7.5.Reālisma stils mākslā7.5.Reālisma stils mākslāI. Reālisma mākslas vispārīgs raksturojums

III. Reālisms tēlotājā mākslā

II. Reālisms literatūrāLope de Vega “Avju avots”

Daniels Defo“Robinsons Kruzo”

Dž. Svifts “Gulivera ceļojumi”

Voltērs “Zadiga”

Karavadžo Rembrants Velaskezs Goija

I. Reālisma mākslas vispārīgs raksturojums

Reālisma saknes meklējamas jau aizvēstures alu zīmējumos. Arī renesanses laikmeta māksla centās kopēt dabu, tā tuvinoties dievišķajam noslēpumam. Šī virziena ietvaros jauno laiku mākslinieki centās izvairīties no izdomājumiem, dažnedažādām fantāzijām, tā vietā tēlojot reālo īstenību visā tās spilgtumā un daudzkrāsainībā, savu vietu ierādot arī vidusmēra un zemāko slāņu ikdienas notēlojumam, atsedzot raupjo dzīves īstenību.

Kā galveno vērtību izvirzīja dzīves patiesības atspoguļošanu.

Cilvēka kā galvenā mākslas priekšmeta vispusīgs attēlojums, tēlu individualizācija. Uzmanības centrā nonāk arī sabiedrības zemāko slāņu ikdiena.

Iedziļināšanās laikmeta nozīmīgākajās problēmās, netiešs to vērtējums caur autora ētisko pozīciju.

Mākslinieki nepakļāvās klasicisma reglamentējošajām teorijām. Pretēji klasicisma principiem te traģiskais bieži mijas ar komisko, bet cildenais ar zemisko vai smieklīgo, kā jau dzīvē tas mēdz notikt.

Vispārīgās iezīmesVispārīgās iezīmes

II. Reālisms literatūrā

Lope de Vega “Avju avots”

Daniels Defo “Robinsons

Kruzo”

Dž. Svifts. “Gulivera ceļojumi”

Voltērs “Zadiga”

Reālisms 17.gs. Spāņu

dramaturģijāAngļu reālistiskais romāns

Franču apgaismības

literatūra

Spāņu dramaturgs Lope de Vega [1562 - 1635].

“Avju avots”

Drāmā “Avju avots” (Avju avots”- tas ir ciema nosaukums) autors pauž cieņu pret savu tautu un tās tiesībām, kā arī naidu pret feodālajiem varmākām, aizstāv cilvēka tiesības cīnīties, aizstāvēt savu cilvēcisko cieņu, sacelties pret apspiedējiem,

Darbā autors atainojis patiesus, tautasdziesmās apdziedātus notikumus. Jāpiebilst, ka, aprakstot notikumus, Lope de Vega nenostājās pret karalisko varu, tieši pretēji - viņš aizstāv absolūtisma vadošo lomu un cenšas šo sistēmu saskaņot ar saviem humānajiem principiem. Lope de Vega spēka avotu un pašaizliedzīgas rīcības paraugu ir atradis tautā, kas nebūt nav raksturīgi šī laika literatūrai.

Nostādīt līdzās aristokrātisko nelieti un tautas pārstāvju pašaizliedzības pilno garu - tas no autora puses bija uzskatāms par pārdrošu izaicinājumu visam 17.gs. valdošajam slānim un, protams, arī katoliskajai baznīcai. Viņa dramaturģija vēlākajos gadsimtos lielā mērā ietekmēja šī žanra attīstības virzienu visā Eiropā.

Īss sižeta pārstāsts

Daiļdarba centrā autors izvirzījis ciema meitenes Laurensijas tēlu. Komandors Fernans Gomess iededzies dusmās, jo sastapis ceļā savām iekārēm pretestību. Viņš uzskata, ka zemnieki veido pūli - baru bez pašcieņas un goda jūtām, ka katrai no sievietēm jābūt pagodinātai, ja viņš to izvēlējies savas dzīvnieciskās iekāres apmierināšanai. Tādēļ Laurensijas pretošanās viņā iesveļ dusmas un vēlmi panākt savu par katru cenu, parādot, kurš te būs kungs un noteicējs.

Meiteni paglābj viņas iemīļotais Frondoso, taču brīdī, kad jaunais pāris ciemā svin kāzas, Laurensija un Frondoso tiek sagūstīti un izšķirti. Abiem par pretošanos draud nāve. Kad jaunajai sievietei izdodas izbēgt, viņa ierodas tautas sapulcē, kur gan pēc būtības sievietēm nekad nav bijis pieņemts piedalīties, kur nu vēl izteikt savus spriedumus. Laurensija aicina atriebt pazemojumus, iedveš vīros cīņas garu un pārliecību, ka vienīgi tādā veidā visiem kopā iespējams aizstāvēt savu pašcieņu. Zemnieki nogalina komandoru un viņa algotņus, kaut arī saprot, ka nāksies par to atbildēt karaļa tiesas priekšā.

Tautas drosmes un vienotības lielais spēks un uzvara izpaužas brīdī, kad karaliskā tiesa spiesta ļaudis attaisnot, jo viņi, neraugoties uz bargo spīdzināšanu, neizdod konkrētus vainīgos, bet visi kā viens apgalvo, ka komandoru un viņa ļaudis nonāvējusi Fuente Ovehuna. Ļaudis tiek attaisnoti, un taisnība triumfē.

Skatītājs pārliecinās, ka tautu neveido ar bara instinktu apveltīts pūlis, bet gan savus kopīgos mērķus apzināt un realizēt spējīgs kolektīvs.

Iepazīsties ar Lope de Vegas drāmas “Avju avots” sižeta pārstāstu un izvērtē reālisma izpausmes

šajā darbā!

Gadsimta sākumu iezīmēja angļu reālistiskā romāna attīstība. Visai savdabīgi tajā atbalsojās tādi svarīgi laikmeta notikumi kā lielie ģeogrāfiskie atklājumi. Par Robinsona Krūzo dzīvi uz vientuļas salas, kur tas nejauši nokļuvis jūras ceļojuma laika, Daniēls Defo (1661.-1731.) rakstīja laikā, kad tāljūru braucēji par ceļojumos piedzīvoto stāstīja brīnumu lietas. Tāpat arī Džonatāns Svifts (1667.-1745.) “Gulivera ceļojumos” lika savam varonim kuģa kapteinim Guliveram nokļūt fantastiskās zemēs gan pie liliputiem, gan milžiem. Apbrīnojami, kā abiem autoriem savu māksliniecisko izdomu izdevies apvienot ar reālistisku sava laika Anglijas sabiedriskās un politiskās dzīves atveidojumu.

Angļu reālistiskā romāna attīstība

D. Defo “Robinsons Kruzo” Dž. Svifts “Gulivera cweļojumi”

Daniels Defo “Robinsons Kruzo”

Titulvaronis kļuvis par visā pasaulē pazīstamu dēkaini. Defo romānā varam lasīt par Robinsona piedzīvojumiem neapdzīvotā salā, kur viņš iemācās izdzīvot pilnīgi nepierastos un, liekas, neiespējamos apstākļos.

Lai gan Robinsons uz vientuļās salas spiests pavadīt daudzus gadus atšķirtībā no sabiedrības, savā dziļākajā būtībā viņš pauž 18.gs. jaunā cilvēka labākās rakstura iezīmes: ticību saviem spēkiem, enerģiju un aktivitāti, izdomu, iesaistoties cīņā par izdzīvošanu, šaubas par reliģisko dogmu dievišķo izcelsmi.

Dž. Svifts. “Gulivera ceļojumi”

Dž. Svifts, radot fantāziju par Gulivera piedzīvojumiem Liliputijā un milžu zemē, īstenībā atsedza Anglijas valdošo aprindu dzīvi, parādīja gan galma intrigas, gan parlamenta partiju strīdus, gan protestantu un katoļu baznīcu cīņu kas rezultātā noveda pie iznīcinošiem kariem. Tā ir sabiedrība, kurā valda egoistiski mērķi, intrigas, nodevība, krāpšana un liekulība. Autora pozitīvos ideālus iemieso Gulivers - cilvēks ar vērīgu prātu, humāniem uzskatiem, pašcieņu un sirdsapziņu. Viņam pietika drosmes un vīrišķības, lai pretēji Liliputijas karaļa iegribai vērsties pret koloniālajiem laupīšanas kariem un brīvu tautu paverdzināšanas politiku.

Franču apgaismotāju ietekmētā literatūra

18.gs. franču literatūra iezīmēja pašas progresīvākās šī laikmeta idejas, ko pauda apgaismības virziena piekritēji Voltērs, Didro, Ruso un citi. Apgaismotāji turpināja renesanses humānistu iesākto darbu garīgi atbrīvotas un izglītotas sabiedrības veidošanā. Tas izpaudās cīņā pret baznīcas fanātismu un mēģinājumos sabiedrības sociālo un politisko problēmu risināšanā izmantot zinātnisko pieeju. Nebijušos augstumos tika pacelta prāta loma.

Par ietekmīgu un iedarbīgu sabiedrības audzināšanas līdzekli viņi uzskatīja mākslu, kaut arī vērsās pret klasicisma mākslas sastingušajām formām un ierobežoto raksturu, kā arī pret rokoko stila izklaidējošo dabu un grezno, samāksloto izpausmi.

Muižnieciskās mākslas teorijai apgaismotāji pretī lika tādu mākslu, kas balstījās apgaismības idejās, kliedējot māņticību, reliģisko fanātismu, dažādus aizspriedumus, tā vietā audzinot cilvēkā brīvu garu un ticību saviem spēkiem un prāta uzvarai.

Apgaismotāji paši bija sava laika izglītotākie cilvēki, apbrīnu izraisa spēja vienlīdz labi orientēties visās zinību jomās. Tas bija sava veida universālisms, kas, piemēram, Voltēram, ļāva darboties gan filozofijas, gan matemātikas, gan vēstures, gan arī literatūras jomā.

Voltērs “Zadiga”

Voltērs “Zadiga”

Filozofiskajā stāstā “Zadigs” galvenais varonis ir jaunā laikmeta cilvēks. Viņš saprot, ka Zeme ir niecīgs puteklītis Visuma izplatījumā, kaut arī ļaužu acīs rādās milzīga un dižena.

Lai gan šis stāsts veidots kā Austrumu pasaka, mēs jūtam, ka būtībā tajā risinātās problēmas cieši saistītas ar 18.gs. Francijas sabiedrību, par kuru autors nav visai augstās domās. Viņš redz, ka sabiedrības lielākajā daļā valda divkosība, māņticība, aizspriedumainība, šarlatānisms, ka pie bagātības daudzi tikuši krāpšanas, laupīšanas un blēdību ceļā, bet tie, kuri saņēmuši no vecākiem titulu un bagātīgu mantojumu, jūtas pārāki un savā visatļautībā tiesīgi lemt līdzcilvēku likteņus, neraugoties uz savu aprobežotību un neattīstītajām prāta spējām.

Zadigu vajā par ķecerību, jo viņš atļāvies apgalvot, ka zvaigznes nenoriet jūrā. Zadigs ir jauns, skaists, humāns un izglītots cilvēks, taču bieži gadās, ka gudrība un cilvēcība vainojama tajās daudzajās nelaimēs, kas nāk pār viņa galvu.

Sastapšanās ar enģeli vientuļnieka izskatā liek Zadigam apjaust augstāko patiesību par likteni, taisnību, tikumību un augstāko labumu, kā arī ļaunumu, muļķību un netikumu.

Eņģeļa mutē autors licis savējos uzskatus par lielo Visumā valdošo kārtību: “Augstākā būtne radījusi miljoniem pasauļu, no kurām neviena nevar būt līdzīga citām. Nav nedz divu koka lapu zemes virsū, nedz divu planētu debesu bezgalīgajos plašumos, kas līdzinātos viena otrai, un visam, ko tu redzi uz mazā puteklīša, kur tu esi dzimis, vajadzēja būt savā vietā un savā noteiktā laikā pēc negrozāmiem tās būtnes likumiem, kas aptver visu.”

III. Reālisms tēlotājā mākslā

M. M. da KaravadžoM. M. da Karavadžo

Rembrants van ReinsRembrants van Reins

Djego de Silva VelaskessDjego de Silva Velaskess

Fransisko GoijaFransisko Goija

Mikelandželo Merīzi da Karavadžo (1573-1610) . Lautists.

Itāļu mākslinieka Karavadžo glezniecībā dominēja tumša tonalitāte, kas pretstatīta spilgti izgaismotām, kompozīcijai sevišķi svarīgām detaļām: galvām, ķemeņu

apveidiem, rokām. Šis glezniecības paņēmiens atstāja īpaši lielu ietekmi uz Eiropas mākslu 17. gs. pirmajā pusē.

Mākslinieks bieži gleznoja klaiņojošus ielas zēnus,

ubagus, ielu muzikantus. Viņš pirmais mākslas vēsturē

iedibināja šāda žanra pastāvēšanas tiesības.

“Darbā “Lautists” Karavadžo izceļ ikdienas dzīves

vienkāršību un dabiskumu.

Ļoti perfekti Karavadžo ir izzīmējis notis. Mākslas

vēsturnieki ir atšifrējuši, ka tās ir slavena tā laika madrigāla "Jūs zināt, ka es Jūs mīlu"

notis.

Karavadžo. Neticīgais Toms

Karavadžo daudz gleznoja arī reliģiska rakstura darbus, kas savā laikā izraisīja pat lielu sabiedrības sašutumu, jo reliģiskos tēlus gleznojot, mākslinieks nevairījās tiem piešķirt vienkāršo ļaužu izskatu. Piemēram, gleznā "Neticīgais Toms" (ap 1602-03), kur attēloti Jēzus aplūkotāji, trīs apustuļi, no kuriem viens iebāzis pirkstu brūcē uz Dieva Dēla sāna, - visi personāži attēloti kā vienkārši vīri, grumbu izvagotām sejām. Tā laika sabiedrības dievbijīgie locekļi pat sauca to par svētumu zaimošanu, jo apustuļus līdz tam bija pierasts redzēt kā cildenus tēlus skaistos tērpos.

Karavadžo. Grozs ar augļiem

Karavadžo daudz gleznojis arī klusās dabas kompozīcijas, padarīdams kluso dabu par patstāvīgu glezniecības žanru. Kā īpaši izteiksmīgs klusās dabas

tēlojums minama mākslinieka radītā glezna ar nosaukumu "Augļu grozs"(1596), kurā ar perfektu materialitātes izjūtu un maigumu attēloti

monumentalizētās formās tverti dažādi augļi.

Šo darbu uzskata par vienu no

pirmajiem klusās dabas žanra

paraugiem Eiropas mākslas vēsturē.

Rembrants van Reins (1606 - 1669)

Lielākais holandiešu gleznotājs Rembrants ir atstājis apmēram 600 gleznu, 300 skiču un ap 1 400 zīmējumu. Tikpat plašs ir arī Rembranta tēlu loks. Viņš ir gleznojis ainavas, aktus, portretus, sadzīves ainas, dzīvniekus, vēsturiskus un mitoloģiskus tēlus, Bībeles sižetus. Bez tam Rembranta atstātajā mantojumā ietilpst ap 100 pašportretu.

Rembrants. Pašportrets. Rembrants. Pašportrets. Rembrants. Pašportrets.

Rembrants. Pašportrets ar

Saskiju

1635. gadā Rembrants uzgleznoja dubultportretu "Rembrants un Saskija" -

ļoti patiesu un laimes pielietu darbu ar interesantu

kompozīciju un kustībām.

Rembrants. Flora

Rembrants daudz portretēja savus tuviniekus, ģimenes locekļus, vecus cilvēkus. Izcili ir trīsdesmitajos gados gleznotie jaunās sievas un Rembranta mūzas Saskijas portreti. Saskija ir prototips arī daudziem Rembranta gleznu mitoloģiskajiem tēliem ("Danaja", 1636). Rembrants bieži gleznoja Saskiju kā Floru - ziedu un pavasara dievieti, ziediem un greznām lietiņām izrotātu ("Saskija kā Flora").

Rembrants Danaja

Saskija ir prototips arī daudziem Rembranta

gleznu mitoloģiskaji

em tēliem ("Danaja",

1636).

Rembrants van Reins. Doktora Tulpa anatomijas stunda

Jau savā pirmajā grupas portretā Rembrants atteicās no tradicionālās kompozīcijas, kad grupas locekļi tiek nostādīti rindā viens otram blakus. Kompozīciju vieno grupas dalībnieku kopīgā interese par kailo ķermeni, kā arī "no nekurienes nākošs", karavadžisks apgaismojums.

Publiskas anatomijas stundas tajā laikā bija ļoti pierasta un

pieprasīta lieta. Tās tika rīkotas, lai demonstrētu cilvēka ķermeņa

uzbūvi.

Rembrants. Naktssardze

Vienu no nozīmīgākajiem darbiem "Naktssardze" Rembrants uzgleznoja 1642. gadā. Mākslinieks astoņpadsmit pasūtītāju grupas portretam piepulcēja arī paša izdomātus personāžus un apvienoja tos ar sacerēta sižeta palīdzību. Viņš tēloja

naktssardzi, kas dīvaini apgaismotajā pilsētā šķērso kanālu.

Rembrants. Pazudušā dēla

atgriešanās

Viens no pēdējiem un reizē izcilākajiem Rembranta

darbiem ir "Pazudušā dēla atgriešanās". Saturiski gleznā

Rembrants ir sasniedzis humānisma un līdzcietības

augstāko pakāpi, formas ziņā tā ir ģeniāla un pilnīga savā

vienkāršībā un izteiksmībā.Gleznā iemiesota ideja par

neizsīkstošu mīlestību pret savu tuvāko. Visizteiksmīgākā ir

mīlestības un rūpju pilnā dievišķi mirdzošā tēva seja.

Rembrants. Svētā ģimene

Djego de Silva Velaskess – spāņu karaļnama gleznotājs

Daudzos pētījumos par Velaskesa daiļradi aprakstīts tas, kā viņš, nepārtraukti, gadu no gada gleznodams vienus un tos pašus cilvēkus, kļuva ne vien par ļoti meistarīgu un perfektu sejas pantu atdarinātāju, bet arī raksturu, iekšējās pasaules tēlotāju. Viņa Filips, kurš agrīnajos portretos izskatās panaivs un neizlēmīgs, ar katru nākamo ģīmetni kļūst aizvien cietāks, skarbāks, pieredzējušāks.

Filipa IV portreti

Djego de Silva Velaskess

(Diego Rodríguez de Silva y Velázquez) (1599 - 1660) – Filipa

IV laika spāņu galma gleznotājs

Galmadāmas

Gleznas priekšplānā redzama mazā infante Margarita un bariņš galminieku, kā arī pats Velaskess pie molberta. Viņi visi raugās uz kaut ko, kas atrodas ārpus gleznas. Fonā, pie sienas piekārtā spogulī atspoguļojas karaļa un karalienes sejas - viņi pozē māksliniekam. Velaskess rāda nevis to, ko redz gleznotājs, bet gan to, ko redz modeļi.

Infante Margarita

Galmadāmas

Velaskess. Galma ākstiIzcili šedevri ir karaļa ākstu un punduru (punduri un āksti vienmēr ir bijušas svarīgas, pat ietekmīgas personas spāņu galmā) portreti, kuros atklājas viņu slimības, iekšējo izjūtu, sabiedriskā stāvokļa un pienākumu pretrunīgums.

Velaskess. Pāvests Inokentijs X

1648.gadā Velaskess otro reizi devās uz Romu un

apmeklēja Romas pāvestu, kurš pieņēma mākslinieka

piedāvājumu un pozēja savam portretam. Radās glezna

"Pāvests Inokentijs X", kas tiek uzskatīta par vienu no

izcilākajiem un psiholoģiski dziļākajiem Velaskesa

portretiem.

Velaskess. Vērpējas

“Vērpējas” Rietumeiropas glezniecības vēsturē tā bija viena no pirmajām gleznām, kurā attēlots strādnieku darbs. Priekšplānā attēlotas vienkāršas strādnieces, valda ritms un kustība. Fonā izkārts gobelēns, ko statiskās pozās aplūko galma dāmas.

Fransisko Goija (1746 - 1828)

Fransisko Goija ir ļoti būtiska figūra spāņu mākslā. Kaut arī Goija dzīvoja un strādāja 18. un 19. gadsimta mijā, viņš bieži vien tiek dēvēts par modernisma

tēvu, gleznotāju, kas spēcīgi ietekmējis Pikaso un citus nākamo paaudžu māksliniekus.

Goija bija ļoti īpatnēja, daudzpusīga un pretrunīga personība. Šīs īpašības spilgti atainojās viņa darbos - ne Spānijas, ne Eiropas mākslā kopumā nav viņam līdzīgu mākslinieku. Tādēļ ir gandrīz neiespējami Goijas daiļradi raksturot konkrēta mākslas virziena ietvaros. Tajā samanāmas gan simbolisma, gan

reālisma, gan romantisma un modernisma iezīmes.

Goija "Nemiernieku apšaušana 1808.gada 3.maijā".

Šinī darbā visiespaidīgākās ir dumpinieku sejas, kurās atspoguļojas nāves bailes, piespiesti varonīgās pozas, tumsas un gaismas, baltā un melnā attiecības un

bezpersoniskās zaldātu figūras.

1808. gada maijā tauta

uzbruka franču okupācijas

karaspēkam. Vairāki

sacelšanās dalībnieki tika apcietināti un

nākamajā naktī nošauti.

Goija. Saturns aprij savus bērnus

Mūža nogalē, būdams kurls, Goija pilnīgā vientulībā dzīvoja un gleznoja "Kurlā mājā",

kur tapa ļoti depresīvu un drūmu "melno gleznojumu" cikls (1820 - 1823).

Glezna "Saturns, kas aprij savu bērnu“ ir viens no tiem.

Goija. Karlosa IV ģimenes portrets -jocīgas, groteskas, simboliskas un tomēr reālas sejas, kas īpatnēji kontrastē ar greznajiem tērpiem. Karaliene Marija Luīze izskatās pēc plēsīga putna, savukārt dažu mazo infantu sejas liekas pat kroplīgas un atgādina Goijas slimības

laikā gleznotās fantāzijas.

Apģērbtā Maha

Kailā Maha

Paralēli glezniecībai Goija aizrāvās ar ofortu un akvatinta tehniku. Kopš 90. gadu vidus viņš klusībā darināja ofortu sēriju, ko nosauca par "Kaprīzēm" (1793 - 1797) (Caprichos). Tās ir tehniski smalkas un meistarīgas grafikas, kurās Goija pauž savu attieksmi pret sabiedrību, aristokrātiju un inkvizīciju, savas skumjas par cilvēku ļaunajiem un samocītajiem raksturiem un uzskatiem.

Aizmidzis saprātsMācīts ēzelis

Oforti no sērijas “Kara šausmas”