1997. gada 3. jūlijs

“Spēlesprieks” raibs kā dzeņa vēders

Kā vienā pūtienā pagājušas divas dienas un naktis “Spēlesprieka ‘97” - Latvijā visplašākā

amatierteātru festivāla zīmē. Raibas kā dzeņa vēders…

Kālab tāds salīdzinājums? Vispirms tāpēc, ka šis festivāls limbažniekiem un tā

dalībniekiem piedāvāja visplašāko dramaturģiju, sākot ar latviešu klasikas (R. Blaumaņa “Trīnes

grēki” un “Skroderdienas Silmačos” rūjieniešu un ērglēniešu interpretējumā) iestudējumiem

līdz pat mūsdienu modernajai (Jelgavas Jaunā teātra E. Jonesko “Stunda”, lietuviešu Čestuta

“Nāvei nolemtais”) un pat melnajai drāmai (limbažnieku “Spēlēsim Strīndbergu”), mūziklam un

pantomīmai. Tikpat atšķirīgi bija režisoru rokraksti, aktieru spēles stils: īsts reālisms,

nosacītība, jauns skatījums uz labi pazīstamu materiālu (Mazās ģildes jauniešu teātra “Vinnijs”

piedāvātais Raiņa “Pūt, vējiņi” uzvedums) un klajš, Latvijā nepieredzēts (kur nu vēl Limbažos!)

naturālisms (somu “Slepkava Džo”). Dažādi bija arī izrādēm izraudzītie spēles laukumi: kultūras

nama lielā zāle, estrādes (Limbažos un Lēdurgā), muzeja izstāžu zāle, kafejnīca, jaunbūve

airēšanas bāzē.

Atlika iet un skatīties. Diemžēl nevar teikt, ka limbažnieki šīs iespējas būtu īpaši aktīvi

izmantojuši, vairāk viņus bija ieintriģējuši aizkraukliešu radītie “Velniņi” un, saprotams, pašu

pilsētas bērnu sagatavotā nakts izrāde “Atmoda” pilsdrupās. Tomēr zinu, ka daži paguva

noskatīties pat 10 (!) izrādes. Tiesa, kāds varbūt festivāla rīkotājiem pārmetīs, ka tieši uz tām

izrādēm, ko visvairāk kārojis redzēt, nav ticis iekšā. Tiesa, kas tiesa. Trīs no šī festivāla

interesantākajām izrādēm – jelgavnieku “Stunda”, ukmerģiešu “Nāvei nolemtais” un

ausekliešu “Spēlēsim Strīndbergu” tiešām varēja uzņemt ierobežotu skatītāju skaiti. Taču

jāņem vērā divi argumenti: šīs izrādes iestudētas netradicionāliem spēles laukumiem un tikai

tādos var atklāt režisora ieceri, otrs – festivāls pirmām kārtām ir domāts tā dalībniekiem. Savā

ziņā tā ir skola , kur var iepazīties, kā strādā citi teātri, smelties ierosmes turpmākam darbam.

Un kaut ko interesantu, labu varēja atrast katrā izrādē. Igauņu skolēnu teātra mūziklā

“Mazā nāriņa”, piemēram, priecēja skaistā mūzika un jauniešu patīkamais dziedājums. Pēc

Prāgas teātra “Bez pretenzijām” izrādes daudzi atzina, ka tā liek klusēt redzēto izdzīvot sevī.

Un aktieri to panāca, nospēlējot lugu bez viena vārda. Starp citu, būtībā šī skatuves darba

līdzautori ir ne tikai jaunais čehu literāts (ikdienā menedžeris) Alešs Novāks un režisors Jans

Strejcovskis, bet visa trupa. Daudzi ļoti atzinīgi izteikušies par aizkraukliešu “Velniņiem”-

spriganu izrādi, kurā režisors pamanījies ielikt arī kaut ko no mūsu šodienas dzīves. Noteikti

jāuzteic mūsu pašu mājas jaunaudze – skolasbērni par M. Zālītes “Atmodu” (“Eža kažociņš”):

kaut tikai pusstundu pirms izrādes pirmoreiz rokās turējuši mikrofonus, viņi neierastajos un

visai grūtajos apstākļos rīkojās attapīgi, spēlēja ar prieku. Un kopā ar krāšņo uguņošanu šī

izrāde skaisti un emocionāli pielika punktu divām spraigām, piepildītām dienām. Visu festivālā

redzēto vēl izvērtēs E. Melngaiļa Tautas mākslas centra speciālisti un teātra kritiķi, jo

“Spēlesprieks” reizē bija arī Latvijas amatierteātru skates pēdējais posms. Taču patiess prieks,

ka par visspilgtāko izrādi gan festivāla viesi, gan speciālisti atzina Ausekļa Limbažu teātra

“Spēlēsim Strīndbergu”. Visa amatierteātru ļoti cienītā kritiķe Līvija Akurātere pateica īsi –

“Šim iestudējumam jādodas aiz robežām!”

Skumji, bet vismazāk festivālā redzēja paši saimnieki – Ausekļa Limbažu teātra kolektīvs,

jo bija jārūpējas par simts un vienu lietu, lai atbraucēji te justos kā mājās: jāgādā par

naktsmītnēm, maltītēm, saviesīgo vakaru norisi, gaismām, skaņām, dekorācijām un pat

rekvizītiem ciemiņu izrādēs. Te mūsu teātrim bija labi un atsaucīgi palīgi: Juris Skrastiņš, Uldis

Bērziņš, Māris Garklāvs, Guntis Lapiņš. Toties gandarījums, ka visi bija apmierināti par festivāla

organizāciju, limbažnieku viesmīlību. Somi bija pārsteigti, ka mūs skatuves meistari visu

nepieciešamo spēj uzlikt pusstundas laikā, viņiem savās mājās tas prasot divas (!) dienas. Un

nedomājiet, ka Salo teātris uz šejieni brauca ar dekorācijām pieblīvētu piekabi. Viss

nepieciešamais (ledusskapis, televizors utt., utt.) tika sagādāts uz vietas. Lietuviešus patīkami

izbrīnīja Limbažu sakoptība, taujāja, kur ņemam tam līdzekļus, vai pilsēta sakopta par godu

tikai šim notikumam, vai tāda ir vienmēr.

Var jau skeptiķi vaicāt, kam bija vajadzīgs tiks plaši svētki, ja tik daudz rūpju. Bet šādi

festivāli satuvina “teātra draudzi”, ļauj iepazīt citu tautu kultūru. Lūk, ērglēnieši, kas savu izrādi

rādīja Viļķenē, jau uzaicinājuši turienes drāmas kolektīvu doties viesizrādēs pie viņiem.

Rūjieniešu “Trīnes grēkus” pavisam drīz varēs noskatīties ainažnieki un salacgrīvieši. Lietuvieši

pastāstīja, ka arī pie viņiem Ukmerģē notiek līdzīgi festivāli, un viņi ļoti gribētu nākamgad pie

sevis redzēt arī limbažniekus. Taču varbūt vissvarīgākais, ka, uzaicinot pie sevis ārzemniekus,

mēs iznesam pasaulē Latvijas vārdu. Ne tik pārmēru tālajā Prāgā Latviju jauc ar Lietuvu un

Igauniju. Un nebūt ne visi zina, ka jau sešus gadus esam suverēna valsts, ne viena no NVS

sastāvdaļām. Tagad mūsu jaunajiem čehu draugiem, kas, lai tikai redzētu jūru, pat pamanījās

uz savu roku nokļūt līdz Salacgrīvai un Ainažiem, būs ko pastāstīt par Latviju un latviešiem.

Bet Ausekļa Limbažu teātris un režisore Inta Kalniņa – lielā “ļembasta” galvenā

vaininiece – jau apsprieduši visus aizvadīto gadu plusus un mīnusus un gatavi pēc diviem

gadiem atkal saukt uz “Spēlesprieku” domubiedrus no tuvienes un tālienes. Šoreiz par atbalstu

paldies Limbažu pilsētas domei un rajona padomei – tikai pateicoties viņiem varēja sarīkot tik

lielus svētkus.

Īrisa DAIŅA

Gunāra Pīlāga un autores foto