Žils VernsNo fraņču valodas tulkoja Ēvalds Juhņēvičs, 1970

Kapteiņa Granta bērni

( LES ENFANTS DU CAPITAINE GRANT )

1868

AnotācijaPlaši pazīstamais franču rakstnieka romāns par ceļojumu apkārt zemeslodei. Grāmata saista nevien

ar aizraujošiem piedzīvojumiem, bagātīgo floras un faunas attēlojumu, bet arī spilgtiem varoņiem, kurusvada cēlas jūtas. Vidējā skolas vecuma bērniem. «Kapteiņa Granta bērni» ir triloģijas pirmais romāns,kam seko «20 000 ljē pa jūras dzelmi» un «Noslēpumu sala».

Pirmā daļaI nodaļa ĀMURZIVS1864. gada 26. jūlijā, spirgtam ziemeļaustrumu vējam pūšot, Ziemeļu kanāla viļņus ar pilnu tvaiku

šķēla stalta jahta. Tās bezānmastā plīvoja Anglijas karogs, bet grotmastu greznoja gaiši zils vimpelis, uzkura zem hercoga kroņa bija zeltā izšūti iniciāļi «E. G.». Šīs jahtas nosaukums bija «Dunkans». Tāpiederēja lordam Glenervenam, vienam no sešpadsmit skotu pēriem augšnamā un visā ApvienotajāKaralistē slavenā Temzas jahtkluba goda biedram.

Lords Edvards Glenervens brauca kopā ar savu jauno sievu lēdiju Helēnu un vienu no saviembrālēniem — majoru Maknebu.

Nesen uzbūvētais «Dunkans» bija devies dažu jūdžu izmēģinājuma braucienā ārpus Klaidas līča unpatlaban atradās atceļā uz Glazgovu. Pie ipvāršņa jau iznira Aranas sala, kad sardzes matrozissignalizēja, ka jahas ķīļūdenī peld kāda milzīga zivs. Kapteinis Džons Mengls tūdaļ paziņoja par tolordam Edvardam. Uzkāpis kopā ar majoru Maknebu uz klāja,, ords pajautāja kapteinim, kas, pēc viņadomām, šis nezvērs varētu būt..

— Manuprāt, jūsu augstība, tā ir liela haizivs, — Džons Mengls atbildēja.— Haizivs šais ūdeņos?! — Glenervens šaubīdamies iesaucās.— Tas nav nekas neparasts, — kapteinis turpināja, — šās sugas haizivis sastopamas visās jūrās un

visos platuma grādos. Tā ir āmurzivs. Ja lemaldos, mums ir darīšana ar vienu no šiem nelietīgajiemradījumiem. Ja jūsu augstība būtu ar mieru un lēdijai Glenervenai šī neparastā zveja sagādātu prieku, mēstūdaļ uzzinātu, kas īsti par zivi tā ir.

— Kādas ir jūsu domas, Makneb? — lords Glenervens pievērsās maoram. — Vai ir vērts ielaistiesšai dēkā?

' — Jau iepriekš esmu ar jums vienis prātis, — majors mierīgi atbildēja..— Starp citu, — Džons Mengls piemetināja, — šīs plēsoņas jāiznīcina 3ez kādas saudzības.

Izmantosim gadījumu, un, ja vien jūsu augstībai labpatiksies, mēs ne tikai redzēsim aizraujošu skatu, betreizē izdarīsim arī abu darbu.

— Lai notiek, Džon, — lords Glenervens noteica.Pēc tam viņš lika brīdināt lēdiju Helēnu, kas atsteidzās uz klāja, gausām saintriģēta par neparasto

zveju.

Jūra bija lieliska. Ūdenī varēja labi saskatīt haizivs straujās un apbrīnojami spēcīgās kustības, kad tātraucās uz priekšu, brīžam ienirdama, Drižam iznirdama virspusē. Džons Mengls deva rīkojumu. Matrožipārmeta Dār labā borta reliņiem stipru tauvu, kuras galā bija āķis ar pamatīgu speķa gabalu. Rijīgāhaizivs, lai gan atradās piecdesmit jardu attālumā, tūdaļ sajuta ēsmu. Viņa strauji tuvojās jahtai. Varējaredzēt, kā viņas peldspuras, pelēkas galos un melnas pie pamatnes, ar negantu spēku kūla viļņus, kamērastes piedēklis palīdzēja ieturēt nevainojami taisnu līniju. Haizivij tuvojoties, aizvien skaidrāk varējaredzēt viņas .lielās, izvalbītās, alkatībā gailošās acis, bet, kad zivs pagriezās uz sāniem, plaši atplestajārīklē paspīdēja četras zobu rindas. Galva tai bija plata, līdzīga kātā iestiprinātam āmuram. Džons Menglsnebija maldījies: tā bija visrijīgākā haizivju dzimtas pārstāve — āmurzivs.

«Dunkana» pasažieri un komanda saspringti sekoja haizivs rīcībai. Drīz vien plēsoņa sasniedzaēsmu. Tad viņa apsviedās uz muguras, lai varētu to labāk sakampt, un milzīgais speķa gabals nozudaplatajā rīklē. Nākamajā mirklī, spēcīgi noraustīdama tauvu, haizivs pati «piecirtās», un matroži sāka vilktnezvēru ar vinču, kas bija piestiprināta pie lielās rājas.

Juzdama, ka tiek celta laukā no ierastās stihijas, haizivs nežēlīgi raustījās, taču drīz vien viņusavaldīja. Matroži uzmeta haizivs astei nāves cilpu, paralizēdami tās kustības. Vēl pēc brīža plēsoņa tikapacelta virs borta reliņiem un nomesta uz jahtas klāja. Viens no matrožiem, piesardzīgi piegājis nezvēramklāt, ar varenu cirvja vēzienu nocirta draudīgo asti.

Neparastā zveja nu bija galā, un plēsoņa vairs nevienu neapdraudēja, rnieku atriebības jūtas bijaapmierinātas, taču par viņu ziņkāri to nerēja teikt. Parasti uz visiem kuģiem mēdz rūpīgi pārmeklēt noķertohairju kuņģus. Pazīdami šīs zivs pasakaino rijību, matroži gaida no šādas skates kādu pārsteigumu, un viņucerības ne vienmēr ir veltīgas. Lēdija Glenervena nevēlējās noraudzīties šai pretīgajā «apskatē» ungriezās kajītē. Haizivs vēl elsoja. Viņa bija desmit pēdas gara un svēra ri par seši simti mārciņām. Sādsgarums un svars nav nekas neparasts, lut arī āmurzivs nepieder pie lielāko haizivju sugām, tā tomēr irviena visbīstamākajām.

— Ko?! — Glenervens iesaucās. — Pudele haizivs vēderā?Drīz vien milzīgā zivs bez liekas prātošanas tika uzšķērsta ar cirvja tieniem. Āķis bija nonācis līdz

pat pilnīgi tukšajam kuņģim. Plēsoņa īmredzot bija ilgi gavējusi, un pieviltie matroži jau dzīrās izmest to)akaļ jūrā, kad kapteiņa palīga uzmanību piesaistīja kāds ieapaļš, zivs iekšās iestrēdzis priekšmets.

— Ē! Kas tad tas?! — viņš iesaucās.— Droši vien kāds klintsgabals, ko badīkla iekampusi balastam, — linējās viens matrozis.— Nieki! — atsaucās otrs. — Tā uz galvošanu ir lielgabala lode, kuru neradījums dabūjis vēderā

un nav vēl paguvis sagremot.— Labāk būtu klusējuši! — sarunā iejaucās kapteiņa palīgs Toms tins. — Vai neredzat, ka šis

kustonis bijis nelabojams plencis un, lai etu zudumā ne lāsītes, izlacis ne vien visu vīnu, bet ierijispiedevām pudeli?

— Ko?! — lords Glenervens iesaucās. — Pudele haizivs vēderā?— Nudien īsta pudele! — apliecināja kapteiņa palīgs. — Taču skaidri izams, ka tā nav nākusi no

pagraba.— Tādā gadījumā, Tom, — lords Edvards sacīja, — izņemiet to uzmanīgi laukā. Jūrā iemestās

pudelēs bieži vien atrodas svarīgi dokumenti.— Jūs tā domājat? — majors Maknebs ievaicājās.— Es domāju tikai to, ka tas varētu tā būt.— Es nemaz nestrīdos ar[1] jums, — majors atbildēja. — Ļoti iespējams, šī pudele glabā kādu

noslēpumu.— Tūlīt mēs to uzzināsim, — Glenervens sacīja. — Kā veicas, Tom?— Te tā ir, — kapteiņa palīgs atbildēja, rādīdams nenoteiktas formas ekšmetu, kuru ar pūlēm bija

izvilcis no haizivs vēdera.

— Labi, — Glenervens noteica. — Lieciet šo netīro pikuci nomazgāt un pēc tam ienesiet kajītē. Toms izpildīja pavēli, un tik neparastos apstākļos atrastā pudele drīz vien atradās kopkajītē uz

galda, ap kuru sasēdās lords Glenervens, majors Maknebs, kapteinis Džons Mengls un lēdija Helēna —jo sievietes, kā stāsta, allaž esot mazliet ziņkārīgas.

Jūrā ikviens notikums iegūst īpašu nozīmību. Brīdi valdīja klusums. Visu klātesošo skatieni bijapievērsti trauslajam traukam. Ko tas slēpa sevī: nelaimes vēsti par kuģa bojā eju vai tikai nesvarīguzīmīti, kuru garlaicības mākts kuģinieks uzticējis viļņu rotaļai?

Galu galā tomēr vajadzēja tikt skaidrībā, un Glenervens stājās pie pudeles izpētes, centīgiievērodams šādos gadījumos nepieciešamo piesardzību. Šai brīdī viņš atgādināja krimināllietuizmeklētāju, kas iedziļinās smaga nozieguma apstākļos. Glenervens, darīja pareizi, tā rīkodamies, jo·bieži vien šķietami nenozīmīgs sīkums paver ceļu svarīgam atklājumam.

Vispirms pudele tika izpētīta no ārpuses. Pudelei bija pagarš, izturīgs kakls, uz kura vēl bijasaglabājies sarūsējis stieples gabals. Biezais stikls, kas varēja izturēt vairāku atmosfēru spiedienu,nepārprotami liecināja, ka pudele nākusi no Šampaņas. Ar šādām pudelēm Epernejas vīnkopji pārsitkrēslu atzveltnes, un stikls pat neieplaisā. Nav šaubu, ka arī šī pudele varējusi izturēt tāla ceļapārbaudījumus.

— Kliko firmas pudele, — majors konstatēja.Un, tā kā Maknebs tika uzskatīts par pazinēju šai nozarē, viņa apgalvojumu neviens pat nemēģināja

apstrīdēt.— Mīļo major, — lēdija Helēna sacīja, — ko tas līdz, ja mēs zinām, kas tā par pudeli, bet nezinām,

no kurienes tā atceļojusi.— To mēs uzzināsim, dārgā Helēna, — lords Edvards atbildēja. — Jau tagad var droši sacīt, ka

pudele nākusi no tālienes. Vai redzat šo akmenscieto slāni, kas to klāj, šīs jūras minerālsāļu nogulsnes?Tātad pudele jau ilgi klīdusi pa okeānu, iekāms nokļuvusi haizivs vēderā.

— Esmu ar jums vienis prātis, — majors atsaucās. — šis trauslais trauks savā akmens čaulā tiešāmvarēja izturēt garu ceļojumu.

— Bet no kurienes tas īsti nācis? — lēdija Glenervena jautāja.— Pacietieties, dārgā Helēna, pacietieties brītiņu! Pudeles prasa pacietību. Domājams,

nemaldīšos, teikdams, ka pudele pati atbildēs uz visierr. mūsu jautājumiem.To sacīdams, Glenervens sāka kasīt cietās nogulsnes no pudeles kakla Drīz vien parādījās korķis,

kuru jūras ūdens bija stipri sabojājis.— Bēdīgs fakts, — Glenervens noteica. — Ja pudelē atrodas kāds pa pīrs, tas būs krietni cietis.— Baidos, ka jums taisnība, — majors piekrita.— Varu vēl piebilst, — Glenervens turpināja, — ka šī slikti aizkorķētā pudele drīz vien būtu

nogājusi dibenā. Par laimi, haizivs to aprija, lai nogādātu mums uz «Dunkana» klāja.— Tā tas ir, — Džons Mengls sacīja, — un tomēr būtu bijis labāk, ja mēs pudeli būtu izzvejojuši

atklātā jūrā, zināmos platuma un garuma grādos. Tad pēc gaisa un jūras strāvām mēs varētu noteiktpudeles ceļu,. Turpretī tāds pastnieks kā haizivs, kas peld pret vēju un straumi, izjauc visus aprēķinus.

— Tūlīt redzēsim, — Glenervens atbildēja.Sai brīdī viņš jo piesardzīgi izvilka korķi — un kopkajīti piepildīja asa sāls smaka.— Kas tur ir? — lēdija Helēna noprasīja īsti sievišķīgā nepacietībā.— Jā, man bija taisnība! — Glenervens sacīja. — Pudelē ir papīri!— Dokumenti! Dokumenti! — lēdija Helēna iesaucās.— Tikai mitrums tos, liekas, saēdis, — Glenervens piezīmēja, — un; nav iespējams tos dabūt laukā,

jo tie pielipuši pie pudeles sieniņām.— Sadauzīsim pudeli, — Maknebs ierosināja.— Es labāk gribētu saglabāt to veselu, — Glenervens atbildēja.

— Es tāpat, — majors piekrita.— Tas, bez šaubām, būtu ļoti jauki, — sarunā iejaucās lēdija Helēna,. — taču trauka saturs ir daudz

vērtīgāks par pašu trauku, un tāpēc labāk upurēt to.— Ja jūsu augstība nodauzītu pudelei tikai kakliņu, — Džons Mengls ieteica, — mēs varētu izvilkt

dokumentus laukā, nenodarot tiem nekādus bojājumus.— Dariet to, mīļais Edvard! — lēdija Glenervena iesaucās.Tā kā bija grūti ko citu izgudrot, lords Glenervens tā arī izlēma nodauzīt vērtīgajai pudelei kaklu.

Vajadzēja ņemt palīgā āmuru, jo akmens čaula bija cieta kā granīts. Drīz vien uz galda nobira stiklalauskas — un kļuva redzami vairāki kopā salipuši papīra gabaliņi. Kamēr Glenervens tos uzmanīgi ņēmalaukā, atdalīja citu no cita un lika uz galda, lēdija Helēna, majors un kapteinis stāvēja viņam apkārt.

II nodaļa Trīs dokumentiJūras ūdens sagandētajos papīra gabaliņos varēja saskatīt vienīgi dažus nesakarīgus vārdus, gandrīz

pilnīgi izdzisušu rindu paliekas. Lords Glenervens labu brīdi uzcītīgi pētīja šīs lapiņas, grozīja tās uzvisām pusēm, pavērsa pret dienas gaismu, cenzdamies atklāt kaut visniecīgākās rakstu pēdas, kuras jūravēl nebūtu paguvusi izdzēst. Pēc tam viņš palūkojās savos draugos, kuri nenovērsa no viņa gaidpilnusskatienus.

— Te ir trīs dažādi dokumenti, — Glenervens sacīja, — acīmredzot viena un tā paša dokumentakopijas trīs valodās: angļu, franču un vācu. To liecina daži saglabājušies vārdi.

— Vai šais vārdos nav kāda jēga? — lēdija Glenervena vaicāja.— Grūti dot noteiktu atbildi, dārgā Helēna, dokumentos saglabājies ļoti maz vārdu, un tie paši

daļēji izdzisuši.— Varbūt kopijas papildina cita citu? — majors ieminējās.— Iespējams, — Džons Mengls atsaucās. — Nav ticams, ka jūras ūdens būtu izdzēsis vienas un tās

pašas rakstu rindas. Savirknēdami teikumu drumslas, mēs galu galā izlobīsim kaut ko sakarīgu.— Tā arī darīsim, — lords Glenervens izlēma, — turklāt sistemātiski. Sāksim vispirms ar

dokumentu angļu valodā.Sai dokumentā rindas un vārdi bija izkārtoti šādi:62BrigowsinkalandstraskippGrthat monitof longandlostssistance— Nekas sakarīgs te gan nav saskatāms, — majors vīlies noteica.— Lai nu būtu kā būdams, — kapteinis atbildēja, — tomēr tā ir skaidra angļu valoda.— Par to nevar būt nekādu šaubu, — lords Glenervens apstiprināja. — Vārdi sink, aland, that, and,

lost saglabājušies neskarti; skipp droši vien nozīmē skipper, un runa ir par kādu misteru Gr…, domājams,avarējuša kuģa kapteini.

— Redziet nu! Kaut kas mums jau ir, — lēdija Helēna sacīja.— Diemžēl trūkst pat veselu rindu, — majors piezīmēja. — Kā lai uzzinām avarējušā kuģa

nosaukumu un avārijas vietu?— Gan uzzināsim arī to, — lords Edvards noteica.— Bez šaubām, — piekrita majors, kurš vienmēr bija tādās pašās domās kā visi pārējie. — Bet

kādā veidā!?— Papildinot dokumentus citu ar citu.— Tad stāsimies pie darba! — lēdija Helēna skubināja.Otrs papīra gabaliņš bija cietis vairāk nekā iepriekšējais. Tajā atsevišķi vārdi bija izkārtoti šādi:7 JuniGlaszweiatrosengrausbringt ihtien— Tas rakstīts vācu valoda, — Džons Mengls konstatēja, uzmetis papīram skatienu.— Vai jūs protat šo valodu, Džon? — Glenervens jautāja.— Ļoti labi, jūsu augstība.— Tad pasakiet mums, ko nozīmē šie nedaudzie vārdi! Rūpīgi izpētījis dokumentu, kapteinis sacīja:— Tagad mēs jau varam pateikt, kad notikusi katastrofa — 7 Juni> tas ir, septītajā jūnijā, un,

pievienojot skaitli 62 no angļu valodā uzrakstītā dokumenta, mēs dabūjam precīzu datumu: 1862. gada 7.jūnijs.

— Brīnišķīgi! — lēdija Helēna iesaucās. — Turpiniet, Džon!— Tai pašā rindā, — jaunais kapteinis atsāka, — es redzu vārdu Glas. Savienojot to ar vārdu gow

no pirmā dokumenta, mēs dabūjam Glasgow. Acīmredzot kuģis ir no Glazgovas ostas.— Gluži manas domas, — majors paziņoja.— Otrās rindas šai dokumentā nemaz nav, — Džons Mengls turpināja. — Toties trešajā es redzu

divus visai svarīgus vārdus: zwei, kas nozīmē divi, un atrosen jeb, pareizāk, Matrosen, kas vācu valodānozīmē matroži.

— Tatacl dokumenti stasta par kapteini un diviem matrožiem, — lēdija Helēna secināja.— Ļoti iespējams, — lords Glenervens atbildēja.— Man jāatzīstas jūsu augstībai, — kapteinis turpināja, — ka nākamais vārds — graus mani

mulsina. Es nezinu, kā to pārtulkot. Varbūt trešais dokuments mums palīdzēs. Turpretī divi pēdējie vārdisaprotami bez grūtībām. Bringt ihtien nozīmē sniedziet viņiem, un, savienojot šos vārdus ar angļu vārduassistance, kas pirmajā dokumentā arī atrodas septītajā rindā, gluži dabiski, veidojas teikums sniedzietviņiem palīdzību.

— Tiešām! «Sniedziet viņiem palīdzību!», — Glenervens atkārtoja. — Bet kur atrodas šienelaimīgie? Pagaidām mums trūkst pat visniecīgākā norādījuma par katastrofas vietu.

— Cerēsim, ka franču valodā uzrakstītais dokuments būs izsmeļošāks, — lēdija Helēna piebilda.— Tūlīt izpētīsim arī franču dokumentu, — Glenervens atsaucās, — un, tā kā mēs visi šo valodu

protam, tas būs daudz vieglāk.Lūk, precīza trešā dokumenta kopija:troisatstanniagonieaustralaborcontin

prcruel indijeteongitet 37° 11'lat— Te ir skaitļi! — lēdija Helena iesaucas. — Skatieties, kungi, skatieties!— Rīkosimies sistemātiski, — lords Glenervens teica, — un sāksim no sākuma. Atļaujiet man

atjaunot citu pēc cita šos izkliedētos un aprautos vārdus. Jau. pēc pirmajiem burtiem es redzu, ka runa irpar trīsmastu burinieku, kura nosaukums angļu un franču dokumentā pilnīgi saglabājies: «Britannia». Nonākamajiem diviem vārdiem — gonie un austral — tikai pēdējā vārda nozīme mums visiem saprotama.

— Tas ir vērtīgs norādījums, — Džons Mengls secināja, — tātad kuģis avarējis Dienvidu puslodē.— Pārāk nenoteikti, — majors piezīmēja.— Es turpinu, — Glenervens atsāka. — Vārds abor ir darbības vārda ūborder sakne. Tātad šie

nelaimīgie izcēlušies krastā. Bet kur? Ko nozīmē cotitin? Vai tas nav kontinents? Pēc tam cruel.— Cruel! — Džons Mengls iesaucās. — Lūk, izskaidrojums vācu vārdam graus … grausam —

nežēlīgs!— Turpināsim! Turpināsim! — Glenervens steidzināja, jo viņa interese, nepilno vārdu jēgai

atklājoties, auga augumā. — Indi… Vai šie jūrnieki būtu izmesti Indijas krastā? Un ko nozīmē vārdsongit? Ak jā! Longitude — garums! Un tepat arī platums: trīsdesmit septiņi grādi vienpadsmit minūtes.Beidzot mums ir precīzs norādījums.

— Bet garuma grādu nav, — Maknebs ieminējās.— Nevajag gribēt pārāk daudz, dārgais major, — Glenervens atsaucās. — Jau tas ir ļoti labi, ka

mēs precīzi zinām platuma grādus. Franču dokuments neapšaubāmi ir pilnīgākais no visiem trim.Acīmredzot divi dokumenti burtiski pārtulkoti no trešā, jo rindu skaits visos ir pilnīgi vienāds. Tāpēc būtulietderīgi šos trīs dokumentus apvienot, pārtulkot vienā valodā un pēc tam censties atrast visticamāko,visloģiskāko un visnepārprotamāko skaidrojumu.

— Bet kādā valodā jūs tulkosit, — majors vaicāja, — franču, vācu vai angļu?— Franču, — Glenervens atbildēja, — jo visvairāk vārdu saglabājies tieši šai valodā.— Jūsu augstībai taisnība, — Džons Mengls piebilda. — Turklāt šo valodu mēs visi pārvaldām.— Tātad nolemts. Es pārrakstīšu šo dokumentu, savilkšu kopā vārdu un teikumu drumslas,

saglabādams atstarpes starp tām, un pierakstīšu klāt tos vārdus, kuru nozīme ir neapstrīdama. Pēc tam mēsvisu salīdzināsim un apsvērsim.

Glenervens tūdaļ ķērās pie spalvas un pēc brīža pasniedza draugiem papīru, uz kura bija šādasrindas:

7 juin 1862 trois-māts «Britannia» Glasgowsombregonie australā terredeux matelotscapitaine Graborcontin prcruel indijete ce documentde longitudeet 87° 11' de latitude

Portez-leur secoursperdusSai brīdī matrozis, ienācis kopkajītē, ziņoja kapteinim, ka «Dunkans» iebrauc Klaidas jūras līcī, un

jautāja, ko darīt tālāk.— Kādi ir jūsu augstības nodomi? — Džons Mengls uzrunāja lordu. Glenervenu.— Iespējami ātrāk sasniegt Dambārtonu, Džon. No turienes lēdija Helēna dosies mājup uz

Malkolmas pili, bet es braukšu uz Londonu, iesniegt šo dokumentu admiralitātei.Džons Mengls deva attiecīgus rīkojumus, un matrozis aizsteidzās pie kapteiņa palīga.— Bet tagad, dārgie draugi, — Glenervens teica, — turpināsim aizsāktos meklējumus. Mēs esam uz

pēdām lielai katastrofai. No mūsu attapības atkarīga vairāku cilvēku dzīvība. Saliksim kopā visus prātus,lai atminētu šo mīklu.

— Esam ar mieru, mīļais Edvard, — lēdija Helēna atsaucās.— Vispirms, — Glenervens turpināja, — mums jāņem vērā, ka šai dokumentā ir trīs dažādas faktu

grupas: pirmkārt, tādi fakti, kurus mēs zinām, otrkārt, tādi, kurus mēs varam noskārst, un, treškārt, tādi,kur.us mēs nezinām. Ko mēs zinām? Mēs zinām, ka 1862. gada 7. jūnijā cietis avāriju trīsmastu kuģis«Britānija» no Glazgovas, ka divi matroži un kapteinis iemetuši šo dokumentu jūrā trīsdesmit septītajāplatuma grādā un vienpadsmitajā minūtē un ka viņi lūdz palīdzību.

— Pilnīgi pareizi, — majors apliecināja.— Ko mēs varam noskārst? — Glenervens turpināja. — Vispirms to, ka avārija notikusi dienvidu

jūrās, un tūdaļ es gribētu pievērst jūsu uzmanību vārdam gonie. Vai tas nenorāda uz kādas zemesnosaukumu?

— Patagonija! — lēdija Helēna iesaucās.— Bez šaubām.— Bet vai Patagoniju šķērso trīsdesmit septītā paralēle? — majors noprasīja.— To var viegli pārbaudīt, — Džons Mengls atbildēja, izklādams uz galda Dienvidamerikas karti.

— Pilnīgi pareizi. Patagoniju tiešām skar · trīsdesmit septītā paralēle. Tā šķērso Araukāniju, iet caurPatagonijas ziemeļu apgabalu pampām un iesniecas Atlantij.as okeānā.

— Labi. Turpināsim. Divi matroži un kapteinis abor… abordent, tas ir, sasniedz krastu. Kādu?Contin… kontinentu. Ievērojiet: nevis salu, bet kontinentu. Kāds liktenis viņus piemeklējis? Par to mumsstāsta divi viedīgi burti — pr. Šie nelaimīgie, kā redzams, ir pris — sagūstīti vai prisonniers — gūstekņi.Kas viņus sagūstījis? Cruels Indiens — nežēlīgie indiāņi. Vai tas neskan pārliecinoši? Vai trūkstošievārdi paši nenostājas tukšajās vietās? Vai dokumenta saturs nekļūst skaidrs? Vai jums neataust atklāsmesgaisma?

Glenervens runāja ar lielu pārliecības spēku. Viņa acīs dega nesatricināma ticība. Runātāja,iedvesma pārņēma arī klausītājus, un viņi vienā balsī sauca:

— Protams! Protams!Pēc brīža lords Edvards turpināja:— Visas šīs hipotēzes, dārgie draugi, man šķiet ļoti ticamas. Manuprāt, katastrofa notikusi pie

Patagonijas krastiem. Turklāt Glazgovā es pacentīšos noskaidrot, kāds bijis «Britānijas» ceļa mērķis. Tadmēs droši zināsim, vai kuģis varējis atrasties šais ūdeņos.

— Mums nemaz nav jāmeklē tik tālu, — Džons Mengls ieminējās. — Man ir «Mercantile andShipping Gazette» komplekts, kurā mēs atradīsim precīzas ziņas.

— Dodiet šurp, paskatīsimies! — lēdija Glenervena mudināja.Džons Mengls paņēma 1862. gada avīzes un ātri tās pārlapoja. Nemazilgi nevajadzēja meklēt, drīz vien kapteinis gandarīts izlasīja:— «1862. gada 30. maijs. Peru. Kalao. Ar kravu uz Glazgovu, «Britānija», kapteinis Grants.»— Grants! — lords Glenervens iesaucās. — Tas drosmīgais skots, kurš gribēja nodibināt Klusajā

okeānā Jaunskotiju?— Jā, tas pats, — Džons Mengls atbildēja. — 1861. gadā viņš izbrauca no Glazgovas ar

«Britāniju», un kopš tā laika par viņu nav nekādu ziņu.— Par to vairs nevar būt šaubu! — Glenervens iesaucās. — Tas ir viņš! «Britānija» atstāja Kalao

30. maijā un 7. jūnijā, nedēļu pēc izbraukšanas, avarēja pie Patagonijas krastiem. Šķietami neatšifrējamāsvārdu paliekas vēstī par šā kuģa likteni. Kā redzat, dārgie draugi, lielum lielo daļu patiesības mēs esamjau izdibinājuši. Palicis tikai viens vienīgs nezināmais — mums trūkst garuma grāda.

— Tas nemaz nav vajadzīgs, — Džons Mengls paziņoja. — Tā kā zeme ir zināma, tad ar platumagrādu vien es apņemos atrast katastrofas vietu.

— Tātad mēs zinām visu? — lēdija Helēna vaicāja.— Visu, mīļā Helēna, un tās vietas, ko dokumentā izdzēsis jūras ūdens, es varu aizpildīt bez kādām

grūtībām, it kā rakstītu, kapteinim Grantam diktējot.Lords Glenervens tūdaļ paņēma spalvu un drošu roku uzrakstīja šadas rindas:1862. gada 7. jūnijā trismastu kuģis «Britānija» no Glazgovas avarēja pie Patagonijas krastiem

Dienvidu puslodē. Divi matroži un kapteinis Grants mēģinās sasniegt kontinentu, kur nežēlīgie indiāņiviņus sagūstīs. So dokumentu viņi iemetuši jūrā… garuma un 37° 11' platuma grādos. Sniedziet viņiempalīdzību, citādi viņi aizies bojā.

— Brīnišķīgi! Brīnišķīgi, mīļais Edvard! — lēdija Helēna iesaucās, — Ja šie nelaimīgie atkalieraudzīs dzimteni, par savu laimi viņi būs pateicīgi jums.

— Viņi noteikti atgriezīsies dzimtenē, — Glenervens atbildēja. — Šis dokuments ir tik izsmeļošs,skaidrs un neapšaubāms, ka Anglija nevar nenākt palīgā saviem trim dēliem, kas izmesti vientuļā jūraskrastā. To, ko viņa savā laikā darījusi Franklina un daudzu citu labā, — to šodien viņa darīs avārijucietušo «Britānijas» jūrnieku labā.

— Šiem nelaimīgajiem, — lēdija Helēna ieminējās, — droši vien ir ģimenes, kas apraud viņu nāvi.Nabaga kapteinim Grantam varbūt ir sieva, bērni…

— Jums taisnība, mīļā lēdija, es apņemos paziņot viņiem, ka nevajag zaudēt cerības. Bet tagad,draugi, kāpsim uz klāja, jo kuģis tuvojas ostai.

Paātrinājis gaitu, «Dunkans» tobrīd brauca garām Bjūtas salai, atstādams aiz labā borta Rotseju,jauku pilsētiņu, kas atdusas auglīgā ielejā. Pēc tam jahta ieslīdēja jūras līča šaurajā kuģu ceļā, pabraucagarām Grīnokai un pulksten sešos vakarā izmeta enkuru pie Dambārtonas bazaltklints, kuras virsotnēpaceļas skotu varoņa Vollesa slavenā pils.

Piestātnē lēdiju Helēnu jau gaidīja kariete, lai aizvestu viņu un majoru Maknebu uz Malkolmas pili.Lords Glenervens, noskūpstījis savu jauno sievu, aizsteidzās uz Glazgovas ātrvilcienu.

Taču pirms aizbraukšanas viņš uzticēja visātrākajam sakaru līdzeklim kādu svarīgu ziņu, un telegrāfsnogādāja laikrakstu «Times» un «Morning Chronicle» redakcijām šādu sludinājumu:

«Ziņas par pazudušo trīsmastu kuģi «Britānija» no Glazgovas un par kapteini Grantu var saņemt pielorda Glenervena Malkolmas pilī Lasā, Dambārtonas grāfistē, Skotijā.»

III n o d a ļ a

MALKOLMAS PILSMalkolmas pils ir viena no vispoētiskākajām pilīm Skotijas kalnainē-. Tā atrodas netālu no Lasas

ciema un paceļas, augstu pār brīnum jauku ieleju. Pils granīta sienas apskalo dzidrie Lomonda ezeraūdeņi. Kopš senseniem laikiem Malkolmas pils piederējusi Glenervenu dzimtai, kura Robroja un FērgusaMakgregora dzimtenē saglabājusi veco Valtera Skota varoņu viesmīlības tikumus. Tai laikā, kad Skotijānorisa sociālā revolūcija, no savām zemēm tika padzīts liels skaits zemnieku, kuri saviem klanuvecākajiem nevarēja samaksāt augsto nomas naudu. Daļa zemnieku nomira badā, daļa kļuva parzvejniekiem vai emigrēja. Tas bija vispārēja posta laiks. Vienīgi Glenerveni uzskatīja, ka uzticībai

jāvalda tiklab starp augstajiem, kā zemajiem, un viņi palika uzticīgi saviem ļaudīm. Neviens nepametasavas dzimtās mājas, neatstāja zemi, kur atdusējās viņa senči, visi palika savu veco senjoru klanā. Arīpašreiz šai nenovīdības un nesaticības laikmetā Glenerveniem tiklab Malkolmas pilī, kā ari uz «Dunkana»kalpoja vienīgi skoti. Viņi visi bija cēlušies no Makgregoru, Makferleinu, Maknebu un Maknotenu lēņuļaudīm, vārdu sakot, visi bija Stērlingas un Dambārtonas grāfistes bērni, ar sirdi un dvēseli uzticīgisavam kungam, un dažs labs no viņiem vēl runāja vecajā kaledoniešu valodā.

Lordam Glenervenam piederēja milzu bagātības, kuras viņš izlietoja,, darīdams daudz laba. Vēllielāka par viņa devību bija viņa labsirdība, jc tā var būt bezgalīga, turpretī devībai vienmēr ir robežas.Lasas senjorsv Malkolmas «lerds», pārstāvēja savu grāfisti lordu palātā. Taču jakobīnisko ideju dēļ viņšnevarēja patikt Hanoveras namam un arī Anglijas valstsvīru aprindās netika lāgā ieredzēts — visvairāktāpēc, ka turējās pie savu senču tradīcijām un enerģiski pretojās «dienvidnieku» politiskajiemtīkojumiem.

Tomēr lords Edvards Glenervens nebija ne atpalicis, ne garā aprobežots cilvēks. Plaši atvērdamssavas grāfistes vārtus progresam, savā sirdī viņš palika skots un pat Karaliskā Temzas jahtkluba sacīkstēscīnījās ar savām jahtām vienīgi par Skotijas slavu.

Edvardam Glenervenam bija trīsdesmit divi gadi. Viņš bija liela auguma, paskarbiem sejasvaibstiem, taču bezgala maigu skatienu, un visa viņa būtne pauda Skotijas kalnaines poēziju. Viņš tikadaudzināts kā ārkārtīgi drosmīgs, uzņēmīgs un bruņniecisks cilvēks, īsts deviņpadsmitā gadsimta Fērguss,turklāt ļoti labs, pat labāks par svēto Martinu, jo sava kalnu novada nabaga ļaudīm viņš būtu atdevis patmēteli.

Pirms nepilniem trim mēnešiem lords Glenervens bija kļuvis precēts virs. Viņš bija apprecējis misHelēnu Tafnelu, kuras tēvs — lielais ceļotājs Viljams Tafnels visu savu dzīvi bija veltījis ģeogrāfijaszinātnei un jaunatklājumu kaislībai.

Mis Helēna nepiederēja pie dižciltīgas dzimtas, toties viņa bija skotiete, kas, pēc lorda Glenervenadomām, atsvēra jebkuru dižciltību, šo piemīlīgo, drosmīgo un uzticīgo meiteni Lasas senjors izraudzījāspar savu dzīvesbiedri. Viņš iepazinās ar mis Helēnu, kad viņa, kļuvusi bārenīte, viena pati gandrīz bezjebkādiem līdzekļiem dzīvoja tēva mājās Kilpatrikā. Glenervens saprata, ka nabaga meitene būs krietnasieva, un apprecēja to. Mis Helēnai bija divdesmit divi gadi. Viņai bija gaiši mati un zilas acis kāSkotijas ezeri spirgtā pavasara rītā. Viņas mīlestība pret vīru bija vēl lielāka nekā pateicība. Viņa mīlējavīru tā, itin kā pati būtu bagāta mantiniece, bet viņš — pamests bārabērns. Fermeri un kalpotāji bija armieru atdot dzīvību par savu «labo Lasas kundzi».

Lords Glenervens un lēdija Helēna laimīgi dzīvoja Malkolmas pilī, kuru apņēma Skotijas kalnaineskrāšņā un mežonīgā daba. Viņi pastaigājās pa ēnainām ozolu un kļavu alejām, gar ezera krastiem, kur vēlatbalsojās skotu senās pibrokas[3], nokāpa pamestās aizās, kurās par Skotijas vēsturi vēstīja aizgājušolaiku pilsdrupas. Viendien viņi klaiņoja pa bērzu un lapegļu mežiem, pa nodzeltējušiem viršu laukiem,citdien rāpās Benlomonda stāvajās kraujās vai arī auļoja zirgos pa klusajām, pamestajām ielejām,vērodami, iepazīdami un apbrīnodami šo poēzijas apdvesto novadu, kuru vēl tagad dēvē par Robrojazemi, visas šīs slavenās vietas, ko tik cildeni apdziedājis Valters Skots. Vakaros, kad virs apvāršņaiedegās «Makferlcina lākturis», viņi domīgi klīda pa seno galeriju, kuras robotie mūri apjoza Malkolmaspili, un, apsēdušies uz kāda akmens bluķa, dabas klusuma apņemti, blāvās mēness gaismas apspīdēti,kalnu virsotnēm pamazām tinoties nakts ēnās, aizmirsa visu pasauli un iegrima tai apskaidrotajāaizmirstībā, tai divatnības burvībā, kāda zemes virsū atvēlēta vienīgi mīlošām sirdīm.

Tā pagāja viņu laulības pirmie mēneši. Taču lords Glenervens neaizmirsa, ka viņa sieva ir slavenaceļotāja meita. Viņam šķita, ka lēdija Helēna mantojusi tēva tieksmes, un viņš nebija maldījies. Tikauzbūvēts «Dunkans», kuram vajadzēja aizvizināt lordu un lēdiju Glenervenus uz skaistākajām zemēmpasaulē — pa Vidusjūras viļņu klaidu līdz pat Ege-

jas jūras salām. Kā lai attēlo lēdijas Helēnas prieku, kad vīrs nodeva «Dunkanu» viņas rīcībā!

Patiesi, vai var būt lielāka laime kā traukties kopā ar mīļoto pretī brīnišķīgajai grieķu zemei un redzētuzlecam medus mēnesi pār krāšņajiem orienta krastiem!

Un nu lords Glenervens aizbraucis uz Londonu. Tā kā turp viņu bija aizvedušas rūpes parnelaimīgajiem kuģiniekiem, pēkšņā šķiršanās lēdiju Helēnu neskumdināja, viņa tikai nepacietīgi gaidījavīru mājās. Nākamajā dienā pienākusī telegramma solīja drīzu atgriešanos, turpretī vakarā saņemtajāvēstulē lords Glenervens lūdza paciesties, jo radušies neparedzēti sarežģījumi. Aiznākamajā dienāpienāca jauna vēstule, kurā lords Glenervens vairs neslēpa savu neapmierinātību ar admiralitāti.

Tai dienā lēdija Helēna jau sāka uztraukties. Vakarā, kad viņa viena pati sēdēja savā istabā, ienācapils pārvaldnieks misters Helberts un jautāja, vai lēdija nepieņemšot kādu jaunu meiteni un puisēnu, kurivēloties runāt ar lordu Glenervenu.

— Vai tie ir mūsu ļaudis? — lēdija Helēna pavaicāja.— Nē, kundze, — pārvaldnieks atbildēja, — es viņus nepazīstu. Viņi atbraukuši ar vilcienu līdz

Balokai, bet no turienes nākuši uz Lasu kājām.— Aiciniet viņus šurp, Helbert, — lēdija Glenervena sacīja.Pārvaldnieks izgāja. Pēc brīža lēdijas Helēnas istabā ienāca jaunameitene un puisēns. Kā redzams, māsa un brālis. Tik līdzīgi viens otram, ka tas neradīja nekādas

šaubas. Meitenei bija gadu sešpadsmit. Viņas glītā, mazliet nogurusī sejiņa, acis, kas laikam bija lējušasdaudz asaru, padevīgā un tomēr drosmīgā sejas izteiksme, nabadzīgais, bet tīrais apģērbs — tas vissmodināja simpātijas. Viņa turēja pie rokas gadus divpadsmit vecu apņēmīga izskata zēnu, kas, liekas,uzskatīja sevi par māsas aizstāvi. Nudien, ikvienam, kas izrādītu meitenei kaut mazāko necieņu, būtudarīšana ar šo brašuli.

Lēdijas Helēnas priekšā māsa mazliet samulsa. Taču lēdija pasteidzās viņu uzrunāt pirmā.— Jūs vēlējāties mani sastapt? — viņa vaicāja un iedrošinādama paskatījās uz meiteni.— Nevis jūs, — zēns pārliecināti attrauca, — bet lordu Glenervenu.— Piedodiet, kundze, — māsa sacīja, uzmezdama brālim nosodošu skatienu.— Lords Glenervens nav mājās, — lēdija Helēna paskaidroja, — bet cs esmu viņa sieva un ja

varētu viņu aizstāt…— Jūs esat lēdija Glenervena? — meitene jautāja.— Jā, mis.— Tātad jūsu vīrs lords Glenervens no Malkolmas pils ievietojis laikrakstā «Times» sludinājumu

sakarā ar «Britānijas» katastrofu?— Jā, jā! — lēdija Helēna laipni atsaucās. — Un kas jūs esat? …— Es esmu mis Granta, kundze, un tas ir mans brālis.— Mis Granta! Mis Granta! — lēdija Helēna iesaucās, apkampdama meiteni un skūpstīdama brašā

puisēna apaļos vaigus.— Kundze, — meitene atsāka, — kas jums zināms par manu tēvu? Vai viņš ir dzīvs? Vai mēs viņu

kādreiz redzēsim? Runājiet, es jūs ļoti lūdzu!— Mīļais bērns, — lēdija Helēna sacīja, — lai dievs mani pasargā no vieglprātīgas atbildes, es

negribu modināt maldīgas cerības …— Runājiet, kundze, runājiet! Es protu panest bēdas un esmu sagatavojusies uz visu.— Mīļais bērns, — lēdija Helēna atbildēja, — cerības ir ļoti niecīgas, taču iespējams, ka ar dieva

palīgu kādā jaukā dienā jūs atkal ieraudzīsit savu tēvu.— Ak dievs! Ak dievs! — mis Granta iesaucās, nejaudādama vairs apvaldīt asaras, bet Roberts

tikmēr pārklāja ar skūpstiem lēdijas Glenervenas rokas.Kad pirmais skumjā prieka uzplūds bija pāri, jaunā meitene uzdeva neskaitāmus jautājumus. Lēdija

Helēna viņai pastāstīja par atrasto dokumentu, par to, ka «Britānija» cietusi katastrofu pie Patagonijaskrastiem, ka kapteinis un divi matroži, kas palikuši dzīvi, acīmredzot sasnieguši kontinentu un, beidzot, ka

viņi uzticējuši kaprīzajiem okeāna viļņiem trijās valodās uzrakstītu dokumentu, kurā lūguši visai pasauleipalīdzību.

Šā stāsta laikā Roberta Granta skatiens palika kā kaltin piekalts pie lēdijas Helēnas, itin kā no viņaslūpu kustībām būtu atkarīga visa viņa dzīve. Zēna fantāzija uzbūra šaušalīgas tēva ciešanu ainas. Viņšredzēja tēvu uz «Britānijas» klāja, viņš sekoja tam bangainā jūrā, kopā ar tēvu ķērās pie krasta klintīm un,smagi elsodams, rāpās pa viļņu apskalotām liedaga smiltīm. Vairākkārt pār zēna lūpām izlauzās sāpjpilnivārdi.

— Ak, mans tēvs, mans nabaga tēvs! — viņš sauca, piekļaudamies māsai.Mis Granta turpretim, rokas sažņaugusi, klausījās un nebilda ne vārda. Tikai kad stāsts bija galā,

viņa iesaucās:— Bet dokuments — kur ir šis dokuments, kundze!?— Man tā vairs nav, mīļais bērns, — lēdija Helēna atbildēja.— Jums tā vairs nav?— Nē. Jūsu tēva labā lords Glenervens dokumentu aizveda uz Londonu, taču es atstāstīju jums tā

saturu vārdu pa vārdam un to, kā mums izdevās izdibināt tā patieso jēgu. Starp pusizdzisušu vārdupaliekām jūras ūdens bija pasaudzējis dažus ciparus. Diemžēl garums …

— Iztiksim bez tā! — puisēns iesaucās.— Protams, Roberta kungs, — lēdija Helēna pasmaidīja par tik sparīgu apņēmību. — Kā redzat,

mis Granta, tagad jūs zināt dokumentu visos sīkumos — tikpat labi kā es.— Jā, kundze, — jauna meitene atbildēja, — tomēr es vēlētos redzet sava tēva rokrakstu.— Labi, lords Glenervens, iespējams, jau rit pārbrauks mājās. Iepazīstinot admiralitātes ierēdņus

ar dokumenta oriģinālu, mans virs grib panākt, lai viņi nekavējoties sūtītu kuģi meklēt kapteini Grantu.— Vai tas var būt, kundze?! — meitene iesaucās. — Vai tiešām to visu jūs esat darījuši mūsu labā?— Jā, dārgā mis, un kuru katru mirkli es gaidu atgriežamies lordu Glenervenu.— Kundze, — jaunā meitene sacīja dziļā pateicībā un patiesā aizgrābtībā, — lai debesis svētī

lordu Glenervenu un jūs!— Mīļais bērns, — lēdija Helēna atbildēja, — mēs neesam pelnījuši nekādu pateicību! Ikviens

mūsu vietā būtu rīkojies gluži tāpat. Lai tikai piepildītos mūsu kopējās cerības! Līdz lorda Glenervenapārbraukšanai jūs paliksit pilī…

— Kundze, — jaunā meitene sacīja, — es negribētu ļaunprātīgi izmantot laipnību, kādu jūs parādātsvešiem cilvēkiem.

— Svešiem! Nē, mīļais bērns, nedz jūs, nedz jūsu brālis šai namā neesat svešinieki, un es gribu, lailords Glenervens, atgriezies mājās, izstāstītu kapteiņa Granta bērniem, kas tiks darīts, lai glābtu viņu tēvu.

Tik sirsnīgu piedāvājumu nebija iespējams atraidīt. Un mis Granta ar brāli palika Malkolmas pilī,lai sagaidītu atgriežamies lordu Glenervenu..

IV n o d a ļ a

LĒDIJAS GLENERVENAS PRIEKŠLIKUMSSarunā ar kapteiņa Granta bērniem lēdija Helēna nebilda ne vārda par lorda Glenervena vēstulē

izteiktajām bažām, ka admiralitātes ierēdņi varētu viņa lūgumu neievērot. Tāpat viņa noklusēja to, kakapteini Grantu droši vien sagūstījuši Dienvidamerikas indiāņi. Kālab apbēdināt nabaga bērnus unapslāpēt nupat modušās cerības! Tas itin neko nemainītu! To lēdija Helēna paturēja pie sevis un,atbildējusi uz visiem mis Grantas jautājumiem, savukārt iztaujāja jauno meiteni, kura, šķiet, bija savabrāļa vienīgā aizgādniece.

Vienkāršais un aizkustinošais stāsts padarīja lēdijas Glenervenas simpātijas pret jauno meiteni vēldziļākas.

Mis Mērija un Roberts Granti bija kapteiņa vienīgie bērni. Nākot pasaulē Robertam, Harijs Grants

zaudēja sievu, un, dodamies tālajos jūras braucienos, bērnus viņš uzticēja savas vecās un lādzīgāsmāsīcas gādībai. Kapteinis Grants bija drosmīgs jūras braucējs, lielisks sava aroda pratējs, labskuģinieks un labs tirgotājs, vārdu sakot, viņam piemita visas tās īpašības, kādas vajadzīgas tirdzniecībasflotes kapteinim. Viņš dzīvoja Skotijā, Pērtas grāfistes pilsētiņā Dandijā. Kapteinis Grants bija īsts savasdzimtās zemes dēls. Viņa tēvs, Svētās Katrīnas baznīcas mācītājs, bija devis viņam vispusīgu izglītību,būdams pārliecināts, ka tā nevienam nevar kaitēt, ari tālbraucējam kapteinim ne.

Jau pirmajos braucienos uz aizjūras zemēm, būdams sākumā kapteiņa palīgs, pēc tam kapteinis,Harijs Grants sekmīgi kārtoja tirdznieciskus darījumus, un dažus gadus pēc Roberta piedzimšanas viņamjau piederēja paprāvs kapitāls.

Tieši tai laikā kapteiņa Granta prātus pārņēma ideja, kas viņa vārdu padarīja populāru visā Skotijā.Tāpat kā Glenerveni un dažas citas diženas skotu dzimtas, viņš savā sirdī — lai arī darbos tas neizpaudās— nosodīja Anglijas uzkundzēšanos. Pēc viņa domām, Skotijas intereses nevarēja būt tādas pašas kāanglosakšu intereses, un viņš nolēma dibināt skotu koloniju kādā no lielajām Okeānijas salām. Vai viņšsapņoja par neatkarību, kādu, piemēram, jau ieguvušas Savienotās Valstis un kādreiz izcīnīs Indija unAustrālija? Iespējams. Iespējams arī, ka viņš kaut kādā veidā izpauda savas slepenās cerības. Skaidrsbija vienīgi tas, ka valdība atteicās atbalstīt viņa kolonizācijas plānus, vēl vairāk: tā lika kapteiņa Grantaceļā dažādus šķēršļus, kas jebkuru citu vīru būtu salauzuši. Taču Harijs Grants nepadevās. Viņš griezās aruzsaukumu pie saviem tautiešiem, ziedoja iecerētajam mērķim savu īpašumu, uzbūvēja kuģi, nolīgauzticamu komandu un, atstājis bērnus savas vecās māsīcas gādībā, devās pētīt Klusā okeāna lielās salas.Tas notika 1861. gadā. Veselu gadu, līdz 1862. gada maijam, viņš sūtīja par sevi vēstis. Taču kopš tāsjūnija dienas, kad viņš atstāja Kalao, par «Britāniju» vairs nekas nebija dzirdams, arī «Gazette Maritime»spītīgi klusēja par kapteiņa likteni.

Harija Granta vecā māsīca pēkšņi nomira, un abi bērni palika pasaulē gluži vieni.Mērijai Grantai toreiz bija tikai četrpadsmit gadu, taču varonīgā meitene grūtajā brīdī nezaudēja

drosmi un visu savu dzīvi veltīja brālim, kurš bija vēl bērns. Viņu vajadzēja audzināt un skolot. Taupīgā,saprātīgā un tālredzīgā meitene, strādādama dienu un nakti, pati no visa atteikdamās, atrada līdzekļusbrāļa uzturēšanai un pašaizliedzīgi pildīja mātes pienākumus. Abi bērni dzīvoja Dandijā, ar cieņupanesdami nabadzību un vīrišķīgi ar to cīnīdamies. Mērija domāja vienīgi par savu brālīti un sapņoja, kaviņš reiz pieredzēs laimīgas dienas. Pati viņa vairs neko necerēja. «Britānija» gājusi bojā, un viņas tēvsir miris. Nav aprakstāms meitenes satraukums, kad laikrakstā «Times» nejauši pamanītais sludinājumsviņu pēkšņi izrāva no dziļās bezcerības.

Vilcināties nebija pamata, un Mērija Granta nolēma rīkoties. Ja arī viņa uzzinātu, ka kapteiņa Grantalīķis uziets kādā neapdzīvotā krastā zem viļņu sadragāta kuģa paliekām, tas tomēr būtu labāk nekā mūžīgāsšaubas, nebeidzamā neziņa.

Viņa izstāstīja visu brālim, un tai pašā dienā abi bērni iekāpa Pērtas vilcienā un vakarā jau bijaMalkolmas pilī, kur Mērija pēc ilgajām dvēseles mokām atkal atguva cerības.

Tāds bija skumjais stāsts, ko Mērija Granta vienkāršos vārdos pavēstīja lēdijai Glenervenai, nemaznedomādama, ka šais garajos pārbaudījumu gados viņa izturējusies kā īsta varone. Toties lēdija Helēna toiedomāja, un viņa vairākkārt, neslēpdama acīs sariesušās asaras, cieši apkampa abus kapteiņa Grantabērnus.

Robertam šķita, ka to visu viņš dzirdētu pirmo reizi, un klausījās māsā plaši ieplestām acīm. Tikaitagad puisēns atskārta, cik daudz māsa viņa labā darījusi, cik daudz pārcietusi, un metās viņai ap kaklu.

— Māmiņ! Manu mīļo māmiņ! — viņš iesaucās, nevarēdams apvaldīt kliedzienu, kas lauzās ārā nosirds dziļumiem.

Kamēr viņi tā sarunājās, bija pienākusi nakts, un lēdija Helēna, saprazdama, cik ļoti bērni noguruši,nolēma pārtraukt šīs sarunas. Mērijai Grantai un Robertam tika ierādītas istabas, un viņi aizmiga,sapņodami par labākām dienām.

Kad bērni bija aizgājuši, lēdija Helēna lika ataicināt majoru un izstāstīja viņam visus šāvakaranotikumus.

— Mērija Granta ir krietna meitene, — Maknebs sacīja, noklausījies māsīcas stāstījumu.— Ak dievs, kaut manam vīram viss labi paveiktos! — lēdija Helēna izsaucās. — Citādi šo abu

bērnu stāvoklis kļūs briesmīgs.— Noteikti paveiksies, — Maknebs noteica. — Vai tiešām admiralitātes lordu sirdis būtu cietākas

par Portlendas cementu!Lai cik stipra bija majora pārliecība, lēdija Helēna visu nakti nevarēja aizmigt, kaudamās ar drūmām

nojautām.Nākamajā rītā Mērija un viņas brālis, piecēlušies jau gaismas svīdā, pastaigājās plašajā pils

pagalmā, kad pēkšņi atskanēja ratu rīboņa. Lords Glenervens atgriezās Malkolmas pilī, zirgiem traucotiespilnos auļos. Gan drīz tai pašā mirklī majora pavadībā pagalmā iznāca lēdija Helēna un metās vīrampretim. Lords Glenervens izskatījās skumjš, norūpējies un ,aizkaitināts. Viņš klusēdams cieši apkampasievu. — Nu stāsti, Edvard! — lēdija Helēna iesaucās. - Ak, dārgā Helēna, šiem cilvēkiem nav sirds! —lords Glenervens atbildēja.

— Viņi atteicās? …— Jā, viņi atteicās sūtīt kuģi. Viņi runāja par miljoniem, kas velti izšķiesti, meklējot Franklinu.

Viņi paziņoja, ka dokuments esot apšaubāms un nesaprotams. Viņi teica, ka nelaimīgie avarējuši jau pirmsdiviem gadiem un atrast viņus tikpat kā neesot cerību. Viņi apgalvoja, ka indiāņi savus gūstekņusacīmredzot aizveduši zemes iekšienē un ka neesot iespējams izvandīt visu Patagoniju, lai sameklētu trīscilvēkus — trīs skotus? Ka šī meklēšana būšot veltīga un bīstama, ka tā vairāk cilvēku pazudināšot nekāizglābšot. Vārdu sakot, viņi minēja visādus sagudrotus iemeslus, lai tikai varētu atteikt. Viņi navaizmirsuši kapteiņa nodomus, un nelaimīgais Grants tagad ir neglābjami pazudis!

— Mans tēvs! Mans nabaga tēvs! — Mērija Granta iekliedzās, noslīgdama pie lorda Glenervenakājām.

— Jūsu tēvs? Ko jūs sakāt, mis… — Glenervens pārsteigts uzlūkoja meiteni.— Jā, Edvard, — lēdija Helēna paskaidroja, — mis Mērija un viņas brālis ir kapteiņa Granta bērni,

kurus admiralitāte nolēmusi padarīt par bāreņiem!— Ak, mis, — lords Glenervens sacīja, pieceldams meiteni, — būtu es zinājis, ka jūs esat šeit…Neko vairāk viņš neteica. Pagalmā valdīja nomācošs klusums, ko reizēm pārtrauca šņuksti. Neviens

nebilda ne vārda: nedz lords Glenervens, nedz lēdija Helēna, nedz majors, nedz pils kalpotāji, kasklusēdami stāvēja puslokā ap saviem kungiem. Taču šo skotu izskats liecināja, ka viņi visi nosoda angļuvaldības rīcību.

Pēc laba brīža majors uzrunāja lordu Glenervenu:— Tātad nav nekādu cerību?— Itin nekādu.— Tādā gadījumā, — Roberts iesaucās, — es pats uzmeklēšu šos kungus, un mēs vēl redzēsim …Māsas apsaukts, Roberts nepaguva izteikt līdz galam savus draudus, taču zēna sažņaugtā dūre

liecināja, ka viņa nolūki nav miermīlīgi.— Nē, Robert, nē! — Mērija Granta sacīja. — Pateiksimies krietnajiem senjoriem par visu, ko viņi

mūsu labā darījuši, — mēs to nekad neaizmirsīsim. Bet nu dosimies prom.— Mērij! — lēdija Helēna iesaucās.— Mis, kurp jūs gribat doties? — lords Glenervens jautāja.— Es metīšos pie kājām karalienei, — jaunā meitene atbildēja. — Vai tiešām viņa varētu palikt

nedzirdīga pret divu bērnu lūgumu glābt viņu tēva dzīvību?!Lords Glenervens skumji pašūpoja galvu: ne jau apšaubīdams viņas majestātes žēlīgo sirdi, bet

zinādams, ka Mērija Granta pie karalienes nepiekjūs. Lūdzēji tikai ļoti retos gadījumos nonāk līdz troņa

pakāpieniem, un tā vien liekas, ka virs karaļpiļu durvīm būtu lasāmi tie paši vārdi, kurus angļi raksta uzsavu kuģu stūrēm:

Passengcrs are requested not to speak to the man at the wheelLēdija Helēna uzminēja sava vīra domas. Viņa saprata, ka meitenes pūles būtu veltīgas. Viņa skaidri

redzēja, cik izmisuma pilna būs abu bērnu turpmākā dzīve. Un tad viņu pārņēma liela un cildena ideja.— Mērija Granta, — viņa iesaucās, — pagaidiet, mans bērns, un uzklausiet, ko es sacīšu!Meitene jau bija satvērusi brāli pie rokas un dzīrās doties prom. Tagad viņa apstājās.Lēdija Helēna asaru pilnām acīm un apgarotu seju piegāja pie vīra un sacīja stingrā balsī:— Edvard, šo vēstuli rakstīdams un iemezdams to jūrā, kapteinis Grants nodeva sevi dieva ziņā.

Bet dievs to uzticējis mums, tieši mums! Kā redzams, dievs vēlas, lai rūpes par nelaimīgo cilvēkuglābšanu uzņemtos mēs.

— Ko jūs gribat ar to sacīt, Helēna? — lords Glenervens jautāja.Pagalmā iestājās dziļš klusums.— Es gribu sacīt, — lēdija Helēna turpināja, — ka sākt laulības dzīvi ar labu darbu ir liela laime.

Un jūs, mīļais Edvard, lai sagādātu man prieku, esat paredzējis izpriecas ceļojumu. Bet vai var būtpatiesāks un lielāks prieks par to, kādu mēs gūtu, glābjot nelaimīgus cilvēkus, ko pametusi dzimtene?

— Helēna! — lords Glenervens iesaucās.— Jā, jūs esat mani sapratis, Edvard! «Dunkans» ir labs un izturīgs kuģis. Tas var droši vagot

dienvidjūras un pat apbraukt apkārt zemeslodei, ja būs vajadzīgs. Dodamies ceļā, Edvard! Braucammeklēt kapteini Grantu!

Sajūsmināts par šiem drosmīgajiem vārdiem, lords Glenervens apskāva savu jauno sievu unsmaidīdams piekļāva pie krūtīm, kamēr Mērija un

Roberts skūpstīja viņas rokas. Sā aizkustinošā skata aizgrābti, pils kalpotāji sauca no visas sirds:— Urrā! Lai dzīvo Lasas kundze! Urrā! Lai trīskārt sveikti lords un lēdija Glenerveni!V nodaļa «DUNKANS» IZIET JŪRĀKā jau sacījām, lēdijai Helēnai bija cēla un drosmīga sirds. To neapstrīdami pierādīja arī viņas

pašreizējais nodoms. Lords Glenervens ar pilnām tiesībām varēja lepoties ar savu varonīgo sievu, kasspēja viņu saprast un viņam sekot. Jau Londonā, kad viņa lūgums tika noraidīts, viņam ienāca prātā domapašam doties palīgā kapteinim Grantam, un viņš neizteica to pirmais vienīgi tāpēc, ka viņam bija grūtisamierināties ar šķiršanos no lēdijas Helēnas. Turpretī, kad lēdija Helēna pati tiecās doties ceļā,nekādām šaubām vairs nevarēja būt vietas. Pils kalpotāji šo priekšlikumu uzņēma ar skaļiem sajūsmassaucieniem — vajadzēja taču glābt brāļus, tādus pašus skotus kā viņi paši, — un lords Glenervens novisas sirds pievienojās suminājumiem par godu Lasas kundzei.

Tā kā jautājums par aizbraukšanu bija izlemts, vairs nedrīkstēja zaudēt ne stundu. Tai pašā dienālords Glenervens nosūtīja Džonam Menglam rīkojumu braukt ar «Dunkanu» uz Glazgovu un sagatavot visuceļojumam pa dienvidjūrām un, iespējams, apkārt zemeslodei. Starp citu, izteikdama savu priekšlikumu,lēdija Helēna nebija pārvērtējusi «Dunkana» izcilās īpašības. Šis izturīgais un ātrais kuģis varēja drošidoties tālos jūras braucienos.

«Dunkans» bija pirmklasīga tvaika jahta ar divi simti desmit tonnu lielu kopējo tilpumu, turpretimKolumba, Vespuči, Pinsona un Magelāna kuģi, kuri pirmie sasniedza Jaunās pasaules krastus, bija krietnivien mazāki.

Vispirms kapteinis lika paplašināt tilpnes, lai varētu uzņemt iespējami lielāku daudzumu akmeņogļu,jo ceļā ir grūti papildināt kurināmā krājumus. Tāpat Džons Mengls tālredzīgi parūpējās par kambīzi,sagādādams pārtiku veseliem diviem gadiem. Naudas viņam netrūka, un viņš pat iegādājās lielgabalu, kouzstādīja jahtas priekšgalā. Ceļā var daudz kas gadīties, un nekad nevar nākt par ļaunu iespēja raidītčetras jūdzes tālu astoņas mārciņas smagu lodi.

Džons Mengls, kā mēdz teikt, bija vīrs īstajā vietā, un, lai gan pašlaik viņš komandēja tikai izpriecu

jahtu, viņu pelnīti uzskatīja par vienu no labākajiem Glazgovas šķiperiem. Viņam bija trīsdesmit gadu,paskarbie sejas vaibsti pauda drosmi un labsirdību. Viņš bija piedzimis un uzaudzis Malkolmas pilī,Glenerveni bija devuši viņam izglītību un izskolojuši par teicamu jūrnieku. Vairākos tālos jūrasbraucienos Džons Mengls bija ne vienreiz vien pierādījis savu meistarību, enerģiju un aukstasinību. Kadlords Glenervens uzaicināja viņu par «Dunkana» kapteini, viņš ar prieku pieņēma šo piedāvājumu, jomīlēja Malkolmas senjoru kā brāli un meklēja izdevību, pagaidām gan bez panākumiem, uzupurēties viņalabā.

Kapteiņa palīgs Toms Ostins bija vecs jūrasvilks, kas pelnīja pilnīgu uzticību. Pavisam «Dunkana»komandā, ieskaitot kapteini un viņa palīgu, bija divdesmit pieci vīri. Viņi visi bija nākuši noDambārtonas grāfistes, visi šie rūdītie jūrnieki bija Glenervenu lēņu ļaužu dēli, un tā arī uz kuģa radās īstsbrašo skotu klans, kurā netrūka pat tradicionālā paiperbega[6]. Tādējādi Glenervenam bija lieliskakomanda, kurā ietilpa krietni un uzticami vīri, kas mīlēja savu amatu, prata ne vien lieliski vadīt kuģi, betarī veikli rīkoties ar ieročiem un bija gatavi doties pat visbīstamākajās ekspedīcijās. Kad «Dunkana»komanda uzzināja, kurp tai jābrauc, jūrnieki nespēja apvaldīt savu sajūsmu, un Dambārtonas klintisatbalsoja skaļu «urrā!».

Līdztekus kuģa apgādei ar kurināmo un pārtiku Džons Mengls neaizmirsa sagatavot tālajamceļojumam lorda Glenervena un lēdijas Helēnas.

apartamentus. Viņam vajadzēja iekārtot kajītes arī kapteiņa Granta bērniem, jo lēdija Helēna nespējaatteikt Mērijai un apsolīja ņemt viņu līdzi.

Arī Roberts negribēja palikt krastā un bija pat ar mieru slepus uzlavīties uz kuģa un paslēptieskravas tilpnē. Ja viņam būtu jāstrādā par kuģa- puiku kā savā laikā Nelsonam un Franklinam, viņš salīgtuuz «Dunkana». Kā lai atsaka tik dūšīgam zēnam! Neviens pat nemēģināja to darīt. Vajadzēja piekrist pattam, ka Roberts nebrauks kā pasažieris, jo viņš gribēja būt vai nu junga, vai matrozis. Džonam Meņglamtika uzdots apmācīt viņu jūrnieka amatā.

— Labi, — Roberts noteica, — un lai viņš netaupa pletni, kad es daru ko aplam.— Vari būt bez rūpēm, manu zēn, — Glenervens atbildēja ar nopietnu sejas izteiksmi, noklusēdams

vienīgi to, ka lietot «kaķi ar deviņām astēm»1 uz «Dunkana» aizliegts un nav arī nekādas vajadzības todarīt.

Lai jahtas pasažieru saraksts būtu pilnīgs, vēl jāpiemin majors Maknebs. Majors bija apmērampiecdesmit gadus vecs, rāmu, pareizi veidotu seju un lādzīgu raksturu. Vienkāršs, kluss, miermīlīgs unlabsirdīgs — Maknebs allaž gāja tur, kur viņu sūtīja, allaž visiem un visam piekrita un nekad nestrīdējās,nekad nezaudēja savaldīšanos. Viņš devās augšā pa kāpnēm savā guļamistabā tikpat mierīgi, kā rāpāsbumbu saārdītā cietokšņa valnī, nekas pasaulē nespēja viņu satraukt un izsist no līdzsvara, pat lielgabalalode ne, un droši vien viņš arī nomirs, neradis izdevību aizsvilties dusmās. Majoram Maknebamvisaugstākā mērā piemita ne vien parastā kaujas lauka drošsirdība, fiziskā drosme, kas raksturīgas ar lielumuskuļu spēku apveltītiem cilvēkiem, bet vēl jo vairāk morālā drosme, tā dēvētais garīgais spēks. Javiņam var ko pārmest, tad vienīgi to, ka viņš bija skots no galvas līdz kājām, zvērināts kaledonietis, kasstūrgalvīgi turas pie savas zemes senajiem tikumiem. Tālab Maknebs nekad nebija kalpojis Anglijai unmajora dienesta pakāpi bija ieguvis melnās kalniešu gvardes 42. pulkā, kurā visi virsnieki bija skotumuižnieki. Kā Glenervena brālēns Maknebs dzīvoja Malkolmas pilī, bet kā majors uzskatīja par savudabisku pienākumu doties līdzi ceļojumā ar «Dunkanu».

Tāds bija jahtas personālsastāvs, kuram neparedzētu apstākļu dēļ bija lemts veikt vienu no mūsulaikos vispārsteidzošākajiem ceļojumiem. Kopš ierašanās Glazgovas tvaikoņu piestātnē «Dunkans»piesaistīja vispārēju publikas uzmanību. Katru dienu to apbrīnoja lieli ļaužu pūļi. Visi interesējās vairstikai par «Dunkanu», runāja vairs tikai par «Dunkanu», un tas, protams, ne visai patika citu ostā stāvošokuģu kapteiņiem, arī kapteinim Bērtonam, kura lieliskais stīmers «Skotija» bija pietauvojies blakus«Dunkanam» un gatavojās doties uz Kalkutu.

Milzīgā «Skotija» no saviem augstumiem ar pilnām tiesībām varēja noraudzīties uz «Dunkanu» kā uzparastu piekrastes kuģeli. Un tomēr visi interesējās vienīgi par lorda Glenervena jahtu, un šī interese arkatru dienu auga augumā.

Aizbraukšanas brīdis nāca aizvien tuvāk. Džons Mengls rīkojās prasmīgi un izdarīgi. Jau mēnesi pēcizmēģinājuma brauciena Klaidas jūras līcī «Dunkans», apgādāts ar kurināmo un proviantu un sakārtotstālajam' ceļojumam, varēja iziet jūrā. Izbraukšanas diena bija nolikta uz 25. augustu, lai dienvidu platumagrādus jahta sasniegtu, turienes pavasarim sākoties.

Kad lorda Glenervena nodoms kļuva zināms sabiedrībai, viņam vajadzēja uzklausīt ne vienu vienbrīdinājumu par to, cik nogurdinošs un bīstams būšot šāds ceļojums. Taču Glenervens tam nepievērsa nevismazāko uzmanību un mierīgi gatavojās atstāt Malkolmas pili. Turklāt daudzi Glenervena paļātājiklusībā viņu apbrīnoja. Galu galā sabiedrības doma atklāti nostājās skotu lorda pusē un visi laikrakstivienprātīgi nosodīja admiralitātes ierēdņu rīcību, tikai valdības oficiozi to nedarīja. Starp citu, lordsGlenervens bija vienlīdz nejūtīgs kā pret nopēlumiem, tā slavinājumiem: viņš darīja to, ko prasījapienākums, un nelikās par pārējo ne zinis.

24. augustā Glenervens, lēdija Helēna, majors Maknebs, Mērija un Roberts Granti, jahtas stjuartsmisters Olbinets un viņa sieva — lēdijas Glenervenas apteksne misis Olbineta, sirsnīgi atvadījušies nokalpotājiem, atstāja Malkolmas pili. Pēc dažām stundām ceļotāji jau atradās uz «Dunkana». Glazgovasiedzīvotāji ar patiesu sajūsmu sveica lēdiju Helēnu, šo jauno, drosmīgo sievieti, kura, atsacījusies nobezrūpīgās, greznās dzīves priekiem, steidzās palīgā avarējušajiem kuģiniekiem.

Lorda Glenervena un viņa sievas apartamenti atradās jahtas pūpē: tur bija divas guļamistabas, salonsun divas tualetes telpas. Bez tam vēl bija koptelpa un tai apkārt sešas kajītes, no kurām piecās iekārtajāsMērija un Roberts Granti, misters un misis Olbineti un majors Maknebs. Džona Mengla un Toma Ostinakajītes atradās jahtas priekšpusē, un tām bija izeja uz augšējo klāju. Komanda bija izvietota starpklājā,turklāt visai ērti, jo jahta neveda nekādu citu kravu kā vienīgi akmeņogles, proviantu un ieročus. Vārdusakot, Džona Mengla rīcībā bija pietiekami daudz telpu kuģa iekšienē, un viņš tās prasmīgi izmantoja.

«Dunkanam» vajadzēja iziet jūrā 25. augustā pulksten trijos no rīta, tiklīdz sāksies bēgums. Taču jauiepriekšējā vakarā glāzgovieši bija liecinieki aizkustinošai ceremonijai. Pulksten astoņos lordsGlenervens, viņa viesi un visa komanda, sākot ar kapteini un beidzot ar kurinātājiem, — visi, kaspiedalījās šai pašaizliedzīgajā ceļojumā, atstāja jahtu un devās uz Sanmango katedrāli. Šis senaisGlazgovas dievnams, kas reformācijas postījumu laikā palika neskarts un ko tik brīnum jauki aprakstījisValters .Skots, uzņēma zem savām masīvajām velvēm «Dunkana» pasažierus un jūrniekus. Viņus pavadījamilzīgs ļaužu pūlis. Plašajā baznīcas jomā, kas -bija pilns ar kapakmeņiem, viņa eminence Mortonsizlūdzās debesu svētību un dieva aizgādību ekspedīcijas dalībniekiem. Brīdi senajā katedrālē ieskanējāsMērijas Grantas balss. Jaunā meitene lūdza dievu par saviem labdariem un lēja karstas pateicības asaras.Pēc tam sapulcējušies, dziļu jūtu pārņemti, atstāja dievnamu. Pulksten vienpadsmitos visi atkal bija uzkuģa. Džons Mengls un komanda veica pēdējos sagatavošanas darbus, pirms devās ceļā.

Pusnaktī iekvēlojās kurtuves. Kapteinis pavēlēja straujāk piemest ogles, un drīz vien melni dūmumutuļi sajaucās ar nakts miglu. Lai pasargātu «Dunkana» buras no kvēpiem, tās tika rūpīgi ietītas audeklapārvalkos, jo vējš pūta no dienvidrietumiem un to nevarēja izmantot kuģa gaitas paātrināšanai.

Pulksten divos naktī «Dunkana» korpusu sadrebināja tvaika katlu trīsas. Manometrs rādīja četrasatmosfēras lielu spiedienu. Pārkarsētais tvaiks šņākdams lauzās ārā caur vārstuļiem. Paisums bijasasniedzis augstāko līmeni, un rītausmā jau varēja saskatīt Klaidas kuģu ceļu ar bojām un bakeniem, kurusignālugunis pamazām balēja. Ilgāk kavēties vairs nedrīkstēja. Bija laiks doties ceļā.

Džons Mengls lika paziņot par to lordam Glenervenam, kurš nekavējoties uzkāpa uz klāja.Drīz vien sākās bēgums. Gaisu satricināja sirēnas pūtiens, «Dunkans» atdeva galus un atvirzījās no

pārējiem kuģiem. Skrūve sāka strādāt, un jahta ieslīdēja upes kuģu ceļā. Džons iztika bez loča, jo patslieliski pazina Klaidas kuģu ceļu un neviens cits neprastu kuģi labāk izvadīt. Jahta paklausīgi pakļāvās

viņa gribai: mierīgi un droši viņš vadīja mašīnu ar labo roku, bet stūri — ar kreiso. Drīz vien pēdējāsfabrikas nomainīja vasarnīcas, kas zvilnēja šur tur piekrastes pakalnos. Pilsētas troksnis aprima tālumā.

Pčc stundas «Dunkans» pabrauca garām Dambārtonas klintīm, un vēl pēc divām stundām tas jau bijaKlaidas jūras līcī. Pulksten sešos no rīta jahta apbrauca Kentairas zemesragu, izslīdēja no Ziemeļu kanālaūdeņiem un sāka šķelt okeāna viļņus.

VI nodaļa Sestās KAJĪTES PASAŽIERISCeļojuma pirmajā dienā jūra bija diezgan nemierīga, pievakarē vējš vēl pieņēmās. «Dunkans» tika

krietni šūpots. Dāmas uz klāja nerādījās. Viņas palika guļam savās kajītēs, un tas bija prātīgi darīts.Nākamajā dienā vējš mainīja virzienu. Kapteinis Džons pavēlēja uzvilkt fokburu, bezānburu un mazo

marsburu. Tagad «Dunkans» stabilāk turējās viļņos un šūpošanās vairs nebija tik ļoti jūtama. LēdijaHelēna un Mērija Granta rītausmā iznāca uz klāja, kur jau atradās lords Glenervens, majors un kapteinis.Saullēkts bija brīnišķīgs. Dienas spīdeklis iznira no okeāna gluži kā apzeltīts metāla disks no milzīgasgalvanizācijas vannas. «Dunkans» slīdēja spožā gaismas plūsmā, un šķita, ka burās iegūlis nevis vējš, betsaulstari.

Jahtas pasažieri klusā aizgrābtībā vēroja starojošā spīdekļa parādīšanos.— Kāds burvīgs skats! — lēdija Helēna beidzot ierunājās. — Saullēkts sola jauku dienu. Ka tikai

vējš neiegrieztos pretī un nekavētu «Dunkanu» skrējienā!— Grūti pat iedomāties labāku ceļavēju, dārgā Helēna, — Glenervens atsaucās. — Par ceļojuma

sākumu mēs nevaram sūdzēties.— Un cik ilgi mums būs jābrauc, dārgais Edvard?— To pateikt mums varēs vienīgi kapteinis Džons, — Glenervens sacīja. — Kā mēs braucam,

Džon? Vai esat apmierināts ar savu kuģi?— Pat ļoti apmierināts, jūsu augstība, — Džons atbildēja. — Tas ir lielisks kuģis, un jūrniekam to

patīkami sajust zem kājām. Starp korpusu un mašīnu pastāv vislabākā saskaņa: paskatieties, cik līdzena irķīļūdens svītra un cik viegli jahta tiek pāri vilnim! Mēs braucam septiņpadsmit jūdzes stundā. Ja šādsātrums saglabāsies, pēc desmit dienām mēs šķērsosim ekvatoru, bet pēc nepilnām piecām nedēļāmapbrauksim Hornas ragu.

— Vai dzirdēji, Mērij, — lēdija Helēna iesaucās, — pēc nepilnām piecām nedēļām!— Jā, kundze, es dzirdēju, — meitene atbildēja, — un kapteiņa vārdi lika straujāk iepukstēties

manai sirdij.— Kā jūs panesat braucienu ar kuģi, mis Mērij? — lords Glenervens apvaicājās.— Samērā labi, milord, bez sevišķām grūtībām. Drīz apradīšu pavisam.— Un mūsu jaunais cilvēks Roberts?— Ko nu par Robertu! — Džons Mengls atsaucās. — Ja viņa nav mašīntelpā, tad'droši vien viņš

uzrāpies jau mastā. Šis zēns, kā redzams, smejas par jūras slimību. Skatieties! Vai redzat, kur viņš ir?Sekojot kapteiņa žestam, visu skatieni pievērsās fokmastam, kur simt pēdu augstumā bramstengas

vantīs karājās Roberts. Mērija neviļus nodrebēja.— Nomierinieties, mis! — Džons Mengls sacīja. — Es galvoju par viņu un apsolu jums visā

drīzumā iepazīstināt kapteini Grantu ar veiklu zelli, jo nav nekādu šaubu, ka mēs atradīsim šo cienījamokapteini.

— Lai debesis jūs uzklausa, mister Džon! — jaunā meitene atbildēja.— Mīļais bērns, — lords Glenervens ierunājās, — visos šais notikumos saskatāms likteņa

vēlējums, kas paver mums vislielākās cerības. Mēs nebraucam, bet tiekam sūtīti. Mēs nemeklējam, bettiekam vadīti. Un paraugieties uz šiem brašajiem vīriem, kas svēti apņēmušies izpildīt savu cildenopienākumu! Mēs noteikti gūsim panākumus un turklāt bez īpašām grūtībām. Es apsolīju lēdijai Helēnaiizpriecas ceļojumu un esmu cieši pārliecināts, ka savu vārdu turēšu.

— Edvard, jūs esat labākais cilvēks pasaulē! — lēdija Glenervena iesaucās.

— Itin nemaz, toties man ir labākā komanda pasaulē un labākais kuģis pasaulē. Vai mūsu«Dunkans» nav apbrīnas vērts, mis Mērija?

— Protams, milord, es to apbrīnoju, — jaunā meitene atteica, — un apbrīnoju kā lietpratēja.— Tiešām?— Būdama vēl maza meitenīte, es rotaļājos uz tēva kuģiem. Viņš būtu izskolojis mani par īstu

jūrnieku, taču nepieciešamības gadījumā es arī tagad varētu rēvēt buras vai novīt līnīti.— Ko jūs sakāt, mis! — Džons Mengls iesaucās.— Ja tas ir tā, — lords Glenervens piebilda, — jūs kļūsit lieli draugi ar kapteini Džonu, jo, pēc

viņa domām, nav labākas nodarbošanās pasaulē par drosmīgo jūrnieka amatu. Neko citu viņš neatzīst patsievietēm! Vai nav tiesa, Džon?

— Bez šaubām, jūsu augstība, — jaunais kapteinis atbildēja, — taču man jāteic, ka es labprātākredzētu mis Grantu uzturamies kajītē nekā uzvelkam bramburu. Tomēr man bija ļoti patīkami dzirdēt viņutā runājam.

— It īpaši, kad viņa apjūsmoja «Dunkanu»… — Glenervens sacīja.— … kas to patiesi pelnījis, — Džons piemetināja.— Jūs tik ļoti lepojaties ar savu jahtu, — lēdija Helēna ierunājās, — ka man uznāca vēlēšanās

izstaigāt kuģi līdz pat kravas telpām un paraudzīties, kā mūsu krietnie matroži iekārtojušies starpklājā.— Lieliski iekārtojušies, — Džons atbildēja, — viņi tur jūtas kā mājās.— Viņi tiešām ir savās mājās, dārgā Helēna, — lords Glenervens sacīja. — Sī jahta ir daļa mūsu

senās Kaledonijas! Tas ir peldošs Dambārtonas grāfistes gabaliņš, un mēs brīnumainā kārtā nemazneesam atstājuši savu dzimteni. «Dunkans» ir Malkolmas pils, un okeāns ir Lomonda ezers.

— Tādā gadījumā, dārgais Edvard, izrādiet mums savu pili, — lēdija Helēna pajokoja.— Esmu jūsu rīcībā, kundze, — Glenervens atbildēja, — taču vispirms, atļaujiet man brīdināt

Olbinetu.Jahtas stjuarts bija lielisks saimniecības vadītājs, pēc tautības skots, taču pēc miesas apmēriem

varētu būt arī francūzis. Savus pienākumus viņš veica uzcītīgi un prasmīgi. Saņēmis lorda pavēli, viņšnekavējoties ieradās.

— Olbinet, pirms brokastīm mēs dosimies nelielā pastaigā, — Glenervens sacīja, it kā runa būtupar pastaigu līdz Tarbetai vai Katrīnas ezeram. — Ceru, ka līdz mūsu pārnākšanai galds būs klāts.

Olbinets cienīgi palocījās.— Vai jūs, major, nāksit mums līdzi? — lēdija Helēna vaicāja.— Kā pavēlēsit, — Maknebs atbildēja.— O, majors tik cieši ietinies sava cigāra dūmos, — lords Glenervens iejaucās, — ka būtu nežēlīgi

izraut viņu no tiem laukā. Viņš, mis Mērij, ir nerimtīgs smēķētājs. Viņš smēķē vienmēr, pat miegā.Majors piekrītoši pamāja, un lorda Glenervena viesi nokāpa starpklajā.Palicis viens, Maknebs sāka tērzēt pats ar sevi un saskaņā ar ieradumu, kuram nekad nepretojās,

ietinās aizvien biezākos dūmu mākoņos. Viņš stāvēja nekustēdamies un raudzījās jahtas ķīļūdens sliedē.Veltījis dažas minūtes klusai pašapcerei, majors pagriezās un ieraudzīja savā priekšā nepazīstamucilvēku. Ja majoru vispār varētu kaut kas pārsteigt, tad šī tikšanās viņu noteikti pārsteigtu, jo pasažierisviņam bija gluži svešs.

Šim garajam un kalsnajam cilvēkam varēja būt ap četrdesmit gadu. Viņš šķita līdzīgs tievai naglai arlielu galvu. Galva viņam tiešām bija apaļa un pamatīga, piere augsta, deguns garš, mute plata un zods ass.Viņa acis slēpās zem milzīgiem, apaļiem briļļu stikliem un nedrošais skatiens, šķiet, liecināja parniktalopiju[7]. seja pauda gudrību un jautrību.

Viņa vaibstos nebija ne miņas no tās netīkamās noslēgtības, kāda daždien piemīt svarīgiem vīriem,kas principā nekad nesmejas un savu niecību paslēpj zem nopietnības maskas. Gluži otrādi. Svešiniekasirsnīgā un nepiespiestā izturēšanās skaidri rādīja, ka viņš cilvēkos un lietās radis saskatīt vispirms labās

īpašības. Lai gan pagaidām svešinieks nebija bildis ne vārda, tomēr varēja redzēt, ka viņš labprāt mēdzrunāt, turklāt ir ļoti izklaidīgs, tāds, kas neredz to, uz ko skatās, un nedzird to, ko klausās. Galvāsvešiniekam bija ceļojuma cepure, kājās vienkārši, dzelteni puszābaki un ādas getras, viņš bija tērpiesbrūnas samta biksēs un tādas pašas drānas žaketē ar neskaitāmām kabatām, kas bija piestūķētasdažnedažādām piezīmju grāmatiņām, bloknotiem, naudasmakiem, kabatas portfeļiem' un veselu lērumucitu nevajadzīgu, apgrūtinošu priekšmetu, bez tam vēl siksnā pār plecu karājās garš tālskatis.

Svešinieka kustīgums visai dīvaini kontrastēja ar majora lēnību. Viņš riņķoja ap Maknebu, pētījaviņu, meta jautājošus skatienus, taču majors pat nedomāja painteresēties, no kurienes radies šis cilvēks,kurp viņš. brauc un kāpēc atrodas uz «Dunkana».

Kad noslēpumainais pasažieris redzēja, ka visas viņa pūles iedragāt majora vienaldzību ir gluživeltīgas, viņš satvēra tālskati, kas, izvilkts līdz galam, sasniedza četru pēdu garumu, un, kājas iepletis,nekustīgs kā lielceļa stabs pavērsa savu instrumentu pret apvāršņa līniju, kur debesjums saplūda kopā arūdens klaidu. Kādas piecas minūtes vērojis, viņš nolaida tālskati zemē un atbalstījās uz tā gluži kā .uzspieķa, taču skatāmā stobra posmi tūdaļ sagāja cits citā, un nepazīstamais pasažieris, pēkšņi zaudējislīdzsvaru, tik tikko nenostiepās visā garumā blakus grotmastam.

Jebkurš cits, to redzēdams, būtu vismaz pasmaidījis, taču majors pat aci nepamirkšķināja. Tadsvešinieks nolēma rīkoties.

— Stjuarti — viņš iesaucās ar skaidri samanāmu ārzemnieka akcentu.Mirkli svešinieks pagaidīja. Neviens nenāca.— Stjuarti — viņš uzsauca jau skaļāk.Tobrīd misters Olbinets devās uz kambīzi, kas atradās kuģa priekšgalā zem baka. Nav grūti

iedomāties, cik pārsteigts viņš jutās, dzirdēdams, ka viņu tik uzstājīgi sauc kaut kāds nepazīstamsgarstilbis.

«Kur tāds te uzradies?» viņš sev jautāja. «Lorda Glenervena draugs? Nevar būt.»Misters Olbinets tomēr uzkāpa uz pakaļējā klāja un piegāja pie svešinieka.— Vai jūs esat kuģa stjuarts? — svešinieks noprasīja.— Jā, kungs, — Olbinets atbildēja, — bet man nav gods . ..— Es esmu sestās kajītes pasažieris.— Sestās kajītes? — stjuarts pārjautāja.— Protams. Un kā jūs sauc?— Olbinets.— Tad klausieties, mīļais Olbinet, — svešinieks no sestās kajītes sacīja, — man vajadzētu ieturēt

brokastis, turklāt nekavējoties. Trīsdesmit sešas stundas neesmu neko baudījis vai, pareizāk sakot,pavadījis trīsdesmit sešas stundas miegā, un tas pilnīgi piedodams' ceļiniekam, kas taisnā ceļā atjoņojisno Parīzes uz Glazgovu. Sakiet, lūdzu, — cikos jūs ēdat brokastis?

— Pulksten deviņos, — Olbinets nedomādams atbildēja.Svešinieks gribēja ielūkoties pulkstenī, taču tas nebija tik ātri izdarāms, jo pulkstenis atradās tikai

devītajā kabatā.— Bet tagad vēl nav ne astoņi! — viņš sacīja. — Labi, Olbinet, atnesiet pirms brokastīm galēti un

glāzi šerija, jo aiz vārguma es neturos uz kājām.Olbinets klausījās, neko nesaprazdams, bet svešinieks runāja vienā laidā, apbrīnojami veikli

pārlēkdams no viena temata uz otru.— Kur ir kapteinis? Vēl nav piecēlies! Un kapteiņa palīgs? Ko viņš dara? Vai arī guļ? Laiks, par

laimi, ir jauks, pieturas ceļavējš, un kuģis brauc pats …Tieši tobrīd, kad svešinieks to sacīja, uz pakaļējā klāja kāpnēm parādījās Džons Mengls.— Tepat ir arī kapteinis, — Olbinets pavēstīja.— Ā, ļoti priecājos, — svešinieks iesaucās, — ļoti priecājos iepazīties ar jums, kapteini Bērton!

Džons Mengls vai apstulba aiz pārsteiguma, izdzirdis, ka viņu nosauc par kapteini Bērtonu, un vēl jovairāk tāpēc, ka sastapis uz sava kuģa svešu cilvēku.

Bet svešinieks tikai trieca tādā pašā garā tālāk:— Atļaujiet paspiest jūsu roku. Ja es to neizdarīju aizvakarvakarā, tad vienīgi tāpēc, ka

aizbraukšanas brīdī neklājas nevienu traucēt. Toties šodien, kapteini, esmu patiesi laimīgs ar jums tuvākiepazīties.

Džons Mengls plati ieplestām acīm uzlūkoja brīžam Olbinctu, brīžam nepazīstamo pasažieri.— Nu mēs esam iepazinušies, mīļais kapteini, — svešinieks turpināja, — un uzskatīsim, ka esam

veci draugi, un brītiņu patērzēsim. Sakiet — vai esat apmierināts ar «Skotiju»?— Par kādu «Skotiju» jūs runājat? — Džons Mengls beidzot pavaicāja.— Par to pašu «Skotiju», uz kuras mēs atrodamies, — par šo lielisko kuģi, kura fiziskās īpašības

pelnījušas tikpat daudz cildinošu vārdu kā viņa komandiera — krietnā kapteiņa Bērtona morālās īpašības.Vai slavenais Āfrikas apceļotājs Bērtons, šis drosmīgais vīrs, nav jūsu radinieks? Jau iepriekš izsakujums savu atzinību!

— Cienītais kungs, — Džons Mengls attrauca, — es neesmu ne ceļotāja Bērtona radinieks, ne arīkapteinis Bērtons.

— Ā! — svešinieks novilka. — Tātad es runāju ar «Skotijas» kapteiņa palīgu misteru Bērdnesu?— Misteru Bērdnesu? — Džons Mengls pārjautāja, sākdams atskārst patiesību. Vēl tikai nebija

skaidrs, ar ko viņam darīšana: ar prātā jukušu cilvēku vai savādnieku. Kapteinis jau grasījās šo jautājumunoskaidrot bez kādiem aplinkiem, kad uz klāja uznāca lords Glenervens, viņa sieva un mis Granta.Ieraudzījis viņus, svešinieks iesaucās:

— Ā! Pasažieri! Pasažieri! Brīnišķīgi! Es ceru, mister Bērdnes, ka jūs mani iepazīstināsit.. .Un, negaidīdams Džona Mengla starpniecību, viņš nepiespiesti pagāja dažus soļus pretī.— Misis, — viņš teica mis Grantai. — Mis… — viņš teica lēdiļai Helēnai. — Ser . .. — viņš

piemetināja, pagriezdamies pret lordu Glenervenu.— Lords Glenervens, — Džons Mengls paskaidroja.— Milord, — svešinieks turpināja, — lūdzu, atvainojiet, ka pats stādos jums priekšā, taču uz jūras

ir piedodamas mazas atkāpes no etiķetes. Ceru, ka mēs ātri iepazīsim cits citu un jaukajā dāmu sabiedrībāceļojums ar «Skotiju» mums šķitīs ne tikai īss, bet arī patīkams.

Lēdija Helēna un mis Granta neattapās, ko atbildēt. Viņas nekādi nevarēja aptvert, kā šis nelūgtaisviesis varēja gadīties uz «Dunkana» klāja.

— Cienītais kungs, — lords Glenervens pievērsās svešiniekam, — ar ko man ir gods runāt?— Ar Zaku Eliasenu Fransuā Mariju Paganelu, Parīzes Ģeogrāfijas biedrības sekretāru, Berlīnes,

Bombejas, Darmštates, Leipcigas, Londonas, Pēterburgas, Vīnes, Ņujorkas ģeogrāfijas biedrībukorespondētājlocekli, Austrumindijas Karaliskā Ģeogrāfijas un etnogrāfijas institūta godabiedru, kurš pēcdivdesmit gadiem, kas pavadīti, nodarbojoties ar ģeogrāfiju kabinetā, beidzot nolēmis veltīt sevipraktiskajai zinātnei un patlaban dodas uz Indiju, lai apkopotu dižo ceļotāju atklājumus.

VII nodaļa

NO KURIENES UZRADĀS UN KURP DEVĀS ŽAKS PAGANELSĢeogrāfijas biedrības sekretārs acīmredzot bija patīkams cilvēks, jo visu to viņš pateica bez kādas

dižošanās. Lords Glenervens tagad lieliski zināja, ar ko viņam darīšana: Zaķa Paganela vārds un nopelnibija plaši pazīstami. Viņa darbi ģeogrāfijā, ziņojumi par jaunākajiem atklājumiem biedrības biļetenos unviņa sarakste turpat ar visām pasaules malām — tas padarīja Paganelu par vienu no izcilākajiemFrancijas zinātniekiem. Tāpēc Glenervens sirsnīgi paspieda roku negaidītajam viesim.

— Bet tagad, kad esam iepazinušies, — viņš piebilda, — atļaujiet man, Paganela kungs, uzdot jumsvienu jautājumu.

— Kaut vai divdesmit, milord, — Zaks Paganels atbildēja. — Saruna ar jums man allaž sagādāsprieku.

— Vai jus uzkāpāt uz šī kuģa aizvakarvakarā?— Jā, milord, aizvakarvakarā, pulksten astoņos. No Kaledonijas vilciena es ielēcu ormaņa ratos,

bet no ormaņa ratiem uzkāpu uz «Skotijas», uz kuras jau Parīzē biju pasūtījis sesto kajīti. Nakts bijatumša. Uz klāja neviena nemanīju. Tā kā pēc trīsdesmit ceļā pavadītajām stundām jutos noguris un zināju,ka labākais līdzeklis, kā izvairīties no jūras slimības, ir likties gulēt tūlīt pēc ierašanās uz kuģa unpirmajās dienās necelties augšā no kojas, es tūdaļ devos pie miera un, varat man ticēt, cītīgi nogulējutrīsdesmit sešas stundas.

Tagad Zaķa Paganela klausītājiem kļuva skaidrs, kā viņš nonācis uz jahtas. Franču ceļotājs bijasajaucis kuģus un uzkāpis uz «Dunkana» tai laikā, kad jahtas komanda piedalījās ceremonijā Sanmangokatedrālē. To uzminēt nebija grūti. Bet ko teiks pazīstamais ģeogrāfs, dabūjis zināt, kā sauc kuģi, uz kuraviņš atrodas, un kurp tas dodas?

— Tātad, Paganela kungs, — Glenervens atsāka, — par sava sauszemes ceļojuma izejas punktu jūsesat izraudzījies Kalkutu?

— Jā, milord. Visu mūžu esmu karsti vēlējies nokļūt Indijā. Beidzot mans sapnis sāk piepildīties unes braucu uz ziloņu dzimteni.

— Tatad jums, Paganela kungs, nebūtu vienalga, ja jūs, apstākļu spiests, nokļūtu nevis Indijā, betkādā citā zemē?

— Nē, milord, tas mani gaužām apbēdinatu, jo man ir ieteikuma vēstules Indijasģenerālgubernatoram lordam Somersetam, turklāt Ģeogrāfijas biedrība man uzticējusi uzdevumu, kas manjāizpilda.

— A! Jums uzticēts noteikts uzdevums?— Jā, man jāveic kāds derīgs un saistošs ceļojums, kura programmu- izstrādājis mans kolēģis un

draugs Vivjēns de Senmartēna kungs. Saskaņā ar šo programmu man būs jādodas brāļu Šlaginveitu,pulkveža Vo, Veba, Hodžsona, misionāru Huka un Gabē, Murkrofta, Zila Remī un citu slavenu ceļotājupēdās. Es gribu gūt panākumus tais vietās, kur misionāru Kriku 1846. gadā diemžēl piemeklējaneveiksme, vārdu sakot, gribu izpētīt visā tās tecējumā Jarudžangboču, kas Himalaju ziemeļu pakājē plūstcaur

Tibetu tūkstoš pieci simti kilometru garumā, un beidzot noskaidrot, vai šī upe Asamasziemeļaustrumos nesaplūst ar Bramaputru. Un ceļotājam, kam izdosies atrisināt šo Indijas ģeogrāfijai tiksvarīgo jautājumu, zelta medaļa, milord, nodrošināta.

Paganels bija lielisks. Viņš runāja ar patiesu iedvesmu'.'Viņš ļāva sevi nest ātrajiem fantāzijasspārniem. Apturēt viņu būtu tikpat neiespējami kā apturēt Reinu šafhauzenes ūdenskritumā.

— Paganela kungs, — lords Gleņervens sacīja, kad zinātnieks uz mirkli apklusa, — jūsu attēlotaisceļojums, bez šaubām, ir brīnišķīgs, un zinātne par to jums būs pateicīga. Taču es negribu atstāt jūs ilgākneziņā, un tāpēc man jāpavēsta, ka tuvākajā laikā jums vajadzēs atteikties no patīkamās iespējas apmeklētIndiju.

— Atteikties? Kāpēc?— Tāpēc, ka Indijas pussalai jūs esat uzgriezis muguru.— Kā tad tā! Kapteini Bērton …— Es neesmu kapteinis Bērtons, — Džons Mengls atsaucās.— Bet «Skotija»?— Šis kuģis nav «Skotija»!Paganela pārsteigums nebija attēlojams. Viņš uzlūkoja pēc kārtas gan lordu Glenervenu, kas

joprojām saglabāja nopietnību, gan lēdiju Helēnu un Mēriju Grantu, kuru sejas pauda žēlumu unlīdzjūtību, gan smaidošo Džonu Menglu un nesatricināmi mierīgo majoru un tad, paraustījis plecus un

pabīdījis brilles no pieres uz acīm, iesaucās:— Jūs jokojat!Šai brīdī viņa skatiens apstājās pie stūresrata, uz kura bija lasāmi divi vārdi:DUNKANS. GLAZGOVA— «Dunkans»! «Dunkans»! — Paganels iekliedzās izmisuma pilnā balsī. Tad noskrēja pa kāpnēm

lejā un aizmetās uz savu kajīti.Tiklīdz nelaimīgais zinātnieks bija nozudis, vairs neviens, izņemot majoru, nejaudāja apvaldīt

smieklus, rēca pat matroži. Kļūdīties uz sauszemes un iekāpt Edinburgas vilcienā, kad jābrauc uzDambārtonu, — to vēl var saprast, bet sajaukt kuģus un doties uz Cīles krastiem, kad ceļa mērķis ir Indija,— tie jau ir izklaidības kalngali!

— Starp citu, šis gadījums ar Zaķu Paganelu mani nepārsteidz, — Glenervens sacīja. — Viņš irslavens ar tamlīdzīgām likstām. Reiz viņš izdeva brīnišķīgu Amerikas karti, kurā bija ietilpinājis arīJapānu. Tomēr viņš ir izcils zinātnieks, viens no labākajiem Francijas ģeogrāfiem.

— Bet ko mēs iesāksim ar šo nabaga cilvēku? — lēdija Helēna ieteicās. — Mēs taču nevaram viņuņemt līdzi uz Patagoniju.

— Kāpēc gan ne? — Maknebs nopietni vaicāja. — Par viņa izklaidību mums nav jāatbild.Iedomājieties, ka viņš atrodas vilcienā, — vai viņš varētu to apturēt?

— Nevarētu, bet nākamajā stacijā viņš izkāptu, — lēdija Helēna iebilda.— Gluži to pašu, ja vien vēlēsies, viņš varēs darīt pirmajā ostā, kur mēs piestāsim, — lords

Glenervens noteica.Šai brīdī Paganels, pārliecinājies, ka viņa bagāža atrodas uz šā paša kuģa, sadudzis un apkaunējies

atgriezās uz klāja. Bez mitas viņš atkārtoja kļūmīgo vārdu: «Dunkans! Dunkans!» Nekādus citus vārdussavā leksikonā viņš nevarēja atrast. Nelaimīgais zinātnieks staigāja šurp un turp, vērodams jahtas mastusun jautājoši vērdamies atklātās jūras mēmajā apvārsnī. Beidzot viņš pienāca pie lorda Glenervena.

— Un kurp šis «Dunkans» brauc? — viņš jautāja.— Uz Ameriku, Paganela kungs.— Un konkrētāk?— Uz Konsepsjonu.— Uz Cīli! Uz Cīli! — nelaimīgais ģeogrāfs vaimanāja. — Un mana ekspedīcija uz Indiju! Ko gan

sacīs Katrfāža kungs, Centrālās komisijas prezidents! Un d'Avezaka kungs! Un Kortambēra kungs! UnVivjēns de Senmartēna kungs! Kā lai es tagad rādos biedrības sēdēs!

— Nevajag krist izmisumā, Paganela kungs, — Glenervens mierināja. — Gan viss nokārtosies, unlaika zaudējums beigās nemaz tik liels nebūs. Jarudžangboču jūs uzticīgi pagaidīs Tibetas kalnājos. Mēsdrīz iegriezīsimies Madeirā, un tur jūs varēsit pārsēsties kuģī, kas aizvedīs jūs atpakaļ uz Eiropu.

— Sirsnīgi pateicos, milord, nekas cits neatliek kā samierināties ar likteni. Bet vai tas nav patiesineparasts piedzīvojums? Kaut kas tamlīdzīgs var atgadīties vienīgi ar mani. Un mana kajīte uz «Skotijas»!

— Par «Skotiju» iesaku jums pagaidām nedomāt.— Taču «Dunkans», kā rādās, ir izpriecu jahta, — Paganels ieteicās, vēlreiz nopētījis kuģi.— Jā, cienītais kungs, — Džons Mengls atsaucās, — un pieder viņa augstībai lordam Glenervenam.— Kurš lūdz jūs dāsni izmantot viņa viesmīlību, — Glenervens piemetināja.— Tūkstoškārt pateicos, milord, — Paganels atbildēja. — Jūsu laipnība mani dziji aizkustina, taču

atļaujiet man izteikt kādu gluži dabisku apsvērumu: Indija ir bezgala skaista zeme, kas ceļotājiem dāvāvisbrīnišķīgākos pārsteigumus, un godājamās dāmas to droši vien vēl nebūs skatījušas … Stūresvīramvajadzētu tikai pagriezt ratu, un «Dunkans» tikpat viegli trauktos uz Kalkutu, kā tagad traucas uzKonsepsjonu, jo izpriecas ceļojums …

Redzēdams, ka klātesošie noraidoši purina galvas, Paganel.s, nepabeidzis iesākto frāzi, pēkšņiapklusa.

— Paganela kungs, — lēdija Helēna ierunājās, — ja tas būtu izpriecas ceļojums, es nevilcinotiesjums atbildētu: «Braucam visi kopā uz Indiju!» — un lordam Glenervenam pret to nebūtu nekāduiebildumu. Taču «Dunkans» dodas, uz Ameriku, lai pārvestu dzimtenē kuģiniekus, kas cietuši avāriju piePatagonijas krastiem, un nevar novērsties no sava humānā ceļa mērķa.

Pēc dažām minūtēm franču ceļotājs jau bija lietas kursā. Dziļi aizkustināts, viņš uzzināja pardokumentu, kas tik brīnumaini nonācis lorda Glenervena rokās, par kapteiņa Granta nedienām un lēdijasHelēnas cēlsirdīgo priekšlikumu.

— Kundze, — viņš teica, — atļausit jums izteikt vislielāko apbrīnu, kādu modina jūsu rīcība. Laijahta turpina savu ceļu, es nekad nevarētu sev piedot, ja manis dēļ tā aizkavētos kaut vienu vienīgu dienu.

— Vai tādā gadījumā jūs nevēlētos piebiedroties mūsu ekspedīcijai? — lēdija Helēna vaicāja.— Tas nav iespējams, kundze, man jāpilda uzticētais uzdevums. Es izkāpšu pirmajā ostā, kur jūs

piestāsit. ..— Tātad Madeirā, — Džons Mengls piebilda.— Lai notiek, Madeirā. Tur es atradīšos tikai simt astoņdesmit jūdžu no Lisabonas un varēšu

sagaidīt kādu transporta līdzekli.— Kā vēlaties, Paganela kungs, — lords Glenervens sacīja. — Es savukārt jūtos laimīgs par

iespēju kaut dažas dienas uzņemt jūs kā mīļu Tieši uz sava kuģa. Cerēsim, ka mūsu sabiedrība jūs pārliekunegarlaikos.

— O, milord! — zinātnieks iesaucās. — Tā tiešām ir laime, ka esmu tik patīkami kļūdījies! Untomēr ir ļoti smieklīgi, ja cilvēks, kas iekāpis kuģī, lai dotos uz Indiju, brauc uz Ameriku!

Par spīti šai skumīgajai atziņai, Paganels samierinājās ar aizkavēšanos, kuru novērst nebija viņaspēkos. Viņš bija visai patīkams, jautrs un, protams, ļoti izklaidīgs cilvēks. Dāmas viņš apbūra ar savumūžam labo garastāvokli. Jau pirmās dienas pievakarē Paganels bija draugos ar visiem pasažieriem.Viņam parādīja arī slaveno dokumentu. Viņš pētīja to ilgi un rūpīgi. Jebkurš cits tulkojums viņam šķitaneiespējams. Pret Mēriju Grantu un viņas brāli Paganels izturējās ar iejūtīgu interesi un centās iedvestviņiem jaunas cerības. Zinātnieks tik optimistiski raudzījās uz visu notiekošo un bija tik pārliecināts par«Dunkana» ekspedīcijas panākumiem, ka meitene neviļus pasmaidīja. Ja viņam nebūtu pašam savsuzdevums, viņš noteikti dotos meklēt kapteini Grantu.

Un, kad vēl Paganels uzzināja, ka lēdija Helēna ir Viljama Tafnela meita, viņa sajūsmai nebija gala.Viņš pazinis viņas tēvu. Kāds drosmīgs zinātnieks! Cik rosīgi viņi sarakstījušies, kad Viljams Tafnels bijabiedrības korespondētājloceklis! Un tieši viņš, Paganels, kopā ar Maltbrīna kungu ieteicis Tafnelu parīsteno locekli!. Kāda pārsteidzoša sastapšanās un kāda laime ceļot kopā ar Viljama Tafnela meitu!

Beigās zinātnieks lūdza lēdijai Helēnai atļauju viņu noskūpstīt. Lēdija Glenervena atļāva sevinoskūpstīt, lai gan, iespējams, tas bija mazliet «nepiedienīgi».

VIII nodaļa

«DUNKANS» IEGŪST VĒL VIENU KRIETNU VĪRUNokļuvusi izdevīgajās Ziemeļāfrikas piekrastes straumēs, jahta ātri traucās pretī ekvatoram. 30.

augustā pie apvāršņa parādījās Madeiras salu grupa. Turēdams doto vārdu, Glenervens piedāvāja savamjaunajam viesim iebraukt ostā, lai viņš varētu izkāpt krastā.

— Dārgais lord, — Paganels atbildēja, — runāsim atklātu valodu, bez kādiem aplinkiem. Sakiet —vai pirms manas parādīšanās uz kuģa jums bija nodoms iebraukt Madeirā?

— Nē, — Glenervens atteica.— Tādā gadījumā atļaujiet man izmantot pēc saviem ieskatiem manas kļūmīgās izklaidības sekas.

Madeira ir pārāk izpētīta sala. Ģeogrāfā tā vairs nevar modināt nekādu interesi. Par šo salu jau visspateikts un uzrakstīts. Turklāt vīnkopība tur pašlaik galīgi panīkusi. Varat iedomāties — Madeirā vairsnav vīna dārzu! Vīna raža, kas 1813. gadā sasniedza divdesmit divus tūkstošus pipu[8], 1845. gadā saruka

līdz divi tūkstoši seši simti sešdesmit deviņām pipām. Pašlaik tā nepārsniedz ne pieci simti pipu! Bēdīgi!Tātad, ja jums būtu vienalga, vai piestāt šeit vai Kanāriju salās…

— Labi, piestāsim Kanāriju salās, — Glenervens piekrita. — Tās mums pa ceļam.— To es zinu, dārgais lord. Kanārijās pētnieka interesi var saistīt trīs salu grupas, nemaz jau

nerunājot par Tenerifa virsotni, kuru allaž esmu ilgojies ieraudzīt. Tagad šāda iespēja radusies. To esizmantošu, un, gaidīdams kuģi, kas aizvedīs mani atpakaļ uz Eiropu, es uzkāpšu šai slavenajā kalnā.

— Kā vēlaties, dārgais Paganel, — lords Glenervens atbildēja, nevarēdams apvaldīt smaidu.Un viņam bija iemesls smaidīt.Kanāriju salas neatrodas tālu no Madeiras. Sīs divas salu grupas šķir tikai divi simti piecdesmit

jūdžu, kas tik ātram kuģim kā «Dunkans» ir visai niecīgs attālums.31. augustā pulksten divos pēc pusdienas Džons Mengls un Paganels pastaigājās pa klāju. Francūzis

apbēra savu sarunu biedru ar jautājumiem par Cīli. Pēkšņi kapteinis viņu pārtrauca, norādīdams uz kādupunktu apvāršņa dienvidu malā.

— Paganela kungs! — viņš sacīja.— Jā, dārgais kapteini, — zinātnieks atsaucās.— Vai jūs neparaudzītos uz šo pusi? Vai neko neredzat?— Nē, neko.— Jūs neskatāties, kur vajag. Jāskatās virs apvāršņa, mākoņos.— Mākoņos? Lai kā es cenšos …— Raugieties pāri bugsprita ārgalim.— Itin neko neredzu.— Jūs nemaz negribat redzēt. Bet ticiet man, lai gan mēs atrodamies četrdesmit jūdžu no Tenerifa

kalna, tā virsotne gluži skaidri saskatāma virs apvāršņa.Gribēja vai negribēja Paganels saskatīt šo kalnu, pēc dažām stundām viņam tomēr vajadzēja piekrist

kapteinim kaut vai tāpēc, lai nebūtu jāatzīst sevi par aklu.— Vai beidzot jūs to redzat? — Džons Mengls noprasīja.— Jā, jā, pilnīgi skaidri, — Paganels atbildēja. — LIn tā ir daudzinātā Tenerifa smaile? — viņš

nicīgi piebilda.— Tā pati.— Izskatās gauži zema.— Un tomēr kalns paceļas vienpadsmit tukstošu pcdu virs juras līmeņa.— Monblāns tas tomēr nav.— Iespējams, taču, kad būs jārāpjas augšā, jūs pārliecināsities, ka tas ir pietiekami augsts.— Rāpties! Rāpties Tenerifā! Sakiet, lūdzami, dārgais kapteini, — kādēļ man tas būtu jādara? Pēc

Humbolta un Bonplāna! Ģeniālais Humbolts uzkāpa šai kalnā un aprakstīja to tik pamatīgi, ka nekādipapildinājumi vairs nav vajadzīgi. Viņš atklāja tur piecas joslas: vīnogulāju joslu, lauru joslu, priežujoslu, Alpu viršu joslu un, beidzot, neauglīgo joslu. Zinātnieks uzlika kāju uz pašas smailes, kur nebijaiespējams pat apsēsties. No kalna virsotnes skatienam pavērās plašumi, kas līdzinājās ceturtajai daļai noSpānijas teritorijas. Pēc tam viņš nokāpa izdzisušajā vulkānā līdz pat krātera dibenam. Sakiet — ko lai esdaru šai kalnā, kad tur jau bijis tik dižens zinātnieks?

— Patiešām tur jums vairs nav ko meklēt, — Džons Mengls piekrita.— Tikai žēl, ka Tenerifas ostā jums būs briesmīgi jāgarlaikojas, kamēr sagaidīsit kādu kuģi.

Izredzes izklaidēties tur ir visai niecīgas.— Mani izklaidēs mana izklaidība, — Paganels smiedamies atbildēja.— Bet sakiet, mīļais Mengl, — vai Zaļā Raga salās ir lielas ostas?— Protams, ir. Viljaprajā jūs bez pūlēm atradīsit piemērotu kuģi.— Nemaz jau nerunājot par tādu vērā ņemamu priekšrocību, — Paganels piebilda, — ka Zaļā Raga

salas neatrodas tālu no Senegalas, kur sastapšu savus tautiešus. Protams, es skaidri zinu, ka šī salu grupanav sevišķi interesanta, daba tur mežonīga un klimats neveselīgs. Taču ģeogrāfu interesē itin viss. Prastredzēt ir liela māksla. Cilvēki, kas neprot redzēt, ceļo apkārt kā gliemeži savā čaulā. Varat ticēt, ka esnepiederu pie šās sugas.

— Kā jums labpatīk, Paganela kungs, — Džons Mengls atbildēja.— Esmu pārliecināts, ka jūsu uzturēšanās Zaļā Raga salās būs ieguldījums ģeogrāfijas zinātnē. Tā

kā tieši tur esam nodomājuši papildināt ogļu krājumus, jūs itin nemaz mūs neaizkavēsit.To pateicis, kapteinis lika uzņemt kursu uz Kanāriju salu rietumu piekrasti. Slavenā virsotne palika

aiz kreisā borta, un «Dunkans», joprojām traukdamies tikpat ātri, 2. septembrī pulksten piecos no rītašķērsoja Vēža tropu. Laika apstākļi tūdaļ mainījās. Gaiss kļuva mitrs un spiedīgs — kā parasti lietussezonā, ko spāņi sauc par «ūdens laiku». Ceļotājiem šī sezona nav patīkama, toties gaidīta Āfrikas salās,kur nav mežu un tātad trūkst arī ūdens. Bangainā jūra neļāva pasažieriem uzturēties uz klāja, taču arīkopkajītē sarunas sprēgāt sprēgāja.

3. septembrī, posdamies kāpt krastā, Paganels kravāja savas mantas. «Dunkans» manevrēja starpZaļā Raga salām. Pabrauca garām Sāls salai, neauglīgai un grūtsirdīgai kā kapu smiltājs. Pēc tam slīdējagar plašiem koraļļu rifiem, atstādams sāņus Svētā Jēkaba salu, kuru virzienā no ziemeļiem uz dienvidiemšķērsoja bazalta kalnu grēda ar divām drūmām virsotnēm. Tad Džons Mengls iebrauca Viljaprajas līcī unizmeta enkuru astoņu asu dziļumā iepretim pilsētai. Laiks bija šaušalīgs, un bangas neganti triecās pretkrastu, lai gan līcis bija aizsargāts no jūras vējiem. Lietus gāza kā ar spaiņiem, un pilsētu pat nevarējalāgā saskatīt. Tā atradās uz terasveida līdzenuma, kuru ieskāva trīssimt pēdu augstas vulkānisku klinšuatradzes. Caur biezo lietus priekškaru sala izskatījās satriecoši skumīga.

Lēdijai Helēnai vajadzēja atteikties no iecerētā pilsētas apmeklējuma. Ogles varēja uzņemt tikai arlielām grūtībām. Kamēr jūra un debesis jauca kopā savus ūdeņus, «Dunkana» pasažieriem neatlika nekascits kā sēdēt kopkajītē. Gluži dabiski, galvenais sarunu temats bija nelāgais laiks. Ikviens bilda šai sakarākādu vārdu, vienīgi majors klusēja, un viņa rāmo mieru, šķiet, nespētu satricināt pat pasaules plūdi.Paganels staigāja šurpu turpu, galvu šūpodams.

— Viss notiek kā par spīti, — viņš sodījās.— Patiesi, dabas spēki sazvērējušies pret jums, — Glenervens atsaucās.— Un tomēr es gūšu pār tiem virsroku.— Jūs taču nevarat doties šādā lietū, — lēdija Helēna ieteicās.— Man pašam, kundze, tas nav bīstami. Esmu nobažījies vienīgi par savu bagāžu un instrumentiem.

Tie visi būs pagalam.— Bīstama tikai pati izcelšanas krastā, — Glenervens piebilda. — Toties Viljaprajā jūs varēsit

iekārtoties gluži ciešami. Tiesa, šai pilsētā jums būs jādzīvo kopā ar pērtiķiem un cūkām, kuru sabiedrībane vienmēr ir patīkama. Taču ceļotājs nedrīkst.būt pārlieku izvēlīgs. Turklāt jums ir cerības, ka pēcseptiņiem astoņiem mēnešiem sagaidīsit kuģi, kas dosies uz Eiropu.

—1 Pēc septiņiem astoņiem mēnešiem! — Paganels iesaucās.— Un varat uzskatīt, ka jums laimējies. Lietus sezona kuģi Zaļā Raga salās pārāk bieži neiegriežas.

Toties laiku jūs varēsit izmantot lietderīgi. Šis arhipelāgs pagaidām maz izpētīts. Topogrāfijas,klimatoloģijas, etnogrāfijas un hipsometrijas laukā te vēl daudz kas darāms.

— Jūs varēsit pētīt upes, — lēdija Helēna ieminējās.— Tādas šeit nav atrodamas, kundze, — Paganels atbildēja.— Un strauti?— Arī tādu šeit nav.— Kaut kādām.ūdens straumītēm taču jābūt?— Nav itin nekādu.— Tādā gadījumā jūs varēsit pievērsties mežiem, — majors ierosināja.

— Lai būtu meži, ir vajadzīgi koki, bet koku šeit nav.— Cik brīnišķīga zeme! — majors secināja.— Neskumstiet, dārgais Paganel, — Glenervens sacīja, — jums taču paliek vēl kalni.— Ak, milord, šie kalni nav nedz augsti, nedz interesanti. Turklāt tie jau izpētīti.— Izpētīti? — Glenervens pārjautāja.— Jā, man, kā vienmēr, nelaimējas. Tur, Kanāriju salās, visu bija padarījis Humbolts, bet šeit

aizsteidzies priekšā ģeologs Šarls Senklērs- Devils!— Vai tas var būt?— Diemžēl tā tas ir, — Paganels skumīgi atbildēja. — šis zinātnieks, atradās uz franču korvetes

«Drosmīgā», kad tā stāvēja pie Zaļā Raga salam. Viņš uzkāpa visinteresantākajā šīs salu grupas virsotnē— Fogu salas vulkānā. Ko lai es sadaru pēc viņa?

— Skumji, — lēdija Helēna sacīja. — Ko jūs domājat tagad iesākt,. Paganela kungs?Paganels brīdi klusēja.— Patiesi, — Glenervens ierunājās, — būtu bijis prātīgāk izkāpt Madeirā, lai arī tur vairs nav

vīna.Ģeogrāfijas biedrības zinātniskais sekretārs joprojām klusēja.— Jūsu vietā es nogaidītu, — majors sacīja tādā balsī, itin kā teiktu: «Jūsu vietā es negaidītu.»— Dārgais Glenerven, — Paganels beidzot atsāka, — kur paredzēta jūsu nākamā pietura?— Tagad tikai Konsepsjonā..— Sasodīts! Jūs aizvilināt mani arvien tālāk no Indijas.— Gluži otrādi: tiklīdz mēs apbrauksim apkārt Hornas ragam, jūs sāksit tai tuvoties.— Par to es šaubos.— Turklāt, — Glenervens nopietni turpināja, — vai nav vienalga, kādā Indija jūs nokļūsit —

Austrumindijā vai Rietumindijā?— Vienalga! 1— Tiklab Patagonijas pampu indiāņi, kā Pendžabas indieši patiesībā Indijas iedzīvotāji vien ir.— Pie joda, milord, — Paganels iesaucās, — šāds arguments man nekad nebūtu ienācis prātā!— Bet zelta medaļu, dārgais Paganel, var nopelnīt kurā katrā zemē. Nodarboties ar pētniecību un

izdarīt atklājumus var tiklab Kordiljeros, kā Tibetas kalnos.— Bet Jarudžangboču?— Tā nav nekāda problēma, aizstājiet to ar Riokolorado! Arī šī lielā upe vēl maz izpētīta, un kartēs

tās tecējums pārlieku atkarīgs no ģeogrāfu fantāzijas.— To es zinu, dārgais lord, kartēs sastopamas kļūdas par vairākiem grādiem. Es nemaz nešaubos,

ka Ģeogrāfijas biedrība, ja būtu to lūdzis, tikpat labprāt sūtītu mani uz Patagoniju, kā uz Indiju. Taču tasman neienāca prātā.

— Kā parasti, izklaidības dēļ.— Tātad, Paganela kungs, jūs brauksit mums līdzi? — lēdija Helēna mīļi ievaicājās.— Bet kas izpildīs man uzticēto uzdevumu, kundze?— Neaizmirstiet, ka mēs brauksim caur Magelāna jūras šaurumu, — Glenervens piemetināja.— Milord, jūs esat īsts kārdinātājs!— Atļaujiet vēl piebilst, ka mēs iegriezīsimies Bada ostā.— Bada osta! — francūzis aizgrābts iesaucās. — Ar šo vārdu ģeogrāfisko atklājumu hronikā

saistās visspožākās lappuses!— Neaizmirstiet arī to, Paganela kungs, — lēdija Helēna turpināja, — ka jūsu līdzdalība šai

ekspedīcijā blakus Skotijas vārdam padarīs slavenu arī Francijas vārdu.— Jā, protams!— Ģeogrāfs mūsu ekspedīcijai būtu ļoti noderīgs, un kas var būt cildenāks par zinātni, kura kalpo

cilvēcības ideāliem!— Tie ir zelta vārdi, kundze!— Ticiet man. Paklausiet likteņa gribai. Sekojiet mūsu piemēram. Liktenis atsūtīja mums

dokumentu, un mēs devāmies ceļā. Liktenis atveda jūs uz «Dunkana», un jums šeit jāpaliek.— Vai gribat, mīļie draugi, lai pasaku jums patiesību? — Paganels ierunājās. — Tad klausieties:

jūs visi ļoti vēlaties, lai es palieku!— Un jūs, Paganel, — jūs beidzaties vai nost aiz vēlēšanās palikt, — Glenervens attrauca.— Sasodīts! — zinātnieks iesaucās. — Un es tik ļoti baidījos kļūt uzbāzīgs!IX nodaļa MAGELĀNA JŪRAS ŠaurumsPaganela lēmumu visi uzņēma ar patiesu prieku. Roberts tik brāzmaini metās viņam ap kaklu, ka

cienījamais zinātniskais sekretārs tik tikko noturējās kājās.— Dūšīgs puisis, — Paganels sacīja. — Es mācīšu viņam ģeogrāfiju.Tā kā Džons Mengls solījās padarīt Robertu par jūrnieku, Glenervens — par drosmīgu vīru, majors

— par aukstasinīgu zelli, lēdija Helēna — par krietnu un augstsirdīgu cilvēku, bet Mērija Granta teicāsiedvest viņam pateicību pret šiem skolotājiem, tad jaunajam Grantam acīmredzot bija lemts kļūt parideālu džentlmeni.

Ātri uzņēmis ogles, «Dunkans» atstāja šos nemīlīgos krastus. Turēdams kursu uz rietumiem, tasiekļuva Brazīlijas piekrastes straumē un 7. septembrī, spirgtam ziemeļvējam pūšot, šķērsoja ekvatoru uniebrauca Dienvidu puslodē.

Brauciens noritēja bez kādiem sarežģījumiem. Visus ekspedīcijas dalībniekus spārnoja vislabākāscerības. Izredzes atrast kapteini Grantu, šķiet, auga no dienas dienā. Jo pārliecināts par ekspedīcijassekmēm bija «Dunkana» kapteinis. Šo ticību uzturēja galvenokārt viņa karstā vēlēšanās redzēt mis Mērijulaimīgu un apmierinātu. Pret jauno meiteni Džonam Menglam bija modusies īpaša interese, un savas jūtasviņš prata tik labi noslēpt, ka, izņemot Mēriju Grantu un viņu pašu, tās bija visiem zināmas.

Augsti mācītais ģeogrāfs ta'gad droši vien bija laimīgākais cilvēks visā Dienvidu puslodē. Augasdienas viņš pētīja kartes, izklājis tās kopkajītē uz galda. Tas bija par iemeslu mūžīgiem strīdiem armisteru Olbinetu, kuram vajadzēja klāt galdu, šais strīdos Paganela pusē nostājās visi jahtas viesi,izņemot majoru, kuram ģeogrāfija bija vienaldzīga, it īpaši ēdienreizēs. Bez tam Paganels bija izcēlis nokapteiņa palīga lādes veselu kaudzi grāmatu, to vidū vairākus sējumus spāņu valodā, un nolēmisiemācīties Servantesa valodu, kuru uz kuģa neviens neprata. Šai valodai vajadzēja atvieglot ģeogrāfiskospētījumus Cīles piekrastē. Tā kā lingvistisku dotību viņam netrūka, viņš cerēja tekoši runāt spāniski līdztam laikam, kad kuģis piestās Konsepsjonas ostā. Tāpēc viņš mācījās jo aizrautīgi, nemitīgi murminādamsdažnedažādus nesaprotamus vārdus.

Pavaļas brīžos Paganels vēl atrada iespēju nodarboties ar Robertu un stāstīja viņam par zemēm,kurām «Dunkans» strauji tuvojās.

10. septembrī, kad jahtas atrašanās vieta bija 5° 37' dienvidu platuma un 31° 15' rietumu garuma,Glenervens uzzināja kaut ko tādu, kas, iespējams, nav zināms pat izglītotākiem prātiem. KlāstīdamsAmerikas vēsturi un kavēdamies pie slavenajiem juras braucējiem, kuru ceļus tagad mēroja arī«Dunkans», Paganels nonāca līdz Kristoforam Kolumbam. Beigās viņš pateica, ka dižais dženovietisnomiris, nezinādams, ka ir atklājis jaunu pasaules daļu.

Visi klausītaji iesaucās aiz pārsteiguma. Paganels palika pie savām domām.— Tā ir neapšaubāma patiesība, — viņš paziņoja. — Es negribu mazināt Kolumba slavu, bet fakts

paliek fakts. Piecpadsmitā gadsimta beigās visus prātus nodarbināja viens jautājums: kā vieglāk sasniegtĀziju un, braucot uz rietumiem, nokļūt austrumos. Vārdu sakot, kā atrast īsāko ceļu uz «garšvielu zemi».Pēc tā tiecās arī Kolumbs. Viņš devās četros jūras braucienos, sasniedza Ameriku pie Kumanas,Hondurasas, Moskītu krasta, Nikaragvas, Veragvas, Kostarikas un Panamas, noturēdams šos krastus parJapānas un Ķīnas piekrasti. Viņš nomira, nenojauzdams, ka eksistē jauns, milzīgs kontinents, kuram viņš

nebija devis pat savu vārdu.— Es ticu jums, dārgais Paganel, — Glenervens atbildēja, — taču nebrīnieties, ka esmu pārsteigts,

un atļaujiet jums vaicāt, kādi jūras braucēji uzzināja patiesību par Kolumba atklājumiem.— Viņa pēcnieki, sākot ar Ohedu, kas bija pavadījis Koluīnbu viņa ceļojumos, tad vēl Vinsents

Pinsons, Vespuči, Mendosa, Bastidass, Kavrals, Soliss, Balvoja. Šie kuģinieki apbraukāja Amerikasaustrumu krastus, atzīmējot uz kartes to kontūras. Pirms trīssimt sešdesmit gadiem viņus nesa uzdienvidiem tā pati straume, kas tagad dzen arī mūsu jahtu. Ievērojiet, draugi, mēs pārbraucām pārekvatoru tieši tai pašā vietā, kur to šķērsoja Pinsons piecpadsmitā gadu simteņa beidzamajā gadā, un mēstuvojamies tam pašam astotajam dienvidu platuma grādam, kur viņš izkāpa Brazīlijas krastā. Pēc gadaportugālis Kavrals aizkļuva līdz Seguro ostai. Tad Vespuči savā trešajā ekspedīcijā 1502. gadā aizbraucavēl tālāk uz dienvidiem. 1508. gadā Vinsents Pinsons un Soliss apvienojās, lai kopīgi izpētītu Amerikaskrastus, un 1514. gadā Soliss atklāja Laplatas upes ieteku, kur iezemieši viņu apēda. Gods apbrauktapkārt Amerikas kontinentam piekrita Magelānam. 1519. gadā šis dižais jūras braucējs ar pieciem kuģiemdevās gar Patagonijas krastiem un atklāja Ilgoto ostu, kā arī Svētā Juliāna ostu, kur ilgāku laiku uzkavējās.Pēc tam piecdesmit otrajā platuma grādā Magelāns atklaja Vienpadsmit Tūkstošu Jaunavu jūras šaurumu,kas vēlāk ieguva viņa vārdu, un 1520. gada 28. novembrī iebrauca Klusajā okeānā. Ai, kāds priekspārņēma visu viņa būtni un cik satraukti pukstēja sirds, kad skatienam līdz pat apvārsnim pavērās vēlneredzēta, saules staros mirgojoša jūra!

— Ak, Paganela kungs, būtu es bijis tur klāt! — ģeogrāfa stāsta aizgrābts, Roberts Grants iesaucās.— Arī es, mīļo draudziņ, protams, nebūtu laidis garām šādu izdevību, ja vien liktenis man būtu

lēmis nākt pasaulē pirms trīssimt gadiem.— Tas mūs ļoti apbēdinātu, Paganela kungs, — lēdija Helēna atsaucās, — jo tādā gadījumā jūs

neatrastos uz «Dunkana» un nestāstītu mums tik aizraujošus stāstus par Amerikas atklāšanu.— Manā vietā to pastāstītu kāds cits, kundze, un piebilstu vēl, ka pateicība par rietumu piekrastes

izpētīšanu pienākas brāļiem Pizarro. Šie drosmīgie dēkaiņi nodibināja veselu virkni pilsētu. Kusko,Kvito, Lima, Santjago, Viljarika, Valparaiso un Konsepsjona, kurp patlaban dodas mūsu «Dunkans», —tās visas ir viņu dibinātās pilsētas. Brāļu Pizarro atklājumi papildinaja Magelana atklājumus, unAmerikas krastu apveidi par lielu apmierinājumu Vecās pasaules zinātniekiem varēja parādīties·ģeogrāfijas kartēs.

— Es gan vēl nejustos apmierināts, — Roberts paziņoja.— Kāpēc? — Mērija vaicāja, uzlūkodama brāli, kuru ģeogrāfa stāstījums bija tik ļoti aizrāvis.— Patiešām, manu zēn, kāpēc? — lords Glenervens jautāja, uzmudinoši smaidīdams.— Tāpēc, ka es gribētu zināt, vai aiz Magelāna jūras šauruma vēl kaut kas ir.— Lieliski, draudziņ! — Paganels iesaucās. — Arī es būtu gribējis uzzināt, vai kontinents stiepjas

līdz pat polam vai ari paveras jūras klaids, kā to paredzēja, milord, jūsu tautietis Dreiks. Tāpēc navšaubu, ka Roberts Grants un 2aks Paganels, ja viņi dzīvotu septiņpadsmitajā gadu simtenī, noteikti būtudevušies līdzi holandiešiem Shoutenam un Lemērain, kuri alka atminēt šo ģeogrāfijas mīklu.

— Vai viņi bija zinātnieki? — lēdija Helēna jautāja.— Nē, tikai uzņēmīgi tirgotāji, kurus atklājumu zinātniskā puse visai maz interesēja. Tai laikā

Holandē pastāvēja Austrumindijas kompānija, kurai vienīgajai piederēja tiesības pārvadāt preces caurMagelāna jūras šaurumu. Tā kā toreiz cits rietumu jūras ceļš uz Āziju nebija zināms, šī privilēģija kļuvapar īstu žņaugu. Tad daži tirgotāji nolēma cīnīties pret šo monopolu, atklājot citu jūras šaurumu. Starpšiem tirgotājiem bija arī kāds Izaks Lemērs, gudrs un izglītots vīrs. Viņš sarīkoja par saviem līdzekļiemekspedīciju, kuru vadīja viņa brāļadēls Zakobs Lemērs un Shoutens, pieredzējis kuģinieks no Hornas. Šiedrosmīgie jūras braucēji devās ceļā 1615. gada jūnijā, turpat veselu gadu simteni pēc Magelāna. Viņiatklāja Lemēra jūras šaurumu starp Ugunszemi un Valstu zemi un 1616. gada 12. februārī apbrauca apkārtslavenajam Hornas ragam, kuru ar vēl lielākām tiesībām nekā tā dvīņubrāli Labās Cerības ragu varētu,

saukt par Vētru ragu.— Nudien man vajadzēja tur būt! — Roberts iesaucās.— Un tu, draudziņ, tad būtu dzēris no visspirdzinošākā prieka avota, — Paganels aizrautīgi

turpināja. — Patiesi, vai pasaulē var būt lielāks gandarījums un patiesāks prieks par to, kādu izjūt jūrasbraucējs, atzīmēdams uz kuģa kartes savus atklājumus! Viņš vēro, kā pamazām viņa acu priekšā veidojasjaunas zemes, kā izkāpj no viļņu bangotnes sala pēc salas, rags pēc raga. Sākumā krastu aprises irneskaidras, nepilnīgas un saraustītas. Šeit vientuļš zemesrags, tur izolēts joms, tālāk — neaptverams līcis.Ar laiku atklājumi papildina cits situ, līnijas savienojas, punktīru uz kartēm aizstāj svītra. Līči iegulstsauszemē noteiktās vietās, zemesragi atbalstās uz zināmiem krastiem. Un beidzot uz globusa visākrāšņumā parādās jauns kontinents ar ezeriem, upēm un upītēm, kalniem, ielejām, līdzenumiem,ciematiem, pilsētām un metropolēm. Ai, dārgie draugi, jaunu zemju atklājējs ir visīstākais izgudrotājs!Viņš pārdzīvotādus pašus saviļņojuma brīžus, tādus pašus pārsteigumus. Bet nu šīs atradnes turpat pilnīgiiztukšotas — viss redzēts, viss izpētīts, visi kontinenti un jaunās zemes atklātas, un mums, pēdējiemienācējiem ģeogrāfijas zinātnē, vairs nav ko darīt.

— Un tomēr ir, dārgais Paganel, — Glenervens iebilda.— Kas tad?— Tas, ko mēs darām!«Dunkans» tikmēr ar apbrīnojamu ātrumu traucās pa Vespuči un Magelāna ceļu. 15. septembrī tas

šķērsoja Mežāža tropu un uzņēma kursu uz daudzināto jūras šaurumu. Vairākas reizes kā tikko manāmalīnija apvāršņa malā parādījās Patagonijas zemie krasti. Līdz tiem bija vairāk nekā desmit jūdžu, un patslavenais Paganela tālskatis sniedza savam īpašniekam tikai neskaidru priekšstatu par Amerikas piekrasti.

25. septembrī «Dunkans» jau atradās pie Magelāna jūras šauruma un droši iebrauca tā ūdeņos. Soceļu parasti izraugās tvaikoņi, kas dodas uz Kluso okeānu. Šaurums ir tieši trīssimt septiņdesmit sešasjūdzes garš. Tas ir pietiekami dziļš, lai pa to varētu izbraukt vislielākie kuģi, pat turoties pie pašiemkrastiem. Šauruma dibens piemērots enkura izmešanai. Abos krastos daudz saldūdens avotu, upēs milzumszivju, meži bagāti ar medījumiem. Kādās divdesmit vietās var droši un ērti piestāt pie krasta. Vārdusakot, šeit ir tūkstošiem priekšrocību, kādu nav nedz Lemēra jūras šaurumā, nedz pie Hornas ragadraudīgajām klintīm, kur nemitīgi plosās viesuļi un vētras.

Pirmajās brauciena stundās, apmēram sešdesmit, astoņdesmit jūdžu garā posmā līdz Gregorijaragam, jūras šauruma krasti bija lēzeni un smilšaini. Zaks Paganels negribēja palaist garām nevienuainavu, nevienu piekrastes sīkumu. Braucienam pa šaurumu nevajadzēja ilgt vairāk par trīsdesmit sešāmstundām, un garām slīdošā, dienvidu saules apmirdzētā abu krastu panorāma, protams, bija tā vērta, laiievērojamais zinātnieks to apbrīnotu. Ziemeļu krastā neredzēja neviena cilvēka. Vienīgi Ugunszemeskailajā klintājā klimta daži nožēlojami iezemieši. Neredzēdams neviena patagoņa, Paganels jutās gaužāmsarūgtināts un nevarēja vien beigt šķendēties par lielu uzjautrinājumu saviem ceļabiedriem.

— Patagonija bez patagoņiem nav nekāda Patagonija, — viņš sacija.— Pacietieties, cienījamo ģeogrāf, gan redzēsim arī patagoņus, — lords Glenervens atsaucās.— Diez vai.— Bet viņi taču eksistē, — lēdija Helēna iebilda.— Ļoti šaubos, kundze, jo es nevienu neredzu.— Galu galā vārds «patagoņi», kas spāniski nozīmē «lielkāji», diez vai tiktu dots iedomātām

būtnēm.— Vārds vēl neko nenozīmē, — Paganels pastāvēja pie savām domām, lai saasinātu strīdu. —

Turklāt nemaz nav zināms, kā viņi paši sevi sauc.— Kas to būtu domājis! — Glenervens brīnījās. — Vai jūs, major, to zinājāt?— Nē, — Maknebs attrauca, — un es nedotu nevienu skotu mārciņu, lai to uzzinātu.— Un jums tomēr tas būs jāuzzina, vienaldzīgais cilvēk! — Paganels paziņoja. — Tiesa, Magelāns

šejienes iezemiešus nosauca par patagoņiem, bet ugunszemieši viņus dēvē par tiremeņiem, čīlieši — parkoukalviem, Karmenas kolonisti — par tehvelčiem, araukāņi — par uiličiem. Bugenvils nosauca viņuspar čauhiem, Falkners — par teveletiern. Viņi paši sevi dēvē par inakiein. Sakiet, lūdzu, — kā lai cilvēkstiek gudrs šai jūklī ur* vai vispār tauta ar tik daudziem vārdiem var eksistēt?

— Ir nu gan pierādījums! — lēdija Helēna iesaucās.— Pieņemsim, ka tas tā ir, — Glenervens noteica, — taču, manuprāt,, mūsu draugam Paganelam

jāatzīst: ja arī pastāv domstarpības par patagoņu nosaukumu, tad vismaz viņu izskats neizraisa nekādasšaubas.

— Nekas mani nepiespiedīs atzīt tamlīdzīgas aplamības, — Paganels attrauca.— Viņi ir liela auguma, — Glenervens sacīja.— Man tas nav zināms.— Vai tad viņi būtu maza auguma? — lēdija Helēna vaicāja.— Neviens to nevar apgalvot.— Tatad vidēja auguma? — Maknebs samierinoši sacīja.— Arī tas man nav zināms.— Tas jau ir par daudz! — Glenervens iesaucās. — Ceļotāji, kas viņus, redzējuši .. .— Ceļotāji, kas viņus redzējuši, — ģeogrāfs pārtrauca, — nebūt nav vienis prātis. Magelāns stāsta,

ka viņa galva tik tikko sniegusies patagoņiem līdz jostasvietai.— Redziet nu!— Toties Dreiks apgalvo, ka jebkurš anglis esot garāks par visgarāko' patagoni.— Ko nu angļi! — majors nicīgi noteica. — Tie droši vien būs bijuši: skoti.— Kavendišs liecina, ka patagoņi esot lieli un spēcīgi, — Paganels turpināja. — Hokinss viņus

sauc par milžiem. Lemērs un Shoutens uzskata, ka viņi ir apmēram vienpadsmit pēdu gari.— Šie godavīri pelna uzticību, — Glenervens piemetināja.— Protams, gluži tāpat kā Vuds, Narboro un Falkners, pēc kuru domām, patagoņi ir vidēja auguma.

Tiesa, Bairons, 2irodē, Bugenvils, Voliss. un Karterē apgalvo, ka patagoņi esot sešas pēdas un sešascollas gari, turpretī zinātnieks d'Orbiņī, kurš vislabāk pazīst šo zemi, uzskata, ka patagoņu vidējaisaugums ir piecas pēdas un četras collas.

— Bet kāda tādā gadījumā ir patiesība? — lēdija Helēna vaicāja,.— Patiesība, kundze, ir šāda: patagoņiem ir īsas kājas un garš rumpis. To pašu var izteikt arī joka

veidā: šie cilvēki ir sešas pēdas gari, kad sēž, un tikai piecas pēdas gari, kad stāv kājās.— Bravo, cienījamais zinātniek! — Glenervens iesaucās. — Vareni sacīts! — Turklāt, — Paganels turpināja, — ja patagoņi neeksistē, tad taisnība tikpat labi var būt visiem.

Un beigu beigās, dārgie draugi, man jāsaka jums par apmierinājumu, ka Magelāna jūras šaurums irlielisks arī bez patagoņiem.

Sai brīdī «Dunkans» brauca garām Brunsvikas pussalai, abpus kuģa pavērās brīnišķīgas ainavas.Septiņdesmit jūdžu attālumā no Gregorija raga aiz labā borta palika Puntaarenasas pārmācības nams.Starp kokiem pavīdēja Ciles karogs un baznīcas zvanu tornis. Tad šauruma ūdeņi apskaloja varenusgranīta milzeņus. Kalnu pakājes sedza nepārredzami meži, bet mūžīgā sniega klātās,virsotnes sniedzāsmākoņos. Dienvidrietumos seši tūkstoši pieci simti pēdu augstumā slējās Tarna kalns. Pēc ilga mijkrēšļasatumsa nakts. Apkārtne nemanot ietinās glāsainās ēnās. Pie debesīm iedegās spožas zvaigznes, unDienvidu Krusts norādīja kuģotājiem dienvidpola atrašanās vietu. Šai luminiscējošajā tumsā, mirgojotzvaigznēm, kuras šeit aizstāj civilizēto krastu bākugunis, jahta droši turpināja ceļu, neizmezdama enkurunevienā no daudzajiem ērtajiem līcīšiem. Jahtas rājas bieži skāra dižskābaržu zarus, kas slīga pār viļņiem.Kuģa skrūve bieži sabangoja ūdeņus lielu upju grīvās, iztraucēdama meža zosis, pīles, purva slokas,prīkšķes un citus spārnotos šo purvaino vietu iemītniekus. Drīz no tumsas iznira drupas, kurām naktspiešķīra drūmu diženumu. Tā bija sen pamesta kolonija, kuras vārds mūžam liks apšaubīt šās zemes

auglību un medījumu bagātību. «Dunkans» brauca garām Bada ostai.Šai vietā 1581. gadā uz dzīvi apmetās spānietis Sarmiento ar četri simti emigrantiem. Viņš

nodibināja šeit Sanfilipas pilsētu. Ārkārtīgi bargais sals izretināja kolonistu rindas, trūkums un badspieveica tos, kurus ziema bija saudzējusi, un 1587. gadā korsārs Kavendišs atrada pēdējo no šiem četrisimti nelaimīgajiem, kas bija miruši badā sagruvušajā pilsētā, kura savas pastāvēšanas sešos gados, šķiet,bija pārdzīvojusi sešus gadsimtus.

«Dunkans» slīdēja gar šiem vientulīgajiem krastiem. Gaismas svīdā tas brauca pa šauru iežmaugustarp dižskābaržu, ošu un bērzu mežiem, virs kuriem pacēlās zaļi kupoli, ar akmeņozoliem apaugušipakalni un smailas virsotnes, pār kurām visaugstāk slējās Buklendas obelisks. Jahta pabrauca garāmSannikolasa līcim, kuru Bugenvils kādreiz bija nosaucis par Franču līci. Tālumā draiskojās roņu bari unmilzīgas valzivis, par kuru apmēriem varēja spriest pēc izšļāktajām ūdensstrūklām, kas bija redzamas nočetru jūdžu attāluma. Beidzot «Dunkans» apbrauca Frovarda zemesragu, kuru vēl klāja ziemas ledus.Šauruma otrā pusē, Ugunszemē, seši tūkstoši pēdu augstumā slējās Sarmiento kalns — gigantiska, mākoņucaurausta klinšu gūzma, kas debesu zilgmē, šķiet, veidoja gaisa arhipclāgu. Ar Frovarda ragu patiesībā arībeidzās Amerikas kontinents, jo Hornas rags ir tikai vientuļa klints, kas iemesta jūrā piecdesmit sestajāplatuma grādā.

Aiz Frovarda raga jūras šauruma krasti vēl vairāk satuvinās starp Brunsvikas'pussalu un Izmisumazemi — garu salu, kas- sīko saliņu vidū šķiet līdzīga milzīgai, akmeņiem nosētā sēklī izsviestai valzivij.Cik ļoti šis izrobītais Amerikas lejasgals atšķiras no Āfrikas, Austrālijas vai Indijas gludajiemviengabala galiem! Kāda neiedomājama kataklizma sašķaidījusi šo milzīgo, starp diviem okeāniemiemesto zemesragu!

Tālāk auglīgos krastus nomainīja kailas un tuksnesīgas kalnaines, kuras šķēla neskaitāmas sarežģītāūdens labirinta aizas.. «Dunkans» droši un nekļūdīgi lavēja pa kaprīzajiem līkločiem, jaukdams savudūmu mutuļus ar miglu, kas klājās pār klintīm. Nesamazinot ātrumu, jahta pabrauca garam vairākām šaisvientulīgajos krastos izkaisītajām spāņu faktorijām. Pie Tamara raga šaurums atkal kļuva platāks.Apliecis loku ap Narboro salas stāvajiem krastiem, «Dunkans» tuvojās dienvidu piekrastei. Beidzot pēctrīsdesmit sešām stundām kopš iebraukšanas Magelāna jūras šaurumā ceļinieki ieraudzīja Pilāraszemesraga klinti, kas pacēlās Izmisuma zemes galējā punktā. Skatienam pavērās neaptverams, mirgojošsjūras klajš, un 2aks Paganels, sveikdams to ar jūsmīgu žestu, jutās tikpat dziļi aizgrābts kā pats FernānsMagelāns, kad viņa «Trinidadas» burās iegūla Klusā okeāna vējš.

X nodaļa Trīsdesmit SEPTĪTĀ PARALĒLENedeļu pēc tam, kad ceļinieki bija atstājuši aiz muguras Pilājas ragu, «Dunkans» ar pilnu tvaiku

iebrauca Talkavano līcī — lieliskā divpadsmit jūdžu garā un deviņas jūdzes platā limānā. Laikspieturējās brīnišķīgs. Sai apvidū no novembra līdz martam pie debesīm nav redzams neviens mākonītis unvisgarām Andu kalnu grēdas aizsargātajiem krastiem nemainīgi pūš dienvidu vējš. Izpildīdams lordaGlenervena norādījumu, Džons Mengls kuģoja cieši gar Cilojes arhipelāga krastiem un neskaitāmāmcitām Amerikas kontinenta drumslām. Kāda vraka palieka, salauzts masts vai cilvēka rokas apstrādātskoka gabals varēja norādīt uz avārijas pēdām. Taču nekas nebija redzams, un jahta, turpinādama savuceļu, izmeta enkuru Talkavano ostā pēc četrdesmit divām dienām, kopš bija atstājusi Klaidas līčamiglainos ūdeņus.

Glenervens tūdaļ lika nolaist laivu un kopā ar Paganelu izkāpa krastā pie pāļu mola. Augsti mācītaisģeogrāfs, izmantodams gadījumu, gribēja likt lietā spāņu valodu, kuru bija tik uzcītīgi mācījies, tačuiezemieši, viņam par lielu pārsteigumu, neko nesaprata.

— Vainīga droši vien mana sliktā izruna, — viņš noteica.— Ejam uz muitnīcu, — Glenervens ierosināja.Tur ar dažu angļu vārdu un izteiksmīgu žestu palīdzību viņiem paskaidroja, ka angļu konsuls dzīvo

Konsepsjonā. Līdz turienei bija stundas brauciens. Glenervens viegli sameklēja divus labus zirgus, un

drīz vien viņi abi ar Paganelu iejāja lielā pilsētā, par kuras eksistenci jāpateicas, brāļu Pizarrokompanjona drošsirdīgā Valdivijas uzņēmībai.

Cik ļoti nobālējis bija kādreizējais pilsētas spožums! Vairākkārt iezemiešu izlaupīta, 1819. gadānodedzināta, izpostīta un sagrauta, Konsepsjona bija ļāvusi sevi apēnot kaimiņu pilsētai Talkavano, unugunsgrēku nomelnējušos mūros mita vairs tikai kādi astoņi tūkstoši iedzīvotāju.. Laisko pilsētnieku retimīdītās ielas pamazām pārvērtās par prērijām.. Nekādas tirdzniecības, nekādas rosības. Uz katra balkonaskanēja mandolīna. Caur logu žalūzijām gurdi plūda tvīksmīgas dziesmas. Kādreizējā vīru pilsēta bijapārvērtusies par sieviešu un bērnu ciematu.

Glenervens neizrādīja nekādu lielu vēlēšanos izdibināt šā pagrimuma cēloņus, lai gan 2akamPaganelam gribējās par to parunāt. Nezaudēdams ne mirkli, Glenervens devās pie Britanijas karaliskāsaugstības konsula 2. R. Bcntoka. Šis cienījamais kungs viņus uzņēma ļoti iaipni un, uzzinājis kapteiņaGranta bēdu stāstu, apsolījās ievākt ziņas visā piekrastē.

Nekas neliecināja par to, ka trīsdesmit septītās paralēles tuvumā pie Cīles Araukānijas krastiem būtuavarējis trīsmastu burinieks «Britānija». Nekādu ziņojumu par tamlīdzīgu atgadījumu nebija saņēmis nedzBentoks, nedz viņa kolēģi — citu valstu konsuli. Glenervens tomēr nezaudēja dūšu. Viņš atgriezāsTalkavano un, netaupīdams nedz pūles, nedz naudu,, izsūtīja pa visu piekrasti aģentus. Visi meklējumi bijaveltīgi. Pat visrūpīgākā piekrastes iedzīvotāju aptauja nedeva nekādus rezultātus. Pēc «Britānijas»katastrofas, šķiet, nebija palikušas nekādas pēdas.

Kad Glenervens pavēstīja saviem ceļabiedriem par neveiksmīgajiem meklējumiem, Mērija Grantaun viņas brālis nejaudaja apslēpt savas bēdas. Bija pagājušas jau sešas dienas kopš «Dunkana» ierašanāsTalkavano. Pasažieri bija sapulcējušies kopkajītē. Lēdija Helēna nevis ar vārdiem — ko gan viņa varējateikt? — bet ar glāstiem mierināja abus kapteiņa Granta bērnus. 2aks Paganels atkal bija sadabūjisdokumentu un pētīja to ar vislielāko rūpību, itin kā gribēdams izvilināt no tā jaunus, noslēpumus. Kad viņštā bija darbojies jau veselu stundu, Glenervens. viņu pēkšņi uzrunāja:

— Paganel, es paļaujos uz jūsu aso prātu. Vai dokuments nav iztulkots aplam? Vai rekonstruētieteikumi neskan neloģiski?

Paganels neko neatbildēja. Viņš domāja.— Vai tiešām mūsu apsvērumi par katastrofas vietu būtu maldīgi? — Glenervens turpināja. — Vai

tad vārds «Patagonija» neduras acīs pat vispaviršākajam vērotājam ?Paganels joprojām klusēja.— Un beidzot, — Glenervens piebilda, — vai tad vārds «indiāņi» neliecina, ka mums ir taisnība?— Protams, — Maknebs atsaucās.— Vai tad nav pilnīgi skaidrs, ka avārijā cietušajiem tai brīdī, kad viņi rakstīja šīs rindas, draudēja

briesmas nokļūt indiāņu gūstā?— Atļausit jūs pārtraukt, dārgais lord, — Paganels beidzot ierunājās. — Pārējie jūsu secinājumi,

iespējams, ir pareizi, taču pēdējais, manuprāt, nav pamatots.— Ko jūs gribat ar to sacīt? — lēdija Helēna jautāja ģeogrāfam, kuram bija pievērsti visu

klātesošo skatieni.— Es gribu sacīt, — Paganels uzsvēra katru vārdu, — ka patlaban kapteinis Grants atrodas indiāņu

gūstā, un atļaujos piebilst, ka dokuments šai ziņā nerada nekādas šaubas.— Paskaidrojiet, lūdzu, tuvāk, Paganela kungs, — mis Granta palūdza.— Nekas nav vieglāk izdarāms, mīļā Mērij. Nelasiet dokumentā sagūstīs, bet lasiet sagūstījuši, un

viss kļūs skaidrs.— Tas nav iespējams! — Glenervens iesaucās.— Nav iespējams? Bet kāpēc, godātais draugs? — Paganels smaidīdams jautāja.— Tāpēc, ka pudeli varēja iemest jūrā vienīgi pēc tam, kad kuģis bija uzskrējis virsū klintīm.

Pamatojoties uz to, mēs secinājām, ka dokumentā minētie garuma un platuma grādi attiecas tieši uz

katastrofas vietu.— Tas vēl neko nepierāda, — Paganels attrauca. — Es neredzu iemesla, kāpēc avārijā cietušie,

pēc tam kad indiāņi viņus bija aizveduši kontinenta iekšienē, nevarētu mēģināt ar tās pašas pudelespalīdzību paziņot par savu gūstniecības vietu.

— Iemesls, dārgo Paganel, ir gaužām vienkāršs: lai iemestu pudeli jūrā, jāatrodas vismaz jūraskrastā.

— Vai arī pie upes, kas ietek jūrā! — Paganels atteica.Pēc šīs negaidītās atbildes, kura tomēr neizteica neko neiespējamu,, iestājās pārsteiguma pilns

klusums. Pēc savu klausītāju mirdzošajām acīm Paganels saprata, ka visu sirdīs uzausušas jaunas cerības.Pirmā atguvās lēdija Helēna.

— Kāda ideja! — viņa iesaucās.— Kāda laba ideja, — ģeogrāfs naivi piemetināja.— Ko tad jūs iesakāt? — Glenervens jautāja.— Es iesaku uzmeklēt vietu, kur trīsdesmit septītā paralēle sastopas ar Amerikas krastu, un,

nenovirzoties pat ne par pusgrādu, doties pa šo paralēli cauri visam kontinentam līdz punktam, kur tāiesniedzas Atlantijas okeānā. Iespējams, ka šai pārgājienā mēs atradīsim katastrofā cietušos «Britānijas»ļaudis.

— Maz izredžu, — majors piemetināja.— Lai arī cik maz būtu izredžu, — Paganels iebilda, — mums tomēr jādara viss iespējamais. Ja

man ir taisnība un pudeli patiesi aiznesusi jūrā kāda no kontinenta upēm, mēs noteikti nonāksimgūstekņiem uz pēdām. Ielūkojieties, draugi, — ielūkojieties šīs zemes kartē, un jūs pārliecināsities parmana plāna pareizību.

To sacīdams, Paganels izklāja uz galda čīles un Argentīnas provinču karti.— Skatieties, — viņš teica, — sekojiet man līdzi pastaigā pa Amerikas kontinentu. Pāriesim pāri

šaurajai Čīles joslai. Pārrāpsimies pāri Andu Kordiljeriem. Nokāpsim lejā pampās. Vai šajā apvidūtrūkst lielu un mazu upju? Nekā tamlīdzīga. Lūk, Rionegro un Riokolorado ar daudzajām pietekām —visas šīs upes šķērso trīsdesmit septītais platuma grāds, un visas tās varēja aiznest jūrā pudeli ardokumentu. Varbūt kādā nometnieku ciltī, pie kādas maz pazīstamas upes, kādā sjerras aizā savubrīnumaino atpestīšanu gaida tie, kurus mums ir tiesības saukt par saviem draugiem. Vai mēs drīkstampievilt viņu cerības? Vai tad jūs visi neesat ar mieru šķērsot šīs zemes, stingri turoties pie līnijas, kurumans pirksts patlaban velk uz kartes? Ja, par spīti paredzējumiem, es šoreiz būtu maldījies, vai mūsupienākums nav izsekot trīsdesmit septīto paralēli līdz galam un apbraukt pa to apkārt visai zemeslodei, jatas ir nepieciešams avarējušo jūrnieku glābšanai?

Šie pašaizliedzīgie vārdi, kurus Paganels izteica ar patiesu aizgrābtību, atstāja uz klausītājiem dziļuiespaidu. Visi piecēlās un spieda ģeogrāfam roku.

— Jā, mans tēvs ir tur! — Roberts Grants iesaucās, ar acīm vai aprīdams karti.— Un mēs viņu tur atradīsim, manu zēn! — Glenervens paziņoja. — Nekas nevar būt loģiskāks par

mūsu drauga Paganela sniegto dokumenta tulkojumu, un mums bez svārstīšanās jādodas pa viņanosprausto ceļu. Kapteini Grantu vai nu sagūstījusi kāda liela indiāņu cilts, vai arī viņš kritis kādasniecīgas cilts rokās. Otrajā gadījumā mēs atbrīvojam viņu paši. Pirmajā gadījumā, noskaidrojuši visusapstākļus, mēs atgriežamies uz «Dunkana» austrumu piekrastē, aizbraucam uz Buenosairesu, kur majorsMaknebs noorganizēs tādu karapulku, kas tiks galā ar visiem Argentīnas provinču indiāņiem.

— Pareizi! Pareizi, jūsu augstība! — Džons Mengls iesaucās. — Turklāt varu piebilst, ka šisceļojums pa Amerikas kontinentu nav bīstams.

— Nedz bīstams, nedz nogurdinošs, — Paganels apliecināja. — Daudzi ceļotāji to jau veikuši, kautarī viņi nebija tik labi apgādāti kā mēs un viņus neiedvesmoja tik cildens mērķis! Vai 1782. gadā BasilioVilarmo neaizkļuva no Karmenas līdz Kordiljeriem? Vai 1806. gadā čīlietis, Konsepsjonas provinces

tiesnesis dons Luiss de la Kruss, izjājis no Antuko un virzīdamies tieši pa trīsdesmit septīto platumagrādu, nav pārkļuvis pāri Andiem un pēc četrdesmit dienām sasniedzis Buenosairesu? Un, beidzot,pulkvedis Garsija, Alsids d'Orbiņī un mans cienījamais kolēģis doktors Martēns de Musī — vai viņi navpārstaigājuši šo zemi krustām šķērsām, paveikdami zinātnes labā to pašu, ko mēs gatavojamies darītcilvēcības labā?

— Paganela kungs! Paganela kungs! — Mērija Granta iesaucās aiz saviļņojuma trīcošā balsī. — Kālai pateicas jums par pašaizliedzību, kas saistīta ar tik lielām briesmām!?

— Briesmām? — Paganels attrauca. — Kurš minēja vārdu «briesmas»?— Es ne! — atsaucās Roberts Grants ar apņēmības pilnu, mirdzošu skatienu.— Briesmas! — Paganels turpināja. — Vai šeit tādas vispār pastāv? Turklāt par ko mēs runājam?

Par kaut kādiem trīssimt piecdesmit ljē, jo mēs virzīsimies pa taisnu līniju, par ceļojumu tādos pašosplatuma grādos, kādos zemeslodes ziemeļu puslodē atrodas Spānija, Sicīlija, Grieķija, un tātad apmēramtādos pašos klimatiskajos apstākļos un, beidzot, par ceļojumu, kas prasīs tikai nepilnu mēnesi. Tā taču irpastaiga!

— Paganela kungs, — lēdija Helēna iejautājās, — tātad jūs domājat, ka indiāņi būs saudzējušiavarējušo kuģinieku dzīvības?

— Protams, kundze. Indiāņi taču nav cilvēkēdāji. Itin nemaz. Kāds no maniem tautiešiem, ar kurukopā darbojos Ģeogrāfijas biedrībā, Gināra kungs, trīs gadus nodzīvoja pampās indiāņu gūstā. Tiesa, viņšdaudz pārcieta, ar viņu slikti apgājās, taču galu galā viņš izturēja šo pārbaudījumu. Eiropietis šai zemētiek uzskatīts par derīgu radījumu. Indiāņi apzinās eiropieša vērtību un aprūpē viņu kā visdārgākomājlopu.

— Tādā gadījumā mēs nedrīkstam ilgāk kavēties, — Glenervens paziņoja. — Mums tūlīt jādodasceļā. Kāds būs mūsu maršruts? '

— Ceļojums būs viegls un patīkams, — Paganels atbildēja. — Sākumā ceļš vīsies kādu gabalu pakalniem, pēc tam pa lēzeno Andu austrumu nogāzi un beidzot pa zālainu līdzenumu, vārdu sakot, īstudārzu.

— Paraudzīsimies kartē, — majors ierosināja.— Te tas ir, dārgais Makneb. Vispirms Cīles piekrastē starp Rumena zemesragu un Karnero līci

atradīsim trīsdesmit septīto paralēli. Izgājuši cauri Araukānijas galvaspilsētai, mēs šķērsosim Kordiljeruspa Antuko kalnu pāreju, atstādami vulkānu dienvidu pusē. Pēc tam, dodoties lejup pa lēzenajām kalnunogāzēm un pārceļoties pāri Neukenai un Riokolorado, sasniegsim pampas, Saliņas ezeru, Gvamini upi,Tapalkvenas sjerru. Turpat būs arī Buenosairesas provinces robeža. Pārgājuši tai pāri, uzkāpsim Tandilassjerrā un turpināsim meklējumus līdz pat A'ledano zemesragam Atlantijas okeāna piekrastē.

Klāstīdams ekspedīcijas maršrutu, Paganels pat nepapūlējās ieskatīties ·uz galda izklātajā kartē, joviņam nebija nekādas vajadzības to darīt. Apbrīnojamā atmiņa, balstīdamās uz Frezjē, de Molinas,Humbolta, Mjera ·un d'Orbiņī darbiem, nevarēja viņu nedz pievilt, nedz iedzīt strupceļā. Ticis galā ar šoģeogrāfisko uzskaitījumu, Paganels piebilda:

— Tātad, dārgie draugi, mūsu ceļš nemet nekādus līkumus. Mēs noiesim to trīsdesmit dienās unsasniegsim austrumu piekrasti, iespējams, pat ātrāk par «Dunkanu», kuru var aizkavēt rietumu vēji.

— Tātad «Dunkanam» vajadzēs kreisēt starp Korientes un Sanantonio zemesragiem? — DžonsMengls vaicāja.

— Tieši tā.— Kādam, pēc jūsu domām, vajadzētu būt ekspedīcijas personālsastāvam? — Glenervens

pajautāja.— Pēc iespējas mazākam. Mūsu uzdevums ir tikai noskaidrot kapteiņa Granta atrašanās vietu, nevis

ielaisties kaujā ar indiāņiem. Manuprāt, ekspedīcijas sastāvā varētu ietilpt mūsu vadītājs lordsGlenervens, tad vēl majors, kas nevienam negribēs atdot savu vietu, jūsu padevīgais kalps Zaks Paganels

…— Un es! — jaunais Grants iesaucās.— Robert! Robert! — Mērija viņu aprāja.— Kāpēc gan ne? — Paganels atbalstīja Robertu. — Ceļojumi jaunatni izglīto un norūda. Tātad

mēs četri un trīs «Dunkana» matroži …— Kā tad tā, — Džons Mengls pievērsās lordam Glenervenam. — Vai jūsu augstība nevēlas mani

ieskaitīt ekspedīcijas sastāvā?— Dārgais Džon, — Glenervens atbildēja, — mēs taču atstājam uz jahtas pasažieres, tas ir, mūsu

lielāko dārgumu. Kurš gan cits rūpēsies par viņām, ja ne uzticamais «Dunkana» kapteinis?— Tātad mēs nevarēsim doties kopā ar jums? — lēdija Helēna vaicāja, un viņas acis aizplīvuroja

skumjas.— Mīļā Helēna, — Glenervens atbildēja, — mūsu ceļojuma temps būs ārkārtīgi straujš. Mēs

nešķirsimies uz ilgu laiku un …— Jā, draugs, es saprotu, — lēdija Helēna sacīja. — Dodieties ceļā, un lai jums labi veicas!— Turklāt tas nav nekāds ceļojums, — Paganels pavēstīja.— Kas tad? — lēdija Helēna noprasīja.— Tikai pārgājiens, nekas vairāk. Mēs iziesim cauri šai zemei, kā krietni ļaudis nostaigā savu ceļu

šai pasaulē, darīdami iespējami vairāk laba. Transire benefaciendo — tāda ir mūsu devīze.Ar šiem vārdiem Paganels beidza diskusiju, ja vien par diskusiju var nosaukt pārrunas, kurās visi

dalībnieki ir vienis prātis. Gatavošanās ekspedīcijai sākās tai pašā dienā. Viss tika darīts stingrāslepenībā, lai nepiesaistītu indiāņu uzmanību.

Izbraukšana bija nolikta uz 14. oktobri. Kad pienāca brīdis izraudzīties ekspedīcijai matrožus, savuspakalpojumus piedāvāja itin visi un Glenervenam atlika vienīgi izvēlēties. Lai neapbēdinātu nevienu nošiem brašajiem puišiem, viņš nolēma ķerties pie lozēšanas. Laimīgās lozes krita kapteiņa palīgam TomamOstinam, spēkavīram Vilsonam un Milredijam, kas varētu mēroties boksā ar pašu Tomu Saijersu[9]!

Glenervens rosīgi piedalījās sagatavošanas darbos. Viņš gribēja, lai noliktajā dienā viss būtu gatavs,un panāca to. Tikpat enerģiski rīkojās arī Džons Mengls, papildinādams ogļu krājumus, lai nekavējotiesvarētu atkal iziet jūrā. Viņš cerēja nokļūt Argentīnas piekrastē pirms sauszemes ceļotājiem. Tādējādistarp Glenervenu un jauno kapteini norisa īsta sacensība, kas nāca par labu kopējam pasākumam.

Un tiešām — 14. oktobrī paredzētajā laikā visi bija sagatavojušies ceļam. Tuvojoties šķiršanāsbrīdim, jahtas pasažieri sapulcējās kopkajītē. «Dunkans» kuru katru mirkli grasījās pacelt enkuru, un kuģaskrūve jau kūla Talkavano līča dzidros ūdeņus. Glenervens, Paganels, Maknebs, Roberts Grants, TomsOstins, Vilsons un Milredijs, bruņojušies ar karabīnēm un koltiem, posās atstāt jahtu. Pavadoņi un mūļiviņus gaidīja pie pāļu mola.

— Ir laiks, — lords Edvards beidzot sacīja.— Dodies ceļā, mīļais! — lēdija Helēna atbildēja, apvaldīdama satraukumu.Lords Glenervens piekļāva viņu pie krūtīm, bet Roberts metās ap kaklu Mērijai Grantai.— Bet tagad, dārgie draugi, — 2aks Paganels sacīja, — pēdējo reizipaspiedīsim cits citam roku tik cieši, lai sajustu šo spiedienu līdz pat Atlantijas okeāna krastiem!Paganels prasīja pārāk daudz. Un tomēr apskāvieni bija tik dedzīgi, ka cienījamā zinātnieka

vēlējums, šķiet, varēja arī piepildīties.Visi uzkāpa uz klāja, un septiņi ekspedīcijas dalībnieki atstāja «Dunkanu». Kad viņi jau atradās uz

mola, jahta manevrēdama pievirzījās krastam tuvāk par pusi kabeļtauvas.Lēdija Helēna no klāja augstumiem pēdējo reizi sauca:— Lai dievs jums palīdz, mīļie draugi!— Viņš palīdzēs mums, kundze, — Zaks Paganels atsaucās, — varat man ticēt, jo mēs palīdzēsim

paši sev!

— Pilnu tvaiku! — Džons Mengls uzsauca mehāniķim.— Aiziet! — lords Glenervens atsaucās.Tai pašā brīdī, kad sauszemes ceļinieki, pievilkuši pavadas, aizauļoja īpa piekrastes ceļu,

«Dunkans», spēcīgās skrūves dzīts, pilnā gaitā izgāja atklātā okeānā.XI nodaļa CAURI ČĪLEIPar ekspedīcijas pavadoņiem Glenervens bija nolīdzis četrus iezemiešus — trīs vīriešus un vienu

zēnu. Mūļu īpašnieks bija kāds anglis, kas dzīvoja šai zeinē jau divdesmit gadus. Viņš iznomāja mūļus unvadīja ceļiniekus pāri Kordiljeru pārejām. Pēc tam viņš uzticēja ceļotājus kādam bakeano, argentīniešupavadonim, kas labi pazina ceļus pampās. Sis anglis mūļu un indiāņu sabiedrībā vēl nebija tik ļotiaizmirsis mātes valodu, lai nevarētu saprasties ar ceļiniekiem. Glenervens tagad varēja vieglāk izteiktsavus vēlējumus un pārbaudīt rīkojumu izpildi. Šo iespēju viņš nekavējās izmantot, jo Zaķu Paganelu, laikā viņš centās, vēl aizvien nesaprata.

Mūļu īpašniekam, šejienes čīliešu izloksnē — katapasam, palīgos bija divi iezemiešu peoni undivpadsmit gadus vecs zēns. Peoni uzraudzīja ar ekspedīcijas bagāžu apkrautos mūļus, bet zēns vedapavadā madrinu, ar zvārgulīšiem un zvaniņiem apkārtu ķēvīti, kas gāja pa priekšu un itin kā vilka sev līdzdesmit mūļus. Uz septiņiem no tiem jāja mūsu ceļinieki, uz astotā n— katapass. Pārējie divi nesa pārtikaskrājumus un dažus audumu baķus, kas bija paredzēti līdzenuma virsaišu — kaciku labvēlības«iemantošanai. Peoni, kā parasti, gāja kājām. Ceļojumam cauri Dienvidamerikai, šķiet, vajadzēja noritētvislabvēlīgākajos apstākļos tiklab drošības, kā arī ātruma ziņā.

Pārkļūt pāri Andu kalnu grēdai nav nemaz tik vienkārši. Šādā ceļojumā labāk nemaz nedoties bezizturīgiem mūļiem, no kuriem vērtīgākie nāk no Argentīnas. Šie lieliskie dzīvnieki šai zemē ieguvušiīpašības, kādas sākotnējai sugai nemaz nepiemita. Viņi ir ļoti pieticīgi barības ziņā. Dzer tikai vienreizdienā, gluži viegli noiet desmit Ijē astoņās stundās un nekurnēdami panes četrpadsmit arobu[10] smagunastu.

Visā ceļā no viena okeāna līdz otram nav nevienas iebraucamās vietas. Ceļinieku parastā pārtika irkaltēta gaļa, rīsi ar papriku un medījumi, ja pa ceļam laimējas ko nošaut. Kalnos dzeramo ūdeni ņem notecēm, bet līdzenumā no strautiem un urgām, piepilinot ūdenim klāt dažas lāses ruma, kurš ikvienamceļiniekam glabājas vērša ragā, ko sauc par čiflu. Starp citu, alkoholiskie dzērieni šais apgabalos jālietoļoti mazās devās, jo cilvēku nervu sistēma jau tāpat atrodas uzbudinātā stāvoklī. Labu labā guļvieta irvietējie segli — rekado. Šos seglus, kas pagatavoti no pelioniem — aunādām, kurām viena puse ir ģērēta,bet otra — ar vilnu klāta, nostiprina uz mūļa muguras ar divām platām, krāšņi izšūtām jostām. Ietinies šaissiltajās segās, ceļinieks guļ saldu miegu, par spīti miklajām un vēsajām naktīm.

Glenervens, kā jau cilvēks, kas daudz ceļojis un radis pielāgoties dažādu zemju paražām, bijaiegādājies sev un pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem čīliešu apģērbu. Paganels un Roberts — viens liels,otrs mazs bērns — nevarēja vien rimties aiz sajūsmas, kad uzmauca galvā nacionālo pončo, platu vilnasseģeni ar caurumu vidū, bet kājās uzāva zābakus no kumeļa pakaļkāju ādas. Un cik grezni izskatījās viņumūļi ar arābu laužņiem mutē, ar garām, pītām pavadām, kas vienlaikus noderēja par pātagām, un metālakalumiem izrotātiem iemauktiem! Pie segliem karājās alforhas, koša audekla dubultmaisi, kuros glabājāspārtika vienai dienai. Kamēr mūžam izklaidīgais Paganels trausās seglos, izgreznotais lopiņš tik tikkoneaplaimoja viņu ar trīs četriem spērieniem. Ar neiztrūkstošo tālskati pār plecu ticis beidzot seglos un arkājām atspēries kāpšļos, zinātnieks pilnīgi paļāvās uz sava lopiņa prāta spējām, un viņam tas nebijajānožēlo. Turpretī Roberts uzreiz parādīja izcilas jātnieka dotības.

Ekspedīcija devās ceļā. Laiks bija brīnišķīgs. Lai gan pie dzidrajām debesīm neredzēja nevienamākonīša, saules svelme nebija jūtama, jo pūta spirdzinošs jūras vējš. Karavāna straujā solī virzījās uzdienvidiem pa Talkavano līča līkumotajiem krastiem, lai pēc trīsdesmit jūdzēm sasniegtu trīsdesmitseptīto paralēli. Pirmo dienu ceļinieki cītīgi jāja pa izžuvušiem niedrājiem, nepārmīdami gandrīz nevārda. Pārāk dzīvi atmiņā tēlojās nesenā atvadīšanās. Pie apvāršņa vēl varēja saredzēt «Dunkana»

gaistošos dūmus. Visi klusēja, vienīgi Paganels nerimās. Uzcītīgais ģeogrāfs uzdeva jautājumus spāniskiun pats sev atbildēja šai jaunapgūstamajā valodā.

Arī katapass nebija diez cik runīgs, turklāt pļāpību neveicināja arī viņa profesija. Ar saviempalīgiem viņš tikai retumis pārmija kādu vārdu. Abi peoni bija sava amata meistari un lieliski zināja, kasviņiem darāms. Ja kāds no mūļiem apstājās, viņi to uzmudināja ar spalgiem uzsaucieniem, ja tas nelīdzēja,lopiņa stūrgalvību uzveica veiklas rokas mests akmens. Kad atgāja vaļā seglu josta vai noslīdējaiemaukti, peons novilka savu pončo un, apsedzis ar to mūļa galvu, ātri izlaboja vainu, pēc tam mūlis atkalsoļoja tālāk.

Mūļu dzinēji raduši doties ceļā tūlīt pēc brokastīm, pulksten astoņos no rīta, un iet līdz pat pulkstenčetriem vakarā, kad jāpošas naktsguļai. Glenervens piemērojās šim paradumam. Kad, pēc katapasaieskatiem, bija pienācis laiks uzmeklēt apmešanās vietu, ceļinieki, jādami gar viļņu apskaloto okeānakrastu, pašreiz tuvojās Arauko pilsētai, kas atradās līča dienvidu malā. No šejienes līdz Karnero līcim,kur sākas trīsdesmit septītā paralēle, vēl bija jāiet apmēram divdesmit jūdzes rietumu virzienā.Glenervena aģenti jau bija pārmeklējuši šo piekrastes rajonu, neatrazdami nekādas katastrofas pēdas.Tāpēc tika nolemts tālākos meklējumus sākt ar Arauko pilsētu, no kurienes maršruts stiepās taisnā līnijāuz austrumiem.

Ceļinieku pulciņš iejāja pilsētā un nolēma pārlaist nakti kādas iebraucamās vietas pagalmā, jo telpāstāpat nebija nekādu ērtību.

Arauko ir Araukānijas galvaspilsēta. Sīs valsts teritorija stiepjas apmēram simt piecdesmit Ijēgarumā un trīsdesmit ljē platumā. To apdzīvo moluči — dzejnieka Ercilas apdziedātie vecākās čīliešucilts dēli. Lepnā un spēcīgā moluču cilts ir vienīgā cilts abās Amerikās, kura nekad nav pakļāvusiessvešzemnieku kundzībai. Tiesa, Arauko kādreiz bija piederējusi spāņiem, taču tauta viņiem navpakļāvusies. Tā pretojās iebrucējiem tikpat spīvi, kā patlaban pretojas Čīles tīkojumiem, un Araukānijasneatkarības karogs — balta zvaigzne debeszilā laukā — joprojām plīvo pār pilsētu virs cietokšņavaļņiem.

Kamēr tika gatavotas vakariņas, Glenervens, Paganels un katapass pastaigājās Arauko ielās starpsalmiem apjumtām mājām. Pilsētā ievērības cienīgas bija vienīgi baznīca un franciskāņu klostera drupas.Glenervens velti pūlējās kaut ko uzzināt par avārijā cietušajiem kuģiniekiem. Paganels krita vai izmisumā,nevarēdams nekādi saprasties ar vietējiem iedzīvotājiem, bet, tā kā araukāniski — mātes valodā —runāja visā piekrastē līdz pat Magelāna jūras šaurumam, tad Paganela spāņu valoda šeit varēja noderēttikpat labi, cik senebreju valoda. Nevarēdams izmantot ausis, Paganels lika lietā acis un galu galāizbaudīja patiesu pētnieka prieku, vērodams ielās dažādus moluču tipus. Vīrieši bija gara auguma,plakanu vara krāsas seju, izplūkātu bārdu, neuzticīgu skatienu, lielu galvu un melnām matu pinkām. Viņi,šķiet, nīka savdabīgā bezdarbībā, kā daždien karavīri, kas miera laikā nezina, ko sadarīt. Viņu varonīgāsnabaga sievietes bez nogurdinošā mājas soļa vēl sukāja zirgus, spodrināja ieročus, apstrādāja zemi, gājasavu pavēlnieku vietā medībās un atrada vēl laiku, lai izgatavotu tirkīzzilus pončo, pie tam katrs pončoprasa divu gadu darbu un maksā vismaz simt dolāru.

Visumā moluči ir samērā neinteresanta tauta ar diezgan mežonīgām ieražām. Viņiem piemīt vai visicilvēku netikumi, kurus atsver viens vienīgs tikums — brīvības mīlestība.

— īsti spartieši, — pārnācis no pastaigas, Paganels nerimās daudzināt pie vakariņu galda.Cienījamais zinātnieks, protams, pārspīlēja, taču vēl lieku neizpratni radīja viņa piebilde, ka Arauko

ielās viņa francūža sirds satraukti pukstējusi. Kad majors viņam noprasīja, kas gan izraisījis tik negaidītu«pukstēšanu», Paganels atbildēja, ka viņa saviļņojums bijis gluži dabisks, jo Araukānijas tronī vēl ne tiksen sēdējis kāds viņa tautietis. Majors izteica vēlēšanos uzzināt šā monarha vārdu. Zaks Paganels lepniminēja de Tonēna kungu, brīnum jauku cilvēku, kādreizējo Perigē advokātu, pārlieku kuplas bārdasīpašnieku, kuram Araukānijā diemžēl bijis jāizbauda tas, ko troni zaudējuši karaļi labprāt mēdz saukt par«pavalstnieku nepateicību». Tā kā majorā stāsts par kādreizējo advokātu, kas ticis padzīts no troņa,

izraisīja smīnu, Paganels ļoti nopietni aizrādīja, ka drīzāk no advokāta var iznākt labs karalis nekā nokaraļa labs advokāts. Par šo piezīmi visi sirsnīgi smējās un iedzēra dažus malkus čičas[11] uzAraukānijas ekskaraļa Aurēlija Antona I veselību. Pēc kāda brīža, ietinušies savos pončo, ceļinieki jaugulēja dziļā miegā.

Nākamajā dienā pulksten astoņos no rīta ceļinieku pulciņš ar madrinu priekšgalā un peoniemaizmugurē devās pa trīsdesmit septīto paralēli uz austrumiem. Ceļš veda pa Araukānijas auglīgajiemapgabaliem ar plašiem vīnogu dārziem un lieliem ganāmpulkiem. Taču pamazām apkārtne kļuva aizvienvientulīgāka. Tikai retumis pa ceļam gadījās visā Amerikā slaveno zirgu iejājēju — rastreadoru būdiņasvai arī kāda pamesta zirgu pasta stacija, kas tagad noderēja par pajumti līdzenumā klaiņojošiemindiāņiem. Sai dienā ceļu aizšķērsoja divas upes: Rakija un Tubala. Katapass ikreiz uzmeklēja braslu, unceļinieki laimīgi pārkļuva otrā krastā. Pie apvāršņa

stiepās Andu kalnu grēda, augdama augumā un sliedama pret debesīm aizvien vairāk virsotņuziemeļu virzienā. Taču tie bija tikai apakšējie skriemeļi milzīgajā mugurkaulājā, kas balsta Jaunāspasaules karkasu.

Pulksten četros vakarā, nogājuši trīsdesmit piecas jūdzes, ceļinieki apmetās līdzenumā zem milzīgāmmirtēm. Mūļus nosegloja un palaida ganīties kuplajā prērijas zālē. No alforhām izņēma kaltētu gaļu unrīsus. Uz zemes izklātie pelioni noderēja par segām un spilveniem, un ceļinieki, ieritinājušies šaispaštaisītajās gultās, ieslīga spirdzinošā miegā, kamēr peoni un katapass stāvēja pēc kārtas sardzē.

Tā kā laiks pieturējās jauks un visi ceļinieki, arī Roberts, bija spirgti un veseli, šo laimīgosagadīšanos vajadzēja izmantot un traukties ar skubu uz priekšu, kamēr «veiksme smaida» — kā mēdzsacīt kāršu spēlmaņi. Tā domāja visi. Nākamajā dienā ceļotāju pulciņš naski turpināja ceļu, bezstarpgadījumiem šķērsoja Beljas krāces, un vakarā, apmetoties uz naktsguļu pie Biobio upes, kura spāņuCīli atdala no neatkarīgās Cīles, Glenervens ekspedīcijas kontā varēja ieskaitīt vēl trīsdesmit piecasjūdzes. Apkārtne joprojām bija tāda pati. Dāsnajā zemē raženi auga amarilis, kokveida vijolītes,velnāboli un zeltainiem ziediem nosēti kaktusi. Biežņās slapstījās kaut kādi zvēri, starp tiem oceloti.Putnu valsti pārstāvēja vienīgi dzērves, kāda vientuļa pūce, vanagu trenkāti strazdi un gārgales. Iezemiešitikpat kā nebija redzami. Retumis kā ēna aizauļoja garām kāds gvaso, deģenerējies indiāņu un spāniešupēctecis, spiezdams zirga asiņainajos sānos milzīgus, pie basām kājām piestiprinātus piešus. Pa ceļamnegadījās neviens, ar ko varētu parunāt un uzzināt kaut ko par kapteini Grantu. Glenervens jau bija ar tosamierinājies. Viņš centās sev iegalvot, ka indiāņi sagūstīto kapteini aizveduši pāri Andu kalnu grēdai unmeklējumiem var būt panākumi vienīgi pampās, nevis šai apvidū. Tāpēc pagaidām jāapbruņojas arpacietību un jādodas iespējami ātrāk uz priekšu.

17. oktobrī ekspedīcija atkal devās ceļā parastajā laikā un parastajā kārtībā. Ievērot šo kārtībuRobertam nemaz nebija tik viegli, jo savā dedzībā viņš tiecās apsteigt madrinu, dzenot izmisumā savumūli. Vienīgi Glenervena bargais apsauciens lika zēnam atgriezties savā vietā.

Apkārtne vairs nebija tik līdzena. Atsevišķi pauguri liecināja par kalnu grēdas tuvumu. Aizvienbiežāk ceļā trāpījās upītes, kas čalodamas līkumoja lejup pa nogāzēm. Paganels ikreiz ielūkojās kartē.Ja'kāda no šīm upītēm nebija tajā iezīmēta — tas, starp citu, atgadījās bieži —, asinis ģeogrāfa dzīslāssāka vai vārīties un viņš burvīgi piktojās.

— Upīte bez vārda, — viņš teica, — ir kā cilvēks, kas nav reģistrēts dzimtsarakstu grāmatās! Pēcģeogrāfijas likumiem tā neeksistē.

Tāpēc slavenais zinātnieks bez kautrēšanās krustīja šīs bezvārdu upītes, dāvādams tām skaistākosspāņu vārdus un iezīmēdams tās kartē.

— Kāda valoda! — viņš jūsmoja. — Cik krāšņa un skanīga! It kā izlieta no metāla! Varu galvot, katajā ir septiņdesmit astoņas daļas vara un divdesmit divas daļas alvas gluži kā zvanu bronzā!

— Bet kā jums pašam veicas ar šo valodu, vai ir kāds progress? — Glenervens apvaicājās.— Bez šaubām, dārgais lord. Vienīgi šis nolāpītais akcents! Netieku un netieku vaļā!

Un Paganels, daudz neskumdams, skaļā balsī atsāka cīņu ar spāņu izrunas grūtībām, neaizmirsdamstai pašā laikā arī ģeogrāfiskos novērojumus. Šai nozarē viņš bija apbrīnojami spēcīgs un sacensties arviņu nevarēja itin neviens. Kad Glenervens iejautājās katapasam par kādu šā novada īpatnību, augstimācītais zinātnieks allaž pasteidzās atbildēt pir< mais. Pavadonis uzlūkoja ģeogrāfu pagalam apmulsis.

Tai pašā dienā ap pulksten desmitiem ekspedīcijas dalībnieki ieraudzīja ceļu, kas šķērsoja to, pakuru viņi jāja. Glenervens, protams, jautāja katapasam, uz kurieni šis ceļš ved, un, kā vienmēr atbildējaPaganels:

— Tas ir ceļš no Jumbelas uz Losanhelesu.Glenervens uzlūkoja katapasu.— Pilnīgi pareizi, — pavadonis atbildēja.Pēc brītiņa viņš griezās pie ģeogrāfa:— Vai jūs esat kādreiz ceļojis šai pusē?— Protams! — Paganels nopietni atbildēja.— Uz mūļa?— Nē, atzveltnes krēslā.Katapass acīmredzot neko nesaprata, jo, paraustījis plecus, atgriezās savā parastajā vietā kolonnas

priekšgalā.Pulksten piecos vakarā ceļinieki apstājās kādā seklā aizā dažas jūdzes no Lohas pilsētas. Šoreiz viņi

nakšņoja milzīgās Kordiljeru grēdas pirmo- sjerru pakājē.XII nodaļa

DIVPADSMIT TŪKSTOŠU PĒDU AUGSTUMĀCeļojums cauri čīlei līdz šim bija noritējis bez nopietniem starpgadījumiem. Tikai tagad vajadzēja

sākties visām tām grūtībām un briesmām, kādas saistās ar ceļošanu kalnos. īstā cīņa ar dabu vēl bijapriekšā.

Iekāms viņi devās tālāk, vajadzēja izšķirt svarīgu jautājumu: pa kādu pāreju šķērsot Andu kalnugrēdu, lai nenovērstos no izraudzītā kursa. I\ad par to jautāja katapasam, viņš atbildēja:

— Šai Kordiljeru rajonā man zināmas tikai divas izmantojamas pārejas.— Jums droši vien padomā Arko pāreja, ko atklājis Valdivija Mendosa? — Paganels vaicāja.— Tā pati.— Un Viljarikas pāreja uz dienvidiem no Nevado?— Pilnīgi pareizi.— Abām šīm pārejām, dārgais draugs, piemīt kāds trūkums: viena novirza mūs pārlieku tālu uz

ziemeļiem, bet otra — uz dienvidiem.— Vai nevarat mums ieteikt vēl kādu pāreju? — majors jautāja.— Protams, — Paganels atbildēja. — Mēs varam izmantot Antukc kalnu ceļu, kas aizlokās pa

vulkānisku nogāzi līdztekus dienvidu platuma trīsdesmit septītajam grādam un trīsdesmitajai minūtei, tasir, pusgrādu no mūsu maršruta. Šī pāreja atrodas tikai tūkstoš tuāzu[12] augstumā, un tc atklājis Samudiode Kruss.

— Lieliski! — Glenervens noteica. — Bet jūs, katapas, — vai jūs pazīstat Antuko pāreju?— Jā, milord, esmu pa to gājis. Neminēju šo pāreju vienīgi tāpēc, ka patiesībā tā ir tikai lopu stiga,

pa kuru savus ganāmpulkus dzen austrumu nogāžu indiāņi.— Tad viss kārtībā, — Glenervens atbildēja. — Kur var tikt pāri ķēvju, aunu un vēršu bari, iziesim

arī mēs. Un, tā kā Antuko pāreja ir taisnākais ceļš, iesim pa to.Drīz vien ceļinieku pulciņš iesoļoja Laslehasas ielejā starp milzīgām kaļķakmens klintīm. Ceļš tikko

manāmi kāpa kalnup. Ap pulksten vienpadsmitiem ceļinieki apm'eta līkumu ap nelielu ezeriņu. Tā bijagleznaina tikšanās vieta visām apkārtnes upītēm, kas čalodamas steidzās šurp, lai salietos klusā dzidrumā.

Augšpus ezeriņa pletās ljanosi — zālaini līdzenumi, kur ganījās indiāņu lopu bari. Tad ceļu aizšķērsojapurvs, kas stiepās uz dienvidiem un ziemeļiem. Vienīgi mūļu instinkts palīdzēja ceļiniekiem laimīgi izkļūtno tā laukā. Pulksten vienos skatienam pavērās Baljenaras forts, kura pussagruvušie vaļņi apjoza augstasklints smaili. Aiz cietokšņa ceļš kļuva aizvien stāvāks un akmeņaināks. Mūļu kāju izkustinātie akmeņiripoja lejup skaņās kaskādēs. Ap pulksten trijiem pēcpusdienā ceļinieki atkal ieraudzīja iespaidīgasdrupas, kas bija palikušas pāri- no 1770. gadā sacelšanās laikā nopostītā forta.

— Kā redzams, — Paganels noteica, — kalni cilvēkus nenošķir pietiekami droši, un tāpēc tie vēljānocietina.

No šejienes ceļš kļuva ne vien grūtāks, bet arī bīstamāks. Nogāzes kļuva aizvien kraujākas,bezdibeņi aizvien draudīgāki, bet taciņas gar tiem. aizvien šaurākas. Mūļi, cits aiz cita piesardzīgivirzīdamies uz priekšu,, galvas noliekuši, apošņāja ceļu. Reizēm, kad asākos pagriezienos madrinaizgaisa skatienam, karavāna sekoja viņas zvaniņa gaistošajai šķindai.. Bieži vien taciņas kaprīzie līkločiizkārtoja kolonnu divās paralēlās rindās„ un katapass varēja mierīgi sarunāties ar peoniem pāri divastuāzes platai spraugai, kas patiesībā bija divsimt tuāzes dziļš, nepārejams bezdibenis.

Zāle šeit vēl cīnījās ar akmeņiem, taču minerālu valsts uzvara pār augu valsti jau bija skaidrisamanāma. Ar dzelteniem adatveida kristāliem nosētas rūsganas, sastingušas lavas straumes liecināja parAntuko vulkāna tuvumu. Cits citam virsū sakrautie klinšu blāķi, šķiet, draudēja kuru katru acumirklisagāzties un turējās savās vietās, par spīti visiem līdzsvara likumiem. Kā redzams, dabas katastrofas šeitvarēja viegli izmainīt ainavu, un, uzlūkojot šīs sasvērušās smailes, sazvārojušos kupolus, greizrnovietotos paugurus, varēja droši sacīt, ka galīgais kalnu veidošanās process šai apvidū vēl nav beidzies.

Atrast pareizo ceļu šādos apstākļos nemaz nav viegli. Gandrīz' vai nepārtrauktie Andu mugurkaulājasatricinājumi bieži izmaina trasi, un pazīšanas zīmes vairs neatrodas savās vietās. Tāpēc katapass brīžiemšaubīdamies apstājās, aplaida skatienu visapkārt, pētīja klinšu formu, centās saskatīt irdajos iežos indiāņupēdas. Orientēties vairs nebija iespējams.

Glenervens jāja tūlīt aiz pavadoņa. Viņš saprata un juta, ka līdz ar ceļa grūtībām pieaug arī katapasaapjukums. Viņš neuzdrīkstējās neko jautāt, iespējams, gluži pamatoti uzskatīdams, ka mūļu dzinējiem,tāpat, kā mūļiem, ir savs instinkts un prātīgāk paļauties uz to.

Katapass maldījās vēl vienu stundu, kā mēdz sacīt, uz labu laimi, tomēr nemitīgi kāpdams aizvienaugstāk kalnos. Beidzot viņš bija spiests apstāties. Ceļinieku pulciņš atradās kādā no šaurajām aizām,kuras indiāņi: sauc par kevradām. Izeju noslēdza stateniska porfīra klints. Veltīgi izmeklējies kāduspraugu, katapass nokāpa no mūļa un palika stāvam, rokas uz krūtīm sakrustojis. Glenervens pienāca pieviņa.

— Vai esat apmaldījies? — viņš vaicāja.— Nē, milord, — katapass atbildēja.— Un tomēr tā nav Antuko pāreja?— Tā ir Antuko pāreja.— Vai jūs nekjūdāties?— Nē, nekļūdos. Rau, tepat indiāņu ugunskura paliekas un pēdas, kuras atstājuši ķēvju un aunu bari.— Tātad pa šo ceļu var tikt pāri kalniem?— Varēja, bet tagad vairs nevar. Pēdējā zemestrīce padarījusi to nelietojamu.— Mūļiem, nevis cilvēkiem, — majors iebilda.— Tas ir jūsu pašu ziņā, — katapass atbildēja. — Esmu darījis visu, kas manos spēkos. Ja vēlaties,

es un mani mūļi esam gatavi doties atpakaļ un meklēt citu ceļu pāri Kordiljeriem.— Cik laika tas prasīs?— Vismaz trīs dienas.Glenervens klusēdams klausījās katapasa vārdos. Pavadonis acīmredzot negribēja lauzt izdevīgo

līgumu, taču viņa mūļi nespēja iet tālāk. Kad katapass ieteica griezties atpakaļ, Glenervens uzrunāja savus

ceļabiedrus:— Vai gribat doties tālāk pa šo pašu pāreju?— Mēs gribam jums sekot, — Toms Ostins attrauca.— Pat aizsteigties jums priekšā, — Paganels piemetināja. — Kas tad sevišķs mums jāizdara?

Jāpāriet pāri kalnu grēdai, pa kuras pretējās puses nogāzēm nokāpt lejā būs nesalīdzināmi vieglāk! Turmēs atradīsim argentīniešu pavadoņus — bakeano, kuri mūs izvedīs cauri pampām, un ātrus zirgus, kasraduši auļot pa līdzenumiem. Droši uz priekšu!

— Uz priekšu! — Glenervena ceļabiedri atsaucās.— Vai jūs nenāksit mums līdzi? — Glenervens jautāja katapasam.— Es esmu mūļu dzinējs, — čīlietis atbildēja.— Kā vēlaties.— Iztiksim bez viņa, — Paganels sacīja. — Otrpus šās sienas mēs artkal nokļūsim uz Antuko

pārejas takām, un varat man ticēt, ka es pārvedīšu jūs pāri kalnu grēdai tikpat nekļūdīgi kā vislabākaisKordiljeru gids.

Glenervens norēķinājās ar katapasu un atlaida viņu kopā ar peoniem un mūļiem. Ieroči, instrumentiun pārtikas krājumi tika sadalīti starp septiņiem ceļiniekiem. Visi vienprātīgi nolēma nekavējoties dotiesaugstāk kalnos un vajadzības gadījumā kādu laiku iet arī pa nakti. Kraujuma kreisajā pusē augšup vijāsstāva taciņa, pa kuru mūļi nevarēja uzkāpt. Rāpties pa stāvo taciņu bija ļoti grūti, taču pēc divu stundunogurdinošas līkumošanas Glenervens un viņa ceļabiedri atkal uzgāja Antuko pāreju.

Viņi vairs neatradās tālu no Kordiljeru kores, kad iemītā taka pēkšņi izgaisa un nebija vairsatrodama. Nesenā zemestrīce bija savandījusi visu šo rajonu, un ceļiniekiem vajadzēja kāpt aizvienaugstāk un augstāk uz kalnu grēdas virsotnēm. Takas negaidītā izzušana Paganelu ļoti samulsināja, jo viņšapzinājās, ka tagad nebūs viegli sasniegt Andu virsotnes, kuru vidējais augstums svārstās no vienpadsmittūkstošiem pēdu līdz divpadsmit tūkstošiem sešiem simtiem pēdu. Par laimi, laika apstākļi bija labvēlīgi,vējš nebija jūtams, pie debesīm ne mākonīša. Turpretī ziemā, no maija līdz oktobrim, šāda kalnoskāpšana'nemaz nav iespējama. Stindzinošais sals drīz vien pieveic ceļiniekus, bet tiem, kurus salspasaudzējis, savukārt uzbrūk niknās temporāles, šim apvidum raksturīgās viesuļvētras, kas ik gadus nogāžKordiljeru aizās jaunus upurus.

Ceļinieki kāpa kalnup visu nakti. Viņi uzvilkās ar rokām gandrīz nepieejamās klintīs, lēca pāriplatām un dziļām plaisām, kopā sadotās rokas aizstāja virves, bet pleci noderēja par pakāpieniem. Šiedrosminieki atgādināja cirka akrobātu trupu, kas aizrāvusies ar pārgalvīgām Ikara spēlēm. Neskaitāmosgadījumos lieti noderēja Milredija spēks un Vilsona veiklība. Abi brašie skoti paguva visur būt klāt, un,šķiet, vienīgi viņu pašaizliedzība un vīrišķība palīdzēja mazajam pulciņam virzīties uz priekšu.Glenervens neizlaida no acīm Robertu, kas savā zēniskajā straujumā ne vienmēr bija piesardzīgs.Paganels traucās uz priekšu ar īsti francisku degsmi. Turpretī majors gluži nemanāmi virzījās augšup,neizdarīdams nevienu lieku kustību. Vai viņš vispār apjauta, ka jau vairākas stundas kāpj kalnā? Tonevarēja droši apgalvot. Varbūt viņam šķita, ka viņš laižas lejup.

Pulksten piecos no rīta ceļinieki bija sasnieguši, kā rādīja barometrs, septiņi tūkstoši pieci simtipēdu augstumu. Viņi atradās otrajā plakankalnē, kur koki vairs tikpat kā neauga, šeit varēja sastaptdzīvniekus, kas būtu vērtīgs ieguvums ikvienam medniekam. Žiglie dzīvnieki, kā redzams, to labi zināja,jo, ieraudzījuši cilvēkus jau pa lielu gabalu, diedza prom. Te bija tik vērtīgā kalnu iemītniece lama, kasviena pati aizstāj aunu, vērsi un zirgu un spēj dzīvot tur, kur neizdzīvotu pat mūlis. Te bija biklais untramīgais grauzējs šinšilla, kaut kas vidējs starp zaķi un lēcējpeli. Notupies uz pakaļkājām, šis zvērēns ardārgo kažokādu šķita līdzīgs ķenguram. Nevarēja vien nopriecāties, kā ņiprā šinšilla, gluži kā vāvere,joņo pa koku galotnēm.

— Tas vēl nav putns, bet nav vairs arī četrkājainis, — Paganels konstatēja.Šie dzīvnieki nebija pēdējie kalnu iemītnieki. Deviņi tūkstoši pēdu augstumā pie mūžīgā sniega

robežas baros dzīvoja neparasti skaisti gremotājdzīvnieki: alpaka ar garu, zīdainu vilnu, tad vēl graciozāun cēlā kalnu kaza bez ragiem, kurai ir ļoti smalka vilna un kuru dabaszinātnieki sauc par vikuņu. Tačupielavīties šiem dzīvniekiem tuvāk nebija ko domāt, tos bija grūti pat saskatīt: tie aizšāvās prom kābultas, bez trokšņa slīdēdami pār žilbinoši balto sniega paklāju.

Apkārtne no šī brīža pilnīgi pārmainījās. Visapkārt slējās milzīgi, vietumis zilgani mirdzoši ledusblāķi, atspoguļodami pirmos uzlecošās saules starus. Kāpšana kalnā tagad kļuva vēl bīstamāka. Vairsnevarēja spert ne soli, iepriekš rūpīgi neiztaustot, vai zem sniega nav plaisu. Pulciņa priekšgalā gājaVilsons, pārbaudīdams ar kāju ledāju. Viņa ceļabiedri soļoja tieši viņa pēdās un vairījās skaļi runāt, joniecīgākais troksnis, satricinādams gaisu, varēja nogāzt lejā sniega masas, kas karājās septiņsimtastoņsimt pēdu augstumā virs viņu galvām.

Tā ceļinieki sasniedza krūmu joslu, kas tūkstoš pieci simti pēdu augstāk atdeva vietu stiebrzālēm unkaktusiem. Vienpadsmit tūkstošu pēdu augstumā izzuda arī šie augi un neauglīgajā zemē vairs nebijasaskatāmas nekādas veģetācijas pazīmes. Ceļinieki pa visu šo laiku apstājās tikai vienu reizi — pulkstenastoņos no rīta —, lai iebaudītu uz ātru roku brokastis. Ar pārcilvēcisku drosmi viņi joprojām kāpakalnup, nicinādami aizvien pieaugošās briesmas. Viņiem vajadzēja rāpties pāri asām klinšu korēm un ietpāri bezdibeņiem, kuros bija bail pat ielūkoties. Daudzās vietās ceļu iezīmēja koka krusti, kas liecinājapar šeit notikušajām traģēdijām. Ap pulksten diviem pēcpusdienā starp kailām kalnu smailēm skatienampavērās milzīga, tuksnesim līdzīga plakankalne bez kādām veģetācijas iezīmēm. Gaiss šeit bija sauss undebess koši zila. Sādā augstumā lietu nepazīst: iztvaikojumi šeit pārvēršas sniegā vai krusā. Šur un tur,gluži kā skeleta kauli no balta līķauta, spraucās laukā porfīra un bazalta radzes. Reižu reizēm novēlās vējāsadeldēti kvarca vai gneisa gabali, kuru kritiena troksnis retinātajā atmosfērā tikpat kā nebija dzirdams.

Lai arī kalnā kāpēju apņēmība bija liela, viņu spēki tomēr sāka izsīkt. Glenervens, redzēdams, cikļoti pārguruši viņa biedri, nožēloja, ka atvedis viņus tik augstu kalnos. Roberts pašaizliedzīgi cīnījās arnogurumu, taču nekur tālu aiziet vairs nejaudāja. Pulksten trijos Glenervens apstājās.

— Vajadzētu mazliet atpūsties, — viņš ierosināja, saprazdams, ka neviens cits šādu priekšlikumuneizteiks.

— Atpūsties? — Paganels pārjautāja. — Te taču nav nekādas pajumtes.— Un tomēr tas ir jādara, kaut vai Roberta dēļ.— Nekādā gadījumā, milord, — dūšīgais zēns atbildēja. — Es vēl varu iet… Neapstājieties …— Mēs tevi nesīsim, draudziņ, — Paganels sacīja, — bet austrumu nogāze mums jāsasniedz par

katru cenu. Tur, iespējams, mēs uziesim kādu būdu, kur patverties. Mums jāiet vēl divas stundas.— Vai visi tam piekrīt? — Glenervens noprasīja.— Jā, — ceļabiedri atbildēja.Milredijs vēl piemetināja:— Es apņemos nest zēnu.Un gājiens uz austrumiem atsākās. Vēl veselas divas stundas turpinājās šī briesmīgā kalnā kāpšana.

Vajadzēja sasniegt kalnu grēdas virsotnes. Retinātais gaiss izraisīja sāpīgu elpas trūkumu, kas pazīstamsar vārdu «puna». Zemā gaisa spiediena vai aso sniega kristāliņu dēļ asiņoja smaganas un lūpas, vai arīvainojams bija sniegs, kas lielā augstumā acīmredzot sagandē atmosfēru. Lai retinātajā atmosfērāpiegādātu asinīm nepieciešamo skābekļa daudzumu, vajadzēja paātrināti elpot, un tas nogurdināja nemazāk par saulstaru mirgu uz sniega virsmas. Lai cik liels bija šo drosmīgo cilvēku gribasspēks, beidzotpienāca brīdis, kad pagura pat visvaronīgākie un galvas reibonis, šis kalnā kāpēju lāsts, laupīja viņiem nevien fiziskos, bet arī morālos spēkus. Cilvēks tiek sodīts, ja neievēro šādu pārgurumu. Ceļinieki cits pēccita nogāzās zemē un, nespēdami vairs piecelties, vilkās uz priekšu rāpus.

Bija skaidrs, ka pārlieku ieilgusī kalnā kāpšana vairs nevarēs turpināties, un Glenervens pārlaidabažīgu skatienu bezgalīgajam sniega klaidam, šai saltumā sastingušajai posta vietai, grūtsirdīgajāmvirsotnēm, kas tinās jau vakara krēslā, meklēdams neesošo naktsmītni, kad majors pēkšņi apstājās un

sacīja rāmā balsī:— Būda.XIII nodaļa Lejup pa Kordiljeru nogāziIkviens cits Makneba vietā būtu simtreiz pagājis šai būdai garām, apgājis tai apkārt vai pārgājis pāri,

pat nenojautiš, ka tāda vispār eksistē. Ieputināta sniegā, tā gandrīz neatšķīrās no apkārtējām klintīm.Sniegs bija jānorok nost. Pusstundu krietni pastrādājuši, Vilsons un Milredijs atbrīvoja kasučas ieeju, unceļinieku pulciņš patvērās būdā.

Šo kasuču indiāņi bija uzcēluši bazalta klints virsotnē no saulē dedzinātiem ķieģeļiem, tāsaucamajiem adoviem. Būdai bija kubveida forma ar divpadsmit pēdas garām skaldnēm. Uz būdas ieejuveda akmens kāpnes. Lai arī cik šaura bija vienīgā sprauga, tomēr reizēs, kad kalnos plosījās temporāles,vējam, sniegam un krusai izdevās iespraukties būdas iekšienē.

Būdā varēja brīvi apmesties desmit cilvēki. Ja arī būdas sienas lietus periodā nebija visai drošspatvērums, toties šai gadalaikā, kad termometrs rādīja desmit grādus zem nulles, tās gluži labi pasargājapret spelgoņu. Turklāt būdā atradās kaut kas līdzīgs pavardam ar ķieģeļu skursteni: pavardā varēja iekurtuguni un sekmīgi cīnīties pret salto āra gaisu.

— Lūk, naktsmītne, lai arī nav sevišķi ērta, tomēr gluži ciešama, — Glenervens sacīja. — Liktenismūs atvedis šurp, un mēs varam tam vienīgi pateikties.

— Tā jau ir īsta pils! — Paganels iesaucās. — Trūkst vienīgi sardzes un galminieku. Mēs šeitjutīsimies brīnišķīgi.

— It īpaši, kad pavardā sprēgās uguns, — Toms Ostins piemetināja*— jo, liekas, mēs esam ne vien izsalkuši, bet arī pamatīgi nosaluši.. Krietna žagaru nasta man

pašreiz sagādātu daudz lielāku prieku nekā cepeša gabals.— Lai notiek, Tom, — Paganels atsaucās, — pacentīsimies sadabūt kurināmo!— Kurināmo Kordiljeru virsotnēs?! — Milredijs neticīgi nošūpoja galvu.— Ja kasučā ierīkots pavards, — majors piebilda, — tuvumā acīmredzot jābūt kaut kam tādam, kas

deg.— Mūsu draugam Maknebam pilnīga taisnība, — Glenervens sacīja.— Sagatavojiet visu vakariņām, bet es došos uz mežu pēc malkas.— Mēs ar Vilsonu iesim jums līdz, — Paganels pieteicās.— Ja varu būt jums noderīgs… — Roberts pieceldamies sacīja.— Nē, mazais drosminiek, labāk atpūties, — Glenervens atbildēja..— Tu jau tāpat kļūsi īsts vīrs, kad citi tavā vecumā vēl būs tikai bērni.. Glenervens, Paganels un

Vilsons izgāja no kasučas. Bija pulksten sešivakarā. Par spīti bezvējam, sala adatiņas durstīt durstīja. Koši zilā debess sāka jau tumst, un rietošās

saules pēdējie stari apmirdzēja vairs tikai Andu augstākās smailes. Ielūkojies līdzpaņemtajā barometrā,Paganels konstatēja, ka dzīvsudraba stabiņš apstājies pie 495 milimetriem. Tātad, viņi atradāsvienpadsmit tūkstoši septiņi simti pēdu augstumā. Šis Kordiljeru rajons bija tikai deviņi simti desmitmetru zemāks par Monblānu. Ja šajos kalnos gadītos tādas pašas grūtības, kādas ik uz soļa sagādā Šveicesmilzenis, ja šeit būtu plosījušās vētras un sniegputeņi, neviens no ceļiniekiem nebūtu ticis pāri Jaunāspasaules varenajai kalnu grēdai.

Uzkāpuši kādā porfīra radzē, Glenervens un Paganels pārlaida skatienu apvārsnim. Viņi atradās uzKordiljeru sniegotās grēdas skausta, no kura varēja pārredzēt četrdesmit kvadrātjūdžu plašu apkārtni.Austrumu Nokalnes bija lēzenākas un daudz pieejamākas. Peoni bija pat iemanījušies slīdēt simtiem tuāžulejup pa nogāzēm. Tālumā rēgojās milzīgas morēnu strēmeles, kuras veidoja šļūdoņa sanestie akmeņi unklinšu bluķi. Saulei laižoties aizvien zemāk, Kolorado ieleja jau slīga kalnu ēnā. Saulstaru apmirdzētaisreljefs, klintis, radzes un smailes cita pēc citas apdzisa, un tumsa pamazām pārņēma visu Andu austrumunokalni. Turpretī rietumu stāvā nokare ar visiem tās atzarojumiem vēl bija apgaismota. Dienas spīdekļa

spozmē mirdzošās klintis un ledāji izskatījās neparasti krāšņi. Ziemeļu pusē kalnu virsotnes vieglitrīsuļoja un nemanāmi saplūda kopā cita ar citu, veidodamas it kā nedrošas rokas vilktu, tālumā gaistošulīniju. Toties uz dienvidiem pavērās sevišķi iespaidīgs skats, kas, naktij satumstot, kļuva aizviengrandiozāks. Lejā pletās mežonīgā Torvido ieleja, pār kuru divu jūdžu attālumā pacēlās Antuko vulkānavaļējais krāteris. Vulkāns rēca kā milzīgs nezvērs, gluži kā Leviatāns no Vecās derības, pūzdams laukākarstus dūmus un kvēpainas liesmu strūklas. Visi apkārtējie kalni šķita liesmojam. Nokaitētu akmeņukrusa, sarkanīgu tvaiku mutuļi un lavas šaltis saplūda žilbīgos kūļos. Kamēr saule, pamazām zaudēdamaspožumu, kā dziestošs spīdeklis grima apvāršņa tumsā, vulkāna milzīgais blāzmojums auga augumā,mezdams šaudīgus atspulgus neaptveramajos plašumos.

Aizmirsuši malkas sagādnieku pienākumus, Paganels un Glenervens, gluži kā mākslinieki, vēl ilgibūtu noraudzījušies šai zemes un debess uguņu majestātiskajā cīņā, ja reālāk noskaņotais Vilsonsneatsauktu viņus īstenībā. Tiesa kas tiesa, malka šeit nebija atrodama, taču klintis, par laimi, klāja sausiķērpji. Ceļinieki savāca krietni daudz ķērpju un vēl kādu augu, tā dēvēto ljaretu, kura saknes deg glužiciešami. Vērtīgais kurināmais tūdaļ tika nogādāts kasučā un sakrauts pavardā. Iekurt un uzturēt uguninebija viegli. Stipri retinātajā gaisā trūka degšanai nepieciešamā skābekļa — tāds vismaz bija majorapaskaidrojums.

— Toties, lai uzvārītu ūdeni, — viņš piemetināja, — tas nebūs jākarsē līdz simt grādiem. Tiem, kamgaršo simt grādus karstā ūdenī pagatavota kafija, vajadzēs atteikties no šī ieraduma, jo šķidrums šaiaugstumā sāks burbuļot, kad temperatūra vēl nebūs deviņdesmit grādu.[13]

Maknebam bija taisnība. Verdošā ūdenī iegremdētais termometrs rādīja tikai astoņdesmit septiņusgrādus. Visi ar baudu iedzēra dažus malkus karstās kafijas. Turpretī kaltētā gaļa nelikās visai garšīga unpamudināja Paganelu izteikt kādu prātīgu, taču nepiepildāmu ierosinājumu.

— Nudien, — viņš ierunājās, — lamas cepetis tagad būtu īstajā reizē. Stāsta, ka šis dzīvnieksaizstājot gan vērsi, gan aunu, un man gaužām gribētos zināt, vai tas attiecas arī uz lamas gaļu.

— Vai tiešām mūsu vakariņas jūs neapmierina, cienījamo zinātniek? — majors iesaucās.— Esmu sajūsmināts, krietno major. Taču man jāatzīstas, ka svaigu cepeti es iebaudītu labprāt.— Jūs esat gardēdis, — Maknebs konstatēja.— Varu jums tikai piekrist, major, taču, sakiet ko sacīdams, es neticu, ka jūs pats atteiktos no

krietna bifšteka.— Ļoti iespējams, — majors atbildēja.— Ja jūs kāds aicinātu medībās, par spīti salam un tumsai, vai jūs ietu bez svārstīšanās?— Protams, ja vien tas sagādātu jums prieku …Makneba ceļabiedri nepaguva viņam nedz pateikties, nedz apvaldīt viņa pārlieko pakalpību, kad

tālumā atskanēja kaukoņa. Dīvainā kaukoņa nerimās. Turklāt kauca, šķiet, nevis atsevišķi dzīvnieki, betvesels ātri auļojošs bars. Vai tiešām liktenis, sagādājis viņiem naktsmītni, nolēmis atvēlēt arī vakariņas?— ģeogrāfam iešāvās prātā. Taču Glenervens mazliet atvēsināja viņa sajūsmu, atgādinādams, kačetrkājainie Kordiljeros tādā augstumā nekad nav sastopami.

— No kurienes tad nāk šis troksnis? — Toms Ostins vaicāja. — Vai iedzirdat, ka tas tuvojas?— Varbūt lavīna? — Milredijs ieminējās.— Neiespējami! Tā kauc vienīgi dzīvnieki! — Paganels iebilda.— Tūlīt paraudzīsimies! — Glenervens noteica.— Paraudzīsimies ar ieročiem rokā, — majors piemetināja, paņemdams karabīni.Visi izmetās laukā no kasučas. Pār kalniem jumās tumša, zvaigžņota nakts. Dilstošā mēness

pusapgrauztā ripa vēl nebija uzlēkusi. Ziemeļu un austrumu virsotnes tinās melnā tumsā, tik tikko varējasamanīt tuvāko klinšu fantastiskos apveidus. Kaukoņa — pārbiedētu dzīvnieku kaukoņa kļuva aizvienskaļāka. Tā nāca no tumsā tīto Kordiljeru puses. Kas tur notika? Pēkšņi plakankalnē nogruva neapturamalavīna — mežonīgu baiļu pārņemtu dzīvnieku lavīna. Visa plakankalne, šķiet, saviļņojās. Trakā ātrumā

nesās simtiem, varbūt pat tūkstošiem dzīvnieku, saceldami apdullinošu troksni pat retinātajā gaisā. Vai tiebija pampu savvaļas dzīvnieki vai tikai lamu un Vikuņu ganāmpulki? Glenervens, Maknebs, Roberts.Ostins un abi matroži tik tikko paguva nokrist zemē, kad dzīvais viesulis aizbrāza dažas pēdas virsviņiem. Paganels, kas naktī redzēja ne sliktāk ka dienā, palika stāvam, lai nepalaistu neko garām, un tūdaļtika notriekts no kājām.

šai mirklī atskanēja šāviens. Majors uz labu laimi bija nospiedis karabines mēlīti. Kāds dzīvnieks,šķiet, nogāzās turpat zemē, kamēr visa verdze, nevaldāmas dziņas trenkta, vēl negantāk aurodama,aizjoņoja pa vulkāna plaiksnīgās gaismas apspīdētajām nokalnēm.

— Ā, atradu! — atskanēja kāda balss — Paganela balss.— Ko jūs atradāt? — Glenervens noprasīja.— Savas brilles, nolāpīts! Šādā varzā var ātri pazaudēt ne tikai brilles vien!— Vai neesat ievainots?— Nē, tikai mazliet samīdīts. Pat nezinu, kas to izdarījis.— Tepat arī vainīgais, — majors attrauca, vilkdams nošauto dzīvnieku.Visi steidzās atpakaļ uz kasuču, lai pavarda gaismā kārtīgi apskatītuMakneba medījumu.Tas bija skaists dzīvnieks, līdzīgs mazam, bezkuprainam kamielim. Tam bija gracioza galva,

saplacināts ķermenis, slaikas, garas kājas, smalka vilna gaišbrūnā kafijas krāsā un balti plankumiņi uzpavēderes. Nepaguvis medījumam ne lāgā acis uzmest, Paganels tūdaļ iesaucās:

— Tas taču gvanako!— Kāds gvanako?.— Glenervens jautāja.— Dzīvnieks, kura gaļu var ēst, — Paganels atbildēja.— Vai tā ir garšīga?— Ļoti garšīga. Tsts Olimpa ēdiens. Es zināju, ka vakariņās mums būs svaiga gaļa. Un kāda vēl!

Bet kas medījumu nodīrās un izņems iekšas?— Es, — Vilsons atsaucās.— Lieliski! Bet es apņemos pagatavot cepeti, — Paganels piebilda.— Vai jūs esat arī pavārs, Paganela kungs? — Roberts noprasīja.— Protams, draudziņ, es taču esmu francūzis! Katrā kārtīgā francūzī slēpjas pavāra talants.Pēc piecām minūtēm Paganels jau lika gaļas šķēles uz kvēlojošām Ijaretas sakņu oglēm. Vēl pēc

desmit minūtēm viņš pasniedza saviem ceļabiedriem brūni apceptu «gvanako fileju». Bez kādas tielēšanāsvisi iecirta zobus kārdinošajā cepetī.

Taču, ģeogrāfam par lielu pāsteigumu, ieņēmuši pirmo kumosu, gaļas ēdēji visi kā viens saviebās unvienā mutē izdvesa: «Fu!»

— Cik pretīga! — kāds iesaucās.— Tā nemaz nav ēdama! — otrs piemetināja.Nelaimīgais zinātnieks, pats nogaršojis savu meistardarbu, bija spiests atzīt, ka šādu cepeti neēstu

pat izsalcis cilvēks. Biedri ņēma viņu uz zoba, to Paganels, starp citu, uztvēra visai saprotoši, un dzinajokus par viņa «Olimpa ēdienu». Pats Paganels lauzīja galvu un nevarēja tikt gudrs, kāpēc vērtīgā uniecienītā gvanako gaja viņa rokās kjuvusi nebaudāma. Pēkšņi viņam atausa gaisma.

— Skaidrs! — viņš iesaucās. — Nu man ir skaidrs, velns parāvis!— Varbūt gaļa pārāk ilgi stāvējusi? — Maknebs mierīgi vaicāja.— Nē, gluži otrādi, neciešamais major, gaļa pārāk ilgi skrējusi! Kā gan tas neienāca man prātā!— Kā lai to saprot, Paganela kungs? — Toms Ostins jautāja.— Es gribu sacīt, ka gvanako gaļa lietojama vienīgi tad, ja dzīvnieks nošauts atpūtas brīdī.

Turpretī, ja mednieks gvanako ilgi trenkājis, tad viņa gaļa vairs nav ēdama. Pēc cepeša pretīgās garšas esvaru secināt, ka šis dzīvnieks un tātad arī viss bars nākuši no tālienes.

— Vai esat par to pārliecināts? — Glenervens noprasīja.— Pilnīgi pārliecināts.— Kāds notikums, kāda dabas parādība būtu varējusi tik ļoti pārbiedēt šos dzīvniekus, ka viņi

nakts laikā atstājuši savas siltās migas?— Atbildēt uz to, dārgais Glenerven, nav manos spēkos, — Paganels sacīja. — Dosimies labāk pie

miera un nelauzīsim vairs par to galvu. Miegs nāk virsū kā nāve. Vai liekamies gulēt, major?— Liekamies gulēt, Paganel.Piemetuši pavardā kurināmo, ceļinieki ietinās katrs savā pončo, un drīz vien visās toņkārtās un visos

ritmos atskanēja varena krākšana, kuras harmoniju jo koši papildināja augsti mācītā ģeogrāfa bass.Vienīgi Glenervens nevarēja aizmigt. Viņu urdīja neizprotams nemiers. No prāta neizgāja gvanako

bars, kas, neizskaidrojamu baiļu trenkts, aizjoņoja noteiktā virzienā. Dzīvniekus nevarēja vajāt plēsīgizvēri, jo šādā augstumā tie tikpat kā nav sastopami un mednieki vēl ne tik. Kādas šausmas dzina gvanakobaru pretī Antuko bezdibeņiem, un kāds bija šo šausmu cēlonis? Glenervenam mācās virsū briesmunojausma.

Taču mazpamazām, laižoties vieglā snaudā, domas guva citu virzienu, bažas atkāpās, dodamas vietucerībām. Glenervens jau redzēja sevi Andu līdzenumā. Tur beidzot varēs meklēt kapteini Grantu, un viņupūliņi droši vien drīz vainagosies panākumiem. Viņš sapņoja par to, kā viņi atbrīvos no sūrās verdzībaskapteini Grantu un abus viņa matrožus. Šīs ainas iztēlē slīdēja cita aiz citas, un tikai brīžam tās pārtraucakāda virs pavarda uzsprikstējusi dzirkstīte vai spožāk iedegusies liesmu mēle, apgaismodama aizmigušoceļabiedru sejas un uzmezdama šaudīgas ēnas kasučas sienām. Pēc tam ļaunā nojausma atkal mācās virsūvēl neatlaidīgāk. Glenervens neapzināti ieklausījās āra skaņās, kuru rašanos šais vientuļajās kalnuvirsotnēs bija grūti izskaidrot.

Kādu brīdi viņš itin kā saklausīja tālu, dobju, draudīgu dunoņu, it kā pērkona dārdus, taču tie nenācano debesīm. Acīmredzot negaiss plosījās kaut kur kalnu nogāzēs, vairākus tūkstošus pēdu zem viņiem.Gribēdams par to pārliecināties, Glenervens izgāja laukā.

Mēness jau bija uzlēcis. Gaiss bija skaidrs un rāms. Neviena mākonīša nedz augšā, nedz lejā. Sur turblāvājās Antuko ugunīgie atspulgi. Ne vēsts no pērkona vai zibens. Pie debesīm mirgoja zvaigžņutūkstoši. Un tomēr dunoņa nemitējās. Tā šķita veļamies aizvien tuvāk cauri Andu grēdai. Glenervensatgriezās kasučā vēl vairāk norūpējies, nemitīgi domādams, kāds sakars varētu būt starp šiem grandiem ungvanako bara bēgšanu. Vai pazemes grandi nebija bēgšanas cēlonis? Glenervens paraudzījās pulkstenī,kas rādīja otro nakts stundu. Nebūdams cieši pārliecināts par nenovēršami draudošām briesmām, viņšnemodināja pārgurušos biedrus, kuri gulēja dziļā miegā, un arī pats ieslīga smagā snaudā, kas ilgavairākas stundas.

Pēkšņi drausmīga dārdoņa uzrāva viņu kājās. Tas bija apdullinošs troksnis, kaut kas līdzīgsneskaitāmu artilērijas ratu rīboņai uz skanīga' bruģa. Glenervens juta, ka zaudē pamatu zem kājām. Kasučasalīgojās, un tās sienas pavērās.

— Celieties! — Glenervens iekliedzās.Viņa ceļabiedri tūdaļ pamodās, bet jau nākamajā mirklī juku jukām gāzās pa stāvo nokaru lejup.

Rītausmas bālganajā gaismā skatienam pavērās satriecoša aina. Kalnu apveidi strauji mainījās: konusiemnolūza galotnes, smailes grīļodamās nozuda, itin kā zem tām būtu pavērušās lūkas. Norisa Kordiljeriemraksturīga parādība[14]: vairākas jūdzes plats masīvs, atdalījies no kalnu grēdas, slīdēja lejup līdzenumā.

— Zemestrīce! — Paganels iesaucās.Viņš nebija maldījies. Šādas dabas katastrofas Čīles kalnājos nav nekāds retums: Kopjapo jau divas

reizes pārvērsta drupu kaudzē, bet Santjago četrpadsmit gadu laikā sagrauta četras reizes. Šās zemeslodesdaļas dzīlēs vēl liesmo pazemes ugunis, taču samērā jaunās kalnu grēdas vulkāni ir gaužām niecīgivārstuļi, lai izvadītu laukā visus pazemes tvaikus. Tāpēc arī nemitīgi notiek šie satricinājumi, kurusšejienieši dēvē par tramblorēm.

Tikmēr plato ar septiņiem apdullinātiem, šausmu pārņemtiem cilvēkiem, kas bija krampjainiieķērušies ķērpju ceros, traucās lejup ar ātrvilciena ātrumu, tas ir, piecdesmit jūdzes stundā. Velti būtumēģināt kaut kur aizbēgt, patverties vai saukt palīgā. Tik un tā neviens nebūtu dzirdējis. Pazemes dārdoņa,lejup grūstošo granīta un bazalta blāķu rībēšana un sniega putekļu mākoņi jebkuru sazināšanos padarījaneiespējamu. Brīžam masīvs slīdēja lejup bez grūdieniem un satricinājumiem, brīžam atkal šūpojās unzvalstījās kā kuģa klājs sabangotā jūrā, drāzdamies gar bezdibeņiem, kuros gruva iekšā kalnu gabali,izraudams ar visām saknēm simtgadējus kokus un nopļaudams gluži kā ar milzu izkapti visus austrumunogāzes nelīdzenumus.

Grūti pat aptvert, kāds milzu spēks piemīt miljardiem tonnu smagai masai, kas aizvien pieaugošāātrumā gāžas lejup piecdesmit grādu leņķī.

Neviens nevarēja aplēst, cik ilgi turpinās šis neaprakstāmais kritiens, tāpat kā neviensneuzdrošinājās paredzēt, kādā bezdibenī tas beigsies. Neviens nevarēja pateikt, vai visi vēl dzīvi vai arīkāds jau guļ aizas dibenā. Ātrajā kritienā palikuši bez elpas, ledainajā vējā sastinguši, sniega virpuļuaizķepētām acīm, zaudējuši pēdējos spēkus, nelaimīgie vairs tikko dvašoja, un vienīgi visvarenaisdzīvības instinkts lika viņiem krampjaini turēties pie klintīm.

Te pēkšņi neiedomājami spēcīgs trieciens izlingoja ceļiniekus laukā no slīdošā transportlīdzekļa.Viņi ripoja lejup pa pēdējām kalnu terasēm. Milzīgais plato bija apstājies.

Labu brīdi neviens nepakustējās. Beidzot kāds piecēlās. Lai arī trieciens viņu bija apdullinājis, viņštomēr stingri turējās uz kājām. Tas bija majors. Notrausis putekļus un izberzējis acis, viņš pavērāsvisapkārt. Viņa ceļabiedri gulēja izkliedēti nelielā aplī gluži kā mērķī izšauts skrošu lādiņš.

Majors saskaitīja biedrus. Visi gulēja turpat zemē, izņemot vienu. Trūka Roberta Granta.XIV nodaļa Negaidītais šāviensAndu Kordiljeru austrumu nogāzi veido nolaidenas nokalnes, kas nemanāmi pāriet līdzenumā, pie

kura tik pēkšņi bija apstājusies masīva atlauza. Šai jaunajā zemē pletās leknas ganības un kuploja krāšņikoki, te auga ar zeltainiem augļiem bērtin piebērtu, vēl kontinenta iekarošanas laikā stādītu ābeļu meži.Šai līdzenumā, šķiet, bija pārnests auglīgās Normandijas stūrītis, un jebkuros citos apstākļos ceļiniekusbūtu patīkami pārsteigusi tik pēkšņā pāreja no tuksneša uz oāzi, no sniegotām virsotnēm uz zaļojošāmprērijām, no ziemas uz vasaru.

Pamats zem kājām atkal bija pilnīgi nekustīgs. Zemestrīce bija mitējusies, un pazemes spēki savuposta darbu, kā redzams, darīja citā vietā, jo Andu kalnu grēda allaž kaut kur tiek drebināta. Šoreizsatricinājums bija sevišķi spēcīgs. .Kalnu apveidi bija krasi mainījušies. Uz zilā debess fona iezīmējāsjauna virsotņu, koru un smaiļu panorāma, un pampu gidi tajā velti meklētu ierastās pazīšanas zīmes.

Modās brīnum jauka diena. Izkāpuši no Klusā okeāna miklās gultas, saules stari pārslīdēja pārArgentīnas līdzenumiem un rotājās jau otra okeāna viļņos. Bija devītā rīta stunda.

Majoram piepalīdzot, lords Glenervens un viņa ceļabiedri pamazām atžilba. Trieciens viņus bijatikai pamatīgi apdullinājis. Tikuši lejā no Kordiljeriem, ceļinieki būtu varējuši pateikties gādīgajai dabaipar ātro satiksmes līdzekli, ja vien viņu vidū netrūktu visjaunākā un vārgākā biedra — Roberta Granta.

Ikviens mīlēja drosmīgo zēnu: Paganels, kas bija viņam sevišķi pieķēries, majors, par spīti savaiatturībai, itin visi, taču visvairāk Glenervens. Uzzinājis, ka Roberts ir nozudis, viņš gaužām izmisa.Glenervens iztēlojās, kā nelaimīgais zēns guļ kādā aizā un veltīgi sauc palīgā viņu, savu otro tēvu.

— Dārgie draugi, — Glenervens sacīja, ar pūlēm apvaldīdams asaras, — mums jādodas viņumeklēt, mums viņš jāatrod! Mēs nedrīkstam viņu tā pamest! Jāpārmeklē ikviena aiza, ikviens bezdibenis!Apsieniet man ap vidukli virvi un nolaidiet mani lejā! Es tā vēlos! Vai dzirdat: es tā vēlos!-Dievs dod, kaRoberts vēl būtu dzīvs! Kā gan bez Roberta mēs varēsim sastapties ar viņa tēvu, un ko vērta kapteinimGrantam būs atgūtā brīvība, ja tā prasījusi viņa dēla dzīvību!

Glenervena ceļabiedri noklausījās šos vārdus klusēdami. Juzdami, ka Glenervens viņu skatienosmeklē kaut niecīgāko cerības stariņu, viņi nodūra acis.

— Vai dzirdējāt, ko es teicu? — Glenervens turpināja. — Jūs ciešat klusu! Vai tiešām vairs navcerību? Itin nekādu?

Kādu brīdi valdīja klusums. Beidzot ierunājās Maknebs:— Vai kāds no jums, draugi, neatceras, kad īsti Roberts nozuda?Uz šo jautājumu neviens nevarēja atbildēt.— Tad sakiet vismaz, — majors neatlaidās, — kuram blakus atradās zēns, kad mēs braucām lejā no

Kordiljeriem?— Man, — Vilsons atsaucās.— Līdz kuram brīdim tu redzēji viņu sev blakus? Centies atcerēties? Runā!— Tas ir viss, ko es atceros, — Vilsons atbildēja. — Vēl nepilnas divas minūtes pirms liktenīgā

trieciena, kas apturēja mūsu slīdēšanu lejup, Roberts Grants, iekrampējies ķērpju cerā, gulēja man līdzās.— Nepilnas divas minūtes! Padomā labi, Vilson, — vai šīs minūtes nebija ļoti garas? Vai tu

nekļūdies?— Nedomāju vis … Jā, tieši tā: nepilnas divas minūtes!— Pieņemsim! — Maknebs noteica. — Bet kur atradās Roberts: pa kreisi vai pa labi no tevis?— Pa kreisi. Vēl atceros, ka viņa pončo sitās man sejā.— Un kurā pusē no mums atradies tu pats?— Arī pa kreisi.— Tātad Roberts varēja nozust vienīgi šai pusē, — majors sacīja, pagriezdamies pret kalniem un

norādīdams pa labi. — Turklāt, spriežot pēc laika, kad zēns nozuda, mēs varam secināt, ka viņš nokritisposmā starp kalna pakāji un nogāzi divu jūdžu augstumā. Seit, sadalījuši šo rajonu savā starpā, mēs viņumeklēsim un arī atradīsim.

Neviens vairs nebilda ne vārda. Seši vīri uzkāpa Kordiljeru nokalnē dažādos augstumos un stājāspie meklēšanas. Turēdamies pa labi no lejupceļa līnijas, viņi ielūkojās pat vissīkākajās plaisās,riskēdami ar dzīvību, nolaidās masīva atlauzu pusaizbērtos bezdibeņos, izrāpās laukā no tiem arsadriskātām drēbēm, asiņainām rokām un kājām. Nedomādami par laiku un atpūtu, šie pašaizliedzīgiecilvēki rūpīgi pārmeklēja visu šo Andu apvidu, izņemot dažas nepieejamas augstienes. Taču visi viņupūliņi bija veltīgi. Kā redzams, zēns bija atradis kalnos ne vien nāvi, bet arī. kapa vietu, kuru uz mūžīgiemlaikiem pārsedzis kāds milzīgs kapakmens.

Ap dienas vidu Glenervens un viņa ceļabiedri, pagalam pārguruši un nomākti, atkal sapulcējāsielejā. Glenervenu plosīja skaudras ciešanas. Viņš tikpat kā nerunāja. Pār viņa lūpām izlauzās tikainopūtas un vieni un tie paši vārdi:

— Nekur projām no šejienes es neiešu! Nekur projām no šejienes es neiešu!Visi saprata šo spītību, kas bija kļuvusi par uzmācīgu iedomu, un izturējās ar cieņu pret to.— Pagaidīsim, — Paganels sacīja majoram un Tomam Ostinam. — Atpūtīsimies kādu brīdi un

uzkrāsim jaunus spēkus. Tas jādara neatkarīgi no tā, vai mēs turpināsim meklēšanu vai arī dosimies tālāk.— Labi, — Maknebs atbildēja, — paliksim šeit, ja Edvards tā vēlas. Viņš vēl cer. Bet ko?— Dievs to zina, — Toms Ostins noteica.— Nabaga Roberts!. — Paganels iesaucās, norausdams asaras.Ielejā auga milzums dažādu koku. Majors nolūkoja vietu zem lieliemmaizes kokiem un lika ierīkot šeit pagaidu nometni. Dažas segas, ieroči, mazumiņš kaltētas gaļas un

rīsu — tā bija visa ceļinieku mantība.-Turpat tuvumā tecēja upīte, kuras ūdens pēc nesenā nogruvuma vēlbija duļķains. Milredijs sakūra zālienā uguni un drīz vien pasniedza savam kungam karstu un spēcinošudzērienu. Taču Glenervens atteicās un — vienaldzīgs pret visu — palika guļam uz sava pončo.

Tā pagāja diena. Pienāca nakts, tikpat klusa un rāma kā iepriekšējā. Visi apgūlās, taču aizmigtneviens nevarēja. Glenervens atkal devās kalnos. Sasprindzinājis dzirdi, viņš ieklausījās nakts skaņās,aizvien vēl cerēdams sadzirdēt zēna palīgā saucienus. Viņš aizklīda augstu un tālu kalnos, brīžam

pieplaka ar ausi pie zemes un klausījās, cenzdamies apvaldīt satrauktos sirdspukstus, brīžam saucaRobertu izmisuma pilnā balsī.

Augu nakti nabaga lords klimta kalnos. Gan Paganels, gan majors viņam pārmaiņus sekoja, laisniegtu palīdzīgu roku uz slidenajām klinšu korēm un bezdibeņu kraujām, kurp viņu dzina neprāta drosme.Tomēr arī šīs pēdējās pūles bija veltīgas. Uz neskaitāmajiem saucieniem «Robert! Robert!» atsaucāsvienīgi atbalss, sēri atkārtodama to pašu vārdu.

Atausa rīts. Ceļiniekiem vajadzēja doties tālu kalnos pakaļ Glenervenam un gandrīz ar varu atvestviņu atpakaļ nometnē. Viņa izmisums bija neaprakstāms. Kā lai ieminas viņam par promiešanu un aicinaviņu atstāt šo bēdu ieleju? Nebija vairs arī produktu. Kaut kur tuvumā vajadzēja būt argentīniešupavadoņiem, par kuriem bija stāstījis katapass, un zirgiem, kas nepieciešami ceļojumam caur pampām.Atgriezties atpakaļ bija daudz grūtāk nekā doties uz priekšu. Turklāt Atlantijas okeāna piekrastē bijanorunāta tikšanās ar «Dunkanu». Sie nopietnie apsvērumi neļāva ilgāk kavēties, kopējās intereses prasījaturpināt ceļu.

Maknebs mēģināja kaut mazliet izkliedēt Glenervena bēdas. Viņš atkal un atkal centās pierunāt savudraugu, kas, liekas, neko nedzirdēja un tikai noliedzoši šūpoja galvu. Beidzot Glenervens pavēra lūpas:

— Jādodas ceļā?— Jā, laiks doties tālāk.— Nogaidīsim vēl vienu stundu!— Labi, nogaidīsim vēl vienu stundu, — cēlsirdīgais majors piekrita.Stunda pagāja, un Glenervens lūdza dāvāt vēl vienu stundu. Bija tāds iespaids, it kā uz nāvi

notiesātais izlūgtos, lai viņam atļauj vēl kādu brītiņu dzīvot. Tā turpinājās apmēram līdz divpadsmitiem.Tad Maknebs, apspriedies ar pārējiem biedriem, apņēmīgi paziņoja Glenervenam, ka nekavējotiesjādodas ceļā, jo vilcināšanās apdraud visu ekspedīcijas dalībnieku dzīvības.

— Jā, jā, — Glenervens atsaucās. — Tūlīt iesim!To sacīdams, viņš vairs neraudzījās uz Maknebu. Glenervena skatienu bija piesaistījis kāds melns

punkts augstu pie debesīm. Pēkšņi Glenervena roka pacēlās un sastinga kā pārakmeņojusies.— Tur, tur! — viņš sauca. — Skatieties! Skatieties!Visu skatieni pievērsās debess zilgmei, kurp tik neatlaidīgi rādīja Glenervena roka. Melnais punkts

acīm redzami auga augumā. Neizmērojamā augstumā lidinājās kāds putns.— Kondors, — Paganels noteica.— Jā, kondors, — Glenervens atsaucās. — Kas zina … Viņš lido šurp? Viņš laižas lejup!

Nogaidīsim!Uz ko gan Glenervens cerēja? Vai tik viņa prāts nesāka aptumšoties? Un ko nozīmēja vārdi «Kas

zina»?Paganels nebija kļūdījies. Kondors kļuva aizvien skaidrāk un skaidrāk saskatāms. Šis majestātiskais,

kādreiz inku pielūgtais putns ir Dienvidandu valdnieks. Šai novadā tas sasniedz milzīgus apmērus.Kondora spēks ir apbrīnojams, bieži vien viņš nogrūž kalnu aizās pat vēršus. Putns uzbrūk ganībās aitām,kazām un teļiem. Iecirtis nagus savā upurī, viņš paceļas ar to lielā augstumā. Bieži vien kondors lidodivdesmit tūkstošus pēdu virs zemes, tas ir, tik augstu, ka cilvēka acs to vairs nevar saredzēt. No turienesšis padebešu valdnieks ar savu apbrīnojami aso redzi, kas pārsteidz pat dabaszinātniekus, izšķir uz zemesvissīkākos priekšmetus.

Ko gan kondors ieraudzījis? Varbūt Roberta Granta līķi?— Kas zina! — Glenervens atkārtoja, neizlaizdams milzīgo putnu no acīm.Kondors tikmēr tuvojās, brīžam planēdams, brīžam strauji krizdams lejup gluži kā nedzīvs ķermenis

brīvā kritienā. Apmēram simt tuāžu augstumā putns sāka mest lielus lokus. Tagad kondors bija lieliskisaredzams. Viņa vareno spārnu izpletums pārsniedza piecpadsmit pēdas, un viņš turējās gaisā, gandrīznemaz tos nevēzēdams, jo daba lielajiem putniem devusi spēju lidot majestātiskā mierā, turpretī

kukaiņiem, lai tie noturētos gaisā, spārni jāvēzē tūkstoš reižu sekundē. Majors un Vilsons satvēra karabīnes. Glenervens ar rokas mājienu viņus apstādināja. Kondors

riņķoja ceturtdaļjūdzes attālumā virs kādas nepieejamas Kordiljeru nogāzes smailes. Milzīgais putns metalokus galvu reibinošā ātrumā, izlaizdams un ievilkdams drausmīgos nagus, kratīdams krimšļaino seksti.

— Tas ir tur! Tur! — Glenervens iesaucās.Pēkšņi viņam prātā iešāvās kāda doma.— Ja nu Roberts vel dzīvs?! — viņš izbailēs iekliedzas. — Šis putns. . * Uguni! šaujiet, draugi!Taču jau bija par vēlu. Kondors nozuda aiz augstām klinšu radzēm. Pagāja kāda sekunde, kas šķita

gara kā mūžība. Tad milzīgais putns parādījās atkal, gausi celdamies augšup ar kādu smagu nastu.Atskanēja šaušalīgs kliedziens. Kondora nagos šūpojās nedzīvs ķermenis — Roberta Granta ķermenis.Putns bija satvēris zēnu aiz drēbēm un tagad balansēja gaisā vismaz simt piecdesmit pēdas virs nometnes.Viņš bija pamanījis ceļiniekus un, pūlēdamies žiglāk aizlaisties ar smago laupījumu projām, spēcīgiemspārnu vēzieniem kulstīja gaisu.

— Ā! — Glenervens iesaucās. — Lai Roberta līķis labāk sašķīst uz klintīm nekā nokļūst…Aprāvies pusvārdā, viņš satvēra Vilsona karabīni un pavērsa to pret kondoru. Taču rokas viņam

drebēja, acis aizmiglojās un viņš nejaudāja notēmēt.— Ļaujiet man, — majors piedāvāja.Stingru stāju, drošu roku un skaidru skatienu viņš paņēma uz grauds putnu, kas atradās jau trīs simti

pēdas no viņa.Taču majors vēl nebija paguvis nospiest gaili, kad ielejas dzijumā atskanēja šāviens. Starp divām

bazalta blīvām pacēlās balts dūmu mākonītis, un kondors ar cauršautu galvu, lēnām griezdamies, sākakrist lejup gluži kā ar izpletni, ko veidoja viņa izplestie spārni. Neizlaidis no nagiem laupījumu, viņštikpat lēni nosēdās zemē kādus desmit soļus no strauta,

— Ātrāk šurp! Ātrāk! — Glenervens sauca.Un, nepūlēdamies noskaidrot, no kurienes nācis negaidītais šāviens, viņš skriešus metās pie

kondora,.ceļabiedri viņam sekoja.Kad viņi atsteidzās notikuma vietā, putns jau bija beigts, bet Roberta ķermenis pārklāts ar putna

platajiem spārniem. Glenervens metās pie zēna līķa, izrāva viņu no putna nagiem, noguldīja zālē unpielika ausi pie nekustīgā ķermeņa krūtīm.

Vēl nekad no cilvēka krūtīm nav izlauzies tik satricinošs prieka kliedziens kā tai brīdī, kadGlenervens pietrūkās kājās, saukdams:

— Viņš ir dzīvs! Viņš ir dzīvs!Vienā mirklī Robertu atbrīvoja no drēbēm un apslacīja seju ar vēsu ūdeni. Zēns sakustējās, atvēra

acis, paskatījās un nomurmināja:— Ā, tas esat jūs, milord … mans tēvs!Glenervens aiz saviļņojuma nespēja atbildēt un, nometies ceļos pie brīnumainā kārtā izglābtā zēna,

raudāja prieka asaras.XV nodaļa Žaka Paganela spāņu valodaLaimīgi izglābies no vienām nāves briesmām, Roberts tūdaļ tika pakļauts citām ne mazākām

briesmām: viņam draudēja nosmakšana biedru apkampienos. Lai gan puisēns vēl bija gaužām vārgs,neviens no šiem krietnajiem vīriem nevarēja atturēties, nepiekļāvis zēnu pie sirds. Un jādomā, ka šādisirsnīgi apkampieni slimniekiem nav nāvējoši, jo Roberts nenomira, gluži otrādi — viņš atžirga.

Pēc tam ceļinieku domas no izglābtā pievērsās glābējam, un, protams,, vispirms majoram ienācaprātā aplaist skatienu visapkārt. Kādus piecdesmit soļus no upītes uz pirmās kalnu terases stāvējaneparasti liela auguma cilvēks, atbalstījies uz garas šautenes. Viņam bija plati pleci un gari, ar ādassiksniņu pārsieti mati. Viņa augums pārsniedza sešas pēdas. Bronzas brūnā seja bija nokrāsota sarkanastarp acīm un muti, apakšējie plakstiņi melni, bet piere — balta. Viņš bija tērpies kā visi pierobežas

novada patagoņi: mugurā viņam bija lielisks, ar sarkanām arabeskām izrotāts gvanako ādas apmetnis,šūdināts ar strausu cīpslām un valkājams ar zīdaino spalvu uz ārpusi. Zem apmetņa bija redzams ciešipieguļošs, no lapsādām darināts tērps. Pie jostas karājās maisiņš ar krāsām, kas noderēja sejaskrāsošanai. Zābaki bija pagatavoti no vēršādas gabaliem un piestiprināti; pie potītēm ar krusteniskiapsietām siksniņām.

Kaut arī raibi nokrāsota, patagoņa seja tomēr bija cēla un pauda patiesu saprātu. Cieņas pilns viņšgaidīja ceļiniekus. Nekustīgais un iespaidīgais stāvs uz klints pjedestāla izskatījās kā aukstasinībasiemiesojums.

Ieraudzījis patagoņi, majors parādīja to Glenervenam, kas tūdaļ devās pie svešinieka. Patagonispaspēra divus soļus pretī. Glenervens satvēra, viņa roku un cieši paspieda. Lorda skatiens un visa viņastarojošā seja pauda tik lielu pateicību un atzinību, ka patagonis nevarēja to nesaprast. Viņš mazlietnolieca galvu un teica dažus vārdus, kurus nesaprata nedz majors, nedz viņa draugs.

Tad patagonis, vērīgi nopētījis svešiniekus, ierunājās citā valodā, taču, lai arī kā viņš centās, arīšoreiz viņu neviens nesaprata. Tomēr dažas frāzes Glenervenam šķita kaut kur dzirdētas. Tās atgādinājaviņam spāņu* valodu, no kuras viņš zināja biežāk lietotos vārdus.

— Espanol? — viņš jautāja.Patagonis pamāja ar galvu no augšas uz leju — tas visām tautām nozīmē apstiprinājumu.— Jauki, — majors noteica, — tagad būs darbs mūsu draugam Paganelam. Kāda laime, ka viņam

ienāca prātā mācīties spāņu valodu!Ataicināja Paganelu. Viņš tūdaļ atsteidzās un palocījās patagoņa priekšā ar īsti francisku grāciju,

kuru iezemietis, pēc visa spriežot, nespēja novērtēt. Glenervens paskaidroja ģeogrāfam, kas viņam jādara.— Brīnišķīgi! — Paganels iesaucās.Un, plati iepletis muti, lai būtu skaidrāka izruna, viņš sacīja:Iezemietis sasprindzināja dzirdi, bet neko neatbildēja.— Viņš nesaprot, — ģeogrāfs nomurmināja.— Varbūt jums ir kļūdaina izruna, — majors piezīmēja.— Ļoti iespējams. Nolāpītais akcents!Un Paganels vēlreiz atkārtoja savu komplimentu. Taču panākumi bija tādi paši.Iezemietis joprojām klusēja.Arī šoreiz patagonis nebilda ne vārda.— Vos compriendeis?A — Paganels spalgi iekliedzās, gandrīz vai pārraudams balss saites.Bija skaidrs, ka indiānis nesaprot, ko viņam saka, jo beidzot viņš spāniski atbildēja:Tagad bija pienākusi Paganela reize brīnīties, un viņš aizkaitināts nobīdīja brilles no pieres uz acīm.— Lai mani pakar, bet es ne vārda nesaprotu no šīs velnišķīgās izloksnes! — viņš iesaucās. — Tā

droši vien ir araukāņu valoda!— Bet šis cilvēks taču atbildēja spāniski, — Glenervens iebilda.Un, pagriezies pret patagoņi, vēlreiz noprasīja:— Espanol? Paganels aiz pārsteiguma vai apstulba. Majors un Glenervens paslepus saskatījās.— Vai tikai, mans augsti mācītais draugs, — majors sacīja ar vieglu smaidu uz lūpām, — arī šoreiz

nebūs vainīga tā pati izklaidība, uz kuru, kā man šķiet, jums ir monopols?— Ko? — ģeogrāfs satrūkās.— Šis patagonis neapšaubāmi runā spāniski…— Viņš?— Jā, viņš! Vai tikai jūs neesat nejauši iemācījies kādu citu valodu, domādams, ka .. .Maknebs nepaguva izteikties līdz galam. Viņu pārtrauca skaļš «O!», kuru zinātnieks izdvesa,

paraustīdams plecus.

— Jūs atļaujaties pārāk daudz, major, — Paganels dzedri noteica.— Bet kāpēc tad jūs viņu nesaprotat? — Maknebs jautāja.— Nesaprotu tāpēc, ka šis iezemietis runā sliktā spāņu valodā! — ģeogrāfs atcirta, zaudēdams

pacietību.— Tātad viņš runā sliktā spāņu valodā tāpēc, ka jūs viņu nesaprotat? — majors mierīgi secināja.— Jūsu pieņēmums, Makneb, patiesi ir vairāk nekā dīvains, — sarunā iejaucās Glenervens. — Lai

arī cik izklaidīgs būtu mūsu draugs Paganels, tomēr grūti pat iedomāties, ka viņa izklaidība būtu bezgalīgaun viņš vienas valodas vietā iemācītos citu!

— Tad esiet tik laipni, dārgais Edvard vai, vēl labāk, jūs, cienījamais Paganel, un paskaidrojietman, kas šeit notiek!

— Man nav ko skaidrot, — Paganels atteica, — es varu vienīgi konstatēt. Še ir grāmata, pēc kurases diendienā vingrinos sarežģītajā spāņu mēlē. Ielūkojieties tajā, major, un jūs pārliecināsities, ka es jūsnemaldinu.

To sacīdams, Paganels sāka rakņāties pa savām neskaitāmajām kabatām un, dažas minūtes cītīgimeklējis, izvilka krietni nodriskātu sējumiņu un pašapzinīgi pasniedza to majoram. Majors paņēmagrāmatu un uzmeta tai skatienu.

— Kas tas par daiļdarbu? — viņš jautāja.— Tās ir «Luziādas», — Paganels atbildēja. — Brīnišķīga epopeja, kas…— «Luziādas»? — Glenervens iesaucās.— Jā, dārgais draugs, ne vairāk, ne mazāk kā dižā Kamoensa «Luziādas»!— Kamoensa? — Glenervens atkārtoja. — Nelaimīgais draugs, Kamoenss taču ir portugālis! Un

valoda, kuru jūs mācāties nu jau sešas nedēļas, ir portugāļu valoda!— Kamoenss! «Luziādas»! Portugāļu valoda! …Tas bija viss, ko Paganels spēja izteikt. Acis zem briļļu stikliem viņam aizmiglojās, bet ausīs

iedārdējās ceļabiedru homēriskie smiekli.Patagonis pat nesarauca uzacis. Viņš pacietīgi gaidīja izskaidrojumu incidentam, kas viņam bija

pilnīgi nesaprotams.— Ak, es neprātīgais! Ak, es stulbenis! — Paganels beidzot izsaucās. — Kā! Vai tiešām? Un tas

nav ļauns joks? Un to esmu izdarījis es? Bet tas taču ir īsts valodu sajukums gluži kā pie Bābeles! Ak,draugi, draugi! Vai to var aptvert: braukt uz Indiju un nokļūt Čīlē, mācīties spāņu valodu, bet runātportugāliski! Vai tas jau nav par daudz? Ja tā tas turpināsies, kādā jaukā dienā es izmetīšos laukā pa logu,aizmirsdams, ka jāizmet tikai cigāra gals!

Dzirdot un redzot, kā Paganels izturas pret savu nelaimi, kā viņš pārdzīvo komisko neveiksmi,neviens nespēja apvaldīt smieklus, turklāt pats ģeogrāfs rādīja piemēru.

— Smejieties, draugi, smejieties no visas sirds, — viņš sacīja. — Visgardāk par sevi smiešos espats. — Un viņš laida vaļā pērkondimdošus smieklus, kādus droši vien vēl nebija smējis nevienszinātnieks.

— Un tomēr mēs esam palikuši bez tulka, — majors noteica.— Tā nav liela nelaime, — Paganels atbildēja, — portugāļu un spāņu valoda ir tik ļoti līdzīga, ka

es, kā redzat, tās pat sajaucu. Toties šī līdzība man palīdzēs ātri izlabot kļūdu, un tuvākajā nākotnē esvarēšu pateikties šim cēlsirdīgajam patagonim valodā, kuru viņš tik labi pārvalda.

Paganelam bija taisnība, jo drīz vien viņš jau varēja pārmīt ar iezemieti dažus vārdus. Ģeogrāfs patuzzināja, ka patagoņi sauc par Talkavu, kas araukāņu valodā nozīmē — Pērkongrāvis. Šo vārdu viņš drošivien bija iemantojis tāpēc, ka prasmīgi rīkojās ar šaujamieročiem.

Taču visvairāk Glenervenu iepriecināja atklājums, ka patagonis pēc nodarbošanās ir pavadonis unturklāt vēl pavadonis caur pampām. Šis cilvēks šķita paša likteņa sūtīts, un viņa parādīšanās modinājatādu ticību ekspedīcijas panākumiem, ka neviens vairs nešaubījās par kapteiņa Granta izglābšanu. Pēc tam

ceļinieki kopā ar patagoņi atgriezās pie Roberta. Zēns izstiepa rokas pretī iezemietim, kas, ne vārdanesacīdams, uzlika viņam uz galvas savu roku. Patagonis rūpīgi apskatīja zēnu un iztaustīja smeldzošoslocekļus. Tad smaidīdams aizgāja līdz upītes krastam, saplūca tur pāris sauju savvaļas seleriju unatgriezies ierīvēja ar tām slimnieka ķermeni. Pēc šīs ārkārtīgi saudzīgi izdarītās masāžas Roberts sajutaspēku pieplūdumu, un nu bija skaidrs, ka, dažas stundas atpūties, zēns atkal būs uz kājām.

Atlikušo dienas daļu un nākamo nakti ceļinieki nolēma pavadīt nometnē. Turklāt vajadzēja atrisināttik svarīgos pārtikas un transporta jautājumus. Ceļiniekiem vairs nebija nedz produktu, nedz mūļu. Parlaimi, kopā ar viņiem bija Talkavs. šis pavadonis, kurš parasti vadīja ceļiniekus gar Patagonijas robežāmun bija viens no viszinošākajiem vietējiem bakeano, apņēmās sagādāt Glenervenam visu, kas vajadzīgsviņa mazajam pulciņam. Talkavs piedāvāja aizvest Glenervenu uz apmēram četras jūdzes attālo indiāņutolderiju, kur varēšot iegādāties ekspedīcijai nepieciešamās mantas. Šis priekšlikums, izteikts daļēji aržestiem, daļēji ar spāņu vārdiem, kurus Paganels jau sāka saprast, tika pieņemts. Un Glenervens ar savuaugsti mācīto draugu, atvadījušies no biedriem, patagoņa pavadībā devās augšup gar upītes krastu.

Viņi raiti gāja pusotras stundas, sperdami lielus soļus, lai tiktu līdzi milzim Talkavam. Šis Anduapvidus bija gleznains un aprīnojami auglīgs. Cita citai sekoja leknas ganības, kurās, šķiet, pietiktubarības simtiem un tūkstošiem gremotāju. Plaši dīķi, kurus savienoja biezs upīšu tīkls, bagātīgi apgādājaar veldzi zaļos līdzenumus. Šai ūdeņu valstībā burvīgi draiskojās melngalvainie gulbji, dalīdami savusīpašumus ar daudzajiem strausiem, kuri skraidelēja pa ljanosiem. Putnu pasaule šeit bija ārkārtīgi spilgta,ārkārtīgi skaļa, kā arī apbrīnojami daudzveidīga. Izsakasi — graciozas, iepelēkas ūbeles ar baltāmsvītriņām — un dzelteni kardinālputni rotāja koku zarus kā dzīvas puķes. Padebešos lidinājās impozantipasta baloži, bet dažnedažādi vietējie zvirbuļi, čingolosi, ilgerosi, monhitasi trenkāja cits citu,pieskandinādami gaisu ar griezīgu čivināšanu.

Žaks Paganels nevarēja vien beigt visu apbrīnot, no viņa lūpām nemitīgi lauzās ārā sajūsmas pilniizsaucieni, kas gaužām pārsteidza patagoņi, kuram likās pilnīgi dabiski, ka gaisā ir putni, dīķos — gulbjiun prērijās — zāle. Zinātnieks nenožēloja, ka devies šai pastaigā, un arī nesūdzējās par ilgo gājumu. Kadskatienam pavērās indiāņu apmetne, viņam šķita, ka viņš tikai nupat devies ceļā.

Indiāņu tolderija atradās ielejas dziļumā starp diviem Andu kalnu grēdas atzarojumiem. Šeit zarubūdās dzīvoja kādi trīsdesmit nomadi, kuriem piederēja lieli govju, vēršu, aitu un zirgu ganāmpulki. Viņiklejoja no ganībām uz ganībām, visur atrazdami saviem četrkājainiem bagāti klātu galdu.

Antropologam uzreiz būtu skaidrs, ka šie andoperuāņi nav tīra rase, bet gan araukāņu, pevenku unauku sajaukums. Viņi bija vidēja auguma, drukni, ar olīvkrāsas ādu, zemu pieri, gandrīz apaļu seju,plānām lūpām, lieliem vaigu kauliem, sievišķīgiem vaibstiem un saltu sejas izteiksmi. Vārdu sakot, šieiezemieši īpašu interesi neizraisīja. Turklāt Glenervenam bija vajadzīgi nevis viņi paši, bet gan viņuganāmpulki, viņu vērši un zirgi,

Talkavs uzņēmās vest sarunas, kas neprasīja daudz laika. Par septiņiem maziem argentīniešu sugaszirgiem ar visiem segliem, par simt mārciņām čarkijas jeb kaltētas gaļas, dažiem mēriem rīsu un pārisādas maisiem indiāņi bija ar mieru saņemt divdesmit unces zelta, jo ceļotājiem nebija nedz vīna,' nedzruma, kuram viņi būtu devuši priekšroku. Glenervens vēl gribēja nopirkt astoto zirgu pavadonim, tačupatagonis lika saprast, ka tas nav vajadzīgs.

Nokārtojis šo tirdzniecisko darījumu, Glenervens atvadījās no saviem jaunajiem «apgādātājiem», kāPaganels viņus nosauca, un pēc nepilnas pusstundas visi trīs jau tuvojās nometnei. Fiiedri viņus sagaidījaar jūsmīgiem saucieniem, kurus Glenervens gan attiecināja uz ēdamlietām un jājamzirgiem. Visi remdējaizsalkumu ar lielu kāri. Mazliet iebaudīja arī Roberts, kurš gandrīz pilnīgi bija atguvis spēkus.

Pievakare tika veltīta atpūtai. Ceļinieki tērzēja par šo un to: atcerējās jaukās ceļabiedrenes,atcerējās «Dunkanu», kapteini Džonu Menglu un viņa krietno komandu, neaizmirsa arī Hariju Grantu, kasdroši vien nebija nekur tālu.

Paganels turpretī neatkāpās ne soli no indiāņa, pārvērzdamies par Talkava ēnu. Ģeogrāfs nevarēja

vien beigt priecāties, ka sastapis īstu patagoņi, kuram blakus viņš pats izskatījās kā punduris, — patagoņi,kuru varēja salīdzināt ar astoņas pēdas garo ķeizaru Maksimiliānu vai tāda paša garuma Kongo nēģeri, kobija redzējis zinātnieks Vandenbroks. Paganels mocīja Talkavu ar dažādiem teicieniem spāņu valodā, unnopietnais indiānis pacietīgi atbildēja. Šoreiz ģeogrāfs mācījās šo valodu bez grāmatas. Varēja dzirdēt,kā viņš veidoja skanīgus vārdus, cītīgi vingrinādams rīkli, mēli un žokļus.

— Ja es nedabūšu pareizu akcentu, — viņš sacīja majoram, — tad nesodiet mani bargi. Kas to būtudomājis, ka spāņu valodu man mācīs patagonis!

XVI nodaļa RiokoloradoNākamajā dienā, 22. oktobrī, pulksten astoņos no rīta Talkavs aicināja ceļā. Argentīnas līdzenumi

starp divdesmit otro un četrdesmit otro platuma grādu pazeminās no rietumiem uz austrumiem, tā kaceļotājiem vajadzēja doties aizvien lejup pa lēzenu nogāzi līdz pašai jūrai.

Kad patagonis atteicās no piedāvātā zirga, Glenervens nodomāja, ka Talkavs, tāpat kā daždienvietējie pavadoņi, uzskata par labāku iet kājām, un tas, starp citu, ņemot vērā viņa garās kājas, nemaznebūtu grūti. Taču Glenervens maldījās.

Kad pienāca brīdis doties ceļā, Talkavs īpatnējā veidā iesvilpās. Un tūdaļ, paklausot sava saimniekaaicinājumam, no tuvējās birzs izskrēja stalts argentīniešu sugas zirgs. Tas bija neparasti skaists dzīvnieksdūkanu spalvu, spēcīgs, lepns, drosmīgs un straujš. Viņam bija maza galva, glezns kakls, plati ieplestasnāsis, mirdzošas acis, platas paceles, slaidi izliekts skausts, augstas krūtis, gari skrumšļi, vārdu sakot,visas spēka un veiklības pazīmes. Būdams labs zirgu pazinējs, majors nevarēja vien apjūsmot šo pampusugas pārstāvi, saskatīdams tajā zināmu līdzību ar angļu hanteru. Šo skaistuli sauca par Tauku, kaspatagoņu valodā nozīmē — Putns, un šo vārdu zirgs acīmredzot pilnam attaisnoja.

Tiklīdz Talkavs uzlēca zirgam mugurā, tas tūdaļ rāvās uz priekšu. Patagonis bija tik lielisks jātnieks,ka izraisīja vispārēju apbrīnu. Viņam pie segliem karājās Argentīnas līdzenumos visvairāk lietotiemedību ieroči: bolās un laso. Bolās sastāv no trim lodēm, kas savienotas savā starpā ar ādas siksnu.Indiāņi reizēm tās met no simt soļu attāluma nopakaļ vajātam dzīvniekam vai ienaidniekam — un tikprecīzi, ka bolās aptinas upurim ap kājām un vienā mirklī nogāž to gar zemi. Indiāņa rokās tas ir varensierocis, ar kuru viņš rīkojas apbrīnojami veikli. Turpretī laso vienmēr paliek rokās tam, kas to sviež.Laso nav nekas cits kā trīsdesmit pēdas gara, no divām ādas sloksnēm savīta virve, kuras galā ir cilpa,kas slīd caur dzelzs gredzenu, šo cilpu sviež ar labo roku, bet ar kreiso tur laso virvi, kuras gals ciešipiestiprināts pie segliem. Patagoņa bruņojumu vēl papildināja gara, pār plecu pārmesta karabīne.

Nepamanījis apbrīnas pilno sajūsmu, kuru izraisīja viņa dabiskā grācija, iznesība un lepnā stāja,Talkavs ieņēma vietu jātnieku pulciņa priekšgalā, un visi devās ceļā. Viņi brīžam aulekšoja, brīžam jājasoļiem, jo rikšot argentīniešu zirgi, kā redzams, neprata. Roberts jāja tik droši, ka Glenervens drīz vienvairs nešaubījās par viņa māku turēties seglos.

Pampu līdzenums sākās Kordiljeru pakājē. To var iedalīt trīs joslās. Pirmā josla, kurā aug zemi kokiun krūmi, stiepjas divsimt piecdesmit jūdzes uz austrumiem no Andu kalnu grēdas. Otrā josla, kas irčetrsimt piecdesmit jūdzes plata un noaugusi ar lielisku zāli, izbeidzas simt astoņdesmit jūdžu attālumā noBuenosairesas. No šejienes līdz pat jūrai ceļotājs dodas caur bezgalīgām lucernas un dadžu prērijām. Tāir trešā pampu josla.

Atstājis aiz muguras Kordiljeru aizas, Glenervena pulciņš vispirms sastapa ceļā neskaitāmas smilšukāpas, kas šeit pazīstamas ar nosaukumu «medano». Ja šīs smiltis neaiztur augu saknes, vējš tās dzenāgluži kā jūras viļņus. Kāpu smiltis ir ārkārtīgi smalkas. Pat nelielā vējā tās uzvirpuļo gaisā, brīžamizveidodamas veselus smilšu stabus, kas sasniedz pamatīgu augstumu. Šī dabas parādība acīm ir reizēprieks un reizē nelaime. Prieks tāpēc, ka ārkārtīgi interesanti vērot, kā šie klīstošie smilšu stabi saduras,sajaucas, sagāžas un atkal ceļas augšā haotiskā nekārtībā. Nelaime tāpēc, ka smilšu stabi piesārņo gaisuar sīksīkiem putekļiem, kas iespiežas caur plakstiņiem acīs, lai arī cik cieši tās būtu aizvērtas.

Šī ziemeļvēja izraisītā dabas parādība nerimās turpat visu dienu. Ceļinieku pulciņš tomēr ātri

virzījās uz priekšu, un pulksten sešos vakarā Kordiljeri, kas bija palikuši jau četrdesmit jūdžu aizmuguras, vairs tikai neskaidri melnoja pie apvāršņa, gaisdami vakara dūmakā.

Nojājuši krietnas trīsdesmit astoņas jūdzes un juzdamies mazliet noguruši, ceļinieki ar priekusagaidīja saulrietu. Viņi apmetās straujās Neukenas krastā, pie upes, kuras duļķainie ūdeņi putodamitraucas starp augstām, sarkanīgām klintssienām. Neukena, kuru daži ģeogrāfi dēvē arī par Ramidu vaiKomoju, iztek no ezeriem, kas zināmi vienīgi indiāņiem.

Šai naktī un arī nākamajā dienā nenotika nekas tāds, par ko būtu vērts stāstīt. Ceļotāji jāja ātri, bezkādiem kavēkļiem. Līdzenais apvidus un mērenā temperatūra ļoti atviegloja ceļojumu. Tomēr ap dienasvidu saule sāka svilināt. Vakarā apvārsni dienvidaustrumos aizsedza mākoņu blāķi. Tā bija droša zīme, kalaiks mainīsies. Patagonis to, protams, zināja un norādīja ģeogrāfam ar pirkstu uz rietumu pamali.

— Skaidrs! — Paganels atsaucās un, pievērsies saviem ceļabiedriem, pavēstīja: — Paredzamalaika maiņa. Mums vajadzēs izbaudīt pampero.

Un ģeogrāfs tūdaļ paskaidroja, ka pampero, ārkārtīgi sauss dienvidrietumu vējš, Argentīnaslīdzenumos ir visai parasta parādība. Talkavs nebija maldījies. Naktī pampero sāka pūst ar negantuspēku, tas nebija visai patīkami ceļiniekiem, kurus aizsargāja vienīgi pončo. Zirgi nogūlās zemē, betcilvēki, saspiedušies cieši kopā, nolikās tiem blakus. Glenervens raizējās, ka viesuļvētra varētu viņusaizkavēt, taču Paganels, uzmetis skatienu barometram, nomierināja viņus, sacīdams:

— Parasti pampero plosās trīs dienas, uz to nepārprotami norāda barometra krišanās. Turpretī, jadzīvsudraba stabiņš ceļas kā šai gadījumā, vēja brāzmas aprimst jau pēc dažām stundām. Nomierinieties,dārgais draugs, rītausmā debesis būs skaidras kā parasti.

— Jūs runājat kā no grāmatas, Paganel, — Glenervens ieminējās.— Es pats esmu gramata, — Paganels atteica. — Varat mani šķirstīt, kad vien jums iepatīkas.Grāmatai bija taisnība. Ap pulksten vieniem nakti vējš pēkšņi mitējās, un ceļinieki vēl paguva kārtīgi

izgulēties. No rīta visi piecēlās moži un spirgti, īpaši Paganels, kas jautri staipījās, ka locītavas vienkrakšķēja.

Jau vairākas reizes ekspedīcija šķērsoja dažādas pampu takas, arī visai svarīgo Karmenas unMendosas ceļu, kas bija sētin nosēts mūļu, zirgu, aitu un vēršu kauliem. Maitasputnu apknābātie, saulē unvējā izbalojušie kauli noderēja itin kā par ceļa zīmēm. Tie vīdēja tūkstošiem, un laikam ne viena viencilvēka skeleta pīšļi šeit bija sajaukušies ar uzticamo dzīvnieku pīšļiem.

Līdz šim Talkavs nebija itin neko jautājis par stingri ieturēto maršrutu. Taču viņš, bez šaubām,saprata, ka šis maršruts, nesakrizdams ar parastajiem pampu ceļiem, nenovedīs nevienā no Argentīnasprovinču pilsētām, ciematiem vai apmetnēm. Katru ritu ceļinieku pulciņš devās pretī uzlecošai saulei,visu dienu nenovērsdamies no taisnas līnijas, un katru vakaru rietošā saule atradās viņiem tieši aizmuguras. Droši vien Talkavam kā pavadonim šķita savādi, ka nevis viņš ved ceļiniekus, bet ceļinieki vedviņu pašu. Tomēr ar indiāņiem raksturīgo atturību viņš neizrādīja izbrīnu un, ekspedīcijai šķērsojot pamputakas, neizteica nekādas piezīmes. Vienīgi šoreiz, nonācis uz jau minētā ceļa, viņš apturēja zirgu un,pagriezies pret Paganelu, sacīja:

— Karmenas ceļš.— Jā gan, krietnais patagoņi, — ģeogrāfs atbildēja, pūlēdamies iespējami skaidrāk izrunāt spāņu

vārdus, — tas ir ceļš no Karmenas uz Mendosu.— Vai mēs pa to nejāsim? — Talkavs vaicāja.— Nē, — Paganels atbildēja.— Kurp tad mēs dodamies?— Taisni uz austrumiem.— Tas nozīmē nekur nenokļūt.— Kas zina!Talkavs apklusa un vērās zinātniekā pagalam pārsteigts. Tomēr viņš. ne mirkli nepieļāva iespēju, ka

Paganels dzītu ar viņu jokus. Indiānim,, kas allaž pret visu izturas nopietni, nevar ne prātā ienākt, kavispār kāds varētu runāt nenopietni.

— Tātad jūs nedodaties uz Karmenu? — brīdi klusējis, viņš piemetināja.— Nē, — Paganels atbildēja.— Varbūt uz Mendosu?— Arī turp ne.Šai brīdī pie Paganela piejāja Glenervens un jautāja, ko Talkavs sacījis un kāpēc viņš apstājies.— Viņš man jautāja, kurp mēs dodamies: uz Karmenu vai Mendosu, — Paganels paskaidroja. —

Viņš bija ļoti pārsteigts, saņēmis noliedzošas atbildes uz abiem jautājumiem.— Patiesi, mūsu ceļojums viņam var likties ārkārtīgi dīvains, — Glenervens piezīmēja.— Es domāju gan. Viņš teica, ka mēs nekur nenokļūšot.— Vai jūs, Paganel, nevarētu izskaidrot viņam mūsu ekspedīcijas mērķi un to, kāpēc mums jāiet

visu laiku uz austrumiem?— Tas būs ļoti grūti izdarāms, — Paganels atbildēja. — Indiāņiem nav nekādas jēgas par platuma

grādiem, un stāsts par dokumentu viņam var likties pilnīgi neticams.— Ko īsti viņš nesapratīs? — majors nopietni iestarpināja. — Pašu stāstu vai stāstītāju?— Ak, nelabojamais Makneb! — Paganels izsaucās. — Vai jūs vēl aizvien šaubāties par manu

spāņu valodu?— Tad mēģiniet ieskaidrot, cienījamais draugs.— Un mēģināšu arī.Paganels piejāja pie patagoņa un sāka savu runu, bieži apstādamies, jo trūka vārdu un bija grūti

pārtulkot dažus speciālus terminus un izskaidrot tos gandrīz pilnīgi neizglītotajam indiānim. Zinātnieksizskatījās gaužām smieklīgs. Viņš sparīgi žestikulēja, cītīgi izrunāja vārdus un vispār tik ļoti pūlējās, kasviedri straumēm lija viņam no pieres uz krūtīm. Kad pietrūka vārdu, viņš ņēma palīgā rokas. Paganelsnolēca no zirga un uzzīmēja smiltīs ģeogrāfijas karti, kur meridiāni krustojās ar paralēlēm, kur bijaattēloti divi okeāni un kur aizstiepās Karmenas ceļš. Neviens skolotājs vēl nekad nav bijis iedzīts tādāssprukās. Talkavs mierīgi noraudzījās šais izdarībās, nelikdams manīt, vai viņš kaut ko saprot vai ne.Ģeogrāfa lekcija ilga vairāk nekā pusstundu. Beidzot Paganels apklusa, noslaucīja sviedriem noplūdušoseju un paraudzījās uz patagoņi.

— Vai viņš saprata? — Glenervens jautāja.— Tūlīt noskaidrosim, — Paganels atbildēja. — Ja viņš nebūs sapratis, no tālākiem mēģinājumiem

es atsakos.Talkavs stāvēja pilnīgi nekustīgi, nebilzdams ne vārda. Viņš neatraudamies skatījās uz smiltīs

ieskicēto zīmējumu, ko vējš pamazām izdzēsa.— Nu? — Paganels noprasīja.Talkavs šķita neko nedzirdam. Paganels manīja ironisku smīnu uz majora lūpām un, aizskarts savās

godajūtās, jau dzīrās ar jaunu enerģiju atsākt ģeogrāfijas lekciju, kad patagonis ar rokas mājienu viņuapstādināja.

— Vai jūs meklējat gūstekni? — viņš jautāja.— Jā, — Paganels atbildēja.— Un meklējat tieši uz šīs līnijas starp sauli, kas noriet, un sauli, kas uzlec, — Talkavs

piemetināja, pēc indiāņu paraduma apzīmēdams ceļu no rietumiem uz austrumiem.— Jā, jā, pilnīgi pareizi.— Un jūsu dievs gūstekņa noslēpumu uzticējis milzīgās jūras viļņiem.— Jā, pats dievs.— Lai notiek viņa prāts, — Talkavs svinīgi noteica, — mēs iesim uz austrumiem un, ja būs

vajadzīgs, kaut vai līdz pašai saulei!

Sajūsmināts par savu skolnieku, Paganels tūdaļ pārtulkoja biedriem indiāņa atbildi.— Kāda gudra tauta! — viņš piebilda. — Esmu pārliecināts, ka no divdesmit franču zemniekiem

deviņpadsmit nebūtu nenieka sapratuši no mana skaidrojuma.Glenervens palūdza Paganelam iztaujāt patagoņi, vai viņš nav dzirdējis kaut ko par svešzemniekiem,

kas nokļuvuši pampu indiāņu gūstā.Uzdevis šo jautājumu, Paganels gaidīja atbildi.— Varbūt… — patagonis sacīja.Šī atbilde tika nekavējoties pārtulkota, un visi septiņi ceļinieki, ielenkuši Talkavu, raudzījās viņā

vaicājošiem skatieniem.Gaužām satraukts, tikai ar pūlēm razdams vajadzīgos vārdus, Paganels turpināja uzdot jautājumus,

turpretī viņa skatiens, neatraudamies no indiāņa sejas, it kā tiecās jau iepriekš nolasīt atbildi no viņalūpām.

Ikvienu spāņu vārdu ģeogrāfs tūdaļ pārtulkoja angliski, tā ka viņa ceļabiedri dzirdēja atbildes tikpatkā savā dzimtajā valodā.

— Kas bija šis gūsteknis? — Paganels jautāja.— Tas bija svešzemnieks, eiropietis, — Talkavs atbildēja.— Jūs viņu redzējāt?— Nē, bet es pazīstu viņu pēc indiāņu nostāstiem. Viņš bija krietns vīrs! Viņam bija vērša sirds.— Vērša sirds! — Paganels atkārtoja. — Brīnišķīgā patagoņu valoda!: Vai jūs saprotat, draugi? Tas

nozīmē, ka viņš bijis liels drošsirdis.— Mans tēvs! — Roberts Grants iekliedzās.Pēc tam, pievērsies Paganelam, pajautāja:— Kā spāniski būs «Tas ir mans tēvs»?— Es mio padre, — ģeogrāfs atbildēja.Tad Roberts, satvēris Talkava roku, maigi sacīja:— Es mio padre!— Suo padreZ[22] — patagonis atsaucās, un viņa acīs ielija mirdzums.Viņš satvēra zēnu rokās, pacēla viņu virs zirga muguras un uzlūkojaar apbrīnas pilnu sirsnību. Viņa gudrā un mierīgā seja pauda aizkustinājumu.Bet Paganels nevarēja vien beigt taujāšanu. Kur atradās šis gūsteknis? Ko viņš darīja? Kad īsti

Talkavs dzirdējis par viņu runājam? Visi šie jautājumi urdīt urdīja viņa prātu.Atbildes nebija ilgi jāgaida, un Paganels uzzināja, ka eiropieti sagūstījusi kāda indiāņu cilts, kas

klejojot apvidū starp Riokolorado un Rionegro.— Bet kur viņš atradās pēdējā laikā? — Paganels jautāja.— Pie kacika Kalfukura, — Talkavs atbildēja.— Uz līnijas, pa kuru mēs tagad ejam?— Jā.— Un kas ir šis kaciks?— Viņš ir pojuču cilts virsaitis, cilvēks ar divām mēlēm un divām sirdīm.— Tas nozīmē, ka šis virsaitis ir nepatiess vārdos un darbos, — Paganels paskaidroja, iepriekš

pārtulkojis biedriem burtiski šo gleznaino patagoņu teicienu. — Vai mēs varētu savu draugu atbrīvot? —ģeogrāfs atkal pievērsās pavadonim.

— Varbūt, ja viņš vēl atrodas indiāņu rokās.— Kad jūs dzirdējāt par viņu runājam?— Sen. Saule kopš tā laika jau divas reizes dāvājusi pampām vasaru.Glenervena prieks nebija izsakāms. Patagoņa minētais laiks sakrita ardokumentā ierakstīto datumu. Vēl tikai vajadzēja uzdot Talkavam vienu jautājumu. Un Paganels to

nekavējoties darīja.— Jūs runājāt par vienu gūstekni, — viņš sacīja. — Bet vai viņi nebija trīs?— Nezinu, — Talkavs atbildēja.— Un nezināt arī, kur gūsteknis patlaban atrodas? \— Nav ne jausmas.Ar šiem vārdiem saruna beidzās. Bija pilnīgi iespējams, ka trīs gūstekņi jau sen izšķirti. Taču no

patagoņa sniegtajām ziņām neapšaubāmi izrietēja, ka indiāņu vidū klīst valodas par eiropieti, kas kritisviņu gūstā. Sagūstīšanas laiks un vieta, kur gūsteknis atradies, patagoņa gleznainais izteiciens par gūstekņadrošsirdību — tas viss acīmredzot attiecās uz kapteini Hariju Grantu.

Nākamajā dienā, 25. oktobrī, ceļinieki ar jaunu sparu devās tālāk uz austrumiem. Viņi jāja pavienmuļiem un skumīgiem līdzenumiem, kuriem, šķiet, nebija ne sākuma, ne gala un kurus šeit sauc partravesijām. Mālainā, visiem vējiem pakļautā zeme bija gluda kā galds. Nekur neredzēja ne vissīkākāakmentiņa, ja nu vienīgi dažās neauglīgās un izžuvušās gravās vai arī indiāņu rokām izrakto dīķu krastos.Retumis ceļā gadījās birzis ar melnīgsnējām koku galotnēm, starp kurām šur tur spraucās laukā baltiemaizes koki, kuru pākstis ir pilnas ar saldu, garšīgu un atsvaidzinošu mīkstumu. Nelielos puduros augaterpentīnkoki, šanari, savvaļas irbulenes un dažnedažādi dzelkšņaini krūmi, kas liecināja par zemesneauglību.

Divdesmit sestais oktobris bija grūta diena. Vajadzēja iespējami ātrāk sasniegt Riokolorado.Jātnieku skubinātie zirgi aulekšoja tik raiti, ka tai pašā vakarā uz rietumu garuma 69. grāda un 45. minūtesekspedīcija nonāca pie varenās pampu upes. Indiāņi to sauc par Kobuleubu, kas nozīmē — lielā upe. Pēcgarā tecējuma caur pampām tā ieplūst Atlantijas okeānā. Tur, ietekas tuvumā, vērojama interesantaparādība: tuvojoties ·okeānam, ūdens daudzums upē nemitīgi samazinās — vai nu iesūcas zemē, vai arīizgaro. Neparastās parādības cēlonis vēl nav pilnīgi noskaidrots.

Nonācis pie Kolorado, Paganels vispirms steidzās «ģeogrāfijas interesēs» izpeldēties šai māluiekrāsotajā, sarkanīgajā ūdenī. Viņu pārsteidza upes dziļums, kam par iemeslu bija pirmajos vasarassaules staros kūstošais sniegs. Upe bija tik plata, ka zirgi nejaudāja pārpeldēt viņā krastā. Par laimi,dažus simtus tuāžu augšup pa tecējumu atradās no zariem sapīts un ādas siksnām nostiprināts piekaru tilts,ko bija cēluši indiāņi. Ceļotāju pulciņš pārgāja pāri tiltam un apmetās upes kreisajā krastā.

Pirms gulētiešanas Paganels nolēma precīzi noteikt Kolorado atrašanās vietu un sevišķi cītīgiiezīmēja šo upi kartē, it kā gribēdams atdarīt Jarudžangboču, kas viena pati bez viņa veļ savus ūdeņusTibetas kalnājos.

Nākamajās divās dienās, 27. un 28. oktobrī, ceļojums norisa bez starpgadījumiem. Joprojām tā pativienmuļā un neauglīgā zeme. Nekad vēl līdz pat apvārsnim nebija pletusies tik vienveidīga unneizteiksmīga ainava. Toties augsne kļuva aizvien mitrāka. Vajadzēja brist pāri pārplūdušām nogultnēm,tā saucamajām kanadām, un ūdenszālēm aizaugušām lagūnām jeb esterām. Vakarā zirgi apstājās pieLaukemas ezera, kura ūdens satur daudz minerālsāļu un kuru indiāņi tāpēc sauc par Rūgto ·ezeru. 1862.gadā šis ezers pieredzēja, kā argentīniešu karaspēks nežēlīgi izrēķinājās ar iezemiešiem. Seit ceļinieki, kāparasti, ierīkoja nometni, un nakts paietu mierīgi, ja nebūtu aluatu sugas pērtiķu un savvaļas suņu. Šieskaļie dzīvnieki droši vien par godu eiropiešiem, vai pušu plēsdami viņu ausis, izpildīja vienu no tāmmežonīgajām simfonijām, kuru pienācīgi novērtētu laikam vienīgi kāds nākotnes komponists.

XVII nodaļa PAMPASArgentīnas pampas plešas no trīsdesmit ceturtā līdz' četrdesmitajam dienvidu platuma grādam.

«Pampa» ir araukāņu vārds un nozīmē «zāļu līdzenums», kas trāpīgi izsaka šā novada raksturu. Ķokveidamimozas pampu rietumu daļā un krāšņās zāles austrumu daļā padara pampas ārkārtīgi savdabīgas. Visa šīveģetācija sakņojas augsnes kārtā, kas sniedz sarkanīgu vai dzeltenu smilšmāla slāni. Ģeologs tajā varētuatrast neizmērojamas bagātības, izpētot terciārā laikmeta noslāņojumus. Tajos lielā daudzumāsaglabājušies aizvēsturisku dzīvnieku kauli, kurus indiāņi piedēvē izmirušām milzu bruņnešu sugām,

vārdu sakot, zem augu valsts trūdiem paslēpta šīs zemes pirmvēsture.Amerikas pampas ir tāda pati ģeogrāfiska savdabība kā Lielo ezeru savannas vai Sibīrijas stepes.

Pampu klimats, būdams kontinentāls, raksturīgs ar saltākām ziemām un svelmainākām vasarām nekāBuenosairesas provincē, jo, kā Paganels paskaidroja, okeāns ziemā pamazām atdod atpakaļ vasarāuzkrāto siltumu. Tāpēc arī salās daudz vienmērīgāka temperatūra nekā kontinenta iekšienē.[23] totiespampu rietumu daļā klimats nav tik vienmērīgs kā piekrastē — Atlantijas okeāna tuvumā. Rietumu daļānotiek pēkšņas temperatūras svārstības, kad dzīvsudraba stabiņš spēji krītas un tikpat spēji kāpj augšup.Rudeņos, tas ir, aprīlī un maijā, bieži nolīst īstas gāzmas. Turpretī šai gadalaikā pieturas ļoti karsts unsauss laiks.

Iepriekš noteikuši virzienu, ekspedīcijas dalībnieki jau rītausmā devās ceļā. Koku un krūmu sakņunostiprināta, zemes virskārta šeit bija gluži cieta: nebija vairs smilšu, no kurām veidojas medanas, nedzarī smalko putekļu, kas virmo gaisā. Zirgi raiti soļoja starp savdabīgās pampu zāles — pahabravasceriem, kuros indiāņi patveras negaisa laikā. Aizvien retāk ceļā gadījās miklas liekņas, kur aug vītoli unvietējais augs gygnerium argenteum, kas ciena saldūdens tuvumu. Zirgi, atraduši šais liekņās ūdeni, allažkrietni nodzērās, itin kā gribēdami dzesēt slāpes priekšdienām. Talkavs, jādams pa priekšu, šaustījakrūmus. Viņš baidīja prom čolinas, ļoti bīstamas indīgās čūskas, no kuru kodiena nepilnas stundas laikānobeidzas pat vērsis. Talkava veiklais zirgs lēca pāri krūmiem, palīdzēdams savam saimniekam iemītstigu pārējiem zirgiem.,

Jāt pa gludo līdzenumu nebija grūti, un ceļinieku pulciņš ātri virzījās uz priekšu. Visapkārt pletās tāpati prērija, kur simt jūdžu apkaimē, šķiet, nevarētu atrast pat ne mazu akmentiņu. Bezgalīga vienmuļība.Nekādu izmaiņu ainavā, nekādu pārsteigumu. Patiesi, vajadzēja būt Paganelam, vienam no tiemzinātniekiem entuziastiem, kuri saredz to, ko citi neredz, lai interesētos par dažādiem sīkumiem. Kas tadsaistīja viņa uzmanību? Pat viņam pašam būtu grūti atbildēt uz šo jautājumu. Kāds krūmiņš, kāds zālesstiebriņš. Taču ar to pietika, lai atraisītu zinātniekam mēli un viņš sāktu mācīt Robertu, kas labprāt viņāklausījās.

Arī 29. oktobrī, cik tālu vien skatiens sniedza, visapkārt pletās tas pats bezgala vienveidīgaislīdzenums. Ap pulksten diviem dienā ceļinieki ieraudzīja zem zirgu kājām izbalojušus dzīvnieku kaulus.Tās bija milzīga vēršu bara paliekas. Šie kauli negulēja līkloču līnijā, kā parasti ceļā mēdz nokrist citspēc cita spēku zaudējušie dzīvnieki. Tāpēc neviens nevarēja izskaidrot, kālab vienuviet tik daudz skeletu.Nespēdams rast izskaidrojumu, Paganels griezās ar jautājumu pie Talkava, kas nekavējoties kaut koatbildēja.

Ģeogrāfa izsauciens «Nevar būt!» un patagoņa apstiprinošais galvas mājiens visus ļoti ieinteresēja.— Kas šeit ir bijis? — viņi jautāja.— Debesu uguns, — ģeogrāfs atbildēja.— Kā gan zibens spējis nodarīt tik lielu postu?! — Toms Ostins iesaucās. — Vienā spērienā nolikt

gar zemi piecsimt vēršu!— Talkavs to apgalvo, un Talkavam ir taisnība. Es viņam ticu, jo pērkona negaisi pampās, starp

citu, ir sevišķi neganti. Ka tikai mums tie nebūtu jāizbauda!— Šausmīgi karsts, — Vilsons ieteicās.— Termometrs droši vien rāda trīsdesmit grādus ēnā, — Paganels atsaucās.— Tas mani nepārsteidz, — Glenervens sacīja, — es jūtu, ka mani caurstrāvo elektrība. Cerēsim,

ka šāds karstums ilgi neturēsies.— Ko jūs! — Paganels iebilda. — Uz laika maiņu nav ko cerēt. Pie apvāršņa neredz ne dūmakas.— Jo ļaunāk, — Glenervens noteica, — karstums pārāk nokausējis zirgus. Un tev, manu zēn, vai tev

nav pārāk karsti? — viņš piemetināja, pievērsdamies Robertam.— Nē, milord, — jaunais Grants atbildēja. — Karstums man patīk. Tas tik ir ko vērts!— Sevišķi ziemā, — majors dziļdomīgi noteica, izpūzdams gaisā cigāra dūmu.

Vakarā ceļinieki apstājās pie kāda pamesta rančo, salmiem apjumtas māla būdas. Blakus būdaiatradās aploks, kura pussapuvušais mietu žogs vēl varēja naktī pasargāt zirgus no lapsām. Pašiem zirgiemšie viltīgie zvēri neko nevar nodarīt, taču tie pārgrauž apaušus, un zirgi, izmantodami to, aizbēg brīvībā.

Dažu soļu attālumā no rančo bija izrakta bedre, kas acīmredzot kalpoja par virtuvi, jo tajā vēl bijasaglabājušies atdzisuši pelni. Būdā atradās sols, ar vēršādu pārklāta guļvieta, katliņš, iesms un matevārāmais trauks. Dienvidamerikā mate ir plaši izplatīts dzēriens. Tā ir indiāņu tēja. Mate gatavo nokaltētu zāļu uzlējuma un, tāpat kā daudzus amerikāņu dzērienus, sūc caur salmiņu. Izpildot Paganelalūgumu, Talkavs pagatavoja vairākas tases mate, un ceļinieki pēc vakariņām to labprāt iebaudīja,atzīdami par brīnišķīgu dzērienu.

Saule 30. oktobra rītā uzlēca, ietinusies kvēlojošā dūmakā, un raidīja uz zemi svelmējošus starus.Temperatūra šai dienā solījās būt neparasti augsta, un līdzenumā diemžēl nebija nekādas paēnas.Ceļinieku pulciņš tomēr varonīgi devās tālāk uz austrumiem. Vairākkārt viņi sastapa ceļā milzīgusganāmpulkus. Nejaudādami šai spiedīgajā karstumā plūkt zāli, lopi gulēja, laiski izstiepušies. Sargu vai,pareizāk sakot, ganu nekur nemanīja. Sos milzīgos govju un vēršu barus uzraudzīja vienīgi suņi, kas,slāpju mocīti, bija pieraduši zīst aitas. Vērši šeit ir rāmas dabas, un viņus nesatricina sarkanā krāsa kāviņu Eiropas ciltsbrāļus.

— Tas droši vien tāpēc, ka viņi ganās republikas pļavās, — Paganels sacīja, priecādamies pats parsavu asprātību, kura, šķiet, bija pārāk franciska.

Ap dienas vidu pampās iezīmējās dažas pārmaiņas, kas nevarēja palikt nemanītas vienmuļībasnogurdinātam skatienam. Zālaugu kļuva aizvien mazāk. Tie atdeva vietu sausajiem dadžiem ungigantiskiem, deviņas pēdas augstiem dzelkšņiem, kuri varētu aplaimot visas pasaules ēzeļus. Sur tur bijaredzami tumšzaļi, adataini augi, kādi parasti sastopami sausuma piemeklētos apvidos. Līdz šim prērijasmālainajā augsnē saglabājies mitrums deva ganībām veldzi, un zāles paklājs bija biezs un krāšņs.Turpretī tagad zaļais paklājs, vietumis izdilis, vietumis pārrauts, atsedza skatienam savu lieso pamatni.Talkavs norādīja ceļiniekiem uz šīm aizvien pieaugošā sausuma pazīmēm.

— Man pret šādu pārmaiņu nav nekādu iebildumu, — Toms Ostins ierunājās. — Visu laiku tikaizāle un zāle, galu galā tas reiz var apnikt.

— Nevajag aizmirst: kur zāle, tur arī ūdens, — atsaucās majors.— Pagaidām ūdens mums netrūkst, — sarunā iejaucās Vilsons, — un ceļā mēs droši vien šķērsosim

ne vienu upi vien.Ja šos vārdus būtu dzirdējis Paganels, viņš, protams, nebūtu palaidis garām izdevību paskaidrot, ka

starp Kolorado un Argentīnas provinces sjerrām upes sastopamas visai reti, taču tieši tai brīdī viņšskaidroja Glenervenam kādu parādību, kas bija piesaistījusi lorda uzmanību.

Jau labu laiku gaisā bija jūtama tāda kā deguma smaka, lai gan uguns pie apvāršņa nebija redzama.Nemanīja arī dūmus, kas liecinātu par attālu ugunsgrēku. Šai parādībai nevarēja rast nekādu dabiskucēloni. Drīz vien svilstošas zāles smaka kļuva tik stipra, ka visi, izņemot Paganelu un Talkavu, jutāspārsteigti. Ģeogrāfs, kā allaž, varēja izskaidrot jebkuru parādību un pastāstīja saviem draugiem:

— Mēs neredzam uguni, bet jūtam dūmu smaku. Tomēr paruna, ka nav dūmu bez uguns, ir spēkātiklab Amerikā, kā Eiropā. Tātad uguns kaut kur ir. Tikai pampas ir tik līdzenas, ka gaisa plūsmām šeitnekas nestāv ceļā un degošās zāles smaka bieži vien saožama septiņdesmit piecu jūdžu attālumā.

— Septiņdesmit piecu jūdžu attālumā? — majors šaubīdamies pārjautāja.— Tieši tā, — Paganels apstiprināja. — Varu vēl piebilst, ka šie ugunsgrēki izplatās ar lielu

ātrumu un bieži vien aptver milzu platības.— Kas tad aizdedzina prērijas? — Roberts pajautāja.— Dažkārt zibens, kad zāle saules svelmē izkaltusi, citreiz paši indiāņi.— Kāpēc viņi to dara?— Indiāņi uzskata — nezinu, cik pamatots šāds uzskats, — itin kā pampās pēc ugunsgrēkiem labāk

augot zāle. Tas, iespējams, ir mēģinājums uzlabot zemes auglību ar pelniem. Taču, manuprāt, šougunsgrēku galvenais nolūks ir iznīcināt miljardiem ērču, parazītisku kukaiņu, kuri moka nostganāmpulkus.

— Bet šāds radikāls līdzeklis var maksāt dzīvību dažam labam līdzenumā klīstošam dzīvniekam, —majors aizrādīja.

— Jā, dažs labs sadeg, taču, ņemot vērā dzīvnieku daudzumu, tam nav nekādas nozīmes.— Man nerūp indiāņi — tā ir viņu pašu darīšana, — Maknebs turpināja, — bet gan ceļinieki, kas jāj

caur pampām. Vai ugunsgrēks viņus nevar pārsteigt un apņemt ar liesmām?— Un kā vēl! — Paganels iesaucās ar acīm redzamu gandarījumu. — Reizēm tas atgadās, un man

nebūtu nekas pretī piedalīties šādā izrādē.— Tas izklausās pēc mūsu zinātnieka, — Glenervens sacīja, — zinātnes labā viņš būtu ar mieru

dzīvs sadedzināties.— To gan ne, dārgais Glenerven, esmu lasījis Kūperu, un viņa Ādzeķe iemācījis mani izglābties no

liesmām. Vajag tikai izraut zāli vairāku tuāžu lielā aplī. Nekas nav vieglāk izdarāms. Tāpēc mani itinnemaz nebaida ugunsgrēka tuvošanās, gluži otrādi, es alkstu to ieraudzīt.

Paganela alkām tomēr nebija lemts piepildīties; ja arī viņš mazliet apcepa, tad vienīgi karstajossaules staros, kas tiešām neizturami svelmēja. Zirgi šai tropiskajā karstumā smagi elsoja. Uz paēnu nebijanekādu cerību. Ja nu vienīgi, kad kvēlojošo disku aizklāja kāds rēns mākonītis. Tad ēna slīdēja pāribezgalīgajam līdzenumam un jātnieki skubināja zirgus, gribēdami palikt atsvaidzinošajā ēnā, kuruaustrumu vējš dzina uz priekšu kopā ar mākoni. Taču zirgi drīz vien atpalika un neaizklātais dienasspīdeklis atkal lēja uguns versmi pār izdedzināto pampu zemi.

Izrādījās, Vilsons, apgalvodams, ka ūdens krājumi esot pietiekami, nebija ņēmis vērā neremdināmāsslāpes, kas šai dienā mocīja viņa ceļabiedrus. Arī viņa paredzējums, ka ceļā droši vien gadīšoties kādaupe, bija stipri pārsteidzīgs. Patiesībā upju nebija nemaz, jo gludajā līdzenumā tās nevarēja rastpiemērotu gultni. Arī indiāņu izraktās mākslīgās ūdenskrātuves bija izsīkušas. Redzēdams, ka sausumapazīmes ar katru jaunu jūdzi kļūst aizvien krasāk izteiktas, Paganels uzsāka sarunu ar Talkavu un jautājaviņam, kur viņš cerot atrast ūdeni.

— Saliņas ezerā, — indiānis atbildēja.— Kad mēs to sasniegsim?— Rītvakar.Argentīnieši, ceļodami pa pampām, parasti rok akas un uziet ūdeni dažu tuāžu dziļumā. Taču mūsu

ceļiniekiem nebija vajadzīgo darbarīku un viņi nevarēja izmantot šo ūdens ieguves veidu. Vajadzēja iztiktar mazāku ūdens devu, un, lai arī neizturamas slāpes nevienu nemocīja, tomēr tās pilnīgi apmierinātneviens nevarēja.

Vakarā, nojājuši trīsdesmit jūdzes, ceļinieki apmetās uz naktsguļu. Visi cerēja izgulēt dienā uzkrātonogurumu, taču moskītu un odu mākoņi viņus, burtiski, tirdīja. So kukaiņu parādīšanās liecināja, kagrozīsies vējš, un tiešām drīz vien tas mainīja virzienu un sāka pūst no ziemeļiem. Turpretī uzmācīgiekukaiņi šai apvidū parasti pazūd vienīgi reizēs, kad vējš iegriežas dienvidos vai dienvidrietumos.

Majors mierīgi pacieta sīkās dzīves likstas, turpretī Paganels šķendējās par ikvienu likteņa dzēlienu,viņš sūtīja pie visiem velniem moskītus un odus un nevarēja vien beigt gausties, ka nav paskābinātaūdens, ar ko veldzēt tūkstošiem sūrstošo kodumu. Lai gan majors centās viņu nomierināt, sacīdams, kavajadzētu justies laimīgam jau tāpēc vien, ka no trīs simti tūkstošiem kukaiņu sugām, kas pazīstamasdabaszinātniekiem, viņiem darīšanas vienīgi ar divām, Paganels nākamajā rītā tomēr pamodās visainelāgā garastāvoklī.

Taču, kad ekspedīcija jau gaismas svīda posās ceļā, ģeogrāfs nebija skubināms, jo tai pašā dienāvajadzēja sasniegt Saliņas ezeru. Zirgi bija pagalam noguruši un beidzās vai nost aiz slāpēm. Jātnieki nosaviem krājumiem gan atlicināja ūdeni arī zirgiem, tomēr viņu tiesa bija visai niecīga. Sausums lika sevi

manīt aizvien vairāk un karstums šķita vēl neizturamāks, jo pūta putekļiem piesātinātais ziemeļvējš,pampu samums.

Sajā dienā ceļojuma vienmuļību uz brīdi izkliedēja kāds starpgadījums. Pēkšņi Milredijs, kas jāja papriekšu, pagriezās atpakaļ un ziņoja, ka tuvojas kāda indiāņu nodaļa. Šī sastapšanās tika uzņemta dažādi.Glenervens cerēja, ka indiāņi varēs sniegt kādas ziņas par «Britānijas» jūrniekiem. Turpretī Talkavsnejutās iepriecināts par iespēju sastapties ar klejotājiem indiāņiem. Viņš uzskatīja tos par laupītājiem uncentās izvairīties no šīs tikšanās. Pēc viņa norādījuma ceļinieku pulciņš saspiedās cieši kopā un satvēraieročus. Vajadzēja būt gataviem uz visu.

Drīz vien parādījās indiāņu nodaļa. Tajā nebija vairāk par desmit jātniekiem, un patagoņi tasnomierināja. Indiāņi apstājās apmēram simt soļu attālumā. Tagad viņi bija labi redzami, šie iezemiešipiederēja pie tās pampu cilts, kuru 1833. gadā sakāva ģenerālis Rosass. Viņi bija lieliski savas rasespārstāvji: gara auguma, augstu, izliektu pieri, olīvkrāsas ādu. Indiāņi bija tērpušies gvanako un seskuādās, apbruņojušies ar divdesmit pēdu gariem šķēpiem, lingām, bolām un laso. Pēc tā, cik veikli viņivadīja zirgus, varēja spriest, ka viņi ir prasmīgi jātnieki.

Apstājušies simt soļu attālumā no ceļiniekiem, indiāņi par kaut ko apspriedās, kliedza un žestikulēja.Glenervens izjāja viņiem pretī. Taču viņš nenojāja ne divas tuāzes, kad indiāņu nodaļa spēji pagriezās unneticami ātri izgaisa skatienam. Mūsu ceļinieku nokausētie zirgi nekad nebūtu varējuši viņus panākt.

— Gļēvuļi! — Paganels iesaucās.— Godīgi ļaudis tik nadzīgi nemuktu, — Maknebs piebilda.— Kas tie par indiāņiem? — Paganels jautāja Talkavam.— Gaučo, — patagonis atbildēja.— Gaučo, — Paganels atkārtoja, pagriezdamies pret ceļabiedriem. — Gaučo! Tādā gadījumā

mums nevajadzēja būt tik piesardzīgiem. No šiem indiāņiem nav ko baidīties.— Kāpēc tā? — majors noprasīja.— Tāpēc, ka gaučo ir miermīlīgi zemnieki.— Jūs esat pārliecināts, Paganel?— Bez šaubām. Viņi noturēja mūs par laupītājiem un aizaulekšoja prom.— Es tomēr domāju, ka viņi neuzdrošinājās mums uzbrukt, — Glenervens iebilda, aizkaitināts, ka

nav izdevies parunāties ar iezemiešiem, lai tie būtu kas būdami.— Pilnīgi pareizi, — majors paziņoja, — ja nemaldos, šie gaučo ir nevis miermīlīgi zemnieki, bet

gan veikli un bīstami laupītāji.— Blēņas! — Paganels iesaucās.Un viņš tik dedzīgi sāka apcerēt šo etnoloģijas jautājumu, ka aizkaitinātais majors, par spīti savai

atturībai, atļāvās atcirst:— Manuprāt, jums nav taisnība, Paganel.— Nav taisnība? — zinātnieks pārjautāja.— Jā. Pat Talkavs šos indiāņus noturēja par laupītājiem, un Talkavs, domājams, viņus pazīst.— Tas vēl neko nenozīmē, Talkavs šoreiz kļūdījies, — Paganels skarbi attrauca. — Gaučo ir

miermīlīgi zemkopji, visparastākie gani, nekas vairāk. Es pats esmu tā rakstījis pietiekami pazīstamajābrošūrā par pampu iezemiešiem.

— Tātad jūs esat kļūdījies, Paganela kungs.— Es kļūdījies, Makneba kungs?— Tās pašas izklaidības dēļ, ja vēlaties zināt, — majors palika pie savām domām, — un

nākamajos izdevumos jums vajadzēs izdarīt attiecīgus labojumus.Paganels, juzdamies sāpīgi aizskarts, ka viņa ģeogrāfijas zināšanas tiek ne vien apstrīdētas, bet kļūst

par ņirgāšanās objektu, saīga aizvien vairāk.— Ielāgojiet, cienītais kungs, — viņš sacīja majoram, — ka manām grāmatām nekādi kļūdu

labojumi nav vajadzīgi.— Nē, ir vajadzīgi, vismaz šai gadījumā! — Maknebs atcirta, parādīdams ne mazāku stūrgalvību.— Kā redzams, cienītais kungs, jūs kļūstat kašķīgs, — Paganels iedzēla.— Bet jūs, kā redzams, — rupjš! — majors dzēla pretī.Strīds acīmredzot draudēja pieņemt visai plašus apmērus, lai gan strīda iemesls nebija to pelnījis.

Tāpēc Glenervens uzskatīja par vajadzīgu iejaukties.— Patiesi, — viņš sacīja, — jūsu strīdā vērojama gan kašķība, gan rupjība. Es brīnos par jums

abiem.Patagonis, nesaprazdams, par ko strīdas, bez grūtībām noskārta, ka abi draugi tūlīt saies ragos. Viņš

pasmaidīja un mierīgi sacīja:— Tas ir ziemeļu vējš.— Ziemeļu vējš! — Paganels iesaucās. — Kāds tam sakars ar ziemeļu vēju?— Kas tur ko nesaprast, — Glenervens atsaucās, — ziemeļu vējš ir jūsu nelāgā garastāvokļa

cēlonis. Esmu dzirdējis, ka Amerikas dienvidos tas ārkārtīgi uzbudinot nervu sistēmu.— Zvēru pie svētā Patrika, jums taisnība, Edvard! — majors iesaucās un sāka skaļi smieties.Turpretī pārlieku iekarsušais Paganels negribēja tik viegli mest strīdam mieru un pavērsās pret

Glenervenu, kura iejaukšanās viņam šķita nepiedienīga.— Tātad, pēc jūsu domām, milord, — viņš sacīja, — mana nervu sistēma atrodas uzbudinājuma

stāvoklī?— Protams, Paganel, un iemesls tam ir ziemeļu vējš, kas pampās dažkārt noved cilvēku pat līdz

noziegumam tāpat kā tramontāns Romas apkaimē.— Līdz noziegumam! — zinātnieks attrauca. — Tātad es izskatos pēc cilvēka, kas grasās pastrādāt

noziegumu?— Gluži tā es neteicu.— Sakiet taču atklāti, ka es gribu jūs nogalināt!— O! Jūs tiešām iedvešat man bailes! — Glenervens iesaucās, nevarēdams apvaldīt smieklus. —

Par laimi, ziemeļu vējš nepūš ilgāk par vienu dienu.Glenervena vārdi izraisīja veselu smieklu šalti. Paganels iecirta piešus zirgam sānos un aizauļoja uz

priekšu, lai vientulībā izkliedētu nelāgo garastāvokli. Pēc stundas ceturkšņa viņš jau bija pilnīgi aizmirsisstrīdu.

Tā zinātnieks šai dienā uz brīdi palika neuzticīgs savam lādzīgajam raksturam, taču Glenervens bijapareizi norādījis, ka cēlonis šim vājuma mirklim ir tīri ārējs.

Pulksten astoņos vakarā Talkavs, kas jāja kādu gabalu pa priekšu, pavēstīja, ka viņi tuvojassengaidītajam ezeram. Pēc ceturtdaļstundas ceļinieku pulciņš jau jāja lejup pa Saliņas ezera krastu. Tačuceļiniekus gaidīja rūgta vilšanās. Ezers bija izžuvis.

XVIII nodaļa Ūdeni meklējotAr Saliņas ezeru beidzas lagūnu virkne, kas stiepjas starp Ventanas un Gvamini sjerrām. Kādreiz no

Buenosairesas šurp devās pēc sāls veselas ekspedīcijas, jo ezera ūdeņi satur ievērojamu daudzumunātrija hlorīda. Tagad svelmainaja Karstuma ūdens bija izgarojis, sals nosedies un ezers pārvērtiesmilzīgā, žilbinošā spogulī.

Kad Talkavs runāja par Saliņas ezera dzeramo ūdeni, viņam padomā bija saldūdens upes, kasdaudzās vietās tajā ietek. Taču patlaban visas upītes, tāpat kā pats ezers, bija sausas. Kvēlojošā saule bijavisu izdzērusi. Nav grūti iedomāties sāpīgo vilšanos, kad izslāpušie ceļinieki ieraudzīja Saliņas ezeraizžuvušos krastus. Nekavējoties vajadzēja pieņemt kādu lēmumu. Tas mazumiņš ūdens, kas vēl atradāsādas maisos, bija stipri sasmacis un nevarēja dzesēt slāpes. Bet slāpes mocīja aizvien negantāk. Šāsvisupirinās nepieciešamības priekšā atkāpās pat bads un nogurums. Novārgušie ceļinieki patvērās rukā —ādas teltī, kuru iezemieši bija uzcēluši un atstājuši kādā nelielā ieplakā. Zirgi, nogūlušies ezera dūņainajā

krastā, ar acīm redzamu riebumu košļāja ūdenszāles un sausās niedres.Kad visi bija sanākuši rukā, Paganels lūdza Talkavu izteikt savas domas, kā rīkoties tālāk. Lai gan

ģeogrāfs un indiānis sarunājās ātri, atsevišķus vārdus Glenervenam tomēr izdevās uztvert. Talkavs runājamierīgi, toties Paganels žestikulēja par abiem. Dialogs ilga vairākas minūtes. Tad patagonis sakrustojarokas uz krūtīm.

— Ko viņš sacīja? — Glenervens jautāja. — Cik sapratu, viņš iesaka .mums sadalīties.— Jā, divās grupās, — Paganels atbildēja. — Tie, kuru zirgi aiz noguruma un slāpēm tikko velkas,

turpinās kā varēdami ceļu pa trīsdesmit septīto paralēli. Turpretī tie, kuru zirgi možāki, izrausies uzpriekšu, lai pirmie sasniegtu Gvamini upi, kaš ietek Sanlukasa ezerā trīsdesmit vienu jūdzi[24] nošejienes. Ja ūdens tur būs pietiekamā daudzumā, pirmā grupa sagaidīs ceļabiedrus Gvamini krastos. Bet,ja arī šī upe izžuvusi, pirmā grupa dosies atpakaļ pretī otrajai, lai aiztaupītu biedriem veltīgu ceļa.gabalu.

— Bet pēc tam? — Toms Ostins vaicāja.— Tad vajadzēs jāt septiņdesmit piecas jūdzes uz dienvidiem līdz "Ventanas sjerras pirmajiem

atzarojumiem, kur upju ir ļoti daudz.— Padoms nav slikts, — Glenervens sacīja. — Un mums tūdaļ tam jāseko. Manu zirgu ūdens

trūkums vēl nav pārāk novārdzinājis, un es pie sākos jāt līdzi Talkavam.— Ak, milord, ņemiet līdz ari mani! — Roberts lūdzās, itin kā runa būtu par jautru izpriecu.— Vai tu varēsi tikt mums līdz, manu zēn?— O! Man ir labs zirgs, kas tā vien raujas uz priekšu … Vai ņemsit mani, milord? … Es jūs ļoti

lūdzu!— Lai notiek, manu zēn! — Glenervens piekrita, patiesībā juzdamies iepriecināts, ka nebūs

jāšķiras no Roberta. — Tas nevar būt, — viņš piebilda, — ka mēs trijatā neuzietu svaigu un tīru ūdeni.— Bet es? — Paganels iejautājās.— Jūs, dārgais Paganel, paliksit kopā ar rezerves nodaļu, — majors atsaucās. — Jūs pārāk labi

pazīstat trīsdesmit septīto paralēli, Gvamini upi un visas pampas, lai atstātu mūs. Nedz Milredijs, nedzVilsons, nedz es — neviens no mums nebūs spējīgs aizkļūt līdz noliktajai satikšanās vietai. Turpretīdrosmīgā Zaķa Paganela vadībā mēs paļāvīgi dosimies uz priekšu.

— Būs vien jāpadodas liktenim, — ģeogrāfs piekrita, juzdamies glaimots, ka viņam uzticētanodaļas vadība.

— Tikai pielūkojiet, ka nekļūstat izklaidīgs, — majors piebilda. — Neaizvediet mūs turp, kurmums nav ko iesākt, piemēram, atpakaļ uz Klusā okeāna krastiem!

— Jūs būtu to pelnījis, neciešamais major! — Paganels smiedamies atteica. — Bet sakiet, dārgaisGlenerven, — kā jūs sapratīsities ar Talkavu?

— Es domāju, ka mums ar patagoņi nebūs vajadzības daudz runāt, — Glenervens atbildēja. — Betārkārtējos apstākļos pietiks ar nedaudzajiem spāņu vārdiem, kurus es zinu, lai mēs viens otru saprastu.

— Tad dodieties ceļā, mans krietnais draugs, — Paganels sacīja.— Vispirms paēdīsim vakariņas, — Glenervens ierosināja, — un nosnaudīsim kādu brītiņu.Ceļinieki iebaudīja sausu ēdienu, kas viņus maz spirdzināja, un nolikās gulēt, jo nekas cits nebija

darāms. Paganels sapnī redzēja plašas straumes, ūdenskritumus, upes, upītes, dīķus, strautus, pat pilnaskarafes, vārdu sakot, visu, kur parasti atrodams dzeramais ūdens. Tie bija mokoši murgi.

Nākamajā dienā pulksten sešos no rīta Talkava, Glenervena un Roberta Granta zirgi jau bijaapsegloti. Zirgus padzirdīja ar pēdējām ūdens paliekām, kuras viņi gan alkatīgi dzēra, taču bez kādasbaudas, jo ūdens patiesi bija pretīgs. Pēc tam visi trīs jātnieki uzlēca seglos.

— Uz redzēšanos! — viņiem nopakaļ sauca majors, Ostins, Vilsons un Milredijs.— Un, galvenais, pacentieties neatgriezties atpakaļ! — Paganels piemetināja.Drīz vien patagonis, Glenervens un Roberts ar skumjām pazaudēja no redzes loka ģeogrāfa attapībai

uzticēto ceļinieku pulciņu.Saliņas ezera tuksnesis, pa kuru viņi tagad jāja, bija mālains līdzenums, kur auga kādas desmit pēdas

augsti, nīkulīgi krūmi, mazas mimozas, kuras indiāņi dēvē par kuramamelēm, un krūmveida huma koki, kassatur daudz sodas. Sur tur vīdēja lielas sāls plātnes, kas apbrīnojami spoži atstaroja saules starus. Janebūtu negantās svelmes, šos barrero[25] varētu noturēt par ledāju rajonu. Kontrasts starp sauso, saulesizdedzināto augsni un baltajiem, mirgojošajiem laukumiem darīja tuksnesi ārkārtīgi īpatnēju uninteresantu.

Turpretī gluži citāda ainava vērojama Ventanas sjerrās, kurp mūsu ceļiniekiem būtu jādodas, jaizrādītos, ka Gvamini upe ir izžuvusi. Sis novads, kuru 1835. gadā izpētīja «Bīgla» ekspedīcijas vadītājsFicrojs, ir neparasti auglīgs. Te plešas vislabākās indiāņu teritorijas ganības. Sjerru ziemeļrietumunogāzes klāj lekna zāle, mazliet zemāk kuplo ar dažādu koku sugām bagāti meži. Tur aug maizes koks —algarobo —, kura augļus kaltē un smalki saberž, pēc tam cep indiāņu ciltīs iecienītu maizi; baltaiskebračo, kura garie un lokanie zari atgādina Eiropas sēru vītolu; ļoti cietais sarkanais kebračo; naudubajs,kas ātri uzliesmo un bieži vien ir par iemeslu postošiem ugunsgrēkiem; viraro, kas zied ar violetiempiramīdveida ziediem, un, beidzot, astoņdesmit pēdas augstais milzis timbo, zem kura zarotnes no saulesstariem var paslēpties vesels ganāmpulks. Argentīnieši ne vienreiz vien mēģinājuši kolonizēt šo bagātonovadu, taču viņiem tā arī nav izdevies pārvarēt indiāņu naidīgumu.

Acīmredzot no kalnu grēdas gālēm lejup traucas daudzas upes, kas dāsni veldzē šo auglīgo zemi, un,patiesi, pat bargākajā sausumā šīs upes nekad neizsīkst. Taču, lai aizkļūtu līdz tām, vajadzēja nojāt simttrīsdesmit jūdzes uz dienvidiem. Tāpēc Talkava lēmums doties vispirms uz Gvamini bija saprātīgs, jo šīupe atradās daudz tuvāk un nevajadzēja arī novirzīties no nospraustā ceļa.

Trīs zirgi strauji aulekšoja uz priekšu. Šie lieliskie dzīvnieki, kā redzams, instinktīvi nojauta, kurpjātnieki viņus vada. īpaši nasks bija Tauka — nedz nogurums, nedz slāpes to nevarēja nokausēt. Kā putnstas laidās pār izžuvušām kanadām un kuramameles krūmiem, laiku pa laikam uzmundrinoši iezviegdamies.Glenervena un Roberta zirgi, labā parauga aizrauti, varonīgi sekoja Taukam, lai gan solis tiem bijasmagāks. Talkavs ̂ itin kā pieaudzis pie segliem, noderēja par paraugu saviem ceļabiedriem tāpat kāTauka saviem.

Patagonis bieži atskatījās uz Robertu Grantu. Redzēdams, ka puisēns seglos sēž stingri un droši, artaisnu muguru, izrieztām krūtīm, brīvi nolaistām kājām, pie segliem piespiestiem ceļgaliem, viņš izteicasavu atzinību ar uzmudinošu saucienu. Patiesi, Roberts Grants veidojās par lielisku jātnieku un bijapelnījis indiāņa uzslavu.

— B'ravo, Robert! — Glenervens sacīja. — Talkavs, kā redzams, izsaka tev atzinību. Viņš irapmierināts ar tevi, manu zēn.

— Ar ko apmierināts, milord?— Ar tavu labo jātnieka stāju.— Es tikai cieši turos seglos — un vairāk nekā, — Roberts atbildēja> piesarkdams aiz labpatikas.— Tas arī ir svarīgākais, Robert, — Glenervens turpināja. — Tu esi pārāk kautrīgs, taču es

paredzu, ka tev ir visas dotības kļūt par pirmklasīgu sportistu.— Nebūtu jau slikti, — Roberts smiedamies atbildēja. — Bet ko sacīs tēvs, kurš grib, lai es kļūstu

par jūrnieku?— Te nav nekādas pretrunas. Visi jātnieki nevar būt labi jūrnieki, toties visi jūrnieki spēj kļūt par

labiem jātniekiem. Sēdēdami jāteniski uz rājām, viņi iemācās stingri turēties, bet savaldīt zirgu, pagrieztto uz vienu vai otru pusi, likt tam apgriezties apkārt — tas viss rodas pats no sevis, jo nekas nevar būtdabiskāks.

— Nabaga tēvs! — Roberts ieteicās. — Cik pateicīgs viņš būs jums, milord, kad jūs viņu izglābsit!— Tu ļoti mīli tēvu, Robert?— Jā, milord. Viņš bija tik labs pret māsu un mani! Par mums vien viņš domāja! Pēc katra jūras

brauciena viņš pārveda mums dāvanas no visām tām zemēm, kuras bija apmeklējis, bet vēl dārgāki mumsbija viņa maigie glāsti un mīļie vārdi. Ai, kad jūs iepazīsit manu tēti, arī jūs viņu iemīlēsit! Mērija irviņam līdzīga. Viņam tāda pati balss kā Mērijai. Jūrniekam tas ir pat savādi, vai ne?

— Jā, ļoti savādi, Robert, — Glenervens piekrita.— Es viņu vēl redzu acu priekšā, — puisēns turpināja, itin kā runādams pats ar sevi. — Mīļais,

jaukais tētis! Kad biju maziņš, viņš ieaijāja mani klēpī, allaž dungodams kādu senu skotu dziesmiņu, kurāstāstīts par mūsu dzimtenes ezeriem. Reizēm šī dziesmiņa man ienāk prātā, taču neskaidri. Arī Mērija toatceras. Ai, kā mēs viņu mīlējām, milord! Zināt, manuprāt, vajag būt maziņam, lai tik ļoti mīlētu tēvu.

— Un vajag izaugt lielam, lai iemācītos viņu ciefrīt, manu zēn, — Glenervens piebilda, aizkustinātspar vārdiem, kas izlauzās no skaidrās bērna sirds.

Šās sarunas.laikā zirgi pagausināja skrējienu un sāka iet soļiem.— Mēs viņu atradīsim, vai ne? — Roberts iejautājās pēc klusuma brīža.— Jā, mēs viņu atradīsim, — Glenervens atbildēja. — Talkavs uzvedīs mūs uz īstajām pēdām, es

viņam ticu.— Talkavs ir krietns indiānis, — Roberts atsaucās.— Bez šaubām.— Vai zināt ko, milord?— Pasaki vispirms ko, lai varu tev atbildēt.— Es gribu teikt, ka kopā ar mums ir vienīgi krietni cilvēki. Helēnas kundze, kuru es tik ļoti mīlu,

allaž mierīgais majors, kapteinis Mengls, Paganela kungs un «Dunkana» matroži, tik drošsirdīgi, tikuzticami!

— Es zinu to, manu zēn, — Glenervens atbildēja.— Bet vai jūs zināt, ka jūs esat vislabākais?— Nē, to es nezinu.— Tad ziniet to, milord. — Roberts satvēra lorda roku un piespieda to pie lūpām.Glenervens rāmi papurināja galvu, un saruna pārtrūka, jo Talkavs ar rokas mājienu aicināja viņus

neatpalikt. Vajadzēja pasteigties, domājot par tiem, kas bija palikuši aiz viņiem.Jātnieki atkal devās uz priekšu aulekšos, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka šādu tempu izturēs vienīgi

Tauka. Dienas vidū vajadzēja ļaut zirgiem stundu atpūsties. Viņi bija tik ļoti pārguruši, ka neplūca vairspat alfafaras skumšķus, liesu, saules svelmē sakaltušu lucernu.

Glenervenu pārņēma nemiers. Sausuma pazīmes nemazinājās, un ūdens trūkums varēja kļūt liktenīgs.Talkavs klusēja un droši vien domāja, ka ļauties izmisumam, kamēr nav skaidrs, vai Gvamini tiešāmizžuvusi, būtu priekšlaikus, ja vien vispār indiāņa sirds pazīst, kas ir izmisums.

Tad viņi atkal devās ceļā, un zirgi, kurus vajadzēja skubināt ar pātagu un piešiem, gribot negribotvilkās uz priekšu lēnā solī — neko vairāk viņi nejaudāja.

Talkavs būtu varējis aizsteigties priekšā saviem ceļabiedriem, jo Tauka to pāris stundās aizrautu līdzupei. Patagonim, bez šaubām, ta3 ienāca prātā, taču tikpat neapšaubāmi viņš negribēja atstāt savus biedrusvienus pašus pusceļā. Un indiānis lika Taukam gausināt soli. Talkāva zirga samierinājās ar to tikai pēcsīvas pretošanās: tas slējās pakaļkājās un mežonīgi zviedza. Sā'imnieks savaldīja zirgu vairāk ar vārdiemnekā ar spēku. Talkavs, burtiski, sarunājās ar savu zirgu, un Tauka, ja arī neatbildēja viņam, tad katrā ziņāvisu saprata. Jādomā, ka patagoņa argumenti bija visai pārliecinoši, jo, kādu laiku «pastrīdējies», Taukaļāvās pierunāties un pakļāvās saimniekam, tiesa, joprojām grauzdams laužņus.

Ja Tauka saprata Talkavu, tad ari Talkavs tikpat labi saprata Tauku. Gudrais dzīvnieks ar saviemsmalkajiem maņu orgāniem sajuta gaisā miklumu: viņš alkatīgi to ieelpoja, kustinādams un klakšķinādamsmēli, itin kā iemērkdams to spirdzinoša valgmē.

Patagonis nevarēja nesaprast: ūdens vairs nebija tālu. Viņš uzmundrināja savus ceļabiedrus,izskaidrodams viņiem Taukas nepacietību, kas drīz vien pārņēma arī abus pārējos zirgus. Viņi

sasprindzināja pēdējos spēkus un aizaulekšoja nopakaļ indiānim.Ap pulksten trim pēcpusdienā kādā iegravā parādījās bālgana svītra. Tā mirguļoja saules staros.— Ūdens! — Glenervens iesaucās.— Jā, ūdens, ūdens! — Roberts uzgavilēja.Zirgi vairs nebija mudināmi. Nabaga dzīvnieki, sajuzdami jaunu spēka pieplūdumu, neapturami

drāzās uz priekšu. Dažās minūtēs tie sasniedza Gvamini un kopā ar jātniekiem iebrida līdz krūtīmdzīvinošajā ūdenī.

Arī jātniekiem gribot negribot vajadzēja iegremdēties šai vannā, lai gan patiesībā viņiem nenāca neprātā to nožēlot.

— Ai, cik garšīgs! — Roberts iesaucās, dzesēdams upes vidū slāpes.— Dzer ar sātu, manu zēn! — Glenervens viņu brīdināja, pats nerādīdams mērenības paraugu.Kādu laiku bija dzirdami vienīgi skaļi guldzieni.Talkavs toties dzēra mierīgi, nesteigdamies, maziem malciņiem, kas tomēr, kā patagoņi mēdz teikt,

bija «gari kā laso». Indiānis nevarēja vien atdzerties, un bija pamats bažām, ka tikai viņš neizdzer visuupi.

— Kā redzams, mūsu draugiem nebūs jāviļas, — Glenervens sacīja. — Tikuši līdz Gvamini, viņiatradīs šeit tīru ūdeni lielā daudzumā, ja vien, protams, Talkavs viņiem kaut ko atstās.

— Vai mēs nevarētu jāt viņiem pretī? — Roberts jautāja. — Tā mēs aiztaupītu viņiem vairākassatraukuma un ciešanu pilnas stundas.

— Protams, mēs varētu to darīt, manu zēn, bet kā mēs aizgādāsim viņiem ūdeni? Ādas maisi palikapie Vilsona. Nē, prātīgāk sagaidīt viņus šeit, kā bija norunāts. Ņemot vērā attālumu, kāds viņiem jānojāj,pie tam tikai soļos, mūsu draugi var ierasties šeit naktī. Sagatavosim viņiem labāk kārtīgu naktsmītni unkārtīgas vakariņas.

Negaidīdams Glenervena ierosinājumu, Talkavs jau bija devies meklēt vietu apmetnei. Upes krastāviņam palaimējās uziet ramadu — no trijām pusēm nožogotu aploku. Tā bija lieliska naktsmītneceļiniekiem, kas nebaidās gulēt zem klajām debesīm. Nebūdami izvēlīgi, Talkava biedri nemeklēja nekolabāku un nogūlās turpat saulgozī, lai izžāvētu samirkušās drēbes.

— Tā kā naktsmītne nodrošināta, — Glenervens sacīja, — padomāsim par vakariņām. Mumsjāparūpējas, lai mūsu draugi būtu apmierināti ar kurjeriem, kas izsūtīti pa priekšu, un, manuprāt, viņinevarēs sūdzēties. Atlicinādami kādu stundu medībām, mēs nebūsim velti tērējuši laiku. Vai esi gatavs,Robert?

— Jā, milord, — puisēns atbildēja, ar šauteni pielēkdams kājās.Doma par medībām Glenervenam ienāca prātā tāpēc, ka Gvaminikrasti, šķiet, bija visu apkārtējo līdzenumu putnu sastapšanās vieta. Veseliem bariem gaisā lidinājās

pampu sarkanās irbes — tinamu —, melnās paipalas, tārtiņi jeb teruteru, dzeltenās griezes unūdensvistiņas ar koši zaļām spalvām.

Četrkājainos medījumus nekur nemanīja. Taču Talkavs, norādīdams uz garo zāli un biezajiembrikšņiem, lika saprast, kur slēpjas šie dzīvnieki. Paspēruši tikai dažus soļus, mednieki jau atradās vietās,kurām medījumu daudzuma ziņā nav līdzīgu visā pasaulē.

Vērtēdami kažokādu augstāk par putnu spalvām, pirmos šāvienus viņi raidīja lielajiem pampudzīvniekiem. Uztrūkās simtiem stirnu un gvanako, līdzīgu tiem, kas tik mežonīgi bija uzdrāzušies viņiemvirsū Kordiljeru virsotnēs. Taču šie tramīgie dzīvnieki aizlikās prom ar tādu ātrumu, ka nebija nekādasiespējas pietuvoties tiem šāviena attālumā. Tad mednieki pievērsa uzmanību gausākiem dzīvniekiem, kuritāpat bija lielisks medījums. Viņi nošāva kādu duci sarkano irbju, bez tam Glenervens ar trāpīgu šāvienunogāza bizamcūku — taitetru —, biezādainu zvēru ar rūsganu spalvu un garšīgu gaļu, kuras dēļ nebija žēltērēt pulveri.

Nepilnā pusstundā mednieki bez pūlēm ieguva tik daudz medījumu, cik viņiem bija vajadzīgs. Arī

Roberts nebija palicis tukšā: viņš bija nošāvis kādu neparastu dzīvnieku no nepilnzobju sugas —armadilju — kaut ko līdzīgu pusotras pēdas garam bruņnesim, kura bruņas sastāvēja no kustīgām kaulaplāksnītēm. Tas bija ļoti trekns dzīvnieks, un, kā apgalvoja patagonis, no tā vajadzēja iznākt labamcepetim. Roberts ļoti lepojās ar saviem panākumiem.

Talkavs savukārt demonstrēja saviem medību biedriem, kā var medīt nandu, pampu strausu, kas irapbrīnojami ātrs skrējējs. Indiānis nemaz nemēģināja pievārēt šo žiglkājaino dzīvnieku ar viltību. Viņšlaida Tauku aulekšos tieši virsū nandu, cenzdamies uzreiz tikt tam tuvumā, un, ja pirmais uzbrukumsneizdotos, nandu tikai nokausētu zirgu un mednieku, mezdams savā ātrajā skrējienā sarežģītus līkločus.Ticis vajadzīgajā attālumā, Talkavs ar spēcīgu vēzienu meta bolās un tik trāpīgi, ka tās tūdaļ aptinās apstrausa kājām un apstādināja viņu. Pēc dažām sekundēm nandu jau gulēja zemē.

Indiānis pacentās nomedīt nandu nevis mednieka godkāres dēļ, bet gan tāpēc, ka šā strausa gaļa tiekaugstu vērtēta un Talkavs gribēja celt kopējā galdā arī savu daļu.

Mednieki aiznesa uz ramadu sarkano irbju virteni, Talkava strausu, Glenervena bizamcūku unRoberta bruņnesi. Strausam un bizamcūkai tūdaļ novilka biezo ādu un gaļu sagrieza plānās šķēlēs.Turpretī vērtīgo bruņnesi, kas nēsā sev līdzi pannu, bez liekas domāšanas uzlika viņa paša bruņu čaulā uzkvēlojošām oglēm.

Vakariņās mednieku trijotne iztika vienīgi ar irbēm, pārējos — sātīgākos ēdienus atstādamidraugiem. Cepetim klāt viņi piedzēra skaidru ūdeni, kas viņiem šķita labāks par visiem pasaulesportvīniem, pat garšīgāks par slaveno uskebo[26], kuru tik ļoti ciena Skotijas kalnienē.

Netika aizmirsti arī zirgi. Ramadā atradās tik daudz siena, ka tā pietika ne vien barībai, bet arīpakaišiem. Kad viss bija sagatavots, Glenervens, Roberts un indiānis, ietinušies pončo, apgūlās uzalfafaras pēļiem, kas parasti noder par guļvietām pampu medniekiem.

XIX n o d a ļ a sarkanie vilkiIestājās nakts. Jaunā mēness nakts, kad nakts spīdeklis zemes iedzīvotājiem nav redzams. Līdzenumu

apmirdzēja vienīgi nespodrā zvaigžņu gaisma. Pie apvāršņa Zodiaka zvaigznājs blāvi mirgoja miglasdūmakā. Gvamini ūdeņi plūda pilnīgi bez trokšņa — gluži kā gara eļļas lāma uz marmora plāksnes. Putni,četrkājainie un rāpuļi atpūtās pēc dienas gaitām. Pār pampu bezgalīgajiem klajiem jumās tuksnešaklusums.

Glenervens, Roberts un Talkavs bija pakļāvušies visvarenajam dabas likumam. Atlaidušiesmīkstajās lucernas guļvietās, viņi gulēja dziļā miegā. Arī pārgurušie zirgi bija nogūlušies zemē. VienīgiTauka, būdams īsts tīrasiņu zirgs, gulēja, stāvēdams kājas. Ari miega viņam bija tikpat lepna un staltastāja kā nomodā un viņš, liekas, bija gatavs traukties uz priekšu pēc sava saimnieka pirmā sauciena.Aplokā valdīja neviena ne

traucēts miers, vienīgi ogles ugunskurā, pamazām izkvēlodamas, meta pēdējo plaiksnīgo gaismutumšajā klusumā.

Tomēr ap pulksten desmitiem vakarā, nogulējis tikai kādu laiciņu, indiānis pamodās. Viņapuspievērtās acis zem nokarenajām uzacīm saspringti ielūkojās tumsā, pavērsies pret līdzenumu, viņšvērīgi ieklausījās. Talkavs, kā redzams, centās uztvert kādu tikko sadzirdamu skaņu. Drīz vien viņaparasti tik bezkaislīgajā sejā pavīdēja neskaidrs nemiers. Viņš noģida vai nu tuvojamies klejotājusindiāņus, vai arī zogamies jaguārus, ūdenstīģerus vai citus plēsīgus zvērus, kas sastopami upju tuvumā.Pēdējais pieņēmums šķita visvairāk iespējams, jo Talkavs pārlaida žiglu skatienu aplokā samestajiemdegmateriāliem — un viņa nemiers kļuva vēl lielāks. Patiesi, sausās alfafaras krājumi ātri vien sadegtu unnevarētu ilgi aizsargāt pret uzmācīgajiem zvēriem.

šādos apstākļos Talkavam neatlika nekas cits kā nogaidīt notikumu attīstību, un viņš pussnaudāgaidīja, galvu atbalstījis rokās, elkoņus atspiedis pret ceļgaliem, stingu skatienu kā cilvēks, kuru pēkšņipamodinājusi tuvojošos briesmu priekšnojauta.

Pagāja viena stunda. Jebkurš cits Talkava vietā, apkārtējā klusuma nomierināts, būtu atkal apgūlies

un aizmidzis. Kur svešzemnieks nemanītu nekā aizdomīga, indiāņa saasinātā uztvere un iedzimtaisinstinkts noskārta tuvojamies briesmas. Kamēr Talkavs klausījās un lūkojās tumsā, Tauka pēkšņi apslāpētiiezviedzās un pagrieza galvu uz ramadas ieejas pusi, ievilkdams nāsīs gaisu. Patagonis tūdaļ pietrūkāskājās.

— Tauka sajūt ienaidnieku, — viņš noteica un, izgājis no ramadas, vērīgi pārlūkoja līdzenumu.Vēl aizvien valdīja klusums, taču miera vairs nebija. Talkavs samanīja kaut kādas ēnas, kas slīdēja

bez trokšņa starp kuramameles ceriem, šur tur iespīdējās kvēlojoši punktiņi, kas nemitīgi kustējās,krustojās visos virzienos, uzdzirkstīja, apdzisa un atkal iedegās. Itin kā virs milzīgas lagūnas spoguļadejotu fantastiski lukturīši. Svešzemnieks šīs lidojošās dzirksteles droši vien noturētu par jāņtārpiņiem,kuri naktīs spīd daudzos pampu apgabalos. Taču Talkavu nebija tik viegli maldināt: viņš saprata, ar kāduienaidnieku darīšana. Pielādējis karabīni, viņš nostājās sardzē pie ieejas aplokā.

Ilgi gaidīt viņam nevajadzēja. Pampās atskanēja dīvaini kliedzieni, kaut kas līdzīgs riešanai ungaudošanai. Tiem atbildēdams, norībēja karabines šāviens, kuram sekoja šaušalīgas gaudas, izlauzdamāsno simtiem rīkļu.

Glenervens un Roberts pēkšņi uztrūkās no miega.— Kas tur ir? — jaunais Grants jautāja.— Vai indiāņi? — Glenervens vaicāja.— Nē, — Talkavs atbildēja, — aguāri.— Aguāri? — Roberts atkārtoja, jautājoši uzlūkodams Glenervenu.— Jā, — Glenervens atbildēja, — pampu sarkanie vilki.Satvēruši ieročus, Glenervens un Roberts nostājās blakus indiānim. Talkavs norādīja viņiem uz

līdzenumu, no kurienes atskanēja drausmīgs gaudu koncerts.Roberts instinktīvi pakāpās soli atpakaļ.— Vai tev bail no vilkiem, manu zēn? — Glenervens noprasīja.— Nē, milord, — Roberts droši atbildēja, — blakus jums es nemaz nebaidos.— Tad ir labi. Šie aguāri nav nemaz tik bīstami zvēri, ja vien viņu nebūtu tik daudz, es neliktos par

viņiem ne zinis.— Nekas, ja daudz, — Roberts atsaucās. — Mēs esam labi apbruņoti, lai tikai mēģina nākt tuvumā!— Mēs viņus saņemsim, kā pienākas!To sacīdams, Glenervens gribēja zēnu nomierināt, lai gan pats sirds dziļumos ar šausmām domāja

par satracināto nakts plēsoņu leģionu. Droši vien aguāru ir simtiem, un trīs cilvēki, lai cik labi apbruņoti,nevar sekmīgi cīnīties ar tik lielu pārspēku. Tiklīdz patagonis bija pateicis vārdu «aguāri», Glenervenstūdaļ atcerējās, ka pampu indiāņi tā sauc sarkanos vilkus. Šis plēsoņa, kuru dabaszinātnieki pazīst arnosaukumu catīis-jubatus, augumā līdzīgs lielam sunim, galva tam ir kā lapsai, spalva kanēļsarkana, betpāri mugurai visa mugurkaula garumā stiepjas melnas krēpes. Aguārs ir ļoti veikls un spēcīgs. Tas parastimitinās purvainās vietās un peldus dzenas pakaļ ūdensdzīvniekiem. Nakts izvilina sarkano vilku no alas,kurā tas guļ pa dienu. No sarkanajiem vilkiem visvairāk baidās lopu fermās, jo izbadējies aguārs uzbrūkpat liellopiem un nodara daudz posta. Viens pats sarkanais vilks nav bīstams, taču to nevar sacīt par lieluizsalkušu dzīvnieku baru. Labāk sastapties ar kuguāru vai jaguāru: ar tiem vismaz var cīnīties viens pretvienu.

Dzirdēdams gaudas, kas piepildīja pampas, un redzēdams neskaitāmas pāri līdzenumam slīdošasēnas, Glenervens vairs nešaubījās, ka Gvamini krastā sapulcējies milzīgs sarkano vilku bars. Šieplēsoņas bija sajutuši drošu laupījumu, zirgu un cilvēku gaļu, un neviens no tiem negribēja atgrieztiesmidzenī nedabūjis savu tiesu. Stāvoklis bija ārkārtīgi draudīgs.

Tikmēr vilku loks kļuva aizvien ciešāks. Uztrūkušies zirgi trīcēja bailēs. Tikai Tauka kārpīja ar kājuzemi, grasīdamies pārraut pavadu un aiz

aujot prom. Saimnieks to varēja nomierināt vienīgi ar nepārtrauktu svilpošanu.

Glenervens un Roberts bija ieņēmuši aizsardzības pozīcijas pie ramadas ieejas. Pielādējušikarabīnes, viņi jau dzīrās atklāt uguni uz pirmo aguāru rindu, kad Talkavs pēkšņi pacēla augšup viņuieročus.

— Ko īsti Talkavs grib? — Roberts vaicāja.— Viņš aizliedz mums šaut, — Glenervens atbildēja.— Kāpēc?— Droši vien uzskata, ka vēl nav pienācis laiks.Tomēr tas nebija īstais iemesls, kas lika indiānim tā rīkoties, apsvērums bija daudz nopietnāks.

Glenervens to saprata, kad Talkavs, atvēris un pacēlis gaisā savu pulvera ragu, apgrieza to apkārt,rādīdams, ka tas gandrīz tukšs.

— Ko tas nozīmē? — Roberts vaicāja.— Tas nozīmē, ka mums jātaupa munīcija. Šodienas medības mums dārgi maksājušas, mums palicis

maz svina, ložu un pulvera. Mēs nevarēsim izšaut ne divdesmit reižu!Zēns neko neatbildēja.— Vai tev nav bail, Robert?— Nē, milord.— Tad ir labi, manu zēn.Tai brīdī atkal norībēja šāviens. Talkavs bija noguldījis gar zemi kādu pārlieku nekaunīgu

ienaidnieku. Vilki, kas nāca virsū ciešās rindās, atkāpās un saspiedās barā simt soļu attālumā no aploka.Glenervens pēc indiāņa mājiena tūdaļ nostājās viņa vietā, bet Talkavs, savācis pakaišus, zāles,

vārdu sakot, visu, kas vien var degt, sakrāva vākumu pie ieejas ramadā un iemeta šai kaudzē kvēlojošuogli. Drīz vien uz melnā debesu fona sāka plandīties ugunspriekškars, pa kura starpām pavērās lielo,kustīgo liesmu spoži apgaismotais līdzenums. Glenervens nu varēja spriest, pret kādu plēsoņu milzumuviņiem vajadzēs aizstāvēties. Nekad vēl vienuviet nebija redzēts tik daudz mežonīgas iekāres pārņemtovilku. Talkava radītā uguns barjera vilkus gan apstādināja, tomēr satracināja vēl vairāk. Daži no viņiempienāca pie paša aploka un apdedzināja ķetnas.

Laiku pa laikam vajadzēja raidīt kādu šāvienu, lai apturētu šo gaudojošo ordu, un pēc stundas prērijājau gulēja kādi piecpadsmit nogalināti vilki.

Tagad ielenktie varēja justies samērā droši. Kamēr vēl nebija izsīkuši munīcijas krājumi, kamēr vēluguns priekškars aizsedza ieeju ramadā, no vilku iebrukuma nebija jābaidās. Bet ko darīt pēc tam? Kadvisi šie aizstāvēšanās līdzekļi galu galā vairs nebūs pieietami? Glenervens paraudzījās uz Robertu unjuta, kā sažņaudzas sirds. Viņš domāja nevis par sevi, bet vienīgi par šo nabaga zēnu, kurš izrādīja savamvecumam neparastu drosmi. Roberts bija bāls, tomēr neizlaida no rokām ieroci un vīriššķīgi gaidījasaniknoto vilku uzbrukumu.

Glenervens tikmēr aukstasinīgi apsvēra stāvokli un nolēma meklēt kādu izeju.— Pēc stundas, — viņš sacīja, — mums vairs nebūs nedz pulvera, nedz svina, nedz uguns. Tāpēc

mums nav jāgaida šis brīdis un tūdaļ pat jāpieņem lēmumi.Glenervens pagriezās pret Talkavu un, likdams lietā visus spāņu vārdus, kādus vien bija saglabājusi

atmiņa, uzsāka ar indiāni sarunu, kuru bieži vien pārtrauca šāvienu spraksti.Abi vīri tikai ar grūtībām varēja saprasties. Par laimi, Glenervenam bija zināmas sarkano vilku

paražas. Citādi viņš nebūtu varējis saprast patagoņa vārdus un žestus.Tomēr pagāja vismaz stundas ceturksnis, iekāms viņš varēja atstāstīt Robertam Talkava atbildi.

Glenervens bija centies uzzināt indiāņa domas par turpat bezcerīgo stāvokli, kādā viņi bija nonākuši.— Ko viņš atbildēja? — Roberts Grants vaicāja.— Viņš teica, ka mums par katru cenu jānoturoties līdz rītausmai. Aguāri dodas sirojumos vienīgi

naktīs, bet līdz ar gaismas svīdu atgriežas savos midzeņos. Aguārs ir nakts plēsoņa, kas baidās no dienasgaismas, vārdu sakot, četrkājaina pūce.

— Labi, tad mēs aizstāvēsimies līdz rītausmai.— Jā, manu zēn, un aizstāvēsimies ar nažiem, kad nevarēsim vairs aizstāvēties ar šautenēm.Talkavs jau rādīja šai ziņā piemēru, un, tiklīdz kāds no vilkiem pienāca tuvāk pie liesmojošā sārta,

patagoņa garā roka ar tajā sažņaugtu nazi izšāvās cauri liesmām un ikreiz atrāvās atpakaļ asinīm notašķīta.Aizsargāšanās līdzekļi tikmēr gāja uz beigām. Ap pulksten diviem naktī Talkavs iemeta sārtā pēdējo

zāļu klēpi un viņiem bija atlikuši vairs tikai kādi pieci šāviņi.Glenervens aplaida visapkārt skumīgu skatienu.Viņš domāja par zēnu, kas stāvēja viņam līdzās, domāja par saviem ceļabiedriem, par visiem, kurus

mīlēja. Roberts nebilda ne vārda. Viņa paļāvīgajā bērna iztēlē briesmas, iespējams, nelikās neizbēgamas.Bet Glenervens domāja arī Roberta vietā un skaidri iztēlojās neatvairāmo un šausalīgo galu — kad vilkiviņus dzīvus saplosīs. Nespēdams vairs apvaldīt savas jūtas, viņš piekļāva puisēnu pie krūtīm un, asarāmritot, noskūpstīja viņu uz pieres.

Roberts smaidīdams raudzījās Glenervenā.— Es nebaidos, — viņš sacīja.— Tev taisnība, manu zēn, baidīties nevajag. Pareizi dari, ka nebaidies, — Glenervens atbildēja.

— Pēc divām stundām uzausīs gaisma — un mēs būsim glābti. Braši, Talkav! Braši, krietno patagoņi! —viņš iesaucās, redzēdams, kā indiānis ar šautenes laidi nosita divus milzīgus vilkus, kas grasījās pārlēktpāri liesmu barjerai.

Taču tai pašā brīdī dziestošā ugunskura gaismā Glenervens ieraudzīja vilku baru, kas ciešās rindāsdevās uzbrukumā ramadai.

Tuvojās asiņainās drāmas noslēgums. Kurināmā trūkuma dēļ sārts pamazām dzisa, liesmas noplaka.Līdz šim apgaismotais līdzenums iegrima tumsā, kurā atkal iegailējās fosforescējošās acis. Vēl dažasminūtes — un viss šis bars sagrūs aplokā.

Talkavs raidīja no savas karabīnes pēdējo šāviņu, nolikdams gar zemi vēl vienu ienaidnieku.Izlietojis visus munīcijas krājumus, patagonis sakrustoja rokas. Viņa galva noslīga uz krūtīm. Likās, viņšklusībā kaut ko apdomā. Vai viņš meklēja kādu pārdrošu, neiespējamu, neprātīgu līdzekli, kā apstādinātšo satracināto baru? Glenervens neuzdrīkstējās viņam neko jautāt.

Te pēkšņi uzbrūkošie vilki mainīja taktiku. Viņi, šķiet, sāka atkāpties, un viņu negantās gaudasapklusa. Līdzenumā iestājās drūms klusums.

— Viņi laižas prom! — Roberts iesaucās.— Ļoti iespējams, — Glenervens atsaucās, ieklausīdamies nakts trokšņos.Taču Talkavs, noskārzdams viņu domas, noliedzoši pakratīja galvu. Patagonis labi zināja, ka

plēsoņas nepametīs tikpat kā drošu laupījumu, iekāms dienas gaisma viņus nebūs iedzinusi tumšajosmidzeņos.

Toties taktiku ienaidnieks acīmredzot bija mainījis.Vilki vairs nemēģināja ielauzties caur ramadas ieeju, kuru tik neatlaidīgi apsargāja uguns un lodes.

Taču viņu jaunais uzbrukuma veids bija vēl briesmīgāks. Apgājuši ramadai apkārt, aguāri visi reizēmēģināja ieņemt to no pretējās puses.

Drīz vien ielenktie izdzirda, kā zvēru nagi iecērtas satrupušajā kokā. Starp izļodzītajiem mietiem jauparādījās spēcīgās ķetnas un asiņainie purni. Pārbiedētie zirgi, pārrāvuši pavadas, ārprāta šausmās auļojapa aploku. Glenervens satvēra Robertu un piekļāva sev klāt, lai aizsargātu zēnu līdz pēdējai iespējai.Varbūt viņam iešāvās prātā neprātīga doma — izglābties bēgot, bet tad viņa skatiens apstājās pie indiāņa.

Talkavs, kas nupat vēl bija staigājis pa aploku kā krātiņā ieslodzīts meža zvērs, pēkšņi piegāja piesava nepacietībā trīcošā zirga un sāka to rūpīgi seglot, neaizmirsdams nevienu siksniņu, nevienu sprādzi.Vilku gaudas, kas tagad skanēja vēl negantāk, liekas, viņu nemaz neuztrauca. Glenervens ar šausmāmuzlūkoja patagoņi.

— Viņš grib mūs pamest! — lords iesaucās, redzēdams, ka Talkavs saņem pavadas kā jātnieks, kas

grasās lēkt seglos.— Talkavs? Nekad! — Roberts iekliedzās.Patiesībā indiānis gatavojās nevis pamest draugus likteņa varā, bet glābt viņus, upurēdams savu

dzīvību.Tauka bija apseglots. Tas krimta laužņus un nepacietīgi slējās pakaļkājās. Viņa mirdzošas uguns

pilnās acis meta zibeņus. Zirgs bija sapratis savu saimnieku.Kad indiānis, ieķēries zirgam krēpēs, jau gribēja lēkt seglos, Glenervens krampjaini satvēra viņu aiz

rokas.— Tu dodies prom? — viņš jautāja, norādīdams uz līdzenuma daļu, ko vilki bija atstājuši.— Jā, — indiānis atbildēja, sapratis Glenervena žestu. Pēc tam viņš piemetināja dažus vārdus

spāniski, un tie nozīmēja:«— Tauka ir labs zirgs! Ātrs! Viņš aizvilinās vilkus sev līdz.— Talkav! — Glenervens iesaucās.— Ātrāk, ātrāk! — indiānis atkārtoja, kamēr Glenervens aiz satraukuma aizlauztā balsī sacīja

Robertam:— Robert! Manu zēn! Tu dzirdi? Viņš grib upurēties mūsu labā! Viņš grib auļot laukā pampās, lai

pievērstu sev asinskāro vilku niknumu un tādējādi izglābtu mūs!— Mīļo Talkav! — Roberts iesaucās, mezdamies pie patagoņa kājām. — Mīļo Talkav, nepamet

mūs!— Nē, viņš mūs nepametīs, — Glenervens sacīja.Pēc tam viņš pagriezās pret indiāni.— Mēs jāsim visi kopā, — Glenervens ierosināja, norādīdams uz bailēs drebošajiem zirgiem, kas

spiedās pie aploka mietiem.— Nē, — indiānis iebilda, saprazdams šo vārdu jēgu. — Slikti zirgi. Pārbijušies. Tauka ir labs

zirgs!— Lai notiek! — Glenervens noteica. — Talkavs tevi nepametīs, Robert! Viņš parādīja, kas jādara.

Man jājāj prom, bet viņam jāpaliek pie tevis! Satvēris Taukas pavadu, lords pavēstīja:— Jāšu es!— Nē, — patagonis mierīgi atbildēja.— Es teicu, ka jāšu es! — Glenervens iesaucās, raudams pavadu no Talkava rokām. — Tu glāb

puisēnu! Es tev viņu uzticu, Talkav!Glenervens satraukumā jauca angļu un spāņu vārdus. Bet ko nozīmē valodai Šādos liktenīgos brīžos

žesti izsaka visu — un cilvēki uzreiz cits citu saprot. Tomēr Talkavs nebija ar mieru. Strīds ievilkās, betbriesmas ar katru mirkli kļuva aizvien lielākas. Vilku sakrimstie aploka mieti jau ļodzījās.

Nedz Glenervens, nedz Talkavs negribēja piekāpties. Indiānis bija aizvilcis Glenervenu pie aplokaieejas. Viņš rādīja uz līdzenumu, kurā vilku vairs neredzēja, un dedzīgi pūlējās Glenervenam ieskaidrot,ka nedrīkst zaudēt nevienu mirkli, ja manevrs neizdosies, vislielākās briesmas draudēs tiem, kas būspalikuši aplokā, un, beidzot, ka vienīgi viņš pietiekami labi pazīst Tauku, lai liktu lietā viņa apbrīnojamoveiklību un ātrumu. Tomēr Glenervens turējās pretī kā apmāts un gribēja par katru cenu upurēt sevi. Tepēkšņi viņu kāds spēcīgi pagrūda sāņus. Tauka saslējās pakaļkājās un negaidīti metās uz priekšu,pārlēkdams pāri uguns barjerai un beigtajiem vilkiem. Tai pašā mirklī atskanēja bērna balss:

— Lai dievs jūs sargā, milord!Glenervens un Talkavs tik tiko paguva ieraudzīt Robertu, kas, ieķēries Taukam krēpēs, nozuda melnā

tumsā.— Robert! Nelaimīgais! — Glenervens iesaucās.Sos vārdus nesadzirdēja pat indiānis. Visu pārskanēja šaušalīgas gaudas. Sarkanie vilki metās pakaļ

zirgam un fantastiskā ātrumā aizlikās uz rietumiem.Talkavs un Glenervens izskrēja laukā no ramadas. Līdzenumā atkal valdīja klusums un miers.

Vienīgi kaut kur nakts tumsā tikko viedama aizvilnīja melna svītra.Satriekts un izmisis Glenervens, rokas lauzīdams, noslīga zemē. Viņš pacēla skatienu uz Talkavu.

Indiānis, kā parasti, smaidīja savu rāmo smaidu.— Tauka ir labs zirgs! Dūšīgs zēns! Viņš izglābsies! — patagonis atkārtoja, vārdus apstiprinādams

ar galvas mājieniem.— Ja nu viņš nokrīt zemē? — Glenervens nerimās.— Viņš nenokritīs!Par spīti Talkava pārliecībai, nabaga lords pavadīja nakti mokošās sirdsapziņas ēdās. Viņš pat

neiedomāja, ka līdz ar vilku bara nozušanu viņam vairs nedraud briesmas. Viņš gribēja nekavējotiessteigties Robertam palīgā, taču indiānis viņu atturēja, likdams saprast, ka viņu zirgi zēnu nekad nepanāks,ka Tauka jau atrodas tālu priekšā saviem vajātājiem, ka tumsā viņi nevarēs to atrast, vārdu sakot,jāsagaida gaisma un tikai tad jāsāk dzīt Robertam pēdas.

Pulksten četros no rīta sāka svīst gaisma. Pie apvāršņa blāvā mirdzumā iedegās miglas vāli.Līdzenumā iemirdzējās dzidras rasas lāses, un pirmajās rīta vēsmās saviļņojās garā zāle.

Bija laiks doties ceļā.— Aiziet! Zirgos! — indiānis uzsauca.Nebilzdams ne vārda, Glenervens uzlēca Roberta zirgā. Drīz vien abi jātnieki auļoja uz rietumiem,

nenovirzīdamies no taisnās līnijas, pie kuras vajadzēja turēties arī viņu ceļabiedriem.Kādu stundu viņi joņoja trakā ātrumā, meklēdami ar skatienu Robertu, ik brīdi baidīdamies ieraudzīt

zēna asiņaino līķi. Glenervens nežēlīgi apstrādāja ar piešiem sava zirga sānus. Beidzot viņi izdzirdašauteņu šāvienus, kas atskanēja pēc noteiktiem starpbrīžiem, kā parasti to dara signalizējot.

— Tie ir viņi! — Glenervens iesaucās.Abi jātnieki sāka auļot vēl straujāk un drīz vien pievienojās Paganela vadītajam pulciņam. No

Glenervena krūtīm izlauzās kliedziens. Roberts, sveiks un vesels, bija šeit uz lieliskā Taukas, kas,ieraudzījis savu saimnieku, zviedza aiz prieka.

— Ai, manu mīļo puisīt! — Glenervens iesaucās neizsakāmā maigumā.Nolēkuši no zirgiem, Roberts un Glenervens metās viens otra apkampienos. Pēc tam bija indiāņa

kārta spiest pie krūtīm kapteiņa Granta drošsirdīgo dēlu.— Viņš ir dzīvs! Viņš ir dzīvs! — Glenervens gavilēja.— Jā, — Roberts atteica. — Mani izglāba Tauka!Vēl nedzirdējis šos atzinības pilnos vārdus, indiānis jau pateicās savam zirgam, viņš sarunājās ar to,

teica tam mīļus vārdus un glāstīja to, itin kā šā cēlā dzīvnieka dzīslās tecētu cilvēka asinis.Pēc tam patagonis pavērsās pret Paganelu.— Brašulis! — viņš sacīja, norādīdams uz Robertu.Un, izmantodams indiāņu metaforu zēna drošsirdības izteikšanai, piemetināja:— Viņa pieši nenodrebēja.Tikmēr Glenervens, slēgdams Robertu savās skavās, jautāja viņam:— Saki, mans dēls, — kāpēc tu neļāvi Talkavam vai man izmēģināt šo pēdējo iespēju, lai tevi

glābtu?— Milord, — zēns atbildēja, un viņa balsī jautās viskvēlākā pateicība,. — vai šoreiz nebija mana

kārta upurēties? Talkavs jau reiz izglāba man dzīvību, bet jūs izglābsit manu tēvu.XX nodaļa Argentīnas LĪDZENUMIPēc pirmajām atkalredzēšanās prieka brāzmām Paganels, Ostins, Vilsons, Milredijs, visi, kas bija

palikuši otrajā grupā, izņemot varbūt vienīgi majoru Maknebu, pēkšņi sajuta, ka viņi mirst vai nost aizslāpēm. Par laimi, Gvamini nebija tālu, un ceļinieki tūliņ devās turp. Pulksten septiņos no rīta mazais

pulciņš sasniedza aploku. Redzot visapkārt beigtus vilkus, nebija grūti iedomāties, cik neganti uzbrukušiplēsoņas un cik varonīgi aizstāvējušies ielenktie. Drīz vien ceļinieki, pilnām dzesējuši slāpes, sēdāsaplokā pie vienreizīga brokastu galda. Nandu fileju visi atzina par lielisku, bet paša čaulā izceptobruņnesi — tatu — par debešķīgu.

— Est šādus gardumus ar sātu būtu apgrēcība, — Paganels sacīja. — Vajag ēst, cik tik lien.Un ģeogrāfs tiešām ēda bez kāda sāta, tomēr nekas ļauns ar viņu nenotika, jo Gvamini skaidrajam

ūdenim, pēc zinātnieku domām, piemīt īpašības, kas veicina gremošanu.Pulksten desmitos no rīta Glenervens, nevēlēdamies atkārtot Hannibala kļūdu Kapujā, deva rīkojumu

doties tālāk. Piepildījuši ādas maisus ar ūdeni, ceļinieki atkal kāpa seglos. Labi atpūtušies, zirgi bijaspara pilni un gandrīz visu laiku traucās vieglos aulekšos. Apvidus šeit bija mitrāks un auglīgāks, lai ganjoprojām tikpat vientulīgs. Otrais un trešais novembris pagāja bez piedzīvojumiem, un vakarā, garāpārgājiena nogurdināti, ceļinieki apmetās pārlaist nakti uz pampu un Buenosairesas provinces robežas.Talkavano līci viņi bija atstājuši 14. oktobrī. Tātad divdesmit divās dienās viņi bija nogājuši četrsimtpiecdesmit jūdzes jeb, citiem vārdiem, laimīgi pievārējuši jau divas trešdaļas ceļa.

Nākamajā rītā ekspedīcija šķērsoja nosacīto robežu, kas Argentīnas līdzenumus atdala no pampām.Šeit Talkavs cerēja sastapt kacikus, kuru gūstā — par to viņš nešaubījās — atradās Harijs Grants un abiviņa biedri.

No četrpadsmit Argentīnas republikas provincēm Buenosairesas province ir vislielākā un visbiežākapdzīvota. Tās robežas dienvidos iesniedzas indiāņu teritorijās starp sešdesmit ceturto un sešdesmitpiekto garuma grādu. Zeme šai provincē ir apbrīnojami auglīga un klimats neparasti veselīgs. Ar zālēm unpākšaugiem noaugušais, gandrīz pilnīgi horizontālais līdzenums stiepjas līdz pat Tandilas un Tapalkemassjerru piekājei.

Attālinājušies no Gvamini krastiem, ceļinieki ar lielu gandarījumu konstatēja, ka temperatūra kļūstaizvien mērenāka. Caurmērā tā nepārsniedz septiņpadsmit grādus pēc Celsija, jo spēcīgie un aukstiePatagonijas vēji nemitīgi saviļņo atmosfēras slāņus. Nedz zirgiem, nedz cilvēkiem, kas tik ļoti bija cietušino sausuma un karstuma, vairs nebija nekāda iemesla gausties. Ceļinieki jāja uz priekšu moži un cerībupilni. Tomēr, par spīti Talkava paredzējumam, apvidus šķita pilnīgi neapdzīvots vai, pareizāk sakot, glužibez cilvēkiem.

Līnija, pa kuru ekspedīcija virzījās uz austrumiem, bieži gāja garām ezeriņiem gan ar sāļu, gan salduūdeni. Pie ūdeņiem krūmu paēnā lēkāja veiklie zeltgalvīši, dziedāja līksmie cīruļi un dižojās tangari, kasspalvu košumā var mēroties ar kolibri. Visi šie skaistie putni jautri lidinājās, nelikdamies ne zinis paruzplečotajiem, sarkankrūtainajiem strazdiem, kas drasēja gluži kā kareivji parādē. Ērkšķainos krūmos itinkā kreolu guļamtīkli šūpojās anubisu ligzdas, bet ezeru krastos veseliem bariem pastaigājās lieliskieflamingi, izplezdami vējā savus ugunīgos spārnus. Turpat bija redzamas arī viņu ligzdas, bezgala daudziapmēram pēdu augsti, nošķelti konusi, kas izveidoja itin kā veselu pilsētu. Ceļinieku tuvošanās putnusnemaz nesatrauca, un par to Paganels jutās visai neapmierināts.

— Jau sen mani moka ziņkāre redzēt, kā lido flamingi, — viņš sacīja majoram.— Brīnišķīgi! — majors atsaucās.— Šo laimīgo gadījumu es, protams, izmantošu.— Dariet to, Paganel.— Tad nāciet man līdzi, major! Arī tu, Robert. Man vajadzīgi liecinieki.Un Paganels, palaizdams ceļabiedrus pa priekšu, Roberta Granta un majora pavadībā devās pie

ugunsputnu bara.Piejājis pietiekami tuvu, viņš izšāva ar tukšu patronu, jo nebija spējīgs bez vajadzības izliet pat

putna asinis. Visi flamingi pacēlās spārnos un lidoja projām. Paganels vērīgi nolūkojās putnos caur briļļustikliem.

— Nu, vai redzējāt, kā viņi lido? — viņš jautāja majoram, kad putnu bars bija izgaisis skatienam.

— Protams, redzēju, — Maknebs atbildēja. — Tikai aklais to neredzētu.— Vai jums neliekas, ka lidojošs flamings atgādina spārnotu bultu?— Itin nemaz.— Nekādas līdzības, — Roberts apliecināja.— Tā jau es domāju! — zinātnieks apmierināts paziņoja. — Toties manam slavenajam tautietim

Satobriānam tas netraucēja tik neprecīzi salīdzināt flamingu ar bultu. Ielāgo, Robert, ka salīdzinājums irvisriskantākā no visām man zināmajām retoriskajām figūrām. Sargies no salīdzinājumiem visu mūžu unizmanto tos vienīgi vislielākās nepieciešamības gadījumā.

— Tātad jūs esat apmierināts ar šo eksperimentu? — majors noprasīja.— Ārkārtīgi.— Es arī. Bet nu paskubināsim zirgus. Jūsu slavenā Satobriāna dēļ mēs esam atpalikuši par veselu

jūdzi.Tuvojoties biedriem, Paganels redzēja, ka Glenervens par kaut ko dzīvi sarunājas ar indiāni, kurš

acīmredzot viņu lāgā nesaprot. Talkavs bija brīdi pa brīdim apstājies un pētījis apvārsni, un viņa sejaikreiz bija paudusi lielu pārsteigumu. Nemanīdams blakus savu parasto tulku, Glenervens bija mēģinājispats iztaujāt indiāni, taču visas viņa pūles bija veltīgas. Ieraudzījis tagad zinību vīru, viņš sauca tam jauiztālēm:

— Pasteidzieties, dārgais Paganel, mēs ar Talkavu nekādi nevaram saprasties!Parunājis kādu brītiņu ar patagoņi, Paganels piejāja pie Glenervena.— Talkavu pārsteidz kāds patiesi dīvains fakts, — viņš sacīja.— Kāds?— Nekur nav redzami nedz indiāņi, nedz viņu pēdas, lai gan šais līdzenumos viņu bandas parasti

klaiņo krustām šķērsām, gan dzenot salaupītos lopu barus, gan arī dodoties līdz pat Andiem, lai pārdotutur pašaustos paklājus un pītās pātagas.

— Un kā Talkavs izskaidro indiāņu nozušanu?— Viņš neko nevar pateikt, viņš tikai brīnās par to.— Kādus indiāņus viņš cerēja sastapt šai pampu apgabalā?— Tieši tos, kuru gūstā atrodas svešzemnieki, — indiāņus, pār kuriem valda kaciki Kalfukura,

Katriels un Jančetruss.— Kas tie tādi?— Tie ir cilšu virsaiši, viņi bija visuvareni valdnieki vēl pirms trīsdesmit gadiem, kad viņus

atspieda pāri sjerrām. Kopš tā laika viņi pakļāvušies Argentīnai — cik nu vispār indiānis var būtpakļāvīgs — un tagad klaiņo tiklab pampās, kā Buenosairesas provincē. Esmu pārsteigts ne mazāk kāTalkavs, ka mēs nesastopam indiāņus šai apvidū, kur tie parasti piekopj salteadoru[27] amatu.

— Ko lai mēs darām šādā gadījumā? — Glenervens jautāja.— Tūdaļ noskaidrošu, — Paganels atbildēja.Atkal parunājis kādu brīdi ar Talkavu, zinātnieks sacīja:— Patagoņa priekšlikums, manuprāt, ir ļoti saprātīgs. Viņš iesaka tur« pināt ceļu uz austrumiem līdz

Neatkarības fortam, un, ja arī tur neko ne« uzzināsim par kapteini Grantu, tad vismaz noskaidrosim, kurpalikuši Argentīnas līdzenuma indiāņi.

— Vai līdz Neatkarības fortam vēl ir tālu? — Glenervens apvaicājās.— Nē, tas atrodas Tandilas sjerrās, kādas sešdesmit jūdzes no šejienes..— Kad mēs tur nonāksim?— Parīt vakarā.Glenervens jutās krietni norūpējies par negaidīto pavērsienu. Tas, ka pampās nebūs neviena indiāņa,

šķiet, nevarēja ne prātā ienākt. Parasti par viņu trūkumu līdzenumā nevarēja sūdzēties. Acīmredzot kādsārkārtējs apstāklis licis viņiem nozust. Ja Hariju Grantu tiešām sagūstījusi kāda no indiāņu ciltīm,

patlaban vissvarīgākais bija uzzināt, uz kurieni viņš aizvests — uz ziemeļiem vai dienvidiem. Šisjautājums ne brīdi neizgāja Glenervenam no prāta. Nekādā ziņā nedrīkstēja nozaudēt kapteiņa pēdas.Tāpēc vissaprātīgākais, šķiet, bija sekot Talkava padomam un doties uz Tandilas ciemu. Tur vismaz būscilvēki, ko iztaujāt.

Ap pulksten četriem pēc pusdienas pie apvāršņa parādījās paugurs,, kuru tik līdzenā apvidū varētunosaukt arī par kalnu. Tā bija Tapalkemas sjerra, kuras pakājē ceļinieki apmetās uz naktsguļu.

Nākamajā dienā viņi tika pāri šim kalnam bez kādām grūtībām. Ceļinieki jāja pa smilšainām,nolaidenām nogāzēm. .Pēc Kordiljeriem šāds pārgājiens šķita vieglāks par vieglu, un zirgi tikpat kānegausināja soli. Dienas vidū ekspedīcija pajāja garām pamestajam Tapalkemas fortam, pirmajampriekšpostenim nocietinājumu ķēdē, kas uzcelta gar dienvidu robežu pret indiāņu sirotājiem. Taču arī šeitno indiāņiem nebija ne miņas, un par to Talkavs nevarēja vien beigt brīnīties. Tikai dienas otrā pusētālumā parādījās trīs labi apbruņoti pampu jātnieki straujos zirgos. Brīdi iztālēm pavērojuši ceļiniekupulciņu, viņi neticami ātri nozuda. Glenervens apskaitās.

— Gaučo, — patagonis paskaidroja, nosaukdams šos iezemiešus vārdā, kas bija izraisījis tikdedzīgu strīdu starp majoru un Paganelu.

— Ā, gaučo, — Maknebs atsaucās. — Ko jūs domājat, Paganel, par šiem radījumiem šodien, kadziemeļu vējš vairs nepūš?

— Es domāju, ka viņi izskatās pēc rūdītiem laupītājiem, — Paganels atbildēja.— Un kas vajadzīgs, lai viņi par tādiem kļūtu, dārgais zinātniek?— Tikai viens vienīgs solis, dārgais major!Paganela atzīšanās izraisīja vispārējus smieklus, taču zinātnieku tas nemaz nesamulsināja, un viņš

pats šai sakarā izteica interesantu piezīmi.— Esmu kaut kur lasījis, — viņš sacīja, — ka arābiem esot sevišķi nežēlīga mutes izteiksme, toties

acis paužot cilvēcisku siltumu. Turpretī Amerikas mežoņiem sevišķi ļaunas esot acis. — Pat profesionālsfizionomists nebūtu trāpīgāk noraksturojis indiāņu rasi.

Tikmēr ceļinieki, paklausot Talkava ieteikumam, jāja ciešā pulciņā. Lai cik vientuļš bija šis apvidus,tomēr vajadzēja būt gataviem atvairīt negaidītus uzbrukumus. Tomēr šie piesardzības pasākumi, izrādījās,bija lieki, un tai pašā vakarā ekspedīcija apmetās uz naktsguļu kādā plašā, pamestā tolderijā, kur kaciksKatriels parasti pulcināja savas iezemiešu bandas. Neuzgājis nekur tuvumā svaigas pēdas, patagonissecināja, kas tolderijā jau labi sen neviens nav uzturējies.

Nākamajā dienā Glenervens ar ceļabiedriem atkal jāja pa līdzenumu. Parādījās pirmāsestansijas[28] Tandilas sjerras tuvumā. Taču Talkavs nolēma arī šeit neuzkavēties un doties taisnā ceļāuz Neatkarības fortu, kur cerēja ievākt jaunas ziņas un pirmām kārtām noskaidrot, kāpēc šo apvidu tikdīvainā kārtā pametuši cilvēki.

Atkal parādījās šaipus Kordiljeriem reti sastopamie koki, kas lielākoties iestādīti pēc eiropiešuierašanās Amerikas kontinentā. Šeit savvaļā raženi auga persiki, papeles, vītoli un akācijas. Koki parastiieskāva korāļus, plašus mietu aplokus. Tajos barojās tūkstošiem vēršu, aunu, govju un zirgu, kuriem arnokaitētu dzelzi bija iededzināta viņu saimnieka zīme. Turklāt lopus sargāja vesels bars lielu un modrusuņu. Kalnu piekājes iesāļajā augsnē kuplo ražena zāle, kas lopiem ir labu labā barība. Šādās vietāsparasti iekārto estansijas, kurās saimnieko pārvaldnieks un viņa palīgs ar četriem peoniem uz katriemtūkstoš lopiem.

Šie ļaudis dzīvo gluži kā bībelē aprakstītie gani. Viņu ganāmpulki ir tikpat lieli, varbūt pat lielākipar tiem, kas klīda Mezopotāmijas līdzenumos. Taču šeit ganiem nav ģimeņu un pampu estanseri vairākatgādina vēršu tirgotājus nekā bībeles laiku patriarhus.

Pastāstījis to visu saviem ceļabiedriem, Paganels uzsāka šai sakarā antropoloģisku diskusiju,salīdzinādams dažādas rases. Viņš ieinteresēja pat majoru, kurš to nemaz neslēpa.

Paganelam laimējās novērot ari mirāžu, šo interesanto dabas parādību, kas visai raksturīga šais

horizontālajos līdzenumos: estansijas iztālēm atgādināja lielas salas, bet papeles un vītoli, šķiet,spoguļojās dzidrā ūdenī, kas, ceļiniekiem tuvojoties, pamazām atkāpās. Ilūzija bija tik pilnīga, ka acisatkal un atkal noticēja mānam.

Šai dienā, 6. novembrī, ceļotāji pajāja garām vairākām estansijām, kā. arī pāris saladero.Nobarojušies leknajās ganībās, lopi šeit ierodas, lai pastieptu kaklus miesnieka nazim. Saladero, kā jaupats vārds norāda, ir ne vien lopkautuve, bet ari gaļas sālīšanas vieta. Šis netīkamais darbs sākaspavasara beidzamajās dienās. Lopu kāvēji ierodas pēc lopiem korāļos. Veikli rīkodamies ar laso, viņinoķer savus upurus un aizved tos uz saladero. Tur apkauj tūkstošiem vēršu, govju un aitu, novelk tiem āduun sadala tos gabalos. Bieži vien vērši spīvi pretojas. Tad lopu kāvējs kļūst par toreadoru. Savu bīstamoamatu viņš veic ar apbrīnojamu veiklību un

tikpat lielu nežēlību. Vārdu sakot, lopu apkaušana ir šaušalīgs skats. Nekas nevar būt pretīgāks parsaladero un tās apkaimi. No šiem drausmajiem aplokiem reizē ar riebīgu dvaku laužas laukā niknie lopukāvēju kliedzieni, draudīgās suņu rejas un mirstošo lopu gārgšana. Turklāt no divdesmit ljē plašasapkārtnes šurp salaižas Argentīnas līdzenuma milzīgie vanagi, lai plēstos ar miesniekiem par vēlkūpošajām viņu upuru paliekām. Taču patlaban saladero bija kā izmiruši, tukši un klusi. Milzīgā slaktiņastunda vēl nebija pienākusi.

Talkavs steidzināja savus ceļabiedrus. Viņš gribēja vēl tai pašā vakarā sasniegt Neatkarības fortu.Zirgi, jātnieku skubināti un sekodami Taukas piemēram, auļoja pa garo zāli. Pa ceļam varēja redzētmūriem nocietinātas un dziļiem grāvjiem apjoztas fermas. Uz galvenās ēkas jumta atradās terase, no kurasvienmēr aizsardzībai gatavie iemītnieki varēja apšaudīt uzbrūkošos līdzenuma laupītājus. Glenervens šaisfermās, iespējams, būtu dabūjis vajadzīgās ziņas, taču drošāk bija jāt uz Tandilas ciematu. Tāpēcceļinieki nekur neapstājās. Zirgi pārbrida braslā Riodelosvisosu un dažas jūdzes tālāk Capaleofu. Drīzvien zirgu kājas mina Tandilas sjerras pirmo atzaru zaļās, lēzenās nogāzes, un pēc stundas šauras aizasdziļumā parādījās ciemats, kuram pāri slējās Neatkarības forta robotie mūri.

XXI nodaļa Neatkarības fortsTandilas sjerra paceļas tūkstoš pēdas virs jūras līmeņa. Tā ir pirmatnēja kalnu grēda, tas ir, to veido

pamatieži, kas radušies pirms organiskās dzīves un iežu metamorfozes. Sjerras uzbūve un sastāvspamazām mainījušies zemes dzīļu temperatūras ietekmē. So kalnu grēdu veido ar zāli apaugušu gneisapakalnu pusaplis. Tandilas apriņķis, kuram nosaukumu devusi kalnu grēda, aptver visu Buenosairesasprovinces dienviddaļu, un tā pierobežas nogāzes plūdina uz ziemeļiem daudzas upju straumes.

Šai apriņķī apmēram četri tūkstoši iedzīvotāju, un tā administratīvais centrs ir Tandilas ciemats, kasatrodas sjerras ziemeļu virsotnes piekājē un ko apsargā Neatkarības forts. Cauri ciematam tek gleznaināCapaleofu. Paganels zināja arī tādu ievērības cienīgu faktu, ka šai ciematā dzīvo Francijas baski unitāliešu kolonisti. Patiesi, franči pirmie nodibināja ārzemnieku kolonijas Laplatas lejtecē. 1828. gadā, laiaizsargātu koloniju pret biežajiem indiāņu uzbrukumiem, francūzis Paršaps uzcēla Neatkarības fortu. Šaidarbā viņam palīdzēja franču zinātnieks d'Orbiņī, kurš sīki bija izpētījis un aprakstījis šoDienvidamerikas daļu.

Tandilas ciemats ir nozīmīgs tirdzniecības punkts. Tā sauktajās galerās, lielos, vēršu vilktos ratos,kas ļoti parocīgi ceļošanai pa līdzenumu, no šejienes divpadsmit dienās var nokļūt Buenosairesā. Tāpēcciemats uztur ar šo pilsētu rosīgus tirdznieciskus sakarus, sūta uz pilsētu lopus no savām estansijām, sālītugaļu no saladero un visai interesantus indiāņu amatnieku izstrādājumus — kokvilnas un vilnas audumus,smalkus ādas pinumus un tamlīdzīgas preces. Tandilā līdzās daudzām samērā glītām mājām ir arī skolasun baznīcas, kas māca dzīvot šaisaulē un viņsaulē.

Pastāstījis to visu, Paganels piemetināja, ka Tandilā no vietējiem iedzīvotājiem droši vien varēsiegūt vajadzīgās ziņas. Turklāt fortā pastāvīgi atrodas nacionālā karaspēka vienība. Glenervens likanovietot zirgus kādas samērā pieklājīgas iebraucamās vietas stallī, un pēc tam viņš pats, Paganels, majorsun Roberts Talkava pavadībā devās uz Neatkarības fortu. Kādu brīdi kāpuši kalnā, viņi nonāca pie

cietokšņa vārtiem, kurus diezgan nevērīgi apsargāja argentīniešu sargkareivis. Viņš tūdaļ ielaidaceļiniekus cietoksnī, un tas liecināja vai nu par ārkārtīgu nevērību, vai arī pilnīgu drošību.

Cietokšņa laukumā karamākslā vingrinājās vairāki kareivji. Vecākajam no tiem nebija vairāk pardivdesmit gadu, bet jaunākajam labi ja septiņi. Patiesību sakot, tie nebija nekādi kareivji, bet ducisjaunekļu un pusaudžu, kuri diezgan precīzi izdarīja militārus vingrinājumus. Viņu vienīgā uniforma bijasvītrains, ar ādas jostu apjozts krekls. Viņiem nebija nedz bikšu, nedz skotu svārciņu. Siltajā klimatāvarēja atļauties nēsāt tik vieglu apģērbu. Paganelam tūdaļ radās labs iespaids par valdību, kas neputinasevi laukā ar tresēm un citiem liekiem greznumiem. Ikvienam no šiem zeņķiem bija šautene un zobens,taču mazākajiem šautene bija pārāk smaga un zobens pārāk garš. Viņi visi bija melnīgsnēji un līdzīgi citscitam kā vienas ģimenes locekļi, tāpat arī kaprālis, kas viņus apmācīja. Acīmredzot tie bija divpadsmitbrāļi, kurus komandēja trīspadsmitais.

Paganels par to nebrīnījās. Pēc statistikas datiem viņš zināja, ka argentīniešu ģimenē vidēji ir vairāknekā deviņi bērni. Toties viņu pagalam pārsteidza tas, ka šie mazie kareivji apguva visas iemaņas pēcfranču armijā pieņemtās kārtības un kaprālis bieži vien nokliedza komandas ģeogrāfa mātes valodā.

— Tas tik ir ko vērts! — zinātnieks iesaucās.Taču Glenervens nebija ieradies Neatkarības fortā, lai noskatītos, kā puišeļi vingrinās karamākslā,

un vēl mazāk viņu interesēja šo puišeļu tautība un izcelšanās. Tāpēc, neļaudams Paganelam ilgi brīnīties,viņš lūdza izsaukt garnizona komandantu. Paganels izpildīja šo lūgumu, un viens no argentīniešukareivjiem aizsoļoja uz namiņu, kas atradās turpat kazarmā.

Pēc kāda brīža ieradās arī pats komandants. Tas bija gadus piecdesmit vecs vīrs, liela auguma,militāru stāju. Viņam bija spurainas ūsas, plati vaigu kauli, iesirmi mati un pavēlošs skatiens. Tādsizskatījās komandants, cik varēja saredzēt caur dūmu mutuļiem, kas vēlās no viņa īsās pīpes.

Komandanta gaita un izturēšanās Paganelam atgādināja viņa dzimtenes vecos apakšvirsniekus.Talkavs devās pretī komandantam un iepazīstināja viņu ar Glenervenu un pārējiem ceļabiedriem.

Kamēr Talkavs runāja, komandants visai uzkrītošā veidā nekautrīgi pētīja Paganelu. Nesaprazdams, ko tasvarētu nozīmēt, zinātnieks jau grasījās prasīt paskaidrojumu, taču komandants bez kādām ceremonijāmsatvēra Paganelu aiz rokas un priecīgi noprasīja ģeogrāfa dzimtajā valodā:

— Vai jūs esat francūzis?— Jā, esmu, — Paganels atbildēja.— Cik jauki! Esiet sveicināti! Sveicināti! Es arī esmu francūzis! — komandants sacīja, spēcīgi

kratīdams zinātnieka roku.— Vai tas ir jūsu draugs? — majors jautāja Paganelam.— Protams! — zinātnieks atbildēja ar skaidri samanāmu lepnumu. — Tādi draugi man ir visās

piecās pasaules daļās.Ar mokām atbrīvojis roku no dzīvajām spīlēm, Paganels sāka sarunāties ar brašo komandantu.

Glenervens labprāt būtu bildis kādu vārdu un izvaicājis komandantu par to, kas viņu interesēja, tačuvecais karavīrs stāstīja par savu dzīvi un viņa runas plūdi nemaz nebija tik viegli apturami. Kā redzams,šis lāga vīrs bija tik sen atstājis Franciju, ka sāka jau aizmirst savu dzimto valodu un neprata vairs tikveikli savirknēt vārdus teikumos. Viņš runāja apmēram tā, kā runā nēģeri franču kolonijās.

Neatkarības forta komandants savā laikā patiesi bija franču armijas seržants, bijušais Paršapakarabiedrs. Viņš nebija fortu atstājis kopš tā dibināšanas 1828. gadā un patlaban komandēja to saskaņā arArgentīnas valdības rīkojumu. Viņš bija piecdesmit gadus vecs basks, vārdā Manuels Ifaragers, kāredzams, gandrīz vai spānis. Gadu pēc ierašanās šai zemē seržants Manuels ieguva pilsoņa tiesības,iestājās Argentīnas armijā un apprecēja dūšīgu indiānieti, kura tai laikā jau zīdīja sešus mēnešus vecusdvīnīšus. Protams, zēnus, jo seržanta krietnā dzīvesbiedre nekad nebūtu atļāvusies dāvāt viņam meitas.Manuels neatzina nekādu citu nodarbošanos kā vienīgi militāro dienestu, un viņš cerēja ar laiku un dievapalīgu dāvāt republikai veselu kareivju rotu.

— Vai redzējāt? — viņš sacīja. — Brašuļi! Lieliski zaldāti! Hosē! Huan! Mikele! Pepe! Pepemtikai septiņi gadi, bet viņš jau šauj, ka prieks.

Izdzirdis, ka viņu uzliela, Pepe sasita kopā kājeles un veikli ar ieroci rokā atdeva godu.— Viņš tālu tiks, — komandants piebilda, — dienās būs pulkvedis vai brigādes ģenerālis.Seržants Manuels bija tik ļoti aizrāvies, ka neviens pat nemēģināja apstrīdēt to, ka karavīra amats ir

viscienījamākais, nedz arī to, ka viņa pēctečus gaida spoža nākotne. Viņš bija laimīgs, jo, kā teicis Gēte:«Nekas mūs nedara tik laimīgus kā ilūzija.»

Par lielu brīnumu Talkavam, šis stāsts ilga krietnu ceturtdaļstundu. Indiānis nekādi nevarēja saprast,kā tik daudz vārdu var nākt no vienas pašas mutes. Komandantu neviens nepārtrauca. Tomēr pat frančuseržan-

tam kādreiz jāapklust, un beidzot apklusa arī Manuels, iepriekš uzaicinājis viesus savā dzīvoklī.Atnācēji padevīgi sekoja un ļāva, ka viņus iepazīstina ar Ifaragera kundzi, kura viņiem šķita «jaukasieviete», ja šo Vecās pasaules apzīmējumu var attiecināt uz indiānieti.

Kad visas seržanta vēlēšanās bija izpildītas, viņš jautāja, kam lai viņš pateicas par godu redzētviesus savā mājā. Bija pienācis visizdevīgākais brīdis uzdot jautājumus. So uzdevumu uzņēmās Paganels,sākumā izstāstīdams par ceļojumu caur pampām un beigās jautādams, kāda iemesla dēļ indiāņi atstājuši šoapvidu.

— Kā tad, neviena! — seržants izsaucās, paraustīdams plecus. — Patiesi — itin neviena! … Mēssēžam rokas salikuši… Nav ko darīt!

— Kāpēc?— Karš.— Karš?— Jā, pilsoņu karš …— Pilsoņu karš? — Paganels pārjautāja. Pats nemanīdams, viņš bija sācis runāt franciski kā

nēģeris.— Jā, karš starp paragvajiešiem un buenosairiešiem, — seržants atbildēja.— Un tad?— Visi indiāņi devušies uz ziemeļiem pa pēdām ģenerālim Floram. Indiāņi laupa.— Kur tad kaciki?— Kaciki kopā ar viņiem.— Un Katriels?— Katriela nav.— Un Kalfukura?— Nav ari Kalfukura.— Bet Jančetruss?— Ari Jančetruss ir prom.Šī saruna tika atstāstīta Talkavam, un tas apstiprinoši māja ar galvu. Patagonis acīmredzot nezināja

vai arī bija aizmirsis, ka starp divām republikas daļām plosās pilsoņu karš, kurā vēlāk iejaucās arīBrazīlija. Indiāņi no šīm iekšējām ķildām tikai ieguva, viņiem tā bija labu labā izdevība doties sirojumos.Tādējādi seržants nekļūdījās, izskaidrodams indiāņu prombūtni ar pilsoņkaru, kas plosījās Argentīnasziemeļu provincēs.

Sie notikumi izjauca visus Glenervena plānus. Patiesi, ja Harijs Grants atrodas kaciku gūstā, tad viņito aizveduši līdz uz republikas ziemeļu robežām. Kur lai tagad viņu meklē? Vai ir vērts doties jaunosbīstamos un gandrīz bezcerīgos klejojumos pampu ziemeļos? Lai pieņemtu tik nopietnu lēmumu, vajadzējavisu rūpīgi apsvērt.

Tomēr bija vēl viens svarīgs jautājums, kuru varēja uzdot seržantam, un izdarīt to iešāvās prātāmajoram, kamēr viņa ceļabiedri klusēdami saskatījās. Maknebs pavaicāja seržantam, vai viņš neesot

dzirdējis, ka pampu kaciku gūstā atrodas eiropieši.Manuels brītiņu padomāja, cenzdamies atcerēties, un beidzot sacīja:— Jā, esmu dzirdējis.— Ā! — Glenervens iesaucās, jaunu cerību spārnots.Paganels, Maknebs un Roberts pievirzījās tuvāk seržantam.— Runājiet! Runājiet! — viņi atkārtoja, neatraudami skatienu no komandanta.— Pirms vairākiem gadiem, — Manuels iesāka, — jā, jā, patiesi… sagūstīti eiropieši… nekad gan

neesmu redzējis …— Pirms vairākiem gadiem! — Glenervens viņu pārtrauca. — Jūs maldāties. «Britānija» gāja bojā

1862. gada jūnijā. Tātad tas bija pirms nepilniem diviem gadiem.— O! Krietni sen, milord!— Nevar būt! — Paganels iesaucās.— Tas bija tai gadā, kad piedzima Pepe… Indiāņu rokās toreiz krita divi gūstekņi.— Nē, trīs, — Glenervens izlaboja.— Divi, — seržants nešaubīdamies apstiprināja.— Divi? — Glenervens pārsteigts pārjautāja. — Divi angli?— Nē, — seržants atbildēja. — Kas teica, ka angļi? Viens bija francūzis un otrs itālietis.— Itālietis, kuru nogalināja pojuči? — Paganels iesaucās.— Jā … pēc tam uzzināju … francūzis izglābās.— Izglābās! — iesaucās Roberts, kura dzīvība, šķiet, bija atkarīga no tā, ko pateiks seržants.— Jā, izglābās. Aizbēga no indiāņiem, — Manuels apliecināja.Visi atskatījās uz zinātnieku, kas izmisīgi sita sev pa pieri.— Ā! Tagad es saprotu, — viņš beidzot sacīja. — Viss ir skaidrs!— Par ko jūs runājat? — Glenervens nepacietīgi noprasīja.— Mīļie draugi, — Paganels atbildēja, saņemdams Roberta roku, — mums jāsamierinās ar lielu

neveiksmi! Mēs esam gājuši pa nepareizām pēdām! Tas bija nevis kapteinis Grants, bet kāds manstautietis, kura biedru Marko Vazello patiesi nogalinājuši pojuču cilts indiāņi, turpretī francūzis vairākasreizes devies kopā ar indiāņiem līdz pat Kolorado upes krastiem, un tur viņam laimīgā kārtā izdeviesizbēgt un atkal ieraudzīt Franciju. Domādami, ka ejam pa Harija Granta pēdām, mēs patiesībā esamnonākuši uz Gināra pēdām.

Pēc šī atklājuma iestājās dziļš klusums. Kļūda bija acīm redzama. Seržanta izstāstītie sīkumi,gūstekņa tautība, viņa biedra nogalināšana, bēgšana no indiāņiem — itin viss to apstiprināja.

Glenervens satriekts skatījās uz Talkavu.— Vai jūs nekad neesat dzirdējis par trim sagūstītiem angļiem? — Talkavs jautāja seržantam.— Nekad, — Manuels atbildēja. — Tandilā tas būtu zināms… es zinātu … Kas nav, tas nav …Pēc tik noteiktas atbildes Glenervenam Neatkarības fortā vairs nebija ko darīt. Pateikušies seržantam

un paspieduši viņam roku, ceļinieki devās prom.Redzēdams, ka visas cerības sabrukušas, Glenervens bija tuvu izmisumam. Roberts klusēdams

soļoja viņam blakus asaru pilnām acīm. Glenervens nevarēja rast neviena vārda, lai mierinātu jaunoGrantu. Paganels žestikulēdams sarunājās pats ar sevi. Majors pat nepavēra muti. Talkavs, šķiet, jutāsaizskarts savā indiāņa pašlepnumā, ka nokļuvis uz nepareizām pēdām, taču nevienam nenāca prātāpārmest viņam kļūdu, kas bija tik viegli saprotama.

Ceļinieki atgriezās iebraucamajā vietā.Vakariņas norisa klusi un skumji. Protams, neviens no šiem vīrišķīgajiem un pašaizliedzīgajiem

cilvēkiem nenožēloja veltīgi izšķiestos spēkus un pārciestās briesmas, taču viņus visus nomāca apziņa, kavienā mirklī sabrukušas visas cerības. Patiesi, vai varēja vēl cerēt nokļūt uz kapteiņa Granta pēdām starpTandilas sjerru un okeānu? Nē. Ja Atlantijas piekrastē kāds eiropietis būtu kritis indiāņu gūstā, seržantam

Manuelam tas noteikti būtu zināms. Tāds notikums nevarēja palikt nepamanīts iezemiešiem, kuri pastāvīgiuztur tirdznieciskus sakarus gan ar Tandilu, gan Karmenu, kas atrodas pie Rionegro ietekas. Argentīnaslīdzenuma tirgotāji par visu ir labi informēti un jaunas ziņas pie sevis netur. Tātad mūsu ceļiniekiematlika tikai viena iespēja: nekavējoties doties uz «Dunkanu», kas saskaņā ar norunu gaidīja viņus pieMedano raga.

Tomēr Paganels palūdza Glenervenam dokumentu, uz kura pamatojoties bija uzsākti neveiksmīgiemeklējumi. Ģeogrāfs pārlasīja to ar neslēptu niknumu. Viņš centās izdabūt no tā jaunu tulkojumu.

— Bet dokuments taču tik skaidrs! — Glenervens sacīja. — Tajā tik nepārprotami pateikts par«Britānijas» avāriju un vietu, kur sagūstīts kapteinis Grants.

— Bet es saku, ka ne! — ģeogrāfs atbildēja, uzsizdams dūri uz galda. — Simtreiz ne. Ja HarijaGranta nav pampās, tad viņa vispār nav Amerikā. Bet, kur viņš atrodas, tas jāpasaka šim dokumentam. Undokuments to pateiks, mīļie draugi, vai arī es neesmu Zaks Paganels!

XXII nodaļa PLŪDINeatkarības fortu no Atlantijas okeāna krastiem šķir simt piecdesmit jūdzes. Ja ceļā negadīsies

kavēkļi, kas, šķiet, arī nebija gaidāmi, tad, pēc Glenervena domām, jau pēc četrām dienām viņiemvajadzētu atrasties uz «Dunkana». Taču atgriezties uz kuģa bez kapteiņa Granta pēc pilnīgi neveiksmīgiemmeklējumiem — ar šādu iznākumu viņš nekādi nevarēja samierināties. Tāpēc nākamajā dienā Glenervensvilcinājās doties ceļā. Vadības rūpes uzņēmās majors. Viņš lika papildināt pārtikas krājumus, apseglotzirgus un izraudzīties iespējamās atpūtas vietas. Majora vadībā ekspedīcija pulksten astoņos no rīta jaudevās lejup pa Tandilas sjerras zālainajām nogāzēm.

Glenervens klusēdams jāja blakus Robertam. Drosmīgā un uzņēmīgā daba neļāva viņam lēnprātīgisamierināties ar neveiksmi. Sirds krūtīs neprātīgi dauzījās, galva dega vienās ugunīs. Grūtību saērcinātaisPaganels nemitīgi pārcilāja domās dokumenta vārdus, lai izlobītu no tiem jaunu jēgu. Talkavs klusēdamsatlaida pavadu un ļāva Taukam pašam iet savu ceļu. Vienīgi majors bija enerģijas pilns, kā jau cilvēks,kas nepazīst, ko nozīmē zaudēt dūšu. Toms Ostins un abi matroži bēdājās kopā ar savu saimnieku. Pāriceļam pārskrēja tramīgs trusis. Māņticīgie skoti saskatījās.

— Ļauna zīme, — Vilsons noteica.— Jā, Skotijā, — Milredijs atsaucās.— Tas, kas ir ļauns Skotijā, nav labāks arī šeit, — Vilsons pamācoši piebilda.Ap pusdienas laiku ceļinieki bija tikuši pāri Tandilas sjerrai un izjāja plašos līdzenumos, kas

viļņveidā slīga lejup līdz pat okeānam. Ik uz soļa tecēja dzidri strauti, kas, dodami veldzi šai auglīgajaizemei, izgaisa kaut kur leknajās ganībās. Apkārtne kā okeāns pec vētras kļuva aizvien līdzenāka. Pēdējiekalnu atzarojumi palika aiz muguras, un prērija vienmuļi ritināja zem zirgu kājām savu zaļo paklāju.

Līdz šim bija pieturējies jauks laiks, taču todien debesis vairs nebija tik skaidras. Milzīgs daudzumstvaiku, kas bija radušies pēdējās karstajās dienās, pārklāja debesis ar mākoņiem, kuri draudēja arpamatīgām lietusgāzēm. Turklāt Atlantijas okeāna tuvums un pastāvīgais rietumu vējš darīja šejienesklimatu īpaši mitru. Par to liecināja zemes auglība, leknās ganības un zāles tumšais zaļums. Todiensmagie mākoņi tomēr nesāka gāzt lejup lietus straumes, un vakarā zirgi, nosoļojuši apmēram četrdesmitjūdzes, apstājās pie dziļām kanadām, ar ūdeni pildītām dabiskām ieplakām. Šeit nebija nekādas pajumtes.Par teltīm un segām ceļiniekiem noderēja pončo, un visi aizmiga zem klajām debesīm, kas, par laimi, tikaisolīja lietu.

Nākamajā dienā, līdzenumam slīgstot zemāk un zemāk, pazemes ūdeņi kļuva aizvien jūtamāki. Ūdensspiedās laukā no visām zemes porām. Drīz vien ceļu uz austrumiem aizšķērsoja lieli dīķi, no kuriem dažslabs jau bija pilns ar ūdeni, bet citi vēl tikko sāka veidoties. Kamēr ceļā gadījās vienīgi šīs noteiktukrastu ietvertās un ūdenszālēm neaizaugušās lagūnas, zirgi viegli tika tām pāri, bet, kad parādījās tāsaucamie pentani, ar garu zāli aizauguši muklāji, — tik viegli vairs negāja. Pamanīt un laikus izvairītiesno briesmām nebija iespējams.

Šie muklāji acīmredzot bija liktenīgi daudzām dzīvām būtnēm. Roberts, kas bija aizsteidzies kādupusjūdzi priekšā, aulekšoja atpakaļ, kliegdams:

— Paganela kungs! Paganela kungs! Tur ir vesels ragu mežs!— Ko? — Paganels brīnījās. — Tu esi uzgājis ragu mežu?— Jā, jā, vismaz birztalu jau nu noteikti.— Birztalu? Tu murgo, draudziņ! — Paganels sacīja, raustīdams plecus.— Nē, es nemurgoju, — Roberts attrauca, — jūs paši redzēsit. Ir gan brīnumaina zeme! Šeit sēj

ragus un tie aug kā labība. Es arī gribētu dabūt šādu sēklu!— Viņš runā nopietni, — majors sacīja.— Jā, majora kungs, jūs tūlīt pats pārliecināsities.Roberts nebija alojies: drīz vien ceļinieki piejāja pie milzīga lauka ar taisnās, nepārredzami garās

rindās iedēstītiem ragiem. Tā tiešām bija īsta jaunaudze, kas atstāja dīvainu iespaidu.— Ko nu jūs teiksit? — Roberts noprasīja.— Zili brīnumi! — Paganels noteica un tūdaļ sāka iztaujāt indiāni.— Ragi rēgojas laukā, bet vērši ir apakšā, — Talkavs paskaidroja.— Kā! — Paganels iesaucās. — Sai muklājā iestidzis vesels ganāmpulks?— Jā, — patagonis apstiprināja.Patiesi, zem straujā skrējienā satricinātās zemes šeit bija dabūjis galu milzīgs ganāmpulks. Simtiem

vēršu bija nesen iestiguši un noslāpuši šai lielajā staignājā. Tādas katastrofas Argentīnas līdzenumosreizēm atgadās, un Talkavs to nevarēja nezināt. Un šādu brīdinājumu, protams, vajadzēja ņemt vērā.Ceļinieku pulciņš apjāja apkārt milzīgajai hekatombai, kura būtu varējusi apmierināt visprasīgākosantīkās pasaules dievus, un pēc stundas ragu lauks jau bija palicis divas jūdzes aiz muguras.

Talkavu acīmredzot darīja nemierīgu kādas neparastas zītnes. Viņš bieži apstādināja zirgu unpieslējās uz kāpšļiem. Garais augums ļāva viņam aptvert ar skatienu plašu apvārsni, taču, droši vienneieraudzījis neko tādu, kas izskaidrotu notiekošo, viņš jāja tālāk. Pēc kādas jūdzes Talkavs apstājāsatkal, pēc tam, atrāvies no saviem ceļabiedriem, pajāja dažas jūdzes gan uz ziemeļiem, gan uzdienvidiem, tad atkal atgriezās un ieņēma savu vietu pulciņa priekšgalā, ne vārda nebilzdams nedz parsavām cerībām, nedz bažām. Sāds manevrs, kas tika atkārtots vairākas reizes, ieintriģēja Paganelu undarīja nemierīgu Glenervenu. Viņš palūdza zinātnieku pavaicāt indiānim, ko tas nozīmē. Paganels tūdaļ todarīja.

Talkavs atbildēja, ka viņš brīnoties, kāpēc zeme tik ļoti piesūkusies ar ūdeni. Kopš viņš strādājotpar pavadoni, viņam vēl nekad neesot gadījies redzēt tik ļoti piemirkušu zemi. Pat lielo lietavu laikāArgentīnas līdzenumam allaž varēja iziet cauri.

— Kā lai izskaidro šo aizvien pieaugošo mitrumu? — Paganels jautāja.— Nezinu, — indiānis atbildēja. — Ja es zinātu …— Vai kalnu upes lietavu laikā nekad neiziet no krastiem?— Reizēm gadās.— Varbūt upes pārplūdušas arī patlaban?— Var jau būt, — Talkavs atteica.Paganels bija spiests apmierināties ar tādu pusatbildi. Viņš atstāstīja šo sarunu Glenervenam.— Un ko Talkavs iesaka? — Glenervens vaicāja.— Kas tagad jādara? — Paganels jautāja patagonim.— Jājāj, cik ātri vien var, — indiānis atbildēja.So padomu bija vieglāk dot nekā izpildīt. Zirgi drīz nogura, mīdami zemi, kas zuda zem kājām.

Apkārtne kļuva aizvien zemāka un zemāka. Sī līdzenuma daļa patiesībā bija milzīga ieplaka, kurā vieglivien varēja saplūst kāpjošie ūdeņi. Tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt laukā no zemienes, kura plūdugadījumā tūdaļ pārvērstos par ezeru.

Jātnieku skubināti, zirgi pielika soli. Itin kā būtu par maz tā ūdens, kas šļakstēja zem zirgu kājām, appulksten diviem atvērās debesu slūžas un pāri līdzenumam sāka grūt tropiskā lietus gāzmas. Patverties nolietus nebija nekādas iespējas. Neatlika nekas cits kā kļūt par filozofiem un stoiciski paciestpārbaudījumu. Pončo uzreiz kļuva caurcaurēm slapji, no cepurēm ūdens plūda lejup gluži kā noaizsērējušām jumtu notekām. Seglu bārkstis, šķiet, pārvērtās par ūdens straumītēm. Zirgu kāju apšļākti noapakšas, ceļinieki jāja itin kā starp divām gāzmām, kuras nāca no zemes un no debesīm.

Izmirkuši, nosaluši un bezgala pārguruši, viņi vakarā sasniedza kādu nožēlojamu rančo. Vienīgigaužām pieticīgi ļaudis varēja to uzskatīt par pajumti, un vienīgi bezizejas stāvoklī nonākuši ceļiniekivarēja tajā meklēt patvērumu. Taču Glenervenam un viņa biedriem nebija citas izvēles, un viņi saspiedāsšai pamestajā būdā, ko noniecinātu pat visnabadzīgākais pampu indiānis. Ar grūtībām ceļinieki sakūranožēlojamu ugunskuru, kas vairāk dūmoja nekā sildīja. Laukā joprojām lija vienā līšanā, un caurisatrupējušajam salmu jumtam pilēja lielas lāses. Uguns neapdzisa vienīgi tādēļ, ka Milredijs un Vilsonsnemitīgi to pasargāja no virsū plūstošā ūdens. Trūcīgās vakariņas pagāja bez kādas jautrības. Nevienamnebija ēstgribas. Vienīgi majors parādīja godu slapjajam proviantam un ēda kāru muti. NesatricināmaisMaknebs stāvēja pāri visām likstām. Paganels, kā jau francūzis, mēģināja jokot, taču nevienu sasmīdinātviņam neizdevās.

— Mani joki ir samirkuši, — viņš sacīja, — tie nešķiļ dzirkstis.Labākais, ko šādā reizē varēja darīt, bija doties pie miera. Tāpēc ikviens mēģināja aizmirst miegā

nogurumu. Nakts bija vētraina. Rančo krakšķēja visos pakšos, šūpojās un draudēja sagāzties ar katruspēcīgāku vēja brāzmu. Pakļauti visām debesu sodībām, pagalmā žēlabaini zviedza zirgi, kaut arī viņusaimniekiem draņķīgajā būdā neklājās daudz labāk. Tomēr miegs pamazām ceļiniekus pieveica. Robertspirmais aizvēra acis, nolicis galvu uz lorda Glenervena pleca. Drīz vien arī pārējie rančo iemītniekigulēja dziļā miegā.

Kā redzams, dievs viņus modri sargāja, jo nakts pagāja bez starpgadījumiem. Ceļiniekus uzmodinājaTauka, kas, būdams, kā vienmēr, nomodā, skaļi zviedza un dauzīja ar kāju būdas sienu. Sava saimniekavietā viņš atgādināja, ka laiks doties tālāk. Būdami parādā Taukam tik daudz pateicības, ceļiniekinevarēja viņam nepaklausīt un naski vien saposās ceļam.

Lietus bija mitējies, taču mālainā zeme vairs nespēja uzsūkt sakrājušos ūdeni. Neskaitāmās peļķes,purvi un dīķi izkāpa no krastiem, izveidodami milzīgus, nodevīgi dziļus banado. Ielūkojies kartē,Paganels pamatoti nosprieda, ka Riogrande un Vivarota, kurās parasti satek visi līdzenuma ūdeņi, tagaddroši vien saplūdušas vienā vairākas jūdzes platā gultnē.

Vajadzēja jāt uz priekšu, cik ātri vien var. Uz spēles bija liktas visu ceļinieku dzīvības. Ja ūdenslīmenis kāps vēl augstāk — kur tad lai patveras? Milzīgajā, līdz pat apvārsnim novilktajā aplī nemanījaneviena augstāka punkta, un zemiene varēja applūst ļoti strauji.

Zirgi tika trenkti pilnos auļos. Tauka turējās priekšgalā un vairāk par jebkuru spēcīgām peldspurāmapveltītu abinieku bija pelnījis jūraszirga vārdu, jo traucās pa ūdeni tik veikli, it kā atrastos savādabiskajā vidē.

Pēkšņi ap desmitiem no rīta Tauka sāka izrādīt ārkārtīgu satraukumu. Vai ik brīdi viņš grieza galvupret nepārredzamajiem dienvidu klajumiem, skaļi zviedza un, plati ieplestām nāsīm ieelpojis vēso gaisu,spēji slējās pakaļkājās. Talkavu šie izrāvieni izsviest no segliem gan nevarēja, taču zirgu viņš valdīja armanāmu piepūli. Jātnieks tik spēcīgi piecirta laužņus, ka putas, kas nāca pār Taukas lūpām, sajaucās arasinīm, un tomēr karstasinīgais aidinieks nerimās. Talkavs skaidri nojauta: tiklīdz Taukam dotu vaļu, viņštai pašā mirklī pilnos auļos joņotū uz ziemeļiem.

— Kas Taukam lēcies? — Paganels jautāja. — Vai tikai viņam nav piesūkušās Argentīnas ūdeņurijīgās dēles?

— Nē, — indiānis atbildēja.— Vai tad viņu kaut kas satrauc?

— Viņš nojauš briesmas.— Kādas?— Nezinu.Lai acs vēl neredzēja briesmas, kuras noskārta Tauka, auss jau varēja tās uztvert. Patiesi, no pamales

plūda šurp dobja duna, kas atgādināja paisuma viļņu šalkšanu. Vējš pūta miklām, ūdens putekļupiesātinātām brāzmām. Putni, bēgdami no kādas mīklainas dabas parādības, traucās, ko spārni nes. Zirgi,brizdami līdz ceļgaliem pa ūdeni, sajuta pirmos straumes triecienus. Drīz vien atskanēja šaušalīgabaurošana, zviegšana un blēšana un kādu pusjūdzi uz dienvidiem no ceļinieku pulciņa parādījās milzīgipārbiedētu dzīvnieku bari. Apgāzdami cits citu, atkal pieceldamies, izraudamies uz priekšu, dzīvniekineiedomājamā jūklī kaut kur drāzās šausminošā ātrumā. Skrējienā sacelto ūdens šļakatu viesulī tik tikkovarēja saskatīt šos satracinātos kustoņus. Pat simt vislielākās valzivis, šķiet, nevarētu tik spēcīgi sabangotokeāna ūdeņus.

— Anda, anda/' — Talkavs nokliedza.— Kas noticis? — Paganels vaicāja.— Pali! Pali! — Talkavs attrauca un, iecirtis piešus zirgam sānos, aizaulekšoja uz-ziemeļiem.1 Ātrāk, ātrāk! — Plūdi! — Paganels iesaucās.Un visi ceļabiedri ar Paganelu priekšgalā aizjoņoja nopakaļ Taukam.Bija ari pēdējais laiks. Kādas piecas jūdzes uz dienvidiem jau varēja saskatīt milzum augstu un platu

ūdens vālu, kas gruva virsū līdzenumam, pārvērzdams to par okeānu. Garā zāle pazuda kā nopļauta.Straumes izrautie mimozu krūmi peldēja virs ūdens gluži kā mazas saliņas. Ūdens masa biezā klājienāgāzās virsū ar neatvairāmu spēku. Starp lielajām Pampu upēm acīmredzot bija pārrauti aizsprosti, unKolorado ūdeņi ziemeļos un Rionegro dienvidos saplūda vienā gultnē.

Ūdens vāls, uz kuru bija norādījis Talkavs, tuvojās ar sacīkšu zirga ātrumu. Ceļinieki laidās no tāprom kā vētras dzīti mākoņi. Viņu skatieni velti meklēja kādu patvērumu. Ūdens klajš stiepās līdz pašamapvārsnim. Panisku baiļu pārņemtie zirgi drāzās tik trakos auļos, ka jātnieki ar mokām jaudāja noturētiesseglos. Glenervens ik pa brīdim atskatījās atpakaļ. «Ūdens mūs panāks,» viņš domāja.

— Anda, anda! — Talkavs kliedza.Un jātnieki vēl izmisīgāk trenca nelaimīgos lopiņus. No piešu savainotajiem sāniem tiem tecēja

asinis, stiepdamās ūdenī kā gari, sarkani dzīpari. Zirgi klupa zemes nelīdzenumos. Ap kājām viņiem pināsneredzamās, ūdens apslēptās zāles. Viņi krita. Viņus rāva augšā. Viņi atkal krita, un atkal viņus rāvaaugšā. Ūdens līmenis tikmēr nemitīgi cēlās. Viegla viļņošanās liecināja, ka nav vairs tālu ūdens vāls, kurabaltās krēpes plivinājās nepilnu divu jūdžu attālumā. Veselu stundas ceturksni ilga šī izmisīgā cīņa arsatrakoto stihiju. Bēgļi vairs nebija spējīgi aplēst, cik liels attālums noauļots, taču, spriežot pēc zirgustraujā skrējiena, tam vajadzēja būt ievērojamam. Tikmēr zirgi, atrazdamies jau līdz krūtīm ūdenī, kūlāsuz priekšu tikai ar vislielāko piepūli. Glenervens, Paganels, Ostins — visi uzskatīja sevi par pazudušiem,nolemtiem briesmīgai nāvei jūras viļņos. Zirgi sāka zaudēt pamatu zem kājām, un sešu pēdu dziļums jaubija pietiekams, lai varētu noslīkt. Nav vārdos aprakstāmas smeldzošās skumjas, kādas plosīja šo palustihijā ierauto cilvēku sirdis. Viņi skaidri apzinājās, ka cīnīties pret šo dabas kataklizmu nav cilvēkaspēkos. Glābiņš vairs nebija atkarīgs no viņiem pašiem.

Pēc piecām minūtēm zirgi jau laidās peldus. Spēcīgā straume rāva viņus uz priekšu ar neticamuātrumu, kas līdzinājās sacīkšu zirga visātrākajiem auļiem un pārsniedza divdesmit jūdzes stundā.

Šķita, vairs nav nekāda glābiņa, kad pēkšņi atskanēja majora balss:— Koks!— Koks? — Glenervens iesaucās.— Tur, tur! — attrauca Talkavs, rādīdams ar pirkstu uz gigantisku koku, kas vientuļš slējās virs

ūdens kādas astoņsimt asis no ceļiniekiem.

Neviens nebija skubināms. Visi saprata, ka šis koks, kurš tik negaidīti bija trāpījies ceļā, jāsasniedzpar katru cenu. Zirgi droši vien līdz tam neaizpeldēs, turpretī cilvēki vēl varēja izglābties. Straume viņusnesa tieši uz koku. Šai brīdī Toma Ostina zirgs aprauti iezviedzās un nozuda zem ūdens. Viņa saimnieks,atsvabinājis kājas no kāpšļiem, sāka sparīgi peldēt. ,

— Ķeries pie maniem segliem! — Glenervens viņam uzsauca.— Paldies, jūsu augstība, — Toms Ostins atbildēja. — Rokas man stipras.— Un tavs zirgs, Robert? — Glenervens vaicāja jaunajam Grantam.— Viņš peld, milord, — viņš peld kā zivs!— Uzmanību! — majors skaļi iesaucās.Viņš nepaguva ne izteikt šo vārdu, kad bēgļus panāca milzīgais ūdens vāls. Drausmīgā, četrdesmit

pēdas augstā ūdens grēda ar apdullinošu troksni uzgruva viņiem virsū. Cilvēki un zirgi — itin viss nozudamutuļojošā vērpetē. Miljoniem tonnu smaga ūdens masa aizrāva viņus savā mežonīgajā brāzmā. Kadmilzu vilnis bija pāri, cilvēki atkal iznira virspusē un tūdaļ pārskaitīja ar skatienu savus biedrus. Nevienanetrūka, turpretī zirgi bija pazuduši uz visiem laikiem, vienīgi Tauka joprojām nesa savu saimnieku.

— Drošāk! Drošāk! — Glenervens mudināja Paganelu, pieturēdams viņu ar vienu roku un irdamiesar otru.

— Nekas! Nekas! … — cienījamais zinātnieks atsaucās. — Es nemaz nenožēloju …Ko īsti viņš nenožēlo, tas palika nezināms, jo teikuma beigas, nabags, bija spiests norīt kopā ar

puspinti duļķaina ūdens. Majors mierīgi peldēja uz priekšu, izdarīdams tik precīzas un saskaņotaskustības, ka viņam nevarētu neko pārmest pat peldēšanas skolotājs. Matroži jutās kā divi delfīni ierastajosūdeņos. Roberts bija ieķēries Taukam krēpēs un ļāvās, lai zirgs viņu velk. Ar lielu sparu šķeldams viļņus,Tauka instinktīvi ieturēja virzienu uz koku, kurp viņu nesa arī straume.

Līdz kokam bija atlikušas vairs tikai kādas divdesmit asis. Pēc dažām minūtēm to sasniedza vissceļinieku pulciņš. Kāda laime! Ja nebūtu šī patvēruma, zustu jebkura iespēja izglābties un neatliktu nekascits kā sagaidīt galu viļņos.

Odens sniedzās kokam līdz pat vainagam, kur sākās pirmie lielie zari. Pieķerties pie tiem nebijagrūti. Pametis zirgu un satvēris Robertu, pirmais uzrāpās kokā Talkavs, un drīz vien viņa stiprās rokaspalīdzēja tikt augšā visiem pārējiem izmocītajiem peldētājiem. Tikmēr Tauka, straumes aizrauts, ātriattālinājās. Viņš pagrieza pret saimnieku savu gudro galvu un, purinādams garās krēpes, zviedza, itin kāsaukdams palīgā.

— Vai tu viņu pamet? — Paganels vaicāja Talkavam.— Es!? — indiānis iesaucās.Un, iemeties mutujojošajā ūdenī, viņš iznira kādas desmit asis no koka. Pēc dažām minūtēm viņa

roka jau apķērās ap Taukas kaklu, un viņi abi — zirgs un jātnieks — aizpeldēja pretī dūmakainajamziemeļu apvārsnim.

XXIII nodaļa

CEĻINIEKI DZĪVO KĀ PUTNIKoks, kurā Glenervens un viņa biedri bija atraduši patvērumu, atgādināja riekstkoku. Tam bija

apaļīga vainaga forma un spīdīgas lapas. Patiesībā tas bija ombu, kas sastopams vientuļi augamArgentīnas līdze-' numos. Sī koka milzīgais, rēpuļainais stumbrs iekrampējies zemē ne vien ar resnajāmsaknēm, bet arī ar spēcīgiem dzinumiem, kas padara to sevišķi noturīgu. Tāpēc arī tas varēja izturētbrāzmainos palus.

Šis ombu bija apmēram simt pēdas augsts un apēnoja turpat vai sešdesmit tuāžu lielu apli. Visskoloss atdusējās uz trim lieliem zariem, kuros pārgāja sešas pēdas resnais stumbrs. Divi no šiem zariemslējās gandrīz stateniski gaisā, balstīdami milzīgo lapotnes saulessargu, sīkākie zari, krustām šķērsāmizvijušies, itin kā grozu pinēja sapīti, veidoja necaurredzamu pajumu. Turpretī trešais lielais zars stiepās

turpat vai horizontāli virs rēcošajiem ūdeņiem, kuros jau mirka tā apakšējās lapas. Tas bija itin kā okeānavidū iemestas zaļas salas rags. Vietas gigantiskajā kokā bija atliku likām. Tā krāšņajā lapotnē bija īstaslogu ailas gaismai, visapkārt pārpārēm svaiga gaisa un spirdzinošas paēnas. Raugoties uz milzīgā ombuvainagu, kas paceļ vai līdz mākoņiem savus neskaitāmos parazītisko liānu sasaistītos zarojumus, un uzsaules stariem, kas laužas iekšā caur lapotnes spraugām, patiesi varēja sacīt, ka šī ombu plecos šalkovesels mežs.

Ierodoties bēgļiem, liels putnu bars uzlaidās koka augšējos zaros, skaļi protestēdams pret tiknekaunīgu ielaušanos viņu mājoklī. Kā redzams, arī putni bija atraduši patvērumu vientuļajā ombu. Šeitbija simtiem strazdu, isaku, ilgeru un bezgala daudz pikafloru, sīksīku, košspalvainu putniņu. Kad viņiuzspurdza gaisā, šķita, ka vēja brāzma norāvusi kokam visus ziedus.

Tāds bija patvērums, ko liktenis bija dāvājis ceļinieku pulciņam. Jaunais Grants un veiklais Vilsons,nokļuvuši kokā, tūdaļ uzrāpās tā augšējos zaros. Izbāzuši galvas cauri zaļajam kupolam, viņi pārlaida nosaviem augstumiem skatienu pār plašo apvārsni. Palu radītais okeāns apņēma viņus no visām pusēm, tamnebija ne gala, ne malas. Šai ūdens klajotnē neredzēja neviena koka — tikai ūdeņu ieskautais ombudrebēja straumes vi]ņu grūdienos. Tālumā, varenās straumes nesti, no dienvidiem uz ziemeļiem peldēja arvisām saknēm izrautu koku stumbri, nolauzti zari, sagrautu rančo salmu jumti, estansiju šķūņu spāres,noslīkušu dzīvnieku maitas, asiņainas ādas. Uz kāda zvalstīga koka kuģoja vesela jaguāru ģimene —iekrampējušies ar nagiem savā nedrošajā plostā, zvēri nikni rūca. Vēl tālāk Vilsonam izdevās saskatītvairs tikko samanāmu melnu punktu. Tas bija Talkavs un viņa uzticamais Tauka.

— Talkav! Mīļais Talkav! — Roberts iesaucās, izstiepdams rokas uz drošsirdīgā patagoņa pusi.— Viņš izglābsies, Roberta kungs, — Vilsons mierināja. — Bet nu kāpsim lejā pie viņa augstības.Pēc kāda brīža, nokāpuši no «trešā stāva», Roberts Grants un matrozis jau atradās lielo zaru pakājē.

Šeit sēdēja Glenervens, Paganels, majors, Ostins un Milredijs kā nu kuram ērtāk — dažs jāteniski, dažs— nokāris kājas uz vienu pusi. Vilsons pastāstīja, ko redzējis no ombu galotnes. Visi bija ar viņu vienisprātis, ka Talkavs neaizies bojā. Domstarpības izraisīja vienīgi jautājums, kurš kuru izglābs — TalkavsTauku vai Tauka Talkavu. Milzu kokā patvērušos bēgļu stāvoklis neapstrīdami bija vēl kritiskāks. Koksacīmredzot gan izturēs straumes spiedienu, taču kāpjošie ūdeņi varēja aizsniegt augšējos zarus, jolīdzenums šai vietā pārgāja dziļā ieplakā. Tāpēc Glenervens vispirms deva rīkojumu iegriezt kokastumbrā atzīmes, pēc kurām varētu izsekot ūdens līmenim. Augstāk tas nekāpa, plūdi, šķiet, bija sasniegušikulmināciju. Šis atklājums mazliet nomierināja.

— Ko mēs tagad darīsim? — Glenervens ievaicājās.— Vlsim ligzdu, velns parāvis! — Paganels jautri atbildēja.— Vīsim ligzdu? — Roberts brīnījās.— Protams, draudziņ, un dzīvosim kā putni, jo dzīvot kā zivis mēs nevaram.— Jauki, — Glenervens piekrita. — Un kas mūs baros?— Es, — majors pavēstīja.Visu klātesošo skatieni pievērsās Maknebam. Ērti sēdēdams atzveltnī, kuru veidoja divi elastīgi zari,

majors turēja izstieptā rokā divas izmirkušas, bāztin piebāztas alforhas.— Maknebs paliek Maknebs! — Glenervens iesaucās. — Jūs allaž visu atceraties, pat tādos

apstākļos, kad cilvēkam piedodams visu aizmirst.— Ja esam nolēmuši nenoslīkt, — majors atsaucās, — tad nebūtu saprātīgi nomirt badā.— Es arī būtu ko pietaupījis, ja vien nebūtu tik izklaidīgs,_— Paganels nikni noteica.— Kas atrodas šais alforhās? —'Toms Ostins noprasīja.— Pārtika septiņiem cilvēkiem divām dienām, — Maknebs atbildēja.— Lieliski! — Glenervens noteica. — Es ceru, ka divdesmit četrās stundās ūdens līmenis jūtami

kritīsies.— Vai ari mēs atradīsim iespēju sasniegt cietzemi, — Paganels piebilda.

— Tātad mūsu pirmais pienākums ir paēst brokastis, — Glenervens paziņoja.— Es gan vispirms izžāvētu drēbes, — majors piemetināja.— Kur tad uguns? — Vilsons vaicāja.— Sakursim ugunskuru, — Paganels atbildēja.— Kur?— Tepat kokā, velns parāvis!— Ko mēs dedzināsim?— Sausus, nokaltušus zarus, kurus salasīsim šai pašā kokā.— Kā lai tos aizdedzina? — Glenervens jautāja. — Mūsu posa līdzīga piemirkušām sūklim.— Iztiksim bez tās, — Paganels attrauca. — Mazliet sausas sūnas, viens saules stars, mana tālskata

lēca — un jūs redzēsit, pie kādas brīnum jaukas uguns es sildīšos. Kas dosies uz mežu pēc malkas?— Es! — Roberts pieteicās.Un kopā ar savu draugu Vilsonu viņš, gluži kā kaķis, nozuda zaru biežņā. Kamēr abi mežinieki bija

prom, Paganels savāca krietnu skumšķi sausas sūnas un sagādāja arī saules staru, un tas, starp citu, nebijagrūti izdarāms, jo dienas spīdeklis kvēloja pilnā spožumā. Tad ģeogrāfs izņēma no tālskata lēcu un bezpūlēm aizdedzināja sauso iekuru, kas bija nolikts uz miklu lapu kārtas trīs lielo zaru pakājē. Šādsugunskurs nemaz nebija bīstams. Drīz Vilsons un Roberts atgriezās ar sausu zaru klēpjiem un tūdaļ uzmetatos uz degošajām sūnām. Lai uguns ātrāk iedegtos, Paganels pēc arābu paražas, plati iepletis garās kājas,nostājās virs ugunskura un, spēji pieliekdamies un izsliedamies, sāka vēdīt ar savu pončo vēja pūsmu.Zari gaiši iekvēlojās, un drīz vien spožas liesmas sprakšķēdamas uzvijās virs improvizētā pavarda. Visisāka žāvēt drēbes, kā nu kurš prazdams, zaros uzkarinātie pončo plandījās vējā. Pēc tam ceļinieki paēdapieticīgas brokastis, jo vajadzēja domāt par rītdienu: pārtikas bija gaužām maz, bet ūdens milzīgajābaseinā varēja kristies lēnāk, nekā Glenervens cerēja. Ombu kokā neauga nekādi augļi, taču, par laimi, tāzaros bija daudz ligzdu, kas varēja apgādāt ceļiniekus lielā izvēlē ar dažnedažādām olām, bez tam lapotnēbija milzums spārnoto iemītnieku. Šie krājumi nekādā ziņā nebija noniecināmi.

Turklāt, kad uzturēšanās kokā solījās ieilgt, vajadzēja iekārtoties iespējami ērtāk un mājīgāk.— Tā kā virtuve un ēdamistaba mums ir pirmajā stāvā, tad gulēt mēs dosimies otrajā stāvā, —

Paganels sacīja. — Māja ir pietiekami plaša, īres maksa nav augsta, nevajag sevi ierobežot. Tur augšā esredzu dabas pagatavotas šūpoles, un, ja mēs kārtīgi tajās ierīkosimies, tās būs vislabākās gultas pasaulē.Mūs neviens neapdraud. Turklāt mēs varam norīkot sardzi, jo esam pietiekamā skaitā, lai atvairītu indiāņuvai plēsīgu zvēru uzbrukumu.

— Mums trūkst vienīgi ieroču, — Toms Ostins atgādināja.— Man ir revolveris, — Glenervens paziņoja.— Man arī, — Roberts atsaucās.— Kāda tiem jēga, ja Paganela kungs neatradīs iespēju pagatavot pulveri? — Toms Ostins

piebilda.— Tas nav vajadzīgs, — Maknebs sacīja, rādīdams pilnīgi lietojamu pulvernīcu.— Kur jūs to rāvāt? — Paganels jautāja.— Tā ir Talkava pulvernīca. Viņš domāja, ka tā varētu mums noderēt, un, iekāms metās palīgā

Taukam, iedeva to man.— Kāds augstsirdīgs un drosmīgs indiānis! — Glenervens iesaucās.— Jā, — Toms Ostins piekrita, — ja visi patagoņi ir tāda paša kaluma, tad gods un slava

Patagonijai!— Neaizmirstiet, lūdzu, arī Tauku, — Paganels piemetināja. — Zirgs ir daļa no patagoņa, un es

varu likt galvu ķīlā, ka mēs atkal ieraudzīsim Talkavu zirga mugurā.— Cik tālu mēs atrodamies no Atlantijas okeāna? — majors ievaicājās.— Ne tālāk par četrdesmit jūdzēm, — Paganels atbildēja. — Un tagad, draugi, tā kā ikvienam no

mums dota rīcības brīvība, es izlūdzos atļauju jūs atstāt. Es kāpšu augšā, izraudzīšos novērošanas punktuun, likdams lietā tālskati, ziņošu jums, kas notiek pasaulē.

Saņēmis laipnu atļauju, zinātnieks, veikli rāpdamies no zara uz zaru, nozuda aiz biezā lapupriekškara. Viņa biedri tikmēr sagatavoja guļvietas. Sis darbs daudz laika neprasīja. Nebija nedz gultasjāizvieto, nedz palagi un segas jāklāj. Drīz vien visi atkal sēdēja savā vietā pie ugunskura. Kopējāssarunās vairs netika apcerēts pašreizējais stāvoklis, kas, pēc ceļinieku domām, bija vien pacietīgijāpanes. Sarunas atkal kavējās pie neizsmeļamā temata — kapteiņa Granta likteņa. Ja palu ūdeņi noskries,pēc dienām trim viņi uzkāps uz «Dunkana», taču viņu vidū nebūs nelaimīgo, katastrofā cietušo jūrnieku —Harija Granta un abu matrožu. Šķita, ka pēc veltīgā ceļojuma cauri Amerikai jebkuras cerības viņus atrastneglābjami zaudētas. Kur lai tagad viņus meklē? Cik neremdināmas būs lēdijas Helēnas un MērijasGrantas bēdas, kad viņas uzzinās patiesību, kad mierinājumu vairs nesniegs pat cerības!

— Mana nabaga māsa! — Roberts iesaucās. — Viss pagalam!Pirmo reizi Glenervens neatrada neviena mierinājuma vārda. Kādasgan cerības viņš varēja dot šim puisēnam? Vai viņš nebija vadījies precīzi pēc dokumentā dotajiem

norādījumiem?— Un tomēr trīsdesmit septītais platuma grāds nav grābts no gaisa! — viņš prātoja. — Tas attiecas

vai nu uz kuģa katastrofas, vai arī uz Harija Granta gūstniecības vietu, tomēr katrā gadījumā šis skaitlisnav izdomāts, izsecināts vai uzminēts. Paši savām acīm esam to izlasījuši.

— Tas viss ir tiesa, jūsu augstība, — Toms Ostins sacīja, — un tomēr mūsu meklējumi nav nekodevuši.

— Tas reizē sanikno un dzen izmisumā! — Glenervens iesaucās.— Ja jums patīk, jūs varat niknoties, — Maknebs rāmi iebilda, — taču izsamist nav vērts. Mūsu

rīcībā taču ir neapstrīdams skaitlis, un mums jāizmanto līdz galam visas iespējas, kādas tas paver.— Ko jūs gribat ar to sacīt, — Glenervens jautāja, — un ko, pēc jūsu domām, mēs varētu vēl

pasākt?— Kaut ko Joti vienkāršu un ļoti loģisku, dārgais Edvard. Kad būsim uz «Dunkana», mums jāuzņem

kurss uz austrumiem un, ja būs nepieciešams, jāvirzās pa trīsdesmit septīto paralēli kaut vai līdz tai pašaivietai, kur uzsākām meklēšanu.

— Vai tiešām jūs pieļaujat, Makneb, ka es neesmu par to domājis? — Glenervens atbildēja. —Simtiem reižu esmu domājis! Bet vai ir kādas izredzes gūt panākumus? Atstādami Amerikas kontinentu,mēs taču attālināmies no vietas, ko norādījis pats Harijs Grants, — no Patagonijas, par kuru tik skaidripateikts dokumentā.

— Vai tiešām jūs gribat pārmeklēt pampas, skaidri zinādami, ka «Britānija» nav avarējusi nedzKlusā okeāna, nedz Atlantijas okeāna piekrastē? — majors sacīja.

Glenervens neatbildēja.— Lai cik niecīgas būtu izredzes atrast Hariju Grantu, virzoties pa trīsdesmit septīto paralēli, mums

tomēr vajag mēģināt. Mums nav tiesību to nedarīt.— Es nesaku — nē … — Glenervens atbildēja.— Un jūs, mani draugi, — majors uzrunāja jūrniekus, — vai jūs man piekrītat?— Pilnīgi, — Toms Ostins atbildēja, bet Milredijs un Vilsons piekrītoši pamāja ar galvu.— Tad klausieties, draugi, — Glenervens ierunājās pēc īsa pārdomu brīža, — arī tu, Robert,

klausies labi uzmanīgi, jo saruna būs ļoti nozīmīga. Es darīšu visu iespējamo, lai atrastu kapteini Grantu.Esmu uzņēmies šo pienākumu un, ja būs vajadzīgs, veltīšu tam visu mūžu. Visa Skotija man palīdzēsizglābt drosmīgo kapteini, kas upurējies dzimtenes labā. Arī es uzskatu, lai cik niecīgas būtu izredzes gūtpanākumus, mums jāapbrauc apkārt zemeslodei pa trīsdesmit septīto paralēli, un es to izdarīšu. Tačutagad mums jāizšķir nevis šis, bet kāds cits — daudz svarīgāks jautājums, un proti: vai mums galīgijāatsakās no meklējumiem Amerikas kontinentā?

Tik kategoriski izvirzīts, jautājums palika bez atbildes. Neviens no klātesošajiem neuzdrošinājāsieteikties.

— Kādas ir jūsu domas? — Glenervens pievērsās majoram.— Dārgais Edvard, tūdaļ atbildēt uz jūsu jautājumu nozīmē uzņemties pārlieku lielu atbildību, —

Maknebs sacīja. — Tas rūpīgi jāapsver. Vispirms man jāzina, kādas zemes šķērso trīsdesmit septītaisdienvidu platuma grāds.

— Vislabāk to pateiks Paganels, — Glenervens atbildēja.— Tad pajautāsim viņam, — majors ierosināja.Ombu biezajā lapotnē ģeogrāfs nebija saskatāms. Viņu vajadzēja sasaukt.— Paganel! Paganel! — Glenervens sauca.— Es esmu šeit, — atbildēja balss no padebešiem.— Kur jūs esat?— Savā tornī.— Ko jūs tur darāt?— Vēroju plašo apvārsni.— Vai jūs nevarētu uz brīdi nokāpt lejā?— Vai esmu jums vajadzīgs?— Jā.— Kādam nolūkam?— Lai noskaidrotu, kādas zemes šķērso trīsdesmit septītā paralēle.— Tas ir vieglāk par vieglu, — Paganels attrauca, — un nemaz nav jākāpj lejā, lai jums to pateiktu.— Tad sakiet.— Tad klausieties. Atstājusi Ameriku, trīsdesmit septītā paralēle aizstiepjas pāri okeānam.— Skaidrs.— Savā ceļā tā sastop Tristana da Kuņjas salas. — Ļoti jauki.— Tā paiet garām Āfrikai divus grādus uz dienvidiem no Labās Cerības raga.— Un tālāk?— Šķērso Indijas okeānu.— Pēc tam?— Tikko skar Svētā Pētera salu Amsterdamas salu arhipelāgā.— Un vēl tālāk?— Tā šķērso Austrāliju pa Viktorijas provinci.— Turpiniet!— Izgājusi cauri Austrālijai…Šis pēdējais teikums palika nepabeigts. Vai ģeogrāfs šaubījās? Vai viņš būtu aizmirsis, kur tālāk

aizsniedzas trīsdesmit septītā paralēle? Nē. Ombu galotnē atskanēja šaušalīgs izbaiļu kliedziens.Glenervens un viņa draugi nobālējuši saskatījās. Vai tiešām notikusi jauna katastrofa? Vai tiešāmnelaimīgais Paganels novēlies zemē? Vilsons un Milredijs jau steidzās viņam palīgā, kad pēkšņiparādījās garš ķermenis. Paganels ripoja lejā no zara uz zaru. Viņa rokas nevarēja nekur pieķerties. Vaiviņš vēl dzīvs? Vai miris? Neviens to nezināja. Ģeogrāfs tūdaļ būtu iekritis mutuļojošajā ūdenī, ja majorastingrā roka nesatvertu viņu kritienā.

— Ļoti pateicos, Makneb, — Paganels sacīja.— Kas jums lēcies? — majors jautāja. — Kas noticis? Atkal jūsu mūžīgā izklaidība?— Jā, jā, — Paganels atbildēja aiz uztraukuma aizžņaugtā balsī. — Jā, izklaidība … un šoreiz

patiesi fenomenāla!— Kāda?

— Mēs esam kļūdījušies! Mēs arī iagad kļūdāmies. Mēs visu laiku kļūdāmies.— Ko jūs gribat ar to sacīt? Paskaidrojiet!— Glenerven, major, Robert un visi mani draugi, — Paganels iesaucās, — klausieties! Mēs

meklēj'am kapteini Grantu tur, kur viņa nemaz nav!— Ko? — Glenervens iesaucās.— Un ne vien tur, kur viņa nav, — Paganels piebilda, — bet arī tur, kur viņš nekad nav bijis!XXIV nodaļa Ceļinieki joprojām dzīvo kā PUTNIšie negaidītie vārdi izraisīja vislielāko izbrīnu. Ko ģeogrāfs gribēja sacīt? Varbūt viņš zaudējis

prātu? Tomēr viņš runāja ar tādu pārliecību, ka visu skatieni pievērsās Glenervenam. Šis Paganelaapgalvojums bija tieša atbilde uz nupat uzdoto Glenervena jautājumu. Taču Glenervens tikai atmeta arroku, un tas nerunāja zinātniekam par labu.

Tikmēr Paganels, pārvarējis uztraukumu, atkal ierunājās.— Jā, jā, — viņš sacīja pārliecības pilnā balsī, — mēs esam meklējuši tur, kur nevajadzēja meklēt,

un esam izlasījuši dokumentā to, kā tur nemaz nav.— Paskaidrojiet savu apgalvojumu tuvāk, Paganel, — majors palūdza, — tikai mierīgāk.— Tas ir ļoti vienkārši, major. Tāpat kā jūs visi, arī es kļūdījos, tāpat kā jūs visi, es nepareizi

iztulkoju dokumentu, un tikai pirms brīža, kad, sēžot šā koka galotnē un atbildot uz jūsu jautājumu, izrunājuvārdu «Austrālija», pēkšņi man caur smadzenēm izšāvās itin kā zibens — un viss kļuva skaidrs.

— Ko? — Glenervens iesaucās. — Jūs apgalvojat, ka Harijs Grants…— Jā, es apgalvoju, — Paganels viņu pārtrauca, — ka vārds austral dokumentā nav pilns vārds, kā

mēs to līdz šim uzskatījām, bet gan vārda Australie sakne.— Cik oriģināli! — majors iesaucās.— Nevis oriģināli, bet neiespējami, — Glenervens iebilda, paraustīdams plecus.— Neiespējami! — Paganels attrauca. — Pie mums Francijā šādu vārdu nemaz neatzīst.— Tātad, — Glenervens turpināja neticības pilnā balsī, — pamatojoties uz dokumentu, jūs

uzdrošināties apgalvot, ka «Britānija» avarējusi pie Austrālijas krastiem.— Es esmu par to pārliecināts! — Paganels atbildēja.— Nudien, Paganel, esmu bezgala pārsteigts, ka šādus spriedumus var izteikt Ģeogrāfijas biedrības

sekretārs.— Kāpēc? — Paganels noprasīja, aizskarts vārīgā vietā.— Tāpēc, ka, vārdā austral saskatīdami «Austrāliju», jūs vienlaikus atzīstat, ka šai kontinentā dzīvo

indiāņi, kuri līdz šim vēl nekad nav tur redzēti.Sis arguments Paganelu itin nemaz nesamulsināja. Viņš smaidīja: acīmredzot viņš bija to gaidījis.— Dārgais Glenerven, — ģeogrāfs sacīja, — nesteidzieties svinēt uzvaru. Tūdaļ es sakaušu jūs, kā

mēdz sacīt, lupatu lēveros, sakaušu tā, kā neviens anglis vēl nav sakauts. Tā būs atmaksa par Kresī unAzankūru.

— Esiet tik laipns! Sakaujiet mani, Paganel!— Tad klausieties! Dokumenta tekstā indiāņi pieminēti gluži tāpat kā patagoņi. Vārda daļa indi…

nenozīmē vis indiens — indiāņi, bet gan indigenes — iezemieši, bet to, ka Austrālijā dzīvo iezemieši, jūs,cerams, nenoliedzat?

Šoreiz Glenervens vērīgi paraudzījās uz ģeogrāfu.— Bravo, Paganel! — majors iesaucās.— Vai jūs atzīstat manu skaidrojumu, dārgais lord?— Vienīgi tai gadījumā, ja jūs varēsit pierādīt, ka gonie nav vārda Patagonie beigas.— Protams! — Paganels iesaucās. — Tam nav nekāda sakara ar Patagoniju. Lasiet, ko vien jūs

vēlaties, tikai ne šo vārdu.— Kādu tad?

— Kosmogonija, teogonija, agonija …— Agonija, — majors izraudzījās.— Man ir gluži vienalga, — Paganels atbildēja, — šim vārdam nav būtiskas nozīmes. Es pat

necentīšos izdibināt, ko tas nozīmē. Svarīgākais ir tas, ka austral norāda uz «Austrāliju». Kā gan mēsvarējām akli iet pa aplamu ceļu un neredzēt tik acīm redzamu patiesību? Ja mani nebūtu samulsinājisdokumenta kļūdainais tulkojums, es uzreiz būtu ticis uz pareizā ceļa, jo te viss ļoti skaidrs. Ja es pats būtudokumentu atradis, ja manu spriedumu nebūtu ietekmējis jūsu aplamais skaidrojums, es nekad nebūtuvarējis to citādi saprast!

Šoreiz Paganela vārdi tika uzņemti ar līksmām urravām un prieka saucieniem. Ostins, matroži,majors un īpaši Roberts, kuru tagad spārnoja jaunas cerības, aplaudēja cienījamajam zinātniekam.Glenervens, kas pamazām sāka apjaust savus nomaldus, paziņoja, ka viņš gandrīz esot ar mieru padoties.

— Vēl pēdējais jautājums, dārgais Paganel, un man būs vien jānoliec galva jūsu prāta priekšā.— Jautājiet, Glenerven.— Kā jūs izlasīsit visu dokumentu šai jaunajā interpretācijā?— Nekas nav vieglāk izdarāms. Te ir dokuments, — Paganels sacīja, izvilkdams dārgo papīru, kuru

jau vairākas dienas bija cītīgi pētījis.Kamēr ģeogrāfs apkopoja domas, lai atbildētu, valdīja dziļš klusums. Beidzot Paganels, vilkdams ar

pirkstu pa dokumentu saraustītajām rindām, noteiktā balsī, uzsvērdams atsevišķus vārdus, lasīja:— «1862. gada 7. jūnijā trīsmastu kuģis «Britānija» no Glazgovas avarēja pēc…», te varētu lasīt,

ja jūs vēlaties, «divām dienām, trim dienām» vai «ilgas agonijas», vienalga, tam nav nekādas nozīmes,«pie Austrālijas krastiem. Divi matroži un kapteinis Grants mēģinās sasniegt kontinentu …» vai«sasnieguši kontinentu, kur viņi kritīs …» vai «krituši nežēlīgo iezemiešu gūstā. Šo dokumentu viņiiemetuši jūrā» un tā tālāk, un tā tālāk. Vai skaidrs?

— Skaidrs, ja vien vārdu «kontinents» var piemērot Austrālijai, kas ir tikai sala.— Nomierinieties, dārgais Glenerven. Izcilākie ģeogrāfi ir tais domās, ka šī sala jānosauc par

Austrālijas kontinentu.— Tādā gadījumā, draugi, man jāsaka jums tikai viens: uz Austrāliju! — Glenervens iesaucās. —

Un lai dievs mums stāv klāt!— Uz Austrāliju! — viņa ceļabiedri vienā balsī atkārtoja.— Vai jūs zināt, Paganel, — Glenervens piemetināja, — ka jūsu ierašanās uz «Dunkana» ir

augstākas varas izpausme?— Brīnišķīgi! — ģeogrāfs attrauca. — Pieņemsim, ka es esmu dieva sūtnis, un nerunāsim vairs par

to.Tā beidzās saruna, kurai nākotnē bija tik nozīmīgas sekas. Tā pilnīgi mainīja ceļinieku noskaņojumu.

Atkal bija rokā pavediens, aiz kura turēdamies viņi varēja izkļūt laukā 110 labirinta, kur, šķiet, bija uzvisiem laikiem apmaldījušies. Uz sabrukušo plānu drupām uzplauka jaunas cerības. Tagad viņi varēja bezbažām atstāt Amerikas kontinentu, un visas viņu domas jau atradās Austrālijā. Atkal uzkāpdami uz«Dunkana», viņi neatnesīs sev līdz drūmu izmisumu. Lēdijai Helēnai un Mērijai Grantai nevajadzēsapraudāt neglābjami pazudušo kapteini Grantu. Priecīga satraukuma pārņemti, ceļinieki aizmirsabriesmas, kas viņiem draudēja, un nožēloja vienīgi to, ka nevar nekavējoties doties tālāk.

Bija pulksten četri pēc pusdienas. Ēst vakariņas ceļinieki nolēma sešos. Paganels gribēja atzīmēt šolaimīgo dienu ar lepnām dzīrēm. Bet, tā kā pieejamā ēdienkarte bija gaužām ierobežota, viņš aicinājaRobertu nākt viņam līdz medībās uz «tuvējo mežu». Roberts aiz sajūsmas sasita plaukstas. Medniekipaņēma Talkava pulvernīcu, iztīrīja revolverus, pielādēja tos un devās savās gaitās.

— Neaizklīstiet pārāk tālu, — majors nopietni piekodināja abiem medniekiem.Pēc tam kad viņi bija aizgājuši, Glenervens un Maknebs devās aplūkot koka stumbrā iecirstās zīmes,

bet Vilsons un Milredijs tikmēr uzpūta izdzisušo ugunskuru.

Nokāpis līdz milzīgajam ezeram, Glenervens nevarēja konstatēt nekādas pazīmes, ka ūdens līmenisbūtu sācis kristies. Tas acīmredzot bija sasniedzis savu maksimumu. Taču negantais spēks, ar kādu ūdeņitraucās no dienvidiem uz ziemeļiem, liecināja, ka līmenis Argentīnas upēs vēl nav izlīdzinājies. Pirmslīmeņa krišanās visai šai plūstošajai masai vajadzēja nomierināties tāpat kā jūrai brīdī starp paisumu unbēgumu. Tāpēc pagaidām, kamēr ūdeņi tik neapvaldīti traucās uz ziemeļiem, nebija nekādu cerību, kalīmenis kritīsies.

Kamēr Glenervens un majors izdarīja savus novērojumus, kaut kur kokā atskanēja šāvieni, kuruspavadīja gandrīz tikpat skaļi sajūsmas saucieni. Roberta diskants saplūda kopā ar Paganela basu. Grūtipateikt, kurš- no abiem bija lielāks bērns. Medības acīmredzot veicās labi un solīja kulinārijas mākslasbrīnumus. Atgriezušies pie ugunskura, majors un Glenervens ar prieku apsveica Vilsona asprātīgo ieceri.Šis brašais jūrnieks no auklas gala un kniepadatas bija pagatavojis makšķeri un tagad vilka lomus. Uzviņa pončo spirinājās vairāki duči moharu, mazu zivtiņu, kas tikpat garšīgas kā salakas.

šai brīdī arī mednieki kāpa zemē no ombu galotnes. Paganels uzmanīgi nesa melno bezdelīgu olas unvirtenē savērtus zvirbuļus, kurus viņš dzīrās pasniegt galdā kā strazdus. Roberts bija veikli nošāvisvairākus pārus ilgeru, mazus, dzelteni zaļus putniņus, kuru gaļai ļoti patīkama garša un pēc kuriem lielspieprasījums Montevideo tirgū. Paganels, kas zināja piecdesmit vienu veidu, kā pagatavot olas, šoreizvarēja tās vienīgi izcept ugunskura karstajos pelnos. Tomēr maltīte bija pārsteidzoši daudzveidīga unapbrīnojami garšīga. Kaltēta gaļa, cietas olas, ceptas moharas, zvirbuļi un ilgeri — no visa tā iznācaneaizmirstams mielasts.

Pie galda jautri sprēgāja sarunas. Paganels tika cildināts gan kā mednieks, gan kā pavārs. Zinātnieksuzklausīja šos slavinājumus ar cieņas pilnu kautrību, kas raksturīga cilvēkiem ar patiesiem nopelniem.Pēc tam viņš saistoši pastāstīja par lielisko ombu, zem kura milzīgās lapotnes viņi dzīroja.

— Mums ar Robertu šķita, — ģeogrāfs jokodamies piebilda, — ka mēs medījam īstā mežā. Vienubrīdi pat domāju, ka esam apmaldījušies. Es vairs nevarēju atrast ceļu! Saule jau tuvojās rietam. Veltimeklēju mūsu pēdas. Sāka mocīt negants izsalkums. Tumšajā biezoknī atskanēja plēsīgu zvēru rēcieni…Tas ir, nē, šeit nav plēsīgu zvēru, lai gan man ļoti žēl, ka tas tā.

— Kā! — Glenervens brīnījās. — Jūs ilgojaties pēc plēsīgiem zvēriem?— Protams.— Kaut arī viņi ir asinskārīgi…— No zinātnes viedokļa asinskāre nemaz neeksistē, — zinātnieks iebilda.— To nu gan nestāstiet, Paganel, — sarunā iejaucās majors. — Jus nekad mani nepārliecināsit, ka

plēsīgie zvēri ir derīgi. Kāds no viņiem labums?— Kāds labums? — Paganels iesaucās. — Vispirms, major, viņi noder klasifikācijai. Viņus var

iedalīt klasēs, sugās, pasugās …— Ir nu gan labums! — Maknebs iekaisa. — Es gluži labi iztiktu arī bez tā. Bijis es Noāsa

kompanjons lielo plūdu laikā, es nekad nebūtu Jāvis šim neapdomīgajam patriarham uzņemt šķirstā papāriem lauvas, tīģerus, panteras, lāčus un citus tādus pašus kaitīgus un nederīgus zvērus.

— Un jūs būtu to darījis? — Paganels jautāja.— Būtu.— Tad saprotiet, ka no zooloģiskā redzes viedokļa jūs būtu rīkojies nepareizi.— Toties pareizi no cilvēciskā, — Maknebs atbildēja.— Kāda nekaunība! — Paganels sašuta. — Es, gluži otrādi, būtu licis uzņemt šķirstā gan

megatērijus, gan pterodaktilus, gan visus citus aizvēsturiskos dzīvniekus, kas diemžēl vairs navsastopami…

— Bet es jums saku, —· Maknebs iebilda, — ka Noāss rīkojās saprātīgi, atstādams tos likteņavarā, ja vien tie tolaik patiesi dzīvoja.

— Bet es jums saku, — Paganels neatlaidās, — ka Noāss rīkojās nesaprātīgi un uz mūžīgiem

laikiem iemantojis zinātnieku lāstus.Klausīdamies Paganela un majora strīdu par veco Noāsu, klātesošie nevarēja novaldīt smieklus.

Majors, kas nekad ne ar vienu neielaidās strīdos, tagad pretēji visiem saviem principiem katru dienukrustoja zobenus ar Paganelu. Acīmredzot zinātniekam piemita spējas izvest viņu no pacietības.

Glenervens, kā parasti, iejaucās viņu strīdā, sacīdams:— Lai tas būtu no zinātniskā vai cilvēciskā redzes viedokļa, taču pašreiz mums jāsamierinās ar

plēsīgu zvēru trūkumu, šajā padebešu mežā Paganelam nav pat cerību tos sastapt.— Kāpēc gan ne? — Paganels attrauca.— Plēsoņas kokā? — Toms Ostins brīnījās.— Bez šaubām! Amerikas tīģeris — jaguārs, kad mednieki viņam uz pēdām, parasti glābjas kokos.

Un viens no šiem zvēriem, plūdu pārsteigts, varēja mierīgi atrast patvērumu ombu zaros.— Jūs taču, cerams, jaguāru nesastapāt?— Nē, nesastapām, — Paganels atbildēja, — lai gan izstaigājām visu mežu. Cik žēl! Tās būtu

brīnišķīgas medības! Jaguārs ir ļoti bīstams. Ar vienu ķetnas sitienu viņš pārlauž zirgam skaustu. Ja viņamreiz izdodas nogaršot cilvēka gaļu, tad viņš atkal alkst pēc tās. Vislabāk viņam garšo indiāņi, pēc tamnēģeri, pēc tam mulati, pēc tam baltie.

— Cik patīkami, ka es tieku ieskaitīts tikai ceturtajā šķirā! — Maknebs piebilda.— Tas pierāda vienīgi to, ka jūs esat bezgaršīgs, — Paganels nicīgi atcirta.— Cik patīkami, ka esmu bezgaršīgs! — majors atbildēja.— Un tomēr tas ir aizvainojoši! — Paganels nerimās. — Baltie uzskata, ka viņi ir pārāki par citiem

cilvēkiem. Taču jaguāru kungi par to neliekas ne zinis!— Lai kā būtu, dārgais Paganel, — Glenervens sacīja, — bet mūsu vidū nav nedz indiāņu, nedz

nēģeru, nedz mulatu, un es esmu priecīgs, ka šeit nemājo jūsu iemīļotais jaguārs. Mūsu stāvoklis nemaznav tik spožs.

— Nav tik spožs? — Paganels iesaucās, pieķerdamies šim izteicienam, kas varēja ievirzīt sarunucitā gultnē. — Jūs gaužaties par savu likteni, Glenerven?

— Protams, — Glenervens atbildēja. — Vai tiešām jūs jūtaties tik patīkami šais neērtajos, sliktipolsterētajos zaros?

— Es nekad neesmu juties labāk pat savā kabinetā. Mēs dzīvojam kā putni. Mēs dziedam, mēslidināmies! Es sāku domāt, ka cilvēki ir radīti, lai dzīvotu kokos.

— Viņiem trūkst vienīgi spārnu, — majors iestarpināja.— Kādreiz viņi tos pagatavos.— Gaidot šo laimīgo dienu, — Glenervens sacīja, — atļaujiet man, dārgais draugs, dot priekšroku

grantētam parka celiņam, istabas parketam vai kuģa klājam nekā šim padebešu mājoklim.— Redzat, Glenerven, — Paganels atbildēja, — dzīve jāuzņem tāda, kāda tā ir. Ja tā ir laba — jo

labāk. Ja slikta — nevajag to ņemt pie sirds. Es redzu, ka jūs skumstat pēc Malkolmas pils komforta.— Nē, bet…— Esmu pārliecināts, ka Roberts ir pilnīgi apmierināts, — Paganels pasteidzās piebilst, lai dabūtu

savā pusē vismaz vienu piekritēju.— Jā, Paganela kungs! — Roberts priecīgi iesaucās.— Viņa vecumā tas ir saprotams, — Glenervens noteica.— Un manā arī, — zinātnieks iebilda. — Jo mazāk ir ērtību, jo mazāk arī vajadzību. Bet, jo mazāk

ir vajadzību, jo laimīgāks ir cilvēks.— Tagad Paganels sāks uzbrukumu bagātībai un greznībai, — Maknebs sacīja. — Jūs maldāties, major, — zinātnieks atbildēja, — taču, ja vēlaties, es izstāstīšu jums šai sakarā

kādu arābu pasaku, kas man nupat ienāca prātā.— Lūdzu, izstāstiet, Paganela kungs! — Roberts iesaucās.

— Un ko jūsu pasaka pierādīs? — majors vaicāja.— To pašu, ko visas pasakas, dārgais draugs.— Tātad tikpat kā neko, — Maknebs atbildēja. — Tomēr sāciet vien, Seherezāda, veltiet mums

vienu no savām daudzajām pasakām, kuras jūs tik brīnišķīgi protat stāstīt.— Reiz dzīvoja, — Paganels iesāka, — varenā Hārūna al Rašīda dēls; viņš bija ļoti nelaimīgs.

Kādu dienu viņš aizgāja pēc padoma pie veca dervīša. Uzklausījis viņu, gudrais sirmgalvis atbildēja, kalaimi šai pasaulē vispār esot grūti atrast. «Un tomēr,» viņš piemetināja, «es zinu drošu līdzekli, kā darītjūs laimīgu.» — «Kādu?» jaunais princis vaicāja. — «Jāuzvelk mugurā laimīga cilvēka krekls,» dervīšsatbildēja. Aiz pateicības princis noskūpstīja sirmgalvi un devās meklēt savu talismanu. Viņa ceļš bija ļotiilgs. Viņš apceļoja visas pasaules galvaspilsētas. Viņš mēģināja nēsāt karaļu kreklus, imperatoru kreklus,prinču kreklus, galminieku kreklus. Veltas pūles! Laimīgāks viņš nekļuva. Tad princis vilka mugurāmākslinieku kreklus, karavīru kreklus, tirgoņu kreklus. Nekādu panākumu! Viņš ilgi klīda pa pasaulesceļiem, veltīgi meklēdams laimi. Beidzot, zaudējis visas cerības atrast laimīga cilvēka kreklu, viņšsagrauzts devās atpakaļ uz tēva pili. Un pēkšņi ceļa malā ieraudzīja zemnieku, kas, bezrūpīgi dziedādamsun svilpodams, dzina tīrumā vagu.

«Ja šis cilvēks nav laimīgs, tad laimes pasaulē vispār nav,» princis nodomāja. Viņš piegāja piezemnieka. «Labais cilvēk,» viņš vaicāja, «vai tu esi laimīgs?» — «Jā,» zemnieks atbildēja. — «Vai tuneko nevēlies?» — «Neko.» — «Un tu negribētu mainīties pat ar karali?» — «Neparko!» — «Tad pārdodman savu kreklu.» — «Kreklu? Krekla man nemaz nav!»

XXV nodaļa Starp uguni un ŪdeniZaķa Paganela pasakai bija lieli panākumi. Viņam pat skaļi aplaudēja, taču katrs palika pie saviem

ieskatiem un rezultāts, tāpat kā visās diskusijās, bija viens un tas pats — zinātnieks nevienunepārliecināja. Tomēr visi bija vienis prātis, ka nevajag zaudēt dūšu, izaicināt likteni un, ja nav nedz pils,nedz būdas, tad jāapmierinās ar koku.

Kamēr risinājās šī un vēl citas sarunas, bija pienācis vakars. Pēc šādas satraukumu pilnas dienaskārtīgs, atspirdzinošs miegs bija vairāk nekā nepieciešams. Ombu iemītniekus bija nogurdinājusi ne viencīņa ar plūdiem, bet arī negantā dienas svelme. Viņu spārnotie kaimiņi jau devās pie miera, pampulakstīgalas — ilgeri — beidza savas melodiskās rulādes. Visi putni

bija nozuduši krēslainajā lapu biezoknī. Prātīgākais bija sekot viņu piemēram.Taču, iekams «ieritinājās ligzdiņā», kā Paganels sacīja, Glenervens, Roberts un ģeogrāfs uzkāpa

«novērošanas tornī», lai pēdējo reizi pārskatītu bezgalīgo ūdens klajotni. Bija apmēram pulksten deviņivakarā. Saule nupat grima mirdzošā dūmakā. Viss debesjums rietumu pusē tinās karstos tvaikos līdz patzenītam. Parasti tik spožie dienvidu puslodes zvaigznāji neskaidri mirgoja, itin kā ietīti miglas plīvurā.Tomēr tos varēja saskatīt, un Paganels iepazīstināja Robertu un Glenervenu ar polārās joslas zvaigznēm.Starp citu, zinātnieks parādīja viņiem Dienvidu Krustu, četras pirmā un otrā lieluma zvaigznes, kas veidorombveida zvaigznāju un atrodas gandrīz pola augstumā; Kentaura zvaigznāju, kurā mirgo zemeivistuvākā zvaigzne, tikai astoņi tūkstoši miljardu ljē attālumā; divus plašus miglājus, Magelāna mākoņus,no kuriem lielākais aizņem debesjumā laukumu, kas ir divsimt reižu lielāks par Mēness redzamo virsmu,un, beidzot, «melno caurumu», kurā, šķiet, nav itin nevienas zvaigznes.

Orions, kas redzams abās puslodēs, diemžēl vēl nebija uzlēcis, tomēr Paganels abiem skolniekiemizstāstīja kādu saistošu savdabību no patagoņu kosmogrāfijas. Pēc poētisko indiāņu domām, Orions irmilzīgs laso un trīs bolās, kuras aizmetis pa debesu prērijām klīstošs mednieks. Visi šie zvaigznājiatspoguļojās ūdens spogulī, veidodami itin kā otras debesis, kuru skaistumu varēja apbrīnot.

Kamēr Paganels iepazīstināja klausītājus ar kosmogrāfijas noslēpumiem, apvārsnis austrumu pamalēapmācās, bieza, tumša, skaidri iezīmēta mākoņu blīva pamazām cēlās augšup, apdzēsdama zvaigznes.Draudīgais mākonis drīz aizsedza pusi debesjuma. Šķita, ka mākoni dzen uz priekšu paša spēks, jo nebijajūtama ne mazākā vēja pūsma. Gaiss bija pilnīgi nekustīgs. Kokam nedrebēja neviena lapa, ūdens virsu

nesakrunkoja ne visniecīgākais vilnītis. Kļuva grūti elpot, itin kā milzīgs pneimatiskais sūknis būtuizretinājis gaisu. Atmosfēra bija piesātināta ar elektrību, un ikviena dzīva būtne juta, kā tā plūst panerviem.

Elektrības ietekmi juta arī Glenervens, Paganels un Roberts.— Savelkas negaiss, — Paganels sacīja.— Vai tu nebaidies no pērkona? — Glenervens jautāja zēnam.— Nē, milord, — Roberts atbildēja.— Tas ir labi, jo negaiss vairs nav tālu.— Un negaiss, kā liecina debess, būs ļoti bargs, — Paganels piebilda.— Mani biedē nevis pats negaiss, — Glenervens turpināja, — bet gan lietus gāzmas, kas nāks tam

līdz. Mēs izmirksim līdz ādai. Lai ko jūs teiktu, Paganel, ar ligzdu vien cilvēkam nepietiek, un drīz vienjūs pats to izbaudīsit.

— Viss atkarīgs no filozofijas …— Filozofija jūs nepaglābs no izmirkšanas.— Protams, ne, taču tā sasilda.— Bet nu kāpsim lejā pie pārējiem, — Glenervens sacīja, — un ieteiksim viņiem ietīties filozofijā

un pončo, cik cieši vien iespējams, un katrā ziņā paņemt krājumā labi daudz pacietības, jo tā mumsgaužām noderēs.

Glenervens pēdējo reizi pārlaida skatienu draudīgajām debesīm. Mākoņu blīva tagad tās klājaviscaur. Vienīgi rietumu pamalē vēl blāvāja nespodra svītra. Odeņi satumsa un atgādināja milzīgu negaisamākoni, kas grasās saplūst ar biezo dūmaku. Neko vairs nevarēja saskatīt. Iestājās melna tumsa. Negaismas stariņa, ne skaņas. Klusums kļuva tikpat bezgalīgs kā tumsa.

— Kāpjam lejā, — Glenervens steidzināja, — drīz sāksies zibens un pērkons.Visi trīs nošļūca pa gludajiem zariem lejā. Šeit viņus ļoti pārsteidza spokaina pusgaisma, ko

izstaroja veselas miriādes mirdzošu punktiņu, kuri dūkdami šaudījās virs ūdens.— Vai tā ir fosforescence? — Glenervens vaicāja.— Nē, — Paganels atbildēja, — tie ir fosforescējoši kukaiņi, jāņtārpiņi, dzīvi un lēti dimanti, no

kuriem Buenosairesas sievietes izgatavo burvīgas rotaslietas.— Ko, vai šīs lēkājošās dzirksteles ir kukaiņi? — Roberts iesaucās.— Jā, draudziņ. Tieši tā.Roberts noķēra vienu no mirdzošajiem kukaiņiem. Paganels nebija maldījies. Tas bija lielai kamenei

līdzīgs, apmēram collu garš kukainis, kuru indiāņi sauc par tukotuko. Šis īpatnējais kukainis izstarojagaismu no saviem krūšu vairodziņiem, un tā bija tik spēcīga, ka tumsā varēja lasīt. Paganels pielikakukaini pie sava pulksteņa un saskatīja, ka tas rāda desmit vakarā.

Pienācis pie majora un trim matrožiem, Glenervens deva norādījumus, kā sagatavoties naktsguļai.Bija gaidāms spēcīgs negaiss. Pēc pirmajiem pērkona grāvieniem, bez šaubām, sacelsies vējš un ombusāks stipri šūpoties. Tāpēc ikvienam tika piekodināts labi cieši piesieties pie zaru gultas. Ja nebijaiespējams paglābties no debesu ūdeņiem, vismaz vajadzēja izsargāties no zemes ūdeņiem un neiekristmutuļojošā straumē, kas traucās koka pakājē.

Ceļinieki novēlēja eits citam labu nakti, tiesa, nelolodami sevišķas cerības, ka nakts būs laba. Pēctam katrs ieritinājās savā ligzdā, ietinās pončo un gaidīja atnākam miegu.

Taču neparastu dabas parādību tuvošanās ikvienā dzīvā būtnē izraisa neskaidru nemieru, kurupārvarēt nejaudā pat visspēcīgākie. Satrauktie ombu iemītnieki nebija spējīgi aizvērt acis un, atskanotpirmajiem pērkona grāvieniem, visi vēl bija nomodā. Glenervens aizlīda līdz horizontālā zara galam unizbāza galvu no lapotnes.

Melnās debesis tālumā jau plosīja spoži zibeņi, kas skaidri atspoguļojās uzplūdušā ezera ūdenī.Padebeši pāršķēlās bez spalga trokšņa gluži kā mīksts, pūkains audums. Pavērojis debesjumu, kas saplūda

kopā ar apvārsni vienā vienīgā melnā tumsā, Glenervens atgriezās koka centrā.— Ko jūs sakāt, Glenerven? — Paganels viņam jautāja.— Es saku, ka sākums ir labs, draugi, un, ja tas tā turpināsies, negaiss būs drausmīgs.— Jo labāk! — Paganels sajūsmināts iesaucās. — Tā kā izvairīties no šīs izrādes nav iespējams,

tad esmu priecīgs, ka tā vismaz būs krāšņa.— Lūk, vēl viena jūsu teorija, kas izkūpēs kā dūmi, — majors piebilda.— Un viena no manām labākajām teorijām, Makneb. Esmu vienis prātis ar Glenervenu — negaiss

būs lielisks! Nupat, kamēr pūlējos iemigt, man ienāca prātā vairāki gadījumi, kas palīdz nezaudēt cerības.Mēs atrodamies lielo elektrisko vētru rajonā. Esmu kaut kur lasījis, ka 1793. gadā tieši šeit,Buenosairesas provincē, kāda negaisa laikā zibens spēris trīsdesmit septiņas reizes. Mans kolēģisMartēns de Musī dzirdējis pērkona dārdu, kas turpinājies nepārtraukti veselas piecdesmit piecas minūtes.

— Vai viņš klausījās ar pulksteni rokā? — majors jautāja.— Jā, ar pulksteni rokā, — Paganels apstiprināja. — Mani dara nemierīgu vienīgi tas, ka

augstākais punkts šai līdzenumā ir tieši tas pats ombu, kurā atrodamies mēs. Zibensnovedējs mumspatlaban gaužām noderētu, jo no visiem pampu kokiem zibens visvairāk iecienījis tieši ombu. Jums,draugi, droši vien ir zināms, ka zinātnieki neieteic negaisa laikā meklēt patvērumu zem kokiem.

— Jūsu padoms nāk īstajā reizē, — majors noteica.— Nudien, Paganel, jūs esat izvēlējies piemērotu brīdi, lai paziņotu mums šo nomierinošo vēsti, —

Glenervens piemetināja.— Jebkurš brīdis ir piemērots, lai iegūtu jaunas zināšanas. Nu iet vaļā!Šo nesavlaicīgo sarunu pārtrauca pērkona grāvieni. Tie kļuva aizvienspēcīgāki. Tuvodamies tie pārgāja no zemajiem toņiem uz vidējiem, ja vietā ir salīdzinājums no

mūzikas. Drīz vien tie kļuva spalgi un sāka neganti strinkšķināt atmosfēras stīgas. Visu apkārtni piepildījauguns. Urj šai ugunīgajā murskulī nebija iespējams noteikt, tieši kura elektriskā dzirkstele izraisa šonebeidzamo dārdoņu, kas, daudzkārtēji atbalsodamās, aizskan debesu bezdibenīgajās dzīlēs.

Nepārtraukti liesmojošie zibeņi bija dažnedažādas formas. Daži triecās perpendikulāri pret zemipiecas sešas reizes vienā un tai pašā vietā. Citi modināja zinātniekā vislielāko interesi: pat Arago savosdaudzajos novērojumos bija redzējis tikai divus dakšveida zibeņus, turpretī šeit tos varēja redzēt simtiem.Bija arī tādi zibeņi, kas sadalījās bezgala daudzos koraļļveida žuburos, uzburdami uz tumšā debesu fonabrīnumainu gaismas rotaļu.

Drīz vien visu pamali no austrumiem uz ziemeļiem apjoza žilbinoši spoža, fosforescējoša josla.Ugunsgrēks pamazām apņēma visu apvārsni, aizdedzinādams mākoņus gluži kā ātri uzliesmojošu vielu, un,atspoguļodamies vizinainajos ūdeņos, tas veidoja milzīgu uguns lodi, kuras centrā atradās ombu.

Glenervens uņ viņa ceļabiedri klusēdami raudzījās šai baismīgajā izrādē. Viņi nevarēja sarunāties,jo nebija iespējams citam citu dzirdēt. Brīžam bālgana, spokaina gaisma izrāva no tumsas gan majoramierīgo seju, gan Paganela ziņkāres pilnās acis, gan Glenervena enerģiskos vaibstus, gan Robertaapjukušo sejiņu, gan matrožu bezrūpīgās fizionomijas..

Nedz lietus, nedz vēja pagaidām nebija. Taču drīz vien debesu slūžas atvērās. Uz melnā debesu fonanostiepās vertikālas strūklas gluži kā meti aužamajos stāvos. Lielas lietus lāses, atsizdamās pret ezeraspoguli, zibeņu: plaiksnīgajā gaismā iemirgojās kā dzirkstelītes. Vai lietus gāzma liecināja par negaisabeigām? Vai Glenervens un viņa ceļabiedri tiks cauri vienīgi ar pamatīgu dušu? Nē. Kad debesuuguņošana bija sasniegusi kulmināciju, ombu koka lielajā zarā pēkšņi parādījās melnu dūmu apvīta ugunslode dūres lielumā. Kādu brīdi griezusies pati ap savu asi, šī lode sprāga gluži kā bumba ar tik drausmīgutroksni, ka tas pārskanēja visus citus pērkona grandus. Gaisā uzvirmoja sēra tvaiki. Uz mirkli vissapklusa, un tad atskanēja Toma Ostina kliedziens:

— Koks deg!Toms Ostins nebija maldījies. Vienā mirklī liesma, itin kā tikusi klāt milzīgajai uguņošanas raķetei,

apņēma visu ombu rietumu pusi. Nokaltušie zari, no sausās zāles savītās ligzdas un visa koka rēpuļaināaplieva bija labu labā ēsma rijīgajai ugunij.

Tūlīt sacēlās arī vējš un uzpūta uguni vēl gaišākās liesmās. Vajadzēja bēgt prom. Glenervens un viņaceļabiedri steidzīgi devās uz ombu austrumu pusi, kuru vēl nebija aptvērušas liesmas. Apmulsuši, baiļupārņemti, viņi klupdami krizdami līda pa zariem, kas liecās zem viņu smaguma. Liesmu apņemtie zaričokurojās, sprakšķēja un locījās ugunī kā sārtā iemestas dzīvas čūskas. Kvēloši nodedži krita ūdenī un,mezdami sarkanīgus atspulgus, aiztraucās pa straumi. Brīžam uzvīdamās milzīgā augstumā un izgaisdamas,šķiet, degošā gaisā, brīžam negantā viesuļa pieplacinātas, liesmas apņēma visu ombu kā Nesus tunika.Glenervens,. Roberts, majors un matroži bija šausmu pārņemti, viņus smacēja biezie dūmi, svilinājaneizturamais karstums. Ari viņā pusē uguns jau bija aptvērusi koka pazares. Nekas to nespēja nedzapdzēst, nedz apstādināt, un nelaimīgie ceļinieki bija pārliecināti, ka viņiem neglābjami jāsadeg dzīviemtāpat kā tiem indusiem, kurus sadedzina elka vēderā. Beidzot stāvoklis vairs nebija izturams, no divāmnāvēm vajadzēja izvēlēties to, kura nav tik briesmīga.

— Ūdenī! Leciet ūdenī! — Glenervens iesaucās.Vilsons, kuru jau skāra liesmas, pirmais metās ezerā, taču tai pašā. mirklī lejā atskanēja stindzinošs

izbaiļu kliedziens:— Palīgā! Palīgā!Ostins tūdaļ metās pie drauga un palīdzēja viņam atkal uzrāpties kokā..— Kas tur bija?— Kaimani! Kaimani! — Vilsons attrauca.Patiesi, koka pakājē mudžēt mudžēja šie visbīstamākie rāpuļi, mirdzinādami bruņas ugunsgrēka

plaiksnīgajā gaismā. Redzot viņu saplacinātās astes, galvas, kas atgādināja šķēpu uzgaļus, izvalbītās acis,briesmīgos žokļus, kas sniedzās aiz ausīm, Paganels pēc šīm raksturīgajām pazīmēm uzreiz pazinaalkatīgos Amerikas aligatorus, kurus spāņu aizjūras zemēs sauc par kaimaniem. Viņu bija kāds desmits.Viņi kūla ūdeni ar milzīgajām astēm un grauza ombu ar garajiem apakšžokļu zobiem.

Nelaimīgie ceļinieki saprata, ka viņu bojā eja ir neizbēgama. Viņus gaidīja šaušalīga nāve: vai nuuguns liesmās, vai kaimanu rīklēs. Pat majors noteica savā rāmajā balsī:

— Nudien beidzamā stundiņa klāt.Mēdz būt tādi apstākļi, kad cīnīties pret tiem nav cilvēka spēkos, apstākļi, kad satrakoto stihiju spēj

uzveikt vienīgi kāda cita stihija. Glenervens ar klīstošu skatienu vēroja pret viņiem sazvērējušos uguni unūdeni, nezinādams, kādu glābiņu izlūgties no debesīm.

Negaiss, tiesa, jau bija mazliet pierimis, taču gaisā atradās ievērojams daudzums tvaiku, kuriemelektrība piešķīra neiedomājamu spēku. Dienvidu pamalē pamazām izveidojās milzīgs virpuļviesulis,savdabīgs miglas konuss, kura galotne atradās lejā, bet pamatne augšā. Savienodams bangainos ūdeņus arnegaisa mākoņiem, virpuļviesulis drīz vien sāka tuvoties. Griezdamies neiedomājamā ātrumā, tas iesūcasevī no ezera veselu stabu ūdens un sparīgi virpināja sev apkārt visas tuvākās gaisa strāvas.

Pēc dažiem mirkļiem gigantiskais virpuļviesulis uzdrāzās virsū ombu, apņemdams to no visāmpusēm. Koks nodrebēja līdz pat saknēm. Glenervenam šķita, ka kaimani ar saviem spēcīgajiem žokļiemrauj ombu laukā no zemes. Ceļinieki, turēdamies cits pie cita, juta, ka varenais koks padodas un sākgāzties. Tā liesmojošie zari ar griezīgu šņākoņu iemērcās mutuļojošajā ūdenī. Tas viss norisinājās nepilnāsekundē. Virpuļviesulis jau brāzās tālāk, uzsūkdams savā ceļā ūdeni, itin kā gribētu iztukšot ezeru līdzpašam dibenam.

Ar visām saknēm izgāztais ombu sāka peldēt pa straumi. Kaimani bija pagaisuši, tikai viens aratvērtu rīkli pa izrautajām saknēm zagās klāt cilvēkiem. Milredijs satvēra degošu milnu un deva ar torāpulim tik pamatīgu triecienu, ka pārlauza tam mugurkaulu. Kaimans tenteriski iezvēlās ūdenī. Viņamilzīgā aste joprojām ar negantu spēku kūla ūdeni, kamēr viņš nozuda straumes vērpetēs.

Glenervens un ceļabiedri, tikuši vaļā no rijīgajiem rāpuļiem, pārgāja uz liesmu neapņemtajiem

zariem vēja pusē. Tikmēr degošais ombu, orkānam pūšot ugunīgajās burās, aiztraucās nakts melnumā kāliesmojošs branders.

XXVI nodaļa Atlantijas okeānsJau veselas divas stundas ombu traucās milzīgajā ezerā, bet cietzeme aizvien vēl nebija redzama.

Liesmas koka zarotnē pamazām apdzisa. Lielākās briesmas, kas draudēja ceļiniekiem šai drausmajākuģojumā, bija pagājušas secen. Majors atļāvās pateikt, ka nebūtu nekāds brīnums, ja viņi izglābtos.

Straume joprojām plūda tai pašā virzienā — no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem. Tumsa, kurutikai retumis pāršķēla kāds novēlojies zibsnis, atkal kļuva necaurredzama. Paganels velti pūlējās kaut kosaskatīt pie apvāršņa. Negaiss aprima. Smagās lietus lāses tagad nomainīja smalki, vēja trenkāti ūdensputekļi. Saplakušie negaisa mākoņi izira un aizklīda debess dzīlēs.

Ombu joņoja varenajā straumē ar pārsteidzošu ātrumu, itin kā zem mizas tam būtu iebūvēts spēcīgsdzinējs. Šķita, ka skrējiens turpināsies dienām ilgi. Ap pulksten trijiem rītā majors tomēr pamanīja, kaombu saknes brīžam pieskaras zemei. Toms Ostins, nolauzis garu zaru, sataustīja ezera dibenu unkonstatēja, ka ūdens kļūst seklāks. Patiesi, pēc desmit minūtēm ceļinieki sajuta grūdienu — un ombuapstājās.

— Zeme! Zeme! — Paganels iesaucās pilnā balsī.Apdegušo zaru gali bija atdūrušies pret kādu zemes izcilni. Vēl nekac? jūras braucēji nebija tā

priecājušies par zemūdens klinti, jo šoreiz tā bija viņu osta. Roberts un Vilsons, pirmie uzkāpuši uzcietzemes, aiz sajūsmas- kliedza «urā!», kad pēkšņi atskanēja labi pazīstamais svilpiens. Līdzenumānodipēja zirga auļi, un krēslā iznira indiāņa garais stāvs.

— Talkav! — Roberts iekliedzās.— Talkav! — vienā balsī atsaucās viņa ceļabiedri.— Amigosl — patagonis sauca.Viņš bija gaidījis ceļiniekus tai vietā, kur straumei vajadzēja tos at-. nest, tāpat kā tā bija atdzinusi

šurp viņu pašu. Talkavs pacēla Robertu Grantu un piespieda pie krūtīm, kaut arī Paganels jau karājāsviņam kaklā. Glenervens, majors un matroži, priecādamies, ka atkal sastapuši uzticamo pavadoni, sirsnīgāaizkustinājumā spieda viņam roku. Pēc tam patagonis aizveda viņus uz kādas pamestas estansijas šķūni.Tur dega liels ugunskurs, pie kura viņi varēja sasildīties. Uz uguns cepās sulīgi medījumu gabali, kurusviņi notiesāja līdz pēdējai kripatai. Mazliet atguvušies, ceļinieki sāka pārdomāt notikušo, un nevienam noviņiem negribējās pat ticēt, ka izdevies izkļūt sveikā no tik daudzām briesmām — gan ūdens, gan uguns,gan rijīgajiem Argentīnas kaimaniem.

Talkavs dažos vārdos izstāstīja Paganelam, kā viņš izglābies, piemetinādams, ka viņam par tojāpateicoties savam bezbailīgajam zirgam. Paganels savukārt mēģināja izskaidrot patagonim jaunodokumenta tulkojumu un to, kādas cerības tas modinājis. Vai indiānis saprata zinātnieka atjautīgāshipotēzes? Par to var šaubīties, toties viņš redzēja, ka viņa draugi ir laimīgi un cerību spārnoti, un vairākviņam neko nevajadzēja.

Nav grūti iedomāties, ka drosmīgie cejinieki pēc ombu pavadītās atpūtas dienas alka doties tālāk.Pulksten astoņos no rīta viņi jau posās atstāt apmetni. Atrazdamies tālu uz dienvidiem no estansijām unsaladero un tāpēc nevarēdami dabūt nekādus transporta līdzekļus, viņi bija spiesti iet kājām. Līdzokeānam vairs bija tikai kādas četrdesmit jūdzes. Turklāt Tauka laiku pa laikam labprāt panesīs kādunogurušu kājnieku un vajadzības gadījumā pat divus. Trīsdesmit sešās stundās varēja aizkļūt līdzAtlantijas okeāna krastiem.

Atstājuši aiz muguras milzīgo ieplaku, kuru vēl pildīja ūdens, ceļinieki devās cauri līdzenumam, kaspacēlās augstāk virs jūras līmeņa. Visapkārt pletās tā pati Argentīnas ainava. Šur tur ganību vidū kuplojaeiropiešu stādītas birztalas, taču tās bija šeit tikpat reti sastopamas kā Tandilas un Tapalkemas sjerruapvidū. Koki šeit aug vienīgi prēriju malās un Korientes raga tuvumā.

Tā pagāja diena. Okeāna tuvums kļuva samanāms jau nākamajā dienā, kad līdz tam vēl bija atlikušas

kādas piecpadsmit jūdzes. Noliekdams pie zemes garās zāles, pūta virasons, šejienes vējš, kas regulāripūš dienas un nakts otrajā pusē. Liesajā zemē šur tur auga mazas kokveida mimozas, akāciju krūmi unkuramabolas puduri. Reizēm ceļā gadījās sālsezeri, kas spīguļoja kā stikla lauskas un aizkavējavirzīšanos uz priekšu, jo tos vajadzēja apiet. Ceļinieki pielika soli, lai sasniegtu tai pašā dienā Saladoezeru okeāna piekrastē, un patiesi bija krietni nokusuši, kad pulksten astoņos vakarā ieraudzīja divdesmittuāzes augstas smilšu kāpas, kas slējās gar bangojošā okeāna liedagu. Drīz vien kļuva sadzirdama krastabangu dunoņa.

— Okeāns! — Paganels iesaucās.— Jā, okeāns! — Talkavs apliecināja.Un ceļinieki, kuriem, šķiet, bija izsīkuši pēdējie spēki, apbrīnojami veikli uzrāpās kāpu virsotnē.

Taču jau bija satumsis. Skatieni velti raudzījās bezgalīgajā tumsā. «Dunkans» nekur nebija redzams.— Un tomēr viņš ir šeit! — Glenervens iesaucās. — Viņš gaida mūs, kursēdams gar piekrasti!— Rīt mēs to ieraudzīsim, — Maknebs noteica.Toms Ostins sāka saukt neredzamo jahtu, taču nekādas atbildes nebija. Pūta diezgan spēcīgs vējš, un

jūra bija nemierīga. Mākoņi traucās uz rietumiem, un šļakatas no putainajām viļņu krēpēm sitās augšā līdzpat kāpām. Ja arī «Dunkans» atrastos norunātajā vietā, sardzesvīrs tik un tā nevarētu sadzirdēt šokliedzienu, nedz arī atbildēt uz to. Piekrastē nebija nekāda patvēruma. Ne līča, ne lagūnas, ne līcīša. Tālujūrā iestiepās gari smilšu sēkļi, kuri kuģiem ir vēl bīstamāki nekā rifi, kas rēgojas laukā no ūdens. Sādisēkļi pastiprina jūras viļņošanos, un vētras šeit ir īpaši bargas. Kuģis, kas vētras laikā uzskrien uz šiemsmilšu vaļņiem, nolemts drošai bojā ejai.

Tāpēc bija pilnīgi saprotams, ka «Dunkans» turas tālāk no nemīlīgā krasta, kur nav rodams nekādspatvērums. Džons Mengls, allaž būdams ļoti piesardzīgs, droši vien kursēja iespējami tālāk selgā. TomsOstins bija pārliecināts, ka «Dunkans» atrodas vismaz piecas jūdzes no krasta.

Majors ieteica savam nepacietīgajam draugam samierināties ar apstākļiem. Ja nav nekādas iespējasizkliedēt šo aklo tumsu, kāpēc velti piepūlēt acis, urbjoties ar skatienu melnajā apvārsnī?

Izteicis savus apsvērumus, Maknebs kāpu aizvējā ierīkoja kaut ko līdzīgu nometnei. Šeit vakariņāsceļinieki notiesāja pēdējos pārtikas krājumus. Pēc tam, sekojot majora paraugam, katrs izraka smiltīsiespējami ērtāku bedri, apgūlās tajā, apsegdamies līdz pat zodam ar milzīgo smilšu segu, un ieslīga smagāmiegā. Nomodā palika vienīgi Glenervens. Pūta spēcīgs vējš, okeāns vēl nebija nomierinājies pēcpārlaistās vētras. Krēpjainie viļņi vēl aizvien ar dobju dunoņu triecās pret kāpu pakāji. Glenervensnevarēja aprast ar domu, ka «Dunkans» atrodas tepat tuvumā. Nebija nekāda iemesla uzskatīt, ka kuģis vēlnebūtu ieradies norunātajā satikšanas vietā. 14. oktobrī Glenervens bija atstājis Talkavano līci un jau 12.novembrī sasniedzis Atlantijas okeāna krastu. Ja šais trīsdesmit dienās Glenervena ekspedīcija varējašķērsot Čīli, Kordiljerus, pampas un Argentīnas līdzenumu, tad «Dunkanam» bija pietiekami daudz laika,lai apbrauktu apkārt Hornas ragam un sasniegtu norunāto satikšanās vietu Amerikas kontinenta viņā pusē.Tik ātrs kuģis kā «Dunkans» nekādā ziņā nevarēja nokavēties. Tiesa, nesenā vētra droši vien bijabriesmīgi trakojusi Atlantijas okeāna plašumos, taču «Dunkans» bija labs kuģis un tā kapteinis labsjūrnieks. Un, tā kā «Dunkanam» vajadzēja būt šeit, tad viņš šeit arī bija.

Šīs pārdomas Glenervenu tomēr nevarēja nomierināt. Kad sirds cīnās ar prātu, tas tikai retumisuzvar. Bet Malkolmas pils lords sajuta šai melnajā tumsā visus tos, kurus mīlēja: mīļoto Helēnu, MērijuGrantu, «Dunkana» komandu. Glenervens klimta pa tuksnesīgo krastu, kuru viļņu šļakatas pārklāja arfosforescējošu mirgu. Viņš ieklausījās un ieskatījās tumsā. Brīžam viņam šķita, ka jūrā paspīd kādanespodra gaisma.

— Nevar būt, ka esmu nomaldījies, — viņš pats sev sacīja, — tā bija kuģa uguns, «Dunkana»uguns. Ai, kāpēc mans skatiens nevar izlauzties cauri šai tumsai!

Un pēkšņi Glenervens atcerējās, ka Paganels, kā viņš pats bija apgalvojis, ir niktolops, ka viņš redznaktī. Un Glenervens devās modināt zinātnieku. Paganels gulēja, cieši aizmidzis, kā kurmis savā alā, kad

pēkšņi spēcīga roka izrāva viņu no smilšu gultas.— Kas ir? — viņš iesaucās.— Tas esmu es, Paganel.— Kas jūs esat?— Glenervens. Man vajadzīgas jūsu acis.— Manas acis? — Paganels pārjautāja, sparīgi berzēdams redzokļus.— Jā, jūsu acis, lai saskatītu mūsu «Dunkanu» šai elles tumsā. Ejam!— Kaut velns parautu to niktolopiju! — Paganels klusi šķendējās, lai gan bija apmierināts, ka var

būt noderīgs Glenervenam.Zinātnieks izrāpās no savas bedres, izstaipīja notirpušos locekļus un burkšķēdams, kā daždien no

miega izrauts cilvēks, sekoja savam draugam uz okeāna krastu.Glenervens palūdza viņu pavērot tumšo jūras apvārsni. Vairākas minūtes Paganels cītīgi nodevās šai

vērošanai.— Nu! Vai jūs neko neredzat? — Glenervens vaicāja.— Itin neko! Te pat kaķis neko neredzētu divu soļu atstatumā.— Centieties saskatīt sarkanu vai zaļu uguni, tas ir, labā vai kreisā borta lukturi.— Es neredzu nedz zaļu, nedz sarkanu uguni. Viss ir melns! — atbildēja Paganels, kuram acis pret

paša gribu krita ciet.Veselu pusstundu viņš mehāniski soļoja nopakaļ nepacietīgajam draugam. Laiku pa laikam viņa

galva noslīga uz krūtīm, un tad viņš atkal to spēji pacēla. Paganels vairs neatbildēja un nerunāja. Viņšgāja grīļodamies kā piedzēries. Glenervens paraudzījās uz zinātnieku. Viņš gulēja iedams.

Glenervens paņēma zinātnieku zem rokas un, nemodinādams viņu, aizveda atpakaļ uz alu un gādīgiieraka smiltīs.

Gaismas svīdā visus uzcēla kājās Glenervena kliedziens:— «Dunkans»! «Dunkans»!— Urā! Urā! — atsaucās ceļabiedri, steigdamies uz liedagu.Patiesi, selgā piecu jūdžu atstatumā stāvēja jahta ar rūpīgi satītām apakšējām burām, uzturēdama

mazu tvaiku. No skursteņa kāpjošie dūmi saplūda ar rīta dūmaku. Jūra bija nemierīga, un šādas tonnāžaskuģis riskētu, ja tuvotos smilšu sēkļiem.

Apbruņojies ar Paganela tālskati, Glenervens sekoja «Dunkanam». Džons Mengls acīmredzot nebijapamanījis savus pasažierus, jo aizvien vēl kursēja gar piekrasti. Sai brīdī Talkavs ielādēja karabīnēkrietnu lādiņu un izšāva jahtas virzienā. Visi saspringti ieklausījās un, galvenais, vērīgi raudzījās tālumā.Trīs reizes indiāņa karabīne nodārdēja, atbalsodamās kāpās.

Beidzot virs jahtas borta parādījās balti dūmi.— Viņi ieraudzījuši mūs! — Glenervens iesaucās. — Tas ir «Dunkana» lielgabals!Pēc dažām sekundēm līdz krastam atvēlās dobjš šāviena troksnis. Uzvilcis marsburu un uzdzinis

tvaiku, «Dunkans» tūdaļ izdarīja pagriezienu un piebrauca tuvāk krastam.Drīz vien tālskatī varēja saskatīt, kā no jahtas borta atiras laiva.— Lēdija Helēna nevarēs atbraukt, — Toms Ostins ierunājās, — pārāk lieli viļņi.— Surp doties nevarēs arī Džons Mengls, — Maknebs piebilda, — viņš nedrīkst atstāt kuģi.— Māsiņ! Māsiņ! — Roberts iesaucās, stiepdams rokas pretī jahtai, kas šūpojās viļņos.— Ai, kad mēs nokļūsim uz «Dunkana»! — Glenervens iesaucās. — Esiet pacietīgs, Eduard, — majors sacīja. — Pēc divām stundām jūs būsit tur.Divas stundas! Sešairu laiva nevarēja ātrāk izbraukāt šurp un atpakaļ.Tad Glenervens piegāja pie Talkava, kas, sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja blakus savam Taukam

un mierīgi vēroja skrejošos viļņus.Glenervens paņēma viņu pie rokas un, norādīdams uz jahtu, sacīja:

— Braucam!Indiānis lēni pašūpoja galvu.— Braucam, draugs! — Glenervens atkārtoja.— Nē, — Talkavs rāmi atteica. — Šeit ir Tauka, šeit ir pampas! — viņš piemetināja, ar dedzīgu

žestu norādīdams uz bezgalīgo līdzenumu.Glenervens saprata, ka indiānis nekad nebūs ar mieru atstāt prērijas, kur balo viņa senču kauli. Viņš

zināja, cik ļoti šie tuksneša dēli pieķērušies savai dzimtajai zemei. Tāpēc Glenervens vairs neuzstāja untikai cieši paspieda Talkavam roku. Glenervens neuzstāja arī tad, kad indiānis, smaidīdams parastosmaidu, atteicās no maksas par savu darbu, sacīdams:

— Aiz draudzības.Aizkustinātais Glenervens nespēja neko atbildēt. Viņam ļoti gribējās atstāt krietnajam indiānim

vismaz kādu piemiņas lietiņu, kas tam atgādinātu draugus no Eiropas. Bet kas gan viņam bija palicis pāri?Gan ieroči, gan zirgi — viss bija pazaudēts briesmīgajos plūdos. Ceļabiedri nebija bagātāki par viņupašu.

Glenervens labu brīdi lauzīja galvu, kā pateikties nesavtīgajam pavadonim, kad pēkšņi viņamiešāvās prātā laimīga doma. Viņš izņēma no kabatas portfeļa dārgu medaljonu ar brīnišķīgu, Lorensa otasdarinātu portretu un pasniedza to indiānim.

— Mana sieva, — viņš paskaidroja. ,Talkavs, dziļi aizgrābts, uzlūkoja portretu.— Laba un skaista, — viņš vienkārši sacīja.Pēc tam Roberts, Paganels, majors, Toms Ostins un abi matroži sirsnīgiem vārdiem atvadījās no

patagoņa. šie krietnie ļaudis bija patiesi apbēdināti, šķiroties no bezbailīgā un uzticamā drauga. Talkavsvisus pēc kārtas piekļāva pie savām platajām krūtīm. Paganels uzdāvināja viņam Dienvidamerikas un abuokeānu karti, kuru indiānis ne reizi vien ar ziņkāri bija uzlūkojis. Tā bija zinātnieka dārgākā manta.Robertam nekā cita nebija kā vienīgi glāsti, un viņš dāsni apveltīja ar tiem savu glābēju, neaizmirsdamsarī Tauku.

Šai brīdī krastam tuvojās «Dunkana» laiva. Tā ieslīdēja šaurā kanālā starp diviem sēkļiem un drīzvien atsitās pret liedaga smiltīm.

— Ka klājas manai sievai? — Glenervens vaicāja.— Ko dara mana māsa? — Roberts sauca.— Lēdija Helēna un mis Granta jūs gaida uz kuģa, — vecākais matrozis atbildēja. — Taču

pasteidzieties, jūsu augstība, — viņš piemetināja, — mēs nedrīkstam zaudēt nevienu minūti, jo sākas jaubēgums.

Visi pēdējo reizi apkampa indiāni. Talkavs pavadīja savus draugus līdz laivai, kas atradās jau ūdenī.Kad Roberts kāpa laivā, indiānis pacēla viņu rokās un uzlūkoja ar dziļu maigumu.

— Tagad tu esi īsts vīrs! — viņš sacīja.— Ardievu! Ardievu, draugs! — Glenervens vēlreiz atvadījās.— Vai tiešām mēs nekad vairs neredzēsimies!? — Paganels iesaucās.— Quien sabe!] — Talkavs atbildēja, paceldams rokas pret debesīm.Tie bija pēdējie indiāņa vārdi, kas izgaisa vēja brāzmās. Laiva, bēguma nesta, ātri attālinājās.Vēl ilgi virs putās sakultajiem viļņu vāliem bija redzams Talkava nekustīgais stāvs. Taču pamazām

milzīgais augums saruka un beidzot pavisam izzuda viņa draugu skatieniem. Pēc stundas Roberts pirmaisuzrāpās uz «Dunkana» klāja un metās ap kaklu Mērijai Grantai, kamēr jahtas komanda tricināja gaisu arskaļiem prieka saucieniem.

Tā beidzās šis pārgājiens cauri Dienvidamerikai pa iepriekš nospraustu taisnu līniju, nedz kalni,nedz upes nespēja novirzīt ceļotājus no izraudzītā ceļa. Un, ja arī šiem drosminiekiem nebija jācīnās pretcilvēku ļaunumu, toties dabas stihijas bieži vien tiem uzbruka jo nežēlīgi, likdamas izturēt bargus

pārbaudījumus.1 Kas zina!OTRĀ DAĻAI nodaļa

ATKAL UZ KUĢAPirmajā brīdī visu pārskanēja atkalredzēšanās prieks. Lords Glenervens negribēja, ka vēsts par

nesekmīgajiem meklējumiem aptumšotu līksmo noskaņu. Tāpēc viņa pirmie vārdi bija šādi:— Nenokariet galvu, draugi! Kapteiņa Granta nav mūsu vidū, taču mēs esam pārliecināti ka

atradīsim viņu!Glenervens to pateica ar tādu pārliecības spēku, ka «Dunkana» pasažieru sirdīs atkal atausa cerība.Kamēr laiva tuvojās jahtai, lēdija Helēna un Mērija Granta bija izbaudījušas mokoša satraukuma

gaidas. Stāvēdamas uz klāja, viņas mēģināja saskaitīt laivā sēdošos. Jaunā meitene brīžam krita izmisumā,brīžam atkal iztēlojas, ka redz Hariju Grantu. Sirds viņai satraukti dauzījas. Viņa nejaudāja izteikt nevārda un tik tikko turējās kājās. Lēdija Helēna viņu balstīja. Džons Mengls, stāvēdams blakus MērijaiGrantai, skatījās uz laivu. Viņa jūrnieka skatiens, kas bija radis atšķirt tālus priekšmetus, neredzējakapteini Grantu.

— Viņš ir tur! Es redzu! Mans tēvs! — jaunā meitene čukstēja.Taču laiva brauca arvien tuvāk — un ilūzija izgaisa. Kad ceļinieki vairs bija tikai simt asis no

jahtas, ne vien lēdija Helēna un Džons Mengls, bet ari Mērija bija zaudējusi jebkuru cerību un viņas acismirka asarās. Lorda Glenervena uzmundrinošie vārdi nāca tieši laikā.

Pēc pirmajiem apkampieniem un skūpstiem Glenervens pastāstīja lēdijai Helēnai, Mērijai Grantai unDžonam Menglam par svarīgākajiem notikumiem pārgājiena laikā un vispirms iepazīstināja viņus ar jaunodokumenta skaidrojumu, par ko bija jāpateicas Zaķa Paganela asajam prātam. Glenervens uzslavēja ariRobertu un apliecināja, ka Mērija Granta ar pilnām tiesībām var lepoties ar savu brāli. Viņš tik dzīviattēloja Roberta drosmi un pašaizliedzību daudzajos briesmu brīžos, tik ļoti cildināja zēnu, ka jaunaisGrants nezinātu, kur dēties, ja māsas skavas nebūtu devušas patvērumu.

— Nevajag sarkt, Robert, — Džons Mengls sacīja, — tu esi izturējies tā, kā kapteiņa Granta dēlampienākas.

To sacīdams, viņš apkampa Mērijas brāli un noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem, uz kuriem vēlnebija nožuvušas jaunās meitenes asaras.

Nav grūti iedomāties, cik sirsnīgi tika sagaidīts majors un Paganels, ar kādu pateicību pieminētscēlsirdīgais Talkavs. Lēdija Helēna nožēloja, ka nav varējusi paspiest roku krietnajam indiānim.Maknebs pēc pirmajām jūtu brāzmām devās uz savu kajīti, kur viņš drošu un mierīgu roku sāka skūties.Paganels, gluži kā bite, lidinājās no viena pie otra, ievākdams komplimentu un smaidu saldmi. Aiz priekaviņš gribēja apskaut un noskūpstīt visu «Dunkana» komandu un, apgalvodams, ka arī lēdija Helēna unMērija Granta piederot pie komandas, sāka ar tām un beidza ar misteru Olbinetu.

Stjuarts, neatrazdams neko labāku kā pateikties par šādu laipnību, aicināja visus brokastīs.— Brokastīs? — ģeogrāfs iesaucās.— Jā, Paganela kungs, — misters Olbinets atbildēja.— īstās brokastīs, pie īsta galda ar šķīvjiem, nažiem, dakšiņām un servjetēm?— Protams, Paganela kungs.— Un galdā nebūs ne čarkijas, ne cietu olu, ne strausa filejas?— Bet Paganela kungs! — pārmetoši iesaucās aizskartais saimniecības pārzinis.— Es negribēju jūs aizvainot, dārgais draugs, — zinātnieks smaidīdams sacīja, — bet tāda bija

mūsu parastā barība veselu mēnesi. Un mēs ēdām, nevis sēdēdami pie galda, bet gulēdami uz zemes vaiarī uzmetušies jāteniski koka zaros. Tāpēc brokastis, kurās jūs aicināt, man varēja likties kas nereāls,fikcija, nepiepildāms sapnis!

— Tad iesim pārliecināties, ka tās ir reālas, Paganela kungs, — lēdija Helēna sacīja, nespēdamaapvaldīt smieklus.

— Atļaujiet piedāvāt jums roku, — galantais ģeogrāfs sacīja.— Vai jūsu augstībai nebūtu kādi rīkojumi attiecībā uz «Dunkanu»? — Džons Mengls apvaicājās.— Pēc brokastīm, dārgais Džon, — Glenervens atbildēja, — mēs kopīgi apspriedīsim tālākos

ekspedīcijas plānus.Jahtas pasažieri un jaunais kapteinis nokāpa kopkajītē. Mehāniķis saņēma rīkojumu uzturēt tvaiku, lai

jahta pēc pirmā signāla varētu doties ceļā. Gludi noskūtais majors un citi ceļinieki, ātri pārģērbušies,ieņēma vietas pie galda.

Mistera Olbineta brokastīm tika parādīta pienācīga cieņa. Pēc ceļinieku domām, tās bija brīnišķīgasun pārspēja pat lieliskos mielastus pampās. Paganels katru ēdienu nobaudīja pa diviem lāgiem —izklaidības pēc, kā viņš pats piebilda.

Šis kļūmīgais vārds pamudināja lēdiju Glenervenu pavaicāt, vai jaukajam francūzim bieži gadījieskrist šai ierastajā grēkā. Majors un lords Glenervens smaidīdami saskatījās. Pats Paganels sirsnīgiiesmējās un tūdaļ deva godavārdu visā turpmākajā ceļojumā vairs nepieļaut nevienu izklaidību. Pēc tamviņš visai komiski izstāstīja likstu ar spāņu valodu un dziļajām Kamoensa poēmas studijām.

— Galu galā, — viņš piemetināja, — nav labuma bez sliktuma, un savu kļūdu es nemaz nenožēloju.— Kāpēc tā, cienījamais draugs? — majors vaicāja.— Tāpēc, ka tagad es protu ne vien spāņu, bet arī portugāļu valodu. Tagad es varu runāt nevis

vienā, bet šais abās valodās.— Patiesi, tas man nemaz neienāca prātā, — Maknebs noteica. — Apsveicu jūs, Paganel, — no

visas sirds apsveicu!Visi klātesošie aplaudēja zinātniekam, kas ne mirkli nepārstāja ēst. Viņš bija iemanījies reizē ēst un

sarunāties. Tomēr viņš nepamanīja ko tādu, kas nebija paslīdējis garām Glenervena skatienam. Un proti:to sevišķo uzmanību, ko Džons Mengls veltīja savai kaimiņienei Mērijai Grantai. Ar vieglu galvasmājienu lēdija Helēna lika vīram noprast, ka tas tiešām tā ir. Glenervens ar labvēlīgu, sirsnības pilnuskatienu uzlūkoja jaunos cilvēkus. Tad uzrunāja Džonu Menglu, taču pavisam citā sakarā.

— Kā norisa jūsu brauciens, Džon? — viņš jautāja.— Vislabākajos apstākļos, — kapteinis atbildēja. — Tikai man jāziņo jūsu augstībai, ka mēs

nebraucām caur Magelāna jūras šaurumu.— Burvīgi! — Paganels iesaucās. — Tātad jūs braucāt apkārt Hornas «ragam, bet manis tur nebija!— Pakarieties! — majors ieteica.— Egoists! — ģeogrāfs attrauca. — Jūs dodat man tādu padomu vienīgi tāpēc, lai dabūtu manu

virvi.— Saprotiet, dārgais Paganel, — sarunā iejaucās Glenervens, — ja jums nepiemīt pārdabiskas

spējas, jūs nevarat vienlaikus atrasties visur. Un, tā kā jūs ceļojāt pa pampām, tad jūs nekādi nevarējātvienā un tai pašā laikā apbraukt apkārt Hornas ragam.

— Un tomēr tas netraucē mani to nožēlot, — zinātnieks atteica.Pēc šīs atbildes Paganelam lika mieru. Džons Mengls atsāka stāstījumu par savu braucienu.

Kuģodams gar Amerikas krastiem, viņš pārmeklējis visus rietumu arhipelāgus, tomēr «Britānijas» pēdasnekur neesot atradis. Pie Pilāras raga netālu no ieejas jūras šaurumā spēcīgā pretvēja dēļ vajadzējismainīt maršrutu un doties uz dienvidiem. «Dunkans» pabraucis garām Izmisuma salām, sasniedzissešdesmit septīto dienvidu platuma grādu, apmetis līkumu apkārt Hornas ragam, izbraucis cauri Lemērašaurumam, atstājis aiz sevis Ugunszemi un uzņēmis kursu gar Patagonijas krastiem. Seit Korientes ragaplatuma grādos kuģim vajadzējis izturēt briesmīgas vēja brāzmas, tās pašas, kas tik neganti uzbrukaceļiniekiem pampās negaisa laikā. Viesuļvētru jahta izturējusi godam, un nu jau trīs- dienas Džons Menglskreisējis selgā, kad karabīnes šāvieni pavēstījuši tik ļoti gaidīto ceļinieku ierašanos. «Dunkana» kapteinis

vēl piebilda, ka no viņa puses nebūtu godīgi nepieminēt, kādu varonību parādījušas lēdija Glenervena unmis Granta. No vētras viņas nemaz nav baidījušās un, ja arī raizējušās, tad vienīgi par saviem draugiem,kuri tai laikā klaiņojuši pa Argentīnas republikas līdzenumiem.

Tā Džons Mengls pabeidza savu stāstījumu. Lords Glenervens izteica kapteinim pateicību parsekmīgo braucienu. Pēc tam viņš pievērsās Mērijai Grantai.

— Dārgā mis, — viņš teica, — es redzu, ka kapteinis Džons augstu vērtē jūsu labās īpašības, un esceru, ka arī jūs uz viņa kuģa nejutāties slikti.

— Kā gan savādāk? — Mērija atbildēja, uzlūkodama lēdiju Helēnu, bet, iespējams, arī jaunokapteini.

— Mana māsa jūs ļoti mīl, mister Džon! — Roberts iesaucās. — Es arī jūs ļoti mīlu!— Es tevi tāpat, mīļo zēn, — Džons Mengls atbildēja.Jauno kapteini Roberta vārdi bija mazliet samulsinājuši, bet Mērija Granta viegli pietvīka.Lai novirzītu sarunu no slidenā temata, Džons Mengls sacīja:— Tā kā par «Dunkana» braucienu esmu pastāstījis, vai jūsu augstība nevēlētos iepazīstināt mūs

tuvāk ar ekspedīcijas ceļojumu cauri Amerikas kontinentam, kā arī mūsu jaunā varoņa piedzīvojumiem?Nekādu citu stāstu lēdija Helēna un mis Granta nevēlējās tik ļoti dzirdēt, kā tieši šo, un lords

Glenervens nekavējās apmierināt viņu ziņkārību. Atainodams notikumu pēc notikuma, viņš itin kā no jaunaveica visu ceļojumu no viena okeāna līdz otram. Pārgājiens pāri Andu Kordiljerai, zemestrīce, Robertanozušana, zēns kondora nagos, Talkava šāviens, sarkano vilku uzbrukums, zēna pašaizliedzīgā rīcība,iepazīšanās ar seržantu Manuelu, plūdi, patvērums ombu, zibens spēriens, ugunsgrēks, kaimani,virpuļviesulis, nakts Atlantijas okeāna krastā — visi šie raibie piedzīvojumi klausītājus gan smīdināja,gan šausmināja. Ne vienreiz vien, kad tika stāstīts par Robertu, māsa un lēdija Helēna sajūsminātasapbēra zēnu ar skūpstiem. Vēl nekad Robertu nebija neviens tā skūpstījis.

Pabeidzis stāstījumu, lords Glenervens piebilda:— Bet nu, draugi, padomāsim par tagadni. Kas pagājis, tas pagājis, bet nākotne ir mūsu rokās.

Atgriezīsimies atkal pie kapteiņa Harija Granta.Brokastis bija paēstas. Visi pārgāja uz lēdijas Glenervenas salonu, ieņēma vietas pie kartēm un

plāniem apkrauta galda, un saruna tūdaļ atsākās.— Dārgā Helēna, — lords Glenervens ierunājās, — uzkāpdams uz kuģa es paziņoju, ka avarējušie

«Britānijas» jūrnieki gan nav kopā ar mums, taču cerības viņus atrast ir lielākas nekā jebkad agrāk. Pēcceļojuma cauri Amerikai mēs secinājām, vēl vairāk — mēs guvām stingru pārliecību: katastrofa navnotikusi nedz Klusā okeāna, nedz Atlantijas okeāna piekrastē. No šā fakta, dabiski, izriet, ka dokumentsattiecībā par Patagoniju bijis aplam skaidrots. Par laimi, mūsu draugs Paganels pēkšņas iedvesmas brīdīšo kļūdu atklāja. Viņš pierādīja, ka mēs esam gājuši pa nepareizu ceļu, un iztulkoja dokumentu tā, kamums vairs nav nekādu šaubu par tā patieso jēgu. Es runāju par dokumentu, kas uzrakstīts franču valodā.Un tagad palūgsim Paganelu vēlreiz to izskaidrot, lai nevienam nepaliktu ne mazāko šaubu.

Zinātnieks nekavējās izpildīt Glenervena lūgumu. Viņš pārliecinoši izklāstīja, ko, pēc viņa domām,nozīmē vārdu daļas gonie un indi. Viņš skaidri izsecināja, ka vārds austral nozīmē «Austrālija». Viņšpierādīja, ka kapteinis Grants, atstājis Peru krastus, lai dotos uz Eiropu, pa cejam varējis ciest avāriju unKlusā okeāna dienvidu straumes viņu varējušas aiznest līdz Austrālijas krastiem. Šīs hipotēzes bija tikatjautīgas un zinātnieka secinājumi tik loģiski, ka izpelnījās pat Džona Mengla atzinību, lai gan šādosjautājumos viņš bija bargs tiesnesis un viņu nevarēja aizraut -ar iztēles lidojumiem.

l\ad Paganels bija beidzis zinātnisko izklāstu, Glenervens paziņoja, ka «Dunkans» nekavējotiesdosies uz Austrāliju.

Tomēr majors palūdza, iekāms nav dota pavēle uzņemt kursu uz Austrāliju, izteikt kādu vienkāršuapsvērumu.

— Runājiet, Makneb, — Glenervens sacīja.

— Mans nolūks, — majors iesāka, — nav sašķobīt mana drauga Paganela argumentus, vēl jo mazākes grasos tos apstrīdēt. Es uzskatu, ka šie argumenti ir nopietni pārdomāti un pelna vislielāko uzmanību.Un mums, bez šaubām, jābalstās uz tiem mūsu nākamajos meklējumos. Tomēr es gribētu, lai tie izturētuvēl pēdējo pārbaudi, kļūdami neapstrīdami un neapgāžami.

Neviens neapjauta, kas īsti padomā piesardzīgajam Maknebam. Visi klausījās viņā ar zināmāmbažām.

— Turpiniet, major, — Paganels mudināja. — Esmu ar mieru atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem.— Jums tas nesagādās nekādas grūtības, — majors noteica. — Kad pirms pieciem mēnešiem

Klaidas līcī mēs izpētījām šos trīs dokumentus, to skaidrojums mums likās pareizs un nepārprotams.«Britānijas» katastrofa nav varējusi notikt nekur citur kā vienīgi Patagonijas piekrastē. Par to mumsnebija itin nekādu šaubu.

— Pilnīgi pareizi, — Glenervens piebilda.— Pēc tam, — majors turpināja, — kad Paganels kādā savas liktenīgās izklaidības brīdī nokļuva uz

«Dunkana», viņam tika parādīti šie dokumenti, un viņš bez kādiem iebildumiem atbalstīja mūsu nodomuuzsākt meklējumus Amerikas piekrastē.

— Tā tas bija, — ģeogrāfs apliecināja.— Un tomēr mēs bijām kļūdījušies, — majors uzsvēra.— Jā, mēs kļūdījāmies, — Paganels atkārtoja. — Maldīties, Makneb, var jebkurš cilvēks, taču

vienīgi neprātīgie paliek pie savām kļūdām.— Pagaidiet, Paganel, — majors sacīja, — neuzbudinieties tik ļoti. Es nemaz negribu sacīt, ka

mums jāturpina meklējumi Amerikā.— Ko tad jūs vēlaties? — Glenervens vaicāja.— Tikai to, lai jūs atzītu, ka Austrālija tagad mums šķiet vienīgā iespējamā «Britānijas» avārijas

vieta, kā vēl nesen mums bija šķitusi Amerika.— Mēs labprāt to atzīstam, — Paganels attrauca.— Pieņemu to zināšanai, — majors turpināja, — un iesaku jums apvaldīt fantāziju un neuzticēties

šīm neapšaubāmajām un acīm redzamajām patiesībām. Kas zina, varbūt pēc Austrālijas vēl kāda citazeme iedvesīs jums tādu pašu pārliecību. Ja jaunie meklējumi izrādīsies nesekmīgi, vai jums neliksiesacīm redzams, ka tie jāatsāk vēl kādā citā vietā?

Glenervens un Paganels saskatījās. Majora apsvērumi viņus pārsteidza ar savu loģisko skaidrību.— Tātad es tomēr gribētu, — Maknebs atsāka, — pirms došanās uz Austrāliju vēlreiz pārbaudīt

dokumentus. Seit ir dokumenti un arī kartes. Aplūkosim pēc kārtas visus punktus, kurus šķērso trīsdesmitseptītā paralēle, un padomāsim, vai nav vēl kāda cita zeme, uz kuru varētu attiekties mūsu dokuments.

— Nekas nav izdarāms vieglāk un ātrāk, — Paganels paziņoja, — jo šai platuma grādā zemju, parlaimi, nav daudz.

— Paskatīsimies, — majors noteica, atlocīdams abu pusložu karti, kas bija zīmēta pēc Merkatoraprojekcijas un kur varēja pārredzēt kopumā visu zemeslodi.

Karte tika nolikta iepretim lēdijai Helēnai, un visi iekārtojās tā, lar varētu sekot Paganela izklāstam.— Kā jau teicu, — ģeogrāfs iesāka, — šķērsojusi Dienvidameriku,, trīsdesmit septītā paralēle savā

ceļā sastop Tristana da Kuņjas salas. Manuprāt, neviens no dokumenta vārdiem nevar attiekties uz šīmsalām.

Rūpīgi izskatījuši dokumentus, visi klātesošie atzina, ka Paganelam taisnība. Tristana da Kuņjassalas tika vienbalsīgi noraidītas.

— Turpināsim, — ģeogrāfs sacīja. — Virzoties pa Atlantijas okeānu divus grādus uz dienvidiemno Labās Cerības raga, mēs nokļūstam Indijas- okeānā. Ceļā mēs sastopam tikai vienu salu grupu —Amsterdamas salas. Pārbaudīsim tās tikpat cītīgi kā Tristana da Kuņjas salas.

Pēc rūpīgas pārbaudes arī Amsterdamas salas tika noraidītas. Neviens pilns vārds vai vārda daļa ne

franču, ne vācu, ne arī angļu valodā nevarēja attiekties uz šo Indijas okeāna salu grupu.— Tagad mēs nonākam pie Austrālijas, — Paganels turpināja. — Trīsdesmit septītā paralēle

iesniedzas šai kontinentā pie Bernuli zemesraga un atstāj to Tufolda līcī. Ceru, būsit ar mani vienis prātis,ka, nesagrozot dokumenta tekstu, angļu vārdu stra un franču vārdu austral var attiecināt uz Austrāliju. Tasir tik acīm redzams, ka nav pat īpaši jāskaidro.

Visi piekrita Paganela slēdzienam. Viņa pieņēmumi šķita vispusīgi pamatoti.— Ejam tālāk, — majors mudināja.— Ejam, — ģeogrāfs atsaucās, — ceļojums nav nogurdinošs. Atstājuši Tufolda līci, mēs šķērsojam

jūru Austrālijas austrumos un sastopam ceļā Jaunzēlandi. Sai sakarā atgādinu jums, ka vārds contin frančudokumentā nepārprotami norāda, ka runa ir par kontinentu. Tātad kapteinis Grants nevar būt izmestsJaunzēlandē, jo tā ir tikai sala. Lai kā analizētu, salīdzinātu un kombinētu vārdus, jūs redzēsit, ka tiem navgluži nekāda sakara ar šo jauno zemi.

— Nekādā gadījumā, — Džons Mengls konstatēja, vērīgi izpētījis dokumentus un pusložu karti.— Nē, — piekrita pārējie Paganela klausītāji, tāpat arī majors, — nē, ar Jaunzēlandi tiem nav

nekāda sakara.— Tālāk, — ģeogrāfs atsāka, — visā milzīgajā ūdens klajā starp šo lielo salu un Amerikas

krastiem trīsdesmit septītā paralēle šķērso tikai vienu neauglīgu un vientuļu saliņu.— Kā to sauc? — majors vaicāja.— Ieskatieties kartē. Tā ir Marijas Terēzes sala, taču visos trijos dokumentos no šī vārda nav ne

miņas.— Itin nekādas, — Glenervens apstiprināja.— Bet tagad, mani draugi, — ģeogrāfs pabeidza, — spriediet paši — vai visticamākais, pareizāk

sakot — pilnīgi neapstrīdams, nav mans slēdziens, ka runa ir par Austrālijas kontinentu?— Neapšaubāmi, — vienā balsī atbildēja «Dunkana» kapteinis unpasažieri.— Sakiet, Džon, — Glenervens jautāja kapteinim, — vai pārtikas krājumu un ogļu mums ir

pietiekami daudz?— Jā, jūsu augstība. Es pilnām nodrošinājos ar visu Talkavano ostā, turklāt kurināmā krājumus mēs

viegli varēsim papildināt Kapštatē.— Tādā gadījumā dodiet rīkojumu uzņemt kursu …— Atļausit izteikt vēl vienu apsvērumu, — majors pārtrauca draugus.— Runājiet, Makneb!— Lai cik drošas ir mūsu izredzes uz panākumiem Austrālijā, vai tomēr nebūtu lietderīgi uz divām

trijām dienām piestāt Tristana da Kuņjas un Amsterdamas salās? Tās taču mums pa ceļam un neradīsnekādu aizkavēšanos. Toties mēs pārliecināsimies, ka šais salās nav nekādu «Britānijas» katastrofaspēdu.

— Neticīgais majors! — Paganels iesaucās. — Vienmēr pastāv pie sava!— Es pastāvu pie tā, lai mums nevajadzētu griezties atp.akaļ tai gadījumā, ja Austrālija neattaisnotu

mūsu cerības.— Sī piesardzība, manuprāt, ir saprātīga, — Glenervens noteica.— Un es necentīšos atrunāt jūs no šāda piesardzības soļa, — Paganels. piebilda. — Gluži otrādi!— Tātad, Džon, dodiet pavēli uzņemt kursu uz Tristana da Kuņjas salām! — Glenervens izrīkoja.— Klausos, jūsu augstība! — kapteinis atbildēja un devās uz klāja,, kamēr Roberts un Mērija

Granti kvēli pateicās lordam Glenervenam. Drīz vien «Dunkans», uzņēmis kursu uz austrumiem,attālinājās no Amerikas krastiem, sparīgi šķeldams Atlantijas okeāna viļņus.

II n o d a ļ a TRISTANA DA KUŅJAS SALASJa «Dunkans» brauktu pa ekvatoru, tad simt deviņdesmit seši grādiv kas Austrāliju šķir no Amerikas

vai, pareizāk sakot, Bernuli ragu no* Korientes raga, atbilstu vienpadsmit tūkstošiem septiņiem simtiemsešdesmit ģeogrāfisko jūdžu. Taču trīsdesmit septītajā paralēlē šie simt deviņdesmit seši grādi zemeslodveida formas dēļ sarukuši līdz deviņi tūkstoši, četri simti astoņdesmit jūdzēm. No Amerikas krasta līdzTristana da Kuņjas salām ir divi tūkstoši simt jūdžu. So attālumu Džons Mengls cerēja nobraukt desmitdienās, ja vien ceļā viņu neaizkavēs austrumu vēji. Jūras braucēji varēja būt apmierināti, jo pievakarēvējš manāmi pierima, pēc tam mainīja virzienu, un «Dunkans» demonstrēja visas savas nepārspējamāsīpašības mierīgā jūrā.

Pasažieru dzīve uz kuģa iegāja parastajās sliedēs. Likās, itin kā viņi nemaz nebūtu bijuši prom veselumēnesi. Tikai tagad ap viņiem skalojās nevis Klusā okeāna, bet Atlantijas okeāna viļņi. Taču visi viļņilīdzīgi cits citam, atšķirības ir tikai nokrāsas ziņā. Stihijas, sarīkojušas ceļiniekiem tik bargas pārbaudes,tagad bija viņiem labvēlīgas. Okeāns bija rātns,, pūta ceļavējš, un rietumu brīzes piepūstās buraspalīdzēja nenogurdināmajai tvaika mašīnai.

Straujais brauciens noritēja bez kādiem negadījumiem un starpgadījumiem. Cerību spārnotieekspedīcijas dalībnieki traucās pretī Austrālijas krastiem. Izredzes bija kjuvušas par drošu pārliecību.Par kapteini Grantu runāja tā, itin kā jahta brauktu pēc viņa uz kādu noteiktu ostu. Uz kuģa jau bijasagatavota kajīte viņam un kojas abiem matrožiem. Mērija Granta ar lielu prieku pati iekārtoja un izrotājatēva kajīti. So kajīti bija atbrīvojis misters Olbinets, kas pārgāja uz misis Olbinetas istabu. KapteinimGrantam paredzētā kajīte atradās blakus slavenajai sestajai kajītei, kas kādreiz bija rezervēta ZakamPaganelam uz «Skotijas».

Ieslēdzies savā kajītē, ģeogrāfs pavadīja tur augas dienas. No rīta līdz vakaram viņš strādāja piedarba ar nosaukumu «Brīnišķīgie ģeogrāfa iespaidi Argentīnas pampās». Bieži vien varēja dzirdēt, kāviņš saviļņots skandē skanīgus periodus, pirms uzticēja tos piezīmju burtnīcas baltajām lapām. Un,jāatzīst, bieži vien, palikdams neuzticīgs vēstures mūzai Klio, viņš aizgrābtībā piesauca dievišķīgoKalliopi, kura iedvesmo varoņpoēmu sacerētājus.

Paganels, starp citu, to nemaz neslēpa. Apollona šķīstās meitas viņa dēļ labprāt atstājot Parnāsa vaiHelikona virsotnes. Lēdija Helēna nevarēja vien beigt viņu slavēt. Arī majors apsveica viņu armitoloģisko dievību vizītēm.

— Tikai pielūkojiet, dārgais Paganel, — viņš piemetināja, — mēģiniet iztikt bez izklaidībām un, jajums ienāk prātā apgūt austrāliešu valodu, tad nekādā gadījumā nemācieties to pēc ķīniešu gramatikas.

Un tā uz kuģa viss bija kārtībā. Lords un lēdija Glenerveni ar interesi vēroja Džonu Menglu unMēriju Grantu. Tā kā jaunie cilvēki izturējās nevainojami un Džons Mengls neko neteica, arī laulātiedraugi nolēma, ka prātīgākais — izlikties neko nemanām.

— Ko domās par to kapteinis Grants? — Glenervens kādu dienu iejautājās lēdijai Helēnai.— Viņš domās, ka Džons ir Mērijas cienīgs, un nebūs maldījies, dārgais Eduard.Tikmēr jahta ātri tuvojās savam ceļa mērķim. Piecas dienas pēc tam, kad skatienam bija izgaisis

Korientes rags, tas ir, 16. novembrī, sāka pūst spirgts rietumu vējš, kas ir ļoti izdevīgs kuģiem, kuri braucapkārt Āfrikas kontinenta dienvidu smailei, kur parasti valda dienvidaustrumu vēji.

«Dunkans» uzvilka visas buras un, vējam sparīgi piepūšot fokburu, -bezānburu, marsburu,bramburas, priekšburas, topburas un stakburas, aiztraucās kreisajā halzē tik ātri, ka kuģa skrūve tik tikkoskāra priekšvadņa šķeltos atpakaļskrejošos ūdeņus. Tā vien šķita, ka «Dunkans*- piedalās KaraliskāTemzas jahtkluba sacensībās.

Nākamajā dienā okeāns bija klātin noklāts milzīgām aļģēm gluži kā bezgalīgs, ūdenszālēm aizaudzisdīķis. Tā bija viena no sargasu jūrām, kuras veido no tuvējiem kontinentiem sanestās koku un augupaliekas. Pirmo reizi uzmanību tām pievērsa jūras braucējs Mori. «Dunkans», šķiet, slīdēja panepārredzamu prēriju, kuru Paganels trāpīgi salīdzināja ar pampām, un kuģa gaita kļuva gausāka.

Pēc divdesmit četrām stundām rītausmā no masta atskanēja matroža balss.— Zeme! — viņš sauca.

— Kādā virzienā? — jautāja Toms Ostins, kas tobrīd stāvēja sardzē.— Aizvēja pusē, — matrozis atbildēja.Tiklīdz bija atskanējis šis allaž satraucošais sauciens, uz kuģa klāja tūdaļ saradās ļaudis. Drīz vien

lūkā parādījās tālskatis un drīz pēc tam Zaks Paganels.Zinātnieks pavērsa savu instrumentu norādītajā virzienā, taču nesaskatīja itin neko zemei līdzīgu.— Skatieties mākoņos, — Džons Mengls viņam ieteica.— Patiesi, — Paganels sacīja, — rādās tā kā kalna smaile.— Tas ir Tristans da Kuņja, — Džons Mengls paskaidroja.— Tādā gadījumā, ja vien atmiņa mani neviļ, — zinātnieks sacīja,. — no tā mūs šķir astoņdesmit

jūdzes, jo septiņi tūkstoši pēdu augstā Tristana smaile saskatāma tieši no šāda attāluma.— Pilnīgi pareizi, — kapteinis Džons apliecināja.Pēc dažām stundām pie apvāršņa pilnīgi skaidri iezīmējās ļoti augstu un ļoti stāvu salu grupa.

Tristana koniskā virsotne melnoja uz mirdzošā debess fona, ko piestīgoja uzlecošās saules stari. Drīz vienno arhipelāga klinšu masas izdalījās galvenā sala, kas atrodas pret ziemeļaustrumiem pavērstā trijstūravirsotnē.

Tristana da Kuņjas salas atrodas uz 37°8' dienvidu platuma un 10°44' rietumu garuma no Griničasmeridiāna. So mazo, vientuļo Atlantijas okeāna arhipelāgu astoņpadsmit jūdzes uz dienvidrietumiempapildina Nepieejamā sala, bet desmit jūdzes uz dienvidaustrumiem — Lakstīgalu sala. Ap pusdienaslaiku jahta pabrauca garām divām galvenajām pazīšanas zīmēm, kuras jūrniekiem palīdz orientēties, proti:garām Nepieejamās salas krasta klintij, kas ļoti līdzīga laivai ar uzvilktām burām, un garām divāmsaliņām Lakstīgalu salas ziemeļos, kuras atgādina neliela cietokšņa drupas. Pulksten trijos «Dunkans»iebrauca Tristana da Kuņjas salas Falmuta līcī, kuru no rietumu vējiem pasargā Helpa jeb Palīdzībaskalns.

Izmetuši enkurus, līcī stāvēja vairāki valzivju mednieku kuģi. To» komandas šeit medīja roņus uncitus jūras dzīvniekus, kuru šais krastos ir milzum daudz.

Džons Mengls sāka meklēt «Dunkanam» labu enkurvietu, jo atklāto- reidu apdraud ziemeļrietumu unziemeļu vēja brāzmas. Tieši šai līcī 1829. gadā nogrima angļu briga «Džūlija» ar visu komandu un kravu.«Dunkans» apstājās pusjūdzi no krasta un izmeta enkuru uz klinšaina dibena divdesmit asu dziļumā. Jahtaspasažieri un pasažieres tūdaļ iekāpa lielā laivā un drīz vien sasniedza krastu, kas bija noklāts smalkām,melnām smiltīm, sadrupušo kaļķakmens klinšu sīksīkām paliekām.

Tristana da Kuņjas arhipelāga galvaspilsēta ir neliels ciemats, kas atrodas līča dziļumā pie plata unskaļa strauta. Kāds pussimts diezgan spodru mājiņu bija izvietotas ar ģeometrisku pareizību, kasacīmredzot ir angļu arhitektūras pēdējais vārds. Aiz šīs miniatūrās pilsētiņas plešas pusotra tūkstošahektāru liels līdzenums, kuru noslēdz milzīgs atdzisušas lavas valnis. Pāri šai plakankalnei padebešosiesniedzas septiņi tūkstoši pēdu augsta, koniska virsotne.

Glenervenu pieņēma angļu Kapzemes kolonijai pakļauts gubernators. Glenervens nekavējotiesiztaujāja viņu par Hariju Grantu un «Britāniju». Taču šie vārdi gubernatoram neko neizteica. Tristana daKuņjas salas atrodas nomaļus no parastajiem jūras ceļiem, un kuģi šeit iegriežas gaužām reti.

Pēc plaši pazīstamās 1821. gada katastrofas, kad angļu kuģis «Blendonhols» uzskrēja uzNepieejamās salas klintīm, vēl divi kuģi avarēja pie galvenās salas krastiem: «Primogē» 1845. gadā unamerikāņu trīsmastnieks «Filadelfija» 1857. gadā. Ar šīm trim katastrofām arī aprobežojās šejienes kuģuavāriju statistika.

Patiesībā Glenervens arī necerēja iegūt šeit kādas noteiktas ziņas un iztaujāja salas gubernatoruvienīgi sirdsapziņas nomierināšanas dēļ. Viņš pat pavēlēja kuģa laivām apbraukt apkārt salai, kurasapkārtmērs nepārsniedz septiņpadsmit jūdzes. Ja sala būtu pat trīsreiz lielāka, tajā nevarētu ietilpt nedzLondona, nedz Parīze.

Kamēr notika šī izlūkošana, «Dunkana» pasažieri devās pastaigā pa ciematu un tuvāko apkaimi.

Tristana da Kuņjas iedzīvotāju skaits nesasniedz pat simt piecdesmit cilvēku. Tie visi ir angļi unamerikāņi, kas apprecējuši Kapzemes nēģerietes un hotentotes, kuras neglītumā grūti pārspēt. Šaislaulībās dzimušie bērni ir visai netīkams sakšu stīvuma un afrikāņu viltības sajaukums.

Ar prieku sajuzdami zem kājām cietu zemi, mūsu tūristi aizgāja gar krastu līdz apstrādātajiem ielejaslaukiem, kādi atrodami vienīgi šai salas daļā. Visu pārējo salu aizņem kraujas un neauglīgas sacietējušaslavas klintis. Tajās mitinās simtiem tūkstošu lielo albatrosu un dumjo pingvīnu.

Apskatījuši vulkāniskās izcelsmes klintis, ceļinieki atgriezās ielejā. Visapkārt čaloja steidzīgiestrautiņi, ko dzirdināja konusveida kalna mūžīgie sniegi. Skatienu priecēja zaļi krūmi, kuru zarus rotajagandrīz tikpat daudz putniņu, cik ziedu. Leknajās ganībās pacēlās divdesmit pēdas augstais filikes koks unmilzīgais tuses krūms ar kokveida stublāju. Šeit auga vēl stīgojošā acena ar durstīgām sēklām, varenāslomarijas ar kopā savītiem stublājiem, daudzgadīgie krūmaugi anuerini, kas izplata reibinošu smaržu,sūnas, savvaļas selerijas un papardes. Tas viss veidoja krāšņu un pietiekami daudzveidīgu floru. Bijajūtams, ka šai dāsnajā salā dvašo mūžīga pavasara maigā elpa. Paganels aizrautīgi apgalvoja, ka tā irFenelona apdziedātā, brīnum jaukā Ogigija. Viņš ieteica lēdijai Glenervenai uzmeklēt kādu alu, lai tēlotuburvīgās Kalipso lomu, viņš pats nevēloties neko citu kā vienīgi būt par «vienu no nimfām, kas viņaikalpo».

Tā tērzēdami un jūsmodami, tūristi atgriezās uz jahtas tikai vakara krēslā. Ciemata apkaimē ganījāsvēršu un aitu ganāmpulki, apstrādātajos laukos auga labība, maiss un dārzeņi, kas bija ievesti šeit pirmsčetrdesmit gadiem. Raženi lauki aizstiepās līdz pat galvaspilsētas ielām.

Tieši tai laikā, kad Glenervens atgriezās uz kuģa, pie borta piestāja ari izsūtītās laivas. Dažāsstundās tās bija paguvušas apbraukt apkārt salai, taču nekādas «Britānijas» pēdas matroži nebija atraduši.Izlūkbrauciena vienīgais rezultāts bija tāds, ka Tristana salu varēja galīgi izsvītrot no to zemju saraksta,kur meklējams kapteinis Grants.

Tagad «Dunkans» varēja mierīgi atstāt šo Āfrikas salu grupu un turpināt ceļu uz austrumiem. Kuģisneizbrauca tai pašā vakarā vienīgi tāpēc, ka Glenervens atļāva pamedīt roņus, kuri mudžēt mudž Falmutalīča krastos un kurus vēl dēvē par jūras teļiem, lauvām, lāčiem un ziloņiem.

Kādreiz šais ūdeņos lieliski jutās arī valzivis. Taču pēdējā laikā mednieki tik cītīgi vajājuši valzivisar harpūnām, ka tagad tās gandrīz vairs lav sastopamas. Turpretī roņi šeit uzturas veseliem bariem. Jahtas<omanda nolēma veltīt medībām visu nakti, bet nākamajā dienā sagatavot ·oņu tauku krājumus. Tāpēc«Dunkana» izbraukšana tika atlikta uz aiznākamo dienu, 20. novembri.

Pie vakariņu galda Paganels šo to pastāstīja saviem ceļabiedriem par Tristana da Kuņjas salām. Viņiuzzināja, ka šis arhipelāgs, kuru 506. gadā atklāja portugālis Tristans da Kuņja, viens no Albukerkalīdzbraucējiem, vairāk nekā veselu gadsimtu palika neizpētīts. Gluži pamatoti ejienes salas tika uzskatītaspar «vētru perēkli», un tām nebija labāka lava par Bermudu salām. Tāpēc Tristana salām labprāt neviensnetuvoās un šais krastos piestāja vienīgi Atlantijas okeāna vētru atdzīti kuģi.

1697. gadā, kad šeit ieradās trīs Indijas sabiedrības holandiešu kuģi, ika noteiktas Tristana daKuņjas salu koordinātes, bet 1700. gadā lielais astronoms Hallejs izdarīja šais aprēķinos savuslabojumus. Laika posmā starp 1712. un 1767. gadu ar arhipelāgu iepazinās vairāki franču jūras braucēji,īpaši daudz uzmanības tam veltīja Laperūzs, kuram saskaņā ar instrukcijām Tristana da Kuņjas salas bijajāapmeklē slavenajā 1785. gada ceļojumā.

Šīs tik reti apmeklētās salas palika neapdzīvotas līdz pat 1811. gadam, kad amerikānis DžonatansLamberts nolēma tās kolonizēt. Kopā ar diviem biedriem viņš izkāpa minētā gada janvārī šais krastos unsparīgi ķērās pie darba. Labās Cerības raga angļu gubernators, uzzinājis, ka jaunie kolonisti gūstpanākumus, piedāvāja viņiem angļu protektorātu, Džonatans pieņēma šo piedāvājumu un uzvilka virssavas būdas britu karogu. Šķita, ka Džonatanam lemts mierīgi valdīt pār «savu tautu» — kādu vecu itālietiun portugāļu mulatu —, taču kādu dienu, iepazīdamies ar savas, impērijas krastiem, viņš noslīka vai arīviņu noslīcināja — tas palika noslēpums. Pienāca 1816. gads. Svētās Helēnas salā tika nometināts

Napoleons. Un Anglija, lai viņu labāk apsargātu, novietoja vienu garnizonu Debesbraukšanas salā, otru— Tristana da Kuņjas salās. Tristana garnizonā ietilpa no Kapzemes atsūtīta artilērijas baterija unhotentotu nodaļa. Garnizons uzturējās šeit līdz pat 1821. gadam, tas ir, līdz Svētās Helēnas, salas gūstekņanāvei, pēc tam tika aizvests atpakaļ uz Labās Cerības ragu.

— Neaizbrauca tikai viens eiropietis, — Paganels piebilda, — kaprālis, pēc tautības skots …— Ā, skots! — majors iesaucās, kā vienmēr ieinteresēts par saviem tautiešiem.— Viņa vārds bija Viljams Glass, — ģeogrāfs turpināja. — Viņš palika šai salā kopā ar sievu un

diviem hotentotiem. Drīz vien skotam piebiedrojās divi angļi: kāds matrozis un Temzas zvejnieks, kaslīdz tam bija dienējis par dragūnu Argentīnas armijā, un, beidzot, 1821. gadā šeit atrada patvērumu kāds«Blendonhola» avārijā cietušais jūrnieks kopā ar savu jauno sievu. Tādējādi 1821. gadā Tristana daKuņjas salā bija seši vīrieši un divas sievietes. 1829. gadā jau bija septiņi vīrieši, sešas sievietes unčetrpadsmit bērnu. 1835. gadā iedzīvotāju skaits bija pieaudzis līdz četrdesmit, bet tagad tas irtrīskāršojies.

— Tā veidojas tautas, — Glenervens noteica.— Lai Tristana da Kuņjas salas vēsture būtu pilnīga, — Paganels atsāka, — vēl jāpiebilst, ka šo

salu, tāpat kā Huana Fernandesa salu, manuprāt, ar pilnām tiesībām var nosaukt par Robinsona salu.Patiesi, Huana Fernandesa salā viens pēc otra likteņa varā tika atstāti divi jūrnieki, bet Tristana daKuņjas salā tāds pats liktenis gandrīz piemeklēja divus zinātniekus. 1793. gadā viens no maniemtautiešiem — dabaszinātnieks Obērs Oiptī-Tuārs tik ļoti bija aizrāvies ar augu vākšanu, ka apmaldījās unaizkļuva līdz savam kuģim tikai brīdī, kad kapteinis jau bija pavēlējis pacelt enkuru. 1824. gadā viens nojūsu tautiešiem, dārgais Glenerven, prasmīgs zīmētājs Ogists Ērls bija atstāts šai salā un pavadīja tajāviens pats astoņus mēnešus. Kuģa kapteinis bija aizmirsis, ka Ērls atrodas krastā un, uzvilcis buras,aizbrauca uz Labās Cerības ragu.

— Šo kapteini patiesi var saukt par izklaidīgu! — majors sacīja. — Viņš droši vien bija viens nojūsu radiniekiem, Paganel?

— Ja arī viņš nebija mans radinieks, tad viņš ir šā goda cienīgs.Ar šo ģeogrāfa atbildi saruna par Tristana da Kuņjas salu beidzās.«Dunkana» komandas nakts medības bija veiksmīgas: piecdesmit lieli roņi bija šķīrušies no dzīves.

Atļāvis medības, Glenervens nevarēja aizliegt matrožiem medījumu izmantot. Tāpēc nākamajā dienā tikakausēti tauki un apstrādātas šo vērtīgo dzīvnieku ādas. Dabiski, arī šai dienā «Dunkana» pasažieri devāsjaunā ekskursijā uz salas iekšieni. Glenervens ·un majors paņēma līdz bises, lai palūkotu kādu vietējomedījumu. Šoreiz -ekskursanti nonāca līdz pašai kalna pakājei, kas bija sētin nosēta gan porainiem un.melniem lavas gabaliem, gan dažnedažādām vulkānisko izvirdumu paliekām. Kalna pamatne slējās augšupno zvalstīgu klinšu haosa. Milzīgās konusveida smailes izcelsme neradīja nekādas šaubas: angļu kapteinisKārmaikls bija pamatoti sazīmējis tajā izdzisušu vulkānu.

Mednieki uzdūrās vairākām meža cūkām. Vienu no tām noguldīja majora lode. Glenervensapmierinājās ar dažiem pāriem melno irbju, no ! kurām kuģa pavārs pagatavos lielisku ragū. Augstākkalnu terasēs redzēja skraidelējam daudz kazu. Salā bija arī milzums meža kaķu. Šie lepnie, drosmīgie unniknie dzīvnieki, no kuriem baidījās pat suņi, ātri vairojās «un dienās varēja kļūt par visai bīstamiemplēsoņām. Astoņos vakarā ekskursanti atgriezās uz kuģa, un naktī «Dunkans» uz visiem laikiem atstājaTristana da Kuņjas salu.

III n o d a ļa Amsterdamas salaDžons Mengls bija nodomājis papildināt ogļu krājumu Labās Cerības ragā. Tāpēc jahtai vajadzēja

mazliet novirzīties no trīsdesmit septītās .paralēles un pabraukt divus grādus augstāk uz ziemeļiem. Te vēlnebija, .pasātu josla un «Dunkana» burās pūta visai labvēlīgie un spēcīgie rie

tumu vēji. Nepilnās sešās dienās jahta nobrauca tūkstoš trīssimt jūdzes,, kas Tristana da Kuņjas salasšķir no Āfrikas kontinenta dienvidu smailes. 24. novembrī pulksten trijos dienā pie apvāršņa parādījās

Galda kalns, bet pēc kāda laiciņa Džons saskatīja arī Signālu kalnu, kas norāda ieeju līcī. «Dunkans»iebrauca tajā ap astoņiem vakarā un izmeta enkuru Kapštates ostā.

Būdams Ģeogrāfijas biedrības biedrs, Paganels, protams, zināja, ka Āfrikas dienvidu galu pirmoreizieraudzīja portugāļu admirālis Bartolomejs Diass 1486. gadā, bet apbrauca tam apkārt slavenais Vaskoda Gama tikai 1497. gadā. Kā gan Paganels to varēja nezināt, ja Kamocnss savās «Luziādās» dzied slavasdziesmas lielajam juras braucējam! Sai sakarā zinātnieks izteica kādu interesantu atzinumu: ja Diass1486. gadā, sešus gadus pirms Kristofora Kolumba pirmā ceļojuma, būtu apbraucis apkārt Labās Cerībasragam, tad Amerikas atklāšana, iespējams, būtu aizkavējusies uz ilgāku laiku. Patiesi, jūras ceļš garāmĀfrikas dienvidu smailei ir visīsākais un vistaisnākais ceļš uz Austrumindiju. Bet ko gan citu meklējalielais dženovietis, traukdamies uz rietumiem, ja ne īsāko ceļu uz garšvielu zemi! Turpretī, ja ragam būtuapbraukts apkārt, Kolumba ekspedīcijai vairs nebūtu jēgas — un diez vai viņš vispār būtu to uzsācis.

Kapštate, ko 1652. gadā dibinājis holandietis van Ribeks, atrodas Labās Cerības raga līča dziļumā.Tā kļuva par galvaspilsētu nozīmīgai kolonijai, kura galīgi kļuva par Anglijas īpašumu pēc 1815. gadalīguma. «Dunkana» pasažieri izmantoja gadījumu, lai apskatītu pilsētu. Viņu rīcībā bija tikai divpadsmitstundas, jo kapteinim Džonam pietika ar vienu dienu, lai atjaunotu kurināmā krājumus, un 26. novembrarītā viņš jau gribēja doties tālāk.

Starp citu, vairāk laika nemaz nebija vajadzīgs, lai izstaigātu ģeometriski pareizos kvadrātus uz šahagaldiņa, kas nosaukts par Keiptaunu. Trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāju, balti un melni, tēlo karaļu, karalieņu,virsnieku, bandinieku un, iespējams, arī muļķu lomu. Tā vismaz izteicās Paganels. Patiesi, kad apskatītapils, kas paceļas pilsētas dienvidaustrumos, gubernatora māja un dārzs, birža, muzejs, akmens krusts, kurušeit uzcēlis Bartolomejs Diass par godu savam atklājumam, un turklāt vēl izdzerta glāze Pontejas vīna,kas ir labākais no Konstances apgabala vietējiem vīniem, jums neatliek nekas cits kā doties tālāk. Mūsuceļinieki to arī darīja nākamās dienas gaismas svīdā. «Dunkans» uzvilka fokburu, klīverus un marsburu unpēc dažām stundām jau bija apbraucis daudzināto Vētru ragu, ko optimistiskais portugāļu karalis Zuans IItik neatbilstoši nosaucis par Labās Cerības ragu.

Amsterdamas salas no Labās Cerības raga šķir divi tūkstoši deviņi simti jūdzes. Mierīgā jūrā, labamceļavējam pūšot, šo attālumu var nobraukt desmit dienās. Kuģiniekiem veicās labāk nekā ceļiniekiempampās: viņi nevarēja sūdzēties par dabas stihiju naidīgumu. Gaiss un ūdens, kas uz cietzemes bijasazvērējušies pret viņiem, tagad apvienoja savus spēkus, lai dzītu viņus uz priekšu.

— Ai, jūra, jūra! — Paganels atkārtoja. — Šis brīnišķais lauks, kur pilnām var atraisīties cilvēkaspēki, bet kuģis ir īsts civilizācijas nesējs! Padomājiet, draugi, ja zemeslode būtu viens vienīgs milzīgskontinents, mēs deviņpadsmitajā gadu simtenī nepazītu vēl ne tūkstošo zemeslodes daļu! Paraugieties, kasnotiek milzīgo kontinentu iekšienē — Sibīrijas stepēs, Centrālās Āzijas līdzenumos, Āfrikas tuksnešos,Amerikas prērijās, Austrālijas neauglīgajos plašumos, polu vientulīgajos ledājos! Cilvēks tur tikpat kāneuzdrošinās spert kāju, visdrosmīgākie atkāpjas, visbezbailīgākie aiziet bojā. Cilvēks tur netiek uzpriekšu. Transporta līdzekļi ir nepilnīgi. Karstums, slimības, iezemiešu mežonība rada nepārvaramusšķēršļus. Divdesmit jūdzes tuksneša šķir cilvēkus citu no cita vairāk nekā pieci simti jūdzes okeāna. Jūsesat kaimiņi, ja atrodaties jūras pretējos krastos, taču esat svešinieki, ja jūs šķir meži. Anglija itin kārobežo ar Austrāliju, toties, piemēram, Ēģipti no Senegalas, šķiet, atdala miljoniem ljē, bet Pekina irPēterburgas antipods! Jūru šodien daudz vieglāk šķērsot nekā vismazāko tuksnesi, un vienīgi ar jūraspalīdzību, kā trāpīgi teicis kāds amerikāņu zinātnieks, starp visām pasaules daļām nodibinājušāsradnieciskas saites.

Paganels runāja tik kaismīgi, ka pat majoram nebija ko iebilst pret šo slavas dziesmu okeānam.Patiesi, ja, meklējot Hariju Grantu uz trīsdesmit septītās paralēles, vajadzētu virzīties visu laiku tikai pakontinentu, šāds pasākums nemaz nebūtu realizējams. Turpretī jūra drošsirdīgos meklētājus nogādāja novienas zemes otrā, un 6. decembra rītausmā no viļņu klēpja iznira jauns kalns.

Tā bija Amsterdamas sala, kas atrodas uz dienvidu platuma 37°47' un austrumu garuma 77°24'.

Konusveida kalna virsotne skaidrā laikā saredzama piecdesmit jūdžu attālumā. Pulksten astoņos no rītavēl neskaidrie kalna apveidi atgādināja Tenerifa kalnu.

— Tātad tas ir līdzīgs Tristana da Kuņjas kalnam, — Glenervens ieminējās.— Ļoti pamatots secinājums, — Paganels atsaucās, — saskaņā ar ģeometrijas aksiomu divas salas,

kas līdzīgas trešajai, līdzīgas arī viena otrai. Piebildīšu vēl, ka Amsterdamas sala, tāpat kā Tristana daKuņjas sala, ir vienlīdz bagāta ar roņiem un robinsoniem.

— Vai robinsoni sastopami itin visur? — lēdija Helēna jautāja.— Goda vārds, kundze, es nezinu daudz tādu salu, kurās nebūtu risinājušies tamlīdzīgi notikumi, —

Paganels sacīja. — Pati dzīve jau krietni pirms jūsu nemirstīgā tautieša Daniela Defo uzrakstījusi viņanemirstīgo romānu.

— Paganela kungs, — Mērija Granta ierunājās, — vai atļausit uzdot jums kādu jautājumu?— Kaut vai divus, dārgā mis, es apsolos uz tiem atbildēt.— Sakiet, — jaunā meitene turpināja, — vai jūs ļoti izbītos, ja pēkšņi atrastos viens pats

neapdzīvotā salā?— Es? — Paganels iesaucās.— Neiedomājieties tikai apgalvot, dārgais draugs, ka tā ir jūsu karstākā vēlēšanās! — majors

ironizēja.— Es nemaz to neapgalvoju, — ģeogrāfs atbildēja, — taču šāds piedzīvojums nebūtu nemaz tik

nepatīkams. Es sāktu dzīvot jaunu dzīvi. Es medītu un zvejotu, mitinātos ziemu alā, bet vasaru — kokā.Ierīkotu noliktavu, kur glabāt ievākto ražu. Vārdu sakot, es kolonizētu savu salu.

— Viens pats?— Viens pats, ja to prasītu apstākļi. Un vai tad vispār cilvēks var būt pilnīgi viens pasaulē? Itin kā

nevarētu izraudzīties draugus starp dzīvniekiem! Pieradināt kādu kazlēnu, daiļrunīgu papagaili vaipiemīlīgu pērtiķīti. Un ja liktenis vēl atsūta tādu biedru kā uzticīgais Piektdienis? Kas vēl vairākvajadzīgs? Divi draugi uz vienas klints — vai tā nav laime? Iedomājieties, piemēram, majoru un mani…

— Pateicos, — Maknebs attrauca, — man nav ne mazākās vēlēšanās tēlot Robinsonu, turklāt šolomu es nospēlētu gaužām slikti.

— Dārgais Paganela kungs, — sarunā iejaucās lēdija Helēna, — jūsu neapvaldītā iztēle atkalaiznes jūs fantāzijas pasaulē. Manuprāt, īstenība stipri atšķiras no sapņiem. Savās vīzijās jūs redzatvienīgi tos robinsonus, kurus liktenis saudzīgi aizgādājis izredzētā salā, kur daba viņus lutina kā mīļusbērnus. Jūs redzat visā vienīgi gaišo pusi.

— Vai tiešām jūs neticat, ka cilvēks neapdzīvotā salā var justies laimīgs?— Nē, neticu. Cilvēks ir radīts dzīvei sabiedrībā, nevis vientulībā. Vientulība var izraisīt vienīgi

izmisumu. Tas ir tikai laika jautājums. Iespējams, ka sākumā rūpes par neatliekamām materiālāmvajadzībām izklaidē nelaimīgo, kas nupat izglābies no jūras viļņiem, iespējams, ka ikdienas vajadzības uzlaiku atvirza domas par drūmo nākotni. Taču pienāks laiks, kad viņš jutīsies vientuļš, aizrauts tālu nocilvēkiem, bez kādām cerībām atkal redzēt dzimteni, sastapt tos, kurus mīl. Cik daudz mokošu domu tadviņam būtu jāizdomā, cik daudz ciešanu jāizcieš! Mazā saliņa viņam būs visa pasaule. Visa cilvēce būsviņš pats. Kad pienāks nāve — drausmīgā nāve pilnīgā vientulībā, viņš jutīsies kā pēdējais cilvēkspēdējā dienā pirms pasaules gala. Ticiet man, Paganela kungs, labāk, jau nebūt šā cilvēka vietā.

Lai arī negribīgi, Paganels tomēr bija spiests piekrist lēdijas Helēnas, argumentiem. Saruna parvientulības labajām un ļaunajām pusēm turpinājās līdz pat brīdim, kad «Dunkans» izmeta enkuru jūdzi noAmsterdamas salas krasta.

Sai Indijas okeāna plašumos iemestajā arhipelāgā ietilpst divas salas., kas atrodas apmēramtrīsdesmit trīs jūdzes viena no otras tieši uz Indijas pussalas meridiāna. Ziemeļos ir Amsterdamas jebSvētā Pētera sala, bet dienvidos Svētā Pāvila sala. Ģeogrāfi un jūras braucēji šīs salas bieži vien jauc.Amsterdamas salas 1796. gada decembrī atklāja holandietis Flamings. Pēc tam tās apmeklēja Antrkasto,

kas ar buriniekiem «Cerība» un «Meklētājs» bija devies meklēt bez vēsts pazudušo Lapcrūzu. Sākot ar šoceļojumu, abas salas tika pastāvīgi jauktas. Jūras braucējs Barovs, Botāns-Boprē Antrkasto atlantā, pēctam Horsburgs, Pinkertons un citi ģeogrāfi pastāvīgi aprakstījuši Svētā Pētera salu kā Svētā Pāvila salu— un otrādi. 1859. gadā austriešu fregates «Navarra» virsnieki ceļojumā apkārt, zemeslodei izvairījās nošīs kļūdas, un tāpat rīkojās arī Paganels.

Svētā Pāvila sala, kas atrodas dienvidos no Amsterdamas salas, nav nekas vairāk kā neapdzīvotskonusveida kalns, kas acīmredzot kādreiz bijis vulkāns. Turpretī Amsterdamas salas apkārtmērs irapmēram divpadsmit jūdzes, un šās salas krastā piestāja laiva ar «Dunkana» pasažieriem. To apdzīvovairāki brīvprātīgi trimdinieki, kas jau apraduši ar savu bēdīgo eksistenci. Viņi apsargā zvejas vietas,kuras, tāpat kā pati sala, pieder kādam Otovana kungam, tirgonim no Savienības salām. Sī patvaldnieka,kuru Eiropas lielvalstis pagaidām vēl nav atzinušas, gada ienākumi sasniedz septiņdesmit piecus —astoņdesmit tūkstošus franku, un tos viņš iegūst, zvejodams, sālīdams un eksportēdams cheilodaktylus, koparastā valodā sauc par mencām.

Amsterdamas salai bija lemts kļūt un palikt par franču īpašumu. Sākumā pirmā kolonizētāja tiesībaspiederēja kādam Kamena kungam, rēderim no Sendenī. Burbonā. Tad pēc kaut kāda starptautiska līgumasalu savā īpašumā ieguva kāds polis, kas apstrādāja to ar madagaskariešu vergiem. Taču polis ir tas pats,kas francūzis, un poļu sala atkal kļuva par franču salu Otovana kunga rokās. Kad 1864. gada-6. decembri«Dunkans» piestāja pie salas, to apdzīvoja trīs cilvēki: viens francūzis un divi mulati. Visi trīs salasīpašnieka tirgoņa Otovana kalpotāji. Paganels varēja paspiest roku savam tautietim cienījamajam Viokungam, kas bija jau sasniedzis visai pieklājīgu vecumu. Šis «gudrais sirmgalvis» sagaidīja viesusārkārtīgi laipni. Tā viņam bija laimīga diena, kad viņš varēja uzņemt salā galantos ceļotājus. ParastiSvētā Pētera salu apmeklēja vienīgi roņu mednieki un retumis valzivju mednieki, kuru uzvešanās nav diezcik smalka, jo kādu smalku uzvešanos tie var mācīties jūrassuņu sabiedrībā!

Vio kungs iepazīstināja viesus ar saviem «pavalstniekiem», abiem mulatiem. Šie trīs cilvēki kopā ardažām meža cūkām, kas mita salas iekšienē, un tūkstošiem naivo pingvīnu bija vienīgie salas iedzīvotāji.Namiņš, kurā dzīvoja salinieki, atradās salas dienvidrietumu daļā pie kādas dabiskas ostas, kuru bijaizveidojis daļējs kalnu, nogruvums. Jau ilgi pirms Otovana Pirmā valdīšanas Svētā Pētera salā atradapatvērumu kuģu katastrofās cietušie. Paganels ļoti ieinteresēja klausītājus, sākdams pirmo stāstu arvārdiem: «Stāsts par diviem Amsterdamas salā pamestiem skotiem.»

Tas notika 1827. gadā. Angļu kuģis «Palmira», braukdams garām šai salai, pamanīja dūmu stabu, kaspacēlās virs salas. Kapteinis pavēlēja piebraukt tuvāk krastam un drīz vien ieraudzīja divus cilvēkus, kasraidīja palīgā saucienus. Kapteinis aizsūtīja pēc šiem cilvēkiem laivu, kura atveda uz kuģi Džeku Peinu,divdesmit divus gadus vecu jaunekli, un Robertu Prudfutu, četrdesmit astoņus gadus vecu vīru. Abinelaimīgie izskatījās briesmīgi. Viņi bija nodzīvojuši salā astoņpadsmit mēnešus galīgā trūkumā, gandrīzbez kādas pārtikas un dzeramā ūdens. Viņi ēduši gliemežus, makšķerējuši ar saliektu naglu, laiku palaikam viņiem izdevies noķert kādu sivēnu, bet dažkārt viņi trīs dienas dzīvojuši bez ēšanas. Kāvestālietes viņi modri sargājuši uguni, kas bijusi iegūta ar pēdējo posās gabaliņu. Viņi nav ļāvuši tainekad izdzist un pārgājienos allaž ņēmuši līdz kā vislielāko dārgumu. Peinu un Prudfutu bija atstājis salākāds roņu mednieku šoneris. Pēc zvejnieku paraduma viņiem šeit bijis jāpaliek viens mēnesis, laiapstrādātu roņu ādas un izkausētu taukus. Šoneris viņiem pakaļ nav atbraucis. Pēc pieciem mēnešiem piesalas piestājis angļu kuģis «Cerība», kas devies uz Vandimenu, taču kuģa kapteinis, kādaneizskaidrojama, nežēlīga untuma vadīts, atteicies uzņemt abus skotus uz sava kuģa. Viņš aizbraucis prom,neatstādams viņiem nedz sausiņus, nedz šķiltavas, un abi nelaimīgie droši vien būtu nomiruši, ja«Palmira», braukdama garām Amsterdamas salai, nebūtu viņus uzņēmusi.

Otrs notikums, kas veido Amsterdamas salas vēsturi — ja šādai klinšu kaudzei vispār var būtvēsture —, saistās ar franču kapteini Peronu. Viņa piedzīvojumi sākās un beidzās gluži tāpat kā abiemskotiem: sākumā labprātīga palikšana salā, pēc tam gaidītais kuģis neatgriežas, un tikai pēc četrdesmit

mēnešiem vētra nejauši atdzen pie salas krastiem kādu svešzemju kuģi. Kapteiņa Perona uzturēšanās laikāsalā norisa asiņaina drāma, kas dīvainā kārtā atgādina tos izdomātos notikumus, ko pārdzīvoja DanielaDefo varonis.

Kapteinis Perons bija izkāpis krastā ar četriem matrožiem, diviem angļiem un diviem frančiem. Viņšbija nodomājis veltīt piecpadsmit mēnešus jūraslauvu medībām. Medības bijušas ļoti veiksmīgas. Tačupagājuši piecpadsmit mēneši — un kuģis joprojām nebraucis, produktu krājumi pamazām izsīkuši,starptautiskās attiecības kļuvušas aizvien saspīlētākas. Abi angļi sadumpojušies pret kapteini Peronu, unviņi būtu to nogalinājuši, ja kapteinim palīgā nebūtu nākuši viņa tautasbrāļi. Kopš šī brīža abas pusesuzmanījušas viena otru nakti un dienu, neizlaizdamas no rokām ieročus, uzbrukušas viena otrai, pārejotkaujas laimei gan vienā, gan otrā pusē. Vientuļajā salā atstātie dzīvojuši nožēlojamu dzīvi, kas pagājusitrūkumā un pastāvīgās bailēs. Galu galā viņi iznīcinātu cits citu, ja kāds angļu kuģis beidzot nebūtuuzņēmis un aizvedis uz dzimteni šos nelaimīgos, kurus uz Indijas okeāna klints tirdīja nožēlojamaisnacionālais naids.

Tādi bija šie piedzīvojumi. Divas reizes Amsterdamas sala bija kļuvusi par mājvietu avārijācietušiem jūrniekiem, kurus liktenis divreiz bija izglābis no posta un nāves. Kopš tā laika pie šiemkrastiem nav avarējis neviens kuģis. Viļņi būtu izskalojuši krastā sadragātā kuģa paliekas, bet avārijucietušie kuģinieki būtu nokļuvuši Vio kunga zvejas vietās. Turklāt sirmgalvim, kas jau ilgus gadus bijadzīvojis šajā salā, nekad nebija gadījusies izdevība parādīt savu viesmīlību nelaimes piemeklētiemjūrniekiem. Par «Britāniju» un kapteini Grantu viņš nekā nezināja. Kā redzams, katastrofa nebija notikusinedz pie Amsterdamas, nedz pie Svētā Pāvila salas, kuras bieži apmeklēja zvejnieki un roņu mednieki.

Glenervenu šī ziņa nepārsteidza un arī neapbēdināja. Viņš un viņa ceļabiedri šais pieturvietās nemaznecerēja atrast kapteini Grantu. Viņi gribēja vienīgi konstatēt faktu, ka šais dažādajos trīsdesmit septītāsparalēles punktos kapteinis Grants nav atrodams. «Dunkana» aizbraukšana tika nolikta uz nākamo dienu.Līdz vakaram ceļinieki vēl paguva paklaiņot pa salu, kas izskatījās visai pievilcīga. Taču tās floras unfaunas apraksts neaizpildītu pat visrunīgākā dabaszinātnieka piezīmju grāmatiņu. Zīdītājus, putnus, zivisun vaļveidīgos šeit pārstāvēja vienīgi dažas meža cūkas, vētrasputni, albatrosi, asari un roņi. Šur un tur nomelnās, sastingušās lavas lauzās ārā karsti avoti un pāri vulkāniskajai augsnei vēlās biezi tvaika mutuļi.Temperatūra dažos avotos bija ļoti augsta. Džons Mengls

iegremdēja vienā no tiem Fārenheita termometru, un tas rādija simt septiņdesmit sešus grādus. Turpatdažu soļu atstatumā jūrā noķertās zivis izvārījās šai tikpat kā verdošā ūdenī piecās minūtēs. Paganelam taslika atteikties no nodoma izpeldēties šais avotos.

Pievakarē pēc vērtīgās pastaigas Glenervens atvadījās no cienījamā Vio kunga. Ceļinieki novēlējaviņam laimi, kāda vien iespējama uz viņa vientuļās salas. Sirmgalvis savukārt novēlēja panākumusekspedīcijai, ud «Dunkana» laiva aizveda ceļiniekus atpakaļ uz kuģi.

IV n o d a ļ a

ŽAKA PAGANELA UN MAJORA MAKNEBA DERĪBAS7. decembrī pulksten trijos no rīta «Dunkana» kurtuves jau dūca. Sāka griezties vinča. Enkurs

pacēlās no mazā līča smilšainā dibena un nogūlās savā vietā uz borta. Sāka strādāt skrūve, un jahta izgājaselgā. Kad pulksten astoņos no rīta pasažieri uzkāpa uz klāja, Amsterdamas sala jau izgaisa apvāršņadūmakā. Virzoties pa trīsdesmit septīto paralēli, tā bija* pēdējā pietura ceļā uz Austrālijas krastiem, līdzkuriem vēl bija trīs tūkstoši jūdžu. Ja rietumu vējš pieturēsies un jūra būs mierīga, pēc divpadsmit dienām«Dunkans», iespējams, sasniegs ceļa mērķi. Mērija Granta un Roberts aizkustināti vēroja šos viļņus,kurus «Britānija» droši vien šķēla dažas dienas pirms savas bojā ejas. Varbūt kaut kur šeit kapteinis.Grants uz vētras sadragātā kuģa ar komandas paliekām cīnījās pret Indijas okeāna briesmīgajiemviesuļiem, apzinādamies, ka viņus neapturami dzen uz krastu. Džons Mengls parādīja jaunajai meitenei uzkuģa kartēm, iezīmētās straumes un pastāstīja par to pastāvīgo virzienu. Viena no šīm straumēm virzās

pāri visam Indijas okeānam uz Austrālijas kontinentu,, un tās ietekme jūtama tiklab Klusajā, kā Atlantijasokeānā. Tāpēc «Britānija», zaudējusi mastus un stūri, vārdu sakot, neaizsargāta pret jūras un debesudusmām, dzīta virsū krastam un tur sadragāta.

Te pēkšņi radās sarežģījums. Pēc laikraksta «Mercanlile and Shipping Gazette» ziņām, kapteinisGrants bija izbraucis no Kalao ostas 1862. gada 30. maijā. Bet kā 7. jūnijā, astoņas dienas pēc tam, kadbija atstāts Peru krasts, «Britānija» varēja atrasties Indijas okeānā? Kad par to vaicāja Paganelam, viņšdeva visai ticamu atbildi, kas apmierināja pat tos, kas bija visgrūtāk pārliecināmi.

Šī saruna notika 12. decembra vakarā, piecas dienas pēc tam, kad kuģis bija atstājis Amsterdamassalu. Lords un lēdija Glenervcni, Roberts

«un Mērija Granti, kapteinis Džons, Maknebs un Paganels tērzēja kopkajītē. Kā parasti, sarunutemats bija «Britānija», pie kuras nemitīgi kavējās visu pasažieru domas. Kad nejauši izvirzījās jauminētais sarežģītais jautājums, cerību pavediens, šķiet, pēkšņi tika pārrauts.

Izdzirdīs šo negaidīto Glenervena piezīmi, Paganels strauji pacēla · galvu. Pēc tam, nebildis nevārda, viņš devās pēc dokumenta. Atgriezies Paganels atkal tikai paraustīja plecus gluži kā cilvēks, kuramir kauns, ka tāds nieks kaut uz mirkli varējis saistīt viņa prātu.

— Ir jau labi, dārgais draugs, — Glenervens sacīja, — taču dodiet smuins kādu paskaidrojumu.— Nē, — Paganels atbildēja, — man ir tikai viens jautājums, kuru es 4.izdošu kapteinim Džonam.— Es klausos, Paganela kungs, — Džons Mengls noteica.— Vai ātrgaitas kuģis var vienā mēnesī aizkļūt pa Kluso okeānu līdz Austrālijai?— Var, ja diennaktī nobrauc divi simti jūdžu.— Vai šāds ātrums ir ārkārtējs?— Itin nemaz. Burinieki bieži vien brauc vēl ātrāk.— Un tagad iedomājieties, — Paganels turpināja, — ka jūras ūdens dokumentā izdzēsis vienu

ciparu, un «7. jūnija» vietā lasiet «17. jūniju» vai «27. jūniju» — un viss kļūs skaidrs.— Tiešām, — lēdija Helēna iesaucās, — no trīsdesmit pirmā maija līdz divdesmit septītajam

jūnijam …— … kapteinis Grants varēja šķērsot Kluso okeānu un atrasties Indijas okeānā!Šo Paganela secinājumu visi klātesošie uzņēma ar neslēptu prieku.— Tātad vēl viena apšaubāma dokumenta vieta noskaidrota, — Gleinervens sacīja, — un par to

mums atkal jāpateicas dārgajam zinātniekam. Tagad mums atliek vairs tikai aizkļūt līdz Austrālijai unmeklēt ·«Britānijas» pēdas rietumu piekrastē.

— Vai arī austrumu piekrastē, — Džons Mengls piemetināja.— Jums ir taisnība, Džon. Dokumentā nav nekādas norādes, ka avārija būtu notikusi rietumu, nevis

austrumu piekrastē. Tādēļ mums jāmeklē .abos Austrālijas krastos, kurus šķērso trīsdesmit septītāparalēle.

— Tātad, milord, vēl nav skaidrs, kādā krastā jāmeklē? — Mērija Granta jautāja.— Nav tik ļauni, mis, — Džons Mengls pasteidzās atbildēt, gribēdams izkliedēt meitenes bažas. —

Viņa augstība droši vien būs vienis prātis — ja kapteinis Grants būtu izmests Austrālijas austrumu krastā,viņš tūdaļ

saņemtu palīdzību. Visa šī piekraste, var teikt, ir angliska, to apdzīvo angļu kolonisti. «Britānijas»komanda, nenogājusi ne desmit jūdžu, būtu sastapusi tautiešus.

— Pilnīgi pareizi, kapteini Džon, — Paganels sacīja. — Es piekrītu jūsu viedoklim. Austrumupiekrastē, Tufolda līča krastos un Ēdenes pilsētā, Harijs Grants būtu atradis ne vien pajumti kādā angļukolonijā, bet arī kuģi, ar ko atgriezties Eiropā.

— Bet vai tai Austrālijas daļā, uz kuru mūs tagad ved «Dunkans», — lēdija Helēna jautāja, —avārijā cietušie jūrnieki varēja rast šādu atbalstu?

— Nē, kundze, — Paganels atbildēja. — Šī piekraste ir tuksnešaina. Nekādi satiksmes ceļi to

nesavieno ar Melburnu vai Adelaidu. Ja «Britānija» uzskrēja uz turienes krasta rifiem, tad izglābušieskuģinieki nevarēja saņemt nekādu palīdzību gluži tāpat kā tad, ja viņi būtu izmesti Āfrikas neviesmīlīgajākrastā.

— Kas varēja notikt ar manu tēvu šais divos gados? — Mērija Granta jautāja.— Dārgā Mērija, — Paganels atsaucās, — jūs, bez šaubām, esat pārliecināta par to, ka kapteinis

Grants pēc kuģa bojā ejas sasniedzis Austrālijas krastu?— Jā, Paganela kungs, — meitene atbildēja.— Tad mēģināsim iedomāties, kas varēja* notikt ar kapteini Grantu kontinentā. Manuprāt, pastāv

tikai trīs iespējas. Harijs Grants un viņa biedri vai nu sasnieguši angļu kolonijas, vai -nokļuvušiiezemiešu rokās, vai arī apmaldījušies Austrālijas milzīgajos tuksnešos. — Paganels apklusa, cenzdamiessaskatīt klausītāju acīs atbalstu savai pierādījumu sistēmai.

— Turpiniet, Paganel, — lords Glenervens sacīja.— Es turpinu, — Paganels atbildēja, — un vispirms atmetu pirmo hipotēzi. Harijs Grants, bez

šaubām, nav sasniedzis angļu kolonijas, jo tādā gadījumā viņš jau sen sveiks un vesels būtu atgriezies piebērniem savā jaukajā Dandijā.

— Nabaga tēvs, — Mērija Granta čukstēja. — Jau divi gadi viņš ir šķirts no mums.— Nepārtrauc Paganela kungu! — Roberts apsauca māsu. — Viņš tūdaļ pateiks mums patiesību …— Diemžēl ne, draudziņ! Vienīgais, ko varu droši sacīt: kapteinis Grants atrodas austrāliešu gūstā

vai arī…— Bet iezemieši, — lēdija Glenervena satraukti vaicāja, — vai viņi…— Nomierinieties, kundze, — zinātnieks atbildēja, saprazdams, no kā lēdija Helēna baidās. — Šie

iezemieši gan ir mežonīgi, rupji un atrodas uz viszemākās attīstības pakāpes, taču viņi ir miermīlīgi unnav asinskāri kā viņu kaimiņi jaunzēlandieši. Ja arī viņi sagūstījuši avārijā cietušos «Britānijas»jūrniekus, tad, varat man ticēt, nekad nav tīkojuši pēc viņu dzīvības. Visi ceļotāji ir vienis pratis, kaaustrālieši bīstas no asinsizliešanas un daudzreiz bijuši uzticami sabiedrotie, atvairot patiesi cietsirdīgokatordznieku bandu uzbrukumus.

— Vai jūs dzirdat, ko saka Paganela kungs? — lēdija Glenervena uzrunāja Mēriju Grantu. — Jajūsu tēvs atrodas iezemiešu gūstā, kā dokuments liek domāt, tad mēs viņu atradīsim.

— Ja nu viņš apmaldījies šai milzīgajā zemē? — meitene ieminējās, jautājoši vērdamās Paganelā.— Sīkums! — ģeogrāfs attrauca pārliecības pilnā balsī. — Arī tad mēs viņu atradīsim! Vai ne,

draugi?— Protams, — Glenervens noteica, gribēdams izkliedēt skumjo noskaņu. — Es nemaz nepieļauju,

ka cilvēks var pazust…— Es tāpat, — Paganels atsaucās.— Vai Austrālija ir liela? — Roberts jautāja.— Austrālijas platība, draudziņ, ir septiņi simti septiņdesmit pieci miljoni hektāru, vārdu sakot, tā

aizņem četras piektdaļas Eiropas teritorijas.— Vai tiešām tik liela? — majors brīnījās.— Jā, Makneb, tie ir pilnīgi precīzi dati. Kā jūs uzskatāt, vai šādai zemei ir tiesības saukties par

kontinentu, kā tas minēts dokumentā?— Bez šaubām, Paganel.— Varu vēl piebilst, — zinātnieks turpināja, — ka nav daudz tādu ceļotāju, kas būtu pazuduši šai

milzīgajā zemē. Manuprāt, Leiharts ir vienīgais, kura liktenis palicis nezināms, taču vēl īsi pirmsaizbraukšanas es uzzināju Ģeogrāfijas biedrībā, itin kā Makintairs būtu uzgājis viņa pēdas.

— Vai tad visi Austrālijas apgabali vēl nav izpētīti? — lēdija Glenervena iejautājās.— Nē, kundze, — Paganels atbildēja. — Šis kontinents ir tikpat nepazīstams kā Āfrikas vidiene, lai

gan uzņēmīgu ceļotāju nav trūcis. No 1606. līdz 1862. gadam vairāk nekā piecdesmit drosminieku pētījuši

Austrālijas centrālos apgabalus un piekrasti.— Veseli piecdesmit? — majors šaubījās.— Jā, Makneb, tieši piecdesmit. Es domāju jūrniekus, kuri devās bīstamos braucienos gar

nezināmajiem Austrālijas krastiem, kā arī ceļotājus, kuri ielauzās šā milzīgā kontinenta iekšienē.— Un tomēr piecdesmit, manuprāt, ir par daudz sacīts, — majors neatlaidās.— Es jums pierādīšu, Makneb, — ģeogrāfs iesaucās, kā vienmēr skaizdamies, ka viņam runā pretī.— Pierādiet, Paganel!— Ja jūs man neticat, es tūdaļ pat nosaukšu visus šos piecdesmit vārdus.— Ak, šie zinātnieki! — majors mierīgi noteica. — Viņi ne par ko nešaubās.— Major, — Paganels sacīja, — vai gribat ar mani saderēt? Ja man būs taisnība, jūs atdosit man

savu Purdeja Mūra un Diksona karabīni, bet, ja taisnība būs jums, jūs dabūsit manu Sekretāna tālskati.— Kāpēc gan ne, Paganel, ja jums tas sagādā prieku? — Maknebs atbildēja.— Pielūkojiet, major, — zinātnieks iesaucās. — Ar šo karabīni jūs vairs nešausit nedz kalnu kazas,

nedz lapsas. Ja nu vienīgi es jums to aizdošu un to, protams, darīšu ar prieku!— Un, kad jums ievajadzesies mana tālskata, tas allaž būs jūsu rīcībā. Paganel, — majors nopietni

sacīja.— Tad sāksim! — Paganels sacīja. — Dāmas un kungi, jūs būsit mūsu tiesneši, bet tu, Robert, skaiti

pētnieku vārdus.Lords un lēdija Gienerveni, Mērija un Roberts, majors un Džons Mengls, kurus šis strīds

uzjautrināja, gatavojās klausīties. Turklāt runa bija par Austrāliju, kurp viņus veda «Dunkans», un uzzinātkaut ko vairāk par šo zemi bija īstā reize. Tāpēc visi klātesošie lūdza Paganelu nekavējoties sākt savasatmiņas demonstrējumu.

— Mnemozīne, — zinātnieks iesaucās, — atmiņas dieviete, šķīsto mūzu māte, iedvesmo savuuzticamo un kvēlo pielūdzēju! Pirms divi simti piecdesmit astoņiem gadiem, mani draugi, Austrālija vēlnebija pazīstama. Tiesa, domāja, ka dienvidos vajag atrasties lielam kontinentam. Divās 1550. gadakartēs, kas saglabājušās jūsu Britu muzejā, dārgais Glenerven, uz dienvidiem no Āzijas atzīmēta kādazeme, kas nosaukta par Portugāļu Lielo Javu. Taču uz šīm kartēm pilnībā nevar paļauties. Tāpēc es tūdaļpāreju uz septiņpadsmito gadsimtu vai, precīzāk, uz 1606. gadu, kad spāņu jūras braucējs Kviross atklājazemi, kuru nosauca par Australia de Espiritu Satīto, kas nozīmē — Svētā Gara Dienvidu Zeme. Starp citu,daži autori apgalvoja, ka Kviross ir atklājis nevis Austrāliju, bet gan Jaunās- Hebridas. Par šo jautājumues nediskutēšu. Paturi prātā, Robert, šo Kvi~ rosu, un pāriesim pie nākamā.

— Viens! — Roberts paziņoja.— Tai pašā gadā Luiss Vass de Toress, flotes komandiera Kvirosa palīgs, izpētīja jaunatklātās

zemes tālāk uz dienvidiem. Taču jaunā kontinenta atklājēja gods tomēr pieder holandietim TeodorikamHertogam. Viņš izkāpa Austrālijas rietumu krastā divdesmit piektajā platuma grādā un nosauca šo vietusava kuģa vārdā — par Endrahtu. Hertogam sekoja vesela virkne jūras braucēju. 1618. gadā viens noviņiem — Cehens ziemeļu piekrastē atklāj Arnheima un Vandimena zemes. 1619. gadā Zans Edels dodsavu vārdu vienai rietumu piekrastes daļai. 1622. gadā Levins aizbrauc līdz zemesragam, kas iegūst viņavārdu. 1627. gadā de Nics un de Vits — viens rietumos, otrs dienvidos — papildina savu priekšgājējuatklājumus. Viņiem seko eskadras komandieris kapteinis Karpenters, kurš nonāk ar saviem kuģiem līdzplašam līcim, ko tagad sauc par Karpentārija līci. Beidzot 1642. gadā slavenais kuģotājs Tasmānsapbrauc Vandimena salu, kuru notur par kontinenta daļu un nosauc ģenerālgubernatora Batavijas vārdā.Taču nākamās paaudzes to taisnīgi pārdēvēja par Tasmāniju. Tādējādi Austrālijas kontinents bijaapbraukts visapkārt. Tika noskaidrots, ka to apskalo Klusā un Indijas okeāna ūdeņi, un 1665. gadā šīmilzīgā dienvidu sala tika nosaukta par Jauno Holandi. Taču šim nosaukumam nebija lemts saglabāties, jotieši tai laikā holandiešu jūras braucēju nozīme kļuva aizvien mazāka. Cik vārdu mums jau ir?

— Desmit, — Roberts atsaucās.

— Jauki, — Paganels turpināja, — es lieku krustiņu un pāreju pie angļiem. 1686. gadā korsārsViljams Dampjē, viens no slavenākajiem dienvidjūru pirātiem, pēc daudziem gan jautriem, gan bēdīgiempiedzīvojumiem piestāja ar savu kuģi «Gulbis» Jaunās Holandes ziemeļrietumu krastā uz dienviduplatuma 16°50'. Viņš nodibināja sakarus ar iezemiešiem un diezgan sīki aprakstīja viņu tikumus un dzīvesveidu. 1699. gadā tas pats Viljams Dampjē, kas vairs nav jūras laupītājs, bet gan ir karaliskās flotes kuģa«Rebuks» komandieris, iegriezās līcī, kur kādreiz bija izkāpis krastā Hertogs. Līdz šim Jaunās Holandesatklāšanai bija vienīgi ģeogrāfiska nozīme. Nevienam nenāca ne prātā to kolonizēt, un veselus trīsgadsimta ceturkšņus — no 1699. līdz 1770. gadam — neviens jūras braucējs nepiestāja pie tās krastiem.Taču pēkšņi pie apvāršņa parādās pasaules izcilākais jūras braucējs Kuks, un jaunais kontinents tiekpavērts ieceļotājiem no Eiropas. Visos trijos slavenajos braucienos Džeimss Kuks apmeklē JaunoHolandi. Pirmo reizi viņš izkāpj šā kontinenta krastā 1770. gada 31. martā. Sekmīgi novērojis Taiti salā,kā Venēra aiziet priekšā saules diskam, Kuks dodas ar savu mazo kuģīti «Centība» uz Klusā okeānarietumdaļu. Atklājis Jaunzēlandi, viņš kuģo pēc tam gar Austrālijas austrumu piekrasti un izmet enkurukādā turienes līcī. Šis līcis ir tik bagāts ar jauniem, nepazīstamiem augiem, ka Kuks to nosauc par LieloBotānisko līci. Arī tagad to sauc par Botany Bay. Tikšanās ar iezemiešiem nemodina sevišķu interesi. NoBotāniskā līča Kuks dodas uz ziemeļiem, un sešpadsmitajā platuma grādā iepretim Sāpju ragam«Centība» uzsēžas uz koraļļu rifa astoņus ljē no krasta. Kuģis draud noiet dibenā. Kuks pavēl izmest jūrālielgabalus un pārtikas krājumus. Jau nākamajā naktī atviegloto kuģi paisums noceļ no rifa. Turklāt kuģisnenogrima vienīgi tāpēc, ka izsistajā caurumā bija iestrēdzis koraļļu gabals, kas mazināja sūci. Kukamizdevās ievadīt kuģi nelielā līcītī. Tajā ietecēja kāda upīte, kurai dots Centības vārds. Seit trīs mēnešus,kamēr tika labots kuģis, angļi pūlējās nodibināt sakarus ar iezemiešiem, taču tas viņiem neizdevās.«Centība» uzvilka buras un turpināja ceļu uz ziemeļiem. Kuks gribēja uzzināt, vai starp Jaungvineju unJauno Holandi ir kāds jūras šaurums. Pēc daudzām briesmām, kurām tika pakļauts kuģis, Kuksdienvidrietumos ierauga plašu jūras klaidu. Tātad jūras šaurums tiešām eksistē. Kuks izbrauc tam cauri,izkāpj krastā mazā saliņā un pasludina par Anglijas īpašumu visu plašo piekrasti, ko viņš ir atklājis, unnosauc to tīri britāniskā vārdā — par Jauno Dienvidvelsu. Pēc trijiem gadiem drosmīgais jūrnieks jaukomandē divus kuģus: «Piedzīvojumu» un «DFosmi». Kapteinis Furno ar «Piedzīvojumu» izpētaVandimena zemes krastus un atgriežas atpakaļ, pārliecināts, ka tā ir daļa no Jaunās Holandes. Tikai 1777.gadā savā trešajā ceļojumā Kuks pats dodas uz Vandimena zemi. Viņa kuģi — «Drosme» un «Atklājums»— izmet enkuru Piedzīvojumu līcī, no kurienes pēc dažiem mēnešiem Kuks aizbrauc nomirt uz Sendvičusalām.

— Viņš bija dižs cilvēks, — Glenervens noteica.— Visdižākais jūras braucējs, kāds jebkad dzīvojis. Viņa līdzbraucējs Benkss ieteica Anglijas

valdībai nodibināt Botāniskā līča krastā koloniju. Pēc tam uz jauno kontinentu devās visu zemju jūrnieki.Neveiksmīgais jūras braucējs Laperūzs savā pēdējā vēstulē, kas uzrakstīta Botāniskajā līcī 1787. gada 7.februārī, ziņo par savu nodomu apmeklēt Karpentārija līci un visu Jaunās Holandes piekrasti līdz patVandimena zemei. Laperūzs izbrauc jūrā un vairs neatgriežas. 1788. gadā kapteinis Filipss Portdžeksonānodibina pirmo angļu koloniju. 1799. gadā Vankūvers dodas garākā braucienā gar jaunā kontinentadienvidu krastiem. 1792. gadā Antrkasto, kurš bija sūtīts meklēt Laperūzu, apbrauc apkārt visai JaunajaiHolandei, pa ceļam atklādams rietumos un dienvidos jaunas salas. 1795. un 1797. gadā divi uzņēmīgijauni cilvēki — Flinderss un Bass, ceļodami astoņas pēdas garā laivā, turpina pētīt dienvidu piekrasti.1797. gadā Bass viens pats izbrauc starp Vandimena zemi un Jauno Holandi pa šaurumu, kam tagad dotsviņa vārds. Tai pašā gadā Flamings, Amsterdamas salas atklājējs, izpēta Jaunās Holandes austrumupiekrastē Svanriveru, kurā peld brīnum skaisti, melni gulbji. Savukārt Flinderss 1801. gadā atsāk savuspētnieciskos braucienus un austrumu garuma 138°58' un dienvidu platuma 35°40' sastopas Satikšanās līcīar «Ģeogrāfu» un «Naturālistu» — diviem franču kuģiem, kurus komandē kapteiņi Bodēns un Hamelēns.

— A! Kapteinis Bodēns? — majors pārjautāja.

— Jā. Kāpēc tas jūs tik ļoti interesē? — Paganels vaicāja.— Tāpat vien. Turpiniet, dārgais Paganel.— Pēc šiem jūras braucēju vārdiem nākamais jāmin kapteinis Kings, kas no 1817. līdz 1822.

gadam izdarīja pētījumus Jaunās Holandes krastos starp abiem tropiem.— Pavisam divdesmit četri vārdi, — Roberts paziņoja.— Labi, — Paganels noteica. — Puse majora karabīnes ir mana. Bet nu, kad jūrnieki pieminēti,

pāriesim pie ceļotājiem pa sauszemi.— Brīnišķīgi, Paganela kungs! — lēdija Glenervena iesaucās. — Nevar neatzīt, ka jums ir

apbrīnojama atmiņa.— Ļoti dīvaini, — Glenervens piemetināja, — ka cilvēks, kas ir tik …— Izklaidīgs, — Paganels aizsteidzās priekšā. — Mana atmiņa ielāgo vienīgi skaitļus un faktus.

Neko vairāk.— Divdesmit četri, — Roberts atkārtoja.— Jauki, divdesmit piektais ir leitnants Dovs. Tas notika 1789. gadā, gadu pēc kolonijas

nodibināšanas Portdžeksonā. Šai laikā jaunajam kontinentam jau bija apbraukts apkārt, bet, ko tas slēpasavā iekšienē, vēl nevienam nebija zināms. Garā kalnu grēda, kas stiepās gar austrumu piekrasti, šķiet,aizšķērsoja visus ceļus uz zemes iekšieni. Leitnants Dovs pēc deviņu dienu ilga pārgājiena bija spiestsatgriezties Portdžeksonā. Tai pašā dienā pāri augstajai kalnu grēdai mēģināja pārkļūt kapteinis Tenčs,taču tikpat nesekmīgi. šīs abas neveiksmes trīs gadus atturēja ceļotājus ķerties pie grūtā uzdevuma. 1792.gadā pulkvedis Patersons, drosmīgais Āfrikas pētnieks, arī mēģināja iekļūt kontinenta iekšienē un arī cietaneveiksmi. Nākamajā gadā uzņēmīgajam Hokinsam, vienkāršam angļu flotes bocmanim, izdevās ielauztieszemes iekšienē divdesmit jūdzes tālāk par saviem priekšgājējiem. Nākamajos astoņpadsmit gados varuminēt tikai divus vārdus, slaveno jūras braucēju Basu un kolonijas inženieri Bareijē, kuri tāpat nebijalaimīgāki par saviem priekšgājējiem. Beidzot 1813. gadā rietumos no Sidnejas tika atklāta kalnu pāreja.1815. gadā gubernators Makarijs sadūšojās šķērsot šo pāreju, un viņpus Zilajiem kalniem viņš nodibinājaBaterstas pilsētu. Pēc tam Trosbijs 1819. gadā, Okslejs, kas iegāja trīs simti jūdzes zemes iekšienē,Hovels un Huns, kuri devās ceļā no tās vietas, kur Tufolda līci šķērso trīsdesmit septītā paralēle, unkapteinis Stērts, kas 1829. un 1830. gadā izpētīja Dārlingas un Marejas upes, bagātināja ģeogrāfijaszinātni ar jauniem faktiem un tādējādi sekmēja arī koloniju attīstību.

— Trīsdesmit seši, — Roberts pavēstīja.— Lieliski! Es turpinu, — Paganels atbildēja. — Eirs un Leiharts 1840. un 1841. gadā apceļoja

daļu kontinenta. Stērts 1845. gadā, brāļi Gregoriji un Helpmans 1846. gadā apcejoja Austrālijas rietumudaļu, Kenedijs 1847. gadā izpētīja Viktorijas upi, bet 1848. gadā Austrālijas ziemeļus. Brāļi Gregorijivēl ceļoja 1852. gadā, Ostins 1854. gadā, atkal brāļi Gregoriji no 1855. līdz 1858. gadam apmeklējakontinenta ziemeļrietumu apgabalus. Bebidžs no Torensa ezera mēroja ceļu līdz Eira ezeram. Un beidzotmēs nonākam pie slavenā Austrālijas apceļotāja Stjuarta, kas trīs reizes varonīgi šķērsoja kontinentu.Pirmā Stjuarta ekspedīcija kontinenta iekšienē notika 1860. gadā. Kādreiz vēlāk, ja būs vēlēšanās, espastāstīšu, kādā veidā Austrālija tika četras reizes šķērsota no dienvidiem uz ziemeļiem. Beidzot šo garouzskaitījumu, pievienošu ģeogrāfijas zinātnei tik dārgajiem vārdiem vēl ceļotājus no 1860. līdz 1862.gadam — brāļus Dempsterus, Klārksonu un Harperu, Bērku un Vilšu, Nelsonu, Vokeru, Lensboro,Makinleju, Hovitu …

— Piecdesmit seši! — Roberts iesaucās.— Skaisti! Es dodu jums, major, pilnu mēru, — Paganels noteica. — Turklāt neesmu vēl nosaucis

ne Dipereju, ne Bugenvilu, ne Ficroju, ne Vikemu, ne Štoku …— Pietiek! — majors atgaiņājās, vārdu straumes apstulbināts.— Ne Perū, ne Kvoju, — Paganels turpināja, gluži kā ātrvilciens nejaudādams uzreiz apstāties, —

ne Benē, ne Keningemu, ne Načelu, ne Tjēru…

— Apžēlojieties!— Ne Diksonu, ne Streļecki, ne Reidu, ne Vilksi, ne Mičelu …— Rimstieties, Paganel! — Glenervens smējās no visas sirds. — Saudzējiet nelaimīgo Maknebu!

Esiet augstsirdīgs! Viņš taču atzīst sevi par uzvarētu.— Un viņa karabīne? — ģeogrāfs triumfēja.— Tā ir jūsu, Paganel, — majors atbildēja. — Man ļoti žēl no tās šķirties. Taču ar jūsu atmiņu var

laimēt veselu artilērijas muzeju.— Labāk pazīt Austrāliju, šķiet, nemaz nav iespējams, — lēdija Helēna piebilda. — Atcerēties

katru uzvārdu, pat vissīkāko faktu …— Nu par sīkajiem faktiem… — majors neticīgi šūpoja galvu.— Ko? Kas? Ko jūs ar to gribat sacīt, Makneb? — Paganels iesaucās.— Es gribu sacīt, ka jums, iespējams, nav zināmi daži sīkumi, kas attiecas uz Austrālijas atklāšanu.— Piemēram? — Paganels lepni izslējās.— Ja es minēšu kādu notikumu, kuru jūs nezināt, vai tad jūs atdosit atpakaļ manu karabīni?— Šai pašā mirklī, major.— Tātad norunāts?— Norunāts.— Lieliski! Vai jūs zināt, Paganel, kāpēc Austrālija nepieder Francijai?— Man gan liekas …— Vai jums vismaz ir zināms, kā to izskaidro angļi?— Nē, major, — Paganels sapīcis atbildēja.— Tad ziniet: Austrālija nepieder Francijai tikai tāpēc, ka kapteinis Bodēns, nebūdams nekāds

zaķapastala, 1802. gadā tā pārbijās no Austrālijas varžu kurkstēšanas, ka žigli vien pacēla enkuru unaizmuka prom uz visiem laikiem.

— Ko?! — zinātnieks iekliedzās. — Un tā runā Anglijā? Tas ir ļauns joks!— Ļoti ļauns — tam es piekrītu, — majors atbildēja, — taču Apvienotajā Karalistē to uzskata par

vēsturisku faktu.— Tā ir nelietība! — patriotiski noskaņotais ģeogrāfs iesaucās. — Vai tiešām par to var nopietni

runāt?— Esmu spiests apliecināt, ka tas tiešām tā ir, dārgais Paganel, — Glenervens, visiem smejoties,

sacīja. — Vai jūs nezinājāt šo sīkumu?— Nebija ne jausmas, taču es protestēju! Paši angļi, starp citu, mūssauc par varžu ēdājiem. Vai tad kāds baidās no tā, ko ēd?— To jau neviens nenoliedz, Paganel, — majors atbildēja, kautrīgi smaidīdams.Tādā veidā slavenā Purdeja Mūra un Diksona karabīne palika majora Makneba īpašumā.V nodaļa indijas okeāna DUSMASDivas dienas pēc šīm derībām Džons Mengls, kā parasti, dienas vidū izdarīja aprēķinus un paziņoja,

ka «Dunkans» atrodas uz austrumu garuma 133°37/ . Pasažieri ieskatījās kuģa kartē un apmierinātipārliecinājās, ka no Bernuli raga viņus šķir vairs tikai nepilni pieci grādi. Starp šo ragu un Antrkastozemes strēli Austrālijas krasts veido loku, kuru savelk trīsdesmit septītās paralēles stiegra. Ja «Dunkans»brauktu pretī ekvatoram, tad drīz vien tas ieraudzītu Četema ragu, kas palika simt divdesmit jūdzes uzziemeļiem. Taču jahta šķēla viļņus tai Indijas okeāna daļā, kuru aizsargā Austrālijas kontinents. Varējacerēt, ka pēc četrām dienām pie apvāršņa parādīsies Bernuli rags.

Līdz šim jahtai traukties uz Austrālijas krastiem palīdzēja spirgtais rietumu vējš, taču pēdējās dienāstas kļuva aizvien gausāks, līdz trīspadsmitajā decembrī pilnīgi norima. Buras ļengani nokārās garmastiem. Ja «Dunkanu» nedzītu spēcīgā skrūve, pilnīgajā bezvējā tas būtu nolemts stāvēšanai uz vietas.

Šāds atmosfēras stāvoklis varēja pieturēties labu laiku. Vakarā Glenervens ieminējās par to Džonam

Menglam. Jaunais kapteinis, redzēdams, cik ātri tukšojas ogļu tilpnes, par bezvēju, šķiet, bija gaužāmnoraizējies. Viņš bija licis uzvilkt visas buras, pat priekšburas un stakburas, lai izmantotu visniecīgākovēja pūsmu, taču, runājot matrožu valodā, ar to nevarēja pat cepuri piepūst.

— Mums katrā ziņā nav ko gausties, — Glenervens noteica. — Bezvējš tomēr ir labāks parpretvēju.

— Jūsu augstībai ir taisnība, — Džons Mengls atbildēja, — taču šādi klusuma brīži parasti iestājaspirms laika maiņas. Turklāt mani uztrauc vēl tas, ka mēs braucam gar joslu, kur musoni[29] no oktobralīdz aprīlim pūš no ziemeļaustrumiem, un, ja tie brāzīsies mums pretī, mēs krietni vien aizkavēsimies.

— Ko lai dara, Džon! Ja šāds šķērslis stāsies mums ceļā, vajadzēs vien pakļauties. Galu galā tā būstikai aizkavēšanās.

— Protams, ja vien neuznāks vētra.— Vai jūs baidāties no negaisa? — Glenervens jautāja, pētīdams debesis, kuras no apvāršņa līdz

zenītam bija pilnīgi skaidras.— Jā, — kapteinis atbildēja, — taču to es saku jūsu augstībai. Es negribu uztraukt lēdiju

Glenervenu un mis Grantu.— Jūs rīkojaties prātīgi, Džon. Bet kas īsti jūs satrauc?— Drošas tuvojošās vētras pazīmes. Neuzticieties, milord, skaidrām debesīm. Tās bieži pieviļ. Jau

divas dienas barometrs satraucoši strauji krītas. Patlaban tas rāda divdesmit septiņas collas[30] — šisbrīdinājums jāņem vērā. Visvairāk es baidos no dienvidu okeāna dusmām, jo esmu jau mērojies ar tospēkiem. Ūdens tvaiki, kas sabiezē virs milzīgajiem dienvidpola ledājiem, izraisa ārkārtīgi spēcīgas gaisaplūsmas. Tā rodas polāro un ekvatoriālo vēju savstarpējā cīņa, kas rada ciklonus, viesuļus un vēldažnedažādas vētras, ar kurām cīnoties kuģis ne vienmēr iziet sveikā.

— Džon, — Glenervens sacīja, — «Dunkans» ir izturīgs kuģis, bet tā kapteinis — prasmīgsjūrnieks. Lai plosās vētra, gan mēs pratīsim stāties tai pretī!

Nupat izteiktās bažas Džonam Menglam bija diktējis jūrnieka instinkts. Viņš bija, kā angļi mēdz teikt,īsts weather-wise — laika pareģis. Nemitīga barometra dzīvsudraba stabiņa krišanās lika kapteinim spertvisus piesardzības soļus. Džons Mengls gaidīja spēcīgu vētru: skaidrās debesis to gan vēl nevēstīja, tačunekļūdīgais instruments nevarēja maldināt. Gaisa strāvas no vietām, kur dzīvsudraba stabiņš stāv augstu,traucas uz vietām, kur dzīvsudraba stabiņš krītas, un, jo tuvāk viena no otras atrodas šādas vietas, jo ātrākatmosfēras spiedienu līmenis izlīdzinās un lielāks ir vēja ātrums.

Visu nakti Džons palika uz kapteiņa tiltiņa. Ap pulksten vienpadsmitiem dienvidu pamale sākaapmākties. Kapteinis izsauca visu komandu uz klāja un lika nolaist mazās buras. Viņš atstāja tikai fokburu,bezānburu, marsburu un klīverus. Pusnaktī vējš sāka pieņemties. Tā ātrums sasniedza sešas tuāzessekundē. Mastu krakšķēšana, takelāžas klaudzēšana, buru sausā plakšķēšana, iekšējo starpsienu čīkstoņa— tas viss vēstīja pasažieriem par to, kas līdz šim viņiem vēl nebija zināms. Paganels, Glenervens,majors un Roberts uzkāpa uz klāja: cits ziņkāres dzīts, cits gatavs palīdzēt. Pie debesīm, kas vēl nesenbija skaidras un zvaigžņotas, tagad traucās tumši mākoņi, kurus citu no cita šķīra lāsumotas joslas gluži kāleoparda āda.

— Vai viesuļvētra? — Glenervens strupi noprasīja Džonam Menglam.— Vēl ne, bet drīz būs, — kapteinis atbildēja.Un tūdaļ viņš pavēlēja sarēvēt marsburu. Matroži uzrāpās mastā pa virvju kāpnēm un, cīnīdamies ar

vēju, samazināja buras virsmu un piestiprināja satītās buras līnītes pie rājas. Džons Mengls uzskatīja parnepieciešamu saglabāt iespējami vairāk buru, lai jahta būtu stabilāka un to mazāk šūpotu.

Pēc šiem piesardzības soļiem viņš deva rīkojumu Ostinam un bocmanim sagatavoties viesuļvētrasbrāzmām, kas vairs nevarēja būt tālu. Glābšanas laivu paliktņi un tauvas tika dubultoti. Stingrāknostiprināts lielgabals. Tvirtāk nostieptas vantis. Aiznaglotas lūkas. Džons Mengls, gluži kā virsnieks, kasstāv virs nocietinājuma valnī izlauzta cauruma, neatstāja vēja pusi un centās no kapteiņa tiltiņa

augstumiem izdibināt negaisa padebešu noslēpumu.Barometrs nokrita līdz divdesmit sešām collām: tas reti kad atgadās. Stormglass rādīja vētru.Bija pulksten viens naktī. Lēdija Helēna un mis Granta, kuras nežēlīgi tika šūpotas kajītēs, sadūšojās

uzkāpt uz kuģa klāja. Vējš jau brāzās ar ātrumu četrpadsmit tuāzes sekundē. Tas neganti svilpa takelāžā.Metāla troses dūca līdzīgi mūzikas instrumenta stīgām, itin kā tām liktu vibrēt milzīgs vijoles lociņš, trīšisitās cits pret citu, takelāžas tauvas ar spalgu troksni slīdēja savās grubuļainajās gropēs, buras plakšķējakā lielgabala šāvieni. Šaušalīgi viļņi triecās virsū jahtai, kas, gluži kā zivju dzenis, šķiet, draiskojās viļņuputainajās krēpēs.

Pamanījis pasažieres, kapteinis Džons ātri devās viņām pretī un palūdza nekavējoties atgrieztieskajītēs. Viļņi jau šļācās pāri bortam un kuru katru mirkli draudēja nogrūt pār klāju. Trakojošās stihijastroksnis bija tik apdullinošs, ka lēdija Helēna tikko sadzirdēja jaunā kapteiņa vārdus.

— Vai briesmas mums nedraud? — viņa paguva pavaicāt kādā klusākā mirklī.— Itin nekādas, kundze, — Džons Mengls atbildēja, — taču nedz jūs, nedz Mērija nedrīkstat palikt

uz klāja.Lēdija Glenervena un mis Granta nepretojās šai pavēlei, kas patiesībā gan vairāk līdzinājās

lūgumam, un atgriezās atpakaļ kopkajītē tai pašā brīdī, kad milzīgs vilnis, triekdamies pret jahtaspriekšgalu, nodrebināja iluminatoru rūtis. Vējš sāka pūst ar divkāršu negausu. Masti saliecās zem buruspiediena, un jahta, šķiet, pacēlās virs viļņiem.

— Pievilkt fokburu! — Džons Mengls kliedza. — Nolaist marsburu un klīverus!Matroži metās izpildīt pavēli. Tika atdotas falles, pievilkti gitavi. Klīveri saplaka ar troksni, kas

pārskanēja pat vētras aurus. Melnus dūmu mutuļus izgrūzdams, «Dunkans» nevienmērīgi kūla ūdeni arskrūvi, kuras lāpstiņas brīžam parādījās virs ūdens.

Glenervens, majors, Paganels un Roberts ar apbrīnu un šausmām vēroja «Dunkana» cīņu ar viļņiem.Krampjaini ieķērušies borta reliņos, nejaudādami pārmīt ne vārda, viņi skatījās, kā negantajā vējā rotaļīgilaidelējas nelaimi vēstošie vētrasputni.

Pēkšņi orkāna aurus pārskanēja apdullinoša svilpoņa. No katla ar mežonīgu spēku izlauzās tvaiksnevis caur izplūdes cauruli, bet gan caur katla vārstuļiem. Neparasti griezīgi atskanēja briesmu signāls.Jahta

strauji sasvērās, un Vilsons, kas stāvēja pie stūres, ar negaidītu pinnes sitienu tika notriekts piezemes. Palicis bez vadības, «Dunkans» sagriezās šķērsām viļņu vāliem.

— Kas noticis? — Džons Mengls sauca, skriedams uz tiltiņu.— Kuģis sveras uz sāniem! — Toms Ostins atbildēja.— Vai stūre vairs nedarbojas?— Pie mašīnas! Pie mašīnas! — atskanēja mehāniķa balss.Džons skriešus noskrēja pa kāpnēm lejā. Mašīntelpu pildīja biezi tvaiki. Virzuļi cilindros bija

apstājušies. Klaņi vairs negrieza skrūves veltni. Mehāniķis, redzēdams, ka visas pūles ir veltīgas,pārtrauca tvaika padevi un, baidīdamies par katliem, izlaida tvaiku caur izplūdes cauruli.

— Kas noticis? — kapteinis noprasīja.— Skrūve salūzusi vai arī aizķērusies aiz kaut kā, — mehāniķis atbildēja. — Tā vairs nestrādā.— Ko? Vai atsvabināt nav iespējams?— Nav iespējams.Domāt par remontu patlaban nebija laika. Viss bija skaidrs: skrūve vairs nestrādāja, un tvaiks,

neatradis izmantojumu, bija izlauzies caur aizsargvārstuļiem. Džons atkal bija spiests ķerties pie burām unmeklēt palīdzību pie vēja, kas pašreiz bija viņa bīstamākais ienaidnieks. Kapteinis uzkāpa uz klāja unizklāstīja lordam Glenervenam pāris vārdos, kāds ir stāvoklis. Pēc tam viņš ieteica lordam kopā arpārējiem pasažieriem doties uz kajītēm. Glenervens izteica vēlēšanos palikt uz klāja.

— Nē, jūsu augstība, — Džons Mengls stingri sacīja, — man jābūt šeit vienam ar komandu. Ejiet uz

kopkajīti. Ejiet! Klājs var pārplūst, un tad viļņi jūs noskalos bez žēlastības.— Mēs varam būt noderīgi…— Ejiet, ejiet, milord. Tā vajag! Mēdz būt tādi brīži, kad es esmu kuģa saimnieks. Ejiet! Es pavēlu!Stāvoklis acīmredzot bija kritisks, ja Džons Mengls varēja tik pavēloši runāt. Glenervens saprata, ka

viņam jārāda piemērs. Kopā ar saviem trim ceļabiedriem viņš atstāja klāju un piebiedrojās abāmpasažierēm, kas kopkajītē satraukti gaidīja, kā beigsies cīņa ar satrakoto stihiju.

— Mans krietnais Džons ir tik enerģisks! — Glenervens sacīja, ienākdams kopkajītē.— Jā, — Paganels atsaucās. — Viņš atgādina šķiperi no jūsu diženā Šekspīra drāmas «Vētra», kurš

uzkliedz karalim, kas atrodas uz viņa kuģa:. «Prom no šejienes! Cietiet klusu! Dodieties uz savu kajīti! Janevarat likt klusēt stihijai, tad klusējiet paši! Nost no ceļa! Vai dzirdat?»

Tikmēr Džons Mengls, nezaudēdams ne mirkli, centās glābt kuģi no briesmām, kādas tam draudējapēc skrūves apstāšanās. Viņš nolēma turēties pie nospraustā kursa, lai iespējami mazāk novērstos no ceļamērķa. Svarīgi bija saglabāt kaut nedaudz buru un brasēt tās tādā veidā, lai jahta virzītos ieslīpi pretīvētrai. Tika uzvilkta sarēvēta marsbura, kā arī kaut kas līdzīgs stakburai un stūre pagriezta pret vēju.

Apveltīta ar lieliskām kuģošanas spējām, jahta salēcās kā sacīkšu zirgs, sajutis piešus, un ieslīpiaiztraucās pretī viļņu vāliem. Bet vai izturēs atstātās buras? Tiesa, tās bija pagatavotas no labākāDandijas audekla, taču kāds gan audums varētu izturēt tik mežonīgas brāzmas?

Kapteiņa izraudzītais manevrs deva iespēju jahtai pavērst pret viļņiem visizturīgākās korpusa daļasun nenovirzīties no sākotnējā kursa. Tomēr joprojām draudēja briesmas, jo kuģis varēja iekļūt kādā nomilzīgajām aizām starp Viļņu vāliem un neuzpeldēt vairs augšā. Taču Džonam Menglam nebija citasizvēles, un viņš nolēma turēties pie izraudzītā kursa, kamēr vien masti un buras būs veseli. Komandaatradās viņa acu priekšā, kuru katru mirkli gatava doties turp, kur būs vajadzīgs. Džons Mengls, ,turēdamies pie vantīm, vēroja satrakoto okeānu.

Tā pagāja visa nakts. Kapteinis cerēja, ka vētra gaismas svīdā pierims. Veltas cerības! Ap pulkstenastoņiem no rīta vētra pieņēmās spēkā, vēja ātrums sasniedza astoņpadsmit tuāzes sekundē. Tas jau bijaorkāns.

Džons Mengls neteica ne vārda, taču viņš drebēja par savu kuģi un par tiem, kas atradās uz tā.«Dunkans» bīstami sasvērās uz vieniem sāniem. Klājbalsti krakšķēja, fokmasta galotne brīžam kūla viļņugalotnes. Vienu bridi komanda domāja, ka jahta vairs nepacelsies augšā. Matroži ar cirvjiem rokās metāspārcirst grotmasta vantis, kad pēkšņi buras atrāvās no mastiem un aizlaidās kā milzīgi albatrosi.

«Dunkans» izslējās taisni. Taču bez atbalsta punkta un vadības viļņi to svaidīja ar tādu spēku, kamasti izkustējās un draudēja nolūzt pie pamatnes. Šādu mētāšanu jahta nevarēja ilgi izturēt, tās apšuvumsdrīz vien varēja izļodzīties un salaidumu vietas pavērt ceļu ūdenim.

Džonam Menglam neatlika nekas cits kā uzvilkt vētrasburu un laisties pa vējam. Taču tas prasījavairākas stundas: gandrīz paveikto darbu reizes divdesmit vajadzēja sākt no gala. Tikai ap pulkstentrijiem pēc pusdienas izdevās uzvilkt pie fokmasta priekšburu un atdot to vēja ziņā.

Ar šo audekla gabalu «Dunkans» aiztraucās pa vējam ar neticamu ātrumu. Vētra to dzina uzziemeļaustrumiem. Par katru cenu vajadzēja saglabāt vislielāko ātrumu, jo vienīgi tas varēja glābt jahtu.Dažbrīd apsteigdams viļņu vālus, kas auļoja tai pašā virzienā, «Dunkans» ienira ar smailo priekšgaluviļņos gluži kā milzīga valzivs un ļāva tiem velties pāri visam klājam no pīķa līdz pakaļgalam. Brīžamatkal jahtas ātrums bija vienāds ar viļņu ātrumu, tad stūre vairs neklausīja, jahta spēji sasvērās undraudēja iegriezties šķērsām viļņiem. Gadījās ari tā, ka orkāns dzina viļņus ātrāk par «Dunkanu». Tad tievēlās kuģim pāri no mugurpuses un mēza ar nepārvaramu spēku klāju no pakaļgala līdz pīķim.

Šādā briesmīgā stāvoklī, cerībām mijoties ar izmisumu, pagāja 15. decembra diena un nākamā nakts.Džons Mengls ne brīdi neatstāja savu posteni un pat nepieskārās ēdienam. Lai gan viņš bija gaužāmnobažījies, viņa bezkaislīgā seja saglabāja pilnīgu mieru. Viņa skatiens neatlaidīgi urbās ziemeļu pamalēsabiezējušajos miglas blāķos.

Kapteinim tiešām bija par ko raizēties. Viesuļvētra bija izmetusi «Dunkanu» no sākotnējā kursa, untagad tas neapturami traucās uz Austrālijas krastu. Džons Mengls instinktīvi juta, ka kuģi nes kādaneparasti ātra straume. Kuru katru mirkli jahta varēja uzskriet uz zemūdens klints un sašķīst gabalugabalos. Kapteinis uzskatīja, ka piekraste vairs nav tālāk par divpadsmit jūdzēm, bet sauszeme nozīmēkatastrofu, kuģa bojā eju. Simtreiz labāks ir bezgalīgais okeāns, pret kura dusmām kuģis var cīnīties, kautvai pakļaujoties tām. Turpretī, kad vētra izmet kuģi krastā, visam ir beigas.

Džons Mengls devās uzmeklēt lordu Glenervenu, lai aprunātos ar viņu divatā. Neslēpdams lordam,cik nopietns ir stāvoklis, jaunais kapteinis raudzījās briesmām acīs kā jūrnieks, kas gatavs uz visu, unbeigās paziņoja, ka, iespējams, viņš būs spiests izmesties ar «Dunkanu» krastā.

— Lai glābtu tos, kas atrodas uz kuģa, ja tas būs iespējams, milord, — viņš piemetināja.— Rīkojieties, kā uzskatāt par labāku, — Glenervens atbildēja.— Bet lēdija Helēna? Un mis Granta?— Es brīdināšu viņas tikai pēdējā brīdī, kad vairs nebūs nekādu cerību noturēties jūrā. Ziņojiet

vispirms man. w— Es jums paziņošu, milord.Glenervens atgriezās pie pasažierēm, kuras, lai arī nezināja, cik lielas ir briesmas, tomēr tās nojauta.

Viņas turējās tikpat varonīgi kā viņu ceļabiedri. Paganels šai visai nepiemērotajā brīdī klāstīja Robertamdažādas teorijas par gaisa strāvu virzieniem, pie tam gaužām interesanti salīdzinādams vētras, ciklonus unorkānus. Savukārt majors gaidīja galu ar musulmaņa fatālismu.

Ap pulksten vienpadsmitiem orkāns, šķiet, sāka mazliet pierimt. Drēgnā migla izklīda, un Džonspēkšņi ieraudzīja lēzenu krastu, līdz kuram bija kādas sešas jūdzes. «Dunkans» pilnā gaitā drāzās tieši tampretī. Draudīgi viļņi šļācās pārsteidzoši augstu — piecdesmit pēdas un pat vēl augstāk. Džons saprata, kaviļņu vāliem jāsastop savā ceļā kāds stingrs pamats, lai tie varētu pacelties tādā augstumā.

— Šeit ir smilšu sēkļi, — viņš sacīja Ostinam.— Es arī tāpat domāju, — viņa palīgs atbildēja.— Mēs esam dieva varā, — Džons turpināja. — Ja viņš nepavērs «Dunkanam» ceļu pāri šiem

sēkļiem un pats to neizvadīs, mēs esam pagalam.— Patlaban ir paisums, kaptein. Varbūt mums izdodas tikt pāri sēkļiem.— Palūkojieties, Ostin, uz šīm negantajām bangām! Kāds kuģis gan varētu stāties tām pretī?

Draugs, lūgsim dievu, lai viņš mums palīdz!Tikmēr «Dunkans» ar uzvilktu vētrasburu joņoja uz krastu šaušalīgā ātrumā. Drīz vien tas atradās

vairs tikai divas jūdzes no sēkļiem. Migla atkal vai ik brīdi aizsedza krastu. Tomēr Džonam, šķiet,izdevās saskatīt aiz putās sakultās krasta bangu joslas kādu mierīgāku jomu. Tur «Dunkans» varētuatrasties kaut cik drošībā. Bet kā lai turp aizkļūst?

Kapteinis izsauca pasažierus uz klāja. Viņš negribēja, lai avārija viņus pārsteigtu, ieslēgtuskopkajītē. Glenervens un viņa ceļabiedri pārlaida skatienu satrakotajai jūrai. Mērija Granta nobālēja.

— Džon, — Glenervens klusi sacīja jaunajam kapteinim. — Es mēģināšu glābt savu sievu vai arīiešu bojā kopā ar viņu. Tu parūpējies par mis Grantu.

— Labi, jūsu augstība, — Džons Mengls atbildēja, pielikdams lorda roku pie savām miklajāmacīm.

«Dunkans» atradās vairs tikai dažas kabeļtauvas no sēkļiem. Pašreiz paisuma laikā ūdens līmenisbija pietiekami augsts, lai jahta tiktu pāri šim bīstamajam zemūdens šķērslim. Taču milzīgās bangas,celdamās augšup un grūdamas lejup, neglābjami ietriektu jahtu ar ķīli smilšu sēklī. Vai tiešām nav nekādaiespēja nomierināt neganto viļņošanos, palēnināt ūdens molekulu skrējienu, vārdu sakot, pieklusinātsatrakoto okeānu?

Pēkšņi Džonam Menglam iešāvās prātā kāda doma.— Taukus! — viņš iesaucās. — Zēni, stiepiet šurp taukus!

Šo pavēli acumirklī saprata visa komanda. Vajadzēja likt lietā kādu līdzekli, kuram reizēm ir labipanākumi. Satrakotos viļņus var nomierināt, pārklājot tos ar šķidru tauku kārtu. Šī kārta turas ūdensvirspusē un, ieeļļodama viļņus, mīkstina to triecienus. Šāds līdzeklis iedarbojas nekavējoties, taču tikaiuz īsu brīdi. Tiklīdz kuģis ticis pāri šai mākslīgi nomierinātajai jūrai, viļņi sāk trakot vēl negantāk, un vai!tam, kas uzdrošinās sekot pirmajam kuģim.

Komanda, kuras spēki draudošo briesmu priekšā bija desmitkāršojušies, nekavējoties izcēla uzkvarterklāja muciņas ar roņu taukiem. Ar cirvjiem atsituši tās vaļā, matroži uzkarināja tās zem labā unkreisā borta reliņiem.

— Sagatavoties! — Džons Mengls sauca, gaidīdams izdevīgu mirkli.Divdesmit sekundēs jahta sasniedza sēkļu joslu, kur mutuļoja krastabangas. īstais bridis bija klāt.— Ar dieva palīgu! — jaunais kapteinis iesaucās.iVluciņas tika apgāztas, un šķidro tauku straumes lija jūrā. Eļļainā kārta acumirklī, kā mēdz sacīt,

iesmērēja putās sakulto ūdens virsmu. «Dunkans» pārslīdēja pāri pierimušajam ūdenim un drīz vienatradās mierīgā līcītī viņpus draudīgajiem sēkļiem, turpretim okeāns, atbrīvojies no valgiem, aiz ceļiniekumugurām sāka trakot ar neaprakstāmu niknumu.

VI n o d a ļ a Bernuli ragsDžons Mengls vispirms pamatīgi noenkuroja kuģi. Piecu asu dziļumā tika izmesti divi enkuri. Ar

blīvu granti klātais jūras dibens bija lieliska enkurvieta. Tādējādi jahtai vairs nedraudēja briesmas tiktaizrautai atklātā jūrā vai uzsēsties uz sēkļa. Pēc ilgās cīņas ar nāves briesmām «Dunkans» beidzot atradāsnelielā līcītī, kuru no okeāna vējiem aizsargāja lokveida zemes strēle.

Lords Glenervens paspieda jaunajam kapteinim roku un sacīja:— Paldies, Džon!Un Džons Mengls juta, ka šie divi vārdi viņu bagātīgi gandarījuši. Pārdzīvotās dvēseles mokas

Glenervens bija paturējis pie sevis — nedz lēdija Helēna, nedz Mērija Granta, nedz Roberts patnenojauta, cik lielas briesmas nupat bija pagājušas secen.

Tagad vajadzēja noskaidrot būtisku jautājumu: kādā piekrastes punktā «Dunkanu» atdzinusidrausmīgā vētra? Cik tālu tas novirzījies no trīsdesmit septītās paralēles? Cik tālu uz dienvidrietumiempalicis Bernuli rags. Visi šie jautājumi tika uzdoti Džonam Menglam. Kapteinis nekavējoties izdarījamērījumus, kuru rezultātus pēc tam atzīmēja kuģa kartē.

Izrādījās, ka «Dunkans» nemaz nebija pārlieku novirzījies no sākotnējā kursa — tikai par diviemgrādiem. Jahta atradās uz austrumu garuma 136°12' un dienvidu platuma 35°07', pie Katastrofu raga, pievienas no Austrālijas dienvidu piekrastes smailēm, trīs simti jūdzes no Bernuli raga.

Katastrofu rags, kura nosaukums skan gluži kā liktenīgs pareģojums,, atrodas iepretim Borda ragam,kas augstas zemes strēles veidā iesniedzas.

jūrā no Ķenguru salas. Starp abiem šiem ragiem paveras Investigeitora jūras šaurums, kas ved uzdiviem diezgan dziļiem līčiem: ziemeļos atrodas Spensera līcis, dienvidos — Svētā Vincenta līcis. Sālīča austrumu krastā atrodas Adelaidas osta, Dienvidaustrālijas provinces galvaspilsēta. Adelaidadibināta 1836. gadā, un tajā ir četrdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Lai gan pilsētas apkaime bagātaizrakteņiem, tās iedzīvotāji lielākoties apstrādā auglīgo zemi, kas dod krietnas vīnogu, apelsīnu un citulauksaimniecības kultūru ražas, nevis dibina lielus rūpniecības uzņēmumus. Tāpēc pilsētā ir mazākinženieru nekā agronomu, un vispār tirdzniecība un rūpniecība nav lielā cieņā.

Vai «Dunkana» bojājumus šeit būs iespējams izlabot? Šo jautājumu vajadzēja noskaidrot. Laiuzzinātu, kas īsti noticis ar kuģa skrūvi, Džons Mengls pavēlēja nirējiem nolaisties jahtas pakaļgalā.Nirēji ziņoja, ka viena no skrūves lāpstiņām saliekusies un iestrēgusi skrūvvadnī, tāpēc arī skrūve navvarējusi griezties. Bojājums tika atzīts par nopietnu, un tā izlabošanai vajadzīgā iekārta Adelaidā drošivien nebūs atrodama.

Glenervens un kapteinis Džons, visu labi apsvēruši, pieņēma šādu lēmumu: uzvilcis buras,«Dunkans» brauks gar Austrālijas krastu, meklējot «Britānijas» katastrofas pēdas, apstāsies pie Bernulļraga, ievāks tur no vietējiem iedzīvotājiem ziņas par katastrofu, pēc tam turpinās ceļu uz dienvidiem līdzMelburnai, kur jahtas bojājumus varēs viegli izlabot. Tiklīdz skrūve sāks griezties, «Dunkans» uzņemskursu uz austrumu piekrasti, lai pabeigtu meklējumus.

šis plāns tika pieņemts. Džons Mengls nolēma pacelt enkuru, tiklīdz sāks pūst pirmais izdevīgaisceļavējš. Gaidīt nevajadzēja ilgi. Pievakarē orkāns pilnīgi norima. No dienvidrietumiem sāka pūst spirgtsvējš. Komanda posās ceļam. Tika uzvilktas jaunas buras. Pulksten četros no rīta matroži stājās pie enkurugrieztuves. Drīz vien enkurs, izrauts no grunts, pacēlās uz klāja, un «Dunkans» ar uzvilktu fokburu,marsburu, bramburu, klīveriem, bezānburu un flagštoka buru aiztraucās gar Austrālijas krastiem.

Pēc divām stundām Katastrofu rags izgaisa skatienam un jahta jau peldēja Investigeitora jūrasšaurumā. Vakarā, apbraucis Borda ragu, «Dunkans» slīdēja dažu kabeļtauvu attālumā gar Ķenguru salu. Šīsala, kas ir vislielākā no Austrālijas piekrastes sīkajām salām, noder par patvērumu izbēgušiemtrimdiniekiem. Sala izskatās apburoša. Milzīgi zaļo augu paklāji sniedzas līdz pat piekrastes kārtainajāmklintīm. Pa salas klajumiem un mežiem, tāpat kā 1802. gadā — šīs salas atklāšanas gadā —, lēkāneskaitāmi ķenguru bari. Nākamajā dienā, kamēr «Dunkans» kursēja gar piekrasti, ūdenī tika nolaistaslaivas ar komandas locekļiem, lai tie izpētītu kraujos Ķenguru salas krastus. Patlaban jahta atradās uztrīsdesmit sestās paralēles, taču Glenervens negribēja atstāt nepārmeklētu nevienu vietu piekrastē līdz pattrīsdesmit astotajai paralēlei.

18. decembrī, traukdamās pilnās burās ar īsta klipera ātrumu, jahta slīdēja cieši gar Satikšanās līčakrastiem, kur 1828. gadā nokļuva ceļotājs Stērts, pēc tam kad bija atklājis Mareju — lielākoDienvidaustrālijas upi. Līča piekraste vairs nemaz neatgādināja koši zaļos Ķenguru salas krastus. Lēzenoun izroboto krastu vienmuļību tikai vietumis pārtrauca kāds saules izdedzināts pakalns, šur tur varējaredzēt kādu pelēku klinti vai kuprainu zemesragu, vārdu sakot, itin visur bija jūtams dienvidu kontinentasausums.

Laivu apkalpēm šai braucienā bija krietni jāpastrādā, taču neviens no jūrniekiem nesūdzējās.Gandrīz vienmēr viņus pavadīja Glenervens, Paganels, kas nekad nešķīrās no lorda, un jauniņais Roberts.Viņi gribēja paši savām acīm redzēt «Britānijas» atliekas. Tomēr pat visrūpīgākie meklējumi nedevanekādu pierādījumu, kas liecinātu par katastrofu. Austrālijas krasti bija tikpat mēmi kā Patagonijasprērijas. Taču, kamēr nebija sasniegta dokumentā norādītā vieta, cerības nedrīkstēja zaudēt. Tie bija tikaipapildu pasākumi, lai izvairītos no jebkuras nejaušības. Naktīs «Dunkans» dreifēja, lai paliktu tai pašāvietā, bet dienā piekraste tika rūpīgi pārmeklēta.

20. decembrī ceļotāji sasniedza Bernuli ragu, kas noslēdz Lasepeda līci, neatraduši savā ceļā itinnekādas «Britānijas» atliekas. Taču šī neveiksme vēl neko nepierādīja. Patiesi, kopš katastrofas brīžabija pagājuši veseli divi gadi, un šai laikā jūra ne vien varēja, bet tai vajadzēja sadragāt, izmētāt unnoraut no rifiem visas trīsmastu burinieka atliekas. Turklāt iezemieši, kas kuģa katastrofu sajūt tāpat kāmaitu lijas maitu, protams, pievākuši pat vissīkākās atlūzas. Bet Hariju Grantu un viņa abus biedrus, kaskrita gūstā, pēc tam kad viļņi viņus bija izmetuši krastā, iezemieši, bez šaubām, aizveduši kontinentaiekšienē.

Taču tādā gadījumā sabruka viena no asprātīgākajām Zaķa Paganela hipotēzēm. Kamēr runa bija parArgentīnu, ģeogrāfs ar pilnām tiesībām varēja apgalvot, ka dokumentā minētie skaitļi attiecas nevis uzkuģa avārijas vietu, bet gan uz gūstekņu atrašanās vietu. Lielās pampu upes ar daudzajām pietekām varējaviegli aiznest uz jūru vērtīgo dokumentu. Turpretī šeit, šajā Austrālijas daļā, ir maz upju, kas šķērsotutrīsdesmit septīto paralēli. Turklāt Riokolorado un Rionegro plūst uz jūru cauri neapdzīvotiem novadiem,toties galvenās Austrālijas upes — Mareja, Jara„

Dārlinga — vai nu ietek cita citā, vai ari ieplūdina savus ūdeņus okeānā cauri grīvām, kas kļuvušaspar rosīgām ostām. Cik gan mazas bija iespējas, ka trauslā pudele pa upēm, kur nemitīgi brauc kuģi,

varētu nokļūt Indijas okeānā!Tas nevarēja paslīdēt garām vērīgam prātam. Paganela hipotēze, kas bija pieņemama Patagonijas

provincēs, nebija piemērojama Austrālijai. Paganels piekrita šiem apsvērumiem, kurus kādā sarunāizteica majors Maknebs. Kļuva pilnīgi skaidrs, ka dokumentā minētie grādi varēja attiekties vienīgi uz«Britānijas» katastrofas vietu, ka pudele tātad iesviesta jūrā Austrālijas rietumu piekrastē.

Un tomēr, kā pamatoti aizrādīja Glenervens, šī galīgā dokumenta interpretācija neizslēdza iespēju,ka kapteinis Grants atrodas gūstā. Viņš taču pats uzvedina uz šīm domām ar šādu dokumentā ierakstītufrāzi: «… kur nežēlīgie iezemieši viņus sagūstīs.» Tāpēc nebija vairs nekādas jēgas meklēt gūstekņus tiešiuz trīsdesmit septītās paralēles, jo tikpat labi tie nevarēja atrasties arī uz kādas citas paralēles.

Tā tika galīgi atrisināts tik ilgi apspriestais jautājums un izdarīts šāds secinājums: ja Bernuli ragaapkaimē netiks atrastas «Britānijas» pēdas, lordam Glenervenam neatliks nekas cits kā atgriezties Eiropā.Tiesa, meklējumi tādā gadījumā nebūs devuši nekādus panākumus, taču savu pienākumu Glenervens būsizpildījis vīrišķīgi un godīgi.

Šis lēmums jahtas pasažierus, protams, gaužām apbēdināja, pagalam nomākti jutās Mērija un RobertsGranti. Braukdami uz krastu kopā ar lordu un lēdiju Glenerveniem, Džonu Menglu, Maknebu un Paganelu,abi kapteiņa Granta bērni domāja, ka jautājums par to, vai viņu tēvs ir izglābies, tagad tiks izšķirts galīgiun uz visiem laikiem, jo Paganels nesen notikušajās pārrunās bija skaidri pamatojis, ka avārijā cietušiejau sen būtu atgriezušies dzimtenē, ja kuģis būtu uzskrējis uz austrumu piekrastes zemūdens klintīm.

— Nezaudējiet cerības! Nekad nezaudējiet cerības! — lēdija Helēna drošināja jauno meiteni, kassēdēja viņai blakus laivā, kura devās uz krastu. — Dievs mūs uzklausīs..

— Jā gan, mis Mērija, — ierunājās kapteinis Džons, — brīžos, kad cilvēka iespējas ir izsmeltas,iejaucas kāda augstāka vara un negaidīti paver jaunus ceļus.

— Lai dievs jūs uzklausa, mister Džon! — Mērija Granta noteica.Krasts vairs nebija tālāk par vienu kabeļtauvu. Tas beidzās ar lēzenu nogāzi pie zemesraga, kas

iesniedzās kādas divas jūdzes jūrā. Laiva piestāja krastā dabiskā līcītī starp diviem koraļļu sēkļiem. Šādikoraļļu veidojumi droši vien apjozīs ar rifu joslu visu Austrālijas dienvidu krastu. Jau tagad tās bijakuģiem bīstamas zemūdens klintis, un ļoti iespējams, ka uz tām sadragāta arī «Britānija».

«Dunkana» pasažieri bez kādiem starpgadījumiem izkāpa gluži tuksnesīgā krastā. Visgarām liedagampacēlās kārtainu klinšu krauja sešdesmit, astoņdesmit pēdu augstumā. Nebija viegli bez kāpnēm un kāšiemuzrāpties šai dabiskajā cietokšņa mūrī. Par laimi, Džons Mengls kādu pusjūdzi uz dienvidiem uzgājaizlauzu, ko bija izveidojis klints nobrukums. Acīmredzot bargajās pavasara un rudens vētrās, triekdamāspret šo irdeno tufa barjeru, jūra bija izskalojusi pamatni un izraisījusi masīva augšdaļas nogruvumu.

Glenervens un viņa ceļabiedri iegāja šai spraugā un uzkāpa pa diezgan stāvu nogāzi klints virsotnē.Roberts veikli kā kaķēns uzrāpās pirmais. Paganels bija gluži vai izmisis, ka divpadsmit gadus vecspuisēns ar savām bērna kājām apsteidzis viņu, garkājainu, četrdesmitgadīgu vīru. Toties ģeogrāfs atstājatālu aiz muguras gauso majoru, kuru šis fakts, protams, nemaz nesatrauca. Drīz vien visi ceļinieki atradāsklints virsotnē un vēroja ainavu, kas pavērās skatienam. Tas bija nīkulīgiem krūmiem noaudzis,neapstrādāts klajums, neauglīga zeme, kuru Glenervens salīdzināja ar Skotijas zemienes gleniem, betPaganels — ar Bretaņas smilšainajiem landiem. Zeme visgarām piekrastei šķita neapdzīvota, taču tālumāredzamās ēkas liecināja par cilvēka klātbūtni, turklāt nevis mežoņu, bet civilizētu cilvēku.

— Dzirnavas! — Roberts iesaucās.Patiesi, apmēram trīs jūdžu attālumā griezās vējdzirnavu spārni.— Jā, tās ir dzirnavas, — Paganels apliecināja, pavērsis pret sarunas objektu tālskati. — Manu

skatienu allaž iepriecē šī necilā un reizē tik derīgā celtne.— Tik ļoti līdzīga baznīcas tornim, — lēdija Helēna piebilda.— Jā gan, kundze, viena maļ maizi miesai, turpretim otra maļ maizi dvēselei. No šī redzes viedokļa

tās šķiet līdzīgas.

— Ejam uz dzirnavām! — Glenervens vedināja.Visi devās ceļā. Apkārtne pārmainījās — cilvēka roku neskarto zemi pēkšņi nomainīja apstrādāti

lauki. Krūmu vietā zaļš dzīvžogs ietvēra acīmredzot nesen uzartu līdumu. Vairāki vērši un pusducis zirguganījās pļavā, kas bija apstādīta ar kuplām akācijām no Ķenguru salas plašajām kokaudzētavām. Pēc kādabrīža parādījās ari labības lauki. Šur tur jau spurojās zeltainas vārpas. Pļavās pacēlās siena kaudzes, kasbija sakrautas kā milzīgi bišu stropi. Aiz jauniem zedeņu žogiem kuploja krāšņi augļu dārzi, kur daiļais tikjauki sadzīvoja ar praktisko. Pēc tam nāca šķūņi un citas parocīgi izvietotas saimniecības ēkas. Beidzotskatienam pavērās vienkārša, bet mājīga dzīvojamā ēka, pār kuru pacēlās torņveida dzirnavas,glāstīdamas cilvēku mitekli ar garo spārnu slīdošajām ēnām. Vēstīdamas par svešinieku parādīšanos,atskanēja četru lielu suņu rejas, un tūdaļ no dzīvojamās mājas iznāca gadus piecdesmit vecs vīrs ar laipnuseju. Aiz viņa parādījās pieci zaļoksnēji jaunekļi, viņa dēli, un viņu māte, liela un spēcīga sieviete. Tenevarēja būt nekādu šaubu: šis vīrs savas dūšīgās ģimenes un jauno ēku vidū bija tipisks īru kolonists,kas, atstājis nabadzīgo dzimteni, devies pāri jūrām meklēt laimi un pārticību šai turpat vai pirmatnējāzemē.

Glenervens un viņa ceļabiedri vēl nebija paguvuši stādīties priekšā, kad atskanēja saimniekasirsnības pilnie vārdi:

— Laipni lūdzam ceļiniekus Pedija O'Mūra namā!— Jūs esat īrs? — Glenervens vaicāja, spiezdams kolonista sniegto roku.— Es biju īrs, — Pedijs O'Mūrs atbildēja. — Tagad esmu austrālietis. Nāciet iekšā, kungi, lai kas

jūs būtu, mana māja ir arī jūsu māja.Neatlika nekas cits kā pieņemt šo laipno uzaicinājumu. Misis O'Mūra tūdaļ ieveda namā lēdiju

Helēnu un Mēriju Grantu, bet kolonista dēli palīdzēja atnācējiem atbrīvoties no ieročiem.No resniem baļķiem celtās mājas apakšstāvā atradās plaša un gaiša istaba. Pie koši izkrāsotām

sienām bija nolikti vairāki koka soli, turpat atradās arī kāds desmits ķebļu, divas ozolkoka bufetes, kurbija saridāti balti fajansa trauki un mirdzošas alvas krūzes, kā arī plats un garš galds, pie kura varētu ērtijusties pat divdesmit ciemiņu. Viss istabas iekārtojums bija jo piemērots pamatīgi celtajai mājai un tāsstaltajiem iemītniekiem.

Pusdienu galds jau bija klāts. Starp rostbifu un jēra cepeti kūpēja zupas bļoda. Galdu rotāja lielišķīvji ar olīvām, vīnogām un apelsīniem. Seit bija viss, ko vien var vēlēties. Nekā netrūka. Saimnieks unsaimniece bija tik mīļi un laipni, bet lielais galds tik bagāts un kārdinošs, ka neapsēsties pie tā liktosnepieklājīgi. Istabā ienāca arī fermas strādnieki, kuri ēda pie viena galda ar saviem saimniekiem. PedijsO'Mūrs norādīja ar roku uz viesiem paredzētajām vietām.

— Es jūs gaidīju, — viņš sacīja lordam.— Gaidījāt? — Glenervens bija pagalam pārsteigts.— Es vienmēr gaidu tos, kuri ierodas, — īrs atbildēja.Pēc tam viņš svinīgi noskaitīja lūgšanu, kamēr viņa ģimene un kalpi godbijīgi stāvēja kājās. Lēdiju

Helēnu šīs vienkāršās paražas ļoti aizkustināja, un, pārmijuši skatienu ar vīru, viņa saprata, ka viņš izjūtto pašu.

Pusdienām tika parādīts pienācīgs gods. Tūlīt sāka risināties ari dzīvas sarunas. Skoti un īri ir tuvikaimiņi. Tikai dažas tuāzes platā Tvidas upe, kas nošķir Skotiju no Anglijas, ir nepārvaramāka robežanekā divdesmit Ijē platais jūras šaurums, kas atdala seno Kaledoniju no zaļās Īrijas. Pedijs O'Mūrsizstāstīja savu dzīvesstāstu. Tas bija tāds pats kā visiem emigrantiem, kurus nabadzība un posts padzinisno dzimtenes. Daudzi svešatnē meklē laimi, taču atrod vienīgi vilšanos, postu un nelaimi. Viņi vainolikteni, aizmirsdami paši savu muļķību, laiskumu un netikumus, Turpretī tie, kas ir pieticīgi un drosmīgi,taupīgi un uzņēmīgi, gūst panākumus.

Tāds bija Pedijs O'Mūrs. Viņš atstāja Dandolku, kur viņam draudēja bada nāve, un devās kopā arģimeni uz Austrālijas kontinentu, izkāpa krastā Adelaidas ostā, apmainīja nepastāvīgo kalnrača

nodarbošanos pret nodrošināto zemkopja darbu un jau pēc diviem mēnešiem sāka strādāt šai tagad tikplaukstošajā fermā.

Visa Dienvidaustrālijas teritorija ir sadalīta astoņdesmit akru[31] lielos gabalos. sos zemes gabalusvaldība piešķir kolonistiem. Katrā no šiem gabaliem centīgs zemkopis var nopelnīt iztiku un atlicinātskaidrā naudā astoņdesmit sterliņu mārciņas gadā.

Pedijs O'Mūrs to prata. Viņam lieti noderēja zināšanas agronomijā. Viņš strādāja, taupīja un parienākumiem no pirmā zemes gabala ieguva citus. Viņa ģimene auga augumā tāpat kā viņa saimniecība. īruzemnieks kļuva lielas zemes īpašnieks. Nebija vēl pagājuši divi gadi, kad viņam piederēja jau pieci simtiakru apgūtas zemes un pieci simti galvu liels ganāmpulks. Seit viņš bija pats sev kungs, turpretī Eiropāviņš'bija vergs. Viņš bija tik neatkarīgs, cik neatkarīgs vien cilvēks var būt pasaulē brīvākajā zemē.

Kad īru emigrants beidza savu dzīvesstāstu, viesi viņam no visas sirds novēlēja laimi un panākumus.Pedijs O'Mūrs, bez šaubām, gaidīja atklātību pret atklātību, taču nekādus jautājumus viesiem neuzdeva.Viņš bija viens no tiem smalkjūtīgajiem cilvēkiem, kuri mēdz teikt: «Redzat, kas es esmu, bet, kas esatjūs, — to es neprasu.» Glenervens pats gribēja viņam izstāstīt par «Dunkanu», kas noenkurojies pieBernuli raga, par saviem meklējumiem, kurus viņš turpina ar tādu neatlaidību. Taču, būdams cilvēks, kasvienmēr taisnā ceļā dodas uz mērķi, viņš vispirms noprasīja Pedijam O'Mūram, vai tas nezina kaut ko par«Britānijas» avāriju.

īra atbilde nebija iepriecinoša. Viņš nekā nebija dzirdējis par šādu kuģi. Pēdējos divos gados vispārnav gājis bojā neviens kuģis nedz augšpus, nedz lejpus zemesraga. Tā kā «Britānija» bija cietusikatastrofu pirms- nepilniem diviem gadiem, īru kolonists varēja ar pilnu pārliecību apgalvot, ka šairietumu piekrastes daļā nav izmests malā neviens avarējis jūrnieks.

— Bet tagad, milord, — viņš piemetināja, — es atļaušos pavaicāt, kāpēc jūs uzdodat man šādujautājumu.

Tad Glenervens izstāstīja kolonistam par atrasto dokumentu, par «Dunkana» ceļojumu unneatlaidīgajiem pūliņiem atrast kapteini Grantu. Viņš- neslēpa arī to, ka tik noteiktais Pedija O'Mūraapgalvojums sagrauj visas viņu cerības un viņi ir spiesti atteikties no nodoma atrast avarējušos«Britānijas» jūrniekus.

Šie Glenervena vārdi atstāja uz viņa ceļabiedriem nomācošu iespaidu. Roberta un Mērijas acīssariesās asaras. Pat Paganels nespēja pateikt neviena mierinoša vārda, kas modinātu cerības. DžonaMengla sirdi pildīja skaudras, neremdināmas sāpes. Šos drosmīgos, cēlsirdīgos cilvēkus, kurus«Dunkans» bija velti atvedis uz šiem tālajiem krastiem, sāka pārņemt izmisums, kad pēkšņi kāds sacīja:

— Milord, teiciet un slavējiet dievu! Ja kapteinis Grants ir dzīvs, tad viņš atrodas Austrālijā!VII n o d a ļ a

AIRTONSPārsteigums un izbrīns, ko izraisīja šie vārdi, nav attēlojams. Glenervens pielēca kājās un,

atgrūzdams ķebli, iesaucās:— Kas to teica?— Es, — atbildēja viens no Pedija O'Mūra kalpiem, kas sēdēja galda galā.— Tu, Airton?! — kolonists bija ne mazāk pārsteigts par Glenervenu.— Jā, es, — Airtons atsaucās aiz saviļņojuma drebošā, taču noteiktā balsī, — tāds pats skots kā jūs,

milord, viens no «Britānijas» avarējušiem jūrniekiem!Šī ziņa izraisīja neaprakstāmu iespaidu. Mērija Granta aiz saviļņojuma un laimes gandrīz zaudēja

samaņu un ieslīga lēdijas Helēnas rokās. Džons Mengls, Roberts un Paganels pietrūkās kājās un metās pietā, kuru Pedijs O'Mūrs bija nosaucis par Airtonu.

Tas bija gadus četrdesmit piecus vecs vīrs ar skarbu seju un zibsnīgām acīm, kuras slēpās dziļi zemkuplo uzacu lokiem. Lai arī viņš bija neparasti kalsns, viņam tomēr vajadzēja būt joti spēcīgam. Viņš bija

veidots, šķiet, vienīgi no kauliem un nerviem un, sekojot skotu padomam, acīmredzot netērēja velti laiku,krādams taukus. Viņš bija vidēja auguma, platiem pleciem, stingru stāju, gudru un enerģisku seju, kasmodināja simpātijas, lai gan sejas panti bija raupji. Patīkamo iespaidu, kādu viņš atstāja, vēl pavairojanesen pārdzīvoto ciešanu pēdas, kas bija lasāmas viņa sejā. Acīmredzot viņš bija daudz pārcietis, tačušķita tāds cilvēks, kas spējīgs daudz izturēt, cīnīties ar likstām un uzveikt tās.

Glenervens un viņa draugi to nojauta no pirmā acu uzmetiena. Airtona personība modināja cieņu.Glenervens tūdaļ apbēra viņu jautājumiem, uz kuriem Airtons labprāt atbildēja. Negaidītā sastapšanāstiklab Glenervenu, kā Airtonu bija gaužām satraukusi. Tāpēc Glenervena pirmie jautājumi bija juceklīgiun nepārdomāti.

— Jūs esat viens no avārijā cietušajiem «Britānijas» jūrniekiem? — Glenervens jautāja.— Jā, milord, kapteiņa Granta bocmanis, — Airtons atbildēja.— Pēc kuģa avārijas jūs izglābāties kopā ar viņu?— Nē, milord. Šai drausmīgajā brīdī vilnis mani noskaloja no klāja un izmeta vienu pašu krastā.— Tātad jūs neesat viens no tiem diviem matrožiem, kuri minēti dokumentā?— Nē. Man nebija ne jausmas par šādu dokumentu, kapteinis to būs iemetis jūrā, kad es vairs

nebiju uz kuģa.— Bet kapteinis? Kas noticis ar kapteini?— Es domāju, ka viņš noslīcis, aizgājis bojā kopā ar visu «Britānijas» komandu. Es domāju, ka

vienīgi es esmu palicis dzīvs.— Jūs taču teicāt, ka kapteinis Grants ir dzīvs!— Nē, es teicu: «Ja kapteinis Grants ir dzīvs …»— Jūs vēl piebildāt: «… tad viņš atrodas Austrālijā.»— Jā, nekur citur viņš nevar būt kā vienīgi šeit.— Tātad jūs nezināt, kur īsti viņš atrodas?— Nezinu, milord. Kā jau teicu, es domāju, ka viņš atradis galu bangās vai arī uztriekts uz klintīm.

Vienīgi no jums es uzzināju, ka viņš, iespējams, vēl ir dzīvs.— Ko tad jūs galu galā zināt? — Glenervens jautāja.— Tikai to — ja kapteinis Grants ir dzīvs, tad viņš atrodas Austrālijā.— Kur notika katastrofa? — majors Maknebs noprasīja.So jautājumu patiesībā vajadzēja uzdot vispirms, taču negaidītā tikšanās Glenervenu bija tā

satraukusi un viņš tik ļoti steidzās uzzināt, kur atrodas kapteinis Grants, ka nemaz neapjautājās par«Britānijas» bojā ejas vietu. Saruna, kas līdz šim bija ritējusi juceklīgi, pārlecot no viena temata uz otru,tikai aizskarot jautājumus, bet tajos neiedziļinoties, sajaucot faktus un pārstatot datumus, no šī brīža kļuvalietišķāka, un drīz vien klausītāji guva skaidru priekšstatu par šo mīklaino notikumu.

Uz Makneba jautājumu Airtons deva šādu atbildi:— Kad mani noskaloja no baka, kur tobrīd nolaidu klīveru, «Britānija» traucās pretī Austrālijas

krastam. Līdz tam vairs nebija tālāk par divām kabeļtauvām. Tātad katastrofai vajadzēja notikt šai vietā…

— Uz trīsdesmit septītā platuma grāda? — Džons Mengls noprasīja.— Uz trīsdesmit septītā grāda, — Airtons apliecināja.— Rietumu piekrastē?— Nē, austrumu piekrastē, — bocmanis attrauca.— Kad notika katastrofa?— Naktī uz 1862. gada 27. jūniju.— Tas pats! Tas pats datums! — Glenervens iesaucās.— Kā redzat, milord, — Airtons piemetināja, — man ir tiesības sacīt: ja kapteinis Grants ir dzīvs,

viņš jāmeklē Austrālijas kontinentā un nekur citur.

— Un mēs viņu meklēsim, atradīsim viņu un izglābsim viņu, dārgais draugs! — Paganels iesaucās.— Ak, vērtīgais dokument, — ģeogrāfs turpināja ar apbrīnojamu naivitāti, — tik tiešām jāatzīst, ka tu esinonācis gaišredzīgu cilvēku rokās!

Taču šos bravūrīgos Paganela vārdus, protams, neviens nedzirdēja, Glenervens un lēdija Helēna,Mērija un Roberts bija ielenkuši Airtonu un cits pēc cita spieda viņam roku. Sī cilvēka klātbūtne, šķiet,bija droša ķīla tam, ka kapteinis Grants tiks izglābts. Ja pēc kuģa avārijas bija palicis dzīvs matrozis, tadkāpēc nevarētu būt sveiks un vesels arī kapteinis? Airtons labprāt atkārtoja, ka kapteinis Grants drošivien palicis dzīvs tāpat kā viņš pats. Tieši kur kapteinis atrodoties, viņš nevarot pateikt, taču noteikti kautkur šai kontinentā. Uz neskaitāmiem jautājumiem, kas gruva pār viņu, bocmanis atbildēja apbrīnojamisaprātīgi un skaidri. Kamēr viņš runāja, mis Mērija turēja viņa roku savējās. Airtons bija viņas tēvaceļabiedrs, «Britānijas» matrozis! Viņš bija dzīvojis vienu dzīvi ar Hariju Grantu, izbraucis kopā ar viņujūru jūras, uzveicis vienas un tās pašas briesmas! Mērija raudāja aiz laimes un nevarēja atraut skatienu nobocmaņa skarbās sejas.

Līdz šim nevienam nebija ienācis prātā apšaubīt, vai šis cilvēks tiešām ir «Britānijas» bocmanis unvai vispār var ticēt viņa vārdiem. Vienīgi majors un, iespējams, arī Džons Mengls, kuri nebija tik vieglipārliecināmi, domās jautāja, vai Airtona vārdiem var pilnīgi uzticēties. ŠI negaidītā tikšanās varējamodināt zināmu neuzticību. Tiesa, Airtons runāja par notikumiem un datumiem, kas pilnīgi saskanēja aratrasto dokumentu, un turklāt minēja pārsteidzošus sīkumus. Tomēr sīkumi, lai cik precīzi, vēl nepadarastāstījumu ticamu, jo bieži vien aiz sīkumu precizitātes slēpjas meli. Taču savas šaubas Maknebs paturējapie sevis un nebilda ne vārda.

Toties Džons Mengls, tiklīdz matrozis sāka stāstīt jaunajai meitenei par viņas tēvu, vairs itin nemaznešaubījās un noticēja, ka Airtons tiešām ir kapteiņa Granta komandas loceklis. Izrādījās, ka Airtons labipazīst Mēriju un Robertu. Viņš redzējis tos Glazgovā īsi pirms «Britānijas» došanās ceļā. Viņš atgādinājapar atvadu brokastīm, kuras kapteinis bija sarīkojis draugiem uz sava kuģa. Šais brokastīs piedalījās arīpilsētas šerifs Makintairs. Pieskatīt Robertu, kuram toreiz nav bijis ne desmit gadu, bija uzticētsbocmanim Dikam Tērneram, taču zēns izmucis no viņa un uzrāpies bramstengā.

— Pareizi, pareizi, — Roberts apliecināja.Airtons minēja daudz sīku faktu, acīmredzot nepiešķirdams tiem tādu nozīmi, kādu tiem piedēvēja

Džons Mengls. Un ik reizi, kad bocmanis apklusa, Mērija lūdzoši sacīja savā maigajā balsī:— Vēl, mister Airton, — stāstiet vēl par mūsu tēvu!Un bocmanis atcerējās visu, kas vien varēja interesēt jauno meiteni. Glenervens negribēja Airtonu

pārtraukt, lai gan viņa prātu urdīja desmitiem citu — daudz svarīgāku jautājumu. Turklāt lēdija Helēna,norādīdama ar skatienu, kādu prieku Mērijai sagādā saruna ar bocmani, atturēja viņu no jautāšanas.

Airtons izstāstīja par «Britānijas» ceļojumu pa Kluso okeānu. Daudz ko Mērija Granta jau zināja, jovēstis no kuģa bija pienākušas līdz pat 1862. gada maijam. Apmēram gada laikā Harijs Grants bijaapmeklējis turpat vai visas galvenās Okeānijas salas. Viņa kuģis piestāja Hebridās, Jaungvinejā,Jaunzēlandē un Jaunkaledonijā. Taču izrādījās, ka šais salās zemes jau sagrābtas, lai arī bieži vien bezlikumīga pamata. Vietējās angļu varas iestādes lika viņam ceļā dažādus šķēršļus, jo britu kolonijās parviņa kuģa ierašanos jau bija zināms. Un tomēr kapteinim Grantam izdevās uz rietumiem no Papuāzijasatrast piemērotas zemes, kur, pēc viņa domām, nebūtu grūti nodibināt skotu koloniju un nodrošināt taiuzplaukumu. Patiesi, ērtā osta pa ceļam no Moluku uz Filipīnu salām varētu piesaistīt daudz kuģu, it īpašipēc tam, kad būs izrakts Suecas kanāls un saīsināts jūras ceļš apkārt Labās Cerības ragam. Harijs Grantsbija viens no tiem, kurš Anglijā aizstāvēja Lesepsa pasākumu, nenostādīdams politisku sāncensību pretīlielajām starptautiskajām interesēm.

Izpētījusi Papuāzijas krastus, «Britānija» devās uz Kalao ostu papildināt pārtikas un kurināmākrājumus. 1862. gada 30. maijā kuģis atstāja šo ostu, lai dotos atpakaļ uz Eiropu pāri Indijas okeānam pajūras ceļu apkārt Labās Cerības ragam. Trīs nedēļas pēc izbraukšanas «Britāniju» pārsteidza briesmīga

vētra. Kuģis zaudēja vadību un sasvērās uz sāniem. Vajadzēja nocirst mastus. Kuģa korpusā radās sūce,kuru neizdevās novērst. Drīz vien komanda galīgi pagura. Izsūknēt visu ūdeni ar sūkņiem nebijaiespējams. Veselu nedēļu orkāns mētāja «Britāniju» kā rieksta čaumalu. Tilpnēs ūdens jau sasniedza sešupēdu dziļumu, kuģis pamazām sāka grimt. Glābšanas laivas vētra bija aizskalojusi. Komandai draudējaneglābjama bojā eja, kad pēkšņi naktī uz 27. jūniju, kā pareizi bija uzminējis Paganels, pie apvāršņaparādījās Austrālijas austrumu krasts. Drīz vien kuģis ar negantu spēku uztriecās uz zemūdens klints. Šaiacumirkli Airtonu satvēra milzīgs vilnis un iemeta piekrastes bangās, viņš zaudēja samaņu. Atguvissamaņu, bocmanis redzēja, ka kritis iezemiešu gūstā. Tie viņu aizveda uz kontinenta iekšieni. Kopš tālaika par «Britāniju» viņš nav neko dzirdējis un gluži pamatoti domājis, ka, uzskrējusi uz Tufolda līčabīstamajiem rifiem, tā gājusi bojā ar visu komandu un kravu.

Ar to beidzās stāsta daļa, kurai bija tiešs sakars ar kapteini Grantu. Airtona vēstījumu bieži vienpārtrauca sāpjpilni izsaucieni. Pat majoram nebija nekāda iemesla apšaubīt bocmaņa stāsta patiesīgumu.Tagad vajadzēja noklausīties paša Airtona piedzīvojumus, kuri patlaban modināja vēl lielāku interesinekā stāsts par «Britāniju». Dokuments skaidri liecināja, ka pēc katastrofas kapteinis Grants un abimatroži, tāpat kā Airtons, palikuši dzīvi, un tātad, zinot, kāds liktenis piemeklējis vienu, varēja pamatotispriest arī par citiem. Tāpēc Airtonu lūdza, lai viņš pastāsta par saviem piedzīvojumiem. Viņš pastāstījaļoti vienkārši un ļoti īsi.

Avārijā cietušo matrozi kāda iezemiešu cilts saņēmusi gūstā un aizvedusi zemes iekšienē, apvidū, pakuru plūst Dārlingas upe, apmēram četri simti jūdzes uz ziemeļiem no trīsdesmit septītās paralēles. Turviņš dzīvojis lielā trūkumā, jo arī pati cilts bijusi gaužām nabadzīga, taču neko ļaunu tā viņam navdarījusi. Tā smagā verdzībā pagājuši divi gadi, lai gan sirds dziļumos viņam nekad nav zudusi cerībaatgūt brīvību. Airtons nolēmis bēgt un gaidījis vienīgi izdevīgu gadījumu, lai arī apzinājies neskaitāmāsbriesmas, kādas viņam draudētu.

Kādā 1864. gada oktobra naktī viņam palaimējies pārspēt iezemiešu modrību un nozust mūžamežabiezoknī. Veselu mēnesi, pārtikdains no saknēm, ēdamām papardēm un mimozu sulas, viņš maldījies pašīm vientulīgajām vietām, orientēdamies dienā pēc saules, bet naktī pēc zvaigznēm, bieži vien nonākdamsgalīgā izmisumā. Tā viņš kūlies pāri purviem, upēm, kalniem — cauri visai neapdzīvotajai Austrālijaskontinenta daļai, kuru pirms viņa apmeklējuši tikai daži drosmīgi ceļotāji. Beidzot, pagalam izvārdzis,vairs tikko dzīvs viņš aizvilcies līdz Pedija O'Mūra viesmīlīgajam namam, kur dabūjis darbu un varējisdzīvot mierā un pārticībā.

— Ja Airtons ir apmierināts ar mani, — īru kolonists ierunājās, kad jūrnieks bija beidzis savustāstu, — tad savukārt arī es esmu apmierināts ar viņu. Viņš ir prātīgs un krietns vīrs, labs strādnieks. Javiņam šeit patīk, tad Pedija O'Mūra māja vēl ilgi būs arī viņa māja.

Airtons palocījās, pateikdamies īram, un gaidīja jaunus jautājumus, lai gan viņam šķita, ka viņaklausītāju dabiskajai ziņkārei jau vajadzētu būt apmierinātai. Patiesi, ko vēl viņš varētu pateikt, kasnebūtu simtiem reižu atkārtots? Glenervens jau dzīrās apspriest jaunu rīcības plānu, pamatojoties uzziņām, ko bija. sniedzis Airtons, kad pēkšņi majors uzdeva matrozim jautājumu:

— Jūs bijāt «Britānijas» bocmanis?— Jā, — Airtons nevilcinādamies atbildēja, taču, aptvēris, ka uzdot šādu jautājumu majoru

pamudinājušas šaubas vai arī tikai šaubu paliekas, viņš piemetināja: — Man saglabājies pat darbalīgums.

Un Airtons nekavējoties devās sameklēt šo oficiālo dokumentu. Viņš nebija prom ilgāk par minūti,taču Pedijs O'Mūrs šai laikā paguva pateikt Glenervenam:

— Milord, varat ticēt, Airtons ir godavīrs. Divos mēnešos, kamēr viņš strādā pie manis, man navbijis iemesla viņam ko pārmest. Viņš jau agrāk stāstīja, ka cietis kuģa katastrofā un atradies iezemiešugūstā. Airtons ir godīgs cilvēks, kas pelna jūsu uzticību.

Glenervens grasījās atbildēt, ka viņam nav ne prātā nācis šaubīties par Airtona godīgumu, kad

bocmanis jau atgriezās un parādīja pēc visiem likumiem noslēgtu līgumu. So dokumentu bija parakstījuši«Britānijas» rēderi un kapteinis Grants. Mērija uzreiz pazina tēva rokrakstu. Dokuments vēstīja, kapirmās klases matrozis Toms Airtons pieņemts par bocmani uz trīsmastu kuģa «Britānija» no Glazgovas.Par Airtona personību vairs nevarēja būt nekādu šaubu, jo bija grūti iedomāties varbūtību, ka līgums, kasatrodas bocmaņa rokās, nepiederētu viņam.

— Bet tagad, — Glenervens sacīja, — es griežos pie jums visiem ar lūgumu izteikt savas domas,kā mums tagad vajadzētu rīkoties. Jūsu padoms, Airton, būs īpaši vērtīgs, un mēs par to būsim jumspateicīgi.

Bridi padomājis, Airtons atbildēja:— Pateicos jums, milord, par uzticību, kādu jūs man parādāt, un es ceru, ka būšu tās cienīgs. Es

mazliet pazīstu šo zemi un iezemiešu paražas un, ja varēšu būt-jums noderīgs …— Bez šaubām, — Glenervens atbildēja.— Tāpat kā jūs, es uzskatu, — Airtons turpināja, — ka kapteinis Grants un abi matroži pēc

katastrofas palikuši dzīvi, bet, tā kā viņi nav aizkļuvuši līdz angļu kolonijām un par viņiem nav nekāduziņu, tad es nešaubos par to, ka viņus piemeklējis mans liktenis un viņi nonākuši kādas iezemiešu ciltsgūstā.

— Jūs, Airton, atkārtojat argumentus, kurus esmu jau minējis, — Paganels sacīja. — Avārijācietušie acīmredzot kļuvuši par iezemiešu gūstekņiem — ir noticis tas, no kā viņi baidījās. Bet vai mumsir pamats uzskatīt, ka viņi, tāpat kā jūs, aizvesti uz ziemeļiem no trīsdesmit septītās paralēles?

— Jā, šāds pamats mums ir, — Airtons atbildēja. — Naidīgās iezemiešu ciltis parasti nedzīvoangļiem pakļauto apgabalu tuvumā.

— Tas sarežģīs mūsu meklējumus, — Glenervens norūpējies ierunājās. — Kā lai atrod gūstekņupēdas tik milzīga kontinenta iekšienē?

Šim jautājumam sekoja ilgāks klusuma brīdis. Velti lēdija Helēna jautājoši uzlūkoja savusceļabiedrus — viņa nesaņēma nekādas atbildes. Pat Paganels pretēji savam ieradumam klusēja. Parastāattapība bija viņu atstājusi. Džons Mengls lieliem soļiem mēroja istabu, itin kā, grūtu domu mākts,atrastos uz sava kuģa klāja.

— Bet jūs, mister Airton, — kā rīkotos jūs? — lēdija Helēna uzrunāja jūrnieku.— Es, kundze, — Airtons steidzīgi atbildēja, — dotos atpakaļ uz «Dunkanu» un brauktu taisnā ceļā

uz katastrofas vietu. Tur rīkotos atbilstoši apstākļiem vai arī, iespējams, tā, kā pateiktu priekšā kādslaimīgs gadījums.

— Nav slikts plāns, — Glenervens noteica, — tikai vajadzēs pagaidīt, kamēr izlabos «Dunkanu».— Ā! Kuģim ir bojājumi? — Airtons vaicāja.— Jā, — Džons Mengls atsaucās.— Vai nopietni?— Nē, taču, lai tos izlabotu, vajadzīgi instrumenti, kādu uz mūsu kuģa nav. Skrūvei saliekusies

viena lāpstiņa, un iztaisnot to var vienīgi Melburnā.— Vai jūs nevarat braukt ar burām? — bocmanis jautāja.— Varam, taču, ja vējš pūtīs «Dunkanam» pretī, brauciens līdz Tufolda līcim prasīs pārlieku daudz

laika, un Melburnā katram gadījumam tik un tā vajadzētu iegriezties.— Brīnišķīgi, lai «Dunkans» brauc uz Melburnu, — Paganels iesaucās, — bet mēs arī bez kuģa

sasniegsim Tufolda līci!— Kādā veidā? — Džons Mengls noprasīja.— Šķērsojot Austrāliju tāpat, kā mēs šķērsojām Dienvidameriku pa trīsdesmit septīto paralēli.— Bet «Dunkans»? — Airtons jautāja kaut kā īpaši uzstājīgi.— Atkarībā no apstākļiem «Dunkans» dosies pie mums vai arī mēs dosimies pie «Dunkana». Ja

šajā pārgājienā mēs atradīsim kapteini Grantu, tad kopā ar viņu atgriezīsimies Melburnā. Turpretī ja mūsu

ceļojums turpināsies līdz pat piekrastei, «Dunkans» sagaidīs mūs tur. Vai ir kādi iebildumi pret šo plānu?Varbūt majoram?

— Nē, — Maknebs atteica, — ja vien šķērsot Austrāliju ir iespējams.— Tik ļoti iespējams, ka es iesaku lēdijai Helēnai un mis Grantai piebiedroties mums, — Paganels

atbildēja.— Vai jūs to runājat nopietni, Paganel? — Glenervens vaicāja.— Gluži nopietni, dārgais lord. Mums jāveic ne vairāk kā trīs simti piecdesmit jūdžu! Veicot dienā

divpadsmit jūdzes, ceļojums ilgs nepilnu mēnesi, tas ir, apmēram tik ilgu laiku, kāds vajadzīgs «Dunkana»remontam. Pavisam citādi būtu, ja Austrālijas kontinentu vajadzētu šķērsot vairāk uz ziemeļiem, kur tas irnesalīdzināmi platāks, kur plešas bezgalīgi tuksneši, kur valda neizturams karstums, vārdu sakot, ja mumsvajadzētu paveikt to, ko vēl nav uzdrošinājušies darīt visdrosmīgākie ceļotāji! Turpretī trīsdesmit septītāparalēle šķērso Viktorijas provinci, gandrīz viscaur angļu kolonistu apdzīvotu apvidu ar ceļiem undzelzceļiem. Šādā ceļojumā var doties karietē vai, ja vēlaties, ratos, tā ir vēl ērtāk. Tas būs tikaipatīkams brauciens no Londonas uz Edinburgu!

— Bet plēsīgie zvēri? — Glenervens iebilda, jau iepriekš gribēdams paredzēt visus iespējamosšķēršļus.

— Austrālijā nav plēsīgu zvēru.— Un mežoņi?— šais platuma grādos mežoņu nav, un katrā ziņā viņi nav tik asinskāri kā jaunzēlandieši.— Bet katordznieki?— Austrālijas dienvidu provincēs katordznieku nav. Viņi sastopami vienīgi austrumu kolonijās.

Viktorijas provincē ne vien nepieņem noziedzniekus, bet ir izdots pat likums, kas aizliedz apmesties tāsteritorijā katordzniekiem, kuri izcietuši sodu citās provincēs. Vēl šogad Viktorijas provinces valdībapiedraudējusi kādai kuģniecības sabiedrībai pārtraukt subsīdijas izmaksu, ja tās kuģi uzņemšot kurināmoRietumaustrālijas piekrastes ostās, kur atjauts dzīvot izsūtītajiem. Kā! Un jūs, būdams anglis, to nezinājāt?

— Vispirms es neesmu anglis, — Glenervens attrauca.— Tas, ko stāstīja Paganela kungs, ir tīra patiesība, — Pedijs O'Mūrs apliecināja. — Ne vien

Viktorijas province, bet arī Dienvidaustrālija, Kvīnslenda un pat Tasmānija — visas šīs provinces savāteritorijā neielaiž katordzniekus. Kopš dzīvoju šai fermā, nekad neesmu dzirdējis par katordzniekiem.

— Arī es nekad nevienu neesmu sastapis, — piebilda Airtons.— Kā redzat, draugi, — Zaks Paganels turpināja, — šais novados ļoti maz mežoņu, nemaz nav

plēsīgu zvēru un katordznieku, pat Eiropā mēs neatradīsim daudz tādu zemju, par kurām varētu teikt topašu. Tātad nolemts?

— Ko jūs sakāt, Helēna? — Glenervens pievērsās sievai.— To, ko domā ikviens no mums, dārgais Eduard, — viņa atbildēja, pagriezdamās pret pārējiem

ceļotājiem. — Dodamies ceļā! Ātrāk dodamies ceļā!VIII nodaļa POŠOTIES CEĻĀGlenervens nebija radis velti šķiest laiku starp lēmuma pieņemšanu un tā izpildi. Tiklīdz Paganela

priekšlikums bija pieņemts, viņš tūdaļ deva rīkojumu iespējami ātrāk sagatavoties ceļam. Aizbraukšanabija nolikta uz aiznākamo dienu, 22. decembri.

Ko solīja ceļojums cauri Austrālijai? Tā kā bija pierādīts, ka Harijs Grants atrodas šai kontinentā,jaunā ekspedīcija solīja panākumus. Tā palielināja izredzes sekmīgi pabeigt meklējumus. Tiesa, neviensneloloja cerības atrast kapteini tieši uz trīsdesmit septītās paralēles, pie kuras bija nolemts stingriturēties, taču uz tās, domājams, varēs uziet Harija Granta uzturēšanās pēdas un katrā ziņā šī paralēleaizvedīs tieši uz kuģa katastrofas vietu. Un tas bija pats galvenais.

Turklāt, ja ceļiniekiem piebiedrotos Airtons un izvadītu viņus cauri Viktorijas provinces mežiem untālāk līdz pat austrumu piekrastei, tas būtu vēl viens priekšnosacījums panākumiem. Glenervens to labi

saprata un, gribēdams nodrošināt Harija Granta bijušā ceļabiedra neatsveramo palīdzību, vaicājamājastēvam, vai viņš nejustos pārāk sarūgtināts, ja Airtons viņus pavadītu.

Pedijs O'Mūrs paziņoja, ka viņam nekas nav pretī, lai gan esot žēl šķirties no tik lieliska strādnieka.— Tātad, Airton, vai jūs būtu ar mieru piedalīties mūsu ekspedīcijā, lai atrastu avarējušos

«Britānijas» jūrniekus?Airtons uz šo jautājumu tūlīt neatbildēja. Kādu brīdi viņš, šķiet, šaubījās, bet pēc tam padomājis

sacīja:— Labi, milord, es došos jums līdzi. Un, ja arī man neizdosies nokļūt uz kapteiņa Granta pēdām,

vismaz aizvedīšu jūs uz vietu, kur uzskrēja uz klintīm viņa kuģis.— Paldies, Airton! — Glenervens sacīja.— Atļausit, milord, uzdot jums vienu jautājumu?— Jautājiet, mans draugs.— Kur jūs sagaidīs «Dunkans»?— Vai nu Melburnā, ja mums nevajadzēs šķērsot Austrāliju no viena krasta līdz otram, vai arī

austrumu piekrastē, ja meklējumi mūs aizvedīs tik tālu.— Tad jau «Dunkana» kapteinis …— Kapteinis gaidīs manus rīkojumus Melburnas ostā.— Labi, milord, — Airtons noteica, — jūs varat paļauties uz mani.— Es paļaujos, Airton, — Glenervens atbildēja.«Dunkana» pasažieri sirsnīgi pateicās «Britānijas» bocmanim. Kapteiņa Granta bērni nevarēja vien

izrādīt savu maigumu. Visi priecājās par Airtona lēmumu, izņemot īru kolonistu, kas bija zaudējis gudruun uzticamu palīgu. Taču Pedijs O'Mūrs saprata, cik daudz Glenervenam nozīmē bocmaņa piedalīšanāsekspedīcijā, un viņš samierinājās ar zaudējumu. Glenervens uzticēja īram ekspedīcijas apgādi artransporta līdzekļiem ceļojumam cauri Austrālijai. Vienojušies par šo darījumu un norunājuši tikšanos arAirtonu, pasažieri devās atpakaļ uz jahtu.

Atceļā valdīja jautrība. Viss bija mainījies. Šaubām vairs nebija vietas. Tagad drosmīgajiemceļiniekiem vairs nevajadzēs uz labu laimi virzīties pa trīsdesmit septīto paralēli. Par to, ka Harijs Grantsatradis patvērumu šajā kontinentā, vairs nebija nekādu šaubu, un visu sirdīs ielija prieks kā parasti, kadšaubu un neziņas vietā stājas pārliecība.

Pēc diviem mēnešiem, ja apstākļi būs labvēlīgi, kapteinis Grants nokāps no «Dunkana» Skotijaskrastā!

Kad Džons Mengls atbalstīja Paganela priekšlikumu ņemt līdzi ceļojumā cauri Austrālijai«Dunkana» pasažieres, viņš, protams, cerēja, ka šoreiz arī viņam pašam būs lemts pievienotiesekspedīcijai. Uzsācis par šo tematu sarunu ar Glenervenu, viņš minēja dažnedažādus argumentus par labusavai līdzdalībai ekspedīcijā: cik uzticīgs viņš ir lēdijai Helēnai un arī viņa augstībai lordam, ciknoderīgs viņš būs kā karavānas organizētājs, ka viņa klātbūtne uz «Dunkana» nemaz nav nepieciešama.Vārdu sakot, Džons Mengls minēja desmitiem apsvērumu, izņemot pašu galveno, par kuru Glenervensnemaz nebija jāpārliecina.

— Tikai vienu jautājumu, Džon, — Glenervens ieminējās. — Vai jūs» pilnīgi uzticaties savampalīgam?

— Pilnīgi, — Džons Mengls atbildēja, — Toms Ostins ir labs jūrnieks. Viņš aizvedīs «Dunkanu»līdz Melburnai, prasmīgi izlabos bojājumus un- norunātajā dienā būs klāt vajadzīgajā vietā. Pienākums undisciplīna Tomam ir pirmajā vietā. Viņam nekad neienāks prātā atkāpties no pavēles vai izpildīt to arnovēlošanos. Jūsu augstība var paļauties uz viņu gluži, tāpat kā uz mani.

— Lai notiek, Džon, — Glenervens sacīja, — jūs dosities mums līdzi,, jo būtu labi, — viņšsmaidīdams piebilda, — ka jūs būtu klāt, kad mēs atradīsim Mērijas Grantas tēvu.

— Ak, jūsu augstība! … — Džons Mengls nomurmināja.

Neko vairāk jaunais kapteinis nespēja izteikt. Nobālējis viņš cieši saspieda lorda Glenervenapastiepto roku.

Nākamajā dienā Džons Mengls ar namdari un matrožiem, kuri nesa- pārtikas krājumus, atkal devāsuz Pedija O'Mūra mājām. Kopā ar īru viņam vajadzēja organizēt ekspedīcijas transportu.

Visa kolonista ģimene jau gaidīja Džonu Menglu, lai ķertos pie darba- viņa vadībā. Arī Airtons bijašeit un neskopojās ar labiem padomiem, jo- šai zemē bija daudz ko pieredzējis.

Pedijs un Airtons bija vienis prātis, ka ceļiniecēm jābrauc vēršu pajūgā, bet vīriešiem jājāj zirgos.Pedijs O'Mūrs apņēmās sagādāt dzīvniekus un ratus.

Kolonista piedāvātie rati bija divdesmit pēdas gara ore ar brezenta kulbu, riteņi bija pagatavoti noviengabala koka, bez spieķiem un dzelzs stīpām, vārdu sakot, tās bija parastas koka ripas. Priekšējo riteņupāri, kas atradās krietnu gabalu no pakaļējā riteņu pāra, ar ratiem savienoja visai primitīvs mehānisms,kas neļāva izdarīt asus pagriezienus. Pie priekšējā riteņu pāra bija piestiprināta trīsdesmit piecas pēdasgara dīsele, kurai varēja piejūgt trīs vēršu pārus. Dzīvnieki ratus vilka ar galvu un: kaklu, izmantojot jūguun sakas, kuras ar jūgu savienoja dzelzs tapas. Bija vajadzīga liela veiklība, lai vadītu šos garos, šaurosun zvalstīgos ratus un mudinātu vēršus vienīgi ar gara iesma palīdzību. Taču Airtons šo» mākslu īrukolonista fermā bija apguvis un Pedijs galvoja par viņu. Tāpēc- Airtonam tika uzticēti kučiera pienākumi.

Rati, kuriem nebija pat atsperu, nesolīja nekādas ērtības. Tomēr vajadzēja ņemt par labu tādus, kāditie bija. Džons Mengls, nevarēdams neko; mainīt primitīvajā pajūga konstrukcijā, pacentās iespējamilabāk iekārtot vismaz ratu iekšpusi. Vispirms viņš ar dēļu starpsienām sadalīja kulbu» divos nodalījumos.Pakaļējais nodalījums tika paredzēts pārtikas produktiem, bagāžai un mistera Olbineta virtuvei.Priekšējais nodalījums bija domāts ceļiniecēm. Namdaris to pārvērta par mājīgu istabiņu ar biezupaklāju uz grīdas, tualetes galdiņu un divām kušetēm lēdijai Helēnai un Mērijai Grantai. Šo pirmonodalījumu vajadzības gadījumā varēja aizklāt ar ādas aizkariem, kas pasargāja arī pret nakts vēsumu.Uznākot spēcīgām lietusgāzēm, tur varēja atrast patvērumu arī vīrieši, lai gan parasti viņiem vajadzējanakšņot teltīs. Džons Mengls pacentās savākt šai šaurajā telpā visu, kas abām sievietēm varēja būtnepieciešams. Lēdijai Helēnai un Mērijai Grantai istabiņā uz riteņiem nebūs pārāk jāskumst pēckomfortablajām «Dunkana» kajītēm.

Ar vīriešiem bija daudz vienkāršāk. Glenervenam, Paganelam, Robertam Grantam, Maknebam,Džonam Menglam un abiem matrožiem — Vilsonam un Milredijam —, kuri pavadīja savu kungu jaunajāekspedīcijā, bija sagādāti septiņi spēcīgi zirgi. Airtonam vajadzēja ieņemt viņam paredzēto vietu uzbukas, bet misters Olbinets, kuru jāšanas iespēja itin nemaz nevilināja, varēja jo ērti iekārtoties bagāžasnodalījumā.

Zirgi un vērši ganījās fermas pļavās, un izbraukšanas brīdī tos varēja viegli atvest.Visu izkārtojis un nodevis vajadzīgos rīkojumus namdariem, Džons Mengls devās atpakaļ uz

«Dunkanu» kopā ar īru kolonista ģimeni, kura izteica vēlēšanos paciemoties pie lorda Glenervena.Viņiem piebiedrojās arī Airtons. Ap pulksten četriem pēcpusdienā Džons un viņa ceļabiedri jau bija uz«Dunkana» klāja.

Ciemiņi tika uzņemti atplestām rokām. Glenervens uzlūdza visus pusdienās. Viņš negribēja paliktparādā viesmīlīgajiem austrāliešiem, kuri savukārt labprāt pieņēma viņa ielūgumu. Pedijs O'Mūrs bijasajūsmināts. Viņš nevarēja vien apbrīnot smalkās mēbeles, paklājus, kļavas un palisandra koka sienuapšuvumu. Turpretī Airtons pret visu šo greznību izturējās diezgan vienaldzīgi.

Daudz vairāk «Britānijas» bocmanis interesējās par jahtu no jūrnieka redzes viedokļa. Viņš nokāpatilpnēs, ielūkojās skrūves nodalījumā un mašīntelpās, apjautājās par mašīnas jaudu un kurināmā patēriņu.Viņš izpētīja ogļu krātuves, kambīzi, pulvera noliktavu, īpašu interesi viņš veltīja ieroču krājumiem unbakā uzstādītajam lielgabalam, apvaicājās, cik tālu tas šauj. Glenervenam bija darīšana ar pieredzējušujūrnieku. Par to liecināja speciālie jautājumi, kurus Airtons viņam uzdeva. Beigās bocmanis apskatījamastus un takelāžu.

— Jums ir brīnišķīgs kuģis, milord, — viņš sacīja.— Galvenais, lai kuģis būtu labs, — Glenervens noteica.— Kāda ir tā tonnāža?— Divi simti desmit tonnas. Un liekas, es nebūšu daudz kļūdījies, teikdams, ka «Dunkans» ar pilnu

tvaiku brauc piecpadsmit mezglus stundā?— Pielieciet vēl divus, — sarunā iejaucās Džons Mengls, — un arī tad jūs nebūsit kļūdījies.— Septiņpadsmit! — bocmanis iesaucās. — Tātad neviens karakuģis, pat ātrākais, to nevar panākt.— Itin neviens! — Džons Mengls apstiprinaja. — «Dunkans» ir īsta sacīkšu jahta, kas neļaus

nevienam sevi noskriet.— Arī braucot ar burām? — Airtons vaicāja.— Arī ar burām.— Tādā gadījumā, milord un jūs, kapteini, pieņemiet apbrīnas apliecinājumus no jūrnieka, kurš

zina, cik vērts ir labs kuģis.— Priecājos to dzirdēt, Airton, — Glenervens atbildēja. — Palieciet pie mums — un šī jahta būs

arī jūsējā.— Es padomāšu par to, milord, — bocmanis vienkārši atbildēja.Šai brīdī ieradās misters Olbinets, lai paziņotu viņa augstībai, ka pusdienu galds ir klāts. Glenervens

ar viesiem devās uz kopkajīti.— Airtons ir prātīgs vīrs, — Paganels sacīja majoram.— Pat pārāk prātīgs! — norūca Maknebs, kuram, patiesību sakot, nez kāpēc nepatika bocmaņa seja

un izturēšanās.Pie pusdienu galda Airtons pastāstīja daudz interesantu sīkumu par Austrālijas kontinentu, kuru viņš

lieliski pazina. Starp citu, viņš pajautāja lordam Glenervenam, cik matrožu viņš ņems līdzi paredzamajāekspedīcijā. Uzzinājis, ka tikai divus — Milrediju un Vilsonu —, viņš jutās acīm redzami pārsteigts unieteica Glenervenam izveidot veselu vienību no labākajiem «Dunkana» matrožiem. Viņš pat aizstāvēja šopriekšlikumu ar tādu neatlaidību, ka tam, starp citu, vajadzēja izkliedēt visas majora aizdomas.

— Ceļojumā pa Dienvidaustrāliju mums taču nedraud nekādas briesmas, — Glenervens iebilda.— Itin nekādas, — Airtons pasteidzās atbildēt.— Tādā gadījumā uz kuģa jāatstāj iespējami vairāk laužu. Tie vajadzīgi, lai «Dunkans» varētu

netraucēti aizbraukt uz Melburnu un tur izlabot bojājumus. Turklāt ļoti svarīgi, lai jahta tieši noliktajālaikā gaidītu mūs norunātajā vietā. Tāpēc nesamazināsim kuģa komandu.

Airtons acīmredzot saprata Glenervena apsvērumus un vairāk neuzstāja.Pievakarē skoti un īri atvadījās. Airtons un Pedija O'Mūra ģimene atgriezās fermā. Zirgiem un

pajūgam vajadzēja būt gataviem nākamajā dienā. Aizbraukšana bija nolikta pulksten astoņos no rīta.Lēdija Helēna un Mērija Granta vēl sakravāja šo un to pirms ceļojuma. To viņas izdarīja daudz ātrāk

un ar krietni mazāku piepūli nekā Zaks Paganels. Zinātnieks līdz vēlai naktij skrūvēja vaļā, spodrināja,skrūvēja ciet un atkal skrūvēja vajā tālskata stiklus. Tāpēc viņš vēl saldi gulēja, kad rītausmā viņumodināja majora skaļā balss.

Džons Mengls jau bija nosūtījis bagāžu uz fermu. Laiva gaidīja pie kuģa borta, un ceļinieki tajānekavējoties iekāpa. Jaunais kapteinis nodeva pēdējos rīkojumus Tomam Ostinam. Viņš īpašipiekodināja, lai viņa palīgs gaidītu Glenervena norādījumus Melburnā un izpildītu tos jo precīzi, lai arīkādi tie būtu.

Vecais jūrnieks apliecināja Džonam Menglam, ka uz viņu var droši paļauties. Pēc tam visaskomandas vārdā viņš novēlēja lordam Glenervenam labu veiksmi jaunajā ekspedīcijā. Laiva devās uzkrastu, nodārdot skaļiem «urā!» saucieniem.

Pēc desmit minūtēm laiva piestāja krastā. Un vēl pēc ceturtdaļstundas ceļinieki jau atradās īrukolonista fermā.

Šeit viss bija sagatavots ceļojumam. Lēdija Helēna nevarēja vien apjūsmot viņai iekārtoto telpu.Viņai ļoti patika milzīgā ore no rupji tēstajiem dēļiem. Trīs pāri jūga vēršu ar savu patriarhālo izskatulabi piedienēja primitīvajiem ratiem. Airtons ar garu iesmu rokā gaidīja sava jaunā saimnieka pavēles.

— Deviņi pērkoni! — Paganels iesaucās. — Cik brīnišķīgs pajūgs! Neviena pasta kariete tamnestāv tuvumā. Manuprāt, tas ir labākais veids, kā apceļot pasauli, mēs brauksim gluži kā ceļojošieaktieri. Māja, kas kustas un apstājas, kur vien jūs vēlaties, — ko jaukāku vēl var iedomāties? To sapratajau sarmati un citādi nemaz neceļoja.

— Paganela kungs, — zinātnieku uzrunāja lēdija Helēna, — es ceru, ka redzēšu jūs savā salonā.— Protams, kundze! Man tas būs liels gods. Kādās dienās jūs pieņemat?— Saviem draugiem es būšu mājās katru dienu, — lēdija Helēna smiedamās atbildēja. — Bet jūs

esat…— Uzticamākais no visuzticamākajiem, kundze, — Paganels galanti atbildēja.Šīs laipnības vēl nebija izskanējušas, kad viens no Pedija O'Mūra dēliem atveda septiņus jau

apseglotus zirgus. Lords Glenervens norēķinājās ar īru kolonistu par visu iegādāto un sirsnīgi viņampateicās, un tas krietno kolonistu gandarīja ne mazāk kā zelta ginejas.

Atskanēja signāls, aicinādams doties ceļā. Lēdija Helēna un mis Granta ieņēma vietas kupejā,Airtons uz bukas, Olbinets ratu pakaļējā nodalījumā, Glenervens, majors, Paganels, Roberts, DžonsMengls un abi matroži, bruņojušies ar karablnēm un revolveriem, uzlēca zirgiem mugurā. — Lai dievsjums stāv klāt! — novēlēja Pedijs O'Mūrs un viņa ģimene. Airtons iesaucās, kā to mēdz darīt austrāliešukučieri, un paskubināja vēršus ar garo iesmu. Pajūgs sāka kustēties, ratu dēļi nokrakšķēja, asis riteņurumbās iekaucās, un drīz vien viesmīlīgā īru kolonista ferma izzuda skatienam ceļa līkumā.

IX nodaļa

VIKTORIJAS PROVINCEBija 1864. gada 23. decembris. Šis mēnesis, kas Ziemeļu puslodē ir tik nemīlīgs un drūms, tik tumšs

un drēgns, Austrālijas kontinentā butu saucams par jūniju. Pēc kalendāra vasara bija iestājusies pirmsdivām dienām, jo 21. decembrī saule jau bija aizsniegusi lielo Mežāža tropu un tagad tās uzturēšanāslaiks virs horizonta diendienā samazinājās par dažām minūtēm. Tādējādi Glenervena jaunajam ceļojumamvajadzēja notikt viskarstākajā gadalaikā, turpat vai 'tropiskā saules svelmē. Visi Anglijas īpašumi šaipasaules daļā tiek dēvēti par Austrālāziju. Šeit ietilpst Jaunā Holande, Tasmānija, Jaunzēlande un dažasapkārtējās salas. Pats Austrālijas kontinents sadalīts vairākās plašās kolonijās, kuras ir visai atšķirīgastiklab lieluma, kā arī dabas bagātību ziņā. Ja uzmet skatienu Petermena vai Prešela sastādītajāmjaunākajām kartēm, vispirms acīs duras Austrālijas provinču nevainojami taisnās robežlīnijas. Angļi, kāredzams, tās nosprauduši, itin nemaz nerēķinoties nedz ar kalnu grēdām, nedz ar upēm, nedz ar klimataatšķirībām, nedz ar rasu atšķirībām, šīs kolonijas piekļaujas cita citai kā regulāri taisnstūri un ieiet citacitā gluži kā mozaīkas gabali. Visās šais taisnajās līnijās un taisnajos leņķos vairāk jūtams ģeometra nekāģeogrāfa roku darbs. Vienīgi krastu izlocījumi, fjordi, līči, zemesragi un upju ietekas ar savu valdzinošoneparastību dabas vārdā protestē pret šo līniju pareizību.

Austrālijas kartes līdzība ar šaha galdiņu vienmēr pamatoti satrauca Zaķu Paganelu un izraisīja viņāizsmieklu. Ja Austrālija būtu bijusi franču kolonija, tad franču ģeogrāfi, protams, nekad nebūtu nonākušitik tālu savā kaislībā uz lineālu un velci.

Milzīgajā Austrālijas salā patlaban ir sešas kolonijas: Jaunā Dienvidvelsa — galvaspilsēta Sidneja,Kvīnslenda — galvaspilsēta Brisbeina, Viktorijas province — galvaspilsēta Melburna, Dienvidaustrālija— galvaspilsēta Adelaida, Rietumaustrālija — galvaspilsēta Pērta un, beidzot, Ziemeļaustrālija, kuraigalvaspilsētas vēl nav. Kolonisti apguvuši vienīgi piekrastes. Tikpat kā nav nozīmīgas pilsētas, kasatrastos tālāk par divi simti jūdzēm zemes iekšienē. Kontinenta centrālā daļa, kas lieluma ziņā līdzināsdivām trešdaļām Eiropas, gandrīz nemaz nav izpētīta.

Trīsdesmit septītā paralēle, par laimi, neiet cauri šiem bezgalīgajiem tuksnešiem, šiemneizpētītajiem apgabaliem, kuri jau prasījuši zinātnei tik daudz upuru. Arī Glenervens nebūtu varējis tosšķērsot. Viņu interesēja vienīgi Austrālijas dienvidu daļa, tas ir, viņam vajadzēja šķērsot Adelaidasprovinces šauro strēmeli, pēc tam Viktorijas provinci visā tās platumā un beidzot smaili apvērstajamtrīsstūrim, ko veido Jaunās Dienvidvelsas province.

No Bernuli zemesraga līdz Viktorijas provinces robežai nav vairāk par sešdesmit divām jūdzēm. Soattālumu var mierīgi nobraukt divās dienās, un Airtons nākamās dienas vakarā jau cerēja apmesties uznaktsguļu Esplijā, pilsētā, kas atrodas Viktorijas provinces galējos rietumos.

Kā parasti, ceļojuma sākumā gan jātnieki, gan zirgi izrāda lielu dedzību. Pret jātnieku aizrautībunebūtu ko iebilst, toties zirgu sparīgums ir jāapvalda. Ja priekšā stāv tāls ceļš, spēki ir jātaupa. Tāpēc tikanolemts braukt caurmērā ne vairāk par divdesmit piecām, trīsdesmit jūdzēm dienā.

Turklāt zirgi bija spiesti piemēroties gausajiem vēršiem, šīm dzīvajām mašīnām, kas laika ziņāzaudēto atgūst ar savu apbrīnojamo izturību. Milzīgā ore ar pasažieriem un proviantu bija ekspedīcijaskodols, tās ceļojošais cietoksnis. Jātnieki varēja apmest kādu līkumu uz vienu vai otru pusi, taču pārliekuattālināties no ratiem viņi nedrīkstēja.

Tā kā vispār nekāda noteikta ceļošanas kārtība nebija pieņemta, jātnieki zināmās robežās varējarīkoties pēc saviem ieskatiem — mednieki auļot pa klajumu, kavalieri tērzēt ar pasažierēm, filozofifilozofēt. Paganelam, kas apvienoja visas šīs īpašības, vajadzēja vienlaikus būt visur.

Brauciens caur Adelaidas provinci nebija interesants. Jūdzēm tālu lēzenu, putekļainu pakalnu virknesmijās ar krūmiem aizaugušajiem klajumiem, kurus šai zemē sauc par bušu, kā arī prērijām, kur pudurosauga krūmāji ar smailām, sāļām lapām, ko tik ļoti cienī aitas. Starp Adelaidas telegrāfa līnijas stabiemmierīgi ganījās «cūku purni» — aitas ar cūkas galvu —, un tādas sastopamas vienīgi Jaunajā Holandē. Šielīdzenumi pārsteidzoši atgādināja Argentīnas pampu vienmuļību. Tāda pati līdzena, ar zāli apaugusi zeme.Tāda pati skaidri iezīmēta apvāršņa līnija. Maknebs jokoja, ka viņi vēl aizvien atrodotiesDienvidamerikā. Turpretī Paganels apgalvoja, ka apkārtne drīz vien mainīšoties. Paļaujoties uz zinātniekaapgalvojumu, ceļinieki gaidīja kaut ko brīnišķīgu.

Pulksten trijos pēc pusdienas rati iebrauca pilnīgi klajā līdzenumā, kas pazīstams ar nosaukumuMoskītu ieleja. Ģeogrāfam bija dota iespēja pašam pārliecināties par šā nosaukuma pareizību. Ganceļiniekiem, gan zirgiem lielas ciešanas sagādāja nemitīgie uzmācīgo divspārņu dzēlieni. Izvairīties notiem nebija iespējams. Vieglāk bija kodumus ieziest ar ožamo spirtu no ceļojuma aptieciņas. Zaudējispacietību, Paganels sūtīja pie visiem velniem šos asinskāros moskītus, kas tik nežēlīgi dzēla viņa garoaugumu. Pievakarē līdzenumu atdzīvināja daži akāciju dzīvžogi. Sur tur pacēlās balto gumijkoku puduri.Tālumā aizstiepās nesen iebrauktas ratu sliedes. Pēc tam parādījās no Eiropas ievestie olīvkoki uncitronkoki, mūžzaļie ozoli un beidzot —· labi uzturēti žogi. Pulksten astoņos vakarā, Airtona iesmamudināti, vērši sasniedza Redgumas stansiju.

Par stansijām kontinenta iekšienē sauc apmetnes, kurās audzē lopus, Austrālijas galveno bagātību.Šejienes lopkopjus sauc par skvoteriem, tas ir, cilvēkiem, kas sēž uz zemes. Patiesi, pēc klaiņojumiem paneaptveramajiem klajumiem nogurušais kolonists vispirms cenšas apsēsties.

Redgumas stansija nebija liela, taču Glenervenu šeit uzņēma ļoti sirsnīgi. Sais vientuļajās cilvēkumītnēs ceļiniekam galds allaž ir klāts, un Austrālijas kolonists allaž ir viesmīlīgs namatēvs.

Nākamajā dienā Airtons iejūdza vēršus jau mazā gaismiņā. Viņš gribēja tai pašā vakarā nokļūtViktorijas provincē. Apkārtne pamazām kļuva aizvien pauguraināka. Līdz pat apvārsnim viļņveidīgiaizstiepās koši sarkanām smiltīm klāti pakalni. Šķita, ka līdzenumam uzmests milzīgs, sarkans karogs un tākrokas plandās vējā. Dažas melijas, lāsumainās priedes ar taisnu un gludu stumbru, pleta savus tumšizaļos zarus pār leknajām ganībām, kurās jautri draiskuļojās lēcējpeles. Tālāk stiepās krūmiem un jauniemgumijkokiem apauguši lauki. Pēc tam krūmus nomainīja atsevišķi koki, pirmie Austrālijas mežu pārstāvji.

Kad ceļinieki tuvojās Viktorijas provinces robežai, apkārtne mainījās aizvien vairāk. Viņi juta, ka

sper kāju uz gluži jaunas zemes. Viņi nemitīgi virzījās pa taisnu līniju, un nekādi šķēršļi, nedz ezers, nedzkalns, nevarēja viņus piespiest šo līniju lauzt vai izliekt. Viņi konsekventi pielietoja pirmo ģeometrijasteorēmu, virzīdamies bez novirzes pa ceļu starp diviem punktiem. No paguruma un ceļa grūtībām nebijane miņas. Jātnieki saskaņoja zirgu soli ar gauso vēršu gaitu, bet šie rāmie dzīvnieki, lai arī nesoļoja diezcik ātri, toties nekad neapstājās ceļā.

Nogājusi divās dienās sešdesmit jūdzes, karavāna 23. decembra vakarā ieradās Esplijā, pirmajāViktorijas provinces pilsētā, kas atrodas Virneras apgabalā uz simt četrdesmit pirmā garuma grāda.

Airtons apturēja ratus pie iebraucamās vietas «Crowti's Inti», kurai tika dots šis lepnais «Kroņahoteļa» nosaukums tāpēc, ka labākas viesnīcas nebija. Uz galda drīz vien parādījās kūpošas vakariņas,kurās bija vienīgi dažādos veidos pagatavota jēra gaļa.

Ceļinieki ēda daudz, taču vēl vairāk runāja. Vēlēdamies iespējami vairāk uzzināt par Austrālijaskontinenta dīvainībām, visi vienā laidā iztaujāja ģeogrāfu. Nelikdamies ilgi lūgties, Paganels labprātstāstīja par Viktorijas provinci, kuru mēdz dēvēt arī par Laimīgo Austrāliju.

— Aplams nosaukums! — Paganels piemetināja. — Daudz saprātīgāk būtu nosaukt šo provinci parBagāto Austrāliju, jo par valstīm var sacīt tāpat kā par cilvēkiem: bagātība vēl nenes laimi. Līdz ar zeltalauku atklāšanu Austrālija nokļuva alkatīgu un plēsonīgu avantūristu ķetnās. Jūs

paši varēsit par to pārliecināties, kad brauksim caur zelta atradņu apgabaliem.— Kā liekas, Viktorijas kolonija tikai nesen dibināta? — lēdija Glenervena iejautājās.— Jā, kundze, tā pastāv tikai trīsdesmit gadus. Tā nodibināta 1835. gada 6. jūnijā, otrdien …— …vakarā pulksten septiņos piecpadsmit minūtēs, — piemetināja majors, kuram patika pavilkt uz

zoba ģeogrāfu par viņa datu precizitāti.— Nē, pulksten septiņos desmit minūtēs, — ģeogrāfs gluži nopietni izlaboja. — Tieši šai laikā

Betmens un Folkners nodibināja Portfilipas apmetni pie tā paša līča, kur šodien atrodas lielā Melburnaspilsēta. Pirmajos piecpadsmit gados šī kolonija ietilpa Jaunās Dienvidvelsas sastāvā ar kopējugalvaspilsētu Sidneju, taču kopš 1851. gada tā pasludināja savu neatkarību un ieguva Viktorijas vārdu.

— Vai kopš tā laika provincē vērojams uzplaukums? — Glenervens vaicāja.— Spriediet paši, dārgais draugs, — Paganels atbildēja. — Es nosaukšu tikai skaitļus, jaunākos

statistikas datus; lai Maknebs domā ko domādams, taču skaitļu valoda ir visdaiļrunīgākā.— Runājiet, — majors noteica.— Tad klausieties. 1836. gadā Portfilipas kolonijā bija divi simti četrdesmit četri iedzīvotāji.

Pašlaik Viktorijas provincē dzīvo pieci simti piecdesmit tūkstoši cilvēku. Septiņi miljoni vīnogulāju stādukatru gadu dod simt divdesmit vienu tūkstoti galonu vīna. Sīs provinces līdzenumā auļo simt trīs tūkstošizirgu, un seši simti septiņdesmit pieci tūkstoši divdesmit septiņi liellopi ganās tās nepārredzamajāsganībās.

— Vai šajā provincē nav ari milzums cūku? — Maknebs noprasīja.— Jā, major, ar jūsu atļauju, šeit ir septiņdesmit deviņi tūkstoši seši simti divdesmit piecas cūkas.— Un cik daudz aitu, Paganel?— Septiņi miljoni simt piecdesmit tūkstoši deviņi simti četrdesmit trīs, Makneb.— Ieskaitot to, kuru mēs patlaban ēdam, Paganel?— Nē, bez šīs, jo trīs ceturtdaļas no tās mēs jau esam notiesājuši.— Bravo, Paganela kungs! — lēdija Helēna iesaucās, smiedamās no visas sirds. — Jūsu zināšanas

ģeogrāfijā tiešām ir spožas, un mans brālēns Maknebs, lai arī kā pūlētos, nevar jūs iedzīt strupceļā.— Mana profesija, kundze, ir pārzināt visus šos jautājumus un vajadzības gadījumā informēt arī

jūs. Tāpēc varat man ticēt, ka šajā neparastajā zemē mēs piedzīvosim vēl daudz ko brīnumainu.— Tomēr līdz pat šim brīdim … — Maknebs iebilda, kuram patika ģeogrāfu uzkurināt.— Pagaidiet taču, nepacietīgais major! — Paganels iesaucās. — Jūs neesat vēl lāgā ticis pāri

robežai un sākat jau zūdīties! Bet es jums saku, es atkārtoju, es zvēru, ka šī zeme ir vispārsteidzošākā visā

pasaulē. Tās rašanās, daba, augu un dzīvnieku valsts, klimats, tās paredzamā izzušana pārsteidza,pārsteidz un pārsteigs visus pasaules zinātniekus. Iedomājieties, draugi, kontinentu, kurš veidojoties ceļasno jūras viļņiem nevis ar centrālo daļu, bet ar malām gluži kā gigantisks gredzens; kura vidū, iespējams,atrodas pusizžuvusi jūra; kura upes ar katru dienu aizvien vairāk un vairāk izžūst; kur valgmes nav nedzgaisā, nedz augsnē; kur koki katru gadu nomet nevis lapas, bet mizu; kur lapas pavērstas pret sauli nevis arvirspusi, bet ar sāniem un nedod ēnu; kur malka bieži vien nespēj degt; kur akmens plāksnes kūst lietū; kurkoki ir sīki, bet zāle milzum augsta; kur dzīvnieki ir gaužām neparasti; kur četrkājainiem ir knābji kāehidnai un pīļknābim, tādēļ zinātniekiem bija jānodibina pat īpaša dzīvnieku klase; kur lēcējdzīvniekamķenguram ir dažāda garuma kājas; kur auniem ir cūkas galva; kur lapsas lēkā no koka uz koku; kur gulbji irmelni; kur žurkas vij ligzdas; kur «lapeņu putns» uzņem salonā savus spārnotos draugus; kur putnipārsteidz ar balsu dažādību un talantiem: viens atdarina zvana skaņas, otrs — kučiera pātagas plīkšķus,trešais — tecīlas žvirkstoņu, ceturtais tikšķina gluži kā pulksteņa svārsts; dažs putns smejas no rīta, kadlec saule, dažs raud vakarā, kad saule noriet. Tā ir visdīvainākā un visneloģiskākā zeme, kāda jebkadpastāvējusi! Paradoksu zeme, kas apgāž dabas likumus. Botāniķim Grimāram bija pilnīgs pamats sacīt:«Te nu ir šī Austrālija, pasaules likumu parodija vai, pareizāk sakot, pļauka pārējai pasaulei!»

Šī tirāde, kuru Paganels bēra trakā ātrumā, šķita, nekad nebeigsies. Ģeogrāfijas biedrībasdaiļrunīgais sekretārs vairs nevaldīja pār sevi. Viņš joņoja aizvien uz priekšu, sparīgi žestikulēdams unapdraudēdams ar rokā sažņaugto dakšiņu savu galdabiedru dzīvību. Beidzot viņa balsi pārmāca aplausuvētra — un viņš apklusa.

Protams, pēc šī Austrālijas kontinenta īpatnību uzskaitījuma nevienam nenāca prātā uzdot ģeogrāfamvēl kādus jautājumus. Vienīgi majors noprasīja savā allaž mierīgajā balsī: .

— Un tas ir viss, Paganel?— Nē, tas vēl nav viss! — zinātnieks iesaucās ar jaunu degsmi.— Kā? Vai tiešām Austrālijā atrodams vēl kas pārsteidzošāks? — lēdija Helēna ieinteresēta

jautāja.— Jā, kundze, šīs zemes klimats! Ar savām dīvainībām tas pārspēj- visu iepriekš minēto.— Un proti? — no visām pusēm atskanēja.— Es nemaz nerunāju par Austrālijas gaisa higiēniskajām vērtībām, par to, cik tas bagāts ar

skābekli un nabadzīgs ar slāpekli, es nerunāju arī par to, ka šeit nav mitru vēju, jo pasāti pūš paralēlipiekrastei, es nerunāju arī par to, ka vairumu slimību, sākot ar tīfu un beidzot ar masalām un hroniskāmkaitēm, šeit nemaz nepazīst.

— Tā tomēr ir liela priekšrocība, — Glenervens piebilda.— Protams, bet par to es nerunāju, — Paganels atbildēja. — Šejienes klimatam piemīt kāda

gluži… neiedomājama īpašība.— Kāda? — Džons Mengls jautāja.— Jūs man neticēsit.— Mēs ticēsim! — ieintriģētie klausītāji iesaucās.— Tad klausieties — šis klimats …— Ko?— Atstāj labvēlīgu iespaidu uz tikumību!— Uz tikumību?— Jā, — zinātnieks atbildēja ar pārliecību. — Tas atstāj labvēlīgu iespaidu uz tikumību. Austrālijā

metāli nerūsē, un tas pats notiek arī ar cilvēkiem. Tīrais un sausais gaiss te visu ātri izbalina: gan audeklu,gan dvēseli. Anglija novērtēja šo Austrālijas klimata īpatnību, sūtīdama šurp noziedzniekus, lai tielabotos.

— Vai tiešām šāda ietekme ir jūtama? — lēdija Glenervena vaicāja.— Jā, kundze, šejienes klimats ietekmē gan dzīvniekus, gan cilvēkus.

— Jūs nejokojat, Paganela kungs?— Nē, es nejokoju. Pat zirgi un citi mājlopi šeit ir ievērojami rāmāki. Jūs paši par to

pārliecināsities.— Tas nevar būt.— Un tomēr tas tā ir. Noziedznieki, kas nometināti šai dzīvinošajā un veselīgajā gaisā, pēc dažiem

gadiem morāli atdzimst. Filantropiem tas ir zināms. Austrālijā visi cilvēki kļūst labāki.— Bet kāds tādā gadījumā kļūsit jūs, Paganela kungs, šai svētīgajā zemē, būdams tāpat tik ļoti labs?

— lēdija Helēna ar smaidu sacīja.— Es kļūšu brīnišķīgs, kundze, — tieši brīnišķīgs! — Paganels atbildēja.X nodaļa

VIMERAS UPENākamajā dienā, 24. decembri, karavāna devās ceļā jau gaismas svīdā. Karstumu gan juta, taču tas

bija pilnīgi panesams. Ceļš vijās turpat vai pa līdzenu apkārtni, un zirgiem bija laba iešana. Pajūgsiebrauca paretā meža smalcē. Vakarā, kad bija nobraukts krietns gabals, ceļinieki apmetās uz naktsguļupie Baltā ezera, kura ūdens bija sāļš un dzeršanai nederīgs.

Paganels bija spiests atzīt, ka šis ezers ir tikpat balts, kā Melnā jūra ir melna, Sarkanā jūra sarkana,Dzeltenā upe dzeltena un Zilie kalni zili. Profesionālās patmīlības mudināts, viņš gan mēģināja strīdēties,taču viņa argumentiem nebija nekādu panākumu.

Misters Olbinets, kā parasti, noteiktajā laikā pagatavoja un pasniedza vakariņas. Pēc tam ceļinieki— cits ratos, cits teltī — devās pie miera un drīz vien aizmiga, par spīti Austrālijas dingo žēlabainajāmgaudām.

Aiz Baltā ezera pletās brīnišķīgs līdzenums, sētin nosēts krizantēmām. Pamodušies nākamajā rītā,Glenervens un viņa ceļabiedri nevarēja vien nopriecāties par krāšņo ainavu, kāda pavērās viņuskatienam. Karavāna atkal devās ceļā. Apkārtne bija līdzena, tikai tālumā vīdēja nelieli pauguri.Visapkārt līdz pašam horizontam pletās pavasarīga pļava vienos ziedos. Zilie smalklapaino linu ziedijaucās ar Austrālijas akantu košo sarkanumu. Pļavas zaļumu rotāja daždažādas eremofilas, sāļo augsniklātin noklāja sidrabenes, balandas, lapu bietes, virsū mācās nakteņaugu dzimtas zili zaļie un sārtenieziedi. Sie augi ir rūpnieciski izmantojami; no viņu pelniem ar skalošanas palīdzību var iegūt lielisku sodu.Ticis starp puķēm, Paganels tūdaļ kļuva par botāniķi un nosauca visus šos dažnedažādos augus un,neaizmirsdams savu vājību uz skaitļiem, nepalaida garām izdevību pateikt, ka Austrālijas florā līdz šimpazīstami četri tūkstoši divi simti augu veidu, kas pieder pie simt divdesmit dzimtām.

Pēc tam kad gluži ātri bija nobrauktas vēl desmit jūdzes, rati ieripoja staltu akāciju, mimozu unkrāšņi ziedošu balto gumijkoku birzīs. Sī veldzējošiem avotiem bagātā līdzenuma augu valstij nevarējapārmest nepateicību dienas spīdeklim, jo visu saules doto gaismu un siltumu tā bagātīgi atdeva atpakaļsmaržās un krāsās.

Dzīvnieku valsts turpretī bija daudz trūcīgāka. Tikai šur tur līdzenumā lēkāja kazuāri, taču pieiet tiemtuvāk nebija iespējams. Majoram tomēr izdevās nošaut kādu aizvien retāk sastopamu putnu. Tas bijažabiru — angļu kolonijas milzu dzērve. Putna augums sasniedza piecas pēdas, bet knābis, melns, plats,konisks, ar ļoti smailu galu, bija astoņpadsmit collas garš. Sarkani violetais galvas spalvojums krasikontrastēja ar mirdzoši zaļo kaklu, spoži baltajām krūtīm un spilgti sarkanajām, garajām kājām. Daba,šķiet, bija izšķiedusi šī putna spalvām visu savu pamatkrāsu paleti.

Putns izraisīja vispārēju apbrīnu, un majors, bez šaubām, kļūtu par dienas varoni, ja Roberts dažasjūdzes tālāk nebūtu pamanījis un drosmīgi nošāvis kādu bezveidīgu dzīvnieku, kaut ko vidēju starp ezi unskudrulāci, līdzīgu neattīstītam pirmdzīvniekam. No aizvērtās mutes tam karājās laukā gara, staipīga unlipīga mēle, ar kuru šis dzīvnieks ķēra skudras, savu galveno barību.

— Tā ir ehidna, — Paganels paskaidroja, nosaukdams šo radījumu īstajā vārdā. — Vai esat

kādreiz redzējuši tamlīdzīgu dzīvnieku?— Viņš ir pretīgs, — Glenervens sacīja.— Pretīgs, bet interesants, — Paganels attrauca, — turklāt sastopams vienīgi Austrālijā, un velti to

būtu meklēt kādā citā pasaules daļā.Paganels, protams, gribēja riebīgo ehidnu paņemt līdzi un nolēma to novietot bagāžas nodalījumā.

Taču misters Olbinets pret šo nodomu sacēlās ar tādu sparu un sašutumu, ka zinātnieks bija spiestsatteikties no ieceres saglabāt zinātnei vienreizīgo eksemplāru.

Tai dienā ceļinieki sasniedza simt četrdesmit pirmā garuma grāda trīsdesmit pirmo minūti. Pa ceļamviņi redzēja tikai dažus kolonistus zemkopjus un dažus skvoterus. Apkārtne šķita neapdzīvota. Noiezemiešiem nebija ne miņas, jo mežonīgās ciltis klejo tālāk uz ziemeļiem pa bezgalīgajiem tuksnešiem,caur kuriem plūst Dārlingas un Marejas pietekas.

Glenervenu un viņa ceļabiedrus ļoti ieinteresēja kāda neparasta tikšanās, ko viņiem sagādāja viensno milzīgajiem ganāmpulkiem, kurus uzņēmīgie komersanti dzen no austrumu kalniem uz Viktorijas unDienvidaustrālijas provincēm. Ap pulksten četriem pēc pusdienas Džons Mengls norādīja ceļabiedriemuz milzīgu putekļu stabu, kas pacēlās pie apvāršņa apmēram trīs jūdžu attālumā. Ko varētu nozīmēt šīparādība? Neviens nevarēja to īsti izskaidrot. Paganels svērās domāt par kādu meteoru, un viņa dzīvāiztēle jau meklēja tam dabisku izskaidrojumu. Taču Airtons, neļaudams ģeogrāfam aizmaldīties minējumupasaulē, paziņoja, ka šos putekļus saceļ ganāmpulks.

Bocmanis nebija maldījies. Biezais putekļu mākonis tuvojās. Aizvien dzirdamāk skanēja baurošana,zviegšana un blēšana. Sai pastorālajā simfonijā ieskanējās arī cilvēku kliedzieni, svilpieni un lamas.

No trokšņainā mākoņa iznāca kāds vīrs. Tas bija četrkājaino armijas galvenais komandieris.Glenervens izjāja viņam pretī un tūdaļ uzsāka sarunu. Lopu dzinējs jeb, pareizāk sakot, stokklpers bija arīvienas ganāmpulka daļas īpašnieks. Viņa vārds bija Sems Mečels, un kopā ar ganāmpulku viņš devās uzaustrumu provincēm, uz Portlendas līci.

Ganāmpulkā pavisam bija divpadsmit tūkstoši septiņdesmit pieci dzīvnieki: tūkstoš vēršu,vienpadsmit tūkstoši aitu un septiņdesmit pieci zirgi. Visus šos noliesējušos dzīvniekus, kas bija iepirktiZilajos kalnos, tagad dzina uzbaroties uz Dienvidaustrālijas leknajām ganībām, lai pēc tam tos

pārdotu ar lielu peļņu. Tā Sems Mečels, pelnīdams divas sterliņu mārciņas uz vērsi un pusmārciņuuz aitu, cerēja iegūt pavisam simt piecdesmit tūkstošus franku. Tas, protams, bija ienesīgs veikals. Bet cikdaudz pacietības un enerģijas vajag, lai aizdzītu galā šo stūrgalvīgo ganāmpulku, cik ·daudz pūļu tasprasa! Peļņa, ko dod šis skarbais amats, nenāk viegli!

Kamēr ganāmpulks devās tālāk cauri mimozu birzīm, Sems Mečels dažos vārdos pastāstīja par savudarbu. Lēdija Helēna un Mērija Granta izkāpa no ratiem, jātnieki nolēca no zirgiem, un, apmetušies kādakupla gumijkoka paēnā, visi klausījās stokkīpera stāstā.

Sems Mečels atradās ceļā jau septiņus mēnešus. Caurmērā viņš veica desmit jūdzes dienā, un viņanebeidzamajam ceļojumam vajadzēja turpināties vēl trīs mēnešus. Sai grūtajā darbā viņam palīdzējadivdesmit suņi un trīsdesmit dzinēji. Starp dzinējiem bija pieci nēģeri, kas lieliski prata uzmeklēt pēcpēdām no ganāmpulka noklīdušos lopus. Sai armijai brauca nopakaļ seši rati. Dzinēji, apbruņojušies arpātagām, kuru kāts bija astoņpadsmit collas garš, bet ādas siksna deviņas pēdas gara, lauzās cauridzīvnieku gūzmai, atjaunodami kārtību, kas nemitīgi tika pārkāpta, bet suņi kā vieglā kavalērija joņoja garabiem flangiem.

Ceļinieki bija pārsteigti par kārtību, kāda valdīja ganāmpulkā. Ikviena dzīvnieku suga soļojaatsevišķi, jo vēršu un aunu starpā nav saticības — pirmie nekad negānīsies tur, kur otrie gājuši pāri.Tāpēc vēršus vajadzēja dzīt pa priekšu, un tā viņi, sadalīti divos bataljonos, soļoja armijas priekšgalā.Aiz vēršiem divdesmit dzinēju komandai sekoja pieci aitu pulki, bet .zirgu eskadrons virzījās arjergardā.

Sems Mečels vēl uzsvēra, ka īstie šīs armijas vadoņi nav nedz cilvēki, nedz suņi, bet gan daži vērši,gudri «līderi», kuru autoritāti atzīst visi viņu ciltsbrāļi. Ar lielu cieņu viņi soļoja pirmajā rindā,

instinktīvi izraudzīdamies labāko ceļu, un acīmredzot bija dziļi pārliecināti par savām tiesībām baudītvispārēju atzīšanu. Patiesi ar šiem vēršiem vajadzēja rēķināties, jo ganāmpulks tiem pakļāvās bezierunām. Ja «līderiem» ienāca prātā apstāties, vajadzēja ievērot viņu vēlēšanos, un veltīgi bija mēģināt"pēc atpūtas likt viņiem doties tālāk, ja viņi paši to nevēlējās.

Stokkīpers vēl pastāstīja dažus interesantus faktus par neparasto karagājienu, kas pelnījis, lai toiemūžinātu Ksenofonta spalva. Kamēr šī armija virzās pa līdzenumu, viss noris gludi. Nav jāpārvar nedzgrūtības, nedz nogurums. Lopi ganās pa ceļam, dzesē slāpes daudzajos strautos, nakti guļ, dienu soļo unklausa suņu rejām. Turpretī, kad ceļš ielokās lielajos kontinenta mežos, eikaliptu un mimozu audzēs,grūtības pieaug. Rotas, bataljoni un pulki sajūk vai izklīst, un vajadzīgs krietns laika sprīdis, lai tos atkalsakārtotu. Dievs pasarg, ja nozūd kāds «līderis», tas jāatrod par katru cenu, lai neizceltos vispārējssajukums, un melnajiem dzinējiem pēdu dzīšana bieži vien prasa vairākas dienas. Kad uznāk spēcīgaslietavas, laiskie dzīvnieki atsakās kustēties, bet pērkona negaisa laikā baiļu satracinātos lopus pārņem īstapanika.

Taču ar stokkīperu enerģiju un izdarību šīs grūtības, kas radās aizvien no jauna, līdz šim izdevāspārvarēt. Milzīgais ganāmpulks virzījās uz priekšu jūdzi pēc jūdzes, līdzenumi, meži un kalni palika aizmuguras. Tomēr visām labajām īpašībām, enerģijai un izdarībai vajadzēja pievienot kaut ko vairāk: ne arko nesalīdzināmu pacietību, kas neizsīkst ne vien stundu, ne vien dienu, bet veselām nedēļām, —pacietību, ko prasa pārcelšanās pār upēm. Stokkīpers spiests apstāties pie upēm nevis tāpēc, ka tās būtunepārejamas, bet gan tāpēc, ka tās paliek nepārietas. Vienīgais šķērslis ir ganāmpulka stūrgalvība. Vēršipadzērušies tūdaļ griežas apkārt. Aitas, vēl nepiegājušas pie ūdens, izklīst uz visām pusēm. Jāgaida nakts,lai atkal mēģinātu iedzīt ganāmpulku upē, taču arī tam nav panākumu. Tad aunus dzinēji ienes upē ar varu,bet aitas tomēr neuzdrošinās tiem sekot. Ganāmpulku mēģina ietekmēt, nedodot tam vairākas dienas dzert,taču lopi cieš slāpes, tomēr nekust ne no vietas. Uz otru krastu pārnes jērus, cerot, ka mātes, dzirdēdamasviņu brēcienus, steigsies pie tiem. Taču jēri blēj, bet aitas paliek otrā krastā. Šāds stāvoklis reizēm ilgstveselu mēnesi, un stokkīpers vairs nezina, ko iesākt ar savu blējošo, zviedzošo un maurojošo armiju. Tepēkšņi kādā jaukā dienā bez kāda redzama iemesla, nez kādas kaprīzes pamudināta, daļa ganāmpulka sākbrist pāri upei, taču atkal rodas jaunas rūpes: nedrīkst ļaut ganāmpulkam pa galvu pa kaklu mesties upē.Rindās izceļas sajukums, un daudzi dzīvnieki noslīkst spēcīgajā straumē.

Tāds bija Sema Mečela stāsts. Kamēr viņš runāja, ganāmpulka lielākā daļa bija pagājusi garāmstingrā kārtībā. Stokkīperam atkal vajadzēja stāties savas armijas priekšgalā, lai izraudzītos labākasganības. Viņš atvadījās no Glenervena un viņa ceļabiedriem, visiem sirsnīgi paspiezdams roku, pēc tamuzlēca mugurā lieliskam Austrālijas zirgam, kuru turēja aiz pavadas viens no dzinējiem. Pēc mirkļa viņšjau bija nozudis putekļu mākonī.

Smagie rati atkal ripoja tālāk savu ceļu un apstājās tikai vakarā Talbota kalna pakājē.Paganels īsti laikā atgādināja, ka šodien ir divdesmit piektais decembris, tas ir, Ziemsvētki, kuri

angļu ģimenēs tiek turēti lielā godā. To nebija aizmirsis arī stjuarts, un teltī uzklātais vakariņu galds bijatik bagātīgs, ka klātesošie to slavēt slavēja. Misters Olbinets bija pārspējis pats sevi. No līdzpaņemtajiemkrājumiem viņš bija pagatavojis vairākus eiropiešu ēdienus, pie kādiem Austrālijas tuksnesīgajosklajumos nav viegli tikt. šai smalkajā mielastā tika pasniegts brieža šķiņķis, sālīta vērša gaļa, kūpinātslasis, miežu un auzu miltu cepumi, tēja neierobežotā daudzumā, viskijs pārpilnībā, dažas pudelesportvīna. Bija tāds iespaids, itin kā ceļinieki atrastos Malkolmas pils lielajā ēdamzālē Skotijas kalnienē.

Patiesi šais dzīrēs bija itin viss, sākot ar ingvera zupu un beidzot ar saldajiem pīrādziņiem. Paganelstomēr uzskatīja par vajadzīgu papildināt desertu ar augļiem no savvaļas apelsīnu koka, kas auga tuvējākalna pakājē. Gan jāatzīstas, ka šie apelsīni, ko iezemieši sauc par mokalijiem, bija diezgan bezgaršīgi,bet pārkostās sēkliņas svilināja muti kā Kaijenas pipari. Ģeogrāfs aiz mīlestības pret zinātni ēda šosaugļus tik cītīgi, ka apdedzināja aukslējas un nebija vairs spējīgs atbildēt uz neskaitāmajiem majorajautājumiem par Austrālijas tuksnešu savdabībām.

Nākamajā dienā, 26. decembrī, nenotika nekas svarīgs, pie kā būtu vērts pakavēties. Ceļā gadījāsNortonas upes izteka un tālāk — pusizžuvusī Makenzijas upe. Laiks pieturējās jauks, un karstums bijagluži ciešams. Vējš pūta no dienvidiem, nesdams līdzi spirgtumu tāpat kā ziemeļu vējš Ziemeļu puslodē.Paganels pievērsa tam sava jaunā drauga Roberta Granta uzmanību.

— Tas ir ļoti iepriecinošs fakts, — viņš piebilda, — jo Dienvidu puslodē caurmērā ir karstāks nekāZiemeļu puslodē.

— Kāpēc? — zēns jautāja.— Kāpēc? — Paganels pārjautāja. — Vai tu nekad neesi dzirdējis, ka ziemā Zeme ir tuvāk Saulei?— Esmu, Paganela kungs.— Un ka ziemā auksts ir vienīgi tāpēc, ka Saules stari krīt slīpi?— Protams.— Tad redzi, draudziņ, tieši šā iemesla dēļ Dienvidu puslodē ir karstāks.— Es nesaprotu, — Roberts izbrīnījies atbildēja.— Padomā labi, — Paganels turpināja. — Kad pie mums Eiropā ir ziema, kāds gadalaiks ir šeit

Austrālijā, zemeslodes pretējā pusē?— Vasara, — Roberts sacīja.— Un šai laikā Zeme atrodas vistuvāk Saulei… Vai tagad saproti?— Saprotu …— Un vasara Dienvidu puslodes zemēs ir karstāka nekā vasara Ziemeļu puslodē šī Saules tuvuma

dēļ.— Skaidrs, Paganela kungs.— Tātad, kad mēs sakām, ka Zeme ir tuvāk Saulei ziemā, tad tas ir pareizi vienīgi attiecībā uz

zemeslodes ziemeļu daļas iedzīvotājiem.— Tas man nekad nebija ienācis prātā, — Roberts noteica.— Nu gan atceries to uz visiem laikiem, draudziņ.Roberts ar prieku noklausījās šo kosmogrāfijas lekciju, turklāt vē! uzzināja, ka Viktorijas provinces

gada vidējā temperatūra ir septiņdesmit četri grādi pēc Fārenheita (-ļ-23°33/ pēc Celsija).Vakarā ceļinieku pulciņš apmetās piecas jūdzes aiz Lusdala ezera starp Dramonta kalnu, kas paceļas

ziemeļos, un Draidena kalnu, kura pazemā virsotne iezīmējas pie dienvidu apvāršņa.Nākamajā dienā pulksten vienpadsmitos no rīta pajūgs sasniedza Vimeras krastus pie simt četrdesmit

trešā meridiāna.šī pusjūdzi platā upe vēla savus dzidros ūdeņus starp divām augstām gumijkoku un akāciju rindām.

Pa starpām dažas krāšņas mirtes slēja piecpadsmit pēdu augstumā savus garos, sērojošos zarus, kas bijarotāti ar ' sarkaniem ziediem. Koku lapotnē laidelējās milzums putnu — vālodzes,, žubītes, zeltspārnainiebaloži, nemaz nerunājot par pļāpīgajiem papagaiļiem. Lejā ūdenī draiskojās tramīgo un nepieejamo melnogulbju pāris. Reti sastopami Austrālijas putni drīz nozuda kādā līkumā, ko meta Vimeras upe, nesdamavalgmi šai valdzinošajai ielejai.

Tikmēr rati apstājās uz zaļas zāles paklāja, kura bārkstis nokarājās pār straujajiem ūdeņiem. Nebijanedz pārceltuves, nedz tilta. Tomēr tikt otrā krastā vajadzēja. Airtons sāka meklēt piemērotu braslu.Ceturtdaļjūdzi augšup pa straumi upe, šķiet, bija seklāka, un viņš nosprieda, ka šai vietā varēs pārbrauktpāri. Vairākās vietās izdarītie mērījumi rādīja, ka upe šeit nav dziļāka par trim pēdām.

Tātad rati šai vietā varēja kaut kā tikt pāri.— Vai nav nekādas citas iespējas šķērsot upi? — Glenervens jautāja bocmanim.— Nekādas citas iespējas nav, milord, — Airtons atbildēja, — turklāt šis brasls man neliekas

bīstams. Gan tiksim pāri.— Vai lēdijai Glenervenai un mis Grantai nevajadzētu izkāpt no ratiem?— Nekādā gadījumā. Mani vērši turas stingri uz kājām, un es vedīšu tos pa drošu ceļu.

— Tad brauciet, Airton, — Glenervens noteica. — Es paļaujos uz jums.Jātnieki ielenca smagos ratus, un karavāna apņēmīgi devās ūdenī. Parasti, kad pajūgs brauc pāri

upei, visapkārt ratiem piestiprina tukšas mucas, kas vajadzības gadījumā tos notur virs ūdens, šoreizšādas glābšanas jostas nebija un vajadzēja paļauties vienīgi uz vēršu nojautu un vedēja piesardzību.Airtons, sēdēdams uz bukas, vadīja pajūgu; majors iiin abi matroži šķēla ātro straumi dažas tuāzes papriekšu. Glenervens un Džons Mengls turējās katrs savā ratu pusē, gatavi kuru katru mirkli nākt palīgāpasažierēm. Paganels un Roberts noslēdza gājienu.

Viss norisa labi līdz Vimeras vidum. Šeit pēkšņi kļuva dziļāks — un ūdens pacēlās pāri riteņiem.Straumes nesti, vērši varēja zaudēt zem kājām pamatu un aizraut līdz zvalstīgos ratus. Airtonspašaizliedzīgi metās ūdenī un, satvēris vēršus aiz ragiem, piespieda viņus atgriezties braslā.

Šai brīdī pajūgs negaidīti kaut kam uzgrūdās, atskanēja krakšķis — un rati bīstami sasvērās.Pasažierēm kājas jau bija ūdenī, un, lai kā Glenervens un Džons Mengls, ieķērušies kulbā, pūlējās,straume tomēr sāka mest pajūgu. Tas bija kritisks mirklis.

Par laimi, vērši ar spēcīgu rāvienu izvilka ratus seklākā vietā. Upes dibens sāka kāpt augšup, un drīzvien cilvēki un dzīvnieki, izmirkuši, bet gaužām apmierināti, atradās drošībā upes otrā krastā.

Taču triecienā ratu priekša bija salauzta un Glenervena zirga priekškājām norauti pakavi.Šos bojājumus vajadzēja nekavējoties izlabot. Ceļinieki apjukuši skatījās cits uz citu, nezinādami, ko

iesākt, tad Airtons piedāvājās aizjāt uz Blekpointas stansiju, kas atrodas divdesmit jūdzes uz ziemeļiem,un atvest no turienes kalēju.

— Jājiet, protams, jājiet, krietnais Airton, — Glenervens sacīja. — Cik laika jums vajadzēs, laiaizjātu un atjātu atpakaļ?

— Ne vairāk par piecpadsmit stundām, — Airtons atbildēja.— Tad jājiet tūlīt pat, bet mēs, gaidīdami jūs atgriežamies, apmetīsimies tepat Vimeras krastā.Pēc dažām minūtēm bocmanis Vilsona zirga mugurā jau nozuda biezajā mimozu lapotnē.XI nodaļa BĒRKS UN STJUARTSAtlikušā dienas daļa tika veltīta sarunām un pastaigām. Ceļinieki klaiņoja pa Vimeras krastiem,

tērzēdami un jūsmodami par krāšņo dabu. Melnās dzērves un ibisi, cilvēkiem tuvojoties, ar skaļiemķērcieniem laidās prom. Atlasa putns patvērās savvaļas vīģeskoka augšējos zaros, vālodzes, čaukstītes unstērstes iespurdza starp varenajiem liliju stublājiem, zivju dzeņi pārtrauca kārtējo zveju, vienīgicivilizētākā papagaiļu saime — blue-mountain, kas zaigoja visās varavīksnes krāsās, mazais rošils arpurpursārtu galvu un dzeltenām krūtīm un lori ar sarkanām un zilām spalvām — turpināja apdullinošotērgāšanu ziedošo gumijkoku galotnēs.

Brīžam atpūzdamies zālienā pie čalojošiem ūdeņiem, brīžam klīzdami pa mimozu birztalām,ceļinieki līdz pat saulrietam apbrīnoja jauko dabu. Nakts, kas iestājās pēc īsa mijkrēšļa, pārsteidza viņuspusjūdzi no nometnes. Viņi gāja, vadīdamies nevis pēc Polārzvaigznes, kas Dienvidu puslodē navredzama, bet gan pēc Dienvidu Krusta, kas mirdzēja tieši vidū starp horizontu un zenītu.

Misters Olbinets jau bija uzklājis teltī vakariņu galdu. Visi sēdās klāt. Vislielāko piekrišanuizpelnījās papagaiļu ragū, ko stjuarts bija pagatavojis no Vilsona nošautajiem putniem.

Pēc vakariņām visiem gribējās atrast kādu iemeslu, lai nevajadzētu tūlīt doties pie miera šaibrīnumainajā naktī. Uzminēdama visu klātesošo vēlēšanos, lēdija Helēna palūdza Paganelu pastāstīt parizcilajiem Austrālijas pētniekiem, jo to ģeogrāfs jau sen bija solījis.

Paganels nelika ilgi lūgties. Viņa klausītāji atlaidās zem kādas varenas banksijas. Cigāru dūmi drīzvien pacēlās līdz tumsā gaistošajai lapotnei, un ģeogrāfs, paļaudamies uz neizsmeļamo atmiņu, tūdaļ sākastāstīt:

— Dārgie draugi, jūs droši vien atceraties un majors jau nu katrā ziņā nebūs aizmirsis to ceļotājuvārdus, par kuriem jums stāstīju, kad mēs vēl bijām uz «Dunkana». No visiem, kas mēģināja iekļūtkontinenta iekšienē, vienīgi četriem izdevās šķērsot Austrāliju no dienvidiem uz ziemeļiem vai arī no

ziemeļiem uz dienvidiem. To izdarīja Bērks 1860. un 1861. gadā, Makinlejs 1861. un 1862. gadā,Lensboro 1862. gadā un Stjuarts tāpat 1862. gadā. Par Makinleju un Lensboro nav daudz ko stāstīt.Pirmais veica ceļu no Adelaidas līdz Karpentārija līcim, otrais — no Karpentārija līča līdz Melburnai.Abus sūtīja Austrālijas organizācijas meklēt Bērku, kurš bija pazudis un kuram vairs nebija lemtsatgriezties.

Bērks un Stjuarts ir drosmīgākie Austrālijas pētnieki, par kuriem tūdaļ jums stāstīšu bez kādiemgariem ievadiem.

1860. gada 20. augustā Melburnas Karaliskā Ģeogrāfijas biedrība sūtīja ekspedīciju, kuru vadījabijušais īru virsnieks, kādreizējais Kāslmenas policijas inspektors Roberts O'Hara Bērks. Viņam līdzidevās vienpadsmit vīri: Viljams Džons Vilss, jauns, talantīgs astronoms, ārsts Beklers, botāniķis Grejs,jauns Indijas armijas virsnieks Kings, tad vēl Lendels, Brage un vairāki sipaji[32]. divdesmit pieci zirgiun tikpat daudz kamieļu nesa uz savām mugurām ceļotājus, viņu bagāžu un pārtikas krājumus astoņpadsmitmēnešiem. Ekspedīcijas galamērķis bija Karpentārija līcis kontinenta ziemeļu piekrastē, sākumā bijaparedzēts virzīties gar Kūpera upi. Bez grūtībām šķērsojusi Marejas un Dārlingas upes, ekspedīcijasasniedza Menindisas stansiju uz koloniju robežas.

Šeit ceļotāji konstatēja, ka lielā bagāža viņus pārāk apgrūtina. Šis apstāklis un turklāt vēl Bērkapaskarbais raksturs izraisīja nesaskaņas starp ekspedīcijas vadītājiem. Lendels, kas pārzināja kamieļus,atdalījās no ekspedīcijas kopā ar vairākiem indiešu dzinējiem un devās atpakaļ uz Dārlingas krastiem.Bērks turpināja aizsākto ceļu. Virzīdamies gan pa lieliskām, ūdeņiem bagātām ganībām, gan paakmeņainiem, izkaltušiem klajiem, viņš sasniedza Kūperskrīku. 20. novembrī pēc trīs mēnešus ilgaceļojuma Bērks ierīkoja šās upes krastā pirmo pārtikas noliktavu.

Šai vietā ceļotāji kādu laiku uzkavējās, jo nevarēja nekādi izraudzīties ceļu uz ziemeļiem, kurš solītupietiekami daudz ūdens. Ar lielām grūtībām viņi sasniedza punktu, kas atradās pusceļā starp Melburnu unKarpentārija līci. Atzinuši šo vietu piemērotu sargpostenim, viņi uzcēla nocietinātu nometni un nosauca topar Vilsa fortu. Šeit Bērks sadalīja ekspedīciju divās nodaļās. Vienai nodaļai Brages vadībā vajadzējapalikt Vilsa fortā trīs mēnešus, bet, ja pārtikas netrūks, arī vēl ilgāk un gaidīt atgriežamies otru nodaļu.Otrajā nodaļā ietilpa pats Bērks, Kings, Grejs un Vilss. Viņi paņēma līdz sešus kamieļus un pārtikaskrājumus trim mēnešiem: trīs simti mārciņas miltu, piecdesmit mārciņas rīsu, piecdesmit mārciņas auzumiltu, simt mārciņas kaltētas zirga gaļas, simt mārciņas sālītas cūkgaļas un speķa, kā arī trīsdesmitmārciņas sausiņu. Šo produktu vajadzēja pietikt seši simti Ijē garajam ceļam turp un atpakaļ.

Un tad šie četri cilvēki devās ceļā. Ar mokām tikuši pāri akmeņainam tuksnesim, viņi sasniedzaEiras upi, līdz kuras krastiem 1845. gadā jau bija aizkļuvis Stērts. No šejienes, turēdamies iespējamituvāk simt četrdesmitajam meridiānam, viņi virzījās uz ziemeļiem.

7. janvārī ekspedīcija zem kveldējošiem saules stariem šķērsoja Dienvidu saulgriežu loku. Brīžamviņus maldināja vilinošas mirāžas, brīžam viņi cieta slāpes, brīžam viņus dzirdināja spēcīgi negaisi. Paceļam reižu reizēm pētnieki sastapa klaiņojošus iezemiešus, par kuru izturēšanos viņi nevarēja sūdzēties.Vispār ceļojums nebija pārāk grūts, jo ceļā nestājās nedz ezeri, nedz lielas upes, nedz kalni.

12. janvārī pie apvāršņa ziemeļos parādījās vairāki smilšakmens pauguri, kā arī Forbsa kalns, bettālāk cita aiz citas slējās granīta klinšu grēdas. Grūtības auga augumā. Tikai ar mokām varēja virzīties uzpriekšu.. Dzīvnieki atsacījās iet tālāk. «Aizvien vēl mēs atrodamies starp kalnu grēdām. Kamieļi svīstbaiļu sviedrus,» Bērks rakstīja ceļojuma dienasgrāmatā. Taču neizsmeļamā enerģija palīdzēja pētniekiemsasniegt sākumā Tērneras krastus, bet pēc tam arī Flindersas augšteci, kuru 1841. gadā jau bija skatījisStouks. Plūdinādama savus ūdeņus starppalmu un eikaliptu biezokņiem, Flindersa ietek Karpentārija līcī.

Par okeāna tuvumu liecināja daudzie purvāji. Viens no kamieļiem nogrima akacī, bet pārējie atteicāsiet tālāk. Kings un Grejs bija spiesti palikt pie tiem. Bērks un Vilss turpināja virzīšanos uz ziemeļiemdivatā, un, pārvarēdami neskaitāmas grūtības, par kurām ceļojuma piezīmes sniedz tikai nojausmu, viņinonāca līdz staignājam, ko pārklāj paisuma ūdeņi, tomēr pašu okeānu neieraudzīja. Tas notika 1861. gada

11. februārī.— Tātad šiem drosminiekiem neizdevās tikt tālāk? — lēdija Glenervena jautāja.— Nē, kundze, — Paganels atbildēja. — Purvainā zeme grima zem viņu kājām, un viņiem neatlika

nekas cits kā atgriezties pie ceļabiedriem, kas bija palikuši Vilsa fortā. Tā patiesi bija bēdīga atgriešanās!Vārgi un pārguruši, ar mokām vilkdami kājas, Bērks un viņa biedrs pievienojās Grejam un Kingam. Pēctam ekspedīcija devās uz dienvidiem pa jau zināmo ceļu, lai sasniegtu Kūperskrīku.

Mums nav zināmas visas šā ceļojuma grūtības, briesmas un mokas, jo ceļojuma dienasgrāmatā navattiecīgu ierakstu. Taču tas viss bija šausmīgi.

Aprīlī Kūpera ieleju sasniedza tikai trīs pētnieki. Ceļa grūtības Greju bija pieveikušas. Četri kamieļibija gājuši bojā. Ja Bērkam un ceļabiedriem izdotos sasniegt Vilsa fortu, kur viņus gaidīja Brage arpārtikas krājumiem, viņi būtu glābti. Viņi sakopoja visus spēkus un vilkās uz priekšu vēl vairākas dienas.21. aprīlī viņi beidzot ieraudzīja nocietinājuma žogu un iegāja fortā … Tieši šai pašā dienā, veltīginogaidījis piecus mēnešus, Brage bija atstājis fortu.

— Aizgājis prom? — Roberts iesaucās.— Jā, liktenis bija izspēlējis ļaunu joku: spriežot pēc atstātās vēstules, Brage bija aizgājis tikai

pirms kādām septiņām stundām! Bērkam nebija nekādu cerību viņu panākt. Nelaimīgie, likteņa varāpamestie pētnieki mazliet spēcinājās ar noliktavā atstātajiem produktiem. Taču viņiem nebija transportalīdzekļu, bet no Dārlingas viņus šķīra vēl veseli simt piecdesmit ljē.

Pretēji Vilsa ieskatam Bērks nolēma doties uz austrāliešu apmetnēm, kas atradās Houplesa kalnapakājē sešdesmit ljē no Vilsa forta. Un pētnieki devās ceļā. No diviem pāri palikušajiem kamieļiem viensdabūja galu kādā dūņainā Kūperskrīka pietekā, bet otrs vairs nejaudāja paspert tālāk ne soli. Neatlikanekas cits kā kamieli nokaut un izlietot tā gaļu ēšanai. Drīz vien pārtikas krājumi izsīka. Trimnelaimīgajiem bija jāpārtiek no ūdensauga — nardes, kuras sēklas ir ēdamas. Pētnieki nedrīkstējaattālināties no Kūpera upes, jo viņiem nebija transporta līdzekļu, lai paņemtu līdzi ūdeni. Ugunsgrēkānodega naktsguļai uzceltā būdiņa ar visām mantām. Viņi bija nolemti bojā ejai! Atlika vienīgi nomirt.

Bērks pasauca Kingu un sacīja: «Man vairs atlikušas tikai dažas stundas, ko dzīvot. Se ir manspulkstenis un manas ceļojuma piezīmes. Kad būšu miris, ielieciet manā labajā rokā pistoli un atstājietmani tāpat neapraktu.» Tie bija pēdējie Bērka vārdi. Nākamajā dienā pulksten astoņos no rīta viņšpārstaja elpot.

Pagalam satriekts un izmisis, Kings devās meklēt kādu iezemiešu cilti. Kad viņš atgriezās, arī Vilssbija miris. Pats Kings atrada patvērumu pie iezemiešiem, un septembrī to uzgāja Hovita ekspedīcija, kaskopā ar Lensboro un Makinleja ekspedīciju bija sūtīta meklēt Bērku.

Tādējādi no četriem pētniekiem, kas bija devušies cauri Austrālijas kontinentam, dzīvs palika tikaiviens.

Paganela stāsts atstāja uz klausītājiem nomācošu iespaidu. Ikviens domāja par kapteini Grantu, kasdroši Vien, tāpat kā Bērks un viņa ceļabiedri, maldās šai briesmu pilnajā kontinentā. Vai kuģa katastrofācietušos nebija piemeklējis drosmīgo pētnieku liktenis? Šis salīdzinājums bija tik dabisks, ka MērijasGrantas acīs sariesās asaras.

— Mans tēvs! Mans nabaga tēvs! — viņa čukstēja.— Mis Mērija, mis Mērija! — Džons Mengls iesaucās. — Visas šīs nelaimes var uzbrukt vienīgi

kontinenta iekšienē! Kapteinis Grants, tāpat kā Kings, nokļuva pie iezemiešiem un, tāpat kā Kings, tiksizglābts! Jūsu tēvs nekad nav atradies tik briesmīgos apstākļos.

— Itin nekad, — Paganels apliecināja. — Un es vēlreiz atkārtoju, dārgā mis, ka austrālieši ir ļotiviesmīlīgi.

— Lai dievs viņam ir žēlīgs! — jaunā meitene piebilda.— Bet Stjuarts? — Glenervens vaicāja, gribēdams izkliedēt savu ceļabiedru drūmās domas.— Stjuarts? — zinātnieks atsaucās. — Viņu gaidīja daudz lielāka veiksme, un viņa vārds spožiem

burtiem ierakstīts Austrālijas vēsturē. Jau 1848. gadā jūsu tautietis, dārgie draugi, Džons MakdonaldsStjuarts kopā ar Stērtu uzsāka savus ceļojumus tuksnešos uz ziemeļiem no Adelaidas. 1860. gadā vienīgidivu vīru pavadībā viņš veltīgi mēģināja iespiesties Austrālijas iekšienē. Taču Stjuarts nezaudēja drosmi.1861. gada 1. janvārī kopā ar vienpadsmit drosmīgiem ceļabiedriem viņš atstāja Čemberskrīku un nonācasešdesmit ljē attālumā no Karpentārija līča. Tomēr pārtikas trūkuma dēļ viņš bija spiests doties atpakaļ uzAdelaidu, tā arī neizgājis cauri visam kontinentam. Tad Stjuarts sadūšojās vēlreiz izmēģināt laimi unnoorganizēja trešo ekspedīciju. Un šoreiz viņam izdevās sasniegt mērķi, pēc kura viņš tik dedzīgi bijatiecies.

Dienvidaustrālijas parlaments atbalstīja jauno pasākumu un nolēma piešķirt Stjuartam divustūkstošus sterliņu mārciņas. Balstīdamies uz savu līdzšinējo pētnieka pieredzi, Stjuarts šoreiz veica visuspiesardzības pasākumus. Viņa ekspedīcijai pievienojās dabaszinātnieks Voterhauss, Trings, Kekviks unbijušie ceļabiedri — Vudfords, Olds un citi, pavisam desmit cilvēku. Viņš paņēma līdzi divdesmit ādasmaisus, kuros varēja ieliet septiņus galonus ūdens katrā, un 1862. gada 5. aprīlī viņa ekspedīcija pilnāsastāvā ieradās Ņūkāslvoteras baseinā aiz astoņpadsmitā platuma grāda, tai pašā punktā, par kuru tālākStjuarts nebija ticis. Ekspedīcijas tālākais ceļš virzījās gandrīz gar simt trīsdesmit pirmo meridiānu, tasir, par septiņiem grādiem uz rietumiem no Bērka maršruta.

Par jauno pētījumu bāzi vajadzēja kļūt Ņūkāslvoteras baseinam. Stjuarts veltīgi mēģināja izlauztiescauri biezajiem mežiem uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem. Tāpat viņam neizdevās sasniegt rietumosViktorijas upi, jo ceļu aizšķērsoja necaurejama krūmu biežņa.

Tad Stjuarts nolēma apmesties citā vietā, un viņam izdevās ierīkot nometni mazliet tālāk uzziemeļiem — Haueras purvos. No šejienes virzīdamies uz austrumiem, viņš atrada zālainā līdzenumāDeilija strautu un nogāja gar to uz augšu apmēram trīsdesmit jūdzes.

Apkārtne kļuva aizvien jaukāka. Leknās ganības iepriecētu un padarītu bagātu jebkuru skvoteru.Eikalipti sasniedza pārsteidzošu augstumu. Sajūsminātais Stjuarts turpināja virzīšanos uz priekšu. Viņšnonāca pie Strengvejas upes un tās pietekas Rouperkrīkas, ko bija atklājis Leiharts. Sī upe vēla ūdeņuscauri lieliskām palmu birzīm, kas bija šīs tropu zemes cienīgas. Šejienes iezemiešu ciltīs pētniekusuzņēma laipni.

Tālāk ekspedīcija devās uz ziemeļrietumiem, meklēdama smilšakmens un dzelzsrūdas klinšu kalnājāizteku Adelaidas upei, kas ietek Vandimena līcī. Upe plūdināja ūdeņus cauri Arnheimas apgabalam starpkāpostpalmām, bambusiem, pīnijām, pandāniem, Adelaida pletās aizvien platāka, krasti kļuva aizvienpurvaināki. Jūra vairs nebija tālu.

Otrdien, 22. jūlijā, Stjuarts ierīkoja nometni Frešvoteras purvos. Virzīšanos uz priekšu aizkavējaneskaitāmi strauti. Un Stjuarts nosūtīja trīs biedrus uzmeklēt kādu labāku ceļu. Nākamajā dienā, ganapiedams nepārejamas ūdens lāmas, gan grimdams slīkšņās, Stjuarts beidzot nonāca zālainā līdzenumā,kur auga gumijkoku birztalas un nepazīstami koki ar šķiedrainu mizu. Te baros laidelējās zosis, ibisi unvēl kādi ārkārtīgi tramīgi ūdensputni. Iedzimto nekur tuvumā nebija. Tikai tālumā pacēlās viņu apmetņudūmi.

24. jūlijā, deviņus mēnešus pēc ekspedīcijas iziešanas no Adelaidas, Stjuarts pulksten astoņosdivdesmit minūtēs no rīta devās uz ziemeļiem, cerēdams tai pašā dienā sasniegt okeāna krastu. Parādījāsnelieli pauguri, augsne bija sētin nosēta ar dzelzsrūdas un vulkānisko iežu gabaliem. Koki kļuva aizvienzemāki, viss liecināja par jūras tuvumu. Skatienam pavērās plaša, jūras uzskalota paleja, kuru ietvērabiezi krūmi. Stjuarts skaidri dzirdēja piekrastes bangu šalkoņu, taču ceļabiedriem neko neteica.Ekspedīcija iegāja vīnogulājiem piestīgotā jaunaudzē.

Stjuarts paspēra vēl dažus soļus — un viņš stāvēja Indijas okeāna krastā.«Jūra! Jūra!» Trings pārsteigts iesaucās.Piesteidzās klāt pārējie ekspedīcijas locekļi un apsveica Indijas okeānu ar trīskārtēju «urā!»

saucienu.

Kontinents bija šķērsots jau otro reizi!Izpildīdams gubernatoram Ričardam Makdonelam doto solījumu, Stjuarts iebrida viļņos un

nomazgāja jūras ūdenī seju un rokas. Pēc tam viņš devās atpakaļ uz ieleju un iegrieza kokā savus iniciāļus— J. M. D. S. Uz naktsguļu ceļinieki apmetās pie kāda strautiņa ar dzidru ūdeni.

Nākamajā rītā Trings devās izlūkot, vai no dienvidrietumiem var piekļūt Adelaidas ietekai. Tačupurvainajā zemē zirgiem stiga kājas un vajadzēja no šī nodoma atteikties. Tad Stjuarts izraudzījās kādāklajumiņā augstu koku, nocirta tam apakšējos zarus un uzvilka galotnē Austrālijas karogu. Koka mizā tikaiegriezti šādi vārdi: Meklē zemē vienu pēdu uz dienvidiem no šejienes.

Ja kādreiz kāds ceļotājs parakņās zemi norādītajā vietā, viņš atradīs tur skārda kārbu ar dokumentu,kurā ierakstītie vārdi man iespiedušies atmiņā:

«LIELAIS CEĻOJUMS CAURI VISAI AUSTRĀLIJAI NO DIENVIDIEM UZ ZIEMEĻIEMDžona Makdonalda Stjuarta vadībā pētnieki sasniedza šo vietu 1862. gada 25. jūlijā, pēc tam kad

bija šķērsojuši visu Austrālijas kontinentu no Dienvidu jūras līdz Indijas okeānam, iziedami cauri šākontinenta centram. Adelaidu viņi atstāja 1861. gada 26. oktobrī, bet pēdējo angļu koloniju ziemeļos —1862. gada 21. janvārī. Par godu šim laimīgajam notikumam viņi uzvilka šeit Austrālijas karogu arekspedīcijas vadītāja vārdu. Viss ir labākajā kārtībā. Lai dievs sarga karalieni!»

Apakšā bija parakstījušies Stjuarts un viņa ceļabiedri.Tā tika iemūžināts šis dižais sasniegums, kura slava pārskrēja visu zemeslodi.— Bet vai šie drošsirdīgie cejotāji sastapās ar saviem draugiem dienvidos? — lēdija Helēna

jautāja.— Jā, kundze, — Paganels atbildēja, — dienvidus sasniedza visi, taču tas viņiem dārgi maksāja.

Vislielākās mokas pārcieta pats Stjuarts. Kad viņš devās atpakaļceļā uz Adelaidu, viņa veselību bijastipri iedragājis skorbuts. Septembra sākumā slimība tik stipri progresēja, ka Stjuarts jau zaudēja cerībukādreiz ieraudzīt apdzīvotas vietas. Viņš vairs nejaudāja nosēdēt seglos un gulēja palankīnā starp diviemzirgiem. Viņš sāka spļaut asinis, un tas viņu galīgi novārdzināja. Vajadzēja nokaut vienu no zirgiem, laiizvārītu viņam buljonu. 28. oktobrī viņš bija tuvu nāvei, kad pēkšņi iestājās krīze — un viņš sāka atlabt.10. decembrī ekspedīcija pilnā sastāvā sasniedza pirmās kolonistu apmetnes.

17. decembrī Stjuartu jūsmīgi sagaidīja Adelaidas iedzīvotāji. Taču viņa veselība jau bija iedragāta,un drīz vien, saņēmis no Ģeogrāfijas biedrības lielo zelta medaļu, viņš aizbrauca ar kuģi «Induss» uz savudārgo Skotiju, uz savu dzimteni, kur pēc atgriešanās mēs varēsim viou satikt.[33]

— Sim vīram piemīt liels morāls spēks, — Glenervens sacīja, — kas palīdz veikt diženus darbusdaudz vairāk par fizisko spēku. Skotija var lepoties, ka viņai ir tāds dēls.

— Vai pēc Stjuarta neviens no pētniekiem nav centies izdarīt jaunus atklājumus? — lēdija Helēnavaicāja.

— Kā ne, kundze, — Paganels atbildēja, — jau vairākkārt esmu pieminējis Leihartu. Šis ceļotājsjau 1844. gadā izdarīja ievērojamus atklājumus Austrālijas ziemeļos. 1848. gadā viņš devās otrajāekspedīcijā uz ziemeļaustrumiem. Nu jau pagājuši septiņpadsmit gadi, kopš par viņu nav nekādu ziņu.Pagājušajā gadā ievērojamais botāniķis doktors Millers no Melburnas sāka vākt līdzekļus, lai organizētujaunu ekspedīciju Leiharta meklēšanai. Vajadzīgā summa drīz vien bija savākta, un pulciņš bezbailīguskvoteru gudrā un uzņēmīgā Makintaira vadībā 1864. gada 21. jūnijā atstāja Paro upes zālainos krastus.Patlaban, kad stāstu jums par šo ekspedīciju, viņi droši vien atrodas dziļi kontinenta iekšienē un tur meklē

Leihartu. Lai viņiem laba veiksme, lai ari mes, tāpat kā viņi, atrodam savus dārgos draugus!Tā ģeogrāfs pabeidza savu stāstu. Bija jau vēls vakars. Pateikušies Paganelam, klausītāji izklīda, un

pēc brīža visi jau gulēja ciešā miegā. Vienīgi pulksteņputns baltā gumijkoka lapotnē vienmērīgitinkšķināja mierpilnās nakts sekundes.

XII nodaļa.

MELBURNAS—SANDHĒRSTAS DZELZCEĻŠAirtona nodoms atstāt Vimeras krastus un doties pēc kalēja uz Blekpointas stansiju bija modinājis

majorā zināmas bažas. Taču par savām aizdomām viņš nebilda ne vārda, tikai sāka vērot upes apkaimi.Nekas netraucēja kluso lauku mieru. īsā nakts pagāja ātri, un pie apvāršņa atkal parādījās saule.

Glenervens raizējās vienīgi par to, lai Airtons neatgrieztos viens pats. Pajūgs bez labošanas nevarējabraukt tālāk. Tas aizkavētu ceļiniekus uz vairākām,dienam, bet Glenervens, alkdams iespējami ātrāksasniegt mērķi, nekādā 'ziņā negribēja kavēties.

Par laimi, Airtons nebija velti šķiedis nedz laiku, nedz pūles. Nākamās dienas rītausmā viņš jau bijaatpakaļ. Kopā ar viņu ieradās kāds vīrs, kas dēvēja sevi par Blekpointas stansijas kalēju. Tas bijaspēcīgs liela auguma tēvainis ar rupju un dzīvniecisku seju, kas nemodināja simpātijas. Taču svarīgi bijavienīgi tas, lai viņš prastu savu amatu. Vismaz viņš nebija pļāpīgs un velti muti nevārstīja.

— Vai viņš ir labs kalējs? — Džons Mengls jautāja bocmanim.— Es pazīstu viņu tikpat labi kā jūs, kaptein, — Airtons atbildēja. — Tūlīt redzēsim.Kalējs stājās pie darba. Pēc tā, kā viņš laboja ratus, varēja skaidri samanīt amata pratēju. Viņš

strādāja veikli un bija apbrīnojami spēcīgs. Majors pamanīja ap viņa izdilušajiem apakšdelmiem virsplaukstām melnus asinsizplūdumu apļus. Tas liecināja par nesenu ievainojumu, ko vāji apslēpaapskranduša vilnas krekla piedurknes. Maknebs pavaicāja kalējam, kā radušās šīs droši vien gaužāmsāpīgās brūces, taču uzrunātais, neko neatbildējis, turpināja strādāt. Pēc divām stundām rati bija izlaboti.

Arī Glenervena zirgu kalējs apkala ļoti ātri. Pakavus viņš bija atnesis līdzi jau gatavus. Majoravērīgajam skatienam nepaslīdēja garām kāda īpatnība. Pakavu priekšpusē bija iecirsta āboliņa lapa.Maknebs norādīja uz to Airtonam.

— Tā ir Blekpointas zīme, — bocmanis paskaidroja, — tā palīdz atrast pēc pēdām zirgus, kasaizbēguši no stansijas, un nesajaukt tos ar svešiem.

Apkalis zirgus, kalējs pieprasīja samaksu par darbu un aizgāja, nepateicis ne četrus vārdus.Pēc pusstundas ceļinieki jau atkal devās tālāk. Aiz mimozu krūmiem pletās bezgala plašs klajums,

kas pilnīgi attaisnoja savu nosaukumu — open plaitiK Šur tur starp krūmiem, garo zāli un lopu aplokiemrēgojās kvarcu un dzelzi saturošu iežu bluķi. Pēc dažām jūdzēm ratu riteņi diezgan dziļi iegriezās miklāzemē, kur čaloja līkumoti, gigantisku niedru biezokņos paslēpušies krīki. Pēc tam ceļš veda pāri plašiem,pusizžuvušiem sālsezeriem. Ceļojums norisa bez grūtībām un nebija arī garlaicīgs.

Lēdija Helēna ielūdza viesos jātniekus pēc kārtas, jo viņas salons bija diezgan pašaurs. Tādējādiikviens no viņiem atpūtās pēc nogurdinoša jājiena seglos un pavadīja laiku sarunā ar jauko namamāti.Lēdija Helēna un mis Mērija prata uzņemt viesus ar aizkustinošu laipnību. Ielūgumu ierasties salonā,protams, saņēma arī Džons Mengls, un viņa risinātās sarunas, lai gan bija nopietnas, ceļinieces nebūtnegarlaikoja.

Karavāna šķērsoja pa diagonāli Kroulendas—Horshemas pasta ceļu, kas ir tik putekļains, ka jātniekito parasti nemaz neizmanto. Netālu no Talbotas apgabala robežas ceļinieki pabrauca garām zemu pakalnuvirknei un vakarā apmetās uz naktsguļu trīs jūdzes uz ziemeļiem no Meriboro. Smidzināja smalks lietus,kas jebkurā citā zemē būtu izmiekšķējis augsni, turpretī šeit gaiss apbrīnojami ātri uzsūca valgmi, un tāpēcnometnes iekārtošana nesagādāja nekādas grūtības.

Nākamajā dienā, 29. decembri, virzīšanos uz priekšu nedaudz aizkavēja kalniene, kas atgādinājaŠveici miniatūrā. Ceļš visu laiku gāja gan kalnā, gan lejā, un braucējus diezgan pamatīgi kratīja. Tāpēckādu gabalu viņi labprāt pagāja kājām, jo tas bija daudz patīkamāk.

Pulksten vienpadsmitos ceļinieki tuvojās Karlsbrukai, diezgan ievērojamai pilsētai. Airtons bija taisdomās, ka pilsētai vajag apbraukt apkārt, tajā neiegriežoties, lai velti netērētu laiku. Glenervens viņampiekrita, turpretī Paganels, kas vienmēr alka redzēt ko neparastu, gaužām gribēja apmeklēt Karlsbruku.Viņam šī iespēja ari tika dota, kamēr pajūgs lēnām turpināja savu ceļu.

Paganels, kā parasti, paņēma līdz ari Robertu. Viņi uzkavējās pilsētā tikai īsu laiciņu, taču ar to

pilnīgi pietika, lai zinātnieks gūtu skaidru priekšstatu par Austrālijas pilsētām. Karlsbrukā bija banka,tiesas pils» tirgus, skola, baznīca un kāds simts gluži vienādu ķieģeļu māju. Visas celtnes bija izvietotaspēc angļu sistēmas — regulārā četrstūrī, kuru sadalīja paralēlas ielas. Nav nekā vienkāršāka par šāduapbūvi un nav arī nekā vienmuļāka. Pilsētai plešoties plašumā, ielas tiek pagarinātas tāpat kā augošabērna bikšeles, un sākotnējā simetrija netiek izjaukta.

Karlsbrukā valdīja liela rosība, kas vispār raksturīga šais nupat dzimušajās pilsētās. Tā vien šķiet,ka Austrālijā pilsētas aug gluži tāpat kā koki dāsnajā saules siltumā. Pa ielām steidzās veikalnieki, zeltatirgotāji drūzmējās pie transporta kantoriem. Dārgo metālu vietējās policijas apsardzībā šurp ved noBendigo un Aleksandra kalna atradnēm. Visi šie peļņaskārie cilvēki bija tik ļoti aizņemti ar saviemveikaliem, ka pilsētā iebraukušos svešiniekus šai rosīgajā mudžeklī viņi nemaz nepamanīja.

Stundas laikā apskatījuši Karlsbruku, Paganels un Roberts panāca ceļabiedrus, kuri tagad virzījāsgar rūpīgi apstrādātiem laukiem. Tālāk pletās plašas prērijas, tā sauktais Loulevelas līdzenums. Arneskaitāmiem aitu ganāmpulkiem un ganu būdām. Pēc tam bez kādas pārejas, kā jau tas ir raksturīgsAustrālijas dabai, pēkšņi skatienam pavērās tuksnesis. Simpsona pakalni un Tarangoveras kalns iezīmējaLodo apgabala dienvidu robežu uz simt četrdesmit ceturtā garuma grāda.

Līdz šim ekspedīcija nebija sastapusi ceļā nevienu iezemiešu cilti. Glenervens jau sāka prātot, kaAustrālijā austrālieši nemaz nebūs atrodami tāpat kā Argentīnas pampās — indiāņi. Taču Paganels viņampaskaidroja, ka šais platuma grādos mežonīgās ciltis lielākoties klaiņo Marejas līdzenumā kādas simtjūdzes uz austrumiem.

— Mēs tuvojamies zelta zemei, — Paganels turpināja. — Pēc nepilnām divām dienām mēs jaubūsim bagātajā Aleksandra kalna rajonā. Turp 1852. gadā zeltrači plūda veseliem bariem. Iezemieši bijaspiesti bēgt uz Austrālijas vidienes tuksnešiem. Lai gan vēl nekas nav manāms, mēs atrodamies civilizētāzemē un vēl šodien pievakarē šķērsosim dzelzceļu, kas savieno Marejas krastus ar jūru. Tomēr manjāatzīst, dārgie draugi, ka dzelzceļš Austrālijā manā uztverē šķiet kaut kas aplam dīvains.

— Kāpēc tā, Paganel? — Glenervens vaicāja.— Kāpēc? Tāpēc, ka tas nesader kopā ar pārējo dabu. Es zinu, ka jūs, angļi, esat pieraduši

kolonizēt savus aizjūras īpašumus, jūs esat ievilkusi telegrāfu Jaunzēlandē un rīkojat tur pat vispasaulesizstādes un jums dzelzceļš Austrālijā šķiet kaut kas gluži ikdienišķs. Turpretī tādam francūzim kā man tasmulsina prātu un sajauc visus priekšstatus par Austrāliju.

— Tas tāpēc, ka jūs raugāties nevis nākotnē, bet gan pagātnē, —< Džons Mengls piebilda.— Tas tiesa, — Paganels atbildēja. — Tomēr lokomotīves, kas svelpdamas joņo cauri tuksnešiem,

tvaika mutuļi, kas ietin mimozu un eikaliptu lapotnes, ehidnas, pīļknābji un kazuāri, kas bēg noātrvilcieniem, mežoņi,kas pulksten trijos trīsdesmit minūtēs sēžas šais ātrvilcienos, lai brauktu noMelburnas uz Kaintonu, Kāslmenu, Sandhērstu vai Ečuku, — tas viss. pārsteidz un mulsina jebkurucilvēku, ja vien viņš nav anglis vai amerikānis. Jūsu dzelzceļi laupa tuksnešiem poēziju.

— Nieki! Galvenais, lai tuksnešos ienāktu progress! — majors atsaucās.Šo diskusiju pārtrauca spalgs lokomotīves svilpiens. Ceļinieki atradās vairs tikai nepilnu jūdzi no

dzelzceļa. Lokomotīve, nākdama lēnā gaitā no* dienvidiem, apstājās tieši tai vietā, kur ceļš, pa kurubrauca ekspedīcijas rati, šķērsoja dzelzceļu.

Šis dzelzceļš, kā Paganels bija paskaidrojis, savienoja Viktorijas provinces galvaspilsētu arAustrālijas lielāko upi — Mareju. Varenā straume,, kuru Stērts atklāja 1828. gadā, iztek no AustrālijasAlpiem. Pēc tam, uzņēmusi Laklanas un Dārlingas ūdeņus, tā plūst visgarām Viktorijas provinces ziemeļurobežai un ietek Enkauntera līcī netālu no Adelaidas. Savus ūdeņus Mareja plūdina cauri bagātām unauglīgām zemēm, un, pastāvot ērtai dzelzceļa satiksmei ar Melburnu, tās krastos izaug aizvien jaunas unjaunas skvoteru stansijas.

Šī dzelzceļa līnija tiek ekspluatēta simt piecu jūdžu garumā starp Melburnu un Sandhērstu unvienlaikus apkalpo arī Kaintonas un Kāslmenas pilsētas. Dzelzceļa posmu septiņdesmit jūdžu garumā vēl

tikai būvē, un tas stiepjas līdz Riverinas kolonijas galvaspilsētai Ečukai, kura tikai šogad nodibinātaMarejas upes krastos.

Trīsdesmit septītā paralēle šķērso dzelzceļa stigu dažas jūdzes uz ziemeļiem no Kāslmenas, tieši pieKemdenas tilta, kas ved pāri Lūtonai, vienai no daudzajām Marejas pietekām.

Uz šo vietu Airtons vadīja pajūgu nopakaļ jātniekiem, kuri varēja aulekšot līdz pat Kemdenas tiltam.Ceļiniekus turp vilināja aizvien pieaugoša ziņkāre.

Uz dzelzceļa tiltu traucās lieli ļaužu pūļi. Apkārtējo stansiju iedzīvotāji atstāja mājas, gani pametaganāmpulkus un pulcējās abpus dzelzceļa stigas. Visur bija dzirdami saucieni:

— Uz dzelzceļu! Uz dzelzceļu!Acīmredzot šo satraukumu bija izraisījis kāds svarīgs notikums, iespējams, kāda liela katastrofa.

Glenervens un viņa ceļabiedri skubināja zirgus. Pēc dažām minūtēm viņi jau bija pie Kemdenas tilta. Turviņi tūdaļ1 saprata, kāpēc šeit pulcējas tik daudz ļaužu.

Bija notikusi dr&usmīga katastrofa. Te nebija sadūrušies divi pretimnākoši vilcieni, bet gan viensvilciens noskrējis no sliedēm un iegāzies upē. Posta aina atgādināja vislielākās katastrofas uz Amerikasdzelzceļa līnijām. Upē, kuru šķērsoja dzelzceļš, rēgojās vagonu un lokomotīves atliekas. Vai nu tiltsnebija izturējis vilciena smagumu, vai arī vilciens nogājis no sliedēm, taču no sešiem vagoniem piecikopā ar lokomotīvi bija iegāzušies Lūtonas gultnē. Vienīgi pēdējais vagons, pārtrūkstot sakabes ķēdei,brīnumainā kārtā bija palicis neskarts un stāvēja uz sliedēm pāris pēdu no bezdibeņa. Apakšā draudīgirēgojās saliektas, nomelnējušas asis, sadragāti vagoni, sagriezušās sliedes, apdeguši gulšņi. Nosatricinājuma pārsprāgušā tvaika katla gabali bija-izmētāti tālu visapkārt. No visas bezveidīgo paliekugūzmas vēl cēlās liesmu mēles un tvaika mutuļi kopā ar melniem dūmiem. Pēc šaušalīgas katastrofas vēlšaušalīgāks ugunsgrēks! Sur tur varēja redzēt asinspeļķes, norautus locekļus, sakropļotus, apgruzdušuslīķus. Bija baigi pat iedomāties, cik daudz upuru aprakts zem šiem gruvešiem.,

Glenervens, Paganels, majors un Džons Mengls, iejukuši pūlī, ieklausījās, ko ļaudis runāja. Ikvienscentās rast izskaidrojumu katastrofai, kamēr norisa glābšanas darbi.

— Droši vien tilts ielūza, — kāds sacīja.— Kur nu tilts! — viņam atbildēja. — Kā tas varēja ielūzt, ja vēl tagad vesels! Kā redzams, pirms

vilciena pienākšanas sargs aizmirsis to savienot. Tas arī viss.Patiesi, tas bija izgriežamais tilts, ko atvēra, lai pa upi varētu braukt kuģi. Vai tiešām uzraugs

nepiedo'damas nolaidības dēļ būtu aizmirsis tiltu savienot un ātrvilciens, joņodams pilnā ātrumā, zaudējiszem riteņiem pamatu un iegāzies Lūtonā? Sāda hipotēze, šķiet, bija visai ticama, jo, kaut arī puse tiltaatradās zem sadragātajiem vagoniem, taču otra puse pretējā krastā joprojām karājās pilnīgi veselajāsķēdēs. Vairāk nekā skaidrs! Katastrofa bija notikusi uzrauga nevērības dēļ.

Katastrofā bija cietis ātrvilciens nr. 37, kas pulksten vienpadsmitos četrdesmit piecās minūtēs bijaizbraucis no Melburnas. Apmēram pulksten trijos piecpadsmit minūtēs no rīta, atstājis pirms divdesmitpiecām minūtēm Kāslmenas staciju, vilciens uzbrauca uz Kemdenas tilta un iegāzās upē. Pēdējā vagonapasažieri un kalpotāji tūdaļ steidzās lūgt palīdzību, taču telegrāfs, kura stabi bija notriekti zemē, vairsnedarbojās. Tāpēc Kāslmenas varas pārstāvji ieradās notikuma vietā pēc trim stundām. Tādējādi tikaipulksten sešos no rīta izdevās uzsākt glābšanas darbus kolonijas galvenā inspektora Mičela vadībā.Notikuma vietā ieradās policistu vienība ar virsnieku priekšgalā. Palīgā nāca arī skvoteri ar saviemstrādniekiem. Vispirms glābēji dzēsa uguni, kas milzīgā ātrumā draudēja aprīt gruvešu kaudzi. Vairākilīdz nepazīšanai sakropļoti līķi tika nolikti dzelzceļa uzbēruma malā. Taču vajadzēja atteikties no domāmizvilkt no šīs pekles kaut vienu dzīvu būtni. Uguns ātri paveica savu posta darbu. No visiem vilcienapasažieriem, kuru skaits nebija zināms, dzīvi bija palikuši tikai desmit, kas atradās pēdējā vagonā.Dzelzceļa administrācija bija atsūtījusi lokomotīvi, lai nogādātu viņus atpakaļ Kāslmenā.

Tikmēr lords Glenervens, stādījies priekšā inspektoram, sarunājās ar viņu un policijas virsnieku.Tas bija garš, kalsnējs, nesatricināmi aukstasinīgs vīrs; ja arī viņa sirds dziļumos slēpās kādas jūtas, tad

viņa bezkaislīgajā sejā tās nebija manāmas. Pret uzbrukušo nelaimi viņš izturējās kā matemātiķis pretuzdevumu, kurš jāatrisina un kurā jāatrod nezināmais. Tāpēc pēc Glenervena vārdiem «Kāda briesmīganelaime!» viņš mierīgi atbildēja:

— Vēl vairāk nekā nelaime, milord.— Vairāk nekā nelaime! — Glenervens iesaucās. — Kas var būt vēl briesmīgāks par šādu nelaimi?— Noziegums! — policijas virsnieks mierīgi atbildēja.Negaidītās atbildes pārsteigts, Glenervens jautājoši uzlūkoja inspektoru Mičelu.— Jā, milord, — galvenais inspektors atsaucās, — izdarītā izmeklēšana liecina, ka katastrofas

cēlonis ir noziegums. Pēdējais vagons izlaupīts. Pasažieriem, kas bija palikuši dzīvi, uzbruka pieci vaiseši ļaundari. Tilts acīmredzot atstāts izgriezts nevis nolaidības dēļ, bet gan ar iepriekšēju nolūku. Un, tākā uzraugs nozudis, varam secināt, ka arī šis neģēlis bijis nozieguma līdzdalībnieks.

Policijas virsnieks noraidoši pašūpoja galvu.— Jūs, kā redzams, tā nedomājat? — Mičels viņam jautāja.— Nedomāju vis, ka uzraugs būtu piedalījies noziegumā.— Taču vienīgi ar viņa līdzdalību izskaidrojams pieņēmums, ka noziegumu izdarījuši mežoņi, kas

klaiņo Marejas līdzenumos, — inspektors iebilda. — Bez uzrauga palīdzības iezemieši nebūtu varējušiizgriezt tiltu, kura mehānismu viņi nemaz nepazīst.

— Pareizi, — policijas virsnieks piekrita.— Turklāt, — Mičels turpināja, — kā liecina kapteinis, kura kuģis izbrauca caur Kemdenas tiltu

pulksten desmitos četrdesmit minūtēs vakarā, tilts saskaņā ar noteikumiem tika atkal aizvērts.— Pilnīgi pareizi.— Tāpēc tilta uzrauga līdzdalība, manuprāt, neapstrīdami pierādīta.Taču policijas virsnieks atkal noraidoši pašūpoja galvu.— Tātad jūs neuzskatāt, ka noziegumu izdarījuši mežoņi? — Glenervens viņam jautāja.— Nekādā ziņā.— Bet kas tad?šai brīdī upes krastā kādu pusjūdzi augšpus tilta atskanēja satrauktas balsis. Kļūdams aizvien lielāks,

pūlis nāca uz tilta pusi. Tā vidū divi vīri nesa līķi. Tas bija jau atdzisušais tilta uzraugs. Dunča dūriensbija trāpījis viņam tieši sirdī. Slepkavas bija aizvilkuši savu upuri tālāk prom no Kemdenas tilta,acīmredzot lai-sākumā novirzītu policiju uz nepareizām pēdām. Atrastais līķis pilnīgi apstiprinājapolicijas virsnieka pieņēmumu. Mežoņiem ar šo noziegumu nebija nekāda sakara.

— Tie, kas nogalinājuši sargu, — policijas virsnieks teica, — acīmredzot labi pazīst šo nieciņu.To teikdams, viņš parādīja rokudzelžus, kas sastāvēja no diviem kopā saslēgtiem gredzeniem.— Drīz vien, — viņš piebilda, — man būs patīkama izdevība pasniegt viņiem šo rokassprādzi kā

Jaungada dāvanu.— Tātad jūs turat aizdomās …— … pasažierus, kas brauc bez maksas viņas majestātes kuģos.— Ko?! Katordzniekus! — iesaucās Paganels, kas pazina šo Austrālijas kolonijās lietoto metaforu.— Es domāju, ka izsūtītajiem nav tiesību uzturēties Viktorijas provincē, — Glenervens piebilda.— Tas neko nenozīmē, — policijas virsnieks attrauca. — Lai arī viņiem šo tiesību nav, viņi tomēr

tās izmanto. Reizēm izsūtītajiem izdodas izbēgt, un diez vai būšu kļūdījies, sacīdams, ka šie ļaundarinākuši taisnā ceļā no Pērtas katorgas. Un varat man ticēt, ka viņi tur atgriezīsies.

Inspektors Mičels ar žestu apstiprināja policijas virsnieka vārdus. Sai brīdī pie dzelzceļapārbrauktuves piestāja rati. Glenervens gribēja pasargāt pasažieres no briesmīgā skata. Viņš tūdaļatvadījās no galvenā inspektora un aicināja ceļabiedrus sekot viņam.

— Sīs katastrofas dēļ mēs nedrīkstam pārtraukt ceļojumu.Piejājis pie ratiem, Glenervens izstāstīja lēdijai Helēnai par dzelzceļa katastrofu, noklusēdams, ka

cēlonis tai bijis noziegums. Viņš neminēja ne vārda arī par izbēgušo katordznieku bandu. To viņš gribējapateikt vienīgi Airtonam. Ceļinieku pulciņš pārbrauca pāri dzelzceļa stigai dažus simtus tuāžu augšpustilta un turpināja aizsākto ceļu uz austrumiem.

XIII nodaļa Pirmā godalga ģeogrāfijāApvāršņa malā pāris jūdžu no dzelzceļa stigas, noslēgdami līdzenumu, pacēlās iegareni pakalni.

Pajūgs drīz vien iebrauca šaurās, līkumotās aizās, kas izveda ceļiniekus brīnum jaukā klajumā, kur nevisbirzīs, bet atsevišķos puduros visā savā tropiskajā krāšņumā kuploja skaisti koki.

Vislielāko apbrīnu izraisīja kazuarīni, kas, šķiet, bija patapinājuši no ozola vareno stumbru, noakācijas — smaržīgās pākstis, bet no priedes — tvirtās, zilganās skujas. Kazuarīnu zari sakļāvās kopā arslaido, bezgala graciozo banksiju koniskajām galotnēm. Milzīgie krūmi ar nolīkušajiem zariem šaibiezoknī atgādināja zajas ūdens šaltis, kas līst no pārpilniem baseiniem. Skatiens klīda starp šiem dabasbrīnumiem, nevarēdams izšķirties, pie kā apstāties.

Ceļinieku pulciņš kādu brīdi šeit uzkavējās. Airtons pēc lēdijas Helēnas pavēles apturēja vēršus.Ratu riteņi pārstāja čirkstēt kvarca smiltīs. Zem koku skupsnām pletās gari, zaļi paklāji. Kaut kādiregulāri zemes paaugstinājumi sadalīja tos gluži labi samanāmos kvadrātos, kas veidoja itin kā šahagaldiņu.

Paganels nemaldījās, sazīmēdams poētiskajā, zaļajā laukā mūžīgās atdusas vietu. Gandrīz pilnīgi arzāli aizaugušie četrstūri, ko ceļotāji tagad tik reti sastop Austrālijas zemē, bija kapu kopiņas.

— Tās ir nāves birzis, — ģeogrāfs paskaidroja.Patiesi ceļinieku priekšā atradās iezemiešu kapsēta, taču tā bija tik jauka, tik patīkami ēnaina, tik

pilna līksmu putnu čalu, ka nemodināja nekādas skumīgas domas. Kapsētu varēja noturēt par Ēdenes dārzutais laikos, kad nāvei uz Zemes nebija vietas. Sis dārzs šķita kā radīts dzīvajiem. Kapu kopiņas, kurasmežoņi kādreiz bija tik rūpīgi kopuši, sāka jau izgaist zem zaļās zāles uzplūdiem. Svešzemniekuiebrukums bija padzinis austrāliešus tālu no vietām, kur atdusējās viņu senči, un bija skaidrs, ka.kolonizācijai turpinoties, šais nāves laukos ganīsies lopu bari. Tāpēc šīs birzis sastopamas aizvien retākun vienaldzīgs ceļotājs bieži vien mīda kājām zemi, kurā atdusas vēl necik sen aizgājusi paaudze.

Tikmēr Paganels un Roberts, apsteiguši ceļabiedrus, jāja pa ēnainajām alejām starp zaļajiem kapuuzkalniņiem. Viņi sarunājās, viens otru izglītodami, jo, kā ģeogrāfs apgalvoja, no sarunām ar jauno Grantuviņš daudz ko gūstot. Abi draugi vēl nebija nojājuši ne ceturtdaļu jūdzes, kad lords Glenervens ieraudzīja,ka viņi apstājas, pēc tam nokāpj no zirgiem un noliecas pie zemes. Spriežot pēc izteiksmīgajiem žestiem,viņi bija uzgājuši kaut ko gaužām interesantu.

Airtons paskubināja vēršus, un rati drīz vien panāca abus draugus. Tūdaļ arī pārējiem ceļiniekiemkļuva skaidrs, kas bija licis Paganelam un Robertam apstāties un tik ļoti brīnīties. Kuplas banksijas paēnāsaldā miegā gulēja gadus astoņus vecs, eiropiešu drānās ģērbies iezemiešu puisēns. Uz to, ka zēns irAustrālijas vidienes iedzimtais, nepārprotami norādīja visas viņa rasei raksturīgās pazīmes: sprogainiemati, turpat vai melnā āda, plakanais deguns, biezās lūpas un neparasti garās rokas. Taču puisēnasaprātīgā seja liecināja, ka mazais mežonis izrauts no savas vides un ir jau baudījis civilizāciju.

Lēdija Helēna ieinteresēta izkāpa no ratiem, un drīz vien viss ceļinieku pulciņš ielenca mazoiezemieti, kas gulēja dziļā miegā.

— Nabaga bērns! — Mērija Granta iesaucās. — Vai tiešām viņš būtu apmaldījies šajā tuksnesī?— Manuprāt, — lēdija Helēna sacīja, — viņš nācis no tālienes apmeklēt šīs nāves birzis. Šeit droši

vien atdusas tie, kurus viņš mīlējis.— Vjņu nevar tā atstāt, — Roberts teica. — Viņš šeit ir gluži viens un …Roberts nepaguva līdz galam izteikt līdzjūtības pilno teikumu, kad mazais austrālietis miegā

pagriezās uz otriem sāniem, un pārsteigtie ceļinieki ieraudzīja viņam uz muguras plakātu, uz kura bijarakstīts:

TOLINE,

TO BE CONDUCTED TO ECHUCA CARE OF JEFERIES SMITH, RAILWAY PORTER.PRAIPED.[34]

— Ak, šie angļi! — Paganels iesaucās. — Uz to spējīgi vienīgi angļi! Viņi pārsūta bērnu gluži kāpasta saini. Apraksta kā aploksni. Tiesa, man stāstīja, ka viņi tā darot, taču es negribēju tam ticēt.

— Nabadziņš! — lēdija Helēna ierunājās. — Vai tik viņš nebrauca tai pašā vilcienā, kas nogāzāsno Kemdenas tilta? Varbūt viņa vecāki aizgājuši bojā un viņš tagad viens pats pasaulē.

— Nedomāju vis, kundze, — Džons Mengls sacīja. — Gluži otrādi, šis uzraksts liecina, ka viņšceļojis viens.

— Viņš mostas, — Mērija Granta pavēstīja.Patiesi puisēns modās no miega. Viņa acis pavērās un, spožās dienas gaismas apžilbinātas, tūdaļ

atkal aizvērās. Lēdija Helēna pieskārās viņa rokai. Zēns piecēlās un pavērās ceļiniekos izbrīnās pilnuskatienu. Pirmajā mirklī viņa sejā atplaiksnījās bailes, taču lēdijas Glenervenas klātbūtne viņunomierināja.

— Vai tu saproti angliski, mīļo puisīt? — jaunā sieviete viņu uzrunāja.— Es saprotu un runāju angliski, — puisēns atbildēja ceļinieku dzimtajā valodā, taču ar skaidri

izteiktu akcentu.Viņa izruna atgādināja akcentu, ar kādu Apvienotās Karalistes valodā parasti runā franči.— Kā tevi sauc? — lēdija Helēna vaicāja.— Tolinē, — mazais austrālietis atbildēja.— A! Tolinē! — Paganels iesaucās. — Ja nemaldos, austrāliešu valodā tas nozīmē «Koka miza»?Tolinē apstiprinoši pamāja un atkal pievērsa skatienu ceļiniecēm.— No kurienes tu esi, mīļo puisīt? — lēdija Helēna turpināja iztaujāšanu.— No Melburnas, braucu pa Sandhērstas dzelzceļu.— Vai tu atradies vilcienā, kas nogāzās no Kemdenas tilta? — Glenervens jautāja.— Jā, ser, — Tolinē atbildēja. — Taču bībeles dievs mani pasargāja.— Vai tu brauci viens pats?— Viens pats. Mācītājs Pekstons uzticēja mani Džefrijam Smitam. Par nelaimi, nabaga konduktors

nositās.— Vai nevienu citu tu šai vilcienā nepazini?— Nevienu, ser, taču dievs tas kungs ir allaž nomodā par bērniem un nekad viņus nepamet.Tolinē sacīja šos vārdus maigā balsī, kas nāca no sirds dziļumiem. Kad viņš runāja par dievu, viņa

balss kļuva svinīgi nopietna, acis kvēloja un bija jūtams, kā laužas uz āru visa šai jaunajā dvēselē ietvertādedzība.

Puisēna reliģiskais entuziasms bija viegli izskaidrojams. Viņš bija viens no tiem iezemiešu bērniem,kurus angļu misionāri kristījuši un audzinājuši stingrajās metodistu tradīcijās. Viņa nosvērtās atbildes,cienīgā izturēšanās, tumšās drānas darīja viņu līdzīgu mazam mācītājam.

Bet kurp viņš devās pa šo tuksnesīgo apvidu un kāpēc bija aizgājis no Kemdenas tilta? LēdijaHelēna to pavaicāja viņam.

— Es eju pie savas cilts uz Laklanu, — Tolinē paskaidroja. — Gribu apmeklēt savus piederīgos.— Viņi ir austrālieši? — Džons Mengls jautāja.— Laklanas austrālieši.— Vai tēvs un māte tev ir? — Roberts Grants vaicāja.— Jā, mans brāli, — Tolinē atbildēja, sniegdams roku jaunajam Grantam, kuru dziļi aizkustināja

vārdi «mans brāli». Viņš apkampa mazo iezemieti, un abi zēni tūdaļ kļuva draugi.Mazā mežoņa atbildes ceļiniekus tik ļoti ieinteresēja, ka viņi pamazām nosēdās turpat zemē un

uzmanīgi klausījās. Saule jau slīga aiz lielajiem kokiem. Tā kā vieta naktsguļai šķita piemērota un nebijalielas nozīmes nobraukt vēl pāris jūdžu līdz nakts tumsai, Glenervens deva rīkojumu iekārtot šeit nometni.

Airtons izjūdza vēršus, Milredijam un Vilsonam piepalīdzot, sapina tos un palaida ganīties savā vaļā.Matroži uzslēja telti. Olbinets pagatavoja vakariņas. Lai gan Tolinē bija izsalcis, viņš bija ar mierupiedalīties vakariņās tikai pēc ilgākas lūgšanas. Abi zēni apsēdās pie galda viens otram blakus. Robertsjaunajam draugam izraudzījās .gardakos kumosus, un Tolinē tos pieņema ar kautru un aizkustinošu.grāciju.

Sarunas pie galda sprēgāt sprēgāja. Ikviens izrādīja dzīvu interesi par mazo austrālieti un nevarējavien beigt viņu iztaujāt. Ceļinieki vēlējās jeināt viņa dzīves stāstu. Tas bija pagalam vienkāršs. Tolinēliktenis bija gluži tāds pats kā daudziem nabadzīgajiem iezemiešiem, kas agrā bērnībā tika nodoti tuvējokoloniju labdarības biedrību gādībā. Austrāliešiem ir maiga daba. Viņiem nav tāda neganta naida pretiekarotājiem kā jaunzēlandiešiem un, iespējams, dažām ciltīm Austrālijas ziemeļos. Iezemieši bieži vienapmeklē lielās pilsētas — Adelaidu, Sidneju un Melburnu —, kur viņi pastaigājas visai primitīvosapģērbos. Viņi tur tirgojas ar dažādiem mājamatniecības izstrādājumiem, medniecības un zvejniecībasrīkiem, ieročiem. Daži cilšu virsaiši droši vien taupības nolūkos labprāt ļauj saviem bērniem baudīt angļuizglītības labumus.

Tā bija rīkojušies arī Tolinē vecāki, mežoņi no plašā Laklanas novada viņpus Marejas upes. Piecugadu laikā, kopš puisēns dzīvoja Melburnā, viņš nebija redzējis nevienu no saviem tuviniekiem. Un tomērTolinē sirdī neapdzisa ilgas pēc ģimenes, un viņš uzņēmās šo nogurdinošo ceļu pa tuksnesi, lai atkalredzētu savu cilti, kura, iespējams, jau izklīdusi Austrālijas kontinenta plašumos, lai redzētu savu ģimeni,kura droši vien jau krietni sarukusi.

— Vai pēc tam, kad būsi noskūpstījis vecākus, tu atkal atgriezīsies Melburnā, mīļo puisīt? — lēdijaGlenervena jautāja.

— Jā, kundze, — Tolinē atbildēja, uzlūkodams jauno sievieti ar patiesu maigumu.— Un ko tu darīsi, kad izaugsi liels?— Es gribu izraut savus brāļus no nabadzības un nezināšanas posta! Gribu mācīt viņiem pazīt un

mīlēt dievu! Gribu kļūt misionārs!Sie vārdi, kurus ar tādu aizgrābtību izrunāja astoņus gadus vecais bērns, vieglprātīgiem zobgaļiem

varētu izraisīt smieklus, taču nopietnie skoti tos saprata. Viņi apbrīnoja jaunā mācekļa reliģisko modrību,viņa gatavību doties cīņā. Paganels bija aizkustināts līdz sirds dziļumiem un juta patiesas simpātijas pretmazo austrālieti.

Atklāti runājot, līdz šim eiropiešu drēbēs ģērbtais mežonis ģeogrāfam nebija pa prātam. Viņš tačunebija braucis uz Austrāliju, lai apbrīnotu austrāliešus uzvalkos. Viņš vēlējās, lai austrāliešus klātuvienīgi tetovējums. Sis «pieklājīgais» uzvalks sajauca visus viņa priekšstatus par iezemiešiem. TačuTolinē dedzības pilnie vārdi lika ģeogrāfam mainīt uzskatus un izteikt savu apbrīnu. Šās sarunas beigaspadarīja cienījamo zinātnieku par mazā austrālieša labāko draugu.

Atbildot uz lēdijas Helēnas jautājumu, Tolinē pastāstīja, ka viņš mācoties Melburnas normālskolā,kuru vada mācītājs Pekstona kungs.

— Ko tu mācies šai skolā? — lēdija Glenervena vaicāja.— Man māca tur bībeli, matemātiku, ģeogrāfiju …— A, ģeogrāfiju! — Paganels iesaucās, dziji ieinteresēts.— Jā, ser, — Tolinē atbildēja. — Pirms janvāra brīvdienām es saņēmu pat pirmo godalgu

ģeogrāfijā.— Tu saņēmi godalgu ģeogrāfijā, draudziņ?— Te tā ir, ser, — Tolinē sacīja, vilkdams laukā no kabatas grāmatu.Tā bija skaisti iesieta mazformāta bībele. Pirmās lapas otrajā pusē bija rakstīts: Melburnas

normālskolā, pirmā godalga ģeogrāfijā Tolinē no Laklanas.Paganels vairs nevarēja savaldīties. Zili brīnumi: austrālietis pārzina ģeogrāfiju! Un viņš noskūpstīja

Tolinē uz abiem vaigiem gluži tāpat kā mācītājs Pekstons godalgu izdalīšanas dienā. Paganelam vajadzēja

zināt, ka austrāliešu skolās tas nav nekas neparasts. Jaunie mežoņi ģeogrāfijā ir joti apdāvināti un labprātmācās šo priekšmetu, turpretī rēķināšana viņiem, neveicas.

Tolinē lāgā nesaprata, kāpēc viņu pēkšņi skūpsta. Lēdija Helēna viņam paskaidroja, ka Paganels irslavens ģeogrāfs, turklāt izcils ģeogrāfijas skolotājs.

— Ģeogrāfijas skolotājs! — Tolinē iesaucās. — Lūdzu, pārbaudiet manas zināšanas, ser!— Pārbaudīt tavas zināšanas, draudziņ? — Paganels atkārtoja. — Tas man nemaz nav jālūdz. Es

grasījos to darīt bez tavas atļaujas. Man nav nekas pretī uzzināt, kā māca ģeogrāfiju Melburnasnormālskolā.

— Ja nu Tolinē jūs pārspēj, Paganel? — Maknebs jautāja.— Blēņas! — ģeogrāfs iesaucās. — Pārspēt Francijas Ģeogrāfijas biedrības sekretāru!Sakārtojis uz deguna acenes, Paganels izslējās visā savā garajā augumā. Cienīgi, kā jau profesoram

pieklājas, viņš sāka eksāmenu:— Skolniek Tolinē, piecelieties!Tolinē, kas jau tāpat stāvēja kājās, piecelties vēl augstāk nevarēja.. Viņš tikai pazemīgi gaidīja

ģeogrāfa jautājumus.— Skolniek Tolinē, — Paganels turpināja, — nosauciet piecas pasaules daļas!— Okeānija, Āzija, Āfrika, Amerika un Eiropa.— Jauki. Sāksim ar Okeāniju, kurā mēs patlaban atrodamies. Kā tā iedalās?— Okeānija iedalās Polinēzijā, Melanēzijā, Mikronēzijā un Megalēzijā. Galvenās salas ir

Austrālija, kas pieder angļiem, Jaunzēlande, kas pieder angļiem, Tasmānija, kas pieder angļiem, Cetema,Oklenda, Makārija, Kēr« madeka, Mekina, Marakija un citas salas, kas tāpat pieder angļiem.

— Labi, — Paganels atsaucās. — Bet Jaunkaledonija, Sendviču salas, Mendena, Pomotu?— Šīs salas atrodas Lielbritānijas aizbildniecībā.— I<ā?! Lielbritānijas aizbildniecībā? — Paganels iekliedzās. — Manuprāt, gluži otrādi, tās

atrodas Francijas …— Francijas? — Tolinē bija patiesi izbrīnījies.— Redz, redz! — Paganels iesaucās. — Un to jums māca Melburnas normālskolā?— Jā, skolotāja kungs. Vai tas nav pareizi?— Kā nu ne, kā nu ne! Brīnišķīgi! — Paganels attrauca. — Visa Okeānija pieder angļiem! Tas nu ir

skaidrāks par skaidru! Turpināsim!Paganels izskatījās samulsis un pikts, un tas majoru gaužām uzjautrināja.Eksāmens turpinājās.— Tagad pievērsīsimies Āzijai, — ģeogrāfs teica.— Āzija ir milzīga zeme, — Tolinē atbildēja. — Tās galvaspilsēta ir Kalkuta. Lielākās pilsētas:

Bombeja, Madrasa, Adena, Malaka, Singapūra, Pegu, Kolombo. Salas: Lekedivas, Maldivas, Čagosas undaudzas citas. Visas pieder angļiem.

— Labi, labi, skolniek Tolinē. Un ko jūs varat teikt par Āfriku?— Āfrikā ir divas galvenās kolonijas: dienvidos Kapzeme ar galvaspilsētu Keiptaunu, bet rietumos

— angļu īpašumi ar lielāko pilsētu Sjerraleoni.— Lieliska atbilde! — Paganels sacīja, sākdams jau aprast ar šo fantastisko angļu ģeogrāfiju. —

Ģeogrāfiju šai skolā māca labi. Tātad Alžīrija, Maroka, Ēģipte… šīs zemes svītrotas no Britu atlanta! Bettagad man labpatiktos kaut ko dzirdēt par Ameriku.

— Amerika iedalās Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, — Tolinē iesāka. — Ziemeļamerikāangļiem pieder Kanāda, Jaunā Brunsvika, Jaunā Skotija un Savienotās Valstis, kuras pārvalda gubernatorsDžonsons.

— Gubernators Džonsons! — Paganels iesaucās. — Un tā tiek dēvēts prezidents, kas nācis pēc dižāun cēlsirdīgā Linkolna, kuru nonāvēja apmāts verdzības fanātiķis? Brīnišķīgi! Kaut ko labāku domādams

neizdomāsi. Bet Dienvidamerika ar Gviānu, Maluinām, Šetlendas arhipelāgu, Džordžiju, Jamaiku,Trinidadu un tā tālāk, un tā tālāk — vai arī visas šīs zemes pieder angļiem? Par to es nediskutēšu. Bettagad, Tolinē, man gribētos zināt tavas domas vai, pareizāk sakot, tavu skolotāju domas par Eiropu.

— Par Eiropu? — mazais austrālietis parjautaja, nesaprazdams, kāpēc ģeogrāfs tik ļoti skaišas.— Jā, par Eiropu. Kam pieder Eiropa?— Eiropa pieder angļiem, — puisēns atbildēja ar patiesu pārliecību.— Tā jau es domāju, — Paganels atsaucās. — Bet kā tas iespējams? To es gribētu zināt.— Angļiem pieder Anglija, Skotija, Īrija, Malta, Džersi un Gernsi salas, Jonijas salas, Hebridu,

Setlendas, Orkadas …— Labi, Tolinē, — Paganels viņu pārtrauca. — Bet Eiropā ir vēl citas valstis, kuras tu aizmirsi

pieminēt, draudziņ.— Kādas, ser? — zēns nesamulsis vaicāja.— Spānija, Krievija, Austrija, Prūsija, Francija.— Tās ir nevis valstis, bet provinces, — Tolinē atbildēja.— Tas ir par traku! — Paganels iesaucās, noraudams acenes.— Protams, provinces. Spānijas provinces galvaspilsēta ir Gibraltāra.— Lieliski! Burvīgi! Vienreizīgi! Bet Francija? Es esmu francūzis, un man gribētos zināt, kam es

piederu.— Francija ir angļu province, — Tolinē mierīgi atbildēja. — Tās galvenā pilsēta — Kalē.— Kalē! — Paganels iesaucās. — Vai tiešām Kalē vēl līdz šim pieder Anglijai?— Protams.— Un tā ir Francijas galvenā pilsēta?— Jā, ser, un tajā dzīvo gubernators lords Napoleons …Pēc šiem vārdiem Paganels sāka nevaldāmi smieties. Tolinē nezināja,, ko lai domā. Viņam jautāja,

un viņš pūlējās atbildēt pēc labākās sirdsapziņas. Viņš nebija vainojams arī par savu atbilžu smieklīgumu.Viņam par to nebija ne jausmas. Tomēr mazais austrālietis neapmulsa un cienīgi gaidīja, kad beigsies šīneizprotamā smiešanās.

— Redzat nu, — majors smiedamies sacīja Paganelam. — Vai man nebija taisnība, kad es teicu, kaskolnieks Tolinē jūs pamācīs?

— Patiesi tā tas ir, dārgais major, — ģeogrāfs atsaucās. — Un tā māca ģeogrāfiju Melburnā!Normālskolas skolotāji zina, ko dara! Eiropa, Āzija, Āfrika, Amerika — visa pasaule pieder angļiem!Sasodīts! Baudījuši šādu audzināšanu, iezemieši, protams, pakļaujas angļiem! Bet Mēness,. Tolinē? Saki,draudziņ, -r- vai arī Mēness pieder angļiem?

— Tas piederēs angļiem, — mazais mežonis nopietni atbildēja.Paganels pietrūkās kājās. Viņš vairs nevarēja nosēdēt uz vietas. Smiekli viņu smacēja vai nost, un

viņš aizgāja izsmieties pēc sirds patikas kādu ceturtdaļjūdzi ārpus nometnes.Tikmēr Glenervens devās uzmeklēt savā ceļojuma bibliotēkā kādu grāmatu. Tas bija Semjuela

Ričardsona «īsais ģeogrāfijas kurss». Sī grāmata Anglijā bija ļoti populāra un sniedza daudz precīzākasģeogrāfiskās ziņas nekā Melburnas skolotāji.

— Ņem šo grāmatu, mīļais puisēn, un glabā to, — Glenervens sacīja mazajam austrālietim. — Tavaszināšanas ģeogrāfijā ir kļūdainas, tās derētu izlabot. Dāvinu tev šo grāmatu par piemiņu no mūsu tikšanās.

Tolinē klusēdams paņēma grāmatu un sāka to vērīgi aplūkot, neticīgi šūpodams galvu unneuzdrošinādamies bāzt dāvanu kabatā.

Tikmēr kļuva pavisam tumšs. Bija pulksten desmit vakarā. Vajadzēja doties pie miera, lai rīt varētupiecelties jau mazā gaismiņā. Roberts piedāvāja draugam Tolinē pusi guļvietas, un mazais mežonisapgūlās viņam blakus.

Lēdija Helēna un Mērija Granta aizgāja uz ratiem, bet vīrieši apgūlās teltī. Vienīgi Paganela smiekli

joprojām jaucās kopā ar žagatu maigo un tīkamo tarkšķēšanu.Nākamajā rītā, kad pulksten sešos saules stars atmodināja gulētājus, austrāliešu zēnu viņi vairs

neatrada. Tolinē bija pazudis. Vai nu viņš steidzās ātrāk nokļūt Laklanā, vai arī viņu bija aizvainojušiPaganela smiekli. Tas palika noslēpums.

Taču, kad lēdija Helēna pamodās, viņa atrada sev uz krūtīm svaigu mimozu pušķīti, bet Paganelssavu svārku kabatā — Semjuela Ričardsona «īso ģeogrāfijas kursu».

XIV nodaļa ALEKSANDRA KALNA ATRADNES1814. gadā sers Roderiks Impejs Mārčisons, tagadējais Londonas Karaliskās Ģeogrāfijas biedrības

sekretārs, pēc rūpīga pētnieciska darba konstatēja, ka ir liela līdzība starp Urālu kalniem un kalnu grēdu,kas stiepjas 110 ziemeļiem uz dienvidiem netālu no Austrālijas dienvidu piekrastes.

Tā kā Urālu kalni ir bagāti ar zeltu, ģeologs secināja, ka šis dārgais metāls varētu būt atrodams arīAustrālijas kalnu grēdā. Un viņš nebija jnaldl j ies.

Patiesi pēc diviem gadiem Mārčisonam atsūtīja no Jaunās Dienvidvelsas zelta paraugus, un ģeologspamudināja lielāku skaitu Kornvelsas kalnraču doties uz Jaunās Holandes zelta laukiem.

Pirmais zelta tīrradņus Dienvidaustrālijā uzgāja Frānsiss Djūtons. Pirmos zelta laukus Jaunajā Velsāatklāja Forbss un Smits.

Tiklīdz vēsts par jaunajiem atklājumiem bija izplatījusies, zelta meklētāji plūda uz Austrāliju novisām zemeslodes malām. Gan angli, gan amerikāņi, gan itālieši, gan franči, gan vācieši, gan ķīnieši. Tačutikai 1851. gada 3. aprīlī Hārgreivs atklāja ārkārtīgi bagātas zelta atradnes un piedāvāja Sidnejaskolonijas gubernatoram seram C. Ficrojam uzrādīt šos zelta laukus par niecīgu atlīdzību — pieci simtisterliņu mārciņām.

Gubernators šo piedāvājumu nepieņēma, taču vēsts par Hārgreiva atklājumu jau bija izplatījusies.Zelta meklētāji plūda uz Somerhilu un Lenispondu. Seit tika nodibināta Ofiras pilsēta, kuras zelta atradņubagātības drīz vien attaisnoja skanīgo bībelisko vārdu.

Līdz šim Viktorijas province tikpat kā nebija pazīstama, bet tagad bagātīgās zelta ieguves to padarījapar visievērojamāko Austrālijas provinci.

Pēc dažiem mēnešiem — 1851. gada augustā — Viktorijas provincē atrada pirmos zelta tīrradņus, undrīz vien zeltu raka jau četros apgabalos: Belaretā, Ovensā, Bendigo un Aleksandra kalna rajonā. Visičetri apgabali bija ļoti bagāti ar zeltu. Taču Ovensas upes krastos zelta ieguvi apgrūtināja augstaisgruntsūdens; Belaretā zeltraču cerības bieži pievīla nevienmērīgais zelta dzīslu izvietojums; Bendigoapgabalā zeltraču prasībām neatbilda zeme. Vienīgi Aleksandra kalna rajonā visi apstākļi zeltračiem bijalabvēlīgi, un šeit iegūtais dārgais metāls, kas maksāja tūkstoš četri simti četrdesmit vienu franku mārciņā,deva pasaules tirgū vislielāko peļņu.

Tieši cauri šim apvidum, kur bija sadragātas tik daudzas cerības un gūta necerēta laime, trīsdesmitseptītā paralēle veda kapteiņa Harija Granta meklētājus.

31. decembrī, augu dienu braukuši pa ārkārtīgi nelīdzenu ceļu, kas nogurdināja zirgus un vēršus,ekspedīcijas dalībnieki pievakarē beidzot ieraudzīja Aleksandra kalna apaļīgās virsotnes. Uz naktsguļuceļinieki apmetās kādā šaurā nelielas kalnu grēdas aizā un, sapinuši zirgus un vēršus, palaida tos ganītiesstarp kvarca bluķiem, ar kuriem zeme bija kā sētin nosēta. Tas vēl nebija zelta ieguves rajons. Tikainākamajā dienā,, jaunā — 1865. gada pirmajā dienā, smago-ratu riteņi iegrieza sliedes šīs pasakainibagātās zemes ceļos.

Zaks Paganels un viņa biedri bija apmierināti, ka ceļā gadījies daudzinātais kalns, ko austrāliešuvalodā sauc par Džeburu. Savā laikā uz šo kalnu veseliem bariem gāzās avantūristi, zagļi un godīgicilvēki, gan tie, kuri kar, gan tie, kurus kar. Izplatoties pirmajām valodām par lielo atklājumu, zelta drudžapārņemtajā 1851. gadā pilsētnieki pameta pilsētas, skvoteri — laukus, jūrnieki — kuģus. Zelta drudzisieguva epidēmijas raksturu, kļuva lipīgs kā mēris, un cik daudzi gan aizgāja bojā, domādami, ka laimeviņiem jau gluži tuvu! Klīda valodas, ka izšķērdīgā daba izsējusi šai brīnumainajā Austrālijas zemē

neskaitāmus miljonus vairāk nekā divdesmit piecu platuma grādu joslā. Bija pienācis pļaujas laiks, unpļāvēji steidzās uz druvu. Zeltrača amats aizēnoja visus pārējos, un, lai arī daudzi neizturēja smago darbuun aizgāja bojā, dažs labs tomēr kļuva bagāts ar vienu kapļa cirtienu. Neveiksmes tika noklusētas, betveiksmes tālu daudzinātas. Laimīgie kapļa cirtieni atbalsojās visās piecās pasaules daļās. Drīz viendēkaiņi no dažādiem sabiedrības slāņiem straumēm plūda uz Austrālijas piekrasti. 1852. gada pēdējosčetros mēnešos Melburnā vien ieradās piecdesmit četri tūkstoši emigrantu. Tā bija vesela armija, tačuarmija bez vadoņa un disciplīnas, armija, kas alka uzvaras, bet vēl nebija to izcīnījusi. Vārdu sakot,piecdesmit četri tūkstoši viskaitīgākās sugas marodieru.

Pirmajos šā neprātīgā skurbuma gados visur valdīja neaprakstāma nekārtība. Tomēr angļi ar viņiempiemītošo enerģiju kļuva stāvokļa noteicēji. Policisti un vietējie žandarmi vairs nenostājās zagļu pusē, betaizstāvēja godīgus ļaudis. Tas bija īsts apvērsums. Glenervens vairs neredzēja neko no 1852. gadanežēlīgajiem skatiem. Kopš tiem laikiem bija pagājuši trīspadsmit gadi. Tagad zelta laukus izmantojametodiski, atbilstoši stingras organizācijas likumiem.

Atradnes sāka izsīkt. Vietumis vairs neko nevarēja atrast. Un kā lai šīs dabas bagātības neizsīktu,kad no 1852. līdz 1858. gadam zeltrači izcēla no Viktorijas provinces zemes dzīlēm sešdesmit trīs miljoniseptiņi simti tūkstoši četri simti septiņdesmit astoņas sterliņu mārciņas! Emigrantu skaits krietni viensamazinājās, daudzi aizklīda uz vēl neskartām zemēm. Zelta laukus, kas nesen atklāti Jaunzēlandē pieOtago un Mārlboro, tagad urbina tūkstošiem divkājainu termītu bez spārniem.

Ap pulksten vienpadsmitiem ceļinieki sasniedza zelta atradņu centru. Te pacēlās vesela pilsēta arrūpnīcām, bankas ēku, baznīcu, kazarmām, skolu, laikrakstu redakcijām, birojiem. Netrūka arī viesnīcu unvillu. Šeit bija pat savs labi apmeklēts teātris, kur ieejas biļete maksāja desmit šiliņus. Pašreiz ar lieliempanākumiem izrādīja vietējo lugu «Frānsiss Obediags jeb Laimīgais zeltracis». Beigās lugas varonis,iedzīts galīgā izmisumā, pēdējo reizi cērt ar kapli un atrod neiedomājami lielu zelta gabalu.

Gribēdams apskatīt plašās Aleksandra kalna atradnes, Glenervens lika Airtonam un Milredijambraukt ar ratiem tālāk un apsolījās tos panākt pēc pāris stundām. Paganels par šo lēmumu bija gaužāmpriecīgs un, kā parasti, kļuva par mazā pulciņa gidu.

Sekojot Paganela padomam, ceļinieki vispirms devās uz banku. Ielas bija platas, rūpīgi bruģētas unlaistītas. Skatienu saistīja gigantiskas izkārtnes: «Golden Companij (limited)», «Digger's GeneralOffice», «Nugget's Union». Atsevišķu zeltraču vietā bija stājušās darbaroku un kapitāla apvienības. Visurdzirdēja strādājam mašīnas, kas skaloja smiltis, drupināja dārgo kvarcu.

Tūlīt aiz pilsētas sākās zelta lauki — plaša, zelta ieguvei atvēlēta teritorija. Seit strādāja ar kapļiemzeltrači, kurus bija nolīgušas un labi atalgoja zelta ieguves sabiedrības. Nemaz nebija iespējams saskatītvisapkārt melnējošās bedres. Dzelzs kapļi spīguļoja saulē, itin kā mezdami spožus zibeņus. Zeltraču vidūbija visdažādāko tautību pārstāvji. Viņi nenaidojās- savā starpā, bet klusi darīja darbu — algotu cilvēkudarbu.

— Tomēr būtu aplam domāt, — Paganels sacīja, — ka Austrālijas klajos vairs nebūtu sastopamilaimes meklētāji, kas nav atmetuši cerības uziet paši kādu zelta dzīslu. Protams, lielais vairums pārdodsavu spēku sabiedrībām, un ko citu šie cilvēki lai iesāktu, kad visas ar zeltu bagātās zemes valdība vai nupārdevusi, vai iznomājusi! Un tomēr cilvēks, kam nekā nav, kas nevar zemi nedz iznomāt, nedz nopirkt,var kļūt bagāts.

— Kādā veidā? — lēdija Helēna ievaicājās.— Izmantojot džampingu, — Paganels atbildēja. — Pat mēs, lai gan mums uz šiem zelta laukiem

nav nekādu tiesību, — pat mēs, ja mums ļoti laimētos, varētu tikt pie bagātības.— Kā tas iespējams? — majors noprasīja.— Izmantojot džampingu, kā jau man bija gods jums paskaidrot.— Kas tas džampings tāds ir? — majors neatlaidās.— Tā ir zeltraču aprindās pastāvoša vienošanās, kas brīžam gan izraisa nekārtības un vardarbību,

tomēr varas iestādēm nekad nav izdevies to atcelt.— Stāstiet ātrāk, Paganel, — Maknebs mudināja, — nekārdiniet mūs kā izslāpušos ar ūdeni!— Tad klausieties! Saskaņā ar šo vienošanos jebkurš zelta atradņu iecirknis, kurā divdesmit četras

stundas nav notikuši darbi, izņemot lielo svētku dienas, kļūst par kopēju īpašumu. Ikviens, kas pirmaisieņem šādu iecirkni, var to izrakņāt un kļūt bagāts, ja vien debesu spēki viņam palīdz. Tātad, Robert,papūlies atrast kādu pamestu bedri — un tā būs tava!

— Paganela kungs, — Mērija Granta aizrādīja, — nepaveainiet manu brāli uz tādām domām.— Es jokoju, dārgā mis, — Paganels sacīja, — un Roberts to labi zina. Lai viņš kļūtu par zeltraci!

Nekad! Art zemi, apstrādāt un apsēt un pēc tam saņemt sava darba augļus — tā ir cilvēka cienīganodarbošanās. Turpretī rakties pa zemi kā kurmim, tikpat akli kā kurmim, lai izdabūtu no turienesmazumiņu zelta, — tas ir nožēlojams amats, un, lai nodarbotos ar to, jābūt dieva un cilvēku pamestam!

Apskatījuši zelta atradņu centrālās būves un šķērsojuši lauku, ko klāja pārstrādāta kvarca, mālaslānekļa un sadrupinātu klinšu smalkne, ceļinieki nonāca pie bankas.

Tā bija stalta ēka, pie kuras plīvoja nacionālais karogs. Lords Glenervens stādījās priekšā bankasģenerālinspektoram, kas laipni piedāvājās ceļiniekiem izrādīt savu iestādi.

Sai bankā sabiedrības deponē pret parakstu no zemes dzīlēm iegūto zeltu. Jau sen pagājuši tie laiki,kad no pirmo zeltraču darba iedzīvojās kolonijas tirgotāji. Ieguves vietā viņi maksāja piecdesmit trīsšiliņus par unci zelta un pārdeva to Melburnā par sešdesmit pieciem šiliņiem. Tiesa, tirgotājiem bijajāgādā par transportu, un, tā kā lielceļa laupītāju kļuva aizvien vairāk, transportētais zelts ne vienmērsasniedza mērķi.

Ģenerālinspektors parādīja apmeklētājiem interesantus zelta paraugus un saistoši pastāstīja pardažādiem šā metāla ieguves paņēmieniem.

Parasti zelts sastopams divos veidos: tīrradņos un zelta smiltīs. To atrod vai nu sajauktu ar sanesusmiltīm, vai arī ietvertu kvarca apvalkā. Tāpēc atkarībā no grunts rakstura zeltu iegūst zemes virskārtā vaiarī dziļākos zemes slāņos.

Zelta iegulas visbiežāk sastopamas upju, ieleju un gravu dibenā. Zelts guļ kārtām: sīkākie graudiņivirspusē un lielākie apakšā.

Turpretī dzīslu zelts, lai arī tā kvarca apvalks atmosfēras ietekmē ir sadrupis, parasti atrodams vienāvietā lielākā daudzumā un veido veselas krātuves, kuras zeltrači sauc par «kabatiņām». Dažā labā«kabatiņā» ir vesela bagātība.

Aleksandra kalna apkaimē zelts lielāko tiesu sastopams māla slāņos un slānekļa klinšu plaisās, šeitreizēm gadās veselas tīrradņu ligzdas. Laimīgais zeltracis, kas uzgājis šādu ligzdu, izvelk lielo laimestu.

Aplūkojuši dažādos zelta paraugus, apmeklētāji devās uz bankas mineraloģijas muzeju. Te bijasavākti un uzskatāmi izvietoti visi ieži, kādi vien atrodami Austrālijas zemē. Zelts nav vienīgā šīs zemesbagātība. Austrāliju ar pilnām tiesībām var nosaukt par milzīgu šķirstu, kurā daba glabā savus lielākosdārgumus. Aiz vitrīnu stikliem mirguļoja baltais topāzs, kas var sacensties ar Brazīlijas topāziem, granāts,zaļganais talits, koši .sarkani un sārti brīnum skaisti rubīni, gaišzili un tumšzili safīri, kurus vērtē tikpataugstu kā Malabaras un Tibetas safīrus, spoži mirgojoši rūti! i un, beidzot, sīks dimanta kristāls, kasatrasts Taronas krastos. Šai spožajā dārgakmeņu kolekcijā netrūka itin nekā, un arī zelts nebija tālujāmeklē, lai dārgakmeņus iestrādātu. Ja visi šie dārgakmeņi atrastos zelta ietvaros, krāšņāku skatu būtugrūti iedomāties.

Glenervens atvadījās no bankas inspektora, pateikdamies par laipnību, kas viņam bija parādīta. Pēctam ceļinieki turpināja zelta lauku apskati.

Lai cik vienaldzīgi Paganelam bija šās pasaules labumi, viņš tomēr neatrāva skatienu no zemes. Šimvilinājumam viņš nespēja pretoties, neko' nelīdzēja pat ceļabiedru zobgalības. Ģeogrāfs vai ik brīdipieliecās, pacēla kādu akmeni, dzīslotu iezi vai kvarca gabalu. Vērīgi apskatījis atradumu, ģeogrāfs drīzvien to nicīgi aizmeta prom. Tā tas turpinājās visu pastaigas laiku.

— Kas jums lēcies, Paganel? Vai esat ko pazaudējis? — majors viņam: vaicāja.— Protams, — Paganels atbildēja, — kas nav atrasts, tas allaž ir zaudēts un jo sevišķi šai zelta un

dārgakmeņu zemē. Nez kāpēc man tomēr gribētos aizvest no šejienes vairākas unces vai pat divdesmitmārciņas smagu tīrradni.

— Bet ko jūs ar to iesāktu, mans cēlais draugs? — Glenervens ieprasījās.— O, tas mani nemaz neapgrūtinātu, — Paganels atbildēja. — Es to dāvinātu savai dzimtenei. Es to

noguldītu Francijas bankā.— Un to ņemtu pretī?— Bez šaubām, dzelzceļa obligāciju veidā.Visi uzslavēja Paganelu par cildeno nodomu aplaimot ar vērtīgo atradumu savu dzimteni, un lēdija

Helēna novēlēja viņam atrast lielāko zelta' gabalu pasaulē.Tā, jautri tērzēdami, ceļinieki pārstaigāja lielāko zelta atradņu daļu. Visur darbi ritēja stingri pēc

plāna, taču mehāniski un bez sajūsmas..Pēc divu stundu ilgas pastaigas Paganels ieraudzīja kādu gluži pieklājīgu krogu un ieteica

ceļabiedriem uzkavēties tur līdz brīdim, kad būs jādodas atpakaļ pie pajūga. Lēdija Helēna šimpriekšlikumam piekrita, un, tā kā krogā bez atspirdzinājumiem nevarēja iztikt, Paganels palūdzakrodziniekam atnest kādu šejienes dzērienu.

Krodzinieks atnesa katram glāzi noblera. Šis dzēriens nav nekas cits kā groks, taču ačgārns groks.Šeit nevis mazu glāzīti degvīna ielej lielā ūdens glāzē, bet gan mazu glāzīti ūdens — lielā degvīna glāzē,pēc tam pieliek klāt cukuru un dzer. Tas bija pārlieku austrālisks dzēriens, un tāpēc par lielu izbrīnukrodziniekam noblers tika atšķaidīts ar lielu karafi ūdens un pārvērsts par britu groku.

Pēc tam ceļinieki kavējās pārrunās par zeltraktūvēm un zeltračiem. Tagad šīs sarunas bija īstajāreizē. Lai gan Paganels ar visu redzēto bija apmierināts, viņš tomēr piebilda, ka būtu bijis daudzinteresantāk uzkavēties Aleksandra kalna atradnēs pirmajos zelta drudža gados.

— Zeme toreiz, — viņš stāstīja, — bija izrakņāta vienās bedrēs, kurās mudžēt mudžēja neskaitāmsdaudzums bezgala čaklu un rosīgu skudru? Emigrantiem gan piemita skudru darba degsme, taču trūkaapdomības un piesardzības. Zelts aizgāja, kā nācis, visādās trakulībās, tas tika nodzerts, nospēlēts kārtīs,un šis pats krogs, kurā mēs tagad atrodamies, droši vien bija īsta pekle. Kauliņu metieniem sekoja dunčudūrieni. Policija nespēja neko izdarīt, un kolonijas gubernators vairākas reizes bija spiests sūtīt regulārokaraspēku, lai nomierinātu sadumpojušos zeltračus. Beigās viņam tomēr izdevās vest zeltračus pie prāta,un, lai arī nebija viegli, viņš piespieda katru zeltraci izņemt patentu un panāca, ka šais zelta laukosnekārtību bija daudz mazāk nekā Kalifornijā.

— Tātad par zeltraci var kļūt katrs? — lēdija Helēna vaicāja.— Jā, kundze, tādēļ nav vajadzības beigt universitāti, pietiek ar divām spēcīgām rokām. Trūkuma

dzītie avantūristi ieradās zelta laukos bez graša kabatā, bagātākie ar kapli, nabadzīgie tikai ar nazi. Tačuviņi visi metās rakt zemi ar tādu neprātīgu dedzību, ar kādu viņi nekad nebūtu ķērušies pie godīga darba.Cik vienreizīgi toreiz izskatījās šie zelta lauki! Visur rēgojās teltis, brezenta pajumi, dēļu un zaru būdas.Apmetnes vidū pacēlās valdības telts, virs kuras plīvoja britu karogs. Tai apkārt bija izvietotas ierēdņuzilās tika auduma teltis, kā arī naudas mijēju, zelta tirgotāju un dažādu starpnieku veikali. Tur bijaapmetušies visi tie, kas iedzīvojās šai bagātības un nabadzības jūklī. Šie kungi jau nu gan kļuva bagāti!Būtu vērts redzēt tolaiku zeltračus ar garām bārdām, sarkanos vilnas kreklos. Viņi dzīvoja mitrumā unnetīrumos, gaisu tricināja nemitīgs kapļa cirtienu troksnis un pildīja smirdoši izgarojumi no dzīvniekumaitām, kas mētājās visapkārt. Nelaimīgos zeltračus ietina smacējošs putekļu mākonis, kas nāves pļaujaipavēra visplašākās iespējas, un jebkurā citā zemē, kur nav tik veselīgs klimats, zeltraču rindas būtukrietni izretinājis tīfs. Ja nu vēl visi šie laimes meklētāji būtu guvuši panākumus!,Taču ciešanas netikagandarītas, un var droši sacīt, ka uz vienu zeltraci, kas iedzīvojās bagātībā, simts, divi simti vai pattūkstotis nomira nabadzībā un izmisumā.

— Vai jūs, Paganel, nevarētu pastāstīt, kā toreiz ieguva zeltu? — Glenervens jautāja.— Tas notika gaužām vienkārši, — Paganels atbildēja. — Pirmie zeltraci skaloja dārgo cēlmetālu

tāpat, kā vēl tagad to dara dažos apgabalos Francijā. Patlaban zelta ieguves sabiedrības rīkojas citādi: tāsatrok pašas zelta iegulas, zelta dzīslas, kas satur tīrradņus, plāksnītes un graudiņus. Turpretī pirmiezeltrači skaloja tikai zeltu saturošas smiltis. Viņi raka zemi, nošķīra tās kārtas, kas, pēc viņu domām,saturēja visvairāk zelta,.

bet pēc tam ar skalošanu atdalīja dārgo metālu. Skalošanu izdarīja ar amerikāņu ierīci — tā dēvētokreidlu jeb šūpuli. Tā bija piecas sešas pēdas gara koka kaste, kaut kas līdzīgs vaļējam, divās daļāssadalītam zārkam. Pirmajā nodalījumā atradās sieti, kas bija sakārtoti cits virs cita, turklāt apakšējie citspar citu smalkāki. Otrais nodalījums uz leju sašaurinājās. Pirmajā nodalījumā uz sieta bēra smiltis un lējavirsū ūdeni. Pēc tam visu ierīci šūpoja. Uz pirmā sieta palika akmentiņi, rūda un smiltis — uznākamajiem, bet izšķīdinātā zeme aizplūda kopā ar ūdeni pa otro — uz leju sašaurināto nodalījumu. Tādabija toreiz visbiežāk lietotā mašīna.

— Bet arī pie šādas mašīnas vajadzēja tikt, — Džons Mengls ieminējās.— Parasti to nopirka no zeltračiem, kas bija kļuvuši bagāti vai arī izputējuši. Daudzi iztika arī bez

tās.— Kas to aizstāja? — Mērija Granta pajautāja.— Plate, dārgā Mērij, vienkārša skārda plate. Ar tās palīdzību zemi vētīja gluži- tāpat, kā vētī

labību, vienīgi kviešu graudu vietā reizēm trāpījās zelta graudi. Pirmajā gadā ne viens vien zeltracis tikapie bagātības, neizmantodams nekādas citas ietaises. Kā redzat, dārgie draugi, tas bija ienesīgs laiks, laigan pāris zābaku maksāja simt piecdesmit frankus un glāze limonādes desmit šiliņus. Kas pasteidzaspirmais, tas vienmēr laimē. Zelts bija itin visur lielā daudzumā, pat zemes virspusē. Strauti tecēja dārgāmetāla gultnēs. Zeltu varēja uziet pat Melburnas ielās. Ielu bruģēšanai izmantoja zeltu saturošas smiltis.Tādējādi laikā no 1852. gada 26. janvāra līdz 24. februārim no Aleksandra kalna uz Melburnu valdībaskaraspēka apsardzes pavadībā nogādāja dārgo metālu astoņi miljoni divi simti trīsdesmit astoņi tūkstošiseptiņi simti piecdesmit franku vērtībā. Tātad caurmērā katru dienu simt sešdesmit četri tūkstoši septiņisimti divdesmit pieci franki.

— Gandrīz vai Krievijas imperatora ienākumi, — Glenervens ieminējās.— Nabaga vīrs! — majors izsaucās.— Vai kādam laimējies pēkšņi iegūt lielu bagātību? — lēdija Helēna vaicāja.— Daži gadījumi saglabājušies iedzīvotāju atmiņā, kundze.— Un jūs varat par tiem pastāstīt? — Glenervens ieminējās.— Protams, varu, — Paganels atbildēja. — 1852. gadā Belaretas apgabalā tika atrasts pieci simti

septiņdesmit trīs unces smags tīrradnis, Džipslendā — septiņi simti astoņdesmit divas unces smags unturpat 1861. gadā — zelta gabals, kas svēra astoņi simti trīsdesmit četras unces. Belaretā kāds zeltracisatrada zelta gabalu, kas svēra sešdesmit piecus kilogramus, un, rēķinot, ka mārciņa zelta maksāja tūkstošseptiņi simti divdesmit divus frankus, šā atraduma vērtība bija divi simti divdesmit trīs tūkstoši astoņisimti sešdesmit franku! Viens kapļa cirtiens, kas ienes vienpadsmit tūkstošus franku rentes, — tas tiešāmir īsts laimes cirtiens!

— Kā pasaulē palielinājusies zelta ieguve, kopš atklātas šīs atradnes? — Džons Mengls vaicāja.— Pieaugums ir milzīgs, dārgais Džon. Gadsimta sākumā ikgadējā zelta ieguve nepārsniedza

četrdesmit septiņus miljonus franku, bet patlaban Austrālijas, Eiropas, Āzijas un Amerikas zeltraktuvēsiegūst zeltu par deviņi simti miljoniem franku, citiem vārdiem, zelta ieguve sasniedz turpat miljardu.

— Tātad, Paganela kungs, — ierunājās Roberts, — šai pašā vietā, uz kuras mēs stāvam, zem mūsukājām, iespējams, atrodas daudz zelta?

— Jā, draudziņ, veseli miljoni. Mēs staigājam pa tiem! Bet, ja mēs staigājam pa tiem, tas nozīmē, kamēs tos nicinām.

— Tātad Austrālija ir laimīga zeme?— Nē, Robert, — ģeogrāfs atbildēja. — Ar zeltu bagātās zemes nekad nav bijušas laimīgas, tajās

izaug sliņķi un slaisti, nevis spēcīgi un čakli ļaudis. Ņemsim kaut vai Brazīliju, Meksiku, Kaliforniju,Austrāliju! Ko sasniegušas šīs zemes deviņpadsmitajā gadu simtenī? Atceries, draudziņ, ka plaukst neviszelta zemes, bet gan dzelzs zemes!

XV nodaļa

«AUSTRĀLIJAS UN JAUNZĒLANDES AVĪZE»2. janvārī, saulei lecot, ceļinieki atstāja aiz muguras zeltraktuvju rajonu un šķērsoja Talbotas

grāfistes robežu. Viņu zirgu pakavi tagad mina Dolhouzijas grāfistes putekļainās takas. Pēc dažāmstundām karavāna braslā pārbrida Kolbenas un Kempeisas upes uz austrumu garuma 144°35/ un 144°45'.Puse ceļa bija paveikta. Vēl tikai piecpadsmit tikpat laimīgas ceļojuma dienas — un mazais pulciņš būssasniedzis Tufolda līča krastus.

Turklāt visi bija spirgti un veseli. Paganela paredzējumi par Austrālijas veselīgo klimatu pilnīgiattaisnojās. Mitrums nemaz nebija jūtams, un karstums bija gluži labi paciešams. Zirgi un vērši, tāpat kācilvēki, gandrīz nejuta nogurumu.

Vienīgi pēc Kemdenas tilta tika mainīta gājiena kārtība. Kad Airtons uzzināja, ka dzelzceļakatastrofu izraisījis noziegums, viņš ierosināja veikt zināmus piesardzības pasākumus, pēc kuriem līdzšim nebija nekādas vajadzības. Tagad jātnieki neizlaida ratus no acīm un apmešanās vietās viens noviņiem vienmēr palika sardzē. Rītos un vakaros ieroči tika rūpīgi pārbaudīti, jo bija zināms, ka apkārtnēklimst ļaundaru banda. Lai gan tiešas briesmas vēl nedraudēja, tomēr vajadzēja būt gataviem uz visādāmvarbūtībām.

Lieki būtu piebilst, ka visi šie piesardzības pasākumi tika veikti, lēdijai Helēnai un Mērijai Grantainezinot, jo Glenervens negribēja viņas uztraukt.

Modrība bija nepieciešama. Nevērība vai parasta neuzmanība varēja dārgi maksāt. Starp citu, netikai Glenervens vien baidījās no laupītājiem. Arī vientuļu ciematu iedzīvotāji un skvoteri uz laukiemnodrošinājās pret uzbrukumiem un citiem pārsteigumiem. Jau mijkrēslī visas mājas tika cieši noslēgtas.Sētās vaļā palaistie suņi, tuvojoties svešiniekiem, neganti rēja. Ganiem, kas vakaros dzina milzīgosganāmpulkus aplokos, pie seglu loka karājās karabīne. Sos piesardzības soļus bija izraisījusi vēsts parnoziegumu uz Kemdenas "tilta, un daudzi kolonisti, kas līdz šim bija gulējuši pie vaļējām durvīm unlogiem, aizbultēja visu ciet.

Arī provinces administrācija parādīja uzcītību un modrību. Uz visām pusēm tika izsūtītas vietējožandarmu nodaļas. īpaši apsargāts tika telegrāfs. Līdz šim pasta rati bija braukuši pa lielceļiem bezkonvoja, bet tai dienā, kad Glenervena karavāna šķērsoja Kilmoras—Hīthotas lielceļu, viņiem garāmlielā ātrumā aizdrāzās pasta zirgi, saceldami veselu putekļu mākoni. Lai cik ātri tie izzuda skatienam,Glenervens tomēr paguva pamanīt abpus pasta ratiem aulekšojam policistus ar karabīnēm plecos. Itin kāvēl nebūtu beidzies tas drūmais laiks, kad tūlīt pēc zelta lauku atklāšanas Austrālijas kontinentā šurp gāzāsEiropas sabiedrības padibenes.

Vienu jūdzi no Kilmoras ceļa pajūgs iebrauca milzīgu koku mežā, Pirmo reizi kopš Bernulizemesraga ceļinieki nokļuva mežā, kas stiepās simtiem kilometru.

Divi simti pēdas augstie eikalipti ar piecas collas biezo, poraino mizu izraisīja skaļus apbrīnassaucienus. So koku stumbri, divdesmit pēdas apkārtmērā, notecējuši smaržīgām sveķu urdziņām, slējāssimt piecdesmit pēdu augstumā. To izskatu nebojāja neviens zars vai zariņš, neviena nejauša atvase vaiizaugums. Gludākus stumbrus, šķiet, nevarētu izvirpot pat prasmīgs virpotājs. Visapkārt pacēlās simtiemgluži vienādu kolonnu. Milzīgā augstumā kolonnas vainagoja izliektu zaru kapiteli, kuru malas rotājasimetriski izkārtotas lapas un lieli ziedi, kas atgādināja apgāztas urnas.

Zem mūžam zaļajiem griestiem brīvi plūda gaisa strāvas, uzsūkdamas no zemes visu mitrumu. Koki

auga labu gabalu cits no cita, tāpēc starp tiem, gluži kā caur izcirtumu, varēja svabadi tikt cauri zirgi,vērši un rati. Tas nebija ar dzelkšņainiem krūmiem pieaudzis biezoknis, nedz arī mūžamežs, kur ceļuaizšķērso krituši koki un mudžeklī savijušās liānas, kur cauri var izlauzties vienīgi ar cirvi un uguni. Zāļupaklājs koku pakājē, zaļais pajums koku galotnēs, garās, tālumā gaistošās stalto stumbru rindas, spirgtaspaēnas trūkums, savāda gaisma, kas, likās, stīgoja cauri plānam audumam, skaidri iezīmētie gaismasatspulgi uz zemes — tas viss radīja dīvaini neparastu, negaidītiem efektiem bagātu skatu.. Austrālijaskontinenta meži itin nemaz nelīdzinās Jaunās pasaules mežiem. Eikalipts, kuru iezemieši sauc par taru,pieder pie neskaitāmajām miršu pasugām un ir viens no visizplatītākajiem kokiem Austrālijas florā.

Tas, ka zem eikaliptu zaļā juma nav īsta pakrēšļa, izskaidrojams ar šā koka lapu stāvokļa anomāliju.Ikviena lapa pavērsusi pret sauli nevis- virsmu, bet gan aso sānmalu, un acs šīs neparastās lapas redzvienīgi profilā. Tāpēc arī saules stari laužas caur lapotni gluži kā caur pavērtām žalūziju plāksnītēm.

Šī parādība visus ļoti pārsteidza. Kāpēc tik dīvaini izvietotas lapas?' Šis jautājums, protams, tikauzdots Paganelam, un viņš atbildēja kā cilvēks, kuru nekas nevar samulsināt.

— Es nebrīnos par dabas dīvainībām, — viņš sacīja. — Daba vienmēr zina, ko dara, turpretībotāniķi ne vienmēr apzinās, ko saka. Daba nav kļūdījusies, dodama šiem kokiem tik savdabīgas lapas.Toties alojušies ir cilvēki, nosaukdami šos kokus par eikaliptiem.

— Ko nozīmē šis vārds? — Mērija Granta jautāja.— Tas cēlies no grieķu vārdiem ev xaXt33xxco, kas nozīmē «es labi nosedzu». Botāniķi centušies

paturēt grieķisko nosaukumu, lai kļūda nebūtu tik manāma, taču eikalipts nosedz gaužām slikti.— Mēs jums pilnīgi piekrītam, dārgais Paganel, — Glenervens atsaucās. — Bet tagad izskaidrojiet

mums — kāpēc lapas aug šādā veidā?— Pilnīgi dabiska un viegli saprotama iemesla dēļ, dārgie draugi, — Paganels atbildēja. — Šai

zemē, kur gaiss ir sauss, kur lietus līst ļoti reti, kur zeme ir izkaltusi, kokiem nav vajadzīgs nedz vējš, nedzsaule. Ūdens trūkuma dēļ kokiem ir maz sulas. Tāpēc arī šaurās lapas, aizsargādamās- pret sauli unpārliecīgiem izgarojumiem pavērš pret saules stariem sānus, nevis virsmu. Nav nekā saprātīgāka par šādulapu.

— Un lielāka savtīguma, — majors piebilda. — Šīs lapas domā vienīgi pašas par sevi un neliekasne zinis par ceļiniekiem.

Visi klusībā piekrita Maknebam, vienīgi Paganels, rausdams no pieres sviedrus, nevarēja beigtpriecāties, ka liktenis viņam lēmis nokļūt zem kokiem, kuri nedod ēnu. Šādam lapu stāvoklim tomēr irsavas ļaunās puses. Pārgājieni pa eikaliptu mežiem bieži vien ir ļoti nogurdinoši, jo ceļinieku nekasneaizsargā pret svelmīgajiem saules stariem.

Augu dienu rati ripoja starp nebeidzamajām eikaliptu rindām. Ceļā nepagadījās neviens četrkājainis,neviens iezemietis. Eikaliptu galotnēs lidinājās kakadu, taču šādā augstumā tos varēja tik tikko saredzēt unputnu tērgas izklausījās kā neskaidra murmināšana. Reizēm kādā attālā alejā aizspurdza papagailīšubariņš, priecēdams skatienu ar košajām spalvām. Taču vispār šai milzīgajā, zaļajā templī valdīja dziļšklusums, ko pārtrauca vienīgi zirgu soļu dipoņa, daži aprauti vārdi, kurus ceļinieki retumis pārmija, raturiteņu čīkstoņa un reižu reizēm Airtona uzsaucieni kūtrajiem jūga vēršiem.

Pievakarē ceļinieki apmetās uz naktsguļu zem eikaliptiem, uz kuru stumbriem bija redzamas nesenaugunskura pēdas. Milzeņu stumbri šķita līdzīgi fabriku dūmeņiem, jo uguns bija izdedzinājusi to serdeslīdz pašai virsotnei. Sie koki patiesībā balstījās vienīgi uz mizas, kas turēja tos gluži labi. Tomēr šisskvoteru un iezemiešu nelāgais paradums kurināt koku dobumos uguni pamazām iznīcina eikaliptus un tievar izzust gluži tāpat kā Libānas četrsimtgadīgie ciedri, kas sadega neuzmanīgi sakurtu nometņu ugunskuruliesmās.

Paklausīdams Paganela padomam, Olbinets sakūra ugunskuru vakariņu pagatavošanai vienā nošādiem caurajiem stumbriem. Tūdaļ radās spēcīga vilkme, un dūmi izgaisa krēslainajā lapotnē. Pirmsnaktsguļas tika veikti vajadzīgie piesardzības pasākumi, un Airtons, Milredijs, Vilsons un Džons Mengls

pēc kārtas stāvēja sardzē līdz pat saullēktam.3. janvārī ceļinieki visu dienu virzījās pa lielā meža garajām, simetriskajām alejām. Šķita, ka mežs

nekad nebeigsies, taču pievakarē koku rindas kļuva retākas, un pēdīgi dažu jūdžu atstatumā nelielālīdzenumā skatienam pavērās regulāri izvietotu māju rindas.

— Seimura! — Paganels iesaucās. — Tā ir pēdējā pilsēta mūsu ceļā pa Viktorijas provinci.— Vai tā ir ievērojama pilsēta? — lēdija Helēna vaicāja.— Kundze, — Paganels atbildēja, — tas ir ciemats, kas tikai veidojas par pilsētu.— Vai mēs tur atradīsim pieklājīgu viesnīcu? — Glenervens jautāja.— Es ceru, ka atradīsim, — ģeogrāfs atbildēja.— Tad dosimies tieši uz pilsētu. Domāju, ka mūsu drosmīgās ceļotājas neatteiksies vienu nakti

kārtīgi atpūsties.— Dārgais Edvard, mēs ar Mēriju atbalstām šo priekšlikumu, — lēdija Helēna sacīja, — taču

vienīgi tajā gadījumā, ja tas nesagādās liekas rūpes un neaizkavēs ceļojumu.— Itin nemaz, — lords Glenervens atbildēja. — Turklāt mūsu vēršiem ir vajadzīga atpūta. Rīt no

rīta ar gaismas svīdu mēs atkal dosimies ceļā.Bija pulksten deviņi vakarā. Mēness noslīdēja pie paša apvāršņa, un tā slīpie stari izgaisa miglas

dūmakā. Pamazām kļuva aizvien tumšāks. Ceļinieku pulciņš ar Paganelu priekšgalā iebrauca platajāsSeimuras ielās.

Ģeogrāfs, kā vienmēr, pazina visu, ko nekad nebija redzējis. Itin kā instinkta vadīts, viņš nonāca tiešipie Kempbela viesnīcas «Ziemeļbritānija».

Zirgi un vērši tika novietoti stallī, rati — šķūnī, bet ceļiniekiem tika ierādītas gluži pieklājīgiiekārtotas istabas. Pulksten desmitos viesi apsēdās pie galda, kuru Olbinets nopētīja ar lietpratējaskatienu. Paganels kopā ar Robertu jau bija paguvis izstaigāt pilsētu, un savus iespaidus par naktspastaigu viņš izteica ļoti lakoniski. Viņš nebija itin neko redzējis.

Mazāk izklaidīgs cilvēks būtu ievērojis Seimuras ielās zināmu satraukumu. Sur tur ļaudis pulcējāsbariņos, kas pamazām kļuva lielāki. Iedzīvotāji sarunājās pie namu durvīm, ar skaidri samanāmu nemieruizvaicādami cits citu. Dažs skaļā balsī lasīja laikrakstus, pārsprieda izlasīto un strīdējās. To visunevarēja nepamanīt pat visneuzmanīgākais vērotājs. Taču Paganels nekā nebija manījis.

Toties majors, pat neiziedams laukā no viesnīcas, bija paguvis uzzināt, kas satrauca mazpilsētasiedzīvotājus. Patērzējis desmit minūtes ar runīgo viesnīcas saimnieku misteru Diksonu, viņš bija uzzinājisvisu. Taču viņš neteica nevienam ne vārda.

Tikai pēc tam, kad vakariņas bija paēstas, kad lēdija Glenervena, Mērija un Roberts Granti bijaaizgājuši uz savām istabām, majors palūdza ·ceļabiedrus brīdi uzkavēties un sacīja tiem:

— Noziedznieki, kas izraisījuši vilciena katastrofu uz Sandhērstas ·dzelzceļa, ir atklāti.— Vai viņi ir apcietināti? — Airtons steidzīgi noprasīja.— Nē, — Maknebs atbildēja, izlikdamies nemanām bocmaņa ieinteresētību, kas pašreizējos

apstākļos bija pilnīgi saprotama.— Jo ļaunāk, — Airtons noteica.— Kam tad piedēvē šo noziegumu? — Glenervens vaicāja.— Lasiet, — majors sacīja, sniegdams Glenervenam «Austrālijas un Jaunzēlandes Avīzes» numuru,

— un jūs pārliecināsities, ka policijas inspektors nav kļūdījies.Glenervens skaļā balsī izlasīja:— «Sidneja, 1866. gada 3. janvārī. Mūsu lasītāji droši vien atceras, ka pagājušā gada naktī no 29.

uz 30. decembri uz Melburnas—Sandhērstas dzelzceļa līnijas piecas jūdzes no Kāslmenas stacijas uzKemdenas tilta notika vilciena katastrofa. Nakts ātrvilciens, kas atiet no Melburnas pulksten 11.45,braukdams pilnā gaitā, iegāzās Lūtonas upē.

Kemdenas tilts, vilcienam tuvojoties, bija atstāts vaļā.

Tūlīt pēc katastrofas notikušās laupīšanas, kā arī dzelzceļa sarga līķis, kas tika atrasts pusjūdzi noKemdenas tilta, liecināja, ka šās katastrofas cēlonis ir noziegums.

Tālākā izmeklēšana pierādīja, ka šo noziegumu pastrādājusi katordznieku banda, kas pirms pusgadaizbēgusi no Pērtas cietuma Rietumaustrālijā, kad ieslodzītos gatavojās pārvest uz Norfolkas salu.[35]

Sai katordznieku bandā ir divdesmit deviņi cilvēki. Tās vadonis Bens Džoiss, sevišķi bīstamsnoziedznieks, ieradies Austrālijā pirms dažiem mēnešiem, taču nav zināms, ar kādu kuģi, un policijasrokās vēl nekad nav nokļuvis.

Pilsētu iedzīvotāji, kolonisti un skvoteri uz laukiem tiek aicināti būt piesardzīgi, kā arī ziņotpolicijas ģenerālinspektoram par visu, kas varētu palīdzēt notvert noziedzniekus.

Dz. P. Mičels, ģenerālinspektors.»Tiklīdz Glenervens bija beidzis lasīt šo rakstu, Maknebs pagriezās pret ģeogrāfu un sacīja:— Redzat nu, Paganel, arī Austrālijā var būt katordznieki.— Vienīgi izbēgušie — to nev r̂ noliegt! — Paganels atbildēja. — Sodu izcietušajiem

katordzniekiem šeit nemaz nav tiesību dzīvot.— Tomēr viņi ir šeit, — Glenervens piebilda. — Taču viņu klātbūtne, manuprāt, nevar mainīt mūsu

plānus un pārtraukt ceļojumu. Kādas ir jūsu domas, Džon?Džons Mengls tūliņ neatbildēja. Viņš svārstījās, jo saprata, cik ļoti skumtu kapteiņa bērni, ja tiktu

pārtraukti meklējumi, taču vienlaikus apzinājās ekspedīcijai draudošās briesmas.— Ja mums līdzi nebūtu lēdijas Glenervenas un mis Grantas, šī neliešu banda mani maz uztrauktu,

— viņš beidzot sacīja.Glenervens viņu saprata un piemetināja:— Pats par sevi saprotams, ka nevar būt ne runas par atteikšanos izpildīt līdz galam pienākumu, ko

esam uzņēmušies, taču mūsu dāmu dēļ, iespējams, būtu prātīgāk braukt uz Melburnu un no turienes ar«Dunkanu»

doties uz austrumu piekrasti, lai tur uzmeklētu Harija Granta pēdas. Kādas ir jūsu domas, Makneb?— Iekams izsaku savas domas, — majors atbildēja, — es vēlētos dzirdēt Airtona viedokli.Bocmanis paskatījās uz Glenervenu un atbildēja:— Mēs atrodamies divi simti jūdzes no Melburnas, un, manuprāt, briesmas, ja tādas patiesi ir,

mums tiklab var draudēt gan uz dienvidu ceļa, gan arī uz austrumu ceļa: abi ceļi ir samērā vientuļi un abiir viens otra vērti. Turklāt es nedomāju, ka trīsdesmit ļaundari varētu būt bīstami astoņiem labiapbruņotiem un drosmīgiem vīriem. Tādēļ, ja labāku priekšlikumu nav, es iesaku doties tālāk pa šo pašuceļu.

·— Jums taisnība, Airton, — Paganels piekrita. — Turpinādami aizsākto ceļu, mēs varam uzietkapteiņa Granta pēdas. Turpretī, dodoties uz dienvidiem, mēs, gluži otrādi, attālināsimies no šīm pēdām.Tāpēc es pievienojos jūsu domām. No Pērtas cietuma izbēgušie katordznieki mani nebiedē, drošsirdīgamvīram nevajadzētu par tiem likties ne zinis.

Par priekšlikumu nemainīt ceļojuma plānu vajadzēja balsot, un šis .priekšlikums tika vienbalsīgipieņemts.

— Atļaujiet, milord, izteikt vēl kādu apsvērumu, — Airtons ierunājās, kad visi jau grasījās dotiespie miera.

— Runājiet, Airton!— Vai nebūtu laiks sūtīt «Dunkanam» ziņu, lai tas dodas uz austrumu piekrasti?— Kāpēc tas vajadzīgs? — Džons Mengls iebilda. — So rīkojumu mēs varēsim nosūtīt, kad būsim

sasnieguši Tufolda līci. Turpretī, ja neparedzēti apstākļi piespiestu mūs doties uz Melburnu, būtujānožēlo, ka «Dunkana» tur vairs nav. Turklāt kuģim nodarītie bojājumi droši vien vēl nav izlaboti.Ievērojot visus šos motīvus, manuprāt, būtu prātīgāk nogaidīt.

— Labi, —Airtons piekrita, vairs neaizstāvēdams savu priekšlikumu.

Nākamajā dienā ceļinieki, labi apbruņoti un sagatavojušies visādiem pārsteigumiem, atstājaSeimuru. Pēc pusstundas viņi atkal atradās eikaliptu mežā, pa kuru ceļš veda tālāk uz austrumiem.Glenervenam būtu labāk paticis ceļot pa atklātām vietām, jo līdzenumā nevar tik viegli paslēpties unnegaidīti uzbrukt kā biezā mežā. Taču nekādas izvēles nebija, un rati augu dienu brauca starpvienveidīgiem milzu kokiem. Vakarā, virzīdamies gar Englēzijas. grāfistes ziemeļu robežu, ceļiniekišķērsoja simt četrdesmit sesto meridiānu un apmetās uz naktsguļu pie Marejas apgabala robežas.

XVI nodaļa Majors apgalvo, ka tie ir pērtiķiNākamajā dienā, 5. janvārī, ekspedīcija iebrauca plašajā Marejas apgabala teritorijā. Sis neapgūtais

un neapdzīvotais apgabals stiepjas līdz pat augstajai Austrālijas Alpu grēdai. Civilizācija vēl navsadalījusi to atsevišķās grāfistēs. Šī provinces daļa vispār ir maz pazīstama un reti tiek apmeklēta. Šosmežus kādreiz nolīdīs mežinieka cirvis un prērijās ganīsies skvoteru ganāmpulki, taču patlaban tā irpirmatnēja zeme tāpat kā tais laikos, kad tā iznira no Indijas okeāna dzīlēm.

Visās angļu kartēs šim apgabalam dots apzīmējums Reserve for the Blacks, tas ir, rezervātsmelnādainajiem. Kolonisti šurp ar varu atspieduši iezemiešus. Tālos līdzenumos un necaurejamos mežosatstātas dažas noteiktas vietas, kur austrāliešu rase pamazām izmirst. Ikviens baltais cilvēks, lai kas viņšarī būtu — kolonists, emigrants, skvoters, mežinieks —„ drīkst pāriet šo rezervātu robežas. Vienīgimelnādainajam aizliegts tās jebkad atstāt.

Paganels, sarunādamies ar ceļabiedriem, pieskārās šim sāpīgajam jautājumam par iezemiešu rasi.Visi nonāca pie vienprātīga secinājuma, ka britu politika nolemj pakļautās ciltis iznīcībai, padzenot tās noapvidiem, kur dzīvojuši viņu senči. Šī postošā politika vērojama visur un Austrālijā jo sevišķi.

Pirmajos kolonizācijas gados izsūtītie un paši kolonisti raudzījās uz iezemiešiem kā uz mežazvēriem. Viņi medīja tos ar ieročiem rokās un slepkavoja masveidīgi, atsaukdamies uz juristu atzinumiem,ka austrālietis stāvot ārpus likuma un tāpēc nonāvēt šos nelaimīgos cilvēkus neesot nekāds noziegums.Sidnejas avīzes pat ieteica radikālu līdzekli, kā tikt vaļā no iezemiešu ciltīm Hantera ezera apkaimē, unproti — visus nozāļot.

Kā redzam, angļi, lai kolonizētu sagrābtās zemes, ķērās pie slepkavībām. Viņu nežēlība bijaneaprakstāma. Austrālijā viņi rīkojās tāpat kā Indijā, kur iznīcināja piecus miljonus indiešu, un tāpat kāKapzemē, kur hotentotu skaits no miljona saruka līdz simt tūkstošiem. Skaidrs, ka Austrālijas iezemiešus,kuru skaitu samazinājusi cietsirdīgā apiešanās un. žūpība, nežēlīgā civilizācija drīz vien pavisamnoslaucīs no kontinenta. Tiesa, daži gubernatori bija izdevuši pret asinskārajiem mežiniekiem vērstusrīkojumus, saskaņā ar kuriem vairākus pletnes cirtienus izpelnās- baltie, kas nogriezuši melnajam degunuvai ausis vai arī nocirtuši mazo* pirkstiņu, lai pagatavotu no tā pīpes tīrāmo. Tukši draudi! Slepkavošananotika plašos apmēros, un veselas ciltis nozuda no zemes virsas; piemēram, Vandimena salā gadsimtasākumā dzīvoja pieci tūkstoši iezemiešu, bet 1863. gadā bija palikuši vairs tikai septiņi cilvēki! Un nupat«Merkūrijs» pavēstīja, ka Hobartā ieradies pēdējais tasmānietis.

Nedz Glenervens, nedz-majors, nedz Džons Mengls nemēģināja Paganelu apstrīdēt. Pat tad, ja viņibūtu angļi, viņi nevarētu neko teikt savu tautiešu labā. Fakti bija acīm redzami un neapgāžami.

— Pirms piecdesmit gadiem, — Paganels piebilda, — mēs būtu jau sastapuši ne vienu vienaustrāliešu cilti, turpretī tagad mēs neesam vēl redzējuši nevienu iezemieti. Pēc simt gadiem melnā rasešai kontinentā būs pilnīgi izzudusi.

Patiešām, melnajiem ierādītais rezervāts likās pilnīgi pamests. Nemanīja nekādas apmetņu vai būdupēdas. Līdzenumi mijās ar mežiem, un apkārtne pamazām kļuva aizvien mežonīgāka. Šķita, ka šai tālajānostūri neiemaldās neviena dzīva būtne — nedz cilvēks, nedz zvērs. Pēkšņi Roberts apstājās pie kādaeikaliptu pudura un iesaucās:

— Pērtiķis! Redz, kur pērtiķis!Zēns norādīja uz kādu lielu, melnu radījumu, kas pārsteidzoši veikli slīdēja no zara uz zaru, pārmetās

no vienas galotnes uz otru, itin kā gaisā to turētu lidplēves spārni. Vai tiešām šai brīnumainajā zemē

pērtiķi lido tāpat kā dažas lapsu pasugas, kuras daba apveltījusi ar sikspārņu spārniem?Tikmēr apstājās arī pajūgs, un visi ceļinieki sekoja ar skatienu dzīvniekam, kas pamazām nozuda

eikaliptu lapotnē. Taču drīz vien tas nolaidās zibens ātrumā lejā un, daždažādi šķobīdamies un lēkādams,pieskrēja pie milzīgā gumijkoka un apņēma ar garajām rokām gludo stumbru. Bija grūti iedomāties, kādzīvnieks uzrāpsies taisnajā un gludajā stumbrā, ko nevarēja pat lāgā aptvert. Tad pērtiķa rokā pazibējakaut kas līdzīgs cirvim, ar kuru viņš iecirta stumbrā nelielus ierobus, un pa šiem vienādā attālumāiecirstajiem pakāpieniem viņš sasniedza gumijkoka vainagu. Vēl dažas sekundes — un pērtiķis nozudalapotnes biezoknī.

— Kas tas par pērtiķi? — majors vaicāja.— Sis pērtiķis ir tīrasiņu austrālietis, — Paganels atbildēja.Ģeogrāfa ceļabiedri nepaguva ne plecus paraustīt, kad tuvumā atskanēja kliedzieni, kurus

ortogrāfiski varētu attēlot šādi: «Ko-ē, ko-ē!» Airtons uzmundrināja vēršus, un pēc kādiem simt soļiemceļinieki negaidot uzdūrās iezemiešu apmetnei.

Cik bēdīga aina! Uz kailas zemes pacēlās kāds desmits būdu. Sie guniosi, kas bija salikti no mizasgabaliem līdzīgi dakstiņiem uz jumta, aizsargāja savus nožēlojamos iemītniekus tikai no vienas puses.Nabadzības nomāktie radījumi izskatījās atbaidoši. Kādi trīsdesmit iezemieši, vīrieši, sievietes un bērni,bija tērpušies sadriskātās ķengurādās. Ieraudzījuši pajūgu, viņi grasījās bēgt prom, taču daži vārdi, koAirtons pateica ceļiniekiem nesaprotamā vietējā izloksnē, viņus nomierināja. Viņi tuvojās pajūgampadevīgi un reizē piesardzīgi — gluži kā dzīvnieki, kuriem piesolīts gards kumoss.

Iezemieši bija piecas pēdas un četras collas līdz piecas pēdas un septiņas collas gari, un āda viņiembija nevis melna, bet izbalējušu sodrēju krāsā, mati sprogaini, rokas garas, vēderi uz āru izspiedušies,spalvainie ķermeņi bija izraibināti ar tetovējumiem vai rētām no griezumiem, kurus viņi izdaraapbedīšanas ceremoniju laikā. Nekas nevarēja būt atbaidošāks par viņu kroplīgajiem ķermeņiem,milzīgajām mutēm, plakanajiem, itin kā saspiestajiem deguniem, uz priekšu izvirzītajiem apakšžokļiem arbaltiem, bet šķībiem zobiem. Vēl nevienā cilvēciskā būtnē nebija ietverts tik daudz dzīvnieciskā.

— Roberts nav kļūdījies, — majors sacīja, — tie ir pērtiķi. Tīrasiņu, ja jums labpatīk, tomērpērtiķi.

— Makneb, — lēdija Helēna ierunājās, — vai tiešām jūs piekrītat tiem, kas viņus medī kā mežazvērus! Šie nabaga radījumi tomēr ir cilvēki!

— Cilvēki! — Maknebs iesaucās. — Labākajā gadījumā tā ir pārejas stadija no orangutana uzcilvēku. Ja izmērītu viņu sejas leņķi, tas droši vien būtu tikpat šaurs kā pērtiķim.

Maknebam šai ziņā bija taisnība. Austrālijas mežoņu sejas leņķis ir ļoti šaurs un daudz neatšķiras noorangutana sejas leņķa, tas līdzinās sešdesmit, sešdesmit diviem grādiem. Tāpēc Rienci pat ieteica šosnelaimīgos pieskaitīt pie īpašas rases — pitekomorfiem, tas ir, pērtiķveidīgajiem.

Taču lēdijai Helēnai bija vairāk taisnības nekā Maknebam, kad viņa atgādināja, ka šiem mežoņiem,kas atrodas uz cilvēka attīstības zemākās pakāpes, tomēr ir dvēsele. Dzīvnieku un austrālieti šķirnepārejama plaisa. Paskāls gluži pareizi sacījis, ka cilvēks nekādā gadījumā nav dzīvnieks. Tiesa, tikpatgudri viņš piebildis, ka cilvēks nav arī eņģelis.

Lēdija Helēna un Mērija Granta atspēkoja lielā domātāja apgalvojuma beigu daļu. Abas žēlsirdīgāssievietes, izkāpušas no ratiem, laipni tuvojās šiem nelaimīgajiem radījumiem un sniedza tiem ēdienu, komežoņi aprija pretīgā alkatībā. Lēdiju Helēnu iezemieši droši vien noturēja par dievību — jo vairāktāpēc, ka pēc viņu reliģiskajiem ticējumiem baltie ir tie paši melnie, kas kļuvuši balti pēc nāves.

Īpašu žēlumu ceļiniecēs izraisīja iezemiešu sievietes. Nekas nevar būt briesmīgāks par austrālietesstāvokli. Skopā daba nav apveltījusi viņu pat ne ar vismazāko pievilcību. Tā ir verdzene, kuru rupjaisvīrietis nolaupījis ar varu, kura nav saņēmusi nekādas citas kāzu dāvanas kā vienīgi rungas sitienus nosava kunga un pavēlnieka. Izgājusi pie vīra, austrāliete pāragri un apbrīnojami strauji noveco, jo uz viņaspleciem gulstas vissmagākie nomadu dzīves darbi. Klejojumos viņai jānes uz muguras ne vien bērni

niedru pinuma šūpuļos, bet ari medību un zvejas rīki un phormium tenax krājumi, no kuriem viņa pintīklus. Turklāt sievietei jāgādā par ģimenes uzturu. Viņa medī ķirzakas, oposumus un čūskas, brīžamvajādama tās līdz pat koku galotnēm. Viņa cērt malku pavardam un plēš koku mizas būdām. Gluži kānodzīts nastu nesējs, viņa nezina, kas ir atpūta, un ēd vienīgi pretīgas ēdienu paliekas, kas viņas kungamun pavēlniekam nav bijušas pietiekami labas.

Patlaban dažas no šīm nelaimīgajām sievietēm, kuras, iespējams, jau ilgāku laiku nebija nekoēdušas, centās pievilināt putnus ar graudiem.

Viņas nekustīgi gulēja uz nokaitētas zemes gluži kā mirušas, stundām ilgi gaidīdamas, kamēr kādsnaivāks putns pienāks pa tvērienam. Kā redzams, putnu gūstīšanas mākā viņas nebija tikušas nekur tālāk,un patiesi vajadzēja būt Austrālijas putnam, lai ļautu sevi šādā veidā notvert.

Tikmēr, laipnās apiešanās iedrošināti, iezemieši ieslēdza ceļiniekus ciešā lokā, un vajadzēja turētacis vaļā, lai apvaldītu viņu laupīšanas tieksmes. Mežoņi runāja ar svelpjošu pieskaņu, stipri piesizdamimēli. Viņu valoda atgādināja dzīvnieku kliedzienus. Taču viņu balsis brīžam ieskanējās arī glāstoši unmaigi. Sevišķi bieži bija dzirdami vārdi «noki, noki», kurus žesti darīja viegli saprotamus. Tas nozīmēja«dodiet, dodiet» un attiecās uz visām ceļinieku sīkajām lietām. Misteram Olbinetam bija krietnijānopūlas, lai nosargātu bagāžas nodalījumu un īpaši ekspedīcijas pārtikas krājumus. Bada izvārdzinātiecilvēki raudzījās uz ratiem ar šaušalīgiem skatieniem un rādīja asus zobus, kas droši vien bija nogaršojušiarī kādu cilvēka gaļas gabalu. Lielais vairums austrāliešu cilšu miera laikā nav cilvēkēdāji, taču navdaudz tādu mežoņu, kas atsacītos iebaudīt uzvarēta ienaidnieka gaļu.

Uzklausījis lēdijas Helēnas lūgumu, Glenervens deva rīkojumu izdalīt dažus pārtikas produktus.Sapratuši, ka viņi tiks apdāvināti, mežoņi sāka vētraini izrādīt sajūsmu, kas nevarēja neaizkustināt patviscietāko sirdi. Turklāt viņi rēca līdzīgi plēsīgiem zvēriem, kad uzraugs atnes tiem barību. Kaut arīmajora uzskatam nevar piekrist, tomēr nevar arī noliegt, ka šī rase nestāv pārāk tālu no dzīvniekiem.

Kā vienmēr, būdams galants, misters Olbinets vispirms gribēja pamielot sievietes. Taču šīsnelaimīgās būtnes neuzdrošinājās pieskarties ēdienam pirms saviem bargajiem pavēlniekiem, kas metāsvirsū sausiņiem un kaltētai gaļai gluži kā zvēri laupījumam.

Mērijas Grantas acis pildījās asarām, iedomājoties, ka tēvs varētu atrasties šādu mežoņu gūstā. Viņaiztēlojās visas mokas, kas jāizcieš klejotāju cilšu gūstā tādam cilvēkam kā Harijs Grants, un to, cik ļotitēvu nomāc nabadzība, bads un nežēlīga apiešanās. Džons Mengls, kas vēroja jauno meiteni ar nemierapilnu sirdi, atskārta, par ko viņa tik ļoti baijojas, un, uzminēdams viņas vēlēšanos, pats sāka iztaujāt«Britānijas» bocmani.

— Airton, — viņš sacīja, — vai jūs aizbēgāt no šādiem pašiem mežoņiem?— Jā, kaptein, — Airtons atbildēja. — Visas klejojošās ciltis Austrālijas vidienē ir līdzīgas cita

citai. Vienīgi šeit jūs redzat nožēlojamu mežoņu saujiņu, turpretī Dārlingas krastos klaiņo lielas ciltis,kuras vada bargi, ar neaprobežotu varu apveltīti virsaiši.

— Bet ko var darīt eiropietis pie šiem mežoņiem? — Džons Mengls vaicāja.— To pašu, ko darīju es, — Airtons atbildēja. — Viņš iet medībās kopā ar iezemiešiem, zvejo

zivis, piedalās cilšu karos. Ar viņu, kā jau teicu, apietas atkarībā no tā, cik noderīgs viņš ir ciltij.Saprātīgs un drosmīgs eiropietis ieņem ciltī redzamu vietu.

— Bet viņš tomēr ir gūsteknis? — Mērija Granta jautāja.— Protams, — Airtons apstiprināja, — un viņu neizlaiž no acīm ne dienu, ne nakti.— Un tomēr jums, Airton, izdevās izbēgt, — sarunā iejaucās majors.— Jā, mister Makneb, jo izcēlās slaktiņš starp manējo cilti un kaimiņu cilti. Man laimējās, es

izbēgu un, protams, to nenožēloju, bet, ja man būtu jābēg otrreiz, es laikam labāk paliktu mūžīgā verdzībānekā vēlreiz izbaudītu mokas, kādas man bija jāizcieš, šķērsojot Austrālijas vidienes tuksnešus. Lai dievspasargā kapteini no mēģinājuma glābties šādā veidā!

— Protams, mis Mērija, būtu labāk, ja jūsu tēvs vēl atrastos iezemiešu cilts gūstā, — Džons Mengls

sacīja. — Tad mēs vieglāk varētu uziet viņa pēdas nekā tai gadījumā, ja viņš maldītos kontinenta mežos.— Vai jūs vēl aizvien cerat? — jaunā meitene vaicāja.— Es ne mirkli neesmu zaudējis cerību, mis Mērija, ka reiz ar dieva palīgu redzēšu jūs laimīgu.Mērijas Grantas valgo acu skatiens bija lielākais gandarījums jaunajam kapteinim.Šās sarunas laikā iezemiešu vidū pēkšņi izcēlās neparasts satraukums. Viņi skaļi kliedza, skraidīja

šurpu turpu, tvēra pēc ieročiem. Šķita, ka viņus pārņēmis negants niknums.Glenervens nevarēja saprast, kas notiek ar mežoņiem, bet tad majors uzrunāja Airtonu:— Jūs esat ilgi dzīvojis pie austrāliešiem un droši vien saprotat arī viņu valodu.— Saprotu tikai daļēji, — bocmanis atbildēja, — jo katrai ciltij ir sava izloksne. Cik cilšu, tik

izlokšņu. Tomēr nojaušu, ka mežoņi aiz pateicības grib parādīt viņa augstībai karaspēks.Tas arī bija satraukuma patiesais cēlonis. Bez liekas vilcināšanās iezemieši bruka cits citam virsū ar

tik lieliski notēlotu niknumu un tik dabiski, ka-šo mazo karu varēja noturēt par īstu slaktiņu. Pēc daudzuceļotāju liecībām, austrālieši ir lieliski aktieri, un arī šai gadījumā viņi parādīja apbrīnojamu talantu.

Iezemiešu vienīgie uzbrukuma un aizsargāšanās līdzekļi bija pamatīga vāle, ar kuru varēja pāršķeltviscietāko galvaskausu, un tomahaukam līdzīgs cirvis — ļoti ciets, noasināts akmens, kas ar gumiarābikunostiprināts starp divām nūjām. Sis cirvis ar desmit pēdas garo kātu ir draudīgs ierocis kaujas laukā unnoderīgs darbarīks miera laikā, atkarībā no apstākļiem ar to var tikpat labi cirst zarus, kā galvas, tikpatlabi skaldīt cilvēku augumus, kā koku stumbrus.

Neganti vicinādami ieročus un izkliegdami kaujas saucienus, karotāji bruka cits citam virsū. Dažikrita gar zemi kā beigti, citi raidīja uzvaras kliedzienus. Sievietes, īpaši vecenes, gluži kā nelabāapsēstas, uzkurināja vīrus un klupa virsū šķietamajiem līķiem, izlikdamās tos kropļojam ar tādu ārprātaniknumu, ka īstenībā to nevarētu izdarīt šaušalīgāk. Lēdija Helēna visu laiku baidījās, lai spēlenepārvērstos slaktiņā. Starp citu, bērni, kas arī piedalījās karaspēlēs, cīnījās gluži nopietni. Mazie zēni unmeitenes, kas bija sevišķi niknas, apveltīja cits citu ar pamatīgām dunkām.

Kad karaspēlēs bija ilgušas kādas desmit minūtes, pēkšņi karotāji apstājās kā zemē iemieti. Ieročiizkrita viņiem no rokām. Kaujas troksni nomainīja dziļš klusums. Mežoņi sastinga savās pozās gluži kāaktieri dzīvajās bildēs. Šķita, ka viņi būtu pārakmeņojušies.

Kāds bija šīs pārvērtības cēlonis? Kāpēc uzreiz šī stingā nekustība? Drīz viss noskaidrojās.Starp gumijkoku galotnēm parādījās kakadu bars. Putni piepildīja gaisu skaļām tērgām. Viņu

spilgtās, daudzkrāsainās spalvas vērta baru līdzīgu lidojošai varavīksnei. Šī košā putnu mākoņaparādīšanās tad arī bija pārtraukusi kauju. Karaspēlēs tagad nomainīja lietderīgāka nodarbošanās —medības.

Kāds iezemietis, paķēris sarkanu dīvainas formas ieroci, pameta savus aizvien vēl sastingušosciltsbrāļus un devās caur kokiem un krūmiem pretī kakadu baram. Viņš līda pilnīgi bez trokšņa,neaizskardams nevienu lapu, neizkustinādams nevienu akmentiņu. Šķita, ka slīdētu ēna.

Pielavījies putniem pietiekami tuvu, mežonis meta savu ieroci pa horizontālu līniju divu pēduaugstumā virs zemes. Nolidojis tā kādas četrdesmit pēdas, dīvainais ierocis, nepieskardamies zemei,pēkšņi pacēlās taisnā leņķī apmēram simt pēdas gaisā, notrieca kādu duci putnu un tad, apliecis parabolu,atgriezās atpakaļ un nokrita medniekam pie kājām. Glenervens un viņa ceļabiedri skatījās kā apstulboti —viņi neticēja paši savām acīm.

— Tas ir bumerangs, — Airtons paskaidroja.— Bumerangs! — Paganels iesaucās. — Austrāliešu bumerangs!Un, gluži kā bērns, viņš steidzās pacelt brīnišķīgo ieroci, «lai paskatītos, kas tur iekšā».Patiesi, varēja domāt, ka bumerangā paslēpts kāds mehānisms, ka tā virzienu inaina kāda pēkšņi vaļā

palaista atspere. Taču nekā tamlīdzīga nebija.Bumerangs nebija nekas vairāk kā trīsdesmit četrdesmit collas garš, izliekts cieta koka gabals. Vidū

šis koka gabals bija apmēram trīs collas biezs, bet abi tā gali bija nosmailināti. Izliekuma iekšmala bija

par puscollu plānāka, bet ārmalai bija divas asas šķautnes. Tas viss bija tikpat vienkārši, cik nesaprotami.— Tad tāds ir šis daudzinātais bumerangs! — Paganels sacīja, vērīgi aplūkodams dīvaino ieroci.

— Koka gabals — un nekas vairāk. Bet kāpēc gan, virzīdamies pa horizontālu līniju, tas pēkšņi zināmābrīdī paceļas gaisā, lai pēc tam atgrieztos atpakaļ pie tā, kas to aizmetis? Nedz zinātnieki, nedz ceļotājilīdz šim nav varējuši izskaidrot šo parādību.

— Vai bumerangs šai ziņā nav līdzīgs serso, kas, noteiktā veidā izmests, atgriežas savā izejaspunktā? — Džons Mengls ieminējās.

— Vai arī šai parādībai būtu līdzība ar biljarda bumbu, kas saņēmusi sitienu noteiktā punktā? —Glenervens piemetināja.

— Nekādā ziņā, — Paganels atbildēja. — Sais abos gadījumos virziena maiņu nosaka kāds atbalstapunkts: serso — zeme, bet biljarda bumbai — galda virsma. Turpretī bumerangam šāda atbalsta punktanav, ierocis nemaz nepieskaras zemei un tomēr paceļas ievērojamā augstumā.

— Kā jūs to izskaidrojat, Paganela kungs? — lēdija Helēna vaicāja.— Es neizskaidroju, kundze, es tikai lieku reizi konstatēju faktu. Acīmredzot šeit viss atkarīgs no

veida, kādā bumerangs tiek mests, kā arī no ieroča īpašās konstrukcijas. Bet tas, kā bumerangs jāsviež,vēl joprojām ir austrāliešu noslēpums.

— Tas viss ir pārāk sarežģīti, lai to izgudrotu… pērtiķi, — lēdija Helēna piebilda, uzlūkodamamajoru, kas šūpoja galvu, itin kā nebūtu vēl pilnīgi pārliecināts.

Tikmēr laiks ritēja, un Glenervens, uzskatīdams, ka šeit ilgāk nav ko kavēties, jau dzīrās lūgt dāmaskāpt ratos, kad pēkšņi atsteidzās kāds iezemietis un ļoti satraukts kaut ko sacīja.

— Ā! — Airtons iesaucās. — Viņi pamanījuši kazuārus.— Ko, vai gaidāmas medības? — Glenervens painteresējās.— Tas noteikti jāredz! — Paganels iesaucās. — Tam vajag būt aizraujošam skatam! Varbūt atkal

tiks laists darbā bumerangs.— Kādas ir jūsu domas, Airton?— Manuprāt, tas mūs pārāk neaizkavēs, milord, — bocmanis atbildēja.Iezemieši nevilcinājās ne mirkli. Nomedīt dažus kazuārus viņiem ir laimīgs ķēriens. Tas nozīmē, ka

cilts būs apgādāta ar pārtiku vismaz vairākas dienas. Tāpēc kazuāru medībās austrālieši liek lietā visusavu māku. Bet kā viņi var panākt bez suņiem tik ātru putnu un nogalināt to bez šautenes? Tas bija tikinteresanti, ka Paganelam to vajadzēja redzēt.

Emu jeb kazuārs, ko iezemieši dēvē par mureku, Austrālijas līdzenumos sastopams aizvien retāk.Sim lielajam putnam, kas sasniedz divarpus pēdu augstumu, ir balta gaļa, pēc garšas līdzīga tītara gaļai.Uz galvas kazuāram ir raga plēksnītes, acis gaiši brūnas un melns, līks knābis, kāju pirksti bruņoti arspēcīgiem nagiem, spārni tam ir tik strupi, ka lidošanai nav derīgi, spalvas, kuras tikpat labi varētu sauktarī par vilnu, uz kakla un krūtīm ir tumšākas. Kazuārs gan nelido, toties skrien tik ātri, ka hipodromāviegli noskrietu vislabāko rikšotāju. Noķert kazuāru var vienīgi ar viltību, turklāt ļoti izsmalcinātu viltību.

Atsaucoties uz aicinājumu, kāds desmits austrāliešu tūdaļ izvērsās ķēdē kā strēlnieku nodaļa unizklīda brīnišķīgā līdzenumā, kas bija sētin nosēts ziliem savvaļas ziediem. Ceļinieki apmetās kādasmimozu birzs malā.

Iezemiešiem tuvojoties, apmēram pusducis kazuāru metās bēgt, taču drīz vien apstājās jūdzi tālāk.Kad cilts mednieks bija pārliecinājies, kur putni atrodas, viņš deva biedriem zīmi, lai tie paliek uz vietas.Mežoņi nogūlās zemē, bet mednieks izņēma no tīkla divas kopā sašūtas kazuāru ādas un uzvilka tās. Pēctam viņš pacēla virs galvas labo roku un, kustinādams to, atdarināja kazuāru, kas meklē barību.

Mednieks tuvojās baram. Brīžam viņš apstājās, izlikdamies, ka knābā graudus, brīžam, kārpīdamiesar kājām, sacēla ap sevi veselus putekļu mākoņus. Tas viss tika izdarīts nevainojami. Labāk attēlotkazuāra izturēsānos, šķiet, nemaz nebija iespējams. Turklāt mežonis tik precīzi atdarināja kazuāra dobjogulgošanu, ka paši putni tai noticēja un pievīlās. Drīz vien mednieks atradās bezrūpīgo putnu barā. Pēkšņi

viņa rokās pazibēja vāle, un pieci kazuāri no sešiem nogāzās gar zemi un palika guļam kā nopļauti.Mednieks bija uzvarējis, un medības beidzās.Pēc tam Glenervens, abas dāmas un pārējie ceļinieki atvadījās. Šķiršanās iezemiešus daudz

neskumdināja. Varbūt veiksmīgās kazuāru medības bija likušas viņiem aizmirst nupat apmierināto negantoizsalkumu. Pateicību viņi vairāk izjuta ar vēderu, kas mežoņiem un zvēriem ir jūtīgāks nekā sirds.

Lai nu kā, tomēr vajadzēja atzīt, ka atsevišķos gadījumos viņu saprāts un veiklība ir apbrīnojama.— Vai tagad jūs atzīstat, dārgais Makneb, — lēdija Helēna ierunājās, — ka austrālieši nav pērtiķi?— Vai tāpēc, ka viņi tik dabiski atdarina dzīvniekus? — majors atteica. — Gluži otrādi, tas tikai

apstiprina manu doktrīnu.— Joks nav nekāda atbilde, — lēdija Helēna sacīja. — Es vēlētos, major, ka jūs mainītu savus

uzskatus.— Labi, mīļā māsīca, jā un tomēr nē. Austrālieši nav pērtiķi, bet pērtiķi ir austrālieši.— Kā to saprast?— Vai neatceraties, ko nēģeri domā par orangutāniem?— Ko viņi domā? — lēdija Helēna jautāja.— Viņi domā, — majors atbildēja, — ka pērtiķi ir tādi paši melnādainie kā viņi, tikai daudz

viltīgāki. «Viņi nerunā tāpēc, lai nevajadzētu strādāt,» sacīja kāds nēģeris, apskauzdams pieradinātuorangutanu, ko viņa saimnieks baroja gluži par velti.

XVII nodaļa

LOPKOPJI MILJONĀRIPavadījuši mierīgu nakti uz austrumu garuma 146°15', ceļinieki 6. janvāri pulksten septiņos no rīta

atkal devās tālāk pa plašo Marejas apgabalu. Viņi gāja lecošās saules virzienā, un karavānas atstātāspēdas iezīmēja līdzenumā pilnīgi taisnu līniju. Divas reizes viņi šķērsoja skvoteru iemītās stigas, kasveda uz ziemeļiem, un visas šīs pēdas, bez šaubām,

būtu sajukušas, ja Glenervena zirga pakavs neatstātu putekļainajā zemē Blckpointas zīmi — divuāboliņa lapu nospiedumu.

Līdzenumā starp buksusiem apaugušiem krastiem aizlocījās nelieli krīki, kas bieži vien pavisamizžūst. Visas šīs upītes sākas Bufalo kalnu grēdas nogāzēs, ne visai augstos, gleznainos kalnos, kuruviļņotās kontūras iezīmējas apvāršņa malā.

Ceļinieki nolēma sasniegt kalnus jau tajā pašā vakarā. Airtons skubināja vēršus, un tie, nogājuši šaidienā trīsdesmit piecas jūdzes, lai arī mazliet noguruši, tomēr aizvilka ratus līdz kalnu grēdas piekājei.Kad ceļinieki zem lieliem kokiem uzslēja telti, jau bija iestājusies nakts. Vakariņas viņi paēda ātri, jo pēcnogurdinošā pārgājiena gribējās vairāk gulēt nekā ēst.

Pie miera neaizgāja vienīgi Paganels, kuram pirmajam vajadzēja stāties sardzē. Ar šauteni plecāviņš staigāja pa lauku šurpu turpu, gaiņādams prom miegu.

Lai gan mēness pie debesīm nespīdēja, spožās dienvidu zvaigznes darīja nakti gandrīz vai gaišu.Zinātnieks īsināja laiku, lasīdams lielo debesu grāmatu, kura vienmēr ir atvērta un saistoša tiem, kas tosaprot. Dziļā miegā iegrimušās dabas klusumu brīžam pārtrauca vienīgi dzelzs pinekļu šķindoņa ap zirgukājām.

Nodevies astronomiskām pārdomām, Paganels bija aizņemts vairāk ar debesu nekā ar zemes lietām,kad pēkšņi viņu iztraucēja no sapņiem kādas attālas skaņas.

Ģeogrāfs uzmanīgi ieklausījās un gaužām pārsteigts sadzirdēja klavieru mūziku. Līdz viņam atplūdadaži liegi akordi. Vairs nevarēja būt lekādu šaubu.

— Klavieres tuksnesī! — Paganels nomurmināja. — Nekad tam leticētu.Patiesi tas bija vairāk nekā savādi, un Paganels gandrīz jau domāja, <a vainīgais ir kāds nezināms

Austrālijas putns, kas atdarina Pleijela vai Brāra klavieru skaņas, tāpat kā daži citi šejienes putni atdarina

pulksteņa ikšķus vai tecīlas žvirkstoņu.Te pēkšņi atskanēja maiga un skanīga balss. Pianistam pievienojās iziedātājs. Paganels klausījās, vēl

aizvien neticēdams, taču pēc brīža r iņš bija spiests atzīt, ka dzird brīnišķīgo dona Zuāna āriju «7/ miotesoro atiio».

«Sasodīts!» ģeogrāfs nodomāja. «Lai arī cik ērmīgi būtu Austrālijas uitni, tomēr pat vismuzikālākaispapagailis pasaulē nevarētu nodziedāt Mocarta āriju.»

Viņš noklausījās valdzinošo āriju līdz galam. Iespaids, kādu radīja liegā melodija dzidrajā naktsklusumā, bija neaprakstāms. Paganels vēl ilgi palika burvības varā. Beidzot balss apklusa, un atkaliestājās dziļš klusums.

Vilsons, ieradies nomainīt sardzi, atrada zinātnieku, iegrimušu sapņainās pārdomās. Paganelsmatrozim nekā neteica. Nolēmis no rīta pastāstīt par savādo parādību Glenervenam, viņš devās uz telti,lai liktos gulēt.

Nākamajā rītā ceļiniekus uzmodināja negaidītas suņu rejas. Glenervens tūdaļ pietrūkās kājās.Birztalas malā draiskojās divi garkājaini pointeri, divi pirmšķirīgi dzinējsuņi. Ceļiniekiem tuvojoties,viņi nozuda starp kokiem un sāka riet vēl negantāk.

— Šai tuksnesī acīmredzot jābūt kādai mājvietai, — Glenervens ierunājās, — un noteikti arīmedniekiem, jo ir medību suņi.

Paganels jau pavēra muti, lai pastāstītu par aizvadītajā naktī piedzīvoto, kad skaistos tīrasiņu zirgosparādījās divi jauni cilvēki, īsti hanteri[36].

Ieraudzījuši čigānu nometnei līdzīgo ceļinieku apmetni, abi elegantos medību uzvalkos tērptiedžentlmeņi apstājās. Viņi, šķiet, bija neziņā, kur šeit gadījušies apbruņoti vīri, bet tad pamanīja dāmas,kas kāpa laukā no ratiem.

Jātnieki tūlīt nolēca no zirgiem un "ar cepurēm rokās tuvojās dāmām.Lords Glenervens devās viņiem pretī un, kā jau svešinieks, nosauca pirmais savu vārdu un titulu.

Jaunie cilvēki. palocījās, un vecākais no viņiem sacīja:— Milord, vai dāmas un jūs 'ar saviem ceļabiedriem nepagodināsit mūs un neatpūtīsities mūsu

mājās?— Ar ko man gods runāt? —Glenervens vaicāja.— Ar Maiklu un Sendiju Petersoniem, Hotemas stansijas īpašniekiem. Jūs jau atrodaties uz mūsu

zemes, yn no šejienes līdz mūsu mājai nav vairāk par ceturtdaļjūdzi.— Godātie kungi, atklāti sakot, es baidos ļaunprātīgi izmantot jūsu viesmīlību, — Glenervens

iesāka.— Milord, — Maikls Petersons atbildēja, - -̂pieņemdami mūsu ielūgumu, jūs iepriecināsit nabaga

trimdiniekus, kas būs bezgala laimīgi uzņemt jūs savā namā šai vientulīgajā tuksnesī.Glenervens piekrizdams pamāja ar galvu.— Ser, — Paganels griezās pie Maikla Petersona, — ceru, ka jūs neuzskatīsit mani par uzbāzīgu, ja

vaicāšu: vai jūs vakar dziedājāt dievišķīgā Mocarta āriju?— Jā, ser, dziedātājs biju es, — džentlmenis atbildēja, — un klavieru pavadījumu spēlēja mans

brālis Sendijs.— Tādā gadījumā, ser, — Paganels sacīja, — atļaujiet man, francūzim, dedzīgam Mocarta mūzikas

cienītājam, izteikt jums vispatiesāko atzinību.Paganels sniedza jaunajam džentlmenim roku, kurš, dziļi aizkustināts, to paspieda. Pēc tam Maikls

Petersons norādīja viesiem ceļu pa labi. Zirgi tika atstāti Airtona un matrožu gādībā. Tērzēdami unapbrīnodami apkārtni, ceļinieki jauno cilvēku pavadībā devās kājām uz Hotemas stansiju.

Tā bija lieliska saimniecība, kas tika turēta priekšzīmīgā kārtībā gluži kā angļu parks. Cik tālu vienskatiens sniedza, stiepās plašas, ar pelēku sētu iežogotas prērijas. Aplokos ganījās tūkstošiem vēršu unmiljoniem aitu. Milzums ganu un vēl vairāk suņu uzraudzīja šo nemierīgo armiju. Maurošana un blēšana

jaucās kopā ar suņu rejām un spalgiem pātagu pliukšķiem.Austrumu pusē skatiens atdūrās pret akāciju un gumijkoku joslu, virs kuras septiņarpus tūkstošu pēdu

augstumā slējās Hotema kalna majestātiskā virsotne. Uz visām pusēm starveidā aizstiepās garas mūžamzaļu koku alejas. Šur tur kuploja zāles koku puduri, desmit pēdas augsti, pundurpalmām līdzīgi krūmi aršauru un garu lapu cekuliem. Reibīgi smaržoja laurveida mētras, sētin nosētas baltiem, aromātiskiemziedu čemuriem.

Starp gleznainajām vietējo koku skupsnām auga arī no Eiropas atvestās koku šķirnes. Ar skaļiemprieka saucieniem ceļinieki apsveica persikus, bumbieres, ābeles, vīģes kokus, apelsīnu kokus un patozolus. Iedami savas dzimtenes koku paēnā, ceļinieki nevarēja vien beigt brīnīties par putniem, kaslidinājās šo koku zaros, — par atlasa putniem ar zīdainām spalvām un vālodzēm, kas bija tērpušās zeltāun melnā samtā.

Šeit ceļinieki pirmo reizi ieraudzīja arī lirasti jeb menuru, kura aste atgādina smalko Orfejainstrumentu. Lirastis tekalēja starp kokveida papardēm, un, kad aste pieskārās pie zariem, šķita gandrīzdīvaini, ka neatskan harmoniski akordi, kuros Amfions smēlās iedvesmu, atjaunojot Tēbu mūrus.Paganelam tā vien kņudēja pirksti patrinkšķināt šīs liras stīgas.

Lords Glenervens ne vien apbrīnoja Austrālijas tuksneša vidū zaļojošās oāzes neparasto krāšņumu,bet arī klausījās jauno džentlmeņu dzīves stāstu. Anglijā atnācējs vispirms izstāstītu saimniekam, nokurienes viņš nāk un uz kurieni iet. Turpretī šeit, ievērodami sevišķu smalkjūtību, Maikls un SendijsPetersoni uzskatīja par savu pienākumu pastāstīt par sevi ceļiniekiem, kuriem viņi tik laipni piedāvājasavu viesmīlību.

Viņu dzīves stāsts bija tāds pats kā visiem jauniem, izglītotiem un uzņēmīgiem angļiem, kuri nedomā,ka bagātība cilvēku atbrīvo no darba. Maikls un Sendijs Petersoni bija Londonas baņķiera dēli. Kadviņiem palika divdesmit gadi, ģimenes galva sacīja: «Te būs miljoni, jaunie cilvēki, ņemiet tos. Dodietiesuz kādu tālu koloniju un ieguldiet šo naudu derīgā pasākumā. Darbā jūs iemantosit dzīves pieredzi unrūdījumu. Ja gūsit panākumus, jo labāk, ja cietīsit neveiksmi, nav nekāda lielā nelaime. Mēs nezūdīsimiespar miljoniem, kas bija vajadzīgi, lai jūs kļūtu par cilvēkiem.» Abi jaunekļi darīja, kā bija vēlēts. Viņiizraudzījās Austrālijā Viktorijas koloniju, lai ieguldītu tur tēva banknotes, un viņiem tas nebija jānožēlo.Pēc trim gadiem viņu nodibinātā saimniecība bija plaukstošs uzņēmums.

Viktorijas provincē, Jaunajā Dienvidvelsā un Dienvidaustrālijā ir vairāk nekā trīs tūkstoši stansiju,vienu daju apsaimnieko skvoteri, kas audzē lopus, otru daļu — setleri, kas galvenokārt nodarbojas arzemkopību. Pirms abu jauno angļu ierašanās visievērojamākā saimniecība piederēja Džeimsonam. Tāsplatība bija simt kvadrātkilometru, un tā stiepās divdesmit piecus kilometrus gar Paru upi, vienu noDārlingas pietekām.

Turpretī tagad Hotemas stansija pārspēj Džeimsona īpašumu tiklab platības, kā ienesīguma ziņā. Abijaunie cilvēki vienlaikus bija gan skvoteri, gan setleri, viņi vadīja savu milzīgo saimniecību ar izciluprasmi un apbrīnojamu enerģiju.

Stansija atradās tālu no lielajām pilsētām, reti apdzīvotā Marejas tuksneša vidū. Tā aizņēma zemesstarp austrumu garuma 146°48' un 147°, tas ir, piecus ljē garu un piecus ljē platu teritoriju starp Bufalokalnu grēdu un Hotema kalnu, šā lielā četrstūra ziemeļu kreisajā stūrī pacēlās Aberdina kalns un labajāstūrī Haibārvena virsotne. Šeit netrūka arī gleznainu un līkumotu kriku, jo pietekām bagātā Ovenas upeziemeļos ieplūst Marejas gultnē. Stansijā vienlīdz labvēlīgi apstākļi bija tiklab lopkopībai, kāzemkopībai. Desmit tūkstoši akru priekšzīmīgi apstrādātas un apsaimniekotas aramzemes deva bagātīgaseksotisko augu ražas, bet leknajās ganībās barojās milzums mājlopu. Pēc Hotemas fermas produkcijasKāslmenas un Melburnas tirgos bija liels pieprasījums.

Maikls un Sendijs Petersoni patlaban beidza iepazīstināt viesus ar savu saimniecību, kad kazurīnualejas galā parādījās dzīvojamā māja.

Emerofilu zaļumā slēpās brīnum jauks, šveiciešu stilā celts nams no koka un ķieģeļiem. Visapkārt

namam stiepās ar ķīniešu lukturīšiem rotāta veranda, līdzīga seno romiešu galerijai. Virs logiemdaudzkrāsainās markīzes izskatījās kā milzīgi ziedi. Grūti bija iedomāties kaut ko rotaļīgāku,, burvīgākuun vienlaikus komfortablāku. Pļaviņās un birztalās visapkārt mājai bija novietoti bronzas kandelabri arelegantiem kupoliem. Iestājoties vakara krēslai, viss parks tika apgaismots ar baltu gāzes gaismu no'gazometra, kas bija uzstādīts akāciju un kokveida paparžu biezoknī.

Dzīvojamās mājas tuvumā neredzēja nedz šķūņu, nedz citu saimniecības ēku, kas liecinātu parlauksaimniecību. Visas šīs ēkas — vesels ciemats — atradās ceturtdaļjūdzi no šejienes nelielas ielejasdziļumā. Telegrāfa vadi savienoja šo ciematu ar kungu māju, kas, atrazdamās tālu no visiem trokšņiem,šķiet, bija paslēpusies eksotisku koku mežā.

Drīz vien kazurīnu aleja beidzās. Pāri čalojošam strautam pārmests rotaļīgs dzelzs tiltiņš vedapiemājas parkā. Kad ceļinieki kopā ar saimniekiem bija pārgājuši tam pāri, viņus sagaidīja cienīgaizskata pārvaldnieks. Nama durvis atdarījās, un viesi iegāja lieliskos apartamentos, kurus no ārpusesatdalīja ķieģe]u un ziedu ietvars.

Ceļinieku skatienam pavērās modernas un izsmalcinātas dzīves luksuss. No priekšnama, kurugreznoja jāšanas un medību sporta piederumi, durvis veda uz plašu viesistabu ar pieciem logiem. Turstāvēja ar senās un modernās mūzikas notīm apkrautas klavieres, molberti ar aizsāktām gleznām, marmorastatujas uz pjedestāliem, pie sienām karājās dažas flāmu mākslinieku gleznas, kā arī gobelēni ar jautrāmmitoloģiskām ainām. Kājas grima paklājos gluži kā mīkstā zālē. No griestiem nokarājās antīka lustra. Uzgaldiņiem stāvēja dārgs porcelāns, grāmatas greznos iesējumos un tūkstošiem dažādu dārgu un skaistunieciņu, kurus redzēt šeit, Austrālijā, bija gaužām dīvaini un kuri liecināja par ideālu mākslas un komfortasaskaņu. Viss, kas varētu kliedēt brīvprātīgo trimdinieku skumjas, viss, kas varētu palīdzēt domāspārcelties uz Eiropu, šķiet, bija savākts šai pasakainajā salonā. Apmeklētāji šeit varēja justies gluži kāaristokrāta pili Francijā vai Anglijā.

Caur markīžu smalko audumu un aizēnoto verandu viesistabā iekļuva liega dienas gaisma. LēdijaHelēna, piegājusi pie viena no logiem, jutās aizgrābta. No dzīvojamās mājas pavērās skats uz ieleju, kassniedzās līdz pat kalniem austrumu pamalē. Prērijas mijās ar mežiem, kurus vietumis pārtrauca plašasnoras, bet tālumā bija redzami gleznaini pakalni ar apaļīgām virsotnēm. Tas viss veidoja neaprakstāmikrāšņu ainavu. Neviena cita vieta uz zemeslodes nevarētu līdzināties šai, pat slavenā Paradīzes ielejaTelemarkā pie Norvēģijas robežas. Sī milzīgā panorāma, kurā mijās lieli ēnas un gaismas laukumi,nemitīgi mainījās no saules untumiem. Pat visbagātākā fantāzija nevarētu uzburt neko krāšņāku par šozemes stūrīti, kas sniedza baudu jebkuram skatītājam.

Pēc Sendija Petersona rīkojuma saimniecības pārzinis bija licis pagatavot viesiem brokastis, un pēcnepilna stundas ceturkšņa viņi tika aicināti pie bagātīgi klāta galda. Ēdieni un vīni bija sevišķi izcili, tačuvislielāko gandarījumu viesiem sagādāja prieks, ar kādu abi jaunie skvoteri uzņēma viņus zem sava jumta.

Brāļi Petersoni iztaujāja viesus par ekspedīcijas mērķi un izrādīja lielu interesi par Glenervenauzsāktajiem meklējumiem. Viņi deva kapteiņa bērniem jaunas cerības.

— Harijs Grants, — Maikls teica, — droši vien nokļuvis iezemiešu gūstā, jo piekrastes apdzīvotajāsvietās viņš nav redzēts. Spriežot pēc atrasta dokumenta, kapteinis precīzi zināja, kur atrodas, un angļukolonijas nav sasniedzis vienīgi tāpēc, ka tūlīt pēc izkāpšanas krastā viņu sagūstījuši mežoņi.

— Gluži tāds pats liktenis piemeklējis arī bocmani Airtonu, — Džons Mengls piemetināja.— Vai jums, kungi, nekad nav gadījies dzirdēt par «Britānijas» katastrofu? — lēdija Helēna jautāja

brāļiem Petersoniem.— Nekad, kundze, — Maikls atbildēja.— Un kā, pēc jūsu domām, austrālieši varētu izturēties pret kapteini Grantu?— Austrālieši nav cietsirdīgi, kundze, — jaunais skvoters atbildēja.— Mis Granta šai ziņā var būt pilnīgi mierīga. Daudzi gadījumi liecina par šejienes mežoņu rāmo

dabu, un vairāki eiropieši, kas ilgāku laiku dzīvojuši viņu vidū, nekad nav varējuši sūdzēties par rupju

apiešanos.— Arī Kings, — Paganels sacīja, — vienīgais Bērka ekspedīcijas loceklis, kas palicis dzīvs.— Šis drosmīgais pētnieks nav izņēmums, — sarunā iejaucās Sendijs.— Angļu kareivis Baklijs, kas 1803. gadā dezertēja no Portfilipas, nokļuva pie iezemiešiem un

nodzīvoja kopā ar viņiem trīsdesmit trīs gadus.— JBet vienā no pēdējiem «Austrālijas Avīzes» numuriem, — Maikls Petersons piebilda, —

stāstīts par kādu Morillu, kas atgriezies dzimtenē pēc sešpadsmit verdzībā pavadītiem gadiem. Tāds patsliktenis, šķiet, piemeklējis arī kapteini Grantu, jo iezemieši Morillu sagūstīja un aizveda kontinentaiekšienē pēc «Peruānietes» avārijas 1846. gadā. Tāpēc, manuprāt, jums nav nekāda iemesla zaudētcerības.

Jaunā skvotera vārdi ceļiniekus ārkārtīgi iepriecināja. Tie apstiprināja Paganela un Airtonapieņēmumus.

Kad dāmas bija atstājušas ēdamistabu, vīrieši uzsāka sarunu par katordzniekiem. Skvoteri zināja parkatastrofu uz Kemdenas tilta, taču izbēgušo katordznieku banda viņus neuztrauca. Noziedznieki nekadneuzdrošinātos uzbrukt stansijai, kurā strādā vairāk nekā simt vīriešu. Turklāt bija maz ticams, ka viņidotos uz Marejas tuksnešiem, kur viņiem tikpat kā nebija ko laupīt, vai arī uz Jauno Velsu, kur ceļi tieklabi apsargāti.. Tādas bija arī Airtona domas.

Lords Glenervens nespēja noraidīt viesmīlīgo saimnieku ielūgumu pavadīt visu šo dienu Hotemasstansijā. Ceļinieki gan aizkavēsies divpadsmit stundas, taču arī atpūtīsies divpadsmit stundas. Tāpatjāatgūst spēki arī zirgiem un vēršiem, kas bija novietoti stansijas ērtajos staļļos.

Vārdu sakot, tika nolemts palikt līdz nākamajam rītam, un jaunie cilvēki ieteica viesiem dienasprogrammu, kas tika pieņemta ar lielāko» prieku.

Dienvidū septiņi stalti zirgi nepacietīgi mīņājās mājas lieveņa priekšā. Dāmām tika piebrauktaeleganta vaļēja ekipāža, un kučieris no bukas augstumiem rādīja savu māku četrjūga vadīšanā. Jātnieki arpirmšķirīgām medību bisēm pār plecu rikšoja abpus ekipāžai. Piķieri auļoja viņiem pa priekšu, bet suņubars tricināja mežu ar līksmām rejām.

Četras stundas kavalkāde rikšoja pa milzīgo parku, kas nebija mazāks par dažu labu Vācijas valstiņu.Reisa-Šleica vai sakšu Koburga-Gota varētu pilnīgi ietilpt šai parkā. Šeit gan bija maz iedzīvotāju, totiesaunu atliku likām. Un medījumu bija tik daudz, ka pat vesela dzinēju armija nespētu izdzīt visusmedniekiem pa šāvienam. Drīz vien cits pēc cita atskanēja šāvieni, izbiedēdami birztalu un līdzenumumierīgos iemītniekus. Roberts blakus Maknebam darīja brīnumus. Drosmīgais zēns, par spīti māsaspiekodinājumam, allaž bija visiem priekšā un šāva pirmais. Tad Džons Mengls apņēmās Robertu uzmanīt,un Mērija Granta mazliet nomierinājās.

Sais medībās tika nošauti vairāki Austrālijas dzīvnieki, kurus Paganels līdz šim bija pazinis tikai pēcnosaukumiem. Medījumu skaitā, starp citu» bija arī vombets un bendikuts.

Vombets ir zālēdājs, kas rok alas gluži kā āpsis. Sis dzīvnieks sasniedz auna lielumu, un viņa gaļa irļoti garšīga.

Bendikuts pieder pie somainajiem un viltībā pārspēj pat Eiropas lapsu, viņš varētu to pamācīt, kāaplaupīt vistu kūtis. Šo diezgan atbaidošo, pusotras pēdas garo dzīvnieku nošāva Paganels. Par savuveiksmi viņš- bija tik lepns, ka mednieka patmīlībā noteica: — Burvīgs dzīvnieks!

Starp citiem izciliem medījumiem Roberts nošāva kādu kuplastainu, mazai lapsai līdzīgu dzīvnieku,kura melnais kažoks ar baltiem lāsumiem ir tikpat vērtīgs kā caunāda, un pāri oposumu, kas bijapaslēpušies lielo koku biezajā lapotnē.

Taču no visiem piedzīvojumiem vissaistošākās, bez šaubām, bija ķenguru medības. Ap pulkstenčetriem suņi izcēla veselu baru šo interesanto somaiņu. Mazuļi acumirklī ielēca mātēm somās, un vissbars drāzās prom garā virtenē. Ļoti jokaini ir ķenguru milzīgie lēcieni. Viņu pakaļkājas ir divreiz garākaspar priekškājām un darbojas gluži kā atsperes.

Bēgošā bara priekšgalā lēkšoja piecas pēdas garš tēviņš, lielisks macropus giganteus eksemplārs,īsts «vecvīrs», kā mēdz teikt mežinieki.

Mednieki vajāja bēgļus četras piecas jūdzes. Ķenguri, šķiet, nemaz nepagura, bet suņi, kas pamatotibijās no viņu varenajām kājām ar asajiem nagiem, nemaz nemēģināja skriet pārāk tuvu. Beigu beigās,zaudējis spēkus, bars apstājās, «vecvīrs» atspiedās pret koka stumbru un sagatavojās aizsardzībai. Viensno pointeriem vajāšanas karstumā pieskrēja pie ķengura, taču tai pašā mirklī nelaimīgais suns uzlidojagaisā un nokrita zemē ar pārplēstu vēderu. Skaidrs, ka pat visai suņu varzai nebija pa spēkam tikt galā arspēcīgo dzīvnieku. Medniekiem vajadzēja ķerties piešautenēm, jo vienīgi lodes spēja nogalināt milzīgoķenguru.

Šai brīdī Roberts gandrīz vai kļuva par savas neuzmanības upuri. Gribēdams labāk nomērķēt, zēnspiegāja tik tuvu ķenguram, ka tas ar lēcienu metās virsū. Roberts iekliedzās un novēlās gar zemi. MērijaGranta, kas sēdēja ekipāžā, aiz šausmām nejaudādama izteikt ne vārda, tikai pastiepa rokas pretī brālim.Neviens no medniekiem neuzdrošinājās šaut, jo baidījās trāpīt zēnam.

Tad Džons Mengls ar atvāztu mednieka nazi zibenīgi piesteidzās pie ķengura un, riskēdams ardzīvību, ietrieca nazi dzīvniekam tieši sirdī. Ķengurs sabruka. Roberts pielēca kājās sveiks un vesels. Unvēl £>ēc mirkļa viņš jau atradās savas māsas apkampienos.

— Paldies, mister Džon, paldies, — Mērija Granta sacīja, sniegdama roku jaunajam kapteinim.— Viņš bija manā aizgādībā, — Džons Mengls sacīja, satverdams meitenes drebošo roku.Ar šo starpgadījumu medības beidzās. Pēc barveža nāves ķenguru bars izklīda, un nogalinātais

dzīvnieks tika nogādāts uz stansiju. Bija pulksten seši vakarā. Medniekus gaidīja lieliskas pusdienas.Sevišķu piekrišanu guva iezemiešu gaumē pagatavotais ķengura astes buljons.

Pēc saldējuma un šerbeta viesi pārgāja uz salonu. Vakars tika veltīts mūzikai. Būdama laba pianiste,lēdija Helēna nodeva savu talantu skvoteru rīcībā. Maikls un Sendijs Petersoni ar labu izjūtu dziedājaGuno, Viktora Masnē, Felisjēna Dāvida jaunākos skaņdarbus un pat neizprastā ģēnija Riharda Vāgneraoperu ārijas.

Pulksten vienpadsmitos tika pasniegta tēja. Tā bija gatavota tik nepārspējami, kā to prot vienīgiangļi. Paganels tomēr palūdza, lai viņam atnes nogaršot austrāliešu tēju. Ģeogrāfam atnesa tintei līdzīgušķidrumu, kas bija pagatavots, vārot litrā ūdens pusmārciņu tējas četras stundas. Paganels apgalvoja, kadzēriens esot brīnišķīgs, lai gan viņa grimases liecināja pretējo.

Pulksten divpadsmitos viesi tika pavadīti uz vēsām, ērti iekārtotām guļamistabām, kur viņi vēlsapņos redzēja aizvadītās dienas jaukumus.

Nākamajā rītā ar gaismas svīdu ceļinieki atvadījās no abiem jaunajiem skvoteriem. Viņi sirsnīgipateicās par visu un izteica cerību atkal tikties Eiropā Malkolmas pilī. Tad pajūgs devās ceļā, apbraucaar līkumu Hotema kalnu, un drīz vien stansija izgaisa skatienam kā mānīga vīzija. Taču vēl veselas piecasjūdzes zirgu pakavi mina stansijas zemi.

Pulksten deviņos pajūgs pabrauca garām pēdējam aplokam, un ceļinieku pulciņš virzījās tālāk paViktorijas provinces nezināmajiem plašumiem.

XVIII nodaļa Austrālijas ALPICeļu uz dienvidaustrumiem aizšķērsoja augsta siena. Tā bija milzu cietoksnim līdzīgā Austrālijas

Alpu grēda, kuras līkumotie vaļņi stiepjas pusotra tūkstoša jūdžu garumā un aiztur mākoņu skrējienu četritūkstoši pēdu augstumā.

Debesis bija apmākušās, un saules stari, izspraukušies cauri biezajam tvaiku audumam, vairs nebijatik sveloši. Karstums bija gluži labi panesams, taču virzīšanos uz priekšu apgrūtināja nelīdzenais reljefs.Līdzenums kļuva aizvien pauguraināks, šur tur pacēlās ar jauniem, zaļiem gumijkokiem apauguši pakalni.Tālāk pakalni jau pārgāja pirmajās Alpu grēdas terasēs. Tagad ceļš nemitīgi veda kalnup — tas bijaskaidri redzams pēc vēršu piepūles un aizjūgu krakšķēšanas. Velkot smagos ratus, vērši skaļi dvašoja unviņu kāju muskuļi tik ļoti saspringa, ka šķita — tūlīt, tūlīt pārtrūks. Ratu dēļi brakšķēja negaidītos

grūdienos, no kuriem izvairīties nejaudāja pat Airtons, lai arī cik veikli viņš vadīja pajūgu. Ceļotājasnekurnēdamas samierinājās ar likteni.

Džons Mengls un abi matroži, izlūkodami ceļu, jāja dažus simtus soļu pa priekšu. Viņi izraudzījāsstarp pakalniem labākās pārejas vai, pareizāk sakot, fārvateru, jo visi šie zemes izciļņi atgādināja rifu,starp kuriem pajūgs meklēja ērtāko ceļu. Tā patiesi bija īsta kuģošana sabangotā jūrā.

Izlūku uzdevums bija grūts un brīžam pat bīstams. Bieži vien Vilsona cirvis cirta ceļu cauri krūmubiežņai. Kājas grima mitrā, mālainā zemē. Neskaitāmas reizes vajadzēja apbraukt klinšu bluķus, dziļasaizas, aizdomīgas lagūnas. Tāpēc pa visu dienu ceļinieki bija nogājuši labi ja pusi garuma grāda. Uznaktsguļu viņi apmetās Alpu piekājē Kobongras krika krastā, nelielā ielejā, kur auga četras pēdas augstikrūmi ar acij tīkamām, sarkanīgām lapām.

— Jā, nebūs viegli tikt pāri, — Glenervens ierunājās, lūkodamies uz kalnu grēdu, kuras apveidisāka izgaist vakara krēslā. — Alpi! Sis vārds vien liek padomāt.

— Nevajag pārspīlēt, dārgais Glenerven, — Paganels atsaucās. — Nedomājiet, ka jums būs jāizietcauri veselai Šveicei. Tiesa, Austrālijā, tāpat kā Eiropā un Amerikā, ir Grampiani, Pireneji, Alpi un Ziliekalni, taču tie ir kalni miniatūrā. Šie nosaukumi pierāda vienīgi to, ka ģeogrāfu fantāzijai ir savas robežasun viņu īpašvārdu krājums diezgan nabadzīgs.

— Tātad Austrālijas Alpi… — lēdija Helēna iesāka.— …ir rotaļlietiņa, nevis kalni, — Paganels atbildēja. — Mēs pat nepamanīsim, kad būsim tiem

pāri.— Jūs runājat no sava viedokļa! — majors sacīja. — Vienīgi izklaidīgs cilvēks var šķērsot kalnu

grēdu, to nemaz nepamanīdams.— Izklaidīgs! — Paganels iesaucās. — Es vairs neesmu izklaidīgs. Atļauju šo jautājumu izšķirt

dāmām. Vai es neturu savu solījumu, kopš esmu spēris kāju uz šā kontinenta zemes? Vai esmu kaut reizibijis izklaidīgs? Vai man var pārmest kādu aplamību?

— Itin nevienu, Paganela kungs, — Mērija Granta apliecināja. — Tagad jūs esat ideāls cilvēks.— Pat pārāk ideāls! — lēdija Helēna smiedamās piemetināja. — Izklaidība jums gluži labi

piestāvēja.— Jums taisnība, kundze, ja man vairs nebūs nevienas vājības, es kļūšu parasts, ne ar ko

neievērojams cilvēks! — Paganels atsaucās. — Tāpēc tuvākajā laikā pacentīšos izdarīt kādu pamatīguaplamību, par ko jūs varēsit krietni izsmieties. Redziet, kad man negadās nošaut greizi, man tā vien šķiet,ka es nesekoju savam aicinājumam.

Nākamajā dienā, 9. janvārī, par spīti pašpārliecinātā ģeogrāfa apgalvojumiem, ceļinieku pulciņšAlpu pārejās sadūrās ar lielām grūtībām. Pajūgs virzījās uz labu laimi pa šaurām un dziļām aizām, kurasvarēja novest strupceļā.

Airtons, bez šaubām, būtu nonācis neapskaužamā stāvoklī, ja pēc stundu ilga pārgājiena ceļiniekivientuļas kalnu takas malā negaidot neuzdurtos kādam nožēlojamam krodziņam.

— Nedomāju, ka kroģelis šādā vietā varētu padarīt tā saimnieku bagātu! — Paganels iesaucās. —Kāda velna pēc tas šeit atrodas?

— Kaut vai tāpēc, lai mēs varētu pajautāt ceļu, — Glenervens atbildēja. — Ejam iekšā!Glenervens Airtona pavadībā pārkāpa pār krodziņa slieksni. Dzertuvi sauca par Krūmu krogu. Tā

īpašnieks bija drūma izskata vīrs ar atbaidošu seju, kas liecināja, ka viņš pats ir savas dzertuves džina,brendija un viskija galvenais patērētājs. Parasti viņa vienīgie apmeklētāji bija ceļojoši skvoteri un lopubaru dzinēji.

Uz jautājumiem, krodzinieks atbildēja negribīgi. Taču arī no skopajām atbildēm Airtonam izdevāsuzzināt tālāko ceļu. Glenervens pasniedza krodziniekam par pūlēm dažas kronas un dzīrās jau atstātdzertuvi, kad viņa skatienu saistīja kāds plakāts pie sienas.

Tas bija kolonijas policijas paziņojums, kas vēstīja par katordznieku izbēgšanu no Pērtas cietuma.

Par katordznieku barveža Bena Džoisa galvu bija izsludināta atlīdzība — simt sterliņu mārciņas.— Sāds nelietis, bez šaubām, pelnījis karātavas, — Glenervens sacīja bocmanim.— Nebūtu slikti viņu notvert! — Airtons atsaucās. — Simt mārciņas ir liela nauda! Viņš nav tās

vērts.— Arī pats krodzinieks, lai gan viņa iestādē pie sienas karājas policijas paziņojums, man liekas

visai aizdomīgs, — Glenervens piemetināja.— Man tāpat, — Airtons nomurmināja.Glenervens un bocmanis atgriezās pie pajūga. Laknovas ceļš drīz ielocījās šaurā pārejā, kas ieslīpi

šķērsoja kalnu grēdu. Ekspedīcija devās kalnup.Kāpšana bija grūta. Ne vienreiz vien braucējām vajadzēja atstāt ratu kulbu, bet viņu pavadoņiem

nolēkt no zirgiem. Smagie rati bija jābalsta un jāstumj aiz riteņiem, bieži jāpietur bīstamos nobraucienos,jājūdz laukā vērši asos pagriezienos, jāliek zem riteņiem balsti, kad rati slīdēja atpakaļ, un ne vienreizvien Airtonam vajadzēja ņemt palīgā zirgus, kas jau tāpat bija nomocījušies.

Vai nu aiz pārmērīgas piepūles, vai kāda cita iemesla dēļ šai dienā nobeidzās viens zirgs. Tassaļima, gluži negaidot, jo iepriekš nekādas slimības pazīmes nebija manāmas. Tas bija Milredija zirgs.Kad matrozis gribēja zirgu piecelt, tas bija jau beigts.

Pie zemē guļošā zirga pienāca Airtons, apskatīja to un, šķiet, bija pilnīgā nesaprašanā, kāpēc tikpēkšņi iestājusies nāve.

— Droši vien pārtrūka kāds asinsvads, — Glenervens prātoja.— Acīmredzot, — Airtons atbildēja.— Kāp mugurā manam zirgam, Milredij, — Glenervens sacīja matrozim, — es braukšu ratos kopā

ar lēdiju Helēnu.Milredijs paklausīja, un ceļinieku pulciņš, atstājis beigto zirgu par barību kraukļiem, turpināja grūto

kāpienu kalnup.Austrālijas Alpu kalnu grēda nav plaša, tās platums pakājē nesasniedz ne astoņas jūdzes. Ja Airtona

izraudzītā pāreja tieši ved uz austrumu nogāzi, pēc divām diennaktīm šī augstā barjera būs palikusi aizmuguras. Tālāk līdz pat jūrai vairs nebija gaidāmi nedz nepārvarami šķēršļi, nedz grūtības.

10. janvārī ceļinieki sasniedza visaugstāko kalnu pārejas punktu, kas pacēlās divi tūkstoši pēdu virsjūras līmeņa. Viņi atradās uz plakankalnes, no kurienes pavērās plašs skats uz visām pusēm. Ziemeļosmirguļoja Omeo ezera rāmie ūdeņi, kuros peldēja milzums ūdensputnu, bet tālāk pie apvāršņa pletāsMarejas neaptveramie līdzenumi. Dienvidos savus zaļos paklājus bija izklājusi Džipslenda ar plašajiemzelta laukiem un pirmatnējiem mežiem. Seit daba vēl valdīja pār saviem īpašumiem, pār ūdeņu straumēm,pār milzīgajiem kokiem, kas nepazina mežinieka cirvi, un pagaidām reti sastopamie skvoterineuzdrošinājās uzsākt divkauju ar dabu. Likās, šī Alpu grēda nošķir divus gluži dažādus novadus, nokuriem viens vēl saglabājis savu sākotnējo mežonību. Patlaban rietēja saule, un tās stari, lauzdamies caursārtajiem mākoņiem, jo košās krāsās lika atmirdzēt Marejas ieplakai. Turpretī kalnu grēdas aizēnotāDžipslenda jau tinās neskaidrā dūmakā, pāri visai aizkalnei, šķiet, bija nogūlusies priekšlaicīga nakts. Uzceļiniekiem, kas stāvēja starp šiem tik ļoti atšķirīgajiem novadiem, šis kontrasts atstāja spēcīgu iespaidu,un viņi ar saviļņojumu raudzījās uz tikpat kā nepazīstamo zemi, kurai bija jāiziet cauri līdz Viktorijasprovinces robežai.

Nakti ekspedīcijas dalībnieki pārlaida turpat plakankalnē un nākamajā rītā devās lejup. Lejupiešanaveicās raiti. Pēkšņi uznāca ārkārtīgi spēcīga krusas gāzma, kas lika ceļiniekiem meklēt patvērumu zemklintīm. Tie nebija pat krusas graudi, bet īsti dūres lieluma ledus gabali, kas gruva zemē no tumšiemnegaisa mākoņiem. Šķita, ka tos kāds mestu ar lingu, un vairāki pamatīgi belzieni pārliecināja Paganelu unRobertu, ka ar šiem krusas graudiem nevar jokot. Ratu kulbai vairākās vietās tika izsisti caurumi. Šādustriecienus neizturētu dažs labs mājas jumts, jo vairāki šķautņaini ledus gabali iecirtās pat koku stumbros.Lai nekļūtu par upuri šim turpat vai akmeņu lietum, vajadzēja gaidīt, kamēr baismīgā krusas gāzma pāriet.

Tā tas turpinājās apmēram stundu. Pēc tam ceļinieku pulciņš atkal devās lejup pa akmeņainajām takām,kuras kūstošie krusas graudi bija padarījuši slidenas.

Pievakarē smagie rati, gan krietni sakratīti un dažā labā vietā izļodzījušies, taču joprojām stingriturēdamies uz masīvajiem koka riteņiem, brauca pa pēdējām Alpu terasēm, kur auga lielas, vientulīgasegles. Kalnu pāreja beidzās Džipslendas līdzenumos. Alpu grēda bija laimīgi pārieta, un ceļinieki mierīguprātu varēja apmesties uz naktsguļu.

12. janvārī jau gaismas svīdā ekspedīcijas dalībnieki ar jaunu sparu <ievās tālāk. Ikviens alkaiespējami ātrāk sasniegt galamērķi, tas ir, to vietu Klusā okeāna krastā, kur bija avarējusi «Britānija».Vienīgi tur, nevis Džipslendas tuksnesīgajos līdzenumos varēja nopietni meklēt avārijā cietušo pēdas. UnAirtons atkal mudināja lordu Glenervenu, lai viņš sūtītu «Dunkanam» pavēli braukt uz austrumu piekrasti,kur jahta lieti noderētu meklēšanas darbos. Pēc bocmaņa domām, vajadzēja izmantot Laknovas ceļu, kasveda uz Melburnu. Nosūtīt ziņnesi vēlāk būs grūti, jo tālākajā maršrutā ar galvaspilsētu vairs nav tiešassatiksmes.

Bocmaņa ierosinājums, šķiet, bija saprātīgs, Paganels ieteica to ņemt vērā. Arī ģeogrāfs domāja, kajahta šādos apstākļos būtu gaužām noderīga, un atgādināja, ka vēlāk, kad Laknovas ceļš būs palicis aizmuguras, viņi vairs nevarēs sazināties ar Melburnu.

Glenervens nevarēja izšķirties. Iespējams, ka viņš arī būtu nosūtījis «Dunkanam» pavēli, jo Airtonsneatlaidīgi uzstāja to darīt, taču šim nodomam enerģiski pretojās majors. Maknebs pierādīja, ka Airtonsnepieciešams ekspedīcijai, jo viņš pazīst piekrasti, un, ja viņi nokļūtu uz Harija Granta pēdām, bocmanislabāk nekā jebkurš cits varētu tām izsekot, un galu galā vienīgi viņš var norādīt vietu, kur gājusi bojā«Britānija».

Vārdu sakot, Maknebs ieteica turpināt ceļu, neko nemainot nospraustajā programmā. Viņa viedoklimpievienojās arī Džons Mengls. Jaunais kapteinis pat aizrādīja, ka viņa augstības rīkojumu «Dunkanam»būs vieglāk nosūtīt no Tufolda līča pa jūras ceļu nekā ar ziņnesi, kam jānojāj pa mežonīgu zemi divsimtjūdzes. Sis viedoklis guva virsroku. Glenervens nolēma sūtīt ziņu,' pēc tam kad būs sasniegts Tufoldalīcis. Majoram, kas novēroja Airtonu, likās, ka viņš ir stipri vīlies. Taču Maknebs nebilda par to ne vārdaun, kā allaž, paturēja savus novērojumus slepenībā.

Plašie līdzenumi Austrālijas Alpu pakājē tikko manāmi pazeminās uz austrumiem. Monotonovienmuļību šur tur pārtrauca mimozu un eikaliptu birzis un dažādu sugu gumijkoki. Skatienu priecēja arīkošiem ziediem klātie gastrolobium grandiflorum. Bieži vien ceļā gadījās nelieli krīki vai, pareizāk sakot,meldriem un orhidejām aizaugušas upītes. Tās varēja viegli pārbrist. Ceļiniekiem tuvojoties, jau iztālēmlaidās prom lielo sīgu un kazuāru bari. Pāri krūmiem kā veikli cirka akrobāti lēca ķenguri. Tačuekspedīcijas jātniekiem medības nebija prātā, vēl mazāk pēc tām tiecās pārgurušie zirgi.

Turklāt laiks pieturējās karsts un spiedīgs. Gaiss bija piesātināts ar elektrību. To sajuta gandzīvnieki, gan cilvēki. Viņi tik tikko vilkās uz priekšu. Klusumu pārtrauca vienīgi saucieni, ar kuriemAirtons uzmundrināja jūga vēršus.

No pulksten divpadsmitiem līdz diviem karavāna brauca cauri savdabīgam paparžu mežam, kuruceļinieki, ja būtu mazāk noguruši, nevarētu vien beigt apbrīnot. Sie kokveidīgie, turpat trīsdesmit pēdasaugstie augi patlaban bija pilnos ziedos. Zem nokarenajiem zariem zirgi un jātnieki tika viegli cauri, tikaireizēm nošķindēja pieši, atsizdamies pret paparžu cietajiem stumbriem. Zem nekustīgajiem zaļās lapotnessaulessargiem valdīja tīkams vēsums, par kuru nevienam nenāca prātā sūdzēties. Zaks Paganels, kas allaždemonstratīvi izrādīja savas jūtas, aizgrābtībā izdvesa tik skaļas nopūtas, ka iztraucēja veselus papagaiļuun kakadu barus. Putni sāka apdullinoši tērgāt.

Ģeogrāfs joprojām gavilēja un klaigāja aiz sajūsmas, kad pēkšņi savu ceļabiedru acu priekšāsagrīļojās un nogāzās zemē kopā ar visu zirgu. Vai viņam būtu noreibuši galva, vai arī lielajā karstumāviņš zaudējis samaņu? Visi steidzās pie zinātnieka.

— Paganel! Paganel! Kas jums noticis? — Glenervens sauca.

— Ar mani, dārgais draugs, noticis tas, ka man vairs nav zirga, — ģeogrāfs atbildēja, vilkdamskājas laukā no kāpšļiem.

— Kā?! Jūsu zirgs …— Nogāzās kā zibens ķerts — gluži tāpat kā Milredija zirgs.Glenervens, Džons Mengls un Vilsons apskatīja beigto kustoni. Paganels nebija maldījies. Viņa zirgs

bija pēkšņi nobeidzies.— Dīvaini, — Džons Mengls noteica.— Patiesi ļoti dīvaini, — majors nomurmināja.Glenervens bija gaužām norūpējies par jauno negadījumu. Tuksnesīgajā apvidū nebija nekādas

iespējas iegādāties zirgus. Ja ekspedīcijas zirgiem uzbrukusi epidēmija, būs ļoti grūti turpināt ceļu.Diena vēl nebija galā, kad aizdomas par epidēmiju apstiprinājās. Tikpat pēkšņi nobeidzās trešais

zirgs, uz kura jāja Vilsons, pēc tam nosprāga viens no vēršiem, un tas ekspedīcijai bija vēl smagākstrieciens. Ceļinieku rīcībā palika vairs tikai trīs vērši un četri zirgi.

Stāvoklis kļuva nopietns. Zaudējuši zirgus, jātnieki, protams, varēja iet arī kājām. Daudzi skvoterijau pirms viņiem tādā veidā bija šķērsojuši šos tuksnešainos novadus, bet ko iesāks ceļinieces, ja būsjāpamet-rati? Vai viņas spēs noiet kājām atlikušās simt divdesmit jūdzes līdz Tufolda līcim?

Džons Mengls un Glenervens norūpējušies apskatīja pāri palikušos zirgus. Varbūt izdosies novērstjaunus negadījumus? Sai apskatē neizdevās atklāt nekādas slimības vai pārpūlēšanās pazīmes. Zirgi bijapilnīgi veseli un labi pacieta ceļojuma grūtības. Glenervens cerēja, ka dīvainā epidēmija neprasīs jaunusupurus.

Tādās pašās domās bija arī Airtons, kas apgalvoja, ka viņam neesot ne jausmas, kāpēc viņuspiemeklējusi šī negaidītā sērga.

Karavāna atkal devās ceļā. Kājnieki pēc kārtas ratos atpūtās. Vakarā, nogājuši tikai desmit jūdzes,ceļinieki apmetās uz naktsguļu. Satumsa mierīga nakts zem kokveida paparžu lapotnes, kurā laidelējāsmilzīgi sikspārņi, kas tiek trāpīgi nosaukti par lidojošām lapsām.

Nākamā diena, 13. janvāris, sākās labi. Lopu krišanas gadījumi neatkārtojās. Ekspedīcijasdalībnieku veselības stāvoklis joprojām bija apmierinošs. Zirgi un vērši lieliski tika galā ar savuuzdevumu. Lēdijas Helēnas salonā, kas nemitīgi tika apmeklēts, risinājās dzīvas sarunas. Misters 01-bincts cītīgi pasniedza atspirdzinošos dzērienus, kas trīsdesmit grādu karstumā bija gaužām ;ioderīgi. Tikaizdzerta vesela muca skotu alus. Vīrieši daudzināja Bārklija un Ko firmas īpašnieku par Lielbritānijasizcilāko vīru, pat pārāku par Velingtonu, kas nekad nebūtu spējis izbrūvēt tik labu alu. Ak, šī skotu vājība!Zaks Paganels dzēra daudz un runāja vienā runāšanā.

Labi aizsāktai dienai, šķiet, vajadzētu tikpat labi beigties. Karavāna bija nobraukusi krietnaspiecpadsmit jūdzes pa diezgan paugurainu apvidu ar sarkanīgu augsni. Varēja cerēt, ka tai pašā vakarāvarēs apmesties uz naktsguļu pie Snouvijas, palielas upes, kas ietek Klusajā okeānā Viktorijas provincesdienvidos. Drīz vien ratu riteņi atstāja sliedes plašos sanesu melnzemes līdzenumos, kur kupli zēla zāle ungastrolobija krūmi.

Pienāca vakars, un skaidri samanāma miglas svītra iezīmēja pie apvāršņa Snouvijas tecējumu. Vēršivilka ratus vēl dažas jūdzes. Aiz pakalna ceļš iegriezās lielu koku mežā. Airtons vadīja pajūgu starpaugstiem stumbriem, kas slīga tumsā, un bija jau sasniedzis mežmalu, kad pusjūdzi no upes rati pēkšņiiegrima līdz pat rumbām.

— Piesargieties! — bocmanis uzsauca jātniekiem, kas sekoja ratiem.— Kas noticis? — Glenervens vaicāja.— Mēs esam iestiguši, — Airtons atbildēja.Viņš mudināja ar saucieniem un iesma dūrieniem vēršus, kas bija līdz ceļiem iegrimuši dūņās un

nevarēja tikt ne no vietas.— Apmetīsimies šeit uz naktsguļu, — Džons Mengls ierosināja.

— Tas ir prātīgākais, ko mēs varam darīt, — Airtons atbildēja. — Rīt dienas gaismā būs vieglākizkulties no šejienes laukā.

— Stāt! — Glenervens uzsauca.Pēc īsa mijkrēšļa ātri satumsa nakts, taču karstums līdz ar tumsas iestāšanos nemazinājās. Gaiss bija

piesātināts ar tveicīgiem garaiņiem. Pie apvāršņa reizēm uzliesmoja tāla negaisa vēstneši. Ceļinieki posāsuz naktsguļu. Cik vien labi varēdami, viņi ierīkojās iestigušajos ratos un teltī. Pāri ceļotāju galvām jumāslielo koku tumšie spraišļi. Ja vien neuznāks lietus, viņi varēs gluži labi pārlaist nakti.

Airtonam tikai ar grūtībām izdevās izvilkt vēršus no staignāja, kurā tie bija iegrimuši jau līdzvēderam. Pēc tam bocmanis novietoja vēršus kopā ar zirgiem un devās sagādāt tiem barību. Šo darbu viņšvienmēr darīja pats, neuzticēdams nevienam citam. Lopus viņš apkopa ļoti rūpīgi un arī šovakar centās,cik labi vien varēdams; par to Glenervens izteica viņam pateicību, jo saglabāt atlikušos lopus tagad bijagaužām svarīgi.

Kamēr Airtons noņēmās ar zirgiem un vēršiem, ceļinieki ieturēja pieticīgas vakariņas. Viņi bija tikļoti pārguruši un karstuma izvārdzināti, ka atpūta viņiem bija vairāk vajadzīga nekā ēdiens. Lēdija Helēnaun mis Granta, novēlējušas saviem ceļabiedriem labu nakti, apgūlās, kā vienmēr, ratu kulbā. Vīriešiierīkojās pēc saviem ieskatiem — dažs teltī, cits kuplajā zālē zem kokiem; to šās zemes veselīgajāklimatā varēja droši darīt.

Pamazām visi iegrima smagā miegā. Debesis aizklāja bieza mākoņu sega, un kļuva aizvien tumšāks.Gaisā nejuta ne mazākās vēsmas. Nakts klusumu pārtrauca vienīgi gari stieptie morpoka kliedzieni, kasatgādināja Eiropas dzeguzes skumīgo kūkošanu.

Ap pulksten vienpadsmitiem pēc smaga un nogurdinoša miega majors pamodās. Viņa puspievērtajāsacīs iespīdēja blāva gaisma, kas nāca no lielo koku pakājes. Zem kokiem, šķiet, bija izklāts bālganspaklājs, kas mirgoja kā ezera spogulis. Maknebs pirmajā mirklī nodomāja, ka pa zemi lodā ugunsgrēkaliesmu mēles.

Viņš piecēlās un devās uz mežu. Pagalam pārsteigts, majors redzēja, ka neparastās gaismas avots irdabas parādība. Vesels lauks bija sētin nosēts fosforescējošām sēnēm. To sporas tumsā spīdēja ardiezgan spilgtu gaismu.

Nebūdams egoists, majors jau dzīrās celt augšā Paganelu, lai dotu zinātniekam iespēju paša acīmredzēt šo neparasto parādību, kad pēkšņi viņš ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika viņam apstāties.

Fosforescējošā gaisma izgaismoja mežu kādas pusjūdzes rādiusā, un Maknebam šķita, ka mežmalāpavīd ēnas. Vai tas būtu redzes māns? Halucinācija?

Majors nogūlās zemē un, brīdi uzmanīgi vērojis, skaidri saskatīja vairākus cilvēkus, kas, brīžamnoliekdamies, brīžam pieceldamies, šķiet, meklēja zemē ekspedīcijas atstātās pēdas.

Lai tas maksā ko maksādams, vajadzēja uzzināt, kas šiem cilvēkiem padomā.Maknebs nesvārstījās. Nemodinādams ceļabiedrus, viņš; gluži kā prēriju mežonis, nozuda garajā

zālē.XIX nodaļa Negaidīts atrisinājumsTā bija drausmīga nakts. Pulksten divos sāka gāzt lietus, ko negaisa mākoņi plūdināja pār zemi līdz

pat rītam. Telts vairs nebija nekāda pajumte. Glenervens un ceļabiedri steidzās patverties ratu kulbā. Paraizmigšanu nebija ko domāt. Ceļinieki tērzēja par šo un to. Vienīgi majors, kura īslaicīgo prombūtnineviens nebija pamanījis, nebilda ne vārda un klusēdams klausījās. Lietus joprojām gāza kā ar spaiņiem.Ceļinieki baidījās, ka Snouvija varētu iziet no krastiem un applūdināt ratus, kas jau tā bija iestigušimuklājā. Tāpēc Milredijs, Airtons un Džons Mengls vairākkārt gāja pārbaudīt ūdens līmeni upē unatgriezās, izmirkuši līdz pēdējai vīlītei.

Beidzot atausa diena. Lietus mitējās, taču saules stari nejaudāja izspraukties cauri biezajai mākoņusegai. Zemi klāja platas dzeltenīga ūdens lāmas, veseli duļķaina ūdens dīķi. No atmiekšķētās zemes kāpakarsti izgarojumi, piesātinādami gaisu ar neveselīgu mitrumu.

Glenervens nolēma vispirms parūpēties par ratiem. Patlaban tas bija svarīgākais. Ceļinieki apskatījasmagos ratus. Tie bija iestiguši ķepīgos mālos plašas ieplakas vidū. Priekšējie riteņi bija iegrimušigandrīz pilnīgi, bet pakaļējie līdz rumbām. Izvilkt šādu milzeni nebūs viegli, pat apvienojot visus cilvēku,zirgu un vēršu spēkus.

— Lai būtu kā būdams, mums jārīkojas ātri, — Džons Mengls sacīja. — Kad māli sacietēs,uzdevums būs vēl grūtāks.

— Tad ķersimies pie darba! — Airtons atsaucās.Glenervens, abi matroži, Džons Mengls un Airtons steidzīgi devās uz mežu, kur vērši un zirgi bija

atstāti pa nakti.Tas bija drūms augstu gurnijkoku mežs. Vienīgi skraji, nokaltuši koki, kurus sen nokritusī miza darīja

līdzīgus korķozoliem ražas novākšanas laikā. Divi simti pēdu augstumā koki pleta nožēlojamus kailu zaruvainagus. Neviens putns nevija ligzdas šais koku skeletos, neviena lapa nedrebēja to sausajos zaros, kasklaudzēja kā miroņu kauli. Ar ko izskaidrojama šī Austrālijā diezgan bieži sastopamā parādība, kadveseli meži mirst gluži kā sērgas piemeklēti? Tas nevienam nav zināms. Nedz visvecākie iezemieši, nedzviņu tēvi, kas sen atdusas nāves birzīs, nav redzējuši šos mežus zaļojam.

Iedams zem nokaltušajiem kokiem, Glenervens raudzījās pelēkajās debesīs, uz kuru fona gluži kāizgriezti iezīmejās vissīkākie gurnijkoku zariņi. Airtons bija pagalam pārsteigts, neatrazdams vairs zirgusun vēršus tai vietā, kur vakarvakarā bija tos atstājis. Taču, tā kā lopi bija sapīti, tālu aizklīst tie nevarēja.

Veltīgi izmeklējies mežā, Airtons samulsis atgriezās Snouvijas krastā, kas bija noaudzis ar lieliskāmmimozām. Kā parasts, viņš sāka skaļi saukt savus vēršus, taču tie neatsaucās. Bocmanis šķita ļotisatraukts, un viņa pavadoņi vīlušies uzlūkoja cits citu.

Veltīgos meklējumos pagāja vesela stunda, un Glenervens jau dzīrās doties atpakaļ pie ratiem, kasatradās krietnu jūdzi no šejienes, kad pēkšņi saklausīja zviegšanu un tūdaļ arī maurošanu.

— Tepat jau viņi ir, — Džons Mengls iesaucās, spraukdamies caur augstajiem gastrolobijakrūmiem, kas varētu paslēpt pat veselu ganāmpulku.

Glenervens, Milredijs un Airtons metās viņam pakaļ, un drīz vien visus sagaidīja tas patspārsteigums.

Divi vērši un trīs zirgi gulēja zemē gluži kā zibens nosperti. Viņu līķi bija paguvuši atdzist, unmimozās jau ķērca izkāmējušu kraukļu bars, gaidīdams uz necerēto laupījumu. Glenervens un ceļabiedrisaskatījās. Vilsons nevarēja noturēties neizgrūdis spēcīgu lāstu.

— Neko nevar darīt, Vilson, — lords Glenervens sacīja, pats tikko jaudādams savaldīties. —Airton, aizvediet palikušo vērsi un zirgu. Tagad viņiem diviem vien vajadzēs izpestīt mūs no nelaimes.

— Ja rati nebūtu iestiguši dubļos, — Džons Mengls ierunājās, — abi lopiņi, palēnām iedami,varbūt aizvilktu ratus līdz piekrastei. Šie nolādētie rati jāizceļ laukā par katru cenu.

— Pamēģināsim to izdarīt, Džon, — Glenervens atbildēja. — Bet tagad ejam atpakaļ uz nometni,kur droši vien uztraucas par mūsu ilgo prombūtni.

Airtons atpina vērsi, Milredijs — zirgu, un visi pa līkumoto upes krastu devās atpakaļ uz nometni.Pēc pusstundas Paganels, Maknebs, lēdija Helēna un mis Granta jau zināja par notikušo nelaimi.— Velns parāvis, Airton, cik žēl, ka jūs neapkalāt visus mūsu zirgus, kad mēs šķērsojām Vimeru!

— majors nevarēja nociesties nepasacījis bocmanim.— Kāpēc, ser? — Airtons jautāja.— Tāpēc, ka no visiem mūsu zirgiem dzīvs palicis vienīgi tas, kuru apkala jūsu atvestais kalējs.— Tiešām dīvaina sagadīšanās, — Džons Mengls piebilda.— Sagadīšanās — un nekas vairāk, — bocmanis atbildēja, uzmezdams majoram vērīgu mirkli.Maknebs cieši saknieba lūpas, itin kā gribēdams aizturēt vārdus, kas lauzās pār lūpām. Glenervens,

Mengls un lēdija Helēna, šķiet, gaidīja, ka majors izteiks savu domu līdz galam, taču viņš klusēdamsdevās pie ratiem, kurus Airtons jau pētīja.

— Ko viņš gribēja sacīt? — Glenervens jautāja Džonam Menglam.— Nav ne jausmas, — jaunais kapteinis atbildēja. — Zinu vienīgi to, ka majors nekad nerunā tukšu.— Protams, Džon, — lēdija Helēna sacīja. — Maknebs acīmredzot tur Airtonu aizdomās.— Aizdomās? — Paganels paraustīja plecus.— Par ko tad? — Glenervens brīnījās. — Vai tiešām viņš uzskata, ka Airtons nogalinājis mūsu

zirgus un vēršus? Kāpēc? Vai Airtona intereses nesaskan ar mūsu interesēm?— Jums taisnība, dārgais Edvard, — lēdija Helēna ierunājās, — es varu vienīgi piemetināt, ka

bocmanis jau ceļojuma sākumā ne vienu reizi vien pierādījis mums savu uzticību.— Bez šaubām, — Džons Mengls apliecināja, — bet ko tādā gadījumā nozīmē majora vārdi? Tas

katrā ziņā jānoskaidro.— Vai viņš uzskata, ka Airtons sadarbojas ar katordzniekiem? — Paganels pārsteidzīgi iesaucās.— Ar kādiem katordzniekiem? — mis Granta noprasīja.— Paganela kungs kļūdījies, — Džons Mengls steidzīgi atbildēja. — Viņš ļoti labi zina, ka

Viktorijas provincē nekādu katordznieku nav.— Protams! Tas tiešām tā ir, — Paganels labprāt būtu ņēmis atpakaļ nejauši pasprukušos vārdus.

— Pie joda, kur gan esmu to rāvis! Kādi katordznieki! Par tādiem Austrālijā nav nekas dzirdēts. Turklāt,pat lāgā nepaguvuši izkāpt krastā, tie tūdaļ kļūst par godīgiem cilvēkiem. To visu dara klimats, mis Mērij,šejienes klimats labvēlīgi ietekmē…

Nabaga zinātniekam, kas gribēja izlabot savu pārsteidzību, izgāja tāpat kā ratiem — viņš iestiga.Lēdija Helēna nenolaida no viņa acu, un tas viņam laupīja aukstasinību. Redzēdama to un negribēdamavēl vairāk samulsināt ģeogrāfu, lēdija Helēna aizveda mis Mēriju uz telti, kur misters Olbinets gatavojabrokastis pēc visiem kulinārijas mākslas likumiem.

— Mani pašu vajadzēja aizdzīt katorgā, — Paganels nožēlodams sacīja.— Arī es tā domāju, — Glenervens atsaucās.Nepārprotami nopietnais tonis, ar kādu tika izteikti šie vārdi, ģeogrāfu nomāca vēl vairāk.

Glenervens ar Džonu Menglu devās pie ratiem.Airtons un abi matroži patlaban pūlējās tos izdabūt no staignāja. Kopā sajūgti, vērsis un zirgs vilka

no visa spēka. Streņģes bija tā saspringtas, ka likās — tūlīt, tūlīt pārtrūks, bet sakas, šķiet, draudēja izjukt.Vilsons un Milredijs pūlējās izkustināt riteņus, bet bocmanis ar uzkliedzieniem un iesma dūrieniemskubināja dīvaino vilcēju pāri. Smagie rati nekustējās ne no vietas. Jau apžuvušais māls turēja tos gluži kācements.

Džons Mengls lika apliet mālus ar ūdeni, lai atmiekšķētu tos, taču visas pūles bija veltīgas. Iestigušierati palika nekustīgi. Pēc jauniem nesekmīgiem mēģinājumiem cilvēki un jūga lopi pierima. Bija skaidrs,ka nekas nav līdzams. Vēl atlika iespēja izjaukt ratus pa sastāvdaļām. Taču, tā kā trūka darbarīku, arī tasnebija izdarāms.

Nepadevās vienīgi Airtons, kas gribēja par katru cenu izdabūt ratus laukā. Viņš grasījās atsāktveltīgos pūliņus, taču lords Glenervens viņu apturēja.

— Pietiek, Airton! — viņš sacīja. — Mums jāsaudzē vērsis un zirgs. Ja tālāk būs jāiet kājām, uzviena jās abas sievietes, bet otrs nesīs proviantu. Viņi abi mums lieti noderēs.

— Labi, milord, — bocmanis atbildēja un izjūdza nokausētos lopiņus.— Bet tagad, draugi, — Glenervens turpināja, — dosimies atpakaļ uz nometni, sarīkosim

apspriedi, apsvērsim stāvokli, noskaidrosim, uz ko mēs varam cerēt, no kā mums jāpiesargājas, un tadpieņemsim lēmumu.

Pēc kāda brīža ceļotāji jau sēdēja pie galda un ieturēja pēc kļūmīgās nakts sātīgas brokastis. Turpatpie galda sākās arī pārrunas. Visiem klātesošajiem bija jāizsaka savas domas.

Vispirms vajadzēja precīzi noteikt nometnes atrašanās vietu. Paganels izpildīja šo viņam uzticētouzdevumu ar vislielāko rūpību. Pēc ģeogrāfa aprēķiniem, ekspedīcija atradās Snouvijas upes krastā uz

trīsdesmit septītās paralēles un austrumu garuma 147°53'.— Bet kādas ir Tufolda līča koordinātes? — Glenervens vaicāja.— Tas atrodas uz simt piecdesmitā garuma grāda, — Paganels atbildēja.— Cik jūdžu ietver sevī šie divi grādi un septiņas minūtes?— Septiņdesmit piecas jūdzes.— Un cik tālu no mums atrodas Melburna?— Vismaz divi simti jūdzes.— Labi. Mūsu atrašanās vieta ir noskaidrota, — Glenervens sacīja.— Apsvērsim, kā rīkoties tālāk.Visi bija vienis prātis, ka nekavējoties jādodas uz piekrasti. Lēdija Helēna un Mērija Granta

apņēmās noiet katru dienu piecas jūdzes. Drosmīgās sievietes bija ar mieru, ja būs vajadzīgs, mērot kājāmvisu ceļu no Snouvijas upes līdz Tufolda līcim.

— Jūs esat varonīga ceļotāja, dārgā Helēna, — lords Glenervens noteica. — Bet vai varam būtpārliecināti, ka, sasnieguši līci, mēs atradīsim tur visu nepieciešamo?

— Pilnīgi droši, — Paganels atbildēja, —Ēdene ir prāva pilsēta, kas pastāv jau krietnu gaduskaitu. Sai ostai jāuztur dzīva kuģu satiksme ar Melburnu. Taču, manuprāt, jau Deligitas ciematā, kasatrodas trīsdesmit piecas jūdzes no šejienes uz Viktorijas provinces robežas, mēs varēsim iegādātiespārtikas produktus un sadabūt transporta līdzekļus.

— Bet «Dunkans»? — Airtons ievaicājās. — Vai jūs, milord, neuzskatāt, ka jahtai būtu laiks dotiesuz Tufolda līci?

— Kādas ir jūsu domas, Džon? — Glenervens pajautāja.— Manuprāt, jūsu augstībai nevajadzētu steigties, — brīdi padomājis, jaunais kapteinis atbildēja.

— Nekad nebūs par vēlu nosūtīt jūsu pavēli Tomam Ostinam un izsaukt jahtu uz austrumu piekrasti.— Vairāk nekā skaidrs, — Paganels piemetināja.— Ņemiet vērā, — Džons Mengls turpināja, — ka pēc četrām piecām dienām mēs būsim jau

Ēdenē.— Pēc četrām piecām dienām! — Airtons atkārtoja, šūpodams galvu.— Rēķiniet droši veselas piecpadsmit vai pat divdesmit dienas, kaptein, lai pēc tam nevajadzētu

nožēlot.— Piecpadsmit, divdesmit dienas, lai noietu septiņdesmit piecas jūdzes?! — Glenervens iesaucās.— Vismaz, milord. Jums būs jāiet bez ceļa cauri visnelādzīgākajam Viktorijas provinces

apgabalam, cauri tuksnesim, kurā, kā skvoteri mēdz sacīt, nav atrodams itin nekas, cauri bieziem krūmiem,kur nav nevienas stansijas. Caur brikšņiem jālaužas ar cirvi un lāpu rokā, un ticiet man, ka ātri uz priekšujūs netiksit.

Airtons sacīja to pārliecības pilnā balsī. Kad klātesošo skatieni jautājoši pavērās Paganelā, ģeogrāfsar galvas mājienu apstiprināja Airtona sacīto.

— Es ņemšu vērā šīs grūtības, — Džons Mengls sacīja. — Lai būtu kā būdams, arī pēc piecpadsmitdienām jūsu augstība varēs nosūtīt «Dunkanam» pavēli.

— Man jāpiebilst, — Airtons turpināja, — ka minētās ceļa grūtības vēl nav galvenais šķērslis. Laipārceltos pār Snouviju, mums droši vien vajadzēs nogaidīt ūdens līmeņa krišanos.

— Nogaidīt? — jaunais kapteinis iesaucās. — Vai tad nevar atrast braslu?— Nedomāju vis, — Airtons atbildēja. — Šorīt jau meklēju piemērotu braslu, taču manas pūles

bija veltīgas. Reti kāda upe šai gadalaikā ir tik strauja. Tā ir liktenīga sagadīšanās, kuras priekšā esmubezspēcīgs.

— Vai Snouvija tik ļoti plata? — lēdija Glenervena vaicāja.— Plata un dziļa, kundze, — Airtons atbildēja. — Straumes platums sasniedz veselu jūdzi, un

tecējums ir ļoti straujš. Pat labam peldētājam būtu grūti to pārpeldēt.

— Tad uzbūvēsim laivu! — iesaucās Roberts, kuru nekas nemulsināja. — Nocirtīsim koku,izdobsim to un laidīsimies pāri!

— īsts kapteiņa Granta dēls! — Paganels iesaucās.— Viņš runā prātīgi, — Džons Mengls sacīja. — Mums tiešām vajadzēs tā rīkoties. Es uzskatu, ka

nav vērts tērēt laiku neauglīgās sarunās.— Kādas ir jūsu domas, Airton? — Glenervens vaicāja.— Manuprāt, milord, nesaņēmuši palīdzību, mēs arī pēc mēneša nīksim Snouvijas krastā.— Vai jūs varat ieteikt kaut ko labāku? — Džons Mengls jautāja, manāmi aizkaitināts.— Varu gan. Ja «Dunkans» atstās Melburnu un dosies uz austrumu piekrasti.— Atkal jau «Dunkans»! Bet sakiet — kāpēc mums būs vieglāk sasniegt ceļa mērķi, ja kuģis

atradīsies Tufolda līcī?Padomājis kādu mirkli, Airtons diezgan izvairīgi atbildēja:— Es negribu uztiept savu viedokli. To, ko es iesaku, es iesaku visu interesēs un esmu gatavs

doties ceļā, tiklīdz viņa augstība to pavēlēs.To pateicis, viņš sakrustoja rokas uz krūtīm.— Tā nav nekāda atbilde, Airton, — Glenervens sacīja. — Iepazīstiniet mūs ar savu plānu, un mēs

to apspriedīsim. Ko tad jūs iesakāt?Airtons izklāstīja savu priekšlikumu mierīgā un drošā balsī:— Manuprāt, šai grūtajā stāvokli, kādā mēs atrodamies, mums nevajag riskēt un doties projām no

Snouvijas krastiem. Mums jāsagaida šeit palīdzība, un tā var nākt vienīgi no «Dunkana». Apmetīsimiesšai vietā, kur netrūkst iztikas, un viens no mums lai nogādā Tomam Ostinam rīkojumu doties uz Tufoldalīci.

Šis negaidītais priekšlikums klātesošos pagalam pārsteidza, bet Džons Mengls pat neslēpa savunepatiku.

— Pa to laiku, — bocmanis turpināja, — vai nu nokritlsies Snouvijas ūdeņi un mēs varēsim pārietupi pa braslu, vai arī, ja tas nenotiks, mēs pagūsim uzbūvēt laivu. Tāds, milord, ir mans plāns, kuru esnododu jūsu vērtējumam.

— Labi, Airton, — Glenervens atbildēja. — Jūsu priekšlikums pelnījis, lai to nopietni apspriestu.Tā lielākais trūkums ir tas, ka mēs stipri aizkavēsimies, toties tas aiztaupīs mūsu spēkus un, iespējams,pasargās no reālām briesmām. Ko jūs par to domājat, draugi?

— Izsakiet savas domas, dārgais Makneb! — lēdija Helēna uzrunāja majoru. — Visu laiku jūs tikaiklausāties, bet pats nebilstat ne vārda.

— Tā kā jūs prasāt, lai es izsaku savas domas, — majors atbildēja, — tad es tās atklāti izteikšu.Airtons, manuprāt, runāja kā saprātīgs un piesardzīgs cilvēks, un es atbalstu viņa priekšlikumu.

Neviens nebija gaidījis šādu atbildi, jo līdz šim Maknebs allaž apstrīdēja Airtona viedokli šaijautājumā. Airtons pārsteigts uzmeta majoram īsu mirkli. Arī Paganels, lēdija Helēna un matroži sliecāsatbalstīt bocmaņa priekšlikumu. Makneba vārdi bija izkliedējuši viņu šaubas.

Glenervens pavēstīja, ka Airtona plāns principā tiek pieņemts.— Bet tagad, Džon, — Glenervens uzrunāja jauno kapteini, — sakiet — vai, arī pēc jūsu domām,

prātīgāk būtu apmesties upes krastā un sagaidīt pienākam transporta līdzekļus?— Protams, — Džons Mengls atbildēja, — ja vien mūsu ziņnesim izdosies tas, ko mēs nekādi

nevaram izdarīt, — nokļūt Snouvijas viņā krastā.Visi klātesošie uzlūkoja bocmani, kas pašpārliecināti smaidīja.— Ziņnesis nemaz nemēģinās pārcelties upei pāri, — viņš sacīja.— Kā tad tā? — Džons Mengls iesaucās.— Viņš tikai atgriezīsies uz Laknovas ceļa, kas ved tieši uz Melburnu.— Noiet divi simti piecdesmit jūdzes kājām! — jaunais kapteinis iesaucās.

— Nē, jāšus uz zirga, — Airtons iebilda. — Mums taču vēl palicis viens labs zirgs. Šo ceļa gabaluvarēs nojāt četrās dienās. Pieskaitiet vēl klāt divas dienas, kas vajadzīgas, lai «Dunkans» sasniegtuTufolda līci, tad vēl divdesmit četras stundas, lai atkļūtu līdz mūsu apmetnei, un pēc nedēļas ziņnesiskopā ar kuģa komandu būs klāt.

Klausīdamies Airtona vārdos, majors piekrītoši māja ar galvu; par to Džons Mengls bija gaužāmpārsteigts. Bocmaņa priekšlikums tika vienbalsīgi pieņemts, un atlika vienīgi izpildīt šo labi apsvērtoplānu.

— Bet tagad, draugi, — Glenervens sacīja, — mums vajag izraudzīties ziņnesi. Es negribu slēpt, katas būs grūts un bīstams uzdevums. Kurš uzupurēsies biedru labā un dosies uz Melburnu ar mūsurīkojumu?

Savus pakalpojumus tūdaļ piedāvāja Vilsons, Milredijs, Džons Mengls, Paganels un Roberts. īpašiuzstāja Džons, lai šī misija tiktu uzticēta tieši viņam. Tad ierunājās Airtons, kas līdz šim bija klusējis:

— Ja jūsu augstībai nav iebildumu, jāšu es. šī zeme man pazīstama. Ne vienreiz vien gadījies būtvēl mežonīgākos un bīstamākos apvidos. Es izkulšos no likstas, kas citam varētu būt liktenīga. Tāpēcvispārības interesēs lūdzu sūtīt uz Melburnu tieši mani. Jūs dosit man līdzi vēstuli kapteiņa palīgam, un esgalvoju, ka pēc sešām dienām «Dunkans» jau atradīsies Tufolda līcī.

— Labi sacīts, Airton! — Glenervens uzslavēja. — Jūs esat gudrs un drosmīgs vīrs, un veiksme jūsneatstās.

Acīmredzot bocmanis bija vispiemērotākais cilvēks šim grūtajam uzdevumam. Visi to saprata un tampiekrita. Vienīgi Džons Mengls vēl pēdējo reizi mēģināja iebilst, sacīdams, ka Airtons ir nepieciešams,lai atrastu «Britānijas» vai Harija Granta pēdas. Taču majors atgādināja, ka ekspedīcija līdz Airtonapārnākšanai paliks nometnē Snouvijas krastos, ka meklējumus tik un tā bez viņa neviens neatsāks un tāpēcAirtona prombūtne nekādā ziņā nevar kaitēt kapteinim Grantam.

— Tad dodieties ceļā, Airton, — Glenervens teica. — Steidzieties un atgriezieties caur Ēdeniatpakaļ uz mūsu nometni pie Snouvijas.

Bocmaņa acis triumfējoši iemirdzējās. Viņš pagrieza galvu sānis, taču, lai cik ātri viņš to izdarīja,Džons Mengls paguva ievērot šo priecīgo mirdzumu. Jaunais kapteinis juta, ka viņā mostas neuzticība pretAirtonu.

Bocmanis sāka gatavoties ceļam, abi matroži viņam palīdzēja: viens segloja zirgu, otrs sagatavojapārtiku. Glenervens tikmēr rakstīja vēstuli Tomam Ostinam.

Viņš pavēlēja «Dunkana» kapteiņa palīgam nekavējoties braukt uz Tufolda līci. Bocmani viņšraksturoja kā cilvēku, uz kuru var pilnīgi paļauties. Pēc ierašanās austrumu krastā Tomam Ostinamvajadzēja nodot matrožu nodaļu Airtona rīcībā …

Glenervens rakstīja vēstulē tieši šo rīkojumu, kad Maknebs, kura skatiens sekoja katram vārdam,ievaicājās gluži nevainīgā balsī, kā brālēns rakstīšot Airtona vārdu.

— Tāpat, kā to izrunā, — Glenervens atbildēja.— Jūs maldāties, — majors mierīgi piebilda. — Šo vārdu izrunā «Airtons», bet raksta «Bens

Džoiss»!XX nodaļa ALAND ZEALANDBena Džoisa vārds bija tikpat kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Airtons spēji izslējās. Viņa

rokā pazibēja revolveris. Atskanēja šāviens. Glenervens, lodes ķerts, nokrita. Ārpusē nosprakšķējašauteņu šāvieni.

Džons Mengls un matroži, kuri pirmajā mirklī stāvēja kā 'apstulboti, grasījās mesties BenamDžoisam virsū, taču pārdrošais katordznieks jau bija nozudis un pievienojies savai bandai, kas atradāsgurnijkoku meža malā.

Telts nebija nekāds patvērums pret lodēm. Vajadzēja atkāpties. Viegli ievainotais Glenervenspiecēlās kājās.

— Uz ratiem! Uz ratiem! — Džons Mengls sauca, vilkdams līdzi lēdiju Helēnu un Mēriju Grantu,kuras drīz vien atradās drošībā aiz biezajiem ores dēļiem.

Džons Mengls, majors, Paganels un matroži satvēra karabīnes un sagatavojās atvairīt katordzniekuuzbrukumu. Glenervens un Roberts palika apsargāt sievietes, arī Olbinets pasteidzās pievienotiespārējiem vīriešiem.

Visi šie notikumi bija risinājušies zibens ātrumā. Džons Mengls vērīgi pētīja mežmalu. Tiklīdz BensDžoiss bija ticis pie savas bandas, šāvieni tūdaļ apklusa. Pēc trokšņainas apšaudes iestājās dziļš klusums.Vienīgi šur tur starp gurnijkoku zariem vijās baltas dūmu grīstes. Augstie gastrolobija krūmi vairsnekustējās. Nekas neliecināja par uzbrukumu.

Majors un Džons Mengls izlūkoja apkārtni līdz pat lielajiem kokiem. Neviena vairs nebija. Zemēvarēja redzēt vienīgi daudzu kāju pēdas, šur tur izdegdams vēl dūmoja aizdedzes pulveris. Piesardzīgaismajors iemina pulvera paliekas zemē, jo viņš labi saprata, ka pietiktu vienas vienīgas dzirksteles, lainokaltušo koku mežā izceltos baismīgs ugunsgrēks.

— Katordznieki nozuduši, — Džons Mengls konstatēja.— Jā, — majors atsaucās, — un tas, jāatzīst, mani uztrauc. Es labprāt tiktos ar viņiem vaigu vaigā.

Labāk sastapt tīģeri klajā laukā nekā čūsku brikšņos. Pārmeklēsim krūmus visapkārt nometnei.Majors un Džons Mengls izstaigāja tuvāko apkārtni. Taču no mežmalas līdz Snouvijas krastam viņi

nesastapa nevienu pašu katordznieku. Bena Džoisa banda, šķiet, bija aizlaidusies kā plēsīgu putnu bars.Katordznieku pēkšņā nozušana bija pārāk neizprotama, lai ceļinieki varētu justies droši. Tāpēc viņinolēma būt jo piesardzīgi. Rati, šis mālos iestigušais cietoksnis, tagad kļuva par nometnes centru, un divivīri nepārtraukti stāvēja sardzē, mainīdamies ik pa stundai.

Lēdija Helēna un Mērija Granta vispirms gādāja par Glenervena brūci. Tai mirklī, kad lords nokrita,Bena Džoisa lodes ķerts, lēdija Helēna, šausmu pārņemta, metās pie vīra. Pēc tam, pārvarējusi bailes,drosmīgā sieviete palīdzēja Glenervenam nokļūt līdz ratiem. Kad ievainotais plecs bija atbrīvots nodrēbēm, majors konstatēja, ka lode skārusi tikai ārējos

audus un nav nodarījusi nekādus iekšējus bojājumus. Nedz kauls, nedz muskuļi nebija cietuši. Brūcestipri asiņoja, taču Glenervens, varēdams brīvi kustināt pirkstus, nomierināja gan sevi, gan savus draugus.Kad plecs bija pārsiets, Glenervens vairs neļāva sevi aprūpēt. Beidzot vajadzēja tikt pie skaidrības.

Ceļinieki, izņemot Milrediju un Vilsonu, kuri stāvēja sardzē, iekārtojās ratos, kā nu kurš prazdams.Viņi lūdza majoru sniegt paskaidrojumus.

Vispirms Maknebs uzskatīja par vajadzīgu pastāstīt lēdijai Helēnai par notikumiem, kas viņai nebijazināmi, tas ir, par katordznieku bandas izbēgšanu no Pērtas cietuma, par noziedznieku parādīšanosViktorijas provincē un par to, ka vilciena katastrofa uz Kemdenas tilta bijis viņu roku darbs. Majorspasniedza lēdijai Helēnai arī «Austrālijas un Jaunzēlandes Avīzes» numuru, ko bija nopircis Seimurā, unpiemetināja, ka policija izsolījusi balvu par Bena Džoisa galvu, jo šis bīstamais ļaundaris iemantojisbēdīgu slavu ar daudziem noziegumiem, kas pastrādāti pusotra gada laikā.

Bet kā gan Maknebs atklāja, ka bocmanis Airtons un Bens Džoiss ir viena un tā pati persona? Tasbija noslēpums, kam visi gribēja rast izskaidrojumu, un majors izstāstīja, ko zināja.

Kopš pirmās tikšanās dienas Maknebs instinktīvi jutis pret Airtonu tādu kā neuzticību. Divi trīsšķietami nenozīmīgi fakti, skatieni, kādus bocmanis pārmija ar kalēju pie Vimeras upes, Airtonavairīšanās braukt cauri pilsētām un ciematiem, neatlaidība, ar kādu viņš centās panākt, lai «Dunkans»dotos uz austrumu piekrasti, dīvainā viņam uzticēto zirgu un vēršu bojā eja un, beidzot, kaut kādapiesardzība bocmaņa rīcībā — tas viss pamazām modinājis majorā aizvien lielākas aizdomas.

Tomēr līdz pat pagājušās nakts notikumiem Maknebs nav varējis skaidri pateikt, par ko īsti viņš turAirtonu aizdomās.

Tai naktī, klusi līzdams caur krūmiem, Maknebs piezadzies pie aizdomīgajām ēnām, kas bijasaistījušas viņa uzmanību pusjūdzi no apmetnes. Fosforescējošās sēnes izgaismojušas tumsu ar bālganu

spīdumu.Trīs cilvēki pētījuši zemē atstātās svaigās pēdas. Maknebs pazinis kalēju no Blekpointas. «Tie ir

viņi,» viens nomurminājis. — «Jā,» atsaucies otrs. «Tepat arī pakava atstātā āboliņa lapa.» — «Šīs pēdasved no pašas Vimeras.» — «Visi zirgi apsprāguši.» — «Inde nav tālu jāmeklē.» — «Tās ir tik daudz, kavarētu nolikt gar zemi veselu kavalērijas pulku.» — «Gastrolobijs ir viens vērtīgs augs!»

— Tad viņi apklusa, — Maknebs turpināja, — un devās projām. Taču ar dzirdēto man vēl nepietika— un es sekoju viņiem. Drīz vien saruna

atsākās. «Bens Džoiss ir īsts zibenszellis,» kalējs teica. «Cik veikli slavenais bocmanis izgudrojapasaciņu par kuģa katastrofu! Ja viņa plāns izdosies, tad mēs esam uz zaļa zara! Velna Airtons!» — «Saucviņu labāk par Benu Džoisu, viņš godam nopelnījis šo vārdu!» Pēc tam blēži atstāja gurnijkoku mežu.Uzzinājis visu, ko vēlējos uzzināt, devos atpakaļ uz nometni, būdams pārliecināts, ka, par spīti Paganelaapgalvojumiem, ne visus noziedzniekus Austrālijas klimats ietekmē labvēlīgi.

Majors apklusa. Arī viņa biedri bija iegrimuši pārdomās.— Tātad Airtons atvilinājis mūs šurp, lai aplaupītu un nogalinātu! — Glenervens ierunājās, nobālis

aiz dusmām.— Tieši tā! — majors atbildēja.— Un jau kopš Vimeras viņa banda seko mums pa pēdām, gaidīdama izdevīgu brīdi?— Tieši tā.— Tātad šis nelietis nemaz nav «Britānijas» matrozis? Tātad viņš- nozadzis Airtona vārdu un viņa

dokumentus?Visu klātesošo skatieni pievērsās Maknebam, kam droši vien bija ienākušas prātā tādas pašas

domas.— Tas ir gandrīz vienīgais, ko var droši konstatēt šai tumšajā lietā, — majors atbildēja savā allaž

mierīgajā balsī. — Manuprāt, šo cilvēku patiesi sauc par Airtonu. Bens Džoiss ir tikai viņa iesauka. Bezšaubām, viņš pazīst Hariju Grantu un strādājis par bocmani uz «Britānijas». Par to- liecina daudzieAirtona pieminētie sīkumi, kā arī katordznieku saruna, kuru nupat jums atstāstīju. Nemaldīsimies tukšuminējumu džungļos urc aprobežosimies ar konstatējumu, ka Bens Džoiss ir Airtons, tāpat kā Airtons irBens Džoiss, vārdu sakot, ka «Britānijas» matrozis kļuvis par izbēgušo katordznieku barvedi.

Makneba pieņēmums neizraisīja nekādus iebildumus.— Bet vai tagad, — Glenervens sacīja, — jūs nevarētu mums paskaidrot, kādā veidā un kāpēc

Harija Granta bocmanis nokļuvis Austrālijā?'— Kādā veidā? To es nezinu, — majors atbildēja. — Arī policijai nekas vairāk nav zināms.

Kāpēc? Arī uz šo jautājumu nevaru atbildēt. Tas ir noslēpums, kas atklāsies vienīgi nākotnē.— Policija pat nenojauš, ka Airtons un Bens Džoiss ir viena un tā pati persona, — Džons Mengls

piebilda.— Jums taisnība, Džon, — majors atbildēja. — Sī ziņa droši vien palīdzētu policijai notvert

noziedzniekus.— Tātad šis nelaimīgais arī Pedija O'Mūra fermā bija ielavījies ar ļauniem nodomiem, — lēdija

Helēna ieminējās.— Par to nevar būt šaubu, — Maknebs atbildēja. — Viņš droši vien gatavoja Ira fermā kādu-

noziegumu, kad negaidīti viņam pavērās daudz vilinošākas izredzes. Nejaušs gadījums lika mumssastapties. Viņš dzirdēja Glenervena stāstu, uzzināja par kuģa bojā eju un, būdams pārdrošs cilvēks, tūdaļnolēma to izmantot savā labā. Tika noorganizēta ekspedīcija. Pie Vimeras Bens Džoiss sazinājās ar vienuno saviem ļaudīm, kalēju no Blekpointas, un viņi abi parūpējās, lai mūsu ekspedīcija atstātu labisaskatāmas pēdas. Katordznieku banda mums sekoja. Ar indīga auga palīdzību Bens Džoiss pamazāmnobendēja mūsu vēršus un zirgus. Kad īstais brīdis bija pienācis, viņš ieveda mūs Snouvijas purvā unnodeva katordznieku bandai, kuras vadonis ir pats.

Par Benu Džoisu viss bija pateikts. Majors parādīja viņa noziedzīgo rīcību, un tagad šis nelietisatklājās tāds, kāds viņš patiesībā bija: pārdrošs un bīstams noziedznieks. Viņa nolūki bija pilnīgi skaidri,un Glenervenam tagad vajadzēja būt ārkārtīgi piesardzīgam. Par laimi, atmaskots laupītājs vairs nav tikbīstams kā nodevējs.

Taču pašreizējā situācija vedināja izdarīt visai drūmus secinājumus. Pagaidām par to neviensnedomāja. Vienīgi Mērija Granta, klausīdamās par pagātnes notikumiem, raudzījās nākotnē. DžonsMengls pirmais pamanīja, ka viņa izskatās gaužām bāla un izmisusi. Viņš uzreiz saprata, kur kavējasjaunās meitenes domas.

— Mis Mērija! Mis Mērija! — viņš iesaucās. — Jūs raudat?— Tu raudi, mīļais bērns? — lēdija Helēna pievērsās Mērijai.— Mans tēvs! Mans tēvs! — meitene čukstēja.Viņa nejaudāja vairāk ko sacīt. Taču prātā visiem pēkšņi iešāvās viena un tā pati doma. Visi saprata,

kāpēc mis Mēriju māc tādas bēdas, kāpēc viņai acis pilnas asaru, kāpēc tēva vārds izlauzās viņai pārlūpām no pašiem sirds dziļumiem.

Airtona atmaskošana laupīja jebkuru cerību atrast Hariju Grantu. Lai ievilinātu Glenervenukontinenta iekšienē, noziedznieks bija izdomājis pasaciņu par katastrofu. To skaidri pateica katordznieki,kuru sarunu Maknebs bija noklausījies. Nekad «Britānija» nebija uzskrējusi uz Tufolda līča zemūdensklintīm! Nekad Harijs Grants nebija spēris kāju uz Austrālijas zemes!

Jau otrreiz aplamais atrastā dokumenta tulkojums «Britānijas» meklētājus bija novirzījis panepareizu ceļu.

Kapteiņa Granta bērnu neremdināmo sāpju nomākti, ceļinieki drūmi klusēja. Kā lai tagad atrodmierinājuma vārdus, kas viestu cerības? Roberts raudāja, piekļāvies māsai. Paganels saērcinātspurpināja:

— Ak, nelaimīgais dokumenti Cik smagu pārbaudījumu tu uzliec krietnu vīru galvām!Un cienījamais ģeogrāfs, ne pa jokam pārskaities pats uz sevi, dauzīja pieri, itin kā gribēdams to

sašķaidīt.Glenervens tikmēr devās laukā pie Milredija un Vilsona, kuri stāvēja sardzē. Ieplakā starp mežmalu

un upi valdīja dziļš klusums. Pie debesu velves nekustīgi karājās tumši mākoņi. Mēmā klusumāsastingušajā gaisā būtu tālu saklausāma pat visniecīgākā skaņa, taču dzirdams nebija itin nekas.Acīmredzot Bens Džoiss ar savu bandu bija aizgājis krietni tālu, pretējā gadījumā koku pazarēs tikbezrūpīgi nelidinātos putni, nemielotos tik mierīgi ar jaunajiem dzinumiem vairāki ķenguri, nebāztu laukāno krūmiem tik paļāvīgi savas galvas eirusu pāris. Tas viss liecināja, ka cilvēka klātbūtne netraucē rāmodabas mieru.

— Vai jūs neko neredzējāt un nedzirdējāt sardzes laikā? — Glenervens noprasīja matrožiem.— Itin neko, jūsu augstība, — Vilsons atbildēja. — Katordznieki droši vien atrodas vairākas

jūdzes no šejienes.— Kā redzams, viņu spēki bija pārāk mazi, lai uzbruktu mums, — Milredijs piemetināja. — Bens

Džoiss droši vien devies vervēt jaunus palīgus starp izbēgušiem katordzniekiem, kas klejo Alpu piekalnē.— Ļoti iespējams, Milredij, — Glenervens sacīja, — šie nelieši ir zaķpastalas. Viņi zina, ka mēs

esam apbruņoti, turklāt labi apbruņoti. Varbūt viņi gaida nakti, lai uzbruktu mums tumsas aizsegā. Kadsāks krēslot, mums jābūt vēl modrākiem. Ak, ja mēs varētu atstāt šo purvaino ieplaku un turpināt ceļu uzpiekrasti! Taču pārplūdusi up« aizsprosto ceļu. Es samaksātu tīrā zeltā par plostu, kas pārceltu mūs uzotru krastu.

— Kāpēc jūsu augstība neliek inums pagatavot šādu plostu? — Vilsons vaicāja. — Koku šeit, cikuziet.

— Nav vērts, Vilson, — Glenervens atbildēja. — Snouvija ir nevis upe, bet nepārvarama straume.Sai brīdī pie Glenervena pienāca Džons Mengls, majors un Paganels. Viņi nupat kā atgriezās no

Snouvijas. Pēc pēdējām lietusgāzēm ūdens līmenis bija cēlies vēl par vienu pēdu. Mutuļojošā straume,šķiet, bija līdzīga krācēm Amerikas upēs. Būtu neprāts doties pāri šai rēcošajai ūdens plūsmai, kurasvirspuse griezās vienos virpuļos.

Džons Mengls paziņoja, ka pārcelties pāri upei nav iespējams.— Tomēr mēs nevaram sēdēt rokas klēpī salikuši, — viņš piemetināja. — Tas, ko mēs gribējām

darīt pirms Airtona nodevības, tagad ir vēl nepieciešamāks nekā agrāk.— Ko tu gribi sacīt, Džon?— Es gribu sacīt, ka mums steidzīgi nepieciešama palīdzība un, tā kā doties uz Tufolda līci mēs

nevaram, tad mums jādodas uz Melburnu. Viens zirgs mums vēl atlicis. Dodiet man to, milord, un es jāšuuz Melburnu.

— Tas ir pārāk bīstami, Džon, — Glenervens iebilda. — Nemaz jau nerunājot par to, cik grūtinojāt divi simti jūdzes pa nepazīstamu apvidu, kur visus ceļus un takas droši vien uzmana Bena Džoisarokaspuiši.

— Es zinu, milord. Taču es zinu arī to, ka šāds stāvoklis nedrīkst turpināties. Airtons prasījanedēļu, lai atvestu šurp «Dunkana» matrožus, bet es apņemos atgriezties Snouvijas krastos pēc sešāmdienām. Vai jūsu augstība man dos šādu pavēli?

— Pirms Glenervens nav atbildējis, ļaujiet man izteikt kādu apsvērumu, — sarunā iejaucāsPaganels. — Uz Melburnu tiešām ir jādodas, bet es iebilstu, ka šādām briesmām tiktu pakļauts DžonsMengls. Viņš ir «Dunkana» kapteinis un tāpēc nedrīkst riskēt. Viņa vietā došos es.

— Labi sacīts! — majors iesaucās. — Bet kāpēc uz Melburnu jādodas tieši jums?— Vai tad mēs vairs nekam nederam? — iesaucās Milredijs un Vilsons.— Vai jūs domājat, ka man būtu par grūtu norikšot divi simti jūdzes zirga mugurā? — Maknebs

sacīja.— Dārgie draugi, — beidzot ierunājās Glenervens, — tā kā vienam no mums jādodas uz Melburnu,

tad vilksim labāk lozes. Paganel, uzrakstiet mūsu vārdus …— Tikai ne jūsējo, milord, — Džons Mengls sacīja.— Kāpēc? — Glenervens attrauca.— Jūs nedrīkstat atstāt lēdiju Helēnu, arī jūsu brūce nav aizdzijusi.— Glenerven, jūs nedrīkstat pamest ekspedīciju! — Paganels iesaucās.— Es arī esmu pret to, — majors paziņoja. — Jūsu vieta, Edvard, ir šeit, jūs nedrīkstat doties

prom.— Uzdevums ir bīstams, un es negribu, ka manā vietā riskē kāds cits, — Glenervens iebilda. —

Rakstiet, Paganel, lai mans vārds ir kopā ar manu biedru vārdiem, un lai dievs dod, ka loze kristu man!So vēlēšanos vajadzēja ievērot. Glenervena vārdu pievienoja pārējiem. Sākās lozēšana, un loze

krita Milredijam. Brašais matrozis aiz prieka nokliedza «urā!».— Milord, esmu gatavs doties ceļā, — viņš sacīja.Paspiedis Milredijam roku, Glenervens devās uz ratiem. Majors un Džons Mengls palika sardzē.Lēdijai Helēnai tūliņ tika paziņots lēmums sūtīt ziņnesi uz Melburnu, kā arī tas, kam kritusi loze.

Viņa sacīja Milredijam vārdus, kas aizkustināja krietno jūrnieku līdz sirds dziļumiem. Visi zināja, kaMilredijs ir drosmīgs, gudrs un nenogurdināms spēkavīrs, un, protams, neko labāku liktenis nevarējaizvēlēties.

Milredijam vajadzēja doties ceļā pulksten astoņos, tūlīt pēc īsā Austrālijas mijkrēšļa. Vilsonsuzņēmās sagatavot ceļam zirgu. Viņam ienāca prātā noņemt nodevīgo kreisās kājas pakavu un aizstāt to ariepriekšējā naktī nosprāgušā zirga pakavu. Katordznieki vairs nevarēs izsekot Milredija pēdām, nedz arīdzīties viņam pakaļ, būdami bez zirgiem.

Kamēr Vilsons darbojās ap zirgu, Glenervens sacerēja vēstuli Tomam Ostinam. Tā kā viņam bijaievainota roka, rakstīšanu viņš uzticēja Paganelam. Zinātnieka prātus nodarbināja kāda uzmācīga ideja, un

viņš, šķiet, nemanīja to, kas notiek viņam apkārt. Visu šo satraucošo notikumu laikā Paganels domāja tikaipar vienu — par nepareizi atšifrēto dokumentu. Viņš visādi pārstatīja vārdus, pūlēdamies izdabūt no tiemjaunu jēgu, un grima aizvien dziļāk šai dažādo skaidrojumu mudžeklī.

Zinātnieks, protams, nedzirdēja Glenervena lūgumu, un lordam vajadzēja to atkārtot.— Ā, lieliski! Esmu jūsu rīcībā, — Paganels atsaucās.To sacīdams, viņš automātiski sameklēja savu piezīmju grāmatiņu un izrāva no tās baltu lapu. Pēc

tam paņēma zīmuli un gatavojās rakstīšanai. Glenervens sāka diktēt šādu tekstu:— «Pavēlu Tomam Ostinam nekavējoties iziet jūrā un doties ar «Dunkanu»…»Paganels beidza rakstīt pēdējo vārdu, kad viņa skatiens nejauši apstājās pie zemē nomestā

«Austrālijas un Jaunzēlandes Avīzes» numura. Avīze bija tā salocīta, ka no tās nosaukuma bija redzamastikai divas pēdējās zilbes. Paganela zīmulis apstājās, un ģeogrāfs, šķiet, pilnīgf aizmirsa Glenervenu, viņavēstuli un to, ko viņam diktēja.

— Paganel! — Glenervens uzsauca.— Ak! — ģeogrāfs attapās.— Kas jums kaiš? — majors noprasīja.— Nekas, nekas! — Paganels nomurmināja.Pēc tam viņš sāka klusi murmināt: — Alatid! alatid! aland!Te pēkšņi ģeogrāfs pietrūkās kājās un satvēra avīzi. Viņš vicināja to rokā, pūlēdamies apvaldīt

vārdus, kas lauzās viņam pār lūpām.Lēdija Helēna, Mērija, Roberts un Glenervens pārsteigti raudzījās uz ģeogrāfu, nevarēdami saprast,

kas izraisījis šādu satraukumu. Paganels atgādināja cilvēku, kas pēkšņi sajucis prātā. Taču nervuuzbudinājums neturpinājās ilgi. Zinātnieks pamazām nomierinājās. Priecīgais spīdums viņa acīs apdzisa.Viņš apsēdās agrākajā vietā un mierīgi sacīja:

— Esmu jūsu rīcībā, milord.Glenervens atsāka diktēt vēstuli, kura galīgā veidā skanēja šādi:— «Pavēlu Tomam Ostinam nekavējoties iziet jūrā un doties ar «Dunkanu» uz trīsdesmit septīto

platuma grādu Austrālijas austrumu piekrastē.»— Austrālijas? — Paganels pārjautāja. — Ak jā, Austrālijas!Pabeidzis vēstuli, ģeogrāfs deva to parakstīt Glenervenam, kas, parspīti ievainojumam, kaut kā izpildīja šo formalitāti. Pēc tam aploksne tika aizlīmēta un aizzīmogota.

Paganels, vēl aizvien satraukts, drebošu roku uzrakstīja adresi:Tomam Ostinam, jahtas «Dunkans» kapteiņa pailgam, Melburnā.Pēc tam Paganels izkāpa no ratiem, žestikulēdams un atkārtodams nesaprotamus vārdus:— Aland! Aland! Zealand!XXI nodala Četras mokpilnas dienasDienas otrā puse pagāja bez starpgadījumiem. Milredija ceļojumam viss bija sagatavots. Brašais

matrozis jutās laimīgs, ka var pierādīt viņa augstībai savu uzticību.Paganels bija atguvis aukstasinību un atkal izturējās kā parasti. Tiesa, zinātnieka izskats liecināja, ka

viņa prātu kaut kas nemitīgi nodarbina, taču viņš acīmredzot bija nolēmis savas domas nevienamneizpaust. Viņam droši vien bija nopietns iemesls tā rīkoties, jo majors bija dzirdējis viņu murminām, itinkā cīnoties ar sevi:

«Nē, nē! Viņi man neticēs! Un kāpēc tas būtu jādara? Ir jau arī par vēlu!»Pieņēmis šādu lēmumu, Paganels devās pie Milredija un parādīja viņam uz kartes ceļu, pa kuru

vajadzēja jāt, lai sasniegtu Melburnu. Visas stigas un takas līdzenumā izved uz Laknovas ceļa. Šis ceļšaizstiepjas taisni uz dienvidiem līdz pašai piekrastei, kur strauji pagriežas virzienā uz Melburnu.Ģeogrāfs ieteica Milredijam nekur nenogriezties no lielceļa un nemēģināt jāt taisni caur nepazīstamoapvidu. Nekas nevarēja būt vienkāršāks. Apmaldīties Milredijs nevarēja.

Briesmas draudēja vienīgi dažu jūdžu attālumā no nometnes, kur droši vien bija noslēpies BensDžoiss ar savu bandu. Ticis pāri šai bīstamai joslai, Milredijs varēja būt drošs, ka laupītāji viņu vairsnepanāks un viņš sekmīgi izpildīs svarīgo uzdevumu.

Pulksten sešos ceļinieki paēda pusdienas. Lietus gāza kā ar spaiņiem. Telts vairs nedeva nekādupajumu, un visi meklēja glābiņu ratos. Tā bija droša patvertne. Iestiguši mālos, rati tajos turējās kā labinocietināts forts. Šī cietokšņa arsenālā bija septiņas karabīnes un septiņi revolveri, kas deva iespējuizturēt diezgan ilgu aplenkumu, jo netrūka nedz munīcijas, nedz pārtikas krājumu. Turklāt varēja cerēt, kapēc sešām dienām «Dunkans» izmetīs enkuru Tufolda līcī. Vēl pēc divdesmit četrām stundām jahtasapkalpe būs sasniegusi Snouvijas upes pretējo krastu, un, ja arī pārcelties ,pār upi vēl nebūs iespējams,katordznieku banda katrā ziņā būs spiesta atkāpties pārspēka priekšā. Taču vispirms Milredijamvajadzēja sekmīgi izpildīt bīstamo misiju.

Pulksten astoņos vakarā iestājās pilnīga tumsa. Bija laiks doties ceļā. Vilsons atveda Milredijamapseglotu zirgu. Zirga kājas piesardzības dēļ bija aptītas ar lupatām, lai neceltos nekāds troksnis. Zirgsizskatījās novārdzis, lai gan tieši no viņa izturības un kāju žigluma bija atkarīgs visu ceļinieku glābiņš.Majors ieteica Milredijam pasaudzēt zirgu, tiklīdz noziedznieki vairs nevarēs viņu panākt. Labāk pavadītceļā pusi dienas ilgāk, toties droši sasniegt galamērķi.

Džons Mengls iedeva matrozim revolveri, kuru viņš nupat bija rūpīgi ·pielādējis. Tas varēja būtdraudīgs ierocis bezbailīga cilvēka rokās, jo seši šāvieni, sekodami cits citam dažās sekundēs, viegli vienattīrītu laupītāju ieņemto ceļu.

Milredijs uzlēca zirgam mugurā.— Te būs vēstule, kas tev jānodod Tomam Ostinam, — Glenervens sacīja.-—Viņš nedrīkst kavēties

nevienu stundu. Lai tūlīt brauc uz Tufolda līci un, ja mēs tur neesam, jo, iespējams, vēl nebūsimpārcēlušies pāri Snouvijai, lai nekavējoties steidzas mums palīgā. Bet tagad, krietnais matrozi, dodiesceļā, un lai dievs tevi sargā!

Glenervens, lēdija Helēna, Mērija Granta, visi cieši paspieda Milredijam roku. Doties melnā unlietainā naktī tālā ceļā, kur uz katra soļa draud briesmas, cauri neizpētītiem tuksneša plašumiem — tasliktu nodrebēt šausmās daudzām sirdīm, kas nav tik drosmīgas kā brašā matroža sirds.

— Ardievu, milord, — Milredijs noteica mierīgā balsī un aizjāja pa stigu, kas veda gar meža malu.Drīz vien matrozis izgaisa skatienam.

Vēja brāzmas kļuva aizvien niknākas. Eikaliptu augstie zari sitās tumsā cits pret citu ar dobju troksni.Brīžam varēja dzirdēt, kā sausie zari nolūst un krīt uz atmiekšķētās zemes. Ne viens vien milzu koks, kurāvairs nebija dzīvības sulu, bet kurš līdz pat šim laikam tomēr bija turējies, nogāzās šai brāzmainajānegaisā. Vēja gaudas jaucās kopā ar lūstošo koku brākšķiem un Snouvijas ūdeņu drūmo rēkoņu. Bieziemākoņi, kurus vējš- dzina uz austrumiem, klājās turpat vai pār zemi kā tvaika mutuļi. Melnā tumsa darījadrausmo nakti vēl šaušalīgāku.

Pēc Milredija aizjāšanas ceļinieki patvērās ratos. Lēdija Helēna, Mērija Granta, Glenervens unPaganels iekārtojās priekšējā nodalījumā, kas bija cieši noslēdzams. Otrajā nodalījumā pajumti bijaatraduši Olbinets, Vilsons un Roberts. Majors un Džons Mengls stāvēja sardzē. Sī piesardzība bijavajadzīga, jo laupītāju uzbrukumu varēja sagaidīt kuru katru brīdi.

Abi uzticamie sargi stāvēja savā postenī un filozofiskā mierā pacieta vēja un lietus brāzmas, kascirtās tieši sejā. Viņi urbās ar skatienu melnajā tumsā, kas bija tik izdevīga laupītāju uzbrukumam, jo aussnevarēja neko saklausīt vētras troksnī, kur jaucās kopā vēja gaudas, zaru krakšķi, krītošu koku blaukšķi untrakojošo ūdeņu rēkoņa.

Tomēr reizumis apdullinošajā troksnī iestājās īsi klusuma mirkļi. Vējš pierima, itin kā gribēdamsatvilkt elpu. Vienīgi Snouvija dobji šalca aiz nekustīgajām niedrēm un melnās gurnijkoku sienas. Saisatelpas mirkļos klusums likās vēl dziļāks. Majors un Džons Mengls tad klausījās, cik vērīgi vienvarēdami.

Kādā no klusuma brīžiem līdz viņu dzirdei nonāca griezīgs svilpiens. Džons Mengls steidzīgi piegājapie majora.

— Vai dzirdējāt? — viņš jautāja.— Jā, — Maknebs atbildēja. — Kas tas varētu būt: cilvēks vai dzīvnieks?— Cilvēks, — Džons Mengls atbildēja.Abi sargi saspringti ieklausījās. Pēkšņi atkal atskanēja tas pats neizprotamais svilpiens un tūlīt pēc

tam šāvienam līdzīga skaņa, taču tik tikko sadzirdama, jo vētra atsāka trakot ar jaunu sparu. Maknebs unDžons Mengls, nevarēdami sadzirdēt viens otru, devās aizvējā aiz ratiem.

Šai brīdī pacēlās kulbas ādai aizklājs — un Glenervens iznāca laukā pie abiem sargiem. Arī viņšbija dzirdējis draudīgo svilpienu un šāvienu, kas atbalsojās zem kulbas jumta.

— No kuras puses nāca skaņas? — viņš jautāja.— No turienes, — Džons Mengls norādīja uz tumsā tīto stigu, pa kuru bija aizjājis Milredijs.— Cik tālu tas varēja būt?— Skaņas nāca pa vējam, droši vien vismaz trīs jūdzes no šejienes, — Džons Mengls atbildēja.— Ejam! — Glenervens noteica, uzmezdams plecā karabīni.— Nekur mēs neiesim, — majors attrauca. — Tie ir slazdi, lai aizvilinātu mūs prom no ratiem.— Ja nu Milrediju trāpījusi neliešu lode? — Glenervens neatlaidās, satverdams Maknebu aiz

rokas.— To mēs uzzināsim rīt, — majors aukstasinīgi atbildēja, cieši nolēmis atturēt Glenervenu no

neapdomīgā soja.— Jūs nedrīkstat atstāt nometni, milord, — Džons Mengls teica. — Es iešu viens pats.— Arī jums nav jāiet, — Maknebs enerģiski iebilda. — Vai tiešām jūs gribat, lai mūs apslaktē pa

vienam, lai mēs saskaldām savus spēkus, lai nokļūstam ļaundaru rokās? Ja Milredijs kritis viņiem parupuri, tad. kāpēc šai nelaimei lai sekotu vēl viena nelaime? Milredijs devās ceļā tāpēc, ka izvilkaliktenīgo lozi. Ja liktenis būtu izraudzījies mani, es dotos ceļā tāpat kā viņš, turklāt nelūgtu un negaidītunekādu palīdzību.

Atturēdams Glenervenu un Džonu Menglu, majors rīkojās pareizi.no visiem viedokļiem. Meklētmatrozi piķa melnā naktī mežā, kur no visām pusēm uzglūn noziedznieki, būtu bijis neprāts, turklāt gluživeltīgs neprāts. Glenervena rīcībā bija pārlieku maz vīru, lai riskētu vēl ar kādu dzīvību.

Tomēr Glenervens acīmredzot negribēja piekrist šiem apsvērumiem. Viņa roka žņaudzīja karabīni.Viņš soļoja šurpu turpu gar ratiem, ieklausīdamies visniecīgākajā troksnītī, urbdamies ar skatienudraudīgajā nakts melnumā. Viņu tirdīja doma, ka viens no viņa ļaudīm kaut kur guļ, nāvīgi ievainots,atstāts likteņa varā, un veltīgi sauc palīgā tos, kuru labā viņš nesis upuri. Maknebs nebija pārliecināts, kaviņam izdosies brālēnu aizturēt, ka Glenervens, sekodams savai sirdsbalsij, nemetīsies Benam Džoisampa šāvienam.

— Edvard, — viņš teica, — nomierinieties. Uzklausiet draugu. Padomājiet par lēdiju Helēnu, parMēriju Grantu, par visiem tiem, kas paliek šeit. Un kurp jūs gribat doties? Kur meklēt Milrediju? Jakatordzniekr viņam uzbrukuši, tas noticis ne tuvāk par divām jūdzēm no šejienes. Uz. kāda ceļa? Pa kādustigu turp aizkļūt?

Šai mirklī, itin kā atbildēdams majoram, atskanēja izmisuma pilns sauciens.— Vai dzirdat? — Glenervens sacīja.Sauciens nāca no tās pašas puses, kur bija nodārdējis šāviens, nepilnu ceturtdaļjūdzi no apmetnes.

Atgrūdis Maknebu, Glenervens jau skrēja pa stigu, kad trīssimt soļus no ratiem gluži skaidri atskanēja:— Palīgā! Palīgā!Tā bija sāpju un izmisuma pilna balss. Džons Mengls un majors metās uz balss pusi.Drīz vien viņi ieraudzīja cilvēku, kas vilkās uz priekšu, žēli vaidēdams.Tas bija Milredijs, ievainots, vairs tikko dzīvs. Kad biedri pacēla matrozi, viņi juta, ka rokas mirkst

asinīs.Lietus aizvien pieņēmās, un vējš ārdījās mirušo koku galotnēs. Cīnīdamies ar vētras brāzmām,

Glenervens, majors un Džons Mengls nesa Milrediju uz ratiem.Kad biedri ienesa Milrediju, visi piecēlās kājās. Paganels, Roberts, Vilsons un Olbinets atstāja

ratus, bet lēdija Helēna atvēlēja nabaga Milredijam savu nodalījumu. Majors novilka matrozim lietū unasinīs izmirkušo blūzi. Atklājās asiņojoša brūce. Tas bija dunča dūriens labajos sānos.

Maknebs ar ievingrinātu roku pārsēja ievainojumu. Vai duncis bija skāris iekšējos orgānus, tokonstatēt viņš nevarēja. No brūces aumaļām plūda asinis. Ievainotā bālums un nespēks liecināja, kaievainojums gaužām bīstams. Vispirms apmazgājis brūci ar tīru ūdeni, majors uzlika uz tās ciešu posāstamponu un vairākas kārtas šarpijas, pēc tam ievainojumu cieši apsaitēja. Tādējādi asiņošanu izdevāsapstādināt. Milredijs tika noguldīts uz veselajiem sāniem, galva un krūtis paceltas augstāk, un lēdijaHelēna iedeva viņam dažus malkus ūdens.

Nogulējis nekustīgi apmēram ceturtdaļstundu, ievainotais sakustējās. Viņa acis pavērās. Lūpasčukstēja kaut kādus vārdus. Majors noliecās un sadzirdēja, ka matrozis murmina:

— Milord … vēstule .. Bens Džoiss …Majors skaļi atkārtoja šos vārdus un jautājoši uzlūkoja klātesošos. Ko Milredijs gribēja sacīt?

Kāpēc Bens Džoiss uzbrucis matrozim? Vai tiešām vienīgi tāpēc, lai viņš nokļūtu uz «Dunkana»?Vēstule…

Glenervens pārmeklēja Milredija kabatas. Tomam Ostinam adresētās vēstules tur vairs nebija!Nakts pagāja mokošā nemierā. Visi baidījās, ka ievainotais kuru katru mirkli var nomirt. Viņš dega

drudža karstumos. Lēdija Helēna un Mērija Granta, gluži kā žēlsirdīgās māsas, neatgāja no viņa ne soli.šķiet, neviens slimnieks nebija kopts ar tādu rūpību un iejūtību.

Atausa diena. Lietus bija mitējies, pie debesīm vēl aizvien vēlās smagi mākoņi. Zemi klāja zarusalaužas. Lietus atmiekšķētais māls bija kļuvis vēl staignāks. Rati gan dziļāk vairs nevarēja iestigt, tačupiekļūt tiem klāt bija grūtāk.

Džons Mengls, Paganels un Glenervens rīta agrumā devās izlūkot tuvāko apkārtni. Viņi gāja pa stigu,uz kuras vēl melnoja asins traipi. Nekas neliecināja par Bena Džoisa un viņa bandas klātbūtni. Viņiaizgāja līdz vietai, kur bija noticis uzbrukums. Zemē gulēja divi līķi, divi laupītāji, ko bija ķērušasMilredija lodes. Viens no viņiem bija Blekpointas kalējs. Viņa nāves izkropļotā seja izskatījās atbaidoša.

Tālāk Glenervens vairs negāja. Piesardzība liedza to darīt. Viņi atgriezās pie ratiem, pagalamnorūpējušies par bezcerīgo stāvokli.

— Par jaunu ziņneša sūtīšanu uz Melburnu nav pat ko domāt, — viņš sacīja.— Un tomēr tas ir jādara, milord, — Džons Mengls atsaucās. — Es lūkošu tikt cauri tur, kur mans

matrozis cieta neveiksmi.— Nē, Džon, tev nav pat zirga, ar ko nojāt šīs divi simti jūdzes.Patiesi, Milredija zirgs, vienīgais, kas bija palicis dzīvs, neatgriezās.Vai slepkavas to būtu nošāvuši? Vai arī tas satracināts auļo kaut kur tuksnesī? Varbūt katordznieki to

notvēruši un piesavinājušies?— Lai būtu kā būdams, — Glenervens sacīja, — mēs vairs nešķirsimies. Nogaidīsim šeit nedēļu,

divas nedēļas, kamēr ūdens Snouvijā nokritīsies. Pēc tam palēnām aizkļūsim līdz Tufolda līcim, nokurienes būs daudz vieglāk nosūtīt «Dunkanam» pavēli doties uz austrumu piekrasti.

— Tas ir vienīgais, ko mēs varam darīt, — Paganels piekrita.— Tātad, dārgie draugi, — Glenervens turpināja, — mēs nešķirsimies. Pārāk lielam riskam sevi

pakļauj cilvēks, kas uzdrošinās viens pats doties tuksnesī, kur klaiņo laupītāji. Lai dievs glābj nabagamatrozi un sargā mūs pašus!

Glenervens rīkojās pareizi, gan atteikdamies no jauna mēģinājuma sūtīt ziņnesi uz Melburnu, ganpieņemdams lēmumu pacietīgi nogaidīt Snouvijas krastā ūdens līmeņa krišanos. Viņi taču atrodas vairs

tikai kādas trīsdesmit piecas jūdzes no Deligitas, no pirmās Jaunās Dienvidvelsas robežpilsētas, kur viņivarēs sagādāt transporta līdzekļus, lai nokļūtu līdz

Tufolda līcim. No turienes viņi sūtīs uz Melburnu «Dunkanam» pavēli pa telegrāfu.'šie pasākumi bija saprātīgi, taču tika pieņemti pārāk vēlu. Cik daudz nelaimju gan būtu gājis secen,

nemaz jau nerunājot par nāvīgo ievainojumu, ja Glenervens nebūtu sūtījis Milrediju pa Laknovas ceļu!Atgriezies nometnē, Glenervens redzēja, ka viņa biedri vairs nav tik ļoti nomākti. Viņi, šķiet, bija

atguvuši cerības.·— Viņam ir labāk! Viņam ir labāk! — Roberts sauca, skriedams pretī lordam Glenervenam.— Vai Milredijam?— Jā, Edvard, — lēdija Helēna atbildēja. — Krīze ir pāri. Majors ir gluži mierīgs. Mūsu matrozis

dzīvos.'— Kur ir Maknebs? — Glenervens vaicāja.— Pie slimnieka gultas. Milredijs gribēja ar viņu runāt. Nevajag viņus traucēt.Patiesi kopš stundas ievainotais bija nācis pie samaņas un drudzis pierimies. Kaut cik atguvies,

Milredijs tūdaļ lūdza pasaukt lordu Glenervenu vai arī,, ja viņa nebūtu, majoru. Redzēdams, cik vārgs vēlir slimnieks,. Maknebs gribēja aizliegt viņam runāt, taču Milredijs tik enerģiski pieprasīja sarunu, kamajoram bija vien jāpiekāpjas.

Kad ieradās Glenervens, saruna jau bija turpinājusies vairākas minūtes. Neatlika nekas cits kā gaidītMakneba ziņojumu.

Drīz vien kulbas aizklājs pašķīrās — un majors iznāca laukā. Viņš devās uz telti zem gumijkokiem,kur draugi viņu gaidīja. Parasti tik mierīgā majora seja šķita drūma un norūpējusies. Kad viņa skatienspievērsās lēdijai Helēnai un Mērijai Grantai, tajā bija lasāmas dziļas skumjas.

Glenervens iztaujāja majoru, kurš tūdaļ pastāstīja, ko bija uzzinājis- no ievainotā.Atstājis nometni, Milredijs jājis pa Paganela norādīto taku. Viņš steidzies, cik nu vien melnajā nakts

tumsā bijis iespējams. Kā viņam pašam licies, viņš nojājis jau apmēram divas jūdzes, kad pēkšņi vairākivīri — šķiet, kādi pieci — metušies zirgam pie galvas. Zirgs saslējies pakaļkājās. Milredijs izrāvisrevolveri un atklājis uguni. Kā viņam šķitis, divi uzbrucēji nogāzušies gar zemi. Šāvienu ugunsuzliesmojumos viņš pazinis Benu Džoisu. Vairāk neko Milredijs nav redzējis. Viņš nav paguvis izšautvisas revolverī ielādētās lodes. Spēcīgs dūriens labajos sānos izsitis viņu no> segliem.

Taču samaņu viņš vēl nebija zaudējis. Slepkavas nodomājuši, ka matrozis beigts. Viņš jutis, ka viņupārmeklē. Pēc tam dzirdējis šādu sarunu..

«Seit ir vēstule!» viens no noziedzniekiem sacījis. — «Dod to šurp!» Bens Džoiss atsaucies. «Tagad«Dunkans» ir mūsu rokās!»

Dzirdot šos vārdus, pār Glenervena lūpām izlauzās kliedziens. Maknebs turpināja:— «Bet tagad ķeriet ciet zirgu!» Bens Džoiss izrīkojis*. «Pēc divām dienām es būšu uz «Dunkana»,

pēc sešām — Tufolda līcī. Tur mēs satiksimies. Milorda ļaudis tad vēl mirks Snouvijas purvos. Jūsšķērsojiet upi pa

Kemplpīras tiltu, pēc tam dodieties taisnā ceļā uz piekrasti un tur gaidiet mani. Gan es atradīšuiespēju, kā dabūt jūs uz kuģa. Kad būsim sametuši komandu jūrā, ar tādu kuģi kā «Dunkans» mēs kļūsimIndijas okeāna valdnieki.» — «Lai dzīvo Bens Džoiss!» katordznieki aurojuši. Tobrīd atvests Milredijazirgs, Bens Džoiss uzlēcis tam mugurā un aizaulekšojis pa Laknovas ceļu, bet viņa banda devusiesdienvidaustrumu virzienā uz Snouvijas krastu. Milredijs, lai cik smagi ievainots, tomēr atradis sevīspēkus un aizvilcies uz vietu netālu no nometnes, kur mēs viņu atradām gandrīz bez dzīvības. Lūk, kopastāstīja Milredijs, — Maknebs pabeidza. — Tagad jūs saprotat, kāpēc drošsirdīgais matrozis tik ļotigribēja runāt.

Makneba stāsts Glenervenam un viņa biedriem lika šausmās nodrebēt.— Pirāti! Pirāti! — Glenervens iesaucās. — Viņi apslaktēs kuģa komandu! Mans «Dunkans»

nonāks laupītāju rokās!— Protams, — Maknebs atsaucās. — Bens Džoiss uzbruks kuģa komandai negaidīti un tad …— Tātad mums jānokļūst piekrastē pirms šiem neliešiem! — Paganels secināja.— Bet kā mēs tiksim pāri Snouvijai? — Vilsons jautāja.— Tāpat kā viņi, — Glenervens atbildēja. — Viņi pāries upi pa Kemplpīras tiltu, to pašu darīsim

arī mēs.— Bet kas būs ar Milrediju? — lēdija Helēna ieprasījās.— Mēs viņu nesīsim! Visi vīrieši pēc kārtas! Nedrīkst pieļaut, ka mana neaizsargātā komanda

nokļūtu Bena Džoisa bandas ķetnās.Šķērsot Snouviju pa Kemplpīras tiltu bija iespējams, lai gan šis plāns bija saistīts ar risku.

Katordznieki varēja nogriezt pieeju tiltam. Viņi būs vismaz trīsdesmit pret septiņiem Glenervena vīriem!Taču ir brīži, kad nevajag rēķināt pretinieka spēkus, bet jādodas tikai uz priekšu.

— Milord, — Džons Mengls sacīja, — pirms speram riskanto soli un dodamies pāri Kemplpīrastiltam, būtu saprātīgi to vispirms izlūkot. Es uzņemšos šo pienākumu.

— Es eju kopā ar jums, — Paganels paziņoja.Priekšlikums tika pieņemts, un Džons Mengls un Paganels tūdaļ sāka posties ceļā. Viņiem vajadzēja

doties lejup pa Snouvijas krastu līdz vietai, kur atradās Bena Džoisa pieminētais tilts. Turklāt doties tā,lai viņus nepamanītu katordznieki, kas droši vien uzmanīja upes krastus.

Un tā abi drosmīgie ceļinieki, labi apbruņoti un paņēmuši līdz pārtiku, devās ceļā un drīz viennozuda krastmalas meldrājā.

Nometnē palikušie gaidīja viņus visu dienu. Pienāca vakars, bet izlūki .aizvien vēl nebija pārnākuši.Nometnē jau sāka uztraukties.

Beidzot ap pulksten vienpadsmitiem Vilsons ziņoja par izlūku tuvošanos. Paganels un Džons Menglsatgriezās pagalam noguruši pēc desmit jūdžu garā pārgājiena.

— Kā ar tiltu? Vai tāds vispār ir? — Glenervens jautāja, steigdamies viņiem pretī.— Jā, liānu tilts, — Džons Mengls atbildēja. — Katordznieki tiešām pārgāja tam pāri, bet…— Bet… — Glenervens steidzināja, nojauzdams jaunu nelaimi.— Pārgājuši pāri tiltam, viņi to nodedzināja! — Paganels atbildēja.XXII nodaļa EDENENodoties izmisumam nebija laika, vajadzēja rīkoties. Tā kā Kemplpīras tilts bija nodedzināts, par

katru cenu vajadzēja atrast kādu citu iespēju, kā tikt pāri Snouvijai un sasniegt Tufolda līča krastus,iekams tur vēl nav ieradusies Bena Džoisa banda. Tāpēc, netērēdami laiku neauglīgās sarunās, DžonsMengls un Glenervens nākamajā dienā, 16. janvārī, devās uz upes krastu, lai organizētu pārcelšanos.

Lietavās uzplūdušie, satrakotie Snouvijas ūdeņi nebija kritušies. Straume krākdama traucās arnegantu spēku. Laisties šādā straujumā nozīmētu drošu nāvi. Glenervens gluži kā sastindzis stāvēja krastā,nodūris galvu un sakrustojis rokas uz krūtīm.

— Vai gribat, es mēģināšu peldus sasniegt otru krastu? — Džons Mengls piedāvāja.— Nē, Džon, — Glenervens sacīja, satverdams aiz rokas drosmīgo jauno cilvēku. — Nogaidīsim

vēl kādu laiku!Abi vīri atgriezās nometnē. Diena pagāja mokošā satraukumā. Reizes desmit Glenervens devās uz

Snouvijas krastu. Viņš pūlējās izgudrot kādu drosmīgu veidu, kā pārcelties pāri upei. Taču visas pūlesbija veltīgas. Ja upes gultnē plūstu lavas straume, arī tad tā nebūtu grūtāk pārejama.

Garajās piespiedu bezdarbības stundās lēdija Helēna, ievērodama majora padomus, prasmīgi unrūpīgi kopa Milrediju. Matrozis juta, ka viņš atgriežas dzīvē. Tagad Maknebs varēja apgalvot, ka dunčadūriens nebija skāris nevienu no galvenajiem iekšējiem orgāniem. Slimnieka vārgums acīmredzot bijaizskaidrojams ar lielo asins zaudējumu. Brūce vairs neasiņoja un pamazām sāka dzīt. Lai pilnīgiatveseļotos, bija nepieciešams vienīgi laiks un miers. Lēdija Helēna pieprasīja, lai slimnieks paliktu

pirmajā ratu nodalījumā. Milrediju tas gaužām mulsināja. Viņam visvairāk rūpēja, vai tikai viņšneaizkavē ceļojumu, un Glenervenam bija jāapsola atstāt matrozi nometnē Vilsona gādībā, tiklīdz būsiespējams pārcelties pār Snouviju.

Diemžēl šķērsot upi nebija iespējams nedz tai dienā, nedz arī nākamajā, 17. janvārī. Šāda kavēšanāsdzina Glenervenu izmisumā. Velti lēdija Helēna un majors centās viņu nomierināt un pierunāt pacietīgigaidīt. Kā gan varēja pacietīgi gaidīt, kad Bens Džoiss varbūt jau uzkāpis uz jahtas klāja, kad «Dunkans»,iespējams, uzdzen tvaiku un paceļ enkuru, lai neatvairāmi ar katru stundu tuvotos liktenīgajam krastam!

Arī Džons Mengls pārdzīvoja tādas pašas dvēseles mokas kā Glenervens. Par katru cenu gribēdamspārvarēt ceļā radušos šķēršļus, viņš uzbūvēja no lieliem gumijkoka mizas gabaliem kaut ko līdzīguaustrāliešu laivai. Lai gan vieglās plāksnes saturēja koka spraišļu skelets, laiviņa tomēr bija gaužāmtrausla.

18. janvārī kapteinis ar matrozi izmēģināja nedrošo kuģeli. Lai gan viņi lika lietā visu pieredzi,spēku, veiklību un drosmi, straumes sagrābtā laiviņa apgāzās un abi jūrnieki par pārdrošo mēģinājumu tiktikko nesamaksāja ar dzīvību. Vieglā laiva nozuda ūdens virpulī. Džonam Menglam un Vilsonamneizdevās nobraukt ne desmit asis pa upi, kas pēc lietavām un sniega kušanas kalnos bija vismaz jūdziplata.

19. un 20. janvāris aizritēja bez pārmaiņām. Majors un Glenervens nogāja veselas piecas jūdzesaugšup gar Snouviju, taču piemērotu pārcelšanās vietu neatrada. Mutuļojošā straume visur traucās argalvu reibinošu ātrumu. Visas Austrālijas Alpu dienvidu nogāzes plūdināja savus ūdeņus šai vienīgajāgultnē.

Vajadzēja atteikties no cerībām glābt «Dunkanu». Kopš Bena Džoisa aizjāšanas bija pagājušaspiecas dienas. Jahta droši vien jau sasniegusi austrumu piekrasti un nonākusi laupītāju rokās.

Tomēr šāds stāvoklis nevarēja turpināties bezgalīgi. Plūdi parasti ātri pāriet un, jo negantāki tiebijuši, jo ātrāk. Patiesi, 21. janvāra rītā Paganels ievēroja, ka ūdens līmenis sāk kristies. Viņš paziņoja toGlenervenam.

— Vai nav vienalga, — Glenervens atbildēja. — Pārāk vēlu!— Tas nav nekāds iemesls, lai mēs ilgāk kavētos šai nometnē, — Maknebs iebilda.— Protams, — Džons Mengls atsaucās. — Varbūt jau rīt varēs pārcelties.— Vai tas vairs glābs manu nelaimīgo komandu! — Glenervens iesaucās.— Uzklausiet mani, jūsu augstība, — Džons Mengls ierunājās. — Es pazīstu Tomu Ostinu. Viņš,

protams, izpildīs jūsu pavēli un izies jūrā, tiklīdz būs iespējams. Bet vai jūs varat galvot, ka «Dunkans»bija gatavs doties jūrā, ka bojājumi jau bija izlaboti, kad Bens Džoiss ieradās Melburnā? Ja nu jahta tūlītneizgāja jūrā, ja Toms Ostins bija spiests dienu vai divas aizkavēties?

— Tev taisnība, Džon, — Glenervens piekrita. — Mums jāsasniedz Tufolda līcis. Mēs tačuatrodamies tikai trīsdesmit piecas jūdzes no Deligitas!

— Šajā pilsētā, — Paganels sacīja, — mēs dabūsim ātrus satiksmes līdzekļus. Un, kas zina, varbūtieradīsimies piekrastē laikus un vēl pagūsim novērst nelaimi.

— Tad dodamies ceļā! — Glenervens iesaucās.Nezaudēdami velti laiku, Džons Mengls un Vilsons sāka būvēt lielu plostu. Viņi bija

pārliecinājušies, ka mizas gabali nevar izturēt spēcīgo straumi. Tāpēc Džons nocirta vairākus gumijkokusun uzbūvēja no tiem primitīvu, taču izturīgu plostu. Plosta būve prasīja laiku. Darbs tika pabeigts tikainākamajā dienā.

Tikmēr ūdens līmenis Snouvijā jūtami nokritās. Rēcošā straume atkal bija kļuvusi par upi, tiesa,strauju upi, tomēr upi. Prasmīgi vadot plostu šķērsām straumei, Džons cerēja laimīgi sasniegt upes pretējokrastu.

Pulksten pusvienos uz plosta tika nogādāta divu dienu ilgam pārgājienam paredzētā pārtika. Pārējieprodukti palika upes krastā kopā ar ratiem un telti. Milrediju jau varēja ņemt līdzi. Viņš ātri atveseļojās.

Pulksten vienos ceļinieki uzkāpa uz plosta, kas stāvēja piesiets pie krasta. Džons Mengls bijapierīkojis plostam labajā pusē kaut ko līdzīgu airim, lai turētos pretī straumei un neļautu plostamnovirzīties no izraudzītā kursa. Šo airi kapteinis uzticēja Vilsonam. Viņš pats, stāvēdams pakaļgalā, bijanolēmis vadīt plostu ar milzīgu stūres airi. Lēdija Helēna un Mērija Granta novietojās plosta vidū blakusMilredijam. Glenervens, majors, Paganels un Roberts nostājās līdzās, lai vajadzības gadījumā nāktupalīgā.

— Vai viss ir sagatavots, Vilson? — Džons Mengls noprasīja matrozim.— Viss kārtībā, kapteinī — Vilsons atbildēja, satverdams airi spēcīgajās rokās.— Esi uzmanīgs un raugies, lai straume mūs neaiznes!Džons Mengls ar spēcīgu grūdienu atstūmās no krasta un ievadīja plostu šķērsām Snouvijas straumei.

Kādas piecpadsmit tuāzes viss noritēja gludi. Vilsons sekmīgi cīnījās ar straumi. Taču drīz vien plostsiekļuva virpulī un sāka griezties ar tādu spēku, ka nedz viens, nedz otrs airis to nejaudāja noturēt. Nekonelīdzēja Vilsona un Džona Mengla izmisīgie pūliņi.

Vajadzēja padoties neizbēgamajam. Apturēt plosta griešanos nebija iespējams. Tas griezās ar galvureibinošu ātrumu un traucās lejup pa straumi. Džons Mengls, bāls, sakostiem zobiem, stāvēja un raudzījāsūdens virpuļos.

Pamazām straume iznesa plostu Snouvijas vidū. Tas atradās jau pusjūdzi lejup no izbraukšanasvietas. Straume, kas šeit bija vēl spēcīgāka,, izjauca ūdens virpuļus, un plosts ieguva zināmu stabilitāti.

Džons Mengls un Vilsons atkal ķērās pie airiem, un viņiem izdevās iegriezt plostu iešķērsāmstraumei. Sis manevrs palīdzēja tuvoties kreisajam krastam. Kad ceļinieki atradās vairs tikai kādaspiecdesmit tuāzes no krasta, pēkšņi pārlūza airis. Plostu atkal sāka nest lejup pa straumi. Džons,riskēdams salauzt stūres airi, centās pretoties straumei. Vilsons asiņainām rokām metās kapteinim palīgā.

Pūles beidzot vainagojās panākumiem, un plosts pēc vairāk nekā pusstundu ilga brauciena atsitāspret krasta krauju. Trieciens bija ārkārtīgi spēcīgs. Virves, ar kurām plosts bija sasiets, pārtrūka, baļķipajuka un applūda. Braucēji tik tikko paguva pieķerties pār ūdeni nolīkušiem krūmiem. Viņi izvilka krastāizmirkušo Milrediju un abas sievietes. Visi izglābās, taču lielākā daļa produktu un visi ieroči, izņemotmajora karabīni ̂aizpeldēja lejup pa straumi kopā ar plosta paliekām.

Upe nu bija šķērsota. Taču ceļotāju pulciņš, palicis gandrīz bez pārtikas un ieročiem, atradāstrīsdesmit piecas jūdzes no Deligitas tuksnešainā, maz izpētītā Viktorijas provinces pierobežas apgabalā.Seit nevarēja sastapt nedz kolonistus, nedz skvoterus, šais tuksnešos klaiņoja vienīgi izbēgušikatordznieki un laupītāji.

Ceļinieki nolēma bez kavēšanās doties tālāk. Apzinādamies, kāds slogs viņš ir biedriem, Milredijslūdza atstāt viņu tepat upes krastā vienu pašu, kamēr pienāks palīdzība no Deligitas.

Glenervens atteicās izpildīt matroža lūgumu. Viņi nevarēja nokļūt Deligitā ātrāk par trim dienām, betpiekrasti viņi cerēja sasniegt pēc piecām dienām, tas ir, tikai 26. janvārī. Bet «Dunkans» droši vien jau16. janvāri bija atstājis Melburnu. Ko gan vairs nozīmēja aizkavēties ceļā dažas liekas stundas!

— Nē, dārgais draugs, — Glenervens sacīja. — Es tevi neatstāšu. Mēs pagatavosim nestuves unnesīsim tevi pēc kārtas.

Nestuves tika pagatavotas no izturīgiem eikaliptu zariem, un Milredijam gribot negribot vajadzēja uztām nogulties. Glenervens gribēja pirmais nest savu matrozi. Viņš pacēla nestuves no vienas puses,Vilsons no otras, un ceļinieku pulciņš devās ceļā.

Kāds bēdīgs skats! Cik skumji beidzās labi aizsāktais ceļojums! Tagad ekspedīcijas dalībnieki vairsnemeklēja Hariju Grantu. Kontinents, kur viņa nebija un kur viņš nekad nebija uzturējies, draudēja kļūtliktenīgs tiem, kas meklēja kapteiņa pēdas. Ja arī Harija Granta drosmīgajiem tautiešiem izdosies sasniegtaustrumu piekrasti, viņi tur neatradīs «Dunkanu», kas aizvestu viņus atpakaļ uz dzimteni.

Nomācošā klusumā un ceļa grūtībās pagāja pirmā diena. Vīri pie nestuvēm mainījās pēc katrāmdesmit minūtēm. Ievainotā matroža biedri bez kurnēšanas uzņēmās šo smago pienākumu, ko svelmīgais

karstums darīja vēl grūtāku.Vakarā, nogājuši tikai piecas jūdzes, ceļinieki apmetās uz naktsguļu gurnijkoku birzī. Vakariņās viņi

apēda produktus, kas bija palikuši pāri pēc plosta bojā ejas. Turpmāk vajadzēja paļauties vienīgi uzmajora karabīni.

Nakts bija nelāga. Sāka līņāt. Nevarēja vien sagaidīt rītu. Gājiens atsākās ar gaismas svīdu.Majoram neizdevās kaut ko nomedīt, negadījās pat iespēja izšaut. Drūmais apvidus bija sliktāks partuksnesi. No tā acīmredzot vairījās pat zvēri.

Par laimi, Roberts uzgāja sīgu ligzdu, kurā bija divpadsmit lielas olas. Olbinets tās izcepa karstosugunskura pelnos. Ceptās olas un kādā gravā atrastais ēdamais augs, tā saucamā portulaka, bija visasbrokastis 22. janvāri.

Ceļš kļuva ārkārtīgi grūts. Smilšainos klajumos auga spinifekss — ērkšķaina zāle, ko Melburnā saucpar «dzeloņcūku». Zāle plosīja drēbes un saskrāpēja līdz asinīm kājas. Tomēr varonīgās sievietesnezūdījās un pašaizliedzīgi soļoja uz priekšu, rādīdamas saviem biedriem piemēru, uzmundrinādamasviņus gan vārdiem, gan skatieniem.

Vakarā ceļinieki apmetās Bulabula kalna pakājē pie Džangalas krika. Vakariņas būtu bijušas gaužāmpieticīgas, ja Maknebs beidzot nebūtu nošāvis lielu žurku — mus conditor —, kas tiek augstu vērtētagaršīgās un barojošās gaļas dēļ. Olbinets to izcepa, un tā patiesi attaisnotu savu labo slavu, ja vien būtubijusi auna lielumā. Taču vajadzēja apmierināties ar to, kas bija. Žurka tika apskrubināta līdz pēdējamkauliņam.

23. janvārī noguruši, taču joprojām enerģijas pilni ceļinieki devās tālāk. Apgājuši apkārt kalnam,viņi nokļuva plašās prērijās, kur auga vaļa bārdai līdzīga zāle. Tas bija īsts šķēpu mežs, asu durkļumudžeklis, kam cauri varēja izlauzties vienīgi ar cirvi un uguni.

Sai rītā neviens pat neierunājās par brokastīm. Bija grūti iedomāties kaut ko neauglīgāku par kvarcašķembām nokaisīto apvidu. Ceļiniekus mocīja ne vien izsalkums, bet arī slāpes. Mokas vēl pavairojakveldējošais karstums. Ceļinieki vairs nenogāja pat pusjūdzi stundā. Ja pārtikas un ūdens nebūs līdzvakaram, viņi nokritīs turpat uz ceļa, lai nekad vairs neceltos.

Kad cilvēkam vairs nekā nav, kad viņš palicis pilnīgi bez iztikas līdzekļiem, kad viņš, šķiet, tūlīt,tūlīt aiz pārpūles saļims un paliks guļam, liktenis pēkšņi sūta viņam palīdzību.

Ūdeni ceļiniekiem dāvāja cefaloti, ar spirdzinošu šķidrumu pildīti ziedu kausiņi, kas karājaskoraļļveida krūmu zaros. Visi dzesēja slāpes un sajuta, ka atgriežas spēks.

Ekspedīcijas dalībnieki lietoja tādu pašu barību kā iezemieši, kad tiem pietrūkst medījumu, kukaiņuun čūsku. Izžuvuša krika gultnē Paganels atrada kādu augu, kura vērtīgās īpašības savos rakstos vairākkārtaprakstījis viņa kolēģis no Ģeogrāfijas biedrības.

Tas bija sporaugs narde, tas pats, kas uzturēja pie dzīvības Bērku un Kingu Austrālijas vidienestuksnešos. Zem nardes lapām, kuras atgādināja āboliņa lapiņas, atradās sausas sēklas. Kad šīs sēklas, kasbija apmēram lēcas lielumā, saberza starp diviem akmeņiem, iznāca kaut kas līdzīgs miltiem. Ceļiniekiizcepa no tiem maizi, kas remdēja bada mokas. Sai vietā nardes auga vairumā. Olbinets nodrošinājās arpārtiku vairākām dienām.

Nākamajā dienā, 24. janvārī, Milredijs daļu ceļa jau gāja kājām. Viņa ievainojums bija pilnīgiaizdzijis. Līdz Deligitai vairs nebija tālāk par desmit jūdzēm. Vakarā ceļinieki apmetās uz simt četrdesmitdevītā garuma grāda, tieši uz Jaunās Dienvidvelsas provinces robežas.

Jau vairākas stundas sijāja smalks, apnicīgs lietus. Nekur neredzēja nekādas pajumtes. DžonamMenglam tomēr palaimējās atrast kādu pamestu, pussagruvušu mežinieka būdu. Vajadzēja apmierinātiesar šo no zariem un salmiem celto mājokli. Vilsons aizgāja salasīt visapkārt sakritušos sausos zarus, laiiekurtu pavardā uguni un izceptu nardes maizi. Taču viņam nekādi neizdevās savākto malku aizdedzināt.Koksne saturēja lielu daudzumu nedegošu vielu, un uguns tai neko nevarēja padarīt. Tas bija nedegošaiskoks, ko Paganels jau bija pieminējis, stāstīdams par Austrālijas dīvainībām.

Vajadzēja iztikt bez uguns un tātad arī bez maizes, turklāt gulēt miklās drēbēs. Paslēpušies augstokoku zaros, smējējputni, šķiet, ņirgājās par nelaimīgajiem ceļiniekiem.

Tomēr mocībām vajadzēja drīz beigties. Bija jau arī laiks. Abas jaunās sievietes turējās, cikvaronīgi vien spēdamas, taču viņu spēki izsīka ar katru stundu. Viņas vairs negāja, bet tikko vilkās uzpriekšu.

Nākamajā rītā gājiens atsākās gaismas svīdā. Pulksten vienpadsmitos ceļinieki beidzot ieraudzījaDeligitu, Velslejas grāfistes pilsētiņu, kas atradās piecdesmit jūdzes no Tufolda līča.

Deligitā transporta jautājums tika ātri atrisināts. Piekrastes tuvumā Glenervenā pamodās jaunascerības. Varbūt «Dunkanu» kaut kas aizkavējis un viņi vēl nonāks pirmie? Pēc divdesmit četrām stundāmviņi jau būs līča krastā.

Ap pulksten divpadsmitiem pēc sātīgām brokastīm visi ceļinieki iekāpa pasta ratos, un pieci zirgiaiztraucās no Deligitas.

Kučieris, kam bija apsolīta bagātīga atlīdzība, dzina zirgus, cik jaudas, pa labi uzturētu ceļu. Viņiemnevajadzēja ne divu minūšu, lai apmainītu zirgus pasta stacijās, kas atradās desmit jūdzes cita no citas.Šķita, ka Glenervena nepacietīgā degsme pārņēmusi arī vedējus.

Pasta rati joņoja visu dienu un nākamo nakti, nobraukdami sešas jūdzes stundā.Nākamajā dienā, saulei austot, dobja šalkoņa vēstīja par okeāna tuvumu. Vajadzēja vēl apbraukt

apkārt līcim, lai sasniegtu krastu uz trīsdesmit septītās paralēles, tieši tai vietā, kur Tomam Ostinamvajadzēja gaidīt ceļiniekus.

Kad beidzot skatienam pavērās jūra, visi lūkojās selgā, meklēdami «Dunkanu». Varbūt jahtabrīnumainā kārtā patiesi kursē gar krastu, tāpat kā pirms mēneša tā bija kursējusi pie Korientes ragaArgentīnas piekrastē!

Nekas nebija redzams. Vienīgi debesis un ūdens, kas saplūda kopā pie apvāršņa. Neviena buraneiepriecēja aci bezgalīgajā okeāna plašumā.

Taču vēl bija palikusi viena cerība. Varbūt Toms Ostins izmetis enkuru Tufolda līcī, jo jūra bijavētraina un kursēt gar atklātu krastu bija bīstami.

— Uz Ēdeni! — Glenervens pavēlēja.Pasta rati tūdaļ nogriezās pa labi uz ceļa, kas gar līča krastu veda uz Ēdenes pilsētiņu, līdz kurai bija

piecas jūdzes. Kučieris apstājās netālu no bākas, kas norādīja ieeju ostā. Reidā bija noenkurojušiesvairāki kuģi, taču ne uz viena neplīvoja Malkolmas karogs.

Glenervens, Džons Mengls un Paganels izlēca no pasta ratiem un steidzās tieši' uz muitnīcu. Tur viņiizvaicāja ierēdņus par visiem kuģiem, kas bija iebraukuši ostā pēdējās dienās. Izrādījās, ka jau veselunedēļu ostā nav ieradies neviens kuģis.

— Varbūt «Dunkans» nemaz nav izbraucis no Melburnas! — Glenervens iesaucās, kā jau cilvēks,kas grib pieķerties visniecīgākajai cerībai. — Ja nu mēs esam ieradušies šeit pirms Toma Ostina?

Džons Mengls pašūpoja galvu. Kapteinis pazina savu palīgu. Saņēmis pavēli, Toms Ostins nevarējato neizpildīt desmit dienu laikā.

— Es gribu zināt patiesību, — Glenervens sacīja. — Labāk rūgta patiesība nekā neziņa.Pēc ceturtdaļstundas tika nosūtīta telegramma uz Melburnu kuģu remonta māklerim. Pēc tam ceļinieki

aizbrauca uz viesnīcu «Viktorija». Pulksten divos dienā Glenervens saņēma atbildes telegrammu. Tāssaturs bija šāds:

Lordam Glenervenam Ēdenē Tufolda līci.«Dunkans» izbrauca jūrā šā mēneša 18. datumā nezināmā virzienā.D z. E ndrjū, kuģu remonta mākleris.Telegramma izkrita Glenervenam no rokām.Nekādu šaubu vairs nebija. Skotu jahta bija nonākusi Bena Džoisa rokās, kļuvusi par pirātu kuģi!Tā beidzās ceļojums cauri Austrālijai, kas bija tik laimīgi sācies. Kapteiņa Granta un viņa kuģinieku

pēdas tagad bija zaudētas uz visiem laikiem. Sī neveiksme bija maksājusi dzīvību visai «Dunkana»komandai. Lords. Glenervens bija cietis sakāvi. Drosmīgo ceļotāju, kuru pampās nevarēja aizkavētsatrakotie dabas spēki, Austrālijā bija uzveicis cilvēku zemiskums.

TREŠĀ DAĻAI nodaļa «MAKARIJS»Ja kapteiņa Granta meklētājiem kādreiz varētu gaist cerības atrast pazudušo jūras braucēju, tad

laikam gan tam būtu jānotiek šajās dienās, kad pēkšņi bija zaudēts itin viss. Uz kādu zemeslodes vieturīkot jaunu ekspedīciju? Kādā veidā pārmeklēt jaunas zemes? «Dunkana» vairs nebija, un nebija patiespējams tūdaļ atgriezties dzimtenē. Tātad cēlsirdīgo skotu pasākums bija cietis neveiksmi. Neveiksme!Skumīgs vārds, kas nedrīkst rast atbalsi vīrišķīga cilvēka sirdī. Un tomēr likteņa triecieni piespiedaGlenervenu atzīt, ka viņš vairs nav spējīgs novest līdz galam misiju, ko bija tik pašaizliedzīgi uzņēmies.

Sais grūtajās dienās Mērija Granta atrada sevī vīrišķību nepieminēt tēva vārdu. Viņa apvaldījaskaudrās bēdas, domādama par nelaimīgo «Dunkana» komandu, kas bija gājusi bojā. Tagad Mērijamierināja lēdiju Glenervenu, kura pirms tam bija mierinājusi viņu pašu. Mērija pirmā ierunājās paratgriešanos Skotijā. Redzēdams, cik vīrišķīgi jaunā meitene samierinās ar likteni, Džons Mengls nevarējavien viņu apbrīnot. Kad viņš reiz ierunājās par iespējām turpināt meklējumus, Mērija ar skatienu viņuapstādināja un vēlāk viņam sacīja:

— Nē, mister Džon, tagad domāsim par tiem, kas mūsu dē] tik daudz upurējuši. LordamGlenervenam jāatgriežas Eiropā.

— Jums taisnība, mis Mērija, — Džons Mengls atbildēja. — Tas ir nepieciešams. Tāpat kānepieciešams informēt Anglijas varas iestādes par «Dunkana» likteni. Taču nezaudējiet cerības.Aizsāktos meklējumus es turpināšu viens. Vai nu es atradīšu kapteini Grantu, vai arī pats iešu bojā!

Tie nebija tukši vārdi, bet nopietna apņemšanās. Mērija to saprata un sniedza jaunajam kapteinimroku, itin kā apstiprinot ar rokasspiedienu šo vienošanos. Džons Mengls ziedoja visu savu dzīvi, betMērija deva pretī mūžīgu pateicību.

Šai dienā tika galīgi nolemts atgriezties dzimtenē. Bez kavēšanās vajadzēja doties uz Melburnu.Nākamajā rītā Džons Mengls aizgāja uz ostu, lai uzzinātu, kādi kuģi tuvākajās dienās to atstāj. Viņš bijapārliecināts, ka starp Ēdeni un Viktorijas provinces galvaspilsētu pastāv dzīva satiksme.

Taču viņu gaidīja vilšanās. Kuģu šeit tikpat kā nebija. Trīs četri Tufolda līcī noenkurojušies kuģi —tā bija visa vietējā tirdzniecības flote. Neviens no tiem nebrauca nedz uz Melburnu, nedz Sidneju, nedzPointdegalu. Vienīgi šais trijās Austrālijas ostās Glenervens varēja atrast kuģus, kas brauc uz Angliju, joAustrumu Pussalu kuģniecības sabiedrība uztur regulāru pasažieru tvaikoņu satiksmi starp šīm ostām unmetropoli.

Ko darīt šādā situācijā? Gaidīt piemērotu kuģi? Taču gaidīšana varēja ieilgt, jo Tufolda līcī kuģiiegriezās reti. Cik daudz to pabrauc garām atklātā jūrā, līcī nemaz nepiestādami!

Pārdomājis visu un apspriedies ar ceļabiedriem, Glenervens jau bija izšķīries braukt uz Sidneju pazemes ceļu, kad pēkšņi Paganels izteica priekšlikumu, ko neviens nebija gaidījis.

Arī ģeogrāfs bija apmeklējis Tufolda līča ostu un zināja, ka uz Melburnu un Sidneju neviens kuģisneiet. Taču no trim kuģiem, kas stāvēja reidā, vien gatavojās doties uz Oklendu, Jaunzēlandes ziemeļusalas Ikanamaui galvaspilsētu. Paganels ieteica fraktēt šo kuģi un aizbraukt ar to uz Oklendu, no kurienesnebūtu grūti atgriezties Eiropā ar kādu Pussalu sabiedrības tvaikoni.

Šis priekšlikums pelnīja nopietnu uzmanību. Turklāt Paganels šoreiz pat nelika lietā savusneskaitāmos argumentus, ar kuriem parasti nekad neskopojās. Viņš tikai piemetināja, ka šis brauciensneprasīs vairāk par piecām sešām dienām. Patiesi, Austrāliju no Jaunzēlandes šķīra ne vairāk kā tūkstošjūdžu.

Dīvainas sagadīšanās dēļ Oklenda atradās tieši uz trīsdesmit septītās paralēles, pie kuras ceļiniekitik cieši turējās jau kopš Araukānijas piekrastes. Neriskēdams iemantot savtīga cilvēka slavu, ģeogrāfs

varēja minēt šo viņa priekšlikumam izdevīgo argumentu. Patiesi, tā bija lieliska izdevība pa ceļamapmeklēt arī Jaunzēlandes krastus.

Taču Paganels šādu argumentu neminēja. Acīmredzot pēc divām neveiksmēm viņš neuzdrošinājāsdot dokumentam trešo tulkojumu. Un vai vispār tāds varēja būt? Dokumentā taču bija skaidri norādīts, kakapteinis Grants atradis patvērumu nevis salās, bet kontinentā. Jaunzēlande, protams, bija tikai sala. Tasnebija apstrīdams. Vai nu tāpēc, vai arī kāda cita iemesla dēļ, ierosinādams braukt uz Oklendu, Paganelsnebilda ne vārda par iespēju uzsākt tur jaunus meklējumus. Viņš tikai pievērsa uzmanību tam, ka starp šopilsētu un Lielbritāniju pastāv regulāra satiksme, ko varētu ērti izmantot.

Džons Mengls atbalstīja Paganela priekšlikumu. Viņš uzskatīja, ka labāk braukt ar šo kuģi nekā uzlabu laimi gaidīt iegriežamies Tufolda līcī kādu citu piemērotu kuģi. Taču, iekāms galīgi izšķīrās, viņšgribēja apskatīt ģeogrāfa izraudzīto kuģi. Glenervens, majors, Paganels, Roberts un pats Džons Menglsiekāpa laivā un ar dažiem airu vēzieniem pieīrās pie kuģa, kas bija noenkurojies divu kabeļtauvu attālumāno krasta.

Tā bija divi simti piecdesmit tonnu liela briga, nosaukta par «Makariju». Tā veica kabotāžas reisusstarp dažādām Austrālijas un Jaunzēlandes ostām. Kapteinis jeb, pareizāk, kuģa saimnieks sagaidīja savusciemiņus diezgan nelaipni. Tūdaļ bija redzams, ka viņš ir neaudzināts cilvēks, kas neko daudz neatšķirasno saviem pieciem matrožiem. Viņam bija rupja, sarkana seja, lielas rokas, ielauzts deguns un iztecējusiacs, ar pīpes tabaku apķepušas lūpas. Tas viss darīja Viļu Helliju gaužām nepievilcīgu. Taču nekādascitas izvēles nebija, un vispār dažas dienas ilgā ceļojumā var paciest arī šādu tipu.

— Ei, jūs, kas jums vajadzīgs? — Vils Hellijs uzsauca svešiniekiem, kas kāpa uz viņa kuģa klāja.— Vai jūs esat kapteinis? — Džons Mengls noprasīja.— Es pats, — Hellijs atbildēja. — Tālāk?— Vai «Makarijs» brauc ar kravu uz Oklendu?— Jā gan. Tālāk?— Ko tas ved?— Visu, ko pērk un pārdod. Tālāk?— Kad kuģis iziet jūrā?— Rit, reizē ar bēgumu. Tālāk?— Vai jūs nepaņemtu arī pasažierus?— Atkarībā no tā, kādi šie pasažieri ir un vai tie būs mierā ar ēdienu no kopēja kuģa katla.— Viņiem būs pašiem savi produkti.— Tālāk?— Ko tālāk?— Cik tad viņu būs?— Deviņi, to skaitā divas dāmas.— Man nav kajīšu.— Viņi būs mierā ar jebkurām telpām.— Tālāk?— Vai piekrītat? — jautāja Džons Mengls, kuru kapteiņa manieres nemaz nemulsināja.— Vajag apdomāt, — «Makarija» saimnieks nomurmināja.Vils Hellijs pagājās šurpu turpu pa klāju, rībinādams ar milzīgiem, naglām apkaltiem zābakiem. Tad

pēkšņi apstājās Džona Mengla priekšā.— Cik viņi maksā? — viņš jautāja.— Cik jūs prasāt? — Džons Mengls atteica.— Piecdesmit mārciņas. Glenervens piekrītoši pamāja ar galvu.— Lai notiek! Piecdesmit mārciņas, — Džons Mengls atbildēja.— Tas tikai par braucienu, — Vils Hellijs piemetināja.

— Tikai par braucienu.— Ēdiens atsevišķi.— Atsevišķi.— Norunāts! Tālāk? — Vils Hellijs noburkšķēja.— Ko tālāk?— Rokasnaudu!— Te būs puse — divdesmit piecas mārciņas, — Džons Mengls sacīja, noskaitīdams naudu brigas

saimniekam, kas iebāza to kabatā, ne paldies nepateicis.— Rīt esiet uz kuģa, — viņš piekodināja. — Pirms pusdienlaika. Būsit vai nebūsit, es paceļu

enkuru.— Būsim.To pateikuši, Glenervens, majors, Roberts, Paganels un Džons Mengls atstāja kuģi. Vils Hellijs pat

neuzskatīja par vajadzīgu pieskarties savai vaskadrānas cepurei, kas sedza viņa sarkanās pinkas.— Kāds lamzaks! — Džons Mengls noteica.— Bet man viņš patīk, — Paganels attrauca. — īsts jūrasvilks.— Drīzāk gan lācis, — majors noteica.— Un, manuprāt, šis lācis savā laikā tirgojies ar dzīvo preci, — Džons Mengls piemetināja.— Kāda tam nozīme? — Glenervens atsaucās. — Šobrīd mums svarīgi vienīgi tas, ka viņš ir

«Makarija» kapteinis un ka «Makarijs» brauc uz Jaunzēlandi. Ceļā no Tufolda līča līdz Oklendai mēsredzēsim viņu tikai reizēm, bet pēc Oklendas neredzēsim vairs nemaz.

Lēdija Helēna un Mērija Granta priecājās, ka aizbraukšana nolikta uz rītdienu. Glenervens viņasbrīdināja, ka ērtību ziņā «Makarijs» nav pat salīdzināms ar «Dunkanu». Taču šāds sīkums nevarējaiebiedēt sievietes, kas bija pārcietušas tik daudz grūtību. Misteram Olbinetam tika uzdots parūpēties parpārtikas sagādi. Nabaga vīrs pēc «Dunkana» zaudēšanas bieži vien apraudāja savu nelaimīgo misisOlbinetu, kas bija palikusi uz jahtas un acīmredzot kopā ar visu komandu kritusi par upuri cietsirdīgajiemkatordzniekiem. Tomēr savus stjuarta pienākumus viņš pildīja tikpat uzcītīgi kā agrāk, un pasažieru«atsevišķajā ēdienā» ietilpa izmeklēti gardumi, kādi uz brigas ne sapņos nerādījās. Dažās stundās pārtikaskrājumi bija iepirkti.

Tikmēr majors saņēma naudas pārvedumu no Melburnas Apvienotās bankas, kur Glenervenam bijaatvērts konts. Maknebs negribēja palikt bez naudas — tāpat kā bez ieročiem un munīcijas. Tāpēc viņšatjaunoja savu arsenālu. Bet Paganelam izdevās nopirkt lielisku Jaunzēlandes karti, ko Edinburgā bijaizdevis Džonstons.

Milredijs atkal bija uz kājām. Viņš tikpat kā vairs nejuta ievainojumu,, kas viņam bija prasījisgandrīz vai dzīvību. Jūras ceļojumam vajadzēja viņu galīgi izdziedināt. Viņš paļāvās Klusā okeāna vējuārstnieciskajai iedarbībai.

Vilsonam bija uzticēts sagatavot uz «Makarija» telpas pasažieriem. Kad viņš bija pastrādājis arslotu un suku, kabīni vairs nevarēja pazīt. Vils Hellijs tikai raustīja plecus, taču ļāva matrozim rīkotiespēc viņa prāta. Par Glenervenu, viņa ceļabiedriem un ceļabiedrenēm kapteinis nemaz neinteresējās. Viņšpat nezināja savu pasažieru vārdus un arī netaujāja pēc tiem. Šī papildu krava ienesa viņam liekaspiecdesmit mārciņas, un tas arī bija viss. Viņa acīs daudz lielāka vērtība bija divi simti tonnām ģērētuādu, kas līdz pēdējai iespējai aizpildīja kuģa tilpnes. Pirmajā vietā ādas, cilvēki — pēc tam. Vils Hellijsbija tirgonis. Taču, būdams vienlaikus arī pieredzējis jūrnieks, viņš labi pazina šejienes jūras, kas koraļļurifu dēļ ir ļoti bīstamas.

Atlikušo dienas daļu Glenervens bija nolēmis izmantot, lai vēlreiz pārlūkotu piekrasti tai vietā, kurto šķērso trīsdesmit septītā paralēle. Turp viņš devās divu iemeslu dēļ.

Vispirms viņš vēlējās vēlreiz apskatīt «Britānijas» iespējamo katastrofas vietu. Airtons tomēr bija«Britānijas» bocmanis, un «Britānija» patiesi varēja būt avarējusi Austrālijas austrumu piekrastē, nevis

rietumu krastā. Būtu vieglprātīgi atstāt neizpētītu vietu, kas jāatstāj uz visiem laikiem.Turklāt, ja arī «Britānija» šai krastā nebija gājusi bojā, tad vismaz «Dunkans» šeit bija nokļuvis

katordznieku rokās. Varbūt izraisījās cīņa? Vai šajā gadījumā nevarēja cerēt atrast šās cīņas pēdas,pēdējās izmisīgās pretošanās pēdas? Ja komanda dabūjusi galu jūras viļņos, vai viļņi nevarēja izskalotkrastā kādu līķi?

Un Glenervens sava uzticīgā Džona pavadībā devās izlūkos. Viesnīcas «Viktorija» saimnieksnodeva viņa rīcībā divus zirgus, un viņi aizaulekšoja gar Tufolda līča krastu uz ziemeļiem.

Tas bija skumjš jājiens. Glenervens un kapteinis Džons klusēja, taču viņi saprata viens otru. Vienasun tās pašas domas un laikam arī viens un tas pats nemiers urdīja viņu prātus. Viņi raudzījās uz jūrasizgrauztām klintīm. Viņiem nebija vajadzības nedz jautāt, nedz arī gaidīt atbildi.

Ņemot vērā Džona Mengla uzcītību un pieredzi, varēja droši apgalvot, ka ikviena vietiņa šai krastātika rūpīgi pārmeklēta. Izlūki nepalaida garām nevienu līcīti, nevienu liedagu, nevienu smilšu sēri, kurKlusā okeāna paisums, kas, tiesa, nav visai spēcīgs, varēja būt izmetis kuģa atliekas. Taču netika atrastsnekas tāds, kas dotu iemeslu uzsākt šais vietās jaunus meklējumus.

Nebija itin nekādu «Britānijas» avārijas pēdu.Tāpat netika atrasts nekas tāds, kas varētu attiekties uz «Dunkanu». Visa šī Austrālijas piekrastes

daļa bija pilnīgi tukša.Tomēr Džons Mengls netālu no krasta uzdūrās kādas nometnes pēdām — uz to norādīja nesenā

ugunskura pārogļojušās pagales. Vai šeit pirms dažām dienām bija apmetusies kāda klejojoša iezemiešucilts? Nē, Glenervens pamanīja ko tādu, kas neapšaubāmi liecināja, ka šai krastā uzturējušieskatordznieki.

Lietiskais pierādījums — vecs, aplāpīts, pelēki dzeltens uzsvārcis bija nomests zem koka. Uzdrausmā apģērba gabala bija redzams Pērtas katorgas cietuma numurs. Paša valkātāja vairs nebija, betviņa apģērba gabals vēstīja, ka viņš šeit uzturējies. Katorgas livreja, kas bija segusi kāda nelieša plecus,tagad trunēja šai vientuļajā krastā.

— Redzi, Džon, — Glenervens sacīja, — katordznieki šeit ir bijuši. Bet kur mūsu nabaga biedri no«Dunkana»?

— Jā, — Džons atbildēja neskanīgā balsī, — var droši teikt, ka viņus nemaz neizcēla krastā, kaviņi gājuši bojā …

— Nicināmie nelieši! Ja viņi reiz nonāks manās rokās, es atriebšu savu komandu! — Glenervensiesaucās.

Ciešanas bija ievilkušas Glenervena sejā skarbus vaibstus. Labu brīdi viņš raudzījās bezgalīgajāviļņu klaidā, itin kā gribēdams vēl saskatīt tālē gaistošu kuģi. Tad dusmu uguns acīs apdzisa un sejaatguva parasto izteiksmi. Nebildis ne vārda, Glenervens aizaulekšoja atpakaļ uz Ēdeni.

Atlika nokārtot vēl vienu formalitāti — paziņot par notikušo policijai. Tas tika izdarīts tai pašāvakarā. Policijas virsnieks Tomass Benkss, sastādīdams protokolu, tik tikko jaudāja apslēpt prieku. Viņšjutās bezgala apmierināts, ka Bens Džoiss un viņa banda aizlaidušies prom. Līdz ar viņu priecājās visapilsēta. Tiesa, laupītāji bija atstājuši Austrāliju, pastrādādami jaunu noziegumu, taču viņi bija projām.Svarīgais jaunums tika nekavējoties pārraidīts pa telegrāfu Melburnas un Sidnejas varas iestādēm.

Nodevis policijā savu ziņojumu, Glenervens atgriezās viesnīcā «Viktorija». Pēdējais vakarsAustrālijā ceļotājiem bija gaužām skumīgs. Viņu domas kavējās šai zemē, kas bija nesusi viņiem tik daudznelaimju. Viņi atcerējās daudzsološās cerības, kuras bija uzausušas pie Bernuli raga un kuras tik nežēlīgitika sadragātas Tufolda līča krastos.

Paganels atradās drudžaina satraukuma varā. Džons Mengls, kas vēroja ģeogrāfu kopš notikuma pieSnouvijas, juta, ka viņš kaut ko grib teikt, gan arī negrib. Vairākkārt viņš uzdeva Paganelam jautājumus,taču nesaņēma nekādu atbildi.

Tomēr šai vakarā, pavadīdams zinātnieku uz viņa istabu, Džons pavaicāja, kāpēc viņš tik ļoti

nervozē.— Dārgais Džon, — ģeogrāfs izvairīgi atbildēja, — mani nervi ir tādā pašā stāvoklī kā vienmēr.— Paganela kungs, — Džons Mengls neatlaidās, — jums ir kāds noslēpums, un tas smacē jūs nost.— Lai arī tā būtu. Tas ir pāri maniem spēkiem! — ģeogrāfs iesaucās, sparīgi žestikulēdams.— Kas ir pāri jūsu spēkiem?— Prieks — no vienas puses, izmisums — no otras.— Tātad jūs vienlaikus priecājaties un krītat izmisumā?— Jā, es gan priecājos, gan kritu izmisumā par to, ka dodamies uz Jaunzēlandi.— Vai jums būtu kādi jauni apsvērumi? — Džons Mengls tūdaļ iejautājās. — Varbūt esat uzgājuši

nozaudētās pēdas?II nodaļa

TĀS ZEMES PAGĀTNE, UZ KURU DODAS MŪSU CEĻINIEKINākamajā dienā, 27. janvārī, «Makarija» pasažieri iekārtojās šaurajā brigas kabīnē. Vils Hellijs,

protams, nepiedāvāja dāmām savu kajīti. Taču 50 pieklājības trūkumu nevajadzēja nožēlot, jo kapteiņakajīte patiesi bija ists lāča midzenis.

Pulksten pusvienos līdz ar bēguma iestāšanos kuģis izgāja jūrā. Tikai ar pūlēm izdevās izcelt enkuru.No dienvidrietumiem pūta mērens vējš. Buras tika uzvilktas pamazām. Pieci brigas matroži nesteidzās.Vilsons gribēja nākt komandai palīgā, taču Hellijs palūdza viņu stāvēt malā un nebāzt degunu citudarīšanās. Viņš esot radis ar visu tikt galā pats, un viņam neesot vajadzīga nedz palīdzība, nedz padoms.

Pēdējā frāze attiecās uz Džonu Menglu, kas nevarēja nepasmaidīt, vērojot, cik neveikli matrožirīkojas ar takelāžu. Džons nepārprotamo mājienu ņēma vērā un nolēma iejaukties vienīgi tad, ja komandasnemākulības dēļ kuģim draudētu briesmas.

Beidzot pieci matroži, saimniekam nepārtraukti lamājoties, uzvilka buras. «Makarijs» ar uzvilktāmapakšējām burām, marsburām, bramburām, bezānburām un klīveriem izbrauca ar kreiso halzi atklātā jūrā.Pēc tam tika uzvilktas arī priekšburas un bombramburas. Taču, par spīti daudzajām burām, briga tik tikkovirzījās uz priekšu. Pārāk noapaļotais priekšgals, platais dibens un smagais pakaļgals darīja «Makariju»par vienu no tiem neveiklajiem kuģiem, kādus jūrnieki parasti devē par «tupelēm».

Ar to bija jāsamierinās. Par laimi, lai cik gausi «Makarijs» brauca, pēc piecām, ilgākais, sešāmdienām tam vajadzēja izmest enkuru Oklendas reidā.

Pulksten septiņos vakarā skatienam izgaisa Austrālijas krasts un Ēdenes ostas bāka. Nemierīgā jūraapgrūtināja kuģa gaitu. Tas smagi krita bedrēs starp viļņiem. Pasažieri, kuri tika nežēlīgi šūpoti, šaurajākabīnē jutās visai neomulīgi. Uzturēties uz klāja nevarēja, jo lietus lija vienā līšanā. Pasažieri bija tikpatkā ieslodzīti cietumā.

Ikviens bija iegrimis savās domās. Sarunas bija apsīkušas. Vienīgi lēdija Helēna un Mērija Grantapārmija kādus vārdus. Glenervens nevarēja nosēdēt uz vietas un staigāja no viena stūra uz otru. Turpretīmajors sēdēja kā sastindzis. Džons Mengls kopā ar Robertu laiku pa laikam uzkāpa uz klāja, lai pavērotujūru. Paganels savā kaktā murmināja nesaprotamus un nesakarīgus vārdus.

Kur klīda cienījamā ģeogrāfa domas? Viņš jau bija Jaunzēlandē, kurp viņu veda liktenis. Paganelspārcilāja domās visu Jaunzēlandes vēsturi, un acu priekšā atainojās šās zemes drūmā pagātne.

Bet vai Jaunzēlandes vēsturē bija kāds fakts, kāds notikums, kas liecinātu, ka atklājēji šīs salasnoturējuši par kontinentu? Vai mūsdienu ģeogrāfs un jūrnieks varētu tās nosaukt par kontinentu? Kāredzam, Paganels atkal un atkal atgriezās pie atrastā dokumenta skaidrojuma. Viņš bija kā apmāts, kautkādas uzmācīgas idejas pārņemts. Pēc Patagonijas un Austrālijas ģeogrāfa iztēle, viena vienīga vārdaierosināta, bija pieķērusies Jaunzēlandei. Taču viņa fantāzijas lidojumu traucēja kāda neskaidrība.

— Contin… contin… — viņš murmināja. — Tas taču nevar būt nekas cits kā kontinents.Paganels atsauca atmiņā jūras braucējus, kas bija pētījuši šīs divas lielās dienvidjūru salas.

1642. gada 13. decembrī holandietis Tasmāns, atklājis Vandimena zemi, piestāja pie toreiz vēlnezināmajiem Jaunzēlandes krastiem. Vairākas dienas viņš brauca gar piekrasti, līdz 17. decembrī viņakuģi ieslīdēja plašā līcī, kas beidzās ar jūras šaurumu starp divām salām.

Ziemeļu salu sauca par Ikanamaui, kas zēlandiešu valodā nozīmē «Zivs maui». Dienvidu salasnosaukums bija Tavaipunamu[38], tas ir, «valzivs, kas dāvā zaļo nefrītu».

Ābels Tasmāns nosūtīja uz krastu laivas, un tās atgriezās kopā ar divām pirogām, kas bija pilnas artrokšņainiem iezemiešiem. Šie mežoņi bija vidēja auguma, ar brūnu vai dzeltenu ādu, platiem vaigukauliem, skarbu balsi, viņu melnie mati bija sasieti galvvidū pēc japāņu paražas un izrotāti ar lielu, baltuspalvu.

Pirmā eiropiešu un iezemiešu sastapšanās, šķiet, solīja draudzīgas attiecības uz ilgāku laiku. Tačujau nākamajā dienā, kad viena no kapteiņa Tasmāna laivām meklēja jaunu enkurvietu tuvāk krastam, taipēkšņi uzbruka vesels bars iezemiešu, kas bija atbraukuši septiņās pirogās. Laiva sasvērās uz sāniem unpiesmēlās ar ūdeni. Bocmanim, kas vadīja laivu, kaklā ietriecās trula šķēpa smaile. Bocmanis iekrita jūrā.No sešiem matrožiem četri tika nogalināti. Pārējiem diviem un ievainotajam bocmanim izdevās aizpeldētlīdz kuģiem un izglābties.

Pēc šī briesmīgā notikuma Tasmāns lika pacelt enkuru, atriebdamies vienīgi ar dažiem musketesšāvieniem, kas mežoņus droši vien nemaz neaizsniedza. Atstājis šo līci, kas iemantoja Slepkavības līčanosaukumu, Tasmāns devās tālāk gar rietumu piekrasti, līdz 5. janvārī izmeta enkuru salas ziemeļu smailē.Taču šeit spēcīgās krasta bangas, kā arī mežoņu naidīgā attieksme neļāva Tasinānam uzņemt jaunus ūdenskrājumus, un viņš uz visiem laikiem atstāja Jaunzēlandi, dodams tai Statu zemes vārdu par godu Holandesģenerālštatiem.

Holandiešu jūras braucējs bija iedomājies, ka jaunatklātās zemes robežojas ar tāpat nosauktajāmsalām, kas bija atklātas austrumos no Ugunszemes pašos Amerikas kontinenta dienvidos. Viņš uzskatīja,ka atklājis lielo Dienvidu kontinentu.

«Taču kļūdu, ko varēja pieļaut 17. gadsimta jūras braucējs, nekādā gadījumā nevarēja izdarīt 19.gadsimta jūrnieks,» Paganels prātoja. «Šādu kļūdu pat grūti iedomāties! Šeit jābūt vēl kādam āķim!»

Vairāk nekā simt gadu Tasmāna atklājums bija nodots aizmirstībai. Jaunzēlande, šķiet, tikpat kāneeksistēja, kad pie tās krastiem uz dienvidu platuma 35°37' piestāja franču jūras braucējs Sirvils.Sākumā viņam nebija nekāda iemesla sūdzēties par iezemiešiem. Taču kādu dienu sacēlās spēcīgs vējš unvētra kuģa laivu, kas veda ekspedīcijas slimos matrožus, izmeta Patvēruma līča krastā. Šeit iezemiešuvirsaitis Naginui frančus uzņēma jo laipni un pat uzaicināja savā būdā. Viss noritēja labi līdz brīdim, kadtika nozagta viena no Sirvila laivām. Sirvils velti prasīja to atpakaļ un beidzot nolēma sodīt zādzību,nodedzinot vienu no ciemiem. Šī briesmīgā un netaisnīgā atriebība, bez šaubām, veicināja tos asiņainosnotikumus, kas pēc tam risinājās Jaunzēlandē.

1769. gada 6. oktobrī šais krastos ieradās slavenais Kuks. Viņš noenkuroja savu kuģi «Centība»Taueroa līcī un mēģināja nodibināt ar iezemiešiem draudzīgas attiecības. Taču, lai draudzētos ariezemiešiem, vispirms vajadzēja tos sagūstīt. Un Kuks, daudz nedomādams, saņēma gūstā divus trīsmežoņus un pierādīja viņiem savu labo gribu ar varu. Apveltījis gūstekņus ar dāvanām, Kuks lika viņusaizvest atpakaļ uz krastu. Drīz vien, bijušo gūstekņu uzmundrināti, pie kuģa piebrauca vesels barsiezemieši»

1769. gada 6. oktobri ieradās slavenais Kuks.un uzsāka ar eiropiešiem maiņas tirdzniecību. Pēc dažām dienām Kuks iebrauca Hauka līcī, plašā

ieliekumā ziemeļu salas austrumu piekrastē. Tur viņš sastapa kareivīgus, skaļus un izaicinošusiezemiešus. Viņi bija tik nekaunīgi, ka Kuks uzskatīja par vajadzīgu nomierināt iezemiešus ar lielgabalašāvienu.

20. oktobrī «Centība» izmeta enkuru Tokomalu līcī, kura krastos dzīvoja apmēram divsimt cilvēkuliela, miermīlīga cilts. Botāniķi, kas bija uz kuģa, veica šai piekrastē vērtīgus pētījumus, un iezemieši

veda viņus uz krastu savās pirogās. Kuks apmeklēja šeit divus ciematus, kurus apjoza sēta, vaļņi un divigrāvji — tas liecināja par iezemiešu zināšanām nocietinājumu celšanas mākslā. Viņu galvenaisnocietinājums pacēlās uz klints, kas paisuma laikā pārvērtās par īstu salu, pat vairāk nekā salu, jo ūdensto ne vien apņēma, bet arī mutuļodams plūda cauri dabiskai, sešdesmit pēdas augstai arkai, uz kuras slējāsšis nepieejamais cietoksnis. Piecu mēnešu laikā savācis bagātīgu dažādu retumu klāstu, vietējos augus,etnogrāfiskus un etnoloģiskus dokumentus, kā arī nosaucis savā vārdā jūras šaurumu, kas šķir abas salas,Kuks 31. martā atstāja Jaunzēlandi. Nākamajos ceļojumos viņarn bija lemts šeit atgriezties.

Patiesi, 1773. gadā slavenais jūras braucējs atkal ieradās Hauka līcī, kur kļuva par lieciniekukanibālisma skatiem. Taču šoreiz pārmetumu bija pelnījuši viņa paša ļaudis. Kuģa virsnieki atrada krastākāda jauna mežoņa sakropļotus locekļus, atveda tos uz kuģa, izcepa un pēc tam piedāvāja mežoņiem, kasalkatīgi metās cienastam virsū. Cik nožēlojama nodarbošanās — gatavot ēdienu cilvēkēdājiem!

Savā trešajā ceļojumā Kuks vēlreiz apmeklēja šīs salas, kuras vienmēr viņu vilināja un kurās viņšgribēja pabeigt savus hidrogrāfiskos pētījumus. Uz visiem laikiem Jaunzēlandi Kuks atstāja 1777. gada25. februārī.

1791. gadā Vankuvers divdesmit dienas stāvēja noenkurojies Tumšajā līcī, taču šai laikā viņš nekoneizdarīja nedz dabaszinātņu, nedz ģeogrāfijas labā. 1793. gadā Antrkasto iezīmēja kartē Ikanamaui salasziemeļu piekrasti divdesmit piecu jūdžu garumā. Tirdzniecības kuģu kapteiņi Hauzens un Dalrimps, betvēlāk arī Bādens, Ričardsons un Mūdijs apstājās šo salu piekrastē uz īsu laiku. Ārsts Sevidžs, kasJaunzēlandē uzturējās piecas nedēļas, ieguva daudz interesantu novērojumu par jaunzēlandiešu tikumiem.

1805. gadā virsaiša Rangihu saprātīgais brāļadēls Duatara uzkāpa uz kuģa «Argo», kurš bijanoenkurojies Salu līcī un kuru komandēja kapteinis Bādens.

Varbūt kādreiz Duataras piedzīvojumi sniegs kādam maoru Homēram bagātīgu vielu varoņpoemassižetam. Viņš pieredzēja gan bēdas, gan netaisnību, gan sliktu apiešanos. Nodevība, ieslodzījums cietumā,sitieni un ievainojums — lūk, ko saņēma nabaga mežonis kā samaksu par uzticīgu kalpošanu. Kāds ganpriekšstats viņam varēja rasties par cilvēkiem, kas dēvē sevi par civilizētiem! Duataru aizveda uzLondonu un padarīja par pēdējās šķiras matrozi, ko varēja piekaut un izsmiet visa komanda. Ja nebūtugadījies mācītājs Mārsdens, nelaimīgais jauneklis neizciestu šīs mokas. Misionārs ieinteresējās par jaunomežoni, kurā viņš saskatīja godīgu un krietnu raksturu, apbrīnojamu lēnprātību, pateicību un laipnību.Mārsdens uzdāvināja savam mīlulim vairākus maisus labības un darbarīkus, kas bija domāti viņa dzimtāszemes apstrādāšanai. Taču šo pieticīgo dāvanu viņam nozaga. Neveiksmes un ciešanas vajāja nelaimīgoDuataru līdz pat 1814. gadam, kad viņam beidzot laimējās atgriezties savu senču zemē. Viņš steidzāsievākt mokpilnās dzīves augļus, taču nāve pārsteidza viņu divdesmit astoņu gadu vecumā — tieši tad, kadviņš gatavojās pārveidot savu daudz cietušo dzimteni. Šī nelabojamā nelaime uz ilgiem gadiem aizkavējaJaunzēlandes civilizāciju. Neviens nevar aizstāt gudru un krietnu cilvēku, kura sirdī kvēl mīlestība uz labuun mīlestība uz savu tēvzemi!

Līdz pat 1816. gadam par Jaunzēlandi neviens neinteresējās. Šai gadā Toinpsons, 1817. gadāLidiards Nikolass, 1819. gadā Mārsdens izpētīja vairākus abu salu apgabalus, bet 1820. gadā RičardsKruiss, astoņdesmit ceturtā kājnieku pulka kapteinis, nodzīvoja šais salās desmit mēnešus, savākdamsdaudz vērtīgu materiālu par iezemiešu paražām.

1824. gadā «Gliemežvāka» kapteinis Diperejs uzturējās piecpadsmit dienas Salu līcī, un pariezemiešiem viņš varēja sacīt vienīgi atzinīgus vārdus.

Pēc tam 1827. gadā angļu valzivju mednieku kuģim «Merkūrijs» vajadzēja aizstāvēties pretasinskārajiem iezemiešiem. Tai pašā gadā kapteini Dijonu iezemieši divas reizes uzņēma ar vislielākoviesmīlību.

1827. gada martā kuģa «Astrolaba» kapteinis slavenais Dimons d'Irvils pilnīgi bez ieročiem nesodītipavadīja vairākas dienas jaunzēlandiešu vidū. Viņš apmainījās ar iezemiešiem dāvanām, klausījās viņudziesmas, gulēja viņu būdās un netraucēts izdarīja kartogrāfiskos mērījumus, kas deva iespēju sastādīt

flotei precīzas kartes.Turpretī nākamajā gadā angļu briga «Heivs», kuru komandēja Džons Džeimss, uzturējusies kādu

laiku Salu līcī, devās uz Austrumu zemesragu, kur angļiem daudz ciešanu sagādāja viltīgais virsaitisEnararo. Vairāki jūrnieki gāja bojā šausmīgā nāvē.

Šie pretrunīgie notikumi, kad laipnību pēkšņi nomaina nežēlība, ļauj secināt, ka bieži vienjaunzēlandiešu nežēlība nav bijusi nekas cits kā atriebība. Iezemiešu izturēšanās bija atkarīga no kapteiņuizturēšanās. Tiesa, reizēm iezemiešu uzbrukumiem nebija nekāda attaisnojuma, taču lielākoties tosizraisīja paši eiropieši. Diemžēl ciest nācās arī tiem, kas nemaz nebija to pelnījuši.

Pēc d'Irvila Jaunzēlandes etnogrāfiju papildināja kāds drosmīgs pētnieks, kas divdesmit reizes bijaapbraucis visu zemeslodi. Tas bija anglis Ērls, īsts zinātnieks klaidonis. Viņš apmeklēja līdz šimneizpētītus apvidus abās salās, un, lai arī viņam pašam nebija nekāda iemesla sūdzēties par iezemiešiem,taču ne vienu reizi vien viņš bija liecinieks tam, kā viņi mielojās ar cilvēku gaļu. Jaunzēlandieši aratbaidošu kārību aprija cits citu.

Šādus pašus skatus novēroja arī kapteinis Laplass, kas 1831. gadā uzturējās Salu līcī. Tagadiezemiešu slaktiņi bija kļuvuši nesalīdzināmi asiņaināki, jo mežoņi bija iemācījušies apbrīnojami veikliapieties ar šaujamiem ieročiem. Kādreiz ziedošie un biezi apdzīvotie Ikanamaui salas novadi pārvērtāsīstos tuksnešos. Bija izzudušas veselas ciltis, tāpat kā veseli ganāmpulki aunu tiek izcepti un apēsti.

Misionāri velti cīnījās, lai apvaldītu asiņainos instinktus. 1808. gadā baznīcas misionāru biedrībanosūtīja savus pieredzējušākos aģentus — ja vien šāds vārds viņiem piedien — uz ziemeļu salasgalvenajām apdzīvotajām vietām. Taču jaunzēlandiešu barbarisms piespieda misionārus sašaurināt savudarbību. Tikai 1814. gadā Duataras aizbildnis Mārsdens, Hols un Kings nopirka no virsaišiem divi simtiakru lielu zemes gabalu par divpadsmit dzelzs cirvjiem. Tur viņi nodibināja Anglikāņu biedrības sēdekli.

Sākums bija grūts. Taču beidzot iezemieši sāka respektēt misionāru dzīves veidu. Viņi pieņēmamisionāru aizgādību un mācību. Iezemiešu daba kļuva maigāka. Viņu sirdīs pamodās pateicības jūtas.1824. gadā jaunzēlandieši pat aizstāvēja savus arikus, tas ir, garīdzniekus, pret rupjajiem matrožiem, kasviņus apvainoja un draudēja pārmācīt.

Ar laiku misija sāka uzplaukt par spīti no Portdžeksonas izbēgušajiem katordzniekiem, kasiezemiešus demoralizēja. 1831. gadā evaņģēliskās misijas avīze ziņo par divām lielām apmetnēm: vienupie Kidikidi jūras šauruma, kas ved uz Salu līci, otru — Paihiā pie Kavakava upes. Iezemieši, kas bijapieņēmuši kristīgo ticību, ariku vadībā būvēja ceļus cauri mūžamežiem un cēla tiltus pār upēm. Misionāripēc kārtas devās sludināt reliģiju uz tālajām ciltīm, cēla dievnamus no niedrēm un koku mizām, dibinājaskolas jaunajiem iezemiešiem, un virs šo primitīvo būvju jumtiem plīvoja misijas karogs ar Kristus krustuun vārdu «Rongopai», kas jaunzēlandiešu valodā nozīmē «Evaņģēlijs».

Diemžēl misionāru ietekme nekur tālāk par viņu apmešanās vietām nesniedzās. Visas klejojošāsjaunzēlandiešu ciltis vairās no misionāriem. Kristītie iezemieši no kanibālisma gan atteikušies, taču arīšiem jaunatgrieztajiem kristiešiem nevar uzlikt pārāk smagus pārbaudījumus. Viņos aizvien vēlsaglabājusies instinktīva asinskāre.

Sai mežonīgajā zemē nemitīgi plosās karš. Jaunzēlandieši nav līdzīgi neattīstītajiem austrāliešiem,kas bēg no uzbrūkošajiem eiropiešiem. Viņi izrāda pretestību, viņi aizstāvas, viņi ienīst savusapspiedējus, patlaban šis neremdināmais naids liek viņiem uzbrukt angļu emigrantiem. Šo lielo salunākotne atrodas svaru kausos. Vai šī zeme drīz kļūs civilizēta vai ari vēl ilgus gadu simteņus atradīsiesmežonībā — to izšķirs ieroči.

Tā Paganels, degdams nepacietībā ātrāk redzēt jaunu zemi, atainoja savā iztēlē Jaunzēlandes vēsturi.Taču nekas šai vēsturē nedeva tiesību nosaukt šīs divas salas par kontinentu. Daži dokumenta vārdi bijaiekvēlinājuši ģeogrāfa iztēli, taču balsieni coniin spītīgi atturēja viņu sniegt jaunu dokumenta skaidrojumu.

III nodaļa

JAUNZĒLANDES SLAKTIŅI31. janvārī, piektajā dienā pēc izbraukšanas, «Makarijs» vēl nebija pieveicis ne divas trešdaļas

jūras ceļa no Austrālijas līdz Jaunzēlandei. Vils Hellijs nelikās ne zinis par kuģa vadīšanu, atstādams visukomandas ziņā. Vispār kapteinis tikpat kā nebija redzams, un tas pasažierus nemaz neapbēdināja. Pret to,ka rupjais saimnieks visu laiku uzturas savā kajītē, nevienam nevarētu būt nekādu iebildumu, ja vien viņškatru dienu netemptu džinu un brendiju. Matroži labprāt sekoja kapteiņa paraugam, un, šķiet, vēl nevienskuģis nav bijis tik ļoti pamests likteņa varā kā «Makarijs» no Tufolda līča.

Šī nepiedodamā bezrūpība lika Džonam Menglam allaž būt modram. Ne vienu reizi vien Milredijsun Vilsons bija metušies pie stūres, kad briga draudēja bīstami sasvērties uz sāniem. Bieži vien VilsHellijs abus matrožus par to nolamāja visrupjākajiem vārdiem. Milredijam un Vilsonam tā vien niezējarokas sasiet šo pļēguru un iemest kādā tilpnē, lai tup līdz ceļojuma beigām. Džonam Menglam tikai arpūlēm izdevās apvaldīt abu matrožu taisnīgo sašutumu.

Jaunais kapteinis bija gaužām nobažījies par stāvokli uz kuģa. Lai nesabrauktu Glenervenu, viņšrunāja par savām bažām vienīgi ar majoru un Paganelu. Maknebs deva viņam tādu pašu padomu kāMilredijs un Vilsons.

— Ja vien šāds solis jums liksies nepieciešams, Džon, — majors sacīja, — jums bez svārstīšanāsjāuzņemas kuģa komandēšana vai vadīšana, kā jums labāk patīk. Kad būsim izkāpuši Oklendā, šis pļēgursatkal kļūs par kuģa saimnieku un varēs pēc sirds patikas laisties dibenā ar visu savu «tupeli».

— Protams, mister Makneb, es darīšu to, ja tas būs nepieciešams, — Džons Mengls atbildēja. —Kamēr mēs atrodamies atklātā jūrā, pietiek vienīgi ar uzraudzību. Gan es, gan mani matroži vienmēr esamuz klāja. Taču, ja Vils Hellijs neatgūs skaidru prātu, kad kuģis tuvosies krastam, jāatzīst, es jutīšosārkārtīgi nelāgi.

— Vai jūs nevarēsit uzņemt vajadzīgo kursu? — Paganels vaicāja.— Tas nemaz nebūs tik viegli, — Džons Mengls atbildēja. — Lai cik dīvaini tas izklausītos, uz kuģa

nav nevienas jūras kartes!— Tiešām?— Tā tas ir. «Makarijs» brauc tikai starp Ēdeni un Oklendu, un Vils Hellijs tik pamatīgi ielāgojis

šo ceļu, ka viņam nav vajadzīgi nekādi aprēķini.— Viņš droši vien ir pārliecināts, ka briga pati zina ceļu un iet vajadzīgajā virzienā bez vadīšanas,

— Paganels piebilda.— Es gan nepaļaujos uz kuģiem, kas paši sevi vada, — Džons Mengls atsaucās, — un, ja Vils

Hellijs, tuvojoties krastam, būs piedzēries, viņš nostādīs mūs neapskaužamā stāvoklī.— Cerēsim, ka šis pļēgurs nāks pie prāta, — Paganels noteica.— Tātad nepieciešamības gadījumā jūs nevarēsit ievest «Makariju» Oklendas ostā? — Maknebs

vaicāja.— Bez kartes tas nav iespējams. Piekrastes stāvie krasti ir ārkārtīgi bīstami. Tāpat kā Norvēģijā,

salas krastu izrobo vesela virkne visdīvainākās formas fjordu. Netrūkst arī zemūdens klinšu, un vajadzīgaliela pieredze, lai izvairītos no tām. Pat visizturīgākais kuģis neglābjami ietu bojā, ja tā ķīlis uzdurtoskādai no klintīm, kas atrodas dažas pēdas zem ūdens.

— Un tad kuģa komandai un pasažieriem neatliek nekas cits kā meklēt glābiņu krastā? — majorsjautāja.

— Tieši tā, mister Makneb, ja vien laika apstākļi atļaus to izdarīt.— Riskanta izeja! — Paganels atsaucās. — Jaunzēlande nav viesmīlīga zeme. Kuģiniekam krastā

draud tikpat lielas briesmas kā krasta tuvumā!— Jūs runājat par maoriem, Paganela kungs? — Džons Mengls jautāja.— Jā, dārgais draugs. Slava par viņiem izplatījusies visā Indijas okeānā. Tie nav biklie un

neattīstītie austrālieši, bet gudra un asinskārīga cilts, cilvēkēdāji, no kuriem žēlastības nav ko gaidīt.

— Tātad, ja kapteinis Grants būtu cietis avāriju pie Jaunzēlandes krastiem, jūs nemaz neieteiktudoties viņu meklēt?

— Pārmeklēt varētu vienīgi krastus, kur mēs, iespējams, atrastu «Britānijas» paliekas, — ģeogrāfsatbildēja. — Turpretī doties zemes iekšienē būtu gluži veltīgi. Ikviens eiropietis, kas uzdrošinās spertkāju šai baismajā zemē, nokļūst maoru rokās, un ikviens maoru gūsteknis neglābjami nolemts nāvei. Esmudināju savus draugus doties caur pampām, šķērsot Austrāliju, taču es nekad, nekad nevilināšu viņuspastaigāties pa Jaunzēlandes takām. Lai dievs mūs visus pasargā no šiem asinskārajiem mežoņiem!

Paganela bažas bija pilnīgi pamatotas. Jaunzēlandei ir nelāga slava. Jau kopš atklāšanas brīža šaissalās risinājušies daudzi asiņaini notikumi.

Mocekļu nāvē bojā gājušo saraksts ir garš. Asiņaino kanibālisma hroniku atklāja pieci ĀbelaTasmāna matroži, kurus iezemieši nogalināja un apēda. Tāds pats liktenis piemeklēja kapteini Takniju unvisu viņa laivas komandu. Fovo jūras šauruma austrumu krastā mežoņi notiesāja piecus «Sidnejkova»zvejniekus. Vēl jāpiemin šonera «Brāļi» četri matroži, kas dabūja galu Molinē ostā, vairāki ģenerāļaGeitsa kareivji, trīs dezertieri no kuģa «Matilde» un, beidzot, kapteinis Marions Difrēns, kura bēdīgaisliktenis ir visiem zināms.

1772. gada 11. maijā pēc pirmā Kuka ceļojuma franču kapteinis Marions iebrauca Salu līcī ar kuģi«Maskarēns» un vēl «Kastrijs», ko komandēja kapteinis Krozē. Viltīgie jaunzēlandieši atbraucējussagaidīja ārkārtīgi laipni. Viņi izlikās pat bikli un uzkāpa uz kuģiem tikai pēc tam, kad bija saņēmušidāvanas un ilgāku laiku brāļojušies.

Viņu virsaitis, gudrais Takuri, pēc Dimona d'Irvila liecībām, piederēja pie Vangaruas cilts un bija tājaunzēlandieša radinieks, ko divus gadus pirms kapteiņa Mariona ierašanās Sirvils bija nodevīgi aizvedissev līdzi.

Dzīvodams zemē, kur katra maora gods prasa atriebt pārestību ar asinīm, Takuri nevarēja aizmirstnetaisnību, kas bija nodarīta viņa ciltij. Viņš pacietīgi gaidīja ierodamies kādu eiropiešu kuģi, izdomājaatriebības plānu un izpildīja to ar stindzinošu aukstasinību.

Vispirms Takuri, izlikdamies, ka baidās no frančiem, darīja visu iespējamo, lai iemidzinātu viņumodrību. Kopā ar saviem pavadoņiem viņš bieži palika pa nakti uz franču kuģiem. Maori dāvinājakuģiniekiem labākās zivis. Viņiem līdzi brauca viņu meitas un sievas. Drīz vien iezemieši saucavirsniekus vārdos un aicināja viņus krastā ciemoties. Šādas laipnības iedrošināti, Marions un Krozēapbraukāja visu piekrasti, ko apdzīvoja četri tūkstoši iezemiešu. Viņi gāja atbraucējiem pretim bezieročiem un centās iedvest pilnīgu uzticību.

Kapteinis Marions bija noenkurojies Salu līcī, lai apmainītu «Kastrijam» mastus, kas pēdējās vētrāsbija stipri cietuši. Tāpēc viņš devās izlūkgājienos dziļāk zemes iekšienē un 23. maijā uzgāja lieliskuciedru mežu divus ljē no krasta iepretim līcim, kas atradās vienu ljē no kuģu enkurvietas.

Mežā tika ierīkota nometne, kur divas trešdaļas matrožu, bruņojušies cirvjiem un citiem darbarīkiem,cirta kokus un laboja ceļus, kas veda uz līci. Atbraucēji ierīkoja vēl divas apmetnes: vienu līča vidūMotuaro saliņā, kur pārveda ekspedīcijas slimniekus, kā ari kuģu kalējus un muciniekus, otru — okeānakrastā, pusotra ljē no kuģiem. Šī apmetne uzturēja sakarus ar mastu cirtēju nometni. Visās šais vietāsjūrniekiem dažādos darbos palīdzēja spēcīgie un pakalpīgie iezemieši.

Tomēr kapteinis Marions līdz šim uzskatīja par vajadzīgu ievērot zināmu piesardzību. Tā iezemiešinekad nekāpa uz kuģiem ar ieročiem, bet laivas devās uz krastu labi apbruņotas. Taču iezemiešuizturēšanās padarīja aklu ne vien Marionu, bet pat vispiesardzīgākos virsniekus, un ekspedīcijas vadītājspavēlēja turpmāk ieročus laivās līdzi neņemt. Veltīgi kapteinis Krozē centās pārliecināt Marionu šopavēli atsaukt. Tam nebija nekādu panākumu.

Tagad jaunzēlandieši izrādīja vēl lielāku laipnību un padevību. Viņu virsaiši un franču virsniekidzīvoja kā vislabākie draugi. Takuri vairākkārt atveda uz kuģa arī savu dēlu un ļāva tam pārgulēt pa naktikajītē. 8. jūnijā, kad Marions ieradās svinīgā vizītē pie virsaiša, iezemieši viņu pasludināja par visas

zemes «lielo virsaiti» un godinot izrotāja viņa matus ar četrām baltām spalvām.Tā pagāja trīsdesmit trīs dienas kopš kuģu ierašanās Salu līcī. Mastu darbi secās. Kuģi uzņēma

saldūdens krājumus no Motuaro saliņas avotiem. Kapteinis Krozē pats vadīja namdaru brigādi, un, šķiet,nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka pasākums beigsies laimīgi.

12. jūnijā pulksten divos komandiera laiva bija sagatavota zivju zvejai netālu no ciemata, kurdzīvoja Takuri. Marions iekāpa laivā kopā ar diviem jauniem virsniekiem — Vodrikūru un Lehu, vienubrīvprātīgo, mantzini un divpadsmit matrožiem. Viņus pavadīja Takuri un pieci iezemiešu virsaiši. Nekasneliecināja par drausmīgo traģēdiju, kas drīz vien piemeklēja eiropiešus, no kuriem paglābās tikai viens.

Laiva atgrūdās no borta, aizslīdēja uz krastu un drīz vien izzuda skatienam.Vakarā kapteinis Marions neatgriezās. Par to neviens neuztraucās. Uz kuģa palikušie nosprieda, ka

kapteinis aizbraucis uz namdaru nometni un palicis tur pa nakti.Nākamajā rītā pulksten piecos «Kastrija» laiva, kā parasti, devās pēc saldūdens uz Motuaro saliņu.

Laiva atgriezās atpakaļ bez kādiem starpgadījumiem.Pulksten deviņos no rīta «Maskarēna» sardzes matrozis ieraudzīja jūrā kādu cilvēku, kas pēdējiem

spēkiem peldēja uz kuģi. Pretī izsūtītā laiva nogādāja viņu uz kuģa.Tas bija Tērners, viens no kapteiņa Mariona matrožiem. Sānos viņam bija divas šķēpa atstātas

brūces. No septiņpadsmit vīriem, kas iepriekšējā dienā bija atstājuši kuģi, atpakaļ atgriezās vienīgi viņš.Biedri apbēra Tērneru jautājumiem, un drīz vien šaušalīgā drāma kļuva zināma visos sīkumos.Nelaimīgā Mariona laiva piestājusi krastā pie ciemata pulksten septiņos no rīta. Mežoņi līksmi

skrējuši pretī viesiem. Viņi uz pleciem iznesuši malā virsniekus un tos matrožus, kas brienot negribējušisamērcēt kājas. Krastā franči vairs nav turējušies vienkopus.

Šķēpiem un vālēm bruņojušies mežoņi tūdaļ metušies viņiem virsū, desmit uz vienu, un apslaktējušivisus. Vienīgi ievainotajam Tērneram izdevies izbēgt no vajātājiem un paslēpties biezoknī. No turienesviņš redzējis šaušalīgus skatus. Mežoņi rāvuši nost nogalinātajiem drēbes, uzšķērduši vēderus un kapājušigabalos savus upurus …

Tad Tērners nepamanīts iemeties jūrā, kur vēlāk viņu vairs tikko dzīvu uzņēma «Maskarēna» laiva.Šis stāsts abu kuģu komandām lika nodrebēt šausmās. Atskanēja saucieni pēc atriebības. Taču, pirms

atriebj mirušos, vajadzēja glābt dzīvos. Krastā atradās trīs nometnes, ko ielenca tūkstošiem pēc asinīmizslāpušu mežoņu, kuru ēstgriba jau bija iekairināta.

Tā kā kapteinis Krozē bija palicis pa nakti nometnē pie mastu cirtējiem, pirmos neatliekamospasākumus veica kapteiņa palīgs Diklemērs. Viņš nosūtīja uz krastu «Maskarēna» laivu ar kareivjunodaļu, kuru komandēja viens virsnieks. Šim virsniekam vispirms vajadzēja gādāt par namdaru glābšanu.Braukdams gar krastu, viņš ieraudzīja sēklī izmesto kapteiņa Mariona laivu un izkāpa malā.

Kapteinis Krozē, kurš, kā jau teikts, atradās namdaru nometnē un neko nezināja par slaktiņu, pulkstendivos pēc pusdienas ieraudzīja tuvojamies karavīru nodaļu. Nojauzdams nelaimi, Krozē steidzās pretī, undrīz vien viņš zināja patiesību. Baidīdamies, ka bēdu vēsts varētu satracināt jūrniekus, viņš aizliedza tiemstāstīt par notikušo.

Tikmēr mežoņu bari bija ieņēmuši visas apkārtējās augstienes. Kapteinis Krozē, pavēlējis paņemtlīdzi svarīgākos darbarīkus, pārējos ierakt zemē un šķūņus aizdedzināt, sāka atkāpties ar saviemsešdesmit vīriem.

Iezemieši viņiem sekoja, saukdami: Takuri mate Marion!x Maori cerēja, ka vēsts par komandieranāvi matrožus iebiedēs. Dusmu pārņemtie jūr-

1 Takuri nonāvējis Marionu.nieki tūdaļ gribēja mesties mežoņiem virsū. Kapteinim Krozē tikai ar grūtībām izdevās viņus atturēt.

Tā viņi nogāja divus ljē. Nodaļa sasniedza krastu un iekāpa laivās kopā ar otrās nometnes ļaudīm.Apmēram tūkstotis mežoņu tikmēr nekustīgi sēdēja zemē. Taču, tiklīdz laivas izgāja jūrā, tām nopakaļsāka lidot akmeņi. Tad četri matroži, labi šāvēji, atklāja uguni un noguldīja citu pēc cita visus virsaišus

par lielu pārsteigumu iezemiešiem, kas vēl nepazina šaujamos ieročus.Atgriezies uz «Maskarēna», kapteinis Krozē tūdaļ nosūtīja laivu uz Motuaro saliņu. Atsūtītā karavīru

nodaļa palika tur pa nakti, bet slimnieki tika nogādāti atpakaļ uz kuģiem.Nākamajā dienā kapteinis nosūtīja palīgā vēl vienu kareivju nodaļu. Vajadzēja attīrīt saliņu no

mežoņiem un turpināt saldūdens krājumu sagādi. Motuaro ciematā bija kādi trīs simti iedzīvotāju. Frančitiem uzbruka. Sešus virsaišus viņi nošāva, pārējos mežoņus aiztrieca prom ar durkļiem, bet ciematunodedzināja. Tomēr «Kastrijs» nevarēja iziet jūrā bez mastiem. Būdams spiests atteikties no jaunajiemciedru mastiem, kapteinis Krozē deva rīkojumu izlabot vecos mastus. Saldūdens sagāde turpinājās.

Tā pagāja mēnesis. Mežoņi vairākas reizes mēģināja atgūt Motuaro saliņu, taču bez panākumiem.Tiklīdz viņu pirogas tuvojās kuģu stāvvietai, lielgabalu lodes tās sašķaidīja.

Beidzot visi darbi bija galā. Atlika vēl tikai uzzināt, vai kāds no sešpadsmit mežoņu upuriem navpalicis dzīvs, un pēc tam atriebt pārējos. Laiva ar virsniekiem un lielu kareivju nodaļu devās uz virsaišaTakuri ciematu. Jūrniekiem tuvojoties, nodevīgais un bailīgais virsaitis aizlaidās prom, ietinies kapteiņaMariona mētelī. Visas ciemata būdas tika rūpīgi pārmeklētas. Virsaiša būdā jūrnieki atrada nesen izceptacilvēka galvaskausu. Uz tā vēl bija redzamas cilvēkēdāja zobu pēdas. Turpat uz koka iesma bija uzdurtscilvēka kājas stilbs. Tika atrasts ari Mariona krekls ar asiņainu apkaklīti, jaunā Vodrikūra drēbes unrevolveris, no laivas paņemtie ieroči un vesela kaudze skrandu. Blakusciematā jūrnieki uzgāja iztīrītas unizceptas cilvēka iekšas. Visi šie neapstrīdamie slepkavības un kanibālisma pierādījumi tika savākti uncilvēku pīšļi ar godu apbedīti. Pēc tam virsaiša Takuri un viņa sabiedrotā Pikiores ciematus atriebējinodedzināja. 1772. gada 14. jūlijā abi kuģi atstāja baismos krastus.

So asiņaino traģēdiju nedrīkst aizmirst neviens ceļotājs, kas izkāpj Jaunzēlandes krastā. Vai! tamvieglprātīgajam kapteinim, kas neņems vērā šo mācību. Viltīgie jaunzēlandieši vēl šobaltdien kāri uzcilvēka gaļu. Par to pārliecinājās arī Kuks savā otrajā ceļojumā 1773. gadā.

Viens no viņa kuģiem — «Piedzīvojums», kuru komandēja kapteinis Firno, 17. decembrī nosūtīja uzkrastu laivu pēc augu paraugiem. Laiva, kurā atradās mičmanis un deviņi matroži, neatgriezās. KapteinisFirno norūpējies sūtīja leitnantu Bērneju uzmeklēt pazudušos jūrniekus. Nonācis vietā, kur laiva bijapiestājusi krastā, Bērnejs, viņa paša vārdiem izsakoties, ieraudzījis «drausmīgu slaktiņa ainu, par konemaz nav iespējams runāt nenodrebot šausmās. Visapkārt smiltīs mētājās mūsu kuģa ļaužu galvas,plaušas, zarnas, un turpat vairāki suņi steidzīgi rija šīs cilvēku atliekas.»

Lai pabeigtu asiņaino hroniku, vēl jāpiemin kuģis «Brāļi», kam jaunzēlandieši uzbruka 1815. gadā,un «Boida» komanda, kuru 1820. gadā jaunzēlandieši apkāva kopā ar kapteini Tompsonu. Beidzot, 1829.gada 1. martā pie Valkitas iezemiešu virsaitis Enararo izlaupīja angļu brigu «Heivs», kas bija atbraukusino Sidnejas. Turklāt kanibālu orda nogalināja vairākus matrožus, kuru līķus pēc tam izcepa un apēda.

Tāda bija Jaunzēlande, uz kuras krastiem brauca «Makarijs» ar savu stulbo komandu, ko izrīkojapļēgurs.

IV nodaļa Zemūdens KLINTISNogurdinošais ceļojums ieilga. 2. februāri, septītajā dienā pēc izbraukšanas, no «Makarija» klāja

vēl nevarēja saskatīt Oklendas piekrasti. Lai gan visu laiku pūta izdevīgs dienvidrietumu vējš, pretstrāvudēļ briga tik tikko virzījās uz priekšu. Jūra bija bangaina. Kuģa korpuss krakšķēdams ierakās viļņu vālosun tikai ar grūtībām cēlās augšā. Slikti nostiprinātie masti, kuģim zvalstoties, nodevīgi šūpojās.

Par laimi, Vils Hellijs, būdams gausas dabas, nelika uzvilkt visas buras, jo tādā gadījumā mastineglābjami nolūztu. Džons Mengls tomēr nezaudēja cerības, ka nožēlojamā čaumala sasniegs ostu bezīpašiem negadījumiem, taču viņam bija sāpīgi redzēt, ka viņa biedri uz brigas atrodas tik neērtosapstākļos.

Nedz lēdija Helēna, nedz Mērija Granta nesūdzējās, lai gan nebeidzamais lietus neļāva atstāt kabīni,kur trūka gaisa un kuģa šūpošanās bija īpaši jūtama. Tāpēc, par spīti nelāgajam laikam, abas sievietesbieži vien iznāca uz klāja, un tikai neizturamas vēja un lietus brāzmas piespieda viņas nokāpt atpakaļ

šaurajā telpā, kas bija vairāk piemērota precēm nekā pasažieriem, kur nu vēl pasažierēm.Draugi pūlējās izklaidēt dāmas. Paganels mēģināja īsināt laiku ar saviem stāstiem, taču viņam nebija

gandrīz nekādu panākumu. Bēdīgā atgriešanās atstāja uz ceļiniekiem nospiedošu iespaidu. Agrāk viņi arlielu interesi bija klausījušies ģeogrāfa plašos izklāstus par pampām un Austrāliju, turpretī tagad Paganelaapceres par Jaunzēlandi atstāja viņus vienaldzīgus un vēsus. Viņi devās uz zemi ar drūmo pagātni bezkāda iedvesmojoša mērķa, nevis pēc brīvas gribas, bet liktenīgas nepieciešamības spiesti. No visiem«Makarija» pasažieriem vislielāko līdzcietību modināja lords Glenervens. Viņu reti varēja redzēt kabīnē.Viņš nespēja nosēdēt uz vietas. Būdams nervozs un viegli uzbudināms, viņš nevarēja samierināties arieslodzījumu četrās sienās. Augu dienu un bieži vien arī nakti viņš pavadīja uz klāja, nepievērsdamsuzmanību lietus straumēm un viļņu šļakstiem. Brīžam viņš stāvēja, atspiedies pret reliņiem, brīžam atkalsatraukti staigāja šurpu turpu pa klāju. Viņa skatiens visu laiku raudzījās dūmakainajā tālē. Tiklīdzdebesis mazliet noskaidrojās, Glenervens neatraudamies vērās tālskatī. Viņš itin kā vaicāja kaut komēmajiem viļņiem. Ar rokas mājienu viņš, liekas, gribēja pārraut miglas plīvuru, šos apvāršņa malāsabiezējušos tvaikus. Viņš nevarēja samierināties ar likteņa piemeklējumu, un viņa seja pauda dziļassāpes. Glenervens bija enerģisks cilvēks un līdz šim bija juties laimīgs un spēka pilns, bet te pēkšņi laimeun veiksme bija novērsusies no viņa.

Džons Mengls neatkāpās no Glenervena ne soli un kopā ar viņu pacieta visas nelāgā laika sodības.Šai dienā Glenervens īpaši neatlaidīgi raudzījās tālē, kur pie apvāršņa bija pavēries kāds gaišums. Džonspienāca viņam klāt.

— Vai jūsu augstība pūlas saredzēt zemi? — viņš vaicāja.Glenervens noraidoši papurināja galvu.— Un tomēr, — jaunais kapteinis atsāka, — jūs droši vien ar nepacietību gaidāt bridi, kad varēsit

atstāt šo brigu. Jau pirms trīsdesmit sešām stundām mums vajadzēja ieraudzīt Oklendas ugunis.Glenervens neatbildēja. Viņš joprojām tālskatī vēroja apvārsni tai pusē, no kurienes pūta vējš.— Zeme jau nav tai pusē, — Džons Mengls ieminējās. — Skatieties vairāk pa labi, jūsu augstība.— Kāpēc, Džon? — Glenervens sacīja. — Es nemeklēju zemi!— Ko tad jūs meklējat, milord?— Savu jahtu! «Dunkanu», — Glenervens attrauca. — Tam vajag būt šeit, šajos ūdeņos tas piekopj

baismo pirāta amatu. Jahta noteikti ir šeit,Džon, — šai kuģu ceļa starp Austrāliju un Jaunzēlandi. Man ir tāda nojauta, ka mēs to satiksim.— Lai dievs mūs paglābj no šādas tikšanās, milord!— Kāpēc, Džon?— Jūsu augstība aizmirst, kādā stāvoklī mēs atrodamies. Ko gan mēs iesāktu uz šīs brigas, ja

«Dunkans» dzītos mums pakaļ? Mēs nebūtu spējīgi pat aizbēgt.— Aizbēgt?— Jā, milord! Mēs veltīgi mēģinātu to izdarīt! Mūs saņemtu gūstā,, un mūsu dzīvības būtu atkarīgas

no šo neliešu žēlastības, bet Bens Džoiss jau ir pierādījis, ka izdarīt noziegumu viņam neko nenozīmē.Mūsu dzīvības viņiem maksātu dārgi. Mēs cīnītos līdz pēdējam elpas vilcienam.. Bet kas notiktu pēc tam?Padomājiet, milord, par lēdiju Glenervenu, padomājiet par Mēriju Grantu!

— Nabaga sievietes! — Glenervens noteica. — Mana sirds ir bēdu salauzta, Džon, un brīžam manimāc izmisums. Man liekas — mūs gaida jaunas nelaimes, visi debesu spēki sazvērējušies pret mums. Mankļūst baigi.

— Jums, milord?— Es baidos nevis par sevi, Džori, bet gan par tiem, kurus es mīlu un kurus mīli arī tu.— Nomierinieties, milord, — jaunais kapteinis atbildēja. — Tagad vairs nav ko baiļoties.

«Makarijs» brauc gausi, tomēr kuļas uz priekšu. Vils Hellijs ir stulbs radījums, taču tepat esmu arī es, un,ja mēs tuvosimies krastam, kas man liksies bīstams, es izvadīšu kuģi atpakaļ jūrā. Tātad šai ziņā briesmas

mums tikpat kā nedraud. Bet, ja pēkšņi mēs atrastos blakus «Dunkanam», tad lai dievs mums ir žēlīgs!Jūsu augstībai jācenšas to ieraudzīt vienīgi tāpēc, lai izvairītos no šīs sastapšanās, lai aizbēgtu prom nopirātu kuģa.

Džonam Menglam bija taisnība. Sastapšanās ar «Dunkanu» vecajam «Makarijam» būtu liktenīga.Sais nomaļajos ūdeņos pirāti varēja darboties bez riska. Par laimi, šai dienā jahta neparādījās, tuvojāssestā nakts pēc izbraukšanas no Tufolda līča, un nekas neliecināja, ka Džona Mengla bažas varētupiepildīties.

Un tomēr šai naktij bija lemts būt briesmīgai. Pulksten septiņos vakarā pēkšņi iestājās melna tumsa.Debesis klāja draudīgi mākoņi. Jūrnieka instinkts izrāva no kojas pat dzēruma apreibināto Viļu Helliju.Viņš iznāca no kajītes, berzēdams acis un purinādams lielo, sarkanmataino galvu. Pēc tam viņš ievilkaplaušās pamatīgu porciju gaisa, tāpat kā dažs labs cits atskurbšanas nolūkā būtu iztempis lielu glāzi ūdens,un uzmeta skatienu mastiem. Vējš pieņēmās spēkā un, pavērsies par četriem rumbiem uz rietumiem, dzinabrigu uz Jaunzēlandes krastu.

Vils Hellijs, neganti lādēdamies, sasauca kopā savus ļaudis un lika viņiem satīt bramburas un uzvilktnaktsburu. Džons Mengls kapteiņa rīcību atzina par pareizu, taču neteica ne vārda. Viņš bija nolēmisneielaisties nekādās sarunās ar šo rupjo tēvaini. Tomēr nedz Glenervens, nedz Džons neatstāja klāju. Pēcdivām stundām sāka pūst pamatīga brāzma. Vils Hellijs lika brasēt marsburas. Ar šo darbu pieciemvīriem būtu grūti tikt galā,, ja «Makarijam» nebūtu amerikāņu sistēmas dubultrājas. Vajadzēja tikai nolaistaugšējo rāju, lai marsburu virsma samazinātos līdz minimumam.

Pagāja vēl divas stundas. Jūra kļuva aizvien bangaināka. Viļņi triecās tik neganti, it kā brigas ķīlisjau būtu uzgrūdies uz zemūdens klintīm. Patiesībā nekādu klinšu vēl nebija, taču smagā briga tikai argrūtībām pacēlās viļņa mugurā un aizmugures bangas bieži vēlās pāri klājam. Kāds. viļņu vāls noskalojalaivu, kas karājās pie kreisā borta.

Džons Mengls kļuva nemierīgs. Jebkuram citam kuģim šie viļņi nebūtu nemaz tik bīstami, totiessmagi piekrautais «Makarijs» varēja gluži viegli noiet dibenā, jo ikreiz, kad briga ierakās viļņos, pārklāju gāzās vesels lēvenis ūdens, kas, neatradis pietiekami daudz noteku, varēja kuģi pārplūdināt. Laiatvieglinātu ūdens noteci, būtu bijis saprātīgi bortu augšmalās izcirst robus, taču Vils Hellijs noraidīja šopriekšlikumu.

Starp citu, «Makarijam» draudēja daudz lielākas briesmas un izvairīties no tām vairs nebija laika.Ap pusdivpadsmitiem Džons Mengls un Vilsons, kuri stāvēja uz klāja vēja pusē, pēkšņi saklausīja

neparastu troksni. Viņos pamodās jūrnieka instinkts. Džons satvēra matrozi aiz rokas.— Krasta bangas! — viņš sacīja.— Jā, — Vilsons atsaucās. — Viļņi sašķīst pret sēkli.— Tas nav tālāk par divām kabeļtauvām.— Ne tālāk. Tur ir zeme!Džons pārliecās pāri reliņiem, palūkojās tumšajos viļņos un iesaucās:— Loti! Vilson, dod šurp loti!«Makarija» saimnieks, stāvēdams kuģa priekšgalā, acīmredzot nemaz neapzinājās draudošās

briesmas. Vilsons satvēra lotes auklu, kas gulējai satīta turpat uz baka, pakāpās fokmasta vantīs un izmetasvina gabalu. Aukla sāka tecēt viņam caur pirkstiem. Pie trešā mezgla lote apstājās.

— Trīs asis! — Vilsons iesaucās.— Kaptein, — Džons sauca, skriedams pie Vila Hellija, — mēs tuvojamies rifiem!Vai Džons Mengls pamanīja vai nepamanīja, kā Vils Hellijs parausta plecus, — tas nav svarīgi.

Jaunais kapteinis tūdaļ metās pie stūres un pagrieza pinni, kamēr Vilsons, atstājis loti, sāka pievilkt lielomarsburu, lai pagrieztu kuģi pret vēju. No stūres atgrūsto matrozi pēkšņais uzbrukums bija pagalamapstulbinājis.

— Pa vējam! Atlaist vaļa! — jaunais kapteinis kliedza, puledamies izvairīties no zemūdens klintīm.

Apmēram pusminūti briga virzījās uz priekšu, gandrīz pieskardamās ar labo bortu rifiem. Lai ciktumša bija nakts, Džons apmēram četras asis no kuģa samanīja baltu putu joslu.

Šai brīdī Vils Hellijs, beidzot aptvēris draudošās briesmas, zaudēja galvu. Vēl lāgā neatskurbušiematroži nevarēja saprast, ko īsti kapteinis grib. Nesakarīgās un pretrunīgās pavēles liecināja, kastulbajam dzērājam trūkst aukstasinības. Zemes tuvums viņu galīgi samulsināja, jo viņš bija uzskatījis, kalīdz krastam vēl kādas trīsdesmit četrdesmit jūdzes, bet tas bija jau tepat, apmēram astoņas jūdzes nokuģa. Straume bija novirzījusi kuģi no ierastā ceļa, un šis atklājums nožēlojamo kapteini pārsteidzapilnīgi nesagatavotu.

Džona Mengla ātri izdarītais manevrs bija aizvadījis «Makariju» prom no zemūdens klintīm. TačuDžons nezināja kuģa pozīciju. Varbūt tas atradās rifu gredzenā. Vējš nesa brigu uz austrumiem, un kurukatru mirkli tā varēja uzskriet uz citas zemūdens klints.

Drīz vien krasta bangu troksnis kļuva dzirdams pa labi. Atkal vajadzēja lavēt. Džons pagrieza stūrespinni uz leju un brasēja, cik bija iespējams. Brigas priekšgalā izauga aizvien jaunas zemūdens klintis. Parkatru cenu vajadzēja iziet atklātā jūrā. Bet vai izdosies izdarīt vajadzīgo manevru ar tik neveiklu kuģi untik mazu buru virsmu? Izredzes bija niecīgas, taču mēģināt vajadzēja.

— Pinni uz leju! Līdz galam! — Džons Mengls sauca Vilsonam.«Makarijs» tuvojās jaunai rifu joslai. Bangas putodamas šķīda pretneredzamām klintīm.Tas bija mokošu gaidu pilns brīdis. Putām klātie viļņi mirdzēja fosforiskā gaismā. Jūra rēca, un

šķita, ka zemūdens klintīm patiesi dotas antīkajā mitoloģijā attēloto dzīvo būtņu balsis. Vilsons unMilredijs uzgūla uz stūres ar visu augumu. Stūre padevās.

Pēkšņi kuģi satricināja grūdiens. «Makarijs» bija uzskrējis uz zemūdens klints. Bugsprita vaterštagipārtrūka, un apdraudēts bija arī fokmasts. Vai izdosies pagriezt kuģi bez tālākām avārijām?

Nē, neizdevās, jo vējš pēkšņi pierima, un briga pilnīgi apstājās. Kāds milzu vilnis pacēla to uz savasmuguras un trieca ar negantu spēku pret klintīm. Fokmasts nogāzās ar visu takelāžu. Briga divreiz atsitāspret klintīm un palika guļam, sasvērusies par trīsdesmit grādiem uz labajiem sāniem.

Iluminatoru stikli sašķīda drumslās. Pasažieri izsteidzās uz klāja. Taču tam pāri vēlās viļņi, tā kapalikt laukā bija bīstami. Džons Mengls, zinādams, ka kuģis pamatīgi iestrēdzis smiltīs, palūdzapasažierus atgriezties kabīnē.

— Sakiet patiesību, Džon, — Glenervens aukstasinīgi uzstāja.— Patiesība ir tāda, milord, ka dibenā mēs nenoiesim, — Džons Mengls atbildēja. — Vai" bangas

kuģi sadragās — tas ir cits jautājums, taču mūsu rīcībā pietiekami daudz laika, lai izlemtu, ko darīt.— Tagad ir pusnakts?— Jā, milord, jānogaida rīts.— Vai nevar nolaist laivu?— Šādās bangās un tādā tumsā tas nav iespējams. Turklāt mēs nezinām, kur var piestāt krastā.— Labi, Džon, paliksim šeit līdz rītam.Tikmēr Vils Hellijs gluži kā prātā jucis skraidelēja pa brigas klāju. Viņa matroži, mazliet atjēgušies,

izsita degvīna mucai dibenu un stājās pie dzeršanas. Džons paredzēja, ka apdzērušies matroži drīz vienpastrādās šausmu darbus. Viņus savaldīt nespēs arī kapteinis. Sis nožēlojamais vīrs plēsa sev matus unlauzīja rokas. Viņš domāja vienīgi par savu kravu, kas nebija apdrošināta.

— Es esmu izputināts! Es esmu pagalam! — viņš klaigāja, skriedams no viena borta uz otru.Džons Mengls pat nemēģināja viņu mierināt. Viņš ieteica saviem ceļabiedriem nešķirties no

ieročiem un vajadzības gadījumā stāties pretī matrožiem, kas tempa brendiju un atbaidoši lādējās.— Lai tikai mēģina kāds no šiem neliešiem tuvoties mūsu kabīnei — es nošaušu viņu kā suni, —

majors mierīgi paziņoja.Matroži, droši vien sapratuši, ka pasažieri pratīs iedvest viņiem bijāšanu, drīz vien atteicās no

laupīšanas un kaut kur nozuda.Džons Mengls vairs nelikās zinis par šiem plenčiem. Viņš gaidīja ar nepacietību rītu.Briga stāvēja gluži nekustīgi. Jūra pamazām nomierinājās. Vējš pierima. Kuģa korpuss, kā redzams,

varēja turēt vēl vairākas stundas. Saulei lecot, Džons cerēja saskatīt zemi. Ja piestāt krastam nebūs grūti,tad mazā glābšanas laiva, tā sauktā «čaumaliņa», kas tagad bija vienīgais satiksmes līdzeklis uz kuģa,pārvedīs gan komandu, gan pasažierus. Jābrauc gan būs vismaz trīs reizes, jo «čaumaliņa» var uzņemt nevairāk kā četrus cilvēkus. Kuģa laivu, kā zināms, vētra bija aizskalojusi.

Džons Mengls, atspiedies pret reliņiem, pārdomāja bīstamo stāvokli un ieklausījās krasta bangurēkoņā. Viņš pūlējās kaut ko saskatīt melnajā tumsā. Viņš jautāja pats sev, cik tālu gan varētu atrasties šīilgotā un reizē draudīgā zeme. Zemūdens klintis bieži vien iesniedzas jūrā vairākas jūdzes no krasta. Vaitrauslā laiviņa izturēs tik garu braucienu?

Kamēr Džons tā domāja, gaidīdams, kad beidzot pie tumšajām debesīm parādīsies pirmie rītausmasatspulgi, pasažieres, jaunā kapteiņa nomierinātas, cieši gulēja. Tā kā briga vairs nezvalstījās, dažasstundas varēja mierīgi atpūsties. Arī Glenervens, Džons un viņu ceļabiedri, nedzirdēdami vairs līdznesamaņai apdzērušās komandas klaigas, nolēma mazliet nosnausties, un pulksten vienos naktī dziļšklusums valdīja uz brigas, kas pati atdusējās smilšu pēlī.

Ap pulksten četriem austrumos parādījās pirmsausmas svīdums. Mākoņi pamazām iekvēlojās blāvāgaismā. Džons uzkāpa uz klāja. Apvārsni aizklāja miglas priekškars. Kaut kur augstāk rīta dūmakā itin kāpeldēja neskaidras kontūras. Jūra vēl šūpojās, un selgas viļņi izgaisa nekustīgo padebešu blīvā.

Džons gaidīja. Pamazām kļuva gaišāks, pamale iedegās sārtos toņos. Miglas priekškars lēni cēlāsaugšup. Virs ūdens parādījās melnas klintis. Pēc tam virs putu joslas iezīmējās tumšāka svītra un augstuvirs tās vēl neredzamās lecošās saules disks gluži kā bāku iededza kalnu virsotni. Zeme bija tur, tuvāk pardeviņām jūdzēm.

— Zeme! — Džons Mengls iesaucās.Viņa ceļabiedri, kliedziena pamodināti, uzskrēja uz klāja un klusēdami raudzījās uz krastu, kas iznira

pie apvāršņa. Lai kāda būtu šī zeme, viesmīlīga vai naidīga, tai vajadzēja dot ceļiniekiem patvērumu.— Kur Vils Hellijs? — Glenervens vaicāja.— Nezinu, milord, — Džons Mengls atbildēja.— Un viņa matroži?— Nozuduši tāpat kā viņš pats.— Un droši vien piesūkušies kā mārki, — Maknebs piebilda.— Sameklējiet viņus, — Glenervens sacīja. — Nevar taču pamest cilvēkus uz šī vraka.Milredijs un Vilsons nokāpa baka kajītē un tūdaļ atgriezās atpakaļ. Kajītē neviena nebija. Pēc tam

viņi rūpīgi pārmeklēja starpklāju un visu kuģi līdz pat tilpnēm. Vils Hellijs un viņa matroži nekur nebijaatrodami.

— Kā? Neviena nav? — Glenervens vaicāja.— Vai tik nav iekrituši jūrā? — Paganels minēja.— Viss ir iespējams, — Džons Mengls noteica, gaužām norūpējies par dīvaino nozušanu.Pēc tam, iedams uz kuģa pakaļgalu, viņš uzsauca:— Pie laivas!Vilsons un Milredijs sekoja viņam, lai nolaistu laivu ūdenī. Taču «čaumaliņas» vairs nebija.V n o d a ļ a

PASAŽIERI MATROŽU LOMĀIzmantodams nakts tumsu un to, ka pasažieri bija aizgājuši gulēt, Vils Hellijs kopā ar savu komandu

bija aizbēdzis brigas vienīgajā laivā. Par to nevarēja būt nekādu šaubu. Kapteinis, kura pienākums paliktuz kuģa pēdējam, bija atstājis to pirmais.

— Šie blēži ir aizlaidušies, — Džons Mengls sacīja. — Skaidrs. Jo labāk, milord. Viņi aiztaupījušimums derdzīgus skatus.

— Arī es domāju tāpat, — Glenervens atbildēja. — Turklāt uz kuģa ir kapteinis un dūšīgi matroži,tavi biedri, Džon. Varbūt viņi nav pietiekami izveicīgi, taču drosmīgi gan. Komandē, un mēs pildīsimtavas pavēles.

Majors, Paganels, Roberts, Vilsons, Milredijs un pat Olbinets uzņēma Glenervena vārdus araplausiem un, nostājušies uz klāja ierindā, nodeva sevi Džona Mengla rīcībā.

— Kas mums jādara? — Glenervens vaicāja.Jaunais kapteinis pārlaida skatienu pār jūru, pēc tam aplūkoja vētrā cietušos brigas mastus un,

padomājis kādu brīdi, sacīja:— Mums ir divas iespējas, milord, kā izkļūt no kļūmīgā stāvokļa: vai nu nocelt brigu no sēkļa un

atkal iziet jūrā, vai arī sasniegt krastu ar plostu, ko uzbūvēt nemaz nav grūti.— Ja kuģi var dabūt nost no sēkļa, tad darīsim to, — Glenervens atbildēja. — Pašreiz tas ir

prātīgākais, vai nav tiesa?— Pareizi, jūsu augstība, ko mēs iesāksim uz sauszemes bez transporta līdzekļiem!— Turēsimies labāk tālāk no krasta, — Paganels piemetināja. — Mums jāsargās no Jaunzēlandes.— Turklāt Hellija bezatbildības dēļ mēs esam krietni novirzījušies no kursa, — Džons Mengls

sacīja. — Straume acīmredzot aiznesusi mūs uz dienvidiem. Pusdienlaikā noteikšu kuģa atrašanās vietu,un, ja mēs tiešām atrodamies dienvidos no Oklendas, es braukšu ar «Makariju» gar piekrasti uz augšu.

— Bet briga taču ir bojāta? — lēdija Helēna vaicāja.— Es nedomāju, kundze, ka bojājumi ir tik nopietni, — Džons Mengls atbildēja. — Es uzstādīšu

nolauztā fokmasta vietā pagaidu mastu, un mēs virzīsimies uz priekšu, tiesa, gausi, taču turp, kurpvēlēsimies. Ja kuģa

korpuss būs stipri iedragāts vai arī kuģi vispār nevarēs nodabūt no sēkļa, tad vajadzēs samierinātiesar likteni, izcelties krastā ar plostu un doties uz Oklendu kājām.

— Tātad jāizdara kuģa apskate, — majors secināja. — Patlaban tas ir vissvarīgākais.Glenervens, Džons un Milredijs atvēra lielo lūku un nokāpa tilpnē. Seit bija juku jukām samestas

apmēram divsimt tonnas ģērētu ādu. Ar trīšu palīdzību ķīpās sasietās ādas varēja pārvietot bez lielāmgrūtībām. Lai atvieglotu kuģi, Džons tūdaļ deva rīkojumu izsviest daļu ķīpu jūrā.

Pēc spraiga trīs stundu darba kļuva redzams kuģa dibens. Izrādījās, ka kreisā borta apšuvums atnācisvaļā divās vietās. Tā kā «Makarijs» bija sasvēries uz labajiem sāniem, tad kreisais — bojātais bortsatradās virs ūdens. Tāpēc briga nebija applūdināta. Vilsons nekavējoties aizdrīvēja caurumus ar pakulāmun virsū rūpīgi uzsita vara plāksni.

Tilpnēs ūdens nebija vairāk par divām pēdām. Šo ūdeni varēja viegli izsūknēt un tādējādi vēl vairākatvieglot kuģi.

Apskatījis brigas korpusu, Džons konstatēja, ka tas nav daudz cietis. Protams, noceļot kuģi no sēkļa,daļa andra varēja palikt iestigusi smiltīs, . taču tas nebija bīstami.

Kad iekšpuses apskate bija galā, Vilsons ienira ūdenī, lai noskaidrotu brigas stāvokli uz sēkļa.Izrādījās, ka «Makarijs», pavērsis priekšgalu pret ziemeļziemeļrietumiem, ietriecies dūņainā smilšu

sēklī, kas jūras pusē bija ļoti kraujš. Priekšvadņa apakšējā daļa un apmēram divas trešdaļas ķīļa bija dziļiiestrēgušas smiltīs. Pārējā kuģa daļa līdz pat pakaļgalam atradās ūdenī, kas šai vietā bija piecas asisdziļš. Tādējādi stūre nebija iestrēgusi un varēja brīvi kustēties. Džons uzskatīja, ka tā savā reizē vēlnoderēs.

Paisums Klusajā okeānā nav sevišķi spēcīgs, tomēr Džons Mengls cerēja to izmantot, lai noceltu«Makariju» no sēkļa. Briga bija uzdūrusies sēklim apmēram stundu pirms bēguma sākuma. Iestājotiesbēgumam, tā aizvien vairāk un vairāk sasvērās uz labajiem sāniem. Pulksten sešos no rīta, kad ūdenslīmenis bija viszemākais, šī nosliece sasniedza maksimumu, taču nostiprināt kuģi ar balstiem vēl nebija

nekādas vajadzības. Tādējādi varēja saglabāt takelāžas apaļkokus, no kuriem Džons Mengls gribējauzslict pagaidu mastu brigas priekšgalā.

Tagad vajadzēja sagatavot «Makariju» nocelšanai no sēkļa. Tas bija ilgs un nogurdinošs darbs.Protams, nebija nekādas iespējas pabeigt visu līdz pulksten divpadsmitiem piecpadsmit minūtēm, kadsāksies paisums. Šoreiz kuģotāji gribēja vienīgi redzēt, kādu iespaidu ūdens līmeņa celšanās atstās uzbrigas atviegloto daļu, bet nokļūt no sēkļa viņi cerēja tikai nākamajā paisumā, sasprindzinot visus spēkus.

— Pie darba! — Džons Mengls nokomandēja.Jaunie matroži bija gatavi izpildīt visas kapteiņa pavēles.Vispirms Džons lika novākt atlikušās buras. Majors, Roberts un Paganels Vilsona vadībā uzrāpās

mastā. Vēja piepūstā lielā marsbura kavēja kuģa nocelšanu no sēkļa. To vajadzēja satīt par katru cenu. Untas tika kaut kā izdarīts. Pēc nogurdinoša un smaga darba viņi izņēma no skriemeļa bramstengu. JaunaisRoberts, veikls kā kaķis un drosmīgs kā junga, lieti palīdzēja saviem biedriem šai grūtajā darbā.

Pēc tam vajadzēja izmest aiz kuģa pakaļgala vienu vai divus enkurus tieši pretī ķīlim. Siem enkuriembija jāpalīdz paisuma laikā novilkt «Makariju» no sēkļa. Ja ir laiva, to izdarīt nav grūti. Tad enkuruaizved uz iepriekš nolūkoto vietu un tur izmet. Turpretī šoreiz laiva bija jāaizstāj ar ko citu.

Glenervens pietiekami labi pārzināja kuģniecības lietas, lai saprastu šīs operācijas nepieciešamību.Enkurs jāizmet, lai atbrīvotu kuģi, kas bēguma laikā uzskrējis uz sēkļa.

— Kā lai to izdara bez laivas? — viņš jautāja Džonam.— Mēs pagatavosim kaut ko līdzīgu plostam no fokmasta atliekām un tukšām mucām, — jaunais

kapteinis atbildēja. — Izmest enkurus šādos apstākļos būs pagrūti, taču tas ir pilnīgi iespējams, jo«Makarija» enkuri nav lieli. Ja tie būs izmesti un nenotrūks, var cerēt uz panākumiem.

— Labi. Nezaudēsim velti laiku, Džon.Matroži un pasažieri tika izsaukti uz klāja. Visi sparīgi ķērās pie darba. Viņi pārcirta ar cirvjiem

takelāžu, kas vēl saturēja fokmastu. Masts krītot salūza tā, ka zāliņu varēja viegli noņemt. Džons Menglsbija paredzējis izmantot šo platformu plosta pagatavošanai. Kad zāliņš bija nostiprināts ar tukšām mucām,uz tā varēja droši likt enkurus. Plostam vēl pierīkoja stūres airi. Starp citu, straumei vajadzēja aiznestplostu tieši pretim kuģa pakaļgalam, no kurienes, kad enkuri būs izmesti, varēs viegli atgriezties atpakaļ,turoties pie izvilktas troses.

Darbs pie plosta bija pa pusei pabeigts, kad saule tuvojās dienas vidum. Džons Mengls uzdevaGlenervenam sekot aizsāktajiem darbiem, bet pats ķērās pie aprēķiniem, lai noteiktu kuģa atrašanās vietu.Patlaban tas bija gaužām svarīgi. Par laimi, Vila Hellija kajītē Džons bija uzgājis Griničas observatorijasgadagrāmatu un sekstantu, gan ļoti netīru, taču pilnīgi lietojamu. Viņš notīrīja instrumentu un iznesa to uzklāja.

Ar kustīgu spoguļu palīdzību šis instruments pietuvina sauli apvārsnim, kad tā atrodas pusdienaszenītā, tas ir, kad dienas spīdeklis pie debesīm sasniedzis augstāko punktu. Pats par sevi saprotams, laivarētu noteikt atrašanās vietu, sekstanta okulārā jāredz īstais apvārsnis, kur debesis saiet kopā ar ūdensvirsmu. Turpretī tagad piekrastes līnija ar augstu zemesragu ziemeļos, nostādamās starp novērotāju unpatieso apvārsni, padarīja novērošanu neiespējamu.

Tais gadījumos, kad īstais apvārsnis nav saskatāms, to aizstāj ar mākslīgu apvārsni. Parasti šimnolūkam kalpo lēzens, ar dzīvsudrabu pildīts šķīvis. Dzīvsudrabs veido pilnīgi horizontālu spoguli. Tā kāDžonam uz kuģa dzīvsudraba nebija, viņš izlīdzējās, piepildot toveri ar šķidru darvu, kuras virsmapietiekami labi atspoguļo sauli.

Garumu Džons Mengls jau zināja pēc Jaunzēlandes rietumu krasta. Tā patiesi bija veiksme, jo bezhronometra viņš garumu nevarētu aprēķināt. Vēl trūka vienīgi platuma, un viņš ķērās pie tā noteikšanas.

Ar sekstanta palīdzību jaunais kapteinis noteica Saules augstumu pusdienlaikā virs apvāršņa. Šisaugstums bija 68°30'. Saules attālums līdz zenītam bija 21°30/ , jo abi šie skaitļi veido 90 grādus. Tā kāsaskaņā ar gadagrāmatu šodien, 3. februārī, Saules deklinācija bija 16°30', tad, pieliekot pie šī skaitļa

zenīta attālumu 21°30/ , dabūjam 38. platuma grādu.Tātad «Makarija» atrašanās vietu noteica šādas koordinātes: garums 171°13', platums 38°, ja neņem

vērā nenozīmīgas atkāpes, kas varēja rasties instrumenta neprecizitātes dēļ.Ielūkojies Džonstona kartē, kuru Paganels bija nopircis Ēdenē, Džons Mengls redzēja, ka avārija

notikusi pie ieejas Aoteas līcī augšpus Kahuas zemesraga, Oklendas provinces piekrastē. Tā kā patiOklenda atrodas uz trīsdesmit septītās paralēles, «Makarijs» bija novirzījies par vienu grādu uzdienvidiem. Lai nokļūtu Jaunzēlandes galvaspilsētā, vajadzēja pavirzīties par veselu grādu uz ziemeļiem.

— Tātad līdz Oklendai nav vairāk par divdesmit piecām jūdzēm, — Glenervens sacīja. — Tas irtīrais sīkums.

— Sīkums uz jūras, taču ilgs un nogurdinošs pārgājiens uz sauszemes, — Paganels iebilda.— Tāpēc darīsim visu, kas ir cilvēka spēkos, lai noceltu «Makariju» no sēkļa, — Džons Mengls

noteica.Kad kuģa atrašanās vieta bija noteikta, darbi atsākās ar jaunu sparu. Pulksten divpadsmitos

piecpadsmit minūtēs iestājās paisums. Džons nevarēja to izmantot, jo enkuri vēl nebija izmesti. Totiesviņš satraukts vēroja, kas notiks ar «Makariju». Vai kāpjošais ūdens to pacels? Tam vajadzēja izšķirtiestuvākajās piecās minūtēs.

Visi saspringti gaidīja. Brīžam kaut kas nobrakšķēja. Ja troksni neizraisīja kuģa celšanās, tad vismazbija sakustējusies tā zemūdens daļa. Tagad Džons lika vēl lielākas cerības uz nākamo paisumu.

Darbs ritēja tālāk. Pulksten divos plosts bija gatavs. Uz tā tika novietots enkurs. Džons Mengls unVilsons uzkāpa uz plosta, iepriekš piestiprinājuši kuģa pakaļgalam trosi. Straume aiznesa plostupuskabeļtauvu no brigas, un viņi izmeta enkuru desmit asu dziļumā.

Enkurs turējās labi, un plosts atgriezās atpakaļ pie kuģa.Tagad vēl vajadzēja izmest otru — lielo enkuru. To nolaist uz plosta bija daudz grūtāk. Taču pēc tam

plostu atkal satvēra straume, un drīz vien ari otrais enkurs bija izmests aiz pirmā piecpadsmit asudziļumā. Paveikuši šo darbu, Džons Mengls un Vilsons, vilkdamies aiz troses, atgriezās uz «Makarija».

Trose tika uztīta uz tītavas, un visi sāka gaidīt nākamo paisumu, kuram savu maksimumu vajadzējasasniegt pulksten vienos naktī. Patlaban bija pulksten seši vakarā.

Džons Mengls uzslavēja savus matrožus un Paganelam pat lika noskārst, ka dienās, ja būs tikpatdūšīgs un uzticīgs, viņš var kļūt par bocmani.

Tikmēr misters Olbinets, kas bija palīdzējis dažādos darbos, atgriezās virtuvē. Seit viņš sagatavojasātīgas pusdienas, kas tiešām nāca īstajā laikā. Visa kuģa komanda juta varenu ēstgribu. Remdējušiizsalkumu, kuģotāji jutās pietiekami spēcīgi nākamajam darba cēlienam.

Pēc pusdienām Džons Mengls veica pēdējos sagatavošanas darbus. Kad kuģis jānoceļ no sēkļa,nedrīkst aizmirst pat vismazāko sīkumu. Bieži vien pasākums neizdodas un kuģa ķīlis paliek iestrēdzissmilšu skavās gluži niecīga pārsloga dēļ.

Lai atvieglotu brigu, Džons Mengls jau bija licis izmest jūrā lielāko daļu preču. Tagad atlikušāsķīpas, smagie apaļkoki, rezerves rājas, vairākas tonnas balasta tika novietoti kuģa pakaļgalā, lai tas kļūtusmagāks un palīdzētu pacelties priekšvadnim. Vilsons un Milredijs aizvēla turp un piepildīja ar ūdenivairākas mucas, kam arī vajadzēja celt augšup brigas priekšgalu.

Sie pēdējie darbi tika pabeigti tikai pusnaktī. Komanda gāzās vai no kājām nost, un tas bija gaužāmbēdīgi, jo drīz vien būs jāsasprindzina visi spēki tītavas griešanai. Tas lika Džonam Menglam pieņemtjaunu lēmumu.

Vējš bija pierimis. Vienīgi kaprīzas pūsmas reizēm ievilka juras virsma ņirbu vilnīšu svītras.Vērodams apvārsni, Džons Mengls pamanīja, ka vējš no dienvidrietumiem iegriežas ziemeļrietumos.Pieredzējušais jūrnieks to noteica pēc mākoņu izkārtojuma un nokrāsas. Vilsons un Milredijs bija tādāspašās domās kā kapteinis.

Džons Mengls pastāstīja par saviem novērojumiem Glenervenam un ieteica kuģa nocelšanu atlikt uz

rītdienu.— Mani apsvērumi ir šādi, — viņš sacīja. — Vispirms mēs esam pārlieku noguruši, bet kuģa

atbrīvošanai nepieciešami visi mūsu spēki. Turklāt, ja arī mums izdosies dabūt brigu nost no sēkļa, kāmēs to izvadīsim starp draudīgajām zemūdens klintīm melnā tumsā? Daudz vieglāk tas izdarāms dienaslaikā. Bez tam nogaidīt man liek vēl kāds cits apstāklis. Mums palīgos solās nākt vējš, un es gribu toizmantot. Būtu labi, ja brīdī, kad paisums pacels šo veco «tupeli», vējš dzītu to atpakaļ. Ja nemaldos, rītsāks pūst ziemeļrietumu vējš. Mēs uzvilksim grotmastā buras, un tās palīdzēs nocelt brigu no sēkļa.

Jaunā kapteiņa apsvērumi bija pārliecinoši. Tiem piekrist bija spiesti pat nepacietībā kaistošieGlenervens un Paganels, un «Makarija» nocelšana tika pārcelta uz rītdienu. Nakts pagāja mierīgi. Sardzegalvenokārt uzmanīja izmestos enkurus.

Atausa diena. Džona Mengla paredzējumi piepildījās. Sāka pūst ziemeļziemeļrietumu vējš, kas kļuvaaizvien spirgtāks. Tas varēja būt krietns papildspēks. Visa komanda bija kaujas gatavībā. Roberts,Vilsons un Milredijs grotmasta galotnē, majors, Glenervens un Paganels uz klāja, gatavi vajadzīgajāmirklī uzvilkt buras. Marsburas rāja tika pacelta blokos, lielā/ bura un marsbura paņemtas uz gitavām.

Pulkstenis rādīja deviņi no rīta. Līdz paisuma maksimumam vēl bija četras stundas. Sīs stundasnegāja zudumā. Džons izmantoja šo laiku, lai uzstādītu kuģa priekšgalā pagaidu mastu nolūzušā fokmastavietā. Tas palīdzēs viņam izkļūt no bīstamās vietas, tiklīdz kuģis būs atbrīvots. Komanda atkal ar pilnukrūti stājās pie darba, un vēl pirms dienas vidus fokburas rāja bija nostiprināta masta vietā kuģapriekšgalā. Arī lēdija Helēna un Mērija Granta deva savu ieguldījumu, piestiprinādamas rezerves burupie priekšējās bramrājas. Darbs kopēja glābiņa labā viņām sagādāja gandarījumu. Uzpostais «Makarijs»gan neizskatījās sevišķi elegants, taču kuģot gar piekrasti tas varēja.

Ūdens līmenis cēlās. Pāri jūrai pārvēlās sīki viļņi. Melnās klinšu galvas pamazām nozuda gluži kājūras dzīvnieki, kas ienirst savā zemūdens valstībā. Tuvojās izšķirošais brīdis. Visus pārņēma drudžainanepacietība.

Neviens neteica ne vārda. Visu skatieni bija pievērsti Džonam, gaidot viņa rīkojumus. Jaunaiskapteinis, pārliecies pār kvaterklāja reliņiem, vēroja jūru. Viņš uzmeta bažīgu skatienu saspringtajāmenkuru trosēm. Pulksten vienos paisums sasniedza maksimumu. Bija iestājies tas īsais brīdis, kad ūdenslīmenis vairs nekāpj augstāk un arī vēl nekrītas. Vajadzēja nekavējoties rīkoties. Lielo buru un marsburupalaida vaļā, un tās piepūtās 'vējā.

— Pie tītavas! — Džons uzsauca.Tītavai bija divas sviras gluži kā ugunsdzēsēju sūknim. Glenervens, Milredijs un Roberts no vienas

puses, Paganels, majors un Olbinets no otras puses uzgūlās uz svirām, kas darbināja tītavas. DžonsMengls un Vilsons, satvēruši kārtis, pievienoja savus spēkus biedru pūliņiem.

— Drošāk! Drošāk! — jaunais kapteinis sauca. — Reizē!Spēcīgo tītavu vilktas, troses nostiepās. Enkuri turējās stingri un neizkustējās no vietas. Lai gūtu

panākumus, vajadzēja pasteigties. Paisums pieturēsies vēl tikai dažas minūtes. Komanda sasprindzinājavisus spēkus. Spirgtais vējš piepūta buras, piespiezdams tās pie masta. Kuģa korpuss nodrebēja. Šķita,briga tūliņ, tūliņ pacelsies. Varbūt jāpieliek vēl kāda .roka, lai izrautu «Makariju» no, smilšu gūsta.

— Helēn! Mērij! — Glenervens iesaucās.Abas jaunās sievietes steidzās palīgā saviem biedriem. Priekšvadnis nokrakšķēja pēdējo reizi.Bet tas arī bija viss. Briga palika nekustīga. Operācija nebija izdevusies. Sākās bēgums, un bija

skaidri redzams, ka mazā komanda pat ar vēja un jūras palīdzību nevarēs nocelt kuģi no sēkja.VI n o d a ļ a

KURĀ KANIBĀLISMS TIEK APCERĒTS TEORĒTISKIPirmais Džona Mengla vadītais glābšanas pasākums bija cietis neveiksmi. Nekavējoties vajadzēja

darīt ko citu. Bija pilnīgi skaidrs, ka nocelt «Makariju» no sēkļa nav iespējams, un tikpat skaidrs bija ari

tas, ka vienīgais saprātīgais lēmums ir atstāt brigu. Gaidīt varbūtēju palīdzību būtu ne vien vieglprātība,bet īsts neprāts. Iekāms katastrofas vietā ierastos kāds kuģis, «Makarijs» jau sen būtu sadragāts gabalugabalos. Pirmā -vētra vai arī spēcīgāks vējš no selgas puses — un viļņi nelaimīgo brigu dzītu pa smiltīm,sašķaidītu to un izkliedētu pēdējās atliekas. Tāpēc Džons gribēja sasniegt zemi pirms šī neizbēgamā gala.

Viņš ieteica uzbūvēt izturīgu plostu, lai ar to nogādātu Jaunzēlandes krastā pasažierus un pietiekamudaudzumu pārtikas produktu.

Apspriesties vairs nebija laika, vajadzēja rīkoties. Visi sparīgi ķērās pie darba, un, tumsaiiestājoties, bija padarīts krietni daudz.

Ap pulksten astoņiem vakarā, kad vakariņas bija paēstas un lēdija Helēna un Mērija Granta jaudevušās pie miera, Paganels ar saviem draugiem, staigādami pa kuģa klāju, pārsprieda kļūmīgo stāvokli.Roberts neatkāpās no viņiem ne soli. Dūšīgais zēns nepalaida garām nevienu vārdu, gatavs izdarīt jebkurupakalpojumu, veikt visbīstamāko uzdevumu.

Paganels jautāja Džonam Menglam, vai plosts nevarētu braukt gar piekrasti līdz Oklendai, nevisizsēdināt pasažierus krastā. Džons atbildēja, ka ar tik nedrošu satiksmes līdzekli tas nav iespējams.

— Vai kuģa laivā mēs būtu varējuši doties šādā ceļojumā? — Paganels vaicāja.— Apstākļu spiesti — jā, — Džons Mengls atbildēja, — vienīgi ar noteikumu, ka mēs brauktu tikai

pa dienu, bet naktī izmestu enkuru.— Tātad nelieši, kas mūs pameta …— Ak tie! — Džons Mengls iesaucās. — Viņi bija galīgi apdzērušies, un varu gandrīz vai galvot, ka

par savu zemisko rīcību viņi samaksājuši ar dzīvību.— Jo ļaunāk viņiem, — Paganels piebilda, — bet daudz labāk neklājas arī mums, laiviņa būtu lieti

noderējusi.— Ko jūs tā gaužaties, Paganel, — Glenervens ierunājās. — Mēs aizkļūsim krastā ar plostu.— Tieši tas mani biedē, — ģeogrāfs atbildēja.— Kā tad tā?! Vai rūdītus ceļotājus, kas izgājuši cauri pampām un Austrālijai, varētu biedēt kaut

kāds divdesmit jūdžu pārgājiens?— Dārgie draugi, — Paganels atbildēja, — man neizraisa šaubas nedz mūsu drosme, nedz mūsu

ceļabiedreņu vīrišķība. Divdesmit jūdzes! Jebkurā citā zemē tas būtu tīrais sīkums, taču ne Jaunzēlandē.Ceru, ka jūs nepiedēvēsit man mazdūšību. Es pirmais mudināju jūs doties cauri Amerikai un šķērsotAustrāliju. Toties tagad es vēlreiz atkārtoju: nekas nevar būt ļaunāks par ceļojumu šai drausmīgajā zemē.

— Un tomēr labāk nekā droša bojā eja uz smilšu sēklī iestrēguša kuģa, — Džons Mengls iebilda.— No kā tik ļoti jābaidās Jaunzēlandē? — Glenervens vaicāja.— No mežoņiem, — Paganels atbildēja.— No mežoņiem? — Glenervens atkārtoja. — Vai mēs nevaram izvairīties no sastapšanās ar

viņiem, turoties cieši pie krasta? Turklāt vai dažu nožēlojamu mežoņu uzbrukums var nobiedēt desmit labiapbruņotus eiropiešus, kas prot sevi aizstāvēt?

— Es nerunāju par kaut kādiem nožēlojamiem mežoņiem, — Paganels pašūpoja galvu. —Jaunzēlandieši apvienojušies spēcīgās ciltīs, kas cīnās pret angļu kundzību, pret iebrucējiem, kurus bieživien uzvar un uzvarētos vienmēr apēd!

— Cilvēkēdāji! — Roberts iesaucās. — īsti cilvēkēdāji!Pēc tam zēns klusi čukstēja:— Mana māsa! Lēdija Helēna!— Nebaidies, manu zēn, — Glenervens centās viņu nomierināt. — Mūsu draugs Paganels pārspīlē.— Es neko nepārspīlēju! — ģeogrāfs attrauca. — Roberts pierādījis, ka viņš ir īsts vīrs, un es

runāju ar viņu kā ar vīru, neslēpdams no viņa patiesību. Jaunzēlandieši ir visnežēlīgākie vai, pareizāksakot, visizsmalcinātākie cilvēkēdāji. Viņi notiesā visus, kas nonāk viņiem uz kārā zoba. Karš viņiem navnekas cits kā medības, iespēja iegūt garšīgus medījumus, ko sauc par cilvēkiem, un jāatzīst, ka tas patiesi

ir vienīgais loģiskais kara veids. Eiropieši nogalina savus ienaidniekus un aprok tos zemē. Mežoņinogalina savus ienaidniekus un apēd tos, un, kā trāpīgi sacījis mans tautietis Tusenēls, ļaunākais navizcept savu ienaidnieku, kad tas ir beigts, bet gan nokaut to, kad tas negrib mirt.

— Paganel, — majors viņu pārtrauca, — patlaban nav īstais laiks diskutēt. Neatkarīgi no tā, vai tiktapēstam ir loģiski vai nav loģiski, mēs tomēr negribam, ka mūs apēd. Vai tad kristietība vēl navizskaudusi šo cilvēkēšanas ieradumu?

— Vai tiešām jūs domājat, ka visi jaunzēlandieši ir kristīti? — Paganels atsaucās. — Kristīgoticību pieņēmis tikai niecīgs skaits iezemiešu, un misionāri bieži vien krīt par upuri šiem nezvēriem.Pagājušajā gadā tie gaužām nežēlīgi nomocīja mācītāju Volkneru. Maori viņu pakāra. Sievietes viņamizrāva acis. Mežoņi dzēra viņa asinis un ēda smadzenes. Un šī slepkavība notika 1864. gadā Opotikiciematā dažus ljē no Oklendas, tā sacīt, angļu varas iestāžu acu priekšā. Dārgie draugi, ir vajadzīgi gadusimteņi, lai mainītu kādas cilvēku cilts dabu. Tādi paši, kādi maori ir tagad, viņi vēl paliks ilgu laiku.Visa viņu vēsture pludo asinīs. Cik gan daudz kuģu komandu viņi nogalinājuši un apēduši, sākot arTasmāna matrožiem un beidzot ar «Heiva» jūrniekiem! Un šo apetīti viņos nebūt nav izraisījusi baltocilvēku gaļa. Jau sen pirms eiropiešu atnākšanas jaunzēlandieši remdēja rijību ar slepkavībām. Daudziceļotāji, kas dzīvojuši viņu vidū, bijuši klāt kanibālu mielastos, kur ciemiņiem kā sevišķs gardumspiedāvāta sieviešu vai bērnu gaļa.

— Vai šie stāsti lielākoties nav ceļotāju fantāzijas augļi? — majors ieminējās. — Ir taču patīkamiatgriezties no briesmu pilnām zemēm, kur tik viegli nokļūt cilvēkēdāju vēderos.

— Protams, šais liecībās ir zināma daļa pārspīlējumu, — Paganels atbildēja. — Taču par tostāstījuši cienījami cilvēki, kas pelna uzticību, kā, piemēram, misionāri Kendals, Mārsdens, kapteiņiDijons, d'Irvils, Laplass un vēl citi, un es ticu viņu stāstiem, es nevaru tiem neticēt. Jaunzēlandieši jau pēcsavas dabas ir cietsirdīgi. Kad mirst kādas cilts virsaitis, viņi upurē tam cilvēkus. Sie upuri, pēc viņudomām, remdē aizgājēja dusmas, turklāt aizgājējs dabū kalpotājus viņā saulē. Bet, tā kā jaunzēlandiešišos pēcnāves kalpotājus pēc upurēšanas apēd, tad ir pamats domāt, ka uz to viņus vairāk mudina vēdersnekā māņticība.

— Manuprāt, — Džons Mengls ierunājās, — māņticība tomēr ir galvenā. Kad mainīsies reliģija,mainīsies arī jaunzēlandiešu paražas.

— Dārgais Džon, — Paganels atbildēja, — jūs pieskaraties visai svarīgai problēmai — parkanibālisma izcelšanos. Kas mudina cilvēkus aprīt citam citu — reliģija vai izsalkums? Šobrīd šīdiskusija būtu pilnīgi neauglīga. Kāpēc kanibālisms pastāv — šis jautājums vēl nav noskaidrots, taču taspastāv un ar šo bēdīgo faktu mums jārēķinās.

Paganelam bija taisnība. Kanibālisms Jaunzēlandē kļuvis par tādu pašu hronisku parādību kā Fidžisalās vai Toresa jūras šaurumā. Māņticībai, bez šaubām, ir zināma loma šais atbaidošajās paražās, tačukanibālisms izskaidrojams lielākoties ar to, ka Jaunzēlandes salās bieži vien grūti kaut ko nomedīt un taduznāk bads. Mežoņi sāka ēst cilvēka gaļu, lai remdētu mūžīgo izsalkumu. Vēlāk priesteri šo necilvēciskoparažu reglamen-. tēja un svētīja. Mielasti kļuva par ceremoniju, un tas arī viss.

Turklāt no maoru redzes viedokļa nekas nfevar būt dabiskāks kā apēst citam citu. Misionāriiezemiešus bieži iztaujājuši par kanibālismu. Kāpēc tie aprijot savus brāļus? Virsaiši atbildējuši, ka zivisrijot zivis, ka suņi ēdot cilvēkus, ka cilvēki ēdot suņus un ka suņi ēdot cits citu. Bez tam viņu teogonijākāda leģenda stāsta, ka viens dievs apēdis otru. Kā lai pēc tādiem precedentiem atturas no kārdinājumaapēst savu tuvāko?

Bez tam vēl jaunzēlandieši uzskata, ka, apēzdami mirušo ienaidnieku, viņi iznīcina tā garīgo satvaru.Un tādējādi uzvarētājs iemanto sava ienaidnieka dvēseli, spēku un drosmi, jo visas šīs vērtībasgalvenokārt ietvertas smadzenēs. Tāpēc dzīrēs smadzenes ir visvērtīgākais ēdiens.

Tomēr Paganels gluži pamatoti apgalvoja, ka kanibālismu galvenokārt izraisījusi nepieciešamība unne vien Okeānijā, bet arī senajā Eiropā.

— Jā, — ģeogrāfs turpināja, — kanibālismam savus meslus maksājuši pat viscivilizētāko tautusenči, un neuzskatiet par personisku apvainojumu, bet īpaši izplatīts kanibālisms bija Skotijā.

— Vai tas var būt? — Maknebs iesaucās.— Jā, major, — Paganels apstiprināja. — Izlasiet dažas lappuses no Svētā Džeroma hronikas par

Skotijas atikoliem, un jūs redzēsit, kādi bijuši jūsu tēvutēvi! Un nevajag nemaz aizklīst tik senā vēsturē;Elizabetes valdīšanas laikā, tai pašā laikā, kad Šekspīrs uzrakstīja savu «Seiloku», skotu laupītājsSovnejs Bīns tika sodīts ar nāvi par kanibālismu. Kas viņu pamudināja ēst cilvēka gaļu? Vai reliģija? Nē,bads.

— Bads? — Džons Mengls jautāja.— Jā, bads, — Paganels apstiprināja, — un vispirms nepieciešamība, kas liek gaļēdājiem atjaunot

savu miesu un asinis ar skābekli, ko satur dzīvnieku pasaules produkti. Plaušām var likt darboties arī arvielām, ko organisms iegūst no cieti saturošiem augiem. Turpretī tiem, kas grib būt stipri, jāuzņem vielas,kas atjauno muskuļus. Kamēr maori nebūs iestājušies veģetāriešu biedrībā, viņi ēdīs gaļu un galvenokārtcilvēka gaļu.

— Kāpēc tad viņi neēd dzīvnieku gaļu? — Glenervens vaicāja.— Tāpēc, ka dzīvnieku viņiem nav, — Paganels atbildēja, — un to vajag ņemt vērā nevis tāpēc, lai

attaisnotu jaunzēlandiešus, bet gan tāpēc, lai izskaidrotu kanibālisma ieradumu. Sai neviesmīlīgajā zemēreti sastopami ne vien četrkājainie, bet arī putni. Tāpēc maori visos laikos uzturā lietojuši cilvēka gaļu.Viņiem ir pat savas «cilvēku ēšanas sezonas», tāpat kā civilizētās zemēs pastāv medību sezonas. Tadsākas lielie slaktiņi jeb, citiem vārdiem, lielie kari, kad veselas ciltis tiek celtas uzvarētāju galdā.

— Tātad, pēc jūsu domām, Paganel, — Glenervens secināja, — kanibālisms izzudīs tikai tad, kadJaunzēlandes pļavās ganīsies aitu, vēršu un cūku bari.

— Acīmredzot, dārgais lord, un vajadzēs vēl paiet gadiem, kamēr maori atradināsies nojaunzēlandiešu gaļas, ko viņi vērtē augstāk par visām citām gaļām, jo allaž tā mēdz būt, ka dēli ilgākulaiku nevar atteikties no tā, ko cienījuši viņu tēvi. Spriežot pēc maoru izteikumiem, šī gaļa līdzīgacūkgaļai, tikai vēl garšīgāka. Uz balto cilvēku gaļu viņi nav tik kāri, jo baltie savā uzturā lieto sāli, kasgaļai piedod īpašu piegaršu, ko gardēži ne visai cienī.

— Viņi ir izlepuši, — majors sacīja. — Bet kā viņi ēd šo balto un melno gaļu — vārītā vai ceptāveidā?

— Kāpēc jums tas jāzina, Makneba kungs? — Roberts iesaucās.— Mīļo draudziņ, — majors nopietni atbildēja, — ja man kādreiz būs lemts nokļūt cilvēkēdāju

zobos, es vēlētos, lai mani labāk izcep.— Kāpēc?— Lai es būtu drošs, ka mani neaprīs dzīvu.— Bet ja nu jūs dzīvu cepina? — Paganels noprasīja.— Atklāti sakot, man būs diezgan grūti izvēlēties, — majors atbildēja.— Ja jums tas sagādā prieku, Makneb, — Paganels piemetināja, — varu jums paziņot, ka

jaunzēlandieši ēd vienīgi ceptu un žāvētu gaļu. Šie cilvēki ir labi audzināti un pazīst kulinārijas mākslu.Mani pārņem šausmas, jau iedomājoties vien, ka es tikšu apēsts. Beigt savu dzīvi mežoņa vēderā! Fui!

— Vārdu sakot, no visa dzirdētā varam secināt, — Džons Mengls sacīja, — ka mēs nedrīkstamnokļūt mežoņu rokās. Cerēsim, ka kristiānisms reiz iznīdēs šo drausmīgo ieradumu.

— Jā, cerēsim, — Paganels atbildēja, — taču mežonim, kas baudījis cilvēka gaļu, būs grūti no tāsatteikties. Par to liecina divi gadījumi.

— Pastāstiet par tiem, Paganel, — Glenervens mudināja.— Pirmais ir aprakstīts Brazīlijas jezuītu biedrības hronikā. Kāds portugāļu misionārs reiz

iepazinies ar kādu vecu un slimu brazīlieti. Viņai vairs atlikušas tikai dažas dienas, ko dzīvot. Jezuītsizklāstījis viņai kristiānisma pamatbaušļus, ko mirēja pieņēmusi bez iebildumiem. Pēc šīs gara barības

misionārs neaizmirsis arī par miesīgo barību un piedāvājis atgrieztajai grēciniecei eiropiešu kārumus.«Ak vai!» vecā ievaidējusies. «Mans vēders vairs nepanes nekādu barību. Ir tikai viens ēdiens, kuru eslabprāt iebaudītu, taču šeit diemžēl nav neviena, kas varētu man to sagādāt.» — «Kas tas būtu?» jezuītsjautājis. — «Ak, dēliņ, ja man kāds atnestu puisēna rociņu! Manuprāt, es ar prieku apskrubinātu sīkoskauliņus!»

— Vai tiešām šāds ēdiens var garšot? — Roberts jautāja.— Mans otrais stāsts dos atbildi uz tavu jautājumu, — Paganels atteica. — Reiz kāds misionārs

pārmetis cilvēkēdājiem šo šausmīgo netikumu un atgādinājis, ka ēst cilvēka gaļu liedz dieva baušļi.«Turklāt šai gaļai vajag būt pretīgai,» viņš piemetinājis. — «Ak, mans tēvs,» kāds mežonis atbildējis,uzmezdams misionāram alkatīgu skatienu, «sakiet, ka dievs to aizliedz, bet nesakiet, ka cilvēka gaļa irpretīga! Ja jūs kaut reizi nogaršotu! …»

VII nodaļa

KURĀ CEĻINIEKI BEIDZOT IZKĀPJ TĀS ZEMES KRASTĀ, NO KURAS VAJADZĒTUTURĒTIES TĀLĀK

Paganela minētie fakti runāja paši par sevi. Par jaunzēlandiešu nežēlību nevarēja būt nekādu šaubu.Izkāpt šai salā bija bīstami. Taču, ja draudošās briesmas būtu simtreiz lielākas, tik un tā vajadzētu dotiestām pretī. Džons Mengls apzinājās, ka iespējami ātrāk jāatstāj bojā ejai nolemtais kuģis. Vai tad varējabūt cita izvēle starp divām briesmām, no kurām vienas ir neizbēgamas, bet otras tikai iespējamas?

Nebija arī nekādu cerību, ka ceļiniekus varētu uzņemt garāmbraucošs kuģis. «Makarijs» neatradās uzkuģu ceļa, kas veda uz Jaunzēlandi. Kuģi parasti brauc vai nu vairāk uz ziemeļiem — uz Oklendu, vai arīvairāk uz dienvidiem — uz Ņūplimutu. Turpretī briga bija uzskrējusi uz sēkļa tieši starp šiem diviempunktiem iepretim Ikanamaui salas vientulīgākajiem krastiem. Šī piekraste ir bīstama, nemīlīga, un to retikāds apmeklē. Kuģi vairās no šīm vietām, un, ja arī vējš tos šurp atnes, tie cenšas iespējami ātrāk tiktprom.

— Kad mēs dosimies ceļā? — Glenervens jautāja.— Rīt no rīta pulksten desmitos, — Džons Mengls atbildēja. — Tad: sāksies paisums, kas aiznesīs

mūs līdz cietzemei.Nākamajā dienā, 5. februārī, pulksten astoņos plosts bija jau gatavs.. Džons bija pielicis daudz pūļu,

lai tas iznāktu pēc iespējas labāks. Fokmasta zāliņš, kas bija noderējis enkuru izmešanai, protams,nevarēja nogādāt krastā pasažierus un pārtiku. Bija vajadzīgs kārtīgs plosts, kuru varētu vadīt un kuršspētu nobraukt pa jūru deviņas jūdzes. Šādu braucamo varēja pagatavot vienīgi no mastu kokiem.

Vilsons un Milredijs ķērās pie darba. Viņi pārcirta vispirms takelāžu vinču augstumā, un drīz vienviņu cirvji kapāja pie pamatnes grotmastu, kas brakšķēdams nogāzās uz labā borta reliņiem. «Makarijs»tagad bija bez mastiem gluži kā pontons.

Masta apakšējā daļa, marsstenga un bramstenga tika atdalītas cita no- citas un sazāģētas. Plostagalvenās daļas jau atradās ūdenī. Tam pievienoja vēl fokmasta atliekas un visus šos apaļkokus cieši jocieši sasēja kopā. Džons pavēlēja vēl iestiprināt plostā pusduci tukšu mucu, lai paceltu braucamo augstākvirs ūdens.

Uz stingra pamata Vilsons vēl uzsita paretu dēļu klājienu. Viļņi tagad' varēja apskalot plosta virsmu,turpretī braucēji bija paglābti no samirkšanas. Turklāt cieši kopā sastiprinātās mucas visapkārt plostamveidoja kaut ko līdzīgu falšbortam, kas pasargāja no lieliem viļņiem.

Šai pašā rītā Džons Mengls, redzēdams, ka pūš izdevīgs vējš, lika uzstādīt plosta vidū pagaidumastu. Šim nolūkam tika izmantota bramrāja, kuru nostiprināja ar vantīm un kurā uzvilka buru. Plostapakaļējā daļā tika pierīkots plats stūres airis, lai braucamo varētu vadīt.

Tik rūpīgi un pārdomāti būvētam plostam vajadzēja izturēt viļņu triecienus. Bet vai plosts sasniegskrastu, ja vējš mainīsies? Pagaidām uz šo- jautājumu neviens nevarēja atbildēt. Pulksten deviņos

kuģinieki sāka gatavot plostu ceļam.Vispirms tika iekrauti pārtikas krājumi tādā daudzumā, lai to pietiktu līdz Oklendai, jo nebija nekādu

cerību iegādāties pārtiku šai neviesmīlīgajā zemē.No Olbineta krājumiem, kas bija sagādāti pirms «Makarija» došanās jūrā, bija palikuši pāri vienīgi

daži gaļas konservi. Tas, protams, bija pārāk maz. Vajadzēja ķerties klāt kuģa virtuves produktiem, nevisai izciliem sausiņiem un divām muciņām sālītu zivju. Stjuartu tas ļoti mulsināja.

Produkti tika ievietoti cieši noslēdzamās, ūdensnecaurlaidīgās kastēs, kuras pēc tam nolaida uzplosta un cieši piesēja pie masta pamatnes. Arī ieroči un munīcija tika nolikti drošā un sausā vietā. Parlaimi, ceļinieki ·bija labi apbruņoti ar karabīnēm un revolveriem.

Uz plosta tika novietots arī enkurs, ja viena paisuma laikā nevarētu sasniegt krastu un vajadzētunoenkuroties selgā.

Pulksten desmitos ūdens līmenis sāka celties. Pūta vārgs ziemeļrietumu vējš. Jūras virsmu krokojaņirbu vilnīši.

— Vai viss gatavs? — Džons Mengls noprasīja.— Viss kārtībā, kaptein, — Vilsons atbildēja.— Uz plosta! — Džons Mengls uzsauca.Lēdija Helēna un Mērija Granta nokāpa uz plosta pa rupjām virvju kāpnēm un iekārtojās pie masta

uz pārtikas kastēm. Viņu ceļabiedri ieņēma vietas turpat līdzās. Vilsons satvēra stūres airi. Džons Menglsnostājās pie buras gitaviem, un Milredijs pārcirta tauvu, ar kuru plosts bija piesiets pie brigas borta.

Bura attinās, un plosts, paisuma un vēja dzīts, uzsāka savu braucienu pretim krastam.Līdz cietzemei bija deviņas jūdzes. Laiva ar labiem airētājiem šo attālumu varētu nobraukt trijās

stundās. Ar plostu tas nebija tik viegli izdarāms. Tiesa, ja vējš pieturēsies, varbūt izdosies nokļūt krastāviena paisuma laikā. Turpretī, ja vējš pierims un iestāsies bēgums, plostu sāks dzīt atpakaļ selgā. Tadvajadzēs izmest enkuru un gaidīt nākamo paisumu. Džons Mengls par visu to bija gaužām noraizējies.

Tomēr jaunais kapteinis cerēja, ka viss beigsies labi. Vējš kļuva spirgtāks. Tā kā paisums bijasācies pulksten desmitos, tad sasniegt krastu vajadzēja ne vēlāk par pulksten trijiem dienā, pretējāgadījumā jāizmet enkurs vai arī jāļauj bēgumam aiznest plostu atpakaļ jūrā.

Sākumā brauciens noritēja gludi. Melnās klinšu galvas un dzeltenīgie smilšu sēkļi pamazām nozudazem paisuma viļņu vāliem. Bija vajadzīga ārkārtīga piesardzība un liela veiklība, lai izvairītos no šīmneredzamajām zemūdens klintīm un vadītu plostu, kas lāgā neklausīja stūrei un nemitīgi novirzījās sāņus.

Pulksten divpadsmitos ceļinieki vēl atradās piecas jūdzes no sauszemes. Skaidrais laiks ļāvapietiekami labi saskatīt krasta līniju. Ziemeļaustrumos pie apvāršņa slējās divi tūkstoši pieci simti pēdasaugsts kalns. Tā dīvainās aprises atgādināja atpakaļ atgāztu ņirdzīga pērtiķa galvu. Tas bija Pirongijakalns, kas, spriežot pēc kartes, atradās tieši uz trīsdesmit astotās paralēles.

Pusvienos Paganels pievērsa ceļabiedru uzmanību tam, ka visas zemūdens klintis nozudušas zempaisuma viļņiem.

— Izņemot vienu, — lēdija Helēna atsaucās.— Kuru, kundze? — Paganels jautāja.— To tur, — lēdija Helēna norādīja uz melno punktu apmēram jūdzi no plosta.— Patiešām, — Paganels atbildēja. — Pacentīsimies precīzi ielāgot klints atrašanās vietu, lai

neuzskrietu tai virsū, jo drīz vien jūra noslēps arī to.— Tā atrodas tieši uz ziemeļiem no kalna, — Džons Mengls sacīja.— Pielūko, Vilson, ka apbrauc tai apkārt!— Tieši tā, kaptein! — matrozis atsaucās, uzguldamies ar visu augumu uz lielā stūres aira.Pēc pusstundas plosts nobrauca vēl pusjūdzi, taču savādi: melnais, punkts joprojām rēgojās viļņos.Lai labāk to saskatītu, Džons Mengls palūdza Paganelam tālskati.— Tā nemaz nav klints, — brīdi vērojis, jaunais kapteinis sacīja..

— Tas ir kāds peldošs priekšmets, kas šūpojas kopā ar viļņiem.— Vai tas nav «Makarija» masta gabals? — lēdija Helēna pajautāja.— Nē, — Glenervens atbildēja, — neviena atlūza nevar aizpeldēt tik tālu no kuģa.— Pagaidiet! — Džons Mengls iesaucās. — Tā taču ir laiva!— Brigas laiva? — Glenervens vaicāja.— Jā, milord, tā pati, tikai apgāzusies uz mutes.— Nelaimīgie! — lēdija Helēna iesaucās. — Viņi ir pagalam.— Jā, kundze, — Džons Mengls atbildēja. — Viņiem arī vajadzēja būt pagalam, jo tik bangainā

jūrā un tik melnā naktī starp neskaitāmām zemūdens klintīm viņi devās pretī drošai nāvei.— Lai dievs ir viņiem žēlīgs! — Mērija Granta nomurmināja.Kādu brīdi pasažieri klusēja. Viņi raudzījās uz trauslo laiveli, kas pamazām tuvojās plostam.

Acīmredzot tā bija apgāzusies četras jūdzes no krasta, un neviens no tiem, kas tajā brauca, nebijaizglābies.

— Šī laiva mums var vēl noderēt, — Glenervens ieteicās.— Patiešām, — Džons Mengls atbildēja. — Stūrē tai virsū, Vilson!Matrozis pagrieza stūri, taču vējš pamazām pierima un plosts sasniedza laivu tikai ap pulksten

diviem.Milredijs, kas stāvēja plosta priekšgalā, veikli uztvēra un pievilka apgāzto laivu pie borta.— Tukša? — Džons Mengls noprasīja.— Jā, kaptein, — matrozis atbildēja. — Laiva ir tukša, un sānos tai caurums. Tā vairs nevarēs

mums kalpot.— Tātad laiva vairs nekam neder? — Maknebs jautāja.— Itin nekam, — Džons Mengls atbildēja. — Šī draza derīga vienīgi malkai.— Ļoti žēl, — Paganels noteica. — Ar šo laivu mēs būtu varējuši aizbraukt līdz Oklendai.— Tur neko nevar darīt, Paganela kungs, — Džons Mengls atsaucās.. — Turklāt tik bangainā jūrā

es tomēr dodu priekšroku mūsu plostam, nevis šai čaumalai. Kā redzat, bija vajadzīgs tikai niecīgstrieciens, lai padarītu to nelietojamu. Tātad, milord, šeit mums vairs nav ko iesākt.

— Kā pats redzi, Džon, — Glenervens noteica.— Uz krastu, Vilson! —jaunais kapteinis pavēlēja.Paisumam vajadzēja pieturēties vēl apmēram stundu. Pa šo laiku varēja nobraukt divas jūdzes. Taču

vējš pēkšņi gandrīz pilnīgi pierima, pat šķita, ka tas pūš no sauszemes. Plosts stāvēja uz vietas. Drīz vienbēgums- to sāka nest atpakaļ jūrā. Nedrīkstēja kavēties ne mirkli.

— Izmest enkuru! — Džons iesaucās.Milredijs, kas jau bija sagatavojies izpildīt šo pavēli, izmeta enkuru piecu asu dziļumā. Straume

panesa plostu atpakaļ vēl divas tuāzes, kamēr stingri nostiepās enkura tauva. Satinuši buru, ceļiniekisataisījās uz ilgu stāvēšanu.

Uzplūdiem bija jānāk atpakaļ pulksten deviņos vakarā, bet, tā kā Džons Mengls nebija noskaņots uzkuģošanu naktī, plostam vajadzēja stāvēt enkurvietā līdz pieciem no rīta. Līdz krastam vēl bija nepilnastrīs jūdzes.

Jūra krietni viļņojās, un viļņu vāli, šķiet, vēlās uz krastu. Tāpēc Glenervens, uzzinājis, ka visa naktsbūs jāpavada uz plosta, jautāja Džonam Menglam, kāpēc viņš neizmanto šo viļņošanos, lai tuvotoskrastam.

— Jūsu augstība, — jaunais kapteinis atbildēja, — tā ir optiska ilūzija. Jums tikai liekas, ka šieviļņi virzās uz priekšu, patiesībā tie nekur nevirzās. Tā ir ūdens molekulu balansēšana — un nekas vairāk.Iemetiet šais viļņos koka gabaliņu, un jūs redzēsit, ka tas paliks uz vietas, iekams nebūs jūtama straume.Mums neatliek nekas cits kā apbruņoties ar pacietību.

— Un paēst pusdienas, — majors piemetināja.

Olbinets izņēma no pārtikas kastes dažus kaltētas gaļas gabalus un duci sausiņu. Stjuarts pat nosarka,ka viņam jāpasniedz saviem kungiem tik necils ēdiens. Taču ēdienu visi uzņēma ar pateicību, patceļotājas, kurām jūras viļņošanās ēstgribu sevišķi nerosināja. Patiesi, spējie grūdieni, ar kādiem viļņitriecās pret tauvā piesieto plostu, bija ārkārtīgi nogurdinoši. Plosts tik neganti mētājās īsajos,untumainajos viļņos, itin kā atsistos pret zemūdens klintīm. Brīžam šķita, ka plosts uzskrējis rifiem.Enkura trose bija tik stingri nostiepta, ka Džonam Menglam ik pa pusstundai vajadzēja to izlaist par vienuasi. Ja to nedarītu, tauva noteikti pārtrūktu un atbrīvotais plosts aizpeldētu atpakaļ selgā.

Džona Mengla bažas bija viegli saprotamas. Ik bridi varēja pārtrūkt enkura tauva vai arī pats enkursiznākt laukā no grunts, un abos gadījumos ceļinieki nokļūtu gandrīz vai bezizejas stāvoklī.

Tuvojās nakts. Asinssarkana saules ripa, kas gaismas refrakcijas dēļ izskatījās iegarena, jau slīga aizapvāršņa. Rietumos ūdens mirguļoja un spīguļoja gluži kā izkausēts sudrabs. Tai pusē nebija redzamsnekas cits kā vienīgi debesis un jūra un vēl «Makarija» vraks, kas nekustīgs melnoja uz sēkļa.

Mijkrēslis ilga tikai dažas minūtes, un drīz vien cietzeme, kas ietvēra apvārsni austrumos unziemeļos, ietinās nakts tumsā.

Cik gan šausmīgi vajadzēja justies nakts tumsas apņemtajiem pasažieriem uz šaurā plosta! Dažsieslīga murgpilnā miegā, cits neiesnaudās pat uz brīdi. Rītausmā pēc nogurdinošās nakts visi jutās kāsalauzti.

Līdz ar paisumu no jūras atkal sāka pūst vējš. Bija pulksten seši no rīta. Vilcināties vairs nedrīkstēja.Džons Mengls sāka gatavoties braucienam. Viņš pavēlēja pacelt enkuru. Taču enkura āķi, nostieptajaitauvai raustoties, bija pamatīgi ieķērušies smiltīs. Bez tītavas pat ar Vilsona pagatavotajiem trīšiemizvilkt enkuru nebija iespējams.

Veltīgās pūlēs pagāja turpat pusstunda. Nepacietības mudināts, Džons pavēlēja pārcirst tauvu, līdz arto atstādams enkuru un zaudēdams jebkuru iespēju noenkuroties, ja paisums arī šoreiz neaiznestu plostulīdz krastam. Taču ilgāk kavēties jaunais,kapteinis nevēlējās, un cirvja cirtiens atvēlēja plostu vējam unstraumei, kuras ātrums sasniedza divus mezglus stundā.

Mastā tika uzvilkta bura. Plosts lēni peldēja pretī cietzemei, kas, vēl dūmakā tīta, kā pelēka masaiesniedzās saullēkta piemirdzētajās debesīs. Rifi bija laimīgi apieti un palikuši aiz muguras. Tačumainīgajā vējā plosts, šķiet, nemaz netika tuvāk krastam. Cik grūti gan sasniegt Jaunzēlandi, kurceļiniekiem draudēja tik daudz briesmu!

Tomēr pulksten deviņos līdz cietzemei vairs nebija tālāk par jūdzi. Krasti bija ļoti stāvi un klinšaini.Vajadzēja atrast piestāšanai piemērotu vietu. Vējš kļuva aizvien vārgāks, līdz aprima pavisam. Burasašļuka un sāka sisties gar mastu. Džons pavēlēja to satīt. Tagad plostu uz krastu

nesa vienīgi paisums, taču vadīt to vairs nevarēja. Turklāt virzīšanos vēl kavēja milzīgas jūraszāles.Pulksten desmitos Džons redzēja, ka viņi gandrīz stāv uz vietas, lai gan līdz krastam vēl bija trīs

kabeļtauvas. Enkura, ko izmest, vairs nebija. Vai tiešām bēgums aiznesīs viņus atpakaļ selgā? Džonssažņaugtām dūrēm, nemiera pilnu sirdi nikni raudzījās uz neaizsniedzamo zemi.

Par laimi — šoreiz tā tiešām bija laime —, plostu satricināja grūdiens. Plosts apstājās. Tas bijauzsēdies uz smilšu sēkļa divdesmit piecas asis no krasta.

Glenervens, Roberts, Vilsons un Milredijs ielēca ūdenī. Viņi stingri piesēja plostu pie tuvākajāmklintīm. Pasažieres tika iznestas krastā uz rokām, tā ka viņas nesamērcēja pat kleitas apakšmalu. Drīz vienvisi ceļinieki ar ieročiem un pārtikas krājumiem bija izcēlušies briesmu pilnajā Jaunzēlandes piekrastē.

VIII nodaļa

KĀDA TAGAD IR ZEME, KURAS KRASTĀ NONĀKUŠI CEĻINIEKINevilcinādamies ne brīdi, Glenervens gribēja doties gar piekrasti uz Oklendu. Taču jau kopš agra

rīta debesis klāja tumši mākoņi un pulksten vienpadsmitos tūlīt pēc izkāpšanas krastā sāka gāzt spēcīgslietus. Doties ceļā nebija iespējams, vajadzēja meklēt kādu patvērumu.

Vilsons īstajā reizē uzgāja alu, ko jūra bija izgrauzusi bazalta klintīs. Ceļinieki patvērās tajā kopā arieročiem un pārtikas krājumiem. Alā atradās vesels lērums izkaltušu jūraszāļu, ko šeit bija sanesuši jūrasviļņi. Tās bija tikpat kā gatavas guļvietas. Matroži sameklēja dažus sausus- koka gabalus un sakūra piealas ieejas ugunskuru, pie kura visi varēja sasildīties un apžāvēties.

Džons cerēja, ka negantais lietus drīz vien izgāzīs savu niknumu. Taču viņa cerības nepiepildījās.Stundas gāja, bet lietus joprojām gāza vienā, gāšanā. Ap dienas vidu lietavām vēl pievienojās vējabrāzmas. Sāds nelaiks varēja laupīt pacietību pat vispacietīgākajam cilvēkam. Ko lai dara? Doties šādālaikā ceļā bez pajūga būtu tīrais neprāts. Turklāt ceļš līdz Oklendai tik un tā prasītu vairākas dienas unaizkavēšanās par divpadsmit stundām nevarēja neko izšķirt, protams, ja vien neuzradīsies iezemieši.

Sai neparedzētajā apmešanās vietā sarunas risinājās par karu, kas vēl aizvien plosījās Jaunzēlandē.Taču, lai saprastu un novērtētu, cik nopietns.

stāvoklis bija šai zemē, kad tās krastā izkāpa «Makarija» avārijā cietušie ceļinieki, ir jāzina to cīņuvēsture, kuras pārplūdinājušas asinīm arī Ikanamaui salu.

Kopš Ābela Tasmāna ierašanas Kuka jūras šaurumā 1642. gada 16. decembrī šais krastos bieži vienbija piestājuši eiropiešu kuģi, taču jaunzēlandieši savās neatkarīgajās salās joprojām baudīja pilnīgubrīvību. Neviena no Eiropas valstīm vēl nedomāja iegūt savā īpašumā šo arhipelāgu, kam Klusajā okeānāir tik dominējošs stāvoklis. Vienīgi misionāri, kas bija apmetušies dažādās vietās, nesa šīm jaunajāmzemēm kristīgās civilizācijas labumus. Daži no viņiem, it īpaši anglikāņi, centās pieradinātjaunzēlandiešu virsaišus pie domas, ka tiem mierīgi jāpakļaujas Anglijas kundzībai. Veikli apmuļķotievirsaiši arī parakstīja vēstuli karalienei Viktorijai, lūgdami viņas aizbildniecību. Tālredzīgākie virsaišiaptvēra šī soļa aplamību, un viens no viņiem, pielicis vēstulei sava tetovējuma nospiedumu, sacīja šāduspravietiskus vārdus: «Mēs esam zaudējuši savu dzimteni, kopš šī brīža tā vairs nepieder mums. Drīz viento sagrābs svešzemnieki — un mēs kļūsim viņu vergi.»

Patiesi, 1840. gada 29. janvārī Salu līcī Ikanamaui ziemeļos ieradās korvete «Herolds». Kuģakapteinis Hobsons izkāpa krastā pie Kororareka ciemata. Visi iedzīvotāji tika uzaicināti uz sapulciprotestantu baznīcā. Seit kapteinis Hobsons nolasīja dokumentus, kurus viņš bija atvedis no Anglijaskaralienes. . 4

Nākamā gada 5. janvārī angļu rezidents izsauca pie sevis uz Paias ciematu galvenos jaunzēlandiešuvirsaišus. Cenzdamies panākt, lai iezemieši labprātīgi pakļautos, kapteinis Hobsons stāstīja, ka karalieneatsūtījusi karaspēku un kuģus, lai aizsargātu jaunzēlandiešus, ka viņu tiesības tikšot garantētas un viņisaglabāšot pilnīgu brīvību. Tomēr visi viņu īpašumi tagad piederēšot karalienei Viktorijai.

Vairums virsaišu, uzskatīdami, ka karalienes aizbildniecība ir pārāk dārga, atteicās no šīsaizbildniecības. Tomēr solījumi un dāvanas atstāja uz mežoņiem lielāku ietekmi nekā kapteiņa Hobsonaskaļie vārdi, un Anglijas aizbildniecība tika pieņemta ar visiem tās noteikumiem. Kas bija noticisJaunzēlandē no 1840. gada līdz dienai, kad «Dunkans» atstāja Klaidas līci? Nekā tāda, ko Zaks Paganelsnezinātu, nekā tāda, ar ko viņš nevarētu iepazīstināt savus ceļabiedrus.

— Kundze, — viņš atbildēja uz lēdijas Helēnas jautājumiem, — man jāatkārto tas, ko man jau bijusiizdevība sacīt,1 un proti, ka jaunzēlandieši ir drošsirdīga tauta. Tikai pirmajā brīdī pakļāvušies angļutīkojumiem, viņi drīz vien aizstāvēja pret iebrucējiem ikvienu savas zemes pēdu.. Maoru ciltis ir tāpatorganizētas kā senie skotu klani. Tās ir lielas ģintis,, kas atzīst sava virsaiša varu un pilnībā pakļaujas tai.Jaunzēlandieši ir lepni un drosmīgi. Vieni ir augstākas rases, liela auguma, gludiem matiem, līdzīgimaltiešiem vai Bagdādes ebrejiem, otri ir mazāka auguma, drukni, līdzīgi mulatiem, taču visi stipri,augstprātīgi un kareivīgi. Kādreiz maoriem bijis slavens virsaitis, vārdā Hihi, īsts Versenžetorikss. Tozinādami, jūs nebrīnīsities, ka karš pret angļiem Ikanamaui salā nekad nebeidzas, jo šeit dzīvo slavenāVaikatas cilts, kas Viljama Tompsona vadībā cēlusies aizstāvēt dzimto zemi.

— Vai tad angļi tagad nepārvalda Jaunzēlandes nozīmīgākos punktus? — Džons Mengls jautāja.— Protams, dārgais Džon, — Paganels atbildēja. — Pēc tam kad kapteinis Hobsons sagrāba

Jaunzēlandi un kļuva par tās gubernatoru, laikā 110 1840. līdz 1862. gadam visizdevīgākajās vietās tikanodibinātas deviņas kolonijas. No tām izveidojās deviņas provinces; četras atrodas Ziemeļsalā —Oklenda, Taranaki, Velingtona un Hauka — un piecas Dienvidsalā — Nelsona, Mārlboro, Kenterberija,Otago un Sautlenda. 1864. gada 30. jūnijā visas šīs provinces apdzīvoja simt astoņdesmit tūkstoši trīssimtčetrdesmit seši iedzīvotāji. Daudzās vietās izaugušas nozīmīgas tirdzniecības pilsētas. Kad būsimnonākuši Oklendā, jūs apbrīnosit šīs dienvidu Korintas skaistumu. Pilsēta valda pār zemes šaurumu, kas,gluži kā tilts, pārmests pār Klusā okeāna ūdeņiem. Oklendā jau ir divpadsmit tūkstoši iedzīvotāju.Rietumu piekrastē izaugusi Ņūplimuta, austrumu piekrastē — Ahuhiri, dienvidu piekrastē — Velingtona.Tās visas jau ir plaukstošas pilsētas ar dzīvu tirdzniecību. Tuvaipunamu salā jums būtu grūti izšķirties,kurai pilsētai dot priekšroku: vai ziedos slīgstošajai Nelsonai, kas slavena ar vīniem kā MonpeljēFrancijā, vai Piktorai pie Kuka jūras šauruma, vai Kraistčērčai, Inverkargilai un Danīdinai bagātajāOtago provincē, kur saplūst zelta meklētāji no visām pasaules malām. Un nedomājiet, draugi, ka šaispilsētās uzceltas tikai dažas būdas, kurās dzīvo mežoņu ģimenes; tās ir īstas pilsētas ar ostām, katedrālēm,bankām, dokiem, botāniskajiem dārziem, dabas muzejiem, aklimatizācijas biedrībām, laikraksturedakcijām, slimnīcām, labdarības iestādēm, filozofijas institūtiem, brīvmūrnieku ložām, klubiem,dziedāšanas biedrībām, teātriem un vispasaules izstāžu pilīm gluži kā Londonā vai Parīzē! Ja atmiņa manineviļ, tieši šai 1865. gadā un, iespējams, šai pašā brīdī, kad es jums to stāstu, visas zemeslodesrūpniecības izstrādājumi izstādīti šai cilvēkēdāju zemē!

— Kā?! Par spīti karam ar iezemiešiem? — lēdija Helēna jautāja.— Angļi, kundze, pie kariem pieraduši, — Paganels atbildēja. — Viņi karo un rīko izstādes vienā

un tai pašā laikā. Viņus tas itin nemaz neuztrauc. Viņi pat būvē dzelzceļus zem jaunzēlandiešu lodēm.Oklendas provincē Drarijas un Meremeres dzelzceļi iet cauri galvenajiem sacelšanās dalībniekuieņemtajiem punktiem. Varu derēt, ka dzelzceļnieki šauj uz iezemiešiem no lokomotīvēm.

— Pie kā tad īsti novedis šis nebeidzamais karš? — Džons Mengls noprasīja.— Pagājuši jau seši gari mēneši, kopš esam atstājuši Eiropu, un es, protams, nevaru zināt, kas

noticis pēc mūsu aizbraukšanas, ja nu vienīgi dažas ziņas, kuras izlasīju Meriboro un Seimuraslaikrakstos, kad ceļojām cauri Austrālijai. Toreiz niknas kaujas notika Ikanamaui salā.

— Kad īsti šis karš sākās? — Mērija Granta jautāja.— Dārgā mis, jūs droši vien gribējāt teikt — kad tas atsākās, — Paganels atbildēja, — jo pirmā

sacelšanās notika 1845. gadā. Karš atsākās 1863. gada beigās. Taču maori jau ilgi pirms tam gatavojāsnokratīt angļu kundzību. Iezemiešu Tautas partija sparīgi aģitēja, lai ievēlētu par virsvadoni vienu nomaoru virsaišiem. Par karali viņi gribēja padarīt veco Potatau, bet viņa ciematam, kas atradās starpVaikatas un Vaipas upēm, vajadzēja kļūt jaunās karaļvalsts galvaspilsētai. Pats Potatau bija tikai viltīgsvecis, kas nevarēja lepoties ar sevišķu drosmi, toties viņam bija enerģisks un gudrs premjerministrs noNgatihahuas cilts, kas pirms svešzemnieku okupācijas bija dzīvojis Oklendas zemes šaurumā. Šisministrs, vārdā Viljams Tompsons, kļuva par atbrīvošanās kara dvēseli. Viņš prasmīgi noorganizējamaoru karapulkus. Viņa ietekmē kāds virsaitis no Taranaki apvienoja vairākas izkaisītas ciltis. Kāds citsvirsaitis no Vaikatas nodibināja Zemes līgu, kuras mērķis bija pārliecināt iezemiešus, lai tie nepārdotusavas zemes angļu valdībai. Gatavojoties revolūcijai, tika rīkoti pat banketi gluži tāpat kā civilizētajāszemēs. Britu avīzes sāka uztraukties par draudīgajiem simptomiem, un valdība bija nopietni noraizējusiespar Zemes līgas darbību. Vārdu sakot, prāti bija satraukti, un bumba ar laika degli varēja kuru katru mirklisprāgt. Trūka tikai dzirkstelītes, pareizāk, divu pretēju interešu sadursmes, lai notiktu sprādziens.

— Un šī sadursme? … — Glenervens jautāja.— …notika 1860. gadā, — Paganels atbildēja, — Taranaki provincē Ikanamaui salas

dienvidrietumu piekrastē. Kādam iezemietim piederēja seši simti akru zemes netālu no Ņūplimutas. Viņšpārdeva to angļu valdībai. Kad ieradās mērnieki pārmērīt pārdoto zemes gabalu, virsaitis Kingi izteicaprotestu un pēc tam martā uzcēla uz strīdīgajiem seši simti akriem ar mietu žogu nocietinātu nometni. Pēc

dažām dienām pulkvedis Golds triecienā ieņēma šo nometni, un tai pašā dienā sākās tautas karš.— Vai maoru ir daudz? — Džons Mengls jautāja.— Pēdējos simt gados maoru skaits stipri sarucis, — ģeogrāfs paskaidroja. — 1769. gadā Kuks

viņu skaitu vērtēja uz četri simti tūkstošiem. 1845. gadā saskaņā ar iezemiešu protektorāta izdarīto tautasskaitīšanu maoru vairs bija tikai simt deviņi tūkstoši. Civilizācijas nesēju sarīkotie slaktiņi, slimības undegvīns pēdējā laikā iezemiešu skaitu vēl vairāk samazinājuši, taču abās salās joprojām dzīvodeviņdesmit tūkstoši iezemiešu, to skaitā trīsdesmit tūkstoši karavīru, kas vēl ilgi stāsies pretī eiropiešukarapulkiem.

— Vai sacelšanās dalībnieki guvuši kaut kādus panākumus? — lēdija Helēna vaicāja.— Jā, kundze, pat paši angļi ne vienu reizi vien apbrīnojuši jaunzēlandiešu varonību. Izraudzījušies

partizānu kara veidu, viņi pēkšņi uzbrūk nelielām regulārā karaspēka daļām, izlaupa kolonistu fermas.Ģenerālis Kamerons nejutās sevišķi omulīgi šai zemē, kur briesmas draudēja no ikviena krūma. 1863.gadā pēc ilgām un asiņainām cīņām maori nostiprinājās plašā teritorijā Vaikatas upes augštecē, stāvaskalnu grēdas galā aiz trim aizsardzības līnijām. Maoru pravieši aicināja tautu aizstāvēt dzimto zemi,solīdami pilnīgu uzvaru pār pakeko, tas ir, baltajiem. Ģenerāļa Kamerona vadībā kaujās bija iesaistīti trīstūkstoši angļu kareivju, kas nesaudzīgi izrēķinājās ar maoriem pēc tam, kad tie bija zvēriski nogalinājušikapteini Sprentu. Risinājās asiņainas kaujas. Dažas no tām ilga divpadsmit stundas, bet maori aizvien vēlneatkāpās eiropiešu lielgabalu priekšā. Neatkarības armijas kodols bija kareivīgā Vaikatas cilts, kuraspriekšgalā atradās Viljams Tompsons. Šis iezemiešu ģenerālis sākumā komandēja divarpus tūkstošukaravīru, bet pēc tam astoņus tūkstošus, jo viņam pievienojās ievērojamie virsaiši Šongi un Heki. Šaisvētajā karā piedalījās ari sievietes, parādīdamas lielu drosmi un pašaizliedzību. Taču taisna lieta nevienmēr gūst uzvaru. Pēc sīvām kaujām ģenerālis Kamerons tomēr pakļāva Vaikatas apgabalu, tiesa,izpostītu un neapdzīvotu, jo maori bija no turienes aizbēguši. Šai karā tika veikti apbrīnojami varoņdarbi.Četri simti maoru, kurus Orakanas cietoksnī aplenca brigādes ģenerāļa Kereja vadītā tūkstoš vīru lielākaraspēka vienība, atteicās padoties, lai gan viņiem nebija nedz pārtikas, nedz ūdens. Pēc tam gaišādienas laikā ielenktie maori izcirta sev asiņainu ceļu cauri četrdesmitā pulka rindām un atrada glābiņupurvos.

— Vai karš pēc Vaikatas apgabala pakļaušanas beidzās? — Džons Mengls vaicāja.— Nē, dārgais draugs, nebeidzās, — Paganels atbildēja. — Angļi nolēma doties karagājienā uz

Taranaki provinci un aplenkt tur Viljama Tompsona cietoksni Mataitavu. Šī cietokšņa ieņemšana angļiemdārgi maksās. Atceros, pirms izbraukšanas no Parīzes lasīju laikrakstos, ka

Tarangas ciltis padevušās gubernatoram un ģenerālim un tie atstājuši iezemiešiem trīs ceturtdaļasviņu zemes. Sais ziņojumos bija arī teikts, ka grasoties padoties arī galvenais sacelšanās vadonis ViljamsTompsons, taču Austrālijas laikrakstos es neatradu šai ziņai apstiprinājuma, tur bija rakstīts glužipretējais. Ļoti iespējams, ka šobrīd brīvības karš iededzies ar jaunu spēku.

— Vai, jūsuprāt, Paganel, — Glenervens vaicāja, — par šo cīņu arēnu kļuvušas Taranaki unOklendas provinces?

— Tā es domāju.— Un viena no šīm provincēm ir tā, kuras krastā mēs esam izmesti pēc «Makarija» avārijas?— Pilnīgi pareizi. Mēs atrodamies dažas jūdzes lejpus Kavhias ostas, kur arī patlaban vajadzētu

plīvot maoru nacionālajam karogam.— Tādā gadījumā mēs rīkosimies saprātīgi, dodamies uz ziemeļiem, — Glenervens secināja.— Pat ļoti saprātīgi, — Paganels atbildēja. — Jaunzēlandieši ienīst eiropiešus, it sevišķi angļus.

Tāpēc pacentīsimies nenokļūt viņu rokās.— Varbūt mēs sastapsim kādu eiropiešu karaspēka nodaļu? — lēdija Helēna ieminējās. — Tad

mums patiesi būtu laimējies.— Iespējams, — ģeogrāfs atbildēja, — taču sevišķas cerības es neloloju. Atsevišķas karaspēka

nodaļas šai salā parasti apkārt neklīst, jo aiz katra krūma, aiz katra zāles pudura slēpjas prasmīgsstrēlnieks. Tāpēc man nav nekādas ticības, ka mūs varētu pavadīt četrdesmitā pulka kareivju eskorts.Taču rietumu piekrastē atrodas vairākas misijas, un pa ceļam mēs varēsim apmesties šais misijās. Es patdomāju nokļūt uz tā paša ceļa, pa kuru gāja Hohšteters, izsekodams Vaikatas upes tecējumam.

— Vai viņš bija ceļotājs, Paganela kungs? — Roberts Grants jautāja.— Jā, draudziņ, viņš piedalījās zinātniskajā ekspedīcijā, kas devās apkārt zemeslodei ar austriešu

fregati «Navarra» 1858. gadā.— Paganela kungs, — nerimās Roberts, kura domas par lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem lika

iemirdzēties acīm, — vai Jaunzēlandē ir bijuši tādi slaveni ceļotāji kā Bērks un Stjuarts Austrālijā?— Ir bijuši vairāki, draudziņ, tādi kā doktors Hukers, profesors Brisārs, dabaszinātnieki Dīfenbahs

un Jūliuss Hāsts. Lai gan vairāki no viņiem par savu piedzīvojumu kāri samaksājuši ar dzīvību, viņi navtik plaši pazīstami kā Austrālijas un Āfrikas pētnieki.

— Vai jūs varat pastāstīt par viņu ceļojumiem? — jaunais Grants vaicāja.— Protams, draudziņ, un, tā kā tu dedz nepacietībā zināt tikpat daudz, cik es zinu, darīšu to ar

lielāko prieku.— Pateicos, Paganela kungs, es klausos.— Arī mēs klausīsimies jūsu stāstu, — lēdija Helēna paziņoja. — Tā nav pirmā reize, kad nelāgais

laiks liek mums apgūt jaunas zināšanas. Stāstiet mums visiem, Paganela kungs.— Esmu jūsu rīcībā, kundze, — ģeogrāfs atbildēja, — taču mans stāsts nebūs garš. Šoreiz mēs

nesastopamies ar tādiem drosmīgiem pētniekiem, kuri viens pret vienu cīnījās ar Austrālijas mīnotauru.Jaunzēlande ir pārāk šaura zemes strēmele, lai būtu cilvēkam nepieejama. Tāpēc mani varoņi, patiesībusakot, ir nevis ceļotāji, bet parasti tūristi, kas krituši par upuri visai prozaiskiem notikumiem.

— Nosauciet viņu vārdus, — Mērija Granta palūdza.— Ģeometrs Vitkombs un Čārltons Hovits, tas pats, kas atrada Bērka mirstīgās atliekas tai

neaizmirstamajā ekspedīcijā, par kuru jau stāstīju. Vimeras krastos. Vitkombs un Hovits vadīja divasekspedīcijas Tuvaipunamu salā. Viņi abi 1863. gada sākumā devās ceļā no Kraistčērčas, lai atklātupārejas pāri kalnu grēdai Kenterberijas provincē. Hovits pārgāja pāri kalnu grēdai provinces ziemeļos unierīkoja apmetni Branera ezera krastā. Savukārt Vitkombs atrada Rakaias ielejā pāreju, kas beidzāsTindala kalna austrumu nogāzē. Vitkomba ceļabiedrs Jakobs Lupers pēc tam. laikrakstā «Lyttleton-Times» pastāstīja par šo ceļojumu, kas beidzās ar katastrofu. Ja ajmiņa neviļ, abi pētnieki 1863. gada 22.aprīlī atradās šļūdoņa pakājē pie Rakaias upes iztekas. No šejienes viņi uzkāpa kalna virsotnē, laimeklētu jaunas pārejas. Nākamajā dienā, pagalam noguruši un pārsaluši, Vitkombs un Lupers apmetāsdziļā sniegā un ierīkoja nometni' četri tūkstoši pēdu virs jūras līmeņa. Septiņas dienas viņi klīda kalnos,maldījās pa dziļām aizām, kuru stāvajās kraujās nevarēja atrast nekādu uzeju. Bieži vien viņiem vajadzējaiztikt bez uguns, palikt neēdušiem, līdzpaņemtais cukurs bija pārvērties sīrupā, sausiņi ķepīgā mīklā,drēbes un segas bija izmirkušas lietū, lielas mocības sagādāja kukaiņi. Labākajā gadījumā pētnieki nogājadienā trīs jūdzes, taču bija arī tādas dienas, kad viņi ar mokām pavirzījās uz priekšu divi simti jardu.Beidzot 29. aprīlī viņi uzgāja kādu maoru būdu un dārzā saraka pāris riekšavu kartupeļu. Tā bijabeidzamā maltīte, ko abi draugi ieturēja kopā. Vakarā viņi sasniedza jūras krastu netālu no Taramakauupes grīvas. Vajadzēja tikt pāri uz labo krastu, lai pēc tam dotos uz ziemeļiem līdz Grejas upei.Taramakau bija dziļa un plata. Izmeklējies kādu stundu, Lupers beidzot atrada divas cauras laiveles, kurassalaboja kā mācēdams un pēc tam sasēja kopā. Pievakarē abi ceļotāji iesēdās laivās un sāka irties pāri.Viņi vēl nebija tikuši līdz upes vidum, kad laivas piesmēlās ar ūdeni. Vitkombs metās peldus atpakaļ uzkreiso krastu. Džeikobs Lupers, kas neprata peldēt, pieķērās pie laivas. Viņš izglābās, taču tikai ar lielāmpūlēm. Nelaimīgo straume nesa virsū klintīm. Pirmais vilnis ierāva viņu dzelmē, otrais atkal uznesavirspusē. Viņš triecās pret klintīm. Iestājās ogļmelna nakts. Lietus gāza straumēm. Līdz asinīm sadauzītoun jūras ūdens sarijušos Luperu viļņi mētāja vairākas stundas. Beidzot laiva atdūrās pret cietzemi un viļņi

samaņu zaudējušo pētnieku izmeta krastā. Nākamās dienas rītausmā Lupers aizvilkās līdz kādam strautamun konstatēja, ka straume viņu aiznesusi veselu jūdzi no vietas, kur viņš bija mēģinājis pārcelties pāriupei. Lupers devās gar krastu augšup un drīz vien uzgāja nelaimīgo Vitkombu, iestigušu ar galvu unķermeni dūņās. Viņš bija miris. Lupers ar rokām izraka smiltīs bedri un apbedīja savu biedru. Pēc divāmdienām, aiz bada vairs tikko dzīvu, Luperu uzņēma savā pajumtē kādi viesmīlīgi maori — ir arī tādi viņuvidū —, un 4. maijā viņš sasniedza Branera ezeru, kur savu apmetni bija ierīkojis Cārltons Hovits.Jāpiebilst, ka pēc sešām nedēļām Hovits aizgāja bojā tāpat kā nabaga Vitkombs.

— Jā, — Džons Mengls noteica, — ceļotājus, šķiet, saista kopā liktenīgas saites, un, kad šīs saitespārtrūkst, viņi cits pēc cita iet bojā.

— Jums taisnība, dārgais Džon, — Paganels atbildēja. — Arī es bieži vien esmu par to domājis.Kāda solidaritātes likuma vārdā Hovitam bija jābeidz sava dzīve gandrīz tādos pašos apstākļos kāVitkombam? Neviens to nevar pateikt. Čārltonu Hovitu bija nolīdzis valdības darbu vadītājs mistersVaids, lai tas nospraustu ceļu no Hurunui līdzenumiem līdz Taramakau grīvai. Hovits devās ceļā 1863.gada 1. janvārī kopā ar pieciem vīriem. Viņš veiksmīgi tika galā ar viņam uzticēto uzdevumu unnosprauda četrdesmit jūdzes garu ceļu līdz kādai grūti pārejamai vietai. Hovits atgriezās Kraistčērčā un,lai gan tuvojās ziema, lūdza atļauju turpināt darbus. Misters Vaids tam piekrita. Sagādājis visunepieciešamo, Hovits devās atpakaļ uz savu nometni, lai pavadītu tur ziemu. 27. jūnijā viņš kopā ardiviem strādniekiem Robertu Litlu un Heinrihu Mjūlisu atstāja nometni. Viņi devās laivā pāri Braneraezeram. Kopš tā laika viņus neviens nav redzējis. Viņu trauslo un seklo laiviņu atrada izmestu krastā.Hovitu un viņa ceļabiedrus glābēji veltīgi meklēja deviņas nedēļas. Acīmredzot nelaimīgie neprata peldētun bija noslīkuši ezerā.

— Bet kāpēc viņi nevarētu sveiki un veseli dzīvot kādā zēlandiešu ciltī? — lēdija Helēna jautāja.— Manuprāt, par viņu nāvi vēl var šaubīties.

— Diemžēl, kundze, nekādu šaubu vairs nevar būt, — Paganels atbildēja, — jo 1864. gada augustā,tas ir, gadu pēc katastrofas, viņi vēl nebija pārradušies … Un, kad Jaunzēlandē kāds neatgriežas veselugadu, tas nozīmē, — ģeogrāfs čukstus piebilda, — ka cilvēks neglābjami gājis bojā.

IX n o d a ļ a Trīsdesmit jūdzes uz ziemeļiem7. februāri pulksten sešos no rīta Glenervens deva signālu doties ceļā. Lietus bija mitējies jau naktī.

Pelēcīgi padebeši aizturēja saules starus trīs jūdžu augstumā no zemes. Tā kā saule nekarsēja, ceļojumsdienā solījās būt gluži ciešams.

Paganels pēc kartes aplēsa, ka attālums no Kahuas zemesraga līdz Oklendai ir astoņdesmit jūdzes.So ceļa gabalu varētu noiet astoņās dienās, ja katru dienu veiktu desmit jūdzes. Taču ģeogrāfs neieteicaiet pa līkumoto jūras krastu, bet doties uz trīsdesmit jūdzes attālo Ngarnavahias ciematu, kas atrodasVaikatas un Vaipas satekā. Cauri šim ciematam iet pasta ceļš, pareizāk sakot, stiga, pa kuru var brauktpajūgi un kura šķērso lielu daļu salas no Napieras Hauka līča krastā līdz Oklendai. Pa šo ceļu varētuviegli nokļūt Drarijā un tur atpūsties lieliskā viesnīcā, ko tik ļoti ieteicis dabaspētnieks Hohšteters.

Sadalījuši savā starpā pārtikas krājumus, ceļinieki devās augšup gar Aotea līča krastu. Piesardzībasdēļ viņi neatrāvās tālu cits no cita un, turēdami karabīnes šaušanas gatavībā, instinktīvi vēroja paugurainolīdzenumu, kas pletās austrumu pusē. Paganels neizlaida no rokām savu lietpratīgi sastādīto karti unnemitīgi jūsmoja, atrazdams tajā pat vissīkākās detaļas.

Krietnu cēlienu ceļinieku pulciņš soļoja pa smiltīm, kas bija izveidojušās no gliemežvāku drumslām,sēpiju kauliem un krietnas daļas dzelzs peroksīda un protoksīda. Ja zemei šai vietā tuvinātu magnētu, tastūdaļ apliptu ar mirdzošiem kristāliņiem.

Paisuma viļņu apskalotajā krastā savā nodabā gozējās vairāki roņi, nemaz nedomādami bēgt prom.Sie jūras dzīvnieki ar apaļajām galvām, plato, izliekto pieri un spridzīgajām acīm izskatījās mīlīgi unreizē iespaidīgi. Varēja pilnīgi saprast, kāpēc mitoloģija šos savdabīgos jūras viļņu iemītniekuspoetizējusi un pārvērtusi par sirēnām-vilinātājām, lai gan roņu neharmoniskie brēcieni nemaz nav

vilinoši. Jaunzēlandes piekrastē šo dzīvnieku ir ļoti daudz, un viņus medī tauku un ādas dēļ.Starp roņiem dižojās trīs vai četri zilganpelēki jūrasziloņi, kas bija divdesmit piecas, trīsdesmit

pēdas gari. Sie milzīgie abinieki, laiski atlaidusies uz bieza lamināriju paklāja, slēja gaisā savus lokanossnuķus un jocīgi kustināja garās ūsas, īstus korķviļķus, kas atgādināja rūpīgi savirpinātas dendija ūsas.Labu brīdi vērojis šo interesanto dzīvnieku pasauli, Roberts pēkšņi pārsteigts iesaucās:

— Skatieties! Roņi ēd akmeņus!Patiesi vairāki roņi negausīgi rija liedaga akmeņus.— Skaidrs! Viss skaidrs! — Paganels atbildēja. — Šie dzīvnieki ganās liedaga akmeņos.— Dīvaina un grūti sagremojama barība, — Roberts sacīja.— Tā nav nekāda barība, draudziņ, šie abinieki rij akmeņus, lai piepildītu sevi ar balastu. Šādi viņi

palielina savu svaru, un viņiem ir vieglāk ienirt dzelmē. Atgriezušies krastā, viņi bez kautrēšanās šosakmeņus izvemj laukā. Tūlīt tu redzēsi, kā roņi ienirs ūdenī.

Patiesi drīz vien kāds pusducis roņu, acīmredzot uzņēmuši pietiekami daudz balasta, smagi aizčāpojapa liedagu un nozuda ūdenī. Taču Glenervens nevarēja šķiest dārgo laiku un gaidīt viņus atgriežamies, lainovērotu balasta izkraušanu, un Paganelam par lielām sirdssāpēm pārtrauktais gājiens atsākās.

Pulksten desmitos ceļinieki apstājās ieturēt brokastis pie lielām bazalta klintīm, kas slējās jūraskrastā gluži kā ķeltu dolmeni. Šeit uz kāda sēkļa viņi uzgāja daudz austeru. Tās bija sīkas un diezgannegaršīgas. Taču pēc Paganela ieteikuma Olbinets tās izcepa uz kvēlošām oglēm, un šādi sagatavotāsausteres pie brokastu galda tika notiesātas dučiem.

Atpūtušies vēl kādu brīdi, ceļinieki soļoja tālāk gar līča krastu. Roboto klinšu virsotnēs bija atradismājokli vesels lērums putnu: gan fregates, gan pīles, gan kaijas, gan milzīgie albatrosi, kas nekustīgitupēja augstākajās smailēs. Pulksten četros pēc pusdienas jau bija noietas desmit jūdzes bez sevišķaspiepūles un noguruma. Sievietes izteica vēlēšanos turpināt ceļu līdz pat vakaram. Tieši tagad mainījāsceļa virziens. Vajadzēja apiet dažus kalnus, kas pacēlās ziemeļu pusē, un nokāpt Vaipas upes ielejā.

Tālumā līdz pat apvārsnim pletās bezgalīgas prērijas, kuras, šķiet, solīja vieglu iešanu. Taču,sasnieguši šo zaļo jūru, ceļinieki jutās vīlušies. Tās nebija vis pļavas, bet sīkiem ziediem nosētu krūmubiezoknis, starp kuriem auga bezgala daudz lielu paparžu, kas Jaunzēlandē ir ļoti izplatītas. Izlauzt ceļucauri stiegrainajiem stublājiem nemaz nebija viegli. Tomēr pulksten astoņos vakarā Hakarihoata kalnugrēdas pirmās virsotnes bija apietas, un ceļinieki apmetās uz naktsguļu.

Pēc četrpadsmit noietām jūdzēm atpūta tiešām bija nepieciešama. Tā kā nebija nedz ratu, nedz telts,nogurušie ceļinieki iekārtojās tāpat zemē zem varenu Norfolkas priežu zariem. Segas, par laimi, bija līdz,un varēja uzklāt gluži pieklājīgas guļvietas.

Glenervens izdarīja visu nepieciešamo, lai naktī negadītos pārsteigumi. Viņam pašam unceļabiedriem vajadzēja pa diviem stāvēt apbruņotiem sardzē līdz pat rītam. Ugunskurs netika kurināts.Liesmu barjera labi pasargā pret plēsīgiem zvēriem, bet Jaunzēlandē nav nedz tīģeru, nedz lauvu, nedzlāču, nedz arī kādu citu asinskāru zvēru, lai gan, tiesa kas tiesa, tos itin labi aizstāj paši jaunzēlandieši, unuguns šos divkājainos jaguārus var tikai pievilināt.

Nakts pagāja laimīgi, ja neņem vērā smilšu mušas, kuras iezemieši sauc par ngamu un kuru kodieni irgaužām nepatīkami, un kādu uzņēmīgu žurku ģimeni, kas cītīgi grauza pārtikas maisus.

Nākamajā rītā, 8. februārī, Paganels pamodās labākā noskaņojumā, gandrīz jau samierinājies arJaunzēlandi. Maori, kas iedvesa ģeogrāfam vislielākās bailes, nebija nemaz rādījušies. Šie asinskāriekanibāli nebija traucējuši viņu pat sapņos. Viņš ar gandarījumu pavēstīja to Glenervenam.

— Man tā vien liekas — šo pastaigu mēs pabeigsim gluži laimīgi, — viņš piemetināja. — Šovakarmēs sasniegsim Vaikatas un Vaipas upju sateku, un pēc tam līdz pat Oklendai mums vairs nav ko baidītiesno sastapšanās ar iezemiešiem.

— Cik tālu vēl ir līdz Vaikatas un Vaipas satekai? — Glenervens jautāja.— Piecpadsmit jūdzes, gandrīz tikpat daudz, cik esam nogājuši vakardien.

— Mēs varam stipri aizkavēties, ja šie neciešamie brikšņi tik drīz nebeigsies, — Glenervenspiezīmēja.

— Nebaidieties, — Paganels atsaucās, — tagad mēs iesim gar Vaipas krastu, kur nebūs vairsnekādu šķēršļu, gluži otrādi, ceļš būs viegls.

— Tad ejam! — Glenervens sacīja, redzēdams, ka dāmas jau sagatavojušās ceļam.Pirmajās rīta stundās biezoknis joprojām traucēja iešanu. Kur izlauzās ceļinieki, tur nebūtu tikuši

cauri nedz rati, nedz zirgi. Tāpēc par Austrālijā atstāto ori nebija ko gausties. Kamēr caur šiem brikšņiemnebūs uzbūvēti braucamie ceļi, Jaunzēlande paliks pieejama vienīgi kājniekiem. Neskaitāmās paparžupasugas aizstāv dzimto zemi tikpat spītīgi kā maori.

Tāpēc, šķērsojot līdzenumu, kurā paceļas Hakarihoatas kalni, mazajam pulciņam bija jāpārvartūkstošiem šķēršļu. Tomēr vēl pirms dienas vidus ceļinieki sasniedza Vaipu un no šejienes bez kādiemkavēkļiem devās pa upes stāvo krastu uz ziemeļiem.

Tā bija brīnišķīga ieleja, kur starp zaļiem krūmājiem jautri čaloja strautiņi ar vēsu un tīru ūdeni.Jaunzēlandē, pēc botānika Hukera datiem, sastopami divi tūkstoši augu pasugu, no kurām pieci simtipieder vienīgi šai zemei. Puķu Jaunzēlandē nav daudz, un nokrāsu ziņā tās ir stipri vienveidīgas. Gandrīznav sastopami viengadīgie augi, turpretī lielā daudzumā aug papardes, stiebrzāles un čemuraugi.

Sur tur virs tumši zaļā pameža pacēlās lieli koki: metrosideri ar spilgti sarkaniem ziediem,Norfolkas priedes, tūjas ar turpat vai vertikāli sakļautiem zariem un cipreses — rimu —, kas izskatāstikpat skumjas kā viņu Eiropas radinieces. Visu šo koku'stumbri slīga dažnedažādu paparžu jūrā.

Lielo koku zaros un virs krūmiem lidinājās un tērgāja kakadu, zaļie kakariki ar sarkanu svītriņu apkaklu, taupo ar krāšņu, melnu vaigubārdu un, beidzot, sarkani papagaiļi ar košām spārnu apakšām, lieli kāpīles, kurus dabaszinātnieki dēvē par dienvidu nestoriem.

Majoram un Robertam, neatraujoties no biedriem, palaimējās nošaut dažas purva slokas un irbes.Olbinets, lai ietaupītu laiku, noplūca medījumu jau pa ceļam.

Savukārt Paganels, būdams vienaldzīgāks pret putna cepeti, alka iegūt putnu, kas sastopams vienīgiJaunzēlandē. Dabaspētnieka zinātkāre apslāpēja ceļinieka ēstgribu. Ģeogrāfs pēc aprakstiem atcerējāskādu savdabīgu šejienes putnu, kuru iezemieši sauca par tui, bet eiropieši par smējēju, jo tas nemitīgismejas, vai arī par kirē, jo tam ir melnas spalvas un balta pakakle gluži kā garīdznieka sutanai.

— Tui pa ziemu tā nobarojas, — Paganels stāstīja majoram, — ka aiz tukluma kļūst slims. Viņšvairs nevar lidot. Lai kļūtu vieglāks, tas pārplēš ar knābi savas krūtis un knābā laukā taukus. Vai tas navneparasti, Makneb?

— Tik neparasti, — majors atbildēja, — ka es neticu nevienam jūsu vārdam!Lai arī cik nepatīkami, Paganelam tomēr neizdevās iegūt nevienu tui, lai parādītu neticīgajam

majoram šā putna asiņainās, saplosītās krūtis.Toties ģeogrāfam laimējās ieraudzīt kādu citu dīvainu dzīvnieku, kas, cilvēku, kaķu un suņu vajāts,

aizbēdzis uz neapdzīvotiem rajoniem un tagad pamazām izzūd no Jaunzēlandes faunas. Roberts,ložņādams pa malu malām kā īsts sesks, uzgāja no saknēm sapītu ligzdu, kurā tupēja divas vistas bezspārniem un bez astes. Tām bija kājas ar četriem pirkstiem, garš knābis kā slokai un baltas, matiemlīdzīgas spalvas. Šie dīvainie dzīvnieki, šķiet, pārstāvēja pārejas pakāpi no oldējējiem uz zīdītājiem.

Tas bija Jaunzēlandes kivi jeb zinātnieku valodā opterix australis, kas pārtiek no kāpuriem,kukaiņiem, tārpiem un sēklām. Šis putns sastopams vienīgi Jaunzēlandē. Eiropas zooloģiskajos dārzos tasaklimatizējas tikai ar lielām grūtībām. Kivi neparastais izskats un komiskās kustības allaž saistījušasceļinieku uzmanību. Kad uz Okeānijas salām devās liela ekspedīcija ar kuģiem «Astrolabs» un«Centīgais», Zinātņu akadēmija uzdeva Dimonam d'Irvilam atvest kaut vienu šā savdabīgā putnaeksemplāru. Taču zinātniekam neizdevās iegūt nevienu dzīvu kivi, kaut arī iezemiešiem tika apsolītaatlīdzība.

Priecādamies par necerēto laimi, Paganels sasēja abas vistas kopā un apņēmīgi soļoja tālāk, nolēmis

tās uzdāvināt Parīzes Botāniskajam dārzam. Viņš jau iztēlē lasīja uzrakstu «Dāvinājis Zaks Paganelakungs», kas greznoja visskaistāko būrīti.

Tikmēr ceļotāju pulciņš žirgtā solī devās gar Vaipas krastu lejup. Apkārtne izskatījās vientulīga.Nekur neredzēja nedz iezemiešu pēdas, nedz takas, kas norādītu uz cilvēka klātbūtni šais līdzenumos. Upeplūda starp kupliem krūmiem vai arī apskaloja garas smilšu sēres. Skatienam pavērās viss līdzenums līdzpat pazemiem kalniem, kas noslēdza ieleju austrumos. Ar savām dīvainajām formām un dūmakāgaistošajām aprisēm šie kalni atgādināja milzīgus, aizvēsturiskus dzīvniekus. Šķita, ka tur atdusētospārakmeņojušos vaļu bars. Haotiskais klinšu jūklis liecināja par kalnu grēdas vulkānisko izcelsmi.Jaunzēlande ir nesenas vulkāniskās darbības produkts. Abas salas vēl šodien turpina celties no okeāna.Dažas vietas divdesmit gadu laikā pacēlušās virs jūras līmeņa par veselu tuāzi. Jaunzēlandes dzīlēsjoprojām plosās uguns, satricinādama zemes garozu un izlauzdamās daudzās vietās laukā pa geizeru unvulkānu atverēm.

Pulksten četros pēc pusdienas bija raiti noietas jau deviņas jūdzes. Spriežot pēc kartes, kurāPaganels ik pa brīdim ieskatījās, līdz Vaikatas un Vaipas upju satecei vairs nebija tālāk par piecāmjūdzēm. Tur sākās ceļš uz Oklendu. Tur viņi iekārtosies uz naktsguļu. Līdz galvaspilsētai atlikušāspiecdesmit jūdzes viņi pievārēs divās trijās dienās, bet, ja palaimēsies sastapt pasta diližansu, kas divreizmēnesī uztur satiksmi starp Oklendu un Hauka līci, tad ceļa mērķi varēs sasniegt astoņās' stundās.

— Tāpat kā pagājušo nakti, mums vajadzēs gulēt zem klajām debesīm, — Glenervens ieminējās.— Jā, — Paganels atbildēja, — toties es ceru, ka tā būs pēdējā reize.— Lai tā būtu, jo naktis uz lauka ir smags pārbaudījums lēdijai Helēnai un Mērijai Grantai.— Un viņas iztur šo pārbaudījumu nekurnēdamas, — Džons Mengls piebilda. — Ja esmu pareizi

sapratis, Paganela kungs, jūs pieminējāt kādu ciematu, kas atrodas netālu no abu upju sateces.— Pilnīgi pareizi, — ģeogrāfs atbildēja. — Tas atzīmēts arī Džonstona kartē. Tā ir Ngarnavahia,

kas atrodas apmēram divas jūdzes lejpus upju sateces.— Vai mēs nevarētu tur atrast naktsmītni? Lēdija Helēna un mis Granta, šķiet, labprāt noietu divas

liekas jūdzes, lai apmestos puslīdz pieklājīgā viesnīcā.— Viesnīca! — Paganels iesaucās. — Viesnīca maoru ciematā! Tur nav pat iebraucamās vietas,

nav pat kroga. Sai ciematā ir vienīgi iezemiešu būdas, un, manuprāt, mums nevis jāmeklē tajā naktsmītne,bet jāturas no tā iespējami tālāk!

— Aizvien vēl netiekat vaļā no bailēm, Paganel! — Glenervens noteica.— Dārgais lord, no maoriem labāk piesargāties nekā tiem uzticēties. Turklāt nav zināms, kādas

attiecības viņiem patlaban ir ar angļiem, vai sacelšanās apspiesta vai beigusies ar uzvaru, varbūt mēsiekuļamies kauju ugunīs. Atmetot pie malas kautrību, jāatzīst, ka iezemiešiem mēs būtu labs laupījums, unman nav nekādas patikas izbaudīt pret savu gribu jaunzēlandiešu viesmīlību. Tāpēc uzskatu par prātīgākuturēties tālāk no Ngarnavahias ciemata, apiet to un izvairīties no sastapšanās ar iezemiešiem. Kadnonāksim Drarijā, mūsu varonīgās biedrenes pēc sirds patikas varēs atpūsties no ceļa grūtībām.

Ģeogrāfa viedoklis guva virsroku. Lēdija Helēna uzskatīja par labāku pavadīt vēl vienu nakti zemklajām debesīm nekā pakļaut briesmām savus biedrus. Nedz viņa, nedz Mērija Granta nelūdza apstātiesun atpūsties, visi turpināja iet tālāk gar upes krastu.

Pēc divām stundām kalni jau meta vakara ēnas. Iekams saule noslīga aiz apvāršņa rietumu pamalē, tāpēkšņi izlauzās no mākoņu gūzmas un raidīja uz zemi dažus novēlotus starus. Tālās austrumu kalnuvirsotnes iemirdzējās purpura sarkanumā. Tas bija itin kā atvadu sveiciens ceļiniekiem.

Glenervens un viņa biedri pielika soli. Viņi zināja, cik īsi mēdz būt mijkrēšļi šais platuma grādos,cik ātri šeit satumst naktis. Noteikti vajadzēja sasniegt upju sateci, iekāms galīgi satumsīs. Taču visuapkārtni pēkšņi ietina bieza migla, un ļoti viegli varēja nomaldīties no ceļa.

Par laimi, dzirde aizstāja redzi, kas tumsas dēļ bija kļuvusi nevajadzīga. Drīz vien straumes šalkoņapavēstīja, ka abas upes kaut kur tuvumā saplūst vienā gultnē. Pulksten astoņos ceļinieku pulciņš beidzot

sasniedza vietu, kur Vaipa'pāri krācēm ar rēkoņu ieplūst Vaikatā.— Vaikata ir klāt, — Paganels iesaucās, — ceļš uz Oklendu aizlokās ,pa upes labo krastu!— To mēs redzēsim'rit no rīta, — majors noteica. — Bet tagad apmetīsimies uz naktsguļu.

Manuprāt, šīs tumšās ēnas nav nekas cits kā birztala, kas šeit uzaugusi, šķiet, vienīgi tāpēc, lai sniegtumums pajumti. Paēdīsim vakariņas un dosimies pie miera.

— Ēdīsim tikai sausiņus un kaltētu gaļu, lai nevajadzētu kurt ugunskuru, — Paganels sacīja. — Mēsesam ieradušies šeit inkognito un pacen* tīsimies tāpat arī aiziet. Par laimi, migla padara mūsnesaredzamus.

Drīz vien ceļinieki atradās birztalā. Sekodami ģeogrāfa padomam, viņi klusi paēda vakariņas un pēcpiecpadsmit jūdžu gara pārgājiena ieslīga dziļā miegā.

X n o d a ļ a NACIONĀLĀ UPENākamajā dienā, gaismai austot, bieza migla smagi gūlās pār upes ūdeņiem. Daļa tvaiku, ar kuriem

bija piesātināts gaiss, rīta dzestrumā kondensējās un pārklāja ūdens virsmu gluži kā biezs mākonis. Saulesstari tomēr drīz vien izlauzās cauri šai mutuļainajai masai, kas sāka izgaist dienas spīdekļa spozmē.Dūmakainie krasti noskaidrojās, un Vaikatas straume pavērās skatienam visā rīta stundas krāšņumā.

Gara, krūmiem apaugusi zemesinēle, kļūdama aizvien šaurāka, iesniedzās abu upju sateces vietā.Krietni straujākie Vaipas ūdeņi traucās vēl kādu ceturtdaļjūdzi, nesaplūzdami ar Vaikatas ūdeņiem. Tačuvarenā Vaikata drīz vien guva virsroku pār trakulīgo Vaipu un uzņēma to savā rāmajā plūdumā līdz patKlusajam okeānam.

Miglas tvaikiem izklīstot, kļuva redzama kāda laiva, kas slīdēja augšup pa Vaikatu. Septiņdesmitpēdas garā, piecas pēdas platā un trīs pēdas dziļā piroga bija izdobta no viengabala hakikateu priedesstumbra un atgādināja venēciešu gondolu ar augšup izslietu priekšgalu. Laivas dibens bija izklāts arsausām papardēm. Astoņu airu dzītā piroga ātri slīdēja pa ūdens virsu, un vīrs laivas pakaļgalā to vadījaar platu stūres airi.

Sis vīrs bija apmēram četrdesmit piecus gadus vecs, muskuļains liela auguma iezemietis platāmkrūtīm un spēcīgām rokām un kājām. Viņa izliektā, dziļām grumbām izvagotā piere, niknais skatiens undrūmā seja piešķīra viņam draudīgu izskatu.

Tas bija viens no ievērojamākiem maoru virsaišiem. Par to liecināja daudzie smalkie tetovējumi,kas klāja viņa ķermeni un seju. No kumpā deguna nāsīm nāca laukā divas melnas spirālveida līnijas, kas,apliekušas lokus ap dzeltenajām acīm, savienojās uz pieres un nozuda krāšņajos matos. Virsaiša muti armir'dzošajiem zobiem un zodu ietvēra sarežģīti raksti, kas vijīgos lokos aizsniedzās līdz pat varenajāmkrūtīm.

Tetovējums, kuru jaunzēlandieši sauc par moko, ir godazīme. Tikai tas ir šo zīmju cienīgs, kasparādījis izcilu varonību vairākās kaujās. Turklāt vergiem un zemākas kārtas ļaudīm vispār.nav tiesībastetovēties. Slavenus virsaišus var pazīt pēc zīmējuma smalkuma, precizitātes un rakstura, bieži vien uzviņu ķermeņiem attēloti dzīvnieki. Dažs labs pat piecas reizes pārcieš sāpīgo moko operāciju. Jonozīmīgāks Jaunzēlandē kāds cilvēks, jo vairāk viņš «apzīmēts».

Dimons d'Irvils interesanti aprakstījis šo paražu. Viņš trāpīgi ievērojis, ka moko ir rada ģerboņiem,ar kuriem Eiropā dažas dzimtas tik ļoti lepojas. Taču viņš saskatījis arī atšķirību starp šīm godazīmēm:eiropiešu ģerboņi atspoguļo vienīgi tā cilvēka individuālos nopelnus, kurš pirmais šo ģerboni ieguvis, betnekā nestāsta par viņa bērnu — ģerboņu mantotāju nopelniem. Turpretī jaunzēlandiešu ģerboņinepārprotami liecina, ka to nēsātāji ieguvuši šīs tiesības, paši parādīdami izcilu drosmi.

Starp citu, maoru tetovējums, nemaz nerunājot par cieņu, kādu tas modina, nenoliedzami ir arī derīgs.Tas padara ādu biezāku un mazina jutīgumu tiklab pret laika maiņu, kā arī pret nemitīgajiem moskītukodieniem.

Nevarēja būt nekādu šaubu, ka virsaitis, kas vadīja laivu, ieņem augstu stāvokli. Asais albatrosakauls, ko maori lieto tetovēšanai, piecas reizes bija izvagojis viņa seju dziļiem un blīviem ornamentiem.

Viņš bija, tā sakot, piektā izdevuma, par ko liecināja viņa augstprātīgā sejas izteiksme.Viņa augumu apņēma formiuma apmetnis, kas bija izgreznots ar suņu ādām un pārsiets ar pēdējās

kaujās asinīm aptašķītu gurnu jostu. Pie garajām ausu ļipiņām karājās zaļa nefrīta auskari, kaklu greznojarota, kas bija pagatavota no svētajiem akmentiņiem punamu, kuriem jaunzēlandieši piedēvē pārdabiskuspēku. Blakus virsaitim atradās angļu šautene, kā arī patupatu — astoņpadsmit collas garš, smaragdzaļš,abpusēji ass karacirvis.

Kopā ar virsaiti laivā bija vēl astoņi zemākas kārtas karavīri, taču tāpat labi apbruņoti barga izskatavīri, dažam labam vēl sagādāja ciešanas nesenajās kaujās iegūtās brūces. Ietinušies formiuma apmetņos,viņi sēdēja pilnīgi nekustīgi. Pie karavīru kājām gulēja trīs nikni suņi. Astoņi airētāji acīmredzot bijavirsaiša kalpi vai vergi. Viņi cītīgi airēja, un piroga, braukdama pret straumi, traucās pa Vaikatu ardiezgan ievērojamu ātrumu.

Garās laivas vidū ar sasietām kājām, bet brīvām rokām, piespiedušies cits pie cita, sēdēja desmitsagūstīti eiropieši..

Tie bija Glenervens, lēdija Helēna, Mērija Granta, Roberts, Paganels, majors, Džons Mengls,stjuarts un abi matroži.

Iepriekšējā vakarā ceļinieku pulciņš, biezās miglas maldināts, bija apmeties uz naktsguļu tiešiiezemiešu karaspēka nometnes vidū. Ap pusnakti saldā miegā guļošos ceļiniekus maori saņēma gūstā unpēc tam pārveda uz laivu. Pagaidām nekas ļauns viņiem netika darīts, taču ari pretoties būtu bijis veltīgi,jo ieroči un munīcija atradās mežoņu rokās un gūstekņus tūdaļ būtu noguldījušas viņu pašu lodes.

No dažiem angļu vārdiem, ko iezemieši reizēm lietoja, gūstekņi drīz vien noskārta, ka šos maorussakāvis britu karaspēks un tagad tie dodas uz Vaikatas augšteci. Viņu virsaitis pēc sīvām kaujām, kurāsviņu labākos vīrus bija apkāvuši četrdesmit otrā pulka kareivji, tagad atgriezās šais krastos, lai atkalaicinātu uz cīņu šejienes ciltis un pēc tam pievienotos nesamierināmajam Viljamam Tompsonam, kuršjoprojām cīnījās pret iebrucējiem. So virsaiti sauca šaušalīgā vārdā — Kaikumu, iezemiešu valodānozīmē^— «Tas, kas apēd sava ienaidnieka locekļus». Viņš bija drošsirdīgs, bezbailīgs, taču arī viņanežēlība nebija mazāka par viņa varonību. Žēlastību no viņa nebija ko gaidīt. Viņa vārdu labi pazinaangļu kareivji, un gubernators par viņa galvu bija izsolījis krietnu atlīdzību.

Bargais likteņa trieciens lordu Glenervenu piemeklēja brīdī, kad viņš jau bija tik tuvu Oklendasostai, no kurienes taisnā ceļā varēja atgriezties Eiropā. Taču, uzlūkojot viņa mierīgo seju, nevienamnevarētu ne prātā ienākt, kādas dvēseles mokas viņš pārdzīvo. Pat tik draudīgos apstākļos Glenervensnezaudēja dūšu. Viņš apzinājās, ka viņam ar savu izturēšanos jārāda piemērs sievai un pārējiemceļabiedriem, jo viņš bija ekspedīcijas vadītājs. Ja apstākļi prasītu, viņš pirmais dotos nāvē, lai glābtupārējos. Būdams dziļi reliģiozs, viņš nedomāja apšaubīt dieva gribas taisnīgumu, nedz arī to, ka viņapasākums ir svēts. Lai gan ceļojumā Glenervens sastapās ar tik daudzām grūtībām un briesmām, viņš nemirkli nenožēloja, ka, cēlsirdības pamudināts, aizkļuvis līdz pat šai mežonīgajai zemei.

Glenervena biedri bija viņa cienīgi. Viņus tāpat vadīja cēlas domas, un pēc viņu mierīgajām unlepnajām sejām itin nemaz nevarēja noskārst, ka viņi dodas pretī nāvei. Turklāt pēc nojautas unGlenervena padoma viņi bija nolēmuši izrādīt pilnīgu vienaldzību pret visu notiekošo. Tas bija vienīgaislīdzeklis iedvest iezemiešiem pret sevi cieņu. Mežoņiem vispār un maoriem it īpaši izkoptas pašcieņasjūtas, kas viņus nekad neatstāj. Viņi ciena tos, kas modina cieņu ar savu aukstasinību un vīrišķību.Glenervens zināja, ka, šādi izturoties, viņš pasargās savus biedrus un pats sevi no nevajadzīgi rupjasapiešanās.

Kopš izbraukšanas no nometnes iezemieši, mazrunīgi tāpat kā visi mežoņi, bija pārmijuši savā starpātikai dažas frāzes, taču arī no tām Gle-

nervens izlobīja, ka angļu valoda viņiem pazīstama. Viņš nolēma iztaujāt zēlandiešu virsaiti parlikteni, kas viņus sagaida. Viņš jautāja Kaikumu balsī, kurā nebija viešamas pat visniecīgākās bailes:

— Kurp tu mūs ved, virsaiti?

Kaikumu uzmeta viņam saltu skatienu, neteikdams ne vārda.— Ko tu domā ar mums darīt? — Glenervens neatlaidās.Kaikumu acis uzzibsnīja, un viņš atbildēja cieņas pilnā balsī:— Apmainīt tevi, ja tavējie gribēs tevi ņemt. Nokaut tevi, ja viņi atteiksies.Glenervens vairāk neko nejautāja, taču sirdī viņam atausa cerība. Acīmredzot daži maoru virsaiši

nokļuvuši angļu rokās, un iezemieši grib dabūt tos atpakaļ apmaiņas ceļā. Tātad vēl ir iespējas izglābtiesun stāvoklis nav nemaz tik bezcerīgs.

Tikmēr laiva traucās augšup pa upi. Paganels, kas sava dzīvā rakstura dēļ ātri krita no vienasgalējības otrā, atkal bija cerību spārnots. Viņam jau šķita, ka maori aiztaupījuši viņiem pūles pašiemkulties līdz angļu priekšposteņiem un tādējādi viņi ir pat ieguvuši. Samierinājies ar likteni, ģeogrāfssekoja pēc kartes Vaikatas tecējumam cauri provinces līdzenumiem un ielejām. Lēdija Helēna un MērijaGranta, apvaldījušas bailes, pusbalsī sarunājās ar Glenervenu, un pat vispieredzējušākais fizionomistsnebūtu saskatījis viņu sejās nekādas dvēseles mokas.

Vaikata ir Jaunzēlandes nacionālā upe. Maori lepojas ar to tāpat kā vācieši ar Reinu un slāvi arDonavu. Sī upe divi simti jūdzes garā tecējumā plūdina savus ūdeņus cauri visskaistākajiem unvisauglīgākajiem Ziemeļsalas apgabaliem no Velingtonas provinces līdz pat Oklendas provincei. Vaikatadevusi savu vārdu visām nepakļāvīgajām un nepakļautajām ciltīm, kuras dzīvo tās krastos un kuras kāviens vīrs sacēlušās pret iebrucējiem.

Vaikatas ūdeņus nevago svešzemnieku kuģi. Tās viļņus šķeļ tikai salinieku smailās pirogas. Vienīgidažs pārgalvīgs tūrists uzdrošinās iebraukt šais svētajos krastos, bet Vaikatas augštece nešķīstajiemeiropiešiem vispār nav pieejama.

Paganels zināja, cik dārga iezemiešiem ir šī lielā Jaunzēlandes artērija. Viņam bija zināms arī tas, kaangļu un vācu dabaszinātnieki nekad nav tikuši tālāk par vietu, kur Vaikata saplūst ar Vaipu. Bet cik gantālu Kaikumu nodomājis vest savus gūstekņus? To Paganels nebūtu varējis uzminēt, ja viņa uzmanībunepiesaistītu vārds «Taupo», kas bieži tika atkārtots virsaiša un viņa karotāju sarunās.

Ielūkojies kartē, Paganels redzēja, ka Taupo attiecas uz kādu ģeogrāfisko atklājumu hronikā slavenuezeru, kas atrodas salas kalnainākajā daļā, Oklendas provinces dienvidu nostūri. Vaikata iztek no šī ezera,iepriekš to šķērsojusi visā tā garumā. Iztecējusi no ezera, upe vēl plūst simt divdesmit jūdzes.

Lai mežoņi nesaprastu, Paganels franču valodā palūdza Džonu Menglu noteikt laivas kustības ātrumu.Pēc Džona aprēķina, tas bija trīs jūdzes stundā.

— Tādā gadījumā, — ģeogrāfs secināja, — ja naktīs mēs apstāsimies, mūsu ceļojums līdz ezeramilgs apmēram četras dienas.

— Bet kur atrodas angļu priekšposteņi? — Glenervens vaicāja.— To ir grūti pateikt, — Paganels atbildēja. — Taču karadarbība droši vien pārsviedusies uz

Taranaki provinci, un karaspēks, domājams, koncentrēts ezera tuvumā aiz kalniem, kur atrodas sacelšanāscentrs.

— Lai dievs dod! — lēdija Helēna noteica.Glenervens ar skumjām palūkojās uz savu jauno sievu, uz Mēriju Grantu, kuras atradās nežēlīgo

iezemiešu varā mežonīgā zemē, kur neviens nevarēja nākt palīgā. Pamanījis sev pievērsto Kaikumuskatienu un piesardzības dēļ negribēdams atklāt virsaitim, ka vierta no gūsteknēm ir viņa sieva, viņšapvaldīja satrauktās domas un vienaldzīgi vēroja upes krastus.

Pusjūdzi augšpus upju sateces piroga neapstādamās pabrauca garām kādreizējai karaļa Potataurezidencei. Nekur neredzēja nevienu citu laivu. Dažas pussagruvušās būdas upes krastos liecināja parnesenajām kara šausmām. Piekrastes ciemati likās pamesti, un upes krasti izskatījās gauži tuksnesīgi.Vienīgi daži ūdensputni ienesa dzīvību šai skumīgajā vientulībā. Veikli cilādama garās kājas, aizmukataparunga, bridējputns ar melniem spārniem, baltu vēderu un sarkanu knābi. Uz garāmbraucošo iezemiešulaivu mierīgi noraudzījās triju pasugu gārņi: pelnu 'pelēkais matuku, muļķīgais dumpis un staltais kotuku,

viscaur balts, ar dzeltenu knābi un melnām kājām. Kur augstie un stāvie krasti liecināja par dziļiemūdeņiem, zivju dzenis, maoru valodā kotare, medīja zušu mazuļus, kuri miljoniem mīt Jaunzēlandes upēs.Kur krastmalā pār upi bija pārliekušies krūmi, pirmajos saules staros rīta tualetei nodevās lepnie pupuķiun piemīlīgās sultānvistas. Visa šī spārnotā sabiedrība baudīja mieru, priecādamās, ka viņu netraucēcilvēki, kurus karš bija apkāvis vai aizdzinis prom.

Sākumā Vaikata lēni plūda caur plašajiem līdzenumiem. Taču drīz vien pauguri un vēlāk arī kalniieskāva ieleju, kurā upe bija izlauzusi sev gultni. Desmit jūdzes augšpus sateces pēc Paganela kartesVaikatas kreisajā krastā vajadzēja atrasties Kirikiriroas ciematam, un tas patiesi tur atradās. Kaikumuciematā neapstājās. Viņš pavēlēja iedot gūstekņiem viņu pašu produktus, ko maori bija paņēmuši naktsuzbrukuma laikā. Pats virsaitis, viņa karavīri un vergi apmierinājās ar parasto uzturu — ēdamāmpapardēm, kuras botāniķi sauc par pteris esculenta, ceptām saknēm un kartupeļiem — kapanas —, kasvairumā tiek audzēti abās salās. Maoru mielastā nebija nekādu gaļas ēdienu, un gūstekņu kaltētā gaļaviņus, šķiet, itin nemaz nevilināja.

Pulksten trijos dienā upes labajā krastā parādījās Pokaroas kalnu grēdas atradzes, kas atgādinājacietokšņa mūru drupas. Uz dažām stāvām kraujām bija redzami sagrauti pahi, seni nocietinājumi, kurusmaori bija uzcēluši nepieejamās vietās. Šie nocietinājumi izskatījās kā milzīgas ērgļu ligzdas.

Saule jau bija nozudusi aiz apvāršņa, kad piroga piestāja pie stāva krasta, kas bija sētin nosētspurneka akmeņiem, kurus Vaikatas straume bija šurp atvēlusi no vulkāniskās izcelsmes kalniem. Šeit augadaži koki, un maoriem vieta šķita piemērota nometnes ierīkošanai. Kaikumu pavēlēja izsēdināt gūstekņuskrastā. Vīriešiem sasēja rokas, bet sievietes joprojām palika brīvas. Gūstekņus novietoja nometnes vidūun sakūra apkārt tik daudz ugunskuru, ka tie izveidoja nepārejamu uguns sienu.

Kad Kaikumu vēl nebija paziņojis savu nodomu viņus apmainīt, Glenervens un Džons Menglsapsprieda iespējas, kā atgūt brīvību. To, kas nebija iespējams laivā, viņi cerēja izdarīt krastā, izmantojotnakts aizsegu.

Taču pēc Glenervena sarunas ar zēlandiešu virsaiti, šķiet, prātīgāk bija atteikties no šādiemmēģinājumiem. Vajadzēja apbruņoties ar pacietību. Apmaiņa solīja vairāk izredžu izglābties nekāuzbrukums apbruņotiem iezemiešiem vai bēgšana pa nepazīstamu apvidu. Protams, neparedzēti apstākļivarēja novilcināt vai pat izjaukt sarunas par apmaiņu, taču prātīgākais tomēr bija nogaidīt sarunuiznākumu. Patiesi, ko gan varēja iesākt desmit neapbruņoti cilvēki pret trīsdesmit labi apbruņotiemmežoņiem? Turklāt Glenervens bija pārliecināts, ka Kaikumu cilts zaudējusi kādu ietekmīgu virsaiti, kuruiezemieši par katru cenu grib dabūt atpakaļ, un viņš sprieda pareizi.

Nākamajā dienā laiva traucās augšup pa upi ar vēl lielāku ātrumu. Pulksten desmitos tā apstājās uzbrīdi netālu no vietas, kur Vaikatā ietek Pohaivenas upīte, kas līkumo pa Vaikatas labā krastalīdzenumiem.

Šeit pie Kaikumu laivas piebrauca piroga ar desmit iezemiešiem. Karavīri nevērīgi apmainījās arsveicienu «airs mai ra», kas nozīmē «atnāc šurp vesels», un abas laivas tagad slīdēja blakus.Jaunatbraukušie maori acīmredzot bija nesen cīnījušies ar angļu karaspēku. Tas bija redzams pēc viņusaplēstajām drēbēm, asiņainajiem ieročiem un brūcēm, kas vēl asiņoja zem skrandām. Viņi bija drūmi unnerunīgi. Saglabādami atturību, kas tik raksturīga visām mežonīgajām tautām, viņi neveltīja eiropiešiemnekādu uzmanību.

Ap dienas vidu rietumos parādījās Maungatotari virsotnes. Ieleja, pa kuru tecēja Vaikata, kļuvaaizvien šaurāka. Stāvos krastos iesprostotā upe tagad traucās ar negantu ātrumu. Taču spēcīgie airētāji,sasprindzinādami spēkus un cilādami airus kādas dziesmas ritmā, dzina laivu augšup pa putojošiemūdeņiem. Krāces palika aiz muguras, un Vaikata atkal rāmi plūda līkumotajos krastos.

Pievakarē Kaikumu lika piestāt pie šauras krasta joslas, kur krauji nolaidās pirmās kalnu terases.Kādi divdesmit iezemieši, izkāpuši no laivām, tur iekārtojās uz naktsguļu. Zem kokiem liesmojaugunskuri. Kāds virsaitis, acīmredzot pēc sava stāvokļa līdzīgs Kaikumu, cienīgiem soļiem piegāja klāt un

paberzēja savu degunu pret Kaikumu degunu, tas ir, apsveica viņu ar draudzīgo šongi sveicienu.Gūstekņus maori atkal novietoja nometnes vidū un modri sargāja visu nakti.

Nākamajā rītā atsākās tas pats apnicīgais brauciens augšup pa Vaikatu. No sīkajām pietekām upēiebrauca vēl citas laivas. Tajās bija apmēram sešdesmit karavīru, acīmredzot pēdējās sacelšanāsdalībnieki, kas, vairāk vai mazāk cietuši no angļu lodēm, tagad atgriezās kalnu apgabalos. Laiku palaikam laivās, kas brauca virknē cita aiz citas, atskanēja dziedāšana. Kāds iezemietis uzsākanoslēpumaino «Pihe», nacionālo himnu, kas aicināja maorus uz neatkarības karu:

— Papa ra ti vati tidi I dunga nei…Spēcīgā un skanīgā dziedātāja balss atbalsojās kalnos, un pēc katra panta visi pārējie iezemieši,

sizdami sev pa krūtīm, kuras dunēja kā bungas, atkārtoja kareivīgo piedziedājumu. Tad airētāji ar jaunuspēku uzgula uz airiem, un laivas, pārvarēdamas straumi, slīdēja pa ūdens virsu.

Tai pašā dienā gūstekņi novēroja kādu neparastu dabas parādību. Ap pulksten četriem pēc pusdienasvirsaiša stingrās rokas vadītā laiva, nesamazinādama ātrumu, droši ieslīdēja šaurā aizā. Straumeputodama triecās pret neskaitāmām saliņām, kas bija ļoti bīstamas. Ja laiva šai Vaikatas posmā apgāztos,braucējiem nebūtu glābiņa, jo krasti nesolīja nekādu patvērumu. Ikviens, kas spertu kāju uz verdošajāmkrasta dūņām, neglābjami ietu bojā.

Vaikata šeit tecēja starp karstiem avotiem, kas vienmēr vilināt vilināja tūristus. Dzelzs oksīds bijanokrāsojis krasta dūņas spilgti sarkanā krāsā. Tur nevarēja atrast ne pēdas cieta tufa. Gaisu pildīja kodīgasēra dvaka. Iezemieši to panesa itin labi, toties gūstekņus mocīja smacējošie tvaiki, kas cēlās no zemesplaisām un izdalījās no pūšļiem, kuri sprāga pušu pazemes gāzu spiediena ietekmē. Nāsīm bija grūtipaciest šos izgarojumus, taču acis iespaidīgo skatu varēja vienīgi apbrīnot.

Laivas ienira biezā tvaiku mākonī. Zilbīgi baltas grīstes kāpa augšup, veidodamas virs upes miglaskupolu. Abos krastos darbojās simtiem geizeru. Vieni izvirda tvaika mutuļus, citi izšļāca veselus ūdensstabus. Iespaidīgais skats nemitīgi mainījās, itin kā mākslīgi ierīkotās strūklakas vadītu kāds apslēptsmehānisms. Ūdens un tvaiki, gaisā sajaukdamies, mirdzēja saulē visās varavīksnes krāsās.

Šai vietā Vaikata plūst pa staignu gultni, kas nemitīgi vārās pazemes uguns ietekmē. Necik tālu uzaustrumiem no šejienes Rotoruas ezera krastos rēc Rotomahanas un Tetaratas karstie avoti un kūpošieūdenskritumi, kurus redzējuši daži drosmīgi ceļotāji. Viss šis apvidus pilns ar geizeriem, krāteriem unsēravotiem. Caur tiem laužas laukā gāzu pārpalikums, kas neatrod izeju pa Tongarira un Vakari krāteriem,vienīgajiem Jaunzēlandes darbīgajiem vulkāniem.

Veselas divas jūdzes iezemiešu laivas brauca zem izgarojumu velvēm, starp karstajiem mutuļiem,kas vēlās pa ūdens virsu. Pēc tam sēra dūmi izklīda, un svaiga gaisa strāvas beidzot ļāva gūstekņiematvilkt elpu. Sēravotu apvidus palika aiz muguras.

Līdz dienas beigām, iezemiešiem sparīgi airējot, laivas pārvarēja vēl Hipapatuas un Tamateaskrāces. Vakarā Kaikumu apmetās uz naktsguļu simt jūdzes no Vaipas un Vaikatas sateces. Upe, kas līdzšim bija tecējusi uz austrumiem, tagad pagriezās uz dienvidiem, tuvodamās Taupo ezeram.

Nākamajā dienā upes labajā krastā gūstekņi ieraudzīja kādu kalnu. Ielūkojoties kartē, Zaks Paganelskonstatēja, ka tas ir Taubara kalns, kas paceļas trīs tūkstoši pēdu augstumā.

Ap dienas vidu laivu virtene, upei paplašinoties, iebrauca Taupo ezerā, un iezemieši jūsmīgi sveicadrānas gabalu, kas plīvoja uz kādas būdas jumta. Tas bija maoru nacionālais karogs.

XII nodaļa

TAUPO EZERSJau aizvēsturiskos laikos Ziemeļsalas centrā, lavai iebrūkot, bija radies milzīgs, divdesmit piecas

jūdzes garš un divdesmit jūdzes plats bezdibenis. So milzīgo iedobi piepildīja ūdens no tuvējiem kalniem.Iegruvums pārvērtās par ezeru, turklāt par bezdibenīgu ezeru, jo neviena lote līdz šim nav sasniegusi tādibenu.

Tāds ir šis neparastais Taupo ezers, kurš atrodas tūkstoš divi simti piecdesmit pēdas virs jūraslīmeņa un kuru iekļauj četri simti tuāzes augsti kalni. Rietumos paceļas milzīgas klintis ar smailāmvirsotnēm, ziemeļos- zilgmo ar sīkmežu apauguši kalni, austrumos pa platu, smilšainu liedagu aizvijasceļš, izlikts ar pumeka akmeņiem, kas spīd cauri krūmu lapotnei, dienvidos priekšplānā ir mežs, aiz kurapaceļas konusveida vulkānu virsotnes. Majestātiskā kalnu ainava apņem plašo ūdens klaju, kur vētrassavā negantumā reizēm neatpaliek no okeāna cikloniem.

Viss šis apgabals vārās un mutuļo kā milzu katls, kas uzlikts uz pazemes uguns pavarda. Zeme dreb.Tās garoza pārplīst gluži kā cepeškrāsnī" pārāk uzrūgušam pīrāgam, no dziļajām plaisām laužas laukākarsti tvaiki. Sī plakankalne, bez šaubām, iegrūtu kvēlojošā pazemes ēzē, ja sakrājušies tvaiki nerastuizeju divpadsmit jūdzes tālāk caur Tongarira vulkāna krāteriem.

Šis dūmu un uguns apņemtais vulkāns, kas slienas pāri sīkākiem krāteriem, labi saredzams noziemeļu krasta. Tongarirs, šķiet, pieder pie kādas diezgan komplicētas orogrāfiskas sistēmas. Aiz tālīdzenuma vidū vientuļi paceļas Ruapeha vulkāns, kura koniskā smaile tinas mākoņos deviņi tūkstoši pēduaugstumā. Neviens mirstīgais vēl nav uzkāpis tā nepieejamā virsotnē, neviena cilvēka skatiens vēl navielūkojies tā krātera dziļumā. Turpretī pieejamākās Tongarira virsotnes divdesmit gadu laikā izmērītastrīs reizes. To izdarījuši Bidvils, Deisons un gluži nesen Hohšteters.

Šos vulkānus apvij leģendas, un jebkuros citos apstākļos Paganels tūdaļ pavēstītu tās saviemceļabiedriem. Viņš būtu pastāstījis par ķildu,, kas sievietes dēļ izcēlusies starp kaimiņiem un labiemdraugiem Tongariru un Taranaki. Būdams karstgalvis kā visi vulkāni, Tongarirs zaudējis savaldīšanos uniesitis Taranaki. Piekauts un pazemots Taranaki bēdzis prom pa Vangani ieleju, pa ceļam nomezdamsdivus kalnus. Beidzot viņš sasniedzis jūras krastu, kur tagad stāv vientuļš, pārdēvējies par Egmontakalnu.

Taču Paganelam nebija ne mazākās vēlēšanās stāstīt, nedz arī viņa draugiem klausīties. Viņiklusēdami vēroja Taupo ezera ziemeļaustrumu krastu, kurp viņus bija aizvedis nepielūdzamais liktenis.Mācītāja Greisa dibinātā Pukavas misija ezera rietumu krastā vairs nepastāvēja. Karš misionāru bijaaizdzinis tālu prom no sacelšanās centra. Gūstekņi bija pamesti atriebības alkstošo maoru žēlastībai tiešitai mežonīgajā salas daļā, kur kristietība nebija laidusi nekādas saknes.

Kaikumu laiva, atstājusi Vaikatas ūdeņus, šķērsoja mazu līcīti, apbrauca apkārt smailam zemesragamun piestāja ezera austrumu krastā trīssimt tuāzes augstā Manga kalna pakājē. Šeit pletās Jaunzēlandes linu— formiuma lauki. Iezemieši šo kultūraugu sauc par harakeke. Šai vērtīgajā augā nav nekā tāda, konevarētu izmantot. Tā ziedi dod lielisku medu. Stiebri izdala lipīgu vielu, kas aizstāj vasku un cieti. Vēldaudzveidīgāk izmantojamas formiuma lapas. Svaigā veidā tās aizvieto papīru, bet izkaltētas pārvēršaspar lielisku posu. No sagrieztām lapām iezemieši vij virves un pin tīklus, no šķiedrās sasukātām unsavērptām — auž segas un mašas, apmetņus un gurnautus. No sarkanā vai melnā krāsā nokrāsota audumatiek darināti viselegantākie tērpi.

Vērtīgāis formiums Jaunzēlandes salās sastopams itin visur — gan jūras piekrastē, gan upju un ezerukrastos. Taupo ezera krastā pletās veseli formiuma lauki. Tā sarkanbrūnie ziedi, kas līdzīgi agavesziediem, raudzījās ārā no zaļas biežņas, ko veidoja garas, asmeņiem līdzīgas lapas. Virs formiumalaukiem bariem lidinājās skaistie nektārputni, mielodamies ar ziedu medaino sulu.

Ezerā plunčojās acīmredzot pieradinātas melnspalvainas pīles ar pelēkiem un zaļiem lāsumiem.Kādu ceturtdaļjūdzi tālāk uz stāvas klints atradās pahs — maoru cietoksnis. Karavīri turp veda

krastā izsēdinātos gūstekņus, nesasaistījuši viņiem nedz rokas, nedz kājas. Taka sākumā vijās caurformiuma laukiem, garām krāšņiem kaiketeas kokiem ar tvirtām lapām un sarkanām ogām, Austrālijasdracēnām, kuras iezemieši sauc par ti un kuru galotnes atgādina kāpostpalmas, garām huiusiem, no kuriemiegūst melnu krāsu audumu krāsošanai. Iezemiešiem tuvojoties, gaisā pacēlās lieli baloži ar metāliskispožām spalvām, pelnupelēkas pundurvistiņas un vesels mākonis sarkancekulainu strazdu.

Apmetuši palielu līkumu, Glenervens, lēdija Helēna, Mērija Granta un viņu ceļabiedri iegāja pahā.Cietoksni apņēma trīs nocietinājumu gredzeni: vispirms pamatīga, piecpadsmit pēdas augsta sēta, aiz

tās vēl viena mietu rinda un tad šaujamlūkām izrobots kārklu žogs, kura iekšpusē atradās maoru celtnes —apmēram četrdesmit simetriski izvietotas būdas.

Nomācošu iespaidu uz gūstekņiem atstāja miroņu galvas, kas rotāja otrā nocietinājumu gredzenamietus. Lēdija Helēna un Mērija Granta novērsa skatienu vairāk aiz riebuma nekā aiz bailēm. Tās bijakaujās kritušo ienaidnieka virsaišu galvas, bet pašus virsaišus uzvarētāji bija apēduši. Ģeogrāfs toredzēja pēc tukšajiem acu dobumiem.

Patiesi, uzvarēto virsaišu acis mežoņi apēd. Galva tiek apstrādāta pēc noteiktas receptes: vispirmsizņem smadzenes un novelk visu epidermu, degunu nostiprina ar maziem skaliņiem un nāsis piebāž arformiumu, muti un plakstus aizšuj, pēc tam galvu virs pavarda apdūmo trīsdesmit stundas. Sādisagatavotas galvas saglabājas un tiek izstādītas kā uzvaru trofejas.

Bieži vien maori balzamē arī paši savu virsaišu galvas. Taču šai gadījumā acis paliek acu dobumosun raugās pasaulē. Jaunzēlandieši izrāda šos pīšļus ar lepnumu. Tos apbrīno jaunie karavīri, tie tiekgodināti svinīgās ceremonijās.

Taču Kaikumu paha šaušalīgo muzeju rotāja vienīgi ienaidnieku galvas, un droši vien maoru virsaišakolekciju bagātināja ne viena angļa galva vien ar izņemtām acīm.

Kaikumu miteklis atradās paha dziļumā starp vairākām oitām būdām, kuras acīmredzot piederējazemākas kārtas virsaišiem. Būdas priekšā pletās laukums, kuru eiropieši droši vien sauktu par parādeslaukumu. Virsaiša būda bija celta no zariem apvītiem mietiem, bet no iekšpuses izlikta ar formiumamašām. Miteklis bija divdesmit pēdas garš, piecpadsmit pēdas plats un desmit pēdas augsts, vārdu sakot,Kaikumu dzīvoja trīs tūkstoši kubikpēdas lielā telpā. Lielāka būda zēlandiešu virsaitim nav vajadzīga.

Durvju vietu izpildīja viens vienīgs caurums, kas bija aizklāts ar biezu zāļu pinumu. Būdas jumts virsdurvīm veidoja pārkāri, kurā bija padziļinājums lietusūdens uzkrāšanai. Spāru galus rotāja vairākasgrieztas figūras. Varepuni jeb portāls priecēja skatienu ar kokā atveidotām lapām, simboliskām nezvērufigūrām un savdabīgiem ornamentiem, ko bija darinājis iezemiešu tēlnieka kalts.

Būdas iekšpusē cieti noblietēts klons pacēlās puspēdu virs zemes. Par guļvietām noderēja bieziniedru pinumi un sausu paparžu matrači, kurus klāja no smalkajām un lokanajām tifa lapām darinātasmasas'. Būdas vidū ar akmeņiem izlikta bedre veidoja pavardu, bet caurums griestos aizvietoja dūmeni.Kad dūmi, veldamies no pavarda, bija sakrājušies pietiekamā daudzumā, tie beidzot atrada šo izeju jumtā,iepriekš pārklādami mitekļa sienas ar koši melnu lakojumu.

Blakus būdai atradās noliktavas, kurās glabājās virsaiša mantība, viņa formiuma raža, saldiekartupeļi, taro saknes, ēdamās papardes. Turpat atradās ari krāsnis, kurās uz sakarsētiem akmeņiemgatavoja dažādus ēdienus. Vēl tālāk nelielos aizgaldos mitinājās cūkas un kazas, kapteiņa

Kuka atvesto derīgo dzīvnieku nedaudzie pēcnācēji. Barību meklēdami, apkārt klaiņoja izbadējušiessuņi. Kā redzams, maori daudz nerūpējās par šiem dzīvniekiem, lai gan labprāt ēda to gaļu.

Glenervens un viņa ceļabiedri vēroja šo ainu, stāvēdami pie kādas tukšas būdas un gaidīdami, kadvirsaitim labpatiksies viņus atcerēties. Vesels bars vecu sievu apbēra gūstekņus lamām. Šīs harpijasielenca viņus aizvien ciešāk, draudēja ar dūrēm, klaigāja un lādējās. Spriežot pēc dažiem angļu vārdiem,kas izlauzās pār viņu biezajām lūpām, viņas prasīja tūlītēju atriebību.

Klausoties šais brēcienos un draudos, lēdija Helēna ārēji saglabāja mieru, kāds viņas sirdī, protams,nevarēja būt. Lai nelaupītu lordam Glenervenam aukstasinību, varonīgā sieviete visiem spēkiem centāssavaldīties. Nabaga Mērija Granta bija tuvu ģībonim, un Džons Mengls viņu balstīja, būdams ar mieruatdot par viņu dzīvību. Pārējie gūstekņi lamu izvirdumus vai nu uzņēma vienaldzīgi — kā majors, vai arīaizvien vairāk uzbudinājās — kā Paganels.

Gribēdams pasargāt lēdiju Helēnu no vecajām megerām, Glenervens devās tieši pie Kaikumu un,norādīdams uz ķērcošo baru, sacīja:

— Dzen viņas prom.Maoru virsaitis uzmeta savam gūsteknim stingu skatienu, nebilzdams neviena vārda. Pēc tam ar rokas

mājienu viņš pavēlēja nešpetnajām sievām apklust. Glenervens pateikdamies palocīja galvu unnesteidzīgi atgriezās pie savējiem.

Tikmēr paha laukumā sapulcējās apmēram simt jaunzēlandiešu: gan veči, gan vīri spēka gados, ganjaunekļi. Dažs drūmi, bet mierīgi gaidīja Kaikumu pavēles, cits kā apmāts nodevās skaudrām sāpēm,apraudādams pēdējās kaujās kritušos radus vai draugus.

No visiem virsaišiem, kas bija atsaukušies uz Viljama Tompsona aicinājumu, vienīgi Kaikumuatgriezās Taupo ezera krastos un pirmais pavēstīja savai ciltij par sacelšanās sagrāvi, par Vaikataslejteces līdzenumos zaudēto kauju. No divi simti karavīriem, kas viņa vadībā bija devušies aizstāvētdzimto zemi, mājās pārnāca tikai piecdesmit. Tiesa, daži bija nokļuvuši iebrucēju gūstā, bet cik daudzipalika guļam kaujas laukā, un viņiem vairs nekad nebija lemts redzēt savu senču zemi!

Tas arī bija cēlonis dziļajam izmisumam, kas pārņēma cilti pēc Kaikumu atgriešanās. Neviens vēlnekā nezināja par pēdējo sakāvi, un drausmā vēsts pārsteidza visus kā zibens spēriens no skaidrāmdebesīm.

Dvēseles sāpes mežoņiem vienmēr izpaužas fiziskās darbībās. Arī tagad kritušo karavīru radi undraugi, īpaši sievietes, plosīja seju un plecus ar asiem gliemežvākiem. Asinis plūda straumēm,sajaukdamās ar asarām. Jo lielākas bēdas, jo dziļākām vajadzēja būt brūcēm. Briesmīgi bija uzlūkot šisasinīm noplūdušās, bēdu satracinātās zēlandietes.

Iezemiešu izmisumu vairoja vēl kāds cits — viņu uztverē gaužām svarīgs apstāklis. Viņu apraudātieradinieki un draugi bija ne vien miruši, bet viņu kauli neatdusēsies ģimenes kapā. Pēc maoru ticējumiem,šie pīšļi nepieciešami aizkapa dzīvei. Zēlandieši novfeto udupā, tas ir, «slavas namā», nevis trūdošomiesu, bet kaulus, kurus pirms tam rūpīgi savāc, notīra, nokasa, nopulē un pat nolako. Kapus viņi izrotā arkoka statujām, uz kurām precīzi atveidots aizgājēja tetovējums. Tagad kapu vietas paliks tukšas, bēruceremonijas nenotiks un kritušo kauli, savvaļas suņu apgrauzti, balos kaujas laukā.

Tāpēc sāpes nevaldāmi lauzās uz āru. Sievu draudiem pievienojās vīriešu lāsti. Atskanējalamuvārdi, žesti kļuva aizvien draudīgāki. Kliedzieniem kuru katru brīdi varēja sekot vārdarbība.

Kaikumu, acīmredzot baidīdamies, ka nespēs savaldīt savas cilts fanātiķus, pavēlēja aizvestgūstekņus uz svētnīcu, kas atradās paha pretējā galā uz stāva pakalna. Būda pieslējās simt pēdas augstaiklints kraujai. Sai svētnīcā iezemiešu priesteri jeb ariki mācīja zēlandiešiem pazīt dievu trijās personās:dievu tēvu, dievu dēlu un dievu putnu jeb svēto garu. Sai plašajā un slēgtajā būdā atradās svētā barība, koMauirangarangi ēd ar savu priesteru muti.

Seit, juzdamies kaut uz brīdi paglābti no iezemiešu dusmām, gūstekņi atlaidās uz formiumapaklājiem. Lēdija Helēna, kuras garīgie un fiziskie spēki bija izsīkuši, ieslīga vīra rokās.

Glenervens piekļāva viņu pie krūtīm un sacīja:— Saņemies, mīļā Helēna, dievs mūs neatstās!Tiklīdz gūstekņi bija ieslēgti svētnīcā, Roberts, uzkāpis Vilsonam uz pleciem, izbāza galvu pa

spraugu starp jumtu un sienu, uz kuras karājās amuleti. No šejienes bija pārskatāms viss cietoksnis līdzpat Kaikumu būdai.

— Viņi sapulcējušies apkārt virsaitim, — zēns čukstēja. — Viņi vicina rokas … Viņi auro …Kaikumu grib ko sacīt…

Roberts uz brīdi apklusa, pēc tam atkal turpināja:— Kaikumu runā … Mežoņi nomierinās … Viņi klausās …— Acīmredzot virsaitis ieinteresēts mūs aizstāvēt, — majors sacīja. — Viņš grib apmainīt mūs pret

savas cilts virsaišiem. Bet vai karavīri tam piekritīs?—i Viņi paklausa virsaitim… — Roberts atkal ierunājās. — Viņi izklīst… Daži atgriežas savās

būdās … Citi atstāj cietoksni…— Patiešām?! — majors iesaucās.— Jā, mister Makneb, — Roberts atbildēja. — Kopā ar Kaikumu palikuši vienīgi karavīri, kas

brauca viņa laivā . . . Daži no viņiem nāk uz. mūsu būdu …— Kāp zemē, Robert, — Glenervens sacīja.Sai brīdi lēdija Helēna piecēlās un satvēra vīra rokas.— Edvard, — viņa apņēmīgi sacīja, — nedz Mērija Granta, nedz. es nedrīkstam nonākt dzīvas šo

mežoņu rokās!Teikdama šos vārdus, viņa sniedza Glenervenam pielādētu revolveri,— Ierocis! — lords iesaucās, un viņa acis iemirdzējās.— Jā! Maori nepārmeklē savas gūsteknes. Taču šis ierocis, Edvard, domāts nevis viņiem, bet gan

mums! …— Paslēpiet revolveri, Glenerven, — Maknebs steidzīgi sacīja. — Vēl: nav pienācis laiks.Revolveris nozuda lorda svārku kabatā. Maša, ar kuru bija aizklāta ieeja būdā, pacēlās. Svētnīcā

ienāca kāds iezemietis.Viņš pamāja, lai gūstekņi viņam seko. Glenervens ar biedriem ciešā pulciņā izgāja cauri paham un

apstājās Kaikumu priekšā.Ap virsaiti bija sapulcējušies viņa cilts izcilākie karavīri. Viņu vidū bija arī virsaitis, kura piroga

piebiedrojās Kaikumu laivai pie Pohaivenas ietekas Vaikatā. Tas bija spēcīgs, gadus četrdesmit vecs vīrsar niknu un nežēlīgu sejas izteiksmi. Viņu sauca Karatete, kas zēlandiešu valodā nozīmē «Ātrsirdis».Smalkais un sarežģītais tetovējums liecināja, ka virsaitis Karatete ieņem ciltī augstu stāvokli, patsKaikumu parādīja viņam zināmu godu. Taču vērīga acs pamanīja, ka abu virsaišu starpā nav saticības.Majors ievēroja, ka Kaikumu niknojas par autoritāti, kādu bauda Karatete. Viņi abi valdīja pār Vaikatasciltīm, un viņiem abiem bija vienāda vara. Un, lai gan Kaikumu lūpas smaidīja, kad viņš runāja ar sevlīdzīgo virsaiti, viņa acīs gruzdēja netīksme.

Kaikumu sāka iztaujāt Glenervenu.— Vai tu esi anglis? — viņš noprasīja.— Jā, — lords nešaubīdamies atbildēja, apzinādamies, ka šī tautība padarīs apmaiņu vieglāku.— Un tavi biedri? — Kaikumu turpināja.— Mani biedri tāpat ir angji. Mēs esam kuģa katastrofā cietuši ceļinieki. Turklāt, ja gribi zināt,

neviens no mums karā nav piedalījies.— Tas nav svarīgi, — Karatete atcirta. — Visi angļi ir mūsu ienaidnieki. Viņi sagrābuši mūsu salu.

Viņi nodedzinājuši mūsu ciematus.— Taisnība nav viņu pusē, — Glenervens nopietni noteica. — Es nesaku to tāpēc, ka esmu tavā

varā, bet tāpēc, ka es tā domāju.vēlējis izpirkt viņa dzīvību.'Es gribētu izraut tev sirdi, es karsti vēlētos, lai tava galva un tavu biedru

galvas uz visiem laikiem paliktu uzspraustas uz žoga mietiem! Taču Nuiatua teicis savu vārdu.To sacīdams, Kaikumu, kas līdz šim bija valdījis pār sevi, trīcēja aiz niknuma, un viņa seja bija

savilkta negantu dusmu grimasē.Pēc brīža viņš savaldījies turpināja:— Kā tu domā, vai angļi būs ar mieru atdot pret tevi mūsu Tohongu?Glenervens vilcinājās ar atbildi, vērīgi uzlūkodams maoru virsaiti.— Nezinu, — viņš beidzot sacīja.— Atbildi, — Kaikumu uzstāja. — Vai tava dzīvība ir mūsu Tohongas dzīvības vērta?— Nē, — Glenervens atbildēja. — Savā dzimtenē es neesmu nedz virsaitis, nedz priesteris.Pārsteigts par šādu atbildi, Paganels ar dziļu izbrīnu raudzījās Glenervenā.Arī Kaikumu, šķiet, bija pārsteigts.— Tātad tu šaubies? — viņš noprasīja.— Es nezinu, — Glenervens atkārtoja.— Vai tas nozīmē, ka tavējie nebūs ar mieru mainīt tevi pret mūsu Tohongu?

— Mani vienu nekādā gadījumā. Mūs visus — ļoti iespējams, — Glenervens atteica.— Mēs, maori, esam raduši mainīt galvu pret galvu, — Kaikumu sacīja.— Piedāvā vispirms apmainīt pret savu priesteri šīs divas sievietes, — Glenervens sacīja,

norādīdams uz lēdiju Helēnu un Mēriju Grantu.Lēdija Helēna dzīrās mesties pie vīra, taču majors viņu atturēja.— Šīs dāmas, — Glenervens turpināja, goddevīgi palocīdamies pret lēdiju Helēnu un Mēriju

Grantu, — savā zemē ieņem augstu stāvokli.Virsaitis uzmeta gūsteknēm saltu skatienu. Viņa lūpas savilkās ļaunā smīnā, kas tūdaļ nozuda, un

virsaitis atbildēja, tikko valdīdams dusmas:— Tu ceri piekrāpt Kaikumu ar saviem melīgajiem vārdiem, nolādētais eiropieti! Vai tiešam tu

domā, ka Kaikumu acis neprot ielūkoties cilvēku sirdīs?Un viņš norādīja uz lēdiju Helēnu:— Tā ir tava sieva.— Nē! Tā ir mana sieva! — Karatete iesaucās un, atgrūdis pārējos gūstekņus, uzlika roku uz lēdijas

Helēnas pleca. Sajutusi šo pieskārienu, lēdija Helēna nobālēja.— Edvard! — nelaimīgā sieviete izmisīgi iekliedzās. Glenervens klusēdams pacēla roku. Atskanēja

šāviens. Karatete saļima bez dzīvības.Izdzirdējuši šāviena troksni, no būdām izbira iezemieši. Laukums piepildījās vienā mirklī. Simtiem

roku draudīgi stiepās pretī nelaimīgajiem. Revolveris tika izrauts Glenervenam no rokām.Kaikumu uzmeta Glenervenam dīvainu skatienu. Tad, aizsedzis ar vienu roku slepkavu, viņš pacēla

otru roku, aizturēdams pūli, kas metās virsū eiropiešiem.Virsaiša balss pārskanēja pūļa troksni.— Tabu! Tabu! — viņš kliedza.Izdzirdis šo vārdu, mežoņu pūlis pēkšņi apstājās Glenervena un viņa biedru priekšā, itin kā to būtu

apturējis kāds pārdabisks spēks.Pēc brīža gūstekņus aizveda atpakaļ uz svētnīcu, kas bija viņu cietums. Taču Roberta Granta un Zaķa

Paganela viņu vidū nebija.XII nodaļa Maoru virsaiša bēresKā Jaunzēlandē bieži mēdz būt, Kaikumu bija ne vien savas cilts virsaitis, bet arī priesteris jeb

ariks, un viņam bija tiesības, izmantojot savu ciltsbrāļu māņticību, uzlikt cilvēkiem un lietām tabu —aizliegumu.

Tabu pazīst visas Polinēzijas tautas, un, tiklīdz kādam cilvēkam vai priekšmetam uzlikts tabu, tasnozīmē, ka aizliegts pieskarties šādam cilvēkam vai šādam priekšmetam. Saskaņā ar maoru reliģijuikvienu, kurš paceļ zaimotāja roku pret to, kas izsludināts par tabu, aizkaitinātais dievs soda ar nāvi.Turklāt, ja dievs vilcinās ar atriebību, priesteris to nekavējoties izdara viņa vietā.

Virsaiši uzliek tabu, lai realizētu savus politiskos mērķus. Bieži vien tabu izmanto arī ikdienas dzīvē.Iezemietis tiek tabuēts uz vairākām dienām daudzos gadījumos: kad viņš nogriezis matus, kad viņš izcietistetovēšanas operāciju, kad viņš taisa pirogu vai būvē māju, kad viņš guļ uz nāves gultas un, beidzot, kadviņš ir miris. Kad upēs draud aptrūkt zivju vai arī iezemieši ēd vēl negatavas saldās batātes, tad arī zivīmun batātēm tiek uzlikts tabu tīri saimniecisku apsvērumu dēļ. Ja virsaitis vēlas atbrīvoties no apnicīgiemviesiem, viņš tabuē savu māju. Ja virsaitim ienāk prātā monopolizēt tirdznieciskos sakarus ar kādusvešzemju kuģi, viņš nekavējoties uzliek tam tabu. Tāpat viņš var izsludināt par tabu eiropiešu tirgoni, kasviņam nav paticis, un tādējādi atņemt tam pircējus. Virsaiša aizliegums atgādina seno karaļu veto.

Ja kāds priekšmets ir tabuēts, neviens nedrīkst tam nesodīts pieskarties. Ja kādam iezemietim uzliktstabu, viņš noteiktu laiku nedrīkst pieskarties zināmiem ēdieniem. Bagātam cilvēkam apiet šo stingro diētupa

līdz vergi, bāzdami viņam mutē tos ēdienus, kuriem viņš nedrīkst pieskarties ar rokām. Nabadzīgs

cilvēks spiests uzlasīt ēdienu ar muti un tabu dēļ pārvērsties par dzīvnieku.Vārdu sakot, šī savdabīgā ieraža nosaka jaunzēlandiešu rīcību pat sīkumos. Tā ir nemitīga dievības

iejaukšanās sabiedrības dzīvē. Tabu bauda likuma spēku, un var pat sacīt, ka, bieži lietots, tas ietver sevīvisu iezemiešu likumdošanu, turklāt neapstrīdamu un nepārsūdzamu likumdošanu.

Svētnīcā ieslēgtajiem gūstekņiem uzliktais tabu bija patvaļīgs tabu, kura nolūks bija pasargāt viņusno cilts dusmām. Tiklīdz virsaitis izteica šo maģisko vārdu, Kaikumu draugi un piekritēji uzreiz apstājāsun sāka aizsargāt gūstekņus.

Taču Glenervenam nebija nekādu ilūziju par likteni, kāds viņu gaidīja. Vienīgi ar dzīvību viņš varējaizpirkt virsaiša nāvi. Turklāt viņš zināja, ka mežoņi savus upurus pirms nāves ilgi spīdzina. Glenervensbija sagatavojies bargi samaksāt par savu pamatoto sašutumu, kas viņam bija licis pacelt roku pretKarateti, tomēr viņš cerēja, ka Kaikumu dusmas vērsīsies pret viņu vienu pašu.

Cik briesmīgu nakti pavadīja Glenervens un viņa biedri! Kas gan varētu attēlot viņu bailes unizmērot viņu ciešanas! Nabaga Roberts un krietnais Paganels tā arī nepārradās. Vai varēja būt kādasšaubas par viņu likteni? Viņi, protams, bija iezemiešu atriebības pirmie upuri. Jebkuras cerības bijapagaisušas pat Maknebam, kas nemaz tik viegli nekrita izmisumā. Džons Mengls, redzēdams, cik bezgalasatriekta pēc brāļa nozušanas ir Mērija Granta, šķiet, bija tuvu ārprātam. Glenervens domāja par lēdijasHelēnas šaušalīgo lūgumu, par vēlēšanos mirt no viņa rokas, lai izvairītos no spīdzināšanas vaiverdzības. Vai viņš atradīs sevī tik daudz spēka?

«Un Mērija, kādas gan man tiesības viņu nogalināt?» Džons domāja, sirdij vai lūstot.Par bēgšanu nebija ko sapņot. Svētnīcas durvis apsargāja desmit līdz zobiem apbruņoti karavīri.Pienāca 13. februāra rīts. Iezemieši nestājās nekādos sakaros ar gūstekņiem, kurus aizsargāja tabu.

Svētnīcā atradās zināms daudzums produktu, taču nelaimīgie tiem tikpat kā nepieskārās. Bēdas likaaizmirst izsalkumu. Diena pagāja bez kādām pārmaiņām, bez cerībām. Acīmredzot nogalinātā virsaišabērēm un atriebības aktam vajadzēja notikt vienlaikus.

Glenervens bija pārliecināts, ka Kaikumu atmetis domu par gūstekņu apmaiņu. Turpretī Maknebs vēlsaglabāja vārgu cerību.

— Kas to lai zina, — viņš sacīja, atgādinādams Glenervenam, kādu iespaidu Karatetes nāve bijaatstājusi uz virsaiti, — vai tikai Kaikumu sirds dziļumos nav jums pateicīgs?

Lai kādi bija Makneba apsvērumi, Glenervens vairs neloloja nekādas cerības. Arī nākamajā dienānenotika nekāda gatavošanās soda izpildei. Tam bija savs iemesls.

Maori tic, ka dvēsele pēc nāves trīs dienas neatstāj mirušā miesas, un tāpēc līķis vēl trīs diennaktispaliek neapbedīts. So paražu iezemieši ievēra ļoti stingri. Tā tas bija arī šai gadījumā. Līdz 15. februārimpahs bija pilnīgi tukšs. Džons Mengls, uzkāpis Vilsonam uz pleciem, ne vienu reizi vien vērojanocietinājumus. Tur nerādījās neviens iezemietis. Mainījās vienīgi sargkareivji, kas modri apsargājasvētnīcas durvis.

Trešajā dienā būdu durvis atvērās. Vairāki simti maoru — vīrieši, sievietes un bērni — drūmi unklusi pulcējās paha laukumā.

Kaikumu iznāca no savas būdas un galveno cilts virsaišu pavadībā uzkāpa uz dažas pēdas augstapakalniņa nocietinājuma vidū. Iezemiešu pūlis sastājās puslokā pāris tuāžu aiz viņiem. Visi sapulcējušiesjoprojām drūmi klusēja.

Paklausot Kaikumu mājienam, viens no karavīriem devās uz svētnīcu.— Neaizmirsti solījumu, — lēdija Helēna atgādināja vīram.Glenervens piekļāva sievu pie krūtīm. Sai brīdī Mērija Granta piegājapie Džona Mengla.— Lords un lēdija Glenerveni ir tais domās, — viņa sacīja, — ja vīrs drīkst nonāvēt savu sievu,

lai pasargātu viņu no neizbēgama kauna, tad arī līgavainis tādos pašos apstākļos drīkst nonāvēt savulīgavu. Džon, šais pēdējos dzīves mirkļos varu jums jautāt: vai jūsu sirds slepenākajā stūrītī jau sen

neesmu jūsu līgava? Vai es varu paļauties uz jums tāpat kā lēdija Helēna uz lordu Glenervenu?— Mērija! — jaunais kapteinis, pagalam samulsis, iesaucās. — Mīļā Mērija!Viņš nepaguva vairāk neko pateikt. Durvju aizkars pacēlās, un maoru karavīrs aizveda gūstekņus pie

Kaikumu. Abas sievietes bija samierinājušās ar likteni. Vīrieši apslēpa satraukumu aiz ārēja miera, kasliecināja par pārcilvēcisku gribasspēku.

Gūstekņi nostājās zēlandiēšu virsaiša priekšā. Uz spriedumu nebija ilgi jāgaida.— Vai tu nokāvi Karateti? — virsaitis noprasīja Glenervenam.— Es viņu nokāvu, — lords atbildēja.— Rīt, saulei lecot, tu mirsi.— Viens? — Glenervens jautāja, sirdij satraukti dauzoties.— Ai, ka tikai mūsu Tohongas dzīvība nebūtu dārgāka par jūsējām! — Kaikumu iesaucās, un viņa

acīs pavīdēja ļauna nožēla.Sai brīdī iezemiešu pūlis sakustējās. Glenervens pārlaida visapkārt žiglu skatienu. Drīz vien pūlis

pašķīrās, un priekšā iznāca sviedriem noplūdis, pagalam noguris karavīrs.Kaikumu tūdaļ uzrunāja viņu angliski, acīmredzot lai sarunu saprastu arī gūstekņi:— Vai tu nāc no pakeku nometnes?— Jā, — maors atbildēja.— Vai tu redzēji gūstekni, mūsu Tohongu?— Redzēju.— Vai viņš ir dzīvs?— Viņš ir miris. Angļi viņu nošāva!Glenervena un viņa biedru liktenis bija izšķirts.— Visi, — Kaikumu iekliedzās, — jūs visi mirsit rīt, saulei lecot!Tātad visus nelaimīgos piemeklēs vienāds sods. Lēdija Helēna un Mērija Granta pacēla pret

debesīm bezgalīgas pateicības pilnas acis.Gūstekņus"neaizveda atpakaļ uz svētnīcu. Šodien viņiem vajadzēja noskatīties virsaiša bērēs un ar

tām saistītajās asiņainajās ceremonijās. Iezemiešu karavīri paveda gūstekņus dažus soļus sānis zemmilzīga kūdi koka. Sardze palika turpat, nenolaizdama'no eiropiešiem acu. Pārējie maori, nodevušiesbērēm atbilstošām sērām, šķiet, aizmirsa par viņiem.

Kopš Karatetes nāves bija pagājušas-trīs noteiktās dienas. Dvēsele.bija galīgi pametusi aizgājējamirstīgās atliekas. Bēru ceremonija sākās.

Virsaiša līķi atnesa un nolika uz pakalniņa cietokšņa vidū. Mironis bija ietērpts greznās drānās unpārklāts ar lielisku formiuma segu. Spalvām rotātajā galvā bija uzlikts zaļu lapu vainags. Aizgājēja seja,rokas un krūtis bija ieziestas ar eļļu, un nevarēja just nekādu trūdu smaku.

Karatetes radinieki un draugi pienāca pie pakalniņa, un pēkšņi itin kā pēc diriģenta zižļa mājienaatskanēja grandiozs raudu, vaimanu un gaudu koncerts. Bēru dziesmas plūda gurdi un žēlabaini. Aizgājējadraugi sita sev pa galvu, bet viņa radinieces plēsa ar nagiem seju, liedamas vairāk asiņu nekā asaru.Nelaimīgās sievietes cītīgi izpildīja savu mežonīgo pienākumu. Taču ar šiem bēdu izpaudumiem vēlnepietika, lai nomierinātu aizgājēja dvēseli un lai virsaiša dusmas nenāktu pār viņa ciltsbrāļiem.Nevarēdami savu virsaiti atdzīvināt, karavīri centās darīt visu, lai aizgājējam viņā saulē nebūtu jāskumstpēc šās zemes labumiem. Tāpēc Karatetes sieva nedrīkstēja pamest savu laulāto draugu vienu pašu kapā.Arī pati nelaimīgā sieviete nebūtu ar mieru dzīvot ilgāk par vīru. Tāds bija paradums un mirušo virsaišusievu pienākums. Jaunzēlandes vēsture pazīst daudzus šādas ziedošanās gadījumus.

Parādījās Karatetes sieva. Viņa bija vēl jauna. Viņas izpūrušiē mati krita pār pleciem. Viņasvaimanas un kliedzieni kāpa pret debesīm. Brīžam ieskanējās neskaidri vārdi, žēlabas un aprauti teikumi,kuros viņa slavināja aizgājēja tikumus. Neremdināmu bēdu pārņemta, viņa saļima pie pakalniņa,dauzīdama galvu pret zemi.

Šai brīdī pie viņas pienāca Kaikumu ar vāli rokā. Nelaimīgā pēkšņi piecēlās, taču briesmīgs vālesbelziens notrieca viņu atpakaļ zemē. Viņa nokrita kā zibens ķerta.

Tūdaļ atskanēja šaušalīgi kliedzieni. Simtiem roku draudīgi pastiepās pretī gūstekņiem, kurus bijasatriecis šis briesmīgais skats. Tomēr neviens neizkustējās no vietas, jo bēru ceremonija vēl nebijabeigusies.

Karatetes sieva devās līdzi vīram kapā. Divi līķi tagad gulēja viens otram blakus. Taču aizkapadzīvē aizgājējam ar uzticīgo sievu vien nepietika. Kas apkalpos abus Nuiatuas valstībā, ja viņiem līdzi uzaizsauli nesekos vergi?

Seši nelaimīgi vergi tika atvesti un nostādīti pie savu saimnieku līķiem. Tie bija kalpi, kas saskaņāar nežēlīgajiem kara likumiem bija kļuvuši par vergiem. Virsaitim dzīvam esot, viņi bija nolemtivisdrūmākajam liktenim, viņiem vajadzēja paciest tūkstošiem pārestību, visnežēlīgāko apiešanos, jādzīvopusbadā, bez kurnēšanas jāstrādā smagākie darbi kā lopiem, un tagad saskaņā ar maoru ticību šis smagaisjūgs viņiem būs jāturpina arī mūžībā.

Nelaimīgie vergi, šķiet, bija samierinājušies ar likteni. Viņus tas nepārsteidza. Šādu galu viņi jau senbija paredzējuši. Viņu nesasaistītās rokas liecināja, ka nāvei nolemtie negrasās pretoties.

Turklāt tā bija ātra nāve, ilgas mocības vergiem nebija lemtas. Tās bija pataupītas tiem, kuri bijavainīgi virsaiša nāvē, kuri stāvēja divdesmit soļu attālumā un novērsās no pretīgā skata, kam vajadzējakļūt aizvien šaušalīgākam.

Seši spēcīgi karavīri ar vāles sitieniem noguldīja savus upurus zemē, kur tie palika guļam asinslāmās.

Tas bija signāls pretīgam kanibālisma skatam.Tabu, kas sargāja saimnieku līķus, uz viņu vergiem neattiecās. Vergu līķi bija cilts īpašums. Tās ir

nodevas aizgājēja apraudātājiem. Tiklīdz upurēšana bija beigusies, viss iezemiešu bars, virsaiši, karavīri,veči, sievietes, bērni, visi bez kārtas un vecuma izšķirības, dzīvnieciskas alkatības pārņemti, uzklupaupuru nedzīvajām miesām. Ātrāk, nekā visnaskākā spalva to spētu aprakstīt, vēl kūpošās miesas tikasaplosītas un sadalītas nevis gabalos, bet sīkos krikumos. Ikviens no divi simti maoriem, kas piedalījāsšai upurēšanā, alka iegūt savu daļu cilvēka gaļas. Viņi plēsās, kāvās un ķīvējās par vismazāko gabaliņu.Siltu asiņu lāses apšļāca drausmīgā mielasta dalībniekus, un visa šī atbaidošā banda, šķiet, murdējasarkanā lietū. Ar tādu plēsonīgu negantību, šķiet, spēja plosīt savu upuri lēnīgi tīģeris. Tas varēja būtcirks, kur plēsīgi zvēri aprij savus dresētāus. Pēc tam kādās divdesmit vietās iedegās ugunskuri — ungaisā uzvirmoja ceptas gaļas svilums. Ja nebijis skaļā dzīru trokšņa un mežonīgo rēcienu, kas izlauzās nodzīrotāju rīklēm, gūstekņi droši vien būtu dzirdējuši, ;ā cilvēkēdāju zobos krakšķ viņu upuru kauli.

Glenervens un viņa biedri, kam aiz riebuma vai elpa rāvās ciet, mēģināja noslēpt sieviešu acīm šopretīgo skatu. Viņi skaidri apzinājās, kādas nokas viņus sagaida rit, saulei lecot, un kādas briesmīgasciešanas viņiem vēl vajadzēs izturēt pirms nāves. Aiz šausmām viņi nejaudāja izteikt īe vārda.

Pēc dzīrēm sākās bēru dejas. Parādījās sarkano piparu degvīns, kas īsiņu satracinātos mežoņusapskurbināja vēl vairāk. Viņos vairs nebija īekā cilvēciska. Viņi, šķiet, bija spējīgi aizmirst virsaišauzlikto tabu un nesties virsū šausmās sastingušajiem gūstekņiem. Taču šai vispārējā skurbulī Kaikumusaglabāja skaidru prātu. Sasniegusi kulmināciju, asiņainā jrģija apmēram pēc stundas aprima, un bēruceremonijas beigu daļa notika ierastajā kārtībā.

Karatetes un viņa sievas līķus saskaņā ar zēlandiešu paražām karavīri )iecēla sēdus, kājas un rokassalieca un piespieda pie vēdera. Bija pienācis )ridis mirušos apbedīt, taču ne jau pavisam, bet tikai līdztam laikam, tamēr miesas satrūdēs un paliks vienīgi kauli.

Udupa jeb kapa vieta bija izraudzīta apmēram divas jūdzes no cietokšņa nelielā Maunganamu kalnavirsotnē, kas paceļas ezera labajā krastā.

Turp vajadzēja nogādāt abus līķus. Iezemieši atnesa divus visai primitīvus palankīnus jeb, parastāvalodā runājot, nestuves. Uz tām vairāk sēļus nekā guļus uzlika abus līķus un aptina viņiem apkārt liānas.

Četri karavīri pacēla nestuves uz pleciem, un visa cilts, dziedādama bēru himnu, svinīgi sekoja aiznestuvēm uz apbedīšanas vietu.

Joprojām modri apsargātie gūstekņi redzēja, kā bēru procesija iziet no cietokšņa. Dziedāšana unkliedzieni pamazām pieklusa.

Apmēram pusstundu bēru gājiens virzījās pa ieleju un gūstekņiem nebija saskatāms. Pēc tamprocesija atkal parādījās uz līkumotas kalnu takas. No tālienes čūskveida kolonna šķita spokaina.

Cilts apstājās astoņi simti pēdas augstajā Maunganamu virsotnē, kur bija sagatavotas Karateteskapenes.

Vienkāršam maoram būtu pieticis ar kapa bedri un kaudzi akmeņu. Turpretī varenajam un bargajamvirsaitim, kas tuvākajā nākotnē droši taps iecelts dieva kārtā, cilts bija sagatavojusi viņa nopelniematbilstošas kapenes.

Visapkārt udupai bija uzcelts mietu žogs, bet pie vaļējā kapa, kur vajadzēja atdusēties virsaiša unviņa sievas līķiem, bija ierakti ar tēliem izrotāti un sarkanu okeru nokrāsoti stabi. Aizgājēju radiniekinebija aizmirsuši, ka mirušā gars — vaidua — pārtiek no reālas barības tāpat kā miesa pasaulīgajā dzīvē.Tāpēc kapenēs blakus ieročiem un drēbēm atradās arī pārtikas krājumi.

Kapenēs bija savākts viss aizsaules dzīvei nepieciešamais. Abus laulātos draugus noguldīja vienuotram blakus un, atkal atskanot vaimanām un gaudām, apbēra ar zemi un pārklāja ar zālēm.

Pēc tam bēru gājiens mēmā klusumā devās lejup. Kopš tā brīža itin neviens nesamaksājis ar savudzīvību nedrīkstēja kāpt Maunganamu kalnā, kas bija pasludināts par tabu tāpat kā kādreiz Tongarirakalns, kura virsotnē atdusas 1846. gada zemestrīcē bojā gājušā virsaiša pīšļi.

XIII nodaļa Pēdējās stundasKad saule nozuda aiz Tuhahua un Puketapu kalnu virsotnēm viņpus Taupo ezera, gūstekņus aizveda

atpakaļ uz viņu cietumu. Nelaimīgie to atstās vienu vienīgu reizi, kad Vahiti kalnu grēdas galotnesiemirdzēsies pirmajos saules staros.

Bija atlikusi tikai viena nakts, lai sagatavotos nāvei. Par spīti nogurumam un pārciestajām šausmām,gūstekņi ieturēja kopīgas vakariņas.

— Mums vajadzēs daudz spēka, — Glenervens sacīja, — lai droši raudzītos nāvei acīs. Mumsjāparāda šiem barbariem, kā prot mirt eiropieši.

Pēc vakariņām lēdija Helēna skaļā balsī noskaitīja lūgšanu. Pārējie noklausījās to atsegtām galvām.Vai gan cilvēks pirms nāves var nedomāt par dievu!Pēc tam gūstekņi apkampa cits citu.Mērija Granta un Helēna apgūlās uz paklāja būdas kaktā. Svētīgais miegs, kas aizgaiņā prom visas

raizes, drīz vien aizdarīja viņu plakstus. Noguruma un ilga bezmiega uzveiktas, viņas aizmiga,piekļāvušās viena otrai.

Paaicinājis biedrus malā, Glenervens sacīja viņiem:— Dārgie draugi, mūsu un nabaga sieviešu dzīvības tagad ir dieva ziņā. Ja debesis būs lēmušas, ka

rīt mums jāmirst, esmu pārliecināts, ka mēs mirsim kā īsti vīri, kā kristieši, kas gatavi bez bažām stātiesaugstās tiesas priekšā. Dievs zina, ka mūs vadījis cēls mērķis. Ja panākumu vietā mūs sagaida nāve, tadtāda ir viņa griba. Lai cik bargs būtu viņa spriedums, es nekurnu pret to. Taču mūs gaida ne vien nāve, betarī mocības, iespējams, arī negods, un šīs divas sievietes …

Līdz šim stingrā Glenervena balss iedrebējās. Viņš apklusa, lai apvaldītu satraukumu. Pēc brīža viņšatsāka.

— Džon, — viņš uzrunāja jauno kapteini. — Tu apsolīji Mērijai to pašu, ko es apsolīju lēdijaiHelēnai. Kā tu domā rīkoties?

— Manuprāt, man ir tiesības izpildīt šo solījumu, — Džons Mengls atbildēja.— Jā, Džon, bet mums nav ieroču.— Te būs, — Džons atbildēja, izvilkdams dunci. — Es izrāvu to Karatetem no rokām, kad mežonis

novēlās pie jūsu kājām. Milord, tam, kas no mums ilgāk paliks dzīvs, jāizpilda lēdijas Helēnas un MērijasGrantas vēlēšanās.

Pēc šiem vārdiem būdā iestājās dziļš klusums. Beidzot majors to pārtrauca, sacīdams:— Draugi, pataupiet šo ārkārtējo līdzekli līdz pēdējiem mirkļiem. Es nepiederu pie tiem, kurš

pasteidzas izdarīt to, kas pēc tam nav labojams.— Es nerunāju par mums — vīriešiem, — Glenervens atbildēja. — Lai cik drausmīga būtu nāve,

mēs sagaidīsim to bez bailēm. Ak, ja mēs būtu vieni paši, jau divdesmit reižu es būtu jums uzsaucis:«Draugi, mēģināsim izlauzties! Uzbruksim šiem neliešiem!» Bet kopā ar mums ir viņas! Viņas …

Džons Mengls pacēla durvju aizkaru un saskaitīja divdesmit piecus iezemiešus, kas apsargāja ieejusvētnīcā. Viņi bija sakūruši lielu ugunskuru, kas meta draudīgu blāzmu pār būdām un nocietinājumiem.Daži mežoņi bija atlaidušies guļus, citi nekustīgi stāvēja kājās, un viņu melnie silueti skaidri iezīmējās uzgaišā liesmu fona. Viņi visi modri raudzījās uz būdu, kuras apsargāšana bija viņiem uzticēta.

Mēdz teikt, ka ieslodzītajam, kas nodomājis bēgt, ir vairāk izredžu uz panākumiem nekācietumsargam, kas viņu apsargā. Patiesi, ieslodzī-tais ir daudz vairāk ieinteresēts nekā cietumsargs.Cietumsargs var aizmirst, ka viņam jāsargā, turpretī ieslodzītais nekad neaizmirst, ka viņu apsargā.Ieslodzītais daudz vairāk domā par bēgšanu nekā cietumsargs par to, kā aizkavēt bēgšanu.

Tāpēc cietumnieki bieži vien izbēg gluži brīnumainā veidā.Taču šoreiz gūstekņus uzraudzīja nevis vienaldzīgs cietumsargs, bet gan naids un atriebības alkas.

Cietumnieki nebija sasieti tikai tāpēc, ka saites bija liekas, jo vienīgo izeju no svētnīcas apsargājadivdesmit pieci vīri.

Pie šās celtnes cietokšņa malā varēja piekļūt vienīgi pa šauru zemes strēmeli, kas veda uz pahalaukumu. Būdas sānsienas pacēlās virs stateniskām klintīm, zem kurām melnoja apmēram simt pēdu dziļšbezdibenis. Nokļūt pa šejieni lejā nebija iespējams. Nebija nekādu izredžu izlauzties arī caur dibensienu,kas piekļāvās pie milzīgas klints. Vienīgā izeja bija svētnīcas durvis un šaurā zemes strēmele, kas, glužikā paceļamais tilts, savienoja būdu ar cietoksni, taču tur stāvēja sardzē maori. Tātad izlauzties nebijanekādas iespējas, un to atzina arī Glenervens, vai divdesmito reizi izpētījis cietuma sienas.

Baismās nakts stundas aizritēja cita pēc citas. Kalnus tina bieza tumsa. Pie debesīm nespīdēja nedzmēness, nedz zvaigznes. Pāri cietoksnim reizēm pārskrēja vēja brāzmas. Nočīkstēja būdas sienas. Vējšbrīžam uzpūta gaišāku iezemiešu ugunskuru, un liesmu atspīdumi noplaiksnīja svētnīcas iekšienē. Gaismauz brīdi apspīdēja gūstekņus. Nelaimīgie bija iegrimuši pirmsnāves domās. Būdā valdīja nāves klusums.

Apmēram ap pulksten četriem rītā majora uzmanību piesaistīja tikko sadzirdams troksnis, kas, šķiet,nāca no dibensienas, kura balstījās pret klinti. Sākumā Maknebs nelikās par to ne zinis, taču, kad troksnisnemitējās, viņš ieklausījās, bet vēlāk ieinteresēts pat pieplaka ar ausi pie zemes, lai varētu labāksadzirdēt. Viņam likās — aiz sienas kāds skrāpējas vai rok zemi.

Pārliecinājies, ka dzirde viņu neviļ, majors klusi piegāja pie Glenervena un Džona Mengla un,iztraucējis viņus no mokošajām domām, aizveda abus būdas dziļumā.

— Klausieties, — viņš čukstēja, rādīdams, ka vajag pieliekties.Skrāpēšanās kļuva aizvien dzirdamāka. Varēja skaidri saklausīt, kā,saskardamies ar kādu priekšmetu, čirkst un veļas lejup akmentiņi.— Droši vien kāds zvērs rosās savā alā, — Džons Mengls minēja.Glenervens piesita pie pieres.— Ko var zināt, — viņš sacīja. — Ja nu tas ir cilvēks?— Cilvēks vai zvērs, — majors atbildēja, — bet es pratīšu to izmantot.Pienāca klāt Vilsons un Olbinets, un viņi visi sāka rakties zem sienas.Džons ar dunci, citi ar izkašņātiem akmeņiem vai tāpat ar nagiem. Tikmēr Milredijs, nogūlies zemē,

pa durvju aizkara spraugu uzmanīja iezemiešus.Nekustīgi sēdēdami vai stāvēdami ap ugunskuru, mežoņi pat nenojauta, kas notiek divdesmit soļu

attālumā no viņiem.Zemes virskārta, zem kuras atradās silīcija tufs, bija irdena. Tāpēc, lai gan trūka darbarīku,

pārākums ātri kļuva dziļāks. Drīz bija pilnīgi skaidrs, ka cietokšņa ārpusē kāds cilvēks vai vairāki cilvēkirok pazemes eju uz svētnīcu. Kāpēc viņi to dara? Vai viņi zina, ka šeit atrodas gūstekņi, vai arī viņurīcību nosaka kādas citas intereses?

Gūstekņi sāka rakt vēl sparīgāk. Viņu pirksti asiņoja, bet viņi tikai raka un raka. Pēc pusstundas jaubija izrakts apmēram pustuāzi dziļš dobums. Pēc trokšņa, kas kļuva aizvien labāk dzirdams, bija skaidrs,ka gūstekņus no ejas racējiem vairs šķir tikai plāna zemes kārta.

Pagāja vēl dažas minūtes, un majors pēkšņi atrāva roku, ko bija ievainojis kāds ass priekšmets. Viņštik tikko savaldījās neiekliedzies.

Džons Mengls ar dunča asmeni pasita sāņus nazi, kas spraucās laukā no zemes, un saķēra kādu roku.Tā bija vai nu sievietes, vai bērna roka, eiropieša roka!Ne viena, ne otra puse nebilda ne vārda. Acīmredzot abas puses bija ieinteresētas saglabāt klusumu.— Tas taču Roberts! — Glenervens čukstēja.Lai cik klusi viņš izrunāja šo vārdu, Mērija Granta, kuru rosība būdā bija pamodinājusi, tūdaļ klusi

piesteidzās pie Glenervena, notupās viņam blakus un, satvērusi zemēm notašķīto roku, pārklāja toskūpstiem.

— Tu! Tu! — jaunā meitene čukstēja. Kā lai viņa nebūtu pazinusi šo roku! — Tas esi tu, mansRobert!

— Jā, mīļā māsiņ, — Roberts atbildēja. — Es esmu šeit, lai izglābtu jūs visus. Tikai klusāk!— Dūšīgs zēns! — Glenervens noteica.— Uzmaniet mežoņus būdas priekšā! — Roberts atkal ierunājās.Milredijs, kas, zēnam ierodoties, bija uz mirkli atgājis no durvīm, atkalieņēma novērošanas posteni.— Viss kārtībā, — viņš paziņoja. — Sardzē stāv tikai četri karavīri. Pārējie guļ saldā miegā.— Drošāk! — Vilsons iesaucās.Eja vienā mirklī tika paplašināta, un Roberts no māsas apkampieniem tūdaļ nokļuva lēdijas Helēnas

apkampienos. Viņam ap vidu bija aptīta gara formiuma virve.— Mīļo puisīt, mīļo puisīt, — jaunā sieviete čukstēja, — mežoņi nav tevi nogalinājuši.— Nē, kundze, nav nogalinājuši, — Roberts atbildēja. — Pats lāgā nevaru aptvert, kā man izdevās

burzmā pazust no viņu acīm. Es pārrāpos pāri sētai un divas dienas slēpos krūmos. Naktīs es klīdu apkārt.Man gribējās jūs ieraudzīt. Kamēr visa cilts bija virsaiša bērēs, es izpētīju cietoksni no tās puses, kuratrodas jūsu cietums, un redzēju, ka varēšu aizkļūt līdz jums. Kādā tukšā būdā es nočiepu šo nazi un šovirvi. Es uzrāpos augšā, turēdamies aiz zāļu ceriem un krūmu zariem. Par laimi, klintī, pret kuru balstāsbūda, es uzgāju kaut ko līdzīgu alai. Man vajadzēja izrakties cauri tikai dažām pēdām irdenas zemes. Unte nu es esmu.

Divdesmit sirsnīgi skūpsti bija vienīgā atbilde, ko saņēma Roberts.— Ejam! — viņš apņēmīgi sacīja.— Vai Paganels ir lejā? — Glenervens vaicāja.— Paganela kungs? — zēns pārsteigts pārvaicāja.— Jā. Vai viņš mūs gaida?— Nē, milord. Vai tad Paganela kungs nav šeit?— Viņa šeit nav, Robert, — Mērija Granta atbildēja.— Kā? Tu neesi viņu redzējis? — Glenervens jautāja. — Vai jūs burzmā nesatikāties? Vai jūs

neaizbēgāt kopā?— Nē, milord, — Roberts atbildēja, satriekts par sava drauga Paganela nozušanu.— Ejam! — majors sacīja. — Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli. Lai kur Paganels būtu, viņš nevar

atrasties sliktākā stāvoklī kā mēs šai cietumā. Ejam!Patiesi katrs mirklis bija dārgs. Vajadzēja pasteigties. Bēgšana nesagādātu lielas grūtības, ja tūlīt aiz

ejas nesāktos turpat divdesmit pēdas augsta, gandrīz svērteniska klints siena. Pēc tam nogāze bija samērālēzena līdz pat kalna pakājei. No šejienes bēgļi varēja ātri sasniegt tuvējās ielejas, turpretī maori,pamanījuši, ka viņu gūstekņi izbēguši, dzenoties pakaļ, būs spiesti apmest lielu līkumu, jo viņi nekonezināja par pazemes eju no svētnīcas uz kalna nogāzi.

Bēgšana sākās. Lai viss noritētu gludi, tika ievērota vislielākā piesardzība. Gūstekņi cits aiz citaizlīda cauri šaurajai ejai un nonāca alā. Džons Mengls pirms aiziešanas no būdas iznīcināja visas zemesdarbu pēdas, pēc tam, iekāpis pārākumā, uzvilka tam virsū paklāju. Pazemes eja no iekšpuses vairs nebijaredzama.

Tālāk vajadzēja laisties lejā pa svērtenisko krauju līdz kalna nogāzei. To nemaz nevarētu izdarīt, jaRoberts nebūtu sagādājis formiuma virvi.

Virve tika attīta vaļā. Tās vienu galu piesēja pie klints izciļņa, bet otru nolaida lejā.Džons Mengls vispirms virvi pārbaudīja, iekāms ļāva saviem draugiem karāties šais kopā savītajās

formiuma šķiedrās. Tā viņam nelikās diez cik stipra. Vajadzēja uzmanīties, jo kritiens no šāda augstumavarēja beigties ar nāvi.

— Šī virve, — viņš teica, — manuprāt, var izturēt tikai divu cilvēku smagumu. Tāpēc rīkosimiessaskaņā ar šo apsvērumu. Vispirms laidīsies lejā lords un lēdija Glenerveni. Sasnieguši nogāzi, viņi trīsreizes paraustīs virvi, dodami zīmi, ka mēs varam viņiem sekot.

— Es laidīšos lejā pirmais, — Roberts ierosināja. — Es uzgāju lejā dziļu iedobi, kurā varēspaslēpties tie, kas nolaidīsies pirmie.

— Tad dodies, manu zēn, — Glenervens sacīja, paspiezdams Robertam roku.Roberts nozuda. Pēc brīža virve sakustējās trīs reizes, vēstīdama, ka zēns laimīgi nolaidies lejā.Tūdaļ no alas iznāca arī Glenervens un lēdija Helēna. Bija vēl dziļa tumsa, taču austrumos uz

pelēcīga fona jau iezīmējās kalnu virsotnes.Rīta dzestrums uzmundrināja jauno sievieti. Viņa sajuta spēku pieplūdumu un varēja laisties lejā pa

bīstamo krauju.Vispirms Glenervens, tad lēdija Helēna lēnām slīdēja pa virvi līdz vietai, kur sākās kalna nogāze.

Pēc tam Glenervens, pieturēdams sievu, sāka atmuguriski rāpties lejup. Meklēdams atbalsta punktu, viņšcentās sataustīt zāles cerus un krūmus. Tos iepriekš pārbaudījis, viņš lika uz tiem lēdijas Helēnas kājas.Pēkšņi iztraucēti, ķērkdami aizlaidās kaut kādi putni, un bēgļi nodrebēja, kad izkustināts akmensaizrībināja līdz pat kalna pakājei.

Viņi bija tikuši līdz pusnogāzei, kad pēkšņi no alas atskanēja brīdinoša balss.— Apstājieties! — Džons Mengls čukstēja.Glenervens, ar vienu roku pieķēries pie krūma, ar otru atbalstījis sievu, sastinga ar aizturētu elpu.Trauksmi bija sacēlis Vilsons. Izdzirdis troksni svētnīcas priekšā, viņš atgriezās būdā un, pacēlis

durvju aizkaru, vēroja maorus. Pēc viņa brīdinājuma Džons bija licis Glenervenam apstāties.Izrādījās, ka viens no karavīriem, izdzirdis neparastu grabināšanos, piecēlās un piegāja pie

svētnīcas. Stāvēdams pāris soļu no būdas, viņš klausījās, galvu piešķiebis. Šādā pozā sargs palika kāduminūti, kas Vilsonam šķita gara kā stunda. Tad, pakratījis galvu kā cilvēks, kas kļūdījies, iezemietisatgriezās pie biedriem, paņēma žagaru klēpi un iemeta to pusizdzisušajā ugunskurā. Uguns tūdaļ spožiuzliesmoja, apgaismodama karavira seju, kurā vairs nebija manāmas nekādas aizdomas. Paraudzījies uzpelēcīgo rīta blāzmu pie apvāršņa, viņš atlaidās pie ugunskura, lai sasildītu nosalušos locekļus.

— Viss kārtībā, — Vilsons noteica.Džons signalizēja, ka Glenervens var turpināt kāpšanu.Drīz vien Glenervens un lēdija Helēna atradās uz šauras taciņas, kui viņus gaidīja Roberts.Atkal trīs reizes sakustējās virve, un bīstamajā ceļā šoreiz devās Džons Mengls ar Mēriju Grantu.

Arī viņiem izdevās laimīgi nolaisties lejā, un viņi piebiedrojās lordam un lēdijai Glenerveniem Robertanorādītajā iedobē.

Pēc piecām minūtēm visi bēgļi, laimīgi izkļuvuši no svētnīcas, atstāja pagaidu paslēptuvi.Tiekdamies tikt prom no apdzīvotajiem ezera krastiem, viņi pa šaurārri takām devās dziļāk kalnos.

Bēgļi gāja ātrā solī, cenzdamies izvairīties no vietām, kur viņus varētu kāds ieraudzīt. Klusi kā ēnasviņi slīdēja starp krūmiem. Kurp viņi devās? Vienalga, kur, galvenais — viņi bija brīvi.

Ap pulksten pieciem sāka svīst gaisma. Mākoņu blāķi pie debesīm ieguva zilganu nokrāsu. Kalnuvirsotnes izkāpa no rīta miglas. Drīz vajadzēja parādīties dienas spīdeklim, taču tagad saullēkts vairsnevēstīs, ka pienācis soda izpildīšanas bridis, bet gan atklās, ka gūstekņi ir izbēguši.

Kamēr vēl nav pienācis liktenīgais brīdis, bēgļiem vajadzēja atrasties drošībā iespējami tālāk nomežoņiem. Taču viņi' nevarēja ātri paiet, jo takas bija stāvas. Lēdiju Helēnu pieturēja vai, pareizāk sakot,gandrīz nesa lords Glenervens, bet Mērija Granta balstījās uz Džona Mengla rokas. Roberts, laimīgs,triumfējošs, bezgala priecīgs par saviem panākumiem, soļoja pa priekšu. Gājienu noslēdza abi matroži.

Vēl pusstunda — un mirdzošais dienas spīdeklis pacelsies virs apvāršņa dūmakas.Šo pusstundu bēgļi gāja uz labu laimi, jo viņu vidū nebija Paganela, kas vestu viņus pa pareizo ceļu.

Paganela prombūtne satrauca viņus un aptumšoja prieku. Tomēr bēgļi kā prazdami virzījās uz austrumiempretī brīnumainajai rītausmai. Drīz viņi atradās jau pieci simti pēdas virs Taupo ezera līmeņa. Rītadzestrums šeit bija īpaši jūtams. Cita pār citu augšup slējās neskaidras kalnu un pakalnu aprises. TačuGlenervens vēlējās vienīgi nozust kalnu blīvā. Gan tad redzēs, kā izkļūt no šī labirinta.

Beidzot parādījās saule, apspīdēdama bēgļus ar pirmajiem stariem.Te pēkšņi atskanēja šaušalīga rēkoņa, izlauzdamās no simtiem rīkļu. Tā nāca no cietokšņa, kura

atrašanās vietu Glenervens vairs īsti neapjauta. Turklāt biezie miglas vāli, kas klājās zem viņiem, neļāvapārredzēt ielejas.

Taču bēgļiem nebija nekādu šaubu, ka viņu nozušana ir atklāta. Vai viņiem izdosies aizbēgt novajātājiem? Vai iezemieši viņus jau pamanījuši? Vai viņus nenodos atstātās pēdas?

Šai brīdī migla sāka celties augšup, uz mirkli ietīdama bēgļus miklā mākonī, un viņi trīssimt pēduzem sevis ieraudzīja satracinātu iezemiešu pūli.

Bēgļi redzēja, ka ari viņi ir pamanīti. Atkal atskanēja rēkoņa, kurai pievienojās vēl suņu rejas, unvisa cilts, vispirms velti izmēģinājusies uzrāpties klintī, metās no cietokšņa pa vārtiem laukā, lai dzītos pavistaisnākajām takām pakaļ gūstekņiem, kas bija izmukuši no atriebības.

XIV nodaļa TABU KALNSKalna virsotne vēl slējās kādas simt pēdas augstāk. Bēgļiem bija svarīgi sasniegt šo virsotni un

pāriet kalna pretējā pusē, kur maori vairs nevarētu viņus redzēt. Pēc tam viņi cerēja pa kādu kori aizkļūtlīdz tuvākās kalnu grēdas galotnēm, kuras veidoja tik sarežģītu sistēmu, ka, šķiet, vienīgi nabagapazudušais Paganels varētu tajā orientēties.

Bēgļi kāpa kalnā, cik ātri vien varēdami, jo draudīgie kliedzieni nāca aizvien tuvāk un tuvāk.Iezemiešu orda jau bija sasniegusi kalna pakāji.

— Saņemieties, draugi! — Glenervens sauca, uzmundrinādams biedrus ar vārdiem un žestiem.Nepilnās piecās minūtēs bēgļi sasniedza kalna virsotni. Šeit viņi pārlaida skatienu apkārtnei, lai

apsvērtu stāvokli un izraudzītos ceļu, kas ·sajauktu maoriem pēdas.Rietumos bēgļu skatieniem pavērās Taupo ezera spogulis gleznainā kalnu ietvarā. Ziemeļos pacēlās

Pirongias virsotnes, dienvidos — Tongarira dūmojošais krāteris. Austrumu pusē skatiens atdūrās pretvirsotņu blīvu, kas piekļāvās lielajai Vahiti kalnu grēdai, kura stiepjas cauri visai ziemeļu salai no Kukajūras šauruma līdz Austrumu zemesragam. Tātad vajadzēja nolaisties lejā pa kalna pretējo nogāzi undoties šaurajās aizās, no kurām, iespējams, nemaz nebija izejas.

Glenervens satraukts vērās visapkārt. Migla saules staros bija izklīdusi, un viņa skatiens varējaskaidri saredzēt pat vismazākās kalnu krokas. Nepalika nepamanīts arī neviens maoru manevrs.

Iezemieši neatradās tālāk par pieci simti pēdām, kad bēgļi sasniedza kalna virsotni.Glenervens saprata, ka ilgāk kavēties vairs nedrīkst, lai cik noguruši viņi bija. Tūdaļ vajadzēja bēgt

tālāk, jo mežoņi varēja viņus ielenkt.— Kāpjam lejā! — Glenervens uzsauca. — Kāpjam lejā, kamēr nav nogriezts ceļš!Taču brīdī, kad nabaga sievietes ar pēdējiem spēkiem piecēlās kājās, Maknebs apstādināja viņas,

sacīdams:— Tas nav vajadzīgs, Glenerven. Paskatieties!Patiesi, mežoņu rīcība neizskaidrojamā kārtā bija mainījusies. Vajāšana pēkšņi tika pārtraukta. Itin

kā kalna sturmēšanu pēkšņi būtu atcēlusi kāda visspēcīga pavēle. Mežoņu bars negaidīti apstājās savāskrējienā gluži kā jūras viļņi, kas atsitušies pret nesatricināmu klinti.

Visi šie asinskāres satracinātie mežoņi, sadrūzmējušies kalna pakājē, tagad auroja, žestikulēja,vicināja šautenes un cirvjus, taču negāja ne soli uz priekšu. Arī viņu suņi tikai neganti rēja un palika kāzemē iemieti.

Kas noticis? Kāda neredzama vara apstādinājusi iezemiešus? Bēgļi raudzījās, nekā nesaprazdami,baidīdamies, ka tikai neizgaistu burvība, kas pārņēmusi Kaikumu cilti.

Pēkšņi Džons Mengls iekliedzās, likdams pārējiem bēgļiem atskatīties. Viņš norādīja ar roku uzcietoksnīti, kas pacēlās pašā kalna virsotnē.

— Tās taču ir virsaiša Karatetes kapenes! — Roberts iesaucās.— Vai tu nekļūdies, Robert? — Glenervens jautāja.— Nē, milord, tās nudien ir kapenes, es pazīstu …Roberts nebija alojies: kādas piecdesmit pēdas virs bēgļiem kalna galā bija redzams svaigi krāsots

mietu žogs. Tagad ari Glenervens pazina zēlandiešu virsaiša kapa vietu. Laimīgā kārtā viņš bija atvedisbēgļus uz Maunganamu kalnu.

Lords un viņa ceļabiedri uzkāpa pa koniskās virsotnes nogāzi līdz kapenēm- Ieeja mietu iežogā bijaaizklāta ar formiuma mašām. Glenervens jau dzīrās iet udupā iekšā, tad pēkšņi pakāpās atpakaļ.

— Tur ir mežonis! — viņš sacīja.— Mežonis šais kapenēs? — majors vaicāja.— Jā, Makneb.— Nekas. Ejam tik iekšā!Glenervens, majors, Roberts un Džons Mengls iegāja iežogā. Tur tiešām sēdēja maors, ietinies platā

formiuma apmetnī. Udupā valdošā krēsla neļāva lāgā saskatīt sejas vaibstus. Maors šķita miermīlīgs, viņšbezrūpīgi savā nodabā ēda brokastis. Glenervens jau grasījās viņu uzrunāt, kad iezemietis, aizsteidziespriekšā, uzaicināja labā angļu valodā:

—· Sēdieties, dārgais lord! Brokastis jūs gaida.Tas bija Paganels. Izdzirduši viņa balsi, bēgļi iegruva udupā un metās slavenā ģeogrāfa plašajās

skavās. Paganels atradies! Tas bija tikpat kā drošs glābiņš. Visi iztaujāja ģeogrāfu, visi alka zināt, kādāveidā un kāpēc viņš nonācis Maunganamu virsotnē. Taču Glenervens ar vienu vārdu apstādinājapriekšlaicīgo ziņkāri.

— Mežoņil — viņš sacīja.— Mežoņi! — Paganels atkārtoja, paraustīdams plecus. — Šos radījumus es varu vienīgi nicināt.— Vai tad viņi…— Ko nu šie nejēgas! Ejam paskatīties uz viņiem.Visi sekoja Paganelam, kas izgāja no udupas. Zēlandieši atradās tai pašā vietā pie kalna pakājes un

rēca nelabās balsīs.— Kliedziet! Gaudojiet! Aurojiet, cik jums tīk, stulbie radījumi! — Paganels sacīja. — Es jums

aizliedzu kāpt šai kalnā!— Kāpēc viņi nekāpj augšā? — Glenervens vaicāja.

— Tāpēc, ka šai kalnā apbedīts viņu virsaitis, tāpēc, ka mūs sargā kapenes, tāpēc, ka Maunganamupasludināts par tabu.

— Par tabu?— Tieši tā, draugi! Tāpēc es šeit patvēros, tāpat kā viduslaikos vajātie atrada drošu patvērumu

tamlīdzīgās vietās.— Dievs par mums gādā! — lēdija Helēna iesaucās, paceldama rokas pret debesīm.Patiesi kalns bija pasludināts par tabu, un māņticīgie mežoņi nedrīkstēja uz tā spert savu kāju.Bēgļiem tas vēl nenozīmēja glābiņu, taču katrā ziņā iespēju atpūsties, un to vajadzēja izmantot.

Neizsakāma saviļņojuma pārņemts, Glenervens nejaudāja izteikt ne vārda, bet majors ar acīm redzamugandarījumu šūpoja galvu.

— Bet tagad, draugi, — Paganels sacīja, — ja šie nelieši cer mūs izmantot, lai pārbaudītu savupacietību, tad viņi piedzīvos smagu vilšanos. Nepaies ne divas dienas, kad mēs jau būsim tālu prom.

— Mēs aizbēgsim! — Glenervens sacīja. — Bet kādā veidā?— To es vēl nezinu, — Paganels atbildēja, — taču mēs drīz vien aizbēgsim.Visi gribēja ātrāk uzzināt ģeogrāfa piedzīvojumus. Lai cik dīvaini, taču šoreiz runīgajam zinātniekam

vārdus vajadzēja kā ar stangām vilkt laukā. Agrāk viņam tik loti patika stāstīt, turpretī tagad viņš atbildējaneskaidri un izvairīgi.

«Cik ļoti mans Paganels pārvērties!» Maknebs nodomāja.Patiesi, cienījamais zinātnieks bija pārmainījies pat ārēji. Viņš cītīgi tīstījās lielajā formiuma

apmetnī un, šķiet, mēģināja izvairīties no ziņkārīgiem skatieniem. Nevienam nepalika apslēpts arī tas, kaģeogrāfs stipri mulsa, kad runāja tieši par viņu, taču aiz smalkjūtības biedri izlikās nekā nemanām. Starpcitu, tiklīdz sarunas novirzījās uz kādu citu tematu, tiklīdz Paganels vairs nebija uzmanības centrā, viņšatguva parasto jautrību.

Lūk, ko ģeogrāfs atrada par vajadzīgu pastāstīt saviem biedriem, kad visi bija apsēdušies viņamapkārt pie udupas mietu žoga.

Pēc Karatetes nogalināšanas Paganels, tāpat kā Roberts, izmantodams iezemiešu apjukumu, izkļuvalaukā no cietokšņa, faču viņam nelaimējās tik ļoti kā jaunajam Grantam. Viņš taisnā ceļā nonāca kādā citāmaoru ciematā. Šeit valdīja liela auguma virsaitis ar gudru seju, acīmredzot daudz pārāks par citiemsavas cilts karavīriem. Viņš gluži pieklājīgi runāja angliski un apsveica viesi, paberzēdams savu degunupret ģeogrāfa degunu.

Sākumā Paganels pat nevarēja aptvert, vai viņš ir vai nav gūsteknis. Taču, redzēdams, ka nedrīkstspert ne soli bez virsaiša laipnās pavadības, viņš drīz vien apzinājās savu stāvokli.

Šo virsaiti sauca par Hihi, tas ir, par Saulstaru, un viņš nebija ļauns cilvēks. Acīmredzot ģeogrāfabrilles un tālskatis iedvesa viņam sevišķu godbijību, un viņš piesaistīja sev Paganelu ne vien ardažnedažādām laipnībām, bet arī ar stiprām formiuma virvēm. It īpaši pa nakti.

Tā tas turpinājās trīs garas dienas. Kā šai laikā pret Paganelu izturējās — labi vai slikti? Uz šojautājumu ģeogrāfs atbildēja gan «jā», gan «nē», neielaizdamies sīkākos paskaidrojumos. Vārdu sakot,viņš bija gūsteknis, un' viņa stāvoklis šķita labāks par viņa nelaimīgo draugu stāvokli vienīgi tai ziņā, kaviņam nedraudēja tūlītēja nāve.

Par laimi, kādu nakti viņam izdevās pārgrauzt virves un aizbēgt. Iztālēm viņš noskatījās, kāMaunganamu virsotnē apbedīja Karateti, un viņš zināja, ka kopš šā brīža kalns tiks pasludināts par tabu.Negribēdams atstāt apvidu, kur atradās ieslodzījumā viņa biedri, Paganels nolēma meklēt patvērumu šaikalnā. Viņam izdevās īstenot šo bīstamo plānu. Pagājušajā naktī viņš iekļuva Karatetes kapenēs un šeit,atjaunodams spēkus, gaidīja, vai kāda laimīga nejaušība neatbrīvos viņa draugus.

Tāds bija Paganela stāsts. Vai viņš nebija ko noklusējis par savu uzturēšanos pie iezemiešiem?Ģeogrāfa mulsums ne vienu reizi vien pavedināja klausītājus uz šādām domām. Bet, lai nu kā, visiapsveica ģeogrāfu ar laimīgo pārrašanos. Apcerējuši pagātnes notikumus, bēgļi pievērsās tagadnei.

Stāvoklis joprojām bija ārkārtīgi bīstams. Iezemieši, tiesa, neuzdrošinājās kāpt augšā Maunganamuvirsotnē, taču viņi cerēja, ka bads un slāpes atkal iedzīs gūstekņus viņu rokās. Tas bija vienīgi laikajautājums, un mežoņiem pacietības netrūka.

Glenervens apzinājās, cik neapskaužamā stāvoklī viņi atrodas, taču nolēma gaidīt labvēlīgusapstākļus vai arī nepieciešamības gadījumā pats tādus radīt.

Vispirms Glenervens gribēja rūpīgi izpētīt Maunganamu, šo pagaidu cietoksni, taču nevis tāpēc, laito aizstāvētu, jo nekāds uzbrukums nedraudēja, bet gan tāpēc, lai izkļūtu no tā laukā. Tāpēc Glenervenskopā ar majoru, Džonu Menglu, Robertu un Paganelu devās iepazīties ar kalnu. Viņi izpētīja visas takas,apsekoja to virzienu un slīpumu. Apmēram jūdzi gara kore, kas savienoja Maunganamu ar Vahiti kalnugrēdu, pakāpeniski pazeminādamās, veda uz līdzenumu. Šaurā un līkumotā kore bija vienīgais pieejamaisceļš, ko varētu izmantot bēgšanas gadījumā. Ja bēgļi nakts aizsegā nepamanīti izkļūtu laukā pa šo ceļu,viņiem, iespējams, izdotos sasniegt Vahiti aizas un sajaukt maoru karavīriem pēdas.

Tomēr šis ceļš bija gaužām bīstams. Zemākajās vietās to varēja aizsniegt šauteņu lodes. Iezemieši arkrustuguni no abām pusēm varēja radīt tādu uguns aizkaru, kuram neviens netiktu sveikā cauri.

Kad Glenervens un viņa draugi uzdrošinājās parādīties uz kores apdraudētās daļas, iezemieši viņussagaidīja ar ložu krusu, kura, par laimi, viņus nesasniedza. Vējš atnesa līdz viņiem vienīgi dažus prapjus.Tie bija pagatavoti no apdrukāta papīra. Paganels aiz tīras ziņkāres pacēla šos papīra gabalus un, brīdipapūlējies, atšifrēja, kas uz tiem bija rakstīts.

— Vienreizēji! — viņš iesaucās. — Vai jūs zināt, draugi, ar ko šie lopi piebāž savas šautenes?— Nē, nezinām, Paganel, — Glenervens atteica.— Ar bībeles lapām! Man žēl misionāru, kuru dāvinātos svētos rakstus izlieto šādā veidā. Viņiem

nebūs viegli nodibināt maoru bibliotēkas.— Kādu vietu no šīs svētās grāmatas iezemieši izšāvuši uz mums? — Glenervens jautāja.— Kādu teicienu par dieva visspēcību, — atbildēja Džons Mengls, kas arī sāka lasīt apsvilušos

papīrus. — Šie vārdi mums liek paļauties uz viņu, — kapteinis piemetināja ar skotiem raksturīgonesatricināmo ticību.

— Lasi, Džon, — Glenervens sacīja.Un Džons lasīja šos pulvera pasaudzētos vārdus:— «90. psalms. Tāpēc, ka viņš paļāvies uz mani, es viņu atpestīšu.»— Draugi, — Glenervens sacīja, — aiznesīsim šos cerības pilnos vārdus mūsu varonīgajiem

biedriem. Tie dos viņiem jaunus spēkus.Glenervens kopā ar pārējiem sāka kāpt augšup pa stāvajām takām uz kalnu virsotni, kur viņi gribēja

izpētīt virsaiša kapenes.Kāpdami augšup, viņi pārsteigti laiku pa laikam sajuta tādu kā zemes drebēšanu. Tie nebija atsevišķi

grūdieni, bet ilgstoša vibrēšana, kādu rada ūdens tvaiki, spiezdami uz katla sienām. Acīmredzot pazemesuguns ietekmē kalna dzīlēs bija sakrājies liels daudzums tvaiku.

Šī neparastā dabas parādība nevarēja pārsteigt cilvēkus, kas vēl nesen bija braukuši starp Vaikataskarstajiem avotiem. Viņi arī zināja, ka Ikanamaui centrālais apgabals īpaši bagāts ar vulkāniem. Tas irīsts siets, kur caur zemes spraugām laužas laukā verdoši avoti un sēra tvaiki.

Paganels, kas jau agrāk bija izpētījis Maunganamu, pievērsa draugu uzmanību kalna vulkāniskajaidabai. Pēc ģeogrāfa domām, Maunganamu bija viens no tiem daudzajiem salas centrālās daļas konusveidakalniem, kuriem nākotnē lemts kļūt par vulkāniem. Pat niecīga mehāniska iedarbe varēja izraisīt krāterarašanos šai bālganajā silīcija tufa garozā.

— Iespējams, — Glenervens noteica, — taču šeit mums nedraud lielākas briesmas kā blakus«Dunkana» tvaika katlam. Zemes garoza izturības ziņā taču neatpaliek no lokšņu tērauda!

— Pilnīgi piekrītu, — majors atsaucās, — tomēr pat vislabākais tvaika katls, pārlieku ilgi lietots,beigu beigās pārsprāgst.

— Bet es taču netaisos, dārgais Makneb, palikt šai kalnā mūžīgi! — Paganels iebilda. — Tiklīdzdebesu spēki man norādīs kādu izeju, es tūdaļ atstāšu šo vietu.

— Ai, kāpēc gan pats Maunganamu nevar mūs aiznest prom, ja tā dzīlēs slēpjas tik milzīgsmehānisks spēks! — Džons Mengls ieminējās. — Zem mūsu kājām droši vien veltīgi iet zudumāmiljoniem zirgspēku. Mūsu «Dunkanam» pietiktu tūkstošās daļas, lai aizvestu mūs līdz pasaules malai!

«Dunkana» pieminēšana uzvēdīja Glenervenam visdrūmākās domas. Lai cik bezcerīgs bija viņa pašastāvoklis, viņš bieži vien aizmirsa to, skumdams par sava kuģa komandas likteni.

Vēl aizvien kaudamies ar drūmām domām, Glenervens sasniedza Maunganamu virsotni, kur atradāspārējie biedri.

Ieraudzījusi vīru, lēdija Helēna pienāca viņam klāt.— Dārgais Edvard, — viņa sacīja. — Kāds ir mūsu stāvoklis? Vai mums ir kādas cerības, vai arī

mēs esam nolemti visļaunākajam?— Nezaudēsim cerības, mīļā Helēna, — Glenervens atbildēja, — mežoņi nekad neuzdrošināsies

pārkāpt kalna robežu, un mums būs diezgan laika apdomāt bēgšanas plānu.— Turklāt, kundze, — Džons Mengls piebilda, — pats dievs liek mums nezaudēt cerības.Džons Mengls pasniedza lēdijai Helēnai bībeles lapu, kurā viņa izlasīja svētos vārdus. Jaunā

sieviete un jaunā meitene, no tīras sirds paļaudamās uz dievišķā iejaukšanos, saskatīja šais svētāsgrāmatas vārdos neapstrīdamu mājienu, ka viņi laimīgi izglābsies.

— Bet tagad uz udupu! — Paganels jautri iesaucās. — Tas ir mūsu cietoksnis, mūsu pils, mūsuēdamistaba, mūsu darba kabinetsl Tur mūs neviens netraucēs. Godājamās dāmas, atļaujiet jūs laipni ielūgtšai burvīgajā mājoklī.

Visi devās līdzi laipnajam Paganelam. Ieraudzījuši, ka bēgļi atkal grasās apgānīt svēto kapu, mežoņisāka šaut un briesmīgi kliegt. Viņu bļāvieni bija gandrīz skaļāki par šāvienu troksni. Taču lodes, parlaimi, nelidoja tik tālu kā kliedzieni un neaizsniedza pat pušķainu, bet brēcieni izgaisa tālumā.

Lēdija Helēna, Mērija Granta un viņu ceļabiedri, redzēdami, ka maoru māņticība ir stiprāka par viņuniknumu, nomierinājušies iegāja drūmajās kapenēs.

Zēlandiešu virsaiša kapu ietvēra mietu žogs, kas bija nokrāsots sarkanā krāsā. Simboliskās figūrasun tetovējumi uz koka stabiem vēstīja par aizgājēja augsto stāvokli un varoņdarbiem. Starp stabiem bijaizkārtas amuletu, gliemežvāku un slīpētu akmeņu virtenes. Zoga iekšpusē zemi klāja zaļu lapu paklājs.Pašā vidū neliela zemes kopiņa norādīja, ka šai vietā vēl nesen bijis vaļējs kaps.

Apkārt kapam bija salikti virsaiša ieroči: pielādētas šautenes, metamais šķēps, lielisks zaļa nefrītacirvis, kā arī pulvera un ložu krājumi, kas nepieciešami medībām viņpasaulē.

— Te ir vesels arsenāls, kuru mēs izlietosim daudz labāk nekā aizgājējs, — Paganels sacīja. — Cikprātīgi gan rīkojas šie mežoņi, ņemdami līdzi ieročus uz aizsauli!

— Ehē, tās jau ir angļu šautenes! — majors iesaucās.— Bez šaubām, — Glenervens atbildēja. — Jāteic gan, ka paradums dāvināt mežoņiem šaujamos

ieročus ir diezgan muļķīgs. Pēc tam viņi tos izmanto cīņai pret iebrucējiem — un prātīgi dara. Lai nu kā,taču mums šīs šautenes lieti noderēs.

— Vēl labāk mums noderēs Karatetem domātās ēdamlietas un dzeramais ūdens, — Paganelspiebilda.

Patiesi aizgājēja radi un draugi nebija skopojušies. Bagātīgie pārtikas krājumi apliecināja cieņu,kādu viņi izjuta pret virsaiša izcilajiem tikumiem. Produktu desmit cilvēkiem pietiktu vismaz pusmēnesim,bet mirušajam virsaitim droši vien veselai mūžībai. Tā bija augu valsts barība — ēdamās papardes,saldās batātes, iezemiešu coti volvulus batatas, un kartupeļi, kurus eiropieši jau sen bija ieveduši šai salā.Lielas krūzes bija pilnas ar tīru ūdeni, bez kura zēlandieši neiztiek nevienu ēdienreizi, skaisti pīti grozibija piekrauti ar kaut kādām zaļām, gumijai līdzīgām plāksnītēm.

Tādējādi bēgļi bija paglābti no bada un slāpēm vismaz dažas dienas. Bez liekas kautrības viņi

gatavojās ieturēt pirmo maltīti uz virsaiša rēķina.Glenervens izraudzījās vajadzīgos produktus un nodeva tos mistera Olbineta rīcībā. Palikdams

formālists pat visgrūtākajos apstākļos, stjuarts konstatēja, ka ēdienu karte nav diez cik bagāta, turklātviņam nebija nekādas jēgas, kā sagatavot šīs saknes, un trūka arī uguns.

No nepatīkamā stāvokļa viņu izglāba Paganels, ieteikdams ēdamās papardes un saldās batātes ieraktzemē.

Zemes virskārtas temperatūra tiešām bija ļoti augsta. Ja zemē ieliktu termometru, tas droši vienrādītu sešdesmit, sešdesmit piecus grādus virs nulles. Misters Olbinets gandrīz vai applaucējās, jo, kadviņš raka bedri, lai novietotu tajā saknes, no zemes izlauzās ūdens garaiņu stabs un šņākdams uzšāvāsapmēram tuāzi augstu.

Stjuarts pārbijies novēlās augšpēdus zemē.— Aizgrieziet krānu! — majors iesaucās un, piesteidzies kopā ar abiem matrožiem pie bedres,

aizbēra to ar pumeka gabaliem. Tikmēr Paganels, vērodams šo neparasto, dīvaino parādību, klusimurmināja:

— Tā, tā. Kāpēc gan ne?— Vai jūs neesat ievainots? — Maknebs jautāja Olbinetam.— Nē, mister Makneb, — stjuarts atbildēja, — taču kaut ko tādu es nebiju gaidījis …— Tik daudz debesu dāvanu! — Paganels jautri iesaucās. — Bez Karatetem domātā ūdens un

pārtikas krājumiem mēs atrodam vēl arī uguni, šis kalns ir īsta paradīze! Ierosinu nodibināt šai vietākoloniju, apstrādāt zemi un dzīvot šeit līdz mūža galam. Mēs būsim Maunganamu kalna robinsoni! Nudien,es domāju un nevaru izdomāt, kā mums vēl trūkst šai mājīgajā kalna virsotnē!

— Itin nekā, ja vien šis kalns nesabruks, — Džons Mengls attrauca.— Nebaidieties, kalns nav vakar radies, — Paganels sacīja. — Kopš seniem laikiem tas turas pretī

pazemes uguns iedarbei un izturēs vēl līdz mūsu aiziešanai.— Brokastis ir galdā, — Olbinets svinīgi paziņoja, itin kā pildītu savus pienākumus Malkolmas

pilī.Apsēdušies pie udupas mietu žoga, bēgļi ieturēja kārtējo maltīti, ko liktenis viņiem sūtīja pat

visgrūtākajos apstākļos.Lai gan ēdienu ziņā ceļinieki nebija sevišķi izvēlīgi, taču par paparžu saknēm tika izteiktas dažādas

domas. Daži sacīja, ka tās ir saldas un garšīgas, citiem tās šķita glumas, pilnīgi bezgaršīgas un aplamsīkstas. Turpretī karstajā zemē izceptās saldās batātes bija brīnišķīgas. Ģeogrāfs secināja, ka Karatetempar aizkapa dzīvi nav ko gausties.

Kad izsalkums bija remdēts, Glenervens ierosināja nekavējoties apspriest bēgšanas plānu.— Jau? — Paganels iesaucās ar patiesu nožēlu. — Vai tiešām jūs grasāties tik ātri atstāt šo brīnum

jauko vietu?— Paganela kungs, — lēdija Helēna iebilda, — pieņemot, ka mēs atrodamies Kapujā, nebūtu visai

prātīgi rīkoties tā, kā rīkojās Hannibals.— Kundze, — Paganels atbildēja, — es nekad neatļaušos runāt jums pretī. Ja vēlaties apspriest

bēgšanas plānu, apspriedīsim to.— Vispirms, — Glenervens iesāka, — mums jāmēģina tikt no šejienes prom, kamēr to darīt neliek

bads. Pagaidām spēka mums netrūkst, un tas ir jāizmanto. Šonakt pat tumsas aizsegā mēģināsim izlauztiescauri iezemiešu aplenkumam un sasniegt austrumu ielejas.

— Brīnišķīgi, ja vien maori mūs izlaidīs cauri, — Paganels iebilda.— Un ja nu mēs netiekam? — Džons Mengls noprasīja.— Tad mēs ķersimies pie iedarbīgākiem līdzekļiem, — Paganels atbildēja.— Vai jums ir šie iedarbīgie līdzekļi? — majors jautāja.— Jāzina tikai, kā ar tiem rīkoties, — Paganels atteica, neko tuvāk nepaskaidrodams.

Neatlika nekas cits kā gaidīt nakti, lai mēģinātu izlauzties cauri iezemiešu aplenkumam.Maori aizvien vēl atradās turpat. Viņu rindas, šķiet, bija papildinājuši aizkavējušies ciltsbrāļi.

Degošie ugunskuri veidoja visapkārt kalnam ugunīgu joslu. Kad apkārtējās ielejas iegrima tumsā,Maunganamu kalns, šķiet, slējās augšup no milzīga sārta, bet tā galotne izgaisa melnā tumsā. Seši simtipēdas zemāk ienaidnieka nometnē bija dzirdams neskaidrs troksnis, kliedzieni un balsu čalas.

Pulksten deviņos, kad bija satumsusi melna nakts, Glenervens un Džons Mengls, iekāms devās arbēgļiem bīstamajā ceļā, nolēma aiziet vispirms izlūkos. Viņi kāpa klusām pa nogāzi lejā un pēc minūtēmdivdesmit jau atradās uz šaurās kores, kas stiepās cauri iezemiešu nometnei piecdesmit pēdu augstumā.

Pagaidām viss noritēja gludi. Atlaidušies pie ugunskuriem, maori, liekas, nemaz nemanīja divusbēgļus, kas pavirzījās vēl dažus soļus uz priekšu. Te pēkšņi kreisajā un labajā pusē nosprakšķēja šāvieni.

— Atpakaļ! — Glenervens iesaucās. — Šiem laupītājiem ir kaķa acis un lieliski ieroči!Glenervens un Džons Mengls tūdaļ sāka rāpties atpakaļ stāvajā kalnā un drīz vien varēja nomierināt

biedrus, kurus bija satraukusi nupat dzirdētā apšaude. Glenervena cepuri bija caururbušas divas lodes.Tātad doties pa garo kori starp divām strēlnieku rindām acīmredzot nebija iespējams.

— Līdz rītam, — Paganels noteica. — Tā kā iemidzināt iezemiešu modrību nav nekādu izredžu, tadatļaujiet man rīt pasniegt šiem mežoņiem kādu gardumu no manas virtuves!

Nakts bija vēsa. Par laimi, Karatete bija paņēmis līdzi kapenēs labākos naktstērpus. Bēgļi bezsirdsapziņas pārmetumiem ietinās siltajās formiuma segās un drīz vien, iezemiešu māņticības apsargāti,mierīgi gulēja aiz udupas mietu žoga uz siltās zemes, kuru drebināja dzīlēs sakrājies tvaiks.

XV nodaļa Paganela iedarbīgie līdzekļiNākamajā — 17. februāra rītā bēgļus, kas gulēja Maunganamu virsotnē, uzmodināja pirmie

uzlecošās saules stari.Maori jau labu laiku staigāja šurpu turpu pa kalna pakāji, ne mirkli neatstādami novērošanas

posteņus. Tiklīdz eiropieši iznāca no apgānītajām kapenēm, tūdaļ atskanēja šaušalīgi rēcieni.Bēgļi pārlaida skatienu pār apkārtējiem kalniem, vēl miglā slīgstošajām dziļajām ielejām, Taupo

ezera spoguli, kas viegli ņirbēja rīta vējā.Pēc tam visi jautājoši uzlūkoja Paganelu, gribēdami ātrāk uzzināt viņa jauno plānu.Paganels nekavējās apmierināt biedru ziņkārību.— Dārgie draugi, — viņš iesāka, — mans plāns ir lielisks jau tāpēc vien — ja arī tas nedotu

gaidīto efektu, mūsu stāvokli šī neveiksme itin nemaz nepasliktinās. Taču plānam ir jāizdodas — un tasizdosies.

— Kāds ir šis plāns? — Maknebs pajautāja.— Klausieties, — Paganels turpināja. — Iezemiešu māņticības dēļ šis kalns sniedza mums

patvērumu, jāpanāk, lai šī pati māņticība palīdzētu tikt arī prom. Ja man izdosies pārliecināt Kaikumu, kamūs par svētuma apgānīšanu piemeklējušas debesu dusmas, ka mēs esam gājuši bojā drausmīgā nāvē, —vai jums neliekas, ka tad virsaitis atstās Maunganamu kalna pakāji un atgriezīsies savā ciematā?

— Par to nevar būt nekādu šaubu, — Glenervens noteica.— Un kādu drausmīgu nāvi jūs gatavojat mums? — lēdija Helēna jautāja.— Svētuma zaimotājiem atbilstošu nāvi, — Paganels atbildēja. — Elles ugunis atrodas zem mūsu

kājām. Pavērsim tām ceju!— Ko?! Jūs gribat radīt vulkānu?! — Džons Mengls izsaucās.— Jā, mākslīgu vulkānu, kura spēku mēs varēsim regulēt. Tepat zem mums atrodas milzums pazemes

tvaiku un liesmu, kas lauztin laužas uz āru. Izraisīsim mūsu pašu labā mākslīgu izvirdumu!— Laba ideja! — majors konstatēja. — Lieliski, Paganel!— Saprotiet, — ģeogrāfs turpināja, — mēs izliksimies, itin kā mūs būtu aprijušas zēlandiešu

Plūtona liesmas, bet paši tikmēr paslēpsimies Karatetes kapenēs. Tur mēs paliksim trīs dienas, četrasdienas, piecas dienas, ja tas būs vajadzīgs, vārdu sakot, līdz brīdim, kad mežoņi, noticējuši mūsu nāvei,

atstās kalna pakāji.— Ja nu viņiem ienāk prātā pārliecināties par mūsu nāvi, — mis Granta ieminējās, — un viņi

uzkāpj kalnā?— Nē, dārgā Mērija, — Paganels atbildēja, — to viņi nedarīs. Kalns taču izsludināts par tabu, un,

kad tas būs aprijis savus apgānītājus, tabu iegūs vēl lielāku spēku.— Jūsu plāns patiešām ir pārdomāts, — Glenervens sacīja. — Tas var neizdoties vienīgi tad, ja

mežoņi stūrgalvīgi paliks Maunganamu pakājē tik ilgi, kamēr izsīks mūsu pārtikas krājumi. Taču tas ir mazticams, it īpaši, ja mēs pratīsim labi notēlot.

— Un kad mēs izmēģināsim šo pēdējo iespēju glābties? — lēdija Helēna jautāja.— Sai pašā vakarā, — Paganels atbildēja, — kad iestāsies vismelnākā tumsa.— Norunāts, — Maknebs noteica. — Paganel, jūs esat ģēnijs! Lai gan neesmu radis par kaut ko

sajūsmināties, taču šoreiz es galvoju par panākumiem. Mēs parādīsim šiem stulbeņiem tādus brīnumus, kaviņu pāriešana kristietībā aizkavēsies par krietnu gadsimtu. Lai misionāri mums to piedod!

Tādējādi Paganela plāns tika pieņemts, un, ņemot vērā maoru māņticību, tas varēja un tam vajadzējaizdoties. Atlika tikai rīkoties. Ideja bija laba, taču to īstenot nebija nemaz tik viegli. Vai vulkāns neaprīspašus drosminiekus, kas izraks tam krāteri? Vai varēs regulēt šo izvirdumu, kad ar negantu spēku lauzīsieslaukā tvaiki, liesmas un kvēlojoša lava? Vai ugunīgajā bezdibenī neiegrūs visa kalna virsotne? Tas tačunozīmē iejaukties parādībās, par kurām vienīgā noteicēja ir pati daba.

Paganels apzinājās visas šīs grūtības un tāpēc bija nodomājis rīkoties piesardzīgi un nepieļautnekādas galējības. Lai piemānītu maorus, bija vajadzīga tikai izvirduma šķietamība, nevis drausmīgarealitāte.

Cik gausi vilkās diena! Ceļinieki skaitīja nebeidzamās stundas. Viss bija sagatavots bēgšanai. Udupāatrastie pārtikas krājumi tika sadalīti un sasieti nelielos saiņos. Vieglo bagāžu vēl papildināja dažas segasun šaujamie ieroči no mirušā virsaiša krājumiem. Pats par sevi saprotams, ka sagatavošanās darbi tikaizdarīti slepenībā aiz udupas žoga.

Pulksten sešos vakarā stjuarts pasniedza spēcinošas pusdienas. Neviens nevarēja paredzēt, kur unkad nākamreiz varēs tikt pie ēšanas. Tādēļ visi ieturējās labi krietni. Pamatēdiens bija pusducis lielu,sutinātu žurku, kuras bija noķēris Vilsons. Lēdija Helēna un Mērija Granta kategoriski atteicās nogaršotJaunzēlandē tik iecienīto medījumu, toties vīrieši prata to novērtēt kā īsti maori. Žurku gaļa patiesi bijagaršīga un sulīga, un visi seši grauzēji tika apgrauzti līdz pašiem kauliņiem.

Beidzot sāka krēslot. Saule nozuda aiz tumšiem negaisa mākoņiem. Pie apvāršņa noplaiksnīja zibens,un debesu dzīles satricināja tāli pērkona grāvieni.

Paganels priecājās par negaisu, jo tas varēja sekmēt viņa inscenējumu. Mežoņiem šī draudīgā dabasparādība iedveš māņticīgas bailes. Jaunzēlandieši pērkona grāvienos saklausa Ntiiatua bargo balsi, betzibeņi nav nekas cits kā nikno dievu acu zibšņi. Viņiem šķitīs, ka pats dievs ieradies sodīt tabupārkāpējus. Pulksten astoņ'os Maunganamu virsotne nozuda drūmā tumsā. Debesis gatavoja melnu: 'fonuliesmu izvirdumam, ko Paganels bija nodomājis izraisīt. Maori vairs nevarēja saredzēt gūstekņus. Bijapienācis laiks rīkoties.

Patiesi, kavēties vairs nedrīkstēja ne mirkli. Glenervens, Paganels, Maknebs, Roberts, stjuarts un abimatroži sparīgi ķērās pie darba.

Krātera vieta tika izraudzīta trīsdesmit soļu attālumā no Karatetes kapa. Bija svarīgi, lai izvirdumsneiznīcinātu udupu, jo līdz ar kapeņu nozušanu savu spēku zaudētu arī tabu. Paganels bija nolūkojis kādumilzīgu klintsbluķi, no kura apakšas sevišķi spēcīgi lauzās laukā tvaiki. Sis bluķis acīmredzot nosedzakādu mazu krāteri, kas bija dabiski izveidojies kalna nogāzē, un vienīgi sloga smagums neļāva izšautieslaukā pazemes uguns liesmām. Ja izdotos klintsbluķi novelt sāņus, tvaiki un lava tūdaļ izlauztos pa vaļējokrāteri.

Zemes racēji sparīgi ķērās klāt klintsbluķim, izmantodami par svirām izturīgos mietus, kas bija

izrauti no udupas žoga. Drīz vien kopīgiem spēkiem klints bija iekustināta. Pēc tam viņi izraka kalnanogāzē nelielu grāvi, pa kuru klintsbluķis varētu velties lejup. Slogam ceļoties augstāk, zemes drebēšanakļuva aizvien spēcīgāka.

Zem plānās zemes garozas bija dzirdama dobja rūkoņa un liesmu svilpšana. Drosmīgie racēji kā īsticiklopi, kas pārzina pazemes kurtuves,, strādāja klusēdami. Drīz parādījās vairākas plaisas, un karstutvaiku strūklas liecināja, ka vieta kļūst bīstama. Vēl pēdējā piepūle, un klintsbluķis aizripoja pa nogāzilejup un nozuda skatienam.

Plānā zemes garoza tūdaļ pārsprāga. Pret debesīm rēkdams uzšāvās uguns stabs, bet lejup pa nogāziuz iezemiešu nometni un tuvējām ielejām gāzās verdoša ūdens un lavas straumes.

Visa virsotne drebēja. Šķiet, kuru katru mirkli tā draudēja iebrukt bezdibenīgā ēzē. Glenervens unviņa biedri tik tikko paguva paglābties no izvirduma. Viņi sveiki un veseli patvērās aiz udupas žoga,viņiem bija uzpilējušas tikai dažas deviņdesmit četrus grādus karstas ūdens lāses. Šis ūdens vispirmsizplatīja vieglu buljona smaržu, bet drīz vien sāka spēcīgi smakot pēc sēra.

Dūņas, lava, vulkāniskie ieži — viss sajaucās vienā straumē. Uguns upes plūda lejup paMaunganamu nogāzēm. Apkārtējie kalni iekvēlojās izvirduma uguņu atblāzmā, bet dziļās ielejasapmirdzēja plaiksnīga gaisma.

Mežoņi, skaļi bļaudami, pietrūkās kājās, jo lavas straumes sāka applūdināt viņu nometni. Tie, kurusugunīgā upe vēl nebija aizsniegusi, metās bēgt un rāpās augšā tuvējos pakalnos. No turienes viņi aršausmām raudzījās uz briesmīgo dabas parādību, uz dieva dusmu izraisīto vulkānu, kas bija aprijis svētākalna apgānītājus. Brīžos, kad izvirduma troksnis mazliet pierima, varēja dzirdēt maoru svētoskliedzienus:

— Tabu! Tabu! Tabu!Tikmēr no Maunganamu krātera aizvien vēl milzīgā daudzumā izvira, tvaiki, nokveldēti akmeņi un

lava. Tas vairs nebija parasts geizers, kādi Islandē sastopami Heklas vulkāna apkaimē, bet gan patsHeklas vulkāns. Ugunīgajai masai, kas līdz šim bija turējusies kalna dzīlēs, jo tai pietika ar Tongariraventiļiem, tagad tika pavērta jauna izeja, un šī masa traucās uz to ar drausmīgu spēku, un saskaņā arlīdzsvara likumu citiem salas vulkāniem šai naktī vajadzēja būt vājākiem nekā parasti.

Stundu pēc jaunā vulkāna rašanās uz zemeslodes pa tā nogāzēm jau plūda platas, kvēlošas lavasstraumes. Vesels žurku leģions, pametis ierastās alas, bēga prom no liesmu apņemtās zemes. Cauru nakti,kamēr padebešos plosījās negaiss, jaunais vulkāns darbojās tik versmaini, ka Glenervens kļuvanemierīgs. Izvirdums aizvien vairāk paplašināja krāteri.

Patvērušies aiz mietu žoga, bēgļi ar bažām vēroja šās dabas parādības draudīgo attīstību.Pienāca rīts. Vulkāns joprojām trakoja tikpat neganti. Liesmas jaucās kopā ar bieziem, dzeltenīgiem

tvaikiem. Visās malās locījās lavas strauti..Glenervens ar drebošu sirdi vēroja caur žoga spraugām iezemiešu nometni.Maori bija uzrāpušies tuvējos pakalnos, kur vulkāna izvirdums viņus neapdraudēja. Kalna pakājē

gulēja vairāki pārogjojušies līķi. Tālāk uz cietokšņa pusi kvēlojošā lava bija aizdedzinājusi pārisdesmitus būdu, kuras vēl kūpēja. Jaunzēlandieši stāvēja bariņos un raudzījās ar dievbijīgām šausmām uzliesmu apņemto Maunganamu virsotni.

Kareivju vidū parādījās Kaikumu. Glenervens viņu tūdaļ pazina. Virsaitis pienāca pie kalna pakājestai pusē, kur netecēja lava, taču viņš nekāpa ne soli augstāk.

Izpletis rokas gluži kā burvis, kas apvārdo ļaunos garus, viņš sāka vaikstīties, un bēgļi gluži labisaprata šo vaikstīšanos. Kā jau Paganels bija paredzējis, Kaikumu atriebējam kalnam uzlika vēl stingrākutabu.

Drīz vien iezemieši garās virknēs devās pa līkumotajām takām lejup uz cietoksni.— Viņi iet prom! — Glenervens iesaucās. — Viņi pamet posteņus! Lai slavēts dievs! Mūsu kara

viltība izdevusies! Mīļā Helēna, mani krietnie biedri, tagad mēs esam miruši un apbedīti, taču šovakar

mēs celsimies augšā, mēs atstāsim savu kapu un aizbēgsim no šiem barbariem!Grūti iztēloties prieku, kāds valdīja udupā. Visās sirdīs atkal atausa cerības. Drosmīgie ceļinieki

aizmirsa pārciestās briesmas un neraizējās par nākotni, lai gan patiesībā nebija nemaz tik viegli šainepazīstamajā zemē aizkļūt līdz kādai eiropiešu kolonijai. Taču pēc tam, kad bija apmuļķots Kaikumu,nekādi Jaunzēlandes mežoņi viņiem vairs nelikās bīstami.

Majors pat neslēpa savu dziļo nicināšanu, ko viņš juta pret maoriem, ·un kādos gan vārdos viņš tosnenosauca! Starp viņu un Paganelu norisa īsta sacensība. Viņi lamāja iezemiešus gan par muļķa lopiem,stulbiem ēzeļiem, Klusā okeāna idiotiem, gan par Bedlemas trakajiem, dienvidu puslodes plānprātiņiemun tamlīdzīgiem vārdiem. Viņi nevarēja un nevarēja rimties.

Taču bēgļiem turpat vai vesela diena vēl bija jāpavada kapenēs. So laiku viņi izmantoja,apspriezdami bēgšanas plānu. Paganelam bija izdevies saglabāt Jaunzēlandes karti, un tagad viņš meklējatajā visdrošākos ceļus.

Pēc rūpīgiem apsvērumiem bēgļi nolēma doties uz austrumiem — uz Plenti līci. Ceļš veda caurineizpētītiem, neapdzīvotiem apgabaliem. Pieraduši pārvarēt dažādas grūtības un dabas šķēršļus, ceļiniekibaidījās vienīgi no sastapšanās ar maoriem. Viņi gribēja par katru cenu izvairīties no šādas tikšanās unsasniegt austrumu piekrasti, kur misionāri bija nodibinājuši vairākas kolonijas. Turklāt šo salas daļu vēlnebija skārusi kara vētra un tur neklaiņoja iezemiešu karapulki.

Taupo ezeru no Plenti līča šķīra apmēram simt jūdzes. Noejot dienā desmit jūdzes, šo attālumuvarētu veikt desmit dienās. Tas, protams, nebūtu viegli, taču pilnīgi iespējami, jo drosmīgie ceļiniekisoļus neskaitīja. Kad būs sasniegta kāda misija, varēs atpūsties un gaidīt izdevību, lai nokļūtu Oklendā,kas aizvien vēl bija viņu ceļa mērķis.

Pieņēmuši šādu lēmumu, bēgļi vēroja iezemiešus līdz pašam vakaram. Kalna pakājē tos vairsneredzēja, un, kad Taupo ieleja ietinās tumsā, neviens ugunskurs neliecināja par maoru klātbūtni. Ceļšbija brīvs.

Pulksten deviņos vakarā, kad bija iestājusies melna nakts, Glenervens aicināja doties ceļā. Paņēmušilīdzi Karatetes ieročus un citas mantas, bēgļi sāka piesardzīgi kāpt lejā pa Maunganamu nogāzi. Pirmiegāja Džons Mengls un Vilsons. Viņi apstājās, saklausījuši pat mazāko troksnīti, pamanījuši niecīgākogaismas atspulgu. Bēgļi, šķiet, nevis gāja, bet slīdēja pa kalna nogāzi, pūlēdamies saplūst ar to.

Nokāpuši lejup divdesmit pēdas, Džons Mengls un viņa matrozis sasniedza bīstamo kori, koiezemieši bija tik modri apsargājuši. Ja maori, dievs pasarg, būtu bijuši viltīgāki par bēgļiem un tikaiizlikušies, ka dodas prom un notic mākslīgi radītajam vulkāna izvirdumam, tad tieši šai vietā viņi tagadvarētu atrasties. Par spīti drosmei un Paganela nemitīgajiem jokiem, Glenervens neviļus nodrebēja. Saisdesmit minūtēs, kas vajadzīgas, lai tiktu pāri kalna korei, izšķirsies viņa draugu liktenis. Viņš juta, kāpukst sirds lēdijai Helēnai, kas balstījās uz viņa rokas.

Tomēr Glenervenam nenāca ne prātā griezties atpakaļ. Tikpat tālu no šādām domām bija arī Džons.Jaunais kapteinis tumsas aizsegā sāka rāpties pa šauro kori, apstādamies ik reizes, kad lejup novēlās kādsakmens. Ja mežoņi būtu paslēpušies lejā, šis neparastais troksnis tūdaļ izraisītu šāvienu sprakšķus noabām pusēm.

Līzdami kā čūskas pa šauro un stāvo kori, bēgļi tikai lēnām virzījās uz priekšu. Kad Džons Menglssasniedza viszemāko kores vietu, tikai divdesmit piecas pēdas viņu šķīra no plakankalnes, kur vēliepriekšējā vakarā bija atradusies iezemiešu nometne. No šejienes kalna kore veda augšup līdz mežam,kas atradās apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā.

Bez starpgadījumiem tikuši pāri bīstamajai vietai, ceļinieki klusēdami kāpa kalnā. Mežs tumsānebija saskatāms, taču viņi zināja, ka tas vairs nav tālu un, ja vien neuzdursies kādam slēpnim, tur varēsjusties drošībā. Turklāt Glenervens apzinājās, ka kopš šī brīža viņi neatrodas tabu aizsardzībā.Augšupejošā kore vairs nepiederēja Maunganamu, bet gan kalnu grēdai Taupo ezera austrumos. Tagadviņiem draudēja ne vien iezemiešu lodes, bet arī tiešs uzbrukums.

Desmit minūtes, cenzdamies neizraisīt pat vismazāko troksni, bēgļi kāpa uz nākamo plakankalni.Džons vēl nespēja saskatīt mežu, taču tas nevarēja būt tālāk par divi simti pēdām.

Pēkšņi jaunais kapteinis apstājās un pat atkāpās atpakaļ. Melnajā tumsā viņš, šķiet, sadzirdēja kādutroksni. Arī pārējie bēgļi sastinga uz vietas.

Džons tik ilgi stāvēja nekustīgi, ka ceļabiedri jau sāka uztraukties. Viņi gaidīja. Viņu baiļpilnaissatraukums nav aprakstāms. Vai tiešām vajadzēs doties atpakaļ un vēlreiz meklēt patvērumu Maunganamuvirsotnē?

Taču, pārliecinājies, ka troksnis vairs neatkārtojas, Džons Mengls atkal kāpa augšup pa šauro kori.Drīz vien tumsā neskaidri iezīmējās meža apveidi. Vēl daži soļi, un bēgļi, sasnieguši mežu, nozuda

biezajā lapotnē.XVI nodaļa Starp divām ugunīmTumšā nakts bēgļiem bija labvēlīga. To vajadzēja izmantot, lai tiktu pēc iespējas tālāk no Taupo

ezera neviesmīlīgajiem krastiem. Paganels uzņēmās vadību, un atkal šai grūtajā pārgājienā visā spožumāparādījās viņa apbrīnojamā ceļotāja nojauta. Ar pārsteidzošu veiklību viņš orientējās melnajā tumsā,nekļūdīgi uzgāja tikko samanāmas takas un nemaldīgi ieturēja pareizo virzienu. Tiesa, ģeogrāfam ļotipalīdzēja niktalopija, un viņa kaķa acis saskatīja vissīkākos priekšmetus.

Veselas trīs stundas bēgļi neapstādamies gāja pa lēzenajām austrumu nogāzēm. Paganels virzījāsmazliet uz dienvidaustrumiem, lai nokļūtu šaurajā aizā starp Kaimanavas un Vahiti kalnu grēdām, kuraizvijās ceļš no Oklendas uz Hauka līci. Paganelam padomā bija šķērsot šo aizu, atstājot ceļu sānis, unaugstās kalnu grēdas aizsegā doties uz piekrasti cauri neapdzīvotajiem provinces apgabaliem.

Pulksten deviņos no rīta bēgļi divpadsmit stundās bija nogājuši divpadsmit jūdzes. Vairāk novaronīgajām sievietēm nevarēja prasīt. Turklāt arī vieta likās piemērota atpūtai. Bēgļi bija sasniegušiaizu, kas atdalīja abas kalnu grēdas. Oberlendas ceļš, aizvīdamies uz dienvidiem, palika pa labi.Paganels, neizlaizdams karti no rokām, nogriezās uz ziemeļaustrumiem, un pulksten desmitos ceļiniekupulciņš nonāca pie stāvas kalnu terases.' Izņēmuši no somām līdzpaņemtos produktus, ceļinieki parādīja

tiem pienācīgu godu. Pat Mērija Granta un majors, kuri līdz šim ēdamās papardes bija noniecinājuši,tagad ēda tās kāru muti. Atpūtušies līdz pulksten diviem pēcpusdienā, bēgji gāja tālāk uz austrumiem unapmetās vakarā uz naktsguļu astoņas jūdzes no kalniem. Visi tūdaļ devās pie miera un aizmiga tāpat zemklajām debesīm.

Nākamajā dienā ceļš bija daudz grūtāks. Tas veda caur vulkānisko ezeru, geizeru un sēravotu rajonu,kas pletās uz austrumiem no Vahiti kalnu grēdas. Šis ceļš bija tīkamāks acīm nekā kājām. Vai ik brīdivajadzēja mest līkumus, pārvarēt šķēršļus, kas ļoti nogurdināja. Toties cik krāšņi skati, kāda bezgalīgadažādība!

Divdesmit kvadrātjūdžu plašā rajonā pazemes spēki atklājās daždažādos veidos. No savvaļastējaskoku birzīm iztecēja neparasti dzidri sālsavoti, kuros mudžēja veselas kukaiņu miriādes. Šo avotuūdens oda pēc degoša pulvera un atstāja uz zemes baltas nogulsnes, žilbinošas kā sniegs. Daži avoti bijakarsti, citi auksti kā ledus. Avotu krastos auga milzu papardes tādos pašos apstākļos kā silūra ērā.

Gluži kā parkā, visās malās starp garaiņiem šļāca gaisā ūdens strūklas. Dažas darbojās nepārtraukti,citas ar starplaikiem, itin kā šeit rotaļātos kāds untumains Plūtons. Fontāni bija izkārtoti amfiteātra veidāuz dabiskām terasēm kā baseini modernā parkā. Odens straumes, jaukdamās kopā ar baltu garaiņumutuļiem, pamazām saplūda vienkopus un pāri gigantisko kāpņu gandrīz caurspīdīgajiem pakāpieniemputodamas gāzās lejā, un piepildīja ar ūdeni veselus ezerus. Pēc tam karstos avotus un šalcošos geizerusnomainīja sēravoti. Visa zeme bija sētin nosēta lielām pūtēm. Tie bija pusizdzisuši krāteri, caur kurudaudzajām plaisām lauzās ārā dažādas gāzes. Gaiss bija piesātināts ar kodīgu un šķebīgu sērskābessmaku. Zemi viscaur klāja sēra kristāli. Šeit gadsimtu gaitā bija sakrājušās neizmērojamas bagātības. JaSicīlijas sēra atradnes kādreiz izsīks, tad šai pagaidām maz pazīstamajā Jaunzēlandes apvidū varēsattīstīties sēra rūpniecība.

Nav grūti iedomāties, cik lielu piepūli ceļiniekiem prasīja iešana caur šķēršļoto apvidu. Nebijaviegli atrast vietu naktsguļai, un medniekiem netrāpījās pa šāvienam neviens putns, kam misters Olbinetsvarētu parādīt godu, noplūkdams to pats savām rokām. Tāpēc lielākoties vajadzēja apmierināties arēdamām papardēm un saldajām batātēm, gaužām pieticīgu barību, kura, protams, nevarēja atjaunotnogurušo ceļinieku spēkus. Ikviens tiecās ātrāk izkļūt laukā 110 neauglīgā un tuksnesīgā apgabala.

Tomēr bija vajadzīgas veselas četras dienas, lai izietu cauri šai šķēršļu joslai. Tikai 23. februārīpiecdesmit jūdžu attālumā no Maunganamu ceļinieki apmetās Pagan&la kartē atzīmētā bezvārda kalnapakājē. Šeit skatienam pavērās krūmiem apauguši līdzenumi, aiz kuriem apvāršņa malā zilgmoja lielimeži.

Tas, protams, bija patīkami, taču tikai tādā gadījumā, ja šīs jaukās vietas nebūs pārāk bieziapdzīvotas. Līdz šim ceļinieki nebija redzējuši pat iezemiešu pēdas.

šai dienā Maknebs un Roberts nošāva trīs kivi, kas ļoti greznoja pusdienu galdu, taču tasneturpinājās ilgi, jo pēc dažām minūtēm no medījuma vairs nebija palikusi pāri ne kripatiņa.

Pēc deserta no saldajām batātēm un kartupeļiem Paganels izteica priekšlikumu, ko visi uzņēma arsajūsmu.

Viņš ierosināja nosaukt Glenervena vārdā bezvārda kalnu, kura virsotne iesniedzās mākoņos trīstūkstoši pēdu augstumā. Ģeogrāfs tūdaļ rūpīgi ierakstīja kartē skotu lorda vārdu.

Nav nekādas vajadzības attēlot gaužām vienveidīgo ceļojumu beigu posma. Ceļā no ezeriem līdzKlusajam okeānam gadījās tikai divi trīs kaut cik nozīmīgi notikumi.

Augas dienas ceļinieki gāja caur mežiem un līdzenumiem. Džons noteica virzienu pēc saules unzvaigznēm. Debesis bija samērā žēlsirdīgas — tās nesūtīja nedz svelmi, nedz lietu. Tomēr ceļiniekus, kasbija izturējuši tik daudz pārbaudījumu, māca aizvien lielāks nogurums, un viņi ilgojās iespējami ātrāknokļūt kādā misijā. Viņi joprojām sarunājās, taču sarunas vairs nebija kopīgas. Ceļinieku pulciņš bijasadalījies grupās, kuras saistīja ne vien simpātijas, bet ari visapslēptāko domu kopība.

Glenervens parasti soļoja viens pats. Tuvojoties piekrastei, viņš aizvien biežāk kavējās iztēlē pie«Dunkana» un tā komandas. Aizmirsdams briesmas, kas vēl varēja draudēt ceļā līdz Oklendai, viņšdomāja tikai par saviem nogalinātajiem matrožiem. Šī drausmīgā vīzija viņu nemitīgi vajāja.

Par Hariju Grantu neviens vairs nerunāja. Kāpēc tas būtu jādara, ja viņa labā vairs nevarēja nekodarīt? Ja arī kapteiņa vārds vēl tika pieminēts, tad vienīgi viņa meitas un Džona Mengla sarunās.

Džons ne reizi neatgādināja Mērijai to, ko jaunā meitene bija viņam teikusi pēdējā naktī, kad viņibija ieslodzīti cietumā. Aiz smalkjūtības viņš negribēja pieminēt vārdus, kuri bija izsacīti vislielākāizmisuma brīdī.

Runādams par Hariju Grantu, Džons aizvien vēl apcerēja jaunus plānus. Viņš apgalvoja Mērijai, kaGlenervens organizēs vēl vienu ekspedīciju. Savus apsvērumus viņš pamatoja ar to, ka atrastaisdokuments nerada nekādas šaubas. Tātad Harijs Grants ir kaut kur atrodams. Un viņš jāatrod, lai arī būtujāpārmeklē visa zemeslode. Šie vārdi Mēriju veldzēja. Viņus abus saistīja vienas un tās pašas domas,viņi abi dzīvoja ar vienām un tām pašām cerībām. Bieži vien arī lēdija Helēna piedalījās viņu sarunās.Viņa saprata, ka tās ir tikai ilūzijas, taču viņa negribēja atgādināt jaunajiem cilvēkiem bēdīgo īstenību.

Maknebs, Roberts, Vilsons un Milredijs, neaizklīstot nekur tālu no pārējiem biedriem, centās iegūtiespējami vairāk medījumu. Paganels, joprojām tīstīdamies formiuma apmetnī, nerunīgs un domīgs,turējās nomaļus.

Lai gan mēdz teikt, ka saskaņā ar dabas likumiem nebeidzami pārbaudījumi, briesmas, nogurums untrūkums pat vislabākos raksturus dara nīgrus un ļaunus, mūsu ceļiniekus nelaimes vēl vairāk saliedēja,viņi bija tikpat uzticīgi cits citam un ar mieru ziedot dzīvību otra labā.

25. februārī ceļu aizšķērsoja upe. Spriežot pēc Paganela kartes, tā bija Vaikari. Ceļinieki pārgāja taipāri braslā.

Veselas divas dienas turpinājās krūmiem apauguši līdzenumi. Puse ceļa no Taupo ezera līdz okeāna

piekrastei bija noieta, ceļinieki gan jutās noguruši, toties viņi, par laimi, nesastapās ar iezemiešiem.Pēc tam sākās nebeidzami meži, kas atgādināja Austrālijas mežus, taču eikaliptu vietā šeit auga

kauri. Lai gan četros mēnešos, kas tika pavadīti klejojumos, bija piedzīvots daudz pārsteigumu,Glenervens un viņa ceļabiedri tomēr varēja jūsmot arī par milzīgajām priedēm, kas godam stādāmaslīdzās Libānas ciedriem un Kalifornijas mamutkokiem. Kauri jeb, botāniķu valodā, abiateas damaritiasbija tik augsti, ka zari tiem sākās tikai simt pēdas virs zemes. Šie koki auga puduros, un mežu veidojanevis atsevišķi koki, bet neskaitāmas koku grupas, kas divi simti pēdu augstumā pleta savus zaļossaulsargus.

Jaunie kauri, kam gadu skaits tikai mazliet pārsniedza simtu, bija līdzīgi Eiropas sarkanajām eglēm.Tiem bija tumšs konusveida zaru vainags ar smailu galotni. Turpretī kokiem, kuru vecums bija mērojamspiecos un sešos gadsimtos, virs krustām šķērsām savītajiem zariem pacēlās milzīgas zaļu skuju teltis.Šiem Jaunzēlandes mežu patriarhiem stumbra apkārtmērs sasniedza piecdesmit pēdas, un visi ceļinieki,sadevušies izstieptās rokās, nevarēja apņemt milzīgo stumbru.

Trīs dienas ceļinieku pulciņš gāja zem šīm zaļajām arkām pa mālainu zemi, ko vēl nekad nebijaminuši cilvēka kāja. Par to skaidri liecināja kauru pakājē satecējušās sveķu lāmas. Tā bija liela bagātība,kas nodrošinātu eksportu daudzus gadus.

Mednieki veseliem bariem uzgāja kivi, kas tik reti sastopami maoru apdzīvotajos apgabalos.Acīmredzot šais nepieejamajos mežos savdabīgie putni bija atraduši patvērumu no zēlandlešu suņiem.Kivi tagad bagātīgi apgādāja ceļiniekus ar sātīgu barību.

Paganelam kādā biezoknī palaimējās iztālēm ieraudzīt divus milzīgus putnus. Viņā pamodāsdabaspētnieka instinkts. Viņš paaicināja talkā majoru un Robertu, un viņi trijatā, nejuzdami nogurumu,devās pa pēdām dīvainajiem putniem.

Ģeogrāfa kvēlā interese bija pilnīgi saprotama, jo viņš pazina vai ari šķita pazīstam moa putnu, kaspieder pie dinormis sugas un ko daudzi zinātnieki uzskata par izmirušu. Sī sastapšanās apstiprinājaHohštetera un citu ceļotāju viedokli, ka šie bezspārnainie milži vēl tagad dzīvo Jaunzēlandē.

Paganela vajātie moa, megatēriju un pterodaktilu laikabiedri, sasniedza astoņpadsmit pēdu augstumu.Tramīgie milzu strausi bēga ar apbrīnojamu ātrumu. Skrējienā viņus nevarēja panākt pat lode. Pēc dažāmminūtēm nenotveramie moa nozuda lielajos kokos, un mednieki tikai velti bija tērējuši pulveri.

1. marta vakarā Glenervens un viņa ceļabiedri, beidzot tikuši laukā no milzīgā kauru meža, apmetāsuz naktsguļu pie Ikirandži kalna, kura virsotne paceļas pieci tūkstoši pieci simti pēdu augstumā.

No Maunganamu kalna viņus tagad šķīra apmēram simt jūdzes, un līdz piekrastei vēl bija atlikušastrīsdesmit jūdzes. Džons Mengls bija cerējis šo pārgājienu veikt desmit dienās, taču toreiz viņš nevarējaparedzēt, kādas grūtības būs jāpārvar šai apvidū.

Piespiedu līkumi, dažādie kavēkļi un neprecizitātes, nosakot virzienu, pagarināja ceļu turpat parvienu piekto daļu, un, sasnieguši Ikirandži kalnu, ceļinieki jutās pagalam noguruši.

Līdz piekrastei vēl bija divu krietnu dienu gājums, un tieši tagad bija vajadzīga jauna enerģija unpastiprināta modrība, jo sākās apgabali, kur varēja sastapt iezemiešus.

Tomēr, pārvarējuši nogurumu, ceļinieki nākamajā dienā, gaismai austot, atkal devās tālāk.Starp Ikirandži kalnu, kas palika pa labi, un Hārdija kalnu, kura virsotne pacēlās pa kreisi trīs

tūkstoši septiņi simti pēdu augstumā, ceļš kļuva ārkārtīgi grūts. Desmit jūdzes pletās līdzenums, viscaurapaudzis ar sapldžeku — vijīgiem ložņaugiem, kas tiek trāpīgi dēvēti par žņaudzējliānām. Ik uz soļa šīsliānas pinās ap rokām un kājām un, gluži kā čūskas, apvija visu ķermeni. Divas dienas vajadzēja lauztceļu ar cirvi rokā un cīnīties pret šo daudzgalvaino hidru — staipīgajiem un sīkstajiem ložņaugiem, kurusPaganels labprāt būtu ierindojis zoofītu klasē.

Sais līdzenumos medīt nebija iespējams, un mednieki vairs nedeva savu tiesu kopējam galdam.Pārtikas krājumi izsīka, un papildināt tos nebija nekādas iespējas. Odens trūkuma dēļ ceļinieki nevarējaremdēt slāpes, kuras nogurums darīja vēl skaudrākas.

Glenervens un viņa ceļabiedri cieta briesmīgas mokas, un, šķiet, pirmo reizi viņu garīgie spēkidraudēja izsīkt.

Vairs tik tikko vilkdamies, vienīgi dzīvības instinkta vadīti, pārgurušie ceļinieki beidzot sasniedzaLotinas zemesragu Klusā okeāna krastā.

Šeit rēgojās dažas pamestas būdas, karā nopostīta ciemata paliekas, pletās neapstrādāti lauki. Visurbija redzamas laupīšanas un ugunsgrēku pēdas. Šeit liktenis nelaimīgajiem ceļiniekiem bija sagatavojisvēl vienu briesmīgu pārbaudījumu.

Viņi steberēja gar krastu, kad pēkšņi kādu jūdzi no viņiem parādījās iezemiešu bars. Vicinādamiieročus, mežoņi strauji tuvojās. Glenervens un viņa ceļabiedri atradās pašā jūras krastā, viņiem vairsnebija kur bēgt. Saņēmis pēdējos spēkus, Glenervens jau gribēja dot rīkojumu aizsargāties, kad DžonsMengls pēkšņi iesaucās:

— Laiva! Laiva!Patiesi divdesmit soļus no bēgļiem smilšainajā krastā bija izvilkta piroga ar sešiem airiem. Vienā

acumirklī bēgļi iestūma laivu ūdenī, ielēca tajā iekšā un laidās prom no bīstamā krasta. Džons Mengls,Maknebs, Vilsons un Milredijs sēdās pie airiem. Glenervens satvēra stūri, abas sievietes, Olbinets unRoberts ieņēma vietas laivas pakaļgalā.

Pēc desmit minūtēm piroga jau atradās ceturtdaļjūdzi no krasta. Jūra bija mierīga. Bēgļi visu laikuklusēja.

Nevēlēdamies atrauties pārāk tālu no krasta, Džons jau dzīrās dot pavēli braukt gar piekrasti, kadpēkšņi airis viņa rokās sastinga.

Viņš bija ieraudzījis trīs pirogas, kas parādījās aiz Lotinas zemesraga un kas acīmredzot gribējauzsākt vajāšanu.

— Jūrā! Jūrā! — Džons iesaucās. — Labāk atrast galu viļņos.Četru airu dzīta, laiva traucās tālāk selgā. Kādu pusstundu bēgļiemizdevās noturēties tai pašā attālumā no vajātājiem, taču nelaimīgo spēki drīz vien galīgi izsīka un

vajātāju pirogas neatvairāmi tuvojās. Viņus vairs šķīra nepilnas divas jūdzes. Nebija nekādas iespējasizvairīties no iezemiešu uzbrukuma. Bēgļi jau gatavojās atklāt uguni no savām garajām šautenēm.

Ko darīja šai laikā Glenervens? Stāvēdams kājās laivas pakaļgalā, viņš meklēja ar skatienuapvāršņa malā kādu pārdabisku palīdzību. Ko viņš gaidīja? Ko viņš gribēja? Vai viņam bija kādanojauta?

Te pēkšņi acis viņam iemirdzējās un roka pastiepās pret kādu punktu tālumā.— Kuģis! — viņš iesaucās. — Kuģis, dārgie draugi! Airējiet spēcīgāk!Neviens no četriem airētājiem pat nepagriezās, lai paskatītos uz negaidīti uzradušos kuģi, jo

nedrīkstēja taču zaudēt nevienu aira vēzienu. Vienīgi Paganels, piecēlies kājās, pavērsa tālskati pretpunktu, ko bija pamanījis Glenervens.

— Jā, tas ir kuģis, — ģeogrāfs konstatēja. — Tvaikonis. Dodas šurp ar pilnu tvaiku. Saņemieties,draugi!

Bēgļi ar jaunu sparu uzgula uz airiem un veselu pusstundu turējās līdzšinējā attālumā no vajātājupirogām. Tvaikonis kļuva aizvien skaidrāk un skaidrāk saredzams. Jau varēja saskatīt divus mastus arnolaistām burām un biezus melnu dūmu mutuļus. Atdevis stūri Robertam, Glenervens satvēra Paganelatālskati un saspringti sekoja katrai kuģa kustībai.

Bet ko gan izjuta Džons Mengls un pārējie bēgļi, ieraugot, ka lorda seja pēkšņi pārvēršas, nobāl untālskatis izkrīt viņam no rokām? Viens vienīgs vārds ieskaidroja šo izmisuma pilno vilšanos.

— «Dunkans»! — Glenervens iekliedzās. — «Dunkans» un katordznieki!— «Dunkans»! — Džons iesaucās, nomezdams airi un pietrūkdamies kājās.— Jā! Nāve no abām pusēm! — Glenervens murmināja, negaidītās nelaimes satriekts.Nekādu šaubu vairs nevarēja būt: tā bija laupītāju sagrābtā jahta! No majora lūpām izlauzās pret

debesīm raidīti lāsti. Tas jau sniedzās pāri viņa spēkiem.Tikmēr laiva tika atstāta viļņu varā. Kurp to vadīt? Kurp bēgt? Vai bija kāda izvēle starp mežoņiem

un katordzniekiem?No tuvākās iezemiešu pirogas atskanēja šāviens, un lode caururba Vilsona airi. Daži airu vēzieni

atkal tuvināja laivu «Dunkanam».Jahta traucās pilnā gaitā un atradās vairs tikai kādu pusjūdzi no bēgļiem. Džons Mengls, redzēdams,

ka viņi ielenkti no visām pusēm, vairs nezināja, kurp vadīt pirogu, kādā virzienā bēgt. Abas nelaimīgāssievietes, ceļos nometušās, izmisīgi lūdza dievu.

Mežoņi sāka sparīgi šaut, un ūdeni apkārt laivai kapāja ložu krusa. Te pēkšņi atskanēja spēcīgsgrāviens, un pāri bēgļu galvām nosvilpa jahtas lielgabala lode. Nokļuvusi starp divām ugunīm, bēgļulaiva palika uz vietas starp «Dunkanu» un iezemiešu pirogām.

Aiz izmisuma zaudējis vai prātu, Džons Mengls satvēra cirvi. Viņš grasījās izcirst laivā caurumu unnogremdēt to kopā ar nelaimīgajiem biedriem, kad Roberts viņu atturēja.

— Toms Ostins! Toms Ostins! — zēns iesaucās. — Viņš ir uz klāja! Es viņu redzu! Viņš pazīst mūs!Viņš māj mums ar cepuri!

Cirvis Džona Mengla rokās sastinga.Pār bēgļu galvām nosvilpa otra lode, pāršķeldama uz pusēm tuvāko no trim iezemiešu pirogām. Uz

«Dunkana» klāja atskanēja skaļš «urā!».Pārējie mežoņi, šausmu pārņemti, apgrieza pirogas un laidās ko mācēdami atpakaļ uz krastu.— Surp! Brauc šurp! — Džons Mengls sauca pilnā balsī.Pēc dažām minūtēm visi desmit bēgļi, nekā nesaprazdami un neapjēgdami, jau atradās drošībā uz

«Dunkana».XVII nodaļa

KĀPĒC «DUNKANS» KURSĒJA GAR JAUNZĒLANDES AUSTRUMU KRASTUNav iespējams izteikt vārdos Glenervena un viņa draugu izjūtas, kad viņi atkal dzirdēja vecās

Skotijas dziesmas. Brīdī, kad viņi kāpa uz «Dunkana» klāja, dūdinieks sāka spēlēt Malkolmas klana tautasdziesmu un komanda ar skaļiem «urā!» saucieniem apsveica lorda atgriešanos uz kuģa.

Glenervens, Džons Mengls, Paganels, Roberts un pat majors — visi aiz prieka raudāja un apkampās.Tas bija īsts neprātīgas līksmes virpulis. Ģeogrāfs bija galīgi vai galvu zaudējis. Viņš lēkāja kā prātājucis un visu laiku tēmēja ar tālskati uz iezemiešu pirogām, kuras jau tuvojās krastam.

Taču, redzēdama, cik noskranduši ir Glenervens un viņa biedri, cik smagas ciešanu pēdas iegūlušasviņu izdilušajās sejās, jahtas komanda pēkšņi pārtrauca skaļos prieka izpaudumus. Vairs nebija ne miņasno tiem drosmīgajiem un dūšīgajiem ceļiniekiem, kas pirms trim mēnešiem, cerību spārnoti, bija devušiespa kapteiņa Granta pēdām. Tās bija tikai viņu ēnas. Nejaušība — vienīgi laimīga nejaušība bija atvedusiviņus atpakaļ uz kuģa, kuru viņi vairs nekad nebija cerējuši ieraudzīt! Cik vārgi un nespēcīgi viņi bija!

Tomēr, iekāms ceļinieki atpūtās, remdēja slāpes un izsalkumu, Glenervens iztaujāja Tomu Ostinu,kāpēc viņš atrodas šeit.

Kāpēc «Dunkans» kursē Jaunzēlandes austrumu piekrastē? Kāpēc tas nav nokļuvis Džoisa rokās?Kādi debesu spēki atsūtījuši jahtu pretī bēgļiem?

Kāpēc? Kā? Kādēļ? Tomu Ostinu no visām pusēm bērtin apbēra jautājumiem. Vecais jūrnieks vairsnezināja, kam lai atbild. Beidzot viņš nolēma uzklausīt vienīgi lordu Glenervenu un atbildēt vienīgiviņam.

— Kur ir katordznieki? — Glenervens vaicāja. — K6 jūs izdarījāt ar katordzniekiem?— Ar katordzniekiem? — Toms Ostins pārjautāja, itin neko nesaprazdams.— Jā, ar tiem neliešiem, kas uzbruka jahtai.— Kādai jahtai? — Toms Ostins brīnījās. — Vai jūsu augstības jahtai?

— Kā tad, Tom, «Dunkanam»! Bens Džoiss taču ieradās pie jums?— Es nepazīstu nekādu Benu Džoisu, es nekad neesmu viņu pat redzējis, — Toms Ostins atbildēja.— Nekad! — Glenervens iesaucās, pārsteigts par vecā jūrnieka atbildi. — Tad sakiet beidzot —

kāpēc «Dunkans» kursē gar Jaunzēlandes krastu?Glenervens, lēdija Helēna, mis Granta, Paganels, majors, Roberts, Džons Mengls, Olbinets,

Milredijs un Vilsons jau tāpat bija gaužām pār< steigti par vecā jūrnieka neizpratni, taču cik liels gan bijaviņu izbrīns, kad Toms mierīgi atbildēja:

— Bet tāda taču bija jūsu augstības pavēle.— Mana pavēle?! — Glenervens iesaucās.— Tieši tā, milord. Es tikai izpildu jūsu norādījumus, kādus jūs devāt 14. janvāri rakstītajā vēstulē.— Manā vēstulē! Manā vēstulē! — Glenervens iesaucās.Visi desmit ceļinieki ielenca Tomu Ostinu ciešā lokā, vai aprīdami viņu skatieniem. Tātad pie

Snouvijas rakstītā vēstule tomēr bija nonākusi uz «Dunkana».— Izskaidrojiet mums visu pēc kārtas, — Glenervens sacīja, — citādi man liekas — es sapņoju.

Tātad jūs saņēmāt vēstuli, Tom?— Tieši tā, jūsu augstības vēstuli.— Melburnā?— Jā, Melburnā, kad kuģis jau bija tikpat kā izlabots.— Kas tā bija par vēstuli?— Tā nebija rakstīta ar jūsu roku, bet jūs bijāt to parakstījis, milord.— Tas ir tas pats. Un manu vēstuli jums atnesa katordznieks, vārdā Bens Džoiss?— Nē, jūrnieks Airtons, «Britānijas» bocmanis.— Kā tad! Airtons un Bens Džoiss ir viena un tā pati persona. Un kas bija rakstīts šai vēstulē?— Tajā bija dots rīkojums nekavējoties atstāt Melburnu un doties uz…— Uz Austrālijas austrumu krastu? — Glenervens tik dedzīgi iesaucās, ka vecais jūrnieks samulsa.— Uz Austrālijas austrumu krastu? — Toms atkārtoja izbrīnā plati ieplestām acīm. — Nevis uz

Austrālijas, bet uz Jaunzēlandes austrumu krastu.— Uz Austrālijas! Uz Austrālijas, Tom! — Glenervena biedri vienā balsī atkārtoja.Toms Ostins galīgi samulsa. Glenervens runāja ar tādu pārliecību, ka vecais jūrnieks sāka šaubīties,

vai viņš vēstuli pareizi izlasījis. Tas taču nevar būt, ka viņš, uzticīgs un kārtīgs jūrnieks, būtu tiknepiedodami alojies. Viņš pat nosarka aiz satraukuma.

— Nomierinieties, Tom, — lēdija Helēna teica, — acīmredzot tāda bija dieva griba …— Piedodiet, kundze, — vecais Toms iebilda. — Nē, tas nav iespējams! Es nevarēju kļūdīties!

Vēstuli lasīja arī Airtons, un tieši viņš pretēji pavēlei gribēja piespiest mani braukt uz Austrālijaspiekrasti!

— Airtons? — Glenervens iesaucās.— Viņš pats! Viņš centās man iegalvot, ka tā esot kļūda, ka jūs esot licis braukt uz Tufolda līci.— Vai jums šī vēstule ir, Tom? — majors ieinteresēts jautāja.— Jā, Makneba kungs, — Ostins atbildēja. — Es tūdaļ to atnesīšu.Un Ostins aizsteidzās uz savu kajīti kuģa priekšgalā. Kamēr kapteiņapalīgs bija prom, pasažieri klusēdami uzlūkoja cits citu. Vienīgi majors, sakrustojis rokas uz krūtīm,

ieurbās ar skatienu Paganelā un sacīja:— Nu vai zināt, Paganel, tas nu būtu tā kā mazliet par daudz!— Ko jūs teicāt? — ģeogrāfs nomurmināja. Saliecies kūkumā un atbīdījis brilles uz pieres, viņš

šķita līdzīgs milzīgai jautājuma zīmei.Ostins atgriezās. Rokā viņš turēja vēstuli, ko Paganels bija rakstījis un Glenervens parakstījis.— Lasiet, jūsu augstība, — vecais jūrnieks sacīja.

Glenervens paņēma vēstuli un lasīja:— «Pavēlu Tomam Ostinam nekavējoties iziet jūrā un braukt ar «Dunkanu» uz trīsdesmit septīto

platuma grādu Jaunzēlandes austrumu krastā …»— Jaunzēlandes! — Paganels iesaucās, pielēkdams klāt.Viņš izrāva vēstuli Glenervenam no rokām, izberzēja acis, uzbīdīja uz deguna brilles un pats vēlreiz

pārlasīja vēstuli.— Jaunzēlandes! — viņš sacīja dīvaini pārvērstā balsī, un vēstule izslīdēja viņam no rokām.Sai brīdī viņš juta, ka viņa plecam uzgulst kāda roka. Viņš izslējās un sastapās aci pret aci ar

majoru.— Ko lai saka, cienījamais Paganel, — Maknebs runāja nopietnā balsī. — Kāda laime, ka jūs

nenosūtījāt «Dunkanu» uz Indoķīnu!Sis joks nabaga ģeogrāfu galīgi satrieca. Visa kuģa komanda locījās homēriskos smieklos. Paganels

gluži kā prātā jucis staigāja šurpu turpu, galvu rokās saķēris un matus plēsdams. Viņš vairs neapjēdza, kodara, un vēl mazāk to, kas viņam būtu jādara. Viņš automātiski nokāpa pa kāpnēm lejā un sāka bezmērķīgimeimurot pa klāju, pēc tam uzkāpa uz baka kuģa priekšgalā. Seit kājas viņam sapinās tauvas ritulī. Viņšsazvārojās un steigā satvēra auklas galu.

Te pēkšņi atskanēja apdullinošs grāviens. Bija izšāvis kuģa priekšgalā uzstādītais lielgabals, unmierīgos ūdeņus sakūla kartečas lādiņš. Nelaimīgais Paganels bija nejauši parāvis aiz pielādētālielgabala auklas, deglis aizdegās, un norībēja šāviens. Ģeogrāfs atkrita atpakaļ un novēlās pa bakakāpnēm lejā līdz pat komandas kubrikam.

Šāviena troksnim sekoja izbaiļu kliedziens. Šķiet, bija notikusi neglābjama nelaime. Matroži metāsstarpklājā un iznesa uz klāja līkumā saliekušos Paganelu. Ģeogrāfs vairs nerunāja.

Garo, nekustīgo ķermeni matroži aiznesa uz pūpi. Krietnā francūža biedri bija satriekti. Majors, kasvajadzības brīžos aizstāja ārstu, dzīrās nelaimīgo Paganelu izģērbt, lai pārsietu brūces, taču, tiklīdz viņaroka pieskārās mirējam, tas tūdaļ uzlēca kājās, itin kā to būtu skārusi elektriskā strāva.

— Nekad! Nekad! — viņš iekliedzās un, vīstīdams kalsno ķermeni drēbju driskās, neparastisteidzīgi pogāja ciet visas pogas.

— Paklausieties, Paganel! — majors sacīja.—· Nē! Vai dzirdat, nē!— Vajag taču izmeklēt…— Jūs neko neizmeklēsit!— Varbūt jums kas lauzts … — Maknebs neatlaidās.— Jā, ir lauzts, — Paganels atbildēja, sparīgi nostādamies uz garajām kājām, — taču to, ko esmu

salauzis, izlabos namdaris.— Ko tad jūs salauzāt?— Klājbalstu, kad lidoju lejā no baka.Pēc šī paskaidrojuma atskanēja jauna smieklu šalts. Redzēdami, ka cienījamais Paganels sveiks un

vesels izkļuvis no kļūmes ar jahtas lielgabalu, cienījamā ģeogrāfa draugi pilnīgi nomierinājās.«Šis ģeogrāfs ir pārlieku kautrīgs,» majors nodomāja.Pēc tam kad Paganels bija atguvies no lielajiem pārdzīvojumiem, viņam vajadzēja atbildēt uz vēl

vienu jautājumu, no kura viņš nevarēja izvairīties.— Bet tagad, Paganel, atbildiet vaļsirdīgi, — Glenervens pievērsās ģeogrāfam. — Es atzīstu, ka

jūsu izklaidība bijusi mums svētīga. Bez jums «Dunkans», bez šaubām, būtu nonācis katordznieku rokās.Bez jums maori mūs atkal būtu saņēmuši gūstā. Bet, dieva dēļ, sakiet — kādas dīvainas asociācijas dēļ,kādu pārdabisku prāta nomaldu dēļ jūs Austrālijas vietā ierakstījāt Jaunzēlandi?

— Nolāpīts, — Paganels iesaucās. — Tas tāpēc …Taču šai mirklī ģeogrāfa skatiens apstājās pie Roberta un Mērijas Grantas — un viņš aprāvās. Pēc

tam viņš atbildēja:— Ko lai dara, dārgais Glenerven! Esmu nelabojams nelga un neprātis. Acīmredzot nekad netikšu

laukā no izklaidīga dīvaiņa ādas.— Ja vien jums to nenodīrās, — majors piebilda.— Man nodīrās ādu? — ģeogrāfs aizkaitināts iekliedzās. — Vai tas ir mājiens?— Kāds mājiens, Paganel? — Maknebs mierīgi vaicāja.Taču ar to saruna bija galā. «Dunkana» noslēpumainā parādīšanās bija noskaidrota. Brīnumainā

kārtā izglābušies pasažieri vienīgi alka jo ātrāk nokļūt savās ērtajās kajītēs un paēst brokastis.Kad lēdija Helēna, Mērija Granta, majors, Paganels un Roberts bija aizgājuši, Glenervens un Džons

Mengls vēl aizturēja kādu brīdi Tomu Ostinu, lai iztaujātu viņu par šo un to sīkāk.— Bet tagad, krietnais Tom, — Glenervens viņu uzrunāja, — sakiet — vai pavēle kursēt gar

Jaunzēlandes piekrasti jums nelikās dīvaina?— Jā, jūsu augstība, — Ostins atbildēja. — Jāatzīstas, es tiešām biju izbrīnījies. Taču manā dabā

nav apšaubīt saņemtās pavēles, un es to izpildīju. Vai es varēju citādi rīkoties? Ja es precīzi neizpildītuvēstulē dotos rīkojumus un notiktu kāda katastrofa, vai tā nebūtu mana vaina? Vai jūs, kapteini, būturīkojušies citādi?

— Nē, Tom, gluži tāpat, — Džons Mengls atbildēja.— Bet ko jūs domājāt par pavēli? — Glenervens jautāja.— Es domāju, jūsu augstība, ka Harija Granta interesēs jābrauc turp, kur jūs pavēlat. Es domāju, ka

jaunie apsvērumi jūs pamudinājuši doties uz Jaunzēlandi ar kādu citu kuģi un man jāgaida jūs šās salasaustrumu krastā. Turklāt jāpiebilst, ka, izbraucot no Melburnas, es nevienam neizpaudu mūsu ceļa mērķiun komanda par to uzzināja, kad mēs atradāmies atklātā jūrā un Austrālijas krasti jau bija izgaisušiskatienam. Taču pēc tam uz kuģa notika kāds starpgadījums, kas sagādāja man daudz raižu,

— Kas tad notika, Tom? — Glenervens vaicāja.— Kad nākamajā dienā pēc mūsu izbraukšanas no Melburnas, — Toms Ostins turpināja, —

bocmanis Airtons uzzināja, kurp dodas «Dunkans» …— Airtons?! — Glenervens iesaucās. — Vai tad viņš atrodas uz jahtas?— Jā, jūsu augstība.— Airtons ir šeit! — Glenervens atkārtoja, raudzīdamies uz Džonu Menglu.— Dieva griba, — jaunais kapteinis atsaucās.Abu vīru atmiņā tūdaļ atplaiksnīja visas Airtona ļaundarības, viņa ilgi perinātā nodevība,

Glenervena ievainošana, neģēlīgais mēģinājums noslepkavot Milrediju, daudzās likstas, kādasekspedīciju bija piemeklējušas Snouvijas purvos. Un tagad dīvainas apstākļu sagadīšanās dēļ ļaundarisbija viņu varā.

— Kur viņš ir? — Glenervens steidzīgi noprasīja.— Kuģa priekšgalā kajītē zem uzraudzības, — Toms Ostins atbildēja,— Kāpēc viņš ieslodzīts?— Uzzinājis, ka jahta uzņēmusi kursu uz Jaunzēlandes krastiem, viņš aizsvilās trakās dusmās,

gribēja piespiest mani mainīt kursu, viņš draudēja man un beidzot sāka musināt komandu uz dumpi. Essapratu, ka viņš kjūst bīstams, un biju spiests padarīt viņu nekaitīgu.

— Un kas notika tālāk?— Kopš tā laika viņš tup kajītē un pat nemēģina izkļūt laukā.— Prātīgi darīts, Tom!Šai brīdī Glenervenu un Džonu Menglu aicināja uz kopkajīti. Ilgi gaidītās brokastis jau bija

pasniegtas. Viņi apsēdās pie galda, nebilzdami ne vārda par Airtonu.Taču pēc tain, kad brokastis bija paēstas un pasažieri, atguvuši spēkus un apmierinājuši izsalkumu,

atkal iznāca uz klāja, Glenervens paziņoja, ka bocmanis atrodas uz kuģa. Tad viņš piemetināja, ka gribot

Airtonu nopratināt visu klātbūtnē.— Vai nevarētu iztikt bez manis? — lēdija Helēna ierunājās. — Atzīstos, dārgais Eduard, ka man

būtu gaužām grūti redzēt šo ļaundari.— Tā būs konfrontācija, mīļā Helēna, — Glenervens atbildēja. — Es jūs ļoti lūdzu, palieciet! Ir

svarīgi, lai Bens Džoiss tiktos vaigu vaigā ar visiem saviem upuriem.Šis apsvērums lēdiju Helēnu pārliecināja. Viņas abas ar Mēriju Grantu nostājās blakus lordam

Glenervenam. Viņiem apkārt izkārtojās majors, Paganels, Džons Mengls, Roberts, Vilsons, Milredijs unOlbinets — visi tie, kurus tik smagi bija piemeklējusi katordznieka nodevība. Jahtas komanda, vēlneaptverdama stāvokļa nopietnību, nogaidoši klusēja.

— Atvediet Airtonu, — Glenervens sacīja.XVIII nodaļa Airtons vai Bens DŽoissParādījās Airtons. Stingriem soļiem viņš šķērsoja klāju un uzkāpa pa kāpnēm pūpē. Viņa skatiens

bija drūms, zobi sakosti, dūres krampjaini sažņaugtas. Viņā nejuta nedz izaicinošu lepnību, nedzpazemību. Nonācis lorda Glenervena priekšā, viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un klusēdams gaidīja, kadviņu sāks pratināt.

— Redziet nu, Airton, — Glenervens sacīja, — gan mēs, gan jūs tagad atrodamies uz tā paša«Dunkana», kuru jūs gribējāt nodot Bena Džoisa bandas rokās!

Dzirdot šos vārdus, bocmaņa lūpas viegli nodrebēja. Viņa bezkaislīgā seja uz mirkli piesarka. Tačunosarkt viņam lika nevis sirdsapziņas pārmetumi, bet gan kauns par neveiksmi. Viņš bija gūsteknis uzjahtas, uz kuras viņš bija gribējis būt pavēlnieks, un viņa liktenim kuru katru mirkli vajadzēja izšķirties.

Viņš tomēr neko neatbildēja. Glenervens pacietīgi gaidīja, taču Airtons spītīgi klusēja.— Runājiet, Airton! — Glenervens uzstāja. — Ko jūs varat sacīt?Airtons svārstījās. Viņa pierē ievilkās aizvien dziļākas rievas. Pēc tamviņš sacīja rāmā balsī:— Man nav ko teikt, milord. Es izdarīju muļķību, ļaudams sevi notvert. Rīkojieties, kā jums

labpatīk.To pateicis, bocmanis sāka lūkoties uz krastu rietumu pamalē, itin kā viņam būtu dziļi vienaldzīgs

viss, kas risinās apkārt. Skatoties uz viņu, varēja domāt, ka viņam nav nekāda sakara ar notiekošo. TačuGlenervens bija nolēmis nezaudēt pacietību. Viņš gribēja par katru cenu uzzināt dažus faktus no Airtonamīklainās pagātnes, it īpaši to, kas attiecās uz Hariju Grantu un «Britāniju». Glenervens atsākanopratināšanu, runādams laipni un mierīgi, lai gan krūtīs viņam vārījās negantas dusmas.

— Es domāju, Airton, — viņš sacīja, — ka jūs neatteiksities atbildēt uz dažiem jautājumiem, kurusjums uzdošu. Vispirms es gribu zināt, kā jūs sauc — par Airtonu vai Benu Džoisu? Vai jūs esat vai neesatbijis «Britānijas» bocmanis?

Airtons joprojām bezkaislīgi vēroja piekrasti, itin kā nedzirdētu nevienu jautājumu.Glenervena skatiens nikni iedzirkstījās, taču savaldījies viņš turpināja nopratināšanu.— Vai jus nepastāstītu, kādos apstākļos jūs atstājāt «Britāniju» un kā jūs nonācāt Austrālijā?Tā pati klusēšana, tā pati vienaldzība.— Paklausieties, Airton, — Glenervens sacīja, — runāt ir jūsu pašu interesēs. Vienīgi atklātība un

vaļsirdība var atvieglot jūsu stāvokli. Jautāju jums pēdējo reizi: vai jūs atbildēsit uz maniemjautājumiem?

Airtons pagriezās pret Glenervenu un ielūkojās viņam acīs.— Milord, man nav ko sacīt, — viņš atteica. — Lai manu vainu pierāda tiesa, nevis es pats.— Tas nebūs grūti izdarāms, — Glenervens piebilda.— Nebūs grūti, milord? — Airtons zobgalīgi attrauca. — Manuprāt, jūsu augstības spriedums ir

pārsteidzīgs. Varu galvot, ka vislabākajam Templbāras tiesnesim nebūtu viegli noskaidrot manupersonību. Kas pateiks, kāpēc esmu ieradies Austrālijā, ja šeit nav kapteiņa Granta, kas varētu sniegt

liecību? Kas var apliecināt, ka es esmu tas pats policijas meklētais Bens Džoiss, ja nekad neesmu bijispolicijas rokās un visi mani biedri atrodas brīvībā? Izņemot jūs, neviens nevar man piedēvēt ne viennoziegumu, bet pat nosodāmu rīcību. Kas var apgalvot, ka biju nodomājis sagrābt šo kuģi un nodot tokatordzniekiem? Neviens! Saprotiet, neviens!

Jums ir vienīgi aizdomas, bet pierādījumu, kas vajadzīgi, lai cilvēku notiesātu, jums trūkst. Kamērnebūs pierādīts kas cits, es esmu Airtons — «Britānijas» bocmanis.

To teikdams, Airtons atdzīvojās, taču pēc tam atkal ieslīga agrākajā vienaldzībā. Viņš domāja, ka šispaziņojums darīs galu pratināšanai, taču Glenervens atkal ierunājās:

— Airton, es neesmu tiesu izmeklētājs, kam uzdots izmeklēt jūsu noziegumus. Tas nav mansuzdevums. Vispirms mums jātiek skaidrībā par mūsu savstarpējām attiecībām. Es nejautāju jums nekotādu, kas varētu jūs kompromitēt. Tā ir tiesas darīšana. Jūs taču ļoti labi zināt, ko es meklēju, un viensjūsu vārds var palīdzēt mums atrast nozaudētās pēdas. Vai tagad jūs runāsit?

Airtons noraidoši papurināja galvu kā cilvēks, kas cieši nolēmis klusēt.— Vai jūs nepateiktu, kur atrodas kapteinis Grants? — Glenervens jautāja.— Nē, milord, — Airtons atbildēja.— Vai jūs nepateiktu, kur avarēja «Britānija»?— Nē!— Airton, — Glenervens gandrīz vai lūdzās, — ja jums ir zināms, kur atrodas Harijs Grants,

pasakiet to vismaz šiem nabaga bērniem, kas gaida no jums kaut vienu vienīgu vārdu.Airtons acīmredzot svārstījās. Viņa vaibsti nodrebēja. Bet tad viņš klusi sacīja:— Es nevaru, milord.Un tūdaļ skarbi piemetināja, itin kā nožēlodams pirmītējo vājuma mirkli.— Nē! Neko es jums neteikšu! Varat mani pakārt, ja vēlaties!— Pakārt! — Glenervens iesaucās, pēkšņi aizsvildamies.Tad viņš savaldījies nopietni sacīja:,— Airton, šeit nav nedz tiesnešu, nedz benžu. Jau pirmajā ostā, kur mēs iegriezīsimies, jūs tiksit

nodots angļu varas iestādēm.— Tieši to es lūdzu, — bocmanis noteica.Pēc tam viņš lēnā solī devās atpakaļ uz kajīti, kas bija viņa cietums. Pie kajītes durvīm sardzē

nostājās divi matroži, kam bija uzdots uzmanīt ikvienu ieslodzītā kustību. Drūmās tikšanās aculieciniekiizklīda sašutuši un vīlušies.

Ko gan Glenervens varēja iesākt, ja visi viņa pūliņi atdūrās pret Airtona nepārvaramo stūrgalvību?Acīmredzot pēc Ēdenē pieņemtā plāna bija vien jāatgriežas Eiropā, atstājot meklējumus uz vēlāku laiku.«Britānijas» pēdas, šķiet, bija pilnīgi pazaudētas un atrasto dokumentu nebija iespējams citādi iztulkot, jouz trīsdesmit septītās paralēles vairs neatradās neviena zeme. «Dunkanam» atlika vienīgi braukt atpakaļuz dzimteni. Apspriedies ar draugiem, Glenervens sīkāk pārrunāja ar Džonu Menglu jautājumu paratpakaļceļu. Džons pārbaudīja akmeņogļu krājumus un konstatēja, ka kurināmā pietiks labi ja divāmnedēļām. Tāpēc tuvākajā ostā kurināmā krājumi jāpapildina.

Džons ieteica Glenervenam doties taisnā ceļā uz Talkavanas līci, kur «Dunkans» jau vienreiz bijauzņēmis akmeņogles pirms došanās ceļojumā apkārt zemeslodei. Tas bija taisns ceļš tieši pa trīsdesmitseptīto paralēli. Pēc tam, apgādāta ar visu nepieciešamo, jahta dotos uz dienvidiem un, apbraukusi apkārtHornas ragam, pāri Atlantijas okeānam atgrieztos atpakaļ Skotijā.

Kad šis plāns bija pieņemts, mašīnists saņēma rīkojumu palielināt tvaika katlos spiedienu. Pēcpusstundas «Dunkans» uzņēma kursu uz Talkavanas līci, šķeldams mierīgos ūdeņus, kas tiešām attaisnojaKlusā okeāna vārdu, un pulksten sešos vakarā Jaunzēlandes kalni izgaisa virmojošajā apvāršņa dūmakā.

Tā sākās atceļš uz dzimteni. Drosmīgie ceļinieki bija ļoti nomākti, jo viņi atgriezās bez HarijaGranta. Kādreiz tik jautrā un cerību pilnā jahtas komanda tagad vīlusies, zaudējusi ticību panākumiem,

atgriezās Eiropā. Nevienu no krietnajiem matrožiem nepriecēja doma redzēt dzimteni, un viņi visi vēl ilgibūtu ar mieru cīnīties ar jūras stihiju, lai tikai atrastu kapteini Grantu.

Uz «Dunkana», kur vēl tik nesen, Glenervenam atgriežoties, bija skanējuši līksmi «urā!» saucieni,tagad valdīja drūma nomāktība. Pasažieri vairs nealka iespējami biežāk sastapties cits ar citu, pieklusasarunas, kas ceļā parasti tik ļoti izklaidē. Visi turējās savrup, katrs ierāvās savā kajītē, un tikai retumiskāds no pasažieriem parādījās uz klāja.

Paganels, kas allaž bija klāt visos priekos un bēdās, kas allaž prata iedvest jaunas cerības, tagad bijadrūms un kluss. Ģeogrāfu vairs tikpat kā neredzēja. Viņa dabiskais runīgums un frančiem tik raksturīgaisdzīvīgums bija devis vietu nerunīgumam un nomāktībai. Viņš, liekas, bija vēl vairāk sagrauzts nekā viņabiedri. Kad Glenervens ierunājās, ka reiz atkal vajadzētu doties meklēt kapteini Grantu, Paganels tikaišūpoja galvu kā cilvēks, kurš zaudējis visas cerības un kuram vairs nav nekādu šaubu par avarējušo«Britānijas» jūrnieku likteni. Bija jūtams, ka viņš tos uzskata par neglābjami zudušiem.

Tai pašā laikā uz kuģa atradās cilvēks, kas varētu pastāstīt patiesību" par šo katastrofu, taču viņšjoprojām klusēja. Tas bija Airtons. Nebija nekādu šaubu: ja arī šis nelietis nezināja, kur patlaban atrodaskapteinis Grants, tad vismaz katastrofas vieta viņam bija precīzi zināma. Acīmredzot Grants bijabocmanim nevēlams liecinieks. Tāpēc viņš tik stūrgalvīgi klusēja. Sī klusēšana izraisīja vispārējasdusmas, īpaši nikni bija matroži, kas gribēja nekavējoties izrēķināties ar ieslodzīto.

Vairākkārt Glenervens pūlējās kaut ko uzzināt no bocmaņa. Taču nelīdzēja nedz solījumi, nedzdraudi. Airtona stūrgalvība bija tik liela, ka; majors pat sāka šaubīties, vai viņš vispār kaut ko zina.Tādos pašos ieskatos bija arī ģeogrāfs, jo tas apstiprināja viņa paša domas par Harija Granta likteni.

Bet kāpēc tad Airtons, ja viņš neko nezināja, to skaidri un atklāti nepateica? Šāda atzīšanās tačunevarēja nākt viņam par ļaunu. Spītīgā klu-

sēšana vēl vairāk apgrūtināja jaunu meklējumu plāna izstrādāšanu. Vai gan tāpēc, ka bocmanisatradās Austrālijā, varēja secināt, ka šai kontinentā jābūt arī Harijam Grantam? Par katru cenu vajadzējapanākt, lai Airtons atbildētu uz šo jautājumu.

Redzēdama, ka vīram nav nekādu panākumu, lēdija Helēna lūdza viņam atļauju pamēģināt: varbūtviņai izdodas salauzt bocmaņa stūrgalvību. Kur vīrietis nevar neko panākt, viņa domāja, daudz lielākuspanākumus, iespējams, varētu gūt sievietes maigums. Vai nav aizvien vēl spēkā senais nostāsts parviesuļvētru, kas nav varējusi noraut ceļiniekam mēteli, turpretī mazs saules stariņš licis to tūdaļ novilkt?Paļaudamies uz savas jaunās sievas saprātu, Glenervens atļāva viņai brīvi rīkoties.

Tai pašā dienā, 5. martā, Airtons tika ievests lēdijas Helēnas salonā. Turpat atradās arī MērijaGranta, jo arī jaunajai meitenei varēja būt liela ietekme uz bocmani un lēdija Helēna negribēja atstātneizmantotu nevienu līdzekli, kas sola panākumus.

Veselu stundu abas sievietes palika vienas pašas kajītē ar «Britānijas» bocmani, un saruna norisapilnīgā slepenībā. Neviens nezināja, ko viņas sacīja, kādus argumentus minēja, lai izvilinātu nonoziedznieka viņa noslēpumu. Taču pēc tam, kad Airtons bija prom, abu sieviešu nomāktās sejasliecināja, ka viņas piedzīvojušas neveiksmi.

Kad bocmani veda atpakaļ uz kajīti, matroži viņu pavadīja ar negantiem draudiem. Airtons tikaiparaustīja plecus, kas komandu satracināja vēl jo vairāk, un vienīgi Džona Mengla un Glenervenaiejaukšanās izglāba Airtonu no matrožu dusmām.

Taču lēdija Helēna neuzskatīja sevi par uzvarētu. Viņa vēl aizvien cerēja atrast kādu pieeju šainocietinātai sirdij, un nākamajā dienā viņa pati devās uz Airtona kajīti, lai nenotiktu jauni dusmuizvirdumi, kādus izraisīja bocmaņa parādīšanās uz klāja.

Veselas divas stundas sirsnīgā un maigā skotiete palika viena pati aci pret aci ar katordzniekubarvedi. Glenervens satraukts staigāja šurpu turpu gar kajīti, brīžam solīdamies līdz galam izmantot šopēdējo līdzekli, lai izdibinātu noslēpumu, brīžam tiekdamies ātrāk atbrīvot sievu no nogurdinošās sarunas.

Tomēr šoreiz, kad lēdija Helēna iznāca no kajītes, viņas seja pauda cerības. Vai tiešām viņai būtu

izdevies aizkustināt šā nelieša sirdī līdzcietības stīgas un izdabūt no viņa noslēpumu?Maknebs, kas pirmais pamanīja šo cerības atspulgu, tomēr nevarēja pārvarēt neticību.Komandas vidū, gluži kā elektriskā dzirkstele, izplatījās vēsts, ka bocmani beidzot ietekmējuši

lēdijas Helēnas neatlaidīgie lūgumi. Visi matroži sapulcējās uz klāja vēl žiglāk, nekā atskanot TomaOstina svilpei, kas sauc uzvilkt buras.

Glenervens steidzās pretī sievai.— Vai Airtons pateica? — viņš jautāja.— Nē, — lēdija Helēna atbildēja. — Taču, paklausot manam lūgumam, viņš izteica vēlēšanos

tikties ar jums.— Mīļā Helēna, jums ir veicies!— Es ceru, Edvard.— Vai jūs viņam kaut ko neapsolījāt, kas būtu man jāapliecina?— Es apsolīju vienīgi to, dārgais draugs, ka jūs izmantosit visu savu ietekmi, lai atvieglotu

nelaimīgā likteni.— Labi, mīļā Helēna. Lai atved Airtonu!Lēdija Helēna ar Mēriju Grantu aizgāja uz savu kajīti, bet bocmani aizveda uz kopkajīti, kur viņu

gaidīja lords Glenervens.XIX nodaļa DARĪJUMSIeveduši bocmani kopkajītē, sargi tūdaļ aizgāja prom.— Jūs vēlējāties ar mani runāt, Airton? — Glenervens sacīja.— Jā, milord, — bocmanis atbildēja.— Ar mani vienu pašu?— Jā. Taču, manuprāt, būtu labāk, ja mūsu sarunā piedalītos majors Maknebs un Paganela kungs.— Kam būtu labāk?— Man.Airtons runāja ļoti mierīgi. Glenervens vērīgi palūkojās uz viņu. Pēc tam viņš lika pasaukt Maknebu

un Paganelu, kuri drīz vien ieradās.— Mēs klausāmies, — Glenervens sacīja, tiklīdz abi draugi bija apsēdušies pie kopkajītes galda.Padomājis kādu mirkli, Airtons sacīja:— Milord, ja divi cilvēki noslēdz kādu līgumu vai darījumu, parasti šādos gadījumos piedalās arī

liecinieki. Tāpēc es izteicu vēlēšanos, lai šeit būtu Paganela kungs un Makneba kungs. Vārdu sakot, espiedāvāju jums noslēgt ar mani darījumu.

Apradis ar Airtona izturēšanos, Glenervens pat nesarauca uzacis, lai gan darījums starp viņu un šocilvēku viņam likās pārāk dīvains.

— Kāds būtu šis darījums?— Gluži parasts, — Airtons atbildēja. — Jūs vēlaties iegūt no manis ziņas, kas varētu jums

noderēt. Savukārt es vēlos iegūt no jums solījumus, kas manā stāvoklī daudz ko nozīmē. Vārdu sakot, dotspret dotu, milord. Vai šādi noteikumi jums pieņemami?

— Kas tās par ziņām? — Paganels steidzīgi noprasīja.— Nē, — Glenervens viņu pārtrauca, — kas tie par solījumiem?Airtons ar galvas mājienu lika saprast, ka viņam Glenervena jautājums ir skaidrs.— Tūlīt es paskaidrošu, kādus solījumus es vēlos iegūt. Vai jūs vēl aizvien, milord, gribat nodot

mani angļu varas iestādēm?— Jā, Airton, un tas būs taisnīgi.— Es to neapstrīdu, — bocmanis rāmi atbildēja. — Vai jūs nekādā gadījumā nebūtu ar mieru atdot

man brīvību?Glenervens brīdi šaubījās, iekāms atbildēja uz tik kategoriski uzdotu jautājumu. No viņa atbildes,

iespējams, būs atkarīgs Harija Granta liktenis.Tomēr pienākuma apziņa likuma priekšā guva virsroku un viņš sacīja:— Nē, Airton, es nevaru atdot jums brīvību.— Es nemaz to neprasu! — bocmanis lepni atbildēja.— Ko tad jūs vēlaties?— Kaut ko vidēju, milord, starp karātavām, kas mani gaida, un brīvību, kuru jūs nevarat man dot.— Un tas būtu? …— Izsēdiniet mani kādā neapdzīvotā Klusā okeāna salā un atstājiet man tikai pašu nepieciešamāko.

Gan es izķepurošos kā mācēdams un, iespējams, arī nožēlošu grēkus, jo laika man būs diezgan!Pārsteigts par šādu piedāvājumu, Glenervens uzlūkoja savus draugus, kuri nebilda ne vārda.

Padomājis kādu brīdi, viņš atbildēja:— Ja es apsolīšu izpildīt jūsu lūgumu, Airton, vai jūs pastāstīsit visu, kas mani interesē?— Jā, milord, tas ir, visu, ko es zinu par kapteini Grantu un «Britāniju».— Tikai patiesību?— Tikai patiesību!— Kas var par to galvot?— O! Es redzu, kas jūs nomoka, milord. Jums vajadzēs man uzticēties, pajauties uz noziedznieka

vārdu! Tā tas ir! Bet ko lai dara? Tāds ir stāvoklis. Jums neatliek nekas cits kā samierināties vai arīatsacīties no ·darījuma.

— Es paļaujos uz jums, Airton, — Glenervens mierīgi noteica.— Tas būs prātīgi darīts, milord. Turklāt, ja es jūs piekrāpšu, jūs varēsit man atriebties.— Kā?— Atbraukt uz manu salu un saņemt mani atkal ciet, jo man taču nebūs nekādas iespējas tikt no

turienes prom.Airtonam bija gatavas atbildes uz visu. Viņš pats devās pretī grūtībām un izvirzīja pret sevi

neapstrīdamus argumentus. Bija skaidri redzams, ka viņš izturas pret paša piedāvāto darījumu augstākāmērā godīgi. Nebija nemaz iespējams prasīt lielāku uzticēšanos. Un tomēr viņš atrada iespēju lieku reizipierādīt savu nesavtību.

— Milord un jūs, cienījamie kungi, — viņš piemetināja, — es gribu, lai jūs būtu pārliecināti, ka esspēlēju atklātām kārtīm. Es necenšos jūs maldināt un gribu dot vēl vienu pierādījumu, kas liecinātu, cikgodīgi es izturos pret šo darījumu. Es esmu atklāts tāpēc, ka ticu arī jūsu godīgumam.

— Runājiet, Airton, — Glenervens sacīja.— Milord, jūs vēl neesat pieņēmis manu priekšlikumu, un tomēr es nesvārstīdamies atzīstos, ka par

Hariju Grantu zinu gaužām maz.— Gaužām maz! — Glenervens iesaucās.— Jā, inilord, ziņas, kuras es varu jums sniegt, attiecas vienīgi uz mani pašu, un diez vai tās jums

palīdzēs nokļūt uz nozaudētajām pēdām.Glenervena un majora sejās pavīdēja dziļa vilšanās. Viņi bija pārliecināti, ka bocmanim zināms

kāds svarīgs noslēpums, bet nu pēkšņi viņš atzīstas, ka viņa sniegtās ziņas, iespējams, nevienam nebūsvajadzīgas. .Vienīgi Paganels palika tikpat nesatricināmi mierīgs.

Tomēr Airtona gatavība nodot savu likteni Glenervena rokās bez kādām garantijām aizkustinājaklātesošos, īpaši pēc tam, kad bocmanis beigās piemetināja:

— Tātad, milord, esmu jūs brīdinājis — šis darījums būs izdevīgāks man nekā jums.— Tas nav svarīgi, — Glenervens atbildēja. — Es pieņemu jūsu priekšlikumu, Airton. Dodu jums

vārdu, ka izsēdināšu jūs kādā no Klusā okeāna salām.— Labi, milord, — bocmanis atbildēja.Vai šis savādnieks bija apmierināts ar Glenervena lēmumu? Par to varēja šaubīties, jo viņa

bezkaislīgajā sejā neatplaiksnījās nekādas jūtas. Šķita, ka viņš runā nevis par sevi, bet kādu citu.— Esmu gatavs atbildēt, — viņš sacīja.— Mēs neuzdosim jums jautājumus, — Glenervens sacīja. — Izstāstiet mums visu, ko jūs zināt,

Airton, un vispirms pasakiet, kas jūs īsti esat!— Kungi, — Airtons iesāka, — es tiešām esmu Toms Airtons, «Britānijas» bocmanis. 1861. gada

12. martā ar Harija Granta kuģi es atstāju Glazgovu. Četrpadsmit mēnešus mēs kopā vagojām Klusāokeāna ūdeņus, meklēdami piemērotu vietu, kur varētu dibināt skotu koloniju. Harijs Grants bija aicinātsveikt diženus darbus, taču mēs bieži vien nesapratāmies. Mūsu raksturi bija gaužām nesaderīgi. Esneprotu pakļauties, bet, kad Harijs Grants bija pieņēmis kādu lēmumu, tur vairs neko nevarēja grozīt,milord. Sis cilvēks bija ciets kā dzelzs tiklab pret sevi, kā arī pret citiem. Es tomēr iedrošinājos pret viņusacelties. Es mēģināju sadumpot komandu un dabūt kuģi savās rokās. Vai es rīkojos pareizi vai ne, šobrīdtas nav svarīgi. Lai nu kā, Harijs Grants bez svārstīšanās izsēdināja mani 1862. gada 8. aprīlī Austrālijasrietumu krastā.

— Austrālijas? — majors pārtrauca Airtona stāstu. — Tātad jūs atstājāt «Britāniju», pirms tāiegriezās Kalao ostā, no kurienes par kuģi saņemtas pēdējās ziņas.

— Jā, — bocmanis atbildēja, — kamēr es atrados uz kuģa, «Britānija» neizmeta enkuru Kalao ostā.Pedija O'Mūra fermā stāstīju par Kalao vienīgi tāpēc, ka biju to uzzinājis no jums.

— Turpiniet, Airton, — Glenervens sacīja.— Tātad es atrados viens pats gandrīz pilnīgi neapdzīvotā krastā, taču tikai divdesmit jūdzes no

Pērtas katorgas cietuma. Klīzdams pa piekrasti, es sastapu izbēgušu katordznieku bandu un pievienojostai. Atļaujiet, milord, nestāstīt jums par savu dzīvi divarpus gadu laikā. Pateikšu vienīgi to, ka, pieņēmisBena Džoisa vārdu, es kļuvu par noziedznieku bandas vadoni. 1864. gada septembrī es ierados īrukolonista fermā un salīgu tur par laukstrādnieku ar savu īsto — Airtona vārdu. Es gaidīju šai fermāizdevīgu gadījumu, lai sagrābtu kādu kuģi. Tā bija mana karstākā vēlēšanās. Pēc diviem mēnešiematbrauca «Dunkans». Ieradušies fermā, jūs, milord, izstāstījāt visu par kapteini Grantu. No jūsu stāsta esuzzināju to, kas man vēl nebija zināms: par «Britānijas» iegriešanos Kalao ostā 1862. gada jūnijā, kad esjau divus mēnešus kā biju izsēdināts krastā, par atrasto dokumentu, par kuģa bojā eju uz trīsdesmit septītāsparalēles un, beidzot, par jūsu nopietnajiem apsvērumiem, kas likuši jums meklēt Hariju GrantuAustrālijas kontinentā. Es nesvārstījos ne mirkli. Es nolēmu iegūt «Dunkanu», šo brīnišķīgo kuģi, kamlīdzās nevar stāties pat visātrākie britu flotes kuģi. Taču kuģis bija stipri cietis un tam bija vajadzīgsremonts. Tāpēc es ļāvu jahtai doties uz Melburnu, bet pats, pateicis, ka esmu «Britānijas» bocmanis, kātas patiesībā arī bija, piedāvājos aizvest jūs uz iedomāto katastrofas vietu Austrālijas austrumu krastā. Tāes vedu jūsu ·ekspedīciju cauri Viktorijas provincei, kamēr mana banda brīžam sekoja jums, brīžamvirzījās jums pa priekšu. Mani ļaudis izdarīja pie Kemdenas tilta nevajadzīgu noziegumu, jo tik un tā,piestājis pie austrumu krasta, «Dunkans» neglābjami nokļūtu manās rokās, bet ar šādu jahtu es kļūtu parokeāna valdnieku. Nemodinādams nekādas aizdomas, es aizvedu jūs līdz Snouvijas krastiem.Saindējušies ar gastrolobiju, zirgi un vērši apkrita cits pēc cita. Es ievedu ratus Snouvijas purva slīkšņā.Pēc mana ieteikuma … Viss pārējais jums ir zināms, milord. Un varat būt pārliecināts, ka vienīgiPaganela kunga izklaidības dēļ es neesmu «Dunkana» pavēlnieks. Tas ir viss, mani kungi, ko varu jumspavēstīt. Mans vaļsirdīgais stāsts diemžēl nevar jums palīdzēt atrast Harija Granta pēdas. Kā redzat, jūsesat noslēdzis ar mani neizdevīgu darījumu.

Bocmanis apklusa, sakrustoja, kā parasti, rokas uz krūtīm un gaidīja. Glenervens un viņa draugiklusēja. Viņi noskārta, ka šis savādais ļaundaris stāstījis tīru patiesību. «Dunkans» nebija nonācis viņarokās vienīgi neparedzētas apstākļu sagadīšanās dēļ. Viņa līdzdalībnieki bija ieradušies pie Tufolda līča— par to liecināja katordznieku uzsvārcis, ko bija atradis Glenervens. Seit saskaņā ar sava barvežapavēli viņi gaidīja jahtu, bet beigu beigās, kad viņiem bija apnicis gaidīt, viņi atkal, bez šaubām, sākalaupīt un dedzināt Jaunās Dienvidvelsas provinces fermas. Pirmais bocmaņa iztaujāšanu atsāka majors,

cerēdams iegūt tuvākas ziņas par «Britāniju».— Tātad, — viņš vaicāja bocmanim, — jūs izsēdināja Austrālijas rietumu krastā 1862. gada 8.

aprīlī?— Tieši tā, — Airtons atbildēja.— Vai jūs nezināt, kādi bija Harija.Granta turpmākie plāni?— Tikai aptuveni.— Tomēr izstāstiet mums, Airton, — Glenervens sacīja. — Pat šķietami nenozīmīgs fakts var

uzvest mūs uz īstajām pēdām.— Es varu pateikt vienīgi to mazumiņu, ko es zinu, — bocmanis atbildēja. — Kapteinim Grantam

bija padomā apmeklēt Jaunzēlandi. Kamēr es atrados uz «Britānijas», šo savu nodomu viņš vēl nebijaizpildījis. Tādējādi nav izslēgts, ka «Britānija» no Kalao devusies taisnā ceļā uz Jaunzēlandes krastiem.Tas nerunā pretī arī dokumentā norādītajam burinieka bojā ejas datumam — 1862. gada 27. jūnijam.

— Skaidrs, — Paganels noteica.— Bet vārdu paliekās, kas saglabājušās dokumentā, itin nekas nenorāda uz Jaunzēlandi, —

Glenervens iebilda.— Uz to nevaru nekā atbildēt, — bocmanis atteica.— Labi, Airton, — Glenervens sacīja. — Jūs esat turējis savu vārdu, un es turēšu savējo. Mēs

apspriedīsimies, kādā Klusā okeāna salā jūs izsēdināt.— Tas man ir pilnīgi vienalga, milord, — Airtons atbildēja.— Ejiet atpakaļ uz savu kajīti un .gaidiet mūsu lēmumu, — Glenervens paziņoja.Bocmanis aizgāja divu matrožu pavadībā.— Šis nelietis vēl varētu kļūt par cilvēku, — majors ieminējās.— Jā, — Glenervens atbildēja. — Viņš ir gudrs vīrs ar spēcīgu raksturu. Tikai savas spējas viņš

veltījis ļauniem darbiem.— Bet kā ar Hariju Grantu?— Baidos, ka atrast viņu nebūs iespējams. Nabaga bērni! Kas gan varētu viņiem pateikt, kur

atrodas viņu tēvs?— Es varu, — Paganels atsaucās. — Jā, es!Parasti tik runīgais un nepacietīgais ģeogrāfs Airtona pratināšanas laikā nebija bildis gandrīz ne

vārda. Viņš tikai klausījās, toties nupat izteiktie skopie vārdi atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka Glenervenspat nodrebēja.

— Jūs?! — viņš iesaucās. — Jūs, Paganel, zināt, kur atrodas kapteinis Grants?— Cik nu tas vispār ir iespējams, — ģeogrāfs atbildēja.— Un kā jūs to uzzinājāt?— No tā paša dokumenta.— Ā! — majors novilka, izteikdams vislielāko neticību.— Vispirms uzklausiet, Makneb, — Paganels sacīja, — plecus varēsit raustīt pēc tam. Es nerunāju

par to agrāk, zinādams, ka jūs tik un tā neticēsit. Turklāt tas arī nemaz nebija vajadzīgs. Ja patlaban esiedrošinos runāt, tad vienīgi tāpēc, ka Airtona viedoklis pilnīgi saskan ar manējo.

— Tātad Jaunzēlande? — Glenervens vaicāja.— Uzklausiet mani un spriediet paši, — Paganels atbildēja. — Vēstulē iezagusies kļūda, kas mūs

izglāba, nebija nejauša, tai bija savs pamats. Toreiz, kad rakstīju, Glenervenam diktējot, vārds «Zēlande»neatlaidīgi urdīja manas smadzenes. Tūlīt jūs uzzināsit, kāpēc. Atcerieties, mēs visi sēdējām ratos.Maknebs pastāstīja lēdijai Helēnai par katordzniekiem un iedeva viņai laikraksta «Australian andZealand Gazette» numuru, kurā bija aprakstīta katastrofa pie Kemdenas tilta. Brīdī, kad rakstīju vēstuli, šīavīze mētājās uz grīdas un bija tā salocīta, ka no tās nosaukuma bija redzami tikai divi balsieni. Šie divibalsieni bija aland. Te pēkšņi pār mani nāca apskaidrība. Vārds aland taču bija angļu valodā rakstītajā

dokumentā, un līdz šim mēs bijām to tulkojuši kā «krasts», lai gan patiesībā tas nav nekas cits kā vārdaZealand divi pēdējie balsieni.

— Kas to būtu domājis! — Glenervens iesaucās.— Jā, — Paganels turpināja, dziļi pārliecināts, — šāds skaidrojums man agrāk nebija ienācis

prātā. Un vai jūs zināt, kāpēc? Tāpēc, ka mēs galvenokārt studējām franču dokumentu, jo tas bija pilnīgāksnekā pārējie divi, taču tieši šajā dokumentā trūka šī svarīgā vārda.

— Ai, ai! — majors iesaucās. — Jums, Paganel, ir pārlieku neapvaldīta fantāzija, un jūs viegliaizmirstat savus iepriekšējos skaidrojumus.

— Jautājiet man, major, esmu gatavs jums atbildēt.— Tad pasakiet, — Maknebs attrauca, — ko varētu nozīmēt vārds austra?— To pašu, ko agrāk. Tas nozīmē — vienīgi Dienvidu puslodes zemes.— Labi, un zilbes indi, kuras sākumā mēs tulkojām kā indietis — indiāņi —, bet pēc tam kā

indigenēs — iezemieši?— Tad klausieties šā vārda trešo un pēdējo tulkojumu, — Paganels atbildēja. — Tās ir pirmās

zilbes no vārda indigence — trūkums.— Un contin\ Vai tas joprojām ir «kontinents»? — Maknebs iesaucās.— Nē, protams, nē, jo Jaunzēlande ir tikai sala.— Kas tad? — Glenervens jautāja.— Dārgais lord, — Paganels atbildēja, — es tūdaļ nolasīšu jums dokumentu jaunajā — trešajā

skaidrojumā, un jūs paši varēsit spriest. Jums jāievēro tikai divi noteikumi: pirmkārt, aizmirstiet, cikvispār iespējams, agrākos skaidrojumus un atbrīvojiet prātu no iepriekšpieņemtajiem apsvērumiem;otrkārt, ņemiet vērā, ka dažas vietas jums var likties samocītas, un iespējams, ka es tās aplam tulkoju, tačušīm vietām nav izšķirošas nozīmes, starp citu, grūtības man sagādā vārds agonie, kuru es tomēr nekācitādi nevaru iztulkot. Turklāt mans skaidrojums pamatojas uz franču valodā uzrakstīto dokumentu, unneaizmirstiet, ka to ir rakstījis anglis, kas varēja arī nezināt dažas franču valodas nianses. Bet tagadklausieties, es sāku.

Un Paganels, skaidri izrunādams katru balsienu, nolasīja:— «1862. gada 27. jūnijā trīsmastu kuģis «Britānija» no Glazgovas pēc ilgas agonijas avarēja

dienvidu jūrās pie Jaunzēlandes krastiem — angliski Zealand. Diviem matrožiem un kapteinim Grantamizdevās sasniegt krastu. Šeit, pastāvīgi ciezdami nežēlīgu trūkumu, viņi iemeta šo dokumentu …garuma un37°ir platuma grādos. Sniedziet viņiem palīdzību, citādi viņi būs pazuduši.»

Paganels apklusa. Viņa skaidrojums bija pieļaujams. Taču tieši tāpēc, ka šķita tikpat patiesīgs kāvisi iepriekšējie, tas varēja būt arī kļūdains. Glenervens un majors pat nemēģināja to apstrīdēt. Tā kā«Britānijas» pēdas nebija atrastas nedz Patagonijas krastos, nedz Austrālijas piekrastē, kur abas šīszemes šķērso trīsdesmit septītā paralēle, priekšroka, bez šaubām, bija dodama Jaunzēlandei. Sis pēdējaisPaganela apsvērums ietekmēja draugus visvairāk.

— Bet sakiet, Paganel, — Glenervens ierunājās, — kāpēc veselus divus mēnešus jūs slēpāt nomums savu jauno skaidrojumu?

— Tāpēc, ka negribēju jums dot veltas cerības, turklāt mēs jau tāpat braucām uz Oklendu, kasatrodas tieši dokumentā norādītajos platuma grādos.

— Bet pēc tam, kad mēs novirzījāmies no kursa, — kāpēc tad jūs nekā neteicāt?— Tāpēc, ka mans jaunais dokumenta skaidrojums, lai cik pareizs tas. būtu, nevar glābt kapteini

Grantu.— Kāpēc jūs tā domājat, Paganel?— Ja kapteinis Grants tiešām cietis avāriju pie Jaunzēlandes krastiem — un kopš tā laika jau

pagājuši veseli divi gadi —, tad tas nozīmē, ka viņš vai nu gājis bojā jūras viļņos, vai arī kļuvis parzēlandiešu upuri.

— Un kādi būtu jūsu secinājumi? — Glenervens jautāja.— Manuprāt, varbūt varētu atrast avarējušās «Britānijas» paliekas, bet katastrofā cietušie jūrnieki

neglābjami gājuši bojā.— Vairs ne vārda par to, dārgie draugi! — Glenervens noteica. — Un atļaujiet man izvēlēties

piemērotu brīdi, lai paziņotu šo skumjo vēsti kapteiņa Granta bērniem.XX nodaļa Kliedziens naktī«Dunkana» komanda drīz vien uzzināja, ka Airtona vaļsirdīgā atzīšanās nav palīdzējusi atšķetināt

kapteiņa Granta mīklu. Visi jutās dziļi vīlušies, jo uz bocmani bija liktas vislielākās cerības, betizrādījās, ka bocmanis nezina neko tādu, kas «Dunkanam» ļautu doties pa «Britānijas» pēdām..

Jahta joprojām brauca tālāk pa nosprausto kursu. Vēl vajadzēja tikai izraudzīties salu, uz kuras atstātAirtonu.

Paganels un Džons Mengls ielūkojās kuģa kartēs. Tieši uz trīsdesmit septītās paralēles Klusā okeānavidū atradās vientuļš klintājs, Marijas Terēzes saliņa, kuru no Amerikas šķīra trīsarpus tūkstoši jūdžu, betno Jaunzēlandes pusotra tūkstoša jūdžu. Ziemeļos tuvākā cietzeme bija Pomotu arhipelāgs, kas atradāsFrancijas aizbildniecībā, bet dienvidos nebija nekādu zemju līdz pat Dienvidpola mūžīgajiem ledājiem.Neviens kuģis nekad nepiestāja pie šīs vientuļās saliņas krastiem. Līdz tai nenonāca

nekādas pasaules notikumu atbalsis. Vienīgi vētrasputni pēc garajiem pārlidojumiem nometās šeitatpūsties, un daudzās kartēs šis Klusā okeāna viļņu apskalotais klintājs nemaz nebija norādīts.

Ja uz zemeslodes varēja būt pilnīga nošķirtība no ārpasaules, tad tā bija uz šīs saliņas, kas atradāstālu prom no visiem jūras ceļiem. Airtonam tūdaļ tika paziņota izraudzītās salas atrašanās vieta.Bocmanis bija ar mieru apmesties uz dzīvi šai vientuļajā saliņā tālu prom no cilvēkiem, un «Dunkans»uzņēma kursu uz Marijas Terēzes salu. Tagad uz vienas līnijas atradās «Dunkans», Marijas Terēzes salaun Talkavanas līcis.

Pēc divām dienām pulksten divos pēc pusdienas sardzes matrozis ziņoja, ka pie apvāršņa redzamazeme. Tā bija Marijas Terēzes sala, zema, iegarena, tik tikko pacēlusies virs bangotnes, līdzīga milzīgaivalzivij. Vēl trīsdesmit jūdzes to šķīra no jahtas, kuras priekšvadnis šķēla viļņus ar sešpadsmit mezgluātrumu stundā.

Pamazām pie apvāršņa iezīmējās salas apveidi. Rietumu pamalē slīgstošā saule spoži izgaismojaklintāja dīvaini izroboto siluetu. Dienas spīdekļa staros mirdzēja dažas pazemas virsotnes.

Pulksten piecos Džonam Menglam šķita, ka viņš redz kāpjam pret debesīm rēnu dūmu strūklu.— Vai tas ir vulkāns? — viņš jautāja Paganelam, kas pētīja tālskatī šo jauno zemi.— Nezinu, ko lai domā, — ģeogrāfs atbildēja. — Marijas Terēzes sala maz pazīstama, taču nebūtu

nekāds brīnums, ka tā izveidojusies zemūdens vulkāniskās darbības rezultātā.— Bet, ja šo salu radījis vulkāna izvirdums, — Glenervens ieminējās, — vai nedraud briesmas, ka

tāds pats izvirdums varētu šo salu noārdīt?— Maz ticams, — Paganels atbildēja. — Šī sala pazīstam'a jau vairākus gadsimtus, un tā vēl

šobaltdien stāv, kā stāvējusi. Kad no Vidusjūras viļņiem iznira Džūlijas sala, tā pastāvēja tikai dažusmēnešus un atkal pazuda kā nebijusi.

— Labi, — Glenervens noteica. — Kā tu domā, Džon, vai mēs varēsim piestāt krastā, iekāms naviestājusies nakts?

— Nē, jūsu augstība, es nevaru riskēt un tuvoties ar «Dunkanu» nepazīstamam krastam. Es lēnāmlavēšu salas tuvumā, un rīt agri no rīta mēs nosūtīsim uz krastu laivu.

Pulksten astoņos vakarā Marijas Terēzes sala, kas atradās tikai piecas jūdzes no jahtas, melnojatālumā kā tikko saskatāma ēna. «Dunkans»

brauca tai aizvien tuvāk. Pulksten deviņos uz tumsā tītās salas iedegās diezgan spoža uguns. Tā degaar vienmērīgu, nemainīgu liesmu.

— Tā kā būtu vulkāns, — Paganels sacīja, vērīgi lūkodamies tālumā.

— Tādā gadījumā no tik neliela attāluma vajadzētu dzirdēt rūkoņu, kas pavada izvirdumu, — DžonsMengls iebilda. — Šoreiz austrumu vējš neatnes līdz mums pat niecīgāko troksnīti.

— Patiesi, šis vulkāns spīd, bet nerunā, — Paganels piekrita. — Turklāt man liekas — šī ugunsnodziest un iedegas gluži kā bāka.

— Jums taisnība, — Džons Mengls noteica, — bet šajos krastos taču nav nevienas bākas. Ā! —viņš iesaucās. — Vēl viena uguns! Šoreiz liedagā! Redzat, tā kustas! Tā maina vietu.

Džons nebija alojies. Bija parādījusies jauna uguns, kas, šķiet, brīžam apdzisa, brīžam atkal spožiiekvēlojās.

— Vai sala būtu apdzīvota? — Glenervens jautāja.— Acīmredzot tur dzīvo mežoņi, — Paganels atbildēja.— Tādā gadījumā mēs taču nevarēsim tur atstāt bocmani.— Protams, ne, — majors piekrita, — tā būtu pārāk nelāga dāvana pat mežoņiem.— Pameklēsim kādu citu neapdzīvotu salu, — Glenervens sacīja, pasmaidīdams par Makneba

smalkjūtību. — Es apsolīju Airtonam saudzēt dzīvību un doto solījumu turēšu.— Katrā ziņā mums jābūt piesardzīgiem, — Paganels ieminējās. — Zēlandiešiem piemīt barbarisks

paradums pievilināt kuģus ar klīstošām ugunīm, kā to kādreiz darīja Kornvelsas iedzīvotāji. Droši vienarī Marijas Terēzes salas iezemieši pazīst šo viltību.

— Turieties ceturtdaļjūdzi no krasta! — Džons Mengls uzsauca stūresvīram. — Rīt no rīta mēszināsim, kā rīkoties.

Pulksten vienpadsmitos pasažieri un Džons Mengls devās uz savām kajītēm. Kuģa priekšgalā paklāju vienmērīgi soļoja sardzes matroži, bet pie stūres savā postenī vientuļš stāvēja stūresvīrs.

Šai klusajā stundā uz pakaļējā klāja uzkāpa Mērija Granta un Roberts.Atbalstījušies uz margapļa, abi kapteiņa bērni skumji raudzījās uz fosforescējošo jūru un «Dunkana»

atstāto mirdzošo sliedi. Mērija domāja par Roberta nākotni, bet Roberts par savas māsas nākotni. Viņiabi domāja par tēvu. Vai viņu karsti mīļotais tēvs vēl ir dzīvs? Vai tiešām būtu jāatsakās no visāmcerībām viņu kādreiz redzēt? Nē, kā lai dzīvo bez tēva? Kas notiks ar viņiem bez tēva? Kas būtu noticisar viņiem jau tagad bez lorda Glenervena un lēdijas Helēnas?

Zēns, kuru bēdas bija darījušas vecāku par saviem gadiem, noskārta, kādas domas nodarbina māsu.Viņš satvēra māsas roku. ,

— Mērij, nekad nevajag ļauties izmisumam, — Roberts sacīja. — Atceries, ko mums allaž mācījatēvs: «Drosme atsver visu.» Būsim tikpat drosmīgi un neatlaidīgi, kāds bija mūsu tēvs, kas prata pārvarētvisus šķēršļus. Līdz šim, māsiņ, tu strādāji manā labā, tagad es strādāšu tavā labā.

— Mīļais Robert! — jaunā meitene iesaucās.— Man kaut kas tev jāpasaka, Mērij, — Roberts turpināja. — Tu taču nedusmosies?— Kāpēc lai es dusmotos, brālīt?— Un tu man neliegsi?— Ko tu gribi darīt? — Mērija satraukti jautāja.— Māsiņ, es gribu kļūt jūrnieks …— Tu mani pametīsi? — jaunā meitene iesaucās, cieši spiezdama brāļa roku.— Jā, māsiņ, es būšu jūrnieks tāpat kā tēvs, tāpat kā kapteinis Džons. Mērij, mīļā Mērij, kapteinis

Džons nav zaudējis cerības atrast tēvu. Tev jātic viņa uzticībai, tāpat kā es tai ticu. Viņš izmācīs mani,viņš to apsolīja, par lielisku jūrnieku, bet pagaidām mēs abi divi meklēsim tēvu. Saki, māsiņ, ka tā ir arītava vēlēšanās! Ko tēvs darījis mūsu labā, to mūsu pienākums un vispirms mans pienākums darīt viņalabā. Man dzīvē ir tikai viens mērķis: meklēt, nemitīgi meklēt to, kas nekad nebūtu atstājis nedz tevi, nedzmani. Mīļā Mērij, cik gan labs bija mūsu tēvs!

— Un cik pašaizliedzīgs, cik cēlsirdīgs! — Mērija piebilda. — Vai tu zini, Robert, ka viņš jau bijamūsu dzimtenes lepnums un, protams, būtu kļuvis par vienu no slavenākajiem skotu dēliem, ja vien

liktenis nebūtu tik nesaudzīgi ar viņu apgājies?— Kā lai es to nezinātu! — Roberts izsaucās.Mērija Granta piekļāva brāli pie krūtīm. Zēns sajuta, ka viņam uz pieres līst asaras.— Mērij! Mērij! — viņš izsaucās. — Lai ko mūsu draugi sacītu vai arī neteiktu itin neko, es tomēr

nezaudēju cerības un nekad tās nezaudēšu. Tādi vīri kā mans tēvs nemirst neizpildījuši savu pienākumu!Mērija Granta nejaudāja neko atbildēt. Asaras viņai aizžņaudza kaklu. Viņa domāja par jauniem

mēģinājumiem atrast Hariju Grantu un par jaunā kapteiņa bezgalīgo uzticību, un viņas krūtis uzbangojajūtu pārpilnībā.

— Vai misters Džons vēl cer? — viņa jautāja.— Jā, — Roberts atbildēja. — Viņš milms ir brālis, kas nekad mūs nepametīs. Es kļūšu jūrnieks, lai

kopā ar viņu meklētu tēvu. Tu man to atk ļausi, māsiņ?— Kā es varu neatļaut! — Mērija atbildēja. — Bet tad jau mums būs jāšķiras! — meitene čukstēja.— Tu nepaliksi viena, Mērij. To es droši zinu. Mans draugs Džons man to pateica. Lēdija Helēna

tevi nelaidīs prom. Tu taču esi sieviete, tu pat nedrīksti noraidīt viņas labvēlību. Tā būtu nepateicība notavas pusesC Turpretī vīrietim — tēvs to atgādināja man simtiem reižu — pašam jākaļ sava laime. <

— Bet kas notiks ar mūsu jauko māju Dandijā, ar kuru mūs saista tik daudzas atmiņas?— Mēs to paturēsim, māsiņ! To visu apsvēris mūsu draugs Džons utt lords Glenervens. Tu dzīvosi

Malkolmas pilī kā viņu meita. Lords pats to pateica manam draugam Džonam, un mans draugs Džons toatstāstīja man. Tu jutīsies tur gluži kā savās mājās, un tev būs ar ko parunāt par mūsu tēvu, līdz kādā jaukādienā mēs ar Džonu tev atvedīsim Viņu pašu. Ai, cik brīnišķīga diena tā būs! — Roberts iesaucās sajūsmāmirdzošām acīm.

— Brālīt, mīļo brālīt, — Mērija atbildēja, — cik laimīgs gan justos mūsu tēvs, ja viņš varētudzirdēt tavus vārdus! Tu esi tik ļoti līdzīgs mūsu mīļotajam tēvam! Kad tu izaugsi liels, tu būsi gluži kātēvs!

— Lai dievs dod, Mērij! — Roberts sacīja, aiz lepnuma nosarkdams.— Bet kā mēs varēsim atlīdzināt lordam un lēdijai Glenerveniem? — Mērija Granta ieminējās.— O! Tas nav nemaz tik grūti izdarāms! — Roberts iesaucās jauneklīgā pašapziņā. — Mēs viņus

mīlēsim, cienīsim, teiksim viņiem to, cieši apkampsim viņus un, tiklīdz būs nepieciešams, ziedosim viņulabā dzīvību!

— Nē, labāk jau dzīvosim viņiem par prieku! — jaunā meitene sacīja, pārklādama skūpstiem brāļapieri. — Tas būs viņiem vairāk pa prātam un man arī!

Pēc tam abi kapteiņa Granta bērni raudzījās melnajā nakts tumsā, ļaudami vaļu sapņiem. Domās viņivēl arvien sarunājās, uzdeva jautājumus un atbildēja uz tiem. Rāmā jūra viegli viļņojās, un tumsāmirguļoja kuģa skrūves sakultais ūdens. Te pēkšņi notika kaut kas dīvains un neticams. Brālis un māsa,kurus vienoja magnētiskas strāvas, kas neizdibināmā veidā plūst no dvēseles uz dvēseli, vienā un tai pašālaikā dzirdēja vienu un to pašu halucināciju. Tumsā spīguļojošajā viļņu klaidā Mērija un Robērts, šķiet,saklausīja kādu balsi, kuras dobjā, žēlabainā skaņa iespiedās līdz pašiem sirds dziļumiem.

— Šurp! Šurp! — kāds sauca.— Mērij, vai tu dzirdēji? — Roberts jautāja. — Vai tu dzirdēji?Spēji pārliekušies pār margapli, abi kapteiņa bērni saspringti lūkojās nakti.Taču viņi neredzēja neko citu kā vienīgi bezgalīgu tumsu, kas pletās visapkārt.— Robert, — Mērija sacīja, nobālusi aiz satraukuma. — Man likās… Jā, man likās tāpat kā tev …

Mēs abi murgojam, mīļais Robert…Taču viļņu klaidā atkal atskanēja palīgā sauciens, un šoreiz ilūzija bija tik pilnīga, ka abiem kapteiņa

bērniem no sirds dziļumiem izlauzās viens un tas pats kliedziens:— Tēvs! Tēvs! …Tas sniedzās pāri Mērijas Grantas spēkiem. Aiz lielā pārdzīvojuma viņa bezsamaņā ieslīga Roberta

rokās.— Palīgā! — Roberts iesaucās. — Mana māsa! Mans tēvs! Palīgā!Piesteidzās stūresvīrs, lai paceltu samaņu zaudējušo meiteni. Atsteidzās sardzes matroži un drīz vien

arī Džona Mengla uzmodinātie lēdija Helēna un Glenervens.— Mana māsiņa mirst, bet mūsu tēvs ir tur! — Roberts iesaucās, norādīdams uz viļņiem.Neviens nekā nesaprata.— Jā, — zēns atkārtoja. — Mans tēvs ir tur! Es dzirdēju sava tēva balsi! Un arī Mērija dzirdēja!Šai brīdī Mērija atguva samaņu un arī iesaucās, gluži kā prātu zaudējusi:— Tēvs! Mans tēvs ir tur!Nabaga meitene, pārliekusies pār margām, dzīrās mesties jūrā.— Milord, lēdija Helēna, vai dzirdat, mans tēvs ir tur! — Mērija atkārtoja, rokas lauzīdama. —

Ticiet man, es dzirdēju viņa balsi! Tā nāca no viļņiem gluži kā vaids, kā pēdējās ardievas!Nabaga meitenei uznāca konvulsijas. Viņa drebēja kā drudzī. Viņu vajadzēja aiznest uz kajīti. Lēdija

Helēna sekoja Mērijai, lai sniegtu viņai palīdzību, bet Roberts aizvien vēl atkārtoja:— Mans tēvs! Mans tēvs ir tur! Es to skaidri zinu, milord!Šā skumjā skata aculiecinieki beidzot saprata, ka abi kapteiņa Granta bērni redzējuši halucinācijas.

Bet kā lai pārliecina viņus, ka tas ir bijis tikai māns?Glenervens tomēr meģinaja to darīt. Viņš saņēma Robertu aiz rokas un sacīja viņam:— Tu dzirdēji tēva balsi, manu zēn?— Jā, milord, tur, viļņos. Viņš sauca: «Šurp! Šurp!»— Un tu pazini šo balsi?— Vai es pazinu viņa balsi, milord? Jā, jā! Es jums zvēru! Arī mana māsa dzirdēja šo balsi un

pazina tāpat kā es. Vai tiešām jūs domājat, kamēs abi būtu varējuši kļūdīties? Milord, steigsimies tēvam palīgā! Nolaidiet laivu! Laivu! ,Glenervens redzēja, ka pārliecināt nabaga zēnu nebūs iespējams. Tomēr viņš nolēma vēlreiz mēģināt

un pasauca stūresvīru.— Hokins, — viņš jautāja matrozim, — vai jūs stāvējāt pie stūres tai brīdī, kad mis Mēriju tik ļoti

satrauca dīvainā parādība?— Jā, jūsu augstība, — Hokinss atbildēja.— Un jūs nekā neredzējāt, nekā nedzirdējāt?— Itin neko.— Redzi nu, Robert.— Ja tas būtu Hokinsa tēvs, tad Hokinss gan neteiktu, ka nav nekā dzirdējis! — zēns pārliecināts

attrauca. — Tas bija mans tēvs, milord! Mans tēvs! Mans tēvs …Roberta balss apslāpa čukstos. Bāls, nejaudādams vairs pateikt ne vārda, arī Roberts zaudēja

samaņu. Glenervens lika aiznest Robertu uz kajīti un noguldīt gultā. Pārdzīvojumu izmocītais zēns ieslīgadziļā miegā.

— Nabaga bāreņi, — Džons Mengls noteica, — cik smagus pārbaudījumus dievs viņiem'uzlicis!— Jā, — Glenervens atsaucās, — skaudrās bēdas acīmredzot izraisījušas abiem vienā un tai pašā

laikā līdzīgas halucinācijas.— Abiem diviem? — Paganels čukstēja. — Dīvaini! Tas runā pretī zinātnei.Pēc tam, pārliecies pār margapli un pamājis pārējiem, lai ievēro klusumu, Paganels ieklausījās naktī.

Visapkārt valdīja dziļš klusums. Paganels skaļi iesaucās, vai tuvumā kāda nav, taču neviens viņamneatbildēja.

— Savādi, ļoti savādi! — ģeogrāfs atkārtoja, dodamies uz kajīti. — Ar kopīgām domām unciešanām šāda parādība tomēr nav izskaidrojama.

Nākamajā dienā, 8. martā, pulksten piecos no rīta,'kad gaisma vēl tikko svīda, visi pasažieri, ari

Roberts un Mērija, kurus vairs ilgāk nevarēja noturēt kajītēs, jau bija sapulcējušies uz «Dunkana» klāja.Ikviens gribēja redzēt zemi, kuru iepriekšējā vakarā viņi bija tikai neskaidri samanījuši.

Tālskatu redzokļi alkatīgi taustīja salas galvenos punktus. Jahta lēnām slīdēja jūdzes attālumā nopiekrastes. Varēja saskatīt visus sīkumus. Pēkšņi no Roberta krūtīm izlauzās skaļš kliedziens. Zēns bijaieraudzījis divus cilvēkus, kas skrēja gar krastu un māja ar rokām, kamēr trešais vēcināja karogu.

— Anglijas karogs! — Džons Mengls iesaucās, ielūkojies tālskatī.— Tiešām! — Paganels apliecināja, spēji pagriezdamies pret Robertu.— Milord, — Roberts sacīja, drebēdams aiz satraukuma, — milord, ja nevēlaties, lai es peldu uz

salu, pavēliet nolaist laivu. Milord, es pazemīgi jūs lūdzu, jaujiet man pirmajam izkāpt uz salas!Neviens uz klāja nejaudāja izteikt ne vārda. Vai tiešām?! Uz šīs saliņas, kuru šķērso trīsdesmit

septītā paralēle, atrodas trīs cilvēki, trīs avarējuši jūrnieki, trīs angļi! Un ikviens no klātesošajiem,atcerēdamies nakts notikumus, domāja par balsi, ko bija dzirdējuši Roberts un Mērija. Bērni, iespējams,arī bija dzirdējuši kādu balsi, bet vai šī balss bija viņu tēva balss? Sai ziņā viņi droši vien maldījušies.Nē, tas nebija iespējams. Nē, tūkstoškārt nē! Un ikviens domāja par drausmīgo vilšanos, kāda gaidījakapteiņa Granta bērnus, un bezgala baidījās, ka šis jaunais pārbaudījums varētu galīgi salauzt viņu spēkus.Bet kā lai viņus attur? Lordam Glenervenam nebija tik daudz drosmes.

— Nolaist laivu! — viņš uzsauca.Vēl mirklis, un laiva jau šūpojās viļņos. Abi kapteiņa Granta bērni, Glenervens un Džons Mengls

ielēca tajā, un laiva, sešiem matrožiem sparīgi airējot, ātri tuvojās krastam.Kad līdz krastam vairs bija tikai desmit tuāzes, no Mērijas krūtīm izlauzās sirdi plosošs kliedziens:— Mans tēvs!Liedagā starp diviem citiem stāvēja kāds spēcīgs stalta auguma vīrs. Viņa enerģiskajā un mierīgajā

sejā bija skaidri saskatāmi Mērijas un Roberta Granta vaibsti. Tas bija tas pats vīrs, par kuru abi bērni tikdaudz stāstījuši. Sirdsbalss nebija viņus vīlusi. Tas bija viņu tēvs, tas bija kapteinis Grants!

Izdzirdis Mērijas kliedzienu, kapteinis pastiepa pretī rokas un nokrita smiltīs kā zibens ķerts.XXI n o d a ļ a Taboras salaNo prieka neviens nemirst. Gan tēvs, gan bērni atguva samaņu, iekāms laiva vēl nebija piestājusi pie

jahtas. Kā lai attēlo to visu? Ar vārdiem tas nav izdarāms. Visa komanda raudāja, redzēdama šos trīscilvēkbērnus citu cita apkampienos. Uzkāpis uz jahtas klāja, Harijs Grants noslīga ceļos. Dievbijīgaisskots, sperdams kāju uz klāja, kas viņam nozīmēja dzimtenes zemi, par savu izglābšanos vispirms gribējapateikties dievam.

Pēc tam, pagriezies pret lēdiju Helēnu, lordu Glenervenu un viņu biedriem, Harijs Grants pateicāssaviem glābējiem aiz saviļņojuma drebošā balsī. Pa ceļam no jahtas līdz salai Mērija un Roberts jau bijapaguvuši dažos vārdos viņam pastāstīt par «Dunkana» neparasto ceļojumu.

Cik bezgala daudz gan kapteinis Grants bija parādā šai cēlsirdīgajai sievietei un viņas ceļabiedriem!Vai viņi visi, sākot ar lordu Glenervenu un beidzot ar pēdējo matrozi, — vai tad viņi visi nebija par viņucīnījušies un viņa dēļ tik daudz cietuši? Harijs Grants izteica savu pateicību, kas lauzās no sirdsdziļumiem, ar tādu vienkāršību, ar tādu cēlumu un viņa vīrišķīgo seju apgaroja tik patiesas un siltas jūtas,ka visa komanda jutās pārpārēm gandarīta par visām pārciestajām grūtībām. Pat aukstasinīgajam majoramacīs sariesās asaras, kuras viņš nebija spējīgs apvaldīt. Bet cienījamais Paganels raudāja gluži kā bērns,nemaz nedomādams slēpt asaras.

Harijs Grants nevarēja vien nolūkoties meitā. Cik gan daiļa un apburoša tā bija kļuvusi! Viņš pateicato arī skaļi, piesaukdams par liecinieci lēdiju Helēnu, itin kā lai pārliecinātos, ka tēva mīlestība nav viņumaldinājusi. Pēc tam, pagriezies pret dēlu, viņš jūsmīgi iesaucās:

— Cik ļoti viņš izaudzis! īsts vīrietis!Un viņš nevarēja vien beigt skūpstīt savus mīļos bērnus, jo viņa sirds bija pārpilna maigām jūtām,

kas bija sakrājušās garajos nošķirtības gados.

Roberts iepazīstināja tēvu pēc kārtas ar saviem draugiem, un viņam bija grūti atrast atšķirīgusvārdus, jo par visiem bija sakāms viens un tas pats. Itin visi ceļabiedri bija izturējušies pret abiembāreņiem bezgala labi. Kad pienāca Džona Mengla kārta, jaunais kapteinis nosarka kā meitene, un,atbildot Mērijas tēvam, viņa balss drebēja.

Tad arī lēdija Helēna pastāstīja kapteinim Grantam par viņu ceļojumu un sacīja, ka viņš var lepotiestiklab ar dēlu, kā meitu.

Harijs Grants uzzināja par Roberta varoņdarbiem, uzzināja, ka zēns jau daļēji atlīdzinājisGlenervenam tēva parādu. Pēc tam par Mēriju stāstīja Džons Mengls un turklāt tik jūsmīgi, ka HarijsGrants, kuru lēdija Helēna jau dažos vārdos bija paguvusi informēt, ielika savas meitas roku jaunākapteiņa vīrišķīgajā rokā un, pagriezies pret lordu un lēdiju Glenerveniem, sacīja:

— Milord un jūs, kundze, svētīsim mūsu bērnus!Kad viss bija reižu reizēm pārrunāts, Glenervens pastāstīja Harijam Grantam par Airtonu. Grants

apliecināja, ka viss, ko bocmanis teicis par viņa izsēdināšanu Austrālijas krastā, ir patiesība.— Viņš ir gudrs un bezbailīgs vīrs, — kapteinis piemetināja, — tikai kaislības viņu aizvīlušas

neceļos. Cerēsim, ka viņš visu pārdomās, nožēlos savu rīcību un kļūs par godīgu cilvēku.Taču pirms Airtona nometināšanas Marijas Terēzes salā Harijs Grants vēlējās uzņemt savā klintājā

jaunos draugus. Viņš ielūdza tos apmeklet viņa koka namiņu un paēst pusdienas pie Okeānijas robinsonagalda. Glenervens un ceļabiedri ar prieku pieņēma šo uzaicinājumu. Roberts un Mērija Granta deganepacietībā ātrāk ieraudzīt šīs vientuļās vietas, kur kapteinis tik ilgi skumis pēc viņiem.

No kuģa atkal atīrās laiva, un drīz vien kapteinis ar abiem bērniem, lords un lēdija Glenerveni,majors, Džons Mengls un Paganels izkāpa vientuļās salas krastā.

Lai pārstaigātu Harija Granta īpašumus, pietiktu ar pāris stundām. Sī saliņa patiesībā bija zemūdenskalna virsotne, ar bazalta klintīm un vulkānisko iežu drupām nosēta plakankalne. Vulkāniskās darbībasrezultātā šis kalns Zemes ģeoloģiskajās ērās pamazām bija pacēlies no Klusā okeāna dzīlēm. Taču jaukopš vairākiem gadu simteņiem vulkāns bija kļuvis par parastu kalnu, tā krāteris aizsērējis un viļņu klaidāradusies jauna saliņa. Pēc tam uz salas izveidojās auglīga zemes virskārta un jauno zemi pamazāmpārņēma savā ziņā augu valsts. Braukdami garām, valzivju mednieki uz salas atstāja mājas dzīvniekus —kazas un cūkas —, kas mežonīgajā salā ātri savairojās. Un tādējādi šai Klusā okeāna vidū iznirušajāsaliņā sāka valdīt daba ar savu augu, minerālu un dzīvnieku valsti.

Kad saliņā atrada patvērumu avārijā cietušie «Britānijas» jūrnieki, dabas spēkus sāka vadīt cilvēkaroka. Divarpus gadu laikā Harijs Grants un viņa matroži saliņu pilnīgi pārvērta. Vairāki akri rūpīgiiekoptas zemes deva viņiem lielisku dārzeņu ražu.

Viesi pienāca pie zaļu gurnijkoku apēnota namiņa. Logu priekšā pletās majestātiska, saules starosmirguļojoša jūra. Harijs Grants lika novietot galdu zem kuplajiem kokiem, un viesi apsēdās. Galdā tikacelts kazas cepetis, nardes maize, dažas krūzes piena, divas trīs savvaļas cigoriņu saknes un skaidrs, vēssūdens. Tā bija vienkārša un sātīga Arkādijas ganu maltīte.

Paganels bija aizgrābts. Prātā nāca jaunības sapņi kļūt par robinsonu.— Blēdim Airtonam laimējies! — ģeogrāfs jūsmīgi iesaucās. — Šī saliņa ir īsta paradīze.— Jā, — Harijs Grants atsaucās, — tā tiešām bija paradīze trim avārijā cietušiem jūrniekiem, taču

man sāp sirds, ka Marija Terēze nav plaša un auglīga sala, kur strauta vietā plūstu liela upe un mazā līcīšavietā būtu ērta osta.

— Kāpēc jums par to sāp sirds, kaptein? — Glenervens vaicāja.— Tāpēc, ka šeit, Klusajā okeānā, es dibinātu koloniju un dāvinātu to Skotijai.— Tātad jūs, kapteini Grant, neesat atteicies no nodoma, kas padarījis jūs tik populāru mūsu vecajā

tēvzemē? — Glenervens vaicāja.— Nē, milord, un, manuprāt, dievs jums vēlējis mani izglābt, lai es varētu piepildīt šo savu

nodomu. Es gribu, lai mūsu nelaimīgie brāļi, senās Kaledonijas iedzīvotāji, visi, kas cieš trūkumu, atrastu

patvērumu jaunajā zemē. Es gribu, lai mūsu mīļajai tēvzemei šais jūrās būtu sava kolonija, kas piederētuvienīgi viņai un kur viņa varētu rast kaut mazu daļiņu no tās neatkarības un labklājības, kā viņai tik ļotitrūkst Eiropā!

— Tie ir lieliski vārdi, kapteini Grant, — lēdija Helēna sacīja. — Jūsu nodoms ir labs un cēls!Taču šī saliņa …

— Nē, kundze, šis klintājs varētu pabarot tikai dažus kolonistus, turpretī mums vajadzīga plaša unauglīga zeme.

— Lai notiek, kapteini, — Glenervens iesaucās, — nākotne pieder mums! Meklēsim šo zemikopīgi!

Harijs Grants un Glenervens paspieda viens otram cieši roku, itin kā apstiprinādami doto solījumu.Pēc tam šai pašā saliņā, šai pašā necilajā namiņā visi vēlējās dzirdēt stāstu par to, kā avarējušās

«Britānijas» jūrnieki'šeit pavadījuši vientulībā divus garus gadus. Harijs Grants labprāt izpildīja savujauno draugu vēlēšanos.

— Man klājās tāpat kā visiem robinsoniem, — viņš iesāka, — kuri izmesti vientuļā salā un spiestipaļauties vienīgi uz dievu un paši uz sevi, spiesti cīnīties ar dabas spēkiem par savu eksistenci.

Naktī no 1862. gada 26. uz 27. jūniju jau sešas dienas vētras mētātā «Britānija» uztriecās uz MarijasTerēzes salas klintīm. Jūra tā trakoja, ka organizēt glābšanu nebija nekādas iespējas, un visa mananelaimīgā komanda aizgāja bojā. Pēc daudziem veltīgiem mēģinājumiem sasniegt krastu izdevās vienīgimatrožiem Bobam Līrsam, Džo Belam un man.

Mēs nokļuvām uz piecas jūdzes garas un divas jūdzes platas neapdzīvotas saliņas. Tajā augaapmēram trīsdesmit koki, tur bija vēl dažas pļavas un skaidrs avots, kas, par laimi, nekad neizsīka.Nonācis ar abiem matrožiem šai pasaules nostūrī, es nezaudēju dūšu. Es paļāvos uz dievu un sagatavojossūrai cīņai. Mani krietnie nelaimes biedri Bobs un Džo man palīdzēja kā varēdami.

Tāpat kā Daniela Defo romānā attēlotais Robinsons, mēs vispirms savācām kuģa atliekas, paņēmāmdarbarīkus, mazliet šaujampulvera, ieročus, un maisu ar mūsu apstākļos tik dārgajiem graudiem. Pirmāsdienas bija grūtas, taču drīz vien medības un zveja mums deva iespēju sagādāt pietiekami daudz pārtikas,jo salas vidienē klaiņoja savvaļas kazas, bet piekrastes ūdeņos netrūka zivju un citu jūras dzīvnieku.Pamazām mūsu dzīve iegāja normālās sliedēs.

Tā kā man bija izdevies izglābt mērinstrumentus, es precīzi noteicu salas atrašanās vietu. Es zināju,ka mūsu sala atrodas tālu prom no visiem kuģu ceļiem un ka glābt mūs var vienīgi laimīgs gadījums.Nemitīgi domādams par tiem, kuri man bija tik dārgi un kurus es vairs necerēju ieraudzīt, es vīrišķīgipacietu uzbrukušo nelaimi un katru dienu savās lūgšanās pieminēju savu abu bērnu vārdus.

Visu laiku mēs cītīgi strādājām. Drīz vien vairāki akri tika apsēti ar graudiem, kas bija atradušies uz«Britānijas». Mūsu galdu papildināja kartupeļi, cigoriņi un skābenes, vēlāk arī citi dārzeņi. Mēs noķērāmvairākus kazlēnus, kurus nebija nemaz tik grūti pieradināt. Mums bija arī piens un sviests. No nardes, kasauga izsusējušu strautu gultnēs, mēs cepām diezgan sātīgu maizi, vārdu sakot, materiālā puse mums vairsnesagādāja nekādas raizes.

Mēs uzbūvējām no krastā izmestajām «Britānijas» atliekām dēļu namiņu un apjūmām to ar rūpīginodarvotām burām. Šai pajumtē mēs laimīgi pārlaidām lietus periodu. Kādus vien plānus mēs turneapspriedām, kādus sapņus neizsapņojām, no kuriem visbrīnišķīgākais sapnis tagad ir piepildījies!

Sākumā es gribēju doties jūrā ar laivu, ko varētu uzbūvēt no «Britānijas» atliekām, taču tuvākācietzeme, Pomotu arhipelāga salas, bija vairāk nekā pusotra tūkstoša jūdžu tālu. Neviena laiva nevarētuizturēt tik garu jūras braucienu. Tāpēc atteicos no šī nodoma un paļāvos tikai uz brīnumu.

Ai, mani dārgie bērni, cik bieži mēs stāvējām uz augstajām krasta klintīm, gaidīdami, vai tālumāneparādīsies kāds kuģis! Pa visu laiku, kamēr mēs atrodamies šai trimdā, pie apvāršņa pavīdēja tikaidivas trīs buras, bet arī tās tūdaļ nozuda. Tā pagāja divarpus gadi. Mēs vairs nelolojām nekādas cerības,taču nekritām arī izmisumā.

Beidzot vakar, uzkāpis visaugstākajā salas virsotnē, es ieraudzīju rietumu pamalē dūmu strūkliņu. Tākļuva aizvien lielāka. Drīz vien varēja saskatīt kuģi. Tas brauca, šķiet, tieši uz mūsu salu. Bet vai tasnepabrauks mums garām? Šai salā taču nemaz nebija kur piestāt.

Ai, cik mokpilna bija šī diena! Kā mana sirds varēja to izturēt! Mani biedri sakūra ugunskuru uzkādas kalna virsotnes. Nāca virsū nakts, bet jahta nedeva nekādu signālu, ka mēs būtu pamanīti. Šis kuģistaču bija mūsu vienīgais glābiņš. Vai arī šoreiz tas izzudīs mūsu skatieniem!

Svārstīties vairs nebija laika. Tumsa sabiezēja aizvien melnāka. Pa nakti kuģis varēja pabraukt salaigarām. Es metos jūrā un peldēju uz kuģi. Cerības vairoja manus spēkus. Ar pārcilvēcisku sparu es šķēluviļņus. Jau tuvojos jahtai, un mani no tās šķīra vairs tikai kādas trīsdesmit asis, kad kuģis pēkšņipagriezās.

Tad arī no manām krūtīm izlauzās izmisuma pilnie kliedzieni, kurus sadzirdēja vienīgi mani bērni unkuri nebija nekāda ilūzija.

Pēc tam es peldēju atpakaļ uz krastu un sasniedzu to, zaudējis pēdējos spēkus, skaudrā pārdzīvojumaun noguruma salauzts. Matroži izvilka mani no ūdens vairs tikko dzīvu. Sī pēdējā salā pavadītā nakts bijadrausmīga. Mēs jau uzskatījām, ka esam uz mūžīgiem laikiem nolemti vientulībai, kad pēkšņi rītausmāieraudzījām, ka jahta aizvien vēl lēnām kursē gar krastu. Pēc tam jūs nolaidāt laivu … Mēs bijām glābti!Un kāda debesu dāvana: bērni, mani mīļie bērni bija šai laivā un stiepa man pretī rokas!

Kad Harijs Grants beidza savu stāstu, Mērija un Roberts metās viņu skūpstīt un glāstīt. Un tikai tagadkapteinis uzzināja, ka par savu izglābšanu viņam jāpateicas tam diezgan nesaprotamajam dokumentam,kuru nedēļu pēc katastrofas viņš bija ielicis pudelē un uzticējis untumainajiem viļņiem. Bet ko gan domājaZaks Paganels, kamēr kapteinis Grants stāstīja savus piedzīvojumus? Cienījamais ģeogrāfs jau tūkstošoreizi pārlika domās dokumenta vārdus. Viņš atsauca atmiņā pēc kārtas visus trīs skaidrojumus, kas visiizrādījās nepareizi! Kā gan šais jūras ūdens saēstajās lapiņās bija apzīmēta Marijas Terēzes sala?Nevarēdams vairs ilgāk izturēt, Paganels satvēra Harija Granta roku.

— Kapteini, — viņš iesaucās, — sakiet taču beidzot — kas īsti bija rakstīts jūsu neatminamajādokumentā?

Pēc ģeogrāfa jautājuma visi klātesošie saspringa gaidās, jo tūlīt taču vajadzēja atklātiesnoslēpumam, ko viņi veltīgi bija pūlējušies atminēt veselus deviņus mēnešus.

— Vai jūs, kapteini, — Paganels atsāka, — precīzi atceraties visu, kas bija rakstīts šai dokumentā?— Pat ļoti labi, — Harijs Grants atbildēja, —* nepagāja taču neviena diena, kad es nebūtu

pārcilājis atmiņā šos vārdus, ar kuriem mēs saistījām visas savas cerības.— Un kādi tad ir šie vārdi, kaptein? — Glenervens jautāja. — Sakiet ātrāk, jo mūsu patmīlība ir

vārīgi aizskarta!— Esmu jūsu rīcībā, — Harijs Grants atbildēja. — Jūs jau zināt: lai izredzes būtu lielākas, es

ieliku pudelē trīs dokumentus un katrs no tiem bija uzrakstīts savā valodā. Kādu no šiem dokumentiem jūsvēlaties dzirdēt?

— Vai tad tie nav pilnīgi vienādi? — Paganels iesaucās.— Atšķirīgs ir tikai viens vārds.— Tad citējiet mums franču dokumentu, — Glenervens sacīja. — Jūras ūdens to bija vairāk

pasaudzējis, un tas noderēja par pamatu mūsu tulkojumiem.— Milord, atkārtošu dokumentu vārdu pa vārdam, — Harijs Grants atbildēja. — «1862. gada 27.

jūnijā 'trīsmastu kuģis «Britānija» no Glazgovas avarēja tūkstoš pieci simti jūdzes no PatagonijasDienvidu puslodē. Divi matroži un kapteinis Grants sasniedza Taboras salu . . .»

— Sasodīts! — Paganels iesaucās.— «…kur,» — Harijs Grants turpināja, — «pastāvīgi ciezdami nežēlīgu trūkumu, viņi iemeta šo

dokumentu jūrā 153° garuma un 37°H' platuma grādos. Sniedziet viņiem palīdzību, citādi viņi būspazuduši.»

Izdzirdis vārdu Tabora, Paganels pēkšņi pietrūkās kājās. Pēc tam, nevarēdams vairs ilgāknovaldīties, viņš iekliedzās:

— Kāda Tabora? Tā taču ir Marijas Terēzes sala!— Pilnīgi pareizi, Paganela kungs, — Harijs Grants atbildēja, — angļu un vācu kartēs — Marijas

Terēzes sala, bet franču kartēs — Tabora.Sai brīdī Paganela plecu ķēra tik spēcīgs dūres zvēliens, ka viņš tik tikko noturējās kājās. Sādu

rīcību šoreiz bija atļāvies majors, pirmo reizi pārkāpdams labās uzvedības normas.— Ģeogrāfs! — Maknebs noteica ar vislielāko nicinājumu.Taču Paganels, šķiet, pat nesajuta majora dūres zvēlienu. Ko gan nozīmēja šis sitiens salīdzinājumā

ar triecienu, kādu bija saņēmis viņa ģeogrāfa prestižs!Un tomēr, kā tas tika izstāstīts kapteinim Grantam, Paganels pamazām bija tuvojies patiesībai! Viņš

taču bija atšifrējis gandrīz pilnīgi neatšifrējamu dokumentu! Patagoniju, Austrāliju, Jaunzēlandi viņš bijacitu pēc

citas uzskatījis par vienīgajām īstajām avārijā cietušo jūrnieku atrašanās vietām. Vārda daļa contin,kas sākumā tika tulkota kā continent — kontinents —, pamazām atguva savu īsto nozīmi continuelle —pastāvīgi. Vārds indi sākumā nozīmēja indiens — indiāņi —, pēc tam indigenes — iezemieši —, unbeidzot tam tika atrasts pareizs tulkojums indigence — trūkums. Vienīgi pusizdzisušais vārds abor bijamaldinājis gaišredzīgo ģeogrāfu. Paganels apstulbots nevarēja saskatīt tajā neko citu kā vienīgi darbībasvārda abor der sakni, lai gan patiesībā tas bija īpašvārds Tabora, tās salas franciskais nosaukums, kurabija devusi patvērumu «Britānijas» jūrniekiem. Sāda kļūda bija viegli izskaidrojama — vēl vairāk tāpēc,ka «Dunkana» pusložu kartēs šī sala bija atzīmēta ar Marijas Terēzes vārdu.

— Bet tik un tā, — Paganels kliedza, plēsdams sev matus, — es nedrīkstēju aizmirst, ka salai irdivi vārdi! Tā ir nepiedodama kļūda. Ģeogrāfijas biedrības sekretāra necienīga alošanās! Es esmuapkaunots!

— Paganela kungs, jūs velti tik ļoti uztraucaties, — lēdija Helēna viņu mierināja.— Nē, kundze, nē, es esmu ēzelis!— Turklāt nemācīts ēzelis, — majors itin kā mierinādams piebilda.Kad pusdienas bija paēstas, Harijs Grants sakārtoja savu nelielo saimniecību. Viņš neko neņēma

līdzi, gribēdams, lai noziedznieks mantotu godīga cilvēka mantu.Visi atgriezās uz jahtas. Glenervens bija nolēmis izbraukt šai pašā dienā un tāpēc pavēlēja izsēdināt

bocmani krastā. Airtonu atveda uz klāja, kur atradās arī Harijs Grants.— Tas esmu es, Airton, — Grants sacīja.— Es redzu, — Airtons atbildēja, neizrādīdams ne mazāko izbrīnu, ka sastapis šeit kapteini Grantu.

— Priecājos jūs redzēt sveiku un veselu!— Acīmredzot, Airton, es izdarīju kļūdu, izsēdinādams jūs krastā apdzīvotā zemē.— Acīmredzot, kaptein.— Tagad jūs paliksit manā vietā šai vientuļajā saliņā. Lai dievs jums palīdz nožēlot savu rīcību!— Lai notiek! — Airtons mierīgi atbildēja.Pēc tam bocmani uzrunāja Glenervens:— Vai jūs, Airton, joprojām vēlaties, lai jūs atstāj vientuļā salā?— Jā, milord.— Vai Taboras sala jūs apmierina?' — Pilnīgi.— Bet tagad, Airton, uzklausiet manus pēdējos vārdus. Seit jūs atrādīsities tālu prom no visām

citām zemēm un jums nebūs nekādas saskarsmes ar citiem cilvēkiem. Brīnumi nenotiek bieži, jums nebūsneftādas iespējas aizbēgt no šīs salas, uz kuras jūs atstās «Dunkans». Jūs būsit gluži viens, jūsu sirdīielūkosies tikai dieva visu redzošā acs, taču jūs nebūsit pazudis un pilnīgi atrauts no ārpasaules kā

kapteinis Grants. Kaut arī jūs neesat pelnījis, lai cilvēki jūs atcerētos, viņi tomēr jūs neaizmirsīs. Es zinu,kur jūs var atrast, Airton, un es nekad to neaizmirsīšu.

— Lai dievs sargā jūsu augstību! — Airtons vienkārši atbildēja.Tie bija pēdējie vārdi, ko Glenervens pārmija ar bocmani. Laiva jau gaidīja. Airtons iekāpa tajā.Džons Mengls jau iepriekš bija licis aizvest uz salu vairākas kastes ar konserviem, darbarīkus,

ieročus, kā arī šaujampulveri un skrotis. Tādējādi bocmanim bija dota iespēja strādāt un darbā pārtapt.Viņam nekā netrūka, pat grāmatu, starp kurām bija arī angļiem tik dārgā bībele.

Pienāca šķiršanās brīdis. Komanda un pasažieri sapulcējās uz klāja. Daudziem sāpēs sažņaudzāssirds. Mērija Granta un lēdija Helēna nevarēja noslēpt satraukumu.

— Vai tiešām tas ir vajadzīgs? — jaunā sieva jautāja vīram. — Vai tiešām šis nelaimīgais jāatstājvientujā salā?

— Jā, tas ir vajadzīgs, Helēna, — lords Glenervens atbildēja. — Tā viņš izpirks savu vainu.Šai mirklī Džona Mengla vadītā laiva atīrās no jahtas borta. Kā vienmēr, nesatricināmi mierīgais

Airtons, kājās stāvēdams, svinīgi pacēla cepuri sveicienam.Glenervens un kopā ar viņu visa komanda noņēma cepures, kā atvadoties no mirēja, un laiva, dziļa

klusuma apņemta, devās prom.Tiklīdz laiva piestāja pie krasta, Airtons nolēca liedaga smiltīs, bet vedēji atgriezās atpakaļ uz kuģa.

Bija jau pulksten četri pēc pusdienas. No pakaļējā klāja pasažieri varēja redzēt, kā bocmanis, rokas uzkrūtīm sakrustojis, nekustīgs kā statuja stāv uz klints un lūkojas uz kuģi.

— Vai braucam, milord? — Džons Mengls jautāja.— Jā, Džon, — Glenervens ātri atbildēja, cenzdamies neizrādīt savu saviļņojumu.— Pilnu tvaiku! — Džons uzsauca mehāniķim.Caurulēs iešņācās tvaiks, kuģa skrūve sāka kult ūdeni, un pulksten -astoņos pēdējā Taboras salas

virsotne izgaisa vakara dūmakā.XXII nodaļa ŽAKA PAGANELA PĒDĒJĀ IZKLAIDĪBA18. martā, vienpadsmit dienas pēc tam, kad «Dunkans» bija atstājis Taboras salu, pie apvāršņa

parādījās Amerikas krasti, un nākamajā dienā jahta izmeta enkuru Talkavanas līcī.«Dunkans» šeit atgriezās pēc piecu mēnešu ilga ceļojuma, kura laikā, cieši turēdamies pie trīsdesmit

septītās paralēles, tas bija apbraucis apkārt visai zemeslodei. Sās Ceļotāju kluba vēsturē vienreizējāsekspedīcijas dalībnieki bija šķērsojuši Cīli, pampas, Argentīnas republiku, Atlantijas okeānu, da Kuņjassalas, Indijas okeānu, Amsterdamas salas, Austrāliju, Jaunzēlandi, Taboras salu un Kluso okeānu. Viņinebija veltīgi pūlējušies un tagad veda atpakaļ uz dzimteni avārijā cietušās «Britānijas» jūrniekus.

Netrūka neviena no brašajiem skotiem, kuri, atsaukdamies uz sava lorda aicinājumu, bija devušiestālajā ceļojumā. Viņi visi sveiki un veseli atgriezās atpakaļ savā vecajā Skotijā, un visa šī ekspedīcija,šķiet, bija līdzīga kādai senatnes kaujai «bez asarām».

Papildinājis savus krājumus, «Dunkans» devās gar Patagonijas krastiem uz dienvidiem, apbraucaapkārt Hornas ragam un uzsāka ceļojumu pāri Atlantijas okeānam.

Ceļojums noritēja vislabvēlīgākajos apstākļos. Jahta, liekas, bija piekrauta līdz malām ar laimi. Uzkuģa vairs nebija nekādu noslēpumu. Pat Džona Mengla maigās jūtas pret Mēriju Grantu bija visiemzināmas.

Un tomēr nē: kāda mīkla joprojām nedeva mieru Maknebain. Kāpēc Paganels staigā vienmēr tik ciešinopogājies un ietinies šallē līdz ausīm? Majors alktin alka ātrāk atklāt šīs dīvainās izturēšanās cēloņus,taču, par spīti visiem Makneba vaicājumiem, aizrādījumiem un nepārprotamiem mājieniem, Paganelssavus svārkus tomēr vaļā nepogāja.

Pat tai dienā, kad «Dunkans» šķērsoja ekvatoru un piecdesmit grādu karstumā klāja dēļu spraugāskusa darva.

— Viņš ir tik izklaidīgs, ka iedomājas sevi Pēterburgā, — majors sacīja, redzēdams ģeogrāfu

tīstāmies platā apmetnī, itin kā dzīvsudraba stabiņš termometrā draudētu sasalt.Beidzot 9. maijā, piecdesmit trīs dienas pēc tam, kad «Dunkans» bija izbraucis no Talkavanas līča,

Džons Mengls ieraudzīja Klīra zemesraga ugunis. Jahta ieslīdēja svētā Džordža kanālā, šķērsoja Trijāsjūru un 10. maijā jau atradās Klaidas jūras līcī. Pulksten vienpadsmitos «Dunkans» izmeta enkuruDambārtonā. Divos naktī, kalniešu jūsmīgi sveikti, pasažieri ieradās Malkolmas pilī.

Jau iepriekš bija nolemts, ka Harijs Grants un viņa abi matroži tiks izglābti, ka Džons Mengls unMērija Granta tiks salaulāti vecajā Senmango katedrālē, kur mācītājs Pekstons, kas pirms deviņiemmēnešiem bija lūdzis dievu par kapteini Grantu, tagad svētīs viņa meitas un viņa glābēja laulības.

Jau iepriekš bija nolemts, ka Roberts būs jūrnieks tāpat kā Harijs Grants, tāpat kā Džons Mengls unka viņi visi lorda Glenervena aizgādībā īstenos kapteiņa Granta cēlos nodomus.

Bet vai bija iepriekš nolemts, ka Zaks Paganels nenomirs vecpuiša kārtā? Diez vai.Pēc saviem ģeogrāfiskajiem varoņdarbiem zinātnieks nevarēja palikt nepamanīts. Viņa izklaidība

radīja veselu sensāciju Skotijas augstākajā sabiedrībā. Ģeogrāfs tika raustīts uz visām pusēm, un viņšvairs nejaudāja būt visur tur, kur viņu laipni ielūdza.

Tad arī kāda piemīlīga trīsdesmitgadīga jaunava, kas turklāt bija majora Makneba māsīca, mazlietekscentriska būtne, taču labsirdīga un vēl pietiekami daiļa, iemīlējās ģeogrāfa dīvainībās un piedāvājaviņam savu roku. Sai rokā bija miljons, lai gan tas netika pieminēts.

Paganels nebūt nebija vienaldzīgs pret mis Arabellas maigajām jūtām, taču to atklāt viņšneuzdrošinājās.

Savienot šīs divas sirdis, kas bija radītas viena otrai, uzņēmās majors. Viņš pat piekodinājaPaganelam, lai šīs laulības būtu viņa «pēdējā izklaidība», ko viņš drīkst atļauties.

Sprukās iedzītais Paganels neparastas kautrības dēļ nevarēja un nevarēja izteikt Hktenīgo vārdu.— Vai tad mis Arabella jums nepatīk? — Maknebs katrā izdevīgā gadījumā viņam vaicāja.— Ak, major, viņa ir burvīga! — Paganels iesaucās. — Pat pārlieku burvīga! Jāatzīst, es būtu

priecīgs, ja šīs burvības viņai būtu mazlietiņ mazāk! Man gribētos atrast viņā kādu trūkumu.— Esiet bez rūpēm, — majors atbildēja, — trūkumi atradīsies un ne viens vien. Pat visideālākajai

sievietei trūkumu ir pietiekami daudz. Tātad norunāts, Paganel?— Es neuzdrošinos, — Paganels atbildēja.— Sakiet, mans augsti mācītais draugs, — kāpēc jūs svārstāties?— Es neesmu mis Arabellas cienīgs! — ģeogrāfs, kā vienmēr, atbildēja.Un pie tā viņš palika.Beidzot kādu dienu, kad neatlaidīgais majors viņu galīgi piespieda pie sienas, ģeogrāfs kā lielu

noslēpumu atklāja, ka viņam ir kāda īpatnība, pēc kuras viņu varētu viegli atrast, ja policija kādreizmeklētu.

— Ak tā! — majors iesaucās.— Jā, tā tas ir, — Paganels apliecināja.— Bet kāda gan tam nozīme, mans augsti mācītais draugs?— Jūs tā domājat?— Gluži otrādi, tas padarīs jūs vēl neparastāku. Tas tikai vairos jūsu vērtību! Tieši par tādu vīru

Arabella allaž sapņojusi.Un majors, saglabādams, kā vienmēr, nesatricināmu mieru, atstāja Paganelu mokoša satraukuma

pilnā neziņā.Starp Maknebu un mis Arabellu notika īsa saruna.Divas nedēļas vēlāk Malkolmas pilī pēc ceremonijas vietējā kapelā tika svinētas lepnas kāzas.

Paganels bija lielisks, taču aizpogājies līdz pat zodam, un mis Arabella starot staroja.Ģeogrāfa noslēpums tā arī paliktu aprakts neziņas bezdibenī, ja majors nebūtu par to pastāstījis

Glenervenam, kam nebija noslēpumu no lēdijas Helēnas, un viņa savukārt par to pačukstēja misis

Menglai. Vārdu sakot, noslēpums nonāca misis Olbinetas ausīs un, protams, tika plaši izpausts.Zaks Paganels tais trijās dienās, kad viņš atradās maoru gūstā, bija tetovēts, turklāt tetovēts no

pleciem līdz pat kājām. Uz krūtīm viņam bija attēlots heraldisks kivi, kas, spārnus izpletis, knābā tiešisirdī.

Lielajā ceļojumā apkārt zemeslodei tas bija vienīgais piedzīvojums, kas Paganelam izraisīja nožēluun ko viņš nekad nevarēja piedot Jaunzēlandei. Tāpēc ari viņš nesteidzās atgriezties Francijā, lai gan tikaatkārtoti aicināts un arī pats vēlējās atgriezties dzimtenē. Viņš baidījās padarīt smieklīgu visu Ģeogrāfijasbiedrību, ja bulvāru lapu karikatūristi sāktu ņirgāties par svaigi tetovēto biedrības sekretāru.

Kapteiņa atgriešanās Skotijā izvērtās par īstiem nacionāliem svētkiem, un Harijs Grants kļuvavispopulārākais vīrs senajā Kaledonijā. Roberts uzsāka jūrnieka gaitas tāpat kā viņa tēvs, tāpat kākapteinis Džons, un, lorda Glenervena atbalstīts, viņš īsteno tēva ieceri par skotu kolonijas dibināšanuKlusā okeāna salās.

Paskaidrojumi1 Lūdzam pasažierus nerunāt ar stūrmani.4 Vai saprotat?1 Atklāts līdzenums. (Tulk.) 19 —1757rētu to labāk sakampt, un milzīgais speķa gabals nozuda platajā rīklē. Nākamajā mirklī, spēcīgi

noraustīdama tauvu, haizivs pati «piecirtās», un matroži sāka vilkt nezvēru ar vinču, kas bija piestiprinātapie lielās rājas.

Juzdama, ka tiek celta laukā no ierastās stihijas, haizivs nežēlīgi raustījās, taču drīz vien viņusavaldīja. Matroži uzmeta haizivs astei nāves cilpu, paralizēdami tās kustības. Vēl pēc brīža plēsoņa tikapacelta virs borta reliņiem un nomesta uz jahtas klāja. Viens no matrožiem, piesar-

[2] Angļu valodā sink, aland, that, and, lost nozīmē avarēt, uz zemes, tas, un, pazudis. Par skipperAnglijā sauc tirdzniecības kuģu kapteiņus. Monition nozīmē dokuments, assistance — palidziba.

[3] kara dziesmas.[5] 17 jūdzes jeb 17 mezgli. Jūras jūdzē ir 1852 metri.[6] Pletne ar deviņām siksnām, visai iecienīta angļu flotē.[9] slavens londonas bokseris.[13] augstāk kalnos ūdens vārīšanās punkts pazeminās apmēram par 1 grādu pēc katriem 324

metriem.[14] gandrīz tāda pati dabas parādība notika Monblāna kalnu grēdā 1820. gadā. Sai briesmīgajā

katastrofā aizgāja bojā trīs pavadoņi no Šamunī.[15] jūs esat krietns vīrs.[16] jūs, protams, esat patagonis?[17] atbildiet![18] nesaprotu.* jā, jā![20] 150 kilometri.[21] pampu laupītāji.[22] viņa tevs.[23] Šā iemesla dēļ ziema Islandē ir siltāka nekā Lombardijā.[24] piecdesmit kilometru.[25] ar sali piesātinātā'."reme.[26] iesala degvīns.[27] laupītāju.[28] lielas lopu audzēšanas fermas Argentīnas līdzenumā.[29] vēji, kas indijas okeānā pūš ar ārkārtīgu spēku. To virziens mainās atkarībā no gadalaikiem,

vasarā musoni parasti pūš pretējā virzienā nekā ziemā.[30] 73,09 centimetri. barometra dzīvsudraba stabiņa normālais augstums ir 76 centimetri.[31] akrs — 0,404 hektāri.[32] indiešu algotņi Britu koloniālajā armijā.[33] atgriezies Skotijā, Zaks Paganels varēja sastapties ar Stjuartu, taču viņiem nebija lemts ilgi

dzīvot vienā laikā. Stjuarts nomira 1866. gada 5. jūnijā trūcīgos apstākjos.[34] tolinē. Nogādājams Ečukā dzelzceļa konduktora Džefrija Smita uzraudzībā. Samaksāts iepriekš.[35] austrālijas rietumu piekrastes sala, kur valdība nometina nelabojamus recidīvistus.

Noziedznieki tur atrodas sevišķā uzraudzībā.[36] mednieki. (tulk.)[37] kamēr elpoju — ceru. (Latīn.)26— 1757 401[38] vēlāk kļuva zināms, ka iezemieši visu Jaunzēlandi sauc par Teikamaui. Tavaipunamu bija tikai

kādas vietas nosaukums centrālajā salā.[39] zēlandiešu dievs.[40] eiropiešu.