dokumentu izmantošana

vai nodarījumi, kas noteikti tiesību aktos par prostitūciju

vai imigrāciju, ja viņi tikuši piespiesti veikt minētās darbības

un šāda piespiešana bijusi tiešas sekas tam, ka viņi ir bijuši

pakļauti cilvēku tirdzniecībai. Minētās aizsardzības mērķis

ir aizsargāt cietušo personu cilvēktiesības, nepieļaut to, ka

viņi atkārtoti tiek viktimizēti, un mudināt viņus iesaistīties

kriminālprocesā kā lieciniekiem pret nodarījumu izdarītā-

jiem. Šim aizsardzības līdzeklim nebūtu jāizslēdz saukšana

pie kriminālatbildības vai sodīšana par nodarījumiem, kurus

persona ir izdarījusi vai kuros piedalījusies brīvprātīgi.

2.3. Padomes Pamatlēmums 2008/977/TI 3. panta

1. punkts:

1. Kompetentās iestādes var vākt personas datus tikai konkrē-

tiem, precīzi formulētiem un likumīgiem mērķiem saistībā

ar to pienākumiem, un tos var apstrādāt tikai tam mērķim,

kuram dati ir iegūti. Datu apstrāde ir likumīga, adekvāta un

atbilstīga, un tā nav pārmērīgā apjomā saistībā ar mērķiem,

kuriem dati ir iegūti.


2. punkts:

2. Personas dati ir jādzēš vai jāpadara anonīmi, ja tie vairs nav

vajadzīgi mērķiem, kuriem tie ir likumīgi iegūti vai likumīgi

turpmāk apstrādāti. Šis noteikums neskar šo datu arhivēšanu

atsevišķā datu kopā piemērotā termiņā saskaņā ar valsts tie-

sību aktiem.


1. punkts:

1. Katra dalībvalsts nodrošina, lai cietušajiem, jo īpaši no

pirmā kontakta ar tiesību aizsardzības iestādēm, būtu pie-

ejama — ar jebkuriem līdzekļiem, ko tā uzskata par piemē-

rotiem un pēc iespējas plaši lietotā valodā — informācija,

kas būtiska viņu interešu aizsardzībai.


1. punkts:

1.

a) dienestu vai organizāciju veidi, pie kā viņi var vērsties

pēc atbalsta;

b) kāda veida atbalstu viņi var saņemt;

c) kur un kā viņi var ziņot par nodarījumu;

d) procedūras pēc šāda ziņojuma un viņu loma saistībā ar

šādām procedūrām;

e) kā un kādos apstākļos viņi var saņemt aizsardzību;

f) kādā mērā un ar kādiem noteikumiem viņiem ir pieejama:

i) juridiskā konsultācija, vai

ii) tiesiskā palīdzība, vai

iii) jebkurš cits konsultāciju veids, ja, gadījumos, kas

paredzēti i) un ii) apakšpunktā, viņiem ir tiesības to

saņemt;

g) prasības attiecībā uz viņiem, lai viņi būtu tiesīgi saņemt

kompensāciju;

h) ja viņi ir citas valsts rezidenti, tad jebkurš īpašs režīms,

kas viņiem pieejams savu interešu aizsardzībai.


17


Direktīvas 2012/29/ES 4. panta 1. punkts: 1. Dalībvalstis nodrošina, lai cietušajiem no pirmā saziņas brīža ar kompetento iestādi nolūkā nodrošināt viņiem piekļuvi šajā direktīvā noteiktajām tiesībām bez liekas kavēšanās tiktu sniegta šāda informācija:a) kāda veida atbalstu viņi var saņemt un no kā, tostarp

vajadzības gadījumā pamatinformācija par piekļuvi medi-cīniskai palīdzībai, speciālistu atbalstam, tostarp psiholo-ģiskajam atbalstam, un alternatīvam mājoklim;

b) procedūras attiecībā uz to, kā iesniegt sūdzību par noziedzīgu nodarījumu, un viņu loma saistībā ar šādām procedūrām;

c) kā un ar kādiem nosacījumiem viņi var saņemt aizsardzību, tostarp aizsardzības pasākumus;

d) kā un ar kādiem nosacījumiem viņi var saņemt juridisku konsultāciju, juridisko palīdzību vai jebkura cita veida konsultāciju;

e) kā un ar kādiem nosacījumiem viņi var saņemt kompensāciju;f) kad un ar kādiem nosacījumiem viņiem ir tiesības uz

mutisku vai rakstisku tulkojumu;g) ja cietušo pastāvīgā dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, nevis

tajā, kur noticis noziedzīgs nodarījums, — vai ir kādi īpaši pasākumi, procedūras vai noteikumi, ko varētu izmantot, lai aizstāvētu viņu intereses tajā dalībvalstī, kurā viņi ir pirmoreiz sazinājušies ar kompetento iestādi;

h) pieejamās procedūras sūdzību iesniegšanai, ja kompetentā iestāde, rīkojoties saistībā ar kriminālprocesu, nav ievērojusi viņu tiesības;

i) kontaktinformācija saziņai par viņu lietu;j) pieejamie atjaunojošās justīcijas pakalpojumi;k) kā un ar kādiem nosacījumiem viņiem var atlīdzināt izde-

vumus, kas radušies, piedaloties kriminālprocesā.

Aizsardzība kriminālprocesa laikā un pēc tā pabeigšanas


4. Neskarot tiesības uz aizstāvību, un saskaņā ar kompe-

tento iestāžu veiktu individuālu cietušā personisko apstākļu

izvērtējumu dalībvalstis nodrošina, ka cilvēku tirdzniecībā

cietušie saņem īpašu aprūpi, kas vērsta uz to, lai nepieļautu,

ka viņi atkārtoti tiek viktimizēti, saskaņā ar valstu tiesību

aktos defi nētu pamatojumu, kā arī saskaņā ar tiesiskās diskrē-

cijas noteikumiem, praksi vai nostādnēm, cik vien iespējams,

izvairoties no:

a) nopratināšanas nevajadzīgas atkārtošanas izmeklēšanas,

kriminālvajāšanas un tiesas procesa laikā;

b) cietušā vizuālā kontakta ar tiesājamiem, tostarp liecības

sniegšanas laikā, piemēram, iztaujāšanās vai konfron-

tējošā nopratināšanā, izmantojot atbilstīgus līdzekļus,

tostarp atbilstīgas saziņas tehnoloģijas;

c) liecības sniegšanas atklātā tiesas sēdē; un

d) nevajadzīgas iztaujāšanas par privāto dzīvi.


2. Dalībvalstis nodrošina, ka cilvēku tirdzniecībā cietuša-

jiem nekavējoties ir piekļuve juridiskām konsultācijām

un — saskaņā ar cietušo lomu attiecīgajā tieslietu sis-

tēmā — juridiskai pārstāvībai, arī kompensācijas pieprasī-

šanas nolūkos.


2. Ja cietušajam nav pietiekamu fi nanšu līdzekļu, juridiskās

konsultācijas un juridiskā pārstāvība ir bez maksas.

Direktīvas 2012/29/ES 13. pants:Dalībvalstis nodrošina, ka cietušajiem ir piekļuve juridiskajai palīdzībai, ja kriminālprocesā viņiem ir puses statuss. Nosa-cījumus vai procesuālos noteikumus par to, kā cietušie saņem juridisko palīdzību, nosaka valsts tiesību akti.

2.10. Direktīvas 2012/29/ES 11. panta 1., 2. un 3. punkts:1. Dalībvalstis nodrošina, ka cietušajiem atbilstīgi viņu lomai attiecīgajā krimināltiesību sistēmā ir tiesības pieprasīt pārskatīt lēmumu neveikt kriminālvajāšanu. Procesuālos noteikumus par šādu pārskatīšanu nosaka valsts tiesību akti.

2. Ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem attiecīgajā krimināltiesību sistēmā cietušā loma tiek noteikta tikai pēc pieņemta lēmuma par likumpārkāpēja kriminālvajāšanu, dalībvalstis nodrošina, ka vismaz smagos noziedzīgos nodarījumos cietušajiem ir tiesības pieprasīt pārskatīt lēmumu neveikt kriminālvajāšanu. Procesu-ālos noteikumus par šādu pārskatīšanu nosaka valsts tiesību akti.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka cietušie bez liekas kavēšanās tiek informēti par viņu tiesībām saņemt informāciju un lai cietu-šie, ja viņi to lūdz, saņemtu pietiekamu informāciju, kas ļauj pieņemt lēmumu par to, vai lūgt pārskatīt lēmumu neveikt kriminālvajāšanu.

2.11. Direktīvas 2012/29/ES 3. panta 1. un 2. punkts:1. Dalībvalstis veic piemērotus pasākumus, lai no pirmā saziņas brīža un visu turpmāko laiku, kad cietušais saistībā ar krimi-nālprocesu nonāk saskarsmē ar kompetentu iestādi, palīdzētu cietušajam saprast un tikt saprastam, tostarp, ja informāciju sniedz minētā iestāde.

2. Dalībvalstis nodrošina, lai mutiskā vai rakstiskā saziņā ar cietušajiem tiktu lietots vienkāršs un saprotams valodas izteik-smes veids. Šādā saziņā ņem vērā cietušā personu raksturojošas iezīmes, tostarp jebkāda veida invaliditāti, kas varētu ietekmēt spēju saprast vai tikt saprastam.

2.12. Direktīvas 2012/29/ES 3. panta 3. punkts:3. Ja vien tas nav pretrunā cietušā interesēm un neskar procesa gaitu, dalībvalstis ļauj kādai cietušā izvēlētai personai viņu



18

pavadīt, kad viņš pirmo reizi sazinās ar kompetentu iestādi, ja cietušajam nozieguma ietekmes dēļ ir vajadzīga palīdzība saprast vai tikt saprastam.

2.13. Direktīvas 2012/29/ES 5. pants:1. Dalībvalstis nodrošina, lai cietušais, iesniedzot oficiālu sūdzību par noziedzīgu nodarījumu kompetentā dalībvalsts iestādē, saņemtu rakstisku apliecinājumu, kurā ir izklāstīti attiecīgā noziedzīga nodarījuma pamatelementi.

2. Dalībvalstis nodrošina, lai cietušajiem, kas vēlas iesniegt sūdzību par noziedzīgu nodarījumu un kas nesaprot valodu vai nerunā valodā, ko lieto kompetentajā iestādē, tiktu dota iespēja sūdzību iesniegt valodā, ko viņi saprot, vai nodrošinot viņiem vajadzīgo lingvistisko palīdzību.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka cietušie, kas nesaprot valodu vai nerunā valodā, ko lieto kompetentajā iestādē, pēc pieprasījuma un bez maksas saņem 1. punktā paredzētā sūdzības rakstiskā apliecinājuma tulkojumu tajā valodā, ko cietušie saprot.

2.14. Direktīvas 2012/29/ES 6. panta 1., 2., 3. un 4. punkts:1. Dalībvalstis nodrošina, ka cietušie bez liekas kavēšanās tiek informēti par viņu tiesībām saņemt turpmāk norādīto infor-māciju par kriminālprocesu, kas ierosināts sūdzības par cietušā pārciestu noziedzīgu nodarījumu rezultātā, un ka cietušie saņem šādu informāciju, ja viņi to lūdz:a) jebkāds lēmums neturpināt izmeklēšanu vai to beigt, vai

arī neveikt likumpārkāpēja kriminālvajāšanu;b) tiesas procesa norises laiks un vieta, kā arī izvirzītā apsū-

dzība pret likumpārkāpēju.

2. Dalībvalstis nodrošina, lai cietušie atbilstīgi viņu lomai attiecīgajā krimināltiesību sistēmā bez liekas kavēšanās tiktu informēti par viņu tiesībām saņemt turpmāk norādīto informā-ciju un lai cietušie, ja viņi to lūdz, saņemtu šādu informāciju par kriminālprocesu, kas ierosināts viņu sūdzības par pārciestu noziedzīgu nodarījumu rezultātā:a) jebkāda tiesas procesa galīgais spriedums;b) informācija, kas cietušajam ļauj zināt pašreizējo stāvokli

kriminālprocesā, izņemot atsevišķus gadījumus, kad šādas informācijas sniegšana var negatīvi ietekmēt lietas pienācīgu izskatīšanu.

3. Informācijā, kas paredzēta 1. punkta a) apakšpunktā un 2.punkta a) apakšpunktā, ir iekļauts attiecīgā lēmuma pama-tojums vai arī īss attiecīgā lēmuma pamatojuma kopsavilkums, izņemot zvērināto lēmuma vai tāda lēmuma gadījumā, kura pamatojums ir konfi denciāls — šādos gadījumos pamatojumu nedod saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

4. Cietušo vēlmei saņemt vai nesaņemt informāciju vajadzētu būt saistošai kompetentajai iestādei, ja vien minētā informā-cija nav jāsniedz saistībā ar cietušā tiesībām aktīvi piedalīties

kriminālprocesā. Dalībvalstis cietušajiem jebkurā brīdī ļauj mainīt savu vēlmi, un ņem šādu izmaiņu vērā.

2.15. Direktīvas 2012/29/ES 6. panta 5. un 6. punkts:5. Dalībvalstis nodrošina, ka cietušajiem tiek piedāvāta iespēja bez liekas kavēšanās saņemt paziņojumu, ja persona, kas aiztu-rēta, apsūdzēta vai notiesāta par noziedzīgiem nodarījumiem pret cietušajiem, ir atbrīvota vai izbēgusi no apcietinājuma. Turklāt dalībvalstis nodrošina, ka cietušos informē par visiem attiecīgajiem pasākumiem, kas tiek veikti viņu aizsardzībai likumpārkāpēja atbrīvošanas vai izbēgšanas gadījumā.

6. Cietušie, ja viņi to lūdz, saņem 5. punktā paredzēto infor-māciju vismaz gadījumos, kad pastāv apdraudējums cietušajiem vai kad ir noteikts, ka viņiem pastāv kaitējuma risks, ja vien nav konstatēts kaitējuma risks likumpārkāpējam, kas rastos paziņojuma rezultātā.

2.16. Direktīvas 2012/29/ES 7. panta 1. punkts:1. Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar cietušo lomu attiecīgajā krimināltiesību sistēmā cietušajiem, kas nesaprot to valodu vai nerunā tajā valodā, kurā notiek attiecīgais kriminālprocess, nodrošina bezmaksas mutisko tulkošanu, ja viņi to lūdz, vismaz iztaujājot vai nopratinot cietušo kriminālprocesa gaitā izmeklē-šanas un tiesu iestādēs, tostarp nopratinot policijas iestādēs, kā arī mutisko tulkošanu viņu aktīvai dalībai tiesas sēdēs un visās nepieciešamajās starpposma sēdēs.

2.17. Direktīvas 2012/29/ES 7. panta 3. un 6. punkts:3. Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar cietušo lomu attiecī-gajā krimināltiesību sistēmā cietušie, kas nesaprot to valodu vai nerunā tajā valodā, kurā notiek attiecīgais kriminālprocess, ja viņi to lūdz, saņem bezmaksas tulkojumu valodā, ko viņi saprot, attiecībā uz informāciju, kas ir būtiska, lai viņi kriminālprocesā varētu izmantot savas tiesības tādā apjomā, kādā šādu informā-ciju dara pieejamu cietušajiem. Šādas informācijas tulkojums ietver vismaz jebkuru lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, ko pārcietis cietušais un, ja cietušais to lūdz, šāda lēmuma pamatojumu vai īsu tā kopsavil-kumu, izņemot zvērināto lēmuma vai tāda lēmuma gadījumā, kura pamatojums ir konfi denciāls — šādos gadījumos pamato-jumu nedod saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

6. Neatkarīgi no 1. un 3. punkta rakstiskā tulkojuma vietā var sniegt būtisko dokumentu mutisku tulkojumu vai mutisku kopsavilkumu ar nosacījumu, ka šāds mutisks tulkojums vai kopsavilkums neietekmē taisnīgu lietas izskatīšanu.

2.18. Direktīvas 2012/29/ES 7. panta 2. punkts:2. Neskarot aizstāvības tiesības un saskaņā ar tiesu iestāžu dis-krēcijas noteikumiem, var izmantot komunikācijas tehnoloģiju, piemēram, videokonferences, tālruni vai internetu, ja vien cie-tušo pienācīgai tiesību izmantošanai vai procesa izpratnei nav nepieciešama tulka fi ziska klātbūtne.


19


2.19. Direktīvas 2012/29/ES 12. pants:1. Dalībvalstis veic pasākumus cietušo aizsardzībai no sekun-dāras un atkārtotas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības, kuri jāpiemēro, sniedzot jebkurus atjaunojošās justīcijas pakal-pojumus. Ar šādiem pasākumiem nodrošina, ka cietušajiem, kas ir izvēlējušies piedalīties atjaunojošās justīcijas procesā, ir pieejami droši un lietpratīgi atjaunojošās justīcijas pakalpojumi, ievērojot vismaz šādus nosacījumus:a) atjaunojošās justīcijas pakalpojumus izmanto tad, ja tie ir

cietušā interesēs, ņemot vērā visus drošības apsvērumus, un tie balstās uz cietušā brīvu un apzinātu piekrišanu, ko var atsaukt jebkurā laikā;

b) pirms piekrišanas piedalīties atjaunojošās justīcijas procesā cietušajam sniedz pilnīgu un objektīvu informāciju par pro-cesu un iespējamiem tā iznākumiem, kā arī informāciju par procedūrām, kas paredzētas, lai uzraudzītu jebkuras vienošanās izpildi;

c) likumpārkāpējs ir atzinis lietas galvenos apstākļus;d) visas vienošanās panāk brīvprātīgi, un tās var ņemt vērā

turpmākā kriminālprocesā;e) pārrunas atjaunojošās justīcijas procesos, ja tās nav veiktas

publiski, ir konfi denciālas, un tās pēc tam neizpauž, izņe-mot, ja puses ir piekritušas vai ja to pieprasa valsts tiesību akti saistībā ar sevišķām sabiedrības interesēm.

2. Dalībvalstis atbilstīgos gadījumos sekmē lietu nodošanu atjaunojošās justīcijas dienestiem, tostarp, ieviešot procedūras vai pamatnostādnes par šādas nodošanas nosacījumiem.

2.20. Direktīvas 2011/99/ES 5. pants: Eiropas aizsardzības rīkojumu var izdot tikai tad, ja aizsardzī-bas pasākums ir iepriekš bijis noteikts izdevējvalstī, piemērojot personai, kas rada apdraudējumu, vienu vai vairākus šādus aizliegumus vai ierobežojumus: a) aizliegums apmeklēt konkrētus apvidus, vietas vai noteiktas

teritorijas, kur dzīvo vai ko apmeklē attiecīgā aizsargājamā persona;

b) aizliegums vai noteikumi attiecībā uz jebkāda veida saziņu ar aizsargājamo personu, tostarp izmantojot tālruni, elektro-nisku vai parastu pastu, faksu vai jebkādus citus līdzekļus; vai

c) aizliegums vai noteikumi attiecībā uz tuvošanos aizsargā-jamai personai tuvāk par noteiktu attālumu.

Direktīvas 2011/99/ES 6. panta 1. punkts:1. Eiropas aizsardzības rīkojumu var izdot, ja aizsargājamā persona nolemj dzīvot vai jau dzīvo citā dalībvalstī vai ja aizsargājamā persona nolemj uzturēties vai jau uzturas citā dalībvalstī. Lemjot par Eiropas aizsardzības rīkojuma izdo-šanu, izdevējvalsts kompetentā iestāde ņem vērā inter alia laik-posma vai laikposmu ilgumu, kādos aizsargājamā persona ir paredzējusi uzturēties izpildvalstī, un aizsardzības vajadzības nopietnību.

2.21. Padomes Pamatlēmuma 2001/220/TI 5. pants:

Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai, cik vien

iespējams, mazinātu saziņas grūtības, kas attiecas uz cietušo

piedalīšanos svarīgākajos attiecīgā kriminālprocesa posmos

vai uz viņu izpratni par tiem, analogi tāda veida pasākumiem,

ko tā veic attiecībā uz apsūdzētajiem.



3. Neskarot tiesības uz aizstāvību, dalībvalstis veic vajadzī-

gos pasākumus, lai nodrošinātu, ka kriminālizmeklēšanā un

kriminālprocesā par jebkuru no 2. un 3. pantā minētajiem

nodarījumiem:

a) cietušā bērna uzklausīšana tiek veikta, nepieļaujot nepa-

matotus kavējumus, pēc tam, kad fakti ir ziņoti kompe-

tentajām iestādēm;

b) cietušā bērna uzklausīšana vajadzības gadījumā notiek

šim nolūkam paredzētās vai pielāgotās telpās;

2.23. Direktīvas 2011/36/ES 15. panta 3. punkta c),

d), e) un f) apakšpunkts:

3.

c) vajadzības gadījumā cietušo bērnu nopratina īpaši

apmācīti speciālisti, vai arī tas notiek šādu speciālistu

vadībā;

d) ja tas ir iespējams un vajadzīgs, cietušo bērnu vienmēr

uzklausa vienas un tās pašas personas;

e) nopratināšanu skaits ir pēc iespējas mazāks, un tās veic

tikai tad, ja kriminālizmeklēšanā un kriminālprocesā

tās ir obligāti vajadzīgas;

f) cietušo bērnu var pavadīt viņa pārstāvis vai, attiecīgā

gadījumā, viņa izraudzīts pieaugušais, ja vien attiecībā

uz šo personu nav pieņemts pamatots lēmums par

pretējo.



ka 2. un 3. punktā minēto nodarījumu kriminālizmeklēšanā

cietušā bērna vai — attiecīgā gadījumā — bērna kā liecinieka

uzklausīšanu var ierakstīt video un ka šādus videoierakstus

var izmantot kā pierādījumus kriminālprocesā tiesā saskaņā

ar noteikumiem atbilstīgi šo valstu tiesību aktiem.

Direktīvas 2011/36/ES 15. panta 5. punkts:


ka kriminālprocesā, kas attiecas uz 2. un 3. pantā minētajiem

nodarījumiem, var dot rīkojumu, lai:

a) lietu izskata slēgtā tiesas sēdē; un

b) cietušā bērna lietu tiesas zālē izskata bez viņa klātbūt-

nes, konkrēti, izmantojot piemērotas komunikāciju

tehnoloģijas.

19



20

2.25. Direktīvas 2012/29/ES 21. panta 1. punkts:1. Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes krimināl-procesa laikā var veikt atbilstīgus pasākumus privātās dzīves aizsardzībai, ietverot cietušā personu raksturojošās iezīmes, kas tika ņemtas vērā saskaņā ar 22. pantu paredzētajā individu-ālajā novērtējumā, un cietušo un viņu ģimenes locekļu attēlus. Turklāt dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes var veikt visus likumīgos pasākumus, ar ko novērš jebkuras tādas infor-

mācijas publisku izplatīšanu, kuras rezultātā cietušais bērns varētu tikt atpazīts.


2. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai gadījumos, kad

tas ir pamatoti nodarījuma veida dēļ, kriminālvajāšanu par

kādu no 2. un 3. pantā minētajiem nodarījumiem varētu

veikt pietiekami ilgu laikposmu pēc tam, kad cietušais sasnie-

dzis pilngadību.

3. nodaļa. Kompensācija

3.1. Direktīvas 2011/36/ES 17. pants:

Dalībvalstis nodrošina, lai cilvēku tirdzniecībā cietušajiem

būtu piekļuve pastāvošajām shēmām, kas paredz kompensā-

cijas ar nodomu veiktos vardarbīgos noziegumos cietušajiem.

3.2. Direktīvas 2012/29/ES 16. pants:1. Dalībvalstis nodrošina, ka kriminālprocesa gaitā cietušajam ir tiesības samērīgā laikposmā saņemt lēmumu par kompensāciju no likumpārkāpēja, izņemot, ja valsts tiesību aktos ir noteikts, ka šādu lēmumu jāpieņem citā juridiskā procesā.

2. Dalībvalstis veicina pasākumus, lai mudinātu likumpārkā-pējus sniegt cietušajiem atbilstīgu kompensāciju.

3.3. Padomes Pamatlēmuma 2001/220/TI 9. panta

1. punkts:

1. Katra dalībvalsts nodrošina, lai noziedzīgās darbībās cie-

tušajiem būtu tiesības saprātīgā laika posmā saņemt lēmumu

par kompensāciju no apsūdzētā kriminālprocesā, izņemot

atsevišķus gadījumus, kad valsts tiesību aktos paredzēts, ka

kompensācija piešķirama citā veidā.

3.4. Padomes Pamatlēmuma 2001/220/TI 9. panta

3. punkts:

3. Ja vien tas nav steidzami vajadzīgs kriminālprocesa nolūkā,

cietušajiem piederošo atgūstamo īpašumu, kas konfi scēts kri-

minālprocesa gaitā, atdod viņiem bez kavēšanās.

Kompensācijas pieejamība pārrobežu situācijās

3.5. Direktīvas 2004/80/EK 1. pants:

Dalībvalstis nodrošina to, ka tad, ja tīšs, vardarbīgs noziegums

izdarīts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā kompensācijas

prasītājs pastāvīgi dzīvo, tad prasītājam ir tiesības prasību

iesniegt kādai iestādei vai citai struktūrai pēdējā dalībvalstī.


Dalībvalstis ar tādiem līdzekļiem, kādus tās uzskata par pie-

mērotiem, nodrošina to, ka iespējamiem kompensācijas pra-

sītājiem ir pieejama būtiska informācija par iespējām prasīt

kompensāciju.


1. Palīgiestāde prasītājam sniedz 4. pantā minēto informāciju

un vajadzīgās pieteikuma veidlapas, pamatojoties uz rokas-

grāmatu, kas sagatavota saskaņā ar 13. panta 2. punktu.

2. Palīgiestāde pēc prasītāja pieprasījuma sniedz vispārīgus

norādījumus un informāciju par pieteikuma aizpildīšanu un

apliecinošajiem dokumentiem, kas var būt vajadzīgi.

3. Palīgiestāde pieteikumu nevērtē.


Saņemot pieteikumu, kas nosūtīts saskaņā ar 6. pantu, lēmēj-

iestāde, tiklīdz tas iespējams, nosūta palīgiestādei un prasītā-

jam šādu informāciju:

a) kontaktpersona vai struktūrvienība, kas ir atbildīga par

lietas izskatīšanu;

b) pieteikuma saņemšanas apstiprinājums;

c) ja iespējams — norāde uz aptuveno laiku, līdz kuram

tiks pieņemts lēmums.


21


4. nodaļa. Integrācija un darba tiesības

4.1. Līguma par Eiropas Savienības darbību

21. panta 1. punkts:

Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties

un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot Līgumos noteiktos ierobe-

žojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos

pasākumus.


1. Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts

teritorijā uz laiku līdz trim mēnešiem, neizvirzot viņiem

nosacījumus vai formalitāšu ievērošanu, izņemot prasību,

ka viņiem jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei.

2. Šā panta 1. punkta noteikumi attiecas arī uz ģimenes

locekļiem, kam ir derīga pase un kas nav nevienas dalībvalsts

valstspiederīgie, bet pavada Savienības pilsoni vai ieceļo kopā

ar viņu.

Regulas 562/2006 (Šengenas Robežu kodekss)

2. panta 5. punkts:

5. “personas, kas izmanto Kopienas tiesības uz pārvietošanās

brīvību”, ir:

a) Eiropas Savienības pilsoņi Līguma 17. panta 1. punkta

nozīmē un trešo valstu valstspiederīgie, kas ir Savienības

pilsoņu ģimenes locekļi, kuri ir tiesīgi uz pārvietošanās

brīvību un uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un

Padomes Direktīva 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis)

par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām

brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā (1);

b) trešo valstu valstspiederīgie un — neatkarīgi no valstspie-

derības — viņu ģimenes locekļi, kas saskaņā ar nolīgu-

miem starp Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses,

un attiecīgajām trešām valstīm, no otras puses, ir tiesīgi

izmantot tādas pašas tiesības uz pārvietošanās brīvību,

kādas ir Savienības pilsoņiem;

4.2. Direktīvas 2004/38/EK 7. panta 1. punkts:

1. Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas

dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

a) viņi ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas uzņē-

mējā dalībvalstī; vai

b) viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģime-

nes locekļiem, lai nekļūtu par uzņēmējas dalībvalsts

sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un

viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums

uzņēmējā dalībvalstī; vai

c) — viņi ir reģistrēti privātā vai sabiedriskā iestādē, ko kre-

ditē vai fi nansē uzņēmēja dalībvalsts, pamatojoties uz

saviem tiesību aktiem vai administratīvo praksi, lai

apmeklētu mācības, tostarp arodmācības, un

— viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums

uzņēmējā dalībvalstī un viņi, iesniedzot deklarāciju vai

pēc savas izvēles izmantojot līdzvērtīgus paņēmienus,

pierāda attiecīgajai valsts iestādei, ka viņu līdzekļi ir

pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem

un ka viņi nekļūs par uzņēmējas dalībvalsts sociālās

palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā; vai arī

d) viņi ir ģimenes locekļi, kas pavada Savienības pilsoni

vai ieceļo kopā ar Savienības pilsoni, kurš atbilst a), b)

vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.


14. pants:

Tiesības uz izglītību

1. Ikvienai personai ir tiesības uz izglītību, kā arī uz pieeju

arodmācībām un tālākizglītībai.

2. Šīs tiesības ietver iespēju saņemt bezmaksas obligāto

izglītību.

3. Brīvība dibināt mācību iestādes, ievērojot demokrātiskus

principus, kā arī vecāku tiesības nodrošināt savu bērnu audzi-

nāšanu un izglītību saskaņā ar savu reliģisko, fi lozofi sko un

pedagoģisko pārliecību tiek ievērotas saskaņā ar valstu tiesību

aktiem, kas nosaka šādas brīvības un tiesību izmantošanu.


15. pants:

1. Ikvienai personai ir tiesības strādāt un iesaistīties brīvi

izraudzītā vai akceptētā profesijā.

2. Katrs Savienības pilsonis var brīvi meklēt darbu, strādāt,

izmantot tiesības veikt uzņēmējdarbību un sniegt dažādus

pakalpojumus jebkurā dalībvalstī.

3. Trešo valstu pilsoņiem, kuriem ir atļauja strādāt dalībvalstu

teritorijā, ir tiesības uz tādiem pašiem darba apstākļiem, kādi

ir Savienības pilsoņiem.


31. pants:

1. Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitī-

giem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem.

2. Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz maksimālā darba

laika ierobežošanu, uz atpūtas laiku ik dienu un ik nedēļu,

kā arī uz vienu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.



22

Trešo valstu valstspiederīgie


Dalībvalstis paredz noteikumus, saskaņā ar kuriem uztu-

rēšanās atļaujas turētājiem ir atļauta pieeja darba tirgum,

arodmācību programmām un izglītībai.


1. Attiecīgajiem trešo valstu valstspiederīgajiem sniedz pie-

eju tādām esošām programmām vai shēmām, ko nodrošina

dalībvalstis vai nevalstiskas organizācijas vai asociācijas, kam

ir īpaši nolīgumi ar dalībvalstīm, kuru mērķis ir nodrošināt

viņu atgriešanos normālā sabiedriskā dzīvē, ieskaitot vajadzī-

bas gadījumā kursiem, kas paredzēti, lai uzlabotu viņu profe-

sionālās iemaņas vai palīdzētu viņiem sagatavoties atgriezties

viņu izcelsmes valstī.

Dalībvalstis var nodrošināt īpašas programmas vai shēmas

attiecīgajiem trešo valstu valstspiederīgajiem.

2. Ja dalībvalsts izlemj ieviest un īstenot 1. punktā minē-

tās programmas vai shēmas, tā var noteikt, ka uzturēšanās

atļaujas izdošana vai pagarināšana ir atkarīga no līdzdalības

minētajās programmās vai shēmās.

4.8. Direktīvas 2011/98/ES 12. panta 1. punkts:1. Trešo valstu darba ņēmēji, kas ir minēti 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, bauda ar tās dalībvalsts valstspiederīgajiem vienlīdzīgu attieksmi, kurā tie uzturas, šādās jomās:a) darba apstākļi, tostarp atalgojums un atlaišana, kā arī dro-

šība un veselības aizsardzība darba vietā;b) biedrošanās brīvība, piederība organizācijai un dalība orga-

nizācijā, kas pārstāv darba ņēmējus vai darba devējus, vai jebkurā organizācijā, kuras locekļi ir konkrētu profesiju pārstāvji, tostarp šo organizāciju piešķirtās priekšrocības, neskarot valsts tiesību aktus par sabiedrisko kārtību un sabiedrības drošību;

c) izglītība un arodmācība; d) diplomu, sertifi kātu un citu profesionālo kvalifi kāciju atzī-

šana saskaņā ar attiecīgajām valsts procedūrām; e) sociālā nodrošinājuma jomas, kas noteiktas Regulā (EK)

Nr. 883/2004; f) nodokļu atvieglojumi, ja darba ņēmēju attiecīgajā dalībval-

stī uzskata par pastāvīgo iedzīvotāju nodokļu maksāšanas nolūkā;

g) piekļuve precēm un pakalpojumiem un preču piegāde un pakalpojumu sniegšana, kas pieejami sabiedrībai, tostarp mājokļa ieguves kārtība, kā noteikts valsts tiesību aktos, saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem neierobežojot līgumu slēgšanas brīvību;

h) konsultāciju pakalpojumi, ko sniedz nodarbinātības dienesti.


1. Dalībvalstis nodrošina efektīvus mehānismus, ar kuru palī-

dzību nelikumīgi nodarbinātie trešo valstu valstspiederīgie

var iesniegt sūdzības par saviem darba devējiem tieši vai ar

to trešo personu starpniecību, kuras norīkojusi dalībvalsts,

piemēram, ar arodbiedrības vai citas apvienības, vai dalīb-

valsts kompetentās iestādes starpniecību, ja to paredz valsts

tiesību akti.

4.10.–12. Direktīvas 2009/52/EK 9. panta d) punkts:

d) pārkāpumu izdara darba devējs, kas, kaut arī iepriekš nav

apsūdzēts vai notiesāts par nodarījumu saskaņā ar Pamatlē-

mumu 2002/629/TI , izmanto trešās valsts valstspiederīgā,

kas uzturas nelikumīgi, darbu vai pakalpojumus, apzinoties,

ka viņš ir cilvēku tirdzniecības upuris.


1. Attiecībā uz katru 3. pantā minētā aizlieguma pārkā-

pumu dalībvalstis nodrošina, ka darba devēja pienākums ir

samaksāt:

a) visu nelikumīgi nodarbinātajam trešās valsts valstspiede-

rīgajam nesamaksāto atalgojumu. Uzskata, ka atalgojuma

līmenis, par ko ir panākta vienošanās, nav zemāks par

algu, kas noteikta spēkā esošajos tiesību aktos par mini-

mālo algu, koplīgumos vai saskaņā ar iedibinātu praksi

attiecīgajā profesionālajā nozarē, ja vien darba devējs

vai darbinieks nevar pierādīt pretējo, vienlaikus vajadzī-

bas gadījumā ievērojot obligātos valsts noteikumus par

algām;

b) naudas summu, kas līdzvērtīga nodokļiem un sociālā

nodrošinājuma iemaksām, kuras darba devējs būtu

samaksājis, ja trešās valsts valstspiederīgais būtu nodar-

bināts likumīgi, ietverot kavējuma naudu un attiecīgos

administratīvos sodus;

c) vajadzības gadījumā visus izdevumus saistībā ar atlikušo

maksājumu nosūtīšanu uz valsti, kurā atgriezies vai uz

kuru ticis atgriezts trešās valsts valstspiederīgais.

2. Lai nodrošinātu efektīvas procedūras 1. punkta a) un c)

apakšpunkta piemērošanai un pienācīgi ievērojot 13. pantu,

dalībvalstis izveido mehānismus, kas garantē, ka nelikumīgi

nodarbināti trešo valstu valstspiederīgie:

a) var iesniegt prasību pret savu darba devēju, ievērojot

valsts tiesību aktos noteikto noilgumu, un panākt sprie-

duma izpildi par darba devēja neizmaksāto atalgojumu,

tostarp arī tad, ja viņi jau ir atgriezušies vai atgriezti; vai

b) ja to paredz valsts tiesību akti, var vērsties pie dalībvalsts

kompetentās iestādes, lai tā uzsāk neizmaksātā atalgojuma

atgūšanas procedūru, šajā gadījumā pašiem neiesniedzot

prasību.

Pirms izpildīt lēmumu par atgriešanu, nelikumīgi nodarbinā-

tos trešo valstu valstspiederīgos vispusīgi un objektīvi informē

par viņu tiesībām, kas izriet no šā punkta un 13. panta.


23


3. Piemērojot šā panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu, dalīb-

valstis pieņem, ka nodarbinātības attiecību ilgums ir vismaz

trīs mēneši, ja vien, cita starpā, darba devējs vai darbinieks

nevar pierādīt pretējo.

4. Dalībvalstis nodrošina, ka pastāv vajadzīgie mehānismi,

lai panāktu, ka nelikumīgi nodarbināti trešo valstu valstspie-

derīgie var saņemt visus šā panta 1. punkta a) apakšpunktā

minētos atalgojuma atlikušos maksājumus, kuri ir piedzīti,

iesniedzot 2. punktā minētās prasības, arī tad, ja viņi ir atgrie-

zušies vai atgriezti savā valstī.

5. Attiecībā uz gadījumiem, kad uzturēšanās atļaujas uz

ierobežotu laiku ir piešķirtas saskaņā ar 13. panta 4. pun-

ktu, dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem lemj par

nosacījumiem, ar kādiem drīkst pagarināt minēto atļauju

derīgumu līdz brīdim, kad trešās valsts valstspiederīgais būs

saņēmis visus sava atalgojuma atlikušos maksājumus, kas

atgūti saskaņā ar šā panta 1. punktu.



1. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalstis saprātīgā laik-

posmā nodrošina piekļuvi izglītībai bērniem, kas ir cilvēku

tirdzniecības upuri, vai cilvēku tirdzniecības upuru bērniem,

kuri atbilstīgi 11. pantam saņem palīdzību un atbalstu.

Direktīvas 2004/81/EK 10.b pants:

b) dalībvalstis nodrošina, lai nepilngadīgajiem būtu pieeja

izglītības sistēmai ar tādiem pašiem nosacījumiem kā

dalībvalsts valstspiederīgajiem. Dalībvalstis var paredzēt,

ka šāda pieeja jāattiecina tikai uz valsts izglītības sistēmu;

5. nodaļa. Nogaidīšanas laikposms un uzturēšanās atļaujas cietušajiem, kas ir trešo valstu valstspiederīgie

Nogaidīšanas laikposms


6. Informācija, kas minēta 5. punktā, attiecīgos gadījumos

ietver informāciju par nogaidīšanas laikposmu un laikposmu,

kas nepieciešams, lai atgrieztos normālā sabiedriskajā dzīvē,

saskaņā ar Direktīvu 2004/81/EK un informāciju par iespēju

piešķirt starptautisku aizsardzību saskaņā ar Padomes Direk-

tīvu 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem

standartiem, lai kvalifi cētu trešo valstu valstspiederīgos vai

bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepie-

ciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu

un piešķirtās aizsardzības saturu (1) un Padomes Direk-

tīvu 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimā-

liem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar

kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (2), vai saskaņā ar

citiem starptautiskajiem instrumentiem vai līdzīgiem valstu

noteikumiem.



valstspiederīgajiem tiek piešķirts nogaidīšanas periods, kas

ļauj viņiem atgūties un izbēgt no nodarījumus izdarījušo

personu ietekmes, lai viņi varētu pieņemt vispusīgā infor-

mācijā balstītu lēmumu sadarboties vai nesadarboties ar

kompetentajām iestādēm.


2. Nogaidīšanas perioda laikā, kā arī gaidot kompetento

ie stāžu lēmumu, attiecīgajiem trešo valstu valstspiederīga-

jiem ir pieejams 7. pantā minētais režīms un nav iespējams

izpildīt pret viņiem vērstu izbraukšanas rīkojumu.


4. Dalībvalsts var jebkurā laikā pārtraukt nogaidīšanas

periodu, ja kompetentās iestādes konstatējušas, ka attiecīgā

persona aktīvi, brīvprātīgi un pēc savas iniciatīvas atjaunojusi

sakarus ar personām, kas izdarījušas 2. panta b) un c) apakš-

punktā minētos nodarījumus, vai arī ar sabiedrisko kārtību

un valsts drošības aizsardzību saistītu iemeslu dēļ.



valstspiederīgajiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, tiek pie-

šķirti dzīves apstākļi, kas var nodrošināt viņu iztiku un pie-

eju neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai. Tās rūpējas par

visneaizsargātāko personu īpašajām vajadzībām, ieskaitot,

vajadzības gadījumā un ja valsts tiesību akti to paredz, par

psiholoģisko palīdzību.

Uzturēšanās atļauja


1. Pēc nogaidīšanas perioda beigām vai ātrāk, ja kompetentās

iestādes uzskata, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais

jau atbilst kritērijam, kas izklāstīts b) apakšpunktā, dalīb-

valstis apsver:

a) iespēju, ko izmeklēšanai vai tiesas procesam dotu viņa/

viņas uzturēšanas atļaujas dalībvalsts teritorijā pagarinā-

šana, un

b) vai viņš/viņa parādījis nepārprotamu nodomu sadarbo-

ties, un



c) vai viņš/viņa pārtraucis visas attiecības ar personām, ko

tur aizdomās par darbībām, kas varētu tikt iekļautas starp

2. panta b) un c) apakšpunktā minētajiem nodarījumiem.

2. Lai izdotu uzturēšanās atļauju un neskarot iemeslus, kas

saistīti ar sabiedrisko kārtību un valsts drošības aizsardzību,

tiek prasīts, lai būtu izpildīti 1. punktā minētie kritēriji.

3. Neierobežojot 14. pantā minētos atsaukšanas nosacīju-

mus, uzturēšanās atļauja ir derīga vismaz sešus mēnešus. To

pagarina, ja aizvien ir izpildīti šā panta 2. punktā minētie

nosacījumi.


1. Dalībvalstis nodrošina, ka uzturēšanās atļaujas turētājiem,

kam nav pietiekamu līdzekļu, tiek piešķirts vismaz tāds

režīms, kāds paredzēts 7. pantā.

2. Dalībvalstis sniedz nepieciešamo medicīnisko vai cita veida

palīdzību attiecīgajiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kam

nav pietiekamu līdzekļu un kam ir īpašas vajadzības, pie-

mēram, grūtniecēm, invalīdiem vai seksuālās vai cita veida

vardarbības upuriem un, ja dalībvalstis izmanto 3. panta

3. punktā paredzēto iespēju, nepilngadīgajiem.


Uzturēšanās atļauju var atsaukt jebkurā laikā, ja vairs netiek

izpildīti izdošanas nosacījumi. Uzturēšanās atļauju jo īpaši

var atsaukt šādos gadījumos:

a) ja tās turētājs ir aktīvi, brīvprātīgi un pēc savas inicia-

tīvas atjaunojis sakarus ar personām, ko tur aizdomās

par 2. panta b) un c) apakšpunktā minēto nodarījumu

izdarīšanu, vai

b) ja kompetentā iestāde uzskata, ka sadarbība no upura

puses ir krāpnieciska vai arī ka viņa/viņas sūdzības ir

krāpnieciskas vai nepatiesas, vai

c) ar sabiedrisko kārtību un valsts drošības aizsardzību sais-

tītu iemeslu dēļ, vai

d) ja upuris pārstāj sadarboties, vai

e) ja kompetentās iestādes izlemj pārtraukt tiesas procesus.

© iS

tockp

hoto

/Juanm

onin

o

24


25


Pastāvīgie iedzīvotāji


1. Šī direktīva attiecas uz trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi

dzīvo dalībvalsts teritorijā.

2. Šī direktīva neattiecas uz tādiem trešo valstu pilsoņiem:

a) kuri dzīvo, lai studētu vai iegūtu arodizglītību;

b) kam ir atļauja par uzturēšanos dalībvalstī, pamatojoties uz

pagaidu aizsardzību, vai kas ir pieteikušies uz uzturēšanās

atļauju ar šādu pamatojumu un gaida lēmumu par savu

statusu;

c) kam ir atļauja uzturēties dalībvalstī, pamatojoties uz aiz-

sardzības papildu veidu saskaņā ar starptautiskām saistī-

bām, valsts tiesību aktiem vai dalībvalstu praksi, vai kas ir

iesnieguši iesniegumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai ar

minēto pamatojumu un gaida lēmumu par savu statusu;


1. Dalībvalstis piešķir pastāvīgā iedzīvotāja statusu tiem trešo

valstu pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti tās teritorijā

nodzīvojuši piecus gadus tieši pirms attiecīgā pieteikuma

iesniegšanas.


1. Dalībvalstis pieprasa, lai trešo valstu pilsoņi sniedz pierā-

dījumus par to, ka viņu rīcībā gan pašiem, gan atkarīgajiem

ģimenes locekļiem ir:

a) stabili un pastāvīgi ienākumi, kas ir pietiekami, lai uztu-

rētu sevi un savas ģimenes locekļus, neizmantojot attie-

cīgās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu. Dalībvalstis

novērtē minētos ienākumus atkarībā no to veida un

pastāvīguma, un var ņemt vērā minimālo darba algu un

pensiju līmeni pirms pieteikuma iesniegšanas par pastā-

vīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu;

b) apdrošināšana slimības gadījumiem attiecībā uz visiem

riskiem, ko parasti sedz pilsoņiem attiecīgajā dalībvalstī.


1. Dalībvalstis nodrošina, ka bēgļa vai alternatīvā aizsardzības

statusa saņēmējiem ir pieejama veselības aprūpe saskaņā ar

tādiem pašiem atbilstības nosacījumiem kā tās dalībvalsts

valstspiederīgajiem, kura šādu statusu piešķīrusi.

6. nodaļa. Atgriešana


1. Atgriešanas lēmumā brīvprātīgai izceļošanai nosaka pienā-

cīgu laika posmu no septiņām dienām līdz trīsdesmit dienām,

neskarot 2. un 4. punktā minētos izņēmumus. Dalībvalstis

savos valsts tiesību aktos var paredzēt, ka šādu laika posmu

nosaka tikai, pamatojoties uz attiecīgā trešās valsts valstspie-

derīgā iesniegtu pieteikumu. Tādā gadījumā dalībvalstis

informē attiecīgos trešo valstu valstspiederīgos par iespēju

iesniegt šādu pieteikumu. Ar pirmajā daļā paredzēto laika

posmu neizslēdz iespēju attiecīgiem trešo valstu valstspiede-

rīgajiem atstāt valsti ātrāk.


2. Dalībvalstis vajadzības gadījumā pagarina brīvprātīgai izce-

ļošanai noteikto laika posmu uz piemērotu laiku, ņemot vērā

konkrētā gadījuma īpašos apstākļus, piemēram, uzturēšanās

ilgumu, to, vai ir bērni, kuri apmeklē skolu, vai citi ģimenes

locekļi un sociālās saites.


3. Dalībvalstis apsver ieceļošanas aizlieguma atsaukšanu vai

pārtraukšanu, ja trešās valsts valstspiederīgais, kam piemēro

ieceļošanas aizliegumu, kas izdots saskaņā ar 1. punkta otro

daļu, var pierādīt, ka viņš/viņa ir atstājis/-usi dalībvalsts teri-

toriju, pilnībā ievērojot atgriešanas lēmumu.

Trešo valstu valstspiederīgajiem, kas saskaņā ar Padomes

Direktīvu 2004/81/EK (2004. gada 29. aprīlis) par uzturē-

šanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederī-

gajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti

darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas

ar kompetentajām iestādēm, nepiemēro ieceļošanas aizlie-

gumu, neskarot 1. punkta pirmās daļās b) apakšpunktu,

ar noteikumu, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais

nerada draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošī-

bai vai valsts drošībai. Atsevišķos gadījumos dalībvalstis var

atturēties izdot, atsaukt vai pārtraukt ieceļošanas aizliegumu

humānu apsvērumu dēļ. Atsevišķos gadījumos vai konkrētām

kategorijām dalībvalstis var atsaukt vai apturēt ieceļošanas

aizliegumu citu iemeslu dēļ.


1. Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina

efektīvus līdzekļus, lai pārsūdzētu vai lūgtu pārskatīt ar

atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā,

kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē, vai kompetentā

struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir

garantēta.

2. 1. punktā minētā iestāde vai struktūra ir pilnvarota pār-

skatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta

1. punktā, tostarp iespēju uz laiku pārtraukt to izpildi, ja vien

jau nepiemēro pagaidu pārtraukšanu saskaņā ar attiecīgās

valsts tiesību aktiem.

3. Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir iespēja

saņemt juridiskas konsultācijas, pārstāvību un — vajadzības

gadījumā — palīdzību valodas ziņā.



26

4. Dalībvalstis nodrošina, ka pēc pieprasījuma bez maksas

tiek nodrošināta nepieciešamā juridiskā palīdzība un/vai īste-

nota pārstāvība saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem

vai noteikumiem par juridisko atbalstu, un var noteikt, ka

šādu bezmaksas juridisko palīdzību un/vai pārstāvību regla-

mentē noteikumi, kas paredzēti 15. panta 3. līdz 6. punktā

Padomes Direktīvā 2005/85/EK.


1. Dalībvalstis atliek izraidīšanu:

a) ja ar izraidīšanu tiktu pārkāpts neizdošanas princips vai

b) tik ilgi, kamēr ir noteikta izpildes pārtraukšana saskaņā

ar 13. panta 2. punktu.

2. Dalībvalstis var atlikt izraidīšanas izpildi uz atbilstošu

laika posmu, ņemot vērā konkrēta gadījuma īpašos apstāk-

ļus. Dalībvalstis jo īpaši ņem vērā:

a) trešās valsts valstspiederīgā fi zisko stāvokli vai garīgās

spējas;

b) tehniskus iemeslus, piemēram, transporta trūkums, vai

izraidīšanas neiespējamību personu apliecinošu datu trū-

kuma dēļ.

3. Ja izraidīšanu atliek, kā paredzēts 1. un 2. punktā, attie-

cīgam trešās valsts valstspiederīgajam var piemērot 7. panta

3. punktā izklāstītos pienākumus.


3. “Atgriešana” ir, attiecīgai personai brīvprātīgi ievērojot

atgriešanās pienākumu vai piespiedu kārtā, došanās atpakaļ

uz:

— personas izcelsmes valsti vai

— tranzīta valsti saskaņā ar Kopienas vai divpusējiem atpa-

kaļuzņemšanas nolīgumiem vai citiem režīmiem.



1. Pirms lemt par atgriešanas lēmuma pieņemšanu attie-

cībā uz nepavadītu nepilngadīgo, attiecīgas iestādes, kas nav

iestādes, kuras īsteno piespiedu atgriešanos, sniedz atbilstīgu

palīdzību, pienācīgi ņemot vērā bērna intereses.

2. Pirms nepavadīts nepilngadīgais tiek izraidīts no dalībvalsts

teritorijas, minētās dalībvalsts iestādes pārliecinās, ka nepiln-

gadīgo nogādā pie viņa ģimenes locekļa, noteikta aizbildņa

vai uz piemērotām uzņemšanas telpām valstī, uz kuru veic

atgriešanu.

26


27


Atsauces uz ES tiesību aktiem

2012/C326/47 Līguma par Eiropas Savienības darbību konsolidēta versija

2012/29/ES Direktīva 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību,

atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes

Pamatlēmumu 2001/220/TI (transponēšanas termiņš ir 2015. gada

16. novembris)

2011/99/ES Direktīva 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu

(transponēšanas termiņš ir 2015. gada 11. janvāris)

2011/98/ES Direktīva 2011/98/ES par vienotu pieteikšanās procedūru, lai

trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un

darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu

trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi

(transponēšanas termiņš ir 2013. gada 25. decembris)

2011/95/ES Direktīva 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu

valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalifi cētu kā starptautiskās

aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt

alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības

saturu (pārstrādāta versija) (konkrēto pantu transponēšanas termiņš ir

2013. gada 21. decembris)

2011/36/ES Direktīva 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un

apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes

Pamatlēmumu 2002/629/TI

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, lieta Rantsev pret Kipru un Krieviju,

pieteikums Nr. 25965/04

2010/C83/02 Eiropas Savienības Pamattiesību harta

2009/52/EK Direktīva 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām

un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu

valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi

2008/977/TI Padomes Pamatlēmums 2008/977/TI par tādu personas datu

aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties

krimināllietās

2008/115/EK Direktīva 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām

dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu,

kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi

(EK) Nr. 562/2006 Regula (EK) Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par

noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām

(Šengenas Robežu kodekss)



28

2004/83/EK Padomes Direktīva 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai

kvalifi cētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus

vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība,

šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu

2004/81/EK Padomes Direktīva 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas

tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības

upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri

sadarbojas ar kompetentajām iestādēm

2004/80/EK Padomes Direktīva 2004/80/EK par kompensāciju noziegumos

cietušajiem

2004/38/EK Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu

tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko

groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK,

68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/

EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK

2003/109/EK Padomes Direktīva 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu,

kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji

2001/220/TI Padomes Pamatlēmums 2001/220/TI par cietušo statusu

kriminālprocesā


Eiropas Komisija


Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs

2013 — 28 lpp. — 21 × 29,7 cm

ISBN 978-92-79-28451-9

doi:10.2837/6123

K PAS T T ES IZDEVUMUS

Bezmaksas izdevumi • Viens eksempl rs:

ar EU Bookshop starpniec bu (http://bookshop.europa.eu).

• Vair k nek viens eksempl rs vai plak ti/kartes: Eiropas Savien bas p rst vniec b s (http://ec.europa.eu/represent_lv.htm), Eiropas Savien bas deleg cij s valst s, kas nav ES dal bvalstis (http://eeas.europa.eu/delegations/index_lv.htm), ar Europe Direct dienesta starpniec bu (http://europa.eu/europedirect/index_lv.htm) vai piezvanot uz t lru a numuru 00 800 6 7 8 9 10 11 (zvan šana bez maksas no jebkuras vietas Eiropas Savien b ) (*). (*) Inform ciju sniedz bez maksas, t pat ar liel k da a zvanu ir bezmaksas (iz emot dažus operatorus, viesn cas vai taksofonus).

Maksas izdevumi • Ar EU Bookshop starpniec bu (http://bookshop.europa.eu).

Maksas abonementi • Ar Eiropas Savien bas Publik ciju biroja tirdzniec bas a entu starpniec bu

(http://publications.europa.eu/others/agents/index_lv.htm).

kg304742_LV_BAT.indd cvIIIkg304742_LV_BAT.indd cvIII 19/09/13 11:3719/09/13 11:37

http://bookshop.europa.eu

http://ec.europa.eu/represent_lv.htm

http://eeas.europa.eu/delegations/index_lv.htm

http://europa.eu/europedirect/index_lv.htm

http://bookshop.europa.eu

http://publications.europa.eu/others/agents/index_lv.htm

DR-3

2-1

3-0

53

-LV-N

ec.europa.eu/home-aff airsec.europa.eu/anti-traffi cking

ISBN 978-92-79-28451-9

kg304742_LV_BAT.indd cvIVkg304742_LV_BAT.indd cvIV 19/09/13 11:3719/09/13 11:37

Documents

ES tiesību aktos paredzētās cilvēku tirdzniecībā cietušo tiesības · 2014. 9. 9. · 2 Ievads Vēršanās pret cilvēku tirdzniecību ir Eiropas Savienības un dalībvalstu